Kauju karalis Karlis XII - Aleksandrs Grins

Annotation Aleksandrs GRĪNS Kauju karalis Kārlis XII Kādā nostāstā par Kārļa XII bērnību minēts, ka mazais princis atradis uz galda divus plānus.

Viens no tiem attēlojis Rīgas pilsētu, otrs kādu turku ieņemtu Ungārijas cietoksni. Uz pēdējā malas bijis piezīmēts: "Dievs devis, Dievs ņēmis, Vina vārds lai ir slavēts!"

Princis brīdi aplūkojis Rīgas plānu, tad uzrakstījis tā malā: "Dievs devis, un velns neatnems."

Diemžēl notika citādi.

Saule lec un noriet pār Stokholmu, mainās nedēļas, mēneši un gadi. Pūš

dažādi vēji, skan dažādas balsis. Bet savā laukumā, bronzā ieveidots, stāv Kārlis XII starp četriem Daugavgrīvas miezeriem un nekustīgi raugās uz austrumiem.

Andrejs Johansons "PAKAVU DUNOŅA" Pirni izdevums - Akc. sab.

VALTERS Ui\ RAPA, Rīgā, 1930 Mākslinieks Kristiāns Sies (0 Mākslinieciskais noformējums, ISUN S-80574-016- 4 «VAGA», 2004 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Bērnība un zēna gadi Bargs ķēniņš iet pie tēviem

III Viņa mantojums IV Pirmie valdīšanas gadi V Ziemeļu kara sākums VI Pastaiga Zēlandē VII Narvas brīnums VIII Kauja Spilves pļavā IX Polijas purvu bridējs X Saksijas idille XI Karagājiens pret rītiem XII Ļesnaja un Poltava XIII Naidnieki visās debespusēs XIV Rīgas krišana XV Sultāna viesis XVI Viņa brīnišķīgākā kauja XV ii Jājiens cauri Eiropai XVIII Jauni varoņdarbi un jaunas neveiksmes XIII Trīs vīri grib izcelt Eiropu no virām

XX Mīklains šāviens Epilogs Satura rādītājs A. GRĪNS Kauju karalis Kārlis XII

Bērnība un zēna gadi Zviedru, gotu un vandaļu ķēniņš Kārlis XII, arī Somijas, Igaunijas, Vidzemes un visai daudzu Vācijas zemju valdnieks, un visa XVIII gs. slavenākais karotājs, bija Litvijas vēsturē labā piemiņā palikušā Kārļa XI un tā laulātās draudzenes dāņu princeses Ulrikas Eleonoras vecākais dēls. Tam bijuši vēl četri brāļi, l>et tic visi jau mazi miruši; tos pārdzīvojušas divas māsas, par kurām vecākais brālis un vēlākais ķēniņš gādājis ar lielu mīlestību.

Māte bijusi lēnīgas un maigas dabas un nespējusi noraidīt neviena lūdzēja, lai tas būtu redukcijā cietis muižnieks, kungu spaidīts zemnieks vai vienkāršs dāvanu

lūdzējs ubadziņš. Toties tēvs ir skarbs un cicts, ar taisnīga, bet nelokāma tiepšas dabu, un kāds vēsturnieks par viņu lakoniski, bet pareizi saka: «Retais to mīlēja, daži nīda, ļoti daudzi to cienīja, bet itin visi no viņa bijās.» Tas bija darba fanātiķis ar dzelzs roku un tēraudeietu gribu, ar skarbu sirdi, taisnu garu un nelokāmu dvēseli. Daudzas no šīm īpašībām, un vēl kāpinātā veidā, mēs vēlāk sastapsim viņa dēlā, kam vēstures gājums un karavadoņa talants lika paliki par kauju karali.

Viņš nāk pasaulē 1682. g. 17. jūnijā vētrainā naktī, kad pār Stokholmu esot mirdzējusi varoņu zvaigzne Lauvas Sirds.

Vētru, minēto Lauvas zvaigzni un tāpat to, ka puisītis piedzimis ar sarecējušu asiņu pikām abās delnās, zvaigžņu zīlnieki

uzskatīja par zīmi lielajai nākamā ķēniņa slavai, ko tas gūšot sev un savai tēvzemei ar zobenu. Viņš bija jau troņmantnieks kopš nākšanas pasaulē, un to no sākta gala audzināja kā nākamo valdnieku. Stingrs pret visiem citiem, sevi pašu un tāpat tuviniekiem, Kārlis XI nelutināja dēlu, bet lika to no mazām dienām audzināt Dieva bijāšanā, mācīt paklausīt savai sirdsapziņai un tēva gribai, bet pārējās lietās radināties laikus rīkot, spriest pašam un pavēlēt. Tā to audzināja par neaprol>ežotu valdnieku, bet reizē lūkojot iepotēt stingru morāli un dziļu pienākuma apziņu, un vienmēr un visur atgādinot to, ka prinčiem un ķēniņiem jābūt pārcēlu paraugu visiem citiem un it visās lietās.

Jaunekļa un vīra gados Kārlis XII bija draugiem un ienaidniekiem nelokāms,

bet l)ērnībā bijis reti paklausīgs un nekad nav mēģinājis kurnēt pret augstajām prasībām, ko tam uzstādījuši tēvs un skolotāji. Viņa audzināšana bijusi tik melodiska un mērķtiecīga, ka šo valdnieku var uzskatīt par ļoti augstu pedagoģijas triumfu un arī vēlākos gadusimteņos nepārsniegtu paraugu tam, ko spēj dot apzinīga bērnu un zēnu skološana.

Protams, ja skolojamiem jau ir visas vajadzīgās gara dotības.

Ir fiziskā, ir garīgā ziņā šis princis bija īsts viņa skolotāju meistardarbs: to apzinīgā audzināšana un neatlaidīgā centība bija izravējusi no viņa sirds visas mežonīgās dziņas, iznīdējusi zemisko, atstādama tikai cēlo un skaidro, un tāpat likvidējusi no slimīgās mātes mantoto trauslumu. Viņš bija absolūti bez kādām

dvēseles vājībām, norūdīts, taisns un ciets kā laba meistara kaldināts zobens. Visi cilvēcīgie trūkumi viņā bija atvietoti augstiem tikumiem, bet tieši šī viņa augstā morāle un nelokāmā griba pa daļai jāuzskata par galvenajiem iemesliem Kārļa XII personīgajai un tāpat Zviedrijas lielvalsts traģēdijai.

Arī franču publicists Voltērs mēģina viņu raksturot kā vienīgo vēsturisko personību, kas bijusi brīva no jebkādām vājībām. Tas ir tiesa, bet reizē jāatzīst, ka ne prinča skolotājiem, nedz tā stingrajam tēvam nebūtu izdevies visu to sasniegt, ja princī nebūtu jau iedzimušas Važas slavenās dinastijas labākās īpašības, ja tas nebūtu sava tēva un vectēva dabas un dotību mantinieks. Vectēvs, desmitais Kārlis Zviedrijas tronī, bija pats

kareiviskākais no visiem mazdēla priekštečiem, karodams izstaigāja Vāciju un Poliju, un gandrīz iznīcināja Dānijas valsti. Viņa dēls un Kārļa XII tēvs bija sagādājis tā sauktajiem zviedru laikiem labu piemiņu arī Latvijas vēsturē. Ja par vectēvu var sacīt, ka tam viss dzīves laiks pagājis kauju laukos un kara slavā, tad par tēvu var tikpat droši teikt, ka šī valdnieka mūža gadi aiztecējuši nemitīgā cīņā par zemāko kārtu stāvokļa pacelšanu, cīņā pret korupciju, pret ierēdņu slinkumu un pret muižnieku centieniem iedzīvoties uz valsts un tautas rēķina.

Visas labās dotības Kārlim XII jau bija iedzimtas, bet mērķtiecīgā un stingrā audzināšana tās tikai pastiprināja. Spēļu un atpūtas brīži jau viņa dzīves sākumā tapa ar katru gadu retāki, un viņa

audzināšanā auklēm un drīz arī mātei ir visai maza teikšana: jau septītajā mūža gadā to ņem savā ziņā un skološanā vīrieši. Sevišķi cēlas dabas un prinča iemīļots ir viņa pirmais skolotājs IJpsalas augstskolas profesors Andrejs Norkopensis (Nurdcnjelms), augsti mācīts goda vīrs, ar gaišu prātu un skaidru dvēseli. Vēlāk prinča audzinātāju skaitā redzam arī tikpat vispusīgi izglītoto grāfu Lindšeldu, kas no kalēja dēla ticis par vienu no izglītotākiem cilvēkiem visā valstī un par ķēniņa uzticības vīru.

Sākot mācīties rakstīt, princim jālauzās arī glītrakstībā, lai gan bez sevišķiem panākumiem, kā to liecina viņa vēlākais stūrainais rokraksts jaunekļa un vīra gados (tad jau gan zoss spalva bija kļuvusi par daudz viegla lieta viņa rokai,

pieradušai vadīt kara zirga pavadu un kaujas zobenu). No svešvalodām viņš mācījies vācu, latīņu un franču mēli, bet pēdējo maz cienījis. Ļoti liels bijis citu priekšmetu skaits, kas visi ietilpuši prinča audzināšanas programmā. Tur sevišķi izcila vieta ierādīta ticības mācībai, vēsturei un valsts zinībām. Latīņu valodas un citas svešvalodas tam mācītas ne tikdaudz kaļot gramatiku, bet lūkojot lasīt tādus teksta gabalus, kas spējuši ieinteresēt zēnu ar savu saturu. Kad tas bijis zināms, princim nenācies grūti piesavināties arī etimoloģijas un sintakses gudrības. Pateicoties šai gudrajai svešvalodu mācības metodei, Kārlis XII spējis tekoši lasīt un rakstīt vecajā romiešu mēlē, kas tad diplomātijā vēl nebija gluži atdevusi savu agrāko

valdnieces vietu franču valodai. Vēstures mācīšanos viņš sācis pēc hronoloģijas tabulām, kurās uzskaitīti lielākie valdnieki, ievērojamākie mierlīgumi un slavenākie kaujlauki, pie kam pēdējie arī turpat uz kartes sameklēti. Tādā kārtā vēstures mācīšanās jau pašā sākumā ieguvusi zināmas patstāvības nokrāsu; kā spēlēdamies un garāmejot, princis reizē mācās arī ģeogrāfiju, sāk vērot, kur atrodas tādas un tādas zemes un provinces, un ar ko tās ievērojamas.

Galvenā vērība piegriezta Romas un Zviedrijas vēsturei. Princis iepazīstas ar Kornēlija Ncpota slavinātiem valsts un kara vīriem un daudz ko mācās no tiem.

Tad nāk kārta Jūlija Cēzara komentāriem, pie kam atkal prinča interesi nenokauj ar gramatikas sausuma pārmērībām, bet

aizrauj ar lielā romieša grāmatu saturu; ķēnišķīgais zēns it kā maršē Cēzara leģioniem to kara gaitās līdzi un mācās no to vadoņa taktikas un stratēģijas mākslas sākumus. Lietas, kas sekmē katras valsts stiprumu un liktas to pamatā, princis mācās no l ita Līvija pirmajām grāmatām.

Un tad nāk tā paša Līvija tik spēcīgos vilcienos tēlotais slavenais un reizē traģiskais otrais pūniešu karš, kura galvenajam varonim Hanibalam savā ziņā līdzīgas Kārļa XII vēlākās gaitas. Tāpat jau bērnībā viņš sāk interesēties par Maķedonijas Aleksandru, kas arī paliek par viņa vismīļāko varoni. Zviedrijas vēstures gājumu princis mācās no Pufendorfu darbiem, un tā jau agrā jaunībā iepazīstas ar vēstures izcilākajiem vīriem.

Un tas galu galā ir pats galvenais: jau

senais Tūkidids saka, ka vēsture stāsta galvenā kārtā par lieliem vīriem (dažos gadījumos arī par cēlām sievām), un ka viss pārējais patiesībā ir sīkumi.

Dzeja un daiļliteratūra spēlē Kārļa XII audzināšanā visai mazu lomu, un par tām viņš arī vēlāk interesējas pavisam maz. Te pa daļai vainojams sausi praktiskā tēva iespaids, pa daļai arī tas, ka, pašam uz savām kājām stājušam, Kārlim XII priekš mākslām nepaliek vairs vaļas. Daudzmaz viņš pazinis tikai franču traģiķi Rasinu, bet sevišķi labi pārzinājis Bībeli: tā viņu vienmēr saistījusi, arī karagājienos, kuros viņš dažubrīd būs juties kā soģa zobens Dieva rokās.

Audzināts stingri reliģiozā garā, viņš vēlāk to pašu garu lūko uzturēt dzīvu arī armijā: tās pulkos divreiz dienā, rītos un

pievakarē, pulku mācītāji noturēja dievvārdus.

Paradis visās lielās un cilvēkos meklēt patiesību un tikai patiesību, viņš tiecās pretim tikai reālajai pasaulei, un sevišķi nelokāms ir morāles prasībās.

Dieva un cilvēku ētikas likumus viņš ņem un saprot to burtiskajā nozīmē, bez jebkādiem mēģinājumiem likt tam burtiskumam garām pa līku ccļu. Izdomu pasaule viņam ir melu pasaule arī tad, ja lā ir skaista, un visu nepatieso viņš dziļi nīst. Dieva baušļus un morāles likumus viņš cenšas visus pildīt, un pēc šīs pildīšanas centības vērtē arī visus pārējos cilvēkus.

Tā viņš kļūst par patiesības un godaprāta fanātiķi un lāds paliek līdz mūža galam. Tas viņu padara par absolūti

taisnā ceļa gājēju un kompromisu nīdēju, par vīru, kas var icl tikai uz priekšu un uzvarēt vai krist, un neies līkumainu ceļu.

Tā pati fanātiskā patiesības mīlēšana viņam neļauj izlīgt ar cilvēkiem, kurus tas reiz sācis nicināt, un neļauj tam piedalīties kombinācijās, kuras starptautiskā politikā arī tad skaitījās ļoti parastas, bet Kārļa acīs bija un palika zemiskas. «Cilvēks var pazaudēt savu laimi,» viņš kādreiz saka, «bet tas nekad nedrīkst palikt negodīgs.» Šis fanātiskais godīgums to padara par zināmu ūnikumu cilvēces vēsturē, jo pēc Hamleta vārdiem, no 10 (XX) cilvēkiem tikai vienam esot tiesības dēvēties par patiešām godīgu. Starp valdniekiem šis procents, jādomā, būs bijis visos laikos vēl mazāks. Kārlis XII tomēr lūko saskaņot valsts lietu vadību ar morāli, un

tāpēc arī aiziet bojā. Viņa politiskā dzīve tā nelokāmā godīguma dēļ līdzinās traģiski grandiozai un savādai spēlei, kurā viens pats goda vīrs cīnās ar baru kronētu liezgožu.

Stingri ņemot, Kārļa audzināšanas programmā nav nekā pavisam jauna vai sevišķi īpatnēja. Pēc būtības lā ir tā pati, ko jau no Solona laikiem uzstādījuši visi audzināšanas ideologi. īpatnākais šai gadījumā ir tikai tas, ka pats audzinātais visu tam mācīto cēlo un labo ņēmis par pilnu un līdz savu dienu galam centies izpildīt. Šie principi ietverti prinča tēva sastādītajā programmas ievadā: «Viņam jācenšas ar prieku mācīties, jābūt allaž čaklam, bet arī patstāvīgam. Lai laime viņam neapskurbinātu galvu un neveiksme

neliktu zaudēt pašpaļāvību, tam pilnā mērā jāapzinās, ka laime un tāpat nelaime nāk ar Dieva ziņu, un ka Dievs vada visu, it sevišķi ķēniņu nodomus un pasākumus, bet tikai tos, kas godīgi. Pret cilvēkiem viņa augstībai jābūt iekšēji draudzīgam un pieklājīgam vārdos un darbos, patiesam lā jautājumos un atbildēs; tam jābūt žēlsirdīgam pret nabagiem un cietējiem, un žēlīgam un laipnam, ciktāl to atļauj taisnība un sirdsapziņa. Arī viņa spriedumam jābūt vienādam priekš visiem, lai izvairītos no lā piedošanas vienam, kas pie cita bargi nosodīts.»

Tamlīdzīgus un likpat labi domātus norādījumus dzirdējušas neskaitāmas zēnu un jaunekļu paaudzes, tak viss lielais vairums tās palaiž gar ausīm kā vieglu vēju. Tikai daži šo to ielāgojuši, bet visu

ir centušies paturēt prātā un sirdī tikai reti izredzētie, no kuriem viens bija šis jaunais princis.

Vecais Norkopensis ir ideāls skolotājs un dara visu, lai attīstītu princī patstāvīgu domāšanu un piesaistītu tā garu visām vēlāk ķēniņiem derīgām lielām. Jau drīz parādās, ka šim zēnam ir ārkārtēja inteliģence, reti taisns domu procesa gājums un apbrīnojami asa atmiņa. Tā tam palikusi uzticīga līdz mūža galam, un visus, ko vien viņam gadījies dzīvē sastapt, kareivjus vai zemniekus, viņš patur prātā uz visiem laikiem, tāpat kā viņu vārdus. Ko tas reiz mācījies, redzējis vai ar ko darbojies, tas paliek tam atmiņā kā pienaglots.

Gadiem ejot, prinča skolotāji mainās, un arī vecais mīļais Norkopensis top

tēviem piepulcināts. Veco vietā nāk jauni, un pats izcilākais starp tiem ir ģenerālis Kārlis Stjuarts, prinča matemātikas, zīmēšanas un nocietinājumu mākslas skolotājs. Šis skots, kam Zviedrija kļuvusi par otru dzimteni, ir labs speciālists visās lā laika kara tehnikas lietās; viņa vadībā princis mācās cietokšņu aplenkšanu un pilsētu nocietināšanu, topogrāfiju, taktiku un karu vēsturi, pie tam skolotājs lūko princī jau agri attīstīt patstāvīgas spriešanas spējas un uzdod tam atrisināt jautājumus, ko zēns centīgi un apzināti veic.

Kārlis XII jaunībā.

Stjuarta vadībā princis studē Hanibala un Cēzara kauju gaitas, Aleksandra Lielā karus un Gustava Ādolfa un sava paša straujā vectēva karagājienus līdz Kcinai un Donavai. Viss tas, protams, viņam vēlāk lieti noder, lai gan neviena pati, arī tā pamatīgākā karaskola vēl nepadara cilvēku par karavadoni: tam talantam jābūt iedzimtam, tāpat kā dzejnieka, komponista vai matemātiķa spējām.

Karavadoņa spējas viņam pilnā mērā bijušas un, plašo studiju atbalstītas, to pacēlušas visu laiku slavenāko kara māk​slas ģēniju saimē.

Starp prinča skolotājiem var pilnā mērā ierindot arī viņa paša tēvu.

Zemnieku ķēniņam gan visai trūcīga

izglītība, bet reti skaudrs prāts un nekļūdīgas cilvēku pazīšanas spējas. Viņš nebūt nevēlas, lai dēls izaugtu par grāmatu urbēju un cenšas to fiziski norūdīt, jo vairāk tādēļ, ka princis bērnībā visai slimīgs zēns. Kara sports priekš tam tās labākās zāles, un tēvs ir cītīgākais dēla skolotājs paukošanas mākslā, šaušanā ar pistoli un bisi; tāpat cenšas tam ielāgot labu jāšanas māku, māca vadīt eskadronus, komandēt rotas un bataljonus un medībās nebīties no vislielākā lāča.

Saskaņa starp tēvu un dēlu, šķiet, bijusi ļoti laba. Arēji vēss un skarbs pret visiem, ķēniņš tomēr ar neslēptu prieku seko dēla pirmajām gaitām arī šajās virsnieka un mednieka sfērās, kur princis atkal attaisno visas tēva cerības. Tā nākamais kareivju ķēniņš laikus norūdās vēlāko karagājienu

grūtību vieglai pārcicšanai un sekmīgi tiek galā arī ar pāris slimībām, no kurām vēja bakas, pārciestas 12 gadu vecumā, gan atstājušas viņa vaigos dažas rētas.

Vēlāk lik slavenais jātnieks un vīrs, kas pusmūžu pavadījis zirga mugurā, pirmo reizi tiek seglos jau četru gadu vecumā. Laikam ejot, viņš, jāšus vai kamanās, pavada tēvu tālos inspekcijas braucienos, un kopā tos redz arī visos manevros. Kopā viņi vēro lielgabalu liešanu un iepazīstas ar visiem kara tehnikas jauninājumiem, kādi nākuši modē jau citās zemēs vai turpat Zviedrijā izgudroti. Tā princis saaug nevien ar kara mākslu visos tās veidos, bet arī ar savas lautas virsniekiem un kareivjiem. Viņš ved savu eskadronu uzbrukumā ar lādu straujumu, ka

Zviedrijas karaliene Ulrika Eleonora. vecais ķēniņš, zem parastā skarbuma slēpdams lepnu tēva prieku, tomēr rājas un brīdina «nenolauzt kaklu». Un pēc ziemas manevriem ir tik tīkama atpūta uz skuju klēpja un pie mežā sakurtas guns, vienkāršo dragūnu un viņu zirgu vidū. Vai atkal vasaras mēnešos būt kopā ar ^ardes jātniekiem, kas, nolikuši zobenus un paņēmuši rokās izkaptis, iet sapļaut saviem kara zirgiem sienu pļavās. Un kur tad vēl medību prieki: desmit gadu vecumā princis jau nošāvis savu pirmo vilku, un tieši to, kam tēvs aizšāvis garām!

Pēc pāris gadiem viņa lode jau ķer lapsu pilnā skrējienā, un tas veic savu pirmo lāci, par ko bijuši atkal lieli prieki ir princim, ir ķēniņam.

Tā princis Kārlis jūtas vislabāk kazarmās, mežā un klajā laukā, ārpus drūmās pils, kur pēdējos Kārļa XI valdīšanas gados ir bijis tik maz prieka gaišuma. Vispār galmā valda garlaicība un drūmums, jo zemnieku ķēniņš ir ļoti taupīgs vīrs, kas nemīl trokšņainas izpriecas un ienīst visu greznību. Ar šo cietā valdnieka gribu spiesta rēķināties arī klusā un slimīgā ķēniņiene. Tikai retumis gadās kāda galma balle vai masku svētki, bet tais retajās izpriecās princis nebūt nejūties tik nospiests un neveikls, kā to stāsta par viņu radušās leģendas. Deju skolotājs, ar zēnu ņemdamies, guvis ne sliktākus panākumus, kā citi zinībās, un ir ziņas, ka nevien prinča gados, bet arī valdīšanas sākumā Kārlis XII dažkārt dejojis cauru nakti. Vēlāk gan viņš jūtas

nedrošs un kautrs katrā lielākā cilvēku sabiedrībā (atskaitot, protams, kaujas lauku), bet šis kautrīgums, šķiet, nācis pār viņu reizē ar karotāja slavu: gadās ļoti vīrišķīgi cilvēki, kurus nervozē pūļa tukšā ziņkāre, daudzās uz tiem pavērstās, stulbi brīnu​mainās acis.

Jau tā klusais Stokholmas galms top vēl klusāks pēc ķēniņienes nāves. Tā šķīrās no dzīves, dēlam esot divpadsmitajā gadā, un princis sērojis pēc tās ne mazāk par drūmo un bargo ķēniņu.

Gulēdama uz nāves gultas, ķēniņiene nozvērina dēlu rūpēties par māsām, un, kā jau teikts, viņš pildījis šo savu solījumu tikpat cieši un neatlaidīgi kā visus citus.

Bargs ķēniņš iet pie tēviem Un tā savos pusaudža gados zaudējis māti, princis vēl ciešāk saaug ar skarbo un apbrīnojami darbīgo tēvu. Viņš iesāk šajā laikā strauji stiepties garumā, un augumam līdzi aši attīstās arī gara spējas. Visi, kas atcerējušies prinča jaunību savos rakstos, neslēpj pārliecību, ka Zviedrijas valsts no šī garā zēna varot sagaidīt lielas lietas. Un tie ir laiki, kad tautai tiešām jāvērš visas cerības nākotnē, jo pār zemi nākuši bada gadi, sērgas, plūdi un citas nelaimes; un ar vēža kaiti sasirgušā zemnieku ķēniņa mūžs arī jau tuvojas savam galam: princim ejot pirmo reizi pie dievgalda, tā tēvs slimības

gultā iebauda pēdējo reizi svēto vakarēdienu, sataisīdamies aizsaules gājumam.

Zemnieku ķēniņš mirst 1697. g. pavasarī, nepilnus 42 gadus vecs, un pēc ārkārtējas nodarbošanās un grūtu pūļu pilna valdīšanas laika. Jādomā, ka viņš būs gājis projām no šīs saules ar mierīgu apziņu, jo ir cīnījies savas zemes labā kā neviens cits. Tiesa, viņš bijis bargs pret ļoti daudziem, augstmaņu nīdējs un skopulis, un nepazinis žēlastības pret lieliem un arī maziem grēciniekiem. Un tomēr, laiki un apstākļi tad tieši prasījuši no valdnieka tieši šādu bardzības cietumu.

Toties zemniekiem, strādniekiem un sīkpilsoņiem viņa valdīšanas gadi bijuši samērā labi laiki, ja vien tikai nenākušas dabas katastrofas. Visiem bezgožiem,

visiem birokrātijas stulbiķiem un citiem nekam nederīgiem cilvēkiem vai blēžiem, ja tic pamanījušies tikt pie līdzdalības valsts lietās, šis ķēniņš patiešām bijis īsts bubulis un visi, kam vien slikta sirdsapziņa, dibināti baidījušies no tā.

Visu savu īso mūžu zemnieku ķēniņš nepiekusdams cīnījies ar tiem un visām viņu sagādātām nebūšanām, cīnījies, cik vien tālu spējušas sniegt viņa vērīgās acis un stingrā roka. Un tā pacēlis savu valsti un tās bruņotos spēkus agrākajos augstumos.

Kādā vielā mēs jau atzīmējām, ka to tikai nedaudzi mīlējuši. Starp šiem nedaudzajiem ir arī princis Kārlis, kam nu tagad pēc labākās atziņas jāsāk iet tēva pēdās. Nepilnu piecpadsmit gadu vecumā viņam jau jāliek pie malas vēsturisko

kauju plāni, Cēzara komentāri, fortifikācijas burtnīcas un Aleksandra karu gaitas un jāsēžas tronī tēva vielā, jo nu viņš ir kļuvis pats par ķēniņu no Dieva žēlastības, ar divdesmit zemju un tautu vald​nieka tituliem.

Jaunais zviedru ķēniņš ir izstīdzējis zēns ar glītiem locekļiem, mazām rokām un kājām, bet platiem pleciem un lik šauru vidukli, ka galma masku ballēs to tūliņ pazīst visi, lai arī kā tas būtu pārģērbies.

Garenā seja, ar pabiezo apakšlūpu ir maiga kā meitenei, ja vien neievēro pāris baku rētu bedrītes, un ķēniņš pats kaunas no savas sejas sievišķības, to cenzdamies noārdēt brūnu tālos jājienos. Acis ir lielas, tumšzilas un blāzmainas, deguns palīks un garš; piere augsta un plata un skaisti veidola; mati pagaiši un mazliet

cirtaini. Pirms savu kara gailu sākuma ķēniņš kādu laiku vēl valkā parūku, kā to prasa tā laika mode. Zirga mugurā tas izskatās daudz staltāks nekā stāvēdams pats uzšāvām kājām. Visā visumā viņš irglītsun labi izglītots princis, un visās Eiropas malās par viņu sāk interesēties jauniņas princeses un vecas ķēniņienes, kurām izprecināmas meitas.

Par precību zīlējumu objektu palikušais princis vēl tomēr tik jauns, ka tēvs savā testamentā tam iecēlis aizbildņu valdību. Tās valdības priekšsēdētāja ir zemnieku ķēniņa māte, bet par valdības locekļiem iecelti pieci veci grāfi, starp kuriem pašam jaunākajam sen jau pāri sešdesmit. Cik ilgi tādai kārtībai jābūt, to vecais ķēniņš mirdams aizmirsis nosacīt, bet šo sirmo kungu padevīgi gauso

darbošanos pats jaunais valdnieks neizjūt kā sevišķu nastu. Un tā zemes valdīšanas lietas rit tālāk savu gājumu, bet jaunajam ķēniņam jau pāris mēnešus pēc tēva nāves vairs nav pašam savas pajumtes: nodeg zviedru valdnieku senā pils (tās jumta slāvā kāds uzņēmīgs sulainis paslcpen ierīkojis mazu dzertuvi saviem amata brāļiem un pils apsargiem). Liesmas tik ātri pārņem veco ēku, ka tikai ar mokām izdodas glābt no sadegšanas zemnieku ķēniņa līķi, kas pagaidām nolikts lielajā pils zālē un tiks guldīts zemes klēpī tikai ziemas sākumā, sanākot kārtu sapulcei.

Kārlis XII. Tā ir pērkona ziņā klusa, bet politiskiem nākotnes mezglojumiem bagāta vasara, kurā atnāk vēsts, ka nar Polijas ķēniņu ticis Kārļa brālēns Saksijas kūrfirsts Augusts. Šis prieks kļūt par svaidītu ķēniņu brālēnam tomēr dārgi maksāja, jo Polijai tad ir tāds nerakstīts likums, ka Varšavas tronī var tikt no visiem troņa tīkotājiem ar dukātiem visvairāk svaidījies kandidāts. Ķēniņa brālēna tikšanu Polijas valsts tronī zviedru vecie valsts vīri apsveic ar prieku, jo sagaida starp radiem un to valstīm draudzīgu kaimiņu būšanu. Iznāk pavisam otrādi, un Augusta tikšana Polijas tronī paliek par netiešu lielā ziemeļu kara ievadījumu.

Novembrī sanāk Zviedrijas saeima,

kurā (vienīgā visā Eiropā) ir savi pārstāvji arī zemniekiem. Bīskapi tur garus sprediķus, bet muižnieki, gribēdami iegūt jaunā ķēniņa labvēlību un, varbūt, arī kādus muižu redukcijas vieglinājumus, ierosina priekšlikumu atzīt ķēniņu par pilngadīgu. Ierosinājumam piebiedrojās arī mācītāji un saimnieku pārstāvji, un tā 15 gadus vecais ķēniņš top par neierobežotu savas zemes valdnieku.

Ar kārtu sanāksmi reizē notiek arī vecā ķēniņa bēres, un pēc tam gatavošanās kronēšanas svinībām.

III Viņa mantojums Tā bija ļoti plaša valsts, kas toreiz dabūja jaunu ķēniņu. Viņa sniedzās no lapu tundrām līdz Oderas ietekai un Vezeras upes grīvai, ietverdama sevī gandrīz visas zemes ap Baltijas jūru: Somiju un Igauniju, tagadējo Ļeņingradas provinci, kas nesa Ingrijas vārdu, un latviešu Vidzemi. Šī valsts bija augusi sākumā ļoti gausi, un tās centrs atradās mežiem un klinšu laukiem bagātajā novadā ap Melara ezeru. Viduslaiku pirmajos gadsimtos no Zviedrijas bija braukuši pāri jūrai un uz rītiem varenu karotāju pulki, gan pa somu Ņevu un krievu Volhovu, gan pa mūsu Daugavu, traukdamies uz Dņepras

straumes pusi un tad pāri Melnajai jūrai uz grieķu ķeizaru pilsētu Bicanci, lai tur kalpotu Austrumromas impērijas valdniekiem ar šķēpu, gūtu par to kalpošanu labi daudz zelta un citu dārgumu. Tanīs tālajos Bicances braucienos zviedru vikingiem nācās pa ceļam izcīnīt negantus karus gan ar igauņu senčiem un citām somu tautām, gan ar mūsu kuršiem un zemgaļiem, kuru šķēpi tad valdīja pār Daugavu. Šais slavenajos braucienos nodibināta arī Krievijas scnvalsts ar zviedru dinastiju, un viens otrs vikings būs palicis kā kara draugs vai iegātnis dažā labā igauņu un tāpat mūsu senču novadā.

Pieņemot zviedriem kristīgo ticību, viņu aizjūras sirojumi pamazām stājas, un šīs tautas kareiviskais gars it kā iemieg uz

vairākiem gadu simteņiem. Vienas pašas Somijas pakļaušana prasa vairāku paaudžu zobenus, un tad Zviedrija nokļūst atkarībā no Dānijas, kuras jūgu nokrata XVI gs. atkal modusies tauta, jauna labieša Gustava Eriksona vadībā. Sis vīrs paliek par slavenās Važas dinastijas dibinātāju, un vārpu kūlis tās ģerbonī rāda, ka tas cēlies no vecas liclsaimnieku ģints. Vispār, zemnieks pašā Zviedrijā nekad nav bijis nospiests pilnīgas dzimtbūšanas stāvoklī, bet allaž baudījis zināmas tiesības līdzrunāt valsts lietās. Un tā tai egļu mežu un zilu ezeru zemē vēl tagad ir vecas saimnieku dzimtas, kas valda savu senču mājas jau sešus vai septiņus gadu simteņus.

Važas cilts pirmā ķēniņa dēli, gan nikni plēsdamies paši savā starpā,

nostājās uz jaunu teritoriju iekarošanas eeļa. Par galējo priekšposteni austrumos (blakus senajai Viborgai) top Narva, kas atņemta krieviem niknā karā. Tad zviedri izstiepj rokas arī pēc igauņu un latvju Vidzemes, bet Polijas lielvalsts, kas toreiz valda pār šo zemi, vēl izrādās stiprāka.

Tak tikai īsu laiku, un pirmā Važas dēla dēls Gustavs Ādolfs 1621. g. ieņem Rīgu, izdzen poļus no Vidzemes, okupē Kurzemi, sekmīgi karo pa poļu Prūsiju, un tad aiziet savā varenajā kara gaitā uz Vāciju, vezdams līdzi zviedru, somu, igauņu un latvju karapulkus, no kuru kopīgi karotu kauju laukiem vēl tagad, pēc trijiem gadsimtiem, nāk lielas varoņslavas mirllZfijurris.

Zviedrija XVII g. s. līdzinās teiku milzim, kas ilgi zem kalna gulējis, pēdīgi

saslējies kājās un, šķiet, sataisās izcelt vai visu pasauli no virām: veselus 40 gadus šī augošā valsts gandrīz bez pārtraukuma karo ar kaimiņiem, gan vienā, gan otrā debesu malā. Tā noslēdz krieviem izeju uz Somu līci, taisās galīgi nošķirt Poliju no Baltijas jūras un nostiprinās tās pašas jūras dienvidu piekrastē, pusirušās vācu impērijas zemēs. Savas valsts kādreizējai aizbildnei Dānijai Kārļa XII varenais vectēvs atkaro visas zemes dienvidu Zviedrijā un taisās iznīcināt pašu Dāniju.

Varbūt viņš to būtu paspējis, ja Važas ķēniņu ciltī nevaldītu peļama paraža mirt piepeši un pašos spēka gados. Un tā arī šis brāzmainais un dēkainais karotājs, kas gandrīz sagāzis drupās visu Poliju un divreiz lauzies dāņu ķēniņa galvaspilsētas vārtos, gājis pie tēviem, atstādams

nepabeigtus savus lielos plānus un tronī piecus gadus vecu puisēnu.

Pēc šī Zviedrijas militārās varas augstākā kāpiena sākās diezgan ilgi miera gadi, bet to pirmajā posmā — jaunās impērijas varas pagrimums. Valstī valda augstmaņi, kas ņem kukuļus no ārzemēm (sevišķi Francijas) par ārējās politikas vadīšanu Zviedrijas interesēm svešās sliedēs, un brālīgi izlaupa valsts zemes, sākdami arvien vairāk nomākt brīvos zemniekus, bet zviedru iekarotās provincēs (piem., Igaunijā un Vidzemē) padara grūtāku jau lā smago dzimtbūšanas jūgu. Un tikai pēc tam, kad vēlākais zemnieku ķēniņš licis pilngadīgs, paņēmis valsts grožus savās rokās un sācis ņemt atpakaļ visu, kas viņa un arī citu Zviedrijas valdnieku bērnības gados

augstmaņu pievākts vai nolaupīts, ir sācies Zviedrijas valstij jauns uz​plaukuma laiks.

Tie ir merkanlīlisma laiki, kad valstis visiem spēkiem gādā par eksportu, cenšas izmantot savas rūdu bagātības, attīstīt rūpniecību un likt uzzelt tirdzniecībai. Zviedrijā viss tasgulslas galvenā kārtā uz paša valdnieka pleciem, tāpat kā sīvā cīņa ar aristokrātiju. Ir tiesa, šad un tad (gan galvenā kārlā no zemnieku vidus) ķēniņam rodas uzticīgi un reti spējīgi darbinieki, piem., Ilastfers, Dālbcrgs u. c., bet viss, gandrīz viss Zviedrijas jaunās pacelšanas darba smagums jāiznes pašam ķēniņam. Visu savas cilts milzīgo izturību, visu Važas sīkstumu un darbošanās spējas, ko citi priekšteči šķieduši karos, zemnieku ķēniņš ziedojis mierīgam, bet, varbūt, par

karošanu vēl grūtākam valsts darbam. Un šī darbošanās tam dod iespēju atstāt dēlam valsti ar atjaunotu prestižu, priekš tiem laikiem nevainojami labi izkārtotām iekšējām lietām, pilniem arsenāliem un stipru armiju. Šai lielvalstij, kas apņēma Baltijas jūras krastu zemju rietumus, ziemeļus, rītus un pa daļai arī dienvidus, bija tikai viens trūkums: par maz cilvēku. Visas provinces līdzieskaitot, XVIII gs. sākumā Zviedrijai ir tikko 3 miljoni iedzīvotāju, kurpretim Polijai un Krievijai katrai 4 — 5 reizes vairāk. Iedzīvotāju blīvums ir sevišķi mazs Zviedrijas impērijas ziemeļos, Somijā un Nurlandē, kur var iet desmitiem kilometru un ncsastapl neviena cilvēka, tikai ezerus, klintis, straujas upes un šalcošus egļu silus. Tak arī tālāk uz

dienvidiem, Viduszviedrijā, Igaunijā un Vidzemē, ir tik reti apdzīvoti apgabali, ka tur no baznīcas līdz baznīcai vai divu dienu gājums, un meži tāpat sašalcas pāri šaurajām līdumu, tīrumu un pļavu strēmelēm. Tikai galējos dienvidos, Dānijai atkarotā Skones provincē, kultivētās zemes platība jau cienīgi stājās līdzās vēriem, tīreļiem un siliem. Četras piektdaļas vai pat vairāk šīs valsts iedzīvotāju ir zemnieki. Pilsētu ir maz, lielākās no tām (Stokholmu, Viborgu, Tallinu un Kīgu, Štetini, Gētcborgu un citas) var saskaitīt pie divu roku pirkstiem, bet pārējās tik tādi miestiņi.

Pilsoņu maz, inteliģences (kas nāk galvenā kārtā no garīdznieku dēlu vidus) vēl mazāk, un arī zviedru muižnieki galu galā ir dūšīgāku vecsaimnieku pēcteči, kam par

nopelniem kauju laukos vai citiem labiem darbiem doti lēņi un augstmaņu ģerboņi.

No šiem lauku muižniekiem iznāk teicami virsnieki, un no viņu novadu zemnieku dēliem tikpat teicami kareivji: izturīgi gājienos, pieticīgi ar lieso kara maizi, tie stāv kā mūris visniknākajā lielgabalu ugunī un neļogās zem ienaidnieku kavalērijas triecieniem.

Sākumā neveikli rekrūši, kam prāts vēl nesas atpakaļ uz tēva mājām un nereti arī uz glābēju silu, šie lauku puiši krietnu seržantu un virsnieku rakās drīz top līdzīgi savu pulku vecajiem kareivjiem. Ar laiku daudzi no tiem,

Zviedrijas karalis Kārlis XII. ja vien ir spējas un laime, uzdien par pulkvežiem, cietokšņu komandantiem, provinču gubernatoriem un jauniem augst​maņiem. Četrām vecajām kārtām: muižniekiem, garīdzniekiem, pilsoņiem un zemniekiem, zemnieku ķēniņš it kā pievienojis vēl piekto, kareivjus. Toreiz visām valstīm tik grūto jautājumu — kur likt miera laikā armiju, un kur to pēkšņi rast kara sākumā, — Kārlis XI atrisinājis ar savu parasto ģenialitāti praktiskās lietās. Vecajās savas valsts zemēs, Zviedrijā un Somijā, tas visur sacēlis vai nu sevišķus kareivju ciemus, vai sadalījis savus kājniekus pa saimnieku mājām, kur tiem katram ierādīts savs gabaliņš aramzemes, savs pļavas stūrītis un sakņu

dārziņš. Šos karavīrus valdība var katrā laikā sasaukt ātri kopā un tūliņ liki tiem slāt rindās, jo tērps viņiem jau ir, tāpat sava, manevros norūdīta prakse. Katram apriņķim tādā kārtā ir dota iespēja uzstādīt veselu pulku, līdzko sāk strādāt mobilizācijas mašīna. Jātniekus izrīko saimnieki un muižnieki, pirmie katrs dodami pa vairākiem zirdziniekiem, bet pēdējie vienu jātnieku no vairākām sētām kopā. Viena daļa valsts muižu, kas atgūtas redukcijas ceļā, nozīmēta pulku un rotu komandieru un instruktoru uzturam. Un tā priekš tiem laikiem Zviedrijā patiešām lieliski atrisināts armijas apgādes un uzturēšanas jautājums, un valstij ir samērā lēts un gājienam ātri gatavs karaspēks.

Bez šīm pašas Zviedrijas un Somijas reģimentēm vēl ir vesela rinda algotņu

karapulku. Tie novietoti jaunajās provincēs Austrumbaltijā un Ziemeļvācijā, un sastādīti pa lielākai daļai no to provinču iedzīvotājiem.

Algotņu vairums ir arī dragūni un tāpat ķēniņa gardi. Kara algotņos iet jauni un dūšīgi puiši, kas 110 visām citām profesijām uzskata karavīra amatu par labāko. Karapulkos iestājās arī gandrīz visi zviedru muižnieku dēli, gan sākdami savu karjeru no parastā jātnieka vai pīķa vīra, jo Kārļa XI laikā nav cita ceļa kā tikt par virsnieku. Kā kareivjiem sākumā jādien arī grāfu un feldmaršalu dēliem, un te nelīdz pašas zilākās asinis. Pie šī vienlīdzības principa arī ķēniņš Kārlis XII neatlaidīgi turējies un teicis: «Veca vai jauna muižnieku cilts vēl neliecina par karavīra krietnumu. Ja tāds kun- dziņš

tūliņ tiks par virsnieku, viņš būs rupjš pret kareivjiem. Turpretim tad, kad pats būs kādu laiku bijis kareivis, stāvējis postenī un maršējis ierindā ar bisi vai pīķi pār plecu, tas zinās, cik vienkāršam rindiniekam ir grūti, ko no tā var prasīt, un tāpēc būs pieklājīgs pret apakšniekiem.»

Kā redzam, abiem valdniekiem te rūpēja galvenā kārtā tas, lai jaunais virsnieku materiāls būtu patiešām derīgs un izceltos ar karotāju spējām. Ja šīs spējas bija, tad tikšana augšup pa dienesta pakāpēm dažreiz gāja ļoti strauji, un vienkāršs rindinieks dažos gados lika par kapteini, majoru, pat pulkvedi. Kam karavīru dāvanu un spēju nebija, tam nelīdzēja arī tie slavenākie senči.

IV Pirmie valdīšanas gadi Saltā decembra mēneša dienā, kad silus, laukus un māju jumtus biezi apsnidzis sniegs, bija nolikta jaunā ķēniņa kronēšana, un Kārlis XII lēni jāja, sniega pārslām virpuļojot gaisos, uz Nikolaja baznīcu, lai tur kronētos un tiktu svaidīts, kā to prasīja sensena, vēl no Dāvida laikiem mantota ķēniņu iesvētīšanas tradīcija. Pats gājiens notika pēc ceremoniāla, piedaloties augstākajām valsts amatu personām un vecākajiem karavadoņiem, bet tautai un (jādomā, arī pašam jaunajam valdniekam) tā diena palika drūmā piemiņā, un māņticīgie

bēdīgi kratīja galvas, gaidīdami nelaimi valstij un ķēniņam.

Paša pirmā kļūme notikās jau ar kroni, kas nokrita Kārlim XII no galvas, kāpjot kronēšanas jājiena rumakā. Nesot plecos garo kronēšanas mantiju, turot skēptru vienā, pavadu otrā rokā, būtu pagrūti likt seglos arī ar neapsegtu galvu, bet kronis ir tāda lieta, kas puslīdz droši turas galvā tikai stāvol vai mierīgi sēdot.

Tak lauta domāja un zīlēja savu un astrologi tāpat.

Otra liksta pagadījās baznīcā, kur vecais bīskaps Spegels, steigdamies svaidīt ķēniņu, izlaida no nosalušām un trīcošām rokām eļļas ragu. Jau otru reizi todien nosarkušais ķēniņš sakniebis lūpas, aizmirsis noskaitīt tradicionālo kronēšanas zvērestu, steidzīgi uzlicis

kroni galvā un, lielgabalu zalvēm rībot, atstājis dievnamu, lai tikpat svinīgā gaitā dotos atpakaļ uz pili.

Tad tā lielā diena bija galā. Kroni, kronēšanas mēteli un visu citu ķēnišķīgo godību noglabāja tam paredzētos skapjos.

Tais kronēšanas svinībās bija ieradies arī vairāk kā septiņdesmit gadus vecais, bet arvienu vēl žirgtais grāfs Ēriks Dāl- bergs, Vidzemes ģenerālgubernators, lai piedalītos ķēniņa baldahīna nešanā un, starp citu, pastāstītu sīkāk par lietām, kas bija notikušas jau agrā pavasarī. Tai laikā lielā krievu sūtniecība, dodamās uz Rietumeiropu, bija braukusi cauri Vidzemei un kādu laiku uzturējusies Rīgā, kur apsveikta (pēc to laiku modes) ar goda jātniekiem, tauriniekiem, zalvēm un visu citu klimbimu. Pats Dālbergs gan bijis

pavasarī grūti slims un neie- radies pie krievu sūtņiem ar vizīti, tak tas arī nebijis vajadzīgs, jo sūtņu kungi jau nebraukuši uz Stokholmu, bet tikai, tā teikt, tranzīta ceļā.

Citādi svešajiem ciemiņiem izrādīta visāda laipnība un pretimnākšana, jo ģcnerālgul)ernaloram kļuvis neoficiāli zināms, ka sūtniecības ļaužu vidū atrodas pats jaunais cars Pēteris. Šis augstais kungs, ko Rīgas zviedri bija paslepeni novērojuši, drīz vien izrādījies par diezgan nepatīkamu ciemiņu, jo sācis par daudz interesēties par Rīgas nocietinājumiem un pēdīgi pat lūkojis izmērīt cietokšņa grāvju dziļumu. Zviedri lūguši tādu rīcību pārtraukt, krievi apsolījušies tā vairāk nedarīt, un viss atkal ritējis gludi, līdz pat sūtņu projām braukšanai, kad tie sākuši žēloties, ka

Rīgas tirgotāji prasot par telpām, kurās šie mitinājušies, un produktiem, kurus viņi patērējuši, par daudz augstas cenas.

Dālbergs centies visu to izlīdzināt, sūtņiem aizrādīdams uz grūtiem bada laikiem Vidzemē, kādēļ arī cenas esot augstākas kā parasts. Tad krievi ar Rīgas namniekiem izlīguši pa godam un pēdīgi aizvadīti pār Daugavu, uz Kurzemes lielkunga valsti.

Ar to šī sīkā lieta likās nokārtota, bet pāris gadus vēlāk cars Pēteris to iekustināja no jauna, te sameklēdams sev casus belli

Rīgas ģenerālgubernators Ēriks Dālbergs. iemeslu. Acīm redzot, pēc ilgām pārdomām viņš bija nācis pie atzinuma, ka toreiz Kīgā smagi apvainots.

