Jauneklis ar skanuplati miervaldis birze

Annotation Miervaldis Birze Jauneklis ar skaņuplati Nenopietni darbiņi Izdevniecība «Liesma» 1978 Redaktore A.Smite. Mākslinieciskais redaktors A.Jēgers.

Tehniskā redaktore I.soide.

Korektore I.Ancāne Mākslinikes Dainis Rožkalns

Koloniālie kari Jauneklis ar skaņuplati Šķiroties no mīļotā zirga

Miguļezera civilizācijas posmi Saskaņā ar rokasgrāmatu Par kādu rakstura noteikšanas metodi Par nerakstīšanas gadījumu Pirmo reizi redakcijā Cilvēks skursteņa galā Apmeklējiet lekcijas Par cilvēku, kurš izpatika

Koloniālie kari

Iz jūrmalnieku dzīves Augstāko rīku ražošanas institūta darbiniekiem Saulkrastu priedēs piešķīra zemes gabalu vasaras mājiņu celšanai.

Saskaņā ar statūtiem mājiņas saslēja no standartpaneļiem, un visi jutās vienlīdzīgi

kā Francijas pilsoņi pirmajā dienā pēc Lielās Franču revolūcijas. Bet vienlīdzība pa spēkam tikai tikumiskajiem.

Mājiņas, protams, izskatās vienādas.

Kad vienu nakti jauns zinātnieks tika atrasts svešā vasarnīca, kurā gulēja kāda cita zinātnieka sieva, viņš taisnojas ka tumsā nav atšķīris līdzīgos mājokļus un bijis pārliecināts, ka pacēlis savas, nevis svešas gultas segu. Ar dažiem belzieniem pa aizsegtām miesas daļām viņam pierādīja, ka arī zinātnieks var maldīties.

Bet kolonijas saprātīgajās, t.i., sieviešu galvās uzausa doma, ka mājiņām vajadzīgas atšķirības zīmes, kaut vai tādēļ, lai saglabātu veselīgu padomju ģimeni. Zinātnieki paši principā tam pievienojās. «Tā kā mēs neražojam standarta, bet gan individuālos augstākos

rīkus, arī mājiņām nedrīkstētu trūkt savas īpatnības,» viņi sprieda un mītnes nokrāsoja dažādās, resp., tais krāsās, kādas dabūja veikalā, bet veikalā tobrīd bija zilā un citrondzeltenā. «Arī nakti savu māju tagad viegli atrast,» zinātnieki sprieda naivā sajūsmā, aizmirsdami, ka tumsā visi kaķi pelēki.

Ar krāsošanu sākās straujš vasarnīcu dažādošanas process. Lai to izsekotu, pietiek analizēt notikumus divos blakus namiņos. Vienu apdzīvoja Almants Klaupiks ar sievu Gudrīti, otru — Sastrīds Kalkavs ar sievu Viviānu. Zinātnieki paši atšķīrās ar to, ka Klaupiks kā rangā augstāks audzēja matus un bārdu, bet Kalkavam bija tikai regulāri viļņaini mati.

Gruntsgabalu dažādošanu iesāka Klaupiku Gudrīte. Viņa nopirka divus spaiņus

melnās zemes un verandas priekšā iestādīja rozi «Karaliene Elizabete».

Kalkavu Viviāna nopirka četrus spaiņus zemes un iestādīja kabatas formāta palmu «Fenikss».

Pēc nedēļas palma, neievērodama pazīstamo tēzi, ka palmas zaļo vienmēr, nokalta.

— Nav Latvijā dārznieku, ir tikai zootehniķi, — nopūtās Viviāna, — Latvijas brūnās govis mums ir, brīvdabas palmu nav…

No Gudrītes puses tad sekoja desmit spaiņi zemes un ziedošs japāņu ķirsis, kurš nokalta tikai pēc divām nedēļām, kad Viviāna stādīja agavi, par kuru pārdevējs bija teicis, ka agave ziedēšot jau pēc piecdesmit gadiem.

— Kalkavs ir tikai aspirants, bet tu esi vecākais zinātniskais līdzstrādnieks,

— Klaupiku Gudrīte drūmi pavēstīja vīram, kurš gan pats to jau zināja. — Tātad mūsu mājai jāatbilst tavai zinātniskajai kvalifikācijai! — Un viņa vīram pavēlēja namu paplašināt ar piebūvi ūdensklozetam. — Klozets raksturo ne tikai tautas, bet arī katra pilsoņa sadzīves kultūru, — viņa pamatoja savu rīkojumu.

Vietējie haltūristi ātri noorganizēja dēļus, jo Saulkrastos bija sācies straujš apbūves laikmets. Uz jumta uzstādīja benzīna mucu. Tukšu, protams.

Kalkavi laikus noprata, kādai vajadzībai piebūve domāta.

— Tas nevar tā palikt, tā nepaliks!

— nozvērējās Viviāna. — Pierādīsim, ka sadzīves kultūrā mēs sitam viņus pušu! — Un citi haltūristi arī Kalkaviem atveda

dēļus un nevis vienu, bet divas benzīna mucas. Kad celtniecība beidzās, izrādījās, ka Kalkavi pat divas reizes pārspējuši Klaupikus, jo viņiem gatavojās divas tualetes. Vienas durvis greznoja dabiskā lielumā uzkrāsots gailis, otras — nepārprotama Leghornas šķirnes dējējvista. Lai pārpratumi nerastos pat nakti, abi putni bija darināti ar zvērojošām krāsām.

Liktenīgo un būtisko kļūdu abas ģimenes pamanīja tikai tad, kad pienāca brīdis svinīgā ceremonijā pirmo reizi paraustīt balto rokturi: kolonijā pagaidām trūka ne tikai ūdensvada, bet arī kanalizācijas … Tā solīdās piebūves un benzīna mucas uz jumta saglabājās kā jaunās kolonijas pirmie arhitektūras pārmērību pieminekļi. Klaupiki vēlāk

savā skapītī glabāja ievārījuma burkas, bet Kalkavu Viviāna savējos izmantoja kā pirmo kolonijas atskurbtuvi. Ja vīrs mājās ieradās dūšā, vīram redzot, Viviāna tur ienesa vīna pudeli. Kad vīrs vēlāk ielavījās, lai slepeni izdzertu vīnu, Viviāna vienkārši durvis no ārpuses aizslēdza. Kalkavs lamatās iekrita vairākas reizes, kamēr iemanījās izlauzt dēļus sienā, kura šķīra «gailīša» istabiņu no «vistiņas» istabiņas, jo «vistiņas» istaba noslēgta nebija.

Tad Gudrīte atkal uzrunāja savu vīru: — Tu taču esi jau zinātņu kandidāts, bet Kalkavs tikai aspirants. Viņa mājā istabu tikpat, cik mūsējā. Domā, tas ir taisnīgi?

— Mēs visi esam ne tikai mirstīgi, bet arī vienlīdzīgi, — miermīlīgi atbildēja

bārdainais vīrs.

— Tad jau akadēmiķim arī būtu jādzīvo kopmītnē kā studentam! Tā tu saproti vienlīdzību? Tā ir vulgarizēšana.

— Tā ne, tā ne, bet… sienas jau nav no gumijas — kur tās jaunās istabas iebāzīsim?

— Kas tev liedz izbūvēt pagrabtelpas? Katrā pieklājīgā mājā tagad pagrabā izbūvē ja ne somu pirti, tad vismaz kamīnu! Lai būtu!

Un tapa. Pazīstams psihoneirologs, kurš dzīvoja blakus kolonijā un kopā ar viņiem spēlēja volejbolu, izmērīja Klaupika asinsspiedienu un atrada, ka tas vismaz atmosfēru augstāks par normālo.

Asinsspiedienu zinātniskajā institūtā Klaupikam izrakstīja zilo slimības lapu ar atzīmi «mājas režīms». Piespraudis zilo

lapu pie sienas, Klaupiks uzlauza grīdas dēļus un ķērās pie lāpstas. Strādāja pa naktīm, kad nolaisti logu aizkari. Izrakto zemi sabēra tirgus somās, un Klaupiki ar visiem trim bērniem reizes divdesmit pa nakti gāja uz jūru peldēties, jo izraktās smiltis slīcināja jūras dzelmē, kur tās pazuda bez pēdām. Arī ķieģeļus kamīnam sanesa ar tirgus somām — pa vienam somā. Bet trīs bērni, divi vecāki — kopā pieci ķie-ģeļi. Tā kā Saulkrastu pārtikas veikalos ķieģeļus nepārdod, tos izlasīja no apdauzīto ķieģeļu kaudzēm sabiedrisko celtņu pagalmos. Lai no bērniem ar laiku neizveidotos pieraduma ķieģeļu zagļi, Klaupiks viņiem paskaidroja: — Tie ķieģeļi vairs neskaitās ķieģeļi, bet būvgruži un noņemti no valsts budžeta. Celtniecībā ir tāds likums — no

visiem ķieģeļiem sadauzīt divdesmit procentus, lai atrastu pašus stiprākos.

Sadauzītos noraksta paredzamos zaudējumos.

Skursteni uzmūrēja vienā naktī, lai arī Kalkavi ātrumā nepagūtu ierīkot kamīna pagrabu.

Kalkavi nepaguva. Kad viņi ieraudzīja pie kaimiņiem skursteni, pa kuru priecīgi izlidoja par dūmiem pārvērstie čiekuri, Kalkavs skumji nolieca galvu pār makšķernieku brokastu šķīvi, jo dzīvesbiedres Viviānas skatiens, zvērojoši sarkans kā krāsotie mati, nepārprotami liecināja, ka salīdzinājumā ar Klaupiku viņas vīrs ir ne tikai aspirants, bet arī nepraša, sliņķis, idiots un einuhs, idiotisks einuhs.

— Tas nevar … tā palikt, tas …

nepaliks … — Kalkavs, skumji nopūzdamies, apsolīja un aizbrauca nezināmā virzienā.

Viņš atgriezās naktī ar smago auto, no kura izkāpa divpadsmit vīri. Senā pirātu dziesmiņā teikts, ka divpadsmit vīri sēd uz miroņu lādes un dzer rumu. Šitie divpadsmit iztika ar rumu bez miroņu lādes, jo dzēra stāvus. Izrādījās, Kalkava māsasvīrs, kolhoza būvbrigadieris, uz vienu nakti bija sarunājis brīvprātīgu talku un izlūdzies kolhoza auto. Visu nakti tika rakts, vests un mūrēts.

Otrā rītā Klaupiks uzmanīgi sita savai Gudrītei ar plaukstu pa muguru, jo, mīksti novārīto bezkaloriju olu ēdot, viņa aizrijās. Un kā gan ne: virs Kalkavu namiņa pacēlās skurstenis, un dūmi nāca divās strūklās!

— Dubultskurstenis … Aspirantiņš uzmūrējis dārza kamīnu arī, kur desas cepināt… — rīstījās Gudrīte. — Vai tu esi vecākais zinātniskais līdzstrādnieks vai ne? — viņa izkliedza, pusolu beidzot norijusi.

— Vēl esmu, bet… nekas nav pastāvīgs … — nopūtās Almants Klaupiks, nervozi bārdu plūkādams.

— Neapzinīgais: tu pametīsi zinātni tikai tādēļ, ka kaut kāda Viviāna izgudrojusi skursteni ar diviem caurumiem!

Sakarā ar zinātnisko un tehnisko iespēju uzkrāšanos izgudrojumi bieži vien rodas uzreiz vairākās pasaules daļās, pat atsevišķās ģimenēs vienā laikā. Arī šoreiz zem Gudrītes un Viviānas uzkasītajiem matiņiem ideja par iešanu dziļumā radās

reizē, un abas neatkarīgi viena no otras kādu vakaru saviem vīriem iespieda rokā lāpstu kātus.

Almants Klaupiks tai brīdī bija apvilcis tikko pirktās svītrainās pludmales biksītes, kuras kopā ar «ā la ģenerālis Skobeļevs» apcirpto bārdu gribēja parādīt Saulkrastu peldviesiem, tādēļ viņš mēģināja atjokoties.

— Kādēļ turēt lāpstas kātu — bridīsim jūrā, turēšu tevi.

— Nopelni manis turēšanu! Roc. Zem kamīna istabas vēl vienu istabu.

— Tad jau no Rīgas jāved mēbeles …

— Kāpēc mēbeles? Sanesīsim iekšā egļu zarus, pārklāsim tos ar sūnām, pie sienas piesitīsim pulētos koka briežu ragus, un mums būs ļoti romantiska ziemas

mītne. Jā, ziemai, jo dziļāk zemē iekšā, jo siltāks, to mācīja jau trešajā klasē.

Atbrauksim ar viesiem Jaungadu gaidīt. Jo te var dziedāt, kā grib un ko tik grib. Lai tad tie Kalkavi pasvilpo! Un te varēs sarīkot ari jogu mācības. Rokamies!

Tai paša brīdi blakus mājā Sastrīds Kalkavs, noliecis dabīgi-māksligi viļņainiem zinātnieka matiem rotāto pieri pāri lāpstas asmenim, vispirms nesapratnē ieteicās: — Vai… Šitā lāpsta jāuzasina?

— Jā, jāuzasina un jārok. Roc, vecīt, jaunu, mazu istabiņu zem kamīna istabas!

Es ļoti gribu nest smiltis, citādi… — sieva kārdinoši pastaipīja sauļošanas kostīmu, — citādi es kļūstu pilnīgāka.

— Bet ko mēs tur liksim iekšā?

— Pirti, somu pirti! No jumta

ievadīsim lietus ūdeņus, ar elektrību sildīsim sienas, un mums būs tāda pirts!

Dzīvosim pilnīgā tīrībā. Somijā vispār esot kopējas pirtis …

Lai sieva nekļūtu pilnīga, Sastrīds Kalkavs sāka rakt.

Neatkarīgi viens no otra sienu nostiprināšanai kaimiņi izdomāja vienādu metodi.

Klaupiks, bradādams pa upīti, sagrieza kājas pirkstu. Izņēmis no brūces ceturto daļu no «Pliskas» pudeles, viņš iesaucās: — Eureka!

Kad viņa kaimiņš Sastrīds Kalkavs no vienas skursteņa ejas izvilka «Voldzinieka» pudeli, kura neļāva dūmiem izplūst izplatījumā, viņš neskrēja vis pie Klaupikiem ķīvēties, ka viņu puikas ar makšķeres palīdzību ielaiduši

skurstenī pudeli, bet laimīgs pie sevis nopūtās: — Eureka …

No tās dienas abu ģimeņu bērni no saules līdz saulei kā klaušu laikos lodāja pa kāpām un apkārtējo operdziedoņu, akadēmiķu, radiobūvētāju un citu darbaļaužu koloniju krūmiem, meklēdami tukšās pudeles, nesmādēdami arī tās ar nodauzītajiem vai nokostajiem kakliem.

Te, starp citu, atklājās vēl neaprakstīta likumība: pudeļu vairums pie mājas raksturoja namiņa īpašnieku — īpaši daudz atrada pie raksturā lepnajiem. Tie turēja zem sava goda tukšās pudeles apmainīt pret pilnajām un tukšās vienkārši laida krūmos.

Bet bērnu vecāki ar polstētiem koka āmuriem šīs pudeles dzina pazemes kazemātu sienās, tā kā redzami palika

vienīgi dažādu krāsu un kvalitāšu pudeļu dibeni. Uz pudelēm dibinātās sienas šķita nesatricināmas.

— Būs vēl jāprasa pateicība, ka uzlaboju apkārtnes sanitāri higiēnisko stāvokli, — jau pazemes celtniecībā iededzies, pie sevis smējās aspirants Kalkavs.

— Vai tu nemaz nemani, ka esmu slaidāka? — vidžināja Viviāna, ar smilšu somu periodiski pazuzdama Rīgas jūras līča virzienā.

Kā zināms, pie celtniecības pieder arī negadijumi un katastrofas, kuru cēlonis meklējams ģeoloģiskajā izpētē ietaupītajos līdzekļos.

Netiešais cēlonis šoreiz bija imperiālisma pirmā pakāpe, šai gadījumā koloniālā mantkārība: Klaupiki un

Kalkavi centās savu virszemes teritoriju nelikumīgi paplašināt apakš zemes un vairāk rakās sānu, nevis zemes centra virzienā.

Tonakt Klaupiks jau bija izpildījis nakts normu — izracis puskubikmetru.

Izpurinājis no bārdas un matiem smiltis, viņš sāka dzīt sienās pudeles, lai sienas nostiprinātu pret seismiskajiem un paisuma-bēguma radītajiem satricinājumiem. Tikai peldbiksītēs, spuldzītes gaismā sviedriem uz nēģeriski iedegušas muguras lāsmojot, viņš atgādināja vāji atalgotu zelta racēju Dienvidāfrikas šahtās, kādi tie rādīti populārzinātniskos žurnālos.

Pēkšņi Klaupiks sastinga ar piecām zvaigznēm rotātu pudeli rokā. Priekšā no zemos dzīlēm viņš izdzirda noslēpumainu

balsi.

— Kad mēs pliki pērsimies pirti, tas bārdainais mērkaķis sutināsies savos netīrumos!

Tā bija Kalkavu Vivinas balss. — Atriebību! — Klaupiks iebrēcās, kaut arī līdz šim bija atriebies tikai rakstiski un nemaz nezināja, kā to dara ar lāpstu.

Tomēr viņš cirta sienā — apmēram galvas augstumā. Un uzzināja, ka savu teritoriju uz sāniem paplašinājuši arī Kalkavi, jo abu kaimiņu konfrontācija zem priežu saknēm notika taisni uz gruntsgabalu robežas.

Siena sabirza, smiltis iztecēja uz visām pusēm, un Klaupiks ieraudzīja puspliko aspirantu Kalkavu, uz kura ceļiem sēdēja pusplikā Viviāna. Viņa bija atnesusi virām nakts launagu un ar lūpām

tai mirkli sniedza saldo ēdienu.

— Bezkauņa … lien svešā guļamistabā … — ievaidējās Viviāna un novēlās zemē, lai aizsegtu tikai mākslas muzejos skatāmās vietas. Bet abi vīri viens pret otru lēni cēla lāpstas, tāpat kā bruņinieki to darīja ar desmitmārciņu zobeniem, izmisīgi gudrodami, ko iesākt, kad lāpstas būs paceltas līdz griestiem.

Viviāna, iedomādamās, ka vīrs taisās skaldīt pretinieka bruņucepuri tikai tādēļ, ka tas uz viņu neatļauti paraudzījies, nomierinoši ievaidējās: — Lai skatās … man nesāp …

Muksim!

Vīrieši atviegloti nopūtās un mirklī nolaida lāpstas. Un tad viņi pamanīja, ka no sienas sāk sūkties ūdens, šķīdina smiltis un kā čūska vijas ap viņu pēdām.

— Jūra, mūs aprīs jūra! — iekliedzās Viviāna un, garā skatīdama jūras viļņus, no kuriem paceļas tikai restorāna «Vārava» un viņu mājas jumts, ap kuru laidelējas vientuļas kaijas, pazuda stāvu augstāk.

Bet vīri pierādīja, ka viņi patiešām ir zinātnieki, aukstasinīgi noliecās, pasmēla un pagaršoja ūdeni.

— Nav sāļš… bet ož pēc eļļas . ..

— Mēs esam parakušies zem Inčupes …

Atzīdami, ka ne tikai ar jūru, bet arī ar Inčupi cīnīties veltīgi, zinātnieki tapat uzkapa stāvu augstāk, nākošo civilizāciju arheologiem pamezdami mīklu par neparastajiem pudeļu krājumiem. Viņi neiedomājās, ka līdz ar to met ēnu uz mūsu sabiedrību: pēc tūkstoš gadiem taču var

aplam spriest, it kā pie mums būtu bijis negants alkohola patēriņš, ja jau pie vienas mītnes atrodamas tik daudzu alkohola trauku paliekas.

Veselu nedēļu zinātnieki atpūtas, tikai peldejās, sauļojās un stāvēja rindās pēc gurķiem, kefīra un konserviem.

Līdz atvaļinajuma beigām atlika nedēļa. Arī tā paietu jūras čalās, ja Gudrīte uz kada namiņa jumta nepamanītu koka kasti, no kuras lejup stīdza kreses.

Un atcerējās, ko vīrs tādos gadījumos saka. — Eureka! — viņa iegavilējās un steidzās! mājup.

— Almant, mums taču ir jumts! Gaisa dārzu! Ierīkosim jumta dārzu ar puķu dobēm, sauļošanās laukumiem un piepūšamu peldbaseinu bērniem. Arī suns te varēs paskraidīties… Tad mēs uz tiem

Kalkaviem tiešām skatīsimies no augšas!

Klaupiks ar abām rokām ieķērās savā vikinga bārdā. Kad puse no tās bija izplūkta, viņš klusēdams padevās sievas vēlmēm, sevī cerēdams, ka pa nedēļu nenieka neizdarīs un pietrūks naudas.

— Par gaisa dārziem nav nevienas rokasgrāmatas — viņš vēl murmināja.

— Tad es būšu tava rokasgrāmata, — atcirta Gudrīte. — Tu nezini, kas ir dārzs? Dārzs ir zeme! Nes augšā zemi, tad redzēsim.

Lai stieptu laiku, Klaupiks vispirms ierīkoja trīspakāpju transporta sistēmu zemes transportam. Spaini ar Inčupes piekrastes dūņām pati Gudrīte vispirms sniedza vienam bērnam, kurš stāvēja pakāpies uz vecas radiolas. Pirmais bērns spaini nodeva otram bērnam, kurš stāvēja

uz benzīna mucas. Otrs bērns, zemes (dabisko nobirumu pakaisīdams uz pirmā bērna galvas, spaini atdeva tēvam. Tēvs zemi izklāja uz jumta papes.

Kad šo nodarbību pamanīja Kalkavu Viviāna, viņai kļuva skaidrs, ka Klaupiki tīko sabiedrības kāpnēs pacelties augstāk par viņiem …

— Mīļais Sastrīd, cik jauki, ja uz jumta pašiem būtu savas ābelītes … — viņa aplinkus iesāka.

— Ābolus tad varētu iekratīt notekcaurulē un ripināt taisni uz galda, — ņurdēja Kalkavs.

Droši vien Viviāna ar neatļautiem paņēmieniem vīru pa nakti pierunātu rīkot pat divstāvīgu gaisa dārzu, ja negadītos … tas.

Gudrīte, negribēdama zaudēt dārgo

vasaras laiciņu, jau otrā dienā no Rīgas atveda atraitnīšu stādus. — Atraitnītes ātri ieaugas, ilgi zied, pašas izsējas un nākamā gadā zied atkal, — viņa teica un ar stādu grozu pa trīspakāpju transporta sistēmu rausās uz jumta. Klaupiks tai brīdī skumji raudzījās tālē un nopūtās: — Redzēt jūru …

— Nepūt, es esmu tava jūra un tava vētra, skaties šurp, — vīru apsauca Gudrīte, ar abām kājām uz jumta nostādamās. Kamēr viņa stāvēja pie jumta malas — nekas: tāpat spīdēja saule, kala dzenis, par tehnikas laikmetu dziedāja tranzistoru kori. Bet, kad Gudrīte devās uz jumta vidu pie vīra, viņu atvaļinājums beidzās…

Jumts padevās bez cīņas. Kopā ar melnzemes tīrumu abi laulātie draugi

iekrita tieši gultā, tas ir — uz tahtas.

Brīdi viņi sēdēja, kamēr radās cieša pārliecība, ka palikuši dzīvi, tad tāpat ar netīrajiem pirkstiem mulsi izberzēja acis, lai labāk saskatītu dubļaino gultu un dzīves īstenību.

— Tu… tu tomēr esi priekš jumta par smagu, — nopūtās Klaupiks.

— Nevar būt, man taču pagājušajā gadā izgrieza aklo zarnu … — Gudrīte taustīja saskrambātos sānus. Tad, apzinādamās, ka ģimenē vismaz vienam jāsargā gods, atkārtoja vareno formulu: — Vai tu esi vecākais zinātniskais līdzstrādnieks vai ne!

— Vairs ne… Kad tu liki celt jumta dārzu, iesniedzu atlūgumos… — Klaupiks lēni cēlās no guļas vietas un kliboja ārā, lai līdz vakaram pa trīspakāpju transporta

sistēmu atkal upes dūņas dabūtu lejā.

— Gļēvulis, viena jumta dēļ tu esi nodevis zinātni! — pēdējā gaitā viņu pavadīja Gudrītes svētīšanas vārdi.

Piebrauca ugunsdzēsēji, kurus ar patiesu līdzjūtību un prieku bija izsaukuši Kalkavi. Tie sastādija aktu par patvarīgi un bez projekta ierīkotu apuguņošanas sistēmu.

Jauneklis ar skaņuplati

Neoficiāls dokuments Jau vairākas dienas jutu — trūkst iedvesmas, lai uzrakstītu tik vērtīgu darbu, ka literatūras zinātāji pēc manas nāves varētu to ielikt lasāmgrāmatās.

Sadrūvis apģērbu tumšo uzvalku, kurš man reizē atgādināja divus skumjus notikumus — kāzas pagājībā un paša

bēres nākotnē, un devos uz universālveikalu. Varbūt tieši šodien tajā iegriežas mana nākamā ievērojamā romāna varonis, jo universālveikalu taču katrs kārtīgs pilsētas iedzīvotājs apmeklē vismaz reizi nedēļā.

Man laimējās. Uz kāpnēm pamanīju īpašu jaunekli. Nolēmu tūliņ uzskicēt viņa portretu. Ja gleznotājs gatavojas darināt panorāmu, teiksim, «Kautiņš pie deju grīdas vārtiņiem», viņš vispirms ķeras pie varoņu seju, dūru un bikšu skices. Tas pats jāveic prozaiķim, tikai rakstiski.

Kūtri kā paēdis (vēlāk gan izrādījās — neēdis) lauva jauneklis kāpa man pretī, pēc noteiktām pauzēm pārlikdams zilā tenisa kurpē tērpto pēdu vienu pakāpienu zemāk. Uz kurpēm ar baltu krāsu bija uzrakstīti vairāki vārdi. Ātrumā izlasīju

tikai pāris: «Go home», «I love». Virs kurpēm atklājās ķīseļa pulvera krāsas zeķes.

Lauva bez krēpēm ir tikai lauvas kucēns. Jauneklim krēpes bija. Kur es šo seju jau biju redzējis? Atcerējos. Ja kāds novadpētniecības muzeja zinātniskais līdzstrādnieks viņa sejai turētu priekšā tukšu gleznas rāmi tā, lai tajā ietilptu tikai galva, tad izveidotos vecmeistaru gleznots bārdains Jēzus Kristus, kas dāmu frizētavā tikko ieviļņojis savus parasti gludos, uz pleciem krītošos matus. Mati un kurpes liecināja par vienpatīgu, bet tveicīgajā augusta dienā apvilktā ādas veste arī par izturīgu personību.

Nostājos jauneklim ceļā, — Vai jūs neatbildētu uz dažiem jautājumiem?

— Var. Rakstiet par mani kaut vai avīzēs. Trīsreiz nedēļā kaļķu ceplī pildu maisus un esmu pierakstīts vakarskolā, — jauneklis rāmi atbildēja, ar zobiem no paciņas izvilka cigareti un no šķiltavām, kas bija ierīkotas zenītlielgabala lādiņa misiņa čaulā, mēģināja izsist uguni.

Es ar sērkociņu aizdedzināju šķiltavu degli.

— Paldies, — jauneklis teica, — no šķiltavām pavisam cits dūms.

— Varbūt apsēdīsimies kafejnīcā?

— es piedāvāju.

— Var, tikai ņemiet iekš auss, ka mūsējiem nav naudas.

— Mūsējiem ir, — apsolīju, un abi nokāpām pagrabiņā.

Kad apsēdāmies, viņš nolika uz galdiņa skaņuplati kuru visu laiku bija

turējis padusē. Plates Konverta lodziņš laikam nejauši bija pavērsts pret mani, un varēju izlasīt «Street Fighting Man», «The Beatles» un citus dižus vārdus.

— Jūsu plate? — es apjautājos.

— Mana nav, par dārgu. Uz divām dienām palienēju. Tā ir ieejas biļete Eiropas kultūrā. Šitas gabals, — viņš ar tīru pirkstu norādīja uz plates etiķeti, kur bija rakstīts «Ballad of John and Yoko», — šite dzied par to, kā bītls Džons Lenons Gibraltārā precas ar japānieti Joko Ono, kā viņi pēc tam salaiž pa Parīzi un Amsterdamā veselu nedēļu nekāpj ārā no gultas.

— Jūs angļu valodu saprotat? — es jautāju, cerēdams uzzināt, kur Džons un Joko dodas tālāk, kad Amsterdamā izkāpuši no gultas.

— No, no, bet, kad tautskolās ieviesīs atvieglotās valodu mācīšanas metodes, kādas ir ārzemēs, vai arī sāks liet valodu ausī, kamēr apmācāmais guļ, tad iemācīšos. Noteikti, jo angļu valoda esot vieglāka par mūsējo …

— Kafiju? — es apjautājos.

— Tā kā mēs protestējam, nicinām un uzbrūkam, tad kafiju nedzeru, jo kafiju lieto arī jūsu sabiedrība. Minerālūdeni — to var. Francūzis Džons Holidejs dzer Višī minerālūdeni.

— Bet varbūt skābulīti? — Zināju, ka inteliģences jaunās audzes aprindās tas pieder pie etiķetes un labā toņa, vajag arī atšķirties no iepriekšējām paaudzēm, tāpat no vāciešiem un čehiem, kuri dzer tikai pa kausam alus.

— Neatzīstu alkoholu, bet narkotikas.

Varētu ievilkt marihuanas cigaretes vai ieņemt LSD tāpat kā Eiropā vai Amerikā, un tad — moins — es atdodu galus.

Vismaz vienu pulksteni man ar jums nebūtu nekādu darīšanu.

— Vai jūs to novērojāt Vakāreiropā?

— Pašam nav jānovēro. Var uzzināt pa tranzistoru vai no avīzēm. Vai mazums raksta, ko mūsējie tur trennē iekšā.

— Vai jums nav karsti? Varbūt novelciet vesti, — es ierosināju, jo pats svīdu, noraugoties uz mana portretējamā modeļa plikādas vesti, ar kuru — gan uz otru pusi apgrieztu — bija staigājusi kāda avs.

— Mugura slapja gan, — modelis piekrita. — Bet mājās citu nevarēju sameklēt, veste jāvalkā, un veikalos mūsējo apģērbu nepārdod. Var izciest.

