Katastrofas, kas satricinaja pasauli 3. dala - Guido Ilvess

Annotation Guido Ilvess Katastrofas, kas satricināja pasauli 3. dala Zemestrīces un vulkāni Jūs noteikti esat lasījuši igauņu autora Guido llvesa grāmatas "Katastrofas, kas satricināja pasauli" pirmo daļu, kurā bija aprakstītas kuģu un dzelzceļa katastrofas. Šī grāmata jau kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Grāmatas otrajā daļā stāstīts par negadījumiem ar dirižabļiem, lidmašīnām un kosmosa kuģiem. Jūsu vērtējumam tiek nodota jau trešā minētās grāmatas daļa, kurā stāstīts par zemestrīču un vulkānu nodarīto postu, par milzu viļņiem cunami, nogruvumiem un noslīdeņiem. Šī daļa ir bagātīgi ilustrēta (arī ar krāsu attēliem), tekstu papildina informatīvas katastrofu apvidu kartes. Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš Redaktors Valdis Veilands Maketētāja Silvija Kokina Korektore Mudīte Arāja © Guido Ilvess, teksts un attēli © SIA "Lauku Avīze", 2001

SATURS Ievads Nemierīgā zeme Lisabonas zemestrīce 1755. gadā Ņumadrides zemestrīču sērija 1811.-1812. gadā Sanfrancisko zemestrīce 1906. gadā Kanto zemestrīce 1923. gada Peru zemestrīce 1970. gada Džemonas zemestrīce 1976. gada Tanšaņas zemestrīce 1976. gadā Meksikas zemestrīce 1985. gada Armēnijas zemestrīce 1988. gada Loma Prietas zemestrīce 1989. gadā Nortridžas zemestrīce 1994. gadā Kobes zemestrīce 1995. gadā Lielās zemestrīces Noslīdeņi un nogruvumi Cumami Aļaskas cunami 1964. gadā Dzīvie seismogrāfi Vulkāni |Iznicinātā kultura Pompeju bojāeja mūsu ēras 79. gadā Tamboras un Krakatau kataklizmas Monpele izvirdums 1902. gadā Vulkānu sala Islande Senthelensas vulkāna izvirdums 1980. gadā Ruisa vulkāna izvirdums 1985. gada Kamerūnas nāves ezers Pinatubo izvirdums 1991. gada Guido Ilvesa grāmatas

Guido Ilvess Katastrofas, kas satricināja pasauli 3. dala Zemestrīces un vulkāni Guido llvesa grāmatas "Katastrofas, kas satricināja pasauli" ceturtajā daļā Jūs uzzināsit par plūdu un vēja postošo spēku; par to, ko var nodarīt sniegs, krusa un zibens, par epidēmiju un klimata izmainu ietekmi uz cilvēku dzīvi.

Ieskatam attēls no grāmatas ceturtās daļas tornado rašanās virs prērijas Amerikas Savienotajās valstīs. IMo tumšajiem negaisa mākoņiem lejup laižas piltuvei līdzīgs veidojums augšā platāks, apakšā ar asu galu. Tornado veidols nemitīgi mainās tas kļūst te tievāks, te platāks, te atgādina šļūteni, te smilšu pulksteni…

.

SATURS IEVADS …………………………………………………………………….

NEMIERĪGĀ ZEME Lisabonas zemestrīce 1755. gadā ……………………………. Ņūmadrides zemestrīču sērija 1811.-1812. gadā Sanfrancisko zemestrīce 1906. gadā ………………………..

Zemestrīces Mesīnā 1783. gadā un 1908. gadā .

Kanto zemestrīce 1923. gadā ……………………………………

Peru zemestrīce 1970. gadā………………………………………

Džemonas zemestrīce 1976. gadā …………………………….

Tanšaņas zemestrīce 1976. gadā ……………………………..

Meksikas zemestrīce 1985. gadā ……………………………..

Armēnijas zemestrīce 1988. gadā ……………………………

Loma Prietas zemestrīce 1989. gadā………………………..

Nortridžas zemestrīce 1994. gadā ……………………………

Kobes zemestrīce 1995. gadā…………………………………….

Lielās zemestrīces …………………………………………………….

Noslīdeņi un nogruvumi ……………………………………………

Cunami ……………………………………………………………………..

Aļaskas cunami 1964. gadā ……………………………………..

Dzīvie seismogrāfi …………………………………………………….

No seismoskopa līdz seismogrāfam …………………………

Vai iespējams paredzēt zemestrīci? ………………………..

VULKĀNI Iznīcinātā kultūra ………………………………………………..

Pompeju bojāeja mūsu ēras 79. gadā…………………..

Tamboras un Krakatau kataklizmas ………………….

Monpelē izvirdums 1902. gadā ……………………………

Vulkānu sala Islande …………………………………………..

Senthelensas vulkāna izvirdums 1980. gadā .

Ruisa vulkāna izvirdums 1985. gadā ………………….

Kamerūnas nāves ezers ……………………………………….

Pinatubo izvirdums 1991. gadā………………………….

Vai iespējams paredzēt vulkāna izvirdumu?

Ievads Jūsu vērtējumam tiek nodota jau trešā igauņu autora Guido llvesa grāmata latviešu valodā. Grāmatas "Katastrofas, kas satricināja pasauli" 1. daļai (tajā bija aprakstītas kuģu un dzelzceļa katastrofas) un 2. daļai (dirižabļu katastrofas, aviokatastrofas, terorisms, negadījumi ar kosmosa kuģiem) seko 3. daļa. Tā veltīta zemestrīcēm un vulkāniem, kā arī tām dabas parādībām, kas parasti saistītas ar zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Pie tām pieder milzu viļņi cunami, iežu nogruvumi un noslīdeņi.

Mēs dzīvojam uz briesmu pilnas planētas. Zemestrīce tuksnesī vai viesuļvētra neapdzīvotā apvidū netiek uzskatīta par katastrofu. Dabas stihija kļūst par katastrofu tikai tad, kad rada lielus materiālos zaudējumus vai ari paņem daudzu cilvēku dzīvības. Arī katastrofas kritērijs ir precīzi noteikts: ja materiālie zaudējumi pārsniedz vienu miljonu ASV dolāru vai bojāgājušo ir vairāk par simt cilvēkiem.

Dabas katastrofu sekas arvien vairāk ir saistītas ar valsts vai kāda tās apvidus attīstības līmeni.

Attīstītajās valstīs dabas katastrofu sekas nav tik dramatiskas kā jaunattīstības zemēs, jo valsts attīstības līmenis un katastrofu seku likvidēšana ir savstarpēji saistīti. Nabadzība un pārapdzīvotība ir divi no daudzajiem faktoriem, kas nosaka dabas katastrofas seku smagumu.

Dabas katastrofu skaitam un to izraisītajiem zaudējumiem ir tendence laika gaitā palielināties. 20. gadsimta 60.-70. gados dabas katastrofu izraisītie zaudējumi pasaulē tika lēsti ap 50 miljardu ASV dolāru apmērā. Laika posmā no 1970. līdz 1980. gadam zaudējumu summa palielinājās līdz 70 miljardiem dolāru un nākamajos desmit gados jau līdz 120 miljardiem dolāru. Diemžēl šī satraucošā tendence turpinās.

Tāpat palielinās dabas katastrofās bojāgājušo skaits.

Apjaušot milzīgo enerģiju, kas rodas zemestrīces vai vulkāna izvirduma laikā, skaidrs, ka cilvēks dabas spēku priekšā ir samērā bezspēcīgs. Zemestrīces, vulkānu izvirdumus, kā arī citas dabas katastrofas nav iespējams novērst, toties ir iespējams mazināt postījumu apjomus. Jo sliktāk iedzīvotāji sagatavoti dabas katastrofām, jo jūtamākas ir katastrofu sekas, lielāks upuru skaits. Mūsdienu tehnoloģija dod iespēju uzcelt seismiski izturīgas ēkas, savlaicīgi brīdināt par vulkāna izvirdumu, viesuļvētru vai cunami.

Bet tehnika vien nepalīdz. Izveidot iedarbīgu brīdināšanas sistēmu iespējams tikai ar saskaņotiem politiskiem, saimnieciskiem un tehniskiem paņēmieniem.

Taču cilvēka dzīvi var apdraudēt ne tikai nenovēršama zemestrīce vai vulkāna izvirdums, bet arī zemeslodes klimata izmaiņas (to "sekmē" cilvēka saimnieciskā darbība -tiek izcirsti meži, piesārņota augsne, ūdens un atmosfēra; cilvēks ir nonācis burvju lokā lai varē​tu izdzīvot, viņš iznīcina dabu, bet daba atbild ar to pašu…), tādas nelaimes kā plūdi, viesuļvētras, sniega lavīnas, pat krusa un pērkona negaiss, par kurām būs rakstīts grāmatas 4. daļā (arī par epidēmiju, sausuma radītās neražas un tai sekojošā bada ietekmi). Bet tas, vai māsu planēta būs apdzīvojama vai kļūs par Marsam līdzīgu neapdzīvotu tuksnesi, tomēr ir atkarīgs no mums pašiem.

P S. Lai uzzinātu ko vairāk par zemestrīcēm un vulkāniem ir vērts ielūkoties arī Internetā: http://www.pasadena.wr.usgs.gov/ http://www.geophys.washington.edu/ http ://w w w. volcanoes .com

NemierÄŤgÄ zeme

.

Lisabonas zemestrīce 1755. gadā 18. gadsimta vidū Lisabona (Lisboa, Lissabon) lepojās ar trim lietām dievbijību, tirdzniecību un bagātību. Ostas pilsēta ar apmēram 275 000 iedzīvotāju bija Portugāles koloniālās impērijas centrs.

Por​tugāles sastāvā tolaik ietilpa Brazīlija, liela daļa Āfrikas un Āzijas.

1755. gada 1. novembrī, Visu Svēto dienā, liela daļa Lisabonas iedzīvotāju ieradās baznīcās uz rīta mesu. Ap pulksten pusdesmitiem kā ļaunuma vēstnesis vienu trešdaļu pilsētas satricināja apakšzemes grūdiens. Vispirms bija dzirdams skaļš troksnis it kā zemes dzīlēs nodārdētu pērkons. Pēc īsa brīža sekoja divu minūšu ilga zemestrīce. Ar apdullinošu dārdoņu sabruka mājas, veikali, baznīcas un pilis. Lisabonas katedrāles lustras stipri šūpojās. Katedrāle un Svētā Antonija baznīca daļēji sabruka, zem drupām atstājot simtiem ticīgo.

Divdesmit minūtes pēc pirmā grūdiena sekoja otrais grūdiens. Tobrīd pilsētā nebija palikusi vesela neviena akmens māja.

Kādas tad bija pirmo grūdienu sekas? Jūrā radušies milzu viļņi applūdināja Portugāles piekrasti.

Sešus metrus augstie putojošie viļņi pāri gruvešiem gandrīz kilometru ietiecās iekšzemē.

Pēc trešā grūdiena diena pārvērtās naktī, jo milzīgs putekļu mākonis aizklāja debesis virs pilsētas.

Kad putekļi nosēdās, Lisabonā sākās briesmīgs ugunsgrēks. Bet nepagāja pat ne stunda, kad notika jauna, briesmīga katastrofa.

Aculiecinieki, kas vēroja notiekošo no augstākas vietas pilsētas apkārtnē, vēlāk stāstīja, ka pirms sabrukšanas mājas locījušās kā labības stiebri vējā. No 20 000 mājām pilsētā sabruka 17 000, bet tās, kas pārcieta zemestrīci, nopostīja ugunsgrēks. Uguns iznīcināja bibliotēku ar 70 000 sējumiem, karaļa pili, katedrāli un jauno operas teātri, kas zemestrīcē bija tikai nedaudz skarti. Daudzas citas pilis, baznīcas un sabiedriskās ēkas, tirdzniecības vietas un veseli dzīvojamie kvartāli piedzīvoja to pašu likteni. Lielu daļu no pilsētas ugunsgrēks bija pārvērtis tuksnesī. Daudz cilvēku palika zem drupām vai dzīvi sadega. Citus, kas, vairoties no ugunsgrēka, bija aizbēguši līdz ostai, aizrāva līdzi un noslīcināja milzu vilnis. Gruvešu aizsprostotajās ielās un laukumos bija dzirdami to cilvēku klie​dzieni, kas vēl pirms nāves vēlējās izsūdzēt grēkus. Bojāgājušo skaitu lēsa no piecdesmit līdz sešdesmit tūkstošiem.

Grūdieni bija jūtami ne tikai visā Portugālē un Spānijā, bet gandrīz trešdaļā Eiropas aptuveni 2,5 miljonus kvadrātkilometru lielā teritorijā. Pat 1500 km attālumā šūpojās baznīcu lustras, tādējādi "reģistrējot" tālos apakšzemes grūdienus. Zviedrijas ezeros sacēlās duļķaini viļņi. Teritorijā no Šveices līdz Skotijai iekšējie ūdeņi stundas laikā pacēlās vairāk nekā par metru. Holandes kanālos un upēs viļņojums bija tik spēcīgs, ka lielie kuģi tika atrauti no nostipri​nājumiem.

Lisabonas zemestrīces laikā, apmēram ap pulksten 11-12 Teplices (Teplice) karstie avoti Bohēmijā (tagadējā Čehijā pie robežas ar Vāciju) pēkšņi kļuva dzelteni un duļķaini. Ūdens pieplūde bija tik liela, ka pusstundas laikā visi ārstnieciskā ūdens baseini pārplūda. Pakāpeniski avoti noskaidrojās, un ūdens pieplūde stabilizējās. Kaut gan arī turpmākajās dienās ūdens pieplūde bija lielāka nekā parasti, tā temperatūra bija par 3 grādiem augstāka.

Vara gravīra, kurā attēlota Lisabonas zemestrīce.

Lisabonas katedrāles drupas pēc iznīcinošās zemestrīces 1755. gada 1. novembrī. Liels daudzums cilvēku bija pulcējušies Visu Svēto dienas mesā. Sabrūkot ēkai, viņi tika aprakti zem drupām.

Atlantijas okeānā pacēlās zemestrīces radītais milzu vilnis un, sasniedzis septiņu metru augstumu, kā cunami nonāca gandrīz 6000 km attālajās Mazajās Antiļu salās pie Centrālamerikas krastiem. Lielo pazemes grūdienu darbība neaprobežojās tikai ar Lisabonas apkārtni, tie nodarīja ievērojamus postījumus arī Fēsā (Fes, Fas-, Marokā). Tomēr nav pilnīgi skaidrs, vai Āfrikā izpaudās tikai Lisabonas grūdienu radītās rezonējošās svārstības, vai tā bija patstāvīga zemestrīce, kas notikusi vienlaicīgi tikai sakritības dēļ.

Mazāki grūdieni Lisabonā bija jūtami vēl vismaz gadu pēc katastrofas. Šajā laikā notika vairāk nekā piecsimt zemestrīču, kas izsauca cilvēkos paniku. Portugāles ministrs marķīzs de Pombals (de Pombal) pēc Lisabonas zemestrīces uz katru apriņķi izsūtīja anketas, lai uzzinātu pazemes grūdienu laiku un ilgumu.

Tas bija viens no pirmajiem mēģinājumiem novērtēt zemestrīces stiprumu pēc nodarīto postījumu lieluma.

Lielu dalu no bojāgājušo mirstīgajām atliekām iznīcināja uguns. Citus apraka, daļu sakrāva laivās un nogremdēja jūrā. Bez pajumtes palikušajiem ātri tika celtas teltis un būdiņas. Sākās grūtais atjaunošanas darbs, ko diemžēl traucēja daudzo priesteru reliģiozais fanātisms. Uz jautājumu, kāpēc šāds posts piemeklējis tieši Lisabonu, sekoja atbilde, ka Dievs sodījis grēcīgos pilsētas iedzīvotājus un sodīs tos atkal, ja viņi neizpirks savus grēkus. Cilvēkus, kas katru dienu dzirdēja šāda veida runas, pārņēma vienaldzība. Tas jūtami ietekmēja pilsētas dzīves normalizēšanas procesu.

Ticības konflikts Lisabonas zemestrīces laikā bija īpaši nozīmīgs. Redzot, cik daudz bērnu un nevainīgu cilvēku šajā briesmīgajā dienā gāja bojā, daudzi sāka apšaubīt Dieva žēlastību un gādību.

Priesteru izveicība patiešām tika pakļauta pārbaudei, kad viņiem nācās izskaidrot, kāpēc Dievs ļāvis

iznīcināt tik daudz baznīcu, bet saglabājis bordeļus. Vārdu karā radās daudz pamfletu un traktātu. Dažus no tiem bija sarakstījuši zinātnieki, kas apgalvoja, ka zemestrīce notikusi nevis Lisabonas grēku dēļ, bet to izraisījušas zemes dzīļu kustības. Tas bija lūzuma punkts cilvēka attieksmē pret dabas katastrofām.

Ņumadrides zemestrīču sērija 1811.-1812. gadā Vairākums zemestrīču notiek litosfēras plātņu robežapgabalos (litosfēra ir Zemes ārējā, viscietākā daļa, kas aptver Zemes garozu un mantijas augšējo daļu, tās biezums sasniedz 50-200 km; litosfēra sastāv no atsevišķiem ļoti lieliem blokiem litosfēras plātnēm), arī visspēcīgākie apakšzemes grūdieni vērojami šo plātņu saduras vietās īpaši subdukcijas zonās (vietās, kur okeāniskās litosfēras plātnes slīd zem kontinentālajām plātnēm). Taču dažas zemestrīces notikušas arī kontinentu vidienē, tālu no plātņu robežapgabaliem.

1811.-1812. gada ziemā Misisipi upes ieleju Misūri štatā satricināja vairākas spēcīgas zemestrīces, kas ar savām īpatnībām bijušas vienīgās Amerikas seismiskajā vēsturē. Tās ir pazīstamas kā Ņūmadrides (New Madrid) zemestrīces, jo to epicentri atradās minētās pilsētas tuvumā. Divu visspēcīgāko grūdienu spēks sasniedzis 8 magnitūdas. Ķieģeļu ēkas sabruka visā Misūri dienvidaustrumdaļā, tāpat Ilinoisas dienviddaļā, Kentuki rietumdaļā, Indiānā un Tenesī. Lieli zemes apgabali pacēlās, bet vēl lielāki iegrima, laika gaitā pārvēršoties ezeros vai purvos.

Zemes virsa apakšzemes grūdienu iespaidā burtiski viļņojās. Vairāk nekā 150 kilometru garā posmā no Ņūmadrides līdz Mārketrī (Marked Tree) Ārkanzasā zeme izmirka, pārplūda un tās virskārtā izveidojās lielas plaisas.

Laikā, kad zemes virsu joprojām satricināja grūdieni, no tās pacēlās desmit metru augstas smilšu un ūdens strūklas, kas apkārtnē izplatīja trūdošu augu smaku, jo iepriekšējo grūdienu laikā daļa augu tika ierauta plaisās. Ārkanzasā Blaitvilas (Blytheville) tuvumā apmēram 65 kvadrātkilometrus lielu platību pārklāja metru biezs virs​pusē izlauzušos plūstošo smilšu slānis.

Misisipi upē esošie kuģi, laivas un prāmji sastapās ar lieliem, pret straumi plūstošiem viļņiem, kas pārplūdināja arī piekrasti. Daudzi ūdens transportlīdzekļi nogrima, citi tika izmesti krastā. Kad ūdens nonāca atpakaļ upē, tas sev līdzi ierāva tūkstošiem laivu un koku.

Pāri sauszemei traucošie viļņi salieca kokus, savijot kopā to zarus. Plūstošo smilšu akači sarētoja zemes virskārtu, straujie avotu ūdeņi sanesa smilšu paugurus, kuru apkārtmērs sasniedza pat trīsdesmit metrus. Zemē parādījās dziļas plaisas, sākās zemes nogruvumi no krastu kraujām un zemākajiem pakalniem. Upē pazuda daudzas salas, tās gultne stipri izmainījās.

Skotu dabaszinātnieks Džons Bredberijs (John Bradbury), kas bija devies ekspedīcijā pa Misisipi un 1811. gada 16. decembrī atradās laivā 160 kilometrus uz dienvidiem no Ņūmadrides Memfisas tuvumā, pamodās no briesmīga trokšņa, kas atgādināja skaļu pērkona dārdienu, bet dunoņa bija dobja un vibrējoša. Zinātniekam bijusi tāda sajūta, it kā pasaule ietu bojā. Jāatzīmē, ka pirmā apakšzemes grūdiena laikā Bredberijs bija nedaudz tuvāk zemestrīces epicentram, kas atradās apmēram 100 km uz dienvidrietumiem no Ņūmadrides Senfrensisas (Saint Francis) upes apkaimē Ārkanzasas štatā, nekā pilsēta, kuras vārdā vēlāk tika nosaukta zemestrīču sērija. Ņūmadrides zemestrīce palika cilvēku atmiņā ne tikai ar plašajām zemes virsas izmaiņām Misisipi upes ielejā, bet arī ar lielajām platībām, kurās bija jūtamas zemestrīces sekas. Zemestrīce nodarīja postu 75 000-130 000 kvadrātkilometru lielā teritorijā gar Misisipi uz dienvidiem no Ņūmadrides.

Zemestrīces laikā valsts austrumdaļā apstājās svārsta pulksteņi. Zeme drebēja pat 1800 km attālajā Bostonā un 1100 km attālajā Vašingtonā, Baltajā namā uzmodinot prezidentu Džeimsu Medisonu.

Apakšzemes grūdienus varēja just aptuveni 2,6 miljonu kvadrāt​kilometru lielā teritorijā.

Grūdieni bija jūtami gan valsts dienvidos 750 km attālajā Ņūorleānā, gan valsts dienvidaustrumos 950 km attālajā Cārlstonā (Charleston), Dienvidkarolīnas štatā. Te grūdieni bija tik spēcīgi, ka Svētā Filipa baznīcas tornī skaļi ieskanējās zvans. 75 gadus vēlāk, 1886. gada 31. augustā, 7,3 magnitūdu stipra zemestrīce skāra pašu Cārlstonu. Arī šīs zemestrīces laikā zemes virskārtā radās plaisas un gaisā pacēlās plūstošo smilšu strūklas. Pilsētā tika sagrauti vai jūtami bojāti pāris tūkstoši ķieģeļu māju un koka būvju.

Vairāk nekā simt māju vēlāk nopostīja uguns. Bojā gāja 60 cilvēku. Daudzu namu augšējie stāvi nedaudz cieta pat Ņujorkā (1000 km uz ziemeļaustrumiem no Čārlstonas) un Čikāgā (1200 km uz ziemeļrietumiem). Ņūmadrides zemestrīce (pareizāk zemestrīču sērija) atšķīrās no citām arī ar pazemes grūdienu stiprumu un lielo skaitu. Lielākoties zemestrīcēs visspēcīgākais ir pirmais grūdiens, bet nākamie grūdieni ir stipri vājāki. Ņūmadrides zemestrīces laikā galvenajam grūdienam sekojošie grūdieni ar lieliem starplaikiem bija jūtami gandrīz gadu.

Pirmais stiprais grūdiens notika 1811. gada 16. decembrī ap pulksten diviem naktī, otrais 1812. gada 23. janvārī, bet tre​šais, visstiprākais grūdiens, tā paša gada 7. februārī.

Tolaik vēl nebija seismogrāfa ierīces, kas spētu reģistrēt zemestrīces. Tas būtu uzrādījis precīzu informāciju par šiem haotiskajiem seismiskajiem notikumiem. Apakšzemes grūdienu skaits bija tik liels, ka uzņēmīgais Ārkanzasas augšteces pētnieks Dr. Robertsons (Roberlson), kas 1812. gada vasarā neilgi uzturējās Sentdženevīvā (Sainte Genevieve) Misūri štatā (150 km uz ziemeļiem no Ņūmadrides), tos nosauca par neskaitāmiem pēc tam, kad bija ticis līdz pieciem simtiem. Bet gandrīz 400 km no Ņūmadrides uz ziemeļaustrumiem esošajā Luisvilā (Louisville; Kentuki štatā) inženierim Džeredam Bniksam (Jared Brooks) bija vairāk pacietības. Viņš izgudroja vienkāršu ierīci zemestrīces stipruma un izplatības noteikšanai. Tūlīt pēc pirmajiem grūdieniem viņš konstruēja dažāda garuma svārstus horizontālo grūdienu reģistrēšanai un atsperveidīgas ierīces, kas bija domātas vertikālo grūdienu konstatēšanai un kam vajadzēja reģistrēt ļoti vājus grūdienus. Ar šīm vienkāršajām ierīcēm Brukss reģistrēja zemestrīces no 1811. gada 16. decembra līdz 1814. gada martam. Bez trim jau minētajiem stiprajiem grūdieniem viņš reģistrēja vēl piecus "spēcīgus", desmit "stiprus", kā arī trīsdesmit piecus "cilvēkus uztraucošus" grūdienus. Kopā viņš saskaitīja 1874 grūdienus.

Misisipi ielejas iedzīvotājus māca bažas, ka viņi nekad vairs nejutīs drošu pamatu zem kājām. Ņūmadrides apkārtnē zeme drebēja katru dienu līdz 1812. gada beigām, bet vāji seismiskie viļņi bija konstatējami gandrīz divus gadus. Vēlāk veiktajos pētījumos laika posmā no 1811. gada 16. decembra līdz 1812. gada 15. martam notikušo grūdienu skaitu un stiprumu salīdzina ar grūdieniem, kas reģistrēti Dienvidkalifornijā laika posmā no 1932. gada līdz 1972. gadam. Kaut gan šajā laikā notika spēcīgās Longbīčas (Long Beach) zemestrīce 1933. gadā un Sanfernando ielejas (San Fernando Valley) zemestrīce 1971. gadā, pagāja 41 gads, līdz Kalifornijā zemestrīču grūdienu skaits sasniedza to pašu līmeni, kāds tika piedzīvots tikai un vienīgi Ņūmadrides apkārtnē triju mēnešu laikā.

Ņūmadrides zemestrīces nozīmīgākās sekas bija zemes virsas pēkšņā iegrimšana 3-5 metru dziļumā tūkstošiem kvadrātkilometru lielā platībā. Vairāk nekā 50 kvadrātkilometru iegrimušo zemju Tenesī štatā applūda ar ūdeni. Apmēram 30 km garais Rīlfūtas ezers (.Reelfoote Lake), kas tagad ir lieliska ūdensputnu ligzdošanas vieta, radās trešā grūdiena laikā 1812. gada 7. februārī 30 km uz dienvidiem no Ņūmadrides. Pat pēc pusotra gadsimta seklākajās vietās virs ūdens kā spoki rēgojās tūkstošiem koku stumbru.

Pēc katastrofālajām zemestrīcēm 1811.-1812. gadā Ņūmadrides seismiskajā zonā lielā skaitā notikušas ne tik spēcīgas, bet tomēr postošas zemestrīces. Laika posmā no 1838. gada līdz 1976. gadam vismaz 20 zemestrīces pēc sevis atstājušas gan plaisas mūros, gan nogāztus skursteņus. 1909. gadā notikusī zemestrīce, kuras epicentrs atradās Ilinoisas štatā Ororas (Aurora) tuvumā (netālu no Čikāgas), bija jūtama 1,3 miljonus kvadrātkilometru plašā teritorijā. 1985. gada 6,6 magnitūdas stiprās zemestrīces grūdienus varēja just 23 ASV štatos un pat dienvidaustrumu Kanādā. Ģeologi, kas pēta šo plašo seismisko zonu, pieļauj iespēju, ka tuvākajā nākotnē vaiatkārtoties 1811.1812. gada zemestrīcei līdzīga zemestrīce. Pēc statistikas datiem redzams, ka postošas zemestrīces notiek aptuveni pēc katriem 550-1200 gadiem. ZemesI nees, kuru stiprums sasniedz vai nedaudz pārsniedz 7 magnitūdas, j'injn seismiskajā zonā var notikt ik pēc 250-500 gadiem, un vājākas lulz li miigiiil.udu stiprus ik pēc 70-90 gadiem. Mūsu dienās apvidū, luīr Ņūmadrides zemestrīces laikā notika visstiprākie grūdieni, dzīvo apmēram 12 miljoni cilvēku. Tā kā šajā teritorijā nav būvētas seismiski izturīgas celtnes, arī vāja zemestrīce var nodarīt lielu postu. Daudzas pilsētas un apdzīvotas vietas atrodas uz seismiski bīstamajām smilšu iegulām, ko atstājuši Misisipi daudzkārtējie plūdi. Nedrīkst aizmirst, ka mīkstajās pamatnēs apakšzemes grū​dienu ietekme būs postošāka.

Sešas līdz septiņas magnitūdas stipra zemestrīce Ņūmadrides apvidū būtu katastrofa. Viadukti sagrūtu, tūkstošiem ķieģeļu ēku pārvērstos drupās. Šādas celtnes nespēj izturēt vidēji stipru zemestrīci, tāpēc apakšzemes grūdieni šeit nodarītu daudz lielāku postu nekā rietumu štatos, kur ēku un tiltu būvniecības noteikumi ir ievērojami stingrāki. Pētījumi ir pierādījuši, ka zemestrīce Ņūmadrides seismiskajā zonā prasītu tūkstošiem cilvēku dzīvību, kā arī radītu miljardiem dolāru lielus materiālos zaudējumus.

Sanfrancisko zemestrīce 1906. gadā Sanfrancisko (San Francisco) vēsturē ir bijuši divi notikumi, kas pilsētas vārdu aiznesuši tālu pāri valsts robežām. 1848. gadā Sanfrancisko līča piekrastē, Sjerranevadas rietumu nogāzē tika atklātas zelta smiltis, kas izraisīja zelta drudzi un Mežonīgos Rietumus pārvērta par tādiem, kādus tos pazīstam no vesterniem.

Ja 1844. gadā Svētā Franciska misijas apmetnē dzīvoja pussimts vietējo iedzīvotāju, tad uz 20. gadsimta sliekšņa Sanfrancisko kļuva par Savienoto Valstu rietumu piekrastes vadošo finansu, kuģniecības, iekšējās un ārējās tirdzniecības, kā arī rūpniecības centru. Pilsēta radās pie līča, ko ar okeānu savieno Zelta vārtu (Golden Gate) šaurums. 1906. gadā, kad pilsētu piemeklēja zemestrīce, tajā bija vairāk nekā 400 000 iedzīvotāju. Bet jau tad, kad Sanfrancisko vēl tikai atgādināja ciematu, Kalifornijas piekrasti pazina kā drebošo zemi.

Žoga pārbīde Sanandreasa lūzuma apkaimē Kalifornijas zemestrīces laikā 1906. gadā.

Sanfrancisko atrodas netālu no attēlā redzamā Sanandreasa lūzuma, kur saskaras divas litosfēras plātnes.

Zemestrīces šajā apvidū ir saistītas ar Kalifornijas piekrastei cauri stiepjošos Sanandreasa lūzumu (San Andreas fault). Zeme te dreb vismaz 30 reizes dienā, bet tā ir "mikrodrebēšana" šīs mikroseismiskās svārstības spējīgi reģistrēt tikai jutīgākie seismogrāfi (sīkāk par to rakstīts šīs grāmatas nodaļā "No seismoskopa līdz seismogrāfam"). Vairāk nekā 1000 kilometru garais Sanandreasa lūzums, kas atdala Klusā okeāna litosfēras plātni no Ziemeļamerikas plātnes, stiepjas dienvidaustrumu virzienā no

Mendosino raga (Cape Mendocino) līdz Kalifornijas līča ziemeļgalam, un, iespējams, turpinās zem ūdens ne tikai Klusajā okeānā, bet arī Kalifornijas līcī. Raugoties no lidmašīnas vai kartē, tas izskatās gandrīz kā taisna līnija. Abu plātņu saduras vietā pastāvošais tektoniskais spriegums izraisa zemes virskārtas slāņu nobīdi un tad slāņi acumirklī ieņem jaunu stāvokli; šī pēkšņā nobīde savukārt izraisa zemestrīci.

Pēc 1857. gadā Dienvidkalifornijā notikušās zemestrīces tika konstatēts, ka Sanandreasa lūzumā bija notikusi kādas upes gultnes pārbīdīšanās pat par desmit metriem. Domājams, ka tā ir lielākā zināmā horizontālā pārbīde jaunākajos laikos.

Sanfrancisko pēc zemestrīces.

Sanfrancisko jaunais rātsnams pēc zemestrīces.

Klusā okeāna plātne, kuras austrumdaļā atrodas Losandželosa (Los Angeles), attiecībā pret Ziemeļamerikas plātni, kur atrodas Austrumkalifornija un arī Sanfrancisko, kustas ar ātrumu līdz 3 centimetriem gadā (pēc citiem datiem pat 5-7 centimetri gadā), tā ka teorētiski pēc apmēram desmit līdz divdesmit miljoniem gadu Losandželosa un Sanfrancisko varētu atrasties "blakus" uz vienas paralēles. Šajā apvidū ir notikušas daudzas lielākas vai mazākas zemestrīces arī vispostošākā zemestrīce Amerikas vēsturē.

Sanfrancisko zemestrīce notika 1906. gada 18. aprīlī Sanandreasa lūzumā aptuveni 400 kilometru garā posmā no Sanhuanbautistas (San Juan Bautista) dienvidos līdz Sanfrancisko un vēl apmēram 250 kilometrus uz ziemeļiem no Sanfrancisko. Tās spēku seismologi pielīdzināja no 7,7 līdz pat 8,3 magnitūdām. Zemestrīces stiprumu raksturo fakts, ka zemes drebēšanu bija iespējams sajust 180 000 kvadrātkilometru lielā platībā!

Jāņem vērā, ka Sanfrancisko centrālā daļa atrodas tieši blakus Sanandreasa lūzumam, kilometrus desmit uz rietumiem no tā. Vietējā laikraksta San Francisco Examiner redaktors Džons Berets (John Barrel) piedzīvoja zemestrīci, kad agrā rītā pulksten 5.20,

Dāma melnā starp Sanfrancisko drupām.

1906. gada 18. aprīlis. Karavīri patrulē Mārketstrītā. Ielas malā deg 18 stāvu augstceltne. Attēla kreisajā pusē redzams karogs uz viesnīcas Palace Hotel jumta. Šajā viesnīcā zemestrīces laikā atradās Enriko Karūzo.

1906. gada 23. aprīlī Sanfrancisko sākās atjaunošanas darbi. Šajā dienā tika likts pamatakmens jaunai augstceltnei. dodoties uz darbu kopā ar pāris kolēģiem, nonāca redakcijas ēkas priekšā. Pēkšņi viņiem zuda pamats zem kājām, Berets un viņa kolēģi nokrita. Zemē guļošais redaktors redzēja, ka redakcijas ēka un citas celtnes uzsākušas dīvainu deju. Tās sašūpojās, pavirzījās uz ielas pusi, pēc tam atpakaļ, tad atsāka šīs kustības, bet jau ātrākā tempā. Visapkārt bija dzirdama lūstošo koka māju čīkstoņa, brūkošo mūra namu troksnis un plīstošo logu šķinda. Tramvaja sliedes saliecās, ielās parādījās spraugas. No dažām izšāvās ūdens, no dažām sūcās gāze. Ieskanējās baznīcu zvani. Apmēram 40 sekundes ilgusī zemestrīce bija stiprākā, kāda jelkad notikusi kādā Amerikas liel​pilsētā. "Šodien būs traka diena," kolēģiem paziņoja Berets. "Mums jāraksta!"

Pilsētas kvartāli pārvērtās gruvešos. Koka ēkas sabruka kā kāršu namiņi. Ķieģeļu fasādes sagāzās.

No pilsētas jaunā rātsnama, ko cēla divdesmit gadus un kas izmaksāja septiņus miljonus dolāru, pāri bija palikusi tikai daļa ārsienu un torņa tērauda karkass. Bet divas augstceltnes deviņpadsmit stāvu augstā Spreckle Building un sešpadsmit stāvu augstā Chronicle Building -, pateicoties to tērauda karkasiem, spēja ze​mestrīcē nostāvēt.

Zemestrīces laikā tika pār​rauti elektrības kabeļi un vadi, Degošā Sanfrancisko. Sanfrancisko nodzisa visas ugunis. Pilsētas centrs cieta sevišķi stipri, jo tur mājas bija celtas izžuvušā, ar smiltīm piepildītā purvā. Pulksten 5.26 sekoja diezgan spēcīgs pēcgrūdiens, kas pilsētā radīja jaunus postījumus.

Vēl ļaunāks par zemestrīci bija tai sekojošais ugunsgrēks, kura spēku palielināja no sabojātajām caurulēm izplūdusī gāze. Stundas ceturksni pēc zemestrīces tika ziņots par aptuveni 50 ugunsgrēkiem, no kuriem vairākums bija biezi apdzīvotajā rajonā uz dienvidiem no Mārketstrītas (Market Street). 18. aprīļa dienā liesmas bija apņēmušas 2,6 kvadrātkilometrus lielu rajonu pilsētas centrā. Zemestrīce Sanfrancisko ūdensvados bija izraisījusi 23 000 bojājumu, tā ka ugunsdzēsējiem nekas cits neatlika, kā bezpalīdzīgi noskatīties postošajos ugunsgrēkos. Karaspēka daļas sāka spridzināt gar ielām esošās mājas, lai ierobežotu uguns izplatīšanos. Kad 21. aprīlī ap pulksten 7 no rīta tika apdzēstas pēdējās liesmas, bija izpostītas 28 188 mājas (490 kvartāli) un bez pajumtes palikuši ceturtdaļmiljons cilvēku.

Degošā Sanfrancisko.

Cik cilvēku gāja bojā šajā zemestrīcē? Dažādos avotos upuru skaits tiek minēts no 450 līdz 700, bet 1990. gadā tika publicēts arhivāres Glēdisas Koksas Hensones (Gladys Cox Hanson) pētījums, kurā viņa apgalvoja, ka zemestrīcē gājuši bojā vairāk nekā 3000 cii-

Mīkstajā un slīdošajā gruntī zemestrīces laikā Sanfrancisko mājas sašķiebās. vēku (pie bojāgājušiem tika minēti ari no zemestrīces laikā gūtajiem ievainojumiem vēlāk mirušie).

Citos avotos upuriem tika pieskaitīti arī 300 nošautie marodieri.

Zemestrīce iznīcināja tūkstošiem cilvēku cerības pēc naudas, laimes un spīdošiem darījumiem. Bet ar šo katastrofu saistās arī daudz kuriozu notikumu.

Sanfrancisko bija ieradies slavenais Ņujorkas Metropolitēna operteātris (Metropolitan Opera).

Sanfrancisko simfoniskā orķestra diriģents Alfrēds Hercs (Alfred Hertz), pasaulslavenā tenora Enriko Karūzo draugs, viesnīcā Palace gatavojās dzert rīta kafiju, kad atpūtas krēsls un kafijas galds sāka "valsēt". Diriģents ieklausījās skaņās no profesionālā viedokļa un vēlāk teica: "Pat šajā acumirklī mani interesēja skaņu efekti. Operu partitūrās dabas katastrofas parasti tiek atskaņotas fortissimo, bet man zemestrīce ausīs drīzāk skanēja kā mezzoforte."

Pats Karūzo, kas iepriekšējā vakarā bija piedalījies "Karmenas" izrādē, zemestrīces laikā atradies gultā. Kad numurā iedrāzies diri​ģents un jautājis, vai viņš nav cietis, dziedātājs pakratījis galvu kā

Astoņus kilometrus no Sanandreasa lūzuma uzceltā Stenforda Universitātes ēka nespēja izturēt zemestrīci.

Zemestrīce izpostīja daudzu Sanfrancisko iedzīvotāju nākotnes cerības. Visu nācās sākt no jauna.

Sanfrancisko Mārketstrīta pēc zemestrīces un ugunsgrēka. tāds spītīgs bērns, bet tad piekrītoši pamājis. Karūzo baidījies, ka šoks būs sabojājis balss saites.

Slavenais tenors pavēlējis sakraut savu bagāžu trijos ratos un atstājis pilsētu, apzvērot, ka vairs nekad

nebrauks uz Sanfrancisko. Par viņu tolaik klīda anekdotiski nostāsti. Līdz nāvei pārbijies Karūzo basām kājām un pidžamā skrējis uz ostu, lai pieprasītu biļeti uz pirmo pagadījušos kuģi. Viņš taču galu galā esot slavenais Karūzo. Bet matroži viņu nebija pazinuši un uz kuģa klāja uzlaiduši tikai tad, kad viņš pierādījumam tāpat basām kājām un pidžamā nodziedājis kādu āriju!

Septiņstāvu viesnīca Palace Hotel, kas aizņēma vienu Mārketstrītas kvartālu, zemestrīcē noturējās, jo tās arhitekts Viljams Relstons (William Ralstone) bija guvis mācību no 1868. gadā notikušās zemestrīces Heivārdā (Hayward) un viesnīcas sienu nostiprinošajam karkasam izmantojis 3000 tonnu metāla. Blīvi apdzīvotajos

Kāda Sanfrancisko iela pēc zemestrīces. strādnieku kvartālos mājas nebija celtas atbilstoši drošības noteikumiem, tur bija daudz upuru. Uz izžuvuša purva uzceltās četrstāvu viesnīcas Valencia augšējais stāvs nonāca gandrīz vienā līmenī ar ielu.

Apakšējos stāvos nakšņojošie viesi noslīka, kad zemē iegrimušos un daļēji sabrukušos slāvus pārplūdināja ūdens no bojātajām caurulēm.

Diezgan interesanti par šo zemestrīci stāstījis vācu preču tvaikoņa Uarda kapteinis Petersens (Petersen): "18. aprīlī nedaudz pirms pieciem rītā Uarda iegāja Zelta vārtu šaurumā. Bijām pagājuši garām sēklim, un es gaidīju uz klāja uzkāpjam loci. Pēkšņi kuģis nodrebēja visā garumā. Mēs nodomājām, ka tvaikonis uzbraucis uz sēkļa. Es tūlīt steidzos pie mašīntelegrāfa, lai dotu pavēli atpakaļgaitai un tādējādi neuzsēstos uz sēkla. Bet tvaikonis neatkarīgi no tā turpināja drebēt. Pēc tam pacēlās kuģa priekšgals, un man radās sajūta, ka Uarda uztriecies kādai nezināmai zemūdens klintij. Mašīntelegrāfā pavēlēju "Pilnu gaitu uz priekšu", bet pēc kāda brīža kuģis turpināja ceļu, it kā nekas nebūtu noticis." Tvaikoņa apkalpe lauzīja galvas par notikušo, jo līča dziļums šajā vietā bija vismaz 10-15 metru. Tikai uz kuģa uzkāpušais locis paziņojis, ka pilsēta piedzīvojusi briesmīgu zemestrīci. Šajā vietā izdarīsim nelielu atkāpi, jo liktenim labpatika, ka vācu tvaikoņa apkalpe tajā pašā 1906. gadā piedzīvoja vēl otru zemestrīci. Pēc izbraukšanas no Sanfrancisko Uarda uzņēma kursu uz dienvidiem. Kuģim vajadzēja iegriezties vēl daudzās citās Dienvidamerikas ostās un tad gar Hornas ragu doties mājup uz Hamburgu.

16. augustā kuģis piestāja Čīles ostas pilsētas Valparaiso ('Valparaiso) reliņos. Laiks bija silts un lietains. Darbdiena bija

Sanfrancisko zemestrīcē pajumti zaudējusi ģimene ietur maltīti zem klajas debess. beigusies un jūrniekiem pēc vakariņām tika atļauts paklaiņot pa pilsētu. Virsnieki atradās savās kajītēs, kapteinis, atlaidies uz dīvāna, lasīja grāmatu. Pēkšņi kuģis spēcīgi nodrebējis. Glāzes un pudeles lēkājušas uz galda un grāmatu plaukta, tad ar šķindoņu nokritušas uz grīdas. Dažas spuldzes izkritušas no ietverēm, kuģa motori sākuši drebēt neparastā taktī. Kapteiņa kajītē ieskrējis kuģa pirmais virsnieks un, ar lielām pūlēm noturot līdzsvaru, kliedzis: "Zemestrīce! Atkal zemestrīce!" Kuģis no jauna sācis drebēt.

Vairs nebijis iespējams nostāvēt kājās. "Es drāzos uz kapteiņtiltiņu," stāstīja Petersens, "un norīkoju uzkurināt tvaiku, lai nepieciešamības gadījumā izietu jūrā, jo baidījos no cunami. Ja būtu nācis cunami, tad visticamāk, viļņi tvaikoni atrautu no enkuriem. Kuģis vēl arvien līgojās. Tad viss norima. Bet tas nebija ilgi. Ar pūlēm bijām atjēgusies, kad kuģis no jauna sāka drebēt, turklāt vēl stiprāk nekā iepriekš.

Kuģis šūpojās uz priekšu un atpakaļ tā, ka enkura ķēdes čirkstēja, tomēr izturēja. Bet blakus reliņā esošā cita vācu tvaikoņa Lambert enkurķēdes tika pārrautas, un kuģis sāka dreifēt. Pēc otrā grūdiena apskatījāmies, kas noticis. Reliņos viss izskatījās kārtībā, bet krastā pavērās briesmīgs skats. Virs pilsētas vēl arvien šūpojās lietus radītā dūmaka, kurā izgaismojās zibeņi. Patiesībā zibsnīja elektrolīnijās radušies īssavienojumi, bet vēlāk klīda baumas, ka Valparaiso zemestrīces laikā iespēris zibens. Bija dzirdami nelaimē nonākušo kliedzieni. Briesmīga šajā haosā izklausījās suņu riešana un gaudošana. Drīz šur tur skatienam atklājās liesmas, apgaismojot vakara debesu fonā dabas spēku paveiktos posta darbus.

Aiz pilsētas esošajās kalnu grēdās atblāzmojās patiešām spokaina gaisma. Ugunsgrēks ātri vien pārvērtās briesmīgā ugunsvētrā, kas pārņēma pilsētu. Visu nakti nevarējām rast mieru briesmīgo skaņu un atkārtojošos apakšzemes grūdienu dēļ. Tie pierima tikai nākošajā dienā, kad uz kuģa ieradās pirmie bēgļi…"

1906. gada 16. augusta Valparaiso zemestrīces stiprums tika lēsts ap 8,4-8,6 magnitūdām. Bojā gāja 20 000 cilvēku (pēc citiem avo​tiem apmēram pusotrs tūkstotis).

Bet nu atgriezīsimies pie Sanfrancisko zemestrīces. Tā nodarīja lielus postījumus arī citās piekrastes pilsētās un ciematos. Sevišķi lieli tie bija Stenforda Universitātē (Stanford University). Gandrīz pilnīgi tika iznīcinātas masīvā jaunromāņu stilā celtā bibliotēka, baznīca un psihiatriskā slimnīca Agneiv Hospital. Daudzās vietās jūrā iegruva krasta klintis, zemes virsā radās plaisas, lokomotīves un vagoni noskrēja no sliedēm, bet sliedes tika saliektas groteskās formās.

