Gramata, kas arste Radisanas energija - Sergejs Konovalovs

Annotation

Sergejs Konovalovs Grāmata, kas ārstē Radīšanas enerģija vēl ir GRĀMATA, KAS ĀRSTĒ GREMOŠANAS ORGĀNI GRĀMATA, KAS ĀRSTĒ SIEVIEŠU SLIMĪBAS GRĀMATA, ĀRSTĒ CELŠ UZ VESELĪBU ENERGOINFORMATĪVĀ MĀCĪBA GRĀMATA KAS ĀR CILVĒKS UN VISUMS. ENERGOINFORMATĪVĀ MĀCĪBA Rīga «Vieda» LATVIJ EKOLOĢISKĀS IZGLĪTĪBAS APGĀDS Sergejs Konovalovs savu ceļu medicīnā sāka 1971. ga N.Pirogova Viņņicas Medicīnas institūtā. No1986. gada līdz 1988. gadam apmeklēja ārstu kvalifikācijas celšanas kursus S.Kirova Kara medicīnas akadēmijā uz N.Molčanova terapijas katedras bāzes. Pēc tam, 1988.-1993.gadā, strādāja Ļeņingradā-Apgabaia klīniskā kara hospitāļa kardioloģiskā centra neatliekamās intensīvās terapijas un reanimācijas, kā arī infarktu nodaļā. 1999.gada 25. decembrī Sergejam Konovaiovam tika pasniegts Starptautiskās Ekoloģijas, cilvēka un dabas drošības akadēmijas korespondētājlocekļa diploms. "…Man ir šādas slimības: abas nieres noslīdējušas, hronisks pieionefrīts, sāļu nogulsnējumi urīnpūslī un urinvadā, kuņģa čūla, hronisks gastrīts ar paaugstinātu skābes saturu, hronisks enterīts, kolīts, hroniska zarnu trakta disbakterioze, dzemdes if pakāpes endometrinoze, hlamidioze, rauga kolpīts, streptokoku infekcija, hronisks tonsilīts, stomatīts, herpētiskā infekcija, mugurkaula osteohondroze, nervu saknīšu saspiedums, starpribu neiralģija, sejas un trijzaru nerva neiralģija, klejotājnerva neiralģija… Man iedeva, pareizāk sakot, uzdāvināja Jūsu pirmo grāmatu. Sākumā es nenoticēju, pat neizlasīju to. Bet pēc dažām dienām Ttan ceļā kļuva ļoti slikti, tik slikti man vēl nekad nebija bijis… Es burtiski lūdzos, es lūdzu Dievu To Kungu un Dievmāti Mariju palīdzēt un glābt. Man par pārsteigumu sāpes, kad piebraucām pie mājas, norima. Gāju iekšā, bet, tiklīdz biju pārkāpusi dzīvokļa slieksni, pēkšņi jutu, ka kaut kas vai kāds neatlaidīgi man saka: Ņem un izlasi grāmatu, tur ir tavs glābiņš."

Es tūlīt metos meklēt grāmatu, atradu un sāku lasīt. Nevarēju atrauties. Izlasīju vienā rāvienā-un ne reizi vien. Sajutu atvieglojumu, nomierinājos un atguvu cerības…" Šī ir grāmata par nākotnes medicīnu, grāmata, kas patiešām ārstē. Tā jau daudziem ir palīdzējusi atbrīvoties no slimības. Izdziedināšanas process sākas jau ar brīdi, kad sākat to lasīt. Enerģētiskie vingrinājumi, ārstnieciskais buklets un neklātienes seansa metodika dos jums izredzes atbrīvoties no slimībām un nelaimēm, atrast dzīves jēgu, nodibināt kontaktu ar dziedniecisko Radīšanas Enerģiju. Grāmata stāsta par Humāno rehabilitācijas centru, par neparasto Doktoru, kas paveic neie​spējamo, izārstējot slimniekus neatkarīgi no tā, cik smaga ir diagnoze un kāds ir pacienta vecums. Doktora Konovalova klīnika pastāv jau vairāk nekā astoņus gadus.

Pacienti tur šķiras no tām slimībām, kuras tradicionālā medicīna uzskata par neārstējamām. Šī grāmata ir labā vēsts, jo ne tikai dos cerību, ka varat izārstēties, bet, iespējams, arī palīdzies kļūt veselam. Šī grāmata nav medicīnas mācību līdzeklis. Visi ieteikumi jāsaskaņo ar ārstējošo ārstu. No krievu valodas tulkojusi L. Kainaize L. Kovalass-Kovalevskas mākslinieciskais noformējums Visas tiesības aizsargātas.

Nevienu šīs grāmatas daļu nedrīkst pavairot nekādā veidā bez autortiesību īpašnieka rakstveida atļaujas. © Коновалов С. С. © L. Kainaize, tulkojums latviešu valodā © L. Kovalass-Kovaļevska, mākslinieciskais noformējums ISBN 5)984-701-22-0 © "Vieda" Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis.

MĪĻAIS CILVĒK, MĪĻAIS LASITAJ! PRIEKŠVĀRDS OTRAJAM IZDEVUMAM GRĀMATAS DZIEDNIECISKĀ IEDARBĪBA VELTĪJUMS 1. nodala "ES PAŅEMU JŪSU SĀPES"

PAR KO IR Šī GRĀMATA DOKTORA KONOVALOVA PRAKSE NEKLĀTIENES DZIEDINĀŠANAS PIEREDZE GRĀMATA, KURAI NEATLIKA LAIKA… "ES PAŅEMU JŪSU SĀPES!" 2. nodala CEĻA AICINĀJUMS SAPNIS PAR LIDOJUMU ŠAUBAS, KAS BRUĢĒ CEĻU MEDICĪNA UN MEDICĪNA BURVJU LOKS NĀVES NEŽĒLĪGUMS CEĻA AICINĀJUMS 3. nodala visuma uzticĪba PIRMIE SOĻI SPĒKS, KAS NORĀDA CEĻU IEPAZĪSTOT ENERĢIJU, IEPAZĪSTI SEVI VISUMA UZTICĪBA, CILVĒKU UZTICĪBA 4. nodala prakse FIZISKĀS SLIMĪBAS CĒLONIS DZIEDINĀŠANAS METODE ANKETA ĀRSTĒŠANAS ILGUMS ĀRSTĒŠANAS POSMI 5. nodala ĀrstnieciskĀs procedŪras DARBS AR SMALKĀ ĶERMEŅA SISTĒMU ENERĢĒTISKĀ VINGROŠANA ĀRSTĒŠANĀS NEKLĀTIENĒ Enerģētiskais buklets Bukleta iedarbība Bukleta sargajošais spēks Brīdinājums Neklātienes seansi "ENERĢĒTISKĀ" PALĪDZĪBA ENERĢIJAS APGŪŠANA 6. nodala ĀrstĒŠanas DINAMIKA NOBEIGUMA VIETĀ DOKTORA S. KONOVALOVA KLĪNIKAS PACIENTA ANKETA SATURS ĀRSTNIECISKAIS ENERĢĒTISKAIS BUKLETS APGADA «VIEDA» IZDOTAS GRĀMATAS: Sergejs Konovalovs Grāmata, kas ārstē Radīšanas enerģija

.

MĪĻAIS CILVĒK, MĪĻAIS LASITAJ! Manas grāmatas galvenokārt pērk un vērīgi lasa slimi cilvēki, cilvēki, kuriem dzīves ceļu aizšķērsojusi neizārstējama slimība un no kuriem zināmu apstākļu un iemeslu dēļ ir atteikusies tradicionālā medicīna. Es to labi zinu un saprotu, jo tieši šādi pacienti pulcējas pie manis zālē.

Es zinu, ka, izlasījuši grāmatas un it īpaši izrakstus no manu pacientu slimības vēsturēm, daži no jums tūdaļ, nekavējoties pošas ceļā pie manis ārstēties. Tā dant nevajag, un tik pārsteidzīgi rīkoties nav vērts. Šobrīd ir ļoti grūti nokļūt pie mums uz ārstēšanos, jo mūsu iespējas ierobežo vietu skaits zālēs.

Tāpēc ar mūsu pilsētā dzīvojošo paziņu un draugu palīdzību vajag iegādāties abonementus. Cita ceļa nav.

Es jūs lūdzu rīkoties tieši tā.

Galvenais jums ir manas grāmatas. Tās ir dzīvas, tās palīdz izveidot jūsu mājā un jūsu dzīvē Radīšanas Enerģijas laukus. Esiet vērīgi, ne tikai gluži vienkārši lasiet šīs grāmatas, bet arī centieties "uzsūkt" katru vārdu, katru frāzi, īpaši no piemēriem par manu pacientu izveseļošanos. Piedalieties neklātienes seansos, izdariet enerģētiskos vingrinājumus un arī jums sāksies atveseļošanās process. Es saņemu daudz vēstuļu, kurās ziņots par labiem rezultātiem. Domāju, pēc gada varēšu jums par tiem pastāstīt.

Lūdzu ikvienu no jums rakstīt man par to, kā noris jūsu ārstēšanās neklātienē un kā palīdz manas grāmatas. Rakstiet pēc adreses : 192289, С. Петербург, до востребования Доктору С. С. Коновалову Ja vēlaties saņemt atbildi uz jūs interesējošo jautājumu, noteikti atsūtiet tīru aploksni ar atpakaļadresi. Ja aploksnes nebūs, mēs neatbildēsim. (Tas attiecas uz Krieviju. Attiecībā uz bijušās Savienības valstīm un ārvalstīm jāteic, ka mēs atbildēt nevarēsim. Taču es centīšos savās grāmatās dot atbildes uz jūsu jautājumiem.)

Turklāt es lūdzu ziņojiet man par rezultātiem, ko devusi ārstēšanās neklātienē, nevis vienkārši stāstiet par sevi un savām problēmām.

Mūsu klīnikas uzziņu dienests strādā katru dienu, izņemot svētdienas, no pulksten 11.00 līdz 17.50 pēc Maskavas laika.

Vasarā izņemot sestdienas un svētdienas.

UZZINU DIENESTS AR ABONEMENTU PASŪTĪŠANU NENODARBOJAS! Paldies. Ārsts S. Konovalovs "…Mans galvenais rezultāts, kā es uzskatu, ir asaras. Jā, jā, tās pašas asaras, kas savulaik netika izraudātas un tagad plūst kā gaiši un prieka pilni strautiņi…. Paldies, mūsu mīļais Doktor, par to, ka Jūs esat.

Valentīna Trauinka, 1993. gada 26. janvāri No slimības vēstures 1010907 (dzimšanas gads -1933.): "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič!

Esmu 14. sērijas dalībniece. 1997. gada 16. jūnijā man 1. diagnostikas centrā veica sirds izmeklēšanu, taisīja ari ehokardiogrāfiju. Rezultāts ir šāds: aortas vārstulis atvere palielinājusies no 1,6 līdz 1,8; kalcinozes nav, mazspējas nav; mitrālais vārstulis atvere samazinājusies no 2,2 līdz 2 kv. cm, viru malu deformācijas, kupolveida atveres, izteiktas kalcinozes nav, mitrālā nepietiekamība samazinājusies no 3 līdz 1. Šķidruma perikardā nav. Ārste teica, ka vārstuļi ir labā stāvoklī. Sacīja: nekad neesot pieredzējusi, ka kalcinoze izzūd. Liels paldies Jums!"

No slimības vēstures 1014789 (dzimšanas gads 1938.): "…Pirmkārt, akmens kreisajā nierē samazinājies līdz 0,2 cm (bija 1 cm), labā niere pacēlusies par 2 cm (bija noslīdējusi par 6 cm); otrkārt, samazinājies kākslis, iztieku bez zālēm. Pēc četrām dziedināšanas sērijām nierakmens vispār izšķīdis, labā niere nostājusies savā vietā un izlīdzinājusies, gandrīz nemaz vairs nesāp galva, mazāk sāp

locītavas…"

No slimības vēstures 1012617 (dzimšanas gads 1944.): "…Atcelta diagnoze "anēmija" hemoglobīns pacēlies no 80 vienībām līdz 141 vienībai. Neliek sevi manīt zvīņēde, kas agrāk katru gadu rudenī un pavasarī pārklāja ādu, bet tā taču mani mocīja vairāk nekā 30 gadus. Labi guļu. Izzudusi parodontoze.

Uzlabojusies redze. Gandrīz nemaz vairs nesāp locītavas. Diag​noze sirds išēmiskā slimība ir at​saukta…"

PRIEKŠVĀRDS OTRAJAM IZDEVUMAM Mans mīļais cilvēk!

Pēc manas pirmās grāmatas iznākšanas ir pagājušas tikai divas nedēļas, bet rezultāti, kas iegūti, izmantojot tajā dotos ieteikumus, jau nes apbrīnojamus augļus. Domāju, ka pusgada laikā mums būs uzkrājies pietiekami daudz materiālu, lai nākamajās grāmatās, sistematizējot tos, parādītu, ka ārstēšanās neklātienē ir efektīva neatkarīgi no tā, kurā planētas vietā jūs atrodaties.

Tagad gribu citēt vēstules, ko esmu saņēmis ša​jās divās nedēļās pēc grāmatas iznākšanas.

"Godājamais Sergej Sergejevič! Ziņoju par to, ka četri pacienti neklātienē ārstējušies, izmantojot slimības vēstures kontaktu ar bukletu. Visos šajos gadījumos panākta slimnieku pilnīga klīniskā izārstēšanās. Gribu atzīmēt, ka enerģētiskais buklets devis ātru pretiekaisuma efektu: leikocitoze no 15,8 mainījusies uz 9,3, izzudis bronhiālās obstrukcijas atgriezeniskums.

1. Slimajam, kas sirga ar divpadsmitpirkstu zarnas čūlu bez saasinājuma, leikocitoze bija 15,8; etioloģija neskaidra. Divas dienas pēc sirdzēja slimības vēstures kontakta ar bukletu leikocitoze 9,3.

Pirms bukleta izmantošanas leikocitoze pastāvīgi bija šādās robežās 15,8; 14,2; 14,8.

2. Smagu, rentgenoloģiski apstiprinātu abpusēju pneimoniju, ko pavadīja spēcīgs drudzis un obstruktīvais sindroms, devītajā dienā nomainīja klīniska izveseļošanās. Obstruktīvais sindroms bija pilnībā izzudis, smago elpu ar izkliedētiem sausiem un sīkiem burzguļainiem sēcieniem nomainīja vezikulāra elpošana, normalizējās temperatūra.

3.

Akūtu respiratoro saslimšanu, ko padziļināja bronhīts ar bagātīgiem strutainiem krēpu izdalījumiem un drudzis uz pārciesta, ar tuberkulozes etioloģiju saistīta eksudatīva pleirīta fona, nomainīja pilnīga klīniska izveseļošanās: uzlabojies slimnieka stāvoklis, normalizējusies temperatūra, izbeidzies klepus un bagātīgie krēpu izdalījumi.

4.

Hroniska obstruktīva bronhīta saasinājums, pirmo reizi konstatēta bronhiālā astma. Pēc slimnieces ārstēšanas neklātienē ar enerģētisko bukletu (slimības vēstures kontakts ar bukletu) pilnīga klīniska izveseļošanās. Spirogrammā pēc ārstēšanas neklātienē bronhu nosprostojumi nav konstatēti, nav arī elpošanas ceļu ekspiratoriskās sašaurināšanās pazīmju.

Eksperiments tika veikts svētdienās no pulksten 21.00 līdz 21.30 (enerģētisko bukletu papildus uzlādēja seansos).

Mīļais Sergej Sergejevič! Liels paldies par visu: par izdziedināšanu, par izturību, par to, ka Jūs esat, par to, ka Jūs esat kopā ar mums. Jūs mums esat ļoti va​jadzīgs.

Ja jūs ir ieinteresējuši neklātienē veiktās pacientu ārstēšanas rezultāti, es nosūtīšu sīkas, ar ārstniecības iestādes zīmogu apliecinātas medicīniskās ziņas. Ārste Larisa Spiridonova " Liels paldies Jums, Larisa Vasiļjevna, par to, ka izrādāt tik lielu interesi par slimnieku likteni, un par to, ka esat atsūtījusi faktu materiālus par Jūsu pacientu izārstēšanos, pateicoties mūsu materiāliem un ārstēšanai neklātienē.

Mani mīļie kolēģi! Mīļie ciešanām pakļautie slimie cilvēki! Lietojiet pareizi mūsu biomateriālus, piedalieties neklātienē veicamajā ārstēšanā, un jūs noteikti sāksit justies labāk un izveseļosities.

Un katrā ziņā sūtiet man visus faktus, kas sais​tīti ar jūsu atveseļošanos, pēc adreses: 193289, Санкт-Петербург, до востребовании, Коновалову С. С.

Būšu Jums ļoti pateicīgs.

Visu labu Jums. Lai mūsu Kungs Jūs sargā!

Doktors S. Konovalovs 1999. gada 24. aprīlī Sanktpēterburgā

GRĀMATAS DZIEDNIECISKĀ IEDARBĪBA "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič!

1999. gada 23. oktobrī sāku lasīt Jūsu pirmo grāmatu (otro automātiski pabāzu zem spilvena).

Izlasīju divas lapas un gāju gulēt. Grāmatu noliku blakus gultai. Neklātienē pazīstu Jūs jau sen. Pirms pieciem gadiem nejauši gulēju blakus bukletam, pati to nezinot. Un pēkšņi naktī ar kājām sāku izdarīt mugurkaula stiepšanas vingrinājumus, bet pēc tam ar rokām ņēmu kaut ko no sevis nost, roku slidināju pa kājām (un pa visu ķermeni) un kaut ko metu prom šādu vingrinājumu nekad nebiju veikusi. Turpināju pusstundu (saimniecei bija modinātājs ar spīdošu ciparnīcu). Mana čabināšanās viņu pamodināja, un tad viņa pastāstīja par bukletu, kas atradās blakus (viņa ir Jūsu paciente).

Tad, lūk: pēc tam, kad biju nolikusi grāmatu blakus gultai, atkal gultā guļus sāku vingrot. Enerģija izstiepa ķermeni taisnu kā stīgu (rokas gar sāniem), pēc tam pacēla rokas plecu augstumā, pirkstus izpleta, šādā stāvoklī paliku līdz sastingumam. Tad pirkstus cieši, līdz tie sāka sāpēt, saspiedu kopā un rokas stingri piespiedu pie ķer​meņa. Kājas saspringa un izstiepās. Šādā sasprin​dzinātā stāvoklī atrados vairākas minūtes. Šķita, ka vairs nejūtu savu ķermeni. Izzuda arī sasprindzinājums. Pēkšņi manas rokas lēni, lēni sāka celties augšup (toreiz vēl nebiju lasījusi par Jūsu vingrinājumiem un tos nepārzināju), pacēlās kopā ar segu, sasniedza galvu, bet tālāk siena. Palika atslābinātas pussaliektā stāvoklī. Pēc tam rokas nolaidās gar sāniem, pirksti cieši, pat sāpīgi iespiežoties plaukstās, savilkās dūrēs un divas trīs minūtes palika šādā stāvoklī. Pēc tam visu pārņēma atslābums. Rokas turpināja izdarīt vingrinājumus. Ar abām plaukstām aptvēra vispirms kreiso krūti. Plaukstas trīs reizes konusveidīgi sakļāvās virzienā uz augšu, it kā kaut ko velkot ārā. Tad to pašu atkārtoja ar labo krūti. Pēc tam es cieši aizmigu. Tas viss notika bez manas līdzdalības. Es it kā vēroju sevi no malas. Tā nav nedz fantastika, nedz slimas iztēles murgi. Visa rezultātā 24. oktobrī, tas ir, no rīta, 11.30 apgūlos un nogulēju četras stundas. Nākamo nakti gulēju brīnišķīgi, bet pirms tam taču gulēju slikti sāpēja viss mugurkauls. Turpretī tagad bija izzudušas arī iekaisušās naga falangas asās sāpes. Radās cerības, ka izveseļošos.

Eju pie Jums ārstēties. Paldies.

1999. gada 28. novembri Sanktpēterburgā " "Esiet sveicināts, Sergej Sergejevič! Man ir šādas slimības: abas nieres noslīdējušas, hronisks pielonefrīts, sāļu nogulsnējumi urīnpūslī un urīnvadā, kuņģa čūla, hronisks gastrīts ar paaugstinātu skābes saturu, hronisks enterīts, kolīts, hroniska zarnu trakta disbakterioze, dzemdes II pakāpes endometrioze, hlamidioze, tāpat kolpīts, streptokoku infekcija, hronisks tonsilīts, stomatīts, herpētiskā infekcija, mugurkaula osteohondroze, nervu saknīšu saspiedums, starpribu neiralģija, sejas un trijzaru nerva neiralģija, klejotājnerva neiralģija… Tas viss īpaši saasinājās pēc mātes nāves. Stipras sāpes, neko nevarēju ēst (esmu novājējusi palikuši tikai kauli un āda). Bet ir taču jādzīvo, jāaudzina bērni, turklāt neveseli, ar veselības problēmām. Ārsti poliklīnikā nevis atbalsta, bet vaimanā (es uzskatu, ka pacientiem kaut ko tādu nedrīkst teikt): "Bērni var palikt bez mātes." Un beidzot, kad klājās pavisam grūti, uzzināju par Jums, Doktor. Man iedeva, pareizāk sakot, uzdāvināja Jūsu pirmo grāmatu. Sākumā es nenoticēju, pat neizlasīju to. Bet pēc dažām dienām man ceļā kļuva ļoti slikti, tik slikti man vēl nekad nebija bijis.

Domāju nāksies braukt uz slimnīcu. Mēs griezāmies atpakaļ un braucām mājās. Es burtiski lūdzos, es lūdzu Dievu To Kungu un Dievmāti Mariju palīdzēt un glābt.

Man par pārsteigumu sāpes, kad piebraucām pie mājas, norima. Gāju iekšā, bet, tiklīdz biju pārkāpusi dzīvokļa slieksni, pēkšņi jutu, ka kaut kas vai kāds neatlaidīgi man saka: "Ņem un izlasi grāmatu, tur ir tavs glābiņš." Es tūlīt metos meklēt grāmatu, atradu un sāku lasīt. Nevarēju atrauties.

Izlasīju vienā rāvienā un ne reizi vien. Sajutu atvieglojumu, nomierinājos un atguvu cerības. Grāmatu uzdāvināja Nadjas tante, Andreja radiniece. Mēs piezvanījām viņai un lūdzām dabūt abonementu uz ārstēšanos. Un viņa, milzīgs paldies par to, uzdāvināja man abonementu uz Jūsu seansiem, tā man ir ļoti

vērtīga dāvana. Nadežda Fjodorovna pastāvīgi iet pie Jums. Tā 1999. gada jūlijā es pirmo reizi ierados Jūsu klīnikā, un tagad to apmeklēšu tik ilgi, līdz būšu pilnībā izārstējusies. Jau otrās sērijas laikā radās apetīte, tagad varu ēst visu, arī svars ir normalizējies (esmu pieņēmusies svarā par 5 kg).

Paldies un cienā.

20. 10. 99. g. Sanktpēterburgā"

VELTĪJUMS Šo grāmatu es veltīju saviem pacientiem! Katram un ikvienam no daudzajiem tūkstošiem, kas vērsušies pie manis ar savām bēdām, savām ciešanām, apjukuši un dažkārt nonākuši bezizejā, bet ar kuslu cerību sirdī un dvēselē. Es veltīju šo grāmatu jums, mani mīļie cilvēki. Jums, kas esat sevi uzticējuši man un esat noticējuši man. Tagad jau varam teikt, ka esam uzvarējuši. Uzvarējuši ne tikai slimību. Mēs esam uzvarējuši tumsonību, uzvarējuši primitīvu priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli. Tagad mēs sākam izprast dzīves patieso vērtību un veselības patieso vērtību, taču galvenais atklājums, ko esam izdarījuši kopā, ir tāds, ka mēs katrs esam atklājis pats sevi: savu unikalitāti un neatkārtojamību starp unikāliem un neatkārtoja​miem cilvēkiem unikālā un neatkārtojamā pasaulē.

Es veltīju šo grāmatu jums, mani mīļie cilvēki, jo jūs, tikai jūs esat devuši un dodat man spēku iet uz priekšu pretī jauniem atklājumiem un sasniegumiem. Es zemu paklanos jums, mani mīļie, un paldies Dievam Tam Kungam, kas savedis mūs kopā tik grūtā brīdī. Lai Viņš sargā jūs, jūsu ģimenes un jūsu labos darbus!

Doktors S. Konovalovs 1999. gada 17. februārī Sanktpēterburgā

1. nodala "ES PAŅEMU JŪSU SĀPES" *

PAR KO IR Šī GRĀMATA Jau kopš pirmajiem soļiem uz Zemes visu, kas sniedzas pāri cilvēka spēju robežām, viņš sauc par talantu, visu, kas sniedzas pāri talanta robežām, par ģēniju. Visu, ko cilvēks nespēj saprast, viņš sauc par brīnumu.

Tāpēc, ja runājam īsi, šī grāmata ir par ģeniālu Doktoru, kas norauj noslēpumainības plīvuru tam, ko mēdz dēvēt par izdziedināšanas brīnumu. Viss, ko viņš jau izdarījis, uz mūžīgiem laikiem iegājis cilvēces civilizācijas vēsturē. Visu, kas viņam vēl jāpaveic, nav iespējams paredzēt, tāpēc ka tas sniedzas pāri cilvēka iespēju robežām, bet tātad pieder pie pārdabiskā.

Viņa prakse, pateicoties kurai cilvēkiem tiek atdota pilnvērtīga dzīve, ir īsts brīnums. Viņa zinā​šanas ir daudzu jo daudzu mūsdienu dziedniecības teoriju pirmavots.

Lai ko vēl es par Doktoru teiktu, tas būs tikai kādu jau izskanējušu vārdu atkārtojums, jo divu domu par šo cilvēku nevar būt. Taču es nerunāšu pati, bet, ņemot vērā lasītāju tieksmi ticēt vienīgi atzītām autoritātēm, citēšu Sanktpēterburgas Valsts universitātes profesora, fizikas un matemātikas zinātņu doktora, Krievijas Ekoloģiskās akadē​mijas akadēmiķa Vitālija Moračevska vēstuli.

"Runājot par Sergeju Sergejeviču, vispirms jāteic, ka viņš man palīdzēja pārvarēt smagas un ieilgušas sli​mības, ļoti uzlabojot manu veselības stāvokli.

Taču man šķiet, ka šajā sarunā svarīgāk ir plašu zinātnieku aprindu uzmanību pievērst viņa izveidotajai dziedniecības sistēmai, kuras rezultāti izskatās pa​tiešām brīnumaini.

Zinātnieki biologi aizvien vairāk pārliecinās, ka viņi nekad nevarēs līdz galam izpētīt cilvēku kā apbrīnojami sarežģītu organismu, ja nespēs pārkāpt pāri robežām, ko nosprauž tagad pieejamo zināšanu un tradicionālo priekšstatu līmenis. Šis lielais talants, ko augstākie spēki dāvājuši Sergejam Konovalovam un ko mēs nespējam saprast un izskaidrot, ietver dziļas zināšanas un iespējas, kuras cilvēcei nav lemts drīzumā izprast. Šai izpratnei ir jānāk caur ciešanām, tā jāiegūst, sevi nemitīgi pilnveidojot. Jo arī Doktora Konovalova pacientu ticība savai izdziedināšanai ir saistīta ar to garīgo pilnveidošanos, kas tiek panākta ārstnieciskajos seansos. Ir taču teikts: "Katram tiks dots atbilstoši ticībai." Tāpēc iespējas, kas pavērušās Sergejam Sergejevičam, es uzskatu par patiesi mesiāniskām. Tās nevar reducēt uz jēdzienu "netradicionālā medicīna".

Fakts, ka izārstēti tūkstošiem cilvēku, kas uzticējušies Doktoram un skolotājam, ļauj uzskatīt Sergeju Konovalovu par nenovērtējamu nacionālo dārgumu.

16.11. 94. g."

Ir tūkstošiem atsauksmju par Doktora darbu. Var uz labu laimi ņemt jebkuru no tām. Kaut vai šo: "Godājamais Sergej Sergejevič! Pieņemiet Sanktpēterburgas Pedagoģiskās meistarības universitātes darbinieku sirsnīgo pateicību Jums un centra darbi​niekiem par visu labo, ko Jūs dāvājat cilvēkiem!

Mēs nebeidzam brīnīties par faktiem, kuri izriet no anketām vai kurus pavēsta Jūsu pacienti seansu laikā. Saprotam, ka tā ir nevis ilūzija vai masveida emocionālas psihozes uzplaiksnījums, bet gan nopietns vitāls cilvēku izdziedināšanas process. Jo paši reāli sajūtam Dzīvā Kosmosa dziedniecisko spēku ietekmi, kuru tik meistarīgi uz mums pavērš Doktors.

Fiziskā izveseļošanās un dvēseliskā līdzsvara atjaunošana vairo mūsu profesionālos un radošos spēkus. Un šajos apstākļos mums, pedagogiem, zinātniekiem un praktiķiem, arvien tuvāka kļūst ideja par nepieciešamību uztvert cilvēku kā viengabalainu būtni. Turklāt ārstnieciskajā un pedagoģiskajā praksē mēs atrodam daudz kopīgu problēmu: skolotāja un skolnieka veselības atjaunošana, psihiskās attīstības traucējumu un personas nepilnvērtības kompleksu pārvarēšana izdzīvošanas apstākļos.

Tāpēc lai triumfē dziedināšanas māksla šajā zālē! Mums gribētos cerēt, ka turpmāk varēsim attīstīt zinātniskos un radošos kontaktus, meklējot kopēju pieeju viengabalaina cilvēka un apkārtējās pasaules

atjau​nošanas procesam."

"Mīļais Sergej Sergejevič! Par Jūsu unikālās dziedināšanas metodes rezultātiem var jūsmot bezgalīgi, bet mums tiem, kas esam kļuvuši par Jūsu pacientiem, ir šausmīgi paveicies. Vai gan var bez saviļņojuma skatīties uz cilvēkiem pie mikrofona, kad viņu pateicības jūtas pret Jums ir pārliecinošākas par jebkuriem vārdiem? Bet pat šādos brīžos ir grūti pateikt, kurš ir laimīgāks: cilvēks, kuru Jūs esat izdziedinājis no smagas, nereti pat neārstējamas slimības, vai Jūs, Doktor, kas esat šo brīnumu paveicis?

Ar kādu tīru un neizsīkstošu Mīlestību ir jābūt pārpilnai Jūsu sirdij, lai spētu just līdzi katra cilvēka lik​tenim ar viņa bēdām un priekiem, un cik gan melna dvēsele ir tiem, kuri cenšas Jūsu sirdi ievainot!

Taču ne jau viņi noteic attieksmi pret Jums, bet gan tie simti un tūkstoši, kas ar ticību un cerībām cenšas uztvert katru Jūsu vārdu, katru Jūsu žestu un kuriem Jūsu darbs un Jūsu vārds ir SVĒTI. Lai Jūsu izraudzītais ceļš vienmēr ir gaišs, lai tas cilvēkiem atnes vislielāko šīs pasaules laimi Veselību. LAI DIEVS JŪS SARGĀ!

Vjačeslavs Belousovs " "Mēs, Sanktpēterburgas Valsts universitātes ģeologi, sirsnīgi apsveicam Jūs un visu Jūsu brīnišķīgo kolektīvu jubilejā. Mums, kas esam raduši operēt ar laiku, ko mēra simtos, tūkstošos, miljonos un pat miljardos gadu, ar šo jubileju saistītais laiks šķiet viens mirklis, taču mums ir darīšana ar nedzīvu matēriju. Daudzi no mums savas audzināšanas un izglītības dēļ turas pie materiālistiska uzskata par zemes dzīvi, taču, ja identificējam jēdzienus DIEVS un DABA, visas pretrunas izzūd. Jūs, Sergej Sergejevič, darāt savu neatkārtojamo brīnumu ar to, kas uz mūsu Zemes ir pats vērtīgākais, ar pašu DZĪVĪBU. Jūs ne tikai izdziedināt tik dažādo pacientu fizisko ķermeni, bet arī pilnveidojat mūsu dvēseles un nereti pat pavēršat mūsu likteņus uz labu, pozitīvā virzienā.

Pirms daudziem gadiem Vladimirs Solouhins publicēja rakstu "Vai inteliģents cilvēks var slimot ar gripu?", kurā izteica domu, ka elementāru higiēnas noteikumu ievērošana pasargā no slimības. Kopš Jūs, Sergej Sergejevič, esat ticies ar tūkstošiem savu pacientu un esat iemācījis viņus saudzēt veselību, Solouhina vārdus droši var pārfrāzēt: inteliģents cilvēks nedrīkst slimot ne tikai ar gripu, bet arī ar hroniskām, to skaitā pašām briesmīgākajām slimībām. Katrā ziņā viņš nedrīkst ar tām samierināties. Jūs mums atgādināt to gudro vīru, kas glābj badacietēju, nevis pasniedzot zivis, bet mācot tās noķert.

Mēs īpaši augstu vērtējam Jūsu apbrīnojamo inteliģenci, taktiskumu un gudrību saskarsmē ar mums, to, kā Jūs protat burtiski ar dažiem vārdiem viest mūsu dvēselēs cerības un optimismu, mācāt izraudzīties pareizo ārstēšanās ceļu pat sarežģītās dzīves situācijās. Mēs visi pateicamies liktenim par to, ka tas mūs aizvedis uz Jūsu seansiem, un mēs novēlam Jums un Jūsu kolektīvam labklājību, jaunus radošus panākumus un īstu laimi.

Jūsu pateicīgie pacienti" Doktors Konovalovs tas ir neticami, bet viņš ir reāla persona. Viss, ko viņš dara, nav prātam aptverams, bet, no otras puses, viss, ko viņš dara, ir visnotaļ materiāls analīzes un medicīniskie atzinumi apliecina pacientu izārstēšanos. Un tagad mēs mēģināsim noskaidrot, kas tad viņš ir un kāpēc tūkstošiem cilvēku viņam pateicas, viņu mīl un jūsmo par viņu.

DOKTORA KONOVALOVA PRAKSE Nu jau astoņus gadus Sanktpēterburgā darbojas Humānais rehabilitācijas centrs Doktora Sergeja Konovalova enerģētiskā klīnika. Katru gadu tajā ārstējas tūkstošiem pacientu. Lielākoties tādi, kuriem vairs nav uz ko cerēt. Pacienti, kas ilgus gadus mokās ar ielaistām hroniskām slimībām, onkoloģiskie slimnieki, kurus ārsti brīdinājuši, ka viņu slimība ir bezcerīga; tie, kas paguruši no pastāvīgajiem "ātrās palīdzības" izsaukumiem un gulēšanas slimnīcās, paguruši no sāpēm. Vispār visi tie, kurus ar tradicionālajiem medicīnas lī​dzekļiem nav izdevies izārstēt. Šeit viņi soli pa solim, dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša atjauno zaudēto veselību. Doktors ārstē. Taču ārstē nevis ar tabletēm un nevis ar ķirurģisku iejaukšanos. Viņa klīnikā nav pilināmo pudeļu, šļirču, dažnedažādu zāļu. Doktors ārstē ar enerģiju. Un, pirms neticīgi pasmaidāt, vērīgi izlasiet vairākas viņa pacientu slimības vēstures. Tās slimnieki raksta paši, un diezin vai kāds labāk par viņiem pratīs pastāstīt, kas notiek šajā neparastajā klīnikā, kādi brīnumi šeit katru dienu atgadās un kādas slimības atkāpjas Sergeja Kono​valova brīnumaino spēju priekšā.

No slimības vēstures 1011767 (dzimšanas gads 1939.): "Esiet sveicināts, mans mīļais Sergej Sergejevič! Apmeklēju piecpadsmito seansu sēriju". Es pie Jums ierados ar sirds un asinsvadu sistēmas traucējumiem tahikardija, osteohondroze, krūts dziedzeru fibroadenomatoze, zematslēgas mezglu limfadenīts abās pusēs un šķirtnē. Ārstēšanas nekādas, dzīvo tik tālāk, ik pēc sešiem mēnešiem pārbaudies pie onkologa. Biju iedzīta pilnīgā strupceļā, bet tad liktenis iededz un sūta gaismas staru tuneļa galā. Un, lūk, es esmu kopā ar ' Katra sērija sastāv no desmit seansiem.

Jums. Ko šobrīd varu teiķt? Mezgli izzuduši, no osteohondrozes esmu atbrīvojusies, mugura ir pilnīgā kārtībā, sirds mierīga, guļu dziļā, veselīgā miegā gandrīz bez sapņiem. Mostos spēka un enerģijas pilna, gribas radīt…"'

No slimības vēstures 1010907 (dzimšanas gads 1933.): "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič!

Es apmeklēju 14. sēriju. Nevaru nepastāstīt par brīnumu, kas noticis ar mani. Ja ņemam vērā, ka esmu dzimusi 1933. gadā, bet pirmā reimatisma aktivitāte parādījās jau 1944. gadā, tad tas ir brīnumu brīnums.

1997. gada 16. jūnijā man 1. diagnostikas centrā izmeklēja sirdi, taisīja arī ehokardiogrāfiju. Pēdējo reizi tiku izmeklēta 1993. gadā. Rezultāts ir šāds: aortas vārstulis atvere palielinājusies no 1,6 līdz 1,8; kalcinozes nav, nepietiekamības nav: mitrālais vārstulis atvere samazinājusies no 2,2 līdz 2 kv. cm, viru malu deformācijas, kupolveida atveres, izteiktas kalcinozes nav, mitrālā nepietiekamība samazinājusies no 3 līdz 1. Šķidruma perikardā nav. Ārste sacīja, ka vārstuļi ir labā stāvoklī. Manus rezultātus caurskatīja trīs ārsti. Vairākus gadus pēc kārtas mani konsultē medicīnas zinātņu kandidāte I. Gorbačova Pirmajā medicīnas institūtā. Viņa ir ļoti rūpīga, ļoti zinoša, visu ievēro. Sacīja, ka nekad nav sastapusies ar gadījumu, kad kalcinoze būtu izzudusi. Liels paldies Jums!

Mīļais Sergej Sergejevič! Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka ārstēšana sākās ar pirmajiem seansiem.

Bet slimību man bija tik daudz un tik kritiskā stadijā, ka fiziski es to nespēju sajust. Uz seansiem gāju ar lielām grūtībām, burtiski vilkos. Pēc pirmajiem četriem seansiem uz kājām izzuda daļa vēnu, pārējās kļuva bālas. Podagra sāka atkāpties. Noregulējās kuņģa darbība. Aknas saruka līdz normas robežām.

Septītajā sērijā sajutu, ka sākusies visa organisma, īpaši elpošanas ceļu atveseļošanās. 8. aprīlī sapratu, ka esmu izveseļojusies. Jutos ļoti labi. 13. sērija man bija īsti svētki: sajutu lielu atvieglojumu labajā paribē. Kāju āda bija kļuvusi daudz gaišāka. Deguns elpo labāk. Esmu atgriezusies dzīvē burtiski "no turienes". Un tas viss noticis pusotra gada laikā un ļoti smagos dzīves apstākļos. Atkal gribas dzīvot.

Bezgalīgs paldies Jums, mīļais Sergej Sergejevič!"

Gandrīz pēc gada tā pati paciente, kas tur​pinājusi ārstēšanos klīnikā, raksta: "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Esmu ārstējusies trīs gadus… Faktiski jau sen Jums sūtu

nevis anketas, bet gan grēksūdzes… Kad pie Jums ierados pirmo reizi, jau ar abām kājām stāvēju tur, un man uz tām bēra smiltis. Un es nebūt nepārspīlēju. Man bija grūti braukāt uz ārstēšanos. Seansu laikā palika slikti. Jekaterina Vasiļjevna un Eleonora Anatoļjevna" pa​līdzēja man atgūties no smagā stāvokļa…

Man izzudusi sirds mitrālā, aortas un trīsviru vārstuļa kalcinoze. Tas ir brīnums! Pusotra gada laikā!

Pierādījums tam ir ehokardioskopija. Elektrokardiogramma rāda, ka dekompensācijas nav. Mirgošanas aritmija normālas sistoles formā. Bet 80. gadu sākumā man Medicīnas zinātņu akadēmijā piedāvāja sirds operāciju, pat uzstāja, ka tā nepieciešama, biedēja ar briesmīgu nākotnes ainu. Es raudāju un atteicos un, lūk, ir noticis brīnums. Tagad daudz labāk jūtas aknas. Agrāk es faktiski neko neēdu tikai putriņas, vārītus kartupeļus, ūdeņainu zupu. Pat rupjmaizi un kāpostus nevarēju ēst. Tagad ēdu visu, ko iznāk nopirkt.

Ciemos J. Cibenko un E. Arefjeva dziednieces, Doktora asistentes. ēdu visu pēc kārtas. Varikozais vēnu paplašinājums sāka izzust jau ar pirmajiem seansiem. Tūskas vairs nav, nieres darbojas labāk. Tās bija ļoti bojātas jau kopš 1944. gada. Cik daudz antibiotiku esmu izdzērusi man taču bija ari reimatisms. Cauru gadu lietoju bicilīnu, penicilīnu un citas pretreimatisma zāles. Nabaga nieres! Tām bija daudz kas jāpacieš! Arī podagra sāka atkāpties jau ar pirmajiem seansiem. Tagad pirksti kļuvuši daudz tievāki, āda vairs nav nostiepta, gluda, locītavas neizspiežas.

Vairogdziedzeris samazinājies. Elpot kļuvis vieglāk. Spazmas gandrīz izzudušas. Mugurkauls iztaisnojies, mugura gandrīz nemaz nesāp. Kuņģa darbība lielā mērā uzlabojusies, hemoroīdi sarukuši un vairs netraucē. Kaut kāds veidojums labajā krūtī samazinājies un vairs netraucē, krūtsgals manāmi atguvis formu. Izzudusi plakanā pēda. Roku nagiem izzūd garenās svītras, nagi kļuvuši gludāki un spīdīgi.

Atdzīvojas āda vietās, kuras apdega 1941. gada rudenī. Patiesā cieņā, mīlestībā un pateicībā!…"

No slimības vēstures 1014789 (dzimšanas gads 1938.): "Godātais Sergej Sergejevič! Šī ir mana piektā seansu sērija. Uz ārstēšanos ierados 1997. gada aprīlī, lai gan Jūsu radošos vakarus biju apmeklējusi vairākkārt. Jau ar pirmo sēriju sākās uzlabošanās: pirmkārt, akmens kreisajā nierē samazinājies līdz 0,2 cm (bija 1 cm), labā niere pacēlusies par 2 cm (bija noslīdējusi par 6 cm); otrkārt, samazinājies kākslis, iztieku bez zālēm. Pēc četrām dziedināšanas sērijām nierakmens vispār izšķīdis, labā niere nostājusies vietā un izlīdzinājusies, gandrīz nemaz vairs nesāp galva, mazāk sāp locītavas…

Lielā cieņā!"

No slimības vēstures 1012459 (dzimšanas gads 1936.): "…Divu gadu laikā apmeklēju septīto seansu sēriju. Esam guvuši galveno uzvaru pilnībā izzudusi bronhiālā astma, kas mani mocīja septiņus astoņus gadus. Šajā laikā nav bijuši pat nelieli osteohondrozes saasinājumi. Normāli darbojas 1996. gadā traumētā gūžas locītava, lai gan fizisko slodzi nesamazinu. Aizvadītajā gadā ne reizes neesmu sūdzējusies par savu veselību, domāju, ka mans tonuss atbilst 45. mūža gada tonusam. Un šis brīnums panākts, pateicoties Jūsu ne​parastajai prasmei vadīt enerģiju, milzīgs paldies Jums par to!…"

No slimības vēstures 1012617 (dzimšanas gads 1944.): "…Vienpadsmitā seansu sērija. Labdien, Sergej Sergejevič! Šobrīd ārstēšanā man ir labi rezultāti: kārtējā izmeklēšanā ārsts neatrada patoloģiju, proti, ir izzudusi fībromioma. Atcelta diagnoze "anēmija": hemoglobīns pacēlies no 80 vienībām līdz 141 vienībai. Neliek sevi manīt zvīņēde, kas agrāk katru gadu rudenī un pavasarī pārklāja ādu, tagad brīnos un priecājos, jo tā taču mani mocīja vairāk nekā 30 gadus. Guļu labi. Izzudusi parodontoze. Uzlabojusies redze. Gandrīz ne​maz vairs nesāp locītavas. Diagnoze sirds išēmiskā slimība ir atsaukta…"

No slimības vēstures 1009188 (dzimšanas gads 1936.): "Esiet sveicināts, Sergej Sergejevič! 1998. gada 17. janvārī apritēja tieši trīs gadi kopš tā brīža, kad es atvilkos pie Jums. Tagad gribu izdarīt rezumējumu, lai neko neaizmirstu. Tātad: mani vairs nemoka bezmiegs, izzudušas stiprās un asās osteohondrozes izpausmes, atkāpusies hipertonija, gandrīz vairs netraucē hroniskais gastrīts, holecistīts, enterokolīts, gandrīz vairs nemoka alerģija un abu krūts dziedzeru fibroadenomatoze (decembrī biju uz pieņemšanu pie onkologa, teica viss kārtībā), gandrīz neliek sevi manīt hroniskais bronhīts, vazomotoriskais rinīts izpaužas vājā formā, nesāp kāju vēnas, kāju un elkoņu locītavas, gandrīz izzuduši

sacietējumi uz papēžiem un pēdām, bet uz pirkstiem tulznas', savilktie pirksti iztaisnojušies, faktiski izzuduši kāju krampji, netirpst rokas, pakāpeniski samazinās vairogdziedzeris (agrāk bija stipri izspiedies uz āru). Desmitās sērijas laikā pacēlās labā niere, 12. 13. sērijas gaitā divos seansos jūtami pievilkās dzemde. Tuvredzība vēl nav izzudusi, taču brilles jau traucē. Uzlabojusies atmiņa un dzirde. Agrāk dzīves tonuss bija līdzvērtīgs nullei, bet tagad jūtos normāli, esmu kļuvusi daudz mierīgāka, iecietīgāka, vispār manā dvēselē notiek dziļas pārvērtības. Lai gan līdz pilnīgai harmonijai vēl tālu… Sirmumu nomainījuši daudzi tumši mati, nesmeldz smaganas un zobi. Gaita ir viegla kā jaunībā, bet atslēgkauli un krūtis kļuvušas tik skaistas, par kādām pat jaunībā nebiju sapņojusi. Dvēselē jūtos jauna, arī ārēji izskatos jaunāka. Transportlīdzekļos prasa uzrādīt dokumentus, jo netic, ka esmu pensionāre. Reiz pat nosauca par ziedošu sievieti… Esmu apprecējusies, ieguvusi ģimeni, manā dzīvē ir ienācis arī daudz kas cits labs. No visas sirds esmu pateicīga Jums par visu un pastāvīgi lūdzu Dievu, lai viņš sūta Jums un Jūsu tuviniekiem veselību un laimi."

No slimības vēstures 1011695 (dzimšanas gads 1927.): "Mīļais Sergej Sergejevič! Apmeklēju 16. ārstēšanās sēriju… Guļot slimnīcā, jautāja ārstam, vai var izzust ekstrasistoles, kas man bija visai biežas pēc katrām trim ceturtajā. Viņš man atbildēja, ka, ņemot vērā manu vecumu un pārciesto infarktu, tas nav iespējams. Bet man to vairs nav jau veselu gadu. Ārste, kuru apmeklēju jau sesto gadu, par to ir ļoti pārsteigta. Bet tagad vispār noticis brīnums: izzudusi aneirisma. To apstiprināja šā gada 5. janvārī izdarītā ehokardiogrāfija. Man visus šos gadus teica: sargies no asām kustībām, no asiem pagriezieniem, vispār saudzē sevi. Es sākumā pat nenoticēju, bet pēc tam gāju no poliklīnikas uz māju, un nepārtrauktā straumē man no acīm lija asaras pateicības asaras Jums. Jūs bieži sakāt: "Pateicieties savam organismam." Bet kas gan būtu mans organisms bez Jums? Vienīgais, kā es sev palīdzēju, bija tas, ka kopš pirmā seansa pilnībā noticēju Jums. Tagad rakstu Jums un jūtu, cik nabadzīga ir valoda, jo gluži vienkārši nevaru atrast pienācīgus vārdus, lai izteiktu pateicību Jums, mīļais Sergej Sergejevič!"

"Nevaru izteikt vārdos", "Nevaru atrast vārdus", "Nezinu, ar kādiem pateicības vārdiem" šādi izteikumi lasāmi faktiski katrā anketā. Tāpēc ka viena lieta ir dzirdēt par brīnumainu izārstēšanos, bet pavisam cita piedzīvot to pašam. Turklāt cilvēki visbiežāk nāk ārstēt kādu vienu slimību, kura sagādā vislielākās ciešanas. Ārstēšanas gaitā viņi atceras, tieši atceras, ka agrāk nekad nav elpojuši caur degunu, bet tagad elpo, ka agrāk reizi nedēļā ir sāpējis kuņģis, bet tagad nesāp, ka uz pirksta bijusi kārpa, bet tagad izzudusi. Daudzos tūkstošos anketu sastopama arī šāda atklāsme: "Tikai tagad atcerējos: agrāk nevarēju noliekt galvu, sāka reibt, bet tagad sēžu, rakstu anketu un nekas." Vai: "Atradu atvilktnē pilienus un tikai tagad at​cerējos, ka agrāk bez tiem nevarēju iztikt:.."

Un tomēr kāpēc par tik brīnišķīgu Doktoru un tādu unikālu klīniku ļoti daudzi cilvēki faktiski neko nezina? Pirmkārt, tāpēc ka klīnikai reklāma nav vajadzīga. Doktors ir kategoriski pret jebkuru reklāmu.

Viņš pacientiem bieži saka: "Es tevi izārstēju, bet tu nevienam par to nestāsti!" Tam ir dziļa jēga: ārstēšanai ir nepieciešams klusums un miers, nevis skaļums un fanfaru skaņas. Zāles ir pilnas ar pacientiem. S. Konovalovs vienlaikus aprūpē divas trīs zāles, kopā ar saviem palīgiem strādājot faktiski dienu un nakti. Otrkārt, tāpēc ka viņam interviju sniegšanai, līdzdalībai filmās, grāmatu un zinātnisko rakstu sacerēšanai absolūti pietrūkst laika. Viņam pirmajā vietā vienmēr ir darbs, bet tātad slimnieki.

Tiesa, otrajā vietā arī darbs un trešajā, un simtajā vietā arī darbs. Viņam atzinība nav vajadzīga, jo viņš to jau ir saņēmis no daudziem tūkstošiem savu izdziedināto pacientu. Tā arī ir īstā atzinība! Turklāt oficiālā medicīna nespēj pie​ņemt to, ko nevar izskaidrot no mūsdienu zināšanu > 7 viedokļa. Bet ar šīm zināšanām nepietiek, lai izskaidrotu S. Konovalova fenomenu . Atliek cerēt tikai uz tiem ārstiem, kas paši atnākuši ārstēties. Tādu ir daudz, un tieši viņi pēc tam sūta šurp savus pacientus, kuriem nespēj palīdzēt tradicionālā medicīna.

No slimības vēstures 1013315 (dzimšanas gads 1964.): "Apmeklēju sesto seansu sēriju. Mans mīļais Doktor Sergej Sergejevič! Esmu ļoti pateicīgs Jums un Tam Kungam par atbrīvošanos no slimībām un dvēseles stāvokļa vispārējo uzlabošanos. Atrisināta mana galvenā problēma mitējušās spiedošās,

stindzinošās galvassāpes, kas mani mocīja daudzus gadus jau kopš skolas laikiem. Galva īpaši sāpēja no rītiem līdz pulksten četriem pieciem dienā. Gadu gaitā sāpes gan vājinājās, gan pastiprinājās tiktāl, kas ar grūtībām spēju formulēt domas un sakarīgi runāt. Sāpes sāku ievērot jau 9. 10. klasē. Man tomēr izdevās iestāties Tehnoloģiskajā institūtā, taču tur nomācījos tikai vienu gadu: sāpes pastiprinājās un neļāva mācības turpināt.

Es divas reizes ārstējos slimnīcā, tiku izmeklēts, bet ārsti tā arī nespēja konstatēt sāpju cēloni.

Noteica dažādas diagnozes: veģetatīvā asinsvadu distonija un I pakāpes hipertonija. Tādu mani iesauca armijā. Tur sāpes vēl vairāk pastiprinājās, un es nokļuvu Tbilisi kara hospitālī. Tur pēc izmeklēšanas populārā valodā paskaidroja, ka man esot bijis galvas smadzeņu apvalka iekaisums, kas izraisījis kaut kādas pārmaiņas, un ka tagad manu galvassāpju cēloni viņi izskaidrot nevarot. Tomēr komisija mani no armijas atbrīvoja.