Veste ir protests pret jūsu garlaicīgajām žaketēm.

— Jūs sakāt — mūsējie. Kas tad, ja nav noslēpums, jūs tādi būtu?

— Vai tad tiešām jūs vēl neesat apjēdzis? — Jauneklis zem kuplajām ūsām rūgti pasmaidīja kā toreiz Jēzus, uzzinājis, ka sirdsdraugs Pēteris policijā teicis: viņš tādu Jēzu nemaz nepazīstot.

— Jūs esat bītls, — uz labu laimi izmetu.

— Vecā paaudze. Nejēgas. Un tad paši brīnās, ka ar mums nevar saprasties.

Bītli vispirms bija četri dziedātāji. Mēs dziedam gan, bet bez ansamļiem, jo ansamblī nav brīvības — vispirms jādzied pēc citu rakstītām notīm un dziedot cits citu traucē. Bītls, bitlovka — tas vēl ir krekls ar apkaklīti līdz ausīm,

bet mēs valkājam puķainus kreklus.

Rūpniecība mūs pamatīgi bremzē, un kur to kreklu rausim. Man kreklu uzšuva māte.

Bītls — ir mīksti un sasukāti mati, bet jūs redzat! — Mans modelis papurināja galvu, un tad tā atgādināja vētras sajauktu rudzu lauku, kur katra vārpiņa liecas uz savu pusi. Šai haosā nepazuda tikai deguns; acis un mute. — Un bītliem obligāti ir kailas ausis.

Manam intervējamam ausis patiešām aiz krēpēm nebija manāmas, tādēļ neviļus iejautājos: — Un jums — ausis ir?

— Ir, jo dzirdu visus jūsu dumjos jautājumus. Tikai ēzelis lielās ar ausīm, tādēļ savējām sukāju virsū matus.

— Tātad bītls jūs neesat.

— Bītls pats neviens nevar būt, jo tas ir tikai ārējs stils.

Atcerējos vēl vienu svešvārdu no jaunatnes enciklopēdijas. — Tad varbūt esat gamlers?

— Matu ziņā. Varbūt arī čības tādas pašas kā gamleriem. Citādi ne. Gamleri klaiņo apkārt, bet mūsējie pārsvarā dzīvo uz vietas, jo tā var labāk izjust brīvību un nodoties problēmām. Bītliem un gamleriem jau nav nekādas filozofijas.

— Tad jau jūs esat hipijs? — laidu darbā vismodernāko vārdu.

— Jums gan lēni pielec. To taču var redzēt pēc krekla vien, — viņš norādīja uz oranžo, ar sarkanām magonēm un rudzupuķītēm rotāto kreklu. — Krekls taču ir mūsu pase. Hipiji ir «puķu bērni». Mēs dzīvojam bez rūpēm kā puķes.

— Par puķēm rūpējas dārznieks.

Laista, divreiz vasarā aplej ar atšķaidītu

vircu un tā tālāk, — es iebildu. — Kāds jau rūpējas arī par jums.

— Jūsu asprātība par vircu ir totāli stulba. Ja jau jums patīk laistīties, gāziet sev virsū. Mēs smeļam eksistenci no vecās sabiedrības.

— Bez darba?

— Darbs ierobežo kustības brīvību.

Ja mani vecīši ņaudēs, ka trīs reizes nedeļā ir par maz strādāts, piesitīšu pēdu un pārvākšos pie kādas lēdijas. Cik tad varu apēst…

Tiešām, sprīdi platā, ar misiņa ēzītēm un izturīgu sprādzi apgādātā josta pierādīja, ka manam modelim ir toreadora slaidais viduklis, kāds sasniedzams tikai ar sistemātiskiem gavēņiem.

Ja jau hipiji jāuztur vecajai sabiedrībai, tad izpildīju savu pienākumu

un atnesu divas porcijas kotlešu, kuras te dēvēja par bifštekiem.

Starp ūsām un bārdu nekavējoties pavērās veselīgi sārtas lūpas, un nedaudzos paņēmienos starp tām pazuda bifšteks ar ceptajiem sīpoliem.

— Paldies neteikšu, jo ēst jums netiku lūdzis.

— Man jau jāsaka paldies jums, ka neatteicāties ar veco sabiedrību sēdēt pie viena galda. Paldies vietā varbūt vēl atbildēsiet uz dažiem jautājumiem.

Jauneklis ielēja no otrās «Boržoma» pudeles un paraustīja plecus. — Atbildēt varu, bet jūs jau mani tāpat nesapratīsiet.

— Kādēļ jūs nēsājat šādu kaklā pakārtu… priekšmetu? — es jautāju, jo jauneklis spēlējās ar neparastu sudraba krustu, kura zemē spraužamais gals bija

izveidots kā cieši kopā saspiestas sievietes kājas. — Vai šis krustveida amulets uzskatāms par hipiju piederību pie kādas kristiešu sektas?

— Kristīgie? Nē, kaut arī vecīši stāsta, ka tā nemaz neesot bijusi slikta biedrība. Arī viņi dzīvojuši kā puķes pļavā un putni gaisā. Pārējā sabiedrība viņiem nesusi ēst un dzert. Kaut kas līdzīgs mūsu kustībai. Šito krustu nēsāju tikai tādēļ, ka jūsu paaudzei tas nepatīk.

Un krusts ir kaut kas mistisks. Katrai kustībai vajadzīgs kaut kas nesaprotams, citādi nerodas problēmas.

— Un tā bītlu plate? Kultūras preču veikalā tādu neesmu manījis ne zem, ne virs letes. Cik tāda varētu maksāt?

— Kolosālu naudu. Rubļus piecdesmit vismaz, bet es to neesmu

pircis. Pirkt par naudu nav māksla, tas prieks lai paliek jūsu paaudzei. Aizņēmos.

Spēlēšu četrdesmit astoņas stundas pēc kārtas …

— Arī pa nakti? — es ieminējos.

— Bez pārtraukuma. Arī pa nakti. Ja otrā rītā varēšu šitos gabalus noplēst uz ģitāras pats, tad skaidrs, ka tā pasaciņa par mācīšanos miegā ir bez vainas.

— Tad jau ar plates saturu iepazīsies viss jūsu nams.

— Nav žēl, lai mietpilsoņi klausās labu mūziku.

— Bet ja pie gadījuma kādam tā nepatīk? Ja, piemēram, jūsu kaimiņš aiz sienas divdesmit četras stundas bez pārtraukuma skandinātu «Teci, teci, kumeliņi»?

— Es viņam tad jauktu ar tupeli.

«Teci, teci, kumeliņi» … Tā taču tautas dziesma!

— Tātad tautas dziesmas, pēc jūsu domām…

— Nevienas nezinu. Goda vārds.

Noiets etaps. Cauri. Mēs baudām pasaules kultūru, nevis to, kas par kumeliņiem sacerēts pirms tūkstoš gadiem kaut kur zirgu stallī.

— Tātad pie tautas jūs saista vienīgi, nu, tā valoda, kādā mēs abi saprotamies?

— Apmēram kā nabas saite. Bet jūs kā bijušais ārsts jau zināt, ka pieaudzis cilvēks ar tādu nestaigā. Pušu, un cauri.

Kā saprotas ļaudis uz Fidži, Tahiti un Samoa? Ar fidžiningliš! Angļu, ķīniešu, franču, spāņu un iedzimto vārdi, visi kopā, un iznāk fidžiningliš. Tam piejauksim latviešu, krievu un atsevišķus japāņu

vārdus, jo japāņi ir to pelnījuši, viņiem ir labi tranzistori. Neesat pamanījis, ka tagad visas galvenās dziesmas ir angļu valodā? Toms Džonss, «Rolling Stones» un visa tā hevere taču dzied angļu valodā!

Centos izmantot laiku, kamēr modelis vēl lieto man saprotamu valodu, tādēļ steigšus, bez noteiktas sistēmas «turpināju viņu iztaujāt.

— Vai matus un bārdu audzējat praktisku apsvērumu dēļ? Nauda frizierim, ziemas cepures grūti dabūjamas…

— Kapeikas dvēsele … Tipiski jūsu paaudzei — materiālisti bez ideāliem.

Bārdas mēs nēsājam tādēļ, ka jūs tās nenēsājat! Viens. Un otrs. Vai kāds ir centies izskaidrot, kādēļ Andrejs Pumpurs audzēja bārdu? Nē. Tāda bija mode.

Prātīgs cilvēks ar modi necīnās, bet, kā

pierāda šis jautājums, jūs jau pie tādiem nepiederat. Trešais. Cik garlaicīgi, ja visiem būtu bārdas! Tad mēs tās noteikti grieztu nost.

— Tā ir, — es piekritu, — ja jau matus mazgā…

— Nu, vecīt, mazgāšana vai nemazgāšana pieder pie personiskās brīvības. Es pats mazgāju, bet, ja nepatiks, nemazgāšu. Ko jūs skumstat par manu bārdu, ja es pats vēl neraudu … Tāpat tai beigas… — Te modelis no sirds nopūtās.

— Rudenī laikam paraus armijā. Lai jums ilgāk nebūtu jālauza tukšās galvas — armija matu problēmu atrisinās… Mana bārda ap auto asi netinas un satiksmi netraucē.

— Bet vai jums neliekas, ka gari ilgviļņu mati, krekls ar puķēm un tilla

lentītēm, to laikam sauc par žabo, rozā zeķes…

— Zeķes tīras un veselas, nav ko grābstīties!

— Tīras, tīras, — es piekritu, — bet vai tas viss kopā — nav kaut kā mazliet sievišķīgi?

— Gēti esat lasījis, to Faustu? Kā tur beigās ir: «Mūžīgi sievišķais augšup mūs ceļ!» Ir vai nav? Ir. Gēte bija mūsējais. Šai jautājumā lai būtu mute ciet. Varbūt jums kaut kas pret Gēti?

— Tad jāsaprot, ka Gēte bijis pirmais hipijs?

— Domājiet, kā gribat.

Es tad atcerējos kādā portretā redzējis Gēti kreklā ar žabo, īsās biksēs un zīda zeķēs…

— Jā… Jūsu sarkanās samta bikses

ar paplašinājumiem galos mazliet atgādina … vezumnieku zirgu kājas. Vai tam arī kāda slēpta nozīme?

— Jā — muļķiem ko brīnīties.

Laikam jums nav ko darīt, ja biksēs sākat meklēt kādu nozīmi. Nie- cīgie…

— Atvainojiet… manis pēc staigājiet bez biksēm, nē… tā negribēju teikt.

Staigājiet kaut vai kleitās.

— Mums ir drosme. Ja kustība prasīs, staigāsim kleitās. Esmu redzējis uzņēmumus, ārzemēs daži staigā ar. Kādēļ jūs neejat uz ielas un nemēģināt sievietēm novilkt garās bikses? Pārnestā nozīmē, protams. Bikses taču ir vīriešu apģērbs.

Tādēļ, ka jums nepatīk tas tracis, ko jums mājās sarīkos personīgā lēdija. Bailes. Un tad jūs uzbrūkat vājākajiem, solīdiem zēniem.

Modelis iekratīja glāzē pēdējo pilienu no trešās minerālūdens pudeles.

Baidījos, ka jauneklis aizies, un jautāju, kas pirmais iekrita prātā.

— Kādas grāmatas jūs lasāt?

— Labas grāmatas iznāk maz. Paši vainīgi, tādēļ nelasu.

— Esmu dzirdējis, ka viena no hipiju pamatīpašībām esot sekss. Ko jūs par to varat teikt?

— Nevis pamatīpašība, bet pamatprasība — kā maize un ūdens …

— Kā minerālūdens, — es precizēju.

— Lai arī tā. Man ļoti patīk sekss.

Nodarboties ar seksu — tā ir daļa no personiskas brīvības.

— Kā tā izpaužas?

— Tas redzams manā istabā.

— Tātad tur dzīvo sieviešu kārtas

hipiji tas butu — hipijas?

— Nē, istabā viņas nedzīvo, veči jau neļauj. Mūsu klimatā hipijiem grūti, vajadzīgas istabas, nevaram dzīvot brīvā dabā — klinšu alās kā Kalifornijā. Varbūt tādēļ mēs neejam plašumā, bet dziļumā un vairāk nodarbojamies ar problēmām.

— Ja hipijas jūsu istabā neuzturas, kā tad jūs! varat… ievērot seksu?

— Man pie sienām ir daudz uzņēmumu.

Mākslas poligrāfija.

Melnbaltā, baltmelna un krāsaina. No kino, no žurnāliem un fotoizstādēm. Daži maksā baigu naudu. Bet bez tā nevar, ja reiz ir tāds pasaules uzskats.

— Laikam jau nevar, — es piekritu, iekšēji priecādamies, ka man nav tāda dārga pasaules uzskata. — Kaut gan mūsu jaunība mēs arī pirkām aktieru foto …

— Neskandiniet par savu jaunību!

Līdz kaklam. Ja jūs jaunībā uz laukiem gājāt pliks peldēties, tad man tagad vajadzētu novilkt peldbikses? Un vispār — jūs pats šodien cienāt seksu vēl vairāk nekā es!

Droši saucu pretī: — Nevajag bez pamata apvainot!

— Vai bērni jums ir? — modelis mierīgi vaicaja, jau priecādamies, ka sāku nervozēt.

Nesapratu, kādas lamatas slēpjas aiz šī šķietami nevainīgā jautājuma, tādēļ atbildēju izvairīgi: — Nevaru skaidri pateikt…

— Nu, baigais tips — nezin, vai viņam bērni ir vai nav!

— Uz brīdi pieņemsim, ka ir.

— Uz brīdi kaut ko pieņem tikai

ģeometrijas stundās. Pēc acīm redzu, ka jums bērni ir.

— Nu, lai tā būtu, — neskaidri nomurmināju.

— Tad jau jūs pats par seksu esat vairāk nekā es, jo esmu neprecējies, bērnu man nav, alimentus arī neatvelk! Šāds gājiens, ar kuru tiku iecelts seksā, mani pagalam sašāva. Bet modelis izrāva pulksteni, kurš pie krūšu kabatas pogcauruma bija piesiets pirksta resnuma baltā auklā un tad ielaists bikšu kabatā.

Pēdīgi viņš pielēca kājās.

— Cau, vecīši, laižos, jo pēc piecām minūtēm no Londonas raidīs kolosālos gabalus. Tikai neaizmirstiet visu samaksāt! Ja nebūs samaksāts, tiesās mani, nevis jūs, jo sabiedrībai pret mūsējiem baigais zobs.

Durvīs nozibēja sarkanā samta bikšu stara. Paķēris padusē lienēto plati — ieejas biļeti Eiropas kultūrā, modelis izzuda.

Paliku sēžam, jo bija jāpārdomā, kur šo jaunekli ietilpināt. Stāstā par nelaimīgu mīlestību? Neder, jo pagaidām viņš laimīgi mīlē melnbaltas fotogrāfijas.

Nolēmu iestāties dzejniekos un par viņu uzrakstīt modernu poēmu bez atskaņām, lielajiem burtiem un garumzīmēm.

Lai mani saprastu visa pasaule, pašlaik mācos fidžiningliš valodu.

Šķiroties no mīļotā zirga

Kāda monologa pieraksts Jau tautas dziesmās aprakstīts, čik latvieši (t. i.,j vīrieši) agrāk ļoti mīlējuši zirgus un lepojušies arļ tiem. Piemēram:

Es patiesi puisits biju, Man patiesi kumeliņš: Stundu pieši noskanēja, No kumeļa nolecot.

Bet šodien latviešiem (t.i., vīriešiem) zirgu, ko mīlēt, vairs nav… Vai tos apēda vilki? Nē, «nevainojiet vilkus», stāv rakstīts zinātniskajā literatūrā, vilki zaga tikai klibus jērus. Žirgus izēda dzīvnieks, daudz plēsīgāks par vilku, — sudrablapsa!

Tā kā zirgu, kuri izglābušies no sudrablapsu un musulmaņu zobiem, atlicis maz, bet nepieciešamība mīlēt kādu uzticīgu un nepļāpīgu radījumu palikusi, latvieši (t.i., vīrieši) tai vieta mīl motociklus un auto.

1971. gada vasarā dzirdēju

monologu, kas apstiprināja teikto un reizē arī to, ka patiesi esam dzejnieku tauta, jo vel 20. gadu simteņa otrajā pusē apdvēseļojam pat no dzelzs un elektriskās strāvas darinātus priekšmetus.

Pusdienoju kaimiņu pilsētā uz restorāna terases. Pie blakus galdiņa sēdēja divi vīri, ap gadiem trīsdesmit pieciem, ļoti atšķirīgi raksturos, jo viens, kreklos izmeties, vaigubārdu plūkādams, nikni dzēra degvīnā atšķaidītu balzamu, bet otrs ieņēma tikai pa malkam iesala dzēriena. Turklāt iesala dzēriens šoreiz nebija alus. Pēc brīža iereibušais nokāpa no terases un piestājās pie zila moskviča, kas tieši blakus terasei kā piesiets zirgs gaidīja savu šoferi.

Izspurušais vispirms maigi šur tur ar

plaukstu paklapēja pa mašīnu, taisni tāpat kā pa zirga kaklu vai sievietes muguru.

Tad, lēni kā bērēs ap mašīnu soļodams, viņš norunāja šādu monologu.

— Mans zilais eņģeli, nē, mans kumeļ straujais, piedod, ka tevi pārdevu, bet citādi nevarēju. Tev vajadzīgs jauns priekšējais tilts un pakaļējās atsperes, jauni cilindri un citas iekšas. Bet, kā avīzes miermīlīgi raksta, reizēm viss nav veikala dabūjams. Jaunais saimnieks pats šoferis, viņa iestādē norakstīja tavu sadauzīto brāli — tādu pašu zilu moskviču —, un no viņa mirstīgajām atliekām dabūsi visu, kas tev nodrillēts.

Kad nu šķiramies, atklašu tavus senčus — tu esi cēlies no velosipēda! Jā, no velosipēda un agrajiem kartupeļiem.

Agrā jaunībā pārdevu velosipēdu un

nopirku mopēdu.

Pārdevu agros kartupeļus, mopēdu un nopirku lielo emku ar blakusvāģi. Blakusvāģi vedu agros kartupeļus un meitenes. Jaunas meitenes un agros kartupeļus. Paēdināju Rīgu un Ļeņingradu ar agrajiem kartupeļiem. Tikai goda rakstu par agro dārzeņu plāna izpildi iedeva nevis mums, bet dārzniecību trestam … Pārdevu emku, agros kartupeļus un nopirku tavu tēvu, veco moskviču. Un tad pārdevu tavu tēvu, agros kartupeļus un nopirku tevi.

Zilais eņģeli, cik spožs tu biji pirms desmit gadiem! Nevienas skrambiņas nebija uz taviem spārniem. Uz dubļu spārniem, es gribēju teikt… Un ar tevi atkal vizināju obligātos kartupeļus un vienu meiteni.

Saka, tu esot četrvietīgs. Jā, šodien.

Bet pirms desmit gadiem tu biji tikai divvietīgs. Divvietīgs, tomēr liels kā guļamistaba.

Nav jau vairs deviņpadsmitais gadu simtenis, kūtsaugšu un siena, kur gulēt jauniem ļaudīm, vairs nav, bet tukšumu civilizācijas vēsture necieš — kūtsaugšu vietā izgudroja vieglās mašīnas. Lai slava vieglajām mašīnām ar nolaižamiem sēdekļiem! Un tā sākās… Šai meitenei ļoti patika raudzīties ārā pa logu, lai Ērika, Rūtiņa, Aijiņa, Rasmiņa redz, ka viņa brauc ar auto un viņai mugurā rozā jaciņa. Tev, zilais eņģeli, kamēr cilindri nebija izdiluši, bija četrdesmit pieci zirga spēki, bet, tā kā mašīnas grožus turēju es, tad meitene savā fantāzijā iedomājās, ka arī es esmu četrdesmit piecus zirgus stiprs, un… un mani apprecēja, kaut manos bicepsos

slēpjas tikai nulle, komā, viens zirgs.

Galvā vairāk, bet to nevar redzēt, un, ko nevar redzēt, to nevar aprēķināt.

Ak, zilais eņģeli, šīs deviņas vasaras ar tevi bijušas smaržīgas kā siena zārds …

Kādēļ Latvijā vēžu gandrīz vairs nav?

Tādēļ, ka daudz auto. Kur tikai mēs abi nebijām … Pat divi simti divdesmit kilometrus no mūsmājām, Latgalē un Osvejā, kur no rītiem purvos dzērves klaigā … Tu saki — pēdējās trīs vasaras nebija brīv vēžot. Aizliegts. Aizliegumu, mīļais, daudz, visus neviens nevar atcerēties un tādēļ arī nevar ievērot. Pie Gaujas sērī iedurti pieci stabi ar uzrakstiem «Peldēties aizliegts». Peldējos pie visiem pieciem. Es gaidīju, es lūdzos, lai man kāds aizrāda, ka te nav brīv, lūdzos, lai mani soda, — nekā. Sovhoza

direktors mums atļāva šovasar vēžot sovhoza ezerā, jo esmu atbildīgs darbinieks un strādāju veterinārajā aptiekā. Manā rīcībā ir sivēnu vitamīni!

Es saku: «Taviem sivēniem vitamīni būs!»

— un viņš uz to atbild: «Vēži manā dīķī būs!» Bez vitamīniem sivēniem kājas taču izaugtu līkas, un kas tādas kājas ēdīs.

Mīļais, piedod, ka vienu reizi tavu numuru nosmērēju ar dubļiem … Bet, tici man, dubļi bija tīri, jo tie bija dzelteno smilšu dubļi. Nu, atceries, toreiz, kad Gaujā aiz Taurenes ķērām līņus. Izpeldēja no krūmiem tas trakais skolotājs, tas garais, līks kā dārznieka nazis. Taisni tad, kad laidu ūdenī tīklus. Šis stāv upes otrā krastā un taurē kā zilonis. Mēs abi krūmos iekšā un prom. Pametu piecpadsmit metrus kaprona tīklu … Toties tavs un mans gods

palika neaptraipīts, jo numurs bija nosmērēts ar dubļiem. Piedod, vairāk tā nedarīšu ..

Un tās medības … Atceries, ka mums bija atļauja nošaut vienu vecu buku. Izšāvu uz buku, kuram no vecuma bija pat ragi nokrituši, bet — nokrita kaza. Ilgi domāju — kā tā? Varbūt mani kāds āzē? Tagad skaidrs — tā kaza upurējās buka vietā: kā dzirdēja šāvienu, tā aizskrēja bukam priekšā, lai trāpītu viņu. Redzi, kāda mīlestība sastopama zvēru un dzīvnieku pasaulē! Tu domā, sieva ietu manā vietā kaut piecpadsmit dienas atsēdēt? Nekad.

Un tad mēs piesējām tai kazai lietotus buka ragus, lai papīri būtu tīri.

Jā… bet eļļu nekad tev neesmu žēlojis. To smalkāko, kāda vien dabūjama mūsu iestādes garāžā. Tikai SU un AS. Un

tavi eļļas filtri allaž bijuši tīrāki… tīrāki nekā manas plaušas, jo es smēķēju, bet tu nesmēķē, un tavus filtrus mainīju katrus trīstūkstoš kilometrus, bet plaušas neesmu mainījis pa trīsdesmit pieciem gadiem, jo arī cilvēkiem trūkst rezerves daļu.

Nedomā, ka cilvēkiem labāk kā automobiļiem… Pamēģini nocirst kaut kājas mazo pirkstiņu! Poliklīnikas aptiekā vietā nedabūsi nekā.

Zilais eņģeli… Tu esi labaks par labako draugu, jo tu nepļāpā. Tu mani neesi iegāzis ne reizes. Vai atceries, ka toreiz Smiltenes ceļa galā mūs nobalsoja tāda meitene šortos? Mēs paņēmām viņas mugursomu, jo tā patiešām bija tik liela, it kā tajā būtu iebāztas divas vatētas segas.

Un meitene iekāpa mugursomai līdzi un apsēdās tieši man blakus. Viņa smaržoja

kā … kā pavasaris, tas ir — kā jasmīns.

Un no šīs smaržas man noreiba galva un šimpus Gulbenes stūrējot tā nogura roka, ka … ka es to roku … ka tā roka no nespēka noslīga uz viņas kājas … Man bija kauns, ka esmu tads švakulis, bet citādi nevarēju, jo mani pārņēma nāvīgs slābanums kā pēc pirts. . . Un auto pats tas ir, tu — tai brīdī automātiski apstājies…

Vai atceries, ka pēc tam mēs apstājāmies pie Palsas tilta un es upē mazgāju lūpas, un ūdens pēc tam upē kļuva sārts kā rīta debesis. Draugs, tā bija mana dzejas diena…

Bet tu par to nestāstīji nevienam, manai sievai arī ne, un viņa arī neteica nekā. Bet, paskaties, toreiz, kad uz sēdekļa uzmetu tirgus laukumā atrastu atslēgu, viņa divas stundas mani godināja par vecu āzi

un sultānu, kaut pati nekad sultānu redzējusi nav, un pratināja — kur ņēmis atslēgu, un vēl šodien netic, ka tā nav svešas guļamistabas atslēga. Pašai tagad grūti dzīvot. Būtu ticē¬usi, uzreiz paliktu vieglāk … Bet mēs jau neviens nevēlamies vieglu dzīvi, jo tā ir mietpilsoniska.

Mīļā mašīna, tu, ar neplīstošajiem stikliem . .. Neapvainojies, bet šodien tu tomēr esi vecāka nekā pirms desmit gadiem. Varbūt pati to neapzinies, jo neesi sieviete un pusmūžu nepavadi pie spoguļa.

Bet manai acij vari ticēt. Nekā — sievietei tu nelīdzinies nepavisam!

Sieviete precoties vīrieti parasti piekrāpj, jo, kaut solās palikt «mūžīgi tāda pati», to augumu nesaglabā, kādu vīrietis bija mīlējis līgavas laikā un laulību akta

parakstīšanas brīdī. Būtībā tā ir krāpšana.

Sieviete kļūst vai nu tievāka, vai resnāka, vai nu ar plikām lāpstiņām, vai ar nepārskatāmiem gurniem. Bet tu, eņģeli zilais, izmēros esi tāds pats kā pirms desmit gadiem. Un tomēr … laiks garām nav gājis arī tev, sīkas grumbiņas tavā sejā sakrājušās ir. Gumijas blīve ap priekšējo stiklu saplaisājusi kā vecas kurpes virsa un lietu vairs neaiztur. Lietus laikā kā asaras krīt uz maniem apaviem …

Dubļu spārni no iekšpuses rūsē, un uz ārpusi sitas tādi kā furunkuli. Esmu kasījis tos nost un smiņķējis ar špahteli, bet tu jau zini, ka smiņķis agrāk vai vēlāk atlobās.

Sievietes pašas to noņem vakaros, bet tev tas nokritīs, kad negaidīsi, un atklāsies pliks bleķis …

Visumā mēs sadzīvojām labi, grāvju

dziļumu ar tavu palīdzību mērījis neesmu.

Agrāk latviešu zemnieki sadalījās divās Šķirās: vieni sita zirgus otri nesita. Tāpat tagad: vieni ar mašīnām kā ar tankiem dragā ceļmalu kokus, otri godīgi brauc pa ceļa vidu. Manam tēvam bija zirgs, bet nebija pātagas. Tagad žēl, derētu reizēm parādīt sievai, tikai parādīt, bet veikalos nepārdod. Es pats arī tevi neesmu dzinis pa grāvjiem, bet tikai pa ceļa vidu.

Sliktākajā gadījumā pa pašu, pašu ceļa maliņu. Un izticis bez autoinspektora palīdzības.

Nav labi ar inspektoriem — viņu dēļ man draudēja alkoholisms! Jā! Tu skaidrā prātā aizbrauc uz kādām svinēšanām, kur uz galda atrodas nacionālais ēdiens rasols un tradīcijām bagātais baltais dzidrais.

Nu, vasarās jau alu grūti dabūt, alus

darītavas vasarās pilda plānu, alu ražot tām laika vairs neatliek. Tā tu šais svinēšanās sēdi, sēdi tikai tāpēc, ka tava sieva arī tur sēd. Ap divpadsmitiem sieva apķeras, ka jabrauc mājās. «Nē, citi saka, «nebrauc, Anton, aiz līkuma stāv inspektors un sabiedriskie.» Jā, stāv vīri ar katram pieaugušam pilsonim pazīstamajām melnbaltajā nūjiņām rokā.

Kā nūjiņu sauc latīņu valodā? Zinu, jo strādāju aptiekā. Par «bacillum», par bacili Tātad skaidrojošā vārdnīcā vārdu «autoinspektors» varētu skaidrot šādi: «vīrs, kurš rokā tur melnbaltu bacili».

Stāv aiz līkuma četrreiz nedēļā — piektdienās, sestdienās, svētdienās un pirmdienu rītos. Tādēļ divpadsmitos mājās braukt nekādā ziņā nedrīkst! Jāsēd līdz diviem, pat līdz četriem, kamēr vīru

ar melnbaltajiem baciļiem vairs nebūs, jo katrs cilvēks taču reiz guļ. Kā tu tāpat sēdēsi, aiz garlaicības ierauju pa mēriņam Un ja tā katru nedēļu? Cik tur trūkst no alkoholisma!

Zilais eņģeli mans, es tevi greznoju ne mazāj par savu sievu. Pat vairāk! Lūk, šite, uz dubļu spārniņa, pielodēju tev spogulīti. Uz pakaļējā stikla pielīmēju novelkamo bildīti ar dāma, kurai augša plika. Manai sievai nav pielodēts ne spogulis, ne novelkamā bildīte uz pakaļējā tilta.

Zilais eņģeli, es tevi mīlēju, bet būsim cilvēciski — visiem reiz jāšķiras, jo dzīve ir šķiršanos virkne, jo nekur nevaru tev nopirkt rezerves daļas…

Tu mana kāzu gulta … Tu bērnu šūpulis

…

Uz zilā moskviča spārna nokrita patiesu skumju izraisīta asara, dzidra kā četrdesmitgrādīga avota ūdens lāse …

Miguļezera civilizācijas posmi

Stāstiņš no pagājušās vasaras Trīssimt soļu garais un tikpat platais Miguļezers bijis atzīmēts jau zviedru ķēniņa kara kartēs, bet pa īstam to šoferi — malkas vedēji atklāja tikai 1972. gada pavasarī. Izrādījās, ka no viena krasta

ezera dibens ir smilšains, ciets, bez bedrēm , tā ka ezerā droši var iebraukt līdz asīm, nomazgāt bortus un tikt no ūdens ārā bez traktora palīdzības. Ap to laiku, kad izperēta pirmā asinskāri badīgā odu paaudze, malkas vedējiem ienāca prātā, ka šai ezerā varētu atvēsināties arī paši.