1906. gada zemestrīces piemiņa tika īpaši iemūžināta. Apmēram 50 km uz ziemeļrietumiem no Sanfrancisko Klusais okeāns apskalo Eeiesa pussalu (Reyes Peninsula), ko no pārējā kontinenta atdala Sanandreasa lūzums un kur izveidots Reiesa raga nacionālais parks (.Point Reyes National Seashore) ar daudzām jo daudzām tūrisma takām. 20. gadsimta 70. gados šajā nacionālajā parkā tika uzstādīta piemiņas

zīme govij vārdā Matilde. Piena devēja zemestrīces laikā gāja bojā kādā zemes plaisā, kas aizveroties atstāja redzamu tikai govs asti. Tagad šajā vietā ziņkārīgo apskatei izlikta kustoņa plast​masas aste.

Zemestrīces Mesīna 1783. gadā un 1908. gadā Eiropas seismiski visaktīvākā zona, kur stipras zemestrīces nav nekāds retums, ir Vidusjūras reģions. Zemestrīces apdraud gandrīz visu Itāliju, bet visbiežāk zeme dreb Kalabrijā (Calabria), kas atro​das Apenīnu pussalas dienviddaļā, un Sicīlijā (Sicilia).

1783. gada 5. februārī Kalabrijā dzīve ritēja savu ierasto gaitu. Piepeši cilvēki sajuta spēcīgu pazemes grūdienu, un viņus pārņēma bailes. Pietika ar divām minūtēm, lai desmitiem pilsētiņu un ciematu pārvērstos gruvešu kalnos. Zeme cēlās un grima kā viļņi jūrā. Lielās ēkas brīkšķot un dārdot sabruka.

Augstie koki saliecās kā vētras skarti un to galotnes skāra zemi; bruģakmeņi uzlidoja gaisā un klaudzēdami krita atpakaļ.

Mesīnas krastmala pēc zemestrīces.

Sabrukušās mājas Mesīnā, Gavalloti laukumā.

Otrais grūdiens notika 28. martā un izpostīja to, kas vēl bija palicis pēc pirmā grūdiena. Kalabrijas kalnu grēdas nespēja noturēties pretī otrajam grūdienam, un daudzas klintis ar troksni nobruka auglīgajās ielejās, kuru nogāzēs bija sastādīti olīvkoki. Tūkstoši olīvkoku ar visām saknēm tika izrauti no zemes, bet daži, kas palika neskarti, nīka tālāk starp klintsbluķiem. Jūras krastā nogruvumi apraka ziedošos dārzus.

Divas palielas klintis kādas ielejas malā ar briesmīgu rīboņu nogruva ielejā. Tur, līdzenumā, tās satriecās kopā un aizdambēja upi, kas uz brīdi pilnīgi pazuda, tad no jauna parādījās, lauzdamās ārā no drupām un veidojot jaunu gultni. Jūra trakoja kā orkāna laikā.

Naktī uz 5. februāri, vēl pirms pirmā grūdiena, kad visi mierīgi gulēja, krastā izbrāzās spēcīgi viļņi un applūdināja daudz ēku. Cilvēki steidza meklēt glābiņu uz kuģiem, bet nāve tos nepažēloja arī tur:

trakojošā jūra viļņos aizrāva 1430 cilvēku dzīvības. Zemestrīce nodarīja daudz postījumu gandrīz 200 apkārtnes pilsētās un ciematos. Bojāgājušo skaits sasniedza apmēram 35 000.

Mesīnā (Messina) bojā gāja 12 000 cilvēku un bez pajumtes palika 30 000. Vairums pilsētas māju bija sabrukušas, celt nojumes pie saplaisājušajiem mūriem bija bīstami. Lielajā līdzenumā pilsētas ziemeļdaļā no dēļiem ātri tika saslietas pagaidu pajumtes. Pēcgrūdieni turpinājās neparasti ilgi. 1783. gadā no 5. februāra līdz 28. martam tika saskaitīti vairāk nekā deviņsimt apakšzemes grūdienu. Bet, ja pieskaita arī turpmākos, tad šī zemestrīce ilga gandrīz četrus gadus no 1783. gada februāra līdz 1786. gada beigām. Šajā laikā cilvēki atjaunoja mājas un uzcēla jaunas ēkas, visu laiku dzīvojot neziņā, vai katastrofa neatkārtosies…

1908. gada 29. decembrī pasaules laikrakstos tika ziņots par zemestrīci, kas iepriekšējā dienā notikusi Dienviditālijā. Ziņas bija

Zemestrīces radītais vilnis Redžo di Kalabrijas ostā šo astoņus kubikmetrus lielo betona bloku aizskaloja divdesmit metrus no tā sākotnējās atrašanās vietas.

Cilvēki pēc zemestrīces drupās meklē savas personiskās mantas, cerot atrast kaut ko lietošanai derīgu. tik drūmas, ka visas iepriekš notikušās dabas katastrofas palika ēnā. Meslnas un Redžo di Kalabrijas (Reggio di Calabria) pilsētas, kā arī apkārtnes ciemati bija gandrīz pilnīgi nopostīti. Drupās un krastā trakojošajos viļņos gāja bojā tūkstošiem cilvēku.

Iepriekšējā vakarā un visu nakti pirms zemestrīces gaudoja vējš, jūra krastā dzina augstus viļņus. Lai pasargātos no aukstuma, piekrastes iedzīvotāji aizvēra logus un gulēja dziļā miegā. Pulksten 5.20 zeme nodrebēja, pirmais grūdiens ilga desmit sekundes. Logu un durvju rāmju čīkstoņa, stiklu šķinda un brūkošo kāpņu troksnis uzmodināja gulošos.

Cilvēkus pārņēma paniskas bailes. Viņi taustījās tumšajās istabās, cenzdamies ieslēgt gaismu, saucot ģimenes locekļus. Visapkārt kustējās sienas, plaukti, trauki un gleznas. Spoguļi krita un šķindot saplīsa, grīdas ļodzījās, mēbeles drebēja, izkustējās un sabruka. Cilvēki tumsā meklēja izeju, saskrējās, nespējot šajā haosā izkļūt no ēkas. Daudzas durvis ieķīlējās un vairs nebija atveramas. Daudzi apmetuma kaļķu putekļos neko nevarēja saskatīt.

Mazajā tvaikonī uz Redžo di Kalabriju braucošie cilvēki pēkšņi dzirdēja no zemes dzīlēm nākošu apdullinošu troksni. Jūras virsa piepeši iegrima, bet pēc brīža astoņus metrus augsts vilnis uzmeta tvaikoni uz mola un sadragāja. Viļņi izmeta krastā vai iedzina jūrā simtiem piestātnē esošu kuģu un laivu.

Sākās lietusgāze un pastiprināja zemestrīces izraisīto viļņu postījumus. Riposto (Riposto) tuvumā jūra atkāpās gandrīz kilometru, bet tad, kļūstot par milzu vilni, brāzās pret krastu, sagraujot visu, kas vēl bija graujams. Viļņi vairākās vietās izpostīja krasta tuvumā esošo dzelzceļu.

Bija arī daži laimīgas izglābšanās gadījumi. Kādu vecāku sievieti zemestrīce izrāva no gultas. Māja sabruka, bet sieviete neguva nevienu skrambiņu. Tādu pašu likteni piedzīvoja arī karabiniers, kas atradās kara hospitāļa augšstāvā. Vīrietis, gulēdams gultā brūkošajā slimnīcā, stāvu pēc stāva krita lejā un izglābās, negūstot ievaino​jumus.

Mesīnā vairāk vai mazāk cieta daudzas ēkas. Tās mājas, kas palika veselas pēc zemestrīces un izturēja cunami, kļuva par upuri liesmām.

Daudzas citas zemestrīces bijušas stiprākas par 1908. gada Mesīnas zemestrīci (tās stiprums sasniedza 7,5 magnitūdas), bet šīs zemestrīces epicentrs atradās tieši zem pilsētas. Pēc dažādiem avotiem zemestrīce un cunami Dienviditālijā kopā bija paņēmuši no 70 000 līdz 100 000 cilvēku dzīvībām.

Kanto zemestrīce 1923. gada Katru gadu Japānu satricina apmēram 1500 zemestrīču. Tāpēc japāņi jau kopš seniem laikiem būvē savas mājas no vieglām koka latām, par starpsienām izmantojot bīdāmus, ar papīru pārvilktus rāmjus. Šādi materiāli zemestrīces laikā, mājai brūkot, nenodara lielu ļaunumu, tāpēc arī bojāgājušo ir samērā maz.

1891. gada 28. oktobrī notika liela zemestrīce Honsju salas centrālajā daļā Gifu un Aiči prefektūrās uz ziemeļiem no Nagojas. Mino-Ovari zemestrīce jeb Nobi zemestrīce, kuras stiprums sasniedza 8,0 magnitūdas, izraisīja zemes virsas pārbīdi gandrīz par četriem metriem vairāk nekā 100 kilometru garumā. Ciematos kā kāršu namiņi sabruka ļoti daudz dzīvojamo ēku. Tika sagrautas

Viens no ciematiem, kas tika nopostīts 1891. gada 28. oktobrī notikušās Nobi zemestrīces laikā.

130 000 mājas un gāja bojā 7300 cilvēku (pēc citiem avotiem 197 000 mājas, 10 000 cilvēku).

Pavisam citādas sekas bija 8,3 magnitūdu stiprajai zemestrīcei, kas notika 1923. gada 1. septembrī Tokijā un Jokohamā. To nodēvēja par Kanto zemestrīci pēc apvidus (Kanto līdzenums), kur tā notika.

1923. gada zemestrīces kartoshēma.

Nobi zemestrīces laikā Neo upes ielejā zemes virsa iegrima par 6 metriem.

Pēc sena japāņu ticējuma 1. septembris ir nelaimīga diena. Zemestrīce sākās divas minūtes pirms divpadsmitiem un ilga apmēram piecas minūtes.

Daudz māju Tokijā sabruka vai nodega.

Daudz veco ēku tika pilnīgi nopostītas, bet mūsdienīgās daudzstāvu mūra ēkas palika.

Priekšgrūdiens šoreiz bija tikpat stiprs kā pamatgrūdiens. Starp Tokiju un Jokohamu vilcieni uz sliedēm pēkšņi sāka grīļoties, riteņi čīkstot apstājās.

Lai gan zemestrīce bija ļoti stipra, no miljons Tokijas mājām sabruka tikai pieci tūkstoši. No ķieģeļu

mājām sabruka vairāk nekā puse, bet no dzelzsbetona ēkām tikai 10%. Viesnīca Imperial, ko bija būvējis arhitekts Frenks Loids Raits (Frank Lloyd Wright) pēc avangardiska projekta, bija viena no nedaudzajām ēkām, kas sa​glabājās gandrīz neskarta.

Jokohamā, kas no zemestrīces epicentra atradās 27 kilometru attālumā, no simt tūkstoš mājām sabruka vienpadsmit tūkstoši, īpaši dīvainā situācijā nokļuva kāda viesnīcas Grand Iiotel vannā sēdoša sieviete, kas kopā ar vannu no otrā stāva viegli noslīdēja uz ielas kopā ar vannu, kurā vēl bija palicis diezgan daudz ūdens.

Jokosukā traģiski beidzās 200 skolēnu ekskursija. Viņi tika dzīvi aprakti, kad uz vilciena uzkrita augsts akmens mūris. Milzīga noslīdeņa dubļu straume applūdināja Sagami līča piekrastē esošo Nebukavas ciematu apmēram 50 km uz rietumiem no Jokosukas, iestumjot mājas jūrā vai pārklājot tās.

Ciemata stacijā stāvošais stāvgrūdām pilnais vilciens no 50 metru augstā krasta tika iegrūsts jūrā. Visi pasažieri, izņemot vienu, gāja bojā.

Tokijā apakšzemes grūdieni visstiprākie bija tajās vietās, kur senāk atradies purvs, piemēram, Asakusas atpūtas zonā. Šajā pilsētas daļā atradās arī Tokijas visaugstākā celtne divpadsmitstāvu tornis.

Sākoties zemestrīcei, tornis noliecās uz sāniem, astotā stāva augstumā nolūza un nokrita.

Tomēr vislielāko ļaunumu nodarīja uguns. Zemestrīce notika visnepiemērotākajā laikā tad, kad japāņu mājās tika aizdedzinātas ogļu pannas pusdienu gatavošanai. Simtiem tūkstoši pannu apgāzās, tādējādi aizdedzinot mēbeles un papīrus. Uguns dzēšana nebija iespējama, jo viss ugunsdzēšamais aprīkojums bija izpostīts. Jokohamā kurināmais no saplaisājušajām tvertnēm ielija kanālos, kur aizdegās.

Tūkstošiem cilvēku nonāca uguns varā. Tie, kas paguva ielauzties it kā ugunsdrošajā Jokohamas Specie Bank ēkā, jau kāpņu telpā krita par upuri liesmām. Daži simti cilvēku, kam izdevās paslēpties bankas pagrabā, mira no karstuma vai nosmaka. No tautā tā sauktās "bagāto" pilsētas daļas "Klinšgalva" uguns spieda iedzīvotājus glābties uz 30 metrus augstās vertikālās klintssienas. Bēgdami no uguns, cilvēki lēca lejā uz tiem, kas, guvuši ievainojumus, gulēja klints pakājē. Ievainoto kliedzieni bija dzirdami visu nakti.

Zemestrīces sabojātās tramvaja sliedes Jokohamas biznesa rajonā. Pēc zemestrīces Tokijā valdīja īsts Bābeles juceklis.

1923. gada 2. septembris. Tūkstošiem tokijiešu, gan to, kas bija palikuši bez pajumtes, gan to, kas baidījās no pēcgrūdieniem, paķēruši mantas, devās meklēt glābiņu ārpus galvaspilsētas, kur nakšņoja līdzenumā zem klajas debess.

Tūkstošiem Tokijas iedzīvotāju bija saskrējuši uz kāda Sumidas upes tilta. No steigā paķertajām mantām nokritušās dzirksteles aizdedzināja tiltu, un visi uz tā esošie gāja bojā. Četrdesmit tūkstoši cilvēku glābiņu meklēja ostā, armijas noliktavu rajonā. Vakarpusē sākās neskaitāmi ugunsgrēki, kas krustu šķērsu brāzās pār degošo pilsētu, cilvēki sadega vai saindējās ar tvana gāzi. Arī no tiem, kas bija paglābušies ostā, dzīvi palika tikai daži simti. Uguns vētra Tokijā plosījās visu nakti, un bija tik gaišs, ka pat 15 kilometru attālumā no pilsētas varēja brīvi izlasīt izkārtņu uzrakstus.

Svētdienas, 2. septembra, rītā Tokijā līdz pamatiem bija nodegušas 300 000 mājas un divās trešdaļās Japānas galvaspilsētas teritorijas bija redzamas tikai dūmojošas krāsmatas.

Zemestrīces epicentrs atradās uz dienvidrietumiem no Tokijas, Sagami līča vidū; tā dzīlēs notika pārsteidzošas izmaiņas. Vairāk nekā 700 kvadrātkilometru platībā jūras dibens iegrima vai pacēlās pat par simts metriem. Lai gan Tokija no zemestrīces epicentra atradās apmēram 90 kilometru attālumā, bet Jokohama apmēram 60 kilometru attālumā, abas pilsētas bija briesmīgi izpostītas. Jokohamas pilsētas vadība tika plānojusi ostas padziļināšanu, lai tajā varētu iebraukt lielie pasažieru kuģi. Zemestrīce šo plānu izjauca.

Blīvi apdzīvotajā Tokijā un no tās uz dienvidiem esošajā ostas pilsētā Jokohamā, kā arī Sagami līča apkārtnes ciematos un mazpilsētās bojā gāja ap 146 000 cilvēku. Tokijā un Jokohamā kopumā bija

izpostītas 575 000 mājas, lielāko daļu no tām iznīcināja uguns. No 2,5 miljoniem Japānas galvaspilsētas iedzīvotāju apmēram miljons palika bez pajumtes. Stipri cieta divas pilsētas Sagami līča piekrastē.

Odavarā tika izpostītas gandrīz visas 5500 mājas, bet Kamakuras vēsturiskajā pilsētas daļā tika izpostīti kopumā 84% ēku. Divpadsmit metrus augstais cunami postījumus Sagami līča piekrastē vēl pa​stiprināja.

Bet zeme turpināja drebēt. Pamatgrūdiena dienā tika saskaitīti vēl 224 pēcgrūdieni, nākamajā 245, aiznākamajā 95, ceturtajā dienā 83 grūdieni. Vēlāk pēcgrūdienu skaits samazinājās un beigu beigās zeme nomierinājās. Kanto zemestrīce bija briesmīgākā no Japānā notikušajām dabas katastrofām.

Peru zemestrīce 1970. gada Peru augstākais kalns Vaskarans (Huascaran) atrodas Andos, Rietumkordiljeras jeb Baltās Kordiljeras (Cordillera Blanca) kalnu grēdā. 6768 metrus augstā kalna augšējā 850 metrus augstā dala atgādina stāvu granīta sienu. Vaskarana virsotne klāta ar biezu ledus un sniega kārtu. 1962. gada 10. janvārī daļa virsotnes atlūza, pārvēršoties par ledus un akmens lavīnu, kas ar apdullinošu troksni noslīdēja ielejā, aizraujot sev līdzi astoņus ciemus un pusi no Ranrairkas (Ranrahirca) mazpilsētas, nogalinot 4000 cilvēku. (Paīso katastrofu būs rakstīts grāmatas "Katastrofas, kas satricināja pasauli" 4. daļas nodaļā "Nezināmā lavīna".) Lavīna saārdīja Vaskarana rietumu nogāzi. Pietiktu tikai ar vieglu grūdienu, lai saplaisājusī akmens masa sadruptu. Šo grūdienu pēc astoņiem gadiem izdarīja zemestrīce.

Monteriko hipodroms Peru galvaspilsētā Limā 1970. gada 31. maijā. Sajūtot pazemes grūdienus, līdz nāvei pārbijušies skatītāji panikā uzskrēja uz skrejceļa. Tobrīd zemestrīce izpostīja 225 kilometrus uz ziemeļiem esošo piekrastes pilsētu Varmeju un 300 kilometrus uz ziemeļiem esošo Varasu.

Jungaja pirms lavīnas (pa kreisi) un pēc tās (pa labi).

1970. gada 31. maijā pulksten 15.23 pēc vietējā laika notikušās stiprās zemestrīces (tās stiprums sasniedza 7,3-7,8 magnitūdas) epicentrs atradās 25 kilometrus uz rietumiem no Cimbotes (Chimbote) pilsētas. Piekrastes pilsētas Kasma (Casma) un Varmeja (Huarmey) tika pilnīgi izpostītas, bet, tā kā tajās bija plašas ielas, bojāgājušo skaits bija neliels. Cilvēki paspēja pamest mājas, pirms tās sabruka.

Pavisam citādi bija ar blīvi apdzīvoto Riosantas (Rio Santa) ieleju Baltās Kordiljeras pakājē. Tā kā auglīgas zemes šeit ir ļoti maz, pilsētas cēla nelielā zemes gabalā, un to ielas bija šauras. Riosantas ielejas vidū Varasas (Huaraz) pilsētas iedzīvotāji, kas bija izskrējuši uz ielām, tomēr palika zem ķieģeļu māju gruvešiem. Desmittūkstoš cilvēku gandrīz puse no pilsētas iedzīvotājiem gāja bojā.

Par negaidītu zemestrīces pavadoni kļuva milzīga sniega un akmens lavīna, kas izkustējās Vaskarana kalna slīpumā… Pēc 1962. gada Vaskarana kalna katastrofālās lavīnas ielejā esošo Ranrairku uzcēla no jauna. Apmēram 3 kilometrus no Ranrairkas, kas atradās 2635 m virs jūras līmeņa, nedaudz augstāk 2713 m virs jūras līmeņa bija izvietojusies skaista pilsētiņa Jungaja (Yungay). Jungajas iedzīvotāji domāja, ka 220 metru augstā klints starp pilsētu un 13 km attālo Vaskarana virsotni droši aizsargās viņus no lavīnām.

Dienā, kad notika zemestrīce, Peru pazīstamais šļūdoņu pētnieks Dr. Benhamins Moraless Arnao (Benjamin Morāles Amao) pusdienoja Jungajā kopā ar diviem garām braucošiem ģeofīziķiem. Pēc pusdienām, kad Moraless bija devies ceļā uz Varasu, sākās zemestrīce. No Vaskarana nogāzes atlūza 50 miljonu kubikmetru liels

klints bluķis. Vienlaicīgi lejā gāzās milzīgs ledus gabals, kas vietām bija sācis kust. No dubļiem, kūstošā ledus un sadrupušiem klints gabaliem izveidojās savdabīga "straume", kas kā lavīna slīdēja lejup ar ātrumu 240-320 kilometru stundā cauri šauram bezdibenim. Ranrairka tika noslīcināta zem pusšķidras melnas dubļu masas. Tā pati lavīna kā ūdenskritums vēlās pāri Jungajas aizsargklintij un pārplūdināja pilsētu. Trīs minūšu laikā bojā gāja tūkstošiem cilvēku.

Starp dzīvi palikušajiem bija arī Dr. Moralesa viesi ģeofiziķi. Vēlāk žurnālā American Alpine Journal Moraless rakstīja: "Abi kā traki joza uz kapsētu, jo tā bija pilsētas visaugstākā vieta. Dubļainām kājām tie paspēja nokļūt augšā pa kāpnēm. Trīs naktis un divas dienas viņi kopā ar 92 citiem dzīvi palikušajiem cilvēkiem notupēja starp kapiem, gaidot, kad dubļi apžūs."

Ielūkosimies arī Dr. Moralesa līdzgaitnieka, Peru Ģeofizikas institūta darbinieka ģeofizika Dr. Mateo Kasaverdes (Mateo Casauerde) aprakstā: "Kad mēs braucām garām kapsētai, mašīna sāka drebēt.

Tikai tad, kad apturējām mašīnu, es sapratu, ka tā ir zemestrīce. Es redzēju, kā daudzas kapsētai tuvumā esošās mājas un mazie tilti sabruka. Aptuveni pēc pusstundas vai stundas ceturkšņa zemestrīce pierima.

Vienlaikus dzirdēju no Vaskarana puses briesmīgu dārdoņu. Es pamanīju kaut ko, kas atgādināja putekļu mākoni.

Dubļu lavīna pārplūdinājusi ielu.

Radās iespaids, ka no kalna virsotnes pa nogāzi virzās milzīga sniega un akmens masa. Mana pirmā reakcija bija skriet uz uzkalnā esošās kapsētas pusi, kas no mums atradās 150-200 metru attālumā. Kad sāku skriet, pamanīju, ka turp dodas arī daudz Jungajas iedzīvotāju. Pusceļā paklupa un nokrita mana drauga sieva. Es apgriezos, lai viņai palīdzētu. Mums ar briesmīgu ātrumu tuvojās apmēram 80 metru augsta lavīna. Simtiem cilvēku skrēja uz visām pusēm, daudzi uz kapsētu. Visu laiku dzirdējām skaļu dārdoņu. Kapsētas visaugstākajā vietā es nonācu aptuveni desmit sekundes pirms dubļu un akmens masa parādījās uzkalna pakājē. Tad pamanīju vīrieti, kas tikai pāris metrus no manis uz augšu nesa divus bērnus. Kad dubļu straume %'iņus panāca, bērnus uzsvieda sausumā, bet vīrieti aizrāva lavīna, un mēs viņu vairs neredzējām. Atceros arī divas sievietes, kas atradās dažus metrus aiz manis un tāpat gāja bojā. Tas bija visbriesmīgākais piedzīvojums manā dzīvē, ko es nekad neaizmirsīšu."

Tikai pēc pāris dienām Peru iedzīvotāji uzzināja, cik briesmīga nelaime piemeklējusi viņu zemi. 75 000 kvadrātkilometru plašā teri​torijā gāja bojā 66 000 cilvēku, tikpat daudz guva ievainojumus. Apmēram 200 000 ēku tika nopostītas, 800 000 cilvēku palika bez pajumtes. Daudzi ciemi tika nolīdzināti līdz ar zemi. No katastrofā izdzīvojušo aprakstiem izriet, ka zemestrīce sākās ar viegliem grūdieniem, kas ātri pārauga stiprākos un ilga apmēram 30-60 sekundes.

Upuru skaita ziņā tā bija vistraģiskākā zemestrīce Latīņamerikas vēsturē. Žurnālists Lamberto Gusmans (Lamberto Guzman), izmantojot bateriju raidītāju, ziņoja no Jungajas: "No 21 000 cilvēkiem iz​glābās tikai 3000 tie, kam palaimējās nokļūt augstākajās vietās pirms pilsētu pārņēma dubļu lavīna."

Cimbotē, otrajā lielākajā Peru ostā, tika nopostīti 80% ēku. Brīnumainā kārtā šoreiz nesākās cunami.

Otrā dienā pēc zemestrīces ar kreiseri Cimbotē ieradās Peru prezidents Huans Velasko Alvarado (■Juan Velasco Alvarado). Viņš pavēlēja glābšanas operācijām un atjaunošanas darbiem piešķirt 16 miljonus dolāru. Peru saņēma palīdzību no daudzām valstīm. Katastrofas seku likvidēšanai bija vajadzīgi milzīgi līdzekļi no 13 miljoniem iedzīvotāju valstī bez pajumtes palika vairāk nekā 750 000 cilvēku. Kāds ierēdnis, zinot, ka zaudējumi sniedzas līdz 250 miljoniem dolāru, izteicās: "Paies 10-15 gadu, lai kompensētu šīs zemestrīces nodarītos postījumus."

Dr. Moralesa darba uzdevumos ietilpa dabas katastrofām atbilstošu aizsardzības līdzekļu radīšana.

Peru varētu nākties arī turpmāk ciest no neizbēgamām zemestrīcēm, bet briesmas ir iespējams mazināt, ja Varasai līdzīgās pilsētās atjaunotu ēkas, ceļot tās no stiprākiem materiāliem un izveidojot plašākas ielas.

No Vaskarana lavīnām nav iespējams izvairīties, tomēr no Moralesa ieteikumiem ņēma vērā tikai to, ka Jungaiju, Ranrairku un citas nopostītās pilsētas un ciemus vajadzētu ceļt citur tālāk no to bijušajām atrašanās vietām. Bet paliek jautājums vai šīs ielejas iedzīvotāji var atļauties pamest auglīgo apvidu?

Džemonas zemestrīce 1976. gada Kalnainais Friuli apvidus Ziemeļitālijā ir pazīstams kā seismiski aktīva zona, bet jau simtiem gadu vecās pilsētas mājas ar gleznainajiem sarkanajiem jumtiem un viduslaiku baznīcas nebija skārusi neviena lielāka zemestrīce. Alpu pakājē esošās pilsētas ir mazas, ciemi no lielajām šosejām atrodas tālu.

Zemnieku dzīve nav viegla, bet, pateicoties tam, ka katrs ikdienā cīnās par maizi, kopības sajūta ir stipra.

1976. gada 6. maijā notikusī zemestrīce un septembrī sekojošie jaunie spēcīgie grūdieni ne tikai nopostīja ciemus un pilsētas, bet arī iedragāja Friuli iedzīvotāju seno kopības sajūtu.

Pirmais zemestrīces grūdiens notika pulksten astoņos vakarā. Daudzi cilvēki, kas tolaik sēdēja pie vakariņu galda, izskrēja no mājām. Šis nosacīti vājais priekšgrūdiens izglāba dzīvību tūkstošiem

Doma baznīcas gruveši Džemonā. cilvēku. Sekojošā sešas līdz sešarpus balles pēc Rihtera skalas stiprā pamatgrūdiena iespaidā mājas sabruka. Zemestrīces epicentrs atradās Friuli provinces centra Udīnes (Udine) tuvumā, bet visstiprākos postījumus piedzīvoja šī apvidus ziemeļdaļa. Gandrīz visa (četras piektdaļas) kalnu pilsēta Džemona (Gemona) ar viduslaiku pili pārvērtās gruvešu kaudzē. 15 km no Džemonas esošajā Majāno (Maiano) ciemā zem sabrukušo māju drupām bojā gāja piecdesmit ģimeņu. Sešdesmit cilvēki, kas sēdēja pie svinību galda, palika zem restorāna drupām.

Zemestrīce bija jūtama vairākās Eiropas valstīs. Pat Beļģijā no mūsdienu paneļmājām simtiem iedzīvotāju bailēs izskrēja uz ielas. Venēcijā (Venezia), kas atrodas 100 kilometrus uz dienvidrietumiem no Udīnes, nodzisa visas ugunis, un cilvēki panikā atstāja mājas un kinoteātrus. Tirgus laukums bija kā izmiris, jo, baidīdamies no pulksteņtorņa sabrukšanas, visi cilvēki tirgu bija pametuši. Friuli provincē bojā gāja 939 cilvēki. Bez pajumtes palika 50 000 gandrīz trešdaļa no visiem provinces iedzīvotājiem. Ātri tika uzceltas teltis. Paveicās tiem, kas atrada kādu tukšu vilciena vagonu. Bez šaubām, provincei bija nepieciešama palīdzība. Bet valdība vilcinājās, un ideja par saliekamo māju sagatavošanu un uzstādīšanu iestrēga Itālijas garajos birokrātijas gaiteņos. Septembrī, kad šo jautājumu beidzot sāka risināt, notika liela pret valdību vērsta demonstrācija. Tajā piedalījās lielākoties veci cilvēki, kas bija zaudējuši jelkādu cerību līdz ziemai tikt zem jumta^.

Maijā notikusī zemestrīce un tai vēl četrus mēnešus sekojošie 188 pēcgrūdieni jūtami satricināja zemi. Bet 12. septembrī divi jauni spēcīgi grūdieni dažās sekundēs pabeidza pirms četriem mēnešiem iesāktos postījumus. Iepriekšējās zemestrīces laikā bojātās ēkas sabruka pilnībā, ceļi un dzelzceļi kļuva nelietojami, noslīdenis nogrieza no ārpasaules daudzus ciemus.

Bet ar to vēl nepietika, agrīnais rudens atnesa sev līdzi salu un lietusgāzes. Lielu daļu no 119 telšu pilsētiņām applūdināja ūdens un dubļi. Bezpajumtniekiem, kuru skaits sasniedza jau 60 000, domātās mājas nevarēja laikus dabūt gatavas.

Septembra vidū Friuli iedzīvotāju neapmierinātība pārvērtās izmisumā. Vasarā tika atlikts plāns evakuēt visus apkārtnes iedzīvotājus, jo cilvēki nevēlējās pamest savas dzimtās vietas, bet rudenī uz Adrijas jūras piekrasti tika nogādātas tūkstošiem kravas

Pēc Friuli provincē notikušās zemestrīces vīrieši cenšas drupās atrast savu iedzīvi.

1976. gada 6. maijā Ziemeļitālijā notikusī zemestrīce visvairāk nopostīja viduslaiku kalnu pilsētu Džemonu.

Zemestrīces izpostīts ciems Friuli provincē. mašīnu, autobusu un karaspēka transportlīdzekļu. Vienā nedēļā tika evakuēti gandrīz visi cietušo apvidu iedzīvotāji un izvietoti tukšajās atpūtas mājās. Daudzi ciemi bija palikuši bez nevienas dzīvas dvēseles. Nākamā gada aprīlī, kad jau gandrīz visas jaunās ēkas bija uzceltas, cilvēki atgriezās mājās, bet ne visi. Daudzi bija atraduši pajumti pie radiniekiem gan Itālijā, gan ārzemēs tur, kur zeme nedreb. Friuli dzīve vairs nebija tāda, kā pirms zemestrīces.

Tanšaņas zemestrīce 1976. gadā "Viena no visbriesmīgākajām dabas katastrofām cilvēces vēsturē," tā kāds Ķīnas valdības preses pārstāvis raksturoja 1976. gada 28. jūlijā apmēram 150 kilometrus uz austrumiem no Pekinas strādnieku pilsētā Tanšaņā notikušo zemestrīci. Lai gan ķīniešiem ir izdevies iepriekš paredzēt zemestrīces, šī zemestrīce notika apvidū, ko uzskatīja par drošu.

28. jūlija naktī pulksten 3.45 pēc vietējā laika divas minūtes ilgusī 7,6-8,2 magnitūdas stiprā zemestrīce satricināja ogļraču pilsētu, gandrīz pilnīgi to nopostot. Grūdiens bija tik spēcīgs, ka cilvēki dzīvokļos tika uzmesti līdz griestiem. īpaši bēdīgs liktenis bija tiem 30 000 naktsmaiņas ogļračiem, kas palika daļēji sabrukušo raktuvju ejās. No pilsētas desmit rūpnīcām

Šis tilts sagruva Tanšaņas zemestrīces laikā. tika nopostītas deviņas, tika sagrautas visas četras slimnīcas. Kāda slimnīca un vilciens burtiski pazuda, kad iebrukušo raktuvju dēļ zemē izveidojās briesmīgas plaisas. Tika izpostīta visa pilsētas infra​struktūra, ūdensvadi, gāzesvads un elektrības kabeļi.

Franču tūristi, kas katastrofas brīdī atradās viesnīcā, brīnumainā veidā palika dzīvi. "Tas bija briesmīgi," atcerējās kāds tūrists, "bija sajūta, ka mēs esam pazuduši. Viss viļņojās kā jūrā." Kad viņš pēc​pusdienā kopā ar citiem eiropiešiem lidmašīnā atstāja pilsētu, no tās nekas daudz nebija palicis pāri.

E. G. Vitlems (Edivard Gough Whitlam), bijušais Austrālijas premjerministrs, šajā brīdī nejauši atradās Tjaņdziņā, 100 kilometrus uz dienvidrietumiem no Tanšaņas. Viņa viesnīcas istabā, kas atradās septītajā stāvā, no mēbelēm nokrita visi priekšmeti, smagais tualetes galds ielidoja gultā. "Kāds no mūsu oficiālajiem pavadoņiem atrada kabatas lukturīti," atcerējās Vaitlems, "un mūs pa kāpnēm noveda lejā.

Mēs redzējām vairāk nekā trīsdesmit centimetrus platas plaisas, kas stiepās mūrī no viesnīcas pagraba līdz pat jumtam."

Zemestrīce bija jūtama arī Pekinā, kur, sabrūkot vecajām māla un ķieģeļu ēkām, bojā gāja ap 100 cilvēku. Daudzās ēkās no griestiem krita apmetums, pilsētas lielākā universālveikala sienās radās lielas spraugas. Galvaspilsētas iedzīvotāji steidzās izkļūt no saviem dzīvokļiem un palika ielās un laukumos, lai nogaidītu pēcgrūdienu. Viņiem nācās gaidīt ilgi.

Sešas stundas pēc pamatgrūdiena apvidu satricināja neparasti spēcīgs 7,4 magnitūdas stiprs pēcgrūdiens. Jaunu grūdienu briesmu dēļ policija pavēlēja visiem pekiniešiem atstāt mājas (jāatzīmē, ka nākamo 48 stundu laikā šim pēcgrūdienam sekoja 125 pēcgrūdieni, kuru stiprums pārsniedza 4 magnitūdas). Apmēram astoņi miljoni cilvēku pavadīja nakti uz ielas ilgstošā lietū teltīs vai pagaidu pajumtēs. Pēcgrūdieni turpinājās, un nākošajā dienā zemestrīces epicentrs bīstami tuvojās Pekinai. Ieiet ēkās bija aizliegts. Ārzemju diplomāti bija apmetušies teltīs savu vēstniecību zālājos un tenisa laukumos.

Pekinas galvenā dzelzceļa stacija bija slēgta, pasažierus ielaida vilcienos tikai neilgi pirms to atiešanas.

Līdz peronam bija jāskrien pa apakšzemes ejām, baidoties, ka zemestrīce viņus saspiedīs un apraks zem drupām. Sešpadsmit dienas Ķīnas galvaspilsēta atgādināja milzīgu bēgļu nometni. Ik koks, krūms un žogs tika izmantots pagaidu pajumtes ierīkošanai.

Izliektās dzelzce|a sliedes liecina par plašām zemes virsas deformācijām, ko izraisīja Tanšaņas zemestrīce.

Lai gan Tanšaņas zemestrīce nebija stiprākā 20. gadsimtā, tomēr tā bija graujoša un prasīja lielāko upuru skaitu. To veicināja vismaz četri faktori. Pirmkārt, zemestrīces epicentrs atradās tieši zem lielpilsētas. Otrkārt, zemestrīces postošo spēku palielināja arī mīkstā augsnes virskārta, uz kuras Tanšaņa bija uzcelta. Treškārt, lielākā daļa pilsētnieku dzīvoja vienstāva vai daudzstāvu ķieģeļu mājās (no vienstāva ēkām sabruka 95%). Ceturtkārt, zemestrīce notika naktī, kad vairākums cilvēku gulēja un tos apraka zem drupām. Zemestrīce pilsētu nolīdzināja līdz ar zemi. Kad notika pēcgrūdiens, sabruka arī tās ēkas, kas bija noturējušās pēc pirmā grūdiena.

Tanšaņas iedzīvotāju ciešanas bija neiedomājamas. Nepieredzēts karstuma vilnis līdzi atnesa smacējošu un mitru gaisu, tad sekoja lietusgāzes. Sanitārais stāvoklis bija šausmīgs. Kanalizācija bija bojāta, drupās trūdēja līķi. Telšu pilsētiņās sāka izplatīties ādas slimības. Lai gan valdība darbojās ātri, tomēr pagāja vairākas dienas, līdz cietušajiem piegādāja medikamentus, dzeramo ūdeni, pārtiku un drēbes. Zemestrīces radītās sociālās problēmas juta visā Ķīnā. Cilvēkus pārņēma bailes. Kā jau iepriekš minēts, Pekinā cilvēki naktis

Pēc 1976. gada 27. jūlijā notikušās zemestrīces Tanšaņa izskatījās kā atombumbas sprādziena epicentrs (augšā). Vairākums pilsētas ēku bija sagrautas. Gandrīz desmit gados lielāko daļu pilsētas uzcēla no jauna. Starp zemestrīču izturīgajām ēkām ir atstātas plašas ielas un laukumi (apakšā).

pavadīja teltīs, būdami pārliecināti, ka drīz sāksies jauna zemestrīce, kas pilsētu izpostīs pilnībā.

Pēc nedēļas Ķīnas laikrakstos parādījās apraksti, kas tik raksturīgi sociālistisko valstu žurnālistikai.

Tika stāstīts par Tanšaņas partijas komitejas locekli Še Šengminu. Še dzirdējis, kā zem viņa mājas drupām bērni saukuši: "Ātrāk, tēti, nāc glāb mūs!" Kad Še gribējis steigties pie bērniem, blakus izdzirdējis kaimiņa, partijas sekretāra Ciņa Guangija, palīgā saucienu. Še tūlīt teicis sievai: "Es vispirms iešu glābt Činu." Kad tas izdevies, Cins jautājis: "Bet tavi bērni?" Še atbildējis: "Par viņiem mēs tagad nevaram uztraukties. Tu esi sekre​tārs un tev tūlīt jāsāk organizēt glābšanas darbus." Kad Še atstei​dzies pie savas mājas, viņa bērni jau bija miruši. Bet sirdsapziņas mokās Še nemocījās it nemaz. Viņš nešaubījās bērni tika ziedoti kaimiņa dzīvības vārdā. Ar šiem vārdiem reportāža beidzās.

Tikai pēc sešiem mēnešiem ārzemju žurnālistiem atļāva izbraukt cauri zemestrīcē cietušajam apvidum. Pīters Grifits (Peter Griffith) Londonas laikrakstā The Times rakstīja: "Tuvojoties Tanšaņai, var redzēt lielā skaitā nesen uzceltu ciematu un tiltu, pēdējo svaigo kapu rindas un vietumis drupu kaudzes starp laukiem. Iepriekš nesagatavotus ceļotājus pilsētā pārņem šausmas. Tanšaņa atgādina Hirosimu pēc atombumbas sprādziena. Kontrasts starp gandrīz normālu lauku apkārtni un ļoti izpostīto pilsētu ir tik jūtams, ka aizraujas elpa. Kādu brīdi vilciens drāžas garām viļņojošiem labības laukiem, bet jau nākamajā mirklī rāpo cauri akmens tuksnesim, kas sniedzas tik tālu, cik acis redz, un tās ir atmiņas par kādreizējo miljonu pilsētu."

Nākamajos gados pilsēta vairāk vai mazāk tika uzcelta no jauna, bet sadziedēt brūces cilvēku dvēselēs nebija tik vienkārši. Pat vēl pēc desmit gadiem daudzi dzīvi palikušie nespēja atbrīvoties no baiļu sajūtas. Kāda sieviete, kas pēc zemestrīces trīs dienas atradās zem gruvešiem, vēlāk nespēja uzturēties noslēgtā telpā. Bet reiz, kad satumsa debesis, kā tas bija noticis zemestrīces laikā, sieviete izskrēja uz ielas un kliedza, ka viņa nosmaks.

Nākamajās dienās pēc zemestrīces Ķīnā netika ziņots, kāds stāvoklis ir Tanšaņā. Oficiālajos paziņojumos bija minēti tikai "īpaši lieli postījumi". 1977. gada 4. janvārī Ķīnas izplatītajā oficiālajā paziņojumā bija minēti 655 237 upuri, bet vēlāk tika minēts, ka upuru skaits sasniedz pat 750 000. 1977. gada 22. novembrī Ķīnas ziņu aģentūra Xinh.ua ("Siņhua") koriģēja agrāk izplatītos datus un bez komentāriem paziņoja, ka zemestrīcē bojāgājušo skaits ir 242 000.

Meksikas zemestrīce 1985. gada Meksiku 20. gadsimtā piemeklējušas vairāk nekā četrdesmit tādas zemestrīces, kas prasījušas cilvēku upurus. 1985. gada 19. septembrī pulksten 7.17 pēc vietējā laika Meksikā notika katastrofāla zemestrīce. Tās stiprums 18 miljonu iedzīvotāju apdzīvotajā valsts galvaspilsētā Mehiko (Mejico, Mexico) sasniedza 7,8-8,1 magnitūdas. Zemestrīces epicentrs atradās Klusajā okeānā 350 kilometrus no Mehiko, netālu no piekrastes kūrortpilsētas Akapulko (Acapulco), bet zemestrīce skāra visu valsts teritoriju. Tā bija 20. gadsimta stiprākā zemestrīce Meksikā.

Aculiecinieki stāsta, ka pirmajam grūdienam, kas nodarīja vislielākos postījumus, sekoja kādi desmit vājāki grūdieni. Stāvokli

Mehiko centrs pēc 1985. gada 19. septembra zemestrīces.

Blakus esošās mājas Mehiko bija ar dažādu izturību. Augšējā fotogrāfija uzņemta pirms zemestrīces, apakšējā pēc tās.

Mehiko 1985. gada 19. septembrī.

pasliktināja tas, ka zemestrīce notika laikā, kad miljoniem cilvēku steidzās uz darbu. Tūkstošiem cilvēku, kas apmeklēja rīta dievkalpojumus, palika zem baznīcu drupām. Zemestrīcē no 800 000 galvas​pilsētas ēkām cieta 760, pilnība nopostītas tika 411 un daļēji sabru​ka 102 ēkas.

Divas trešdaļas no sabrukušajām ēkām bija dzīvojamās mājas. Vēlāk aptuveni 50 pussabrukušās mājas nopostīja liesmas. Daudzi debesskrāpji pārvērtās drupu kaudzēs. Stipri cieta Mehiko rūpniecības uzņēmumi, medicīnas iestādes un tūrisma centri. Pilnīgi tika nopostīta 31 skola, 172 skolas tika vairāk vai mazāk skartas. Visvairāk cieta Kuautemoka (Cuautemoc) pilsētas daļa. Meksikas Arhitektu savienība paziņoja, ka 600 kvadrātkilometru lielajā Mehiko zemestrīce nopostījusi 9 kvadrātkilometrus lielu

platību. Brīnumainā kārtā neskarts palika 1956. gadā uzceltais četrdesmit trīs stāvus augstais debesskrāpis Torre Lalinoamericana.

Mehiko pēc zemestrīces. Dzīve turpinās.

Dzelzceļa sliedes Meksikā Klusā okeāna krastā pēc 1985. gada zemestrīces.

Zemestrīce sagrāva arī Benito Varesa slimnīcu Mehiko. Ēkas stāvi sakrita cits uz cita un apraka apmēram tūkstoti pacientu un medicīniskā personāla darbinieku.

Pilnībā pārstāja darboties telefona līnijas, vairākums televīzijas un radio staciju, tika pārtraukta arī elektroenerģijas padeve. Gāzes un ūdens caurules bija bojātas. Sākās lieli ugunsgrēki.

Pēc dažādiem datiem izriet, ka bojā gāja 5000-9500 cilvēku, ievainojumus guva vairāk nekā 30 000 iedzīvotāju. 50 000 cilvēku palika bez pajumtes, 150 000 zaudēja darba vietas. No drupām izdevās izglābt 4000 cilvēku. Zemestrīces nodarīto zaudējumu apjoms tika lēsts līdz četriem miljardiem ASV dolāru.

Indiešu zinātnieks Šri Krišna Sings (Shri Krishna Singh), kas tolaik jau 15 gadus bija nodarbojies ar pētījumiem ģeofizikā un sekojis apvidus seismiskajai aktivitātei, atklāja, ka Meksikas zemestrīces iespaidā Klusā okeāna dzīlēs izveidojusies milzīga 200 kilometru gara plaisa. Līdz tam četrdesmit gadu laikā nebija zināms neviens gadījums, kad zemestrīce okeāna dibenā būtu radījusi vairāk nekā 100 kilometru garu plaisu.

Palīdzība ievainotajiem bija apgrūtināta, jo tika sagrautas divas vislielākās pilsētas slimnīcas.

Sabrūkot vienam centrālās slimnīcas spārnam zem gruvešiem palika 550 cilvēku, no kuriem apmēram 60 izdevās izglābt.

Mehiko debesskrāpis Torre Latinoamericana (aizmugurē pa labi) zemestrīcē nesagruva.

Nākamajā dienā, 20. septembrī, pilsētu satricināja 6,5 magnitūdas stiprs pēcgrūdiens, kas sagrāva vēl vismaz 200 māju. Var atzīmēt, ka 20 dienu laikā pēc pirmā grūdiena tika reģistrēti vēl apmēram 60 mazāki pēcgrūdieni, tikai tad zeme nomierinājās. Lai izvairītos no epidēmiju izplatīšanās, tika veikta iedzīvotāju masveida vakcinēšana pret tīfu un stingumkrampjiem. Gruvešus apsmidzināja ar antiseptiskiem līdzekļiem. Postījumi tika nodarīti arī Meksikas Klusā okeāna piekrastei. Zemestrīce izraisīja 12-15 metrus augstu cunami, kas nogremdēja vismaz piecus preču un deviņus zvejas kuģus.