Aptuveni pusgadu pēc armijas, jau būdams mājā, nedaudz atguvos. Sāku strādāt. Darbs bija fiziski smags. Nostrādāju sešus gadus, sāka sāpēt mugura un sāpes atbalsojās sirdī, pacēlās spiediens. Ārsts teica: "Ja gribi kļūt par invalīdu, turpini strādāt." Nācās no darba aiziet. Kopš 1995. gada visas sāpes vienlaikus saasinājās, un es atkal ar grūtībām spēju parunāt un kustēties, domāju, ka mirstu. Bet šajā laikā Tas Kungs aizveda mani pie Jums kā pie pēdējās cerības. Jau pēc pirmā seansa sāku atdzimt. Man pēc tam teica, ka uz seansu es esot devies bāls kā mironis, bet atgriezies ar sārtiem vaigiem. Pamazām man kļuva aizvien labāk un labāk. Atguvu spēju sakarīgi runāt un domāt, atgriezās vēlmes, sapņi, mīlestība, līdzcietība. Es it kā piedzimu no jauna. Radās enerģija. Ne mirkli nevarēju nosēdēt uz vietas, gulēju četras stundas diennaktī, radās iecere par interesantu darbu, cilvēki sāka tiekties pie manis, viņiem bija ar mani labi.

Izzuda traheīts, kas ar biežiem recidīviem mani mocīja 13 gadus. Jebkuras nelielas saaukstēšanās, pat iesnu gadījumā tas viss izraisīja stipru klepu ar zaļām krēpām. Pulmonoloģijas institūtā man teica, ka no šīs slimības nekad netikšu vaļā. Bet tagad pārgājušas arī hroniskās iesnas, kas mocīja daudzus gadus.

Pēc pēdējās sērijas atbrīvojos no sešiem liekā svara kilogramiem. Liels paldies Jums, mīļais Doktor, un vēlu Jums laimi un ilgu mūžu. Lai Dievs Jūs sargā!"

No slimības vēstures 1007680 (dzimšanas gads 1928.): "Godājamais Sergej Sergejevič! Ļoti vēlos Jums pateikt daudz labu vārdu. Es atnācu, pareizāk sakot, mani vilkšus atvilka, kad sākās Jūsu seansi Viborgas kultūras namā. Man bija paralizēts viss: kustību aparāts un rokas, klāt vēl nāca osteohondroze, ribstarpu neiralģija, stipras galvassāpes. Karoti nevarēju rokā noturēt, bet par maizes gabaliņa nolaušanu varēju vienīgi sapņot… Pēc septītā seansa pēkšņi varēju pacelt rokas uz augšu, un es mēģināju pati ērtāk apsēsties krēslā. Kad visi apkārt aizmiga, es raudāju un klausījos Jūsu balsi. Jūs teicāt: "Neraudi, mana mīļā, viss būs labi." Un tomēr septiņu seansu laikā es dusmojos: kāpēc vīrs mani nes šurp un te apsēdina.

Bet pēc tam raudāju no prieka par to, ka kaut kas gājis uz labo pusi. Norima un nomierinājās sirds; kad atgriezos mājās, vairs negribējās lietot nitroglicerīnu. Pēkšņi konstatēju, ka izzudusi pēcoperācijas šuve, noslīdējušais vēders atgriezies savā vietā. Vīrs mani mazgāja vannā un nevarēja vien nobrīnīties par to, kas ar mani notiek. Otrās sērijas piektajā seansā es pēkšņi, turēdamās pie krēsla, piecēlos un kopā ar visiem sāku izdarīt vingrinājumus. Nemaz negaidīju, kad vīrs kā vienmēr pienāks pie krēsla. Labi cilvēki palīdzēja aizvilkties līdz garderobei, apģērba mani un pavadīja līdz mašīnai, bet vīrs tostarp skraidīja un meklēja savu sievu. Tagad es, pateicoties Jūms, staigāju un pat dejoju. 23. jūlijā iešu uz UEĀK. Un zinu, ka invaliditāti vairs nedos. Visas analīzes man taču ir brīnišķīgas. Domā, kā gribi: ir ļoti labi būt veselai, bet invaliditātes piemaksas pie pensijas vairs nebūs. Man tagad viss ir labi. Paldies Jums par visu."

No slimības vēstures 1013070 (dzimšanas gads 1946.): "Esiet sveicināts, mīļais Doktor! Apmeklēju piekto seansu sēriju. 1990. gadā ginekoloģiskās apskates laikā tika konstatēta olnīcas cista, kas 1997. gadā bija jau divas reizes lielāka. 2. jūlijā pēc četrām seansu sērijām biju uz pieņemšanu pie ārstes. Viņa audzēju neatrada un bija ļoti pārsteigta, tāpēc noteica atkārtotu apskati. Un šodien, 9. jūlijā, uz šo apskati biju: viss audzēja nav. Ārste jautāja, kur esmu ārstējusies, un es pateicu, ka pie Doktora Konovalova.

Viņa sacīja, ka neesmu pirmā paciente, kurai ir tik satriecoši rezultāti pēc Jūsu seansiem. Un ieteica turpināt ārstēšanos. Mans mīļais Doktor, milzīgs Jums paldies!"

No slimības vēstures 1009851 (dzimšanas gads 1936.): "Esiet sveicināts, mans mīļais Doktor Sergej Sergejevič! Maijā apritēja trīs gadi, kopš eju pie Jums ārstēties. Eju bez pārtraukuma. Kad rakstīju pirmo anketu, saskaitīju vairāk nekā trīsdesmit diagnozes. Esmu laimīga, ka no lielākās daļas man ir izdevies atbrīvoties. Šoreiz gribu parunāt par pašu briesmīgāko slimību onkoloģisko. Pie Jums atnācu ar fibromiomu un krūts audzēju. Un, lūk, uzvara! Fibromiomas vairs nav! Arī krūts ir atveseļojusies.

Uzliesmojums, kas atgadījās janvārī, notika manas vainas dēļ. Es taču pa labi un pa kreisi lielījos ar saviem priekiem. Runāju ar visiem. Turklāt mani pamatīgi saspieda autobusā. Un Jūsu darbs bija vējā. Ak Dievs! Cik bēdīga es biju, kad onkologs pateica, ka mani glābt var tikai operācija. Vai atceraties, cik panisku anketu es toreiz uzrakstīju? Draugi zvanīja uz centru un lūdza mani atbalstīt. Un Jūs, mans mīļais Doktor, vispirms labojāt manas kļūdas. Es tostarp gatavojos operācijai un vācu analīzes. Kad ierados uz kārtējo apskati pie ārstes, viņa konstatēja uzlabošanos. Operāciju atlika. Pēc tam mans stāvolis uzlabojās vēl vairāk, un par operāciju vairs netika runāts. Pastāstīju ārstei par Jums. Lieta tā, ka es visu laiku esmu ietinusies bukletos. Apskates laikā izģērbjoties sapinos aukliņās, un ārste sāka interesēties, ko es tur esmu sev piesējusi, palīdzēja atmudžināt. Tad arī izstāstīju. Viņa lūdza izteikt Jums pateicību par palīdzību. Es nemaz nerunāju par to, cik pati esmu Jums, mans Doktor, pateicīga."

No slimības vēstures 1004723 (dzimšanas gads 1938.): "…Apmeklēju 26. seansu sēriju…

Uzlabojies miegs, mazāk sāp galva… Izzudis labās lāpstiņas miozīts, kas mocīja 25 gadus, uzsūkusies labās krūts dziedzera fibromioma, kurai jau 35 gadi, izšķīdis skrimšļaudu veidojums labās pēdas apakšdaļā. …Pēc 17. sērijas izzuda dzemdes fibromioma (21. 10. 97. g. USI-vesela!), esmu atbrīvojusies no nefroptozes (21. 10. 97. g. USI patoloģija nav konstatēta). Urā!!! Esam daļu no manām slimībām uzvarējuši, un esmu pārliecināta, ka turpi​nāsim savu grūto ceļu uz veselības virsotnēm!…"

No slimības vēstures 1013990 (dzimšanas gads 1993., raksta mamma): "…Mēs apmeklējam trešo seansu sēriju. Seansu starplaikā dēls neslimoja. Bijām cirkā un teātrī. Agrāk mūs lielas ļaužu masas biedēja, bet tagad bērns var baudīt visus dzīves priekus. Nav bijis nekādas gripas un pat iesnu, tātad imunitāte atjaunojas. Bijām uz pārbaudi Onkoloģijas zinātniskās pētniecības institūtā. Izmeklēšana parādīja, ka viņam viss atbilst normai, vienīgi hemoglobīns nedaudz pazemināts (111 vien.). Profesors visu laiku jokojās un brīnījās, ka tik īsā laikā izdevies bērnu dabūt uz kājām no ceturtās vēža stadijas.

Viņš teica, ka paņems dēlu līdzi uz konferenci Kanādā, lai tur parādītu kā unikālu gadījumu…" (Divus gadus bērns tika novērots un ārstējās klīnikā. Izmeklēšana 1999. gada februārī rāda, ka stāvoklis stabilizējies.)

Grāmatā ir daudz citātu no pacientu slimības vēsturēm. Domāju, lasītāji jau ir sapratuši, kāpēc. Mēs savā mūžā esam dzirdējuši un lasījuši ne mazums dvēseli aizkustinošu gudru un skaistu vārdu un sirdi aizgrābjošu domu. Bet kas aiz tā visa slēpjas? Atsaukšanās uz pieredzi, kuras pamatā ir atsevišķi veiksmīgi gadījumi? Uz nejaušu apstākļu sakritību, kas palīdzējusi kādam atsevišķam cilvēkam pārvarēt ļoti bīstamu kaiti? Doktors Konovalovs ir unikāls un viņa darbība izcila pirmām kārtām tāpēc, ka gūti satriecoši rezultāti daudzu simtu un tūkstošu cilvēku ārstēšanā.

Parasti par brīnumu sauc kādu parādību, kuru nav iespējams atkārtot, kuru nav iespējams protokolēt un aprakstīt, nav iespējams izpētīt tās iedarbības rezultātus. Tāpēc Doktors Konovalovs ir neparasts brīnums. Tas ir brīnums, kura darbība atkārtojas regulāri katrā seansā, brīnums, kas ieprotokolēts daudzās viņa pacientu slimības un izārstēšanās vēsturēs.

NEKLĀTIENES DZIEDINĀŠANAS PIEREDZE Ja jūs dzīvojat tālu no Sanktpēterburgas un nevarat atbraukt uz klīniku, nesteidzieties šo grāmatu nolikt malā. Pirmām kārtām tāpēc, ka tā ir nevis vienkārši grāmata, bet labā vēsts, kas spēj jūsu sirdi piepildīt un sasildīt ar cerību. No tās staro Doktora lielā mīlestība uz katru cilvēku. Tā pati mīlestība, kas ikvienam ir tik ļoti nepieciešama. Tieši to taču mēs neapzināti meklējam visu mūžu, bet tā arī neatrodam, jo mūsu pasaulē šai mīlestībai faktiski vairs nav vietas…

Turklāt S. Konovalovs ir uzkrājis milzīgu pieredzi dziedināšanā no attāluma. Šim nolūkam tiek izmantoti enerģētiskie materiāli: buklets un seansos vai ar bukleta palīdzību uzlādēts ūdens. Turpmāk jūs par tiem uzzināsit sīkāk. Protams, šāda ārstē​šana dod mazāku efektu nekā dziedināšana tieši klīnikas zālēs.

Taču, ja jūs dzīvojat tālu no Sanktpēterburgas un nevarat atbraukt, šāda ārstēšana jums var kļūt par vienīgo efektīvo. Pamēģiniet. Prakse rāda, ka ārstēties neklātienē ne tikai ir iespējams, bet dažkārt šāda ārstēšanās pārspēj tradi​cionālās medicīnas rezultātus.

No slimības vēstures 1014312 (dzimšanas gads 1921.): "Mīļais Sergej Sergejevič! Es Jūs pazīstu jau sen un neklātienē pie Jums ārstējos aptuveni piecus gadus. Iepazīšanās notika, kad televīzijas raidījumā Jūs ieraudzīju baltā virsvalkā un ārsta cepurīti galvā. Iespaids bija milzīgs, to vēl vairāk padziļināja bailes par sievu, kas gandrīz vairs necēlās no gultas. Mēs Jums pieķērāmies kā glābšanas riņķim, kā pēdējai cerībai. Pēc tam, vēlu rudenī, sieva sāka iet pie Jums ārstēties. Mūsu dzīve pārvērtās.

To piepildīja nemitīgs pārsteigums, mēs dzīvojām brīnuma gaidās. Seanss sekoja seansam, un mēs ieguvām mieru un ticību. Un, paldies Dievam, jau piecus gadus sieva turpina ārstēties pie Jums un at​bilstoši savām pieticīgajām spējām apdara mājas darbus.

Pēc katra seansa daudz runājam par Jūsu pamācībām un ārstēšanu. Skapjos un uz logiem stāv atvērti Jūsu bukleti . Jūs esat mūsu mājas sargātājs, vistuvākais mūsu draugs. Mēs par Jums pastāstījām un bukletus ar nepieciešamajiem paskaidrojumiem " Par bukletiem un uzlādēto ūdeni sīkāk pastāstīsim tālāk. izdalījām saviem bērniem, mazbērniem un paziņām. Es pats no tiem nekad nešķiros. Ne dienu, ne nakti, ne ejot laukā. Tā neklātienē esmu kļuvis par Jūsu pacientu. Parastajai zondēšanai, kurai termofora vietā izmantoju bukletu, lietoju ari pret holecistltu uzlādētu ūdeni "no zāles". Izmantoju bukletu pret jebkurām sāpēm: krūtis, vēderā, locītavās, iegriezumu un apdegumu gadījumos, un ne reizes savās cerībās neesmu vīlies…

Mīļais Sergej Sergejevič! 21. oktobrī ierados uz savu pirmo klātienes seansu. Pirmais iespaids daudzējādā ziņā sakrita ar priekšstatu, kāds bija izveidojies jau iepriekš. Es jau zināju, ka Jūs dažkārt iepriecināt pacientus ar saviem sacerējumiem. Tagad klausījos un atcerējos tos tālos gadus, kad mēs ar sievu gājām uz filharmonijas Lielo zāli un Mazo zāli klausīties Vladimiru Aškenazi un Bellu Davidoviču.

Bija tāda pati noskaņa: pieklususi publika, pacilātība, svētku sajūta, gaidīšana un mūzika. Pēc tam, kad Jūs sākāt runāt, mana dvēsele tiecās Jums pretī…

Piektajā seansā ar dziļu saviļņojumu klausījos Jūsu pārdomas par labestību un iecietību pret apkārtējiem cilvēkiem, par to, ka vispirms ir jāpārveido dvēsele, lai panāktu miesiskās pārvērtības, proti, organisma atveseļošanos. Saprotu, ka tas ir ļoti grūti, ka šāds stāvoklis tiek sasniegts uz grēku nožēlas un šķīstīšanās robežas, gandrīz vai reliģiskā nozīmē pārvarot sevī egoismu, kārdinājumus un jebkuru zemiskumu. Cik labi, ka Jūs par to runājāt. Un te ļoti iederējās skaistās lūgšanas, ar kurām Jūs izvadāt mūs uz mājām.

Brīnišķīgi ir pacientu stāstījumi pie mikrofona. Satrieca kādas sievietes stāstītais par to, kā viņa vienpadsmit gadus cīnījusies par sava bērna dzīvību un nākotni. Un, lūk, rezultāts: bērns, kas briesmīgas neizārstējamas slimības dēļ jau kopš dzimšanas bija nolemts, pateicoties mātes ticībai un Jūsu iedvesmas pilnajam darbam, ir dzīvs un vesels. Vai tad tas nav brīnums? Bet cik gan daudzām bēdu nomāktām mātēm

ir alaususi ticība un cerība! Aries gribēju pieiet pie mikrofona un pastāstīt, kā jau gandrīz piecus gadus neklātienē ārstējos pie Jums. Tagad man jau ir 76 gadi, un nekad nebiju domājis, ka es ar tik lielu komplikāciju koeficientu sasniegšu tādu vecumu, un bez Jūsu līdzdalības arī nebūtu sasniedzis. Esmu laimīgs, ka man izdevās Jūs redzēt un dzirdēt, būt par nākotnes brīnumdarītājas medicīnas liecinieku un dalībnieku."

No slimības vēstures 1013085 (dzimšanas gads 1922.): "Templī jūtos labi un guļu. Mitējušās galvassāpes, niere bija kā bruņās iekalta tagad tā vairs nav. Jūtos mundra, naktīs labāk guļu. Ir noticis brīnums. Mana māsa mira nost, veselu mēnesi nebija ēdusi, skaitīja vēl atlikušās dieniņas. Es viņai nesu ūdeni acu ārstēšanai, jo ar vienu aci viņa neredz, bet otra acs ir operēta. Un ko Jūs domājat? Viņa atveseļojās, pat ir uzbarojusies. Bet acs, kas vairāk nekā divdesmit gadus bija akla, kļuvusi redzīga. 15. martā māsa pirmo reizi ieraudzīja savu plaukstu. Liels Jums paldies!"

No slimības vēstures 1010764 (dzimšanas gads 1945.): "Esiet sveicināts, godātais Sergej Sergejevič! Es darba dēļ Jūsu seansus nevaru apmeklēt, tāpēc iet mana mamma. Godīgi sakot, Jūsu seansiem neticēju, iekams darbā nebiju savainojusi kāju. Kāja acu priekšā satūka un sāpēja tik neganti, ka nevarēju paiet. Mani ar mašīnu atveda mājās, es posos pie ārsta, bet mamma ieteica līdz rītam pagaidīt un piesiet pie kājas bukletu. Visu nakti nogulēju, bet no rīta tavu brīnumu! satūkums bija noplacis, kāja vairs nesāpēja, bija palicis tikai neliels zilums.

Nākamajā dienā bija svētki es dejoju un par kāju biju pavisam aizmirsusi.

Kopš tā laika dzeru ūdeni, ko mamma nes no seansiem. Man bija nierakmeņi. USI tagad parādījusi, ka akmeņu vairs nav. Visi izskalojušies kā smiltis. Tagad, tiklīdz kaut kas iesāpas, tūdaļ pielieku bukletu.

Sajās dienās cepeškrāsnī gatavoju svētkiem gaļu un nejauši satvēru karstu čuguna rokturi. R<xku tūdaļ apslacīju ar uzlādēto ūdeni, aptinu ar dvieli un samitrināju ar to pašu ūdeni. Sāpes momentāni pārgāja, pat čulgas ne​parādījās.

Man uz muguras bija briesmīgs keloīds apdeguma vietā. Es to katru rītu un vakaru ierīvēju ar Jūsu ūdeni: tagad šis saistaudu izaugums kļuvis maigs un līdzens. Ja ar roku pārvelk pār muguru, to vairs nejūt, bet agrāk tas bija puscentimetru biezs. Vēl man ir uzsūkusies fibromioma. Liels paldies, godātais Sergej Sergejevič, lai Dievs dod Jums spēku un veselību Jūsu cildenajā darbā!"

Svētdienās visa gada garumā S. Konovalovs rīko neklātienes seansu, kuram var pievienoties ne tikai tie, kuri apmeklē ārstniecības zāles, bet arī jebkurš pacients jebkurā pasaules malā. S. Konovalovam ir daudz neklātienes pacientu ārzemēs. Tāpēc, izpildījuši konkrētus ieteikumus, jūs varat pievienoties seansam, ko Doktors rīko katru svētdienu no pulksten 21.00 līdz 21.30 vakarā. (Ņemiet, lūdzu, vērā, ka tas ir Maskavas laiks.)

GRĀMATA, KURAI NEATLIKA LAIKA… Mūsdienu lasītāji pēdējā laikā ir pārāk izlutināti ar stāstījumiem par brīnumdziedniekiem, par neticamiem, gandrīz fantastiskiem atgadījumiem ar tiem vai citiem cilvēkiem. NLO, citas civilizācijas, telpas sestā dimensija… Sākums vienmēr apbur, tikai beigas… Tāpēc mans uzdevums ir šajā grāmatā un nākamajās grāmatās iespējami pilnīgi un sīki pastāstīt par Doktoru, viņa dzīves ceļu, viņa tap​šanu no ārsta un zinātnieka par dziednieku un Iesvaidīto. Pamatojoties pirmām kārtām uz ārstēšanas rezultātiem, tas ir, uz praksi, es pakāpeniski pastāstīšu arī par paša Doktora personību un par viņa brīnišķīgo teoriju, ko apstiprina praktiskie rezultāti. Lasītājam jāsaprot, ka mums ir darīšana ar neparastu parādību, kurai nav nekā līdzīga nedz mūsdienu medicīnā, nedz mūsdienu zinātnē. No vienas puses, rakstīt par to nav viegli.

Vispirms jau tāpēc, ka nedrīkst palaist garām nevienu "sīkumu": nedz mazu biogrāfijas faktu, nedz kādu vienu vārdu, kas domāts grāmatai vai pacientiem. No visiem šiem "sīkumiem" pamazām veidojas maģisks raksts Iesvaidīšanas ceļš, kurā nav nekā lieka, nekā maznozīmīga vai nejauša. Bet, no otras puses, rakstīt par to ir neparasti viegli tāpēc, ka S. Konovalova sniegtās informācijas apjoms ir bezgalīgs, turklāt manā rīcībā ir tūkstošiem liecību par dau​dzu tūkstošu pacientu izveseļošanos.

Neskaitāmi viņa pacienti raksta, ka jūtas kā Evaņģēlija personāži, ka viņi ir brīnišķīga cilvēka laikabiedri un viņa ne mazāk brīnišķīgo darbu liecinieki. Daudzi no šiem darbiem pārspēj to, kas ap​rakstīts Jaunajā Derībā.

Droši vien tāds ir cilvēces liktenis, ka laiku pa laikam uz Zemes parādās neparasti cilvēki, kas izkliedē mūsu bailes un uzņemas rūpes par mūsu dvēseli. Par vieniem ir sarakstītas grāmatas, kuras mēs tagad uztveram kā fantāziju. Otri ir kanonizēti svētajos tekstos, saglabājot viņu vārdus gadsimtiem ilgi, trešie nogrimuši aizmirstības Lētā. Un pats bēdīgākais ir tas, ka nevienam no viņiem nav izdevies paglābties no nežēlīgā pūļa mestajiem akmeņiem, no krusta, no zaimiem. Taču viņi jau kopš paša sākuma zina, ka viņiem ir lemts šis ērk​šķainais ceļš, viņi, šie apbrīnojamie cilvēki, citu ne​maz nemeklē.

Kāpēc gan viņi nevarētu dzīvot tāpat kā citi? Apmierināties ar mazām žēlastības dāvanām nabagiem un grūtdieņiem, tiekties pēc karjeras kādā presti​žā zinātnu nozarē? Viņiem taču ir tik daudz dots! > » Kāpēc, atteikušies no visiem labumiem un pagodinājumiem, viņi izraugās ceļu, kurā katrs solis sa​gādā sāpes? Kas viņus vada? Providence, augstā​kais spēks, Dievs?

Un kad gan cilvēce iemācīsies šādus cilvēkus pieņemt kā dāvanu? Varbūt tagad? Varbūt beidzot ir pienācis laiks saskatīt brīnumu mūsu racionālajā pasaulē? Saskatīt, sajust pārsteigumu un pēc tikšanās ar to kļūt labākiem, tīrākiem, laimīgākiem. Atzīt tā tiesības pastāvēt, neatkārtot gadsimtiem senas kļūdas un atkal nekliegt: "Sitiet viņu krustā!"

Lai kā nu tur būtu, lai kāds liktenis būtu lemts, lai par ko jūs izšķirtos attiecībā uz sevi, šis brīnums jau pastāv. Tātad šādam brīnumam atkal ir pienācis īstais laiks, un mums atkal tiek dota iespēja sākt jaunu dzīvi vai palikt kopā ar savām slimībām, savu vientulību, savām nelaimēm.

Grāmatu sērija, kuru iecerējis Doktors, stāstīs par viņa dzīves ceļu, par viņa talantu, par klīniku, par ārstnieciskajiem seansiem, par slimību cēloņiem, par Smalkā ķermeņa koncepciju, par Visuma izcelsmi un daudz ko citu. Taču visam savs laiks. S. Konovalovs vienmēr ir bijis un joprojām ir zinātnieks, pētnieks, praktiķis. Tāpēc uzskata, ka nevajag lasītāju apkraut ar tādu zināšanu gūzmu, kuras viņš nespēj izmantot pat tad, ja šīs zināšanas ir visnotaļ interesantas. Jebkuras zināšanas ir jāprot likt lietā, tāpēc ieteicu jums, dārgie lasītāji, bruņoties ar pacietību. Šajā grāmatā nav nekā lieka, nevienas tādas lappuses, kuru varētu nelasītu pāršķirt, neko nezaudējot. Katra detaļa ir svarīga, tāpēc ka šo detaļu kaleidoskops iezīmē ceļu, pa kuru ved brīnišķīgais Doktors. Par to visu stāstīs šī grāmata. Grāmata, kurai viņš tā arī nav atradis laiku.

"Mans mīļais cilvēk!

Es rakstu šo grāmatu ilgus, ilgus gadus. Nezinu, vai tā kādreiz tiks publicēta… No pamatdarba brīvajās stundās, kad atpūšos, es sevi izpaužu mūzikā un sēžot pie rakstāmmašīnas. Pēdējos gados esmu sagatavojis daudzas manuskripta lappuses. Taču nekādi neizdodas tās sistematizēt. Un tam ir viens vienīgs iemesls: bez gala un malas daudz darba iemīļota, ilgota, brīnumaina, bezgalīga.

Ikreiz, kad sēžos pie rakstāmmašīnas, man ir grūti, ļoti grūti piespiest sevi runāt par to, kas man, raugoties no manu zināšanu viedokļa, vairs nav interesanti. Tam visam jau esmu gājis cauri, tas viss jau apstiprinājies praksē. Es eju uz priekšu, mana interese ietiecas nākotnē, un negribas pat apstāties, nemaz jau nerunājot par atskatīšanos. Es nemaz nedrīkstu to darīt, tāpēc ka manā priekšā ir konkrēts slimnieks, kas no manis gaida palīdzību. Un tā viņam ir vajadzīga tieši tagad, jo rīt jau var būt par vēlu. Viņš ir atnācis pie manis kā pie pēdējās cerības, un mans pienākums ir viņam palīdzēt.

Bet šī grāmata ir tev vajadzīga, tāpēc ka tā ir par tevi, tā domāta tev un veltīta tev…" "…lūdzu To Kungu dot svētību grāmatai, jo loti labi saprotu, ka jau rīt man par to nebūs laika domāt, tāpēc ka no rīta līdz vēlam, vakaram un pat naktij atkal nāksies cīnīties ar atnākušo cilvēku slimībām…"

"Kā pastāstīt par to, ko es jau tagad zinu1 ? Kā ietvert savas zināšanas skopos teikumos, grāmatas rindiņās'?…"

Faktiski visu šīs grāmatas materiālu ir uzrakstījis vai man pārstāstījis S. Konovalovs. Milzīgā atbildība to sistematizēt un pilnā apjomā ar to iepazīstināt lasītāju mani nenomāc, bet, tieši otrādi, neparasti iedvesmo. Pirmais seanss mani sajūsmināja, es it kā izpeldējos veselā enerģijas okeānā. Man ir liela ģimene un ļoti daudz darba, tāpēc hronisks miega bads ir ierasta lieta. Uz seansu gāju agri no rīta un migu ciet. Toties atgriezos ar tādu sajūtu, it kā mēnesi būtu pavadījusi kūrortā. Tomēr tas bija tikai pirmais iespaids. Pēc nedēļas sapratu, ka Doktora galvenais talants, kas iekaro gan visvairāk nocietinātās, gan visnelaimīgākās sirdis, izpaužas nevis kā viņa enerģētiskās spējas, bet gan kā vārdos neizsakāma, patiesa, absolūta mīlestība uz cilvēkiem. Trīs nedēļas vēlāk es beidzot atmetu cerības kaut vai domās apjēgt visu, ko sevī ietver šis neparastais cilvēks. Tagad esmu pārliecināta, ka viņu nav iespējams "iepazīt". Viņš ir kā dārgakmens ar neskaitāmām šķautnēm, tāpēc ikreiz viņu uztver citādi, pamani viņā kaut ko jaunu, vēl neiepazītu. Bet varbūt tas notiek tāpēc, ka blakus viņam tu mainies pats. Viņu nevar iespiest nekādos mums zināmajos rāmjos, viņu nevar iepazīt-un aprakstīt pat kā parādību. Seansos, kad viņš zālei atver savu dvēseli, katrs skaidri sajūt Visuma elpu…

"ES PAŅEMU JŪSU SĀPES!" Pat tāds cilvēks, kas šeit ieradies pirmo reizi, varbūt atnācis nejauši, nemaz neticot "visiem tiem pekstiņiem", paklausot tuvinieku pierunāšanai, būs pārsteigts par to, ko redzēs, dzirdēs, sajutīs.

Uz skatuves cilvēks, kuru nevienam nenāks prātā nosaukt par parastu. Viņš pat tad, ja gribētu, diezin vai varētu pūlī palikt nepamanāms. Viņā viss ir neparasts: seja, acis, kustības un balss, kas iespiežas līdz sirds dziļumiem un ir līdzīga kaijas kliedzienam virs okeāna. Ir tāda sajūta, ka šis cilvēks iemieso labestību tīrā veidā, bez jebkādiem piemaisījumiem. Un šo labestības enerģiju vienādi spēcīgi sajūt gan pirmajā rindā, gan zāles otrā galā balko​nā sēdošie.

Visa Doktora dzīve ir veltīta cilvēkiem. Tāpēc arī viņa sieva Antoņina ir ne tikai ģimenes pavarda sargātāja vai gluži vienkārši brīnumjauka sieviete, bet pirmām kārtām uzticama palīdze un līdzgaitniece, kas ir kopā ar vīru visās grūtībās un darbos. S. Konovalovam personiskā dzīve nepastāv, viņš dzīvo cilvēku labā. Ārstēšana sākas. Uz skatuves iznāk Antonina.

Viņas balss ir kā kamertonis, kas noskaņo zāli tam, kas gaidāms. Viņas balss intonācija, viņas vārdi nomierina, vieš cerību un paļāvību. Ārstēšanas process jau ir sācies, un pacienti alkatīgi tver katru viņas vārdu: viņa taču runā par Doktoru un Doktora vārdā. Viņas paskaidrojumi ir jo cieši saistīti ar to, ko tagad ikviens izjutīs, lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka ar veselību tiem nav nekā kopīga. Viņa runā par cilvēciskajām kvalitātēm, par dzīves ceļa grūtībām, runā par dvēseles izdziedināšanu. Kad viņa beidz, zālē valda pilnīgs klusums. Tad nāk Doktors.

Viņa ierašanās tas ir rituāls. Kāds šis rituāls būs šoreiz, tas atkarīgs no zāles, kuras dvēseli Doktors ikreiz sajūt citādi. Cilvēku noskaņojums taču ir dažāds, viņu bēdas un rūpes atšķirīgas.

Nodziest gaisma, un skan burvīga mūzika. Taču, pat improvizējot pie klavierēm, viņš ir nevis maestro, bet gan dziednieks, kas jau uzsācis šo grūto darbu dziedināšanu. Tāpēc aplausu nebūs. Būs vienīgi sāpju straume, kura no zāles plūst uz skatuvi un kuru viņš izlaiž sev cauri, sāpes nomierinot un remdējot. Būs tūkstošiem acu, kuras raugās uz viņu ar ticību un cerībām un kuras nedrīkst pievilt. Cilvēki ierodas šeit, lai iegūtu veselību, un neviens neaiziet tukšā: ir mazinājušās gan fiziskās, gan dvēseles sāpes.

Doktors remdē akūtas un hroniskas sāpes, kuras šurp atvedušas vairāk nekā 90 procentus pacientu.

Pienāks brīdis, kad viņš noteikti sacīs: "Es paņemu jūsu sāpes, sāpes aiziet, to vairs nav." Slimību vēsturēs bieži sastopama viena un tā pati doma, kuru savā anketā vislabāk izteikusi kāda sieviete vidējos gados: "Es klausos Jūsu vārdos un raudu. Neticu, ka kāds spētu paņemt manas sāpes. Turklāt kam gan mūsu laikos nāks prātā doma paņemt sveša cilvēka sāpes?!"

Pēc tam Doktors sāk runāt, un viņa vārdi tas ir sprediķis: dedzīgs, mierinošs, nesamierināms. Balss kā kaija lidinās virs zāles, un sāpes norimst, slimības izzūd, un dvēseles brūces bez pēdām sadzīst.

Daudzi pacienti šajā laikā ieslīgst dziļā miegā. Doktora izsauktā un virzītā enerģija iespiežas katrā organisma šūniņā, raisot vissiltākās jūtas, no kurām pacienti visbiežāk min pilnīga miera sajūtu.

Pēc tam seko apbrīnojami enerģētiskie vingrinājumi. Pacienti tos veic, paliekot savās vietās. Tā tiek atjaunota Smalkā ķermeņa sistēma'. Ja jūs zālē esat pirmo reizi, daudz kas jums liksies mīklains, šķitīs, ka Doktors rīkojas dīvaini. Taču tas nepavisam tā nav. To vaiapliecināt tie, kas kopā ar S. Konovalovu nogājuši garu ceļu līdz veselības atgūšanai. Katrā seansā šie cilvēki pa drusciņai vien ieguva neparastas zināšanas, kurās dalās Doktors. Šīs zināšanas izveidoja viengabalainu sistēmu ne tikai ķermeņa, bet arī dvēseles izdziedināšanai.

Daudzi tīko iegūt šīs zināšanas. Dažiem šķitis, ka pilnīgi pietiek ar atsevišķām šo zināšanu druskām, lai viņi paši varētu kļūt par "dziedniekiem un ekstrasensiem". Te vienā, te otrā vietā uzrodas jauni pūšļotāji, kas bruņojušies ar šo zināšanu fragmentiem. Viņiem nav vaļas klausīties tālāk, viņiem šķiet, ka

ir visu sapratuši, visu saņēmuši un laiks pašiem ķerties pie darba. Viņu "dziedniecība" līdzīga labi noslīpētam koncertnumuram, kurā vienmēr ir viens un tas pats. Kāpēc tad Doktors Konovalovs klusē?

"Kāpēc Jūs tik maz rakstāt? Kad iznāks Jūsu grāmata?" zīmītēs jautā ' Termins, ko S. Konovalovs ieviesa 1992. gadā. pacienti. Grāmatas nav uzrakstītas, tāpēc ka tam pietrūcis laika. Grāmatas nav uzrakstītas, tāpēc ka nav laika atcerēties, ar ko tika sākts, tāpēc ka ir jāiet uz priekšu, jo neiedomājams ceļš vēl nav noiets, zinības kauss vēl nav iztukšots līdz galam. Dzīve ir tur priekšā. Un zināšanu ar katru gadu sakrājas aizvien vairāk. Ar ko lai sāk? Kur tas ir, šis sākums? No tās vietas, kur Doktors atrodas patlaban, tas diezin vai ir saskatāms… Zināšanas nozog? Nav žēl. Viņš taču nemitīgi iet uz priekšu. Viņa ārstēšana tas nav iestudēts numurs, tajā ar laiku daudz kas mainās. Prakse izdara savas korektīvas, pacientu vaļsirdība savas, Visuma zinība savas. Galvenais ir cilvēki, kam jāiegūst tas, pēc kā viņi ieradušies, veselība. Veseli ķermeņi, veselas dvēseles. Lūk, šo vērtību iegūšana ir īsts triumfs! Un viņš tajā dalās ar saviem pacientiem.

Daudzie tūkstoši slimības vēsturu sevišķi uzskatāmi apliecina to triumfu, ko izjūt cilvēks, kurš uzveicis savu slimību.

No slimības vēstures 1000857 (dzimšanas gads 1926.): "…Trijzaru nerva neiralģija ilga vairāk nekā div​desmit piecus gadus, un neviens, izņemot Jūs, ar to nespēja tikt galā…"

No slimības vēstures 1004326 (dzimšanas gads 1940.): "Godātais Sergej Sergejevič! Līdztekus sajūsmai par Jums un Jūsu darbību gribu izteikt milzīgu pateicību par Jūsu titānisko darbu cilvēku veselības labā. No sirds pateicos par visu.

Man ir 53 gadi, jau 18 gadu vecumā kļuvu par PSRS čempionu boksā, pēc tam pabeidzu institūtu un strādāju. 1981. gadā aizbraucu uz Afganistānu par armijas galveno ekonomistu. No mūsu nometnes, kurā dzīvoja civilisti un brīva līguma darbinieki, dzīvajos palika trīs cilvēki. Kādu nakti dušmaņi nošāva visus kopmītnes iemītniekus. Man trāpīja divas lodes krūtīs. Viena saplosīja barības vadu, otra daļu labās plaušas. Ļeņingradā man izdarīja operāciju, kas ilga astoņas stundas (pacēla kuņģi, jo barības vadu saīsināja, izņēma daļu plaušas). Un, protams, pēc tam es jutos slikti. Kaut gan esmu 180 cm garš, svēru 40 kg. Taču gribasspēku biju saglabājis, jo vajadzēja audzināt desmitgadīgo dēlu, tāpēc ka sieva tajā naktī gāja bojā. Sportista rūdījums un pastāvīgie treniņi palīdzēja, ārēji gandrīz biju atguvis iepriekšējo izskatu, turklāt arī dēls neļāva atslābināties. Ritēja gadi, bet es visu laiku jutos slikti. Pēdējos gados dēls mācījās Vācijā, veda dažādas dārgas zāles sirdij, aizkuņģa dziedzerim, aknām un nierēm, taču nekāda labuma no tām nebija.

Bet tad liktenis mani saveda kopā ar Jums. Lai Dievs dod, ka visiem tā veicas kā man. Trešajā seansā sajutu drebuļus un lielu nespēku, taču Jūs bijāt brīdinājis, ka tā ir diagnostiskā perioda pazīme. Jau ceturtajā seansā jutos daudz labāk: norima dedzinošās sāpes sirdī, pārstāja sāpēt aizkuņģa dziedzeris un aknas. Ar katru seansu dinamiski vairojās enerģija un uzlabojās veselība. Mana neticība pilnībā pazuda.

Pēc astotā seansa pirmo reizi paņēmu lecamauklu un veselu minūti ar to darbojos tāpat kā savu sportista gaitu laikā. Pēc devītā seansa minūti boksējos ar ēnu pirmo reizi 12 gadu laikā, pirmo reizi pēc operācijas. Dzīve, mans ķermenis man sāk sagādāt prieku. Liels Jums paldies!"

No slimības vēstures 1001622 (dzimšanas gads 1941.): "…Bet tagad gribu dalīties ar Jums savā priekā. 15 gadus biju uzskaitē pie ķirurga mastopātija. Viņš mani novēroja un pēc katras apskates šūpoja galvu: slimība progresēja. …Slimība pārgāja arī uz otru krūts dziedzeri… Kara medicīnas akadēmijā nolēma operēt. …Pēc Jūsu seansiem 1992. gada beigās mans ķirurgs ilgi, nedaudz neticīgi mani pētīja, bet apskates beigās atzina, ka sacietējumi kļuvuši mazāki un mīkstāki. 1993. gada martā viņš no visas sirds mani apsveica mastopātijas nav un noņēma no uzskaites… Šādu rezultātu spārnota, devos uz ginekoloģisko kabinetu… Pagājušajā gadā ginekoloģe, izrakstot sanatorijas karti, man aizliedza pat narzāna vannas. Un, lūk, esmu sievietēm vissatraucošākajā kabinetā. Ārste, kura mani novēro, pie kuras esmu uzskaitē 10 gadus un kura mani labi pazīst, pēc apskates nespēja slēpt izbrīnu: fībromiomas nebija…"

Savulaik S. Konovalovs pilnībā un nedalīti ticēja medicīnai. Ja tas nebūtu tā bijis, viņš nebūtu beidzis medicīnas institūtu, nebūtu kļuvis par ārstu. Viņš nepieder pie tiem cilvēkiem, kas ar kaut ko nodarbojas, ja absolūti tam netic un pilnīgi tam nenododas. Taču piesardzīgu darīja kāds apstāklis. Ķirurgs izgriež cistu, bet tā atkal izveidojas tajā pašā vietā. Cilvēkam tiek izārstēta viena slimība, bet tūdaļ vietā nāk divas citas, vēl briesmīgākas. Un vai var cilvēku uzskatīt par pilnīgi izārstētu, ja viņam acīs lasāmas tās pašas līdzšinējās bezcerīgās skumjas, tā pati nolemtība? Ja ne pēc mēneša, tad pēc gada viņš atkal atgriezīsies klīnikā, tas nu ir skaidrs. Kas tad ir palicis neievērots? Varbūt cilvēka dvēseles brūces ir ne mazāk svarīgas? Varbūt tieši tās kļūst par onkoloģisko slimību, osteohondrožu, locītavu sāpju cēloni? Varbūt vajag ārstēt kaut kā citādi?

No slimības vēstures 1006417 (dzimšanas gads 1950.): "…Sergej Sergejevič! Jūs man atklājāt citu fizisko pasauli un citu garīgo pasauli, kurā dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas, slāni pa slānim paveras smal​kāki pārdzīvojumi…"

No slimības vēstures 1013316 (dzimšanas gads 1962.): "…Taču pati galvenā uzvara ir tā, ka pamazām, pašai nemanāmi man ir mainījusies attieksme pret sevi un apkārtējo pasauli. …Radusies pārliecība par sevi, miers, līdzsvarotība, pašcieņa. Esmu iemācījusies priecāties par dzīvi. Atraisījušās tādas rakstura iezīmes, par kurām man nebija ne jausmas…"

No slimības vēstures 1013309 (dzimšanas gads 1974.): "…Mana galvenā vēlēšanās ir izārstēties ne tikai fiziski, bet arī garīgi, lai būtu pārliecināta par savu rīcību un vēlmēm, lai tās būtu pareizas… Kāda es ierados uz pirmajiem seansiem? Truli pašpārliecināta, pilna ar kompleksiem, mans priekšstats par dzīvi bija kropls, pat slimīgs… Tagad esmu sākusi domāt un savus uzska​tus revidēt…"

VALENTĪNAS TRAVINKAS GADĪJUMS Kā jau tika teikts, par Doktora Konovalova klīniku, lai gan reklāmas nav gandrīz nekādas, zina daudzi. Te nāk ārstēties ievērojami zinātnieki un ierindas inženieri, slaveni aktieri un mājsaimnieces, ārsti, pensionāri, rakstnieki un žurnālisti. 1992.-1993. gadā Doktora Konovalova Humānās rehabilitācijas centra ārstniecības zālē vienu vietu aizņēma tolaik gandrīz nevienam nepazīstama žurnāliste. Ilgus gadus sievieti mocīja smaga kaite, ar kuru viņa cīnījās pašas spēkiem, studējot un lietojot visdažādākās tautas medicīnas metodes. Ārsti jau sen bija parakstījuši šai sievietei spriedumu, taču viņa turpināja cīnīties, meklējot palīdzību pie daudziem dziedniekiem, līdz nonāca S. Konovalova klīnikā.

Pēc gada šī varonīgā sieviete uzrakstīs savu pirmo grāmatu, bet Sergejs Konovalovs priekšvārdu tai.

Pēc tam būs otrā grāmata, tad trešā… Jau pēc pusgada grāmatas izpirks fantastiskos metienos un tās kļūs par īstiem bestselleriem. Žurnā​listi, par kurn ir runa, neapšaubāmi pazīst miljoniem lasītāju tā ir Valentīna Travinka. Diemžēl viņa tā arī līdz galam neizārstējās, jo vēlēšanās palīdzēt citiem bija spēcīgāka par centieniem izārstēties. Pārāk lielas bija alkas rakstīt. Grāmatas un tikšanās ar lasītājiem paņēma visu laiku, un tā pietrūka pašas veselībai. Viņa aizgāja no dzīves, bet žurnālistes grāmatas līdz pat šim laikam ieņem vienu no pirmajām vietām ārstniecības tematikai veltīto izdevumu vidū.

Kas viņu mudināja sākt rakstīt grāmatas sešdesmit gadu vecumā, kad citi jau beidz to darīt, pavelk svītru, uzskata, ka ir pārāk vēlu?… Domāju, ka tieši tikšanās ar neparasto Doktoru piepulcināja viņu cilvēkiem, kas grib palīdzēt cietējiem. Viņa pašaizliedzīgā cilvēkmīlestība, kurai līdzīgu mūsdienu pasaulē būs grūti atrast, iedvesmoja sievieti dot saviem spēkiem atbilstošu ieguldījumu kalpošanā Labajam un Mīlestībai.

"Bet tagad vēlēšanās," saka Doktors. "Jūsu viskvēlākā vēlēšanās. Atgādināšu tā nav saistīta ar veselību. Jūs visi noteikti būsit veseli. Un tad… Ko tad jūs gribētu? Jūsu galvenā vēlēšanās šajā dzīvē!

Rokas pastiepiet uz manu pusi…"

Un vesela zāle sastingst ar izstieptām rokām. "Es sniedzu aizsardzību jūsu vēlmei. Skaitīšu līdz trīs uz skaitli "trīs" savelciet plaukstas dūrēs. Tagad pielieciet rokas pie sirds." Un kas zina, varbūt tieši šādā brīdī Valentīna Travinka izteica vēlēšanos uzrakstīt grāmatas, kas palīdzēs cilvēkiem. Rakstīt taču viņa sāka tajā pašā gadā, bet viņas grāmatu liktenis, to lielie panākumi un milzīgie metieni neatstāj šaubas par

to, ka te stāvējis klāt brīnums…

"Godātais Sergej Sergejevič! Jūs lūdzat rakstīt par pārmaiņām, ko novērojam pēc Jūsu seansiem.

Mans galvenais rezultāts, kā es uzskatu, ir asaras. Jā, jā, tās pašas asaras, kas savulaik netika izraudātas un tagad plūst kā gaiši un prieka pilni strautiņi. Tās sāka plūst reizē ar smago saasinājumu sestajā seansā. Un tagad ikreiz, kad Jūs iznākat uz skatuves, man nevaldāmi gribas raudāt. No Jūsu dobjās balss pa muguru skrien skudriņas, un jau ilgi pirms mūzikas es ieslīgstu enerģētiskajā miegā (pareizāk sakot, mani pār​ņem pilnīga prostrācija, un es vairs nejūtu savu ķer​meni).

Jūsu balss, tagad jau kopā ar melodiju, liek pacelties manai labajai rokai (tas sākās tieši toreiz, sestajā seansā) un pielikt to pie krūtīm, bet man šķiet, ka tā atrodas tieši uz sirds. Savukārt kreisā roka elkonī saliecas, plauksta atveras un virzās uz to pusi, kur stāvat Jūs. Es it kā lūdzu Glābiņu.

Un visa seansa laikā no acīm plūst sāļas straumītes. Varbūt bēdas, kas dzīves gaitā dziļi, dziļi iekšā krājušās un visu manī kā ķirmis grauzušas, ar šīm straumītēm sāka aizplūst? Katrā ziņā no tām sirds kļuva vieglāka un sajūta gaišāka.

Esmu saglabājusi šādas rindiņas: Es zinu, tu neraudi nekad, Tu būtu drosmīgs karakalps, Un asaras, tu teic, ir tikai ūdens sāļš. Bet bēdas prasās izraudāmas būt.

Droši vien šīs rindiņas attiecas arī uz mani. Es reti esmu pinkšķējusi, kaut bēdu bijis atliku likām.

Acīm​redzot ir pienācis laiks tās izraudāt… Bet, kā dzird sa​kām, slimības visbiežāk ceļas no bēdām.

Ikreiz, iztēlojoties Jūs zālē, uz skatuves, raudu arī mājās (kā Jūs mūs mācāt). Naktī un no rīta mostos noraudājusies. Nu gatavie plūdi!

Paldies Jums par šīm asarām!

Paldies, mūsu mīļais Doktor, par to, ka Jūs esat.

Raudošā Travinka 1993. gada 26. janvāri P S. Dienasgrāmatā ir aprakstītas izmaiņas visos orgānos, ar kuriem notiek kaut kas labs."

Tagad droši var teikt: Valentīnas Travinkas grāmatām ir tik milzīgi panākumi tāpēc, ka no tām plūst gaisma, kuru Doktors Konovalovs katru dienu iededz visdažādāko cilvēku sirdīs. Šādu piemēru, es zinu, ir daudz. Viņa pacienti kļūst par dzejniekiem, māksliniekiem, komponistiem, sekmīgi aizstāv disertācijas zinātņu kandidāta un doktora grāda iegūšanai. Travinka savus talantus atklāja, pārkāpusi sešdesmit gadu slieksni. Daudzi sevi šeit atklāj no jauna. Vecumam nav nozīmes. Cilvēkiem dzīve visā pilnībā paver savas iespējas, kuras viņi meklējuši tik daudzus gadus, pēc kurām viņi neapzināti tiekušies visu laiku. Šeit brīnumi paveras ikvienam.

Tie, kuri nekad nav saskārušies ar ezoteriskajām zinībām, visu, ko S. Konovalovs dara savos ārstnieciskajos seansos, uztver kā brīnumu. Bet zinoši cilvēki, kuri ir iepazinušies ar Blavatskas un Gurdžijeva, Šri Aurobindo, Platona un Sīres darbiem, noteikti atzīmēs S. Konovalova unikalitāti tajā ziņā, ka viņš pirmām kārtām ir praktiķis un ārsts. Skolotājs? Jā. Teorētiķis? Jā. Taču pirmajā vietā viņam vienmēr ir prakse, vienmēr slimnieks.

Daudzi, kam bijusi saskare ar Zinību, kļuvuši par skolotājiem un sludinātājiem. Taču tikai retais ir pilnībā veltījis sevi cilvēku dziedināšanai, medicīnai. Pievērsieties vēsturei. Vai tā pazīst daudzus?

Hipokrats, Avicenna, Paracelzs un tas ir viss! Varbūt tāpēc, ka nest zināšanu gaismu tomēr ir vieglāk nekā uzņemtiesv cilvēku sāpes miesas sāpes un dvēseles sāpes? Šis ceļš ir grūts pat iesvaidītajiem, un tikai nedaudzi ir uzdrīkstējušies iet pa to.

Doktors Konovalovs iet šo ceļu. Šodien, tagad. Varat kļūt par šā brīnuma līdzdalībnieku, tāpēc ka tas ir tepat blakus, pašā Sanktpēterburgas centrā. Tā ir jūsu pēdējā cerība, ja tradicionālā medicīna nespēj tikt galā ar jūsu kaiti, ja visi jums ir atmetuši ar roku, ja pat vistuvākie cilvēki nespēj saprast jūsu ciešanas. Pat tad, ja dzīvojat tālu no ziemeļu galvaspilsētas un diezin vai spēsit nokļūt zālē pie S. Konovalova, šī grāmata jums dos spēku un cerības, tāpēc ka stāsta pirmām kārtām par mīlestību. Par

Doktora mīlestību un pašatdevi attieksmē pret saviem pacientiem, lai kādi viņi būtu nelaimīgi, maldos iestiguši, pazemoti. Mēs esam pieraduši redzēt ārstu pie slimnieka gultas, slimnīcas palātā, poliklīnikas kabinetā. Mēs esam stereotipu varā, tāpēc skatuve šķiet ārstēšanai nepiemērota vieta. Tādēļ pirmajās grāmatas no​daļās ir jāparāda ceļš, kas uzveda Doktoru uz ska​tuves. Un ko viņam nozīmē skatuve?

"Skatuve ir vajadzīga nevis man, bet gan visiem jums, lai mani labāk redzētu un dzirdētu. Es nekad sevi nenošķiru no jums, es neatrodos augstāk par jums, es neesmu virs jums. Es esmu starp jums, zālē, esmu līdzās tev, mans mīļais cilvēk, esmu tavās sāpēs, tavās ciešanās."

2. nodala CEĻA AICINĀJUMS Zinātnes progress iespējams tikai tad, kad jebkura līmeņa, jebkura mēroga zinātnieks ir gatavs visneticamākajiem pavērsieniem, pat tādiem, kas ir pretrunā ar viņa paša iesīkstējušajiem uzskatiem.

Tieši tā tikuši un joprojām tiek izdarīti paši izcilākie atklājumi, kas cilvēcei ļauj iet tālāk.

S. Konovalovs

SAPNIS PAR LIDOJUMU Mēdz teikt, ka sapnis ir lidojums, pacelšanās mākoņos. Jebkurš liels cilvēks savu dzīves gājumu sāk kā mazs bērns ar savu skatījumu uz šo neaptveramo pasauli, ar savu ticību, un ģimene uzspiež neizdzēšamu zīmogu viņa attīstībai.

Sergejs Konovalovs dzimis Ukrainā, Cerņigovas apgabalā, nelielajā armijas pilsētiņā Prilukos.