Medicīniskās dēles pa dibenu neložņāja, jo tās sen izķertas sakarā ar hipertonijas slimnieku skaita pieaugumu. Šoferi peldējās blakus nomazgātajām mašīnām.

Tāds bija ezera civilizācijas pirmais posms.

Ziņa par jaunatklātajiem ūdeņiem izplatījās ātri, un, parādoties vairākiem peldētājiem, mašīnas vairs nemazgāja ezerā, bet ar krāsainajām zviedru trauku lupatām berzēja turpat krastā. Ezerā toties sāka mazgāt nepastāvīgu krāsu sieviešu

matus un kreklus, jo izrādījās, ka šai ūdenī puto pat tās ziepes, kuras citos ūdeņos neputo. Tā sestdienās un svētdienās ap ezeru zem priežu zariem no saules slēpās vesela motomehanizēta divīzija, kurā ietilpa ne tikai motocikli un žiguļi: izrādījās, ka vairākiem pilsētas iedzīvotājiem personiskā lietošanā nodoti pat autobusi un pašizkrāvēji, ar kuriem sievieši veda uz Miguļezeru mazgāt bērnus, suņus, sevi, ziemas kleitas un veļas mežģīnes. Pēcpusdienās, kad apkārt ezeram no koka uz koku bija izstieptas auklas, uz kurām vējš plivināja minikleitas, maksisvārkus un vēsturiskas apakšbikses ar aukliņām galos, šim dabas stūrītim bija zināma līdzība ar bildēs redzēto Venēcijas karnevālu, jo zem šiem raibajiem apģērba gabaliem braukāja

smailītes, airu laivas, piepūšamās gumijas desas un pat viens katamarans, kura pontoni bija veidoti no norakstītām un pēc tam aizlodētām kolhoza piena kannām.

Turklāt šī lietderīgā atpūta notika mūzikas pavadībā, jo reizē skanēja desmit līdz divdesmit tranzistori, bet, tā kā katrs uztvēra savu staciju, tad kopumā izveidojās spilgts un neatdarināms skaņdarbs. Viesodamies Miguļezera krastā, šo simfoniju magnetofona lentē ierakstīja pēdējā kursa komponists. Mājās viņš lentes saturu pārrakstīja uz nošu papīra, skaņu gleznu nosauca par «Atbrīvoto zvērudārzu», un tā esot iesniegta atskaņošanai nākamā Komponistu savienības kongresā. Šis otrais civilizācijas posms turpinājās līdz tai dienai, kad mežziņa

suns sadūra kāju uz sadauzītas, bet nepareizi noliktas «Bisser» vīna pudeles dibena. Pludmalē parādījās desmit uzraksti, ar kuriem visas iepriekš minētās darbības tika noliegtas, un iestājās ezera civilizācijas trešais posms.

Suņus vairs nepeldināja, un tie gauži raudāja, jo bija piesieti tikai pie viena koka, bet to katrs suns uztvēra kā ņirgāšanos par suņu pamattiesībām. Ūdeni veļas mazgāšanai tagad ar spaiņiem nesa dziļi mežā. Pirms braukšanas uz ezeru mājās visi nomazgāja kājas un iztīrīja nagus. Brīdinošie uzraksti tā izmainīja pludmales estetiski-morāli-higiēnisko seju, ka mežā netālu no Miguļezera atļāva ierīkot pionieru nometni un bērnus veda uz šejieni peldēties, jo tranzistori un dzērāji klusēja un uz auklām vējš vairs neglāstīja

tos veļas gabalus, kurus citādi redz tikai guļamistabās un kuri varētu traumēt jūtīgās bērnu un viņu audzinātāju dvēseles.

Un tomēr dažos pludmales apmeklētājos joprojām slēpās nesenās pagātnes aplam izprastās brīvības atliekas. To liecināja šāds gadījums.

Tai svētdienas priekšpusdienā mežs ap ezeru atkal bija pilns ar mašīnām kā armijas manevros. Iebriduši līdz kaklam ūdenī, peldētāji cits citam maigi uzsmaidīja, jo, tā kā no visa «homo sapiens» bija redzama tikai galva, tad galvu īpašnieki pārdzīvoja sajūtu, ka uz mirkli atbrīvoti no nicīgās vai nu pārāk lielās, vai pārāk mazās miesas, un jutās vienlīdzīgi kā jaunie pilsoņi dzemdību namā. Uz sausuma šāds pārdzīvojums nerodas.

Te uzreiz, izbridusi no ūdens, kāda meitene sāka gauži raudāt. Kā ap bišu māti uzreiz ap viņu pulcējas vīriešu spiets, kuram sekoja uzticīgās sievas, lai vīriem palīdzētu, ja gadījumā meitene kādam grasītos uzbrukt. Pamanījuši neparasto pulciņu un baidīdamies, vai tikai kāds no viņiem, pašam nemanot, nav noslīcis, no ūdens izkāpa ari citi peldētāji.

Izrādījās, ka raudošo sievieti pazīst visi. Sievietes tādēļ, ka viņa bija sieviešu friziere, bet vīrieši pēc viņas sirmi violetajiem matiem, kuri izsauca asociāciju, ka, tumsā glaudīti, tie varētu mest violetas dzirkstis.

— Iekrita ūdenī… Tur, kur ūdens pāri galvai … Un galīgi noslīka … — raudāja friziere Veneranda.

—Kurš iekrita ūdenī? Vai sen? —

skanēja uztraukti jautājumi, jo visiem bija skaidrs, ka tur, kur ūdens pāri galvai, noslīkt iespējams arī tādam, kas pats to nemaz nevēlas.

Divi jaunekļi piekabināja gumijas pleznas, ķēra elpojamās trubiņas un gatavojās brist ūdenī «dotajā virzienā», lai sāktu izlūkošanas darbus.

—Viņa bija no zelta, un vienā galā mēness akmens … — elsoja Veneranda, uzmanīgi berzēdama acis, lai melnā skropstu tuša neieēstos acu baltumos.

Tu brīnums — viņu, kurai vienā galā mēness akmens, neviens nebija ievērojis.

— Zelta ķēdīte ap kaklu man bija … atraisījusies un noslīkusi…

Citas sievietes atviegloti uzelpoja, jo, tāpat kā par aizbēgušu vīru, par zelta ķēdīti asaras jālej tikai tās īpašniecei.

Bet vīriešu kārtas peldviesi bija apzinīgāki. — Tā to ķēdi nevar pamest, jo jebkurš zelts, izņemot zelta zobus, ir zināmā mērā valsts ekonomikas pamats, — murmināja viens no zemūdens masku īpašniekiem, slepenībā cerēdams, ka par atrastu kaklarotu Veneranda viņu šovakar varētu ietīstīt savos sudrabainajos matos.

Otrs nirējs savukārt gribēja palepoties kādas citas meitenes priekšā, un tā mirklī nodibinājās divas vērtslietu glābšanas ekspedīcijas, jo katram no akvanautiem savukārt te bija labi paziņas.

Laipnas sievietes, kuru veļa jau bija izžuvusi, palienēja divas stipras auklas.

— Darba drošība … arvien paturēsim uzmanības centrā, — kāds teica, auklu galus ap akvanautu potītēm apsiedams.

Tas, kurš simpatizēja Venerandai, galdnieks Vizbulis, lūdza, lai friziere pašrocīgi nogriežot viņa ūsas un bakenus, citādi nepieguļot sejas maska un ūdens varot ieiet deguna. Friziere ar manikīra šķērītēm darbu veica ātri.

— Vai sāp? — viņa profesionāli apjautājās, Vizbuļa nopūtu saklausījusi.

— Nē, esmu sajūsmā, — atbildēja jauneklis bet patiesībā viņam sāpēja sirds: ūsas bija audzētas jau trīs mēnešus.

Reizē ar Vizbuli arī otrais, vārdā Tālis, iebrida ūdenī, pamazām izritinot pie kājām piesietās auklas, kuru galus turēja akvanautu draugi. Abi reizē iekoda zobos elpojamo caurulīšu galus, reizē laidās peldus, ar savām varžu pleznām ūdeni krasta virzienā atgrūzdami. Virs ūdens kā zemūdeņu periskopi palika tikai alumīnija

caurulīšu gali, pakauši un peldbiksīšu mugurējās daļas.

Nonākuši līdz Venerandas norādītajai vietai, elpu ievilkdami, viņi izcēla galvas kā divi valzirgu tēviņi un tad ieurbās zilajā kontinentā, kurš še bija divus metrus dzīļš.

— Ja viņi zem ūdens paliks ilgāk par minūti, tad velka, malā, — vienojās glābšanas komandas krštā. Katrai komandai brīvprātīgi piestājās laika tiesneši — puikas, kuriem bija savi rokas pulksteņi.

Kad pēc piecdesmit astoņām sekundēm akvanauti neuznira, pie katra striķa ķērās pa divi vīri. Kamēr nogrimušo ķermeņi bija ūdenī, tie slīdēja viegli, bet tad abi aizķērās un uzlēca stāvus. Abi norāva maskas, briesmīgi klepoja, atelpas

brīžos viens otram dūri rādīdami.

— Nu, kas tur dibenā bija?

Elektriskie zuši, vai, ja uzreiz tā apstulbāt? — kāds taujāja.

— Nē… Vizbulis mani apakšā pagrūda, kad smiltīs uzskatīju kaut ko dzeltenu …

— Tādēļ ka tu lamājies, kad gribēju ņemt to dzelteno dzelzi. Un, kad tu lamājies, tad arī aizrijies!

Klepojot viņi viens otram uzsita ar plaukstu pa muguru. Šo pašpalīdzību abi uzlūkoja par pagaidu pamiera žestu un peldēja atpakaļ uz zemūdens zenīta atradnēm.

Otrreiz viņi uznira paši un, caurules no mutēm izņēmuši, nobrēcās: — Velciet, vīri!

Vīri vilka, bet akvanauti auklām

sekoja peldus, graciozi pleznas kuļinādami. Izrādījās, ka darba drošības auklas no pēdām viņi noraisījuši un tanīs piesējuši kādu priekšmetu. Pēc smaguma spriežot, zelta ķēde tā nevarēja būt, jo tāds fizikas likums, ka zelts ūdenī kļūtu smagāks, vēl nav atklāts. Virs ūdens parādījās kaut kas melns un apaļš.

— Riepa! — iesaucās viens laika tiesnesis.

— Nē, gazika riepa, — izlaboja prātīgāki vīri un tūlīt noorganizēja ūdens bagātību pētīšanas institūtu.

— Kas to veco galošu būtu pazaudējis? Tik dziļi ar gaziku nemaz nevar iebraukt, — viņi gudroja.

— Nē, kas to riepu tur tīšām noslīcinājis? — iebilda cits.

— Tik tālu tādu gumijas baranku

nevar aizmest, nav jau disks.

— Bet ar laivu ievest var! Kas brauc ar gaziku, un kam pieder laiva? — komisija jautāja. — Kura iestāde ar baltu krāsu uz riepām pindzelē burtu «K»?

Komisijas aizmugurē ierūcās auto.

Kad viņi apgriezās, priedītēs pazuda gaziks.

— Viņš! Tas bijis Grandavs, komunālo uzņēmumu inženieris. Viņš te braukā ar laivu. Viņš noslīcinājis veco riepu. Vai Jāņus, velna bērns, nevarēja pagaidīt — no riepas iznāktu uguns un dūmi.

Akvanautiem no termosa izsniedza pa tasītei kafijas, piesēja un sūtīja atpakaļ ezerā. Abi ienira, atkal uznira, atkal iesaucās «Velciet!». Dabas bagātību pētīšanas institūts vilka un izvilka —

velosipēdu bez riteņiem, citādi pilnīgā braukšanas kārtībā.

Tagad aptauja risinājās mērķtiecīgāk.

— Kam pieder laiva un velosipēds, tas ir — piederēja velosipēds?

Krūmos atskanēja sprādzienu sērija, jo kāds nelielam motoram bija piedevis lielu gāzi.

— Aizbrauca … Tas bija Naglis no televīzijas ateljē. Viņš pagājušajā nedēļā nopirka mopēdu.

— Vai tādēļ bija jāslīcina vecais zirgs … — nopūtās kāda večiņa, tā ap gadiem četrdesmit, kura vēl pati atcerējās redzējusi zirgus.

Nākamajā gājienā pēc sauciena «Velciet!» sēklī paradijās melna zābaka atplīsusī zole. Vilcēji palaida auklu vaļīgāk, jo visi izjuta tirpas, itin kā no

priežu zariem birtu vēsa rudens rasa, jo… varbūt zābakā slēpjas kāja, bet kājai seko tās bijušais īpašnieks, tagad jau par slīkoni pārdēvēts …

— Būs noziegums, — ar zināmām cerībām iečukstējās sievietes un spiedās uz krastmalu, lai, šausmās ģībstot, tomēr pagūtu visu redzēt.

Puškina poēmā aprakstītais variants par tīkliem un slīkoni tomēr neatkārtojās.

Zābakā neatrada kāju, tikai smiltis un pelēcīgus kāju autus. Pēc šiem autiem zābaka īpašnieku nevarēja noteikt, jo tad vispirms būtu jāpierāda, ka visā pilsētā tikai viens nemazgā kāju autus. Tomēr aizdomas krita uz naktssargu Plūmi, kuram arī piederēja laiva un kurš šīs diskusijas laikā nejauši bija aizbraucis projām.

— Pareizi — apsardzes daļā nupat

dalīja jaunus zābakus!

Nākamā ekspedīcija ilga gandrīz visu pieļaujamo minūti. Toties arī atradums bija prāvāks — auklas bija apsietas ap garenu kasti, pie kuras lakotajiem sāniem smiltis neturējās klāt.

Sievietes jau sāka runāt par kara laikā noslīcinātām viltotām naudiņām, bet diagnoze izrādījās cita.

— Radiola, piecpadsmit gadus veca.

Kurš nupat aizbrauca?

— Mūzikas skolotājs Rode aizstūma motorolleru kā zaļu gurķi, — iesaucās puikas.

— Nu kā tad: pagājušajā nedēļā viņa sievasmāte pārdeva sugas teli, un Rode par četri simti nopirka radiolu «Simfonija». Ko tad mūzikas lietpratējs vairs iesāks ar veco «Daugavu». Būtu

labāk nodevis dzelžos, nevis mūziku slīcinājis, — teica kultūrpreču nodaļas pārdevējs.

— Dzelžos neņem pretī, jo radiolai ir arī koka daļas, tapat kā āmuriem.

Lai arī saule karsēja tā, ka sievietēm kusa lūpu krāsa, abi akvanauti, ilgi mērcējušies, jau juta mazu drebuli.

— Dažām profesijām pat iesaka spirituozus dzē-rienus, — ieminējās Vizbulis. — Pat pēc pēdējiem pretalkohola lēmumiem.

— Nerunā apkārt. Konjaku dzerat?

— kāds jau piedāvāja.

— Ja salst, var pat konjaku, — piekrita akvanauti un ieņēma pa malkam no laipni pasniegtās pagātnes atlieku pudeles.

Kad izniruši viņi izsaucās «Velciet!»

un daži motori, klusi dūkdami, aizveda dažus laivu īpašniekus, pulciņš krastā jau bija kļuvis ievērojami retāks. Dažiem neizprotamā kārtā zuda interese par Miguļezera dzīļu bagātībām, it ka viņi visu jau zinātu.

Tikai vienā auklā piesietu, izvilka māksliniecisku dzelzs priekšmetu, kurš atgādināja svečturi.

— Kas tad tik bagāts — uzreiz dedzinājis vienpadsmit sveces? — sievietes brīnījās.

— Nē, tas ir žebērklis! Ar tādu dur līdakas. Kurš pie mums dur līdakas, un kuram pieder laiva? — jautāja komisija un pati atbildēja: — Tas ir kombināta kalējs Riba, kurš vienīgais vēl prot izkalt šitādu verķi. Riba, tu esi bijis piedzēries un nolēmis laboties, ja žebērkli meti

ezerā.

— Nav iemests, tikai nolūzis kāts, redz, koka gabals vel iekšā, — puikas atspēkoja.

— Ei, Riba, panāc šurp, stiep savu daiktu uz novadpetniecības muzeju, liksim nodaļā «20. gadsimta otrās puses reņģu iegūšanas paņēmieni».

Aptaujā izrādījās, ka Riba nupat aizbraucis nezināmā virzienā.

Tad, atkal ieķēruši no pagātnes atlieku pudeles, tagad jau viens otram uz pleca sizdami, akvanauti vēlreiz devas ezerā. Šoreiz zem ūdens bija piesiets kaut kas lielāks. Sēklī parādījās četri nelieli ritentiņi. Vai kāds būtu noslīcinājis norakstītu darbgaldu?

— Mīļie, tie taču ir bērnu ratiņi! — atlikušās sievietes sasita plaukstas.

— Pareizi… Bet neviens jau neatzīsies. Vai kāds nupat neaizbrauca, tāds, kuram pieder laiva, no kuras var noslīcināt bērnu ratiņus?

— Aizbrauca, dārznieki Ulpes aizbrauca ar jauno žiguli. Abi — vīrs un sieva.

Pēc īsas apspriedes sekoja komisijas slēdziens: — Šomēnes Ulpes aizgāja pensijā. Laikam tādēļ domā, ka bērni viņiem vairs nevar piemesties. Bet maldās, rūgti maldās, tagad viņiem tik daudz brīva laika …

— Atradu! Atradu! — pārdomas par bērnu varbūtības teoriju iztraucēja priecīgs sauciens. Tā bija friziere Veneranda.

— Ko atradāt?

— Savu zelta ķēdi! Nupat atcerējos,

ka ķēdi neapliku ap kaklu, bet aptinu ap kāju, jo šitādu muduli redzēju vienā vācu modes žurnālā. Reku!

Tiešām, virs daiļās potītes bija aptīta zelta važiņa. Un neviens, īpaši vīrieši, nesaprata, kā viņi visu laiku nav paraudzījušies uz frizieres kājām, jo kājas taču bija kailas, bez zeķēm, tātad domātas apskatīšanai. Un, ja kaut ko rāda, uz to jāskatās — tas ir vīriešu pienākums.

Visdumjāk jutās abi akvanauti, kuriem pret zosādu tagad vairs nelīdzēja pat konjaks. Un viņiem jau arī neviens vairs nepiegrieza vērību. Pavesti un pamesti viņi atgāja sāņus un gudroja par atriebību. Un izgudroja.

— Mēs tagad nirsim pēdējoreiz. Un jūs izvilksiet kaut ko ļoti vērtīgu, — sacīja Vizbulis.

— Kaut ko tik lielu nebūsiet redzējuši, — piebilda Tālis.

— Ko tad, ko tad — neko lielāku par bērnu ratiņiem jau laivā nevar iekraut, — šaubījās peldviesi.

— Ir. Tur zālēs vēl guļ divi lieli beigti suņi…

— Suņi? — Visi uzreiz apklusa. — Suņi… Un peldvietā . .. Un es tur niru …

Un mēs peldamies pa virsu beigtiem suņiem… Un neviens neko nesaka! … Ar ko viņi miruši?..Un cik ilgi jau? … — atskanēja satraukti minējumi.

Pārdomām par suņu nāvi sekoja attiecīgas konsekvences. Motomehanizētā divīzija no Miguļezera krasta evakuējās.

Palika tikai divi akvanauti. Sākumā viņi par nepieredzēto ļaužu pārvietošanos smējās, bet jau pēc stundas viņiem kļuva

skumji, jo «homo sapiens» 1972. gada izlaidums pieradis pie trokšņa un sabiedrības tāpat kā pie gripas vīrusa — cieš, bet neizmirst. Abi sāka ilgoties pēc tranzistoriem un meitenēm peldkostīmos.

Bet todien neviens vairs Miguļezera krastā neparādījās, jo uz ezeru braucošos apturēja tie, kuri bēga no diviem beigtiem suņiem, kaut zināms, ka beigti suņi nekož.

Vēl ļaunāk — peldētāji te neieradās arī pirmdien, jo pilsētā izplatījās ziņa, ka peldvietā guļot beigts zirgs ar četriem pakaviem.

Neviens neatbrauca arī nākamajā svētdienā, jo, tirgū piparmētru tēju pārdodamas, laipnas večiņas pa to laiku ezerā bija noslīcinājušas vēl tuvējā kolhoza pazudušos teļus un nelaiķa sivēnus.

Tad abi akvanauti nolēma savu kļūdu izlabot.Pa vakariem viņi ēvelēja, krāsoja un tad ezera apkārtnē uzlika desmit skaidri salasāmus uzrakstus: «Miguļezera nav noslīcināts neviens suns.»

Tomēr tas vairs nelīdzēja. Līdz pat rudenim peldētāji vairs neparadījās. Bet akvanauti brīnījās: — Kāda ticība baumām … Kāda neticība rakstītajam vārdam …

Saskaņā ar rokasgrāmatu

Psihiatrisks stāstiņš Tante Otilija nenomira tādēļ, ka dzīvoja Kovārņu ielas trīspadsmitajā numurā, — vainīgi bija astoņdesmit astoņi gadi… Bērēs uzzinājis, ka tante tiešām mirusi, Otīlijas istabiņā drīz ievācās likumīgais mantinieks — māsasdēls

Gavartīns. Gavartīns pierādīja, ka Otīliju apgādājis — vismaz ar pupiņu kafiju.

Kur šis Gavartīns strādāja, kaimiņi nezināja. Pēc tā, ka viņš nēsāja melnu kaklasaiti, piecdesmito gadu platuma bikses un portfeli «ā la krokoilis», profesiju nevarēja noteikt. Gavartīns bija tīrīgs, viņa matus izlietnē nekad neatrada, kaut arī mati viņa ausīs vēl auga. Tā, pēc ārienes spriežot,viņš varētu būt gan profesionāls apstāvētājs, gan advokāts, gan grāmatvedis. Klīda baumas, ka viņš no sievas esot šķīries. Bet arī no šī fakta cilvēka nodarbošanās nav zināma.

Bez Gavartīna šai dzīvoklī vēl mitinājās elektriķis Zirnis ar sievu un skolotāja Rozīte. Visi četri dzīvoja klusi un draudzīgi, cits ar citu lieki nesarunādamies. Varbūt draudzīgi taisni

tādēļ, jo katra runāšana, ja tā nav stingri cenzēta, rada naidu.

Klusi kā ceturtās sērijas Fantomass, tresotā rīta svārkā tērpies, virtuvē no rīta pirmais ieslīdēja Gavartīns. Viņam sekoja Zirņa sieva, lai izlūkotu, kā tērpusies skolotāja Rozīte, jo Rozītei vienu rītu neesot bijis aizpogāts peldmētelis. Zem tā manīta pidžama, bet, kā zināms, zem pidžamas jau vairs nav nekā.

Pārliecinājusies, ka skolotāja ģērbusies morāli, pilsone Zirne no istabas izlaida savu trīsdesmitgadīgo vīru. Visi tad uz mirkli satikās virtuvē, kurā Zirņi brokastoja. Gavartīns pēc tam aiznesa vārītu olu, bet Rozīte paņēma līdzi grūtsirdīgu Zirņa skatienu un kriksīti ogu maizes.

Te kādu dienu Gavartīns, ilgstoši olu

pa kastrolīti zvejodams, žēlā tenorā, kādā Ļenskis esot sūdzējies par likteni, sāka rečitēt: — Lai zinātu … kādā vidē dzīvoju … vakar atsaucu diplomētu rīkstīšu vadītāju … Viņš apsekoja mūsu dzīvokli no dienvidiem uz ziemeļiem, no rītiem uz vakariem … Visur tas pats — taisni apakšā ūdens ādere… Virs āderes bieži sper zibens … Sievietes virs āderes saslimst ar krūts vēzi… Otīlijai arī esot draudējis vēzis. Un, kur ūdens, tur metas grīdas brants… Ķirmji sagrauž mēbeles, un māja sabrūk. Visbiežāk tas notiek naktīs. Jumts uzgāžas kā deķis — un beigas… Jūsu vietā … es meklētu citu dzīvokli…

— Un jūs pats? — naivi jautāja Zirnis.

— Es? Esmu vecs, bet jums jādzīvo, jo jums vēl nav bērnu. Es taisni ilgojos, lai naktī man uzkristu jumts: mierīgi aizmidzis, no rīta nepamostos…

Vispareizak būtu, ja jūs pieteiktos rindā uz jaunu, gaišu dzīvokli, kur pašiem nebūtu jākurina krāsns, kur katram būtu savs klozeta pods ar ziloņkaula vāku …

— Bet tad jau jūs patiesībā neilgojaties pēc nāves, bet pēc manas istabas! — nepārdomāti izsaucās skolotāja Rozīte.

— Nē, tikai ilgojos, lai jūs man pareizi saprast.

— Nevis «man», bet «mani», nevis «saprast», bet «saprastu», — izlaboja Rozīte, jo skola viņa mācīja latviešu valodu. — Vai jūs neesat no Limbažiem, tur tā runā?

— Nē, no Umurgas, tas ir astoņus kilometrus uz Valmieras pusi. Bet ko jūs uztraucaties, ja jūsu uzvārdu pat pieminējis neesmu!

Tagad saausījās abi Zirņi, jo laipnais aicinājums meklēt labiekārtotu dzīvokli tad attiektos uz viņiem. Zirņa sieva uz mirkli aizmirsa, ka Rozīte ir neprecēta čūska, un svaram, temperamentam un matu sprogām atbilstošā balsī iesaucās: — Ko tad jūs pļāpājat par brantu, zibeni un vēzi!

— Kā tāds nelaimes krauklis, — piebilda Rozīte.

— Uz kuru jūs teicāt «krauklis»?

— Ne uz vienu… — nobijās Rozīte, jo skolotājs pat nepieciešamības gadījumā nedrīkst lietot rupjus vārdus.

— Uz jums! — nenocietās Zirņa

sieva, jo viņa ar šādu sitienu cerēja caur Gavartīnu trāpīt Rozītei.

Bet Gavartīns kā vairogu nolieca uz priekšu pliko pauri, lielu kā dzeltens arbūzs, un, pa ledusskapi krāmēdamies, tikpat žēlabaini skandināja: — Ja līdz piecpadsmitajam decembrim neviens nebūs paradījis vēlēšanos meklēt labākus dzīves apstākļus… es šim dzīvoklim paredzu pārākās nepatikšanas. Pēc tam daži visu mūžu ilgosies, lai nekad te nebūtu dzīvojuši, jo apakšā ir ādere, — viņš nopūtās un, ledusskapī gareniski pārgrieztu cīsiņu sameklējis, uz divpirkstu biezām filca pazolēm izslīdēja no virtuves.

— Tiš, nelaimei — simboliski nospļāvās Zirnis.

— Ja es pareģoņiem ticētu … tad es tomēr neticu, jo esmu skolotāja! — Rozīte paķēra kafijas kanniņu un aizejot sajuta, ka no Zirņa sievas ciešā skatiena pakausī ceļas stāvus friziera sakrautās matu šķipsnas.

Izrādījās, ka Rozītei tomēr pareģoņiem vajadzētu ticēt. Līdz piecpadsmitajam vieglprātīgie Gavartīna kaimiņi ne tikai nebija parādījuši tieksmi izvairīties no zibens un krūts vēža, bet šīs stihiskās nelaimes pat bija aizmirsuši. Un tālab divdesmitā decembra vakarā pie Rozītes durvīm pieklauvēja. Rozīte mundri atsaucās «Jā!», bet durvis neatvēra, pirms nebija piekrāsojusi lūpas un uzvilkusi mežģīņu blūzi, jo domāja, ka klauvētājs ir viņš. Bet priekšnamā zem zaļās stikla bumbas stāvēja viņa ar citu,

nevis gaidīto viņu. Pēc nenoteikti brūnās plīša cepures, kādas veikalā dabūja bez rindas, Rozīte uzreiz pazina izglītības nodaļas inspektori Sīmansoni. Arī vīrieti, neraugoties uz bārdu, viņa atšifrēja uzreiz — jaunais skolotājs Lakstīgala, nesen izvēlēts par vietējās komitejas sekretāru, jo neviens cits skolotājs, kaut visi rakstīt pratēji, neuzņēmās sacerēt sēžu protokolus.

— Lūdzu, ienāciet, — viņa uzaicināja augsto delegāciju, bet pie sevis brīnījās: «Dzimšanas diena man taču janvārī!»

— Paldies, istabā neiesim, sēdi noturēsim tepat, jo sūdzība aprakstītās darbības arī notikušas priekšnamā, — dzedri atbildēja Sīmansone un, izmantojot pārsteiguma momentu, nekavējoties

turpināja: — Pilsoni Gavartīnu pazīstat?

— Viņa durvis ir šitās.

— Tātad pazīstat. Pirmais… — Un Sīmansone sāka lasīt kādu manuskriptu. — «Minētā skolotāja Rozīte apvainojoši un noliedzoši izteicās par manu Umurgas valodu. Mūsu valstī katram tiesības runāt savā mātes valodā, pat ģimenē. Tatad minētā Rozīte vēršas pret manām konstitucionālajām tiesībām.» Vai jūs, biedre Rozīte, pilsonim Gavartīnam aizrādījāt par viņa valodu?

— Es … neaizrādīju, tikai konstatēju, ka viņš runā tāpat kā Limbažos, tas būtu — tāpat kā Umurgā.

— Bet intonācija? Runas saturu taču nosaka intonācija, un jūsu intonācija, kā raksta Gavartīns, bijusi nicinoša. — Intonāciju Sīmansone prata novērtēt, jo

piedalījās drāmas ansamblī kā sufliere.

— Par intonāciju tai brīdī nemaz nedomāju …

— Redzat, kas iznāk, ja nedomā par intonāciju. Biedri Lakstīgala, viņa griezās pie bārdainā, — uzmetiet izziņas gaitu!

Mājās pārrakstīsim.

