KONRADA LAUBES NOSLEPUMS - Janis Ivars Stradins

Annotation

Jānis Ivars Stradinš KONRĀDA LAUBES NOSLĒPUMS Māksliniece SOLVITA OZOLA Jā Ivars Stradinš ir viens no ražīgākajiem mūsdienu latviešu detektīvžanra rakstniekiem. Lasītāju atsaucību ir ieguvuši viņa kriminālromāni: Atvērtā seifa noslēpums; Zilais pavediens; Dēmonu villa; Melnā pils; Piedzīvojumi Francijā; Vecās kapsētas spoks; Baumaņu lieta; Zelta orda. Austrumu bankas miljoni; Lēdijas Šarlotes Geskelas nolaupīšana; Grāmata "Konrāda Laubes noslēpums" turpina romānā "Zelta orda" aizsākušos notikumus. Privātdetektīvi Kronbergs un Štals iesaistas no Krievijas izvestā zelta meklēšanā. Šo operāciju vada pulkvedis Medveds. Pēc Maskavas izmeklētāju versijas, zelts glabājas kādā namā rietumos. Draugi trijatā dodas uz Cīrihi, kur pirms tezaurācijas tirgus atklāšanas gaida ierodamies lielāko nelegālā zelta uzpircēju fon der Klūgi; ja Klūge mēģinās nodibināt kontaktus ar Zelta ordas emisāru ārzemēs, tad… Bet pēkšņi atklājas, ka meklēt slēptuvi devušies arī citi… Nordik, 2000 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Jānis Ivars Stradinš I NODALA negaidĪtais VIESIS II NODALA pie HOLERA III nodala restorĀnĀ iv nodala V NODALA divpadsmitais galdiŅŠ VI NODALA liekas, mums ir izredzes…

VII NODALA PĀRSTEIDZOŠAIS PIRKUMS VIII NODAĻA GOTFRĪDS LANGE IX NODAĻA apsĒstais NAMS X NODAĻA SKELETS XI NODALA DĪVAINĀS SAJŪTAS XII NODALA huligĀns XIII NODALA MĪKLA XIV NODALA atklĀjums XV NODALA UZŅĒMUMS XVI NODALA LĒMUMS XVII NODALA kur tu esi licis laubi?

XVIII NODALA ALBERTS DASĒNS XIX NODALA PĒDDZINIS XX NODALA SAVĀDAIS LIFTS XXI NODALA PAZEMES CIETUMĀ XXII NODALA nakts zvans XXIII NODALA neveiksmĪgĀ operĀcija XXIV NODALA NODEVĒJS XXV NODALA ATZĪŠANĀS XXVI NODAĻA SLAZDS

Jānis Ivars Stradinš KONRĀDA LAUBES NOSLĒPUMS

I NODALA negaidĪtais VIESIS Mūsu nesenie piedzīvojumi pārliecinoši apstiprināja, ka slīpēti, izsmalcināti prāti sastopami ne tikai likuma aizstāvju vidū vien. To spilgti pierādīja Konrāda Laubes-Kreses izplānotā un īstenotā intriga, par kuras upuriem bija jākļūst Valtam Kronbergam un man. Nelieti iegāza pārmērīgā pašpārliecinātība, viss pārējais bija izdomāts nevainojami. Psiholoģiskais presings, un par tā dzinējspēku kalpoja šķietami objektīvi, bet īstenībā falsificēti fakti, šoreiz piekrāpa pat daudz pieredzējušo Kronbergu. Tikai patiesam Jaunumam varēja ienākt prātā izdarīt slepkavību pie mūsu durvīm ar vienu vienīgu mērķi — lai, izmeklējot notikumu, mēs nonāktu Konrāda Laubes mājā! Plāns bija patiesi oriģināls un neatkārtojams.

Tieši tā viņš cerēja pārņemt mūsu rīcības grožus savās rokās! Un, ko tur teikt, faktiski tas viņam arī izdevās. Taču es nodarītu netaisnību, ja Konrāda Laubes neveiksmes cēloņus piedēvētu vienīgi viņa patoloģiskajam lepnumam. Neapšaubāmi, lauvas tiesa no lauriem pienācās Konrāda pretiniekiem.

Tādējādi jau kuro reizi pierādījās, ka prātu divkaujā likumpārkāpējs nespēj sasniegt to līmeni, kāds domāšanā ir likuma aizstāvim.

Pāris dienas pēc Konrāda Laubes pazušanas mēs no jauna pieskārāmies šim tematam. Vakarpusē, zvilnēdami savās iemīļotajās vietās, kā jau cilvēki, kam nekur nav jāsteidzas, mēs laiski tukšojām brendija pudeli un kavējāmies atmiņās. Omulīgā gaisotne rosināja domu apmaiņu.

— Zini, — Kronbergs paņēma no galda uzņēmumu, — mūsu īpatnējais pavadonis, lai gan viņu sameklēja pats Medveds, man tomēr šķiet aizdomīgs. Paskaties pats.

Es pasniedzos un izņēmu no drauga pirkstiem melnbalto fotogrāfiju. No tās raudzījās dīvainis ar slīpām acīm un dzelzceļnieka naģeni galvā. Bārdele, šķidrās, nokarenās ūsas un — nez kāpēc — pat līkās kavalērista kājas padarīja viņu apbrīnojami līdzīgu vecam ķīnietim. Vienīgi vaigu kauli bija par platiem un deguns pārāk saplacināts.

— Neredzu nekā aizdomīga. Impozants tips, nekas vairāk.

— Tu, manuprāt, esi palaidis garām vēl kādu šā tipa dīvainību. Rīcības dīvainību. Atceries, kad bijām sasnieguši evenku ciematu, viņš apturēja gājienu un pilnā balsī iebļāvās: "Vivi!"

— Nu un? Viņš paziņoja, ka esam sasnieguši mērķi.

Kronbergs pakratīja galvu un, atgāzies krēslā, aizsmēķēja.

— To varēja paziņot ne tik ekspansīvi. Austrumnieki, Robert, ir ievērojami atturīgāki par eiropiešiem, tas katram zi​nāms. Kāpēc bļaut tā, ka visiem ciemata suņiem bija jāsa- skrien skatīties?

— Kā tu izskaidro viņa rīcību?

— Es domāju, ka viņš tādējādi deva signālu.

— Kam? — Ciemata vecākajam, Dugarovam, Stravinskim. Signālu, ka esam ieradušies. Viņi taču mūs gaidīja. Derētu piezvanīt Medvedam, lai painteresējas par šo dīvaini tuvāk. Pie viena uzzināsim, vai to suni — Dobermani-Stravinski viņam izdevies saņemt. Atklāti sakot, šis cilvēks man nepatīk. No viņa var sagaidīt visu. Bīstamības ziņā es viņu liktu pirms nelaiķa Glika. Tāds tev nedraudēs, tāds rīkosies.

— Tu ierunājies par draudiem. Zinot, kas notika vēlāk, manuprāt, diez vai tos izteica Buldogs.

— Gluži manas domas. Tikpat labi tas varēja būt Dober- manis vai pats Konrāds Laube.

Zvanītājam bija loti īpatnēja balss, tāds kā lūstošs tembrs. Iesācis vārdu falsetā, viņš vārda vidū negaidīti pārlēca vairākas skanas zemāk. Izklausījās pēc tādas ačgārnas jodelēšanas. Tik savdabīgu runasveidu dzirdēju pirmo reizi.

— Tad tas nav Dobermanis. Taigā, kad slēpnī noklausījos vina sarunu ar Dugarovu, neko tamlīdzīgu nepamanīju.

— Hm… Tas ir interesanti. Protams, Konrāds varēja kādam pavēlēt, lai piezvana, taču tas, kā viņš bija konspirējies, liek domāt, ka šis cilvēks lieki nemīlēja riskēt. Vēl viens, vēl vienas pēdas. Suni visi

cietumā… Jā, pilnīgi iespējams, ka zvanītājs bijis viņš pats. Starp citu, atgriežoties pie lepnuma un godkāres. Šis hans visā ir centies uzsvērt savu pārākumu. Domāju, ka tikai šā iemesla dēļ Zelta ordas darboņi ir nodēvēti par suņiem. Neskan glaimojoši, vai ne? Turklāt nav izslēgts, ka pats šīs organizācijas nosaukums sevī glabā zemtekstu. Kā tu domā?

Es paraustīju plecus.

— Iespējams. Par zeltu, tur viss skaidrs. Bet orda? Šis vārds var apzīmēt organizāciju. Bet varbūt — noteiktu vietu? Cik atminos, par ordu sauca ne tikai valsti, bet arī klejotājcilšu apmetni. Man pat liekas, ka pirmie mongoļu iekarotāji nāca kaut kur netālu no šiem apvidiem. Tādējādi orda var nozīmēt ieguves vietu. Zelta atradnes?

— Šķiet, ar to vien būs par maz, — draugs izpūta virmojošu dūmu mākonīti. — Līdzās tevis pieminētajam ar vārdu "orda" vēl apzīmēja arī militāri administratīvu organizāciju. Šī nozīme man liekas v&irāk piemērota. Arī izteikts tajā ir kaut kas vairāk. Zelts, ieroči. Militārai organizācijai nepieciešams gan viens, gan otrs. Bet var jau būt, ka tajā viss sakausēts vienkopus — organizācija, atradnes, zelts, ieroči, iekarotāji… Hm… Iekarotāji! Par to es nebiju padomājis.

— Par ko?

Domīgi virpinādams pirkstos glāzi, Kronbergs neatbildēja un pēc atkārtota jautājuma satrūkās.

Laikam viņš bija krietni aizdomājies, jo uzreiz neaptvēra jautājuma jēgu. Un tikai pamatīgs dūms lāva viņam atgriezties pie iepriekšējās sarunas.

— Par ko? Redzi, Zelta orda kādreiz apzīmēja valsti. Es runāju par to, kuru savā laikā nodibināja hans Batijs.

— Protams.

— Un ko tu teiktu, ja arī šoreiz nosaukums izsacītu to pašu?

Es iesmējos, tik jocīgs man likās drauga salīdzinājums.

— Tad ta' valsts. Andora vai Lihtenšteina, salīdzinot ar tādu, būtu kā zilonis pret blusu.

— Iedzīvotāju skaitam vai teritorijas lielumam šajā gadījumā nav nekādas nozīmes. Valsts taču ir pagrīdes. Nelegāla valsts. Ja šī valsts piekopj tādu pašu politiku kā tatāru-mon- golu Zelta orda? Es nedomāju — tiešas militāras operācijas. Iekarot var arī ar citiem līdzekļiem, kaut vai ar zeltu. Atceries, masonu dibinātājiem bija līdzīga iecere. Rotšilds to izteica tieši tā — iekarot pasauli ar naudas palīdzību.

— Man tas skan visai miglaini, abstrakti, — es atzinos. — Galveno, protams, saprotu.

Organizācija, kuru vieno kopēji mērķi, pārņemot citu valstu ekonomisko varu savās rokās, spēs tos īstenot daudz veiksmīgāk nekā propagandējot pliku ideoloģiju. Bet šiem taču nav nekā tamlīdzīga.

Valts paraustīja plecus un iegrima dziļāk sēdeklī.

— Nav, tāpēc ka mēs to nezinām? Varbūt viņiem arī neder nekāda ideoloģija? Varbūt Zelta ordas mērķis ir viens — vara? Vara visā pasaulē? Un, iegūstot ekonomisko varu, politiskā jau tiktu sadalīta izredzēto starpā? Bet neņem mani par pilnu, — draugs piepeši pasmaidīja un paslējies nodzēsa cigareti.

— Iešu piezvanīt pulkvedim, lai tomēr apvaicājas par pavadoni.

Valts piecēlās, bet paguva paspert tikai soli, kad negaidīts zvans pie durvīm izjauca viņa nodomu.

— Kas tas varētu būt? Tik vēlu! Varbūt tu kādu gaidi?

Es noliedzoši papurināju galvu.

Kronbergs klusītēm izgāja priekšnamā un, pavēris iekšējās durvis, skaļi jautāja: — Kas tur?

Jebkurā citā reizē šī piesardzība man liktu pasmaidīt, ja vien pa pasauli neklejotu cilvēks, no kura mēs varējām sagaidīt visu.

Aiz durvīm, kā pēc smaga kāpiena, kāds sēcoši elsa. Atbilde nenāca, tāpēc Valts atkārtoja jautājumu. Šoreiz šņākoņa apklusa un apbrīnojami pazīstama, dobja balss krievu valodā jautāja: — Šņabi gribi? īsts Sibīrijas šņabis…

— Boriss!

Tas tiešām izrādījās Boriss Medveds, mūsu draugs kopš pēdējiem piedzīvojumiem Burjatijas taigā!

Kā radis, trīs reizes pēc kārtas viņš apkampa vispirms Valtu, tad mani un, smaidīdams ar visu seju, bezierunu tonī paziņoja: — Dzīvošu pie jums! Man vajadzīga gulta! Tikai gulta! Kur tā ir?

— Sāksim ar šņabi, — aizslēdzis durvis, Valts pasmīnēja.

— Būs, būs, — vilkdams nost ādas jaku, atvairījās pulk​vedis. — Pats galvenais ir gulta!

— Kā kuram… Būs šņabis, būs gulta, — Kronbergs neatlaidās, un, dārdoši iesmējies, Medveds iespieda viņam rokā piebāztu portfeli. — Tur iekšā ir.

Bija redzams, ka garais ceļš ir ciemiņu pamatīgi nokausējis, pat neraugoties uz vīra vērša spēku.

Tikai pēc tam, kad bija ielējis sevī trīs mēriņus brendija, viņš samirkšķināja melnās acis un izbrīnījies uzlūkoja glāzīti savā rokā.

— Kas tas?

— Brendijs.

— Ziepjūdens, nekas vairāk! Turklāt deva akurāt kā zvir​bulim! Šņabi atradi?

Kronbergs pasniedza viņam portfeli, un galdā parādījās tik pazīstamā divlitru pudele ar Sibīrijas degvīnu. Droši vien tikai tagad negaidītais viesis sāka apjaust savu apkārtni.

— Kas par svinībām? — Piesitis ar nagu pie brendija pu​deles, viņš painteresējās.

— Tāpat vien. Atcerējāmies mūsu dēkas kalnos un, lai saruna nebūtu pārāk sausa, slapinājām to ar šo… ziepjūdeni, kā tu atļāvies to nosaukt. Gribēju jau tev zvanīt, taču tu mani apsteidzi. Pats piezvanīji.

Pie durvīm, — skrūvējot vaļā degvīna pudeles vāciņu, stāstīja Kronbergs.

— Pie jums ir tīri jauki, — itin kā nedzirdēdams, Medveds lūkojās apkārt. — Tātad gribēji zvanīt man? — Izrādījās, ka viņš pieprot reizē ir klausīties, ir skatīties. — Kālab?

— Atminējos pavadoni.

— Čidindžapovu?

— Vārdu es nezinu. Vienkārši prāta ienāca viņa bļāviens: "Vivi!"

Medveds palocīja galvu.

— Man arī tas uzkrita. Jā, tas bija aizdomīgi, bet pret viņu nav neviena fakta. Čidindžapovu taču sameklēju es pats. Gan ar citu ieteikumu, bet pats. Tomēr viņu pavēlēts uzraudzīt, papētīt gan pagātni, gan tagadējās gaitas. Diemžēl bez faktiem… — pulkvedis noplātīja rokas.

— Bet kā ar Dobermani? Vai saņēmāt? — No Kronberga sasprindzinātās sejas varēja nolasīt, cik svarīga viņam ir atbilde.

— Stravinski?

— Jā, jā.

— Nē, Valt. Neizdevās. Vietējā kriminālmeklēšana uztapa uz pēdām, bet saņemt diemžēl neizdevās. Viņš esot kā hameleons — acumirklī spējīgs mainīt ārieni. Bet mums ir vairāku cilvēku liecības. No tiem, kas organizēja darbus atradnēs. Visi, lai gan paši nav nekādi eņģelīši, vienā mutē raksturo Stra- vinski kā sevišķi nežēlīgu un viltīgu. Man ir aizdomas, ka viņš jau iebraucis Rīgā. Jums nāksies krietni uzmanīties, draugi. Spriežot pēc šeit un pie mums — Burjatijā notikušā, jūs esat iemantojuši sev nāvīgu ienaidnieku.

— Divus, Borja, — Valts izlaboja un dažos teikumos iepazīstināja pulkvedi ar šejienes notikumiem. Izdzirdis par Kon​rāda Laubes bēgšanu, Medveds rokas vien noplātīja.

— Tad ta' paralītiķis! Cik vienkārši, un mēs to galīgi izlaidām no redzeslauka — ņem un piezvani!

Tātad Dober- manis jūs apsteidzis, un, kur palicis zelts, tagad nav zināms. Tāpat — Laube. Hm… Redzi nu, cik kaitīgi pieņemt vienu versiju un nepadomāt par alternatīvu. Ir jau ir tam attaisnojums, vai labāk — loģisks pamatojums, bet tomēr… Tātad paralizētais pēc Stravinska brīdinājuma pēkšņi atveseļojās?

-Jā.

— Vajadzēja palaist pa pedam policiju. Nobloķēt robežu, sacelt kājās…

Kronbergs atmeta ar roku.

— Tu neesi izgulējies, draugs! Kaut ko sāc jaukt. Mans darbalauks jau sen ir cits, un varas iestādēm es varu tikai kaut ko lūgt, vienoties uz abpusēji izdevīgiem pamatiem, teiksim, par ekspertu slēdzienu saņemšanu vai par arhīva izziņām, bet pavēlēt nav manā varā. Turklāt — kādi manā rīcībā ir fakti? Nekādu, tikai paša secinājumi.

— M… jā. Piedod, nekā nepēju pieslēgties. Ielej šņabi, varbūt tā galva sāks strādāt. Seši tūkstoši kilometru nav joka lieta… Taču, lūdzu, lej kaut kurpē, tikai ne šajā piņģerotā, — redzot, ka Valts pasniedzas pēc glāzītes, pulkvedis iesaucās.

Nācās sameklēt viņam tējas glāzi. Un, tikai norijis savu simtgramu devu, ciemiņš beidzot attapās pa īstam. Izberzējis piesarkušās acis ar spalvainajām dūrēm, viņš pasniedzās pēc portfeļa un izņēma melnu papīra sainīti ar fotogrāfijām.

— To man prombraucot paguva iedot puiši, kas atgriezās no zeltraktuvēm. Voldemārs Laube, — izvilcis viņš nometa uz galda uzņēmumu, kurā bija skatāma niknā, gaļīgā Konrāda brāļa seja ar dziļas rētas pāršķelto apakšlūpu. Man ienāca prātā, ka Voldemārs ļoti atgādina Georga Laubes dēlu, bet nepavisam nelīdzinās savam miesīgajam brālim Konrādam. Viņu gan biju redzējis tikai gulošā stāvoklī, tomēr, pēc manām domām, kaut kādai līdzībai pat šajā gadījumā bija jāparādās. Kad ieminējos par to skali, Valts atteica: — Šajā ziņā iedzimtība met ārkārtīgi sarežģītus līčločus. Reizēm tā aizņemas tēva, reizēm — mātes, bet atsevišķos gadījumos — pirms vairākām paaudzēm mirušo senču vaibstus. Prognozēt līdzību ir tikpat neiespējami kā izcept garšīgas pankūkas… bez āboliem. Bet ir gan purns! Liekas, šis vīrs neieredz visu pasauli!

— Ko tu gribi? Piedod, kurš tev smaidīs, nobraucis taisnā ceļā no troņa uz parašas? Bet šis ir jums pazīstamais Stra- vinskis. Dobermanis. Šis — pazemes koncentrācijas nometnes priekšnieks, starp citu, viņiem šis amats figurēja tādos kā štatu sarakstos, Gromovs. Savdabīgs Hess. Dmitrijs Gromovs.

No fotokartītes raudzījās gludi skūts, gadus četrdesmit vecs vīrietis ar skumju skatienu un gluži patīkamiem vaibstiem.

— Par viņu stāstīts, ka viņš ārkārtīgi mīlot savu sievu un divus bērnus, kuri dzīvojot kaut kur Barnaulā. Gromova istabā atrasti vairāki viņu uzņēmumi un pat aizsākta vēstule, kas to apliecina.

Radinieki domājot, ka viņš nosūtīts slepenā komandējumā uz ārzemēm. Starp citu, visas raktuvju administrācijas mājās atstātās versijas ir analogas. Izņemot, protams, tos, kuriem nekādas ģimenes nav.

Tie pārsvarā ir kriminālnoziedznieki ar loti tumšu pagātni. Diez vai nežēlības zinā Gromovs daudz atpalika no tā paša bēdīgi slavenā Hesa. Nav jēgas iedziļināties detaļās, tās tikai sabojās omu. Sākumā ieslodzītie miruši kā mušas. Trūkstošos nācies aizstāt ar jauniem. Tas darīts ārkārtīgi vienkārši — nolaupot! Nolūkotais upuris ticis iemidzināts ar gāzi, pēc tam nogādāts helikopterā, kas turpat netālu gaidījis, un atmodies jau karjerā, būdams divdesmitajā gadsimtā retas profesijas pārstāvis — vergs! Taču ar katru pazudušo audzis risks, ka drošības orgāni sarosīsies, tāpēc administrācija nolēmusi, ka tai izdevīgāk nedaudz uzlabot strādnieku sadzīves apstākļus. Diemžēl tas attiecās vienīgi uz uzturu, bet antisanitārie apstākli, kādos ieslodzītie mitinājušies, netika mainīti. Pēdējo streiku, kuru mums bija tas gods pārtraukt ar savu ierašanos, bija izraisījusi pēkšņa difterijas epidēmija. Tā kā ne uz zālēm, ne ārsta palīdzību nebija ko cerēt, līdz izmisumam nonākušie cilvēki sadumpojās. Atbildes reakcija jums zināma.

Voldemārs Laube ar visu savu bandu var mums tikai pateikties, ka esam pārtraukuši bīstamās slimības izplatīšanos, jo nebija nekādas garantijas, ka tā nebūtu skārusi arī viņus. Starp citu, Laube ir beidzis Maskavas Ģeoloģiskās izpētes institūtu. Gluži tāpat kā šis, — pulkvedis piebīdīja mums nākamo uzņēmumu, — atradņu galvenais priekšnieks Karcevs.

Tas izrādījās inteliģents pusmūža cilvēks. Sejā nekā patoloģiska. Tāds varētu būt arī oficiālu atradņu vadītājs. Pā​rējās fotogrāfijas Medveds atbīdīja sānis, neizņēmis laukā no melnās aploksnes.

— Tur ir vairāku ieslodzīto uzņēmumi, kā arī to, kas viņus uzraudzīja. Uz šo kaulukambaru fona

uzraugi izskatās kā nobaroti rukši. Brīvākā brīdī papētīsiet, protams, ja būs vēlēšanās, jo nekā skaista tajos neatrast. Bet šis ir mīkla, — pulkvedis izņēma kabatas portfeli un parādīja mums krāsainu fotogrāfiju. — To mūsējie atrada Voldemāra Laubes rakstāmgalda atvilktnē, bet izspiest paskaidrojumus nav izdevies. — Viņš pasniedza uzņēmumu Kronbergam un kā pēc labi izpildīta pienākuma nopūties atlaidās krēslā.

Es pievirzījos tuvāk. Vidēja formāta uzņēmumā bija redzams gadus piecdesmit vecs, iesirms vīrietis.

Viņš stāvēja zaļā mauriņā, aiz kura slējās liels, pilij līdzīgs nams. Vīrietim pie kājām gulēja atvērts čemodāns. Lāgā nevarēdams saskatīt, kas tajā atrodas, pievērsos sejai fotogrāfijā. Spriežot pēc sakniebtajām lūpām, tie bija stingra, pat skarba rakstura vaibsti. Pelēkas acis, gluži kā Valtam, lūkojās objektīvā ar tādu kā sarkastisku pārākumu. Ja neņem vērā skatienu, šis cilvēks kopumā atgādināja turīgu rietumu biznesmeni. Acīs jautās kaut kas tāds, kas piemīt personībai, kura paradusi raudzīties uz citiem no augšas.

— Nesaskatu nekā sevišķa. — Neslēpjot interesi, Kron​bergs pavērās pulkvedī.

— Tā jau es domāju, — Medveds palocīja galvu un, pie- grūdis resno pirkstu attēlā redzamajam čemodānam, jautāja: — Kas, pēc tavām domām, tas ir?

— Čemodāns.

— Nu, par to pat kaķi nestrīdētos. Es jautāju — kas tajā iekšā?

Valts pieliecās tuvāk.

— Kaut kādi… Veļa?

— M… jā. Ar redzi tu tiešām nevari lepoties. Tā nav nekāda veļa, draugs.

— Kas tad?

— Eksperti ar spektrālās analīzes palīdzību noteikuši, ka šajā koferī atrodas… zelts! Tīrradņu zelts. Lūk, kas!

— Hm. Nu, ja tādam nolūkam bija vajadzīgi eksperti, tad man par savām acīm vēl nav ko žēloties.

Kas tas par vīru?

— Nezinu.

— Kur tas fotografēts?

— Nav ne jausmas.

— Tādā gadījumā man nav skaidrs — kas te tik mīklains?

— Zelts, Valt! Šie tīrradņi nozīmē, ka… Redzi, aiz muguras šim tipam slejas nams. Saki, ja to apdzīvotu sveši, vai viņš tik bezatbildīgi visu logu priekšā atvērtu savu koferi? Tā saturs taču nav no tiem, kas domāts svešām acīm, vai ne? Bet tas savukārt nozīmē…

Kronbergs pacēla roku.

— Liekas es sāku saprast. Jūs domājat, ka šis nams ir kaut kas līdzīgs aizbēgušā Konrāda Laubes saimniecības ēkai?

— Gluži pareizi. Tāda kā vairumtirdzniecības bāze, tikai kaut kur rietumu pasaulē. Man uzdots to atrast. Jā, liekas, es piemirsu pateikt, ka pēc lauriem uz ministriju nācās braukt pašam. Ministrs loti augstu novērtēja jūsu palīdzību un lūdza viņa vārdā izteikt pateicību.

— Paldies. Bet tu nepabeidzi par namu.

— Attiecībā uz šo māju vadība ir pārliecināta, ka tur glabājas no Krievijas izvestais zelts. Mums ir ienākušas ziņas, ka tā dala, kas sūtīta caur Latviju, bijusi domāta ieroču iegādei. Pārējā — apmaiņai pret valūtu. Protams, liela dala jau ir pārvērsta dolāros vai markās, varbūt ieguldīta nekustamajos īpašumos vai sākusi funkcionēt ražošanā, bet, kā lēš speciālisti, arī atlikums novērtējams ar astronomisku summu.

— Tātad Burjatijas atradnes ir bagātas?

— Vēl nav līdz galam apsekotas, bet jau tagad esot skaidrs, ka unikālas. Tādējādi no valsts ir

izvestas milzīgas vērtības. Raktuvēs tīrradņu esot vairāk nekā gružu šaurā šķērsieliņā.

Kā paradis dziļāku pārdomu brīžos, Kronbergs aizsmēķēja un uzmeta mūsu viesim pārbaudošu skatienu.

— Atliek vienīgi noskaidrot, kurā pasaules daļā meklēt šo noslēpumaino māju.

— Jā, — Medveds drūmi pamāja. — Patiesību sakot, uzdevums nav viegls. Taču neliels pieturas punkts mums ir. Pēc mēneša atklās zelta tezaurācijas tirgu Cīrihē. Runā, ka uz to ieradīšoties pats fon der Klūge.

— Ko nozīmē — tezaurācijas tirgus? — es painteresējos.

— Tā ir vērtsmetāla pārdošana privātīpašumā, Robert.

— Bet šis… Klūge, kas tas par putnu?

— Un jūs to nezināt?

Kronbergs pasmaidīja.

— Diemžēl tāpat kā tu par Rūdolfu Blaumani.

— Kas tas tāds? Ak tā! — acīmredzot noguruma pēc Medveds tikai tagad aptvēra joku. — Fon der Klūge ir viens no rietumu miljonāriem vai miljardieriem, kas savus kapitālus cenšas ieguldīt zeltā. Šim nolūkam viņš izmanto lielākos tezaurācijas tirgus.

— Kāda tam jēga? — es jautāju.

— Uzskatu, ka tas ir nodoms, kas sakņojas nākotnē. Jāatzīstas, man pilnībā nav skaidrs, varu tikai ieskicēt. Valūtu kursi, kā zināms, pasaulē nemitīgi svārstās. Tos ietekmē daudz kas — kari, tirgus, politika. Bet zelts ir un paliek zelts. Varbūt Klūgem ir paredzēšanas spējas un drīzumā pāri pasaulei velsies kaut kas līdzīgs trīsdesmito gadu krīzei? Tādā gadījumā zelta īpašnieks, laižot to apgrozībā pret bezvērtīgu kļuvušo papīra naudu, var iedzīvoties milzīgās bagātībās, iepērkot nekustamo īpašumu, rūpnīcas, akcijas un tā tālāk. Bet tie ir tikai tādi nespeciālistu prātojumi. Biržas, spekulācijas ar valūtu un dārgmetāliem nav mans profils. Mans — atrast šo nolādēto māju un atgūt zeltu. Šis fon der Klūge, cik man zināms, ne vienreiz vien piedalījies apšaubāmos pasākumos, kas saistīti ar zelta pagrīdes tirdzniecību.

Faktiski Klūgi var uzskatīt par tādu kā lakmusa papīrīti, kas reaģē uz nelegāla zelta parā​dīšanos.

— Viņam nepietiek ar tezaurācijas tirgu?

— Pagrīdes zelts ir ievērojami lētāks.

— Tātad ir aizdomas, ka Klūges klātbūtne Cīrihē nav ne​jauša?

— Noteikti. Vadība to saista ar Zelta ordas krahu. Tagad, kad Burjatijas atradnes pārgājušas valsts īpašumā, viņi centīsies pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no kompromitējošajiem materiāliem. No pierādījumiem. Tas nozīmē, ka zelts tiks pārdots. Skaidrs, ka šim nolūkam vispiemērotākais ir tieši tezaurācijas tirgus. Es runāju par iespējamo pircēju atrašanu. Bet Klūgem esot suņa oža — viņš nekļūdīgi uzminot, kur atkal parādīsies nelegālais zelts. Tagad tev skaidrs mūsu plāns?

— Tu tiec sūtīts, lai iekārtos fon der Klūgem astē. Ja darījums ar ārzemēs palikušajiem Zelta ordas pārstāvjiem tiešām notiks, tev nāksies nofiksēt personas, ar ko viņš stāsies kontaktos. Un tālāk, jau ejot pa jaunajām pēdām, atklāt noslēpumainā nama atrašanās vietu. Ja viss izdotos, kā plānots, pēc tam šī lieta jau tiktu nodota diplomātu rokās.

— Ārkārtīgi precīzi teikts, — pulkvedis apstiprinoši pa​locīja galvu.

— Jautājums — vai esi amēba? — Valts nopietni vaicāja.

— Nesapratu? — Medveds uzrāva biezās uzacis.

— Kas tur ko nesaprast? Izsekot vairākus cilvēkus reizē tu varēsi, tikai sadaloties. Bet, kā zināms, sadalīšanās process ir pa spēkam amēbai.

Mūsu viesis atmeta ar roku.

— Kas nu es par amēbu. Vienkārši, man ir daži draugi, un, ja es palūgtu…

— Tu esi traks!

— Vadība zina, ka Stravinskis ir brīvībā. Bet tagad — arī Laube. Paliekot Rīgā, jūs pakļaujat sevi

riskam vairāk, nekā braucot man līdzi. Mūsu vēstniecībā jau sagatavoti dokumenti tev un Robertam. Lai situācija nekļūtu aizdomīga, attiecīgās instances Latvijā ir informētas par… mūsu lūgumu.

— Bet… — es iesāku un aprāvos.

Valts Kronbergs paraustīja plecus un, vērsdamies pie ma​nis, jautāja: — Bet varbūt patiesi izvēdināt plaušas? Runā, ka Šveices kalnu gaiss esot loti veselīgs. Turklāt, kas zina, varbūt tieši šādā ceļā mums izdodas nonākt uz pazudušā Laubes pēdām? Tāpat — Dobermana.

Dzīvot ar Damokla zobenu virs galvas arī nav nekāda prieka, vai ne? Ko teiksi, Robert?

— Mēs braucam, Boris!

II NODALA pie HOLERA Pēc visa spriežot, mani vārdi viesim gāja pie sirds vairāk nekā prāvā degvīna glāze. Melnās acis iemirdzējās, sagumušais augums izslējās — Sibīrijas lācis atkal bija formā. Laikam viņu līdz pašam pēdējam mirklim bija mākuši nedrošība — vai izdosies mūs pierunāt. Bet, saņēmis piekrišanu, viņš uzreiz pārvērtās.

— Paldies, draugi! Atzīšos, man gribēja piekomandēt, hm… pāris cilvēku no… bet, par laimi, es spēju pierādīt, ka ar jums būs drošāk. Šveicē runā ne tikai vāciski un itāliski, bet arī franciski. Šī valoda, kā stāstīja Valts, jums abiem nav sveša, savukārt man — vācu. Tā ka tur, kur neizdosies jums, varēšu palīdzēt es. Turklāt ekspedīcija, kā jaušu, bīstamības ziņā var izrādīties līdzvērtīga mūsu gājienam Burjatijā. Man bija vajadzīgi nevis cilvēki, bet draugi! Draugi, uz kuriem varu paļauties. Ja mums izdosies to nolādēto māju atrast un versija par tur noglabāto zeltu apstiprināsies, mana valdība kompensēs jūsu darbu bagātīgi.

— Mani Konrāds Laube interesē nesalīdzināmi vairāk, — Kronbergs paskaidroja. — Viņš taču mūs izaicināja! Divcīņa vēl nav galā, Borja. To skaidrāk par skaidru apliecināja viņa' atstātā zīmīte un veids, kā tas izdarīts. Es runāju par somu dunci. Tā ka nav izslēgts, ka tas, kas neizdevās šeit, vaf izdoties Šveicē. Tagad tu zini, ka viņš aizlaidās ar visu zeltu. Fon der Klūge var atļauties šo mantu glabāt bankā, bet Konrāds? Viņš noteikti pacentīsies tikt no šā, burtiskā nozīmē — smaguma — vaļā. Kāds tur brīnums, ka, zinot par dārgmetāla otro ceļu uz tezaurācijas tirgu, viņš sāk meklēt to pašu Klūgi? Tādējādi lai tevi nenomoka doma par kompensāciju, jo mūsu piedalīšanās nav bez savtīgiem nolūkiem. Jāatzīstas, manā praksē vēl nav bijis neviena, kam es ar tādu prieku uzliktu rokudzelžus, kā viņam. Tikai viens dara rūpes. Mūsu sejas pazīst! Arī tevi, Boris. Tas pats Stravinskis. Ir iespējams, ka satiksim šo puisi jau priekšā.

Pulkvedis piekrītoši pamāja.

— Tāpēc nāksies maskēties. Vai tad Dobermanis ir vienīgais uz pasaules, kas to pieprot?

Pārģērbšos par omulīgu lauku sievu, paldies Dievam, polsterēties nevajadzēs, un pats velns mani nepazīs.

Es iesmējos, tik jocīgi bija iedomāties masīvo Medvedu sie​viešu brunčos.

— Kad izbraucam?

— Vēl nezinu, — ciemiņš paraustīja plecus. — Rīt aizkāpšu uz vēstniecību, un vakarpusē varbūt jau zināsim. Skaidrs, ka visus izdevumus segs Krievijas valdība. Patlaban jums vienīgi jārūpējas, lai netrāpītos Dobermanim acīs. Protams, ja viņš maisās pa Rīgu. Šis puisis nazi protot mest precīzāk, nekā dažs labs ar snaipera šauteni trāpīt mērķī! Nav šaubu, ka abas slepkavības — gan Londonā, gan Rīgā — ir uz viņa melnās sirdsapziņas. Ja kādreiz izdosies viņu saņemt ciet, nāksies dalīt uz pusēm. Kā amēbu.

Puse mums par Londonu, otra — jums — par Rīgu. Tev bija taisnība, Valt, Zelta ordas lieta vēl nav galā, un mūs gaida jauni piedzīvojumi. Iedzersim uz to, draugi! — viņš vienā malkā norija tējas glāzes saturu un, noslaucījis lūpas lielā, rūtainā kabatlakatā, paziņoja, — dodiet gultu! Šņabis ir, tagad kārta gultai. Ja nedosiet, likšos tepat uz grīdas.

Pēc apmiglotā skatiena bija redzams, ka viņu pārmācis jauns noguruma vilnis. Tāpēc šoreiz es nekavējoties uzklāju viesim gultu savā otrajā istabā. Pēc brīža mūsu vecā nama sienas satricināja varenām okeāna bangām līdzīgi krācieni.

Neiepriecinošā varbūtība, ka tiksimies ar Stravinski kādā nomaļā vietā, kā jau katrs satraucošs fakts, pirmo iespaidu atstāja uz miegu. Tas kļuva trausls un murgu pārpilns. Šausmu tēli, nomainot cits citu, ik reizes lika mosties, lai, pēc dažām sekundēm aizmiegot, es iegrimtu vēl baismīgākā sabiedrībā. Toties mūsu jaunais iemītnieks krāca tā, it kā mūs gaidītu nevis bīstama dēka, bet izklaides brauciens ar slēpēm Šveices Alpos.

Turpmākās trīs dienas mēs ar Kronbergu lielākoties pavadījām mājās. Es, protams, laiku aizpildīju

ar lasīšanu, bet Valts kaut ko meistaroja savā istabā. Viņam patika knibināties ap sīkumiem. Salabojis plauktu, viņš ķērās pie loga. Draugs izjauca abus aizveres mehānismus. Tie izrādījās īsti senlaicīgas sarežģītības, un Kronbergam sagādāja lielu prieku tos ieeļļot, salikt no jauna un vairākkārt pārbaudīt, vai, pagriežot rokturi, neatskanēs agrākā čērkstošā skaņa. Apmierināts ar rezultātiem, viņš padarīto lepni nodemonstrēja arī man.

Toties pulkvedis šīs dienas aizvadīja kā vāvere ritenī. Nemaz nebiju iedomājies, ka mūsu lieta varētu sacelt kājās tik daudzus cilvēkus. Kur gan viņš pabija, to nav pat vērts uzskaitīt. Acīmredzot arī Latvijas puse bija tikusi ieinteresēta, jo dienu pirms izbraukšanas mums piezvanīja ministrs un daudznozīmīgi novēlēja labu ceļavēju. Vina atturība un nopietnība ļāva noprast, ka mūs nebūt negaida slēpošanas sezona kalnos un vakari greznos restorānos. Kaut kādas atskaņas bija nonā​kušas ausīs arī mūsu draugam Jānim Lācim. Diemžēl jaunākā lieta, kuru viņš centās atrisināt, aizņēma visu vina laiku. Tādējādi pirms izbraukšanas mums pat neiznāca satikties. Atšķirībā no vina students vismaz pāris reizes dienā pa tālruni atgādināja par savu eksistenci. Izrādījās, ka Medveds personīgi bija devis rektoram cildinošu atsauksmi par Virzas veikto praksi Burjatijas taigā. Cits Arvīda vietā būtu lēkājis no prieka par tādu pagodinājumu, bet viņš nespēja samierināties ar to, ka neņemam viņu līdzi arī šoreiz.

— Tev degungalā sesija, — viņa činkstēšanu jau kuro reizi ar vienu un to pašu frāzi apklusināja Kronbergs. — Padomā labāk par sekām, ja nenokārtosi…

Protams, kurš gan labāk par nabaga studentu zināja, kas tādā gadījumā notiks. Viņš gan apklusa, bet nākamajā reizē sāka visu no gala.

Toties Grosberga regulāri no rītiem ziņoja, kas notiek Felicitas Kreses mājā. Izrādījās, ka gan dārznieks, gan apkopēja savu darbu nav pārtraukuši reizē ar saimnieku pazušanu. Tukšodama liķiera glāzīti sava paziņas — dārznieka mājā, vecenīte neuzkrītoši apjautājusies, kur tad palikusi Felicita. Agrāk viņu satikusi gan uz ielas, gan veikalā, bet tagad pat dārzā neesot redzēta. Vecais vīrs atbildējis, ka viņa aizvedusi slimo tēvu uz ārzemēm, tur it kā sākuši ārstēt paralīzi. Viņam un apkopējai Stefānijai namamāte atstājusi atslēgas, tādējādi līdzās saviem darbiem tagad nācis blakuspienākums — uzraudzīt namu. Bet medmāsa esot kā ūdenī iekritusi.

Mēs ar Valtu vairākkārt pārbaudījām, vai mūsu māja netiek novērota. Esmu pārliecināts — ja Stravinskis būtu kaut kur tuvumā, es uzreiz sajustu viņa klātbūtni. Biju it kā noskaņojies uz šā cilvēka viļņa. Taču pārbaudes neko nedeva, un ari mana intuīcija klusēja. Pārliecinājušies, ka patlaban neviens mūs neapdraud, mēs, pareizāk sakot — es, no jauna atguvu mieru. Beidzot pienāca aizbraukšanas diena.

Iepriekšējā vakarā, pārnācis vēlāk nekā parasti, pulkvedis nometa mums priekšā Krievijas pilsoņu pases.

Atslīdzis krēslā, viņš nogurušā balsī paziņoja Kronbergam: — Tu tagad esi Karpovs. Vladimirs Karpovs. Bet tu, — tas jau zīmējās uz mani, — Fjodors Budenko. Abi jūs esat Krievijas pilsoņi. No Maskavas. Cīrihē ieradušies atpūsties. Tāpat kā es — Trofimovs Ivans Ivanovičs. Nesajauciet, esmu Vaņa, nevis Borja! Gribam apmeklēt Davosu, paelpot kalnu gaisu un izpriecāties. Mūsu nodarbošanās — bizness. Iepērkam rūpniecības preces. Tādējādi līdztekus izklaidei vēlamies nodibināt šādus tādus mums izdevīgus kontaktus gan ar ražotājiem, gan biznesa pārstāvjiem. Esam ar mieru vienoties par kopuzņēmuma dibināšanu Krievijā. Mūs interesē galvenokārt pulksteņi un elektropreces. Lai kādam neliktos, ka esam nabagi, kas ar svešu naudu grib tikt uz zaļa zara, te jums katram pa summiņai, kas būs pietiekama, lai jebkuram aizbāztu muti. Puse dolāros, puse — Šveices frankos. Rīkoties taupīgi neiesaku. Mēs esam no jaunbagātnieku sugas, kas nav raduši skaitīt kapeikas. Bet tādi izturas bez kautrēšanās. Dodamies ceļā rīt no rīta. Ar lidmašīnu. Sākumā līdz Berlīnei, pēc tam — Cīrihei.

— Bet līdz tezaurācijas zelta tirgum vēl gandrīz mēnesis, — es iebildu. — Ko mēs tur darīsim?

— Atpūtīsimies, — pulkvedis pasmīnēja. — Klūge arī iero​doties ne jau pēdējā brīdī…

— Derētu viņa fotogrāfija, — ieteicās Kronbergs. — Kā citādi viņu atradīsim?

— Klūge, iebraucis Cīrihē, apmetoties tikai vienā viesnīcā — Pie Holera. Mūsu cilvēkiem bijis

loti grūti pasūtīt tajā numuru mums.

— Kas tie par cilvēkiem?

— Cik nopratu — no diplomātiskā korpusa. Viesnīciņa neesot liela un atrodoties nomaļā vietā.

Taču tai ir sava īpatnība. Tās viesi visi esot naudīgi cilvēki. Un, domājams, tieši tur un nevis kaut kāda Grand Hotel konferenču zālē tiekot noslēgti ievērojamākie darījumi. Tādējādi iespējams, ka par mūsu galveno darbavietu kļūs tieši viesnīca Pie Holera. Diemžēl vienlaikus pieaugs arī risks. Pamatīgs risks!

Tur var gadīties ne viens vien zemūdens akmens, taču vislielākās briesmas varam gaidīt tieši no Dobermana — Stravinska. Nav nekādas garantijas, ka arī Zelta ordas pārstāvji nebūs iemīļojuši šo vietu.

Liktos visai nepatīkami, ja kafejnīcā pie mūsu galdiņa piepeši vietu nolūkotu Laube ar savu rokaspuisi.

Kā redzi, tev nebija jābaidās par Konrāda dzīvību. Šis puisis izrādījās uzticams kā īsts suns un pirmām kārtām brīdināja savu šefu. Tāda padevība ir pamatīgas algas cienīga, tāpēc nav ko bažīties — viņi noteikti satiksies. Kur? Pati piemērotākā vieta man šķiet Cīrihe. Un Cīrihē — Pie Holera. Tādējādi veidojas saskanīga versija, vai ne? Zelta tezaurācijas tirgus, fon der Klūge, Zelta ordas un abu cilvēku, kas jūs interesē, ierašanās tieši ap šo laiku, piemžēl bez grima tur rādīties nav ko domāt. Par maskarādi parūpēsimies jau šeit — atbilstoši pasēs redzamajām fotogrāfijām.

Tikai tagad es iedomājos atšķirt savējo un paliku ar vaļēju muti. No uzņēmuma raudzījās vieglprātīgs tips, kuram, pēc manām domām, nebija ne mazākās līdzības ar Roberta Štāla apaļo seju. Šķita, ka, skatoties uz savu fotogrāfiju Karpova dokumentos, Kronbergs ir tikpat pārsteigts. To pamanījis, Medveds pasmīnēja.

— Liekas, jūs bijāt pārliecināti, ka ar lieko bārdeli būs gana? Nē, draugi, šoreiz tik primitīvi netiksim cauri. Es pieprotu grimētāja amatu un visu izdarīšu, kā nākas. Dobermanis, kā paši stāstījāt, ir meistars tieši maskēšanās laukā. Tātad — spēkā ir atgriezeniskā sakarība — tāds noteikti arī labāk nekā citi spēs pazīt zem svešas čaulas īsto seju. Paviršība var mums maksāt dzīvību, tāpēc lūdzu jūs ne dienu, ne nakti neaizmirst par savu lomu. To es saku ar pilnu atbildības sajūtu.

— Tad jau mums labāk būtu apmesties nevis Pie Holera, bet kaut kur citur, — es piesardzīgi ieminējos, bet pulkvedis papurināja galvu.

— Izdevība piekļūt pie Klūges un pie tiem, kas meklēs ar viņu kontaktus, ir vienīgi tur. Diemžēl alternatīvas nav! Tehnisko aprīkojumu — noklausīšanās ierīces, ieročus un visu pārējo saņemsim uz vietas. Lidostas rokas bagāžas glabātavā ar numuru trīspadsmit.

— Cita nebija? — Kronbergs pavīpsnāja.

— Kāda tam nozīme? Neesmu māņticīgs.

— Izklausās tā, itin kā mūs būtu savervējis Krievijas izlūk​dienests…

— Turklāt — ar jūsējā ziņu, — iesmējās Medveds. — Policijai visā pasaulē ir jāstrādā vienā iejūgā. Nekas, draugi. Trijatā mēs šiem velniem aplauzīsim ragus. Manuprāt, tagad laiks likties uz auss, jo rīt jāceļas agrāk nekā parasti. Uzliksim grimu un teiksim Rīgai ardievas.

— Pagaidi! — Valts saņēma pulkvedi aiz piedurknes. — Tu vēl neesi atbildējis uz manu jautājumu par Klūges fotogrāfiju, ja par viņu tik daudz zināms, tai noteikti jābūt.

— Vai tad kāds saka — nav? — mūsu viesis uzrāva melnās uzacis un izvilka no kabatas portfeļa nelielu uzņēmumu. —Te viņš ir,— sava uzticamā sulaiņa Friča pavadībā. — Medveds nolika kartīti uz galda un nožāvājās.

Klūge izrādījās sirms vidēja auguma vīrietis, pāri gadiem sešdesmit, bet joprojām stalts un iznesīgs.

Viņam bija gara, vāja, gludi skūta seja ar atkarenām sikspārņa ausīm. Zods — smails, bet ar bedrīti, deguns — ar nikni ieplestām nāsīm, tuvu stāvošo acu skatiens ciešs un pētīgs. Viņam aiz muguras slējās milzīgs augums. Nebija šaubu, ka šis platplecainais, robustais vīrs ar ielauztu boksera degunu ir tas pats pieminētais sulainis Fricis. Spriežot pēc ārienes, viņš darbojās divās jomās, no kurām galvenā — miesassargs. Lai iegaumētu kā saimieka, tā kalpotāja seju, šis uzņēmums nebija jātur kabatā. Kad par to ieminējos, Medveds piekrītoši palocīja galvu.

— Protams. Mums jāņem vērā, ka vietas, kur apgrozās naudasmaisi, vienmēr ir papildu uzraudzībā.

Nav patīkami par to domāt, bet arī nokārt degunu par agru, Robert. Vai tad jums ar Valtu nav gadījies būt vēl draņķīgākās situācijās? Viņš man stāstīja par jūsu piedzīvojumiem Francijā. Jā, gandrīz piemirsu.

Mums jāvienojas par izturēšanos. Viesnīcas numurā runāsim tikai krieviski un vienīgi par vispārīgiem tematiem.

— Jābaidās no noklausīšanās?

— Noteikti. Holers nekad nesaņemtu tik lielus ienākumus no savas viesnīcas, ja tās viesiem netiktu piedāvātas drošības garantijas. Turklāt jāpārbauda, vai netiksim novēroti. Es nedomāju, ka mūs uzraudzīs cilvēks, lai gan arī tas nav izslēgts, bet gan telekamera. Liekas, tas būtu viss, — pulkvedis izstaipījās tā, ka kauli nobrakšķēja un, vēlreiz nožāvājies, piecēlās. — Tagad — gulēt! No rīta jūs pamodināšu pats! — viņš paziņoja bezierunu tonī un, sabužinājis savus jau tā izspūrušos matus pamatīgā ērkulī, nozuda durvīs.

Mēs ar Valtu vēl brīdi apspriedām, kas ņemams līdzi, un ko, lai neizraisītu aizdomas, nāksies atstāt mājās. Par sirdēstiem, pirmais šajā sarakstā bija mans nule kā aizsāktais romāns. Kad viss bija izrunāts, novēlējuši viens otram labunakti mazliet sirsnīgāk nekā parasti, jo kas zina, kad atkal to būs lemts darīt savās mājās, devāmies gulēt. Šķita, ka esmu tik tikko paguvis aizvērt acis, kad kāds jau modināja: — Laiks celties! — pusmiegā pazinu Medveda dobjo balsi.

Pavēris vienu aci, ieraudzīju, ka modinātājs rāda pieci!

— Bet… —es iesāku, taču pulkvedis, turpinājumu negaidī​dams, aizvēra aiz sevis durvis.

Nācās paklausīt. Izspūruši un neapmierināti, ar neizgulētu miegu acīs, satikāmies virtuvē. Boriss jau bija sagatavojis spilgtu lampu, spoguli un tādu kā gleznotāja krāsu kasti. Tā kā par ēšanu neviens ir dzirdēt negribēja, viņš ķērās pie grimēšanas. Man ne prātā nebija nācis, ka vina resnie pirksti var kļūt tik lokani un veikt kaut ko tik smalku. Turklāt Medveds grimēja ne tikai prasmīgi, kā amata meistars, bet ar izdomu, kā īsts mākslinieks. Mani viņš izvēlējās par pirmo un, uzrotījis piedurknes, atvēra savu kasti.

Pulkvedis strādāja profesionāli veikli un ik pa brīdim iemeta skatienu manā jaunajā pasē. Pamazām vien mana spogulī redzamā seja ieguva citus vaibstus, un, kad pabeidzis viņš soli atkāpās, lai novērtētu paveikto, nācās atzīt, ka tas vairs neesmu es. Apmierināti pamājis, droši vien pats sev, viņš, gluži kā frizieris, atpakaļ ne​skatīdamies, iesaucās: — Nākamais!

Es jau cēlu roku, gribēdams pakasīt kņudošo degungalu, bet, par laimi, Medveds paguva roku laikā satvert.

— Pēc trīsdesmit minūtēm, Robert! Pēc pusstundas vari kasīties, cik uziet! Bet tagad ļauj, lai nožūst! Šis ir ārkārtīgi noturīgs grims, kuru nepieciešams atjaunot tikai pēc vairākām dienām. Bet pirmajās minūtēs jāatturas pat no pieres sarauk- šanas. Faktiski grims izveido tādu kā masku, kas elastīgi piemērojas muskuļu spēlei, taču saglabā tai piešķirto formu.

Arī mans draugs ieguva gaužām svešādus sejas pantus, un mūsu grimētājs ķērās pats pie sevis. Kad viņš bija beidzis, es piekasīgi aplūkoju savus biedrus. Sejas svešas, taču pateikt, ka tās grimētas, nebija iespējams. Adas krāsa dabīga, un, ja nezinātu, kas tie ir, es nemūžam nespētu garajā vīrietī ar iesirmajiem matiem pazīt savu draugu Valtu Kronbergu, bet sakum- pušajā vecī — spēcīgo pulkvedi Medvedu. Tagad, ja arī liktenim labpatiktu mūs savest aci pret aci ar ienaidniekiem, es varētu galvu likt ķīlā — viņi mūs nepazītu. Šo secinājumu man izdevās pārbaudīt itin drīz. Kad, aizslēguši durvis, grasījāmies kāpt lejā, kur uz ielas mūs gaidīja taksometrs, kāpnēs pēkšņi parādījās Bērziņš, mūsu stāva kaimiņš. Pa paradumam man gluži automātiski paspruka: — Labrīt!

Laikam jau agrāk samierinājies ar to, ka mūs ar Valtu apmeklē visdažādākie dīvaiņi, turklāt — jebkurā diennakts laikā, viņš klusēdams palocīja galvu un paspraucās garām. Droši vien nabadziņš manu sveicienu noturēja par kāda neiz​devušos joku. Taču fakts paliek fakts — viņš mūs nepazina!

Ceļojuma jūtīs arī laiks likās paātrinājis savu skrējienu. Notikumi šķita risināmies daudz straujāk nekā ikdienā, un es nepaspēju lāgā attapties, kad jau ceļš uz lidostu bija aiz muguras un es sēdēju lidmašīnā, zem kuras riteņiem izgaisa pēdējā saskare ar dzimto zemi. Faktiski līdz pat Cīrihei laiks pagāja tādā kā neizgulētā miega radītā pussnaudā, kad acis gan vēro, bet smadzenes vāji reaģē uz redzēto.

Vienīgi lidojums pāri Alpiem uz brīdi piesaistīja uzmanību. Sniegotās virsotnes un monumentālās klintis atgādināja sastingušas milzu bangas ar baltu putu rotātām galotnēm. Bet, kad šo skatu aizsedza pelēkbaltu mākoņu blīva, visai radniecīga tai snaudai, kas klājās pāri smadzenēm, es no jauna iegrimu savā iepriekšējā pusle- tarģiskajā stāvoklī.

Cīrihe mūs sagaidīja ar biezu, slapju sniegu. Varējām vienīgi pabrīnīties, kā tik nelāgos apstākļos pilots spējis bez kļūmēm nosēdināt savu lidaparātu. Un te, Klotenes lidostā, mēs sastapāmies ar pirmo nepatīkamo pārsteigumu — valodu! Faktiski tas attiecās tikai uz mani un Valtu. Sākot no stjuartes un beidzot ar taksometra šoferi, kuru pulkvedis bija izsaucis jau lidojuma laikā, visi runāja vāciski. Biju domājis, ka vismaz daļai nebūs sveša franču valoda, diemžēl manas cerības neattaisnojās. Pa ceļam noskaidrojis rokas bagāžas noliktavas atrašanās vietu, Medveds mūs atstāja šofera gādībā un pats devās turp. Atgriežoties viņam plecā karājās apjomīga sporta soma. Iesviedis to man klēpī, pulkvedis atkrita priekšējā sē​deklī un pavēlēja: — Viesnīca Pie Holera.

Jaunais puisis pameta uz vina pusi ieinteresētu skatienu, bet, neko neteicis, nospieda gāzes pedāli. Pa šo laiku lēnais sniedzinš bija izvērties pamatīgā putenī. Slapjās, lielās pārslas acumirklī aizķepēja vējstiklu, un tīrītāji spēja tikai stumdīt miklo masu no vienas malas uz otru. Mašīna bija spiesta vilkties ar gliemeža ātrumu. Apkārt kļuva tumšs kā naktī, un tikai vēl melnāki tumsas sabiezējumi ceļa malā lāva nojaust, ka tur atrodas mājas. Medveds pārmija pāris vārdu ar vadītāju, un tas pasniedza pulkvedim vairākkārt pārlocītu Cīrihes plānu.

"Tas tik ir serviss!" es klusībā nodomāju, redzot, kā mūsu draugs to atloka un šoferis, piegrūdis pirkstu pie kāda punkta kartē, izmet: — Pie Holera.

Krietni vien apbružātais plāns rādīja, ka mums vajadzīgā viesnīca atrodas pašā Cīrihes nomalē — aiz dzīvojamo kvartālu taisnstūrīšiem, gandrīz pašā Cīrihes ezera krastā. Protams, grūti spriest, kā šī vieta izskatīsies dabā, bet viens jaū tajfāfl bija skaidrs — nekāda burzma tur nebija gaidāma.

Izrādījās, ka īstenībā viesnīca atrodas vēl vairāk prom no pilsētas rosmes, nekā bijām domājuši. Tas nebija attiecināms uz attālumu, bet gan uz nošķirtību. Aiz mums palika pēdējie nami, kad taksometrs pēkšņi nogriezās sānceļā un apstājās lielu, kaltu metāla vārtu priekšā. Kā uz burvja mājienu līdzās automašīnai izauga uniformā tērpts stāvs. Kad Medveds bija paziņojis, ka mums te rezervēts numurs, sargs nekavējoties to pārbaudīja pa vietējo sakaru sistēmu. Un tikai pārliecinājies, ka tiekam gaidīti, nospieda lielu, sarkanu pogu. Smagie vārti negribīgi lēni atdarījās, un šoferis iebrauca parkā ar lieliem kokiem. Asfaltētais celiņš ar līkumu pieveda pie trīsstāvu nama. Tā izrādījās iegarena ēka, celta, ja nemaldos, neoklasicisma stilā. Biezās sienas it kā pauda stabilu, no laika un apstākļiem nemainīgu, reprezentablu materiālo labklājību. Livrejā tērpies šveicars jau stāvēja pakalpīgi atvērtajās durvīs.

Norēķinājies par braucienu, Medveds pamāja ar galvu: — Ejam!

Mājīgi iekārtotajā hallē mūs sagaidīja pats saimnieks. Tas bija vēl pajauns vīrietis ar kailu galvvidu un aukstām zivs acīm, ģērbies elegantā pelēkā uzvalkā.

— Holers. Esmu paradis jaunos viesus uzņemt pats, — viņš stādījās priekšā, pēc kārtas paspiezdams mums roku. — Ar vecajiem, paši saprotiet, nekādas īpašas ceremonijas nav vajadzīgas, jo mēs jau te dzīvojam kā viena vienīga liela ģimene, — saimnieks man un Valtam par pārsteigumu, runāja labā franču valodā. Bet, kad Medveds ierunājās vāciski, nekavējoties pārgāja uz vācu valodu. Lai gan mēs ar Kronbergu sapratām visu teikto, diemžēl pietrūka galvenā — prasmes atbildēt. Tādējādi sarunu

turpināja pulkvedis viens pats. Holers mūs turpat hallē apsēdināja pie apaļa galda, kuram pāri liecās liela gumijkoka ādainās lapas, un, liekas, pat negrasījās iegrāmatot viesu sarakstos. Pēc dažiem mirkļiem uzradās laipni smaidoša jaunkundze mini svārciņos ar paplāti rokās. Uz tās kūpēja četras kafijas tasītes.

Pēc nogurdinošā ceļa aromātiskais malks izrādījās pašā laikā. Pagaidījis, kamēr apkalpotāja mūs atstāj vienus, saimnieks ķērās pie iztaujāšanas. Droši vien tieši tādēļ viņš mūs bija sagaidījis pats. jautājumi bira kā no pārpilnības raga — par ceļu, nejauko laiku, politiku, biznesu, mūsu nodomiem šeit un Krievijā. Šis cilvēks bija ne tikai labi informēts par mums, protams, attiecīgās versijas ietvaros, bet arī par notikumiem pasaulē vispār. Runāja viņš raiti, asprātīgi, bārstīdams vācu parunas, no kurām es sapratu tikai labi ja piekto dalu. Holera patīkamā krūšu balss noskaņoja uz atklātību, vienīgi aukstās acis nemitīgi iztaustīja kā rentgenā. Medveds atbildēja skopi, lakoniski, bet tieši tas saimniekam patika.

—- Redzu, jūs esat nopietni cilvēki, un man bija patiess prieks iepazīties. Sava numura atslēgu saņemsiet tur, pie tā kalpotāja, — viņš norādīja uz bāra letei līdzīgu nožogojumu, virs kura rēgojās kāda vīrieša cirtainais pakausis. — Ceru, ka jums patiks un nākamreiz, iebraucot Cīrihē, apmetīsieties Pie Ilolera. — Viņš uzsmaidīja mums dīvaini stīvu smaidu un palocījies cēlā gaitā pazuda starp lielos podos augošajiem krāš- ņumaugiem.

Kalpotājs, pavirši iemetis acis mūsu pasēs, pasniedza Med- vedam lielu, savādas, senlaicīgas formas atslēgu.

— Otrais stāvs pa kreisi, trešās durvis — pa labi. Vienpadsmitais numurs, — viņš paziņoja un, uzsmaidījis bezpersonisku, iestudētu smaidu, ņo jauna noliecās. Man izdevās pamanīt, ka uz letes apakšējās maliņas guļ atvērts žurnāls ar līdz pusei atrisinātu krustvārdu mīklu. Izrādījās, ka visas formalitātes bija nokārtotas.

Tāpat kā viesnīcas fasāde, arī tās iekšiene liecināja par solīdu turību. Mīksti paklāji, spoguli, kristāla lustras, viesmīļi, kas pēc ārienes vairāk atgādināja zinātniekus nekā viesnīcas apkalpotājus, smagas, lakotas durvis, katrs priekšmets itin kā izelpoja materiālās nodrošinātības elpu. Mums bija rezervēts četristabu numurs. Tas vairāk atgādināja elegantu dzīvokli, nekā viesnīcas apartamentus. Lai nerastos domstarpības, istabas izlozējām, velkot sērkociņu. Man gadījās skaista kvadrātveida telpa ar platu logu, aiz kura diemžēl neko, izņemot sniegputeni, tobrīd saskatīt neizdevās. Televizors, tahta, ērts klubkrēsls un pat grāmatplaukts bija izraudzīti ar labu gaumi. Stāvlampas iedzeltenā gaisma tos visus it kā sasaistīja kopējā interjerā pat vairāk nekā materiāls un forma.

Laukā bija pavisam satumsis. Vētra ne tikai nerimās, bet šķita pieaugusi spēkā. Vējš svilpa un gaudoja. Tā patiesi bija laime, ka mēs patlaban nelidojām. Novietojis sienas skapī savu bagāžu, arī Medveda noslēpumaino, lidostā savākto sporta somu, gāju skatīties, kā veicas maniem ceļabiedriem.

Jāatzīstas, es nekādi nespēju pierast pie viņu svešādās ārienes. Kronbergu atradu zvilnam atpūtas krēslā.

Gluži amerikāniskā manierē viņš bija salicis kājas uz žurnāla galdiņa. Pamājis sveicienu, draugs pat netaisījās mainīt pozu un sākt sarunu. Sapratis, ka patlaban viņu labāk netraucēt, gāju paskatīties, kā iekārtojies Medveds. Viņam bija gadījusies vislielākā istaba ar skaisti inkrustētu parketu, ar tādu visā numurā varēja lepoties vēl vienīgi viesu uzņemšanai paredzētā telpa. Man šādi apartamenti pat sapņos nebija rādījušies. Un kas bija pats neparastākais? Klusums! Tā, nenoliedzami, ir pagalam reta parādība tik sabiedriskā vietā, kāda ir viesnīca. Nedzirdēja nedz balsu čalu, nedz automašīnu rūkoņu, nedz soļu dipoņu. Vienīgi vētra aiz loga dziedāja savu varoņsimfoniju.

Pulkveža istabā nebija. Domādams, ka viņš izgājis, grasījos doties projām, bet kāda tikko jaušama kustība lika man pamest skatienu uz galda pusi. Virs tā lēnām kaut kas cēlās, un, tikai pamatīgi ieskatījies, sapratu, ka tā ir mugura. Vēl pēc laiciņa, viegli tusnīdams, parādījās tās īpašnieks. Spriežot pēc piesārtušās sejas, Medveds bija līkņājis jau labu laiku. Nebija nekādu šaubu, ka viņš meklēja noklausīšanās ierīci. Ar acīm pajautājis: "Nu kā?" un ar galvas papurināšanu saņēmis noliedzošu atbildi, skali vaicāju: — Kur vakariņosim?

Pulkvedis uzmeta skatienu sienas pulkstenim.

— Vēl agrs. Bet es esmu par numuru. Viesistabā ir poga, ar kuru var izsaukt viesmīli. Turklāt uz galda redzēju arī ēdienu karti. Uz restorānu prāts diez ko nenesas. Nogurums, vai? — it kā brīnīdamies par savu vārgumu, viņš izsaucās.

— Tas nav nogurums, — es centos viņu mierināt. — Tā ir klimata maiņa. Šeit taču kalni, turklāt ārā plosās īsta vētra. Tas viss iespaido pašsajūtu.

— Kalni gan, un vētra arī, — pulkvedis piekrita. — Tu ej, ej! Bet es te kādu brīdi vēl pabūšu, — manīdams, ka gribu aicināt līdzi, viņš atmāja ar roku, tādējādi likdams saprast, ka nav ar savu darbu galā.

Viesistabā es tiešām atradu gan ēdienkarti, gan Medveda pieminēto pogu. Bet tā tur nebija vienīgā.

Nelielajā pultī bija podziņas arī citu pakalpojumu nodrošināšanai. Izrādījās, ka, neizejot no numura, te ir iespējams saņemt pat ārsta palīdzību. Varēju tikai minēt — cik Krievijas valdībai diennaktī varētu izmaksāt šī greznā mājvieta. Bet tad man ienāca prātā, ka likmē, kas tika gaidīta no mums, ir ierēķināti arī šie izdevumi. Uz galda līdzās ēdienkartei, starp citu, arī restorāns saucās tāpat kā viesnīca — Pie Holera, es uzgāju nelielu brošūriņu. Tā izrādījās paša hoteļa plāns. Paldies Dievam, tagad varējām būt droši, ka lielajā namā neapmaldīsimies. Atšķīris es iegrimu sarežģītā telpu izvietojuma pētīšanā.

III nodala restorĀnĀ Jāteic, darīju to pamatīgi, kā jau cilvēks, kas saprot, ka noteiktos apstākļos šīs zināšanas var ne tikai noderēt, bet situācijā, kādā patlaban atradāmies mēs, pat izglābt dzīvību. Varbūt es pārspīlēju savas izjūtas, jo vēl taču nekas nebija noticis, bet jau mirklī, kad mūsu taksometra priekšā atdarījās lielie, kaltie dzelzs vārti, vēl neredzēdams namu, es uztvēru no tā izplūstošo ļaunumu. Tām melnajām drausmām, kas pārņēma sirdi, kādu citu apzīmējumu atrast diez vai būtu iespējams. Kopš tā brīža nepatīkamā sajūta mani nepameta ne mirkli. To nespēja vājināt nedz mājīgais viesnīcas iekārtojums, nedz katrā stūrī redzamā greznība. Gluži kā puvuma dvaka tas apgānīja visu, kur vien pavērās acis. Ja var ticēt intuīcijai, mēs bijām nokļuvuši pašā ļaunuma centrā, vietā, kur tas rada savus pirmsākumus. Bija ārkārtīgi nepatīkami apzināties sevi tā ielenktu, taču līdzās man bija draugi, nemaz nerunājot par rokas bagāžas trīspadsmitajā nodalījumā atrastās sporta somas saturu.

Plānā bija atzīmēts, ka viesnīcā ir pavisam divdesmit numuru. Salīdzinot ar gigantiskiem hoteļiem, tas noteikti bija kā piliens jūrā, taču jāņem vērā, ka šī viesnīciņa atšķīrās ne tikai ar apmeklētājiem, bet arī ar norisēm tajā. Katrā numurā bija vismaz trīs istabas. Nama bēniņi un pagraba telpas plānā nebija iezīmētas. Restorāns atradās pirmajā stāvā. Tajā pašā stāvā varēja atrast arī baseinu un saunu.