Cilvēki šeit dzīvoja uz zemes, bet strādāja debesīs. Gribi uzzināt, kur atrodas tavs tēvs, atliec galvu un paskaties debesīs. Vai redzi balto punktu debesu zilgmē? Tur ir tēvs. Debesis kļūst par zemes dabisko turpinājumu, kad tu visu laiku tur meklē tuvu cilvēku. Un gribas drīzāk izaugt, lai ari varētu pacelties tur un būt blakus. Tas bija pirmais sapņu lidojums šim mazajam cilvēciņam, kuram priekšā bija īpašs ceļš, kuram bija lemts ielūkoties augstāk, nekā to spēja tēvs sporta meistars un pasaules rekordists izpletņlēkšanā, stratēģisko bumbvedēju divīzijas izpletņlēcēju desanta dienesta priekšnieks.

Tēvs, spēcīgs un vīrišķīgs cilvēks, izmēģināja izpletņus, arī to, ar kuru Jurijs Gagarins pēc kosmiskā lidojuma atgriezās uz zemes. Dēls nedaudz aizrāvās ar izpletņlēkšanas sportu un izdarīja atklājumu, ka jebkurā lidojumā galvenais ir atgriez​ties uz zemes.

Tāpēc ka uz zemes ir tavas mājas un mīloši vecāki, kas bērniem atdod visu savu maigumu. Nē, bērnus nelutināja, neizdabāja viņiem, bet centās ieaudzināt cieņu un mīlestību citam pret citu un apkārtējiem cilvēkiem.

Vecmāmiņa dzīvoja tajā pašā pilsētā. Viņa bija dziļi ticīgs cilvēks un aktīvi piedalījās vietējās baznīcas dzīvē. Viņu bieži aicināja draudzes ģimenēs un baznīcā lasīt sprediķus baznīcas slāvu valodā.

Vecmāmiņa ņēma līdzi mazdēlu. Un arī tas bija lidojums neparasta sajūsma par diženajiem Tā Kunga darbiem, par ceremoniju harmoniju un melodiskās baznīcas slāvu valodas skaistumu. "Atskatoties uz skolas mācību laiku no 1961. gada līdz 1971. gadam," stāsta S. Konovalovs, "es nevaru atcerēties nevienu dienu, ko būtu pavadījis dīki un bezdarbīgi. Mācījos parastajā skolā un mūzikas skolā, devītajā klasē aizrāvos ar izpletņlēkšanu. Vadīju estrādes orķestri, spēlēju pūtēju orķestrī, dažkārt spēlēju kopā ar estrādes simfonisko orķestri. Desmitajā klasē līdztekus visam citam papildus apguvu fiziku un ķīmiju, jo gatavojos stāties medicīnas institūtā. Brīva laika nebija. Daudz vēlāk tēvs, atceroties manus zēnības gadus, reiz teica: "Man tevis, dēls, bija tik ļoti žēl! Es visu laiku brīnījos un pat jūsmoju par tevi: kā tu varēji to visu izturēt? Tas nav prātam aptverams!"

Kad īsi pirms vidējās vispārizglītojošās skolas un mūzikas skolas beigšanas radās jautājums, kur mācīties tālāk, dzima jauns sapnis ārstēt cilvēkus, palīdzēt vecmāmiņai atgūt veselību. Viņa bija ļoti slima staigāja salīkusi, balstoties uz spieķa. Medicīnas valodā to sauca tā "vielmaiņas traucēy jumi ar roku un kāju locītavu un mugurkaula deformāciju". Uzvarēja otrais sapnis palīdzēt tuvam cilvēkam, apgūt medicīnas valodu un izārstēt vec​māmiņu, remdēt viņas sāpes, iztaisnot muguru.

Tā 1971. gadā Sergejs Konovalovs, atteicies no debesīm, pie kurām viņam tik un tā bija lemts atgriezties, atnāca uz medicīnu. Precīzāk sakot, kļuva par N. Pirogova Viņņicas Medicīnas institūta pirmā kursa studentu. Viņam tas nemaz nebija tik viegli šķirties no savas dzimtās ligzdas un zaudēt mājas siltumu, tāpēc jauneklis izmantoja katru izdevīgu gadījumu, lai apmeklētu savus tuviniekus un dzimtajās mājās smeltos atbalstu un mīlestību. 600 kilometri nebija šķērslis, lai atbrauktu uz vienu nakti un izjustu tik mīļo atmosfēru un uzkrātu spēkus.

Taču gāja gadi, studenta dzīve un mācības aizrāva aizvien vairāk. Turklāt divdesmit gadu vecumā atnāca mīlestība tīra, dziļa, salda, tāda, kas pilnībā pārņēma savā varā. Pirmā mīlestība, pirmā meitene. Šī mīlestība nav pārgājusi joprojām, tāpēc ka tā ir no Dieva, tāpēc ka tā ir viena no tām retajām laulībām, kas slēgta debesīs. Pēc gada piedzima dēls Jaroslavs un cerība, ka tad, kad viņš izaugs, vecāki ar viņu leposies. Tagad puisis beidz akadēmiķa N. Pavlova Valsts medicīnas universitāti, un ir pilnīgs pamats ar

viņu lepoties.

1977. gadā S. Konovalovs pabeidza medicīnas institūtu. Viņš bija jauns, laimīgs, pilns spēka un vēlēšanās paplašināt un padziļināt savas zināšanas, nodarboties ar praksi, kļūt par īstu sava amata meistaru. Jaunības laime un jaunā speciālista aizrautība pavēra aizvien plašākus dzīves apvāršņus, lidojums turpinājās. S. Konovalovs svēti ticēja medicīnai, zinātnei un tam, ka tās spēj darīt īstus brīnumus.

Praksē viņš saskārās arī ar tādiem gadījumiem, kurus medicīnā sauc par "bezcerīgiem", un ar tādiem, kad pietrūka šaura speciālista kvalifikācijas vai speciālu iekārtu. Taču viņš zināja, ka kaut kur tur, centrālajās pilsētās, ir augstas klases profesionāļi un atbilstoši jaunākajiem tehnikas sasniegumiem iekārtotas klīnikas. Šķita, ka tur pat miro​ņus var atdzīvināt. To, kas nav izdevies viņiem, i > •> ' tur noteikti spēs. Un sākumā nepavisam nemulsināja viena un tā pati frāze, kas pārceļoja no raksta uz rakstu, no vienas mācību grāmatas uz nākamo: slimības attīstības cēloņi un mehānismi nav zināmi un līdz galam izpētīti.

S. Konovalovs no visas sirds tiecās uz turieni, uz šīm pasaules labākajām klīnikām, jo cerēja, ka tieši tur papildinās savas zināšanas un iegūs īstu pieredzi. 1981.-1982. gadā viņš specializējās terapijā 442. apgabala klīniskajā hospitālī, 1982. gadā izgāja triju mēnešu kvalifikācijas celšanas ciklu vienā no S. Kirova Kara medicīnas akadēmijas katedrām, 1986. gadā viņu nosūtīja uz divgadīgiem kursiem Kara medicīnas akadēmijā (KMA), kuras bāze bija Molčanova klīnika.

Kad S. Konovalovs stājās Kara medicīnas akadēmijā, notika kas tāds, kam pareizu novērtējumu iespējams dot tikai tagad. Dzīvē bieži gadās tā, ka Liktenis mums sūta zīmes, kurām mēs nepievēršam uzmanību vai uztveram kā negaidītu šķērsli vai neveiksmi. Un tikai pēc vairākiem gadiem saprotam: tam, kas notika, bija jānotiek.

Uz kvalifikācijas kursiem nosūtītajiem virsniekiem bija jāiziet psiholoģiskā pārbaude jāatbild uz vairākiem simtiem jautājumu faktiski par visām dzīves jomām. Parasti testēšana noritēja bez starpgadījumiem, un neviens, arī S. Konovalovs, par rezultātiem neuztraucās. Taču šoreiz bija citādi.

Ziņojot ģenerālim Salamatovam par testēšanas rezultātiem, psihologu komisija atzīmēja, ka majora S. Konovalova atbildes "neiekļaujas virsnieka standarta ietvaros".

J. Salamatovs bija ļoti satraucies un nobažījies. "Standartam neatbilstoša loģika" taču aizslēdza virsniekam elitāras kara medicīnas iestādes durvis. Ģenerālis izsauca S. Konovalovu uz pārrunām, kuru rezultātā nākamais Doktors tomēr kursos iestājās. S. Konovalovs līdz pat šim laikam atceras ģenerāli ar dziļu pateicību par visu, ko šis augstais virsnieks izdarīja viņa labā un ko iemācīja.

Protams, tagad, atskatoties atpakaļ, var droši apgalvot, ka psihologiem bija taisnība. S. Konovalova domāšana patiešām neatbilda standartiem. Citādi nebūtu bijis Enerģētiskās klīnikas, nebūtu bijis tūkstošiem gadījumu, kad pacienti izārstēti ar brīnumainām "nestandarta" metodēm, nebūtu bijis pēdējās cerības…

ŠAUBAS, KAS BRUĢĒ CEĻU Tieši šeit viņš pirmo reizi sajuta bažas un nemieru. Neraugoties uz pilnīgo līdzekļu un metodiku arsenālu, uz brīnišķīgo diagnostikas aparatūru, pacienti, kas sirga ar hroniskām slimībām, ne tikai ne vienmēr tika izārstēti, bet dažkārt pat visai pēkšņi nomira, un ārsti nespēja viņiem nedz palīdzēt, nedz noteikt nāves cēloni. S. Konovalova pirmajam pacientam, kuru viņš nekad vēlāk neaizmirsa, bija miokardiopātija: apdzisis, nedzīvs skatiens, tūska, dzeltenas acis. Neraugoties uz ārstu pūliņiem un visu zinātnes varenību, šis slimnieks tā arī neatlaba. Prātā palikusi vēl viena slimniece jauna sieviete ar Takajasu slimību (sistēmas vaskulīts), kura pēkšņi zaudēja samaņu un pēc dažām stundām šķīrās no šīs pasaules, lai gan augsti kvalificētu ārstu brigāde ļoti pūlējās viņu glābt.

Tas viss salauza, iedragāja ticību medicīnai; bija tūkstošiem jautājumu, uz kuriem neviens no lielajiem speciālistiem nespēja atbildēt. Visbiežāk radās viens un tas pats jautājums: vai mūsdienu medicīnas izraudzītais veselības modelis ir pareizs? Varbūt fizioloģiskie procesi, kas noris šūnas līmenī un fizioloģisko sistēmu līmenī, nav īstie veselības faktori? Tad iznāk, ka arī patoloģiskā procesa ārstē​šana organismā ir nepareiza, tāpēc ka nav vērsta uz slimības avotu un nelikvidē tās pirmcēloni?

"Medicīnas panākumus taču nosaka visas zinātnes attīstība," sprieda S. Konovalovs. "No vienas puses, zinātniski tehniskais progress tai paver aizvien jaunas iespējas, bet, no otras puses, medicīna aizvien vairāk pret cilvēku izturas kā pret mehānismu." Tolaik Doktors to visu tikai juta, neiedrošinoties pat sev atzīties, ka viņa ticība ir iedragāta, ka viņa šaubas ir nevis skeptiķa pasīva reakcija, bet gan vēl neapzināti centieni meklēt jaunu ceļu medicīnā, savu ceļu. Cita starpā, tieši šo šaubu dēļ netika pabeigta viņa disertācija. "Daudziem maniem kolēģiem," stāsta S. Konovalovs, "disertācija tas ir veids, kā sevi apliecināt attiecīgajā vidē. Disertācijas aizstāv, lai iegūtu amatu, lai parādītu sevi, lai "paceltos pāri" citiem ārstiem. Bet ārstam sevi jāapliecina slimnieku vidū tāds ir viņa īstenais aicinājums. Ārsts tā ir nevis profesija, bet gan dzīvesveids, kad tu sevi ziedo, lai kalpotu slimiem cilvēkiem. Grādi, regālijas, amati īstam ārstam tas nav galvenais."

Ejot tieši šo ceļu, S. Konovalovs kļuva par neparastu ārstu. Viņam ir sava teorija, savdabīga prakse un neparasts dzīves stils: darbs, darbs un vēlreiz darbs. Kā profesionāls mediķis un augsti izglītots cilvēks Doktors saprot, ka viņa metode tik drīz netiks atzīta, bet viņš nemaz pēc tā netiecas un tāpēc cītīgi izvairās no intervijām, televīzijas un reklāmas. Viņš nav sasniedzams sensāciju medniekiem, kuru ar katru gadu kļūst aizvien vairāk, lai gan viņa dziedniecības rezultāti ir patiesa sensācija. Toties Doktors ir pieejams pacientiem, lai kādas būtu viņu slimības. Patiesībā tieši pacientiem viņš veltī visu savu dzīvi, pilnībā nododoties darbam.

Reiz pie S. Konovalova vērsās pazīstams žurnālists. Viņš bija iecerējis rakstu par Doktoru, par viņa dziedināšanas metodi, par klīniku. Vispirms rakstu, pēc tam grāmatu. Turklāt žurnālista sieva bija smagi slima, viņš lūdza to apskatīt. S. Konovalovs tikās ar abiem. Žurnālista sievai bija vēzis pēdējā stadijā, un Doktors visnotaļ ieteica ārstēšanos savā klīnikā. Šī ģimene dzīvoja turpat netālu, bet uz seansiem tā arī neatnāca ne viens, ne otrs.

Pēc kāda laika žurnālists piezvanīja, lai vienotos par tikšanos, bet S. Konovalovs viņam atteica, jo nespēja saprast, kā cilvēks var rakstīt par to, kam netic. Jo viņš taču nebija noticējis nedz Doktora spējām, nedz savas sievas iespējamajai izdziedināšanai. Ko tādā gadījumā cilvēkiem var dot viņa uzrakstītā grāmata? Bet tas taču bija pats galvenais pavēstīt cilvēkiem, ka pastāv cerība izārstēties, ka dzīvē iespējams arī cits ceļš, ka… Taču, pirms rakstīt par šo cerību, pašam tas viss bija jāizdzīvo.

Iespējams, daži žurnālisti ir raduši bez tā iztikt, bet S. Konovalovam neīstums, lai kāds tas būtu, nav pieņemams.

Acīmredzot mūsu dienās atzītas ortodoksālās medicīnas autoritātes nav spējīgas izskaidrot, bet tātad arī pieņem to, ko dara S. Konovalovs. Taču arī tas viņam nav pats galvenais. Lai gan kā pieredzējis ārsts

un pētnieks viņš pastāvīgi apkopo un izvērtē sava darba rezultātus, rūpīgi vāc statistiku, pamatojoties uz slimnieku medicīnisko izmeklēšanu pirms un pēc saviem seansiem. Tagad viņš to vairs nedara viens.

Tagad viņam ir sava klīnika, savs personāls, kurā ir tikai tādi ārsti, kas spēj tikpat pašaizliedzīgi kā viņš ziedot slimniekiem visus spēkus.

Taču arī ārsti šajā klīnikā ir neparasti. Savulaik viņi ir bijuši Doktora pacienti un tagad, pēc atveseļošanās, izjutuši enerģijas dziedniecisko iedarbību, var pilnīgi droši, nešaubīdamies kopā ar Doktoru vest pacientus pretī veselībai. Viņiem nemēdz būt brīvdienu, nemēdz būt no darba brīva laika.

Gadās, ka nakts vidū jābrauc pie pacienta uz otru pilsētas malu, turklāt pēc vakara seansa, kura laikā arī ir daudz darba. Tagad nevar apstrīdēt faktus: audzēji, kas tradicionālajai ārstēšanai nepakļaujas, samazinās un izzūd, redze atjaunojas, mainās asinssastāvs, pāriet hroniskās slimības, kas tiek uzskatītas par neārstējamām.

No slimības vēstures 1000708 (dzimšanas gads 1924.): "Pēc izmeklēšanas Kara medicīnas akadēmijā man noteica 25 diagnozes. To skaitā: jaukto aknu cirozi, tūskas ascītisko sindromu (ascītam tolaik jau bija divi gadi), hronisko gastrītu, holecistītpankreatītu, zarnu trakta diskinēzi, kreisās puses hidronefrozi, portālo hipertensiju ar hemoroidālo vēnu bojājumiem, aterosklerotiskus aknu bojājumus, autoimūno tireoidītu ar tireotoksikozes pazīmēm utt. Pēc trīsdesmit seansu apmeklēšanas atjaunojās vairogdziedzera normāla funkcija, ļoti reti saasinās hroniskais bronhīts, uzlabojusies sirdsdarbība, aknas bija ļoti palielinātas, bet tagad ir normas robežās.

Ascīts mocīja divus gadus: vēders bija kļuvis milzīgs, plaušu pamatne bija ūdenī, sirds netika galā, kājas ļoti pietūka, āda bija burtiski apspīlēta un plīsa, izdalījās šķidrums, staigāt nevarēju. Seja uztūkuši.

Mati izkrituši. Nemitīgi gulēju slimnīcā, bet, būdama mājās, regulāri saucu ātro palīdzību. Ārsti izsūknēja no vēdera šķidrumu, bet tas atkal uzkrājās. Pēc tam teica, ka tūsku viņi neārstējot…

Uz seansiem mani vadāja dēls, es pat nevarēju saliekt kājas, lai iekāptu mašīnā, to man darīja dēls.

Par uzkāpšanu pa trepēm un nokāpšanu nevarēja būt ne runas…

Tagad organisms no liekā ūdens ir atbrīvojies, izzudusi sejas, roku, kāju, ķermeņa tūska, patstāvīgi braucu uz seansiem, kāpju pa trepēm. Sergej Sergejevič! Es visu laiku uz Jums paļāvos, ticēju, ka notiks brīnums. Un, lūk, pateicoties Jums, brīnums ir noticis!"

(Pacientes dinamiskajos novērojumos turpmākajos divos gados ir konstatēts, ka stāvoklis ir stabils, pasliktināšanās nav. Jūtas labi, nosvinēja savu septiņdesmito dzimšanas dienu. Visu vasaru atpūšas va​sarnīcā.)

No slimības vēstures 1009041 (dzimšanas gads 1957.): "…apmeklēju 20. ārstniecības sēriju.

Pamatdiagnoze: vairāk nekā 15 gadus ilgs izkaisītais encefalomielīts. Un vēl vesela virkne klīnisku diagnožu.

Mīļais Sergej Sergejevič! Tuvojas nobeigumam 20. seansu sērija. Pirms trim gadiem, 1995. gada janvārī, es pirmo reizi iegāju mūsu zālē. Laiks skrien ātri. Manā dzīvē šajā laikā notikušas lielas pārmaiņas. Esmu pateicīga liktenim, ka man palaimējies iepazīt Jūs un vēl ļoti daudzus labus cilvēkus!

Seansos neko nejūtu. Taču kaut kādas pārmaiņas notiek. Pirms trim gadiem pat iedomāties nevarēju, ka spēšu strādāt, bet tagad, nu jau trešo gadu pēc tik ilga slimošanas un invaliditātes perioda strādāju. Pirms trim gadiem nebūtu ticējusi, ka jelkad varēšu patstāvīgi braukt uz seansiem. Metro, bet īpaši eskalators, man bija izturības pārbaude. Uz šo sēriju braucu pati, un nekādu diskomfortu metro man nesagādā…

Esmu kļuvusi stiprāka, izturīgāka. Priecājos, ka varu uzvilkt augstpapēžu kurpes. Man tā bija īsta traģēdija staigāt pie kājām piesprādzētos apavos. Gaita bija nedroša, baidījos iet ārā no mājas un kāpt pa trepēm no trešā stāva… Šovasar pirmo reizi peldējos Somu jūras līča viļņos un, guļot smiltis, sauļojos.

Paldies Jums par to, ka palīdzat man atgriezties agrākajā dzīvē, pie tā, kas man ilgus gadus bija liegts! Es strādāju, uzturu ģimeni (slimu tēvu un divpadsmitgadīgu meitu). Liels paldies Jums par visu, ko esat izdarījis manā dzīvē!"

No slimības vēstures 1014785 (dzimšanas gads 1932.): "…apmeklēju 26. seansu sēriju. (24 sērijas

apmeklēju ārstnieciski profilaktiskajā, 2. sēriju ārstniecības zālē.) Ārstēšanas rezultāti: cukurs atbilst normai, asinis normai, fibromiomas (12 nedēļas) nav, krampji kājas nesavelk, plaukstu āda neplīst, uz kājām nav sacietējumu, iztaisnojušies roku pirksti. Varu daudz kustēties, tāpēc ka guļu uz bukletiem, artrozes un hondrozes izzudušas. Ar pateicību un ticību."

MEDICĪNA UN MEDICĪNA Sakiet, lūdzu, kurš no jums nezina, ko poliklīnikā ārsti atbild uz pensionāru jautājumiem par slimību cēloņiem? Domāju, zina visi. "Bet ko jūs gribat? Vecums!" Gan tie, kas tagad ir spēku plaukumā, gan mūsu mātes un tēvi, gan mīļās vecmāmiņas un vectētiņi tam tic! Sieviete skatās spogulī, redz grumbas sejā un domā: "Neko darīt vecums!" Mundrs vectētiņš, kas garā ir jaunāks par saviem mazdēliem, katru dienu laikrakstos lasa, ka vīriešu mūža vidējais ilgums mūsu valstī ir par desmit gadiem mazāks, nekā viņš jau nodzīvojis, un skumji secina: "Laiks mirt!"

Pamēģiniet izsaukt ātro palīdzību slimniekam, kuram jau ir vairāk nekā deviņdesmit gadu! "Cik, cik viņam gadu?" jums pārjautās. "Glābt? Bet vai ir vērts?" Cilvēkam laiks gulties kapā, kāpēc lai viņu piespiedu kārtā atsauc no viņpasaules?

Un šī iesīkstējusī filozofija nevienu neuztrauc. Šo briesmīgo filozofiju mēs pieņemam un saprotam.

Tāpēc tas, ko Doktors saka savos seansos, daudziem šķiet īsti murgi. Taču, ja kaut vai uz mirkli iedziļināsimies, tad secināsim, ka lielākus murgus par tiem, kuros dzīvojam, izdomāt nav iespējams.

"Tas ir nenormāli, ka cilvēka māžs mūsdienās ir tik īss, ka viņš mirst slims un sakumpis, bez zobiem, novītis. Sākotnēji cilvēka organisms ir ieprogrammēts garam, gandrīz divsimt gadus ilgam mūžam, uzplaukumam, mierīgai aiziešanai viņsaulē. Savulaik cilvēki, šķiroties no dzīves, izskatījās un jutās aptuveni tā, kā mūsdienās izskatās un jūtas pilnīgi vesels četrdesmitgadīgs cilvēks. Tā un tieši tā daba ir iekārtojusi mūsu organismu."

Un kas zina, ja mums kopš bērnības censtos iepotēt tieši šo domu, ja tieši tā būtu pamatā nevis mūsu filozofijai, bet filozofēšanai par medicīnu, varbūt tad sievietes priekšlaicīgi nepārvērstos par vecenēm, bet vīrieši pāragri nemirtu no infarkta un insulta. Zināt, ko Doktors ieteic padzīvojušām sievietēm, kas apmeklē klīniku? Viņš ieteic izsargāties. No kā? No negribētas grūtniecības! Tāpēc ka slimnieču anketas liecina, ka organisms atdzīvojas, kļūst jaunāks, klimakss atkāpjas, jebkurā vecumā no jauna parādās menstruācijas, atdzīvojas līdz ar gadiem "atmirušās" funkcijas!

Jūs aptverat, ko nozīmē šādi rezultāti? Uzvaru pār vecumu, un ne mazāk! Bet pie kā tie ved un kam tie vajadzīgi? Mūsu valdībai kopā ar visiem deputātiem pilnā sastāvā ir jāatkāpjas. Ja retajiem "dzīvajos palikušajiem" pensionāriem maksā tik niecīgu pabalstu, tad kā gan varēs pabarot daudzos cilvēkus, kas dzīvos vairāk nekā simt gadus?

"Vai jūs esat padomājuši par to," savos seansos jautā Doktors, "kāpēc cilvēkam izoperē akmeni, bet tas pēc kāda laika izveidojas atkal? Izoperē cistu, bet tā uzrodas tajā pašā vietā?" Un pats arī atbild: "Tāpēc ka ārsti likvidē tikai slimības izpaus​mes un mazina sāpes, bet pati slimība cilvēkā tā arī paliek."

Tagad pie S. Konovalova uz seansiem katru dienu (!) nāk tūkstošiem cilvēku. Nu jau astoņus gadus viņš ārstē no slimībām, kuras visās medicīnas rokasgrāmatās tiek atzītas par neārstējamām. Doktors ne tikai atdod cilvēkiem iespēju dzīvot, bet arī padara viņu dzīvi daudz pilnasinīgāku. No daudzajiem tūkstošiem slimības vēsturu, kuras rakstījuši paši pacienti, strāvo vārdos nepasakāmas jūtas. Desmitiem gadu cilvēkus mocījušas slimības, viņi cietuši sāpes un pat pieraduši pie tā, ka tās piepilda visu viņu dzīvi, ka ārsti tikai šūpo galvu, atsaucoties uz to, ka medicīna vēl nepiedāvā līdzekļus pret šādām kaitēm.

Pēc Doktora seansiem viņi atklāj šo dzīvi no jauna. Dzīve bez sāpēm, bez pastāvīgiem slimības saasinājumiem ir pavisam citāda. Veselam cilvēkam to, šķiet, ir grūti saprast. Lai gan, sakiet, lūdzu, kuru mūsdienās var saukt par veselu? Mēs tik ļoti pierodam pie savām kaitēm, ka tikmēr, kamēr tās mūs netraucē, esam gatavi sevi uzskatīt par veseliem. Akmeņi līdz noteiktam brīdim neizkustas, arī osteohondroze sākumā pārāk neapgrūtina, kuņģis, tiesa, palaikam sāp, bet mēs esam moderni ļaudis un tātad aktīvi ik dienas lietojam televīzijā reklamētos pretsāpju līdzekļus. Tik ilgi, kamēr ārsti neatrod… Čūlu? Vēzi? Bet kad tas vēl būs? Pēc desmit gadiem? Pēc gada? Pēc mēneša?

"Ja jums konstatē kādu slimību un nosaka diagnozi, tas nepavisam nenozīmē, ka šī slimība jums ir

radusies pēkšņi pēdējā laikā. Visticamāk, jūs ar šo slimību esat dzīvojis daudzus gadus, iespējams, pat kopš agras bērnības, bet tagad tā izpaudusies klīniski: sākušās sāpes, izveidojies audzējs, radusies bojāta āda."

Konovalovam ir ne tikai oriģināla slimību ārstēšanas prakse, bet arī ne mazāk oriģināla slimību rašanās un ārstēšanas teorija. Doktors rūpīgi studē medicīnisko literatūru, iedziļinās visās jaunajās vēsmās, seko jaunu preparātu un tehnoloģiju radīšanai, taču kategoriski atsakās lasīt grāmatas par bioenerģētiku un ezoteriskajām doktrīnām.

"Es esmu praktiķis," viņš saka. "Es esmu zinātnieks, un mani nav viegli pārliecināt par to, kas pastāv tīri hipotētiski, ko nevar saredzēt ar savām acīm un pārbaudīt praksē. Tāpēc, kopš sapratu, ka spēju vadīt enerģiju un to izmantot ārstēšanai, esmu nolēmis, ka nekādas grāmatas par ezoteriku nelasīšu, lai saglabātu eksperimenta tīrību. Visas teorētiskās zināšanas gan par slimībām, gan par pasaules uzbūves sistēmu, kuras pa daļām izklāstu savos seansos, es neiegūstu no grāmatām. Esmu radis sevi vēl un vēlreiz pārbaudīt, tāpēc ka mediķis nedrīkst kļūdīties. Uz ārstu gulstas pārāk liela atbildība par kļūdu, tā var būt līdzvērtīga cilvēka dzīvībai."

Lai gan S. Konovalovs nelasa visu, kas rakstīts par cilvēka biolauku, par pasaules uzbūvi, par dvēseli, viņa plašā teorija, kas aptver Visuma izveidošanos un izskaidro dažādu slimību izcelsmi, kaut kādā ziņā ir līdzīga pasaulslavenām doktrīnām un reizē ir visnotaļ savdabīga. Tajā ir maz vispārīgu frāžu un miglainu tēžu, tā izskaidro daudz ko no tā, kas līdz šim mums bija mīkla. Un to visu izskaidro zinātniskā līmenī. S. Konovalovs arī šajā ziņā ir un paliek reāli domājošs zinātnieks, kas visu pārbauda praksē, ņem vērā mūsdienu zinātnes sasniegumus un atklājumus. Tikai viņa domas ir vērienīgākas un galēji revolucionāras.

Un tomēr, pirms iepazīstinu ar Doktora kosmogonisko teoriju un ar to saistītajām cilvēka veselības problēmām, jāatgriežas pie viņa ceļa sākuma un uzmanīgi jāpavēro, kā šis zinātnieks mediķis pārtapa pār dziednieku, kas ārstēšanai izmanto Radīšanas Enerģiju[1].

BURVJU LOKS 1988. gadā Sergejs Konovalovs pēc norīkojuma sāka strādāt Z. Solovjova Apgabala klīniskajā hospitālī. Neatliekamās terapijas un reanimācijas nodaļā aizvadītajā darba gadā jauna ceļa meklējumi tika atlikti uz vēlāku laiku, jo tur nebija kad prātot un šaubīties. Darbs prasīja zināšanas, praktiskas iemaņas, zibensātru lēmumu pieņemšanu. Nodaļā nonāca cilvēki, kas atradās uz dzīvības un nāves robežas, un vajadzēja darīt visu iespējamo, lai viņus glābtu, lai pārvarētu draudīgo stāvokli. Tas darbam piešķīra dziļu, cildenu jēgu, mudināja ziedot visus spēkus un zināšanas cilvēku glābšanai. Droši vien nav iespējams aprakstīt to triumfu un sajūsmu, ko izjuta gan viņš, gan medicīnas māsas pavisam jaunas meitenes, kad, pateicoties viņu pūlēm, apklususī sirds atkal sāka pukstēt pēc trīsdesmit, četrdesmit, bet dažkārt arī pēc piecdesmit minūtēm. Viņa dvēsele, kas, šķiet, alka tikai vienu palīdzēt cilvēkiem, beidzot bija apmierināta! Taču ne uz ilgu laiku.

Un tomēr S. Konovalovam lemtais ceļš arī šeit visdīvainākā veidā sūtīja savas slepenās zīmes, liekot domāt un meklēt. Protams, ikviens reanimācijas nodaļā strādājošs ārsts ne reizi vien saskaras ar nāvi. Taču pie nāves nevar pierast. Tā nozīmē tuvinieku sāpes un bēdas, viņu asaras un ciešanas. Tas viss ārsta sirdij uzgulst kā smaga nasta, ja viņa rokās nomirst pacients. Reiz, pēc pacienta nāves, kad S. Konovalovs ar smagu sirdi iegāja ordinatoru istabā, burtiski pēc mirkļa aiz viņa klusi, it kā paslepeni ienāca ļoti saviļņota medicīnas māsa. "Jūs zināt," viņa, vēršoties pie S. Konovalova, šļupstēja, "man ir bail." S. Konovalovs savilka uzacis: reanimācijas brigādes pūliņi diemžēl ne jau vienmēr vainagojās ar uzvaru pār nāvi, taču medicīnas personāls nekad nejuta māņticīgas bailes no miruša cilvēka. "Tur ir kaut kas dīvains…" viņa turpināja, un S. Konovalovs steidzās atpakaļ uz reanimācijas telpu. Vienā no augšējiem tumšajiem kaktiem viņš kopā ar medicīnas māsu sastindzis vēroja skaidri saskatāmu, mirdzošu bezformīgu plankumu…

Tas atgadījās tikai vienu reizi. Vai varbūt ārsti tikai vienu reizi pamanīja. Taču tam atmest ar roku nebija tik vienkārši. Kas ir nāve? Sirds apstāšanās? Dzīvības norises procesu izbeigšanās? Un viss? Bet kāpēc, redzot šo dīvaino mirdzēšanu, tūdaļ nāk prātā doma par dvēseli, kas atstāj ķermeni? Vai tas ir iespējams?

Darbs pārdomām laiku neatstāja. Un tomēr dažkārt atgadījās neizskaidrojamas lietas.

Neizskaid​rojamas no zinātnes viedokļa…

Tā, piemēram, komā esošs cilvēks pēkšņi atgūst samaņu un pieceļas gultā sēdus. Pie viņa piesteidzas pārsteigtā medicīnas māsa: komas pārvarēšana ir diezgan reta parādība. Vīrietis sāk vākt kopā mantas. Medicīnas māsa nesaprot, kas notiek, un jautā: "Ko jūs darāt? Apgulieties." "Atdodiet tās manai sievai," saka slimnieks, sniedzot savāktās mantas, "man tās vairs nebūs vajadzīgas." "Ko jūs runājat? Apgulieties, nomierinieties, es tūlīt pasaukšu ārstu…" "Nevajag ārstu, manis vairs nav, esmu aizgājis, atdodiet tās…" Ar šiem vārdiem sli​mais atkal apguļas un… nomirst.

Tas viss ne tikai bija dīvaini, bet arī rosināja domāt. Varbūt nāve ir nevis beigas, bet tikai robeža, aiz kuras sākas cita dzīve? Vai reliģiskais priekš​stats par nemirstīgo dvēseli ir tik naivs? Vai patiesi tas ir tik tāls no patiesības? Un kur gan meklējama patiesība?

Pēc kāda laika ārsts Konovalovs saprata, ka šis darbs viņam nesniedz pilnīgu gandarījumu. Viņš slimnieku redz tikai īsu mirkli, aizved prom no briesmīgās robežas, aiz kuras gaida nāve, nebūtība, bet pēc tam šis slimnieks pāriet uz parasto slimnīcas nodaļu, un viņa turpmākais liktenis nav zināms.

Iespējams, ka kāds to uzskata par ierastu, normālu parādību.

Patiešām, ja ārsts interesēsies par katra sava pacienta likteni, iedziļināsies visās niansēs, kas tad būs? Viņam neatliks laika personiskajai dzīvei. Bet ārsts taču ir parasts cilvēks, viņam ir savas rūpes un pienākumi pret ģimeni. Un vai tad var savā dvēselē ielaist šo bezgalīgo cilvēcisko sāpju un ciešanu straumi, ar kuru ārsts savas profesijas dēļ katru dienu nonāk saskarē? Sirds neizturēs! Tāpēc vieni ārsti,

virtuozi veicot savus pienākumus, sirdi nocietina, nekādā gadījumā neielaižot tajā svešu dzīvi ar visām tās ciešanām, bet citi, piekusuši just līdzi, kādā brīdī gluži vienkārši pierod pie svešām ciešanām un vienaldzīgi dara savu darbu. Tie ir viņi, kas pacientiem saka: "Jūs tāds neesat vienīgais", "Jums nepavisam nav smagākā slimība", "Jūsu sūdzības nav nekas neparasts". Vai pazīstami vārdi? Un kā vēl!

Ikviens tos ir dzirdējis. Patiešām, ārsts taču nevar savu sirdi atdot katram pacientam turklāt šādu pacientu viņam ik dienu ir desmitiem.

Nevar, ja tas nav tāds ārsts kā S. Konovalovs. Viņam pietiek spēka, lai katru dienu sirdī uzņemtu vairāku tūkstošu pacientu sāpes un ciešanas. Turklāt viņš slimnieku parasti nesauc par pacientu, bet uzrunā: "Mans mīļais cilvēk!" Šī uzruna kļuvusi par savdabīgu visas viņa darbības lozungu. Pacienti to savās vēstulēs atkārto gluži kā lūgsnu, kā paroli. Sēžot mājās savā krēslā, jūs varat par to šaubīties, bet tur, zālē, seansu laikā nešaubās neviens.

No slimības vēstures 1002162 (dzimšanas gads 1927.): "…Jūs man devāt iespēju atgriezties dzīvē, atrast pašai sevi. Atbrīvojāt no nevēlēšanās dzīvot… Es no Jums un caur Jums iemantoju savu saikni ar Visumu un līdz ar to kļuvu stiprāka un kaut nedaudz gudrāka. Ticu, ka nekad vairs nepalikšu bez atbalsta grūtā brīdī, tāpēc ka mēs esam kopā…"

No slimības vēstures 1007366 (dzimšanas gads 1941.): "…Sergej Sergejevič! Daudzajām vārdos nepasakāmajām pateicībām es pievienoju savu vissirsnīgāko paldies par Jūsu VAROŅDARBU ētisko, garīgo, profesionālo, fizisko, cilvēcisko! Par mūsu "satriekto" dvēseļu izdziedināšanu, par atdoto iespēju dzīvot. Es pazīstu daudzus "Dieva iezīmētus" mākslas cilvēkus, bet Jūsu māksla, pareizāk sakot, misija neatstāj ne​kādas šaubas par to, kurš darbs ir vissvarīgākais…"

No slimības vēstures 1007728: "…Paldies par to, ka mūs visus ārstējat. Nevienam cilvēkam, kas ierodas uz Jūsu seansiem, nav tādas sajūtas, ka viņam tiktu veltīta mazāka uzmanība. Viņš nokļūst labestības, izpratnes, mīlestības atmosfērā. Kad Jūs uzrunājat zāli, man šķiet, ka vēršaties tieši pie manis, jūtat, kas man sāp, un gribat palīdzēt. Jūs nomierināt, atbalstāt, iepriecināt. Un tieši to pašu jūt visi mani paziņas, kas iet pie Jums…"

Pēc tam S. Konovalovs trīs gadus nostrādāja kardioloģijas un infarktu nodaļā. Un tieši šeit pirmo reizi kā ārsts jutās bezpalīdzīgs. Bet tas nozīmē, ka slimajam nav perspektīvu.

Slimnieks ieradās nodaļā. Viņu ārstēja. Un kā vēl ārstēja! Izmantoja visu modernās medicīnas līdzekļu arsenālu, neko nepalaižot garām. Bija gan laba kopšana, gan plašas rehabilitācijas iespējas, gan viss modernās ārstēšanas klāsts. Cilvēks izrakstījās apmierinošā stāvoklī, bet pēc kāda laika nedaudz agrāk vai vēlāk atkal atgriezās nodaļā. Tas bija kaut kāds burvju loks! Šajā nodaļā galvenokārt ārstēja sirdi. Modernā medicīna vispār cilvēku ir sadalījusi sastāvdaļās un izaudzinājusi veselām paaudzēm ārstus, kuru uzdevums ir ārstēt tieši sastāvdaļas sirdi vai kuņģi, nieres vai aknas, bet tikai kaut ko vienu. "Doktor, bet man vēl…" "Tas neattiecas uz mani. Es ārstēju tikai nieres."

Dabiski, ka pacienti, kuriem bija miokarda infarkts vai citas sirdskaites, sirga arī ar dažādām hroniskām slimībām, sākot ar banālo osteohondrozi un beidzot ar smagiem orgānu un audu bojājumiem, to skaitā sistēmslimībām. Uz miokarda infarkta fona pēc divu nedēļu gultas režīma daudzas blakus slimības saasinājās.

Viņam teica: "Paldies, Doktor, ka ar sirdi ir kļuvis vieglāk!" Bet viņš bažījās par to, ka blakus patoloģija pacientam saglabājas. Un ne tikai blakus patoloģija. Slimniekam, kas pārcietis miokarda infarktu, pēc izrakstīšanās no slimnīcas saglabājas sirds išēmiskā slimība. Turklāt sirds ir kļuvusi daudz vājāka, bet tātad asinsrites nepietiekamība pastiprināsies. Un pienāks diena, kad slimnieks nodaļā atgriezīsies.

Reanimācijas nodaļā ir vieglāk. Tur ārsts var justies kā uzvarētājs. Viņš glābj dzīvību, izpilda savu svēto pienākumu. Ķirurgam arī ir ar ko lepoties, ir pamats gandarījumam: izgriezis, aizšuvis, pārstādījis izglābis cilvēkam dzīvību, pagarinājis mūžu. Bet kāda būs viņa dzīve, tā nav ārsta darīšana. Galvenais,

viņš cilvēkam ir devis iespēju vēl kādu laiku palikt šaisaulē un pat justies it kā veselam. Turpretī hroniskās patoloģijas terapijas nodaļā diemžēl viss tā nav. Pienāk brīdis, kad ārsts sāk vairīties no slimnieka, novērš skatienu. Cik gan bieži jebkura profila terapijas stacionāros starp ārstu un slimnieku pirms izrakstīšanas noris "cīņa". "Doktor, es vēl esmu slims, man nekas nav pārgājis. Kāpēc jūs mani izrakstāt?" nesaprot slimais. Un aiziet neapmierināts, pat nikns gan uz savu ārstu, gan medicīnu kopumā, nesaprotot, ka medicīnā pirmajā vietā ir vidējā gultas diena, nevis slimnieks. Galvenais ir stacionārā nenomirt un ne​sabojāt nodaļas un visas slimnīcas darba rādītājus. Bet ko tur daudz runāt! Ārsts…

"Būtībā noteicēja pār visiem ārstiem ir nesatricināmā doktrīna: hronisku slimību nevar izārstēt. To zina ikviens ārsts, īpaši lielajās specializētajās klīnikās un ne tikai mūsu valstī, bet arī visā pasaulē.

Kāpēc lielajās ? Tāpēc ka poliklīniku un nelielo slimnīcu ārsti savus pacientus sūta uz šīm specializētajām klīnikām, jo cer, ka tur viņiem palīdzēs. Jā, protams, palīdzēs, proti, mazinās ciešanas, pagarinās mūžu, kas arī ir svarīgi."

Taču S. Konovalovu tas neapmierināja. Nezin kāpēc neapmierināja. Nezin kāpēc bezpalīdzība hroniskas slimības priekšā nedeva mieru. Viņš nespēja un arī negribēja kļūt par vienu no tiem miljoniem ārstu, kas, nonākot saskarē ar hronisku patoloģiju, ar nožēlu noplāta rokas. Acīmredzot viņam jau sen bija lemts kļūt par Doktoru ar lielo burtu, par brīnumdziednieku. Ceļš, pa kuru viņš iet tagad, jau toreiz neatturami vilināja, neatstājot izvēli, saasinot jutību tur, kur citi kļuva apdomīgi vēsi. Lai gan juta dziļu pateicību pret saviem skolotājiem, ar kuriem līdz pat šim lepojas, lai gan apgalvoja, ka viņi ir ļoti daudz devuši, S. Konovalovs tomēr meklēja savu ceļu. "Ārstu loģiskā uztvere ir loti konservatīva. Pat tas, kas ir acīm redzams, bet nav sastopams ierastajās tās vai citas patoloģijas ārstēšanas shēmās, tika kategoriski noliegts vai uzņemts ar iebildumiem. Kad mēģināju išēmiskās slimības ārstēšanas shēmā iekļaut tagad pazīstamos antioksidantus (1989. gads), man neklājās viegli. Lai gan šos preparātus, arī vitamīnu E, ražoja mūsu valsts farmaceitiskās rūpnīcas un ar to palīdzību kardioloģijā bija sasniegti brīnišķīgi rezultāti, bet, tā kā tolaik neviena kardioloģijas klīnika tos neizmantoja, man tika pateikts: "Nevajag. Nu kā tev trūkst? Ja nu pēkšņi…""

Ja nu pēkšņi… Uz ārstu gulstas ne tikai ētiskā, bet arī kriminālā atbildība. Tāpēc ārstus nevilina pat ne vismazākā iespēja atkāpties no "normas", no konkrētās slimības ārstēšanas shēmas. Ārstam jau tā ir liela atbildība, kāpēc uzņemties papildu slodzi? Bet tostarp slimnieki, kuriem aterosklerotiskā procesa ārstēšanā bija iekļauts šis preparāts, zināja teikt, ka jau pēc trim četrām injekcijām viņu stāvoklis ir ievērojami uzlabojies.

Pats pārsteidzošākais bija tas, ka citi ārsti, to skaitā kardiologi, kam bija iespēja tieši novērot rezultātus, ko deva ārstēšana pēc S. Konovalova noteiktajām shēmām, nemaz nemēģināja šo preparātu izmantot savā praksē!

Galu galā S. Konovalovs atklāja savu tiešo ienaidnieku. Par tādu kļuva hroniskā slimība, kuru modemā medicīna nespēja uzvarēt. Viņa ienaidnieks nolaupīja simtiem tūkstošiem cilvēku dzīvību, miljoniem citu slimnieku padarīja par saviem vergiem, kas ir atkarīgi no tabletēm, injekcijām, inhalatoriem, pastāvīgi atgādināja par sevi ar sāpju lēkmēm un bezgalīgu savārgumu. Šis ienaidnieks laupīja prieku sirmgalvjiem un bērniem, vīriešiem un sievietēm jebkurā vecumā, pārvēršot dzīvi par eksistēšanu starp saasinājuma periodiem, padarot to nepanesamu.

S. Konovalovs saprata: ja savos meklējumos pamatosies tikai uz ārsta loģiku, tad neko daudz nesasniegs. Atklās jaunu ārstniecības preparātu vai vienu no patoloģiskā procesa posmiem, bet hronisko slimību uzvarēt nespēs. Jo cītīgāk viņš meklēja atbildes uz jautājumiem, kurus izvirzīja prakse, jo skaidrāk iezīmējās mērķis, uz kuru viņš tik neatlaidīgi tiecās. Proti, vajadzēja atrast hroniskās slimības cēloņus, lai slimību ar visām saknēm izrautu no cilvēka organisma. Taču tolaik viņš vēl nezināja, kādu Ceļu viņam sagatavojis Liktenis. Sākās 1990. gads, bet viņam nebija ne jausmas, kā vajadzētu risināt sarežģīto problēmu, ko pats sev bija izvirzījis.

NĀVES NEŽĒLĪGUMS Doktors nespēja arī iedomāties, kādi pārbaudījumi viņu sagaida jau tuvākajā nākotnē un kā tie ietekmēs viņa meklējumus. Notika kas briesmīgs: kādudien piezvanīja māte un teica, ka tēvs guļ hospitālī un ir aizdomas, ka viņš saslimis ar pneimoniju. Turklāt mugurkaulā, iegurņa un atslēgkaulā atrasti perēkļi.

S. Konovalovs tūlīt visu saprata, sazinājās ar ārstiem tajā hospitālī, kurā atradās tēvs, un viņi apstiprināja aizdomas: ne​skaidras lokalizācijas vēzis ar metastāzēm kaulu sistēmā. Cerību nekādu.

Viņš tomēr sagatavoja dokumentus un tēvu pārvietoja uz Apgabala hospitāli, kur tolaik strādāja.

Tēva slimība gan ģimenes locekļiem, gan tiem, kuri viņu pazina, bija kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm, tāpēc ka viņš visu mūžu bija stiprs, veselīgs cilvēks, nekad ne par ko nesūdzējās, lai gan tolaik jau bija klāt septiņdesmit pieci gadi. Visi modernās medicīnas līdzekļi noderēja tikai briesmīgās diagnozes apstiprināšanai.

Tas gluži vienkārši nebija aptverams, lai gan saslimšanas iemesls bija gaužām banāls: pirms gada tēvs bija sanatorijā netālu no Kijevas un peldējās Pripetē, kuras ūdeņi pirms tam plūduši garām arī Černobiļai. Tēvs kusa acīm redzami. No spēcīga, izturīga, veselīga vīrieša viņš dažos mēnešos pārtapa par bezpalīdzīgu veci. Kā gan jutās dēls, pilnīgi skaidri zinot, kas tēvu sagaida! Būdams mediķis, dēls apzinājās, ka tēvam, kuram bija tik vesela sirds, līdz pašam galam lemtas briesmīgas mokas. Sāks lūzt šausmīgās slimības saēstie kauli, mugurkauls, ribas, bet tēva sirds pukstēs līdz galam, kamēr viss organisms nebūs pilnīgi sabrucis.

Un tad, apzinoties savu bezspēcību, dēls, kuram nebija citas iespējas palīdzēt savam vismīļākajam cilvēkam, sauca palīgā To Kungu un no visas sirds un izmisīgi lūdza, lai Viņš drīzāk paņem tēvu un neliek līdz dibenam iztukšot neciešamo sāpju kausu. Šķiet, šī situācija ir tik šausmīga, ka to var salīdzināt vienīgi ar kādu no antīkajām traģēdijām. Šķiroties no šīs pasaules, tēvs pēkšņi kļuva līdzīgs mazam bērnam. Viņš sauca savu māti, raudāja, bet "sadega" ātri un klusi aizgāja viņā saulē. Tēva vairs nebija, un viņa dēlam ārstam vairs nebija ticības modernās medicīnas tradicionālajām metodēm. S. Konovalovs vienīgi pateicās Dievam par to, ka Viņš bija uzklausījis lūgšanas, un daudz skaudrāk sajuta, ka katrā ziņā ir jābūt citam ārstniecības ceļam, ka tas jau pastāv, ka tas viņam pa​vērsies, ka tas viņu aicina pie sevis. Šis traģiskais notikums, kādu pārdzīvojusi vai katra ģimene, S. Konovalovam kļuva par pagrieziena punktu. Tagad Doktors ir ļoti priecīgs, ka slimnieki ar tādām diagnozēm, kāda bija paša tēvam, viņa seansos izārstējas. Protams, ir mokoši domāt, ka tolaik viņš palīdzēt nespēja. Taču Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Ja nebijis šīs traģēdijas, kas zina, vai viņam būtu atklājušies Dzīvā Visuma noslēpumi, vai varbūt viņš turpinātu nesekmīgus meklējumus. Tēvs joprojām ir kopā ar viņu, viņa domās un darbos. Bet rezultāti, kurus viņš gūst ar savu ārstēšanu, runā paši par sevi.

No slimības vēstures 1001204 (dzimšanas gads 1937. Pamatdiagnoze: prolimfocitārā limfoma): "…

Pirms seansu apmeklēšanas burtiski nebija veselas vietas. Divus gadus nepārtraukti gulēju Pesočnajas onkoloģiskajā centrā. Šajā laikā bija 12 ķīmiskās terapijas kursi, kas gaidīto rezultātu nedeva, jo pēc kārtējā kursa process atsākās ar divkāršu spēku. Tikai retais spēja izturēt tik daudzus ķīmiskās terapijas kursus, no tiem gluži vienkārši nomira, tāpēc ka cilvēkiem neizturēja citi orgāni. To visu ir ļoti grūti aprakstīt, bet pārciest gluži vienkārši nav iespējams. Tagad pat baisi atcerēties.

Tiku izrakstīta ar diagnozi "prolimfocitārā limfoma, skarti aizvēdera perifērie limfokolektori, liesa, aukslēju mandeles, āda". No tiem, ar kuriem kopā gulēju Pesoč" Terminu ieviesis Doktors. najas onkoloģiskajā centrā, dzīvajos palikuši tikai daži, turklāt vienīgi tie, kuri tagad sēž Jūsu klīnikas ārstniecības zālē. Man tik ļoti žēl, Sergej Sergejevič, ka mēs Jūs nepazinām agrāk. Cik daudzas dzīvības būtu izglābtas! Redzams, Tas Kungs tā ir gribējis atstāt mani dzīvajos, lai es neglābjami slimos

aicinātu uz Jūsu brīnišķīgajiem seansiem, uz šiem svētkiem. Daudzi brauc no priekšpilsētām un atgriežas mājās divpadsmitos naktī. Taču neviens nepiekūst, visi ir tik priecīgi, spārnoti, spēka pilni. Esmu apmeklējusi deviņas seansu sērijas [2] . Šajās dienās nodevu asinis analīzei un neticēju savām acīm: viss atbilst normai. Esmu sākusi pat strādāt. Pietrūkst vārdu, lai Jums pateiktos par dzīvību, par bērniem. Es tagad dzīvoju, strādāju un viņiem palīdzu."

(Slimības vēsture rakstīta 1993. gadā. Pēc dinamiskās ārstnieciskās uzraudzības datiem 1998. gada jūnijā pacientes stāvoklis ir stabils.)

No slimības vēstures 1007776 (dzimšanas gads 1955.): "…Mīļais Doktor! Šī ir jubilejas anketa esmu apmeklējusi desmit Jūsu seansu sērijas. Cik ātri aizskrējis laiks! Vēl pavisam nesen es pirmo reizi "ierāpoju" šajā zālē, nemaz vairs nezinot, kur un pie kā vērsties. Dzīvei vairs nebija jēgas, kartītē ar zilu uz balta bija ierakstīta diagnoze vēža recidīvs. Kopš tā laika manā dzīvē un manu tuvinieku dzīvē ļoti daudz kas ir mai​nījies. Par to Jums rakstīju katrā no deviņām anketām.