Lakstīgalām ļoti patika Rozītes mežģīņu blūze, bet Simansonei pretī runāt nedrīkstēja. Tādēļ viņš nosarka, pagriezās ar muguru pret pārējo komisiju un kaut ko kricēlēja, bloknotā, to pie sienas piespiedis. Tādēļ viņš vēlāk Rozītei droši varēja apgalvot, ka komisijā gan piedalījies, bet, kas tur notika, nav redzējis, jo ostījis svaigi krāsoto sienas paneli.

— Pirmais fakts apstiprinājies, — teica Simansone. — Otrs fakts. Vai jūs

pirms desmit dienām cepāt piparkūkas?

— Cepu, lai līdz Jaungadam nokalst, tad kraukšķīgākas. Nogaršosiet? - Rozīte grasījās kāpt uz krēsla, lai sasniegtu uz krāsns augšas noglabāto piparkūku kārbu.

— Objektīva komisija nekad neēd, — atvairījās Sīmansone. — Ja jau cepāt, tad jums bija mīkla.

— Jā … bez mīklas grūti izcept, — atzinās Rozīte.

— Droši vien cepāt virtuve. Šīs ir virtuves durvis? Un šīs — vannas istabas.

Tātad gājāt no virtuves uz vannas istabu mazgāt rokas.

— Jo ar netīrām rokām nevar labot burtnīcas.

— Un apstājāties šeit, priekšnamā, jo te ir spogulis. — Kā teātra darbiniece un sieviete Sīmansone jau bija apvērtējusi

lielo trimo spoguli.

— Tas ir kaimiņu — Zirņu spogulis.

— Būsim atklāti, — Sīmansone izmantoja presē bieži minēto formulu, kura rada aizdomas, ka bieži neesam atklāti. — Jūs tomēr pie spoguļa apstājāties, jo tas ir sievišķīgi un skolotāji, lai gan ir skolotāji, tomēr vispirms cilvēki.

— Paskatos gan, — piekrita Rozīte.

— Arī toreiz, kad jūsu rokas bija ar mīklu?

— Neatceros. Varbūt apstājos ar.

— Bet biedrs Gavartīns atceras, ka apstājāties. Tātad arī otrais fakts netieši apstiprinās. — Un Sīmansone lasīja: — «Aiz sīkas atriebības, mērķtiecīgi man kaitējot, ar piparkūku mīklu notraipīja manu durvju kliņķi» — Bet neesmu notraipījusi, jo… jo

mīklas nemaz nepalika pāri! — Rozīte no bailēm kļuva balta kā pašas blūze.

— Tādām vajadzībām mīklas nekad netrūkst, — līdzjūtīgi pasmaidīja Sīmensone. — Ejam tālāk. Vai jūs … decembrī slimojāt ar gripu?

— Ne vairāk kā citi — piecas dienas.

— Saskan. Vai … trīs dienas pēc jūsu saslimšanas ar gripu nesaslima arī pilsonis Gavartīns?

— Iecirkņa ārsts kaut ko par to runāja.

— Saskan, slimoja. Vai slimības laikā klepojāt?

— Stipri, ļoti stipri, kaut gan nesmēķēju.

— Mūsu skolā neviena skolotāja nesmēķē.

— Atklāti nesmēķē… — pie sevis nodudināja skolotājs Lakstīgala, sarunu protokolēdams.

— Tas ir tas pats, kas nesmēķē. Vai jūs klepojāt, nu tā — garāmejot, šeit, pie Gavartīna durvīm?

— Droši vien, jo klepoju toreiz vienā laidā, arī pie virtuves, vannas istabas un tualetes durvīm.

— Saskan. Trešais punkts saskan — Un Sīmansone punktu nolasīja: — «Minēta Rozīte, apzinādamās, ka slimo ar gripu, un sakarā ar savu izglītības pakāpi arī apzinādamas savas rīcības sekas, tīšām klepoja pie manu durvju atslēgas cauruma, tā ka pēc inkubacijas laika saslimu ar pilsones Rozītes gripu, par ko iespējams pārliecināties poliklīnikas reģistratūrā.» Zināt, tas nu ir ļoti oriģināls

sariebšanas veids. Kā saka — pat domādams neizdomāsi!

— Bet par ko man būtu jāsariebj? — Rozīte brīnījās.

— Arī tas minēts. — Sīmansone, juzdama, ka atklājusi netikumīgu rīcību, ar katru mirkli kļuva laipnāka un smaidīgāka.

— Te rakstīts: «Pilsone Rozīte veic visus nepieciešamos soļus, lai dzīvi man padarītu neciešamu, jo iecerējusi pēc manas aiziešanas savu istabu caur durvīm sienā paplašināt uz manas 11 m2 dzīvojamās platības rēķina.» Biedri Lakstīgala, rakstiet: «Sūdzībā minētie fakti principā un galvenos vilcienos saskan.»

— Biedre Sīmansone, bet es neesmu aizskārusi umurgas valodu, neesmu tīši ķēpājusies ar mīklu un tīši klepojusi gripu atslēgas caurumā. Gavartīna istaba man

nav rādījusies pat sapņos! — Te Rozīte nobremzēja, jo gandrīz pateica: «Sapņos par ģimenes dzīvi.»

— Bet kaut kas ir bijis, jūs to netieši pateicāt. Mans dēls nemācās jūsu klasē, varu būt pilnīgi objektīva. — Un Sīmansone no tiesas juta, ka spēj būt objektīva, jo tādu blūzi ka Rozītei viņa nemaz nevēlējās.

Vienīgi Lakstīgala, beidzis protokolēt, pagriezās pret Rozīti un saprata, ka nevar būt objektīvs, jo ievēroja, ka Rozītei nobāluši ne tikai vaigi, bet uz pleciem zem mežģīnēm uzmetusies šausmu zosāda. Tādēļ viņš bārdā murmināja: — Vai nevajadzētu apjautāties namu pārvaldē?

— Nebūsim birokrāti.

Neuztraucieties, biedre Rozīte, par jums līdz šim sūdzību nav bijis. Šī ir tikai pirmā, un to kopīgiem spēkiem pārvarēsim. — Un viņa atvadījās.

Tai pašā mirklī Zirņa sievas auss, vizoši balta kā gliemežvāka iekšpuse, izzuda durvju spraugā.

Uz pārbaudes komisijas trīs punktu pamata vietējā komiteja nolēma Rozītei «aizrādīt par skolotājai necienīgu izturēšanos sadzīvē». Un Rozīte pēc tam vairākas dienas nekrāšļoja acis, jo viņai uznāca raudiens, kad dzirdēja aiz muguras izteiktas piezīmes par piparkūku cepšanu un durvju kliņķiem. Asaras tad krāsas atšķaidījumu iznēsātu pa visiem vaigiem.

Toties Zirņa sieva komisijas dienas vakarā virtuvē dziedāja «Baltās sapņu karavelas» un sirsnības uzplūdos Rozītei

palienēja sērkociņus gāzes plīts iedegšanai.

Bet jau pēc nedēļas tai pašā virtuvē valdīja drūms noskaņojums — pie Zirņiem ieradās viesi: namu pārvaldniece un ielas komitejas loceklis mūrnieks.Ķelders. Pārvaldniece, dūšīga sieva, saraukusi pieri tā, ka melnie mati pat uzacis skāra roku ka sitienam atvēzējusi, nekavēja laiku ar ievadu, bet sāka ar secinājumu.

— Lai tā būtu pēdējā reize! Ja vēl par jums sūdzēsies, pacelsim jautājumu par izcelšanu. Kādēļ nerrojat vecu cilvēku?

— Mēs… ar saviem vecākiem nemaz kopā nedzīvojam, — taisnojās Zirnis.

— Ja jūs nerrotu savus vecākus, tā būtu tikai privāta lieta, kur man nebūtu ko

maisīties, bet jūs ēdat savu kaimiņu Gavartīnu. — Un pārvaldniece izvilka tādu pašu uz rūtiņburtnicas lapas rakstītu manuskriptu, kādu nesen bija uzrādījusi inspektore Sīmansone. — Pirmais punkts.

Viens jūsu krāsns sāns atrodas Gavartina pusē to zinu pēc dzīvokļa plāna. Kādēļ jūs tā darāt? Tīšām pārkurināt savu krāsni, «lai man nebūtu iespējams elpot, jo gaiss vakaros karsts ka somu pirtī. Bet, kad divdesmit viena grāda salā atveru logu, nekavējoties saaukstējos un dabūju gripu.»

Tā te rakstīts. Gavartīns slimoja ar gripu?

— Esot bijis tāds gadījums, — Zirnis piekrita.

— Parādiet to krāsni!

Zirņa sieva no šīberes norāva kādu sieviešu apģērba gabalu, kuru citādi dabū redzēt tikai veikalā, un visi kā dievlūdzēji

apstāja Zirņa krāsni. Ķelders saraustīja bezgala platās kombinezona bikses, noņēma brilles un piespieda krāsnij ausi.

— Ir pārkurināta, ir. Redzat, plīsuši divi podiņi.

— Tas nav no pārkurināšanas, bet no podiņiem pašiem. Tādi šķirbaini tie bijuši jau no dzimšanas. — Noslēpusi sārto veļas gabalu, Zirņa sieva uzstājās.

— Nē. To krāsni pirms divdesmit gadiem murēju pats, un podiņi toreiz skanēja kā … māla zvani, jo bija veseli.

— Toreiz viss kas bija vesels, jūs arī.

— Ķelders nav nekāds dubļu mūrnieks, viņam var ticēt. Neizlokieties, lieta nopietna. Šito krāsni tagad remontēsiet uz sava rēķina. Tagad pie otra punkta. Vai jums ir putekļu sūcējs un

bonierbirste?

— Ir. Mēs jau ceram reiz dabūt divas istabas …

— Re, re, mats mata saskan ar sūdzību! Jūs cerat dabūt divas istabas — arī ar bonierbirstes palīdzību! Sakrīt: «Dažādos diennakts laikos skaļi darbina putekļu sūcēju …»

— Tikai pa dienu! Un vai tad es vainīga, ka fabrika tādus skaļus ražo! — iejaucās Zirņa sieva.

— Ja neesat vainīga, tad vajag darbināt tad, kad biedra Gavartīna nav mājās.

— Bet, kad viņa nav mājās, tad arī manis nav mājās. Tikai pēc darba un pa svētdienām abi esam mājās, tad arī bonierējos.

— Punkts par bonierbirsti

apstiprinās. Vai jūs zināt, ka biedram Gavartīnam ir radiola un televizors?

— Zinām, — Zirnis apstiprināja. — Viņa televizora antena ielauza jumtu.

— Tad jau šitā sūdzība arī saskan: «Sistemātiski darbina putekļu sūcēju un veftranzistoru, lai manā istabā radītu fiziskus trokšņus, radiotrokšņus un izkropļotu televizora ekrānu.» Ko jūs uz to teiksiet?

— Neko. Jo Gavartīns un Rozīte paši man nav teikuši ne vārda, tādēļ tādiem traucējošiem gaisa parazītiem neticu, — iekarsa Zirņa sieva, jo bija pamanījusi, ka augumā pilnīgi līdzvērtīga namu pārvaldniecei, tikai daudz jaunāka.

— Viņš cietās, mocījās, kamēr jums bija tikai putekļu sūcējs, bet mērs pilns, kad decembrī nopirkāt arī bonierbirsti un,

kā paši teicāt, sākāt cerēt uz otru istabu.

Biedri Ķelder, kā celtniecības lietpratējs: vai šī siena spējīga aizturēt bonierbirstes skaņas un tās izraisītās elektriskās svārstības? Ķelders atkal noņēma brilles un ar saliektu pirkstu apklauvēja puķītes, kuras uz apmetuma bija uzgleznojis krāsotājs.

— Vienķieģeļa siena .! Tā neaiztur pat… ja nakti krāc. Un elektriskās svārstības ne tik, jo elektriskās svārstības ir radioviļņi un radioviļņi ielaužas pat betonētā pagrabā. Kad pagraba mūrēju, pats klausos radio, labāk veicas darbs, jo tā ir zinātniskā darba organizācija.

— Tad nu nāk — pavisam delikāta lieta, —pārvaldniece pieklusināja balsi, — pavisam delikāta lieta … Gavartīnam virtuvē stāv ledusskapis.

— Vecs krāms ar apaļiem stūriem, — paskaidroja Zirņa sieva. — Paga!

Skapis, kad tam iekšā paliek par siltu, rūc!

Un, ja rūc, tad varbūt šis ražo tos kosmiskos parazītus, kuri danco pa Gavartina televizora ekrānu!

— Ja tā būtu taisnība, valsts ledusskapjus neražotu, paskaidroja Ķelders. — Man mājās arī ledusskapis.

— Ahā — ja bonierbirstcs būtu kaitīgas, tad neražotu arī tās! — iesaucās abi Zirņi reizē.

— Bonerbirstes ir nepieciešamas.

Valsts dažkārt. arī preces, kuras ir kaitīgas, bet ļoti nepieciešamas. Kā lūpu krāsa, tabaka… Bet Gavartina leduskapis šoreiz kalpo arī kā indikators?

— Indikators? — brīnījās Zirņa sieva, jo nezināja, vai no indikatora

jābīstas vai ne.

— Jā, indikators, kurš parāda, kādas jums attiecības pret līdzpilsoņu privāto īpašumu. Iesim uz virtuvi!

Virtuve visi nostājas pretī ledusskapim-indikatoram. Skapis, stūros apaļš, visu mūžu ar desām un sviestu barots, it kā smaidīja. Pārvaldniece paraudzījās sūdzībā, tad sāka pētīt grīdu.

— Redzat, kas te skapja priekšā — uz grīdas?

— Grīda … tā ir sirma! Nopelējusi!

— teica Zirnis.

— Nav nopelējusi, tikai apbārstīta ar miltiem, lai tajos paliktu pēdas!

— Pēdas? Kādēļ pēdas — kaķa mums nav? — gudroja Zirņa sieva.

— Nē, cilvēka pēdas, konkrēti — to cilvēku pēdas, kuri tuvojas skapim. Kādos

nolūkos tuvojas svešam skapim, katrs saprot. Redzat, kur pēdas.

Visi nometās uz ceļiem, it kā Rīgā pēkšņi būtu atklājuši vēl nenoķertā sniega cilvēka četrdesmit astotā numura mokasīnu nospiedumus.

Nē, pēdas bija divdaļīgas — papēdis un kurpītes purngals. Namu pārvaldniece uzmeta skatienu Zirņa sievas stingrajai kājai, kuru daiļoja trīsdesmit sestā numura rīta kurpīte ar pusaugstu papēdi un sārtu dzīparu pušķi virspusē. Ķelders, pēdas pozitīvu un negatīvu salīdzinādams, noliecās tik zemu, ka pārvaldniece viņu pavilka aiz apkakles uz augšu, lai mūrnieks krītot ar briļļu stikliem neievainotu savu seju.

— Man liekas, tās jūsu pēdas, — pārvaldniece teica Zirņa sievai.

— Manas, — tā bez vilcināšanās apstiprināja.

— Kādēļ tas atrodas tik cieši pie biedra Gavar tīna ledusskapja? Te ierakstīts: «Savtīga ziņkārība. Reiz Zirņi cepa gareniski pārgrieztu cīsiņu Bet cīsiņus šai dzīvoklī gareniski griežu es.»

Biedri Ķelder, ejam! Sūdzībā minētie fakti visumā apstiprinājušies. Ja vēl kaut kas līdzīgs atkārtosies, ziņošu jūsu darba vietām, kā ceturtās kategorijas elektriķis cīnās par otru istabu un kā sieva cīnās dēļ puscīsiņa. Sveiki!

Zirņa sieva atģidās par vēlu.

— Pagaidiet, nāciet atpakaļ, jo tagad zinu: ja jūs izkaisītu miltus pa visu virtuvi, tad atrastu manas pēdas visur! Virs ledusskapja taču atrodas elektrības slēdzis! Elektrības slēdzis!

Bet komisija, priecādamās par veikli iegūtajiem aktiem, vairs nebija atsaucama. Ķelders no ārdurvīm tikai atkliedza: — Mūs neinteresē elektrības slēdzis, bet ledusskapis.

No skolas parradās Rozīte. Zirņa sieva, tagad aizmirsusi, ka skolotāja no rītiem staiga peldmētelī, aicināja viņu iestāties komunālo dzīvokļu iemītnieku pašaizsardzības biedrībā.

— Cīņa, — viņa teica. — Vai nu mēs viņu, vai viņš mūs. Es zinu, ka jūs viņam pa atslēgas caurumu ieklepojāt gripu.

Svētīgs darbs.

— Vai esat ar mieru piedalīties kolektīvos drošības pasākumos? — jautāja Zirnis.

— Savu istabu aizstāvēšu … vismaz līdz mācību gada beigām! Ar visiem

līdzekļiem.

— Daudz līdzekļu tas neprasīs. Tikai divas kapeikas telefona automātam, — paskaidroja Zirnis.

— Dodu četras, automāti bieži zog.

— Rozīte tūlīt atvēra maciņu.

Dzīvoklī bija saglabājušies veclaicīgi durvju kliņķi. Zirnis tajos ievileja nelielus robus un, kad Gavartīns, aizgāja piezvanīt, kur nākas. Pēc tam Zirņi un Rozīte priecīgas gaidās pie Rozītes loga dzēra kafiju, jo no šī loga varēja redzēt ielu.

Pēc pusstundas mājas priekšā nobremzēja zaļš auto ar patīkamu sarkana krusta zīmi pierē. Visi trīs izgāja gaitenī, kur ieradās mediķu štābs trīs plecīgu vīru sastāvā. Zirnis kā vienīgais vīrietis, tātad šī kolektīva galva, sniedza ārstam

nepieciešamās ziņas, pastāstīdams, cik dīvaini izturējies Gavartīns. Tādēļ arī viņiem radušās aizdomas, ka Gavartīnam uznākusi psihiskas slimības lēkme. Kā iepriekš norunāts, Rozīte un Zirņa sieva pēc katra trešā Zirņa teikuma skaļi piebilda: «Jā! Kur briesmīgi!»

Simptomu aprakstu Zirnis nobeidza, noradīdams uz ievīlētajiem durvju kliņķiem. — Pa nakti viņš grauž durvju kliņķus. Redzat, zobu pēdas.

— Stipri zobi, laikam ko cietāku meklēdams, ieķēris pat dzelzī, — brīnījās ārsts.

— Priekšzobi Gavartīnam ir platīna un tērauda kausējums, — paskaidroja Zirnis.

Tad trīs baltie vīri iegāja Gavartīna istabā. Divi nekavējoties nostājās viņam

blakus kā Indijas maharadžas miesassargi, bet ārsts grasījās iztaujāt.

Gavartīns pārbijās, jo pa ilgiem gadiem pirmo reizi nejutās stāvokļa kungs.

Turklāt viņš nezināja, vai medicīnas kalpi patiesībā nav pārģērbušies laupītāji.

Tādēļ viņš kā vēzis ierāvās istabas stūrī aiz televizora, katru aci atsevišķi bolīdams. Nekādu ieroču Gavartīnam pie rokas nebija, tādēļ viņš sāka skaļi griezt zobus.

— Tiešām platīna zobi — saskan, — konstatēja ārsts.

Platīna pieminēšana Gavartīnā nostiprināja pārliecību, ka šitie baltie tiešām razbainieki, un zobi trinās vēl niknāk. Bet, tā kā šitie no zobu griešanas nenobijās, Gavartīns ātruma izvēlējās citu taktiku — pilnīgu nepretošanos, pēc

Tolstoja un Gandija metodes, jo, kā zināms, bandīti tos kuri nepretojas, dauza mazāk. Ar to juristi laupītājus atšķir no huligāniem.

Bet klusēšana un nemitīgā zobu griešana jau bija izšķīrusi Gavartīna likteni: ārstam likās nepieciešami noskaidrot diagnozi. Šofera un sanitāra balstīts, Gavartīns kā alkoholisma sistām kājām vilkās uz durvīm. Ārsts intereses dēļ apskatīja grāmatu, kura stāvēja uz galda. «Psihiatrijas kurss ārstiem un medicīnas institūta studentiem». Oho, tatad slimnieks gaišos brīžos studējis savu slimību! Gramatā bija ielikta zīme. Ārsts tai vietā tūlīt atšķīra, lai uzzinātu, kādu slimību Gavartīns sev pievērtējis. Uzkrita pasvītrotās rindas: «Slimniekam liekas, ka citi viņu apzog.

Tādēļ viņš apņem skapi ar diegu un uz grīdas izkaisa miltus. Viņam liekas, ka citi notraipa viņa durvju kliņķi, pārkurina krāsni, rada radiotrokšņus, aizbāž skursteni…»

Tālāk ārsts netika, jo, atskatījies un pamanījis arsta rokās grāmatu, Gavartīns vizītes laikā pirmoreiz pavēra muti.

— Atstājiet, tā grāmata ir vadonis darbībai!

Jaungadu komunālā dzīvokļa iemītnieki sagaidīja pelnītas uzvaras apziņā, saskandinādami uz Gavartīna veselību.

Par veselu atzīts un izraidīts.

Gavartīns otrā janvāra diena atgriezās dzīvoklī.

Kad Rozite iesniedza apelāciju, lai

tiktu atcelts pēc psihiatrijas rokasgrāmatas paraugiem sacerētās sūdzības izsauktais aizrādījums, inspektore Sīmansone viņai paskaidroja: Atcelt? … Tas ir daudz sarežģītāk nekā aizrādījumu izteikt. Ja atcels, tad taču iznāk, ka kļūdījusies esmu es, Lakstīgala un vietējās komitejas vairākums. Tam jau vienkārši neviens neticēs! Kļūdīties var atsevišķs cilvēks, bet vietējās komitejas vairākums ne. Un otrkārt: jābūt atsaucīgiem pret darbaļaužu sūdzībām — katrā gadījumā. Kaut arī biedrs Gavartīns nav skolotājs, bet pudeļu pieņēmējs, tomēr japrot katrā sūdzībā saskatīt kaut niecīgu, tomēr veselīgu graudu. Un vai šī sūdzība bešā? Ne! Domstarpības par Umurgas valodu bija? Bija. Ar piparkūku mīklu rīkojāties? Rīkojāties. Pirmā ar gripu

slimojāt? Slimojāt. Tātad — lieta nav tik vienkārša.

To dzirdot, Rozīte apelāciju atsauca un, neraugoties uz aizrādījumu par nesaticību, dzīvo vēl šodien.

Bet Gavartīns vaļas brīžos joprojām studē savu rokasgrāmatu. Pašlaik ticis līdz nodaļai «Psihoanalīze» un meklē tanī atbildi, kā tikt pie trīsistabu dzīvokļa, no kura divas istabas varētu izīrēt. Kāda artava pie pensijas nebūtu par ļaunu, viņš prāto, un puķu podos jau agros kartupeļus nevar saaudzēt, kā citi to dara savos ģimenes dārziņos. Turklāt dobes jāravē, bet no īrniekiem tikai jāsaņem nauda.

Par kādu rakstura noteikšanas metodi

Nepublicēts stāsta fragments Rudenī Diždaukstu ciemā tika novērots neparasti daudz lielo sienāžu.

Zināms, ka šie lielie, zaļie circeņi rudeņos mīt arī krūmos, bet šoreiz tie tika manīti pat uz divām palodzēm otrajā stāvā. Aiz

šīm palodzēm atradās guļamistabas. Vienā gulēja trīsdesmitgadīgā pārdevēja Zibeika, kura tveicīgās naktis mēdza nomest segu, bet otra guļamistaba piederēja siera meistaram Stāmuram, kas vēl nebija pavisam vecs. Abi sastāvēja dabas draugu biedrībā. Zibeika ierosināja, lai biedrībā nolasītu lekciju par bioniku, jo par to avīzēs lasītas brīnumu lietas: sikspārnim esot pat smalkāka ultraskaņas aparatūra nekā poliklīnikā. Šoreiz vajadzētu īpaši par kukaiņu acīm, ko ar tām var saredzēt un vai redzēto vēlāk no šīm acīm iespējams nolasīt. Zibeika baidījās, vai Stāmurs no sienāžu acīm nav nolasījis, ko tie redzējuši viņas istabā.

Stundu pirms lekcijas sākuma biedrības priekšnieka, reizē kultūras nama direktora Runcuma kabinetā ienāca kalsns

vīrietis. Runcums mēģināja viņa vecumu noteikt pēc sejas un uzvalka: melnie mati deniņos sirmi, tas dotu gadus piecdesmit, sejas ovāls veselīgi saules brūns kā sīpolu mizās krāsota ola — tai varēja dot savus trīsdesmit. Uzvalks — vācu rūtainais.

Tādus pārdeva pirms gadiem desmit.

Runcums ātrumā sarēķināja: astoņdesmit plus desmit — kopā deviņdesmit. Dalīts ar trīs — trīsdesmit. Lektors apmēram trīsdesmit gadus vecs, sprieda Runcums, kas sevi uzskatīja par cilvēku pazinēju.

Turpmākā saruna pierādīja, ka ieradies vēl lielāks cilvēku pazinējs.

— Nelsons, no starprajonu aptieku pārvaldes, dabas biedrības lektors, — ienācējs stādījās priekšā. — Par bioniku un sienāžu acu fasetēm acumirklī lektora nebija, tādēļ, lai jums nenorautu

pasākumu, atsūtīja mani, jo mana tēma attiecas uz dabas zinātnēm: frenoloģija, — Nelsons paskaidroja daiļā baritonā.

Neraugoties uz aicinošo mājienu, viņš neapsēdās, bet, četrus pirkstus žaketes kabatās ielicis un īkšķus kustinādams, pastai-gājās pa kabinetu.

— Frenoloģija? — pārjautāja Runcums. — Vai tas… ir kas jauns vai kas vecs?

— Vecs un jauns reizē. Tagad tāds ir moderns. Simt piecdesmit gadus vecs, daļēji aizmirsts tāpat kā ārstnieciskie klistīri vai āderu laišana, bet, pārvērtējot pagātnes humanitāro zinātņu vērtības, atkal celts godā tāpat kā hipnoze pie alkoholiķiem. — Te Nelsons savā karavadoņa gājienā pa kabinetu apstājās un ar pelēku, kaulainu aci paraudzījās

Runcumā. — Vai vadītajam darbinieki jāpazīst?

— Jāpazīst — un ne tikai pēc tā, ka viņi pirmie sveicina, — piekrita Runcums.

— Viņu raksturi jāzina? Jāzina. Un te uz laiku aizmirsta frenoloģija palīdz universāli. Par to šodien nolasīšu lekciju ar praktiskiem piemēriem Bet, tā kā šī uz laiku aizmirstā metode šodien tāpat kā darba vietu psiholoģija uzskatāma par jaunu, tad ar to arī jāapietas kā ar jaunu metodi.

— Mēs Diždaukstos jūs atbalstīsim, paplašināsim redzesloku, ieviesīsim, propagandēsim un ņemsim uzmanības centrā, — apsolīja Runcums.

— Visi jūsu minētie pasākumi ir pareizi, tomēr pats galvenais — jaunu metodi nedrīkst kompromitēt! Lai

parādītu, ka jaunā slaukšanas sistēma labāka par veco, mēs taču tai nepiešķiram ālavas, bet gan govis ar lielākajiem un mīkstākajiem tesmeņiem. Lai pierādītu, ka jaunais virpas asmens labāks par veco, iesīkstējušo, mēs tam sākumā piešķiram mīkstāko dzelzi. Lai pierādītu, ka «Himsbita» aerosols «Pelīns» mirkli nonāvē pieaugušas peles, uz televīzijas ekrāniem demonstrējam beigtas peles, kuras iepriekš nokodis kaķis, un tā tālāk.

Tādēļ — lai jaunā metode netiktu kompromitēta!

Runcums iedomājās, ka ar frenoloģiju pagaidām neviena dabas biedrība rajonā nebija noņēmusies, tādēļ, jauzdams prioritāti un aiz tās slēptu uzslavu, viņš piekrita. — Pareizi. Mums arī tā bija: algas aprēķina skaitļošanas

centrā, lai ietaupītu grāmatvežus, un mēs nevienam nesakām, ka tās pēc tam pārrēķina divi grāmatveži. Skaitļošana netiek kompromitēta.

— Jūs mani saprotat. — Tagad Nelsons apsēdās, uzraustīja bikses un parādīja citrondzeltenas zeķes. No milzīga, neapgāžama portfeļčemodāna viņš izņēma aktu vākus un šķirstīja tajos.

— Tādēļ lūgšu rekomendēt no jūsu auditorijas … tādus, kuriem attīstītas septiņas galvenās jušanas, var teikt, arī tieksmes. Pirmais — audzināšanas.

— Lekcijas apmeklē vairāki skolotāji. Mūsu pamatfonds.

— Vislabāk miniet vecāko. Jaunie pēc konfliktiem ar nesekmīgo procentu reizēm aiziet elektriķos vai mākslas audējos, vecie gaida pensiju — tie ir īstie

audzinātāji.

— Stivriņa, viņa saņem pensiju un vel strada, — minēja Runcums.

— Kur viņa parasti sēd?

— Otrā rindā pie apaļās krāsns.

Tik noteikta atbilde Nelsonu pārsteidza. — Arī šodien? Ja ziemā, es saprastu — vecs cilvēks ir krāsns sastāvdaļa, bet vēl jau nekurina.

— Dabas draugu lekciju apmeklētāju kontingents diezgan pastāvīgs, un sēdēšanā izveidojušās zināmas tradīcijās.

— Kā Anglijas parlamenta augšnamā, — smaidīja Nelsons.

Bet arī Runcums bija studējis starptautiskās tiesības.

— Tā nu nē. Anglijas augšnamā lordi bieži guļ. Mūsējie neguļ, sievietes pat ada.

Vienkārši — Diždaukstos cienām

tradīcijas.

Nelsons to atzīmēja aktīs. — Kuram vai kurai no apmeklētājiem daudz bērnu?

— Timotejam. Ar pirmo sievu divi. ar otro divi bez sievām vismaz divi, tāpēc viņš strādā skolā par kurinātāju, kur mazāka alga un mazāk darba lai mazāk atvilktu nodokļus un pa brīvo laiku varētu pīt vasaras mēbeles. No tam neatvelk nekā. Timotejs sēd blakus Stivriņai Skolotāja uzņēmusies sabiedriski audzināt, lai viņš nepieļauti iepriekšējās kļūdas. Izdosies, Timotejam jau sešdesmit gadu.

Nelsons pierakstīja. — Bet kurš… kurš no jūsu auditorijas mēdz stāstīt anekdotes tā, lai citi klausītos? Tās būtu — sabiedriskošanās un biedrošanās tieksmes.