Aizlaidis mājās Dālbergu un citus provinču pārvaldniekus, jaunais ķēniņš čakli stājās valsts darbā, vispirms uzaicinādams attiecīgos juristus pasteigties ar valsts likumu kodeksa pārlabošanu; otrs raksts zviedru bīskapiem pamudināja tos drīzāk vest galā jauno Bībeles tulkojumu, bet trešais dekrēts lika kamerkolēģijai pēc iespējas ātrāk i attiecināt tēva ievesto likumu par valsts bruņotiem spēkiem arī uz pārējām provincēm.

Citi soļi bija sperti tirdzniecības pacelšanai un plašākai palīdzībai bada

cietējiem Somijā, Vidzemē un Igaunijā.

Aizbildnības valdības locekļus ķēniņš aizsūtīja atpakaļ tais resoros, kur šie kungi bija jau agrāk darbojušies, un par saviem vistuvākajiem darbiniekiem izraudzījās savu agrāko skolotāju Polu un kādu centīgu ierēdni Kārli Piperu, abus ieceldams valsts padomnieku un grāfu kārtā. Polam uzticēja ārlietas, bet enerģiskais un godkārīgais Pipers, jau Kārļa XI laikā iepazinies ar visām valsts lietām, kļuva par pirmo ministru. Tas bija mazs un resns kungs, ar asām acīm, nicīgi uzmestu virslūpu un lielu degunu, ko tas bāza visās, arī citu cilvēku personīgās darīšanās. Pipers nekad neaizmirsa savu personīgo labumu, bet bija cilvēks ar lielām darba spējām un, kā tāds, drīz kļuva jaunajam ķēniņam nepieciešams.

Kolēģiju prezidenti, kas atbilda apmēram tagadējiem ministriem, bija faktiski nobīdīti pie malas un saņēma visus rīkojumus vai nu tieši no ķēniņa, vai caur Piperu. Muižnieki, kas bija cerējuši, ka jaunais valdnieks varbūt mīkstinās redukciju, drīz jutās vīlušies, piem., vecais Pomerānijas ģenerālgubernators, grāfs un feldmaršals Bjelke. Tas bija rīkojies savā augstajā amatā tik patstāvīgi, ka viņu apvainoja valsts nodevībā, dažādās blēdībās, pat naudas viltošanā.

Tiesa tam piesprieda nāves sodu, bet ķēniņš pēdīgi apžēloja veco karavīru, kurš bija dūšīgi cīnījies zemnieku ķēniņa karā pret dāņiem. Šie un vēl citi soļi lika daudzināt jauno valdnieku parstingru, l)ct taisnīgu zemes tēvu, kam roka nebūšot vieglāka par

nelaiķa ķēniņa roku. Vēl citi runāja, ka jaunajam ķēniņam trūkstot vajadzīgās cieņas pret vienu un otru no vecajiem tēva padomniekiem: tas reti kad uzklausot līdz galam viņu ziņojumus un padomus utt.

Veci ļaudis parasti ir pļāpīgi, bet jaunekļi mīl straujumu arī valsts lietās; tāpēc iespējams, ka ķēniņš būs te tikai pa pusei vainojams. Vēlākos gados viņš bijis tamlīdzīgos gadījumos pati personificēta pacietība, kad vajadzējis klausīties veču runās vai mācītāju garajos sprediķos.

Ar lielu dedzību veiktās valsts lietas prasīja ķēniņam daudz laika, bet bija brīži arī atpūtai, kaut darba diena tam sākās jau piecos no rīta. Tais atpūtas mirkļos tad arī gadījās viena un otra puiciskāka padarīšana: jaunais valdnieks ar visu savu apbrīnojamo pienākuma apziņu, lielo

pašsavaldīšanos un citiem īsti spartiskiem tikumiem vēl bija, protams, pusaudzis, un tais gados tik lielais delverību gars tam arī šad tad lauzies uz āru, par spīti visai parastajai valdnieka cienībai. Šīm viņa palaidnībām gan bijis diezgan nevainīgu pārgalvību raksturs un tajās grūti saskatīt kādu jau noteikti ļaunu dziņu ķircināt gados vecākus ļaudis. Tak no ķēniņiem arī zēna gados prasa daudz vairāk, kā no pilsoņu dēliem, un tās prasības viņos laikos bija vēl stingrākas. Mācītāji un vecie tēva birokrāti, tāpat ārzemju sūtņi uztraucās par to, kad ķēniņam reiz bija ienācis prātā sarīkot saeimas namā zaķu medības: starp citu, kā sevišķi lielu grēku, minēja arī viņa jājienus vēlās nakts stundās un citu pusaudžu pavadībā pa Stokholmas ielām, pie kam ticis izsists arī

viens otrs logs; cienīgi prāvesti un vecas grāfienes žņaudzīja rokas, ka ķēniņš esot izsitis arī pāžam no rokas cepešpannu un norāvis galma maršalam no galvas parūku.

Vēl runāja, ka tas vingrinoties pistoles šaušanā turpat pilī, izmetot vienu otru mēbeles gabalu pa logu, un esot sācis dzert. (Jādomā, ka pali dzeršana būs notikusi pirms minētajiem nedarbiem.) Šīs ķēniņa palaidnības sevišķi pieņēmušās pēc tam, kad no llolšteinas ieradies viņa brālēns Fridriķis, gados mazlicl vecāks un uzdzīves mīlētājs princis, lai apprecētu ķēniņa vecāko māsu. Šis un tas no Kārļa XII delverībām tāpēc jāliek uzciemiņa konta, jādomā, arī jau minētā logu dauzīšana un zaķu medības saeimas zālē. Kopā ar šo brālēnu un vēlāko māsas Hedvigas Sofijas vīru,

jaunais ķēniņš esot vingrinājies arī teju galvu ciršanā.

Tautā tobrīd runāja, ka Holšteinas princis gribot ievilkt tais dēkainajās izpriecās ķēniņu ar savu ziņu, novēlēdams jaunajam valdniekam lauzt kaklu un cerēdams tad, kā vecākās princeses vīrs, pats tikt par valsts mantinieku.

Bija arī baumas, kas melsa par holšteinieša mēģinājumiem ievilkt Kārli nevien vīna, bet arī sieviešu cienītāju pulkā. Tai otrā virzienā panākumu tomēr nebij nekādu, lai gan metreses tad turēja vai visi valdnieki. To būšanu bija ievedis modē Francijas XIV Ludviķis, un citi ķēmojās tam pakaļ.

Varbūt, arī te holšteinietim bija savs personīgs nodoms un slepena cerība, ka, ielaidies tādās dēkās, zviedru valdnieks

tik drīz nedomās par precībām, un vecākā māsa joprojām skaitīsies troņa mantiniece.

Tak Kārlis XII stūrgalvīgi palika pie savas šķīstības, ar to nevien noziegdamies pret sava laika kavalieru morāli, bet arī oficiālo morāli, jo visi princešu preeināšanas nodomi atrada pie tā kurlas ausis. Radi, valsts vīri un sūtņi cits pēc cita piedāvāja vai dučiem dažādu princešu, liet šī uzbāzība pamodināja Kārļa iedzimto spītību un pēdīgi arī pašas vecmammas pasāktajiem saprecināšanas mēģinājumiem nebija nekādu panākumu.

Cik var spriest no ķēniņa izteicieniem vēlākos gados, viņam bijuši šais lietās pašam savi un priekš tā laika valdniekiem īpatnēji uzskati. Viņš sacījis, ka precēšoties tikai pēc savu karu pabeigšanas un apņemšot nevis to vai citu

viņam piesolītu lelli, bet paša izraudzītu meiteni, un arī tad, ja tā nebūtu dzimusi valdnieka namā.

Metrešu būšana viņam būs riebusi pati par sevi, kā kaut kas netīrs; varbūt, no tādām lietām būs brīdinājis arī viņa morāliski tik stingrais un dievticīgais tēvs.

Baumām par Kārļa XII šķietamo vēsumu pret sievietēm vispār gan nebūs pamala, jo to pierāda viņa daudzinātā kautrība skaistā dzimuma klātbūtnē: kautrība iepretim kaut kam tak parasti ir tikai viens no instin​ktīvajiem intereses izpaudumiem.

Jaunā ķēniņa interesēšanās par vīna pudelēm arī bijusi visai īsa. Kāds to laiku autors stāsta, ka ķēniņš atmetis dzeršanu pēc tam, kad iereibis nepieklājīgi uzvedies pie galda un vecās ķēniņienes klātbūtnē. Kad vecā māte to sākusi rāt,

viņš izdzēris uz tās veselību vēl glāzi vīna un sacījis: «Tā kā šis dzēriens man lika aizmirst cieņu pret jums, es atsakos no tā lietošanas uz visiem laikiem.» Šo savu solījumu viņš tiešām turējis, pārkāpdams tikai divas reizes, un pie tam ārkārtējos apstākļos: pirmo reizi tas nolicis turku aizdedzinātā namā Bcnderos, kad lielajā karstumā nebijis ko dzert; otrreiz ķēniņa slavenajā mājupjājienā no Turcijas: lai slēptu savu inkognito no ziņkārīgo skatiem, kas kādā Vācijas pilsētā sākuši viņā sazīmēt daudzināto kauju karali, viņš tad arī iztukšojis krietnu glāzi, un visiem tūliņ bijis skaidrs kā diena, ka Kārlis XII tas dzērājs nu gan nav, jo ķēniņš, kā to zinājuši pat bērni, dzerot vienīgi ūdeni.

Ilolšteinas hercogam aizbraucot ar vecāko māsu projām, izbeidzas ķēniņa

trokšņainās dēkas un par viņa galveno izpriecu top lāču medības. Arī te tas meklē jaunus paņēmienus un, apnicis medīt meža tēvaiņus ar šaujamo ieroci vai lāču šķēpu, viņš lūko lielos zvērus veikt ar sekumiem, nūju vai virvju tīkliem. Tak arī šai izpriecai nav lemts ilgu laiku turēt savā varā valdnieka sirdi un garu: lāču medībās to pārsteidz kara vēsts, un šim priekam tas atmet ar roku, lai sāktu savu ienaidnieku medības.

Priekš lāčiem, tāpat kā priekš sievietēm, viņam vēlāk vairs neatliek laika, un par viņa līgavu tam top armija, kurai tas paliek uzticīgs līdz savu dienu galam.

V Ziemeļu kara sākums Dānijas ķēniņiem tais mūžos jau vairāk kā simts gadus bija krusts un bēdas ar I lolšteinas un Gotorpas hercogiem. Tie bija vecas dāņu dinastijas atvases, kam kopīgais ciltstēvs bija novēlējis savu mantojuma tiesu, protams, zem Dānijas suverenitātes. Hercogi to īsti negribēja atzīt, tiecās pēc neatkarības un bieži biedrojās ar Dānijas naidīgiem kaimiņiem, piem., ar zviedriem. Zviedrijai savukārt no tās kaimiņu strīdus bija tas militārais labums, ka varēja kara gadījumā apņemt pretinieci Dāniju no divām pusēm.

Zemnieku ķēniņa mūža beigās jaunais Gotorpas hercogs Fridriķis (tas pats, kas vēlāk lūkoja pieradināt sava labvēļa dēlu

pie vīna un sievietēm), atbalstīdamies uz puslīdz drošo Zviedrijas palīdzību, bija sācis bruņoties un būvēt cietokšņus pie dāņu robežām. Dāņi to ņēma ļaunā, Kārlis XI necerēti ātri nomira, un Dānijai uz laiku kļuva brīvas rokas: hercoga valstī piepeši iemaršēja dāņu karaspēks un piespieda norakt visas skanstis. Hercogs sākumā palika maziņš, tad aizceļoja uz Zviedriju, sadraudzējās ar tās jauno ķēniņu un apprecēja viņa māsu. Zviedrijas palīdzība tagad tam bija tikpat kā droša, jo Kārlis XII, būdams valdīšanas lielās iesācējs, uzticīgi turējās pie tēva politikas, kas bija par 1 lolšteinas atbalstīšanu pret Dāniju. Viņš pat iecēla savu māsas vīru par zviedru pulku virspavēlnieku Zie- meļvācijā un deva tam līdzi savu fortifikācijas skolotāju

Stjuartu, kam vajadzēja atjaunot dāņu noraktos hercoga nocietinā​jumus.

Dāņiem vairs nebija šaubu, ka jāgatavojas smagam karam, kura provocētājs būs Ilolšteinas un Gotorpas hercogs. Dānija mēģināja novērst draudošās briesmas, piesolīdama kaimiņam Kārlim par sievu kādu no savām daudzajām princesēm (tādas lietas viņos idilliskos laikos dažreiz tiešām lieti noderēja kara draudu novēršanai). Kad šis piedāvājums tika laipni noraidīts — par spīti visiem uz Stokholmu aizsūtītiem princeses portretiem, — dāņiem kļuva skaidrs, ka jāsāk bruņoties un meklēt sabiedrotos.

Dānijas ķēniņš vispirms mēģināja ievadīt slepenas sarunas ar savu māsas dēlu Saksijā, kurš bija ticis par Polijas

ķēniņu un, līdz ar to, par cilvēku bez noteiktas nodarbošanās, jo Polijas ķēniņiem nebija gandrīz nekādas teikšanas valsts lietās. Būdams dēkainis un visai kustīgas dabas, Augusts tūliņ apsolīja

Augusts II, Polijas un Saksijas karalis. mātes brālim savu palīdzību tā kombinācijās pret mazo Stokholmas brālēnu. Viņš priecājās, ka tagad radīsies darbs viņa sakšu pulkiem, kuri pa vēlēšanu laiku bija ievesti Polijā un kurus poļi tagad prasīja aizvākt projām. Starp citu, jaunais poļu ķēniņš bija sācis domāt par karu ar zviedriem arī jau pirms Dānijas radinieka ierosinājuma, likdamies Galīcijas pilsētiņā ar Krievijas caru Pēteri (tas patlaban brauca mājup, lai apspiestu strclicu dumpi, savu karu ar turkiem bija tikpat kā beidzis un, tātad, arī varēja skaitīties par jaunu un spējīgu cilvēku bez piemērotas nodarbošanās).

Augustu bija sācis mudināt uz karu pret zviedriem Rīgas garnizona dezertieris

Jānis Patkuls, liels kāršu spēlmanis un žūpa, vēl lielāks intrigants un savas kārtas sapņotājs, kas gribēja atraut Vidzemi Zviedrijai un padarīt savējo dzimteni par muižnieku valdītu republiku, apmēram pēc Polijas parauga. Šis niknais Zviedrijas nīdējs nu sāka regulāri braukāt starp Poliju, Saksiju un Dāniju, pēdīgi arī Maskavu, pamazām vīdams arvien ciešākus slepenas un zviedriem naidīgas savienības pavedienus. Viss šis lielais intrigu tepiķis lika tik veikli un neuzkrītoši darināts, ka jaunais zviedru ķēniņš, savus radus pēc sevis paša mērodams un vēl nezinādams, ka cilvēku vairumam mēle dota tāpēc, lai tic varētu labāk apslēpt savus slepenos nodomus, nekā nenojauda.

Dānijas atklātā bruņošanās to daudz neuztrauca, jo ar Dāniju bija cerams tikt

viegli galā un pati Dānijas uzstāšanās sagaidāma labi ja vēlu pavasarī, kad Baltijas jūras šaurumi tiks brīvi no pēdējā ziemas ledus. Tiesa, arī līdz Stokholmai bija atklīdušas bauitias, ka starp dāņu un poļu ķēniņiem notiek tāda dīvaina sačukstēšanās, un tās lietas noskaidrošanai speciāli komandēts uz Drēzdcni kāds gados vecīgs un ne sevišķi gudrs diplomāts Vclings. To Augusts tik pamatīgi apveda ap stūri, ka šis kungs ziņoja mājup par brālēnu Augustu tā: viņa majestāte zviedru ķēniņš varot būt pilnīgi drošs, jo sūtnis dzirdējis no paša Augusta mutes vissirsnīgākos draudzības apliecinājumus.

Tai pašā laikā Augusta sakšu pulki no Lietuvas jau bija iemaršējuši Kurzemē, tur nostādamies izejas pozīcijās. Vecais

Dālbergs to tūliņ pavēstīja ķēniņam, bet Stokholmā tā brīdinājums neatrada dzirdīgas ausis. Lai labāk jauktu pēdas, ar Augusta ziņu Stokholmā ieradās speciāla poļu sūtniecība, apliecinādama republikas nesatricināmo draudzību iepretim Zviedrijai. Poļu sūtņiem braucot mājās, ķēniņš deva kā dāvanu to valstij līdzi 10 lielgabalu. Tos vēlāk nācās atdabūt ar karu, un kā dzīvs brīdinājums sevišķi neticēt pat asinsradu draudzības apliecinājumiem, tie lielgabali tagad glabājas artilērijas muzejā Stokholmā.

Ar lielgabaliem jaunais zviedru ķēniņš bija pasteidzies apdāvināt arī kaimiņu Pēteri: tos deva līdzi kā dāvanu lielajai zviedru sūtniecībai uz Maskavu, kur vajadzēja pēc Kārļa XII kāpšanas tronī atjaunot līdzšinējās korektās

attiecības ar slāvu kaimiņiem. Krievi sarunas gan vilka garumā, jo tai pašā laikā pa Maskavu atklāti rīkojās sakšu ģenerālis Karlovičs, bet slepeni Patkuls, abi kopā ar Pēteri noslēgdami Saksijas un Krievijas militāro savienību. Drīz pēc tam cars sāka gausties par necie​nīgu izturēšanos, kas tam parādīta priekš divi gadiem Rīgā. Zviedru sūtņi apsolījās lūgt ķēniņu to Rīgas lietu vēlreiz caurskatīt. Tad viņi savas valsts vārdā nozvērējās turēt ar krieviem mieru, Pēteris no savas puses darīja to pašu, pat krustu bučodams, un zviedri mierīgi brauca mājās.

Tad saltajā 1700. g. martā pie ķēniņa, kurš bija aizjājis uz Kungscras siliem lāču medībās, piepeši atsteidzās Dālbcrga sūtīts kapteinis un atnesa vecā Vidzemes ģenerālgubernatora laistu kara

zinu.

Sakšu pulki, Fleminga un Karloviča vadībā, bija februāra mēnesī pārgājuši Kurzemes un Vidzemes robežu, ieņēmuši Kob- ronas skansti (tag. Torņakalna vietā) un sākuši apšaudīt Rīgu, reizē ar to palaizdami poļu un leišu sirotāju pulciņus pa visiem Dicnvidvidzemes ceļiem.

Atgriezies no medībām Stokholmā, ķēniņš lika jāt ziņnešiem uz visām Zviedrijas malām, ar pulkiem laistu ziņu, ka jādodas karā.

Taisnību sakot, gatavošanās karam bija sākusies jau rudenī, līdzko kļuvis skaidrs, ka iespējama bruņota sadursme ar Dāniju. Dāņi gan varēja daudz īsākā laikā savest armiju cīņas gatavībā nekā plašā, bet reti apdzīvotā Zviedrija, tak līdz pavasarim nekādi pārsteigumi no dāņu

puses nebija gaidāmi. Lietu stāvokli daudz negrozīja arī pēkšņais sakšu uzbrukums Rīgai, jo zviedru pulki tā kā tā nevarēja pa ziemu steigties Vidzemei palīgā. Toties somu reģimentes sāka lēni brist pa savas zemes kupenām un dziļiem Igaunijas sniegiem uz dienvidiem: sākoties pavasarim, tavastu un karēļu pulkiem vajadzēja izrēķināties ar sakšiem, bet zviedru reģimentēm ielauzties Dānijā.

Pēc vēsts, ka sakši lauzuši mieru, pienāca arī ziņas par dāņu iemaršēšanu I lolšteinā. Tātad karš bija sācies arī Baltijas jūras vārtos (formāli zviedru un dāņu karš tomēr nebija arī vēlāk.

Zviedrija tikai izdarīja bruņotu iejaukšanos Ilolšteinas labad, kuras patstāvību tā bija garantējusi kopā ar Angliju un 1 lolandi).

Zemnieku ķēniņš bija atstājis savam dēlam nevien stipru valsti, bet arī teicamu mobilizācijas plānu. Dēls turējās pie tā, un armijas mobilizācija ritēja nevainojami gludi un vislielākajā kārtībā. Paskarbais un citu virsnieku neieredzētais, bet ļoti spējīgais ģenerālleitnants Rēnšelds, jaunā valdnieka uzticības vīrs, bija laikus izstrādājis sīkus maršrutus atsevišķām armijas daļām, un viss gāja kā pa diedziņu. Apriņķu priekšnieki un kara komisāri gādāja par pārtiku rotām, eskadroniem un pulkiem, tiem maršējot uz sapulcēšanās vietām un tad, no turienes, taisni uz dienvidiem.

Ceļā posās arī ķēniņa apsargi, vēlāk tik slavenie trābanti. Tas bija izlasīts un privileģēts eskadrons, kura ritmeislars skaitījās pats ķēniņš: faktiskais

komandieris bija ģenerālmajors, bet abi jaunākie virsnieki varēja būt tikai pilni pulkveži. Par trābantu seržantiem bija pulkveži-lcilnanti, par kaprāļiem majori, bet vienkāršie trābanti skaitījās kapteiņa vai ritmeistara dienesta pakāpē. Tā bija visas armijas spējīgāko un drošāko izlase, un pati labākā štāba virsnieku skola, kāda jebkad pastāvējusi. Ar ķēniņu kopā lā izjāja no galvaspilsētas divsimts vīru sastāvā, l>ct atgriezās bez ķēniņa un tikai trīspadsmit: visi citi bija palikuši neskaitāmos cīņu laukos, citus bija nožņaudzis mēris, un citi krievu vai turku gūstā miruši.

Pats ķēniņš gāja karā pāža Klinkovštrema, sulaiņa Hultmaņa un kalpa Langa pavadīts. Arī šo triju vārdi palikuši Zviedrijas vēsturē. Staļļmeistars A. I

lords gādāja par ķēniņa zirgiem, starp kuriem atradās arī kāds īpatns zemnieku ķēniņa mantojums, daudzinātais «ugunsgrēku kleperis», gaišpelēks un jau tad mazākais 27 gadus vecs, kuru Lundas kaujā kāds jātnieks bija atdevis zemnieku ķēniņam Kārlim XI, zem tā nošautā zirga vietā. Ķēniņš bija to kleperi paņēmis līdzi uz Stokholmu un tur vēlāk bieži lietojis saviem jājieniem uz ugunsgrēku vietām pilsētā; lā arī cēlusies un palikusi tautas mutē šim zirgam dotā palama, bet tālākais šī dzīvnieka mūža gājums jau izklausās kā pasaka: viņš izstaigājis zviedru armijai līdzi krustām un šķērsām Poliju, bijis Saksijā un Poltavas kaujas laukā, pieredzējis Štrāl- zundas aplenkšanu, un pēdīgi nol>eidzies 45 gadu vecumā tai pašā Lundā, no kuras sācis savas

vēsturiskās gaitas.

Tas patiešām bija nevien dzelzs zirgu, bet arī dzelzs vīru laiks, jo Kārļa armijas karavīru slavināto «karoliņu» vidū ir bijuši vairāki, kas vēl 80 gadu vecumā gluži mundri dienējuši zem karogiem. Piem., leitnants Dalepils, kas bija jau 1659. g. karojis ar dāņiem ķēniņa vectēva vīru rindās, vēlāk uzticīgi sekojis Kārļa Gustava mazdēlam un, kritis krievu gūstā, atgriezās pēc Ništatcs mierlīguma no Sibīrijas sniegiem dzimtenē, tika pensionēts pēc 68 gadu ilga dienesta un mira 106 gadus vecs. Kaprālis un vēlākais karodznieks Vulfs 80 gadu vecumā dūšīgi cīnījās Poltavas kaujā, arī krita gūstā un, par spīti daudzajām rētām un nosaldētai kājai, tomēr atkliboja no Krievijas atpakaļ Zviedrijā, tika atvaļināts 93 g. vecumā un

tai pašā karodznieka pakāpē, un mira turpat simts gadu vecs.

No tāda lietaskoka bija drāzti tie spēka vīri, kuru priekšgalā ķēniņš 1700. gada 14. aprīlī atstāja savu galvaspilsētu, lai nekad vairs neatgrieztos mājās.

Kara pulki savilkās kopā Skonijā ap Malmi, flote pulcējās kara ostā Karlskronā. Uz jūras dāņi bija vienmēr bijuši par zviedriem manāmi stiprāki un arī ar plašākiem piedzīvojumiem flotes kaujās. Tak Kārlis XI nebija gribējis samierināties ar to naidīgās kaimiņienes pārākumu un sabūvējis lielu un staltu floti. Tā bija atdota ģcnerāladmirāļa Vaktmeistara vadībā, tajā bija 46 kaujas kuģi ar 3000 lielgabaliem un 16 000 vīru lielu ekipāžu. Bez tam bija vēl gaidāmas talkā angļu un holandiešu eskadras.

VI Pastaiga Zēlandē Zviedru ģenerāladmirālis Vaktmeistars, par spīti tā sirmajiem matiem un visai augstajai dienesta pakāpei, vēl nebija ne reizi ticis pie izdevības ost pulvera dūmus patiesā jūras kaujā, jo gandrīz visu viņa dicnēšanas laiku Zviedrijai bijuši miera gadi. Šim vecajam un sausajam vīram nu vajadzēja vest ķēniņa jauno floti pirmo reizi cīniņā.

Dāņu flote, kuras priekšgalā atradās gados pulka jaunāks, bet jūras karu tāpat neredzējis vīrs Gildenlove, jau pabraukājās gar zviedru piekrasti, bet drīzi posās mājās, neizdarījusi it nekā. Nu vajadzēja notikt zviedru flotes pretvizītei Dānijas ūdeņos.

Jaunajam ķēniņam pa to laiku bija darba pilnas rokas, bija jāveic reizē divi, armijas virspavēlnieka un valsts valdnieka, pienākumi. Tak viņa enerģija un centība bija vēl lielāka par darbu daudzumu.

Bija jādomā par kara finansēšanu, par rezerves pulku formēšanu, par kara operāciju vadību un daudzām citām lietām. Vidzemei bija nepieciešami jāsniedz palīdzība, bet arī norēķi- nāšanos ar Dāniju nevarēja ilgāk vilcināt.

Maija sākumā ķēniņš aizauļoja uz Malmi, lai pārbaudītu tur sapulcēto armiju. Dažas dienas vēlāk viņš bija Gēteborgā, kur inspicēja palīgeskadru un deva norādījumus par gaidāmo angļu un holandiešu kara kuģu saņemšanu. Tai pašā Gēteborgā toties pienāca labas vēstis no

Vidzemes. Somu pulki sava Maideļa vadībā bija tikuši kopā ar sakšiem, tos krietni iekāvuši, un pretinieks atvilcies pār Daugavu.

Virspavēlnieks Vidzemē tobrīd skaitījās ģenerālis Velings, diemžēl raksturā par daudz līdzīgs savam brālim diplomātam, ko Augusts bija tik bezkaunīgi piekrāpis. Šis gausais kara lielkungs, par spīti visiem ķēniņa mudinājumiem, nekā nedarīja galīgai sakšu padzīšanai. Galvenās cerības ķēniņš tagad lika uz veco Rīgas varoni Dālbergu: tam varēja ticēt, uz to varēja paļauties.

Laika bija maz. Operācijas pret Dāniju bija jāsāk, jo ātrāk, jo labāk, un ķēniņš lēkšoja uz Karlskronu, atrazdams šoreiz floti pilnā izbraukšanas gatavībā.

Viņa dzimšanas dienā no turienes devās

jūrā trīs skaistas eskadras, pats ķēniņš bij uz ģene- rāladmirāļa kuģa «Kung Kari».

Baltijas jūras vārtos zviedru flote sastapās ar angļu un holandiešu cskadrām. Dāņu flote bija jau atkāpusies sava krasta bateriju apsardzībā un faktiski ielenkta: no vienas puses zviedru karakuģu stobri, no otras zviedru kara draugi holandieši un angļi. Ķēniņš bija pavēlējis admirālim izmantot katru gadījumu jūras kaujas sākšanai, par kuras iznākumu nevarēja būt šaubu, bet pats devies armijas darīšanās uz sauszemi. Tak Vaktmeistars bija gauss un pārāk apdomīgs vīrs un bez tam viņam bija pardaudz žēl paša būvētās un gluži jaunās flotes, žēl katras fregates, kas varēja noiet dibenā. Ķēniņš gan sūtīja pavēli pēc pavēles, bet Vaktmeistars vilcinājās joprojām ar kaujas sākšanu.

Bcngtsona vārdiem runājot, šis vecais kungs bija savācis savus jaunos un skaistos kuģus pie sevis, kā vista savus cālēnus zem spārniem, un negribēja tos laist laukā, nedz pats sākt kustēties. Pēc veselas nedēļas vilcināšanās ģenerāladmirālis pēdīgi gan lika pacelt enkurus un brauca savienoties ar sabiedroto floti, bet ar lādu līkumu un tik gausi, ka dāņu eskadras izkļuva laukā no slazdiem un paglābās stipri nocietinātās Kopenhāgenas reidā. Zviedriem un sabiedrotiem nu neļāva braukt tām tūliņ pakaļ Kopenhāgenas bateriju lielgabali.

Viens labums zviedriem tagad tomēr bija: uz jūras viņiem, atigļiem un holandiešiem nu bija tāds pārsvars, ka varēja sākt droši domāt par desanta operāciju: bija zināms, ka dāņu galvenie

spēki atrodas dienvidos, un ka Zēlandē tiem tikai jātnieku pulki, zemnieku milicija un galvaspilsētas garnizons.

Par desanta izcelšanas vietu izraudzīja Ilumlebeku, kas dažus kilometrus Kopenhāgenai ziemeļos.

Karavīru pārcelšanai savāca veselu lērumu mazāku kuģīšu un laivu, uzņēma tajās dažus izlasītus bataljonus, un, karakuģu apsardzībā, tic izbrauca jūrā, ķēniņš ar Rēnšeldu un savu kara skolotāju Stjuartu de​santam līdz.

Kādu laiku braukāja šurp un turp gar dāņu krastu, lai nogurdinātu pretinieka kavalēriju un kājniekus. Nesaprazdami, kur īsti sāksies zviedru izkāpšana malā, tie skraidīja pa savu krastu šurp un turp. Un tad piepeši, kādā izdevīgā brīdī un savu karakuģu lielgabalu uguns apsargāti,

zviedru gardi un grenadieri devās malā ar tādu skubu, ka sāka lekt ūdenī vēl gluži netikuši krastam klāt, un ūdens vielām bija dziļš līdz krūtīm (ķēniņam pat līdz kaklam, jo viņš bija ielēcis viens no pirmajiem un bijis par saviem gardiem augumā īsāks vīrs).

Malā tika viens un divi, lai gan samirkuši, tikai kreisajā spārnā notika lielāka sadursme: tur kādam gardes leitnantam ar viņa grenadieriem brienot malā, bija iedrāzies ūdenī pretim dāņu smago jātnieku eskadrons; tādā kārtā še norisinājās īsa kājnieku un jātnieku cīņa ūdenī, kas beidzās ar uzvaru zviedru pusē.

Dāņi atkāpās, atstādami dažus lielgabalus un kritušos. Zviedri bija zaudējuši tikai kādus desmit vīrus.

Tikuši malā, viņi sāka steidzīgi rakt

ierakumus un gaidīja tālākos pastiprinājumus. Desants bija pilnā mērā izdevies, un ķēniņš pirmo reizi spēris kāju uz ienaidnieka zemes. Viņš bijis tā satraukts, ka turpat, kopā ar kareivjiem iesākot skaitīt pateicības lūgšanu, jaunajam valdniekam sajukusi tēvreize.

Zviedru stāvoklis tagad bija kļuvis reti izdevīgs: dāņu ķēniņš Fridriks ar armiju atradās tālu llolšteinā, bet Kopenhāgenas aizstāvēšanu vadīja vecu profesoru un vēl vecāku ģenerāļu komiteja, no kuras varēja sagaidīt tikpat maz padoma kā jau no visām citām komitejām. Pašā Zēlandes salā dāņiem bija mazi spēki, bet viņu floti bloķēja triju valstu eskadras. Aši pārvedot no Zviedrijas krasta jaunus bataljonus, sevišķi kavalēriju, Kārlis XII varējadroši

uzbrukt Kopenhāgenai: varbūt mazdēlam paveiktos tas, ko nepaguva vest savā laikā galā tā varenais un brāzmainais vectēvs.

Palīgspēku pārvešana tomēr gāja gausi, jo bija iestājies vētrains laiks un jūrā lieli viļņi. Tikai pēc divi nedēļām ķēniņa rīcībā Zēlandē bija ap 10 000 karaspēka. Nu gan varēja sākt gājienu uz Kopenhāgenu.

Tas sākās trijās kolonnās un rīta agrumā. Tak, tikko bundzinieki bija sākuši bungot gājiena maršu, atauļoja jātnieks ar ziņu, ka starp Dāniju un I lolšteinas hercogu Travendālē noslēgts miers. Ķēniņš sākumā negribēja ticēt, bet drīz pienāca vēstis, kas pirmo apstiprināja. Starp citu, pats hercogs un māsas vīrs arī ziņoja, ka Dānija nu esot pilnā mērā atzinusi viņa suverenitāti un

bruņošanās tiesības, un zviedriem tāpēc neesot vairs likumīgu iemeslu tālākai kara vešanai.

Tas bija viens no kļūmīgākiem brīžiem ķēniņa dēkainajā mūžā.

Tikko tam bija izveidojušās spīdošas izredzes dot Dānijai tādu triecienu, kura tai pietiktu uz gadu gadiem. Un nu visi kalkulējumi bija sajaukti ar vieglprātīgā radinieka steigu. Ilol- štcina gan bija dabūjusi visu, bet tās glābēja Zviedrija it neko. Tiesa gan, Dānijas ķēniņš bija līgumā apsolījies anulēt savu savienības līgumu ar Saksiju un tāpat atturēties no Zviedrijai naidīgas rīcības. Tak šim solījumam bija ļoti problemātiska vērtība, jo dāņu karaspēks vēl nesakauts un dāņu flote tāpat. Bija droši sagaidāms, ka Dānijas brālēns pirmā izdevīgā brīdī

lūkos klupt savam Zviedrijas radam atkal mugurā un spēle iesāksies no jauna.

Varbūt varēja vēl nelikties gar Travendāles līgumu zinis, vismaz prasīt no dāņiem papildu garantijas? Bet sabiedrotie holandieši un angļi jau taisījās doties mājup, jo bija atbraukuši tikai sargāt Ilolšteinas patstāvību, un tās hercogam nu jau bija ar Dāniju noslēgts miers. Bez sabiedroto (lotes palīdzības un ar tik nespējīgu ģenerāladmirāli, kāds bija vecais Ansis Vaktmeistars, zviedriem bija riskanti palikt aci pret aci ar dāņu eskadrām: tad varēja viegli pārtrūkt armijas sakars ar dzimteni.

Grūtu sirdi ķēniņš bija spiests apturēt jau sākto gājienu uz Kopenhāgenu un gādāt transporta kuģus karapulku vešanai atpakaļ uz Zviedriju.

Tais dienās pie ķēniņa Zēlandē bija ieradies Krievijas sūtnis Hilkovs, atvezdams cara labdienas un sirsnīgu vēstuli, kurā cars Pēteris apliecināja savu gribu mūžīgi turēt mieru un dzīvot ar kaimiņu Kārli ciešā draudzībā. Šī sūtņa vizīte kēninam bija patīkams pārsteigums, jo it kā izklīdināja baumas, ka arī cars kaut kā iejaukts sakšu un dāņu sazvērestībā pret Zviedriju.

Tas notika tai pašā laikā, kad cara pulki jau bija sākuši maršēt uz Narvas pusi.

Ar skubu ķēniņš sāka gatavoties jaunajam, pret sakšiem Vidzemē domātam, karagājienam. Pats grūtākais bija sameklēt naudu, jo Stokholmas kases jau izrādījās iztukšotas; nācās aizņemties vajadzīgos dālderus no pilsoņiem, kur

vien kādi bija ar mieru izlīdzēt savam ķēniņam. Rīgas glābšanas ekspedīciju vajadzēja steidzināt arī tāpēc, ka vasara jau gāja uz galu un drīz gaidāmas tik bīstamās rudens vētras.

Ar visām šīm lietām noņemoties no ausmas līdz pusnaktij, ķēniņam bija gana darba arī ar nelūgtu miera starpnieku atgaiņāšanu. Par visiem citiem vairāk centās franču sūtnis, gril)ēdams samierināt Kārli ar Augustu: sakšu kūrfirsts un poļu ķēniņš esot pilns brālēna mīlestības un dedzīgas gribas atjaunot «pārpratuma» dēļ izjukušo draudzību. Par Augusta vēlēšanos atdot Kobronskansti un Daugavgrīvu, sūtnis gan nekā nezināja teikt, bet cerēja, ka tādiem sīkumiem ar labu gribu abās pusēs gan jau spēšot tikt pāri. Ar līdzīgiem starpniecības piedāvājumiem

uzbāzās arī ķeizara sūtnis un Brandenburgas kūrfirsts. Visiem tiem nelūgtajiem starpniekiem ķēniņš lika tā atbildēt: «Ķeizars, Francija un Brandcnburga turpina mums piedāvāt savu starpniecību.

Francija piedevām paziņojusi arī Polijas ķēniņa miera noteikumus. Mēs varam tiem pavēstīt, ka esam apņēmušies pret zināmo netaisnīgo un viltīgo uzbrukumu, ko minētais ķēniņš pret mums atļāvies, meklēt mūsu taisnību un satisfakciju ar labiem ieročiem un patlaban esam nodarbināti ar gatavošanos doties uz Vidzemi. Tāpēc nevaram nedz pieņemt minēto starpniecību, nedz to noraidīt, kamēr viss būs atjaunots kā bija, un mēs būsim dabūjuši pietiekošu gandarījumu.»

Ap to pašu laiku atnāca vēsts, ka cars

Pēteris Maskavā pasludinājis pret zviedriem karu un ar lielu karaspēku iebrucis Ingrijā.

VII Narvas brīnums Cars bija nodomājis karot un meklējis kara iemeslus. Steigā viņš nevarēja nekā cita prātīgāka sadabūt un kara manifestā paziņoja saviem pavalstniekiem tikai tik daudz, ka zviedru ķēniņš esot «atļāvies daudzas netaisnības» un cars to ilgāk nevarot ciest. Reizē ar kara pieteikumu cars bija pavēlējis apcietināt Zviedrijas sūtni Maskavā. Ķēniņš reaģēja ar sūtņa I lilkova arestu Zviedrijā, piedevām likdams aizturēt arī visus valsts robežās rodamos Krievijas tirgoņus un citus cara pavalstniekus.

Tad Vidzemei domātais ķēniņa karaspēks beidzot bija sakāpis kuģos, un 1. oktobrī Baltijas jūras skarbais vējš

iesāka dārdēt flotes burās.

Jau bija sācies bīstamais rudens vētru laiks, viļņi cēlās kā kalni, un vētra brīžiem draudēja izklīdināt ekspedīcijas floti, kuras karavīri vai visi mocījās arjūras slimību.Tomēr katastrofu nebija, un pēdīgi flote iebrauca Pērnavas ostā. No šīs pilsētas varēja griezties pret sakšiem vai pret krieviem, skatoties pēc apstākļiem.

Kārlis XII bija pēc Gustava Ādolfa pirmais Zviedrijas valdnieks, kurš ieradās Baltijā, un pavalstnieki, ar Pērnavā atbēgušiem Tartu universitātes profesoriem priekšgalā, apsveica to ar lielu prieku. Ievācot ziņas, izrādījās, ka Rīgai patlaban nekādas briesmas nedraud: Augusts bija padzirdējis braucam zviedru floti un, baiļodamies, ka tā var pieturēt

Liepājā vai Ventspilī, un izcelt ķēniņa armiju Rīgas aplencējiem flangā, pavēlējis saviem karapulkiem atkāpties aiz Daugavas dienvidu krastā. Daugavgrīva gan vēl atradās sakšu rokās, tāpat Koknese, bet citādi no viņu puses nekas patlaban nebija gaidāms, un ķēniņš nolēma izlietot arī Vclinga pulkus triecienam pret krievu armiju. Šī armija septembra sākumā bija pārpludinājusi Ingriju un, pēc parastajiem krievu postījumiem, ieradusies pie Narvas, svarīga rol>ežcietokšņa, kam bija mazs garnizons, bet toties dūšīgs komandants, vecais pulkvedis Henings Mums. Tas atsita krievu mēģinājumus ieņemt Narvu ar joni, un uzbrucēji bija spiesti sākt rakt ap cietoksni tranšejas.

Pēc baumām, kas vēlāk izrādījās mazliet

pārspīlētas, krievu skaits bija 80 000 vīru.

Pats cars bija atbraucis Narvas aplencēju nometnē un aplenkuma darbu vadību uzticējis sakšu kara inženierim Halartam.

Rija vēl tādas vēstis, ka cars domājot caur Rakveri (Vezenbergu) doties pret Tallinu, un Šeremetjeva kazaku pulki jau sākuši jāt šai virzienā, pa savam paradumam kaudami visus un dedzinādami klaji. Ķēniņš pavēlēja Velingam steigties uz Rakveri un tur sagatavot armijai vajadzīgo pārtiku; Rakvcrc bija nosacīta par sapulcēšanās vietu visām zviedru reģimentēm, kas devās turp no latvju Vidzemes, Pērnavas un Tallinas; tak ar pārtikas vākšanu izdedzinātā zemē pavisam neveicās. Toties zviedru un somu naids par tiem postījumiem bija ļoti liels, un priekšpulku sadursmēs tie nemaz

neņēma gūstekņus. Arī gausais Vclings ar tā somu un vidzemnieku kavalēriju, bija palicis kustīgāks, un, piem., divi tā majori ar 600 dragūniem ielenkuši kādā igauņu ciemā 3000 kazaku, tos sadedzināja dzīvus, kad nebija izdevies izdzīt ienaidniekus klajā laukā. Kazaku dedzinātājiem gan tūliņ pēc tam bija uzbrucis pats Šeremetjevs ar milzīgu pārspēku, un zviedru dragūni tikai ar lieliem zaudējumiem izcirtušies jauna​jiem krievu bariem cauri.

Kazaku mežonības patiešām bija neaprakstāmas: viņi kāva nost visus, cilvēkus un mājlopus, un izlaupīja pat kapus, vilkdami līķiem nost gredzenus.

Mazus bērnus dūra uz pīķiem un mietiem vai meta ugunī.

Oktobra beigās ķēniņš devās no

Pērnavas uz Tallinu, kuras vecais un tūļīgais ģenerālgubernators grāfs Dclagardijs nebija izpildījis pavēli par provianta savākšanu ķēniņa armijai. Tak šis vecais kungs bija iecelts tā augstajā amatā jau zemnieku ķēniņa laikā, un jaunais valdnieks atzina par derīgu un labu visu, ko nelaiķa tēvs bija darījis vai cēlis godā. Un tā arī vecais Tallinas birokrāts tika šoreiz cauri vienīgi ar bārienu. Mēs ar viņu sastapsimies arī vēlāk, jo Delagardijam bija sava un visai liela loma arī tais nelaimēs, kas dažus gadus vēlāk brāzās pār Igau​niju un Vidzemi.

Tallinā ķēniņu atkal apstāja ārvalstu sūtņi, to gribēdami pierunāt atmest Austrumeiropai ar roku un piedalīties gaidāmajā pasaules karā Spānijas mantojuma dēļ.

Spānijas pēdējais Habsburgs Kārlis II taisījās aiziet no šīs pasaules, atstādams savu milzīgo, l)ct jau pussabrukušo valsti bez troņmantinieka.

Uz Spānijas mantojumu pretendēja Austrija un Francija, un bija jau skaidrs, ka Anglija nostāsies austriešu pusē. Abas puses jau laikus meklēja sabiedrotos un lika zināmas cerības arī uz Zviedriju un Saksiju. Tak ķēniņš nebija pie​runājams, un sūtņu uzbāzība to sāka nervozēt; tas redzams no viņa skarbās vēstules, kurā starp citu teikts: «Ir savādi, ka mēs šos kungus jau atradām Rēvelē priekšā: viņu klātbūtne mums pavisam nepatīk, jo tiem te nav ko darīt. Savā karagājienā mēs gribam būt brīvi no viņu pavadības. To atrašanās te ir nasta, un mums jau tā pulka darba ar kara operācijām.»

Ķēniņu pirmā kārtā interesēja karapulku apgāde ar pārtiku un siltām drēbēm, jo ziema bija turpat klāt, bet armija, sevišķi Velinga pulki, noplīsuši un pusbadā. Vccic ģenerāļi jau runāja, ka vajadzēšot atlikt karagājienu pret krieviem līdz pavasarim, bet tagad tik meklēt Vidzemē un Igaunijā ziemas mitekļus. Ķēniņš atbildēja mitekļu tīkotājiem, ka priekš tādām lietām vēl esot pulka laika, un papriekšu jāsakauj ienaidnieks.

Cik nu tas bija iespējams, kareivjiem salaboja apavus, tērpus un pagādāja arī proviantu. Laika bija maz un bija jābaidās, ka INarva ilgi nespēs turēties.

Pusbēgdams no saviem birokrātiem un Tallinā saskrējušajiem ārzemju sūtņiem, ķēniņš pēkšņi atstāja Tallinu un aizsteidzās uz Rakveri. Tur savāktā

karaspēka bija maz, pulkos piedevām plosījās sērgas, bet citas reģimentes vēl tikai taisījās kāpt malā no Tallinas ostā sabraukušajiem kuģiem. Šo pulku atmaršēšanu vairs nevarēja sagaidīt, un bija jāsteidzas glābt Narvu ar spēkiem, kādi bij pie rokas. 13. novembra ausmā ķēniņš ar 10 000 atstāja Rakveri, sākdams doties uz austrumiem. Novadi, kuriem armija gāja cauri, bija briesmīgi izpostīti un pajumtes nekur, visur tik pagales un pelni. Kāds zviedru gardes kapteinis Šjernhēks dienasgrāmatā atstājis savus to dienu pieredzējumus Pades draudzes baznīcā.

Viņš saka: «Krievi bija izlaupījuši visu dievnamu un sasituši altāra bildi. Logi un durvis bija tāpat drupās, un baznīcas klona

vidū gulēja tur pārsteigtā ķestera līķis ar nogrieztu degunu; tam nebija arī vairs ausu, nedz mēles: šc sirotāji bija viņam nocirtuši roku un knaibījuši tā miesas ar kvēlošām stangām, tā kā bija bēdīgi to visu uzskatīt.» Šeremctjevs, kam ar tā kazakiem bija uzdots lēnināt zviedru armijas virzīšanos uz Narvas pusi, atkāpās juceklīgā steigā, mēģinādams dedzināt visu nost, kas vēl bija palicis nenodedzināts. Zviedriem trūka pārtikas, un cilvēki un zirgi dabūja ēst pa divi dienām tikai reizi. Trūka pajumtes, telšu nebija, liet naktīs jau viegls sals. Ķēniņš gulēja, tāpat kā kareivji, uz kailas zemes, zem klajas debess, bet rītos bija pats pirmais kājās, pārbaudīdams posteņus un izlūku patruļu ziņojumus. Vēl arvien tam likās, ka pats

cars nāks tam pretī arī cīņā: zēnsvaldnicks jūsmoja par bruņniecisku satikšanos ar Pēteri kaujlaukā, vīrs pret vīru un zobens pret zobenu. Tak Pēteris, kā to drīz redzēsim, domāja pavisam citādi.