Apkalpojošā personāla telpas bija izvietotas nama labajā spārnā. Virtuves plānā nebija, acīmredzot arī tā atradās pagrabā. Restorāna palīgtelpā — droši vien tur strādāja viesmīli, saņemot un nododot pasūtījumus — bija iezīmēta lūka. Manuprāt, tā varēja būt vienīgi lifta lūka, jo atkārtojās katra nākamā stāva plānā. Jāteic, ka es to redzēju vienīgi savā iztēlē, jo plānā bija saskatāma tikai četrstūraina šahta.

Skaidrs, ka numurā pasūtītas vakariņas netiek stieptas uz paplātes cauri visai viesnīcai, bet nogādātas vajadzīgajā stāvā tieši no virtuves ar lifta palīdzību. Katrā nama spārnā vēl bija nelielas vītņu kāpnes, droši vien paredzētas apkalpojošā personāla vajadzībām. Iepazinis namu, tā teikt — teorētiski, nolēmu to izdarīt arī praktiski. Taču vienam iet diez kā negribējās. Nolicis brošūriņu, devos uz Kronberga istabu cerībā pierunāt viņu. Atvēris durvis, pārsteigumā sastingu. Valts stāvēja galda vidū un gluži kā elektriķis pētīja griestu lustras vadu savienojumu vietas. Bet turpat nedaudz tālāk Medveds patlaban izvilka galvu no kamīna.

— Kas noticis? — man paspruka, lai gan tāpat bija skaidrs, ka pulkvedis paplašinājis savu meklējumu zonu, iekļaujot tajā arī Kronberga istabu.

— Nekas sevišķs, — mans draugs atrūca. — Pārbaudām, vai pieļautā kļūda patiesībā ir pieļauta.

— Attiecībā uz…

— Pilnīgi pareizi, — neļaujot izteikt līdz galam, lai gan es to pat netaisījos darīt, mani pārtrauca Valts.

— Tātad — nav?

— Nav. — Arī viņš bija mani sapratis. Šķiet, es sāku aptvert, par kādu kļūdu Kronbergs tika runājis, taču, kamēr fakti vēl nebija apstiprinājušies, piesardzības pēc skali neizteicos. Mani spriedumi bija šādi: ja Holera uzņēmums tik tiešām garantē savu klientu sarunu konfidencialitāti, tad viss šis jampadracis ar mikrofona medībām nav izēstas olas vērts. Tas nu bija skaidrs, kā divreiz divi ir četri. Telpās, par kurām nebūtu pārliecības, ka tajās nav uzstādītas noklausīšanās iekārtas, slepenus darījumus varētu veikt vienīgi vājprātīgie. Pēc ziņām, kas bija mūsu rīcībā, fon der Klūge nebūt tāds nebija. Mazākās aizdomas viesnīcai varēja nozīmēt ne tikai sabojātu reputāciju… Taču nācās pieļaut, ka uz mums, jaunajiem, šī neaizskaramība pagaidām neattiecas, tāpēc, atlicis savus plānus uz vēlāku laiku, metos draugiem palīgā. Pēc stundas, kad rūpīgi bijām pārbaudījuši katru kvadrātcentimetru, Valts ieslēdza televizoru un, noregulējis skaļumu tā, lai pie labākās gribas neviens mūs nevarētu noklausīties, sacīja: — Apspriedīsim situāciju, draugi. Acīmredzot esam pieļāvuši kļūdu — Pie Holera svešas sarunas

nenoklausās.

— Vaina ir manī, — pulkvedis ar atliektu īkšķi iebadīja sev krūtīs. — Es sajaucu prātus, ievirzīju nepareizā gultnē. Un, lai gan argumenti ar secinājumiem saskanēja visai apšaubāmi, mēs tos pieņēmām par patiesību. Esmu vainīgs! Cilvēki, kas rezervēja mums šo numuru, ieradās pie Holera ar ieteikuma vēstuli no kāda Šmita, citādi Holers pat runāt nesāktu. Šis Šmits it kā darbojoties biržu spekulācijas jomā, bet reizēm "izpalīdzot" vienai otrai personai, kurai uz laiku jāpazūdot no policijas redzeslauka. Vina rekomendācijas esot zelta vērtas, un tās neesot rasts apšaubīt. Viesnīcnieks to arī nav darījis. Šmita ieteikums mūsējiem izmaksājis prāvu summu.

— Iznāk, ka mēs šeit esam savējie, — es rezumēju, un Med​veds palocīja galvu.

— Bet tas nozīmē, ka nekāda rakņāšanās mūsu bagāžā arī nav gaidāma un mēs esam ārpus katrām aizdomām, — papildināja Valts, un man no šiem vārdiem ap sirdi kļuva vieglāk, jo visu laiku biju juties kā zem palielināmā stikla.

— Brīnišķīgi, — Medveds sasita plaukstas. — Uz to derētu kaut ko iedzert! Šņabi, ko gan citu, vai ne? Tikai gribu jūsu degsmi vispirms nedaudz atvēsināt, draugi. Ja ar savu rīcību mēs kādam aizdomas tomēr radīsim, es par mūsu dzīvībām nedodu ne pliku grasi. To lieciet aiz auss!

Likās, mūsu Sibīrijas draugs ir nodrošinājies ar savu iemīļoto degvīnu uz visu izbraukuma laiku, jo pēc mirkļa galdā parādījās tik labi pazīstamā divlitru pudele ar bezkrāsaino šķidrumu. Lai gan pulkvedis bija pieradis pie simtgramu mēriņa, taču man ne reizi nebija izdevies pamanīt vinā kaut ko vairāk par nedaudz jautru garastāvokli. Par glāzēm rūpēties nenācās — viesistabas spoguļbārā varējām izvēlēties, kāda forma un tilpums sirdij tīk. Tur atradās arī vairākas neaiz- sāktas pudeles — gan konjaks, gan vīns, gan liķieris, bet tik savdabīgu, kāda bija mūsējā, neredzēja. Iekārtojušies ērtajos klubkrēslos, jau pacēlām glāzes, kad es iedomājos par uzkodām. Neapmierināti uzklausījis pretenzijas, pulkvedis tēlotā vainas apziņā noplātīja rokas.

— Nebiju iedomājies. Mēs Sibīrijā… Bet, pag! Kas tas? — viņš izvilka no plaukta kristāla trauku ar sārtdzelteniem āboliem. — Šie derēs?

— Pašā laikā! Uz ko dzeram?

— Uz izdošanos! — Valts klusu sacīja, un mēs jau visi skaļi atkārtojām: — Uz izdošanos!

— Un piesardzību! — tā papildināja pulkvedis.

Kad dedzinošais malks bija iekrāsojis manu drūmo garastāvokli nedaudz gaišākos toņos, es iepazīstināju abus biedrus ar viesnīcas plānu. Kronbergam visinteresantākais šķita mans secinājums par lifta šahtu. Pārbaudot to plānā, nācās viņam piekrist.

— Tur noteikti jābūt lūkām! Garāmejot pārbaudīsim, jo, spriežot pēc visa, tām piekļūt nesagādās nekādas grūtības. Kas zina, varbūt tās mums var noderēt. Un šīs te — vītņu kāpnes. Lai gan tās te nav atzīmētas, nav šaubu, ka pirmajā stāvā jābūt izejai. Pa galvenajām kāpnēm atkritumus no viesnīcas neiznes. Šodien vēl atpūtīsimies, bet rīt aizkāpsim Pie Holera.

— Kur tad mēs pašlaik atrodamies? — izbrīnījies savilka uzacis Medveds. — Pie Švarca, vai?

— Es runāju par restorānu. Numuri, vismaz sākotnēji, ir izolētas vietas, kurās salasās nākamie kompanjoni. Tātad pirmos kontaktus klienti nodibina ārpus tiem. Kur? Restorānā, saunā, baseinā vai pie biljarda galda. Šeit, — viņš piedūra pirkstu plānā pie plašas telpas līdzās restorānam, kuru es biju noturējis par otro zāli, — tos noteikti var atrast. Iespējams, te spēlē kārtis, ruleti vai pat bouiingu. Ņemiet vērā, ka visnopietnākie darījumi allaž tiek noslēgti loti nenopietnās vietās — tenisa kortos, kafejnīcās un tā tālāk. Tur, kur cilvēki ir atraisītāki un pretimnākošāki. Kur mazāk nopietnības, tur lielāka uzticība.

Paradoksāli, bet tas ir psihologu pierādīts fakts. Nāksies arī mums iejūgties izklaides biznesā kā patērētājiem. Varu tikai iedomāties, kādas te cenas. Bet esam brīdināti — nerīkoties taupīgi, un man tas šķiet izdarāms itin viegli.

Pasmīnējis Medveds uzsita sev pa kabatu.

— Naudas pietiek, lai iztukšotu viesnīcas dzērienu krājumus, bet, ja pietrūks, paplicināsim diplomātus. Jā, vajadzētu vienoties par izturēšanos. Ne jau nu šablonisku, bet kopumā. Esmu par vēsu atturību.

Kronbergs pamāja.

— Pareizi. Mēs te esam svešinieki, un tāda uzvedība liksies dabiska. Ņemot vērā publiku, kas.no dažādām iespējām izvēlas apmeties tieši Pie Holera, skaidrs, tā nekāda vaļsirdīgā nevar būt. Ja mūsu izturēšanās galvenajos vilcienos neatškir- sies no viņējās, aizdomas neradīsies. Taču tas jāattiecina nevis uz izklaidi, bet uz sevi. Atturīga, skopa atbilde, kā redzējāt, saimniekam uzreiz gāja pie sirds. Tātad tāpat būs ar viesiem. Arī uzbāzīga intereses izrādīšana par citiem, manuprāt, būtu nevietā. Tikai netēlosim mēmos! Turklāt mums vajadzētu no​drošināties, ja te būtu apmeties kāds krievs. Akcents…

— Tas gandrīz nav manāms, — pulkvedis iekrita starpā.

— Un tomēr.

— Šo tematu mēs jau pārrunājām Burjatijā. Ja tas tev rada nemieru, lai paliek spēkā vecā versija — jūs ilgu laiku esat nodzīvojuši Karēlijā. Tur arī ieguvuši šo akcentu.

— Labi. Atlicis pēdējais. Sporta soma no bagāžas glabātavas numur trīspadsmit. Un ja nu kāds, es nedomāju Holeru, bet viesus, mūsu prombūtnes laikā sadomā pārkāpt neitralitāti un ieskatīties bagāžā?

— Esmu par to domājis, — Medveds pamāja. — Ieročus — katram savējo — nāksies nēsāt līdzi.

Arī bez šiem apsvērumiem tāda rīcība būtu pareizākā. Bet aparatūra un grims aizņem tik maz vietas, ka pat kabata neizspiežas. Tādējādi, izejot no numura, ņemšu tos līdzi. Pag, nāciet pie gaismas. Gribu aplūkot, kā turas grims. Tā, tā… šķiet, pa pirmo… Jā, izskatās pilnīgi dabiski… — viņš murmināja, cieši pētot un reizē ap​taustot mūsu sejas. — Nevienam ne prātā nenāks…

Piepeši klusu un melodiski iezvanījās tālrunis uz kamīna dzegas. Mēs saskatījāmies. Kā tikko manāma dzirksts manu biedru acīs uzliesmoja trauksme.

— Kas tas varētu būt? — noceldams klausuli, norūca Medveds un vāciski ne visai pieklājīgi jautāja: — Ko vēlaties?

Saruna bija īsa un beidzās ar pulkveža piekrītošo galvas mājienu, ko apstiprināja arī vārds: "Labi!"

— Kas zvanīja? — kad, nolicis klausuli, mūsu draugs domīgi atslīga krēslā, mēs vienā balsī jautājām.

— Saimnieks. Holers. Aicina nokāpt restorānā.

— Vajadzēja atteikt.

— Tā esot viesnīcas tradīcija — jaunos iepazīstināt ar vecajiem iemītniekiem. Holers atkārtoja — mēs te esot kā ģimene, un tāpēc jāiepazīstoties citam ar citu.

— Ak, kungs! — man izlauzās. — Varu iedomāties, kā viņi blenzīs! Es nu galīgi neesmu tam gatavs. Cikos mums jābūt?

— Septiņos. Pēc… pēc stundas. Nekas, gan izturēsim.

Būsim tik dabiski, cik dabiski varam būt. Par etiķeti nav ko rūpēties — mēs nākam no citas vides, kurā koka karote vēl ir tikpat dabiska kā šeit dators. Bet tagad atnes sporta somu, Rob… Fedja, un ejiet kaut nedaudz atpūsties. Ja kāds iesnau- dīsies, esiet bez bažām — es būšu nomodā.

Atnesis prasīto, klausīju pulkveža padomam. Biju domājis, ka vina piebilde ir tikai joks, taču, līdzko atgūlies aizvēru plakstiņus, gluži ka neredzama spēka rauts, acumirklī iekritu melnā bezjūtu bezdibenī.

Mani pamodināja balss.

— Celies! Celies, slinki, pieliks sust! — kāds purināja mani aiz pleca, un, atvēris acis, ieraudzīju savā priekšā Kronbergu. Viņš izskatījās tieši kā no skatloga — elegantā, pelēkā uzvalkā, kas uzsvēra vina atlētiskā auguma līnijas, un ar kaklasaiti, ko draugs mēdza apsiet tikai galējas nepieciešamības gadījumos. Žaketes krūšu kabatiņu iezīmēja balts kabatlakatiņš, mati akurāti pāršķirti uz celiņa, kurpes spīd un laistās vien.

— Liekas, tu taisies iekarot kādas skaistules sirdi? — žāvādamies tā, ka žoklis nokrakšķēja, es

pasmīnēju un, samieri​nājies ar likteni, gurdi slējos kājās.

Salīdzinot ar draugu, mans apģērbs izskatījās krietni vien pieticīgāk. Tas mani neapbēdināja, bet gluži otrādi — iepriecināja. Skaidrs, ka, tādējādi paliekot ēnā, es mazāk pievērsīšu sev svešus skatienus.

Man no laika gala nav paticis atrasties uzmanības centrā, un, ierodoties viesībās, esmu vienmēr centies nolīst maliņā.

Medveds bija ģērbies dārgā melnā uzvalkā, kas vērta viņu vecāku, bet reizē — arī solīdāku. Tāds varētu izskatīties dzīves nogalē negaidīti uz augšu izsities vidusmēra Krievijas pilsonis. Vēl pēdējo reizi rūpīgi nopētījis mūs no galvas līdz papēžiem, pulkvedis atgādināja: — Paņemiet ieročus!

Bijām par tiem galīgi piemirsuši. Man šis atgādinājums it kā lieku reizi apstiprināja, ka neejam izklaidēties, bet strādāt. Strādāt dīvainu novērotāja un analītiķa darbu. Nācās novilkt žaketi un apjozt plecu siksniņu. Par spīti bažām, pistoles maksts labi iegūla padusē un tikai minimāli ierobežoja kustību brīvību. Un, lai gan zināju un spogulī biju pārbaudījis, ka ierocis nav pamanāms, izejot no numura, likās, ka jau pirmais pretimnācējs ieraudzīs, kas man padusē. Taču, redzot savā priekšā tukšo gaiteni, saspringto nervu izraisītās iedomas ātri vien pārgāja, bet, atverot restorāna durvis, biju par tām jau aizmirsis. Mūs sagaidīja dīvaini pazīstama izskata vīrietis smokingā, taču tikai tad, kad viņš nosauca savu vārdu, attapos, kāpēc tas liekas tik redzēts.

— Holers. Esmu restorāna saimnieks un zāles pārzinis vienā personā. Neesmu vienīgi viesmīlis, protams.

— Bet… — pulkvedis izbrīnā sacēla kerainās uzacis.

— Jūs mulsina uzvārds?

-Jā.

— Redziet, Kurts Holers ir šīs viesnīcas īpašnieks. Bet es esmu viņa brālis Klauss. Mana saimniecība ir restorāns un viss, kas ar to saistīts. Jūs, protams, esat jaunie?

-Jā.

— Prieks jus redzet! Sekojiet man! Pirmaja diena jums nāksies sēdēt pie īpaši jaunajiem viesiem rezervēta galdiņa. Pēc tam varēsiet izvēlēties vietu paši. Piedodiet, bet pie mums tas kļuvis par tradīciju, kurai nākas pakļauties katram jaunpienā- cējam.

— Kas no mums tiks prasīts?

Saimnieks paraustīja nolaidenos plecus.

— Tas nu ir atkarīgs no viesiem. Principā šis ir it kā paraugdemonstrējums, lai pārējie varētu iegaumēt jūsu sejas. Dažam varbūt radīsies kāds jautājums… priekšlikums… Kas to var zināt? — Klauss Holers daudznozīmīgi pasmaidīja. — Tādējādi, ja tā var teikt, — jūs visiem būsiet pa rokai. — Tā tērgadams, viņš veda mūs uz zāles stūri, kur uz neliela paaugstinājuma atradās četrām personām paredzēts galdiņš. — Te nu ir jūsējais! — notraucis no galdauta neredzamu puteklīti, paziņoja Holers. — Jūtieties kā mājās! Kad būsiet izvēlējušies pasūtījumu, piespiediet šo te podziņu pagaldē. Tā pie mums var paaicināt viesmīli. Ceru, ka jums te patiks! — saimnieks veltīja mums iestudēti sirsnīgu smaidu un nozuda starp krāš- ņumaugiem, kuru, tāpat kā hallē, bija milzums.

Gājiens no durvīm līdz galdiņam bija prasījis no manis maksimālu savaldību. Ejot biju juties kā uz skatuves un, baidīdamies sastapt svešus skatienus, vairījies raudzīties apkārt. Tikai tad, kad bijām apsēdušies, beidzot iedrošinājos pacelt acis. Kā jau minēju, zālē atradās liels daudzums visai raženu krāšņumaugu, aiz kuriem neredzami slēpās galdiņi. Manas bailes izrādījās veltas — no savām vietām mūs varēja netraucēti saskatīt tikai kādi trīs vai četri cilvēki. Taču arī tie pat negrasījās blenzt uz mums, kā biju iedomājies. Raugoties no šī viedokļa, jauno viesu uzņemšanas tradīcija šķita pamatota, jo zaļo lapu jūklī iegaumēt svešu seju nebūt nebija viegli. Zāle vairāk atgādināja oranžēriju nekā restorānu. Varētu domāt, ka daudzie vienkopus savāktie augi padarīs gaisu smagu, taču tas izrādījās neticami svaigs. Šis iepriecinošais fakts neapšaubāmi bija labās vēdināšanas nopelns.

Atvēris ēdienkarti, Medveds iedziļinājās pētīšanā. Pēkšņi viņa norūpējusies seja atplauka, un, iebadījis ar resno pirkstu lapā, viņš priecīgi iesaucās: — Sibīrijas šņabis! Lai nu ko cerēju ieraudzīt, taču man ne prātā nenāca, ka šo brīnumu! Ko pasūtīsiet?

— Pasūti tu, — Valts atmeta ar roku, — no nosaukuma tāpat neko nevar saprast. Pasūti, bet mēs ēdīsim.

— Norunāts, — pulkvedis palocīja galvu un piespieda Ho​lera norādīto pogu.

Pēc pāris mirkļiem, paklausot aicinājumam, mūsu priekšā nostājās viesmīlis ar pavērtu piezīmju grāmatiņu rokā. Ierakstījis tajā Medveda diktētos nosaukumus, viņš palocījās un, nebildis ne vārda, aizsteidzās. Virziens, kuru viņš ieturēja, manuprāt, sakrita ar to, kam būtu jāved uz palīgtelpas pusi.

Palīgtelpas, kurā atradās plānā iezīmētā lifta šahta. Likās, ka mani spriedumi pamazām sāk apstiprināties.

Kad viesmīlis atgriezās ar pasūtījumu, es, jāatzīstas, grūtsirdīgi nopūtos — pašā paplātes vidū, bravūrīgi izgāzusi resno vēderu, dižojās milzīga divlitru degvīna pudele. Sibīrietis jau kuro reizi ieņēma goda vietu uz mūsu galda. Manā uztverē tā bija šim dzērienam nepelnīti liela cienās izrādīšana. Es labprātāk būtu pasūtījis liķieri vai vīnu, taču, uzticējuši šo misiju Medvedam, tagad bijām spiesti baudīt savas pārsteidzības visai rūgtos augļus. Droši vien arī Valts izjuta kaut ko līdzīgu, jo, pārlaidis mums aizdomīgu skatienu, pulkvedis apvaicājās: — Jūsu skābās fizionomijas acīmredzot izsaka nepatiku pret šo sulīgo cepeti? — viņš uzdūra brūno filejas gabaliņu uz dakšiņas un, pacēlis pret gaismu, aplūkoja no visām pusēm. — Neredzu, kas šim vainas?

— Nekādas, — Valts atbildēja. — Vienkārši, mēs par daudz dzeram…

— Šņabi, — ar nolemtības pieskanu balsī rezumēja mūsu biedrs. — No tā jau es baidījos! — Vina seja izskatījās tik nelai​mīga, ka neizturējis es skaļi iesmējos.

— No kā tu baidījies? — Kronbergs gribēja zināt.

— No tā, ka nāksies pakļauties vairākuma… spiedienam. Pāriet uz kaut ko vieglāku — vīnu, vai!

Man no tā, pat iedomājoties vien, metas nelabi. Lai ko, bet tā pielāgoties es kategoriski atsakos. Lai to tempj iziutušie franči, bet kārtīgam krievam… Šķiet, tur tuvojas mūsu pirmais paziņa, — piepeši aprāvies, viņš nemanāmi pameta ar galvu pa labi, un es ieraudzīju raženu resnvēderi ar sarkanu seju, kurš stīvā gaitā klunkurēja uz mūsu galdiņa pusi.

— Labvakar! — uzgrūdies galda stūrim, viņš nočerkstēja aizsmakušā balsī un tūdaļ ķērās pie lietas būtības. — Man ir trīs miljoni. Brīvi. Jūsu priekšlikumi? — Varēja redzēt, ka resnis ieņēmis uz krūts ievērojami vairāk, nekā spēja panest.

— Paturiet tos makā! — Medveds lakoniski atcirta un aizgriezās. Aukstā uzņemšana acumirklī atvēsināja vaļīgo ciemiņu. Militāri sasitis papēžus un ar grūtībām noturējies līdzsvarā, viņš tikko dzirdami nomurmināja: — Skaidrs! — un aizlīgoja atpakaļ, no kurienes nācis.

— Viens, — atvēra rēķinu Kronbergs.

Ne jau pirmo reizi manas apvaldītās iztēles ainas patiesībā izrādījās gluži ikdienišķas. Nevienam gar mums nebija daļas. Tie retie skatieni, kas tika mesti uz mūsu galdiņa pusi, ne ar ko neatšķīrās no gluži parastas ziņkāres. Kā jau restorānā. Bet pēc degvīna glāzītes, kuras radīto labsajūtu vēl papildināja kaut kur no zāles viņa gala plūstošās melodiskās skaņas, šķita, ka te ir tik omulīgi, cik vien omulīgi var būt sabiedriskā vietā. Pamazām pārgāja arī fiziskais gurdums — ceļojuma sekas. Vienīgi sarunas negribēja raisīties. Lai daudzmaz aizpildītu valdošo klusumu, Valts garā monologā klāstīja kaut ko par austrumnieku virtuves priekšrocībām. Ja vien nebūtu pelēko acu īsti eiropeiskā novietojuma, nezinātājam varētu likties, ka mūsu biedrs ir taisnā ceļā ieradies vai nu no Japānas, vai Ķīnas, tik izsmalcinātas bija viņa zināšanas šajā jomā. Garos, nogurdinošos teikumos viņš aprakstīja dažādu tautu galda kultūru un ēdienu pagatavošanas receptes. Mēs ar pulkvedi pat necentāmies iemest pa vārdiņam, bet sēdējām un klausī​jāmies. Taču katrai runai reiz pienāk gals, un tas pienāca arī

Kronberga zināšanām. Apklusis viņš caur pieri uzmeta mums neapmierinātu skatienu.

— Būtu… — īsais vārdiņš bija vienīgais, kas neapmierinā​tību apliecināja dzirdami.

Mēs ar pulkvedi Kronberga pārmetumu laidām gar ausīm. Medvedam, droši vien tāpat kā man, gribējās tieši to, kas sākumā biedēja, — beidzot kārtīgi apskatīt restorānā sapulcējušos viesus. Diemžēl jau dažus soļus tālāk skatienu aizsedza zaļas lapas, dīvaini izlocīti stumbri vai vīteņaugi, kas nokarājās no pašiem griestiem. Tikai retumis šajā biežņā pavīdēja eleganta vīrieša stāvs vai princesei līdzīga, ar dārgakmeņiem izrotājusies dāma. Pēkšņi es saspringu. Labi pazīstamās sveša, pētoša skatiena izraisītās sekas — aukstu, derdzīgu drebuļu vilnis pārvēlās pāri mugurai. Lēnām, nevērīgi pagriezos uz to pusi, no kuras tas nāca, un paguvu saskatīt milzīgu stāvu, kas tobrīd nozuda zaļo lapu pudurī. Tas ilga tikai acumirkli, taču izrādījās pietiekami, lai pēc platās sejas ar ielauzto boksera degunu pazītu fotogrāfijā redzētā fon der Klūges uzticamā miesassarga Friča draudīgo fizionomiju…

iv nodala GEORGS LAUBE Kā izrādījās, es nebiju vienīgais, kam bija izdevies pamanīt novērotāju, jo, pametis daudznozīmīgu skatienu uz pulkveža pusi, Valts tikko dzirdami norūca: — Fon der…

Lai gan tas bija viss, ko viņš teica, piekrītoši pamājis, Med​veds atsaucās: — Noteikti!

Nebija šaubu, kas bija ieslēpts īsajā, pusvārdos izteiktajā domu apmaiņā: ja jau sulainis ir šeit, tad arī fon der Klūge nevar būt tālu. Izskatījās, ka Medveda un viņa Maskavas kolēģu apsvērumi attiecībā uz šo zelta uzpircēju sāk apstiprināties. Neraugoties uz to, ka līdz Cīrihes tezaurācijas tirgus atklāšanai bija atlicis teju vai mēnesis, Klūge jau bija klāt. Ja sasaista mums zināmos faktus par šo cilvēku vienotā veselumā, pats par sevi rodas secinājums, ka viņš ieradies laikus, lai nodibinātu kontaktus ar nelegālā zelta piegādātājiem. Un tad man ienāca prātā, ka diez vai šo darbu veic viņš pats. Visdrīzāk tas uzticēts privātaģentu tīklam. Jā, spriežot pēc Klūges piesardzības, tā tas varētu būt. Un tādā gadījumā pēc pamatīgas pārbaudes, pārliecinājies par drošību, viņš pārņems darījuma grožus savās rokās. Bet tas nozīmēja, ka ievākt ziņas par šā cilvēka nākamajiem partneriem būs ārkārtīgi grūti. Doma izraisīja manī pesimistisku noskaņu. Par laimi, pret to palīdzēja sen pārbaudītais līdzeklis, ko apliecināja pulkveža uzai​cinājums: — Kā būtu pa vēl vienam mēriņam? Mūsu draugs, manuprāt, izskatās nedaudz saskābis. — Viņš viegli iebukņīja ar milzīgo duri man plecā un, apveltījis ar tēvišķīgi saprotošu, siltu smaidu, daudznozīmīgi piebilda, — no jebkuras, pat visbezcerīgākās situācijas var atrast izeju ar aukstu, vēsu prātu, Fedja.

— Paldies, Ivan Ivanovič! — sapratis, ka manu domu gājiens nebija palicis apslēpts, atsaucos un pacēlu glāzīti.

Mēriņš līdzēja, un es no jauna atguvu zaudēto mieru. Jāatzīstas, brīnījos, kad vairāk intuitīvi nekā ar saprātu atskārtu, cik nelīdzsvarots biju kļuvis pēdējā laikā. Mana garastāvokļa nepastāvība atgādinaja barometra svārstības Rīgas mūždien mainīgajā klimatā. Acīmredzot pie tā bija vainīgs nevis fiziskais, bet gan psihiskais nogurums. Mirkli vēlāk, sasprindzinājis atmiņu, mēģināju atcerēties — kad pēdējo reizi esmu aizvadījis vismaz vienu dienu netraucētā mierā, — un nespēju tādu atminēties. Kopš saķeršanās ar Glika-Buldoga, pareizāk — Konrāda Laubes bandu, ikdiena bija aizvadīta neiedomājamā nervu sasprindzinājumā. Tagad sāka parādīties kaitīgās pārslodzes postošās un, droši vien, — neizbēgamās sekas — bezmiegs, murgi, nervozitāte, bet, pats drūmākais, — nospiestība ar savu nemainīgo pavadoni — bezcerību, arī uz neievērojami īslai​cīgas pacilātības fona.

— Otrais! — pēkšņi, bez kāda ievada sacīja Kronbergs. Pa​metis skatienu apkārt, neizpratnē savilku uzacis, jo tuvumā neredzēju nevienu, uz ko tas varētu attiekties.

— Tur aiz tās platās palmas atrodas galdiņš, bet pie galdiņa sēž trīs aizdomīgi tipi un kāda vieglas uzvedības dāmiņa, — redzot manu neizpratni, draugs paskaidroja. — Galvas kopā sabāzuši, šie jau labu laiku par kaut ko apspriežas, bet piesardzīgie, uz mūsu pusi raidītie skatieni liecina, ka tie esam mēs, kas viņus ieinteresējuši. Cik noprotu, pilnvarojuši uzsākt sarunas savu biedru — kārnu, izdilušu skalu, tie patlaban iedzer uz izdošanos. Lēšu, ka pēc pāris minūtēm mūsu priekšā parādīsies vēl viens, kam kabatā mētājas brīvs miljons.

Valtam izrādījās taisnība. Pēc brītiņa garām kupenveidīgai palmai, kuras milzīgās lapas, šķiet, sākās ar brūnām, nokarenām bārkstīm klātā, lielam rācenim līdzīgā stumbra vienā punktā, paspraucās garš, tievs dīvainis. Viņam bija dzeltenīga žults slimnieka seja un plānas ausis, pieplakušas ar retu pūku klātajam

galvaskausam. Mērķtiecīgā, vingrā solī šķērsojis brīvo parketa laukumiņu, viņš apstājās pie mūsu galdiņa un patīkamā baritonā jautāja: — Ceru, ka kungiem nekas nebūs pretī pāris minūtes pasēdēt kopā ar mani? — viņš runāja franciski, un Medveds uz​meta skatienu Kronbergam, aicinādams pārņemt sarunu savās rokās.

— Lūdzu! — mans draugs vēlīgi atteica. —Tikai lieka krēsla gan mums nav.

— Sīkums. — Garais pāris reizes uzklakšķināja ar knipi, un, it kā gaidījis vienīgi šo signālu, pie mums piesteidzās viesmīlis, kā lielu dārgumu nesdams izstieptajās rokās krēslu. Novietojis to starp mani un Valtu, paklanījās un izgaisa noka​reno lapu nojumes puskrēslā.

Ciemiņš nepiespiesti, es teiktu — ar iedzimtu eleganci apsēdies, pārmeta kāju pār kāju un, pārlaidis mums skatienu, iepa​zinās: — Mani sauc Pikārs. Fransuā Pikārs. Esmu, kā saka amerikāni, biznesmenis. Spriežot pēc pudeles, jūs nākat no…

Viesa ieturēto pauzi bjja spiests aizpildīt Kronbergs: — Jums taisnība, esam no Krievijas.

— Brīnišķīgi, — garā vīrieša blāvais skatiens atdzīvojās. — Nu, protams, šo marku, — viņš pamāja uz pudeles pusi, — pie mums reti kāds pasūta. Droši vien eiropiešiem krievu šņabis ir par stipru.

— Maskava atrodas Eiropā…

— Protams, protams, — kārnais pamāja, kā atvainodamies, un izvilka no krūšu kabatas,tievu cigāru. — Diemžēl pēc tik ilgas starptautiskas izolācijas… Jūs saprotat?

Valts paraustīja plecus.

— Esam atradinājušies no civilizētas sabiedrības? — jautājumā izskanēja neslēpts sarkasms, kura zemtekstu mūsu cie​miņš nespēja apjēgt.

— Piedodiet, ja esmu…

— Nekas, nav pirmā reize. Esam pieraduši, — itin kā samierinājies ar jaunā galdabiedra netaktiskumu, Kronbergs vēlreiz paraustīja plecus un ievaicājās, — vai neesat nodarbojies ar dziļūdens pētniecību?

Ciemiņa roka ar aizdegtajām šķiltavām apstājās pusceļā.

— Jūs mani pārsteidzat! — viņš atzinās. — Pat pie mums tikai retais zina par Trieste\ Bet nē, nē.

Tā ir tikai sakritība. Uzvārdu sakritība. Taču man būs patīkami sarunāties ar inteliģentiem cilvēkiem. — Beidzot aizsmēķējis, viņš dziļi ievilka dūmus, kā noslēpumu uzticēdams, paliecās uz priekšu un, pieklusinājis balsi, teica: — Mūs… mani interesē kapitālu ieguldīšanas iespējas pie jums. Garantijas, ka, — te viņš nīgri pasmīnēja, — ka tie netiks nacionalizēti. Zeme, nekustamie īpašumi. Krievija, faktiski, joprojām ir neapgūta zeme, vai ne? Tātad iespēju zeme. Izredzes kopdarbībai, un tā tālāk.

— Šajā ziņā vienīgais, ko varu piedāvāt, ir manas lauku mājas plus seši hektāri aramzemes, — Kronbergs atcirta un, sameklējis cigaretes, aizsmēķēja no Pikāra šķiltavām. Viņa pelēkās acis piesardzīgā atturībā vērās francūzī.

Nedaudz vīlies, tas paraustīja šauros plecus.

— Bet kā — attiecībā uz kopdarbību? Ar to es saprotu arī iespējamo protekciju. Apmaksātu protekciju, — skaidrības labad viņš piebilda.

Mans draugs domīgi paberzēja zodu un, kā apdomādams priekšlikumu, ar tukšu skatienu vērās zāles dzijumā: — Par to varētu padomāt…

Laikam saklausījis īsajā frāzē kaut ko tikai pašam vien saprotamu un daudzsološu, Pikārs pilnīgi pārvērtās — askētiskajos vaigos ielija košs sārtums, blāvajās acīs iedegās uguntiņas. Man viņš izskatījās pēc tāda, kas jau tagad izgaršo nenotikušā darījuma iedomu augļus. Paliecies vēl vairāk uz priekšu, mūsu viesis nervozā čukstā jautāja: — Jums ir paziņas valdībā? Partijās? Varbūt Domē?

Kronbergs atturīgi pasmaidīja.

— Tas, Pikāra kungs, ir noslēpums.

— Skaidrs. — Uguntiņas Valta sarunu biedra acīs apdzisa. — Tātad jūs varat piedāvāt kaut ko līdzīgu starpnieku starpnieka pakalpojumiem, — simpātiskajā baritonā bija ievijusies tāda kā aizturēta niclguma nots, un, atlaidies pret atzveltni, francūzis sakrustoja rokas uz krūtīm. Redzams, viņš bija pār​rēķinājies, noturēdams mūs teju vai par valdības locekļiem.

— Ieteikšu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, — Valts viņu skarbi brīdināja. — Man vajadzīgi konkrēti priekšlikumi. Jūs taču saprotat, ka neesam prezidenta padomnieki, vai ne? Taču piekļūt ietekmīgiem cilvēkiem varam, un tas nav maz. Tā ir zaļā uguns. Noteiktu rīcības plānu var izstrādāt, balstoties tikai uz konkrētiem priekšlikumiem.

— Saprotu, — Kronberga argumentu ietekmē Pikārs palocīja puspliko pauri, taču no tālākas sarunas izvairījās. Acīmredzot kompanjoni bija pilnvarojuši viņu vienīgi uz principiālu vienošanos. — Tātad — vai varu uz jums paļauties?

— Kolīdz redzēšu kaut ko pārliecinošāku par vispārīgu sa​runu — jā.

— Vai domājat palikt Pie Holera ilgāk?

— Restorānā?

— Nē. Viesnīcā.

— Kādas pāris nedēļas.

— Tādā gadījumā mēs tiksimies vēl ne reizi vien. Pateicos par sarunu! — Ar cigāru lūpu kaktiņā mūsu galda biedrs izslējās savā garajā augumā un, viegli palocījies, elegantā, slīdošā solī nozuda aiz kuplās palmas lapām.

— Piesardzīgs, turklāt neuzticas, — mana drauga dialogu ar francūzi klusā balsī komentēja Medveds. — Viņam taisnība — jaušu, ka šī saruna ar izkāmējušo civilizētās Eiropas pārstāvi nav pēdējā.

Piekrītoši pamājis, Kronbergs piegrūda man pie pleca un pajautāja: — Vai nevēlies izlocīt kājas?

— Ar lielāko prieku, — es atsaucos. — Bet Boriss?

— Tev, Borja, jāpaliek. Kā nekā vienam no jaunpienācējiem vismaz pieklājības pēc nāktos pārstāvēt pārējos. Turklāt tu vienīgais no mums visiem proti vācu valodu. Nedomāju, ka nākamais ciemiņš atkal izrādīsies no Francijas.

— Kurp dodaties? — Medveds no keraino uzacu apakšas aizdomīgi pavērās Valtā.

— Izmetīsim līkumu pa šo oranžēriju, ieskatīsimies spēļu zālē, vārdu sakot, — iepazīsim apkārtni.

Tikai, lūdzu, nekur nepazūdi, labi?

— Ar šito brūti? — pulkvedis smiedamies apkampa milzīgo Sibīrijas degvīna pudeli. — Ar viņu varu nolīst vienīgi pagaldē!

Mēs ar Kronbergu piecēlāmies. Sakārtojām kaklasaites, noraustījām žaketes un, atteikušies no Borisa piedāvātā mēriņa, devāmies apgaitā. Lielā zāle tiešām vairāk atgādināja dārzu nekā restorānu.

Košie krāšņumaugi un svaigais gaiss radīja tādu kā ilūziju par nomaļa lauku nostūra un visaugstākā komforta harmonisku sakausējumu. Galdiņus citu no cita atdalīja zaļo lapu siena, ļaujot izvairīties no svešiem skatieniem un netraucēti risināt sarunas. Šur tur nācās pieliekties, lai neaizķertu kādu nolīkušu milzu lapu, zaru vai vītenāju. Ejot garām galdiņiem, viesi, gluži kā ieraudzījuši senus paziņas, vēlīgi sveicināja. Holeram izrādījās taisnība — te visi jutās kā vienā ģimenē. Bet tad man ienāca prātā — vai radniecības saites nevar pastāvēt ārpus miesīgajām? Eksistē taču tāds jēdziens kā gara radniecība. Šos cilvēkus taču vienoja tieksme pēc naudas, konflikts ar likumu, tukšu taku meklēšana savu vēl melnāko ieceru īstenošanai. Nebija izslēgts, ka šī radniecība vienoja cilvēkus daudz ciešāk par miesīgo. Kad uzticēju savas pārdomas Valtam, viņš, mirkli domājis, palocīja galvu.

— Tev nenoliedzami ir taisnība, Robert. Tā tiešām ir ģimene. Noziedzība var aizsākties līdzīgi Sicīlijas mafijai, kuras pamatā ir ģimenes klans. Ja vispār pārnest šo parādību uz likumpārkāpēju pasauli,

tad tiešām — miesīgā radniecība it kā pārtop garīgajā. Labāk būtu sacīt — nevis pārtop, bet apvienojas, veidojot kaut ko līdzīgu nenoteiktai ģimenes kopai. Tā ir pamatīga viela pētniecības darbam. Bet kā tu domā, — viņš piepeši mainīja tematu, — vai mēs neapmaldīsimies šajā mežā?

Es paraustīju plecus.

— Pasauksim viesmīli, tas izvedīs.

— Kā. Aūū…

— Tāpat kā tas francūzis, — es skali noklakškināju knipi, un pēc mirkļa mūsu priekšā tiešām izauga oficianta stāvs.

— Ko kungi vēlas?

Kronbergs skali iesmējās un lauzītā vācu valodā atteica: — Mēs nezinājām, ka jūs tā var izsaukt. Piedodiet!

— Nekas. Te jau biezs kā mežā, — viesmīlis saprotoši palocīja galvu. — Saimnieks ieviesa šo paņēmienu. Turpmāk zināsiet. — Vēlreiz palocījies, kalpotājs izgaisa starp zaļajām lapām gluži kā mūžameža gars.

— Paskat tik, — Kronbergs nokrekškējās, — cik savdabīgs serviss! Starp citu, vai neesi pamanījis kādu aizdomīgu seju?

— Nē. Protams, izņemot sulaini Frici.

— Es arī. Nez kurā pasaules malā patlaban klīst Konrāds Laube ar savu uzticamo Dobermani.

Varbūt tās ir tikai tukšas iedomas un viņus šeit sastapt ir tikpat reāli kā ASV prezidentu… — drauga balsī skaidri varēja saklausīt grūtsirdību.

— Jūtos vainīgs, — es drūmi nomurmināju.

Apstājies Kronbergs nomērīja mani ar ieinteresētu ska​tienu.

— Kālab?

— Izrādās, ka lipīga ir ne tikai gripa, bet arī… pesimisms! Skatos — tevī parādījusies mana kaite.

Nebiju domājis, ka tā var izrādīties tik lipīga. Atminos dienas, kad mani mācīja kāds draugs, vārdā Valts.

Pesimisms, tā viņš mēdza teikt, atņemot spēkus, grūtsirdība mazinot smadzeņu spējas loģiski spriest un izvērtēt faktus. Un tā tālāk, un tā joprojām…

Valts klausījās, un smaids viņa sejā vērtās aizvien platāks.

— M… jā, — man apklustot, viņš paškritiski norūca. — Paldies par mācību, draugs. Bet kas tas par klajumu — tur priekšā?

Pavēries norādītajā virzienā, cauri lapu biežņai pamanīju vīdam laukumu. Kaut gan starp krāšņumaugiem izvietotie, senlaicīgiem ielas lukturiem līdzīgie gaismas ķermeņi pilnīgi pietiekami kliedēja ēnas, lai apmeklētāji justos omulīgi, taču salīdzinājumā ar to priekšā redzamais apgaismojums bija daudzkārt spilgtāks un vienmērīgāks. Turklāt no tās puses plūda liegas mūzikas skaņas.

— Ejam paskatīties, — es ierosināju, un, izspraukušies cauri pēdējiem lapotajiem šķēršļiem, mēs iznācām plašas deju grīdas malā. Jauns, glīts, iznesīgs vīrietis vadīja savu dāmu — patiesi apburošu blondīni — elegantā angļu valša solī. Jau sen nebiju redzējis tik teicamu dejas izpildījuma māku. Varbūt vienīgi televizorā rādītajās sporta sacensībās, bet tie dejotāji, kā jau profesionāli, nebija pielīdzināmi parastajiem mirstīgajiem. Vienkāršas ballītes, kurās dejas tehnika aprobežojās ar primitīvu mīdīšanos uz vietas, manī ikreiz izraisīja sajūtu, ka jaunieši nebūt nav salasījušies vienuviet, lai izbaudītu dejošanas prieku. Pāri zālei uz mūsu pusi nāca smokingā tērpies vīrietis. Tas izrādījās pats restorāna saimnieks Klauss Holers.

— Vai kungiem garlaicīgi? Varbūt piedāvāt kādu dāmu, lai kompānijā kļūtu jautrāk?

— Nē, nē, — franciski atteica Kronbergs. Varbūt pārāk stei​dzīgi, jo Holers saprotoši pasmaidīja.

— Vēlaties iepazīt apkārtni? — saimnieka franču valoda nebija ne par matu sliktāka par to, kādā runāja brālis.

-Jā.

— Varu piedāvāt gidu.

— Pateicos. Gids sasaista. Interesantāk pašiem. Kurp ved tās durvis?

— Restorāna palīgtelpā. Viesmīli tur sagatavo pasūtījumus, — Holers apstiprināja manus secinājumus. — Virtuve atrodas pa​grabtelpā, un pasūtījumi ar liftu tiek nogādāti augšā.

— Skaidrs. Bet tās? — Kronbergs norādīja uz smagām div​viru durvīm deju zāles vinā galā.

— Aiz tām, draugi, atrodas brīnišķīga pasaule. Pasaule, kurā der ieskatīties. Atpūtas pasaule. Tur atradīsiet gan biljardu, gan ruleti vai kārtis, gan peldbaseinu, saunu vai… nelielu gan, bet krievu pirti! — Itin kā gaidīdams pārsteiguma izsaucienu, Holers uzmeta katram no mums pa jautājošam skatienam, bet, tā arī nesagaidījis, pajautāja, — jums nepatīk krievu pirts?

Valts paraustīja plecus.

— Personīgi es dodu priekšroku dušai. Bet tā ir gaumes lieta. Acīmredzot mums nāksies ieskatīties šajā brīnumu pasaulē. Paldies par informāciju, saimniek!

— Laimīgi! — atvadām novēcinājis roku, Klauss Holers ie​nira zaļajā lapotnē.

Vientuļais pārītis joprojām riņķoja pa dejas grīdu. Bija dīvaini skatīt viņus zaļās sienas apjoztā parketa vidū dzijā nopietnībā izpildot angļu valša solus. Cilvēkus nekur neredzēja. Tikai viens galdiņš, itin kā nomaldījies no pārējiem, atradās redzamā vietā, taču pie tā neviens nesēdēja. Lai gan pa cēlam uz šejieni oranžērijā sastaptie viesi izturējās laipni, taču tagad man sāka likties, ka tie labprātāk tomēr vairās cits no cita. Spēlē paslēpes.

— Nu ko,— Valts grūtsirdīgi nopūtās, — laikam jāčāpo iepazīt Holera numur divi Lasvegasu.

Tobrīd atvērās restorāna palīgtelpas durvis, un pa tām iznāca viesmīlis ar augļiem nokrautu paplāti rokā. Viņam aiz muguras paguvu saskatīt galdu, ap kuru līkņāja baltā virsvalkā tērpta meitene, un kaut ko līdzīgu melnai kamīna mutei. Nā​kamajā mirklī durvis aizcirtās. Kronbergs uzmeta man jautā​jošu skatienu.

— Ko pamanīji?

— Galdu, meiču un kamīnu, — es īsi atbildēju.

— Par galdu un meiču šaubu nav. Bet par kamīnu… Tas ne​biju nekāds kamīns, Robert.

— Kas tad? Gūtmaņala? — es jau grasījos sabozties, bet, laikus attapies, pasmīnēju pats par sevi.

— Tā pati tevis tik atjautīgi noteiktā lifta šahta. Neapšaubāmi, ka tā iet cauri visiem stāviem. Taču šis fakts mums joprojām neko nedod, ja nu vienīgi nelielu gandarījumu, ka esam to atšifrējuši. Labi, virzāmies tālāk!

Piesardzīgi šķērsojuši slideno, dažādām abstraktām figūrām inkrustēto parketu, atgrūdām katrs savu divviru durvju pusi. Nāsīs iesitās piesmēķētas telpas dvaka, divtik netīkama, salīdzinot ar svaigo gaisu zālē. Nelielajā, pustumšajā, sarkanīgi apgaismotajā telpā uz augstiem bāra soliņiem neskaidri varēja saskatīt trīs rēgainus augumus. Taču acis ātri vien aprada, un tas, kas ienākot likās neskaidrs un izplūdis, tagad ieguva reālas kontūras. Aiz bāra letes saimniekoja garš rudmatis ar neparasti sarkanu cekulu un tādas pašas nokrāsas bārdeli. Viņa seja bija savādi balta un ar kaut ko atgādināja dabisku krāsu zaudējušu zāli zem akmens. Stūrī atradās liels, plakans televizors, kas patlaban rādīja slēpošanas sacensības.

Fragmentu no milzu slaloma nomainīja garšļaukus izstiepies biatlonists šautuvē, bet to — distances slēpotāji. Pie bāra letes sēdošie vismaz manī nekādas aizdomas neizraisīja. Tie bija trīs, jau krietni apvēlušies, omulīgi vīri, jau pāri pusmūžam.

— Varbūt gribi kādu glāzīti? — Kronbergs pamāja uz vinu pusi.

— Nē.

— Tad ejam tālāk.

Nelielās telpas dibensienā atradās vēl vienas, tikpat smagas divviru durvis kā iepriekšējās. Aiz tām jautās rosme — retumis kaut kas noklaudzēja, un atskanēja balsis. Atgrūduši katrs savu durvju pusi, mēs atjēdzāmies mājīgā, lielā telpā. Tās labajā pusē zem trim lustrām, izvietojušies puslokā gar bāram līdzīgu leti, sēdēja vairāki cilvēki. Starp viņiem es pamanīju arī divas grezni tērptas sievietes. Saspringtās sejas liecināja, ka viņi kaut ko spēlē. Aiz letes ar tādu kā lāpstiņu rokā rosījās jauns, enerģisks vīrietis. Nez

kāpēc viņš man atgādināja biržas mākleri.

— Rulete. Negribi pamēģināt?

Es paraustīju plecus.

— Man vispirms jāiemācās.

— Kas tur ko mācīties! Mini — kur apstāsies lodīte, un bāz kabatā tūkstošus, — draugs runāja, bet viņa acis slīdēja ap​kārt, vērīgi iztaustot katru seju.

— Drīzāk jau — liec tūkstošus galdā un atvadies no tiem, — es iebildu un sekoju drauga paraugam.

Stūrī četri vīri spēlēja kārtis. Viņi bija izvietojušies ap apaļu galdu, tā ka diviem sejas varēja redzēt, bet diviem — tikai muguras. Gar kreiso sienu stiepās gara barjera. Ieraudzījis uz tās apaļu lodi, sapratu, ka tur atrodas boulings. Vairākas durvis dibensienā laikam veda uz Holera pieminētajām ūdensprocedūru vietām.

— Neredzu nevienu, kas kaut mazākā mērā izskatītos aizdomīgi, — biju spiests atzīt. — Acīmredzot mums laiks atgriezties. Nedod Dievs, mūsu draugs aiz garlaicības var viens iztukšot pudeli.

Viņam tas pa spēkam. Un pēc tam nolīst pagaldē. Ceru, ka ne saunā, ne baseinā mēs nerādīsimies, citādi nedodu ne pieci, vai kāds varēs saskatīt mūsu ģīmjos kaut mazāko līdzību ar pasēs ielīmētajām fotogrāfijām.

Kronbergs pamāja un piekrita griezties atpakaļ, bet tad nez kāpēc puspagriezienā sāka vandīties pa kabatām.

— Kaut kas pazudis? — es neizpratnē ievaicājos, bet piepeši pamanīju, ka viens no spēlmaņiem — tas, kurš sēdēja ar muguru pret zāli, mainījis pozu un tagad lāva aplūkot sevi profilā. Man pietika acumirkļa, lai nedaudz nīgrajā izteiksmē pazītu vienu no mūsu bīstamākajiem un reizē — meklētajiem ienaidniekiem — Zigurdu Stravinski! Dzimumzīme uz viņa vaiga bija tik labi saskatāma, it kā būtu tīši iezīmēta, jāatzīstas, redzot šo slepkavu, uzticamāko no Konrāda Laubes "suņiem", es jutu pirkstus sažņaudzamies dūrēs. Par laimi, nebija jābaidās, ka puisis varētu mūs pazīt, — Medveda grims tik tiešām izrādījās izcils. Taču pirmajā satraukumā es ciešāk nekā parasti ieskatījos draugā, meklēdams kādu defektu, kas varētu atklāt mūsu noslēpumu. Taču Kronberga jaunajā sejā droši vien pats labākais speciālists nespētu atrast kaut ko, kas liktu noprast, ka tā nav īstā. Tagad par promiešanu nebija, ko domāt. Bija jāizšķiras — kur palikt. Stāvēt uz vietas un blenzt nebūtu pats gudrākais. Piepeši es ieraudzīju biljarda galdu. Tas atradās pavisam netālu no kāršu spēlētājiem.

— Kā būtu ar vienu partiju?

Jau sapratis, Kronbergs atdzīvojās.

— Biljardu?

-Jā.

— Tuvu, viņi saklausīs krievu valodu un kļus aizdomīgi.

— Runāsim franciski, mesjē.

— Lai notiek! Lūk, tur pieslietas kijas, — Valts tūdaļ pārgāja uz franču valodu. — Bumbiņas zem trīsstūra, tātad varam sākt. Kurš pirmais?

— Lozēsim.

Draugs izvilka no kastītes sērkociņu un, aizlicis rokas aiz muguras, teica: — Pilnā sāk. Kuru?

— Kreiso.

— Tev jāsāk, — Kronbergs parādīja delnā guļošo sērkociņu.

Jāatzīstas, ka neesmu slikts spēlētājs, taču, jūtot līdzās noziedznieku, nekā nespēju koncentrēties spēlei. Pat necenzdamies pēc labākas pozīcijas, ietriecu bumbiņu akurāti saliktā bumbu trīsstūra centrā.

Tās izšķīda uz visām pusēm — gluži kā lietus piliens braucošas mašīnas vējstiklā. Kronbergs apmierināti nokrekškējās, novērtēja situāciju un citu pēc citas sāka dzīt bumbiņas kulēs. Spēju tikai vilkt laukā un rindot plauktā aiz līstītes. Taču pamanīju, ka, neraugoties uz meistarīgo spēli, drauga uzmanība ir dalīta.

Nebija šaubu, ka viņš ieklausās sarunā pie kāršu galda. No šejienes Stravinska seju nevarēja saredzēt, toties pietiekami labi varēja dzirdēt. Man mute palika vaļā, kad izdzirdu tīru krievu valodu! Spriežot pēc tā, kā noslīga lejup Valta lūpu kaktiņi, šis fakts viņam, gluži tāpat kā man, gaužām nepatika. Skaidrs, ka svešā valstī, mītot zem viena jumta, tautieši centīsies iepazīties, citādi tas izraisīs aizdomas. Taču pēc tam es iedomājos par tieksmi pēc izolētī- bas, kuru Holera uzņēmumā varēja redzēt ik uz sola. Tādējādi tas, no kā es baidījos, te faktiski nemēdza notikt. Nevienam pat prātā neienāks mest uz mums greizu aci, ja neliksimies par viņiem ne zinis. Turklāt vēl nebija zināms, vai Pie Holera viņi reģistrējušies kā iebraucēji no Krievijas.

Sasprindzināti domāju, bet Valts pa to laiku bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem lasīja punktus. Tādu sagrāvi, kādu man nācās piedzīvot šajā partijā, neatceros visā savā mūžā.

— Vēl vienu? — ziezdams kijas galu ar krīta gabaliņu, Kronbergs piedāvāja.

— Lai iet, — es piekritu. Kad draugs bija izšķaidījis baltās bumbiņas pa visu za|o laukumiņu, nu jau nopietni ķēros pie spēles. Šoreiz man veicās nesalīdzināmi labāk, un, kaut gan Valtam tomēr izdevās mani pārspēt, pārsvars bija niecīgs. Jāpiebilst, ka no kāršu galdiņa pa visu šo laiku bija atskanējuši tikai neko neizteicoši izsaucieni: — Četri erceni, pīķa dāma, pas, divi dūži, un tā tālāk. Arī ceturtā spēlētāja seju mums nebija izdevies ieraudzīt. Par spīti teicamajai novērošanas vietai, likās, ka izredzes kaut ko uzzināt ir visai mazas. Bet domas dzima smadzenēs cita pēc citas. Pārdomas un secinājumi. Fakts, ka Stravinskis sēdēja krievu sabiedrībā, jau pats par sevi likās zīmīgs. Saistot to ar Zelta ordas dārgumiem ārzemēs un nule redzēto sulaini Frici, kas vienmēr atrodoties sava kunga tuvumā, nebija šaubu, ka drīzākajā laikā kaut kam jānotiek. Klūge meklēs kontaktus, Stravinskis tāpat, jo viens grib pirkt, otrs — pārdot, tādējādi mums nāksies pielikt visas pūles, lai nepalaistu medījumu krūmos. Bet tad man iešāvās prātā, ka mēs varbūt nākam par vēlu un darījums jau noticis. Taču šo domu tūdaļ pat atmetu. Šķita neticami, ka tādā gadījumā viņi vēl turpinātu dzīvot zem viena jumta, jo tas būtu lieks un nevajadzīgs risks.

Ar skatieniem sapratušies, mēs ar Kronbergu turpinājām spēli. Pie ruletes galda negaidīti izcēlās kņada — kāds brutāla izskata sārtvaidzis, rupji nolamājies, atgrūda krēslu tā, ka tas vairākus metrus aizšļūca pa parketu, un platā solī izsteidzās ārā. Kādu brīdi starp puslokā sēdošajiem valdīja apjukums, taču spēles vadītājs bija aukstasinīgāks par saviem viesiem. Viņa iedarbināta, rulete sāka griezties no jauna, un pēc mirkļa incidents jau bija aizmirsts.

Mēs ar Valtu tagad jau spēlējām ne kā pretinieki, bet itin kā trenējoties. Izmēģinājām daždažādas kombinācijas, tajā pašā laikā saglabājot ārēju sacensības noskaņu. Pēkšņi divviru durvis atvērās, un tajās parādījās uniformā tērpts pusaudzis, cik nopratu — izsūtāmais. Pārlaidis zālei skatienu, viņš devās pie kāršu spēlētājiem un pieliecās ceturtajam — tam, kura seju mēs vēl nebijām redzējuši, pie auss. Par laimi, viņš runāja pie​tiekami skali, lai arī mēs teikto saklausītu.

— Kungs tiek gaidīts pie divpadsmitā galdiņa divdesmit četros nulle nulle.

Sēdošais pagriezās. Pirmajā brīdī nespēju saprast — kas man šajā svešajā sejā liekas tik redzēts.

Spriežot pēc saspringtā skatiena, līdzīga neizpratne bija pārņēmusi arī manu draugu. Izsūtāmais jau bija projām, bet mēs, rakņādamies katrs savā atmiņā, mehāniski turpinājām spēlēt. Piepeši Kronbergs pieslēja savu kiju pie galda un, pieliecies man pie auss, pretēji visiem konspirācijas likumiem, latviešu valodā iečukstēja: — Georgs Laube, pseidoparalītika Konrāda brālis!…

V NODALA divpadsmitais galdiŅŠ Šo dažu vārdu bija pilnīgi pietiekami, lai mana atmina sāktu strādāt mērķtiecīgi. Vispirms tā nofiksēja Rīgā redzēto Georga Laubes mīļāko — Laimu Plaudi. Bijušo zinātnes pārstāvi, izplūdušu, labsirdīgu, it kā pa mākoņiem dzīvojošu, nedaudz infantilu sievieti. Nākamais līdzās nostājās viņas un Laubes dēls — Georgs. Un te, gluži kā nolasot protokolā uzskaitītās pazīmes, kas saskanēja ar nule pie kāršu galda redzēto seju, itin kā sastādot fotorobotu, es atminējos: tālu viena no otras stāvošas, pelēkas acis, taisns deguns ar kumpu, plata, izliekta piere… Neraugoties uz to, ka mums redzamais kāršu spēlētājs bija aizvadīto gadu krietni vien apbružāts un līdz ar to zaudējis jaunības iespaidīgumu, kopumā vina vaibstos varēja saskatīt nenoliedzamu līdzību ar Rīgā dzīvojošo taksometra šoferi Georgu Plaudi. Dēls šajā reizē sniedza liecību par tēvu. Šo līdzību pirmais bija pamanījis Kronbergs jau toreiz — viesojoties Laimas Plaudes dzīvoklī. Tagad tā vēlreiz apstiprinājās Cīrihē. Tādējādi izrādījās, ka nelegālajā zelta biznesā bija iesaistīti visi trīs brāli Laubes. Man ienāca prātā neliels katra darbības sfēras uzmetums, turklāt, ja tā var teikt, — piesaistot to ģeogrāfiskajai videi. Izrādījās, ka Voldemārs Laube bijis atbildīgs par raktuvju ekspluatāciju Burjatijā. Tātad — ražotājs. Konrāds atbildēja par zelta izvešanu pāri robežai no Latvijas. Bet Georga ampluā — noiets ārzemēs. Tirdzniecība. Ja parēķina, viņu darbības joma aptvēra gandrīz trešo dalu zemeslodes. Lai nu kā, bet tagad bija skaidrs, ka brāli turējuši savās rokās visa noziedzīgā biznesa grožus.

Piepeši Kronbergs nožāvājās. Aplaidis apkārt miegainu, no​gurušu skatienu, teica: — Metam mieru. Nudien, pienācis pēdējais laiks palūko​ties, kā klājas mūsu biedram.

Pieslējis kiju vietā, es noslaucīju kabatlakatiņā ar krītu no​traipītās rokas.

— Ejam!

Kad, izgājuši cauri bāra telpai, nokļuvām deju zālē, man iešāvās prātā — kā mēs atradīsim savu galdiņu šajā zaļajā jūklī? Pateicu to Valtam, un pasmaidījis viņš pacēla roku. Par skalo klakšķi ar pirkstu galiem es neticībā pašūpoju galvu. Taču, par brīnumu, pēc sekundes atsprāga restorāna palīg​telpas durvis, un drošā solī, pārliecināts par nekļūdīgumu, pie mums piesteidzās nepazīstams viesmīlis.

— Ko kungi vēlas? — jautājums izskanēja vācu valodā.

— Bet, — es franciski atvaicāju, — kā jūs zināt, ka tie esam mēs, kam vajadzīga palīdzība?

— Mums ir aparatūra, kas ļauj precīzi noteikt vietu, no kuras atskan izsaukums, — arī viņš pārgāja uz franču valodu.

— Tādā gadījumā jūs varat dzirdēt arī balsis?

— Nē. Tikai klakšķi. Pie mums svešas sarunas nenoklausās. Dāmas, kas šo paņēmienu nepieprot, var dot signālu, sasitot plaukstas.

— Redziet, — Kronbergs pārņēma sarunu savā ziņā, — mēs gluži vienkārši esam apmaldījušies.

Kauns atzīties, diemžēl tas nu tā ir.

— Vai jaunie?

— Jā, — mēs reizē pamājām.

— Skaidrs. Tūlīt jūs aizvedīšu.

— Man vēl kāds jautājums.

— Lūdzu! — viesmīlis nolieca galvu, gatavībā pakalpot.

— Jau rīt pat mēs vairs nebūsim jaunie, vai ne? Taču iegaumēt vienā vakarā visu nav ko domāt.

Bez apstājas klakšķināt arī nebūtu sevišķi patīkami ne jums, ne mums, turklāt, ja ap- maldīsimies, kā mēs varēsim pateikt — kur mūs nogādāt atpakaļ? No kura galdiņa šajā biezoknī mēs nākam? Jaunajiem, cik sapratu, galdiņš ir īpašs, bet vecajiem?

— Galdiņi ir numurēti, — viesmīlis paskaidroja. — Katram stūrī ir plāksnīte. Bet es jums iedošu restorāna plānu, kurā atradīsiet katra galdiņa vietu un atbilstošo numerāciju. — Viņš izvilka no krūšu

kabatiņas nelielu cieta kartona četrstūrīti un pasniedza Valtam. — Ja gadās kļūme, pietiek paaicināt kādu no apkalpotājiem un nosaukt numuru.

Kronbergs pārlaida acis plānam un sacīja: — Pateicos. Taču tagad, kad mūsu rokās nokļuvis šis ceļvedis, man gribētos pārbaudīt savu māku orientēties pašam. Turklāt te nav džungļi, kur var uzskriet virsū kādam plēsīgam zvēram. Mūsu galdiņa numurs ir…

— Viens. — Viesmīlis piedūra pirkstu pie plānā iezīmēta kvadrātiņa. — Nu ko, vēlu veiksmi! Ja apmaldīsieties, jums tagad zināms, kā izsaukt glābšanas komandu, — viņš uzsmaidīja baltzobainu kinoaktiera smaidu un devās atpakaļ uz restorāna palīgtelpu.

Valts iemeta acis pulkstenī pie pretējās sienas.

— Pusvienpadsmit. Mums pietiks laika sagatavoties, — neko tuvāk nepaskaidrodams, viņš noteica.

— Ejam! Tagad jāgriežas pa labi, bet, kad kreisajā pusē ieraudzīsim galdiņu ar numuru septiņi, — pa labi. Un tad jau līdz mūsējam atliks, kā lēšu, ne vairāk par metriem desmit vai piecpadsmit. Uz priekšu, draugs!

Kronbergam izrādījās taisnība. Gandrīz bez mazākās aizķeršanās viņš aizveda mani pie paaugstinājuma, kur, sēdēdams kā karalis tronī, mūs ar priecīgu smaidu sagaidīja pulkvedis.

— Sāku jau dīdīties, — viņš atzinās. — Jūs bijāt projām veselu stundu. Acīmredzot uzzinājāt kaut ko jaunu. Vai par mūsu… hm, uzdevumu? Ko redzējāt?

— Bet tu? — neatbildējis Valts atjautāja. — Klienti bija?

— Veseli divi. Bet tie mūs nevar interesēt. Vienam nav kur pārdot izbrāķētu preci, bet otrs, cik sapratu no pusvārdiem, par kārtīgu summiņu labprāt noraktos kaut kur manas dzimtās Sibīrijas plašumos.

Bet tu neatbildēji uz manu jautājumu.

— Atbildi saņemsi numurā. Mums laiks doties projām, turklāt nekavējoties. Izsauc viesmīli un norēķinies!

— Bet šņabis?

— Žēl atstāt? — Valts pavīpsnāja. — Banknošu kā spalu, bet tāds sīkstulis! Acīmredzot tā ir visu naudasmaisu kopējā pazīme. Žēl?

— Žēl gan, — Medveds atzinās. — Diemžēl lomas jātēlo dabiski un līdz galam. Tāpēc — cik spēšu, tik paķeršu līdzi… vēderā. Tāpat priekšā nakts, un neiešu jau laist mantu zudumā. Nāks saldāks miegs.

Kronbergs nepiekāpīgi pakratīja galvu.

— Mums priekšā nopietns darbs, nevis atdusa Morl'ija apkampienos, — drauga balss skanēja skarbi. — Bet ar to, ko tu esi spējīgs uzņemt savā vēderā, nekas jēdzīgs nevar sanākt. Spied pogu un norēķinies!

Smagi nopūties, šķietami samierinājies ar zaudējuma neiz- bēgamību, mūsu biedrs paklausīja. Pie Holera uz viesmīli gai​dīt nenācās. Izdzirdis, ka taisāmies projām, viņš brīnījās.

— Pie mums tikai tagad sāk lasīties viesi.

— Pēc ceļa esam nedaudz noguruši, — Krobergs paskaidroja. — Taču nav izslēgts, ka vēlreiz atgriežamies. Cikos jūs slēdzat?

— Četros no rīta.

— Brīnišķīgi. Paldies par vakariņām!

— Visu labu!

Viesmīlis sāka rosīties ap galdu, novākdams tukšos traukus, bet mēs devāmies uz numuru. Soļojām gurdi. Kājas šķita smagas, gluži kā pēc kāpiena stāvā kalnā, acis pašas no sevis krita ciet. Vismaz man apkārtne izskatījās kā tīta palsā migliņā. Numurā, cieši aizslēdzis aiz sevis durvis, Kronbergs ieveda mūs viesistabā un iezvēlās klubkrēslā. Mēs ar pulkvedi sekojām viņa piemēram. Šķita, ka Medveds uz vietas iemigs. Piebakstījis viņam pie elkoņa, Valts pavēloši sacīja:

— Mosties, Borja! Un stiep šurp savu mantību!

Pavēris vienu aci, tas atjautāja: — Par kādu mantību tu runā?

— Noklausīšanās aparatūru. Tā paralēli var arī ierakstīt?

— Protams. Bet mantība, par kuru tu runā, atrodas sporta somā. Tā, lūk!

— Nu un? — redzot Medvedu vēl dziļāk ieslīgstam ērtajā klubkrēslā, Valts nepacietīgi noprasīja.

— Bet tā soma, bet tā soma…

— Runā, velns tevi parāvis!

— Tā soma atrodas Rob… nē, mūsu cienījamā Fedjas skapī! — itin kā nedzirdēdams skarbo toni, miegaini novilka pulkvedis.

Kronbergs dusmīgi nogrozīja galvu.

— Tev tikai joki prātā. Pietiks zirgoties! Atnes somu, — viņš uzsita man uz pleca, — bet ar tevi, lāci, būs jāparunā nopiet​nāk. Nedomā gulēt! Aizliešu aiz apkakles šīs te vāzes saturu.

Kad atgriezos ar prasīto, jau pārvarējis nogurumu, Boriss izvilka vairākus miniatūrus aparātiņus un iepazīstināja ar to īpatnībām.