— Vairāki. Siera meistars Stāmurs, stacijas dežurants Tabačņiks … Pirmajā rindā pie loga. Par Tabačņiku smejas vairāk, jo viņš stāsta, kā lai saka … stāsta tādas, kurās reizēm cilvēkiem trūkst bikšu.

— Pornogrāfija, — Nelsons saprotoši pamāja.

— Nekādā ziņā! Pornogrāfija Diždaukstos nav ievazāta. Pret to cīnāmies. Vecās baronu pils parkā bija akmens puika, nu tāds gadus piecus vecs, no kura, kā lai saka … kaut kas tecēja ārā, un puika pats par to smējās. Novācām.

— Bet kā tad tam… — Nelsons paraudzījās piezīmēs, — tam Timotejam radās tie daudzie bērni?

— Bez pornogrāfijas, tikai ar amorālu dzīves veidu.

— Tad skaidrs. Kuram no

klausītājiem attīstītas mākslas tieksmes?

Kurš īpaši daudz nodarbojas ar mākslu, ada cimdus ar ornamentiem, varbūt jubileju gadījumos raksta dzejoļus, glezno uz māla vai spēlē klavieres?

— Patiesībā katrs dabas draugs aizrāvies ar kādu mākslas nozari, tikai nav reģistrēts. Labākā priekšzīme var būt — ceļu meistars Krūzgalvis. Viņš dejo vidējās paaudzes kolektīvā, sabiedriskās kāzās pavada ar akordeonu, ceļu krustojumos uzstādījis pulētus priedes stumbrus. Trešajā rindā, tieši vidū. Kupli mati, uz lekcijām ierodas brūnos samta svārkos.

— Der, — Nelsons pierakstīja. — Tagad — tāds ar izteiktu vispārcilvēcisku īpašību. Vienkārši sakot lielīgs. Nē, tas nebūtu īstais apzīmējums. Pareizāk— kurš

mēdz palepoties ar saviem sasniegumiem ražošanā, mākslā vai ģimenes dzīvē vairāk nekā citi. Tā sakot, optimistiski, veselīgi, radoši lielīgs.

— Te varētu nosaukt siera meistaru Stāmuru. Kopš viņa ražoto sieru kāds tūrists redzējis Leipcigas veikalā, viņš žaketes ārkabatā nēsā «Berliner Zeitung» un vairākas reizes izteicies, ka viņš Diždaukstu sieram esot parādījis Eiropu un Eiropai Diždaukstu sieru.

— Tātad Stāmuram kabatā avīze.

Nākamais … Jūs esat pieaudzis… Velnu tagad saradies tik daudz, ka liekas — tie vairs nedzimst cilvēciski, pa vienam, bet tūkstošiem kā doršas jeb mencas. — Nelsons norādīja uz vienu no Latvijas velniem, kas sēdēja uz Runcuma galda. — Redzat, pat šim velnam ir sava saules un

sava ēnas puse! Tāpat cilvēkam arī.

Frenoloģija atšifrē arī dažas negatīvas pamatjūtas cilvēka raksturā. Zagt nav labi — to mācīja jau pirmsēras priesteris Mozus, sacīdams «Tev nebūs zagt!».

Tātad zagšana jau toreiz uzskatīta par nevēlamu nodarbošanos. Aizliedz tikai bīstamākās parādības. Mozus nekad nav teicis «Tev nebūs blusas ķert!».

— Diždaukstos nezog, ar zagļiem nevaru jūs iepriecināt, — labvēlīgi pasmaidīja Runcums.

— Pēdējā gada laikā nav notikusi neviena zādzība. Ir pat statistika.

— Es jau arī nedomāju kādu nopietnu, kapitālu zādzību, — Nelsons atkapās, saprazdams, ka Diždaukstos atšķirībā no citiem kontinentiem izteikti negatīvie raksturi izmiruši tāpat kā

latviešu jaunākajā prozā. Tādēļ viņš piebilda: — Varbūt kāda neliela materiālo vērtību izvazāšana vai nepilnīga uzskaite?

— Ta ir cita lieta. Tai pašai pārdevējai Zibeikai tur kaut kas sagājis biezumos — pilnās konjaka pudeles sajukušas ar tukšajām vai kaut kas tamlīdzīgs.

— Tātad pārdevēja Zibeika. Kāda viņa izskatās?

— Violeti mati. Vienīgajai.

Estētiskajā un apkārtnes izdaiļošanas komisijā par matiem ir runāts, bet nepalīdz.

— Tad jau jums, protams, trūkst arī savu slepkavnieku.

— Noteikti. Tas kaitētu ciema labajai slavai, tādēļ mums tādu sen vairs nav.

— Skaidrs. Tad sakiet — kas pie jums kauj cūkas?

— Cūkas? Kādēļ? …

— Nu, mūžīgi jau tām arī Diždaukstos dzīvot neļauj. Vai tad jūs cūkgaļu neēdat? Musulmaņu taču pie jums nav.

— Nav pat mazgadīgo kristīgo. Bet par cūkām … Riba, cūkas kauj skursteņslauķis Riba, viņš kādreiz strādājis Valmieras eksportkautuvē.

— Kā šo Ribu lai pazīst, kā smejas» citu ribu starpā? — jokoja Nelsons.

— Riba arvien sēd pēdējā rindā, pie durvīm. Savas godprātības dēļ, jo reizēm sakarā ar minēto blakus nodarbošanos viņš mazliet smaržo pēc … pirktā alkohola. Bet lekcijas apmeklē, viņu interesē stāsti par dabas parādībām, īpaši

par zivīm. Jūs viņu pazīsiet…

— Pēc smaržas, — Nelsons saprata.

— Labi, nekavēsim auditoriju.

Ar monogrammām rotāto portfeļčemodānu pie rokas zālē Nelsons iesoļoja pirmais. Visumā optimistisks, jo metodes un zinātniska seansa nekompromitēšanas labad viss bija izdarīts.

Runcums paskaidroja, ka bionikas vietā tiks tīstīts par frenoloģiju, turklāt viņu ciems rajonā būs pirmais, kuru iepazīstinās ar šo metodi, kas bijusi nepelnīti aizmirsta, lai gan tās pamatlicējs sen miris. — Lūdzu, biedri Nelson!

Respektu modinādams, Nelsons labu brīdi klusēdams raudzījās zālē pāri klausītāju galvām, apkārtni iepazīdams.

Zāle kā zāle. Laikam bijusi kroga stadula,

jo griestus turēja varenas sijas. Divas apaļas skārda krāsnis siena gubas resnumā. Kā šaujamlūkas no pretējās sienas rēgojās trīs kinocaurumi.

Bēša sienu krāsa iedarbotos pat nomierinoši, ja Nelsons skatītāju pulkā nepamanītu daudzus uztraucoši baltus plankumus. Tie bija — skolēnu baltās blūzes …

Sasodīts — arī Diždaukstos viesmīlību un cieņu pret lektoriem izrādīja, mobilizējot dažas klases no vietējās skolas … «Labāk būtu rāvuši cukurbietes,» .niknumā stīvi smaidīdams, domāja Nelsons, jo, ar skatienu iztaustījis vietas, kur jāsēd norunātā seansa objektiem, viņš pamanīja, ka tanīs ielauzušies skolēni… Bet atkāpties jau bija par vēlu., Nelsons sāka.

— Frenoloģija ir garīgo spēju un rakstura diagnostika pēc cilvēka galvaskausa formas. Šī zinātne un māksla ievērojama arī tādēļ, ka to nodibināja Parīzes ārsts Francjozefs Galls, kurš bijis Gētes laikabiedrs, arī dzimis Vācijā, bet to, ka Gēte bijis ģēnijs, nav apšaubījis neviens literatūrzinātnieks. Frenoloģija ir vienkārša mācība, bet visi lieli atklājumi bijuši vienkārši. Arī bezdrāts telegrāfs.

Smadzeņu garozā novietojas visas cilvēka, arī mūsu un jūsu garīgās un tikumiskās potences jeb spējas. Un šīs potences, īpašības jeb prāti, jeb iedabas, jeb intereses, jeb jutekļi, jeb tieksmes, tas viss ir viens un tas pats, novietojas aiz pieres, virs acīm, aiz deniņiem un aiz paura stingri par visām reizēm pašā sākumā noteiktās vietās. Mēs zinām, ka

kalējam stipri palielinās muskuļi, kuri vada uzsišanu. Tā ir tā sauktā darbības hipertrofija. Līdzīgs process norisinās smadzenēs. Ja kādam stipri attīstīts viens centrs — piemēram, māksliniekam tas, kurš pārvalda mākslas darbību un izpausmi, zīmēšanu un krāsošanu, — tad smadzeņu garoza, dabiski, tai vietā kļūst biezāka. Uz iekšu tā izplesties nevar, tur pretī spiež citas smadzeņu šūnas, tādēļ attiecīgā vietā garoza uz āru izvirza galvaskausu. Uz ārieni tas manifestējas, tas ir, parādas kā kaula paugurs jeb puns, jeb pacēlums, jeb izvirzījums; tas viss ir tas pats. Ir mēģināts galvaskausu pārveidot mehāniski, tas ir, mākslīgi, lai iespaidotu gara spējas. Tā inku un acteku ķēniņu dzimtās zīdaiņiem galvu divas nedēļas turēja iesietu speciālos dēlīšos,

lai panāktu tādu galvaskausa formu, kura atbilstu lielākām gara spējām. Šai virzienā pētījumi turpinās.

Par metodes nodibinātāja Francjozefa Galla spējām liecina šāds vēstures apstiprināts gadījums. Izdzirdējis par Galla dotībām, laikam arī apsvērdams, vai tās nevarētu izmantot, vadošos kadrus izvēloties, Prūsijas karalis Fridrihs II uzaicināja Gallu uz mielastu.

Ievērojamais speciālists nosēdināts starp galā uniformās tērptiem ģenerāļiem. Pacēlis ļoti laba Burgundes vīna kausu, karalis teicis «Esmu daudz dzirdējis par jūsu kaulu diagnostikas mākslu. Vai jūs nepateiktu savas domas par klātesošām ekselencēm?» Galls tad novērtējis blakus sēdošo ģenerāļu galvas un teicis tā: «Jūsu ugstība, baidos, ka šiem

kungiem ir tieksme uz noziedzīgām darbībām. Tā jau, protams, varētu izteikties par jebkuru militārpersonu, bet karalis tūlīt izsaucies: «Diezgan, mīļo dakter, es jau redzu — par galvas diagnozēm jūs neesat par daudz slavēts.»

Izrādījās, ka pie galda sēdošās ekselences patiesībā bijuši pārģērbti bandīti.

Tagad konkrēti. Frenoloģija uz galvaskausa ārējās virsmas atrod divdesmit septiņas cilvēka slieksmes raksturojošos centrus, izteiktus izciļņu veidā un klasificētus. Galvenie no tiem ir septiņi. Tāpat kā varavīksnē ir septiņas krāsas, un, ņemot šīs septiņas pamattieksmes dažādās attiecībās, iespējams sakombinēt jebkuru raksturu. Ar šiem septiņiem centriem jeb tieksmēm tad šodien iepazīsimies praktiski. Tie būtu:

audzināšanas tieksme, sugas turpināšanas tieksme, tieksme draudzēties, tieksme uz mākslu, tieksme zagt, nē, pardon, pareizāk sakot, tieksme izvazāt materiālās vērtības, un beidzot — tieksme nogalināt, nē, pardon, tas nav īstais vārds, pareizāk sakot, tieksme izbeigt citu dzīvi. .. citiem dzīvi, īsi sakot, izbeigt dzīvi.

Tagad praktiski. Diždaukstos esmu pirmo reizi, nevienu no jums personiski nepazīstu, tomēr ar frenoloģijas palīdzību pierādīšu, ka iespējams noteikt cilvēka rakstura pamatvirzienus.

Nelsons no portfeļa izņēma tādu kā mazu līmeņrādi un nokāpa no skatuves.

Gar priekšējo rindu staigādams, viņš pārlaida auditorijai ilgu, vērīgu skatienu.

Visi apklusa, pat skolēni baltajās blūzēs beidza zirgoties un raudzījās svešajā

onkulī. No auditorijas it kā izgaroja trauksme, pat bailes un bijāšana, ka maestro Nelsons varētu kādā atrast aplamas, neafišējamas tieksmes, kuras līdz šim mirklim zinājis tikai pats un paša krekls. Tas liecinaja, ka Diždaukstos dzīvo veselīgi, paškritiski ļaudis.

Bet Nelsons vispirms centās saskatīt sievieti baltā blūzē, kura sēdētu otrajā rindā un kurai jābūt skolotājai Stivriņai.

Sasodītie skolēni — tieši pie krāsns sēdēja bižaina meitene, kura vēl nevarēja būt skolotāja Stivriņa. Meitenei blakus gan sēdēja vecāka dāma baltā blūzē, toties arī trešajā rindā, šoreiz gan pie krāsns, sēdēja apmēram tāda pati baltā blūze.

Nelaba mode — vairākām dāmām reizē valkāt baltas blūzes!

«Rindu, kurā sēdēt, maina retāk nekā

vietu, jo rinda nosaka attālumu no tribīnes un to katrs izvēlas pēc redzes spējām un godkāres daudzuma, bet redze un godkāre nemainās katru dienu, tātad tā otrajā rindā ir Stivriņa,» izdomāja Nelsons un aizspraucās pie sievietes otrajā rindā.

— Lai galvaskauss izpaustos pareizi, tas jānostāda horizontālā stāvoklī. — «Atļausiet?» viņš jautāja sievietei ar veclaicīgu sprogu ilgviļņiem. Frizūra pastiprināja aizdomas, ka šī pati ir meklētā Stivriņa.

— Kas ta man. Lūdzu, viņķelējiet! — sparīgi atbildēja jautātā.

Nelsons ar līmeņrādi savienoja acs ārējo kaktiņu ar auss vidu. — Norma horizontālis, — viņš piebilda. Sieviete sastinga pozā ar viegli izslietu zodu, kā pases ģīmetnei pozējot. Tad Nelsons ar

pirkstu galiem sāka glaudīt viņas deniņus, pieri un iebrauca pat matos, kā ieskājot.

Pirms seansa viņš pirkstus bija ierīvējis ar poļu lavandu. Neko suģestējošāku parfimērijas veikalos nevarēja dabūt.

«Noteikti vecākās paaudzes skolotāja, » Nelsons sprieda. «Viss slēgts, ne mazākā dekoltē.» Un, turēdams rādītāja pirkstu uz sievietes pieres, viņš pagriezās pret pārējiem klausītājiem.

— Te ir galvenā tuberositas, tas ir — izcilnis Tas liecina par audzināšanas tieksmi. Vai jūs neesat skolotāja?

To dzirdot, sieviete nolaida zodu, un Nelsona pirksts palika karājamies gaisā.

— Neesmu vis. Es audzēju teļus.

Kāds iesmējās. Uztvēris trešajā rindā pie krāsns sēdošās sievietes pārmetošo skatienu, kurš tā vien teica «Kadeļ tu

neizvēlējies mani?», Nelsons saprata, ka skolotāja sēd trešajā rindā, kur to šodien aizspiedusi jaunā paaudze.

Nelsons nosvīda, tomēr mundri teica: — Tātad jūs tomēr audzināt! Es neteicu, ka audzināšanas tieksme attiecas tikai uz bērniem. Esat precējusies?

— Protams.

— Man liekas, ka. jūs esat stingra pret vīru.

— Skaidrs, citādi pļēguro.

— Redzat, jūs tomēr audzināt — teļus, vīru un bērnus. — Lai glābtu ietrīcināto reputāciju, Nelsons nekavējoties iespraucās nākamajā rindu starpā, jo tam laipni smaidošajam vīrelim blakus īstajai skolotājai noteikti jābūt daudzbērnu Timotejam.

Vīrelim mugurā bija pavalkats

skolēna formas svārks un kājās apmēram trīsdesmit sestā numura tenisa kurpes.

Nepublicētā statistika apstiprina, ka augumā mazākiem vīriešiem gan ģimenēs, gan ārpus tām bērnu parasti vairāk, sievietes viņus laikam vairāk mīl, iespējams, tādēļ, ka tie ir ērti kā klēpja sunīši.

— Atļausiet? — viņš jautāja.

— Abet Lūdzu! — mazais laipni pacēla zodu. Nostādījis galvu «norma horizontālis», Nelsons sāka spaidīt vīreļa pieri.

— Pieri var, bet pakausī kut, — mazais iesmējās.

Pēc vieglas braucīšanas Nelsons atkal turēju pirkstu pie apsekotās galviņas.

— Šī vieta liecina, ka jums ir izteiktas sugas turpināšanas tieksmes.

Drīkstu zināt, cik jums bērnu?

— Nedrīkst vis… — mazais čukstēja, uzreiz kļuva nopietns, un viņa augšlūpa pat atslīga kā uz raudāšanu. — Divi, — viņš pēdīgi izspieda.

— Bet frenoloģija domā, ka vairāk, — neatlaidās Nelsons.

— Ar citu sievu vēl divi, — atzinās Timotej».

— Bet frenoloģija domā, ka vairāk.

— Nelsons stingri paraudzījās vainīgajā, sevī gan smaidīdams: «Viņš laikam domā, ka esmu no alimentu meklēšanas biroja.»

— Jums taisnība! — otrā rindā galvu pagrieza teļu kopēja. — Mēs zinām — kopā septiņi, bet viens vēl esot ceļā!

— Nē, tas nav mans, — mazais šņukstēja. — Tagad iesākuši uz mana rēķina …

Priecīgs par uzvaru Nelsons draudzīgi uzlika plaukstu uz Timoteja pleca. — Par to nav jāskumst. Biedri, vai avīzes nelasāt — dzimstības palielināšana mums visiem jātur uzmanības centrā.

Mums patiesībā jālepojas ar tādiem kā biedrs …

— Timotejs, — mazais, jau glaimots juzdamies, atsaucās, jo pirmo reizi kāds uzteica viņa pūles tautas labā.

«Frenoloģija pagaidām glābta,» nodomāja Nelsons un apraudzījās pēc biedra, pie kura varētu atrast nogalināšanas … nē … tas ir — cūku kaušanas tieksmes. Skursteņslauķis Riba esot vietējais cūku kāvējs un sēdot pie durvīm.

Jā, pie durvīm sēdēja vīrs, pat vasarā apvilcis vatnieku, un lēni klanījās kā

budistu mūks, lūgšanas skaitot. Ciemā notikušas cūku bēres, saprata Nelsons.

Tātad Riba azotē vēl glabā tuteni.

Būtu risks taustīt šo saraino galvu.

Varbūt viņš, pat ļaunu nedomādams, varētu … nu, Nelsonu Nelsonu pabaidīt.

— Pārtraukums piecpadsmit minūtes, — Nelsons nosauca. — Pēc starpbrīža es jūs iepazīstināšu ar hiroloģiju. Tā ir nākotnes paredzēšana pēc roku līnijām, kuru 4000 gadus pirms mūsu ēras atrada Ķīnas zinātnieki. Lūdzu nomazgāt, nē … tas ir — vēlreiz nomazgāt rokas, lai skaidri varētu saredzēt četras galvenās līnijas: dzīves, laulības, sirds un likteņa.

Sasmēķēsim, — viņš teica Kultūras nama vadītājam.

Par vakara tālāko norisi Nelsons vairs neraizējas, jo bija apņēmies visiem

paredzēt ilgu mūžu.

Par nerakstīšanas gadījumu

Literārs feļetons Jauno literatūras darbinieku apvienības biroja sēdē tika nolasīta apvienības biedra Armīna Bēniņa savādā vēstule: «Ar šo paziņoju, ka ļoti personisku motīvu dēļ uz priekšu vairs ar literatūru

nenodarbošos, un lūdzu mani turpmāk par jauno literatūras darbinieku biedru neuzskatīt.» Sekoja neviltots paraksts, ar lielo «B», kas pēc lieluma līdzinājās divdesmito gadu ūdenskliņģerim.

Jaunajos literatūras darbiniekos tas izsauca divējādas jūtas. Vienas viņi izteica, otras, saglabādami ārējo ētiku, paturēja pie sevis.

— Kolosāli rets gadījums! Autoram divdesmit pieci gadi. Vecums mūsējiem atbilstošs, jo maksimālais jauno literatūras darbinieku vecums noteikts septiņdesmit. Atceries — kolektīvais autors no pensionāru nama. Bēniņam iekš «L. un M.» bija iespiests autobiogrāfisks dzejolis par lodi bez revolvera, ironiskā proza par pasta baložiem, radio atskaņoja viencēlienu ar dialogu starp naktstārpiem.

Bēniņš mūs iegāza — tagad mums paliek apaļi simt biedri, bet ražošanas saistībās apņēmāmies iekļūt otrajā simtā …

Tā biedri runāja pilnām mutēm, bet, cits citam acīs raudzīdamies, pamanīja, ka šai tāpat kā citām lietam ir arī otra puse.

Patiesībā labi vien bija, ka Bēniņš atšuvas. Nupat viņa rakstījumus sāka iespiest, nupat Bēniņš bija izrāpies no aizgalda, ko sauc par «u. c. », un iespiests aptverē, kuru, jaunos talantus minot, izšāva pirmo: «Dzenis, Bēniņš, Stakalders, Retējs n citi mūsu jaunie, talantīgie literāti.» Bet šāvieni no šīs aptveres trāpīja pa nedaudzajām jaunajiem atvēlētajām žurnāla lapaspusēm, uz kurām tad palika laimīgā autora stāsts, dzejolis, uzvārds un honorārs.

— Patiesībā Bēniņš jau agrāk bija izlēcējs — nogrieza bārdu. — Ar šādu slēdzienu beidzās diskusijas jauno literatūras darbinieku apvienībā.

Nākamā vieta, kur uzzināja par Bēniņa apņemšanos nerakstīt, bija prozas darbu izdevniecība.

Pusdienas pārtraukumā redaktori dzēra šķīdināmās kafijas skārdenēs glabāto veselīgo bezkofeīna «Tautas iecienītas» malumu, ēda savu ģimenes dārziņu ābolus, parrunāja, kurā veikalā dabūjami bezcelofana cīsiņi, un izteicās apmēram šādi: — Jocīgs gan — viņa stāstiņus būtu izdevuši jau pēc pieciem gadiem. Varbūt pat pēc trīsarpus, ja kāds no vecīšiem atteiktos no kopotajiem rakstiem. Bēniņš

jau rakstīja tā nekas …

— Patiesībā labi vien ir — piecas loksnes no 1980. gada plāna ietaupītas.

1990. gada literatūras vēstures grāmatās mūs tāpat pielīdzinās kaktu vecmātēm — cik daudz nedzimušu grāmatu nācis un gājis pāri mūsu slieksnim …

Daži jaunie rakstnieki vēl apmeklēja Valodniecības fakultāti un ziņu par bijušā studenta Bēniņa izrīcību atnesa še. Vēstuli savā lekcijā komentēja pielietojamās literatūras profesors, balts kā ābele maijā, tomēr vēl spirgti melnām uzacīm. Ar akadēmisku mieru laukā pa logu uz zvirbuļu apsēstām liepām un literatūras gadsimtiem raudzīdamies, viņš konstatēja: — Mums arvien jātur pirksti — nepareizi mēs dažkārt sakām «roka», jo

pulsu tausta ar diviem trim pirkstiem, tas viegli noskaidrojams Medicīnas institūtā, — tātad mums arvien jātur pirksti uz dzīves pulsa. Bēniņa brīvprātīgā atteikšanās no literatūras pauž jaunatnes labākās daļas izpratni par literatūru kā praktiski pielietojamu kategoriju. Bēniņu nav pametusi realitātes sajūta. Personiski šo Bēniņa soli tiku prognozējis jau pirms dažiem gadiem, kad viņš, vēl students būdams, man rādīja savus literāros darbus. Atceros vienu dzejoli par zāģa zobu, kas nolūzis, vecu telefona stabu zāģējot, šai stabā atradusies vēl kara laikā iešauta lode. Es viņam toreiz vaicāju: «Vai pats esat karā piedalījies?» — «Nē,» Bēniņš atbild, «varu parādīt pasi.

Bet tas jau nav nekas,» viņš turpina, «blaumanis nebija precējies, bet rakstīja

par laulības dzīvi. Milda Losberga nav bijusi Islandē, bet raksta par Islandes siļķu zvejniekiem.» — «Ja jūs šodien sevi salīdzināt ar Blaumani vai Losbergu,» es atbildu tik bezatbildīgam izteikumam, «tad varat rakstīt, par ko jums tīk, kaut par blusām uz mēness, bet ar patiesu literatūru tam sakara nebūs.» Kā redzat, viņš izdarījis vienīgi pareizo secinājumu — nerakstīt. Ar to protams, negribu teikt, lai visi sekotu Bēniņa piemērām, jo bez jaunākās, kaut vājas literatūras, kura reiz kļūs par vecāko un pētāmo, nevar pastāvēt Literatūras vēstures katedra.

Literatūras pētnieciskajā institūtā Bēniņa vēstuli atcerējās, kad tika sastādīti meti nākamo gadu zinātniskā darba plānam.

— Vai nevajadzētu papētīt Bēniņa lietu… — iesāka jaunākā no jaunākajām zinātniskajām līdzstrādniecēm, kurai bija paši modernākie zilganie un caurspīdīgie aceņu ietvari.

— Ē … tā nav «Bēniņa lieta» … tas ir … — jaunāko līdzstrādnieci pārtrauca direktors, blenzdams uz rakstnieku sarakstu zem galda stikla. — Tas ir …

Bēniņa fenomensl Jauns … tas ir — pilnīgi jauna parādība latviešu literatūrā.

Mums jau ir … tas ir … mums jau pēdējos gados ir Marģera Zariņa fenomens. Tas ir… tā ir parādība, par kuru nav absolūtas vienprātības, kāda ir par citiem rakstniekiem, — vai Zariņš taisa jokus vai taisa, tas ir… raksta nopietnību. Kā saka, neviens nezina, vai karalis ir vai nav pliks. Daži zina, bet nesaka. Tātad pastāv

Bēniņa fenomens.

Pāragrs sevis izsmēlums? Iekšēja emigrācija? Smags ražošanas konflikts ar izdevniecību?

Konflikts ģimenē, tas ir… konflikts jūtu dzīvē? Smadzeņu … tas ir … smadzeņu sifiliss? Nē, tā es neesmu teicis. Varbūt psihiska kaite kā Mopasānam? Es te saskatu vienu vai divas kandidāta disertācijas. Disertācijas vajadzīgas, citādi nogriezīs algu fondus.

Tika nolemts, ka divi jaunākie nekandidāti strādās pie tēmām «Armīns Bēniņš — negaidīts fenomens latviešu XX gadsimta otrās puses literatūrā tā ģenēze un struktūra» un «Armīna Bēniņa fenomena iespējamo seku prognoze uz rakstnieku rindu pieaugumu un poligrāfiskās rūpniecības attīstību».

Teātrī Bēniņš bija iesniedzis trīscēlienu lugu kurā aplūkoja sarežģīto frizieru kvalifikācijas jautājumu sakarā ar dažādajām vīriešu matbārdu modēm.

Galvenajam režisoram tika pavēstīts, ka Bēniņš brīvprātīgi izstājies no rakstniekiem un vairs neskaitās jauns rakstnieks. Tas Bēniņa lugas noraidīšanu padarīja vieglāku. Režisors gatavojās vienkārši pateikt: «Jūsu luga nav uzrakstīta pietiekami profesionāli, jo jūs vairs neesat profesionāls rakstnieks.» Šo labdabīgo režisora nodomu izjauca Bēniņi pats. Ienācis kabinetā, viņš klusi uz pirkstgaliem iezagās tumšākajā stūrī, bikli apsēdās un nolika plaukstas uz ceļiem, tā godbijību pret režisoru rādīt gribēdams, jo šai reizē bija nolēmis nestrīdēties. nepārtraukti glaimot, visur

piekrist režisora domām, pat ja tas Bēniņu nosauktu par muļķi. Teātra māksla prasa upurēšanos ne tikai no aktieriem, bet arī no autoriem.

Toties režisoram, kas pazina agrāk kašķīgo Bēniņu, šāda jēra izturēšanās šķita aizdomīga. Un, kad Bēniņš neparasti eļļainā balsī vēl pateica savu pirmo ilgi apdomāto glaimu: «Kā jūs, galvenais režisor, nācāt uz ģeniajām domām Vilkābeles lugu uzvest tā, ka pats autors to uzrakstījis?» — tad galvenais saprata, ka Bēniņš par viņa daiļrades principiem klaji ņirgājas.

Tādēļ režisors tikai nošņācās: — Jūsu lugu neizrādīsim, jo tā līdz šim nav uzvesta Azerbaidžānā un Uzbekijā, — piecēlās un atvēra logu, kaut neviens te smēķējis nebija.

Bēniņš, bez spļāviena nospļāvies, aizcirta durvis.

«Literatūras kritika nedrīkst būt bezzobaina,» reiz bija teicis ieverojams traktorists. Ne tikai tādēļ, bet arī tādēļ Literatūras pētnieciskā institūta darbinieki apmeklēja radošo darbinieku dispansera zobārstus. Ārstu uzgaidāmās telpas jau izsenis konkurē ar avīžu redakcijām, jo abās ieplūst svaigas ziņas. Vietejo ziņu jomā uzgaidāmās istabas redakcijas pārspēj: vai avīzēs nakamajā dienā bija lasāms, ka rakstnieka N. sievai naktī piemeties sarkanmatains puika, kaut laulātajam pārim mati melni kā Karļa Miesnieka jaunības gadu pašportretā; ka dzejnieces NN. romāniņš par laulības pārkāpšanas tēmu kā neaktuāls «noņemts

no ražošanas» utt. Tā dispansera galvenajam ārstam drīz kļuva zināms par Bēniņa nesaprotamo vēstuli, kā arī institūta direktora izteiktā varbūtība par rakstnieka Bēniņa garīgajām novirzēm.

— Jau dulns? Nevarētu būt — neviens viņa stāsts vēl nav pasaules standarta līmenī, — pie sevis bubinaja galvenais ārsts. — Tomēr jāpārbauda, — un izsauca Bēniņu uz «kārtējo veselības stāvokļa pārbaudi-dispanserizāciju».

Asins analīzes neatklāja nedz malāriju, nedz smadzeņu anēmiju. Tad Bēniņu noguldīja augšpēdus un pārbaudīja acs ābola iekšējo spiedienu. Pēc tam ieveda galvenā ārsta kabinetā.

