Annotation Dagnija Zigmonte Hammurapi likumi IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RĪGĀ 1968 Noskannējis grāmatu un izveidojis Imants Ločmelis HUMORISTISKI STĀSTI Māksliniece L. В ц mane
failu
CILVĒKS AR PRINCIPIEM CENTĪSIMIES BŪT TAISNĪGI ESIET SAUDZĪGI AR MĪLESTĪBU NEVAJAG VIŅUS TRAUCĒT IZPALĪDZĪBA LIELA LIETA TIKSIM PARI SĪKUMIEM
NELOKĀMA APŅEMŠANAS PIRMIZRĀDES ATMOSFĒRA MIERINĀJUMS VECA MĪLESTĪBA MEŽOŅA MĪLESTĪBA KĀ CĪNĪTIES PRET BEZMIEGU KA NU BEZ KUSTONIŠIEM SACELŠANAS NEDIENAS AR SARGEŅĢELI HAMMURAPI LIKUMI saturs Dagnija Zigmonte Hammurapi likumi
.
.
CILVĒKS AR PRINCIPIEM Vāverloku visi pazina kā ārkārtīgi principiālu cilvēku. Ja viņš kaut ko bija teicis, tad arī palika uzticīgs dotajam vārdam, vienalga kādi apstākļi gadītos, vienalga kādi kārdinājumi stātos ceļā. — Cilvēks no pārējām dzīvajām būtnēm atšķiras ar to, — viņš mēdza teikt, — ka viņam ir savs vārds un sava pašcieņa. Protams, šeit es domāju to vārdu, to solījumu, ko dod otram un kas ir visstingrākā, visnešaubīgākā garantija, ka viss būs tieši tā, tā un ne citādi. Teiksim, ja es esmu apsolījis būt viesībās piecpadsmit minūtes pēc septiņiem, tad es
tur būšu, un mani neatturēs ne zemestrīce, ne citas stihiskas nelaimes. Jūs domājat — sīkums? Bet kur gan ir ta robeža, aiz kuras beidzas sīkumi un sākas lielās lietas? Labi, ierasties viesībās ir patīkami. Bet pildīt uzņemtu pienākumu? Nedomājiet, ka man pašam allaž ir viegli. Reizēm tā vien gribas aizslēpties aiz kāda objektīva apstākļa, sak, neaizies jau pasaule bojā, ja es vienu vienīgu reizīti… Bet tad es jautāju pats sev: saki, Vāverlok, es jautāju, vai pēc tam tu vairs spēsi pats sevi cienīt? Un vai tu zini, kādas nepatikšanas cilvēkiem no šīs tavas vienas reizītes var rasties? Un vai tev jebkad vairs būs mierīgs brīdis, ja tavas vainas pēc šis cilvēks nonāks nelaimē? Un tad es ceļos un eju, un daru savu pienākumu. Tā viņš teica un ar atklātu, godīgu
skatienu pavērās savos darba biedros. Patiesi, nebija gadījuma, kad viņa vārdi neatstātu iespaidu. Nerunāsim nemaz par zvērinātiem vārda lauzējiem, kas gan izskata pēc ierūcās, ka tīrā lielība tā vien esot un ka pašam Vāverlokam arī gadoties brīži, kad … īstenībā viņi tomēr jutās pagalam sīki un sagrauzti Vāverloka stingrā rakstura priekšā. Bet pat tie, kuriem tikai reizi un vieglītēm bija paslīdējusi kāja, nodūra skatienus un sevī apņēmās nekad, nekad vairs neatkāpties no dotā solījuma. Visu acīs Vāverloks bija brīnumains ideāls, pēc kura gan var un vajag tiekties, bet diez vai jebkad iespējams sasniegt to. Tā līdzās saviem tiešajiem pienākumiem Vāverloks veica arī gaiša piemēra funkciju. Reiz gadījās, ka Ābeltiņš, pats
jaunākais darbinieks iestādē, kur strādāja Vāverloks, izdarīja briesmīgu, nepiedodamu kjūdu. Proti, Vāverlokam bija saslimusi sievasmāsa, tā steidzami bija jāpārved uz Rīgas slimnīcu, bet pakaļ viņai varēja aizbraukt tikai Vāverloks. Iestādes interesēs viņš to nekad nedarītu, nepamestu darbu privātu interešu pēc, bet šī sievasmāsa bija brīnum labs un vērtīgs cilvēks, kuram Vāverloks reiz devis solījumu palīdzēt visiem spēkiem, ja kāda nelaime gadītos. Un nu tā bija noticis, Vāverlokam lūza sirds, kas viņam tagad atlika? Protams, visi darba biedri bija vienis prātis — jābrauc, noteikti jābrauc. Un kas tad Vāverlokam šodien darbā tāds steidzams atlicis? Atlikušas, izrādās, bija tikai dažas tālsarunas. Vāverloks paraudzījās biedros
cerību pilnu skatienu. — Ja nu, sacīsim, es lūgtu Ābeltiņu, lai viņš pasēd manā vietā? Ābeltiņš piekrita. Kas viņam, jaunam cilvēkam, ko nepasēdēt pāris lieku stundu? Un tad nāca nejaušība, kā jau tas dažkārt mēdz būt, jaunas, jaukas meitenes izskatā. Šoreiz gan tur bija vairāk darīšanu un pavisam maz mīlestības, bet vienalga, Ābeltiņš izdarīja nepiedodamo un apsolījās tūlīt pēc darba beigām satikties ar viņu. Tikai nolicis klausuli — labi vēl, ka saruna notika pusdienas pārtraukumā, bez lieciniekiem, — viņš atjēdzās, ko izdarījis. Ābeltiņš nervozēja, domādams par gaidāmo sarunu ar Vāverloku, un, jo vairāk viņš nervozēja, jo vairāk domāja. Kad tas atgriezās, Ābeltiņš nošļucis
piegāja klāt. — Piedodiet, biedri Vāverlok, piedodiet, bet šoreiz es tiešām nevarēšu izpildīt jūsu lūgumu. Ir tādi apstākļi, pilnīgi negaidīti, sarežģīti apstākļi. . . — Tā, — Vāverloks teica īsi un kodīgi, — negaidīti apstākļi, jūk teicāt? — Viņš pacēla balsi pretēji Ābeltiņam, kurš centās runāt klusi. — Te nu mēs lieku reizi redzam, jaunais cilvēk! Kādi apstākļi drīkst rasties man, ja es esmu apsolījies? Nekādi, kaut vai tā būtu zemestrīce vai cita kāda stihiska nelaime. Tā tas ir, jaunais cilvēk. Labi, uzskatīsim šo jautājumu par nokārtotu. Varbūt nākotnē jūs tomēr sapratīsiet, ka vīrs un vārds — tas nav tukšs teiciens, ka reizēm mums jāpakļauj savas sīkās savtīgās intereses citai, nopietnākai lietai.
Protams, Vāverlokam acumirklī pieteicās citi aizstājēji. Viss it kā būtu kārtībā. Tikai Ābeltiņu grauztin grauza viss notikušais. Darba biedri vērās pārmetoši, pašam arī tik nelāgi ap dūšu . . . Nebija prieka pat par satikšanos un sen neredzētas meitenes jautrajiem smiekliem. Viņš jutās, kā izdarījis noziegumu. Ko līdz, ka viss beigās bija nokārtojies? Vai gan tas bija Ābeltiņa nopelns? Naktī nenāca miegs. Viņš mētājās, mētājās pa gultu, beidzot cēlās augšā un lasīja. Atkal mēģināja gulēt — veltīgi. Beidzot, kad logos jau iegulās gaišs vasaras rīts, Ābeltiņš, galīgi nomocījies ar miegu un pašpārmetumiem, apģērbās un izgaja uz ielas. Sētnieki slaucīja un laistīja ietves. Brauca mašīnas ar pienu un maizi. Agrīni
gājēji devās uz darbu. Simti un atkal simti, kas dara savu darbu un droši vien pilda arī ik doto solījumu, nevis kā viņš . . . Ābeltiņš klīda un nevarēja nokratīt nevienu no smagajām domām. Viņš apsēdās kādā pievārtē uz soliņa, kur parasti laikam vieta naktssargam, un drūmi skatījās, neko neredzēdams. Bet tad pēkšņi ... — Nu liels paldies par debešķīgo vizināšanos un burvīgo naksniņu! — bet — bet tā taču bija Vāverloka balss! — Vēzīšu gan varēja būt vairāk .. . — Jā, bet izpriecājāmies tomēr, kā nākas. Es tev teikšu, šitāda atpūta svaigā gaisā, tā ir ko vērts! Tikai vienu strēķīti jānosnauž, tad es atkal esmu uz strīpas! Aizbrauca zaļgana Volga, un ielas malā palika Vāverloks, apkrāvies ar
mugursomu un vēl nez kādām mantām. Vāverloks, kas bija braucis aizvest uz slimnīcu sievasmāsu! Ābeltiņš jau bija uzslējies kājās, gribēja skriet klāt, nokliegt kaut ko nejauku, lai skan pa visu ielu, saķert šo divkosi aiz apkakles un purināt, purināt… Tad attapās un ļāva Vāverlokam, neko nepamanījušam, pāriet ielu. Nu viņš nožēloja, ka palicis tik maz laika līdz darba sākumam. Tagad gan Abeltiņš gulētu īstu taisnīgā miegu! Bet galu galā laiku varēja izmantot arī lietderīgāk.'" Bija jāizdomā pavisam vienkāršs, bet vienlaikus arī ļoti rafinēts plāns. Skaidrs, ka no darba biedriem neviens nenoticēs, ja Ābeltiņš ņemsies stāstīt, ko īstenībā darījis Vāverloks, šitā vīra labā slava bija par daudz droša. Vajadzēja citādi, pavisam citādi, tā, lai
Vāverloks reiz kārtīgi saliecas zem tāda īsta smaguma, lai saprot, ka citi tomēr nav muļķi… Laikam pirmo reizi dzīvē Ābeltiņš izskatījās asinskārs. Darbā Vāverloks ieradās iekaisušām acīm — nav jau joks braukt visu nakts melnumu cauri, turklāt vēl vedot slimu cilvēku! — un nedaudz smaržoja pēc alkohola. Pats atzinās: — Tikko dzīvs esmu. Kad nācu uz darbu, sieva uzspieda glāzīti konjaka. Citādi tu no kājām novelsies, viņa saka. — Varbūt palūdziet priekšniekam, lai laiž jūs mājās atpūsties? — kāda līdzjūtīga balss ieteica. Vāverloks dziļā sašutumā atvēcinājis. — Ko vel ne! Darbs pirmaja vieta, lai vai tur zemestrīce vai citādas dabas
stihijas! — Jautāts, kā tad vājniecei, paskaidroja, ka tik trakas tās lietas nemaz neesot. Varējuši mierīgi atstāt rajona slimnīcā. Bet kas tad nepazīst sievietes un viņu iespītēšanos. Tā tas viss būtu nobeidzies, bet tad sāka notikt dīvainas lietas. Sākumā reizi pa divām dienām, vēlāk katru dienu zvanīja telefons, no slimnīcas steidzami izsauca Vāverloku — slimnieces stāvoklis esot bīstams. Parasti tas — dīvaina sakrišana — atgadījās paša Vāverloka prombūtnē. Līdzjūtīgie darba biedri, tikko Vāverloka neko nezinošais vaigs parādījās durvīs, steidzināja tūlīt doties uz slimnīcu, tādās reizēs, kā zināms, arī minūtei ir izšķiroša loma. Pēc pirmā šāda zvana Vāverloks absolūti neko nesaprata, viņa mulsais skatiens maldījās no viena
pie otra, bet visur sastapa tikai atsaucīgas, no sirds nobažījušās sejas. Tad Vāverloks kaut ko nomurmināja un izgāja laukā. Un zvani nerimās. Sievasmāsas dzīvībai, redzams, draudēja nopietnas briesmas. Viltīgā slimība te atkāpās — arī par to vienmēr tika pavēstīts, — te no jauna sagrāba sirdzēju savās ķetnās. Vāverloks strauji novājēja, seja iekritās, acis drudžaini spīdēja. Visi iestādes darbinieki neskopodamies deva labus padomus, allaž pieprasīja izziņas par slimības gaitu, ieteica zāles. Vāverloks klausījās izmisuša padevībā. Tad kādu dienu — un atkal Vāverloks, kā parasti, vēl nebija atgriezies no pusdienām — atskanēja tālruņa zvans. Mašīnrakstītāja pacēla klausuli, un jau no pirmajiem vārdiem
visiem klausītājiem bija skaidrs, ka ir jau noticis vai tūlīt notiks kas briesmīgs. — Jā. Jā. Jā. Es pateikšu, jā. Tiešām? Jā. Saprotu. Jā, nekavējoties. Tad viņa nolika klausuli un teica nomāktā balsī, pret pārējiem pavērsusies: — Viņa laikam šo nakti nepārdzīvos. Iestājās dziļš klusums. Šai pašā klusumā atskanēja ienākošā Vāverloka soļi. Viņš nāca, nekā nezinādams, bet jau vecākais grāmatvedis izjusti uzlika viņam roku uz pleca: — Turieties, biedri Vāvcrlok! Pret slimībām arī mūsdienu medicīna lāgiem ir bezspēcīga! — Es … man … ne es .. . — Vāverloks dvesa un-klīstošu skatienu
vērās telpā. Acu priekšā sāka ņirbēt tumši plankumi. Un tad beidzot viņa acis sastapās ar Ābeltiņa skatienu. _ — Varbūt biedram Vāverlokam palīdzēt? — Abeltiņš jautāja svaidītā, skumju aizplīvurotā balsī. — Varbūt man — iet viņam līdzi? — Tu? Tu, jā? — Vāverloks dvesa, saķēris gaitenī Ābeltiņu aiz piedurknes. — Tu man visu šito brūvē, jā, necilvēks tāds? — Bet vēzīši tonakt bija varen labi, — Abeltiņš atteica un ar nelielu piepūli atbrīvoja savu piedurkni. Tad sāka to izgludināt. — Ak, tu redzēji? — Vāverloks dotajā situācijā pat nedomāja liegties. — Un par to tas viss? — Cenšos kļūt par principa cilvēku, — Abeltiņš atteica. — Mācos.
— Paklausies, visam ir savas robežas! — Pareizi. Vai tu vēl ilgi domā mūs mocīt ar savu principialitāti? — arī Abeltiņš pārgāja uz tu. — Ak kungs, es pa šo laiku esmu par gadu vecāks kļuvis. Kā dzirdu ātrās palīdzības sirēnas, man acīs sāk raibi apļi dancot, — Vāverloks žēlojās. — Nu esi taču cilvēks! — Varbūt turpināt sievasmāsas slimību? Novest līdz bērēm? Man gan tā kā negribētos … — Esi cilvēks! — Vāverloks turpināja lūgties. — Es tev konjaciņu … Kopā uz vēžiem brauksim … man diviem draugiem ir mašīnas . .. es visur iebildīšu labu vārdu par tevi.. .
— Tikai lai sievasmāsa atveseļojas? — Abeltiņš stingri jautāja. Vāverloks smagi elsa. — Paskatīsimies, — Abeltiņš beidzot sacīja. v Kopš ta laika Vāverloks savos uzskatos kļuvis stipri mērenāks. Tagad viņš pilnīgi atzīst, ka var rasties attaisnojoši apstākļi, bet, galvenais, nevienu principu nedrīkst fetišizēt. Bet medicīna pa to laiku darīja brīnumus. Pēc krīzes sievasmāsa strauji atveseļojās. Tagad darba biedri kāro uzzināt, kādi ārsti viņu izglābuši, jo visi nolēmuši ārstēties tikai pie tiem.
CENTĪSIMIES BŪT TAISNĪGI Līdz pašam pēdējam laikam mākslā pielaista kliedzoša netaisnība. Gan iznīcinoši satīriskā, gan asi dramatiskā formā nonicināti nepielūdzamie kreditori. Izrādās, naudas aizdošanai ir gadu tūkstošiem ilgas tradīcijas, ar to nodarbojies jau velns, pretī pieprasīdams parādnieka dvēseli. Es gan neticu ne velnam, ne dvēselei tās reliģiskajā nozīmē, tomēr man būtu ārkārtīgi nepatīkami visu mūžu apzināties: zināmai būtnei,ir teļādā ierakstītas tiesības uz manu nemateriālu «kaut ko». Un kur nu vēlāko laiku autoru fantāzija! Kādas
šausminošas prasības! Nabaga parādniekam jāatdod te gabals savas miesas, te paša ēna, te attēls spogulī, nerunājot jau par satriecošiem procentiem. Nē, ziniet, nekā iepriecinoša. Un tā līdz mūslaikiem. Šodienas autori savus aizdevējus gan vairs nerāda tik asinskārīgus, taču — simpātiju tie vis neizraisa. Tā tas pieņemts, tā tas ir tradicionāli, un punkts. Es tomēr uzskatu to par netaisnību. Un, lai gan nav lielu cerību, ka manām domām pievienosies milzums ļaužu, — es tomēr nevaru citādi. Man jāpaceļ sava balss aizdevēju vārdā un jāaizstāv viņi pret parādniekiem. Man jācenšas, cik nu tas manos vājajos spēkos, aizsargāt viņus pret ļaužu paļām un nicinājumu. Aizdevēji arī ir cilvēki. Tiešām —
cilvēki! Centīsimies — kā parasti uzsver debatēs — paturēt skaidru galvu un aukstu prātu. Mēģināsim būt loģiski. Tātad — kas ir aizdevējs?. Aizdevējs ir parādnieka pretpols. Lai cik dīvaini tas būtu, līdz šim vēl nav gadījies novērot, ka cilvēks, kuram ir nauda, nepiekāpīgi uzspiestu to tam, kuram šīs naudas nav. No šejienes, šķiet, var izdarīt secinājumu, ka tomēr aizņēmējs ir tas, kas rada aizdevēju. Laikam gan fakts, ka vienam cilvēkam ir vairāk naudas nekā man, tev vai citam, ir pamatā nepatikai, kuru sabiedrība jūt pret aizdevējiem. Es arī, ja gribu būt atklāta, nezin kāpēc nevaru priecāties, ja citam klājas labāk. Bet te nu sākas neloģiskais. Pēc manām domām, vispareizāk būtu, ja mēs ar
nicinājumu novērstos no tādiem ļaudīm. Lai viņi jūt, lai saprot, ka nauda vien nevar darīt laimīgu. Bet mēs esam pret viņiem laipni un uzmanīgi, jo var taču pienākt tāds brīdis, kad … Tāds brīdis pienāk. Potenciālais parādnieks kādu laiku vilcinās. Bet tad viņš, nu sacīsim, Ikss, saprātīgi izlemj, ka, teiksim, Igrekam tā vai tā nav naudu kur likt. («Pats strādā, sieva strādā, māju nebūvē.») Tiktāl sevi nomierinājis, viņš zvana Igrekam un izteic savu vajadzību. Var, protams, arī personīgi. Bet pa telefonu kaut kā ērtāk, vismaz sākumā, kamēr Ikss vēl nav pieredzējis parādnieks. Igreks vilcinās. Viņš stomās kaut ko par lielākiem iepirkumiem. Par paredzēto dienvidu
ceļojumu. Par … nu, tas nav tik svarīgi. Ikss toties jūt, ka viņā mostas īgnums. Te ir nelaimes sakne. Iksa vajadzība katrā ziņā ir lielāka, un te kaut kāds stulbs Igreks vilcinās. Viņš pierunā, pārliecina, un Igreks beidzot padodas. Ikss iebāž kabatā prasīto naudas summu un atvadās. Šai brīdī piedzimuši divi jauni nesamierināmo aizdevēju un aizņēmēju šķiru pārstāvji. Kas notiek tālāk? Visu aizdevēju domu gaita pašos pamatos ir vienāda. Viņi nožēlo savu pārsteidzību, tad pamazām samierinās. Nevar būt, Ikss pazīstams kā godīgs cilvēks — gan atdos. Ko dara parādnieki? Vienu netaisnību apkarojot, nedrīkstam stimulēt jaunu. Vairākkārt
gadījies, ka Igreki aizdoto summu tiešām saņēmuši atpakaļ. Tātad izņēmumi ir ne tikai gramatikā, turklāt atšķirībā no gramatikas tie ir patīkami. Taču … Sacīsim, Ikss svēti apņēmies atdot naudu norunātajā termiņā. Bet pasaule ir pilna skaudību un kavēkļu. Paiet diena, tad divas, nedēļa, divas. Pēkšņi Ikss satiek Igreku. Tas ir vienalga, kur. Viņi sasveicinās, aprunājas. Igreks aiz smalkjūtības nemin ne vārda par naudu. Ikss to, bez šaubām, ievēro. «Ahā,» viņš domā, «klusē, nelietis, bet, droši, par to vien domā!» Viņš piezīmē, ka līdz šim nekādi neesot iznācis, un vispār… un Igreks atbild, ka viņam neesot steidzami, un vispār. Bet Ikss ir svēti pārliecināts, ka pie šiem vārdiem Igreks ļoti zīmīgi uz viņu paskatījies. «Padomā, naudu nav kur
likt, kapā līdzi arī nepaņems, bet sēd uz kapeikas kā velns uz dvēseles. Ir gan cilvēki pasaulē, neko teikt!» Saticis paziņu, viņš, starp citu, ieminas, cik rūgti nupat vīlies vienā cilvēkā, kuru visu mūžu uzskatījis par draugu un goda vīru. Nabaga Igreks vēl neko nenojauš. Tad viņam tiek zināms, ka viņu jau vērtē par pēdejo sīkmani, kas naudas gabala dēļ gatavs noēst no zemes virsas savu vislabāko draugu. Saticis Iksu, viņš nelaimīgs taisnojas: nudien, viņam tā nauda nav vajadzīga, lai taču Ikss rīkojas pēc saviem ieskatiem, un vispār… Ikss jūtas divi galvas tiesas augstāk par savu aizdevēju. Vai viņam nebija taisnība, ka tam otram rubļi un kapeikas vien galvā, par citu pat runāt neprot? Un, reiz tas
cilvēks tāds, tad tur arī nav ko just pašpārmetumus. Basta. Ņemsim tagad kādu citu Iksu. Tam arī pienācis termiņš un arī nav naudas. Viņš uzmeklē Igreku un atvainojas. Igreks nopūšas, jā, viņš saprot, tā var notikt, kā tad, lai taču Ikss nemaitā savu omu. Bet Ikss savu omu tomēr maitā. Sen zināma patiesība ir, ka nevēlamos cilvēkus mēs sastopam visbiežāk. Protams, tuvākajā laikā Ikss visur — uz ielas, tramvajā, teātrī — satiek tikai Igreku un atkal Igreku. Citi cilvēki liekas pagaisuši no zemes virsas. Un, jo Igreks dedzīgāk apgalvo, ka viņš tiešām var pagaidīt, jo mazāk tam tic Ikss. Viņa acīs Igreks pieņēmis dzīva pārmetuma formu un tagad ar apbrīnojamu neatlaidību vajā Iksu. Un kurš no mums gan ciena pārmetumus? Skaidrs, Ikss
nevar citādi, viņš vienkārši sāk ienīst Igreku. Pat kad nauda beidzot atdota, Igreks Iksa atmiņā paliek kā netaisns mocītājs. Nabaga Igreks! Ir vēl trešā Iksu grupa. Tie parādu jautājumam pieiet ļoti lietišķi. Ja Igreks aizdod, tad viņam, redzams, naudas pietiek — viss ir kārtībā, ar atdošanu nav ko steigties. «Es zinu gan un atceros, ka neesmu atdevis tev parādu,» viņš satiekoties omulīgi paziņo Igrekam, «bet, zini, dēļ tiem pāris rubļiem tu bojā neaiziesi, un man pašreiz nav pie rokas.» Ja Igreks tomēr iedrošinās pīkstēt, ka viņam tiešām izgadījušies spaidīgi apstākļi, Ikss kļūst pavisam līdzjūtīgs. Tavu traku ķezu! Protams, tā tas ir, bet, lai Igreks saglabā mieru, pie Iksa nauda
nepazudīs, tur viņa ir drošāka nekā bankā. Lai tikai Igreks mēģina iztikt, vai nu viņš vienīgais, kam pašreiz knapāk ar līdzekļiem. Bet, ja pēc laika Igreks jau gandrīz kategoriski sāk dzenāt rokā savu naudu un Ikss vēl vienmēr nevar viņam ar to pakalpot, ak tu piķis, ko lai dara, bet pag, es zinu vienu lielisku padomu. Tiešām, Ikss ieteic Igrekam griezties pie kāda vīra, kuram naudai droši vien vajag būt. Tad nu beigās notiek, ka nevis Ikss izvairās no Igreka, bet gan Igreks intensīvi, cik jaudas, bēg no Iksa. Nevar taču zināt, kādus labus padomus citādi vēl iznāks noklausīties. Nezinu, kuru pasaulē ir vairāk — Iksu vai Igreku. Bet visi viņi ir cilvēki, kā jau teicu, arī nabaga Igreki. Un tāpēc man gribas lūgt visus Iksus nesavtīgi un no
sirds: «Atcerieties, dārgie draugi, arī aizdevējs ir cilvēks, nevajag taču krist senu, nepamatotu aizspriedumu varā! Aizdevējs ir cilvēks pat tad, kad viņš grib saņemt atpakaļ savu naudu. Jo var taču gadīties, ka viņam tā tiešām vajadzīga. Es zinu, jums grūti tam ticēt. Bet, pat ja neticat, esiet tomēr augstsirdīgi! Padomājiet, tā taču ir viena no cēlākajām cilvēka rakstura īpašībām. Nenonāvējiet ar savu salto nicinājumu nabaga būtni, kurai tik vien tās vainas, ka tā jums aizdevusi naudu cilvēciska vājuma brīdī. Varbūt uz priekšu šī būtne labosies. Un varbūt arī pienāks reiz brīnišķīgais laiks, kad nebūs vairs ne iksu, ne igreku.» Cik tas būtu skaisti!