— Šo te, — viņš ar rādītājpirksta nagu izbīdīja galda vidū kaut ko līdzīgu baltai krekla podziņai, — var pielipināt pie kā gribi, jābūt tikai sausai virsmai. Turas kā ar supercementu. Bet šis ir apbruņots ar magnētiņu, — viņš piebīdīja baltajai melnu podziņu. — Šis ir kombinētais, — abām pievienojās trešā, tikai pelēka. — Mikrofoni uz goda. Var iešūt īstās pogas vietā. Bet šis te ir uztvērējs, — Medveds izņēma no somas vidēja grāmatas formāta kastīti. Var klausīties, ieraksta un atskaņo. Viss, — viņš no jauna ieslīga krēslā un, tikai tagad aptvēris, paslējās uz elkoņa un jautāja: — Ko nozīmē šī sagatavošanās? Kam tev tas vajadzīgs?

Kronbergs iepazīstināja viņu ar mūsu piedzīvojumiem, gan spraucoties cauri oranžērijai, gan spēļu zālē. Izdzirdis Georga Laubes vārdu, pulkvedis saslējās. Bet fakts, ka pie viena galda ar šo aizdomīgo tipu bijām redzējuši Zigurdu Stravinski, izdzina no viņa galvas pēdējās miega paliekas. Melnās acis iedzirkstījās, vaigi pietvīka. Uzzinājis par izsūtāmā zēna Laubem nodoto uzaicinājumu — tieši pusnaktī ierasties uz tikšanos pie divpadsmitā galdiņa — mūsu draugs saberzēja milzīgās ķepas un nespēja atturēties no slāviem tik rakstu​rīgā jūtu izpauduma: — Malači! Malači, ko tur teikt! — viņš noteikti būtu turpi​nājis, ja Kronbergs nepārtrauktu.

— Kāds ir šīs ierīces darbības rādiuss? — piedauzījis ar pirkstu pie kastītes vāciņa, viņš nepacietīgi apvaicājās.

— Pieci simti metru.

— Oho! Kniepadatas galviņa, bet tā velk! Tagad mums jānosprauž, draugi, tālākās rīcības plāns.

Ko darīsim? Skaidrs, ka Laubes saruna ar… aicinātājiem mums, lai tur lūst vai plīst, jānoklausās. Vieta, kur tā notiks, ir zināma. Domājiet!

Paņēmis ar lipekli apgādāto mikrofonu, Kronbergs piegāja pie kaktā augošā gumijkoka un uzspieda to uz zaļās, ādainās, it kā nolakotās lapas. Uzlikšana nekādas grūtības nesagādāja, bet, noņemot šo nieku, viņam nācās krietni vien nopūlēties. Lai nesaplēstu lapu, Valts rīkojās loti uzmanīgi. Atgriezies savā vietā, viņš nolika mikrofoniņu uz galda un, vērsdamies pie pulkveža, teica: — Līp pamatīgi! Diemžēl man iekrita acīs viens mīnuss.

— Protams, krāsa, — Medveds palocīja lielo galvu. — Uz zaļās lapas tā būtu redzama tikpat labi kā tintes traips uz balta krekla. Bet tā nav nelaime. Šāds gadījums ir paredzēts, un to novērst var loti vienkārši — pārkrāsot. Man te ir ātri žūstošas krāsas plašā izvēlē. Bet tagad iepazīstini mūs ar savu rīcības plānu. Nav šaubu, ka tu esi to jau izdomājis.

Valts atslīga sēdeklī un sakrustoja uz krūtīm rokas. Kon​centrētā sejas izteiksme liecināja, ka patlaban viņš vēlreiz apsver visas iespējas, lai izvēlētos piemērotāko. Spriežot pēc Medveda sarauktās pieres, arī viņš gudroja, kā veiksmīgāk īstenot ieceri. Vienīgi es nespēju piespiest sevi domāt. Enerģija šķita kaut kur

pagaisusi, un pāri smadzenēm klājās pelēks vienaldzības auts.Pat fakts, ka priekšā mūs gaida kārtējā, iespējams — bīstama dēka, nevarēja mani uzmundrināt. Tā pagāja minūtes piecas. Beidzot Valts nopūtās un paslējies uzmeta pulkvedim skatienu.

— Kurš runās pirmais?

— Sāc tu. Te nekādi rēbusi nav gaidāmi. Es paklausīšos un, ja gadīsies kāds iebildums, pateikšu.

Bet, manuprāt, tavs plāns ir gluži tāds pats kā manējais. Vairāku variantu iespējas gluži vienkārši nav dotas.

— Nav gan, — Kronbergs piekrita. — Domāju, ka pati galvenā problēma — vai tie, kas Laubem nolikuši tikšanos, ir jau galdiņu aizņēmuši. Atcerieties, viesmīlis teica, ka viesi tikai tagad sākot parādīties. Ja galdiņš vēl būs brīvs, mikrofona uzstādīšana ir bērnu spēlīte. Manuprāt, tas jāpielipina augstāk, pie kādas lapas. Virspusē, lai no apakšas nevarētu pamanīt. Bet problēma radīsies, ja viesi jau būs ieņēmuši savas vietas. Nav šaubu, ka galdiņš ir pasūtīts. Te nu noteikti nevar būt nekādas "piesēdināšanas" kā pie mums restorānos. Neaizņemtās vietas uz visu vakaru paliek brīvas. Tātad vienīgā iespēja ir, it kā garāmejot, nemanīti pielipināt mikrofonu ērtākajā vietā. Kāda ir mikrofona jutība?

— Optimāla — septiņi metri. Ideālos apstākļos — bez ap​kārtējo skaņu fona — desmit.

— Nav daudz. Ja sarunas temats būs par zeltu, balsis var tikt pieklusinātas, bet tas nozīmē, ka šie metri saruks vismaz par pusi. Ja kārtīgi apsver, — attālums nedrīkst pārsniegt trīs četrus metrus.

— Noteikti, — pulkvedis pamāja.

— Lai plānu īstenotu, mums nāksies uz turieni iet vismaz divatā.

— Labāk jau visiem trijiem, — sapratis viņa domu, es iebildu. — Trijatā būs nesalīdzināmi vieglāk novērst uzmanību, vai ne?

— Hm… Vispār, jā. Iesim visi. Bet tagad jautājums — kurš no mums uzņemsies pašu riskantāko — mikrofona uzstādīšanu? Lieku priekšā savu kandidatūru. Pirmkārt — esmu garākais, otrkārt, — te Valts pasmaidīja, — ar praksi. Kā nule redzējāt. Mēģinājums izrādījās veiksmīgs, tātad, ceru, iebildumu nebūs.

Principā tas arī viss. Bet kāds ir tavs plāns, Borja?

— Ivan, — pulkvedis izlaboja. — Kā jau teicu — tāds pats kā tavējais. Iespēju izvērsties nav. Bet ir viena piebilde. Tu nemaz nepieskaries vienlīdz svarīgam uzdevumam. Un tas ir — uzmanības novēršana. Nedod Dievs, ja izraisīsim aizdomas. Uzgrūsties galdam un apgāzt traukus — to varēja atļauties pirms gadiem piecdesmit. Tagad nāksies rīkoties smalkāk. Es šo to pieprotu, tāpēc, ar jūsu piekrišanu, šo darbiņu uzņemšos es. Bet Va… Volodjam lai pienākas galvenais. Iesim rindiņā cits aiz cita. Pirmais Roberts, es aiz viņa… Nē, aiz viņa jāiet Volodjam, — viņš piemiedza ar aci Kronbergam, — bet gājienu noslēgšu es. Tev nāksies rīkoties zibenīgi, līdzko, zaudējuši modrību, viņi pagriezīsies uz manu pusi. Robertam jāiet lēnām un jātēlo, ka viņš meklē pareizo ceļu. Zaļajā jūklī var apmaldīties kurš katrs, turklāt kopumā zāle ir milzīga. Taču krāšņumaugu biežņai šoreiz ir savas priekšrocības — pamanīt tajā zaļu mikrofoniņu ir gandrīz neiespējami. Vēl gribu piebilst, ka lapa pati par sevi ir laba vieta tā uzstādīšanai. Taču, ja novieto mikrofonu virspusē, notiks tas pats, kas ar plaukstu piesedzot ausi. Šāds šķērslis nav pieļaujams, tā mēs varam palikt tukšā. Nāksies pielāgoties apstākļiem. Situācijas novērtē​šanai — sekunde, uzstādīšanai — puse! Paspēsi? — viņš pavērās Valtā.

— Pacentīšos, — Kronbergs īsi attrauca un piecēlās. — Nav ko lieki kavēties, draugi. Pārkrāso pogu, bet mūsu vadonis Fedja lai iepazīstas ar divpadsmitā galdiņa apkārtni. — Viņš nolika man priekšā viesmīļa iedoto restorāna zāles plānu un nozuda vannasistabā. Pēc mirkļa no turienes atskanēja tekoša ūdens burbulošana. Medveds savāca mikrofonus, uztvērēju un aizgāja uz savu istabu. Es iegrimu plāna pētīšanā. Darbs šķita izdarāms viegli. Pārcilājis prātā visas iespējamās kombinācijas un jau būdams pilnīgi pārliecināts, ka tikšu galā, piecēlos.

Pulkstenis rādija bez piecām minūtēm vienpadsmit, kad mēs vēlreiz devāmies uz otrā Holera saviesīgo iestādījumu. Kā bijām norunājuši, ejot turējāmies virknītē cits aiz cita. Vajadzīgos orientierus biju labi ielāgojis. Par tiem man kalpoja divi — griestu kolonnas un viesiem paredzētie galdiņi. Aptuveni

aprēķinājis atstatumu starp kolonnām — kā gareniski, tā šķērs- virzienā — varēju puslīdz precīzi noteikt galdiņu atrašanās vietas. Gāju ar aprēķinu, lai pie vajadzīgā nonāktu it kā atceļā uz izeju. Lai to izdarītu, mums nācās izmest nelielu līkumu. Ticis līdz deju laukumam, varēju gandarīti uzelpot — bijām nonākuši tieši tajā vietā, kur biju cerējis. Tagad vajadzēja doties atpakaļ, bet nu jau pa citu ceļu. Jo tuvāk nāca liktenīgā vieta, jo vairāk saspringa nervi. Es jau raizējos, ka mana pārvērstā seja var sēdētājos izraisīt aizdomas. Taču, kad priekšā zem milzu papardes nokarenajiem zariem parādījās vajadzīgais galdiņš, satraukums pats no sevis negaidīti pārgāja. Droši vien tā iemesls bija ap galdiņu izvietojusies kompānija — miermīlīga izskata resnis ar diviem dubultzodiem un taukos dziji iegrimušām ačelēm, kā arī līdzīgu apjomu dāma, iespīlēta vizuļojošā vakarkleitā. No abiem visnotaļ strāvoja pārticīga omulība. Trešais, nenosakāma vecuma gaišmatis, nekādu slēptu draudu sajūtu manī neizraisīja. Kaut gan viņš neizstaroja labsirdību kā abi pārējie, taču arī nepatiku neizraisīja.

— Labvakar! — gluži kā visi, kuriem līdz šim bijām gājuši garām, arī resnis mūs vēlīgi sveicināja un pat pamāja ar roku.

Medveds visu vārdā atņēma sveicienu. Lēnā solī, itin kā šaubīdamies par izvēlētā virziena pareizību, es pagāju viņiem garām. Kad līdzās galdiņam atradās Valts, pulkvedis, piepeši skali izsaucies, pieliecās un pacēla kaut ko no grīdas.

— Paskat tik! Tūkstošdolāru banknote!

Pēc tik maģiskiem vārdiem tikai retais paliktu mierīgs. To izdarīt nespēja arī trijotne. Visas galvas pagriezās Borisa virzienā, un tajā pašā acumirkli Kronbergs ar zibenīgu kustību pielipināja miniatūro aparātiņu pie papardes lapas tā, ka to nosedza divas citas līdzās augošās lapas. Varēju likt galvu ķīlā, ka neviens to tur neieraudzīs. Bet galvenais — šis zars atradās tikai nepilna metra atstatumā no sēdētājiem!

Atrasto banknoti pulkvedis nolika uz galda. Šim žestam bija pilnīgi jānovērš jebkādas aizdomas, tas it kā pats no sevis pasvītroja sagadīšanos. Taču sēdošie kategoriski atsacījās banknoti atzīt par savu, un tādējādi Medveda rīcība viņam nekādus zaudējumus neradīja. Apsveikuši laimīgo atradēju, palicēji pavadīja mūs ar labsirdīgiem skatieniem. Jāatzīstas, es personīgi ne šo cilvēku ārienē, ne uzvedībā neko kriminālu saskatīt nespēju. Man vini likās vienkārši pārtikuši mietpilsoni, pāri vidusmēram, nekas vairāk.

Izlauzušies no biežņas, mēs klusuciešot devāmies uz savu numuru. Tikai kāpnēs, uzsitis Kronbergam uz pleca, pulkvedis pacēla gaisā īkšķi, tā apliecinādams, ka manam draugam ar savu uzdevumu izdevies tikt galā teicami.

— Uff! — kad bijām tikuši viesistabā, Valts nopūtās un, noslaucījis piedurknē pieri, atkrita klubkrēslā. Izvilcis cigaretes, viņš kāri aizsmēķēja. — Cerams, ka aizdomas neizraisījām. Tagad pats piemērotākais brīdis paklausīties, kā darbojas tā pārkrāsotā poga.

— Tūliņ, — Medveds atsaucās un, sadabūjis uztvērēja kārbiņu, nospieda tās sānos niķelētu podziņu. Atsperītes sviests, pelēkais vāciņš atlēca vaļā. Zem tā atklājās tāds kā elektriskā mēraparāta panelis. Kreiso pusi aizņēma skala, bet labajā bija iemontētas trīs pogas regulēšanai un slēdzis. Vidū aplī izvietotie caurumiņi liecināja, ka zem tiem atrodas skaļrunis. Pēc pareizticīgo ieraduma pārmetis krustu, Medveds nopūtās un, nospiedis slēdzi, sastinga. Panelī iedegās zaļa actiņa, un skalas vidū pēkšņi izlēca sarkana rādītāja šautra.

— Liekas, viss kārtībā. Tūlīt noregulēšu skaļumu, — mūsu draugs murmināja un lēnām pagrieza vienu no pogām. Piepeši it kā pavisam līdzās atskanēja sievietes balss; — Pasniedz man kaviāru, Deivid! Lūdzu, tur to. — Šos vārdus viņa teica angliski!

— Kaut kas noškindēja, un nedaudz spiedzīgs baritons at​bildēja: — Lūdzu!

Pēc nelielas pauzes vīrietis iejautājās: — Kā jums tas garšo, Elza?

— Nekas sevišķs. Francijā to gatavo labāk.

— Tad ta gatavošana, — norūca, neapšaubāmi, resnis. Es labi atcerējos — viņš runāja tādā kā

sēcošā, ar aizdusu sirgstoša cilvēka balsī. — Noķer zivi, uzšķērd, sastampā ikrus kārbā, aiz- vāko, un visa tā gatavošana.

— Negribu strīdēties, Dītrih, — baritons atcirta. — Taču, cik man zināms, kaviārs ir īpaši gatavots produkts. Pēc īpašas receptes. Diemžēl neesmu kulinārs, citādi izgrieztu jums visiem pogas.

— Tu dzirdēji, Elza! — resnis dārdoši iesmējās. — Visiem! Labi, Deivid, piekrītu — pēc īpašas receptes. Piekrītu, pirmkārt, lai saglabātu neskartas savas pogas. Bet otrkārt? Vai zināt, kāpēc esmu tik pielaidīgs?

— Nē.

— Vienkārši es ciest nevaru kaviāru. Ikrus. Man tie tikpat pretīgi kā varžu kājas. Pats neēdu un negribu pat runāt par tiem. Komplekss. Kaut kas līdzīgs tam, kā dažiem nepatīk pie pusdienu galda pārspriest par cērmēm un lenteņiem, lai gan ar tiem ir saistītas visai interesantas, es teiktu — pat pamācošas problēmas. Vai ne, FJziņ?

— Fui! — sievietes balss atcirta. — Nekļūsti rupjš, Dītrih! Zini, Deivid, mans mīļais vīriņš pēc trešās glāzītes kļūst rupjš.

Pēc piektās — miegains, bet pēc devītās viņam gribas skriet pakal pirmajiem brunčiem…

— Nu, nu…

— Es tevi, mīļais, esmu izpētījusi tikpat pamatīgi kā profesors savu pacientu. Pēc piecpadsmitās tu nonāc tādā kā bērna prātā, gatavs demonstrēt striptīzu deju zāles vidū, bet kaut kur pie divdesmitās, neņemdams vērā, kur atrodies, gluži vienkārši sāc krākt.

Baritons skali iesmējās, un, noregulējis skaļumu uz pusi klusāk, Medveds sacīja: — Manuprāt, mums vajadzētu mazliet atpūsties. Līdz pusnaktij vēl trīsceturtdalstundas. Taču kādam nāksies pie šīs kastes pasēdēt. Varbūt sarunā atklāsies kaut kas svarīgs. Pagaidām tā ir tukša muldēšana.

Es gāžos no kājām, varbūt atradī​sies kāds, kas šo pienākumu uzņemies brīvprātīgi?

— Tas būšu es, — Kronbergs pacēla roku. — Pūtieties, kad vajadzēs, es jūs pamodināšu.

Ne man, ne Medvedam pat prātā nenāca iebilst, gluži kā divi mēnessērdzīgie — apmiglotām acīm, neredzošu skatienu un stīvām kājām — mēs klusuciešot, pat aizmirsuši pateikties Kronbergam par pašaizliedzību, aizklunkurējām katrs uz savu istabu.

VI NODALA liekas, mums ir izredzes… Šķita, ka esmu nogulējis tikai dažas minūtes, kad pēkšņi kāds parāva mani aiz kājas. Atvēris acis, gultas galā ieraudzīju Valtu.

— Būtu vismaz izģērbies! — viņš pārmetoši sacīja.

Tikai tagad aptvēru, ka gulu, kā nācis no restorāna. Pat kurpes nebiju paguvis nomest. Tādi galēja bezspēka mirkli manā dzīvē atgadījās pirmoreiz. Dzēris taču arī biju ar mēru. Atminējos tikai, kā iezvēlos gultā.

— Tas no ceļa. Nogurums vainīgs, — Valts, zinādams manu pedantiskumu, kas, patiesības labad gan jāsaka, bija parādījies tikai pēc tam, kad viņš apmetās ar mani zem viena jumta, nomierinoši sacīja.

— Neuztraucies, mūsu draugs no Sibīrijas nakti aizvadījis tādā pašā izskatā kā tu. Pat kaklasaites mezglu nav paguvis atlaist vaļīgāk.

— Cik pulkstenis?

— Deviņi.

— Ko! — es uzsprāgu sēdus. — Vai arī tu nogulēji?

— Sarunu? Nē. Biju augšā līdz četriem, kad slēdz resto​rānu.

— Kāpēc nemodināji. Vai sarunu dzirdēji? Par ko viņi ru​nāja?

— Lēnāk, lēnāk, vecīt! — draugs pārtrauca, apsēzdamies man līdzās uz gultas malas. — Kāpēc nemodināju? Nu to, esmu pārliecināts, nespētu izdarīt pat lielgabalu zalve. Varbūt vienīgi pastardienas bazūnei tas izrādītos pa spēkam. Pa spēkam pārspēt jūsu taisni baismīgo krākšanu. Attiecībā uz sarunu — jā, dzirdēju. Tā bija tik īsa, ka grēks būtu jūs raut laukā no gultas. Par ko viņi runāja? Par tikšanos pilsētā.

Tas bija resnis Dītrihs, kas, Laubem ierodoties, nosauca jauno tikšanās vietu.

— Tātad — starpnieks?

— Neapšaubāmi. Viņš tikai pateica, ka ieinteresētā persona gaidīšot Laubi rīt, tas ir — šodien, atkal divdesmit četros nulle nulle Zaļās ielas sešpadsmitajā numurā. Lai paņemot līdzi paraugus.

— Kādus paraugus? — es izbrīnījos.

— Kādus? Diezin vai Laube Šveicē sācis nodarboties ar dāmu apakšveļas tirdzniecību, — Kronbergs pasmīnēja. — Tu vienkārši vēl neesi kā nākas atjēdzies. Ko citu var vēlēties uzpircējs, ja ne zelta paraugu.

— Tu domā — viņš ir Klūges cilvēks?

— To varam tikai minēt. Bet tagad celies un nāc uz vies​istabu. Brokastis jau galdā.

Pēc virsdrēbēs aizvadītas nakts es, protams, nevarēju pat iedomāties sēsties pie galda, iekams nebūšu nomazgājies no galvas līdz kājām. Protams, izņemot seju. Mūsu numurā bija duša, kas dažos acumirkļos lāva atbrīvoties no iekšējā smaguma. Nomainījis apakšveļu un pārvilcis tīru kreklu, jutos pavisam možs. Viesistabā pie klāta galda mani jau gaidīja abi biedri. Valtam zem acīm rēgojās iezilgani maisiņi, toties pulk​vedis izskatījās pavisam atkopies.

— Labrīt! — es sveicināju.

— Labrīt, Robert! — atbildēja Medveds, bet Kronbergs, uz​metis viņam greizu skatienu, atgādināja: — Tu pārkāp paša ieteikto norunu.

— Kādu norunu? — Boriss tā izbolīja acis, ka man uzreiz kļuva skaidrs — viņš saprot, kur mērķē Kronbergs.

— Par izturēšanos, Ivan Ivanovič! Sēdies, Fedja! — viņš piebīdīja man krēslu. — Ja nepieradināsimies pie jaunajiem vārdiem, varam iekrist viselementārākajā veidā. Pats ierosināji, un pats pārkāp. Nav labi, draugs!

— Labošos, labošos! — pulkvedis iesmējās. — Tas no noguruma. Tagad ēdīsim. Bet tu pa to laiku stāstīsi — kas naktī norisinājās pie divpadsmitā galdiņa. Manuprāt, mikrofons pagaidām var palikt savā

zarā, jo, kas zina, vai šī vieta nav īpaša.

— Gluži manas domas, — Valts pamāja un paņēma vārītu olu. — Lobīdams balto čaumalu, viņš sāka stāstīt. — Kad bijāt nolikušies uz auss, es katram gadījumam nodrošinājos ar vairākām tonizējošā minerālūdens pudelēm no mūsu ledusskapja. Pēc tam, iekārtojies iespējami ērtāk, taču tā, lai nejauši neaizmigtu, sāku klausīties. Jāteic atklāti, sarunas nebija no interesantākajām. Pliekani jociņi mijās ar divdomībām un notikumiem virtuveņu gaumē — baumām, intrigām, stāstiem par neatļautiem mīlas sakariem, un tā tālāk. Resnis tiešām izgāja visas, izņemot divas pēdējās, no savas masīvās kundzes pieminētajām dzēruma stadijām. Man viņi abi šķita parasti vidusmēra mietpilsoņi, kuru gara attīstība apstājusies kaut kur pusaudža vecumā. Trešais — Deivids — neapšaubāmi bija anglis. Abu pārējo runā skaidri varēja saklausīt vācisku akcentu, bet viņa — ne.

— Viņš varēja būt amerikānis, — iebilda pulkvedis, bet Kronbergs noliedzoši pakratīja galvu.

— Nē. Es pietiekami labi zinu šo valodu un nešaubos, ka tā bija tīra londonieša izruna. Šis cilvēks izrādījās nerunīgs, pilnīgs pretstats abiem resnuļiem, kas bez mitas vārījās. Viņa atbildes uz šā fona šķita īsas, pat lakoniskas. Dītrihs ar katru minūti reiba arvien vairāk un runāja arvien juceklīgāk. Pretstatā viņam, Deivids likās skaidrs kā kristāliņš. Par dāmu, manuprāt, nav ko runāt, jo viņa, neapšaubāmi, atradās ārpus vīriešu vērptās intrigas. Šis anglis man ir mīkla. Turklāt skaidrs, ka viņš dzirdēja Dītriha Laubem nodoto paziņojumu, un, tā kā no viņa nekas netika slēpts, man ir iemesls domāt, ka šim cilvēkam atvēlēta noteikta loma darījumos ar Laubi. Pro​tams, ja mūsu versija par Georga nolūkiem ir pareiza.

— Kā Elza komentēja Laubes vizīti un to, ko Laubem pa​teica viņas vīrs?

— Atkal tavi noslēpumi! Kad tas beigsies!

— Bet Deivids?

— Nekā. Itin kā nebūtu dzirdējis.

— Un ar ko viss noslēdzās?

— Viņi vēl nosēdēja pusstundu un tad gāja gulēt. Laikam baidīdamās no vīra izlēcieniem, to pieprasīja Elza.

— Žēl, ka nezinām, kurā numurā virji dzīvo.

— To nebūs grūti uzzināt, bet tas tapat neko nedos. Tie ir tikai starpnieki, vecīt. Nekas vairāk.

Izņemot Deividu. Šis vīrs mani ieinteresējis. Retais jociņš, ko viņš izmeta, vienmēr bija ar sāli, turklāt pasniegts inteliģenta cilvēka manierē. Ēd, draugs, — redzēdams, ka atstumju šķīvi, viņš mudināja. — Šodien, par laimi, sniegputenis norimis, tā ka varēsim maķenīt apskatīt pilsētu.

— Labāk saki — Zaļo ielu, — es pavīpsnāju, un, paraustījis plecus, Kronbergs pamāja.

— Tas viens otru netraucē.

— Es gribētu paklausīties ierakstu, — pulkvedis, kas visu šo laiku ar mašīnas neatlaidību bija nepārtraukti gremojis, pa​ziņoja un nolika dakšiņu uz tukšā šķīvja malas.

— Visu?

— Nē, tikai ar Laubi.

— Lūdzu! — Valts izvilka no pagaldes sporta somu un izņēma uztvērēju. — Atrullē atpakaļ!

Ieraksts ar Laubi sākas pie skaitļa sešdesmit astoņi.

Medveds pagrieza vienu no podziņām, atskanēja klakšķis, un tam sekoja klusa šņākoņa. Zem skalas izvietotajā četrstū- rītī piepeši sāka ņirbēt skaitli. Pie vajadzīgā viņš izslēdza paātrinājumu un ieslēdza atskaņošanu. Piepeši istabu piepildīja resnā Dītriha astmātiskā sēkšana: — … pēdējais laiks atmest. Tas bojā plaušas.

— Domāju gan, — Elza piekrita. — Tikai muļķis var vienā laidā kūpināt, padarot neciešamu dzīvi sev un citiem. Nabaga Katrīna. Es jau no sākta gala neticēju, ka laulība ar…

Piepeši viņu pusvārdā pārtrauca vīrs: — Labvakar, kungs! Ko vēlaties?

— Izsūtāmais man teica, ka divdesmit četros es tiekot gai​dīts. Šeit, pie divpadsmitā galdiņa.

— Nē, mans kungs. Tikšanās ir pārcelta. Divdesmit četros rīt, faktiski — jau šodien, jūs tiekat gaidīts Za|ās ielas sešpa​dsmitajā numurā.

— Hm… Ar ko tas izskaidrojams? — Laubes balsī varēja jaust slikti slēptu aizkaitinājumu.

— To jums pateiks rīt.

— Tiešām?

— Jā, mans kungs. Tā man lika jums darīt zināmu.

— Arlabvakar! — tas tika teikts tādā tonī, kādu izvēlas, lai pasūtītu uz poda.

— Visu labu! — resnim bija patiesi bieza āda, jo viņš to pa​teica tikpat vēlīgi kā mums.

Pēc nelielas pauzes atskanēja Elzas dusmīgā balss: — Atkal tie tavi noslēpumi! Un kad reiz tas viss beigsies?

Tālāk neklausīdamies, pulkvedis izslēdza aparātu un, iebāzis somā, paskatījās logā.

— Paskat tik, cik skaisti! Laiciņš uz goda, taču ielas būs pamatīgi pieputinātas. Nāksies izsaukt taksometru.

Pagalmā, saulei atstarojoties sniegā, viss laistījās apžilbinoši baltā mirdzumā. Koki, zem smagās sniega segas noliekuši zarus, atgādināja kupenas. Neviens plankumiņš nebojāja gludo un reizē pūkaino villaini, kas sedza klajākās vietas. Daba likās šķīstījusi pati sevi.

— Laube, šķiet, tādu gājienu nebija gaidījis. Interesanti, ar ko tas izskaidrojams — nolikt tikšanos restorānā tikai tādēļ, lai paziņotu, ka tā tiek pārcelta uz citu vietu. Vai tad nebūtu vienkāršāk nokārtot visu uzreiz? — es jautāju. — Ar ko tas iz​skaidrojams?

— Ar piesardzību, draugs, — Kronbergs atbildēja un, malkodams kafiju, aizsmēķēja cigareti. — Mākslas darbu izsolēs, kur figurē summas, kas pārsniedz septiņu ciparu skaitli, pircēji vienmēr ir anonīmi. Kāpēc? — Valts pavērās manī, un tikai tagad es pamanīju, cik viņam noguris skatiens.

— Tas taču skaidrs. Ja izsviež miljonu par gleznu un atklāti nosauc savu vārdu, nav šaubu, ka šis cilvēks pakļauj sevi riskam. Vienmēr atrastos kāds, kas iekārotu viņa pirkumu un pacenstos iegūt to ar neatļautiem paņēmieniem.

Kronbergs palocīja galvu.

— Turklāt, ņem vērā, ka laupīšana ir tikai viens no paņēmieniem. Turklāt tā nebūt nav pats bīstamākais. Iebrucējs jeb laupītājs iet uz noteiktu mērķi un, ieguvis kāroto, ja vien kāds viņu nemēģina aizkavēt, neķeras pie vardarbības. Šiem krēziem, kas gatavi izmest milzu naudu, reizēm par galīgi bezvērtīgiem darbiem, kas tikai mākslīgā ceļā iekļuvuši populārāko vidū, tāds zaudējums neko nenozīmē.

Bet lieta klust pagalam nepatīkama, ja noziedznieki ķeras pie šantāžas. Tādā gadījumā briesmām tiek pakļauti tuvinieki, reizēm pat bērni, un var tikai zīlēt — kā tas viss beigsies. Es domāju, ka šī piesardzība ir izskaidrojama nevis ar bailēm no varas iestādēm, kaut gan daļēji arī tās ir spēkā, bet tieši — no noziedznieku pasaules. Šāds secinājums neizriet tikai no teorētiskiem apsvērumiem, bet ir arī apliecinājies praksē.

Pulkvedis pamāja un no jauna ķērās pie dakšiņas.

— Noteikti. Te jāņem vērā, un tas jau attiecas uz mums, ka šie cilvēki parasti nodrošina savu dzīvesvietu ne tikai ar tērauda durvīm, bet papildus arī ar signalizāciju un apsardzi. Ja Zaļās ielas sešpadsmitajā numurā ir iecerēts darījums ar zeltu, mums tur iekšā netikt! Iespējams, ka tā ir Klūges rezidence. Taču… Šis īsais, aprautais vārdiņš izskanēja ļoti daudznozīmīgi. Esmu pārliecināts, ka mēs katrs savā prātā to papildinājām līdz pilnam teikumam: "Taču tas ir mūsu pienākums!"

— Bīstama padarīšana, — norūca Valts.

— Par to šaubu nav, — priecīgi atsaucās pulkvedis. — Ja vēl ceļā patrāpīsies tas Fricis ar ielauzto degunu, ies pavisam jautri.

Bet, sēžot ar klēpī saliktām rokām, mēs bez cīņas parakstām kapitulāciju, — Medveds reizē runāja

un atkal ēda. Es varēju tikai pabrīnīties par viņa ietilpību. Pamanījis manu skatienu, pulkvedis, it kā atvainodamies, paskaidroja: — Salst! Pēc svilpošanas otrā dienā man vienmēr salst. Pret to labākais līdzeklis ir eskimosu paradums — sasildīties no iekšpuses. Līdz malām pilns vēders aktivizē gremošanas procesus, bet šo procesu rezultātā izdalās enerģija. Kā zināms, to var konstatēt ne tikai izjūtās, bet arī izmērīt siltuma mērvienībās. Sasilstu no iekš​puses.

— Apsēdies pie radiatora, būs lētāk, — es ieteicu.

— Tad sāk sāpēt galva. Esmu sevi pamatīgi izpētījis, turklāt nez cik reizes pārbaudījis praksē un zinu, ko daru, — mūsu biedrs nopietni atbildēja. — Šķiet, ka šoreiz pietiks, — viņš ielika dakšiņu jau otrajā iztukšotajā šķīvī un atspiedās pret atzveltni. Tagad esmu atkal ierindā. Ko iesāksim?

— Aizbrauksim uz tikšanās vietu, bet tur jau rīkosimies pēc apstākļiem.

Lai notiek. Es izsaukšu taksometru. — Medveds uzslējās kājās un, izstaipījies tā, ka pat kauli nobrakšķēja, devās pie viesnīcas pakalpojumu dienesta pults. Pēc mirkļa, atgriezies pie galda, viņš pavēstīja: — Taksometrs būs klāt pēc desmit minūtēm. Laiks ģērbties, draugi. Taču ņemiet vērā, ka ārā ir tikai daži grādi zem nulles. Kažoki nebūs vajadzīgi.

Tieši noliktajā laikā mēs nokāpām vestibilā. Pakalpīgi atvēris ārdurvis un izlaidis laukā, šveicars nosteidzās lejā pirms mums un atvēra taksometra durvis. Kad bijām sakāpuši mašīnā, šoferis — pusmūža vīrietis ar iesirmiem matiem, pa​griezies atpakaļ, jautāja: — Uz kurieni?

— Vispirms uz Cīrihes ievērojamākajām vietām, — viņam līdzās sēdošais pulkvedis pavēstīja zinīgā balsi, — rātsnamu, ģildi, lielo katedrāli, vārdu sakot, — turp, kur ir uz ko paskatīties. īsi sakot, mēs jūs ņemam uz nenoteiktu laiku. Nav nekas pretim?

— Gluži otrādi, labprāt, — šoferis pasmaidīja un iedarbi​nāja motoru.

— Maršrutu izvēlieties pats. Ja vajadzēs, mēs izdarīsim korekcijas. Bet sāksim ar Limmates krastmalu. Turpmākais jau jūsu ziņā.

— Labu ceļa vēju! — šveicars, kas, pieliecies gatavība palī​dzēt, bija klausījies sarunā, novēlēja un aizcirta durvis.

Izrādījās, ka līdz pirmajiem dzīvojamo namu kvartāliem nemaz nebija tik tālu — ne vairāk par divsimt metriem. Med​veds izplāja uz ceļa viesnīcā atrasto plānu.

— Vai vēlaties aplūkot arī Mazo pilsētu?

Kas tā tāda?

— Rūpniecības centrs.

— Pagaidām ne. Pietiks ar Lielo.

Izrādījās, ka Cīrihe, lai gan vēsture tās pirmsākumus min aptuveni vienā laikā ar Rīgas pirmsākumiem, diezgan manāmi atšķiras. Mūsu galvaspilsētas arhitektūrā galvenokārt dominē jūgendstils, toties Cīrihē — neorenesanse un neoklasicisms. Protams, pa starpām varēja ieraudzīt gotu stilā celtas baznīcas ar šauriem, augstiem logiem, bieziem mūriem, pret debesīm vērstām smailēm. Dzīvojamo ēku apdarē izmantotie milzum- daudzie dekoratīvie elementi lāva noprast, ka te redzams arī gan baroks, gan rokoko, gan abi kopā. Visumā pilsēta uz mums atstāja smagnēju, nedaudz nospiedošu iespaidu. Tajā jautās kaut kas nenosakāmi svešāds. Bet varbūt šīs izjūtas radīja masīvo būvju — galvenokārt baznīcu — drūmā āriene. To te bija bez gala, un es atminējos, ka ap sešpadsmito vai septiņpadsmito gadsimtu Cīrihe kļuva par protestantisma centru.

Bet manās izjūtās droši vien vainīgs bija arī nogurums. Lai gan nakti biju aizvadījis dziļā bezsapnu miegā, tomēr smagā galva liecināja, ka pietiekami atpūties tomēr neesmu. Ielās sniegs bija novākts vai arī sastumts lielās kaudzēs tādās vietās, kur tās netraucēja transporta kustību. Šoferis izrādījās pieredzējis. Viņš ne tikai zināja izvadāt mūs pa pilsētas ievērojamākajām vietām, bet arī pastāstīja par katras vēsturi un mūsdienām. Pēc stundas brauciena jutu, ka no šīm daudzveidīgajām

formām man sāk reibt galva. Turklāt iepriekšredzēto ik reizi izmēza no atmiņas jaunie iespaidi. Tādējādi — jo ilgāk mēs braucām, jo mazāk es spēju atcerēties, ko esmu redzējis. Droši vien arī mani ceļabiedri izjuta kaut ko tamlīdzīgu, jo Medveda platajā sejā sākotnējo aizrautību bija nomainījusi drūma atturība, bet Valts jau labu laiku nekur citur neskatījās, kā tikai vējstiklā. Man ienāca prātā, ka nu pienācis īstais brīdis painteresēties par Za|o ielu, un, it kā uzminējis manas domas, lūkodamies pilsētas plānā, pulkvedis skali vērsās pie šofera: — Kur te atrast Zaļo ielu? Uzraksti tik sīki, ka bez lupas nav ko domāt saburtot.

— Šī, — nedaudz piebremzējis, šoferis ar nagu ieskrāpēja uz pilsētas nomalē iezīmētās stīdziņas, kas salīdzinājumā ar centra platajām artērijām, izskatījās pēc sīka kapilāra.

— Brauksim uz turieni. Jāatzīstas, man šīs arhitektūras vienai dienai ir tā kā par daudz.

— Adrese?

— Nav. Kad tiksim līdz ielas sākumam, apturiet. Bet tur jau redzēsim.

— Labi, — šoferis pamāja un, ielūkojies aizmugures spogulītī, spēji apgrieza taksometru pretējā virzienā.

Droši vien vasaras laikā Zaļā iela atbilda savam nosaukumam, bet patlaban tai piemērotākais nosaukums būtu — Baltā. Tā izrādījās tik tiešām šaura, drīzāk platai takai līdzīga ieliņa. Iespiesta starp privātmāju žogiem, tā nozuda līkumā. Piesnigušie dārzi likās tiešā ceļā nākuši no pasakas — sniega segā sīksīkie ledus kristāliņi vizuļoja visās varavīksnes krāsās. Apkārtne šķita pilsētai nedabiski tīra. Divstāvu villas, ieslēpušās dārzu dziļumā, izskatījās mājīgi un reizē — solīdi. Skaidrs, ka šajā rajonā mitinājās turīgi ļaudis.

Kad Medveds paziņoja mūsu lēmumu šeit izkāpt, šoferis rādīja skābu seju. Acīmredzot viņš bija cerējis uz prāvāku guvumu, un, kaut gan pulkveža pasniegtā naudaszīme, no kuras atlikums netika prasīts, krietni vien pārsniedza skaitītājā redzamo tēriņu, tas viņa omu neuzlaboja. Izmetis standarta pieklājības frāzi, šoferis iedarbināja motoru, un pēc mirkļa taksometrs nozuda aiz pagrieziena.

— Vai šis braucamais gadījumā nebija no Holera garāžas? — pamādams tam nopakaļ, iejautājās Valts. — Nedod Dievs, ja kādas ieinteresētas personas ausīs nonāk ziņa, ka esam izkāpuši uz Zaļās ielas stūra. Izdarot attiecīgus secinājumus, mēs varam…

— Nē, — manu draugu apklusināja Boriss, — es pats dzirdēju, kā meitene, kurai lūdzu izsaukt taksometru, sazinājās ar pilsētas parku. Vari būt drošs — attiecīgajās ausīs nekas nenonāks. Bet nu jāpadomā, ko darīt tālāk. Kādi būs priekšlikumi?

— Tu nudien runā kā no tribīnes. Kādi te var būt priekšlikumi! — Kronbergs paraustīja plecus un pamāja uz piesnigušās ieliņas pusi, — gluži vienkārši — jāiet uz priekšu līdz vajadzīgajam numuram un jāizpēta tas iztālēm. Neuzkrītoši, jo te gājēju, kā redzat, vispār nav. Bet pēc tam jau varēsim runāt par priekšlikumiem. Ejam, zēni!

Zaļās ielas abās pusēs stiepās šauras, flīzēm klātas ietves. To platums lāva soļot līdzās ne vairāk par diviem cilvēkiem. Medveds bez ierunām ieņēma vietu arjergardā, un mēs lēnā gaitā, Valtam kūpinot cigareti, gluži kā dīki, pastaigāties iznākuši pilsoni, devāmies uz priekšu. Sniegs no ietves bija sasviests žogmales un vietām veidoja augstus valous. Tikai mana drauga slaidais augums lāva tiem saredzēt pāri visā ceļa garumā. Bet man un pulkvedim, lai varētu kaut ko saskatīt sniega barjeras viņā pusē, vienā laidā nācās celties pirkstgalos. Noteikuši numerācijas kartību, izvēlējāmies ietvi, kas atradās nepāra skaitļu pusē. Tā kā ieliņa bija šaura un tukša, mēs, ejot pa pretējo trotuāru, varējam saskatīt vajadzīgo namu vēl labāk, turklāt — neuzkrltošāk, nekā soļojot cieši gar tā sētu. Saule ne tikai spoži spīdēja, bet arī sildīja.

Ne pārāk stipri, bet mazpa- mazām man k|uva karsti. Atpogājis mēteli, es norāvu šalli un iebāzu kabatā.

Arī pārējie, cik nu mūsu apstākļos bija iespējams, atbrīvojās no liekajiem apģērba gabaliem. Par laimi, izmanīgais pulkvedis stiepa līdzi sporta somu ar savu īpatnējo inventāru, tā ka bija kur sabāzt. Apkārtnē viss šķita kā izmiris, tikai no kāda attālāka nama sarkanā skursteņa debesīs stīdza tieva, balta dūmu

strūkliņa.

— Rau, tur — tas pelēkais, liekas, ir īstais, — pa gabalu ieraudzījis uz vārtiņiem baltu ciparu sešpadsmit, Medveds norūca. — Manuprāt, piekļūt pie mājas būs pagalam viegli, — viņa balss izklausījās norūpējusies.

— M… jā, — Valts pamāja. — Pārvietoties pa sniegu, neatstājot pēdas, varētu vienīgi spoks. Tā kā mēs neesam no šīs sugas, nevaru iedomāties — kā, neizraisot aizdomas, mēs va​rētu to izdarīt.

— Tikšanās nolikta uz pusnakti, — es ieteicos. — Tumsā.

— Bet no rīta, gaismā ieraudzījuši nopēdoto sniegu, viņi nekavējoties atsauks darījumu un mēs paliksim ar garu degunu. Nē, draugi, mums jāizdomā kaut kas cits. Kaut kas oriģināls.

— Mākonītis, — es noburkšķēju.

— Kāds mākonītis? — mani ceļabiedri vienā balsī jautāja.

— Stūrējams.

— Stūrējams mākonītis? — Kronbergs pablenza uz. mani un izteiksmīgi piesita ar rādītājpirkstu pie pieres. — Izskatās, ka tev tur viss vienā miglā…

— Bet trollītim Muminam tāds bija. Viss vajadzīgais, lai tiktu pie tā, ir olu čaumalas un burvja cepure.

Pulkvedis iesmējās.

— Tā tiešām bija izeja. Par nožēlošanu, gravitācija darbojas, un pēdu nospiedumi paliek. Paskat, tur, tajā būda, man liekas, kāds sēž!

Aiz masīvajiem, kaltajiem dzelzs vārtiem varēja saskatīt sarga būdiņu. Pēc pāris soliem Medveda aizdomas apstiprinājās. Kaut gan, atstarojoties stiklā, saule ļāva tikai daļēji ieskatīties lodziņā, taču es pavisam skaidri manīju noliekušos pakausi, izskatījās, ka būdā sēdošais kaut ko lasa.

— Sniegs, sargs, plus signalizācija… — purpināja zem deguna Kronbergs. — Bet māja uz goda, vai ne? Ar kaut ko atgādina Mežaparka villas. Rau, arī balkoninš, akurāt, kā pie mums. Logu forma tāpat.

Bet, kas tas? M… jā, nebiju domājis, kat tā var izkropļot tik brīnišķīgu namu!

Soļojot uz priekšu, atklājās Valta neapmierinātības iemesls. Tā izrādījās zema piebūve, vismaz trīsdesmit metru gara, kas veidoja vienotu kompleksu ar māju. Draugam bija taisnība — te tā izskatījās pagalam nejēdzīgi un lieki. Turklāt no lēzenā jumta augšup slējās vismaz septiņus metrus garš, melns, ar trim trosēm nostiprināts metāla skurstenis. Bija skaidrs, ka piebūve ir celta vēlāk, jo ne tikai nesaskanēja ar arhitekta iecerēto māju, bet atšķīrās arī pēc apdares un būvēšanā lietotajiem materiāliem. Tā varētu izskatīties saimniecības ēka kopā ar malkas šķūnīti.

— Tur atrodas garāža, — nomurmināja Medveds, un tikai tagad es pamanīju, ka no plato divviru durvju apakšas līdz pat metālā kaltajiem vārtiem stiepjas riteņu iebrauktās sliedes.

Kronbergs ar knipi aizsita sniegā līdz galam neizsmēkēto cigareti un apstājies sāka grābstīties pa kabatām. Es redzēju, ka viņa acis uzmanīgi iztausta pāri ielai stāvošo namu. Beigu beigās, izvilcis paciņu, viņš iemeta mutē jaunu cigareti un, uzšķīlis uguni, nesteidzīgi piesmēķēja. Stāvēdami līdzās, mēs ar pulkvedi gaidījām un reizē pētījām to pašu, ko Valts. Spriežot pēc skursteņa, piebūvē atradās ari apkures iekārta. To apstiprināja garās ēkas galā redzamā melnā kaudze, kas nevarēja būt nekas cits kā izdedži.

Piepeši virs tās parādījās formas cepurē tērpta galva un tūdaļ pat nozuda.

— Kas tas? — es izbrīnījos. — Kāds trakais rakņājas pa iz​dedžiem?

— Tie nav izdedži, — Kronbergs caur zobiem novilka.

— Kas tad?

— Kāds rok tranšeju, bet varbūt tā jau izrakta, un viņš tagad tajā strādā. Kaudze zema, vai ne.

Pacelt galvu virs tās, stāvot visā augumā, varētu vienīgi pigmejs vai punduris. Tātad tur kāds līkņā. Bet pat vidēja auguma cilvēks var palikt nepamanīts, vienīgi stāvot ievērojami zemākā vietā. Tāpēc es domāju, ka tā ir tranšeja. Bet to, ka tie nav izdedži, apstiprina fakts, ka no vienīgajām durvīm, aiz kurām varētu atrasties siltuma mezgls, redzi, — virs ēkas slejas tas atbaidošais skurstenis, uz kaudzes pusi

neved nekādas pēdas. Izdedži, pat tik lēnā vējiņā kā patlaban, nokvēpina visu apkārtni, bet, lai kur skaties, sniegs ir tīrs kā visbaltākais palags. Kā tu domā, Ivan?

— Izskatās, ka viņiem kaut kas sabojājies. Remontē. Formas cepure liek domāt, ka to dara kāda avārijas dienesta darbinieki. Tas varētu būt ūdensvads, gāze, kanalizācija…

— Elektrības kabelis, —es turpināju, — telefons vai… pnei​matiskais pasts.

Valts pavīpsnāja un, saraucis pieri, teica: — Lai kas tur arī būtu, liekas… — viņš neapstādamies pārlaida mums jautājošu skatienu, un pulkvedis, priecīgi no- krekškējies, pabeidza vina vietā: — Liekas, mums ir izredzes!

VII NODALA PĀRSTEIDZOŠAIS PIRKUMS Sirdī iedegās cerību stariņš. Taču mēs, it kā nekas nebūtu mainījies, lēnā gaitā turpinājām ceļu garām sešpadsmitajam numuram, ar neatslābstošu uzmanību turpinādami pētīt apkārtni. Vīru formas cepurē vēlreiz ieraudzīt neizdevās, un šis fakts manus ceļabiedrus uzmundrināja vēl vairāk. Metrus divus aiz melnās zemes kaudzes sākās kaimiņa īpašums, ko no aizdomīgās vietas atdalīja ne visai augsta krāsotu dēļu sēta. Šis nams izskatījās ievērojami pieticīgāk. Tā bija vienkārša, no dzelteniem ķieģeļiem būvēta māja, turklāt atšķirībā no pārējām apkārtnē — vienstāva. Tieši no tās skursteņa jau atbraucot bijām ievērojuši paceļamies debesīs dūmu strūkliņu. Palielajā dārzā auga vairāki augļu koki, bet gar žoga malu — ogu krūmi. Nama priekšā bija atstāts brīvs laukums, kuru vasarā droši vien klāja zālājs. Lai gan apkārtējās villas izskatījās ievērojami solīdāk, taču tām trūka tā, kas šeit bija pārpārēm, — mājīguma.

Tās omulīgās miera sajūtas, kuru izraisa nevis celtnes forma, pagalma iekārtojums vai pat sakoptība, bet gan īpašnieka personība. Mums šis namiņš iepatikās visiem trim, un pulkvedis piepeši ieteicās, ka derētu tur ielūkoties.

— Pagaidi, draugs! — Valts iebilda. — Darīsim visu pēc kārtas. Vispirms izlūkošana, bet pēc tam jau pārējais. Izpētīsim apkārtni, rau, līdz tam krustojumam un tur arī izlemsim, kā rīkoties tālāk.

Pārsteidzība nekad nav nesusi labus augļus — šo dziļo domu man ir bijis tas gods uzklausīt no jūsu mutes, Ivan Ivanovič, vai ne?

— Piezīdies kā tāda dēle. Bet man šī mājele tā iepatikās! Iegribējās paraudzīties, kāds tās saimnieks. Laikam jau labs cilvēks.

— Fantastiska loģika, — es paraustīju plecus. — Ja nams patīkams, apkārtne jauka, tātad — ja viss atbilst manai gaumei, tad pats par sevi — arī saimniekam jābūt tādam pašam. Labam. Manā gaumē.

Tādam, kā es. Tā iznāk citu mērošana, par paraugu ņemot sevi pašu. Izdarot secinājumus, mums derētu neaizmirst par paškritiku.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka, atzīstot par labu to, kas man patīk, es ar to pašu apstiprinu, ka esmu labs. Manuprāt, aiz tā slēpjas tukša iedomība un nepamatots pašlepnums.

Jebkurš cits būtu kaut nedaudz apvainojies. Taču pulkveža taisnīguma izjūta bija labi zināma. Varbūt tikai tāpēc es tik droši, pat asi atļāvos izteikt savus spriedumus.

— Žēlojiet! — kā padodoties, Medveds pacēla rokas, — ko jūs uzbrūkat! —Te vioš viegli pasmaidīja un atzinās: — Nekad nebiju par to domājis. Paldies! Bet tev piemīt tādas kā loģiski filozofiskas spriešanas spējas, — viņš pavērās mani ar ieinte​resētu skatienu. — Iedzimtība?

— Drīzāk jau skola, — es pametu ar acīm uz Kronberga pusi.

Pulkvedis piekrītoši pamāja: — To nevar nepamanīt.

Itin kā saruna uz vinu neattiektos, nepievērsdams mums uzmanību, Valts joprojām pētīgi aplūkoja katru pagalmu, katru namu. Kad nonācām pie stūra, viņš apstājās, iesvieda ci​gareti kupenā un teica: — Savilksim galus! Šī frāze vienmēr izraisīja Medvedā nevaldāmu jautrību.

— Tik gadus velc, — viņš skaļi iesmējās, — bet nekādi nevari savilkt! Labi, kādi būs priekšlikumi?

Tagad es iespurdzos, bet Valts iebadīja viņam ar pirkstu krūtīs un pārmetoši nošūpoja galvu: — Tev trūkst paškritikas, Ivari Ivanovič! Liekas, kāds šo faktu tikko pieminēja. Joprojām runā kā no tribīnes. Bet nu gan pietiks, draugi. Runāsim nopietni. Manuprāt, Ivanovičam taisnība — mums vērts iegriezties astoņpadsmitajā numurā. Iespējams, uzzināsim kaut ko par viņu kaimiņiem un par to zemesracēju. Jautājums — kā mēs izskaidrosim savu ierašanos?

— Ar kludu, — es teicu.

— Tādā gadījumā neko vairāk par durvju spraugu tur neredzēt. Uz to atbilde īsa — esat kļūdījušies, un viss. Bet mums nepieciešams uzsākt sarunu. Es domāju, ka jāizliekas par pircējiem. Teiksim, firma Millers un Co mums ieteikusi šo namu, kuru īpašnieks it kā vēloties pārdot. Kamēr noskaidrosies pārpratums, mēs paspēsim daudz ko pateikt un uzzināt. Jāsaka, šis ir mans un Roberta pārbaudīts paņēmiens, kā netraucēti iekļūt svešās mājās. Turklāt neatminos reizi, kad šis iegansts būtu izraisījis aizdomas. Vai spēsi to pateikt ticami? — viņš pavērās pulkvedī.

— Pacentīšos. Pēc tik pamatīgas kritikas gan jūtos nedaudz satraucies, — Medveds nopietni atbildēja, taču balsī jautās hu​mora dzirksts.

— Nekas, gan nomierināsies. Kādas ir jūsu domas?

Es pamāju.

— Ja blakusmājā ir avārija, kaimiņi zinās. Tur mēs noskaidrosim sešpadsmitā numura vājākās vietas. Varbūt pat īpašnieka vārdu. Jāpasaka tikai, ka arī viņa nams mūs ieinteresējis kā pircējus.

— Bet ko ierosinās mūsu satraukuma izmocītais biedrs?

— To pašu. Un nevilksim garumā, kas zina, cik darbietilpīgs var izrādīties mūsu nodoms. — Kā atļauju dodams, Med​veds pavēcināja roku, un mēs devāmies atpakaļ. Piepeši Kron​bergs ieteicās: — Varbūt sarunu sākt man? Tomēr pieredze.

— Tava vācu valoda ir pat sliktāka par manu latviešu, — pulkvedis iebilda.

— Runāšu franciski. Ja nemaldos, Šveicē gandrīz viena piektā dala iedzīvotāju ir frankošveicieši.

Tā kā tas nekādas aizdomas izraisīt nevar.

— Lai iet. Ja nevilksi, vezumā jūgšos es. Tikai spēlē vairāk teātri. Sāc ar sajūsmu un tad pārej pie kaut kā konkrētāka. Sak, kas jums par jauku dārzu. Vasarās te noteikti ir neizsa​kāmi burvīgi…

— Labi, labi, veco zēn. Šo pamācību es pieņemu, bet, ja sarunas grožus nāksies pārņemt tev, centies pats to neaizmirst. Interesanti — kādam dienestam varētu piederēt formas cepure, kuru redzējām galvā tam puisim?

— Pajautāsim kaimiņam.

Tā tērzēdami, bijām pienākuši pie Zaļās ielas astoņpadsmitā nama. Lai gan uz vārtu stabiņa rēgojās zvana poga, Kronbergs nospieda rokturi, un vārtiņi atvērās. Kā parasti, kad bijām izgājuši tiešas rīcības taisnē, mans draugs visas etiķetes normas atstāja aiz muguras. Priekšā starp diviem sniega uzbērumiem uz nama pusi aizstīdza šaura, ar flīzēm klāta taciņa. Uz tās vēl varēja samanīt slotas atstātās švīkas, acīmredzot celiņš bija notīrīts samērā nesen. Virknītē ar Valtu priekšgalā pienācām pie dzelteno ķieģeļu namiņa, un, neatradis zvana pogu, draugs pieklauvēja pie durvīm. Skaņa vēl nebija izdzisusi dzidrajā gaisā, kad sievietes balss iekšienē franciski nobēra: — Es tevi tā gaidīju, mīlā!

Durvis atsprāga vaļā un uz sliekšņa parādījās apaļīga, smaidīga pusmūža sieviete, kuras vidukli apjoza puķains priekšautiņš. Līdz mums atplūda svaigi ceptas kūkas smarža. Ieraudzījusi savā priekšā trīs nepazīstamus vīriešus, viņa nedaudz samulsa.

— Piedodiet, gaidīju draudzeni. Ko kungi te meklē?

Droši vien arī Valts apjuka, ieraudzījis, ka saimnieks, kā apspriežot bijām dēvējuši šīs mājas īpašnieku, patiesībā iz​rādījies sieviete, jo nepiedodami tieši jautāja: — Jūs pārdodat māju? Mūs uz šo adresi atsūtīja nekustamā īpašuma tirdzniecības firma…

Man par neizsakāmu izbrīnu viņa palocīja galvu un vien​kārši atteica: -Jā. Šī bija pirmā reize, kad, tēlojot pircējus, saņemam tik ne​gaidītu atbildi.

— Brīnišķīgi, — manam draugam izdevās teicami noslēpt pārsteigumu. — Un tālāk viņš jau turpināja, kā bija mācījis Med​veds. — Šis ir loti kluss rajons, un vieta mums būtu pašā laikā.

— Nāciet iekšā, lūdzu! Atvainojiet, cepu kūku un neesmu paguvusi sakopt istabas. Novelciet

virsdrēbes un nāciet tālāk.

Nama iekšiene atstāja tikpat mājīgu iespaidu kā ārpuse. Plašais priekšnams bija izklāts ar mīkstu grīdsegu. Mums nācās kārtīgi noberzt kājslauķi apavus, pirms iedrošinājāmies kāpt uz tās. Saimniecei izrādījās taisnība — kvadrātveida viesistabā, kur mūs ieveda, varēja redzēt steigā šur tur atstāto nekārtību. Taču pat tā nespēja apslāpēt mājīgā miera sajūtu, kas it kā dvesa no katra stūra. Apsēdinājusi mūs pie galda, viņa atvainojās un aizskrēja uz virtuvi pārbaudīt, vai kūka nav piedegusi. Pa viņas prombūtnes laiku mēs, kā jau kārtīgi pircēji, lai būtu par ko runāt, rūpīgi appētījām sienas, griestus, grīdu un logus, reizē pārliecinādamies, ka māja ir pamatīgi būvēta un iekšējā apdare vēl gadus divus var iztikt bez remonta. No karstuma pietvīkusi, atgriezās saimniece, acīmredzot izraudzītā recepte bija likusi viņai daudz grozīties cepeškrāsns versmē.

— Tā, tagad esmu gatava jūs uzklausīt, — viņa apsēdās mums iepretī un salika rokas klēpī. — Brīnos, ka tik ātri ieradāties, jo es tikai aizvakar ieliku avīzē sludinājumu.

— Droši vien firma iesaka saviem klientiem piedāvājumu vēl pirms saimnieka galvā dzimusi doma pārdot īpašumu, — Kron​bergs, viegli smaidīdams, atjokoja.

— Jūs runājat ar akcentu, vieglu, tomēr ar akcentu. Vai esat francūzis?

— Pa pusei.

— Kā to saprast?

— Sirdī — jā, pēc pases — nē. Bet pāriesim pie darījuma. Negribētos sagādāt jums neērtības, jo, kā pati teicāt — gaidāt viesus. Vispirms nosauciet cenu, un, ja tā būs mums pa kabatai, runāsim par pārējo.

Apaļīgās namamātes nosauktā summa man šķita visai mērena, salīdzinot ar tām, kādas par privātmājām prasīja Latvijā. Protams, manam draugam pat prātā nenāca kaulēties. Apmierināti palocījis galvu, vir,iš sacīja: — Liekas, mēs varētu vienoties. Cik mājā istabu?

— Piecas. Turklāt liels pagrabs un saimniecības ēka.

— Iesim apskatīt!

Vina pārvilka ar priekšauta malu pāri norasojušajai pierei, piecēlās un izvadāja mūs pa visu namu, sākot no bēniņiem, kas izrādījās tik plaši, ka, pieliekot pavisam nedaudz pūlu un materiāla, varētu papildināt māju ar vēl divām pamatīgām telpām — līdz pagrabam, kura plauktos saietu maza konservu ceha mēneša produkcija. No ārpuses it kā nelielā māja patiesībā izrādījās neparasti ietilpīga. Un, kā jau ievēroju sākumā, no katras telpas pretim dvesa omulība. Man, protams, visvairāk iepatikās virtuve — metrus piecpadsmit liela, viscaur gaišām flīzēm klāta telpa, ar visiem nepieciešamajiem atribūtiem, kas padara to par pievilcīgāko vietu cilvēku mājokli. Turklāt — kā tur smaržoja! Beiguši apgaitu, mēs no jauna atgriezāmies viesistabā un apsēdāmies pie galda.

— Man māja patīk! — Valts paziņoja. — Un jums? — viņš vērsās pie manis ar pulkvedi.

— Loti! — cs neviltoti atzinos, bet Medveds, laikam vairāk nojautas vadīts, jo no franču valodas saprata visai nedaudz, piekrītoši palocīja galvu.

— Bet tagad es vēlētos uzdot jums jautājumu, no kura lielā mērā atkarīgs — vai darījums notiks.

Kāpēc jūs to pārdodat?

Sievietes uzacis izbrīnā veidoja divus bezdelīgas spārniem līdzīgus puslokus.

— Vai personiskas dabas lēmumus ir parasts apspriest svešu cilvēku sabiedrībā? — ar skaidri jaušamu neapmierinā​tību balsī vina atjautāja. — Uz jums tas neattiecas un it nemaz jūs neskar.

— Kā to ņem. Piedodiet, redzams, es izteicos neprecīzi. Man ne prātā nav nācis rakņāties jūsu privātajā dzīvē. Es interesējos, kāpēc pārdodat, pavisam citu iemeslu dēļ. Redziet, cilvēki dažkārt pārceļas uz jaunu dzīvesvietu nevis aiz pašu gribas, bet ārējo apstākļu spiesti. Teiksim, ja kantona vadība piepeši iedomātos Zaļo ielu pārvērst autostrādē, diez vai kāds te paliktu. Vai arī kaimiņos uzrastos dzērājs, kas, diena vai nakts, jums uzmāktos. Kā pati saprotat, variantu šajā ziņā ir, cik tik uziet.

Apaļīgo namamāti Kronberga skaidrojums acīm redzami nomierināja, un, atplaukusi sāvā ierastajā smaidā, viņa sacīja: — Sapratu. Pārvācos uz Lionu atpakaļ pie jaunībā pamestajiem vecākiem. Redziet, — laikam Kronberga atklātība iespaidoja arī viņu uz vaļsirdību, — es gadus… pirms cik gadiem, to neteikšu, — saimnieces smaidā es pirmo reizi pamanīju nelielu koketlbas piedevu, — apprecējos ar šveicieti un pārvācos uz Cīrihi. Diemžēl viņš pēc dažiem gadiem nomira, un es paliku viena. Pirms mēneša man pienāca vēstule. No mātes. Viņa lūdza atbraukt, jo tēvs esot slims un loti ilgojoties mani redzēt. Šveicē man nav neviena tuvinieka, tāpēc, apsvērusi visus "par" un "pret", nolēmu pārdot māju un atgriezties dzimtenē.

— Skaidrs. Taču, drošs paliek drošs, es vēlētos uzzināt kaut ko par kaimiņiem. Jādzīvo sānu pie sāna. Tomēr labāk ir, ja zini, ar ko darīšana.

Aiz šīs neatlaidības saskatījusi manā draugā pedanta īpašības, sieviete, kā padodamās neizbēgamam un nepatīka​mam pienākumam, piekrītoši palocīja galvu.

— Divdesmitajā numurā dzīvo divi vecīši. Viņš — Gotfrīds Lange — kādreiz ieņēma svarīgus posteņus kantona vadībā. Tagad abi pensijā. Viņiem ir dēls, kas reizi mēnesī tos apciemo. Langes mīl ceļot un dievina klasisko mūziku. Nedzer… — tagad viņas balsī varēja saklausīt neslēptu ironiju. — Tā kā no tās puses nekas nedraud… Bet sešpadsmitajā numurā dzīvo Franks. Gustavs Franks'. Mēs tikai sasveicināmies, bet esmu dzirdējusi, ka viņš nodarbojoties ar izdevīgu biznesu. Varu teikt vienīgi to, ka viņš ir loti solīds, atturīgs kungs, pie kura reizi vai divas mēnesī atbrauc visai respektabli viesi. Bet šīs svinības nekad nav traucējušas manu naktsmieru.

— Pie viņa, liekas, notikusi avārija? Nākot šurp mēs redzējām svaigi izraktas zemes kaudzi, aiz kuras līkņāja kāds vīrs formas cepurē.

— Jā. Diemžēl šis negadījums skar arī mani. Pārplīsis ūdensvads, un tuvākajos namos patlaban nav ūdens. Viņi jau otro dienu strādā, bet nevar neko salabot, jo caurule plīsusi loti nelāgā vietā — mūra pamatos. Viņiem gandrīz diena pagāja, lai izsistu caurumu, kas ļauj piekļūt bojājuma vietai. Solīja, ka uz vakarpusi būšot kārtība. Citādi nākas iet pāri ielai uz piecpadsmito numuru. Tā kā par šo pusi esmu beigusi, pār​iešu tagad uz pretējo. Tātad, piecpadsmitajā numurā…

— Pateicos, — Kronbergs viņu pārtrauca. — Pietiks ar tuvākajiem. Ceru, ka neesat mani noturējusi par sausiņu?

— Nu tā… — viņa nenoteikti paraustīja plecus un iesaukusies — vai! — no jauna izmetās pa durvīm. Acīmredzot kūkas turpmākā atrašanās cepeškrāsnī bija sasniegusi riska robežu.

Valtam piepeši iešāvās prātā kāda ideja, jo, pieliecies Med- vcdam pie auss, viņš pusčukstus jautāja: — Kā būtu, ja mēs viņai samaksātu, teiksim — ceturto dalu? Lai atraida pārējos pircējus. Man šī vieta liekas loti pie​mērota — kā tramplīns turpmākajam darbam. Jūtu. Tev daudz naudas līdzi? Pietiks?

Pulkvedis paraustīja plecus.

— Ar kaudzīti. Varu, ne aci nepamirkšķinājis, nopirkt šo būdu kopā ar visu saimnieci.

— Neplāties! Lai gan šī dāma ir smaidīga, savos uzskatos, kā jaušu — puritāniska. Ar tādu pūru, turklāt — simpātiskai sievietei — izdodas ilgi nodzīvot vienai tikai tad, ja viņa izlēmusi vairs neprecēties. Tas veido uzskatus un it kā pats par sevi nosaka paziņu loku. Kā pamanīji, viesos viņa gaida nevis draugu, bet draudzeni. Tātad mūsu rīcībā ir summa, kas ļauj nopirkt māju uzreiz? — Man viņa jautājums likās aizdomīgs.

— Tu esi jucis!

— Kāpēc? Kad visa jezga būs galā, pārdosim, un vēl nav sacīts, ka bez pelņas. Ceru, ka tava priekšniecība pārāk sīku atskaiti neprasīs, Ivan Ivanovič?

— Četrzīmju skaitļa robežās.

— To mēs nosegsim. Pērkam! — tas jau bija veltīts nama​mātei, kas patlaban parādījās durvīs.

— Brīnišķīgi- Nebiju pat sapņojusi, ka izdosies visu tik ātri nokārtot. Tādā gadījumā mums vajadzīgs notārs. Noformēsim pirkšanas līgumu, un māja ir jūsu.

— Kaut tūlīt?

— Tūlīt nevaru. Gaidu ciemiņu.

Saņēmis rokā zodu, Kronbergs uz mirkli it kā iegrima pār​domās un piepeši, pacēlis galvu, teica: — Ja mēs varētu pārvākties jau šodien, es apņemos samaksāt ar iedzīves nosūtīšanu uz Lionu saistītos izdevumus.

Saimniece iepleta acis.

— Jūs jokojat?

— Nebūt. Jautājums tikai — kur palikt pašai.

— Man ir draudzene, — viņa mehāniski atbildēja, acīmredzot galvā skaitļodama, ko iegūs, pieņemot negaidīto priekšli​kumu. — Bet… es nezinu, ko viņa par to teiks.

— Esmu gatavs nolīgt krāvējus, cilvēkus, kas izjauks mē​beles un tā tālāk.

— Mesjē, jūs esat īsts kārdinātājs!

— Tikai no citas sugas, madam. Nu kā?

Bija redzams, ka viņa nespēj izšķirties.

— Turklāt apmaksāšu jūsu biļeti līdz Lionai!

Laikam šis bija pēdējais piliens, kas nepieciešams, lai svaru kauss noslīgtu uz Valta pusi, jo, atmetusi ar roku, viņa aplaida apkārt nedrošu, samulsušu skatienu, kas izskatījās pēc atvadām no vietas, ar kuru saistījās dzīves skaistākie mirkli. Kļu​vusi nopietna, atglauda matus un vienkārši atteica: — Esmu ar mieru. Bet gan jau Laura palīdzēs. Pag, tā no​teikti ir viņa!