Iekšzemē postījumi nebija tik lieli, kā iepriekš paredzēja.

Meksikas prezidents Migels de la Madrids Urtado (.Miguel de la Madrid Urtado) vērsās pie ANO ar aicinājumu sniegt nepieciešamo palīdzību traģēdijas smago seku likvidēšanai. Valsts galva paredzēja, ka tam būs nepieciešami vairāki gadi. *

Armēnijas zemestrīce 1988. gada 1988. gada 7. decembrī pulksten 11.41 pēc vietējā laika Armēniju piemeklēja postoša zemestrīce.

Pazemes grūdienu stiprums zemestrīces laikā pēc Merkalli skalas Ļeņinakanā sasniedza 9 balles, Spitakā 10 balles (vai apmēram 7,0 magnitūdas). Tik spēcīga zemestrīce Aizkaukāzā agrāk nebija konstatēta.

Divu minūšu laikā notika trīs četri grūdieni. Pēdējais, visstiprākais, ilga apmēram 10 sekundes. Pirmais grūdiens bija vērsts horizontāli, pārējie vertikāli. Tādējādi daudzas lielas mājas sāka svārstīties, līdz beidzot sabruka.

Armēnijas zemestrīci reģistrēja Japānā, Nagano tuvumā esošā Macuhiras (Matsushiro) seismiskā stacija.

Zemestrīce aptvēra teritoriju, kurā dzīvoja vairāk nekā 700 000 cilvēku. Armēnijā zemestrīcē cieta 21 pilsēta un 324 ciemi. Dabas spēks visstiprāko triecienu deva Ļeņinakanai (tagad Gjumri; arī Kumairi), Spitakai, Kirovakanai (tagad Vanadzora) un Stepanavanai. Ļeņinakanā, kur dzīvoja 228 000 iedzīvotāju, tika sagrauti 40% dzīvojamo ēku, kā arī iestāžu un ražošanas korpusu, kopumā 967 objekti. Pilnībā tika izpostītas 120 ēkas. Bojātas vai daļēji nopostītas bija 11 000 privātmājas. Tā laika presē publicētie dati, it kā Ļeņinakana būtu nopostīta par 80%, bija pārspīlēti. Ar nožēlu jākonstatē, ka armēņi pārspīlēja bojājumu apjomu un upuru skaitu, tāpēc pagāja zināms laiks, iekams noskaidrojās reālā situācija. Tika izpostīti 90% Spitakas pilsētas, no 20 000 tās iedzīvotājiem bojā gāja 16 000. Stipri cieta vairums Spitakas rajona ciemu.

Kirovakanā un Stepanavanā, tāpat kā citur, sabruka simtiem daudzstāvu ēku. Visur bija bojātas šosejas un dzelzceļi, komunālās saimniecības objekti, pārtraukta enerģijas padeve un telefona sakari. Četrās pilsētās un 58 ciemos bez pajumtes palika apmēram pusmiljons cilvēku. Tūlīt pēc zemestrīces tika paziņots, ka bojā gājuši 50 000 cilvēku. Tas bija pārspīlējums vēlāk publicētajos datos bojāgājušo skaits bija 25 000.

Tāpat kā citās lielās zemestrīcēs, Armēnijā pirmajiem grūdieniem sekoja virkne vājāku pēcgrūdienu.

Pirmajā diennaktī pēc katastrofas šajā apvidū tika reģistrētiJ 190 grūdieni, pirmajās trīs diennaktīs vairāk nekā 300 grūdienu.

Nedaudz par Armēnijas zemestrīces ģeoloģisko un seismoloģisko pusi. Armēnijas kalniene ietilpst Vidusjūras (Alpu) ģeosinklinālajā joslā tektoniski aktīvā Zemes garozas apgabalā, kas stiepjas no Biskajas līča līdz Himalajiem.

Tā atrodas netālu no divu litosfēras plātņu, Eirāzijas un Arābijas plātņu, saduras vietas. Pēc zinātnieku domām plātņu savstarpējās tuvošanās ātrums miljons gados ir palielinājies un pašlaik sasniedz apmēram trīs centimetrus gadā. Spiediens saskarsmes zonā radījis vairākas mazākas plātnes Turcijas, Melnās jūras, Dienvidkaspijas un Irānas plātnes. To robežas iezīmē lielas, dziļi Zemes garozā ietiecošās tektoniskās plaisas. Ja process turpināsies, tuvāko simt miljons gadu laikā pilnīgi pazudīs Vidusjūra, Melnā jūra un Kaspijas jūra un to vietā radīsies kalnāji, kas sniegsies no Portugāles pāri Alpiem līdz Himalajiem. Līdz ar to Aizkaukāzs arī tuvākajā nākotnē paliks seismiski aktīvajā zonā.

Armēnijā beiguši darboties vairāk nekā 500 vulkānu, no kuriem daļa norimuši pavisam nesen, pirms 9000-10 000 gadiem. Armēnijā notikušas ļoti daudzas zemestrīces. Vēstures avotos tās minētas no otrā gadsimta. Laika posmā no 199. līdz 1973. gadam notikušas 247 zemestrīces, kuru grūdienu stiprums epicentrā pārsniedzis 5 balles. Armēnijas senajā galvaspilsētā Dvinā (tā atradās apmēram 35 km uz dienvidiem no tagadējās Erevānas) bija notikušas daudzas zemestrīces, līdz 893. gadā 8-9 balles stiprā zemestrīce pilsētu nopostīja. Tad galvaspilsēta tika pārcelta uz Ani pilsētu (atradās Ahurjanas labajā krastā tagadējās Turcijas teritorijā; Ahurjana ir Armēnijas un Turcijas robežupe), kas tāpat netika dabas spēku žēlota. Pilsēta stipri cieta 1046. gada zemestrīcē (8 balles stipra zemestrīce), 1132. gada (7 balles) un citās zemestrīcēs.

Vislielākie postījumi bija Spitakā.

Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs (vidū; pa labi no viņa valdības vadītājs Nikolajs Rižkovs) Ļeņinakanā uzsvēra celtniecības slikto kvalitāti un paziņoja, ka brāķdaru un cementa zagļu noskaidrošanai tiks izveidota komisija.

Viena no stiprākajām zemestrīcēm Armēnijas vēsturē notika Ļeņinakanā, 1926. gada 22. oktobrī.

Pilsētu piemeklēja trīs spēcīgi pazemes grūdieni. Pirmais 4-5 balles, otrais 7-8 un trešais 8-9 balles stiprs (zemestrīces stiprums vērtēts arī 5,7 magnitūdas). Kopumā pilsētā un apkārtējos ciemos (12 ciemus zemestrīce nopostīja līdz ar zemi) bojātas tika vairāk nekā 6000 mājas, no kurām vairāk nekā 4200 tika nopostītas pilnībā.

Pēc 1988. gada Armēnijas zemestrīces kļuva skaidrs, ka bojājumu apmērs te vienā, te otrā vietā nebija tik daudz atkarīgs no grūdienu stipruma, bet gan no būvdarbu kvalitātes. Piemēram, Ļeņinakanā tika bojātas gan vecākās, gan jaunākās ēkas, pēdējās pat vairāk. Noturējās deviņpadsmitstāvu viesnīca "Sirak" (tai saplīsa tikai daži logi), savukārt viesnīcai blakus esošās ēkas tika sagrautas pilnībā. Zemestrīces laikā Ļeņinakanā kāds obligātā dienesta kareivis igaunis vēstulē uz mājām notikušo katastrofu aprakstīja šādi:

Ļeņinakana. Pulkstenis apstājies līdz ar pirmo grūdienu.

Pajumti zaudējušie Ļeņinakanas iedzīvotāji nakšņo apstādījumos.

"Tieši šajā bridi braucām pa Ļeņinakanas centru. Pēkšņi radās sajūta, it kā es atrastos jūrā. Šķita, ka kaut kas nav kārtībā ar galvu. Nobraucu ceļmalā un apstājos. Nesapratu, kas notiek. Arī citas mašīnas apstājās. Tad mans komandieris uzkliedza: "Zemestrīce!" Mēs atradāmies blakus kādai deviņstāvu mājai, priekšā bija deviņpadsmitstāvu viesnīca "Širak". Šķita, ka tā ir no gumijas, jo locījās kā čūska. Apgriezu mašīnu un braucu atpakaļ. Turp, kur mājas viena no otras atrodas tālāk un ir zemākas. Kad pirmais grūdiens bija beidzies, braucām tālāk. Ceļā grūdieni atkal atsākās, apstājāmies. Koki līgojās kā vētrā.

Virs pilsētas pacēlās liels putekļu mākonis. Komandieris pārdomāja, griežamies atpakaļ. Piepeši jutu, ka atkal līgojamies. Žigli izlēcu no mašīnas. Šoreiz grūdieni bija vājāki. Redzēju mājas, kuru priekšējā siena bija sagrauta, ēkās spraugas, jumti sašķiebušies. Dažas mājas bija kļuvušas par pāris metriem zemākas.

Pilsētas centrā mašīnas drāzās kā trakas. Tik daudz avāriju! Centra ielas pilnas ar māju drupām. Tika meklēti līķi, krauti mašīnās. Ceļa malās gulēja asiņojoši ievainotie. Runāja, ka tā ir otra Taškenta." (1966. gada 25. aprīlī toreizējā Uzbekijas PSR galvaspilsētā Taškentā notika 5,3 magnitūdas stipra zemestrīce; tika izpostīta pilsētas centrālā daļa, apakšzemes grūdieni turpinājās arī maijā un jūnijā. Kā bija parasts Padomju Savienībā, bojāgājušo skaits netika minēts. Pēc dažādiem avotiem bez pajumtes palika apmēram 300 000 taškentiešu, bet arī pēc ārzemju avotu sniegtajām ziņām bojā gāja tikai 2-10 cilvēki. Red. piezīme.)

Postījumi Ļeņinakanā neliecināja, ka ēku augstumam vai citām īpatnībām būtu kāda nozīme. Daudzas celtnes ar lielām telpām palika gandrīz nebojātas, bet citas ēkas kļuva par kopējo kapu simtiem cilvēku (piemēram, kādas šūšanas fabrikas cehs). Dažādām mājām bojājumi bija dažādi, pat vienas un tās pašas ēkas atsevišķās dalās (priekšmeti no universālveikala fotopreču nodaļas bija sajaukušies kopā ar stāvu zemāk bijušajām sadzīves precēm, turpretim apavu nodaļā bija sagāzušies tikai plaukti). Atšķirībā no citām pilsētām Spitakā īpaši cieta jaunais,..prestižais Cerjomušku dzīvojamais rajons pilsētas centrā, kur bija dzīvokļi ar visām ērtībām. Pēc zemestrīces šī pilsētas daļa bija pārvērtusies gruvešos. Paneļi bija sadrupuši kā vafeles, tērauda armatūra tajos vietām vispār nebija redzama. Protams, tos saturēja kopā ne tikai metāls, bet arī cements, ko tolaik varēja izmantot arī kā "kreiso preci". Cilvēki nebija raduši dzīvot tikai no algas. Celtnieki zaga būvmateriālus, lai varētu uzcelt savas privātās mājas. Padomju cilvēki zaga, jo alga bieži nenodrošināja cilvēka cienīgai dzīvi, pastāvēja arī "deficīts" ne visu varēja brīvi nopirkt.

Zādzība kā "papildalga" bija padomju dzīvesveida neatņemama sastāvdaļa, un toreiz bija pierasts teikt, ka diena nav pagājusi kā vajag, ja no darba neizdevās kaut ko "paķert" līdzi uz mājām.

Armēnijas zemestrīce bija nākamais traģiskais gadījums pēc Černobiļas katastrofas, kas sāpīgi atklāja "attīstītā sociālisma" patieso būtību. Miljoniem padomju cilvēku paši bija gan šīs sistēmas veidotāji, gan arī tās upuri. Diezgan daiļrunīgs ir arī fakts, ka vēl desmit dienas pēc katastrofas no jauna tika konstatēti pilnīgi izpostīti ciemi. Acīmredzot nebija vainojama tikai nožēlojamā celtniecības kvalitāte, bet arī cilvēku vienaldzība un nevarība.

Ne no patīkamākās puses sevi parādīja armēņi, kuru spekulācijas izsauca nepatiku daudzajos palīgos. Jau pirmajās stundās pēc zemestrīces dzīvi palikušie Spitakā "nostrādāja tīri", paņemot visu, ko vien varēja paņemt. Piemēram, ķīmiskās rūpnīcas teritorijā atradās mašīnas, buldozeri un cita izmantojama tehnika. Laikā, kad blakus rūpnīcai tika iekārtota nometne palīdzības sniedzējiem no Igaunijas un tajā ieradās igauņi, viss jau bija padarīts lietošanai nederīgs, no ikvienas mašīnas bija kaut kas noskrūvēts. Pirms karaspēka ierašanās

Armēnijas zemestrīce visnožēlojamākajā veidā atklāja celtnieku brāķi.

(Spitakā pret marodierismu cīnījās, ieviešot karastāvokli) "pa tīro" tika izlaupītas bez īpašniekiem palikušās dzīvojamās mājas.

Glābšanas darbos gandrīz visur varēja redzēt vienu un to pašu ainu. Izdzīvojušie sēž pie savas mājas, bet palīgi rakņājas māju gruvešos, lai atrastu lietošanai derīgo. Vietās, kur strādāja palīgā atsteigušies cilvēki, stāvēja laupījumu gaidošie vietējie iedzīvotāji. Tā kā starp gruvešiem dažreiz izdevās atrast kaut ko derīgu, viņi uzdevās par radiniekiem un pieprasīja atrasto sev. Kad Spitakā zemestrīcē cietušajiem sāka dalīt no citām padomju republikām atsūtītās drēbes, iedzīvotāji tās gan pielaikoja, bet apmierināti bija ar nedaudzām. Ja pirmajās dienās tika lūgtas vienkārši siltas drēbes, tad pēc nedēļas pieprasīja, lai tās būtu importa drēbes.

Arī šajā katastrofā bija kāda laimīga izglābšanās. 1989. gada 11. janvārī Ļeņinakanā no gruvešiem tika izglābti seši vīrieši. Elektriķis Aiks Akopjans un viņa pieci darbabiedri 35 dienas pagrabā pārtika no kartupeļiem, ievārījumiem, konserviem un augļu sulas, nezaudējot cerību kādreiz tikt izglābtiem.

Akopjans atcerējās, ka 7. decembrī viņi atradās astoņstāvu dzīvojamās mājas pagrabā. Saviem spēkiem viņi nespēja no gruvešiem izrakties. Ne viņš, ne citi vīrieši nav sapratuši, kāpēc māja sabrukusi. Par katastrofālo zemestrīci vīri uzzināja tikai pēc izglābšanās. Vīrieši tika cauri sveikā, tikai viens no viņiem bija lauzis roku. Zem drupām viņiem bija zudusi jelkāda laika izjūta, taču ne cerība izglābties. Akopjans mierinājis un iedrošinājis savus jaunākos likteņa biedrus, lai viņi no neziņas un gaidīšanas nesajuktu prātā.

Arī par Armēnijas zemestrīci varētu jautāt, vai tā patiešām sākās kā zibens spēriens no skaidrām debesīm vai arī bija kaut kas tāds, kas jau iepriekš norādīja uz gaidāmo nelaimi?

Turcijas radio ziņās par iespējamo zemestrīci brīdināja divas dienas iepriekš, tāpat par to zjņoja ari japāņi. Lielas zemestrīces iespējamību paredzēja arī vietējie ekstrasensi. Brīdināja arī zemes dzīles: pāris dienu pirms zemestrīces šajā apvidū gan pilsētu ūdensvados, gan lauku akās parādījās dzeltens, silts ūdens. Agrāk tā nekad nebija noticis. Tiesa, padomju zinātnieku izstrādātos zemestrīču prognozēšanas principus savā laikā izmantoja diezgan plaši. Zinātnieki pareizi prognozēja arī Armēnijā notikušo zemestrīci. 1986. gadā

Zemes iegruvums, kas izveidojies Armēnijas zemestrīces laikā. Tālumā redzama Spitaka. izdotajos metodiskajos noteikumos "Zemestrīču ilgstošā prognozēšana" tieši Spitakas, Ļeņinakanas un Kirovakanas pilsētu apkaime tika minēta kā drīzumā gaidāmas zemestrīces iespējamā vieta. Tika prognozēts arī tās stiprums 8 balles. Zinātnieki paredzēja ne tikai zemestrīces vietu un stiprumu, bet arī ieteica virkni aizsardzības pasākumu. Tika norādīts arī uz ēku iespējamo sabrukšanu. Paredzēti bija arī iespējamie postījumi, ko radītu katastrofa, kā arī lielāko briesmu avotu (gāzes, elektropārvades līniju, saindētas pārtikas) neitralizēšanas scenārijs. Diemžēl netika realizēts neviens ģeofiziku ieteikums. To vajadzēja veikt ar Armēnijas valdības, bet vispirms ar vietējo pašvaldību spēkiem. Ierēdņu neizdarībai bija dzelžains arguments zinātnieku ieteikumiem nav likuma spēka.

Loma Prietas zemestrīce 1989. gadā Pussalā izvietotās Sanfrancisko (San Francisco) dzīve lielā mērā ir atkarīga no tiltiem pār Sanfrancisko līci. Pilsētas ziemeļdaļu ar dienviddaļu savieno Zelta vārtu tilts (Golden Gate Bridge), kas ved pāri Zelta vārtu šaurumam (Golden Gate Strait), bet uz Sanfrancisko līča austrumu krastā esošajām piepilsētām Bērkli (Berkeley) un Oklendu (Oakland) ved Līča tilts (Bay Bridge). Abus tiltus uzcēla 20. gadsimta 30. gados lielās ekonomiskās krīzes laikā ārkārtējo darbu veidā. Līča tilts sastāv no divām daļām: uz līča vidū esošo salu Yerba Buena Island (tulkojumā no spāņu valodas slenga Verba Buena nozīmē "labā kaņepīte", t. i., tāda, kas izmantojama narkotiku iegūšanai) ved 3 kilometrus garš divlīmeņu (divstāvu) tilts, bet tālāk līdz līča austrumu krastam tas ir 6 kilometrus garš. Sākumā pa apakšējo stāvu virzījās vilcieni, pa augšējo automašīnas. Tad, kad dzelzceļa transports ASV atvirzījās otrajā plānā, Līča tiltam nomontēja sliedes. Tagad abos tilta stāvos 12 braukšanas joslās brauc tikai automašīnas. Kopā ar pievedceļiem un ceļa daļu, kas atrodas uz salas, tilta garums sasniedz 11 kilometrus.

Marinas pilsētas daļā uz mīkstas grunts celtās trīsstāvu mājas pirmais stāvs sabruka pilnībā. Kā parasti, pirmajā stāvā atradās garāžas, veikali vai biroja telpas, kam bieži trūkst iekšējo nesošo sienu.

Sabrukusi māja Marinas pilsētas daļā.

Visās ASV lielpilsētās, arī Sanfrancisko, ir attīstīts ceļa pārvadu tīkls, kas savieno daudzjoslu kustības maģistrāles. Lai gan, būvējot šos pārvadus, tika domāts par zemestrīču iespējamību, tomēr tos neuzbūvēja seismiski pietiekami drošus. 1971. gadā pēc Sanfernando (San Fernando) zemestrīces ceļu dienests bija spiests izstrādāt ātrgaitas ceļu rekonstruēšanas trīsdaļīgo programmu. Bet līdz 1989. gadam tā vēl pilnībā nebija īstenota…

Otrdien, 1989. gada 17. oktobrī pulksten 17.04 Ziemeļkalifornijā un Sanfrancisko notika piecpadsmit sekundes ilga, 7,1 magnitūdu stipra zemestrīce. Tās epicentrs atradās Santakrusas kalnos (Santa Cruz Mountains) apmēram 100 km uz dienvidiem no Sanfrancisko Loma Prietas (Loma Prieta) virsotnes tuvumā. Zemestrīce tika nodēvēta šīs virsotnes vārdā. Kaut arī zemestrīces hipocentrs bija tikai 18 kilometru dziļumā, tā bija jūtami vājāka par 1906. gada Sanfrancisko zemestrīci, tomēr 20. gadsimtā Loma Prietas zemestrīce ietilpst piecu lielāko ASV dabas katastrofu skaitā. Sanfrancisko gāja bojā 10 cilvēki, zemestrīcē kopumā 128 cilvēki (pēc citām ziņām 67 cilvēki, vēl pēc citām 943 cilvēki).

Iespējams, ka nelielais upuru skaits daļēji izskaidrojams ar to, ka katastrofas brīdī tūkstošiem cilvēku gan Kendlstikpārka (Candlestic Park) stadionā (tur bija 62 000 skatītāju), gan pie saviem televizoriem vēroja izšķirošo beisbola maču starp San Francisco Gianls un Oakland Athletics komandām, tādēļ ātrgaitas ceļi bija tukšāki. Stadiona milzīgā "betona bļoda" sāka šūpoties, bet par laimi augšējā tribīne jau pirms pie​ciem gadiem bija nodrošināta pret zemestrīču briesmām. Citādi viss varēja beigties daudz ļaunāk.

Sanfrancisko, izņemot Marinas (Marina) pilsētas daļu, šoreiz izdevās izsargāties no ugunsbriesmām.

40 cilvēki (pēc citiem datiem 64) gāja bojā uz ātrgaitas šosejas nr. 880 (Interstate Route 880), kas ved no Oklendas uz Sanhosē, jo tās balstu stabi sabruka un augšējā ceļa 44 segmenti (katrs segments svēra 600 tonnas) apmēram 2 kilometru garumā uzkrita uz apakšējā ceļa. Simt mašīnas tika saspiestas, un sākumā bojāgājušo skaitu lēsa uz vairāk nekā 200 cilvēkiem. Iebruka ari viens piecdesmit trīs gadus vecā Līča tilta augšējā līmeņa 50 pēdas jeb aptuveni 15 metrus garais posms. Šajā negadījumā bojā gāja viens cilvēks. Mazāki tiltu un ceļu bojājumi zemestrīces rajonā bija vērojami arī citur.

Zemestrīce, kas izpostīja 24 000 māju un 4000 uzņēmumus, radīja zaudējumus vismaz 4 miljardu dolāru apjomā. Lielākā zemestrīces radītā plaisa Santakrusas kalnos bija 650 metrus gara un 2,5 metrus plata. Daudzas kalna nogāzē uzceltās ēkas noslīdēja no pamatiem vai daļēji sabruka. Vislielākie postījumi tika nodarīti Santakrusas (Santa Cruz) pilsētā, kas atradās 25 kilometrus uz dienvidrietumiem no zemestrīces epicentra. Postījumu apjoms pat 60-100 kilometru attālumā no epicentra bija pārsteidzoši liels. Sanfrancisko vislielākie postījumi tika nodarīti vēsturiskajā Marinas pilsētas daļā, kas galvenokārt bija celta uz 1906. gada zemestrīces nopostīto ēku drupām un kur sabruka 35 ēkas, bet 150 tika uzskatītas par bīstami bojātām. Vairums no sabrukušajām ēkām atradās mīkstās gruntīs purvainās, ar smiltīm pildītās vietās vai bijušajās upju gultnēs. Ma​rinas pilsētas daļā zemes virsa iegrima vairāk nekā 12 centimetrus.

Postījumu ārkārtīgi nevienmērīgais sadalījums liek ievērot vēl stingrākus būvniecības noteikumus, ceļot mājas Zemes garozas lūzumu zonās, it īpaši mīkstā, purvainā gruntī. Santakrusas centrā, kas celts senā upes gultnē, sabruka daudz koka un ķieģeļu ēku, bet netālu no pilsētas centra uz klints pamatnes uzceltā Santakrusas Universitāte (Kalifornijas Universitātes filiāle) tika tikai nedaudz

Automašīnas uz Līča tilta.

1989. gada 17. oktobra zemestrīcē iebruka Līča tilta augšējā līmeņa posms. bojāta. Savukārt Sanfrancisko Universitātei, kas bija cietusi jau 1906. gada zemestrīces laikā, apakšzemes grūdieni nodarīja zaudējumus par 165 miljoniem dolāru. Pavisam nedaudz postījumu bija Sanhosē, kas tāpat kā Santakrusa atradās tikai 25 km attālumā no zemestrīces epicentra (uz ziemeļiem).

Nortridžas zemestrīce 1994. gadā Nortridžas zemestrīce, kuras stiprums sasniedza 6,7 magnitūdas, notika 1994. gada 17. janvāri.

Sanfernando ielejā (San Fernando Valley) esošā Losandželosas (Los Angeles) ziemeļu piepilsēta Nortridža (.Northridge) tiek uzskatīta par labi nodrošinātu pret zemestrīcēm. Tomēr zemestrīcē tika bojātas 12 500 ēkas un desmit tiltu, bet trīs viadukti kļuva satiksmei nederīgi. Materiālie zaudējumi tika lēsti 40 miljardu dolāru apmērā, sasniedzot orkāna Endrjū (Andreiv) nodarīto postu. (Par šo orkānu būs rakstīts grāmatas "Katastrofas, kas satricināja pasauli" 4. daļas nodaļā "Orkāns Endrjū 1992. gadā".)

Lielie postījumi bija izskaidrojami ar diviem faktoriem. Pirmkārt, zemestrīces epicentrs atradās lielpilsētas nomalē un vietām

1996. gada 17. janvārī pēc Nortridžas zemestrīces no pārrautā gāzesvada izplūda gāze un izsauca vairākus ugunsgrēkus. Ūdens no bojātā ūdensvada plūst uz nodegušo māju gruvešiem. grūdieni bija ārkārtīgi spēcīgi. Otrkārt, zemestrīce notika litosfēras plātņu saduras vietā, kur rodas ļoti bīstami vertikāli vērsti grūdieni.

Tā kā zemestrīce Nortridžā notika pirmdienā pulksten 4.31, bojā gājušo bija tikai 60. Ja grūdieni notiktu dienas vidū, upuru varētu būt ievērojami vairāk, īpaši tirdzniecības centros, no kuriem daži pilnībā sabruka. Inspektori daudzām dzelzsbetona ēkām nodarītos postījumus nosauca par milzīgiem.

Vecākas ķieģeļu ēkas bija cietušas tik stipri, ka tās nācās nojaukt. Smagi cieta Kalifornijas štata Universi​tātes studentu pilsētiņa, kas Nortridžā atradās gandrīz zemestrīces epicentrā.

Nortridžas zemestrīce pierādīja, ka Dienvidkaliforniju apdraud ievērojamas seismiskās briesmas.

Pēc tam, kad Dienvidkalifornijā tika atklāti un kartēs atzīmēti arvien jauni un jauni Zemes garozas lūzumi, ģeologi secināja, ka zemestrīces apdraud visu Losandželosu un tās tuvāko apkārtni. Situāciju sarežģī arī "lielais līkums", kas atrodas apmēram 50 kilometrus no Losandželosas vieta, kur Sanandreasa lūzumam no dienvidiem "virzoties" ziemeļu virzienā uz Losandželosas pusi, tas "pagriežas" nedaudz uz rietumiem, un tad "turpina ceļu" tālāk gar Klusā okeāna piekrasti (skat. attēlu 19. lpp.).

Šajā līkumā saduras divas litosfēras plātnes Ziemeļamerikas plātne un Klusā okeāna plātne. Sakarā ar neparasti spēcīgo tektonisko spriegumu Losandželosas apvidū daudzi ģeologi uzskata, ka šajā reģionā nav notikušas pietiekami daudzas zemestrīces, kas, tēlaini izsakoties, būtu šo spriegumu mazinājušas.

"Būtu vajadzīgas vēl piecpadsmit Nortridžas tipa zemestrīces vai pat stiprākas, lai mazinātu visu to seismisko spriegumu, kas sakrājies pēdējo pāris

Zemestrīces laikā ēka saspiedusi tai blakus novietotās automašīnas.

1994. gada 17. janvārī notikusī postošā zemestrīce sagrāva daudzas ēkas. Par laimi visi šīs mājas iedzīvotāji Losandželosas piepilsētā Santamonikā izglābās.

1994. gada 17. janvārī Nortridžas zemestrīces laikā sabruka ātrgaitas šosejas viadukti un tika bojātas pazemes komunikācijas. Sagrautais ceļš paralizēja kustību uz vairākiem mēnešiem, palielinot zemestrīces radītos ekonomiskos zaudējumus.

simts gadu laikā," apgalvo Dienvidkalifornijas Universitātes ģeologs Džims Dolans (Jim Dolan).

Agrāk uzskatīja, ka Losandželosu varētu apdraudēt Sanandreasa lūzumā radusies zemestrīce, bet tagad kļuvis skaidrs, ka šis lūzums nav vienīgais zemestrīču cēlonis. Briesmu avoti atrodas arī tieši zem pilsētas un pilsētas nomalē.

Līdz 7,5 magnitūdu stipra zemestrīce Losandželosā var radīt daudz vairāk zaudējumu nekā 8 magnitūdu grūdiens tieši Sanandreasa lūzumā. Par vienu no nākotnes briesmu avotiem var kļūt lūzumu un kroku sistēma zem Losandželosas centra. Otrs briesmu avots ir Holivudas lūzums (Hullywood fault), kura virzīšanās pretī Santamonikas lūzumam (Santa Monica fault) var izraisīt vairāk nekā 7 magnitūdu stipru zemestrīci, kas stipri izpostītu Losandželosas rajonu no Beverlihilsas (Beverly Hills) līdz Malibu (Malibu). Zemestrīce Ņūportinglvudas lūzuma (Newport-Inglewood fault) vietā acīmredzot radītu vēl lielākus zaudējumus. Lūzums sākas pie Lagunabīčas (Lagūna Beach) un virzās uz ziemeļrietumiem, sasniedzot Beverlihilsu. Ja 75 kilometrus garais lūzums pavirzītos tikai par vienu metru, Losandželosu piemeklētu 25 sekundes ilga 8 magnitūdu stipra zemestrīce.

Kobes zemestrīce 1995. gadā Japāna savā vēsturē pārdzīvojusi daudzas postošas zemestrīces. Līdz ar to saprotama ir Uzlēcošās saules zemes inženieru pilnīga seismisko briesmu apzināšanās, kā arī cenšanās projektēt un būvēt pret zemestrīcēm drošas celtnes. Pēc Nortridžas zemestrīces seku izpētes 1994. gadā daudzi Japānas speciālisti nonāca pie mierinoša secinājuma, ka viņu daudzstāvu šosejas un tilti spēj izturēt šāda stip​ruma grūdienus.

Tikai gadu pēc Nortridžas zemestrīces Japānas ostas pilsētā Kobē (Rīgas sadraudzības pilsēta. Red. piezīme.), kuras iedzīvotāju skaits bija 1,4 miljoni, notika stiprs apakšzemes grūdiens, kas pierādīja inženieru apsvērumu pilnīgu nepamatotību. 1995. gada 17. janvārī pulksten 5.46 pēc vietējā laika notikusī un gandrīz 20 sekundes ilgusī 6,9 magnitūdu stiprā zemestrīce izpostīja apmēram trešdaļu pilsētas.

Dažas mājas Kobē nesabruka pilnīgi, bet sašķiebās uz sāniem.

Kobes zemestrīce 1995. gada 17. janvārī. Modernā ēka guļ "ar seju" zemē, it kā to būtu apgāzis kāds milzis.

Ceļa estakāde Kobē pēc zemestrīces.

1995. gada Kobes zemestrīcē izslavētā "zemestrīču drošā" estakāde sabruka. Šajā autobusā braucošajiem paveicās.

Pēc oficiālām ziņām bojā gāja 6055 cilvēki (to vidū vairāk nekā 140 ārzemnieku), apmēram 26 500 guva ievainojumus. Aptuveni 19 000 ēku tika sagrautas vai bojātas, 300 000 cilvēku palika bez pajumtes.

Visas 169 konteinerostas piestātnes tika stipri izpostītas.

Materiālie zaudējumi tika lēsti 100 miljardu dolāru apmērā. Zemestrīces epicentrs atradās 24 kilometru attālumā no pilsētas, postījumu apmēru palielināja arī tas, ka zemestrīces hipocentrs atradās tikai 15-20 kilometru dziļumā, kā arī tas, ka Kobe ir būvēta uz mīkstas, mitras grunts. Neparasti stiprie

horizontālie grūdieni izplatījās visā Osakas līča piekrastē. Vietām zemes virsa izkustējās par 1,5 metriem, galu galā pati Kobe pavirzījās par 8 centimetriem dienvidaustrumu virzienā uz Osakas pusi.

Satiksmes pārvadi un viadukti izrādījās īpaši neizturīgi. To balsti, celti bez papildu metāla karkasiem, salūza kā sērkociņi. Visu Kobi šķērsojošā pilsētas galvenā maģistrāle Hanšinas ātrgaitas šosejas estakāde apmēram 500 metru garā posmā nobruka uz sāniem, un pa to braucošie transportlīdzekļi no tās nokrita. Sabruka dzelzceļa tilti, un sliedes palika karājamies gaisā. Visas transporta sistēmas, kas Rietumjapānu savienoja ar citiem apvidiem, bija pārrautas. "Pirmoreiz Japānas autoceļi ir nopostīti. Mēs esam pārsteigti," tā notikušo komentēja kāds Japānas celtniecības ministrijas darbinieks. Protams, galvaspilsētas ierēdņiem radās jautājums, kas zemestrīces laikā notiktu Tokijā, kur šāda veida ātrgaitas šosejas ir būvētas pēc tā paša projekta. Speciālisti jau sen izteikušies, ka zemestrīce Japānas galvaspilsētā prasītu 100 000 upuru.

Kobē visvairāk cilvēku gāja bojā, sabrūkot vecajām mājām. Dažas modernās betona un metāla rūpnīcu ēkas tika stipri bojātas, arī vairākas daudzstāvu ēkas sasvērās uz sāniem kā spēļu namiņi. Lielākā daļa no 80. gados celtajām mājām zemestrīci pārcieta samērā labi, un, ja kāda no tām sabruka, tad acīmredzot tikai tāpēc, ka vainojama bija grunts zem tās. Kāda sešstāvu bankas ēka sasvērās kā Pizas tornis. Gājēju ceļi un ielu bruģis dažās vietās iebruka vairāk par metru. Tāpat kā citu zemestrīču laikā, kas notikušas apvidos, kur gruntsūdeņi atrodas augstu, apakšzemes grūdieni radīja ūdens strūklakas. Mīkstās grunts un ēku neizturības dēļ tika bojātas apakšzemes komunikācijas. Vēl vairākas dienas pēc zemestrīces daudzās mājās nebija ne ūdens, ne gāzes, ne elektrības. Ūdens trūkums radīja ne tikai neērtības pilsētas iedzīvotājiem, bet arī veicināja ugunsgrēku izplatīšanos, tie plosījās pilsētas centrā un piekrastes rajonā.

Kādas bankas eka Kobē pēc zemestrīces.

Pilsētā valdīja pilnīgs haoss. Dažas saglabājušās slimnīcas un ambulances nespēja palīdzēt 14 500 ievainotajiem, jo trūka gan telpu, gan ārstu. 350 ārkārtējās palīdzības vietās, par kurām tika izraudzītas skolas vai citas sabiedriskās ēkas, drūzmējās tūkstošiem cil​vēku, kas gaidīja palīdzību.

Kobes iedzīvotāji, kam bez pajumtes nācās salt 0 °C temperatūrā, izteica atklātu kritiku valdībai. Uz reportieru jautājumiem cilvēki atbildēja ar nikniem pārmetumiem, jo valstsvīri nedarīja neko, lai viņu ciešanas mazinātu, sūdzējās arī par to, ka operatīvi netika piegādāts dzeramais ūdens, pārtika, segas, teltis un medikamenti. Citi tautas kalpiem pārmeta to, ka netika pieņemta ārvalstu palīdzība. Kad Šveices glābšanas dienesta darbinieki izteica gatavību ierasties notikuma vietā ar speciāli apmācītiem suņiem, tas netika atļauts. Daudz laika izšķieda, lai noskaidrotu, kas ir tās vai citas amatpersonas kompetencē.

Diemžēl birokrātijai ir sava loģika un savi spēles

Līdz 1995. gada 17. janvārim Hanšinas ātrgaitas šoseju Kobē uzskatīja par seismiski īpaši drošu. Ar pāris apakšzemes grūdieniem pietika, lai apmēram 500 metrus garš ceļa posms sabruktu. noteikumi! Kamēr ierēdņi skraidīja apkārt kā vistas bez galvas, Japānas mafija "Jakuza" (Yakuza) parādīja apbrīnojamu operativitāti. Grupējuma locekļi iedzīvotājiem par velti piegādāja dzeramo ūdeni, pārtikas produktus, pirmās nepieciešamības preces. Varas nevarību pierāda arī tas, ka vēl pusgadu pēc zemestrīces 17 000 cil​vēku bija bez pajumtes!

Kobes zemestrīce pašpārliecinātajiem speciālistiem, kas uzskatīja, ka Japānas būvniecības noteikumi un normas ir vislabākās pasaulē, parādīja, ka tā tomēr nav, jo postījumu apmērs bija ļoti liels.

Automātiskā vadības sistēma zemestrīces brīdī pārtrauca gāzes un ūdens padevi, lai izsargātos no ugunsgrēkiem un ēku applūšanas. Bet iznāca tā, ka, uzliesmojot "sarkanajam gailim", diemžēl trūka ūdens, ar ko būtu iespējams uguni apdzēst. Mīts par Japānas vienmēr labo sagatavotību dabas katastrofu reizēs tajās dienās pārsprāga kā ziep​ju burbulis.

Lielā sabrukušo ēku un ceļu skaita dēļ inženieri zaudēja ticību iespējamībai uzcelt tiltus, daudzstāvu ceļu pārvadus un citas celtnes, kas spētu noturēties, piemēram, 8,3 magnitūdu stiprā zemestrīcē, kāda savā laikā nopostīja Tokiju.

Bet vissvarīgākais secinājums skar nevis celtņu kvalitāti, bet gan to atrašanās vietu. Ir skaidrs, ka jāmaina noteikumi, kas ļauj mīkstā gruntī celt lielus tirdzniecības un rūpniecības centrus. Tā kā zemestrīce padara augsni par pūderi, arī visstabilākās un stiprākās konstrukcijas var sabrukt vai bīstami sašķobīties.

Daudzas blīvi apdzīvotas pilsētas, tādas kā Kobe un Jokohama Japānā vai Sanfrancisko un Oklenda Kalifornijā, ir uzceltas bijušajos jūras līčos, kas zemestrīces laikā noteikti cietīs. Tādēļ var diezgan droši apgalvot, ka, ja šo valstu valdības necentīsies pārvietot ostas uz drošākām vietām, tad nākotnē

zemestrīces minētajās pilsētās prasīs salīdzinoši daudz upuru.

Lielās zemestrīces Laiku laikos zemestrīces ir pievērsušas plašu uzmanību ar lielajiem postījumiem un cilvēku upuriem, taču zināmas arī ļoti stipras zemestrīces, kas notikušas mazapdzīvotās vietās, tādēļ palikušas ārpus uzmanības loka.

1898. gadā žurnāls Geological Survey of India publicēja plašu pārskatu par 1897. gada 12. jūnijā Indijā, Asamas provincē notikušo vienu no spēcīgākajām visu laiku zemestrīcēm, kuras stiprums bija 8,78,8 magnitūdas un kuras epicentrs atradās Cedrangas lūzumā (Chedrang fault) Garo kalnos uz dienvidiem no Bramaputras upes Sillongas un Gauhāti pilsētu tuvumā.

Angļu ģeologs Ričards D. Oldems (Richard D. Oldham) par šīs zemestrīces sekām bija savācis plašu informāciju. Vēlāk, 1906. gadā, R. D. Oldems izvirzīja teoriju, ka zemeslodei ir mīksts kodols.

Viņa pārskats par Lielo Asamas zemestrīci jeb Lielo Indijas zemestrīci bija celmlauzis seismoloģijā. R. D. Oldems pārliecinoši pierādīja, ka zemes virsas deformācijas un iežu kustību izraisa zemestrīces.

Tas varēja būt iespaidīgs skats, kad Austrumhimalaju pakājē dienvidos no Bramaputras upes esošie gandrīz 2000 metrus augstie Asamas kalni pēkšņi sāka "augt". Topogrāfi vēlāk apstiprināja, ka pēc katra grūdiena kalni pacēlušies par apmēram sešiem metriem. Lielā Asamas zemestrīce bija jūtama 4,5 miljonu kvadrātkilometru lielā teritorijā, turklāt 23 000 kvadrātkilometru platībā bija vērojami stipri postījumi.

Mazapdzīvotajā apvidū bojā gāja aptuveni tūkstoš cilvēku. Aculiecinieki apstiprināja, ka zemestrīce ilgusi gandrīz minūti. Cilvēki stāstīja, kā tikuši apgāzti, kad stipri grūdieni izstūma virszemē milzīgus akmens bluķus. Tajā pašā laikā daudzas mīkstā gruntī uzceltas mājas līdz jumtam iegrima smiltīs.

Visstiprāko grūdienu rajonā dzīvojošie cilvēki redzējuši zemes virsas viļņošanos un viļņošanās augstums tika lēsts apmēram līdz 30 centi​metriem. Oldems rakstīja: "Dienvidu priekškalnes rietumu daļā, kur zemes virsa bija smilšaina un gandrīz līdzena, izskatījās tā, it kā kāds milzis būtu gājis pāri, uzaris zemi un velēnas izsvaidījis uz visām debespusēm. Vairākās vietās velēnas bija apgrieztas otrādi, un augu saknes apvērstas uz āru."

Milzīgi zemes noslīdeņi nogāzēs iznīcināja visus kokus vismaz 30 kilometru platā joslā. Zemē parādījās lielas plaisas. Plūstošās smiltis izlauzās tīrumu virspusē un iznīcināja zemnieku darbu. Šī zemestrīce bija īpaši raksturīga ar to, ka postījumi bija izplatījušies uz visām debespusēm. Cedrangas lūzuma tuvumā izveidojās gandrīz 12 metrus augsts valnis, kas ir viens no lielākajiem vienā vienīgā grūdienā radies vertikālais pārbīdījums. Oldems izvirzīja hipotēzi, ka Lielā Asamas zemestrīce radījusi lielus postījumus virzienā no tās epicentra uz Himalaju pusi. Tā kā šis rajons ir gandrīz necaurejams, tad veikt ģeoloģisko kartografēšanu savulaik bija ļoti grūti, tāpēc atsevišķas hipotēzes vēl nebija apstiprinātas ar novērojumiem.

1911. gada 22. decembrī spēcīga zemestrīce piemeklēja Verniju (tagad Almati Kazahstānā).

Zemestrīce turpinājās neparasti ilgi, Vernijā grūdieni bija jūtami ilgāk par sešām minūtēm. Pēc ievērojamā ģeofizika, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķa B. Goļicina uzskatiem Vernijas zemestrīce bija daudz stiprāka par šajā grāmatā iepriekš aprakstīto Mesīnas zemestrīci 1908. gadā. Lai gan Vernija atradās grandiozās zemestrīces iedarbības zonas malā, koka mājas tika stipri bojātas un dažas mūra mājas sabruka pilnībā. Apakšzemes grūdieni skāra milzīgu teritoriju uz dienviediem no Isikula ezera. Par laimi šī teritorija bija gandrīz neapdzīvota. Lielāka postījumu zona vēlāk tika atklāta Isikula dienvidkrastā (vairāk nekā 100 km uz dienvidiem no Vernijas), tā bija 500 metru plata un 100 kilometru gara. Šajā joslā bija redzamas lielas zemes virsas pārbīdes, kā arī kalnu nogruvumi.

53 gadus pēc Lielās Asamas zemestrīces 1950. gada 15. augustā Indijā Austrumhimalaju dienvidu pakājē atkal notika spēcīga zemestrīce, kuras stiprums sasniedza 8,5-8,7 magnitūdas. Zemestrīces epicentrs atradās pašā Asamas štata ziemeļaustrumu nostūrī. Zemes virsas reljefa izmaiņas netālu no epicentra bija ievērojamas, kalnos notika daudz nogruvumu un zemes noslīdējumu. Pēc zinātnieku

aprēķiniem zemestrīces laikā pārvietojās apmēram 2 miljoni tonnu iežu. Vairāk nekā 20 000 kvadrātkilometru platībā kalnu ieži tika izmētāti juku jukām. Bet kopumā par šo zemestrīci tika sniegts maz ziņu, jo tā notika mazapdzīvotā apvidū un upuru skaits bija salīdzinoši neliels bojā gāja apmēram 1500 cilvēki.

Aculiecinieku apraksti bija iespaidīgi. Zemes iekšienē dzirdamā dunoņa pārvērtās apdullinošā troksnī, un debesis aptumšoja gaisā pacēlušies putekļi, kā arī ātri skrejošie mākoņi. Epicentra tuvumā neviens nespēja noturēties kājās, un pat apmēram 1000 kilometru attālajā Kalku tā cilvēkus pārņēma satraukums. Bramaputras ielejā zemes virsa pacēlās un šūpojās tik stipri, ka daudziem iedzīvotājiem piemetās jūras slimība. Automašīnas tika aizsviestas desmitiem metru tālumā, kāds 300 metrus garš dzelzceļa posms iegrima par 5 metriem, bet dzelzceļa uzbērums tika gandrīz pilnīgi nopostīts. Šosejās vietām bija radušās tik dziļas plaisas, ka tās nebija iespējams izmantot.

1950. gada Asamas zemestrīce bija tikai nedaudz vājāka par 1957. gada 4. decembrī Mongolijas dienviddaļā notikušo Gobi-Altaja zemestrīci, kuras stiprums tika lēsts ap 8,6 magnitūdām. Apakšzemes grūdienu neticamais stiprums, zemestrīces hipocentra nelielais dziļums un augu segas trūkums deva iespēju labāk izpētīt šīs zemestrīces sekas salīdzinājumā ar citām zemestrīcēm.

Gobi-Altaja zemestrīce sākās priekšpusdienā ar stipru, lai gan ne graujošu grūdienu. Vairākumam cilvēku izdevās atstāt mājas, un, kad pamatgrūdiena rezultātā mājas sabruka, tajās bija palicis maz cilvēku. Aptuveni minūti pirms pirmā grūdiena no kalnu grēdas bija dzirdams nerimstošs troksnis, bet tad atskanēja sprādzienam līdzīgs dārdiens. Virs kalnu masīva parādījās milzīgi putekļu mākoņi, kas pacēlās augstāk par kalnu virsotnēm. Putekļu mākoņi ātri pārņēma visu un aizēnoja kalnu grēdas 230 kilometru garā joslā. Vietumis redzamība bija tikai 100 metru, un gaiss noskaidrojās tikai pēc divām dienām. Tad sekoja postošs pamatgrūdiens. Grūdieni bija jūtami 5 miljonu kvadrātkilometru lielā teritorijā. Lai labāk spētu iztēloties Gobi-Altaja zemestrīces spēku, pieņemsim, ka šāda zemestrīce būtu notikusi blīvi apdzīvotā rūpniecības rajonā; tad apvidus 50-100 kilometru platumā un 500 kilometru garumā būtu pārvērties akmeņu kaudzē, bet upuru skaits sasniegtu miljonu.