Galvenais ārsts sēdēja nekustīgi un caur acenēm, kuras milzīgi palielināja redzokļus, ilgi blenza Bēniņā, kas naivām,

zilām acīm raudzījās pasaulē.

— Vai jūs vēl rakstāt? — dobji jautāja galvenais.

— «Kā es varu nerakstīt?» — jau tautas dziesmā teikts, — labsirdīgi atsaucās Bēniņš, kaut mazliet nervozi taustīja ne pēc modes šaurajās biksēs paslēptos kaulainos ceļus.

— Tātad jūs vēl rakstāt?

— Kaut kas jau jāēd ir.

— Tātad jūs rakstāt, lai ēstu? — galvenā,, draudoši pārjautāja.

— Es… jā. Es… nē — sieva un puika grib ēst!

— Jūs rakstāt, jo sieva un dēls grib ēst, — ārsts bezkaislīgi atkārtoja. — Tātad jūs nerakstāt tikai, kā saka, tikai lai izteiktu savus sabiedriskos, ētiskos uzskatus un tā tālāk?

— Tas ar, vai tad bez tā, bet kā es izteikšos, ja nebūšu paēdis? Vispirms stroganovs, tad dzejolis. — Bēniņš atguvās, jo saruna ievirzījās prātigās sliedēs. — Vai tad jūs te cauros zobus raujat sporta pēc? Jums arī gribas ēst. Šī atbilde ārstu pārliecināja, ka Bēniņam bēniņos viss kārtībā un institūta zinātnieki vienkārši ķersta tēmas disertācijām.

— Tad kāpēc jūs esot sacerējis vēstuli, ka vairs nerakstīšot?

— Neesmu aptaurēts — pēc fakultātes beigšanas taču citu neko neprotu kā tikai rakstīt. Varbūt vēl — aprakt un aplaistīt dzidrās ābelītes. Bet to jau prot katrs suns. Kas teicis, ka es tādu depešu rakstījis?

Galvenais ārsts izstāstīja par vēstuli

ar neviltoto parakstu, kur lielais «B» ūdenskliņģera lielumā un iebēra nobālušajam Bēniņam saujā zaļus graudiņus. — Dzeriet eleniumu! Mūsu dispansera praksē bijuši gadījumi, kad pēc eleniuma pat sirdīgiem dzērājiem otrā dienā Ir labs garastāvoklis.

Kur pēdēja laikā viņš bija parakstījies? Nekur, jo pat krājkasē naudas nebija vairs ne zārkam. Viens paraksts … tomēr pirms nedējas bija!

Bēniņš metās uz Pārdaugavu, kur Kalnciema ielā dzīvoja vecā koka mājā.

Drāzās tik ātri, ka pretvējš ar kuru cīnīties ir katra jauna mākslinieka uzdevums, norāva melno katliņu, kādu viņš nēsāja kā modernisma ārējo izpausmi.

Ieklupis virtuvē un izrāvis sievai no

rokām putu karoti, viņš iesaucās: — Sieva, kur mana pilnvara? — Pilnvara?

— šī nevainīgi iepleta acis.

— Vai neatceries, ka pagājušajā nedēļā, kad man no tās provinces avīzes, no pāķiem, kur drukāja manu stāstu, pienāca paziņojums par desmit rubļiem, ka tu tad teici, ka nauda vajadzīga tev — priekš jaunām biksēm, ka es to naudu nosēdēšot vīna skapī pie Rīgas viesnīcas restorāna, ka tu izņemšot pati, lai es tikai parakstoties uz baltas lapas, ka tu virsū uzrakstīšot pilnvaru un parakstu apstiprināšot savā, tas ir, manā bērnudārzā … — Bēniņš norunāja teikumu bez punktiem, it kā modernajos latviešu prozas paņēmienos vingrinoties.

— Ak par to pilnvaru. .. Vai aizgāji todien pēc karbonādes, kad tevi sūtīja?

— Nevarēju, jo tad man pārtrūktu domas pavediens par vienu nesaskaņotu rindu «Zils ,briedis melnā pļavā ēd suņi smadzenes…».

— Vai.es neteicu — ej lejā, uz stūra pārdod apelsīnus, stājies rindā!

— Kā tad es varēju iet — tai mirkli attīstīju ideju televīzijas lugai, kur autokatastrofās cietušie morgā pērk jaunas kājas …

— Vai uznesi no šķūnīša malku, kad tavam dēlam dupsis bija nosalis slapjos autiņos?

— Es… man … es iesāku rakstīt jaunā romāna virsrakstu!

— Par to virs tava paraksta uzsitu vēstuli ka tu vairs nerakstīsi daiļliteratūru, lai tev būtu laiks aiziet pēc karbonādes un pastāvēt pēc apelsīniem un varētu uznest

divus klēpīšus malkas.

— Sieva, literatūras vēsture tev to nepiedos!

— Labāk karbonāde nekā piedošana.

Ar sievieti, kura neveselīgos gaļas ēdienus vēru augstāk par literatūras nākotni, nebija vērts strīdēties. — Tad tie desmit rubli nav izņemti? Tagad tev tos neredzēt…

Armīns Bēniņš nosēdās, lai rakstītu paziņojumu jauno literatūras darbinieku apvienībai, ka pārdomājis un atkal rakstīs stāstus, dzejas un raidlugas.

— Tas Bēniņš nekāds labais nav, kur lai tagad grūž viņa grāmatu 1981. gada plāns jau sastādīts, — pēc jaunās ziņas saņemšanas gudroja izdevniecības redaktors.

— Tagad pie Bēniņa fenomena … tas ir… pie Bēniņa ķersimies tikai pēc viņa nāves. Nav ko riskēt: uzrakstīsim par viņu ko labu, bet šis pēc tam savārīs ziepes, — drūmi prātoja Literatūras pētnieciskā institūta direktors.

— Vai tad viņš tiešām bez rakstīšanas nevar iztikt? Uz augšu pasistais, — sirdījās jaunākā līdzstrādniece, kurai izputēja disertācijas tēma. — Es jau biju zinātniskajā komandējumā un, ko tu domā, uzzināju, ka Bēniņa vecmāmiņa iestājusies baptistos un baltā kleitā kristīta Rūjas upē. Viens onkulis tur pat atceras, ka pirms kristīšanas vējš sacēlis gaisā viņas lindrakus, un tas Rūjienā bijis pirmais striptīzs.

Bet Bēniņš pat lielās, ka esot

vienīgais no jaunajiem darbiniekiem, kuram pārbaudītas gara spējas.

literatūras dispanserā

Pirmo reizi redakcijā

No literāta bloknota Studējot žurnalistiku, prakses laikā strādāju NNB. rajona laikraksta redakcijā, jo šis laikraksts pēdējos divdesmit piecos gados ne reizes nebija kritizēts par nevērtīgām literārajām lapaspusēm.

— Rakstniecību kā svarīgu darbaļaužu audzināšanas līdzekli es arvien turu pats savas uzmanības centrā.

Palūdziet, lai ienāk, — man teica redaktors Zicāns, kad tika pieteikts jaunais autors, kurš nesen bija iesniedzis stāstu.

— Jūs palieciet, saruna noderēs praksei.

Varbūt pats kādreiz būsiet vismaz sienas avīzes redaktors.

Ienāca jaunais autors. Viņa kuplie mati, lai gan blondi, atgādināja divu pazīstamu latviešu dzejnieku matus, kaut arī šis rakstīja tikai stāstus. Uz autora «bītlenes» krūtīm ķēdītē karājās liels skārda medālis, kādus agrāk ugunsdzēsēji nēsāja pie savām misiņa ķiverēm.

Redaktors Zicāns, kaut iesirmiem, tomēr visiem matiem, vienā rokā stāstu, otru uz krustiem turēdams, sarunas laikā

staigāja pa kabinetu, tā ka sēdošais autors, lai saglabātu pieklājīgu un bijīgu pozu, no kuras varētu atkarāties stāsta liktenis, visu laiku grozijās ap savu vertikālo asi, it kā zem viņa atrastos skrūvējamais klavieru bucītis.

— Jūs šai stāstā rakstāt par mīlestību,— iesāka Zicāns. — Tātad pēc jūsu domām mīlestība ir laikmeta galvenā tēma?

— Par mīlestību rakstījis arī Blaumanis, — autors mundri atsaucās. — Literārajā pulciņā teica, ka jāmācoties no ievērojamiem autoriem.

— Hahā! Jūs meklējat atbalstu autoritātēs. Tad atcerieties — kā Blaumanis rakstīja par mīlestību! Ar skaidri jūtamu šķiru antagonismu! «Salna pavasarī». No vienas puses nabadzīga

meitene, bet tai pretī nostatīts vecs budža tipa izvirtulis bez zobu protēzēm. Bet kā jums?

— Biedri redaktor, mūsējie nevar tā rakstīt, jo tādu šķiru šodien nav. Un Blaumanis…

— Beidziet blaumaņot! — redaktors iebilda nepacietīgāk. — Kurā gadā esat dzimis?

— 1946.

— Bet Blaumanis 1863. Tātad līdzības ar jums itin nekādas. Tagad analizējam jūsu stāstu sīkāk. Un atrodam, pareizāk, bez mīlestības šai stāstā neatrodam kaut vienu svarīgu mūsdienu problēmu! Nu, piemēram… par dabas aizsardzību? Nav. Taisni otrādi — jūs rakstit: «Viņi atlaidis zālītē, kura bija tīra un maigi kļāvās pie vaiga kā zaļš, valgs

samta tērps.» Tā vietā, lai jūsu varoņi, jau stāsta ideja to prasa, kulturāli atgultos uz tahtas, sliktākajā gadījumi uz grīdas paklāja, jūs mudināt šos neapzinīgos ļautiņus valstīties pa nepļautu zāli. Kas notiks, ja šādai priekšzīmei sekos visa neprecētā pilsētas daļa? Kolhozs paliks bez siena. Lūk, kas notiks. Tāda būtībā ir jūsu attieksme pret dabas aizsardzību …

Labi, ja jau sākām par dabu, tad turpināsim. Mūsu laikrakstu lasāt?

— Visu, itin visu! — autors dedzīgi atsaucās, cerēdams, ka literārajai diskusijai atradis spēcīgu argumentu. — Līdz pēdējai rindiņai. Varu pierādīt!

Pēdējā numurā ceturtās lapaspuses piektajā slejā bija sludinājums: «Pazudusi raiba medību kucīte…»

— Jā, jā, bet tai pašā lapaspusē bija

arī plašs raksts par, precīzāk — pret malu medniecību. Nošauti trīs aļņi. Bet par tiem jums sirds nesāp. Stāstā pret malu medniecību — ne vārda. Ja neskaita vienu sīkumu. — Te redaktors Zicāns garšīgi iesmējās. Es gan sajutu, ka smieklu šaltij tūlīt sekos ģifts piliens. — To, ka jūsu varonis uz mīļotās kājas nositis klibu odu.

Bet ods taču nav jenots. Un vēlāk izrādās, ka odu arī sitis tikai tādēļ, lai būtu iemesls uzlikt plaukstu uz viņas kājas virs ceļa locītavas. Kaut arī mūsu laikraksta tai pašā lapaspusē uzmanīgs lasītājs vēl atradīs šodienīgu tēmu, kurai apzinīgs literāts pievērstos, bet jums tā diemžēl atkal paslīdējusi garām.

— Tai lapaspusē vēl bija par šahu un dambresti, bet es šahu nespēleju, un mums Rakstnieku savienības seminārā mācīja,

ka jāraksta par to, ko pazīst, — iebilda autors.

— Un mīlestību domājaties pazīstam? — labi sirdīgi iesmējās Zicāns.

— Tad šai ziņā jūs esat viens no nedaudzajiem pasaulē vai vismaz mūsu rajona.

— Es cenšos… nesen šķīros no sievas — autors mazliet apjuka.

— Tai lapaspusē bija ievietoti bēru sludinājumi! — Zicāns triumfējoši pacēla mīlestības stāsta manuskriptu. — Viens motociklists, kas gribējis izbraukt automobilim pa apakšu, un viens traktorists, kas pirms nāves mērījis pudeles un dīķa dziļumu. Bet būtībā tā ir satiksmes drošības problēma, saistīta ar cilvēku dzīvībām! Un jūs — tikai par sterilu mīlestību … Protams, arī mīlestību

var parādīt sabiedriskā griezienā, ja autors kaut kā liktu manīt, ka mīlētāji visiem spēkiem centīsies panākt dzimstības palielināšanos. Bet arī par to — ne vārda.

— Tas … tas jau bija jāsaprot, kad viņš nosita odu uz viņas kājas, un plauksta pēc tam palika tur… — autors, acis nodūris, murmināja.

— Ar tādu netiešu darbību par maz.

Naturālisms nav vajadzīgs — tā pietiek dzīvē, neievazāsim to mākslā —, bet ja ar vārdiem… tad stāsta varonis taču varēja savus nodomus dzimstības palielināšanā skaidri deklarēt, lai lasītājam nepaliktu nekādu šaubu! Lasītājam nav jāmin mīklas. Un tā paša laikraksta otrajā lapaspusē? Par sējas gaitu rajonā. Kas tai brīdī — darbība notiek maijā — varēja

būt svarīgāks par sēju! Bet jūsu stāstā?

— Ir! — Autors priecīgi palēcās un atkal apsēdās, lai varētu grozīt galvu līdzi redaktora tīģera gājienam pa kabineta būri. — Ir! Viņš, stāsta varonis, sapņodams par kopēju dzīvi, saka tā: «Mazs dārziņš, divas dobes, un mums būs divi tīrumi… Es pavasarī nopirku burkānu sēklas …»

— Hoho, hahā! — redaktors gandrīz ierēcās. —Burkāni! Desmit grami burkānu sēklas un sociālistiskā lauksaimniecība!

Burkānu dobe un simt hektāru liels kviešu lauks! Mīļais, tas ir absolūts mēroga trūkums. Bet bez plaša mēroga nav plašas literatūras. Burkānu dobes foto noderīgs ģimenes albumam brūnos dermatīna vākos, nevis laikmeta vēstures svinīgajiem sējumiem. Vispār — jūsu

varoņi pavisam nogrimuši savās sīkajās jūtiņās. Vāļājas pa zāli, košļā saldas smilgas un nemaz nedzird, ka turpat blakus sīkie huligāni aurodami gāž apkārt atkritumu tvertnes. Tāds gadījums bija aprakstīts tai pašā laikraksta numurā Arī sabiedriski svarīga tēma! Bet vai jūsu varoņi kaut ieminētos, ka gatavojas iestāties sabiedriskajos kārtības sargos?

Nē. Viņi tikai raugās, kā te teikts: «Kā vakara dziesna pamazām blondos matus krāso ziemas kviešu sarkanīgajā tonī. Un debesīs nemanot bija uzbraukuši Greizie Rati.» Ja jau jums tā patīk romantiķu atribūts — zvaigznes, var jau, aizliegts literatūrā nav nekas, izņemot kaitīgo; var jau arī zvaigznes, zvaigznes mūsu debesīs mirdz, bet tad tās vajag saistīt ar mūsdienīgu tēmu. Iespējams tas ir.

Piemēram — kosmiskā medicīna!

— Man ir, man ir! — Autors no prieka pacēla labo roku, it kā vēl sēdētu skolas solā. Viņš laikam iedomājās, ka šis jautājums būs tas salmiņš, ar kuru viņu no līdzšinējās nebūtības ievilks literatūrā. — Man rakstīts… kā viņš saka: «Tu redzi — Greizo Ratu astē ir trīs zvaigznes. Vidējai blakus tāda maziņa, maziņa …

Viduslaikos ārsti ar to pārbaudījuši redzi: kas mazo zvaigznīti saskatījis, tam redze normāla.»

Bet redaktors nožēlā pašūpoja dižmataino galvu. — Cienītais, ar Greizajiem Ratiem braukdams atkal esat grāvī: jūs neatšķirat astronomiju no kosmiskās medicīnas! Tad jau jūsu sarakstījumā pieminētās «mākoņu gaisa laivas», kurās blenž abi varoni, varbūt

nosauksiet par kosmosa kuģiem? Nē un vēlreiz nē. Stāstu, kurā nav skartas aktuālas rajona vai valsts tēmas, publicēt mati nav tiesību.

Nu gan autora galva nolūza uz priekšu. Zods ar sparu būtu iedūries kaklā pakārtajā medaljonā, ja bārda nedarbotos kā amortizators.

— To visu tikai romānā var dabūt iekšā… — viņš izdvesa.

— Nē! — Zicāns pasmaidīja, izbaudīdams nepārtraukto uzvaru, kādu sagādā diskusija ar jaunu autoru. — «Talantīgi — tātad īsi,» teicis Cehovs. īsts talants, nepaplašinot stāsta telpiskos ietvarus, tanī iedabūtu visu, par ko slimo mūsdienu cilvēks. Bet varbūt pats svarīgākais, kādēļ mēs no jūsu stāsta publicēšanas pagaidām atturamies, ir tas,

ka šis stāsts taču agrāk nekur nav publicēts…

Te redaktors pēkšņi apstājās un, rokas pacēlis, metās virsū autoram.

«Morāli autors taču jau satriekts,» man iešāvās prātā, «vai tad Zicāns atvēzējies to iznīcinās arī fiziski?»

Nē, Zicāris piederēja kaut karojošiem, tomēr humānistiem. Izrādījās, ka pēdējais arguments autoram trāpījis galvā ar interkontinentālās raķetes spēku; viņš nemākulīgi ģība un krita uz grīdas, kaut arī tur nekāda mīksta paklāja nebija, bet redaktors metās viņu noturēt uz krēsla.

Par abiem paģībušo iznesām gaitenī un atstājām redakcijas Sarkanā krusta pirmorganizācijas ziņā.

— Tagad Sarkanajam krustam būs par ko atskaitīties. Nevajadzēs atskaites

grābt no gaisa, — piezīmēja redaktors, atgriezdamies kabinetā pie tiešajiem pienākumiem. — Neizturīga, ļoti neizturīga ir literatūras jaunā audzē, — viņš nopūtās. — Pat patiesību nepanes.

Bet kas būtu literatūra bez dzīves patiesības? Tādi «literāti» spējīgi vizināties tikai pašu konstruētajās «gaisa laivās» pa firmamentu kā Pietūka Krustiņš… Saprotiet mani: es nedrīkstu iespiest negatavus darbus. Te es stāvu un citādi nevaru! — apsēzdamies redaktors cieti noteica.

— Tā esot teicis Mārtiņš Luters, — es piezīmēju.

— Nevar būt — es pats pirmo reizi tā teicu jau pagājušajā gadā, aizstāvot redakcijas budžetu. Tad no Lutera puses tā ir literāra zādzība. Lai! Suņi rej, bet

karavāna iet tālāk. Pārejam pie ikdienas darba!

Un mēs sākām apspriest laikraksta nākamā numura maketu, neparedzot tanī vietu negataviem un citur nepublicētiem darbiem.

Cilvēks skursteņa galā

No kāda ciema hronikas Kad no jaunās katlu mājas skursteņa parādījās dūmi, komisija pasludināja, ka objekts principā tiek pieņemts. Melnie dūmi diemžēl neizgaisa izplatījumā, bet krita atpakaļ uz zemi un komisijas locekļu baltajām apkaklītēm.

— Nekas… Varbūt taisni labi, jo…

kvēpi mūsu ciemam piešķirs industriālu izskatu un ar to mēs tuvosimies pilsētai, — sevi mierināja oficiālās komisijas locekļi un organizēti atkāpās pāri ceļam uz ciema padomi, lai sacerētu nodošanaspieņemšanas aktu.

Bet neoficiālā komisija, kura sastāvēja no mūrniekiem un kurinātājiem, sapulcējās pašā katlu mājā un nodošanupieņemšanu veica bez papīru smērēšanas.

— Bez pusstopa skurstenis nevilks.

Tas rakstīts jau Vecajā derībā, — paskaidroja mūrnieks Vabulis un noskaitīja pirmos trīs rubļus. Citi piekrita, un uz palodzes kā rudenīgas ozola lapas sakrājās dzeltenas rubļa zīmes.

Viens no mūrniekiem naudu nedeva.

— Esmu pirms nedēļas precējies un visu naudu atdodu sievai, — viņš paskaidroja.

— Ja nedod naudu, tu esi brīvmūrnieks, — bargi noskaldīja Vabulis. — Tad atstāj šīs telpas jo brīvmūrniekus vajā visā pasaulē. — Un nelaimīgo izdzina no siltās katlu mājas ziemas salā.

Paradis visur būt pirmais, Vabulis arī piedzērās pirmais, un pirmo viņu izvadīja svaigajā ziemas gaisā tūliņ pēc tam, kad Vabulis gribēja pārbaudīt, vai manometri rāda pareizu spiedienu, un, vienu noskrūvējis, pats grasījās pūst sutas katlā.

Sava dzīvokļa durvis pavēris, sarūgtinātais Vabulis tūdaļ vaicāja sievai: — Kur mans goda raksts?

— Cik dažādi gan dzērums izpaužas: cits raud, cits prasa goda rakstu … — sieva brīnījās un turpināja plucināt vistu.

— Es… nemaz neizpaužos! Man vienīgajam no brigādes nereibst galva, un par skursteņa spices uzmūrēšanu man apsolīja goda rakstu. Un šodien celtniecības priekšnieks teica, ka goda raksts jau atvests uz mājām. Rādi šu!

— Dzeršana mūsu valstī ir vienīgais arods, kuram nav paredzēti goda raksti. Ej gulēt!

- Neiešu! Paņemšu bisi un šaušu krāsnī! — Un Vabulis steberēja uz istabu, kur virs gultas patiešām karājās bise.

— Kaimiņi, palīgā, Mārtiņš taisās šaut skurstenī! — iekliedzās Vabuļa sieva un, paplicinātās vistas kaklu saujā turēdama, izmetās gaitenī.

No blakus dzīvokļa izdrāzās traktorists Ceikulis, vīrs plats kā šķūņa durvis, un, tik pārbiedētu sievieti

redzēdams, arī izbijās.

— Ko? Šaus skurstenī? Traks, vai, sagāzīs skursteni, un tad mēs tagad ziemā nosalsim. Ej ārā, šauj gaisā, bet tikai bez bises! — Un kaimiņš ar spēcīgu roku Vabuli izvadīja pagalmā.

Aiz Vabuļa aizkrita slēdzene, un viņš atradās vienatnē ar dabu, aci pret aci ar savu malkas šķūnīti. Vabulis iegāja šķūnītī un norunāja monologu par atriebību. Lai runāto atcerētos, viņš saplēsa «Prīmas» paciņu un uz baltās puses pierakstīja galvenos punktus. Pēc tam uzģērba vairākus sadriskātus vatniekus un izdzēra pusi no dzelzs rezervju pudeles, kuru glabāja paslēptu pelnu spainī. Rūpīgi sasējis ausaines saites, viņš devās atpakaļ uz katlu māju. Šoreiz Vabulis durvis nevēra, kaut aiz tām skanēja skumji

dziedāta «Mežrozīte», bet piegāja pie skursteņa, katlu mājas galvenās sastāvdaļas, jo to pats bija mūrējis.

Vabulis pieķērās pie skurstenī iemūrētajiem kāpšļiem un sāka kāpt uz debesīm. Pirmie desmit kāpieni gāja tīri veicīgi, bet tad viņš sāka guģoties.

— Pretvējš … nebūtu bijis vējš pretī… Kāpēc es tos kāšus mūrēju tik tālu citu no cita? … Pats vainīgs. Nekad neesmu pratis dzīvot… Pa septiņi ķieģeļi kāsis. Katrs ķieģelis septiņi centimetri biezs. Labi, ka galva skaidra un varu sareizināt. Septiņi reiz septiņi — piecdesmit trīs, nē… piecdesmit seši!

Divas zābaku zoles — divi centimetri, tas klāt, tad katrs kāpiens piecdesmit deviņi centimetri. Es taču tos kāšus varēju iespraust pa… trim ķieģeļiem. Trīsreiz

septiņi — trīsdesmit .septiņi. Un pretvējš — mūrējot par to nemaz neiedomājos…

Tomēr tai pašā dienā Vabulis bija ticis augšā un rāpus turējās uz skursteņa malas. Šo mirkli pa logu pamanīja oficiālā nodošanas-pieņemšanas komisija un defektu labošanas apakškomisija.

— Cilvēks nelaimē! — ciema priekšsēdētājs pietrūkās kājās.

— Vai slīkst? Upē Iedus biezs, nevar būt, — šaubījās dabas aizsardzības pārstāvis.

— Daudz sliktāk — cilvēks uz skursteņa!

Visi nekavējoties devās uz nelaimes vietu. Vabulis pa to laiku jau bija paspējis uzslieties stāvus un draudoši līgojās līdzi vējam.

Augstajā komisijā ietilpa dažādu resoru pārstāvji ar dažādiem raksturiem.

— Ja kritīs, sagāzīs katlu māju, — šausminājās ciema priekšsēdētājs, jo viņam bija jāatbild arī par apkurināšanu.

Celtnieku priekšnieks bija aukstasinīgāks. — Pazīstu — tas ir mūrnieks Vabulis. Izslējies kā Tālavas taurētājs.

— Nepļāpājiet — Tālavas laikmetā vatnieki vēl nebija izgudroti, — viņu norāja dabas aizsardzības pārstāvis.

— Vabuli, kāp zemē, dod tauri! — nerimās celtnieku priekšnieks.

— Taures man nav, un zemē nekāpšu, jo gribu izdarīt pašnāvību! — Vabuļa balss skanēja ļoti apņēmīgi, un pats viņš saliecās uz priekšu valdošo ziemeļrietumu vēju virzienā.

— Glābt!… — izdvesa trauslā divdesmitgadīgā ciema feldšerīša un aizvēra acis, it kā glābšana uz viņu neattiektos, un pati taisījās ģībt.

— Nenokritīs! Vabulis nav pirmo reizi ar pīpi uz skursteņa, — celtnieks mierināja, feldšerīšu balstīdams.

— Es nenokritīšu, bet nolēkšu! — atskanēja no izplatījuma.

— Ugunsdzēsēji, kur ugunsdzēsēji ar tīkliem krītošo uzķeršanai? — sauca dabas aizsargs.

— Ugunsdzēsēji ir šeit visapkārt, mēs visi esam brīvprātīgie ugunsdzēšanas atbalstītāji, — paskaidroja ugunsdzēsēju pārstāvis, — bet tīklu mums nav, ir tikai ūdens mucas. Ar tam jau nevarēs uztvert.

Viņš nepratīs tik precīzi nokrist.

— Es lēkšu zeme! — Vabulis pacēla

rokas, bet vatniekos ievīstītas tās izskatījās pēc salauztiem spārniem.

— Nelec, mazliet pagaidi! — sauca milicis un griezās pie priekšsēdētāja. — Es nedrīkstu pieļaut, ka manā iecirknī izdarītu pašnāvību! Vispirms tas būtu pret sabiedriskās kārtības noteikumiem …

— Un pret atskaiti arī, — piebilda celtnieks.

— Nevis pret atskaiti, bet pret cilvēcību, biedri celtniek! Tādēļ jārīkojas operatīvi. Cik augsts ir dūmenis? — milicis jautāja celtniekam.

— Sešstavu mājas augstumā — astoņpadsmit metru.

— Un jūs, biedre feldšere, dodiet atsauksmi kā medicīniskais personāls: kas notiks, ja Vabulis pārvietosies no astoņpadsmit metru augstuma uz zemi?

Feldšerišai tas skolā nebija mācīts, un viņa apjuka. — Skatoties… kā krīt.

— Ja viņš planēs kaut ar dibenu pa priekšu — no Vabuļa paliks slapja vieta, — prātoja ciema priekšsēdētājs.

— Tad mūsu pienākums viņu dabūt zemē bez krišanas, — stingri noteica milicis un kliedza uz skursteni: — Biedri Vabuli, lūdzu, kāpiet zemē normāli, atbilstoši… ielu satiksmes noteikumiem.

— Nē!… Dzīvu rokā jūs mani nedabūsiet. Un, ja kāds mēģinās kāpt, lai ķertu mani aiz kājām, tad kritīs divi uzreiz.

— Stāvot noguris, Vabulis nometās rāpus, un feldšerīša atkal aizvēra acis.

— Aiziešu pēc pārsienamajiem, — atguvusies viņa teica.

— Ja nolēks, te nebūs vairs ko pārsiet, palieciet vien.

— Varbūt pagaidīsim — augšā ir auksts, kad būs nosalis, kāps zemē sildīties, — celtnieks ierosināja.

— Nevar, aukstumā sastings rokas, nenoturēs kāpšjus un nokritīs uz jumta. Un jumtu ielauzīs, — nepiekrita ciema priekšsēdētājs.

— Tad gan nevar, jumts patiešām var ielūzt, — steigšus piekrita celtnieks.

— Zināt, tagad vajadzētu stipri kurināt krāsni, — ierosināja dabas aizsargs. — Kā jau aktā atzīmējām, dūmu ķērāji neko neķer. Pirmkārt — Vabulis nesastings, otrkārt — viņš tos dūmus neizturēs. Valmierā un Cēsīs no dūmiem nobeigušies vairāki kovārņi. Mums bija apkārtraksts.

— Jā, jā, taisīsim dūmus! — feldšerīša atplauka un pat sasita plaukstas.

— Bunkurā ir tikai divas tonnas ogļu, un, ja tās caur skursteni izgrūdīs tūlīt, būs sūdzības par aukstiem dzīvok|iem, — raizējās ciema priekšsēdētājs.

— Biedri, kas ir divas tonnas ogļu un viena sūdzība pret cilvēka dzīvību! — iesaucās ugunsdzēsējs.

— Mēs, ugunsdzēsēji, aplenksim katlu māju un pa maiņām metīsim ogles krāsnīs, jo ugunsdzēsēji nekad nedrīkst būt pasīvi.

Iztika bez ugunsdzēsējiem. Kad celtnieku priekšnieks katlu mājā izskaidroja, ka Vabulis skursteņa galā salst nost, kurinātāji un mūrnieki grāba liekšķeres. Jau pēc minūtes skursteņa gals atgādināja vulkānu izvirduma laikā. No melnajiem dūmiem un dzirkstēju spieta reizumis parādījās Vabuļa galva kā varoņa portrets sēru rāmī. Vabulis pats

pārvietojās pa galotnes četrstūri, tīrāku gaisu neklēdams. Bet ciems tai brīdī ieguva pilnīgi industriālu seju.