Kaut kur namā melodiski iedziedājās zvaniņš. Namamāte piecēlās.

— Tudal atgriezīšos! —Jau durvīs viņa pāri plecam izmeta, — mani sauc Anna. Anna Valzere.

Medveds Kronberga rīcību komentēja ar vienu vienīgu tei​kumu: — Nedod Dievs, ja Laubem nākamā tikšanās būs nolikta vēl kādā privātmājā… — taču viņa dobjajā balsī nevarēja sa​klausīt ne mazāko pārmetumu.

Valzere atgriezās garas, izstīdzējušas pusmūža sievietes pavadībā. Sirmie mati un brilles padarīja viņu līdzīgu bargai un ērcīgai skolotājai.

— Pa ceļam es Borherta kundzi īsumā iepazīstināju ar jūsu piedāvājumu. Vina ir ar mieru uz pāris dienām mani izmitināt. Taču mēs gribētu zināt, ar ko izskaidrojama jūsu… izšķērdība?

— Man tas liekas pārāk personiskas dabas jautājums. Un jums? — Kronbergs smaidot vaicāja ar saimnieces pašas pirms tam uzdoto jautājumu. — Bet — runājot atklāti — man te patīk, un es baidos, ka kāds varētu pārsolīt.

— Tad viss skaidrs, Anna! — viešņa, namamātes draudzene, zemā, piesmakušā smēķētājas balsī teica, un Valzere uzmeta viņai pateicīgu skatienu.

— Man Borhertas kundze ir tikpat kā māte, — saimniece paskaidroja, — un viņas ieteikumi ir visautoritatīvākie.

— Tad mums atliek tikai noformēt darījumu.

Jābrauc pie notāra, bet mana mašīna tādā sniegā laukā netiks. Pag, — viņa piepeši apķērās, — neesmu vēl parādījusi saimniecības ēku. Man tur garāža.

— Nav liela nelaime, — laikam cieši iejuties multimiljonāra lomā, Kronbergs atmeta ar roku. — Bet notāru izsauksim mājās. Papildu izdevumus segšu es.

— M… jā, tik devīgu vīrieti katru dienu vis negadās sastapt, — viņa domīgi nošūpoja galvu un, paņēmusi no grāmatplaukta apjomīgu katalogu, devās uz durvīm. Apveltījusi mūs ar ieinteresētu skatienu, Borherta kundze sekoja draudzenei. Drīz vien līdz mums atlidoja klusināta saruna, un, kad viņas at griezās, izrādījās, ka notārs agrāk par diviem dienā ierasties nevarot. Valzere sarunājusi uz šo laiku.

— Nekas, mums darāmā ir pietiekami —- jāsadabū firma, kas pārvākšanās reizēs piedāvā savus

pakalpojumus. Vai bagāžu vēlaties nosūtīt ar vilcienu vai autofurgonu?

— Ar mašīnu būtu ērtāk, — saimniece kautrīgi atteica, un bija skaidri redzams, cik neērti viņa jūtas, ne no šā, ne no tā nokļuvusi tādā kā parādnieces lomā.

Paskatījies pulkstenī, Kronbergs piecēlās.

— Jūs pakavējiet laiku pie kūkas un reizē uzmetiet aptuvenu savas mantības atrašanās plānu.

Krāvējiem vienmēr svarīgi zināt, kur atrodas smagākās lietas, kur vieglākās vai ne- parocīgākās. Tāpat — trauslākās. Kur tuvumā var dabūt takso​metru?

— Varu izsaukt.

— Nē.

— Tad aiz pirmā stūra — numuru augšanas virzienā — un — pa labi. Jāpaiet pavisam nelielu gabaliņu.

— Mēs atgriezīsimies tieši divos, — atvadīdamies Valts apsolīja, un, virknītē cits aiz cita šķērsojuši piesnigušo pagalmu, mēs iznācām uz ielas. Un tikai tagad, sarēķinājis galvā izdodamās summas lielumu, Medveds dusmīgi norūca: — Nāksies meklēt papildu resursus. Ja arī turpmāk dzīvosim ar tik plašu vērienu, lai apmaksātu mūsu izdevumus, valdība būs spiesta izdomāt papildu nodokli.

— Pats ieteici nebūt taupīgiem, — es atgādināju, un pulk​vedis saviebās, kā iekodis skābā ābolā.

— Man ne prātā nevarēja ienākt, ko tas nozīmē jūsu izpratnē, — viņš drūmi norūca, un mēs reizē iesmējāmies.

VIII NODAĻA GOTFRĪDS LANGE Vajadzīgo firmu mums izdevās atrast viegli. Faktiski to izdarīt palīdzēja taksometra šoferis — jauns un apsviedīgs puisis. Firma piedāvāja ne tikai krāvējus, bet arī strādniekus mēbeļu demontēšanai, kā arī savu transportu. Kā saka — viss pa rokai! Līgumu noslēdzām nekavējoties, un Kronbergs iemaksāja avansu, kas bija aptuveni ceturtā dala no plānotās gala summas. Pārējo vienojāmies samaksāt pēc darbu beigšanas.

Kantorī apsolīja, ka uz Zaļo ielu jau pēc desmit minūtēm izbrauks krāvēju brigāde. Pirmais šķērslis bija pārvarēts.

— Bet kur mēs rausim biļeti? — kad atgriezāmies uz ielas, es jautāju. Un uz ko? Lidmašīnu vai vilcienu? Dāmas reizēm nepanes augstumu…

— Manuprāt, problēmu nav. Darīsim, kā apsolīju, un viss. Apmaksāsim. Nevis nopirksim vai atgādasim, bet iedosim at​bilstošu summu naudā.

— Pareizi, — Medveds pamāja. — Nav ko uzņemties liekas rūpes. Es te vēlreiz paskaitīju, tikai šoreiz nevis izdevumus, bet atlikumu. Iznāca, ka kabatā mums paliks summa, ar kuru Krievijā vidusmēra pilsonis var iztikt trīs gadus.

— Kāpēc tu to paziņo tik skābā tonī? — es ieinteresējos.

— Tāpēc, ka šeit ir citi apgriezieni. Paši zināt. Pie Holera mums…

— Bet numurs taču apmaksāts, — vinu pārtrauca mans draugs.

— Rezervēts nav apmaksāts. Un es runāju par brāli, tātad — par restorānu.

— Tad zvani diplomātiem. Viņiem noteikti jābūt informētiem par likmi, kas, salīdzinot pat ar mūsu pēdējiem izdevu​miem, ir kā zilonis pret mušu.

— Kamēr vēl negrimstam, negribas. Gan pagūsim. Bet tagad pienācis īstais laiks kaut ko likt uz zoba. Kā būtu ar kafejnīcu? Mūsu rīcībā sevišķi daudz laika nav, tāpēc pameklēsim kaut kur tuvumā.

Paiesim uz priekšu, un gan jau kādai uzskriesim.

Pulkvedim izrādījās taisnība. Tikai divus namus tālāk, mājīgā pagrabiņā mēs atradām loti sulīgus cīsiņus, sautētus kāpostus un alu. Pēc izsmalcinātajām delikatesēm, ar kurām mūs mieloja Pie Holera, vienkāršais ēdiens likās divtik gards. Bet, kad labsajūtu vēderā vainagoja vēsa alus krūze, vairodama arī mūsu nākotnes cerības ar nelielu reibuma vilni, nevienam vairs ne prātā nenāca šķendēties par milzīgajiem izdevumiem. Kronbergani bija taisnība — nekustamais īpašums nekad nezaudēja vērtību un vienmēr bija atkal pārvēršams naudā. Beigu beigās viņam varēja izrādīties taisnība pat tajā ziņā, ka mēs no zaudētājiem pārtapsim vinnētājos. Šķietami absurdais pirkums patiesībā izrādījās loģiski pamatots.

Kad es par to ierunājos, Valts piekrītoši pamāja.

— Turklāt tas dod mums vēl vienu priekšrocību — savu, nevienam nezināmu rezerves bāzi. Ja ņem vērā, ka tā atrodas līdzās vietai, kas mūs interesē, neko labāko nevar vēlēties. Iespējams, nevajadzēja tā steidzināt Valzeres aizbraukšanu, bet šonakt mums noteikti jāuzzina, par ko viņš vai viņi runās ar Laubi.

M… jā, šoreiz mums tiešām paveicies.

Ieskatījies pulksteni, es pacēlu roku un iesaucos: — Taksi!

Ietves malā nobremzēja pelēks folksvāgens.

— Mums laiks atpakaļ, zēni! Pēc pusstundas jāierodas no​tāram.

Nonākuši pie Valzeres nama, ieraudzījām iebraucamos vārtus līdz galam vaļā, bet pie mājas durvīm — garum garu autofurgonu ar koši dzeltenu brezenta jumtu. Pa durvīm iekšā un ārā naski tekalēja cilvēki ar paunām un daždažādiem nesamajiem. Divi vīri, attīrījuši ce|u līdz saimniecības ēkai, patlaban vēra va|ā garāžas vārtus. Darbs kūsāja pilnā sparā. Iekšā visas mēbeles jau bija izjauktas un iesaiņotas, gatavas transportēšanai. Darba organizācija bija visaugstākajā līmenī. Šajā jūklī atradām saimnieci kopā ar

Borherta kundzi virtuvē dzeram kafiju. Tā kā galds un krēsli jau bija aiznesti, viņas bija nolikušas tasītes uz platās palodzes. Abām sejas izskatījās vienādi sērīgas.

— Tik gadus… — lūkodamās logā, pa kuru bija redzami viri, kas darbojās garāžā, viņa dobji ieteicās, — bet te — kā sniegs uz galvas pēkšņi uzrodaties jūs, un vienā acumirklī viss tiek nolikts ar kājām gaisā. Gluži kā pasakā — bija un nav!

— Jūs atgriežaties pie vecākiem, — Kronbergs laipni atgādināja. — Patlaban tas ir svarīgākais. Un ne tikai viņiem, bet, domāju, — arī jums.

— Jā, — vina pamāja un, norijusi kaklā sakāpušo kamolu, atkārtoja, — jā un jā! Kas mēs būtu, ja domātu tikai par sevi, vai ne, Laura?

— Protams, mīlā. Tu dari pareizi, vecākiem nepieciešams atbalsts. Bet man bez tevis būs skumji, taču mēs viena otru bieži apciemosim. No Cīrihes līdz tevim būs aptuveni pieci simti kilometru. Ko gan tas nozīmē manai sacīkšu mašīnītei?

— Kas izsauca notāru? — pēkšņi no durvju puses nogranda pērkonam līdzīgs diakona bass — tik vareni, ka mēs visi salē- cāmies.

— Es! — Valzere pacēla roku. — Mums jānoslēdz mājas pirkšanas-pārdošanas līgums.

Briesmīgās balss īpašnieks izrādījās pazema auguma sirms resnītis ar zelta brillēm uz galīgā, sarkanā deguna. Padusē viņš turēja melnu mapi. Pametis skatienu uz strādnieku pusi, no​tārs jautāja: — Šīs? — Valts bija parūpējies, lai atsūta ierēdni ar franču valodas zināšanām.

— Kā redzat. Tātad jūs esat notārs?

— Kā redzat, — resnis pasmīnēja tikai ar lūpu kaktiņiem. — Kur te var apsēsties?

— To viens Dievs zina. Par galdu būs jāizmanto šī pati palodze. Mirkli pagaidiet! — Valzere iesaucās un, izsteigusies ārā, pēc dažām sekundēm atgriezās ar vecu krēslu. — Tik tikko paguvu pārķert.

Te būs, notāra kungs. Bet pārējiem diemžēl jāstāv kājās.

— Dokumentus! — resnis pieklaudzināja ar sardelei līdzīgo rādītājpirkstu pie palodzes. — Un palūgšu klusumu!

Jāatzīstas, mani līdz pat pēdējam brīdim mocīja šaubas, vai darījums tiks atzīts par likumīgu, jo dažādās valstīs funkcionē dažādi noteikumi attiecībā uz nekustamā īpašuma pārdošanu ārvalstniekiem.

Bet, redzot, kā notārs vienā mierā sastāda dokumentus, izšķirstījis mana drauga pasi, sapratu, ka nekādi šķēršļi nav gaidāmi. Viss noritēja neiedomājami ātri, un, notāra klātbūtnē samaksājis Valzerei apsolīto summu, kurā ietilpa visi ar pārvākšanos saistītie izdevumi, kuru apjomu apstiprināja strādājošās brigādes vadītājs, kā arī biļetes cena uz lidmašīnu, Kronbergs un arī mēs ar pulkvedi pēc kārtas paspiedām Valzerei roku, ar to apstiprinādami, ka darījums stājies spēkā. Saņēmis virs honorāra papildu banknoti, smaidīdams pa visu apaļo seju, notārs klanīdamies devās projām.

— Cīrihē es uzkavēšos vēl pāris dienu, — Valzere teica Kronbergam. — Pa šo laiku nokārtošu atlikušo — pārrakstīšu uz jūsu vārda komunālo maksājumu rēķinus un tālruni.

— Būšu loti pateicīgs. Vai mana klātbūtne būs nepiecie​šama? — mans draugs painteresējās.

— Nē, to es izdarīšu viena.

— Ar krāvējiem nāksies norēķināties jums. Kā domājat to nokārtot?

— To izdarīs vecāki. Es jau piezvanīju uz Lionu, bet tagad iešu uz banku un pārskaitīšu vajadzīgo summu.

— Viņi priecājās?

— Un kā vēl! — Varēja nojaust, ka viņa ar līguma noslēgšanu it kā ir sarāvusi pēdējās neredzamās saites ar sirdij dārgo vietu un nu jau kvēlo ilgās pēc vecāku mājām.

Telpām tukšojoties, uzlabojās akustika, un ar katru mirkli strādnieku soli dunēja skaļāk un skaļāk.

Pēc pusstundas virtuvē, kur, stāvēdami divos savrupos pulciņos, mēs pusbalsī apspriedām katrs savas problēmas, iesteidzās darbu vadītājs ar pietvīkušu, sarkanu seju.

— Viss! — viņš novicināja roku, it kā aptverdams padarītā darba apjomu. — Mēs braucam!

— Laimīgu ce|u! — Valzere atsaucās. — Lionā saņemsiet atlikušo summu. — Adrese jums ir?

Atbildes vietā vīrs piesita pie kombinezona krūšu kabatas un, aplaidis apkārt vērīgu skatienu, pievāca krēslu, uz kura bija sēdējis notārs. Pasitis to padusē, atvadām pamāja un nozuda durvīs. Pagalmā ierūcās motors, un, iznākuši uz lieveņa, redzējām, kā, lēnām zvalstīdamies, autofurgons izbrauca pa vārtiem.

— Arī man laiks, — Valzere neveikli atglauda matus un iešņukstējusies devās uz garāžas pusi.

Borherta kundze panāca draudzeni un apņēma ap pleciem. Pēc dažiem mirkļiem pagalmu pameta divvietīga, spilgti sarkana sporta mašīna ar Za]ās ielas sešpadsmitā nama bijušo īpašnieci pie stūres. Mēs bijām palikuši vieni. Pamazām sāka krēslot. Saule jau bija nogājusi, un kļuva arvien aukstāks. Salīgi nodrebinājušies, iegājām atpakaļ mājā un izstaigājām visas istabas pēc kārtas. Tikai vienā kā atminas no smaidīgās, apaļīgās saimnieces uz grīdas atradās tālrunis un tam līdzās — jau redzētais, apjomīgais ka​talogs. Pacēlis to un sniegdams Medvedam, Valts jautāja: — Kā būtu, ja mēs tevi vēl paplicinātu?

Pulkvedis galvu vien nogrozīja.

— Apetīte rodas ēdot! Nudien, tu jau tagad esi pārspējis visu, ko varēju iedomāties. Kāds būs nākamais pirkums? Traktors sniega tīrīšanai? Varbūt tev iegribējies savu braucamo?

— Par to parunāsim vēlāk, — Kronbergs nopietni atbildēja. — Pagaidām atrodi tuvākā mēbeļu veikala adresi un pasūti pašu nepieciešamāko — galdu, krēslus, guļamos. Tas ne​maksās dārgi. Lai atsūta.

— Bet… — Saki, ka paļaujies uz viņu gaumi. Tikai neko kliedzošu. Pēc tam parūpējies par virtuvi. Šo nakti mums nāksies pārlaist tepat. Pasteidzies, mums vēl jāiegriežas pie Langes. Jāpaspēj, pirms nav satumsis.

Pag, — viņš iegāja virtuvē un atgrieza krānu. Kaut kas noburbuloja, bet ūdens netecēja. — Bojājums vēl nav salabots, tas jau ir daudzsološi.

— Par kādu Langi tu runā? — Medveds jautāja.

— Par Gustavu Langi no divdesmitā numura, tagad jau mūsu kaimiņu. Ieiesim iepazīties, kā jau cilvēki, kam būs jā​dzīvo ar viņiem līdzās.

— Bet pie Franka?

— Franku atliksim uz rītdienu, jo — kas zina, ko nesīs šī nakts. Mums par katru cenu jāiekļūst viņa mājā. Kad zināsim, kas šis Franks par putnu, tad arī izlemsim, — iepazīties vai ne. Viss atkarīgs no šīs nakts.

Drauga vairākkārt u^fenais vārds — nakts — pamazām manā zemapziņā veidoja nojausmu tēlus, kas visi kā viens izstaroja draudus. Tie neatspoguļoja konkrētas personas vai lietas, es uztvēru tos kā tādus izķēmotus tumsas plankumus, kas spēja mainīt formu, bet ne būtību — ļaunumu. Šķita, ka tie bez atpūtas un pārtraukuma uzbruktu gaismas pasaulei, lai apdzēstu tās dzīvinošo starojumu, aprītu savos bezveidīgajos un bezmiesīgajos gara tumsības ķermeņos. Es patiešām sajutu to tā, it kā man būtu darīšanas ar saprātīgām būtnēm. Bet tad man ienāca prātā, ka pati doma jau sevi piesaka kā kaut ko eksistējošu, dzīvu un darbīgu.

Doma un tikai doma rada rīcību, tādējādi iznāca, ka manas intuīcijas vai fantāzijas radītie tēli varbūt nemaz nebija abstrakta iztēle, kā no pirmā acu uzmetiena varētu likties, bet kaut kas cilvēka jutekļiem neuztverams, taču tālab ne mazāk reāls fenomens. Es atminējos kādreiz televīzijā redzēto domas fiksāciju tāda kā elektriskā lādiņa veidā. Varbūt tā spējīga radīt lauku, kuru mēs dēvējam par auru, un kuru, jo jūtīgāks cilvēks, jo labāk spēj uztvert. Tādējādi doma nekur nezūd, bet turpina eksistēt jau ārpus sava radītāja kā viņa un savu eksistenci apliecinoša… noteikta būtne.

No paša prātojumiem man pāri mugurai pārskrēja skudriņas. Par laimi, saņēmis uzdevumu, Medveds nekavējoties ķērās pie darba. Sameklējis katalogā vajadzīgo numuru, viņš piezvanīja uz veikalu un, uzskaitījis vajadzīgo, saņēma atbildi, ka pēc stundas pasūtījums būs klāt.

— Fantastiski! — nolikdams klausuli, pulkvedis norūca. — Tāds serviss man ne sapņos nebija rādījies. Iekārto dzīvokli, pat neiziedams no mājām. Nez vai Sibīrijas šņabi…

— Par to, draugs, vismaz pagaidām, aizmirsti. Celies! Ejam pie Langēm.

— Bet virtuve? Tur nekā nav, izņemot nefunkcionējošu ūdenskrānu.

— Pagaidīs tā tava virtuve. Ejam!

Arī Kronbergam piemita sava veida intuīcija. Tā gan vairāk balstījās uz pieredzes izstrādātu nojautu, kā rīkoties noteiktos apstākļos. Pilnīgi iespējams, ka dienu vēlāk viņš būtu pieteicis vizīti pa tālruni vai arī ar zīmītes starpniecību. Bet šoreiz, limitētos laika apstākļos, gluži tāpat kā šurpnākot, pat nepieskaries zvana pogai — šoreiz uz divdesmitā numura vārtu stabiņa — taisnā ceļā pa sniegā attīrītu taciņu Kronbergs devās uz namu. Šeit, uz durvju aplodas atradās vēl viena zvana poga. Pastiepis pret to rādītājpirkstu, viņš atskatījās: — Viss kārtībā?

Saskatījušies mēs reizē pamājām, un Valts piezvanīja. Tā kā neviens nenāca, viņš, brītiņu pagaidījis, atkārtoti, taču šoreiz jau uzstājīgāk, nospieda balto podziņu. Tas līdzēja. Aiz durvīm atskanēja šļūcoši soli, un vecīga balss, par kuru varētu strī​dēties — vai tā pieder vīrietim vai sievietei, vāciski jautāja: — Vai tur kāds ir?

Saruna atkal bija jānodod Medveda rokās.

— Kaimiņi, — viņš diezgan skali atbildēja, taču aiz durvīm atskanēja krekškēšana, un tas pats jautājums tika uzdots vēl​reiz.

Pulkvedis saviebās un noteikti būtu izšāvis kaut ko pārsteidzīgu, jo viņa noskaņojums pēc Kronberga pirkuma vēl nebija atgriezies ierasti līdzsvarotajā stāvoklī, ja es nepagūtu viņam piebikstīt: — Tas cilvēks slikti dzird!

— Ā! — pamājis Medveds pastūma sānis Valtu, kas joprojām stāvēja viņam priekšā, un, pieliecies pie spraugas, krietni skaļāk nekā iepriekšējo reizi atkārtoja: — Jaunie kaimiņi. Nākam iepazīties.

— Sapratu.

Nožvadzēja drošības ķēde, un durvis atvērās. Sejā iesitās degošas malkas smarža. Izrādījās, ka nenosakāmās balss īpašnieks ir sieviete. Sirma, krunkaina, gadu saliekta vecenīte ar izbalējušām acīm un dzeltenīgu ādas krāsu. Man viņa sniedzās labi ja līdz plecam. Pārlaidusi mums skatienu, sieviete apmie​rināti palocīja galvu.

— Bet mēs spriedām — kas pie tās Annas notiek. Viņa jau agrāk teica, ka gribot pārdot māju un pārvākties pie vecākiem, bet nevarējām iedomāties, ka viss notiks tik strauji. Tātad jūs esat mūsu jaunie kaimiņi?

— Pilnīgi pareizi, Langes kundze, ja vārdu jaunie attiecina uz kaimiņiem, nevis uz gadiem, — viegli pasmaidījis, Medveds palocīja galvu. — Tikai neiedomājieties, ka līdzās jums ieperinājusies vecpuišu biedrība. Vienkārši īpašnieks ir viņš, — pulkvedis uzlika ķepu Valtam uz pleca, — bet mēs — tikai lēts darbaspēks. Par nožēlošanu, mana drauga vācu valodas zinā​šanas ir krietni vien zem vidusmēra.

— Varam pāriet uz franču valodu, — vina piedāvāja. — Anna mūs ar Gotfrīdu, manu laulāto, pamatīgi izskolojusi. Kā jūsu vārds? — vina pajautāja Valtam jau franču valodā un bija patīkami pārsteigta par vina tīro izrunu. Izdzirdusi krievu uzvārdu, gluži tāpat kā Valzere, vina nemaz nebrīnījās.

— Laikam no emigrantiem?

— Jā. Otrais ešelons.

Vecenīte saprotoši palocīja galvu.

— Pie mums var sastapt ne vienu vien no vecās krievu ristokrātijas. Mazāk, protams, nekā Parīzē, bet dažs vēl dzīvs o, kā jūs teicāt, pirmā ešelona. Es pati pazīstu grāfu Seliza- ovu no vecumvecas dzimtas, kuras raduraksti iesniedzas gad- mtos un skar kā franču, tā turku aristokrātiju. Bet ko mēs te āvam! Nāciet, lūdzu, iekšā! Iepazīstināšu jūs ar savu vīru. vai spēlējat šahu?

Kronbergs kautrīgi paraustīja plecus.

— Pasaules čempiona kandidātturnīros piedalījies neesmu, bet vietējā kvartāla mērogā droši vien pēdējais nebūtu.

Vecenīte iesmējās, un es nobrīnījos — cik viņai balti un vie​nādi zobi.

— Slavējama atturība. Mans vīrs visus vērtē pēc šīs spēles mākas. Nāciet tālāk! Lūk, te kājslaukis! Bet tagad — uz priekšu! Viņš noteikti būs priecīgs, ieguvis kaimiņos cilvēku, kas spēj atšķirt laidni no torņa.

Namamāte mūs ieveda mājīgā, lielā istabā, kurā, pie kamīna uguns sildīdamies, sirms, bet stalts vīrietis vēroja tele​vizorā hokeja spēli. Mums ienākot, viņš piecēlās.

— Ar ko man tas gods?

— Runā franciski, Gotfrīd, — vecenīte iestarpināja. — Šis simpātiskais cilvēks ir mūsu jaunais kaimiņš.

— Vladimirs Karpovs, — sniegdams roku, Valts stādījās priekšā, un, man par izbrīnu, namatēva acīs iedegās tādas kā dīvainas cerību uguntiņas.

— Vai esat no Anatolija Karpova radiniekiem? — saimnieka franču valoda nebija ne par matu sliktāka kā sievas.

Kronbergs papurināja galvu.

— Ja domājat par šahistu, tad nē. Tā vienkārši ir uzvārdu sakritība. Taču man šķiet, ka šis tas no viņa atklātnēm vēl sa​glabājies atmiņā.

— Brīnišķīgi, redzu, patiesi brīnišķīgi! Jūs spēlējat?

Nebiju domājis, ka tik vienkārša zina kādu varētu tā iepriecināt, kā tas notika ar Gotfrīdu Langi.

Vecā vīra vaigi uzplauka košā sārtumā. Man tas atsauca atmiņā kādu simultānspēles turnīru, kad visiem lielmeistara pretiniekiem vaigi dega tieši tāpat kā tagad namatēvam. Likās, viņš ir gatavs bez kavēšanās sēsties pie rūtotā galdiņa, lai pārbaudītu spēkus ar jauno kaimiņu. Par laimi, vecenīte neslimoja ar to pašu azarta kaiti, ar kuru sirga viņas vīrs, un ievirzīja sarunu reālākā gultnē. Pēc tā, kā viņa klausījās, varēja manīt, ka vecā dāma loti slikti dzird.

— Liekas, jūs jau drīz sāksiet iekārtoties?

— Jā, — Valts apstiprinoši pamāja, — taču man rūpes dara ūdens trūkums. Vai jums ūdens ir?

— Vēl ne. Franka mājā avārija, bet dzirdējām, ka vakarpusē būšot kārtībā.

— Kura tā ir?

— Sešpadsmitais numurs.

— Būs jāiet noskaidrot, jo bez ūdens…

Abi vecīši saskatījās, un, palūdzis apsēsties, Gotfrīds Lange, nedaudz pieklusinājis balsi, teica: — Varbūt daru nepareizi, bet -^Ja cilvēks spēlē šahu… Vārdu sakot, gribu jūs brīdināt no š<f nama.

— No Franka? — es pajautāju, bet vecais vīrs, pakratījis galvu, atkārtoja: — No nama.

IX NODAĻA apsĒstais NAMS Namatēva dīvainie vārdi no jauna uzvandīja jau pierimušo negatīvo asociāciju vilni, kuru bija izraisījis Kronbergs ar vairākkārt pieminēto vārdu — nakts. Un savādi, šoreiz tas it kā turpināja ienest skaidrību nojautās un neizpratne. Man šķita, nē, tā bija pārliecība, vismaz noteikti kaut kas vairāk par vienkāršas fantāzijas augli, ka šie bezveidīgie tumsības plankumi it kā apvienojas, nu jau veidojot nevis atsevišķas domu ievirzes, bet vienotu personību, kuras būtība bija visaptverošs ļaunums. Tagad tas nevis bezniiesīgi lidinājās savā valstībā — naktī, bet gan koncentrējās noteiktā telpas vietā! Un pēkšņi pār mani nāca apskaidrība — tā bija mana intuīcija, kas brīdināja! Brīdināja — no kā? Mirkli kā sastindzis drudžaini meklēju pareizo atbildi, taču tā kaut kur aizslīdēja, izzuzdama kā putas uz ūdens, atstājot iekšēju tukšuma sajūtu. Smadzenes šķita kā transā, un jutekli vāji uztvēra apkārt notiekošo. Negaidīti ausīs ieskanējies vārds, lika man it kā pamosties.

— Nams, — vecais vīrs teica, un vienā rāvienā man zvīņas nokrita no acīm — šis iekšējais brīdinājums, neparastais trauk​smes signāls varēja nozīmēt vienu — sargies no šl nama!

— Kas ir ar to? — Kronbergs uzmeta man īsu, ieinteresētu mirkli. Acīmredzot kaut kas manā sejā bija darījis viņu uzma​nīgu.

— Tas ir… apsēsts!

Valts neticīgi paraustīja plecus.

— Kā? Kā to saprast?

Gotfrīds Lange atglauda sirmos, joprojām biezos matus. Paņēmis no kamīna dzegas ar sudrabu inkrustētu, pusizsmē- ķētu pīpi, uzrāva sērkociņu un, piemiegtām acīm uzlūkodams manu draugu, teica: — Tur notiek dīvainas lietas. Ne no šā, ne tā, pēkšņi atskan savādas, it kā aizkapa balsis. Bet reizēm telpas piepilda sērīgas mūzikas skanas. Tur bez pārtraukuma kaut kas lūst un plīst. Reiz garāmiedams caur atvērto pirmā stāva logu redzēju, ka liels skapis lēnām sasveras un ar apdullinošu blīkšķi nogāžas uz grīdas! Pats savām acīm redzēju! Tobrīd augšstāva logā parādījās Franka bālā seja un tūdaļ pat nozuda. Zinu, ka mājā toreiz viņš bija viens! Elektriskie vadi tur deguši bez savas jēgas, un var tikai pabrīnīties, ka māja līdz šim nav nodegusi. Caurules plīst visneiedomājamākās vietās.

— Vai Valzere par to zināja?

— Mēs Annu saudzējām. Sieviete viena, bet apsēstais nams turpat līdzās. Taču nojaust viņa kaut ko noteikti nojauta. Viss kvartāls par to runāja, un maz ticams, ka Anna par to nebūtu dzirdējusi, vai ne, Marta? — pēdējos vārdus viņš pateica skaļāk.

Vecenīte, kas, salikusi klēpī rokas, uzmanīgi klausījās, pa​māja.

— Varbūt tieši tas bija patiesais iemesls, kāpēc viņa izlēma pārvākties pie vecākiem?

—Nudien nezinu. Pilnīgi iespējams, ka lēmumu tas daļēji varēja iespaidot, bet kaut ko noteiktu apgalvot neņemos. Jūs esat vīrietis, tāpēc runāju atklāti. Turieties no šīs vietas tālāk, Karpova kungs! — satraukums vecā vīra balsī liecināja, ka vārdi nāk no sirds.

Kronbergs pasmējās.

— Cik nu tālu Dievs devis. Taču paņemt māju padusē un pārvākties ar visu pa Zaļo ielu numurus četrus uz priekšu, kā pats saprotat, nav iespējams. Nāksies samierināties. Jūs, Lan- ges kungs, esat nopietns cilvēks, mīlat šahu, bet tā ir augstākā mērā loģiska prāta spēle… Ar ko jūs izskaidrotu Franka mājā notiekošās… parādības?

— Kā jau teicu — ar apsēstību.

— Man tas neko neizsaka.

— Bet gars? Kā jūs formulēsiet šo jēdzienu?

— Gars ir doma. Garīgais darbs — domāšanas darbs.

— Bet, ja doma ir gars, bet gars — personība, tad arī doma ir personība, — viņš to pateica tik

vienkārši, bet es jutu, kā mugurai atkal pārskrien skudriņu bars. Tā noteikti nevarēja būt nejaušība — manas intuīcijas brīdinājums un reizē — domu sakritība ar Langes secinājumiem.

Vecais vīrs uzmeta man pētošu skatienu un, pīpi pakškinā- dams, ievilka krietnu dūmu.

— Pēc jūsu teiktā iznāk, ka Franka namu apsēduši Jaunie gari, kas, izrādās, nav nekādas abstraktas būtnes, bet gan reālas… personas, ja jau tā var ārdīties. M… jā. Cik man zināms, tad šādas parādības dēvē par poltergeistu?

— Pilnīgi pareizi. Taču reti kāds tās ņem nopietni. Daudzi, visnotaļ reāli domājoši cilvēki, pat savām acīm skatot notiekošo, ir mēģinājuši rast šīm parādībām izskaidrojumu materiālajā pasaulē.

Diemžēl! — viņš paplēta rokas. — Cilvēka smadzenes ir noskaņotas uz noliedzoša viļņa — ja nesaprotu un nespēju izskaidrot, tad tas nevar būt! Runājot par smadzenēm… Šie gari iedarbojas uz domām. Vai tā ir telepātija vai kas cits, bet mēs ar Martu to esam izjutuši ne vienreiz vien. Veido sev līdzīgos? — Lange nobeidza ar negaidītu jautājumu un ar atsvešinātu skatienu sāka vērties logā.

— Jums šķiet, — es ierunājos, — ka tic spēj pārņemt cilvēka domu vadību?

It kā atmodies no miega, namatēvs papurināja galvu.

— Ko jūs teicāt?

Nācās jautājumu atkārtot, un šoreiz saņēmu atbildi: -Jā.

— Bet tas var izrādīties… bīstami.

— Protams.

— Un beigties… — jāatzīstas, es tīšuprāt vairījos izteikties līdz galam, no vienas puses, bīdamies no patiesībām, bet, no otras, — gribēdams dzirdēt apstiprinājumu tām aizdomām, kas bija radušās manā galvā.

Lange nolika pīpi atpakaļ uz kamīna dzegas un, lūkodamies manī ar netīkami caururbjošu skatienu, teica: — Ar apsēstību, jaunais cilvēk! Tieši tā, kā jūs domājat…

Nu jau skudriņu vietā auksts, ledains vilnis, gluži kā kalnu avota ūdens, pārvēlās man pār muguru. No kurienes šis cilvēks varēja zināt, ko es domāju? Līdz šim nebiju pat ar pušplēstu vārdiņu iejaucies sarunā, tā ka viņam nebija nekā, gluži nekā, lai kaut ko tādu apgalvotu. Un tomēr viņš zināja! Ja nu vienīgi… Bet tajā jau es baidījos atzīties sev pats!

— Un Franks? Ko viņš saka par to?

— Neko. Rausta plecus un izliekas nesaprotam, par ko ir runa.

— No kā tad jūs uzzinājāt par notiekošo?

— Franka kalpone Frīda, viņa dzīvo piektajā numurā, pastāstīja. Pirms viņas meičas cita pēc citas atteikušās strādāt mājā, kurā nez no kurienes var izlidot šķīvis vai uz galvas bez kāda redzama iemesla uzkrist lustra. Jābūt patiesi stipriem nerviem, lai nemestos bēgt, redzot, ka paklājs pats no sevis sāk slīdēt uz durvīm vai glezna šūpoties kā kuģis vētrā. Frīdai, nenoliedzami, nervi ir kā no dzelzs. Bet varbūt atalgojums liek pārvarēt sevi? Taču, kā viņa atzinās — pat nāves draudi nepiespiestu viņu ieiet namā nakts laikā.

Fs nodrebēju, iedomājoties, ka tieši to mēs šonakt gatavo​jamies darīt.

Kronbergs domīgi vērās ugunī.

— Jūsu spriedumi skar mums nepazīstamu pasauli, — viņš lēnām sacīja. — Pasauli, par kuru, kā pareizi atzīmējāt, cilvēki vairās runāt. Taču jābūt kādam zināšanu avotam, lai apgalvotu to, ko jus sacījāt, pretējā gadījumā tas viss nevar būt nekas cits kā izdomājums.

— Neapšaubāmi, — vecais I^ange pamāja. — Ja tā nebūtu, es nerunātu.

— Un šis avots…

— Ir patiesība. Bībele. Kad domu ietērpjam, ja tā var teikt — gara izpratnē, bet garu — personībā, tad… Padod, Mārtiņ, grā​matu, — vilkdams no krūšu kabatiņas brilles, viņš palūdza sievu.

Vecenīte aiztipināja uz istabas otru galu un, izvilkusi no grāmatplaukta apjomīgu sējumu ar zeltītiem stūriem, pasnie​dza to vīram.

— Paldies, mīlā! — viņš palocīja galvu un, neticami ātri atradis vajadzīgo vietu, lasīja: "Pie manis piezagās slepeni vārdi, un manas ausis uztvēra tikai čukstus. Kopā ar nakts parādību ierosinātajām domām laikā, kad miegs mēdz pakļaut cilvēku savai varai. Tad mani sagrāba bailes un šaušalas. Kāds gars gāja man garām, un visi mani galvas mati sacēlās stāvus! Un tad tur kāds stāvēja, bet es to nepazinu sejā — kāda parādība manu acu priekšā. Tā stāvēja nekustīgi, bet balsi es dzirdēju čukstam: "Vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā, mirstīgais — šķīsts sava Radītāja priekšā?" Ko jūs par to teiksiet? — aizsilis grā​matu, viņš atlaidās sēdeklī un uzlūkoja Kronbergu pāri brillēm ar satumsušu skatienu.

— Es puslīdz zinu Rakstus, bet neatminos, no kurienes šis citāts.

— ījaba grāmata. Bet jūs neatbildējāt.

Valts domīgi paberzēja virsdeguni.

— Viss saskan. Bībele ar vārdu apzīmē ideju vai domu. Bet pārējais tēlojums — gars gāja, apstājās, čukstēja, to apliecina kā personību. Jautājums, vai tas spēj iedarboties uz matēriju, jo doma praktiski ir spējīga, teiksim, pārbīdīt gultu tikai ar cilvēka roku palīdzību. Vai arī tam esat atradis savu izskaid​rojumu?

— Šajā gadījumā tas ir grēks!

— Jūs mani pārsteidzat. Es saprotu, grēks var nozīmēt padarītu darbību, bet… Hm… Jā, grēks eksistē cilvēkā kā ierosi​nātājs uz grēcīgu rīcību, tādējādi…

— Grēks ir ļauns gars, — Lange viņam palīdzēja. — Tas arī izskaidro cilvēka reizēm pagalam idiotisko rīcību un bezprātu. Piekrītat?

— Bez šaubām, — Kronbergs pamāja, un es redzeju, cik interesanta un saistoša viņam liekas saruna ar veco vīru. — Taču tā ir cilvēka rīcība, kuru tas diktē. Bet, kā sapratu no jūsu stāstījuma, tad namā neārdās nedz pats Franks, nedz viņa kal​pone, bet gan kaut kas bezmiesīgs. Jūs sakāt — ļaunie gari?

— Vai esat ieskatījies Mozus grāmatās?

— Protams.

— Tur, lai attēlotu grēku, aprakstīta spitālība. Tas mīt namā — sienās, grīdā, griestos.

— Bet tur tas aprakstīts kā sēnīte, puvums…

— Bet grēks cilvēkā?

— Arī kā spitālība.

— Arī puvums, vai ne? Tātad — gan nedzīvajā, gan dzīvajā matērijā tas izraisa līdzīgu reakciju.

Bet, ja grēks miesā var likt cilvēkam rīkoties pretdabiski, tas ir — ļauni, tad kāpēc gan grēks, kas parādās nedzīvajā matērijā, nevarētu darīt kaut ko vairāk nekā veicināt vienkāršu pūšanu? Neaizmirsīsim, ka tas taču ir doma, tātad — rīcības izraisītāja Telckinēze pierāda, ka doma ir spējīga pārvietot priekšmetus. To taču jūs zināt?

— Hipotētiski pārvietot.

Lange paraustīja plecus.

— Tā ir tā pati strausa filozofija, kuru pirms tam pats noliedzāt. Līdzko parādās nesaprotamais, galvu smiltīs — tas nevar būt! Bet, ja pierādīts? Tāpat — nevar būt! Tieši šis paraugs ilustrē cilvēka atkarību no grēka — bez aizsargmehānisma viņš nav spējīgs patstāvīgi spriest. Cilvēka doma ir pakļauta grēkam! Nē, Karpova kungs, telekinēze ir ar neskaitāmiem eksperimentiem apstiprināta patiesība, un kā tāda tā jāpieņem.

Varēja redzēt, ka vecā vīra vārdi pamazām pārliecina manu draugu. Bet pulkvedis, nesaprazdams, par ko ir runa, vienaldzīgi vērās logā. Jāatzīstas, man pārrunājamais temats bija svešs, taču neapšaubāmi daudz interesantāks par kārtējo notikumu apskatu televīzijā. Turklāt tas patiešām papildināja manas nojausmas par Franka namu.

— Bet, ja grēks ir cilvēkā, — pats sev par pārsteigumu, es skali ieteicos, — tad kur tas atrodas?

— Miesā. Dabīgajā miesā. Un vēl — sirdī — garīgajā domu aparātā. Tieši sirdī rodas ļaunās domas, bet grēks miesā tās jau pārvērš rīcībā. Tādējādi, ja kleptomāna prātā dzimst doma nozagt, grēks, kas mīt rokā, iebāž roku svešā kabatā. Bet domu, kā teikts Bībelē, cilvēka sirdī var gan ielikt, gan izņemt.

— Un kas to dara?

— Arī grēks jeb — sātans. Ar šo vārdu tiek apzīmēts ļaunais gars vispār.

— Labi, bet nams? Kā lai to savieno ar jūsu teikto?

— Nams? — vecais vīrs lēnām noņēma brilles, akurāti salocīja un, ielicis futlārī, atkārtoja, — nams… Manuprāt, tāpat kā cilvēkā, arī tajā ir šie gari. Un, ja to skaits, to es saku, nevis balstoties uz kādu patiesību, bet uz savu prātu, sasniedz — gluži kā urāns atombumbā — kritisko masu, notiek… kaut kas tāds, ko es apzīmētu ar… piedzimšanu. Piedzimst grēks! Kā cilvēka ķermenis sastāv no šūnām, tā šīs būtnes — no grēkiem! Primitīvu grēku izveidota personība arī būs grēks, tikai — nesalīdzināmi augstākā pakāpē!

Mēs ar Kronbergu saskatījāmies. Nojausmu, kas bija dzimusi manās smadzenēs, kas likās tik neticama un baiga, tagad, šķiet, sāka apstiprināt vecā Langes vārdi.

— Tātad…

— Šo namu var uzskatīt par augsti organizētu būtni, kuras vārds ir sātans! — viņš dobjā balsī sacīja, un es redzēju, ka trauslā namamāte nodrebēja ar visu augumu. Par sevi varu sacīt — ja patlaban es būtu viens, tad pirmais, ko darītu, — meklētu sabiedrību, tik baismīgi no Langes mutes izskanēja šis vārds. Tā nebija tikai skaņa, bet gan jēdziena būtība, kas lika man nodrebēt gluži tāpat kā namamātei. Lai gan vecā vīra spriedumi likās fantastiski, taču nevarēja noliegt, ka, pēc Kronberga domām, tie pamatoti uz autoritatīvāko izziņas ma​teriālu. Bet vai tad Franka mājā notiekošajam arī nepiemita fantastikas elementi?

Lange paņēma savu pīpi un, izdauzījis pret smaga vara pel- nutrauka malu, no jauna piepildīja ar tabaku, kuru mazām šķipsniņām ņēma no nelielas, inkrustētas melnkoka kārbiņas. Kalsnie pirksti viegli drebēja, redzams, paša stāsts bija satraucis arī viņu. Bet tad man ienāca prātā, ka notikumi, lai gan augstākā mērā noslēpumaini un tādi, kas izraisa kaut ko vairāk par vienkāršām bailēm, neliecināja, ka kads būtu cietis. Pretējā gadījumā pat neliela trauma atbalstītu Langes versiju, jo ļaunums taču nav nekāds ļaunums, ja nenodara kādam pāri. Kad pateicu to viņam, saimnieks, galvu piešķiebis, patlaban centās aizkūpināt savu pīpi un atbildei tikai kaut ko nomurdēja. Tikai tad, kad gaisā savērpās smaržīgu dūmu mutulis, nedaudz atelsies — acīmredzot pīpes aizsmēķēšana prasīja pamatīgu piepūli —, viņš beidzot atbildēja: — Grēks, jaunais cilvēk, ir nāves rīks. Ierocis, ar kuru nogalina! Kāda garantija — starp citu, jūs pirmāis to iedomājāties, bet es tikai apstiprināju —, ka šie gari nepārņem svešinieku, kas, neko nenojauzdams, ieiet Franka mājā? Ko tas nozīmē, liekas, nav jāpaskaidro. Apsēstība var būt ļaunāka par nāvi…

Kronbergs drūmi nošūpoja galvu un, iemetis acis pulkstenī, piecēlās.

— Labprāt būtu pakavējies jūsmājās vēl ilgāk, diemžēl kuru katru brīdi jāierodas mašīnai ar mēbelēm. Bija loti patīkami ar jums iepazīties, — viņš pasniedza roku vispirms namamātei, bet pēc tam viņas vīram.

Lange uzslējās kājās viegli kā jauneklis. Tas bija skaisti veidots cilvēks, iznesīgs un stalts. Par viņa vecumu liecināja vie​nīgi sirmie mati un sažuvusi āda.

— Es pavadīšu. Jāatzīstas, arī es esmu iepriecināts, ka dzīvosiet līdzās. Pirmo partiju izspēlēsim…

— Tūlīt pēc tam, kad būšu iekārtojies. Varat nešaubīties, arī man gribas izmēģināt spēkus spēlē, kuru, tāpat kā jūs, vērtēju augstāk par citām. Starp citu, mana iecienītākā grāmata ir tā pati, kas jums.

Vecais vīrs pasmaidīja.

— Jūtu… Jums droši vien zināms, ka nekur nav minēts un pat Skoufīlds to nav atšifrējis — kas ir Ijaba grāmatas autors. Varbūt jūs to varat pateikt?

— Jauneklis Ēlihuss no Bažas, — Kronbergs vienkārši atbildēja, un Laube priecīgā pārsteigumā sasita rokas.

— Tā jau es domāju! Pareizi atbildēt jūs varējāt tikai vienā gadījumā!

Kad atgriezāmies savā mājā — tā es turpmāk dēvēšu no Valzeres nopirkto namu —, es vaicāju: — Ko Lange domāja ar vārdiem — atbilde varēja būt pa​reiza tikai vienā gadījumā?

Kronbergs uzlūkoja mani ar nopietnu skatienu.

— To pašu — ka pareizi atbildēt uz viņa jautājumu es varēju tikai vienā vienīgā gadījumā. Viņš nopriecājās, kad tas ap​stiprinājās.

— Kas tas par gadījumu?

— Ja mums — man un viņam — ir viens Rakstu skaidrotājs. Tikai tas var atklāt patiesību, jebkurā citā gadījumā iespējas pareizi atbildēt vienkārši nav!

— Un tas ir… — es vilcinājos, lai gan sāku saprast, par ko viņš runā.

— Jā, tas ir Dievs! — Valts pabeidza manā vietā, un pēkšņi es iedomājos, ka mums būs savs aizstāvis pret tām draudī​gajām briesmām, kas uzglūnēja Franka namā.

X NODAĻA SKELETS Mēbeļu sūtījums vēl nebija pienācis, un man pietika laika, lai atstāstītu pulkvedim Kronberga dīvaino sarunu ar veco Langi. Droši vien man pietrūka mākas atrast pārliecinošākos vārdus, jo Medveds jauno ziņu uzņēma ar neslēptu skepsi.

— Tā, tā… Tātad mēs esam nevis uz pēdām noziedzniekiem, bet gan saķērušies ar pašu nelabo! — viņš ironiski pasmīnēja, parādīdams spožu, baltu ilkni. — Zini, draugs, kara laikā panikas cēlājus vienkārši pielika pie sienas.

Ja nezinātu viņa patieso dabu, es gandrīz būtu apvainojies.

— Atstāstu tikai dzirdēto, — dusmīgi noburkšķējis, aizgriežos, bet Kronbergs, uzlicis roku uz viņa platā pleca, sacīja: — Nepārsteidzies! Secinājumi jāizdara pēc eksperimenta, nevis pirms. Izteiksies pēc Franka mājas apmeklējuma, bet līdz tam, ateist, vari uzskatīt, ka esi vienīgi iepazīstināts ar lietas apstākļiem. Kas tas tāds? — piepeši draugs pameta skatienu logā, un es ieraudzīju, ka pa taciņu uz mūsu pusi kāds nāk. Ārā jau valdīja īsta nakts, un saskatīt nācēja seju nebija ko domāt. Par laimi Valzere bija atstājusi mums savītu vadu, kura vienā galā karājās patronā ieskrūvēta spuldzīte, bet otrajā, izņemot divus atkailinātus galus, nebija nekā. Šos galus mēs bijām iesprauduši viesistabas stūrī atrastajā kontakt- ligzdā. Visā namā šī primitīvā ierīce bija vienīgā, kas deva gaismu. Piepeši atskanēja klauvējiens. Tā kā mūsu lampas pārvietošanai nebija laika, Kronbergs uzšķīla uguni un, turēdams šķiltavas izstieptā rokā, izgāja priekšnamā. Durvīm atveroties, sīkās liesmiņas blāvajā gaismā iedzirkstījās metāla emblēma pie formas cepures un spīdīgs nags. Es uzreiz pazinu strād​nieku, kuru bijām ievērojuši Franka pagalmā.

— Labvakar! — viņš vāciski sveicināja. — Vai pie jums avārija? — viņš jautāja, redzēdams, ar kādu paņēmienu apgais​mojām apkārtni.

— Nē, — Medveds atbildēja. — Vienkārši nupat pārvācāmies uz šejieni un piemirsām, ka tumsā nepieciešams kaut kas vairāk par sērkociņiem. Kas jūs esat?

— No avārijas brigādes. Strādāju kaimiņu mājā. Ienācu pa​jautāt, vai jums ūdens ir?

— Jāpaskatās. Nāciet līdzi!

Kad atgriezu virtuvē krānu, tas pāris reizes dusmīgi no​šķaudījās, pēc tam apklusa. Ūdens netecēja.

— Netek.

— Pagaidīsim. Vispirms tam jāaizspiež gaiss.

— Pēc brītiņa es saklausīju tādu kā attālu burbulošanu, un no krāna izlietnē sāka tecēt tieva strūkliņa. Ar katru mirkli tā kļuva arvien spēcīgāka un spēcīgāka.

— Paldies Dievam! Tas nu būtu kārtībā. — Strādnieks aizgrieza krānu un, izvilcis kabatlakatu, noslaucīja rokas. — Ir nu gan ķēpa! Divas dienas nomocījāmies!

— Kaut kas sarežģīts?

Atbildes vietā ciemiņš izvilka no traipainā kombinezona krūšu kabatiņas saņurcītu cigarešu paciņu.

— Vai drīkst?

— Protams, — pulkvedis atteica, un, sapratis žestu, Kronbergs pastiepa šķiltavas. Medveds atkārtoja jautājumu, un, izpūtis dūmu mutuli, puisis atbildēja: — Plīsis ūdensvads! Bet tas jau nebūtu nekas, ja kāds idiots to nebūtu iemūrējis sienā!

— Bet kā citādi lai to ievada namā?

— Tur tas āķis, ka caurule iemūrēta nevis horizontāli, bet vertikāli, jābūt galīgi aptaurctam, lai to iemūrētu pamatos un sienā! Man nācās izgāzt pamatīgu caurumu, lai tiktu klāt bojājumam. Divus metrus augstu! Es tam stulbenim rokas noskrūvētu! Ko rokas, ar galvu būtu par maz! — Varēja redzēt, ka viņš ir patiesi sašutis.

— Vai aizmūrējāt? — pulkveža balsī saklausīju tikko jau​šamu sasprindzinājumu.

— Tādā tumsā? Es neesmu mūrnieks, bet santehniķis. Rīt atbrauks kāds, kas to lietu prot.

— Bet laukā sals tikpat kā nav jūtams, arī spiediens, kā liekas, nepārsniedz normu. No kā varēja pārplīst, turklāt vēl iebetonēts, ūdensvads? — Medveds, neslēpjot izbrīnu, jautāja.

— Ja runājam atklāti, — piepeši pieklusinājis balsi, strādnieks sacīja, — tad tas nams nekad normāls nav bijis…

— Jūs domājat — Gustavs Franks? — Medveds pārjautāja.

— Nē. Ar viņu viss kārtībā. Nams… Pat tā caurule… Es tādu bojājumu redzu pirmo reizi! Pusotra metra garumā caurule kā ar nazi uzšķērsta! Nācās izgriezt un iemetināt jaunu. Man stāstīts, ka elektriķim tur vispār darba esot bez savas jēgas. Normāli, pārbaudīti vadi ne no šā, ne tā pēkšņi sākot dzirksteļot un degt, bet drošinātāji, it kā nekas nebūtu noticis, stāvot kā stāvējuši!

— Mēs dzirdējām, ka nams vienā signalizācijā…

— Blēņas, — vīrs nocēla formas cepuri un pārvilka ar piedurkni pierei. — Sargs būdiņā, un viss. Turklāt miega ziņā tas noteikti ir rada lācim — guļ vienā gulēšanā. Arī iekšā nekā vērtīga neredzēju.

No kā tad sargāt? Ja tur arī būtu signalizā​cija, nāktos izslēgt, jo zvanītu vienā gabalā. Nams taču traks!

Pulkvedis paraustīja plecus un uzmeta man dīvainu skatienu, kurā kaut kas šķita mainījies. Uzstīvējis cepuri galvā, puisis palūdza: — Vai jūs nevarētu piezvanīt kaimiņiem, ka ūdens ir? Esmu pārāk noguris, lai izdarītu to pats.

— Esiet bez bažām.

Strādniekam aizejot, vārtu priekšā apstājās smagā automašīna, un spalgs signāls pavēstīja, ka pasūtītās mēbeles ir klāt. Par spīti nepietiekamajam apgaismojumam, tās turpat kravas kastē tika izsaiņotas un ātri sanestas mājā. Tagad, pat tumsā, telpas sāka izskatīties daudzmaz apdzīvotas. Trūka vienīgi lampu un pārtikas. Pie šofera noskaidrojis, kur visu to var iegādāties, un vienlaikus sarunājis, ka tas pa ceļam paķers arī viņu, pulkvedis norēķinājās. Paziņojis mums, ka dodas iepirkties, viņš iekāpa kravas mašīnas kabīnē, un veikala transports, izpūtis iezilganu dūmu mākoni, izripoja pa vārtiem. Mēs ar Valtu iegājām atpakaļ namā un apsēdāmies krēslos trūcīgi apgaismotajā viesistabā. Ieraudzījis papīra strēmeli, kas bija aizkērusies aiz dīvāna malas, acīmredzot pārpalikums no icsai ņojuma, Kronbergs uztina nelielu tūtiņu, lai būtu, ko lietot pelnutrauka vietā. Pēc tam aizsmēķēja un, ielūkojies pulkstenī, pavēstīja: — Jau seši. Līdz noliktajam laikam vēl palikušas sešas stundas. Pag, mēs taču aizmirsām par kabatas baterijām!

— Pirms aizbraukšanas Boriss par tām kaut ko ieminējās.

— Ivans, — kaut gan sarunājāmies latviešu valodā, Valts izlaboja. — Ja viņš atceras, tad viss kārtībā. Vēl tikai trūkst kafijas un desas līkuma… — Pēkšņi draugs iesita sev pa pieri.

— Bet esam gan mēs mulki! Pie ārdurvīm jābūt ielas lukturim! — Viņš piecēlās, un, intereses dzīts, es sekoju.

Tiešām, virs pašām durvīm karājās matēta ielas spuldze. Laikam mums visiem notikumu bija maķenīt par daudz, ja nebijām to pamanījuši. Turpat draugs atrada arī slēdzi, un pēkšņi pagalmu piepludināja spilgta gaisma.

— M… jā, — viņš noņurdēja, — rauties pa tumsu, ja turpat līdzās ir tāds starmetis, var vienīgi mūlāpi! Paskat, kas tas? — viņš pameta ar roku uz Gustava Franka māju.

Pavēries turp, ieraudzīju, ka visi tās logi laistās spožā gaismā.

— Nez ko nozīmē šī iluminācija?

— Varbūt gaida ciemiņus? — es minēju.

Valts paraustīja plecus.

— Jāsameklē Langes telefons un jāpiezvana, ka ūdens jau ir. Pie viena pajautāšu.

Sameklējis katalogā kaimiņa numuru, Valts nocēla klausuli. Lange jau zināja par ūdeni. Par apgaismotajiem logiem Franka mājā viņš teica, ka tā esot parasta parādība. Reizēm degot cauru nakti. Tā

kā cilvēks dzīvojot viens un zinot, kas tas par namu, neesot brīnums, ka viņš baidoties. īsās sarunas noslēgums vēl vairāk sasprindzināja tuvo notikumu gaidās jau tā uzvilktos nervus. Es varēju tikai iedomāties, kā jutās nabaga Gustavs Franks, dzīvojot tik baismīgos apstākļos. Bet tad man ienāca prātā — ja jau šīs parādības notiek teju vai ik dienas, vajadzētu iedarboties kādam aizsargmehānismam, tādai kā imunitātei. Un pilnīgi iespējams, ka no tā, kas citam izraisītu sirdslēkmi, Frankam nebūtu ne silts, ne auksts. Diemžēl apgaismotie logi liecināja, ka tā tomēr nav.

Beidzis sarunu, Valts atkrita krēslā un, sakrustojis uz krūtīm rokas, iegrima domās. Viņa sarauktā piere un drūmais skatiens nepārprotami liecināja, ka drauga smadzenes nodarbina priekšā stāvošā nakts dēka.

— īsti nezinu, ko darīt, — pēc brīža viijš atzinās. — No vienas puses, mums par katru cenu jānoklausās saruna ar Laubi; no otras — nav nekādas garantijas, ka šādos apstākļos tehniskās ierīces darbosies nevainojami. Mums taču zināms, kas notiek gan ar caurulēm, gan elektroierīcēm. Joka pēc vēl šie… dēmoni var iemest ar mikrofonu saimniekam pa galvu, lai papētītu tuvāk, kas tā par mantiņu. M… jā, te diemžēl ie​priekš neko nevar paredzēt.

— Es tomēr kaut kā nespēju noticēt, — atzinos. — Div​desmitais gadsimts un — še tev! Ļaunie gari okupējuši veselu namu. Kur skatās nodokļu inspekcija? Protams, protams, — redzot draugu saraucam pieri, es jau nopietni turpināju, — bija jūtama mana reakcija uz Langes stāstīto. Negribu noliegt, ka jau pirms tam kaut kāda dīvaina nojauta brīdināja no šis mājas. Un tomēr…

— Vai esi lasījis par pulkveža Foseta pēdējo ceļojumu?

— Brazīlijas selvā?

— Tik precīzi neatminos, bet kaut kur Dienvidamerikas mūžamežos. Pēc pirmā ceļojuma viņš aprakstījis līdzīgas parādības. Šie gari reizēm sacēluši tādu jandāliņu, ka telts līgojusies kā vētrā, bet trauki šķindējuši pa visu apkārtni. Reizēm gari svaidījušies pat ar gultas veļu un spilveniem!

— Atminos. Taču toreiz es sēdēju ērtā atzveltnī ar kafijas tasi rokā un grāmatu uz ceļiem. Citos apstākļos. Bet Fosets pazuda, turklāt — bez pēdām, tā ka varam domāt — tie nemaz tik nekaitīgi nav.

Varbūt tieši šādi fakti ir pamatā nostāstiem par vadātājiem. Cilvēkam apmaldoties mežā, tie liekot iet pa apli, līdz izsīkstot pēdējie spēki.

Kronbergs pasmīnēja.

— Pie tā ir vainīgas kājas. Pavirši spriežot — konstrukcijas defekts. Katram no mums viena kāja ir garāka nekā otra. Gan nedaudz, tā ka netraucē staigāt, bet pietiekami, lai, klīstot bez ceļa, sāktu riņķot pa apli. Bet piebremzē savu Gogolisko fan​tāziju, draugs. Nav jākrīt panikā, pirms esam fiksējuši, ar ko mums darīšana. Un ja nu tās ir tikai pļāpas?

— Lange pēc tāda neizskatījās, tāpat — kāda santehnikim bija jēga pūst miglu acīs?

— To es teicu tevis nomierināšanai, — Kronbergs atzinās. — Skaidrs, ka Franka namā noliek kaut kas neizprotams, bet pašlaik nav jēgas to apspriest. Redzēsim, tad arī rīkosimies atbilstoši apstākļiem.

Lūk, arī mūsu draugs klāt. Cerams, kafiju nebūs aizmirsis. Nakts gājienam tas ir pats piemērotākais dzēriens.

Medveds neko nebija aizmirsis — ne kabatas baterijas, ne kafiju. Acīmredzot tērēšanas kāre bija pielipusi arī viņam, jo, kad lielā sainī es uzgāju veselas trīs galda lampas, nespēju atturēties no ironijas par nevajadzīgo izšķērdību. Pulkvedis uzrāva uzacis un atcirta: — Kristāla lustru diemžēl pārdošanā nebija…

Tikai tagad sāku apjaust, ar kādu milzumu ikdienā vajadzīgu priekšmetu ir apkrauts cilvēks. Par laimi, Valta kabatā atradās saliecenis, citādi gan maizi, gan desu nāktos lauzt. Tēj- karotītes mums nebija, tāpēc cukuru izmaisījām ar tā paša naža asmeni kopējā katliņā, kuru, par brīnumu, Medveds bija iedomājies nopirkt. Tasīšu arī nebija, tāpēc dzērām no katliņa pēc kārtas. Bijām grūtībās norūdīti cilvēki, kam ne jau pirmo reizi nācās iztikt ar to, kas pie rokas, un šie apstākļi nebija no ļaunākajiem. Ieturējuši vakariņas, ķērāmies pie rīcības plāna apspriešanas. Labu brīdi sēdējām klusēdami, acīmredzot ne tikai es

pēc pēdējām, kā karuselī pavadītajām dienām sajutu galīgu speķa izsīkumu. Beidzot, smagi nopūties, pulkvedis vienaldzīgā balsī ierosināja: — Derētu aiziet izlūkot. Arā melns kā ellē, un pa tādu tumsu pats velns mūs nepamanīs.

— Franka mājā visi logi vienās ugunis, — es iebildu, un, paraudzījies logā, Medveds bija spiests piekrist.

— Nudien. Pie vina ballīte? Bet varbūt Laubem par godu? Lai nu kā, tas mūsu nodomu nevar traucēt. Pagalmā lukturis ir tikai virs durvīm, es atceros. Mūsu pusē tā gaisma nenonāk. Vai atminaties, ko teica santehniķis?

— Par piebūvē izsisto caurumu?

— Jā. Fs nebrīnīšos, ja pa to varēs iespraukties. Nav izslēgts, ka pat iekļūt mājā. Piebūvē atrodas garāža, kuru kārtīgs saimnieks noteikti būtu savienojis ar namu. Bet, ja ceļā gadīsies aizslēgtas durvis, tas, cik atminos, tevi nevar aizkavēt, — viņš uzmeta acis Valtam.

Pasmīnējis Kronbergs pamāja.

— Pagaidām nepazīstu nevienu, kam tas būtu izdevies. Tavs plāns ir pieņemams, — viņš atzina. — Žogam pāri tikt nebūs grūti, jo tas ir tikai nedaudz augstāks par pusotru metru. Šo vietu ne no mājas, ne sarga būdas saskatīt nevar, es runāju par piebūves galu, kas vērsts uz mūsu pusi. Arī par atstātajām pēdām īpaši bažīties nenāksies, jo skaidrs kā diena — ūdensvada vīri tur visu būs kārtīgi izmīdījuši, un kur nu vēl tā zemes kaudze! Žēl, ka mums nav kontaktu ar vietējo policiju, varētu noskaidrot kaut ko par šo Gustavu Franku. Solīds, kā Valzere teica, kungs, bet viens pats mitinās apsēstā namā! Man šis fakts liekas aizdomīgs. Normāls cilvēks katra ziņā rautos no tā projām, bet šis — nē! Un ja nu tā ir tikai mistifikācija?

— Nolūks? — Medveds pacēla smagu skatienu uz manu draugu.

— 1.ai turētu tālāk apkārtējos iedzīvotājus un… tādus kā mēs.

— Bet kalpone? — es vaicāju. — Viņa stāstījusi…

— Kārtīga summa liks viņai teikt ne to vien.

— Lange pats savām acīm redzējis, kā pirmajā stāvā apgāzies skapis, kaut gan Franks tobrīd atradies otrajā.

— Ja cilvēks ir apveltīts ar izdomu un tehniskām zināša​nām, kaut ko tādu izspēlēt nebūtu problēma.

— Bet bojājumi? Elektrības, ūdensvada?

— Tie vēl nav pierādījums. Zinoši vīri, pakasījuši aiz auss, viens divi noteiks diagnozi — ādere!

Govis norauj pienu, ja kūts atrodas virs āderes, zibens sper kokos un rādās sapņi, kas liek izbīlī lēkt no gultas. Tikai līdz šim neviens nav pamatojis, pierādījis, kur nu vēl izpētījis šo fenomenu. Kāpēc gan arī šajos gadījumos nevarētu būt vainīga ādere?

Kronberga atbildes pamazām vien it kā noņēma dalu spēcīgā nervu sasprindzinājuma, un, kaut gan intuīcija tika mani brīdinājusi, es jau biju gatavs pieņemt, ka draugam taisnība. Tikai nebija zināms, vai viņš runā to, ko domā, vai arī tas ir kārtējais versiju pārbaudīšanas paņēmiens. Kad izteicu Valtam šo jautājumu, viņš, skali iesmējies, atteica: — Varbūt jā, varbūt — nē, bet pilnīgi iespējams, ka ir vēl kāds trešais iemesls.

— Kāds?

— Kritiska attieksme pret neizprotamo vairo drosmi.

— Tu to tēmē uz mani? — es sabožos.

— Nebūt nē. Tiklab uz Ivanu Ivanoviču, kā uz sevi. Mums arī nervi nav no dzelzs. Bet gribu brīdināt no otras galējības — tikpat kaitīgi būtu iet uz turieni trīcošiem un drebošiem, kā pieņemt baumas par patiesību. Paliksim neitrālās pozīcijās — iespējams, ka notiek kaut kas neizprotams, bet, iekams ne​būsim ar to saskārušies, atturēsimies no pārsteidzīgiem secinā​jumiem.

Pēkšņi pāri logam pārslīdēja automašīnas starmešu gaisma. Likās — mašīna brauca pie mums, bet redzētā gaisma bija tāda kā saraustīta, tātad tas bijis cauri žogam izspraucies atspīdums.

— Tas ir Franka pagalmā, — manas domas apstiprināja Kronbergs un pietrūcies pamāja ar roku,

— ejam! Paskati- simies, kas tur atbraucis. Mēs taču līdz šim pat nezinām, kāds izskatās mūsu kaimiņš.

Kustieties veiklāk, mums jāpagūst, pirms viņš iebraucis garāžā.

Nekavēdamies ne mirkli, mēs izsteidzāmies pagalmā un, nodzēsuši virs durvīm degošo lukturi, pielavījāmies pie žoga. Kā jau bija teicis Valts, tas izrādījās zems un, pat nepaceļoties pirkstgalos, lāva saredzēt pāri. Taču baidīdamies, ka mūs var pamanīt, mēs pietupāmies un novērošanai izmantojām vismaz divus centimetrus platās spraugas starp biezajiem dēliem. Pieplakuši katrs pie savas spraugas, ieraudzījām kaimiņu pagalmā melnu mersedesu. Tas stāvēja garāžas durvju priekšā, kuras it kā ar burvju spēku pamazām vērās vaļā. Līdzko sprauga bija pietiekama, mersedess iebrauca iekšā, un durvis pašas aizvērās.

— Automātika, — vīlies norūca pulkvedis. — Viņam nemaz nav jāizkāpj, lai tiktu savā zirgu stallī. Žēl, ka neizdevās šo tipu apskatīt, vismaz zinātu, ar ko mums darīšana. Bet varbūt kāpjam pāri?

— Protams, — Kronbergs čukstus atsaucās un nebrīdinājis ar vienu lēcienu pārmetās viņā pusē.

Sekundi vēlāk mēs visi trīs stāvējām kaimiņa pagalmā, piebūves aizsegā. Bet tad man iešāvās prātā, ka neesam paņēmuši līdzi neko no tehniskā aprīkojuma. Kāda jēga līst Franka mājā, ja nevaram uzstādīt mikrofonu? Kā uzminējis manas domas, pulkvedis uzsita sev pa kabatu un nočukstēja: — Viss vajadzīgais ir šeit! Vai šaujamos paņēmāt?