ESIET SAUDZĪGI AR MĪLESTĪBU Sen nebiju redzējis savu veco paziņu Kātiņu. Tāds labs, miermīlīgs cilvēks, par kuru man saglabājušās pašas gaišākās atmiņas. Tāpēc gauži nopriecājos, reiz viņu uz ielas sastapis. Kā jau pieņemts tādās reizēs, rokas spiedieni — sveiks, veco Ј&h, ko, tiešām dzīvs un vesels? Un vecāks arī neesi kļuvis, raug, man gan pakausis sāk jau vēsumu manīt. Un vai tad apsievojies arī būsi? Kātiņš ilgi noraudzījās manī ar tik skumju skatienu, ka man sametās kauns par savu trokšņainību. Nē, ar viņu kaut kas nebija kārtībā. Varbūt miruši dārgi
tuvinieki, varbūt nepatikšanas darbā … — Klausies, nenokar degunu, — es uzmundrinoši sacīju. — Nav tādu nepatikšanu, no kurām nebūtu izejas. Izstāsti tikai man visu, redzēsi, ka pa diviem noteikti atradīsim padomu! — Man neviens nevar palīdzēt, — Kātiņš atteica ar drūmu noteiktību. Tik bezdibenīgas ciešanas mani satrieca. Rāvu vaļā visas savas sirsnības slūžas. Nudien, vēl nekad dzīvē laikam nebiju kādu tā mierinājis. Bet Kātiņš stāvēja kā marmora statuja un tikai atkārtoja, ka esot pilnīgi beigts cilvēks; viņu glābt neesot cilvēku spēkos, un tāpēc lai es ejot un atstājot viņu vienu ar viņa ciešanām. Tīrā laime, ka tuvumā bija klusa kafejnīca. Gandrīz nēšus ienesu viņu tur
iekšā. — Un tagad tomēr stāsti vaļā, — teicu pēc otrās glāzes. — Pat ja tevi no darba taisītos atlaist, pat ja sieva … — Nerunā par sievu! — viņš iebrēcās tik neganti, ka es apstulbu. Pametusi! Nu man tā lieta skaidra! Un šis, nabags, ņem un pārdzīvo. — Jā, tādu bezsirdību grūti saprast, — es smagi nopūtos. — Lai nu kādu cilvēku pamest, bet tevi, tādu kristālskaidru būtni… — Nav, nav, nav pametusi! — viņš enerģiski atvēcinājās. — Tur jau tā lieta, ka nav un nedomā! Uz brīdi man aptrūka valoda. Ielēju trešo reizi. — Tātad viņa ir auksta egoiste bez sirdsapziņas, — teicu izjustā balsī. —
Varbūt arī krāpj tevi? Izposta, katru ziemu prasīdama jaunu kažoku, nerēķinoties ar tavām iespējām? Un jaunu kleitu uz katrām viesībām! — Neko viņa neprasa. — Bet jūsu laulības dzīve, kā mēdz teikt, izrādījusies bez mīlestības? Jā, tad tas ir ļoti smags gadījums. — Nekā tu nesaproti, — Kātiņš ķildīgi teica un pats sev ielēja ceturto. — Cilvēkiem piemīt apbrīnojams fantāzijas trūkums. Kā akmens laikmetā — it kā tikai ar vāli varētu nogalināt. Es pakasīju galvu. Kātiņš pasūtīja vēl divsimt gramu. Un tad viņš izstāstīja savu laulības dzīves traģēdiju. — Viņa mani mīl, vai saproti? Rūpējas par mani kā par mazu bērnu. Soli es nedrīkstu paspert, kad viņa jau jautā:
vai tikai tev labi? Vai gadījumā nekas nekait? Sēdu es, teiksim, pie galda, iedomājos — nu vienalga, ko, nopūšos varbūt — viņa uzreiz: dārgumiņ, sirsniņ mana, kas ar tevi? Aizkavējos pusstundu — viņa mājās vienās asarās. Visas slimnīcas apzvanījusi, jau gatavojusies skriet uz morgu — viņai teikts, tur it kā ievests viens vīrietis manos gados. Un, ja man kādreiz nieka temperatūra, — viņai uzreiz jāizdzer puspudelīte baldriāna. Kādreiz tas tomēr nelīdz, sirdslēkme klāt, un man jādzenā rokā ārsts. Viesībās izmainu dažus vārdus ar pazīstamu sievieti — viņa vēlāk, mājās pārnākusi, slauka asaras un apgalvo man, ka ne mirkli negribot stāties ceļā manai laimei, viņa jau nākamajā dienā iešot projām. Lai dzīvoklis, lai itin visas mantas paliekot
man, un viņa kā vienīgo relikviju aiznesīšot manu fotogrāfiju, to es viņai nedrīkstot liegt. Un, ja man kādreiz dzīvē smagi ejot, tad lai atceroties viņu, viņa nekad neturēšot ļauna prāta uz mani, viņas dzīves visgaišākās atmiņas būšot mūsu kopdzīves gadi… — Nu tu drusku pārspīlē, — es šaubīdamies sacīju. — Viņa vienkārši ir jūtīgs cilvēks, nu, bet tu varbūt kādreiz izrīkojies ne visai apdomīgi. Zini, sievietei tomēr ir citāda dvēsele nekā mums, to varbūt nav viegli saprast, un tad mēs negribēdami nodarām viņai pāri. Kātiņš drūmi blenza glāzītē. — Novēlu tev tādu dvēseli! Es pārdomāju. Mana sieva — nē, es negribu par viņu sūdzēties, nekādā ziņā, bet visai bieži man liekas — es tomēr
viņai neesmu pirmajā vietā pasaulē. Jā, cik netaisni viss dzīvē iekārtots. Varbūt tieši man vajadzēja pie sāniem šādu jūtīgu, uzmanīgu būtni, varbūt tad … Manas pārdomas iztraucēja Kātiņa iebrēciens: — Pagalam! Nu viss ir pagalam! Jau pusotras stundas man bija jābūt mājās! Nelaimīgais, kādās cilpās tu esi mani ievilinājis! Viņš atstāja garīgi traucēta cilvēka iespaidu. Jau nožēloju, ka vispār tiku uzrunājis viņu uz ielas. Ar šādiem subjektiem vari nokļūt tikai nelaimē.. Taisījos jau celties un atvadīties, bet te Kātiņš pieķērās man kā astoņkājis. — Nekas nelīdz, nekur tu vairs nešmauksi! Tagad tu nāksi man līdziNDiet vienreiz tu arī! Negribu mūžīgi viens būt
tas baltais vergs! Nu, vīriešiem tāpat ir savi principi, un pats galvenais no tiem — palīdzēt draugam nelaimē. Labi, gāju līdzi, pa ceļam paķēris šampanieša pudeli Kātiņa otrai pusei. Mans draugs vilkās kā gliemezis, — jo tuvāk mājai, jo viņam acīm redzami zuda spēki. Pie durvīm viņš pilnīgi sabruka, un man nācās tās atslēgt viņa vietā. Tad durvis beidzot atvērās, noskanēja izmisis sievietes kliedziens: — Miris? Vai tikai ievainots? Sakiet, sakiet ātrāk! Saniknots tā iebukņīju sānos savam labajam draugam, ka tas ieskrēja dzīvoklī gluži tenteriski. — Vesels! — es šņācu. — Pilnīgi, absolūti vesels!
— Jā, jā, — Kātiņš murmināja. — Jā, sieviņ, nebaidies tikai, jā, piedod, mēs uz mirklīti aizķērāmies … Tas man labs draugs, mēs tikai uz mirklīti … — Dārgumiņ! — Kātiņa sieva metās viņam ap kaklu ar tādu sirsnību, ka nabags tikko noturējās kājās. — Nu kā gan tu varēji tā nobaidīt savu mīlulīti, palaidnīti mans? Un es vai visas acis gribēju izraudāt, tu taču zini, cik daudz nelaimes gadījumu katru dienu notiek! Nāciet, nāciet dziļāk, vai cik labi, ka vīriņš jūs atveda līdzi, man tā patīk satikties ar viņa draugiem! Kātiņa sieva steigdamās saklāja vakariņu galdu, visu laiku maigi vidžinādama; izrāja mūs par tādu izšķērdību kā šampanieti, izstāstīja man, cik burvīgs cilvēks esot viņas vīriņš,
tāpēc arī viņa tā trīcot un drebot… Kātiņam steidzīgi vajadzēja pārvilkt ērtākas mājas drānas, atpūtināt kājas čībās, ieņemt kādu zāļu uzlējumu, kas esot pilnīgi nepieciešams garīgi tik noslogotiem cilvēkiem. Tiklīdz ķērāmies pie ēšanas, Kātiņa sieva žēlabainā balsī pavēstīja vīram, ka viņai tikai uz sekundīti esot vajadzīga viņa palīdzība virtuvē, viņš jau zinot, cik viņa bezpalīdzīga bez vīra balstošās rokas, nu — un pēc kāda laika viņai šo palīdzību vajadzēja vēl uz divām trimsekundītēm. Un pēc tam viņa ar nelaimīgu seju paskaidroja, ka esot jau vēls, viņa pati ar vislielāko prieku sēdētu vai līdz rīta gaismai, bet Kātiņam esot vāja veselība, viņa neuzdrīkstoties tā nomocīt savu mīlulīti. Protams, to neuzdrīkstējos arī es un gāju vien projām,
bēdīgi noskatīdamies uz gandrīz pilno šampanieša pudeli. Divas dienas pēc tam vēl man dūca galva. Trešajā biju tiktāl attapies, ka sāku pārdomāt, kas būtu darāms mana nabaga drauga glābšanai; ar savu rakstura vājumu viņš tiešām bija nolemts bojā ejai. Vajadzēja nekavējoties ķerties pie Kātiņa un arī viņa sievas pāraudzināšanas; pēdējam, tiesa, bija jānorit neklātienes ceļā. Mans plāns beidzot bija izstrādāts diezgan pamatīgi; tur ietilpa gan mazas uzturēšanās ārpus mājas, šo laiku arvien paildzinot, gan viens otrs izbraukums makšķerēt un vēžot — protams, bez otrām pusēm, varbūt arī kāda kāršu partija. Sievai tur nebija, nevarēja būt nekādas da|as! Un visā šai laikā vajadzēja prasties iepotēt Kātiņam pašcieņu un aukstasinību.
Iegriezties kādā klusā stūrī un iedzert pa glāzei — šo priekšlikumu Kātiņš kategoriski noraidīja. Kārtis viņš neprata spēlēt. Vēžu un zivju sezonai vēl bija par agru. Es pamazām sāku krist izmisumā. Tad reiz man izdevās sarunāt mazu paciemošanos pie manis. Tur nu nevarēja būt nekā slikta. Tai vakarā Kātiņš ilgi kavējās. Neatnāks? Gļēvulis. Tad tomēr atskanēja durvju zvans. Atvēris tās, es sastingu — tur taču stāvēja abi Kātiņi. — Es tik ļoti gribēju šovakar pasēdēt un papļāpāt, — viņa otrā puse saldi uzsmaidīja man. Tātad Kātiņš, šis ķīselis, bija izpļāpājis to, kas turams slepenībā! — Mēs tik reti izejam no mājām, vīra veselība, ziniet… Bet, ja pie tik labiem draugiem, tad vienkārši grēks
atteikt. Parasti mana sieva nejaucas vīriešu lietās. Tagad, protams, viņai bija jānāk pie mums. Cerēju, ka viņa, nopietns, apvaldīts cilvēks, Kātiņa otrās puses cludināšanu neizturēs ilgāk par pusstundu. Izturēja! Es skaidri redzēju, cik vērīgi viņa skatās un klausās, kad Kātiņa sieva runāja par savu mīlulīti, — bet viņa runāja tikai par to. Kad ciemiņi beidzot aizgāja — brīdī, kad Kātiņa sieva skaidri sajuta, cik noguris viņas laulātais draugs, — es smagi atzvēlos krēslā un teicu sievai: — Nu, vai tagad tu beidzot redzi, cik nejēdzīgi ir, ja sieva ar savu briesmīgo pseidomīlestības izpausmi moka vīru un visus, kas tai brīdī ir ar viņiem? Mana dārgā domīgi paskatījās manī:
— Vai tiešām? Man atkal šķiet, ka viņi sadzīvo joti harmoniski. Es diez vai būšu redzējusi otru tik saticīgu ģimeni. — Tu taču neteiksi, ka šis eksaltētais sievišķis un viņa bezgribas vīrs … — Varbūt tu šo sievieti tikai nenovērtē. Pirmajā reizē jau ir grūti. Starp citu, mēs nākamsvētdien norunājājiļ satikties pie viņiem. — Jūs — norunājāt? — es jautāju. Man personīgi atliku likām pietika šī viena vakara. — Jā, ar Kātiņa sievu. Man viņa tiešām patika. Vai man nepieciešams stāstīt vēl tālāk? Mana sieva un Kātiņa laulene tagad ir vislabākās draudzenes. Mēs satiekamies regulāri. Kāršu partijas ar draugiem esmu
samazinājis līdz minimumam, vēžošanas un makšķerēšanas būs jāaizmirst pavisam. Mana sieva sākusi aizkustinoši rūpēties par mani; pirms trim dienām, kad sakarā ar mēneša beigu bilanci biju aizkavēts darbā, kaimiņiene, īzrādās, izsaukusi pie manas sievas ātro palīdzību. Sirdslēkme… — Tikai tagad es īsti saprotu, cik maz esmu par tevi domājusi, par tevi rūpējusies, — viņa čukstēja man, kad jutās labāk. — Es taču biju pilnīgi bez sirds. Tici man, vēl tomēr nekas nav zaudēts, es pielikšu visus spēkus … Viņa jau sauc mani par dārgumiņu. Mājās es ierodos uz minūti. Nekad vairs nejaukšos svešu cilvēku dzīvē. Nekad! Lai tiek galā katrs pats kā varēdams. Vēl vairāk tāpēc, ka mans
vecais draugs Kātiņš atļāvās bezkaunīgi pasmīnēt, kad sāku stāstīt par bēdīgajām izmaiņām manās ģimenes attiecībās. Ir tādi subjekti.
NEVAJAG VIŅUS TRAUCĒT Tā ir tīrā nelaime ar tiem jaunajiem ļaudīm. Tu jau skaties un domā: palūk, kādi prātīgi izauguši, paši spriež, paši dara … bet tad nāk viena reize, un tu skaidri redzi — nekur viņi netiks bez vecāku cilvēku padoma un palīdzības. Bet vai jūs domājat, ka viņi paši to apzinās? Ka grib saprast? Kur nu! Tu ej viņam talkā, bet beigās paldiesa vietā saņem pašu melnāko nepateicību. Nu sacīsim — mana pašas Aina. Jāteic, visā visumā man maz par viņu nācies žēloties. Klusa gan un gauži sevī noslēgusies, ar draugiem arī necik neturas,
bet klausīga un laba. Skaties tik un priecājies, kāda meitene izaugusi. Mēs ar vecmāmiņu pie reizes norunājam: lai nu kam, bet mums gan nav dievam acīs jāgrābj. Bijusi tikai viņa vēl apsviedīgāka, valodīgāka… bet visu uzreiz jau nedrīkst gribēt. Nāks laiks, nāks padoms, gan vēl pārvērtīsies. Un tad vienu reizi — Ainai bija vārda diena — es tā vēroju, ka nupat iet uz labo pusi. Atnākuši viens otrs no draugiem, visi mums zināmi, pazīstami, un viens svešs puisis arī, tāds rāms, prātīgs, bet acis viņam tik uz Ainu, uz Ainu vien. Mēs ar vecmāmiņu virtuvē, kafiju vārīdamas, nospriežam: vai tik nebūs īstais? Aina arī tik runīga kā vēl nekad. Krusttēvs vēlāk saka: viņš redzējis, kā tas puisis atvadoties ilgi spiedis Ainai roku
un virsū vien skatījies, bet meitene stāvējusi sārta kā zemeņu oga. Nu, ar to sārtumu gan varēja būt visādi: mums priekšnamā lampiņa pavisam vāja, bet krusttēvs pat lielā gaismā bez brillēm neko labi nevar saskatīt. Toties tā roka … Nopriecājāmies. Gribējām jau kaut ko uzbilst Ainai, bet sazini nu, apvainosies vēl. Tādās lietās vajag ar lielu smalkjūtību. Un es saku vecmāmiņai un krusttēvam: nav ko steigties, redzēsim, kas tālāk būs. Un pareizi, tā pēc kādas nedēļas jaunais cilvēks klāt atkal. — Ka tad tu ta, — es saku Ainai, — tev nāk ciemiņš, bet tu mums ne pušplēsta vārda. Ne mums šodien tādas pusdienas, nekā. Aina rausta plecus. Vai viņš pusdienu dēļ varbūt šurp nākot? Nē, es
atbildu, kur nu, bet savai kārtībai vajag būt. Vēlāk pie galda abi sēd, viens otrā vien skatās, nudien, liec tādiem priekšā, ko gribi, pat nepamanīs, ko apēduši. Nu, neesam vis maldījušies. Mēs pajokojam, pasakām kaut ko — šie pa vienam vārdiņam vien atbild, bet, par ko domā, tas skaidri redzams. Un tā vienu, otru, trešo reizi. Ka saskatījušies, par to šaubu nekādu. Viena nelaime tikai — nekādi netiek tālāk. Atnāk tas viņas Juris, pasēd, pasaka trīs vārdus — un atkal prom. — Ej tak, meit, pavadi, — es saku. — Ko nu es tur iešuK — Aina novelk. Galīgi neprotas. Un tad mēs ar vecmāmiņu un krusttēvu norunājām, ka cits nekas neatliks, vajadzēs tiem jaunajiem palīdzēt. Citādi viņi netiks no vietas. Skaidrs, kautrējas mūsu klātbūtnē, bet
pateikt vai izrādīt, ka vēlas palikt vieni, — neuzdrīkstas. — Nevajag viņus traucēt, — vecmāmiņa ieteica un tūlīt izstāstīja gadījumu no savas jaunības, kur viens tāds neuzņēmīgs jauns pāris arī nekādi nav ticis pie izskaidrošanās, kamēr nav atstāti savā nodabā. — Nevajag traucēt! — mēs tūlīt piekritām. Tā arī palika, un mēs izstrādājām savu taktiku. Tiklīdz pie Ainas atnāk Juris un mēs to pieklājības brītiņu esam pasēdējuši kopā, es uzreiz attopos, ka man taču virtuvē, vai manu dieniņ, vēl tas un tas jādara, un žigli laukā no istabas. Pēc brīža attālinās vecmāmiņa. Un krusttēvam, tam jau nu nekāda grūtuma pazust. Tagad jaunie vieni, var izrunāties, var
izspriesties. Es vēl uzbildinu, sak, vai tad neiziesiet kādu solīti pa dārzu, kāds jau nu viņš mums maziņš ir. Un tā pamazītēm mēs vispār pārtraucām rādīties. Ja kādreiz nejauši iznāca uzskriet virsū, veicīgi vien metāmies atpakaļ. Pat vecmāmiņa ar visu savu reimatismu reiz kā stirniņa izskrēja no dārza. Nabadzīte, bija ienākusi pašķīt dilles un pavisam aizmirsusi, ka nupat taču dārzā izsūtīti Juris ar Ainu. Reiz atkal es sāpīgi ievēru pirkstu durvīs, ar skubu raudama tās ciet, — abi sēdēja istabā, lai gan pēc manas stingrākās pārliecības viņiem vajadzēja pastaigāties pa dārzu. Nē, nē, mēs nekad un nekādi netraucējām viņus, to es varu vai apzvērēt. Agrāk mums bija tāds paradums svētdienu pēcpusdienās pasēdēt pie loto spēles. Tagad vecmāmiņa noteica, ka nekādas
spēlēšanas vis nebūšot. Liela vajadzība mūsu jaunajiem ar tādiem sakārņiem laiku kavēt. Viņi tikai aiz pieklājības sēdot ar mums. Nu labi, tas arī bija taisnība. Vienreiz Aina man jautāja, vai mēs visi kopā neiešot uz kino. — Bet tev taču atnācis Juris, — es nesapratu. — Ko tad mums pa vidu maisīties? Nez aiz kā Aina palika tāda jocīga. Juris arī todien nosēdēja ļoti maz. — Vai jūs sastrīdējāties, vai? — es vēlāk tā pa draugam pajautāju Ainai. Tā paskatās lielām acīm un neatbild. Nu es eju pie vecmāmiņas un saku, tur kaut kas nav kārtībā. Ja pret jums izturas ar tādu pretimnākšanu un tādu sirsnību, tad nu gan pašiem vajadzētu tikt ar sevi skaidrībā un nevilkt vairs garumā. Nu paskatīsimies,
bet īstas ticības man šai lietā vairs nav. Jāteic, nekāda skatīšanās neiznāca. Juris sāka nākt arvien retāk, no Ainas neviena saprātīga vārdiņa neizspiedīsi, tikai acis tādas bēdīgas, bēdīgas. Būtu padalījusies ar mums, kas viņiem un kā, varbūt atrastos kāds labs padomiņš. Kur nu. Mēs jau priekš jaunajiem esam par muļķiem. Viņa man saka — labi esot: bet kad man aiz sienas jādzird, kā meitene raud? Beigās sāku skaidru valodu. Zini, es saku, man būs ar to tavu Juri jāparunā. Kas tā par lietu — nāk visu laiku, ij kaimiņi jau zina, kāds Ainai pielūdzējs gadījies, bet uz vienu reizi bez mazākā iemesliņa ņem un uzgriež mums visiem muguru. Tā jau nu gan, jāteic, nav goda vira darīšana. Aina knapi izspieda pāris vārdu, lai es nemēģinot to darīt. Bet tad
balsi pacēla vecmāmiņa — es teikšu, bija ko dzirdēt. — Nē, man tu atbildēsi, kas jums gadījies! Ja tas Juris kāds palaidnieks, tad es nesaku neko, bet tad arī nav viņam pakaļ jāraud. Lai iet; tu tāda jauna un smuka meita dabūsi citu smiedamās. Bet ja tur kas cits … Vajag pateikt! Mēs taču no savas puses visu, itin visu! Mūsu Aina kamolā kā ezis: — Ko jums tagad vajag? Jūs netraucējāt rnūs, mēs tagad netraucējam jūs. Viss! Cauri! — Bet mēs tak tevi… — es iesāku. — Izprecināt gribējāt? — Aina nokliedza un metās ārā no istabas. Bet mēs viņai pakaļ. Un tā viņai nācās mums pateikt. Bet vai jūs varat iedomāties, ko? Neticēsiet, cilvēks vienkārši nevar kaut
kam tādam ticēt. Iedomājieties, mēs esot pie visa vainīgi. Tikai muļķis nesaprastu, ka mēs ar nodomu gājuši viņiem no ceļa, lai tikai piespiestu Juri ātrāk bildināt. Bet viņiem nav bijis ko steigties. Un slēpties arī neesot gribējuši — nekādas masalas, ne tīfs viņiem nav bijis un nekādas vajadzības viņus izolēt. Un, ka viss beidzies, tur klāt mūsu padoms un ziņa, — un, ja viņa nākotnē arī uzskatīšot kādu cilvēku, tad mājās ievedīšot tikai kā savu līgavaini vai arī mēs vispār neko neuzzināšot. Un tad viņa raudādama izskrēja laukā. Nu jau es esmu mazliet nomierinājusies un sāku domāt, ka viņiem nekas nopietns nav bijis, tāda aizraušanās vien, bet viņi, kā jau jauni ļautiņi, iedomājušies to par mīlestību. Un tagad nu
ir bēdas, un tagad nu vaino mūs, kas viņiem pašu labāko vēlējuši. Tā jau kādreiz notiek ar to karsto jaunību. Priecāties vajadzēja, ka neieskrēja kā circeņi pelnos. Bet, kad nākamreiz pie Ainas ieradīsies kāds paziņa, mēs ar vecmāmiņu un krusttēvu izturēsimies daudz piesardzīgāk. Jāpalīdz taču tādiem jauniem nesaprašām, bez mūsu padoma viņiem pašiem savas kāzas nepieredzēt.