1917. gada 7. jūnijā nolika zemestrīce Dienvidamerikas valstī Salvadorā. Šo reģionu bieži satricina apakšzemes grūdieni, bet minētā zemestrīce līdz šim bijusi vispostošākā. Valsts galvaspilsēta Sansalvadora, kur pirms šīs dabas katastrofas dzīvoja 60 000 cilvēku, tika izpostīta pilnībā jau trešo reizi kopš 19. gadsimta vidus (zemestrīces galvaspilsētu nopostīja arī 1854. un 1873. gadā). 1917. gada zemestrīces hipocentrs atradās tieši zem pilsētas. Stiprākie postī-

1 Lielā Asamas zemestrīce (1897) 2 Vernijas zemestrīce (1911) 3 Asamas zemestrīce (1950) 4 Gobi-Altaja zemestrīce (1957) 5 Salvadoras zemestrīce (1917)

6 Gaņsu zemestrīce (1920) 7 Zemestrīce Dienviditālijā (1930) 8 Čīles zemestrīce (1939) 9 Čīles zemestrīce (1960) jumi bija vērojami 50 kilometru rādiusā. Bez Sansalvadoras stipri cieta vēl sešas pilsētas.

Katastrofas apmēri noskaidrojās tikai pēc dažām dienām. Bojā gāja vairāk nekā 100 000 cilvēku.

(Spēcīgas zemestrīces Salvadorā notikušas arī 1986. g. 10. oktobrī un 2001. gada sākumā 13. janvārī un 13. februārī. Red. piezīme.)

Daudz upuru prasīja 1920. gada 16. decembrī Ķīnā Gaņsu provinces austrumu daļā notikusī zemestrīce, kuras epicentrs atradās apmēram 200 km uz dienvidaustrumiem no provinces centra Laņdžou (Gaolaņas), Lesa plato rietumdaļā. Pēc nepilnīgām ziņām bojā gāja apmēram 200 000 cilvēku. Zemestrīce nodarīja postījumus 67 500 kvadrātkilometru lielā teritorijā, turklāt postījumu apjomu īpaši ietekmēja lesa augsnes īpatnības. (Less ir gaišdzeltens, porains, viendabīgs nogulumiezis, kas varētu būt veidojies no putekļiem, ko vējš leduslaikmetā atpūtis no tuksnešainajiem pieledāja rajoniem.) Auglīgās, bet biezās un irdenās leszemes apvidū (lesa slānis zemes virskārtā zemestrīces rajonā sasniedza pat 200 m biezumu), protams, bija arī liels apdzīvotības blīvums. Tajā briesmīgajā naktī less bija cilvēku bojāejas galvenais vaininieks, jo tas sāka pārvietoties no

Skats Dzinjuaņas pilsētā (100 km uz ziemeļaustrumiem no Gaņsu provinces centra Laņdžou) pēc Gaņsu zemestrīces. uzkalniem ieplakās, aprokot desmitus tūkstošus ieplakās dzīvojošo cilvēku. Zemes virskārtas izkustēšanās sasniedza milzīgus apjomus. Kādā apvidū, kuru vēlāk sāka saukt par Nāves ieleju, septiņi lieli zemes nogruvumi "nogrieza" kalnu nogāzes un apraka vairākus ciemus. Taču kāda māja, ko skāra zemes nogruvums, un, kas kopā ar iežiem bija slīdējusi apmēram 800 metrus, brīnumainā kārtā palika vesela.

Samērā aktīvais Vezuva vulkāna apvidus ir bīstamākais zemestrīču rajons Eiropā. 1930. gada 23. jūlijā, nedaudz pēc pulksten vieniem naktī Neapoles (Napoli) centru satricināja pirmais pazemes grūdiens. Nākamie divi gtiprie grūdieni uzmodināja pilsētas iedzīvotājus. Mājas sāka līgoties, un cilvēki panikā izskrēja lielajos laukumos. Daudzi centās izkļūt no savu māju gruvešiem. Blīvi apdzīvotajā ostas rajonā daudzi cilvēki glābiņu meklēja baznīcās un ar lūgšanām griezās pie saviem svētajiem aizstāvjiem.

Zemestrīce tonakt bija jūtama ne tikai Neapolē, spēcīgi apakšzemes grūdieni satricināja Itāliju no Neapoles līča līdz Adrijas piekrastei. Neapoles kalnu rajonā esošie ciemi bija pārvērtušies gruvešos.

Visstiprākie postījumi bija Fodžā (Foggia) un Benevento (.Benevento) attiecīgi 130 km un 50 km uz ziemeļaustrumiem no Neapoles) un Melfi (Melfi) 120 km uz austrumiem no Neapoles. Aprimušā Vultures

(Vulture) vulkāna piekājē esošajā Melfi mazpilsētā, kurā bija 15 000 iedzīvotāju, simtiem cilvēku palika zem māju drupām.

Zemestrīce Dienviditālijā kopumā prasīja vairāk nekā 3000 cilvēku dzīvību (pēc citām ziņām 1450), tūkstošiem guva ievainoju​mus. Tūlīt pēc zemestrīces uz Melfi un Benevento tika nosūtīts

Drupas kādā Itālijas mazpilsētas Melfi ielā pēc 1930. gada zemestrīces.

Masīvās akmens mājas Melfi pilsētā sabruka kā kāršu namiņi. Karavīri un sanitāri iznes no drupām zemestrīces upurus.

Zemestrīce daudzus Melfi iedzīvotājus padarīja plikus un nabagus. Šī fotogrāfija tika publicēta pasaules laikrakstos. Jau nākošajā dienā pēc dabas katastrofas amerikāņu filmēšanas grupa uzņēma nelaimes vietu un ar lidmašīnu nosūtīja filmu uz ASV, kur to parādīja daudzos kinoteātros. Iespaidīgie kinokadri aktivizēja cilvēkus palīdzēt zemestrīces upuriem.

Sarkanā Krusta vilciens. Neapolē palīdzību cietušajiem organizēja Aostas hercogiene. Neapoles Ģeofizikas institūts zemestrīci saistīja ar Vezuva lielajām aktivitātēm, kas ilga jau vairākas nedēļas.

Obser​vatorijā vulkāna piekājē pēc pirmajiem grūdieniem pārstāja dar​boties visas mērierīces.

Naktī uz 1939. gada 25. janvāri postoša zemestrīce notika Čīles vidienē. Gandrīz triju minūšu laikā apakšzemes grūdieni Ciljanas (Chillān) un Konsepsjonas (Concepcion) apvidū nodarīja lielus pos​tījumus un prasīja daudzu cilvēku dzīvības.

Zemestrīce sākās līdz ar Antuko (Antuco) vulkāna izvirdumu. Vulkāns, kas bija pamodies pēc 200 gadu atpūtas, atrodas nedaudz vairāk nekā 150 kilometru uz dienvidaustrumiem no Konsepsjonas. Ilgu laiku trūka jelkādu ziņu par katastrofas apmēriem, jo bija pārrautas visas telegrāfa un telefona līnijas, bija pārtraukta dzelzceļa satiksme. Ziņas par postījumiem sniedza no lidmašīnas, kas devās izlūklidojumos.

Zemestrīce skāra sešas Čīles provinces. Visbriesmīgākā aina atklājās Čiljanā un Konsepsjonā. No spāņu kolonizatoru celtajām pilsētām pāri bija palikuši vienīgi degoši gruveši. Zemestrīce bija pārrāvusi gāzesvadus un izraisījusi daudzus ugunsgrēkus. Konsepsjonā, kas tolaik bija trešā lielākā valsts pilsēta un kurā dzīvoja 80 000 iedzīvotāju, pilnībā bija nopostīta centrālā daļa. Čiljanā zemestrīces brīdī divi teātri bija ļaužu pārpildīti. Visi apmeklētāji gāja bojā.

Pedro Agirres Serdas Pedro Aguirre Cerda) vadītā valdība steidza sniegt palīdzību nelaimē nonākušajiem. Ārsti un medmāsas apkopa neskaitāmos ievainotos, bet tajā pašā laikā panikas pārņemtie izglābušies cilvēki meklēja savus tuviniekus zem māju drupām. Tūkstošiem cilvēku bija zaudējuši savus īpašumus. Tirgotāji un lauku iedzīvotāji par augstām cenām pārdeva savus iekrājumus bez pajumtes palikušajiem. Uz zemestrīces rajonu tika nosūtītas karaspēka daļas. Glābšanas darbi ritēja ar grūtībām, un daudzi upuri zem sagruvušo māju drupām atradās vairākas dienas. Šī zemestrīce prasīja 20 000 cilvēku dzīvību, vairāk nekā 40 000 guva ievainojumus.

Milzīgie reljefa kontrasti starp gandrīz 7000 metru augstajiem Andiem un netālu no Čīles piekrastes Klusajā okeānā esošo vairāk nekā 8000 metrus dziļo Čīles dziļvagu divu lielu, vienu otrai pretī virzošos litosfēras plātņu Naskas un Dienvidamerikas plātnes saduras vietas tuvumā padara saprotamākus daudzo postošo ze​mestrīču iemeslus.

1960. gada 22. maijā pulksten 15.11 pēc vietējā laika notika 8,5 magnitūdu stiprā Čīles zemestrīce, kas bija viena no spēcīgākajām 20. gadsimtā. Četrsimt gadu laikā zemestrīce izpostīja Konsepsjonas pilsētu jau sesto reizi! Gruvešos pārvērtās arī Valdivija ('Valdivia), Puertomonta (Puerto Montt) un citas Čīles pilsētas. Gāja bojā apmēram 5000 cilvēku, 50 000 māju pārvērtās drupās. Apakšzemes grūdieni, zemes noslīdējumi un nogruvumi kalnos izpostīja vairāk nekā 200 000 kvadrātkilometru lielu teritoriju.

10 000 kvadrātkilometru liela piekrastes zona iegrima vidēji divus metrus zem jūras līmeņa. Trešdaļa no septiņiem miljoniem Čīles iedzīvotāju cieta no aukstuma un bada. Sakari bija pārtraukti, ūdens piegāde un energosistēmas bojātas, ārsta palīdzība daudzos apvidos bija gandrīz vai nesasniedzama. Grūdiena stiprums bija tik milzīgs, ka vēl vairākas dienas pēc tā visā pasaulē bija konstatējamas mikroseismiskās

svārstības.

Lielāko daļu ēku Konsepsjonas centrā zemestrīce pārvērta gruvešu kaudzēs.

Konsepsjonas 10 000 biedru lielās vācu kolonijas pārstāvji piedalījās glābšanas darbos. Viņi no drupām glāba ievainotos un rūpējās, lai tos nogādātu slimnīcā. Mazāk vai vairāk laime uzsmaidīja tām ģimenēm, kas spēja no savu māju gruvešiem izglābties pašas. Bezpajumtnieku dzīve sagrautās pilsētas ielās ritēja ierastajā veidā.

Kāds katastrofu pārdzīvojušais piedzīvoto aprakstīja šādi: "Sākumā notika salīdzinoši spēcīgs grūdiens, pēc tam no apakšzemes kļuva dzirdama dunoņa, it kā tālumā būtu nograndis pērkons. Tad atkal sajutu, kā zem kājām līgojas zeme. Iedomājos, ka viss beigsies ātri kā parasti, bet zemes drebēšana turpinājās. Pēkšņi grūdieni kļuva tik stipri, ka ar grūtībām varēju nostāvēt kājās. Grūdieni turpinājās, tie kļuva arvien stiprāki un briesmīgāki. Mani pārņēma bailes. Es līgojos kā ceļotājs vētras laikā tvaikonī.

Divas garām braucošas mašīnas bija spiestas apstāties. Lai nenokristu garšļaukus, es pietupos un atspiedos ar rokām pret zemi. Grūdieni nemitējās. Mani sagrāba neiedomājamas bailes. Desmit metru attālumā no manis, pārlūstot uz pusēm, ar milzīgu troksni nogāzās eikalipts. Koks tik neticami ērmīgi šūpojās, it kā kāds milzis ar neredzamu roku no visa spēka to kratītu. Ielu bruģis viļņojās kā jūra. Jūs varat man ticēt, tas bija tieši tā! Un, jo ilgāk tas viss turpinājās, jo briesmīgāka šī dabas spēku rotaļa šķita. Grūdieni kļuva arvien stiprāki, un likās, ka zemestrīce ilgst bezgalīgi."

Par vienu no šīs. zemestrīces īpatnībām kļuva milzīgi plašas piekrastes joslas iegrimšana.

Postījumus radīja arī okeānā zemestrīces dēļ izraisītie neparasti lielie cunami. Piemēram, Valdivijas līcī

viļņi sasniedza 10 metru augstumu! Havajas salā Hilo (Hilo) pilsētā cunami dēļ bojā gāja 61 cilvēks, jo savlaicīgie, pirms vairākām stundām pa radio un ar sirēnām izteiktie brīdinājumi netika uztverti nopietni.

Arī japāņu seismologi 16 000 kilometru lielā attāluma dēļ briesmas novērtēja par zemu. Kad varenais vilnis, vietām sasniedzot 6 metru augstumu, pēc 22-23 stundām nonāca Japānā, tas applūdināja vairāk nekā 2000 māju un nogalināja 119 cilvēkus.

Noslīdeņi un nogruvumi Noslīdeņi un nogruvumi ir vienas no visbīstamākajām dabas katastrofām tās var cilvēkus pārsteigt tik negaidīti, ka aizbēgt no draudošajām briesmām vienkārši nepietiek laika. Noslīdeņi un nogruvumi cilvēkus aprok vēl pirms tam, kad tie sapratuši, kas noticis.

Lielus noslīdeņus var izraisīt seismiskā aktivitāte, piemēram, tā sauktā Lielās Piektdienas zemestrīce, kas notika 1964. gada 27. martā pulksten 17.36 pēc vietējā laika (28. martā 3.36 pēc Griničas laika) un kuras stiprums sasniedza 8,6 magnitūdas Ankoridžā (Anchorage), Aļaskā, izraisīja noslīdeni, kas skāra grezno dzīvojamo rajonu Tērnagenhaitsu (Turnagain Heights) pilsētas ziemeļrietumu daļā.

Mājas Ankoridžā, Aļaska, tika sagrautas, tām slīdot no kalna.

Izpostītā apmetne pēc 1964. gada spēcīgās Aļaskas zemestrīces.

1964. gadā notikušās zemestrīces dēļ daudzas Aļaskas piekrastes vietas iegrima un applūda.

Pēc dažiem desmitiem gadu zemes virsa Aļaskas piekrastē atkal pacēlās.

Daudzi cilvēki šajā sniegotajā vakarā bija mājās un gatavojās Lieldienām. Pēkšņi viņi juta, kā viņu mājokļi sāk kustēties, izdzirdēja sasisto stiklu šķindu un ēku siju krakšķēšanu. Šķita, it kā no zemes sprauktos laukā žogi un koki, bet pati zeme dunētu un svērtos slīpi. Noslīdenis sagrāva daudzas lepnas mājas. Galvenokārt no smiltīm un dubļiem sastāvošā augsne seismiskās iedarbības rezultātā kļuva slapja un slidena, 2,5 kilo​metru platā joslā tā pēkšņi sāka slīdēt lejup, aizraujot sev līdzi 70 mājas.

Tos, kam nepalaimējās izvairīties no kustīgā zemes blāķa, kaimiņi ar virvēm izvilka drošākā vietā.

Bet kādai ģimenei nepaveicās. Divpadsmitgadīgam zēnam izdevās no mājas izvilkt gan māsu, gan divus brāļus, bet tiklīdz viņi izkļuva no mājas, zem kājām atvērās zeme, un divi zēni pazuda dziļā plaisā. Viņu mirstīgās atliekas tā arī neatrada.

Lielbritānijas karavīri meklē dzīvi palikušos zem divpadsmitstāvu mājas gruvešiem Honkongā pēc noslīdeņa.

Ja mājas ir uzceltas nedrošās kalnu ieplakās, pat spēcīgs lietus var nodarīt lielu postu un iedzīt nāvē.

Būvējot mājas kādā blīvi apdzīvotā Honkongas salā, netika pievērsta vajadzīgā uzmanība grunts virskārtai, un stāvā kalna nogāzē augstceltnes tika celtas viena pēc otras. Honkongā ātri augošā tropiskā flora rada maldīgu priekšstatu par augsnes noturību, taču noslīdeņi pierāda pilnīgi pretējo. 1966. gadā, kad lietusgāzē izskalotā kalna nogāze sāka slīdēt lejup, gāja bojā 64 cilvēki un 8000 cilvēkus nācās evakuēt. 1972. gadā zem kādas augstceltnes iebruka grunts, izraisot mājas sabrukšanu gāja bojā vairāk nekā 70 cilvēku. Dzīvokļu trūkums uz salas bija liels, bet varas iestādes nedarīja neko, lai izsargātos no šādām nelaimēm.

1970. gadā, kad 48 stundu laikā nokrišņu daudzums sasniedza 500 milimetru, lietusgāzes izraisīja

noslīdeņus, kuros gāja bojā 22 cilvēki un 65 guva ievainojumus. Atkal tūkstošiem cilvēku palika bez mājām, turklāt laikā, kad jau bija sākta mākslīgo terašu sistēmas būvēšana, lai nākotnē mazinātu noslīdeņu briesmas.

1966. gada pirmajos trijos mēnešos Riodežaneiro cieta no spēcīgām lietusgāzēm, kuru izraisītie noslīdeņi aiznesa pilsētas nomalē esošo kalnu nogāzēs uzceltās savrupmājas. Dažu minūšu laikā bojā gāja 280 cilvēku.

1974. gadā Kolumbijā pa Kevradablankas (Quebradablanca\ Baltās aizas) kanjonu milzīga akmeņu un dubļu lavīna uzslīdēja uz šosejas, kas savieno galvaspilsētu Bogotu (Bogotā) ar 80 km uz dienvidaustrumiem esošo Viljavisensio (Villauicencio). Negaidītā lavīna apraka stāvgrūdām pilnu autobusu un vairāk nekā divdesmit citu transportlīdzekļu, bojā gāja 200 cilvēku, ievainojumus guva vairāk nekā simts. (Skat. karti 211. lpp.)

Bet dažreiz noslīdeņi rodas pašu cilvēku vainas dēļ.

1903. gadā aplamu aprēķinu dēļ Kanādas Klinšu kalnos (Rocky Mountains) Frenkas (Frank) ogļraču pilsētiņā Albertas provinces dienvidrietumu daļā (pie robežas ar Britu Kolumbijas provinci) radās akmeņu lavīna. Kāda kalna piekājē rakšanas darbu gaitā tika izkustināti ielejas nogāzi saturošie ieži.

Nogruvums, kas apraka pusi no apdzīvotās vietas, nogalināja 70 cilvēku. Daudzi eksperti domā, ka mūsu dienās tur ir vēl lielākas iespējas rasties noslīdeņiem, kas nu jau pamesto pilsētiņu varētu noslaucīt no zemes virsas.

Gan daba, gan cilvēki izraisīja bēdīgi slaveno noslīdeni 1966. gadā Aberfanā (Aberfan), mazā ciemā Velsas dienvidos apmēram 5 km uz dienvidiem no Mērtertidvilas pie Kārdifas ceļa. Tur izstrādāto raktuvju akmens šķembu nogruvums apraka ciema skolu. No 144 bojāgājušajiem 116 bija bērni. Lai gan Aberfanas iedzīvotāji it kā bija pasargāti no noslīdeņu briesmām, īpaši vēl pēc pēdējā 1963. gada noslīdeņa, tomēr akmens šķembas bija sakrājušās tik lielā daudzumā, ka izraisīja šo nelaimi.

Noslīdenis, kas sev līdzi nesa 2 miljonus tonnu raktuvju atkritumu un biezu, melnu dubļu kārtu, sākās ar lielu troksni 1966. gada 21. oktobra rītā pulksten 9.30, tieši tad, kad skolēni atradās klasēs. Viss tika aprakts zem 14 metrus biezas gružu un dubļu kārtas. Vairāk nekā 2000 policistu, ugunsdzēsēju un glābšanas dienesta dar​binieku strādāja veselu diennakti, lai izraktu no gruvešiem dzīvi

Pestīšanas armija strādā bez apstājas, lai Aberfanas skolu atbrīvotu no dubļiem.

Izdedžu kalna noslīdenis Aberfanā 1964. gadā prasīja 144 cilvēku dzīvības. palikušos. Kādai sievietei palaimējās izglābt dažus bērnus, iznesot tos no sabrukušās skolas. Kad pirmais bērns tika izvilkts no dubļiem, daudzajiem reportieriem un policistiem acīs bija asaras. Kāds laikraksta The Guardian reportieris rakstīja: "Tā bija šausmīga diena. Pirmās tika atrastas divu mazu meitenīšu mirstīgās atliekas. Abas meitenītes šausmīgajā brīdī atradās pagalma galā, spēļu laukumā, un viņu rokas vēl bija sadotas kopā. Kāda skolotāja tika atrasta sakņupusi klases stūrī pie radiatora, mēģinot aizsargāt bērnu, kas bija viņai apķēries. Bet viņi abi bija miruši."

Pirmajā bēru dienā 27. oktobrī ceremonijā piedalījās 10 000 cilvēku. 81 mazo zārku ielaida kopējā

kapā. Virs tā tika novietots mil​zīgs krusts un no visas pasaules atsūtītie vainagi.

Lielbritānijas Nacionālās ogļrūpniecības vadītājs apgalvoja, ka nogruvumu izraisījis pirms traģēdijas sācies stiprais lietus, lai gan izmeklēšanas komisija vēlāk noskaidroja, ka zem izstrādāto raktuvju akmens šķembu slāņa sācis plūst strauts un šķembu glabātavas izveidē tikušas pieļautas rupjas kļūdas. Visiem kļuva skaidrs, ka no katastrofas varēja un arī vajadzēja izsargāties. Nākotnē tika solīts atkritumu uzglabāšanas vietas regulāri pārbaudīt. Lai gan glabātavas atlikušo daļu uzskatīja par drošu, vietējie iedzīvotāji cīnījās, lai to pārceltu uz citu vietu. Pēc diviem gadiem tas arī tika veikts, un Aberianas jaunās skolas skolēniem par nākotni nevajadzēja uztraukties.

Cumami Ūdens masas kopā ar palmām pāri aizsprostam iebrāžas jūras krastā esošajās ielās. Cilvēki skrien, lai glābtu dzīvības. Unikālā melnbaltā fotogrāfijā iemūžināta havajiešu bēgšana no cunami, no šā spokainā, briesmīgā viļņa, kas var negaidīti pacelties arī no pilnīgi mierīgas jūras un iznīcināt visu, kas atrodas tā ceļā.

Vilnis, no kura 1946. gada 1. aprīlī bēga Havajas salas lielākās pilsētas Hilo (Hilo) iedzīvotāji, nāca no 4000 kilometru attālajām Aleutu salām, kuru tuvumā bija notikusi 7,3 magnitūdu stipra zemestrīce. 45 minūtes pēc zemestrīces Aleutu arhipelāga lielākajā salā Unimakā (Unimak) pie Skoča raga (Scotch Cap) no pamatiem izgāza bāku un radiobāku. Dzelzsbetona bāka atradās uz 13 metru

Cilvēki Havajas salā mēģina "noskriet" nāvi, kad cunami 1946. gada 1. aprīlī applūdināja piekrastes pilsētu Hilo. Milzu vilnis bija 4000 kilometru attālumā Aleutu salās notikušās zemestrīces vēstnesis. augstas klints, bet radiobāka 32 metru augstumā līdzenā augstienē. Pieci vīrieši, kas mitinājās bākā un raudzījās, vai kaut kur nav izcēlies ugunsgrēks, nespēja aptvert, kāda nelaime viņus piemeklējusi.

Samērā ātri seismologi noskaidroja, ka okeānā 135 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Skoča raga zem trīs kilometru bieza ūdens slāņa notikusi zemestrīce.

Zemestrīces izraisītie viļņi ar reaktīvu ātrumu virzījās uz dienvidiem. Cetrarpus stundas pēc jūras dibena satricināšanas pie Unimakas salas viļņi sasniedza Havaju arhipelāgu.

"Ap pulksten septiņiem no rīta es dzirdēju briesmīgu troksni, it kā smagi klintsbluķi no liela augstuma kristu pret skārda jumtu," vēlāk atcerējās Evelīna Kreba, tolaik jauna skolotāja mazajā Laupahoehoe (.Laupahoehoe) skolā arhipelāga lielākajā, Havajas salā apmēram 40 km uz ziemeļiem no Hilo (skat. karti 230. lpp.). Sieviete skatījās pa logu un "redzēja okeānu virzāmies uz māju pusi". Pirmais vilnis apstājās tieši pie mājas sliekšņa, otrais norāva ēku no pamatiem. "Virtuve kopā ar mums pacēlās septiņu metru augstumā un viļņu gali traucās pāri kokospalmām. Pieplakām zemei pie cūku aploka akmens mūra. Pateicoties tam, ūdens nespēja mūs ieskalot jūrā."

Viļņi, kuru augstums vietām sasniedza 16 metrus, arhipelāgā nogalināja 159 cilvēkus, no tiem 96 Hilo. Cunami Havajas salā izpostīja 488 ēkas, kādu sporta halli pārstūma 50 metrus tālāk, izmeta krastā kuģus un Maui salā pie Vailuku (Wailuku) nocēla no balstiem daļu tilta pār kādu upi. Arī citās Okeānijas daļās un Dienvid​amerikas rietumkrastā cunami atstāja nopostītu piekrasti. Šī katastrofa bija nodarījusi samērā nelielu postu, salīdzinot ar to, kādus posta darbus var izdarīt lielāki cunami. Vissenākais apraksts par cunami saglabājies no 479. gada pirms Kristus. Tajā aprakstīti briesmīgi postījumi Egejas jūras ziemeļdaļā. 1703. gadā cunami Japānā izraisīja simttūkstoš cilvēku bojāeju. Liela daļa no apmēram 70 000 Lisabonas iedzīvotāju, kas zaudēja dzīvību 1755. gada zemestrīcē, kļuva tieši par cunami upuri. Krakatau vulkāna 1883. gada izvirduma laikā Javā un Sumatrā

radušies cunami nopostīja 29o apmetnes, bojā gāja vairāk"1 nekā 36 000 cilvēku. 1896. gadā Japānā, Honsju salas austrumu piekrastē cunami dēļ bojā gāja 27 000 cilvē​ku, bet 1933. gadā 3000 cilvēku.

1994. gada oktobrī Kuriļu arhipelāga dienviddaļā Sikotanas salas tuvumā notikušā zemestrīce izraisīja astoņus metrus augstus viļņus, taču reti apdzīvotajās tuvīno salu piekrastēs tie nenodarīja pārāk

Hilo četras dienas pēc cunami.

Šajā nodaļā minētie lielākie cunami: 6Kresentsitija (1964) 1 Unimaka (1946) 7Aleksandrija (365) 2 Havaja, Hilo (1946, 1960) 8 Peloponēsa (365) 3Šikotana (1994) 9Lisabona (1755) 4 Biaka (1996) 10 Litujas līcis (1958) 5 Honsju (1946, 1983) 11 Okusiri (1993) lielu postu. 1996. gada februārī ģeologiem pārsteigumu radīja Jaungvinejas dziļvaga Klusajā okeānā, ko līdz tam uzskatīja par mierīgu. Sešus metrus augsts vilnis aizbrāzās līdz 100 kilometru attālajai Shautenu salu grupā esošajai Biakas salai, kas atrodas netālu no Jaungvinejas ziemeļrietumu krasta, tās piekrastē nogalinot 100 cil​vēku un "noskalojot" 600 dzīvojamās mājas.

Japāņu valodā vārds "cunami" nozīmē "ostas vilnis". Šis vārds izsaka zvejnieku pieredzi, kas, būdami jūrā, neko neparastu nepamana, bet, atgriežoties krastā, atrod savus ciemus milzīgu viļņu nopostītus. Okeanologi, kas šo terminu sākuši lietot, cunami uzskata par vienu no visdīvainākajām dabas parādībām. Postošie "ostas viļņi" ir fenomens, ko iespējams aprakstīt vienīgi pārākajā pakāpē.

Vēja (vētras) radīto viļņu garums (atstatums starp divu viļņu mugurām jeb virsotnēm) reti pārsniedz 400 metrus. Šādu viļņu augstums var sasniegt 12-13 metrus, un tie pārvietojas ar ātrumu līdz 60 kilometriem stundā. Lielākajiem konstatētajiem viļņiem atstatums starp divu viļņu mugurām sasniedzis 800 metru, un viļņi pārvietojušies ar ātrumu 126 kilometri stundā. Lai cik stipri vējš pūstu, tas ietekmē tikai ūdens augšējos slāņus. Viļņu ietekme vairs nav jūtama dziļumā, kas līdzinās pusei no atstatuma starp divu viļņu mugurām. Šādā dziļumā viss jau ir mierīgs tur vēja enerģija vairs neizpaužas. Šādus viļņus okeanogrāfi sauc par dziļūdens viļņiem, pretēji seklā ūdens viļņiem, kas rodas jūru piekrastēs un sniedzas

līdz jūras dibenam.

Savukārt cunami ir seismiski jūras viļņi, kurus rada zemūdens vai piekrastes zemestrīces, reizēm arī vulkānu izvirdumi un noslīdeņi. Radušos milzu viļņu garums var sasniegt desmitiem un pat simtiem kilometru (no 5 līdz 1500 km), ātrums no 50 līdz 1000 kilometru stundā. Atklātā jūrā šādi viļņi parasti sasniedz augstumu no 1 centimetra līdz 5 metriem. Precīzus cunami izmērus atklātā jūrā gan neviens vēl nav noteicis, jo no kuģa ļoti lielus viļņus nav iespējams pamanīt ūdens virsma paceļas un iegrimst lēni.

Taču piekrastē šo viļņu augstums var sasniegt 10 metrus, bet šauros līčos un upju grīvās to augstums var pārsniegt pat 50 m.

Viļņa enerģija cunami laikā nonāk līdz vislielākajam dziļumam. Likums "viļņa ietekmes dziļums ir vienāds ar pusi no viļņa garuma" attiecināms arī uz cunami, bet zemestrīces radītais vilnis ir ļoti garš un parasti tā iedarbība sniedzas līdz pat okeāna dibenam. Kaut arī viļņa ātrums ir ļoti liels, ūdens virskārta norimst pietiekoši, lai

Milzu vilnis dēli izdzinis cauri riepai.

1946. gada 1. aprīlis. Visdramatiskākā fotogrāfija, kurā uzņemts milzu vilnis. Vilnis pārplūdināja Hilo pilsētu. Milzīgas ūdens masas sākušas savu postošo darbu tirdzniecības ostā. Attēlā redzamais vīrietis gāja bojā tūlīt pēc fotogrāfijas uzņemšanas. Fotografēts no tuvumā noenkurotā kuģa klāja. cunami nekad nesasniegtu savu teorētiski lielāko iespējamo ātrumu. Milzu viļņa ātrums atkarīgs arī no dziļuma, ko tas šķērso.

Zinot dziļuma un viļņa ātruma savstarpējo ietekmi, jau 1856. gadā, vēl pirms Klusā okeāna

kompleksas izpētes, pēc cunami izplatīšanās parametriem tika noteikts Klusā okeāna vidējais dziļums 4200 līdz 4500 metru, kas bija visai precīzi pašlaik noteiktais Klusā okeāna vidējais dziļums ir 4280 metru.

Cunami, tāpat kā paisuma vilnis, svārstās jeb pulsē turp un atpakaļ pāri visam okeānam. Dažreiz tas "atsitas" pret krastu un dodas atpakaļ. Japānā, Honsju austrumu piekrastē 1946. gadā tika reģistrēti viļņi, kas radās Aļaskas zemestrīces rezultātā un atplūda no Ziemeļamerikas piekrastes.

Atkarībā no jūras dibena reljefa cunami noteiktos piekrastes rajonos notiek biežāk nekā citur.

"Cunami lamatu" piemērs ir Hilo, Havajas salas lielākā apdzīvotā vieta, kur nonāk vairāk cunami nekā citos zemeslodes punktos. Pilsētas tuvums krastam, kā arī krasta un jūras dibena veidojums Hilo ir ļoti nelabvēlīgs. Hilo osta ir gandrīz noslēgts baseins ar savu dabisko ūdenslīmeņa pulsēšanu, ko cunami diezgan ievērojami pastiprina.

Parastie viļņi, ko rada vējš, pieaug tikai pamazām. Pat orkānam nepieciešamas pāris stundas, lai savāktu kopā milzīgas ūdens masas, tam nepieciešama arī liela ūdens virsma, pa kuru iespējams šīs ūdens masas pārvietot. Cunami savukārt rodas vienā mirklī līdzīgi kā viļņu riņķi ūdenī, kurā iemests akmens.

Tikai cunami laikā grūdiens nāk no apakšas: no zemestrīces vai zemūdens vulkāna izvirduma. Bet dažreiz arī okeāns reaģē tāpat kā dīķis, kurā iemests akmens kad no krasta ūdenī ieslīd milzīgas iežu masas (noslīdeņi) vai ūdenī ietriecas meteorīts.

Kad jūras dibens spēcīgas zemestrīces laikā pēkšņi paceļas, tas ūdens masām no apakšas dod spēcīgu grūdienu. Jūra paceļas, it kā to pagrūstu, izveidojas "ūdens kalns", no kura ūdens vairākkārtīgu viļņu veidā aizplūst uz visām pusēm. Tāpat kā jūras dibena pacelšanās, okeānam liek traķot arī pēkšņa jūras dibena iegrimšana. Dažreiz zemestrīces laikā daļa jūras dibena paceļas, daļa iegrimst; jūras dibens var pārvietoties arī horizontālā virzienā.

Cunami izplatās nemanāmi līdz vietai, kur krasta tuvumā kļūst seklāks un milzu vilnis apstājas. Viļņa garums samazinās, turpretim augstums ievērojami palielinās, bet viļņu periods laiks starp diviem viens otram sekojošiem viļņiem paliek bez izmaiņām. Pēc pirmā uzbrukuma krastam paiet vidēji piecpadsmit minūtes, kad seko ot​rais vilnis, parasti stiprāks par pirmo.

1964. gada 27. martā Ankoridžā (Anchorage), Aļaskā notikusi zemestrīce, kuras stiprums bija 8,4r8,6 magnitūdas, izraisīja milzu cunami, kas vairāk nekā 2000 km attālumā no zemestrīces epicentra Kresentsitijā (Crescent City), Kalifornijas štata ziemeļos (skat. karti 121. lpp.), nogalināja desmit cilvēku. Visbriesmīgākais bija trešais vilnis. Daži cilvēki galu dabūja tādēļ, ka, nosprieduši briesmas jau garām, ostas krogā uz to vēlējās iedzert.

Milzu vilnis pēc nonākšanas krastā ar milzīgu spēku atplūst atpakaļ jūrā. Jūras dibens, kas pat vislielākā bēguma laikā ir zem ūdens, var kļūt sauss. Ostās ūdens pilnībā aizplūst, atstādams kuģus uz "grunts".

Bieži pirmā cunami pazīme ir tieši neraksturīgi zemais ūdens līmenis, kad krastā vispirms nokļūst viļņa zemākā daļa, bet tikai pēc tam virsotne. Tās ir lamatas neko ļaunu nenojautušajiem, kas brīnās par neparasto skatu un varbūt pat vēlas pastaigāties pa sauso jūras dibenu.

1992. gada 12. decembrī pēc jūras dibenā notikušas zemestrīces radās cunami, kas izpostīja Maumeres pilsētu Floresas salā Indonēzijā. Ielās redzami izsvaidītie tunči.

Vilnis, kas noslīcināja šo māju Oahu salā Havaju arhipelāgā, bija veicis gandrīz 4000 kilometru garu ceļu. Cunami radīja 8,3 magnitūdu stiprā zemestrīce Aleutu salās 1957. gadā 9. martā.

-Jau romiešu vēsturnieks Ammiāns Marcellīns (Ammianus Marcellinus) spilgti aprakstījis'šo parādību un tās iespaidu. "Jūra kopā ar viļņiem," raksta vēsturnieks par cunami, kas notika 365. gadā pēc spēcīgas zemestrīces Ēģiptes piekrastē, Aleksandrijas tuvumā, "atkāpās un aizbēga no sauszemes tā, ka ūdens atsegtajās dzīlēs varēja redzēt lielu skaitu jūras dzīvnieku, kas gulēja dūņās. Augsti kalni un dziļas ielejas, ko daba līdz šim nekartografētus slēpusi ūdens dziļumos, pirmoreiz skaidri bija redzami dienas gaismā. Daudz kuģu gulēja jūras dibenā kā uz sauszemes, un daudzi cilvēki bez mazākajām bailēm staigāja pa nepazīstamo vietu, lai salasītu zivis vai kaut ko citu, ko jūrā atrada. Kad jūra nāca atpakaļ, dārdot un it kā piespiedu atgriešanās dēļ dusmojoties, tā ar milzīgu spēku pāri sausajam jūras dibenam traucās pretī salai un dziļi iekšzemē un nolīdzināja līdz ar zemi vairākas ēkas. Ūdens, kas atplūda atpakaļ tad, kad to vismazāk gaidīja, noslīcināja daudzus tūkstošus cilvēku. Lieli kuģi, briesmīga ūdens spēka nesti, atradās māju priekšā."

Ammiāns Marcellīns stāsta, ka viņš Peloponēsas pussalas dienvidrietumu piekrastes pilsētas Metoni tuvumā redzējis kuģi, kuru jūra pēc zemestrīces bija ienesusi sauszemē trīs kilometrus no krasta.

Tikpat lielu iespaidu 365. gada zemestrīce atstāja uz latīņu baznīcas tēvu Hieronimu. "Šķita," rakstīja baznīcas tēvs, "it kā Dievs piedraudētu ar otrajiem ūdensplūdiem vai it kā viņš gribētu atgriezties pie iesākuma haosa."

Briesmīgās 1755. gada Lisabonas zemestrīces laikā daudzi cilvēki pēc pirmajiem grūdieniem skrēja uz Težu (Taho; Tejo) upes krastā uzbūvēto piestātni, cerot, ka brūkošās mājas un ugunsgrēki viņus tur neapdraudēs. Viņi pirmie pakļuva zem mājas augstuma viļņiem, kas nāca no Atlantijas okeāna un applūdināja pilsētu kā no aizspros​ta izlauzies ezers. Pirmajam vilnim sekoja otrais, tad trešais.

Tolaik cieta ne tikai Lisabona (Lisboa, Lissabori). Tās pašas zemestrīces izraisītais desmit metrus augstais vilnis applūdināja Atlantijas okeāna ostu Kadisu (Cadiz) Spānijā. Neparasti lieli viļņi tika manīti pat Holandē un Anglijā, Madeiras un Azoru salās, kā arī otrpus Atlantijas okeānam Mazajās Antiļu salās. Īrijas dienvidu piekrastē, Kinseilas (Kinsale) ostā četrarpus stundas pēc zemestrīces ūdens pacēlās tik augstu, ka divi kuģi, kas atradās piestātnē, tika sadragāti.

Bet kāds milzīgs vilnis rodas tad, kad okeānā iegāžas liels daudzums iežu, cilvēki uzzināja Aļaskā.

1958. gada 9. jūlijā zemestrīce Litujas līča (Lituya Bay) krastā radīja 13 kilometrus garas un 4 kilometrus platas klintsmasas nogruvumu. Netālu no nogruvuma vietas ūdens kādā kalna nogāzē pacēlās 520-550 metru augstumā un aizrāva līdzi kokus. Pēc tam vairāk nekā 50 metrus augsts vilnis pāri Sīnotafas salai (Cenolaph Island) brāzās uz līča izejas pusi, kur līci no okeāna šķir vairāk nekā 100 metrus plata zemes strēle (LaChaussee Spit). Zemes strēles krastā līča iekšpusē bija noenkurojies

neliels kuģis Badger, uz kura atradās kāds Bils Svensons (Bili Sivanson) ar sievu Vivjēnu. Milzīgā ūdens siena 12 metrus garo kuģi aizrāva līdzi, pārrāva pāri zemes strēlei un uz tās augošajiem kokiem un tad iesvieda ūdenī ar pakaļgalu pa priekšu. Beigu beigās kuģis mīksti uzsēdās uz rifiem, un Svensons ar sievu nokļuva krastā nelielā glābšanas laivā.

Kailā, ūdens noskalotā kalna nogāze Litujas līča ziemeļaustrumu piekrastē Aļaskā pēc stiprās zemestrīces un milzu viļņiem. Ūdens triecās augšup vairāk nekā 500 metrus pa kalna nogāzi, noslaukot no klintīm 10 kvadrātkilomet​ru meža un pēdējās augsnes paliekas.

Tiek lēsts, ka Litujas līča katastrofa jūrā iegāzās 0,3 kubikkilometri iežu. Tas ir visai maz, ja zināms, ka vulkāna izvirduma veidotajās Havaju salās jūrā iegāzušies tūkstošiem kubikkilometru iežu. Ģeologi Havaju salu apvidū jūras dibenā atrada aizvēsturiskos laikos izveidojušos iežu krāvumus. Viņiem izdevās kartografēt 70 lielus nogruvumus, kas stiepjas vismaz 20 kilometru attālumā no krasta. Viļņi brāzušiess krastā ļoti tālu ar koraļļiem apaugušu akmens bluķi atrada pat 325 metrus virs jūras līmeņa! Nav nekādu šaubu, ka pagātnē milzīgie cunami nokļuvuši ļoti tālu krastā.

Mūsu dienās satelītuzņēmumā redzams, ka Havajas salā izkustējušies vairāk nekā 5000 kubikkilometru iežu. Piemēram, Kilauea vulkāna dienvidaustrumu mala gadā pārvietojas desmit centimetrus jūras virzienā. Milzīgās akmens masas iebrukšana jūrā ir nenovēršama jautājums tikai, vai tas notiks jau tuvākajos gados vai pēc gadu tūkstošiem.

Tomēr šāda kalna iekrišana ūdenī radītu tikai nelielu cunami. Bet kāds cunami rastos tad, ja jūrā iekristu liels meteorīts? Galu galā asteroīdu vai komētu "šķembas" (to caurmērs var sasniegt dažus simtus metru vai pat kilometru) atmosfērā traucas ar milzīgu ātrumu. Par piemiņu no šādām kosmiskas izcelsmes "bumbām" cietzemē palikuši neskaitāmi meteorītu krāteri, un droši vien vēl vairāk meteorītu ir iekrituši Pasaules okeānā, kas klāj 71% zemeslodes. Lielam meteorītam nokrītot okeānā, epicentrā varētu pacelties pat kilometru augsts ūdens valnis un uz krastu dotos 50-100 metrus augsti viļņi. Par laimi tik iznīcinoši triecieni var notikt tikai reizi pāris miljonos gadu vai pat retāk.

Cunami nonākšanu krastā ir centušies paredzēt. Jau pusgadsimtu eksperti ir pūlējušies prognozēt vismaz zemestrīču izraisītos milzu viļņus. Divus gadus pēc 1946. gada katastrofas Havaju salās Honolulu pilsētas nomalē tika izveidots Klusā okeāna cunami brīdinājuma centrs (PTWC Pacific Tsunami Warning Center). Pašlaik tajā ir izveidots divdesmit sešas Klusā okeāna valstis savienojošs informācijas sistēmas

mezglpunkts.

Par cunami speciālistu darba svarīgāko uzdevumu ir kļuvusi ziņu apstrāde par zemestrīcēm un neparastiem jūras dibena izliekumiem. Sešas balles stipra zemestrīce, kas notiek Klusā okeāna rajonā, automātiski dod trauksmes signālu cunami brīdinājuma centrā. Precīzi tiek noteikts zemestrīces epicentrs un stiprums, kā arī analizēti visi signāli, kas ienāk no epicentram tuvējām novērošanas stacijām. Ja tiek secināts, ka iespējama bīstama milzu viļņa rašanās, tiek brīdināti attiecīgie dienesti. Pirmais brīdinājums ir "cunami zīme". Ja eksperti par saviem paredzējumiem ir pārliecināti, tiek pārraidīts nākamais signāls "cunami brīdinājums".

Diemžēl bieži tiek saņemti "viltus brīdinājumi", kas prasa diezgan lielus izdevumus. Piemēram, 1986. gadā pēc Aļaskas zemestrīces daļēja Havaju salu lielākās pilsētas Honolulu evakuācija izmaksāja 30 miljonus dolāru. Cunami patiešām radās, bet viļņi bija zemi un pilnīgi nekaitīgi. Aplamu brīdinājumu reizēs bīstamāks par finansiālajiem zaudējumiem ir psiholoģiskais efekts: ja brīdinājumam neseko katastrofa, turpmāk cilvēki kļūst mazāk uzmanīgi. Kad pēc 1960. gada Čīles zemestrīces par cunami Ilavajas salā tika brīdināti Hilo iedzīvotāji, daudzi paziņojumu vienkārši ignorēja. Tādējādi 61 cilvēks gāja bojā un 282 cilvēki tika ievainoti.

Havajas galvenajā salā Hilo cunami 1960. gadā nolieca stāvvietu automātus kā sērkociņus.

Vēl cietāks rieksts brīdinātājiem ir cunami, kas nonāk Ierastā savas rašanās vietas tuvumā. Dažreiz pirmajiem viļņiem nokļūšanai uz posta vietu nepieciešamas tikai pāris minūtes. Viļņiem ātri nokļūstot krastā, tie vēl nav gara ceļa atslābināti. Nav nekāds brīnums, ka vairāk nekā 90% milzu viļņu norimst pusstundas laikā, nepār​sniedzot 450 kilometru attālumu no zemestrīces epicentra.

Ja Havaju salu tuvumā notiktu zemestrīce, Klusā okeāna cunami brīdinājuma centra darbiniekiem būtu jārīkojas ātri. Vispirms jānosūta brīdinājuma signāls katastrofu dienestam kopā ar ziņu, ka precīzāka informācija sekos vēlāk. Pēc trim četrām minūtēm ir jānoskaidro zemestrīces epicentrs un stiprums, tāpat arī tas, kādiem arhipelāgiem un to daļām draud lielākās briesmās. Ja zemestrīce ir stipra, tad katastrofu dienestam apdraudētajās teritorijās jābrīdina cilvēki pa radio un televīziju, kā arī ar sirēnām. īpaši biežas un spēcīgas zemūdens zemestrīces notiek Japānas piekrastes tuvumā. Tādēļ Japānas zinātnieki intensīvi pūlas panākt, lai ziņas par cunami rašanos tiktu nosūtītas laikā. Bet, neskatoties uz attīstīto tehnoloģiju, rezultāti nav iepriecinoši. Tas tāpēc, ka zemestrīces epicentrs bieži atrodas krasta tuvumā, un līdz ar to

1960. gada 26. maijā ČTIē notikusī zemestrīce radīja cunami, kas izplatījās pa visu Kluso okeānu.