Es jau tā biju apradis ar ieroci, ka sen nejutu nekādas neērtības. Faktiski par tā eksistenci aptvēru tikai pēc šā jautājuma. Vērīgi pētīdams tumsā grimstošās piebūves galu, Valts atbildes vietā tikai pamāja.

Gaidās sastinguši, skaitījām se​kundes, bet atbraucējs kā nerādījās, tā nerādījās.

— Tā jau es domāju. No garāžas jābūt ieejai mājā, — Medveds apmierināti nomurmināja. — Katram gadījumam no​gaidīsim vēl pāris minūtes.

Kad bija aizritējušas arī tās, nācās atzīt, ka pulkvedim bijusi taisnība. Pa šo laiku acis jau bija apradušas ar pustumsu un spēja saskatīt gan pamatīgo zemes kaudzi, gan atsegtos celtnes pamatus. Kā jau Kronbergs bija paredzējis, tranšeja izrādījās krietni dziļa. Par laimi, Medveda kabatā sev vietu tālredzīgi bija atradis arī kabatas lukturītis. Lai gan varējām nebaidīties, ka kāds pamanīs gaismu, pulkvedis, drošs paliek drošs, pietu- pās, lai svaigās zemes kaudze atrastos starp viņu un ielu, un tikai tad nospieda slēdzi.

Stars izrādījās ārkārtīgi spilgts un izrāva no nakts melnuma katru vissīkāko priekšmetu. Rakums stiepās līdztekus mūra sienai, droši vien avārijas brigādei uzreiz nebija izdevies sameklēt ūdensvada atrašanās vietu. Tur, kur atzarojums iegāja ēkā, tranšeja, lai būtu ērtāk, bija paplašināta uz mūsu mājas pusi. Tā veidoja tā kā lielo burtu T, turklāt atzars bija izrakts ar nelielu slīpumu, kas atviegloja nokāpšanu.

Pulkvedis ar aizsegto lukturīti rokā iekāpa izraktajā grāvī, un tagad mēs skaidri redzējām, ka iekļūšana piebūvē nekādas grūtības nesagādās. Jaunā caurule bija sameti- nāta tā, ka tagad iegāja namā perpendikulāri sienai un ce]u neaizšķērsoja. Viss šķita vislabākajā kārtībā. Bet vai Medveda prognozes apstiprināsies arī turpmāk? Vai no priekšā melnē- jošās gala telpas mums izdosies iekļūt arī garāžā?

Patlaban mūsu biedrs līkņāja gar caurumu, luktura gaismā pētīdams, kas atrodas aiz tā. Es un droši vien arī Valts nepacietībā dīdī- jāmies, nevarēdami vien sagaidīt, kad gausais pulkvedis bei​dzot būs ticis galā.

Taču pagāja vairākas minūtes, iekams no apakšas atskanēja kluss aicinājums: — Nāciet man pakal! Ejam iekšā! — Tur, kur bija nepieciešams, Medveds visu darīja krietni lēnāk nekā parasti.

Viņš labi zināja, cik nelabojamas sekas var izraisīt pārstei​dzība.

Pulkveža druknais augums bez trokšņa nozuda vertikālajā caurumā, un piepeši tas izgaismojās blāvā, no iekšpuses plūstošā kabatas lukturīša gaismā. Visa tranšejas apakšējā da|a izrādījās nosēta ar ķieģeļu drumslām. Pakāpies uz kādas kaudzītes, es itin viegli iespraucos iekšā. Pēc mirkļa man sekoja arī Kronbergs. Telpa, kurā visi trīs stāvējām, izrādījās loti plaša. Pie tās dibensienas pašā vidū stāvēja kaut kas līdzīgs mufelkrāsnij. Grīda bija izlikta ar biezām betona plātnēm. Jaunais ūdensvads stiepās grīdas augstumā un nozuda pretējā sienā. Turpat līdzās tajā rēgojās durvis, tik platas, ka pareizāk tās butu nosaukt par vārtiem. Tie bija divviru un, bez šaubām, veda garāžā. Stūrī stāvēja gāzes balons un

metināmais aparāts. Vēl pie krāsns mētājās sarežģītas formas metālizstrādājums. Tas arī bija viss, ja neskaita lodziņu, kas bija tik šaurs un mazs, ka derēja vienīgi ventilācijai, bet nekādā ziņā nespēja padarīt telpu gaišāku.

Kopš brīža, kad uzsākām izlūkgājienu, Medveds, kuru es pamatoti atzinu par nesagatavojušos, it kā tīši kaitinādams, visu darīja divtik lēnāk. Gluži kā remontdarbu vadītājs, kam jānovērtē paredzamo darbu apjoms, viņš rūpīgi izpētīja telpu no viena gala līdz otram. Neaizmirsa ielūkoties pat krāsnī! Valts, kuram viss veicās ievērojami raitāk, iepazinies ar apkārtni, jau stāvēja durvju priekšā, bet, būdams bez gaismekļa, pacietīgi gaidīja, kad pulkvedis būs beidzis.

— Ejam taču tālāk! — es dusmīgi čukstēju, un, uzmetis man paviršu skatienu, Medveds pasmaidīja.

— Ātrums vajadzīgs, tikai blusas ķerot…

Redzēdams Valta nesatricināmo mieru, es sapratu, ka paātrināt lietu virzību neizdosies. Tāpēc, lai gan tas nenācās viegli, apbruņojos ar to pašu, ko viņš — ar pacietību. Beidzot mūsu gausais draugs bija galā. Nostājies līdzās, viņš pieliecās pie atslēgas cauruma un uz sekundi izslēdza kabatas bateriju.

— Tumšs.

— Tur neviena nav. Es visu šo laiku uzmanīgi klausījos. — Kronbergs pamāja. —Tagad palaid mani un paspīdini — pār​baudīsim, vai te nav signalizācijas.

— Tā var atrasties otrajā pusē, ja vien…

— Ja vien nav paslēpta zem apmetuma vai…

— Vai? — Vai tās vispār nav.

Par spīti stāvokļa nopietnībai, īsais dialogs mani uzjautrināja. Ja vien es nepazītu abu īsto dabu, noteikti būtu nodo​mājis — tie tik ir pesimisti!

— Atliek pārbaudīt, — es piegrūdu Kronbergam pie sāna, un, palocījis galvu, viņš uzmanīgi nospieda rokturi. Viegli no​skrapšķējis, tas noslīga uz leju, taču durvis nepavērās.

— Aizslēgts!

Es zināju, ka šādi sīkumi manu draugu nespēj samulsināt. Tā arī notika. Atlaidis rokturi, viņš noāva kurpi un no pazolē ierīkotās slēptuves izvilka savu daudz pieredzējušo mūķīzeru komplektu. Pēc liktenīgā gadījuma Francijā, kad tāda tālre- dzība izglāba mums dzīvību, Valts bez šiem instrumentiem nespēra ne soli ārpus mājas. Izvēlējies divus robotus tērauda stienīšus, katru ceturtdalsērkociņa resnumā, Kronbergs tos vienu pēc otra iebāza visai prāvajā atslēgas caurumā. Trīs četras vieglas kustības, un kluss klakšķis vēstīja, ka pirmais šķērslis pārvarēts.

Mans draugs, gluži tāpat kā Medveds, par visu vairāk nemīlēja pārsteidzību, bet tikpat nepieņemama viņam bija veltīga vilcināšanās. Salīdzinot ar smagnējo pulkvedi, kas pat kritiskās situācijās neatkāpās no principa — septiņreiz nomēri un vienreiz nogriez, Valts bija radis rīkoties radikālāk. Varētu likties, ka līdz ar to pieaug risks, taču Kronbergs jau sen bija pierādījis, ka spēj gan izskaitļot, gan prognozēt notikumu attīstību nesalīdzināmi ātrāk, dziļāk un tādējādi — precīzāk par visiem man zināmajiem policijas izmeklētājiem.

To saprata arī pulkvedis, un, kad mans draugs īsi izmeta: — Nodzēs gaismu! — viņš nekavējoties paklausīja.

Līdzko viss iegrima tumsā, Valts nospieda rokturi. Smagās durvis atvērās pilnīgi bez trokšņa. Lai gan nekas nebija saskatāms, mani pārņēma sajuta, it kā mūsu priekšā atdarītos elles vārti — melnas, neizskaidrojamas drausmas kā lietuvēns negaidīti sažņaudza sirdi, liekot, kā allaž briesmu gadījumos, neapzināti sasprindzināt muskuļus. Bet, lai cik dīvaini būtu, tajā pašā laikā es biju pārliecināts, ka tur neviena nav. Vismaz minūti nostāvējām, elpu aizturējuši, sasprindzināti ieklausīdamies klusumā. Maz pamazām sāku nomierināties. Pirmais satraukums bija pārgājis, tas lāva nedaudz atslābināt muskuļus, toties klusums kļuva nospiedošs. Mirkli vēlāk uzradās vēl viens kairinājums — acu priekšā sāka peldēt koncentriski apli, mijoties ar tādiem kā attāla zibens uzplaiksnījumiem. To izraisītās sajūtas, jāatzīstas,

nebija no patīkamajām. Droši vien arī pārējie izjuta kaut ko līdzīgu, jo blakus man atskanēja klusa nopūta.

Kāds, laikam Medveds, sarosījās, un pēkšņi tumsu pāršķēla spilgts lukturīša stars. Negaidītajā uzliesmojumā acis apžilba, bet, kad tās no jauna sāka redzēt, es sapratu, ka esmu kļūdījies, — mēs nebijām vieni! Stūrī aiz melnās, kabatas lukturīša gaismā vizuļojošās automašīnas kāds stāvēja!

Ieskatījies vērīgāk, es jutu aukstas tirpas pārskrienam pār ādu. Kaktā, ieģērbts žaketē, ar resnu auklu ap kaklu, karājās cilvēka… skelets!

XI NODALA DĪVAINĀS SAJŪTAS Skats bija tik baismīgs, ka pulkvedim, kuru, liekas, pat grēku plūdi nespētu i/sist no līdzsvara, paspruka necenzēts vārds un noslēgumā: — Va, velns!

Baltajā galvaskausā kā divi dārgakmeņi mirdzēja acis! Tikai vēlāk, kad cik necik bijām apraduši ar dīvainā garāžas saimnieka klātbūtni, atklājām, ka šo spīdumu izraisa dobumos ievietotie kristāla gabali.

Gaismai atstarojoties slīpētajās skaldnēs, sen mirušā cilvēka skatiens itin kā atdzīvojās! Man pat likās, ka tajā pavīdēja naids pret nelūgtajiem miera traucētājiem. Zaglis ar vājākiem nerviem, ielavījies šeit, pārdzīvotu pamatīgu satricinājumu un diez vai uzdrošinātos vēlreiz ierasties Franka mersedesa novietnē.

Pirmā iepazīšanās ar aizdomīgā vīra īpašumu, ja vēl pievieno par to dzirdētās baumas, nudien nebija no iepriecinošākajām. Par laimi, gan es, gan mani dēku biedri ar risku saistītajā ikdienā bijām pamatīgi norūdījušies. Atjēgušies pēc īsa sastinguma, īpaši nesadalot iecirkņos, rūpīgi pārmeklējām visu telpu. Lai netraucētu cits citu un nepalaistu arī kaut ko garām, gluži intuitīvi, atbilstoši spējām izvēlējāmies katrs savu dalu. Es, būdams mazāk pieredzējis, pārmeklēju grīdu un sienas, Medveds — plauktus ar automobiļu rezerves dalām, bet Valts — pašu mersedesu. Taču ik pa brīdim manas acis pašas no sevis un, kā pamanīju, arī pārējo skatieni atgriezās pie dīvainā garāžas sarga baismās figūras. Šķita, ka tur, no cilpas nenoņemts, joprojām karājas traģiskā veidā ar dzīvi rēķinus noslēdzis nelaimīgais. Kā sav​dabīga pagātnes liecība par cilvēka eksistences nožēlojamo galu. Tikai ar grūtībām man izdevās atbrīvoties no skeleta suģestējošā iespaida.

Mašīnas rokas bagāžas nodalījumā Kronbergs atrada nelielu reklāmas prospektu paciņu. Tā bija apņemta ar līmlentu, acīmredzot paredzēta izplatīšanai. Izvilcis virsējo, viņš vīlies paraustīja plecus, jo teksts izrādījās vācu valodā, un pasniedza prospektu Medvedam.

— Gustavs Franks un Oto Zommers, — atdalīdams vārdus, lēnām lasīja pulkvedis. — Cīrihe, Cvinglija ielā trīs. Sarežģītas konfigurācijas lējumi, metālapstrāde.

Lai gan viņš runāja pusčukstus, Valts brīdinoši pielika pirkstu pie lūpām. Salocījis lapiņu, Kronbergs iebāza to ka​batā, bet pārējās nolika iepriekšējā vietā.

— Vizītkartes vietā, — viņš tikko dzirdami norūca. — Ja parādīsies vajadzība pēc firmas pakalpojumiem.

Drauga vārdi izskanēja daudznozīmīgi, taču, nespēdams aptvert tajos slēpto zemtekstu, turpināju, ja tā var teikt, savu putekļaino darbu. Lukturīša un automašīnas spuldžu blāvajā gaismā es pamazām vien virzījos uz priekšu. Neko ievērības cienīgu līdz šim nebiju atradis. Tikai pāris izdegušu sērkociņu un izsmēķētas cigaretes galu — tās bija manas vienīgās trofejas. Vietām uz betonētās grīdas vīdēja tumši plankumi — izlijušās e||as atstātas pēdas. Mani pienākumi būs galā tur, kur pretējās sienas vidū rēgojās balts durvju četrstūris, kuram līdzās, baisas savā nekustībā, karājās cilvēka atliekas. Un tad man iešāvās prātā, ka skelets tur droši vien atradās ne jau saimnieka untuma dē|. Un ja nu tas ir brīdinājums? Gailošās acis it kā apstiprināja šo spriedumu. Brīdinājums par to, kas sagaida nevēlamu viesi aiz šīm durvīm.

Doma, jāteic atklāti, nebija no patīkamajām.

Par laimi, mani biedri tika ar saviem darbiem galā, pirms sasniedzu durvis. Tādējādi mēs gandrīz vienlaikus sapulcējāmies nākamā šķēršļa priekšā. Tieši tad Kronbergs ielūkojās skeleta acu dobumos ievietotajos kristālos. Drūmi nošūpojis galvu, viņš tikko dzirdami norūca: — Izskatās pēc draudiem…

Pulkvedis, kas, pastiepies pirkstgalos un cieši piebāzis seju pie skeleta baltā galvaskausa, patlaban pētīja Valta ievēroto, piekrītoši palocīja galvu.

— Noteikti.

Triju cilvēku domu sakritība pārliecināja vairāk par loģisku argumentu virkni.

— Ja Franks ķeras pie šāda brīdinājuma, manuprāt, tas pierāda, ka viņš pats no kaut kā baidās, — es čukstus ieminējos. — Tātad…

— Mēs ejam pa pareizajām pēdām, — tikpat klusu manā vietā pabeidza pulkvedis. — Diemžēl saimnieks ir pārrēķinājies, vismaz attiecībā uz mums. Mūs taču nespēs apstādināt kaut kādi sažuvuši miroņa kauli, vai ne, draugi? — No ķeraino uzacu apakšas Medveds uzmeta mums jautājošu skatienu.

Kronbergs pat nepapulējās atbildēt, bet pieliecies ielūkojās atslēgas caurumā. Mana sirds trauksmē dobji iepukstējās, kad izslējies viņš nospieda rokturi. Kaut kas viegli noklakšķēja. Mūsu priekša pavērās sprauga, un garāžā, plāna kā naža asmens, ielija gaismas strēle. Laikam vienīgās telpas Franka namā, kuras saimnieks neuzskatīja par vajadzīgu apgaismot, bija garāža un iepriekšējā telpa ar krāsni. Piepeši es pulkveža rokā pamanīju gāzes pistoli. Tā vien likās, ka visu sporta somā atrasto inventāru viņš sabāzis kabatās. Viegli pamājis, Valts šo piesardzību atzina par pareizu. Sprauga nedzirdami vērās arvien platāka un platāka. Vēl pēc dažām sekundēm es ieraudzīju kāpnes. No nelielā laukumiņa, kas atradās aiz durvīm, tās ieslīpi veda augšup. Tur nevarēja būt vairāk par septiņiem astoņiem pakāpieniem. Kāpņu augšgalā varēja saskatīt vēl vienas durvis. Atšķirībā no iepriekšējām šīs atradās pusvirus. Nezinu, kā pārējiem, bet man šis fakts likās aizdomīgs. Matētajā kupolā pie sienas droši vien dega divsimtsvatu spuldze, jo gaisma, ko tā izstaroja, likās neciešami spilgta. Ja saimnieks arī pārējās telpas apgaismoja tāpat, tad, nudien, mūsu misija varēja vainagoties ar kaut kādiem rezultātiem, vienīgi notiekot brīnumam. Līdz šim man likās, ka tikai tumsa var slēpt sevī nenoteiktas drausmas, taču izrādījās, ka līdzīgas izjūtas spēj izraisīt arī gluži pretēji apstākli. No augšējo durvju puses plūda ne mazāk spilgta, tikai iesārta gaisma.

Gluži neviļus tā atsauca atmiņā baismīgo telpu Dēmonu villā, kas vēl vairākus mēnešus pēc mūsu piedzīvojumiem lika man nakts vidū pielēkt gultā sēdus. Gluži tāpat arī to namu apņēma neskaidras baumas. Kādu noslēpumu glabāja sevī šis? Varbūt Cīrihē mūs gaidīja ne mazāk satraucoša tikšanās ar pārdabisko, kā tas bija noticis Rīgā?

Kronberga pelēkās acis lēnām pārslīdēja nelielās kāpņu telpas platībai. Es zināju, kā šī nesteidzība palīdzēja fiksēt katru niecīgāko detaļu, un varēja tikai pabrīnīties, cik salīdzinoši maz tādās reizēs biju pamanījis es. Pēc neciešami garas minūtes draugs bez skaņas aizvēra durvis, piesardzības pēc atstājot novērošanai tikai plānu kā papīrs spraudziņu, un pie​vērsās mums.

— Ko darīsim?

Medveds paraustīja plecus.

— Apgaismojums akurāt kā uz operetes skatuves. Tad jau labāk iet iekšā pa parādes durvīm…

— Un atklāti izteikt savas aizdomas? — mans draugs viegli pasmaidīja. — Ko vari ieteikt tu, Robert?

— Fjodor, — es izlaboju, un Valts nepacietīgi pamāja.

— Jā, jā, tikai nevelc garumā.

— Nezinu, — man nācās atklāti atzīties. — Sperties iekšā tādā gaismā varētu tikai trakais. Tā mēs viens divi tiksim cie​tumā. Nudien, nezinu.

— M… jā, — Kronbergs domīgi rezumēja, nobraucīja zodu un, pavēries spraudziņā, negaidot pajautāja: — Vai kādam nav līdzi vads?

— Kāds vads? — pulkvedis izbrīnā sacēla kerainās uzacis.

— Parasts, elektriskais.

— Ak elektriskais… Jāparakņājas bagažā. Man šis tas ir, — viņš sāka čamdīties pa kabatām un pēc mirkļa izvilka astotniekā savītu baltu divdzīslu vadu. Manuprāt, murskulī bija vismaz trīs metri. Pastiepis to Valtam, Medveds jautāja: — Šitas derēs?

— Jā, — Kronbergs palocīja galvu.

— Ko tu domā ar to darīt?

— Izvilkt gaismā pašu Gustavu Franku. Ja jau neko citu nevaram, vismaz pacentīsimies labi apskatīt šo tipu, lai zinātu, ar ko mums darīšana. Tu nostājies manā vietā, — viņš pamāja man. — Vēro pa

spraugu un, ja kāds parādās, tūdaļ ver durvis ciet. Šīs te lāpstas kātu izmantosim atslēgas vietā — pabāzīsim zem roktura. Lai mūs noķertu, viņam vajadzēs skriet ar līkumu — atpakaļ mājā, tad dārzā un pie garāžas durvīm. Laika pietiekami, lai, neviena nemanīti, mēs paspētu atgriezties savā rezidencē.

Viņam pat prātā neienāks, ka esam tikuši iekšā pa strādnieku izlauzto caurumu.

Es paklausīgi ieņēmu norādīto vietu, bet Kronbergs izvilka salieceni. Atkailinājis dzīslas, viņš savija tās pa pāriem kopā gan vienā, gan otrā galā, tādējādi izveidojot viendzīslas vadu. Pēc tam atlieca skrūvgriezi un aizvāza asmeni. Visu šo laiku es vēros spraugā un drauga darbošanos fiksēju iesāņus. Cauri pavērtajām durvīm kāpņu augšgalā varēja saskatīt visai maz — pāris kvadrātmetru silti iztapsētas sienas, pie kuras atradās balts senlaicīgas formas tālrunis un kāda krāšņumauga platās lapas, tas bija viss. Kā Valts grasījās izvilināt Franku tik ierobežotā redzeslaukā, man nebija ne jausmas. Četras reizes pārlocījis vadu, viņš teica: — Viens pret trim, ka mans plānos izdosies.

— Ko tu darīsi tālāk? — Medveds, neslēpjot interesi, jautāja.

— Pasaukšu viņu pie tālruņa.

— Aurojot, vai?

— Ar signāla palīdzību, draudziņ. Telefona aparātos zvana tinumu no pastāvīgas strāvas iedarbības aizsargā kondensators. Līdzstrāva tam cauri netiek. Lai iedarbinātu zvanu, vajadzīga maiņstrāva. Kad notiek savienojums, tālrunis to arī saņem no centrāles. Izejot cauri elektromagnēta tinumam, maiņstrāva iedarbina zvana mēlīti. Spraugā redzams tālrunis, vai ne? Ja mums izdotos viņu dabūt pie tā, šādā apgaismojumā neko labāku nevar vēlēties — sasl<atīsim sīkāko krunciņu. Maiņstrāvu mēs varam dabūt no elektriskā sienas kontakta. Piecdesmit herci būs pietiekami…

— Vai tinums nesadegs? — es apšaubīju.

— Strāvas iedarbība būs pārāk īslaicīga, lai tas pagūtu pārdegt, — Valts pakratīja galvu. — Taču, kā jau minēju, var​būtība, ka viņš parādīsies, ir aptuveni viens pret trim.

— Namā var būt vēl divi paralēli telefoni uz vienas un tās pašas līnijas… — Medveds ieteicās.

— Pilnīgi pareizi. Protams, viņš pacels tuvākā klausuli. Mums tādā gadījumā nāksies likt lietā dzirdi, lai vismaz aptuveni noteikti saimnieka atrašanās vietu. Šī fakta noskaidrošana arī nebūs zemē metama, jo atraisīs mums rokas. Tādējādi pilnīgi iespējams, ka uz norunātās tikšanās laiku mūsu mikrofoniņi jau būs atraduši piemērotākās vietas, lai mēs netraucēti varētu noklausīties visu sarunu.

— Šķiet, visai loģiski, — piemiedzis acis, nomurmināja Medveds. — Atliek atrast telefona līnijas sadales kārbiņu un — šā vada garuma attālumā — sienas kontaktu. Bet, — viņš piepeši saslējās, — ja namā tiešām ir vairāki paralēli aparāti un, Frankam noceļot klausuli, mēs to nezināsim, tad ar nākamo signālu viņam noteikti radīsies aizdomas, kad iezvanīsies pārējie.

— Neiczvanlsies, — Valts pakratīja galvu. — Vienīgais, ko tāda gadījumā viņam izdotos sadzirdēt, būtu maiņstrāvas dūkoņa telefonā. Ķēde galvenokārt noslēgsies caur to, jo pārējā — paralēlajā posmā tās pretestība būs daudz lielāka. Var pieļaut, ka, saņemot impulsu, jo ieslēgšanas strāva vienmēr ir lielāka par patēriņa, kāds iečirkstēsies, bet tas nebūs skaļāk par gurda sienāža balsi rudenī. To, ka klausule noņemta, mēs sapratīsim uzreiz, dodot nākamo signālu. Bet tad nu gan būs jāsaspicē visas sešas ausis kā medību suņiem. Tu jautāji par sadales kārbiņu — tā atrodas tepat līdzās nerunīgajam garāžas saim​niekam. Redzi? Un turpat zem tās — sienas kontakts. Viss vienuviet.

Tiešām, tikai dažu centimetru atstatumā no nomācošā skeleta, divu metru augstumā pie sienas bija piestiprināta iegarena, pelēka metāla kārbiņa, uzraksts uz kuras pat man lāva secināt, ka tā ir īstā. Bet metru zemāk redzamais elektrības kontakts apstiprināja, ka mūsu vada garums būs pietiekams, lai īstenotu Valta ieceri. Es pamanīju, ka no sadales kārbiņas nākošais vads turpat līdzās nozūd sienā. Lai pārbaudītu tā tālāko ceļu, pavēros durvju spraugā un ieraudzīju vadu turpināmies kāpņu telpā, kur tas, tāpat kā šeit, bija izlaists cauri sienai. Tai pašai, aiz kuras rēgojās senlaicīgais tālruņa aparāts.

Pamanījis manu nolaidību pret uzticētajiem pienākumiem, Kronbergs dusmīgi pakratīja pirkstu. Pa to

laiku Medveds no garāžas viņa gala atstiepa nosmulētu ķebli un nolika zem sadales kārbiņas. Valts pakāpās un ar dažām noteiktām kustībām atskrūvēja vāciņu. Zem tā atklājās divas vertikālas kontaktu rindas. No zemākā pāra atzarojās jau redzētais vads. Pulkvedis uzņēmās lejā gādāt par elektrības padevi, bet Valts — par tās aizvadīšanu tālāk. Viņš piespieda sameistarotā vada vienu galu pie skrūves, zem kuras bija piestiprināta namā vedošā līnija, bet otru pasvieda Medvedam.

— Bāz kontaktā. Un turi, nevelc laukā. Impulsa garumu re​gulēšu es.

Pamājis pulkvedis paklausīja. Atkailinātajam vada galam nozūdot caurumiņā, es neviļus sarāvos.

Taču zvans neatskanēja! Mūsu biedrs atkārtoja mēģinājumu, un atkal — nekā! Vīlušies abi vīrieši saskatījās.

— Neko nesaprotu, — Valts nomurmināja. Bet apmulsums ilga tikai mirkli. Pelēkās acis no jauna iedegās. — Tu trāpīji nullvadā, Borja, — viņš nočukstēja. — Bāz vadu otrajā cau​rumā! Šajā reizē zvans atskanēja. Es sasprindzināju dzirdi, bet, izņemot melodisko, dziedošo skaņu, ko izdeva senlaicīgais aparāts, neko citu saklausīt man neizdevās. Kronbergs turēja vadu pie skrūves atbilstoši telefona centrāles raidīto signālu garumam, pēc tam atrāva. Klusuma brīdī starp zvaniem man tāpat neizdevās neko saklausīt — nedz rosīšanos, nedz solus. Māja šķita kā izmirusi. Pēc pauzes atskanēja nākamais zvans. Tad atkal klusums, tad zvans, klusums, zvans… Pēc septītā mans draugs neturpināja, bet, nolēcis no kebla, drūmi norau​dzījās durvju spraugā.

— Aizmidzis, vai? — es dzirdēju viņu nomurminām.

— Bet varbūt nav mājās, — pulkvedis, kas arī bija saklausījis Valta vārdus, ieminējās. — Aizgājis pa to laiku, kamēr pārmeklējām garāžu un to pirmo telpu.

— Vai paralēlo telefonu zvanus kādam izdevās saklausīt? — neatbildējis mans draugs atjautāja.

Mēs ar Medvedu reizē pakratījām galvas.

— Nē.

— Hm… Labi, bet gaisma… Kāpēc aizejot viņš neizslēdza šo nevienam nevajadzīgo ilumināciju?

— Tas būtu jāpajautā viņam, — pulkvedis atrūca. — Vai uz pasaules maz pasisto? Turklāt, ja ņemt vērā baumas, kas klīst par šo namu… Ja nauda nav jāskaita, cilvēks ne to vien iz​domās.

— Bet tādā gadījumā mums jāizmanto saimnieka prombūtne, — Kronbergs steidzīgi ierunājās un pēkšņā enerģijas uzplūdā ar lēcienu bija atpakaļ uz kebla. Pieskrūvējis sadales kārbiņas vāciņu vietā, viņš veikli piezemējās un, satraukumā pietvīcis, pamāja: — Uz priekšu, draugi! Tu sameklē mikrofonus, Borja, un dod savu šaujamo man. Es eju pa priekšu.

Turēsimis kopā. Esiet uzmanīgi! Neaizmirstiet par Langes versiju attiecībā uz šo namu!

Valts atvēra durvis un jau spēra pirmo soli kāpņu telpā, kad, it kā atbildot uz viņa pēdējiem vārdiem, gaisma mūsu priekšā sāka dzist! Gluži kā ļaunai acij naidā lēnām piemie- dzoties, pamazām — kā teātrī pirms izrādes sākuma. Nekad nebiju iedomājies, cik baismīgas izjūtas var izraisīt tumsa, pēkšņi, bez jebkāda iemesla sākdama sabiezēt. Likās, neredzama un nežēlīga vara uzgulst apkārtējiem priekšmetiem, sažņaudz sirdi un aizspiež elpu. Drūmas ēnas it kā uzsūca dzīvībai nepieciešamo enerģiju, atņēma pretošanās spējas, un negaidīts, aukstu, pretīgu baiļu vilnis ierāva mani savā melnajā atvarā. Droši vien mana apziņa uz mirkli izslēdzās, jo, kad no jauna saklausīju drauga balsi, viņš jau bija teikuma vidū, un balss skanēja dobji, kā plūstot cauri vatei: — … izslēdzama noplūde, — viņš teica. — Frankam atbraucot, visā mājā jau dega ugunis.

Nedomāju, ka aizejot tās ieslēgusi apkopēja — lai to izdarītu, jāapstaigā viss nams un tas aizņemtu daudz laika. Mēs būtu pamanījuši. Visdrīzāk, sarga būdiņā ir virsslēdzis, ar ko noteiktā mirklī var ieslēgt apgaismojumu visā mājā uzreiz. Nav šaubu, ka šāds paņēmiens var izraisīt pārslodzi, un, ja kādā vietā instalācija ir bojāta…

Un, itin kā apstiprinot mana drauga teikto, gaisma no jauna pieņēmās spēkā — tumsa k|uva blāvāka, drūmās ēnas atkāpās, līdz beidzot spuldzes atkal dega noteiktajā režīmā.

— Draņkība, viena draņkība, — pulkvedis murmināja. — Būtu labi, ja varētu nervus atstāt kaut

kur te — garāžas kaktā un tālāk iet bez tiem. Diemžēl tas nav mūsu spēkos. Uz priekšu, Valt! Ja ieraugi nelabo, šauj virsū! Varbūt arī tas nepa​nes šo gāzi. Bet mēs drosmīgi mīsim tavās pēdās. Ej! Pasmīnējis Kronbergs paspēra soli pāri slieksim un uz pirkstu galiem sāka kāpt augšup. Mēs ar Medvedu plecu pie pleca sekojām.

Valta loģiskie argumenti uz mirkli it kā atslābināja nervu sasprindzinājumu, taču laikam notiekošā izskaidrojums bija vājāks par Langes stāstīto un nule skatīto. Lai gan iepriekšējās, saprātu stindzinošās bailes neatgriezās, manī modās vēl viena — ne mazāk reāla sajūta, kuru jau sen nespēju sajaukt ne ar ko citu.

— Valt! — es klusītēm pasaucu.

Laikam negribēdams izlaist no acīm puspievērtās durvis kāpņu augšgalā, viņš nepagriezdamies pāri plecam izmeta: — Kas ir?

— Mūs novēro! Šoreiz draugs apstājās.

— Nevar būt!

— Es jūtu!

Mirkli saspringti kaut ko apsvēris, tāpat nepagriezdamies atpakaļ, viņš sacīja: — Ja Langes versijā ir kaut kripatiņa patiesības, tad šīs acis nav no mūsu — no materiālās pasaules. Novērošanas ierīču šeit nav. Pats redzi — kailas sienas. No augšas arī neviens neglūn. Labi, pieņemsim, ka šā neredzamā skatiena īpašnieks te patiešām ir, bet mums viņš neko nevar padarīt. Nu, piegrūdīs pie pleca vai apgāzis kādu krēslu. Neesmu dzirdējis, ka polter- geists spētu ko vairāk. — Uz mirkli atskatījies, viņš pārlaida mums ašu, pētošu savu pelēko acu skatienu un aizgriezies vaicāja: — Metīsim plinti krūmos vai iesim tālāk?

Droši vien pulkvedis, tāpat kā es, būtu gatavs uz visu, ja kādam ienāktu prātā apšaubīt vina drosmi.

Reizē un vienlīdz dusmīgi no mūsu mutes atskanēja viens un tas pats vārds: — Ejam!

Smagi cilādams kājas no pakāpiena uz pakāpienu, es prātoju par to, cik gan dīvainās vietās mēs ar Valtu, dzenot noziedzniekiem pēdas, esam pabijuši. Taču vēl nekur tik spēcīgas iekšējās drausmas man nebija gadījies piedzīvot kā Franka mājā. Ne mūsu piedzīvojumi Dēmonu villā, nedz drūmā pils Francijā, kur "kristību bedrē" teju teju noslēdzās mūsu piedzīvojumi, ne tuvu nebija tām šausmām, kas uz mirkli man tika atņēmušas pat sajēgu. Ja toreiz mūs briesmas apdraudēja no ārpuses, tad šeit… Šeit es tās gluži pārdabiskā veidā sajutu sevi! Likās, ka tumšs, Jauns spēks klimst pa mani, meklēdams vājākās vietas, pētīdams… Un, kad brīdis būs pienācis… Nē! Es negribēju domāt! Negribēju, bet domāju! Itin kā šis lietuvēns papildus vēl būtu pārņēmis savā varā arī manu gribu. Bet tad — kas īsti es esmu? Gaļas gabals, marionete, kuru pēc vēlēšanās var paraustīt aiz vienas vai otras domas aukliņas? Kas gan ienāk prātā šim tumsas izdzimtenim? Bet arī es esmu personība! Persona ar savu neatkārtojamību, individualitāti! Kur tas viss paliek? Un kāds ir viņa mērķis? Vai tiešām tikai bailes? Mežonīgas šausmas, kas stindzina asinis dzīslās?

Tie daži pakāpieni, kas mūs šlgra no durvīm, prasīja no manis visu savaldību. Ja tobrīd kaut kas būtu noticis — pēkšņi kāds parādītos, atskanētu kaut vai tālruņa zvans, droši vien, neraugoties uz gaidāmo kaunu, es dotu kājām vaļu. Taču iek​šējie žņaugi, citādi tos nenosaukt, maz pamazām atslāba.

Uzmetis skatienu pulkvedim, es izbijos — vina saules aprautā seja bija nāves bālumā.

— Tev slikti?

Lēnām papurinājis galvu, Medveds samocīti pasmaidīja.

— Nu jau pāri… Te, nudien, kaut kas… — Nepabeidzis viņš pārvilka ar piedurkni pār pieri un sāka rakņāties pa ka​batām pēc mikrofoniem.

Vai tiešām vecajam Langem būtu taisnība? Spriežot pēc visa, svešo ietekmi, līdzīgu tai, ko izjutu es,

bija pārdzīvojis arī mūsu draugs no Krievijas. Beidzot bijām augšā, un mūsu acīm pavērās plaša halle.

Garš pulēts galds ar divpadsmit krēsliem atstāja oficiālām personām paredzētas pieņemamās telpas iespaidu. Iekārtota tā bija paskopi — daži krāšņumaugi lielos podos, vairākas gleznas un divi stūra dīvāni. Vienīgais, kas padarīja telpu nedaudz dzīvāku, bija ar spoguļiem rotātais bārs, kura plauktus greznoja pudeles ar košām dažādas formas etiķetēm. Lielos logus sedza plāni neilona aizkari. Logi bija vērsti uz ielas pusi, un mums bija jāuzmanās, lai sargs no savas būdiņas nepamanītu kustību tukšajā namā.

Manuprāt, šī bija pati piemērotākā vieta viesu uzņemšanai. Pulkvedim tas nebija jāpaskaidro. Pietupies, lai nebūtu saskatāms no pagalma puses, viņš dīvainā zoss gaitā aizčāpoja līdz galdam un pielipināja mikrofonu tā virsmas apakšpusē. No druknā Medveda šāda veida pārvietošanās prasīja krietnu piepūli, jo atgriezās viņš pietvīcis un smagi elsdams.

Pa labās puses durvīm no halles acīmredzot varēja nokļūt priekšnamā, bet pa stiklotām divviru durvīm kreisajā pusē — nama pretējā spārnā.

— Iesim tālāk? — vēl vairāk nekā iepriekš pieklusinājis balsi, jautāja Valts, un mēs ar pulkvedi kārtējo reizi vienlaikus palocījām galvu.

Kronbergs joprojām turēja rokā pistoli, un šis fakts kopā ar svešā skatiena sajūtu izraisīja vārdos neizsakāmu smagumu. Cieši gar sienu aizslīdējis līdz stiklotajām durvīm, Valts pavēra vienu pusi.

Pabāzis spraugā galvu, mirkli kaut ko pētīja, tad pamāja mums. Aiz durvīm abos virzienos veda metrus divus plats, ar mīkstu grīdsegu klāts gaitenis. Vienā tā galā varēja saskatīt kāpnes uz otro stāvu. Arī šeit spilgta griestu spuldze, gluži kā starmetis, izgaismoja katru sīkāko priekšmetu. Es, likteni lieki nekārdinot, vislabprātāk būtu griezies atpakaļ, tik neomulīgi bija turpināt ce|u pa svešās mājas gaismas pielietajām telpām. Diemžēl sapratu, ka ar viena mikrofona uzstādīšanu vēl ir par maz, jo, kas zina, kuru istabu sarunām izvēlē​sies Franks, tālab tikai nopūtos.

Gaiteņa vienā pusē atradās plats drēbju pakaramais un zems soliņš, no kura apakšas rēgojās mīkstu, mietpilsonisku rīta čību pāris, bet otrā — divi spoguli, no kuriem viens bija grozāms. Kronbergs, kas visu šo laiku mērķtiecīgi un enerģiski bija devies uz priekšu, satvēra kreisās puses durvju rokturi, taču šoreiz nospiest nesteidzās. Vina vilcināšanās padarīja mani tramīgu. Par laimi, šaubu mirklis bija īss, tā ka mans tramīgums, nepaguvis lāgā uzliesmot, apdzisa, tiklīdz rokturis noslīga uz leju un durvis atvērās. Mūsu priekšā atklājās virtuve. Jāatzīstas, tik izsmalcinātu virtuvi es redzēju pirmo reizi. Izsmalcinātu un… nepievilcīgu. Kā citādi, ja tās apdare — gan sienas, gan grīdas flīzes bija tumši brūnā krāsā! Pat ikdienā lietojamie priekšmeti — trauki, tējkanna, cukurtrauks un citi, kas bija redzami gan uz galda, gan skapīšiem, bija tādā pašā krāsā kā flīzes, arī tikai tumšos toņos. Pavēries augšup, es izbrīnījos, redzēdams, ka pat griesti te bija nevis balti, bet pelnu pelēki, turklāt ar tumšiem, zilgani melniem, neregulāri izmētātiem plankumiem, kas atgādināja negaisa mākoņus. Nemājīgāku virtuvi es nevarēju pat iedomāties. Mūsu dzīvoklī virtuve bija omulīgākā vieta. Nudien, atminoties nolaistās padomju laika komunālās virtuves, tās nelikās tik atbaidošas kā šī drūmā, izsmalcinātā telpa. Ari griestu apgaismojums — spuldze zem sarkana kupola — šķita īsti piemērots apkārtnei, pārsedzot tās drūmumu ar tādu kā nervozas satrauktības autu.

— Nedomāju, ka viņi sarunāsies šeit, — Kronbergs no​čukstēja. — Nav vērts tērēt mikrofonus, vai ne?

— Gluži manas domas, — Medveds atbildēja. — Pārāk nepievilcīga vieta. Taisi ciet, un ejam tālāk!

Viņš nepaguva lāgā pabeigt, kad, uzmetusi iezilganu dzirksteli, griestu lampa atdalījās no āka un ar dobju būkšķi izšķīda pret grīdas flīzēm. Nograbēja sarkanā kupola lauskas, un iestājās tumsa. Man šķita, nē — es saklausīju tādus kā grudzi- nošus, ņirdzīgus smieklus! Kaut kas nošvīkstēja kā milzu spārns, sejai pārlaidās auksta vēsma, un sīku solu dipoņa, pārskrējusi grīdai, noklusa tumsā grimstošajā kaktā.

— Va velns! — nepiedodami skali paspruka pulkvedim, un, nekavējoties ne mirkli, Valts aizcirta durvis. Viņa pierē acu​mirklī izsitās sviedru lāses.

— Laižamies lapās! — es tūdaļ pat liku priekšā, bet mani biedri bija cita kaluma.

— Nē! — Kronbergs cieti, kā ar nazi nocirta. — Ja tādi efekti te nav retums, mums nav jābaidās, vai kāds skries pār​baudīt, kas te noticis. Faktiski, mēs varam pat justies drošāk.

Medveds piekrītoši pamāja. Notikušais viņa raupjajos vaibstos likās ievilcis papildus līnijas — nepiekāpību un spītu, kam klāt nāca skarbais mirdzums melnajās acīs. ļā, ar tādiem biedriem, nudien, varēja iet gan ugunī, gan ūdenī. Daba šķita brālīgi sadalījusi starp viņiem visu darbā nepieciešamo arsenālu, Kronbergam piešķirot vēsu loģiku un enerģiju, Med- vedam — apdomību un spēku. Būtu netaisni teikt, ka vienam trūka tā, kas raksturoja otru, jo šīs īpašības piemita arī otram, tikai mazākā mērā.

Kopējais — mērķtiecība — bija tā, kas neļāva rasties domstarpībām, nolīdzināja asumus, lika darīt vienu darbu un soļot vienā virzienā, liedza pacelties pāri otram. Un vienādā mērā kā Valtam, tā pulkvedim piemita patiesi slavējama īpašība — katrs šķērslis mobilizēja viņos gribasspēku un kāpināja tieksmi veikt uzdevumu godam. Tā nebija godkārība, bet gan pienākuma apzina, kas profesionālim ir tikpat nepieciešama kā asa domāšana vai spēks. Jo šķēršļi šajā darbā bija sastopami ik uz soļa. Vajadzēja tikai pagurumā nolaist rokas un… Par laimi, ar maniem biedriem notika otrādi.

Kronbergs mirkli ieklausījās. Namā joprojām valdīja klusums. Tad viņš ar drošu roku atvēra nākamās durvis. Aiz tām atradās vannasistaba. Tikpat drūma un nepievilcīga kā virtuve. Un ne mazāk izsmalcināta. Nav jēgas to aprakstīt, jo tad būtu jāatkārto par iepriekšējo telpu sacītais. Vienīgi flīžu krāsa bija tumši zila, bet apgaismojums — za|š. Pēkšņi niķelētais krāns nošķaudījās, un pats no sevis vannā sāka tecēt ūdens. Plauktā ar dažādiem nieciņiem kaut kas nograbēja, un, vairāk negaidīdams, mans draugs aizcirta durvis.

— M… jā, — bija vienīgais, kā viņš izteica savu attieksmi pret dīvainajā namā notiekošo.

— Vai tas… spoks nepārplūdinās māju? — es bažīgi ievai​cājos.

— Vannai noteka bija vaļā, — nomierinoši atbildēja Medveds. — Nu ko, draugi, soļojam tālāk.

Laiks arī nestāv uz vietas. — Viņa balss skanēja nosvērti un mierīgi. Taču es saklausīju vēl kaut ko — tik tikko jaušamo intonāciju, kas nākamajā mirklī varēja pārtapt humorā. Pulkvedis bija atjēdzies visā pilnībā.

Velnišķīgais troksnis virtuvē būtu spējis uzmodināt pat mironi, bet, tā kā mājā joprojām valdīja miers, izzuda pēdējās šaubas — mēs bijām vieni. Vieni, izņemot to, kas šo jandāliņu bija izraisījis.

Maķenīt nomierinājies, es aptvēru, ka mani tas vairs nebiedē. Tagad tas šķita tāds kā puicisks izlēciens, nenopietns mēģinājums izraisīt bailes. Kaut ko tādu, protams, varētu izdomāt tikai padumjš, primitīvs saprāts. Lange stāstīja, ka tamlīdzīgas lietas te esot parasta parādība, tātad… Tātad tās bija bezmērķīgas.

Lūk, galvenais! Bezmērķīgas! Tikpat bezmērķīgas kā zemestrīce vai orkāns. Bet, ja tā, tad šīs izdarības nebūt nebija vērstas pret konkrētu cilvēku. Varbūt šie gari tikai reaģēja uz mūsu klātbūtni un tāda reakcija bija… sekas. Mēs iekustinājām, un vini. .. Tālāk savos spriedumos es neliku, jo pamājis Valts drošā solī devās pa gaiteni uz priekšu turp, kur vīdēja kāpnes uz otro stāvu. Mīkstā grīdsega pilnīgi apslāpēja solu troksni, tā ka mūsu ausis netraucēti varēja uzmanīgi klausīties. Namā valdīja klusums. Lai arī ar svešu spēku palīdzību, bet tagad jau bijām absolūti pārliecināti, ka te neviena nav, un kļuvām ievērojami brīvāki. Saspringums izzuda, un, lai gan sajūta, ka mūs novēro, ik pa mirklim uzjundīja ar jaunu sparu, mani tā vairs neuztrauca. Lai glūn, ja cita nav, ko darīt.

Kāpnes izrādījās šauras, tāpēc man ar pulkvedi nācās kāpt vienam aiz otra. Līdz šim bijām turējušies plecu pie pleca. Otrajā stāvā atradām tādu pašu gaitenīti kā pirmajā. Arī šim vienā pusē bija stiklotas divviru durvis, bet otrajā — tādas pašas kā virtuvei un vannasistabai. Mīkstajā grīdsegā grima apavi.

Valts iesāka apskati ar telpu, kas atradās virs halles. Bez ceremonijām atgrūdis durvis, viņš pieturēja vienu pusi, kamēr bijām iegājuši. Šī telpa bija tādas pašas formas un lieluma kā halle, taču iekārtota ievērojami mājīgāk. Grāmatas, televizors un visi tie niecini, kas padara dzīvi komfortablu, apliecināja savu spēju izraisīt omulību. Taču kaut kā pietrūka. Kaut kā būtiska. Ja kāds jautātu — kā, es nespētu atbildēt, bet manīju to nekļūdīgi.

Medveds nekavējoties ķērās pie saviem pienākumiem, un divi trīs mikrofoniņi drīz vien bija nonākuši atjautīgi nomaskētās vietās, kur, visticamāk, saimnieks izvēlētos vietu sarunai. Kad viņš bija beidzis, lieki nekavējoties, devāmies atpakaļ gaitenī. Arī šeit Valts pirmās izvēlējās durvis kreisajā pusē.

Aiz tām izrādījās gulamtelpa. Ak Dievs, cik drūmas krāsas! Pat romāns, kas gulēja uz naktsgaldiņa, lika nervozi nodrebēt, redzot uz vāka attēloto asiņaino vardarbību. Viss izsmalcināts, akurāts, neviena puteklīša, un neticami nepatīkams. Ne vārda neteicis, Valts aizvēra durvis un atdarīja nākamās. Te mēs uzgājām vēl vienu drūmi tapsētu telpu, kas atgādināja pa pusei smēkētavu, pa pusei darba kabinetu.

Visdažādākās formas un materiāla pelnutrauku te bija vismaz savs desmits. Medveds pielipināja mikrofonu rakstāmgalda apakšā un, nez kāpēc noslaucījis kabatlakatā rokas, pavērās Valtā.

— Liekas, viss. Nu ir laiks laisties lapās, — viņš veltīja man vieglu smaidu.

Ar galvas mājienu apstiprinājuši savu piekrišanu, devāmies atceļā. Garāmejot vannasistabai, es ieklausījos— ūdens negul- dzēja! Arī virtuvē valdīja klusums. Un tikai mirklī, kad, pagājuši garām senlaicīgajam tālrunim, sākām kāpt lejup uz garāžu, mums aiz muguras atvadām atskanēja ņirdzīgi, grudzinoši smiekli…

XII NODALA huligĀns Garāžā nekavējoties nolikām katru priekšmetu iepriekšējā vietā un, aizslēguši durvis, pēc dažiem mirkļiem pa izlauzto caurumu izrausāmies svaigā gaisā. Cik brīnišķīgi bija no jauna ieraudzīt virs galvas debesu tumši violeto samtu, uz kura līdzīgi izkaisītiem zelta tīrradņiem mirdzēja zvaigznes. Tikuši pāri žogam, atviegloti uzelpojām. Mūsu izlūkgājiens bija izrādījies neticami, necerēti veiksmīgs — bijām ne tikai izstaigājuši aizdomīgo māju un iepazinušies ar tās plānojumu, bet pat uzstādījuši noklausīšanās ierīces. Tādējādi nolikto stundu varējām sagaidīt ar mierīgu sirdi — viss bija sagatavots. Tik traku dienu savā mūžā vēl nebiju piedzīvojis. Tikai atgriezušies mūsu noliktavā — nekā citādi nosaukt šo ar neizpakotām mēbelēm un daždažādu drazu pievazāto māju nevarēja, aptvērām, ka līdz noteiktajam laikam atlikusi nepilna stunda. Līdz šim nevienam nebija ienācis prātā paskatīties pulkstenī. Medveds nekavējoties sadabūja savu uztvērēju, ieslēdza un, pārbaudījis, kā darbojas, apmierināti nokremšlojās.

Valts pa to laiku kāri smēķēja.

— Vai pamanījāt kādu dīvainību Franka namā? Es nerunāju par tiem… grautiņa rīkotājiem, — lūkodamies logā, no kura varēja pārredzēt pagalmu un ielu, viņš jautāja.

— Pamanīju, — es atteicu.

— Kādu?

— Nespēju noformulēt. Es to sajutu ik uz sola, bet diemžēl arī tagad pateikt tieši, kas tas bija, nevaru.

— Un tu, tehniķi? — Kronbergs vērsās pie pulkveža, kas jo​projām noņēmās ar savu aparātu.

— Ko tu teici? — Medveds nebija saklausījis jautājumu.

— Bez spokiem, vai pamanīji Franka mājā kādu dīvainību?

— Viņš tur nedzīvo, — platplecainais vīrs mierīgi atbildēja. — Dīvainība bija tā, ka, izņemot rīta čības, es tur neredzēju nevienu apģērba gabalu. Pat veļas skapja tur nebija. Turklāt telpām, kurās cilvēki nedzīvo, ir specifiska smaka.

— Oho! — Jā, esmu to pārbaudījis reizes trīs. Mans deguns nevil. Viņš tur nedzīvo, draugi, tā ka var izrādīties — viss mūsu gājiens ir bijis pa tukšo! Ko tu viebies kā pelikāns, ieknābis iepuvušā zivī, Robert? Tāds nu ir mūsu darbs, — viņš paplēta rokas un no jauna noliecās pār uztvērēju. Galvu nepaceldams un knibinādamies gar nelielu podziņu, it kā pie sevis, bet tā, lai dzirdētu pārējie, viņš norūca: — Jaušu, ka šis vīrs nav ar pliku roku ņemams. Nāksies pavērot — ar ko viss beigsies.

Manās smadzenēs pulkveža vārdi acumirklī sakārtoja pa plauktiem gan neskaidras aizdomas, gan neapzināti fiksētos faktus. Jā, tieši to es biju jutis visā namā — tur neviens nedzīvo! Palocījis galvu, Kronbergs apstiprināja mūsu drauga versiju.

— Tieši tā. Bet ko mēs no tā varam secināt?

— Iespējams, ka tur tiek pieņemti cilvēki, slēgti darījumi, bet dzīvot viņš tur nedzīvo, — Medveds no savas vietas sacīja. — Tādējādi vēl nav zvanīts, ka esam palikuši tukšā.

— Kāpēc Frankam vajadzīga šī maskarāde?

— Kas to lai zina? Varbūt bail un tāpēc mitinās kaut kur citur, vai arī… To varētu pateikt tikai viņš pats.

— Vai ievērojāt vēl kādu dīvainību?

Mēs ar pulkvedi reizē paraustījām plecus.

— Mājā viņa nebija, — Kronbergs atbildēja uz savu jautājumu pats, — bet mersedess stāvēja garāžā. Vai tas jums neliekas dīvaini? Tuvākajā apkārtnē, kā zinām, nekādu izklaides vietu nav, izņemot pāris kafejnīcu, kuras tāda ranga cilvēki diez vai apmeklē. Kur viņš varēja palikt? Aizgāja uz veikalu pēc desas? Apšaubāmi.

Pulkvedis pacēla galvu.

— Vai tu vari izskaidrot?

Mans draugs paraustīja plecus un izpūta kuplu dūmu mutuli.

— Pagaidām nē. Jāpavēro, tikai pēc tam varēšu ko teikt. Pieņemsim, ka viņš izlidojis vakara pastaigā. Ja jau tur var ālēties nekas, kāpēc lai saimnieks nevarētu lidot? — Valts pasmaidīja un no jauna pievērsās logam.

Pulkvedis paraustīja plecus un nospieda slēdzi. Pultī iedegās zaļā actiņa, signalizējot, ka aparatūra kārtībā. Medveds pagrieza skaļuma regulēšanas pogu, un telpu piepludināja tāda kā attāla jūras šalkoņa, fons, kas acumirklī pārvērstos apdullinošā dārdoņā, ja līdzās kādam no Franka mājā uzstādītajiem mikrofoniem, ierunātos cilvēks. Pieklusinājis skaļumu, viņš atlaidās krēslā un sacīja: — Esmu gatavs piekrist, ka nolieguma forma attiecībā uz neizprotamo noliedz pašu izziņu, un tādēļ…

— Bravo! — Kronbergs sasita plaukstas. — Ar tevi notikušas dīvainas pārvērtības, draugs! Iznāk, ka tie tur, — viņš iebadīja ar cigareti kaimiņa nama virzienā, — faktiski pretstatā Langes teiktajam, ir nevis atņēmuši, bet gan stimulējuši doma- šanu, spējas spriest. Šo iepriecinošo faktu mums vajadzētu arī izmantot, tāpēc lieku priekšā izstrādāt rīcības plānu. Līdz tikšanās brīdim palikusi aptuveni pusstunda, tāpēc lieki neka​vēsimies. Es domāju, ka vienam no mums noteikti jāpaliek pie aparatūras.

— To darīs Ivans Ivanovičs Trofimovs, — Medveds ar atliekto īkšķi iebadīja sev krūtīs. — Jo tikai viņš pilnībā pārzina šīs tehniskās ierīces īpatnības un niķus.

— Labi, — Kronbergs palocīja galvu. — Pie uztvērēja tātad sēdēsi tu. Vēl mums nāktos nofiksēt, ka Laube ierodas šeit. Kas uzņemsies šo pienākumu?

Man nekas cits neatlika, kā pasmīnēt.

— Par to šaubu nav, citādi nebūtu paša jautājuma.

— Tātad Rob… Fjodors, — izlikdamies nedzirdam dzēlī- gumu, Valts secinaja. —Tev būs jāatrod kāds tumšāks kaktiņš žogmalē un pēc minūtēm piecpadsmit jāieņem vieta postenī. Pie Franka iebraucamajiem vārtiem deg lukturis, un viss būs saskatāms kā uz delnas. Tā, arī šis jautājums nokārtots.

— Bet tu? — painteresējās pulkvedis.

— Es bušu izsūtāmais.

Medveds icspurcās, taču ari šajā reize Kronbergs nereaģēja.

— Izsūtāmais, — viņš nopietni atkārtoja. — Kas zina, kā var iegrozīties apstākli. Es aizpildīšu radušos robus.

— Kādus robus? — pulkvedis ir nedomāja atlaisties.

— Te viss var gadīties, Vana. Šie cilvēki ir ārkārtīgi uzmanīgi, tāpēc lietderīgi kādam palikt rezervē. liet nu, šķiet, pienācis laiks apmainīties ar domām par notikušo. Ko tu teiksi? — mans draugs pavērās pulkveža melnajās acīs. — Tagad, kad esi no​stājies uz izzinās ce|a…

Medveds paraustīja platos plecus.

— Vēl esmu par za|u, lai teiktu kaut ko konkrēti, bet, manuprāt, tas ir kāds cilvēka izziņai nepieejams… spēks. Persona gan, ja ar to apzīmē domājošu indivīdu, bet nekas vairāk. Jo aiz visām šīm izdarībām es nespēju saskatīt mērķi. Bet tieši mērķis raksturo domājošu būtni.

Es palocīju galvu, tik precīzi pulkvedim izdevās pateikt to, pie kā biju nonācis ari es.

— Ja tie ir gari, — viņš turpināja, — tad, pieņemot Langes izteikto varbūtību, tie ir izveidojuši, jāsaka atklāti, visai pa​dumju personu.

— Ļaunums un viss pārējais, kas ar to saistās, nevar būt nekas apgarots un skaists. Tā ir vistīrākā netīrība, — Kronbergs piezīmēja.

— Acīmredzot, — pulkvedis piekrita. — Bet jautājums — kas ir šie gari? No kurienes tie radušies?

Kas man uz to atbildēs?

— Liekas, es to spēšu, — Valts mierīgi atteica, un, izbrīnīti par atbildi, mēs ar Medvedu

saskatījāmies.

— Nu ko tad, klāj vaļā! — vistiešākajā nozīmē lācīgais sibīrietis sakrustoja uz varenajām krūtīm muskuļotās rokas un, atgāzies pret atzveltni, ar stingra tiesneša izteiksmi sejā pa​vērās manā draugā.

— Labi. — Valts nodzēsa cigareti un, ielicis tūtiņā, apsēdās uz platās palodzes. Ieņēmis pozu tā, lai neizlaistu no acīm ielu un reizē varētu sarunāties ar mums, viņš teica: — Kā Lange, tā arī es šajā gadījumā varu balstīties tikai uz vienu un to pašu informācijas avotu, jo tu pats izteicies — tas ir cilvēka izziņai nepieejams spēks. Tātad nosvērt, izmērīt un tā tālāk mēs to nevaram, tāpat kā nevaram atrast nevienu citu, kas to spētu izskaidrot. Atliek vienīgi ticēt, ko par šīm parādībām saka tas, kas tās pazīst.

Dievs atklāj, ka cilvēks sastāv no trim dalām — ķermeņa jeb miesas, dvēseles un gara. Mūs interesē gars.

Visā dzīves laikā pakļauts ļaunumam gan miesā, gan domās un reizē — apkārtējā vidē, cilvēks aug divējādi — gan kā miesas būve, gan kā gars. Pieņemsim to pašu pilnveidošanās procesu, pareizāk — līdzīgu. Sākotnēji gars, tāpat kā zīdainis, ir neitrāla būtne, pilnīgi atkarīga no audzināšanas. Tādējādi, uzkrājoties pieredzei un iemaņām, tas pilnveidosies: no bērna kļūs par pieaugušo. Iegūs būtību. Vai šī būtība, pastāvīgi atrodoties ļaunuma ietekmē, var izrādīties laba? Nē! Gluži tāpat kā, aizpildot retinājumu elementārdaļiņu, starp- atomu un starpmolekulārajā telpā, izaug garīgais ķermenis, kura nosaukums, gribam to vai negribam, ir — ļaunais gars!

— Oho! — nodūca pulkvedis.

— Jā, draugi! Tāpēc tos, kas nav atgriezušies, tikuši vaļā no grēka, Raksti nosauc par velna bērniem! Ļaunums izaudzina sev līdzīgo! Bet iesim tālāk. Kā zināms, cilvēkam nomirstot, gars pamet miesu. Kur tam palikt. Jēzus, mirstot pie krusta, teica: "Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās!" Ar akmeņiem nomētātais Stefans sauca: "Pieņem manu garu!" Dievs ir svēts, tas nozīmē — atdalīts no ļaunuma, tātad pieņemt tādu garu kā ļauno, viņš nevar. Un tad nu iznāk kā parunā — "klimsti apkārt kā Dieva nepieņemts". Tādējādi nav izslēgts, ka šie nepieņemtie, galu galā tomēr būdami domājošas būtnes, meklē sev līdzīgos un apvienojas, ja tā var teikt, — kolektīvā. Un, līdzīgi siseņu baram, kas, lai gan tajā ir vairāk nekā miljards īpatņu, no zemes paceļas vienlaikus, arī šos apvieno kopējā būtība. Bībelē aprakstīts gadījums, kad Jēzus jautā apsēstajam, kura rīcība savā bezmērkībā ir loti līdzīga Franka mājā redzētajam, — kāds ir viņa vārds, un atbilde skan: "Leģions, jo mūsu ir daudz!" Daudz, bet atbild viens — kā viena persona. Tādējādi var notikt, ka šis indivīds ieguvis spējas iedarboties uz matēriju ar domas palīdzību. Ja ļaunuma miesīgā izpratne, kā jau agrāk teicu, ir puvums, tad Jaunums garīgajā pasaulē nes sevī kaut ko līdzīgu satrunēšanai domās. Neapšaubāmi tās ir deģenerācijas pazīmes, kas parādās, un to taču nevar nepamanīt gan mākslā, gan mūzikā vai kādās citās nozarēs. Prese nekautrīgi izgaršo to, par ko patiesībā būtu jānosarkst. Tādējādi arī šīs Franka mājas… personības izdarības ne ar ko neatšķiras no pusjukuša cilvēka izdarībām. Un pareizi — mērķtiecības trūkums, gluži kā parka soliņu demolēšana, šīs personas parāda patiesajā gaismā. Kas no tā visa izriet? Manuprāt, tas, ka kaimiņa mājā vienīgais, kas mūs apdraud, ir iedarbība uz domām. Tieši tā, kā teica Lange. Šī iedarbība patiesi var izrādīties visai mokoša, vai ne? Ja nemaldos, jums pašiem bija iespēja to piedzīvot?

Es pamāju, bet pulkvedis negribīgi norūca: -Jā.

— Paldies Dievam! Tagad mums vismaz ir kaut kada nojausma, ar ko tur darīšana. Zemas kvalitātes saprāts, plus ne​parastas un tomēr — ierobežotas spējas.

— Kāpēc ierobežotas? — es jautāju.

— Iedomājies vien, kādas būtu sekas, ja likvidētu visus likumus, visu to ierobežojošo mehānismu, kas cilvēku attur izdarīt noziegumu? Sāktos kaut kas baismīgs! Cilvēce ne vienreiz vien ir pieredzējusi anarhijas, haosa laikus. Es tāpat spriežu arī par šo gadījumu. Ja šim garam, es to apzīmēšu ar vienu vārdu, piemistu neierobežotas spējas, notiktu kaut kas tamlīdzīgs. Vienkārši tas varētu pārtapt graujošā, visu iznīci​nošā spēkā. Mums derētu viņu nokristīt, lai nebūtu jāmin, par ko ir runa.

— Ja pieminam kristības, — Medveds palaida gar ausīm Valta priekšlikumu, — esmu kristīts

pareizticīgais. Bet mums neviens neko tamlīdzīgu nestāsta. Baznīcā gan neeju, bet esmu klausījies sprediķus gan pa radio, gan redzējis televīzijā. Tur saka — dari labu, un viss būs kārtībā.

Valts izņēma vēl vienu cigareti, pavērās pulkstenī un aizsmēķēja. Pēc viņa sejas es skaidri redzēju, cik nepatīkams viņam šis jautājums.

— Baznīca māca to, uz ko aicināja Jānis Kristītājs, — sākt atgriešanos ar apņemšanos un rīcību.

Taču šī rīcība, un to viņš apliecināja pats, vēl nemaina cilvēka iekšieni. Ļaunums paliek! Uzdevums ir — likt nomirt grēkam! Tas nenozīmē — pārstāt elpot un gulties kapā, bet gan tikt pārradītam tādā formā, kurai grēks miesā un sātans domās vairs nespēj piekļūt. Gars neuzturas mironī, bet gan pamet to. Tieši šo formu, kas ir pārejas forma uz garīgo cilvēku, ar ticības palīdzību piedāvāja Jēzus. Iztīrīt, izmazgāt un pārradīt. Bet, lai līdz tam nonāktu, jāsāk ar apņemšanos un rīcību. Taču, ja neiet tālāk, viss paliks pa vecam. Ticība nāk tikai pēc noteikta laika. Turklāt, ja cilvēks nenorobežosies no tiem, kas nes sevī klaji redzamu grēku, tad Dievs viņā nestrādās. Tā nu tas ir. Pārradlšana nenotiek no ārpuses, bet gan iekšienē.

Faktiski, summējot teikto, cilvēka atgriešanos no grēka raksturo stāvoklis, kas ļauj Dievam rīkoties, vairāk nekas. Bet šo stāvokli nav nemaz tik viegli iegūt, jo pretinieks — grēks sacels kājās visus spēkus, sākot no līdzcilvēkiem un beidzot ar domām, lai tikai nokautu ticību.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka pārradlšana reizē nozīmē grēka iznīcināšanu. Ticība ir karš par savu un tuvinieku, kā arī par citu dzīvībām, visīstākais karš, kuru praktiski spēj novērtēt tikai tas, kas to izgājis. Karu ar ļaunuma pasauli.

— Bet baznīca? — Medvedam laikam nedeva mieru doma par piederību pie tās.

— Baznīca? Ja baznīca par to nerunā, līdz ar to apslēpjot patiesību, tad nu spriediet paši. Akls aklam ce|u nevar rādīt, vai ne? Mācītājs, pār kuru valda grēks gan miesā, gan domās, nemaz nevar rādīt īsto ce|u, jo domas nav vina paša. Tā nu tas ir, ateist. Bet atgriezīsimies pie nosaukuma. Kādā vārdā to puisi nosauksim?

— Bet varbūt tā ir meiča? — es pavīpsnāju.

— Gars ir vīriešu dzimtes vārds. Nu, kādi būs priekš​likumi?

— Huligāns, — es ieteicos, un kā apstiprinājums no uztvērēja piepeši atskanēja asinis stindzinoši, ņirdzīgi, grudzinoši smiekli…

XIII NODALA MĪKLA Kronbergs pirmais attapās, un, lai gan ievilka dūmus dziļāk nekā parasti, mierīgā balsī sacīja: — Tev, Robert, laiks meklēt neuzkrītošu vietu savam postenim. Es iešu līdzi, jo šeit mana palīdzība tā kā tā nebūs vajadzīga, vai ne, Boris?

Pulkvedis paraustīja plecus un nīgri novilka: —Tu esi tāds konspirators kā es — bērnu aukle. Ej! Ej vien!

— Nedusmojies, vienatnē tu allaž esi juties labāk, es zinu. Bet, ja kaut kas atgadās, lai nebūtu jāskraida pāri pagalmam, paspīdini loga lukturīti, — es tūlīt bušu klāt. Un esi atsaucīgs, neaizmirsti, ka labais tonis prasa uz smaidu vai smiekliem, kā šajā gadījumā, atbildēt ar to pašu, — iedams garām uztvērē​jam, viņš daudznozīmīgi piedauzīja ar rādītājpirkstu pie pults.

Atbildes vietā Medveds sašķieba muti tik asinskārā smīnā, kādu iepriekš bija grūti iedomāties šā nosvērtā cilvēka sejā.

Drošības labad, kā arī lai gaisma netraucētu novērošanu, mēs nodzēsām virs ieejas durvīm degošo spuldzi. Dārzs acumirklī iegrima tumsā. Lai bez kļūmēm tiktu līdz vārtiņiem, mums nācās orientēties pēc taciņas malās sastumtajiem sniega vaļņiem. Tos gan bija pamatīgi izdangājušas šeit braukušās automašīnas, taču atlicis bija pietiekami, lai noturētos uz stigas. Vietu novērošanai izdevās atrast itin viegli, patiesībā citas nemaz nebija. Ierīkojāmies pašā dārza stūrī — tur, kur T burta veidā vienuviet sanāca trīs žogi, tātad nepilnu trīsdesmit metru atstatumā no Franka iebraucamajiem vārtiem. Sarga būdas logi vērās naktī ar melnām, metāliski vizuļojošām stikla acīm. Man iešāvās prātā, ka līdz ar saimnieka pārrašanos sarga pienākumi beigušies, taču pēkšņi uzliesmojusī oglīte — cigaretes gals apliecināja, ka dežurants joprojām ir savā posteni. Mūs viņš nekādi nevarēja pamanīt, jo stāvējām žoga aizsegā, turklāt liela ceriņkrūma melnais fons aizmugurē padarīja mūs pavisam neredzamus. Toties viņa būda bija kā uz delnas, bet iebraucamo vārtu priekšā mirdzēja apžilbinoša gaisma, gluži kā Franka nama logi. Pati iela aizstīdza tukša un klusa. Retās spuldzes lēja nespodru gaismu pār lielajām, žogmalēs sastumtajām kupenām. Starp tām šur tur vīdēja rets, apgaismots logs.