IZPALĪDZĪBA LIELA LIETA Mana sieva gatavojās braukt komandējumā. Ne jau ilgi, tikai uz divi nedēļām. Taču šim braucienam viņa gatavojās vēl daudz nopietnāk nekā pieredzējis burinieka kapteinis Labās Cerības raga apbraukšanai. Mana sieva visu dara nopietni, citādi viņa neprot. Kādu vakaru — īsi pirms aizbraukšanas viņa ilgi un vērīgi skatījās manī. — Kaut es tikai varētu izdomāt, ko man darīt ar tevi pa visu šo laiku, — viņa beidzot nopūtās. • Es biju mazliet pārsteigts. Līdz šim
man nebija ienācis prātā, ka ar normālu pieaugušu cilvēku līdzīgos gadījumos vispār kaut kas jādara. — Tevi vajag uzraudzīt, — sieva turpināja. — Nē, es nedomāju, ka tu sāksi staigāt apkārt vai ko tamlīdzīgu, bet tava veselība no vienas puses un tava paviršā attieksme pret visām mājas lietām no otras puses… Tu negatavosi sev ēst tikai tāpēc, lai pēc tam nebūtu jāmazgā trauki. Nu un tā tālāk. Man noteikti jāizdomā, ko ar tevi iesākt! Sieva izgudroja. Viņa nekad nepaliek pusceļā, tā ir laba un bīstama īpašība jebkurai sievietei. Jau otrā dienā viņa pavēstīja, ka vienojusies ar dzīvokļa kaimiņieni un tā apņēmusies vajadzības .gadījumā pataisīt man ēst, piešūt iztrūkušu krekla podziņu, raudzīties, lai es
nenosmoku putekļos un tamlīdzīgi. Jebkādi mani iebildumi bija veltīgi. Sieva savu lēmumu uzskatīja par pareizu, un pie tā viss arī palika. īstenībā es pat mazliet apbrīnoju savas sievas paredzēšanas spējas, kad manas vienatnes pirmajā vakarā pie manis ienāca kaimiņiene. Viņa pačaloja par šķiršanās bēdām, kuras stipram cilvēkam tomēr jāpārvar, pastāstīja, ka kosmētikas veikalā dabūjamas jaunas, sevišķi labas smaržas, un beigās apjautājās, vai man negriboties ēst. — Nē, ne pārāk… lai gan … ja jūs būtu tik laipna … — Nu protams! — viņa pielēca kājās, sāka rosīties. — Vai! Man tikai nāksies jūs palūgt aizskriet līdz maizes veikalam, es kā tāda pīle aizmirsu paņemt
svaigu, nu, bet jums taču nedrīkst dot pavisam vecu .., Man nebija iebildumu. — Un tomātu mērci arī, es jau izgudroju, ko gatavot, — viņa vēl nosauca pakaļ, kad biju jau kāpnēs. Jau pēc stundas biju mājās. Divi maizes veikali bija ciet, trešajā toties laimējās. Un tomātu mērcei, izrādījās, vajadzēja burciņu, kuru laipnā kaimiņiene bija aizmirsusi iedot līdzi. Vienā veikalā bija burciņas, bet nebija tomātu mērces, otrā es pastāvēju rindā, nopirku burciņu un beidzot biju kārotās mērces īpašnieks. Mana kaimiņiene mazliet pabrīnījās, cik vīrieši gan neizdarīgi, bet to viņa pateica tik jautri un gluži garāmejot, ka es tikai pietvīku un priecājos, ka viegli esmu ticis cauri. Vakariņās gan ēdu ļoti maz, jo biju
aizmirsis laipnajai sievietei pateikt, ka galīgi neciešu tomātu mērci. Bet uztiept savu gaumi citiem — tas jau būtu barbarisms. Nākamajā dienā ilgi nostaigājos pa tirgu un veikaliem, jo kaimiņiene bija lūgusi nopirkt to un citu, lai izgatavotu tiešām garšīgu ēdienu. Stipri noguru. Toties viņa sagaidīja smaidoša kā saulīte un stāstīja, ka universālveikalā gadījušās lētas un neparasti burvīgas kurpītes. Tad es atnesu malku, iekūru uguni, nomizoju saknes un samalu gaļu. Kaimiņiene pa to laiku rosījās gatavot vakariņas, ārkārtīgi noraizējusies, vai tikai man tās garšos. Kopumā viss bija tik nogurdinoši, ka es tā pabikli ieminējos, vai nākamvakar man tomēr neēst ārpus mājas. Viņa ļoti apvainojās, un, lai labotu, kas vēl
labojams, man nākamajā dienā atlika tikai iet atkal iepirkties. Kā par nelaimi, bija mēneša beigas, claudz darba, un es nebūt nepriecājos par izredzi staigāt pa veikaliem. Bet kaimiņiene bija sirsnīga kā vienmēr. Nākamajā reizē viņa man paziņoja, ka esot pēdējais laiks kaut cik uzkopt mūsu istabas. Mēs stiepām pagalmā un purinājām grīdsegas, kaimiņiene pie vienas iešanas paķēra arī savējās, bez tam vēl savas vasaras drēbes, kuras esot pēdējais laiks kārt skapī. Viņa tiešām nesaprata, kā nav to izdarījusi līdz šim laikam. Pēc tam mēs ļoti rūpīgi iztīrījām istabas; vienkārša gadījuma pēc kaimiņienei sasitās manas sievas mīļākā vāze, bet es pats ar slotas kātu izsitu stiklu kādam akvarelim. Kaimiņiene atrada mūsu ģimenes fotogrāfijas un ar lielu interesi
pētīja tās vairākas stundas. Man vajadzēja sniegt paskaidrojumus. Tad viņa atcerējās, ka viņai istabā samaitājies elektriskais slēdzis, taču pārāk vēlā laika dēļ mēs šo darbu atlikām uz citu dienu. Nākamās dienas pagāja visumā mierīgi. Vienu vakaru viņai bija jāiet uz viesībām, un viņa ļoti lūdza mani uzmanīt telefonu: bija gaidāma tālsaruna ar laukiem. Kaimiņiene atnāca mājās divos un atrada mani iesnaudušos pie aparāta. — Tā jau es domāju, ka uz vīriešiem nekad nav paļaušanās! — viņa iesaucās, bet tūlīt arī piedeva man, nemaz neklausīdamās uz manu biklo atvainošanos,-ka esmu snaudis labi ja minūtes desmit. — Un, starp citu, to es atcerējos tikai, uz ielas izgājusi, tai sarunai jau jābūt rīt, nevis šodien, — viņa
vēl piebilda. Pēc tam man negaidīti iznāca braukt uz kādu tālāku objektu, un es atgriezos ar pāris stundu nokavēšanos. Mana nabaga kaimiņiene pa to laiku bija turējusi vakariņas siltas. Tagad tās gan vairs nebija ēdamas, iespējams, nebija bijušas jau no paša sākuma, cik varēja spriest no paliekām, taču manu neērtības sajūtu tas nemazināja. Centos ieskaidrot, ka tik pārmērīgas rūpes nemaz nav nepieciešamas, bet viņa palika nelokāma. Jā, maz es līdz šim laikam biju pazinis šo jauko cilvēku. Ja jau viņa reiz apņemsies rūpēties par kādu, (ad to arī izdarīs, vienalga, vai tas aprūpējamam ir viegli vai grūti. Nākamajās trīs dienās es nomazgāju viņai logus, jo kaimiņienei no augstuma
nepanesami reiba galva, palīdzēju atvest ziemai malku un ilgi un bezcerīgi meklēju kādas sevišķi grūti dabūjamas zāles. Viņa tai laikā nebeidza izrādīt aizkustinošas rūpes par mani. Es gan nekādi nespēju pierast pie viņas gatavotajiem ēdieniem, bet atteikšanās no tiem būtu līdz nāvei sāpinājusi jauko un jūtīgo cilvēku. Tad es — man tiešām bezgala kauns atzīties — sāku bēguļo.t. Centos nākt mājās tikai vēlu, kad kaimiņiene jau gulēja, un no rīta aizlavījos vai veselu stundu agrāk, lai tikai paspētu tikt prom pirms viņas celšanās. Viegli tas nebija, varat rhan ticēt — trijos gadījumos no četriem viņa mani pārsteidza, kad es zaglīgi grabinājos gar durvīm. — Es jau beigu beigās varu arī neko neteikt jūsu sieviņai, — viņa sacīja ar
rūgtu pārmetumu balsī, — es tikai nekādi nespēju saprast, kā cilvēks tā bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem var izmantot mīļa laulātā drauga prombūtni. Un kāda laulātā drauga! Jūsu sieva mani tik sirsnīgi lūdza, lai es jūs uzskatot. Es jau to nemaz negribēju darīt, bet es sapratu, labi sapratu, ka viņai, tālumā atrodoties, sniegs mierinājumu apziņa, ka vīrs nodots drošās un uzticamās rokās. Un kā lai es tagad raugos viņai acīs? — Viņa novērsa skatienu, un es veltīgi centos savu dārgo kaimiņieni pārliecināt, ka esmu bijis uz kino, šaha partiju vai vienkārši aizkavējies darbā. — Pat asprātīgus melus jums slinkums izdomāt, — viņa nicinoši noteica un iegāja savā istabā. Naktīs man bija nemierīgs miegs,
mocīja visādi murgi, un darbā es kļuvu nepieļaujami izklaidīgs. Cik garas gan var būt divas nedēļas! Ar šausmām atcerējos, ka biju taču nolēmis sirsnīgāk piestrādāt pie zinātniskā darba. Tagad nespēju uzrakstīt pat lappusi. Kad sieva beidzot atgriezās, viņu pārsteidza mans neveselīgais izskats. Pēc tam viņai bija garāka saruna ar kaimiņieni, un ilgu laiku man sekoja viņas mēma pārmetuma pilnais skatiens. Viņa neteica neko, un tas bija sevišķi ļauni. Bet es arī netaisnojos. Bija taču veltīgi, un es pats jau arī sapratu, cik slikti esmu rīkojies. Tagad sāku attapties. Visi grēki tiek piedoti agri vai vēlu. Nevar taču būt, ka mana sieva, šis labais — eņģelim līdzīgais radījums, nepiedos manējos. Un arī tad es neko nestāstīšu viņai par saviem
pārdzīvojumiem, es tikai salīkšu abas rokas un lūgšu viņu kā mazs bērns: — Lūdzu, lūdzu, nebrauc tik drīz atkal komandējumā!
TIKSIM PARI SĪKUMIEM Tiešām neticami, kā dažas sievas aptumšo ar sīkumiem savu laulības dzīvi. Nu sakiet — kas vēl var būt ļaunāks par to? Jau kāds rakstnieks — vai arī tas bija dzejnieks? Sasodīts, nevaru atcerēties! katrā ziņā domātājs — ir teicis, ka sīkas nesaprašanās un ķildas ir kā nežēlīga rūsa, kas sagrauž visstiprāko metālu. Padomājiet tikai — vai nav dziļi vārdi? Tos vajadzētu ieslēgt dziļi sirdī un atmiņā katrai precētai sievietei. Es cieši ticu, ka tad vairs nebūtu traču un saviebtu seju, nebūtu laulības šķiršanu. Bet tagad, dārgās lasītājas, atļaujiet
sniegt jums nedaudzus padomus. No sirds ceru, ka starp tiem atradīsies arī kāds noderīgs. 1. Kā izturēties, ja vīrs vēlu pārnācis mājās. Protams, tādās reizēs jūs, bez šaubām, esat uztraukusies, nobēdājusies un arī apvainota, jo skaidrs, ka tai laikā, kamēr jūs trīcējāt par viņa dzīvību un veselību, viņš lieliski pavadīja laiku ar draugiem. Un tomēr — iztieciet bez pārmetumiem. Nav īsti pareizi arī izlikties aizmigušai. Vislabāk vīra ienākšanas brīdī piecelieties gultā sēdus (ja guļ uz tahtas, tad tur arī jāpaceļas) un sakiet viņam biedriski jokojošā tonī: — Mans zelta gabaliņš laikam ļoti piekusis? Tad vīram nekavējoties jāatvainojas.
Ja viņš gadījumā to nedara — piespiediet tomēr izdarīt. Šim nolūkam atļautas nopūtas, ilgāka klusēšana, pat asaras, tikai ne lielos vairumos. Atvainošanās nāks agri vai vēlu, varat man ticēt, ja vien pati būsiet pietiekami konsekventa. Vīrs notikušo smagi pārdzīvos, varbūt pat vēl kādas pāris reizes neieradīsies mājās. Jūs tikai klusējiet. Vēlreiz nekādu pārmetumu! Lai cilvēks pats tiek galā ar sevi. Kad viņš beidzot, līdz galam izpratis savu smago kļūdu, sāks murmināt sengaidītos atvainošanās vārdus, ļaujiet viņam to kādu laiku darīt, tad ar vieglu smaidu atbildiet: — Ko, vai tiešām tu vēl domā par šo sīkumu? Man tas jau sen aizmirsies! Lai vīrs saprastu, ka piedošana ir pilnīga, ieteicams draugu un paziņu lokā
reizumis atsvaidzināt šo gadījumu, piešķirot tam nevainīga ģimenes joka nokrāsu. Atstāstiet notikumu, uzsverot tā humoristisko pusi (vīra neērtības sajūtu utt.), bet pēc tam smiedamās piebilstiet: — Nu iedomājieties tikai šo nabaga cilvēku! Es visu aizmirsu jau nākamajā dienā, jūs taču zināt, es protu skatīties pāri sīkumiem, bet viņš, nelaimīgais … — Te var draudzīgi uzplikšķināt vīram uz pleca. Ticiet man, šādu jūsu smalkjūtību pratīs novērtēt jebkura rakstura vīrietis. 2. Kā izturēties, ja virkne pievērš vajadzīgo uzmanību jūsu jauniepirkumiem (kleita, cepure, kurpes utt.). Vēl vienmēr gadās sastapt sievietes, kuras šādu vīra attieksmi uztver kā galīgu intereses trūkumu par savu personu, pat vēl vairāk — domā, ka tagad šī interese
pievērsusies svešai sievietei. Nieki! Ja vien jūs savā ģimenes dzīvē pratīsiet būt dzīva, interesanta, saprotoša (neaizmirstiet sirsnīgo smaidu, kas, uz jūsu lūpām rotājoties, spēs piedot jūsu laulības dzīvei saules mirdzumu), viņam nenāks ne prātā domāt par citām. Runa te var būt vienīgi par dvēseles smalkuma un iekšējā takta trūkumu, kuru šādos gadījumos vēl diezgan bieži nākas novērot pie vīriešu dzimuma personām. Neaizmirsīsim, ka šāda nelaime ir iedzimta gadsimtos, tāpēc pret to jāved taktisks karš tieši ar pretējiem ieročiem — taktu un iejūtību. Nevajag, sacīsim, līdz apnikumam grozīties sava laulātā drauga priekšā jaunajā tualetes gabalā un beigās vēl iesaukties: — Jā, es jau redzu gan, redzu,
ka tev priekš manis nemaz nav acu! — Ticiet man, ja jūs tādā kārtā arī gūsiet zināmus panākumus, tie tomēr būs īslaicīgi. Labāk rīkojieties tā: ieejiet blakus istabā pie spoguļa, brīdi padungojiet, tad domīgi apklustiet, bet pēc tam pusbalsī (protams, tā, lai arī viņš dzirdētu) izsaucieties: — Nē, tiešām nav slikti! Pag, pag, un kas notiek, ja pagriežas pusprofilā? Hm, hm. Jā … Nu, visumā var iztikt. Nauda katrā ziņā nav zemē nosviesta. — Tad atsāciet pārtraukto dungošanu. Vīrs neizturēs. Visinertākie, visizturētākie vīri šādu pārbaudījumu pārcietīs augstākais divdesmit minūtes. Tad jūsu laulātais draugs, bez šaubām, ierūksies: — Kas tad tev tur ir? Atkal kaut ko
nopirki? — Sīkumi, tikai sīkumi, mīļotais, tādi, kas var attiekties vienīgi uz mani. Ja nu vīrs tomēr nenāk skatīties (ir šādi nocietināti indivīdi), tad vēl kādu brītiņu padungojiet (tagad ieteicams mainīt melodiju) un parādieties durvīs bez mazākā pārmetuma acīs — gaiša un smaidoša: — Nu, ja jau tu tik ļoti vēlies redzēt… Tagad var kādu laiciņu ļaut vīram apmierināt savu ziņkāri. Visticamākais, ka viņš teiks, ka kleita (cepure, kurpes) ir burvīga. Pagroziet galvu: — Man gan to visi saka, bet zini, pašai liekas, ka viss vēl nav īsti tā … So teikumu nevajag aizmirst. Blakus
visām citām jūsu labajām īpašībām tas izcels jūsu paškritiskumu. Tikai, lūdzamas, nebilstiet kaut ko līdzīgu kā — «Nu, es taču skaidri zinu, tu atkal domā, ka es esmu izdevusi par daudz naudas»; «Iespējams, tu uzskati, ka man ir slikta gaume» utt. Šādi sīki rūgtuma pilieni nedrīkst aptumšot jūsu laulības dzīves gaišo harmoniju. Jauniegādātās lietas apskate nedrīkst ievilkties ilgāk par stundu. Tad tā jums pašai var sākt nepatikt. Labāk jau tad, kaut kur kopā dodoties, reizi pa reizei ieminēties, ka šī pirkuma pēc jums tomēr nav jākaunas citu sieviešu priekšā. Tā rīkodamās, jūs vīrā radīsiet tik ļoti vēlamo iespaidu, ka neesat ārišķīga un ka cilvēka iekšējais saturs jums vienmēr pirmajā vietā.
3. Ķā izturēties, ja virs nepanesami bieži stāsta jums par savu darbu vispār un par tā specifiku. Te es tūlīt iebildīšu nule pašas teiktajam. Vārdi «nepanesami bieži» te lietoti relatīvi, īsta, mīloša sieva allaž ar prieku un interesi klausīsies vīra stāstā par viņa iemīļoto profesiju un problēmām, kādas tam radušās, jā, pat centīsies palīdzēt tās atrisināt, protams, neiegrimstot sīkumos, bet vienmēr paturot prātā galveno. Taču vēl vienmēr nākas sastapties ar tādiem grūtiem gadījumiem, kad vīra profesionālie stāsti neizraisa sievā nekādu entuziasmu. Kā tad rīkoties? Ticiet, vissmagākā, visnepārdomātākā kļūda būtu teikt: — Beidz taču reiz savu mūžīgo runāšanu, es, vienalga, neko nesaprotu! — vai arī, kaut vismaigākajā
tonī: — Mīļais, runāsim beidzot par ko citu! — Nekur neder arī tādi demonstratīvi paņēmieni kā žāvāties vai sākt lasīt avīzi. Esiet laipnas un ieinteresētas! Ļoti labi reizēm pašā karstākajā stāstīšanā pārtraukt vīru ar kādu vienkāršāku jautājumu. Vislabāk — palūgt viņu atkārtot iepriekšējo interesanto domu. Vai arī piekrītoši izsaukties: — Nu protams, kā gan citādi! Es tavā vietā būtu rīkojusies pilnīgi tāpat! — Te sievietei nekad nedrīkst pietrūkt izdomas, lai pārāk bieži neatkārtotos. Ļoti svētīgi būs, ja vīrs manīs, ka esat slepus (bet tikai slepus!) sākusi lasīt viņa speciālo literatūru un pat izdarījusi šādas tādas atzīmes lappušu malās. Tās drīkst būt pat naivas, tas vēl vairos viņa
sajūsmu. Nevajag tikai aiz gara laika sākKzīmēt velniņus. Kad vīrs grāmatu izšķirstījis un izbrīnā jautā: — Kā, vai tad tas tevi tiešām interesē? — tad atbildiet apmulsusi, bet arī ar vāji slēptu aizvainojumu: — Nu, es paņēmu… kas tur liels? Jā, bez šaubām, mani interesē. Tu taču tik saistoši stāstīji… Bet tu jau neticēsi. Tev jau liekas: man prātā tik virtuve un kleitas … Varat būt pārliecināta, ka vīra cieņa pret jums sasniegs vēl lielākus apmērus. 4. Kā izturēties, ja virs ir slimīgi greizsirdīgs. Dažas sievietes nepareizi domā, ka šī kaite nav ārstējama. Nē, nav nekā nelabojama, tikai dotajā gadījumā vajadzīga liela pacietība. Sacīsim, jūs sabiedrībā sastopat patīkamu vīrieti un
izmaināt ar viņu vairāk nekā tika'f parastos divus teikumus. Jūsu sarunu biedrs izrādās neparasti interesants, un laiks, kā mēdz teikt, aiztrauc nemanot. Mājupceļā (vai arī mājās — tas atkarīgs no vīra temperamenta. Viens mūsu paziņa sāka rūkt, jau tikko izgājis no viesību nama.) jūsu vīrs tēlotā vienaldzībā ieminas: — Nu, vai tad var apsveikt ar jaunu simpātiju? — vai arī viņš saka: — Apbrīnojami, cik daudz tu šovakar tarkšķēji! Zini, mīlā, tā ir vienkārša nepieklājība. Vai tu domā, tam nabaga cilvēkam tas nekrita uz nerviem? Abos gadījumos droša greizsirdības pazīme. Lūdzamas, nesāciet tikai tagad runāt par sievietes līdztiesību un to, ka viņas pašas gan drīkstēs izvēlēties sev
sarunu biedrus. Atbildiet pavisam vienzilbīgi, tā, starp citu: — Ak tas pavecais vīrietis? Nevarēju tikt no viņa vaļā. Ko lai dara, sabiedrībā jābūt pieklājīgai. Bet apnika gan. Paķerieties viņam zem elkoņa un sāciet runāt par ko citu. Ja viņa acīs notikums ar to vēl nav izsmelts, garām ejot varat vēl ieminēties par laulātu vīru jaunības piedzīvojumiem. Tas arī jādara ļoti smalkjūtīgi. Ir viri, kas greizsirdīgi pat uz sievu draudzenēm. Tāda nelaimīgā nedrīkst kaut pāris vārdu parunāt pa telefonu, jau pēc divdesmit minūtēm seko neizbēgami pārmetumi. Tad nav ieteicams bezgalīgi uzskaitīt draudzenes labās īpašības, gluži otrādi: — Mīlulīt, vai tev nepatīk, ka es
runāju ar to veco muļķa kazu? Tu taču jau sen varēji man to pateikt. Mūsu laulības miera dēļ es tādu sīkumu … (Nicinošs žests.) Citi vīri necieš sievu jaunības atmiņas. Tādiem samērā veltīgi censties iestāstīt, ka tās visas bijušas tikai vēja ziedi, nekāda salīdzinājuma ar šodienas pastāvīgajām jūtām, un tikai nez kāpēc uzpeldējušas atmiņā. Konsekvences labad nav ieteicams stāstīt par vienu jaunības dienu pielūdzēju ilgāk nekā pusstundu. To var, pie tam daudz plašāk, pavēstīt draudzenei. Nav arī lāgā, ka jebkurā stūrītī, ko apmeklējat kopā ar vīru, vienalga vai tās būtu sabiedriskas vietas vai arī vientuļas meža takas, jūs pastāvīgi atceraties, ka te jau kādreiz būts. Iegaumējiet — neviens vīrietis netic
vienkārši biedriskām attiecībām starp vīrieti un sievieti. Paradoksāli, bet tā tas ir. Izvairieties tāpēc no atmiņu cilāšanas vispār, ja vien tas iespējams. Ja nu tomēr pirmais vārds nejauši pasprucis, neveikli neapklustiet, bet nobeidziet šo — «Te mēs kādreiz bijām…» — tā: «… kopā ar draudzeni (ar skolas, studiju biedreni, ar mammu, ar māsīcu ekskursijā).» Protams, iepriekšējās rindās sniegti pieturas punkti tikai dažiem dzīves gadījumiem. Nekas nav teikts par futbolu, marku krāšanu, par avīzes lasīšanu ēdamreizēs, par palīdzēšanu mājas darbos utt. Bet mans nodoms jau ari bija tikai vispārējos vilcienos parādīt, kā tikt pāri sadzīves sīkumiem un dažām otrā dzimuma savdabībām. Mums taču jācīnās par harmonisku
ģimenes dzīvi.
NELOKĀMA APŅEMŠANAS Mēs ar sievu nolēmām sākt pavisam citādu dzīvi. — Paklausies, — viņa teica, — pietiek izdot naudu lieki un nede-ggi! Pietiek maitāt savu un citu veselību! Pietiek padoties sliktām vecu laiku ierašām! — Tas ir? — es apjautājos. — Tas ir, — sieva atbildēja, — ka mēs savus ciemiņus vairs necienāsim ne ar vīniem, ne konjakiem, nerunājot nemaz par tik briesmīgu dzērienu kā degvīnu. Mēs varam justies labi arī bez alkohola palīdzības. Ar kafijas tasi. Ar
garšīgiem cepumiem. — Vai pirktiem? — es apjautājos. Savas sievas konditores spējas es, starp mums runājot, pārāk augstu vērtēt nevaru. — Tas ir vienalga, — viņa atteica. — Tas nav būtiskais. Svarīgākais ir princips. Veselīgs dzīves veids. — Bet vai mūsu draugi nesmiesies? — es pavisam nedroši pavaicāju. —1 Vai atmini, bija viena tāda luga, tur cilvēki gribēja sarīkot viesības tikai ar kefīru, un vai atceries, kā visi smējās? — Tas tāpēc, ka tā bija komēdija, — sieva paskaidroja. — Dzīvē izskatīsies pavisam citādi. Es padevos. Es tiešām ļoti mīlu savu sievu. Viņa svinīgi aiznesa uz stikla taras
pieņemšanas punktu visas tukšās pudeles, kādas šur un tur pa kaktiem vēl bija atrodamas. Noglabāja vīna un degvīna glāzes bufetes visattālākajā stūrī. Nopirka veselu kilogramu kafijas pupiņu par četriem rubļiem piecdesmit kilogramā. Aizkustinājumā es sievai uzdāvināju kafijas dzirnaviņas. Elektriskās, protams. Mēs uzsmaidījām viens otram, un sieva nolieca galvu man pie krūts. — Vai tu redzi, — viņa aizgrābtā balsī jautāja, — kāda skaista dzīve mūs tagad sagaida? Sis svinīgais brīdis prasīt prasīja pēc šampanieša glāzes. Es apspiedu nopūtu: uz skaisto dzīvi nekādi nevarēja attiekties pat šampanietis. Trešajā dienā pec šī liela lūzuma mus apciemoja Zirnājs.