17. novembrī pie Pihajegi Šeremctjevs mēģināja aizturēt zviedru priekšpulkus. Pozīcijas tam bija ļoti labas, tak dragūni ar dažiem simtiem gardu un kādiem lielgabaliem, zemnieka Kraukļa vesti, apgāja cara vīru pozīcijas no sāniem un 6000 krievu bēga «ar jo negantu bļaušanu», kā stāsta šīs cīņas dalībnieks Vrangcls savā dienasgrāmatā.

Kauja pie Narvas 1700. gadā.

Otrā dienā krievu jātnieki vēl lūkoja zviedrus aizturēt pie Silamegi, bet ar tikpat vājiem panākumiem.

Nu Šcremetjevs pa kaklu un galvu drāzās un Narvas pusi, panikas pārņemts un saceldams arī citos krievos paniku ar pārspīlētajām vēstīm par zviedru lielo skaitu.

Ķēniņa armijai vajadzēja pavadīt nakti galīgi izmirkušos laukos, aukstā lietū un stāvot dubļos, kas sniedzās līdz ceļgaliem. Pēc šīs «dubļu nakts» sasniedza l^agenu, kur karaspēks jau izrindojās kaujas kārtībā, jo bija pienākušas ziņas, ka krievi turpat tuvu.

Baumas izrādījās nedibinātas. Līdz Narvai gan bija vairs tikai jūdze.

Lai pavēstītu Narvas aizstāvjiem, ka palīdzība tuvu, toglābēji deva signālu ar lielgabaliem un raķetēm. Atbildes šāvieni liecināja, ka cietoksnis vēl turas. Izlikuši apsargus, ķēniņa kareivji gāja dusēt ap nometnes ugunīm, jo vieta tās nakts guļai bija gadījusies puslīdz sausa.

Krievu pusē gulēja arī apsargi, jo izlūkošanai izsūtītie zviedru štāba virsnieki varēja piejāt pie cara armijas

pozīcijām pavisam tuvu un visu sīki izpētīt.

Krievu armijas vadība pa to laiku jau bija pazaudējusi galvu. Caram bija uznākusi histērijas lēkme, ko tas šoreiz nespēja pa savam paradumam noslīcināt degvīnā. Padoma nezināja arī favorīts Mcnšikovs un vecie vojevodas. Vienīgā krievu cerība bija kādi ārzemju virsnieki, sevišķi beļģu hercogs Krojī; to bučodams un reizē liedams asaras, cars vinu lūdza uzņemties armijas vadību, jo šim pašam esot steidzīgi jādodas projām. Lai hercogs nu papūloties labi mudīgi ieņemt Narvu un tad godam sagaidīt ķēniņa armiju. Kad pārsteigtais hercogs devās pie valdnieka pēc sīkākām instnikcijām, cars jau bija pazudis. Armijai tas nebija noslēpums, un nelaimes nojauta saņēma virsnieku un

kareivju sirdis.

20. novembra rīta agrumā samirkušās zviedru kolonnas sāka nākt ārā no sila un kārtoties pa labi un pa kreisi no kalna, kurā brauca augšup ķēniņa vīru lielgabali.

Krievu nocietinājumi stiepās 7 km garā puslokā ap Narvu un aizmugurē bija strauja un dziļa upe, tai pāri viens pats tilts. Pēc īsas apspriedes ar Rēnšeldu un izlūkiem, ķēniņš nolēma izveidot divas trieciena kolonnas, ar tām lūkot pārraut krievu nocietinājumu centru, tad abas kolonnas pagriezt pa labi un kreisi un mēzt krievus laukā no viņu tranšejām.

Nu sākās gatavošanās triecienam.

Artilērija sāka šaut no abām pusēm, bet krievu ģenerāļi, stāvēdami uz savas nometnes vaļņa, vēl aizvien nesaprata, ko zviedri īsti taisās darīt. (Pēc to laiku kara

mākslas šablona, zviedriem vajadzēja savukārt nocietināties, bet viņi to nedomāja sākt.)

Krievu vadoņu nesaprašana kļuva vēl lielāka, kad zviedru infantērija sagāja atpakaļ silā: tā gāja kapāt, priedēm zarus un taisīt no tiem fašines krievu nometnes grāvja aizpildīšanai.

Galējā kreisajā spārnā ķēniņš nostādīja somu kavalēriju un trābantus, ar daļu leil>dragūnu. Turpat bija arī dalekarlieši un somi, un ģenerālis Maidels ar vēl dažiem bataljoniem, ģenerālis Ribings ar tā švadroniem; visu to kreiso kolonnu komandēja Rēnšelds. Centrā bija sabraukušas zviedru baterijas, un tālāk pa labi veidojās labā kolonna, Velinga vadībā; tur bija Knuts Pose ar tā kājniekiem, ģenerālis Vaktmeistars ar

saviem jātniekiem, bet flangus sedza pārējie leil>dragūni, kuriem vajadzēja uzmanīt Šcrcmetjeva jātnieku masas. Lai varētu ērtāk nest fašines un pēc tam cīnīties, zviedru kājnieki bija nometuši mēteļus un mugursomas. Katram musketierim bija izsniegtas 24 patronas, bet atļauts šaut tik tad, kad šāvējs jau var saskatīt pretinieka acu baltumus.

Garastāvoklis ķēniņa kareivjos kļuva možs, līdzko tiem ticis skaidrs, ka tūliņ sāksies kauja. Visi atkal kļuva mundri un solījās «līdz vakaram ar Dieva palīgu atmaksāt krieviem visu ļaunu, ko tie nodarījuši ķēniņa pavalstniekiem». Un tā šie daži tūkstoši vīru stāvēja zem sniega padel>ešu pilnām debesīm, kaujas signāla gaidās un gatavodamies dzīt piecas reizes stiprāku ienaidnieku laukā no tā labi

nocietinātām tranšejām. Dienu vēlāk šie daži tūkstoši jau bija kļuvuši par visā pasaulē daudzinātiem varoņiem.

Debesis apmācās arvien vairāk, tuvojās sniegputenis. Uzšau- joties gaisā raķetēm par uzbrukšanas iesākšanas zīmi, sākās negaiss ar lielu vētru un slapju sniegu, to sviezdams tieši sejās krievu tranšeju aizstāvjiem, — cara vīri varēja redzēt tikai pāra desmit soļu tālumā. Tai sniega jūklī viņi gan šāva izmisuši, bet lodes lielāko tiesu gāja pāri uzbrucēju galvām.

Tikuši krieviem klāt uz 30 soļiem, zviedru kājnieki gāza savu zalvi un tad skrēja triecienā ar kājnieku pīķiem, durkļiem un tāpat zobeniem. Viens divi tie bija pāri tranšejas grāvim, to aši aizpildot sasviestām fašinēm, tad izmētāja grāvja

viņā pusē liktos «āžus», izlauza sev ceļu cauri stabu sētai un gāzās iekšā krievu rindās. Tie sākumā vēl dūšīgi pretojās, tak zviedru trieciena straujums tos stulbināja, mazinādams drosmi un drīz saceldams arī paniku. I^abā un kreisā zviedru spārna kavalērija savukārt sajāja krievu nometnē pa kājnieku izrautoccļu. Nometnes galvenais bastions krita, iebrucēji neatvairāmi gāja tālāk. Izmisušie krievi vietām veselām rindām metās garšļaukus, izlikdamies beigti, ļāva zviedriem pārmaršēt tiem pāri, un tad šāva tiem no muguras. (Tā stāsta kaujas aculiecinieki, reizē piemetinādami, ka šie to krievu viltību drīz pamanījuši un maršēdami krievu rindām pāri, dūruši tā, ka «viltnieki palika patiesi beigti guļot».)

Ziemeļu spārnā krievu vajāšana pēc

kāda laika apstājās staignajā malā. Te bija abi cara gardes pulki un veci, Azovas karu līdzkarojuši dragūni. Tic drošsirdīgi cīnījās, bet daļa jau mēģināja bēgt klajā laukā, kurtos kapāja zviedru jātnieki.

Bēgļu bars pēc tam cirtās uz vienīgā tilta pusi, to drīz ielauzdams ar savas masas smagumu. Krievu virspavēlnieks Krojī un ģenerālis I lalarts, zaudējuši visas cerības, iznāca no tranšejām un padevās zviedru gūstā. Palikušie tā spārna krievi vēl brīdi turējās, dārgi pārdodami savas dzīvības, un vakara tumsa jau sāka nolaisties pār kaujas lauku. Paši zviedru bataljoni te, krēslā kaudamies, sagāza viens otram virsū dažas zalves, noturēdami par krieviem tos savus tautas brāļus, kas nāca talkā, līdznesdami atņemtos krievu karogus.

(Pats ķēniņš cīņas steigā tur iedrāzies muklājā, un kādi somu kareivji to izvilkuši laukā, visu noziestu dūņām, bez zābaka un zobena. Cīņas karstumā to ķērusi kaklā kāda lode, tomēr nespēdama izurbties cauri kaklautam).

Pēdīgi izdevies ievilkt krievu nometnē kādus zviedru lielgabalus: ar tiem sāka graut kopā cara vīru zemnīcas un ratu rindas, aiz kuriem tie vēl arvien lūkoja turēties. Nu viņi jutās spiesti uzsākt padošanās sarunas, un ķēniņš ļāva krieviem aiziet projām ar tukšām bisēm, pametot karogus, lielgabalus un savus ģenerāļus. Pašiem aizgājējiem vajadzēja arī salāpīt salūzušo tiltu, pa kuru krievu armijas labā spārna paliekas aizmaršēja uz austrumiem. (Šie vīri bija jālaiž projām, jo vēlāk būtu trūcis apsargu tāda

gūstekņu lēruma savaldīšanai. Bez tam zviedru pulki bija krietni guruši, arī zaudējumi tiem visai prāvi, bet daudzi somu kareivji tā piedzērušies krievu brandvīna, ka pakrituši gulēja blakus pašu nokauto ienaidnieku līķiem.)

Tagad zviedru spēki vērsās pret krievu kreiso spārnu, kas bija gan nošķirts par sevi, bet vēl neuzveikts, jo vairāk tāpēc, ka dažiem zviedru bataljoniem te bija apsīkusi munīcija. Sie vīri to lūkoja patapināt no Narvas komandanta, bet vecais varonis nāca talkā nevien ar munīciju, bet arī ar visiem tā dragūniem un kājniekiem. Šeremetjevs, ko bija sākuši spaidīt kādi zviedru švadroni, ar savu kazaku tūkstošiem lūkoja glābties peldus pāri Narvas upei, pie kam (pēc paša cara

atzinuma) noslīcis ap 1000 vīru.

Pēdīgi arī šī krievu spārna vecākais ģenerālis Veide padevās un arī lā virsniekiem un kareivjiem atļāva aiziet, bet bez ieročiem, vienīgi tik ar ceļa spieķiem rokās. Piedevām viņiem vēl bija jāzvēr, ka tie nekad vairs neies pret zviedriem karā un tāpat nemēģinās dedzināt Zviedrijas provinces.

Kaujā kritušo un upē noslīkušo krievu skaitu vērtē uz 9000. Kādi 6000 vaļā palaisto esot nomiruši badā, iedami mājup cauri to pašu izdedzinātai Ingrijai.

Gūstā bija saņemti 18 ģenerāļi, iegūti 177 lielgabali un 171 krievu karogs.

Zviedru rokās krita arī cara kase un prāvi pārtikas krājumi. Tak uzvaras un brandvīna skurbumā ar tiem krājumiem rīkojās tik izšķērdīgi, ka daudz kas tika

dubļains un vairs nelietojams.

Zviedri bija zaudējuši ap 700 kritušo un 1200 ievainoto, liet izcīnījuši tā gadsimta slavenāko uzvaru. Tas bija notikums, par kuru toreiz runāja visa pasaule; dzejnieki par «Narvas vikloriju» taisīja peršas, un zeltkaļi kala gan simboliskas, gan sarkastiskas medaļas.

Krievi bija projām, bet Ingrija un Igaunija pagalam izpostītas, un Vidzeme vēl neatkopusies no grūtiem bada gadiem.

Trūkums drīz sāka mocīt uzvarētāju armiju, un piedevām vēl arī asinssērga.

Par tūlītēju gājienu Krievijas iekšienē nevarēja domāt, arī palikšana Narvas rajonā kļuva neiespējama. Ķēniņš nolēma vest armiju ziemas mitekļos turpat gar Peipusu, bet pats apmetās baisas pilī. Tur viņš pavadīja ziemu, gan inspicēdams

savus pulkus, gan atkal kļūdams par draiskulīgu pusaudzi un, piem., ļoti sirsnīgi cīnījās līdzi sniega kaujās.

Narvas uzvarai bija priekš paša Kārļa liktenīgas sekas. Šī uzvara viņu nostādīja uz vislielāko karavadoņu ceļa, no kura novērsties tam vairs nebij iespējams. Pa to viņš gāja, veikdams vienu pretinieku armiju pēc otras, līdz pēdīgi saļima cīņā ar pašu likteni.

VIII Kauja Spilves pļavā Maija vidū pēdīgi pienāca no Zviedrijas sengaidītie pastiprinājumi, un taures sāka saukt Narvas uzvarētājus laukā no to ziemas mitekļiem, lai dotos uz Daugavas pusi, pretī trešajam naidniekam.

Kopā ar jaunpienākušiem pulkiem, ķēniņa rīcībā šaipus jūras bija ap 17 000 kareivju, neskaitot tos bataljonus un švadronus, ko nācās atstāt austrumu robežu aizstāvēšanai. Nopietns uzbrukums no krievu puses tuvākā laikā nebija gaidāms. Un tomēr, par spīti visam sakšu pulku militārajam krietnumam, Krievija bija un palika pati bīstamākā ienaidniece.

Bīstama tās stāvokļa un plašuma dēļ, un tāpat ar neizsmeļamiem resursiem. Pie Narvas lā gan bija dabūjusi smagu triecienu, un kara gājums prel to it kā solīja vilinošas izredzes; lak tādu gājienu vajadzēja vispusīgi un pamatīgi sagatavot, un nospraust īsti tālu operācijas mērķi, vislabāk pašu Maskavu. Ķēniņš, par spīti viņa lielajam jaunumam, nebija no tiem, kas pārgalvīgi grūž armiju briesmās. Kaut gan viņam pašam personīgi, tais laikos un arī vēlāk, bija īsti pa prātam personīga līdzdalība vissīvākajos zobenu kautiņos, un savu dzīvību viņš tūkstots reizes licis spēlē, tak ar savu pulku likteni tas riskēja tik tad, ja viss bija labi sagatavots, pārdomāts visos sīkumos un deva tiesības gaidīt tādus rezultātus, kas būtu to pūliņu un upuru vērts. Sīkais karš robežu

apgabalos, maršēšana šurp un turp, viss tas viņu neinteresēja, un kaut kādas Gdovas vai Ostrovas ieņemšana būtu sāpējusi Krievijas milzim tikpat daudz, cik sāpētu varžacs izgriešana zilonim.

Vienīgi tikai dziļš un varens trieciens, tēmēts pašā Krievijas sirdī un izvests lieliem spēkiem, varēja dot vēlamos panākumus. Tā piepūle būtu prasījusi visus Zviedrijas spēkus, bet arī tad gājiens Krievijas iekšienē vēl nebija iespējams, kamēr sakši nesakauti stāvēja pie Daugavas, un aiz sakšiem piedevām vēl visa milzīgā Polija, par kuru nevarēja skaidri zināt, vai tik tā neies eīnā, lai atbalstītu savu dēkaino kēninu. Ja nu izdotos sakšus pie Rīgas pārsteigt un tikpat pamatīgi sakaut kā krievus pie Narvas, tad bija pavisam cita lieta: tad

stāvoklim dienvidos vajadzēja noskaidroties uz ilgāku laiku, un zviedru ķēniņa galvenā armija varēja patiesi sākt Vidzemes austrumu malā kaut ko lielāku; kaut vai pret Pleskavu un Novgorodu. Tak turpu varēja doties tikai nodrošinot aizmuguri un flangu, un šo nodrošinājumu spēja dot vienīgi pamatīga uzvara pie Daugavas.

Par to triecienu sakšiem Kārlis XII bija gudrojis visu ziemu, un tāpat pavasarī, kopā ar savu skolotāju Stjuartu, bet prasības, ko skolēns ar skolotāju gril)ēja te uzstādīt kara laimei, bija visai augstas: sakšu armiju varēja iznīcināt tikai tad, ja to izdotos pārsteigt; bet vidū starp ķēniņu un ienaidnieku plūda varenā Daugava, un arī paši sakši nebij krievi, bet citām rietumu tautām kvalitātē līdzīgi

kareivji. Ķēniņš ar Stjuartu jau laikus atklāja vecajam Rīgas ģenerālgubernatoram savus lielos plānus, un tāpat uzticēja tam visā slepenībā paveikt desanta sagatavošanas priekšdarbus: grāfs Dālbergs bija tais laikos pats rūdītākais no visiem zviedru armijas vadoņiem, ar vairāk kā četrdesmit gadu ilgā karavīra prakse gūtiem piedzīvojumiem. Kaut gan šim sirmgalvim bija uz muguras jau 76 vasaras, tak žirgtumā un enerģijā tas spēja sacensties ar dažu labu jaunekli, un kļuva viss kā liesma, dabūjis dzirdēt par to pārgalvīgo un reizē grandiozo nodomu. Sakšiem nekā nemanot, viņš pavēlēja savākt Rīgas pilsētas kanālī visas liellaivas, celtņus, barkas un plostus, ko vien spēja sameklēt;

uz lielākajiem plostiem uzcēla peldošus blokhaužus un ievilka to lūkās lielgabalus; tāpat sameklēja daudzus vezumus vecu salmu un puspuvuša siena, lai vajadzīgā brīdī aizsegtu Daugavu ar dūmu mākoņiem. Vecā grāfa enerģija aizrāva visus tā apakšniekus; sevišķi cītīgi palīgi tam bija latviešu zvejnieku amata vīri, ar savu vecāko Nāriņu priekšgalā (Nāriņš un citi par to čaklumu vēlāk izpelnījās ķēniņa pateicību).

Vislielāko galvas lauzīšanu sagādāja rūpes, kā labi ātri pārcelt viņā pusē kavalēriju, jo bija zināms, ka sakšiem daži tūkstoši labu jātnieku. Dālbergs kopā ar Stjuartu pēdīgi izgudroja īpatnu pontontiltu, ko cerēja ielaist ūdenī tūliņ pēc desanta pārcelšanas sākuma, ar tādu ziņu, lai pati straume uznestu viņu tilta

galu virsū Iļģuciema krastam. Tur tilta gals tūliņ noenkurotos, un zviedru jātnieku masas, pa to auļodamas, varētu tūliņ gāzties pretim sakšu kavalērijai.

Maija beigās vecie ķēniņa pulki izmaršēja no baisas nometnes uz Tarlu, kur kādu laiku palika, nogaidīdami jauno karotāju pienākšanu. Robeža pret krieviem likās pamatīgi nodrošināta: Ingriju un Karēlijas šaurumu uzmanīja vecais ģenerālis Kroniorts ar 6000 vīriem; Narvas llurnam bija aizsūtīti jauni pastiprinājumi; pa Peipusa ezera ūdeņiem braukāja zviedru lielgaballaivas, bet rajonu iepretim Alūksnei uzmanīja straujais Slipenbahs ar dažiem jātnieku un kājnieku pulkiem. Piedevām vēl ar ķēniņa ziņu sāka formēt jaunus, igauņu un latviešu milicijas bataljonus. Visu šo soļu likās

gana, lai ķēniņš, pagriezdamies ar galveniem spēkiem pret dienvidiem, varētu justies pilnīgi drošs par savu aizmuguri.

(Šai laikā viņš atmet parūkas nēsāšanu un vairs nevalkā zeltšūtās drānas, kā nesen vēl zēnībā. To vietā viņš nēsā vienkāršus un zilus zviedru karavīra svārkus ar misiņa pogām un leģendāro melno kaklautu, jātnieku mēteli, kas der arī gulēšanai zem klajas debess, trīsstūreni, garus zābakus ar piešiem, un zobenu, kas garāks kā visiem citiem tā armijas jātniekiem. Un šo ieroci tas nav nesis tikai dekorācijas labad, jo ir pēdīgais no visiem Eiropas ķēniņiem un karavadoņiem, kas kaujās ķēries pie tuvcīņas ieroča, un daudzas reizes ar to sev izcirtis caur ienaidniekiem ceļu.)

Karstajā jūnija saulē ķēniņa vīri maršē Vidzemei cauri uz dienvidiem un tomēr, nedz viņi, nedz to ienaidnieki īsti nezin, kur ķēniņš domā celties pāri

Daugavai, pie Kokneses vai pie Rīgas. Šī nezināšana sevišķi nervozē Augusta feldmaršalu Štei- navu, jo vienu dienu tam nāk lādas, bet otru dienu atkal gluži pretējas vēslis. Nezinādams, kur zviedrus sagaidīt, viņš galveno masu jau koncentrējis pie Rīgas, bet nogurdina savus kirasierus, lēkšodams ar tiem turp un atpakaļ starp abām apdraudētām vietām. Viņa rīcībā ir pavisam 28 000 vīru, bet no tiem tikai trešdaļa sakšu; pārējie ir krievi, kurus komandē kņazs Repņins.

Tikai pašā pēdējā mirklī top skaidrs, ka ķēniņa gājiena mērķis ir Rīga, un 7. jūlija vakarā viņš ar saviem pulkiem piemaršē pie Dālbergam uzticētās pilsētas vārtiem. Šteinavs aizelsies atauļo Torņakalnā ar saviem jātniekiem un

mierina sevi: Daugavas dienvidu krasts pretim Rīgai tik labi nocietināts, ka cilvēku spēkiem gandrīz neiespējama lieta forsēt tik platu upi, un pēc tam tūliņ sākt sturmēt nocietinātās tā krasta tranšejas.

Kurzemes lielkungs Ferdinands, kas ar dažiem simtiem atjājis sava ķēniņa armijai palīgā, ir pat pārliecināts, ka zviedri netiklu pāri arī tad, ja liem būtu 100 000 kareivju.

Lejpus tagadējam Viestura dārzam Dālbergs ar Stjuartu izraudzījušies armijas pārcelšanas vietu. Jau gatavs arī pontontilts, kam jāspēlē gaidāmajā operācijā liela loma. Pavisam desantā paredzēti 6000 kājnieku ar pāris švadroniem un kādiem lielgabaliem, jo plosti un laivas .vairāk nespēj celt. Visa pārējā

Rīgas apšaude 1700. gadā. armija dosies pa pontona tiltu, kas tiks gatavs tūliņ pēc pirmā transporta.

Pīkst. 8 rītā tai lietai vajadzēja iet vaļā, bet uznāk nikns pērkona negaiss ar lielu lietu, un desants jāatliek. Pa to laiku Steinavam paspēj atsteigties palīgā vēl kādi jātnieku pulki no Kokneses. Un tad, pēc visai vējainas nakts, ap pīkst. 4 no rīta, Daugava sāk mesties melna aiz dūmsegas: augšup pilsētai aizdedzināti liellaivās sakrautie pērngada salmi un siena laivas nu virzās lejup, dzīdamas sev

pa priekšu biezus dūmu debešus. Aiz tiem slēpdamies, desantam domātie braucamie rīki sāk doties uz Pārdaugavas pusi. Ķēniņš kāpis mazā laiviņā, ir avangarda vidū un viens no pirmajiem malā, kur Spilves pļavās aši sāk kārtoties kaujas kārtībā sakšu karaspēks. To sākumā vada ģenerālis l'aikuls (dzimis vidzemnieks, pārgājis sakšu dienestā un vēlāk viņam par to jāmirst Stokholmā uz ešafota).

Sakšu baterijas sāk nikni šaut, bet lodes nodara upes pārgājējiem mazu postu.

Peldošie blokhauzi no Daugavas sāk atbildēt ar savu uguni, un vecā Dālberga bombardieri, stājušies pie Rīgas cietokšņa smagajiem lielgabaliem, šauj ko jaudā šaut lielie stobri. Gaides grenadieri ar ķēniņu kāpj malā, tiem pakaļ trīs citi bataljoni, un lielajā steigā daža rota lec

ūdenī, nenogaidījusi sava plosta galīgu piestāšanu malā.

Pirmos sakšu nocietinājumus upmalā ieņem ar pirmo joni, un ātri virzās uz priekšu, nesdami līdzi «āžus», kam jāatvaira gaidāmais sakšu jātnieku trieciens. Tagad no svara katra sekunde, pirms sakšu galvenie spēki sakār​tojušies kontratakai.

Pēc dažām minūtēm tie jau nāk virsū, — kājnieki vidū, kirasieri abos sānos.

Sakši šauj savu zalvi pa gabalu, zviedri pielaiduši viņus pavisam tuvu. «Aži» un kājnieku pīķi apstādina kirasieru ataku, un centrā Paikula kājniekiem jākāpjas atpakaļ.

Viņā pļavas malā, tuvu kāpām, stāv kņazs Repņins ar saviem krievu kareivjiem. Zviedru uzbrukumu straujums iedveš tam bailes, kņazs bez kaujas

pagriež savas reģimentes pret rītiem un aizmaršē gar Daugavu uz augšu, l'aikuls pa tam uzbrucis divas reizes un divreiz atsviests atpakaļ, l>et zviedriem pārcelti vēl jauni bataljoni. Pats Steinavs ved palīgspēkus, un trešais sakšu

trieciens ir tik stiprs, ka desantam to grūti izturēt. Abi sakšu karavadoņi jau

ievainoti, viņu jātnieki dara ko spēj, bet trābantu eskadrons ir vesela pulka vērts un apgāž vienu sakšu švadronu pēc otra. Un tā liek atsists arī šis trešais sakšu pretuzbrukums. Ceturlo un pēdējo reizi sakši iet konlralakā pret zviedru līniju.

Kad arī tā atsisla, Steinava pulki sāk lēni atslāl kaujas lauku.

Cīņa ilgusi nepilnas trīs stundas.

Pulksteņi Rīgas baznīcu torņos rāda pus 7, un cietokšņa vaļņi un pilsētas nama jumti, tāpat holandiešu kuģu masti Daugavā nosēti skatītājiem, kas klusēdami sekojuši kaujas gaitai. Tagad tie gavilē, vicina cepures un sauc, un suminājumu šalka plūst pāri Daugavai; tiem pakaļ visu dievnamu zvanu pateicības dimdoņa. Tak sakšu armija atstājusi Spilves pļavas tikai sakauta, nevis iznīcināta, kā to ķēniņš

kārojis.

Viņa kājnieki pagalam piekusuši, cīnīdamies muklājā, viņš pats pazaudējis arī Spilves dangās zābaku (to tagad glabā Melngalvju nama muzejs Rīgā), un viņa jātnieku pulki vēl arvien Rīgas pusē, jo daudzinātais pontonu tilts nav attaisnojis uz to liktās cerības, un zviedru jātnieki vēl arvien nav tikuši pāri upei, lai ar savu triecienu pabeigtu Štcinava un Paikula armijas sadragāšanu.

Arī kavalērija jāceļ pāri laivās, kas prasa daudz laika. Sakši aiziet, gan pazaudējuši visu savu artilēriju, 30 lielgabalu, un tāpat vezumus, bet tikai 3 karogus un pāri par 2000 vīru.

Tā nav galīga uzvara, šai kaujai bijusi citāda gaita, nekā ķēniņš to vēlējies.

Lielā uzvara, bez kuras ķēniņš nevar

pagriezties pret austrumiem, nav devusies zviedriem rokās, un arī tagad pagaist jaunā tālē, kā vasaras bula laika radīta fatamorgāna.

Koknese ir atkal zviedru rokās, bel Daugavgrīva jābloķē vairākus mēnešus, tās sakšu garnizons padodas tikai ap Ziemassvētkiem. Jūlija vidū ķēniņš jau ved armiju iekšā Kurzemes valsts robežās, ieņemdams Jelgavu un Rausku, un ņemdams savā ziņā sakšiem gatavotos pārtikas krājumus; pilsētām un muižniekiem uzliek prāvu kontribūciju par to, ka hercogs Ferdinands ar tā vīriem cīnījies Spilves pļavās sakšu pusē.

Daugavgrīvas cietokšņa bombardēšana 1701. gada decembrī (J. Litena vara grebums. Fragmenti.).

Pēc ķēniņa nodoma, ko tas lolojis pavasarī, viņam tagad vajadzētu vest pulkus pret Pleskavu un iekšā Krievijā, un vecais Kroniorts atbalstītu šo triecienu no ziemeļiem, nākdams no Ingrijas puses.

Kaut gan uzvara Spilves pļavās nav bijusi tik liela kā cerēts, ķēniņš sākumā arī turas pie nodoma par tūlītēju izrēķināšanos ar

Pēteri. Sakšiem dotais trieciens tos tomēr padarījis uz laiku nekaitīgus un, spriežot pēc vēstīm no Polijas, tur patlaban domā tikai vienu, — kaut zviedri neienāktu Lietuvā.

Jūlijā un augustā ķēniņš sīki sazinās ar Dālbcrgu par pārtikas uzkrāšanu mūsu Vidzemē un karagājienu Krievijas iekšienē. Dālbergs sekmīgi tiek galā arī ar magazīnu ierīkošanu un gaida gājiena sākumu. Tak ķēniņš pa tam grozījis savus uzskatus un nolēmis papriekš pārstaigāt Poliju, lai padarītu šo muižnieku republiku, ar par ķēniņu sauktu mūža prezidentu priekšgalā, par savu sabiedroto, vai vismaz drošu un no tālākām intrigām tīru kaimiņu.

IX Polijas purvu bridējs Ķēniņa atsacīšanos no jau izlemtā karagājiena uz Maskavu visi vēsturnieki uzskata par liktenīgo pagrieziena punktu šī kauju karaļa dzīves gājumā, bet izskaidro tā lēmuma pieņemšanu ar zināmo vēlēšanos vispirms nodrošināt flangu un aizmuguri, pirms kara gaitas Maskavas virzienā. Ķēniņam tobrīd bija divas naidīgas frontes, kuru saskaršanās vieta, apmēram pie Daugavas, izveidoja ģeometriski pareizu taisnstūri: rītos bija krievi, dienvidos sakši un plus Polija. Lielāka ofensīva no zviedru puses vienā vai otrā

virzienā bija gandrīz neiespējama, jo, vienalga, griežoties pret rītiem vai dienvidiem, visur bija vienādi jārēķinās ar varbūtēju triecienu flangā, ko izdarītu pagaidām mierā atstātais otrais pretinieks.

No abām pretiniecēm Krievija bija visgrūtāk aizsniedzama un gausāk noveicama, kurpretim Saksija un Polija vismaz likās patlaban militāri spēcīgākas.

Kaut kāds paviršs pasākums Maskavas virzienā, un domāts īsam laikam, nebūtu devis nekādus sevišķus panākumus: lai salauztu šo milzeni, ķēniņam vajadzēja maršēt krietni tālu cara valsts dziļumos, bet tāds gājiens prasītu ilgu laiku, pa kuru sakšiem un arī poļiem varētu daudz kas ienākt prātā. Viens, kas ķēniņam bija jau gan tūliņ skaidrs: šim karam vajadzēja būt tādam, kas sekmētu vēlamos gala

rezultātus, kurus atkal varēja dot tikai pretinieku absolūta satriek- šana. Nesen smagi sakautais cars šķita mazāk bīstams par pussakauto Augustu, un viens no kara mākslas principiem saka, ka vispirms jāvēršas pret stiprāko, jo vājāko var kaut arī pēc tam. Ķēniņš izšķīrās par Augusta iznīcināšanu kā pirmo kara mērķi, un sāka tiekties pretī tam mērķim, gan labi apzinādamies, ka arī šis karš prasīs ilgu laiku. Tak laika viņam bija gana, pats tas vēl tikai 19 gadus vecs, bet jau pieķēries karavadoņa amatam un pilns Važas cilts stūrgalvīgās spīts, kas lika šīs dinastijas valdniekiem, reiz stājušiem uz noteikta ceļa, neatlaidīgi iet pa to ceļu līdz galam.

Vērojot toreizējo stāvokli austrumos no zviedru puses, cara valsts šķila pagaidām pavisam vāja pretiniece. Pie

Narvas bija sakauts drisku driskās picckārtīgs krievu pārspēks, un tur bijuši paši labākie cara kareivji, pie tam stiprās pozīcijās. Krievu otrās šķiras karaspēks bija aizmucis no Spilves kaujas lauka, nemaz nenogaidot zviedru triecienu. Arī Seremetjeva neveiksmīgais 1701. g. rudens iebrukums Tartu apriņķī bija sašķīdis pret Šlipenbaha pretestību, un lielais krievu karaspēks pa kaklu, pa galvu bēdzis alpakaļ Pleskavas vojevodijā, pametot vairākus tūkstošus kritušo.

Karošana ar tādiem pretiniekiem arī Krievijas iekšienē likās nieka lieta; grūtības varēja sagādāt vienīgi pārtikas jaulājums un postījumi, kurus krievi tak izdarītu zviedriem ceļā arī savas pašu valsis robežās.

Un tāpēc, vēlreiz visu apsverot, pals

prātīgākais ķēniņam likās: vispirms izrēķināties ar Augustu. Šim izrēķināšanās darbam nu tikai īsti vajadzēja sākties, jo pagaidām bija iztīrītas vienīgi pašas Zviedrijas valsts provinces. Augusts gan nelikās daudz nopietnāks pretinieks par caru, tak ķēniņam šķita, ka brālēnam tas varēs drīzāk tikt pie apkakles, jo Saksija bija daudz reālāks uzbrukuma objekts nekā milzīgā Krievija. Bez tam bija vēl viens apstāklis, kam zēna-ķēniņa izšķirīgos lēmumos tobrīd varēja būt visai liela loma: starp viņa pretiniekiem brālēns Augusts likās pats lielākais nelietis un arī galvenais kara vaininieks. Tāpēc ķēniņam ienāca prātā doma, ka būtu labi panākt Augusta gāšanu no Polijas troņa.

Patiešām, Saksijas un Polijas ūnija, ar Augustu priekšgalā, likās Zviedrijai un

ķēniņa tālākiem nodomiem pārāk nepatīkama lieta, lai to varētu atstāt līdzšinējā stāvoklī.

Kādu laiku domājis (tūliņ pēc Zēlandes pastaigas) maršēt cauri Ziemeļ vācijai uz Saksiju, ķēniņš bija atdūries pret noteiktu Vācijas valstu diplomātu pretestību un aizrādījumiem, ka Augusts tak esot sācis savu karu ar zviedriem nevis kā Saksijas kūrfirsts, bet gan kā Polijas valdnieks. Gadu vēlāk, Kārlim XII iemaršējot Kurzemē, Polija savukārt protestēja, aizrādīdama, ka šī esot godīga un miermīlīga Zviedrijas kaimiņiene, un ka viņas Augusts savu dēku pie Rīgas pasācis vienīgi kā Saksijas kūrfirsts. Tā Augusts tika visur sveikā cauri, vienalga, no kuras puses brālēns arī mēģināja tikt tam klāt. Vispār, tā bija ļoti sarežģīta

lieta, īsts Gordija mezgls, ko ķēniņš, līdzīgi viņa dievinātam Maķedonijas Aleksandram, cerēja atrisināt ar labu zo​bena cirtienu.

Padzenot Augustu no Polijas, situācija kļūtu reiz skaidra un arī zviedru kara plāniem pieņemama. Tiesa, valdnieka atcelšana no troņa nebija nieka lieta, tak Augusts nebija Polijas ķēniņš no Dieva, bet augstmaņu žēlastības, ticis tai godā ar kukuļiem un pa daļai savu sakšu pulku palīdzību. Loģiski spriežot, ar naudu un vēl labākiem zviedru karapulkiem, brālēnu vajadzēja arī dabūt laukā no tās poļu godības.

Poļu kungi bija apgalvojuši savās notās, ka gribot sadzīvot mierā ar Zviedriju, un ka tiem neesot nekā kopēja ar viņu ķēniņa privātiem kariem. Kārļa

loģikas gājums bija tāds, ka poļiem vajaga pierādīt šī apgalvojuma patiesību, atceļot Augustu, lai tas vairs nevarētu sagādāt Polijas valstij tamlīdzīgas nepatikšanas.

Tad Zviedrijas ķēniņš savukārt būtu ar mieru visādi rūpēties par Polijas labumu un, varbūt, pat atbalstīt viņas prasības iepretim Krievijai pēc provincēm, kas bija pazaudētas cara Pētera tēva Alekseja laikā. Tas likās pietiekami liels kārdinājums, lai poļi sadūšotos celt Augusta vietā tronī sev cilu un zviedriem pieņe​mamāku ķēniņu.

Kārļa XII lēmumā panākt Augusta gāšanu no Polijas troņa, būs spēlējuši visai svarīgu lomu arī citi, morāliski un pat reliģiski motīvi. Augustu, galveno kara vaininieku, Kārlis XII varēja vissāpīgāk sodīt tieši ar Polijas ķēniņa goda

atņemšanu. Atņemt Saksijai kādu zemes gabalu nevarēja vienkārši tāpēc, ka vidū atradās citas vācu firstu valstis.

Kurzemes, Latgales vai Lietuvas daļas atņemšana Polijai gan Augustam tā nesāpētu, jo tās jau bija ar Poliju tieši vai netieši saistītas, bet ķēniņam citādi svešas zemes. Godkārīgā brālēna gāšana no Polijas troņa turpretim bija pavisam kas cits: brālēnam būtu nodarīts kauns visas Eiropas priekšā, un tai lietai galu galā vajadzēja saskanēt arī ar pašu debesu gribu. Vai gan Bībelē, ko ķēniņš mēdza lasīt ik dienas, nebija lasāms par netikliem un bezgodīgiem ķēniņiem, pret kuriem Dieva roka pēdīgi cēlusi citus valdniekus, tos izrau- dzīdamās par debesu dusmu zobenu? Un brālēns Augusts viņa nelietībās likās Kārlim XII vēl

lielāks grēcinieks par grēcīgajiem seno jūdu ķēniņiem.

Visu to šķietamo apsvērumu rezultāts bija divi ķēniņa raksti, parakstīti Bauskas nometnē un sūtīti viens tieši Polijas republikai, otrs primasam un kardinālam Badzejovskim. Abos rakstos bija ierosināta Augusta atcelšana un teikts, ka šai svētīgajā lietā republika un kardināls varot rēķināties ar zviedru palīdzību.

Tāpat rakstos bija aizrādīts, ka Augusts apdraudot Polijas satversmi un poļu brīvību, jo gribot ar saviem sakšu pulkiem uzmesties par neierobežotu Polijas valdnieku.

Tā notika Kārļa XII nostāšanās uz ceļa, pa kuru tas vairs varēja iet tikai uz priekšu, nevis sānis vai atpakaļ. Viņš bija ierosinājis Augusta atcelšanu, un nu viņam

pašam vajadzēja to panākt visiem spēkiem; to it kā prasīja Zviedrijas prestižs un kara tālākie mērķi, to prasīja arī paša karaļa nesatricināmā spīts: līdzīgi tēvam, arī viņš nebija kompromisu cienītājs, bet taisna ceļa gājējs, lai cik grūti pašam un citiem tas būtu staigājams.

Protams, šī Kārļa XII izšķiršanās par Augusta gāšanu no Polijas troņa ir viņa mūža lielākais neprāts, seku liktenībā apmēram līdzīgs kļūdai, ko simts gadu vēlāk izdarīja Napoleons, gribēdams par katru cenu panākt spāņu lautas pakļaušanu savai gribai un franču ķeizara ieceltam ķēniņam. Tas pasākums pats par sevi nebija milzīgo pūļu vērts, un reizē bija pasākums bez cerībām realizēties, tā leikt, ūdens liešana caurā mucā. Ar šo savu lēmumu Kārlis sajauca pats savus tik

skaidros un lieliski veidotos kara plānus, uzstādīdams blakus militārajai programmai arī vēl otru, politisko programmu. Bet abu programmu izvešanas mēģinājums reizē nozīmēja jūgt divjūgā līdaku un gulbi: visas vai neskaitāmās zviedru uzvaras Polijā pa daļai nāca atkal par labu Augustam, vēl vairāk caram, un galarezultāts bija Poltavas katastrofa.

Pats interesantākais no Kārļa XII jaunlaiku biogrāfiem, Franss Bengtsons, salīdzina Kārli un Augustu ar diviem cirkus cīnītājiem, no kuriem viens svinīgi apsolījies nevien nolikt pretinieku uz pleciem, bet arī pierunāt pretinieka laulāto draudzeni, kas atrodas skatītāju vidū, šķirties no vīra. Pirmais cīnītājs svaida otro kā miltu maisu, un gāž reizi pēc reizes uz paklāja, bet cīņa vēl arvien ir

neizšķirta, jo atkarīga no minētās šķiršanās. Cīņas pauzēs stiprākais lūko zināmo dāmu pierunāt, bet lā vilcinās; tad pēdīgi, gan īsti ncgril>ēdama, piekrīt, bet šī piekrišana ir izspiesta un, tātad, pret godīgas cīņas likumiem. Šis Kārļa lēmums piespieda dēkaini Augustu cīnīties ar enerģiju, cīnīties turpat līdz pēdējam elpas vilcienam, kaut gan viņš būtu mīļu prātu pārdevis savus sabiedrotos zviedriem, lai tikai varētu paturēt Polijas troni un kroni. Kārļa tiepīgums padarīja arī Augustu savā ziņā par varoni, kaut arī šī varonība vairāk izpaudās bēgšanā un līdzinājās mednieku suņu vajātas lapsas cīniņam par savu ādu un dzīvību. Pats Kārlis, kara ģēnijs līri militārās lietās, ar savu Augusta atcelšanas programmu bija iegājis

abstraktās politikas sfērā, kas viņu parasti maz interesēja un kur viņš bija un palika svešinieks.

To laiku Polija joprojām bija lielvalsts (divreiz lielāka par 1939. gadā vācu sagrauto Poliju), l>et viņas īpatnējā satversme lajā izveidojusi hroniskas anarhijas stāvokli. Oficiāli tā skaitījās republika, bet mūža prezidents šīs republikas priekšgalā bija ar ķēniņa titulu.

Faktiskā vara atradās lielo augstmaņu dzimtu rokās, un šīs dzimtas nereti veda savā starpā lokālus karus. Lielajā valsts sapulcē viens pats, iereibis vai kādas varas piekukuļots, muižnieks varēja izjaukt pašu steidzīgāko un svarīgāko lēmumu ar vārdu «veto» (l. i. protestēju), jo visus lēmumus un arī likumus varēja pieņemt tikai vienbalsīgi. Ja 499 bija par

likumu un viens pats pretī, likums skaitījās caurkritis, un viss palika pa vecam. Šai lielvalstij, kas patiesībā bija sastādīta 110 divām valstīm, īstās Polijas un Lietuvas, uz papīra skaitījās diezgan prāva armija, bet faktiski zem ieročiem bija labi ja puse. Valsts finanses atradās hroniskas bālasinības stāvoklī, kaut gan magnātu pilīs un žīdu un vācu apdzīvotās pilsētās netrūka zelta (to vēlāk liecināja zviedru ģenerāļu iekasētās lielās kontribūcijas). Valdošās kārtas muižnieki domāja, ka liela armija tiem nav vajadzīga, jo viņi visi skaitīja sevi par dzimušiem karavīriem; bez tam pastāvīga armija varēja kļūt (enerģiska valdnieka rokās) bīstama dižciltīgo privilēģijām.

Tāda bija lā milzu valsts, kurai uz vairākiem gadiem vajadzēja palikt par

zviedru ķēniņa kara gājienu lauku, un kurā šad un tad, kā palīgi un arī postītāji, iemaršēja krievu cara kareivji. Ķēniņam Kārlim XII okupējot Kurzemi un izraugoties par savu mitekli Virgas muižu, tuvējā Lietuvā bija iesācies kārtējais pilsoņu karš starp divām augstmaņu, Sapegu un Oginsku, dzimtām, un pirmā, juzdamās vājāka, sāka apskatīties pēc palīgiem. Par tādiem tai sevišķi labi likās zviedru ķēniņa karavīri, un Sapegu simpātijas tiecās uz Virgas pusi, jo vairāk vēl tāpēc, ka to ienaidnieki Oginski bija kļuvuši par Augusta partijas ļaudīm. Ķēniņš saskatīja Sapegu aicinājumā palīgā zināmu pretimnākšanu saviem plāniem, jo oficiālais Sapegu lūgums pēc palīdzības bija motivēts ar to, ka Augusta sakšu pulki stāvot Lietuvā,

pretēji republikas likumiem un Augusta atkārtotiem solījumiem tos aizsaukt mājup. Ķēniņš piekrita un lika pulkvedim llummcr- jelmam ar dažiem eskadroniem jāt iekšā Zemaitijā; otrs pulkvedis ar dažām rotām maršēja uz Palangu, lai ievāktu ziņas, kādā īsti virzienā atkāpies pie Rīgas sakautais feldmaršala Steinava karaspēks. Pamazām sākās starp zviedriem un Oginsku dzimtas karavīriem sadursmes, un tā kā ķēniņam Virgas muižā sametās garš laiks, viņš nenocietās un jāja pats turpu, lai personīgi piedalītos dažos mazos, bet dramatiskos kautiņos.

Piemēram, leišos, kur Oginsku vīru uzbrukums nāca pašā nakts melnumā, ķēniņam ar tā jātniekiem guļot. Zviedri bija spiesti, vienos kreklos un zābakos klupuši (bikses dabūt kājās vairs nebija

laika), izcīnīt sīvu jātnieku kauju aukstā ziemas naktī un degošu māju liesmu sagādātā apgaismojumā. Pats ķēniņš bija šī puspliko kautiņa dedzīgs dalībnieks, un cīnījies tik karsti, ka viņam nemaz neesot bijis vēsi.

Kādu laiku vēlāk pats Oginsku dzimtas galva iekļuva Kaunā apmēram līdzīgos zviedru slazdos, bet izmisis izcirtās cauri un aizbēga pa ejošā ledus gālēm pāri Nemūnai.

Atgriezies no šiem sirojumiem atpakaļ Virgā, ķēniņš saņēma nelaimes ziņu no ziemeļiem: pie Erastferas muižas igauņu Vidzemē dūšīgo Slipcnbahu ar viņa 1500 vīru bija noveicis desmitkārtīgs krievu pārspēks, Seremetjeva komandēts, un pēc tam jūdzēm tālu dedzināti igauņu novadi.

Tā vēsts bija visai smags sitiens, bet ķēniņam šķita, ka jaunie pienākumi dienvidos pagaidām svarīgāki par krievu sirotāju vairīšanu ziemeļos: pirms uzvaras pār Augustu un pirms Polijas padarīšanas par zviedriem draudzīgu valsti, vairs nevarēja sākt virzīties pretī austrumiem, uz cara valsts galvaspilsētas pusi. Un tāpēc,aizsūtījis pāris jaunus pulkus Slipenbaham palīgā, ķēniņš sūtīja cilus iekšā Lietuvā, bet Sapegām deva norādījumus sākt musināt arī citus leišu un poļu augstmaņus pret Augustu.

Pa to laiku Varšavā bija sanācis Augusta sasaukts un pa paradumam trokšņains seims, kurā Augusta partija gribēja izdabūt cauri lēmumu par kara pieteikšanu Lietuvā iegājušiem 5-219 65 zviedriem. Tam pretī

strādāja Sapegu partija: kāds viņas muižnieks teica savu kārtējo «protestēju», un Augusta nodomi par republikas ievilkšanu pret zviedriem vērstā karā turpat izjuka. (Nelīdzēja arī Augusta mēģinājumi izmantot tā laika presi un ar viņa ziņu tās sniegtās briesmu vēstis par zviedru mežonībām Kurzemē, it kā nodedzinātām pilsētām un galīgi izkautiem pagastiem). Redzēdams, ka šajā cīniņā ar kareivīgo brālēnu poļu pavalstnieki grib atstāt savu valdnieku vienu, Augusts lūkoja vērst kažoku uz otru pusi un izlūgties no Kārļa mieru, tam paslepen piesolīdams to pašu Kurzemi un Zemgali, un ja — liktos vēl par maz — tad arī latgali.