— Pēc cik minūtēm gaidāms Laube? — es jautāju.

Valts pastūma augstāk mēteļa piedurkni un ielūkojās fosforiscējošajā rokas pulksteņa ciparnīcā.

— Pēc piecām.

— Varbūt viņi piebrauks reizē?

— Varbūt.

— Tas tik būtu gājiens, ja Franks neierastos, — man nez kāpēc gribējās runāt, taču atbildi nesaņēmu — Kronbergs sa​springti lūkojās tālumā. Pēkšņi pamājis ar zodu uz priekšu, viņš paklusu iesaucās: — Tur kāds brauc! Jā! Tas noteikti būs Laube.

Tiešām, pēc dažām sekundēm Franka mājas priekšā nobremzēja pelēks taksometrs, un no tā izkāpa pie kāršu galda redzētais vīrietis — Georgs Laube. Taksometrs aizrūcināja, bet Laube, piegājis pie vārtiem, nospieda zvana pogu. Būdiņas durvis parādījās sargs. No mūsu vietas varēja saskatīt tikai cilvēka siluetu uz atvērto durvju melnā fona. Pārmijis dažus vārdus ar atbraucēju, viņš atvēra vārtiņus, un Laube lēnā gaitā devās pa apgaismoto pagalmu uz priekšu. Tā bija vecīga cilvēka šļūcošā gaita, un man ienāca prātā, ka viņš ir jau labi gados. Pēkšņi Franka mājas durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās neticami resns plikpauris. Varbūt tas bija viņa zemais augums, kas radīja šo iespaidu, taču svarā viņš pamatīgi pār​sniedza pieļaujamo normu.

— Labvakar, Franka kungs! — nācējs priecīgi uzsauca franču valodā, paceldams spieķi, uz kura ejot bija balstījies, un resnis, kā sirsnīgam apkampienam gatavodamies, vēlīgi paplēta rokas.

— Priecājos jūs redzēt, Georg! — nebija šaubu, ka viņi ir labi paziņas. — Tikai jūsu dēl es atteicos no kāršu partijas ties​neša namā un visu vakaru kvernu mājās.

— Hm… — Valts tikko dzirdami novilka.

— Par to jums pienākas krietna kompensācija, draugs, — Laube iesmējās. — Vai… viņš ieradies?

— Solīja noliktajā laikā.

— Ak, šī konspirācija, — sarokodamies ar resni, novilka Laube. — Visu varēja nokārtot daudz vienkāršāk, kaut vai pie tā paša Holera.

— Izslēgts, Georg! Mums ir ziņas, ka tur gaidāmi, bet varbūt jau ir klāt, visai aizdomīgi ļaudis.

Piesardzība nekad nav bijusi lieka, bet, ja tā jūs apgrūtinājusi, pieņemiet manu atvainošanos. Nāciet iekšā! — viņš palaida viesi pa priekšu, un nama durvis aizvērās.

— Paskat tik! — man paspruka. — Pa kuru laiku Franks atgriezies? Neredzējām, kā aizgāja, un nepamanījām, kā at​griezās. Nudien, vai tikai viņš nav viens no tiem, kas tur sarī​koja to jandāliņu?

— Izskatījās jau nu pārlieku materiāli. Bet fakts ir visai dīvains, tur šaubu nav! Turklāt viņš apgalvoja, ka visu vakaru kvernējis mājās.

— Nu, teikt var visu. Šie cilvēki, manuprāt, reti runā taisnību. Cik sapratu, viņi gaida ierodamies vēl kādu. Nez kas tas varētu būt?

— Domāju, ka neviens cits kā fon der Klūge. Taču man nav skaidrs — kādu lomu visā šajā lietā spēlē resnais Gustavs Franks?

— Vēl viens starpnieks? — es minēju.

Valts pakratīja galvu.

Starpnieku tik tuvu darījuma centram neviens nelaidīs. Nē, Robert, biznesā ar zeltu viņam noteikti ir sava vieta. Jau​tājums tikai — kāda?

Lai gan savā dežūrvietā bijām uzturējušies ne ilgāk par piecpadsmit, divdesmit minūtēm, man negaidot sāka salt. Gaisa temperatūra kritās tik strauji, ka acu priekšā ceriņ- krūma zaros iemirdzējās ledus kristāliņi. Flpa, kas vēl pirms mirkļa bija neredzama, pēkšņi sabiezēja tvaika mutuļos. Reizē arī klusums kļuva kaut kāds īpašs — likās, vajag tikai sniegam iegurkstēties zem kājām, un šis troksnis aizskanēs nezin cik tālu. Kā apstiprinājums kādā mājā viņpus ielai noklaudzēja durvis. Droši vien gaiss bija tik pamatīgi pievildzis, ka šī, neapšaubāmi vārā skaņa nonāca līdz mums tā, itin kā durvis būtu aizkritušas līdzās.

— Varbūt iesim iekšā? — es ieminējos, bet Kronbergs pa​kratīja galvu.

— Vēl jāierodas tam, par kuru virii runāja. Trešajam. Nē, Robert, ja tev salst, tu ej. Iekurini krāsni, bet es te pastāvēšu vēl kādu brītiņu. Starp citu, ideja nudien nav pelama. Jau pirms stundas es sajutu mājā drēgnumu. Krāsns noteikti ir at​dzisusi. Pie reizes uzzināsi, kā veicas pulkvedim.

— Kur ņemt malku?

— Saimniecības ēkā Valzere mums atstāja pamatīgu grēdu, bet naktī un tumsā nav jēgas tur līst.

Izmanto mēbeļu iepakojuma atliekas — mājā to ir bez savas jēgas, un reizē mēs tiksim ātrāk vaļā no visas šīs drazas.

— Skatos, tu sava funkcijas bezkaunīgi pārliec uz maniem pleciem, patvaļīgi piesavinādamies svešus pienākumus, — viegli pasmīnējis, es rezumēju drauga ieteikumu.

— Kadas funkcijas? — Valts laikam tīšuprāt izlikās nesa​protam.

— Izsūtāmā. Bet man salst, turklāt tik neciešami, ka pat negrasos cīnīties. Tikai nekverni te pārāk ilgi. Lai kā viņi konspirējušies, Franks nebūs uzaicinājis Laubi vairākas stundas agrāk pirms ieradīsies trešais. Ja pulkvedim būs kaut kas inte​resants, vai atnākt pastāstīt?

— Noteikti.

— Nu, tad es čāpoju, — pamājis ar roku, stīvā gaitā aizklumburēju mājas virzienā. Droši vien gaisā jūtamā mitruma pēc biju nosalis kā suns. Pirms iegāju namā, vēlreiz pārlaidu skatienu apkārtnei. Franka mājas logi lēja pāri sniegotajam pagalmam dīvaini virmojošu, spokainu gaismu. Un tikai tagad es sapratu — ce|as migla. Nodrebinājies ar visu augumu, satvēru durvju rokturi.

Pulkvedi atradu tajā pašā vietā, kur bijām viņu pametuši. Sasprindzinātā seja liecināja, ka par viesa

ierašanos viņam jau zināms. Uztvērējs klusēja.

— Kas jauns?

— Laube ieradies, bet…

— Bet? — Es nesaprotu — kur viņi palikuši. Nesēž taču virtuvē pie sveces, bet pārējās telpas klusē.

Mistika. Ja nu vienīgi viņi savā tieksmē pēc konspirācijas ir nonākuši tiktāl, ka saprotas ar žestu palīdzību.

— Varbūt huligāns vainīgs?

Medveds pakratīja izspūrušo galvu.

— Viņi iegāja hallē un izmeta pa mēriņam. Es pat dzirdēju, kā nodžinkst glāzes. Pārmija dažas neko neizteicošas frāzes franču valodā, cik nopratu — par laika apstākļiem, bet pēc tam izgaisa kā ūdenī iekrituši.

— Viņi gaida ierodamies trešo.

— Klusuciešot kā zivis? Nē, kaut kas te nav kārtībā, jauš mana sirds. Mikrofonus mēs uzstādījām vispiemērotākajās vietās, lai paturētu kontroli pār visu māju. Ņemot vērā tur valdošo klusumu, mikrofona jutība botu pietiekama, lai saklausītu gan durvju virināšanu, gan solus kāpnēs un gaitenī, kur nu vēl balsis.

Bet nekā, absolūti nekā! Nesaprotu! Kur Valts?

— Gaida trešo.

— Kas tas par putnu?

— Nav zināms, viņi vairījās nosaukt to vārdā. Iespējams, ka pats fon der Klūge. Starp citu, baumas par mums, liekas, ir aizklīdušas līdz viņiem, vismaz tā es sapratu. Runāts tika par to, ka Pie Holera gaidāmi ierodamies nepatīkami viesi.

— Nevar būt! — Medveda ķerainās uzacis pacēlās. — Par to nezina neviens! Pat Maskavā!

Tikai… tas, kurš vienojās ar Šmitu, bet šis cilvēks ir ārpus katrām aizdomām, es viņu pazīstu jau piecpadsmit gadu. Atliek Šmits. Nu jā, par protekciju bija jāmaksā prāva summa, bet, ja viņš ir saistīts ar tiem… Skaidrs, ka, zinot patiesību, viņiem būtu viegli apvest mūs ap stori. Hm… Šmita pakalpojums iegūst pavisam citu nokrāsu, vai ne? Ko saka Valts?

— Neko. Salst un gaida. Es iekuršu krāsni. Te kļuvis diez​gan drēgns. Turklāt ārā ceļas migla.

— Labi. Es nepalīdzēšu, gribu paklausīties.

— Nav jau kalni jāgāž, gan viens tikšu galā.

Māja, kā Valts bija teicis, tiešām izrādījās pilna gan ar papes gabaliem, gan dēlu galiem, gan ietinamajiem papīriem. Strādnieki lielāko dalu mēbeļu bija izpakojuši, taču iesaiņojuma atliekas sanesuši mājā, un tagad tās mētājās, kur nu kurā. Namā bija divas krāsnis, tās es ievēroju jau agrāk. Brīnišķīgas, gaiši zaļu glazētu podiņu krāsnis ar keramikas rotājumiem augšdaļā. Salasījis papīrus, saliku kurtuvē un uzrāvu sērkociņu. Par spīli miglai, vilkme izrādījās teicama. Līdzko papīrs bija iededzies, krāsns ierūcās kā izsalcis dinozaurs un milzu ātrumā sāka aprit visu, kas dega. Jāsaka gan, ka kurināmais bija sauss, taču šī negausība lika man samazināt vilkmi, citādi viss siltums izskrietu skurstenī. Rūkoņa tūdaļ apklusa, un nemājīgajā miteklī it kā ienāca omulība. Iekūris abas krāsnis, apsēdos līdzās pulkvedim. Viņš uzlūkoja mani ar nogurušu skatienu un, aizsteigdamies priekšā jautājumam, teica: — Nekā jauna nav. Tikai fons. Man tas nepatīk. Ko tas Valts bez kādas jēgas tur salst? Jau stunda, kopš ieradās Laube. Nevar taču gaidīt līdz rītausmai. Paldies Dievam, tas laikam ir viņš!

Noskrapstēja ārdurvis, bija dzirdams, kā nācējs nodauza no pazolēm pielipušo sniegu, un pēc mirkļa uz sliekšņa parādījās Kronbergs. Gluži zils. Ne vārda neteicis, viņš paņēma krēslu un, atvēris krāsns durtiņas, sāka pie uguns sildīt nosalušās rokas.

— Trešais, tātad, neatbrauca… — vairāk apstiprinoši nekā jautājoši novilka pulkvedis.

— Neatbrauca, — Valts palocīja galvu. — Bet kā veicies tev?

Medveds īsos vārdos aprakstīja notikušo, un es redzēju, ka mana drauga acīs iedegās tik pazīstamās

uguntiņas. Uguntiņas, kas nozīmēja vienu — viņš nonācis uz pēdām. Acīmredzot arī pulkvedim tās bija pazīstamas, jo, atlaidies pret krēsla atzveltni, viņš nomērīja Valtu ar ieinteresētu skatienu.

— Manuprāt, tev ir, ko teikt… — vina sejā skaidri jautās gaidas un nemiers, acīmredzot pašreizējā situācija viņam bija pagalam nepatīkama.

— Kā to nem, — Kronbergs nenoteikti paraustīja plecus un, izvilcis cigaretes, aizsmēķēja. — Man bija laiks netraucēti šo to pārdomāt. Par visām tām dīvainībām, kas gluži kā migla ārā virmo ap mums.

— Tad klāj va|ā, — pulkvedis nepacietīgi izmeta.

Mirkli domīgi vēries ugunī, kas vina skarbajā sejā meta dīvainus, sarkanīgus un kustīgus plankumus, Valts sacīja: — Redziet, gan man, gan jums droši vien dūrās acīs savāds lakts — Franka nozušana bez pēdām tūdaļ pēc ierašanās mājā. Savāds tāpēc, ka laiks ārā nevar vedināt uz pastaigu, turklāt tuvumā nav nevienas vietas, kur varētu izklaidēties. Sākumā es pieņēmu, ka viņš iegriezies pie kaimiņiem, bet tad atcerējos, ka Valzere un Langes viņu raksturoja kā nesabiedrisku cilvēku, kas ne ar vienu no apkārtnes iedzīvotājiem nebiedrojās. Bet noliktajā laikā viņš ieradās tikpat mistiskā veidā kā pazuda. Protams, gan pirmajā, gan otrajā reizē mēs viņu uz īsu brīdi bijām spiesti izlaist no acīm. Faktiski nevis viņu, bet nama ārdurvis un vārtiņus. Taču mersedess netika izkustināts no vietas, tas ir fakts. Fakts, kas runā pats par sevi. Bet tavi pēdējie novērojumi, Boris, papildina vārgo versiju, kas tur, žogmale, pamazām dzima manās smadzenēs. Viņu nav? Pazuduši bez pēdām? Bet tā nemēdz btlt, ja par pamatu nemt mūsu materiālistiskās pasaules likumsakarības, vai ne? Un tādējādi es nonācu pie secinājuma, ka namā ir vēl kādas neatklātas telpas. Slepenas telpas, kas domātas tikpat slepenām sarunām. Ko jūs par to teiksiet, draugi? Neaizmirstiet par mūsu kopējo secinājumu pirms tam —viņš tur nedzīvo!

— Iznāk, mēs esam palikuši ar garu degunu, — es drūmi konstatēju. — Viņi vienojušies, un mums nav ne jausmas — par ko! Bet, manuprāt, nelielas izredzes tomēr ir. Es domāju par trešo, to, kas neieradās, ja šis cilvēks ir galvenais, viņš noliks tikšanos vēlreiz. Rīt dienā Franks jau nu noteikti nebūs mājās, un mēs atkārtosim… — no domas, kas piepeši iešāvās prātā, es apklusu.

Man apraujoties, ne Valts, ne pulkvedis pat negrasījās piebikstīt, pasteidzināt, gaidīdami, kamēr procesi manās smadzenēs būs noslēgušies. Kronbergs turpināja smēķēt, pa brīdim pastiepdams pretī liesmām nosalušās rokas, bet Medveds ar atsvešinātu sejas izteiksmi blenza pretējā sienā. Beidzot es ierunājos: — Tas taču nav iespējams, ka mēs izstaigājām visu namu, Frankam klātesot majā. Atcerieties huligāna sacelto jandāliņu virtuvē, ļa pagrabā pat būtu betonēta bumbu patvertne, ir tad velnišķīgais troksnis aizskanētu līdz viņa ausīm, turklāt gaisma, mums ienākot, sāka dzist. Tas kuru katru satrauktu un liktu paskatīties — kas īsti noticis. Tādējādi es domāju, ka tev, Valt, šoreiz nav taisnība — slepenu telpu namā nav! To galīgi apstiprina tavs paša minētais arguments — Gustavs Franks tur nedzīvo!

Kamēr es runāju, pulkveža acīs pamazām atgriezās dzīvīgums, un, palocījis galvu, viņš apstiprināja piekrītošo žestu skali: — Gluži manas domas.

— Bet kur tad palikuši Laube un Franks? —Valta īsā teikuma bija pietiekami, lai samulsinātu mani, taču pulkvedi izsist no līdzsvara tik viegli nevareja.

— Pilnīgi iespējams, — viņš teica, — ka slepenās telpas neatrodas pagrabā, bet ārpus nama teritorijas, nostāk no huligāna izdarību vietas. Ieeja ir mājā, bet pašas telpas — ārpus tās. Varbūt apgaismojums tām tiek ņemts nevis no nama drošinātājiem, bet no citas vietas. Tādējādi nav izslēgts variants, kas apmierinātu gan vienu, gan otru versiju — viņš reizē bijis mājā un ārpus tās.

— Hm… Izklausās ticami, — es atzinu. — Bet ko tu par to teiksi, Valt?

— Pagaidām varu tikai piekrist. Simtprocentīgu apstiprinājumu negaidi, to var iegūt vienīgi, telpas atklājot. Manuprāt, ja nekas īpašs šonakt vairs nav gaidāms, lieku priekšā atgriezties Pie Holera un kārtīgi izgulēties. Nudien, šāda slodze kļūst par smagu. Bet rit atpūtušies izpētīsim māju līdz pat

pamatiem. Kur gulēt mums te diemžēl nav.

— Strādnieki aizmūrēs caurumu, kā tad mēs tiksim iekšā?

— Par to esmu parūpējies. Pirmā stāva gaiteņa galā ir logs, kuru no sarga būdas saskatīt nevar. Pēc vizītes pie kaimiņa, jau atgriežoties, man ienaca prātā to atvērt. Nē, ne jau atdarīt, tikai atgriezt rokturi, lai, pastumjot rāmi no ārpuses, varētu tikt iekšā.

— Tālredzīgs kā arvien, — Medveds atzinīgi pasmaidīja savu plato sibīrieša smaidu. — Tev taisnība. Aparatūru varam atstāt ieslēgtu, un, ja būs, ko dzirdēt, tā pati no sevis visu vajadzīgo ierakstīs.

Gulēt gribas kā lācim, ziemai atnākot, — viņš atzinās un, izstaipījies tā, ka kauli nobrakšķēja, nožāvājās.

— Es eju pasūtīt taksometru, bet tu, Robert, pārbaudi krāsnis. Nedod Dievs, atgriežoties šeit, mājas vietā atrast pelnu čupu. Tev, Valt, nāksies parūpēties par atslēgām un visu pārējo.

— Atslēgas gu| virtuvē uz palodzes, — Kronbergs atteica, — bet, domājot par pārējo, gribu iziet vēlreiz ārā. Pavērot Franka rezidenci. Kas zina, kurā diennakts stundā spēj uz​smaidīt veiksme…

— Vai arī tā parāda pēcpusi, — es nīgri norūcu un devos pārbaudīt krāsnis, Medveds gāja pie tālruņa, bet Kronbergs, savilcis ciešāk ap pleciem mēteli — atpakaļ pagalmā saltumā.

Es paguvu ne vien likt galā ar saviem pienākumiem, bet arī virtuvē apēst pamatīgu baltmaizes riku un pievākt no palodzes atslēgas. Taču, kad atgriezos, pulkvedis joprojām grieza dispe​čera numuru.

— Aizņemts! — viņš nošūpoja galvu. — Varu derēt, ka dežurants gul, un to pašu dara uz galda noliktā klausule.

— Cita numura nav?

Pablenzis manī ar baltu aci, pulkvedis aiz sirdēstiem no​spļāvās tieši uz grīdas.

— Ak es, vecais āzis! — un, ieskatījies atvērtajā katalogā, apstiprināja, — cik tik uziet! Tas nogurums ir viens draņķis, spēj parādīt mani mulka lomā. — Viņš uzgrieza citu numuru, un jau pēc sekundes saņēma atbildi. Nosaucis adresi, nolika klausuli un pārvilka ar plato delnu pār pakausi.

— Cik ilgi jāgaida?

— Pusstundu.

Lai mazliet attaptos, gaidot zvanu, piekopām istabu. Visu drazu sastūmām krāšņu priekšā. Tikai tagad tās pamazām sāka iesilt. Bet telpu drēgnums jau bija izzudis. Novietojuši gar sienmalēm vēl nesamontētās mēbeles un pārlaiduši istabām acis, vienprātīgi atzinām, ka te jau sāk izskatīties pēc cilvēku mitekļa. Visā šajā laikā no uztvērēja nebija nākusi ne skaņa, it kā Franka mājā neviena nebūtu. Medveds bija aparātu pieslēdzis pie tīkla, tāpēc varējām to atstāt, nebaidoties, ka pa nakti izlādēsies baterijas. Noliktajā laikā atskanēja telefona zvans, un laipna meitenes balss pavēstīja, ka pēc piecām minūtēm mūs uz ielas gaidīs balts opelis. Pēdējo reizi pārlaiduši visam acis, aizslēdzām durvis un pa tumsā tikko samanāmo taciņu devāmies uz vārtiem. Aiz tiem jau gaidīja taksometrs. Kronbergs savā novērošanas postenī pilnīgi saplūda ar žoga melnumu, un, tikai mums tuvojoties vārtiem, no tā atšķīrās viņa garais augums. Pie vārtiņiem pienācām visi reizē.

— Kas jauns? — pulkvedis apjautājās, bet Valts tikai pa​kratīja galvu.

— Galīgi nekā, izņemot to, ka esmu sasalis lāstekā.

Tikai tagad es aptvēru, ka migla ir izklīdusi. Sarma, nosēžoties uz koku zariem, bija tos ietērpusi greznā, visās varavīksnes krāsās vizuļojošā tērpā. Sals šķita krietni pieņēmies, un es saklausīju Medvedu pie sevis nomurminām: — Būs vismaz desmit grādu zem nulles.

Taksometra salonā bija tik mājīgi un silti, ka izzuda pēdējās pretošanās spējas miegam. Pēdējais ceļa posms līdz viesnīcai un gultai laikam ne man vienīgajam pagāja gluži kā transā. Atminos samiegojušos dežurantu, Medvedu, kas nekādi nespēja trāpīt atslēgu caurumā, un dīvānu. Tāpat kā iepriekšējā reizē, tiklīdz apsēdos, kad, pēkšņā miega pārvarēts, tik tikko paguvu uzcelt uz tā kājas un iekritu nemaņā.

XIV NODALA atklĀjums Rīts ausa apmācies un drūms. Pēc vakardienas jutos pilnīgi atkopies, neraugoties uz to, ka visu nakti biju nogulējis virsdrēbēs un ar kurpēm kājās. Mani biedri vēl gulēja, un, izmantodams to, pirmais palīdu zem dušas. Tās svaigums izlija pa visu ķermeni kā pamatīgs enerģijas lādiņš. Paraudzījies pulkstenī, no pārsteiguma iesvilpos — vienpadsmit! Vajadzēja nekavējoties modināt pārējos, citādi mūsu iecere vēlreiz viesoties Franka mājā varēja izkūpēt kā dūmi. Kronbergs pamodās no viegla pieskāriena, toties Medvedu nācās pamatīgi sapurināt, iekams melnās acis atvērās. Aptvēruši, kas par lietu, abi mirklī bija kājās, un pulkvedis, nekavējoties ne mirkli, izsauca taksometru. Mani draugi nakti bija pavadījuši tāpat kā es, vienīgi Valts bija noāvis kurpes. Samiegojušies un izspūruši, viņi viens pēc otra devās atsvaidzināties uz vannasistabu. Pasūtītais taksometrs ieradās tik ātri, ka neviens no mums pat nepaguva noskaties.

Paķēruši līdzi visu nepieciešamo, aizslēdzām durvis un devāmies lejā. Uz kāpnēm sastapām viesnīcas saimnieku. Laikam mūsu sejas izskatījās kā pēc pamatīgas uzdzīves, jo pasmaidījis Holers ieteica: — Kauss auksta alus un cūkas stilbs ar kāpostiem, tās ir labākās zāles pēc nomodā pavadītas nakts, kungi.

Medveds, piekrītoši palocījis galvu, atteica: — Tāds ir mūsu nodoms.

— Vēlu veiksmi! — kā svētīdams, viesnīcnieks pacēla abas rokas un pagriezās uz gaiteņa pusi.

Pa ce|am apgādājušies ar pārtiku, Zaļajā ielā ieradāmies nepiedodami vēlu — pulksteņa mazais rādītājs bija gandrīz cieši pietuvojies ciparam divi. Garāmbraucot pavēros Franka logos — tie bija tumši.

Sargs, tikai tagad jau cits, sēdēja savā būdā. Izkāpjot no automašīnas, man šķita, ka atgriežos nevis svešā, bet savā paša mājā. Telpās bija patīkami, nekādu drēgnuma pēdu, un pataustījis pārliecinājos, ka krāsnis vēl nebija zaudējušas savu siltumu. Pēc Holera padoma, pirmām kārtām atsvaidzinājām rīkli ar vēsa alus malku. Tā kā ne cūkas kājas, ne skābu kāpostu mums nebija, izlīdzējāmies ar konservētu liellopa galu, kurai klāt piekodām pa baltmaizes rikai. Vienlaikus Medveds rosījās ap savu uztvērēju. Attinis lentu at​pakaļ, viņš ieslēdza atskaņošanu un, atlaidies krēslā, sacīja: — Tūlīt būs vieta no Laubes ierašanās. Kā jau teicu, manuprāt, viņi runāja par laiku, bet jūs jau zināt, ka franču valodu saprotu tikai daļēji.

Skaļrunī kaut kas noklaudzēja, droši vien durvis, viņiem ienākot, un tūdaļ arī atskanēja resnā Franka balss: — … laiku sola nejauku. Gaidāms pamatīgs sniegputenis un vētra.

— Slikti, — atteica Laube. — Tas var aizkavēt.

— Vai tādas vien grūtības nācies pārvarēt? Gan arī šoreiz veiksies. Ieliet?

— Tikai vīnu, Gustav. Diemžēl neko stiprāku mans kuņģis jau sen nepanes. Nav kā jaunībā -— spirta glāze bija tikai iesil​dīšanās. NočOkstēja vien.

— Sekas… — Franks norūca. — Vecumdienās mums visiem jācieš jaunības neapdomības sekas.

— Droši vien, — Laube negribīgi piekrita.

— Uz izdošanos!

— Uz izdošanos! — kā atbalss atkārtoja resnis un pēc nelielas pauzes sacīja, — liekas, varam doties tālāk?

— Bet viņš?

— Par viņu neraizējieties, Georg. Viņš nekad nenokavē. Tāpat kā nepārsteidzas. Dotu Dievs katram tādas smadzenes! Bet nu — laiks!

Skaļrunī kaut kas noškindēja, gluži kā pieskandinot glāzes, atskanēja tāda kā smaga nopūta, un iestājās klusums.

— Viss, — Medveds rezumēja un izslēdza aparātu.

— Vairāk ierakstu nav? — Kronbergs brīnījās.

— Nav. — Nevar būt! Aizejot uz darbu, Franks taču kaut kādu troksni sacēla. Vai tiešām tas nav fiksēts?

Viņš…

— Nekā nav.

— Dīvaini. Jāsecina, ka saimnieks joprojām ir mājās, un, atkārtojot vakardienas gājienu, mēs riskējam uzskriet viņam vir​sū. Pag! Varbūt ievērojāt — caurums sienā ir aizmūrēts vai nav?

— Nē, — mēs vienā balsi atsaucāmies, un es piecēlos.

— Aiziešu paskatīties. Tūdaļ būšu atpakaļ.

— Tikai nekarinies pāri sētai.

— Vari būt mierīgs — nekarināšos.

Lai gan, salīdzinot ar nakti, sals bija manāmi atslābis, sniegu klāja cieta sērsnas kārtiņa, un koku zari joprojām dižojās savos vizuļojošajos tērpos. Pieliecies tā, lai sargs no savas būdas nepamanītu, piezagos pie žoga un cauri spraugai ielūkojos kaimiņa pagalmā. Vietā, kur vakar aizsākās mūsu bīstamā dēka, joprojām rēgojās caurums. Tas nozīmēja, ka riskantāko ce|u — cauri logam gaiteņa galā — mums nenāksies izmantot. Taču tikpat skaidrs — iekams nebūsim noteikti pārliecinājušies, ka saimnieka nav mājās, par viesošanos nebija, ko domāt. Atgriezies, pavēstīju draugiem savus novērojumus un secinājumus.

— Šonakt nedaudz snidzis, — ierunājās Kronbergs. — Es to ievēroju uz taciņas. Vai nemanīji Franka mersedesa pēdas šajā baltajā lapā? Nav neiespējami, ka viņš nokāpis garāžā tajās mietpilsoniski mīkstajās rīta čībās, kas atradās pirmā stāva gaitenī, tā ka mūsu lāča aparatūra pat nesaausījās. Bet mašīnas izbraukšanu tā noteikti nefiksētu, tas nu ir skaidrs. Paskatījies vai ne?

Man ar kaunu nācās atzīties, ka par to nebiju iedomājies. Samulsumā nez kāpēc izdzēru pilnīgi lieku alus malku un atkal izgāju pagalmā. Pieplacis pie žoga, es izbrīnā ieraudzīju divas svaigas riepu sliedes, kas no Franka garāžas vārtiem šķērsoja pagalmu ielas virzienā. Kronbcrgam izrādījās taisnība — lai gan pavisam nedaudz, naktī tomēr bija uzkritis sniegs un plānā kārtiņā nosedzis zemi, tā ka kļūdīties nebija iespējams. Vienas sliedes, tātad Gustavs Franks bija aizbraucis! Tā bija veiksme, jo tobrīd sāka snigt atkal, un lielas, slapjas pārslas neticami īsā laikā nosedza mašīnas atstātās pēdas.

Manus biedrus jaunā ziņa manāmi uzmundrināja.

— Laikam tev taisnība, Valt, — Medveds sacīja. — Troksni nesaceļot, viņš nokāpis garāžā, aizvēris durvis, iedarbinājis motoru un vienā mierā aizbraucis. To aparatūra fiksēt nav spējusi. Bet viens nav saprotams — lai gan viņš tur nedzīvo, katru rītu mersedess izbrauc pa vārtiem, aizvezdams Franku uz darbu. Pazemē viņš taču nemitinās, vai ne? Kaut kas te nesa​skan! Ko darīsim?

— Vienīgi pacentīsimies noskaidrot, kas īsti te nesaskan, — Valts mierīgi atbildēja. — Bet tagad nākamais jautājums — kāpēc caurums vēl nav aizmūrēts? Domāju, ka būtu lietderīgi to noskaidrot. Vai šis uzdevums tev būs pa spēkam, Boris?

— Domāju, ka jā. Šajā rajonā jābūt kādam pilsētas komunālo pakalpojumu dienestam. Droši vien tieši no turienes bija atsūtīts tas puisis formas cepurē, kas arī pavēra mums ceļu uz Franka māju. Uzraksts uz cepures naga man palīdzēs atrast viņa kantori, jo es rakstīto atceros. — Viņš pasita padusē apjomīgo katalogu un ar tālruni klēpī nosēdās pie loga. Mēs ar Valtu palikām zvilnēt savās vietās. Drīz vien pulkvedis jau uzgrieza numuru un, pēc īsas sarunas nolicis klausuli, atgrie​zās savā krēslā.

— Kā ar pirkstu acī! — lēni izriezis krūtis, viņš pacēla alus pudeli un tikai pēc vairākiem prāviem malkiem atļāvās sniegt paskaidrojumus. — Savu darbu, es runāju par santehniķiem, viņi esot pabeiguši, bet pārējo, kas jau ir citu kompetencē, nodevuši tālāk — mūrniekiem. Tieši tobrīd tur līdzās atradās viņu priekšnieks un, paņēmis klausuli, laipni paskaidroja, ka nevēloties veikt darbu pa roku galam, bet pēc tam uzklausīt pretenzijas. Salā un paaugstināta mitruma apstākļos — tā viņš paskaidroja — mūrējumā parādoties nelabvēlīgas parādības, kas pēc kāda laika, taču neizbēgami, sākot ārdīt sienu līdzīgi brantam.

Kolīdz laika apstākļi normalizēšoties, viņi bez kavēšanās caurumu aizmūrēšot. Uz jautājumu — cik ilgi tas var vilkties, viņš nespēja dot noteiktu atbildi, tikai apsolīja piezvanīt. Droši vien noturēja mani par pašu Gustavu Franku.

— Brīnišķīgi! — Kronbergs uzplāja ar plaukstu sev pa celi. — Mums atliek doties turp. Uz priekšu, zēni! Uz priekšu, pretim jauniem piedzīvojumiem! Meklēsim tos pazemē… — Valts piecēlās, bet es, neapmierināti nogrozījis galvu par draugam neraksturīgo vieglprātību un izteiksmes veidu, lūdzu viņu atkal apsēsties.

— Vai nevajadzētu vispirms izstrādāt rīcības plānu? Kur meklēt? — es pat nemēģināju slēpt savu nepatiku.

— Piedod, Robert, aizrādījumus pieņemu. Galīgi izkrita no prāta iepazīstināt jūs ar saviem apsvērumiem. — Kronbergs ielūkojās pulkstenī un, izvilcis cigaretes, aizsmēķēja. — Varbūt šī izklaidība izskaidrojama tā, ka man tie likās pats par sevi saprotami. Vainīgs nogurums, nekā citādi savu paviršību attaisnot nevaru. Pat konspirācija — viss iet gar ausīm — Roberts, kā bijis, tā paliek Roberts, un nekāda Fjodora, bet to, kas jāzina pārējiem, kā suns uz siena kaudzes — turu pie sevis!

— Attiecībā uz konspirāciju, — iebilda pulkvedis, — mēs visi grēkojam. Taču es pamanīju, ka šaubīgās vietās vai sabiedrībā mēs automātiski pārejam tādā kā autopilota režīmā — uz saviem jaunajiem vārdiem. Atvaino, ka pārtraucu. Lūdzu turpini, Valt!

— Paši apsvērumi ir loti vienkārši. Faktiski tie saistās ar skaņu, pēc kuras uztvērējā iestājās klusums. Tā bija glāžu iedžinkstēšanās, tās saskandinot. Tobrīd Franks ar savu viesi atradās hallē — tur ir bārs ar dzērieniem. Tātad tieši hallē iestājās klusums. Tāpēc es domāju, ka ieeja… mums nezināmajā aizsākas tieši tur.

— Bet varbūt klusums iestājās cita iemesla dē|? — es ie​minējos.

— Kāda?

— Viņiem izejot, teiksim, gaiteni.

— Botu noklaudzējušas stiklotās durvis. Ārdurvju klaudzienu aparatūra taču fiksēja, bet tās atrodas ievērojami tālāk nekā divviru durvis uz gaiteni.

— Nu, tad viņi nokāpa garāžā. Uz kāpnēm durvis stāv vaļā, bet apakšējās jau atrodas ārpus mikrofona jutības zonas.

Kronbergs domīgi pakasīja virsdeguni un ievilka krietnu dūmu.

— Tev taisnība, šo varbūtību es tiešām esmu palaidis garām. Lūk, cik svarīgi tomēr ir pārspriest rīcības plānu kopīgi. Varu tikai apsolīt, ka labošos. Tātad, mūsu uzdevums ir atklāt kādu slepenu ieeju.

Par to, ka tā ir slepena, šaubu nav. Nedomāju, ka tikai nomaskēta ar kādu priekškaru, nē. Tur noteikti ir kāds āķis. Starta vietas mums ir divas — viena ballē, otra — garāžā.

— Neaizmirsti par kāpnēm. Lai gan tās ir nelielas, kas zina… —atgādināja Medveds, un mans draugs piekrītoši palo​cīja galvu.

— Neaizmirsīšu. Bet tagad varbūt būtu lietderīgi sadalīt pienākumus tā, lai veiklu tos ātrāk un netraucētu cits citu. Es savā pārziņā ņemu halli. Bet jūs?

— Visu pārējo. Kāpnes varam apskatīt visi kopā, bet garāžu pārmeklēsim mēs ar Robertu, — abu vārdā paziņoja Medveds, un man atlika vienīgi pamāt.

Saprazdami, ka laiks nav stiepjams garumā, mēs piecēlāmies. Bridi gan aizkavējāmies gaidot, kamēr pulkvedis pārbauda savu ekipējumu, tad devāmies ārā. Jau durvīs Kron​bergs atskatījās.

— Mēs aizmirsām savilkt galus, draugi. Par vakardienu. Rezultāti, nudien, nav iepriecinoši. Pirmo raundu esam zaudējuši. Neesam uzzinājuši nedz to, par ko Laube runāja ar Fianku, nedz par pašu tikšanos, un kur nu vēl par to nezināmo — trešo. Nedod Dievs, ka darījums jau noticis, piegādes, tā teikt — saskaņotas, par noietu vienojušies. Tad nu vistiešākajā nozīmē esam palikuši tukšā. Tas būtu visdrūmākais. Bet es intuitīvi nojaušu, ka viss vēl nav pagalam. Izredzes? Cerēsim, ka tās iegūsim šajā reizē. Būsim piesardzīgi, taču ne uz uzmanības rēķina. Pārbaudīsim visu rūpīgi, metodiski, visu, kas vien

patrāpīsies ceļā. Katru platības kvadrātcentimetru. Lai atvērtu ieeju, tur var būt kādā apslēptā vietā iemontēta poga, svira vai vēl kaut kas. Pat kombinācija no vairākiem elementiem, — draugs, noturējis īsu monologu, nospieda ārdurvju rokturi.

Vismaz man gaišā dienas laikā līst pāri svešai sētai bija stipri netīkamāk, nekā to darīt naktī. Lai gan baisās nojautas šoreiz nevajāja, arī smadzenes šķita brīvas no svešām domām, tāda kā netīras sirdsapziņas sajūta negribēja izzust. No domas, ka, ieraudzījis mūs kāpjam pāri, kāds var izsaukt policiju, man vaigos iesitās sārtums. Par laimi, žogs bija zems, un tikt pāri ar vienu vēzienu nesagādāja nekādas grūtības pat smagnējam pulkvedim. Taču, pirms to darīt, mēs rūpīgi pārlūkojām apkārtni — visas aizdomīgās vietas, no kurām varētu tikt raidīts svešs skatiens. Laiks joprojām bija apmācies, un debesis klāja biezi pelnu pelēki mākoņi. Nebūtu nekāds brīnums, ja nākamajā mirklī no tiem sāktu birt sniegs.

Kamēr mēs tā stāvējām, kļuva manāmi tumšāks, liekas, Franka izteiktā laika prognoze sāka īstenoties. Šīs pārmaiņas mums bija pašā laikā. Pārliecinājušies, ka nevienam gar mums nav daļas, visi reizē pārmetāmies kaimiņa pagalmā un pēc dažām sekundēm atjēdzāmies pirmajā piebūves telpā — tajā, kurā atradās krāsns. Te bija tumšs kā kapā, un Medveds iededza savu spilgto kabatas lukturīti. Tieši tajā brīdī man ienāca prātā, ka mēs savos apsvērumos bijām izlaiduši no redzeslauka šo telpu. Kad ieminējos par to, abi mani biedri reizē pakratīja galvu.

— Ja tev būtu taisnība, Franks nekādā ziņā neizsauktu montierus no oficiāla dienesta. Pats redzi — viņi bija spiesti izsist mūrī robu, turklāt pamatīgu. Kāda garantija, ka strādājot kāds neuzduras ieejai pazemē un neatklāj saimnieka noslēpumu? Nē, tikai mulkis tā riskētu. Es Franka vietā, protams, ja tava versija pareiza, vismaz noalgotu tādus, kas strādātu vai nu manā, vai mana pilnvarotā cilvēka uzraudzībā, — Kronbergs izskaidroja savu noliedzošo žestu un, izvilcis mūķīzeru saišķi, noliecās pie atslēgas cauruma. Trīs četras kustības, un, it kā paklausot burvju vārdiem, durvis atvērās. Medveds uzlūkoja manu draugu ar neslēptu skaudību.

— Ja tu savu māku liktu lietā citā virzienā, neviens seifs nevarētu justies drošs. Augsta klase! Šajā zinā kādreiz izcilie krievu "lāči" jau izmiruši.

— Šī māka ir loti noderīga, — es piebildu. — Mums tā palīdzējusi tikt laukā no pavisam bezcerīgām situācijām.

— Zinu.

Taču, lai cik pārliecinoši arī bija izskanējuši Kronberga argumenti, mēs, turklāt no visiem visenerģiskākais bija viņš pats, pirms devāmies tālāk, vispirms pārmeklējām šo telpu. Neko aizdomīgu neatraduši, pārcēlām meklējumu zonu uz garāžu. Biju jau vakar izložņājis tās putekļaino grīdu, un man nekādu prieku nesagādāja to darīt vēlreiz. Diemžēl citas izejas nebija, un, uzmundrinājumam norūcis zem deguna lamuvārdu, ķēros pie darba. Pulkvedis pavadīja Valtu līdz kāpņu telpai, un viņi kopīgi pārlūkoja tās sienas. Kronbergs devās tālāk, bet Med​veds nāca man palīgā.

— Nav ko rīt putekļus,— viņš pieskārās pie mana pleca. — Ja arī ieeja ir zem šīm plāksnēm, tad tādā ceļā to vienalga nevarēs dabūt vaļā. Kā Valts teica, meklēsim kādu ierīci. Tā var izrādīties mehāniski darbināma vai arī ar elektrību. Es sliecos uz otrās varbūtības pusi, jo mūsdienās tas ir krietni vien ērtāks paņēmiens. Tādējādi galvenā mūsu darbības vieta ir — sienas. Viss, ko var uz tām atrast — slēdži, pogas, kas ieslēdzot liek strāvai plūst pa vadiem un darīt vajadzīgo darbu. Manas būs šīs divas, — viņš norādīja uz to, pa kuras durvīm bijām ienākuši, un to, pie kuras bija piestiprināti plaukti ar mersedesa rezerves dalām. — Tavējās ir pārējās.

Vai nu tīši vai netīši, bet man tika tieši tā, pie kuras karājās atbaidošais cilvēka skelets. Lai gan šis fakts izraisīja kaut ko vairāk par nepatiku, ar gribasspēku apspiedis negācijas vilni, kas grasījās uzliesmot, paklausīgi ķēros pie darba. Sienas izrādījās gludas, un tikai trijās četrās vietās es atradu slēdžus un vienu sienas kontaktu, to pašu, kuru bijām lietojuši, lai pagājušajā naktī dabūtu pie telefona Gustavu Franku. Vēl, protams, bija tā kastīte, no kuras veda tālruņa līnija, un, lai gan biju pārliecināts, ka tik augstu un neparocīgi neviens slepenu slēdzi neierīkos, pienākuma apziņa guva virsroku. Pārvarējis

pretīgumu, ko izraisīja bijušā cilvēka kauli, pakāpos uz ķebļa un apskatīju kastīti no visām pusēm. Nebija nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka šo sadales kārbu kāds ir izmantojis citām vajadzībām.

Ticis ar saviem pienākumiem galā, gāju skatīties, kā veicas pulkvedim. Nosvīdušu, piepūlē sarkanu seju, viņš patlaban krāva atpakaļ vietā riepu grēdu, ko bija izjaucis, lai paskatītos, vai aiz tās kas atrodas.

Ar acīm pajautājis — kā veicas — un ar galvas mājienu saņēmis negatīvu atbildi, nolēmu apciemot Valtu.

Hallē bija ievērojami vairāk iespēju kaut ko noslēpt, nomaskēt nekā garāžā vai kāpnēs. Atradu draugu līkņājam gar vienu no stūra dīvāniem. Arī viņa mīmika deva atbildi — nekā! Vai tiešām mūsu apsvērumos būtu iezagusies kļūda? Un tad man ienāca prātā, ka pa visu šo laiku neesmu pat iedomājies par nešpetno šā nama iemītnieku — huligānu. Kur tas palicis? Ne ziņas, ne miņas. Nekas ne gāzās, ne dzirksteļoja. Bet varbūt šim tumsas pārstāvim ir savs diennakts režīms, pretējs mūsējam? Nomodas laiks nakti un atpūtas — dienā? Taču doma par vinu lika atcerēties Medveda uzstādītos mikrofonus. Varbūt tie tikuši viņa nagos? Pieliecies palīdu pagaldē un turpat aiz galda kājas ieraudzīju podziņu sveiku un veselu. Lai pārbaudītu, vai saikne ar uztvērēju arī kārtībā, piebāzis seju tai cieši klāt, zvērīgā balsi nošņācu: — Jus esat atmaskoti, draugi! Tagad pienācis laiks noslēgt rēķinus! Kronberg, Medved, jūsu dziesmiņa nodziedāta! Rokas augšā!

— Ko tu tur murmini? — atskatījies čukstus ieprasījās Kron​bergs. — Pātarus skaiti, vai?

Izslējies paraustīju plecus.

— Pārbaudīju, vai mikrofons savā vietā. Palīdzēt?

— Tu jau savu esi padarījis?

-Jā.

— Paldies, viens tikšu galā. Es zinu, ko esmu parbaudījis un kas vēl atlicis, bet tu tikai maisīsies pa kājām. Palīdzi Borjam.

— Viņš jau arī tikpat kā beidzis.

— Tad sēdi un netraucē. Es arī drīz beigšu.

Taču solītais drīz — ievilkās. Kronbergs izložņāja visus kaktus, izklauvēja katru aizdomīgo vietu, bet bez rezultātiem. Medveds jau labu laiku sēdēja man līdzās, bet Valts kā rosījās, tā rosījās. Beidzot, nosvīdis gluži slapjš, atkrita mums blakus.

— Nesaprotu, man ir gluži kā pa mākoņiem dzīvojoša pianista rokas, — aplūkodams savus pirkstus kā nez kādu dārgumu, viņš nomurmināja. — Varbūt ieeja nomaskēta tā, ka nezinātājam to atklāt vienkārši nav iespējams?

— Nebūtu nekāds brīnums, — piekrita Medveds. — Rūpīgi izvēloties iekārtas, kas cita citu papildina, tāpat kā vecajos — burtu šifra seifos, atrodi nu pareizo kombināciju. Mikrofoni savā vietā? — tikai tagad atcerējies, viņš nez kāpēc pablenza manī ar baltu aci, taču ir netaisījās slieties kājās un pārbaudīt pats.

— Jā, — es atbildēju.

— Vismaz kaut viens prieciņš. Bet tagad mums jātaisās projām. Turpināsim meklēšanu jau puslegālā veidā. Ievāksim zinas par šo Franku, kur vien iespējams — firmā, gaļas veikalā, no kaimiņiem.

Tas neliksies aizdomīgi, ja savu interesi pamatosim ar huligāna klātbūtnes nelāgo iespaidu. Nebūs nekāds grēks, ja kaut ko piedzejosim klāt. Turklāt darba kārtībā ir arī fon der Klūge. Frici taču mēs redzējām, bet miesassargs nekad neblandās apkārt tāpat vien. Tas nozīmē, ka kaut kur tuvumā jābūt viņa šefam.

Pavedienu, draugi, ja labi padomā, ir, cik tik vajag. Pārtrūks viens, ķersimies pie nākamā. Arī par Stravinski un Georgu Laubi zināms, ka viņi apmetušies Pie Holera. Nav ko priekšlaikus nokārt degunu, gan arī mums uzsmaidīs veiksmes saulīte. Ejam, nav ko kavēties!

Grūtsirdīgi saskatījušies, mēs ar Valtu slējāmies kājās un sekojām pulkvedim. Garāžā bija tukšs un kluss. Bez melnā mersedesa šī lielā telpa atgādināja betonētu bunkuru — nepievilcīgu un aukstu.

Kronbergs rūpīgi aizslēdza durvis, aplaida apkārt drūmu skatienu un, kā izsmiedams, satvēris skeleta roku, uz atvadām sakratīja:

— Uz redzi, draugs! Varbūt kādreiz tiksimies…

Miroņa kauli nograbēja, un no viņa mutes, vismaz pēkšņajā pārbīlī man tā likās, atskanēja nopūtai līdzīgs vaids. Negaidot sienas panelis ar visu atbaidošo figūru pagriezās gluži kā vir- pujdurvis ap savu asi, un mūsu priekšā atklājās kāpnes lejup…

XV NODALA UZŅĒMUMS Dažus mirkļus mēs apstulbuši blenzām melnajā caurumā. Kad pirmais pārsteigums bija garām, palūkojies sānus, es pamanīju, ka pulkveža roka zibenīgi pazūd azotē un iznirst jau ar pistoli. No tumšās ejas šķita uzvedām briesmas, un, galīgi piemirsis, ka arī man ir ierocis, es pieplaku stūra aizsegā. Vienīgi Kronbergs kā īsts dabas pētnieks, kam zinātnieka interese pilnīgi pārtapusi bezbailībā, piegāja klāt un paskatījās lejā. Viņš pastiepa roku, un kāpnes piepeši apmirdzēja spoža gaisma.

— Ejam?

— Pagaidi, — es viņu apturēju. — Ka ar mums neatgadās tā, kā notika ar Hegarda varoņiem Zālamana raktuvēs aiz Baltās Nāves. Ja nu šīs… durvis ir atveramas vienīgi no ār​puses?

— To viegli pārbaudīt. Es ieiešu, un jūs aizvērsiet. Ja pēc pāris minūtēm neparādīšos, tev, Robert, — viņš viegli pasmai​dīja, — nāksies tās atvērt.

Man no šiem vārdiem pāri mugurai pārskrēja auksti drebuli, un es nespēju novaldīt acis, kas pašas no sevis apstājās pie skeleta ļenganajiem pirkstiem, kuri karājās no žaketes piedurknes. Pārvarējis pretīgumu, cik spēdams, mierīgā balsī at​teicu: — Labi.

Valts nozuda ejā, un ar žēlu, nopūtai līdzīgu vaidu panelis ieņēma agrāko vietu. Salaidums bija tik teicami pielāgots, ka droši vien tikai ar spēcīgu lupu varētu saskatīt plāno spraugu, kas veidojās ar pārējo sienu. Faktiski tās nebija durvis, bet gan vesels sienas posms, turklāt nevis taisnstūra, bet savdabīga pusloka veidā, kas atgādināja alas ieeju. Ja ari meklējot mums būtu gadījies uzdurties šādai spraudziņai, priekšstati par ieejas veidojumu namos neļautu pieņemt šo līniju par slepenu sienas atveri. Sekundes šķita velkamies kā minūtes, un, kad novaidē​jies panelis no jauna atvērās, šķita pagājusi mūžība.

— Uff… — es nopūtos, ieraudzījis uz sliekšņa sava drauga atlētisko stāvu. — Kā tu dabūji to vaļā?

— Zem sienas slēdža ir neliela podziņa. Piespiedu, un, kā redzi, ierīkojums te ir pavisam citāds nekā Zālamana raktuvēs.

— Labi, ka tā podziņa neiedarbināja detonatoru, — pārmetoši pašūpoja galvu Medveds. — Varējām uziet gaisā ar visu namu un huligānu piedevām.

— Kas neriskē… Saprāta robežās, protams, — Valts paraustīja plecus. — Manuprāt, mums nekavējoties jāiet tālāk. Tikai šoreiz šaujamos turēsim rokā, draugi. Mēs ielaužamies slepenā miteklī, un, ja tur kāds izrādīsies priekšā, varat būt droši, viņš neies skaidroties.

— Tu domā, ka bez Franka…

— Te viss var atgadīties, — Kronbergs izvairīgi pārtrauca mani. — Lieka piesardzība, kā mēdz teikt mūsu cienījamais Trofimova kungs, nevienam nav kaitējusi.

Viņš pagriezās un, izvilcis ieroci, sāka kāpt lejup. Es gāju aiz viņa, bet pulkvedis, aizvēris aiz mums durvis, bija pēdējais. Pēc piecpadsmit pakāpieniem taisnā leņķī pa kreisi atzarojās metrus divus plata eja.

Tā bija izklāta ar dzeltenīgām, reljefām grīdas flīzēm. Pirmām kārtām pametis skatienu uz priekšu, Valts pietupās un pārvilka ar pirkstu grīdai.

— Paskat tik! Akurāt ar tādām bija izlikts gaitenis kazarmās Kēnigsbergā, kad tur dienēju armijā.

Kaliņingradā, bijušajā Kē- nigsbergā, — viņš izlaboja. — Vāciešu ražojums. Ārkārtīgi izturīgs segums, pat divu armiju zābaki nespēja to nodeldēt. Manuprāt, šis fakts ļauj mums secināt, ka eja ir sena un ierīkota vai nu kara, vai pat pirmskara laikā, tas būtu — pirms gadiem sešdesmit, septiņdesmit. Pats nams noteikti nav no jaunajiem.

Nez kas te dzīvojis pirms Franka? Lieta klust arvien interesantāka, vai ne? — viijš izslējās un pamājis sāka solot pa šauro gaiteni uz priekšu. Gluži kā četrstūraina betona caurule tas aizstiepās tālumā.

Retās griestu spuldzes bija ievietotas biezos, iegarenos stikla kupolos ar aizsargrežģi un atgādināja zemūdenēs redzētās. Tās deva blāvu, nespodru gaismu, tā ka tālāk par metriem divdesmit neko saskatīt

nevarēja. Droši vien līdzīgas ejas kādreiz savienoja telpas Hitlera pēdējā miteklī — pazemes bunkurā Berlīnē. Bijām nosoļojuši prāvu gabalu, kad piepeši Valts apstājās.

— Kāpnes!

Pāris metru tālāk augšup aizstīdza tādas pašas kāpnes kā Franka namā. Pagājuši vēl uz priekšu, ieraudzījām, ka arī šīm ir ne vairāk par piecpadsmit pakāpieniem, bet slīpums lāva secināt, ka, tikuši augšā, būsim nonākuši vienā līmenī ar garā​žas grīdu — tas ir — virszemē.

— Liekas, esam klāt, — Kronberga balss pazemē skanēja dobjāk nekā parasti. — Vai varat aptuveni novērtēt — kurā vietā patlaban atrodamies?

— Teritorijā aiz Franka mājas. Liekas, es tur pamanīju div​stāvu villu, — atbildēja pulkvedis.

— Zaļajā ielā? — es apvaicājos.

— Nē. Mēs taču pagriezāmies pa kreisi, tātad uz paralēlās ielas Zaļajai.

— Kā to sauc?

— Bergera iela.

— Vai villa izskatījās apdzīvota?

Medveds paraustīja plecus.

— Tobrīd tā atradās ārpus mūsu interešu loka. Taču… — viņš uz dažām sekundēm apklusa, tad, kā nožēlā paplētis rokas, atzinās, — diemžēl nevaru pateikt. Nams kā jau nams. Es tam īpaši nepievērsu uzmanību. Vienkārši centos iegaumēt visu tuvākajā apkārtnē. Bet detaļas… Taču, ja tas būtu pamests, tad gan iekristu acīs, par to šaubu nav.

— Tur tev taisnība, — Valts pačamdījās pa kabatām, acīmredzot pēc cigaretēm, taču, laikā attapies, kur atrodas, nožēlā pašūpoja galvu. — Tātad apdzīvota māja. Mm… Man tas nepatīk!

Noslēpums, kas zināms diviem, visai drīz pārstāj būt noslēpums. Ko darīsim?

— Es neteicu, ka apdzīvota. Tikai man nekrita acīs, ka tā botu pamesta, — izlaboja Medveds. — Bet domāju, ka mums nav, kur atkāpties, draugi. Uz priekšu! Drošiem pieder pasaule! Varbūt palaidīsiet šoreiz mani pa priekšu?

— Arjergards, ja uzbrukums var draudēt no aizmugures, ir goda pilna vieta, pat prasa vairāk varonības nekā avangards, — Valts uzsita viņam uz pleca. —Turklāt, ja ņem vērā, ka priekšā noteikti būs durvis, kuras atvērt nāksies ar to, kas man kabatā, mana vieta grupā būs vairāk pamatota nekā tad, ja mēs apmai​nīsimies.

— Būs jau būs, — samierinājies ar likteni, tomēr neapmierinātā balsī norūca Medveds. — Nu tad ved! Tikai, lūdzu, esi uzmanīgs. Šoreiz uz likmes, kā jaušu, likts ne tikai zelts, bet arī mūsu dzīvības.

Viņa vārdos izskanēja dziļa nopietnība. Man tā likās daudz pārliecinošāka par iespējamo argumentu virkni. Intuitīvi arī es jutu, ka ap mums, gluži kā negaisa mākoņi, pamazām samilzt briesmas.

Neapšaubāmi, ka tā nebija tikai nojauta vien, jo vesela virkne objektīvu faktu apstiprināja gan manu, gan pulk​veža spriedumu neklūdību. To saprata arī Valts, jo, palocījis galvu, vienkārši atteica: — Ņemšu vērā!

Viņa pelēkajās acīs, neraugoties uz brīdinājumu, es saskatīju nelokāmu apņēmību. Apņēmību iet līdz galam, lai tas maksātu ko maksājis. Tāda īpašība jau sen, kā likās, bija mana drauga būtības neatņemama sastāvdaļa. Tieši visbīstamākajos un — likumsakarīgi — interesantākajos izmeklēšanas mirkļos tā parādījās visstiprāk. Palaidis vaļīgāk krekla apkaklīti, atpogājis uzreiz divas augšējās podziņas, viņš uz pirkstu galiem sāka kāpt augšup. Kā jau bijām gaidījuši, augšā tālāko ceļu aizšķērsoja durvis. Faktiski nevis durvis, bet kaut kas līdzīgs tam ieejas panelim, kādu bijām redzējuši Franka mājā. Kad visi bijām sapulcējušies šķēršļa priekšā, Valts, jau atradis ie​darbināšanas pogu, pacēla rādītājpirkstu.

— Ar Dieva palīgu, — es nočukstēju, un draugs pamirkšķinājis nospieda to. Tāpat kā Franka namā, smagi nopūties, acīmredzot elektrība tikai iedarbināja pneimatisko piedziņu, panelis pagriezās ap savu asi, un mūsu priekšā atklājās neliela kvadrātveida telpa, kuras gala siena šķita klāta ar lakotiem dēļiem. Ne loga, ne durvju nebija. Bet grīdu, man par izbrīnu, klāja… parkets. Taču Kronbergu šis lakts

nemulsināja.

— Acīmredzot mēs atrodamies dzīvojamā telpā, un šis nelielais kambarītis ir daļa no tās. Es nebrīnīšos, ja dēļu siena izrādīsies sienas skapja aizmugure.

Viņš rūpīgi, cik nu lāva vājais apgaismojums, jo pēdējā spuldze palika degam kāpņu lejasgalā, izpētīja to no augšas līdz apakšai. Un te man ienāca prātā, varbūt vainīga bija He- garda stāstā aprakstītā epizode, kuru nesen biju pieminējis, ka panelis ir nodrošināts ar pulksteņa mehānismu, lai kāda aizmāršības pēc nepaliktu uz nenoteiktu laiku va|ā. Ja šis mehānisms pogas vietā iedarbinās gaisa sūkni, tad mēs varam izrā​dīties neapskaužamā situācijā — slazdā!

— Valt, — es ieteicos, — ja šim panelim piepeši ienāk prātā pagriezties…

Es nebiju vēl izteicis savu domu līdz galam, kad atkal atska​nēja nopūta, un sienas posms sāka kustību ap savu asi. Un te pulkvedis pierādīja, ka, neraugoties uz gadiem, viņa reakciju varētu apskaust jebkurš jauneklis. Sekundes simtdaļas viņam pietika, lai spraugā, kas manā uztverē vērās ciet nedabiskā ātrumā, iegrūstu pistoles spalu! Kaut kas noskrapšķēja, siena nodrebēja, bet vajadzīgais bija panākts — panelis apstājās!

— Fu! — piecelies kājās, viņš noelsās. — Tomēr paguvu!

— Bet vai mums pietiks spēka to pagriezt? — es šaubījos. — Sprauga ir pietiekama, lai pele tiktu cauri, bet mums tā ir stipri vien par šauru.

— Pamēģināsim, — Valts sacīja un, saņēmis aiz vienas malas, sāka vilkt. — Palīdziet! — no piepūles vina balss skanēja čerkstoši, un mēs ar pulkvedi metāmies palīgā. Mēs stūmām, Kronbergs vilka, tā ka šīm savdabīgajām durvīm pagriežoties būtu jāieņem iepriekšējais stāvoklis. Diemžēl tās pat nedomāja izkustēties un palika pusaizvērtas. Mēs pielikām visus spēkus. Medveda pierē uztūka resna dzīsla, bet manas plaušas strādāja kā kalēja plēšas. Nekā! Siena pat nenodrebēja. Vai tiešām mēs esam ieslodzīti šajā akmens maisā? Līdz pogai, kas bija palikusi durvju viņā pusē, bija vismaz pusotrs metrs.

Es pamēģināju iebāzt spraugā roku un man tas izdevās. Taču aizsniegt pogu nebija, ko domāt. Izvilcis no kabatas, Medveds iededzi​nāja lukturīti.

— Savilksim galus! — viņš ierosināja, un nelielais jociņš acumirklī atbrīvoja no apmulsuma mūsu prātus.

- Šajā pusē tāpat jābūt kādam slēdzim, — es teicu. —Ja tā nav šeit, tad tas droši vien atrodas aiz dēlu sienas. Protams, ja Valtam taisnība un tā nav siena, bet vēl vienas durvis. Tādējādi ar vienu paņēmienu tiek iedarbinātas gan šīs, gan tās.

— Ja ar vienu paņēmienu, tad nav ko domāt izlauzties tam cauri. Varbūt vienīgi var izurbināt pietiekamu spraugu ar manu spalvu nazīti, — Valts sacīja. — Vieglāk nekā Dāntesam, taču izredzes uz veiksmi ievērojami mazākas, jo vakarā Franks būs klāt. Taču es domāju, ka šīs te dabūt va|ā būs vieglāk.

Redziet? Ko nozīmē šie plankumi? —viņš norādīja uz diviem iegareniem traipiem manu plecu augstumā.

— Kas viņu zina? — es paraustīju plecus.

— Manuprāt, nospiedumus atstājušas Franka rokas. Paskatīsimies, vai tikai šis nav vienkāršākais paņēmiens, kā dabūt va|ā durvis.

Kronbergs atspieda abas rokas pret sienu un stūma. Ne tā, kā mēs tikko bijām darījuši, bet viegli.

Taču šā niecīgā spēka izrādījās pietiekami, lai visa de|u siena no augšas līdz apakšai pilnīgi bez skaņas paslīdētu centimetrus desmit uz priekšu un tālāk jau pati no sevis — uz sāniem. Gluži kā mikroautobusa durvis. Mūsu priekšā atklājās metru plata sprauga. Pa to spiedās iekšā pelēka, drūma gaisma. Atcerējies, kāds šodien laiks, es sapratu, ka tā ir dienas gaisma. Bijām tikuši no slazda ārā! Taču pēc pēdējiem piedzīvojumiem mani nervi bija saspringti līdz pēdējam, un, ja ārā kāds būtu sakustējies, liekas, pistole manā rokā izšautu pati. Es pat nespēju izjust īstu prieku par atgūto brīvību. Taču klusums un miers iedarbojās nomierinoši, un, redzēdami, ka tur neviena nav, mēs cits pēc cita pametām nelielo telpu, kas pēdējās mūsu gūsta minūtēs tiešā nozīmē bija iedarbojušās uz mani nomācoši. Izrādījās, ka no pazemes

mēs taisna ceļā esam nokļuvuši… darba kabinetā! Dēlu siena otrā puse izrādījās dekoratīvs koka panelis, pie kura bija piestiprināta liela Eiropas karte. Plats rakstāmgalds, galda lampa, tālrunis, pie sienas pilns grāmatplaukts, cik nopratu no grāmatu muguriņām, — tehniskā literatūra. Plaukta stūrī atsevišķā kaudzītē gulēja pelēkas dokumentu mapes. Te itin viss liecināja par to, kā trūka Franka mājā, — par dzīvības klāt​būtni. Cilvēka.

Protams, pirmām kārtām mēs centāmies parūpēties par atkāpšanās ceļu. Slēdža meklēšanā, ar kuru varētu no jauna atdarīt ieeju pazemē, piedalījās visi. Sienā nebija nekā. Mēs izložņājām visus kaktus, līdz beidzot Mcdvedam ienāca prātā palīst zem galda. Un tieši tur, zem līstītes, masīvā rakstāmgalda apakšā viņš to atrada. Poga bija tik labi noslēpta, ka nezinātājs to nekad neuzietu, bet mērķtiecīgais pulkvedis, zinādams, ko meklē, atklāja slēptuvi, kas nebija lielāka par sērkociņu kārbiņu. Taču, pirms nospiedām pogu, mēs noturējām nelielu kara padomi.

— Un ja nu tā ir signalizācija? — pirmo pretargumentu šai rīcībai, protams, izteicu es.

— Tad saimnieks tās iedarbināšanai izvēlējies dīvainu veidu. Tik bezjēdzīgi to namos neierīko.

Te to varētu piekom- binēt durvīm, logiem. Bet tādā vietā tā mēdz atrasties bankas kalpotāju ērtībām vai citur, kur apgrozās nauda. Piespied nemanāmi ar celi, un policija jau drāžas uz izsaukumu, — tā man iebilda Kronbergs. Pulkvedis, kas mūsu dialogā nepiedalījās, piekrītoši palocīja galvu.

— Tad tā varētu būt paredzēta, teiksim, lai izsauktu vārtu sargu.

— Tālrunis ir parocīgāks, jo ļauj pateikt — kāpēc izsauc. Turklāt tagad ražo daždažādas sakaru ierīces tieši šādām vaja​dzībām.

— Labi, bet varbūt tas ir signāls virtuvenei, ka saimnieks gaida kafiju?

— Lūk, šīs variants ir visiespējamākais, taču es apgalvoju, ka poga paredzēta paneļa atvēršanai.

Kāpēc? Pirmkārt — citas te vienkārši nav. Otrkārt — tā atrodas līdzās ieejai. Treškārt — nomaskēta.

Virtuvenes izsaukšanai nav nekādas vajadzības to ierīkot pagaldē — neparocīgā vietā, turklāt — slēptuvē. Ko teiksi?

— Spied! — Kronberga argumentu pievārēts, es pamāju, un, pabāzis roku zem rakstāmgalda, draugs paklausīja.

Atskanēja žēla nopūta, un, paraudzījušies atpakaļ, mēs re- dzejām, kā pagriezdamies betona panelis atbrīvoja no slazda Medveda pistoli.

— Ak tu, mana dārgā! — pacēlis to no grīdas un bāzdams azotē, pulkvedis ir nedomāja noslēpt prieku par atgūto ieroci un brīvību.

Tagad, kad pirmās grūtības bija aiz muguras, manu biedru sejas sāka skaidroties. Agrāk drūmo izteiksmi pamazām nomainīja iekšējs možums un enerģija. Un tikai tad Valtam ienāca prātā pārbaudīt kabineta durvis. Līdz šim aizņemti, kā mums likās, ar neatliekamo, bijām galīgi izlaiduši no redzesloka varbūtību, ka atšķirībā no Franka mājas šeit varētu mitināties ne viens vien cilvēks. Mēs taču atradāmies nepazīstamā vietā. Par laimi, ne uz mirkli nebijām atkāpušies no ieraduma sarunāties tikai čukstus.

Kronbergs pacēla roku, ar šo žestu pieprasot klusumu, un, piespiedis ausi pie atslēgas cauruma, ieklausījās. Tas ilga veselu ceturtdalminūti. Pēc tam lēnām, lēnām, gluži kā pulksteņa rādītājam slīdot pa ciparnīcu, nospieda rokturi. Durvis izrādījās ciet. Man tas nepavisam nepatika. Ja mājā tiek slēgtas durvis, tas varēja nozīmēt, ka bez kabineta saimnieka te dzīvo vēl kāds. Kāds, kam nebūtu vēlams šeit ienākt. Taču tad es iedomājos, ka šis drošības pasākums ir vērsts pret kalpotājiem. Nedod Dievs, ja istabenei ienāktu prātā nospiest pagaldē pogu vai pārbaudīt, kas atrodas aiz sienas, pie kuras piestiprināta Eiropas karte.