— Tā jau nevar, — viņš priecīgi teica, kā parasts, neganti sāpīgi spiezdams manu roku. — Tā jau nevar — iet garām drauga mājai un neapskatīties, kā viņam klājas. Es apliecināju, ka mums klājas ļoti labi, un sieva iesteidzās virtuvē, kur pēc brīža ierēcās kafijas dzirnaviņas. — Lieliski, — Zirnājs ievilka nāsīs kafijas aromātu. — Un viens konjaciņš, ko? Tādā aukstā laikā … Mazliet stostīdamies, es paskaidroju, ka alkoholiski dzērieni mūsmājās nav paredzēti. — Hm, hm, — Zirnājs\teica un izvilka cigareti. — Ak, tad par stipru gan uzkāpi uz korķa, ko? Un kundze pasludināja sauso likumu … Nu jā, pārspīlēt nevajag, kas pārspīlē, tas
vienmēr dārgi samaksā. Ak, dabūji pa oriņām? Uzplostoji pāri mēram? Es paskaidroju Zirnājam, ka ne par kādu plostošanu nevar būt ne runas, ka mēs ar sievu vienkārši nolēmām darīt galu visādām iedzeršanām. — Ak tā, — Zirnājs pašūpoja galvu un aizdedzināja otro cigareti. — Ak darīt galu? Finanses vairs netur, ko? Tad nu gan esat dūšīgi laiduši. Jā, mīļais, iedzeršanā, tāpat kā visās citās patīkamās lietās, mērs tomēr vajadzīgs. Citādi, zini, viens un divi — un tu jau esi līdz kliņķim. Tikai to es tev piesaku, Zirnājs pamācoši pacēla pirkstu, — ar parādiem nesāc. Tad tev būs mūžīgs krusts kaklā. Palūk, tas pats Pipariņš. Kādreiz cilvēks meta, meta un neskatījās, kamēr kabata tukša gan. Neesi dzirdējis?
— Zirnājam priecīgi iedzirkstījās acis. — Kad es tev saku, velc vai pēdējās bikses nost. Nu, ko šis — sāk aizņemties. Bet kur ņemsi ko atdot? Atrod vienu cilvēku, kurš vēl nezina, kāda Pipariņam liga, un aptīra to, un no tās naudas steidzīgi iegrūž kādam, kas nupat jau nelabā balsī brēc, ka negaidīs vairs ne pušplēstu brītiņu. Tā viņš, nabags, kūjas kā pliks pa nātrēm. Zirnāj, viņš man saka, es jau zinu, nav labi, bet, kad man dzīvē vieni vienīgi kreņķi, kā tur lai iztiek bez iedzeršanas? Saproti, cilvēks galīgi nogājis no ceļa. Nē, uz svešu naudu nepalaidies. Man brīžiem metās karsti, brīžiem atkal pavēsi, un pa muguru tekāja tādas paprāvas skudras. Cik varēdams apvaldīju savas balss plūdumu un rāmi izskaidroju viesim, ka nekādu materiālu sarežģījumu
man nav, bet, ja kādreiz būs jāaizņemas nauda, iešu vienīgi pie Zirnāja. Viņš iesmējās, tad vērīgāk ieskatījās man sejā un atviegloti izsaucās: — Mīļais, ko tu man sen neteici? Es tak visu laiku skatos … Tev tak no acīm var nolasīt, ka nervu sistēma galīgā dēlī! Vai tad ir gan līdz baltajām pelītēm, ko? Man viens pazīstams, tas pelītes vis neredzēja, toties viņam tad vienmēr rādījās velniņš. Viņš apgalvoja, vienmēr esot bijis tas pats, ar asarām acīs viņš man teica: ļoti uzticīgs velniņš. Tad šitas tumsas iemītnieks, saproti, to manu draugu bija apstājis tā, ka nekur vairs nebija glābiņa. Ļoti izveicīgs esot bijis. Uzsēstas, saproti, tev uz ceļgalā un rāda zobus. Bet zobi velnam, pats vari iedomāties, nav vis kā, teiksim, Merilinai
Monro.N Mans pazīstamais ilgi arī nevar izciest — "kā stieps roku, kā ķers — skaties, velniņš šim jau uz kājas īkšķa. Galīgi nomocīja veco zēnu. Viņš rnan saka: kaut vienreiz, nelietis, būtu ļāvies noķerties, es jau viņu palaistu vaļā, bet lai man arī tiek gandarījums! Nedevās vis rokā. Velns ar raksturu. Bija manam draugam jāsāk ārstēties, citādi, viņš saka, zūdot pašapziņa. Un kā tad tev ir? Pastāsti, traki interesanti paklausīties! — Man nerādās nekas, — es nikni teicu. — Ne velni, ne peles, ne žurkas. — Ak, tad kaut kas ar kuņģi, — Zirnājs nosprieda, man rādās, ļoti apmierināts. — Jā, tā jau daudzina, ka alkoholiķiem uz pusi lielākas iespējas saslimt ar kuņģa čūlām un vēžiem. Zēl, žēl, mīļais, es gan domāju, ka tu noturēsies
ilgāk. Nu, cilvēks domā, dievs dara. Tad gan nevajag vilkt garumā! Pie ārsta esi bijis? Noteikti aizej. Nepatīk jau nevienam, bet vai tad tu, jauns cilvēks, bez laika kapā gulsies? Un tagad medicīna dara brīnumus. Saka, drīzumā vēzi varēšot ārstēt. Pamēģini izvilkt līdz tam laikam! — Tad saproti beidzot, — es iekliedzos, — ka nav nekā: ne materiālo grūtību, ne baltu pelīšu, ne vēžu! Mēs vienkārši gribam sākt citādu dzīvi! Pietiek vergot alkoholam! Es gribu būt priecīgs bez reibuma! Gribu justies labi, lai rītā nebūtu paģiru! Vai mūsu senči, kas nepazina alkoholu, neprata priecāties? — Bet aliņu brūvēt viņi tomēr iemācījās,— Zirnājs oponēja. — Un ne jau bez iemesla, es tev teikšu. Un pēc tam
šņabi, kad ar alu vien bija par maz. Vai tiešām tu, draugs, viens gribi iet pret dabas likumiem? — Kādiem likumiem? — es protestēju. —■ Vai putniņš vai bitīte meklē reibināšanos? — Iedod tik gailim maizi ar šņabi, redzēsi, cik priecīgs būs, — Zirnājs palika pie sava. — Viens mans kaimiņš, saproti, kad no balona pildījis pudelēs vīnu, atdevis tos biezumus savam sunim. Viņš saka, tik priecīgu un drošsirdīgu suni viņš savā mūžā neesot redzējis. Parasti viņš no katra ienācēja laižas būdā, bet tajā reizē vienam labam draugam biksēs ieķēris robu. Paģiras otrā rītā gan esot bijušas kā cālim, — Zirnājs veselīgi nosmējās.
— Negribu! — es iebrēcos. — Ne dzeršanas, ne paģiru! — Kad ar mēru lieto, tad nevar kaitēt, — Zirnājs pamācīja. — Teiksim, es. No glāzītes nekad neatteikšos, bet vai tu mani paģirainu esi redzējis? Jāprot to lietu darīt — tas ir viss. Un, ja tu gulēt ejot neesi drošs, vai tikai rīt nesāpēs galva, pie laika ieķer kādu tableti. Es tev teikšu, man briesmīgi līdz tas pats citramons. Pamēģini tu ar! — Nav vajadzīgs, — es teicu un valdīju trīsas balsī. — Es vairs nedzeršu. Zirnājs ilgāku laiku noskatījās manī, viņa acīs bija aizkustinājums un skumjas. — Nu lūk, — viņš tad teica un piecēlies izgāja priekšnamā. No turienes viņš atgriezās ar baltā papīrā ievīstītu pudeli. — Nu lūk. Un es domāju, šodien
taisni tā kārojas pēc viena maziņa … Es domāju, lai nu pie kā, bet pie Vējzaķa tu vari uzkāpt, tas ir goda puika, nekad nav tev parādā palicis … — Viņš skumji svārstīja pudeli rokā. — Rindā lai nostāvēju. Jā … Virtuvē es cieši sažņaudzu sievas roku. — Paklausies … — Man kafija tūlīt būs gatava, — viņa steidzīgi sacīja. — Un te es uztaisīju pāris maizītes, un te ir cepumiņi… — Zirnājs atnesis šņabi, — es drūmi teicu. — Viņš taču nekā nezināja par mūsu nodomiem. Es negribu dzert, negribu! — iesaucos pusbalsī, redzēdams pārmetumu sievas skatienā. — Bet ko lai dara ar Zirnāju? Un ja nu viņš tagad iztaurē pa visu pasauli, ka mēs esam knauzeri?
— Nu, ja tā … — sieva sacīja pēc brīža; viņai mūsu mājas labā slava bija ne mazāk dārga kā man. — Bet tad apsoli, ka šī būs vienīgā reize; kur tad citādi paliek mūsu labā apņemšanās? Kur tā līdzīgos gadījumos paliek, nav viegli pateikt. Cik vēl atceros Zirnāja ciemošanos, tad, kad bijām izdzēruši viņa pudeli, goda pienākums spieda mani likt otru pretī. Tā kā esmu tālredzīgs cilvēks (un pēc pulksten astoņiem maksāt piecus rubļus par pudeli nav necik izdevīgi), tad vienas vietā paņēmu divas. Galā ar tām tikām. Šķiroties Zirnājs man vēl iespieda saujā divas tabletes citramona un pieteica noteikti izdzert. ~~ Sausā taciņa, — viņš bubināja un spieda man roku. — Tas ir vareni, es no šīs dienaš arī tikai uz kafiju un kūkām …
Līdz šim mums vēl nav izdevies pieradināt savus ciemiņus pie kafijas kā vienīgā stiprā dzēriena. Izņēmums bija vienīgi kāda sievas tante, bet tā jau divdesmit gadus tāpat nav lietojusi pat mājas vīniņu. Cerības mēs tomēr nezaudējam. Citādi, kā mana sieva saka, visa mūsu apņemšanās paliek bez kādas nozīmes. Bet mēs katrā ziņā gribam pieturēties pie veselīga dzīves veida.
PIRMIZRĀDES ATMOSFĒRA Jā, meitenes, vai jūs varat iedomāties, es taču tomēr tiku uz pirmizrādi! Ko, vai tad es jums nestāstīju, ka gribu iet? Apžēliņ, man taču jauna kleita gatava, kad tad citreiz aizstaigās? Es saku Emanuēlam: man vajag, es saku, un cauri. Jā, meitenes, kā tad īsti saka: Emanuēls vai Emanuēls? Ak tā? Nu jā, es jau viņam arī cenšos iestāstīt, bet viņam patīk Emanuēls. Nu, lai jau puikam tiek savs prieks, vai ne? Un tās biļetes arī viņš dabūja. Baigi grūti esot bijis, viņš saka, cilvēki kā traki laužoties uz šito gabalu. Interesants? Nu, tak skaidrs, ka
interesants. Rindā stāvēt? Vai jūs trakas, vai, Emanuēls savu mūžu nav rindā stāvējis. Pazīšanās, dabiski. Ar ko? Skaidri nezinu, laikam ar kasieri. Bet viņš jau pazīst arī veselu čupu aktieru, viņš saka, es ar šiem kā ar veciem čomiem. Mana kleita? Kā, vai tad jūs drēbi neredzējāt? Dieniņu manu, es taču no komisijas veikala taisnā ceļā atstiepu uz darbu. Es teikšu,' labā drēbīte! Tāda iekš lillā, un, kad uguns deg, tad atkal izskatās sarkana. Efektīgi! Modelis? Nu modelis, kā lai jums to pasaka? Es vienā poļu žurnālā noskatījos. Modes žurnālā? Nu ko jūs, naiviņās, modes žurnālos tak lūr iekšā visas, kam nav slinkums, bet pēc tam paskaties vien: tai tava kleita mugurā, tai atkal… Es meklēju ar prātu. Pag, kā to
žurnālu sauca? Neatceros, ak tu piķis. Bet gudra sieviete jau neuztraucas par sīkumiem. Es nopētīju, kāda kleita bijusi Bridžitai Bardo, ziniet, pirmo reizi pēc iznākšanas no slimnīcas. Kā, vai jūs nezināt, ka viņa bija slimnīcā? Par to taču burtiski visa pasaule bija piekliegta. Viņa iztaisījusi pašnāvību, tikko izglābuši. Aiz mīlestības, kā tad. Jā, es saku, ir vēl cilvēki mūsu laikos, kas prot mīlēt. Un viņai burtiski nav bijis miera ari slimnīcā, reportieri aplenkuši, burtiski viņas istabā lauzušies iekšā. Ārsts burtiski teicis: es nevaru ārstēt, kad tik daudz cilvēku riņķī. Nervi, ziniet. Jā, un tā kleita fantastiska. Pilnīgi bez muguras, vai varat iedomāties, sākas tikai kaut kur ap jostas vietu. Priekšā? Vai, jokainās, priekšā taču tā nevar. Priekšā ir vifens liels dekoltē,
ziniet, un viss turas burtiski uz goda vārda. Emanuēls smejas, viņš saka: vai tev nav bail, ka nenokrīt? Vīrieši burtiski neko nesaprot no modes. Ak, par izrādi? Šausmīgi interesanti, varat licēt. Emanuēls mani aizveda ar taksi, tikko nenokavējām. Ejam iekšā, zināt, bet tur riņķī ļaudis, ārprātīgs bars, un burtiski sitas nost, lai tikai dabūtu biļeti. Plebeji. Mums bija nāvīgi labas vietas, ziniet, pirmajā balkonā — ložā. Visu var ellīgi labi redzēt. Viena maza nelaimīte tikai — direkcijas loža, nu, tur, kur sēd autors un visādi režisori un visi citi lielie veči, tā gan ir tieši zem mums, un, ja tur grib ko noskatīt, tad jāliecas, burtiski, pāri malai. Nu, beigu beigās tie ir sīkumi, gudra sieviete par tādiem neuztraucas. Un visus labumus jau reizē
nevar. Emanuēls man paņēma binokli. Ko, saredzēt? Mīļās, ko nu par saredzēšanu, man acis burtiski kā vējlukturi. Bet ar binokli interesantāk: tu nomērķē uz vienu vīrieti un visu laiku blenz viņam virsū. Šis no sākuma neko, bet beigās sajūt gan un sāk nervozēt. Cits vai no ādas lien laukā. Ko es? Es neko. Es viņam uzsmaidu un turpinu skatīties, kamēr apnīk. Nu pasakiet, lūdzu, — kas man var aizliegt novērot cilvēkus? Ak izrāde? Nekas, laba. Par kādu laiku? Kā — laiku? Ak tā — nu tak jau par mūsdienām. Neinteresanti kostīmi gan, tādus jau uz ielas var redzēt vai cik. Ja jau nu taisīja lugu, tad drusku arī varēja papūlēties. Es saku burtiski nekā jauna. Vienai kleitai gan bija nāvīgi interesants tonis. Bet to jau taisa prožektori. Ja viņa
ienāktu parastajās viesībās, es jums saku droši, nebūtu nekāda efekta. Man bija līdzi šokolāde. Vai, jūs nevarat iedomāties, cik ilgi man bija jāpiedāvā, kamēr Emanuēls vienu paņēma. Nu burtiski diedelēju. Ak, tie vīrieši, kas smēķē, tiem jau saldumi bijuši nebijuši. Bet man taču neērti ēst vienai. Citi cilvēki arī sāka rūkt; kā nu ne — dāma piedāvā, bet šis kā tāds kamielis. Vispār, man gan teātrī labāk patīk konfektes. Ar tām ir vienkāršāk — iztin no papīrīša un bāz tikai mutē, bet šokolādi vēl pēc tam jālauž. Nu, to tāfeli mēs beigās tomēr noēdām, un starpbrīdī Emanuēls man nopirka lācīšus. Trīs simti gramu. Solīds vīrietis. Viņš būtu ņēmis vēl vairāk, bet vakarsomiņā nevar sabāzt. Man tagad jauna, briesmīgi interesanta, Emanuēls saka, izskatoties pēc maisa, un
virsū zeltā izšūtas puķes. Efektīga! Jā, vai varat iedomāties, viņi tagad ņēmuši un iekārtojuši bufeti pašā pagrabā! Nez kas tādu modi izdomājis. Tikko iedegas uguns, jau tev jāskrien aulekšiem. Un mums aiz muguras, kā par sodību, bija īstie hipohondriķi, saprotiet, šiem obligāti jāsēd kā koka dieviem, kamēr visi noklapē. Emanuēls vienam burtiski uzkāpa uz ausīm, un šis arī uzreiz ņemas rūkt. Nu, es no savas puses sadevu pretī. Kā jūs domājat, priekš kam īsti ir starpbrīdis? Un, kam ir reimatisms, tas var mierīgi braukt uz Ķemeriem. Atraduši nāvīgo traģēdiju, kad kāds viņiem mazu nieciņu piegrūžas. Kā tad citreiz iet tramvajā? Mēs jau viņa dēļ neiesim bufetē palikt kājās stāvam. Un, ja Emanuēls nedabū iedzert savu aliņu, viņš saka, tad
burtiski nav vērts nākt uz tādu teātri, cilvēkam arī vaiag savu prieku. Ko, vai neož? Ak, kas tur nu liels var osties no divām pudelītēm. Un gudra sieviete nekad neuztraucas par sīkumiem. Jā, ziniet, es satiku Maldu. Nu to platīnblondo, kam bija tā izcilā pazīšanās bāzē. Tā dzīvo augsti, var redzēt. Abi ar savējo plītēja konjaku. KVV, citu viņi neatzīstot. Nu, drusku jau skrūvē par augstu, skaidrs, un vai tad es nezinu, ka bufetē vispār lētāku nevar dabūt. Bet lai jau tiek cilvēkiem prieks, lai domā, ka es ticu katram vārdam. Viņējais palika ar Emanuēlu, mēs abas aizgājām staigāt pa partera foajē. Kāpēc tur? Vai, naiviņās, tur taču ir visa elegantākā publika. Sēdēt tu vari, kur gribi, bet staigāt gan vajag tikai pa turieni. Tur tak vienmēr pilns, bet balkonā
paliek tikai tādi, kam slinkums nonākt tās divas trepes vai arī tualete tāda, ka labāk nevienam nerādīt. Vispār, ziniet, nekā tāda ekstrā saistoša nebija. Pāris skuķiem atkal tas ugunssarkanais samts. Nu, mīļās, ar to viņas varēja kādu pārsteigt toreiz, kad viesojās Ima Sumaka, nevis tagad. Vienai sievai gan bija labā kleita — visa augša ar tādiem kā pakaviņiem, nāvīgi plati izšūta, bet apakša atkal apžņaugta. Diez kur viņa tādu drēbi izrāvusi. Malda saka, tā noteikt] esot iesūtīta. Vai, un par manu kleitu viņa bija baltā sajūsmā! Viņa teica, esot drusku pārdroša. Nu, tad man bija skaidrs, ka Malda burtiski skauž. Tā jau nav no tiem cilvēkiem, kas ies teikt acīs. Es atkal tā nāvīgi nevainīgi: vai, es saku, šoreiz jau es pati jūtu, ka nebija izdevusies. Nu, ko lai dara, es saku,
briesmīgā steigā iznāca taisīt divas gabalas vienu pakaļ otrai, tad jau kādreiz arī labākā šuvēja nopūdelē. Bet tagad gan man ir viena vērtīga kleitiņa padomā, es saku. Šī burtiski noblisinās un vairāk ne vārda. Vispār interesanta sieviete tā Malda. Ārkārtīgi aizplāpājāmies. Šie tur mirkšķina, mirkšķina tos savus signālus, mēs pat neskatījāmies. Tad ienesās Emanuēls mani meklēt, uzrāva augšā … Bija jau tumšs, mūs speciāli laida ložā. Ziniet, efektīgi izskatās, kad uz visā tā tumšā zāles fona uzreiz parādās tava figūra … Uguns aiz muguras, visi pagriežas un skatās. Vai kāds nerūca? Ak kungs, vai tad tā suga kādreiz bez rūkšanas iztikusi? Būtu labāk pieklājīgi parāvušies sāņus, es tikko nesaplēsu savu jauno zeķi, viņiem garām spiezdamās. Uzvedības ne
par mata melnumu. Labi, ka tie lācīši bija līdzi. Kad es ēdu, es vienmēr nomierinos. Izrāde? Kā, es taču pašā sākumā teicu — visi ikdienišķie kostīmi. Vispār, var teikt, interesanti, bet tad nu gan režisors bija bezdievīgi vilcis garumā! Tā jau var pēdējo tramvaju nokavēt. Un nevar vien sagaidīt starpbrīdi. Es gandrīz visas konfektes apēdu burtiski nelabi sametās. Es teicu Emanuēlam, ja tu man neizpirksi vienu «Veldzi», ziniet to, kas taisa tādu blīkšķi kā šampanietis, es teicu, tad es garantēti noģībšu. Viņš saka, pacieties vien, viss būs, kā nākas. Vispār interesants vīrietis tas Emanuēls. Viņš prasa, vai varēšot mani pēc izrādes pavadīt uz mājām. Es saku, tur ir starpība — uz mājām vai līdz mājām. Viņš burtiski plīsa aiz smiekliem. Viņš saka, es esot
asprātīga. Es atkal saku, mīļais, es saku, to jau ir atklājuši citi pirms tevis. Šausmīgi amizanti. Starpbrīdī mēs izrāvām to «Veldzi», ka nebija ko redzēt. Emanuēls saka, viņam vieni paziņas izdzēruši trīsdesmit pudeles un burtiski bijuši pilnā. Var jau būt. Kaut kādi grādiņi tur skaitās, bet vispār īstais zīdaiņu dzēriens. Pat ar šampanieti viens normāls cilvēks tik lēti nevar piesūkties. Tie laikam bijuši no bērnudārza, es teicu Emanuēlam. Vēlāk es viņu uzrāvu partera foajē staigāt, Emanuēls izskatās ārkārtīgi šiks savā jaunajā uzvalkā. Lai visi redz, no tāda partnera man nav ko kaunēties. Vispār bija kaudze paziņu, nez kur uzradušies; mēs ar Maldu iepriekš'nemaz nepamanījām. Burtiski visādi ievērojami ļaudis. Man ārkārtīgi patīk pirmizrādes
atmosfēra, Emanuēls saka, tā esot radoša. Pēdējais cēliens? Nu ziniet, visumā progresīvi. Pēdējais jau vienmēr iet vieglāk. Cik nu kādam aktierim vēl pulvera iekšā palicis, tik tad ar šauj laukā. Nu, cilvēkiem taču beigu beigās kaut ko vajag par savu naudu. Humors? Vai, humora pat ļoti daudz. Nē, nopietni, es tādām lietām vienmēr sekoju uzmanīgi. Sevišķa klase bija, kad vienai aktrisei kurpe aizgāja pa gaisu. Saprotiet, tas varonis paņēmis viņu rokās un nu taisa visādas manipulācijas burtiski griež šo pa gaisu, un uzreiz viena kurpe no kājas nost un zālē iekšā. Ārprāts, kā es aplaudēju! Pašās beigās Emanuēls mums pirmajiem dabūja mēteļus. Ziniet, visi tikko sāk kustēties laukā, un mēs šiem gar deguniem garām.
Nu, viens otrs varbūt arī dabūja skriet pie varžaču daktera. Emanuēls uz veiklību ir nesamaksājams. Es viņam saku, Emanuēl, tu burtiski esi kaujas zilonis. Ārkārtīgi patīkami, ja gadās tāds kavalieris. Mēs vēl tikām pasēdēt «Saldējumos». Un tad viņš mani pavadīja. U z mājām vai līdz mājām? Ārprāts, vai tad tādas lietas kāds stāsta? Gudra sieviete nekad nenolaižas līdz tādiem sīkumiem. Kā patika izrāde? Ak kungs, es taču jums visu laiku par to vien stāstīju! Jūs tātad absolūti neesat klausījušās. Ak saturs? Nu kāds tad viņš lugā var būt? Kā jau parasti, bez šaubām. Kā jūs teicāt? Kāpēc es vispār esmu gājusi uz teātri? Nu vai zināt, tāds jautājums! Vai es varētu uzskatīt sevi par kulturālu cilvēku, ja neapmeklētu izrādes?
Atraduﾅ｡as gan ko jautﾄ》!