Kas tad mani vairs netraucē? Nesāp ceļgali (artroze 20 gadus). Katru rudeni un ziemu, bet vēlāk arī pavasari bija vienas vienīgas mocības. Nav vairs sāpju aknās, nierēs, aizkuņģa dziedzerī, netraucē vairs osteohondroze. Nesāp kāju vēnas. Taču pats galvenais rezultāts ir tas, ka man vairs nav vajadzīga ķīmiskā terapija, palikušas tikai tabletes!!! Mati skaisti apgriezti, bet savulaik man to vispār vairs nebija. Ziemā konstatēja vairogdziedzera cistu. Pēc mēneša tā bija samazinājusies par vienu trešdaļu, vēl pēc sērijas atlika puse, bet šajā ceturtdienā USI kontrole parādīja, ka cistu var aizmirst: nekā vairs nav!!!

Vasarā, pirms pēdējās sērijas, rakstīju par ginekoloģiskajiem sarežģījumiem palielināti endometriskie rādītāji. Tagad USI liecina, ka tie atbilst normai…

Un vēl. Es ļoti pārdzīvoju to, ka pēc katras sērijas par kilogramu nokritos svarā. Deviņu sēriju laikā svars samazinājās par deviņiem kilogramiem. Baidījos, ka tas ir vēža dēļ. Bet tagad atvaļinājuma laikā pieņēmos svarā par diviem kilogramiem. Un šie liekie kilogrami man tik ļoti traucē, ka tagad atkal priecāšos, ja seansu laikā svaru zaudēšu. Par onkoloģiju baidos pat runāt. Mans ārsts augustā teica, ka uz kontrolpārbaudi jānāk tikai pēc trim mēnešiem."

(Slimības vēsture rakstīta 1994. gadā. Pēc 1998. gada 30. decembra datiem stāvoklis ir stabils.)

CEĻA AICINĀJUMS Pēc tēva nāves S. Konovalovs faktiski katru dienu iegriezās kardioloģijas centra grieķu zālē, kur agrāk atradās hospitāļa baznīca (šeit savulaik apstāvēja Musorgski), pateicās Tam Kungam par to, ka Viņš bija uzklausījis lūgšanas, lūdza norādīt ceļu uz izpratni un kaut mazliet atklāt to noslēpumu, to panaceju, kas palīdzēs nomocītam slimam cilvēkam. Dēls, kas bija zaudējis tēvu, tagad lūdza par citiem, par tiem, kuriem vēl var palīdzēt, par tiem, kurus vēl var glābt, tāpēc viņa sirds bija atvērta augstākajiem spēkiem vairāk nekā jebkad agrāk. Ārsts sapņoja tikai par vienu kā palīdzēt saviem pacientiem, tāpēc viņa sirds bija jutīgāka nekā jebkad agrāk. Pētnieks negribēja samierināties ar bezizeju, tāpēc viņa sirds tiecās ielauz​ties nezināmajā un šā mērķa vārdā bija gatava uz jebkuriem upuriem un varoņdarbiem.

Un Dievs šīs lūgšanas uzklausīja. Varbūt tas ir pateikts pārāk augstā stilā. īpaši zinātniekiem un ateistiem tā varētu likties. Bet tā nebūt nav. Nē, nebija eņģeļa ar ugunīgu zobenu. Viss bija pavisam citādi.

Varbūt S. Konovalovs kādreiz to mums izstāstīs. Kādreiz, kad mēs būsim gatavi saprast. Bet vai būsim?

Nejau velti Iesvaidītie tik ilgus gad​simtus glabā savus noslēpumus…

Kopš tā laika Doktors sajuta savu spēku. To nevar nedz izteikt vārdos, nedz aprakstīt. Tagad viņš zināja, ko darīt. Izpratne nāca pamazām, soli pa solim, pakāpeniski nāca arī Zinība. Krājās pieredze, un prakse, izkliedējot visas šaubas, apstiprināja, ka tā nav fantāzija, nav iztēles lidojums. Kādu pārliecināt ir grūti, bet svarīgāk par visu ir pārliecināties pašam. Kā zinātnieks viņš nebija noskaņots ticēt tam, kas nepakļaujas nekādai analīzei, tam spēkam, kuru ne ar kādiem moderniem aparātiem nevar izmērīt.

Pārliecināt varēja tikai prakse. Tikai veselību atgūstošie slimnieki, kuriem neviens cits, izņemot viņu, nespēja palīdzēt.

Gribētos izsekot katram Doktora solim viņa ceļā. Tāpēc ka katram solim bija sava dziļa loģika.

Nebija tā, ka S. Konovalovs kādu rītu būtu pamodies kā izcils dziednieks. Viņš dienu pēc dienas, soli pa solim gāja pretim savam mērķim, un viņu vadīja nepazīstams Spēks, kas rādīja ceļu uz šīs misijas piepildījumu.

Tātad pēc tēva nāves S. Konovalovs turpināja strādāt infarktu nodaļā. Aptuveni pēc mēneša sāka ievērot, ka apgaitas laikā viņam it kā uzgulst kaut kāds smagums, bet rokas, kā pašam tolaik šķita, kļūst neparasti elastīgas. Tās bija pirmās neparastās sajūtas, pašas pirmās viņa neparastā talanta izpausmes.

Bet, tā kā pat vienkāršākie jēdzieni par bioenerģētiku Doktoram bija sveši, viņš sākumā šīm parādībām nepiešķīra nekādu nozīmi. Gluži vienkārši konstatēja faktu, un viss. Viņš nelasīja nekādu okulto literatūru, neinteresējās par šiem jautājumiem, turklāt tam visam nebija laika. Kālab viņam, nopietnam zinātniekam, būtu vajadzīgas visas šīs aplamības? Kādu interesi varētu radīt teorijas, kurām nav praktiska pielietojuma? Viņš katru dienu lasīja dažādu klīniskiem jautājumiem veltītu literatūru, lai būtu informēts par jaunākajām izstrādnēm, jo cerēja atrast ko jaunu, kas palīdzēs izārstēt pacientiem tās blakus slimības, kuras nāk līdzi hroniskām kaitēm.

Reiz medicīnas māsa viņu pasauca pie slimnieka, kuram bija miokarda infarkts uz cukura diabēta fona. Turklāt visu sarežģīja apakšējo ekstremitāšu endarterīts. Vīrieti mocīja mežonīgas sāpes kājās. S. Konovalovs deva rīkojumu injicēt narkotikas un analģētiskos preparātus. Kamēr medicīnas māsa veica visas nepieciešamās procedūras, slimnieks turpināja mocīties. Trīs četras minūtes pēc injekcijas sāpes joprojām lika viņam vaidēt. Un tad pir​mo reizi notika kaut kas tāds, kas kļuva par S. Konovalova pirmo soli ceļā uz savu spēju atklāšanu, savas dziedināšanas metodes izstrādi, savas klīnikas nodibināšanu.

Grūti pateikt, ko viņš tajā brīdī juta. Slimnieka mokas Doktoram bija nepanesamas, bet vēl neciešamāka bija apziņa, ka viņš nespēj palīdzēt. Vienīgi injicējot narkotikas. "Kungs," viņš domāja, "palīdzi taču šim cilvēkam." Un šajā brīdī, it kā mierinādams slimo, pārslidināja roku pār pacienta kāju, kas bija sāpju avots. Kāpēc viņš izdarīja šādu kustību, tas nav saprotams. Viņš stāvēja triju metru

attālumā no pacienta, un viņa roka pārslīdēja pāri iedomātajai vīrieša slimajai kājai. Bet, tiklīdz viņš bija to izdarījis, sāpes no​rima.

Tā kā S. Konovalovs nekādiem brīnumiem neticēja, viņš šim pirmajam faktam nepievērsa pilnīgi nekādu uzmanību. Slimniekam pirms trim minūtēm bija injicēti pretsāpju preparāti, tāpēc Doktors bija pilnīgi pārliecināts, ka sāpes rem​dējuši tieši tie.

Nākamajā dienā notika tas pats. Droši vien tādēļ, lai drīzāk noņemtu sāpes, Doktors visu darīja tieši tāpat kā iepriekšējā dienā. Taču trešajā dienā apgaitas laikā viņš pats sev pilnīgi negaidīti piegāja pie šā pacienta un pārlaida roku pār viņa kāju. Doktors joprojām nezina, kas viņu mudināja tā rīkoties.

Augstākais spēks? Paša izmisums? Vēlēšanās par katru cenu palīdzēt slimajam? Viņam tas nebija svarīgi.

Galvenais, ka sāpes tūlīt pārgāja. Bet pēc dažām minūtēm samulsušais slimnieks paziņoja: viņam šķietot, ka kāja jau trešo dienu esot daudz siltāka nekā iepriekš.

Pats Doktors nejutās mazāk pārsteigts: "Man tas bija vārda vistiešākajā nozīmē īsts šoks, tāpēc ka es nesapratu, nezināju un pat domās nespēju pieļaut to, kas bija noticis."

3. nodala visuma uzticÄŞba .

PIRMIE SOĻI

S. Konovalovs neapzināti juta, ka ar viņu notiek kaut kas neizskaidrojams, kaut kas tāds, kas neiekļaujas ne tikai tradicionālajās zināšanās par medicīnu, bet arī vispārīgajos priekšstatos par cilvēku, dabu, apkārtējo pasauli. Taču tolaik viņš vēl mēģināja notiekošajam rast kādu loģisku izskaidrojumu.

Sāpju remdēšanas efektu Doktors daļēji piedēvēja savam personiskajam valdzinājumam, kas viņam vienmēr ir piemitis. Viņš pieļāva, ka tas varētu būt psihoterapeitisks efekts. Neskaidri juta, ka tas nav īstais izskaidrojums, tomēr palika ortodoksāla mediķa pozīcijās, jo neiedrošinājās noticēt, ka eksistē citi ceļi, neiedro​šinājās tos pieņemt.

Stereotipi netiek lauzti vienā dienā. Turpmākajos gados viņam bija lemts vārda vistiešākajā nozīmē kļūt par citu cilvēku: pieņemt citu pasauli, citu ceļu, ticību citai realitātei. Viņam vajadzēja izdarīt apvērsumu ne tikai medicīnā, bet pirmām kārtām savās domās un savā dzīvē. Un uz to mudināja nevis pārdomas, bet gan prakse. Tādu faktu, kas liecina par viņa "brīnumaino" un neizprotamo ietekmi uz slimajiem, kļuva aizvien vairāk. Un tieši tie viņu izveda uz jauna ceļa, pa kuru vēl neviens nebija gājis. Šajā laikā ar viņu notika daudz kas neparasts. Varbūt savās nākamajās grāmatās viņš par to pastāstīs sīkāk. Viņam pakāpeniski pavērās parastam cilvēkam neredzama pasaule, pār viņu nāca garīga atklāsme.

Jaunie atklājumi neatbilda parastajai loģikai, taču visnotaļ saskanēja ar to jauno loģiku, kas pamazām mainīja viņa jau nobriedušos uzskatus.

"Tātad es nostājos uz ceļa, kuru ejot uzzināju daudz ko pilnīgi jaunu, līdz šim neiepazītu… Kā jebkurš ceļš, pa kuru nekad neesi gājis, bet pavadoņa nav, arī šis ceļš, protams, es to zināju solījās būt grūts. Taču es nešaubīdamies, ar dziļu ticību devos pa šo ceļu, tāpēc ka sajutu Spēku, kas man nemitīgi sniedza aizvien jaunas ZINASANAS, kuras man ļāva (tagad es to īpaši skaidri saprotu) pat ceļa sākumā, pat manas tapšanas sākumposmā maksimāli izmantot tos nelielos Enerģijas fragmentus-porcijas, lai apliecinātu sevi, lai iegūtu ticību sev, un nedeva ne vismazāko ieganstu jau tolaik šaubīties par šīs Enerģijas realitāti. Un, pats galvenais, zināšanas tika un joprojām tiek dozētas tā, lai man neizraisītu apziņas un loģikas krīzi, proti, lai es nesajuktu prātā. (Bet tas taču ir pilnīgi iespējams. Katrā ziņā mēs no vēstures zinām daudz piemēru, kad kontakti ar smalkās pasaules sistēmu informatīvajiem laukiem laupījuši cilvēkiem prātu. Vai otrādi: cilvēki pēc smagām traumām, katastrofām, galvas smadzeņu slimībām pēkšņi ieguvuši spēju saskatīt smalko pasauli.)

Lai gan es vārda vistiešākajā nozīmē prasīju pēc iespējas ātrāk izskaidrot man to vai citu notikumu cēloņus, tās vai citas saslimšanas iemeslus, lai gan es lūdzu dot man iespēju atbrīvot no ciešanām to vai citu smagi slimo cilvēku, zināšanu porcijas (kā es tagad saprotu) tika stingri pieskaņotas pirmām kārtām manai apziņai. Tolaik atgadījās daudzi notikumi, kas satrieca mani un manu ģimeni. Par dažiem no tiem var runāt, bet par citiem pagaidām nedrīkst, vēl nav pienācis laiks…"

Aptuveni šajā laikā klīnikā nonāca paciente ar smagu diagnozi: kājas pirkstu gangrēna uz cukura diabēta fona. Kad sievieti atveda, visiem ārstiem bija skaidrs, ka amputācija ir neizbēgama. Mežonīgas sāpes ne mirkli nenorima. Narkotikas šīs sāpes nomāca uz īsu brīdi. Turklāt pacientei bija problēmas ar sirdi: viņa vairs nebija jauna, tādu sasprindzinājumu, kādu mežonīgās sāpes radīja visam organismam, sirds varēja neizturēt. Sieviete faktiski bez mitas kliedza: kājā norisinājās audu atmiršanas process. S. Konovalovs šo pacienti pirmo reizi ieraudzīja kādas dežūras laikā: nomocīta, no sāpēm spēkus zaudējusi sieviete, acīs lūgums un bezpalīdzība. Tolaik viņš vairs nešaubījās, ka spēks, kas nāk kopā ar viņu, ārstē.

"Tomēr nedrīkst aizmirst, kāds bija mans stāvoklis tolaik, mana ceļa sākumā," viņš skaidro. "Ar sirdi un dvēseli jutu, ka palīdzu, un redzēju rezultātus. Taču manī turpinājās iekšējā cīņa starp ārsta loģiku un nākamā dziednieka loģiku, kas vēl tikai veidojās." Viņš pārvilka ar roku pār pacientes kājām. Nekāda efekta!

Viņš žestu atkārtoja, un atkal nekā. Un pēkšņi radās apskaidrība, dzima zināšana! Viņš saprata,

sajuta, ka sāpes var remdēt tikai tad, ja iedarbojas uz muguras smadzenēm, proti, uz centriem, bloķējot perifēros nervus no centra.

Viņš sievietes muguras smadzenes "ievadīja" smalkajā plānā un bloķēja sāpes, izdarot anestēziju ar Enerģijas palīdzību. Tiesa, tolaik viņš šo spēku vēl nesauca par Enerģiju, bet gluži vienkārši saprata, ka var noņemt arī šīs sāpes. Ārēji nekas nenotika. Slimniece guļ gultā, Doktors klusēdams stāv blakus. Pēc trim minūtēm sāpes bija pārgājušas, sievietes sejā atgriezās sārtums, tā vairs nebija sāpēs saviebta. S. Konovalovs turpināja iedarbību, lai uzlabotu vismaz mikrocirkulāciju kājas nosprostotajos asinsvados. Kad Doktors "procedūru" pabeidza, sieviete teica: "Doktor! Kājas kļūst siltas! Tajās kaut kas pulsē! Doktor, man ir labi!"

Kādas desmit vienpadsmit stundas sievietei nebija sāpju. Pat ķirurgi, kas viņu gatavoja amputācijai, bija satriekti. Viņi visi zināja par sava kolēģa spējām, taču sākumā, tāpat kā viņš pats, anestezējošo iedarbību izskaidroja ar viņa psihoterapeita talantu vai, galu galā, ar hipnozi. Taču kolēģi ne sliktāk par pašu S. Konovalovu saprata, ka šādas sāpes, pret kurām pat narkotikas ir bezspēcīgas, nekāda psihoterapija, nekāda hipnoze nespēj noņemt. Šis gadījums Doktoru galīgi pārliecināja, ka Spēkam, ar kuru viņš saskaras, nav nekā kopēja nedz ar psihoterapiju, nedz hipnozi. Turklāt S. Konovalovs nedz ar vienu, nedz ar otru nekad netika nodarbojies.

Viņš juta, kā šis Spēks dienu no dienas pieaug, kā tā ietekmē mainās viņa uzskati par dzīvi, un ar aizturētu elpu vēroja savu pārtapšanu. Pēc kāda laika, viņa dežūras dienā, slimnieku, kas nodaļā bija uzņemts ar miokarda infarktu, piemeklēja insults. Artēriju nosprostojums varēja izraisīt kreisās rokas un kājas parēzi, medicīnas māsa atskrēja pēc S. Konovalova. Viņš izstiepa rokas. Tolaik Doktors vēl nezināja, ka tas nebūt nav katrā ziņā jādara, taču zināšanas nāca pamazām, soli pa solim, un viņš vēl kādu laiku izmantoja žestu, kas reiz jau bija palīdzējis. S. Konovalovs bojāto arteriālās sistēmas posmu "ievadīja" smalkajā plānā un veica ārstēšanu. Pēc piecām minūtēm asinsrite smadzenēs atjaunojās, un slimnieks pat neuzzināja, kas ar viņu noticis. Visi klātesošie palātā sastinga. Pēc kāda mirkļa klusumu pārtrauca jauns cilvēks sanitārs, kas palīdzēja aprūpēt slimniekus. Viņam bija lauzta roka, un jau vairākas dienas mocīja stipras sāpes. "Man roka vairs nesāp!" viņš pārsteigts teica un pakustināja pirkstus, nespēdams tam noticēt…

Tā prakse pamazām veidoja Doktora jauno pasaules uzskatu, apbruņojot viņu ar jaunu loģiku.

Doktors Konovalovs lēnām atteicās no agrākajiem stereotipiem. Nevar vienā dienā noticēt, ka pastāv kaut kas pārdabisks, ja trīsdesmit gadus esi bijis materiālists un ne tikai vienkārši materiālists, bet ārsts, proti, divkāršs materiālists.

SPĒKS, KAS NORĀDA CEĻU Sapratis, ka ir apveltīts ar kādu nezināmu Spēku, S. Konovalovs joprojām nenogriezās no mūsdienu medicīnas iemītā ceļa. Viņš savā priekšā redzēja slimu cilvēku, kam bija bojāts viens vai otrs orgāns vai fizioloģiskā sistēma. Viņš apskatīja slimnieku, noteica tradicionālo izmeklēšanu, klīnisko diagnozi un ārstēšanu… Proti, viņš bija tas pats agrākais ārsts, taču papildus iedarbojās uz slimo organismu ar neizpētīta, bet reāli pastāvoša Spēka palīdzību. S. Konovalovs savā dzīvē neko nemainīja, jo no visas sirds uzskatīja sevi par parastu cilvēku, kuram atklājušās neparastas spējas. To, ka tās bija ne jau vienkārši spējas, bet gan atklāsme par ejamo ceļu, viņš tolaik varbūt tikai nojauta. Un tomēr neiedrošinājās pārkāpt robežu, pilnībā šķirties no tās dzīves, pie kuras bija pieradis.

Vienmēr, sākot jau ar pirmajām prakses dienām, kad Doktors pēc sadales strādāja Murmanskas tuvumā, viņa dzīve bija pakļauta darbam. Dežūras nomainīja steidzami izsaukumi naktī, izsaukumus dežūras. Nācās glābt apsaldētos, ārstēt nogruvumos nokļuvušos karavīrus, pieņemt dzemdības mašīnā, kura nebija paspējusi sievieti nogādāt dzemdību namā. Bet retajos brīvajos vakaros pie viņiem mājās pulcējās draugi. Tā sagadījās, ka viņi ar sievu, lai kur abus aizveda liktenis, nokļuva sabiedrības centrā.

Jautrā skaistā sieviete un jaunais Doktors, kas brīnišķīgi spēlēja klavieres, bija apbrīnojami spilgts pāris, un viņu mājā neviens negar​laikojās.

Turklāt mūzika. Ja sāktu runāt par viņa mūziku, varētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu. S. Konovalovam jau no dzimšanas bija dots pārlieku daudz. Viss viņam padevās. Tāpēc bija grūti izvēlēties. Pavērās tik daudzi ceļi. Viņš varēja turpināt kara ārsta praksi, jau tolaik viņa rīcībā bija materiāli, kuru pietiktu vairākām disertācijām. Goda nosaukumi, zinātniskās regālijas vai gan daudzi netiecas tieši pēc tām? Viņš varēja pilnībā nodoties mūzikai, tolaik viņš ar savām muzikālajām kompozīcijām, dziesmām un romancēm jau bija diezgan plaši pazīstams. Viņa "Straumes" pavadībā Ļeņingradas daiļslidotāji Oļegs Makarovs un Larisa Seļezņova kļuva par valsts čempioniem, bet pēc tam uzvarēja Eiropas čempionātā. Vēlāk viņa mūzika skanēja Kalgari olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātā Prāgā. Divu gadu laikā viņš sacerēja vairāk nekā 80 muzikālās kompozīcijas, viņa dziesmas un improvizācijas skanēja pa radio, birtin bira pasūtījumi no televīzijas, no aktierfilmu un populārzinātnisko fdmu studijām. Taču viņu aizvien vairāk savā varā pārņēma nepazīstamā, cilvēkus dziedinošā Spēka pasaule. Mainījās gan viņa uzskati, gan viņš pats.

Gadiem ritot, šis process nepārtrūka. Arī tagad, kad pagājuši astoņi gadi, Doktors joprojām atklāj gan sev, gan pacientiem jaunu, neaptveramu pasauli, ne tikai atbrīvojot viņus no slimībām, bet arī raujot ārā no šaurajām robežām, kurās pacientus iespiedis viņu dzīvesveids. Doktors viņiem paver durvis uz brīnumainu nākotni. Neieiet tajā tas nozīmē palikt savu slimību gūstā, šīs slimības izprovocējušā dzīvesveida gūstā.

S. Konovalovs ir panaceja, bet viņš nav zāles. Nevar viņa seansus "izmantot" tablešu vietā un pēc tam atkal atgriezties tajā smacējošajā pasaulītē, kas radīja gan slimības, gan ciešanas. Citādi atkal parādīsies sāpes un atgriezīsies slimība. Pilnībā izveseļoties un saglabāt dārgo veselību var tikai tie, kas sapratuši, ka ir nostājušies uz jauna ceļa un ka savā dzīvē daudz kas jāmaina. Un faktiski visi pacienti agri vai vēlu to saprot.

No slimības vēstures 1011222 (dzimšanas gads 1964.): "Esiet sveicināts, mīļais Doktor un Skolotāj Sergej Sergejevič! Kopš 1996. gada ar pārtraukumiem apmeklēju jau 14. Jūsu sēriju. Uz seansiem atnācu ar dziļu dzemdes kakliņa eroziju (bija aizdomas par vēzi), piedēkļu iekaisumu, abu krūts dziedzeru fibroadenomatozi, autoimūno tireoidītu, osteohondrozi un radikulītu, hronisko bronhītu un tonsilītu, abu kāju varikozo vēnu paplašinājumu un abu acu miopiju. Papildus tam visam mani mocīja bezmiegs. Kādas tik zāles nebiju izmēģinājusi! Miega zāles un spēcīgas iedarbības līdzekļus. Ārstējos, Jūs taču zināt, kā un kur. Tur, kur pretendē uz dvēseles dziedināšanu, bet tā vietā… tā vietā tiek iegūta izkropļota, apmulsusi,

slima dvēsele, sāpes un plaisa, kas pasauli sašķeļ divās daļās, Pirms un Pēc. Domāju, ka nekad nespēšu pārdzīvot tās sāpes, to pazemojumu un kaunu, ko nācās pieredzēt. Bet, pastaigājusi uz Jūsu brīnišķīgajiem seansiem (man tie ir ne tikai ārstnieciskie seansi, drīzāk gan reti sastopama atklāsme un iespēja pastāvīgi uzzināt ko jaunu un virzīties uz priekšu no tumsas uz gaismu), tieši tā pastaigājusi uz seansiem, es pilnībā atbrīvojos ne tikai no bezmiega, bet arī no tām mokošajām skumjām, ko radīja atmiņas par šo manas dzīves posmu. Tagad varu mierīgi Jums par to pastāstīt, un šajā uzvarā pār savām atmiņām nevaru nesaskatīt Jūsu neparasto līdzdalību. Jūs mums stāstāt par mūsu organisma iespējām. Šodien, 1998. gada 28. aprīlī, kad rakstu šīs rindas, gribu Jums, mans mīļais Doktor, pastāstīt, ka šodien seansā Jūsu vārdi ieplūda manā sirdī kā varena gaismas šalts… Tajos bija ietvertas ne tikai unikālas zināšanas, ne tikai tāda cilvēka gudrība, kas iepazinis Visuma attīstības likumus, bet arī Labestīga un Visuvarena Spēka Dievišķa atklāsme… Jūs teicāt: "Sāc ar sevi." Doktor, cik gan grūts ir šis ceļš! Cik gan sarežģīti un grūti man ir pašai ar sevi, ar tik bezpalīdzīgu attiecībā uz sevi… Pie Jums ierados visgrūtākajā brīdī… Nesaudzīga diagnoze, turklāt vīrs paziņoja, ka tās ir manas problēmas… Un kāda es biju pati… Jūs atceraties…

Vienas vienīgas asaras, darba nebija, man šķita, ka es vairs neko nevaru, neko neprotu, nevienam neesmu vajadzīga. Kā es raudāju, dzirdot Jūsu vārdus: "Paskatieties uz savām rokām…" Manas plaukstas vērās manī ar tādu pārmetumu: "Ko tu esi darījusi mūsu labā? Nemitīgi mērcēji mūs hlorā un veļas pulverī? Bet mēs taču savulaik spēlējām klavieres… Mēs taču esam tik neaizsargātas, kad tu nervozējot grauz nagus!"

Jā, Sergej Sergejevič, man ir tik liels kauns, bet es līdz pat šim laikam, 33 gadiem, neesmu atbrīvojusies no kaitīgā ieraduma. Pēc tam es raudāju, un asaras plūda straumēm… Tad nāca mokošais diagnostikas posms sākumā sāpēja kājas, pēc tam sākās problēmas ar galvas asinsvadiem. Bija laiks, kad gribēju visu pamest un bēgt. Bēgt! Bet kurp un no kā? No sevis! Atkal no sevis. Taču tur, sirdī, jau mita ticība un cerība, ka Doktors ar brīnišķīgajām acīm man pa​līdzēs.

Mans gājums pa dzīvi bija līdzīgs brišanai naktī pa purvu es klupu un kritu, dažbrīd, piekususi cīnīties par dzīvi, gluži vai pamiru. Kā gan es drīkstēju domāt, pat domāt: "Dzīve… Kas man ir šī dzīve?"

Kā es drīkstēju būt tik akla, kurla, bezjūtīga pret visām norisēm šajā daudzveidīgajā dzīvē, kas mirdzēja, dārdēja, daž​kārt mocīja, ievainoja, bet aicināja sev līdzi…

Ar Jūsu ienākšanu manā dzīvē tumsu pāršķēla mirdzošs gaismas stars, pavīdēja cerība. Mani paziņas saka: "Tu esi tik ļoti pārvērtusies, tevi nemaz vairs nevar pazīt! Esi kļuvusi tievāka, skaistāka…" Ja viņi zinātu, cik sarežģīts man bija šis ceļš. Ja nebūtu bijis Jūs, Jūsu apbrīnojamās gudrības un lielās pacietības, nezinu, kas ar mani būtu noticis. Es sāku, tikai tagad sāku saprast, ko nozīmē "sākt ar sevi".

Ieraudzīt to, kas traucē atveseļoties, ar to vēl ir par maz. Tas ir tikai ceļa sākums. Daudz grūtāk ir dienu pēc dienas, stundu pēc stundas censties kļūt labākai. Piemēram, es ierodos mājās mierīga, bet jau pēc brīža mani pārņem sapīkums: grīda nemazgāta, veļa negludināta. Un tie taču ir mani darbiņi! Tomēr man gribas savu sapīkumu uz kādu izgāzt, no šīs nastas atbrīvoties. Taču vai to vajadzētu darīt šādā veidā? Vai tā vajadzētu atbrīvoties no skumju un rūpju nastas? To visu uzveļot citu pleciem? Doktor, es gāju prom no sevis, un es gāju pie sevis jaunās, tās, kas sākusi mainīties, kļuvusi iecietīgāka. Bet vēl ir viegli aizvainojama un jūtelīga, dažkārt bezgala dzēlīga pret tuvu cilvēku. Es tagad pastāvīgi domāju par savu rīcību. Baidos, ka ar nevietā pateiktu vārdu, ar mājienu varu kādu aizvainot. Un pēkšņi sapratu: mans Dievs, cik skaista ir dzīve! Katrs tās mirklis! Katra sekunde… Es atgriežos no Marijas teātra, ausīs joprojām skan Sergeja Prokofjeva brīnišķīgā mūzika, bet laukā ir putenis, slapjš sniegs… Aprīlī… Kāds teiks: "Cik briesmīgs laiks!" Taču aiz sniega segas skatienam pēkšņi paveras savā monumentalitātē tik brīnišķīgā Nikolaja katedrāle… Pēc tam es caur izgaismotā tramvaja logu redzu, kā garām aizslīd mana dzimtā pilsēta, un sāku saprast, ka šie mirkļi, šīs dievišķās dzirkstis, ir īstas laimes mirkļi. Manā uztverē laime ir harmonija, tiekšanās pēc dvēseles miera. Un pēkšņi es sapratu, ka man viss vēl ir priekšā gan sievietes laime, gan mīlestība… Es taču sevi biju jau norakstījusi pirms pieciem gadiem. Bet šodien dienā, kad sācies pavasaris, kad laukā bija tik silts kā jūnijā, es pa Ņevas krastmalu gāju pie Jums uz seansu. "Kungs, paldies Tev par šo mirkli, paldies, ka esmu šeit, nevis tur." Es jau divas reizes, abu manu

operāciju laikā, varēju nonākt tur. To​laik es neko nezināju par Jums, mans mīļais Sergej Sergejevič. Es neko nezināju arī par sevi. Pilnīgi neko nezināju par savu organismu, par savu saplosīto dvēseli. Es biju kā okeāna viļņu mētāts kuģis bez burām. Kur kapteinis? Kur komanda? Visi guļ kā nosisti, bet klājs ir tukšs. Un gaudo vējš. Pateicoties seansiem, es ne tikai atbrīvojos no liekā svara, bet arī sāku mierīgi un labi gulēt. Ja es uzrakstītu tikai par to un pēc tam aizvērtu burtnīcu, tas nozīmētu, ka no Jūsu ārstēšanas neko nesaprotu. Es, protams, vēl tikai mēģinu saprast, un dažkārt sastopos ar grūtībām, bet tad sajūtu Jūsu palīdzību un atbalstu…

Cik bieži mēs steidzamies un gaidām, lai drīzāk pienāk rītdiena. "Bet šodien?" jautājat Jūs. Patiešām, kam man šodiena? Kāpēc es dzīvoju? Šķiet, sāku saprast. Priekam un mīlestībai. Lai dāvātu prieku sev un cilvēkiem. Lai sniegtu mīlestību. Cik grūti, cik ļoti grūti ir saprast un pieņemt šīs vienkāršās patiesības…

Jums bieži raksta: palīdziet atgūt vīru, palīdziet atgūt sievu… Es nelūdzu ne to, ne kādu citu gatavu ģimenes laimes recepti. Manuprāt, gatavas laimes receptes gluži vienkārši nav. Katram tā jāmeklē pašam, un savs ceļš ir jānoiet pašam. Tāpēc es lūdzu vienu: atbalstiet mani šajā ceļā… Es savukārt pacentīšos pati atrast savu ceļu, tāpēc ka neviens cits to manā vietā neizdarīs…" Šī, tāpat kā citas vēstules nav rediģēta. Katrs, kas izgājis Doktora Konovalova "skolu", savas grēksūdzes raksta no visas sirds, iedziļinoties sevī. Tās tiek uzrakstītas un izlasītas vienā elpas vilcienā.

Sava ceļa meklēšana, dzīves vērtību revidēšana, jauna piedzimšana tie ir pilnīgas un drošas izveseļošanās obligāti priekšnoteikumi.

IEPAZĪSTOT ENERĢIJU, IEPAZĪSTI SEVI Sava ceļa sākumposmā Doktors gluži vienkārši remdēja sāpes, atjaunoja kuņģa un zarnu trakta darbību, normalizēja asinsspiedienu. Sākumā viņš strādāja ar atsevišķiem slimniekiem, pēc tam ar palātu, nodaļu, mazu zāli. Kad pacientu sanāca tik daudz, ka mazā zālē visiem nebija vietas, viņš pārgāja uz darbu ar plašu auditoriju lielās zālēs. Ne​raugoties uz to, efekts nemazinājās.

Sākumā viņam šķita, ka tas Spēks, tā Enerģija, ar kuras palīdzību viņš dziedināja slimos, iet cauri rokām. Par to neradās nekādu šaubu, jo Doktors tīri fiziski juta, kā rokās ieplūst enerģija, kā tās kvēlo un pat sāp pēc ilgajām procedūrām zālē, kad seanss ilgst veselu stundu. Taču ar laiku saprata, ka Enerģija, kurn viņš izsauc, darbojas ar domas starpniecību, ir pakļauta viņam, viņš var to vadīt.

Nedēļu vēlāk S. Konovalovs sajuta, ka nezināms spēks viņu velk uz hospitāļa grieķu zāli. "Es sapratu šo aicinājumu. Man uzgūla kaut kas ļoti smags, tostarp sirdi pārņēma priecīgas trīsas. Un šis spēks, kurā es pirmo reizi sajutu Domu, kas iespiedās manā apziņā, aizveda mani uz šo zāli. Es krišus iekritu krēslā. Smagums aizvien vairāk pieauga. Un drīz vien bija pieaudzis tiktāl, ka burtiski iespieda mani krēslā, manas acis aizvērās, un es it kā izgaisu… Miegā? Sapņos? Meditācijā? Tas bija vārdos neizsakāmas svētlaimes stāvoklis, tā bija vienotība ar milzīgo izplatījumu. Taču šī sajūta šķita tik pazīstama, tuva, mīļa. Gribējās, lai tā ilgst mūžīgi. Tā bija neaprakstāma dvēseles sajūsma, asaras, mīlestība, pateicība Visaugstākajam…" Doktors sajuta, ka saņem milzīgu informācijas gūzmu. Šis viņa pirmais "lēciens" ilga tikai kādas 25 minūtes, tomēr jau šis pirmais "kontakts" padarīja viņu par pilnīgi citu cilvēku.

Atgriezies ordinatoru istabā, Doktors saprata, ka tagad zina virzienu, kāds jāietur, un ir ieguvis iespēju iepazīt un sev atklāt milzīgu un brīnumainu pasauli. Pats galvenais viņš pēkšņi saprata, ka zina.

Zina, kas jādara tieši tagad, šajā brīdī ar slimnieku, ar slimniekiem. Nākamajā dienā viņš ieradās palātā, kurā gulēja vissmagākie slimnieki. Tur Doktors sarīkoja pirmo ārstniecisko seansu, par kādu agrāk nebija pat dzirdējis, bet tagad līdz vismazākajam sīkumam zināja, kas jādara. Ne tikai S. Konovalovs, bet arī ikviens slimnieks tagad sajuta Spēku jeb Enerģiju, kā to vēlāk nosauks pats Doktors, tās siltumu, tās maigo pieskārienu. Tas viss burtiski satrieca iztēli, apstulbināja.

"Tas mani gan iedvesmoja, gan spārnoja. Es sapratu, ka mani aicinājumi, mani ikdienas lūgumi palīdzēt pacientiem tagad vairs nav tukša skaņa, tagad tā ir tuva realitāte…"

Medicīnas personāls arī agrāk bija pārsteigts par to, kā parasta apgaita ietekmē pacientus. Lai gan S. Konovalova apgaita no parastās apgaitas nedaudz atšķīrās. Viņš ieradās stingri vienā un tajā pašā laikā, slimniekiem vajadzēja atrasties katram savā vietā, neviens nedrīkstēja staigāt pa gaiteni un sarunāties.

Priekšniecība dažkārt izteica pārmetumus par to, ka viņš nekad negāja pie telefona, ja zvans atskanēja apgaitas laikā. Šis laiks viņam bija "svēts". Slimnieku reakcija uz viņa apmek​lējumu izpaudās tādējādi, ka vairumam pulss kļuva vienmērīgs, gandrīz normāls. Tas pats notika ar asinsspiedienu arī tas bija normāls, tuvs normai.

Tagad, pamatojoties uz jauno, kaut ari nelielo pieredzi un zināšanām, S. Konovalovs vienā no palātām sāka rīkot ikdienas seansus. Drīz vien slimības pārvarēšanas dinamikas ziņā šī palāta sāka apsteigt citas nodaļas palātas. Bet tas vēl nav viss! Sākās negaidīti pārsteigumi un patīkami atklājumi.

"Sergej Sergejevič! Paskatieties! Roka ir tīra!" teica kāds apmulsis slimnieks, kuru jau daudzus gadus mocīja ekzēma. "Vakar, pirms gulētiešanas, vēl bija vienos plankumos, kā parasti. Bet šorīt pamodos un nekā vairs nav." Tā pamazām prakse ļāva izdarīt jaunus secinājumus, deva aizvien jaunu pieredzi. Reiz slimnieks pastāstīja, kā pēc seansa nejauši uzšļakstījis uz rokas ūdeni no krūzes, kas stāvēja uz viņa skapīša. Un viņam tūlīt pārstājusi niezēt āda. Tā radās doma izmantot enerģētiski uzlādētu ūdeni…

Doktors tik ļoti aizrāvās ar pirmajiem atklājumiem, ka gandrīz vairs negulēja. Tas viss līdzinājās mīlestībai, mūža pašai lielākajai mīlestībai, kurai pretoties nav nedz vēlēšanās, nedz spēka, kuras

aicinājums tagad skan visā pasaulē, tāpēc ka tas ir arī tavas sirdsbalss aicinājums.

Prakse pavēra darbībai aizvien jaunus apvāršņus, norādīja jaunas iespējas un perspektīvas. Drīz vien seansi tika pārcelti uz nelielo hospitāļa zāli, lai tajā varētu izvietoties vairāk nekā divdesmit slimnieki, kurus ārstēja Doktors. Viņš bija atbrīvojies no tās bezcerības un bezspēcības saskarē ar neārstējamajām slimībām, kura agrāk spieda slēpt acis slimnieku priekšā. Tagad viņš zināja, kā var palīdzēt un kas darāms. Ikviens kardiologs zina, cik grūti ir aprūpēt cilvēku ar miokarda infarktu.

Gultas režīma uzliktie ierobežojumi izraisa zarnu trakta darbības traucējumus un dažādas radikulalģijas, pasliktina miegu. S. Konovalova pacientiem šo problēmu vairs nebija. Ar laiku pacienti sāka lūgt, lai Doktors paārstē viņu radiniekus, sievas, bērnus, paziņas, un jau pēc diviem trijiem mēnešiem mazajā hospitāļa zālē pulcējās 75 80 cilvēki.

S. Konovalovs vadīja seansus^ bet pēc tiem visai bieži atkal "krita bezdibenī". Šie "lēcieni", kontaktēšanās ar Enerģiju ilga no pārdesmit minūtēm līdz stundai un deva viņam ļoti, ļoti daudz. Taču viņa uztverē pats galvenais bija tas, ka uzlabojās pacientu veselība, izzuda daudzas blakus slimības.

Tagad viņš ar patiesu prieku gāja uz palātu un tikās ar pacientiem. Nevajadzēja vairs slēpt acis, atbildot uz jautājumiem par hroniskām slimībām, un at​saukties uz medicīnas bezspēcību.

"Bija aizvadīti trīs darba mēneši, trīs manu kontaktu mēneši. Tie piepildīja visu manu dzīvi, visu manu būtību. Mani interesēja tikai tas. Es pateicos Tam Kungam par spēku, kuru Viņš.bija devis, un man šķita, ka es tagad varu visu. Un kāpēc gan nevaru ? Piemēram, bija tāds gadījums. Deviņpadsmitgadīgs puisis sportisks, skaists. Un briesmīga slimība mežonīgas sāpes burtiski trīs četras minūtes pēc pirmajām ēdiena karotēm.. Māte viņu atveda uz konsultāciju pie mūsu hospitāļa ķirurgiem. Vēdera dobuma izmeklēšana ar ultraskaņas palīdzību parādīja, ka noslīdējuši orgāni. Ko darīt ? Visi plāta rokas. Māte atveda dēlu pie manis. Paņēmu viņu līdzi uz seansu. Tā laikā zālē atskanēja kliedzienir redzu puisim, uznākušas stipras sāpes.

Saku: "Ciet." Un, lūk, rezultāts: visi orgāni atgriezušies savā vietā. Un tas notika burtiski viena seansa laikā. Jau tolaik sasniegtais rezultāts astoņi pacienti no katriem desmit bija atbrīvojušies no daudzām slimībām ne tikai bija izkliedējis šaubas par Enerģijas spēku, bet arī lāva domāt par to, ka tagad mēs hospitālī, izmantojot gan tradicionālo pieeju ārstēšanai, gan to virzienu, kas sāka pavērties man, darīsim brīnumus. Taču tās bija manas fantāzijas. Kolēģi, īpaši cienījamie, pieredzējušie ārsti ar sirmajām galvām, pret savu jauno kolēģi, kuru iegūtie rezultāti spārnot spārnoja, izturējās ne tikai salti, bet arī ar vāji slēptu nepatiku. Es biju naivs, lai gan jau agrāk pārliecinājos, kāda bija priekšniecības patiesā interese par maniem mēģinājumiem ieviest ārstēšanā kaut ko jaunu. Domāju, ka tas attiecās ne tikai uz mani. Tā bija mūsu agrākās dzīves un, jāteic, arī taga​dējās dzīves vispārēja tendence…"

Tolaik S. Konovalovs jau ne tikai šo to zināja, bet arī bija ieguvis prāvu praksi un pieredzi darbā ar enerģiju. Viņam jau bija savs priekšstats par dzīva organisma fiziskā ķermeņa uzbūvi un noteikta teorija par informatīvo enerģētiku. Viņam bija sava izpratne par slimībām un veselību izpratne, ko apstiprināja prakse. Turklāt viņš joprojām nelasīja nekādas grāmatas par šo tematu, jo bija nolēmis "eksperimenta tīrības" labad izmantot tikai to informāciju, kas iegūta, "kontaktējoties" ar Visumu. Protams, tagad, pateicoties nepārtrauktajai informācijas straumei no Visuma, viņš zina, saprot un māk daudz vairāk.

Tagad viņš atzīst, ka tolaik viņa teorija bijusi iedīgļa stadijā. Gadiem ritot, tā ir attīstījusies un bagātinājusies ar jaunām zināšanām, to ir koriģējusi prakse. Taču esmu pārliecināta, ka Doktora pašreizējās zināšanas vēl nav sasniegušas galējo robežu un nebūt nav pēdējais vārds patiesības noskaidrošanā. Viņš turpina sevi izkopt un virzīties uz priekšu. Rīt viņš no Visuma dzīlēm pasmels un mums atklās jaunas zināšanas, pavērs jaunas iespējas un nospraudīs jaunus ceļus.

Apsteidzis laiku un visprogresīvākās medicīnas teorijas, viņš dāvā cilvēkiem otru mūžu un piepilda to ar labestības un veselības gaismu.

Kolēģu attieksme pret Doktora neparastajām spējām bija visnotaļ atšķirīga. No vienas puses, viņi savām acīm redzēja pacientus, kas bija izveseļojušies, pateicoties S. Konovalova spējām, bet, no otras

puses, izlikās neredzam to, kas notika, piedēvēja panākumus Doktora personiskajam valdzinājumam. Taču viņi bija tādi paši cilvēki kā pacienti, tāpēc arī viņi mēdza slimot. Tad šie kolēģi paklusām gāja pie S. Konovalova un lūdza remdēt sāpes, ārstēt, likvidēt asinsvadu spazmas. Doktors remdēja sāpes, likvidēja spazmas, ārstēja, bet pateicības vietā dzirdēja vienus un tos pašus vārdus: "Tu tikai nestāsti citiem, ka biju pie tevis atnācis…" Turklāt nāca ne vien ierindas ārsti, bet arī profesori viņa bijušie skolotāji. Un visi, ejot prom, lūdza vienu: "Tu taču saproti, viss patiešām tā ir…" Jā, neviens šo "visu" nebija institūtā mācījies, par šo "visu" neviens no katedras nestāstīja, šo "visu " viņi slēpa pat cits no cita. Ja savāktu viņus kopā, izrādītos, ka puse klīnikas mediķu ir bijuši pie S. Konovalova. Kolēģi viņu apmeklēja, apārstējās, bet atzīt šo "visu" nedomāja. Augsti kvalificēti mediķi ārstējās ar tām metodēm, kuru pastāvēšanu paši noraidīja.

Liekulība, īpaši profesionāla liekulība, S. Konovalovam vienmēr ir bijusi sveša. Tas arī kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc viņš aizgāja no hospitāļa un vēlāk no oficiālās medicīnas. Taču ar savu kolēģu nesapratni, pareizāk sakot, ar nevēlēšanos saprast, viņam vēl nācās saskarties ne reizi vien. Pēc kardioloģijas jautājumiem veltītas starptautiskās konferences, uz kuru no Krievijas mediķiem bija uzaicināti tikai Doktors Konovalovs un profesors Almazovs ar vienu no saviem asistentiem, hospitālī, uzzinājuši par to, tematu, pie kura strādāja S. Konovalovs, izvirzīja apspriešanai teorētiskajā konferencē.

S. Konovalovs nolasīja rūpīgi sagatavotu referātu, pastāstīja kolēģiem par savas dziedināšanas metodes rezultātiem un dažiem savas teorijas elementiem. Referātu klātesošie noklausījās ar interesi, taču pēc tam viens no galvenajiem klīnikas terapeitiem paziņoja, ka tas viss tomēr esot psihoterapija, lai gan S. Konovalovs tikai pirms nedēļas ar tā visa palīdzību bija atbrīvojis viņu no sāpēm jostasvietas apvidū. Un diezin vai kaut viens psihoterapeits būtu spējis izdarīt to pašu…

"Ir grūti un pat neiespējami atbrīvoties no dzīves gaitā iegūtajām milzīgajām zināšanām un uzkrātās pieredzes. To sauc par konservatīvismu šā vārda sliktākajā nozīmē, kad jaunais, kas ir pretrunā ar iesīkstējušajiem kanoniem, koncepcijām un pieredzi, tiek noraidīts, pat necenšoties iedziļināties tā būtībā.

Tas attiecas ne tikai uz maniem kolēģiem. Tas attiecas arī uz pacientiem, kuri ir dziļi pārliecināti, ka cilvēku var ārstēt tikai slimnīcas gultā, poliklīnikā, ar tabletēm, ķirurģisku iejaukšanos vai citām "tradicionālajām" metodēm."

No slimības vēstures 1009502 (dzimšanas gads 1939.): "Godājamais Sergej Sergejevič! Jūsu seansus apmeklēju pirmo reizi, bet mans ceļš pie Jums turpinās jau gadu. Pie Jums ierados, jau ticot Jums.

Par to jāpateicas manai sievai, kas ari ir ārste. Viņa jau gadu ir Jūsu paciente un sasniegusi nozīmīgus rezultātus…

Pirmais seanss. Pulkstenis rāda 11.00. Sākotnējā adaptācija zālē un relaksācija pēc cienījamās Antoņinas Konstantinovnas sirsnīgajiem vārdiem: satraukums un saviļņojums izzūd. Pēc tam Jūsu, Sergej Sergejevič, mūzika. Es zinu, ko nozīmē psihoterapija un mūzikas terapija, pats ne reizi vien esmu ar to nodarbojies. Bet šoreiz tas bija kas neticams, nepazīstams, nesaprotams…

Otrā seansu sērija… …Lūdzu atvainot, ka slimības vēsture kļūst aizvien plānāka. Neuzskatiet to par neapzinīgumu, tā nav mana vaina. No agrākajām sūdzībām nekas vairs nav palicis pāri… Atļaujiet atgādināt, kas ir izzudis un stabilizējies: 1. Nav osteohondrozes izpausmju sāpju locītavās, mugurkaulā, nereibst galva.

2. Nav sāpju sirdī un aizdusas, pilnībā izzudušas galvas smadzeņu spazmas, kas agrāk atkārtojās katru nedēļu. Zāles nelietoju.

3. Nav vairs gastrīta un mokošo barības vada spazmu, nav nekādu holecistīta izpausmju. Arvien biežāk neievēroju diētu nav nedz sāpju, nedz dedzināšanas, nedz smaguma sajūtas pēc ēšanas, zarnu trakts

atbilst normai.

4. Nav sāpju nierēs, diurēze brīnišķīga, izzudušas visas prostatas izpausmes, sekss normāls.

5. Dzirde tāda, ka labāku nemaz nevar vēlēties. Redze kļūst aizvien labāka. Brilles uz darbu vairs ne​ņemu.

6. Esmu jau aizmirsis, ka pastāv ARS, gripa un iesnas.

7. Tagad par to, kas vēl ir palicis, par asinsspiedienu. Ir dinamika. Kad ierados pie Jums, bija 180:110. Tagad stabili ir 150:100. Turklāt tūlīt pēc seansa 160:100, nākamajā dienā 145:95, bet pēc astotā seansa -140:90."

No slimības vēstures 1007107 (dzimšanas gads 1949.): "Mīļais Doktor! Es un mana ģimene zemu noliec galvu Jūsu priekšā! Pirms diviem gadiem "ātrā palīdzība" mani nogādāja slimnīcā. Kad atgrieza, konstatēja, ka labā olnīca bojāta un būtu drīz plīsusi, bet kreisajā ir milzīga cista un daudz saaugumu. Ārsti pēc tam teica, ka tik daudz saaugumu nekad nebija redzējuši. Operācija ilga četras stundas.

Izrādījās, ka cista nav nekas cits kā ļaundabīga audzēja metastāze. Turklāt pēc trim dienām notika diegu atgrūšana, bet piektajā dienā šuvi grieza vaļā un tīrīja strutas. Tātad satriecoša diagnoze VĒZIS. ' Bērzu alejas onkoloģiskajā centrā ārstam pajautāju, cik man vēl atlicis dzīvot. Atbilde skanēja: nekādu iz​redžu. Iedomājieties 43 gadu vecumā uzzināt, ka esi nolemta…

Izgāju četrus ķīmiskās terapijas kursus. Jutos aizvien sliktāk. Daudzi, kas kopā ar mani ārstējās, jau ir viņ​saulē. Arī es gatavojos turp doties.

Pie Jums nokļuvu nejauši, bez jebkādas ticības. Domāju, ka sliktāk vairs tik un tā nevar būt.

Asinssastāvs bija briesmīgs: leikocīti 2, hemoglobīns 69. Šausmīgi sāpēja mugurkauls un jostasvieta. Tik ļoti reiba galva, ka nevarēju viena pati iziet laukā. Seja dzeltena kā vasks. Krūšu kreisajā pusē 8 centimetrus liels sacietējums. Rudenī vajadzēja operēt, bet es biju pārliecināta, ka tik ilgi nenodzīvošu…

Pēc pirmā seansa viss stipri sāpēja un ļoti gribējās gulēt. (Pirms tam es gulēju faktiski divas stundas diennaktī mocīja briesmīgas sāpju lēkmes.) Tajā dienā es kā beigta nogulēju 12 stundas. Pamodusies pati neticēju: man nekas nesāpēja. Pirmās sērijas vidū aizgāju un nodevu asinis. Onkologi nenoticēja, lika asinis analīzei nodot vēlreiz. Bet arī tad rezultāts nebija mainījies tas bija lielisks. Viņi man jautāja, ko esmu darījusi. Tei​cu, ka ārstējos pie Jums. "Tad jau viss skaidrs!"

Pamazām izzuda sāpes mugurkaulā. Vasarā strādāju dārzā un absolūti nejutu nogurumu. No dabas esmu melnīgsnēja, taču pēdējos piecus gadus iedegums neķērās klāt, lai gan par slimību tolaik vēl nezināju. Bet šovasar, kaut ne reizi netiku sauļojusies, atkal kļuvu melnīgsnēja kā čigāniete. Rudenī ierados uz operāciju, bet ārsti audzēju vairs neatrada. Nosūtīja uz USI. Noskaidrojās, ka viss ir labi.

Tātad mana pati briesmīgākā kaite ir atkāpusies. Asinssastāvs kopš tā laika vairs nav pasliktinājies.

Seansos ar sirdi un miesu atpūšos. Pēc tiem esmu apgarota, gatava kalnus gāzt! Liels paldies Jums, mans Doktor!"

(Pēc dinamiskās novērošanas datiem, pēc gada pacientes stāvoklis bija stabils, vēlāk viņa no valsts aiz​brauca.)