Kamēr Valts līknāja gar durvīm, Medveds bija atbīdījis tās vietā. Tagad neviens nevarētu pateikt, ka tur atrodas ieeja pazemē. Tāpat kā betons, arī koks bija apstrādāts tā, lai nezinātājam liktos vienlaidu siena. Izrādījās, ka no šīs puses, acīmredzot lai tas nejauši neizkustētos nevēlama viesa klātbūtnē, paneli nekustīgā stāvoklī varēja nostiprināt ar grīdlīstes palīdzību. Patlaban tā gulēja, sagāzusies uz mūsu pusi, un paneļa apakšmalā varēja saskatīt šauru spraudzinu. Paliecot uz priekšu, grīdlīste ielēca iegarenā

gropīte un tādejādi kā aizbīdnis nelāva paneli izkustināt no vietas, līdztekus radot iespaidu, ka tā ir parasta siena. Lai ieeju atvērtu, grīdlīsti vajadzēja nedaudz pacelt un pagriezt uz savu pusi. Pēc tam atlika viegli pavilkt aiz nelielā āķīša, uz kura līdzās kartei karājās rādāmais kociņš. Ja arī kādam izdotos atklāt šo un nākamo ieeju, kuru, tāpat kā Franka namā, aizsedza neregulāras formas betona plāksne, to izdarīt būtu nesalīdzināmi grūtāk. To varētu vienīgi tas, kuram būtu zināms par pazemes ejas eksistenci.

Jāatzīstas, ka es šajā slepenībā joprojām nespēju saskatīt nekādu jēgu. Viens bija skaidrs — ja Franks nedzīvo tur, tad viņš mitinās šeit. Tādējādi ari būtu izskaidrojams, ka ik rītu viņš dodas uz darbu ar savu mersedesu, kas stāv Za|ās ielas garāžā. Bet, ja rešņa īstā dzīvesvieta ir šeit, tad kabineta saimnieks un viņš ir viena un tā pati persona. Parakņājušies pa rakstāmgalda atvilktnēm vai grāmatplauktu, mēs, iespējams, noskaidrosim kaut ko vairāk par šo noslēpumaino vīru. Uz šā fona mājas atlikušās daļas apsekošana tagad nelikās tik stei​dzama.

Droši vien aizslēgtās durvis arī manos draugos bija izraisījušas līdzīgas domas, jo Medveds, ticis galā ar saviem pētnie​cības darbiem, paraustīja Kronbergu aiz piedurknes un izteica priekšlikumu: — Pakavēsimies kādu laiciņu šeit. Nav izslēgts, ka tas, ko atradīsim, būs pietiekams, lai noskaidrotu par Franku visu iespējamo. Tādā gadījumā atkritīs kaimiņu iztaujāšana un risks, ka izraisīsim kādā aizdomas. Pārbaudīsim papīrus. Durvis bez iemesla neviens netur aizslēgtas.

Valts palocīja galvu.

—Tikko pats gribēju likt to priekšā. Taču vispirms mums jānoskaidro — vai tevis noteiktā vieta ir īstā. — Viņš piegāja pie loga un, uzmanīgi pavilcis aizkarus, pavērās ārā. — īstā.

Rau, kur Franka māja. Es no šejienes varu saskatu pat mūsējās stūri. Nu ko, draugi, ķeramies klāt.

Mans būs rakstāmgalds, bet jūs parakņājieties plauktos. Iegaumējiet katra dokumenta vietu, lai pēc tam varētu atlikt atpakaļ. — Iemetis acis pulkstenī, viņš atlaida aizkaru. — Dodu stundu laika. Pēc tam mums atliks tikpat, lai izpētītu šo māju.

Pulkvedis sāka pārcilāt pelēkas mapes, bet es, visai vāji pārzinādams vācu valodu, bezmērķīgi rakņājos pa grāmatām. Pat nezinot, kas tajās rakstīts, es izjutu prieku, turēdams sējumus rokās. Droši vien biju tiktāl pieradis pie savas iemīļotākās nodarbības, ka tā ar taustes palīdzību vien spēja sniegt man gandarījumu. Bet es taču nepiedodami ilgu laiku nebiju atšķīris nevienu grāmatu. Izvilcis rakstāmgalda apakšējo atvilktni, Valts pārcilāja dažādus papīrus.

— Rau, — viņš piepeši pacēla gaisā kādu prospektu, — tas pats, ko atradām mersedesā, — Gustavs Franks un Oto Zom- mers. Te mētājas vesela kaudze līdzīgu.

Bet pulkvedis, brīvi kā savā kabinetā, apsēdies pie loga un uzlicis uz ceļiem atvērtu mapi, likās pilnīgi iegrimis lasīšanā. Piepeši viņš pacēla uz mums skatienu, kurā skaidri jautās mo​dusies interese.

— Vai nevēlaties paklausīties?

— Mums ausis vaļā, — pētīdams nākamās atvilktnes sa​turu, izmeta Kronbergs.

— Tad klausieties! Tas ir kāds ziņojums no kara laikiem.

— Mūs tas var interesēt?

— Manuprāt, jā. Tajā pieminēts šis nams.

— Tad lasi. Tikai ne vāciski.

— Nekas, man tulkošana padodas. Klausieties! "Brigaden- fīrer! Kopā ar ziņojumu pagājušajā reizē nosūtīju Jums ierakstus no sarunām Bernē. Bormana emisārs Šlīmanis nākamajā dienā cieta autokatastrofā un turpat nomira, bet baronu Veizcnbornu mums izdevās nogādāt konspiratīvajā dzīvoklī I3ergera ielā. Tuvākajā laikā ceru nosūtīt viņu uz Vāciju, lai jūs personīgi varētu pārliecināties par nodevības apmēriem. Pirms trim dienām mēs tikām uz pēdām kādam Duglasam, kas ieradies Bernē ar līdzīgu misiju. Duglass it kā esot paša Eizenhauera cilvēks. Ja viņš jūs interesē, varam nosūtīt kopā ar Vei- zenbornu. Jūsu Klauss Franks. 1945. gada 6. marts."

— Franks? — Kronbergs pārjautāja.

— Jā, Klauss Franks. Iespējams, ka mūsu Gustava Franka radinieks. Ja šis kādreiz bijis gestapo konspiratīvais dzīvoklis, pēc kapitulācijas tas varēja pāriet viņa īpašumā.

— Kāpēc gestapo?

— Kāpēc? Par to liecina daudz kas. Uzruna — brigaden- firer var attiekties uz Valteru Šellenbergu, bet Šellenbergs bija Himlera cilvēks. Turklāt gestapo turēja plašu aģentu tīklu ārzemēs, galvenokārt, lai iznīcinātu savus politiskos pretiniekus. Šim nolūkam kalpoja konspiratīvie dzīvokli. Tur šie cilvēki tika likvidēti, un pēc tam… to tikai viņi zina. Pilnīgi iespējams, ka skelets Franka namā iegūts tieši šādā veidā.

Jāatzīstas, man no pulkveža vārdiem pāri mugurai pārskrēja skudriņu bars.

Valters Šellenbergs bija impērijas Galvenās drošības pār-' valdes Sestās nodaļas priekšnieks. Šī nodala bija orientēta uz darbu ārzemēs, tātad viss saskan. Jautājums tikai, kas bijis šis Klauss Franks?

— Bet dokumentā runa ir vienīgi par Bērni. Cīrihe nav pat pieminēta. Kāpēc lai Bergera iela nevarētu būt arī Bernē? — es iebildu.

— Varētu, — pulkvedis piekrītoši palocīja galvu. — Taču man šī šķiet piemērotāka. Šis dokuments taču atrasts tieši Bergera ielā Cīrihē, nevis Bernē, turklāt spriedumu papildus apliecina pazemes eja un…

— Flīzes, ar kurām noklāta tās grīda, — Valts pabeidza vina vietā. Turklāt jāņem vērā, ka mēs nebūt neesam te izpētījuši visu līdz galam, un es nebrīnītos, ja kaut kur tuvumā būtu vēl kāda slepena telpa. Bet, runājot par Bērni… īsi pirms kapitulācijas tur ņudzēt ņudzēja no daždažādu valstu slepeno dienestu darbiniekiem. Tieši tur kontaktus ar Rietumiem centās nodibināt impērijas valdošā elite, lai, vienojoties par kapitulācijas noteikumiem, izkaulētu sev nākotni. Diemžēl lielākā dala no Vācijas iesūtītajiem emisāriem krita Šellen- berga cilvēku rokās un tika nosūtīti atpakaļ. Vai arī likvidēti. Viss bija atkarīgs no tā — cik daudz šie cilvēki zināja. Lai izspiestu ziņas, tie noteikti tika spīdzināti.

— Drūma aina, — es nodrebinājos. — Bet tādā gadījumā šo kotedžu īpašnieki bija fiktīvas personas?

— Nedomāju, — Medveds pakratīja galvu. — Taču tas gan nav apšaubāms — viņi noteikti bija Himlera cilvēki. Manuprāt, tas ir zīmīgi, ka te saimnieko Franks un arī zem šā ziņojuma redzams tāds pats uzvārds. Ja vārdi nesakristu, varētu domāt, ka šos namus Gustavs Franks ir mantojis.

— Vai tas ir oriģināls?

— Nē, kopija. Vācieši ir pedantiska nācija. Pagalam sa​dzeltējusi.

— Kāpēc viņš to saglabājis? Gestapo Nirnbergā atzina par noziedzīgu organizāciju, un šāds dokuments, kas apliecina piederību pie tās, varētu kompromitēt tā īpašnieku. Pat izraisīt noteiktas represijas pret šo… Klausu Franku.

— Pastāv varbūtība, ka to saglabājis nevis viņš, bet dēls — kā atmiņas par tēva "varoņdarbiem", protams, ja ir tāda radniecība. Bet varbūt Gustavs Franks ir pārliecināts fašists un šis papīrs ir viņa lepnums. Kas zina? Ideoloģija, kā rāda pēdējā gadsimta pieredze, spēj padarīt cilvēkus par zvēriem.

Stulbiem zvēriem, kam rūgtu var iesmērēt par saldu, bet netaisnību — par taisnību. Tā patiesi ir baismīga parādība, sava veida reliģija, nekas vairāk. Elku pielūgšana ar tādu pašu atribūtiku un… upuriem. Bet, runājot par fašistisko Vāciju, tikai tad, kad kuģis sāka grimt — tas ir, četrdesmit piektajā gadā, valdošie bonzas ķērās pie izejas meklēšanas. Līdz tam visi rikšoja vienas ideoloģijas iejūtā, tāpat arī Padomju Savie​nībā. Tikai atšķirībā no Vācijas Padomju Savienība nogrima pati. Starp citu, to, ko darīja citi, darīja arī I limlcrs, lai gan liekulīgi turējās Hitlera pusē līdz galam. Taču viņš bija pārāk odioza figūra, lai kāds būtu ar mieru nopirkt fīreru pret uzticamā Heinriha ādu, — pulkvedis runāja un reizē šķirstīja mapē iešūtos dokumentus. Kronbergs, kas patlaban bija ticis līdz rakstāmgalda augšējai atvilktnei, piepeši paklusu ie​saucās.

— Kas ir? — es pagriezos uz viņa pusi.

Ne vārda neteicis, Valts nolika uz galda vidēja lieluma fotogrāfiju. Tajā attēlotais vīrietis ar atvērtu

čemodānu, pilnu ar zelta tīrradņiem, acumirklī atsauca atmiņā uzņēmumu, kuru Rīgā mums bija parādījis Medveds. Uzņēmumu, kas faktiski bija ierosinājis šo izmeklēšanu un kam pateicoties mēs atra​dāmies šeit.

— Vai tas… — Kronbergs jautājoši uzlūkoja mūsu draugu.

— Tas ir tas pats, — dobjā balsī apstiprināja pulkvedis.

XVI NODALA LĒMUMS Valta atradums iedarbojās uz Medvedu gluži kā sengaidīts lietutiņš uz iztvīkušu zemi. Viņš atmaiga un, labpatikā iemur- rājies, sāka grozīt fotogrāfiju gan šā, gan tā, it kā tajā būtu attēlota kāda viņa sirdij dārga persona. Kāds tur brīnums, jo Maskava izstrādātā versija sāka apstiprināties. Par nejaušību nevarēja but ne runas. Burjatijas nelegālajās raktuvēs atrastais uzņēmums gluži kā neredzama aukla, savienojoties ar šo, rakstāmgaldā uzieto dublikātu, apstiprināja Zelta ordas un Gustava Franka noziedzīgos sakarus. Mēs bijām izgājuši uz pēdām. Lai gan turpinājām meklēt ar jaunu sparu, pēc stundas bija jāatzīst, ka šis uzņēmums ir vienīgais reālais fakts, kas to apliecināja. Pelēkajās mapēs, izņemot Klausa Franka ziņojumu priekšniecībai, glabājās noslēgtie līgumi, tehniskie apraksti, shēmas, izmaksu aplēses, viss, kas attiecās uz firmas Gustavs Franks un Oto Zommers darbību. Tā bija papildu liecība par to, ka šis nams ir Franka īstais miteklis. Pasūtītāji izrādījās visdažādākie — sākot no privātpersonām un beidzot ar lieliem rūpniecības gigantiem, tādiem kā Hoffmann—La Roche vai Sulzer. Franka uzņēmums, cik varēja spriest no pievienotajiem rasējumiem, izpildīja visai specifiskus pasūtījumus, turklāt — nelielos apjomos. Vairākās fotogrāfijās bija attēlota gatavā produkcija. Pat man, nespeciālistam, bija skaidrs, ka šie lējumi ir ārkārtīgi sarežģīti, un pat veidņu izgatavošanai droši vien bija nepieciešams vesela augsti kvalificētu inženieru kolektīva darbs. Tāpat — apstradei. Tādējādi nebija brīnums, ka, lai gan lielas partijas firma neizlaida, līgumos minētās summas bija loti lielas.

— Laiks beigt, — paskatījies pulkstenī, paziņoja Kronbergs.

Lai gan pulkvedis labprāt būtu pasēdējis pie dokumentiem ilgāk, Valts bija nepielūdzams.

— Mēs nedrīkstam riskēt. Vēl stunda nama apskatei, un pulkstenis būs trīs. Nedod Dievs, ja Frankam ienāks prātā šodien beigt darbu ātrāk… Uzkavēdamies ilgāk, mēs paši varam izrakt sev bedri.

Sakārtojiet visu, un ejam tālāk. Lai gan, spriežot pēc klusuma, namā neviena nav, tomēr katram gadījumam aizdod man savu gāzes pistoli, Boris.

Es paklausīgi izlīdzināju grāmatu rindu, bet pulkvedis sa​kārtoja pelēkās mapes akurātā kaudzītē. Mēs vēl nebijām beiguši, kad kluss klikšķis pavēstīja, ka mans draugs ticis galā ar kabineta aizslēgtajām durvīm.

Salīdzinājumā ar namu Zaļajā ielā šī kotedža bija iekārtota ievērojami mājīgāk. Viena otra pazīme liecināja, ka te mitinās arī sieviete. Taču sīko niecinu, kas iekrāso vājā dzimuma dzīvi gaišākos toņos, bija pavisam nedaudz. Tas vedināja uz domām, ka nezināmā dāma ierodas šeit tikai retumis. Istabās neredzēja ne puteklīša, acīmredzot kārtību uzturēja algoti kalpotāji. Apkārt mājai pletās neliels dārzs ar diviem trim krūmiem un piesnigušu baseinu, kam pāri liecās ziemas atkailinātie, nokarenie vītola zari. Pa logiem ielas pusē varēja saskatīt iebraucamos vārtus. Līdzās tiem sarga būdas nebija, un tas mani izbrī​nīja. Kā atbildot uz manām domām, Kronbergs, kas tobrīd stāvēja līdzās, norūca: — Izskatās, ka galvenais noslēpums glabājas Zaļās ielas namā. Tur sargā, šeit — ne.

— Rūpīgi izpētījuši visu māju no bēniņiem līdz pagrabam un uzstādījuši savus desmit mikrofonus, pārliecinājāmies, ka tā atstāj turīga vecpuiša mītnes iespaidu. Vecpuiša, kuru retumis apciemo kāda dāma, jo sieviešu apģērba namā nebija. Nekādus papildu pierādījumus Franka sadarbībai ar Zelta ordu atrast neizdevās. Pašās beigās Valts katram gadījumam izpētīja ārdurvju slēdzeni. Tā viegli padevās vina mākai un instru​mentiem, tā ka gadījumā, ja mums tiktu liegta iespēja iekļūt Franka namā caur va|ā atstāto logu vai mūrī izlauzto caurumu, mēs varētu izmantot apkārtceļu — Bergera ielas kotedžu. Rūpīgi pārbaudījuši — vai neesam atstājuši pēdas, aizslēdzām kabineta durvis un devāmies atceļā. Iedomājoties, ka neesam nodrošinājušies un mūs negaidīti var pārsteigt saimnieks, jāatzīstas, jutos visai neomulīgi. Gaitenī taču visu laiku bija degusi gaisma, un viņam vajadzēja tikai atvērt paneli, lai saprastu, ka kaut kas nav kārtībā.

Kādas būtu sekas, varēju tikai minēt, bet drūmā pazemes eja un uzzinātais par to, kas te noticis kara laikā, radīja baigas nojausmas, kas vēl papildus sasprindzināja nervus. Taču sargeņģelis stāvēja nomodā pār mums, un raizes uzreiz atkāpās, kad, grūti novaidējušās, aizmugurē aizvērās ar sienas paneli nomaskētās durvis. Pat atbaidošais skelets vairs nelikās tik briesmīgs kā agrāk. Kad, neviena neaizkavēti, tikām pāri žogam, pat Medveds atļāvās nopūsties. Un tikai mājās Kronbergs pirmo reizi aizvadīto stundu laikā atļāvās aizsmēķēt.

— Ko teiksiet, draugi? — apsēdies krēslā pie loga un — kā iepriekšējā reizē — pelnu trauka vietā uztinis papīra tūtiņu, viņš vaicāja.

— Jāuzvāra kafija, — pulkvedis atbildēja.

— Kafija pagaidīs. Vispirms izteiksim savas domas par ekspedīciju. Gribu uzdot jautājumu — vai esam tuvojušies problēmas atrisinājumam vai ne? Kur atrodas tas sasodītais nams, mums taču joprojām nav zināms. No otras puses, atrastais uzņēmums apstiprina, ka tava versija it kā būtu pareiza.

— Galvenais, esam pārliecinājušies par Franka un Zelta ordas sakariem. Ja pirms tam mums zināmie un novērotie kontakti ar Georgu Laubi vēl neko nepierādīja, tad tagad var teikt — šī fotogrāfija apstiprina, ka Gustavam Frankam nav noslēpums gan nelegālā zelta ieguves vieta, gan tas, kur atrodas no Krievijas izvestais dārgmetāls. Ja mūsu arsenālā būtu paņēmieni, ar kuriem no saviem upuriem kara laikā ieguva informāciju šeit saimniekojošie Himlera ļaudis, jau rit vai parīt mēs svinētu uzvaru. Bet arī šobrīd es šo gājienu ierakstītu veiksmes ailē.

— Varbūt īstā uzvara nemaz nav aiz kalniem, — es ie​minējos.

— Ko tu ar to gribi teikt? — Kronbergs, acis piemiedzis, pa​vērās manī.

— To, ka jābūt kādam iemeslam, turklāt — nopietnam, lai dzīvotu tik dīvainu dzīvi kā resnais Franks. Lai mersedesu turētu Zaļās ielas garāžā, bet pats mitinātos kotedžā Bergera iela. Viņam taču katru rītu un vakaru jāmēro ce|š pa pazemes eju turp un atpakaļ. Tās ir pamatīgas neērtības, vai ne? Turklāt sargs… Manuprāt, aiz tā kaut kas slēpjas. Jau Pie Holera mēs ievērojām noslieci uz konspirāciju, kas, pēc manām domām, krietni vien ir pāri mēram. Un ja nu mūsu kaimiņa savādais dzīvesveids ir tās pašas konspirācijas neatņemama sastāvdaļa? Ja vien aiz tā neslēpjas kāda smadzeņu trauma vai iedzimta patoloģija, tad izskaidrojums ir viens — noslēpums, ko tik rūpīgi apsargā, noteikti ir tā vērts.

— Zelts?

Es paraustīju plecus.

— Iespējams.

— Bet varbūt izskaidrojums ir cits?

— Kāds?

— Vienkārši Frankam huligāna izlēcieni ir līdz kaklam, un, būdams divu namu īpašnieks, viņš izvēlējies šādu dzīvesveidu.

— Bet mersedess?

— Bergera ielā nav garāžas.

— Kāpēc viņam vajadzīgs sargs?

— Tās pašas automašīnas, kā arī tukšā nama dē|, — Kronbergs smaidīja. — Redzi, ne tu vien vari lepoties ar māku oponēt.

Kronberga argumenti, liekas, neatstāja no maniem apsvērumiem ne tik, cik melns aiz naga, taču es skaidri jutu, ka viņš pats tiem netic. Tā bija tāda prāta spēle, nekas vairāk, turklāt pulkvedis, kas visu šo laiku klusuciešot bija klausījies, piepeši nostājās manā pusē.

— Robertam taisnība. Tavi iebildumi, cienījamo oponent, lai gan izskanēja loģiski, taču tiem nav seguma. Pat īpaši ne​piepūloties, divās minūtēs varu sagraut tevi lupatu lēveros. Bet vai tas ir vajadzīgs?

Skaļi iesmējies, Kronbergs papurināja galvu.

— Nav! Labi, pieņemsim, ka jums abiem taisnība. Teorētiski liekas — viss ir saskanīgi. Bet es esmu praktiķis. Ko mēs varam iesākt ar iegūtajām ziņām? Kā likt lietā?

Šoreiz Valta vārdi lika mums aizdomāties. Tiešām, bez noteikta rīcības plāna iegūtā informācija nebija plika graša vērta. Medveds, spriežot pēc sarauktās pieres, pāris mirkļu kaut ko intensīvi apsvēris, piecēlās un, paziņojis, ka iet vārīt kafiju, nozuda durvīs. Droši vien viņš gribēja parādīt, ka tāda jautājuma izlemšana nav dažu minūšu darbs, bet prasa kārtīgu smadzeņu piepūli. Runājot par sevi, varu teikt atklāti — lai gan centos, neviena ievērības cienīga doma manā prātā neradās. Pārāk spraigā meklēšana acīmredzot bija notikusi uz domāšanas rēķina. Fiziskais vārgums atstāja iespaidu uz garīgo pasauli spēcīgāk, nekā varētu iedomāties. Fs jau gribēju ieteikt vismaz dienu veltīt atpūtai, varbūt tad mēs sāktu strādāt pro​duktīvāk un mērķtiecīgāk, bet atgriezās Medveds ar kūpošu kafijkannu rokā.

— Dzersim no snīpja, tasīšu nav, — viņš paziņoja un piepeši izteica priekšlikumu, ko no viņa, atklāti sakot, es nebiju gaidījis: — Mums derētu vismaz diennakti atpūsties…

Nudien, gribot negribot bija jāatzīst, ka mūsu trijotnē darbojās domu pārraidīšana. Tā nebija sagadīšanās, bet gan vairākkārt pārbaudīta patiesība. Protams, kopīgais darbs it kā apzīmogoja mūsu prātus, liekot tiem darboties vienā virzienā. Bet, pazīstot pulkveža raksturu, dzelžaino tvērienu un mērķ​tiecību, es nekad nebūtu iedomājies, ka viņš to teiks pirmais.

Faktiski atzīs, ka tāda slodze viņam nav pa spēkam. Bet, ja nav viņam, rūdītam un izturīgam, spēcīgam un sīkstam, tad man jau ne tik. .— Mēs zaudēsim laiku…

— Uztvērējs strādā, mikrofoni tāpat. Atpūzdamies iekārtosim savu mitekli, paklausīsimies sarunas. Reizē pārspriedīsim visus par un pret, izsvērsim tālākās rīcības plānus un varbūt mums vienlaikus izdosies piebremzēt savu amoka skrējienu. Lūk, kāpēc esmu par brīvdienu. Nosacītu brīvdienu, jo pilnīgi bez darba nebūsim. Protams, ja notikumi ievirzīsies tādās sliedēs, kas prasīs praktisku pēdu dzīšanu, tad šo atpūtu nāksies atlikt. Turklāt gribu kaut ko ierosināt. Lūgsim palīgā diplomātus. Viņiem ir savi kanāli, pa kuriem lūgsim noskaidrot visu iespējamo par Klausu Franku un šiem diviem īpašumiem. Pilnīgi iespējams, ka, ielūkojoties šā cilvēka pagātnē, par tagadni daudz kas kļūs skaidrāks. Par Gus​tavu Franku.

— Bet mūsu numurs Pie Holera? — es ieteicos.

— Nav taču nepieciešams brīvdienu pavadīt kopā. Tā kā uztvērējs un vācu valoda ir manā kompetencē, es palieku šeit. Pie viena sazināšos ar diplomātiem un iekārtošu māju. Bet jūs atgriezieties viesnīcā. Protams, tur iespējamība, ka brīvdiena var tikt pārtraukta priekšlaikus, ir krietni lielāka nekā šeit. Starp citu, zēni, mums pienācis laiks atjaunot grimu. Sevi es apstrādāšu vēlāk, bet jūs tūdaļ. Man te ir spogulītis. Maziņš gan, bet jums pietiks, lai pārbaudītu mana darba rezultātus.

Lieki nekavēdamies, Medveds ķērās pie darba. Vispirms viņš nomazgāja veco grima kārtu un pēc tam uzlika jaunu. Jau pēc pusotras stundas ticis galā, novērtēja padarīto un bija ap​mierināts.

— Nekādas vainas, gluži ka pasēs. Bet tagad — taisieties, ka tiekat. Tiksimies šeit parit no rīta.

Gaidu ar rīcības plānu un… jaunām zinām, — viņš pasmaidīja, un es sapratu, ka pati brīvdienas ideja viņa uztverē arī bija visai nosacīta. Droši vien pulkvedis jau sen bija aizmirsis, ko nozīmē īsta atpūta. Šoreiz taksometru Kronbergs izsauca pats. Franču valoda dispečeram nekādas problēmas neradīja, un pēc pusstundas, atvadījušies no Medveda — Šveicē mums iznāca šķirties pirmo reizi —, pametām viņu, šķirstot tālruņa katalogu, meklējot kār​tējo pakalpojumu dienestu, kas savestu kārtībā māju.

Viesnīcas foajē pie galdiņa Holers dzēra kafiju ar kādu dāmu. Droši vien jaunā, — tātad vakarā tiks izlikta restorānā apskatei. Man šī procedūra joprojām asociējās ar Maugla iepazīstināšanu ar Sioni vilku baru. Seju saskatīt neizdevās — viņa sēdēja ar muguru pret mums. Viļņotie, krāšņie mati, kas lielās cirtās krita pāri pleciem, lika cerēt, ka seja atbildīs galvas rotai. Pamājis sveicienu, Holers turpināja sarunu, bet mēs, paņēmuši atslēgu, kāpām augšā. Numurā pārradāmies, kad pulkstenis rādīja seši vakarā. Pelēkā diena jau bija paguvusi pārtapt melnā naktī, bet no gaisa joprojām sijājās smalks sniedziņš. Pēc mūsu

noliktavai līdzīgās mājas Zaļajā ielā man šeit redzamā pedantiskā un greznā kārtība tagad likās neomulīga. Norunājuši vakariņot restorānā, devāmies katrs uz savu istabu. Valts — lai liktu lietā savas smadzeņu spējas, es — lai atpūstos. No domāšanas tikpat nekādas jēgas nebija — galva šķita piebāzta kā ar vati. Nolēmu paskatīties televizoru, bet, līdzko apsēdos, acumirklī iemigu. Varētu domāt, ka mans dīvāns ir piesūcināts ar kādām gaistošām miega zālēm, jo jau kuro reizi — tiklīdz sajutu to zem sevis, tūdaļ pārmāca pus- letarģiska snauda. Sapnī šķita, ka eju pa dīvainām flīzēm izliktu, garum garu pazemes gaiteni. Ik pa laikam uz sienas labajā pusē atkārtojās tāds kā fašistiskās Vācijas ģerbonis, kā kāškrusts.

Tad atkal vienlaidus pelēka siena, un atkal, tieši zem spuldzes, biezā stikla apvalkā ar aizsargrežģi — kāškrusts, tad atkal siena, un tā bez gala. Droši vien es ilgi būtu tā soļojis, ja Kronbergs mani nepamodinātu.

— Ko tu rausties kā suns miegā? — redzēdams mani paveram acis, viņš jautāja. — Izdzirdis vaidus, nācu skatīties.

— Kaut kāds sapnis…

— M… jā, pēc tādiem piedzīvojumiem ragana uz slotas kāta liktos kā bērnu auklīte. Skelets un…

— Starp citu, — izstaipījies pavēros drauga pelēkajās acis, kas nemaz neizskatījās nogurušas, — vai tas ģindenis reaģēja uz tavu draudzīgo žestu?

— Nesapratu?

— Durvis atvērās, kad tu viņam paspiedi roku.

— Sakratīju, Robert. Acīmredzot starp kauliem ir kāds elektriskais kontakts. Kaut ko lādu samontēt butu pa spēkam pat vidusskolniekam.

— A… — es novilku.

— Aprēķins gaužām vienkāršs, vai ne? Kam gan ienāks prātā, ka eju var atvērt, paspiežot skeletam roku. Te jaušas arī kaut kas no psiholoģijas, jo… jo…

— Tas ir pretīgi! — man nācās secināt, un, juzdamies možs, es piecēlos kājās. — Tu nāci mani aicināt vakariņās?

— Nē, — draugs pakratīja galvu, — vēl agrs. Ievērosim etiķeti un dosimies turp, kad viesi sāks pulcēties. Ja tu nebūtu miegā svaidījies un vaidējis, es nebūtu ienācis. Bet, ja jau esmu šeit, mēs varētu šo to pārspriest. Pulkvedi par visu vairāk interesē zelts. Tas ir saprotami. Bet mani — Konrāds KreseLaube. Tikai neiedomājies, ka tas ir personiskas dabas aizvainojums, kuru viņš izraisījis ar savu izaicinošo rīcību. Nē, es šo paralltiki gribu dabūt rokā pavisam citu iemeslu pēc, — apsēzdamies krēslā, viņš sacīja. — Šis cilvēks ir viens no noziedzīgās organizācijas Zelta orda vadoņiem. Latvijas pilsonis, kas nodarījis daudz ļauna. Atminies raktuves? Čoidogu Damini? Tos cilvēkus, kas vergoja līdz nāvei? Zini, es esmu gluži kā nepielaidīgais fagocīts — nevēlos palaist sveikā nevienu ļaundari. Lai atbild likuma priekšā. Un tādējādi — lai gan uzdevums, ar kuru šeit ieradies pulkvedis, galvenajos vilcienos sakrīt ar maniem mērķiem, taču nelielas atšķirības tomēr ir. Protams, sadzenot pēdas Konrādam, viņam visdrīzāk būs ļauts vainagot ar uzvaru savu cīņu par dzimtenes zeltu. Taču es savu galveno pienākumu saskatu noziedzīgās bandas likvidēšanā. Ja "suņi" tup aiz restēm, viņu saimniekiem arī tur jābūt. Jau esam fiksējuši divus no šīs kompānijas — Zigurdu Stravinski-Dober- mani un Konrāda brāli Georgu. Bet jāsaprot — mēs atrodamies svešā valstī, kam par notikumiem pie mums nav daļas. Pat Latvijas policija diez vai iejauktos, ja Rīgā mēs butu pieprasījuši arestēt Konrādu Laubi, bet Šveice to nepavisam nedarīs. Vienīgais veids, kā likumīgā ce|ā viņus saņemt ciet, manuprāt, ir lūgt palīdzību Interpolam. Ja viņi apkopotu faktus par Zelta ordas starptautisko nodarījumu mērogu, tad gan, esmu pārliecināts, Šveice neliegtu savu atbalstu. Bet, ko apkopot, tur ir pietiekami.

— Ko tu domā darīt?

— Sazināties ar mūsu veco paziņu Francijā.

— Komisāru Lanū?

— Jā, ar Žanu Lanū no Parīzes biroja. Viņš mums noderēs kā neviens, jo, būdams slepeno organizāciju speciālists, pats būs ieinteresēts šīs lietas atrisināšanā.

— Tas tik būtu — viņu sastapt šeit!

— Nav izslēgts, lai gan tik nenozīmīgu lietu kā arestu var veikt vietējā policija. Viņam tikai jāiekustina, pārējo izdarīs Šveices kārtībsargāšanas organizācijas, tā ka komisāra klātbūtne šeit nebūt nav nepieciešama. Kā tu domā?

Pakasījis pakausi, itin kā šis žests liecinātu par tur ieliktās domas daudzumu, atteicu: — Tāpat. Tev taisnība — šī ir starptautiska mēroga banda, uz kuras sirdsapziņas ir daudz, pat karš ar ieročiem, kas iegā​dāti par zeltu. Bet pa viesnīcas tālruni… vai saruna nevar no​nākt svešās ausīs?

— Vienīgi policijas. Holers ir savu pienākumu un… atbil​dības augstumos.

— Nu, no policijas būtu jābaidās vismazāk. Es domāju, ka nav ko vilkt garumā. Zvani. Kaut Dievs dotu, ka Lanū būtu ar mieru.

— Viņš būs, — Valts piecēlās un pasmaidīja. — Re, paši pat neapjaušot, esam izdomājuši ne tikai rīcības plānu, bet jau sākuši to īstenot. Tāpat kā Medveds ar saviem diplomātiem. Te viss viens vesels, vienaldzīgo nav. Būtu šeit mūsu Sibīrijas lācis, viņš noteikti ieteiktu iemest pa mēriņam.

— Izdarīsim to vakarā.

XVII NODALA kur tu esi licis laubi?

Kad Kronbergs bija aizgājis, es lāvu domām va|u. īsais atpūtas mirklis bija atspirdzinājis un devis prātam skaidrību, diemžēl smagums kaulos nebija izzudis. Par laimi, tas netraucēja domāšanu. Medveda un pēc tam Kronberga priekšlikumi it kā papildināja viens otru. Protams, svešā teritorijā bez oficiālo iestāžu atbalsta mūsu pasākums noteikti būtu lemts neveiksmei. Medveds savu zeltu varētu atgūt, bet ielikt aiz restēm pašu ordu pat ar diplomātu atbalstu nebija ko domāt. Te palīdzēt varēja vienīgi policija — gan starptautiskā, gan vietējā. Valtam nenoliedzami bija taisnība — faktu apkopojums, lūk, kas mums bija nepieciešams. Tas arī noteiktu nozieguma apmērus. Bet pierādījumi bija izkliedēti pa visu pasauli — slepkavība Londonā, tad Rīgā, cilvēku nolaupīšana, nelegālā zelta ieguve, tirdzniecība ar to un ieročiem, un tā tālāk. Faktiski pret bandu butu jāierosina starptautiska krimināllieta. Bet tad man ienāca prātā, ka faktu apkopošana tik plašā lietā nav vienas dienas darbs, taču gaidīt mēs nevarējām. Atrisinājums varēja iestāties kuru katru brīdi. Vajadzēja tikai noskaidrot fotogrāfijā redzētā nama atrašanās vietu. Un tad es iedomājos, ka tā butu tikai puse no sasniegtā. Otrā puse — banda taču paliktu brīvībā. Ja arī kādu aizturētu, tad ne jau mūsu pazinās brāļus Laubes, bet tikai pārpircējus, tos, kuru rokās patlaban atrodas no Krievijas izvestais zelts. Jā, mūsu uzdevums nebija no vieglajiem. Varbūt jau patlaban abi brāļi sava uzticamā Dobermana klātbūtnē norēķinās ar Franku vai fon der Klūgi un jau pēc dažām stundām atradīsies otrā pasaules galā. Bet tad es atcerējos, ka Laube Frankam kaut ko teica par aizkavēšanos. Aizkavēšanos sniegputeņa de|. Lai gan te sijājās tikai smalks sniedziņš, citās vietās, iespējams, laika apstākli varēja būt krietni vien bargāki. Gribēdams to noskaidrot, ieslēdzu televizoru. Kāda sakritība — patlaban skanēja rītdienas laika prognoze. Diktors sāka ar šodienu, un es pārsteigts noskatījos sniega vainos, kas bija aizputinājuši gan dzelzceļu, gan autoceļus. Alpos vairākās vietās sniega nobrukumi bija izraisījuši postījumus. Lavīnu bīstamība saglabāšoties vēl vairākas dienas. Patlaban no Vācijas uz Austriju vai Šveici varēja nokļūt tikai pa gaisu, bet arī tas bija vienīgi teorētiski. Sniegs joprojām sniga. Cik nopratu no diktora rādītā un teiktā, rīt visā Centrāleiropas teritorijā bija gaidāms pamatīgs putenis, kas vietām varēja pāraugt vētrā. Ja zelts patlaban atradās ce|ā, tas noteikti nonāks galā ar aizkavēšanos. Tātad izredzes mums vēl nebūt nebija zudušas. Ja tikai zinātu, kurā numurā mitinās Laube un Dobermanis.

Izsekojot vienu vai otru… Te manas pārdomas pārtrauca Valts.

— Vai sazvanīji?

— Jā. Lanu lika tevi sveicināt. Loti nopriecājās, uzzinājis, ka mums ievajadzējies vina palīdzību.

Gribu tevi iepriecināt — Krievijas puse izrādījās tālredzīgāka nekā domājām un nodevusi Interpolam visas ziņas par Zelta ordu. Starp citu, tās taisnā ceļā nonākušas Žana Lanū rokās. Kā jau spriedām, šīs organizācijas darbības sfēra ir ārkārtīgi plaša un aptver gandrīz trešo dalu mūsu grēcīgās zemeslodes.

Zelts organizācijai esot tikai tramplīns — iespēja izsist labumu uz cilvēku ciešanu rēķina, lai ietu uz pamatmērķi. Tā viņi domā. Uz varu. Tādējādi mēs kaut kur esam pieļāvuši kjūdu — viņi nebūt necentīsies iespējami ātrāk atbrīvoties no dārgmetāla, bet mēģinās ar tā starpniecību iespiesties citu valstu ekonomikā. Liks, lai tas strādā, paši pievāks dividendes un uzkrās savās rokās milzu bagātības. Šie cilvēki esot ar vērienu.

— Kam tas viņiem vajadzīgs? Ja nevar apēst ziloni, kālab šaut to nost? Manā uztverē tāds mērķis ir tukšs, bezjēdzīgs.

— Bez šaubām, diemžēl viņu izpratne ir cita. Es gribu tev atgādināt parakstu Konrāda zīmītē, kas bija adresēta mums. Z. O. H. Pēdējais burts, un to jau es teicu agrāk, var nozīmēt vienu — patoloģisku varaskāri. Hans — valdnieks. Starp citu, katram valdniekam ir armija, tātad arī šim. Ne jau regulārā, bet tāda kā viņš pats — pagrīdes. Rīkļurāvēji, kas par naudu gatavi izpildīt jebkuru pavēli. Algotņi. Mums ieteica loti uzmanīties. Bet mēs jau zinām — to pierādīja Burjatija, mūsu kāpņu telpā atrastais līķis un daudz kas cits, ka viņu acīs cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības. Tas pats Stravinskis… No tāda var

visu sagaidīt. Arī Interpola rīcībā esošie fakti liecinot, ka organizācijas grožus savās rokās turot viens cilvēks. Dzelžaini. Ar tādas kā slepenpolicijas palīdzību — tā ir tā pati armija, ko pieminēju. Tātad visi trīs brāli, kā mēs uzskatījām, bet tikai viens. Tas, kuram netrūkst nekaunības dēvēt sevi par hanu.

— Tātad — Konrāds Laube?

— Protams. Un mēs vinu Rīga turējām savās rokās! Kas gan varēja iedomāties, ka nožēlojamais, paralīzes pieveiktais grausts patiesībā ir enerģiskais un nežēlīgais Zelta ordas vadonis. Šī faktu apkopošana mums ar Medvedu turpmāk ļaus rikšot vienā aizjūgā, jo tagad gan vina, gan mūsējais mērķis ir vienots. Krievija izrādot loti lielu interesi tieši par Zelta ordas vadoni. Un, protams, arī par pārējiem.

Kaut kas Kronberga stāstā, bet varbūt līdztekus izteiktajos spriedumos man likās apšaubāms. Lai cik dīvaini tas botu — likās pat neloģisks. Dīvaini, jo loģiskā analīze, dedukcija vienmēr bijusi mana drauga stiprā puse. Taču ātrumā nespēju aptvert, kas īsti manī izraisīja šo sajūtu. Sajūtu, jo ar prātu to nebiju aptvēris. Un tikai pēc spraigu pārdomu mirkļa pār mani nāca apskaidrība.

— Bet, ja jau viņi, kā tu apgalvo, necentīsies zeltu pārdot, kālab mēs esam šeit? Visi mūsu aprēķini, sākot no tezaurācijas tirgus, fon der Klūges, tāpat Laubes kontakti ar Franku, faktiski viss uzreiz zaudē savu nozīmi. Mēs paliekam bez sava galvenā trumpja — pierādījumiem! Taustāmas liecības. Zelts kaut kur gulēs, bet brāli Laubes, nebaidoties no policijas, varēs mierīgi dzīvot. Tā mēs nekad viņus nesaņemsim ciet. Turklāt kāda jēga zeltam, ja tas nestrādā? Tikpat labi tas joprojām varētu atrasties Burjatijas taigā. Kalnos.

Kronbergs papurināja galvu.

— Tā tas nav, Robert. Arī nepārdodot var likt zeltam strādāt. To var lietot kāda noteikta mērķa sasniegšanai. Piemēri nav tālu jāmeklē. Kā zināms, lai saņemtu kredītu, jāgarantē bankai tā atmaksāšana, teiksim — ar mantu vai nekustamo īpašumu. Šim nolūkam nav jāpārdod sava privātmāja un jāiegulda bankā vajadzīgā summa. Pietiek ar dokumentu uzrādīšanu un notāra apstiprinātu novērtējumu. Skaidrs, ka par kredītu iegūtā pelna pārsniegs paša kredīta un procentu ap​mērus, vai ne?

— To es saprotu. Diemžēl nekā nevaru attiecināt šādu darījumu uz konkrēto gadījumu. Kurš notārs apstiprinās, kurš eksperts no​vērtēs un kurš būs tas, kas garantēs, ka kredīts tiks samaksāts?

— Kredīts var nebūt nauda, bet, teiksim, — ieroči.

— Tu neatbildēji, — es atgādināju, lai nezaudētu sarunas pavedienu, jo patiesi vēlējos izprast šādu pagrīdes operāciju mehānismu.

— Manuprāt, viena no izejām ir — nodot zeltu pa darījuma laiku kreditora glabāšanā. Pēc pelnās saņemšanas norēķināties un saņemt atpakaļ. Ir vēl otrs variants — tiesa gan — riskantāks. Uzrādīt kreditoram vietu, kur noglabāts vērtsme- tāls. Lai gan pagrīdes bizness, neraugoties uz to, ka ir nežēlīgs, tiešos darījumos blēdības nepieļauj, izņēmumi var gadīties.

— Bet mūsu versija par fon der Klūgi? Jāatmet?

— Nedomāju. Klūge apmeklējot visus tezaurācijas tirgus, taču liela apmēra darījumos, kā zināms, neielaižoties. Nav šaubu, ka viņa mērķis ir tieši pagrīdes zelts. Un nav izslēgts, ka orda to arī pārdod.

Nelielos apmēros, lai segtu ikdienas vajadzības. Būtu visai dīvaini, ja samaksai par Laubem sniegto pakalpojumu, gluži kā Aļaskas zelta drudža laikos, viņš saviem rokaspuišiem banknošu vietā iesvērtu maišeli ar zelta smiltīm. Starp citu, fon der Klūge figurē Interpola sarakstos kā persona, kurai būtu jāpievērš uzmanība. Diemžēl nav faktu, lai sauktu viņu pie atbildības.

— Savelkot galus, kā tu varētu rezumēt, lai arī man kļūtu skaidra stāvokļa izpratne? — es jautāju un, it kā tas palīdzētu apjēgt, ieurbos Kronbergā ar ciešu skatienu.

— Rīcības plāns ir iepriekšējais — Laubes un Stravinska novērošana, ja nepieciešams — arī izsekošana, lai noskaidrotu, ar ko viņi sazināsies. Tāpat — fon der Klūges izsekošana, ja tiksim viņam uz pēdām. Ja šo cilvēku celi krustosies, vari būt drošs — tur tiks iztirgots Burjatijas zelts, jo Klūge ir tikai uzpircējs. Droši vien darījums ar viņu nebūs tik liels, kā domājām agrāk, taču, lai cik liels, zeltu vajadzēs nodot no rokas roka. Bet, lai to izdarītu — vispirms nāksies izņemt no slēp tuves. Un tieši tas ir mūsu

mērķis. Atminies Laubes sarunu ar Franku? Ja viņi runāja par šo vērtsmetālu, tas varētu nozīmēt, ka gaidāma jaunas partijas ierašanās.

— No kurienes?

— Es pieļauju, ka tas būs Konrāda mājās glabātais zelts.

— Bet varbūt viņi to glabā kādā citā vietā un atved vienīgi tik daudz, cik vajadzīgs noteiktai operācijai.

— Hm… Tu pieļauj, ka galvenā glabātava var nebūt Cīrihē?

— Var nebūt pat Šveicē.

Kronbergam no šiem vārdiem noraustījās lūpu kaktiņi.

— Nudien, tu esi patīkams sarunu biedrs. Pāris vārdiņu… un kā sitiens zem jostas vietas. M… jā.

Loģiski, pat loti. Droši vien notikumu sablīvētība un piedzīvojumu intensitāte, bet visvairāk — paša vēlēšanās iedomāties šo glabātavu tuvāk mūsu atrašanās vietai, nav man (āvusi nopietni apsvērt šo iespēju. Jā, ārkārtīgi daudz kas varētu liecināt, ka tev taisnība. Paldies! Līdz vakariņām man būs viela pārdomām. Galdiņu jau pasūtīju, tā ka vari neraizēties. Kad tas brīdis būs pienācis, pasaukšu. — Valts ar atsvešinātu sejas izteiksmi uzslējās kājās un stingi blenzdams kaut kur tālumā, nozuda istabas durvīs. Man ne prātā nebija nācis, ka daži vienkārši vārdi izraisīs viņā tādu reakciju. Un, lai draugs mani nepārsteigtu nesagatavotu, nolēmu atlikušo laiku veltīt tam pašam — pārdomām, kā mūsu rīcību un nākotnes plānus varētu iespaidot fakts, ka zelta glabātava tiešām atrodas kaut kur citur, nekā bijām domājuši. Bet, kā teikts parunā — "ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli". No manas apņemšanās nekas neiznāca. Pāris minūtes truli vēries sienā, es iemigu. Un labi vien bija, jo, kad draugs mani pamodināja, iepriekšējais smagums kaulos bija izzudis bez pēdām. Jutos mundrs, it kā aiz muguras nebūtu bijis līdz pēdējam piesātināto dienu. Ātri sakopies, sekoju draugam lejā pa kāpnēm. Tikai tagad man ienāca prātā pajautāt, kuru galdiņu viņš pasūtījis.

— Vienpadsmito, — skanēja atbilde. — Galdiņš atrodas tikai pāris solu attālumā no tā, virs kura man bija tas gods uz​stādīt mikrofonu.

— Vajadzētu noņemt.

— Ja nevienam netraucē, lai stāv. Kas zina, varbūt nākotnē noderēs. Es domāju, arī atpūtu var izmantot ar savu jēgu. Ausu darbs īpaši nenogurdina… Jā, lai tu justos drošāk, varu paziņot, ka pa šo laiku es atkal sazinājos ar Lanū un nokārtoju mums loti svarīgu jautājumu — Šveices policijas atbalstu.

Pagaidām tas ir tikai viens telefona numurs un viens vārds — Alberts Dasēns. Dienesta pakāpi Žans nevēlējās izpaust.

— Francūzis?

— Pareizāk sacīt — frankošveicietis. Ar vācieti mums būtu grūti sazināties.

— Brīnišķīgi. Tev jau no paša sākuma vajadzēja tā rīkoties.

Kronbergs pavērās manī ar skatienu, kādu profesors veltītu nekaunīgam studentam, kurš savu nezināšanu matemātikā censtos aizstāt ar teoriju par Visuma izcelšanos.

— Līdz tam bija jānonāk, Robert. Ja Krievijas puse, un mums par to nebija ne jausmas, nebūtu iesniegusi Interpolam visus ar Zelta ordu saistītos faktus, Žans mums varētu palīdzēt tikai kā privātpersona, un ne vairāk. Tādā gadījumā telefona numurs, kas tagad gul manā istabā, tur neatrastos un Alberta Dasēna vārds mums tā arī paliktu nezināms.

Klausa Holera oranžērija sagaidīja mūs ar krietni vien sma- gaku gaisu nekā pagājušajā reizē.

Acīmredzot, viesu skaitam palielinoties, teicamā ventilācijas kļuva bezspēcīga pret gaisā pieaugošo cigarešu dūmu piejaukumu. Tagad restorānā notiekošais ar kaut ko atgādināja liela kolektīva pikniku, kurš, sadalījies pa grupiņām, bija izmētāts zaļumos visās iespējamajās vietās.

Valts bija paķēris līdzi zāles plānu, tā ka galdiņu mums izdevās atrast bez grūtībām. Ap to kā milzu čūska vijās liān- veidīgs staipekņaugs, veidojot kaut ko līdzīgu zaru būdai. Tikai labi ieskatoties, cauri

lapu un zaru jūklim varēja saskatīt kāda viesa auguma aprises. Valts pasauca viesmīli un pasūtīja vakariņas. Droši vien apkalpotāju pienākumos bija zināt Šveicē lietotās valodas, jo l'ranču valoda viņam nekādas grūtības nesagādāja. Atnestais ēdiens izrādījās sātīgs, bet nelielā liķiera glāzīte aizskaloja pēdējās noguruma paliekas. Reizē modās interese par apkārtni. Diemžēl, sēžot uz vietas, par to nebija ko domāt. Tikai reizi mūsu lapenē pabāza galvu kāds krietni piemeties resnis. Ieraudzījis svešas sejas, viņš muļķīgi pasmaidīja un atvainojies aizslāja tālāk, dungodams dziesmiņu par mīļo Augustiņu.

— Vai tu zini, kur atrodas divpadsmitais galdiņš? — sūkdams kokteili, kas garšoja pec svaigiem ananasiem, es jautāju.

— Tev aiz muguras, — Kronberga pirksts rādīja man pāri plecam.

Atskatījies ieraudzīju cieši savijušos lapu mudžekli.

— Tu teici — pāris so|u atstatumā.

— Pavelc sānis to lielo lapu, — viņš norādīja uz ādainu, iegarenu, tādu kā gumijkoka lapu.

Es paklausīju, un, gluži kā teātri, paveroties priekškaram, atsedzas skatuve, tā manām acīm atklājās pazīstamais galdiņš, virs kura zaļajā biezoknī karājās Valta piestiprinātais mikrofons. Galdiņš bija tukšs.

Nopētījis apkārtni, atliku lielo lapu vietā tā, lai paliktu no pretējās puses nepamanāma "ambrazūra".

Tagad atlika tikai lūgt Dievu, lai tas atsūta šurp personas, kuras mūs interesē. Ideālāku novērošanas posteni, nudien, būtu grūti atrast. Tādējādi nodrošinājies, gluži kā mednieks slēpnī, es sāku pacietīgi gaidīt. Diemžēl medījums kā nenāca, tā nenāca, un maz pamazām manī izplēnēja interese par to, kas notiek aiz​mugurē.

Visu šo laiku Kronbergs pārmaiņus ēda un smēķēja. Un smēķēja viņš tik bieži, ka biju spiests aizrādīt, ka viņa ieguldī​jums gaisa pārvēršanā par elpošanai kaitīgu nikotīna atkritum- produktu maisījumu ir nepiedodami liels. Piekrītoši palocījis galvu, Valts ar nožēlu apdzēsa pusizsmēkēto cigareti un iero​sināja izlocīt kājas.

— Sēdēt kā būrī nekādu prieku nesagādā, — viņš teica. — Dažiem gan tas ir izdevīgi, bet dažiem — nepavisam. Aizejam uz spēļu zāli, uz otrā Holera brīnumpasauli. Deram, ka piecās no septiņām biljarda partijām es tevi apspēlēšu?

Vairāk tēlodams, nekā juzdamies aizskarts, es atcirtu: — Cāļus skaita rudenī! Ejam!

Tāpat kā iepriekšējā reizē, mazajā bārā, kuram nācās iziet cauri, sēdēja trīs omulīgi resnīši. Spriežot pēc tā, kā visi kratījās smieklos, varens vīrs ar milzīgu bārdu un amizantu sejas izteiksmi, stāstīja anekdotes. Arī spēļu zālē, likās, nekas nav mainījies. Tie paši, bet varbūt — citi, puslokā sēdēja pie ruletes, bet kaktā četri vīri sita kārtis. Vienu no viņiem, pat no mugurpuses, pat naktī es uzreiz pazītu. Tas bija Zigurds Stravinskis. Pārējie nelikās pazīstami. Biljarda galds, par laimi, nebija aizņemts, un mēs nekavējoties sākām spēli. Esmu jutīgas dabas, un mūsu ienaidnieka tuvums tā sasaistīja rokas, ka man pat elementārās situācijās vienkārši galīgi neveicās. Viss rādīja, ka Valts mūsu derības vinnēs.

"Interesanta situācija," es nodomāju, "te, lūk, sēž un mierīgi spēlē kārtis slepkava, mūsu rīcībā ir fakti, un tomēr mēs esam bezspēcīgi."

Itin kā uzminējis manas domas, Dobcrmanis asi atskatījās. Mūsu skatieni sastapās. Tikai mirkli, jo nākamajā viņš novērsās un turpināja spēli. Taču uz mani šīs sekundes, varbūt pat mazāk, iedarbojās gaužām nelādzīgi. Tā vien likās, ka saltajās, bezsirdīgajās acīs būtu pavīdējis izsmiekls — es jūs pazīstu, draudziņi! Ar prātu man izdevās apspiest šīs absurdās domas izraisīto satraukumu, jo, lai nu ko, bet mūs pēc sejas nespētu pazīt pat miesīgā māte. Bet tad man ienāca prātā, ka viņš, gluži tāpat kā mēs, spēj sajust svešu skatienu. Novērotāju! Tad nelielais atgadījums iegūst pavisam citu nokrāsu. Nopietnu, jo pat bez ārēji redzamiem iemesliem var pievērst viņa uzmanību.

Atvelkot elpu pēc kārtējās partijas, kas man jau sakumā izveidojās bezcerīga un bezcerīgi arī beidzās, es iepazīstināju Kronbergu ar saviem secinājumiem. Klusuciešot uzklausījis, draugs domīgi pārlaida plaukstu pāri pakausim.

— Tā, tā… Es pamanīju, kā jūsu skatieni krustojās, bet… Tu pieļauj, ka viņš sajuta novērotāju?…

Tas taču nozīmē, ka mēs esam izraisījuši aizdomas…

— Droši vien. Sajutis pagriezās un… sastapās ar manu skatienu. Viņš apsviedās zibenīgi. Tā mēdz atskatīties, ja kāds pēkšņi uzsit uz pleca, vai arī… sajūtot novērotāju un cenšoties pārtvert vina skatienu.

Fiksēt cilvēku.

Pēc Valta acīm, un to droši vien spēju tikai es, varēja manīt, ka jaunā zina vinu nepatīkami pārsteidz.

Rūpīgi slaucīdams kabatlakatā rokas, viņš brīdi kaut ko spraigi apsvēra un, nolicis vietā kiju, ierosināja: — Ejam iemest pa glāzītei!

Man, protams, nekas nebija pretim, un laiski kā divi dīkdieni mēs atgriezāmies savā lapenē. Šeit, neraugoties uz manu pārmetošo skatienu, Kronbergs izvilka cigaretes.

— Tāpat kā Šerlokam Holmsam, arī man dūms stimulē domāšanu. Pareizāk sakot, ietinoties tādā kā aizsargapvalkā, es izolējos no ārējiem kairinātājiem un spēju daudz produktīvāk aptvert jaunu informāciju. Bet jau tagad varu teikt, ka lieta klust nopietna. Stravinskis pārbaudīs un uzzinās, ka esam no Krievijas. Tas rosinās uz tālāku rīcību — noskaidrot, kas mēs īsti esam un kāpēc novērojam. Viņš nav mulkis, un seci​nājumi būs nepārprotami.

— Tu domā… Dobermanis ķersies pie vardarbības?

— Drīzāk pazudīs. Lieks noziegums nav viņa interesēs, taču kas var garantēt, kādas domas radīsies viņa smadzenēs. Manuprāt, mums vajadzētu Dobermanim atspēlēties.

— Kādā ziņā?

— Rīgā viņš apsteidza mūs, šeit to pašu ar viņu vajadzētu izdarīt mums. Noskaidrosim, kurā numurā viņš apmeties, un iespēju robežās sāksim pastāvīgu novērošanu. Ja Stravinskis mēģinās pazust, palaidīsim pa pēdām…

— To francūzi! — es sāku saprast.

— Jā, Albertu Dasēnu. Nešaubos, ka sarežģītos apstākļos viņam atradīsies arī kāds palīgs.

Tādējādi varbūt mums izdo​sies neizlaist šo suni no redzesloka un reizē noskaidrot, ar ko viņš tiekas.

— Kā tu zināsi, kad viņš mēģinās laisties lapās, nevis iet uz kinoteātri?

Mans iebildums draugu samulsināja. Bet tikai uz mirkli.

— Tev taisnība, nudien. Tātad novērošanu jāsāk nekavējoties. Un ne jau mums. Vispareizāk būs, ja es tūdaļ pat sada​būšu rokā šo Dasēnu un iepazīstināšu ar lietas apstākļiem.

Kronbergs nemīlēja lieki vilcināties. Nodzēsis cigareti, viņš piecēlās un pamājis griezās uz promiešanu.

— Bet es?

— Tu? — Valts atskatījās un pasmaidījis piedauzīja ar rādītājpirkstu galda malai. —Tu norēķināsies… Tikai nesteidzies, brītiņu vēl pakavējies, varbūt parādās Klūge.

Es nemīlu dzert vienatnē. Cik atminos, savā mūžā to biju darījis tikai vienu reizi — pēc tuva drauga bērēm. Manā uztverē dzeršana nebija vienkārši alkohola rīšana, bet sava veida rituāls, kura rezultātā cilvēki klust atraisīti, drūmā vienpatnī piepeši uzliesmo humors, un nepiespiestā domu apmaiņā var pamatīgi izkratīt sirdi. Jautra brīvība, tā es to dēvētu. Tādējādi, draugam aizejot, es sāku garlaikoties. Jau gribēju celties un izmest līkumu pa zāli, varbūt izdotos ieraudzīt Klūgi, bet piepeši man gandrīz pie pašas auss kāds sēcoši nostenējās: — Klāt gan! Šo astmatisko balsi es pazītu starp tūkstošiem citu. Nebija šaubu, ka pie divpadsmitā galdiņa acīmredzot ieradies tā pastāvīgais apmeklētājs resnais Dītrihs. Tas pats, kas Laubem šajā vietā nodeva Franka ielūgumu ierasties Zaļajā ielā. Nākamajā mirklī ierunājās sieviete, un, paraudzījies savā paštai​sītajā "ambrazūrā", ieraudzīju abus laulātos — Dītrihu un Elzu — patlaban iekārtojamies krēslos.

— Deivids būs? — vina jautāja.

— Nezinu, neesmu viņu saticis. Varbūt būs, varbūt ne.

Pēc mirkļa abi iegrima ēdienkartes pētīšanā. Dzirdot vienu otru frāzi, nācās atzīt, ka šie laulātie draugi ir izsmalcināti gardēži. Priecīgs par sabiedrību un par to, ka nebūs jāiznieko laiks, ielēju sev liķiera glāzīti. Kamēr dzēru, kaimiņi, vienojušies par pasūtījumu, izsauca viesmīli. Uzskaitīto ēdienu daudzums pārliecinoši pierādīja, kur Dītrihs ķēris savu aizdusu, bet bagātīgais dzērienu klāsts it kā apliecināja, ka šajā reizē viņš gatavojas iziet visas dzēruma stadijas. Man par brīnumu, laulātā draudzene neizteica ne mazāko iebildumu. Minūtes desmit pagāja, klausoties rešņa čāpstināšanā, kuru reizēm pārtrauca astmatiska, maltītei veltīta uzslava. Holera virtuve patiesi bija savu uzdevumu augstumos, to arī man nācās atzīt. Apmierinājis pirmo izsalkumu, viņš atgāzās krēslā un izvilka resnu cigāru. Raugoties cauri šaurajai spraugai, lapotnes zaļā mijkrēšļa izkropļotajos vaibstos es saskatīju ārkārtīgu līdzību ar bijušo Lielbritānijas premjeru Vinstonu Čērčilu. Nogriezis cigāram galu ar galda nazi, kas izrādījās neiedomājami ass, varbūt viesmīļa nolikts tieši šim darbam, Dītrihs iesprauda cigāru gaļīgajās lūpās un uzšķīla uguni. Taču aizsmēķēt nepaguva. Pēkšņi viņam līdzās no lapu biežņas izspraucās roka ar pistoli, kuras stobram bija uzskrūvēts klusinātājs, un kāda balss pavēlēja: — Sēdiet, kur sēdējuši, citādi dabūsiet ribās lodi, — par brīnumu, es sapratu katru vārdu. — Bet tu, vepri, liec nost savu luļki un atbildi — kur esi licis Laubi?

XVIII NODALA ALBERTS DASĒNS No negaidītā pārsteiguma resnim atkārās žoklis, tā ka cigāru nemaz nenācās izņemt, tas pats izkrita.

Norīstījies, viņš izdvesa kaut ko līdzīgu: — Ko-ko… e?

— Ko dzirdēji. Kurtu liki Laubi?

Laikam pirmais izbīlis bija pāri, jo, paraustījis plecus, Dīt​rihs gluži saprotami atbildēja: — Nosūtīju uz Za|o ielu.

— Numurs?

— Sešpadsmit.

— Kas viņam bija jāņem līdzi?

— Paraugi.

— Kādi?

— To es nezinu. Man tā lika pateikt.

— Kur viņš palicis? Šoreiz resnis no tiesas izbrīnījās.

— Mans uzdevums — pateikt. Tātad Laube nav atgriezies?

— Nav, vepri. Kas tev lika vinu turp nosūtīt?

— Gustavs Franks. Tā ir vina māja.

— Kas tas par putnu?

— Laubes kunga partneris. Viņi jau tikušies agrāk.

— Kas ir virs šī Franka?

— Nezinu, kungs, — redzēdams, ka tiešas briesmas nedraud, resnais vīrs pamazām atguva normālu sejas krāsu. — Es​mu vienkāršs ziņnesis.

— Redzu. Un tagad — turi muti. Ja izpļāpāsies, nožēlosi tu pats un tava… nobarotā govs!

Roka ar pistoli nozuda, un klusi kaka soli izgaisa tālumā. Man atlika tikai pabrīnīties, cik labi biju sapratis šo visai specifisko sarunu. Jāatzīstas, ka negaidītais notikums bija izsitis mani no sliedēm varbūt tikai nedaudz mazāk nekā abus laulātos. Tikai pamatīga "kontroles deva" lāva atjēgties, lai sāktu apdomāt dīvaino atgadījumu. Par to, kas bija pistoles ar klusinātāju īpašnieks, man nebija ne mazāko šaubu — Zigurds Stravinskis, īsāk — Dobermanis. Es labi atminējos pie kāršu galda viņa pelēkrūtotās žaketes audumu. Arī balss tembrs likās dzirdēts, turklāt, nedaudz piepūlot atmiņu, atcerējos pat kur — Rīgā, kad noplīsušais skrandainis, sēdēdams uz apgāzta spaiņa, sarunājās pa mobilo tālruni. Viss kopumā, kā arī interese tieši par Laubi, kurš šodien pie kārtīm nesēdēja, liecināja, ka šis nepazīstamais ir bijis tieši Dobermanis. Man tas likās tik svarīgi, ka, nekavējoties izsaucis viesmīli, norēķinājos un devos uz numuru. Jau aizejot, dzirdēju, kā Elza aizlūstošā, histēriskā balsī strostē resno Dītrihu, kurš, itin kā atgaiņādamies no uz​mācīgas mušas, reizi pa reizei izmet kādu lamuvārdu.

Kronbergs sagaidījaa mani, sēdēdams atzveltnī. Salicis plaukstas aiz pakauša, bet kājas — uz žurnālu galdiņa, viņš melanholiski vērās augšup un, kā man likās, skaitīja ap lampas stiprinājumu lokā izvietotās griestu rotājuma ziedlapiņas. Ne​gribīgi atrāvis acis, viņš pavērās mani un jautāja: — Tik ātri?

— Vai dabūji rokā to… francūzi?

— Viņš ieradīsies pēc pusstundas.

— Kā tu vinu te ievedīsi?

— Pa durvīm. Kā draugu. Mums viss norunāts. Vārtu sargam tiks pastāstīta pasaciņa, un es iziešu pretim. Bet kā tev veicās? Vai Klūgi redzēji?

— Nē. Es vienkārši atpūtos, — ironiski pasmaidījis, izmetu un atstāstīju, kas notika ar resno

Dītrihu. Reti esmu redzējis savu draugu tik pārsteigtu, un tas man sagādāja nelielu ganda​rījumu.

— Tātad Georgs Laube pazudis?

— Tā iznāk.

— Ko tas varētu nozīmēt? — Kronbergs tagad runāja pats ar sevi. — Varbūt viņš spēlē pats savu spēli? Kā tas… Londonā? Kuru likvidēja tas pats Stravinskis? Nē! Nevar būt! Svešinieki tā vēl varētu rīkoties, bet ne brāli.

— Tu aizmirsi, ka Georgs un Voldemārs sapratās kā suns ar kaķi- Tā stāstīja Laima Plaude, — es ieteicos.

— Bet varbūt…

— Varbūt viņš cietis autokatastrofā un patlaban atrodas reanimācijā. Tikpat labi viņš varbūt nonācis kādas skaistules apkampienos un pat nedomā par to, ko ievārījis ar savu pazušanu. Varbūtību ir, cik tik uziet. No minēšanas nekādu patiesību neizsūksi. Bet, runājot par Stravinski, man šķiet, ka viņš var kļūt bīstams.

— Viņš ir bīstams.

— Es domāju par Gustavu Franku. Notikušais rāda, ka Dobermanis sācis dzīt pēdas savam bosam.

No šā puiša var sagaidīt visu. Ja Franks radīs kaut nelielas aizdomas, es nedodu ne pliku grasi par viņa dzīvību. Starp citu, izrādījās, ka Dobermanis nemaz nav tik tuvu vadoņiem un zeltam, kā tu minēji agrāk, jo ne par kādiem agrākiem Georga un Gustava Franka kontaktiem viņam nebija zināms, tāpat par tikšanos Zaļajā ielā un paraugiem. Varbūt Stravinskis vada "armiju", bet pie darījumiem viņu nelaiž.

— Un ja nu viņš rīkojas bez vilcināšanās? Pēc sarunas ar Dītrihu uzreiz brauc uz Za|o ielu?

Dasēns…

— Tik vēlu? — es iebildu.

— Kāpēc ne?

— Tad mēs varam brīdināt pulkvedi. Mūsu mājā taču ir tālrunis, — tikai tagad es aptvēru, ka jau sen varējām paintere​sēties, kā tur klājas.

— To nu nekā citādi nevar nosaukt, kā vien par apmātību, — Kronbergs nošūpoja galvu. Pastiepies nocēla klausuli un pa​skatījās manī. — Vai numuru atceries?

— Nē.

— Dievs debesīs, kādi mēs esam stulbeņi! Bet, pag, re kur katalogs, — viņš pievilka klāt apjomīgu, vismaz divas reizes biezāku foliantu nekā mūsu namā un, murminādams alfabēta burtus, sāka šķirstīt. — Labi, ka Valzere vēl nav pārrakstījusi… Ak, ko es muldu, grāmata taču jānodrukā… Bet, re kur tas ir! Jā, Za|ā iela, — turēdams pirkstu pie atrastā numura, lai nepazaudētu, viņš ar otru roku nocēla klausuli. — Ivans Iva- novičs? — izdzirdis atbildi, viņš jautāja, un es no savas vietas sadzirdēju Medveda atbildes rūcienu: -Jā. Īsos vārdos iepazīstinājis pulkvedi ar radušos situāciju, Kronbergs saņēma lakonisku atbildi: — Sapratu. Būšu nomodā.

Valts nolika klausuli un, izņēmis no pelnutrauka pa sarunas laiku nodzisušo cigareti, atkal aizsmēķēja. Pavēries pulkstenī, piecēlās un sakārtoja apģērbu.

— Drīz Dasēnam jābūt klāt.

Kā atbildot, klusi iezvanījās tālrunis. Pārmijis pāris vārdu, kā es sapratu, ar vārtu sargu, Kronbergs apmierināti palocīja galvu.

— Pateicos. Sakiet, ka gaidīšu vinu. Esmu apmeties vienpa​dsmitajā numurā.