Fotogrāfijā redzamas cunami krastā izsviestās zvejas laivas Honsju salā Japānā. rīcībai atvēlētais laiks ir ļoti ierobežots. Piemēram, 1983. gadā Honsju salas ziemeļdaļā bojā gāja 104 cilvēki, pirms tika saņemts cunami brīdinājuma signāls. 1993. gadā Japānas jūras dzīlēs notikušās zemestrīces izraisītie milzu viļņi applūdināja uz rietumiem no Hokaido salas dienviddaļas netālu esošo nelielo Okusiri salu un nogalināja vairāk nekā 200 cilvēku, lai gan brīdinājums pa radio tika noraidīts jau septiņas minūtes pēc zemestrīces. Pateicoties Japānas cunami speciālistiem, brīdinājuma sistēmas darbu izdevās paātrināt vēl par divām minūtēm. 1994. gada oktobrī, kad notika zemestrīce Sikotanas salas tuvumā, televīzijā jau piecas minūtes pēc zemestrīces tika rādīta karte, kurā ar sarkanu krāsu bija apzīmētas visas piekrastes bīstamākās vietas. Tajā paša laikā Hokaido salas Klusā okeāna piekrastes iedzīvotājiem ieteica steigšus doties uz augstākām apvidus vietām. Tika ziņots, ka gaidāmi līdz divus metrus augsti viļņi. Jau pēc pāris minūtēm tika aprēķināts, ka pirmais vilnis Hokaido ziemeļkrastā nonāks pulksten 23.00, tātad 37 minūtes pēc zemestrīces. Vilnis nonāca krastā pulksten 22.58 un tā augstums sasniedza 1,73 m. Neviens cilvēks negāja bojā.

Reģionālie cunami brīdinājuma centri darbojas arī Aļaskā, Čīlē, Franču Polinēzijā un Krievijā.

Lielākajai jūru un okeānu piekrastes daļai cunami briesmas nedraud. Tomēr daudzi miljoni cilvēku dzīvo apvidos, kur ir iespējams kļūt par upuri zemestrīces izraisītiem milzu viļņiem. Viņiem Honolulu Klusā okeāna cunami brīdinājuma centra vadītājs Maiks Blekvuds var tikai ieteikt: "Vienmēr, kad zeme dreb, tūlīt centieties nonākt visaugstākajā apvidus vietā. Ja šādu augstu vietu nav, tad dodieties pēc iespējas tālāk no jūras. Tātad, skrieniet prom no piekrastes tik ātri, cik kājas nes."

Aļaskas cunami 1964. gadā 1964. gada 27. martā, pulksten 17.36 pēc vietējā laika Aļaskā Kenajas pussalā (Kenai Peninsula) mazo ostas pilsētu Sjūardu (Seward) skāra zemestrīce, kuras stiprums bija 8,4-8,6 magnitūdas spēcīgākais no Ziemeļamerikā reģistrētajiem apakšzemes grūdieniem. Pamatgrūdiena epicentrs atradās 120 kilometrus uz austrumiem no Ankoridžas (Anchorage), Prinča Viljama līča (Prince William Sound) ziemeļu piekrastē. Lai gan epicentrs atradās Aļaskas pussalas dienvidu daļā, apakšzemes grūdieni, kas ilga 1,5-4 mi​nūtes, bija jūtami visā Aļaskā (skat. kartes 95. un 121. lpp.).

Tā vien šķiet, ka dabai nebūtu pieticis ar trijiem iznīcinošiem grūdieniem un to dēļ radušos postošo ugunsgrēku. Postadarbu pa​beigšana tika "uzticēta" cunami.

1964. gada 27. martā A|askā notikušās zemestrīces sekas izraisīja lielus postījumus daudzās piekrastes vietās, arī ostas pilsētā Sjūardā.

Aļaskas piekrastes tuvumā jūras dibens 90 000 kvadrātkilometru platībā pacēlās par 15 metriem, sāka kustēties milzīgas ūdens masas. Sjūardas krasta rajonam uzbruka desmit metrus augsts vilnis. Kāds Džīns Kērkpatriks (Gane Kirkpatrick) bailēs vēroja, kā uguns un ūdens postadarbi apvienojas. "Vispirms gaisā uzlidoja naftas rezervuāra vāks," viņš atcerējās. "Tad, kad uguns bija jau ieskrējusies, no līča tuvojās liels vilnis. Tā patiešām bija spokaina aina: cunami sagrāba jūrā izlijušo naftu, un krastā uzbangoja īsts uguns vilnis."

Degošā nafta, saplūdusi ar cunami, kustējās ar ātrumu 160 kilometri stundā pāri dzelzceļa sliedēm uz ostas austrumdaļas pusi. Lokomotīves, parastos preču vagonus un naftas cisternvagonus cunami izmētāja pa visu pilsētu. Cits pēc cita uzradās daudzi viļņi, kas atkāpdamies paķēra līdzi lielu daļu no tā, kas nupat bija izsvaidīts pa Sjūardas pilsētu.

Aļaskas līča piekrastē viļņi aizskaloja ciemus, un to postošā ietekme sniedzās tālu līča dienviddaļā, kur krastam pārbrāzās 1-7 metrus augsti viļņi.

Upuri bija arī Prinča Viljama līča krastā esošajā Valdizas (Valdez) ostā. Zemestrīces brīdī piestātnē ieradās apmēram 30 ostas strādnieku un citi ziņkārīgie. Dažu sekunžu laikā pazuda gan cilvēki, gan piestātne. Notikumu aculiecinieks Dzims Oberts atceras: "Aptuveni duci cilvēku viļņi piespieda skriet, bet piestātne bija gandrīz simt metru gara, un viņiem nebija nekādu izredžu izglābties. Vilnis visus aizrāva sev līdz."

Vairāk nekā 2000 kilometru uz dienvidaustrumiem kādā Oregonas štata pludmalē viļņi aizskaloja četrus bērnus. Bet vēl tālāk uz dienvidiem, Kalifornijas štata ziemeļos pie pašas Oregonas štata robežas, Kresentsitijā (Crescent City) milzu vilnis nogalināja desmit cilvēku, nopostīja krasta mājas un applūdināja trīsdesmit kvartālu. Havaju salās cilvēki tika savlaicīgi brīdināti, un tiem izdevās paglābties.

Bet viļņi bangojās arī pret Japānas krastiem.

Kadjakas salas (Kadiak)^ austrumu krasta aleutu zvejniekciemā Kagujaki (Kaguyaki\ apmēram 400

km uz dienvidaustrumiem no Sjūardas) uzradās līdzens augsts vilnis, kas ieplūda atpakaļ jūrā, atkailinot jūras dibenu krasta tuvumā. Pēc tam, kad krastā bija nonācis otrs vilnis un arī atkāpies jūrā, uzbangoja trešais, daudz augstāks par abiem iepriekšējiem, un nopostīja visas ciema ēkas. Pēc brīdinošajiem pirmajiem viļņiem daži desmiti Kagujaki iedzīvotāju

Cunami postījumi Kadjakas salā pēc 1964. gada Aļaskas zemestrīces.

Izpostītais dzelzceļš Sjūardā un zem tā izskalotais krasts liecina par cunami milzīgo spēku.

Izpostītās mājas Ankoridžā pēc 1964. gada Aļaskas zemestrīces.

uzskrēja augstienē. No turienes viņi redzēja, kā pirmais vilnis atkāpās tālāk par normālo bēguma atzīmi. Tā kā cilvēki zināja, ka kalna virsotnē viņiem jāpavada nakts, daži vīri skrēja atpakaļ uz ciemu, lai atnestu ūdeni, segas, kabatas radioaparātus un lukturīšus. Kad vīri nepieciešamās lietas bija jau savākuši, viņus pārsteidza briesmīgi lielais trešais vilnis. Trīs vīrieši, kas pamanīja tuvojamies briesmas, paguva ielēkt kādas mājas tuvumā esošajā laivā un viņiem izdevās izglābties. Jaunais ciema vecākais Rodžers Viljamss vēlāk teica, ka aleuti bija dzirdējuši savu senču brīdinājumu. Pirms daudziem gadiem senču ciemu bija nopostījis cunami un kopš tā laika cilvēkiem prātā palicis katastrofā izdzīvojušo brīdinājums: "trešais vilnis ir visbriesmīgākais sargieties no trešā viļņa."

Dzīvie seismogrāfi Gandrīz visiem zināma leģenda par zosīm, kuru satrauktā gāgināšana 387. gadā pirms Kristus pamodināja no miega kareivjus un izglāba Romu no gailu iebrukuma. Romiešiem bija patiess iemesls būt pateicīgiem modrajiem putniem, kas pasargāja pilsētu no iz​postīšanas.

373. gadā pirms Kristus kāds sengrieķu vēsturnieks rakstījis, ka Korintas līča krastā esošās mazpilsētas iedzīvotāji bijuši pārsteigti, redzot, kā visi dzīvnieki: žurkas, čūskas, caunas, pat sīki tārpiņi un vaboles, bēg no pilsētas. Pēc piecām dienām pilsēta tika nopostīta zemestrīcē un noslīcināta jūrā.

Dzīvnieku "izceļošana" šķiet neticama, kaut gan līdzīgi nostāsti ir dzirdēti bieži.

18. gadsimta franču dabaspētnieks Zoržs Bifons (Georges Buffon) rakstīja: "Pusstundu pirms zemes virsa sāka kustēties, visus dzīvniekus pārņēma briesmīgas bailes: zirgi izbijās, atrāvās no valgiem un izskrēja no staļļiem, suņi rēja, putni izmisuši laidelējās, peles un žurkas izlīda no alām."

Savukārt vācu filozofs un dabaszinātnieks Imanuels Kants (.Immanuel Kant) aprakstīja, kā astoņas dienas pirms Lisabonas lielās zemestrīces 1755. gadā Pireneju pussalas dienvidos Kadisas (Cādiz) tuvumā no alām izlīda čūskas.

Ir zināmi daudzi gadījumi, kad dzīvnieki pirms zemestrīces dīvaini uzvedušies. Diemžēl dzīvniekus nevar izmantot par lieciniekiem. Bet no šādas informācijas, ko nav iespējams ne apliecināt, ne pārbaudīt, nevar izdarīt secinājumus. Līdz ar jaunās zinātnes seismoloģijas rašanos pētījumus un novērojumus par zemestrīcēm sāka vākt regulāri. *' Par vienu no pirmajām rūpīgi pētītajām zemestrīcēm, kas notika Dienviditālijā 1783. gadā, franču dabaszinātnieks, ģeologs un mineralogs Deodāts Dolomjē (Deodat Dolomieu) rakstīja: "Dzīvnieku brīdinošā izturēšanās pirms zemestrīces ir pārsteidzoša parādība, jo es nezinu, ar kāda prāta palīdzību viņi to izzina. Šādas spējas ir visiem

Tuvojošās zemestrīces droša liecība: čūskas izlien no alām. dzīvniekiem, īpaši jutīgi ir suņi, zosis un vistas. Mesīnas ielās suņi rēja tik skali, ka viņus lika nogalināt." īru dabaspētnieks Roberts Mellets (Robert Maliet), viens no modernās seismoloģijas pamatlicējiem, aprakstījis kāda sava drauga iespaidus, kas bija liecinieks tam, kā "desmit dienas pirms zemes​trīces cūkas pārņēma depresija un nemiers". Pēc lielas zemestrīces uz Itālijas un Francijas robežas 1887. gadā itāļu seismologs un vulkanologs Džuzepe Merkalli (Giuseppe Mercalli) tika atsūtīts uzzināt pilsētu pazīstamāko un uzticamāko iedzīvotāju iespaidus par zemestrīci. Atbildes atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka Merkalli izdeva rakstu krājumu par cilvēku novēroto dīvaino dzīvnieku izturēšanos. 130 gadījumos novērots, kā mājdzīvnieku nemiers un bailes izpaudās to izdotajās neparastajās skaņās, putnu lidojumos

pāri žogam, dzīvnieku cenšanās nokļūt brīvībā dažas minūtes pirms zemestrīces.

Arī mūsdienās gadās, ka zosis brīdina cilvēkus par briesmu tuvošanos. Kādā Turcijas ciemā Sekizkasikā ir piemineklis zosij. Dažas minūtes pirms stiprās zemestrīces, kas nopostīja visu ciemu, putni sāka neparasti skali un satraukti gāgināt. Tādēļ daudzi cieminieki iznāca ārā no mājām skatīties, kas noticis zosīm. Pateicoties tam, apmēram 40 cilvēku izglābās no drošas nāves. Pārējie gāja bojā zem ēku gruvešiem.

Piemēri par dzīvnieku izturēšanos attiecināmi arī uz Otrā pasaules kara laiku.

Ir cilvēki, kas atceras, kā kara dienās suns vai kaķis brīdinājis tos kādu laiku pirms gaisa uzbrukuma, daudz agrāk par gaisa trauksmes sirēnām. Pārbijušies dzīvnieki pēkšņi centušies izmisīgi izkļūt no telpām, tos nekādā veidā nebija iespējams nomierināt, ne arī piespiest palikt uz vietas. Nonākot ārā, tie tūlīt traukušies uz tuvākajām bumbu patvertnēm. Dzīvnieki gandrīz nekad nekļūdījās: parasti šādos gadījumos pēc kādām desmit minūtēm sāka krist nāvi nesošās bumbas.

Apstākli, ka mājdzīvnieki spēj brīdināt savu saimnieku par gaidāmajām briesmām, var izskaidrot ar dzīvnieka un īpašnieka tuvajiem kontaktiem ilgā laika posmā. Šādu izturēšanos var pat uzskatīt par neapzinātu dresūras veidu. Bet mājdzīvnieku satraukums bieži parādās arī pirms zemestrīces vai spēcīgas vētras.

No neatminamiem laikiem ir novērots, ka daudzi jūras dzīvnieki un ūdensputni spēj uztvert "jūras balsi". Dzīvnieku neparastā izturēšanās jūrniekus bieži brīdinājusi par tuvojošos orkānu un ļāvusi laikus tam sagatavoties vai patverties ostās. Delfīni un lidojošās zivis mierīgā laikā laiski peld virs ūdens, bet, tuvojoties vētrai, iebēg dziļākajos ūdens slāņos. To pašu var attiecināt uz medūzām un daudzajiem atklāto jūru vēzīšiem, kas pirms vētras pārceļas uz drošākām vietām.

Jūras dzīvnieku paredzēšanas spēju noslēpums lielā mērā ir atklāts. Dzīvniekiem ir maņu orgāns, kas orkāna laikā uztver ūdens masu radītās svārstības infraskaņas diapazonā. īpaši interesanta ir medūzas "auss". To gan, patiesību sakot, nevar saukt par ausi, jo tās jutīgums aprobežojas ar vienu pavisam šauru infraskaņas frekvences intervālu no 8 līdz 13 herciem. Pierādīts, ka svārstības, kuru frekvence ir 12-13 herci, rada kustīgo viļņu galu berze pret gaisu. Tā ir tuvojošās vētras zīme, un tā kā skaņa ūdenī izplatās ar milzīgu ātrumu apmēram pusotru kilometru sekundē, tad tā tiek uztverta samērā ilgi pirms vētras, un medūzām paliek pietiekami daudz laika atrast mierīgu vietu.

Daudzi dzīvnieki it kā nojauš zemestrīces "tuvošanos". Pirms zemestrīces no alām izlien žurkas, peles, kurmji, ķirzakas un čūskas un lielā satraukumā pārvietojas šurpu turpu. Bijuši gadījumi, kad vairākas stundas pirms zemestrīces skudras atstājušas savas apakšzemes ejas, sienāži devušies cauri piekrastes pilsētām un salēkuši jūrā, zivis savākušās baros pie krastiem. Pirms zemestrīces daudzi dzīvnieki izjūt mežonīgas bailes. Pēc aculiecinieku stāstiem meža putni pūces, dzeņi un badadzeguzes pirms kādas stipras zemestrīces bariem sasēdušies kokos dzīvojamo māju tuvumā un sākuši izdot nedzirdētas skaņas. Gājputni steigā posušies ceļā uz tālajām zemēm. Vardes vairākas dienas nav kurkstējušas…

Kāds fotogrāfs Villijs Prāgers (Willy Prager) 1940. gada 10. novembrī atradās Bukarestē, uz kurieni viņš bija līdzi paņēmis arī savu mīluli četrgadīgo suni. Pēkšņi suns sācis riet un vispār uzvedies ļoti dīvaini: slējies pakaļkājās, spēris dīvainus soļus, visu laiku rūcot un gaudojot. Pārsteigtais Prāgers paķēris kameru un iemūžinājis filmā suņa neparasto izturēšanos. Pēc pāris minūtēm Rumānijas gal​vaspilsētu piemeklēja zemestrīce. Liels skaits māju sabruka un 500 cilvēku gāja bojā.

Pirms Ašhabadas katastrofālās zemestrīces 1948. gadā pilsētā pie kāda uzņēmuma vadītāja ieradās vecāks vīrs un to pārsteidza ar ziņu: "Tuvojas zemestrīce!" "Bet kā jūs to zināt, godātais?" "Čūskas un ķirzakas pametušas savas alas… Tāpēc ar' nāk."

Pēc divām dienām, 5. oktobrī notika 9 balles (jeb 7,3 magnitūdas) stipra zemestrīce, kas nopostīja gandrīz visu Turkmēnijas gal​vaspilsētu.

Pusstundu pirms stipras zemestrīces, kas notika 1953. gada 11. augustā Jonijas jūrā Grieķijai

piederošajās salās Itakā, Kefalinijā un Zakintā, no ligzdām pacēlušies stārķi un satraukti riņķojuši virs mājām. Daudz cilvēku tāpēc izgāja ārā no savām dzīvojamām mājām. Postošajā zemestrīcē, kas sagrāva 20 000 māju, gāja bojā 381 cilvēks.

1960. gada 21. maijā Cīles galvaspilsētas Santjago zooloģiskā dārza direktors pamanījis savu aprūpējamo dīvaino izturēšanos. Tas notika vairākas stundas pirms katastrofālās zemestrīces. Vairums dzīvnieku pēkšņi bija kļuvuši ļoti satraukti. To acīs varēja lasīt paniskas bailes, un viņi nedzirdēti izmisīgi kliedza. Daži spiedās pie būra režģiem, citi mēģināja pārlēkt žogam un nokļūt brīvībā. Žurnāla "Sovetskaja Torgovļa" korespondents O. Bičkovs atceras Taškentas zemestrīci 1966. gada 26. aprīlī: "Pamodos no nepatīkamas sajūtas kāds līda gar manu gultu. Es iededzu lampu un redzēju, ka zem segas ir kaķēni. Vecā kaķene tos bija šurp atstiepusi no virtuves. Paņēmu kaķēnus klēpī un aiznesu uz virtuvi atpakaļ. Tur mani pārsteidza zemestrīce. Grūdiens bija tik spēcīgs," ka nokritu un stipri atsitu galvu pret sienu."

Baložu audzētājs A. Zabrovskis bija novērojis līdzīgu gadījumu: "Man mājās ir 40 dažādu sugu baloži. Pusminūti pirms pirmā grūdiena, skaļi kliedzot, tie izlidoja no sava būra, apmeta loku ap pagalmu un pēc tam satupās uz mājas jumta. Nekas tamlīdzīgs naktīs agrāk nebija noticis, tāpēc, protams, sāku domāt, ko tas varētu nozīmēt. Nepaguvu vēl neko izdomāt, kad sākās zemestrīce. Viss atkārtojās pirms katra stiprākā grūdiena."

Dažkārt dzīvnieku rīcībā parādās kaut kas tāds, kas liek domāt par apzinātu rīcību, lai glābtu cilvēku no draudošajām briesmām. Par tādu gadījumu, kas gan nebija saistīts ar zemestrīci, stāsta kāds Vācijas viesnīcas īpašnieks: "Sēdēju kantorī un rakstīju rēķinus, kad mans suns pēkšņi sāka riet un gaudot. Tad tas ieķērās manās bikšu starās un no visa spēka centās mani izvilkt ārā no istabas. Starp citu, pēc rakstura suns ir ļoti mierīgs, tāpēc šī dīvainā izturēšanās mani tā pārsteidza, ka izgāju ārā kopā ar viņu. Es vēl nebiju nonācis līdz kāpnēm, kad man aiz muguras ar milzīgu troksni nogāzās kantora griesti."

Līdzīgu piedzīvojumu stāstījis arī Vācijas Zāras federālās zemes pilsētiņas Zārluī Saarlouis) tirgotājs Alfrēds Zīss (Alfred Sūss). Viņam bijis ieradums kopā ar savu uzticamo suni apmeklēt kādu Zārluī kafejnīcu, lai tur izdzertu kausu alus. Reiz 1958. gada septembrī suns negaidīti nogūlies pie lokāla sliekšņa, un Zīss nekādi nespējis to piespiest ieiet kafejnīcā. Kad saimnieks jau gribējis suni atstāt pie durvīm un iet iekšā viens, suns uztrūcies, ar zobiem ieķēries bikšu starā un centies saimnieku atturēt.

Pārsteigts par dzīvnieka dīvaino izturēšanos, Zīss izlēmis vēl nedaudz pastaigāties un tad atkal atgriezties kafejnīcā. Viņš nav paspējis paspert vēl ne piecdesmit soļu, kad kafejnīca ar troksni sabrukusi. Vēlāk noskaidrojās, ka tā bijusi veca un celta "uz goda vārda", tādēļ tās sabrukšanai pietika ar nelielu zemes drebēšanu, ko izraisīja tuvumā strādājošais ekskavators. Zem drupām bojā gāja deviņi cilvēki.

Ja izdotos izskaidrot dzīvnieku sestā prāta noslēpumu, būtu iespējams paredzēt arī zemestrīces.

Zinātnieki uzskata, ka dzīvnieki pirms spēcīgas zemestrīces saož no zemes izplūstošās gāzes un sajūt Zemes magnētiskā lauka izmaiņas. Dzīvnieku maņas ir jutīgākas par jebkuriem mūsdienu mēraparātiem.

Divus pēdējos gadījumus var izskaidrot ar to, ka suņa dzirdīgā auss saklausīja ēkas konstrukciju izkustēšanās radīto troksni, ko cilvēks nespēj sadzirdēt. Tāpat dzīvnieku jutīgie maņu orgāni spēj uztvert grūti saklausāmo apakšzemes dunoņu un pat ļoti vājas zemes virsas svārstības, kas notiek pirms katras zemestrīces un vulkāna izvirduma. Bet kā varētu izskaidrot šādu gadījumu?

Kāds Ņujorkas iedzīvotājs sēdēja pie loga trīsstāvu mājā Bronksas pilsētas daļā. Pēkšņi suns, kas līdz tam mierīgi bija gulējis pie viņa kājām, sāka izturēties dīvaini: skraidīja pa istabu uz priekšu un atpakaļ, ar nagiem skrāpēja grīdu, gaudoja pie durvīm un ieķērās saimniekam piedurknē. Vīrs izbrīnā piecēlās no krēsla, atvēra durvis un kopā ar suni izgāja no istabas. Pēc mirkļa liels autobuss, uz slapjā asfalta zaudējis vadību, iedrāzās mājā un sagrāva sienu, pie kuras pirms brīža bija sēdējis suņa saimnieks.

Vai šāds gadījums ir ticams un patiešām uzmanības vērts? Iespējams, , ka suni par briesmām brīdināja neparasta skaņa autobusa rūkoņā īpaši, ja iedomājamies, ka suns bija apradis ar parasto ielas troksni, ko rada daudzie transportlīdzekļi lielā pilsētā? Vairākums zinātnieku līdz šim kategoriski nolieguši jelkādas intuitīvās priekš​nojautas vai prāta spējas dzīvniekiem, uzskatot visus šos notikumus par nejaušu apstākļu sakritību. Daži dzīvnieku psihologi mājdzīvnieku dīvaino izturēšanos skaidro ar ciešo psiholoģisko tuvību, ko dzīvnieks jūt pret savu saimnieku un dzīves vietu. Ir ļoti daudz piemēru, kas raksturo to, kā dzīvnieks pieķeras savam saimniekam.

Kalifornijas štata satiksmes inspektoram Andersonam bija kaķis Dārgumiņš. Ģimene mainīja dzīves vietu un devās uz Oklahomu, līdzi ņemot arī kaķi, ko visi ļoti mīlēja. Bet aizbraukšanas dienā Dārgumiņš aizbēga, jo šausmīgi baidījās no visiem transportlīdzekļiem. Tā kaķis palika kaimiņu gādībā. Pēc četrpadsmit mēnešiem inspektora sieva sēdēja jaunās mājas dārzā ar muguru pret vaļējiem vārtiem.

Pēkšņi kāds kaķis ļoti ierasti uzlēca uz pleciem. Sieviete tūlīt pazina savu Dārgumiņu. Agrākie kaimiņi pēc tam stāstīja, ka kaķis pie viņiem nodzīvojis apmēram divas nedēļas un tad pazudis.

Kaķis viens pats bez palīdzības bija veicis vairāk nekā 2400 kilometru garu ceļu! Tas ir fakts, kuram grūti atrast skaidrojumu. Lai gan daudziem dzīvniekiem ir izteikti jutīgi maņu orgāni un lieliskas orientēšanās spējas, aprakstītā gadījuma vienīgais reālais izskaidrojums ir tāds, ka kaķis Dārgumiņš, bezmērķīgi klīzdams, pilnīgi nejauši ieradies pie saviem bijušajiem saimniekiem. Nākošais gadījums nav mazāk dīvains.

1995. gada aprīlī kāds amerikānis Brents Tods (Brent, Todd) kopā ar ģimeni no Soltleiksitijas (Sali Lake City) priekšpilsētas Fārmingtonas (Farmington) Jūtas štatā pārcēlies uz kādu Sietlas (Seattle) priekšpilsētu Vašingtona^ štatā. Līdzi tika ņemts arī astoņgadīgais kaķis Nindzja. Kaķim acīmredzot jaunā vieta nepatika, jo kādu nedēļu pēc ierašanās tas pārlēca pār žogu un vairs neatgriezās. Maija beigās tas jau ņaudējis pie savas vecās mājas durvīm. Nindzja, meklējot mājas, bija veicis vairāk nekā 1100 kilometru!

Ir zināmi vēl daudzi interesanti fakti, kā dzīvnieki iepriekš nojautusi briesmas, kas draudējušas gan viņiem pašiem, gan tuvākajiem cilvēkiem. Tā suņi dažreiz sajūt sava saimnieka drīzo nāvi un vairākas dienas iepriekš sāk gaudot. Šo apstākli var izskaidrot ar to, ka dzīvnieks mana satraukumu un pūliņus, kas seko negaidītai slimībai vai nelaimes gadījumam, īpaši kara laikā. Un tad suns cieš kopā ar saimnieku.

Bet daudzu dzīvnieku neparastā izturēšanās, ko var skaidrot kā tuvojošos briesmu sajušanu vai drīzāk kā to nojaušanu, līdz šim nav izpētīta. Nav šaubu, ka dzīvnieku dīvainībām ir iespējams rast patiešām zinātnisku izskaidrojumu, to var noskaidrot ar iepriekš labi pārdomātiem eksperimentiem, jo vienreizēja gadījuma aprakstīšana vai salīdzināšana var viegli novest pie nepareiziem secinājumiem. Šādu notikumu piedzīvojis cilvēks gandrīz vienmēr piešķir īpašu nozīmi sev piederošo dzīvnieku dīvainajai uzvedībai pirms katastrofas. Pat atsevišķi gadījumi ar kaķiem daudzu cilvēku pārstāstos iegūst pavisam citas nokrāsas.

No seismoskopa līdz seismografam Pirmo seismoskopu pasaulē konstruēja ķīniešu zinātnieks Čangs Hengs ap 132. gadu. Tas atgādināja īstu mākslas darbu un to nodēvēja par "zemestrīces vēja karogu". Seismoskops bija veidots tā, lai aptuveni varētu parādīt, kurā debespusē notiek zemestrīce. Diemžēl līdz mūsdienām ir saglabājies tikai šī aparāta ārējā izskata apraksts.

Tā bija mākslinieciski izrotāta 90 centimetru augsta metāla vāze, kuras ārpusē piestiprinātie astoņi drakoni vērsa skatienu pret attiecīgo debespusi. Katram drakonam zobos bija lodīte, ko saturēja iekšējais mehānisms. Mehānisma apraksts nav saglabājies, tāpēc tā darbības principu var tikai iedomāties.

Zemestrīces ietekmē iekšējais mehānisms (iespējams, svārsts) sāka kustēties, un kāda no lodītēm iekrita mutē vienai no astoņām vardēm, tādējādi norādot zemestrīces virzienu. Pirmavotos rakstīts, ka aparāts vismaz reizi ir reaģējis uz tālumā notikušu zemestrīci. Kādu dienu lodīte iekritusi vardei mutē, lai gan vietējie iedzīvotāji nekādus apakšzemes grūdienus nav jutuši. Kad pilsētā ieradās ziņnesis, kas pavēstīja par tālumā notikušo zemestrīci, Čangs Hengs vienā mirklī kļuva slavens. Patiesībā Čanga Henga konstruētais aparāts bija zemestrīces detektors, bet kustīgo daļu berzes dēļ tas nebija pārāk jutīgs. Šis atklājums tomēr neietekmēja mūsdienu seismogrāfu radīšanu. Pat Ķīnā Čanga Henga seismoskops pamazām tika aizmirsts. Tikai pēc daudziem gadsimtiem tika radīti jutīgi aparāti, kas reaģēja uz zemestrīcēm, tām notiekot jebkurā zemeslodes punktā.

Pirmās ziņas par zemestrīces jutīgiem aparātiem Eiropā parādījās 18. gadsimtā, kad par detektoriem tika izmantoti svārsti. Šādā veidā Nikola Čirillo (Nicholas Čirillo) 1731. gadā izmērīja veselu sēriju apakšzemes grūdienu, kas satricināja Neapoli. Tomēr progress šajā jomā bija niecīgs, detektori nefiksēja zemestrīces laiku un neuzrādīja tās stiprumu.

19. gadsimta vidū Neapoles Universitātes fiziķis Luidži Palmjēri (Luigi Palmieri) Vezuva vulkanoloģijas observatorijā izveidoja seismoskopu, kas reģistrēja arī zemestrīces sākumu. Palmjēri ar 1856. gadā konstruēto "sismografo elettro-magnetico", izmantojot spirālatsperes, reģistrēja vertikālos grūdienus, bet ar U veida caurulē ielietu dzīvsudrabu horizontālos grūdienus. Lai gan Palmjēri konstruētais instruments un arī citi tā laika izgudrojumi nav līdzīgi mūsdienu seismogrāfiem, tomēr tie parādīja notiekošās zemestrīces virzienu, intensitāti un ilgumu, reaģēja kā uz vertikālajiem, tā arī uz horizontālajiem grūdieniem.

Seismogrāfa pilnveidošanā panākums tika gūts 1892. gadā, kad Japānā ciemojās angļu Karaliskās Universitātes profesors, ģeologs Džons Milns (John Milne) kopā ar kolēģiem Džeimsu Jūingu (James

Ewing) un Tomasu Greigu (Thomas Grayg). Viņi bija konstruējuši aparātu, kas, izmantojot pulksteņa mehānismu, reģistrēja zemes-

Čanga Henga seismoskops. Traukā iekārtais svārsts zemes virsas drebēšanas laikā sāk līgoties un lodīte no drakona žok|iem iekrīt vardes mutē. Šāds mehānisms spēj reaģēt tikai uz ļoti stipriem grūdieniem un tikai aptuveni noteikt zemestrīces vietu. trīces norisi un fiksēja seismiskos viļņus uz fotopapīra. Vienlaikus Milns izmantoja kustīgas reģistrēšanas lentes, uz kurām līdz ar seis​miskajiem viļņiem automātiski tika atzīmēts arī norises laiks.

Tā kā šīs iekārtas bija diezgan kompaktas un vienkārši lietojamas, tās sāka izmantot vairākās valstīs.

1897. gadā Jūings seismogrāfu novietoja Kalifornijas Universitātes astronomijas observatorijā. Lai gan vēlākie seisrnogrāfi bija daudz jutīgāki, to darbības princips palika tāds pats brīvi iekārti priekšmeti cenšas palikt uz vietas, kad zemes virsa sāk līgoties. Tātad iekārtais svārsts ir inerts tas paliek uz vietas kā nekustīgs vai gandrīz nekustīgs punkts, ko var izmantot par atskaites punktu. Vairākums seismogrāfu ir uzbūvēti pēc šī principa. Svārsta seisrnogrāfi ir zināmi sen, bet sākotnēji tie nebija sevišķi precīzi, jo bija tikai mehāniski. Svārstam pievienoja rakstāmrīku, kas uz papīra uzvilka līnijas, tomēr tālu zemestrīču vāju svārstību reģistrēšanai to jutība un precizitāte nebija pietiekama. Lai novērstu šos trūkumus, sāka veidot ai'vien smagākus svārstus. Tas turpinājās tik ilgi, līdz seismologiem apnika dižoties ar aparāta milzīgo svaru. Divdesmit tonnu smagi seisrnogrāfi kļuva par normu. Bet diemžēl arī tie nebija pietiekami jutīgi.

Krievu fiziķis un ģeofiziķis Boriss Goļicins 20. gs. sākumā seismisko aparātu pilnveidošanai atrada labāku risinājumu. Viņa ideja bija tāda svārstam sānā piestiprināja vieglu tinumu, kuru novieto-

Luidži Palmjēri 1856. gadā konstruēja elektromagnētisko seismogrāfu, kas spēja fiksēt arī zemestrīces sākuma laiku.

Strasburgas (Strasbūras; Strasbourg) firmas A.& G. Bosch 20. gadsimta sākumā konstruētais masīvais horizontālais seismogrāfs. ja starp magnētiskajiem poliem. Zemes virsas svārstību laikā, magnēts tinumā radīja vāju elektrisko strāvu. Goļicina idejas pamatā bija elektromagnētiskās indukcijas princips, ko 1831. gadā atklāja angļu fiziķis Maikls Faradejs (Michael Faraday) un ko šodien izmanto visos elektroģeneratoros. Strāva, kas radās Goļicina elektrodinamiskajā seismogrāfā, lika darboties jutīgam galvanometram, un seismiskie viļņi tika precīzi pierakstīti.

Svārsta seismogrāfs reģistrē tikai vienvirziena svārstības, nespējot dot pilnīgu ainu par seismiskajiem viļņiem, kas izplatās dažādos virzienos. Lai šo trūkumu novērstu, visas pirmās klases seismiskās stacijas ir apgādātas ar aparātiem, kas reģistrē visos virzienos izpla​tošos viļņus.

Jo lielāks, jo lepnāks! Getingenes (Gottingen) firmā Spindler & Hoyer 20. gadsimta sākumā uzbūvētais ies​paidīgais vācu seismologa Vīherta (Emil Wiechert) vertikālais seismogrāfs.

Seisrnogrāfi reaģē uz dažādām svārstībām. Tie reaģē ne tikai uz lielām vētrām jūrā, piekrastes bangām, bet arī uz transporta kustības izraisītajām zemes virskārtas mikroseismiskajām svārstībām jeb tā sauktajām fona vibrācijām. Arī vismierīgākajā dienā seismogrammas līnija nav pavisam taisna.

Seismogrāfus cenšas uzstādīt vietās, kur mikroseismiskās svārstības ir niecīgas. Viena no zināmākajām ASV seismoloģiskajām stacijām no 1964. līdz 1984. gadam atradās Ziemeļdakotā Džeimstaunas (Jamestoum) tuvumā kādas pamestu raktuvju šahtas dibenā. Stacija atradās Ziemeļamerikas vidienē, tālu no okeānu krastiem un ar cilvēku darbību saistītām vietām, tātad mikroseismiskā ietekme tur bija minimāla. Izvairīšanās no dažādām fona vibrācijām deva iespēju reģistrēt pat otrpus zemeslodei notiekošas samērā vājas zemestrīces.

Zemestrīces pēc stipruma stipri atšķiras cita no citas. Seisrnogrāfi reģistrē visstiprākās un visvājākās zemestrīces. Turklāt stiprās var būt miljons reižu stiprākas par vājajām. Bija nepieciešama zemestrī​ču stipruma skala, bet tās radīšana bija samērā sarežģīta.

Itāļu zinātnieks Domeniko Pinjataro (Domeniko Pignalaro), kas uzskatīja, ka ir atklājis zemestrīču atkarību no Mēness stāvokļa debesjumā, uzskicēja zemestrīču mērskalu jau 1783. gadā. To pašu veica

vācu (pēc citām ziņām holandiešu) zinātnieks P Egens P Egen) gandrīz pusgadsimtu vēlāk 1828. gadā, bet sasniegt apmierinošu līmeni tā arī neizdevās, un viņu skalas netika izmantotas. 19. gs. 80. gados divi pētnieki itāļu zinātnieks M. de Rosi (M. de Rossi) un šveiciešu zinātnieks F. Forels (F. Forel) radīja samērā precīzu mērskalu. Rosi-Forela skala tiek izmantota arī mūsdienās. Šī skala pamatojas uz zemestrīču seku raksturojumu; tiek ņemts vērā, ko novērotājs pamana un novērtē, piemēram, skursteņu sabruk​šanu vai sienu ieplaisāšanu.

Jau iepriekš minētais itāļu zinātnieks Džuzepe Merkalli, kas bija pētījis zemestrīces no 1883. līdz 1901. gadam, izstrādāja precīzāku veidu to aprakstīšanai, kā arī 1902. gadā sastādīja 12 baļļu skalu. Šo skalu vēlāk piemēroja atbilstoši vietējiem apstākļiem. Tādā vai citādā modificētā veidā to šodien izmanto cilvēki, kas ir saistīti ar zemestrīču postījumu pētīšanu. Savukārt daži seismologi šo skalu uzskata par primitīvu, jo pēc tās nav iespējams noteikt zemestrīces stiprumu, vienīgi attālumu līdz tai.

Kalifornijas Tehnoloģiskā institūta ģeofiziķi Beno Gūtenbergs (Beno Gutenberg; 20. gs. 30. gados emigrējis uz ASV no nacistiskās Vācijas) un Čārlzs Rihters (Charles Richter) 1935. gadā izstrādāja jaunu sistēmu zemestrīču stipruma noteikšanai. Tā tika radīta logaritmiskā stipruma skala, ko nodēvēja par Rihtera skalu un kas uzrāda zemestrīces laikā atbrīvotās enerģijas daudzumu. Zinātnieki pietuvojās vienkāršai patiesībai, ka seismisko viļņu intensitāte lielā mērā atkarīga no zemestrīces enerģijas.

Stiprākas zemestrīces rada Modificētā Merkalli-Zīberga* zemestrīču intensitātes skala ballēs (1-12) un tām atbilstošās zemestrīces pazīmes. Blakus dots aptuvenais zemestrīces stiprums magnitūdās pēc Rihtera skalas.

[1] Augusts Zibergs (Augusi Sieberg) vācu ģeofiziķis. stiprākus seismiskos viļņus. Jo stiprāki ir viļņi, jo jūtamākas to zīmes seismogrāfā. Tā kā svārstību amplitūda, attālumam palielinoties, kļūst mazāka, Rihters ieteica par standartu pieņemt svārstību amplitūdas lielumu 100 kilometru attālumā no zemestrīces epicentra un mērīt zemestrīces stiprumu

magnitūdās.

Viena magnitūda ir nosacīta vienība, kas rāda enerģijas daudzumu, kas atbrīvojas, notiekot zemestrīcei. Tā saucamā nulles magnitūda atbilst visvājākajām instrumentāli reģistrējamām svārstībām zemestrīces epicentra tuvumā, bet, ja Vuda-Andersona seismogrāfs (Wood-Anderson seismograph) 100 kilometru attālumā no zemestrīces epicentra uzzīmē līkni ar vienu centimetru lielu amplitūdu, tad zemestrīces stiprums rēķināms 4 magnitūdās. Rihtera skalā zemestrīces stipruma pieaugums par vienu magnitūdu nozīmē to, ka izdalītā enerģija ir 100 reizes lielāka. Piemēram, 6 magnitūdas stipra zemestrīce (stipra zemestrīce) ir 100 reizes stiprāka par 5 magnitūdu stipru zemestrīci. Savukārt 7 magnitūdas stipra zemestrīce (ļoti stipra zemestrīce) ir 100 reizes stiprāka par 6 magnitūdu stipru zemestrīci.

Zemestrīces stipruma noteikšanai pēc Rihtera skalas izmanto arī decimāldaļskaitļus zemestrīces stiprums var būt, piemēram, 6,5 vai 7,2 magnitūdas. Šajā gadsimtā tikai dažu zemestrīču stiprums sasniedzis vai pārsniedzis 8,5 magnitūdas. Var atzīmēt, ka 9 magnitūdas stipras zemestrīces enerģija ir apmēram 1019 J (džoulu).

Vai iespejams paredzēt zemestrīci?

Zemestrīču paredzēšanas māka ir tikpat sena, cik senas ir cilvēku apmetnes Vidusāzijas un Ķīnas zemestrīču rajonos. Līdzīgi kā pēc kuģa katastrofas krastā nonākušais jūrnieks cenšas paturēt prātā vētras pazīmes, zemestrīces nopostīta ciema iedzīvotāji cenšas atcerēties zīmes, kas liecina par tuvojošos zemestrīci. Stāsti par tām pāriet no ciema uz ciemu, no paaudzes uz paaudzi.

Vissenākie profesionālie paredzētāji bija astrologi un pareģi. Vissenākais zināmais zemestrīces paredzējums reģistrēts 800 g. pirms Kristus Persijā (Irānā), kas atrodas Vidusjūras (Alpu) ģeosinklinālajā joslā (tektoniski aktīvs Zemes garozas apgabals, kas stiepjas no Biskajas līča līdz Himalajiem).

Postījumi Aļaska, Ankoridža Fortričardsonas (Fort Richardson) pilsētas daļā pec 1964. gada 27. marta zemestrīces.

Viesnīca Saada Agādīrā, Marokas rietumpiekrastē.

1960. gada 29. februāra zemestrīcē viesnīca Saada Agādīrā sabruka kā kāršu namiņš.

Cilvēks veido civilizāciju, cel pilsētas ar tempļiem un pilīm, bet reizēm diemžēl šīs celtnes "paņem" drebošā Zeme. Augstu civilizācijas līmeni sasniegušie senie grieķi izjuta lielas bailes no zemestrīcēm.

Grieķi savus novērojumus pētīja un pierakstīja, lai nākotnē fakti neizplatītos tikai no mutes mutē, kļūstot par fantāzijas izro​tātiem stāstiem.

Sengrieķu filozofs Anaksagors mācījās paredzēt zemestrīces no senajiem ēģiptiešu rakstiem.

Pitagora skolotājs Ferekīds sešus gadsimtus pirms Kristus, lūkojoties izplūstošajā avota ūdenī, spēja paredzēt zemestrīci trīs dienas pirms tās sākuma.

Tajā pašā laikā dzīvojošais filozofs Anaksimandrs no Milētas pirms kādas zemestrīces ieteicis pilsētniekiem atstāt mājas un doties ārā no pilsētas. Cilvēki notālēm redzējuši, kā stipra zemestrīce izpos​ta pilsētu.

1. čīle 1960.22.V (9,5) 2. Prinča Viljama ITcis 1964.28.111 (9,2) 3. Andrejanova salas 1957.9.111 (9,1) 4. Kamčatka 1952.4.XI (9,0) 5. Klusais ok. pie Ekvadoras1906.31.1 (8,8) 6. Retu salas 1965.4.11 (8,7) 7. Asama, Indija 1950.15.VIII (8,6) 8. Kamčatka 1923.3.11 (8,5) 9. Bandas jūra, Indonēzija 1938.1 .II (8,5) 10. Kuriļu salas 1963.13.X (8,5) (Datumi doti pēc Griničas laika) Romas valstsvīrs, rakstnieks un dabaspētnieks Plīnijs Vecākais, kuram ziņkāre maksāja dzīvību 79. gada Vezuva izvirduma laikā, novērojis četras zemestrīces pazīmes. Pirmkārt, ēku vieglu drebēšanu.

Otrkārt, dzīvnieku satraukumu: "Pat putni bailēs sastingst."

Treškārt, ūdens saduļķošanos akās un avotos, nepatīkamu ūdens smaržu. Ceturtkārt, dīvainas dūmakas rašanos: "Skaistā laikā par zemestrīces tuvošanos norāda tas, ka dienā vai nedaudz pēc saulrie​ta izplatījumā parādās gaistoša mākoņu dūmaka." Vismistiskākais, ka Plīnijs gandrīz precīzi atkārto to pašu, ko sengrieķu filozofs Aristotelis, kas ticēja, ka zemestrīces rada pneimas (sengrieķu filozofijā dzīvības spēks, gaiss, gars) jeb zemeslodi ieskaujošās auras izzušana.

1042. gadā kāds astrologs paredzēja, ka Persijas ziemeļdaļā Tebrīzā notiks zemestrīce. Žēl, ka viņam neizdevās pārliecināt iedzīvotājus atstāt pilsētu. Zemestrīces laikā bojā gāja 40 000 cilvēku. Arī 1549. gadā par Persijā gaidāmo zemestrīci cilvēki tika iepriekš brīdināti šoreiz brīdinātājs bija kāds satraps (apgabala pārvaldnieks). Bet arī viņš pats nepavadīja nakti zem klajas debess. Kādu laiku pārvaldnieks viens pats ārā gaidījis zemestrīci, bet tad nosalis atgriezies mājās un gājis bojā kopā ar citiem.

Uz ko visi šie paredzējumi balstīti, nav zināms. Iespējams, ka dažiem cilvēkiem, tāpat kā daudziem dzīvniekiem, ir neparasti augsta

Lai gan paruna brīdina no būvēšanas uz smiltīm, šo tautas gudrību inženieri bieži vien aizmirst.

1964. gada 16. jūnijā Japānā Niigatā notikušās zemestrīces laikā dzīvojamās mājas ievērojami necieta, bet bīstami sašķiebās vai pat apgāzās uz sāniem, kad iegri​ma plūstošajās smiltis, uz kurām tās tika celtas.