Daudzi no zālē sēdošajiem ārstējas jau trīs četrus gadus un pat ilgāk. Cilvēki apsēžas vienā un tajā pašā vietā, jo zina: Doktoram tā ir vieglāk strādāt. Viņš jūt zāli, noskaņojas uz katru pacientu. Tāpēc katram ir sava vieta un ārstēšanas procesā to mai​nīt nav ieteicams.

Ierodoties uz seansiem, es jūtos ļoti neveikli, jo man nav hroniskas slimības. Ja nu vienīgi kādas sīkas kaites. Mani moka vainas apziņa par to, ka es šeit ieņemu kāda cita vietu, ka kādam citam šie seansi ir simtkārt vairāk vajadzīgi nekā man. Vienīgais attaisnojums ir mana viskvēlākā vēlēšanās uzrakstīt grāmatu par S. Konovalovu kopā ar viņu, lai par brīnumainās izveseļošanās iespēju uzzinātu pēc iespējas vairāk slimnieku, ku​riem vairs nav nekādu cerību. Šajā laikā esmu ievērojusi, cik bieži cilvēki sūdzas par veselību. Ļoti bieži! Agrāk šādas sūdzības līdzjūtīgi noklausījos, un viss. Bet tagad tūdaļ saku: "Kā? Vai jūs tiešām nezināt?… Nezināt, ka ir brīnišķīgs Doktors? Ka ārstēšanās tā ir milzīga bauda, nevis gara rinda pie vienaldzīga poliklīnikas ārsta?

Jums neviens nespēj palīdzēt? Jūs nemaz nevarat iedomāties, kā jums ir paveicies! Kā mums visiem ir paveicies!"

Netālu no manis sēdošais vīrietis smagi elpo. "Viņš droši vien šeit ir pirmo reizi?" apjautājos savai kaimiņienei, kas uz seansiem nāk jau četrus gadus. "Ko jūs! Viņš jau trīs gadus nāk!" viņa atbild. "Nu un?" es brīnos. "Vai tiešām nepalīdz?" "Kāpēc nepalīdz! Pirmajā gadā viņu šurp atnesa. Otrajā gadā veda kāda sieviete. Bet tagad pats brauc." Atkal paskatos uz vīrieti un tikai tagad saprotu, cik daudz viņš izcietis, cik briesmīgi mocījies un ko viņam nozīmē šie seansi, kas ļāvuši at​griezties dzīvē.

No slimības vēstures 1009678 (dzimšanas gads 1943.): "Godājamais Sergej Sergejevič! Manas slimības sāka parādīties, kad biju sasniegusi 40 gadu vecumu, bet 49 gadu vecumā jau biju otrās grupas invalīde ar kuplu slimību buķeti: urīnakmeņu slimība, akmens kreisajā nierē, hronisks pielonefrīts, kreisās puses nefroptoze.

1995. gada 6. martā kreisās nieres kolikas lēkme, 15. martā urīnvada augšējās trešdaļas attēlā saskatāms 0,5 cm liels akmens, kreisās nieres funkcijas krasa pazemināšanās, 2. 3. pakāpes hidronefroze, kreisās nieres augšējā bļodiņā 0,5 cm liels akmens. Ve​selu mēnesi nieres funkcija neatjaunojās… …Pirmo reizi ierodoties pie Jums uz seansiem vēl hospitālī, es, tāpat kā daudzi citi, tiem neticēju, neuzņēmu tos nopietni. Bet tagad katrs seanss man sāpīgi atgādina par zaudēto. Ja būtu Jūs sapratusi agrāk, dzīvi būtu divi man dārgi cilvēki! Es pie Jums atnācu ar cerību un ticību, ka varu būt un būšu vesela, un ar katru seansu šī ticība nostiprinās. Pagaidām vēl ātri nogurstu, taču kreisā niere gandrīz vairs netraucē… …Šodien USI parādīja, ka niere darbojas, nav hidronefrozes, otrs akmens arī izzudis. Paldies Jums par to, ka esat kopā ar mums!"

Cik gan daudzi ārsti tuvākajā laikā jutīsies samulsuši, neatrodot attēlā audzēju, kurš vēl vakar bija, ādas bojājumus, no kuriem slimnieks nebija spējis atbrīvoties pēdējo trīsdesmit gadu laikā, artrozes, čūlas pēdas, žultspūšļa akmeņus? Jūs nezināt? Bet es zinu: tieši tik daudzi, cik pacientu patlaban ārstējas pie neparastā Doktora.

No slimības vēstures 1011583 (dzimšanas gads 1931., ginekoloģe): "…Es neesmu no tiem, kas notic tūlīt. Man par Jums stāstīja tie, kas gāja pie Jums ārstēties, taču es arī par viņiem pasmējos. Kā tad!

Aizej, pasēdi zālē un visas slimības pāries? Hroniskās slimības vispār nekad nepāries! Kārtējā saasinājuma laikā lietojiet tabletes, neēdiet un nedzeriet to, ko nedrīkst. Ja ir kas sarežģītāks, jātaisa operācija, turklāt jo ātrāk, jo labāk. Tā es agrāk domāju. Bet man teica: aizej, paskaties, paklausies, pēc tam izdarīsi savus secinājumus. Un es aizgāju. …Tagad esmu pavisam cits cilvēks. Ticu katram Jūsu vārdam. Šķiet, ka medicīna vispār ir tālu no pilnības. Nabaga ārsti, katru dienu viens un tas pats: hroniskie slimnieki un tikai viena atbilde: nāksies samie​rināties…"

No slimības vēstures 1010587 (dzimšanas gads 1933., ārste): "…Tagad, uzklausījusi slimnieku, dodu centra telefonu. Runāju tikai ar tiem, kuri saprot vai, es jūtu, vēlas saprast. Bet ar tiem, kuri grib, lai ārstēšanas būtību izskaidro divos vārdos, vai visu noliedz, sarunu neturpinu, lai nesagrautu savu Smalko ķer​meni…"

No slimības vēstures 1008584 (dzimšanas gads 1973., stomatoloģe): "…un vēl esmu ievērojusi.

Atnāk pie manis slimnieks. Viņam sāp zobs. Es paskatos, paklaudzinu, pataustu, bet viņš saka: "Dakterīt, sāpes norimst, man kļuva vieglāk…" Kad to pateica pirmais, otrais, trešais man nāca smiekli. Bet, kad tas atkār​tojās desmito i'eizi un vēl un vēl, patiešām kļuva intere​santi. Paldies Jums par visiem mums…"

VISUMA UZTICĪBA, CILVĒKU UZTICĪBA Visums ir Doktoram pavēris un joprojām turpina pavērt atklāsmes ceļu. Posmu pa posmam, soli pa solim. Visu savu dzīvi viņš tūdaļ pakļāva šim Ceļam. Citādi nevar. Nevar palikt parasts cilvēks, ļauties cilvēciskām vājībām, bet divas vai četras stundas dienā seansu laikā darīt brīnumus. Šis Ceļš prasa, lai cilvēks tam nododas pilnībā ar visām domām, vēlmēm, jūtām. Nav iespējama pat vismazākā nepatiesība.

Un nav iespējams no šā ceļa nogriezties. Tāpēc ka atpakaļceļa nav. Tāpēc ka tas ir izraudzīts, tātad ir jāpilda tā noteikumi. No šā ceļa var vienīgi nogāzties, nokrist. Var paklupt, taču tikai tāpēc, ka nezināšanas dēļ sperts aplams solis.

Tie, kas nostājušies uz šā ceļa, nolemti vien​tulībai. "Šajā laikā," stāsta S. Konovalovs, "esam pazaudējuši visus savus draugus un labos paziņas. Viņi nespēj saprast, kāpēc mēs nevaram tikties, kāpēc nenākam ciemos, kāpēc nezvanām. Bet es viņiem nespēju to izskaidrot, jo labi saprotu, ka visa mana dzīve, tāpat kā manas sievas mana vistuvākā drauga un biedra dzīve, tagad pieder cilvēkiem."

Cilvēkam, kas nostājies uz šā ceļa, nevar būt citu darbu, aizraušanos, kaislību. Visa viņa degsme ir jāpakļauj tam, lai virzītos pa šo Ceļu uz priekšu. Augstāko Spēku uzticības pakāpe, bet tātad arī turpmākā izzināšana ir atkarīga ne tikai no redza​majiem darbiem, bet arī no visapslēptākajām domām.

Nu jau astoņus gadus Doktors iet šo grūto ceļu un nenogurstoši dāvā saviem pacientiem ne tikai veselību, bet arī dvēseles siltumu, bezgalīgu labestību un uzticību savam darbam, tātad pirmām kārtām viņiem.

Nu jau astoņus gadus viņš iznāk uz skatuves un viņu pārņem nepieredzēta, nepārejoša sajūsma, ka tūlīt, dažas minūtes pirms seansa, viņu gaida tikšanās ar Radīšanas Enerģiju. Un viņš spēj šo Enerģiju vadīt, spēj palīdzēt tūkstošiem zālē sēdošo cilvēku. Daudzi no viņiem raugās uz skatuvi ar pēdējām cerībām. Viņš to zina. Tāpēc ka viņš ir šī Cerība, kas pēc mirkļa pārtaps Doktora pārliecībā par savu spēku un slimā cilvēka ticībā Doktora un sava organisma bezgalīgajām iespējām.

Ir pagājuši jau astoņi gadi, bet pie šīm sajūtām nevar pierast. Pie tām nevar pierast nedz pats Doktors, nedz viņa pacienti. Tāpēc ka tas ir Ceļš uz bezgalību. Ar vienu mūžu ir par maz, lai to aptvertu.

Tagad daudzi pacienti ierodas zālē ne jau tādēļ, lai atbrīvotos no slimībām. Viņi jau ir veseli. Viņus vilina jaunais Ceļš, ko paver Doktors. Dvē​seļu dziedinātājs? Audzinātājs? Kas viņš ir?

No slimības vēstures 10013189 (dzimšanas gads 1966.): "…Kad mēģinu anketās Jums pastāstīt, kā es uztveru Jūs un Jūsu seansus, vienmēr palieku neapmierināta, tāpēc ka vārdos to nav iespējams izteikt.

Vārds it kā nav īstā zīme, īstais "kods". Ja es prastu rakstīt mūziku, taču es to neprotu! Ja tomēr mēģinātu pateikt vienā teikumā, tad vēl pavisam nesen tas būtu ļoti garš un ietvertu vārdus par Iesvaidīšanu, par Visumu, Dievu, Dievišķo Enerģiju, Informatīvajiem laukiem. Tagad, kopš Jūs pazīstu trīs gadus, teikšu, ka Jūs man esat kā ceļš pie sevis. Un tagad šie vārdi ietver visu: gan fizisko, gan garīgo veselību, gan cilvēka misiju, gan Dievišķo Visumu ikvienā no mums. Es nāku pie Jums, lai uzklausītu Jūs, lai parunātu ar sevi, lai šķīstītos, atbrīvotos no nīcīgā, lai sajustu Svētlaimi, kuru vārdos tik tiešām nav iespējams aprakstīt. Un, lai gan pie sevis ejamais ceļš ir grūts, tomēr reizē arī ļoti interesants. Droši vien šī izzināšana ilgst visu mūžu."

No slimības vēstures (dzimšanas gads 1939.): "Ja man jautātu, kas ir Doktors Konovalovs, es atbildētu tā: Sergejs Konovalovs pirmām kārtām ir Doktors, kam Dievs piešķīris unikālas spējas un varēšanu. Viņš ir Doktors, kas apsteidzis laiku un ārstē cilvēkus ar jaunām, tikai sev zināmām metodēm un paņēmieniem. Viņa ārstnieciskajos seansos valda miers, ticība, cerība un mīlestību. Cilvēks tic viņam un jūt viņa dziedniecisko iedarbību. Seansu gaitā katrs nostiprinās miesā un garā, kļūst aizrautīgs. Viņa ticība izdziedināšanai top absolūta. Pamazām sagrūst slimības karkass. Sāk noārdīties slimības perēkļi, un

pakāpeniski, it kā nemanāmi cilvēks izveseļojas, turklāt, kā rāda prakse, uz visiem laikiem, tāpēc ka tiek iznīcināti slimības cēloņi. Tādējādi izpaužas Doktora unikālās spējas ārstēt hroniskās slimības, kuras dēvē par neārstējamām. Vispār varu teikt, ka viņš ir tieši tas Doktors, kas var palīdzēt arī jums."

Atskatoties uz noieto ceļu, S. Konovalovs nekad nav nožēlojis to, kas palicis pagātnē: nepabeigta disertācija, augsti amati, grādi.

"Tiklīdz sapratu, ka viss medicīnas institūts, sakopojis visus savus labākos pārstāvjus un visas labākās zāles, nespēj konkrētu slimnieku izglābt no hroniskas slimības, es nolēmu aiziet. Aiziet nevis no slimnieka, bet no tiem uzskatiem un priekšstatiem, kurus man centās iepotēt visus divdesmit medicīnā pavadītos mūža gadus.

Es nemēģināju zinības avotu meklēt citos medicīnas virzienos tautas medicīnā, okultajā medicīnā utt.

Tā kā man bija pietiekami stabilas zināšanas, ko biju ieguvis institūtā, Kara medicīnas akadēmijā, kvalifikācijas celšanas kursos un tieši darbā kopā ar brīnišķīgiem, zinošiem, pieredzējušiem kolēģiem, nolēmu paklausīt intuīcijai. Ļaut vaļu iekšējam "Es", izvilināt no atmiņas dzīlēm zināšanas, kuras glabā mūsu organisms, bet kuras apslāpē mūsu apziņa. Tagad es apzināti neattīstu šo tēmu, jo tieši tā jau ir Atklāsmes ceļš."

Viņš tiecas saskatīt tikai tās zīmes, kuras rāda Liktenis, virzot pretim jaunajam ceļam. Šķiet, ka Enerģija ar viņu eksperimentēja, cenšoties atrast kopīgu valodu. Murmanskā, sev par pārsteigumu, viņš sāka dzejot. Gluži vienkārši pārņēma tāda jutoņa, ka roka tvēra spalvu un uz vietas tapa dzejolis. Tā bija brīnišķīga sajūta, un tolaik viņš katru dienu rakstīja pa dzejolim, absolūti nesaprazdams, no kurienes tas rodas un kā tas notiek. Pēc tam, dažus gadus vēlāk, tikpat pēkšņi sāka sacerēt mūziku. Proti, viņš nemaz nedomāja to darīt, nesēdēja pie klavierēm, takti pēc takts "izdomājot" melodiju, nē. Mūzika pati veidojās viņa dvēselē, viņš sēdās pie instrumenta, un tas uz viņa pirkstu pieskārieniem atsaucās ar brīnumainām skaņām. S. Konovalovs nekad nav tiecies kļūt par dzejnieku vai komponistu. Pat tad, kad viņa mūzika kļuva populāra, viņam ne mirkli neienāca prātā doma pamest medicīnu. Iespējams, ka tieši tāpēc Enerģijas īstais spēks atklājās tieši šajā ceļā cilvē​ku dziedināšanas ceļā. Tas it kā viņu pārbaudīja…

"Zināšanu nepietiekamību, bet būtībā to trūkumu," tā pēc gadiem noieto ceļu vērtē Doktors, "kompensēja milzīgā ticība tam, ko es daru. Kompensēja ārsta zināšanas un pieredze un, protams, manu pacientu izveseļošanās. Bet, pats galvenais, es tolaik nejutu, ka trūkst zināšanu. Tolaik vēl nesapratu visu, kas ar mani notiek. Tikai pamazām sajutu Viņa klātbūtni manī, man līdzās, visā at​mosfērā, kurā atrados…" Šī sajūta bija spēcīga, reāla, fiziski uztverama. Un katru dienu, kad vakaru pakāpeniski nomainīja nakts, S. Konovalovs iegāja virtuvē, vienmēr strikti vienā un tajā pašā laikā, apsēdās uz krēsla, vienmēr skatījās vienā un tajā pašā punktā un … sarunājās. Sākumā tā pat nebija saruna. Tolaik viņš vēl neuzdeva jautājumus, nestrīdējās… Bet tikai juta, kā kaut kas pilnīgi reāls, samanāms stāv viņam aiz muguras, kā kaut kāds Spēks apskauj plecus, glauda galvu, sniedz zināšanas. Viņš baidījās pakustēties, atskatīties, ieraudzīt. Baidījās, ka tas ir tikai fantāzijas auglis, ka pagriezies viņš neko neieraudzīs, baidījās, ka tas viss ir tikai pašapmāns. Bet nav taču nekā briesmīgāka par melošanu sev pašam. Viņš centās sadūšoties, lai pagrieztos atpakaļ, tomēr pagaidām nebija gatavs tam, ko ieraudzīs.

Slimnieki izveseļojās tā bija realitāte. Jau desmitiem slimnieku jutās brīnišķīgi, pateicoties Spēkam, kuru viņš mācījās vadīt. Tā nebija fantāzija, nebija izdomājums. Pateicoties tā iedarbībai, slimniekiem ar bojātām apakšējo ekstremitāšu artērijām kājas kļuva siltas, šie cilvēki spēja staigāt, viņi nogāja tādus attālumus, par kādiem pat vairs nesapņoja. Viņi priecīgi un aizrautīgi stāstīja Doktoram un kaimiņiem palātā par saviem panākumiem. Tolaik jau bija gūtas neskaitāmas uzvaras pār slimībām. Un pats Doktors juta Spēku vairāk nekā jebkurš cits, redzēja rezultātus, bet…

"Bet ārsta loģika. Ak šī ārsta loģika! Tā man nedeva mieru, tā gluži kā smags enkurs turēja mani ciet un negribēja laist vaļā."

Viņš tomēr nespēja atskatīties. Baidījās, ka pagriezīsies un neko neieraudzīs. Neieraudzīt un zaudēt ticību Spēkam nozīmētu sagraut pagaidām vēl trauslo, vēl iedīglī esošo jauno loģiku, kas vēlāk aizveda

viņu līdz izpratnei par slimību cēloņiem, līdz vesela organisma teorijai.

Viņš ticēja, saprata, juta, bet nepagriezās. Un tad šis Spēks atklājās viņa sievai, kurai nebija ne jausmas par to, kas notiek ar vīru. Protams, viņš bija stāstījis par jauno dziedināšanas metodi, taču daudz ko nepateica līdz galam, jo negribēja viņu nobiedēt. Antoņina vienmēr ir bijusi reāli domājošs cilvēks, allaž turējusies tālu no jebkurām nereālām lietām un strādājusi visnotaļ "pasaulīgu" darbu. Un tomēr Visums, tā dzīvā mikrodaļiņa vispirms atklājās, materializējās tieši viņai. Pēc tam daudzus mēnešus Antoninas kontakti ar Spēku, kas atnāca pie Doktora, bija materiāli. Tagad S. Konovalovs zina, kāpēc tā notika, bet toreiz tas kļuva par pārbaudījumu ne tikai viņam. Un nav zināms, kā veidotos Doktora turpmākais ceļš, ja Antoņina nebūtu tikusi galā ar šo pārbaudījumu.

Sieviete, kas atrodas līdzās vīrietim, ir viņa liktenis. Liktenis, kuru vīrietis izvēlas. Cik ģeniālus vīriešus pazīst vēsture, tikpat daudz viņiem līdzās ir bijušas neparastas sievietes. Pāris tā ir nedalāma vienība, un, godinot "stipro" pusi, vienmēr vajag pienācīgi novērtēt arī "vājo" pusīti. Vai gan Doktors tagad spētu savas dvēseles tīro gaismu dāvāt pacientiem, ja sieva nebūtu pieņēmusi viņa izraudzīto ceļu?

Un vai šī gaisma būtu tikpat spilgta? Un vai Doktora acis nebūtu apslēptu skumju pilnas? Tagad to var tikai minēt. Taču Antoņina spēja vīru saprast un atbalstīt, un tā ir ne tikai Doktora, bet arī viņa pacientu liela laime.

Nevaru šeit necitēt Antoņinas vārdus, kurus viņa teica vienā no 1998. gada novembra sērijas seansiem. Viņa faktiski nekad par sevi nerunā, tāpēc ne jau visi pacienti var teikt, ka pazīst viņu tikpat labi kā Doktoru. Tādēļ šie vārdi ir tā vērti, lai tos atkārtotu arī grāmatā. Šī Doktoram paša tuvākā cilvēka sirsnīgā grēksūdze atgādina par galveno: par to, cik grūts ir izziņas ceļš, iekšējās izaugsmes un attīstības ceļš. Tāpēc, lasot šo grāmatu, necentieties visu, kas tajā teikts, saprast vienā rāvienā, visu tūlīt izmērīt ar savu olekti, salī​dzināt ar to, ko jau zināt. Citādi zaudēsit iespēju uzzināt kaut ko pilnīgi jaunu, neparastu…

"Labrīt, mūsu mīļie pacienti!

Pirms vairāk nekā sešiem gadiem es pirmo reizi kāpu uz ārstniecības zāles skatuves, lai teiktu ievadvārdus pirms Doktora uznākšanas. Tolaik es gribēju visu savu dzīvi veltīt vienam vienīgam cilvēkam, palīdzēt tikai viņam Doktoram. Likās, ka viss pārējais pastāvēs tikai līdztekus, proti, būs otršķirīgs. Sā ceļa sākumā es daudz ko nesapratu un pat nespēju iedomāties. Bet tagad, pēc sešiem, gadiem, pirms katra ārstniecības seansa uztraucos, mokos, šaubos, zaudēju dvēseles līdzsvaru un mieru, tāpēc ka tagad saprotu, kādu smagu nastu esam sev uzvēluši, kādu milzīgu atbildību, esam uzņēmušies gan jūsu, gan Dieva priekšā. Mūsu misija, kas būtībā ir atteikšanās no sevis, kļuvusi par mūsu dzīves mērķi, mūsu reliģiju, mūsu pa​sauli, mūsu Templi.

Kad jums kārtējā seansu sērija beidzas, jūs izklīstat pa savām mājām, atgriežaties pie ierastajiem darbiem, tomēr paliekat kopā ar mums, mūsos, un mums pat sēriju starplaikos ne mirkli nav miera.

Dažkārt daudz spēka ir nepieciešams pat tam, lai pateiktu kaut vienu jaunu vārdu. Bet runa taču ir par veselu medicīn as virzienu, par mūsu dziedināšanas un cilvēku audzināšanas metodes likteni. Tiek uzskatīts, ka ārsts nedrīkst emocionāli pieķerties pacientiem, taču gan pats Doktors, gan visi mēs, viņa palīgi, katru dienu izjūtam tik spēcīgu morālo un emocionālo spiedienu, ka pilnīgi aizmirstam Aristoteļa brīdinājumu par īstas traģēdijas cēloņiem, par žēlumu un bailēm. Bet kā var nesaprast visus nelaimīgos slimos cilvēkus, īpaši vecos ļaudis un bērnus, kas ir tik neaizsargāti un lādzīgi, kā var nejust viņiem līdzi ?"

Un tā Antoņina atrodas līdzās vīram, atbalstot viņu pašu un iedvesmojot viņa pacientus. Seansu laikā stāvot aiz kulisēm, nedz viņa, nedz asistenti, kas strādā zālē, enerģijas labdabīgo ietekmi nejūt. Vismaz nejūt tā kā pacienti, kas ērti sēž savos krēslos. Visi šie palīgi ir noskaņojušies uz zāli, uz sāpēm, ciešanām un nelaimēm tajā. Antoņina neievēro padomus, ko Doktors bieži dod saviem pacientiem: neielaist savā sirdī sāpes. Viņa nemitīgi laiž šīs sāpes cauri savai sirdij.

Taču tas viss attiecas uz tagadni. Bet pirms divdesmit pieciem gadiem, kad viņa ar Sergeju (tolaik vienkārši Sergeju) iepazinās ansamblī, kur viņš spēlēja klavieres, bet viņa dziedāja, neviens no viņiem

droši vien nenoticētu nevienam vārdam, ja kāds sāktu pareģot abu nākotni. Arēji viņi ne ar ko neatšķīrās no apkārt esošajiem jaunajiem dzīvespriecīgajiem cilvēkiem, tāpēc Antoņina tikai pasmaidīja par kādas gados vecākas draudzenes vārdiem, kad tā, iepazinusies ar Antoņinas līgavaini, domīgi sacīja: "Zini, viņš būs ievērojams cil​vēks!"

Konovalovu ģimenes dzīve vienmēr ir bijusi nemierīga, īpaši pirmajos gados Murmanskā, kur pēc norīkojuma nosūtīja Sergeju: nakts izsaukumi, ārkārtas situācijas, kurās steidzami bija vajadzīga Doktora palīdzība, nelaimes gadījumi. Antoņina centās cieši neaizmigt, lai ziņnesis, kuru bieži nakts vidū sūtīja pēc Doktora, ar skaļu klauvēšanu nepamodinātu mazo dēlēnu. Būdama vēl miegā, viņa dzirdēja, kā noklaudzēja āra durvis, un paspēja atvērt dzīvokļa durvis, iekams atnācējs bija pieklauvējis. Viņa nebrīnījās par to, kāpēc nevis pēc citiem, bet tieši pēc Sergeja sūtīja visbiežāk. Daļā bija vēl trīs ārsti, taču viņa zināja, ka vīrs ir Dieva dots ārsts. Viņš bija izvēlējies nevis profesiju, bet gan likteni.

Kaut arī ārējie apstākļi bija nemierīgi, ģimenei nebija svešs īsts miers miers, kuru sirdij sniedz tikai patiesa mīlestība un cieņa vienam pret otru.

Reiz Antoņina saslima. Vīrs, kurš tolaik jau bija ieguvis zināmu pieredzi pacientu ārstēšanā ar enerģiju, nosēdināja viņu uz krēsla, lūdza atslābināties un sāka enerģētisko iedarbību. Bet viņa skatījās uz vīru ar apbrīnu… Šajā brīdī viņa saprata, ka šo spēku pazīstjau sen, kopš pašas pirmās tikšanās ar Sergeju. Šī smaguma sajūta laiku pa laikam viņu pārņēma visus šos gadus. Antoņina pamazām bija pie tās pieradusi un uzskatīja, ka to rada nogurums, atmosfēras spiediena svārstības, savārgums. Bet izrādās…

Noticēt vīra pārdabiskajām spējām viņai nebija sarežģīti, taču pieņemt viņa jauno dzīvesveidu, ko diktēja šīs spējas, izrādījās pietiekami grūti. Bet Doktora dzīvesveidu tagad nepārprotami noteica dai'bs, darbs un vēlreiz darbs. Septiņos no rīta viņš cēlās un gāja uz hospitāli, bet vakaros brauca uz seansiem mazā zālītē kaut kur priekšpilsētā. Kad atgriezās, pulkstenis rādīja pāri pusnaktij; ja pēkšņi atcēla elektriskā vilciena reisu, varēja ierasties arī divos trijos naktī. Bet no rīta atkal hospitālis, vakarā atkal seanss. Kurš parasts cilvēks spētu izturēt tādu darba ritmu? Un kura sieva būtu sajūsmā par to, ka vīru redz tikai pusstundu diennakts laikā? Dabiski, ka sāka rasties neizpratne, pat protests pret to, ko dara vīrs.

Sīkie strīdi varēja pāraugt konfliktā. Taču šie strīdi bija īsi, jo arī tiem laika nepietika, turklāt neierasti ģimenē, kur līdz šim bija valdījis miers un saskaņa. Reiz, kad strīda karstumā ātrās dusmās bija pieprasījusi, lai vīrs izbeidz savus seansus, Antoņina sajuta, ka viņu apņem karsts smags vilnis un neļauj frāzi pabeigt. No pārsteiguma viņa burtiski aizrijās un apklusa. Bija tā, it kā enerģija teiktu: "Neaiztiec viņu, netraucē!" Antoņina to uztvēra kā patiesus draudus. Taču draudi neradīja bailes, vien vedināja pamazām saprast, ka vīrs ne tikai ārkārtīgi nodevies darbam, bet arī pilda sev uzlikto misiju… Kas to uzlicis? Vai tiešām tas Spēks, kas viņu apveltījis ar tādu neparastu talantu, tagad prasa pilnīgu atdevi, aiz​vācot no vina ceļa visu, kas varētu traucēt?

Antoņina sāka vērīgāk lūkoties uz to, ko dara vīrs, uz to, kas viņam sanāk. Viņa ārstēšanas rezultāti jau tolaik pārspēja visas uz tiem liktās cei'ības: gan pacientu, gan arī paša Doktora cerības.

Tātad Enerģija ir labdabīga? Taču Antoņina vēl atcerējās to "dzelžaino tvērienu", un viņai bija nedaudz baisi.

Pēc kāda laika Antoņina saslima. Viņa bija palikusi mājās viena, jo nolēma pagulēt, cerēdama, ka slimības pāries. Un tad atkal sajuta Enerģiju. Taču tas nebija draudīgais un no mīļotā cilvēka atstumjošais spēks, ar kuru viņa bija nesen saskārusies. Tagad Enerģija viņu apņēma no visām pusēm un pašsajūta vienā mirklī uzlabojās. Šoreiz enerģija bija maigāka par māti, kas rūpējas par savu bērnu, mīlīgāka par kaķēnu, gādīgāka par visrūpīgāko slimnieku kopēju. Tagad tā bija nevis sāncense, bet gan draudzene un sabiedrotā.

Kopš tā laika viss mainījās. Nogurusi no tā, ka vīrs jāpārtver ceļā no hospitāļa uz seansu, lai iedotu sviestmaizes (ieturēt pusdienas Doktoram parasti nebija laika, vai arī viņš to aizmirsa izdarīt), Antoņina nolēma no darba aiziet un sevi pilnībā veltīt vīram. Tikai vīram tā viņa domāja sākumā. Taču no tā nekas nesanāca. Viņai neizdevās ignorēt to, kas bija kļuvis par vīra dzīves jēgu, ignorēt darbu. Drīz arī viņa

nodevās šim darbam ar sirdi un dvēseli, jo nespēja nocietināties pret tām ciešanām un sāpēm, kas valdīja katrā pacientu pilnajā zālē. Jau pēc dažiem mēnešiem viņa, pārvarot milzīgu satraukumu, izgāja uz skatuves, lai seansa ievadā nomierinātu pacientus un noskaņotu viņus uz gaidāmo dziedināšanu.

"Mūsu zālē ne tikai noris ārstēšana, bet ari tiek veidots vesels cilvēks, vesela personība. Šeit ne tikai atvieglo pacientu stāvokli, remdējot sāpes un veicinot rētu radīto deformāciju uzsūkšanos. Seit tiek atklāti un novērsti slimību cēloņi, kas slēpjas dziļi cilvēka apziņā, viņa dvēselē, viņa kļūdās, viņa patiesi barbariskajā attieksmē pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem… …Mūsu organisms ir tik ļoti sarežģīta mašīna, ka to spējis radīt vienīgi ģēnijs. Un tikai Dievs vien zina, cik grūti ir gan pacientam, gan ārstam tikt skaidrībā par slimības cēloņiem. Mūsu seansos cilvēks veselību atgūst dabiski, jo mēs pa kripatiņai iepazīstam Dabas likumus. Daba ir visizcilākais Ārsts, tā pārzina visus dziedināšanas noslēpumus. Ja mums turklāt ir arī apskaidrots skolotājs, tad vismaz puse mūsu problēm u jau ir atrisinātas. Pārējais ir atkarīgs no jums pašiem…"

Antoņina piedzima nelielā ciematiņā, kur nebija ne skolu, ne poliklīniku, ne ārstu. Mācīties un ārstēties ciemata ļaudis vēl joprojām brauc uz tuvējo pilsētu. Tāpēc tad, kad Antoņina kopā ar vīru apciemo tuviniekus, ciematā sākas rosība. Vēsts par to, ka pie sievasmātes ieradies ārsts no galvas​pilsētas, ātri aplido visas mājas, un ciemošanās pārvēršas par ārstniecisko seansu rīkošanu.

"Reiz," stāsta Antoņina, "Sergejs ārstēja vecīti, kas bija paralizēts…"

"Es viņu neizārstēju," komentē S. Konovalovs, kuram visās lietās patīk precizitāte, "nepaspēju, bija maz laika. Mani kāda sieviete pasauca pie sava vīra, kurš pēc katastrofas jau desmit gadus bija piesaistīts pie ratiņiem, kājas pavisam neklausīja. Paņēmu līdzi dēlu, un mēs devāmies pie pacienta.

Seansa laikā vecītim pirksti atguva spēju kustēties, pēc tam kājas sāka burtiski raustīties. Tas satrieca gan viņu, gan Jaroslavu. Protams, laika bija par maz, lai izārstētu tik nopietnu kaiti. Domāju, ka tam būtu nepieciešama vismaz pusgadu ilga ārstē​šana mūsu klīnikā."

Taču vēsts par šo notikumu izplatījās visā apkaimē. Un tad uz ciemata ceļa izveidojās vairākus simtus metru gara mašīnu rinda. Kaut kas tāds šeit vēl nebija pieredzēts. Turpmāk līdz ar Konovalovu ierašanos māja ikreiz pienāca ļaužu pilna. Viņi nesa ūdeni uzlādēšanai un kāri tvēra katru Doktora vārdu.

Tie bija visatsaucīgākie pacienti viņa mūžā, strādāt ar viņiem bija viegli un vienkārši. Cilvēki mazajā, taču Dieva neaizmirstajā ciematiņā bija saglabājuši tīras sirdis un domas. Viņi atvēra Doktoram savu dvēseli un nešaubīgi sekoja viņam, ticēdami šim cilvēkam un sev.

"Seit ļaudis dzīvo tuvāk zemei un Dabai un nav vēl aizmirsuši tās likumus. Labi atceros, kā mana vecmāmiņa rūpējās par sevi. Viņa dzīvoja atsevišķi un, lai kā mamma lūdza viņu pārcelties pie mums, nekad tam nepiekrita. Vecmāmiņa pati saimniekoja pat tad, kad viņai bija jau vairāk nekā septiņdesmit gadu. Vecumdienās sāka sāpēt kājas. Katru vakaru viņa vārīja dažādas zāļu tējas un vannoja tajās kājas, skaitot: "Manas nabaga kājiņas, tik ļoti šodien pārstrādājušās, tagad atpūtieties…" Tā arī nostaigāja ar savām kājām līdz pašām beigām. Pārkāpusi pāri astoņdesmit gadu slieksnim, reiz vasaras vidū pati ieradās pie meitas. Ienāca pagalmā, apsēdās uz soliņa zem zīdkoka un teica: "Meitiņ, atnācu nomirt."

Meita, to izdzirdusi, sastinga, bet tad sakopoja spēkus un atbildēja: "Mamm, jūs vēl tik drīz nemirsit. Pati savām kājām taču atnācāt pie manis…" Viņa apsēdās uz soliņa blakus mātei, mīļi apskāva veco sievieti, abas kādu brīdi vēl parunāja, pēc tam māte atspieda galvu pret meitas plecu un klusi šķīrās no šīs pasaules mierīgi un viegli."

Un tas vairāk līdzinās nevis nāvei šā vārda briesmīgajā nozīmē, kādu pazīstam kopš bērnības, bet gan tai nesāpīgajai pāriešanai citās cilvēka ener​ģijas pasaulēs, par kuru seansos runā Doktors.

Gadījās, ka kāds par Doktora iedarbības re​zultātiem arī pasmaidīja…

Akas ūdens Antoņinas vecāku mājā, protams, bija uzlādēts, tāpēc ka tieši tur "atpūtnieks" Doktors rīkoja savus dziednieciskos seansus. Antoņinas tēvs pret ārstēšanu izturējās ar patiku, taču pret tās "blakusiedarbību" ar aizdomām. Piemēram, viņam patika pirms pusdienām iztukšot kādu glāzīti. Ieradums, tradīcija bija tik stipra, ka nerēķinājās nedz ar gadiem, nedz ar sievas iebildumiem. Maza glāzīte kas tur

liels? Reiz, kad meita un znots atkal bija atbraukuši ciemos, viņš apsēdās pie galda, paņēma glāzīti, pacēla pie lūpām… un sastinga. Antoņina un viņas māte to pamanīja, saskatījās, pasmaidīja. Bet tēvs pagrozīja glāzīti rokās, nolika uz galda, pamēģināja paņemt otrā rokā, atkal pacēla pie lūpām un atkal nolika uz galda.

"Ko tu to glāzīti grozi?" jautrā tonī jautāja Antoņinas māte. "Dzer taču!"

"Neiet iekšā," tēva balsī skanēja pārsteigums. Pēc tam viņš samiedza acis un pagriezās pret meitu: "Ak Kungs, tas jūsu ūdens viss ir uzlādēts!"

Un kopš tā laika ar savu krūzi skrēja uz aku pēc parastā ūdens.

(Starp citu, uzlādētais ūdens palīdz arī atbrīvoties no alkohola atkarības. Daudzi pacienti anketās stāsta, kā vīrs, dēls vai meita, kas dzēruši tikai no seansiem atnesto ūdeni, pat paši sev par pārsteigumu atteikušies no alkohola lietošanas.)

Lūk, tā arī atpūta dzimtajā pusē pārvērtās par darbu. Antoņina tagad pat aizmirsusi, kad viņi pēdējo reizi ir atpūtušies, pilnībā atslēdzoties no darba. Te sievietei pludmalē palika slikti uznāca astmas lēkme, un Doktors, protams, tūlīt nāca palīgā un pirms ātrās palīdzības ierašanās lēkmi "kā ar roku atņēma", bet atpūtnieki pēc tam pārvērtās par pacientiem, un Doktors atkal ķērās pie darba. Te citā vietā redzeslokā nokļuva meitenīte tās sievietes mazmeita, kas rūpējās par kārtību. Mazā skraidīja, lēkāja, bet Doktors pamanīja neglītos plankumus uz viņas rokām. "Nāc, paār-' stēsim tevi." Un atkal vēsts par Doktoru zibensātrumā izplatījās tālāk, un bezgalīgā straumē sāka plūst tie, kas vēlējās izārstēties.

Vai Antoņinai kaut kā ir žēl no savas iepriekšējās parastās, mierīgās dzīves? Ir žēl. Ar rūgtu nožēlu viņa atceras, ka maz, pārāk maz, kā tagad šķiet, veltījusi laika savai vecmāmiņai. Viņa mācējusi teikt tik gudrus vārdus, tik pareizas domas paudusi. Tolaik Antoņina nav spējusi novērtēt visu šo gudrību. Nožēlo, ka darbs atrāvis no bērna, ka maz laika pavadījusi kopā ar viņu. Nožēlo, ka agrāk nav sapratusi to, ko tagad saprot, ka nav zinājusi, nav apjautuši. Citādi būtu varējusi dāvāt vēl vairāk dvēseles siltuma, savas uzmanības, savas mīlestības…

Atgriezušies no šādas atpūtas, Sergejs un Antoņina Konovalovi atkal iziet uz skatuves. Taču viņi nav aktieri^ un zālē nebūt nav sapulcējušies viņu pielūdzēji. Šī zāle ir bēdu pilna. No tās ovāciju vietā plūst sāpes. Tie, kas atguvuši veselību, atnes ziedus katra seansa laikā ikreiz daži pušķi atrodas uz skatuves un aiziet. Bet vinu vietā nāk citi, tie, kuriem grūtais un garais ceļš uz izveseļošanos vēl priekšā. Tie, kuri atnākuši tikai tāpēc, ka citur vairs nav kur iet. Šie cilvēki neticīgi raugās uz skatuvi, allaž gaidot kādu krāpšanu, viņi dzīvē taču ir tik bieži mānīti, tāpēc gatavi jebkurā mirklī piecelties un aiziet. Un pie viņiem uz skatuves iznāk Doktors ar savu neparasto talantu, pieņemot gan viņu neticību, gan visiem cilvēkiem tik raksturīgo ne​pateicību, gan maldus. Iznāk tādēļ, lai iemācītu ti​cēt, mīlēt, lai piespiestu cerēt.

4. nodala prakse ..

FIZISKĀS SLIMĪBAS CĒLONIS Uzmetumos nākamajai grāmatai Sergejs Konovalovs rakstīja: "Esmu izvēlējies savu ceļu meklēšu slimību rašanās cēloņus un iespējas ietekmēt slimo organismu.

Kopš paša sākuma zināju, ka man tas būs ļoti smags un grūts ceļš. Tāpēc ka nekādu mācību grāmatu, monogrāfiju vai jebkādu citu grāmatu man nebija. Manā priekšā pavērās īsts nezināmā bezdibenis, un man vispirms vajadzēja uztaustīt Ceļu, kas ved uz Zinību. Šajā ceļā man vajadzēs daudz ko pārvarēt un pirmām kārtām parasta cilvēka loģiku un parasta ārsta loģiku. Bet tas ir ļoti, ļoti grūti. Šī loģika nemitīgi ir kopā ar tevi. Tā nospiež, nomāc un neļauj brīvi domāt. Tā tikai šķiet, ka var sevi ievirzīt citā izziņas gultnē. Tā tikai šķiet tiem, kuri to nekad nav darījuši. Nav nekā vienkāršāka kā katru dienu lasīt un apgūt uzrakstītu, labi izklāstītu materiālu, bet pēc tam bravūrīgi "spīdēt" ar savām enciklopēdiskajām zi​nāšanām: "Šis autors raksta to un to, bet tas to un to. Kā, jūs neesat lasījuši?… Bet ko tu domā?"

"Mans mīļais cilvēk, mans mīļais kolēģi! Kur ir tavas domas ? Tu gribi teikt, ka tās ir tavas zināšanas? Tu dziļi maldies. Tās ir citu cilvēku zināšanas, kuras tu esi godprātīgi izstudējis, iegaumējis un lieto ikdienā. Jā, tas ir vajadzīgs. Zināšanas ir nepieciešamas, bez tām nav iespējama evolūcija, virzība uz priekšu, ari cilvēku domas progress nav iespējams. Bet tad sit tava stunda, pienāk tavs bridis, kad tev ir jāiet uz priekšu. Kad tev ir jāatklāj tas, ko tu vēl nezini, tas, ar ko ari pats nebūsi mierā, jo tas atšķirsies no tradicionālās un ierastās zinības. Taču tev ir jāsajūt, ka šl Zinlba ir droša un pareiza. Bet tātad prakse noteikti to apstiprinās."

Viņa domu un pārdzīvojumu atbalsis var atrast Frānsisa Bēkona darbā "Lielā zinātņu restaurācija": "Bet tie, kas, paši nodevušies zinātnei, izšķiras par to, ka mēģinās paplašināt tās ietvarus, tomēr nav iedrošinājušies nedz enerģiski atteikties no agrāk uzzinātā, nedz pievērsties lietu pirmavotiem. Viņi uzskata, ka sasniegs kaut ko lielu, ja piešķirs un pievienos kaut ko savu, saprātīgi domājot, ka, piekrītot svešiem apgalvojumiem, rīkosies pieklājīgi, betj pievienojot kaut ko savu, apliecinās savu brīvību." Šie vārdi ir rakstīti pirms četrsimt gadiem, taču joprojām pietiekami precīzi atspoguļo tradicionālās zinātnes "kustību uz priekšu". Patiešām ko jaunu var pievienot zinātnei, ja balstāmies tikai uz tai zināmajām patiesībām? Ko zinātnei dod daudzās disertācijas? Vai to autori kaut vai par sprīdi pavir​zās uz priekšu pa izziņas ceļu? Vai varbūt jau formulētajos uzskatos tikai ievelk jaunas kosmē​tiskas līnijas?

"Mūsdienu tradicionālā medicīna ar jaunāko ķīmisko, bioķīmisko un fizikālo aparātu un instrumentu tehnoloģiju palīdzību pietiekami dziļi un meistarīgi ir izpētījusi slimības, taču virknē gadījumu nav spējusi aizkļūt līdz patiesajiem cēloņiem, uz kuriem iedarbojoties var panākt pilnīgu izdziedināšanu. Sī bezspēcība zinātniskajā medicīnā ir oficiāli apliecināta, atzīstot, ka pastāv tā saucamās hroniskās, proti, mūžīgās slimības, kuras ārstējot atliek vienīgi cerēt, ka izdosies slimo organismu uzturēt un uz laiku mazināt sāpes.

Tradicionālā zinātniskā medicīna būtībā iekļuvusi pašreizējā hroniskajā strupceļā tāpēc, ka cilvēku tā aprobežoti aplūko galvenokārt kā fizisku ķermeni. Šajos apstākļos hronisku slimību var uzveikt tikai tad, ja informāciju par tās rašanos un attīstību smeļam no principiāli jauna avota, kas saistīts ar vairākām jaunākajām idejām par to, ka pastāv īpašas enerģijas, kuras gan veidojas šūnas līmenī, gan organisms tās iegūst no apkārtējās telpas Kos​mosa. "* Doktors Konovalovs prata atteikties no tradicionālajiem uzskatiem, "pievērsties lietu būtībai" un, pamatojoties uz savu praksi, izstrādāt unikālu slimības un veselības koncepciju, kas ietilpst pasaules uzbūves kopējā sistēmā.

"Dzīvs organisms ir triljoniem stingri noteiktā ritmā funkcionējošu šūnu, audu, orgānu un fizio​loģisko sistēmu kopums. ' Коновалов С. С. Основы биоэнергетической теории и практики в целительном искусстве. Краткий ознакомительный очерк. 1993.

Dzīvs organisms ir vienota enerģētiskā sistēma, kas sevī ietver katras šūnas enerģētisko potenciālu, tas ir simtiem tūkstošu, miljoniem enerģētisko kanālu, kas iet cauri gan fiziskajam, gan ēteriskajam ķermenim.

Dzīvs organisms tas ir enerģētiskais ķermenis, bet ēteriskais ķermenis ir bioloģiskais lauks.

Vesels šūnu, sistēmu, orgānu un visa organisma bioloģiskais ritms tās ir ne tikai izteikti mehāniskas svārstības, bet arī ļoti smalka pulsācija šūnas kodola gēnu līmenī, kas noris sinhroni ar pagaidām vēl nesaredzamo un neizmērīto Kosmosa pulsāciju. "* Par bioritmiem, kas visa organisma un katras tā atsevišķās šūnas darbu vieno ar Visuma ritmiem, jūs sīkāk uzzināsit no nākamās Doktora grāmatas. Tagad pievērsīsimies tikai tam, ka priekšstats par enerģiju, bioritmiem, bioloģisko lauku un to saistību ar Kosmisko okeānu cilvēcei bija jau senos laikos, kad cilvēku galvas vēl nebija aizmiglojis civilizācijas skurbums un dažādu reliģiju neiecietība. Lai gan visas pasaules zinātnieki nespēj noliegt, ka bioloģiskā enerģija pastāv, tomēr viņi līdz pat šim laikam nav spējuši atminēt tās dabu: nav varējuši to izmērīt ar aparātiem, izskaidrot tās izcelsmi, noteikt tās iespējas un iemācīt cilvēkiem to izmantot. Ar šo jautājumu tagad nodarbojas visievērojamākie fiziķi un ķīmiķi, psihologi, biologi, mediķi, matemātiķi. Taču, jo vairāk viņi strādā, jo Коновалов С. С. Основы биоэнергетической теории и практики в целительном искусстве. Краткий ознакомительный очерк. 1993. skaidrāks kļūst, ka tuvāko gadsimtu un, iespējams, pat gadu tūkstošu laikā atminējums netiks atrasts.

Grūti iedomāties, kādas sekas radītu tas, ka cilvēki iemācītos ar šīs enerģijas palīdzību vadīt savas domas, īstenot savas vēlmes, atbrīvoties no slimībām, par kādiem simt gadiem atvirzīt vecumu. Ideālā variantā Zeme tad kļūtu par paradīzi, taču cilvēce diezin vai ir gatava šādam pārbaudījumam. Šo domu ļoti precīzi pauž zināmā paruna: "Ar prieku ietu uz paradīzi, taču grēki nelaiž!" Cilvēce iemanās katru zinātnisko atklājumu, kas pirmajā mirklī šķiet visnotaļ lietderīgs, izmantot sevis iznīcināšanai. Ir grūti pat iedomāties, kādas katastrofālas sekas radītu tas, ja tiktu atklātas bioloģiskās enerģijas vadības metodes. Šādas katastrofas priekšā nobālētu gan Hirosimas, gan Černobiļas sekas.

Tāpēc Zemes informatīvais lauks ir "aizslēgts", lai no tā šāda veida informāciju nevarētu saņemt "neattīstītā" cilvēce. (Kā gan citādi lai nosauc cilvēkus, kurus pārņēmusi kvēla dziņa iznīcināt ne tikai sev līdzīgos, bet arī pašus sevi?) Slepenajām zināšanām, kas ietvertas informatīvajā laukā, ir ļauts piekļūt tikai izredzētajiem, iesvaidītajiem, kas ir aicināti attīstīt cilvēku priekšstatus par Visumu, par Kosmosu, par dvēseli. Taču neviens no Iesvaidītajiem vēl nav cilvēcei atklājis visus viņam zināmos noslēpumus.

Tāpēc arī Doktors Konovalovs, pakāpeniski izpaužot zinības saviem skolniekiem (bet zālē viņu ir pietiekami, to, kas seko Doktoram kopš paša sākuma, nespēdami novērsties no viņiem pavērtā jaunā ceļa), tomēr nekad neizstāstīs visu. Pirmkārt, tāpēc, ka pasaules izzināšana ir bezgalīga. Otrkārt, tāpēc, ka kopā ar zināšanām uzņemas arī lielu atbildību Visuma un cilvēces priekšā par to pareizu izmantošanu.

Viņa aicinājums ir palīdzēt cilvēcei pacelties nākamajā savas attīstības pakāpē, kļūt veselai miesā un garā, pietuvoties harmonijai un augstākajām patiesībām.

Tā nav nejaušība, ka S. Konovalovs savu darbību sāka tieši 1990. gadā, pašā karstākajā pārbūves laikā, kad cilvēkiem zuda pēdējie orientieri dzīvē, kad orientācija vienīgi uz materiālajiem labumiem, mantrausību, vardarbību un patvaļu cilvēku vidū izplatījās ar milzīgu ātrumu. Kopš seniem laikiem tiek uzskatīts: kad galvu paceļ vispasaules ļaunums, tad kaut kur ar tādu pašu spēku atkal kā lāpa iedegas labestība, lai sniegtu cilvēkiem atbalstu un cerību tik briesmīgās dienās. Un, lai cik ilga būtu šī cīņa, cilvēce un visa šī pasaule pastāvēs, kamēr vien labais uzvar ļauno.

S. Konovalovs uzskata, ka hroniska slimība sākas: □ līdz ar vienas vienīgas šūnas ieiešanu pato​loģiska bioritma stāvoklī; □ viena vai vairāku enerģētisko kanālu "nosprostošanās" rezultātā; □ biolauka vājināšanās rezultātā.

Ja slimība sākas ar šūnas patoloģiju, tā izraisa dažādu orgānu un organisma fizioloģisko sistēmu

saslimšanu. Enerģētisko kanālu nosprostošanās noved pie galvas un muguras smadzeņu, kustību un balsta sistēmas, asinsvadu slimību rašanās un progresēšanas, kā arī pie cistu, polipu un difūzo izaugumu izveidošanās. Ja enerģētiskais kanāls ir noslēgts, ar to saistītajai organisma zonai tiek atņemts galvenais barošanās avots un tajā ļoti ātri pazeminās un apdziest visas fizioloģiskās funkcijas. Šādu traucējumu spilgts piemērs ir artrozes, artrīti, dažādu mugurkaula posmu osteohondrozes, izkaisītā skleroze, siringomiēlija, žultsakmeņu un urīnakmeņu slimība. Ēteriskā lauka vājināšanās noved pie onkoloģiskiem procesiem, savienotājaudu sistēmslimībām, pie tā, ka pazeminās un pat pilnībā izzūd organisma fiziskā aizsargspēja. Enerģija no slimā organisma "aizplūst".

Tātad, ja jums ir slimas aknas, tas nepavisam nenozīmē, ka patoloģiskā bioritmā katrā ziņā iegājusi aknu šūna. Tas nozīmē, ka slimība, ko nosaka šūnas patoloģiskais ritms, atradusi jūsu organismā vājo vietu un devusi triecienu tieši tai. Tradicionālā medicīniskā ārstēšana šajā gadījumā būs vērsta uz cietušo orgānu, lai gan traucējuma perēklis neatrodas tieši tajā orgānā, kurš cilvēkam sagādā ciešanas. Tas atrodas ārpus orgāna. Tāpēc iznāk, ka uz noteiktu orgānu vērstā ārstēšana tikai nogludina slimības simptomātiku, padarot slimību par hronisku. Sliktāk būs, ja ārsti šajā gadījumā ķeras pie ķirurģiskas iejaukšanās. Jo traucējuma avots atrodas pavisam citā vietā un slimība, kas ieslēgta vienā organisma šūnā, pēc tam izpaudīsies citādi, sameklēs organismā citu vājo vietu. Prakse šo pieņēmumu nemitīgi apstiprina.

Jauna meitene (24 gadi) raksta, ka pēc dzemdes un piedēkļu izoperēšanas viņai sākusies abu krūšu dziedzeru fibroadenomatoze. Pēc kāda laika izoperēti abi šie dziedzeri. Tūlīt pēc tam visā ķermenī iekaisuši limfmezgli. Šādu piemēru praksē ir mil​zum daudz.