MIERINĀJUMS Ārprāts, cik labi, ka es tevi satieku! Ne velti es vienmēr saku: pasaulē tomēr ir liktenis, lai citi runā, ko grib. Saproti, cik reižu es esmu gribējusi tev zvanīt, burtiski, katru dienu! Kāpēc nepiezvanīju? Nu kā lai tev tā divi vārdos izsaka … Zini, ieskriesim kafejnīcā, pie kafijas tases, jā? Ak tev nav laika? Bet vai tu varbūt domā, ka man i r laiks? Es eju — nē, joņoju kā vāvere ritenī. Bet ja nu mēs vienreiz esam satikušās … Ko ēst? Man absolūti vienalga. Ko tu ņemsi? Kūku? Nu tad es arī, iedomājies, visu dienu ne kripata nav mutē bijusi. Nu, lai iet divas, man, par laimi, nav tieksmes
uz korpulenci. Tev gan der uzmanīties. Ko, tu dzer melnu kafiju? Es arī labprāt, —ļ bet ja mans ārsts uzzinātu! Mīļā, tu nevari iedomāties, cik man stingrs ārsts! Jā, man, lūdzu, ar krējumu. Tā, un tagad ļauj sevi apskatīt. Nudien, tu izskaties burvīga. Pārspīlēts? Nē, es runāju absolūti nopietni, tu jau mani pazīsti — tikai to, ko domāju. Mīļā, tā ir vienkārši laime, ka tev pārdzīvojumi neatspoguļojas sejā. Dažas sievietes, zini, burtiski, sakrīt. Kā, par ko es runāju? Neko, neko, man tikai tā izgadījās, es vispār negribēju to lietu ne ar vārdiņu aiztikt, bet tu jau zini, es esmu ārprātīgi atklāta. Nu dari man to prieku un izliecies nedzirdējusi. Tāpat kā es toreiz, kad blondā Ruta ņēmās man piestāstīt pilnu galvu. Nē, es teicu, trakā, ko tu runā, tā
laulība vismaz ir harmoniska! Kāda Ruta? Vai tad tu neatceries? Nu tā, kurai katru otro nedēļu bija cits puisis. Viņa mūžīgi brēca, viņai ātri apnīkot, bet beigās izrādījās, ka ilgāk par divi nedēļām neviens vīrietis Rutas raksturu izciest nevar. Ārprāts, vai ne? Un šitā Ruta, redzi. .. Viņa jau mūžīgi ir sīkumos informēta par visu. Vienreiz mēs ejam, un nāk pretī tāds absolūti nekaitīgs pārītis, var skaidri redzēt, ka jau laiciņu laulībā nodzīvojuši, šis šo pat zem rokas netur. Bet Ruta vēlāk saka man — tas taču esot bijis viens mākslinieks, bet tā dāmiņa — viņa simpātija. Veikli nomaskējušies, vai ne? Jā, redzi, ko es ar to gribēju teikt? Ja jau cilvēks nevar iztikt bez sānlēcieniem, tad vismaz vajag tā klusi un pa godam. To gan vienam otram loti derētu iegaumēt.
Par ko es runāju? Nu mīlā, ko tad tu taisi tik svētas acis? Vai nu manā priekšā ir vērts? Saproti, sveša dzīve, bez šaubām, paliek sveša dzīve, citam tur nav nekādu tiesību jaukties, bet saproti, kad nu tās lietas sāk ievērot citi… Tu vismaz tā klusām, pa draugam varēji tomēr ieteikt savam vīram .. . Kā, par ko es runāju? Tu nezini? Ak nezini? Nu, es teikšu, līdz šim es gan domāju, ka tu esi man draudzene. Nu j^, kā pati vēlies. Karsta kafija, tīrais ārprāts.' Kafija karsta, es tikai teicu. Lūdzu, neskaties tā uz mani! Redzi, tagad tu esi apskaitusies. Un tad vēl jautā, kāpēc es tev visu laiku nepiezvanīju. Es tiešām domāju: tādā brīdī cilvēkam vajag atbalstu, morālu mierinājumu. Un tad atkal es iedomājos: nu labi, piezvanīšu, bet nu
tu to uztver tā, ka es to aiz ziņkāres! Vai tad es nevaru iedomāties, kāda tev tagad tā dzīve? Un par ko tas viss? Ka tu visu šo laiku esi izturējusies pret viņu kā eņģelis. Par velti, par velti, mījā! Uzticība, saproti, tā jau pat romānos un filmās vairs nav modē, tur visi ārī šķiras kā traki. Kur nu vēl dzīvē! Kā, un tu tiešām nezini — nē, nu man gandrīz vai jāsāk ticēt — tu nezini, ka tavs vīrs tev — nu, kā lai pasaka — ka viņam ir romāniņš? Tiešām? Jā, tādas acis kā tagad tev -— tās nevar melot. Ak tu mana nabadzīte! Redzi, pirmīt saslavēju, ka tu labi izskaties, un tagad … Vai tev nav slikti? Vai neiziesim labāk svaigā gaisā? Ak kļūst labāk? Sēdi tikai mierīgi, dārgā, drīz jau pāries. Bet pēc tam parunāsim par šādiem tādiem niekiem. Zini, visi vīrieši
būtībā ir nelieši, nav vērts par to savu sirdi sāpināt. Bet tu man labāk pasaki: vai tu nekad, nu nevienu nieciņu neesi manījusi? Ak vienmēr laikus nāk mājās? Nu, tad viņš ir no slīpētajiem. Tu domā — izrunāts? Nu, dārgā, es nebūtu ticējusi, ka tu vari būt tik naiva. Kas man teica? Nu, tā pati Ruta. Un vēl viens otrs cilvēks, ja gribi zināt. Redzi, es jau visu laiku spurinājos pretī, es taču esmu tava draudzene, es vienkārši gribēju pagriezt muguru visiem tiem runātājiem, bet tad es atkal padomāju tā: mīļie, nevar būt dūmu bez uguns. Jāpaprāto, jāapsver … Un tagad es tev varu teikt droši: ar tavu vīru viss nav, kā vajag. Vai viņš pēdējā laikā nav sevišķi laipns pret tevi? Vai nevadā pa koncertiem, pa teātriem? Ak vienreiz pat kafejnīcā bijāt? Nu, un ko es
teicu? Vakar atnesa tev puķes? Pasaki man pati: kurš precēts vīrs — pag, cik gadu tad jūs jau esat precējušies? — bez kaut kāda iemesla nesīs sievai puķes, ko? Skaidrs, ka viņa sirdsapziņa nav tīra. Redzēsi, drīzumā viņš tev iedos naudu, lai tu nopērc sev jaunu kleitu vai ko tamlīdzīgu, tas ir kā āmen baznīcā. Vai viņš tev darba laikā šad un tad nepiezvana pa telefonu, neapjautājas, kā iet? Jā? Nu, ko es teicu? Un tu, nabadzīte, droši vien vēl priecājies, bet viņš tā arī, pat klausuli no rokas neizlaidis, tūlīt ņem un zvana tai… Piedod man, ka es tā runāju, bet redzi, es atzīstu tikai skaidru valodu. Kārtis galdā, kā mēdz teikt. Un tā tev vajadzētu pasacīt ari savējam — lai redz, ka tu zini, un lai pats izšķiras, ko darīt tālāk.
Tu saki, tev vienalga? Ak tu auša! Nu skaidrs, mēs neviens neesam eņģeļi, bet vajag tomēr turēties takta robežās, to es esmu teikusi un teikšu. Kāpēc viņš, teiksim, sēd ar to sievieti kokteiļos, kur visa pasaule redz? Kā tu teici? Jā gan, ir redzējuši, un ne jau viens vien. Tu tikai padomā ar aukstu galvu. Te vajag stiprus nervus. Saproti, šitā jau ir viena īsta slimība — vienu reizi, otru, un beigās viņš ņems un aizies visā nopietnībā. Alimentus jau viņš tev varbūt maksās, bet tavu dzīvi tomēr būs izpostījis. Vēl pagājušo nedēļu es dzirdēju par vienu šausmīgi saskanīgu ģimeni, kas beigās tomēr izjukusi, ka nav bijis ko redzēt. Paklausies, nu nesāc taču vēl raudāt! Vai tad es teicu, ka viņš skries prom? Es tikai vispār, tā sakot, bez kādiem
salīdzinājumiem, pastāstīju, kā tas kādreiz notiek. Gadās tā, gadās citādi… reizēm iztrakojas, iztrakojas un beigās tikpat atnāk atpakaļ pie sievas un bērniem. Gan jau tavējais arī ar laiku sapratīs. Un ja vēl būtu nogrābis diezin kādu skaistuli! Tad nav jau, man Ruta uz ielas parādīja. Tu gan neesi nekāda izcilā — piedod nu tikai manu atklātību — jā, bet necik nopietna konkurente viņa tev nav. Ja nu vienīgi tas, ko sauc par jaunības pievilcību … Ģērbusies arī — nekas sevišķs, kurpītes vienkāršas, mētelis tāpat ne no dārgajiem. Starp citu, atvaino manu jautājumu: vai vīrs tev kārtīgi dod saimniecības naudu? Saproti pati: kokteiļu bārs, restorāns — viss taču kaut ko maksā. Kā, kā tu teici? Piedod, es vienkārši… Tu netici? Tiešām?
Paklausies, vajag taču skatīties vaļā acīm. Es vēl nesen teicu blondajai Rutai: viņa tagad tikai nedrīkst pazaudēt savaldību, es teicu, tas ir pats svarīgākais šai situācijā. Tas esot gadījums, tu saki? Nu, mīlā, paldies par tādu gadījumu, to tikai es varu teikt! Ak tu domā, viņiem kopīgas intereses? Atvaino, bet citādi es nevaru, man jāsmejas. Tad kāpēc viņam nav tādu interešu, sacīsim, ar kādu vecāku tanti, ko? Nē, nē, intereses jau ir laikam gan, tikai tādas, kuru dēļ tev viņam vajadzētu sakurt kārtīgu pirti! Nu ko, mīļā, varbūt beidzot parunāsim ko vieglāku? Es saprotu, kā tev var būt ap sirdi. Ak pirmo reizi visā jūsu laulības dzīvē? Nu jā, ko lai dara, katram vienreiz pienāk tā pirmā reize. Gadās, visādi gadās. Bet vai vispār tas ir
pirmoreiz … Ja viņš tik veikli prot slēpties, viņam droši vien ir pieredze. Labi, es teicu, pietiek. Ai, kāda tev skaista somiņa! Ak vīrs atveda no Maskavas? Interesanti, ko tad saņēma šī? Droši vien ko dārgāku … Ko, tik vēls jau? Ārprāts, cik labi, ka paskatījos pulkstenī! Nu man jāskrien rikšiem. Labi, ka paguvām papļāpāt. Es, mīļā, tiklīdz ko uzzināšu, tūlīt pastāstīšu tev. Un tu no savas puses nezaudē aukstasinību. Es tavā vietā būtu speciāli mīla pret viņu, lai redz, kura no jums ir tā labākā. Tas tev šķiet pazemojoši? Nu, dari, kā gribi. Tavs vīrs, ne mans. Ārprāts, somiņā tikai viena lielā nauda! Vai apkalpotāja maz varēs izmainīt? Saproti, Visu sīko šodien izdevu par šādiem
tādiem niekiem. Es jau nevaru nevienam veikalam paiet garām. Pagaidi, kāpēc tu gribi maksāt? Es aicināju, un es arī… Nu vienalga, aiz rokas raut jau arī nebūtu pieklājīgi. Lai tad nu paliek, bet to tu liec aiz auss, nākamreiz maksāju es! Tad nu laikam būs jāatvadās. Tiklīdz kaut ko uzzināšu — tūlīt piezvanīšu tev. Cilvēkam jābūt informētam. Un drauga pienākums ir vienmēr palīdzēt. Nu ko tu skaties tādām bēdīgām acīm? Priecāties tev vajadzēja, ka beidzot zini visu, kā ir! Skaidrība — tas ir galvenais. To tu ievēro, dārgā. Dzīvo vesela, lai tev labi klājas. Sveika, sveikiņa!
VECA MĪLESTĪBA Dzidra un Maiga sēdēja un dzēra kafiju. Protams, tikai «Vecrīgā», jo kurp citur gan varētu iet cilvēks, kurš kaut mazlietiņ ciena sevi? Ir taču skaidri zināms, ka vienīgi «Vecrīgā» ir laba kafija. — Iedomājies, vakar es viesībās satiku Ilgvaru, — Maiga ieminējās, norijusi kārtējo kafijas malku. — Ilgvaru? Par kādu Ilgvaru tu runā? Nepazīstu, — Dzidra attrauca. — Mijā, tu taču … tu taču negribēsi man iegalvot, ka nepazīsti viņu? — Kas tad viņš tāds sevišķs būtu, ka man uzreiz obligāti jāpazīst? — Dzidras balsī ieskanējās nervozs tonītis.
— Kā? Bet jūs jau … Tu un Ilgvars, es domāju . .. Jūs taču bijāt tik ļo-o-ti lieli draugi! — Bijām, nebijām! Padomā, kas viss kādreiz noticis! Velti tu tagad liec tādu uzsvaru uz to ļoti! Maiga paraustīja plecus, bet Dzidra savilka pierītē vairākas stāvas krunkas. — Nu, ja tu tik briesmīgi gribi zināt.. . Es viņu vienkārši vairs nevarēju paciest, tad arī ņēmu un parādīju durvis. Neveikls, neizdarīgs … skaidrs, ka tāds dzīvē nekur netiks. Un neizskatīgs. īsts … nu, kamielis. — Mīlulīt, ko tu runāl Viņš taču glīts cilvēks! Interesants, nudien! — Vari palikt pie savas gaumes, — Dzidra raudzījās prom. — Un, pat ja viņš nezin kāds skaistulis bijis, vienalga —
nekur uz priekšu netiks. Man jau nevajag karjeristu, bet ja cilvēks tāds lempis … — Tu saki, lempis? — Un kas tad cits? Visi kaut kur tiek, kaut ko panāk, bet šis tikai kuļas un pinas. Ne no vietas. Apsūbēs un sarūsēs. Nevis kā mans Vidvuds. «Ak, Vidvuds! Atkal viņas Vidvuds. Ja nu pasaulē sastopama viduvējība, tad tā ir Vidvuds. Absolūti. Ja nu vienīgi tavās acīs viņam kāda vērtība … Citiem vari slavēt, ja tā gribi, bet man gan nelaid miglu acīs. Vidvuds, nē, padomājiet tikai!» — Ja nu tu tik ļoti gribi zināt, — Dzidra pasmaidīja tā no augšas, — manī viņš bija iemīlējies bez gala un mēra. Muļķītis. Man taču nevajag drēbju pakaramo, man
vajag cilvēku. īstu vīrieti, kas ciena sevi un liek to darīt'arī citiem. Ko nu tas teļš! Ak, ja es tikai salīdzinu viņu ar Vidvudu! Redzi, dārgā, nevajag skatīties pa virsu. — Nu jā, — Maiga novilka. — Vairāk ne vārda par to teļu. — Viņa ņēmās sirsnīgi dzert kafiju. — Reiz tu pati iesāki… ko es gribēju jautāt? Ak tā: kā viņam klājas? Nestāstīja? Droši vien kauns. — Kāpēc nestāstīja, — tagad smaidīja Maiga. — Lielisks sarunu biedrs, nemaz nejūti, kā paiet laiks. Pag, kā taču viņš teica? Ak tā, tagad esot direktora vietnieks jaunā eksperimentālā rūpnīcā. Pats ļoti sajūsminājies, esot milzīgi interesanti strādāt. — Direktora? — Dzidra iekoda sev mēlē. — Nu, to viņš laikam tikai tā … lai
palielītos. — Nedomāju. Tur bija vēl viens vīrs, no tās pašas rūpnīcas, vecāks cilvēks jau, bet viņa padotais. Ja tu būtu dzirdējusi, ar kādu cieņu viņš par Ilgvaru! Dzidra juta, ka sirds sāk ātrāk pukstēt. Nli, pati vainīga, ka savā laikā nepukstēji Ilgvaram pretī. Direktora vietnieks! Un Vidvuds tikai tāds nieka inženierītis. — Palūk, pagadās arī aklai vistai grauds, — viņa augstsirdīgi sacīja. — Patīkami, patīkami, ka tā. Un vai tad precējies arī? — Nē, sievas līdzi nebija. Precējies? Vai, es mu]ķa zoss, viņš taču teica, ka nupat dabūjis jaunu, skaistu dzīvokli, bet ko nu viņš kā vecpuisis … Atdošot citiem, ģimenes ļaudīm, pats
varot ar mazāku. — Muļķis tāds! — Dzidra iesaucās tik skaļi, ka divas sievietes pie blakus galdiņa sarāvās un pārmetoši paraudzījās trokšņotājā. Dzidra to neievēroja. — Mūžīgais muļķis! Mūsu laikos atteikties no dzīvojamās platības! Šausmas! — Tā gan, — Maiga piekrita, — tur tev taisnība. Tā nevajag. Nākamreiz, kad iznāks satikties, es viņam stingri likšu pie sirds. — Nākamreiz? — Dzidra savilka uzacis. — Vai tad jūs — kaut ko norunājāt? — Nu, kā to lai nosauc… Vienkārši apmainījāmies tālruņu numuriem. Tāpat pa jokam. Es jau tā drīkstu. Brīvs cilvēks, man nav sava Vidvuda. — Kas tev daļas par Vidvudu, tas
ir, Vidvudam par mani! Ko tu vispār jauc man galvu! — Dzidra gandrīz iebrēcās. — Galvenais, nedrīkst kārties kaklā pirmajam vīrietim, ko esi ieraudzījusi! — Ja nu to sauc par kaklā kāršanos… Starp citu, viņš man teica pirmais, ja gribi zināt, ļoti lūdza, es jau nemaz negribēju, bet reiz cilvēks tik neatlaidīgs … Es tāpat uzzināšu, viņš man saka. — Un tu — vai tu zvanīsi? — Dzidrai manāmi trīcēja balss. — Var jau būt. Bet es gan esmu pārliecināta, man to numuru griezt nevajadzēs, viņš piezvanīs pirmais. — Apsveicu, — Dzidra nosprauslojās. — Augstu tu mērķē .. . Direktora vietnieks, ar atsevišķu dzīvokli. Kas to būtu domājis!
— Arī tu nedomāji, mīļā. — Beigu beigās man vismaz tas ir vienalga. Man ir savs darbs, Vidvuds (šoreiz viņa vairs neuzsvēra «mans») … Man pilnīgi vienalga, kā tādam Ilgvaram tagad var klāties. Un skaust arī es neskaužu. — Par to es esmu pārliecināta, mīļā, — Maiga vai staroja. — Jā, vai viņš .. . par mani arī jautāja? — Nē. Es pati šo to pateicu. — Un vai tev kāds lika? — Dzidra uzreiz aizsvilās. — Kas tad varēja likt? Tāpat pļāpājām — par šo, to, kā parasti, nu un tad arī par tevi. — Ak tā, a rī par mani! Ļoti laipni! — Nesaprotu, par ko tu uztraucies.
Ja cilvēks man vienaldzīgs, es neceļu ne ausu. — Un tu domā, es briesmīgi interesējos? — Dzidra nikni maisīja biezumus pa savu tasīti. — Absolūti nemaz, un kaut viņš būtu ministrs, divi ministri! — Jā, var gadīties ar laiku. Spējas viņam esot ievērojamas. — Liec man mieru! — Pareizi, tev jau ir tavs Vidvuds. — Un Vidvudam arī liec mieru! «Ahā, dārgumiņ, nu tu dabūji gan. Ak nu tev jāliek miers? Esmu pārliecināta, ka tu pati to ne peles alā vairs neatradīsi.» — Starp citu, ja tu vēlies … es tev varu iedot Ilgvara telefona numuru. Vari sadomālies un piezvanīt. Tad vismaz numurs pie rokas.
— Kad tev saka, liecies mierā! — Es domāju, viņš noteikti priecāsies. Veci laiki, vecas atmiņas … vai nu pati nezini, cik patīkami tās pie reizes pārcilāt. Te būs. Dzidra paķēra papīrīti, gribēja to saburzīt un nomest, tad nevērīgi iebāza kabatā. Uz grīdas sviest papīrus bija nepieklājīgi. Protams, viņa pat nedomā zvanīt. Un, ja arī kādreiz, tad tikai aiz gara laika. Direktora vietnieks, nē, jūs padomājiet tikai! — Jā, spējīgs jau tas Ilgvars bija gan, — viņa sacīia pēc brīža. — Kā tad tu pati pirmīt? . .. — Viņu vienkārši nenovērtēja. Varbūt arī es tai skaitā … lai gan klusībā biju pārliecināta, ka viņš gūs panākumus. Tā teikt, negribēju puikam pirms laika
grozīt galvu. — Jā, jau teicu — runā, ka viņš iešot tālu. Dzidra klusēja. Pēc brīža Maiga šķita attopamies: — Vai, kā nu esam nosēdējušās! Tev taču drīz nāks mājās Vidvuds, viņam vakariņas … — Ak kungs, atradusi maziņo! Lai meklē pats! Neesmu es viņam nekāda mājas verdzene! Kas tad šis īsti ir par tik ievērojamu putnu? Inženierītis, tālāk nav ticis ka dažs labs. Lai dabū vispirms augstāku amatu un tad, ja vēlas, lai tur mājkalpotāju. — Viņa īgni atgrūda beidzot pilnīgi iztukšoto tasi. — Ko lai citu dara, jāiet vien kvernēt atkal pie tās plīts. Sasodītie komunālie dzīvokļi!
«Vidvudam šodien kumoss spriedīsies rīklē,» Maiga atvadoties nodomāja. «Kārtīgu pirti viņam sakurs viņa mīļā Dzidriņa, dabūs viņš šo to paklausīties. Nekas, nekas, ciet vien, puisīt, savu sieviņu.» .Šoreiz viņa izrādījās gaišreģe.
MEŽOŅA MĪLESTĪBA Mežonim garām pagāja viņa — slaida, zilacaina, gaišiem matiem, tie mīkstā vilnī krita pāri vaigam. Viņai bija moderna vējajaka mugurā, un viņa bija bezgalīgi skaista. Mežonis mēmi uzlūkoja brīnumaino parādību, tad viņa krūtīs kas saldi iesmeldzās, viņš aizkrustoja skaistulei ceju un ieblējās: — E-vē-ū! Viņš jau gribēja satvert meiteni aiz rokas, taču tā pavērās viņā plati ieplestām acīm un šausmās atkāpās. Viņas acu skatiens mežoni satrieca, tas piekala nelaimīgo pie vietas, un viņam atlika tikai
noraudzīties, kā skaistule liegiem gazeles soliem pazūd ļaužu barā, kas pašlaik plūda laukā no kārtējā kino seansa. Mežonis kļuva ļoti bēdīgs. Tikai šajā acumirklī viņš pilnā mērā apzinājās, ka ir mežonis, un līdzās šai atziņai uzausa vēl otra — ka cildenā skaistule viņu tādu nekad neiemīlēs. Vienā mirklī viņam kļuva vienaldzīgas, jā, pat pretīgas visas mežonietes, kuras acumirklī saprata katru viņa «ē-vē-ū» un mācēja arī attiecīgi atbildēt. Viņš stāvēja biezējošā vakara krēslā un domāja tikai par viņu, pasakaino parādību, un domāja arī, cik nelaimīgs taču ir pats. Mežonim vienu brīdi iegribējās vai raudāt, tomēr viņš to nedarīja. Viņš bija vīrietis. Jāpiezīmē, ka viņš nebija mežonis pēc izcelšanās, bet gan pēc pārliecības.