Kad pēc stundas ogles bija gandrīz cauri un no kaimiņu ciema telefoniski apjautājās, kas pie viņiem degot, vai ilgi degšot un vai nevajagot ugunsdzēsējus palīgā, kurināšanu pārtrauca.

Bet no pēdējā dūmu mutuļa atskanēja biedinošs klepus: — Es zemē nekāpšu, bet lēkšu. Uz galvas.

— Jā, atcerējos, tikai par vēlu: Vabulis taču nosmēķē divas paciņas «Prīmas» dienā. Dūmi viņam nekaitē tāpat kā odzei pašas inde, — nopūtās celtnieks.

— Es gribu lēkt zemē! — Vabulis nepacietīgi iekliedzās un atkal sāka šūpoties līdzi vējam.

— Nelec, vēl pagaidi, izdomāsim!

Tikmēr turies pie zibeņnovedēja!

— Lai mani nosper zibens? Nē, dzīvība ir mana, kritīšu pats.

— Turies droši, pēdējos piecdesmit gados janvārī tikai vienu reizi bijis zibens, — dabas aizsargs citēja statistiku.

— Neturēšos. Brīdinu pēdējo reizi.

Tagad visa atbildība gulstas uz jums, jo esmu piedzēries! Ņemiet vērā, ka esmu piedzēries!

To dzirdot, komisiju pārņēma liels satraukums.

— Ja piedzēries, tad lieta jāņem divkārt nopietni! — brīdināja ciema priekšsēdētājs. — Viena pašnāvība var no ciema novirzīt daudzus tūristus, kuri paredzēti nākamajā piecgadē. Un skurstenis var kļūt par kapa pieminekli…

— To nedrīkst pieļaut — piemineklis

tad būtu augstāks nekā prezidentam Kenedijam. Nebūtu pieklājīgi, Amerika var protestēt, — piekrita bas aizsargs.

— Biedri, cilvēks visu laiku salst, — atgādināja feldšerīša, kurai arī pašai aukstums taustīja zeķbikses. — Drīzāk!

— Bet… mēs taču neesam painteresējušies par pašnāvības motīviem!

Tie droši vien slēpjas tepat mūsu apkārtnē. Novēršot motīvus, novērsīsim pašnāvību! — iesaucās milicis.

— Jā, jā, meklēsim motīvus! — visi piekrita — Biedri Vabuli, es kā ciema priekšsēdētājs oficiāli jautāju — kādēļ jūs gribat izdarīt pašnāvību?

Vabuļa atviegloto nopūtu un kluso piezīmi «Beidzot pielēca gan!» viņi nesaklausīja, toties dzirdēja žēlo

kliedzienu: — Mani, darba cilvēku, izdzina sieva. Man nav kur palikt, tādēļ lēkšu zemē …

— Vai es lai traka sievieša dēļ zaudētu ceturtās kategorijas mūrnieku? Nē.

Milicija — rīkojies! — celtnieks spārdījās, bet milicis jau bija prom.

Pēc pāris minūtēm milicis ar Vabuļa sievu pusteciņus atgriezās laukā, kurā cīnījās par cilvēka dzīvību. Pa ceļam milicis situāciju bija izskaidrojis sievai.

Sieva vēl turēja rokā putu karoti, ar ko bija smēlusies pa vistas buljonu. Pie viņas tūlīt griezās ciema priekšsēdētājs.

— Sabiedrības vārdā lūdzu paziņot vīram, ka jums nav iebildumu, ja viņš atgriežas savā pierakstīšanās vietā, tas ir — jūsu dzīvoklī.

Sieva, pametusi skatienu uz dzīvesbiedru, ievēroja, ka tas jau noliecies uz priekšu… Sirds vi ņai salūza žēlabās…

— Mārtiņ, kāp zemē… es tev došu vistas buljonu…

— Un neteiksi, ka esmu piedzēries?

— Tu nemaz nedzer vairāk kā citi!

Kāp zemē, buljons atdzisīs.

— Un iekšā laidīsi?

— Līdz mūža galam…

Visi atviegloti uzelpoja. Bet Vabulis no kabatas izvilka kaut kādu sarkanu gabaliņu. Tā bija saplēstā cigarešu kārbiņa, kuras balto pusi Vabulis pats pirmīt bija aprakstījis.

— Pārvaldes priekšnieks man solīja un neiedeva goda rakstu. Man kājas stingst, un es vairs nevaru nostāvēt…

Glābiet drīz! — Vabulis atsēdās, kājas ielaidis skurstenī, draudēdams ar atmugurisku kritienu.

Komisijas skatieni tūlīt pievērsās celtnieku priekšniekam un ar katru mirkli kā lietus mākoņi kļuva smagāki. Tie pauda neslēptu pārmetumu. Pirmais ierunājās ugunsdzēsējs: — Klausies, Imantiņ, kādēļ jūs viņam nedodat goda rakstu, ja reiz solījāt?

Cilvēks strādā, pūlas … Man tu goda rakstu iedevi.

— Tev… Tu, kaut vai netieši, bet palīdzi celtniecībā, jo bez tevis kā ugunsdzēsēja lietpratēja mēs nevarētu nodot nevienu objektu.

— Labi, bet bez Vabuļa nebūtu paša objekta! Tu jau mūrēt neproti. Un ievēro taču — viņš ir piedzēries! Un raugies —

uz pašas malas. Tur jau nenosēdēs labākais Indijas faķīrs. Kas ir viens goda raksts pret cilvēka dzīvību! Papīrs pret cilvēka dzīvību! Aiz papīriem tu neredzi cilvēku …

Celtnieks paraudzījās apkārt un saprata, ka atbalstu komisijā neatrast, jo visi kvēli vēlējās glābt Vabuli. Un, kad vēl Vabuļa sieva pacēla putu karoti un teica: — Būs vai nebūs! — celtnieks padevās.

— Izgādāšu. Rajons mūsu pārvaldei paredzējis divus goda rakstus. Vabulis dabūs. — Un, rokas mutei pielicis, viņš kliedza uz augšu: — Tagad tu vari kāpt zemē, goda raksts būs, kad es tev saku liecinieku klātbūtnē.

— Pareizi darījāt, biedri. Morāli stimuli stimulē … arī pret alkoholismu, —

atviegloti nopūtās feldšerīša. — Ka tikai nebūtu apsaldēti kāju pirksti vai deguns…

Es pati neprotu amputēt. Drošības dēj izsaukšu ātro palīdzību… — Un viņa aizsteidzās pie izpildkomitejas telefona.

— Mārtiņ, mīļais, tagad gan kāp zemē, buljons galīgi atdziest, — iekliedzās sieva.

Bet Vabulis no sēdus stāvokļa pārgāja guļus stāvoklī — uz skursteņa malas izstiepās garšļaukus, tā ka krēslā viņa ķermenis saplūda ar skursteņa kontūrām. Tikai sēdvieta pacēlās augstāk par apvārsni.

— Mārtiņ, celies augšā! Ļaudis, glābiet! — izmisumā kliedza Vabuļa sieva, it kā citi nezinātu, ka viņas vīrs glābjams, turklāt drīz.

— Nav nozīmes kāpt zemē, ja nav

kur palikt … — zemē palicēji pēdīgi saklausīja no augšējās pasaules.

— Nāc uz mājām, es izņemšu no skapja silto ķīniešu segu! — vilināja sieva.

— Kājām vairs nevaru aiziet…

— Tev taču ir motocikls. Mēs atstumsim! — piesolija viens no kurinātājiem, kuri ogļu trūkuma dēļ stāvēja ap tukšo skursteni.

— Nedzeniet motociklu, ar motociklu nedrīkstu, vakar milicis atņēma brīvības.

Tagad visi pievērsās milicim, kurš vainīgi nodūra acis.

— Viņš bija iereibis …

— Vai viņš streipuļoja? — noprasīja ciema priekšsēdētājs.

— Nē — viņš sēdēja uz motocikla.

— Kā tad tu zini, ka viņš bija

iereibis?

— Viņš smaržoja pēc spirta.

— Vabulis no rīta dzina bārdu un mazgājās ar odekolonu «Rudens asaras», tur tā spirta smaka,— ātri kā no grāmatas nobēra Vabuļa sieva.

— Vai stobriņā viņš pūta? — neatlaidās ciema priekšsēdētājs.

— Dzērāju daudz, stobriņu maz… — nopūtās milicis.

— Jūs varējāt viņu atvest pie manis uz ekspertīzi! — iejaucās feldšerīša, kura bija izsaukusi no rajona ātrās palīdzības brigādi nosaldēto kāju amputēšanai.

— Aleksandr, tu taču redzi, ka deguns man vēl pašam, spirtu no terpentīna atšķiru, — milicis bildināja priekšsēdētāju.

— Milicija nebalstās uz miliču

deguniem, bet uz kriminālās zinātnes sasniegumiem, — priekšsēdētājs atcirta.

— Tu pret biedru Vabuli neesi bijis objektīvs.

— Bet vakar viņš pats nemaz nešaubījās, ka pilnā, tikai teica «Velns, ka reiz uzrāvos!» un tiesības atdeva labprātīgi.

— Atdeva, ņemot vērā pārsteiguma momentu, — paskaidroja dabas aizsargs.

— Ja mani pēkšņi uz ceļa apturētu milicis ar pistoli pie sāniem, es uz pieprasījumu atdotu ne tikai tiesības, bet arī maku.

— Ja Vabulis nokritīs, kas man mūrēs augstos skursteņus? Jūs mūrēsiet?

Plānu gribat man noraut? Vai valsts plāns priekš jums likums nav? — stingri noprasīja celtnieks.

— Ir, bet iereibis vadītājs —

potenciāls slepkava, — aizstāvējās milicis.

— Bet pats jūs drīz kļūsiet nevis par potenciālu bet par īstu slepkavu, ja jūsu dēļ bojā aizies cilvēks, — uzbudinājās feldšerīša.

— Es jūtu, ka strauji slīdu uz leju…

— no augšas atskanēja uzmudinošs sauciens.

— Glābiet! Jums kabatā būs braukšanas tiesības, bet man nebūs vīra …

— Vabuļa sieva ieraudājās.

— Ņemiet, — teica potenciālā slepkavībā apvainotais milicis, portupejā sameklēja apdriskātu vadītāja apliecību un atdeva to Vabuļa sievai.

— Mārtiņ, tiesības man rokā! — Sieva izslējās kā brīvības statuja, tikai lāpas vietā vicināja tiesības.

Vabulis vispirms palika galvu pāri skursteņa malai. Lai gan pat vanaga acs nespētu saskatīt, vai sievai pirkstos vadītāja vai buku šaušanas tiesības, viņš ticēja cilvēku godīgumam un slējās stāvus.

Tagad visi ar aizturētu elpu sekoja notikumiem skursteņa galā. Pietika taču ar vienu greizu soli, un … ātrās palīdzības mašīna pārvērstos bēru mašīnā. Šie kvēlās un neviltotās labvēlības skatieni laikam saturēja kādu dzīvinošu strāvu, kura pa zibeņnovedēju sasniedza Vabuli, jo viņš, nometis sarkanu papīriņu, nometās rāpus precīzi kāpņu pusē un ar pēdu sataustīja augšējo kāpsli. Un tad lēni kā dresēts lācis kāpa lejup, galvu uz vienu un otru pusi svaidīdams un zemes attālumu vērtēdams.

— Glābts! . .. Slava padomju milicijai! — jūsmīgi izsaucās feldšerīša,

jo kaut ar koka kāju, Vabulis tomēr paliks dzīvs.

Bet milicis, paņēmis nokritušo papīriņu, konstatēja, ka tā ir saplēsta «Prīmas» kārbiņa, uz baltās puses izlasīja «Sievva», «Prikšnieks», «Milics» un sāka intensīvi domāt, ko šie šifrētie vārdi varētu nozīmēt.

Beidzot Vabulis stāvēja aci pret aci ar komisiju un sievu. Šūpodamies kā jūrnieks pēc brauciena pa gaisa okeānu, kājās viņš noturējās. Maz gan no Vabuļa paša bija redzams — tikai plaukstas lieluma sejas daļa ap degunu, jo pārējo Vabuli sedza vatēti apģērba gabali, ausaine un milzīgi filca zābaki.

— Mārtiņ … — sieva nevarīgi iešņukstējās, un viņai no uztraukuma nebija spēka pat vīru apkampt, tādēļ viņa

apkampa feldšerīšu. Bet feldšerīšai bija nepieciešams pārbaudīt, vai kaut kas nav apsaldēts, tādēļ viņa, izdomājusi gadījumam piemērotu saukli, pirmā paspēra soli uz izglābtā pusi.

— Apsveicu ar atgriešanos dzīvē!

Jūs esat nosalis ..

Te nu Vabulis izdarīja vienīgo, toties izšķirošo kļūdu savās reibinoši augstajās pašmocekļa gaitās. Vabulim, kā visi sagaidīja, tai mirklī vajadzēja nespēcīgi sabrukt sniegā, no aukstuma skaļi klabināt zobus un klusi dvest: «Pateicos, biedri, to mūžam neaizmirsīšu . ..» Tad viņu no aukstās nemaņas modinātu sievas karstie skūpsti un feldšerīšas adatu dūrieni, sirds līdzekļus ievadot. Apkārtstāvošie sāpīgi klusētu, domādami, ka arī viņi atcerēsies brīžus, kad cīnījās par cilvēka dzīvību.

Bet Vabulis skaļi un dobji iesmējās.

— Es un nosalis! Visu mūžu strādāju uz skursteņiem. Kas visvairāk salst?

Krūtis salst, tādēļ man apakšā otrs … — Viņš nosvieda vatnieku. Atklājās otrs vatnieks, kurš bija apvilkts otrādi, ar pogām uz muguru. — Un jūs jau tā svēpējāt, ka augšā nevar ķieģeļus ar pliku roku ņemt. Labi, ka man bija dubultcimdi.

Sieva, dod braukšanas brīvības, lai varam pūst uz mājām. Un rīt lai goda raksts būtu klāt! — Te viņam uznāca žagas. —Pu… pudeli alusl — Un izglābtais meklējoši paraudzījās apkārt.

To labie ļaudis nepārdzīvoja. Lai nebūtu jādod alus, visi vispirms sagrūda rokas kabatās. Feldšerīša, no kauna seju ar rokām aizsegusi, aizskrēja uz ātrās palīdzības mašīnu.

Redzēdams, ka alu no šiem skopuļiem neizspiedīs, Vabulis prasīja ko lētāku.

— Ja nav alus, tad, priekšniek, brauksim uz kantori pēc goda raksta. Vai tev blanku trūkst!

— Pigu tu dabūsi! Uz blankas uzrakstīšu rājienu par dzeršanu darba laikā! — Celtnieku priekšnieks pat nospļāvās un, būtībā arī sakaunējies, devās uz izpildkomiteju, lai turpinātu katlu mājas nodošanu.

Celtniekam sekoja dabas aizsargs, pie sevis bubinādams: — Psiholoģiju nezinām … Normālo māca, dzērāja psiholoģiju nemāca. Bet vajag, citādi nevar strādāt ar cilvēkiem …

Milicis pēc amata darba laikā nokaunēties nedrīkst. Tādēļ viņš uzlika

stingru plaukstu Vabuļa ar diviem vatniekiem polstētajam plecam.

— Vabuli, jūs esat arestēts par sīko huligānismu. Brauksim uz atskurbtuvi.

Pilsone Vabule, lūdzu, atdodiet man augšminētā pilsoņa vadītāja apliecību.

Tad Vabulis bija liecinieks kaut kam neticamam: sieva bez vilcināšanās viņa sūri grūti atdabūtās tiesības atdeva milicim … »Ņemiet un neatdodiet tam plencim.

Vakar nobrauca vistu .. . Un lieciet viņu tuptūzī, lai izguļas uz dēļiem, tad zinās, cik mājās gulta mīkstai — Pagriezās un ar putu karoti rokā izzuda krēslā, kurā jau iezīmējās silti dzeltens gaismas laukumiņš — Vabuļu guļamistabas logs. Šo logu redzot, Vabulis juta, cik noguris pēc šis smagās darba dienas, un

arī spēra soli uz to pusi, teikdams: — Sieva, arī tu esi iestājusies milicijā …

Bet milicis Vabuli pieturēja. — Stop! Es teicu — šovakar uz atskurbtuvi.

Tad jūs te ķēpāsiet ātro palīdzību.

— Un pareizi darījāt, ka saucāt ātro palīdzību. Vai par cilvēku ir jācīnās vai nav?

— Iesim. Iesim cīnīties. Nomazgās tevi tīrū, varēsi līdz rītam lasīt avīzes. — Un milicis neatturami stūma Vabuli uz ceļa pusi, kur jau gaidīja dīvains auto ar nehigiēniski maziem lodziņiem.

Iedams uz šo limuzīnu, Vabulis žēlojās: — Kam tagad lai tic — sieva piekrāpa, priekšnieks piekrāpa, milicija piekrāpa … Jūs man atņēmāt dārgāko — ticibu cilvēkiem. Tagad vediet kaut uz

atskurbtuvi, negribu dzīvot starp krāpniekiem. Negribu atgriezties ģimenē, jo arī sieva iestājusies milicijā…

Apmeklējiet lekcijas

Nereāls notikums Vietējās Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības dabas un pretnikotīna sekcijas brīvprātīgais vadītājs, uzvārdā Nelsons,

pulksten septiņos no rīta devās uz pakalpojumu kombinātu, lai pulksteņlabotājiem pirms darba sākuma nolasītu lekciju par tēmu «Vai dievs cēlies no akmens vai akmens no dieva».

Nelsons kā parasti bija ģērbies nocenoto preču veikalā pirktā zilbaltsvītrainā uzvalkā. Plecus sargāja tādi polsteri, ka uz tiem varēja nest dzelzceļa sliedi — nelūztu ne plecs, ne polsteris. Ne jau aiz skopulības, bet aiz tālredzības Nelsons iepirkās šai veikalā: neviens tad nevarēja pārmest aklu skriešanu modei pakaļ, bet modes, kā zināms, sadalās pareizās un nepareizās.

Turpretī viss nemodernais, tātad nocenotais, ir stabila estētiska kategorija.

Ejot garām kādai jaunceltnei, viņš izdzirda skaļu: — Velns tāds, nu būs

zilums …

Nelsons apstājās. Jauns puisis ar vienu plauktu spaidīja pauri, bet otrā turēja apmēram pusķieģeli.

— Jūs izteicāties nepareizi, — Nelsons piezīmēja. — Dieva nav. tātad nav arī velna. Ja nav vielas, nav arī antivielas.

— Bet šitas. kurš tikko uzkrita man uz galvas, — vai tas nav velns? — Puisis dusmīgi svieda pusķieģeli pret zemi.

Tā kā jaunceltnē un uz sastatnēm neviena vēl nebija, notikums Nelsonam šķita visai dīvains. Kas metis? Kādēļ kritis cietais priekšmets?

Pagāja pusstunda, kamēr, visu noskaidrojis, Nelsons ieradās pie pulksteņlabotājiem uz lekciju.

Atkārtoju Nelsona stāstu.

— Tatad puisim uzkritis pusķieģelis.

Kā katrai parādībai, arī pusķieģeļa sadursmei ar pieri ir savs cēlonis. Celtnē neviens nestrādā. Tātad kritiens vai sviediens it kā noslēpumains, bet, kā māca milicijas zinātne, katrs noslēpums ir atrisināms. Attiecībā uz cilvēku cēloņi sadalāmi divās grupās. Vieni slēpjas apkārtnē. Piemēram, slapja malka ir aukstas istabas cēlonis. Otri meklējami pašā cilvēkā. Piemērs te būtu — galvas sāpes paģirās, jo cilvēks alkoholu lietojis pats, ar varu tikai mazam bērnam putriņu mutē lej.

Vispirms izmeklēju ārējos cēloņus.

Mums ar jaunekli sarunājoties, ieradās arī būvgrupa. Jautāju, vai šī ēka, no kuras atdalījās ķieģelis, tiek celta pēc arhitektu izstrādāta un apstiprināta projekta. Jā, man

atbild, šoreiz ceļam pilnīgi pēc projekta.

Nosvītrojām atkritumu šahtas virtuvēs, ventilācijas caurumus, telefona kabeļus un dūmu ķērājus un cieši pieturamies pie atlikušā projekta un būvējam pareizi.

Labi. Ēkas nepareizība atkrīt. Tālāk jautaju — vai ēku nodos termiņā. Tas, redzat, svarīgi: vai nenotiek šturmēšana, vai nebūvē pa roku galam.

Jā, atbild būvgrupas vadītājs. īrnieki mājas atslēgas saņems noteiktā termiņā.

Tai pašā dienā, kad mums tiks iesniegts defektu akts, kurus apņemsimies pēc nodošanas likvidēt.

Labi. Šai ziņā tātad viss normāli, šturmēšana nenotiek.

Te man iešaujas prātā: vai tikai zem jaunās mājas zemes dzīlēs nevirzās kāda magnetizēta ūdens ādere. Kā rāda mūsu

dabas biedrības novērojumi, pat stārķi nerīko savas ligzdas kokos, zem kuriem atrodas ūdens āderes. Vai tikai magnētiskās parādības nav atgrūdušas pusķieģeli no mājas sienas?

Dabas un pretnikotīna sekcijā reģistrēti visi tie nesodītie pilsoņi, kuriem ir spējas virs attiecīgās vietas, tas ir, virs ūdens āderes, noliekt rīkstīti. Tas mums vajadzīgs, lai finansu nodaļa no viņiem tāpat kā no šuvējām varētu ievākt attiecīgo nodokli, jo vairāki pilsoņi, izmantodami no dabas bez maksas iegūtās spējas, ar tām spekulē, ņemdami atlīdzību par ūdens āderes uzrādīšanu ne tikai naudā, bet arī graudā, lai slēptu ienākumus.

Atvedām vienu attiecīgu pilsoni. No personiskiem līdzekļiem izmaksāju pudeli alus, un viņš, acis aizsējis, ķērās pie

darba.

Nē. Rīkstīte uz zemi neliecās, jo rīkstītes vadītājs nezināja, vai mums ūdens vajadzīgs vai ne. Labi. Ādere kā cēlonis atkrīt.

Paga, man iešaujas prātā — vai nevarētu būt zemestrīce? Kaut tāda, kura apgāž tikai puķu podu, tomēr zemestrīce.

«Dabas kalendārā» tādas aprakstītas ir.

Kaut prese par to klusē, tādas notiek arī šodien pie mums. Par to pārliecinājos personiski, pavasari braucot pa Cēsu un Valmieras ielām, kur asfalts loti sakrunkojies.

Izsekojām tuvējās ietnes un ielas.

Zemestrīce noteikti radītu plaisas, kaut niecīgas, kādas redzamas uz melnām kurpēm pēc desmit gadu valkāšanas. Nē, asfalts vesels un gluds, tanī manāmi tikai

parastie zemasfalta reljefa viļņi. Tātad zemestrīce cēlonis pieres un ķieģeļa sadursmei nav. Labi.

Domāju tālāk un jautāju — vai tai brīdī garām negāja sieviete minikleitā? Ir taču autoinspekcijā atzīmēts, ka vairākas autokatastrofas radušās, kad vadītājs pievērsis uzmanību … uzmanību … nu, tām pašām minikleitām. Domāju — varbūt ķieģelis aizkristu puisim garām, ja viņš tai mirklī, kā saka, domādams par paradīzi, nebūtu galvu izstiepis uz priekšu. Jāapsver taču viss!

Nē, cietušais droši atbild.

Minikleitas uz ielām parādās tikai pēc pulksten deviņiem, kad strādnieki visi jau darbā. Cietušais pamanījis tikai divas skolotājas. Bet mūsu pilsētā tiek ievērots nerakstīts likums, ka skolotājas darba

laikā minikleitas nevalkā. Nav pieņemts.

Ar to viņas drīkst nodarboties ārpus darba laika un tad, kad aizies pensijā. Labi.

Minikleitas tātad iejauktas nav.

Pētu tālāk. Kura fabrika gatavojusi ķieģeli? Izrādās — gatavots Lodē. Zvanu uz Lodi: vai fabrikā nav ienākušas sūdzības, ka jūsu ķieģeļiem piemīt īpašība krist garāmgājējiem uz galvām? Izrādās — nē. Cik rūpnīcai zināms, divi ķieģeļi tikai glabājoties tiesu aktīs kā lietiskie pierādījumi par kādas dzimšanas dienas noslēgumu, kad ķieģeļi izmantoti kā rokas granātas. Tātad ķieģeļu fabrika te iejaukta nav. Labi.

Atliek pēdējais jautājums par cēloņiem, kuri meklējami ārpus cietušā paša. Vai esat precējies, es viņam jautāju.

Kā zināms, sievietei pēc darba

aizsardzības likumiem aizliegts celt smagumus, lielākus par divpadsmit kilogramiem, bet minētais priekšmets svēra tikai nepilnu kilo.

Izrādījās, ka cietušais precējies nav.

Labi. Jautāju tālāk, un nu man skaidrs, ka notikušais vedams sakarā tikai ar paša cietušā personību.

Pirmais. «Vai par elektrību arvien esat samaksājis laikā?» Biedri, mēs zinām, ka daži par elektrību laikā nesamaksā. Kapitālisma paliekas sīksti turas cilvēku apziņā. Tādi aizmirst, ka pēc jaunā dabas aizsardzības likuma arī ūdens, kuru patērē spēkstacijas, ir vērtība.

Izrādās, ka viņš dzīvo pie vecākiem, un, ja gadījumā tie laikā nesamaksā, tad tas viņu, jau pieaugušu, neraksturo. Labi.

Tātad ar elektrību viss kārtībā.

Bet tad uzdevu jautājumu, lai cietušo pilnīgi pārsteigtu, jo pārsteigts cilvēks nemelo. Šāds jautājums principā līdzīgs melu detektoram, tikai bez aparātiem, ar vārdiem, jo bez aparātiem iznāk lētāk.

«Vai jūsu suns potēts pret trakumsērgu?» es viņam jautāju. Un ticiet — tas viņu patiešām pārsteidza. Lai gan jaunais cilvēks visumā likās skaļš, par ķieģeli viņš lamājās pilnā balsī, to nosaukdams par parazītu, bet pēc šī jautājuma apklusa uzreiz un sāka rīt gaisu.

«Man pašam suņa nav, bet Džeks ir potēts, jo pats gāju mammai līdzi pie veterināra pieturēt suni, lai Džeks nesakož amatpersonu.»

Labi, ar suni viss kārtībā. Lai pārsteigumu izmantotu papilnam, tūlīt jautāju tālāk. «Vai satiksmes noteikumus

attiecīgā darba vietas pulciņā esat apguvis?» Jautājums būtisks! Ja viņš, noteikumus neievērodams, būtu gājis pa ielas kreiso, nevis labo pusi, kļūtu skaidrs, ka ķieģelis uzkritis tādēļ.

Jauneklis paradīja motocikla vadīšanas tiesības. Labi, tātad satiksmes noteikumu nezināšanas dēļ nelaime nebija notikusi.

Palika vēl pēdēja personības pārbaude. «Vai Dosafa un Sarkanā krusta biedru naudu esat samaksājis?» es jautāju.

Ticat vai ne, bet taisni šis jautājums mani uzveda uz īstajām pēdām. Jauneklis sāka stostīties, ka nezinot — maksājis vai ne. «Kā var nezināt?» es stingri prasu. Jā, darba vietā attiecīgie kasieri no algas atvelkot, un, ko tur katru reizi velkot, vai priekš Sarkanā krusta vai grāmatvedei dzimšanas dienas dāvanai, neesot

pierakstījis. «Kur jūs strādājat?» mani tad interesē.

Un zināt, ko viņš atbildēja? Strādājot pakalpojumu kombināta pulksteņu darbnīcā! Andris Vabulis. Strādā pie jums? Jā? Jā. Tātad taisnība. Paga, es prasu — jūs taču tai brīdī negājāt uz kombināta pusi? Nē, esot gājis pie kāda drauga, kuram samaitājies sienas pulkstenis. Pulksteņa atsvaru bumbas vien sverot simt kilo, tādēļ to uz kombinātu nevarot aizvest. «Bet septiņos taču jums bija paredzēta lekcija par akmens dieviem!» es saku. Un zināt — viņš atzinās, ka viņam bijis nodoms lekciju neapmeklēt, tādēļ devies no kombināta pretējā virzienā, kur viņu ķēris liktenīgais sitiens ar pusķieģeli…

Nu man ar rāvienu kļuva skaidrs,

kādēļ viņam uz galvas uzkritis pusķieģelis, — puisis bija gājis aplamā virzienā.

Tādēļ, biedri, izdarīsim vajadzīgos secinājumus visam mūžam: nekad neizvairīsimies no dabas un pretnikotīna sekcijas rīkotajām lekcijām! Es beidzu.

Par cilvēku, kurš izpatika

Spoku stāsts Šoziem iepazinos ar neviltotu spoku. Šaubos, vai visā Latvijā vēl otrs tāds atrodams, tādēļ domāju, ka mans pienākums atgadījumu atstāstīt sīkāk, tāpat kā to dara, atklājot jaunu varžu, behemotu

vai savvaļas cukurbiešu pasugu. Šis spoks, ievērodams gadsimtu un starptautiskās tradīcijas, dzīvoja (un vēl dzīvo) mūsu ciema kapsētā. Atgriežoties no pilsētas, eju šai kapsētai garām.

Kapsēta — kā parasts — kalna galā, soļus trīsdesmit no ceļa, ar robainu, izdrupušu akmens žogu. Balsinātajai kapličai cauri ved vārtu velve. Pa kreisi no tās — nodaļa mirušajiem, pa labi — istaba kapsargam, bet virs vārtiem — tornītis ar kara laikos nenozagtu zvanu.

Kādu vakaru, jauno autoru apvienībā diskutējot par tematu «Optimālais dzejoļu skaits nedēļā», pilsētā aizkavējos līdz pusnaktij un kājām klusā mēness naktī atgriezos mājas. Un te nu sākās: ejot garām kapsētai, dzirdu — viens klepo!

Slāpēti, it kā mutē iebāzis dūri. Palieku uz

vietas, kā zemē iemiets. Klepo atkal. Un taisni kapličas miroņu nodaļā.