No slimības vēstures 1014763 (dzimšanas gads 1952.): "Esiet sveicināts, godājamais Sergej Sergejevič! …1997. gada 28. martā pārcietu vairogdziedzera operāciju vairogdziedzera sašaurinājuma rezekciju.

Pirms operācijas labās puses izmēri bija 18x19x38 mm, kreisās puses 30x34x52 mm un mezgli tajā 25x20 mm lieli, bet sašaurinājumā 8x7 mm liels mezgls.

1997. gada 24. jūlijā, četrus mēnešus pēc operācijas, USI parādīja, ka labā puse palielinājusies līdz 48x18x16, bet kreisā puse līdz 45x25x22 mm un tajā ir 39x25x20 mm liels mezgls. Ārste paskaidroja, ka jaunais mezgls varēja izveidoties operācijas laikā pārciestā stresa dēļ. Viņa arī teica, ka mani gaida jauna operācija.

Tajā pašā laikā man dzemdes miomas dēļ jau sešus mēnešu bija dzemdes asiņošana. Laikā no decembra līdz jūlijam tika veiktas trīs diagnostiskas tīrīšanas…

Jau pirmajā seansu sērijā asiņošana izbeidzās. Uzlabojās pašsajūta un garastāvoklis, arī kuņģa un zarnu trakta darbība… …Šīs (astotās) seansu sērijas laikā lūdzu ginekologa konsultāciju. Viņš mani novēro trešo gadu. Pēc izmeklēšanas ārsts sacīja, ka ir ļoti pārsteigts par pārmaiņām, kas notikušas ar dzemdi. Mioma (4-5 nedēļas) nav palielinājusies, bet tieši otrādi. Dzemde kļuvusi "mierīga", jo iekaisuma process izzudis.

Pirms tam man kā ārstniecības metodi piedāvāja operāciju sakarā ar dzem​des miomu. Pēc krūšu dziedzeru apskates ārsts pateica, ka tur viss ir kārtībā. Es viņam sacīju, ka apmeklēju Doktora Konovalova seansus, uz ko viņš reaģēja ļoti pozitīvi…"

Cilvēka enerģētiskā sistēma iziet ārpus viņa fi​ziskā ķermeņa, bet ar organismu to savieno lieli, vidēji un mazi kanāli^ kas caurauž katru ķermeņa orgānu, katru šūnu. Šo kanālu savijums veido lielus "mezglus", kas kalpo par enerģētiskajiem akumulatoriem. Galvenais mezgls atrodas sirds apvidū. Doktors Konovalovs to sauc par "sirds kausu". Organisma enerģija papildinās brīdī, kad apziņa pilnībā atslēdzas uz miega fona. Ieplūdusi "sirds kausā", enerģija izplatās pa citām ķermeņa sistēmām un orgāniem. Tāpēc sirds galvenā funkcija līdztekus asiņu mehāniskai pārsūknēšanai ir piegādāt smalko enerģiju visiem fiziskā un Smalkā ķer​meņa sektoriem.

Enerģētisko kanālu, bet tātad arī visas cilvēka enerģētiskās sistēmas normāla funkcionēšana ir atkarīga no daudziem subjektīviem un objektīviem apstākļiem. Pie subjektīvajiem var pieskaitīt iedzimto uzņēmību, pārciestās akūtās infekcijas, dažādas traumas, sasitumus, atdzišanu, operatīvu iejaukšanos, intoksikācijas, arī medikamentozās, stresus, cilvēka dzīvesveidu, viņa rīcību, jūtas, pašapziņas un garīguma attīstības līmeni; pie objektīvajiem apkārtējo pasauli: radiācijas līmeni, atmosfēras stāvokli, civilizācijas attīstības līmeni, ekoloģijas, arī informacionālās, sapostīšanu.

DZIEDINĀŠANAS METODE Doktora Konovalova prakses pamatā ir viņa spēja vadīt smalkās enerģijas, izveidojot ārstniecības zālē savdabīgu kupolu un visu šīs zāles iekšējo telpu piepildot ar šo enerģiju, kas daudzkārt pārsniedz apkārtējās telpas bioenerģētisko fonu. "Vai tiešām viss ir tik vienkārši?" jūs jautāsit. Protams, ne. Šajā grāmatā atradīsit tikai dziedināšanas teo​rijas un būtības ieskicējumu. Visus šos jautājumus Doktors paredzējis sīkāk aplūkot nākamajās grāmatās. Katrs pacients atkarībā no tā, kādi attiecīgajā brīdī ir viņa bioloģiskā lauka zudumi, kā sūklis ar visām šūnām uzsūc šo dzīvinošo enerģiju. Cilvēka enerģētiskie kanāli pakāpeniski attīrās. Protams, šādu sarežģītu uzdevumu nevar veikt vienā paņēmienā.

Tāpēc S. Konovalovs pēdējos gados, izstudējis tūkstošiem slimības vēsturu, ir izstrādājis un iedibinājis noteiktu ārstēšanas kursu.

Tagad S. Konovalovs vienlaikus pārzina trīs zāles: divas ārstniecības un vienu ārstnieciski profilaktisko. Atšķirība starp tām ir tāda, ka ārstniecības zālēs tiek rakstītas slimības vēstures, turklāt to dara paši pacienti, bet ārstnieciski profilaktiskajā zālē ne. Tur S. Konovalovs strādā pēc intuīcijas, izmantojot sev piemītošās paraspējas un māku "redzēt". Taču arī ārstnieciski profilaktiskajā zālē pastāv shēma, atbilstoši kurai pacientiem pēc noteikta ārstēšanas perioda jāatbild uz anketas jautājumiem.

Pacienta anketa ir visnotaļ svarīga dziedināšanas sastāvdaļa, tāpēc gribētos sīkāk aplūkot anketēšanas rašanās vēsturi un pastāstīt par tās nozīmi.

ANKETA Kad S. Konovalovs sāka savu praksi hospitālī, viņš vienmēr diagnozi noteica uz slimības vēstures pamata. Ar laiku slimnieki, kas jutās aizvien labāk, sāka uz seansiem vest savus paziņas un radiniekus, kuriem bija nepieciešama ārstēšana. Cilvēku skaits nelielajā zālē ar katru dienu palielinājās. "Pirmajā seansā sēž divdesmit cilvēki, atnāku uz otro jau četrdesmit, bet trešajā viņu jau ir sešdesmit," atceras S. Konovalovs. Vests par unikālo Doktoru izplatījās apbrīnojami ātri, visiem gribētājiem zālēs nebija vietas. Tieši tad S. Konovalovs sāka lūgt, lai pacienti pieraksta savas sajūtas seansu laikā. Būdams pētnieks, viņš gribēja noteikt, cik lielā mērā cilvēka personiskās īpašības, viņa profesija, diagnoze un citi raksturlielumi ietekmē spēju sajust enerģijas un izārstēšanās ātrumu. Ar laiku, analizējot anketas, viņš saprata, ka pat tad, ja cilvēkam se​ansu laikā nav nekādu sajūtu, viņš izdziedinās.

"Es sapratu, ka jebkuru jaunu virzienu, jebkuru pētījumu drīkst atzīt tikai tad, ja ir stingri pārbaudīta statistika. Es jau tad paredzēju, ka tas ir tikai sākums un pavisam drīz manus seansus apmeklēs vienlaikus tūkstošiem cilvēku. Tāpēc ir nepieciešama stingri organizēta dokumentācijas sistēma, kas man ļaus pierādīt pirmām kārtām sev, ka viss, ko es šobrīd daru, un viss, ko es darīšu turpmāk, tā ir nevis fantāzija, izdomājums, bet gan tagadnes, tātad arī nākotnes realitāte. Jā, es savu pacientu slimības vēsturēs, ārstniecības kursa lapās ierakstīju enerģētiskos seansus. Taču šie ieraksti neatspoguļoja manu un slimnieku tikšanos būtību un saturu. Un tad uzradās pacienta anketa. Sākumā tai bija izteikta statistikas dokumenta loma, būtībā anketa bija tā pati slimības vēsture. Taču vēlāk tā kļuva par loti svarīgu elementu manā sadarbībā ar pacientu, par pamatdokumentu, kas atspoguļo seansu būtību un papildina man tik ļoti pietrūkstošās zināšanas par cilvēka īsteno, patieso būtību, par cilvēku savstarpējām attiecībām, drāmām, bēdām, priekiem. Tagad es to saucu par grēk​sūdzes anketu."

Kas Doktoru slimības vēsture interesē pirmām kārtām?

1. Pases dati, adrese, kontakttelefons, galvenās ārstu noteiktās diagnozes. Šie dati pirmām kārtām nepieciešami statistikai, ar kuru klīnikā nopietni nodarbojas. Statistikas dati ļauj noteikt, kuras slimības pakļaujas ārstēšanai ar smalkajām enerģijām. (Šobrīd šo slimību saraksts ir neierobežots un joprojām aug garumā.) Turklāt tie kalpo par materiālu nemitīgajiem meklējumiem, jo Doktors nekad nav apmierināts ar saviem sasniegumiem. Viņš nepaguris meklē ārstēšanas procesa paātrināšanas, tā optimizācijas paņēmienu.

2. Sūdzības par jebkuru fizisku savārgumu. Šajā anketas daļā nedrīkst būt nekādu ierobežojumu. Doktoram ir svarīgs viss, pat "sīkumi". Par šādiem "sīkumiem" pacienti bieži vien uzskata hronisku rinītu vai citu slimību, pie kuras jau paspējuši pierast.

3. Sajūtas, kas slimniekam rodas seansu laikā. Šīs ziņas Doktoram nepieciešamas, lai noteiktu enerģētisko diagnozi. Kā jau tika sacīts, klīniskā diagnoze (daudzi pacienti klīnikā ierodas ar veselu diagnožu "buķeti": parasti mēdz būts 30 40 diagnozes) neatspoguļo cilvēka organisma kaites patieso raksturu. Pētot anketās aprakstītās pacientu sajūtas, Doktors iegūst skaidru priekšstatu par cilvēka kaitēm.

Balstoties uz perēkļu zonām, kuras tiek noteiktas otrajā, diagnostiskajā ārstēšanas posmā, viņš veido individuālo programmu darbam ar pacientu.

Katrā zālē ir vairāk nekā tūkstoš slimnieku. Katru dienu S. Konovalovs izpēta simtiem pacientu anketu. Ja pacients nodevis anketu, viņš nākamajā seansā saņem individuālu iedarbību. Tas nozīmē, ka seansa laikā, strādājot ar vienu vai otru organisma sistēmu, Doktors liek piecelties nelielai pacientu grupai. Daudzi brīnās, kāpēc, piemēram, viņiem, kuru diagnoze saistīta ar nierēm, liek piecelties tad, kad darbs noris ar kuņģi un gremošanas traktu. Tas izskaidrojams ar atšķirību starp klīnisko diagnozi un enerģētisko diagnozi, kuru noteicis Doktors Konovalovs.

Individuālais darbs ar slimniekiem un enerģētiskās diagnozes noteikšana prasa no Doktora milzum daudz laika un pūļu. Viņa darba diena sākas pulksten piecos rītā. Viņš lasa un analizē anketas, no kurām daudzas ir 8 10 un vairāk lappušu garas. Pēc tam dodas uz rīta seansu, kas ilgst divas stundas. Atgriezies atļaujas dažas minūtes atpūsties, bet tad atkal ķeras pie darba: lasa slimības vēstures, līdz klāt ir vakara seanss, pēc atgriešanās mājās piecpadsmit minūšu pārtraukums un atkal anketas. Labākajā gadījumā Doktora darbs beidzas pulksten divpadsmitos naktī. Man šķiet, ka prasmi daudzus gadus saglabāt kolosālas dai'bspējas droši var pieskaitīt pie Doktora pār​dabiskajām spējām.

Anketas, kuras ir pacientu slimības vēsturu pamatā, bieži izskan kā īstas grēksūdzes. Cilvēki tajās apraksta visu savu dzīvi. Bet dzīvi taču nevar atainot vienā rāvienā, tāpēc šāda grēksūdze var ilgt daudzus gadus. Tā nav nejaušība, ka klīnikā anketas dēvē par "biktskrēslu". Daudzi pacienti atzīstas, ka ne reizi nav spējuši izsūdzēt grēkus baznīcā, nekad to nav darījuši pat pašiem tuvākajiem cilvēkiem. Kas gan liek viņiem visu izstāstīt Doktoram? Vārdos to ir grūti pateikt. Ikviens no zālē esošajiem saņem tik daudz mīlestības, siltuma un sapratnes, ka visi šķēršļi, kas parasti šķir ārstu un pacientu, sabrūk. Cilvēks saprot, ka viņam jūt līdzi, viņu mīl, viņš ir vajadzīgs. Daudzi kaut ko tādu piedzīvo pirmo reizi mūžā. Doktora milzīgā uzticēšanās saviem pacientiem savukārt rada pacientu uzticēšanos viņam. Bieži vien viņam uzticas vairāk nekā tēvam vai mātei, vīram, sievai, bērniem.

ĀRSTĒŠANAS ILGUMS Ārstniecības un ārstnieciski profilaktiskais kurss sastāv no sērijām, kurās ietilpst desmit seansi, kas ar nelieliem pārtraukumiem turpinās veselu gadu. Pagaidām vēl ir par agru spriest, cik seansu sērijas jāapmeklē, lai atbrīvotos no vienas vai otras slimības. Prakse rāda, ka liela nozīme ir subjektīvajiem faktoriem, par kuriem jau runājām. Gadās, ka cilvēks vienas sērijas laikā tiek vaļā no vairākām slimībām: piemēram, izšķīst urīnpūšļa akmeņi, izzūd ādas kaites, normalizējas kuņģa un zarnu trakta darbība, norimst osteohondrozes izraisītās sāpes. Ārstēšanās ilgums ir atkarīgs arī no tā, kādu mērķi pacients sev izvirza.

Ja grib atbrīvoties tikai no noteiktām slimībām, kas viņam ir sevišķi nepatīkamas, tad, tiklīdz diagnoze vairs nav aktuāla, cilvēks ārstēšanos pārtrauc. Taču pieaug to pacientu skaits, kuri ārstējas ilgi, vairākus gadus. Šie pacienti, iepazinušies ar Doktora piedāvāto veselības modeli, vēlas izārstēties pilnībā. Pats S. Konovalovs brīdina tos, kuriem klīniskie simptomi izzūd pārāk ātri. Ilggadīgā prakse rāda, ka ātra atbrīvošanās no slimības fiziskajām izpausmēm vēl nebūt neliecina par to, ka cilvēka organisms ir pilnībā vesels. Ja šāds pacients pārtrauc ārstēšanos, viņam slimība ar laiku var atkārtoties, jo tās galvenais perēklis ir saglabājies. Turpretī pacienti, kas izgājuši pietiekami ilgu ārstniecības kursu, ne tikai izveseļojas, bet arī saglabā veselību daudzus gadus. Tagad to var pilnīgi droši apgalvot, tāpēc ka Doktora Konovalova Humānais rehabilitācijas centrs uztur sakarus ar veselību atguvušajiem pacientiem, ilgāku laika posmu sekojot viņu veselības stāvoklim. Tas ir klīnikas diagnostikas nodaļas galvenais uzdevums. Tieši šīs nodaļas daudzu gadu darbs apstiprina: ja pacients izārstējies klīnikā, slimība neatgriežas.

Cilvēki, kas cer uz brīnumu, bieži vien vīlušies nopūšas, kad uzzina, ka vajadzēs apmeklēt nevis vienu seansu, bet gan vairākas seansu sērijas, kas varbūt ilgs veselu gadu. Bet padomājiet: astoņas seansu (pa divām stundām ) sērijas gadā tās kopā ir aptuveni septiņas diennaktis. Un tagad pasakiet, kurā slimnīcā septiņās dienās ārsti būtu spējīgi izārstēt pat elementāras iesnas, nemaz jau nerunājot par smagākām vai hroniskām slimībām?!

Tagad, kad pagājuši gadi, īpaši spilgti un uzskatāmi ir rezultāti, kas gūti, ārstējot 75, 80, 85 gadus vecus pacientus. Piecos sešos ārstniecības prakses gados klīnikā viņiem daudz kas ir mainījies. So cilvēku "veselie" vienaudži, kas smīkņāja par viņu izraudzīto ārstēšanās paņēmienu, jau sen pārcēlušies uz viņpasauli. Bet minētie pacienti šajos gados ir atguvuši veselību un jūtas daudz labāk nekā agrāk. Viņi zināja, ka tā būs, jo Doktors se​ansos brīdināja un ari tagad brīdina: "Mani mīļie! Tuvākajos desmit gados jums vēl būs jāpārdzīvo liela traģēdija un jāizjūt patiesais dzīves dramatisms. Jūsu vienaudži aizies vinā saulē, bet jūs kļūsit aizvien veselāki, jutīsities aizvien labāk un labāk. Jums jau tagad ir tam jāga​tavojas."

ĀRSTĒŠANAS POSMI Ar Doktora palīdzību nonākuši kontaktā ar dziedniecisko Kosmosa enerģiju (jeb Radīšanas Enerģiju, kā to sauc pats Konovalovs), kas organismam dod trūkstošos spēkus, lai mobilizētos un cīnītos ar slimību, pacienti iziet noteiktus dzie​dināšanas posmus.

Enerģijas uzkrāšanas posms jeb šķietamas labsajūtas posms Šajā posmā organisms aktīvi uzkrāj enerģiju. Pēc pirmajiem seansiem gandrīz visi pacienti jūt ārkārtīgi patīkamu spēka un možuma pieplūdumu kā pēc labas, pilnvērtīgas atpūtas. "No pirmā seansa nevis gāju, bet lidoju mājās, it kā būtu pieauguši spārni," "Jau pēc pirmā seansa jutu ievērojamu atvieglojumu," tā vai aptuveni tā pacienti apraksta savu pirmo iepazīšanos ar Doktora Konovalova metodiku. Enerģētiskā līdzsvara atjau​nošana tiek pielīdzināta pilnvērtīgam, mēnesi ilgam atvaļinājumam kaut kur pie jūras. Sajūtas, kādas bijušas jau pirmajos seansos, pacienti bieži apraksta kā tādas, kas ir tuvas pilnīgam mieram un svētlaimei. Klīniski tas izpaužas tādējādi, ka paaugstinās dzīves tonuss, uzlabojas noskaņojums, izzūd sāpju simptomi, paaugstinās uzņēmība pret tradicionālajiem preparātiem, normalizējas miegs utt. Šo posmu S. Konovalovs sauc arī par šķietamas labsajūtas posmu, jo uzskata, ka tā iedarbību var salīdzināt ar simptomātiska preparāta, hormonāla preparāta, trankvilizatora un tamlīdzīgu līdzekļu iedarbību. Viņš brīdina, lai pacienti, kas pirmo reizi ieradušies klīnikā, neizdara pārsteidzīgus secinājumus, nelolo ilūzijas, nenoskaņojas uz vieglu uzvaru.

Slimība ir viltīgs ienaidnieks, un katru pa​cientu vēl gaida diagnostiskais posms.

Vairumam pacientu (60 70 procenti) enerģijas uzkrāšanas posms ilgst 7-10 dienas un atbilst 2 3 seansiem. Taču pacientiem, kuru biolauks ir novājināts, bet tādu ir 5 8 procenti, šis posms ir mēnešiem ilgs.

Diagnostiskais posms Otrajā ārstēšanas posmā parādās dažādas sajūtas, kas saistītas ar enerģijas plūšanu pa ķermeni un "patoloģisko" šūnu atjaunošanās sākumu. Cilvēkam saasinās slimības ārējās izpausmes un nereti parādās apslēptā patoloģija, kuru klīniski varētu konstatēt vēl tikai pēc vairākiem gadiem. "Pat operācijas rēta sāka smelgt. Bet mani taču operēja pirms 15 gadiem." Pacienti raksta, ka jūt dūrienus,**»*», dedzināšanu, iekšēju karstumu, vibrācijas utt.

Visbiežāk šīs sajūtas izraisa seansa laikā izdarītās procedūras, kas vērstas uz konkrētu orgānu vai organisma sistēmu. Nereti vieglas sāpes rodas arī seansu starplaikos. Taču nekad tās nekļūst neciešamas un neliecina par slimības procesa attīstību organismā. Diagnostiskajā posmā nepastiprinās stenokardijas sāpes, aritmijas, ekstrasistoles, nesaasinās žultsakmeņu un urīnpūšļa akmeņu izraisītās lēkmes, nepaaugstinās arteriālais spiediens. Šīs sajūtas ilgst no 3 5 līdz 7-10 dienām un bez pēdām pāriet. Tagad klīnikā praktizē šādu sāpju remdēšanu, ja tās rada paaugstinātu nemieru. Šim nolūkam var izmantot bukletu, uzlādētu ūdeni, parapsihisko kontaktu ar Doktoru. Lielākoties slimību "saasināšanos" diagnostiskajā posmā pacienti pārcieš mierīgi, jo saprot, ka šis posms organismam ir ļoti svarīgs: slimās šūnas atgūst normālo bioritmu.

Turklāt viņi zina, ka jebkuras šā posma sāpes ar bukleta palīdzību var uzveikt. Kopš notiek seansi, nav bijis neviena gadījuma, kad slimnieki būtu hospitalizēti sakarā ar "ieiešanu" diagnostiskajā posmā. (Par visiem ārst​niecības posmiem sīkāk pastāstīs Doktora nākamā grāmata.)

Ārstnieciskais posms

Tūlīt pēc diagnostiskā posma nāk ārstnieciskais posms. Organisms tad jau ir uzņēmis enerģiju, un tagad atveras un sāk normāli darboties ener​ģētiskie kanāli, normalizējas visu orgānu un orga​nisma sistēmu darbs. Šajā posmā tiek iedarbināti visi aizsardzības un ārstniecības fizioloģiskie mehānismi, ar kuriem Daba apveltījusi organismu. Vienam procentam slimnieku šis posms ilgst 5 20 dienas, diviem trim procentiem slimnieku 30 35 dienas, bet pārējiem 2-6 mēnešus un vairāk. Protams, runa ir par visu diagnožu, ne tikai vienas konkrētās diagnozes izzušanu.

Izdziedināšanās posms Šajā, ceturtajā posmā slimais cilvēks iegūst psi​holoģisku pārliecību par savu izārstēšanos. Tā ilgums ir cieši saistīts ar slimnieka dzīvesveidu. Par izārstēšanās kritēriju tiek uzskatīts tas, ka pacientam nav sūdzību, triju novērošanas gadu laikā nav slimības klīnisko izpausmju, tradicionālajā klīniskajā izmeklēšanā nav konstatētas patoloģiskas novirzes. Turklāt klīnisko diagnozi atsauc tikai ārstniecības iestāde, kas konkrētajam slimniekam to noteikusi.

"Izārstēšanās pirmām kārtām ir atkarīga no paša pacienta. No viņa mērķtiecības, no viņa gatavības izveseļoties, no viņa vēlēšanās apmeklēt seansus. Ja cilvēks sapi'ot, ka slimība izzūd ne jau uzreiz, vienā rāvienā, bet tam, iespējams, būs vajadzīgi gadi, ja viņš tic ārsta un sava organisma spējām, viņš kļūs vesels."

5. nodala ĀrstnieciskĀs procedŪras Šajā nodaļā es centīšos iespējami pilnīgi aprakstīt vairākas procedūras no tām, kuras pacienti veic seansu laikā. Procedūra tā ir uz Smalkā ķermeņa sistēmas atjaunošanu vērstu vingrinājumu un kustību sistēma. Katrā seansā šādu procedūru ir ļoti daudz, ar laiku tās tiek mainītas, parādās jaunas. Arī tādējādi izpaužas dziedināšanas metodikas pastāvīgā attīstība klīnikā. Mājas apstākļos visas enerģētiskās procedūras tiek veiktas, sēdot vai stāvot uz enerģētiskā bukleta.

DARBS AR SMALKĀ ĶERMEŅA SISTĒMU Šis darbs sākas ar to, ka tiek noteikts, cik plats ir dievišķais kanāls galvenais ķermeņa enerģētiskais kanāls, kas virzās gar mugurkaulu. Šai nolūkā Doktors lūdz pacelt rokas uz augšu, atvirzīt tās pietiekami tālu vienu no otras, bet pēc tam lēni tuvināt plaukstas (rokas taisnas) tikmēr, kamēr starp tām sajutīsit elastīgu enerģiju, tā ka plaukstu tuvināšanās būs apgrūtināta. Tiklīdz tas būs noticis, apstājieties un neturpiniet kustību, pārvarot vieglu vai nopietnu enerģijas pretestību. Attālums, kurā jūsu plaukstas sastingušas viena no otras, tad ari būs jūsu dievišķā kanāla platums. Ārstniecības zālē šo procedūru visi veic viegli. Patstāvīgi jūs ar to varat netikt galā. Tādā gadījumā ņemiet vērā, ka dievišķā kanāla platums vidēji ir 20 centimetri.

Tagad jūs varat veikt vingrinājumus, lai strādātu ar Smalko ķermeni. Turpmāk dievišķo kanālu ap​zīmēsim ar abreviatūru DK. d Paceliet taisnas rokas uz augšu DK platumā. Salieciet rokas elkoņos un virs galvas saspiediet plaukstas kopā. Tagad lēni laidiet rokas lejā, plaukstas atvienojot jostasvietas augstumā un rokas nostiepjot gar sāniem (1. zīm.).

Šādā veidā jūs pirms vingrinājumu sākuma atverat Smalkā ķermeņa sistēmu un beigās tieši tāpat aizverat.

Visas enerģētiskās uzlādēšanās kustības atšķiras no fiziskajiem vingrinājumiem ar to, ka tās ir jāizpilda ļoti lēni, bez sasprindzinājuma, turklāt tikai labā noskaņojumā, ja jūtama iekšēja vajadzība to darīt. Negribīga enerģētisko vingrinājumu izpilde diezin vai ko labu dos.

ENERĢĒTISKĀ VINGROŠANA Šī procedūra obligāti izdarāma pašā seansa sākumā, un tās mērķis ir atjaunot Smalkā ķermeņa sistēmu un enerģētisko kanālu caurejamību. Aprakstu tos vingrinājumus, kurus izpilda Doktora Konovalova pacienti, jo jūs tos varat izpildīt, ārstējoties neklātienē. Par to būs runa tālāk. Katra kustība jāveic aptuveni 30 sekundēs.

1. Galvu noliekt uz priekšu. Atgriezties sākumstāvoklī.

2. Galvu atliekt atpakaļ. Atgriezties sākumstāvoklī.

3. Galvu pagriezt pa labi. Atgriezties sākumstāvoklī.

4. Galvu pagriezt pa kreisi. Atgriezties sākumstāvoklī.

5. Izdarīt ar galvu apļveida kustību pa labi.

6. Izdarīt ar galvu apļveida kustību pa kreisi.

7. Izdarīt apļveida kustības ar pleciem uz priekšu.

8. Izdarīt apļveida kustības ar pleciem atpakaļ.

9. Pacelt rokas uz augšu, izdarīt ar delnām apļ​veida kustības.

144… *A 1. Rokas joprojām turēt virs galvas, saliekt un iztaisnot pirkstus.

2. Rokas nolaist uz leju, vairākas reizes uzsist pa kājām.

3. Pastiepties ar augšup paceltām rokām.

4. Atliekties ar augšup paceltām rokām.

5. Rokas nolaist uz leju, uzsist pa kājām. Iz​purināt pirkstus.

6. Stāvot uz vietas, šūpoties no pēdām uz pirkst​galiem.

7.

Izdarīt apļveida kustības ar ķermeni uz vienu, pēc tam uz otru pusi.

8. Rokas pacelt uz augšu, uz skaitli "trīs" si​tiens, rokas nokrīt uz leju.

"Enerģētiskais lietussargs " 1. Paceliet rokas iespējami augstu, savienojot plaukstas tā, lai abas būtu pavērstas uz leju un viena atrastos virs otras.

2. Neatvienojot plaukstas un nesaliecot rokas elkoņos, sāciet rokas lēni nolaist uz priekšu.

3. Acu augstumā šo kustību apturiet (2.zīm.).

4. Uz dažām sekundēm pietuviniet plaukstas acīm, saliecot rokas elkoņos. Pēc tam acu augstumā šo kustību apturiet.

5. Turpiniet rokas laist uz leju, atvienojiet plauk​stas, nostiepiet rokas gar ķermeni (3. zīm.).

6. Atkal izpildiet 1. un 2. kustību, šoreiz apturiet kustību sirds līmenī (4. zīm).

7. Uz dažām sekundēm pietuviniet rokas sirdij, pēc tam atkal izstiepiet uz priekšu (5. zīm.).

8. Izpildiet 5. kustību, bet pēc tam atkal 1. un 2. kustību (6. zīm.).

9. Saules kausa (saules pinuma) līmenī apturiet roku kustību, pietuviniet rokas ķermenim, pavērsiet

plaukstas uz leju, bet pēc tam nolaidiet rokas lejā (7. zīm).

10. Izpildiet Smalkā ķermeņa sistēmas slēgšanas vingrinājumu (sk. 1. zīm.).

ĀRSTĒŠANĀS NEKLĀTIENĒ Ārstēšanu neklātienē Doktors Konovalovs galvenokārt izmanto, lai ārstniecības un ārstnieciski profilaktiskās zāles apmeklējošos pacientus uzturētu seansu starplaikos. Ārstēšana neklātienē nedod tādu efektu kā klātbūtne zālē. Taču, kā rāda prakse, arī tā ir visnotaļ efektīva.

Katra procedūra Doktora klīnikā, katra viņa rekomendācija ir daudzgadīgas prakses rezultāts. Prakse viņam daudz ko ir iemācījusi. Gluži kā selekcionārs, atradis dobē nejauši izaugušu augu, sāk eksperimentēt ar tā augļiem, lai iegūtu jaunu šķirni, tāpat arī Doktors nemitīgi nodarbojas ar savdabīgu "selekciju", cenšoties slimnieku arstēšanu padarīt efektīvāku, īsāku, drošāku.

Enerģētiskais buklets Visi biomateriāli, kurus patlaban sekmīgi lieto viņa pacienti, tika atklāti nejauši. Tieši tāpat tas notika, piemēram, ar ūdeni slimnīcas palātā. Ja toreiz slimniekam teiktu, ka ūdens ir dziedējošs, šo faktoru attiecinātu uz suģestiju. Taču viņš to sev uz rokas uzlēja pilnīgi nejauši un tūdaļ par to aizmirsa. Un atcerējās tikai tad, kad, nākamajā rītā pamodies, konstatēja, ka čūlu uz rokas nav.

Tāpat notika ar bukletu, kuru tagad sekmīgi izmanto 98 procenti pacientu. Reiz vēl hospitālī seansa laikā uz galda nejauši atradās avīze. Droši vien kāds zālē to bija lasījis un atstājis. S. Konovalovs stāvēja pie galda un vairākas reizes ar roku pieskārās šai avīzei. Un neviens tam nebūtu pievērsis nekādu uzmanību, ja nebijis viena pacienta, kam vakarā sāka sāpēt krusti. Viņš staigāja pa gaiteņiem, nespēdams rimties. Apsēdās te vienā, te otrā vietā, gan krēslā ar atzveltni, gan bez tās, cenzdamies atrast tādu pozu, lai kaut uz mirkli sāpes norimtu. Mainot vietas, viņš apsēdās krēslā, kas stāvēja pie galda ar avīzi, un pēc kāda mirkļa sāpes norima.

Protams, viņš tam nepievērsa nekādu uzmanību. Sāpes norima un paldies Dievam. Tā bieži gadās, ka sāpes pāriet pašas no sevis. Nākamajā dienā, kad iesāpējās mugura un viņš sāka ierasto "klaiņošanu" pa gaiteni no vienas vietas uz otru vietu, gluži nevilšus atkal nonāca tur, kur vakar sāpes pārgāja. Apsēdās uz tā paša krēsla un tūdaļ sajuta, ka sāpes norimst. Tomēr viņam pat prātā nevarēja ienākt, ar ko tas izskaidrojams.

Taču, kad sāpes atsākās un pacients tūdaļ aizsteidzās pie "brīnumkrēsla", viņš skaidri sajuta siltumu un pat pagriezās, lai saprastu, no kurienes tas nāk. Pagriezās un ieraudzīja avīzi. Pacients izrādījās attapīgs, pielika avīzi zem apģērba pie slimajiem krustiem un devās uz palātu, kur pēc kāda laika satikās ar S. Konovalovu.

Doktors ieinteresējās par šo gadījumu, lai gan iesākumā pret pacienta stāstījumu par to, ka "no avīzes nāk siltums", izturējās skeptiski. Viņš tūdaļ atnesa citu avīzi un pielika to pie slimnieka krustiem.

Protams, šī avīze sāpes nenoņēma un nekāds siltums no tās nenāca. Tātad tā avīze, kas atradās uz galda seansa laikā, kaut kādā veidā bija saņēmusi enerģētisko lādiņu un ieguvusi citādas īpašības. Lai noteiktu šīs īpašības, pacienti saplēsa avīzi gabalos un Doktors seansa laikā, uzlicis roku uz avīzes, to uzlādēja.

Pēc tam pacienti ar tās palīdzību remdēja sāpes, uzlādēja ūdeni, izmantoja to miegazāļu vietā pirms gulētiešanas. Ar laiku S. Konovalovs saprata, ka "uzlādēt" var faktiski jebkuru priekšmetu. Taču savā praksē darbu ar bukletu ieviesa nevis tūlīt, bet tikai pēc dažiem ga​diem.

Doktors izšķīrās par eksperimentu. Šai nolūkā viņš seansu laikā lūdza, lai pacienti izsaka savas vēlmes attiecībā uz to, ko viņi vēlētos redzēt uz bukleta. Sākumā S. Konovalovs gribēja iekļaut bukletā Ļeņingradas skatus, piemēram, Pētera un Pāvila cietoksni, vai ainavas. Taču aptauja parādīja, ka vairums pacientu gribētu uz tā redzēt paša Doktora fotogrāfiju. S. Konovalovam tas bija pārsteigums, taču viņš uzklausīja pacientu vēlmi.

Acīmredzot cilvēkiem tādējādi bija visvieglāk noskaņoties neklātienes kontaktam ar Doktoru, ar to enerģiju, kuras vadītājs viņš ir. "Cilvēkiem ir parasta redze, tāpēc viņi skatās uz skatuvi un pirmām kārtām redz mani. Mani, nevis to milzīgo spē​ku, kas ierodas kopā ar mani," saka S. Konovalovs.

Tāpēc buklets kopš tā laika ir uz pusēm salocīta papīra lapa. Iekšpusē divas Doktora fotogrāfijas, pirmajā lappusē kristiešu krusta attēls, pēdējā lappusē lūgšanu teksti . Tā kā Doktoram piemīt parapsiholoģiskas spējas, viņš transformē Ra​dīšanas Enerģiju un ar to uzlādē bukleta lappuses.

Ar uzlādētā bukleta izmantošanu saistītais eksperiments sākās. Lūk, pacienti savās anketās jau raksta par bukleta dažādo iedarbību: ar tā palīdzību remdētas sāpes, pārvarētas dažādas etioloģijas lēkmes.

Pacienti, no kuriem daudzi ir pensionāri, bet tātad aizrautīgi dārzkopji, patstāvīgi ar bukleta palīdzību uzlādēja augu sēklas, izkāra bukletus lecektīs un ar gandarījumu stāstīja, cik lielā mērā palielinājusies raža. Tomēr S. Konovalovu tas nepārliecināja. "Ko gan nozīmē simt pacientu atsauksmes? Tas nav

apstiprinājums. Zinātniskajām hipotēzēm ir nepieciešami ilgi eksperimenti, viss jāpārbauda un vēlreiz jāpārbauda." Šķiet, ka bukleta aprobācija S. Konovalova klīnikā notika ilgāk nekā jebkura jauna preparāta pārbaude citos apstākļos. Un tikai tad, kad tūkstošiem pacientu bija paziņojuši, ka bukletam piemīt speGrāmatā ievietotā bukleta izskats ir nedaudz mainīts (sk. 214.-216. lpp.). cifiskas īpašības, Doktors pilnībā pārliecinājās par tā iedarbību. Tomēr viņš ilgi uzskatīja, ka buklets palīdz aptuveni 40 procentiem pacientu. Taču pēdējā aptauja parādīja, ka šis skaitlis ir daudz lie​lāks. Jaunākie dati liecina, ka buklets palīdz 98 99 procentiem pacientu!

Bukleta iedarbība Bukletu neklātienes ārstēšanas praksē izmanto šādiem mērķiem.

1. Lai uzlādētu ūdeni Trauku ar ūdeni ne vairāk kā 250 ml noliek uz bukleta fotogrāfijas. Ūdens uzlādējas un ir gatavs lietošanai jau pēc 20 30 minūtēm. Ja ūdeni uz bukleta atstāj visu nakti, enerģētiskais lādiņš ir aptuveni tāds pats, kādu ūdens saņem seansa laikā tieši.

No grāmatā citētajām anketām jūs jau zināt, ka šāds uzlādēts ūdens var pozitīvi ietekmēt gremošanas sistēmu, uzlabot miegu, normalizēt spiedienu, izšķīdināt akmeņus. Ar to apmazgājas, ierīvē ādu slimības skartajās vietās, pilina acīs, ārstējot visdažādākās acu slimības, ausīs un degunā. Ar šādu ūdeni var laistīt istabas augus, to var dot dzert slimiem dzīvniekiem.

Uzlādēto ūdeni lieto pa pusglāzei dienā tukšā dūšā, pirms ēšanas.

No slimības vēstures 1014037 (dzimšanas gads 1932.): "Tagad uzrakstīšu par uzlādētā ūdens iedarbību. Vasarā strādāju bērnu nometnē. Jauns astoņpadsmitgadīgs strādnieks nesa mucu ar hloru, un tā uzkrita viņam uz kājas. Muca bija no metāla, bet puisim kājās vasaras apavi. Diviem kājas pirkstiem bija pārsprāguši spilventiņi. Viņu aizveda uz medpunktu, kāju apstrādāja un apsaitēja. Es viņam atnesu glāzi uzlādēta ūdens un teicu, lai viņš, apsaitējumu nenoņemot, visu laiku mitrina to. Kad nākamajā dienā viņš ieradās uz pārsiešanu, visi bija šokā. Pirksti kļuvuši veseli, par notikušo liecināja vienīgi maza, tikko samanāma rētiņa. Ūdens ir daudziem palīdzējis izārstēt apdegumus, traumas, kodumus. Paldies, Doktor, no visiem, kuriem jūs ar šo ūdeni esat palīdzējis."

2. Enerģētiskajai uzlādēšanai rītos un vakaros (slimību ārstēšanai un profilaksei) Šai nolūkā no rīta pamostoties jānostājas uz bukleta. Pēc tam jāpaceļ rokas uz augšu un 5 7 minūtes jāstāv, domās vai skaļi skaitot bukletā ievietoto lūgšanu. Pēc tam jāizdzer pusglāze uzlādētā ūdens un jāizdara enerģētiskā vingrošana.

Vakaros tā pati procedūra jāatkārto un jā​noskaita vakara lūgšana: "Kungs! Tev atdoto sirdi atdodu tikai Tev. Visi pasaules spēki nespēs saraut to pavedienu, kas vieno Tevi un mani. Visi naidīgie spēki atkāpsies un nekustīgi un pasīvi sastings manas un Tavas sirds mīlestības un spēka priekšā. Āmen!"

3. Lai radītu normālu enerģētisko fonu miega laikā Šim nolūkam bukletu (vai vairākus bukletus, bet obligāti nepāra skaitu) noliek zem matrača mugurkaula virzienā (tas ir, dievišķā kanāla virzienā) ar fotogrāfijām uz augšu.

4. Lai remdētu sāpes Šim nolūkam izmanto fotogrāfiju, uz kuras ir Doktora speciālie enerģētiskie indeksi. Atvērtu bukletu

uz neierobežotu laiku novieto ar fotogrāfiju pret slimo vietu, sasituma, iegriezuma, apdeguma vietu utt.

5. Lai radītu pozitīvu enerģētisko fonu Uz fotogrāfijas ir enerģētiskie indeksi, kas veido labvēlīgu enerģētisko atmosfēru istabā. Fotogrāfiju novieto uz vienas sienas (var zem mēbeļu stikla) ar seju pret interjeru uz to laiku, kad istabā uzturas cilvēki.

Tūkstošiem pacientu slimības vēstures liecina, ka labvēlīgs enerģētiskais fons pozitīvi ietekmē pašsajūtu, veicina attiecību uzlabošanos starp cilvēkiem gan starp ģimenes locekļiem, gan darba​biedriem.

Ja bukletu izmanto mājputnu un mājdzīvnieku telpās, šo putnu un dzīvnieku produktivitāte pieaug 1,52 reizes, palielinās izturība zemā temperatūrā. Ja bukletus izvieto dobēs, siltumnīcās un dārzos, ceļas kultūru ražība. Noliktavās bukleti nodrošina augļu kvalitatīvu un ilgu uzglabāšanu, sēklu labu dīdzību.

Bukleta sargajošais spēks Bukleta sargājošais spēks izpaužas dažādās ekstremālās situācijās, paaugstinātas fiziskās, psihiskās, garīgās slodzes laikā. Bukletus parasti ņem līdzi uz dažādām sacensībām, eksāmeniem, konkursiem, pārbaudēm, lietišķām un svarīgām personiskām pārrunām u.tml. Visos šajos gadījumos bukletam jābūt blakus cilvēkam. Tā darbības rādiuss ir aptuveni 5 metri. Tāpēc, ja istabā ir nevis viens, bet vairāki bukleti, to iedarbība pa​stiprinās, jo samazinās "nenosegtās" zonas.

Brīdinājums

Bukletam nav nekādas iedarbības, ja cilvēkam ir ļauni nodomi, ja viņa intereses ir negatīvas vai nepatiesas, ja izpaužas neapdomība un garīga tumsonība. Radīšanas enerģiju nevar piespiest darboties savtīgos nolūkos. Tā strādā jūsu labā tikai tad, ja jūsu mērķi ir tīri, nesavtīgi, saistīti ar glāb​šanu.

No slimības vēstures 1014775 (dzimšanas gads 1930.): "… 1992. gadā manam vīram izoperēja urīnpūšļa audzēju. Šuves pēc operācijas atnāca vaļā, izveidojās bruka. Viņš visu laiku staigāja ar bandāžu. Un pēkšņi pirms trim nedēļām man saka: "Klausies, ar mani ir noticis brīnums. Bruka izzudusi, un šuve sadzijusi." Es viņam atbildu: "Tas ir nevis brīnums, bet Lielā Doktora Sergeja Sergejeviča palīdzība." Mans vīrs guļ uz buk​letiem un dzer uzlādētu ūdeni…"

No slimības vēstures (dzimšanas gads 1973.): "…Šajā sērijā notika kas TĀDS! Izzudis tas, kā dēļ es pirms diviem gadiem pie Jums ierados, kam veltīju vairākas savas iepriekšējās anketas lappuses. Man gandrīz no visiem pirkstiem nozudušas kārpas. To atklāju pilnīgi nejauši: kārtējam slimniekam ārstēju zobus un, paskatījusies uz pirkstiem, konstatēju, ka kaut kas nav tā kā parasti. AK TU TĒTĪT! Rokas vairs nav briesmīgas, nav kraupainas, bet ir normālas! Sāka izzust pašas lielākās, visvairāk pamanāmās kārpas.

Tagad aplūkoju pirkstus: uz labās rokas mazā pirkstiņa vēl pirms nedēļas bija liela kārpa tagad tikko manāms punktiņš. Es jau biju aizskrējusi uz salonu, iztaisīju manikīru. Patiešām smieklīgi: man pirms tam nieres no​stājās savā vietā, bet es kā bērns priecājos par kaut kādu kārpu izzušanu…

Gribu teikt, ka man bija morāli ļoti smagi apziest kārpas ar ādai paredzēto uzlādēto ūdeni. Es ne visai tam ticēju. Mēs ar mammu reiz uzlādējām sejas masku. Vispirms mamma apzieda savu kārpu, un tā "izkusa", tad arī es pāris reizes apziedu. Vīrs paskatījās uz manām rokām un sacīja: "Iedod man ziedi, es arī kārpu apziedīšu." Un sāka kārpu meklēt te uz vienas, te uz otras rokas. "Nu, ir gan meistars tas Sergejs Sergejevičs!" vīrs teica. "Es taču tikai guļu uz bukleta un uzlādētu ūdeni dzeru. Paldies!"

Enerģētisko bukletu jūs varat iegādāties Doktora seansos. Kad un kur tie notiks, to jums pateiks klīnikas izziņu birojā pa telefonu (812) 233-10-02.

Neklātienes seansi Neklātienes seansi notiek visu gadu svētdienās no pulksten 21.00 līdz 21.30 pēc Maskavas laika. To mērķis pirmām kārtām ir nostiprināt pacientiem seansu gaitā atjaunoto Smalkā ķermeņa sistēmu. Principā tas ir parapsiholoģisks kon​takts, taču nevis ar Doktoru, bet gan ar to Enerģiju, ko viņš vada.

Tāpat kā visām enerģētiskajām procedūrām, arī šiem seansiem ir sava priekšvēsture. Kopš pašiem pirmajiem seansiem S. Konovalovs laiku pa laikam slimnieku anketās atrada apbrīnojamu faktu aprakstus. Pacienti stāstīja, ka kritiskās situācijās, kas saistītas ar slimības saasināšanos, sāpju rašanos, kādām personiskām vai darba problēmām, depresīvu noskaņojumu, viņi saukuši Doktoru palīgā. Proti, grūtā brīdī vērsušies pie viņa skaļi vai domās pēc palīdzības un pēc tam šo palīdzību arī saņēmuši: sāpes norimušas, krīze bez pēdām pārgājusi, dzīves notikumi veidojušies šo pa​līdzības lūdzēju labā.

Lasot šādus pacientu pārskatus, S. Konovalovs šīm atklāsmēm sākumā nemaz nepievērsa uzmanību.

Desmitiem slimnieku varēja pārspīlēt, fantazēt, nejaušu apstākļu sakritību uztvert kā sava domās izteiktā lūguma rezultātu. Taču, kad šādu faktu aprakstu skaits sasniedza vairākus tūkstošus, viņš sāka nopietni pārdomāt, kas gan šajā gadījumā notiek un vai vajadzētu šo parādību izmantot, lai kaut kādā veidā paātrinātu slimnieku izveseļošanos. Protams, viņš saprata, ka slim​nieki, vēršoties pie viņa, izsauca Spēku, kura redzamā daļa tagad viņš ir. Doktors diezgan ilgi un vērīgi analizēja šos gadījumus un izdarīja apbrīnojamu secinājumu: Pacients var ar sava gribasspēka un savas domas spēka palīdzību izsaukt daļu tās Radīšanas Enerģijas, kuras vadītājs viņš ir.

Bet, ja tas ir tā, varbūt var rīkot neklātienes seansus? Lai šādu iespēju pārbaudītu, S. Konovalovs seansa laikā saviem pacientiem pastāstīja par eksperimentāla neklātienes seansa sarīkošanu un lūdza visus, kas tajā piedalīsies, rūpīgi pierakstīt savas sajūtas. Tika noteikts seansa laiks un pacientiem izskaidrotas sa​gatavošanās procedūras.

Noteiktajā stundā Doktors veica seansu mājās, izsaucot Radīšanas Enerģiju un virzot to uz pilsētas telpu. Seansa rezultāti pārsteidza visus. Pacientu pārskati liecināja par to, ka viņu reakcija bijusi ļoti tuva tai, kāda rodas parasto seansu laikā. Līdztekus visam pārējam norimušas sāpes, uzlabojusies pašsajūta, viņi kļuvuši možāki. Kopš tā laika faktiski visi Doktora pacienti piedalās neklātienes seansos ne tikai tiešās ārstēšanas procesā, bet arī vēlāk profilakses nolūkos.

Daži S. Konovalova pacienti aizbrauca uz ārzemēm, bet, negribēdami pārtraukt ārstēšanos, piedalījās neklātienes seansos. Pēc kāda laika sāka pienākt vēstules no Eiropas, Amerikas, Austrālijas: viņa "neklātnieki" stāstīja par saviem panākumiem ārstēšanās gaitā, par sajūtām neklātienes kontaktu laikā, izteica dziļu pateicību Doktoram par šāda ārstēšanas veida ieviešanu. Lai vajadzīgajā laikā "pieslēgtos" neklātienes seansam, cilvēkiem citā pasaules malā nācās celties nakts vidū, bet rezultāti bija šo pūliņu vērti.

Protams, ikvienam šīs grāmatas lasītājam būs interesanti uzzināt, vai viņš var pieslēgties neklātienes seansam un cerēt uz izveseļošanos, ja ne reizi nav piedalījies klātienes seansos Doktora klīnikā. Pats S. Konovalovs uzskata, ka šobrīd viņam attiecībā uz to vēl nav pietiekami daudz datu, lai gan desmitiem slimnieku par to raksta. Daudzi no tiem, kas piedalās neklātienes seansos, neko neziņo par savām sajūtām un savu veselības stāvokli. Iespējams, ka viņi nevēlas atraut Doktoru no citiem pacientiem, nesaprotot, ka, iespējams, tieši viņu pārskati varētu kļūt par jaunas dziedināšanas metodes pamatu. Tāpēc, cienījamie lasītāji, ja jūs nolemsit pievienoties neklātienes seansiem, katrā ziņā aprakstiet savas sajūtas, bet ar laiku arī pārmaiņas veselības stāvoklī un šos pārskatus atsūtiet S. Konovalovam (sk. anketas paraugu grāmatas beigās).

Slimnieku parapsiholo&iskie kontakti ar Doktoru nav visai bieža parādība, taču tā ir pārāk interesanta, lai par to klusētu. Daudzi slimnieki anketās stāsta par to, kā pirmo reizi "iepazinušies" ar

Doktoru. Tā, piemēram, kāda paciente atceras, ka ļoti grūtā savas dzīves brīdī, kad vairs nebijis uz ko cerēt, viņa sēdējusi kraujas malā un izmisumā lūgusi palīdzību no Tā Kunga. Un tad viņa redzējusi dīvainu vīziju nepazīstama cilvēka tēlu, bet iekšējā balss teikusi: "Viņš tev palīdzēs!" Tobrīd viņa nav zinājusi, kas šis cilvēks ir, kur dzīvo un ar ko nodarbojas. Taču, kad paciente ieradusies Ļeņingradā un nonākusi Doktora seansā, viņa ar izbrīnu pazinusi Doktorā to pašu cilvēku, ko redzējusi kraujas malā.

"Sergej Sergejevič! Es Jūs jau pazīstu, esmu Jūs redzējusi!" viņa rakstīs savā anketā. Citi pacienti stāsta, ka grūtā savas dzīves brīdī dzirdējuši balsi, kas teikusi: "Ej pie Konovalova, viņš palīdzēs!" Turklāt pirms tam viņi nekad nebija dzirdējuši nedz par viņa klīniku, nedz par dziedi​nāšanas metodēm un gūtajiem panākumiem. "…Un šie fakti liecina, ka pastāv vienots Dzīvā Visuma informatīvais lauks, kas "runā" ar cilvēku, "virza" viņu tad, kad cilvēks Tam ir atvērts gan savās bēdās, gan savā priekā. Lai gan savos priekos cilvēks reti vēršas pie Tā."

Piedalīšanas neklātienes seansa Tā kā neklātienes ārstēšanas metode vēl nav pilnībā aprobēta attiecībā uz pacientiem, kuri nekad nav apmeklējuši klātienes seansus, tad ir labi, ja, ārstējoties neklātienē, pacientam ir klāt vismaz buklets.

Jāpatur prātā, ka pacienti, kuri ir uzskaitē psihoneiroloģiskajā dispanserā vai kuriem ir psihiskas dabas traucējumi, nedrīkst piedalīties neklātienes seansā. Gadās, ka cilvēki nezina par saviem traucējumiem; tad ir jāorientējas pēc sajūtām seansa laikā: ja jūs skaidri dzirdat balsis, īpaši tad, ja balsīm ir direktīvas intonācijas, pieda​līšanās seansā nekavējoties jāpārtrauc.

Kādu laiku pirms seansa sākumā jāpaliek vienam pašam klusā istabā. Lai uzmanību nenovērstu kādas skaņas, var ieslēgt mierīgu mūziku. Ir jāiztēlojas Sanktpēterburga un no tās vietas, kur atrodaties pašlaik, domās jāpārceļas turp. Pat tad, ja nekad neesat bijis šajā pilsētā, droši vien televīzijā esat redzējis Pētera un Pāvila cietoksni. (Ja ne citādi, tad fotogrāfija grāmatā palīdzēs iztēlei.) Mūzikhola zāle, kurā notiek Doktora Konovalova seansi, atrodas blakus Pētera un Pāvila cietoksnim, ko dēvē par Sanktpēterburgas sirdi. Tāpēc cie​toksnis ir savdabīgs atskaites punkts, Radīšanas Enerģijas koncentrācijas centrs.