Viņš bija gatavs nodot draugu Pēteri, un tāpat dāņu slepenos bruņošanās plānus,

ja tikai varētu par to tikt ar ziemeļu radu atkal draugos. Viņš cerēja vēl arvien uz Francijas starpniecību, gribēja ievadīt miera sarunas ar tās pašas Dānijas vidutājību, ar vārdu sakot, bija gatavs darīt visu, lai tikai noturētos Polijas tronī un varētu sākt dzīvot atkal mierīgas un jautras dienas, galma lišķu sumināts un galma dāmu lutināts. Katram gadījumam viņš lūkoja piemesties par draugu arī toreizējās Vācijas ķeizaram un apsolījās sūtīt tam dažus sakšu pulkus palīgā, jo tobrīd jau bija sācies sengaidītais Spānijas mantojuma karš. Šai bēdu brīdī viņam visi ceļi likās labi, kas veda uz Virgas pusi un pie zviedru ķēniņa. Pa to pašu Virgas ceļu aizbrauca arī grāfiene Aurora Kēnigsmarka, Augusta izbijusī mīļākā, no

kuras atraisīdamies vaļā, viņš bija atstājis tai dēlu Moricu un ienesīgo, lai gan divdomīgo klostera priekšnieces vietu, kur audzināja labos tikumos dižciltīgas jaunavas. Tak Auroras braucienam nebija viņas un Augusta cerēto panākumu, un atgriezusies no Virgas, tā lūkoja saldināt savas neveiksmes rūgtumu ar visu Eiropu drīz apskrējušo anekdoti par grāfieni kā vienīgo pretinieci, no kura bēdzis lielais karotājs.

Nebija panākumu arī Victumam, otram Augusta sūtnim pie zviedru ķēniņa.

Un tad visi zviedru pulki sāka virzīties uz dienvidiem, atstājot Kurzemē Stjuartu par okupētās lielkunga valsts pārvaldnieku.

Pie ķēniņa, kurš jāja savai armijai līdzi, Lietuvā ieradās poļu republikas sūtņi, lai protestētu pret bruņotu

pastaigāšanos viņu valsts robežās un reizē lūgtu atdot kādus lielgabalus, kurus poļi savā laikā esot aizlienējuši Augustam tā ieņemtās Daugavgrīvas apbruņošanai.

Cietoksnis pēc tam bija atkal kritis zviedru rokās, un poļi nu gribēja dabūt savu mantu atpakaļ. Šo prasību padarīja vēl komiskāku sūtņu sastrīdēšanās turpat ķēniņa acu priekšā, zobenu vilkšana vienam pret otru un piedevām vēl tas, ka sūtniecības vadītājs saucās par kroņa virtuvmeistaru — senajā Polijā tāds tituls tiešām bija, un ļoti augsts tituls.

Augusts pa tam jau bija aizbraucis no Varšavas, un ar to mazo sasniegumu, ka senāts piekritis poļu armijas mobilizācijai pret Zviedriju (lēmumam gan bija pielikta klāt klauzula, ka tā mobilizācija vēl nebūt nenozīmējot kara pieteikšanu). Un tad jau

ķēniņš ar tā pulkiem bija pie Varšavas, un senatoru kungi posās lielā steigā projām no galvaspilsētas.

Varšavā ķēniņš lūkoja dabūt savā pusē Polijas katoļu galvu, kardināluprimasu Radzejovski. Kanclers Pipers arī pūlējās vaiga sviedros vairot Augusta pretinieku skaitu, un ķēniņa leitnanti un ritmeistari — tāpat vaiga sviedros — dejoja ar skaistajām polietēm.

Brālēns Augusts pa tam bija apstājies Krakovā, tur lielā skubā vākdams kopā savus sakšu pulkus. Ar senāta atļauju mobilizētā poļu armija savukārt pulcējās Ļvovas rajonā, un Augusts cerēja, ka tā vēl laikā atsteigsies viņam un sakšiem palīgā.

Zviedru ķēniņš negribēja tik ilgi gaidīt un ar 8000 vīru pats steidzīgi devās

Krakovas virzienā. No Viļņas iznācis stiprs zviedru korpuss gāja viņam talkā, ģenerāļa Mernera un Sten- boka vests un maršēdams ārkārtīgā steigā, gandrīz bez maizes un bez atpūtas. Ķēniņam bija tikai četri lielgabali, bet apdomīgiem, kas to brīdināja, viņš atbildēja ar savu parasto vēso smīnu: «Mēs drīz dabūsim visu ienaidnieka artilēriju, un tad mums būs vairāk lielgabalu nekā vajadzīgs.» Un tad ir klāt Viļņas korpuss, tālumā redz Karpatu zilās kalnu grēdas un turpat, kādus kilometrus priekšā, manīts brālēna karaspēks.

Mernera un Štcnboka vīri krīt no kājām aiz guruma un dienām ilgi neredzējuši maizes kumosa. Abiem ģenerāļiem, kas to raportē, viņš atbild ar ļaunu smīnu: «Izbadējušies suņi niknāki kož.» Tad liek

paēdināt viņu ļaudis un tiem un paša pulkiem nakti pirms kaujas labi atpūsties.

Jūlijadienas rītā zviedru armija rindojās kaujas kārtībā: tās rindās apmēram 12 000 vīru, bet viņai pretī 17 000 sakšu kareivju.

Zviedri tik ātri satiekas ar tiem, ka sakšu virsnieki patlaban sēdušies pie pusdienu galda un tagad, steidzīgi jozdami zobenus, piekodina savējiem ziņnešiem un sulaiņiem — paglabāt cepešus it siltus, jo pēc stundas šie droši būšot kā uzvarētāji atpakaļ.

Sakšiem sāk šaut 64 lielgabali, zviedriem tikai 4. Un tad piepeši no rītu puses parādās poļu armija, pāri par 10 000 jātnieku, mirdzēdama visu varavīksnes krāsu raibumā.

Pretī 12 000 zviedru nu ies cīņā 28 000 sakšu un poļu. Kēnšclds ar viņa

eskadroniem gāžas pretī Slcinava jātniekiem un sajāj to pārspēku, kapā un trenc projām. Tad viņš sviež savus eskadronus apkārt un steidzas palīgā zviedru kājniekiem, pret kuriem lēkšojuši poļu eskadroni. Tak brašie kājnieki jau vieni paši atsituši poļu uzbrukumu, — ar zalvēm, durkļiem un pīķiem; un poļiem tik ugunīgi zirgi, ka tos nespēj vairs panākt zviedru kumeļi. Daži eskadroni gan lūko dzīties pakaļ, bet visa šī mirdzošā poļu godība žigli pazūd apvāršņa malā, ar savu komandieri Ļubomirski priekšgalā.

Padzīti poļi, padzīti sakšu jātnieki; un tagad zviedri iet virsū Augusta kājniekiem. Cīņa ir nikna, bet īsa. Zviedru gardi ie- slurmē sakšu baterijas un Augusta kājnieki, bataljons pēc bataljona, noliek ieročus. Visi sakšu vezumi un

lielgabali krīt uzvarētāju rokās un Augusts tikai ar pūlēm izglābjas, aizauļodams pa silu. Daudzus sakšu un poļu gūstekņus zviedri vēlāk aiz matiem velk ārā no apkaimes purviem, kur dažs līdz kaklam iestidzis. Uzvarētiem ir ap 2000 kritušu un ievainotu, un veseli to bataljoni saņemti gūstā; zviedriem 300 kritušu un tikai viens pats vīrs pazaudēts kā gūsteknis; tas ir kāds dragūnu virsnieks, kam kaujā ienaidnieka zobens pārcirtis pavadu, un vairs nevaldāmais zirgs, bēgošiem sakšiem līdzi auļodams, aiznesis savu jātnieku pretinieka rindās.

Tā bija lielā Klisovas uzvara, kurā sevišķi drošsirdīgi bija cīnījušies gardi, visi jātnieki un trābanti. Ķēniņš liek rūpēties par visiem sakšu un poļu ievainotiem, kas bija palikuši

kaujas laukā vai purvos atrasti. Augusta armijas sieviešu personālu, — kareivju sievas, markitantes un kara «brūtes» ar visām to paunām aizgādāja drošā apsardzībā līdz Silēzijas rol>ežai un tur palaida vaļā. Veselos gūstekņus, kuru skaits pārsniedz 1000 vīru, ķēniņš ar viņu pašu piekrišanu, un dodams tiem rokas naudu, ieskaitīja savā armijā. To rokas naudu viņš gan varēja dot vieglu sirdi un devīgu roku, grābdams dālderus no brālēna turpat pamestās kara kases. (Šos jaunos zviedru karavīrus sūtīja uz zviedru Pomerāniju, Liet ceļā viss vairums sakšu sadumpojās un aizbēga pie sava kūrfirsta. Daudziem vēlāk gadījās nelaime krist pa otram lāgam zviedru gūstā, un tad viņi apgājās ar tiem jau daudz bargāk.)

Tad nāca daži sīki sirojumi, kuros ķēniņš vairākas reizes iekļuva dzīvīlias briesmās, un pēdīgi ar kādiem bataljoniem un švadroniem bija aizsniedzis Krakovas, Polijas vecās rezidences, vārtus. Pilsēta taisās pretim turēties, l>et ķēniņš jājis vārtiem klātu, pieklauvējis ar dūri un saucis: «Veriet vaļā, jūs unsvali!» Kad poļi vēl arvien negribējuši to darīt, tad dalckarlicšu musketieri ņēmuši vārtu vēršanu savā ziņā un viens divi iebrukuši pilsētā.

Gandrīz tūliņ pēc tam arī pilī, kuras garnizonu zviedri izvajājuši, cirzdami plakaniski un šauteņu laidēm piebikstīdami bēdzēju muguras. Ķēniņš visu mūžu bijis liels Maķedonijas Aleksandra cienītājs un tiešām, šis žiglais karagājiens, no

Daugavas līdz Karpatiem, zināmā mērā atgādina antīkās pasaules slavenā karotāja gaitas sākumu Āzijā. Kauja Spilves pļavās, piem., līdzinās kaujai pie Granikas, Klisovas uzvaru var pielīdzināt Maķedonieša falangas uzvarai īsas līdzenumā, bet abas poļu ķēniņa galvaspilsētas — Varšava un Krakova, lai gan ne sevišķi greznas, paralēļu cienītāji var pielīdzināt, ja vēlas, Dārcja rezidencēm Suzai un Pasargadai.

Aleksandrs Lielais nebija ļāvies sev pēdējā ilgu atpūtas mieru, bet sācis gandrīz tūliņ medīt savu pretinieku Dāreju, lai galīgi nogāztu to no troņa. Un arī zviedru ķēniņš pēc Krakovas ieņemšanas it kā gāja sava ideāla pēdās; tak Augusts izrādījās par daudz žiglāku un grūtāk panākamu medījumu, nekā nelaimīgais

pēdējais Lielpersijas valdnieks.

Tā sākās šīs grandiozās un vairākus gadus ilgās medības, kurās viens ķēniņš medīja otru. Mednieka uzdevums te bija ārkārtīgi grūts, jo par medību lauku kļuvusi visa milzīgi plašā Polija. Augusts, jau turpat turpat zemē triekts, bija žigli atkal uz kājām, un mednieks netika tam klātu. Resnais un dzīvespriecīgais sakšupoļu valdnieks izrādījās ar lapsas žiglumu un lapsas izveicību. Viņa medības Kārlim apgrūtināja vēl sevišķi tas, ka Augustam viņa Saksija bija kā puslīdz droša ala, kur tas pēc katra garāka skrējiena varēja iebēgt atpūsties, un kur tā mednieks, aiz šādiem un tādiem apsvērumiem, pirmajos kara gados negribēja sekot. Piedevām vēl tai savā alā Augusts nemēdza ilgi atpūsties: viens divi un viņš bija atkal

laukā, pēkšņi parādījās Polijas dienvidos, vidū vai ziemeļos, — Krakovā, Varšavā vai lomā, — izdarīja kārtējās nepatikšanas savam brālēnam un zibensātri muka projām uz citu zemes malu, bet brālēns-med- nieks tikpat žigli drāzās tam pakaļ.

Pēc Klisovas kaujas Augusts atkārtoja savu kārtējo miera piedāvājumu, bet arī šoreiz neatrada dzirdīgas ausis: Kārlis XII bija dzelzs vīrs, īsts sava cietā tēva dēls, un stūrgalvīgi palika pie tā, kas reiz nolemts, atzīts par vajadzīgu. Tāpēc Augusta miera piedāvājumi netika ņemti vērā, liet paša Kārļa noteikumi atkal Augustam likās nepieņemami, jo starp tiem bija viņa atteikšanās no Polijas troņa.

Augusts bija dzīvespriecīgs dēkainis, un zviedru ķēniņš tam parādīja par daudz

goda, mērodams Augustu ar savu paša mēru un domādams, ka tas viņam nesamierināms pretinieks: šis pretinieks būtu mīļu prātu nodevis visus savus kara draugus un piemeties Kārlim par draugu, protams, līdz tam laikam, kamēr kara laime sekotu zviedru ieročiem. Šīs grandiozās medības galu galā bija liekas, skatoties uz tām no kara politikas viedokļa. Medījot Augustu, lai to gāztu no Polijas troņa, ķēniņam aiztecēja daži vairs neatsaucami gadi. Caram tā radās tam tik nepieciešamais bruņošanās laiks. Un Slīpenbahs bija jau pa otram lāgam (šoreiz galīgi) sakauts. Šeremetjevs siroja pa Vidzemi. Ķēniņš sēdēja Krakovas pilī un klausījās sava kanclera vārdos, jo grāfs Pipers lūkoja pierunāt savu valdnieku atteikties

no nodoma dot poļiem citu ķēniņu, bet labāk izlīgt ar Augustu un griezties pret austrumiem. Neesot tak kristīgi vajāt līdz nāvei tādu grēcinieku, kurš nožēlo savus grēkus un zvēr laboties. Nepielūdzamais ķēniņa naids pret Augustu varot sagādāt Zviedrijai vēl citus ienaidniekus, bet pašreizējais brīdis ļoti izdevīgs savas pašu teritorijas palielināšanai ar Kurzemes lielkunga valsti. Turpretim, paliekot pie līdzšinējiem nodomiem un šķiežot poļu lietām tikdaudz laika, varot lēli gadīties kāda nelaime, vai nu karaspēkam, vai pašam ķēniņam. Un tad sakustēšoties ij Brandenburga, tīkodama pēc zviedru Štetīnes, ij Dānija, cerēdama, atgūt Zunda ziemeļu krastu. Šo pašu stipro armiju, kurai tagad esot jābrien pa Polijas purviem, majestāte tak varol lietderīgi

pagriezt pret Maskavu, kuras valdniekam Narvas katastrofa jau acīmredzot iesākusi izgaist no atmiņas. Ķēniņš tam labi domātam un pavisam praktiskam kanclera priekšlikumam atbildējis ar vēsturnieka Nordberga saglabātiem vārdiem: «Tas, ko grāfs uzskata par neiespējamu (t. i. Augusta gāšanu no troņa), var jau pēc gada kļūt iespējama lieta, ja es tagad iemaršētu Saksijā. Bet tā kā poļi paši pirmie ierosinājuši Augusta atcelšanas lietu, tad es vēlos, lai viņi paši arī padarītu to lietu par pieejamu, jo es gribu tiem tikai palīdzēt nostiprināt savu brīvību. Vai nu tiem visiem jāsaka «nē», vai arī visiem «jā». Ja visi teiks nē, tad mēs lūkosim kārtot mūsu lietas, rēķinādamies ar to nē. Ja viņi teiks jā, tad

tiem tūliņ vajadzēs pašiem sākt aizstāvēt savu jauno ķēniņu. Varu teikt, ka es ķēniņam Augustam ļautu mieru, ja tikai varētu uz tā vārdiem paļauties. Tak skaidrs, ka līdz ko noslēgsim mieru un aiziesim karā pret Krieviju, viņš tūliņ pieņems cara piesolīto naudu un uzbruks mums no mugurpuses. Tad mūsu darbs kļūs vēl sarežģītāks nekā tagad. Kas Vidzemei šobrīd jācieš, to mēs ar Dieva palīgu, zināmām privilēģijām un kādiem atvieglinājumiem griezīsim par labu, bet to varēsim darīt tikai tad, kad Dievs būs devis mums galīgu mieru.»

Tā viņi palika katrs pie sava, praktiskais kanclers un tā ķēniņš — karotājs. Augusts gan bija gatavs iztirgot pus Polijas, lai tikai paturētu sev ķēniņa

godu, pēc kura neatlaidīgi bija cīnījies.

Bet Kārlis neticēja Augusta miermīlības zvērestiem, palikdams pie sava reiz pieņemtā atzinuma, ka blēdis paliek blēdis, un vecā miera lauzējs var atkal drīz palikt par jaunā miera lauzēju. Un Augusta tramdīšanas skrējiens sākās vaļā no jauna, caram pa tam bruņojoties, bet visai pārējai Eiropai skatoties, kam žiglākas kājas, medījumam vai medniekam.

Pienākot pastiprinājumam no zviedru provincēm Ziemeļ- vācijā un no pašas Zviedrijas, ap ķēniņu saradās 25 000 vīru stipra armija, labi bruņota, teicami apmācīta un turēta dzelzs grožos. Soarmiju nu vajadzēja izmitināt tai zemei, kurā tā karoja, tas ir Polijai. Citādi tas arī nevarēja būt, jo pati Zviedrija bija nabaga

valsts, armija atradās no tās ļoti tālu, un jau 30 gadu karā zviedru pulki bija paraduši dzīvot no karalauka tuvumā esošo ciemu, muižu un pilsētu labuma. No pašas Zviedrijas nāca tikai karavīri, to pirmie tērpi un ieroči. Viss cits bija jāgādā tām zemēm, kurās armija atradās.

Līdzekļus no tām ieguva kontribūciju ceļā, kuru nemaksātājiem draudēja uzlaist (un nepaklausības gadījumā arī laida) jumtā sarkano gaili. Tas bija t. s. «uguns nodoklis», ko tā laika karos iekasēja visu karotāju valstu armijas, tikušas ienaidnieka zemē. Starpība bija tikai tā, ka kontribūciju maksātāji citām armijām arto vēl nebūt netika vaļā no atsevišķu karavīru izdarītām laupīšanām, bet zviedru armijā tādus privātu kontribūciju ņēmējus bargi sodīja.

Zviedru uzstāšanās Polijā palika bargāka un nesaudzīgāka: viņu ķēniņam likās, ka tagad, pēc poļu armijas piedalīšanās Klisovas kaujā, tam ir tiesības te rīkoties kā naidīgā zemē, vismaz attiecībā pret Augusta piekritēju muižām un miestiem, un lāpai lām pilsētām, kas tūliņ nevēra zviedriem vaļā savus vārtus.

Kas nebija panākts ar labu un pierunāšanas mēģinājumiem, to tagad lūkoja panākt ar militāru teroru un tā piedabūt poļus atteiklies no Augusla un nostāties zviedru pusē. Gadiem ejot, daļai poļu arvien vēl vilcinoties atkrist no sava ķēniņa, zviedru valdnieka nepacietība un bardzība kļuva arvien lielāka.

Pats galvenais un veiklākais uguns nodokļa un cita veida kontribūciju

iekasētājs bija Stenboks, ķēniņa uzticības vīrs šais lielās un kara virskomisārs.Tas bija jau paguvis sastādīt no poļu jaunekļiem vieglo kavalēriju, kas skaitījās zviedru dienestā un cītīgi palīdzēja Stenbokam tā pasākumos pret Augusta draugu magnātu muižām un savam ķēniņam uzticīgām pilsētām.

Kudens dienā, kad Stenl>oks gribēja tos savus jaunos poļu pulkus rādīt ķēniņam, Krakovas tuvumā valdniekam gadījās nelaime: viņa zirgs klupa un nogāzās līdz ar jātnieku, tam pārlauzdams kreiso kāju. Šī nelaime, ko ķēniņš gan panesis bez vaida un smaidīdams, viņu piesaistīja uz vairākām nedēļām pie slimības gultas, neļaudama pašam vadīt kara operācijas. Šis negadījums kļuva par tā laika

Eiropas sensāciju, jo zviedru ķēniņš bija palicis par izcilu personību, ap kuru vijās nevien varoņa romantikas blāzmojums, bet no kura daži rietumu valstu vīri cerēja iegūt tīri praktiskus labumus: tikko bija sācies karš dēļ Spānijas mantojuma, īsts pasaules karš, jo pretinieku armijas cīnījās Itālijā, Spānijā, Vācijā un Beļģijā, bet viņu kara kuģu eskadras, rībinādams saviem lielgabaliem gaisu virs Atlantijas okeāna ūdeņiem, šaudījās no Vidusjūras līdz Kārību jūras palmu salām. Franči, llabsburgi un angļi — visi būtu labprāt redzējuši zviedru ķēniņu atmetam Austrumeiropas lietām ar roku un nākam ar saviem pulkiem palīdzēt sadalīt mirušā Spānijas ķēniņa lielo mantojumu. Kārļa plūkšanās ar Augustu sevišķi nepatika Austrijai, jo kavēja Saksijas pulku

palīdzību I labsburgu armijām pret Franciju. To pašu I labsburgu interesēs bija, lai Kārlis liek mierā Saksijas kūrfirsta valsti, bet ja nu tik ļoti vēlas karot, tad lai kam rītu pusē un Vācijā nerādās. Franči savukārt cerēja ievilkt Zviedriju kādā kombinācijā pret llabsburgiem, lai zviedri apdraudētu austriešus no otras debesu malas. Anglija šai Spānijas mantojuma karā bija Austrijas sabiedrotā, un tāpēe arī angļu intereses prasīja gādāt, lai zviedri neko tādu nepasāktu, kas varētu tieši vai netieši apdraudēt Habsburgu impērijas aizmuguri.

Lietas sarežģīja vēl tas, ka pats Zviedrijas ķēniņš, kam tad klausīja diezgan plašas zemes Zie- meļ vāeijā, skaitījās Svētās Romas impērijas firsts: kā tādam, tam juridiski it kā pienācās atbalstīt ķeizaru tā

cīņās pret impērijas ienaidnieci Franciju.

Kārlis bija un palika kurls pret visiem vilinājumiem, un turpināja medīt Augustu. Tas bija pa tam aizmucis uz Polijas dienvidaustrumu stūri un tur Sandomiras pilsētā sasaucis lielu daļu Polijas muižnieku, kas arī svinīgi nosolījās turēties pie viņa un sargāt republiku saviem šļahtiču zobeniem.

Debates bija bijušas pat tik karstas, ka kādi vairākuma pretinieki turpat sakapāti. Šo panākumu iedrošināts Augusts lūkoja uzmundrināt poļu armiju jaunām cīņām, bet tās komandieris Ļubomirskis bija palicis vēsāks pret Augustu, un ķildojās ar sakšu ģenerāļiem. Tad Augusts, paņēmis sakšu švadronus un bataljonus, šķīrās no Ļubomirska un aizmaršēja uz ziemeļiem.

Pagaidām viņš likās zviedriem maz bīstams. Toties bija labi jāuzmana Polijas dienvidaustrumi, kur atradās visvairāk Augusta piekritēju. Tur bija arī pašas auglīgākās poļu provinces un, tātad, visai teicams darbības lauks kara virskomisāram Stenbokam, tā kontribūciju iekasētāja gaitās. Oktobra sākumā zviedru armija izmaršēja no Krakovas, dodamās uz rītiem, un gardi nesa savu ķēniņu nestuvēs līdz. Jau pēc dažām dienām viņam tas apnika un tas lūkoja kāpt zirgam mugurā. Tak pats mēģinājums notika par daudz agri, lūzums saauga ne gluži tā, kā vajadzēja, un ķēniņš visu mūžu palika drusku klibs.

Armijai, kas lēni virzījās, pa priekšu gāja Stenboks ar tā vieglajiem jātniekiem, pildīdams kara kasi un šad tad paklusām

atalgodams arī sevi par lielajiem pūliņiem. Viņš iekasēja no Augusta draugu muižām nevien naudu, bet arī pārtiku, zābaku virsādas un zābaku zoļādas, kreklu drēbi un bikšu drānas, gaļas

lopus un remonta zirgus un vēl daudz ko citu, un tik cītīgi, ka ķēniņš bija pavisam apmierināts. Sevišķi daudz dabūja ciesl pats Ļubomirskis, vēl nevarēdams izšķirties, vai nu turēties pie

zviedru ķēniņa vai palikt Augusta pusē. Šur tur Stenboka vīriem iznāca arī tādas mazākas dedzināšanas, kad poļu šļahta vai ukraiņu zemnieki lūkoja aizstāvēt savu mantu ar ieročiem. Tais sirojumos būs gadījušās arī lietas, kur vainīgi bija nevis poļi, bet zviedru kareivji, un par kurām ķēniņš nekā nezināja. Stenboks neaizmirsa arī sevi, laiku pa laikam sūtīdams uz mājām dažus tūkstošus dālderu, sudraba traukus, zeltšūtus mācītāju svārkus un dievgalda biķerus.

Tad ķēniņš pagriezās pret ziemeļiem un uz Varšavas pusi, armija gāja gar Vislas krastu, bet mantas un lielgabali uz plostiem un ar straumi lejup. Ķēniņam bija radušās zināmas bažas par Varšavu un nākušas ausīs lādas ziņas, ka Stcuiavs ar sakšu kavalēriju stāvot pie Pultuskas. Bet

Varšavu nevarēja izlaist no rokām, tāpat kā svaidīgo kardinālu Radzejovski, kurš vienu dienu svērās zviedru, otru dienu atkal atpakaļ sakšu valdnieka pusē. Ķēniņš lūkoja šo vīru pamatīgāki apstrādāt ar Pipera palīdzību, tai pašā laikā, saņemdams patīkamas vēstis no ziemeļiem: pie Salaliem, Lietuvā (netālu no Bauskas), grāfs Lēven- haupts bija sakāvis seškārtīgu pārspēku, leišus un krievus.

Reizē ar šīm patīkamām vēstīm nāca arī citas, pavisam nepatīkamas: cars bija ieņēmis kādus zviedru cietokšņus Ingrijā un pie Ņcvas grīvas sācis celt sev jaunu pilsētu, to nosaukdams par svēto Pēterburgu. Tak ķēniņš vēl arvien cerēja, ka viņa ģenerāļi Austrumbaltijā paspēs lietu stāvokli vēl sagriezt savējiem par

labu.

Tad Kārlis atkal ķērās pie zobena, un Steinava jātnieku pulki pusstundas laikā bija izvajāti ar vienu pašu triecienu.

Sleinavs aizbēga uz austrumiem, dabūja leišu palīgspēkus un pie Ostro- ļenkns vēlreiz mēģināja kara laimi, bet ar tikpat bēdīgiem panākumiem. Sakšu jātnieki nu bija izklīdināti, bet viņu kājnieki iemaršējuši Tomā un zviedru ķēniņš tos gribēja sagūstīt.

Sai Tornas kara gaitai bija arī citi, plašāki nolūki: ķēniņš tiecās dabūt visu Vislas straumi savā varā, līdz ar tās grīvu, un pa to nodibināt tuvākus sakarus ar dzimteni (šie sakari līdz šim bija uzturēti ar līkumu, caur Kurzemi un Rīgu). Daži vēsturnieki domā, ka jaunajam ķēniņam esot ļoti gribējies izmēģināt kara laimi arī

cietokšņu aplenkšanā, lai tā praksē pārbaudītu savas fortifikācijas zināšanas, ko tam savā laikā mācījis Stjuarts, tā skolotājs kara mākslās.

Tornas aplenkšana sākumā līdzinājās blokādei, un līdz zviedru artilērijas pienākšanai sakšiem Tornā bija liels uguns pārspēks: tie zēvelēja zviedru jātnieku patruļām tūliņ virsū veselu bateriju zalves, līdzko aplencēji rādījās lielgabala šāviena tuvumā, Pa savam paradumam, ķēniņš arī te it kā tīšu prātu meklēja briesmas, un vai katru dienu jāja iekšā sakšu artilēristu ugunī.

Kārlim aizmaršējol pret ziemeļiem, Augusts atkal bija ar līkumu aizbēdzis uz dienvidiem un Ļubļinā lūkojis sasaukt Polijas seimu. Tā vairums šoreiz bija viņa pusē un nolēma uzstādīt zviedriem

ultimātu, lai sešu nedēļu laikā aizvācas no Polijas, vai apliecina ar dokumentiem savu lalx> gribu turēt mieru: citādi republika tiem pieteikšot karu un saukšot visus savus 200 000 muižnieku pie ieročiem. Augusta draugu šai seimā bija daudz, un tie vai piekāva kardinālu Radzejovski, to vainodami valsts nodevībā; zviedriem draudzīgos Pozenes deputātus gandrīz sakapāja gabalos, tak no skanīgajiem Ļubļinas lēmumiem nekas ļauns Zviedrijai tomēr neiznāca, bet drīzāk mazs labums, jo aizvainotie Pozenes deputāti galīgi nostājās Kārļa XII pusē, sava vojevodas Staņislava Leščinska vadībā.

Polijas satversme ļāva muižniekiem celt ieročus pret valdību un ķēniņu, ja tiem likās, ka viņu tiesības kaut kā aizskartas

vai apdraudētas. Uz šī dīvainā satversmes punkta pamata, pozenieši noorganizēja Augustam naidīgu konfederāciju, t. i., militāru savienību, un Ļubļinā aizvainotais kardināls Radzejovskis to konfederācijas dalībniekiem tūliņ deva savu svētību.

Konfederācijas pusē sāka pāriet arī daļa citu provinču muižnieku, tā cerēdami vieglāk paglābt savas muižas no Slenboka apciemojumiem. Bet ķēniņš jau bija sācis vai uz visiem poļiem turēt piktu prātu, un neticēja viņu solījumiem vairāk ne par matu, cik acumirklī bija nepieciešami vajadzīgs.

Tagad poļi sāka kapāties paši savā starpā un dedzināt cits cita muižas, bet konfcderāti domāt, ko celt Augusta vietā par ķēniņu. Lielas vienprātības tomēr nebija, un drīz radās vairāki troņa tīkotāji.

Kārlis XII bija sākumā izraudzījis par kandidātu agrākā poļu ķēniņa Sobjeska dēlu Jēkabu, kas uzturējās Silēzijā un dzīvoja ar Augustu ienaidā. Tak Augusts bija laikus kaut ko nojutis, jo lika saviem jātniekiem pēkšņi sagūstīt princi Jēkabu līdz ar tā brāli un aizvest abus uz Saksiju, kur tos paturēja ieslodzījumā. Un tā zviedru ķēniņam nebija vairs kandidāta Polijas tronim, bet darba pilnas rokas pie Tornas pilsētas.

Aplencot Torņu, zviedri reizē lūkoja dabūt noteikšanu arī par Vislas grīvas ostām, par Dancigu un Elbingu, un tā atbrīvot Rīgas smagajai artilērijai un Zviedrijas rekrūšu transportiem ceļu pie ķēniņa. Danciga jau tad bija bagāta un lepna pilsēta, Polijas galvenā osta ar plašiem sakariem Anglijas un Holandes

firmu vidū, un, tās ļoti svarīgā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ, uz šīs pilsētas pusi jau tad bija sākusi šķielēt Prūsija. Vispusīgajam Stenbokam pēc kāda laika izdevās piespiest dancigiešus padoties un samaksāt kādus simttūkstošus dālderu lielu kontribūciju. Tas pats Stcnboks paātrināja arī artilērijas atvešanu un nu varēja sākties Tornas cietokšņa apšaudīšana. Jau viss bija gatavs sturmēšanai un ķēniņš taisījās iet uzbrukumā kopā ar kareivjiem, kad beidzot pilsēta un sakšu garnizons padevās. Uzvarētāju rokās krita daudz lielgabalu un munīcijas, pati pilsēta dabūja samaksāt pamatīgu ugunsnodokli un, bez tam, vēl speciālas gratifikācijas zviedru virsniekiem. Tad noraka visus Tornas nocietinājumus un ķēniņš sāka apskatīties, kas būtu tālāk darāms Augusta

zemē un kas īsti pašlaik ir ar pašu Augustu. Šie pirmie ziemeļu kara gadi bija ar sekmēm nākuši un gājuši, un nostiprinājuši ķēniņā pārliecību, ka viņa zviedri var droši uzņemties kauju arī ar vairākkārtēju pārspēku. Pie Narvas, Spilves pļavās, pie Klisovas un Pulluskas, nupat pie Tornas, visur notikumu gaita bija tam rādījusi, ka viņa pretinieku kara nodomi un lo kareivji neder gandrīz it nekam. Viņa zviedri tos bija visur kāvuši, vienalga, vai tie pretinieki atradušies klajā laukā, aizvilkušies aiz purviem un platām upēm, vai arī lūkojuši turēties aiz redutēm un eietokšņu vaļņiem: vienmēr tie bija drīz sākuši bēgt, ja vien vairs palicis liegšanai brīvs ceļš. Un zviedriem bija nācies gan baiļoties nevis no pašas cīņas grūtībām,

bet vairāk no tā, ka ienaidnieki var aizbēgt, nemaz neielaidušics kautiņā. Tas bija ieaudzējis jaunajā ķēniņā nesatricināmu (un vēlāk tam un tā valstij liktenīgu) nicināšanu pret visiem tā pretiniekiem, poļiem, sakšiem un krieviem un kā viņus visus tur sauca. Pēdīgi tam bija sācis pat likties, ka šī lieta tikai tāda niekošanās, nekāds nopietns karš, ka viņš būs un paliks uzvarētājs arī visos nākamo kauju laukos; un ka Vidzemes un Ingrijas ciešanas varēs ātri griest par labu, ka Pētera sāktajai «loga» ciršanai uz Baltijas jūru nav nekādas sevišķas, ne militāras, nedz politiskas nozīmes.

Pats grūtākais šajos Polijas sirojumu gados viņam likās armijas apgāde, nevis pati karošana. Daži vēsturnieki tieši te saskata izskaidrojumu tam dīvainajam

apstāklim, kāpēc ķēniņš tik ilgi kavējās Polijā. Viņi saka, ka tas noticis zviedru armijas ērtākas apgādes dēļ un cerot, ka Pēteris nenocietīsies, nāks draugam Augustam palīgā ar krievu galvenicm spēkiem, un tiks turpat Polijā tikpat pamatīgi sakauts, kā 1700. gadā pie Narvas. Tad tālākais, tas ir, Krievijas sadragāšana, būtu samērā viegla lieta.

Patiešām, visi līdzšinējie Kārļa XII sasniegumi varēja apreibināt galvu it visiem, par viņu morāles ziņā zemākiem valdniekiem vai karavadoņiem. Šis jaunais un dievbijīgais karavīrs, kas lasīja diendienā Bībeli, tagad bija sācis sevi uzskatīt par Dieva dusmu rīksti, kam jāsoda kronēti nelieši un nodevīgas tautas.

Varbūt šī sevis paša uzskatīšana par soģa zobenu Dieva rokā, bija ķēniņā

nostiprinājusies neskaitāmās kauju dēkās, kur kareivji un virsnieki krituši tam priekšā un aiz muguras, pa labi un pa kreisi, l>et pats ķēniņš vienmēr palicis ložu un zobenu neaizskarts, it kā to sargātu pašu debesu gādība. Tikai pie Narvas kāda krievu lode bija palikusi tā melnajā zīda kaklautā, bet tas tad arī bijis viss.

Viņam likās, ka labāki būs karot Polijā, kur ērta pulku apgāde un viņa vīriem pagaidām laba dzīvošana, un turpat poļos nogaidīt, lai ienaidnieki nāk cīniņā viens pēc otra, jo tad tos varēs, pavisam mierīgi un ar rūdīta uzvarētāja nicināšanu, arī vienu pēc otra kaut.

Apmēram lādi, jādomā, būs bijuši tie apsvērumi, kas lika ķēniņam joprojām palikt Polijā, nepagriežot karapulkus ne pret Saksiju, nedz Krieviju. Un pats

galvenais palīgs ķēniņa plāniem par krievu ievilināšanu Polijā bija nekas cits, kā Patkuls, no tēva Kārļa XI līdz ar Zviedrijas troni mantotais niknākais Zviedrijas lielvalsts ienaidnieks.

Patkuls, le taisnību sakot, nepūlējās Augusta vai cara, bet vienīgi Vidzemes muižnieku labā. Viņa mērķis bija atriebties zviedriem par muižu redukciju un piedzīvot Vidzemes palikšanu par vācu muižnieku republiku, lai arī zem kādas kaimiņu valsts, piem., Polijas protektorāta. Šeremetjeva postījumi Vidzemē tam bija ļoti nepatīkami, jo viņam vēl nebija jausmas, ka cars pēc gadiem piepildīs l'atkula un tā domubiedru sapņojumu, t. s. kapitulācijas noteikumos tiem atdodams visu varu pār izpostīto Vidzemi. I'alkuls tāpēc centās novirzīt

cara vērību un Krievijas spēkus uz citu pusi: viņš nepiekusdams mēģināja iegalvot Pēterim, ka tā sasniegumi Ingrijā karājas pilnīgi gaisā, iekams nav sakauta zviedru ķēniņa armija, un ka tāpēc caram jādodas iekšā Polijā ar visiem viņa spēkiem un tieši tur jālūko panākt ģenerālkauju un uzvaru, pirms Augusts nav galīgi sašķaidīts. Tak Pēterim vēl nebija drosmes ielaisties tik riskantā spēlē, un viņš palika joprojām pie savas vecās metodes, sūtīdams Seremetjevu gadu no gada dedzināt Vidzemi un Igauniju, bet reizē laizdams arī Augustam palīgspēkus, kuru lielums ar katru gadu auga. Ķēniņš pa tam pārziemoja poļu Prūsijā (par lielu nepatiku Brandenburgai, kas skatījās uz šo zemi kā savu nākamo laupījumu). Viņš tur rūpīgi apgādāja un

dresēja armiju, pavadīdams dienas inspekcijas jājienos, trābantu apmācībā vai savā kara lauka kancelejā, un saaugdams arvienu ciešāk ar kareivjiem.

(Vēsturnieki stāsta, ka apmeklējot kādu pulku vēlā vakarā un ķēniņam neatbildot uz apsarga saucienu apsargs šāvis tam, l)ct aizšāvis garām. Rītā ķēniņš sameklējis šāvēju rokā un par kārtīgu reglamenta izpildīšanu paaugstinājis par kaprāli.)

Pa to laiku lielā politiskā spēle Polijā risinājās tālāk. Paši galvenie mezgli savilkās Varšavā, kurp ķēniņš bija nosūtījis savu trābantu kapteini Arvidu llurnu, likdams vairot un stiprināt zviedriem draudzīgo Pozenes konfederāciju. Tās dalībnieki (svinīgā sanāksmē un Hurna kareivjiem klātesot) uzteica uzticības zvērestu Augustam un

pasludināja to par atceltu no Polijas troņa.

Tā pēdīgi kaut kas bija darīts zviedru politikai tīkamā virzienā, lai gan pali alcclšana tikai formālas dabas un pagaidām l>ez lielākas reālas vērtības: noteikta un vērā ņemama poļu griba liki vaļā no Augusta tc nebija izpaudusies, jo paši Augusta atcēlēji, bija un palika minoritāte, ko vadīja zviedru griba, uri pa daļai zviedru ķēniņa nauda, un atbalstīja zviedru bataljoni. Pieņemot Augusta atcelšanu par tiesisku aklu, varēja konstatēt, ka iestājies pārejas laiks, iiilerregnum, kad bez ķēniņa palikušās valsts faktisko vadību uzņēmās kardināls — primass. Viņam šis amats tik ļoti patika, ka tas nemaz nedomāja steigties ar Iroņa kandidāta izvēli, jo arī poļi nevarēja izšķirties, kurā pusē nostāties, kad Augusts

aizvesto Sobjesku prinču vietā sāka minēt citus kandidātus. Zviedru ķēniņš pēdīgi izšķīrās par jau minēto vojevodu Leščinski, un skubināja llurnu mudināt poļus pasteigties ar šī vīra ievēlēšanu par savu ķēniņu. Sais mudinājumos lielu lomu spēlēja gan draudi, gan kukuļu došana iespaidīgākiem poļu augstmaņiem, gan Stenboka un citu kara komisāru apciemojumi vai draudi apciemot vēl stomīgo magnātu novadus. Ap zviedriem sāka locīties arī poļu armijas hetmanis (komandieris) Ļubomirskis, slepenībā cerēdams aizsteigties Leščinskim priekšā un, varbūt, tikt par poļu ķēniņu. Hadzejovskis nezināja, par ko izšķirties, un bija drīz sapinies pats savu intrigu mezglos. Te viņš bija par kāda bagāta ārzemju prinča celšanu tronī, te par Ļubomirski, te

Opalinski, lad atkal jau par kādu citu magnātu. Kārlis nevarēja tik ilgi gaidīt, kamēr kardināls izpīsies ārā no paša vītajiem pinekļiem, un stājās sakaros ar Pozenes bīskapu, un te nu ķēniņam cītīgi palīdzēja Ilurns. Varšavā sasauca kaut ko līdzīgu seimam, un Ilurns pirms tā atklāšanas dzēra dūšīgi kopā ar bīskapiem un magnātiem, jo bija arī tādās lietās īstais spēkavīrs. Kardināla vietā tam tagad palīdzēja aģitēt pret Augustu Pozenes bīskaps, jo kardināls, gribēdams izlocīties, izlikās saslimis. Un tā 1704. gada jūlija vakarā vojevodu Staņislavu Leščinski proklamēja par Polijas ķēniņu un Lietuvas lielkņazu.

Aizvainotais Ļubomirskis tūliņ pēc tam nosvērās atpakaļ Augusta pusē ar visu savu armiju. Jaunais ķēniņš Staņislavs

bija īsts zviedru ieliktenis un no tiem atkarīgs it visās, sevišķi naudas un militārās lietās. Viņam nebija lielāku personīgu līdzekļu, lautā gandrīz nekādas piekrišanas, kaut gan pats tas bija priekš viņiem laikiem rets goda vīrs. Tagad vajadzēja steigties ar kronēšanu, jo tikai kronēts Polijas ķēniņš skaitījās pilnīgi stājies savā augstajā amatā. Bet kronēšanas sagatavošana tad prasīja daudz laika, jo poļu veco kroni Augusts bija paņēmis līdz. Atstājis Staņislavu Varšavā un pie tā Uurnu ar kādiem 1000 vīriem, ķēniņš ar pārējo armiju sāka no jauna vajāt Augustu un krievu palīgspēkus, kas bija sākuši nākt iekšā poļu Ukrainā. Šai gājienā zviedru rokās krita Galīcijas centrs Ļvova ar kara laupījumu, bet nebija tādu kauju, kas virzītu lietu gājumu tuvāk

kara galam. Mazepas vestā kazaku armija mudīgi atkāpās, Augusts tāpat, un bija iegūts tikai tik daudz, ka zviedru kara kasē ieplūda jaunu kontribūciju gādāti tūkstoši, bet ķēniņa kareivji vēl gadiem ilgi jūsmoja par saldo Ungārijas vīnu, ko bija baudījuši Ļvovas krodziņos.

Pa to laiku ziemeļos zviedru lietas vairs negāja labi. Krievi bija ieņēmuši Tērbatu, iznīcinājuši zviedru karakuģus Peipusā, un kritusi arī Narva, pie kuras savā laikā noticis ķēniņa slavas saules lēkts. Vecais Narvas komandants Hums šoreiz nebija varējis turēties pretī daudz labāki apmācītam krievu pārspēkam un pilsēta ieņemta ar joni. Ingrija iekarota jau agrāk, un tā zviedriem vairs palikuši Ballijā tikai trīs atbalsta punkti: Tallina, Pērnava un Rīga. Visu citu jau bija

izdedzinājis vai izkāvis cara karaspēks.

Vispār, Baltijas provinču aizsardzība pret krieviem bija no paša sākuma nostādīta uz ļoti vājiem pamatiem un tagad iesā​kusi sabrukt. Nejau tik daudz aiz pārāk maza karavīru kopskaita (Somijā, Igaunijā un visā Vidzemē zviedriem bija pat vairāk vīru nekā ķēniņa armijā, lai arī ne tik labi pulki): tiem trūka vienotas vadības, jo viena paša enerģiska vīra vietā par zviedru Baltijas drošību gādāja kāda aizsardzības komiteja, astoņi veci kungi, kas sēdēja Stokholmā un no turienes lūkoja vadīt austrumu provinču aizsardzību.

Tagadējo sazināšanās līdzekļu toreiz nebija, un arī labi domātie Stokholmas norādījumi pienāca Tallinā vai Rīgā par vēlu, kad stāvoklis jau bija radikāli mainījies. Tā virsvadības vietā

iznāca juceklīga un pat kaitīga jaukšanās vietējo provinču karaspēka komandieru rīcībā. Aizsardzības komitejas vīri vairījās no visas atbildības, lūkodami izlīdzēties ar papīra rīkojumu plūdiem tādās lietās, kur bij vajadzīga aša apsverc un enerģiska iniciatīva. Tās vietā vecie Stokholmas birokrāti bija tā sastinguši savā ierēdņu pašapziņā, ka daudz neņēma vērā arī dažas paša ķēniņa pavēles. Pats savādākais bija tas, ka ķēniņš pacietīgi panesa šo kungu dīvainības. Varbūt tāpēc, ka viņam bija liela iecietība pret visiem tiem, kas jaunībā un vīra gados puslīdz godīgi kalpojuši tā tēvam, un liktenīga ticēšana, ka vecumdienās šie paši kungi tikpat labi spēs kalpot arī tam. Pie Zviedrijas lielvalsts austrumu provinču lielā posta vispirmā kārtā bija vainīgs šis

veco birokrātu bars, kas vadīja kara lietas Baltijā no dažu simtu kilometru liela tāluma.

Vēl lielāki nejēgas par aizsardzības komitejas vīriem bija daži ķēniņa vietnieki Baltijā, kas tieši tais liktenīgos gados bija palikusi bez spējīgiem valstsvīriem. Vecais un krietnais Dālbergs bija miris, un ģeniālais Stjuarts patlaban taisījās darīt to pašu. Igauniju joprojām pārvaldīja kāds nomirt aizkavējies grāfs Aksels Delagardijs, personificēta iedomība un personificēts stulbums, un arī no tēva laikiem palicis mantojums. Tas bija viens no tiem cilvēkiem, kas paraduši ticēt, ka slēpšanās aiz papīriem, priekšrakstiem, paskaidrojumiem un visas citas pārējās papīru padarīšanas ir dzīves pazinēja un valstsvīra gudrība. Šis vecais

un īdzīgais kungs, piem. nīzdams spējīgo Šlipenbahu, lika tam ceļā visādus šķēršļus, un dūšīgajam Narvas Hurnam tāpat. Delagardijs aizturēja Tallinā, un pavisam bez vajadzības, rezerves spēkus, lik nepieciešamus Slipenbaham tā cīņā pret krievu pārspēku. Viņš aizturēja Narvai domātus pārtikas sūtījumus, vēlāk aizbildinādamies ar to, ka lielā darbu daudzuma dēļ nevarējis izšķirties, kādā īsti veidā taisnīgāk sadalīt transporta klaušas starp Igaunijas zemniekiem. Tā bija pagājuši ragavu ceļa mēneši, Narva palika l)ez pārtikas, bet Sercmetjeva jātnieki ielauzās Igaunijā un apkāva tos pašus zemniekus, kuru labad vecais miegamice it kā bija lik daudz rūpējies.

Un lā, Ogilvija armijai aplencot Narvu,

pilsētas aizstāvētāji bija palikuši bez maizes un ilgi nespēja turēties. Pēc Narvas krišanas šo īpatnējo ģenerālgubernatoru gan atcēla no amata, bet tomēr nenodeva kara tiesai, ko tas pilnā mērā bija pelnījis. Bengtsons domā, ka tc savu lomu spēlējis tas intīmais apstāklis, ka Dclagardiju cilts bija zināmā mērā Važas dinastijas asinsradiniece.