Zemestrīces visvairāk apdraud celtnes, kas nav nostiprinātas ar metāla karkasiem. Džibellīna (Gibellina) Sicīlijā pēc 1968. gada zemestrīces. Ķieģeļu mājas ir drupās. jutība pret izmaiņām, kas dažreiz pamanāmas zemes virskārtā un atmosfērā pirms zemestrīces. Bet ne visas zīmes prasa īpašas spējas. Piemēram, 1960. gadā Marokā, dienu pirms Agādīras zemestrīces, uz vakarpusi kādā viesnīcas numurā šķībi sagriezās pie sienas piekārtās gleznas; kādā ciemā zēns tika norāts par to, ka izšļakstījis ūdeni no spaiņa, lai gan viņš dievojās, ka nav spainim pat pieskāries. Bet vakarā suņi gaudojuši, kaķi nemierīgi ložņājuši apkārt un mūli spārdījuši staļļu sienas. Tokijā un Jokohamā 1923. gadā dažas stundas pirms zemestrīces putni lielos baros atstājuši pilsētas. Pakistānā, Kvetā 1935. gada zemestrīces priekšvakarā gaisā tika konstatēts ne​parasti spēcīgs elektriskais lauks.

Vēl pirms pusgadsimta zemestrīču paredzēšana šķita neiespējama. 1980. gadā šajā jomā tika sasniegts tik daudz, ka ASV Japānā un PSRS zemestrīču paredzēšana bija kļuvusi reāla ar noteikumu, ka pētniekiem tiek piešķirts pietiekami daudz līdzekļu.

Padomju Savienībā pētījumi šajā jomā sākās 1949. gadā, pēc tam, kad Tadžikistānā, Ķīnas pierobežā, zemestrīces radītajā noslīdenī bojā gāja 10 000 cilvēku. Pēc divdesmit gadiem padomju zinātnieki bija noskaidrojuši, ka pirms zemestrīces zemes virskārtā notiek pārmaiņas, kuras var izmērīt.

Piemēram, zināmā dziļumā mainās iežus caurejošo seismisko viļņu izplatīšanās ātrums. Avotu ūdeni piesātina radons (radioaktīvā gāze), un tuvojošās zemestrīces epicentra tuvumā viegli paceļas zemes virskārta. Šāda pacelšanās mūsu dienās novērojama lielā teritorijā Dienvidkalifornijā, piemēram, 1960.

gadā zemes virsa tur pacēlās pat par 25 centimetriem.

Arī Kalifornijā pirms zemestrīcēm radušās fizikālās izmaiņas ir pētītas. Apvidos gar Sanandreasa lūzumu (San Andreas fault) ir pacēlusies zemes virsa. Šis bēdīgi slavenais ģeoloģiskais veidojums ir robeža starp divām litosfēras plātnēm Klusā okeāna plātni, kas virzās gar plātni, uz kuras atrodas Amerikas kontinents (skat. karti 19. lpp.). Ja Sanandreasa lūzums plaknē veidotu taisnu līniju, tad abas plātnes varētu "mierīgi paiet garām" viena otrai. Tas radītu visai biežas, bet īslaicīgas un vieglas zemestrīces. Diemžēl Sanbernar-

Akurātās koku rindas kādā apelsīnu plantācijā, kas atrodas virs Kalifornijas štatu šķērsojošā Sanandreasa lūzuma (fotoattēlā redzama koku rindu nobīde, kas atbilst divu litosfēras plātņu nobīdei).

Milzīgais spiediens, kas rodas plātņu saduras vietā, izraisa zemestrīces. dīno kalnu grēda, kas stiepjas austrumu-rietumu virzienā (šķērsām Sanandreasa lūzumam), veido dabisku barjeru, kas palielina plātņu kustības radīto spriegumu. No trim lielām daļām sastāvošajā kalnu grēdā Sanandreasa lūzums dalās vairākos mazākos nozarojumos. Tajos bieži notiek vājas seismiskas aktivitātes. Sazarojuma vieta it kā sadala Sanandreasa lūzumu divās lielās daļās. 1906. gada zemestrīce notika tajā lūzuma daļā, kas atrodas uz ziemeļiem no Sanfrancisko. Lūzuma dienviddaļa šķērso Losandželosas apkaimi uz rietumiem no pilsētas un stiepjas līdz Sanbernardīno. Šajā pilsētā 1857. gadā notika zemestrīce, kuras laikā Klusā okeāna plātne attiecībā pret Ziemeļamerikas plātni pavirzījās 9 metrus uz ziemeļiem. Abas plātnes ir ilgi "savienojušās", līdz pēkšņi iedarbojas spēcīgs spiediens, un plātnes viena no otras "atbrīvojas". Jāatzīmē, ka minētais apvidus ir blīvi apdzīvots, un visticamākais, ka zemes garoza seismiskajam spriegumam nespēs ilgi pretoties (īpaši Losandželosā). Ķīnu zemestrīces satricina reti, bet tās ir ļoti spēcīgas. Nevienā citā valstī zemestrīces nav prasījušas tik daudzu cilvēku dzīvības. 20. gadsimtā Ķīnā notikušas 648 zemestrīces, kuru stiprums bijis 6 magnitūdas un vairāk. Pēc divām postošām zemestrīcēm 1966. gada martā, kurās kopā gāja bojā vairāk nekā 8000 cilvēku, toreizējais premjerministrs Džou Eņlajs "pieteica karu zemestrīcēm" un nolēma apkopot visas valsts spēkus intensīvai zemestrīču paredzēšanas akcijai. 1974. gadā bija uzceltas 17 lielas seismoloģiskās observatorijas un 250 reģionālās zemestrīču stacijas. Tika apmācīti 10 000 profesionālu novērotāju, kas kopā ar speciālistiem regulāri reģistrēja vājas zemestrīces, ūdenslīmeņa svārstības un citas parādības, kas vērojamas, tuvojoties zemestrīcei. Bez tam novērotājiem vajadzēja sekot visdažādākajām briesmu pazīmēm, par kurām tika ziņots pirms zemestrīces.

Derīgu informāciju var sniegt akas, kurās ūdens pēkšņi kļūst duļķains, upes, kas izžūst vai kurās ūdens maina krāsu, tāpat dzīvnieku izturēšanās. Pirms zemestrīces žurkas parasti bēg no mājām, čūskas bariem lien ārā no alām, suņi izturas dīvaini, putni negrib vīt ligzdas. Ne vienmēr šādi novērojumi liecina par zemestrīces tuvošanos, bet ķīnieši rūpīgi pēta visas pazīmes, kas palīdzētu paredzēt zemestrīces.

Novērotāji atklājuši,-ka pirms zemestrīces ūdens dīķos un apūdeņošanas kanālos kļūst duļķains,

pirms sevišķi stiprām zemestrīcēm debesīs parādās noslēpumains spīdums, neona gaismai līdzīgi zibens uzliesmojumi. Bet visprecīzākie zemestrīču paredzētāji ir dzīvnieki, par ko jau rakstīts nodaļā "Dzīvie seisrnogrāfi".

1970. gadā seismologi secināja, ka Mandžūrijā, Haičenas pilsētā Ļaoņinas provincē tuvākajā nākotnē gaidāma stipra zemestrīce.

1974. gadā par vietējo novērotāju brīdinājumiem iedzīvotāji bija norūpējušies ne pa jokam. Visas pazīmes norādīja uz zemestrīci, un zinātnieki sāka skandināt brīdinājuma zvanus. No Ķīnas oficiālajiem avotiem zināms, ka "iedzīvotājiem tika pavēlēts nekavējoties sākt celt vieglas būdiņas pagaidu pajumtei, kā arī vecos cilvēkus un slimniekus izvest no mājām." Iedzīvotāji ārā pavadīja divas aukstas naktis, līdz beidzot noskaidrojās, ka tā bijusi viltus trauksme.

Bet 1975. gada februārī seismologi no jauna paredzēja spēcīgu zemestrīci, nu jau turpmāko divu dienu laikā. Radās iespaids, ka šoreiz pūliņi attaisnosies, jo 1975. gada 4. februāra rītā Ļaoņinas provincē Ķīnas ziemeļaustrumos iepriekšējo 72 stundu laikā tika reģistrēta vesela sērija vieglu zemestrīču. Akās bija pacēlies ūdens, un tas burbuļoja. Čūskas pamodās no ziemas miega. Tika nolemts Inkou (Dašicjao) un Iiaičenas pilsētās un apkārtējās komūnās izsludināt trauksmi. Cilvēki atstāja mājas un sapulcējās parkos, laukumos un tīrumos. 4. februārī pulksten 19.36, piecas stundas pēc trauksmes izsludināšanas, apkārtni satricināja 7,3 magnitūdas stipra zemestrīce. Haičenā tika sagrauti vai nopietni sabojāti gandrīz 90% māju, bet cilvēki necieta. Visā reģionā, kurā dzīvoja trīs miljoni cilvēku, bija tikai 300 bojāgājušo.

Visas pasaules ģeofiziķi apsveica ķīniešus ar tik precīzu zemestrīces paredzējumu. Veiksme un starptautiskā atzinība spārnoja, un ķīnieši turpināja savu paredzēšanas akciju. Pēc gada viņi jutās pārliecināti, ka zemestrīce satricinās Guandunas provinci Ķīnas dienvidos. Tika izsludināta trauksme, kuras dēļ cilvēki divus mēnešus dzī​voja teltīs, līdz noskaidrojāt, ka tā ir viltus trauksme.

Tāpat speciālistiem neizdevās paredzēt Tanšaņas zemestrīci.

1975. gadā strādnieku pilsētas rajonu satricināja vidēji stipra zemestrīce, bet neviens tā arī nezināja, vai bijusi darīšana ar Haičenas zemestrīces pēcgrūdieniem vai vēlāk notikušās Tanšaņas zemes​trīces priekšgrūdieniem.

Būvējot šo ēku, netika ņemta vērā zemestrīces iespējamība. 1990. gada zemestrīces laikā Filipīnās sagāzās abi viesnīcas Baguio torņi un sabruka ēkas vidusdaļa.

1976. gada janvārī ģeofiziķi reģistrēja spēcīgas Zemes magnētiskā Jauka izmaiņas un brīdināja, ka tuvākajos mēnešos gaidāma zemestrīce. Jūlijā parādījās papildpazīmes: mainījās gruntsūdeņu līmenis, dzīvnieki uzvedās dīvaini. Tika novērotas dažas tuvojošās zemestrīces pazīmes, tomēr pat īsi pirms katastrofas pārliecinoši prognozēt zemestrīci nevarēja, tāpēc trauksmes signālu nedeva.

Jūlijā notikusī Tanšaņas zemestrīce pierādīja, ka, neraugoties uz mūsdienu augsto tehnoloģiju

sasniegumiem un visu pūlēm, zemes​trīci nav iespējams paredzēt tik precīzi kā gaidāmo laiku.

1978. gadā Kalifornijā tika publicēti pētījumi, kuros apgalvots, ka pirms zemestrīces raktuvju šahtu ūdenī radona līmenis paaugstinās pat četras reizes. Pēc zinātnieku skaidrojumiem pirms zemestrīces dziļie iežu slāņi izplešas un tajos rodas plaisas, caur kurām radons iespiežas augsnē, koncentrējoties zem pašas zemes virsas. Ģeologi Sanandreasa lūzumā apmēram 3,5 kilometrus citu no cita izveidojuši 20 urbumus, kuros ik nedēļu tiek veikti mērījumi. Līdz šim tā ir precīza zemestrīču paredzēšanas metode.

1962. gadā ASV armijas daļas KoJorādo štatā izdarīja 3400 m dziļu urbumu, lai meklētu gāzes, ko varētu izmantot militāros nolūkos. Sešas nedēļas pēc tam, kad no urbuma pirmoreiz tika izsūknēts ūdens, Kolorādo galvaspilsētā Denverā (Denver) pēc 80 gadu pārtraukuma notika zemestrīce. Ūdens izsūknēšana aktivizēja ģeoloģisko lūzumu zem pilsētas. Zemestrīces notika gandrīz katru dienu, līdz armija 1966. gadā beidza izmantot šahtu. Nākamajā gadā seismiskā aktivitāte sasniedza augstāko līmeni, bet pēc tam sa​mazinājās.

Fakts, ka zemestrīci iespējams izraisīt mākslīgi, zinātniekiem liek secināt, ka spriegumu Sanandreasa lūzumā būtu iespējams mazināt, ja tajā mākslīgi tiktu izsauktas vairākas nelielas, kontrolējamas zemestrīces. Protams, tad pamatproblēma būtu kontroles saglabāšana, lai nejauši neizraisītu stipru zemestrīci. Šāds plāns tika īstenots. Daudzās vietās tika izurbti trīs urbumi rindā. To dziļums bija no 3500 līdz 4000 metriem. Malējie urbumi, kuri viens no otra atradās apmēram 1 km attālumā, tika izsūknēti. Šie urbumi bija paredzēti drošībai. Savukārt vidējais urbums tika pilnīgi piepildīts ar ūdeni. Pēc zinātnieku domām šādi izraisīta zemestrīce nesniegtos tālāk par malējiem urbumiem.

Taču nejau visās seismiski aktīvajās zonās var veikt šādus eksperimentus. Šādas metodes varētu izmantot Turcijā vai Irānā, bet izsargāties no zemestrīcēm okeāna dibenā tā nav iespējams. Tādēļ, piemēram, Japānai un Čīlei vienīgā izeja ir pēc iespējas precīzāka pazemes grūdienu paredzēšana un progresīva, seismiski aktīviem apgabaliem piemērota arhitektūra. Bet arī Kalifornijā dažāda veida mākslīga iejaukšanās ir saistīta ar risku, un kļūdīšanās var radīt pārāk bīstamas sekas. Tā kā Sanandreasa lūzuma stāvoklis ir kritisks, šķiet, ka nebūtu prātīgi sākt aizsargizmēģinājumus pirms nākošās lielās zemestrīces. Regulāri izmēģinājumi varētu izraisīt sprieguma paaugstināšanos līdz bīstamai robežai.

Vulkﾄ］i

.

|Iznicinātā kultura Četri vispazīstamākie Dienvideiropas vulkāni Etna (Etna), Stromboli (Stromboli), Vezuvs (Vesuvio) un Vulkāno (Vulcano) atrodas Dienviditālijā un Sicīlijā (skat. karti 158. lpp.). Bet tālāk uz austrumiem no šiem vulkāniem atrodas arī piektais Santorins, kura milzīgais izvirdums, domājams, ap 1400. gadu pirms Kristus iznīcināja Mīnojas kultūru, ietekmējot sabiedrības vēsturi vairāk nekā citi uguni spļaujošie kalni. Šo vulkānu sauca par Tēras vulkānu. Mūsdienās Egejas jūrā, Kiklādu salu arhipelāgā ap vulkānu, ko tagad sauc par Santorinu, ir dīvaina veida salu grupa Tiras (Tēras) arhipelāgs. Šīs salas atgādina par to, kas palicis no savulaik lielā (tā kupola diametrs sasniedza apmēram 11 km), 1600 mētras augstā Tēras vulkāna. Sava pēdējā lielā izvirduma laikā vulkāns izsvieda pumeku, pelnus un citas cietas vielas tādā daudzumā, ka tā konuss iebruka tukšajā vulkāna kanālā. Pazudušā kalna vietu pārņēma jūra un piepildīja izveidojušos lielo konusveidīgo dzelmi kalderu

Tēras vulkāna iebrukušais krāteris (kaldera), kura vidū redzams 131 m augstais darbīgais vulkāns Santorins uz Nea Kameni salas. Fotogrāfija uzņemta ap 1940. gadu.

(cirkveida vulkāniska ieplaka, kas rodas, ja vulkāna izvirdumā no magmas kameras izplūst vairāk lavas, nekā pieplūst vulkāna virsotnes ieži iebrūk konusā, kur izveidojušies lieli tukšumi, kā ari vulkānisko gāzu eksplozijā).

Notikumus, kas risinājās pirms apmēram 3500 gadiem, bija iespējams rekonstruēt pēc ģeologu atradumiem, arheologu pētījumiem un sengrieķu mitoloģijas. Par vulkāna izvirdumu nav stāstījis neviens aculiecinieks.

Krētas salā dzīvoja tauta, kas bija augsti attīstīta, gudra un laimīga, tā pārvaldīja daudzas Egejas jūras salas. Līdz 20. gadsimta sākumam nezināmo pirmshellēnistisko attīstīto bronzas laikmeta civilizāciju Mīnojas kultūru tās ziedu laikos iznīcināja milzīga katastrofa, līdz ar to viss sasniegtais vienā mirklī zuda aizmirstībā. Līdz nākamajām paaudzēm nonāca tikai pasakas par zelta laikiem, par mitoloģisko valdnieku Mīnoju un briesmoni Mīnotauru, kas bija pa pusei cilvēks, pa pusei vē/sis. Nekas

vairāk par šī vēlīnā bronzas laikmeta kultūru nebija zināms, līdz angļu arheologs sers Arturs Evanss 1900. gadā atraka valdnieka Mīnoja Knosās pils drupas Krētas salā. Viņa atklājumi lika pasaulei samulst.

Tēras vulkāna iegrimušais milzu krāteris (kaldera), kura malas iezīmē Tiras, Tirasijas un Aspronisi sala un kura vidū atrodas Palaja Kameni un Nea Kameni sala ar vulkānu Santorinu.

Evanss noskaidroja, ka arī citas pilis un apmetnes Krētas ziemeļpiekrastē tika iznīcinātas kopā ar Knosās pili. Tas tika skaidrots ar barbaru iebrukumiem. Krētas profesors Spiridons Marinatoss pēc izrakumiem Knosās ziemeļdaļā nonāca pie citiem secinājumiem. Viņš starp drupām lielā daudzumā atrada pumeku un pamanīja, ka mūra drupas stāvējušas tā, it kā tās būtu apgāzusi milzīga ūdens straume.

Zinātniekiem radās pamatots jautājums vai katastrofas iemesls nav bijis sevišķi stiprs vulkāna izvirdums?

1967. gadā Marinatoss uzsāka izrakumus Tiras salā, kas atrodas -100 kilometrus uz ziemeļiem no Krētas, Akrotiri pilsētiņas tuvumā. Jau piiTnajās dienās viņš izdarīja pārsteidzošus atklājumus.

Vulkāniskie ieži bija nogāzuši no postamentiem mīnojiešu vāzes, bet zem pelniem bija ļoti labi saglabājušās lieliskas freskas. Cilvēku kauli tika atrasti ļoti reti, kas lika domāt, ka salas iedzīvotājiem pietika laika pirms vulkāna pirmā izvirduma atstāt savas mājas. Pēc rekonstrukcijām noskaidrots, ka šie notikumi norisinājušies apmēram tā, kā turpmāk aprakstīts.

Pēc ilgas klusēšanas Tēras vulkāns 1500. gadā pirms Kristus atkal kļuva aktīvs un izvirda lavu, kas pumeka veidā apraka salu, pārklājot to apmēram četrus metrus biezā slānī. Pēc tam trīsdesmit gadu laikā periodiski notika mazāki izvirdumi. Tie beidzās ar sprādzieniem, kura stiprums neatpalika no vēlāk slavenā Krakatau izvirduma sprādzieniem 1883. gadā, droši vien pat pārsniedza to

Vidusjuras austrumdaļas kartē attēlota Tēras vulkāna izvirduma pelnu lietus izplatība (dati iegūti no jūras dibena pētījumiem). stiprumu. Tēras vulkāns sadrupa liesmojošā lavā un atbrīvoja vulkāna kanālu, kas ātri piepildījās ar jūras ūdeni. Milzīgais sprādziens nopostīja apmēram 120 kvadrātkilometru lielo salu un izveidoja gandrīz 80 kvadrātkilometru lielu krāteri (kalderu). Sprādziens, domājams, bija dzirdams visā Vidusjūras apkaimē.

Tira tika aprakta zem vairāk nekā 70 metrus bieza pelnu slāņa. Necaurredzams putekļu mākonis pārklāja visu apkārtni, un vējš nesa pelnus uz dienvidaustrumiem. Izdarītie urbumi jūras dibenā pierāda,

ka vēl 900 kilometru attālumā no vulkāna pelnu slāņa bie​zums sasniedzis 5 centimetrus.

Vulkāna eksplozija, domājams, izraisīja 40-90 metrus augstu milzu vilni, kas no Tiras piekrastes ar lielu ātrumu virzījās uz Krētas ziemeļu krastu, radot tur lielus plūdus un milzīgus postījumus. Šāda cunami palikušās plūdu pēdas vietām konstatētas pat 90 metru augstumā virs jūras līmeņa. To, ka tajā laikā Vidusjūras austrumu daļai pāri brāzās milzīgs cunami, liecina arī jūras dibena pētījumi.

Līdz ar to ziedošā Mīnojas kultūra bija iznīcināta. Pāri palika tikai neskaidras atmiņas par zelta laikmetu. Kādu ietekmi šis vulkāna izvirdums kopā ar zemestrīci, pelnu lietiem un īpaši ar milzu viļņiem atstājis uz tā laika Mīnojas kultūru, līdz galam vēl nav noskaidrots. Tikpat maz ir pētīta šīs katastrofas ietekme uz Rietumu kultūras mantojumu. Vai daudzajās versijās pazīstamie plūdu mīti patiešām radušies no toreizējā milzīgā cunami? Vai Platons savai Atlantīdas leģendai guva ierosmi no šīs katastrofas aprakstiem vecajās hronikās? Vai atmiņas par cunami nokļuvušas Vecās Derības stāstā par Mozu, kas izraēliešus sausām kājām pārved pāri Sarkanajai jūrai, bet faraona armiju aizkavē atpakaļplūstošais ūdens?

Gandrīz pēc tūkstoš gadiem Ēģiptes priesteri vienam no sengrieķu "septiņiem gudrajiem" Solonam stāstījuši par katastrofu, kas notikusi ar kādu tautu "tālu rietumos". Tēras vulkāna izvirduma laikā Grieķija ēģiptiešiem bija viņu pasaules rietumu robeža, bet, tā kā Platons vēlāk ļāva vaļu fantāzijai un Solona stāstu pārvērta par Atlantīdas leģendu, grieķiešu tālie rietumi šķiet Atlantijas okeānā. Platona Atlantīda (kur līdzīgi kā Krētā kulta dzīvnieks bija vērsis) galu piedzīvo "ar baismu zemestrīci un plūdiem kādā nelaimes die​nā un naktī zuda vesela Atlantijas sala jūras dziļumā".

Pompeju bojāeja mūsu ēras 79. gadā Vezuva (Vesuvio) izvirdums mūsu ēras 79. gadā, kas iznīcināja Pompejus (Pompeji), Herkulānu (Herculaneum) un Stabijas (Stabias; tagad Castellamare di Siabia Kastellamare di Stabija) ziedošas Senās Romas pilsētas, tiek uzskatīta par vienu no pazīstamā​kajām dabas katastrofām vēsturē.

Romieši Neapoles līča (Golfo di Napoli) ziemeļaustrumu krastā esošo Vezuvu uzskatījuši par apdzisušu, tā piekalnē audzējuši olīvkokus un vīnogulājus. 62. gada 5. februārī šo apvidu satricināja stipra zemestrīce; ēkas, īpaši Pompejos, tika stipri bojātas, bet apakšzemes grūdienus nesaistīja ar skaisto zaļo kalnu. Mūsdienu pētījumi pieļauj iespēju, ka grūdienu centrs atradies zem Vezuva un, domājams, tas bijis aprimušā vulkāna "nepilnīgs izvirdums".

Izrakumi Pompejos, fonā (apmēram 10 kilometru attālumā) redzama Vezuva virsotne.

Neliela stipruma seismiskā aktivitāte turpinājās 17 gadus, līdz beidzot 79. gada 24. augustā Vezuvs atmodās. Tas ir senākais vulkāna izvirdums, par ko ir saglabājušies aculiecinieku ap​raksti.

To, kas tolaik notika, var uzzināt pēc divām vēstulēm, kurās Plīnijs Jaunākais (Plinius Caecilius Secundus; Junior) apraksta sava tēvoča, dabaspētnieka, rakstnieka un jurista Plīnija Vecākā (Gajus Plinius Caecilius Secundus; Major) nāvi vulkāna izvirduma laikā. Viņu ģimene dzīvojusi villā Neapoles līča pretējā dienvidaustrumu krastā. Kā pirmā liecība par neparasto notikumu tika minēts dūmu mākonis virs Vezuva. Plīnijam Jaunākajam tas atgādinājis pīniju. Plīnijs Vecākais, kuram bija uzticēta flotes vadība, uzskrējis uz ātrgaitas burinieka klāja, lai noskaidrotu, kas noticis. Viņš licis doties uz katastrofās vietu Stabijās. Brauciena laikā kuģis nokļuvis neciešami karsta pumeka lietū. Karstu pelnu un pumeka lietus bijis arī krastā, tāpēc viņi nevarēja nokāpt no kuģa. Plīnijs pavēlējis braukt pāris jūdzes uz dienvidiem. Tur viņam kopā ar vīriem izdevies izkāpt krastā, un kādam no viņiem laimējies nokļūt līdz villai. Rītausmā arī šeit sākušies pumeka un pelnu lieti, bet drebošā zeme lika cilvēkiem doties uz krastmalu. Diemžēl augstie viļņi liedza glābties pa jūru. Sēra tvaikus saelpojies, Plīnijs Vecākais nokritis beigts. Domāja, ka viņš ir vai nu nosmacis vai miris ar sirdstrieku.

Eksplozīvais izvirdums radīja krāteri, kura daļu var redzēt arī mūsdienās. Izvirduma pēkšņās rašanās iemesls bija gadsimtiem ilgā vulkāna "atpūta": sastingusi lava bija pilnīgi aizsprostojusi ugunskalna "dūmvadu".

Tajā pašā laikā zeme otrpus līcim tika sadrebināta jau tik stipri, ka septiņpadsmit gadus vecais Plīnijs Jaunākais kopā ar māti atstāja villu. Viņi pievienojās ļaužu pūlim, kas, paniskās bailēs bēgot no

1748. gadā uzsāktajos un līdz mūsdienām turpinātajos izrakumos zem 79. gada Vezuva izvirduma pelniem tiek atsegti Pompeju kādreizējie šedevri.

Gadsimtu laikā Pompeju iedzīvotāju mirstīgās atliekas sacietējušā pumeka gabalos izveidoja dobumus, ko ar ģipsi piepildītus atstāja kā pierādījumu šo cilvēku briesmīgajai nāvei. Ģipsī izlietais bojāgājušais suns.

1906. gadā Vezuva izvirdums vulkāna konusu padarīja par 200 metriem zemāku un apkārtni pārklāja milzīgas pelnu masas. Iedzīvotāji novāc pelnus Otavjāno (Ottaviano) ielās. pilsētas, centās glābties. "Virs vulkāna parādījās draudīgs un briesmīgi melns mākonis. Kā zibeņi mākoni pāršķēla uguns mēles, I kas locījās kā čūskas. Piepeši augstu gaisā uzšāvās uguns stabi, kas bija varenāki pat par zibeni." Pelni nonāca zemē tik biezā kārtā, ka cilvēki baidījās tikt dzīvi aprakti. Kad beidzot kļuva nedaudz gaišāks un starp mākoņiem sāka rēgoties blāva saule, bija redzams, ka Vezuva

galotne ir pazudusi un laukus, mājas un krāšņos vīnadārzus sedz biezs, pelēks pelnu pārklājs.

Pompeji tika aprakti zem 5-8 metrus bieza pelnu un pumeka slāņa. No 20 000 pilsētas iedzīvotājiem gāja bojā apmēram 2000. Vēlāko izrakumu gaitā sacietējušajā pumekā tika atrasti izveidojušies dobumi, kas gadsimtiem ilgi glabāja cilvēku un dzīvnieku mirstīgās atliekas. Daudzi no šiem dobumiem tika piepildīti ar ģipsi, tādējādi iegūstot bojāgājušo figūras. Redzams, ka daudzi savā nāves stundā centušies mutei priekšā turēt roku vai lakatu, lai aizsargātos no pelnu mākoņa un indīgajām gāzēm.

Mazā Herkulāna atradās nedaudz tuvāk Vezuvam nekā Pompeji, bet tā bija aizvējā, tādēļ izglābās no lielajām pelnu lietusgāzēm. Taču

Līdz šim pēdējais Vezuva izvirdums 1944. gada martā. pēc izvirduma sākušos lietusgāžu nokrišņi no vulkāna virsotnes nesa pelnu un dubļu upi, kas plūda cauri Herkulānas pilsētai un pilnīgi pārplūdināja to. Kā jau parasti stipru vulkānu izvirdumu laikā, 79. gadā lietus gāza kā no spaiņiem. Lietusūdens, sajaucies ar pelniem, pārvērtās pusšķidros dubļos, kas ar laiku pārakmeņojās. Vēlāk tas ļoti apgrūtināja Herkulānas izrakumus, taču tur tika atrasti priekšmeti, kas bija saglabājušies daudz labāk nekā Pompejos, kur ūdens bija sajaucies ar pumeku. Tāpat kā Pompejos, arī Herkulānā izrakumi sākās tikai 18. gadsimtā.

Arī pēc 79. gada Vezuvs lad tad izgrūda pelnus un pumeku, bet 1036. gadā lavu. Dažiem mierīgiem gadsimtiem sekoja 1631. gada, 1779. gada, 1872. gada un 1906. gada spēcīgie izvirdumi, kas prasīja arī cilvēku upurus. 1631. gada 16. decembrī notikušā izvirduma laikā bojā gāja 4000 cilvēku. Pelnu kārtas biezums Neapolē bija 30 centimetru, septiņas lavas straumes plūda uz apdzīvotajām vietām Vezuva pakājē.

1845. gadā vairāk nekā 1100 m augstā Vezuva rietumu nogāzē 608 m augstumā virs jūras līmeņa, 1,5 kilometru attālumā no krātera, tika atklāta vulkanoloģijas observatorija pamatīga akmens celtne ar bibliotēku, konferenču telpu, laboratorijām, dzīvojamām istabām. 1856. gadā par observatorijas direktoru iecēla pazīstamo Neapoles Universitātes fiziķi Luidži Palmjēri (Luigi Palmieri). 16 gadus viņš ik dienas "pārbaudījis vulkāna pulsu". Kaut arī pēc 1872. gada spēcīgā izvirduma no vulkāna izdalījās indīgas gāzes, Palmjēri nokļuvis līdz Vezuva krātera malai, lai tuvāk apskatītu lavas straumi. Bet Vezuvs "iemiga", un nākamais izvirdums notika 1906. gadā.

Vezuva aktivitāte palielinājās jau 1905. gada agrā pavasarī. Tajā laikā observatorijā strādāja vulkanologs Rafaels Mateuči (Raffael Matteucci) un amerikāņu reportieris Frenks Perets (Frank Perret), kurš arī kļuva par pazīstamu vulkanologu. Laika gaitā izvirdumi kļuva biežāki un līdz ar tiem arī apakšzemes grūdieni, akmens krusa, pelnu lietus un karstas gāzes apdraudēja observatorijas darbiniekus.

Vezuva ziemeļaustrumu nogāzes tuvumā esošie ciemi tika aprakti. Bija izpostītas arī ziņkārīgajiem

domātās dzelzceļa sliedes, kas pa vulkāna nogāzi gar observatoriju veda līdz pat krātera malai. Bet masīvā observatorija necieta. Mateuči un Perets ar sešu karabinieru palīdzību turpināja pētniecības ceļojumus uz nemierīgo kalnu un informēja par saviem novērojumiem tuvumā esošo pilsētu iedzīvotājus.

Abi vīri Vezuva aktivitātes laikā novēroja daudzas dīvainas parādības, piemēram, "elektrisko vēju", kas karabinieru cepuru sānos esošajām metāla sprādzēm lika čirkstēt un līdzpaņemtajos metāla priekšmetos izsauca Elma uguņu parādīšanos. Reiz Perets pamodies no vājas dūkoņas, ko bijis iespējams saklausīt tikai tad, kad galva atradusies uz spilvena. Perets ar zobiem pieskāries pie dzelzs gultas metāla stieņiem nu varējis sajust arī vibrācijas. Šīs skaņas radīja lielu magmas masu kustība, ko Perets toreiz vēl nezināja. Kad viņš no rīta par saviem novērojumiem stāstījis Mateuči un izteicis domu, ka drīzumā vulkāns var aktivizēties, Mateuči sācis smieties un teicis: "Tu droši vien dzirdēji, kā mums mala rīta kafiju!"

1906. gada 18. aprīlī sākās Vezuva izvirdums. Biezi pelnu mākoņi pilnībā aizsedza skatu. Kad šis pelnu lietus uz brīdi mazinājās, observatorijas darbinieki redzēja, ka liels skaits vīriešu, sieviešu un bērnu meklē glābiņu tuvumā esošajās palīgtelpās. Mateuči, Perets un karabinieri nelaimē nokļuvušajiem bija gatavi palīdzēt, bet biezais pelnu lietus to neļāva. Barakās bija apmetušies apmēram 40 cilvēku.

Gaisā pacēlušies putekļi bija tik biezi, ka nebija iespējams saskatīt telpas otrā kaktā esošās lampas. Nakts vidū izvirdums nedaudz atslāba un gāzes sāka izklīst. Beigās vulkāns nebeidzamu zibeņu pavadībā izsvieda milzīgu tvaika mākoni. 18 stundu laikā no krātera kā no neizmērojama tvaika katla ventiļa ar apdullinošu troksni 13 kilometru augstumā pacēlās tvaika stabs, kura tvaika daudzums atbilda vairāk nekā 1 kubikkilometram ūdens! Vulkāna pakājē stiepās metru bieza pelnu un sodrēju kārta, un pēc aprēķiniem lēšams, ka no Vezuva tajā laikā tika izsviesti apmēram 100 miljoni kubikmetru izvirduma vielu.

Vezuvs pilnībā aprima tikai nākamā mēneša sākumā, un debesis noskaidrojās. Tad pilnībā kļuva redzams nodarītais posts, kas bija lielāks nekā pēc 1631. gada izvirduma. Jaunā Pompejas pilsēta, kas atradās nedaudz uz austrumiem no Pompejiem, un citas apmetnes piekrastē bija palikušas neskartas, toties Vezuva ziemeļu un austrumu pakājē esošie ciemati bija aprakti zem vulkāna izvirduma sanesām.

Sandžuzepes (San Giuseppe Vesuviano) pilsētiņā zem pelnu un citu izvirduma vielu smaguma iebruka baznīcas jumts, gāja bojā 150 cilvēku. Desmitiem cilvēku gāja bojā paši savās mājās. Lava un pelni iznīcināja 780 kvadrātkilometrus lauksaimniecības zemju.

Līdz šim pēdējoreiz Vezuva izvirdums notika 1944. gadā, bet nav nekāda pamata apgalvojumam, ka vulkāns beidzot ir aprimis. Pašlaik Neapoles līča piekrastē dzīvo daudz vairāk cilvēku nekā pirmajā gadsimtā, tādēļ, kaut arī ir izstrādātas mūsdienīgas vulkānu izvirdumu trauksmes sistēmas, var tikt nodarīts neiedomājams posts.

Tamboras un Krakatau kataklizmas Cilvēces vēsturē bijuši vēl katastrofālāki vulkānu izvirdumi nekā Vezuva izvirdums. 1815. gadā Sumbavā, salā Mazo Zunda salu grupā, notika eksplozīvs Tamboras vulkāna izvirdums. Pēc tā mazāki izvirdumi turpinājās vairāk nekā trīs gadus.

1815. gada 5. aprīlī atskanēja sprādziens, ko varēja dzirdēt 1400 kilometru attālumā, un debesis aizklāja melns plīvurs. Lava un pelni nosēdās ne tikai Sumbavā, bet nokļuva arī uz rietumiem esošajās apkārtējās salās Lombokā, Bali, Madurā un Javā. Eksplozīvo izvirdumu maksimums tika sasniegts laikā no 10. līdz 12. aprīlim. Sprādzienam līdzīgs troksnis bija dzirdams Sumatrā pat 1500 kilometru attālumā.

Gaisā uzšāvās milzīgs daudzums smilšu, pelnu un putekļu. Francijas lieluma teritorijā kļuva tumšs kā naktī, un miljonu cilvēku pārņēma bailes. 40 kilometru attālumā no vulkāna no debesīm krita 5 kilogramus smagi sacietējušas lavas gabali.

Sākotnēji Tamboras vulkāna augstums sasniedza 4000 metrus, bet pēc izvirduma tas bija sarucis līdz 2850 metriem. 100 kubikkilometru lielais vulkāns bija pārvērties putekļos, un bijušās virsotnes vietā izveidojās milzu krāteris, kura apkārtmērs sasniedza

Nedatēta fotogrāfija pēc Krakatau postošā izvirduma.

6000 metrus, bet dziļums 700 metrus. Izvirduma laikā bojā gāja 10 000 cilvēku, 60 000-80 000 mira vēlāk no bada un slimībām, ko radīja milzīgie postījumi. Pēc zinātnieku aprēķiniem toreiz no Tamboras vulkāna tika izsviesti ap 40 kubikkilometri izvirduma vielu. Žēl, ka nav zināms, pēc kā zinātnieki vadījušies savos aprēķinos, jo atšķirības tajos ir visai lielas. Ginesa rekordu grāmatā (Guinness Book of World Records) minēts, ka izvirdušo vielu daudzums sa​sniedzis pat 150 līdz 180 kubikkilometru.

Trūkst ziņu par šī izvirduma ietekmi uz pasaules klimatu, lai gan 1816. gads Eiropā un Amerikā bija "bezvasaras gads".

Viens no vēsturē ievērojamākajiem vulkāna izvirdumiem noteikti bija Krakatau vulkāniskās salas eksplozija Zunda šaurumā starp Javas un Sumatras salu. Tālā pagātnē Krakatau bija no jūras dziļuma pacēlies izvirduma slāņvulkāns. Spēcīgā aizvēsturiskā izvirduma rezultātā sala bija ieplaisājusi un tajā saglabājies apmēram 6 kilometrus plats krāteris, no kura trim vulkāniem Rakatas, Danana un Perbuvatana bija izveidojies jauns vulkānisks veidojums Krakatau sala. 1680. gadā notika Perbuvatana izvirdums ar mērenu eksploziju un nelielu lavas noplūdi. Neliels vulkāna izvirdums notika arī 1684. gadā. Nākamo

divsimt gadu laikā vulkāni neizrādīja ne mazāko dzīvības pazīmi.

1883. gada 20. maijā pamodās Perbuvatans un izsvieda pelnus un pumeku. Batāvijas (tagad Džakarta) iedzīvotājus pārsteidza no tālie​nes nākošā dunoņa, kas atgādināja lielgabalu rībienus. Tajā pašā laikā bija jūtama viegla zemes drebēšana, bet nebija zināms, kas to radījis. Batāvijas meteoroloģiskā institūta mēraparāti nereģistrēja

Krakatau vulkāniskais komplekss mūsdienās. nekādas izmaiņas, ko būtu izraisījusi zemestrīce. Arī pieliekot ausi pie zemes, troksnis nebija dzirdams. Tā bija droša zīme, ka dunoņa nenāk no zemes dzīlēm, bet gan no atmosfēras. Tuvumā esošie vulkāni neizrādīja nekādas pazīmes, kas liecinātu par palielinātu aktivitāti. Tikai no ostā iebraukuša kuģa apkalpes tika saņemta ziņa, ka mazajā Krakatau salā noticis vulkāna izvirdums. Par Krakatau izvirduma stiprumu priekšstatu var gūt, ja iedomājamies, ka Batāvija un Beitenzorga (tagad Bogora) atrodas apmēram 150 kilometrus no salas. Troksnis pastiprinājās tā, ka to nelielā vējā varēja dzirdēt pat vairāk nekā 800 kilometru tālajā Singapūrā.

Krakatau salas kontūras pirms un pēc (atzīmētas ar nepārtrauktu līniju) 1883. gada izvirduma.

Eksplozīvajā izvirdumā tika iznīcināti apmēram 23 kvadrātkilometri salas. Vulkāns Anak Krakatau (atzīmēts ar melnu punktu) izvirda 1927. gadā.

Precīzs vulkāna aktivitātes sākuma datums 1883. gadā nebija zināms, jo sala bija neapdzīvota un pie tās laiku pa laikam piestājuši tikai Sumatras zvejnieki. Tādēļ vulkāna kārtējās aktivitātes pieaugumam netika pievērsta nepieciešamā uzmanība, un ir saglabājušās tikai garāmbraucošo kuģu apkalpju rakstiskas atmiņas. Iespējams, ka Krakatau pamodās 20. maijā. Tikai nejaušas sagadīšanās dēļ tajā dienā garām Krakatau salai braukusi Vācijas korvete Elisabeth, kuras kapteinis Holmanis (Hollmann) redzēto vēlāk Vācijas ģeogrāfijas biedrībai aprakstījis šādi: "1883. gada 20. maijā ap pulksten 10.30 no kuģa vēroju vulkāna izvirdumu Krakatau salā. Sākumā virs salas parādījās balts mākonis, kas ātri kā lode uzšāvās gaisā un pēc

pusstundas sasniedza apmēram i 1 000 metru augstumu, kur, acīmredzot stipro vēju dēļ, lēni sāka izklīst plašumā. Kad ap pulksten 16 sāka pūst viegls dienvidaustrumu vējš, tas atnesa līdzi pelnu lietu, kas nākamajā dienā pieņēmās spēkā un turpinājās ar stabilu intensitāti līdz 22. maija rītam, tā ka kuģis ātri vien bija vienmērīgi pārklāts ar vieglu pelēku pelnu kārtu. 24 stundu laikā uz kuģa bija nokritusi 2-4 centimetru bieza pelnu kārta."

22. maijā, kad pelnu lietus kļuva mērenāks, Elisabeth nokļuva 100 jūdžu attālumā no salas. 30t) jūdžu attālumā no kuģa varēja manīt interesantu parādību: saule bija kļuvusi bāli zila. (Vēlāk noskaidrojās, ka šo ilūziju radījusi no vulkāna stratosfērā izplatījušies putekļi.) Līdzīgas parādības novērojuši arī no citiem kuģiem, kā arī Javas rietumu krastā. Vulkāna tuvumā esošajās salās pāris simtu kilometru rādiusā bija jūtami apakšzemes grūdieni un dzirdama eksplozīvo izvirdumu atbalss, visur krita viegli vulkāniski pelni. Iespējams, ka izvirdums sākumā tik spēcīgs nebija, un tas varēja būt tikai kā tuvojošās katastrofas priekšspēle. Ir pilnīgi skaidrs, ka Zunda salu iedzīvotāji izjuta lielu satraukumu.

Sākot jau ar pirmajiem izvirdumiem, Krakatau salai tika pievērsta liela uzmanība. Holandes-Indijas kuģu apvienība 26. maijā sarīkoja tūrisma braucienu no Batāvijas uz Krakatau. Nākamajā dienā 86 ceļotāji izkāpa Krakatau salā, kur tie atradās līdz vakaram. Citēsim fragmentu no kalnu inženiera J. A. Sūrmaņa (J. A. Schurmann) novērojumiem Krakatau: "Kad mēs nakts vidū bijām nokļuvuši pusceļā esošās Anjeras tuvumā, Zunda šaurumā salas pusē pie horizonta pamanījām trīsošu sarkanu atblāzmu, kas liecināja par spēcīgu vulkāna darbību. Rītausmā jau nonācām pie Krakatau ziemeļkrasta, kur 100 metru augstumā virs Perbuvatana plaiksnīja uguns. Dīvaini bija skatīties uz salas kailo nogāzi, kas kādreiz bija noaugusi ar tro​piskajiem augiem. Zaļumu vēl varēja manīt tikai salas dienviddaļā

Pārsteidzošs fakts, kas atkal un atkal tiek minēts kā piemērs tam, ko spēj radīt milzu viļņu neticamais spēks: pēc Krakatau izvirduma 6 metrus augstais un 600 tonnu smagais koraļļu gabals tika atrasts 100 metrus iekšzemē no Zunda šauruma.

Krakatau izvirdums izsauca milzīgus cunami. Tumšāk iezīmēti rajoni, kas cunami laikā tika applūdināti. esošā Rakatas vulkāna nogāzē. Pelnu klātās bezcerīgās ainas vidū debesīs pacēlās varens uguns stabs, tā apkārtmērs pakājē varēja sasniegt pāris desmitus metru. Stabs ar apdullinošu troksni pacēlās 1000-1200 metru augstumā. 2-3 kilometru augstumā staba spilgtums mazinājās. Tajā pašā laikā austrenis izkliedētos pelnus nesa tālāk, kur tie kā melna migla lēni nolija jūrā, izveidojot fonā varenu skatu."

Tūristiem vēl pietika drosmes aiziet līdz Perbuvatana krātera malai. "Beigu beigās bijām pārvarējuši pēdējo šķērsli un atradāmies krātera malā. Ar pelniem klātais krāteris bija apmēram 40 metrus dziļš un tā apkārtmērs sasniedza 1000 metrus. Krātera dziļākajā vietā tumšā masЈ bija 150-200 metrus plata, tās vidū atradās atvere apmēram 50 metrus diametrā, no kuras ar briesmīgu svilpienu pacēlās spēcīgs dūmu stabs.

Vējš nesa pelnus uz rietumiem, pilnībā aizsedzot redzeslauku. No dūmu staba krāterī krita akmeņi un pumeks. Plūstošas lavas nebija vai arī tā vienkārši nebija redzama, jo kāpjošie dūmi bija pilnīgi necaurredzami un tikai šad tad no krātera parādījās sarkana atblāzma."

Pēc dažām nedēļām izvirdumi pierima un beigu beigās norima pavisam. Bet neilgā pauze bija maldīga. Jau 19. jūnijā Danana vulkāna piekājē atvērās jauns krāteris. 11. augustā varēja izšķirt trīs darbīgos krāterus, no neskaitāmām plaisām plūda karsta gāze un tvaiks. Taču tā bija tikai briesmīgas katastrofas prelūdija. 24. jūnijā sāka darboties arī Danans. 1883. gada 26. augustā ap pulksten 13 sākās sērijveida sprādzieni, ko pamanīja garāmbraucošie kuģi. Sākumā sprādzieni notika ik pēc 10 minūtēm,

pēc tam ik pēc 2 minūtēm. Pēc pirmā sprādziena dūmu stabs pēc Medea kapteiņa Tomsona (Thomson) vērojuma sasniedzis 27 kilometru augstumu. Jūrā un apkārtējo salu piekrastē nolija tik stiprs pelnu un pumeka lietus, ka ap pulksten 15 salas apkārtne bija ieskauta pilnīgā tumsā. Drīz pēc tam troksni varēja dzirdēt visā Javas salā. Troksnis nerimās, spēcīgi sprādzieni turpinājās visu nakti. Javas rietumpiekrastē neviens nespēja aizvērt acis, un iedzīvotājus pārņēma izmisums. Šķita pilnīgi neticami, ka 150 kilometru tālumā esošs vulkāns var radīt tik spēcī​gu troksni. Mājās priekšmeti sāka drebēt, sienas un griesti čirkstēt.