Tādu sabiedrībā nekad nav trūcis, bet varbūt pašā pēdējā laikā to skaits vēl pieaudzis. Visu laiku mežonim bija šķitis lieliski, ka iespējams savā starpā sazināties ar nedaudz vārdiem un dažādām neartikulētām skaņām plašās, sarežģītās un garlaicīgās cilvēku valodas vietā. Tagad viņš ar sāpēm atjauta, ka būs jāatjauno cilvēku valodas studijas, lai varētu uzrunāt brīnišķīgo nepazīstamo, ja vien dzīvē vēl kādreiz krustos tās ceļu. Sirds iesmeldzās atkal, un mežonis saprata, ka nespēs dzīvot kā agrāk, nespēs vairs ne dienu, ne stundu, kur nu, pat ne minūti. Iekāpis tramvajā, mežonis juta atmiņā ataustām cilvēku pieklājības normas, kuru viņi savā mežoņu sabiedrībā atkārtoti un, pēc pašu domām, neparasti asprātīgi bija aprēkuši. Tagad viņš mulsām acīm
palūkojās apkārt, vai neieraudzīs kādu sievieti vai vecenīti, kam piedāvāt vietu, jā, viņš bija ar mieru šo mīlestības darbu veikt arī attiecībā uz vecāku vīriešu kārtas būtni. Bet vagons vakara stundā bija bēdīgi tukšs, un mežonis noskuma no jauna. Mājās viņš šausmīgi pārbiedēja māti, apvaicādamies, vai nevajag atnest malku; nabaga sieviete, labu brīdi skatījusies dēlā, beidzot aizvainota izmeta: — Tāds kā nepilnīgs! Nerro savus dulburus, bet man liec mieru! — Bet es tiešām gribēju, — mežonis izstomīja; tikai šajā brīdī viņš pilnā mērā sajuta, cik grūts un uzupurēšanās pilns būs ceļš atpakaļ uz cilvēcību. Bet viņš gribēja pa to iet. Ceļa galā taču smaidīja brīnišķīgā
nepazīstamā. Nākamajā dienā darbā viņš satrieca visas sava ceha meitenes, pieklājīgi padodams tām ceļu, jā, pusdienlaikā ēdnīcā viņš pat vairākas palaida sev priekšā un juta, ka uz neatgriešanos pagājis aso elkoņu un kodīgo uzsaucienu laiks. Bet tā visa vēl bija par maz, daudz par maz, lai tad, kad viņi no jauna satiksies, varētu izlabot tā nejēdzīgā vakara, tā pretīgā uzbrēciena iespaidu. Mežonis domāja, domāja, viņa domāt nepieradušās smadzenes pat iesāpējās, bet viņš nedeva tām mieru. Diezgan viņš bija devis tām vaļu atpūsties, neļaudams piepūlēties pat skolā, lai nu tagad strādā veselas un palīdz savam īpašniekam, citādi — kam tādas smadzenes vispār vajadzīgas? No šejienes
mēs redzam, cik dziļi mežonībā nelaimīgais savā laikā bija iegrimis un cik grūts ceļš tam bija padomā. Kļūt atkal par cilvēku! Tas ir daudzkārt grūtāk nekā vispār'kļūt par tādu! Bet-tas ir cēls darbs, ja arī to stimulē tikai zilacaina skaistule. Arī vēsture mazāk pakavējas pie norisēm, vairāk tikai pie iznākumiem. Reiz viņš ieraudzīja savu1 sapni tramvajā. Sapnis sēdēja un lasīja; kas tā bija par grāi matu, mežonim neizdevās saskatīt, toties negaidītais redzējums kļuva par pamatu jaunām pārdomām. Tagad smadzenes darbojās jau labprātīgāk; tās, acīm redzot, bija samierinājušās ar apziņu, ka vecajiem labajiem laikiem vairs neatgriezties. Viņa lasīja grāmatu! Un ko lasīja viņš, ja neskaita «Sportu»? Viņš nodrebēja jaunā niecības apziņas
uzplūdumā, un, kad meitene nākošajā pieturā izkāpa, viņas acumirklīgais skatiens šķita sakām: — Nāc, kāp zinību, augstumos, kur es esmu kā mājās! Tur es tev sniegšu savu roku .:. — Zinātņu augstumos, — mežonis murmināja pie sevis, — Tas taču tiešām ir tik augstu, kā lai es tur nokjūstu, man jau skolas laikā bija briesmīgi grūta galva … Taču mīlestība ir visvarena, vienalga, vai tā ienāk slavena zinātnieka vai arī nabaga mežoņa sirdī. Un viņa smadzenes, vienreiz iekustinātas, tagad pašas nelikās mierā un paslepus urdīja: — Nu pamēģini taču, pamēģini! Paņem grāmatu rokā, tici, pie trešās vai piektās tu vairs neaizmigsi!
Mežonis tomēr svārstījās, jo viņā negaidot ierunājās vecās asinis, ar varu malā nospiestas. Viņš sadzirda šalcam brīvības vēju, kuram nu varbūt nāksies atsisties pret slēgtas klases, iespējams, vēlāk arī auditorijas durvīm, un viņš jau gribēja teikt — nē. Bet tad viņš atkal atcerējās savu zilacaino brīnumu, savu sapni, un viņa balss trīsēja tikai pašam manāmi, kad viņš atbildēja: — Jā, es pamēģināšu. Un atkal viņš jutās ticis soli tuvāk savai vienīgajai. Tāds bija sākums, un grūts tas bija, bet vēl grūtāki pārbaudījumi mežoni gaidīja nākotnē. Mājinieki, apjautuši mežoņa jauno evolūcijas stadiju, sāka izmantot to savos nolūkos: māte cietsirdīgi sūtīja ne tikai pēc malkas, bet pat uz
veikalu iepirkties; kad viņai bija lielē mājas tīrīšanas diena, mežonim vajadzēja purināt paklājus, un viņš to darīja sakostiem zobiem, slavēdams savu mīlestību, kas viņu bija novedusi uz cildenā cilvēku kalpošanas ceļa. Mīlestība auga un pletās mežoņa krūtīs, un tā plūda pāri malām; ar mulsu izbrīnu viņš atcerējās savas mežonības dienas. Bet tad pienāca kāds brīdis, un mežonis beidzot sastapa viņu. Šo sastapšanos gan laikam bija noorganizējis pats liktenis, tam reizēm patīk vairāk nekā tieši iejaukties mūsu dzīvē un tad no malas ļauni noskatīties, kā nu mēs tiksim galā, ja vien vispār tiksim. Mežonis, lūk, iekāpa elektriskajā vilcienā un piepeši atradās viņai — viņai! — cieši blakus. Pirmajā mirklī viņš pat domāja savu sapni
nepazīstam, jo tā mati no blondiem bija pārvērtušies gaiši sārtos. Bet rožaino matu pavēnī vēl vienmēr mirdzēja neaizmirstamās, brīnišķīgās zilās acis. Mežonis dziļi ievilka elpu. Pasaule strauji sašūpojās — vispirms uz labo, tad tikpat veicīgi uz kreiso pusi, līdz beidzot visai negribīgi nostabilizējās agrākajā situācijā. Kā gan vilciena mašīnists noturēja savus vagonus sliedēs, mežonim ienāca prātā, nē, ir gan prasmīgi cilvēki pasaulē. Bet tad viņš to atkal aizmirsa un iegrima savas dievinātās vērošanā. Viņam neprātīgi gribējās to uzrunāt, bet viņš vēl kavējās. Viņš vairs nebaidījās par savu mežonību, bet bija tik valdzinoši vienīgi skatīties… Tad viņš aptvēra, ka kļūst nepieklājīgs, un pavisam klusi izdvesa:
— Piedodiet, lūdzu … — Ko? — viņa ideāls atjautāja, pagriezis sānis savu skaisto galviņu. — Es tikai gribēju pateikt… nedusmojieties, lūdzu, — es jūs kādreiz ievēroju un kopš tā brīža nevaru aizmirst… — Ko nu gāž podus, — ideāls atbildēja, tomēr paskatījās tīri ieinteresēts. Mežonis, starp citu, bija glīts, jauns cilvēks. Bijušais mežonis. — Nē, tā ir patiesība, — mežonis nomurmināja; droši vien nupat dzirdētie vārdi ir atgādinājums par kādreizējo nepiedienīgo uzvešanos. — Nedusmojieties, kas bijis, bijis, tagad es tiešām . . . Ideāla acīs bija lasāms vislielākais pārsteigums. Viņi abi brīdi klusēja, tad
mežonis sāka stāstīt, kā tas viss bijis toreiz un . .. — Ē-vē-ū! — ideāls beidzot atsaucās, viņam, acīm redzot, bija apnicis klausīties, kā viņam diezgan nesaprotamajā cilvēku valodā stāsta par galīgi nesaprotamām lietām. — Uē-ā, — ideāls piebilda, paraustīja plecus un iesmējās. Ideālam bija ļoti skaisti zobi, tādi mežonīgi skaisti, varētu sacīt… — Piedodiet, es laikam esmu kļūdījies, —mežonis teica, kad bija kaut cik attapies no apmulsuma. — Tik liela līdzība, ziniet, tāda taču gadās pavisam reti, un tikai tāpēc es nodomāju … — Oē-ū, — bijušais ■ ideāls saprotoši atsaucās un iesmējās atkal. Kļūdīšanās — jā, to saprata arī viņš, tas bija tik uzjautrinoši.
Mežonis — bijušais mežonis — ātri piecēlās. Viņš aizgāja un apsēdās otrā vagona galā un krietnu brīdi nespēja neko domāt. Vai viņam bija žēl? Katrā ziņā viņš jau pietiekami ilgi bija bijis cilvēks, lai nenožēlotu to, ka nav vairs mežonis.
KĀ CĪNĪTIES PRET BEZMIEGU Nebiju domājusi, ka medicīna var cilvēku iedzīt tādā strupceļā. Ārsta padomos tā vaina taču nevarētu slēpties … tātad laikam manī pašā. Bet kur, kā? Nesaprotu, nudien, ne. Apbrīnojami neskaidra lieta. Viss sākās ar parastāko bezmiegu. Cik nepatīkama parādība ir bezmiegs, to laikam vairums cilvēku sapratīs bez plašākas izskaidrošanas. Vakarā tev vienkārši un konsekventi nenāk miegs, nav arī ne jausmas, kur tas varētu būt palicis. Iespējams, tas aizmirsis savus pienākumus un aizķēries citu mazāk aizņemtu miegu
sabiedrībā. Bet tu pa to laiku izciet īstās bībeles mocības. Pirmkārt — nervozēšana: tev taču nav dots neierobežots laiks gulēšanai. Otrkārt — nepatīkamas domas, vesels lēvenis nepatīkamu domu. Tu atceries visus tos, kam esi parādā naudu, vai, ja tas gadījumā tā nav, tad tos, kas parādā tev un nemaz netaisās atdot. Atceries nenokārtotas, pilnīgi neatliekamas lietas. Sagaidāmu sarunu, kurā nekas iepriecinošs nav paredzams. Tādās apcerēs aizrāvies, cilvēks vēl piedomā iespējamas grūtības, kuru līdz šim gan vēl nav bijis (taču kur rakstīts, ka tās nevarētu rasties? Redziet nu!). Visbeidzot var pāriet plašākās, tā sauktajās mūžības kategorijās. Sacīsim — apcerēt jautājumu,
kāpēc citiem cilvēkiem visiem veicas, bet tev vienam ne, vai arī, ja tomēr neapšaubāmi veicas, tad katrā ziņā mazāk nekā pārējiem. Apbrīnojama likteņa netaisnība, kura nezin kāpēc vērsta vienīgi pret tevi. Kļūst pašam sevis žēl. Kļūst ļoti skumji. Vismaz ar mani tā ir. Citos raksturos šādas pārdomas var izraisīt nevaldāmas dusmas. Bet, lai nu būtu kā būdams, miega vismaz nav un tuvākajā laikā nav paredzēts to sagaidīt. Tiesa, ir jau izdomāti līdzekļi pret bezmiegu. Sacīsim, skaitīšana. Var vienkārši skaitīt — viens, divi, trīs un tā tālāk vai arī, ja cilvēkam attīstīta fantāzija, skaitīt priekšmetus un dzīvas būtnes. Šādās reizēs ļoti iemīļotas ir aitas. Var tās skaitīt līdz tūkstotim un atkal
atpakaļ. Man tas nepalīdz. Tiešām nezinu, kāpēc, bet nepalīdz. Miega zāles? Nu jā. Bet ir taču vispārpazīstams fakts, ka cilvēks, reiz iesācis šīs zāles lietot, vairs nespēj iztikt bez tām, pie tam kārtējā deva vienmēr jāpalielina un jāpalielina. Paciņa lumināla vienā naktī… brr, pateicos. Bez tam miega zāles liecina par rakstura vājumu. Pacietīsimies, varbūt tomēr pāries pats no sevis. Nepārgāja. Sāku kļūt nervoza. Reiz pasūdzējos draudzenei. Viņa vispirms sirsnīgi nožēloja mani, bet tad pēkšņi sasita plaukstas: — Vai, mīļā, es tak necik sen lasīju vienu rakstu, kur pavisam skaidri un gaiši pateikts, kas jādara, lai absolūti droši tiktu
vaļā no bezmiega. — Un kas tas ir par rakstu? Un kur? Labā sieviete neatcerējās. Lai es viņu nositot (bet kāpēc lai es to darītu? Tik un tā līdzēts man nebūtu!), bet viņa nevarot pateikt. Kādā medicīnas žurnālā — tas skaidrs. Kad? Šķiet, ne visai sen … bet iespējams, ka tas nav bijis šīgada, bet gan pērnais vai pat aizpērnais eksemplārs. Gadījies tāpat pie rokas, nu, un viņa aiz gara laika pašķirstījusi. Aiz gara laika! Bet man tas tagad šķita dzīvības jautājums. — Nu paņem taču pāris komplektu un izskati cauri. Tāda vienkārša lieta. Vienkārša? Nu pieņemsim. Starp saviem paziņām beidzot sameklēju vienu, kuram ir vecmāmiņa un kurš tāpēc abonēja viņai populāros
medicīnas žurnālus; labais vecais cilvēks tik lieliski izklaidējās, lasot par slimībām, kuras viņai noteikti nepiemita! Paziņa augstsirdīgi aizdeva man veselu triju gadu komplektus, un es ar savu laupījumu apmierināta tievos mājup. Paldies vecmāmiņai! Žurnāli tiešām bija interesanti. Par to, ko vajag un ko nevajag ēst, uņ kāpēc ne. Par zarnu parazītiem. Par to, kā'jābūt konstruētiem skolas soliem. Bija pat stāsti un dzejoļi, kas arī attiecās uz ārstiem un veselību. Bet par bezmiegu es pirmajā vakarā neko nevarēju atrast. Tomēr interesantā lasāmviela bija devusi augsni pārdomām, un savu bezmiegu es neizjutu tik asi. Nākamajā vakarā meklējumus turpināju, un, raugi, man laimējās.
Speciālists, kurš savam vārdam varēja pievienot veselu titulu virkni, plaši un pamatīgi stāstīja, kā tikt vaļā no bezmiega un vispār izsargāties no tā. Nosēdos ērtāk un sāku lasīt rindu pa rindai. Man taču bija reiz jātiek vaļā no sava mocītāja'. Izrādījās, ka četras stundas pirms gulētiešanas nedrīkstēja ēst vairs ne kumosa. Noteikti četras stundas, ja negribēja visu nakti nomocīties vaļā acīm. Nu jā … bet pagrūti gan tas bija. Ja tu atnāc mājās no teātra vai koncerta … vai arī vienām otrām viesībām, kur nācies samierināties ar tēju un cepumiem vai, vēl briesmīgāk, bijis jākaro ar milzīgu rasola bļodu … Lai gan, ja cilvēks grib labi un veselīgi izgulēties, viņam jāspēj nest arī upuri. Ja bezmiega mocītais vēl līdz
pēdējam laikam nav varējis atmest kaitīgo smēķēšanas paradumu kā tādu, tad no tās jāatturoties vismaz trīs stundas pirms gulētiešanas. Es šausmās nospiedu savu cigareti. Nekad vairs! Bet vienu stundu pēc ēšanas vismaz ir atļauts. Arī labi. Alkohols? Mīļie, pats par sevi saprotams, ka ne! Ievērojamais speciālists ķērās ļaunumam pie pašām saknēm. Aizliedzis ēšanu, dzeršanu un smēķēšanu, viņš metās virsū televīzijai un radio. Izslēgts! Vismaz trīs stundas pirms gulētiešanas! Cilvēks nezin ko saklausīsies, saskatīsies un tā satrauks savu vārgo nervu sistēmu, ka pēc tam būs spiests stundām ilgi vārtīties bez miega. Nu, tad lai vaino pats sevi. Neko darīt. Domās izsvītroju no savas dienas kārtības patīkamos brīžus,
kad istabā skan klusa mūzika, gluži kā domāta aizmigšanai. Ko nedrīkst — nedrīkst. Tālākais tomēr padarīja mani domīgu. Zinātnes vīrs pilnīgi kategoriski noliedza arī lasīšanu. Izrādījās, arī no šejienes varēja iemantot visādu satraucošu smadzeņu bagāžu. Cik daudz cilvēku nevar aizmigt vai arī guļ nemierīgi tikai tāpēc, ka lasītais pārāk satraucis viņa prātus! Hm … Nu, un kas būs vēl tālāk? Tālāk bija sekojošais. Nekādu uztraucošu sarunu. Skaidrs, jā, bet kā lai es iepriekš uzzinu, vai gaidāmā saruna būs satraucoša vai ne? Tāpēc īstenībā vajadzētu vispār nesarunāties. Taču sava veida garantijā. Trīs stundas pirms gulētiešanas … Četras stundas pirms gulētiešanas …
Visādi kategoriski noliegumi. Bet ko lai tādā gadījumā sadara šais četrās stundās? Zinātnieks te zināja dot padomu. Pastaigas svaigā gaisā, pie tam jācenšas dziļi elpot. Vingrojumi. Četras stundas? «Ja vien jūs visus šos padomus nopietni ievērosiet,» zinātnieks moži beidza savu rakstu, «varat būt pārliecināti, ka jūsu miegs allaž būs dziļš un spirdzinošs.» Tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs. Ti-' kai… Pārlasīju saturīgo rakstu vēlreiz, klusībā cerēdama kaut kur atrast mazu gaismas stariņu — ko vēl drīkstētu darīt tais sasodītajās četrās stundās, atskaitot pastaigas un vingrošanu. Bet autors bija nepielūdzami stingrs savos principos. Nekāda glābiņa.
Par cik bija diezgan vēls vakars, pirmajā reizē uzdrīkstējos pārkāpt noteikumus un negaidīt veselas četras stundas kopš brīža, kad biju beigusi lasīt, bet gan mierīgi līst gultā. Izrādās, zinātņu vīram bija pilrīga taisnība: lasīšana un divas cigaretes nežēlīgi atriebās, ļaudamas man aizmigt tikai pret rītu. Skaidri sajutu, cik pārslogotas manas smadzenes. Nabadzītes, turpmāk es viņas saudzēšu. Nākamajā vakarā stipri lija un no ilgstošas pastaigas nekas neiznāca — jau desmit minūtēs biju pieklājīgi izmirkuši. Kā tagad derētu karsta tēja! Bet — četras stundas pirms gulētiešanas … Bez tam — «ne katrs zina, ka tējā un kafijā ir tādas uzbudinātājas vielas kā teīns un kofeīns, kas neļauj …».
Es toties zinu. Skaidrs, iztiksim bez tējas. Mēģināju vingrot. Kaut kā izturēju desmit minūtes. Priekšā bija šausmīgas trīs ar pusi stundas. Katra nodarbošanās draudēja ar negaidītu uztraukumu, kas tikai stimulētu manu bezmiegu. Es taču biju nolēmusi tikt ar to galā. Un jau iemantojusi labus padomus. Sarāvusies tupēju krēslā un jutos dziļi nelaimīga. Bet bija taču jādomā kaut kas patīkams. Tāpēc centos atcerēties savu vienīgo glītrakstīšanas piecnieku un pirmo mīlestības vēstuli. Bet tā mīlestība gan beidzās gauži skumīgi, un glītrakstīšanā man uz liecības bija un palika tikai trij … Uzmanību! Nepatīkamas domas! Pārbijusies pārtraucu domāt vispār.
Vai jūs domājat, ka tas ir viegli? Ieteicu pamēģināt. Tad apstaigāju istabu, pārliecinājos, ka vēl vienmēr līst, pat spēcīgāk. Pilieni plakšķēja uz palodas, un mani pārņēma viegla miegainība. Paskatījos pulkstenī. Nē, vēl bija jāgaida veselas trīs stundas, tātad tas nevarēja būt nekāds īsts miegs, tikai tāda mānīšanās. Nekādā ziņā neatbildēt uz tādu provokāciju! Izberzu acis un biju atkal modra. Kad beidzot drīkstēju iet gultā, skaidri jutu, ka esmu nomocījusies vairāk nekā jebkad savā mūžā. Droši vien pa šo laiku biju sadomājusies gana nepatīkamā. Par to arī nācās saņemt sodu: tikko galva bija uz spilvena, miegs pazuda kā nebijis. Tagad mani cauru dienu moka nepārvaramas, gluži paniskas bailes.
Bailes no tām briesmīgajām četrām stundām. Jutu, ka atkal tās pārlaist nebūs manos spēkos. Bet kā gan lai cilvēks cīnās pret bezmiegu?
KA NU BEZ KUSTONIŠIEM Beidzot Lācīšu ģimenes māj: iņa bija gatava. Nekāda pils, un nav arī vajadzīgs, bet savs mierīgs stūrītis katrā ziņā. Pats Lācītis gan nopūzdamies bilda, ka viņam uz galvas palikusi labi ja puse matu, bet viņš jau vairs nebija pašā visagrākajā jaunībā, tā ka to beigās varēja uztvert arī kā tīri dabisku procesu. Un galvenais, māja tiešām bija pabeigta. Un dārzs! Tīrais brinums, kādas jaukas lietas solījās izaugt mazajā dārza laukumiņā! Visvairāk par jauno māju priecājās mazais Lācēns. Šis prieks izvērtās gavilēs, kad mammas darba biedrene,
pirmo reizi ciemos atnākusi, ciemkukulim atstiepa kaķēnu. Tas gan steigšus izkašāja mammas jaunos rožu dēstus, bet, pirmkārt, tāda jau katram kaķim daba, un, otrkārt, zvēriņš tiešām bija piemīlīgs. Pēc nedēļas jaunos namsaimniekus apraudzīt ieradās Lācīša brālēns ar sievu, īsti zelta cilvēki. Viņi atnesa debešķīgu kucēnu, kurš, tikko no groziņa izcelts, tūlīt atstāja peļķi uz spodrās grīdas. Mazais Lācēns gavilēja atkal, viņam tas rādījās debešķīgi, Lācītis pats kremšļoja kaut ko ne visai saprotamu, bet brālēns ar sievu pamīšus sauca: — Kas tad tā par māju, kur nav suņa! — Jā, jā, bez mājas sarga tā lieta vis neiet! — No briesmīgi gudriem vecākiem!
Godalgotiem! — Un kur nu bērniņam prieks! Tobrīd Lācīši neko neiebilda, kā nu leksi ciemiņiem acīs, tikai otrā rītā, uz darbu ejot, topošo mājas sargu atstāja pagalmā, lai, mājās atgriežoties, viņus nesagaidītu plūdi. Plūdu tāpēc arī nebija, toties puse gurķu dobes spīdēja melna, rūpīgi uzecēta un šķita gaidām jaunus sējumus vai dēstījumus. — Vai zini, — Lācīša laulātā draudzene teica. — Bet bērnam prieks, — vīrs iebilda. — Un ap dobēm jau var uztaisīt sētiņas. Izskatīsies vēl glītāk. — Bērniņ, vai tev patīk trusīši? — Lācīša krustmāte, ar sālsmaizi atnākusi, mīlīgi apvaicājās mazajam Lācēnam. Māte sastinga, tēvs dziji ievilka elpu. Bet
krustmāte jau bija nolikusi uz grīdas divus pelēkus garaušus. — Pārītis! — viņa lepni teica. — Drīz būs bērniņi. Un rudenī jums truša cepetis drošs. — Vīrs gan tādām lietām baidās roku likt klāt, — Lācītiene nedroši bilda. — Nu var jau atsaukt kādu, kam lielāka dūša! Bet kur tad tas jaukums! Tādi mīlīgi, kā vieni pūku kamolīši. Uztaisiet tikai kasti, kur turēt, un vai nu tādiem kas liels ēst jādod… pa saujai zāles, kādu kāpostlapu … — Paklausies, — sieva vakarā teica Lācītim. — Lai no šī brīža mums mājās vairs nenāktu klāt neviens jauns kustonis! Lācītis klusēja. Trušiem būri naglojot, viņš bija sāpīgi nodauzījis
pirkstus. — Zāli! — sieva nerimās. — Kur mums ir tā zāle? Sunim vāri putru, dod teļa kauliņus. Kaķim lai trīsreiz dienā svaigs piens! Es vairs nevaru! — Bet kā tu cilvēkiem aizliegsi? — Lācītis bikli jautāja. — Katrs jau grib mums to labāko. Un kā tu ņemsi un paziņosi: nenesiet mums nekādus kustoņus!? Dziļā nospiestībā laulātais pāris aizgāja gulēt. Gaitenī savu pirmsmiega priekšnesumu sāka kucēns — koncerts parasti ilga ap stundu, pie tam balss jaunajam mājas sargam aptvēra savas četras oktāvas. Laukā atstāt nevarēja — kaimiņi žēlojās. Kādu bridi likās — Lācīšu nopūtas uztvērusi pati varenā likteņa auss.