Pats ķēniņš bija tā iemīlējis savas armijas galvenos pulkus, lā pieradis pie kareivju nometnes ugunskuriem, un tā saaudzis ar saviem bataljoniem un švadroniem, ka nekādi nevarēja šķirties no tiem kaut uz īsu laiku, lai arī to prasītu pašas svarīgākās valsts lietas. Viņam neatlika laika pa visiem tiem garajiem gadiem ierasties arī Stokholmā. Karš to bija paņēmis visu savā varā, karošana tam

kļuvusi par vienīgo kaislību, un armija par lās ķēniņa līgavu. Viņš esot gan labi apzinājies, ka dažas lietas neiet pareizo ceļu, un ka viņš pats ir par daudz dedzīgs karavīrs, lai reizē spētu būt krietns valdnieks. (Ir zināms, ka viņš kādreiz izteicis nožēlu par to, ka neesot neviena dzīva brāļa: tam viņš tad būtu varējis uzticēt visu civilo lietu vadību Stokholmā, bet pats būtu palicis par kareivju draugu un kauju karali līdz mūža galam.)

Narvas katastrofa par daudz skaidri rādīja, ka liela vairs negrozās ap vienkāršiem krievu iebrukumiem, liel gan jau sistemātisku Baltijas iekarošanu: Narva nebija vis niecīgs robežeieloksnis, bet vai pats galvenais Zviedrijas lielvalsts bastions šaipus Somu jūras līča, ar 6000 vīru lielu garnizonu.

Zviedru zaudējumi pie Narvas bija skaita ziņā tikpat lieli, kā sakšu zaudējumi pie Tornas pilsētas, bet relatīvi ņemot, vismaz divtik lielāki, jo viens zviedru kareivis bija mazākais divu sakšu vērts.

Panisko noskaņojumu Baltijā drīz mazliet uzlaboja uzvara pie Jēkabpils, kur grāls Lēvenhaupts, ar zviedriem draudzīgu leišu palīdzību, bija sakāvis lielus krievu spēkus un tiem draudzīgo Augusta leišu divīziju. Pēc šīs uzvaras Lēvenhauptu iecēla par visu zviedru spēku pavēlnieku Baltijā, bet šī virskundzība jau nāca par vēlu. Narvas krišana nebija vienīgā nelaimes vēsts, kas aizsniedza tālu dienvidos aizmaršējušo ķēniņa armiju.

Augusts bija saņēmies, piepeši palicis no vajātā par uzbrucēju un ar kādiem krievu un sakšu pulkiem un tam uzticīgiem poļiem

pēkšņi uzbrucis Varšavai. Jaunais ķēniņš Staņislavs gan lūdza savas armijas palīdzību, l>et tās komandieris turējās Augusta pusē. Ilurns ar dažiem simtiem zviedru nespēja lielo pilsētu noturēt, ieslēdzās citadelē, dūšīgi pretojās, bet tad bija spiests pacelt padošanās karogu.

Augusts lepni iejāja atgūtajā galvaspilsētā, bet tā konkurents, zviedru jātnieku pavadīts, aizbēga pie ķēniņa armijas uz Calīciju.

Katram no trim valdniekiem nu bija savs ieguvums: Pēterim INarva, Augustam Varšava un Kārlim Ļvova, un nevarēja teikt, ka tieši pēdējam būtu ticis rokās tas labākais ieguvums. Viņa gājiens iekšā Calīcijā bija pārvērties par sitienu zilam gaisam, tai pašā laikā satricināta tā ieceltā ķēniņa problemātiskā godība, lx;t

ziemeļos nobālējusi Narvas slavas saule, un cars nomazgājis priekš četriem gadiem tur dabūto negodu. Ķēniņš lika labi mudīgi nozvērināt Ļvovas armēņus un žīdus uzticībā Staņislavam, lai lā sagādātu draugam kādu kompen​sāciju par Varšavas zaudēšanu, bet pats, steidzīgi savācis savus spēkus, drāzās ar tiem uz ziemeļiem. Ašos pārgājienos drīz bija sasniegta Varšavas priekšpilsēta Prāga Vislas labajā krastā, bet kreisajā vēl taisījās turēties raibais Augusta karaspēks. Tak zviedri augšpus Varšavai aši cēla tillu, Kēnšclds ar kavalēriju un kājniekiem galavs gāzties pāri tam, lai tiklu Varšavai un sakšiem aiz muguras. Bet tilts neizturēja avangarda smagumu, salūza, un arī ķēniņš, ar citiem kopā steigdamies, iekrita ūdenī un gandrīz

noslīka, jo nemācēja peldēt. Sī nelaime ar tilta celšanu deva iespēju Augustam tikt projām no tikko atgūtās galvaspilsētas. Ar savu kavalēriju viņš aizmuka tai pašā vecajā Krakovas virzienā, bet zviedriem bija zināmas cerības panākt Augusta kājniekus, lai gan tic maršēja ko kājas jaudāja iet. Zviedri dzinās pakaļ, panāca sakšus pie Silēzijas, bet sakšu galvenajiem spēkiem izdevās pagaist nakts tumsībā. Izdevās nogriezt un iznīcināt tikai arjergardu un atņemt lielgabalus, pie kam pašiem zviedriem bija prāvi zaudējumi.

Sakšu pulkiem līdzi bija bēguši arī ar Augustu kopā Varšavā ieskrējušie krievu kazaki, tās tuvumā apkaudami kādus simtus gūstā saņemtu zviedru kareivju.

Kazakus zviedri nu ielenca kādā ciemā,

un, atcerēdamies savu kara draugu neseno noslepkavošanu, gūstā neņēma gandrīz nevienu, bet apkāva vai sadedzināja dzīvus kopā ar cicma ēkām.

Ar to šis dēkainais kara gads bija galā un karavīri sagāja ziemas mitekļos: zviedri Polijā, bet cara krievi Lietuvas pilsētās un ciemos.

Karadarbība atjaunojās, līdzko jauns pavasaris bija nojaucis upēm to ledus tiltus un nožuvuši palu ūdeņi. Augusts uz īsu laiku bija atkal ieradies Krakovā, bet bez veeā uzņēmības gara un visiem nomanāms, ka sakšu zemes kungs sācis pagurt savā sīkstajā cīņā poļu ķēniņa goda dēļ. Krakova tam bija jāatstāj, jo lai atkal tuvojās zviedru karaspēks. Arī Augusta sakši bija sākuši pagurt, maksādami smagus nodokļus un gadu no gada

uzstādīdami jaunas armijas, kuru bataljoni tomēr juka un dila zem zviedru pulku triecieniem. Nogurušais un notrenkātais poļu ķēniņš atmeta politikai uz kādu laiku ar roku un aizbrauca uz Karlsbādcs veselības avotiem, — kā zviedri melsa, lai ārstētos no diskrētas slimības.

Cars Pēteris pa tam bija nostiprinājies pie Ņevas un Peipusa, sabūvējis savas Pēterburgas pirmos kvartālus un arī jau gatavs slēgt ar Kārli mieru, ja vien zviedru ķēniņš gribētu atstāt krieviem Somu jūras līča šauro austrumu galu kā izeju uz Baltijas jūru un Eiropu.

Nu arī caram pamazām kļuva skaidrs, ka neatbalstīdams Augustu ar lielākiem krievu spēkiem, viņš var palikt aci pret aci viens ar briesmīgo pretinieku, un ka Polijas vietā

Staņislavs Leščinskis (1677.— 1766.), Polijas karalis. tad viņa Krievija paliks par karalauku. (.aram sāka likties, ka Patkulam bijusi taisnība, ka Polijā jāglābj, kas vēl būtu glābjams no bijušās Augusta godības, jo pēc Staņislava nostiprināšanās Varšavas tronī tās glābšanas mēģinājums nāks par vēlu. Tā 1705. gadā krievu armijas galvenie spēki pamazām ienāca Lietuvā. Atkal parādījies cīņas arēnā, cars likās uz laiku aizmirsis savas bailes no kēnina. Pēc Tērbatas un Narvas veiksmēm viņš bija guvis jau tādu pašpaļāvību, ka sāka domāt par Kurzemes un Rīgas ieņemšanu. Turgan stāvēja Lēvenhaupts, tak ar samērā maziem spēkiem, kurpretim caram bija pavisam jauna, no krievu baznīcu zvaniem lieta artilērija.

Kārlis pa tam mita Rovičā pie saviem pulkiem un bija visumā apmierināts ar lietu jauno gājumu: sakši ieslēgti Saksijā, Polijā sākusi nostiprināties drauga Staņislava autoritāte un krievi sākuši lēnām virzīties uz rietumiem. Viss ritēja tieši lā, kā kauju karalis to vēlējās. Vajadzēja tikai labi uzmanīt, lai krievi nonāktu tam tieši pa triecienam un neaizbēgtu atkal atpakaļ, kā tas bija pērn gadījies, ķēniņam pārsteidzoties ar savu žiglo maršējumu iekšā poļu Ukrainā. Tagad viņš nolēma izturēties mierīgi un klusi, līdz krievu lācis pienāks zviedru lauvam pavisam tuvu, pa ķepas cirtienam.

Kārlis varēja mierīgi gaidīt to brīdi, jo darba tam netrūka, un ņemties ar fanātiski mīlētās armijas lietām. Ar pulku

papildināšanu, ar jauna reglamenta izstrādāšanu kājniekiem un kavalērijai, ievedot pavisam jaunus un paša ķēniņa izgudrotus cīņas paņēmienus un manevrēšanas gājumus. Un piedevām bija viens otrs gadījums papriecāties par zviedru karavīru varonību sīkajās sadursmēs ar tiem poļiem, kas vēl turējās Augusta pusē. (Piemēram, Petrikovas rajonā, kur kājnieku leitnants Pistoļs, ar 24 vīriem izsūtīts meklēt pārtiku, bija godam izturējis 800 poļu jātnieku uzbrukumu, ātri nocietinādamies kādā namā, šaudams no lā zalvi pēc zalves uz. brīva projām ceļa piesolījumu atbildēdams, ka turēšoties tepat un līdz pēdējam. Pēdīgi aplencēji bijuši spiesti atkāpties, aizvezdami ragavās līdzi veselus vezumus kritušu un ievainotu.

Ķēniņš par šo leitnanta varoņdarbu tā jūsmojis, ka tūliņ to paaugstinājis par majoru.)

Pa lo laiku Varšavā bijušas arī vairākas kāzas poļu augstmaņu meitām ar zviedru virsniekiem. Kādās no tām bijuši arī abi, poļu un zviedru ķēniņi un Kārlis gājis polonēzē ar visiem garajiem piešiem un vēl garākiem zābakiem. Kāds poļu baznīckungs bijis pie ķēniņa Kavičas nometnē un atstājis interesantu Kārļa XII ārienes aprakstu. Viņš stāsta, ka ķēniņš mazliet klibojis un tam jau tad sācis mesties papliks galvvidus. Ķēniņš bijis ļoti bāls, skops vārdos un neuzmetis pat aci Staņislava jaunajām galma dāmām, kas centušās to apbrīnot un pašas koķetīgi grozījušās daudzinātā kauju karaļa acu priekšā. Kārlim bijušas rupjas rokas un

gariem pirkstiem, bet rūpīgi mazgātas, ko godājamais baznīckungs uzskata par pierādījumu to baumu aplamībai, it kā zviedru ķēniņš nemīlot mazgāties.

Mācītājs atzīmē arī to, ka ķēniņa krekls tam licies balts un tīrs, un tātad, būšot nedibināta arī teika par lapu burvju šūdinātu maģisku kreklu, ko ķēniņam it kā dāvājusi tā vecmāmiņa, mazdēlam aizejot karā, un kura dēļ to neķerot ne sakšu lodes, ne poļu zobeni. Ķēniņš licies mācītājam bargs un tā acu baltumiem bijis lik baismīgs spīdums, ka tikai retais varējis tam ilgāku laiku acīs skatīties. Hronistam licies savādi arī tas, ka kēnina miteklis gandrīz neapsargāts, un pie durvīm liktie apsargi ļāvuši visiem nākt iekšā un iet l.iukā; ziņkārīgākie, neviena netraucēti, varējuši pat ielavīties

ķēniņa ēdamistabā un tur lūrēt, kā Kārlis ēd un dzer un tā pārliecināties savām paša acīm par zināma nostāsta patiesību, proti to, ka šis varenais karotājs neņem iekšā degvīnu nedz vīnu, bet tikai tīru ūdeni. pa to laiku Varšavā bija gandrīz viss sagatavots Staņislava kronēšanai, un zeltkaļi tam nokaluši jaunu kroni; bet kronēšanas dienai tuvojoties pienākusi arī tāda ziņa, ka no rītu puses gatavojoties sakšu, poļu un leišu jātnieku korpusa uzbrukums Varšavai un to vadīšot ģenerālis Paikuls, vecais zviedru paziņa no Spilves kaujas laikiem un daudzināts arī kā zelta taisītājs. Šim korpusam izjāja pretī trīs reizes mazāks zviedru spēks Nirota vadībā, un sagrūdās ar uzbrucēju turpat netālu no Varšavas. Poļi muka pirmie, leiši drīz pēc

tam, un pēdīgi arī sakši lēkšos atstāja kaujas lauku, dabūjuši sānos zviedru kājnieku uguni, kas nākusi no tikko ziedēt pabeiguša rudzu lauka. Lepni jājuši turpu, uzbrucēji panikā bēga atpakaļ, bet cenšoties peldus tikt pāri Vislai, daudzi noslīka dziļajos ūdeņos. Dažiem izdevās to pārpeldēt, bet ļoti daudzi krita zem zviedru cirtieniem. Pats Paikuls tika gūstā, to nosūtīja uz Stokholmu un tur notiesāja kā nodevēju, jo šis vīrs bija dzimis vidzemnieks. (Paikuls gan gribējis glābt savu dzīvību, solīdams par to atklāt Zviedrijas valdībai zelta taisīšanas noslēpumu, un valstsvīri, ticēdami Paikula mākai, lūguši pašu ķēniņu to apžēlot, jo zelts tak labi noderēšot kara vešanai.

Tak ķēniņš bijis kurls pret praktiskajiem argumentiem un Paikuls sodīts pēc kara

tiesas sprie​duma, ar zobenu.)

Prieku ķēniņam sagādāja arī labas vēstis no Zemgales, kur Lēvenhaupts pie Mūrmuižas bija smagi sakāvis krievus, atņemdams Šcrcmeljevam tā lielgabalus.

7000zviedru turjūlija saules tveicē bija sadragājuši 12 000 krievu, bet pēc smagas cīņas, jo kaujas sākumā krievu jātnieki bija jau apjājuši zviedriem apkārt un sākuši izlaupīt to vezumus. Tak Lēvenhaupta kājnieki bija stāvējuši kā mūris un tā sagādājuši uzvaru. Pats Lēvenhaupts bija ļoti drošsirdīgs un augsti mācīts vīrs, bet liels pedants un stingri turējās pie taktikas reglamentiem, nepaļaudamies pašierosmei, kuras tam arī nebija sevišķi daudz.

Ap rudzu pļaujas laiku ķēniņš atstāja Ravičas nometni un ar savu armiju sāka

virzīties uz Varšavas pusi, atstādams rietumu uzmanīšanu Rēnšeldam un pats gribēdams būt Staņislava kronēšanas svinībās. Tās beidzot arī notika, ar lielu krāšņumu, lielgabalu salūtšāvieniem, ķēniņa svaidīšanu ar svēto eļļu un visu citu svinīgo kronēšanas būšanu. Kārlis varēja sev teikt, ka šai lietā panācis savu gribu, kaut gan viņā bija pa tiem gadiem jau ataususi pārliecība, ka šis ilgais laiks diezin vai bijis viņa pūliņu vērts.

Pie Paikula atrastā vēstulē Pēteris bija izteicies, ka gribot ierasties Varšavā pirms Staņislava kronēšanas un ar 40 000 lieciniekiem. Ķēniņš bija pasmējies to lasīdams un izteicies: viņš cerot, ka Pēteris turēšot savu solījumu.

Kādi nodomi ķēniņam bijuši par Krievijas lietām, to zināmā mērā rāda

kāda šais laikos tam bijusi saruna ar Dalarnas pulka komandieri Sīgrotu: ķēniņa uzdevumā tas ar sava pulka karavīriem taisījis jaunu tiltu pār Vislu un tāpēc nevarējis redzēt kronēšanas ceremoniju. Kādā sarunā pulkvedis savam ķēniņam izteicis nožēlu, ka nevarēšot mājiniekiem Zviedrijā nekā pastāstīt par Staņislava kronēšanu. Ķēniņš pasmējies, uzsitis Sīgrotam uz pleca, drošo karavīru mīlēdams, un sacījis: «Paciešaties! Pirms jūsu atgriešanās mājās droši vien notiks vēl kāda cita kronēšanas svinības.»

Vēsturnieki domā, ka šais vārdos saskatāms norādījums uz ķēniņa nodomu pēc Pētera sakaušanas celt Maskavas tronī citu caru. (Varbūt, princi Alekseju.)

Pēc īsa laika un pa to pašu Sīgrota būvēto tiltu Varšavā mēģināja straujā

triecienā iejāt iekšā Višņcvccka vadītie leišu jātnieki un viņiem līdzi atjājušie krievu pulki. Pašam tilta būvētājam nācās ar tā karavīru kolonnu iet pretuzbrukumā un iztīrīt Prāgas priekšpilsētu no leišiem un kazakiem. (Ar kādu sparu Dalarnas vīri gājuši šai prettriecienā, liecina vēsturnieka INordberga atstātais vēstījums. Dalarniešiem gatavojoties pretuzbrukumam, kāds viņu instruktors ievainots pakritis un vaidējis un brēcis.

Rindās jau stājušies tā biedri un rādami sacījuši tam: «Ja tu esi reiz gājis karā, tad klusē un mirsti, kā krietnam vīram pieklājas; ja esi tikai ievainots, tad vēl paspēsi atveseļoties, bet neblamējies un jel nekliedz kā veca sieva.») Šis uzbrukums Vislas tiltam bija pirmā reize, kad krievi, jau patstāvīgi un

bez sakšu atbalsta, iedrošinājās tiktālu rādīties rietumos. Ķēniņam tā šķita esam laba zīme: viņš cerēja, ka krievi drīz parādīsies Polijā vēl daudz lielākā skaitā un tam radīsies izdevība tos kaut.

Visu to rudeni un ziemas iesākumu ķēniņš pavadīja turpat Varšavas priekšā nometnē un teltī. (Telts apsildīšanai nestas iekšā nokarsētas lielgabalu lodes, bet hronisti apgalvo, ka no tām bijis vairāk smirdoņas, kā siltuma.)

Tad, īsi pirms Ziemassvētkiem, viņš pēkšņi sacēla savus kājnieku un jātnieku pulkus kājās un sāka vest pāri Vislas tiltiem uz austrumiem. Kurp, to neviens cits nezināja, vienīgi ķēniņš pals; un šie rūdīto karavīru bataljoni un cskadroni dabūja pa krietnam atpūsties tikai pēc astoņu mēnešu ilgiem sirojumiem ar lielu

līkumu, eauri Lietuvas siliem un Poļesjcs briesmīgajiem muklājiem, Volīnijas auglīgajiem kviešu laukiem un apīņu dārziem, pēdīgi aizsniegdami Saksiju, lai tur baudītu ilgu atpūtas mieru, pirms jauna un visam šo varoņu vairumam pēdējā karagājiena uz austrumiem. Ķēniņš veda savu armiju uz Lietuvas pusi, un amata brālis Staņislavs, ar kādiem simtiem viņam uzticīgu poļu, jāja kauju karalim līdz, jo visai savai kronēšanai par spīti, vēl arvien jutās pavisam drošs tikai Kārļa tuvumā.

Grodņas rajonā atradās galvenie krievu spēki, sakšu jātnieki, pats cars un arī Augusts, ar lielu līkumu un cauri Prūsijai no savām diskrētajām dziedināšanās gaitām tagad ieradies pie drauga Pētera.

Tur viņi abi bija dūšīgi dzīrojuši,

zvērēdami viens otram mūžīgu draudzību un apmainīdamies ordeņiem un dāvanām.

Kārlim un tā zviedriem tuvojoties, abi draugi Grodņā vairs nejutās īsti labi, un caram kā saukts gadījās labs iemesls mudīgi steigties prom no armijas, jo Astrahaņā bija izcēlies dumpis. Cars atstāja savu armiju feldmaršala Ogilvija un favorīta Menšikova zināšanā, un aizbrauca.

Bugai bija uzsalis plāns ledus un, lai dabūtu pāri kavalēriju un lielgabalus, ķēniņa vīri taisīja pār upi īpatnu ledus tillu, zirgiem un ratiem ejamo ceļu nokaisot salmiem un lad dūšīgi salejot ar ūdeni, lai sasalst labi biezs. Apgabals, kam nācās cauri iet, bija mežains un purvains, mūsu seno radu jatvingu zeme, priekš 700 gadiem poļu izkauta un poļu

zemnieku kolonizēta. Jau tā retos Podlahijas ciemus vai visus bija izsvilinājuši Pētera kazaki, un atdusas brīžus zviedru armijai nācās pavadīt zem klajas debess, ap nometņu ugunīm.

Vai katru dienu bija zviedru jātniekiem kautiņi ar sakšu un krievu zirdzinieku patruļām, un tad jau sāka plesties ienaidnieku meklētāju priekšā stāvie Nemūnas krasti un kļuva redzami Grodņas dievnamu torņi. Lai aizkavētu ķēniņa armijas pienākšanu klāt pilsētai, Ogilvijs un bēgt vēl nepaspējušais Augusts lika saviem karapulkiem uzlauzt ledu slavenās leišu upes puslokā, kas lieeās pilsētai rietumos. Zviedri nakti pārgulēja turpat sniegā, bet rītā pavirzījās mazliet lejup, kur nebija krievu cirsto āliņģu, un pārgāja pāri, lielgabaliem

dimdinot Nemūnas ledu. Krievu dragūnus, kas mēģināja aizkavēt pāriešanu, ķēniņa vīri pīķiem un durkļiem atsvieda atpakaļ mežos, un cara jātnieki bēga tik lielā steigā, ka zviedri nelika tiem līdz.

Zviedru armija lagad bija pie Grodņas vārtiem, bet pilsētā ieslēdzies krievu un Augusta karaspēks. Pašu Grodņu tālredzīgais krievu feldmaršals bija lik labi nocietinājis, ka viņas sturmēšana prasītu lielus upurus. Ķēniņš tāpēc nosprieda atstāt krievus to cietoksnī un ļaut Ogilvija un Augusta vīriem tur mierīgi mirt badu, ja viņi tik ļoti nevēlas nākt laukā godīgā kauliņā. Ka Ogilvijam nav Grodņā sevišķi lielu krājumu, tas bija jau zināms.

Toties krieviem tur bija silti mitekļi, bet ziema barga un sīvs sals. Pilsētas

bloķētājiem sākumā briesmīgi sala, jo Grodņas apgabals bija pagalam izpostīts.

Labi apzinādamies, ka Ogilvija vīri no apkaimes novadiem nedabūs ne pārtiku, ne furāžu, ķēniņš aizgāja ar karapulkiem kādas jūdzes no pilsētas uz austrumiem, tur aizņemdams krievu ceļus uz viņu tēvzemi un izsūtīdams dragūnu pulciņus, kas uzmanīja, lai Ogilvija vīriem ne no vienas debess malas nebrauktu klāt pārtikas vezumi.

So pārejas laiku, kamēr izveidojās blokāde, pasteidzās izmantot ir Augusts, ir Menšikovs, viens ar sakšu, otrs ar krievu jātniekiem aizmukdami katrs uz savu pusi.

Ogilvija kājnieki palika Grodņas slazdos.

Kazaku izlaupītie Grodņas apkārtnes zemnieki, leišu un baltkrievu maisījums, bija nikni uz visas pasaules karavīriem, un

slēpa no zviedriem savus mazos krājumus mežos un laukos laikus izraktās bedrēs.

Zviedru patruļas gāja apkārt, pīķiem un zobeniem izbakstīdamas zemi, lai sameklētu sev un kara draugiem pārtiku.

Pēc kāda laika apgādes lietas jau gāja labāk, jo uzņēmīgie žīdi sāka braukt pie ķēniņa armijas no malu malām, labi zinādami, ka tiem visu samaksās, un tāpēc vezdami pat 110 tālās Kēnigsbergas labību un gaļu, degvīnu un visu citu, kas karavīriem varēja noderēt.

No Grodņas aizmukdams, Augusts bija pavēlējis savam ģenerālim Sulenburgam no Silēzijas puses uzbrukt Rēnšeldam, kurš ar korpusu sedza Varšavu no rietumiem. Augusts tā gribēja izpestīt Grodnā ieslēgtos krievus, bet pirms tam ar saviem un Sulenburga

spēkiem samalt Rēnšelda karaspēku. Tad Ogilvijs būtu glābts un Kārlis savukārt iekļūtu starp divām ugunīm.

Tas bija labi izstrādāts, pat lielisks plāns, un sākumā viss risinājās kā pa diedziņu. Augusts pa otram lāgam ieskrēja Varšavā un tad steidzās ar saviem jātniekiem tikt Rēnšeldam aiz muguras.

Abi, Augusts un tā ģenerālis, bija pārliecināti, ka tiem uzvara būs tūliņ rokā.

Tak Rēnšelds nebija gulējis, bet laikus saņēmis zviedru aģentu laistās ziņas, un tā paspējis ieskatīties savu pretinieku nodomos un noskārst, kādu tic tam gatavo likteni.

Rēnšelds sākumā pavirzījās strauji pretim Sulenburgam, tad izlikās nobijies un mudīgi sāka kāpties atpakaļ, tā nonākdams Frauštates klajā, kur varēja

ērtāk un no jauna parādīt savu kapāšanas māku slavenā zviedru kavalērija.

Rēnšeldam tobrīd kavalērijas bija trīs reizes vairāk kā Sulenburgam, bet toties sakšiem četrkārtīgs kājnieku pārspēks, lai gan trešdaļa to bija cara kareivji.

Sakšu karavadonis iekrita Rēnšelda lamatās. Aši dzinies tam pakaļ, Šulenburgs tikai tad noprata, ka pārsteidzies, kad tam jau bija nostājusies pilnā kaujas kārtībā pretī zviedru veterānu armija. Viņš tomēr paļāvās uz kara laimi un saviem 32 lielgabaliem (zviedriem nebija neviena), un pieņēma cīņu. Kaujas dalībnieki savās atmiņās stāsta, ka virs Frauštates kaujas lauka jau laikus sākuši lasīties kopā milzīgi kraukļu un vārnu bari, un vai veselu jūdzi laidušies eskadroniem līdzi.

Sulenburga krieviem bija zaļi svārki, sakšiem sarkani, bet pirmajiem piedevām sarkanas oderes. Lai maldinātu Rēnšeldu un lūkotu pamodināt tā kājniekos un dragūnos lielāku respektu, viltīgais sakšu karakungs pavēlējis krievu kareivjiem mudīgi apgriezt oderi uz āru. Šī mīmikrija tomēr nav līdzējusi, kā to rāda Frauštates kaujas iznākums.

Kājniekus licis vidū, ar kavalēriju abos sānos, Rēnšelds gāja virsū Sulenburgam, ar jātniekiem žigli apņemdams sakšus no abiem flangiem. Tā bija apmēram tā pati iznīcināšanas kaujas taktika, ko visu laiku slavenais karavadonis Ilannibals pielietojis kaujā pie Kannām, ar skaita ziņā divreiz mazākiem spēkiem iznīcinādams romiešu armiju.

Tas bija liels risks, bet Rēnšeldam bija jāriskē, jo laiks gāja uz priekšu, un pāris dienu gājuma attālumā jau jādelēja 8000 Augusta jātnieku.

Lai aizturētu zviedru infantērijas pirmo triecienu un tai talkā nākošos jātniekus, sakši bija lūkojuši aizsegt savu fronti ar t. s. «āžiem». Bet Rēnšelda kājnieki ar durkļiem un pīķiem izmētāja šos aizsproslojumus un lauzās tālāk ar lielu sparu. Pusstundas laikā viss Šulenburga kreisais spārns, kur stāvēja pārģērbtie krievi, bija apgāzts un apkauts, dažus simtus gūstekņu atskaitot. (Daļa krievu paglābās, iebēgdama sakšu vidū un sajaukdama to rindas. Bet arī šiem bēgļiem bija lemts vēl dzīvot tikai īsu laiku. Kad tie kopā ar sakšiem bija nolikuši savas musketes, Rēnšelds

pavēlēja krievus atšķirt par sevi, ieņemt viņus zviedru kājnieku un dragūnu vidū un — pēc pusstudas šo gūstekņu vietā bija vairs tikai asiņains līķu kalns. Šo masu slepkavību pie Frauštates cars vēlāk pārmetis Rēnšeldam pēc Poltavas uzvaras, bet atstājis nežēlīgo feldmaršalu sveikā, pat uzdāvinādams tam savu zobenu.)

Ar Šulenburga labo spārnu zviedriem iznāca mazliet ilgāk cīnīties, jo sakši te sīvi turējās, un tāpat viņu smagie jātnieki.

Tie mēģi nāja jāt pretuzbrukumā, bet nok ļ u va uz kāda maza ezera ledus, kur viņu smagie un neapkaltic zirgi klupa. Žiglie zviedru dragūni tūliņ bija klāt un cirta ko jaudāja. Vēl pārpalikušie Šulenburga sakšu jātnieki apsvieda apkārt savus kaujas kume​ļus un bēga prom.

Satriekusi abus sakšu spārnus,

zviedru kavalērija savienojās ienaidnieka centra aizmugurē, un tagad arī Šulenburga centram bija pienācis miršanas laiks.

Sakšu artilērija gan šāva ko jaudāja, bet Rēnšelda kājnieki to sturmēja no frontes, dragūni uzbruka no muguras. Un tā arī te cīņa bija drīz galā. Šulen- burgam gan izdevās glābties, bet kaujas laukā palika gandrīz 8000 sakšu un krievu kareivju.

Apmēram 7000 bija saņemts gūstā, un bēgot izglābušies likai kādi 3000, — nepilna sestā daļa nesen slavenās armijas.

Visi tās lielgabali un 70 karogi bija palikuši zviedru rokās. Pēc Rēnšelda ziņojuma ķēniņam, tas kaujā zaudējis tikai 400krilušu un 1000 smagāki ievainotu: visi vieglāk skartie (ar šādām tādām skrambām) bija palikuši ierindā.

Tā bija tik spoža uzvara, ka ar to

bargais, bet spējīgais Rēnšelds bija cienīgi nostājies blakus Narvas aplencēju uzva​rētājam.

Pa to laiku arīapGrodņu viss vairs nebija tik klusu kā ziemas vidus puteņos.

Pilsētā saspiestie krievi bija sākuši mirt badu un slimot, un tādā kārtā to skaits līdz pavasara atkusnim samazinājies par kādiem tūkstošiem. Arī vēl dzīvajiem draudēja bada nāve vai tīls, bet no Augusta nekādu glābiņu vairs nevarēja sagaidīt pēc Sulenburga sakaušanas. Cara savāktie jaunie krievu spēki bija vēl ļoti tālu, kaut kur ap mūsu Daugavas augšteku.

Ieslēgtais krievu feldmaršals nevarēja bēgt ne uz austrumiem, nedz ziemeļiem, jo abus ceļus tam aizsprostoja ķēniņa karaspēks. Ogilvijs vēl varēja domāt par bēgšanu uz dienvidiem, bet

Kārlis arī to pusi bija ņēmis vērā un licis sākt celt tillu pāri Nemūnai, lai pēc pavasara palu noskriešanas apņemtu Grodņas krievus arī no dienvidiem.

Pie tilta būvēšanas ķēniņam atkal radusies izdevība lieku reizi riskēt ar dzīvību. Iedams tiltu apskatīt, viņš nokāpis no lā uz ledus, tūliņ ielūzis un tikai ar lielām pūlēm kādiem virsniekiem to izdevās izvilkt. Ticis sausumā, tas pateicis savu parasto: «Neko nekait,» un tāpat slapjš, lēcis sedlos un jājis tālāk savās karapulku pārbaudītāja gaitās, it kā nekas nebūtu nolicis. Un tiešām, lā norūdītajam ķermenim nekaitējusi arī šī ledus pelde.

Izmisušais Ogilvijs pa to laiku mēģināja vai no pašas elles raut saviem puspamirušajiem ļaudīm pārtiku. Bet visur apkārt Grodņai jādelēja žiglie zviedru

dragūni, gūstīdami krievu fura- žicrus un vezdami pie saviem pulkiem arī to žīdu vezumus, kas mēģināja izlavīties caur zviedru patruļām uz Grodņas pusi. I Ironisti slāsta, ka šais pārgalvīgajos jājicnos dažs labs zviedru virsnieks, jādams rekvizēt Lietuvas muižnieku sētās un tur redzēdamas sevišķi skaistas meitenes, esot šādā ceļā ticis pie daiļas līgavas.

Sirojumos un mazos jātnieku kautiņos pagāja bargā ziema un piepeši, marta beigās, iestājās palu laiks. Ledus Nemūnā sāka iet tik strauji, ka salauza zviedru celto tiltu un tilta salabošanai bija vajadzīgas vairākas dienas laika. To padzirdis, Ogilvijs noskārta, ka otra tik izdevīga brīža viņam nesagaidīt. Sagāzis savus lielgabalus, munīcijas ratus un

vezumus Nemūnā, viņš sacēla Grodņā kājās visus, kas vēl jaudāja iet, un laida ar tiem projām, uz dienvidiem. Kad zviedriem viņu tilts bija atkal gatavs un tie varēja sākt domāt par pakaļdzīšanos, Ogilvijs jau bija licis tiem priekšā par veselu četru dienu gājumu. Ķēniņš tomēr gribēja dabūt Ogilvija krievus rokā, un tāpēc lūkoja aizskriet tiem priekšā ar līkumu, iedams cauri Pripetas muklājiem. Viss bija jāpamet akaču ceļā, visi vezumi, un ķēniņam, tāpat kā kareivjiem, vienīgā iztika tai purvu brišanas gājumā bija kabatā līdzi paņemts maizes rieciens. Ogilvijam tā ceļā klājās mazliet labāk, jo Poļesjes dumbrāji to rietumu galā nav tik ncizbrienami, kā austrumos. Šī skriešanās sacīkste beidzās ar Ogilvija uzvaru, un zviedriem izdevās

iznīcināt vienīgi tā arjergardu. Toties Kārlis varēja lepoties, ka izvedis savus pulkus cauri muklājiem, kur mierīgākos laikos tik briedim pāri skriet. (Vēsturnieki uzglabājuši kādu interesantu sīkumu par cīņu starp zviedru ķēniņa armijas avangardu un liem krieviem, kurus Ogilvijs bija upurējis, lai tādā ceļā aizkavētu pakaļdzīšanos. Paša Kārļa vestie zviedru gardi gājuši sturmēt purvā uzmestu krievu reduti, līdz pleciem brizdami pa dūņām un pīķiem taustīdami ceļu, lai vairītos no vēl lielāka dziļuma.

Tajā purva bridumā nesti līdz arī lielgabali, un ar to lielgabalu šāvieniem krievi pēdīgi izdzīti ārā no viņu redutes. Ķēniņš ar savu svītu, visi noziedušies dūņām, kā pirmie ielauzušies redutē un atraduši tur kādu mirēju virsnieku, kam

zviedru lielgabala 7—219 97 lodes norauta roka. Tas bijis franču kapteinis krievu dienestā, vārdā Bizanvils. Viņš vaicājis zviedriem, vai to ķēniņš arī esot piedalījies šai kautiņā? Kad zviedri pamājuši uz ķēniņa pusi, Bizanvils lūkojis piecelties un salutēt un teicis: viņa karstākā vēlēšanās nu esot piepildīta — pirms nāves redzēt kauju karali. Viņš vēlot ķēniņam vēl labākas sekmes pret pretiniekiem, bet pats tagad gribot mierīgi mirt. Tas arī drīz turpat noticis, bet ķēniņš licis Bizanvilu paglabāt tuvējā klosterī. Šis notikums kļuvis zināms visā armijā, pats Kārlis bijis aizkustināts un nožēlojis drošsirdīgā karotāja nāvi.) Šai purvu gājienā notikušas arī komiskas lietas. Picm., 16 zviedru jātniekiem gadījies sastapt 70 mantu un

pārtikas vezumus, ko pavadījušas trīs leišu bisenieku rotas. Tomēršis divdesmitkārtīgais pārspēks padevies zviedriem bez cīņas, aiz pārsteiguma vien. Zviedri paturējuši leišu virsniekus un vezumus, bet kareivjus palaiduši vaļā, papriekš nogriežot tiem bārdas un svārku apakšmalas, lai vēlāk varētu pazīt, jo gūstekņi palaisti vaļā ar tādu noteikumu, ka viņus pakārs, kad tie otrreiz sadursies ar zviedriem.

Aprīļa beigās ķēniņš ar saviem zviedriem bija aizbridis līdz Pinskai un tur padzirdēja, ka daļa Ogilvija kareivju nesen laivās aizbraukuši pa Pripetu uz Kijevas pusi.

Pats ķēniņš uzkāpis Pinskas baznīcas tornī, lai pavērotu apkārtni un tālāko ceļu savam gājienam uz dienvidiem. Tak

visapkārt, visās debesu malās bijuši redzami tik briesmīgi staignāji un niedru lauki, ka pat šis, spītīgākais visu laiku karalis, atsacījies 110 tālākā gājiena, jo «laikam gan pats Dievs neesot novēlējis viņam te likt cauri». Un lā Ogilvijs ar savas armijas paliekām varēja caur Volīniju aizsniegt Kijevu un turpat arī atsacīties no tālākas dienēšanas Pēterim, jo šis ārzemēs salīgtais kara speciālists bija aizvainots par to, ka no cara puses nebija visu ziemu nekas darīts Grodņas armijas glābšanai.

Vienai daļai ķēniņa vīru nebija miera arī tais dienās, kad citi atpūtās purvu ielenktās Pinskas nameļos. Tic bija pāris tūkstošu jātnieku, ko ķēniņš licis pulkvedim Kreicam vest uz ziemeļiem un sirol tur pa Baltkrieviju, patramdīt krievu

pulkus un kapāt kazakus.

Tamlīdzīgi sirojumi notika arī citos virzienos. Un tad atpūtas mēnesis Pripetas purvos bija pagājis, ceļi nožuvuši, cik nu tie varēja nožūt turienes dumbrājos, un ķēniņš ar tā zviedriem iemaršēja auglīgajā ozolu, apiņu un labu miežu zemē Volīnijā, kas tiem pēc visa redzētā likās vai pati paradīze. Te armija labi atpūtās, iekasēja jaunus uguns nodokļus no tiepīgākiem un ķēniņa Staņislava ncatzinējicm magnātiem, bet krievi jau sāka lielā steigā nocietināt savu Kijevu, domādami, ka tūliņ sāksies visu daudzinātais zviedru gājiens uz austrumiem. Tai virzienā tiešām aizjāja kādi eskadroni, l>et tikai izlūkot: patiesībā Kārlim šķita, ka tam gājienam vēl jau laika gana, un ka tagad pienācis brīdis izrēķināties ar brālēnu Augustu.

X Saksijas idille Arī Augusts juta, ka tuvojas viņa likteņstunda. Savācis vēl kādus jātnieku pulkus, tas mēģināja ar jaunu jājienu iekšā Lietuvā novērst uz sevi brālēna uzmanību no kartes, kuras ceļi rādīja uz Saksiju. Tak šis jājiens vairs nelīdzēja, un ķēniņa armija nesteigdamās gāja uz vakariem, Radomā savienodamās ar Frauštates varoņiem.

Nu visai Eiropai bija skaidrs, ka zviedri ieies iekšā Vācijā. Par to gājienu interesējās Parīze, uztraucās Vīne un nemierīga kļuva Londona. Neviens īsti nezināja, kādi ir Kārļa tālākie nodomi, vai viņš iejauksies lielajā rietumu valstu karā, un ja iejauksies, tad par labu kam? Un

atkal Pipers, vecais reālpo- litiķis un sausais praktiķis, runāja pret jaunām kara dēkām un par miera slēgšanu. Viņš aizrādīja, ka Saksijas gājiens varot iegrūst Zviedriju konfliktā ar tādām valstīm, ar kurām daudz izdevīgāk dzīvot mierā. Bez tam, cara karaspēks sanākšot pa t 99 zviedru pēdām iekšā Polijā un tā likšot noārdīts viss, kas iegūts pēdējos piecos gados.

Tak ķēniņš palika pie sava nodoma.

Viņš noraidīja grāfa padomu ar motivējumu, ka šis tak nevarot visu savu mūžu trenkāt Augustu un tā draugus krievus pa Poliju. Kas Polijā bijis jādara, tas esot padarīts: Augusts atcelts, poļu tronī nosēdināts Staņislavs un tā valdīto Poliju jau varot uzskatīt par Zviedrijai draudzīgu valsti.

Patiešām, Kārlis bija darījis ko spējis, lai gan poļu sirojumu gados jau pašam izbālējusi Spilves un Klisovas dienu cerība, ka no Polijas tam, varbūt, iznāks krietns sabiedrotais, kad būs pienācis laiks maršēt uz. Maskavu. Nu viņam vajadzēja apmierināties ar sasniegto, un draugs Staņislavs vismaz centās gādāt par savas Polijas neitralitāti.

Pieci gadi bija nokaroti pa Poliju, kur gandrīz neskaitāmos kauju laukos trūdēja sakšu un krievu, un tāpat arī ķēniņa varoņu kauli. Uzvaru bija izcīnīts gana, un pats karš iznācis zviedriem samērā lēts, jo kara finansēšana tak bija uzvelta Polijas pleciem. Augusts bija pataisīts visas Eiropas acīs par gargabalu skrējēju, zviedru armija norūdīta, un tās ķēniņš tagad varēja šķirt durkļiem jaunu lappusi

savu gaitu vēsturē.

Taisnību sakot, no durkļu lietošanas pret sakšiem nekas liels vairs neiznāca, jo Augustam viņa tēvzemē tikpat kā nebija armijas. Ķēniņš mierīgu sirdi gāja iekšā Silēzijā, nemaz nelūgdams savas armijas pastaigai šinī ķeizara zemē it kā vajadzīgās ķeizara atļaujas. Kādi zviedru pulki palika Polijā uzmanīt krievus un Augustu, bet citi ar ķēniņu maršēja uz Drēzdenes pusi, par spīti rietumu valstu brīdinājumiem un viņu sūtņu pūliņiem — pārvilkt ķēniņu tās vai citas koalīcijas pusē. Neviena netraucētos un nesteidzīgos gājienos beidzot bija sasniegta Saksijas robeža, un Augusta tēva valsts neaizsargāta pletās pie uzvarētāju kājām. Šulenburgs ar tā armijas paliekām pagaisa rietumu virzienā, bet ķēniņš ņēma brālēna

zemes pārvaldīšanu, galvenā kārtā viņas finanses, savā ziņā un gādībā. Par ķēniņa galveno mitekli kļuva Altranšteta, kāda pils dažus kilometrus no beip- cigas.

Tur nonācis, viņš jau otrā dienā jāja apmeklēt Licenas kaujas klaju, kur bija kritis viņa slavenākais sencis. Licenā izdevās sameklēt divus vecīšus, kuri bija dzirdējuši no savu tēvu mutes nostāstus par slavenās kaujas gaitu. Un tad, paklausījies to nostāstos, ķēniņš turpat nolasīja saviem pavadoņiem veselu lekciju par šo kauju, ar savas apbrīnojamās atmiņas palīdzību uzskaitīdams sen satrūdējušu švadronu un kompāniju komandieru vārdus, kur tie cīnījušies un kur kritis tas un tas Gustava Ādolfa talcinieks. Un pēdīgi teicis, manāmi aizkustināts: «Es esmu vienmēr

centies dzīvot tā, kā viņš dzīvoja. Varbūt Dievs man piešķirs lielu žēlastību un liks arī nomirt tāpat, kā mira vinš.»

Pa tam kanclers Pipers jau bija ticis ar sakšu ministriem tik tālu, ka varēja sākt domāt par miera līgumu, kam vajadzēja stāties tūliņ spēkā, līdz ko tas akts būs dabūjis Augusta paš​rocīgu parakstu.

Augusts tobrīd sēdēja Lietuvā un gudroja šā un tā, pēdīgi tomēr nākdams pie pārliecības, ka viņa spēle, vismaz pagaidām, ir galā. No ķēniņa godības tam bija vairs palicies tikai vecais Jagailoņu kronis, ko viņš arī tagad rūpīgi veda sev visur līdz. Tak ko līdzēja Polijas kronis, kad leiši un poļi bija sākuši galīgi novērsties, kad Saksijā stāvēja zviedri, un Augustam Polijā tik daudz drošības, cik par to gādāja Mcnšikova karaspēks.

Iepriekšējo gadu notikumi bij radījuši Augustā bēdīgu atzinumu, ka uz caru un tā krieviem daudz nevar paļauties: Kepņina vestie krievu palīgspēki bija aizmukuši no Kīgas pļavām bez kaujas; citi zviedru sadragāti pie Frauštates, un vēl citi puva Mcln- krievijas un Poļesjes purvos, caur kuriem ar bēgšanai līdzīgu steigu bija drāzusies projām Ogilvija armija.

Spēle bija galā un Augusts no Lietuvas jau vasaras vidū aizsūtīja pie brālēna divus uzticības vīrus ar neaprobežotām pilnvarām, tiem likdams pēc iespējas drīzāk noslēgt mieru, un kādu vien Kārlis vēlēsies. Pats Augusts pagaidām palika pie Menšikova krieviem, nepacietīgi gaidīdams, kādas īsti vēstis tam nāks no zviedru nometnes puses. Līdz tās vēsts pienākšanai

Augustam bija joprojām jāspēlē caram uzticīga sabiedrotā un drauga loma.

Augusta uzticības vīri nekavēja laiku, steigdamies Kārlim pakaļ un panāca tā armiju jau Silēzijas caurgājienā: oficiāli viņi bija steigušies it kā tāpēc, lai lūgtu Kārli saudzēt viņu dzimteni. Patiesībā tiem bija dota līdz Augusta vēstule, kurā tas piesolījās kapitulēt un bez noteikumiem turēties Zviedrijas pusē. No visas Polijas gan viņš sākumā negribēja atteikties, likdams priekšā poļu zemi vismaz sadalīt, piem., starp viņu un Kārļa draugu Staņislavu. Kārlis atbildēja, ka tā dalīšanas lieta neejot, un savukārt nodiktēja četrus galvenos mierlīguma punktus: Augustam jāatsakās no Polijas troņa, jāatsakās no savienības ar Krieviju, jāatbrīvo pirms pieciem gadiem

apcietinātie Sobjesku prinči un jāizdod visi pie sakšiem pārbēgušie zviedru dezertieri, sevišķi Patkuls, par kuru bija arī zviedriem zināms, ka tas paspējis sanīsties ar Augusta sakšu ministriem un Saksijā apcietināts, lai gan oficiāli skaitījās par ārkārtēju cara sūtni. Un tad miera slēgšanas lieta bija pārgājusi rūdītās Pipera rokās, ķēniņa diktāts papildināts jauniem paragrāfiem, un pēdīgi starp brālēniem un viņu tēvu valstīm noslēgts miers. Kā trešais miera slēdzējs figurēja Kārļa ieceltais Staņislavs, un katram no šiem trim kungiem bija vesela rinda skanīgu titulu.

Uzvarētājs bija tik augstsirdīgs, ka atļāva Augustam lepoties joprojām ar ķēniņa godu, lai gan ķēniņvalsts tam gan vairs nebija, un gadiem ilgi līdzvadātais

kronis arī jāatdod. Tāpat bija jāizdod zviedru gūstekņi un zviedru armija Saksijā jāmitina tik ilgi, kamēr kauju karalim iepatiksies vest savus pulkus pretī saulei un jaunai slavai.