Noskaņojieties un pirms neklātienes seansa sā​kuma noskaitiet lūgšanu: "Kungs, Tev atdoto sirdi atdodu tikai Tev. Visi pasaules spēki nespēs saraut to pavedienu, kas vieno Tevi un mani.

Visi naidīgie spēki atkāpsies un nekustīgi un pasīvi sastings manas un Tavas sirds mīlestības un spēka priekšā.

Lai notiek tā. ĀMEN." Pēc tam vajag iztēloties Doktora seju. Var skaļi izteikt lūgumu viņam: "Sergej Sergejevič, esiet kopā ar mani!" (vai: "Dodiet man spēku!", "Kungs! Ar Doktora starpniecību sūti man izdziedināšanu!" kā vēlaties). Pēc tam, kad esat pieslēdzies Radīšanas Enerģijas spēkam, varat aizvērt acis un mierīgi pasēdēt, iztēlojoties kaut; ko patīkamu: dabas ainavas, savu bērnību, priecīgus dzīves notikumus.

Nekādā gadījumā necentieties, elpu aizturējis, izraisīt kaut kādas sajūtas vai ieklausīties sevī ar cerību, ka sajutīsit kaut ko īpašu.

Kā jau tika teikts, slimie izveseļojas, neraugoties uz to, ka dažkārt nekādu sajūtu nav. Ja jūs pārņems sajūtu straume, necentieties tās apturēt. Neskaitiet minūtes, neuzvelciet modinātājpulksteni, lai zinātu, kad

seanss beigsies. Neklātienes seansā jūs varat piedalīties tieši tik ilgi, cik uzskatīsit par vajadzīgu. Varat tā nosēdēt divdesmit vai četrdesmit minūtes tas nav tik svarīgi. Svarīgi ir kas cits lai jūs nenovērstu uzmanību, cenšoties sekot pulkstenim.

Atveriet bukletu, nolieciet uz grīdas un nostājieties uz tā. Paceliet rokas uz augšu dievišķā kanāla (aptuveni divdesmit centimetru) platumā, sakļaujiet plaukstas virs galvas un ļoti lēni laidiet rokas uz leju gar mugurkaula līniju. (Tādējādi jūs atverat sava Smalkā ķermeņa sistēmu.) Pēc tam uzlieciet rokas uz sirds, apsēdieties, atslābinieties un aizveriet acis.

Tālāk: 1. Nolieciet rokas sev priekšā. Plaukstas viena pretī otrai, kā parādīts 8. zīmējumā. Elkoņi nolaisti, rokas atslābinātas. Šo vingrinājumu vislabāk izpildīt ar aizvērtām acīm.

2. Tagad plaukstas lēni tuviniet un ieklausieties iekšējās sajūtās. Jūs starp plaukstām varat sajust pieaugošu atsperīgumu, it kā kaut kas tām traucētu virzīties uz priekšu, vai, piemēram, dedzināšanu, durstīšanu kādā ķermeņa daļā vai orgānā, vai citas iekšējas pārmaiņas ķermenī. Šīs sajūtas ir ļoti individuālas, tāpēc vērīgi ieklausieties sevī. Tiklīdz tās radīsies, apturiet plaukstu virzīšanos vienu otrai pretī. Sastingstiet.

Variants: ja nekādu sajūtu nav, lēnām pārejiet pie 8. punkta.

1. Pēc tam plaukstas pietuviniet vienu otrai tiktāl, lai pirksti sirds kausa līmenī izveidotu pussferu, kā parādīts 8. zīmējumā. Ja sajūtas mainīsies, neuztraucieties.

2. Tagad domās izsauciet zeltainu mirdzošu enerģijas lodi. Tā atrodas jūsu plaukstu iekšpusē.

Turklāt sajūtu intensitāte var pieaugt. Var paaug​stināties arī ķermeņa temperatūra.

3. Bet tagad enerģijas starus no sirds vadiet pa visa organisma artērijām. Šajā gadījumā nav obligāti jāpārzina anatomija un asinsrites sistēmas uzbūve. Pietiek atcerēties, ka vēnas, artērijas un kapilāri caurvij visu jūsu ķermeni, tāpēc varat iztēloties, ka enerģija, kustoties sirds muskuļu saraušanās ietekmē, apņem, ietin jūsu organismu. Turpiniet piecas minūtes iztēloties enerģijas kustību savā organismā.

4. Atveriet acis. Tuviniet plaukstas sirdij, uzlie​ciet tās vienu uz otras, taču nepieskarieties savam ķermenim.

5. Tagad lēni virziet rokas uz leju. Vēdera lejasdaļā rokas atvienojiet un nolieciet uz ceļgaliem.

Pacentieties iespējami pilnīgi atslābināties. Nekādas steigas pat domās! Šādā stāvoklī pasēdiet vienu divas minūtes (9. zīm.).

6. Pēc tam rokas nolaidiet uz leju un paceliet uz augšu dievišķā kanāla platumā, kā parādīts 10. zīmējumā. Skaļi sakiet: "Kungs! Ar Doktora starpniecību sniedz izārstēšanos!" Tad lēni savienojiet plaukstas virs galvas un tāpat lēni virziet tās sev priekšā uz leju un uzlieciet uz sirds.

9. 10 15 minūtes pasēdiet ar aizvērtām acīm. Enerģiju virziet uz to orgānu, kas rada vislielākās bažas. Turklāt, ja jums ir: □ fibromioma vai mioma, domās to "izdedziniet"; □ akmeņi, domās tos "izšķīdiniet"; □ hroniski iekaisumi, domās "pastipriniet" limfātiskās sistēmas aktivitāti un "iznīciniet" patoloģiskos mikroorganismus; □ infekciozi alerģisks process, domās "izskalojiet" alergēnu mikrodaļiņas no asinīm, limfas, "izvadiet" tās no organisma caur starpšūnu spraugām.

11. zīm.

Nobeigumā atkal paceliet rokas uz augšu, sakļaujiet plaukstas un lēni nolaidiet rokas uz leju sev priekšā jūs noslēdzat Smalkā ķermeņa sistēmas (11. zīm).

Pēc tam noskaitiet lūgšanu: "Kungs, mani par savas Pasaules ieroci dari, Lai es mīlestību nestu tur, kur mani nīst, Lai es piedot spētu tur, kur man dara pāri, Lai es būtu vienotājs tur, kur iededzies strīds, Lai es teiktu patiesību tur, kur ienākuši maldi, Lai es iedegtu gaismu tur, kur valda tumsa, Lai es prieku dāvātu tur, kur mīt skumjas, Kungs, liec man tiekties pēc tā, Lai nevis mani mierināt vajadzētu, Bet es pats mierinātājs būtu, Lai nevis es saprasts tiktu, bet saprastu pats, Lai nevis es mīlēts tiktu, bet mīlētu pats.

Jo tas, kas dod, tas ari saņem, Kas piedod, tam piedots tiek, Kas pats sevī mirst, Tas atdzimst dzīvei.

Un, ja mēs tevi mirstam, Kungs, Tātad iegūstam Mūžīgo Dzīvību! ĀMEN." Pēc seansa ieteicams izdzert glāzi (pusglāzi) uzlādētā ūdens.

"ENERĢĒTISKĀ" PALĪDZĪBA Doktors bieži atgādina pacientiem, ka nejau viņš ārstē un ka ārstēšanu neveic ar savu enerģiju ar to, kas ir katram dzīvam cilvēkam. Dziedināšana notiek, pateicoties tam, ka savus spēkus un rezerves liek lietā pats organisms, kas ir iekārtots tā, ka spēj tikt galā ar jebkuru infekciju. Pateicoties limfātiskajai sistēmai dabiskajai barjerai, kas jau iedīglī iznīcina jebkuru iebrucēju, neviens vīruss nespēj iekļūt organismā. Taču mūsdienās šī cilvēka sistēma faktiski nefunkcionē tā kā, teiksim, pirms tūkstošiem gadu, kad uz Zemes parādījās pirmie cilvēki. Radīšanas Enerģijai, kas radīja mūsu Visumu, tolaik bija pavisam cits blīvums. Tā bija pilnvērtīga. Bet daudzie kari, represijas, pieaugošā vardarbība izdzēsa pārāk daudz cilvēku dzīvību. Miljoniem enerģētisko struktūru (dvēseļu) tika atbrīvotas nedabiskā veidā, kādu daba nebija paredzējusi, un to "iziešana" samazināja Zemei tuvāko enerģētisko slāņu blīvumu. Tāpēc cilvēkam neizdodas patstāvīgi atmodināt sava organisma spēkus un atjaunot savu veselību. Visas meditācijas, akupunktūras un citu enerģētisko procedūru metodes ļauj viņam izmantot vienīgi Radīšanas Enerģijas surogātu. Turpretī, pateicoties Doktora spējām, organisms var piesātināties ar pilnvērtīgo Radīšanas Enerģiju.

ENERĢIJAS APGŪŠANA Doktora pirmie eksperimenti darbā ar enerģiju sagādāja daudz pārsteigumu. Tā, piemēram, dažkārt gadījās, ka jau iepriekš noteiktais seanss kādu objektīvu iemeslu dēļ tika atcelts. Pacienti tikai nopūtās, bet S. Konovalovam sākās neiedomājamu mocību laiks: viss ķermenis pielija ar briesmīgu smagumu, bija grūti piecelties, nemaz jau nerunājot par iziešanu uz .ielas vai pievēršanos kādam darbam. Divas stundas (tieši tik ilgam vajadzēja būt seansam) viņš jutās pilnīgi nomākts un iztukšots, bet pēc tam smagums tikpat pēkšņi, kā bija uznācis, tā ari atkāpās. Pēc vairākām šādām dīvainām lēkmēm viņš beidzot saprata, ka "ieplānotā" enerģija obligāti uzrodas, neraugoties uz to, ka seanss ir atcelts. Tolaik viņš savu praksi tikko kā bija uzsācis un vēl nespēja pilnībā kontrolēt to, kas ar viņu notiek.

Strādājot Kozicka kultūras nama zālē, vairākas reizes notika kas neparedzēts: Enerģija, izlauzusies no Doktora kontroles, sakoncentrējās vienkop kā mirdzoša bumba un riņķoja gaisā. Satriekto pacientu acu priekšā tā sasita starmešu spuldzes.

Kad Doktora pacientu vidū parādījās pirmais onkoloģiskais slimnieks, izrādījās, ka Enerģija vispār negrib "paklausīt". Doktors to izsauca, bet rezultāta nebija. Viņš atkal un atkal atkārtoja savus mēģinājumus, bet panākumu nekādu. Ārsti ekstrasensi, kas bija šo mēģinājumu liecinieki, centās Doktoru atrunāt: "To nedrīkst darīt. Tas ir bīstami. Nedariet to." Droši vien tas patiešām bija bīstami uzsākt cīkstēšanos ar augstākajiem likumiem un spēkiem, kas centās aizliegt šādu slimnieku ārstēšanu. Taču S. Konovalovs neatkāpās! Viņš mēģināja atkal un atkal no jauna, viņš skaitīja lūgšanas un lūdza un viņa vēlēšanās par katru cenu palīdzēt slimajiem atkal izrādījās stiprāka par aizliegumiem un šķēršļiem.

Enerģija uzradās!

Onkoloģisko slimnieku zālē nav daudz, aptuveni viens procents. Viņi ir Doktora vislielāko rūpju objekts un vislielākā problēma. Viņš gan vēl nav pilnībā ticis skaidrībā par cēloņiem, kas izraisa vēzi, taču prasa, lai pacienti izmanto visus šobrīd modernajai medicīnai pieejamos līdzekļus. Proti, lai nekādā ziņā neatsakās no ārstu noteiktās ārstēšanas, bet arī apmeklē seansus, izmanto bukletus un uzlādēto ūdeni, izdara enerģētiskos vingrinājumus vispār liek lietā visus pieejamos līdzekļus, lai uzveiktu šo tik smago slimību.

No slimības vēstures 1011582 (dzimšanas gads 1935.): "Esiet sveicināts, Sergej Sergejevič! Es pie Jums ārstējos kopš 1993. gada. Tagad apmeklēju 29. ārstniecības sēriju. Man ir labās krūts vēzis. Toreiz operēt atteicās, sacīja, ka tūskas gadījumā neoperējot. Apstaroja trīs reizes, un vēl trīs reizes izgāju ķīmisko terapiju 93. 94. gada sākumā. Varu priecāties: man ir labi rezultāti. Skenēšana (arī skeleta kaulu skenēšana) parādīja, ka viss ir labi. Bet mana paziņa, ar kuru kopā gulēju slimnīcā, pie Jums negāja un jau pirms gada nomira. Taču man pat leikocītu līmenis no trīs pacēlies līdz seši. Papildus visam pārējam pārgājusi arī osteohondroze, sirds išēmiskā slimība, izzuduši hemoroīdi, kājas vairs nav aukstas, tās nesavelk krampji. USI parādīja, ka žultspūslī palicis viens akmens 1,7, bet otrs (0,9) pazudis, izšķīdis.

Tagad jūtos ļoti labi."

6. nodala ĀrstĒŠanas DINAMIKA Sniedzam divas tipiskas slimības vēstures, kas atspoguļo dziedināšanas gaitu klīnikā.

Paciente dzimusi 1922. gadā. Jebkurš mediķis tūlīt teiks: "Ko jūs gribat? Slimniecei ir septiņdesmit septiņi gadi. Viņai ir vecuma patoloģija."

S. Konovalovs vecumam nepiešķir nozīmi. Vecums viņu interesē tiktāl, ciktāl tas tiek fiksēts datorā līdztekus pārējiem statistikas rādītājiem.

No slimības vēstures 1002383 (dzimšanas gads 1922.): "Tiklīdz biju pārkāpusi pāri šā dievišķā tempļa slieksnim, manī tūdaļ viss sāka mainīties… Uz seansu atnācu ar 38,4 grādu temperatūru, naktī pēc seansa gulēju labi, no rīta temperatūra bija 37,2, bet vakarā jau normāla. Brīnos, cik mierīgi un nemanāmi temperatūra nokritās, turklāt bez jebkādas ķīmijas, tikai ar ūdens, bukleta un paša Doktora palīdzību…

Man ir slimība, kas ir tikpat veca kā es, tā ir no tēva mantota aizdegunes kaite. Jau kopš pirmajiem mūža mēnešiem esmu iepazinusi deguna smēres un pilienus mani vajāja trahoma, bezgalīgas angīnas, visas saaukstēšanās slimības, nebija ožas, un neviens nespēja palīdzēt… Bet, lūk, tagad esmu izveseļojusies…

Piecdesmitajos gados ārstam Grobšteinam bija 200 tādu slimnieku kā es. Mēs visi braucām uz asinspārliešanas institūtu un elpojām skābekli, ozonu utt. Pats profesors Vojačeks teica, ka šī slimība nav ārstējama. Bet ko es redzu tagad?! Spoguli aplūkojot rīkles gļotādu, pārliecinos, ka tā no pilnīgi bālas, sausas un nedzīvas pārtop par rožainu, miklu, tādu, kas atdzīvojas. Doktor, tā ir tāda UZVARA!…

1944. gada februārī, pildot kaujas uzdevumu, mēs, divas radistes, ielūzām ledū, ūdens sniedzās pāri jostasvietai… Puskažoks, velteņi, vatētās bikses momentāni piesūcās ar ūdeni. Sals darīja savu, iekaļot mūs ledus bruņās, sērkociņi kļuva slapji, ugunskuru nevarēja iekurt… Mūs pie ugunskura nogādāja pusdzīvas, divas diennaktis nācās palikt slapjās drēbēs, un kopš tā laika netieku vaļā no nefrīta, cistīta, daudzajiem karbunkuliem, reimatisma, kopš tā laika kājas ir aukstas progresējoša apakšējo ekstremitāšu obliterējoša ateroskleroze, kopš kara ķermeni klāj zosāda, galvu vienmēr turu apsietu, ir tāda sajūta, ka to spiež kāda stīpa, gadās vemšanas lēkmes. Jau biju sagādājusi sev spieķi, tāpēc ka kājas bija sliktā stāvoklī. Vēl hronisks holecistīts, hronisks pankreatīts, slikti darbojas zarnu trakts. Tagad ar kuņģi un zarnu traktu arī viss ir kārtībā, kuņģis jau ir savā vietā (bija noslīdējis). Kopš 1941. gada mocīja bezmiegs tagad viss ir labi. Esmu ļoti apmie​rināta ar rezultātiem."

Jau pirmajā anketā var pamanīt, ka tās aizpildīšanas gaitā sieviete vispirms uzskaita savas galvenās slimības, bet pēc tam atceras vēl kaut ko: jā, kuņģis bija noslīdējis tagad nostājies vietā. Uz seansiem viņa acīmredzot atnāca ar savu galveno problēmu kāju slimību. Bija taču jau sagatavojusi spieķi, baidījās, ka slimība progresēs. Bet, ieradusies klīnikā, bija bezgala pārsteigta, ka atkāpjas arī citas slimības, par kuru izdziedināšanu pat neloloja cerības. Valsts lielākajā zinātniskajā centrā tā taču bija teicis viens no ievērojamākajiem, labākajiem speciālistiem. Un viņš nekļūdījās, neliekuļoja. Patiešām mūsdienu medicīnai nav tādu līdzekļu, ar kuriem šādas slimības varētu izārstēt.

Tātad sieviete sāka justies krietni labāk, taču nepārstāja apmeklēt klīniku, kā to dara daži pacienti, nopriecādamies par to, ka veselība uzlabojusies, un nevīžodami savu izveseļošanos īstenot līdz galam un tikt skaidrībā par slimību cēloņiem, varbūt pat novērst jaunu slimību rašanos. Palūkosimies, kas ar pacienti notika tālāk.

(Slimības vēstures 1002383 turpinājums): "…Tuvojas nobeigumam mana 27. seansu sērija, kas man dod tiesības konstatēt, ka notikusi izveseļošanās par 90 procentiem. Protams, Spēkam, Jums un manam organismam ir pie kā piestrādāt, taču tam ir vajadzīgs laiks un obligāta seansu apmeklēšana. Un tomēr galvenais ir noticis daudzas slimības izzudušas, piemēram, obliterējošais endarterīts, cista uz kreisās kājas, hemoroīdi, osteohondroze, radikulīts, hroniskā pneimonija, galvassāpes, hipotonija, sirds nepietiekamība, hroniskais tonsilīts, parodontoze, noregulējies miegs, brīnišķīgi darbojas kuņģis un zarnu trakts, apārstēta dvēsele. Sergej

Sergejevič, beidzot divi labās kājas pirksti pilnībā atdzīvojušies un vairs nesāp. Kāds prieks! Ir vēl kāds panākums, kas sagādā prieku: angīna, kas mocīja līdz pat šim laikam, izzudusi, bet mandeles uzsūkušās.

Tās nedeva man mieru, tajās visu laiku krājās strutas, kuras pašai vajadzēja periodiski tīrīt. Cik gan daudz antibiotiku šajā sakarā ir izdzerts, jo nemitīgi bija temperatūra. Pēc seansos veiktās mugurkaula iztīrīšanas man atbrīvojas kakla skriemeļi… Liels paldies par izveseļošanos, par visu labo, no sirds nākušo, ko Jūs darāt mūsu labā."

Līdz tam laikam paciente bija apmeklējusi jau 27 seansu sērijas, proti, ārstniecības zālē pavadījusi 540 stundas, pārrēķinot dienās, sanāk tieši 22,5 dienas. Sakiet, kur, kas un kad būtu spējis nepilna mēneša laikā atbrīvot cilvēku no tām "neizārstējamajām" slimībām, kuras minējusi paciente? Kurā valstī, kurā laikmetā šādi brīnumi ir notikuši? Bet tagad vērīgi paskatieties uz pacientes slimības vēstures numuru.

Skaitļi ļaus jums aplēst, ka šis brīnums nav nekāds retums! Cilvēks pat nav spējīgs iztēloties tik masveidīgus rezultātus izdziedināšanā no neārstējamām slimībām. Bet tas lieku reizi pierāda, ka pat mūsu iztēle ne ar ko tamlīdzīgu nav saskārusies. Šīs pašas pacientes pēdējā anketa nodota 1998. gada 17. decembrī, proti, pavisam nesen: "Labdien, mīļais Sergej Sergejevič! No rīta, iegājusi vannas istabā, sajutu tualetes ziepju un zobu pastas smaržu, bet, atgriezusi krānu, arī rūsas smaku, kas nāca no sarūsējušajās caurulēs visu nakti nostāvējušā ūdens. Ak Dievs, piepildās mans sapnis! Kam par to lai uzrakstu, ar ko lai dalos šajā priekā?

Tikai Jūs, Sergej Sergejevič, spējat saprast manu sajūsmu, manu prieku, manu laimi. Ja kāds šajā mirklī jautātu, kas man ir dārgāks: oža vai bagātība, nedomādama atbildētu: oža, jo tā ir bagātība. Faktiski visu mūžu esmu nodzīvojusi bez ožas. Un, lūk, noticis brīnums. Arī dzirde man nav apskaužama. Sliktās dzirdes dēļ man bija grūti mācīties un vispār dzīvot. Palīdzēja acis, kas sekoja runātāja lūpu kustībām.

Pirmo reizi ieradusies uz seansu, domāju tikai par kājām, un šķita, ka tikai tās tiks ārstētas. Tā kā neko nesapratu un nezināju, es dziļi maldījos. Pamazām, palēnām kaites mani atstāja, bet to bija daudz. Katrs seanss manā slimajā organismā izdarīja korektīvas. Aizvien vairāk pārliecinājos, ka Radīšanas Enerģijai kopā ar Jums, Sergej Sergejevič, ir pa spēkam tikt galā ar visām slimībām. Paldies Dievam, paldies Jums, mīļais Sergej Sergejevič, es paklanos līdz pašai zemei. Man, neizglītotai sievietei, ir ļoti grūti aizpildīt anketu. Man daudz vieglāk ir sakraut grēdā lielu kaudzi saskaldītas malkas nekā izteikt uz papīra savas domas un sajūtas."

Paciente seansus apmeklēja trīs gadus. Ārstēšanos uzsāka, kad bija vairāk nekā septiņdesmit gadus veca. Tagad viņai ir septiņdesmit septiņi un viņa ir praktiski vesela. Vesela, pateicoties Doktoram, viņa Enerģijai, savai ticībai un neatlaidīgajai vēlmei izārstēties.

Otra slimības vēsture ir tipiska ne tikai Doktora Konovalova klīnikai, bet arī jebkurai pilsētas klīnikai. Tipiska ar to slimību uzskaitījumu, ar kādām paciente sirga, uzsākot ārstēšanos. Taču dziedi​nāšanas rezultātu zinā neviena klīnika nevar sacensties ar Doktora klīniku.

No slimības vēstures 1008383 (dzimšanas gads 1942.): "…Apmeklēju 6. seansu sēriju Jūsu klīnikā… Izzuduši: dzemdes mioma, akmeņi no zarnu trakta burtiski birtin bira, taču ar katru reizi aizvien mazāki. Sākumā akmeņi bija pupas, bet pēc tam jau sērkociņa galviņas lielumā. Aknas tagad vairs netraucē, izzuduši hemoroīdi un paplašinātā vēna uz labās kājas liela, mitējušās biežās migrēnas sāpes, gandrīz pārgājis hroniskais bronhīts atklepoju ļoti reti un maz, nemaz nejūtu osteohondrozi, kāju pēdas gandrīz atbrīvojušās no sacietējumiem, sejas āda kļuvusi gluda… Negribu, lai mani vārdi izskanētu kā glaimošana, bet, skatoties dziednieku seansus televīzijā, kur tie noris labi noslīpētas izrādes stilā, aizvien vairāk jūsmoju par Jūsu vien​kāršību (ar lielo burtu), taktu, mēra sajūtu…" "…Esmu inventarizējusi savu veselību pēc 10 seansu sērijām un rezultātus pievienoju savai anketai: 30 gadus galvas smadzeņu asinsvadu spazmas migrēna gada laikā nav bijis neviena gadījuma; nestabils spiediens 31 gadu spiediens normalizējies; vairāk nekā 40 gadus sejas ādas, ausu gliemeņu, galvas matu segas treknā seboreja ievērojami uzlabojusies sejas āda, tā kļuvusi tīrāka un nav vairs tik taukaina; žultsakmeņi aptuveni 30 gadus sāpju nav, akmeņu un gļotu arī nav (USI apstiprina); hemoroīdi 34 gadus

nekādu pazīmju; dzemdes fībromiomaar daudziem mezgliem, maksimālais mezgls 4,2x3,9 vairāk nekā 25 gadus miomas nav, palicis viens mezgls 1,5x1 (USI rezultāti); dzemdes noslīdējums, vairāk nekā 8 gadus piedāvāja operāciju dzemde atrodas savā vietā (USI rezultāts); cukura diabēts un tā sekas vairāk nekā 12 gadus seansu apmeklēšanas laikā pazeminājās līdz normai, seansu starplaikā paaugstinās, taču diētu neievēroju; hronisks bronhīts vairāk nekā 25 gadus ievērojama uzlabošanās; osteohondroze vairāk nekā 20 gadus ārstēšanās laikā nelika sevi manīt; asins pieplūdums galvā 3 4 gadus pārgājis; trūce virs nabas vairāk nekā 15 gadus neparādās; labā ceļgala sāpes vairāk nekā 10 gadus tagad sāpju nav; labās kājas vēnas paplašinājums aptuveni 4 gadus vēna atgriezusies savā vietā, kāja gluda; slikti darbojās zarnu trakts aizcietējumi līdz 5-6 dienām zarnu trakts tagad darbojas normāli; krūts dziedzeru mastopātija aptuveni 18 gadus tagad nav; papilomas uz sejas un ķermeņa ādas aptuveni 15 gadus vairs nav."

Nākamajās anketās paciente par slimībām vairs nerunā, tāpēc ka to nav. Viņa atrodas iekšējās pārveides posmā, pievērsusies Jaunajai Derībai, sāk pārdomāt savu dzīvi un likteni.

"Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič! Beidzas mana 27. seansu sērija… Ilgi nevarēju izprast bausli "Mīli Dievu". Es spriedu tā, ka Dievs nevar vēlēties mūsu mīlestību, jo viņš ir mūs radījis un mēs viņa uztverē esam sīkāki par jebkuru kukaini… Ticības mācībā rakstīts, ka Dievs ir mīlestība. Bet šie vārdi bija tikai vārdi un neaizsniedza dvēseli. Savulaik, apmeklējot Jūsu seansus, biju pārsteigta par to brīnumu, ko Jūs darāt, par to brīnumu, ka Jūs esat, un tikai tagad esmu sapratusi, ka brīnums taču ir tas, ka Jūs, pazīstot mūs, ikvienu no mums ar visiem mūsu grēkiem un nepilnībām, tomēr mūs mīlat un darāt visu iespējamo, lai mums palīdzētu. Es jau sen zinu, ka mīlēt visu cilvēci ir ļoti vienkārši, tā mīlēt ir viegli un tā mīl gandrīz visi, bet katru atsevišķo cilvēku mīlēt ir ļoti sarežģīti. Ja reiz Jūs tā mīlat mūs, tad arī Jums ir vajadzīga mūsu mīlestība, mūsu izpratne. Citādi nemaz nevar būt. Tagad esmu sapratusi, ka arī Dievam Tam Kungam ir vajadzīga mūsu mīlestība, tāpat kā mums vajadzīga viņējā… Sūtu savu patieso mīlestību un bezgalīgo cieņu Jums."

"Labdien, Sergej Sergejevič! Beigusies četrus gadus ilgā ārstēšanās Jūsu klīnikā. Šī ir mana 31. seansu sērija. Atskatoties atpakaļ, varu teikt tikai vienu: visu, kas man tagad ir, esmu ieguvusi, pateicoties Jums. Runa ir ne tikai par veselību, ko esat man dāvājis, bet arī par visu manu dzīvi. Pie Jums ierados 1994. gada novembrī (tagad ir 1998. gada novembris), biju nikna uz visu pasauli, bet toreiz to neapzinājos. Pat tad, ja Jūs man būtu to teicis, es neticētu un pat apvainotos.

Tagad pilnīgi noteikti zinu, ka manas problēmas esmu es pati, taču problēmu apzināšanās un to atrisināšana nebūt nav viens un tas pats. Tāpēc ir tikai viena izeja kļūt par cilvēku… Milzīgs, gluži vienkārši bezgalīgs paldies par visu, ko Jūs darāt. Esmu sajūsmināta par Jūsu pašuzupurēšanos un vēlos, lai vienmēr varētu saglabāt saskarsmi ar Jums."

"Tagad individuālā iedarbība uz pacientu," stāsta S. Konovalovs, "sākas tajā brīdī, kad es lasu viņa anketu. Informācija caur mani nonāk planētas informatīvajā laukā, respektīvi, pie tā Spēka, kurš ar mani strādā. Tādējādi notiek pacienta "iegau​mēšana".

Pēc tam es interesējos par pacienta sūdzībām. Kas konkrēti viņam sāp, kas visvairāk satrauc, kas urda viņa dvēseli, nodarbina viņu kā personību. Arī visas šīs ziņas saņem Spēks, kuru es vadu un kurš nu jau darbojas ar konkrēto pacientu.

Pēc tam, rūpīgi izpētījis pacienta fiziskās sajūtas ārstēšanas laikā vairāku seansu gaitā, es nosaku enerģētisko diagnozi.

Turklāt klīniskā diagnoze mani absolūti neinteresē. Pēc tam es iekļauju pacientu informatīvi enerģētiskajā kartē. (Šajā kartē pacienti sagrupēti pēc enerģētiskajām diagnozēm.) Enerģētiskā diagnoze atspoguļo slimības īsteno cēloni, tāpēc enerģētisko diagnožu nevar būt tik daudz kā klīnisko. Tā vienmēr ir tikai viena. Un tā ir turpmākās iedar​bības mērķis. » Piemēram, atnāk uz ārstēšanu paciente. Viņai ir 15 20 dažādas diagnozes, bet visvairāk satrauc dzemdes fibromioma. Kāpēc? Tāpēc ka tā asiņo, tāpēc ka piedāvā operāciju, tāpēc ka bail. Tāpēc viņa uzskata, ka fibromioma ir viņas galvenā diagnoze. Bet enerģētiskā diagnoze, proti, visu viņas slimību

galvenais cēlonis, kura spilgtākā izpausme var būt arī fibromioma, ir tāds, ka izkustējies mugurkaula trešais un ceturtais skriemelis. Tas noticis jau bērnībā un radījis dziļu dievišķā kanāla artērijas deformāciju, kas savukārt vēlāk izveidojusi fibromiomas patoloģisko perēkli.

Vienā no seansiem aicināšu zālē piecelties tos pacientus, kas ir nodevuši anketas, un strādāšu ar viņiem atbilstoši noteiktajai enerģētiskajai diagnozei. Individuālās ārstēšanas īpatnība ir arī tāda, ka šī ārstēšana turpinās visas sērijas gaitā, bet dažkārt arī visu laiku līdz uzvarai. Tā, piemēram, notiek ar onkoloģiskajiem slimniekiem, kuriem nepieciešams pastāvīgs dziedniecisks kontakts ar Vadāmo Enerģiju.

Enerģētiskās kartes visu laiku ir pie manis, tāpēc iedarbība ir nepārtraukta."

Ne vienmēr ārstēšana klīnikā noris ātri un nesāpīgi. Dažkārt slimības atkāpjas ar lielām grūtībām, dažkārt nepieciešams ilgs laiks. Šajā laikā pacienti pārdzīvo veselu jūtu gammu, taču viņu ticība un neatlaidība vainagojas ar brīnišķīgiem rezultātiem.

No slimības vēstures 1014778 (dzimšanasgads 1956.): "Esiet sveicināts, mīļais Sergej Sergejevič!

Apmeklēju piekto seansu sēriju.

Reiz pavisam pēkšņi sāku justies slikti: sāp galva, vemšana, drudzis, nespēks, dzemdes asiņošana.

Aizgāju uz slimnīcu, bet tur uzdeva tikai vienu jautājumu: vai neesat stāvoklī? Tā arī bija visa ārstēšana.

Aptiekā nopirku tabletes, ar tām tad arī ārstējos. Bet kļuva aizvien sliktāk. Sāp mugura, nevaru apsēsties, asteskauls smeldz. Taču slimnīcā atkārto vienu un to pašu: vai nu kādreiz esat kritusi, vai arī tā ir osteohondroze. Nu kā lai uzticas ārstiem? Es slimās vietas visu laiku sildīju, smērēju, lietoju svecītes utt.

Taču uzlabošanās nebija. Un tad arī nieres sāka streikot: akmeņi un kolikas, cistīts, sāpēja kāju locītavas, pa trepēm nevarēju uzkāpt mežonīgas sāpes. Bija traucēta kustību koordinācija, bez citu palīdzības baidījos kaut kur iet. Krūtī izveidojās audzējs. USI izmeklēšana parādīja: fībromioma 14 nedēļas, vairogdziedzeris, ārsta vārdiem runājot, "kā kožu saēsts". Bet, ko tas nozīmē, viņš nezinot. Teica jāskatās asinis. Strādāt vairs nespēju. Tādā stāvoklī arī nokļuvu Pirmajā medicīnas institūtā uz operāciju. Par laimi, izrādījās, ka tā ir cista. Tur mani izmeklēja, un viens gudrs docents teica: "No radikulīta mugura nevar tik stipri sāpēt, nofotografēsim viņai muguru. Viņai taču puse krūts nogriezta…"

Nofotografēja un bija pārsteigti: atrada zarnu kaula audzēju 3x5x3,5 cm. Nosūtīja uz onkoloģijas zinātniskās pētniecības institūtu. Tur apskatīja un ieteica spieķi, tabletes un svecītes. Teica, lai pēc sešiem mēnešiem ierodos pie viņiem uz pārbaudi. Un viss. Kā es jutos! Lūdzu Dievu, lai viņš ņem mani pie sevis. Pašai nebija spēka izšķirties par šādu soli. Tā bija elle! Dzīve plūda man garām, bet es stāvēju maliņā kā piekauts, pamests un klaiņojošs suns, kas nevienam nav vajadzīgs. No sāpēm un ciešanām, no sadzīves mocībām locījos kā tārps. Es no visiem atsvešinājos, nevienu negribēju redzēt, dienām ilgi bezmērķīgi gulēju gultā. Bērni pamazām no manis novērsās, dzīvojām kā slikti kaimiņi zem viena jumta.

No bezizejas sajūtas un vientu​lības palēnām juku prātā.

Un tad kāda ārste ieteica dabūt abonementu "pie Doktora Konovalova". Es ar smaidu uzklausīju viņas vārdus un nepiešķīru tiem nekādu nozīmi. Taču kāda iekšējā balss teica: "Pamēģini, ja nu pēkšņi palīdzēs?" Laiks gāja, bet es tā arī nebiju sadūšojusies aiziet pie Jums. Atceros, gulēju, pēc tam strauji uzlēcu kājās, apģērbos un braucu uz mūzikholu. Tas notika 1998. gada 18. janvārī. Piegāju pie kases, lūdzu biļeti uz S. Konovalovu. Kasiere uz mani paskatījās un sacīja: "Tūlīt uzzināsim, vai esat laimīga. Uz kuru seansu gribat no rīta vai vakarā?" Es padomāju un teicu: "No rīta." "Laimīga," sacīja kasiere, "pirms kādām desmit minūtēm viens cilvēks atnesa biļeti, nevarot tikt tajā laikā." Bet 1998. gada 19. janvārī bija Tā Kunga Kristības svētki. Tā mēs ar Jums satikāmies, mans mīļais Doktor, un tāda es pie Jums ierados.

Tiklīdz atskanēja Jūsu klavierspēle, sāku raudāt, sākumā klusu, pēc tam tikko spēju valdīt asaras un šņukstus. Kad sākās seansa galvenā daļa, atceros, ka kaut kas līdzīgs ceriņkrāsas mākonītim mani apņēma un iegāja manī. Es izbijos, un šis mākonītis aizplūda.

Pirmās seansu sērijas laikā bija ļoti stipras sāpes mugurā, nespēju nosēdēt, bet Jūs visu laiku stāstījāt par kaut kādām šūnām, Smalko ķermeni utt. Gribējās piecelties un iet prom, Jūsu balss, ja runājam godīgi, mani pat kaitināja. Seansu galvenā daļa man bija īstas mocības. Domāju: kaut kādi

murgi, kur es esmu nokļuvusi, kāpēc man tas viss? Viņi visi ekstrasensi, burvji, magi ir vienādi. Kālab viņi man ir vajadzīgi? Bet iekšējā balss saka: ne​steidzies, pagaidi. Tā es pirmo sēriju kaut kā nomo​cījos.

Otrās sērijas procedūras laikā mugurkauls pēkšņi tik loti izstiepās, ka tik tikko noturējos kājās. Otrās un trešās sērijas starplaikā mājās pacēlās kuņģis un zarnu trakts, es tā arī nesapratu, kas notiek, atkal kā tāda muļķe izbijos. Bet trešās sērijas laikā pēc ceturtā vai piektā seansa sajutu, ka sēžu un nejūtu sāpes, esmu pat atspiedusies pret krēsla atzveltni. Biju laimīga. Es iekšēji kliedzu Jums: "Sergej Sergejevič, paskatieties uz mani, es sēžu! Jūs redzat es sēžu! Trīs gadus neesmu sēdējusi!" Baidījos, ka patiešām sākšu skaļi kliegt. Biju bezgala laimīga.

Ceturtās sērijas laikā man atkal viss sāka sāpēt: visas locītavas, pirksti, krūšu kauls, kaklu nevarēju pagriezt, sāpēja operētā krūts. Bet es neiedzēru nevienu tableti, neapmeklēju nevienu ārstu. Gulēt nevarēju, no sāpēm raudāju, nespēju pagriezties uz sāniem. Taču es visu pacietu, kā Jūs man teicāt: "Ciet, dzirdi, ciet." Bija vemšana, drudzis, bija ļoti slikti. Piektās sērijas laikā tas viss pakāpeniski sāka pāriet.

Esmu tik laimīga.

Bet tagad mana mazā atskaite: sāpes ceļgalos norimušas, skrienu pa kāpnēm kā kaziņa, kustību koordinācija uzlabojusies, galvassāpes gandrīz izzudušas, sāpes sirdī mitējušās, nezinu vairs, kas ir cistīts, akmeņu nav, koliku nav, asinsspiediens 120:80, velkošās sāpes vēdera lejasdaļā izzudušas, hemoroīdi samazinājušies un neasiņo, kājas kļuvušas tievas, muguru varu saliekt, gaita pavisam viegla.

Un vēl ir izzuduši daudzi sīkumi, par kuriem es, godīgi sakot, esmu pat aizmirsusi.

Bet pats galvenais, Sergej Sergejevič, es atkal esmu sākusi smaidīt un kaut ko klusiņām pie sevis dungot. Atkal gribas labi izskatīties. Daudzi teic, ka esmu kļuvusi skaistāka. Ar bērniem viss nokārtojies.

Jaunākais saka: "Māmiņ, tu esi pārvērtusies, ļauj, es tevi noskūpstīšu uz zemeņsārtā vaiga." Visu laiku prasa: kas tas Konovalovs tāds ir? Es viņiem atbildu: "Tas ir mans Doktors, viņš mani māca un ārstē."

"Ko viņš tev māca, tu taču esi jau liela?" Bet es atbildu: "Pārāk daudz divnieku esmu dzīvē sapelnījusi, tagad jāsteidz izlabot."

Bail pat domāt, kas ar mani būtu noticis bez Jums. Es daudz ko nesaprotu. Taču vienu esmu strikti ielāgojusi: cilvēkam nav slimību, bet ir viņa dvēseles stāvoklis. Man bail atskatīties atpakaļ un ieraudzīt, kāda pie Jums ierados. Es negribu tur, negribu atpakaļ. Man ir tāda sajūta, ka esmu ietērpta kristālbaltā kleitā un baidos to nosmērēt, tāpēc eju lēnām un piesardzīgi.

Lai Dievs dod Jums veselību un laimi. Paldies.

P S. Ir jādzīvo, ir jācīnās par dzīvi, jo gadās visādi kuriozi. Varbūt man šajā dzīvē nav laimējies, varbūt tāds ir mans liktenis, tātad tas viss ir jāpārdzīvo un godam ar to jātiek galā. Taču, lai to spētu, jābūt ļoti stipram, bet galvenais nedrīkst apjukt, nedrīkst sevi pazaudēt. Lūk, to, Sergej Sergejevič, Jūs man mācāt. Man vēl nekad neviens šajā dzīvē nav teicis: "Es paņemu tavas sāpes." Kuram gan ienāks prātā paņemt svešas sāpes, īpaši tagad. Lai svētīts top Jūsu vārds, mīļais Doktor!

Cieņā, Jūsu paciente un skolniece" Tāds ir ceļš, kas pacientiem jānoiet kopā ar Doktoru. Šīs slimības vēstures citētas vēl arī tāpēc, lai lasītājs saprastu, ka Doktora Konovalova klīnikā ārstē nevis kādu konkrētu slimību, kas atbilst klīniskajai diagnozei, bet gan slimo cilvēku.

Tāpēc klīnikas statistikai ir savas īpatnības. No vienas puses, kā jebkurā sevi cienījošā ārstniecības iestādē, klīnikā ir arhīvs un informācijas un statistikas datorcentrs, kur atbilstoši valstī pieņemtajai kārtībai fiksēti visi klīnikas pacienti pēc visām slimību klīniskajām formām. Un varētu atsevišķā grāmatā izdot visus šos materiālus, kas būtu pelnījuši ne vienu vien desmitu doktora disertāciju. Bet, no otras puses, un tas Doktoram ir galvenais statistika tiek apkopota pēc parametriem, kādu parastā zinātniski ārstnieciskajā iestādē nav. Klīniskā diagnoze taču ir tikai konkrētā pacienta slimības ārējā izpausme; desmit, divdesmit, trīsdesmit diagnozes tā ir tikai vienas slimības ārējā izpausme. Tāpēc galvenā statistikas vienība, ja tā var izteikties, klīnikā ir cilvēks. Bet tas nozīmē, ka pat banālas iesnas katram izpaužas citādi. Klīnikas darba mērķis ir panākt pacienta pilnīgu izārstēšanos neatkarīgi no viņa vecuma,

diagnožu skaita, slimības ilguma. Jūs jautāsit: vai šis mērķis ir sasniedzams? Jā, un tūkstošiem klīnikas pacientu to jau ir sasnieguši.

7. nodaļa vispĀrĪgie praktiskie ieteikumi Pirmā grāmata bija gandrīz jau uzrakstīta, un tad man kļuva neomulīgi. Ja desmitiem tūkstošu cilvēku izlasīs par iespēju pilnībā izārstēties, vai tas neradīs problēmas klīnikai? Visvairāk es baidījos par to, ka izveidosies rinda pēc biļetēm un, iespējams, tie, kas ārstējas sen, nevarēs tikt uz ārstēšanos. Jo pat tagad, bez jebkādas reklāmas, biļetes dažkārt izpērk jau pirmajā pārdošanas dienā. Taču S. Konovalovs uzskata, ka tā nenotiks. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēki neprot un nevēlas rūpēties par sevi. Ārstēšanās klīnikā prasa laiku. Viena seansu sērija ilgst mēnesi. "Ārstējos jau veselu mēnesi un nekāda rezultāta," kāds var sūdzēties, aizmirstot, ka seansu sērija tās ir tikai divdesmit stundas, proti, nepilna diennakts. Turklāt noteiktās stundās jūs nedzerat zāles, kas bojā organismu. Bet enerģija, kas uzkrājusies organismā, jau ir uzsākusi dziedināšanu. Un šā darba rezultāti drīz būs jūtami.

Kāpēc tad mēs tā taupām savu laiku, nevis veselību? Piecu nedēļu laikā ietaupot šīs divdesmit stundas, mēs par gadiem saīsinām savu dzīvi. Kāds dīvains taupīgums attiecībā uz minūtēm un kāda izšķērdība attiecībā uz gadiem! "Slinkums," uzskata S. Konovalovs: "vienaldzīga, bezatbildīga attieksme pret sevi. Cilvēks uzskata, ka, piemēram, artroze kaut kad pāries pati no sevis. Taču slimība ar katru dienu, mēnesi un gadu aizvien vairāk iedragā veselību, pilnīgi objektīvi kļūst aizvien sliktāk, bet cilvēks sēž. Rij tabletes, labākajā gadījumā apmeklē kādas procedūras. Tas pats attiecas arī uz visām citām slimībām. Kaut kāds Doktors Konovalovs ar savām zālēm. Cilvēks ar šādu attieksmi attaisno savu slinkumu. Un nenāk pie manis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā gadījumā attaisnoties ir daudz vieglāk, jo ārstēšanās pie manis ir pretrunā ar vispārpieņemtajām metodēm."

Daži, kurus moka briesmīgas sāpes, uzskata par apgrūtinājumu nobraukt vienu pieturu līdz klīnikai.

Un, lai gan, kā varētu likties, tas ir pretrunā ar veselo saprātu, šo "dažu" nebūt nav tik maz. Taču ir arī citi pacienti, kuri uz seansiem brauc ne tikai no tālām Sanktpēterburgas priekšpilsētām, bet arī no Pleskavas un Novgorodas apgabala. Brauc pat no Maskavas un pēc seansa steidzas uz nakts vilcienu, lai no rīta paspētu uz darbu.

Atsaukties uz ārstēšanas dārdzību ir gluži vienkārši smieklīgi, tāpēc ka tā maksā tikpat, cik viena kastīte labu importa vitamīnu. Un tomēr cilvēki atrod neskaitāmus ieganstus, lai attaisnotu barbarisko attieksmi pret sevi un savu veselību.

Doktors ir stingrs. Par īsteniem "savējiem" viņš uzskata tikai tos pacientus, kuri izvirzījuši mērķi pilnībā izārstēties. To nav pārāk daudz, varbūt daži tūkstoši daudzmiljonu pilsētā, taču Doktora sirds ir atvērta visiem, un viņš ziedo visus savus spēkus, lai šos pacientus atbalstītu grūtajā ceļā. Šajā grāmatā es tikai ieskicēju Doktora veselības koncepciju. Teorija tiks izklāstīta viņa turpmākajās grāmatās, no kurām uzzināsit par slimību rašanās cēloņiem un avotiem, par veselības koncepciju un daudz ko citu. Tomēr dažus vispārīgus ieteikumus veselīga dzīvesveida ievērošanai S. Konovalovs piekrita izklāstīt jau šeit.

Vispirms ir jāpatur prātā, ka slimības nesākas ar to brīdi, kad cilvēks sajūt sāpes, un ne tad, kad ārsts nosaka diagnozi. Slimības cēlonis meklējams cilvēka dzīvesveidā, vina uzvedībā utt.

1.Viena no mūsu laikmeta slimībām skar acis. Tāda ir katarakta, glaukoma, progresējoša tuvredzība, redzes nerva ati'ofīja. Kāpēc šīs slimības ir tik ļoti izplatītas tieši mūsdienās? Tāpēc, ka mēs nesaudzējam acis. Divdesmitais gadsimts cilvēcei uzdāvināja elektrisko spuldzīti, un, kamēr tā ar sajūsmu un naivi raudzījās uz jauno gaismas avotu, radās arī jaunas slimības. Vēl pirms simt gadiem cilvēka acs nepazina nesaudzīgo elektrisko gaismu, bija radusi tikai pie saules un uguns (sveces) dabiskās gaismas. Līdz ar saulrietu aktīvā dzīve pārtrūka, acis atpūtās. Mūsdienās faktiski dienu un nakti uz mums iedarbojas elektriskā gaisma. Uz​liesmojoša gaisma, īpaši tad, ja spuldzi ieslēdz tumsā (agri no rīta pamostoties, naktī ejot uz tualeti), momentāni rada tīklenes mikroapdegumu. Ar laiku šis apdegums pastiprinās, dažiem cilvēkiem provocējot makula distrofiju, tīklenes distrofiju, redzes nerva distrofiju, kataraktu utt. Tādu

pašu iedarbību rada daudzas pie televizora pavadītas stundas, darbs ar datoru, kuram nav aizsargekrāna, lasīšana pie galda lampas. Taču uz tīkleni visnegatīvāk iedarbojas gaisma, kas uz​liesmo tumsā.

Lai kaut daļēji mazinātu šo iedarbību un izvairītos no mikroapdegumiem, pirms gaismas ieslēgšanas aizveriet acis. Pēc ieslēgšanas dažas sekundes pastāviet ar aizvērtām acīm (skaitiet līdz desmit). Gaisma spiedīsies cauri plakstiem, un acis pie tās pieradīs pamazām. Kad acis atvērsit, tās pie gaismas jau būs "pieradušas". Vēl labāk, ja mājās degs mazas sarkanas naktslampiņas, ar kuru gaismu pietiek, lai naktī pieceltos un aizietu, piemēram, uz tualeti vai uz virtuvi padzerties.

2. Mūsdienās cilvēks vienā dienā saņem tādu informācijas daudzumu, kādu agrāk saņēma visa mūža laikā. Bet cilvēka smadzeņu apjoms pēdējos gadu simtos nav palielinājies, nervu receptori nav mainījušies. Iespējams, ka nākamajos tūkstoš gados smadzenēs notiks kaut kādas pārmaiņas un tās "pielāgosies" milzīgajai informācijas plūsmai. Bet šobrīd tas vēl nav noticis, tāpēc mūsu organisms uz to atbild ar stresu. "Informācijas vinegretā", ko mēs ik dienas uzņemam, ir ne vairāk kā 2 procenti mums nepieciešamās informācijas. Tās pārējā daļa vienīgi piesārņo smadzenes, veicina stresu.

Interesanti, ka tas nav vajadzīgs ne mums, ne mūsu organismam, taču ieraduma dēļ mēs ik dienas paši sev radām stresu. No rīta pamostamies un tūdaļ ieslēdzam televizoru vai radiOj no kura pār mums gāžas informācijas straume. Šajā laikā pošamies uz darbu, un ieslēgtais televizors mums kalpo vienīgi kā fons.

Pie metro pērkam avīzes vai mašināli tās paņemam no bezmaksas produkcijas izplatītājiem, kas parasti stāv pie ieejas. Lai īsinātu braukšanas laiku, iedziļināmies lasīšanā, atkal saņemot kādu porciju nevajadzīgas informācijas un noslogojot smadzenes. Darbs, īpaši tad, ja tas ir saistīts ar datoru, arī rada lielu informatīvu slodzi. Mājupceļā atkal avīze, mājās atkal televizors. Ja ir tik liela slodze uz smadzenēm, nav jābrīnās, ka daudzi sūdzas par sliktu miegu, par to, ka "ne no šā, ne no tā" hipertonija, astma, kaudze slimību, kuru īstenais cēlonis ir mūsdienu cilvēka pārslogotība ar informāciju. Un tas ietekmē ne tikai pašu cilvēku, bet arī viņa bērnus, novedot pie hro​nisku slimību rašanās un invaliditātes.

Doktora padomi, kā pārvarēt informatīvo pārslodzi, ir pietiekami vienkārši un viegli izpildāmi. Ja tie jums liks vienīgi pasmaidīt, ieteicu padomāt par to, cik lielā mērā jūs rūpējaties par sevi un cik dārga jums ir savu bērnu veselība.

Pirmām kārtām S. Konovalovs ieteic katram noteikt savus mērķus, apsvērt, ko tad īsti jūs gribat. Nav katrā ziņā jāizvirza mērķis visam mūžam, var to izvēlēties tuvākajiem 5 10 gadiem. Kad mērķis nosprausts, nenovirzieties no sava ceļa, nešķiediet garas stundas bezmērķīgai laika pavadīšanai.

Pamostoties no rīta, vislabāk ir ieslēgt mūziku. Nav pat svarīgi, kāda mūzika tā ir klasiskā vai mūsdienīgā. Galvenais, lai tā atbilst jūsu noskaņojumam. Cilvēka noskaņojumam atbilstoša mūzika var būt nomierinoša vai, tieši otrādi, uz​mundrinoša. Bet tā cilvēkā rada harmoniju un līdzsvaru.

Atsakieties no avīzes lasīšanas, kad braucat sabiedriskajā transportlīdzeklī. Lai smadzenes nenoslogotu ar nevajadzīgu informāciju, neuzņemiet negatīvo informāciju, kuras mūsdienu laikrakstos ir daudz vairāk nekā pozitīvās. Mūsdienu žurnālistika ir reklāmas ķīlniece. Vairumu rakstu ir pasūtījuši reklāmdevēji. Tāpēc lasot jūs dzirdat nevis neatkarīga žurnālista viedokli, bet to pašu apnicīgo reklāmu, tikai citā ietērpā. Lasīšanas vietā gluži vienkārši atpūtieties. Varat aizvērt acis, atslābināties.