Sālsmaizes nesēji nāca un gāja, piedrazādami māju neskaitāmiem pilnīgi nederīgiem priekšmetiem, bet Lācīši visu uztvēra ar neliekuļotu pateicību, jo visos nesumos nebija nekā dzīva. Bet tad nelaime uzbruka ar negaidītu sparu — vienā pašā dienā ieradās divi pundurpapagailīši un normāla auguma gailis ar vistu. No papagaiļu brēkšanas vēl variēja kaut cik glābties, noglabājot būri virtuvē, bet leghorniešu pārim nācās taisīt jaunu būri. Šoreiz Lācītis savainoja tikai vienu pirkstu — viņš jau bija iemantojis zināmu pieredzi. Stāvoklis vispār bija smags, bet katastrofāls tas izvērtās tad, kad mājās atnesa vēl bruņurupuci un divas jūrascūciņas. Tas viss notika par prieku bērnam un par šausmām vecākiem. Vienkārši jābrīnās, kā
klāt nepieradās vēl dubulteksemplāri. Tagad iespējamo dāvanu skala likās izsmelta, taču galā bija arī Lācīšu pacietība. Mazā savrupmāja bija izvērtusies par rijīgu Noasa šķirstu. Nu bija no pilsētas jāved iztika ne tikai sev, bet arī mīļajiem lopiņiem, un tie, kā novērtēdami saimnieku pūles, auga un attīstījās varen žirgti. Trušiem jau sen bija bērni, jūrascūciņām tāpat, un žogmale, kur Lācīši bija izdomājuši dēstīt košumkrūmus, bija izvērtusies par kaut ko fermai līdzīgu. Kamēr vakaros apkopa un pabaroja visu ganīklu, Lācīšiem pašiem ēstgriba bija pazudusi uz neatgriešanos. — Vai zini, — sieva aizsāka atkal un atkal, bet Lācītis tikai bēdīgi noplātīja rokas. Viņš nezināja nekāda padoma. Un piedevām mazajam Lācēnam jau bija
paspējis apnikt pārlieku plašais rotaļbiedru pulks. Kad trušiem jau otru reizi bija atskrējuši bērni, Lācīša laulātā draudzene izmisuma apņēmībā sāka rīkoties. Trusēni negaidot pazuda, un pēc trim dienām vairs neatradās arī kaķis. Ēdienu tagad atkal bez riska drīkstēja atstāt arī rūpīgi nenoslēgtā vietā. Lācītis beidzot sadūšojās: — Vai tu to izdarīji? — Ja jau mājās nav īsta vīrieša … — viņa nicīgi nosacīja. Bet tas, izrādījās, vēl nebija vis galīgais atrisinājums. Lācīši jau bija atdāvinājuši gaili un vistu kādai sieviņai ielas otrā galā un pašlaik ievadīja sarunas par jaunu saimnieku savam sunim (protams, rūpīgi noklusējot visus tā netikumus), kad notika briesmīgais un
negaidītais. Kādu dienu ieradās laipnā darba biedrene un rūgti nosūkstījās, uzzinājusi par savas dzīvās dāvanas nezināmo likteni. Pēc trim dienām bija klāt atkal jauns kaķis; Lācīšiem viņu izmisumā šķita, ka tas ir desmitreiz negantāks par iepriekšējo. — Kas nu māja bez kustonīša, — draudzene atvēcinājās, kad Lācīši pārmeta viņai lieko nopūlēšanos, — jums jau nav kā pilsētā, kur lopiņam nav kur gaisu paelpot. Un bērniņam arī ir ar ko paspēlēties. Lieta pieņēma bīstamus apmērus. Atdāvinātā vistu pāra vietā kladzināja jauns. Suni likvidēt Lācīši vairs neiedrošinājās — nebija nekādas garantijas, ka takšeļa vietā viņi nesaņem zvēru kārtīga teļa augumā. Tagad Lācīši gudro izeju no
bezizejas. Varbūt atrast jaunu, briesmīgu sērgu, kas ķer vienādi kā spārnainos, tā četrkājainos? Varbūt pamazām, balstoties uz neapgāžamiem faktiem, pārliecināt nenogurstošos dāvinātājus, ka Lācīša laulātajai draudzenei vienkārši ir nelaimīga roka uz kustoņiem? Bet ne vienā, ne otrā gadījumā viņi nav pilnīgi nodrošināti pret savas menažērijas vardarbīgu atjaunošanu. Tāpēc pagaidām viņi nekurnēdami kopj savu plašo ganāmpulku, jo visi draugi taču ir svēti pārliecināti — bez tādām mīļām dzīvībiņām māja nav nekāda māja.
SACELŠANAS Nakts vidū spalgi atskanēja ārdurvju zvans. — Neej, — sieva čukstēja un drošības pēc vēl satvēra mani aiz pleca. — Tur būs kāds piedzēries draugs. Godīgs cilvēks tik vēlu nenāktu. Te jāpiemetina, ka mana sieva visumā ir drosmīga un izturēta sieviete. Negribu gan apgalvot, ka viņa pusnaktī viena pati nevilcinādamās ietu pastaigāties pa kapiem … bet varbūt ietu arī. Sievietes ir neaprēķināmas. Taču no iedzērušiem paziņām manai sievai ir paniskas bailes. Kuru pašu šis krusts kādreiz piemeklējis, sapratīs, ka tas nav bez iemesla.
Es protestēju: — Kāpēc uzreiz draugs? Tie jau vispirms parasti piezvana pa telefonu. — Izmācīti, — sieva nepiekāpās. — Izmanto pārsteiguma momentu. Es tomēr izraisījos no viņas skavām un drosmīgi gāju pie durvīm. — Kas tur ir? — drošības pēc tomēr noprasīju. — Es, — atbildēja briesmīgi bēdīga balss. Sākās parastā pārruna: «Kāds es?» — «Nu es taču.» — «Bet es tevi nepazīstu!» — «Kā tu vari nepazīt, nu es, kad tev saka,» un tā tālāk, līdz beidzot pazinu balsi, Miķītis, mans vecais draugs! Jā, tas bija viņš. Bāls, greizi uzliktu platmali, bez kaklasaites. No mēteļa
kabatas rēgojās kaklauts. Nekādas vardarbības pazīmes nebija konstatējamas. — Nu tad nāc iekšā, — es teicu. — Es … — Miķītis sacīja. — Nāc, aprunāsimies. — Vai tu vari dot man naktsmājas? — Miķītis izšāva kā no lielgabala. — Varbūt arī uz vairākām naktīm, — viņš vel piebilda, iekams biju paspējis dot savu piekrišanu. — Es aizgāju no sievas, — viņš sacīja. — Bet, mīļais draugs, — es samulsis iesāku. — Vari vai nevari? — Bet… — es teicu atkal. Man nekad nav paticis, ka mani uzskata par gļēvuli. Tiesa. Taču man bija morālas tiesības teikt šo «bet»,
jā gan, atkārtot to vairākas reizes. Jo — ko teiks mana sieva? Mēs nebijām paraduši dot pajumti laulības jūrā avarējušiem. Un Miķīši no laika gala tika uzskatīti par priekšzīmīgu ģimeni. Kas gan te slēpās, jā, kas te slēpās? — Tu vilcinies, — Miķītis drūmi teica. — Visi vilcinās. Man vairs nav neviena drauga. Kas tad man atliek? Saki — kas man atliek? Viņš griezās uz durvju pusi. — Pagaidi! — es iesaucos. Es zināju, ka šai brīdī esmu varonis. Varbūt es nostājos par aizstāvi laulības dzīves postītājam. Varbūt. .. Tas viss nav tik viegli, kā šķiet pirmajā acumirklī. Ja neticat, padomājiet tikai, ko darītu jūs paši, ja kādreiz naktī… un tā tālāk. Guļamistabas durvīs pavīdēja manas
sievas bālais, izbiedētais vaigs. Es nikni savēcināju roku, viņa pazuda. Kad viesistabā nosēdāmies viens otram pretī, Miķītis izvilka no kabatas konjaka pudeli un klusēdams nolika galda vidū. — Vai tu esi sācis dzert? — Jā. Un tūlīt pīpēšu. Es satriekts apklusu. Miķītis — nesmēķētājs un nedzērājs! Ak, kādam cilvēkam gan es biju devis pajumti! Ļaunās nojausmās pavaicāju: — Varbūt tev ir arī — sievietes? — Būs, — Miķītis pārliecināti atsacīja. — Vēl nav, bet būs. Darbā gribu parunāties ar direktora sekretāri, ar mašīnrakstītāju. Bez tam kaimiņu institūtā ir divas ļoti glītas līdzstrādnieces. Sieva reiz bija atnākusi pie manis, viņa teica. Un
vispār sieviešu taču ir tik daudz, kārdinājumi ik uz soļa, kā mana sieva saka, — viņš nobeidza ar ļaunu vēstījošu smaidu. Klusītēm piecēlos un cieši aizvēru durvis. Ja nu to dzird mana sievai Tas taču bija … Sliktāk par divpadsmit piedzērušiem draugiem tas bijal Tāds ciniķis! Tāds amorāls subjekts! Lūk,, kas bija slēpies zem godīga ; precēta vīra maskas! — Paklausies, — es stingri teicu. — Ielej, — viņš sacīja vēl stingrāk. Es paklausīju. Nē, no manas puses tā nebija gļēvulība. Ne jau tāpēc, ka konjakam tik vilinoša etiķete .. . vai, teiksim, tāpēc, ka man garšo konjaks. Es vienkārši ļaušu Miķītim aizstāvēties … ja tas vispār būs iespējams.
— Nu? — es jautāju. Miķītis nopūtās. Nopūtas nav atbilde. Es turpināju: — Kāpēc aizgāji no sievas? Atbildi! Kat ram pieaugušam cilvēkam jāatbild par ikvienu savu soli! — "Vai arī par tādu, kas nemaz nav ticis sperts? — Miķītis vaicāja. — Lūdzu, nejauc man galvu, — es noteikti sacīju. — Atzīsties, ko tu esi izdarījis. Es esmu tavs draugs. Un atzīšanās ir pirmais solis uz labošanos. — Atkal tas pats, — viņš nokunkstēja. — Bet kad nav ko atzīties? — Katram cilvēkam vienmēr ir ko atzīties, — es atkārtoju kaut kur dzirdētu gudru frāzi. — Vajadzīga tikai drosme. Tu taču esi vīrietis, nevis kaut kāds
bezrakstura radījums. — Esmu kaut kāds radījums, — Miķītis teica raudulīgi. — Bezrakstura. Bet es vairs negribu tāds būt! Negribu būt labs! Negribu būt nekļūdīgs! Gribu kļūdīties, gribu grēkot! Gribu dzert konjaku! Un smēķēt iemācīšos, lai gan jau kopš puikas gadiem man pēc tam vienmēr ir nelaba dūša. Un sievietes, — viņš nopūtās, — sievietes mani neinteresē nemaz. Bet… var jau vienkārši tāpat kaut kur pasēdēt … Saki man — vienmēr taču nav jāskūpstās? — viņš jautāja ar biklu cerību pieskaņu balsī. — Un tā vari runāt tu, cilvēks, kam tik laba sieva! — Bet es esmu slikts. Un es vairs nespēju. Kad es kādreiz izdzeru malciņu, viņa paziņo, ka es esot pretīgs alkoholiķis.
Un, kad es nedēļām neesmu ņēmis ne mutē, sieva pasaka — es lieliski protot izlikties. Un ka esot jau bez tam visādi līdzekļi, kas noņem degvīna smaku. Kad es parunāju ar pazīstamu sievieti, tad esmu laulības pārkāpējs. Kad es, pa gabalu ieraudzījis pazīstamu sievieti, aiz bailēm pāreju ielas otrā pusē, tad sieva ļauni smīn un jautā, par ko tad mēs atkal esot sastrīdējušies. Kad es caurus vakarus sēdu mājās, lai tikai kaut kur izgājušam man negadītos nepatikšanas — es jau nezinu, kādas tās kuro reizi varētu būt, bet bez nepatikšanām tikt cauri man vēl nav gadījies, — tad, izrādās, mani moka netīra sirdsapziņa un es veltīgi pūlos izlikties krietns, tai pašā laikā perinādams visādus tumšus nodomus. Un ka mana sieva visu lieliski redz cauri. Bet, ja iedrošinos ko
iebilst, tad esmu nezvērs, kas pārvērš ellē otra cilvēka dzīvi. Es vairs nevaru! Es nekad vairs neiešu atpakaļ uz mājām! Un, ja nebūs neviena, kas mani pieņemtu, es gulēšu kāpņu telpās un svešos bēniņos. Es kļūšu deklasēts elements. Es droši vien aiziešu bojā, un tad beidzot jūs visi varbūt sapratīsiet, ko esat man nodarījuši. — Viņš atkal ielēja sev konjaku. — Bet es jau nemaz negribu izmest tevi uz ielas, — es iebildu un ielēju glāzīti arī sev, jo Miķītis savās dziļajās bēdās nespēja domāt par otru cilvēku. — Bet varbūt tu pārspīlē, varbūt ir vēl iespējams… Ja nu jūs abi no sirds izrunātos, ko? — Negribu no sirds izrunāties! Esmu novests līdz galam. Tad ļaujiet man arī aiziet postā.
— Ja tas ir tā, — es svinīgu teicu, un man pat saskrēja acīs asaras, jo pēc dabas esmu jūtīgs un saprotošs cilvēks, — ja tas ir tā, tad zini: es tev vienmēr būšu draugs un palīgs. Un piedod manas aizdomas. Miķītis satvēra manu roku. Sekoja ciešs, īsti vīrišķīgs rokas spiediens. Mēs klusēdami apliecinājām savstarpēju solidaritāti. Es klusākā balsī pavēstīju, ka mana sieva arī nebūt nav eņģelis, bet es ar stingrību un mērķtiecību tomēr esmu panācis normālus apstākļus ģimenē. Un ka es varētu nākt ar vienu otru labu padomu. — Man padomi nav vajadzīgi, — Miķītis bargi sacīja. Viņš ielēja atkal, šoreiz atcerēdamies arī mani. — Šis manas dzīves posms nu ir beidzies, es teikšu — pagājis uz neatgriešanos.
Kad pudele bija iztukšota, sameklēju vēl vienu — ārkārtēji sevišķiem gadījumiem domātu, kuru jau labu laiku glabāju rakstāmgaldā pašas apakšējās atvilktnes pašā tālākajā stūrī. Mēs iedzērām un ātri tikām vienis prātis,_ka Miķītis īstenībā rīkojies pilnīgi pareizi. īsts vīrietis drīkst izturēties vienīgi tā, viņš nedrīkst kļūt gļēvs un padevīgs. Tagad viņa sievai reiz būs ko padomāt. — Viņa tagad noteikti sēd, un raud, — es pavēstīju. — Raud, tici man. Un lai paraud! — Lai paraud, — Miķītis sadistiski piekrita. — Lai raud, cik vien grib, manu sirdi tas vairs nespēj mīkstināt. Tie laiki ir garām. — Un tev nemaz nevajag cilāt tik drūmas domas, — es ieteicu. — Tu vēl
esi jauns. Visa dzīve tev priekšā. Tu atradīsi labu, saprotošu sievieti. Tu vēl būsi patiesi laimīgs. Labi, ka spēri šo izšķirošo soli. — Tu mani saproti, — Miķītis dziļā aizkustinājumā atkal spieda manu roku. — Es īstenībā vienmēr esmu bijis drosmīgs. Bet man kā vīrietim vienkārši bija žēl viņas, tāpēc es cietu tik ilgi. Bet ja nu to neprot un negrib novērtēt… Mēs izteiksmīgi saskatījāmies. Mums bija ārkārtīgi pacilāta noskaņa, un es slepenībā apsvēru, ka arī esmu par piekāpīgu savā ģimenē. — Vai tev… vairāk nav? — Miķītis pēc kāda laiciņa jautāja. — Nav gan … — Man arī nav. Sekoja klusuma mirklis. Tad mēs abi
reizē atcerējāmies, ka pasaulē vēl ir labi naktssargi. Zagāmies jau gaitenī, kad tur pēkšņi iedegās uguns un parādījās mana sieva. Ari tagad viņa bija bāla, bet ne aiz bailēm. Es šādas starpības uztveru ļoti labi. — Uz kurieni? — viņa man jautāja. — Es … mēs… — vairāk neko nepratu izstomīt. Miķītis nedaudz grīļojās. Viņš neteica nekā. Tad saņēmu sievu aiz elkoņa — man pašam šķiet, ka turējos diezgan stingri—• un ievilku guļamistabā. Visaizkustinošākajos vārdos notēloju Miķīša traģēdiju. Aprādīju, ka nebūsim cilvēki, ja pametīsim draugu likteņa varā. Mana sieva ironiski iesmējās. — To es pajautāšu viņam pašam, — viņa teica un gāja laukā no istabas. Es vilcinādamies sekoju.
Miķītis stāvēja un stīvēja mugurā mēteli. — Vai jūs jau uz mājām? — sieva medaini jautāja. — Jā … — Miķītis murmināja, — laiks vēls, jāiet beidzot… Lai sieva neuztraucas … Viņa man tāda nervoza, tāpēc es reti izeju no mājas. Aizsēdējos šoreiz … Atvainojiet. — Viņš trīcošām rokām pogājās. — Paliec! — es varonīgi iesaucos. — Paliec, tev allaž atradīsies vieta pie tava labā drauga! — Varbūt atstāsim uz citu reizi, — Miķītis kautrīgi atbildēja. — Citu reizīti, vai jā? — Varbūt kopā ar jūsu sievu, — mana laulātā draudzene iestarpināja. — Jā, jā, kā tad, ar sievu, kā tad …
Mēs reti izejam, bet pie jums katrā laikā, ar prieku … — Viņš paskatījās pulkstenī, nodrebēja un izslīdēja pa durvīm. Protams, jūs sacīsiet, ka Miķītis beigās izrādījās gļēvulis. No malas jau vienmēr viegli nosodīt. Es arī tā domātu, ja vien .. . Pamēģiniet, lūdzami, iejusties otra cilvēka ādā. Teiksim tā: pie jums vēlu naktī atnāk draugs, jūs izdzerat divas pudeles, dzīvoklim ir plānas sienas un tā tālāk … Reizēm atgadās tādi īpaši brīži, kad loti grūti būt varonim.
NEDIENAS AR SARGEŅĢELI Mēdz sacīt, ka nelaime nenākot brēkdama. Citādi tas arī nemaz nevar būt — kas tad tā vēl par nelaimi? Nu, sacīsim, kā tas toreiz gadījās Krūmiņam. Re, Krūmiņam bija sargeņģelis. Pavisam īsts sargeņģelis, kādu agrāk zīmēja bildēs un kāra bērniem virs gultām. Krūmiņa sargeņģelis gan bija diezgan nopietni pieskaņojies laika garam, ģērbās, kā mēdz teikt, privātā un pat savus spārnus, tiklīdz iznāca iešana ļaudīs, atstāja mājās uz drēbju pakaramā. Nav ko lieki plātīties. Pēc rakstura vispār eņģelis bija saprātīgs, varētu pat teikt —
progresīvs. Sava apsargāmā darīšanās daudz nejaucās, vairāk turējās malā. Nebija jau arī nekādas lielās nozīmes — Krūmiņš viņam daudz padoma neprasīja, vēl biežāk iespītējās, izdarīja pavisam otrādi. — Es tev teikšu tā, — Krūmiņš, ērti atsēdies mīkstā krēslā un izstiepis kājas, sacīja, — teikšu tā: saki man paldies, ka tevi vispār neesmu aizdzinis pie visiem velniem. Mūsu laikmetā … — Mani taču pie velna aizdzīt nevar, — eņģelis apjucis bilda. — Bet tu nejaucies! Ja tikai grib, var visu. Jā, ko es īsti taisījos teikt? Ak tā. Nu labi, esmu saņēmis tevi mantojumā no sava krietnā tētiņa un mīļās māmiņas, jo viņiem to briesmīgi gribējās. Droši vien viņiem gan nebija ne jausmas, cik
garlaicīgs radījums tu vispār esi. Nu galīgi apnicīgs! Labi, labi, staigā man pa pēdām, ja jau tāds ir liktenis un tev tik briesmīgi tā patīk. Bet mani pamācīt atradinies. Skaidrs? Visai skaidri gan tas nebija, vismaz eņģelim tā šķita, bet Krūmiņš sagrozījās krēslā, pagriezdams eņģelim pakausi, un paņēma avīzi, līdz ar to skaidri norādīdams, ka saruna izbeigta. Eņģelis aizslāja uz virtuvi. Suņa dzīve mūsdienās tādam eņģelim. Tiklīdz runāsi pretī — skaties, tiešām ņems un padzīs tevi. Un kurp tad tu iesi? Kamēr vēl bija dzīvi Krūmiņa tēvs ar māti, jā, tad par to domāt nenācās. Bet tagad viens divi — un skaties, tiešām paliksi bez darba un pajumtes. Un eņģelis nopūtās, smagu sirdi apņemdamies klusēt. Viegli tas nebija.
Tas vēl nekas, ka Krūmiņš jau gadus desmit kā nebija spēris kāju baznīcā. Protams, visumā nelāgi, bet eņģelim pašam tur vienmēr nāca miegs. Taču nesalīdzināmi grūtāk bija sēdēt un noskatīties, kā Krūmiņš jautrā sabiedrībā iedzer. Laikam gan viņš šo īpašību bija mantojis no sava tēva, dzīvotpriecīgā baznīcas pērmindera. Tas savā laikā … Ko tu darīsi? Tā eņģelis sēdēja reizi no reizes, iesnaudās, tad sabijies pavēra acis — ko dara viņa sargājamais? Nē, līksmo vēl visi tāpat, laikam tik drīz necelsies. Un mājās — tad tikai gaidi brāzienu no Krūmiņienes. «Nu kas tu tāds par eņģeli, ja pat vienu dzērāju nespēj novaktēt!» Bet ko darīt, ja eņģelim tik mīksta daba, kas neatzīst nekādu varas pielietošanu? Viņš sēdēja piesmēķētajā
telpā, šķaudīja un žēlīgi skatījās Krūmiņam acīs — vai nepratīsies, ka laiks celties kājās? Nē, nepratās. Un tad vienu dienu . .. Nez ko sadomājies, Krūmiņšpēkšņi pasniedza savam dvēseles sargam glāzi: — Se, iedzer! Eņģelis nobijās ne pa jokam, abām rokām atvē'cinājās. Ai, kā te būtu noderējuši spārni! Tā svarīgi paplivinātu tos … Krūmiņš pats varbūt daudz nebūtu spiedis, bet tad iejaucās viņa draugi. Skaidra lieta, nav ko sēdēt kā mietu ierijušam. Viņi beigās piespieda eņģeli izdzert — nu, kaut vienu malku. Vai, cik sūrs! Likās, sūrums aiziet līdz pirkstu galiņiem. Bet pēc brīža — nudien! — kļuva tā kā jautrāk, sēdētāji
pie galda sāka rādīties tādi simpātiski vien … Juki gan! — Nu, vai iedzersi? Tava kārta! — Krūmiņš atkal sniedza glāzi. Eņģelis ilgi skatījās aizdomīgām acīm. Tad nopūtās: — Nu, bet šitas gan lai būtu pats pēdējais malks! — un beigās tīri braši atlika iztukšoto glāzi atpakaļ. Viss beidzās ar to, ka yiņš izdzēra vēl kādus trīs «pēdējos malkus». Tad viņi tomēr cēlās — vēls laiks taču! — un Krūmiņš ar eņģeli zem rokas streipuļoja mājup. — Zini, tu tak esi viens itin varens puika! — Un tu jau ar! — eņģelis sirsnīgi atsaucās. Abiem palaimējās: mājās nokļuva nemanīti. Tā nu bija gatavā eņģeļa laime — patikt garām Krūmiņa sievas vērīgajām acīm! Bet no rīta abiem bija
briesmīgas paģiras. Krūmiņš vēl neko, cieta vīrišķīgi, bet eņģelis gan tikai elsa un vēcinājās ar vienu spārnu, dzēra ūdeni un laikam būtu mocījies vēl ilgi, ja Krūmiņš, padzirdis, ka aiz sievas aizcērtas dzīvokļa durvis, nepamirkšķinātu: — Nu nāc, nāc, ieņem vienu maziņo! — Nekad vairs! — eņģelis apņēmās pēcpusdienā, skatīdamies uz nolaistīto galdu. Nokavētais Krūmiņienes bāriens beigās arī nebija aizgājis secen. Kas zina, varbūt viņš arī pildītu solījumu. Taču Krūmiņš, kurš pats sev tādus nedeva jau sen, pēc dažām dienām iedzēra no jauna. Un eņģelis… Viņi nāca mājup pa klusām, tukšām ielām, Krūmiņš sūri raudāja un gribēja ievilkt eņģeli
baznīcā. — Tad šī jau ir pareizticīgo, bet mēs abi esam no baptistiem! — eņģelis turēja savu vadāmo aiz rokas un uztraucās no visas sirds, redzēdams Krūmiņa nomaldus. Tas vēl ko buldurēja, ka dieva priekšā visi cilvēki un ticības esot vienlīdzīgi, bet eņģelis palika stingrs. Ne tikai stingrs — viņš bija pārbijies, un no tā it kā pagaisa arī reibums. Nē, nekavējoties jāatsāk eņģeļa cienīga dzīve. Jā, dzīve… Ar to tomēr gāja pavisam slikti. Tā vien likās — kāds ar nolūku ņem un nepārtraukti maitā kluso, godīgo eņģeli, tēva un mātes atstāto mantojumu, kas kā krietns darbinieks nodots tālāk jaunajam Krūmiņam. Vienu dienu tas pieķēra savu sargātāju tukšojam mednieku rūgtā pudeli, kura bija nolikta pavisam sevišķai reizei
vai nereizei, un pie tam tās eksistence bija labi zināma arī Krūmiņa sievai. Sargāmais gribēja krietni saņemt priekšā sargātāju — tas tikai smaidīja un dūca estrādes žanra dziesmiņu. Krūmiņam pavisam aptecējās dūša. — Nu labi, ja es dzeru, tad tas ir slikti, to visi saka, bet kad tu? … Aizmirsis, vai, esi, ka vecāki mani tev uzticēja? Eņģelis sāka smieties baritonā. — Ak vecāki, tu saki? Ak tētiņš pērminderis, jā? Būtu labāk pajautājis, kādus jokus viņš pats savā laikā taisījis! Zinām mēs tādus pērminderus! Krūmiņš, noskaities ne pa jokam, gribēja jau grābt aiz apkakles, bet tad laikā pārdomāja. Tā vai šitā, tomēr svēta radība, tā sakot.