Kad šis līgums (pagaidām ļoti slepens) bija noslēgts, viens no sakšu ministriem aizdrāzās uz Lietuvu pēc Augusta paraksta. Zviedru ķēniņš tai pašā dienā pasludināja savai armijai, ka esot stājies spēkā pamiers, un piekodināja visiem saviem vīriem nedarīt sakšiem pāri un godīgi uzvesties.

Tāds rīkojums nāca īstā laikā, jo ķēniņa armija, nesdama līdzi drausmīgu karotāju reputāciju un tāpat visai pamatotas baumas par dedzināšanām un uguns nodokļiem Polijā, bija radījusi visā Saksijā briesmīgu paniku: bēgļu tūkstoši

plūda pa visiem ceļiem uz rietumiem un dienvidiem. Tagad šī bēgļu straume sāka apstāties un no dzimtenes bēgt gatavie cilvēki lasīja uz ceļa krustojumiem izliktos zviedru ķēniņa vēstījumus, ka visi var droši un mierīgi palikt savās mājās, jo tagad tak viņi atrodas Zviedrijas valdnieka aizsardzībā. Tikai ar tiem, kas jau paspējuši aizceļot, vai arī mēģināšot kaitēt okupantiem, ar tiem būšot aša tiesa.

Un tā kā visa Eiropa zināja, ka ķēniņš Kārlis mēdz savus solījumus turēt ciešāk par visiem citiem to laiku valdniekiem, tad Saksijas publika ātri nomierinājās un neviens vairs nelūkoja bēgt mežā, iztālēm pamanījis kaujās cauršautās zviedru cepures.

Okupācijas noteikumos ķēniņš pavēstīja, ka tagad visi viņa virsnieki un

kareivji kārtīgi saņems mēnešalgu un iztiku. Karavīriem bija aizliegts aizskart vai apvainot tos sakšus, kuru nami un sētas zviedriem bija ierādīti par pagaidu mitekli. Bija aizliegts bez īpašnieka ziņas medīt mežos, zvejot upēs un plūkt dārzos augļus bez augļu īpašnieka atļaujas.

Aizliegts bija patvaļīgi ņemt šķūtis, ar varu mainīt zirgus, vai kaut kā aizskart Saksijas iedzīvotājus. Tiem bija atļauts tūliņ sūdzēties tuvākajam virsniekam un vainīgos ķēra bargs sods. Kāds dūšīgs dragūns, kurš sācis sakšu zemnieka pagalmā medīt vislas un piekāvis pašu saimnieku, tika turpat pakārts. Divi citi zviedru jātnieki bija mēģinājuši kādā citā sētā ar varu paņemt krūzi skābpiena un smagi piekāvuši saimnieka dēlu; ķēniņš lika tūliņ apcietināt abus vainīgos un

laimēt tiem savā starpā dzīvības dēļ. Spēli zaudējušais gards tika pakārts, kaut gan visi pulka virs​nieki lūdza to saudzēt.

Ar tādiem un vēl citiem līdzekļiem ķēniņš aši atkal saņēma stingros grožos Polijas sirojumu gados jau mazliet izlaidušos armiju. Un nu vairs nedzirdēja ne par kādiem strīdiem Saksijas civiliedzīvotāju un zviedru karavīru starpā.

Armija drīz atkopās, apšuvās un apgādājās jauniem apaviem. Un drīz vien starp sakšu meitenēm no vienas, un zviedru karavīriem no otras, sāka nodibināties draudzīgākas attiecības, nekā tas patika meiteņu tēviem un sakšu jaunekļiem. Tak tā ir parasta lieta visās zemēs, kuras bez kaujas okupējis svešs karaspēks.

Augusts pa tam bija nokļuvis Polijā nelāgā stāvoklī, tā teikt, starp divām ugunīm. Jau slepeni parakstījis miera līgumu ar Zviedriju, viņš bija spiests vēl kādu laiku kavēties Menšikova sabiedrībā, un pa trešam lāgam, bet jau pret paša gribu, svinīgi iejāja Varšavā, — pēc Kališas kaujas, kurā Menšikova pārspēkam bija izdevies sakaut zviedru Mardcfclda divīziju. Šīs uzvaras dēļ Augustam taisījās izcelties lielas nepatikšanas: slepenais līgums bija parakstīts un nu varēja nākt nepatikšanas no abām pusēm: ķēniņa dusmas un cara atriebība. Nenogaidījis ne vienu, nedz otru, Augusts no Varšavas mudīgi aizbrauca Saksijā un mēģināja attaisnoties brālēna priekšā par notikušo pārpratumu.

Lielāku seku šim

negadījumam tomēr nebija, bet arī draudzīgākas attiecības abu radu starpā nenodibinājās: tie bija un palika garā sveši, viens otram pilnīgs pretstats un turējās katrs par sevi. Ziemeļu zemes viesis, kurš tagad bija Saksijas faktiskais valdnieks, un sakšu zemes kungs, no saimnieka jau nokļuvis viesa lomā pats savās mājās. Inspekcijas jājienos pa zviedru pulku nometnēm, ķēniņš drīz kļuva arī Saksijā par ļoti populāru personu: tam jājot iekšā pilsētā vai ciemā, ļaudis bariem skrēja viņā skatīties kā dzīvā varoņu teiku pasaules brīnumā.

Visvairāk brīnījās par to, ka viņa seglos, tērpā un ieročos neredzēja nekāda greznuma, ka ķēniņam bija tādi paši zābaki kā vienkāršiem zviedru jātniekiem, un no tās pašas zilās kareivju vadmalas

šūdināti svārki. Un ka tas, runādams ar augstu vai zemu, noņem cepuri un tura to rokās līdz runāšanas galam. īsi pirms zviedru armijas iemaršēšanas Saksijā izplatīts milzums paskvilu par ķēniņu un viņa kareivjiem.

Zviedru armijas tiesneši gribēja spert kādus soļus pret zaimotājiem, bet ķēniņš atmetis ar roku: «Man vienalga, ko viņi rakstījuši! 1.ai katrs raksta, kā tam tīk, kad tikai es varu rīkoties, kā man patīk.» Un tā tās ķengu lapiņas izbeidzās pašas no sevis, bet to vietā sāka parādīties suminājumu raksti, slavas dziesmas un ķēniņa attēli.

Viņš tad bija populārākais cilvēks Eiropā. Tak jau ķēniņa laikabiedri atzinās, ka nevienam māksliniekam neesot izdevies daudzmaz apmierinoši uz papīra,

audekla vai vara dēļa atveidot kauju karaļa vaibstus. Alstrins saka: «Ir dīvaina lieta, kad iedomā, cik gleznotājiem grūti gleznot ķēniņa portretu. Es vēl neesmu redzējis neviena attēla, par kuru varētu teikt: «Jā, tiešām. Tas ir viņš.» Man šķiet, tas tāpēc, ka viņa sejas pantus gaužām grūti iezīmēt atmiņā. Es pats esmu to mēģinājis darīt, bet arī man tas nav paveicies.»

Alstrinam taisnība. Arī tiem māksliniekiem, kas gribējuši būt godīgi un nav lūkojuši padarīt Kārli XII daiļāku nekā tas patiesībā bija, nav laimējies tikt galā ar savu uzdevumu. Dažā portretā skatītājam lēktin lec acīs biezā apakšlūpa; vēl cita gleznotāja vērību galvenā kārtā saistījis garais un resnais deguns. Un tomēr, šķiet, viņi visi taustījušies kā pa

tumsu, meklēdami savam darbam zināmu izejpunktu, zināmu centru, kas nedevies nevienam rokā.

Ir veca lieta, ka pasaulē retumis sastop cilvēkus, ar kuru sejām netiek galā ne gleznotājs, nedz fotogrāfs.

No tiem laikiem uzglabājušies arī daudzi ķēniņa ārienes apraksti. Viens autors ir izbijis Upsalas students. Viņš raksta: «Neviena cilvēka fiziopomija man nav likusies tik dīvaina, skalam un prātam neaptverama, kā ķēniņa Kārļa seja. Viņā ir kaut kas īpatnējs, un tāds, kas reizē modina cieņu un iedveš šausmas. Un tomēr viņš ir ģērbā un žestos tik vienkāršs, vienmēr kā domās nogrimis. Neviens nevar iepriekš paredzēt viņa lēmumus, spriedumus un domu gājumu. Arī tie, kas no paša kara sākuma bijuši ar to kopā,

piem., trābanti, arī tie visi teic: šie nekad neesot spējuši nojaust no tā sejas un kustībām, ko viņš domā un kā tam ir ap sirdi. Neviens zirgu puisis nevarējis teikt, ka tas un tas zirgs būtu ķēniņam vismīļākais. Līdzīgi vienmēr vienādi noskaņotai sejai, arī tērps tam allaž tas pats: cieši aizpogāti svārki un daudzinātie garie zābaki, par kuriem stāstīja, ka viņš valkājot tos pašus no lielā kara sākuma.

Neviens to nav redzējis valkājam kurpes, bet visā armijā pazīstami tā lielie un līdz elkoņiem garie briežādas cimdi. Viemēr tā pati zobena siksna, un viņa zobens tik garš, ka atbalstījis tā galu uz zemes, ķēniņš var ar elkoņiem atspiesties uz sava ieroča spala.»

Pēc spožākajām uzvarām un lielas laimes brīžos, kad cilvēkam parasti laužas

uz āru tā iekšējais saviļņojums, Kārlis XII bijis un palicis tāds pat, kāds bijis ik dienas.

Viņš pārāks par visiem tā karavadoņiem un ģenerāļiem. To atzīst arī tie paši, kaut gan starp tiem netrūkst gudru, labu karotāju un niknu kaujas vilku.

Apbrīnojama, tīri fenomenāla viņa izturība: kad visi tik gurdeni, ka krīt no kājām, ķēniņš vēl tikpat mundrs kā rīta agrumā pēc atpūtas nakts, un katru dienu viņš nolēkšo daudzas jūdzes.

Jāgrib, to varētu saukt arī par bargu, jo viņš ir nepielūdzams, kad vainīgais patiešām sodu pelnījis. Un tomēr viss, ko viņš dara un pavēl, lai tā būtu pat sodīšana ar nāvi, ķēniņam iznāk lik vienaldzīgi un aukstasinīgi, it kā tas mehāniski atkārtotu kāda cita cilvēka domas vai pavēles.

Saksijā to ziemu notikušas daudzas balles, un kādā piedalījusies arī Aurora Kēnigsmarka, par kuru (par spīti tās 40 gadiem un neveiksmīgajam braucienam pie Kārļa uz Virgas muižu Kurzemē) arī vēl jūsmojuši jaunāki ģenerāļi un pulkveži.

Viņa pali joprojām interesējusies par zviedru ķēniņu, rakstījusi tam veltītus dzejoļus, bet arī šoreiz bez kādiem panākumiem.

Reiz viņiem tomēr iznācis sastapties kādās kāzās, kuras kanclers Pipers rīkojis savai radiniecei. Vēsturnieki nav vienis prātis, kur īsti notikusi drastiskā saruna starp ķēniņu un kancleru par Kēnigsmarku, Virgas muižā vai Saksijā. Bengtsons domā pēdējo, un apgalvo, ka saruna iznākusi, apsverot jautājumu — lūgt vai nelūgt kancleram grāfieni tanīs kāzās, kur solījies

būt arī viņas nicinātājs karalis. Bengtsons sniedz šo sarunu koncentrētā veidā: Pipers: «Grāfiene Kēnigsmarka izteicās kādās Leipeigas viesībās, kur biju kopā ar to ielūgts pusdienās, ka viņa sagaidot ielūgumu arī manas radinieces kāzās.» Ķēniņš: «Kāpēc tad jūs to neielūdzāt tūliņ?»

Pipers: «Es neiedrošinājos l>ez jūsu majestātes atļaujas, un gribu to izlūgties tagad.» Ķēniņš: «Kas attiecas uz mani, tad jūs variet to ielūgt bez baiļu: es nākšu arī tad, ja viņa tur būs.»

Pipers: «Vēl kas, majestāt: kādu vietu lai es ierādu grāfienei starp mūsu zviedru dāmām pie galda? Mana sieva, kā jau namamāte, labprāt atdotu tai pirmo

viltu bet diezin ko tad teiks citas dāmas?» Ķēniņš: «Viņa nevar saprast lai to sēdina augstāk par citām, jo ir netikle un tādām sievienēm nav goda.»

Pipers: «Majestāt, viņa tomēr cēlusies no slavenākām zviedru ģimenēm, dzimusi Kēnigsmarka un rada arī Dclagardijiem. Ja tai izgājis pašķībāk, tad tā kļūme viņai gadījusies ar vienu no Dieva svaidītiem.»

Kēninš: «Dieva svaidītais vai vienkāršs kareivis, — šais lietās tas ir vienalga! Viņa ir un paliek netikle un bezgode!»

Pipers: «Ja to nevar uzskatīt par cienījamu personu, tad viņa tais kāzās nevar nākt.» Ķēniņš: «Ja viņa nevar nākt, lai tad paliek mājās.»

Kēnigsmarka tomēr ielūgta un pats ķēniņš pieklājības dēļ pārmijis ar to nenozīmīgas frāzes. Toties ar citām dāmām dejojis, un tā pa krietnam. Hronisti pat atzīmē, ka viņa majestāte bijis pavisam čakls dāmu dancinātājs, lai gan lēcis tais pašos vecajos jātnieku zābakos, smagi rībinādams grīdu, un griezis dāmas lokā ar tādu sparu, ka tām pajukušas frizūras un svārki gājuši pa gaisu (acīmredzot, lā deja ķēniņa Kārļa izpildījumā būs līdzinājusies kādai kareivju ballītes polkai), un no dāmas ārienes vien jau varējis uzminēt, ka viņa tikko dejojusi ar ķēniņu. Ķēniņam uzturoties Saksijā un vaļas brīžos cītīgi ņemoties ar dāmu dancināšanu, darba un audienču stundās viņu pašu apdanco diplomāti, kas

sabraukuši Saksijā no pus Eiropas. No viņa bīstas Brandenburga, un pats Svētās Romas valsts valdnieks, kurš uz pirmo Kārļa pieprasījumu zvēr atdot saviem Silēzijas protestantiem viņu agrākos dievnamus un tiem atņemto ticības brīvību. Pie viņa ierodas arī Čērčila slavenais sencis hercogs Malboro, lai lūkotu ievilkt kauju karali karā pret Franciju. Kārlim glaimo un cenšas izdabāt arī daudzu citu zemju valdnieki, bet viņš neapsola nevienam nekā, nepiekrīt un arī nenoraida. Kādi plāni šai laikā veidojušies jaunā savādnieka galvā, to nav bijis iespējams izdibināt. Par viņa nodomiem tad stāstītas visneticamākās lietas, kas nebija neiespējamas vienkārši tāpēc, ka viņam tieši nesās sirds un prāts uz tām. Diplomātu un tā laika publicistu

vidū klīdušas valodas, ka ķēniņš vedīšot armiju gan uz Romu, lai gāztu pāvesta varu un nostiprinātu visā Vidus- eiropā evaņģēlija mācību. Ķēniņa sūtītie zviedru virsnieki esot sākuši izspiegot Turcijas lietas, Tuvo Austrumu ceļus un tālo Ēģipti.

Tak baumas būs dibinātas vienīgi uz zīlējumiem, zinot ķēniņa jūsmošanu par Maķedonijas Aleksandra slavas gaitām tais pašās karstajās pasaules malās.

XI Karagājiens pret rītiem Kauju karalis Saksijā izstrādāja plānu sen iecerētam un tagad beidzot iespējamam karagājienam uz Maskavu, lai sadragātu cara Pētera valsti tāpat, kā Augusta godību Polijā.

Vasara jau bija pāri pusei, un visur notikusi pļauja, kad zviedru kareivji atvadījās no Saksijas. 43 000 tā laika labāko karavīru maršēja kauju karalim pakaļ uz austrumiem, kur jau bija Rēnšelds, ziemā padzinis krievus, un kurp gatavojās doties arī Latvijā novietoto pulku pavēlnieks un grūtsirdīgais pedants Lēvenhaupts. Jauni papildinājumi bija

ceļā no Zviedrijas un kopā ar tiem ķēniņa gribai klausīja pāri par 80 000 kareivju.

To virsvadonis skaitījās labākais kara lietu speciālists Eiropā un neviens nešaubījās, ka Maskavijai nu pienācis gals, ka ķēniņš Kārlis iedzīs caru Sibīrijā.

Cars patlaban atradās Lietuvā, bet viņa pulki bija izkaisīti pa visām leišu zemes malām. To ģenerāļiem cars bija pavēlējis neielaisties ar zviedriem lielākās cīņās, bet nopostīt visu un atkāpties uz austrumiem. Tik liela bija zviedru armijas neuzvaramības slava, ka daudzi cara pulki atkāpās vēl lielākā steigā, nekā tas bija paredzēts.

Vajādami krievus, Kārļa pulki neatturami plūda uz saules lēkta pusi.

Jādams avangarda jātnieku priekšgalā, ķēniņš drāza 1708. g. sākumā uz Grodņu,

kur atradās pats cars. Ķēniņa jātnieki jau bija pāri Nemūnai un turpat pie pilsētas, un tikai tad cars dabūja zināt, ka to atnācis gūstīt viņa niknākais ienaidnieks. Nu Pēterim steidzoties pa vieniem Grodņas vārtiem ārā, pa otriem zviedri jau lauzās pilsētā. Ķēniņš to ieņēma ar dažiem simtiem jātnieku. Dabūjis dzirdēt no kazakiem, ka to padzinuši tik maza sauja, bet pārējā zviedru armija vēl veselu dienas gājumu no Grodņas, cars lūkoja no medījuma mudīgi palikt pats par mednieku, un tūdaļ pavēlēja 2000 žiglākajiem dragūniem un Donas stepju vīriem sviest apksārt zirgus un auļot uz Grodņu, kur saņemt gūstā zviedru ķēniņu, ilakts tumsā krievi patiešām bija atkal klāt un mēģināja iejāt pilsētā ar joni. Bet sardzē pie vārtiem

liktais zviedru vads aizstāvējās tik varonīgi, ka noturēja uzbrucējus, kamēr vārtu sargiem piesteidzās talkā pats ķēniņš ar pārējiem spēkiem un piespieda krievus pa otram lāgam bēgt.

Cara pulki plūda atpakaļ uz Dņepras pusi. Zviedri ar sparu pakaļ tiem, cauri slīkšņām un tumšiem lāču siliem, kur badoties nācās ir vieniem, ir otriem. Jo jau agrākos gados te bija gājuši turp un atpakaļ karapulki, bet tagad baltkrievu zemniekiem kazaku atņemts pats pēdējais.

Zviedri sastapa tikai retumis kur kādu dzīvību. Daudz biežāk skati kavējās pie ciemu gruvešiem un miestu drupām, bet naktīs tuvu un tālu virs mežu galiem zvēroja ugunsgrēku blāzmojums.

Akas bija piegāzlas mājlopu maitām un cilvēku līķiem. Atkāpdamies kazaki

dedzināja nevien poļu muižas un baltkrievu mājas, bet arī tiltus, un ja ceļam blakus bija sausi sili, mēģināja arī tiem piegrūst uguni, lai lā radītu starp zviedriem, sevi un savas valsts robežu mežu ugunsgrēku jūru.

Kaudamies ar kazakiem, pusbadu, dūkstīm un mūža mežiem, ķēniņš rudenī nokļuva pie Berezinas, kuras otrā krastā stāvēja krievu karapulki, cenzdamies aizsegt pāreju. Atstājis lielāko daļu armijas turpat, ķēniņš ar daļu kājnieku pagāja gar upi uz augšu, uzbūvēja tur tiltu un tad, pa otru krastu nāca lejup, krieviem flangā un aiz muguras. Cara vīri mudīgi pameta savas pozīcijas, pazuda silā un vajāšana sākās no jauna. Vairs nebij tālu Dņepras plašie ūdeņi, bet bērziem un liepām jau šur tur lapu dzcltējums,

vēstīdams drīzu ziemu. Pie Golovščinas ciema, staignājiem un dūkstīm segtās pozīcijās, krievi atkal stājās zviedriem ceļā. Kārlis, kā vienmēr, bija kopā ar avangardu un pats veda savu gvardiju virsū ienaidnieku nocietinājumiem. Lai tiktu krieviem klāt, nācās līdzjozmenim brist purvu, tak sekmes arī te gāja ķēniņa vīriem līdzi, kā vienmēr. Negaidījis ķēniņa kājniekus no slīkšņām segtās debesmalas, cara karaspēks pēkšņi pamanīja zviedrus turpat jau klāt, lai pašā laikā dabūja zviedru kavalērijas varenu triecienu sānos, un steigā atkāpās. (Šo uzvaru Voltērs atzīst par pašu slavenāko ķēniņa kauju, jo te kauju karalis Kārlis XII esot pieveicis nevien ienaidniekus, kas viņam bijusi visai parasta nodarbošanās, bet cilvēku spēkiem nepārvaramus dabas

šķēršļus.)

Krievu armijas arjergards pagaisa aiz Dņepras, atkāpdamies kreisās malas ozolu un priežu silos. Zviedri sekoja un pārcēlās pār vareno straumi pie Mogiļevas. Cars Pēteris lūkoja vēlreiz uzsākt miera sarunas, jo apzinājās, ka viņa mūža darbs tagad likts spēlē un ka var pienākt gals viņa valsts pastāvēšanai.

Viņš piesolīja samaksāt lielu kontribūciju par Šeremetjeva, Bauera un eilu dedzināšanas speciālistu nodarītiem postījumiem Zviedrijas provincēs; solīja atdot visas iekarotās pilsētas Ingrijā, Vidzemē un Igaunijā, bet negribēja atdot tikai vienu, — savu jauno «paradīzi», paša dievināto Pēterburgu, lūgdams zviedrus tās vietā un apmaiņai pieņemt Pleskavu. Atbilde nāca pilna nicības un

griezīgas ironijas: par mieru ar krieviem viņa majestāte zviedru ķēniņš runāšot tikai pēc tam, kad būšot licis Maskavā.

Krievi atkāpdamies centās aizsprostot ceļus koku aizcir- tumiem, bet zviedrus neatturēja arī šie koku cietokšņi un nocietinātās nometnes: viss tika ņemts ar joni. Kādā kaujā aiz Mstislavas, uz Polijas un Krievijas toreizējām robežām, ķēniņš alkal iekļuva nāves briesmās, jo krievu pārspēks pēkšņi apslāja avangarda bataljonu, kas bija virzījies uz priekšu kopā ar ķēniņu. Ķēniņam blakus krita divi viņa adjutanti, tam nošāva abus zirgus un pašam laiku vajadzēja cīnīties kā kājniekam un ar zobenu cirst pret cara jātniekiem. Tak Kārlis XII bijis tik varens cirtējs, ka šai cīniņā viens pats nokāvis 12 ienaidniekus, nedabūdams nevienas

brūces.

Ceļi, kas veda uz Maskavas pusi, palika arvienu nejaukāki, bet rītos jau salnas, un dzelteni metās visi liepu meži.

Sarkani zvērot sāka pļavas un debesis pilnas aizejošo dzērvju baru, kas žēli taurēdami laidās uz dienvidiem.

Lai sargātu robežas, cars bija pavēlējis saviem krieviem nolīst veselus mežus: tur koki bija sagāzti krustām un šķērsām, un tikai vāverei vai lācim tur cauri tikt. Citur bija pārplūdinātas zemākās vietas, ceļot pāri upēm dambjus, citur izrakti gari un dziļi grāvji. Un ziema nāca tuvāk un tuvāk. Ķēniņš lika pārbaudīt armijas krājumus un redzēja, ka to pietiks tikai divām nedēļām. Priekš lielāka karagājiena to krājumu bija par maz un ģenerāļi lūdza

pagaidīt, līdz atnākšot Lēvenhaupts: vecajam pedantam vajadzēja nākt pakaļ ķēniņa armijai (no Rīgas caur Kurzemi un leišu zemes austrumu malu) ar 16 000 palīgspēku un kādiem tūkstošiem vezumu, kuros latvju un leišu šķūtnieki veda līdzi pārtiku, apavus, ziemas tērpus un munīciju. To mantu varēja droši pietikt līdz pat tam laikam, kad ķēniņa armijas priekšā sāks pacelties Maskavas Kremļa mūri.

Tak no Lēvenhaupta nebija ne vēsts, nedz miņas, un sen garām visi termiņi, kuros tam paredzēta satikšanās ar ķēniņu.

Karagājiens bija sīki pārdomāts, viss aprēķināts, bet Lēven- hauptam nosūtīts sīki izstrādāts maršruts ar norādījumiem, kādos punktos tam būt tanī un tanī dienā.

Tak ķēniņš nebija paredzējis, ka gausais,

bet kaujas laukā diezgan teicamais Lēvenhaupts nosebos sava gājiena sākumu par vairākām nedēļām. Vecais ģenerālis tik rūpīgi centās izpildīt viņam uzticēto uzdevumu, ka visu kara mantu un vezumnieku sagādāšana krietni ieilga un, ķēniņam ejot jau laukā no Lietuvas, Lēvenhaupts vēl tikko bija sācis kustēties.

No tā sūtītiem ziņnešiem arī neviens pals nebija aizsniedzis ķēniņa armiju, — laikam poļu nošauti ceļā. Un tā starp armiju un tās svarīgo kara mantas vedēju korpusu nekādu sakaru, ķēniņam par tā veco ģenerāli un vezumiem ne vēsts.

Pārtika gāja uz beigām, un laika zīmes rādīja, ka šī būs nedzirdēti barga ziema.

Tad ķēniņš izšķīrās par kazaku hctmaņa Mazcpas padomu — iet uz Ukrainu, daudzināto kviešu un speķa zemi, kuras

kazaki lā nīda Krieviju un tās caru.

Hetmanis Mazepa reizē bija dēkainis un dedzīgs Ukrainas patriots. Viņš mīlēja savu zemi, gril)ēja to redzēt brīvu un laimīgu. Pašas Ukrainas spēku bija par maz, lai cīnītos ar vareno caru, un sen daudzinātais Kārļa XII gājiens austrumu Eiropas iekšienē likās ukraiņu patriotiem kā saukts: piebiedrojoties zviedriem, Ukrainai bija izredzes tikt vaļā no Krievijas virskundzības, Liet Mazepam — palikt par neatkarīgās Ukrainas valdnieku.

Tā nebija fantāzija, bet Kārļa uzvaras gadījumā gandrīz droša lieta.

Vēsts par kauju karaļa gājienu jau bija aizklīdusi līdz pat tatāru stepēm, baškīru jurtām un čerkesu kalnu ciemiem.

Visās šo islama ticīgo zemēs nīda krievus, lika cerības uz zviedru uzvaru, daudzināja

Kārli XII, drāza bultas, asināja šķēpus un baroja kara kumeļus.

Cerēdams rast Ukrainā ziemas atpūtu savai armijai un pārtiku, un nezinādams, kur palicis Lēvenhaupts, — vai tas dzīvs vai miris, — ķēniņš sāka šaubīties, saspīlējās pret ģenerāļu padomu gaidīt turpat uz vietas, jo 16 000 vīru ar 2000 vezumiem tak nevarot pagaist Baltkrievijas muklājos kā adatiņa siena kaudzē. Paradis vienmēr klausīt pats sev, ja arī pret tā nodomu būtu visu citu griba, ķēniņš pagrieza savus pulkus pret dienvidiem un gāja uz Ukrainas pusi, cauri vēl briesmīgākiem mežiem, kā tie, kas izbristi. Visa tā Baltkrievijas mala, gadu simtiem atrazdamās pie poļu un krievu valsts robežām, bija aizaugusi mūžīgiem maldu siliem, palikusi rada Eiropai priekš

3000 gadiem, kad tikai retumis kur bija nolīdis kādu meža stūri viens otrs līdumnieks. Ķēniņš bija norunājis sastapties ar Mazepu pie Dcsnas upes, kur hetmanis apsolījies ierasties ar kazaku armiju un lieliem pārtikas krājumiem. Taisnību sakot, šis lielais risks nebija bez pamata: priekš karagājiena tieši uz Maskavu toruden jau bija par vēlu. Ukrainā zviedri varēja cerēt atpūsties, pārziemot labos mitekļos, un tad, ar jauniem spēkiem un dabūjuši sev par kara talciniekiem kazakus un tatārus, kopā ar tiem iet cara valsts iekšienē.

Visu izjauca trīs lietas: Jēkabmiesta un Mūrmuižas kauju varonis Lēvenhaupts, kam nu vairs nekur nesmaidīja laime, briesmīgā 1708. — 1709. gada ziema, un

tas, ka cara favorīts Menšikovs bija pirmais nojautis Mazcpas slepenos nodomus un, pirmais arī deva Ukrainai tādu triecienu, ka nekas vairs neiznāca no 30 000 kazaku armijas kāpšanas rumakos, lai jātu karā pret caru.

XII Ļesnaja un Poltava Maršēdama uz dienvidiem, zviedru armija stiga purvos, maldījās lāču silos, zaudēdama slīkšņās vezumu pēc vezuma un lielgabalu pēc lielgabala. Un tikai pēc divu nedēļu gājuma aizsniedza Desnas upi, kur Mazcpas vietā tos sagaidīja krievu karaspēks. Zviedri gāja uzbrukumā ar savu parasto straujumu, uz turpat ātri taisītiem plostiem, pārcēlās upei pāri un padzina cara pulkus. Bet uzvarētāju stāvoklis arī pēc šīs uzvaras nekļuva daudz labāks; pats ķēniņš arī vēl nezināja, vai Mazepa viņa draugs vai ienaidnieks.

Menšikovs bija izrādījies tālredzīgāks par pašu Pēteri un dabūjis zināt, ka Mazepa, kas turpat gadu izlicies

par mirēju, piepeši atstājis savu galvaspilsētu Baturinu, aizsteidzās turpu, ieņēma to ar joni, apkāva Mazcpam uzticīgo garnizonu un sagrāba savā varā visus milzīgos pārtikas un munīcijas krājumus, kurus hetmanis bija savācis, gaidīdams karali ciemos. Simti gūstā saņemto Mazepas karavīru, uzdurti uz mietiem ap Baturinas drupām, iedvesa Ukrainai šausmas, bet mācītāji visās baznīcās uz cara pavēli lādēja Mazepu par ticības nodevēju un Antikristu, kurš gribot pārdot pareizticīgos ļaudis un visu zemi ķeceriem. Šaubīgie palika maziņi, dumpoties jau gatavie kļuva rāmi, makstīs palika daudzi tūkstoši zobenu, nesen gatavi celties pret caru. Solītās jātnieku armijas vietā Mazepa aizveda ķēniņam tikai 6000 un bez pārtikas.

Atkal ķēniņš un tā zviedri lika visas cerības uz Lēvenhauptu, cerēdami, ka tas, lai arī ar nokavēšanos, atkļūs pie viņiem sveiks un ar visiem labības, žāvētas gaļas, siltu drānu un sausa pulvera vezumiem.

Viņš bija kaujās norūdīts vīrs, bet aizsniedza ķēniņu tukšām rokām un tikai ar vienu trešdaļu sava karaspēka. Līdz ar to jau bija izšķirts Kārļa XII un viņa armijas liktenis Ļcsnajas kaujā, jau bija ievadīts ceļš pretī Poltavas katastrofai.

Lēvenhaupts, gausi virzīdamies uz priekšu ar tūkstošiem vezumu, bija pārgājis pāri Dņeprai augšpus Mogiļcvas, neatradis ķēniņu norunātā vietā pie upes, tad saklaušinājis no žīdiem kādas ziņas un pagriezies uz dienvidiem. Arī viņš gribēja , steigties uz Ukrainas pusi, bet Ļesnajas ciema tuvumā tam pēkšņi aizkrustoja ceļu

cars Pēteris ar trīs reizes lielāku armiju.

Cars saprata, ka zaudēs šo karu un savu valsti, ja ļaus Lēvcn- hauptam mierīgi aiziet pie ķēniņa.

Zviedru pašpaļāvība bija lik liela, ka viņi nevilcinādamies gāzās virsū krievu pārspēkam, sajauca ienaidnieka pirmās rindas un atsvieda to priekšpulkus. Cars steidzās turp, pavēlēdams saviem jātniekiem šaut nost visus, kas kā bēgļi atstāj cīņas lauku. Un tad, ar Menšikova palīdzību, viņam izdevās izrindot savējos jaunam cīniņam. Cīņa atjaunojās ar izmisuma niknumu un turpinājās līdz naktij. Ielenkts no visām pusēm, Lēvenhaupts pavēlēja aiznaglot lielgabalus, aizdedzināt vezumus un ar daļu sava karaspēka izlauzās cauri. Tak bez ķēniņa gaidīlām rezervēm, bez

pārtikas un bez pulvera.

No Baltijas jūras piekrastes zviedrus šķīra vairāk kā 1000 kilometru liels attālums, viņi paši palikuši bez pārtikas un ar niecīgiem munīcijas krājumiem.

Zaudējuši dažus tūkstošus biedru, un sākdami jau šaubīties, vai kara laime vairs ir ar tiem, zviedru pulki drūmām sirdīm sagaidīja ziemu pusizdedzinātajos Ukrainas klajumos.

Ziema togad bija tik barga, ka tamlīdzīgas temperatūras gadās labi ja reiz pa gadusimteņiem. Tā sākās visai agri un sals bija tik briesmīgs, ka pulku mācītājiem taisoties pieņemt kareivjus pie dievgalda, biķeros sasala vīns. Drīz nebija vairs ne vīna, nedz maizes, bet kareivjiem vēl plānie vasaras mēteļi un apavi, purvos brienot un mūža mežus

staigājot, novalkāti drisku driskās. Naktīs nevien sargposteņos, bet arī nometnes vidū nosala simtiem karavīru. No tēvzemes nebija nekādu ziņu un pašus brašākos, sāka mākt izmisums, to manot, ka viņiem vairs neredzēt savu dzimteni.

Cars Pēteris pa to laiku rīkojās ar visu viņam īpatnējo mežonīgo enerģiju.

Viņš sadumpoja poļus pret ķēniņu Staņislavu, sauca draugu Augustu atpakaļ, vāca jaunus karapulkus, lika malt pulveri un liet jaunus lielgabalus. Krievu pulki Ukrainā pa tam lūkoja nogurdināt zviedrus sīkiem cīniņiem, kuros gan krievu krita vairāk, bet zaudējumi arī ķēniņa pulkiem.

Un tā ķēniņa armija mazinājās nevien aiz sala un bada vainas, bet arī sīkajos kautiņos. Turpretim cara spēki auga augumā.

Kad beidzot pienāca pavasaris, Kārlim bija tikai nepilni 20 000 karavīru, un arī tie pārcietuši ziemu tikai tāpēe, ka Mazepas kazaki un aizkracicši šad un tad pagādāja trūcīgo pārtiku. Ķēniņš badojās un cieta kopā salu ar saviem kareivjiem. Kas norisinājās viņa lepnajā un pašpaļāvīgajā dvēselē, redzot postu un apzinoties savu vainu pie tā, to nezināja neviens. Bīl>ele bijusi viņa vienīgais draugs un mierinātājs tajās mēma izmisuma dienās.

Nākot pavasarim, atdzīvojās armija, atžirga arī jaunajā zālē palaistie kara kumeļi, kas bija pārcietuši bargo ziemu, un ķēniņa sirdī pamazām atgriezās cerība.

Ticēdams joprojām savai laimei, un apzinādamies, ka viņa armijas posts noticis ne lik- daudz aiz cilvēku, kā pašas

dabas vainas, ķēniņš sāka domāt par lielu kauju, kurā viņš varētu veikt caru un pašu likteni. Atdzīvojās arī musulmaņu tautu rosība. Ķēniņam vajadzēja gūt tikai vienu krietnu uzvaru un cerēt tad, ka atkal viss griezīsies par labu. Maijā ķēniņš sāka Poltavas aplenkumu. Tai cietoksnī bija mazs krievu garnizons, bet toties lieli pārtikas krājumi. Cietokšņa ieņemšana dotu iespēju zviedriem apgādāties ar visu, kā tiem trūka. Vajadzēja ieņemt Poltavu, sagaidīt palīgspēkus no Polijas un tad ar tiem kopā sākt izšķīrēju kauju ar cara pulkiem.

Tas pats Menšikovs, kas bija pašā sākumā apslāpējis Ukrainas sacelšanos, arī šoreiz paspēja izdarīt caram neatsveramu pakalpojumu, iegādādams Poltavas cietoksnī jaunus spēkus, par spīti

zviedru modrībai. Pilsētas aizstāvju skaits un, protams, arī pretestība uzreiz kļuva lielāka un viņi atsita visus zviedru uzbrukumus. Pa tam arvien tuvāk nāca zviedru apsēstai pilsētai palīgā cara Pētera armija.

Pats ķēniņš piedalījās cīņās ap Poltavas nocietinājumiem un, kādā vakarā sākot šaudīties ar kazaku patruļu, krievu lode to ievainoja kājā. Ķēniņš sākumā nelikās par ievainojumu nezinis, un jāja tālāk, līdz pēdīgi kāds no pavadoņiem ieraudzījis, ka ķēniņa zābaks sāk pārplūst asinīm. Ar pūlēm ķēniņš stūrgalvis aizdabūts atpakaļ nometnē, kur ārsti tūliņ ķērušies pie operācijas. Viņš pats turējis ciet savu ievainoto kāju, mierīgi noskatoties, kā ķirurgi graiza un velk ārā lodes sadragātā kaula šķembeles.

Tak brūce iekaisa, sākās tais laikos tik parastais vāšu drudzis, un armijas garastāvoklis saplaka. Ģenerāļi sāka ķildoties savā starpā, Rēnšelds nesatika ar Lēvenhauptu. Bija pietrūcis vienotas vadības un ķēniņa dzelzs cietās gribas, armijas vadonis gulēja vāšu drudža karstumos.

Pa tam cars jau bij klāt ar četrkārtīgu pārspēku un 72 lielgabaliem, kuriem pretim zviedri varēja uzstādīt tikai 4.

Spēku samērs apmēram tāds pats, kā pie Narvas pirms 9 gadiem. Tas pretinieks nebija vairs agrākais, uz bēgšanu vienmēr mudīgais krievu karaspēks, bet tomēr caram vēl nebija drošas ticības uzvarai, lai gan tas noprata, ka ilgāk vilcināties nevar, ka jānotiek kaujai, kurā izšķirsies viņa un zviedru ķēniņa liktenis.

To saprata arī Kārlis un, ar savu ģeniālo karotāja prātu, aši pielāgodamies pašreizējiem apstākļiem, vēl pirms ievainošanas bija izstrādājis plānu, kā uzvarēt krievu pārspēku bez munīcijas un bez lielgabaliem, ar durkļiem un zobeniem vien.

Viņš bija iecerējis pēkšņā triecienā ar saviem kājniekiem ielauzties krievu nocietinātā nometnē, kur cara vīriem tad nelīdzētu to skaitliskais pārspēks, jo grāvju un vaļņu saspiesti, viņi nejaudātu izvērsties kaujas kārtībā. Zviedru jātniekiem vajadzēja sekot zviedru infantērijai, un zobeniem sagādāt krieviem katastrofu viņu pašu nometnes vidū, no kuras tie pat nevarētu glābties bēgot.

Kārlis bija iecerējis izdarīt pie Poltavas kaut ko līdzīgu Hannibala

taktikai pie Kannām, bet, pa vecam paradumam, neatklāja līdz pašam pēdējam mirklim šo kaujas plānu saviem apakšvadoņiem. Tad bija nācis kļūmīgais ķēniņa ievainojums, un, viena paša utaina kazaka šauta lode uz vairāk kā 200 gadiem sagrieza cilās sliedēs mūsu Eiropas austrumu daļas likteni. Vienkāršs gadījums, nejaušs šāviens, un lietu ritējums pagriezās pavisam uz citu pusi. Ķēniņa plānu zinājis vienīgi Rēnšelds, bet tas riskantais pasākums prasījaģeniālu vadību un to varēja dot zviedru armijai vienīgi tikai viņas ķēniņš.

Tagad tas mocījās savos karstumos un bija tik vārgs, ka varēja dot kādus rīkojumus tikai gaišākos brīžos.

Vienā no tiem viņš sasauca savus ģenerāļus un pavēlēja tiem otrās dienas

ausmā sākt kauju. Viņu pašu, bālu un nogurušu, tā trābanti gatavojās nest līdzi cīnītāju rindām.

Nebija vienotas vadības: daži ģenerāļi neizprata ķēniņa ģeniālā plāna būlību, citi šaubījās par tā iespēju jau pašā sākumā; un jau pirms izrindošanās kaujas kārtībā, kas norisinājās vasaras nakts zilganajā melnumā, sākās pārpratumi un jukas. Ģenerālis Kreics, ar tā jātnieku eskadronu tūkstošiem izsūtīts jāt ar līkumu, lai rīta agrumā apņemtu krievus no flanga, nomaldījās ceļā. Kājnieku bataljoni, kuriem vēl pa nakts melnumu vajadzēja pievirzīties gandrīz klāt krievu redutēm, tumsā sajaucās un aizkavējās.

Un tomēr daudzinātās Poltavas kaujas sākumā zviedriem visur smaidīja kara laime! Viņu rūdītie jātnieki apgāza

krievu kavalērijas pārspēku, auļodami uzbrukumā ar savu veco sparu. Viņu kājnieku bataljonu trieciens krievu nometnei bija tik briesmīgs, ka viens divi bija pārrautas pušu trīs rindas nocietinājumu. Bet tad Lēvenhaupta vestā infantērija iekļuva briesmīgā krievu artilērijas ugunī, sāka atkāpties atpakaļ un krievu pārspēks tos apņēma no trim pusēm. Cīnīdamies ar zobeniem un durkļiem vien, viens pret četriem, kas šāva zalvi pēc zalves, zviedru kājnieki drīz aizgāja bojā. Kreica kļūdas dēļ krievu kavalērija paguva atjēgties no pirmā trieciena, nošķīra dažus par daudz aizrāvušos zviedru jātnieku pulkus, bet pārējos sāka mākt ar savas masas pārspēku.

Kaujas liktenis bija izšķīries pāris

stundās. Ievainotais un trābantu nestais ķēniņš uz laiku iekļuva cīņas mudžeklī.

Lielgabala lode sadragāja viņa nestuves un trābanti krita cits pēc cita. Viņu izglāba dažu uzticīgo uzupurēšanās un vēl tas, ka pāri palikušajiem miesassargiem izdevās to uzcelt zirgā. Poņatov- skis, poļu virsnieks zviedru dienestā, savāca mazu daļu izkliedēto jātnieku, sameklēja nometnē, kur jau laupīja krievi un dega teltis, jau gūstā saņemtā kanclera Pipera karieti, iesēdināja tajā slimo valdnieku, un gājiens sāka virzīties prom no Poltavas, pa stepēm uz Dņepras pusi.

Nelaime bija liela, bet ne gluži nclal>ojama. Tiesa, Poltavas laukā palikusi gandrīz visa zviedru infantērija, bet daži tūkstoši jātnieku vēl varēja jāt cīņā, ja tikai būtu radies drošs un laimei

ticētājs vadonis. Tak tāds neradās, visi bija pagalam satriekti un paguruši, un Lēvenhaupts, vecākais no ģenerāļiem, uzņēmies armijas vadību (Rēnšelds un daudzi citi bija palikuši krievu rokās), vairs nedomāja par pretim turēšanos, par atkāpšanos kaut vai pie Krimas talāriem; pie uzvarām ilgi pieradušos varoņus bija aizlauzušas rudens likstas, briesmīgā ziema, un tagad šī jaunā un smagā nelaime.

Un tā vecais ģenerālis, ar kura nelaimi pie Ļesnajas sācies viss lielais zviedru posts, bēdu salauzts aizveda vēl nesakautos zviedru jātnieku tūkstošus nevis brīvās stepēs, bet ievadīja tos pašas Ukrainas dabas izveidotos ūdens slazdos, starp Dņepru un Vorkslas upi, kur nebija ne laivu, ne plostu, lai varētu tikt labā kraslā pāri, bet no aizmugures kuru katru brīdi

varēja pienākt uzvarētāju kara​spēks.

Turpu bija aizvests arī slimais ķēniņš un aizjājuši Mazepas kazaki. Ķēniņa un sava hctmaņa glābšanai tie sameklēja pāris laivas un uzcēla uz tām tillu. Tur uzbrauca ķēniņa kariete, Mazepa ar savām zelta mucām, kuras bija paspējis paņemt līdzi, rudenī lx"gdams no savas Ralurinas pie ķēniņa, un vēl kādi zviedru valdnieka svītas vīri. Tad plosts sāka peldēt nost no krasta. Daži jātnieki, kam bija labāki zirgi, laidās tam līdzi viļņos, turēdamies krēpēs saviem rumakiem. Kājnieki, kas mēģināja pārpeldēt šo Ukrainas Daugavu, visi aizgāja bojā Dņepras atvaros.

Plostam ar nesamaņā kritušo ķēniņu aizbraucot projām, palicējus karavīrus pārņēma izmisums. Nebija vairs pat šņauciena pulvera.

Vadoņiem nebija

pretošanās drosmes, lai gan daži eskadroni vecu kareivju bija gatavi labāk mirt godīgā cīņā, nekā dzīvi padoties. Un tā tur viņus panāca Menšikova vestā krievu kavalērija, ar lielgabaliem un kājniekiem, kurus jātnieki bija paņēmuši līdz, sēdinādami seglos aiz muguras.

Lēven- haupts parakstīja kapitulācijas noteikumus, un veterāni, kas bija guvuši tik daudz uzvaras, neskaitāmas rētas un visas Eiropas lielāko karotāju slavu, palika par viņu pašu daudzkārt kauto krievu gūstekņiem.

Visu lielo daļu gūstekņu nosūtīja uz Sibīriju. Un tikai pēc vairāk nekā lOgadiem, kad ķēniņš jau kritis un noslēgts Nīstadē miers, sāka atgriezties dzimtenē tie, kas vēl nebija miruši Urālu kalnu raktuvēs, Sibīrijas sniegos vai

rakdami cara valstij jaunus kanālus.

Kauju karali, kas vienā pašā nelaimes dienā bija pazaudējis savu 9 gadus veco slavu, tā pavadoņi aizveda caur stepēm uz Turcijas robežas un Melnās jūras krasta pusi. Cara jātnieki gan dzinās pakaļ, l>el l>ēgļi tomēr tika pāri robežai, kur turki tos un ķēniņu uzņēma ar visu viesmīlību un lielu godu.

XIII Naidnieki visās debespusēs Tūliņ pēc Poltavas kaujas Augusts lauza miera līgumu ar nelaimē kritušo brālēnu un ķērās pie ieročiem, lai atkarotu sev Polijas troni. Ķēniņš Staņislavs palika par tekuli un bēgli, un Augusts nostiprinājās republikā ar Pētera karapulku palīdzību, tāpat kā Staņislavs savā laikā bija ticis ķēniņa tronī un godībā ar zviedru durkļiem.

Tas vēl nebija viss. Dānijas ķēniņš lauza Travendālcs miera līgumu, atkal sāka tīkot pēc I lolšteinas, un dāņu karapulki ielauzās Dienvidzviedrijā.

Prūsijai radās apetīte pēc zviedru

Pomerānijas. Gluži tukšā negribēja palikt arī Meklcnburgas hercogs, šai nolūkā nu pasteigdamies saradoties ar Pēteri, un krievu pulki drīz sāka sirot pa Ziemeļvāciju, piedalīdamies tur dāņu un prūšu Cīnās ar zviedru garnizoniem.

Vidzeme jau bija krievu varā, tāds pats liktenis it kā draudēja Ziemeļvāeijas zemēm, un Baltijas jūra vienu laiku taisījās palikt par krievu ezeru.