Diskusijas laikā biju izdzēris pāris pudeļu stipra alus, tādēļ neapjuku, bet, kabatā kā revolvera spalu turēdams garo kabatas spuldzi, uzmanīgi tuvojos kapličai. Laiks nebija auksts, sniegs nečirkstēja, bet tikko nokritušās pūkainās pārslas pat slāpēja manus soļus. Vārtiņi blakus velvei nebija aizslēgti. Iespraucos un apgāju kapličai apkārt. Klusums. Tikai kapsarga Remiķa dzīvoklī varēja saklausīt melodisku krākšanu. (Remiķim kādreiz pa degunu bija iespērusi govs, tādēļ viņš bieži elpoja caur muti, tas ir — krāca.)

Tātad nekā. Izgāju atpakaļ līdz ceļam, un roka kabatā jau atlaida spuldzi. Bet te uzreiz — pamatīgs klepus, atkal kapličā.

Ne vairs pa kapsētas ceļu, bet gar

žogu pielīdu pie kapličas loga un iezibināju spēju gaismas staru. Kaktā samanīju zārku, kura vāks līdzīgi dzērāja cepurei bija nošķiebies uz sāniem. Palaga vai papīra cakas melnajā spraugā vizēja kā balti zobi. Bet klepus? Vienalga, zārks būtu tukšs vai aizņemts, klepot šis koka gabals nespēja. Devos apkārt kapličai un te — svaigajā sniegā pamanīju pēdas, kuru pirmīt nebija. Pēdas veidoja galošu iespiedumi, kurām papēži un purngali bija zaudējuši raksturīgi rūtaino reljefu. Kā zināms, pēc pēdām sniegā vien nav iespējams noteikt, vai gājējs bijis cilvēks vai sieviete, tādēļ pieļāvu bīstamāko variantu — ka gājis cilvēks. Tomēr sekoju pēdām un iznācu ārpus žoga, kur krūmājā atradās kapsarga kūtiņa un zināmā mājiņa ar durvīs iegrieztu sirdi. Un … no turienes

atskanēja jau dzirdētais nejaukais klepus.

Tad gan mani pārņēma … Nesauksim to par bailēm, bet par neintercsi. Būtu jau devies projām, bet kaut kas balts pavīdēja durtiņu melnajā «sirdī», un atskanēja aizsmakusi balss, gausa kā lēni vērtu durvju čīkstoņa.

— Ejiet projām no celiņa, man jātiek atpakaļ.

— Kas jūs esat?

— Esmu pašreiz vienīgais šīs kapsētas spoks.

Spoks? Apjuku, bet tad atcerējos Marģera Zariņa publikāciju par spokiem Rīgas kapos. Kādēļ spoki nevarētu mājot arī lauku kapsētā? Kādēļ lai arī šai ziņā lauki netuvinātos pilsētai?

— Paejiet nost, man jāskrien atpakaļ, un pēc rokasgrāmatas mani drīkst redzēt

tikai pa gabalu. — «Sirdī» parādījās tāds kā deguns un ēnaini acu dobuļi.

— Stop! Ja esat īsts spoks, tad jums šai mājiņā nav ko darīt! — es iesaucos, atcerēdamies cilvēka fizioloģiju.

— Patiesībā jau nav … bet tas ir paradums no iepriekšējas dzīves, kad divpadsmitos nakti skrēju uzpīpēt, jo istabā sieva neļāva.

No tik cilvēcīga izskaidrojuma mans izbīlis pārgāja. un nolēmu ar spoku runāt stingri.

— Es jūs no šī … cietuma izlaidīšu tikai tad, ja apsolāties par sevi visu izstāstīt.

— Tad jums jānāk uz kapliču, dzīvoju tai brūnajā koka zārkā. Bet tikai tad, ja jūs par mani uzrakstīsiet avīzē. Kad biju dzīvs, par mani neviens nerakstīja

avīzē, kaut biju ļoti priekšzīmīgs. Par huligāniem un sportistiem rakstīja, par mani ne. Man ļoti gribas, lai mans vārds parādītos avīzē.

— To var, — es piekritu. — Ar īstu vai izdomātu uzvārdu?

— Ar īsto, ar īsto! — Spoka balsī saklausīju miruša cilvēka nežēlīgo prieku.

— Lai visi zina, kāda mana sieva!

Spoki ir atriebīgi. Saskan. — Tad laidies! — Es pakāpos apcirptu tūju dzīvžogā.

«Sirsnīgās» durtiņas pavērās, un man garām, pacēlies virs zemes centimetrus trīsdesmit, aizlaidās dīvains stāvs. Sniegā otras pēdas nepalika. Man likās, viņš bija tērpts melnā žaketē, par žaketi garākā baltā kreklā, plikiem stilbiem un galošās.

Kapličas durvis aiz viņa palika pusvirus.

Kad iegāju, sakustējās zārka vāks, kuru līdzīgi segai sev pārklāja spoks. Lai man nerastos šaubas, ka viņš tiešām atrodas zārkā, spraugā mēness stari reizēm apgaismoja kaulainus pirkstus, kurus viņš tīšām kustināja.

— Jautājiet ātri — spoku stunda drīz būs cauri.

— Vai tad jūs spokojaties pēc pulksteņa?

— Kur nu — sieva jau nedeva pulksteni līdz. Jāiztiek ar kapsarga melno gaili. Zinu, ka jums kabatā baterija. Ja uzdegsiet, mūsu kontakts acumirklī beigsies, un jūs te atradīsiet tikai tukšu zārku, — spoks brīdināja. Viņa balss trīsēja, it kā viņš būtu dzīvs un, vienā žaketē un bez biksēm zārkā gulēdams, drebinātos.

Nostājos ar muguru pret logu, lai pāri plecam zilganais mēness stars tomēr mestu kaut nelielu gaismu uz spoka mājokli.

— Kādēļ kļuvāt par spoku?

— No bailēm un dusmām. Bet atmetiet savas intervētāja parašas un atļaujiet runāt arī intervējamam. Sesks gaili nav nokodis, drīz dziedās. Man taču jāizstāsta biogrāfija, citādi nesapratīsiet tās nobeigumu. — Likās, ka spoks dziļi ievelk dvašu.

— Mana māte, kad bija stāvoklī, grābjot pēc baravikas, gandrīz sagrāba aiz galvas odzi, kura bijusi aptinusies ap sēnes kātu. Agrāk auga tik lielas sēnes.

Tādēļ piedzimu, hehē — ļoti piesardzīgs.

Jā, piesardzīgs un visu mūžu neko neatļautu neesmu grābis. Tas parādījās jau šūpulī. Vecmāmiņa tikai reizi uzšāva pa

dupsi, jo biju autiņos… nu, atcerieties pats, ko darījāt autiņos. Lai mani vairāk nepliķētu, lai izbeigtu, kā saka, šīs ekse … ekse …

— Eksekūcijas?

— Jā, jā, tās pašas, smadzenes rūsē, tādēļ uz reizi neatceros. Tā jau divu mēnešu vecumā pats prasījos uz podiņa.

Pagastā biju pirmais, kurš jau divu mēnešu vecumā tik apzinīgs. Un tādēļ mani daudzināja par brīnum … brīnum …

— Brīnumbērnu?

— Jā, par brīnumbērnu. Un vai tas nav jauki? Hehē — tik viegli kļūt par brīnumbērnu! Tad katru dienu man ar karoti bāza mutē putriņas, par kurām māte bija salasījusies grāmatās. Mātei neredzot, sāku gāzt bļodiņas apkārt. Putra uz grīdas, bet uz grīdas guļ suns. Sunim mannā

neapnika. Suns kļuva labākais draugs un sekoja man pa pēdām. Neviens puika nedrīkstēja mani piekaut, tā ka bērnībā neesmu sists. Itin nemaz. Tagad gan prātoju, vai tikai tas nav samaitājis manu raksturu — neprotu sist pretī, pat sievai ne. Vai tagad saprotat, kādēļ suns ir cilvēka labākais draugs?

— Saprotu — putras dēļ.

— Hehē, mannā putras dēļ. Stāstu tālāk. Skolotājs vienu reizi pateica, ka saldumi pa nakti saēdot zobus. Diezgan.

Visu šokolādi, kuru divas krustmātes — vecavas atnesa man uz vārdadienām …

Vai … neesmu vēl stādījies priekšā!

Filips Varaidots Vārnavs. Divas reizes gadā šokolādi, un visu atdevu kaimiņu puikām. Šie ēda, nomūrējušies brūnām mutēm, un slavēja mani par kārtīgu puiku,

bet es, saldumus mutē neņemdams, nekļuvu par redeļzobi. Man — redzat!…

— Zārka spraugā kā mēnesnīcas apvizēts alumīnija bļodiņas dibens parādījās pliks pauris un atskanēja «skraps, skraps»: spoks Vārnavs, demonstrējot savus zobus, koda zārka malu.

— Zobi veseli, bet nav vairs vajadzīgi, — es skaudīgi piezīmēju, atcerēdamies savus dzelzs zobus, kuros iedzītas dažas kaula plombes.

— Hehē — vajadzība būs! Kad mani atraks, tad vēstures institūta līdzstrādnieki uzrakstīs diser… diser …

— Disertāciju?

— Nūjā, to pašu. Par to, ka 20. gadu simtenī Valmieras rajonā neviens nav ēdis šokolādi, jo visi miruši ar veseliem zobiem. Tad vēl. Paklausīgus bērnus

varbūt nevajadzētu skolā sūtīt, vēlāk tiem grūta dzīve, ja visu grib izpildīt, ko māca … Man skolotājs iestāstīja, ka vajagot vingrināt visus locekļus un orgānus.

Paklausīju, tādēļ bērnībā staigāju basām kājām un, lai attīstītu kāju pirkstus, ar kāju pirkstiem pa zāli ķēru kukaiņus. Mārītes, vabolītes, kamēr aiz pārskatīšanās sagrābu pāris lapseņu. Bet iesnas tāpat līdz šai dienai. —Spoks garšīgi nošķaudījās. — Māte no rītiem manas rokas bāza ūdenī un slapināja seju. Tā kā cilvēkam bērnībā iedzimta netīrība, iemanījos parādīt slapju ziepju gabalu par zīmi, ka esmu mazgājies.

Mātei tas patika, bet līdz trīspadsmitajam dzīvības gadam ausīs ūdens neiekļuva, tādēļ visu mūžu labi dzirdēju. Un vai neesmu nomiris tāpat kā tie, kuri ziepēja kaklu un mazgāja ausis?

Suns, kurš ēda mannā biezputru, ar laiku nomira, tēvs atnesa jaunu. Ar suņiem, tāpat kā ar cilvēkiem, jāsadzīvo.

Es tad katru dienu iegāju pieliekamajā, kur glabājās gaļa, un to apspaidīju ar visiem desmit. Pēc tam devu sunim pirkstus apostīt. Šis suns līdz savai nāvei dzīvoja vislabākajā pārliecībā, ka esmu nabadzīgs, bet ar labu sirdi, ka reiz no manis saņems ne tikai gaļas smaku, bet arī kādu kauliņu. Viņš uzskatīja mani par vienīgo dzīvnieku draugu visā mājā. Arī sunim vajadzīgas cerības …

Jā, skolā, starp citu, lasīt, rakstīt un visu pārējo iemācījos ļoti ātri, jo tas patika skolotājam. Pats to sevišķi nožēlojis neesmu, kaut gan …

Te spoks aprāvās. Kapličā iestājās dziļš klusums. Uzreiz — «tuk, tuk, tuk» pa

zārka vāku, kā ar āmuriņu no iekšpuses.

Grābu kabatā pēc spuldzes.

— Hehē, neesat vis aizmidzis. Es šad tad iesperu ar kājas lielā pirksta kaulu pa vāku, lai pārbaudītu, vai esmu.

Eksistenci… eksistenci…

— Eksistenciālisms?

— Tas pats, tas pats. Vai tad to pašu domu nevarēja izteikt īsākā vārdā? Šito garo uzgāju grāmatā par nepareizu filozofiju. Tātad lasīju. Bet, ja labi apdomā, labāk lai mani būtu turējuši par tuimu, nekā būtu iemācījies lasīt. Tā vienreiz izlasīju brošūriņu, ka visur dzīvo baciļi. Mutē, aiz nagiem, uz skābētiem gurķiem. Pat uz durvju kliņķiem baciļi šņakstinot zobus, lai cirstu tos delnā un pēc tam paši pa asinīm kā ķeizariņi aizpeldētu uz sirdi, nosprostotu artērijas

un žņaugtu mani nost. Kad to izlasīju, man no bailēm sacēlās mati. un zināt — visu mūžu kabatā nēsāju dvieli. Un, pirms ķeros pie durvju kliņķa, to noslaucīju ar savu dvieli. Kaut pareiza, tomēr grūta dzīve. Vispār, pareizākās dzīves ir tās grūtākās, tādēļ reti kāds pareizi dzīvo.

Mani saukāja par slaukoni. Slaukonis, kaut esmu dzimis Vārnavs. Tad ta pasaule — raksta grāmatas, māca pareizi dzīvot, bet, kad tu pareizi dzīvo, — izsmej. Labi, ka atdevu galus. Man vēl tagad ir līdz …

No zārka spraugas kā balta uguns mēlīte uz mirkli izšāvās drānas stūrītis.

— Tas ir mutautiņš, kuru nebija noskauduši un iebāzuši melnās žaketes kabatā, kaut arī zināja, ka dzīvē lietoju nevis mutautiņu, bet dvieli. Reizēm apslauku zārka vāku. Paradums. Kaut

baciļi vairs manī nav, bet es esmu baciļos.

Protams, reiz biju arī jauneklis, un man gribējās ar jaunavām darīt to pašu, ko citi jaunekļi dara gan telpās, gan brīvā dabā. Bet es, sasodīts, pratu lasīt un atkal — kādā valsts atļautā žurnālā izlasīju, ka skūpstoties varot pārnest, kā tur bija … jā, varot otram iepotēt apmēram tūkstoš baciļu, rauga sēnītes un citas sīkbūtnes. Es tad parēķināju — ja bučojas, teiksim, vienu stundu, pēc nedēļas gals klāt. Nē!

Bija jau gadījumi, kad šīs stiepa lūpas garas, kā ūdeni no krāna dzerot, bet es savaldījos, jo biju lasījis brošūras par veselību. Pāris reižu pat dabūju pa ausi un mani nolamāja par švakuli, temuli, bībeļnieku un tā tālāk. Viena no dusmām raudāja un kliedza, ka es esot viņu apvainojis. Toreiz man likās, ka viņa

apvainojusi mani, gribēdama mani nogalināt ar bakterioloģisko bumbu, kuru sauc par skūpstu. Tā šīs brošūras dēļ apprecējos tikai trīsdesmit gadu vecumā.

Bet tad gan ātri, bez apskatīšanās un … pārskatījos. Trūka pieredzes, jo nebiju iepriekš skūpstījies.

— Tad trīsdesmit gadus vecs jūs no skūpstīšanās vairs nebaidījāties?

— Hehē, nebaidījos vairs neko, jo māte aizgāja pie manas māsas un nebija neviena, kas izvārītu pareizu ēdienu ar augu eļļām. No cūkgaļas metas vēzis, kā raksta. Jā, tad intīmi iepazinos ar trīsdesmitgadīgu šķirteni, kaut biju izlasījis brošūru par to, kādā ceļā izplatās veneriskās slimības, ja nav stingri precējies.

— Jūs saslimāt ar?

— Hehē, nesaslimu vis, bleķis tais brošūrās, nesaslimu, bet daudz ļaunāk — apprecējos. Slimību var izārstēt, laulību ne. Man mīksta daba, arvien gribu visiem izpatikt. Un zināju, ka Elizai patīk, ja viņu apprec. Devu jāvārdu, un ar to sākās mana bojāeja, kura turpinājās divdesmit gadus.

— Jūs… skūpstījāties un tad slimojāt divdesmit gadus?

— Hehē, neskūpstīties — tas bija vienīgais paradums, kuru sieva atļāva paturēt no puiša gadiem, jo sievai jau mani vajadzēja tikai tādēļ, lai es pelnītu viņai maizi un būtu viens, ko dresēt. Meita pašai jau bija pūrā līdzi. Strādāju kokzāģētavā par štelleri. Tas ir tāds meistars, kurš no līka bērza izzāģē taisnus dēļus. Velns ārā, būtu zinājis, ka jāmirst tik drīz, būtu nolicis paša zāģētus dēļus

zārkam. Tagad skaties griestos — tīrais brāķis, dēļi kā ar zobiem apkrimsti un zilās malas arī klāt. Taisni nospļauties gribas, bet nav ko — esmu spoks. Nu tad pelnīju naudu no rīta līdz vakaram, tomēr katru dienu, brokastis ēdot, noskaidrojās — mani uzturot sieva ar savu meitu, jo viņas vārot ēst. Vārīja gan, bet ko! Man bija jāēd pat žāvēta gaļa, reņģes tomātos, pat šašliki un čahombili ar lauru lapām, kaut labi zināju, ka tie kaitē mūžam. Jo sievai garšoja tas, kas mēlē kož. Tāds raksturs — nevarēju runāt pretī. No rītiem spieda dzert pat pupiņu kafiju, jo tā garšoja sievai, kaut zināju, ka kafija sabeidz sirdi, nierakmeņus, atmiņu un citus orgānus.

Trakākais, ka sieva mani skubināja uz alkoholu, jo zināja, ka zāģētavas

direktors, grāmatvedis un cita sabiedrība mēdz iedzert. Viņa sadedzināja visas pretalkohola brošūras, un pēc tam arī man vairs nebija pārliecibas, ka alkohols kaitīgs. Kas mūsu ģimenē vārdadienu!

Sievai divi vārdi — Rota un Anna.

Jaunībā esot bijusi Rota, tagad sakarā ar savu svaru saucas par Annu. Meitai arī tišām divi vārdi — Sarmīte un Centa, kaut centīgi krāso tikai acis. Tas kopā — četras reizes pa divi dienām, jo meita jāizprecina. Vēl divas vārdadienas man.

Trīs dzimšanas dienas, tad direktoram un direktorei, grāmatvedei…

Mana paklausīgā daba… Direktors ir Kārlis.

Katru gadu sieva Kārļos tikai nokomandē: «Iesim! Ģērbies! Lai būtu pusstops un balzams!» Šogad āmen …

Spoks Vārnavs uz mirkli apklusa.

— Va velns, izklausījās, it kā gailis jau sistu spārnus, un man jāpazūd. Nav vis vēl. Jā. Šogad Kārļos āmen. Aizrijos ar aptiekas spirtu, kuru bija atnesis veterinārs. To sieva, man neredzot, bija ielējusi glāzītē. Tikai vēlāk sapratu, ko viņa mirkšķinās ar citiem. Lai mani izāzētu! Saskandinājām, un metu šo peciņu gaisā, kā jau sievas apmācīts. Bet tad sākās … Mutē bija rasols, kā jau visos latviešu godos. Rasolā zirnis, virsū dzīvs spirts. Sāku rīstīties, jo nestrādāju medicīnā vai tālos ziemeļos un neesmu radis spirtu dzert. Šie kliedz: «Dulburi, pūt gaisu ārā!» — bet es neprotu un visu istabas gaisu velku tikai sevī. Bet cik tad plaušas var uzņemt! Klepoju, velku gaisu iekšā un kopā ar gaisu zirni, un zirnis svētdienas rīklē iekšā. Klepoju vēl.

Nelīdz. Klepoju pusstundu. Kā viņi smējās! Sieva ņēmās vaidēdama, jo no smiekliem viņai sāpēja pakrūte. «Klepo, Varaidot, tev laba balss!» Kad klepodams nokritu zem galda, direktors un pārējie uzdzēra uz manu veselību, bet sieva vēl piebilda: «Nenāc līdz, ja nevari turēt.» It kā viņa nebūtu nākusi līdz man. Tad sāka korī dziedāt «Tas pļaujas kungs zin laiku, lauž vārpu gatavu…». Pēdējā dziesma šai saulē…

Pagalde viesībās … Daudzi literāti tur atrastu fonu mūsdienu saviesīgās dzīves romāniem. No šņorzābakiem līdz tēstiem sieviešu kurpju papēžiem. Bet par to citu reizi. Ko darīt? Jutu, ka aizeju galdos… Kliegt pēc ārsta? Zināju, ka nedz sievai, nedz direktoram tas nepatiks — balle pagalam. Ja jau visu mūžu esmu

izpaticis, tad būšu izturēts līdz mūža galam. Raudzīdamies, kā visi bradājas, takti dziesmām sizdami, zaudēju samaņu.

Muzikāla, ziediem apkaisīta nāve, jo visi tai brīdī dziedāja «Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju …». Kad sieva no rīta, uz mājām ejot, mani izvilka no pagaldes, sacīdama: «Nāc, paturi mēteli, vai tu esi vīrietis vai ne! Nāc mājās, jāskalda malka!», es jau biju labi atdusējies …

— Kā — ņēmāt un vienkārši nomirāt un necīnījāties par savu dzīvību? — es pārsteigts izsaucos.

— Cīnīties? No bērnības jau biju cīnījies, protams, ar saviem ieročiem — gribēju visiem izpatikt. Gāja labi, kamēr satiku sievieti. Pret to šis ierocis izrādījās par vāju. Sievietes prasības aug ģeometriskā prog … prog …

— Progresijā?

— Jā, tā gan. Ja viņa tev saka, lai nopērk zeķes, un tu to izdari, tad tev atbild, ka bijis jāpērk zābaki un tā tālāk.

Kas mani gaidīja nākotnē? Ragutiņas, ar kurām vecumdienās aizved uz mežu. To skaidri redzēju pēc nāves. Saprotiet — mani zārka atveda šurp. Ne jau šinī, šitas ir rezerves zārks, ar kuru kapsargs Remiķis spekulē, aizlienē un spekulē.

Pavasaros un rudeņos traktoristi mēdz braukt pa dīķiem un plostojamām upēm, apslīkst, tādēļ rezervēm jābūt. Mani atveda personiskā zārkā un nolika tur, kur tagad stāvat, uz postamenta, kur svečturi ar svecēm. Bet kā atveda? Līdz krūtīm apsegts ar baltu segu, jo — bikšu kājas nav! Sieva laikam cer noķert trešo vīru.

Hehē, tad viņai manu bikšu dēļ gan būs

ilgi jā meklē, jo biju ļoti tievs. Noskauda pat kurpes, tādēļ, kā pats redzējāt, spokojos vecās galošās. Atved, un sieva un sievas, ne manis audzinātā meita sarunājas. Sieva saka: «Kur neapdomīgs!

Ja jau tā negribēja dzīvot, būtu miris vasarā. Zeme sasalusi metra dziļumā, un tie četri kolhoza veči noplēsa četrdesmit rubļus par rakšanu vien. Vasarā izraktu par desmit.» Šis teiciens pārvilka pēdējo svītru visām mūsu attiecībām. Pirmo reizi mūžā pārskaitos un nolēmu — neizdosies mani aprakt, kamēr nebūšu nokārtojis rēķinus! Iestāšos spokos! Un tā arī izdarīju. No postamenta, no sava zārka pārvācos uz šito — rezerves …

Spoks Vārnavs, būdams eksistenciālists, sevi apliecinādams, atkal iespēra pa zārka vāku.

— Kāda pēc tam bija jūsu pašsajūta?

— tūliņ jautāju, jo pieredzes nekad nav par daudz un labprāt ēdu zirņus, kuri iejaukti rasolā.

— Viens jāsaka: pēc nāves kļuvu daudz patstāvīgāks. Pat sievas vairs nebaidos, nemaz nerunājot par autoinspektoru vai mežkopības ministru.

Jūs esat rakstnieks. Kā sauc jūsu priekšnieku?

— Īsta priekšnieka nav neviena, bet patiesībā ir ļoti daudz — izdevēji, redaktori, lasītāji…

— Redzat, jūtos tā, kā justos jūs, ja nebūtu jābaidās no redaktoriem, izdevējiem un tiem, kuri parakstās ar vārdu «lasītājs».

— Bet vai apglabājot nemanīja, ka zārkā vairs atrodas tikai mirstīgās atliekas

mīnus spoks?

— Nē. Visi jau bija iešņabojuši un noņēmās ar zemes lietām. Vispirms šī nama pārvaldnieks, kapsargs Remiķis, manai sievai pārdeva sveces, tas pašas jau trešo reizi, jo pie īsām izvadīšanām nodeg tikai īss gabaliņš un uz mājām jau neviens sveču galus līdzi neņem. Kad visi bija sanākuši tur, kur pašreiz atrodaties jūs, arī apstāvētais, viņi atķērās, ka par visiem divdesmit prot tikai divas trīs laicīgas dziesmas, jo kompānija bija jautra. Turklāt katrs prot savu dziesmu, tādu, kuru savukārt nezina kaimiņš. Bet bez mūzikas izvadīt nedrīkst — to viņi ievēroja svēti. Steigšus meklēja orķestri.

Bet pilsētas orķestris tai dienā svinēja divdesmit piekto jubileju un pūta tikai sev ūsās, nevis ragos. Četri veči steigšus tika

saklaušināti Burtniekos un vadāti pa visiem rajona kapiem. Mani pierakstīja kā trešo. Rindā kā pie zobārsta. Pirms apbedīšanas sakarā ar auksto laiku tie četri vēl pieprasīja pudelīti spirta, lai to spirtu salietu ragos, citādi ragi aizsalšot…

Kad biju jau aprakts, visi ienāca šite un manā klātbūtnē no sievas saņēma četrdesmit. Tikai caur zārka vāku pasaule redzama neviltotā gaismā. Zārku nesot, draugi slavēja dievu, nevis mani, ka zārks tik viegls. Nu, tas nu būtu viss. Kopš tā laika esmu regulārs spoks.

— Bet vai tad … neviens jus nav pamanījis?

— Hehē — kā tad ne! — Zārka spraugā parādījās kaulains pirksts, kurš norādīja uz kapličas otru spārnu. — Kapsargs Remiķis, iešņabojis tāpat kā jūs,

pamanīja mani, kad ieraduma dēļ divpadsmitos naktī plivinājos uz mazo mājiņu it kā smēķēt. «Eidi.» es tad teicu, «vai nu tu rezerves zārku vairak nekustini, jo tur dzīvoju es, jebšu tu apdegušas sveces pārdod pēdējoreiz. Tava kaza vairs kapos mauriņus neapcirps, un, ja ganīsies, piebaidīšu tai piena trieku. Ja gribi, lai kapsētas zvanam, no kura tu nopelni trijnieku, nejauši neizkristu mēle, rezerves zārkam vāku nenocel!» Mēs sadzīvojam.

— Bet — vai jūs esat pierakstīts?

Tikai tas ir cilvēks, šai gadījumā pilntiesīgs spoks, kurš ir pierakstīts. Vai milicija zina?

— Zina. Naktīs reizēm sēžu uz jumta, īpaši tais naktis, kad garām iet mana atraitne, jo esmu solījies nokārtot rēķinus.

Ir ziņots. Bet ciema izpildkomiteja un milicis netiek man klāt — padomju likumos spoks nav paredzēts. Paskatieties kriminālkodeksā burtu «s». Cauri… pieņemšana beigusies …

Ar troksni aizkrita zārka vāks. Nu skaidri dzirdēju, ka kapsētas pusē dziedāja gailis. Un man vēl gribējās no spoka uzzināt tik daudz… Kaut to, vai pastāv arī sieviešu kārtas spoki, vai spocenēm raksturs tāds pats kā sievietēm, kā ar arodbiedrību un tā tālāk.

Nepaguvu aiziet līdz durvīm, kad tās pavērās pašas, un mani apžilbināja gaisma, spožāka par mēness staru uz grīdas.

— Vai tad jūs, biedri dzejniek, esat tas?… — kāds gaužām pārsteigts jautāja.

Aiz rokas, kura turēja spuldzi, saskatīju miliča pogas un cepures kokardi.

— Kurš tas? — iztrūcies jautāju.

— Tas, par kuru man ziņoja pilsone Vārnava. Tas drosonis, kurš nakti žaketē un kreklā skraida pa kapsētas žogu, kurš sēž uz kapličas jumta un spārdās pa gaisu ar kailām kājām. To gan no radošās inteliģences negaidīju.

Nu sapratu, ka lieta kļūst nopietna.

— Naktis guļu gultā, nevis uz jumta.

Sievietes var apliecināt … Uz jumta vispār nevaru sēdēt, jo reibst galva.

Nevaru nosēdēt pat uz zirga muguras.

— Uz zirga nevarat, tam ticu, jo dzejnieku honorāri nav tādi, lai varētu turēt zirgu. Labāk būs, ja atzīsieties tūlīt.

Ziņosim tikai Rakstnieku savienībai, un tur varbūt šo lietu noklusēs.

— Uz jumta sēž spoks, tas, kurš īrē šo zārku!

— Vai tiešām man jāpierāda, ka gvelžat niekus? Tas taču ir rezerves zārks traktoristiem un motociklistiem.— Milicis, mani no acīm neizlaizdams, pacēla zārka vāku. — Nu? Ar interesi un bijību noliecos, lai paraudzītos uz spoku, reizē baidīdamies, ka tik ar kaulainu dūri nedabūju pa degunu. Bet zārks bija tukšs. Spilventiņā neredzēja pat Vārnava plikā pakauša iespiedumu… Drudžaini domāju un centos izskaidrot Vārnava izgaišanu. Jā!

Nu droši varēju apgalvot, ka esmu sarunājies ar īstu spoku, jo tikai tāds, nevienam nemanot, spēj izgaist kapličā un telpā.

— Zārks tukšs! Tātad man bijusi

darīšana ar īstu spoku! — uzvaroši iesaucos.

Manas pārliecības ietekmēts, milicis lēnām pārjautāja: — Kur tad tāds dzīvo?

— Tas ir… tas ir tāds spoks, kurš jau ieslodzīts katrā no mums un tikai pēc nāves tiek brīvībā, drīkst kāpt uz jumta un runāt pretī visiem, kā jau savā dzīves laikā to vēlējies.

— Spoks likumos nav paredzēts.

Tam es ar administratīvo netieku klāt.

Toties jums gan. Bet nu tā — starp mums.

Pirmā reize un tā. Rakstnieku savienībai neziņošu. Staigājiet tālāk uz mājām, ejiet pretī savam liktenim, lai jūs soda sieva.

Bet, ja vēlreiz ķeršu, ka piedzēries māžojaties pa kapliču un uz jumta, tad runāsim citā vietā. Sojojiet!

Pa mēnesnīcas apstaroto ceļu uz

mājām iedams, sajutu, ka neesmu nedz noskumis, nedz apvainots, jo ne katram rādās īsts spoks. Tātad esmu viens no izredzētajiem — vismaz šai ziņā.