Un tad ar eņģeli sāka strauji iet uz leju. Krūmiņš baidījās pat kāju paspert uz to pusi, kur kāds iedzēra, bet eņģelis, likās, juta to pa gabalu un uzreiz tika tramīgs. Tikko kompānijā iekjuvis, dzēra līdzi, priecīgs dziedāja, ņēmās brāļoties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem. Vienreiz norāva zemē galdautu ar visiem traukiem — tik pamatīgi bija ierāvis. Bet pēdējais trieciens Krūmiņam bija vissmagākais — vajadzēja iet nopakaļ un skatīties, kā viņa nemierīgo sargeņģeli ved uz atskurbtuvi. Ar milzīgām pūlēm un lielu pierunāšanu viņš to beidzot izpestīja: sastāstīja, ka tas esot attāls radinieks, lāga puisis, tikai drusku paviegls galvā un, kad iedzēris, galīgi nevaldāms. Samaksāja soda naudu par miera traucēšanu un stiepa mājās — pats no tām nepatikšanām pilnīgi skaidru
galvu. Un tāpat jau viņš pēdējā laikā baidījās pavairāk iedzert — visur un vienmēr bija jāgana sargeņģelis. — Ak tu nešpetnis! — Krūmiņš bārās. — Bet kas mani mācīja dzert? — eņģelis kašķojās pretī. — Mācīja! Es aiz labas sirds. Bet kad tu nemaz neproti kā cilvēks … — Neesmu nekāds cilvēks, esmu sargeņģelis! — Jā, to es redzu, — Krūmiņš drūmi atzina. Pārnāca mājās slapjš nosvīdis, ievilka nabaga eņģeli vannas istabā, ņēmās savest kārtībā — tādā skatā kā pašlaik sievai nedrīkstēja rādīt arī eņģeli. Tā bija padzirdējusi, izskrēja no guļamistabas. Eņģelis, puslīdz sakopts, iezvēlās Krūmiņa mīkstajā krēslā un
debešķīgi smaidīja. Krūmiņiene, viņam ne acu neuzmetusi, ņēmās svētīt vīru. — Nešpetnis, bet nu īsts nešpetnis! — Krūmiņš vēlāk vīstīja dūres eņģelim pie paša deguna. Paskatījās — nav nekādas nozīmes. Eņģelis bija saldi aizmidzis. Krūmiņš toties nekādi nespēja aizsnausties. Izdomājās visādi, ko gan iesākt ar to savu nelaimes eņģeli. Nepietika jau ar to, ka viņa dēļ Krūmiņam pašam vairs nav ne mazākā prieka pasēdēt draugu pulciņā. Ne mirkli tu taču nevari justies kā cilvēks, skaties tikai, ko tas otrs jau izstrādājis, un prāto, kā gan dabūt viņu uz mājām. Tā to lietu nedrīkstēja atstāt. Cilvēku, teiksim, varētu mācit vai, kā to tagad saka, pāraudzināt. Ko tādā gadījumā iesākt ar debesu būtni?
Varbūt Krūmiņš, sava tēva pērmindera mūžīgo piemiņu godinot, tomēr būtu ķēries pie sargeņģeļa pāraudzināšanas, taču otrā rītā visai šai lietai pienāca ātrs un neslavens gals. Abi ar sievu viņi pieķēra eņģeli, kad tas, abās rokās saņēmies somas ar tukšām pudelēm, gribēja izzagties pa durvīm. Skaidrs — uz tukšās taras pieņemšanas punktu, viņam taču atkal paģiras. Nu ģimenei pietika. — Ak pudeles stiept no mājām laukā? — vīrs draudīgi aizstājās eņģelim ceļā. — Visas manas piena pudelītes! Un burkas! — sieva īstās šausmās sasita rokas. — Ak sātans, sātans! Vai tu atdosi vai ne, un tūlīt uz vietas! Krūmiņš pašrocīgi izmeta eņģelim pakaļ arī abus viņa spārnus, sak, sveša
manta mums nav vajadzīga. Tas gauži gribēja ko teikt, taču laikam taisnoties, bet durvis aizkrita pašā deguna priekšā, kā belztin iebelza. Eņģelis piezvanīja vienreiz — nekā, otrreiz — nekā. Paberzēja degunu — nudien, tas smeldza — un skumīgi pekoja pa kāpnēm lejā. Tā Krūmiņš palika bez sargeņģeļa. Kā viņam tagad īsti klājas, nemāku teikt. Viens ir zināms droši — viņš vairs nedzer, un, ja arī kādreiz, tad tikai ciešā ģimenes lokā kādu glāzīti. Ārpus mājas nekur. Un nekad. Dzird, ka viņš baidoties uzskriet virsū savam bijušajam eņģelim — tas esot manīts klaiņojam pa to rajonu, kur Krūmiņš ar draugiem kādreiz vadījis priecīgas stundas. Var jau būt. Sazini tu, cilvēks, kā īsti ir ar tiem sargeņģeļiem. Vispār ieteicams uzmanīties, ja kādreiz
bufetē vai kafejnīcā, kur pa kluso iespējams dabūt ari ko stiprāku, satiekat kādu svešinieku, kurš jums plijas virsū ar savu draudzību. Tas var būt arī Krūmiņa eņģelis, kas meklē sev jaunu saimnieku. Vecais kategoriski atteicies ņemt viņu atpakaļ. Viņš tagad apgalvo, ka eņģeļi esot visiem redzams anahronisms.
HAMMURAPI LIKUMI Senos laikos viss bija citādi. Lasot vēsturi, rodas iespaids, ka šīs vēstures taisītāji varbūt nav darījuši visai daudz, toties visu pamatīgi. Iespējams arī, ka viņiem nav bijis tik maz laika. Sacīsim — tā pati rakstīšana. Bija slinkums izgudrot papīru un tinti, par iespiešanas tehniku nemaz nerunājot, bet rakstīt tas viņus nekavēja. Veselas klintis ņēma un aprakstīja no apakšas līdz augšai. Mūsdienās to kvalificē kā huligānismu. Tik ļoti ir izmainījušies laiki un cilvēki! Bet toreiz šīs klintis ņēma un atstāja laikabiedriem un vēstures pētniekiem, sak,
lūdzu, lasiet. Tādi, kam nedeva rokās klintis un kalnus, apmierinājās ar ķieģeļiem. Ir apstrādāt vieglāk, ir transports iespējams. Te atkal gadījušās tik interesantas lietas, ka citi sākuši tos vākt. Iznāca veselas ķieģeļu bibliotēkas. Ekonomiski arī — ja pienāk brīdis, kad pagrūti ar naudām, vari no savām grāmatām uzcelt vairākstāvu namu, bet dzīvokļus izīrēt. Mūsdienās to vis neizdarīsi. Jā, viss ir mainījies. Optimisti to sauc par progresu. Pesimisti pareģo, ka pasaule ejot uz iznīcību. Kas nu to tagad tik droši var zināt. Pienāks laiks, tad varēsim pārliecināties, kuram bijusi taisnība. Viens gan tiesa — vārds vairs netiek kalts akmenī, un, ja arī, tad ārkārtīgi retos gadījumos. Vienīgais, kā pasargāt
vārdu no ātras aizmirstības, ir — piedot tam sevišķi ciešu un noteiktu skanējumu. Mudīte nebija nekāda pagātnes dievinātāja, tomēr dažs fakts viņā modināja skaudīgu sajūsmu. Kas iecirsts akmenī vai iegravēts metālā, to tik viegli vis nepiemirsīsi. Un tas tā atbilda viņas līdz galam principiālajai dvēselei! Bet visvarenākie laikam bija un palika lielā asīrieša Hammurapi likumi. Kas sacīts, tam jāpaliek. Jā, viņa bija principiāla un bezgala ienīda vējgrābšlus. Tam, kas gribētu iemantot Mudītes draudzību vai pat simpātijas, nācās to ievērot. Te nu jāpiezīmē, ka Mudīte bija izskatīga un citādi nepavisam ne aprobežota meitene. Tāpēc arī laikam puišu kārtas cilvēki skatījās uz šo viņas vājību, sacīsim, nenopietni, Pat pajūsmoja
par ta Vismaz sākumā, Visilgāk jūsmoja Vaironis. — Nu, miļā, — viņš tikai iedūcās, — klausies, mīļā, vai tad ir tik traki? — Un Mudīte ievilka pierē pašu principiālāko rieviņu un teica: — Jā, tik traki ir 1 gan, es tā domāju un citādi nevaru. — Un Vaironis tai laikā smaidīdams vēroja, cik Mudītei brīnišķas sarkanas lūpas. Kad viņš gribēja Mudīti noskūpstīt, tā papurināja galvu. — Tu neiedomājami od pēc tabakas. — Vai tad nu … — Vaironis iesāka un nepabeidza, un Mudīte teica Ha^nmurapi tonī, kad tas akmeņkaļiem bija diktējis savus likumus, jo nebija taču domājams, ka viņš kalis tos pats. — Jā, — viņa teica: — Nekad es neskūpstīšos ar vīrieti, kas smēķē.
— Un vai tu arī neesi… — Vaironis atkal nenobeidza, bet Mudīte izdarīja to viņa vietā: — Nē, mani vēl nav drīkstējis noskūpstīt neviens vīrietis, kas smēķē. Tā kā smēķējošu vīriešu pasaulē arvien vēl ir nospiedošais vairākums, neraugoties uz veselības žurnāliem un atsevišķiem uztraucošiem rakstiem avīzēs, tad Vairoņa satraukums un prieks bija pilnīgi saprotami. Bez tam — meitenei, kuru mīlam, vismaz sākumā drīkst būt dažas jaukas vājībiņas. — Es vairs nesmēķēšu, — Vaironis sacīja. — Vai es varu tev ticēt? — Mudīte jautāja ārkārtīgi nopietni. — Neaizmirsti, es nekad nepiedošu cilvēkam, kurš būs mani piekrāpis.
Vaironis brīdi vilcinājās, tad izvilka no kabatām vienu iesāktu un vienu pilnīgi veselu cigarešu kārbiņu, kā arī sērkociņus. To visu viņš gribēja iemest kanālā — jā, bija taču pavasara vakars, ziedēja ievas, un viņi abi sēdēja apstādījumos pie kanāla, — bet Mudītes brīdinošais skatiens viņu apturēja. Vaironis paskatījās, kurp tad rāda Mudītes acis. Tās rādīja uz atkritumu urnu. Vaironis piecēlās un sameta savus smēķēšanas piederumus tur. Bija skaidri zināms, cik ļoti Mudīte nicina visus, kas vēl arvien piegružo mūsu ielas un skvērus. Skūpstu viņš tovakar tomēr vēl nedabūja. Kad Mudīte jautāja, vai viņš tiešām spēs atturēties no tik iesīkstējuša nelaba paraduma, Vaironis pilnīgi aizmirsa, ka Mudīte vulgāros žargona
izteicienus necieš kā rūgtu nāvi, un drosmīgi atsaucās: — Viss būs iekš viena ķirša! — Apbrīnojama nekulturālība, — Mudīte salti izdvesa un labu laiku nerunāja ne vārda. Tā kā Vaironis tiešām negribēja būt nekulturāls, viņš nozvērējās tādus vārdus vairs neņemt ne mutē! Tā kā nākamās divi dienas tas viņam tiešām izdevās, Mudīte beidzot sniedza viņam savas lūpas. Pēc skūpsta Vaironis gan vēl nebija pilnīgā skaidrībā, vai ar to jau būtu izpirkta viņa varonīgā izturēšanās, bet viņš tiešām bija iemīlējies, ievas gan jau pārziedēja, bet to vietā sāka vērties vaļā ceriņi, un visa pasaule bija tik neiedomājami pavasarīga. Reiz viņš ielūdza Mudīti kafejnīcā uz glāzi skābā vīna. Izcēlās plašākas debates, un
Vaironis izcīnīja uzvaru tikai pēc punktiem, kad apmēram pusstundu bija stāstījis, ka pat profesori atzīstot vienas vīna glāzes,noderību, bet kalnieši, lieli vīna dzērāji, kā zināms, dzīvojot visgarāko mūžu, kas arī bija visiem zināms. — Nu labi, — Mudīte vēlāk teica, — labi, bet tev jāzina, ka es nedomāju paciest, ja tu bez manis pjēgurosi visādās kompānijās. — Viņa atkal izskatījās pēc maza Hammurapi, un Vaironis juta ādai pārskrienam sīkus drebuļus, lai gan vakars bija pavisam silts. — Nu, nu, — viņš tikai teica, — ja jau tas gadīsies ar darba biedru vai vecu paziņu, tad taču tu neiebildīsi? Mudītes seja pauda liktenīgu nopietnību.
— Es, protams, nezinu, kā uz to skatās citi cilvēki, — viņa sacīja, un bija skaidri samanāms, ka, ja šo cilvēku uzskati atšķiras no Mudītes principiem, tad tie ir slikti no sākuma llclz galam, — bet es nekad nevarētu pieļaut, ka man tuvs cilvēks kaut kur bezatbildīgi nosit laiku, varbūt pat pie glāzes sēdēdams, kamēr es viena sēdu mājās un uztraucos. Tad man šāds cilvēks nav vajadzīgs. — Viņa apklusa, un Vaironis savā iztēlē skaidri redzēja, kā mazā, maigā Mudīte vēlā vakara stundā viena pati lej asaras. Nē, tas tiešām bija drausmīgi. Un ja nu tas, ko Mudīte gaidītu, būtu Vaironis … Beigu beigās ar draugiem jau varēja pasēdēt arī citā dienas laikā. Viņš aizkustināts nopūtās. — Es to laikam nevarētu tev
nodarīt, — viņš sacīja. — Laikam? — Mudīte iesaucās. — Un tu tiešām saki laikam, šo nepaciešamo, neprincipiālo vārdu! Ievēro, es nekad nespēšu mīlēt cilvēku, ja viņš nebūs līdz galam izturēts savos spriedumos! Vai dzirdi, nekad! — Bet… vai tu vismaz mazliet mīli mani? — Vaironis klusu jautāja un aplika Mudītei roku. Viņam pašreiz gribējās runāt tikai par to. Un Mudīte šai brīdī atļāvās nebūt principiāla, jo svārstījās — vaj šo roku atgrūst vai ne. Beidzot viņa izvēlējās pēdējo. Un tad, protams, sekoja skūpsts. — Ar mani tev nebūs viegli dzīvot, — viņa tad godīgi atzinās. — Man ļoti augstas prasības. — Centīšos tās respektēt.
— Centīšos?! — viņa sašuta. — Jau atkal tāds vārds! Mudītes vaigs bija vēss un smaržīgs, Vaironis to sajuta, un jādomā, ka to pašu apzinājās arī Mudīte. Skaistums un pievilcība ir priekšrocība, kas atļauj cilvēkam būt arī principiālam. — Es izpildīšu tavas prasības! Nu, vai tagad ir pareizi? Sekoja skaistais saderināšanas laiks. Viņi staigāja pa veikaliem un iepirkās — gan īstenībā, gan vairumā gadījumu tikai ar acīm. — Paskaties, Mudīt, kāds simpātisks atpūtas krēsls! — Nedomāju, ka tas mūsu istabā iederētos. — Nu protams, es jau arī — tikai tā . .. Mudīt, bet vai tu esi padomājusi, kādus
cilvēkus mēs lūgsim kāzās? — Par saviem radiem un draugiem man jau ir pilnīga skaidrība, — Mudīte atteica. — Tie ir cilvēki, kas pārbaudīti gadiem,par viņiem es atbildu tāpat kā par sevi. Tavi draugi man ir sveši… Protams, es negribu tevi ierobežot. Bet viens noteikums man tomēr tev jāpaziņo — es nevaru un negribu pieļaut, ka mūsu mājās trokšņotu un dzertu. Es negribu, lai cilvēki iedomājas, ka tagad drīkstēs ieskriet pie tevis kaut vai nakts laikā, kā tas droši vien bija tavos vecpuiša gados. Es uzskatu, ka mājas cilvēkam ir svētums, un svētumu nedrīkst piebradāt. — Bet mani draugi taču … kāpēc tu domā, ka viņi piebradās? Viņi taču ciena tevi… Bet kāzās visi cilvēki mēdz papriecāties …
— Ko nu kurš sauc par priecāšanos, — Mudīte sarkastiski pasmaidīja. — Redzu, tev šai ziņā diezgan savādi uzskati. Priecāšanās pie pilnām glāzēm, vai ne tā? Varbūt ir cilvēki, kas tur rod kaut kādu baudījumu, bet manās acīs tas ir netīri, vulgāri, pazemojoši. Un es ļoti ceru, ka mūsu mājās tas nekad nenotiks. Atkal Vaironis juta uzplūstam un atkal pagaistam mazu vēsumiņu. Visaugstākajā pakāpē jocīga parādība, jo laiks taču gāja uz vasaras pusi. — Es visu laiku domāju, ka laulības dzīvē savu reizi nākas piekāpties vienam, savu atkal otram cilvēkam. — Un, bez šaubām, tieši dzeršanas un bjaustīgu draugu labā? Nē, Vaironi, to tu no manis nevari prasīt. Nekad. īr lietas, kurām cilvēks nespēj tikt pāri. Tad jau
mums labāk izšķirties. — Mīļā! — Vaironis dedzīgi protestēja, viņš tiešām bija izbijies. — Kā tu tā vari runāt! Nekad, neparko! Viņi nopirka tieši tādu aizkaru drēbi, kādu vēlējās Mudīte, un salūdza tikai tādus viesus, kas neapšaubāmi varēja būt pa prātam Mudītei. Vaironis vairs neskatījās nevienu no savām iemīļotajām piedzīvojumu filmām, jo Mudīte šādas filmas uzskatīja par seklām, Mudītei tās tieši riebās, un Vaironis savukārt nebija nezvērs, kurš viens pats sekli izklaidētos, kamēr viņa jaunā līgava skuņitu. Viņš ar nopūtu atsvešinājās no veseliem četriem draugiem, kas visi noteikti bija par trokšņainiem viņu jaunajām mājām. Mudītes maigās lūpas katru dienu pasludināja jaunus drakoniskus likumus,
kādus savā laikā nebija ieprātojies izdot pats Hammurapi. Bet viņam jau arī nebija tik maigu lūpu… Visi Mudītes likumi pie tam bija virzīti uz nekad agrāk nepieredzētu laulības dzīves harmoniju un Vairoņa pakāpenisku pārvēršanu kaut cik kulturālā cilvēkā. … Kārdinātājs palaikam mēdz parādīties ne tikai ar asti un ragiem, tinies dzeltenā smirdīgā sēra mākonī. Reizēm tas pieņem tava drauga izskatu, itin nevainīgi aicina izdzert tevi glāzi alus, bet pats pie tam uzsūtījis neciešami svelmīgu novakari. Vaironis godīgi vilcinājās, bet tai pašā laikā viņš sprieda: draugs, kas pārāk trokšņains manai jaunajai mājai, taču nebūs tāds uz ielas vai mazā kafejnīcā. Un vēl jau nav vakars, un līdz tikšanās brīdim ar Mudīti laika diezgan.
Kafejnīcā alus nebija, bet bija konjaks. Un te šķita tik patīkami vēss pēc dienas sutoņas! Viņi palika. Un, kad viņi tukšoja trešo glāzīti, pie bufetes piegāja Mudīte, kas bija te ienākusi nopirkt cepumus. Te vairs nekas nebija glābjams, caur zemi cilvēks šādos gadījumos neizkrīt, lai cik karsta un patiesa viņam pēc tā mostos vēlēšanās. Mudīte uzmeta Vaironim īsu skatienu promiedama un izgaisa aiz durvīm. Tieši izgaisa, jo, kad Vaironis izskrēja laukā, lai mēģinātu kaut ko izskaidrot, viņa vairs nebija atrodama. Pēc neilga laika pie Mudītes durvīm zvanīja dziļi nobēdājies Vaironis, un šīs durvis atvēra neparasti principiāla Mudīte. — Mums abiem nav ko runāt, — viņa paziņoja, taču neloģiskā kārtā ielaida cilvēku, ar kuru tai nebija ko runāt. Bet
varbūt viņa cerēja, ka vismaz daži vārdi atradīsies. — Tev vajag saprast, — Vaironis čukstēja. Mudīte salti iesmējās. — Ak saprast? Un, bez šaubām, jāsaprot mūžīgi tikai man! Tu atļaujies sēdēt ar to tipu, kuru es tik ļoti neciešu, tu sēdi ar viņu man par spīti un bez sirdsapziņas pārmetumiem piedzeries . .. — Viņš tomēr ir mans draugs. Un piedzēries es neesmu. — Draugs, tu saki? Un ko es teicu? Ka negribu, lai tu ar viņu saejies! Vaironī kaut kas protestējot sakustējās. — Vai tu man kategoriski aizliedz draudzēties? — Jā, ar cilvēkiem, kurus e^ neciešu! Tev tomēr būs jāizvēlas — vai
nu tādi draugi, vai es! Sārtās lūpas bija sakniebušās plānas jo plānas. Vaironis sapurināja galvu un tad izņēma no kabatas cigareti. Mazais Hammurapi vispirms tikai ilgi un mulsi skatījās, it kā nekad nebūtu redzējis parastu kārbiņu ar uzrakstu «Šipka», kādas pārdod visos veikalos. — Vai tu smēķē? — viņa tad izspieda ar grūtībām. — Jā. Sevišķi, kad uztraucos, — Vaironis atbildēja. — Bet ko es tev teicu? — Mudīte jautāja aizsmakušā balsī; viņa ar šausmām juta, kā viņas acu priekšā sabrūk klints, kas no vienas vietas noklāta ķīļu rakstiem, — ak nē, tie vis nebija Hāmmurapi likumi, tie bija likumi, kurus izdevusi un par labiem atzinusi pati Mudīte un kurus tagad
gribēja apstrīdēt tāds … Vaironis. — Ko es tev teicu, es jautāju! Vai es tev neaizliedzu smēķēt? Un vai tu svēti neapsolījies? — viņa jau gandrīz gribēja piemetināt — toreiz, pie kanāla, kad ziedēja ievas, — bet laikā aprāvās. Tiesas zālē lirika nav iederējusies no laika gala, un šeit notika tiesa! — Jā, tu sacīji gan, — Vaironis rāmi piekrita un aizsmēķēja. Pacēlās mazs, zils, smaržīgs mākonītis, bet Mudīte sarāvās tā, it kā istabā paklīduši visbriesmīgākā gāze, un atrāva logu līdz galam ar tādu sparu, ka ieplēsa jauno kāzām pirkto aizkaru. — Mums vairs nav ko runāt, es redzu, — viņa dobji teica, un šie vārdi noskanēja kā senā akmeņkaļa kalta cirtieni. No drupām atkal atdzima
Hammurapi likumi, tos nevarēja satriekt tāds Vaironis, viņam atļauts bija tikai padoties. Bet likumus vajadzēja iedzīvināt par jaunu, vienīgi šoreiz tiem būs būt bargākiem un nepārsūdzamākiem. — Man nav ko runāt ar cilvēku, kas mani krāpj. Kas izliekas. Atliek vienīgi iet katram savu ceļu. — Vai tiešām tu tā domā? — Vaironis jautāja. — Varbūt tomēr.. . mēs . .. varētu uz kaut cik cilvēcīgiem pamatiem? — Arī viņš dzirdēja strādājam nepielūdzamo akmeņkali. — Tev taču kaut cik jāsaprot arī mani. — Es netaisos saprast cilvēku, kas mani piekrāpis, — Mudīte sacīja. — Nekad. — Viņa piecēlās un piegāja pie loga, varbūt lai nebūtu jāieelpo drausmīgie cigaretes dūmi, varbūt ari, lai
nebūtu jāredz morāli pagrimis subjekts. Viņa stāvēja ilgi, skatījās laukā. Pa ielu gāja cilvēki, daudz cilvēku, viens no tiem izskatījās neparasti līdzīgs Vaironim. Akmeņkalim uz mirkli izkrita no rokām kalts, Mudītei kaut kas sāpīgi iedūrās sirdī. Viņa pagriezās, lai pārliecinātos, ka ielas gājējs nav Vaironis, ka tas vēl arvien sēd un gaida žēlastības vārdu. Istabā neviena nebija. — Viņš nāks man atvainoties, — Mudīte nolēma. — Un es nepiekāpšos nevienu soli, tas man jāievēro. Viņa ilgi gaidīja VaironI atnākam. Un, ja nav nomirusi, gaida vēl šodien.
saturs Cilvēks ar principiem . Centīsimies būt taisnīgi . Esiet saudzīgi ar mīlestību Nfivajag viņus traucēt . Izpalīdzība — liela lieta . Tiksim pāri sīkumiem . Nelokāma apņemšanās , Pirmizrādes atmosfēra Mierinājums …. Vecā mīlestība …. Mežoņa mīlestība . Kā cīnīties pret bezmiegu . Kā nu bez kustonīšiem . Sacelšanās…………………. Nedienas ar sargeņģeli . Harnmurapi likumi . Дагния Зигмонте ЗАКОНЫ ГАММУРАПИ Юмористические рассказы Издательство «Лиесма» На латышском языке Художник Л Б у м а н
Redaktors Н. Oālloš. Māksi, redaktors А. iigers. Tehn. redaktore Z. Kronberga. Korektore Л. Pavlovska. Nodota salikšanai 1968. g. 20. jūnijā. Parakstīta lespieSanat 1968. g. 12. septembri. Tipogrāfijas papīrs Nr. 2.. formāts 60 X 90'/«. 4,50 fiz. iespiedi.; 4,50 uzsk Iespiedi.. 4.12 Izdevn. I. Metiens 15 000 eks. JT 03no Maksā 12 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr, 22086.DO357 Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 4 tipogrāfijā Rīgā. GorkIJa Ielā 6 Pašūt Nr 1017 L2