Uz Zviedrijas rēķina cerēja iedzīvoties arī Anglijas ķēniņš un I lannoveres kūrfirsts Georgs, abu to di vu, personālūnijas saitēm toreiz vienotu valstu kopīgais valdnieks. Un tā nabaga Zviedrija, jau tik daudz asiņojusi un zaudējusi ap 250 000 pašu spēcīgāko vīriešu, redzēja pret viņu saceļamies kājās visās Baltijas un Ziemeļjūras malās

naidniekus, kas agrāk, zviedru laimes laikos, bija turējušies klusi un pavisam maziņi. Šajā posta brīdī zviedru tauta visa kā viens ķērās pie ieročiem. Apklusa kurnētāju balsis par nebeidzamo karu un mazo vērību, kas savā laikā piegriezta Austrumbaltijas provinču aizsardzībai.

Tautu bija pārņēmusi savāda bijāšana pret šo kara- dēku meklētāju, kura slava tik cieši saaugusi ar viņa tautas slavu.

Zemnieki un kalnrači, jaunekļi un veci vīri, visi runāja tikai par ķēniņa un tā kareivju varoņdarbiem, kas veikuši naidniekus neskaitāmās kaujās. Tauta instinktīvi sajuta, ka tagad likts spēlē viņas gods un viņas valsts pastāvēšana.

Dalarnas zemnieki, padzirduši, ka ķēniņš esot pie turkiem gūstā, tūkstošiem prasīja

vest viņus karagājienā uz Turciju, lai valdnieks tiktu mājās. Tautas vienprātību padarīja vēl cietāku veco ienaidnieku dāņu iebrukums Dienvidzviedrijā; turienes zemnieki baidījās, ka uzvarai paliekot dāņu pusē, muižnieki viņus apspiedīs tāpat kā Dānijas zemniekus.

Zviedrijas valdība Stokholmā palika reiz moža un uzticēja Skones aizstāvēšanu bijušam kara virskomisāram Stenbokam.

Tas prata runāt ar vienkāršo tautu, bija apdāvināts lielām organizatora spējām un arī karavadoņa dāvanām. Valdība deva viņa rīcībā dažus tūkstošus vecu, sen atvaļinātu, bet nu atkal iesauktu kareivju, un divreiz lielāku skaitu jaunu rekrūšu.

Stenbokam nebija laika nedz līdzekļu pienācīgi izrīkot viņa kareivjus. Viss to vairums gāja cīņā savās darba drānās,

bruņojušies medību bisēm, cirvjiem, lāču šķēpiem un pat izkaptīm. Marta sniegos Stenboka zemnieki satikās ar dāņu karapulkiem. Ģenerālis gribēja ļaut savai armijai pāris dienas atpūsties un tāpēc nocietināties, bet zemnieki prasīja, lai vedot tūliņ kaujā: «Mēs esam nākuši kauties, nevis gulēt un grāvjus rakt.»

Kauja sākās un zviedru zemnieki sakāva Dānijas ķēniņa regulāro armiju (tā gardija tika sakapāta gabalos, un no tās glābušies tikai 10 vīru). Sakautie dāņi sabēga kuģos un aizbrauca pāri Zundam atpakaļ uz savu zemi.

XIV Rīgas krišana Tūliņ pēc Poltavas kaujas cars raidīja Šeremetjevu uz Rīgas pusi un vecais Vidzemes postītājs ar 40 000 vīriem atnāca gar Daugavu, šoreiz gan aizliegdams saviem kareivjiem dedzināt un slepkavot, jo nu jau krieviem bija radušās drošas izredzes nostiprināties zviedru zemēs, kas šaipus Baltijas jūras, un postīt tās vairs nebija jēgas. 1.ai dabūtu vācu muižniekus savā pusē (to līderis Patkuls jau bija sodīts Polijā, Kārļa armijai ejot no Saksijas pret austrumiem un garām Kazimeržas pilsētiņai, kur bendes rats salauzīja lielā intriganta locekļus), tiem apsolīja atcelt redukcijas likumu, ar kuru viss vairums Vidzemes

muižu bija pārgājis valsts īpašumā, l>et to zemju agrākie turētāji pa daļai atstāti par kroņa muižu rentniekiem.

Vidzemes ģenerālgul>ernators Štrombergs laikus bija savilcis Kīgā provinces pilsētu garnizonus, atsaucis zviedru okupācijas karaspēku no Jelgavas, nodedzinājis Kīgas priekšpilsētas un gaidīja nu krievu atnākšanu, gatavs atsist visus to uzbrukumus. Tak Šercmetjevs šoreiz nedomāja lēti upurēt savu kareivju dzīvības, jo bija izredzes panākt pilsētas krišanu ari ar badu: gadu gadiem postītā Vidzemē nebija maizes, Kurzeme tāpat izsūkta, un pārtikas trūkums, kas kļuva vēlāk Kīgai liktenīgs, jau tad bija manāms viņas mūros.

Novembri Šeremctjeva armijas avangards pienāca pie Daugavas dienvidu

krasta un atjaunoja agrāko «Koberšanci», tai dodams Pētera skanstes vārdu. Vēl bija jāpagaida, kamēr pa Daugavu strūgās un plostos atvedīs krievu smago artilēriju.

Pēc pāris nedēļām ieradās pīts cars, nostājās pie lielgabala un pirmais ievadīja Kīgas bombardēšanu, izšaudams pāri Daugavai vairākas bumbas. (Par tām agrāk mēdza uzskatīt lodes, kas iemūrētas Pulvertorņa ārsienā, bet tā ir tikai tūristiem domāta pasaciņa.)

Zinādami, ka pilsētā stiprs garnizons, maz labības, toties iedzīvotāju skaits divkāršojies, bēgļiem saplūstot, krievi vairākus mēnešus iztika ar Kīgas blokādi.

Ap pilsētu zināmā attālumā un lielā lokā novietoja vairākus tūkstošus jātnieku, ar uzdevumu viņiem — neļaut piegādāt Kīgai pārtiku. Kājnieku lielākā daļa aizgāja

ziemas mitekļos uz Kurzemi. Toties abās pusēs Daugavai un lejpus pilsētas palika stipras krievu baterijas un sīvi apdraudēja zviedru kuģus, kad tie lūkoja tuvoties pilsētai.

Kīgas aizstāvēšanai nodarīja smagu postu munīcijas sprādziens citadelē: uzskrienot gaisā pulvera pagrabam, sagruva vairākas ēkas, sagāzās daļa cietokšņa mūru un dabūja galu vairāki simti cilvēku. (Šo nelaimi uzskatīja par noziegumu, ko izdarījuši pilsētā iekļuvušie krievu aģenti.)

Krievijas cars Pēteris I. Auzu un siena trūkuma dēļ drīz sāka sprāgt Rīgas jātnieku un artilēristu zirgi; trūka nevien maizes, bet arī malkas, toties ziema bija barga. Tak arī krieviem neklājās daudz labāk. Un tad Rīgas aplencējus un tās aizstāvjus piemeklēja agrāko gadu- simteņu vislielākā nelaime — mēris. Briesmīgā sērga bija sākusies Turcijā, un caur Poliju ievazāta Prūsijā, bet no Prūsijas mēris ienāca tagadējā Liepājas apriņķī. No krievu kareivjiem, kas bija aplipuši ar mēri Kurzemē, to sērgu dabūja arī Rīgas aplencēji, un no tiem pilsētas aizstāvji. Pēc krievu datiem, viņiem pie Rīgas ar mēri miruši 10 000; pilsētā mirušo skaitu tā laika autori rēķina uz 22 000. Tas skaitlis dažiem liekas pārspīlēts, jo sastāda gandrīz visu Rīgas

iedzīvotāju kopskaitu zviedru laiku beigās. Tak pilsētā bija sabēguši arī daudzi vidzemnieki, kurus tāpat nesaudzēja epidēmija. Ja ņem to vērā, tad mēra upuru skaits 1710. g. Rīgā neizklausās tik neticams.

Zviedru eskadra no jauna mēģināja pabraukt garām krievu baterijām, aizsniegt bada un krievu apsēsto pilsētu, un pievest tai pārtiku. Scrcmetjeva baterijas tomēr aizdzina zviedru kuģus atpakaļ jūrā. Lai atņemtu tiem iespēju atkārtot tamlīdzīgus pasākumus, un arī lai paši varētu ērtāk uzturēt sakarus ar saviem spēkiem Zemgalē, krievi pataisīja pāri Daugavai peldošu tiltu. Štrombergs savukārt mēģināja padzīt pilsētai pievirzījušos krievu sapierus un kājniekus ar lielgabalu laivu uguni. Iepeldējušas no kanāla

Daugavā, tās sāka dragāt savām bumbām un granātām krievu pozīcijas priekšpilsētu gruvešos. Tak artilērijas ziņā krieviem bija manāms pārsvars, un to lielgabali, sākdami nikni šaut no Torņakalna puses, aizdzina zviedru peldošās baterijas a.tpakaļ kanālā.

Ar badu, mēri un svārstīgu kara laimi aizgāja pavasaris un pienāca svelmaina vasara, bet Rīgas aizstāvji vēl turējās. īsi pirms Jāņiem zviedru flote pēdējo reizi mēģināja braukt palīgā mirstošai pilsētai, bet pēc jaunas neveiksmes aizbrauca jūrā uz neatgriešanos. Rīgā sen ēda sprāgušu zirgu gaļu, maize bija liels retums, bet iedzīvotāji un kareivji joprojām vēl ticēja Strom- berga palaistām valodām, ka ķēniņam esot izdevies dabūt savā pusē turkus, un tāpat vēl kādas citas un varen

niknas pagānu tautas, un ar to svešo karaspēku viņš jau nākot cauri poļiem un Kīgai palīgā. Ķēniņš jau esot smagi sakāvis leišos caru un tagad steidzoties pestīt savu Vidzemi. l^abām baumām ir liela uzmundrinātāja vara. Un rīdzinieki stundām ilgi vēroja no savu baznīcu torņiem, vai tur tālumā, Ķekavas pakalnos vai aiz slīkšņainajiem Olaines mežiem, beidzot neparādīsies putekļu stabi, vēstīdami nākam glābēju ķēniņu. Šī cerība deva badā pavisam nonīkušiem kareivjiem jaunus spēkus to pastāvīgajās sadursmēs ar krieviem, un tā bija arī daudzu mēra slimnieku mierinātāja pēdējā cerība.

Veltīgas bija visas gaidas. Ik dienas mira simtiem cilvēku, bada mākti un sērgas nomaitāti. Arī krievu artilērijas

uguns kļuva arvienu stiprāka, savukārt nonāvēdama daudzus, un graudama kopā namus un vaļņus. Ģenerālgubernators lūdza garāku pamieru, pa kura laiku viņš gribot sazināties ar savu valdību. Seremetjevs atļāva tikai 2 dienas, draudēdams pēc tam klāt vaļā vēl niknāku uguni. Tad sākās sarunas par pilsētas padošanos. Pēc kapitulācijas līguma, garnizona atliekām ļauts aiziet gar jūrmalu uz Igauniju un Tallinu, kas gan vēl turējās, bet tāpat bija bada un mēra varā. Ievainotos un slimos nosūtīja uz Daugavgrīvu un no turienes kuģos uz Zviedriju. Padevās nevien Rīga, padevās visas Vidzemes muižniecība, saņēmusi solījumu, ka tai atdos visas muižas un tiesības. Starp privilēģijām, kuras tie bija agrāk baudījuši, viņi dabūja

arī vēl citas, vēl tikai iecerētas uz to pašu latvju un igauņu zemnieku rēķina.

Muižnieki dabūja visu, ko vien iedomāja prasīt, bet pārējiem zemes iedzīvotājiem sākās gaužām grūti laiki.

Vidzeme bija izpostīta jau agrākajos kara gados, bet mēris, no Kurzemes nākdams, neapstājās vis pie Daugavas. Tas pārstaigāja visu latviešu un igauņu Vidzemi, visbriesmīgāk plosīdamies Kīgai tuvākajās draudzēs, unstarp Gauju un Jūrmalu. Tagadējos Kīgas un Valmieras apriņķos izmirušas eaunnērā divas trešdaļas visu iedzīvotāju. Tā daudz māju palika pavisam bez ļaudīm. Viņu lauki aizauga krūmiem un vēlāk tur šalca mežs. Vidzemes postu spilgti tēlo garīgais dziesminieks Svante f)īcs, vecajā Vidzemes dziesmu grāmatā:

Kur daža stalta ēka, Un daža jauka pils?

Tur tagad zaķi lēkā, Nu atmata un sils.

XV Sultāna viesis Ķēniņš ar lā pavadoņiem un pāris uzticīgo simtiem apmetās turkiem toreiz pakļautajā Besarābijā pie Benderiem.

Pamazām tur ķēniņa nometnē salasījās arī poļu un kazaku bēgļi, tāpat kādi zviedri, kuriem bija palaimējies izbēgt no krievu gūsta un, pēc grūta gājuma pa Melnās jūras stepēm, pēdīgi nokļūt pie sava ķēniņa. Tā pamazām ap Kārli XII salasījās 1800 vīru. Arī viņus, tāpat kā ķēniņu un tā pavadoņus, Turcijas sultāns bija pavēlējis uzņemt jo laipni, kā ciemiņus.

Cienīdami bezbailību un krietnus karavīru likumus, turki jūsmoja par Kārļa varoņdarbiem, par to, ka viņš cīnījies tieši pats līdzi daudzās kaujās, briesmas

meklēdams; jau gadiem ķēniņš tika daudzināts par ziemeļzemju lauvu Kaukāzijas kalnos un Donavas lejās, un pie tatāru stepju ganu gunskuriem. Islama ticīgie saskatīja Kārlī XII karotāja ideālu un nopūtās, ka tam esot tikai viena nelaime: Kārlis neesot musulmanis.

Mullām tomēr ļoti patika, ka ķēniņš nedzēra vīnu, un arī Bendcros (patiesībā Varnicas ciemā) divreiz dienā pulcināja savus ka​reivjus uz lūgšanu.

Par Kārli sajūsminājās nevien turku karavīri, bet arī paša sullāna harēma dāmas. Ar turku galmu Kārlim jau drīz paslepeni nodibinājušies diezgan cieši sakari: viņam uzticīgie poļi un trābanti, cik nu bija vēl palicis no to trakgalvju jautrās saimes, jāja turpu un atpakaļ ar vēstīm, plāniem, ierosinājumiem un

ziņojumiem no Benderiem uz Stambulu.

Paša sultāna māte nemitīgi skubināja dēlu sākt pret Krieviju svēto karu, palīdzēt «ziemeļu lauvam» un iekarot Maskavu.

Taisnību sakot, Kārļa slava Tureijā bija sākusi augt jau agrāk, un nevien kopš Ļvovas dienām, kad ķēniņš bija tur atbrīvojis poļu un kazaku saņemtos tatāru gūstekņus. Vēl agrāk, drīz pēe Narvas kaujas, pie ķēniņa bija ieradies ārkārtējais sultāna sūtnisapsveikt krievu uzvarētāju, kura pretiniekus turki uzskatīja (Azovas kara dēļ) arī par saviem. Un tā jau priekš gadiem varbūt bija sāeis ķēniņā briest grandiozs nodoms par krievu sakaušanu ar Turcijas palīdzību.

Ar visu savu parasto spītu un nesašķobamo neatlaidību, ķēniņš stājās pie plāna veidošanas, kura mērķis bija

nodibināt pret caru Pēteri vērstu Zviedrijas, Staņislavam uzticīgo poļu (to gan nebij sevišķi daudz) un pašas Turcijas koalīciju. Rīgas aizstāvju sapņojumiem par Kārli turku armijas priekšgalā, kā Vidzemes glābēju, bija savs, zemapziņas justs, lai gan notikumu hronoloģiskajai gaitai priekšā aizsteidzies pamatojums: citādi dievbijīgais ķēniņš bija gatavs uzņemties pret Krieviju izrīkojamās armijas vadību arī pat tad, ja tās karavīri būtu paši velni, nevis sultāna kareivji.

Iespējama lieta, ka tādā gadījumā viņam būtu izdevies savukārt sagatavot Pēterim Pollavu. Ķēniņa plāniem par turku sakūdīšanu sākumā bija diezgan labas izredzes, bet arī krievi negulēja. Konstantinopolē ieradās pats labākais cara diplomāts

Tolstojs un ar paša ķēniņa naudu (par Poltavas aplencēju nometnē iegūtiem zviedru kases miljoniem) uzpirka turku augstmaņus. Sultāna galmā drīz sāka pūst citi vēji.

Tak ķēniņš nezaudēja cerību un starp Konstantinopoles grieķu un franču baņķieriem radās cilvēki, kas laiku pa laikam aizdeva zviedru valdniekam lielas summas. Kredīts tam bija ļoti vajadzīgs, jo Turcijā toreiz bija tā, ka politikā un sevišķi ārējā politikā izšķīrējas lomu spēlēja nauda.

Sākās nebeidzamas intrigas un slepena cīņa starp krievu diplomātiju un ķēniņa uzticības vīriem, kuri centās panākt atklātu Turcijas nostāšanos krievu ienaidnieku pusē. Brīžiem veica vieni, brīžiem atkal otri. Zviedru draugi drīz

vien sameklēja karam par iemeslu, ka cars nepildot gluži visus krievu un turku miera līguma noteikumus, varbūt domādams, ka turkiem šis tas būs piemirsies; bet turki tagad atgādināja caram tieši tos nepatīkamos punktus. Cars, panākumu un slavas apreibināts, izrādījās nepiekāpīgāks, nekā turki bija cerējuši, un nodomāja doties cīņā arī pret Turciju.

Paradis allaž kaldināt grandiozus plānus, cars tūliņ pēc nostiprināšanās pie Kīgas līča bija melis acis uz Kalkāniem un Konstantinopoli, ko krievi senos un jaunos laikos uzskatīja par savu mantojumu. Savu darīja arī abu Turcijas vasaļu, Moldāvijas un Valahijas kņazu, slepeno sūtņu solījumi, ka cara armijai pienākot pie Donavas, Ralkānu tautu zemēs sākšoties vispārēja kristīgo tautu

sacelšanās pret pusmēneša varu. Arī Turcijas grieķi un tāpat serbi lūdza caru nākt un pestīt tos no turku varas. Viss tas skurbināja caram galvu, un arī viņš pats nostājās uz Konstantinopoles tīkotāja ceļa, uz tā paša, pa kuru savā laikā bija gājuši Senkrievijas pirmie valdnieki.

Kumāņu kņazi solījās pataisīt tiltus pāri upēm, kur virzīšoties krievu armija; solīja arī pārtiku, solīja pagādāt barību zirgiem, solīja izrīkot plašus palīgspēkus.

Ar vārdu sakot, šie daiļrunīgie kņazi nodievojās caram darīt visu, lai Pēteris arī turkiem (kad liclvezīrs nāks pretī) varētu sagādāt tādu pašu katastrofu, kā nesen zviedriem pie Poltavas. Un tā, divus gadus pēc Poltavas kaujas, cars stipras armijas priekšgalā caur Podo- lijas stepēm iemaršēja Moldāvijā, un sāka

doties uz Donavas pusi. Un tomēr karagājiena laime sagriezās pavisam citādi, kā cars bija iecerējis un gandrīz apmēram tāpat, kā kauju karalim Ukrainas stepēs.

Kumāņu kņazi bija apsolījuši daudz vairāk nekā spējuši pildīt, un šinī ziņā izrādījās vēl lielāki liclībnieki par jau zināmo ķēniņa draugu Mazepu: tas vismaz bija atvedis dažus tūkstošus kazaku un viņa jātnieki palīdzējuši kaut kā izmitināt ķēniņa armiju neganti bargajā 1708. g. ziemā, Valahijas kņazs ncatveda nekā, jo tā zemē visu labību (ja ticēt tam) noēduši siseņi, bet pats nobijies krita pie lielvezīra kājām, apzvērēdams savu nevainību un katram gadījumam izlūgdamies piedošanu. Moldāvijas kņazs Kantemirs piestājās Pēterim tikai ar

kādiem simtiem un pavisam bez pārtikas.

Un tā ears Pēteris bija iekļuvis briesmīgā postā, ielaizdamies riskantā dēkā, kas bija pārsteidzīgi dibināta uz divu šaudīgu cilvēku solījumiem.

Krievu armijai trūka pārtikas, zirgiem tāpat, un cara kareivji vai simtiem dezertēja. Gājienā pa Moldāviju krievu armija no 40 000 pazaudēja veselus 10 000, kaut gan nebija bijis neviena īsta cīniņa. Tai pašā laikā no rītu puses lielā steigā jāja uz vakaru pusi Krimas hans, vezdams savu žirgto jātnieku armiju. Cauri Valahijai kā baismīgs negaiss gāja karā un pretī caram 150 000 vīru liela turku armija.

Pēteris nolēma uzsākt atkāpšanos, l>el turki un tatāri panāca tā krievus, apstāja no visām debespusēm un pēdīgi

piespieda pie Prutas upes. Lielvezīram līdzi bija atsteidzies ķēniņa uzticības vīrs Poņatovskis un skubināja tikai neizlaist kopīgo ienaidnieku no slazdiem, kuros tas iekritis ar turku Allaha gādību un gan jau arī ar kristīgo Dieva ziņu. Lielvezīrs, jaunībā bijis vienkāršs ūdensvedējs un nekāds karotājs, vērīgi klausījās, bet neteica pagaidām nekā. Poņatovskis to noturēja par labu zīmi un steidzīgi aizjāja pie Kārļa uz Benderiem. Tas laida uz Prutas pusi kā viesuļauka, lai savām paša acīm redzētu krievu armijas katastrofu un caru Pēteri kā turku gūstekni.

Krievi nocietinājās, piestājuši pie upes, un atsita divus turku uzbrukumus.

Uzbrucēju zaudējumi bija visai lieli, bet lielvezīrs bez piedzīvojumiem karavadoņa gaitās. Poņatovskis to gan drošināja,

izgudrēm dodams padomu veltīgi neliet islama ticīgo asinis, bet izmērdēt krievus badā ar visu viņu caru. Tādas izredzes bija diezgan drošas, jo ears pats vēlāk atzinies: lielākās briesmas visā viņa vētrainajā mūžā šis esot piedzīvojisMoldā​vijas stepēs pie Prutas upes.

Cars lika parlamenliericm apvaicāties, ko lielvezīrs domājot par miera slēgšanu.

Turku armijas virspavēlnieks tikai pabraucīja l>ār- du, bet viņa šlāl>a priekšnieks nicīgi pasmējās: krieviem esot jāizvēlas viens no diviem, vai nu nāve cīņā vai turku verdzība.

Glābiņš caram un viņa kareivjiem pienāca no gluži necerētas puses: sarunās iejaucās cariene Katrīna, Menšikova un Šere- metjeva agrākā mīļākā, pirms tam

zviedru dragūna sieva un mūsu Bībeles tēva Glika audzēkne. Tā ieteica nopirkt mieru no turkiem ar visiem dārgumiem un zeltu, kas krievu armijas nometnē atrodams. (To zeltu un dārgumus turki būtu laikam dabūjuši arī ar kauju, bet tad lielvezīra daļa, varbūt, iznāktu pulka mazāka.)

Kas īsti bijis Katrīnas izgudrotā un sūtņa Safirova aizvestā kukuļa saņēmējs, vai nu lielvezīrs ar ūdensvedēja militāro izglītību, vai nicīgais turku štāba priekšnieks, vai arī abi divi, par to nav skaidrības. Zināms tikai tas, ka tanī zelta vezumā bijuši ne vien carienes dārgumi, bet arī virsnieku dukāti un vienkāršu kareivju saziedoti krustiņi.

No turkiem pirktā miera noteikumi bija krieviem visai smagi : jāatdod

Azovas cietoksnis, jāsadedzina Azovas jūrā sabūvētā krievu kara (lote, jāizved krievu armija no Polijas un atkal jāsāk maksāt Krimas talāriem gadskārtējās nodevas, kuras krievi gan delikāti dēvēja par dāvanām.

Cars līksms parakstīja miera noteikumus un tā puslīdz sveiks izkļuva no turku rokām un dēkas, kurā varēja aiziet bojā visa viņa atjaunotās Krievijas godība. Pateikdamies par zeltu un to, ka turkiem tīkams miers panākts bez asins izliešanas, lielvezīrs vēl apgādāja krievu armiju ar eeļamaizi un tad laida maršēt mājās. Ķēniņš, atauļojis turku nometnē, lai redzētu sava pretinieka dziļāko pazemojumu, ieradās mazliet par vēlu un jau tobrīd, kad krievi ar plīvojošiem karogiem un mūziku gāja projām uz savas

zemes pusi.

(Dusmu pārņemtais ķēniņš bargi rājis lielvezīru, kas taisnojies, atsaukdamies uz korāna vārdiem un proti: «Ksi žēlīgs pret naidnieku, kurš kritis ceļos un lūdz mieru.» Satracinātais ķēniņš, taisīdamies aiziet no lielvezīra telts, it kā neviļus ieķēris saviem garajiem piešiem vēl garākajos lielvezīra svārkos un tos saplēsis, lai jel par to apvainojumu atriebtos.)

Kārlis XII tomēr nezaudēja cerību sakūdīt turkus jaunā karā pret cara valsti: ar Poņatovska palīdzību viņš gāza kukuļu mīlētāju lielvezīru (sultāns atsūtīja tam zaļa zīda auklu: tā bija mēma, bet nepārprotama pavēle, ka auklas saņēmējam vajaga tajā pakārties, jo pār viņu nākušas valdnieka dusmas). Cilpā

savu karjeru beigušā lielvezīra vietā stājās jauns, šoreiz cēlies no Anatolijas aitu ganiem, bet Tolstoja kukuļi arī to drīz padarīja par krievu draugu, jo caram bija un palika vairāk naudas nekā irstošās zviedru lielvalsts ķēniņam. Tolstojs dalīja Konstan- tinopolē zeltu ar tik devīgu roku, ka turku galmā sākumā lielā sirsnība pret ķēniņu pēdīgi sāka bālēt un tam jau pamazām lika sajust, ka viņa ilgā ciemošanās Turcijā viņas vadītājiem jau apnikusi. Kad ķēniņš aizbildinājās, šis nevarot doties projām, jo ceļā viņam uzglūnēšot cara vai Augusta karavīri, lai saņemtu ciet, tam piesolīja vairākus tūkstošus vīru lielu apsardzību mājup jājienam caur Poliju, un dievojās, ka tad viņam šai ceļā nenokritīšot ne mats no galvas. Kauju karalis tomēr tiepās, ka ar

tik mazu apsardzību šis nejutīšoties ceļā drošs, un prasīja veselu armiju.

Acīmredzot viņš joprojām vēl cerēja, ka Konstan- tinopolē reiz nāks pie stūres krieviem naidīgi ļaudis un izcelsies jauns turku un krievu karš.

Cerības, ka Konstantinopolē sāks pūst jauni vēji, tomēr nepiepildījās, un krievu draugu sakūdītais sultāns pēdīgi pārtrauca subsīdiju maksāšanu ķēniņam, zviedri nu sāka ciest badu. Karalis aizņēmās, kur varēja, un arī lūkoja taupīt, kur varēdams: viņš atlaida tam piestājušos kazakus un poļus, un paturēja tikai savus 300 zviedrus. Ar tiem viņš noteikti atsacījās atstāt Varnieu, un pat pēc tam, kad sultāns piedraudēja padzīt ar varu savu ciemiņu.

Sultāna ciemiņš joprojām strīdējās,

ka plāns par lā mājās sūtīšanu esot krievu cara un brālēna izgudrots, lai šo dabūtu rokā. Turkiem spaidu soļu speršana pret ķēniņu bija ļoti nepatīkama liela, jo lāgā nesaskanēja ar austrumu tautu goda kodeksu, pēc kura viesis ir neaizskarama persona. Tak vezīriem joprojām patika Tolstoja dalītie dukāti un sultāns bija vezīru varā. Viņš skarbi aicināja ķēniņu pie sevis, lai pārrunātu Kārļa mājās iešanas lietu zem četrām acīm. Kad ķēniņš atteicās nākt, viņa atvešanai norīkoja 26 000 vīru lielu armiju, 20 000 tatāru un 6000 janičaru.

Turku karavīriem joprojām nebija pret ķēniņu nekāda naida, viņi apbrīnoja lā drošsirdību un spītu, un dēvēja par dzclzgalvi, «demirbašu».

XVI Viņa brīnišķīgākā kauja Ārzemju diplomātiem, kas bija saradušies benderos un lūkoja uzņemties samierinātāju lomu, ķēniņš atkārtoja, ka ceļā uz Zviedriju viņu varot nodot krievu vai Augusta poļu rokās, un tāpēc viņš prasot nevien sultāna, bet arī dažu kristīgo valstu drošības garantiju. Visi tie iebildumi būs sagudroti tikai laika vilcināšanai, jo reiz ieņēmis galvā domu par krievu kaušanu ar turku ieročiem, Kārlis negribēja atsacīties no tā nodoma un cerēja, ka viņa aģentiem Konstantinopolē, varbūt, tomēr izdosies panākt savu.

Savu būs darījis arī aiz bravūras slēpts izmisums, aizvainots lepnums un, varbūt, arī pusneapzinīgā alka mirt cīņā kaut vai ar draugiem turkiem, ja viņa lieliskajiem plāniem tiešām gals un Aleksandra slavas saules vietā kauju karalim jāpiedzīvo nelaimīgā punieša llannibala liktenis. Ķēniņa nometnē nebija vairs pārtikas, jo turki vairāk nedeva un arī nelaida cauri savai nometnei, kas bija mesla aplī apkārt ķēniņa mājas pagalmam. Ķēniņš pavēlēja nošaut 20 skaistus arābu sugas zirgus, sultāna dāvanu, ko tagad apsmēja ar savu parasti auksto smaidu: «Man nevajaga viņu pārtikas, nedz viņu zirgu!» Un tad lika saviem zviedriem sākt steidzīgi rakl nocietinājumus, un strādāja arī pats kopā ar citiem un lāpstu rokās.

Strādāja visi: ķēniņa kancelejas ierēdņi, ķēniņa sulaiņi un staļļa puiši, pavāri, kancelejas rakstveži; citi aizbarikādēja ķēniņa nama logus, citi atbalstīja durvis no iekšpuses dūšīgiem mietiem, lai sturmētāji tās tik drīz neielauztu. Kad mājas nocie- tināšanas darbi bija galā, ķēniņš, turkiem noskatoties, apstaigāja savu cietoksni un tad sāka pavisam mierīgi spēlēt šahu ar savu uzticības vīru Grothuzenu. Tik mierīgi, it kā atrastos kaut kur vīkendā, nevis pret viņu izsūtīta simtkārtīga pārspēka vidū.

Sūtņi darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai novērstu katastrofu. Dažiem bija nācis zināms, ka Krimas hans, lielais krievu dāvanu mīlētājs, paslepen sazinās ar Augustu; varbūt, tiem patiešām bija

kādi kopīgi un pret ķēniņu vērsti plāni?

Sūtņi tāpēc pierunāja turku ģenerāli vēlreiz apvaicāties sultānam, vai zviedru kēnina vešana ar ieročiem un varu ciemos būtu tiešām negrozāms un galīgs lēmums.

Sūtņi pierunāja turkus līdz atbildes saņemšanai apgādāt zviedru nometni ar pārtiku; ķēniņš pa to laiku jādelēja turp un atpakaļ pa turku un tatāru nometni, izaicinādams likteni un lieku reizi rādīdams visiem, ka viņš itin nekā nebaidās. Turkiem tas imponēja, un janičaru rindas ikreiz pašķīrās, kad ķēniņš tām jāja taisni virsū, kā nāvi meklēdams.

Pēdīgi pienāca sultāna pavēle, bet ne jau tāda, kas būtu attaisnojusi sūtņu cerības. Turcijas valdnieks pavēlēja apkaut visus zviedrus, kas pretosies ieročiem rokās viņa dotam rīkojumam

aizdabūt zviedru ķēniņu prom no Besarābijas. Turku pašā rādīja pavēli sūtņiem, un sūtņi par to pastāstīja ķēniņam, lūgdami piekāpties, jo katra pretestība tagad esot veltīga.

«Eita, mani kungi, atpakaļ pie saviem turkiem,» ķēniņš smaidīdams atteicis, «ja viņi mums uzbruks, mēs pratīsim aiz​stāvēties.»

Nebija panākumu arī zviedru kara mācītāju lūgumam — nedzīl jel nāvē savas armijas pēdējās atliekas, nedoties pašam tīšās briesmās, kas esot Dieva kārdināšana, un nepārkāpt arī viesmīlības likumu, jo ciemiņam tak jāiet mājās, ja jau pats namatēvs to lūdz, un pat taisās ar varu izmest laukā. Sultāns galu galā nemaz neesot tik ļauns, jo ilgu laiku cītīgi un bagātīgi palīdzējis ķēniņam.

Kārlis XII, būdams īsts sava cietā tēva dēls, aizraidījis mācī​tājus ar strupiem vārdiem: «Es esmu jūs ņēmis līdzi, lai jūs lūgtu par mums Dievu, nevis dotu man padomus.»

Tad divi vecāki zviedru ģenerāļi rādījuši ķēniņam savas rētas, iegūtas daudzos kautiņos, un saeījuši: «Mēs esam gatavi mirt pārjums, bet gril>ētu to izdarīt gan kādā eitā vietā, kur tas būs vairāk vajadzīgs.»

«Es zinu jūsējās, un tāpat savas rētas,» ķēniņš atteicis, «kuras mēs esam iemantojuši cīnīdamies plecu pie pleca.

Bet ja nu jūs esiet līdz šim godīgi pildījuši savu pienākumu, tad izpildiet to arī tagad.»

Atlicis tikai paklausīt, un visus trīs

simtus tobrīd pārņēmis tāds kā kauns par vilcināšanos mirt kopā ar kauju karali.

Pats ķēniņš norīkojis, kur katram nostāties un gaidīt turku uzbrukumu. Visi, arīdzan pavāri un staļļa puiši, ņēmuši rokās zobenus vai šaujamos. Ķēniņš solījis visus bagātīgi atalgot, kas paliks dzīvi. Leitnantiem solītas majoru pakāpes, un apsolīts iecelt virsnieka godā pēdējo sulaini, ja tik tas dūšīgi cīnīsies.

Tad sakustējusies visa Bendcru armija. Turki un tatāri gājuši zviedru nocietinājumiem virsū ar lielgabaliem, plīvojošiem karogiem un kaujas saucieniem. Bet ķēniņš izgājis tiem pretī viens pats un, kad apstājusies turku klaigāšana, teicis janičariem: «Draugi, vai tiešām jūs esiet atnākuši apkaut manus 300 zviedrus, pēc tam, kad esiet palaiduši vaļā

30 000 krievu?»

Janičariem sameties kauns un tie zvērējuši, pieminēdami savas bārdas, ka todien neies virsū nometnei, l>et vēlreiz sūtīs pavaicāt sultānam, vai tiešām tā viņa negrozāma pavēle.

Privileģēto janičaru viedoklis daudzreiz bija jāpieņem nevien turku karavadoņiem, bet arī pašiem sultāniem.

Baiļodamies, ka lepnās karotāju kastas vīri var sadumpoties, Bendcru pašā apsolījis janičariem izpildīt viņu prasību un licis iet atpakaļ pilsētā. Toties Krimas hans gribējis uzbrukt ķēniņa nometnei viens pats ar saviem tatāriem, bet arī turki to pēdīgi pierunājuši nogaidīt vēl tikai vienu dienu.

Tad turku pašā sasaucis kopā janičaru virsniekus un vecākos kareivjus,

rādījis tiem sultāna pavēli un parakstu, tā apgāzdams izplatījušās baumas, it kā rīkojums par zviedru ķēniņa aizvešanu ar varu būtu dots bez sultāna gribas vai zināšanas. 60 janičaru, vecākie un lielākie jūsmotāji par demirbašu, piesolījušies iet paši pie viņa un pierunāt padoties sultāna pavēlei: viņi būšot tam par goda sardzi ceļā uz Adrianopoli pie valdnieka.

Pašā piekritis veterānu nodomam, jo nebijis asinskārīgs cilvēks, bet arī liels varonības cienītājs un grilnljis saudzēt ķēniņa dzīvību, kas cīņā nenovēršami nokļūtu lielās briesmās. Sie 60 veči aizgājuši otrā dienā zviedru nometnē un pateikuši, ka nākuši pavadīt ķēniņu kā visuzticīgākie viņa sargi uz Adrianopoli, kur demirbašs varēšot vaigu vaigā tikties ar sultānu un apspriest visas, arī

neskaidrās lietas. Ķēniņš tomēr palicis pie tā, kas reiz nolemts, un labāk gribēdams mirt kaujā ar turkiem, nekā kļūt par viņu gūstekni. Viņš licis dzīt savus vecos apjūsmotājus projām un pateikt tiem, ka citādi liks nogriezt viņiem bārdas.

Veči pārskaitušies par apvainojumu un aizgājuši, vicinādami dūres un saukdami: «Ak, dzelzgalvi! Ja tu nu gribi katrā ziņā mirt, tad mirsti ari!» Janičaru delegācija pavēstījusi savu neveiksmi pašam un citiem jaunākiem kareivjiem.

Večiem nodarīto apvainojumu pārējie janičari uzņēmuši kā savu, noskaitušies un bijuši gatavi tūliņ iet pret zviedriem un to ķēniņu cīniņā.

Dota pavēle sākt kauju, sākusi šaut artilērija. Janičari no vienas un tatāri no

otras puses, reizē skrējuši virsū nometnei.

Pārspēks bijis tik liels, ka abi uzbrucēju viļņi dažos mirkļos apgāzuši zviedru rindas un viss zviedru vairums bez cīņas sagūstīts. Ķēniņš ar kādiem vīriem atkāpies uz sava nama pusi. Tak šai saujiņai taisoties ieiet iekšā mājā, viņi atraduši pāris simts turku tur jau priekšā.

Sultāna un hana vīri ar pirmo joni ielēkuši namā pa logiem, un gandrīz visa ēka jau bijusi to varā, atskaitot zāli, kurā turējušies pavāri un sulaiņi. Ķēniņš tomēr ielauzies mājas priekšnamā, pistoli vienā un zobenu otrā rokā, tur tūliņ sākdams ar turkiem cīniņu.

Janičari to apstājuši no visām pusēm, jo pašā bija apsolījis 10 zelta gabalu katram, kas pieskarsies ķēniņa drēbēm (vecais turks un varoņu cienītājs tā cerējis drošāk

sagūstīt dzīvu paša dievināto «dzelzgalvi»). Tak ķēniņš cirtis ar tādu sparu, ka pretinieki bijuši spiesti atkāpties. Kāds janičars, tur viņa ievainots, šāvis tam sejā, bet cīņas burzmā šāvējam sakustējusies roka un lode skārusi Kārlim tikai ausi. Ķēniņš šāvēju turpat nodūris, un tai brīdī viņa kalpi, kas ieslēgušies zālē, pavēruši vaļā tās durvis, pa kurām sabrucis iekšā viss divdesmit vīru lielais Kārļa karaspēks. Kopā ar to namā tagad bijis ap sešdesmit vīru, — virsnieki, gvardi, kancelejas rakstveži un ķēniņa kalpi.

Janičari un tatāri pa tam izlaupa māju un trako pa visām istabām.

«Iesim, kungi, un izdzīsim tos neliešus 110 mana nama laukā,» viņš saka un atkal stājas sava pulciņa priekšgalā,

atrauj vaļā savas guļamistabas durvis, iet pirmais iekšā un šauj turkiem, kas apkrāvušies ar laupījumu un tagad apjūk daudzinātā demirbaša klātbūtnē. Viņi met nost ieročus, lec laukā pa logiem un bēg. Ķēniņš iet tālāk un, kopā ar savējiem, dzen mājā salīdušos turkus no vienas istabas otrā. Viņi šauj un cērt, un dur un kauj visus, kam nav diezgan žiglas kājas.

Ceturtdaļstundas laikā ķēniņa nams ir no uzbrucējiem tīrs un sešdesmit vīru padzinuši divus simtus.

Dabūjuši māju savā varā, zviedri no jauna aizbarikādē logus, aiz kuriem drūzmējas un klaigā turku un tatāru tūkstoši. Nama aizstāvjiem ir ieroču un munīcijas gana, jo mazā blakusistabiņa, kas pilna šauteņu un pulvera, palikusi iebrucēju neapciemota. Visas musketes tur

laikus pielādētas un zviedri, tās izbāzuši pa logiem, šauj turkiem gandrīz sejās un krūtīs, jo ciešajā burzmā logiem tuvāk stāvošie nespēj vairīties. Tā dažās minūtēs no aplencēja bara krīt vairāk par simtu.

Sultāna vīri kāpjas atpakaļ, dodami ceļu lielgabaliem. To bombardieri mēģina graut demirbaša māju savām bumbām un granātām, bet tā izrādās tikpat sīksta kā viņas aizstāvji, lln tad šo māju, kurā sešdesmit vīri turas pret divdesmit un sešiem tūkstošiem, nolemj aizdedzināt, lai ar uguni piespiestu zviedrus padoties un saņemtu dzīvu vinu kēninu.

Aitādu svārkos tērpušies tatāri bāž makstīs savus līkos zobe- nus, ņem rokās līkos stopus un šauj nama niedru jumtā bultu pēc bultas, kurām visām piesiets klāt

aizdedzināts poss. Jumts sāk kvēlot, vējš uzpūš liesmas un māja deg. Ķēniņš aukstasinīgi rīko savus vīrus pie uguns dzēšanas. Sameklējis muciņu ar kādu nezināmu šķidrumu un domādams tur esam vīnu, viņš met to mucu pašā lielākajā ugunī, bet izrādās, ka tanī iekšā bijis degvīns. Dabūjušas jaunu barību, liesmas top divtik lielas; jau deg ķēniņa istaba, un taisās degt lielā zāle, kurā sagājuši zviedri; tā pilna dūmu, un no degošo blakusistabu durvīm sāk līst iekšā zālē liesmu mēles. Un tad iebrūk nama jumts.

Kāds gvards, izmisumā vai nāves bailēs iekliedzies, ka vajagot padoties.

«Esi gan tu jocīgs puisis,» ķēniņš tam jautri pasaka: «Tu laikam domā, ka krist gūstā ir labāk nekā sadegt.» Otrs gvardu kareivis ieminas, ka vajadzētu mēģināt

izlauzties no degošās mājas un nokļūt kancelejas namā, kas turpat blakus, tā soļu 50, un ar kārniņu jumtu.

«Lūk, tas ir īsts zviedrs,» ķēniņš sacījis, apkampdams kareivi, kuru turpat paaugstinājis par virsnieku. «Un tagad, draugi, ņemiet katrs līdzi pēc iespējas vairāk pulvera un ložu, un lūkosim tikt ar zobeniem rokās līdz kancelejas namam.»

Turku jūra ap degošo māju palikusi mirkli klusa, kad sagāžas jumts, bet nama aizstāvji vēl nebēg laukā. Tad janičaru brīnīšanās paliek vēl lielāka, kad viņi ierauga, ka durvis pēkšņi atveras un ķēniņš ar tā vīriem gāžas laukā ar l>erserkeru niknumu.

Viņiem ir zobeni un katram divas pistoles, un katrs paspēj izšaut divas reizes turku barā. Tad viņi met prom savus

tukšos šaujamos un zobeniem dzen turkus nost no nama. Bet tūliņ arī pāriet turku masas apmulsums, un pāris minūtēs zviedrus ir ielencis cilvēku mūris. Ķēniņš, pa paradumam būdams jātnieka zābakos, sapinas savos garajos piešos, pakrīt, un divdesmit janičaru reizē saklupuši pār viņu, sagrābdami aiz rokām un kājām; zobenu viņš jau krizdams aizsviedis, lai neviens nevarētu lielīties, ka izrāvis zviedru ķēniņam ieroci no rokas.

Sagūstīšanas brīdī notiek viņā iekšējs lūzums. Viss kaujas trakums pēkšņi izgaisis, un smaidīdams tas skalās savos nesējos, kuru kliedzienos vairāk apbrīnošanas, kā naida.

Visi pārējie mājas aizstāvji, kas no nama laukā tikuši, ir sagūstīti kopā ar viņu, un šī kauju karaļa visbrīnišķīgākā

kauja notikusi 1713. g. sveču mēneša divdesmit trešajā dienā.

XV ii Jājiens cauri Eiropai Bendcru pašā sagaidīja gūstekni ķēniņu ar lielu godu un atvainošanos, ka bijis spiests klausīt sultāna pavēlei. Kārlis XII atbildējis aziāta komplimentiem ar vārdiem, kuros bijušas manāmas dusmas par ātri uzveiktajiem zviedru kareivjiem: «Ja manējie būtu turējušies kā vīriem pieklājas, tu neuzveiktu mani arī 10 dienās!» Nogurušais ķēniņš atkritis turpat uz dīvāna un tūliņ aizmidzis. Janičaru pulkveži uz pirkstgaliem sanākuši skatīties slavenajā demirbašā, kurš gulējis kaujā saplēstos svārkos un piešotos zābakos, ar asins traipiem un pulvera kvēpiem uz

sejas un rokām, un apsvilušām uzacīm. Un tādu to atraduši arī sūtņi, sanākdami ap viņu, bet ķēniņš tūliņ bijis kājās, jau izgulējis lielo cīņas gurumu.

«Vai tas tiesa, majestāt, ka jūs ar savu paša roku nokāvuši 20 janičaru?» apvaicājies kāds diplomāts. «Ak, tādas lietas jau mēdz divtik pārspīlēt,» ķēniņš atteicis.

Pašā izpircis no janičaru gūsta dažus svītas vīrus. Sūtņi sametuši naudu pārējo izpirkšanai no tatāru verdzīluis. Otrā dienā ķēniņš gūsteknis iesēdināts ratos, lai vestu to uz Adrianopoli. Sūtņi aizrādījuši, ka esot nepieklājīgi likt ķēniņam, lai arī gūsteknim, būt bez zobena. «Dievs lai mūs pasargā dot viņam rokās kādu ieroci! Viņš apgrieztu mums visiem bārdas,» turki atteikuši.

Ap to pašu laiku arī amata brālis Staņislavs bija kļuvis par turku gūstekni.

Pēc Poltavas kaujas vairs nevarēdams noturēties Varšavas tronī, viņš bija kopā ar zviedru bataljoniem atkāpies uz Pomerāniju un, kā mācēdams, aizstāvējis šo drauga Kārļa provinci. Šis nevarīgais un labsirdīgais ķēniņš no Kārļa žēlastības izrādījās nelaimju gados par uzticīgāko draugu. Tik uzticīgu, ka piesolījās pat atteikties no troņa, kas tam bija sagādājis gan maz prieka un daudz bēdu, un gribēja tādā kārtā dot iespēju nodibināties jaunai koalīcijai, kas būtu vērsta pret caru: Prūsijas ķēniņam radīja rūpes krievu nostiprināšanās Vidzemē un, varbūt, ari Polijā. Viņš bija gatavs sniegt roku Augustam un Kārlim, un panākt abu naidīgo brālēnu

apvienošanos pret krievu topošo hegemoniju Austrumeiropā. Tak pirms tādas koalīcijas dibināšanas bija vajadzīga Augusta atzīšana arī no zviedru puses par Polijas ķēniņu.