Pirmdien, 27. augusta agrā rītā, debesis noskaidrojās, bet tad tās atkal iegrima tumsā, un jūrnieki un salinieki veltīgi bija cerējuši, ka ļaunākais ir aiz muguras. Krakatau iekšienē "tikšķēja tektoniskā spridzekļa mehānisms". Iestājās dīvains klusums. Pulksten 7.50 atskanēja briesmīgs dārdiens, un tie, kas vēl gulēja, acumirklī bija augšā. Beitenzorgas rietumos mājās, kuru logi atradās rietumpusē, nokrita lampas, no sienām nolupa apmetums, durvis un logi paši no sevis atvērās, kā tas parasti notiek zemestrīcē.

Pulksten 10.20 pēc vietējā laika lielākā daļa no 33,5 kvadrātkilometrus lielās Krakatau salas uzlidoja gaisā. Varenais sprādziens sašķēla gabalos Danana un Perbuvatana vulkāna konusus. Rakata pāršķēlās uz pusēm, it kā kāds būtu vulkāna krāteri pārgriezis no augšas uz leju, atsedzot tā iekšieni. Viena Rakatas daļa iebruka ūdenī, bet otra puse vēl līdz šai dienai saglabājusies kā taisns, stāvs mūris, kas slejas virs okeāna. Galu galā salas platība samazinājās līdz 10,5 kvadrātkilometriem.

"Vairāk nekā pusei manas apkalpes locekļu pārsprāga bungādiņas," savā kuģa žurnālā rakstīja apmēram 22 jūdžu attālumā no Krakatau esošā Anglijas kuģa Charles Bail kapteinis. "Pārbijusies apkalpe nokļuva uz kuģa klāja nepārtraukti krītoša karsta pumeka un pelnu varā, lietus bija tik spēcīgs, ka kuģis no tā smaguma iegrima. Starp salu un debesīm zibsnīja zibens, rāju galos iemirdzējās noslēpumaina gaisma, takelāžā dejoja sārtas uguntiņas."

Vulkāna Anak Krakatau izvirduma laikā 1960. gada janvārī pelnu stabs pacēlās 1000 metru augstumā.

1883. gada izvirdumi pilnīgi iznīcināja vulkānus Dananu un Perbuvatanu. Danans agrāk sniedzās 450 metrus virs jūras līmeņa, pašlaik tur ir 275 metrus dziļa jūra. 1927. gadā Krakatau milzu krātera ziemeļdaļā notika pirmais vulkāna Anak Krakatau ("Krakatau bērns") izvirdums. 1930. gadā tas pacēlās virs jūras līmeņa un mūsdienās jau izaudzis par apmēram 2 kilometrus platu un 200 metrus augstu salu. Pa kreisi no Anak Krakatau aizmugurē redzams, kas palicis pāri no Rakatas vulkāna.

Pēc dažādām ziņām izvirduma vielas pacēlušās pat līdz 80 kilometru augstumam. Sprādziena

troksnis bijis dzirdams 3600 kilometrus attālajā Alispringsā (Alice Springs) Austrālijas vidienē un 2900 kilometrus attālajā Manilā Filipīnās. Pēc četrām stundām sprādziena atbalss nonāca 4800 kilometru attālajā Indijas okeānā esošajā Rodrigesas salā (Rodriguez), kur to salīdzināja ar lielgabalu kanonādi.

Beitenzorgā, kas kā jau minēts, atradās 150 kilometrus no Krakatau, sprādziena vilnis bija tik spēcīgs, ka daudzām mājām tika izsisti logi un izgāztas durvis, kā arī no sienām nokrita apmetums.

28. augusta agrā rītā no tvaikoņa Batavia klāja Krakatau bija skaidri saskatāma, un bija redzams, ka salas ziemeļdaļa pazudusi.

Tiek uzskatīts, ka gaisā uzsprāga vairāk nekā 18 kubikkilometru iežu. Pelni pārklāja aptuveni 827 000 kvadrātkilometru lielu platību. Krakatau izvirduma vielas sastāvēja galvenokārt no pumeka un viegliem vulkāniskajiem pelniem.

Abu pusložu atmosfēras izmainu robežas laika posmā no 1883. gada 26. augusta līdz 7. septembrim.

Spēcīgo atmosfēras izmaiņu robežas 1883. gada novembra beigās.

Slavenais Krakatau vulkāns mūsdienās.

Batāvijā pelni aizsedza sauli, visapkārt valdīja necaurredzama tumsa. Ļoti smalki putekļi, pacēlušies

līdz stratosfērai, izplatījās pa visu zemeslodi un visur izraisīja neparasti zaigojošus saules lēktus un rietus. Pagāja gads līdz smalkie putekļi no augšējiem gaisa slāņiem atkal nonāca zemē. Putekļu slāņa dēļ daudzos zemeslodes rajonos par dažiem grādiem nokritās gada vidējā gaisa temperatūra. Spēcīgā eksplozija izraisīja milzīgu sprādziena vilni, ko reģistrēja barogrāfi visā pasaulē. Sprādzienu kulminācijas mirklī radās vesela sērija briesmīgu cunami, liekot piekrastes iedzīvotājiem atstāt ciematus un pilsētas, no kalnainajiem krastiem burtiski tika noskūti lietus meži. Ar pilnu sparu cunami iebrāzās Javas rietumpiekrastes Merakas un Anjeras pilsētās, kas tika pilnībā izpostītas, un no to iedzīvotājiem katastrofu pārdzīvoja tikai neliela daļa. Javas ostā Merakā cunami viļņi applūdināja 40 metrus augstā pakalnā uzceltās mūra ēkas. Bet tur bija sabēguši arī 27 000 cilvēku, no kuriem izglābās tikai divi. (Šeit būtu vietā minēt, ka viļņa augstumu uz sauszemes nevar salīdzināt ar šā viļņa augstumu jūrā. Cunami, virzoties ar lielu ātrumu, var pārvarēt šķērsli ievērojamā augstumā, un maldīgi būtu pēc tā noteikt paša viļņa augstumu. Viļņa graujošais spēks ir atkarīgs arī no paugura vai kalna nogāzes slīpuma.) Sumatras salā esošajā Telukbetungā viļņu augstums sasniedza 36 metrus. Pat Eiropā Biskajas līcī un Lamanšā paisuma mērītāji reģistrēja tālu paisuma viļņu ietekmi. Tika saskaitīti deviņi līdz vienpadsmit viens otram sekojoši paisuma viļņi. Viens no tiem aizrāva līdzi Telukbetungas ostā noenkuroto Holandes lielgaballaivu Berouu) un aiznesa to pusotru kilometru iekšzemē, kur kuģis palika desmit metru augstumā virs jūras līmeņa pie kāda pakalna! Tur šī kuģa vraks atrodas līdz pat šai dienai kā piemiņas zīme par Krakatau izvirdumu. Cunami Telukbetungu iznīcināja pilnībā, un tā uz ilgu laiku tika pārvērsta par purvu.

80 kilometru rādiusā Krakatau apkārtnē pilnībā vai daļēji bija izpostītas 295 (pēc Ginesa rekordu grāmatas datiem 163) apdzīvotās vietas apmetnes un pilsētas. Pavisam noslīka vairāk nekā 36 000 cilvēku.

Ar Krakatau izvirdumu saistīta vēl viena savdabīga parādība. Tūlīt pēc katastrofās Saule un Mēness kļuva zilganzaļi. Sākotnēji to varēja novērot tikai vulkāna tuvumā, bet vēlāk arvien lielākā attālumā Ceilonā, tad Maurīcijā, Rietumāfrikas piekrastē un visbeidzot Brazīlijā, Centrālamerikā un vēl daudzās citās vietās. Kādā 1883. gada 17. septembrī iznākušā Ceilonas laikrakstā vēstīts: "Jau trešo dienu austošā saule, nonākot desmit grādu augstumā virs horizonta, kļūst spilgti zaļa. Ceļoties debesīs augstāk, tā ir zila, bet pēkšņi kļūst spilgtāka, atgādinot degošu sēru. Zenītā saule ir zila, zaigojot no blāvi zilas līdz spilgti zilai, atgādinot mēnessgaismu. Saulrieta laikā var novērot to pašu krāsu spēli, bet pretējā secībā." Saules dīvaino krāsu izskaidroja ar to, ka ļoti smalkie vulkāniskie putekļi bija nonākuši atmosfēras augšējos slāņos. 1883. gada novembra beigās Eiropā tika pamanīta vēl kāda dīvaina parādība. Saulrieta un saullēkta laikā saules stari pie horizonta radīja ugunssarkanu atspīdumu. Bet pirms Krakatau izvirduma nekas tāds nebija novērots. Eiropā Saules starojuma intensitāte nākamajos trijos gados samazinājās par 10%, tajā pašā laika posmā kritās gaisa temperatūra visā pasaulē.

Protams, tūlīt pēc Krakatau izvirduma radās jautājums, kādi faktori izraisījuši tik spēcīgu izvirdumu.

Holandiešu ģeologs Rozē D. M. Verbēks (Rogier D. M. Verbeek), kas valdības uzdevumā (Indonēzija tolaik bija Holandes kolonija) trīs nedēļas pēc izvirduma pētīja dūmojošās Krakatau atliekas, izteica šādu domu: "Daudzu iepriekšējo izvirdumu dēļ vulkāna sienas bija ieplaisājušas, tādēļ jūras ūdens ieplūda milzīgajā un lēzenajā magmas aizņemtajā telpā. Kad ūdens saskārās ar ugunskarsto magmu, milzīgs ūdens daudzums pēkšņi iztvaikoja. Tādējādi radās eksplozīvs izvirdums, cilvēces vēsturē lielākā dabīgā tvaika katla sprādziens."

Pēc jaunāko laiku pētījumiem var apgalvot, ka, saskaroties ūdenim un magmai, rodas sprādziens, bet tas šajā gadījumā nebija galvenais. Sprādzienā izsvaidīto pumeka gabalu izpētē noskaidrojās, ka viens no izvirduma veicinošajiem faktoriem bija magmas sastāvs. Ar gāzēm bagāta magma no zemes dzīlēm pacēlās magmas telpas augšpusē. Izdalīto gāzu spiediens pieauga līdz kritiskai robežai un krāterī esošā magma izraisīja eksplozīvu izvirdumu.

Verbēks pievērsa uzmanību tam, ka trūka iežu drupu, tādēļ spēcīgam sprādzienam nevajadzēja rasties. Viņš pieļāva (vēlāk viņa uzskatam pievienojās arī daudzi citi zinātnieki), ka liela lavas

daudzuma ātras izplūšanas un milzīgi daudz pelnu un pumeka izsviešanas reizē magmas telpa tiek "izpumpēta" tukša, un vulkāns vienkārši iebrūk.

Sakarā ar Krakatau izvirdumu, Holandes koloniālās valdības ierosināta, Indonēzijā ieradās Londonas Karaliskās biedrības delegācija, tika nodibināta Krakatau izpētes komisija. Angļu komisija savāca simtiem laikrakstu, aculiecinieku zīmējumu, kuģu žurnālu un rakstisku liecību, kur bija stāstīts par neparastiem fenomeniem daudzus mēnešus pēc Krakatau izvirduma. Materiāli tika rūpīgi apstrādāti un apkopoti 500 lappušu biezā pētījumā, kur pirmoreiz pamatīgi bija aprakstīts spēcīgais vulkāna izvirdums. Šī publikācija kā informācijas avots bija ne tikai noderīga jaunajai zinātnes nozarei vulkanoloģijai, bet izraisīja interesi arī plašākā sabiedrībā.

Monpele izvirdums 1902. gadā Kārību jūrā esošās Martinikas salas (Martinique) ziemeļdaļā 1397 metrus augstais Monpelē vulkāns (Montagne Pelee) bija jau pusgadsimtu atpūties, un tā krāteris bija piepildījies ar ūdeni. Vietējie iedzīvotāji ar vulkānu bija apraduši un vairs nedomāja par briesmām. 1851. gadā notikušais nelielais izvirdums jau sen bija aizmirsts, un šad tad no virsotnes izplūstošajiem dūmiem neviens nepievērsa uzmanību. Vēl vairāk, kalna virsotne bija iemīļotākā vieta svētdienas izbraukumiem un krātera mala tika izmantota pikniku rīkošanai. 1902. gada sākumā Monpelē uzvedība kļuva neparasta. 23. aprīlī pilsētā nolija neliels pēc sēra smaržojošs pelnu lietus. Vienlaicīgi sākās apakšzemes grūdieni, un vulkāns arvien vairāk atgādināja par sevi. Nākamajās dienās pelnu lietus pastiprinājās, un pelni nobloķēja vairākas Senpjēras (Saint-Pierre) ielas. Vulkāna arvien pieaugošais troksnis, nerimtīgais pelnu lietus un indīgo, smacējošo gāzu izplatība radīja paniku. Daudzi baiļu pārņemti cilvēki atstāja Senpjēru, viņiem pievienojās arī bēgļi no tuvākās apkārtnes.

Maija sākumā kļuva dzirdams dunošs troksnis, arvien stiprāki bija kļuvuši arī apakšzemes grūdieni.

Daudzi ziņkārīgie Senpjēras iedzīvotāji uzkāpa Monpelē virsotnē un atgriezās ar jaunumu, ka ūdens krāterī vārās un no tā ceļas liels daudzums tvai​ku. Vulkāna darbība aktivizējās

Senpjēras osta un Monpelē vulkāns Kārību jūras Martinikas salā, fotogrāfija uzņemta dažus gadus pirms 1902. gada izvirduma.

Skats uz izpostīto Senpjēras pilsētu.

ar katru dienu. Naktīs virs kalna virsotnes bija redzams mirdzums, no kalna skanēja dunoņa, un vējš kaisīja pelnus pār pilsētu. 3. maija rītā pilsētu pārsteidza pelēks pelnu lietus, apakšzemes troksnis kļuva skaļāks, lietus arvien biežāks. Nākamajā dienā vulkāna rietumu nogāze un osta bija pārklāta ar tik biezu pelnu kārtu, ka ostā vairs nevarēja pietauvoties neviens tvaikonis. Pelni bija smalki, gaiši pelēkā krāsā un atgādināja miltus vai cementu. Koki izskatījās kā ar sniegu apsniguši. Dzīvnieki, kas vairs nespēja atrast ēdamo, nobeidzās, ielās gulēja beigti putni. 5. maijā pa Rivjērblanšas (Riviere Blanche) ieleju uz jūras krastā esošo cukurfabriku plūda karsta dubļu lavīna. Kāds aculiecinieks to aprakstījis šādi: "Pulksten 12.10 pēkšņi izdzirdēju kliedzienus. Klabināja klabatas. Cilvēki skrēja garām manai mājai, bailēs kliedzot "Kalns plūst!", un es dzirdēju ne ar ko nesalīdzināmu troksni it kā elles spēki būtu palaisti vaļā.

Izgāju no mājas, pagriezos pret kalnu un redzēju, kā pa nogāzi ar lielu troksni lejā plūda apmēram 10 metrus augsta un 150 metrus plata melna lavīna, virs kuras līgojās balts dūmu mākonis. Viss tika iznīcināts. Es zaudēju dēlu un vedeklu. Sagraujot māju, bojā gāja 30 cilvēki, un lavīna visus upurus aizrāva sev līdzi. Melni viļņi nikni uzbruka, nāca arvien tuvāk kā dārdošs pērkons, un jūra to priekšā atkāpās."

Rivjērblanšas ielejā radās plaisas, no kurām izplūda karsta gāze. Tajā pašā dienā ūdens dzīlēs tika pārrauts telegrāfa kabelis, un līcī virs ūdens peldēja beigtas zivis. No tā varēja secināt, ka plaisas bija atvērušās arī jūras dibenā. Naktī uz 8. maiju izvirdumi kļuva ļoti spēcīgi. Kalna kupols bija vienās liesmās, un apdullinošais troksnis daudzus iedzīvotājus piespieda panikā bēgt.

8. maija agrais rīts bija samērā skaidrs un mierīgs, arī vulkāns bija nedaudz pierimis. Virs Monpelē pacēlās pelēks dūmu mākonis, un viegli pelni lēni sijājās pār pilsētu. Bet tad pelnu lietus kļuva arvien stiprāks, visapkārt satumsa, iedzīvotāji bija spiesti mājās iededzināt spuldzes. Šīs tad arī bija pēdējās ziņas, ko telefoniski paspēja nodot kaimiņpilsētām. Telefonistes, piespiedušas klausules pie auss, dzirdēja vien smokošu cilvēku balsis, nesaprotamus zvanus un sitienus, pēc tam iestājās klusums. Katastrofa Senpjēras pilsētu pārsteidza tik negaidīti, ka visi 30 000 cilvēki gāja bojā, it kā nebūtu neko manījuši. Par notikušo katastrofu uzzināja no tiem, kas tobrīd atradās ārpus postam pakļautās pilsētas.

Koloniālstilā celtās katoļu baznīcas drupas Senpjērā.

Kā jau minēts, 8. maija rītā vulkāns stipri dūmoja, no tā gaisā uzšāvās balts, sudrabaini vizuļojošs mākonis, kas atgādināja ziedkāpostu. Tad pilsēta un osta iegrima melnos dūmu mākoņos, bija dzirdams briesmīgs troksnis, un vieglie apakšzemes grūdieni kļuva biežāki. Pulksten 17.50 nodārdēja briesmīgs sprādziens, ko pavadīja pērkona dunoņa. Melns mākonis, no kura šķīlās zibeņi, kā milzīgs vilnis gar vulkāna nogāzi virzījās lejā uz Senpjēru. Gaiss kļuva neciešami karsts un dedzināja plaušas. Dažās sekundēs mākonis nokļuva līdz pilsētai, un Senpjērā pazuda liesmās.

Liesmu mākonis izgaisa tikpat negaidīti, kā bija uzradies. Kad debesis atkal noskaidrojās, no pilsētas nebija atlicis nekas cits kā kūpošas krāsmatas. Neskartas bija tikai dažas mājas Senpjēras dien​viddaļā. Ostā 18 kuģi bija apgāzti vai aizdegušies, vesels palika tikai tvaikonis Roddam.

Roddarn kapteinis Frīmens (Freeman) notikušo aprakstīja tā: "Es atrados savā kajītē. Daudzi pasažieri stāvēja uz klāja un, atspie​dušies ar elkoņiem pret klāja margām, vēroja vulkānu, kas izmeta

Liesmu mākonis Senpjēru izpostīja pilnībā. biezus dūmu mākoņus, ko brīžiem apgaismoja gaisā nonākusi lava. Pēkšņi kļuva dzirdams briesmīgs troksnis, un tūlīt pēc tam vēja brāzma sabangoja jūru. Ar grūtībām uzskrēju uz klāja un saucu: "Skatieties!". Kad milzīgā lavīna nokļuva līdz kuģim, radās sajūta, it kā pa Roddam būtu uzsists ar milzu

veseri, un pār klāju sāka līt lavas lietus. Karstums bija tik liels un gaiss tik smags, ka daudzi ielēca jūrā.

Tos, kas iznāca no Šāvām kajītēm uz klāja, lai ievilktu gaisu, tur pārsteidza karstu pelnu "mākonis". Mana pirmā doma bija glābt kuģi un dzīvi palikušos uz tā. Es pavēlēju pacelt enkuru un pa mašīntelegrāfu devu pavēli "Pilnu gaitu atpakaļ!". Vienu vai divas reizes taranējām degošo tvaikoni Roraima. Kad kuģis izkļuva no ostas, pametu skatienu uz krasta pusi. Pilsēta bija vienās liesmās, un baiļu pārņemtie cilvēki panikā skrēja pa ielām." Kuģim ar apjukušu un haotisku apkalpi tomēr izdevās nonākt atklātā jūrā un izglābties no uzbrūkošā mākoņa.

Tikai 10. maijā Roddam atkal uzdrošinājās pietuvoties pilsētai. Līcī starp ostas ēku un kuģu atliekām peldēja cilvēku līķi. Roraima visā garumā vēl arvien dega.

Pilsēta un nogāzes ar tikko uzziedējušajiem dārziem un mežiem bija pārvērtusies līdz nepazīšanai.

Augu sega bija pazudusi. Sākot no jūras krasta līdz pat vulkāna virsotnei, no kuras vēl arvien pacēlās biezi dūmu mākoņi, viss bija pārklāts ar biezu pelnu kārtu. Visur varēja redzēt apdegušu koku stumbrus bez zariem un lapām. Pie​krastē pilsētas drupas stiepās trīs kilometru garumā.

Monpelē vulkāns mūsdienās.

Vēl divas dienas pēc kata​strofas nebija iespējams pārvietoties pa galveno ielu, jo tad būtu jāiet cauri ugunīgiem pelniem. Postījumu apjoms un raksturs visur nebija vienāds. Teātris, tiesas ēka un citas pilsētas ziemeļdaļā esošās mājas bija pilnībā izpostītas. Bet māju koka daļas un koki bija tikai nedaudz apdeguši, arī stikla priekšmeti nebija izkusuši. To iespējams izskaidrot ar liesmu mākoņa īslaicīgo iedarbību. Pilsētas centrā tā bija niecīga, un vairāku māju sienas bija palikušas neskartas. Citur visas māju koka daļas bija sadegušas, koki nomelnējuši, daudzām mājām logu stikli bija izkusuši, un cilvēku mirstīgās atliekas pārogļojušās līdz nepazīšanai. No liesmu mākoņa izglābās tikai divi cilvēki: kāds kurpnieks un cietumā ieslodzītais slepkava abi nēģeri.

Katastrofālajam Monpelē vulkāna izvirdumam 1902. gada 8. maijā, kas izpostīja Senpjēras pilsētu, sekoja vēl daudzi līdzīgi izvirdumi. Šajā fotogrāfijā iemūžināts 1902. gada 16. decembra izvirdums.

Kurpnieks Leons Kompērs-Leandrs (Leon Compere-Leandre) izglābās, pateicoties savai stiprajai veselībai un apstāklim, ka liesmu mākonis viņa māju ķēra tikai nedaudz. Leons Kompērs-Leandrs vēlāk atcerējās: "Es sēdēju savas mājas durvju priekšā, kad pēkšņi sejā iesitās ārkārtīgi karsts vējš, zeme sāka drebēt, debesis satumsa. Es ieskrēju atpakaļ mājā, ar lielām grūtībām sperot soļus, nonācu augšējā stāvā, savā istabā un jutu, ka esmu apdedzis. Saļimu pie galda. Redzēju, ka, meklējot glābiņu, manā istabā kliedza un sāpēs vaidēja vēl četri cilvēki. Pēc desmit minūtēm desmit gadus veca meitene saļima bez dzīvības, kaut gan viņas drēbes izskatījās liesmu neskartas. Citi atstāja māju. Piecēlos un iegāju blakus istabā, kur atradu meitenītes tēvu, kas arī bija miris. Viņa ķermenis bija purpurkrāsā un satūcis, bet drēbes bija veselas. Baiļu pārņemts un pa pusei bezsamaņā, aiztaustījos līdz gultai un paliku tur, gaidot galu.

Apmēram pēc stundas nācu pie samaņas un pamanīju, ka deg mājas jumts. Saņēmis beidzamos spēkus, kājām asiņojot un brūcēm klāts, devos prom uz Fondsendenī (Fonds-St. Denis) ciematu kalnos uz austru​miem no pilsētas, cik ātri vien iespējams."

Bet otrais no abiem vīriem, kas izglābās, kļuva slavens. Ogists Siparī (Auguste Ciparis) sēdēja Senpjēras cietumā. Viņa cietuma kamerā virs vienīgajām durvīm atradās aizrestots logs, kura restes karstums bija saliecis. Vēlāk Siparī stāstīja žurnālistiem, ka viņš 8. maija rītā gaidījis brokastis. Pēkšņi kamera satumsusi, un telpā iebrāzusies ar pelniem sajaukusies svilinoša gaisa straume. Briesmīgais karstums ildzis tikai kādu brīdi, kura laikā viņš vienkārši aizturējis elpu. Lai arī drēbes nesadega, tomēr zem krekla radās smaga apdeguma brūces. Kad viņš kamerā pielīdis pie ūdens trauka, par lielu pārsteigumu konstatējis, ka ūdens tajā bijis dzestrs. Kamerā viņam nācās pavadīt četras dienas, līdz viņu atrada un atbrīvoja. Siparī apžēloja, un viņš sāka strādāt cirkā, ar kuru kopā vairākus gadus ceļoja un uzstājās kā "Sen​pjēras cietumnieks", stāstot pub​likai par savu brīnumaino izglāb​šanos.

8. maija pēcpusdienā Senpjēras ostā ieradās Francijas kreiseris Suchet. Apkalpe, meklējot izpostītajā pilsētā dzīvus palikušos, atrada tikai sakņupušus līķus, kuru drēbes bija sadegušas liesmās.

Daži bija pārogļojušies, citi izskatījās it kā neskarti, bet visiem rokas bija piespiestas pie mutes. Franču kreiseris uzņēma no liesmu mākoņa izglābušos Roraima apkalpes locekļus un nogādāja viņus salas lielākajā pilsētā Fordefransā (Fort-de-France).

No 30 000 Senpjēras iedzīvotājiem izglābās tikai divi, viens no tiem bija cietuma kamerā ieslodzītais slepkava Ogists Siparī.

Monpelē vulkāna darbība neri​mās pēc postošā 1902. gada 8. maija Skats uz Monpelē pāri izpostītās Senpjēras pilsētas drupām. Aizmugurē centrā redzama pēc izvirduma radusies Monpelē "adata".

Monpelē "adata". izvirduma. Vēl daudzreiz no krātera pacēlās tvaika stabi un milzīgi mākoņi. Vulkāns uzvedās kaut kā ļoti dīvaini. No krātera sāka izvirzīties tā noslēgtais kupols, kas bija uzkrājis salīdzinoši cietu lavu. Tā

bija sacietējusi jau krātera augšējā daļā un nespēja izplūst. Visērmīgākā bija no kādas plaisas kalna augšējā nogāzē izslējusies klints Monpelē "adata". Tā auga 10-12 metrus dienā un sasniedza 300 metru augstumu. Klints bija pilnīgi sacietējusi, tomēr tik stipri saplaisājusi, ka īsā laika posmā nobruka un nogāzē atstāja lavas gabalu krāvumus.

Aii pēc 8. maija izvirduma reizi pa reizei no Monpelē vulkāna pacēlās liesmu mākoņi, no kuriem daži bija tikpat stipri kā pirmie, kad pilnībā tika iznīcināta Senpjēra. Šādi liesmu mākoņi togad tika novēroti vēl 20. un 26. maijā, kā arī 6. un 9. jūlijā. Visspēcīgākais liesmu mākonis parādījās 30. augustā un izpostīja vēl līdz tam nenopostīto Lemornrūžas (Le Morne Rouge) pilsētu. Bojā gāja 1500 cilvēku.

1929. gada 16. septembrī Monpelē darbība atkal pieņēmās spēkā, līdz oktobrim turpinājās pelnu izvirdumi. Drošības dēļ no daļēji atjaunotās Senpjēras pilsētas tika pavēlēts evakuēt iedzīvotājus. Lai gan arī šoreiz parādījās liesmu mākonis, tomēr 1902. gada katastro​fa neatkārtojās.

Vulkānu sala Islande Islande ir sala, kas sastāv no uguns un ledus, un to radījuši vulkāni. 103 000 kvadrātkilometra lielā Islande atrodas 13 500 kilometru garā Atlantijas okeāna vidusposma ziemeļdaļā un ir pasaules lielākā vulkāniskā sala. Salas vidū 400-800 m virs jūras līmeņa paceļas bazalta plato. Ziemeļrietumos un dienvidaustrumos no tā slejas kalnu masīvi un vulkāni. Kad Ziemeļamerika un Eiropa viena

Laki vulkānu virkne. no otras attālinājās, Islandes rietumdaļa pavirzījās uz rietumiem, bet austrumdaļa uz austrumiem, un ieplaka salas vidū ik gadus joprojām paplašinās par apmēram diviem centimetriem. Uzskata, ka tā ir vieta, kas kād​reiz savienoja Eiropu, Āfriku un Ameriku un kur sašķēlās Gondvanas kontinents.

Lavas izvirdumi Islandē notiek ne tikai no vulkānu krāteriem, bet arī no garajām plaisām un spraugām zemes virsmā. Magma slēpjas dziļajās plaisās un plaisu joslās. Izvirdumi no plaisām zemes virspusē izmet lielu daudzumu lavas, kas biezā slānī pārklāj apkārtni.

Gandrīz visa Islandes sala ir radusies tādā veidā, līdzīgi kā Dekāna plakankalnes ziemeļrietumu daļa Indijā un Kolumbijas plato ASV ziemeļaustrumu daļā, kuras arī klāj bazalta slāņi. Izvirdumi no plaisām zemes virspusē ir bijuši tikai Islandē, no kuriem lielākais notika 1783. gadā. Nekur citur pasaulē neviens vulkāns nav izmetis virszemē tik daudz lavas kā šis izvirdums.

Nosaukums Laki vulkāns ir nedaudz maldinošs, jo būtībā tā ir apmēram 25 km gara vulkānu virkne (tajā ir vairāk nekā 100 vulkānisku krāteru) Islandes dienvidos uz dienvidrietumiem no Islandes lielākā kalnu masīva un vienlaikus ledāja Vatnajēkidla, kas aizņem 8400 kvadrātkilometru lielu platību. Vulkānu virknes augstākā virsotne paceļas 818 m virs jūras līmeņa.

1783. gada maijā Islandes reti apdzīvotās dienvidaustrumu piekrastes zemnieki pamanīja dīvaini zilganu miglu virs Skaptara kalna Skaftas upes grīvas rajonā. 1. jūnijā notika stipras zemestrīces apakšzemes grūdienu sērijas pirmais grūdiens, grūdieni turpinājās astoņas dienas. Pārbijušies cilvēki atstāja mājas un uzcēla teltis zem klajas debess.

8. jūnija rītā notika vairāki spēcīgi sprādzieni un sākās izvirdumi. Biezs dūmu mākonis aizsedza sauli, un lielā teritorijā no debesīm nolija pelni. Vēji šo mākoni nesa uz austrumiem, un tas bija tik iespaidīgs, ka pat Skotijā un Norvēģijā sējumiem tika nodarīti postījumi. Pēc divām dienām no Laki mazajiem krāteriem 15 kilometrus garā posmā izplūda lava, kas virzījās uz austrumu pusi. Drīz vien lava pilnībā pārņēma Varmas ieleju un ātri iespiedās Skaftas stāvo klinšu ieskautajā ielejā, kas vietām bija 200 metrus dziļa un 60 metrus plata, piepildot to līdz malām. 11. jūnijā Skaftas lejtece pilnībā izžuva, jo lavas masas bija nosprostojušas upes augšteci. Tad lava pārplūdināja laukus upes krastos un iznīcināja savā ceļā esošās mazo apmetņu ganības, lauku mājas un baznīcas. 12. jūnijā lava no kalniem bija veikusi apmēram 20 kilometrus un nonākusi līdz apdzīvotajām vietām, kur, 25 kilometru platā piekrastes joslā iznīcinot visu, plūda uz netālo jūru.

13. jūnijā piekrastes iedzīvotāji pamanīja tālumā 27 uguns stabus. Pēc tā varēja noprast, ka sākuši darboties vismaz 27 krāteri, kas vienlaicīgi izvirda lavas fontānus.

Izvirduma laikā izkusa liels daudzums Vatnajēkidla ledus, un ūdens, sākotnēji pārvērties tvaikā, vēlāk nolija lietusgāžu veidā.

29. jūnijā izvirda krāteri Laki ziemeļaustrumdaļā, un gar Hverfisfljoutas upes ieleju uz krastu virzījās otra lavas straume. Šī aus​trumdaļas lavas upe bija 40 kilometrus gara.

Laki vulkānu virkne.

Nākamo divu mēnešu laikā izvirdumu zonā iestājās piķa melna nakts, tā ka pat vasarā un dienas vidū nebija iespējams saskatīt aiz loga novietotu baltu audekla gabalu.

Jauns izvirdums 3. augustā radīja milzīgu lavas straumi, kas ieplūda jau iepriekš minētajā Hverfisfljoutas upes ielejā un piepildīja arī to. Ugunīgā masa ar lielu ātrumu plūda uz līdzenumu.

Kad beidzot 1784. gada februārī izvirdumi mitējās, lava bija pārklājusi 565 kvadrātkilometrus lielu teritoriju. No zemes izplūstošās lavas daudzumu lēsa ap 12 kubikkilometriem. Šajā katastrofā neviens neaizgāja bojā, bet tās nodarīto postu juta vēl daudzas paaudzes. Pelnu lietus aizbiedēja krasta tuvumā esošās zivis. Smalki, ar sēru sajaukušies pelnu putekļi pacēlās gaisā vēl daudzus mēnešus, izraisot putekļu miglas visā Islandē. Visā Ziemeļu puslodē varēja novērot brīnumainas mijkrēšļa parādības.

Skopajā vasaras saules gaismā togad Islandē neizauga zāle, tādēļ nākamajā ziemā gāja bojā vairāk nekā 10 000 teļu, 27 000 zirgu un 187 000 aitu. 1786. gadā bada nāvē mira 11 000 no Islandē dzīvojošajiem aptuveni 49 000 cilvēku. Salas iepriekšējais iedzīvotāju skaits atkal tika sasniegts tikai 1811. gadā.

Mokošajam badam vēršoties plašumā, cilvēki grauza virvju šķiedras un miecētas ādas, bet aitas cita citai noēda vilnu. Beigu beigās tika izstrādāts plāns, kas paredzēja evakuāciju no salas. Dzīvi palikušie iedzīvotāji centās apmesties uz dzīvi Dānijā, Rietumjitlandē. Bet no šī plāna nekas liels neiznāca.

1783. gada Laki izvirdums bija lielākā nacionālā katastrofa, ko Islande pārdzīvojusi savā vairāk nekā tūkstoš gadu garajā vēsturē.

Senthelensas vulkāna izvirdums 1980. gadā Bija laiks, kad Senthelensas (Saint Helens) vulkāna apkārtnē auga mūžzaļi skujkoku meži. Tagad šo rajonu salīdzina ar nedzīvo Mēness ainavu.

Katastrofa notika 1980. gada 18. maijā pulksten 8.32 pēc vietējā laika. Briesmīgs sprādziens saārdīja vulkāna virsotni un tā ziemeļnogāzi. Ugunīgi karsto liesmu vilnis iznīcināja mežus 600 kvadrāt​kilometru lielā platībā. Ielejā ieplūda dubļu lavīna.

Visi apmēram 6 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no vulkāna virsotnes esošās Vindiridžas (Windy Ridge) iedzīvotāji gāja bojā. Tika uzskatīts, ka vulkāna sprādzienā radies vairāk nekā 300 grādu karstais liesmu vilnis izplatījies ar ātrumu pat līdz 1000 kilometriem stundā. Salīdzinot ar to, vētras brāzmas 120 kilometru stundā lielais ātrums šķiet nevainīga šalkoņa. Pat 20 kilometru attālumā no Senthelensas vulkāna cilvēki gāja bojā vulkāna karstajā tvaikā. Vulkāna izvirdums kopumā prasīja 57 upurus.

Pateicoties ģeologu savlaicīgajam brīdinājumam par draudošajām briesmām un varas pārstāvju noteiktajai un ierobežotajai aizlieguma zonai, izdevās izsargāties no ļaunākā. Vietējie iedzīvotāji tika evakuēti, tāpat arī ziņkārīgie, kas kā aitas bija sapul​cējušies, lai dotos uz bīstamo rajonu.

Senthelensas vulkāns atrodas Kordiljeru vidusdaļas rietumpusē Kaskādu kalnos, kas stiepjas no Kanādas dienviddaļas Klusā okeāna piekrastē cauri ASV Va​šingtonas un Oregonas štatiem

Senthelensas vulkāna apkaimes karte norāda 1980. gada 18. maija eksplozīvā izvirduma ietekmi.

Izvirdums iznīcināja dabu vairāk nekā 600 kvadrātkilometru lielā platībā. līdz Ziemeļkalifornijai, kur pāriet Sjerranevadas kalnu grēdā. Kaskādu kalnos ir vairāk nekā ducis vulkānu. Tāpat kā daudzi citi, arī Kaskādu kalnu vulkāni atrodas Klusā okeāna piekrastes rajonā.

Daudzi Kaskādu kalnu vulkāni, piemēram, Reinīrs, Sasta, Huds un Lasens, ir darbīgi. Senthelensas vulkāns pirms 1980. gada izvirduma bija aktīvs tikai 1857. gadā, kad pamatiedzīvotāji indiāņi šo vulkānu dēvēja par "dūmu kalnu". Pašreizējo vārdu vulkānam 1792. gadā deva angļu jūrasbraucējs un ģeogrāfs Džordžs Vankūvers (George Vancouver), kas laikā no 1790. gada līdz 1794. gadam

Senthelensas vulkāna pakājē apmēram 1000 gadus pirms Kristus pēc vulkāna izvirduma radās Spiritleika ezers. 1980. gada 12. maijā no vulkāna virsotnes pacēlās dūmi. Līdz katastrofai bija palikusi nedēļa. apceļoja Ziemeļamerikas piekrasti, par godu savam draugam Eleinam Ficherbertam (.Alleyne Fitzherbert), kas bija Senthelensas (iSt. Helen's) barons, dzimis Dārbi pilsētā Dārbišīras grāfistē. Viņš, būdams Lielbritānijas vēstnieks Madridē, nekad savā vārdā nosauk​to kalnu nebija redzējis.

Pēc Kaskādu kalnu dienviddaļā esošās Lasena smailes izvirdumiem no 1914. līdz 1921. gadam Kaskādu kalnos iestājās klusuma periods. Ģeologi, kas nākamajās desmitgadēs pētīja šos kalnus, pamanīja, ka Senthelensas kajns bija vienmērīgi veidots un tā nogāzes mazāk izskalotas nekā citiem blakus esošiem vulkāniem. Speciālisti secināja, ka Senthelensas kalna nogāzi izveidojuši biežie izvirdumi.

Pēc 20. gadsimta 50. gadu beigās veiktajiem pētījumiem ģeologi Dvaits Krendels (Divight Crandell) un Donalds Mulino (Donald Mullineaux), kā arī ģeoķīmiķis Rabins Meijers (Rubin Meyer)

Sietlas ģeofiziķis Kīts Ronholms (Keith Ronnholm) nofotografēja Senthelensas vulkāna 1980. gada

18. maija izvirduma sākumu, būdams 18 kilometru attālumā uz ziemeļaustrumiem no vulkāna. Tikko fotogrāfijas bija uzņemtas, kļuva tumšs un sāka līt pelni un pumeks, bet, par laimi, fotogrāfam izdevās izkļūt no nāves zonas. Augšējā fotogrāfija uzņemta 40 sekundes pēc lavīnas atbrīvošanās. Apakšējā, tikai 20 sekundes vēlāk uzņemtajā fotogrāfijā, redzams, ar kādu ātrumu pieaug sprādziena mākonis.

Pēc Senthelensas vulkāna sprādzienveidīgā izvirduma 1980. gada 18. maijā liesmu mākonis nopostīja mežu. Abas fotogrāfijas ir uzņemtas vienā un tajā pašā vietā 12 kilometru attālumā no vulkāna pirms un pēc izvirduma. secināja: "Šķiet, ka tuvāko simt gadu laikā paredzams izvirdums, iespējams, ka vēl pirms gadsimtu mijas."

1978. gadā Krendels un Mulino savos ziņojumos brīdināja: "Senthelensas kalnam aiz muguras ir gara sportiski aktīva vēsture. Salīdzinot tā izturēšanos pagātnē ar samērā biežajiem izvirdumiem pēdējo 4500 gadu laikā, ir skaidrs, ka darīšana ar īpaši bīstamu vulkānu."

Pēc diviem gadiem, 1980. gada 20. martā 4,2 magnitūdu stiprā zemestrīce panāca to, ka Senthelensas vulkāns pamodās no sava 123 gadus ilgā miega. Sekoja simtiem mazu grūdienu. 27. martā vulkāns pēc neliela sprādziena izmeta iežus un tvaiku. Senthelensas kalna apledojusī virsotne pārvērtās mazā krāterī.

Nākamajās nedēļās notika daudz izvirdumu, kas ilga no dažām sekundēm līdz pat stundai. Lai pētītu pamodušos vulkānu, sapulcējās vulkanologi, seismologi un hidrologi. Pētnieki veica Senthelensas vulkāna mērījumus no visām pusēm, pat no gaisa. Jau 1879. gadā dibinātā ASV Ģeoloģiskā dienesta (United States Geological Survey; USGS) galvenā mītne, no kuras tika koordinēta vulkāna novērošana, atradās ne​tālajā Vankūverā (Vancouver; Vašingtonas štatā ASV ne Kanādā!).

1980. gada vasarā un rudeni Senthelensas vulkāna aktīvā darbība turpinājās. 22. jūlijā notikušā izvirduma laikā pelnu mākonis 8 minūtēs pacēlās 18 kilometru augstumā.

Pamazām Senthelensas kalna ziemeļu nogāze sāka izplesties, radās "puns", kura izmēri sasniedza 800 x 1600 metru. Nebija ne mazāko šaubu, ka nogāzes virspusē no vulkāna iekšienes tika izspiesta magma. Pētnieki iedomājās arī par iespējamo nogruvumu. "Puns" dienā izauga pat pusotru metru.

Katastrofa notika 18. maijā. 5,1 magnitūdu stipra zemestrīce izkustināja nestabilo kalna ziemeļu nogāzi. Sekoja briesmīgs sprādziens, kas sadragāja vulkāna virsotni tā, ka Senthelensas kalna augstums, kas bija 2590 metru virs jūras līmeņa, samazinājās par 400 metriem. Ledus un sadragāto iežu lavīna ar ātrumu 290 kilometri stundā virzījās uz ieleju. Lavīnas daļa nonāca Spiritleika ezerā (Spirit Lake), bet

pamatmasa Nortforktautlas upes (North Fork Toutle River) ielejā. Spiritleika dibens pacēlās par 90 metriem, bet ūdens līmenis ezerā par 60 metriem, sākotnēji piecus kvadrātkilometrus lielā ezera platība gandrīz divkāršojās. Tiek lēsts, ka no sadragātā vulkāna nogāzes atdalījās apmēram 2,8 kubikkilometri iežu.

Skats uz Senthelensas vulkānu 1990. gadā, desmit gadus pēc sprādzienveidfgā izvirduma. Daba, lai gan pamazām, atjaunojas.

Pēc vulkāna konusa saplaisāšanas no krātera apmēram piecas stundas tika izsviests tvaiks un pelni.

Mazāk nekā desmit minūšu laikā no izveidojušās netīri pelēkās masas 27,5 kilometru augstumā pacēlās sēņveidīgs mākonis, ko vējš nesa uz ziemeļaustrumiem. Pēc pētnieku datiem 57 000 kvadrātkilometru lielā platībā nolija 540 miljonu tonnu pelnu. Tikai vienā vien Vašingtonas štata pilsētā Jakimā (Yakima), kas atradās 150 km uz austrumiem no vulkāna un kurā dzīvoja 51 000 iedzīvotāju, no ielām nācās aizvākt vairāk nekā simttūkstoš tonnu pelnu. Tīrīšanas kampaņa kopumā ilga desmit

1980. gada 18. maijā notikušais Senthelensas vulkāna izvirdums izpostīja vulkāna nogāzē un tā apkārtnē augošos biezos kalnu mežus. Spiritleika ezerā (priekšplānā) peldēja pumeka gabali un nolauzti vai ar saknēm izrauti koku stumbri.

Sprādzienveidīgais izvirdums sadragāja Senthelensas vulkāna ziemeļu nogāzi un padarīja apkārtni pilnīgi nepazīstamu.

16 gadus pēc izvirduma 1996. gadā Senthelensas vulkāna nogāzes atkal kļūst zaļākas. Daba atjaunojas.

Reti sastopami kadri. Fotoamatieris Gerijs Rozenkvists (Gary Rosenquist), būdams 18 kilometru attālumā no Senthelensas vulkāna, iemūžināja vulkāna izvirduma sākumu. Rozenkvistam paveicās, jo cilvēki gāja bojā arī daudz lielākā attālumā.

nedēļas un izmaksāja 2,2 mil​jonus dolāru. Ģeologiem Kītam un Dorotijai Stofliem (Keith Stoffel; Dorothy Stoffel) bija iespēja redzēt izvirduma sākumu no gaisa. Viņi savā sporta lidmašīnā atradās tieši virs vulkāna virsotnes, kad sākās ziemeļu nogāzes nogruvums. Zinātnieki atceras: "Kad mēs 11 000 pēdu (apmēram 3350 metru) augstumā tuvojāmies virsotnei, viss vēl bija mierīgi. Tikai tad, kad bijām nokļuvuši virs pamatkrātera rietummalas, pamanījām, ka krāterī dreb akmeņi un ledus. Pilots lidmašīnu vadīja virs krātera tā, ka mēs varējām ļoti labi sekot zemes noslīdenim. Pamatkrā​tera ziemeļu nogāze bija sevišķi aktīva.

Tajā pašā laikā, kad mēs skatījāmies tieši krāterī, visa ziemeļpuse sāka virzīties uz leju. Tas bija kas agrāk neredzēts, kaut ko līdzīgu mēs vēl nebijām novērojuši. Visa nogāze viļņojās un drebēja, izkustējās no vietas. Pēc tam nogāze virzienā no virsotnes uz leju iegrima. Mēs bijām pārsteigti un satraukti, kad sapratām, ka virzienā uz Spiritleiku notiek neredzēti liela zemes pārbīde. Uzņēmām dažas fotogrāfijas, bet tad notika briesmīgs sprādziens. Mēs neko ne jutām, ne dzirdējām, lai gan šajā laikā no virsotnes bijām pavirzījušies tikai nedaudz uz austrumpusi. No turienes redzējām, kā pirmā sprādziena mākonis no kalna virzās uz ziemeļiem un kā tas sāk nosēsties. Dažās sekundēs sprādziena mākonis kļuva tik liels, ka zuda redzamība. Tikai šajā mirklī mēs sapratām, ka tas bijis ļoti stiprs sprādziens, un pievērsām visu uzmanību tam, lai pēc iespējas ātrāk nonāktu drošā vietā. Pilots, lai palielinātu ātrumu, laidās lejup piķējot.

Sprādziena mākonis aiz mums bija pieņēmis neticamus apmērus. Tā kā tas galvenokārt virzījās uz ziemeļiem, mēs pagriezāmies uz dienvidiem un lidojām tieši uz Huda kalnu (Mount Hood). (Tā viņiem izdevās izglābties no drošas nāves, jo, lidmašīnai turpinot lidojumu uz austrumiem, vai, pagriežoties uz ziemeļiem, to būtu panācis sprādziena vilnis, kas ar ātrumu 400 kilometri stundā virzījās rietumuaustrumu virzienā. Aut. piezīme.) Vulkāna austrumdaļa pārvērtās par pelnos mutuļojošu sēņveidīgu mākoni. Tajā plaiksnīja zibeņi, un drīz vien pelnu mākonis bija pacēlies jau 15 000 metru augstumā. Mēs sapratām, ka nespēsim atgriezties Jakimā, tādēļ ap pulksten 9 nosēdāmies Portlendas (Portland) lidlaukā."