Pēc atgriešanās mājās pirmām kārtām nomierinieties. Atkal ieslēdziet iemīļoto mūziku vai pat paskatieties televīzijas raidījumu, kas jūs nomierinās. Šaušana un vardarbība, ko dienu un nakti rāda televīzija visos kanālos, neatkarīgi no tā, cik jutīgs esat, neviļus jūs pārveido. Uzņemot šādu informāciju, jūs pēkšņi, kā mēdz teikt, "ne no šā, ne no tā" kļūstat agresīvs. Dienu no dienas pie televizoru ekrāniem cilvēce tiek pieradināta pie masveida slepkavībām, vardarbības utt. Šo ieradumu jaunie cilvēki, kas tikko kā nodibinājuši ģimeni, var nodot tālāk saviem bērniem.

Cilvēku pozitīvi ietekmēs vakara pastaiga, tā likvidēs pārliekās informācijas radīto stresu. Ja negribat staigāt, pasēdiet kādu laiku pie atvērta loga, paklausieties nomierinošu mūziku. Miera sajūta lūk, kas vajadzīgs cilvēkam, nevis "kastes" ieslēgšana.

3. Veselīgs ēšanas režīms ir tāds režīms, ja ēdat, kad vēlaties. Uzticieties savam organismam: gribat

ēdiet, negribat nevajag. Protams, runa šajā gadījumā ir tikai par relatīvi veseliem cilvēkiem. Šie padomi nekādā gadījumā nav domāti slimajiem, kuriem slimības dēļ jāēd noteiktās stundās (piemēram, cukura diabēta slimniekiem).

Ja jums darbā ir īpašs pusdienu laiks, bet apetītes nav, neejiet uz ēdnīcu tikai tādēļ, ka pienācis laiks pusdienot. Labāk paņemiet kaut ko līdzi un paēdiet tad, kad sagribēsies. Gribas ēst piecas reizes dienā lūdzu, gribas desmit reizes uz veselību. Naktī pamostaties, tāpēc ka gribas ēst, paēdiet. Bet nespiediet sevi ēst tad, kad negribas. Piemēram, no rīta, kad nav izsalkuma sajūtas, bet jūs ēdat tāpēc, ka līdz pusdienām vēl tālu.

Kā uzskata daži cilvēki, jāēd tādēļ, lai kuņģim būtu ko gremot. Tas nav pareizi. Ja jums ēst negribas, viss ir kārtībā. Protams, ja jūs negremojat košļājamo gumiju. Šis process liek kuņģim un zarnu traktam darboties piespiedu kārtā. To, protams, darīt nedrīkst.

Daudzi interesējas, kuri produkti ir veselīgi, kuri kaitīgi. Kā tie ir jāsagatavo un kādā secībā jāēd. S. Konovalovam šajā jautājumā nav stingru kanonu, un tādu pašu nostāju viņš ieteic saviem pacientiem.

Uzturam, pēc viņa domām, ir jābūt daudzveidīgam. Strikti sadalīta barība tas nav dabiski. Daudzveidīga barība nenozīmē, ka cilvēkam savs organisms pēc saraksta jāpielādē ar simtiem dažādu produktu noteiktā daudzumā. Glu​ži vienkārši šodien jāapēd ābols, rīt bumbieris, šodien burkāns, rīt kāpostu salāti utt.

Kas attiecas uz gaļu, arī tās lietošana ir atkarīga no jūsu vēlmēm. Gribas ēdiet, rīt negribēsies neēdiet.

Cilvēkiem ar lieko svaru jāņem vērā, ka visi šeit minētie padomi ir domāti veseliem cilvēkiem, bet liekais svars (nevis 1-2 kg, bet 20 30 kg) liecina par kādu organisma sistēmu disfunkciju. Seansos pacienti, neievērojot nekādas speciālas diētas, zaudēja 60 70 kg svara (pacienti, kas svēra 140 un vairāk kg).

Sievietes, kas raizējas par savu apaļīgumu, dažkārt ēd ļoti maz. Bet organisms visu, ko viņas apēd, tūdaļ asimilē. Viņas cenšas ēst pēc iespējas retāk, taču S. Konovalovs šādām pacientēm ieteic ēst pēc iespējas biežāk, aptuveni reizi pusstundā. Taču ēst maz un lietot daudzveidīgu uzturu.

Nemaz nav obligāti pusdienās apēst, teiksim, pirmo, otro, trešo ēdienu un desertu. Tas ir ļoti liels ēdiena daudzums, kuru organisms slikti asimilē. Ja uzskatāt, ka četri ēdieni katrā ziņā ir jānotiesā, tad pēc katra izdariet pusstundu ilgu pārtraukumu. Proti, var apēst, piemēram, pirmo ēdienu un salātus, pēc pusstundas (vai divām stundām kā vēlaties) otro ēdienu utt. Kuņģa nemitīga noslogošana ar milzīgu ēdiena daudzumu noved pie aptaukošanās, pie kuņģa un zarnu trakta dis​funkcijas.

Pēc sātīgas ēšanas vai svētku galda nesteidzieties lietot tagad plaši izreklamētos preparātus "gremošanas uzlabošanai". Arī tad, ja aizkuņģa dziedzeris neizstrādā fermentus pietiekamā daudzumā, nesteidzieties tos lietot. Citādi ar laiku būs tikai sliktāk. Dziedzeri vairs neizstrādās fermentus, jo organisms tos saņem arī bez attiecīgo dziedzeru piepūles. Ja lietosit kādu preparātu, aknu vai aizkuņģa dziedzera funkcijas tikai pasliktināsies. Tātad vajadzība pēc "palīgpreparātiem" ar katru gadu aizvien pieaugs.

4. Turpmākie S. Konovalova ieteikumi attiecas uz dienas plānošanu. Tikai tā nav gluži parasta plānošana, un par to, kādi mehānismi tiek iesaistīti darbā un kas notiek šādas plānošanas laikā, jūs arī uzzināsit no nākamajām grāmatām.

No rītiem mēs parasti drudžaini lecam augšā pēc modinātājpulksteņa zvana, skrienam posties, mazgāties, brokastot un steidzamies uz darbu. Šajā laikā cilvēkam nav ne mirkļa, lai pievērstos sev un savai dzīvei. Tieši savai dzīvei, nevis frizūrai, ārējam izskatam, zābakiem vai izsalkuma apmierināšanai.

Lai gan, jūs piekritīsit, tas ir mazāk svarīgi.

Lai iegūtu laiku, kura tik ļoti pietrūkst, S. Konovalovs ieteic noregulēt modinātājpulksteni tā, lai varētu pamosties tikai 3-5 minūtes agrāk nekā parasti. Turklāt modinātājpulksteņa zvans nekādā gadījumā nedrīkst būt skaļš. Pēc pamošanās nesteidzieties sākt aktīvu darbošanos, strauji neleciet kājās, ļaujiet sev gultā patīksmināties, jo vairāk tāpēc, ka apziņa rītos parasti uz to noskaņo. Sevi modiniet un uz rosīšanos

noskaņojiet pakāpeniski. (Ja esat Doktora pacients, ir jāizsauc Enerģija, tā jāizvada cauri visiem orgāniem un organisma sistēmām. Tas aizņems 20 30 sekundes.) Pēc tam visos sīkumos iztēlojieties gaidāmo dienu no paša sākuma (proti, kopš pamošanās brīža). Iztēlojieties, kā jūs pieceļaties, ejat dušā, dodaties uz virtuvi, brokastojat, saklājat gultu, izejat no mājas, iesildāt mašīnu (vai ejat uz metro), braucat uz darbu, ierodaties darbā. Iztēlojieties pienākumus, kas būs jāpilda, vai darbus, kas jāpaveic tieši šodien, un to, kā pabeidzat savu darba dienu, kurp dodaties pēc tam, kuros veikalos ieejat, kā atgriežaties mājās un ko tur darāt. Visi šie notikumi pēc kārtas līdz pat brīdim, kad atkal būsit gultā, jums domās jāiztēlojas. Tādējādi jūs savam informatīvajam laukam dodat programmu. Jūsu programma iekļausies planētas kopējā informatīvajā laukā un dienas gaitā tiks izpildīta.

Pēc tam var mierīgi piecelties, izdarīt dažus vingrinājumus no šai grāmatā minētajiem un noskaitīt lūgšanu. Nav obligāti jāskaita kāds kanonisks teksts vai dienu no dienas jāatkārto viena un tā pati lūgšana.

Mūsdienu cilvēks var bez tā iztikt. Ir jāvēršas pie Visuma, pie planētas (Doktora pacienti ar viņa starpniecību var vērsties pie Radīšanas Enerģijas) un lūgt, lai šī diena paiet labi.

Pēc tam jūs varat nesteidzoties (S. Konovalovs brīdina, ka steigties nevajag nekad) sākt savus darbus.

Vienkārši? Ļoti vienkārši. Tik vienkārši, ka skeptiķiem var rasties šaubas, vai šie ieteikumi var būt efektīvi. (Bet tieši tādēļ jau viņi ir skeptiķi.) Lai šīs šaubas izkliedētu, minēšu personisku piemēru. Es, būdama psiholoģe, esmu radusi kopš studiju gadiem visus ieteikumus, testus un vingrinājumus sākumā pārbaudīt pati. Tāpēc S. Konovalova ieteikumus par plānošanu sāku pildīt tajā pašā dienā, kad viņš man tos nodiktēja. Vakarā, pirms aizmigšanas, atsaucu atmiņā aizvadīto un iztēlojos nākamo dienu. No rīta, apklusinājusi modinātājpulksteni, es atkal, nu jau detalizētāk, iztēlojos šo dienu un visu, kas man būs jāpaveic. Bet jāpaveic bija daudz. Pirmkārt, es strādāju vienlaikus divās izdevniecībās, tātad daudz rakstu, tāpēc jau sen esmu sev noteikusi normu: aptuveni 7-8 "grāmatas" lappuses dienā. Otrkārt, man ir ģimene: vīrs, kas cauras dienas pavada darbā, un divi dēli, kuriem katru dienu jāpagatavo kaut kas ēdams, kaut kas jāizmazgā un jāsalāpa, jāpalīdz sagatavot mājas darbus. Lai manu pienākumu saraksts būtu pilnīgs, jāpiemin suns, kas trīs reizes dienā sapņo par pastaigu, un mūžīgi izbadējies kaķēns, ko nesen atradu. Un faktiski nav neviena, ar ko šos pienā​kumus varētu sadalīt. Tāpēc kā vāvere ritenī griežos jau no pusastoņiem un gultā iekritu ap vieniem naktī, kad, slīgstot miegā, vēl atceros kādus nepaveiktus sīkumus…

Izpildot S. Konovalova ieteikumus, es, godīgi sakot, nedomāju par to, ko šie ieteikumi man konkrēti dos. Arī ātrus rezultātus negaidīju. Bet nākamajā dienā, pamodusies un darbojoties saskaņā ar iepriekš paredzēto "plānu", es precīzi pulksten divos dienā pēkšņi konstatēju, ka esmu jau paveikusi visu, kam agrāk bija vajadzīga vesela diena. Biju uzrakstījusi savas astoņas lappuses, pagatavojusi pusdienas, izmazgājusi drēbes un pat uzko​pusi dzīvokli. Viss bija izdarīts, bet laika tas prasīja divas reizes mazāk.

Turklāt visu es darīju nesteidzīgi, kas man nav raksturīgi. Es nesteidzos, bet laika patērēju divas reizes mazāk. Un tagad es nodarbojos ar plānošanu katru vakaru un katru rītu. Taču nu jau ieplānoju divas reizes vairāk darbu. Un nesēžu vairs pie datora līdz deviņiem vakarā, kā tas bija agrāk, bet 19 teksta lappuses uzrakstu jau līdz četriem dienā. Pārējā laika atliku likām pietiek mājas darbiem, atpūtai un tam, lai laikus liktos gulēt.

Sēžoties pie datora, mani vairs nepārņem "radīšanas mokas". Teksts veidojas pats, pirksti virs klaviatūras ņirb tik ātri, ka es ne vienmēr paspēju salikt pieturas zīmes. Turklāt tagad aizvien sīkāk konkretizēju savu "plānošanu" tādējādi, lai tā atbilstu maniem mērķiem.

Domāju, ka katram, kas ievēros S. Konovalova ieteikumus, tie palīdzēs savā veidā, tas ir, palīdzēs mainīt dzīvi tieši tā, kā tas nepieciešams jums. Piemēram, kāda mana paziņa, kurai es pastāstīju par saviem panākumiem, arī mēģināja plānot savu dienu un pēkšņi secināja, ka viņai faktiski nav ko plānot un nav ar ko nodarboties, ka viņas dzīve nav piepildīta tā, kā pašai gribētos. Arī tas ir rezultāts. Tagad šī sieviete nopietni pārdomā, kā viņai pietrūkst un ar ko savu dzīvi piepildīt.

Bet tagad nākamais S. Konovalova ieteikums.

5. Gadās tā: jau izgājis pa durvīm, jūs sākat bažīties, ka mājās palicis neizslēgts gludeklis vai televizors, ka neesat izslēdzis gāzi vai kaut ko esat aizmirsis. Rodas bailes. Katrs neviļus atceras parunu: "Griezties atpakaļ nedrīkst, tas uz nelaimi." Uztraukties nevajag. Atgriezieties, paņemiet to, ko esat aizmirsis, pārbaudiet gāzi un elektrību, bet pēc tam pieejiet pie spoguļa un vērīgi 10 -15 sekundes ieskatieties acīs savam atspulgam. Tikai bez steigas, mierīgi! Paskaidrojums, kāpēc nepieciešama šī procedūra, tiks dots otrajā grāmatā.

Tuvojoties pieturai, neskrieniet uz autobusu, kas tūdaļ sāks braukt. Atmetiet domu, ka nākamo vajadzēs ilgi gaidīt, ka jūs varat nokavēt. Tas nav jūsu autobuss! Nesteidzieties tajā iekāpt. Jūs gluži vien​kārši esat izgājis nedaudz agrāk. Ja esat pareizi veicis rīta procedūru, jūsu autobuss atbrauks laikā.

Braucot transportlīdzeklī, stāvot rindā, atrodoties ļaužu pūlī, nekad neskatieties cilvēkiem acīs.

Neļaujiet sevi izprovocēt: neiesaistieties strīdos, nesteidzieties aizstāvēt taisnību, neatbildiet uz rupjību.

Ja jūs pagrūž, pat tad, ja jūtat, ka tas nebija nejauši, neatbildiet uz šādu izlēcienu. Paejiet malā vai aizejiet prom. Cilvēks, kurš pret jums rupji izturējās, ir nožēlas vērts. Varbūt viņš ir vientuļš, nelaimīgs, zaudējis kādu tuvinieku, viņam nav neviena, pret ko izlādēt savu niknumu, viņš nejauši saticis jūs (piemēram, transportlīdzeklī) un savu niknumu izgāž uz jums. Nekādā gadījumā viņam neatbildiet, citādi pazaudēsit sevi, savu enerģiju. Nesāciet polemizēt, necentieties nevienam neko pierādīt, pat tuviem cilvēkiem. Jūs izšķiežat savu enerģiju, un neviens jums to neatdos.

Uzbudinājums, ko izraisa ķīviņi transportlīdzekļos, kad daži cilvēki skaļi spriedelē par tematu: "Tādi ir tie mūsdienu jaunieši nevienam nepiedāvā savu vietu!" nav priekš jums. Piedaloties tajos, var vienīgi iegūt slimības un zaudēt enerģiju. Ja jūs redzat patiešām slimu vecu cilvēku, kam transportlīdzeklī ir grūti nostāvēt, varat pieiet pie sēdoša jaunieša un pieklājīgi palūgt, lai viņš piedāvā savu vietu. Bez uzbudinājuma, atvainojoties, nesludinot "savas tiesības". Un pat tad, ja jums atbildēs rupji, nesāciet lasīt morāli. Transportlīdzeklis, nejaušas tikšanās tā nav īstā vieta un īstais iemesls, lai nodarbotos ar pāraudzi​nāšanu. Jūs cilvēku tik un tā nepārveidosit.

Nekad nedariet to, ko neesat ieplānojis. Bieži gadās, ka cilvēki negaidīti lūdz kaut ko izdarīt, aicina kaut kur aiziet (aizbraukt), teic, ka kādam ir jāpalīdz un tāpēc kaut kur jāaiziet vai kaut kas jāizdara. Katrā ziņā atsakieties. Ja neko tādu šai dienai neesat plānojis, nedariet to. Kā rāda pieredze, visas nepatikšanas, avārijas, nelaimes gadījumi notiek tieši "nejauši". Jā, var būt, ka viss būs kārtībā, ka nekas slikts nenotiks.

Taču nejaušība ir viens no mūsu labklājības ienaidniekiem.

Vientuļi cilvēki dažkārt pat meklē nejaušības: varbūt tieši tad notiks interesanta iepazīšanās, ceļā gadīsies labs cilvēks. Taču arī viņi nedrīkst cerēt uz nejaušību. Iepazīšanās var notikt tajā ceļā, ko esat no rīta paredzējis iet. Turklāt varat katru die​nu plānot tikšanos ar mīļoto cilvēku kā iespēju.

Nekad neplānojiet neko sliktu. Ja kāds ģimenes loceklis kavējas, nekad nedomājiet, ka noticis kas slikts: uzbrukuši huligāni, uzbraukusi mašīna un tamlīdzīgas šausmas. Arī tā taču ir plānošana!

Neuztraucieties pirms eksāmena, neatkārtojiet: "Ja nu nenoliks, ja nu izkritīs." Arī tā ir plānošana. Nekad nemētājieties ar tādiem izteicieniem: "Kaut tu izputētu", "Kaut tevi velns parautu" u.tml. Ja kāds kaut ko tamlīdzīgu saka jums, pārmetiet krustu vai domās šim cilvēkam novēliet nedaudz veselības un laimes. Jo kaut ko tādu var teikt tikai slims, nelaimīgs cilvēks. Jums vienmēr tas jāpatur prātā un jāsaprot, jābūt mierīgam, nepieļaujot sirdī nedz uzbudinājumu, nedz naidu.

Neļaujiet sevi izprovocēt čigāniem, nepiekrītiet nekādiem piedāvājumiem "pazīlēt, pareģot nākotni", ejiet projām no cilvēkiem, kuri teic, ka jūs jāatbrīvo no ļaunas acs, ka jums ir slikts biolauks utt.

Nelietojiet vārdu "velns". Plaši izplatītās tāda tipa parunas kā "velns viņu zina" ir savdabīgs aicinājums attiecīgajiem spēkiem, kas ne pie kā laba nenovedīs. Ir daudz pareizāk un drošāk teikt: "Dievs vien zina."

Neieviesiet "ragaino" savā leksikā, neievediet savā mājā. Un viņa vārdu nepiesauciet ne tikai skaļi, bet pat domās.

Vakaros, pirms gulētiešanas, katrā ziņā dušājānoskalo no sevis aizvadītās dienas enerģētika. Pēc

dušas vislabāk ir neslaucīties, bet uzmest frotē halātu. Nevajag lietot fēnu. Nevajag turēt televizoru guļamistabā. (Doktora pacienti pirms gulētiešanas izpilda speciālu rituālu, par kuru jau bija runa.)

Novēliet labunakti savas ģimenes locekļiem.

Kad esat apgūlies gultā un aizvēris acis, atsauciet atmiņā visu aizvadīto dienu tādā pašā secībā, kādā to plānojāt no rīta. Pēc tam pateicieties Tam Kungam, sargeņģelim, pašam sev, cilvēkiem, kuri šajā dienā bijuši jums blakus. Un domās pārcelieties uz nākamo dienu, uz "sākumpunktu", kad jūs atvērsit acis.

Iztēlojieties visu nākamo dienu. Tagad varat mierīgi aizmigt.

Ja regulāri pildīsit visus šos ieteikumus, jūsu dzīvesveids kļūs normāls un veselīgs.

Turklāt vajag visu laiku nedaudz plānot nākotni. Ja vasarā pošaties atvaļinājumā, nākamajā mēnesī gatavojaties braukt komandējumā utt., tas viss ir jāplāno. Nepieļaujiet, lai tādi notikumi kļūtu "nejauši", nepalaidiet tos pašplūsmā. Nav vajadzības šādu plānošanu iekļaut ikrīta un ikvakara plānu sastādīšanā.

Bet paturiet tos sevī. Domājiet par to, kādā datumā un kurp brauksit, pamazām atcerieties, kas jums jāņem līdzi, utt.

Visi šie ieteikumi jums palīdzēs izvairīties no daudzām kļūdām, pārrēķināšanās, nepatikšanām, kuras tik bieži gadās mūsu dzīvē.

Un vēl: reizēm cilvēka dzīvē viss nenotiek tā, kā viņam gribētos. Tāpēc nav noskaņojuma nedz strādāt, nedz pat rītos celties augšā. Nevajag lietot visdažādākos uzmundrinājumus, ļaujoties meliem. Ir tikai vienmēr jāpatur prātā, ka gaidāmā diena tā ir tava diena. Tā ir tāda tava diena, kas nekad neatkārtosies. Tu nevarēsi to nodzīvot vēlreiz. Skaties uz šo dienu tā, it kā tā būtu pēdējā. Ne tādā nozīmē, ka rīt tevis nebūs, bet tādā, ka šī diena nekad neatkārtosies. Tad uz visu var palūkoties no cita redzes leņķa. Tas, kas agrāk šķita atbaidošs laiks, kļūs par patīkamu lietutiņu. Slapjš sniegs, slapjdraņķis brīnišķīgi, arī tas taču neatkārtosies.

6. Seansos S. Konovalovs ne reizi vien ir pievērsies bērnu audzināšanas problēmai. Pacienti bieži raksta, ka dzīve kopā ar pieaugušiem bērniem pārvērtusies par īstu elli, no kuras nav izejas. Savukārt bērni, dažkārt pavisam mazi, Doktoram raksta, ka ienīst savus vecākus. "Būtu gatava viņu nosist!" kāda meitenīte rakstīja par savu māti.

S. Konovalovs uzskata, ka ar audzināšanu ir jānodarbojas katru dienu, pastāvīgi, sākot ar bērna piedzimšanas brīdi. Visas vecāku atsaukšanās uz laika trūkumu viņš noraida kā nepamatotas, jo uzskata, ka šāda sevis attaisnošana parasti ne pie kā laba nenoved. Ja bērns jau ir uzaudzis apstākļos, kad viņam pietrūkst vecāku uzmanības, gādības un glāstu, diezin vai vēlāk var kaut ko kardināli mainīt. Izaudzis viņš visdrīzāk saviem vecākiem atbildēs ar to pašu (labākajā gadījumā). Doktors aicina vecākus nekad neiejaukties pieaugušo bērnu lietās, nelasīt morāli, neko neprasīt tikai tāpēc vien, ka esat vinu vecāki.

Kas attiecas uz maziem bērniem, tad nekādā gadījumā nedrīkst uz viņiem izdarīt spiedienu, atsaucoties uz to, ka esat pieaudzis, stiprāks vai gudrāks. Tieši spiediens noved pie tā, ka vecākiem un bērniem gribas vienam otru "nosist". Gādība, uzmanība un mīlestība tas ir normālu attiecību pamats.

Bērnam fiziski ir jāsajūt gādība, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka vecāki viņu mīl vienmēr, nevis tikai tad, kad viņš rīkojas tā, kā vecākiem patīk, un nedara neko tādu, kas viņiem nepatīk.

S. Konovalovs apgalvo, ka bērns par 85 95 procentiem izveidojas jau pirms dzimšanas. Viņa informatīvais lauks uzsūc visu, kas ir ap māti grūtniecības laikā. Bērna attīstību ietekmē gan emocionālais fons, gan attiecības ar apkārtējiem, gan jebkura māti ieskaujošās telpas informatīvā iedarbība, iespējams, pat tāda, kuru viņa pati ne​apzinās.

NOBEIGUMA VIETĀ Šajā grāmatā ir ietverts daudz kas. Tā ir labā vēsts, kas sniedz nenovērtējamu informāciju par pilnīgas izveseļošanās iespējamību. Tas ir stāsts par unikālo Doktoru, kas pacientus dziedina ar Radīšanas Enerģijas palīdzību. Un vēl tā sagatavo lasītāju ar Doktora starpniecību nākošās Dzīvā Visuma informācijas uztveršanai. Lasītājam vispirms vajag kopā ar Doktoru soli pa solim, dienu pēc dienas noiet viņa ceļu, iepazīties ar viņa dziedniecības prakses rezultātiem, izprast, cik globālas perspektīvas paveras, lai pēc tam iepazītos ar Doktora izstrādāto slimības un veselības teoriju, uzzinātu par Smalkā ķermeņa uzbūvi un uztvertu milzīgi apjomīgās zināšanas, ko Doktoram pavēris Dzīvais Visums.

S. Konovalovs jau daudzus gadus uztur kontaktu ar Radīšanas Enerģiju, sazinās ar Dzīvo Visumu.

Protams, šī saskare attīstās, gadu gaitā mainās un tagad nenoris tā, kā viss notika pirms septiņiem gadiem, tā, kā bija sākumā. Palielinās abpusējā uzticēšanās, pieaug zināšanas, tiek saņemta aizvien jauna informācija.

"Jebkura ģenialitāte," skaidro S. Konovalovs, "vai tā izpaužas dzejniekā, māksliniekā, mūziķī, zinātniekā, vienmēr ir saistīta ar Enerģiju, ar informatīvo lauku, ar Dzīvo Visumu. Tas, ko ģēnijs "rada", Visumā jau pastāv. Viņš, saskaroties ar Enerģiju, tikai to atveido."

Doktors ir pārliecināts, ka ikviens cilvēks uz Zemes saskaras ar Enerģiju. Enerģija ir Visuma dzīvā substance, tā "pienāk klāt" katram un pārbauda cilvēka gatavību to uztvert. Protams, no miljardiem cilvēku tā gluži vienkārši "atlec nost", jo nespēj nodibināt kontaktu. Un tikai tad, kad cilvēks ir atvērts, tā sāk viņā ieplūst: dod zināšanas un ļauj sajust, ka kaut kas notiek. Reālajā dzīvē tas atbilst sava Ceļa meklēšanai un atrašanai. Kad cilvēks šo ceļu atradis, kad kontakts ar Enerģiju vēl ir vājš, bet jau pastāv, pats galvenais ir, ejot pa šo savu Ceļu, saglabāt tīrus centienus un godīgumu. Ja nodibinājies kontakts ar Enerģiju, tas nozīmē, ka cilvēks ir izraudzīts noteiktu mērķu sasniegšanai. Kāpēc tu esi izraudzīts? Kas tev ir jāizdara? Pilnīga nodošanās savam darbam un absolūts godīgums satuvina ar Visuma dzīvo substanci, veicina sav​starpēju saplūsmi, un tad pienāk laiks, kad ar tevi sāk "runāt".

S. Konovalovs ir nogājis garu Iesvaidīšanas ceļu un apgalvo, ka šis brīdis ir visnotaļ svarīgs: ar tevi sāk runāt tavās domās. Tas nenotiek uzreiz, dažu dienu vai mēnešu laikā. Tas notiek tikai tad, kad kontakts kļūst stabils un cilvēks spēj sadzirdēt un saprast… savas domas. Spēj saprast, ka tās nav paša domas un zināšanas, tāpēc ka agrāk to nebija, tās ir "devis" Visums.

Pats S. Konovalovs pa šo ceļu ir aizgājis vēl tālāk: tagad viņš ne tikai vienkārši sarunājas ar Visumu, bet strīdas ar to. Vienā no seansiem 1998. gada decembra sērijā Doktors savā uzrunā, vēršoties pie Tā Kunga, teica vārdus, kurus izdzirdējusi zāle burtiski sastinga. Mēs visi tos izpratām pēc tam, daudz vēlāk…

"Kungs! Es ne tikai vienkārši lūdzu. Es pieprasu visu savu pacientu izdziedināšanu…" Tie bija ne tikai zālē izskanējuši vārdi. Tie apliecināja lielo uz​ticēšanos, kāda pastāv starp viņu un Dzīvo Visumu. Un tie apliecināja milzīgo uzticēšanos mums, cil​vēkiem, kas atradāmies zālē.

S. Konovalovs prot izsaukt Enerģiju un to vadīt. Tā ir savstarpējās uzticēšanās virsotne, taču Doktors zina, ka aiz šīs virsotnes slejas vēl augstākas, neiepazītas, nesasniedzamas virsotnes. Zināšanas padziļinās, vairojas pieredze. Tagad viņš pacientiem remdē sāpes pirms seansa. Agrāk to nedarīja, tāpēc ka neprata, nezināja kā. Tagad viņš remdē sāpes arī ar mūziku. Pirksti uz kādu sekundes daļu sastingst virs taustiņiem un zālē vēl kādam sāpes mitējušās, vēl kādam ir kļuvis vieglāk elpot, vieglāk dzīvot. Agrāk viņš neprata panākt, lai orgāni paceļas atgriežas savā vietā. Bet tagad viena seansa, proti, divu stundu laikā tas notiek simtiem pa​cientu.

Agrāk, pirms septiņiem astoņiem gadiem, S. Konovalovs Enerģiju sajuta kā milzīgu smagumu, sajuta milzīgu fizisku spiedienu. Spēks tādējādi lika viņam saprast: esmu klāt. Spiediens bija nenoturams,

nekontrolējams, dažkārt nepatīkams. Spēks taču nesajūt sava spiediena pakāpi. Tagad viņš ir iemācījies Spēku "saturēt", kad tas ierodas. Tā atnākšana vienmēr liecina par to, ka pienācis laiks kontaktēties. Taču tagad kontakts noris do​mas līmenī.

S. Konovalova dzīvē ir gadījies, ka Enerģija atnāk arī ar citu mērķi… 1995. gadā viņš kopā ar sievu mašīnā no Sanktpēterburgas brauca uz Ukrainu. Ceļš bija visnotaļ parasts, mierīgs. Bet, tuvojoties Vitebskai, viņi pēkšņi sajuta, ka viņus pavada Enerģija. Sieva bija izbrīnījusies un pat teica: "Paskat vien, mēs esam tik tālu no mājām, drāžamies ar tādu ātrumu, bet tā ir mūs panākusi…" Kaut kas tāds vēl nekad nebija noticis.

Ar katru nobraukto metru Enerģijas spiediens kļuva jaušamāks un spēcīgāks. Abi braucēji juta: notiek kaut kas dīvains, taču nekādi nespēja izprast šāda pēkšņa eskorta iemeslu. Jo tuvāk nāca pilsēta, jo Enerģijas spiediens pastiprinājās.

Taču viņi tikai traucās uz priekšu, un kādā brīdī S. Konovalovs sāka apdzīt kravas mašīnu ar piekabi. Un pēkšņi, kad viņa mašīna atradās tieši starp kravas mašīnu un piekabi, smagā mašīna negaidīti, bez jebkādiem brīdinājuma signāliem, sāka nogriezties pa kreisi, uz lauku ceļu. Un, lūk, vieglā mašīna, braucot ar ātrumu 120 kilometri stundā, jau faktiski drāžas virsū smagajai mašīnai. S. Konovalovs tobrīd zaudēja kontroli pār situāciju, stūre izspruka no rokām, viņš neko vairs nespēja darīt. Šajā brīdī šķita, ka nāve ir neizbēgama, ne​novēršama.

Un tad notika kas neticams. Spēks, kas tik neatlaidīgi viņus pavadīja pēdējos kilometrus, pacēla mašīnu virs zemes, acumirklī palielinot ātrumu līdz 180 kilometriem stundā, un… "aizrāva" uz priekšu, nometot uz ceļa tālu priekšā smagajai mašīnai. Mašīna pēc inerces nolidoja vēl 200 metrus un apstājās ceļmalā. Konovaloviem bija vajadzīgas vairākas minūtes, lai aptvertu, ka noticis neiespējamais: viņi ir dzīvi, sveiki un veseli. Kad pirmais satricinājums bija norimis, sieva, pārvarot milzīgu saviļņojumu, vīram teica: "Cik gan Tas Kungs ir atvēlējis mums dzīvot…" Viņi, būdami pārsteigti par Enerģijas tik negaidīto iejaukšanos abu liktenī, sastinguši sēdēja un pateicās tai par izglābšanu, bet garām, galvas saķēruši un acis izvalbījuši, brauca šoferi, kas bija redzējuši visu uz ceļa notikušo. Bet smagās mašīnas šoferis vēl ilgi stāvēja pie mašīnas…

Spēks arī tagad Doktoru sargā, dod padomus, vada. Viņa spēja vadīt Enerģiju pastiprinās, papla​šinās. Dienu no dienas vairojas zināšanas, tās ap​stiprina prakse: tūkstošiem izdziedinātu pacientu.

Reiz es jautāju Doktoram, vai kādi apstākļi varētu viņu piespiest novērsties no sava Ceļa. Viņš atbildēja: "Protams, ja ar planētu notiks kāda katastrofa, ies bojā visa civilizācija…"

Tāpēc Doktora Ceļš, bezgalīgais izzināšanas Ceļš turpinās, un mums visiem ir izredzes pārņemt viņa unikālās zināšanas, ko dāvājis Dzīvais Visums. Šī grāmata ir ne tikai labā vēsts, tajā ir iekļauta arī programma, kas līdztekus cerībām uz izveseļošanos cilvēkam dāvā iespēju patiešām izārstēties. Sargājiet to, laiku pa laikam pārlasiet un vienmēr turiet sev klāt. Ja pēc kāda laika konstatēsit, ka esat atbrīvojies no kādām slimībām un diagnozēm, kas, runājot Doktora vārdiem, ir vairāk nekā ti​cams, tad, lūdzu, paziņojiet par to klīnikai.

"Ja tu, mans mīļais lasītāj, esi pieņēmis šo grāmatu kā labo vēsti, pamēģini iesaistīties mūsu neklātienes seansos. Tas nozīmē, ka noteiktā stundā pēc Maskavas laika tu uz Planētas būsi starp tiem miljoniem cilvēku, pār kuriem plūdīs Radīšanas Enerģija, ko vada Iesvaidītais..

Es nešaubos, ka rezultāti tev būs negaidīti satriecoši un izpaudīsies gan kā tavu slimību, gan kā daudzu dzīves problēmu izzušana.

Tikai paturi prātā, ka ne jau viss notiek tūlīt. Dažiem šim nolūkam vajadzēs ilgu laiku, varbūt pat vairākus gadus. Galvenais ir ticība, tāpat kā maniem mīļajiem pacientiem.

Par visiem saviem rezultātiem raksti man, raksti mūsu klīnikai. Mēs tevi pieņemsim, lai arī cik tālu tu no mums atrastos.

Es piedāvāju tev, mans mīļais lasītāj, mans nākamais pacient, savas mums adresētās vēstules sākumā aizpildīt anketu.

DOKTORA S. KONOVALOVA KLĪNIKAS PACIENTA ANKETA (ĀRSTĒŠANA NEKLĀTIENĒ) Uzvārds, vārds, tēvvārds_________________ Dzimšanas gads, diena, mēnesis Profesija — Dzīvesvieta TelefonsDatums, kad dabūta grāmata Datums, kad uzsākta ārstēšanās neklātienē Cik seansi apmeklēti pirms anketas aizpildīšanas_____________________ Sūdzības________________________ Klīniskās diagnozes Ārstēšanas rezultāti attiecībā uz katru diagnozi un kopumā: Stāsts par sevi anketas grēksūdzes daļa: Stāsts par neparastajam parādībām pec gramatas iegādāšanās: Atceries, ka grāmatai vienmēr ir jābūt kopā ar tevi!

Savas vēstules sūti pēc adreses: 193289, СанктПетербург, до востребования. Коновалову С. С.

Vēlu tev, mans draugs, veiksmi un izveseļo​šanos!"

Un nobeigumā gribas vēlreiz atgādināt, ka šīs grāmatas lappusēs jūs tikāties ar neparastu Doktoru.

Viņš ne tikai dāvā veselību un dziedē dvēseles brūces, bet arī liek cilvēkam pievērsties sev, ieskatīties savā dvēselē, sadzirdēt Dzīvā Visuma balsi, iemācīties to uzklausīt. Viņš pacientus ved sev līdzi pretī pasaules izpratnei un gudrībai, palīdz iemantot mīlestību un izprast dzīves jēgu. Viņš tic, ka pacienti spēj noiet šo grūto ceļu, un viņi patiešām to noiet.

No slimības vēstures 1012029 (dzimšanas gads 1934.): "Apmeklēju septīto seansu ciklu… Aizpildot informatīvo anketu, es no jauna rakursa palūkojos uz savas ārstēšanas rezultātiem… No 20 svarīgām diagnozēm piecās uzlabošanās par 25 procentiem, septiņās par 50 procentiem, divās par 75 procentiem, vienā par 100 procentiem. Neskaitot to, ka būtiski uzlabojusies pašsajūta, miegs, zarnu trakta darbība, retākas kļuvušas sāpes sirdī. Bet pats galvenais iegūta pārliecība par izraudzītā ceļa pareizību un dvēseles līdzsvars, kas pakāpeniski kļūst par normālu parādību… Sergej Sergejevič! Apmeklējot Jūsu seansus, esmu nogājis garu ceļu uz dvēseles atdzimšanu, uz izpratni par katra cilvēka, arī manas, esības jēgu. Arī pirms tikšanās ar Jums daudz domāju, lasīju, centos apjēgt, šausminājos par to briesmīgo dvēseles tukšumu, kas būtībā manu dzīvi bija pārvērtis par mehānisku un bioloģisku eksistēšanu, par kaut kādu funkciju izpildi, kas nesagādā prieku… Tikšanās ar Jums manu apziņu papildināja ar to būtisko, kas noteica manu galīgo attieksmi pret pareizticību. Šeit, Jūsu Templī, es sajutu, kādu spēku iegūst cilvēki, ja viņus saliedē vienoti centieni un vienots gars. Es gluži vienkārši sajutu: ja Baznīca nav nekas cits kā cilvēku draudze, ko saliedē kopējs gars un ticība Kristum, viņa bezgalīgajam spēkam un viņa mīlestībai uz ikvienu, tad šāda draudze spēj visu. Droši vien tāpēc Baznīca ir noturējusies viskrasākajos vēstures pagriezienu brīžos, noturējusies, un pat kulta kalpi, kas ir tāli no pilnības, nespēja to aptraipīt un nomelnot. Esmu nolēmis maijā kristīties… Un pēdējais. Starp īsteni ticīgiem cilvēkiem vienmēr ir bijuši un joprojām ir cilvēki ar Visuma mēroga, globālu domāšanu, diženi cilvēki. Ja es vai citi cilvēki

pagaidām vēl viņus nesaprotam, tad ne jau tāpēc, ka viņu nav, bet tāpēc, ka mēs vēl neesam tādi, lai to spētu…

Desmitais seansu cikls. …Man šķiet, ka esmu sācis Jūs saprast attiecībā uz to, ka slimības klīniskie simptomi parādās tad, kad organisma kompensācijas iespējas ir izsmeltas, kad sākas slimības bezsimptomu posms, kurš ilguma ziņā var būt atšķirīgs. Tāpēc pieļauju, ka šīs patoloģijas ķēdītes izjaukšana (slimības karkasa noārdīšana) var prasīt daudz laika (varbūt tikpat daudz, cik bija nepieciešams tās izveidošanai). No tā izriet se​cinājums: ir jātic un jāgaida… …Tagad, neraugoties uz to, ka organisms noveco (nodzīvoto gadu dēļ), es faktiski kļūstu jaunāks…

Ar apbrīnu un sajūsmu vēroju, kā Jūs maināt dziedināšanas metodiku, nemitīgi to pilnveidojot un ieviešot jaunus elementus. Un mani nemaldina ilūzija, ka šāda pāreja ir viegla. Es lieliski saprotu, ko nozīmē nemitīgi iet uz priekšu, liedzot sev atpūtu. Man ir skaidrs, ka tas prasa milzīgu darbu gan no Jums, gan arī, iespējams, no Jūsu līdzstrādniekiem. Un es nevaru nedomāt, kur Jūs ņemat spēku tik milzīgam darbam tik ilgu laiku. Lietojot parastās mērauklas, jāteic, ka šādi pūliņi tā ir sevis sadedzināšana… Man šķiet, ka šis process jušana mums līdzi mūsu sāpēs un pašu šo sāpju izjūta atņem daudz enerģijas. Ja tas tā ir, tad Jūsu nostāja, ka Jūs morālu apsvērumu dēļ nevarat šo procesu pārtraukt, ir ne tikai cildena, bet arī traģiska.

Tas, ka redzu Jūs strādājam tādā režīma, manī rada dziļu cieņu un mīlestību pret Jums! Es lūdzu Dievu par Jūsu veselību un esmu pateicīgs Tam Kungam, ka Viņš sūta pie mums pasaulē tādus svētvaroņus, kāds esat Jūs… Četrpadsmitais seansu cikls… Analizējot ārstēšanas gaitu divu gadu laikā, nonāku pie domas, ka mans ceļš uz izārstēšanos balstās uz visa tā kompleksu iedarbību, ko es redzu, dzirdu, daru, domāju, jūtu.

Protams, daudz kas ir izskaidrojams ar Enerģijas iedarbību, taču esmu pārliecināts, ka liela nozīme ir arī dvēseles izdziedināšanai, domāšanas pārveidošanai, tam, ka mainījusies attieksme pret dzīvi un uzvedība… …Tas, ka es Jūs satiku, bija nevis nejaušība, bet gan likumsakarība. Man tika pavērta iespēja sevi pārveidot, dot savu ieguldījumu evolūcijā. Protams, tas pats par sevi būs maz pamanāms, bet uz šā ceļa taču nostājos nejau es viens. …Ikviens no mums, ierodoties uz Jūsu seansiem, protams, cer izveseļoties. Jūs daudziem esat pēdējā cerība… Taču izrādās, ka daudziem (arī man) ar ķermeņa izārstēšanu vien ir par maz. Tā ir tikai daļa, protams, liela daļa, tomēr tikai daļa no tā, kas vajadzīgs cilvēkam un ko nekur citur nevar saņemt, vienīgi pie Jums. …Es domās pārceļos uz Kristus laikmetu. Viņā klausījās un brīnījās par Viņa gudrību, Viņa vārdi ietek​mēja prātus, taču patiesi Viņam ticēja tikai nedaudzi.

Kristus darīja brīnumus, bet cilvēki, kas sākumā skaļi brīnījās, pēc tam tos piedēvēja tumšajiem spēkiem. Viņu pieprasīja sist krustā un sita krustā, un tikai pēc tam nāca izpratne, ka Viņa dzīve un nāve bija vajadzīga cilvēkiem, lai iegūtu apskaidrību, lai dvēsele atdzimtu, lai cilvēkus postītājus pārvērstu par cilvēkiem cēlājiem (nevis tehnikas un civilizācijas labumu, bet gan visa esošā harmonijas radītājiem).

Jo jau tolaik bija skaidrs, ka cilvēce iet posta ceļu. Sevišķi skaidri redzams tas kļūst tagad…

Bieži domāju par dzīvi. Visam ir savas beigas, jo esam dzimuši. Tāpēc pat izārstēšana Jūsu klīnikā nevar būt absolūta aizies kaut kas viens, atnāks cits, nekā mūžīga nav. Bet vai tad tā nav laime saņemt kā velti dažus mūža gadus, lai pacenstos tos nodzīvot citādi, lai kaut nedaudz izlabotu visu, kas nav bijis pareizs, lai sajustu dzīves pilnību? Bet kāpēc vesels cilvēks tādā gadījumā tomēr bieži vien nav apmierināts ar savu dzīvi?

Iespējams tāpēc, ka laimes izpratne galvenokārt ir saistīta ar mūsu miesas, fiziskā ķermeņa (pat tad, ja tas attiecas uz lietām, dzīvokli utt.) labsajūtu. Bet tagad taču mēs zinām, ka miesa ir tikai viens no desmit ķermeņiem, lai gan pats pilnīgākais, tomēr ir tikai mūsu organisma desmitā daļa. Man šķiet, ka absolūta laime principā radīsies tad, kad visi desmit ķermeņi sasniegs tādu harmoniju, kas ļaus risināt pasaules evolucionārās attīstības un pilnveides uzdevumu visā apjomā.

Tāpēc mēs, garā nabagie, zemapziņā jūtam nepieciešamību pārraut šo abstrakciju, ierobežojumu un dogmu loku un pacelties jaunā apziņas pakāpē. Tieši tādēļ uz mūsu Templi joprojām nākjau pilnīgi veseli cilvēki."

SATURS Priekšvārds otrajam izdevumam………………………. 7 Grāmatas dziednieciskā iedarbība……………………. 9 Veltījums…………………………………………………………. 13 1. nodaļa "ES PAŅEMU JŪSU SĀPES"……………………………… 14 Par ko ir šī grāmata…………………………………. 14 Doktora Konovalova prakse…………………….. 18 Neklātienes dziedināšanas pieredze……….. 31 Grāmata, kurai neatlika laika…………………. 35 "Es paņemu jūsu sāpes!"………………………….. 40 Valentīnas Travinkas gadījums……………….. 46 2. nodaļa CEĻA AICINĀJUMS………………………………………….. 52 Sapnis par lidojumu………………………………… 52 Šaubas, kas bruģē Ceļu……………………………. 57 Medicīna un medicīna…………… ……………….. 62 Burvju loks……………………………………………… 66 Nāves nežēlīgums……………………………………. 74 Ceļa aicinājums……………………………………….. 78 3. nodaļa VISUMA UZTICĪBA…………………………………………. 83 Pirmie soļi………………………………………………. 83 Spēks, kas norāda ceļu…………………………….. 87 Iepazīstot Enerģiju, iepazīsti sevi……………. 94 Visuma uzticība, cilvēku uzticība……………. 106 4. nodala PRAKSE…………………………………………………………… 123 Fiziskās slimības cēlonis…………………………. 123 Dziedināšanas metode……………………………. 131 Anketa……………………………………………………. 132 Ārstēšanas ilgums…………………………………… 136 Ārstēšanas posmi……………………………………. 138 Enerģijas uzkrāšanas posms jeb šķietamas labsajūtas posms………… 138 Diagnostiskais posms………………………. 139 Ārstnieciskais posms……………………….. 140 Izdziedināšanās posms…………………….. 141 5. nodaļa ĀRSTNIECISKĀS PROCEDŪRAS……………………… 142 Darbs ar Smalkā ķermeņa sistēmu…………. 142 Enerģētiskā vingrošana………………………….. 144 "Enerģētiskais lietussargs"……………… 145 Ārstēšanās neklātienē…………………………….. 149 Enerģētiskais buklets……………………… 150

Bukleta iedarbība……………………………. 153 Bukleta sargājošais spēks………………… 155 Brīdinājums…………………………………….. 156 Neklātienes seansi…………………………… 157 Piedalīšanās neklātienes seansā……… 161 "Enerģētiskā" palīdzība………………………….. 167 Enerģijas apgūšana…………………………………. 168 6. nodaļa ĀRSTĒŠANAS DINAMIKA……………………………….. 171 7. nodaļa VISPĀRĪGIE PRAKTISKIE IETEIKUMI…………… 185 NOBEIGUMA VIETĀ……………………………………….. 202 Doktora S. Konovalova klīnikas pacienta anketa (Ārstēšana neklātienē)……………………………………….. 208

ĀRSTNIECISKAIS ENERĢĒTISKAIS BUKLETS

Mans mīļais cilvēk! Šodien mēs kopā sākam virzīties pa tavas izdziedināšanas ceļu. Šodien tu tikai nostājies uz šā ceļa. Un tas tev nebūs tik īss, kā gribētos.

Uznākot, šo ceļu, tici man! Tici tam spēkam, kas atnāk kopā ar mani un kas tev palīdzēs izrauties no slimības važām. Es palīdzēšu tev noticēt sev pašam, sava organisma neierobežotajām iespējām. Tavā organismā taču ir milzum daudz neizzinātā. Tas ir gluži kā Visums savā bezgalībā. Un šo tavu organismu ar Visumu saista tūksto​šiem un tūkstošiem pavedienu, par kuriem tev nav pat nojausmas.

Es tev dodu ne tikai cerību.

Es tev dodu ticību Zemes Dievam, ticību tam, ka Es, mēs visi Dieva radīti esam.

Es nejautāju, vai tu tici Dievam, Es saku: "Mēģini pats."

Laimi, veiksmi tev dziedināšanas ceļā.

Lai tevi sargā Dievs Tas Kungs!

Lai tevi sargā ticība tava!

LŪGŠANA pirms neklātienes seansa sākuma: "Kungs, Tev atdoto sirdi atdodu tikai Tev. Visi pasaules spēki nespēs saraut to pavedienu, kas vieno Tevi un mani.

Visi naidīgie spēki atkāpsies un nekustīgi un pasīvi sastings manas un Tavas sirds mīlestības un spēka priekšā.

Lai notiek tā. ĀMEN." LŪGŠANA neklātienes seansa beigās: "Kungs, mani par savas Pasaules ieroci dari, Lai es mīlestību nestu tur, kur mani nīst, Lai es piedot spētu tur, kur man dara pāri, Lai es būtu vienotājs tur, kur iededzies strīds, Lai es teiktu patiesību tur, kur ienākuši maldi, Lai es iedegtu gaismu tur, kur valda tumsa, Lai es prieku dāvātu tur, kur mīt skumjas,

Kungs, liec man tiekties pēc tā, Lai nevis mani mierināt vajadzētu, Bet es pats mierinātājs būtu, Lai nevis es saprasts tiktu, bet saprastu pats, Lai nevis es mīlēts tiktu, bet mīlētu pats.

Jo tas, kas dod, tas arī saņem, Kas piedod, tam piedots tiek, Kas pats sevī mirst, Tas atdzimst dzīvei.

Un, ja mēs tevī mirstam, Kungs, Tātad iegūstam Mūžīgo Dzīvību! ĀMEN."

APGADA «VIEDA» IZDOTAS GRĀMATAS:

Dzīvās Ētikas Mācība, 1. — 6. sējums Dzīvās Ētikas Mācība. Ceļavārdi Vadonim N. Rērihs. Altajs — Himalaji Helēnas Rērihas vēstules, 1. — 2. sējums A. Klizovskis. Jaunā Laikmeta pasaules izpratne V Vostokovs. Tibetas lamas baušļi V Vostokovs. Gara mūža avots A. Volkovs. Dzīves psiholoģija un mistika V. Megre. Skanošais ciedrs. Anastasija (1. — 4. grāmata) V Ročestere. Divas sfinksas G. Novoselova. Zvaigznes un skaitļi. Numeroloģija 0. M. Aivanhovs. Laba un ļauna atzīšanas koks 0. M. Aivanhovs. Seksuālais spēks jeb spārnotais drakons 0. Andrejevs. Ātrlasīšanas tehnika un atmiņas vingrināšana N. Rērihs. Nesatricināmais S. Rērihs. Atspulgi R. Rudzītis. Nikolajs Rērihs — kultūras ceļvedis Skaistums, jaunība un veselība—ikviena cilvēka sapnis N. Rērihs. Ugunīgais cietoksnis A. Blinkena. Savā zemē — savu valodu Astrogors. Enerģētiskais vampīrisms N. Zolotņickis. Leģendas par ziediem C. Lidbiters. Astrālā pasaule S. Stuļginskis. Austrumu kosmiskās leģendas Bhagavadgīta. Svētā Dziesma S. Vasjagina. Aromātu brīnumainais spēks Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā Budisma pamati Dzīvās Ētikas Mācība par jauniem ārstniecības veidiem Parsifāls S. Gailīte. Dvēsele mūžīgi dzīvā…

1. Sokolova. Zenta Mauriņa Pielūgtā un Peltā T. Kārlails. Varoņi, varoņu kults un varonīgums vēsturē E. Rolāns. Mahātma Gandijs 0. Krasavins. Svārsti un rāmīši — brīnumrīki ikdienai D. Veriščagins. Atbrīvošanās V Lācis. Etniskie konflikti Austrumeiropas tautu vēsturē R. Labanovskis. Rezonanse V Vostokovs. Senā Tibetas dziedniecība Kalendārs gadagrāmata 2001 (lielformāta un mazformāta) A. Svijašs. Kā tīrīt savu karmas trauku D. Veriščagins. Ietekme V Megre. Kas mēs esam? A. Ābele. Latvietība N. Rērihs. Morijas Puķes Svētības ceļi Āzijas sirds L. Solovjova. Ajurvēda — sevis atveseļošanas zinātne D. Veriščagins. Briedums N. un A. Beregiņi. Mājas maģija Nevienam mēs Latviju nedodam P Ufimovs Izdziedini savu māju Formāts 84x108/32. Apgāds «Vieda», Rīgā, Lubānas ielā 6-4, LV 1019.

Reģ. apl. Nr. 010300001. Iespiesta SIA «Tipogrāfija Ogrē», Ogrē, Brīvības ielā 31, LV 5001.

[1] Terminu ieviesis Doktors.

[2] Katrā sērijā ietilpst desmit seansi, kas notiek divas reizes nedēļā.