Staņislavs gribēja uzupurēties drauga labā un rakstīja par šo lietu uz Benderiem, lūgdams nepretoties, jo tagad kara laime atkal pāriešot Kārļa pusē. Kad ķēniņš nepieņēma drauga upuri, Staņislavs slepeni devās cauri Augusta ieņemtajai Polijai un visām tur draudošām briesmām, lai pierunātu Kārli piekāpties; bet Turcijas robežās viņu uzzīmēja, apcietināja, un draugiem neiznāca gūstā satikties, jo Kārlis jau bija ceļā uz Adrianopoli. (Poļu ķēniņu tikai pēc dažiem mēnešiem atbrīvoja un ļāva tam aizbraukt uz Vāciju, kur Kārlis tam bija

novēlējis par mitekli savu senču valstiņu Cveibrikenu.) Turku galma noskaņojums bija ķēniņam joprojām naidīgs, un viņa draugu un uzticības vīru lūgumi neaizsniedza sultāna ausis. Viņa paša slava Eiropā bija joprojām tik liela, kā jauni romantiķi brauca pie tā arī gūstā, piedāvādamies kalpot viņam, un, ja vajadzīgs, atdot savas dzīvības. Starp šiem jūsmotājiem ir jauns franču muižnieks Vil- lelongs, kuram palīdz franču slepenais aģents Turcijā. Abi tie uzraksta sultānam vēstuli, it kā Kārļa vārdā, kur ķēniņš lūdz padišahu sodīt savus kalpus, kas ķēniņa personā apvainojuši visus valdniekus; viņi cenšas pierādīt, ka Krimas hans nodevējs un ar caru draugos, ka Benderu pašā rīkojies pret Turcijas interesēm un viesmīlības

likumiem, un apsūdz sultāna vezīrus, ka tie, krievu uzpirkti, aizturējuši ķēniņa vēstules sultānam un, tādā kārtā nostādīdami visu nepareizā gaismā, piedabūjuši Turcijas valdnieku pie kļūmīgā rīkojuma parakstīšanas par necienīgiem spaidu soļiem pret savu viesi ķēniņu. Kad vēstule gatava, autoriem ļoti grūti dabūt tai pārtulkotāju turku mēlē, jo visi baidās vezīru atriebības. Pēdīgi tulkotājs tomēr sameklēts, un tad kāds zviedru virsnieks vilto ķēniņa autogrāfu, tā vietā parakstīdams vēstuli. Villelongs apņemas nogādāt vēstuli sultāna rokās* kad tas piektdien dosies uz mošeju lūgt Dievu. Vēstules nodošana ir visai riskants uzdevums, jo vezīri, paredzēdami, ka ķēniņš lūkos meklēt sultāna taisnību (un turku valdnieks pārskaities var viņiem

piesūtīt zināmās zīda auklas), stingri aizlieguši tuvoties sultānam un pavēlējuši apcietināt visus, kas būs sanākuši pie mošejas durvīm ar valdniekam domātiem lūgum​rakstiem.

Tak Villelongs grib līdzēt ķēniņam arī tad, ja viņam pašam būtu jāzaudē galva. Viņš pārģērbjas grieķu drānās, noglabā vēstuli azotē, laikus ierodas pie mošejas un sāk tur tēlot vājprātīgo, kas turkiem skaitās «Dieva cilvēki».

Tuvojoties sultānam, sargi grib Villelongu padzīt; viņš nokrīt ceļos, turas pretī, tam nokrīt no galvas cepure, un viņa gaišie mati apliecina, ka tas rielumzcmju svešinieks. Sargi to sāk sist, bet sultāns jau pamanījis scēnu un vaicā svītai, kas tur notiek. Villelongs kliedz «Aman!

Aman!» (žēlastību, žēlastību) un rāda

gaisā pacelto vēstuli. Sultāns pavēl sargiem laist lūdzēju pie viņa; Villelongs pieskrien tam klāt, nobučo sultāna seglu kāpsli un pasniedz vēstuli, ar vārdiem, «to tev sūta zviedru karalis!» Sultāns ieiet mošejā, Villelongu aizved cietumā, bet pēc dažām stundām ved pie sultāna, kas izlasījis viltoto ķēniņa vēstuli. Villelongs stāsta visu, apvainodams turku ministrus Turcijas prestižam kaitīgā rīcībā un pat savas valsts nodevībā. Sultāns apsolās visu izmeklēt un Villelongu atbrīvo. (Pēc kāda laika tiešām notiek dažas pārgrozības, kuras var uzskatīt par vēstules vai minētās sarunas sekām: Krimas hanu atceļ no troņa, Benderu pašam atņem viņa provinci un pašu nosūta trimdā.)

Turku apiešanās ar ķēniņu tomēr

daudz nemainās; tam gan atļauj dzīvot Demotikā (Traķijā) un paziņo, ka viņš, ja vēlas, var palikt turku zemē visu mūžu.

Sultāns tam joprojām dos līdzekļus iztikai, bet šī subsīdija, salīdzinot ar Bendcru laikiem, ir sama​zināta divdesmit reizes.

Pa to laiku Turcijas lielvezīra godā ticis drošs, bet rupjš vīrs, jaunībā bijis matrozis. Šis jaunais Turcijas premjers ir par karu ar krieviem un liek aicināt pie sevis ķēniņu. Kārlis jūtas aizvainots viņa lepnumā: kaut kāds turku sultāna kalps, lai arī pirmais ministrs, iedrošinājies viņu pacitēt pie sevis kā savu apakšnieku! Viņš sūta savā vietā kancleru, bet reizē baiļojas, ka lielvezīrs to lūkos atvest ar varu, un tāpēc izliekas slims. Viņš liekas gultā un tur noguļ veselus desmit mēnešus, simulēdams smagu slimnieku. Svītas vīri

ēd ar to kopā pusdienas pie viņa gultas, apkalpodami ķēniņu un sevi. Piemēram, kanelers Mi 1 - lerns izrādījies par gluži labu pavāru. Ķēniņš vēl arvien nezaudē cerības ievilkt Turciju karā. Tak sarunas ar jauno lielvezīru velkas garumā; un tad arī šim Krievijas naidniekam tā pretinieki izgādājuši no sultāna zināmo zaļo auklu (tas ir, mēmo valdnieka pavēli pakārties) un cerību vairs nav: par jauno lielvezīru palicis kāds sultāna favorīts, kas agrāk atbalstījis ķēniņu, bet tad ar krievu zeltu dabūts zviedru ienaidnieku pusē. Arī Kārlis tagad atzīst, ka vēl ilgāki kavēties Turcijā nav nozīmes, un nolemj atgriezties savā valstī, no kuras pēdējos mēnešos nākušas ļaunas vēstis.

Eiropā to jau uzskata par mirušu un

pavaldonības padome, ko Kārlis atstājis Stokholmā, arī nav saņēmusi no tā un par to jau gadiem ne vēsts. Zviedrijas senatori lūdz princesi Ulriku Eleonoru uzņemties reģentes pienākumus līdz ķēniņa pārnākšanai vai tam laikam, kad kļūs kaut kas noteikti zināms par valdnieka likteni.

Tak senatori vēlas arī vēl ko cilu: viņi grib, lai reģente slēgtu mieru ar Krieviju un Dāniju. Princese tam nepiekrīt, atsakās no reģentes goda un sūta brālim uz Turciju ziņojumu. Ķēniņš saskata senatoru rīcībā augstmaņu partijas un miera gaidītāju intrigas un māsas vēstule paātrina viņa izšķiršanos. Tas paziņo turkiem, ka gribot doties mājup. Priecādamies, ka tiks vaļā no nepatīkamā ciemiņa, turki apgādā to un viņa svītu tālajam ceļojumam. (Tic piesola samaksāt arī visus pa ķēniņa

trimdas gadiem ietaisītos Kārļa parādus.

Kaut gan starp viņa kreditoriem ir daudzi augļotāji, viņš paziņo, ka samaksāšot savus parādus pats, tikai ne šeit, bet Zviedrijā. Un tā dažiem Konstantinopolcs grieķu un žīdu baņķieriem jāmēro tālais ceļš uz Zviedriju, kur viņi tomēr dabū visu, kas tiem nākas, un piedevām arī savus ceļa izdevumus.)

Vēsts par ķēniņa lēmumu skrien pa priekšu lepnajam gājienam, kurā turki to ved cauri savai valstij uz Transilvānijas robežas pusi. Ķeizars, to vēsti padzirdis, pavēl saņemt Kārli XII visās ķeizara zemēs ar ķēniņam pienācīgu godu un krāšņumu. Pilsētas, kurām izredzes redzēt ķēniņu, sāk celt tam godavārtus, un pilsētu vecākie sāk sacerēt apsveikuma runas.

Muižnieki un pilsoņi, lauku ļaudis un

Ungārijas miestu žīdi, visi ir kā spārnos, visi kāro redzēt šo dīvaino cilvēku, kura uzvaras un nelaimes, un paši sīkākie soļi ir kļuvuši par sarunu tematu visā Eiropā.

Tak ķēniņš nevien lepns un stūrgalvīgs, bet arī kautrs, un tam vairāk par visu riebj rādīties pūlim un saņemt trafaretos suminājumus. Viņš nolemj izvairīties no tiem, un ticis pie Transil- vānijas robežas, šķiras ne vien no turku godasardzes, bet arī no svītas vīriem, kuriem pavēl pēc iespējas ātrākā laikā ierasties Štrālzundes cietoksnī (pie Baltijas jūras, Pomerānijas rietumu daļā, kura tad piederēja Zviedrijai). Kā svītas vīriem tur nokļūt, tā viņu pašu darīšana. Pats ķēniņš grib doties ceļā tikai trābanta Dīringa pavadīts. I^ai suminātāji un tāpat ienaidnieki to nepazītu, viņš paslēpj savus pagaišos

matus zem melnas parūkas, un pārģērbjas arī cilās drānās, tās novilkdams, kuras pēc nostāstiem pazīst visās Eiropas malās. Un tad jautrs dodas šai dēkainajā jāj ienā, cauri Ungārijai, Čch ijai un visai Vācijai.

Tam jāvairās no viņa pretinieka zemēm, jāmet lieli līkumi, un tā šī slavenā jājiena kopgarums pēdīgi iznāk turpat 2500 km. Ķēniņš ar Dīringu to veikuši 16 dienās, naktīs braukdami pasta ratos un snauzdami uz salmiem, l>et dienas stundās lēkšodami zirgos. Un tā, bez atpūtas un l)ez kārtīgas gulēšanas, viņi pēdīgi ieradās novembra pusnaktī pie Štrālzundes cietokšņa vārtiem. Karalis uzdodas par ķēniņa kurjeru, un tikai tad apsargi atslēdz vārtus un nogādā to pie komandanta Dukera. Piecēlies gultā sēdus

un kaudamies ar miegu, vecais ģenerālis velk kājās zābakus un, lāgā nepacēlis miega pilnās acis, pavaicā kurjeram, kas esot dzirdams jauns par ķēniņu. Tad Kārlis sagrābj komandantu aiz pleca: «Duker, kas tad tas? Mani aizmirsuši paši uzticamākie pavalstnieki!» Ģenerālis vienā rāvienā ir laukā no gultas un ar asarām apskauj ķēniņa ceļgalus.

Vēsts par valdnieka atgriešanos zibensātri izplatās pilsētā: kareivji skrien ārā no kazarmām un sāk drūzmēties ap komandanta māju; laukumi pildās pusapģērbliem pilsoņiem, logos sāk iedegties uguņošanas sveces. Tad ielās jau gaismo simti lāpu un vaļņus sāk dimdināt lielgabali, šaudami ķēniņam salūtu. Bet tas, kam domāts viss šis gods, ir jau iekritis komandanta sajauktajās cisās, un

tūliņ aizmidzis. Komandanta kalps, pašam Dukeram palīdzot, mēģina klusiņām novilkt gulētājam zābakus, bet to neļauj sapampušās kājas, kas tādas nu kļuvušas pēc divu nedēļu ilga jājiena. Tad zābaku vilcēji ķeras pie nažiem, uzmanīgi pārgriež zābaku stulmus un tad arī viņu valdnieka kājas var sākt atpūsties, līdzīgi augumam. Ķēniņš ir augšā jau pēc dažām stundām, jūtas pilnīgi atspirdzis un grib iet apskatīt savus Štrālzundcs karavīrus un to aizstāvētos nocietinājumus. Tak izrādās, ka ķēniņam jāsameklē nevien citi zābaki, bet arī krekls, kura vietā tam zem nodilušiem svārkiem tikai skrandas.

Tikko atgriezies no skates, viņš tūliņ izsūta pavēles uz visām valsts malām ar ziņu, ka vajagot divkāršot sparu, un ka

viņš pats tagad atkal uzņemoties kara virsvadību.

XVIII Jauni varoņdarbi un jaunas neveiksmes Kārlim uzturoties Turcijā, tā valstij klājies arvienu grūtāk viņas varonīgajā cīņā pret ienaidnieku koalīcijas pārspēku, čenerālis Stenboks, ar savu zemnieku armiju padzinis dāņus no Dienvidzviedrijas, brauc pāri jūrai glābt Brēmenes provinci, bet tās galvenā pilsēta Stade ir dāņu ieņemta un nopostīta, pirms Stenboks paspējis atsteigties palīgā. Viņš sakauj dāņus, bet tad tic, savienojušies ar sakšiem, sakauj Stenboku llolštcinā, pašu ģenerāli saņemdami gūstā. Gandrīz visa zviedru Pomerānija jau ienaidnieku varā;

Brēmenes provinci sagrābj dāņi un no liern lo nopērk Hannoveres kūrfirsts. Tai pašā laikā krievu armija iekaro Somiju, dzīdama zviedrus uz Botnijas līča pusi.

Visas kaimiņu valstis apvienojušās Zviedrijas iznīcināšanai, un jau dala savā starpā viņas provinces.

Pats bīstamākais Zviedrijas ienaidnieks tomēr ir cars Pēteris. Baltijas jūras austrumu un dienvidu piekraste, sākot no Lapzemcs un līdz pat I lolštcinai, jau nokļuvusi faktiskā Krievijas iespaidā: cara pulki maršē te visur, kur vien tas viņu pavēlniekam liekas vajadzīgs, neprasīdami šo zemju juridisko valdnieku atļaujas, l>et uz jūras pilnīgs pārspēks jaunbūvētās krievu flotes eskadrām.

Daudziem vācu firstiem jau sāk likties, ka Krievijas varas pieaugums tiem paliks

bīstamāks par irstošās Kārļa valsts bijušo varenību.

Zviedrija faktiski jau bija pazaudējusi gandrīz visas savas provinces ārpus Skandināvijas. Valsts gadskārtējo ieņēmumu pietika tikai pāris nedēļām, — tik lielus līdzekļus prasīja karš. Slavenie veterānu pulki, kas reiz bija sadragājuši visas armijas, kādas vien tiem iedrošinājās stāties ceļā, bija palikuši kauju laukos vai mērī miruši. Daudzi tūkstoši citu smaka krievu gūstā un Sibīrijas ledainajos klajumos. Zviedrijā sāka iesaukt pusaudžus, lauku apstrādāšana daudzās vielās bija palikusi sieviešu, sirmgalvju un bērnu ziņā. Un tomēr visa zviedru tauta bija kā spārnos, dabūjusi dzirdēt, ka ķēniņš atgriezies. Par spīti visām viņa nelaimēm un

neveiksmēm, tas bija un palika zviedru acīs viņu valsts nesenās varenības simbols, ap kuru vijās lielu uzvaru slava un tagad arī noasiņojušās tautas cerības. Ķēniņa vārdam bija tik maģiska vara, ka saņēmuši ziņu par tā ierašanos, zviedru jaunekļi, zēni un pat veci vīri pameta savus tīrumus un pļavas, un tīklus Dieva un sieviešu ziņā un stājās karavīru rindās, cerēdami ķēniņa vadībā glābt valsti un nosargāt tēvzemi. Tak par spīti tautas un ķēniņa cerībām, kauju laime vairs nesmaidīja zviedru lauvas karogiem, llannovericši un dāņi ieņēma Vismāru, dāņu un prūšu eskadras iznīcināja zviedru pēdējos karakuģus, l>et cars milzīgas flotes priekšgalā siroja pa jūru, taisīdamies piestāt Zviedrijas piekrastē un likt zviedriem pierc- dzēt tās pašas

sirotāju šausmas, kādas ziemeļu kara sākumā pa vairākiem lāgiem bija brāzušās pāri mūsu Vidzemei. Nelaimes parasti nāk ar l>aru un četrkārtīgs prūšu, sakšu un dāņu pārspēks aplenca Strālzundi, kur ķēniņš mēģināja turēties ar 9000 kareivju.

Tas bija pēdējais zviedru varas balsts Baltijas jūras dienvidu krastā.

Stetina jau bija zaudēta, bet Oderas grīvu sedza nelielā Uzedomas sala, kur 200 zviedru vīru vēl turējās. Salas stratēģiskā nozīme bija tik liela, ka ķēniņš aizsūtīja tās garnizona komandierim pašrocīgu vēstuli, kurā pavēlēja «nešaut, līdz ienaidnieks būs pienācis līdz pašiem ierakumiem; tad, ar Dieva palīgu, turēties līdz pēdējam vīram». Salas komandants burtiski izpildīja šo miršanas rīkojumu, un Uzedomas ieņemšana maksāja prūšiem

trīsreiz vairāk kritušo, nekā lai salā bija zviedru ķēniņa kareivju.

Tad sākās dramatiskās cīņas ap Strālzundi, kurā Kārli un tās zviedrus bija aplenkuši Dānijas un Prūsijas ķēniņi.

Uzbrucēju lielgabali sašāva drupās pilsētas nocietinājumus, bet garnizons un pilsoņi, ķēniņa vadībā kļuvuši par rūdītiem vīriem, vēl sīvi cīnījās, jo visus, vecus un jaunus, aizrāva līdz Kārļa varonība un briesmu nicināšana.

Zviedriem turpat pie Štrālzundes vēl piederēja Būģenu sala, segdama cietoksni no jūras puses, un salā 2000 zviedru turējās pret prūšu un dāņu seškārlīgu pārspēku. Ķēniņš pats aizsteidzās turpu un, rīkodamies pēc Hannibala principa, ka skaitā vājākais var vissekmīgāk aizstāvēties ar pēkšņu uzbrukumu

naidniekam, nakts melnumā un miglā ar tiem diviem tūkstošiem gāja sturmēt ienaidnieku nometni. Kēnina vadībā zviedri ielauzās nometnē, bet 12 000 prūšu un dāņu pārspēks pēc niknas tuvcīņas dzina zviedru varoņus atpakaļ.

Cīnīdamies blakus ķēniņam, krita viņa vecie draugi no Turcijas dēku laikiem, krita arī Dīrings, Kārļa vienīgais ceļa biedrs viņa teiksmainajā jājienā, bet pats ķēniņš iekļuva jauna gūsta briesmās: cīņas burzmā kāds dāņu leitnants bija viņu pazinis, izrāva tam zobenu, sagrāba pašu aiz matiem un sauca, «majestāt, jūs esat mans gūsteknis!» Karalis iešāvis leitnantam vēderā pistoles lodi un tā dabūjis atpakaļ zobenu; bet lai pašā laikā citi dāņu karavīri, padzirduši minam majestātes titulu, apstājuši viņu no visām

pusēm. Kāda lode to ķērusi krūtīs, bet uzticīgais Poņatovskis, ķēniņa glābējs Poltavas kaujā, to izglābis Rūģenu salā pa otram lāgam, palīdzēdams tikt zirgam mugurā un kopā ar sakautajiem zviedriem izkļūt laukā no nometnes. Sakautais Rūģenu salas garnizons savos nocietinājumos varēja turēties tikai divas dienas. Tad viņam bija jāpadodas un ķēniņš atgriezās Štrālzundē.

Ienaidnieku artilērija, sašāvusi cietokšņa mūrus un vaļņus, tagad sāka graut pilsētas namus. Visiem likās, ka ķēniņš tīšu prātu meklē nāvi: viņš bija pirmais izlūku gājienos, pirmais pretuzbrukumos un pats pēdējais, kad vajadzēja atkāpties. Viņa garo stāvu, ar mazliet jau līko muguru, redzēja visās tais vielās, kuras visniknāk ārdīja prūšu un

dāņu lielgabali. Viņš deva pavēles un rīkojumus un diktēja vēstules, stāvēdams viesuļ- ugunī un nelikdamies zinis gar lodēm un granātām. (Namā, kurā tas diktēja savam sekretāram kādu vēstuli, iedrāzusics lielgabala bumba un rakstītājam izkritusi zoss spalva no rokas. Ķēniņš brīnīdamies vaicājis sekretāram, kāpēc tas neraksta tālāk? Viss drebēdams, tas sacījis: «Jūsu majestāt, bumba!»

«Kāds gan tai bumbai sakars ar vēstuli, kas jums jāraksta? Rakstiet tālāk!»)

Arvien ciešāk savilkās aplencēju loks ap Strālzundi, kuras garnizonam bija nogriezts atkāpšanās ceļš, jo jūru pārvaldīja dāņu un krievu eskadras. Štrālzundes aizstāvju rīcībā bija tikai viena pali maza fregate, bet jūra jau sākusi aizsalt. Ienaidniekiem redzot, ķēniņš kāpa

kuģī, lai atgrieztos Zviedrijā un tur turpinātu cīņu vadību. Viņa kareivji šauteņu rezgaļiem sadragāja ledu, lai lā izbrīvētu fregatei ceļu uz vaļējās jūras ūdeņiem. Šoreiz ķēniņš aizsniedza Zviedrijas krastu, bet Štrālzundē jau otrā dienā krita aplencēju rokās.

Atgriezies dzimtenē, Kārlis tomēr neapmeklēja galvaspilsētu, negribēdams rādīties Stokholmā, no kuras priekš piecpadsmit gadiem bija izgājis karā, lai gūtu visslavenākās uzvaras un pēc tam cīnītos ar visām smagajām nelaimēm, kādām bija

Krievijas ķeizariene Katrina I. lemts nākt pār šī savādā cilvēka un to laiku varonīgākā karotāja galvu.

Karlskronā viņš izsludināja jaunu mobilizāciju. Visus vīriešus, līdz 15 g. vecumam, iesauca armijā, organizēja jaunus pulkus. Vāca kopā zviedru tautas pēdējos spēkus, vāca cīņai par zviedru valsts pastāvēšanu.

Jaunos pulkus nācās apbruņot.

Vajadzēja izrīkot jel dažus karakuģus to vietās, kurus bija nolaiduši dibenā ienaidnieku eskadru lielgabali. Visu to izdevumu segšanai nācās uzlikt valsts iedzīvotājiem jaunas nastas. Ķēniņa ierēdņi apstaigāja tirgotāju noliktavas un muižu un saimnieku klētis, atņemdami pusi labības karaspēka vajadzībām. Jau toreiz viena no galvenajām Zviedrijas

eksportprecēm bija dzelzsrūda. Ieveda dzelzs monopolu: valsts uzpirka visu ražoto dzelzi par papīra naudu, bet ārzemēm pārdeva par sudraba. Visiem, kas valkāja greznākus svārkus, bija jāmaksā speciāls nodoklis; muižnieki maksāja par zobena nēsāšanu, parūkas nodokli ņēma no garīdzniekiem un pilsoņiem. No zemniekiem ņēma jaunu, dūmeņu nodokli, pēc to skaita. Tauta, tik smagi apkrauta, būtu sadumpojusies pret katru citu ķēniņu, bet pats nabagākais zviedru būdnicks zināja, ka stingrais valdnieks dzīvo vēl vienkāršāk, nekā viņš; un tāpēc tauta nekurnēdama uzņēma jaunās grūtības, kuru panešanā ķēniņš rādīja visiem priekšzīmi. Visi saprata, ka valstij draud vislielākās briesmas; katru brīdi varēja sagaidīt izkāpjam zviedru krastā

krievu, dāņu, prūšu, sakšu vai pat angļu karaspēku. Desantu varbūtība bija tik reāla, ka turīgākie ļaudis jau laikus raka zemē naudu, zemnieki labību, mācītāji savu baznīcu sudraba traukus.

Arī neitrālajās valstīs visi bija pārliecināti, ka krievi 1716. g., savienojušies ar dāņiem, iebruks Zviedrijā. IJn visi bija pārsteigti, kad dabūja zināt, ka ienaidnieku apstātais Zviedrijas ķēniņš tā paša gada agrā pavasarī aizgājis karā uz Norvēģiju.

Pārsteigums bija vēl lielāks, kad redzēja, kacars tura rokas klēpī un nemaz nedomā par desanta celšanu, kā tas bija ar dāņiem un prūšiem norunāts.

XIII Trīs vīri grib izcelt Eiropu no virām Kopš llannibala laikiem nebija otra tāda karavadoņa, kurš, nevarēdams atvairīt ienaidniekus no savas zemes robežām, gāja tos apkarot viņu pašu dzimtenē. To tagad darīja Kārlis, dodam ies savā Norvēģijas karagaitā un viņa māsas vīrs llesenes princis gāja tam līdz. Šim negaidītajam karagājienam ir tiešs sakars ar kādu grandiozu plānu, kura autors bija ģeniālais un dēkainais barons Gercs, ķēniņa paziņa no Bendcru laikiem un vēlāk ticis par Kārļa pirmo padomdevēju un pirmo ministru. Tas bija cilvēks ar ārkārtīgi lokanu prātu un varen

plašu vērienu, attapīgs neveiksmēs un ļoti enerģisks. Neviens projekts nelikās viņam par plašu, un to neatbaidīja nekāds izdevumu lielums. Mērķu sasniegšnai viņš šķieda visu — kukuļus, solījumus un zvērestus, līdzīgi veikli operēdams ar patiesību un meliem. Dabūjis ķēniņu savā iespaidā, Geres bija gatavs uzspridzināt gaisā vai visu Eiropu, un bija savā ministra kabinetā tikpat bezbailīgs karotājs ar intrigām un spalvu, kā viņa ķēniņš kauju laukos un tranšejās ar savu garo zobenu.

No visiem tiem kaimiņu zemju valdniekiem, kas Kārļa nelaimē bija apvienojušies pret viņu, ķēniņš visvairāk nīda llan- noveres kūrfirstu un Anglijas ķēniņu. Lielais cilvēku pazinējs Voltērs grib rast šī naida cēloņus ķēniņa niknumā

par pāriešanu viņa ienaidnieku pusē, kaut gan Zviedrija kūrfirstam nebija darījusi nekā ļauna: ķēniņš to uzskatīja par personīgu apvainojumu, kādus nemēdz piedot.

Gercs pamanīja, ka cars sācis pamazām ķildoties ar saviem sabiedrotiem, kas negrilx~ja ļaut krieviem nostiprināties Zie- meļvācijā: prūši un dāņi neslēpa savu nepatiku par krievu karaspēka aizdomīgi ilgo palikšanu Mcklenburgas lielhcrcoga valstī. Cars to zināja, un tāpēc nesteidzās ar desantu Zviedrijā, ko tik ļoti vēlējās pārējie sabiedrotie. Tā bija sākusies Zviedrijai naidīgā koalīcijā zināma šķelšanās, un ķēniņš ar Gercu bija labprāt gatavi dzīt šai plaisā vēl dziļāk naida ķīli.

Viss Cerca lielais plāns bija tieši

dibināts uz šīs plaisas tādu padziļināšanu, kas atšķeltu caru no tā draugiem, un padarītu par Zviedrijas sabiedroto: tad abi, ķēniņš un cars, kopīgiem spēkiem pārveidotu Eiropu. lai dabūtu caru par draugu, vajadzēja atsacīties no Austrum- baltijas. Ķēniņam to sākumā neļāva darīt spītīgais lepnums, bet Cercs tam pierādīja, ka austrumu zemes jau tā kā tā sen esot Pētera varā un nedz ar labu, nedz ar ļaunu tās vairs neatgūt. Toties caram palīdzot, zviedri varētu iegūt Norvēģiju, iznīcināt Dāniju, iecelt Anglijas tronī veco dinastiju, sadragāt Hanoveru un pazemot Prūsiju.

Polijas tronī atkal varētu atgriezties draugs Staņislavs (brālēns Augusts pa tiem gadiem bija sanācis ar Pēteri jau tādā kā pusienaidā), bet māsas dēls atgūtu savu

Holšteinu.

Sie grandiozie plāni drīz sāka aizraut arī ķēniņu un viņš, gan lāgā vēl neticēdams to realizēšanas iespējai, ļāva savam pirmajam ministram rīcības brīvību. Cercs sāka braukāt pa ārzemēm ar ārkārtīgi plašām pilnvarām kabatā, un kā ķēniņa ārkārtējais sūtnis visās tais valstīs, ar kurām pats atradīs par vajadzīgu vest kādas atklātas vai slepenas sarunas.

Vispirms Cercs mēģināja papētīt Krievijas lietas. Dēkainajam baronam te cītīgi palīdzēja cara miesas ārsts, pēc tautības skots un, tātad, Anglijas jaunās dinastijas ienaidnieks. Ārsts vispirms ieinteresēja par šo pasākumu Menšikovu, un, favorīts pašu Pēteri. Abi jaunās Krievijas cēlāji tūliņ nolēma atlikt plānu

par desantu Zviedrijā, bet cars aizsteidzās uz Meklenburgu, gribēdams iegūt šo hercogisti no viņas valdnieka un nemaz netaisīdamies aizsaukt agrāk nosūtīto armiju. Izredzes dabūt tik stipru vīru sev par tuvāko kaimiņu nepatika ne Prūsijai, ne Dānijai. Tak jo vairāk viņu ķēniņi pūlējās, jo lielākas kļuva Cerca plānu realizēšanas izredzes. Lai pagaidām slēptu savus patiesos nodomus, viņš reizē bija iesācis sarunas nevien ar Krieviju, bet arī ar pārējām Zviedrijas pretiniecēm.

Desantam Anglijā bija vajadzīga flote, kuras Zviedrijai vairs nebij. Tad, kā saukti, pieteicās ķēniņam par draugiem katrā viņa pasākumā flibustieši, visu tautu dēkaiņu izlase, kas tad bija sabraukuši Madagaskarā no divām pasaules jūrām, un nodibinājuši kaut ko līdzīgu pirātu

republikai. Viņiem bija kuģi, nauda un pārgalvīgu jūras karotāju slava, bet trūka tikai zināmas legalizācijas, ko tie cerēja iegūt, nostādamies kāda liela valdnieka aizbildnībā. Dabūjuši dzirdēt, ka pats dēkainākais sauszemes karotājs atgriezies Zviedrijā, viņi tūliņ nosprieda stāties ar to sakaros un aizsūtīja turp savu pārstāvi, kurš piesolīja Geream sešdesmit pilnīgi apbruņotu kaujas kuģu, vairākus tūkstošus rūdītu jūras kareivju un milzīgas bagātības, kuras gan esot iegūtas ministra kungam zināmā, tiesnešiem un mācītājiem netīkamā ceļā. Gercs pierunāja ķēniņu pieņemt pirātu priekšlikumus un uz Madagaskaru pat aizbrauca divi Kārļa aģenti stāties sakaros ar flibustiešu vadoņiem. Tad šis projekts it kā ierūsēja, un flibustieši, apnikuši gaidīt, izklīda pa

visām pasau​les jūrām.

Kādās vēl viens cits, jau solīdāks sabiedrotais, un vēriena plašumā gandrīz Gercam līdzīgs vīrs. Tas bija itāļu abats Albe- roni, ticis par Spānijas ķēniņa pirmo ministru un faktisko tās valdnieku.

Viņš tūliņ piekrita Cerea pasākumam un sevišķi sajūsminājās par katoļticīgās Stjuartu dinastijas atjaunošanu Anglijas tronī. Ar savām ārkārtīgajām darba spējām un lielo organizatora talantu, Alberoni pāris gados pacēla Spānijas prestižu, atjaunoja tās iespaidu Eiropā, uzrīdīja turkus virsū Svētās Romas valsts ķeizaram un bija iecerējis reizē atņemt varu divu kaimiņu valstu valdniekiem, Anglijas ķēniņam Georgam un Francijas reģentam.

Tā izmētājis savu intrigu degļus pa

Eiropu un cerēdams, ka no tiem aizsāksies milzīgs ugunsgrēks, Gercs ieradās Francijā un tad Holandē, tur stādamies tiešos sakaros ar Anglijas troņa tīkotāja aģentiem. Tie lūdza 10 000 vīru liela zviedru desanta palīdzību un dievojās, ka tā atbalsta šiem pilnīgi pietikšot l lanoveru dinastijas padzīšanai. Zviedru sūtnis Anglijā Gillcn- burgs sazinājās turpat lxindonā ar nākamo Anglijas un Skotijas dumpinieku vadoņiem. Troņa tīkotāja ļaudis jau gandrīz atklāti sāka gādāt naudu, pirkt kuģus un ieročus. Gercs stājās arī sakaros ar dažiem neapmierinātiem franču virsniekiem, solīdams pēc Georga varas uzspridzināšanas Anglijā palīdzēt gāzt Orleānas hercogu, kurš valdīja Francijā mazgadīgā Luija XV vietā. Sazvērnieku

pusē nostājās arī laba tiesa īru, cerēdami gaidāmajās jukās sprukt vaļā no angļu aizbildniecības. Tā šīs sava laika plašās sazvērestības pavedieni stiepās no Spānijas līdz Zviedrijai un no Zviedrijas līdz Pēterburgai, bet visi soļi satecēja veiklā Gerca rokās.

Pats cars ieradās Holandē, taisīdamies apciemot arī Franciju. Gercs divreiz ar to satikās Māgā un pilnīgi pārvilka savā pusē. Atklāti Gercs, protams, trieca tikai par mieru, teica komplimentus Anglijas ķēniņam, runāja par miera kongresa sasaukšanu un tamlīdzīgām lietām, kas bija domātas ienaidnieku uz​manības iemidzināšanai.

Tik plaša lieta nevarēja palikt ilgāku laiku apslēpta viņas apdraudēto acīm. Pats pirmais bija kaut ko nojautis Francijas

reģents un steidzies to tūliņ paziņot savam draugam Anglijas karalim.

Arī holandiešiem bija radušās zināmas aizdomas un tie savukārt par to paziņojuši Anglijas sūtnim Ilāgā. Londonā angļi piepeši apcietināja sūtni Villenburgu, bet holandieši aizturēja ārkārtējo sūtni Gercu.

Tas bija nedzirdēts skandāls un patiesībā gan holandiešiem pilnīgi nevajadzīgs solis, jo sazvērniekiem nebija pret pašu I lolandi nekas ļauns nodomāts. Anglijas ķēniņš lika publicēt pie apcietinātiem atrastās vēstules; l>et Kārlis, atgriezies savā valstī no Norvēģijas karagājiena, pavēlēja apcietināt angļu sūtni Stokholmā un nolikt zem policijas uzraudzības Holandes pārstāvi. Viņš pats atturējās šai lietā no jebkādiem paskaidrojumiem, bet Pēteris, kura līdzdalība Gerca pasākumos

bija palikusi gandrīz nemanīta, steidzās apliecināt Anglijas Georgam savu draudzību. Cars cerēja, ka varbūt izdosies dabūt sazvērnieku pusē Franciju un lika reģentam priekšā noslēgt Krievijas, Zviedrijas, Francijas un Spānijas savienību. Šīm četrām valstīm tad būtu radusies iespēja diktēt savu gribu visai pārējai Eiropai. Bet reģents atteicās, jo viņš jau bija noslēdzis ciešu draudzību ar Anglijas toreizējo valdnieku, un arī Svētās Romas valsts ķeizaru. Caram tomēr izdevās panākt, ka drīz tika brīvībā abi apcietinātie Zviedrijas valstsvīri, kas bija pūlējušies arī paša cara interesēs.

Francijai atkrītot, caram un ķēniņam sāka veidoties ciešāki sakari ar Spāniju.

Stjuarta ļaudis cerēja saradot savu dinastiju ar Romānoviem un dabūt Pētera

vecāko meitu Annu par sievu Anglijas troņa tīkotājam.

Ticis brīvībā, Cercs ķērās pie darba ar vēl lielāku enerģiju, ko tagad vairoja aizvainots niknums. Viņš aizsteidzās pie cara un nozvērējās pierunāt ķēniņu atdot krieviem Karēliju, Ingriju, Igauniju un Vidzemi, bet Pēterim ieteica labāk izprecināt princesi Annu jaunajam Ilolšteinas hercogam, jo tas vēlāk laikam tikšot Zviedrijas tronī, un tad būšot ar mieru atdot savu veco valsti sievastēvam pret kādām citām kompensācijām. Cars Pēteris, ticis par Ilolšteinas valdnieku, varēšot reizē valdīt pār Baltijas jūru un Ziemeļjūru. Kā Vācijas valsts hercogam, caram būšot tiesības kandidēt uz Svētās Romas valsts ķeizara troni, un šo savu pretenziju tas varēšot tad atbalstīt ar

krievu un arī zviedru pulkiem.

Par miera sarunu vietu izraudzīja Alandu salas, kur ar baronu Ocrcu sāka kaulēties Krievijas ārlietu ministrs Ostermans. Stjuartu aģentus palūdza pagaidām atstāt Krieviju, lai nevairotu Londonā aizdomas, jo cars gribēja nomest masku tikai tieši pirms paša trieciena Anglijai. Aģentu aizbraukšanu pavēstīja Londonas galmam kā jaunu un svarīgu Krievijas draudzības pierādījumu iepretim llanoveru dinastijai. Gcrcs atgriezās Zviedrijā un atrada savu ķēniņu 35 000 lielas armijas priekšgalā. Kareivji ķēniņam bija, bet naudas nemaz, un kredīta vairs it nekur. Francija, agrākā Zviedrijas draudzene, nu bija pārsvie- dusics viņa pretinieku pusē un reģents pats izšķiedis tās kasi, bet Alberoni valdītā Spānija vēl

par maz atspirgusi, lai spētu zviedriem ar naudu palīdzēt. Lielajam pasākumam vajadzīgie līdzekļi bija jāgādā turpat Zviedrijā, un Cercs to mēģināja ar fantastiskām finansiālām operācijām, kas sagrāva jau tā smagi cietušo Zviedrijas saimniecību: viņš gribēja piespiest ķēniņa pavalstniekus pieņemt pretī vara naudu kā līdzīgu sudrabam, bet visu sudrabu iepludināt valsts kasē, valdības darījumiem ar ārvalstīm. Sekas bija tās, ka pārtikas līdzekļi un visas preces ātri augošās dārdzības dēļ sāka pazust no tirgus, vai kļuva nabagākām šķirām pavisam nepieejamas. Tautas dusmas vērsās vispirmā kārtā pret Gercu, ko muižnieki atklāti dēvēja par ķēniņa ļauno garu; mācītāji teica lautai, ka Gercs esot Antikrists un gribot ievest Zviedrijā

pagānu ticību. (Kā argumentu saviem apgalvojumiem tie rādījuši jaunos vara dālderus, uz kuriem bija iekaltas veco grieķu dievu sejas.)

Gerca ienaidnieku skaits auga. Kā svešinieku viņu nīda visi pārējie zviedru tautības ministri; nīda arī tirgotāji un zemnieki, un neieredzēja galms. Ķēniņa māsa, kas skaitījās troņmantniece, un tās vīrs Hesenes princis, liaidījās no Gerca, kā cilvēka, kurš turējās ķēniņa mirušās vecākās māsas dēla Holšteinas hercoga pusē.

Ticis galā ar paša sagudrotās naudas reformas lietām Zviedrijā, Gercs tūliņ atkal ķērās pie ārpolitikas, jo gribēja pabeigt miera sarunas ar krieviem un galīgi izveidot iecerēto trejsavienību. Pēc Gerca nāves atrastie papīri gaiši rādīja

viņa iecerētās Eiropas pārkārtošanas apmērus: caram bija nodomāts atdot Vidzemi, Ingriju un daļu Karēlijas, bet zviedriem atgūt krievu iekaroto Somiju, tad gāzt Augustu un Polijas tronī celt Staņislavu. Pēc tam vienotiem spēkiem doties pret ienaidniekiem Ziemeļvācijā un Anglijā, nodiktēt savu gribu Prūsijas ķēniņam un atdot Holšteinas hercogam viņa tēva valsti.

Caram vajadzēja izkārtot Polijas lietas vienam pašam. Kārlis pa tam gril>ēja iekarot Norvēģiju.

Augusta tronis bija sācis pa otram lāgam šķobīties, jo magnāti dumpojās pa vecam paradumam, bet cars, jau jaunu sagudrojis, ar 80 000 lielu armiju stāvēja pie Polijas robežām. Pie Daneigas bija sabraukusi milzīga krievu flote.

XX Mīklains šāviens Norvēģijas iekarošanas otrajā gājienā ķēniņš gājis vēlu rudenī, kad jau sācis snigt sniegs. Viņš cerēja ziemas mēnešos tikt galā ar šo Dānijas pavalsti, lai pēc tam pavasarī vienotos ar cara pulkiem Ziemeļvācijā un sāktu atkarot savas valsts provinces. Tad vajadzēja nākt Anglijas kārtai.

Pie Tistendalas upes ietekas jūrā paceļas stiprais Fredrik- skaldas cietoksnis, ko tais laikos uzskatīja par Norvēģijas atslēgu. 1718. g. novembrī ķēniņš ar savu armiju pienāca pie cietokšņa un sāka tā aplenkšanu.

Tranšeju rakšanas darbi bija ārkārtīgi grūti, jo papriekš vajadzēja

nokapāt ledu, un tikai tad varēja sākt rakt zemi, kas bija sasalusi cieta kā pliens.

Kareivji raka, nosalušām un asiņainām rokām, raka nekurnēdami, jo ķēniņš bija visur kopā artiem, tāpat rīkojās ar lāpstu un laužamo stieni, un gulēja, līdzīgi tiem, sniegā, ietinies savā vecajā kaujas mētelī.

Daudzi nosala, stāvēdami posteņos, bet neviens nekurnēja, jo redzēja, ka ķēniņš tāpat cieš salu un badu, kā viņa kareivji.

Andreja dienas vakarā, 30. novembrī, kara inženiera Megrē un adjutanta Sikira pavadīts, ķēniņš bija izgājis apskatīt tranšeju, ar kuras palīdzību aplencēji tuvojās dāņu cietoksnim. Inženieris dievojās, ka cietoksnis kritīšot jau pēc nedēļas. Ķēniņš šaubījās par to un visi trīs bija apstājušies kādā tranšejas vietā, kur

ķēniņš, nostājies uz strēlnieku pakāpes, ar elkoņiem atspiedās uz krūšsega un klusēdams sāka vērot kareivjus, kas raka tranšeju tālāk zvaigžņu gaismā. No Fredrikskaldas puses šad un tad slinki atlidoja pa lodei vai bumbai, pēc tam, kad augstā kalnā celtā cietokšņa šaujamās lūkās bija pazibējušas šāvienu ugunis.

Abi franči turpat blakus, abi dēkainas dabas, un adjutants, ar sevišķi raibu pagātni. (Par viņu raksta, ka tas esot Ifesenes prinča slepens uzticības vīrs.)

Abiem bija apmesti plati mēteļi, zem kuriem slēpās viņu zobeni, un varēja paslēpt arī šāvienam ņemtu pistoli.

Tālākais drāmas gājums vēl šobrīd neskaidrs un īsti nezināms, vai ķēniņš kritis no lumsā izšautas un tātad nejaušas dāņu lodes, vai arī to nošāvis kāds tuvu

tieis nodevējs. Nolikumu brīdī bijuši netālu no ķēniņa vēl divi zviedru virsnieki, grāfs Sverins un grāfs Posse.

Oficiālā versija ir šāda: abi franči piepeši ieraudzījuši, ka ķēniņš saļimst uz krūšsega, un dzirdējuši smagu nopūtu: tā galvai bijusi cauršauta lode. Nāve iestājusies acumirklī, bet mirstot ķēniņa roka vēl paspējusi sagrābt zobena spalu.

Inženieris Megrē, visai dīvains cilvēks, pateicis auksti: «Spēle ir galā un tagad iesim vakariņot.»

Adjutants Sikirs aizsteidzies ar nelaimes ziņu pie zviedru virsniekiem. Tie nolēmuši pagaidām noslēpt ķēniņa nāvi, kamēr tā būs paziņota llescnes princim. Ķēniņš ietīts pelēkā mētelī, Sikirs uzmaucis tam galvā savu parūku un ar savu cepuri aizsedzis Kārļa seju. Tad

pasaukti kareivji ar nestuvēm, tiem pasacīts, ka nupat kritis kapteinis Karlsbcrgs, un zem šī vārda ķēniņš aiznests cauri viņa veterānu rindām.

Tā mira 36 gadu vecumā šis lielais savādnieks, ļoti drošsirdīgs karavadonis, pats populārākais starp Eiropas ķēniņiem XVII gs. sākumā un pēdējais no valdniekiem, kas miruši kaujas laukā.

Tāpat arī pēdējais Eiropas bruņinieks (šī vārda gaišākā nozīmē), un nelokāms goda vīrs, kas nekad netika lauzis reiz doto vārdu vai noslēgto draudzību. Bargs pret sevi pašu, un stingrs pret citiem, nebaidīdamies no grūtībām un briesmām, viņš absolūti nepazina nāves baiļu, jautri iedams niknākajā ugunī un vienmēr būdams vispirmās cīnītāju rindās. Zēnībā un jaunekļa gados, varbūt, gana

izsapņojies par Aleksandra Lielā slavu un tā mūža gājumam līdzīgu karjeru, Kārlis XII patiesībā bija izredzēts atkārtot ģeniālā karotāja l iannibala asiņaino slavu, uzvaras un likstas, un traģiski slavenā pūnieša likteni: Narva ir krievu Kannas, Liet Kārlim pašam bija lemta zviedru armijas Zama pie Poltavas.

Tāpat kā Hannibals, Kārlis XII gājis apkarot ienaidnieku viņu pašu zemēs, jo tam bijis par maz spēka, lai varētu aprobežoties ar paša dzimtenes aizstāvēšanu. Tāpat kā Hannibals, arī kauju karalis mira svešumā un mīklainos apstākļos.

Epilogs Pēc Kārļa nāves zviedri pārtrauca Fredrikskaldas aplenkšanu un Hcsenes princis aizveda armiju atpakaļ dzimtenē.

Par Zviedrijas valdnieci sākumā palika ķēniņa māsa Ulrika Eleonora, ar augstmaņu ierobežotu varu, bet vēlāk atteicās par labu savam vīram no troņa.

Jaunā Zviedrijas valdība negribēja atsacīties no Austrumbaltijas un pārtrauktais karš ar krieviem sākās no jauna. Cara karavīru desanti izdedzināja zviedru piekrastes ciemus (pašā Stokholmā varēja redzēt ugunsgrēku blāzmu). Zviedrijai bija jāsteidzas ar miera slēgšanu, un 1721. g. aprīlī Nīstades pilsētā to arī izdarīja. Krievija

ieguva Viborgas apgabalu, Ingriju, Igauniju, Vidzemi un Sāmsalu, bet Zviedrijai kā sāpju naudu izmaksāja 3 miljonus dālderu. Zviedrijas lielvalsts vielā par Baltijas jūras valdnieci uz 200 gadiem palika Krievija.

Satura rādītājs

Bērnība un zēna gadi…………………………………………

3 Bargs ķēniņš iet pie lēviem………………………………………

13 Viņa mantojums…………………………………

16 Pirmie valdīšanas gadi ………………………………………………

22 Ziemeļu kara sākums ………………………………………………

28 Pastaiga Zēlandē

………………………………………………

35 Narvas brīnums ………………………………………………

40 Kauja Spilves pļavā ………………………………………………

49 Polijas purvu bridējs………………………………………

59 Saksijas idille ………………………………………………

99 Karagājiens pret rītiem ………………………………………………

108 Ļesnaja un Poltava………………………………………

113

Naidnieki visās debespusēs…………………………………

120 Bīgas krišana………………………………………

121 Sultāna viesis………………………………………

126 Viņa brīnišķīgākā kauja…………………………………………

132 Jājiens pāri Eiropai………………………………………

138 Jauni varoņdarbi un jaunas neveiksmes……………………………….

143

Trīs vīri grib izcelt Eiropu no virām……………………………………..

149 Mīklains šāviens………………………………………

155 Epilogs…………………………………

158 A. Grīns KAUJU KARALIS KĀRLIS XII Formāts 60x1(4/16. Pas Nr. 219.

Līgumcena. Licences Nr. 2-0691.

Iespiesta a/s «Preses nams» tipogrāfijā Rīgā, Balasta dambī 3. Iesieta «Paraugtipogrāfija» Rīgā, Puškina ielā 12.