1980. gada 18. maijā Senthelensas vulkāna izmestais pelnu mākonis aizklāja sauli pat 200 kilometru attālumā.

1980. gadā notika arī mazāki Senthelensas vulkāna izvirdumi, kas pelnu mākoņus uzsvieda gandrīz 10 kilometru augstumā. Pēc zinātnieku domām, paies vēl simts gadu, iekams krāteris, kas izveidojās 18. maijā, piepildīsies, un vismaz pārsimts gadu, pirms kalns sa​sniegs savu bijušo augstumu.

Pēc izvirduma Senthelensas vulkāna apkārtne iekļauta dabas aizsardzības zonā, kur tiek pētīta vulkānisko pelnu un gāzu ietekme uz reģiona dabisko līdzsvaru. Tāpat tiek sekots dabas atjaunošanās procesam.

Sprādziena triecienvilnis nogāza simtiem kvadrātkilometru meža. Fotogrāfijā iemūžināti skuju koki, kuru stumbru apkārtmērs sasniedza 1-2 m un garums 40-60 metrus.

Senthelensas vulkāna izvirdums izsvieda milzīgu dubļu lavīnu, kas nonāca Nortforktautlas upes ielejā un pārspēja parasto plūdu līmeni. Dubļu lavīnas pēdas redzamas uz koku stumbriem, tās augstums sasniedzis apmēram 10 metrus.

Senthelensas vulkāna izpēte pirms izvirduma vulkanologiem deva daudz vērtīgu datu vulkānu izvirdumu paredzēšanai. Tas ir sevišķi svarīgi gadījumos, kad vulkāni atrodas blīvi apdzīvotos rajonos.

Savukārt pēckatastrofas gados zinātnieki varēja novērot dabas atjaunošanās procesu.

1989. gada augustā un decembrī notika vēl divi mazāki Senthelensas vulkāna izvirdumi, ko zinātnieki bija jau iepriekš paredzējuši. Jau agrāk daudzi vulkanologi uzsvēruši, ka pašreiz vietās, kur darbojas pastāvīgs seismiskais novērošanas dienests, neviens izvirdums nevar sākties pilnīgi negaidīti. Bet tad vulkāns ar zinātniekiem izspēlēja joku. 1990. gada 6. janvārī notika pēdējo četru gadu laikā spēcīgākais izvirdums, kas zinātniekiem bija pilnīgi negaidīts, jo izvirdumu ievadošās nelielās zemestrīces šoreiz izpalika.

Ruisa vulkāna izvirdums 1985. gada Ko darīt vulkāna izvirduma laikā, tas vārda tiešā nozīmē ir dzīvības un nāves jautājums. Kad apdzīvota apvidus tuvumā pamostas ilgu laiku snaudis vulkāns, varas pārstāvji nonāk ļoti smagas dilemmas priekšā. Ja tiek izlemts no bīstamās zonas evakuēt cilvēkus, bet notiek tikai neliels izvirdums, tad vēlāk tiek pārmests, ka cilvēki ir nobiedēti bez iemesla un ticis nodarīts ļaunums ekonomikai. Bet, ja netiek domāts par briesmām un seko spēcīgs vulkāna izvirdums, kas noposta pilsētu un kurā iet bojā tūkstošiem cilvēku, varas pārstāvji tiek uzskatīti par galvenajiem vaininiekiem.

1985. gadā Dienvidamerikā, Kolumbijā Ruisa vulkāna (Nevado del Ruiz) izvirdums prasīja 23 000 cilvēku dzīvības. Upuru nebūtu, ja valdība būtu ņēmusi vērā vulkanologu brīdinājumus un nekavējoties rīkojusies. Kā vairums vulkānu, arī Ruiss, "džentlmeniski" brīdināja par tuvojošos spēcīgo izvirdumu.

Novērojumu stacijā 10 ki​lometrus no vulkāna seismogrāfi reģistrēja veselu sēriju nelielu zemestrīču, ko izraisīja aug​šup pacēlušās magmas spie​diena dēļ izkustējušies klinšu bluķi. Novērojot Ruisa vulkānu, par tā aktivitāti tika informēti Kolumbijas katastrofu aizsardzības koordinatori, kuriem vajadzēja brīdināt par briesmām sabiedrību.

Kad parādījās pirmās vulkāna "dzīvības pazīmes", jo Ruiss 1984. gadā sāka drebēt un izsvieda pelnus, ģeologi novēroja to noslāņošanos vul​kāna apkārtnē. Tika izteikts brīdinājums par izvirduma

Tvaika mākoņi un vulkāniskās gāzes ceļas no Ruisa krātera pirms 1985. gada 13. novembra izvirduma. (Fotogrāfija uzņemta no lidmašīnas 1985. gada 25. septembrī.) Lai gan vulkāns atrodas tikai 5 grādus uz ziemeļiem no ekvatora, tā virsotne ir klāta ar ledu un sniegu. radītu briesmu tuvošanos. Zinātnieki bija noskaidrojuši, ka vulkāna nogāzē ir gultnes, pa kurām ar ātrumu 40-50 kilometri stundā uz ieleju savulaik plūdušas varenas dubļu un iežu lavīnas. Ir zināms, ka Ruiss izvirdis 1595., kā arī 1845. gadā, kad dubļu lavīna plūdusi pa Laguniljas upi (Lagunilla) un

nogalinājusi 1000 cilvēku. Jaunā pil​sēta Armero (.Armero) tika uzcelta uz senā dubļu slāņa.

Vietējie indiāņi kalnu bija nodēvējuši par Cumandayk, kas tulkojumā nozīmē "dūmu deguns". Ar plašo un lēzeno konusu 5389 m augstais vulkāns Ruiss (pēc citiem datiem 5400 m augsts) ir viena no augstākajām Kolumbijas kalnu virsotnēm.

Sākot ar 1984. gada decembri, palielinājās no vulkāna krātera izsviestā tvaika daudzums, un 1985. gada 11. septembrī notika neliels sprādzienveidīgs izvirdums. Pēc vulkāna aktivizēšanās 1984. gadā diemžēl pagāja gandrīz gads, pirms tika izveidota brīdinājuma karte. 1985. gada 12. novembrī izgatavotajā kartē bija norādītas visbīstamākās dubļu lavīnu vietas. Karti vajadzēja izplatīt daudz agrāk, bez tam vietējie varas pārstāvji zinātnieku ieteikumus ignorēja un atteicās no dārgās iedzīvotāju evakuācijas.

Dubļu straume izpostīja Armero pilsētu un nogalināja desmitiem tūkstošu cilvēku. Pa kreisi: nelielās augstienes tika mazāk izpostītas. Apakšā: pilsētas tirdzniecības rajons pilnībā aizskalots, dubļos redzamas tikai ēku pamatu nenoteiktās kontūras. (Uzņemts no gaisa 1985. gada 9. decembrī.)

Katastrofālais izvirdums sākās tikai vienu dienu pēc kartes izvei​došanas 13. novembrī pulksten 15 ar maziem sprādzieniem krāterī, uz ziemeļaustrumiem virzījās viegls pelnu lietus. Nedaudz pēc pulksten 21 vulkāna aktivitāte pieauga, un krāterī parādījās magma. Vēlākie pelnu slāņa novērojumi liecināja par to, ka vulkāna pamatizvirdums ildzis apmēram 2-3 stundas, un virs krātera izveidojies vidēja lieluma pelnu mākonis.

Lai gan Ruisa izvirdums 1985. gada 13. novembrī bija samērā neliels, tas nodarīja lielu postu.

Pēkšņais sprādziens no krātera izmeta ugunskarstu pumeku, un pāri krātera malām plūstošās vulkāniskās

vielas dažos mirkļos izkausēja sniegu un ledu. Kad karstā ūdens straumes ar ātrumu 150 kilometri stundā plūda lejup pa nogāzi, tās līdzi aizrāva akmeņus un augsni, līdz pārvērtās par dubļu lavīnām, kas, palielinot ātrumu un pieaugot apjomā, virzījās uz priekšu pa upju ielejām. Dažās lavīnās dubļu un akmens kārta sasniedza 50 metru biezumu.

Apmēram divarpus stundas pēc izvirduma sākuma spēcīgas lavīnas, izkļuvušas no krātera, virzījās uz Armero pilsētu, kas atradās Laguniljas upes ielejā. Pēc zinātnieku aprēķiniem dubļu

1985. gada 13. novembrī šeit pāri gāja Ruisa vulkāna izvirduma dubļu lavīna, kas pārplūdināja Armero pilsētu. No 4200 ēkām pilsētā veselas palika tikai dažas.

Pelēkā krāsā attēloti tie apvidi, ko klāj kādreizējo Ruisa izvirdumu dubļu lavīnas (karte, kurā bija norādīti šie bīstamie apvidi, tika izgatavota 1985. gada 12. novembrī). Bet jau nākamajā dienā 1985. gada 13. novembrī sākās Ruisa izvirdums (brūnā krāsā attēlots dubļu lavīnas pilnībā izpostītais rajons). lavīna pārvietojusies ar ātrumu 35 kilometri stundā, no kanjona nogāzēm aiznesot līdzi kokus un augsni līdz 80 metru augstumam virs normālā upes ūdenslīmeņa. No šaurā kanjona izkļuvusī 30 metru augstā dubļu masa ātri pletās plašumā un turpināja ceļu kā 3-5 metrus augsta dubļu straume.

Lavīna pilsētu nolīdzināja līdz ar zemi un dažās minūtēs visu pārplūdināja. 20-30 minūšu laikā cita citai sekoja divas trīs dubļu lavīnas; sākumā dubļi bija auksti, bet daži dzīvi palikušie zināja teikt, ka nākamās lavīnas bijušas karstas. Kad ūdens bija aizplūdis, izžuvušais dubļu slānis 1,5-2 metru augstumā pārklāja 33 kvadrātkilometrus lielu platību. Šur tur izsvaidītie pat 10 metru augstie klinšu bluķi liecināja par Armero pilsētu izpostījušo lavīnu spēku. No 4200 mājām pilsētā saglabājās tikai dažas. Bojā gāja 20 000 cil​vēku. Vēl 3000 cilvēku gāja bojā citu upju ielejās.

Rosa Marija Enao (Rosa Maria Henao), kuras māja atradās pakalnā, bija viena no tiem laimīgajiem, kas izglābās. Vēlāk viņa atcerējās: "Pēkšņi gaiss kļuva biezs, un varēja sajust sēra smaku. Tad atskanēja briesmīgs troksnis, kas šķita nākam no zemes dzīlēm." Nāvējoša dubļu un akmeņu lavīna ar milzīgu dunoņu brāzās uz pilsētu. Enao no savas mājas jumta vēroja, kā vairākumu pilsētas māju aprok lavīna.

Ruiss pēc postošā izvirduma.

Deviņas desmitdaļas Ruisa nogāžu klāj ledus un sniegs, vēl arvien turpinās vājas zemestrīces, kas pierāda, ka Ruisa vulkāniskā aktivitāte nav beigusies. Vulkāna pakājē esošās Armero iedzīvotāji ar bailēm gaida nākamo izvirdumu.

Lai nākotnē izsargātos no šādiem smagiem zaudējumiem, pēc Ruisa vulkāna izvirduma ASV Ģeoloģiskais dienests (United States Geological Survey; USGS) 1986. gadā izveidoja Vulkānu katastrofu palīdzības programmu (Volcano Disaster Assistance Program; VDAP), kuras uzdevums ir palīdzēt valstīm, kurās bieži notiek vulkānu izvirdumi, tādējādi samazinot upuru skaitu un līdz minimumam ierobežojot postījumus.

Kamerūnas nāves ezers Katastrofa notika Kamerūnas Ziemeļrietumu provincē, 50 kilometrus uz ziemeļiem no tās administratīvā centra Bamendas. Biafras līča piekrastē plešas Kamerūna vulkāniskais masīvs, kura vienīgais darbīgais vulkāns ir 4070 metrus augstais Kamerūns, kas pēdējo reizi dzīvības pazīmes izrādīja 1980. gadā. Gandrīz uz ziemeļiem no masīva stiepjas Adamavas plakankalne, kurā ir daudz apdzisušu vulkānu krāteru. Vienā no tiem Oku vulkāniskajā laukā atrodas nepilnus 1,5 km garais un 1 km platais Njosa ezers.

Naktī uz 1986. gada 21. augustu Njosa ezera apkārtnē dzīvojošie kamerūnieši izdzirdēja apdullinošu sprādzienu. Pēc dažiem

Njosa ezers. mirkļiem viņi juta smacējošu gaisu un skrēja ārā no saviem mitekļiem. Drīz viss beidzās cilvēki nomira, saelpojušies no ezera nākošās gāzes, kas izplatījās pat 25 km attālumā no ezera. Gāja bojā 1746 cilvēki (no Njosas ciemata 700 iedzīvotājiem dzīvi palika tikai divi), desmitiem tūkstošu mājlopu un savvaļas dzīvnieku.

Vairāk nekā 800 cilvēku tika hospitalizēti. Daudziem bija apdegumi un plaušu bojājumi. Kamerūnas valdība saskārās ar smagām problēmām, kas sais​tījās ar 4500 cilvēku evakuēšanu no bīstamās zonas, viņu izmitināšanu un ēdināšanu.

Smakšanas iemesls bija gaisā izplūdusī ogļskābā gāze, kas stundas laikā pārklāja ezera apkārtni kā smacējoša sega. Zināms, ka cilvēks nespēj dzīvot bez skābekļa. Pēc dziļas ogļskābās gāzes ieelpošanas skābekļa daudzums asinīs samazinās, elpošana kļūst biežāka. Viss beidzas ar nosmakšanu.

Ogļskābās gāzes mākonī dzīvi palika tie, kas paguva nokļūt vai atradās augstākās vietās. Daudzos gadījumos palīdzēja izdzīvot tas, ka cilvēks spēja aizturēt elpu. Kāds no tiem, kas izglābās, stāstīja, ka viņš ieniris ūdenī. Bet, kad izniris, visa viņa ģimene bija jau mirusi. Vēlāk tika aplēsts, ka gāzes mākonis bijis apmēram 120 metrus augsts un 25 kilometrus plats; tas virzījies ar ātrumu 50 kilometri stundā.

Gāzes mākonī bez ogļskābās gāzes bija arī vēl citas gāzes. Apdegumi un bojājumi plaušās sākumā zinātniekus maldināja. Pēc aculiecinieku liecības gāzes mākonis smakojis pēc puvušām olām, kas norāda uz sērūdeņradi vai citiem sēra savienojumiem. Apdeguma brūču izraisītāji bija slāpekļa savienojumi.

No Njosa ezera dibena pacēlušās laterīta daļiņas ūdeni padarīja spilgti sarkanu, daļa augu ezera krastā izdega.

1987. gada aprīlī 120 zinātnieku no 30 valstīm devās uz Kamerūnas galvaspilsētu Jaundi. Speciālisti bija vienisprātis, ka katastrofu izraisījis gāzu maisījums, kas uzkrājies vulkānisko iežu slāņos zem ezera, un, sasilstot un izplešo​ties, ar lielu spiedienu ne​gaidīti nonācis atmosfērā.

Katastrofa notika vairāku retu apstākļu sakritības dēļ.

Pirmais: liela daudzuma gāzu uzkrāšanās zemes dzīlēs. Otrais: lielais zemes virskār​tas pārvietošanās ātrums. Trešais: vietas savdabīgais reljefs, noslēgtais ezera krāteris, kas izraisīja smago gāzu izklīšanu.

Ceturtais: apdzīvotības blīvums notikuma vietā. Un visbeidzot piektais: zemais apmetņu izvietojums attiecībā pret ezera līmeni.

Indīgo mākoni veidoja parastās vulkāniskās gāzes. Gaisā bija sakrājies slāpeklis, skābeklis, inertās gāzes un ūdens tvaiki, vēl var pieskaitīt arī ogļskābo gāzi, ūdeņradi, tvana gāzi, ūdeņraža sulfīdu, hlorīdu un fluorīdu. Mazākās devās bija metāns, amonjaks. Visas minētās gāzes, izņemot ogļskābo gāzi un vieglo ūdeņradi, cilvēkam ir bīstamas un nāvējošas pat nelielās devās. Ogļskābā gāze nav indīga, bet, būdama blīvāka par gaisu, tā parasti uzkrājas iedobumos. Šādā vietā nonācis cilvēks vai dzīvnieks mirst no skābekļa trūkuma.

Itālijā, dažus kilometrus uz rietumiem no Neapoles, Anjāno tuvumā (skat. karti 162. lpp.) ir interesanta ala, ko dēvē par Suņa grotu (Grotta del Cane). To apmeklē galvenokārt tūristi, un nevienam no viņiem nekas ļauns nav noticis, bet suņi un citi mazāki dzīvnieki alā iet bojā. Kāpēc? Grotas dibenā nāvējošo gāzu slānis atrodas tikai dažu desmitu centimetru augstumā. Arī Njosa ezera krastā izdzīvoja tie, kam mājas atradās augstākās vietās.

Vulkānisko gāzu "viltība" sen zināma. Parasti tās paceļas virs vulkāna un ar vēju tiek izkliedētas, nebūdamas dzīvajām radībām bīstamas. Dažreiz tomēr ir upuri, kā piemēram, Islandē 1948. gadā Heklas vulkāna (skat. karti 162. lpp.) izvirduma laikā un Indonēzijā

1979. gadā izvirduma laikā Dijenga vulkāniskajā kompleksā (tas aizņem 6 x 14 km lielo Dijenga plato Javas salas centrālajā daļā (skat. karti 170. lpp.), kad bojā gāja 149 cilvēki. No apkārtējiem cie​miem tika evakuēti vairāk nekā 15 000 cilvēku.

Njosa ezera izvirdumam līdzīgs, bet vājāks izvirdums Kamerūnā notika jau agrāk 1984. gada 16. augustā Monouna ezerā (tas atrodas Bambuto vulkāniskajā laukā apmēram 100 km uz dienvidaustrumiem no Njosa ezera). Tad Džindu ciemā netālu no Fumbotas pil​sētas bojā gāja 37 cilvēki.

Kāpēc pirms tam nekas tāds nebija noticis? Kāpēc biezi apdzīvotā apvidū notika divas vienādas dabas katastrofas? Vai apdzisušais ugunskalns bija atmodies?

Monouna ezerā notika tas pats, kas Njosā vispirms bija dzirdams skaļš troksnis (iespējams, ka tā bija zemestrīce), tam sekoja gāzes mākonis ar kodīgu smaku.

Speciālisti uzskata, ka šis apvidus Kamerūnā atkal kļuvis seismiski aktīvs un līdzīga veida gāzes izvirdumi var notikt arī citos ezeros. Njosa katastrofa parādīja, ka apdzisuši vulkāni mēdz atmosties. Vai Njosa ezera apkārtnē tuvākajā laikā gaidāmi vēl citi vulkānu izvirdumi? Šāda iespēja ir ļoti neliela, jo gāzes krājums apakšzemē acīmredzot ir iztukšots. Bet vulkāniskajās grēdās citās vietās šādi gadījumi nav neiespējami.

Vulkānisko gāzu sakrāšanos dažās vietās Kamerūnas tipa ģeoloģiskajā struktūrā var izskaidrot ar ģeofizikālajām un ģeoķīmiskajām metodēm. Gāzes atrodas tādā dziļumā, kuru var sasniegt tikai ar urbšanas metodēm. Tādā gadījumā iespējams negaidīt, kamēr vulkānisko gāzu spiediens sasniegs zemes virskārtas pretestību, bet, izmantojot urbumus, atbrīvot gāzēm ceļu uz virszemi. Citiem vārdiem sakot, izlaist džinu no pudeles.

Pinatubo izvirdums 1991. gada Jau 6000 gadus 110 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Filipīnu galvaspilsētas Manilas (Manila) 1475 metrus augstais Pinatubo Pinatubo) vulkāns neizrādīja ne mazākās dzīvības pazīmes, tādēļ tā pakājē un tuvākajā apkaimē dzīvojošie cilvēki nemaz neuztraucās. Pinatubo pakājes daudzajos ciemos dzīvo aptuveni 200 000 cilvēku. Galu galā vulkāni, kuru salu valstī ir vairāk nekā 200 (gan ne visi no tiem ir darbīgi), filipīniešiem ir ikdiena.

1991. gada 2. aprīlī Pinatubo pamodās no garā miega. Vietējie iedzīvotāji redzēja, kā no vulkāna lielā krātera un ziemeļrietumu nogāzes plaisām paceļas tvaika mākoņi. Vulkāna pamošanos parasti pavada vieglas zemestrīces. Pēc desmit nedēļām Pinatubo kulminēja

Šis uzņēmums veikts 1991. gadā. Pinatubo milzu krāteris pirms izvirduma. Vulkanologs ņem ūdens paraugus. ar aktīvu, spēcīgu sprādzienveidīgu izvirdumu. Ziņu aģentūras Pinatubo vulkānam pievērsa lielu uzmanību, jo izvir​dums varēja apdraudēt divas tuvumā esošas lielas ASV kara bāzes.

20 kilometrus uz austrumiem no Pinatubo, netālu no mazpilsētas Anhelesas (Angeles) atradās ASV Klārka aviācijas bāze (Clark Air Base), kur toreiz dzīvoja un strādāja 15 000 karavīru (Vjetnamas kara laikā pat 40 000). Savukārt nepilnus 40 kilometrus uz dienvidiem no Pinatubo Subikas līča krastā esošajā Olongapo (Olongapo) pilsētā atradās otra ASV kara bāze Subikas līča flotes bāze (Subic Bay Naval Station). Pēc Otrā pasaules kara šīs bāzes bija kļuvušas par svarīgiem ASV militāri stratēģiskajiem punktiem Āzijā. Sakarā ar kara bāzēm draudošajām briesmām no Savienotajām Valstīm tika izsaukti vulkanologi.

Tūlīt pēc pirmajiem tvaika izvirdumiem Filipīnu Vulkanoloģijas un seismoloģijas institūta darbinieki Pinatubo ziemeļrietumu nogāzē uzstādīja desmitiem izturīgu seismogrāfu, lai reģistrētu daudzos vieglos apakšzemes grūdienus, ko izraisīja pa vulkāna kanālu augšup plūstošā magma. Tajā pašā laikā tika evakuēta trešdaļa no 5000 cilvēkiem, kas dzīvoja 10 kilometru rādiusā ap vulkāna virsotni. Aprīļa beigās kopā ar Filipīnu zinātniekiem ASV vulkanologi un starptautiskā izpētes grupa Klārka gaisa spēku bāzē ierīkoja savu pagaidu galveno mītni Pinatubo vulkanoloģijas observatoriju (.Pinatubo Volcano Observatory).

Lai nepieļautu Kolumbijā notikušajai Armero (Armero) katastrofai līdzīgas nelaimes atkārtošanos, zinātnieki pētīja no vulkāna izmestās vielas un gāzes, tika sastādīta karte, kurā bija norādītas bīstamākās zonas. Vulkanologi noskaidroja, ka Pinatubo pagātnē ir bijis ļoti aktīvs, par ko liecināja tā nogāzēs sastingušās vulkāniskas izcelsmes iežu straumes.

Pinatubo izvirduma laikā ASV Klārka aviācijas bāze tika aprakta pelnos (pēc izvirduma to klāja 1530 centimetrus bieza pelnu kārta).

Pinatubo izpēte skaidri apliecināja, ka izvirdumi te notikuši jau senākos laikos. Ar vairāku analīžu un tā saucamās riska kartes palīdzību vulkanologi centās pārliecināt varas pārstāvjus un kara bāzes

vadību, ka Pinatubo kļuvis bīstams.

10. jūnijā tika pavēlēts zibenīgi evakuēt Klārka aviācijas bāzi. Autokolonna ar 14 500 karavīriem un ierēdņiem virzījās uz Subikas līča flotes bāzi, no kurienes vairākums evakuēto izlidoja uz ASV Šajā bāzē tika nogādātas arī visas Klārka aviācijas bāzes kara lidmašīnas, izņemot trīs helikopterus. Savlaicīgā glābšanas akcija Amerikas Savienotajām Valstīm izmaksāja simtiem miljonu dolāru. 12. jūnijā, kad sākās pirmie spēcīgie izvirdumi, no bīstamās zonas bija evakuēti desmitiem tūkstošu cilvēku, arī visi pārējie Klārka aviācijas bāzes darbinieki.

Visspēcīgākais sprādzienveidīgais izvirdums notika 15. jūnijā pulksten 10 no rīta. Milzīgs daudzums izvirduma radīto vulkānisko pelnu pacēlās 40 kilometru augstumā, kļūstot par lielu sēņveidīgu mākoni, kura diametrs sasniedza 200 kilometrus. Šajā brīdī vulkānisko iežu straumes bija sabojājušas visus vulkāna nogāzēs novietotos seismogrāfus, izņemot vienu. Ielejas līdz malām bija piepildītas ar pelniem un pumeku. Izvirduma vielas no vulkāna bija aizplūdušas pat 16 kilometru tālu un vietām bija sakrājušās vairāk nekā 200 metru biezumā. Par laimi nenotika vulkāna virsotnes sprādziens, taču Pinatubo apkārtne bija pārvērtusies par elli. Dubļu un pelnu lavīnas izpostīja teritoriju vismaz 100 kvadrātkilometru platībā un Filipīnās nokrita apmēram viens kubikkilometrs pelnu. 50-70 kilometru rādiusā ap Pinatubo (apmēram 4000 kvadrātkilometru platībā) pelnu slāņa biezums pārsniedza 5 centimetrus, bija izpostīti 80 000 hektāru rīsa lauku. (Var atzīmēt, ka atšķirībā no citiem vulkāniem Pinatubo izvirduma vielas nepalielināja augsnes auglību.)

It kā ar vulkāna izvirdumu vēl būtu par maz, postījumus palielināja taifūns Jūnija (Yunya).

Virpuļvētras lietusgāzēs pelni izmirka un kļuva smagāki, kas savukārt kļuva par cēloni daudzu cilvēku bojāejai, iebrūkot jumtiem pelnu smaguma dēļ. Lietusgāzes vulkāniskos iežus pārvērta dubļu lavīnās, kas ieplūda ielejās. Vulkāna izvirdumā un taifūnā kopumā gāja bojā 875 cilvēki. Samērā mazo upuru skaitu var izskaidrot ar plašo informāciju un savlaicīgi veikto cilvēku evakuāciju. Pinatubo apkārtnes ciemos un pilsētās speciālisti lasīja lekcijas, norādot uz briesmām, ko rada aktivizējies vulkāns. Uz

Pēc Pinatubo izvirduma Olongapo mazpilsētā viss bija pārklāts ar pelnu kārtu, kuras biezums sasniedza apmēram 15 centimetrus. Bērnu rotaļāšanās ar šiem vieglajiem pelniem bija rotaļa ar nāvi, jo pelni bija indīgi. 80% no vulkāna izvirduma upuriem bija bērni, kas saelpojās indīgās gāzes. nedaudz stūrgalvīgajiem filipīniešiem vislielāko iespaidu atstāja videofilmas par vulkānu izvirdumiem. Lai gan cilvēki zinātnieku brīdinājumus neuzņēma sevišķi nopietni, galu galā 50 000 filipīniešu sekoja aicinājumam evakuēties, ņemot līdzi arī dalu savas iedzīves.

Trīs nedēļas pēc izvirduma Pinatubo aktivitāte mazinājās. Šajā laikā pēc dažādām aplēsēm no vulkāna tika izsviesti 15 kubikkilometri izvirduma vielu. Bet raizes vēl nebija beigušās, jo izvirdums bija izpostījis vulkāna nogāzēs augošos mežus un kailās kalnu nogāzes pārklājis ar 30-50 centimetru biezu pelnu kārtu. Jūnijā sācies musons nodarīja papildu postu Filipīnu ekonomikai, jo lietusgāzes Pinatubo nogāžu pelnu slāni pārvērta dubļu straumē, kas, nonākot ielejās, izpostīja daudzus auglīgus tīrumus. Pat vairākus gadus pēc izvirduma katra stiprāka lietusgāze radīja dubļu lavīnu, kas pārplūdināja ciemus un

fermas, sabojāja mājas un aizšķērsoja tiltus. Pinatubo izvirduma laikā atmosfērā nonāca sērskābes tvaiki un milzīgs daudzums vieglu pelnu, kas ar vēju tika iznēsāti pa visu zemeslodi un atstāja jūtamu iespaidu uz klimatu visā pasaulē. 12-30 kilometru augstumā nonākušās izvirduma vielas vājināja saules starojumu, Zemes virsma 18 mēnešu laikā vidēji

Pinatubo izvirdums 1991. gada jūnijā. atdzisa vismaz par 1 °C, vidējā gaisa temperatūra samazinājās par 0,3-0,5 °C. Par laimi, gadi bez vasaras, kā tas bija novērots pēc Tamboras izvirduma 1816. gadā, neatkārtojās.

Lai gan aktīva vulkāna tuvumā ir neiespējami izvairīties no materiālajiem zaudējumiem, tomēr ar zinātnieku un vietējās varas pārstāvju kopējām pūlēm iespējams cilvēku upuru skaitu samazināt līdz minimumam. Pinatubo izvirdums būtu prasījis tūkstošiem cilvēku dzīvību, ja valdības iestādes nebūtu pavēlējušas iedzīvotājus evakuēt no bīstamās zonas.

Vai iespējams paredzēt vulkāna izvirdumu?

Vulkāna izvirdums, bez šaubām, ir visplašākā vēriena dabas skatuspēle, taču biļete uz šādu "izrādi" nav bez maksas. Maksa par to ir sagrautās ēkas, izpostītā raža un augu valsts, neauglīgi kļuvušie lauki un neskaitāmi cilvēku upuri. Tāpat milzīgā daudzuma putekļu un pelnu mākoņu dēļ pavājinās uz Zemes nonākošais Saules staro​jums, kas savukārt vairāk vai mazāk iespaido planētas klimatu.

Protams, tālākā nākotnē nav neiespējami izsargāties no vulkānu izvirdumiem. Tomēr, pat ja tas būtu tehniski īstenojams, risks ir liels, arī lietderība vairāk kā apstrīdama.

1946. gadā Gvatemalā sāka darboties vulkāns Santamarija (Santa Maria). Izvirdums bija samērā vājš, salīdzinājumā ar to, ka laikā no 1902. gada līdz 1906. gadam Santamarija izvirda 5,5 kubikkilometrus vulkānisko iežu. Tomēr nelieli, bet ilgstoši izvirdumi var nodarīt daudz lielāku postu nekā viens stiprs. Vulkāns neizmeta cietas vielas, bet gan sēra tvaikus, kas izpostīja daudzas auglīgas kafijas plantācijas. Gāzu izplūde turpinājās septiņus gadus. Lai to apturētu, tika piedāvāti vairāki plāni.

Viena tūlīt realizējama ideja bija krātera uzspridzināšana. Bet vēl pirms lēmuma pieņemšanas, problēmu atrisinā​ja pats vulkāns gāzu izplūšana rimās.

Otrā pasaules kara laikā tika spriests par Vezuva un dažu Japānas vulkānu uzspridzināšanu, lai

izsauktu šo vulkānu izvirdu​mus. Tādējādi tika cerēts nacis​tiskās Vācijas sabiedrotajiem Itālijai un Japānai nodarīt lielu postu un aizvirzīt viņu uzmanību no iekarošanas plāniem. Bet vulkanologi pret šo kara plānu izturējās diezgan skeptiski, tāpēc arī tas netika realizēts.

Vezuva izvirdums sākās 1944. gada martā, kad sabiedroto karaspēks jau bija ieņēmis Dienviditāliju.

Neapoles lidlauka starta skrejceļi bija pārklāti ar pelniem, kas uz laiku traucēja kara lidmašīnām pacelties, bet tā arī bija vienīgā pieminēšanas vērtā ietekme, ko vulkāna izvirdums vērsa pret karadarbību.

No visiem iespējamiem plāniem lietderīgākais tomēr ir vulkāna izvirduma paredzēšana.

Piemēram, Martinikā kādas lielākas plantācijas īpašnieka Fernāna Klersī (Fernand Clerci) dzīvību 1902. gada Monpelē izvirduma laikā izglāba barometrs. Klersī pamodās agrā 8. maija rītā un pamanīja, ka barometrs vairs nedarbojas. Vīrs rīkojās nekavējoties. Angļu rakstnieks Frenks Leins (Frank Lane) savā grāmatā "The Elements Rage" ("Stihiju dusmas") Klersī reakciju apraksta tā: "Viņš tūlīt iejūdzis zirgu, kopā ar ģimeni iesēdies ratos un nedaudz pirms pulksten 7 atstājis pilsētu. Draugi izsmējuši viņu par gļēvulību. Klersī devās uz Parnasa kalnu (Mont Parnasse), kas atradās vienu jūdzi no Senpjēras (Saint-Pierre). Izkāpis no ratiem, viņš lika ģimenei pavērties uz pilsētu. Tas bija desmit minūtes pirms asto​ņiem. Pēc mirkļa sākās viena no pasaules lielākajām traģēdijām."

Sākot ar 1902. gadu, vulkānu izvirdumu izpēte kļuvusi ievērojami precīzāka. Seisrnogrāfi reģistrē nelielās vietējās zemestrīces, tā saucamo mikroseismisko biežumu, kas liecina par magmas kustībām vulkāna iekšienē. Magmas celšanās vulkāna kanālā rada vietējā gravitācijas un magnētiskā lauka izmaiņas, pēc kurām savukārt var prognozēt gaidāmos izvirdumus. Pie dažiem vulkāniem ir ierīkotas observatorijas, kas regulāri seko sava "aizbilstamā" aktivitātei. 1845. gadā tika atklāta Vezuva vulkanoloģijas observatorija, vēlāk tas tika izdarīts pie Etnas, Havaju salās, Japānā, Indonēzijā un citur.

Pētījumu svarīgākais mērķis bija atklāt izvirduma mehānisma likumsakarības, lai varētu paredzēt bīstamus izvirdumus. Izvirduma laika, vietas un tipa paredzēšana samazinātu cilvēku upuru skaitu un materiālos zaudējumus līdz minimumam.

1956. gadā vulkanologi sāka lietot virsmas deformācijas mērītāju. Tas ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, kas sniedz ticamu informāciju par gaidāmo izvirdumu. Daudzos gadījumos magma pirms izvirduma nonāk vulkāna kupola ieplakās un spraugās, un

Ne akmens, ne koka mājas nespēj pretoties lavas liesmojošajam karstumam līdz tām8da K 'laUea iZV 'rdUma laikā k0ka ēkas ai2de 9ās v ēl pirms karstā lava nokļuva vulkāna nogāzes nedaudz iz​plešas.

Piemēram, 1957. gadā virsmas deformācijas mērītājs pie Kilauea (Kilauea), Havajas salas jaunākā vulkāna, kur atrodas par mūžīgo uguni dēvētais lavas ezers, uzrādīja, ka viss kalns ir uzblīdis. Tā tas vienmērīgi turpinājās divus nākamos gadus. 1959. gada 14. un 19. augustā uz austrumiem no Kilauea virsotnes krātera zem Iki (Iki) krātera tika reģistrētas zemestrīces, kuru hipocentrs atradās 55 kilometru dziļumā. Pēc uzmodušās lavas augšupejošās kustības ātruma, kas bija 600 metru diennaktī, izvirdums tika gaidīts 14. novembrī. Vienlaicīgi paātrinājās arī vulkāna izplešanās.

Tā izskatās virsmas deformācijas mērītājs, ko seismologs Dienvidkalifornijas zemestrīču rajonā ielaiž zemē 3,5 metru dziļumā. Kastē esošā jutīgā mērītāja apkārtmērs ir tikai 3,5 centimetri.

14. novembrī vairāk nekā kilometru garumā atvērās plaisa, no kuras sāka izplūst lava. Iespaidīgais izvirdums, ko radīja lavas fontāni, ilga līdz 21. decembrim. Tomēr kalna "pieaugums" strauji turpinājās, un varēja spriest, ka gaidāms jauns izvirdums. Mēraparāti uzrādīja arī iespējamo magmas izkustēšanos apakšzemes slāņos, un 1960. gada 13. janvārī Kapoho (Kapoho) ciemā, gandrīz 45 kilometrus no pamatkrātera, zemes virskārtā izveidojās plaisas. Ciema tuvumā atvērās 750 metrus gara plaisa, no kuras tika izmesti apmēram simt miljoni kubikmetru lavas, kas ieplūda jūrā. Cilvēku upuru nebija. Steigā tika būvēti dambji, lai aizsargātu Kapoho un bākas no lavas straumes. Diemžēl tie neizturēja lavas masas spiedienu. Lava plūda veselu mēnesi. Šajā laikā virsmas deformācijas mērītāji uzrādīja vulkāna stipruma "vājumu", un pēc pāris mēnešiem Kilauea apmēri bija tādi paši kā pirms 1957. gada.

Pirmais mēģinājums novadīt lavas straumi sāņus notika 1669. gadā Sicīlijā stipra Etnas (Etna) izvirduma laikā. 10. marta naktī 15 km uz dienvidiem no Etnas virsotnes Nikolozi (Nikolosi) tuvumā sāka darboties neliels krāteris. 12. martā izplūdusī lava izpostīja 8000 iedzīvotāju apdzīvoto Malpaso (Malpasso; tagad Belpasso Belpaso) pilsētu. Lava turpināja virzīties tālāk uz Katāniju (Catania). 15. aprīlī kāds turīgs Pedaras (Pedara) iedzīvotājs Djego Papalardo (Diego Pappalardo) kopā ar kādiem desmit vīriem mēģināja apturēt Katānijas virzienā plūstošo lavas straumi. Ietinušies govs ādās, lai pasargātos no karstuma, viņi ar laužņiem nemitīgi pūlējās izlauzt lavas masai tādu ceļu, lai lavas straumi novirzītu sāņus no pilsētas.

Tas izdevās, un Katānijas virzienā plūstošā straume jūtami zaudēja ātrumu. Diemžēl sāņus novirzītā lavas straume sāka apdraudēt Paterno (Paterno) mazpilsētu. Kad tur uzzināja par Papalardo darbību, bruņoti Paterno vīri sāka draudēt Papalardo un viņa palīgiem darbi tika pārtraukti, un lavas masa atkal

virzījās uz Katāniju. Pie

Etnas vulkāna izvirdums 1971. gada maijā. Cieta ielejā esošie ciemi un Etnas nogāzē uzstādītā vulkanoloģijas observatorija. divpadsmit metrus augstā pilsētas mūra lava apstājās, bet tad izspieda tajā 50 metru platu plaisu, un lava, savā ceļā visu izpostot, cauri pilsētai plūda uz jūru.

Etnas auglīgajās nogāzēs atradās daudz ciemu, tāpēc lavas novadīšana sāņus bija aizliegta līdz pat 1983. gadam. Par laimi šādi aiz​liegumi nekad nav pastāvējuši Islandē.

1973. gada 23. janvārī Helgafellas un Eldfellas vulkāna nogāzē atvērās plaisa (skat. karti 231. lpp.). Šie vulkāni atrodas Heimaeijas salā tikai vienu kilometru no Islandes lielākās zvejas ostas Vestmannaeijaras. Jau pēc stundas daudzām mājām pelnu smaguma dēļ iebruka jumti. Gandrīz visi 5300 pilsētas iedzīvotāji tika evakuēti, bet lava draudēja nobloķēt ostu un izpostīt pilsētu. Tādēļ, lai daļēji apturētu lavas masu kustību, no jūras tika sūknēts auksts ūdens, cerot, ka tas paātrinas lavas sacietēšanu.

Pateicoties no ASV atsūtītajiem spēcīgajiem sūkņiem, operācija noritēja samērā veiksmīgi. Kopumā lavas atdzesēšanai tika pārsūknēti 6 miljoni kubikmetru ūdens. Pirms atdzesēšanas caur lavas masā izurbtajiem caurumiem 14 metru dziļumā tika konstatēta 1000 grādu temperatūra, bet tajā pašā dziļumā pēc atdzesēšanas "tikai" 750 grādu.

Helgafellas vulkāna izvirdums.

Skats uz Vestmannaeijaru. Vai ir saprātīgi celt pilsētu aktīva vulkāna pakājē? Atbildi uz šo jautājumu islandieši saņēma 1973. gada izvirduma laikā.

Japānā, Kjusju salā ostas pilsētas Kagosimas tuvumā, šaurā Kagosimas līča pretējā krastā dūmo vulkāns Sakuradzima, kas regulāri virs pilsētas izbārsta pelnus. 7500 vulkāna pakājē dzīvojošie cilvēki zina, ka kādu dienu vulkāns var pēkšņi aktivizēties, skolēni bieži spiesti nēsāt ķiveres, lai pasargātos no krītošajiem akmeņiem.

Kad izvirdums jūlija sākumā aprima, pati pilsēta bija nopostīta, bet lavas atdzesēšana izglāba ostu.

Maunaloa (Maunaloa) vulkāna izvirdums Havajas salā (skat. karti 230. lpp.) 1935. gadā apdraudēja Hilo (Hilo) ostu. Havajas observatorijas vadītājs Tomass A. Džegers (Thomas A. Jaggar) ieteica ātri virzošos lavas straumi bombardēt. Tika izvēlētas divas vietas, kur nomest trīssimt kilogramu smagas aviobumbas. Nākamajā dienā lavas straumes ātrums samazinājās no 270 līdz 34 metriem stundā, un beigās lava gandrīz apstājās. Visa šī akcija izmaksāja tikai 25 000 dolāru. Ja lava būtu nonākusi līdz Hilo, postījumu apmērs sasniegtu miljonus.

Visgrūtāk ir darboties ar tāda tipa vulkāniem, kas ar milzīgu ātrumu izsviež kustīgu ugunīgu liesmu mākoni. Tomēr arī šādiem gadījumiem cenšas izstrādāt pretlīdzekli: ja kāda apmetne ir apdraudēta, krātera malā izveido atveri vietā, kur iespējams nāvējošo liesmu mākoni novirzīt sāņus.

Ilgu laiku klusējošā vulkāna nogāzēs esošais sniegs un ledus izvirduma laikā var sākt kust un izraisīt dubļu lavīnu, kas var pārplūdināt no vulkāna samērā tālu esošas apmetnes. 1993. gada 23. aprīlī Japānā (apmēram 40 km uz austrumiem no Nagasaki) Unzena vulkāns nopostīja apmēram 500 māju apkārtējos ciemos.

Japānā no Unzena vulkāna nogāzēm nākošā lavīna līdzi nesa akmeņus, kas nodarīja lielākus postījumus nekā pats vulkāna izvirdums.

Ostas pilsēta Vestmannaeijara pēc vulkāna izvirduma 1973. gadā.

1973. gada 23. janvārī Vestmannaeijara pēc vulkāna izvirduma tika aprakta zem bazalta pelniem.

Keluda jeb Keluta vulkānu Javā (skat. karti 170. lpp.) izdevās apslāpēt ar dažādām tehniskām konstrukcijām, lai aizsargātu tā pakājē esošo ciemu. Lielākās briesmas sagādāja dziļais krātera ezers.

Keluda izvirdumi lielākoties ir īslaicīgi, taču tie var radīt arī katastrofālas sekas, jo no krātera izplūstošais ūdens, sajaucoties ar pelniem, pārvēršas par dubļiem un plūst lejā pa nogāzi, iznīcinot visu savā ceļā. 1919. gada izvirduma laikā gāja bojā vairāk nekā 5000 cilvēku. Pēc tam Holandes varas pārstāvji (Indonēzija tolaik bija Holandes kolonija) nolēma radīt tuneļu sistēmu, caur kuru vulkāna izvirduma laikā būtu iespējams novadīt lielāko daļu ezera ūdens. Pagāja vairāk nekā 30 gadu, un 1951. gadā tuneļu sistēma tika pirmoreiz izmantota. Toreiz dubļu straume neradās, un bojā gāja tikai septiņi cilvēki (divi no tiem bija vulkanologi, kas izvirduma laikā strādāja drenāžas tunelī). Diemžēl izvirdums aizdambēja tuneļus, un jaunajā, vēl dziļākajā krāterī radās jauns ezers. Pēc tam tuneļus vairs nebūvēja, un 1966. gadā izvirdums atkal radīja lielu dubļu lavīnu, kas prasīja simtiem cilvēku dzīvības. Pēc šīs rūgtās mācības tuneļu būve tika atsākta.

Nav iespējams izvietot novērotājus pie visiem pasaules vulkāniem, bet tādās blīvi apdzīvotās vietās, kā Japānā, Havaju salās, Filipīnās

Inženieris pie Keluda vulkāna drenāžas tuneļa atveres. Šādi tuneļi tika būvēti, lai mazinātu bīstamo dubļu straumi vulkāna izvirduma laikā.

Vulkāna izvirdums pieder pie bīstamākajām plaša vēriena dabas skatuspēlēm. Fotogrāfijā redzams vulkāna izvirdums Gvatemalā. No krātera izmestie milzīgie pelnu mākoņi un gāzes var ietekmēt Zemes klimatu. un Indonēzijā vulkāni tiek rūpīgi uzraudzīti. Ir gandrīz neiespējami, ka kāda vulkāna izvirdums sākas pilnīgi negaidīti. Saņemot savlai​cīgu brīdinājumu, iespējams evakuēt visus iedzīvotājus.

Kaut gan vulkānu izvirdumi rada lielus zaudējumus, vulkāniskie pelni augsni padara ļoti auglīgu.

Turklāt vulkāniskā pelnu augsne ir irdena un viegli apstrādājama. Tāpēc sprādzienveidīgi darbīgo un pelnus izmetošo vulkānu apkārtne ir īpaši auglīga; lauksaimnieki uzskata dabas vislabvēlīgāk apgādātā

teritorija. Līdz ar to nav jābrīnās, kāpēc cilvēki dzīvo bīstamos rajonos vai kāpēc tie nepārceļas uz dzīvi kaut kur citur. Bez tam pārcelšanās var radīt daudzas politiskas un saimnieciskas problēmas, kas ne vienmēr ir atri​sināmas vienkārši.

Par ūdens un vēja iznīcinošo spēku (plūdiem un viesuļvētrām), sniega lavīnām, epidēmijām, sausuma un kaitēkļu radīto neražu, klimata izmaiņām lasiet

Guido Ilvesa grāmatas "Katastrofas, kas satricināja pasauli" 4. daļā!

Izdevniecība "Lauku Avīze" Dzirnavu iela 21, Rīga LV-1010 Iespiesta SIA "Latgales druka" tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzeknē LV-4600