— Kamēr viņš nav ieradies… Vai Lanū nepastāstīja par šo… francūzi kaut ko tuvāk? — Es nekādi nespēju atcerēties vina vārdu.

— Albertu Dasēnu, — draugs aizpildīja robu manā caurajā atmiņā. —jā, viņi ir seni paziņas. Žans stāstīja par Dasēnu, ka viņš esot reti apķērīgs, ar asu, deduktīvu prātu apveltīts policists. Agrāk viņš

dzīvojis Parīzē, un tur viņi arī sastapušies. Tolaik abi strādājuši kriminālmeklēšanā, un vismaz divas lietas viņiem nācies atrisināt kopīgiem spēkiem. Uz viņu varot pa​ļauties. Bet tur jau nāk viņš pats.

Pie durvīm kāds klusu pieklauvēja, un Valts piecēlās atvērt. Mūsu vēlīnais viesis izrādījās omulīgs, apaļš resnītis ar zelta brillēm uz prāvā deguna un papliku galvasvirsu. No viņa staroja miers un labvēlība, uzreiz izraisot simpātijas. Man šā cilvēka āriene likās pagalam neatbilstoša policista profesijai, bet kā iebildums piepeši atmiņā atausa Ieviņas, Ievas Dreģes trauslais augums. Taču mīkstās rokas spiediens bija spēcīgs. Pat negaidīdams uzaicinājumu, viņš atslīga krēslā un, vērda​mies pāri brillēm, sacīja: — Ļoti operatīvi, nudien. Tikai pirms dažām stundām saņēmu no Parīzes instrukcijas, un — še tev! jau zvans, jau uzde​vums. Kas te īsti lēcies? īsos, kodolīgos teikumos Kronbergs iepazīstināja viņu ar Zelta ordas noziegumiem pagātnē, pēc tam pastāstīja par iemesliem, kas mūs atveduši šurp, un beidza ar pēdējiem notikumiem. Laikam Valtam veiksmīgi izdevās pamatot mūsu vajadzību pēc palīdzības, jo pamājis Dasēns noteica: — Sapratu, turklāt Lanū man par jums ir stāstījis. Šis Stravinskis… — kā lektors, uzklausot publikas jautājumus, viņš salika kopā pirkstu galus.

— Pilnā vārdā — Zigurds Stravinskis ar iesauku Dobermanis.

— Suns?

— Visīstākais.

— Bīstams?

— Slepkava. Uzmanīgs, prot domāt, prognozēt situāciju un kā hameleons — mainīt ārieni.

— Tas ir manā gaumē! — resnīša acis aiz brillu stikliem iemirdzējās. — Ciest nevaru darīšanas ar kabatzagļiem vai prostitūtām. Cita lieta… tāds! — ciemiņa balsī skaidri jautās neviltots gandarījums. Bet viņš pavisam sasparojās, noklau​sījies Stravinska "varoņdarbu" uzskaitījumu.

— Turklāt šis puisis spēj sajust svešu skatienu, — Kronbergs nobeidza stāstījumu un izvilka cigaretes. — Drīkst?

— Ja arī man iedosiet, tad drīkst, — resnītis pekšni atplauka smēķētājam neparasti baltzobainā smaidā.

Man viņš šķita tāds svētdienas pīpmanis. Tā arī izrādījās, jo, ievilcis pirmo dūmu, Dasēns sāka klepot un, slaucīdams asarojošās acis, atzinās: — Katru jaunu lietu esmu paradis ievadīt ar cigareti. Faktiski esmu atmetis smēķēšanu jau sen, bet vajadzība pēc kaut kāda rituāla saglabājusies. Izmeklētājam katra jauna lieta taču ir notikums, vai ne?

Es saprotu, šajā reizē mans uzdevums nepārsniegs šauri reglamentētu pienākumu loku, vienkāršiem vārdiem — noteikta cilvēka izsekošanu. Varat būt bez bažām, arī man nav sveša maskēšanās māka, turklāt, neraugoties uz brillēm, labi attīstīta sānus redze. Tādējādi man nevajadzēs blenzt uz viņu tieši.

Tas, ka mani esat izsaukuši tik vēlā stundā, acīmredzot nozīmē, ka pie darba būs jāķeras tūlīt?

Kronbergs palocīja galvu.

— Jā. Ja tikai…

— Kā saprast šo — ja tikai?

Valtam nācās papildināt stāstījumu par Dobermani ar pēdējo epizodi, kuras liecinieks es biju Holera oranžērijā. Jaunā ziņa Dasēnu nebūt nepārsteidza, kā biju gaidījis.

— Tātad viņa boss pazudis?

— īstais Zelta ordas vadonis ir Konrāds Laube, pazuduša Georga brālis. Trešais brālis Voldemārs patlaban sēž cietumā.

— Aprakstiet pazudušo un Stravinski.

Vienmēr esmu apskaudis Kronberga spējas atrast pareizā​kos vārdus, ar kuriem, gluži kā gleznotājs ar otu, viņš ievilka raksturīgākās pazīmes gan ārējā veidolā, gan rakstura izpausmēs. Tādējādi šķita, ka viņa stāstījumā tēls atdzīvojas un iespiežas klausītāja atmiņā daudz reljefāk, nekā to spētu izdarīt ar paša acīm skatītais.

— Kur viņu meklēt? — apmierināti palocījis galvu, tā apstiprinot, ka teikto sapratis, Dasēns jautāja.

— Lejā, spēju zālē. Vai esat šeit kādreiz bijis?

— Reizes trīs. Kur tā atrodas, zinu.

— Pirms stundām divām viņš sēdēja pie kāršu galda ar muguru pret ieeju. Šie spēlmaņi, kā zināms, ātrāk nemet mieru, iekāms negāžas no kājām.

— Kurā numurā viņš apmeties?

— Nav ne jausmas. Lai nepievērstu sev uzmanību, mēs neiztaujājām dežurantu. ' — Skaidrs. — Dasēns nodzēsa cigareti un piecēlās, taču Kronbergs viņu aizturēja.

— Vai atbraucāt ar mašīnu?

— Protams.

— Labi, tā mums var noderēt. Bet, pirms aizejat, varbūt ap​slacīsim iepazīšanos?

Francūzis pasmaidīja un papurināja galvu.

— Darba laikā nedzeru. Zūd uzmanība. Atliksim apslacīšanu uz piemērotāku brīdi. Ja nofiksēšu šo Dobermani, atgriezīšos numurā. Ja ne, pacentīšos noskaidrot — kurā numurā viņš apmeties. Vārdu sakot, darīšu visu, lai uzzinātu — vai viņš ir viesnīcā vai nav.

— Tikai uzmanīgi. Ja izrādīsies, ka viņa tev nav, kāpiet augšā pie mums. Mēģināsim kaut ko izdomāt.

— Norunāts. — Dasēns pamāja ar roku un vieglā, vingrā solī izgāja pa durvīm.

Pavadījis viņu, Kronbergs atgriezās savā atzveltni un uzlū​koja mani ar satumsušu skatienu.

— Pēdējos notikumos man kaut kas nepatīk. Saki, vai tu satrauktos, ja es pāris dienas nozustu savās darīšanās.

— Nē.

— Bet kādā gadījumā — jā?

— Ja pirms tam mēs būtu norunājuši, kad tu atgriezīsies. Apritot šim termiņam, es mazliet vēl pagaidītu, bet pēc tam celtu trauksmi.

— Pareizi, — draugs pamāja. — Manuprāt, tieši tas noticis ar Stravinski. Laube darījis zināmu, kad atgriezīsies, un Stravinskis, viņu nesagaidījis, tagad sarosījies. Sēdēdams pie kāršu galda līdzās Georgam, Dobermanis noteikti dzirdēja izsūtāmā zēna nodoto vēsti. Tas arī apstiprinājās, ka viņš zinājis par divpadsmito galdiņu, taču vairāk neko. Viss pārējais bija tīrs psiholoģiskais spiediens. Raudzījies stobra melnajā caurumā, jebkurš kļūs atklāts, un, cik nopratu, Dītrihs pat necentās kaut ko slēpt. Pats viņš ir sīks gariņš, faktiski tāds pats kā tie suņi, kurus mēs ietupinājām Rīgā. Pamēģināsim analizēt notikumus dziļāk. Ko mēs varam secināt?

Es paraustīju plecus.

— Tu jau visu pateici.

Valts papurināja galvu un iegrima vēl dziļāk atzveltnī.

— Nebūt ne visu. Pamēģini atrast izskaidrojumu — kāpēc Laube paziņoja, ka atgriezīsies viesnīcā noteiktā laikā? Varēja taču vienkārši aiziet, jo diezin vai viņam pienākas atskaitīties par savām gaitām Stravinskim. — Tā kā es klusēju, draugs turpināja: — Iespējams, ka es k|ūdos, bet visdrīzāk tam par iemeslu bija fakts, ka viņš baidījās.

— No kā?

— Baidījās neatgriezties, Robert.

— Tad kāpēc viņš nepateica Dobermanim, uz kurieni dodas?

— Tā varēja būt iepriekšējā noruna ar Franku. Konspirācija, kuras likumus ignorējot, pārkāpējs sagādātu sev nepatikšanas. Pazīstot savu rokaspuisi un paredzot viņa rīcību, ja noliktajā laikā nebūtu lemts atgriezties, Laube ieguva tādu kā skali nedeklarētu, tomēr nelielu drošības garantiju. Garantiju, ka Dobermanis iejauksies.

— Un tomēr es nekādi nespēju aptvert — kas aiz tā visa slēpjas.

— Atminies slepkavību Londonā? Ko atrada pie upura?

— Tīrradņus.

— Bet ko lika Laubem paņemt līdzi?

— Paraugus.

— Tātad — tīrradņus. Ko tas varēja nozīmēt?

— Tu domā… Bet šo variantu mēs jau pārspriedām. Starp brāļiem nevar būt nodevības. Kā nekā viens klans.

Valts piecēlās un, salicis rokas aiz muguras, piegāja pie loga. Ārā cēlās vējš. Sniegs tagad krita nevis mīkstām, lielām pārslām, bet sīkiem, cietiem, krusai līdzīgiem graudiņiem, kas bungoja pa palodzi te pieaugošu, te klusinātu vētras ritmu.

— Manuprāt, — tikai pēc laba brīža, it kā sarunādamies pats ar sevi, viņš sacīja, — kāds dara to pašu, ko mēs!

— Ko? — Mēģina atrast galveno zelta glabātavu. Tīrradņi apstiprinātu, ka cilvēks, kas tos var parādīt, zina, kur noglabāts pā​rējais zelts.

— Tātad versija par Musadova nodevību ir nepareiza?

-Jā.

Drauga spriedumi, lai gan loģiski, pirmajā mirklī man šķita neticami, jau pēc brīža — tikai pārsteidzoši, bet pēc dažu mi​nūšu pārdomām — ticami.

— Fantastiski, — nonākot pie šā secinājuma, man pa​spruka, — mums radušies konkurenti!

— Tā iznāk. Tikai atšķirībā no mums viņi izmantos jeb​kurus līdzekļus, lai sasniegtu kāroto mērķi.

— Likvidēs Laubi?

— Tas būtu muļķīgākais, ko varētu izdarīt. Nē, draugs. Viņi to spīdzinās… — Kronberga balss skanēja dobji.

XIX NODALA PĒDDZINIS No Kronberga vārdiem uzvēdīja tāds kā vaļēja kapa dzestrums. Kā pēc pasūtījuma atmiņā atausa drūmā pazemes eja Franka mājā, arī Šellenbergam adresētās zīmītes kopija, kas lika domāt, ka namā kādreiz notikušas līdzīgas lietas. Bet Laube devās tieši turp!

— Iznāk, ka uzpircēji nolēmuši piesavināties visu?

— Te vēl daudz nezināmo, — Valts izvairīgi atteica. — Ne​aizmirsti, ka arī šī ir tikai versija un nav atmetami tavi piemi​nētie varianti par autokatastrofu vai daiļavu. Pagaidīsim, ko pārnesis Dasēns.

Taču laiks ritēja, bet no francūža nebija ne ziņas, ne miņas.

Es pat ieminējos, vai nevajadzētu iet paskatīties, taču Kron​bergs papurināja galvu.

— Ja viņš dzen pēdas Stravinskim pa visu viesnīcu, mēs Dasēnu tikpat neatradīsim. Nomierinies.

Kā saka Raksti — pa​cietība arī ir gudrība. Paskaties labāk kādu programmu.

Drauga padoms man šķita pašā laikā, jo, sēžot un neko nedarot, sāka mākt snaudiens. Piecēlies uz labu laimi ieslēdzu televizoru. Diemžēl filma, kuru patlaban raidīja, bija tik derdzīgi piesātināta ar vardarbību, ka es steigšus pārslēdzu citu kanālu. Kāda veiksme — raidījums izrādījās franču valodā!

Turklāt visnotaļ piemērots manai gaumei — par dabu un dzīvnieku valsti. Tā kā sākumu nebiju redzējis, tikai pēc laba laika atskārtu, ka kadros redzamās ainavas — milzu mežs, lēnas, platas upes, pērtiķu un putnu pārbagātība, uzņemtas Dienvidamerikas selvā. Šī noslēpumaina zemeslodes dala mani vienmēr saistījusi. Nepagāja ne minūte, kad, atslēdzies no apkārtnes, es atrados pavisam citā pasaulē. Par dziļu nožēlu, raidījums drīz beidzās. Pulkstenis ekrānā rādīja teju vai pusnakti, acīmredzot šajā laikā kanāls beidza savu darbu. Bet pirms tam diktors nolasīja kārtējās laika zinas. Izrādījās, ka sniegputenis kļūst aizvien spēcīgāks. Avārijas situācija uz autoceļiem un dzelzceļa ne tikai saglabājas, bet jau klust draudoša. Vairāki kalnu ciemati atgriezti no ārpasaules. Par lavīnām nerunāja, jo, kā vēstīja kadri — tas, kas krita no gaisa, daudz neatšķīrās no nobrukumiem. Nobeigums izskanēja pavisam pesimistiski — situācija nesolīja uzlaboties, bet k|ut vēl ļaunāka. Pārraide beidzās, un uz ekrāna no jauna parādījās pulkstenis. Tagad tas rādīja tieši pusnakti. Izslēdzis televizoru, pavēros Kronbergā. Dziļi iegrimis atzveltnī, viņš gulēja. Negri​bēdams traucēt, klusi uzslējos un devos uz durvīm.

— Kur tu? — aiz muguras pēkšņi atskanēja drauga balss. Es pat satrūkos.

— Man likās — tu guli.

— Domāju… Pie velna! Tā var smadzenes izmežģīt! Es iedzeršu! Būsi atturībnieks vai ieliet tev arī?

— Ielej, — es grūtsirdīgi pamāju un atgriezos savā krēslā. — Tikpat nav, ko darīt!

Tobrīd, kad, nenoteiktā stāvokļa nomākti, bez mazākā prieka pacēlām glāzītes, atvērās durvis. Tikai pamatīgi ieska​tījies, mazajā, uzkumpušajā cilvēciņā ar dīvaini krunkainu seju man izdevās pazīt Dasēnu.

— Ak tu viens! — Valtam paspruka, un, acumirklī izslējies, resnītis uzstūma uz deguna brilles un skali iesmējās.

— Esmu klāt!

Mūsu ciemiņa pēkšņā pārvērtība bija tik amizanta, ka es neizturēju un viņam piebiedrojos. īstenībā manu reakciju — dumjos smieklus — bija izraisījis negaidītais atvieglojums, redzot musu jauno biedru sveiku un veselu.

— Nu pietiks, — Kronbergs, saglabājis nopietnību, mūs pārtrauca. — Stāstiet, Albert! Kur jūs tik ilgi bijāt? Mēs jau sā​kām uztraukties.

— Bez iemesla, bez iemesla, draugi. Drīzāk varat mani apsveikt — es noskaidroju, kurā numurā mitinās šis Dobermanis. Sestajā. Pirmajā stāvā. To uzzināt man nenācās sevišķi grūti, jo tik izskatīgam vīrietim kā man, — Dasēns pasmaidīja, — jauniņā apkopēja nespēja atteikt. Nepārprotiet, mājās mani gaida sieva un trīs bērni. Bet sākās ar to, ka spēļu zālē Stravinska nebija. Ložņāt pa to botānisko dārzu

cerībā, ka laimēsies viņam uzdurties, būtu bezjēdzīgi, vai ne? Tālab es mazmazliet paamizējos ar to skuķi, viņa ir apmēram manas vidējās meitas vecumā. Apkopēja lāvās pierunāties un ielūkojās Dobermaņa numurā. Diemžēl tur neviena nebija.

— Kādu argumentu jūs minējāt?

— Veselu pasaku. Ka tur mitinās mana vecā skolotāja, kuru es loti gribētu satikt. Taču iet iekšā bez brīdinājuma man neļauj līdz šai dienai sirdī mītošā bijība pret vinu. Pieteicu, ja apkopēja tur ieraudzīs sirmu dāmu, kam pāri astoņdesmit, lai pasaka — spītīgais Verners, viņas bijušais skolnieks, lūdz audienci. Šādas pasaciņas atmaidzina viscietāko dāmas sirdi.

— Kā apkopēja tika iekšā?

— Ar savu atslēgu. Protams, es tūdaļ pat nokāpu lejā, lai paskatītos uz dežuranta dēli. Sestā numura atslēga karājās savā vietā. Tas arī viss. Pēc tam kāpu augšā.

— Ilgi gan, — es norūcu, un Dasēns veltīja man pārmetošu skatienu.

— Lakstošanās ir māksla! Tikai tālab šī meitene piekrita paskatīties. Bet, ja grābtu vērsi aiz ragiem, tur nekas labs ne​būtu iznācis.

— Tātad Zigurda Stravinska viesnīcā nav, — Kronbergs domīgi novilka. — Medveds arī nezvana.

Klusuma brīdis pirms negaisa? — viņš pārlaida mums acis.

Dasēns, kas tikai daļēji saprata notiekošo, sagrozījās savā krēslā, bet neko neteica. Toties man Valta jautājums vairāk šķita retorisks. Taču reizē es jutu, ka tajā ieslēpts kaut kas būtisks, kaut kas tāds, kas pats no sevis veidoja manī nojausmu par briestošajiem notikumiem. Kā savelkoties melniem padebešiem, kad sirds šķiet pamirusi gaidās, kad putni apklusuši un vējš nostājies, kad apkārtnei pamazām uzgulst tumsa un cilvēki un dzīvnieki gatavojas pirmajam pērkona grāvienam — ievadam dabas varenības izpausmei.

Sasaucoties ar manām pārdomām, klusu iezvanījās telefons — pirmais vēstnesis, mūsu pērkona grāviens, liecība, ka negaisam dota vaļa. Kronbergs nocēla klausuli.

— Jā? Beidzot! — viņš pamirkšķināja, liekot man saprast, ka zvanītājs ir pulkvedis. — Nulc ieradās? Bet Franks? Tātad iznāca sagaidīt. Sarunu, sarunu nofiksē! Atvaino, protams, tev labāk redzams.

Mēs nekavējoties braucam. Kupenas? Nieki, gan izkulsimies. Viņš taču tika cauri. Gaidi! Jā, mums uzradu- šies papildspēki. Nē, pagaidām tikai viens. Pārstāvis no Šveices policijas Alberts Dasēns.

Atvedīšu. Uz redzi!

Nolicis klausuli, Valts pārlaida ar roku sejai.

— Stravinskis ieradies Zaļajā ielā. Pie Gustava Franka. Pa parādes durvīm. Medveds redzējis vinu atbraucam. Jā, notikumi briest. Ieradies ar taksometru. Izkāpis un gribējis sperties iekšā, bet tad iejaucies durvju sargs. Dobermanis bijis spiests gaidīt. Tikai pēc piecpadsmit minūtēm iznācis Franks un, kā pulkvedim licies, pārmijis ar atbraucēju dažus skarbus vārdus. Viņš grasījies jau atgriezties mājā, bet tad pārdomājis un aicinājis Stravinski iekšā. Kolīdz abi iegājuši namā, Medveds piezvanījis mums. Kur jūsu mašīna, Albert?

— Gaida pie viesnīcas. Arā notiek kaut kas neaprakstāms, tāpēc esiet gatavi, mums var nākties stumt.

Mēs veicīgi saģērbāmies un nokāpām lejā. Saņemot Kronberga sniegto atslēgu, dežurējošais administrators uzlūkoja mūs ar aizdomīgu skatienu. Bet varbūt tā tikai likās. Dasēna pelēkais džips, apsnidzis kā Ziemassvētku vecītis, stāvēja pašā durvju priekšā. Laika apstākli tik tiešām nebija aprakstāmi. Zeme šķita sajaukusies ar debesīm sniega vērpešu jūklī. Ass vējš kā ar nazi graizīja seju, piedevām sīkie sniega kristālini durstīja līdzīgi adatām. Spriežot pēc biezās cepures, kas bija sakrājusies uz automašīnas jumta, izkulties cauri sniega putrai nebūs viegli. Par laimi, šis modelis bija īsti piemērots bezcelam un visuntumainākajiem laika apstākļiem.

Biju domājis, ka sniegputenī ielas būs tukšas, taču izrādījās pilnīgi otrādi. Ar ieslēgtām ugunīm, kas atgādināja milzu degošas acis, visur strādāja greideri, stumdami malā sniega masas. Retumis, kad ceļu aizšķērsoja milzīga mašīna, nācās apstāties un griezties atpakaļ, kas šajā balto dubļu jūrā nemaz nebija tik

viegli izdarāms. Bet Dasēns teicami pazina pilsētu. Apmetis līkumu, viņš no jauna atgriezās vajadzīgajā ielā un turpināja neatlaidīgi virzīties uz priekšu. Džips izrādījās uždevuma augstumos, un mums ne reizi nenācās kāpt laukā, lai palīdzētu tam izkārpīties no kupenām. Visgrūtāk mašīnai klājās, kad iebraucām Zaļajā ielā. Te, privātmāju rajonā, neredzēja nevienu greideri. Par laimi, virpuļos griezdamies, sniegs bija galvenokārt izsijājies žogmalēs, taču tā, kas bija nogūlis ce|a vidū pietika, lai džips, smagi elsdams, līstu uz priekšu pilnīgi uz vēdera. Franka mājas logi, putenī gan blāvāki, laistījās ugunīs. Kad piebraucām pie mūsu vārtiņiem, pulkstenis jau rādīja pāri vieniem. Virs ieejas durvīm dega spuldze. Uz mūsu pusi vērstajos logos varēja manīt vāju, acīmredzot no virtuves nākošas gaismas atblāzmu. Atstājuši džipu iebraucamo vārtu priekšā, bridām pa aizputināto celiņu uz mājas pusi. Sniegs sniedzās līdz ceļiem.

Iekļuvis apavos, tas acumirkli pārvērtās ūdenī, kas ejot nepatīkami šlerkstēja zem pēdām. Durvis izrādījās va|ā. Pulkvedi atradām pie uztvērēja. Viņš to bija uzlicis uz palodzes un, piespiedis ausi pie paša aparāta, klausījās. Mūsu draugs sēdēja tumsā, un vienīgais apgaismojums, kā jau domāju, bija virtuvē degošā griestu lampa. Aplaidis apkārt skatienu, es galīgi apstulbu — likās, esam nokļuvuši svešā vietā. Šīs ar gaumi iekārtotās telpas ne ar ko neatgādināja to nekārtīgo noliktavu, kuru, dodoties uz viesnīcu, bijām atstājuši. Medveds tiešām bija strādājis godam, bet, spriežot pēc paveiktā apjoma, viņa maks bija kļuvis vēl ievērojamāki plānāks. Melnajās acīs vīdēja neslēpta trauksme. Sarokojies ar Dasēnu, pulkvedis piedūra pirkstu pie ieslēgtā uztvērēja un norūpējies sacīja: — Viss atkārtojās kā ar Laubi. Vienīgi atšķirībā no sava priekšnieka Stravinskis sākumā uzvedās diezgan agresīvi. Vai nu Frankam izdevās viņu pārliecināt, vai arī Dobermanis uzreiz negribēja ķerties pie stobra, cerēdams ar miermīlību izzināt vairāk, bet pēc brītiņa saruna ievirzījās normālās sliedēs un abi pat izmeta pa mēriņam. Pēc tam viss noklusa, un līdz pat šim brīdim neesmu saklausījis no tās kastes nevienu skaņu. It kā būtu izkūpējuši!

— Acīmredzot viņi pa eju devušies uz blakusnamu.

— Es loti uzmanīgi klausījos, bet solus, kaut vai vārgu to atbalsi nesadzirdēju. Vienlaikus pa logu vēroju mājas priekšpusi. Stravinskis līdz šim nav rādījies, bet uztvērējs klusē. Tur notiek kaut kas nelabs, Valt!

— Vai vari atstāstīt viņu sarunu?

— Vārds vārdā, bet — ja vēlies — varu arī atskaņot.

— Nevajag. Vācu valoda man sagādā grūtības. Stāsti!

— Labi. Pirmais, ko es izdzirdu, bija Stravinska draudīgais rūciens: "Kur tu liki Laubi?" Franks ārēji mierīgi, vismaz balsī satraukumu es nemanīju, atteica: "Kas es, aukle vai? Viņš bija pie manis, jā, bet pēc tam aizgāja." "Kad?" — "Vakarvakarā." "Par ko jūs runājāt?" — "Tas skar tikai mūs, bet atminos — Georgs teica, ka viesnīcā viņam palicis draugs. Zigurds Stravinskis. Tas esat jūs?" "Jā." — "Paldies Dievam! Tad viss kārtībā. Iedzersim uz iepazīšanos." Pēc maza mirkļa es saklausīju guldzēšanu, acīmredzot namatēvs piepildīja glāzes, tad noškindēja kristāls un viss apklusa.

— Un soli nebija dzirdami?

— Nē.

— Varbūt mikrofons…

Medveds papurināja galvu.

— Franks uz vārtu sarga izsaukumu ieradās no Bergera ielas. Es labi saklausīju, kā noklaudz durvis uz garāžu, pēc tam — kā viņš kāpj augšā, skanēja ari soli hallē. Tur kaut kas notiek! Dobermanis nav no tiem, kam uzpurni var uzlikt katrs, kam ienāk prātā. Tāpat es neticu, ka viņš stobra priekšā bez cīņas paceltu ķepiņas. Bet arī tad — kur palika pats Franks? Nebūs taču viņus abus aiz garlaicības notiesājis huligāns?

— Kāds huligāns? — Dasēns nesaprata.

Kronbergs bija spiests pastāstīt gan par baumām, kas apvija kaimiņu namu, gan par mūsu piedzīvojumiem tajā.

Tas ir ko vērts! — resnītis sasita rokas, un viņa bri||u stikli no sajūsmas aizsvīda. — Saķerties ar pašu ļauno! Mana Luīze kaut ko tadu vēl nebūs dzirdējusi. Viņa dievina šausmu stāstus. Ja es pēc tādas divcīņas atgrieztos mājās sveiks un vesels, man uz nedēlu tiktu garantēta vieta viņas vectēva goda krēslā.

Tas ir tronis! To, kas tajā sēž, apkalpo un apbrīno visi mājinieki, — Dasēns pasmējās. — Taču, lai iekarotu tajā sev vietu, pierādījumus laikam sagādāt neizdosies?

— Ja nu vienīgi… — pieslapinātas apakšbikses. Šī parādība nekādus smieklus neizraisa.

Pēkšņi nez no kurienes atskanēja tik baismīga balss, ka roka pati no sevis iešāvās azotē pēc ieroča: — Jūs esat atmaskoti, draugi! — asinskārie čuksti lika asinīm sastingt dzīslās. — Pienācis laiks noslēgt rēķinus! Kron- berg, Medved, jūsu dziesmiņa nodziedāta! Rokas augšā!

Neko nesaprazdams, Valts pietrūkās kājās, bet Dasēns metās pie loga. Un tad dārdošie pulkveža smiekli nolika visu savās vietās. Izrādījās, ka Medveds bija atskaņojis manu mikrofonā ierunāto frāzi.

Kad Valts ar francūzi aptvēra, kas par lietu, likās — mājai jumts pacelsies no smieklu vētras. Pietvīcis kā jauna meiča, es tikai ar trešo reizi trāpīju pistoli makstī. Biju izgāzies, kā vēl nekad. Beidzot jautrība pierima. Valts izvilka cigaretes un, pamanījis pelnu trauku, pateicīgi uzsita Medvedam uz platā pleca. Un tikai tagad pamanījis viņa pa​veikto mājas iekārtošanā, atzinīgi iesaucās: — Malacis! Bet nu, zēni, pienācis laiks izlemt — doties uz Franka rezidenci tūlīt vai vēlāk.

— Tūlīt, — es atteicu, bet pulkvedis pakratīja galvu.

— Vēlāk.

Kāpēc — tūlīt? — Kronbergs palūkojās manī.

— Varbūt viņu spīdzina!

— Un tad? Ja Dobermanis tiktu klāt tev, vari būt drošs — ādu novilktu. Turklāt tā ir vēl ne ar ko nepierādīta versija. Tas, ko šeit darīja fašisti kara laikā, vēl nenozīmē, ka kaut kas tāds turpinās arī tagad.

Bet kāpēc vēlāk? — tagad Valts skatījās Medvedā.

— Franks būs aizgājis gulēt, un mēs vienā mierā varēsim meklēt. Nav šaubu, notiekošais atbilst tam, kas zināms par šo vietu, — tur jābūt slepenai telpai, kurā tika ieslodzīti nolaupītie cilvēki. Ziņojums Šellenbergam par to runā skaidrāk par skaidru. Istabās viņus taču neturēja, bet kādu laiku, līdz izsūtīšanai uz Vāciju, viņiem kaut kur bija jāpaliek. Slēptuvē, ko policija nevarētu atklāt. Es nebrīnītos, ja tieši tur patlaban atrastos Georgs Laube un viņa uzticamais suns. Ja iesim tūlīt, mūs var pārsteigt saimnieks. Ja vēlāk — pilnīgi iespējams, ka izdosies atrast paslēptuvi. Viena otra doma, kur to meklēt, man ir.

— Un tālāk? Labi, pieņemsim, ka mums tiešām izdodas to atrast. Atrast Laubi un Dobermani. Bet ko darīsim tālāk? At​brīvosim un uzklausīsim pateicību?

— Vajag arestēt gan viņus, gan Gustavu Franku. Alberts ir Šveices policijas pārstāvis, Medveds — Krievijas. Mēs būsim liecinieki, — es ierunājos.

Trūkst neliela sīkuma — prokurora sankcijas, kā arī ar faktiem apstiprināta iemesla. Nē, tas neiet cauri. Varbūt Al​bertam ir, ko teikt?

Dasēns izvilka lielu kabatlakatu un, noņēmis brilles, tuvredzīgi miegdamies, sāka slaucīt stiklus.

Tagad viņa seja izskatījās pavisam svešāda, un, saticis mūsu jauno biedru uz ielas, es noteikti paietu viņam garām kā nepazīstamam cilvēkam. Zem ārējās vieglprātības — tādu iespaidu viņš sākumā atstāja gan uz mani, gan droši vien uz Valtu — patiesībā slēpās nopietns domātājs. Cilvēks, kas izšķirīgos brīžos nesteidzas ar atbildi un, tikai kārtīgi visu apsvēris, sāk runāt. Uzlicis brilles un no- krcmšlojies, viņš sacīja: — Cik nopratu, jūsu versija apgalvo, ka šajā blakusmājā, kādā slepenā telpā tiek turēti ieslodzījumā divi cilvēki. Grūtības rada tas, ka tiklab nolaupītie, kā nolaupītājs pieder pie noziedznieku pasaules. Atbrīvojot Laubi un Stravinski, mēs nodosim sevi, un pamatmērķis — galvenās zelta glabātavas atrašana — netiks sasniegts. Bet, atstājot viņus likteņa ziņā, Franks ar spīdzināšanu var izspiest atzīšanos un apsteigt mūs.

-Jā.

— Tatad gan viena, gan otra gadījuma musu aktīva rīcība nav vēlama. Taču ir vēl viens fakts, kuru nedrīkstam ignorēt. Spīdzināšana! Ja tās nebūtu, es iebilstu pret iejaukšanos, — viņš divdomīgi pabeidza un uzlūkoja mūs ar atklātu un labsir​dīgu skatienu.

Nācās atzīt, ka resnītim bija izdevies loti pamatoti sakārtot visas mūsu problēmas un izdarīt pareizo secinājumu. Tiešām, gan rīkojoties, gan nedarot neko, mēs gājām pretim neveiksmei. Bet Dasēnam, kā jau Šveices pilsonim, kura valsts teritorijā risinājās notikumi, bija absolūta taisnība — nespējot atrisināt savu uzdevumu, mums atlika vienīgi novērst vardarbību. Iestājās klusums. Katrs kaut ko saspringti domāja. Piepeši pulkvedis uzblieza ar abām plaukstām pa ceļiem tā, ka es pat salēcos.

— Un tomēr — izejai jābūt! Neticu, ka tās nav!

Medvedu varēja saprast — neveiksmes gadījumā nepatikšanas draudēja tieši viņam. No pārējiem neviens atbildību neprasīs, bet to nepavisam nevarēja teikt par pulkvedi. Valts nomierinoši pieskārās viņam pie pleca un teica: — Noteikti, Borja. Mums laika pietiekami, lai apsvērtu visas iespējas. Es ticu, ka kopīgiem spēkiem spēsim atrast izeju — pabarot vilku tā, lai kaza paliktu dzīva. — Pagriezies pret pārējiem, Kronbergs, kā paradis nopietnos brīžos, cieti, ar metā​lisku pieskanu balsī, paziņoja: — Divas stundas pārdomām! Meklēsim variantu, kas apmierinātu gan kazu, gan vilku. Vai viss skaidrs?

Mēs reizē pamājām, un, apmierināti palocījis galvu, Kronbergs piegāja pie loga. Arā plosījās sniega vētra.

XX NODALA SAVĀDAIS LIFTS Ikviens no mums saprata stāvokļa nopietnību. Klusums, kas sekoja Valta vārdiem, apliecināja, ka visi ķērušies pie darba. Istaba, kurā bijām apmetušies, atgādināja auditoriju eksāmenu laikā, kad studenti, rakņājoties caurajā atmiņā, pārvarēm cenšas izpiest no tās nepieciešamo zināšanu minimumu. Toties Kronbergs, kas, salicis rokas aiz muguras, lūkojās logā, atgādināja saprotošu pasniedzēju, kas ar savu rīcību lāva nabaga audzēkņiem zināšanu trūkumu aizstāt ar špikeros sarakstītajām gudrībām.

Pēc pusstundas, nespēdams neko izdomāt, es piecēlos un sabikstīju krāsnī ogles. Kad tās iekvēlojās, pieliku malku. Tagad man te šķita gandrīz tikpat mājīgi kā mūsu omulīgajā dzīvoklī Vidus ielā. Rudeņos, kad apkure vēl nebija ieslēgta, bet gaiss telpās kļuva drēgni auksts, mēs parasti iekurinājām krāsni.

Liesmu rūkoņa, kas ievadīja siltuma parādīšanos, kurš niazpamazām pārņēma istabu, man ik reizes lika papildināt mājīgo mieru ar interesantu grāmatu. Bet dažkārt vedināja cept ābolu pankūkas.

Paskatījies biedros, redzēju, ka agrākais saspringums no sejām nozudis. Bet neviens ierosinājums neatskanēja, un klusums pats par sevi apliecināja drūmo faktu — vilks būs paēdis vienīgi uz kazas dzīvības rēķina. Laikam nonākuši pie tā paša secinājuma, visi piepeši sarosījās, un Dasēns pieprasīja kafiju.

— Mundrumam, — viņš paskaidroja. — Mums priekšā vesela nakts. Taču man līdz šim nav skaidrs — kas šī ir par vietu? Uzzinājis, ka māja nule kā nopirkta, francūzis izbrīnā sasita rokas. — Jūs esat puiši ar vērienu!

Izrādījās, ka, izmantojot mūsu prombūtni, Medveds bija iekārtojis arī virtuvi, sarūpējis pat tasītes un karotītes, tā ka šoreiz mēs varējam dzert kafiju civilizētā veidā. Iekārtojušies kur kurais, sākām pārspriest — kā rīkoties tālāk. Pirmais ierunājās francūzis. Nomalkojis karsto dzērienu, viņš ar atliektu īkšķi iebadīja sev krūtīs un teica: — Ja es būtu viens, tad vai nu tagadin vai — lielākais — pēc pusstundas dotos uz Franka māju. Nē, ne jau atbrīvot ieslodzītos, bet gan izpētīt un atrast ieeju slepenajā telpā. Tā kā mūsu rīcībā pagaidām pierādītu faktu nav, tikai versija, tad šādā veidā varētu tikt vai nu pie tās apstiprinājuma, vai nolieguma.

Ja ieeju atrastu, tālāk jau rīkotos atkarībā no apstākļiem. Nav izslēgts, ka tur viss izskatīsies pavisam savādāk. Tādējādi no manis teiktā varētu arī izsecināt, — viņš viegli pasmaidīja, — ka kaza tomēr paliks dzīva…

— Liekas, pie tā paša nonākuši arī pārējie, — it kā runāts tiktu par matemātiku, jautāja Kronbergs.

Viņš reizē dzēra ka​fiju un smēķēja.

— Jā, — vienbalsīgā atbilde apstiprināja, ka, nonākuši strupceļā, visu prāti bija izvēlējušies vienīgo — rīkoties. Rīkoties, bet ar apdomu. Manā uztverē šī izšķiršanās līdzinājās lēcienam nezināmā atvarā — kas būs, būs!

— Bet mēs tur izciemojāmies, kad ne Laube, ne Stravinskis nebija pazuduši. Situācija mainījusies. Un ja nu tagad sastopam kādu? Klūges Fricim līdzīgu, ko? Franka mājā, nevienam nezinot, var iekļūt no Bergera ielas, vai ne? Ja mūsu spriedumi izrādītos pareizi, viens viņš ar abiem nevarētu tikt galā, — es sacīju.

— Nopietns arguments, — palocījis galvu, piekrita Dasēns, bet Medveds, kura franču valodas zināšanas nepārsniedza manu vācu mēles māku, pārjautāja: — Sveši?

— Protams. Spāņu zābaki upuriem jāpielaiko ar prasmi, kuras Frankam var pietrūkt, un, bez šaubām, to dara vairāki, — es at​teicu, un pulkvedis nodrebinājās ar visu augumu.

— Briesmoņi…

— Pulkstenis jau pustrīs, — Dasēns atgādināja. — Varbūt sāksim kustēt?

— Lai top! — Kronbergs piecēlās. —Tikai šoreiz vienam jāpaliek rezervē. Četratā mēs tikai

traucēsim cits citu. Kurš pie​sakās pats?

Klusums liecināja, ka brīvprātīgo nebūs.

— Nāksies lozēt.

Kronbergs nolauza vienam sērkociņam galu un, kopā vēl ar trim saņēmis rokā tā, ka ārpusē rēgojās tikai četri vienādi sēra bumbulīši, sāka mūs citu pēc cita apstaigāt. Nelaimīgā loze krita Dasēnam. Smagi nopūties, francūzis nomurmināja: — Tā mana Luīze nekad neuzzinās par vienreizējo izdevību saķerties ar nelabo. Un es to esmu palaidis garām kaut kāda aizlauzta sērkociņa dē|! Un vēl vectēva krēsls… Vismelnākā diena, kādu var iedomāties!

Kad laimējušais trijnieks — Valts, es un Medveds gājām ārā, aizmugure saklausīju dusmīgu purpināšanu: — Tikai divas varbūtības, bet — še tev! — vajadzēja man izvilkt salauzto!… — Dasēns nevarēja un nevarēja rimties.

Sirds dziļumos es apskaudu resnīti, jo, atklāti sakot, Franka māja mani baidīja. Taču atzīties vai — vēl vairāk — mainīties ar viņu vietām mani nepiespiestu pat ar bēdīgi slavenajām gestapo metodēm.

Nepatīkamo sajutu vairoja vētras kaukšana un grūtsirdīgie vaidi skurstenī, ļau iestaigātā ceļa aprakstu nebūtu jēgas atkārtot. Vienīgā starpība — tranšeja bija pieputināta līdz malām, tāpēc katrā kurpē nācās paķert līdzi pa saujai sniega. Tur tas, protams, bez kavēšanās izkusa, tā ka ikvienu nākamo soli pavadīja pretīga žlarkstēšana. Par laimi, garāžā pie durvīm gulēja biezs kājslaukis. Kārtīgi noberzuši pazoles, bijām droši, ka neatstāsim pēdas, un devāmies pa kāpnītēm augšup. Līdz šim — nedz pie ieejas pazemē, kuras priekšā karājās atbaidošais skelets, nedz kāpnēs nekas neliecināja, ka te staigājuši sveši. Un piepeši — es sajutu skatienu! Lai slavēta pieredze! Ja es neko nezinātu par huligāna esamību un pēkšņi to sajustu, neapšaubāmi klāt būtu panika. Bet tagad — smagās, nepanesamās drausmas, kas šo sajutu pavadīja, nelāva kļūdīties. Ļaunais gars vai — velns viņu zina, kas — savu klātbūtni pieteica ar lietuvēna paņēmieniem. Kronbergs, kurš kāpa pirmais, piepeši pārvilka ar roku pār pieri, bet pulkveža solis k|uva pagalam smags. Taču neviens no mums pat neierunājās par to, kas ar viņu notiek. Hallē šis spiediens, citādi to nenosaukt, nedaudz atslāba. Kronbergs nopūtās, un es ar Medvedu arī. Elpot kļuva vieglāk, un es paraudzījos logā. Sniega vētra bija tik blīva, ka ielas luktura gaisma līdz šejienei nenonāca, bet tas nozīmēja, ka arī sargs no savas būdas nevarēs mūs ieraudzīt. Tā kā bijām šo telpu rūpīgāk par rūpīgu pārbaudījuši, mēs ar Valtu, labi atcerēdamies pulkveža vārdus, ka viņam esot šis tas padomā, apstājāmies un uzmetām viņam jautājošu skatienu.

— Klāj vaļā, Borja! — mans draugs nočukstēja, un Med​veds palocīja galvu.

— Abas reizes, — pulkvedis runāja tikpat klusu, — gan Laube, gan Dobermanis pēc glāzītes iebaudīšanas pazuda kopā ar saimnieku. Esmu pārliecināts, ka viņiem pie dzeramā tikušas pielietas momentānas iedarbības miega zāles.

— Acu priekšā? — es neticīgi nogrozīju galvu.

— Nē. Zāles jau atradās glāzē, un atlika tikai pieliet, teik​sim, brendiju.

Kronbergs paraustīja plecus.

— Tu saki — momentānas iedarbības? Tad ir vienam, ir otram bija jānostiepjas gar zemi ar tādu blīkški, no kura pat mikrofonam piemestos žagas.

Pulkvedis pasmaidīja un norādīja uz stūra dīvānu līdzās bāram.

— Viņi sēdēja.

— Hm… Un tālāk?

— Vairāk nekā nav.

— Tātad — dīvāns?

-Jā.

Valts pieliecas un, rūpīgi appētījis to no visam pusēm, mē​ģināja atvilkt no sienas. Dīvāns nepadevās.

Es metos palīgā, taču arī tad tas kā nekustējās, tā nekustējās. Medveds, kas mūsu darbošanos bija vērojis ar domīgu skatienu, piepeši pagriezās un, piegājis pie bāra, sāka pārcilāt sarindotās glāzītes. Kaut ko ieraudzījis, nolika vienu sānis.

— Panāciet šurp! Vai redzat? — pacēlis pret gaismu, viņš rādīja glāzes dibenā kaut ko baltu. — Šis pulveris droši vien labi šķīst alkoholā. Jāpaņem šķipsniņu līdzi, lai Dasēns palūdz ekspertus pārbaudīt. — Viņš iebēra pavisam nedaudz kabatlakatiņa stūrī. — Redziet nu, Franks jau gaida nākamo upuri… Tā, tas nu būtu padarīts. Tagad atliek noskaidrot par dīvānu, jo no šīs vietas pēc iedzeršanas neviens neizkustējās — uztvē​rējs solus nefiksēja.

Tagad mēs jau trijatā mēģinājām izkustināt no vietas ietiepīgo mēbeli. Taču pat Medveda lāča spēka izrādījās par maz, lai to pavirzītu kaut sprīdi sānis. Pēc tam mēģinājām atrast kaut ko līdzīgu iedarbināšanas pogai vai svirai. Diemžēl — nekā! Nebija šaubu, ka dīvāns piestiprināts pie grīdas.

— Uff… — cits pēc cita noclsušies, metām meklēšanai mieru un atkritām uz nepārvaramā šķēršļa.

Līdzko visi bijām apsēdušies, no virtuves puses atskanēja blākšķis, tam sekoja grudzinoši, šermuļus uzdzenoši smiekli, un kāds, gluži kā bērns, taču ievērojami smagāk, aizlēkšoja pa gaiteni uz kāpņu pusi.

Tikpat pēkšņi, kā sācies, troksnis apklusa. Pamatīgi iz​trūkušies, mēs saskatījāmies.

— Nudien… — Valts nogrozīja galvu, itin kā žņaugtu ap​kaklīte.

— Jā… — pulkvedis novilka, bet es tikai nopūtos. a cilvēki ar dzelzs nerviem, kādi neapšaubāmi bija abi mani biedri, nespēja saglabāt mieru, tad es jau ne tik. Toties Dasēnam šis izlēciens droši vien līdzinātos izsmalcinātai delikatesei nelabojama gardēža mutē. Tramplīns, lai taisnā ceļā ielēktu sievas vectēva tronī. Pec brīža atpūtas, kas bija vajadzīga, lai attaptos, atsākām meklēšanu no jauna. Diemžēl es ne uz mirkli nespēju atbrīvoties no nepatīkamās sajūtas, ka aiz stiklotajām durvīm gaitenī kāds stāv. Ļauns un draudošs… nekas! Valts rāpoja pa grīdu, ar lupu meklēdams kādu sprau- dzinu, es otrā halles galā pētīju apšuvuma paneli, bet Medveds vienatnē sēdēja uz nepakļāvīgā dīvāna un kā dzērājs pētīja divas glāzes, turēdams katru savā rokā. Es redzēju, kā viņš pacēla acis un, domīgi raudzīdamies kaut kur tālumā, itin kā atceroties senu draugu, pēc rituāla saskandināja. Dzidrā skaņa vēl nebija izdzisusi, kad telpai pārskrēja tāda kā auksta pūsma, un… viņa vairs nebija! Ne dīvāna, kuru pa visiem nebijām spējuši izkustināt no vietas, ne pulkveža. Vietā, kur viņš nule kā bija sēdējis, rēgojās gluda grīda! Mēs ar Kronbergu apstulbuši saskatījāmies. Man pat ienāca prātā, ka mūsu biedrs ar savu personīgo guļvietu taisnā ce|ā nobraucis ellē, kad pilnīgi bez trokšņa grīdas dala atvāzās, un tās veidotajā caurumā iznira dīvāns ar sēdošo Medvedu! Spriežot pēc ieplestajām acīm, kaut ko tādu pat Kronbergs nebija pieredzējis. Bet mūsu sibīrietis smaidīja platu, apmierinātu smaidu.

Man tas likās tik dīvaini, ka prātā iešāvās doma — viņš ir jucis! Taču pēc dažām sekundēm viss noskaidrojās.

— Tas ir lifts! — piecēlies un joprojām neizlaizdams no rokām abas glāzītes, viņš paskaidroja. — Kā man tas izdevās? Es jau agrāk minēju, ka situācijā ar Laubi atkārtojās tas pats, kas notika, pazūdot Stravinskim. Pēdējā uztvērējā pārraidīta skaņa bija — glāzīšu saskandināšana. Nevaru teikt, ka es to atklāju apzināti. Pareizāk — nojautas vadīts, es vienkārši atkārtoju to, kas bija noticis ar abiem pazudušajiem. Protams, tas, kas sekoja, man bija ne mazāk pārsteidzoši ka jums. Lifts!

— Kas tur ir — apakšā? — es jautāju no satraukuma aiz​smakušā balsī.

— Pagaidi! Vai tu saprati, kā iedarbina šo liftu?

— Ar skaņu.

— Pareizi. Tagad jāizmēģina bez pasažiera. — Pirms kāds no mums paguva aizkavēt, viņš no jauna saskandināja abas glāzītes, taču dīvāns pat nenodrebēja.

— Skaidrs? — viņš paraudzījās ikvienā no mums un tikai tad atļāvās teikt, — apakšā dīvāns apstājās pazemes ejai līdzīga gaiteņa galā. Es no pārsteiguma lāgā nepaguvu neko apskatīt. Ātrāk gribējās augšā. Saskandināju, un te nu es esmu!

— Tātad tur…

— Redzēju tikai gaiteni, vairāk neko. Kā jau teicu — gribēju ātrāk atpakaļ.

— Un tomēr, — Valts izņēma viņam no rokām glāzītes, — šis nevar bat īstais paņēmiens.

Franks taču ikreiz, braucot augšā vai lejā, neņem līdzi glāzes. Manuprāt, tā vienkārši ir sakritība.

— Noteikti, — Medveds piekrita. — Lifta iedarbināšanas aparatūra ir noskaņota uz noteiktu tona augstumu, un glāzīšu skaņa vienkārši sakrīt ar to. Es to aptvēru, jau braucot augšā. Droši vien viņam kabatā glabājas kaut kas līdzīgs toņdakšai vai automašīnu pretaizdzīšanas ierīces pultij. Bet iekustiniet atminu! Atcerieties tikšanos ar Laubi. Ar to Franks vēl varēja saskandināt, bet ar Dobermani — izslēgts!

Iedzert — jā, bet pieskandināt — nē! To dara tikai tuvi pazinās vai draugi. Stravinska uzvedība taču bija izteikti agresīva. Bet, lai nu kā, Gustavs Franks spēja atrast veidu, kā vinu nomierināt. Un ne tikai nomierināt, bet piespiest iedzert. Kaut kas sāk noskaid​roties, vai ne, draugi?

— Drīzāk — vēl vairāk satumst..; — es noburkšķēju. — Nu, kas mums atliek? Sēžamies zirgam mugurā, un — aiziet!

Pulkvedis papurināja galvu.

— Baidos, ka šīs ierīces celtspēja būs par mazu. Trīs vīri…

— Nieki, — Kronbergs atmeta ar roku. — Cik vietu uz tā elles transporta, tādai arī jābūt celtspējai. Uz leju — tam nebūs lielas nozīmes. Bet, ja nevilks uz augšu, brauksim pa vienam. Mums jāizpēta šī eja, varbūt tieši tur sākas ceļš pretim atrisi​nājumam?

Viņš pirmais ieņēma vietu uz dīvāna, un, kad arī mēs ar Medvedu bijām apsēdušies līdzās, iedeva vienu glāzīti man.

— Mēs tagad dodamies pretim nezināmajam, draugi. Atzīmēsim šo notikumu saskandinot. Uz veiksmi!

Viņš piesita ar savu glāzīti manējai, un nākamajā mirklī es zaudēju pamatu zem sevis. Pēdējais, kas, krītot lejup, iespiedās atmiņā, — degošā daudzžuburu lustra virs galvas un… ņirdzīgi, grudzinoši smiekli — kā pavadījums mūsu guldīšanai kapā!

XXI NODALA PAZEMES CIETUMĀ Lidojums lejup beidzās tikpat pēkšņi, kā sācies. Mēs joprojām sēdējām uz tā paša zvilņa, tikai tagad halles vietā mūsu priekšā aizstīdza eja. Tā tiešām, gluži kā dvīņumāsa, atgādināja eju, kas veda no Franka mājas uz Bergera ielas namu. Tāpat kā tur, arī šajā gaismu deva spuldzes, kas ievietotas biezos, iegarenos kupolos araizsargrežģi. Un, tāpat kā iepriekšējā, arī šī eja aizstiepās tajā pašā virzienā. It kā baidīdamies, ka dīvainais pārvietošanās līdzeklis piepeši varētu pazust, atstājot mūs uz visiem laikiem pazemē, mēs labu brīdi sēdējām un blenzām savā priekšā. Gaiss te bija smags, citāds nekā blakusejā, turklāt pievilcies ar tādu kā puvuma smaku. Un tad es pamanīju trīs vienādas durvis. Tās atradās labajā pusē ar vairākus metrus lielām atstarpēm. Apaļās novērošanas actiņas padarīja tās līdzīgas cietuma kameru ieejām. Nebija šaubu, ka viss, izņemot savādo lifta ierīci, te būvēts pirms krietna laika. Mūsu versija par gestapo konspiratīvo dzīvokli saka apstiprināties. Jā, abi nami, kā arī to komunikācijas bija iekārtotas ar vērienu un… mērķtiecību. Briesmu brīdī pazemes eja lāva netraucēti pāriet no vienas mājas uz otru, kas atradās pavisam citā ielā, un tur — kā tās iemītniekiem — netraucēti pamest bīstamo vietu. Bet kameras… Otrā pasaules kara briesmu darbi tika apliecināti ne tikai fotogrāfijās. Tumsas darbi, kam tik tiešām piemērotākā vieta pazemē. Bet to, ka tie joprojām turpinās, ka ļaunums turpina plosīties, skaidri apstiprināja pie griestiem degošā gaisma. Pazemes cietums joprojām strādāja… Tomēr lifta problēma nebūt nebija tik vienkārša, kā varētu likties no pirmā acu uzmetiena. Un, ja nu mūsu dīvāns pēc mirkļa viens pats tukšā uzbrauc augšā? Kas zina, vai arī šī ierīce nav pieslēgta pie pulksteņa mehānisma. Griesti, caur kuriem bijām ieradušies, no šejienes izskatījās tik blīvi, cik blīvi jebkurā citā vietā. Zinot, cik pamatīgi bija izveidots ieejas panelis un ar kādu spēku tas aizsedza pazemes galeriju, nebija šaubu, ka arī šis būs pietiekami masīvs, lai mēs pa visiem to nespētu izkustināt no vietas. Ja ar mums notiktu kaut kas līdzīgs atgadījumam Bergera ielā un no šīs puses liftu izsaukt nebūtu iespējams… nedod Dievs! Mēs būtu šeit aprakti tikpat droši, kā attālāk redzamajās kamerās. Līdz ierastos… Kas īsti, nebija skaidrs, bet ne jau daiļavas no varietē teātra. Drošības pēc nolēmām, ka Medveds paliks sēžam, bet mēs ar Kron- bergu dosimies tālāk. Valts atdeva viņam abas glāzītes, un, pielicis pie lūpām pirkstu, pamāja man. Atstājuši pulkvedi uz dīvāna, klusītēm, uz pirkstu galiem sākām zagties pa gaiteni uz priekšu. Dīvains, tāds kā īsts kapa klusums ietina mūs no visām pusēm. Ticis līdz pirmajām durvīm, Kronbergs nedzirdami pabīdīja sānis apaļo metāla plāksnīti, kas aizsedza actiņu, un ielūkojās kamerā. Lai gan iekšā dega uguns, šaurā telpa izrādījās tukša. Brūni krāsota koka laža, spainis un betona grīda, itin viss liecināja, ka šis ir īsts cietums. No iekšpuses uzvēdīja īsti šķebinoša dvaka. Ta vien šķita, ka sienas izgaroja kopš kara laikiem uzkrāto sviedru, asiņu un urīna derdzīgo maisījumu. Steidzīgi novērsies, es sekoju draugam. Valta kustības bija kļuvušas vieglas un elastīgas kā kaķim, kad tas zogas klāt medījumam. Es zināju, ka tādās reizēs viņa maņu orgāni strādā ar divkāršu slodzi, fiksējot apkārtnē katru sīkāko troksnīti, smaržu vai aizdomīgu kustību. Tuvojoties nākamajām durvīm, viņš ar katru soli kļuva piesardzīgāks, bet es iekšēji saspringu. Kā tas notiek — kas viņu zina, kāda aura ietin cilvēku, ka to spēj samanīt cits, bet es skaidri jutu, ka aiz durvīm kāds ir. Valts pilnīgi bez skaņas pastūma sānis metāla plāksnīti un jau pieliecās, kad pa novērošanai paredzēto atveri izšāvās garš pirksts un kāds aiz durvīm krievu valodā rupji nolamājās. Ja draugs piesardzības pēc nebūtu piebremzējis ziņkārību, viņš noteikti būtu palicis bez acs. Redzēdams, ka viņa asinskārais nodoms nav izdevies, ieslodzītais smagi aiz- slāja kameras dziļumā, un es dzirdēju, kā zem viņa svara žēli novaidās koka lāva. Kronbergs ielūkojās actiņā un, klusu nočukstējis: "Dobermanis!", palaida mani savā vietā.

Pieplacis pie cauruma, ieraudzīju divas pazoles un pret debesīm izslietu cigareti, no kuras gaisā stīdza tieva dūmu strūkliņa. Ar visu savu izskatu gūsteknis demonstrēja nicinājumu pret saviem cietumsargiem. Aizvēris actiņu, palūkojos Valtā.

— Kāpēc viņš tā rīkojās?

Draugs paraustīja plecus.

— Iespējams, lai es atvērtu durvis.

— Un tad?

— Nav izslēgts, ka aiz tām mani sagaidītu pārsteigums. Atceries, viņš taču Novijuojanā izbēga no izolatora. No šā tipa var visu ko sagaidīt.

Pamanījis kustību ejas galā, ieraudzīju uz dīvāna sēdošo Medvedu izmisīgi plātāmies ar rokām.

Nesprazdams, ko tas nozīmē, jau gribēju doties pie viņa. Bet tad pulkvedim ienāca prātā uzzīmēt gaisā lielu jautājuma zīmi. Bija skaidrs, ka viņš deg ziņkārē ātrāk uzzināt, kas noticis. Tā kā skali runāt nedrīkstēju, aizliku vienu roku zemāk aiz muguras un pavēdināju kā asti, bet ar muti bez skaņas atdarināju suņa riešanu. Medveds pasmaidīja, un paslēja gaisā īkšķi- Kronbergs, kas joprojām nekustīgi stāvēja dzelzs durvju priekšā, kaut ko saspringti domāja. Piegrudis viņam pie pleca, es nočukstēju: — Ejam tālāk!

Kā nule atmodies no dziļa miega, draugs papurināja galvu un pagriezies paklausīgi devās uz priekšu.

Pēc incidenta viņš turpināja ceļu, neklusinot soļu troksni, bet reizē arī nedarīja to demonstratīvi skali.

Trešās durvis, tāpat kā divas iepriekšējās, noslēdza masīvs dzelzs aizbīdnis. Iepriekšējās pieredzes mācīts, Valts vispirms atbīdīja apa|o plāksnīti un nogaidījis pieliecās pie novērošanas actiņas. Viņš skatījās ilgi, ilgi. Es jau sāku kļūt nepacietīgs, kad draugs tikko dzirdami izdvesa: — Paldies Dievam! Laube dzīvs!

Kad pienāca mana kārta ielūkoties kamerā, es ieraudzīju uz lažas sēdošu cilvēku. Tikai labi aplūkojis nevarīgi uz krūtīm nolaisto galvu, pazinu Georgu Laubi. Nebija šaubu, ka viņš ticis smagi piekauts — ap acīm tumši violeti apli, viena acs pavisam aiztūkusi, seja sapampusi un vienās skrambās, no lūpu kaktiņa joprojām sūcās asinis. Droši vien sākumā Kronbergs viņa nekustībā bija saskatījis nāves pazīmes, taču piebilde — Laube dzīvs — bija skaidra. Diemžēl, lai kā es skatījos, neredzēju neko, kas apstiprinātu Valta secinājumu. Jautājoši pavē​ros draugā.

— Viņš…

— Laube dzīvs! — Kronbergs atkārtoja. — Es redzēju, kā viņš sakustējās. Apstrādājuši nabadziņu kā miesnieki! Man negribētos atrasties viņa vietā.

— Ko darīsim? Nevaram taču viņus te atstāt.

— Kāpēc ne? Viens ir slepkava, un arī otrs, manuprāt, nav ne par santīmu labāks. Labi, labi, — redzēdams sašutumu manā sejā, viņš pasteidzās nomierināt. — Iesim pie Medveda un apspriedīsim situāciju.

Pulkvedis mūs sagaidīja ar nepacietībā piesārtušu seju. Visā šajā laikā viņš nebija nokāpis no sava dīvāna. Mums apsēžoties, viņš tūdaļ iespieda man rokās pa glāzītei un piecēlās izstaipīt kājas.

Neraugoties uz smagnējo augumu, reizes piecas vingri kā jauneklis pietupies un nedaudz izvingrinājis vidukli, viņš piesmakušā čukstā sacīja: — Tagad stāstiet! Šo pienākumu uzņēmās Valts.

— Otrajā kamerā sēž Dobermanis, bet nākamajā — Georgs Laube. Laube pamatīgi apstrādāts — nevis seja, bet jēlas gaļas gabals! Toties Stravinskis man gandrīz aci izdūra! Durvis darinātas no plāna tērauda loksnes, bet viņam pirksts kā iesms. Līdzko…

— Es redzēju, — Medveds pārtrauca stāstītāju. — Tātad abi ir šeit. Viss, kā domājām. Vienīgi tas, ka te būs pazemes cie​tums, gan nebija ienācis prātā. Tagad mums jāizlemj, ko darīt. Laika nav daudz.

— Nepavisam nav daudz, — Kronbergs palocīja galvu. — Lai neizniekotu to veltīgi, vispirms apkoposim zinas. Pastāsti par pēdējiem ierakstiem, par kuriem tu vēl neesi atskaitījies. Ko noraidīja mūsu mikrofoni no Bergera ielas?

— Neko īpašu. Rīta pusē noklausījos Dona Žuāna āriju sievietes izpildījumā. Tā kā to pavadīja slotas švīkstēšana un pārbīdīto krēslu klaudzēšana, nebija šaubu, ka soliste ir apkopēja. Vakarpusē

ieradās pats Franks. Pa eju. To fiksēja kabinetā novietotais mikrofons. Vēl noklausījos īsu sarunu pa tālruni un televīzijas filmu, kuru resnim labpatikās noskatīties. Pēc tam kādu brīdi čaukstēja papīri, un tad viņš devās pie miera. Minūtes trīsdesmit vēlāk ieradās Dobermanis. Tas arī viss.

— Vai ar apkopēju viņš sarunājās?

— Nē, meitene — spriežot pēc balss, viņai nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem — aizgāja agrāk, liet izpildījums tiešām bija teicams.

— Skaidrs. Tagad par telefona sarunu. Tu teici — tā bijusi īsa. Vai varēsi atstāstīt?

— Protams. Kad Franks nocēla klausuli, zvanītājs — vīrietis ar ārkārtīgi patīkamu baritonu — īsti piemērotu lirisku dziesmu izpildīšanai, vaicāja: "Vai Gustavs" — "Jā." — "Kā?" Šis jautājums, faktiski — tā nekonkrētība un nenobeigtība man likās dīvaina, taču Franks saprata.

Teica: "Visa informācija ir pie tā, kas brauc." Varēja nojaust, ka abi sarunājas tā, lai svešs to nevarētu saprast. "Tātad — jāgaida?" — "Diemžēl." — "Bet varbūt viņš…" — "Nē, Valters savu darbu prot…" — "Labi, es gaidu zvanu." Tas arī viss.

Kronbergs izvilka cigareti, taču neaizsmēkējis iebāza at​pakaļ paciņā.

— Uz pēdējo notikumu fona ir skaidrs, — viņš teica un pamāja kameru virzienā, — ka šī saruna bijusi par Laubi.

— Es arī tā domāju, — pulkvedis piekrītoši palocīja galvu. — Bet iesim tālāk. No pusvārdiem var droši izlobīt, ka šis Valters mēģinājis nabagu piespiest sniegt informāciju, un Laube atzinies, ka tās viņam vienkārši nav. Laube nezina to, ko zina tas, kas patlaban brauc.

— Pagaidiet, — satrauktā čukstā es iesaucos. — Laubem ierodoties, kad viņi ar Franku vēl tēloja divus draugus, sarunā bija kāds mirklis par laika apstākļiem. "Tas var aizkavēt…" teica Georgs. Mēs nolēmām, ka šie vārdi zīmējas uz zeltu, taču tikpat labi tie varēja attiekties uz… personu! Uz cilvēku, kuru viņi gaida ierodamies. Fakts, ka Laube patlaban jau sēž kamerā, manuprāt, liek izdarīt visai drūmu secinājumu. Gan par to cilvēku, kas tiek gaidīts, gan par viņam lemto likteni.

Iestājās klusums. Mēs visi sapratām stāvokļa nopietnību. Pat mazākā k|ūda varēja dārgi maksāt.

Varbūt tāpēc neviens nesteidzās izteikties. Kronbergs viļāja pa rokām cigarešu paciņu, acīmredzot viņam neizturami gribējās uzsmēķēt, bet Medveds ar satumsušu skatienu vērās grīdā. Beidzot Valts ierunājās: — Ja mūsu versija par konkurentiem atzīstama par patiesu un Franks ir viens no tiem, tad informācija, kuru viņš grib iegūt, var būt tikai viena — zelta glabātava! Tā pati, pēc kuras tiecas mūsu cienītais Trofimova kungs no Krievijas, — viņš uzlika roku uz pulkveža platā pleca. — Jautājums — kā rīcībā šīs vis​slepenākās no slepenākajām ziņām varētu atrasties? Personīgi es zinu tikai vienu vārdu.

— Kādu?

— Zelta ordas hans ir tas, kas savās rokās tur visus noslēpuma pavedienus. Tādejādi iznāk, ka Cīrihē kuru katru brīdi jāierodas… — Valts apklusa un pārlaida mums jautājošu un reizē pētošu skatienu.

— Konrādam Laubem, — es pabeidzu viņa vietā, un draugs mana secinājuma pareizību apstiprināja ar galvas mājienu.

— M… jā, atrisinājums tuvojas ar tādu ātrumu, ar kādu Cīrihei tuvāk nāk pscidoparalītikis no Rīgas. Tagad mums atliek izlemt — kā iegūt to informāciju, pie kuras Franks cer tikt ar vardarbības palīdzību. Manuprāt, neaizņemtajā kamerā degošā spuldze apliecina, ka šie karaliskie apartamenti nav rezervēti nevienam citam kā Konrādam Laubem. Ļausim, lai viņš tos ieņem, vai arī…

Medveds pacēla roku.

— Bet, ja nu šajos spriedumos iezagusies k|ūda?

— Kāda?

— Tas nav Konrāds Laube?

— Citas kandidatūras mums nav. Atminies, es tev stāstīju par mums ar Robertu atstāto zīmīti? Somu dunci un parakstu — Z. O. H. Kā rīcībā var būt vissvarīgākā informācija, kas skar ordu? Hana. Valdības groži kā Batija laikā, tā mūsdienās ir vienas personas rokās.

— Pārliecināji. Bet tomēr nav teikts, ka viņš dosies šurp. Labprātīgi.

— To var izdarīt ar varu, teiksim — tas pats Valters. Taču vairākas pazīmes liecina, ka tā nebūs vajadzīga. Laube ieradās šeit, paklausot uzaicinājumam. Ņemot līdzi paraugus. Franku pazīst. Sarunas slepenas. Tas nozīmē, ka darījuma objekts ir zelts. Ja visa informācija par to, kura vietā noglabāti krājumi, ir Konrāda rokās, līgumslēdzēja puse vienpersoniski būs vinš. īpašnieks un… valdnieks. Kur viņi to nokārtos? Visticamākais — šeit.

— Visticamākais… — es norūcu. — Konrāds ir viltus pilns kā lapsas kūmiņš. Konspirators uz velna paraušanu! Es gan nedotu ne pieci…

— Tev nenoliedzami ir taisnība, — Kronbergs piekrita. — Būtu patiesa veiksme, ja varētu noskaidrot — kur un ar ko viņu gaida ierodamies. Vārdu sakot, mums jāiegūst informācija par glabātavu pirmajiem vai arī… vienlaikus ar Gustavu Franku.

Pulkvedis paraustīja plecus.

— Ko nozīmē — vienlaikus? Mauksi kopā ar Valteru viņam nagus vai arī pielaikosi spāņu zābakus? Baidos, ka resnis atsa​cīsies dalīt ieguvumu pēc tam, kad tas jau būs viņa rokās.

— Neviens viņam neko neprasīs. Vienkārši — mēs neiejauksimies, ļausim, lai notikumi iet paši savu gaitu. Mums ir mikrofoni un uztvērējs. Ja… — Pagaidi! — es pārtraucu draugu. —Tu aizmirsi par ētiku! Par humānismu, līdzcietību… Ja mums ir dota iespēja novērst vardarbību un mēs to nedarīsim, kā mēs pēc tam varēsim cits citam skatīties acīs?

Es kategoriski nepiekrītu! Atsakos! Vai tas nebiji tu, kas pats…

Kronbergs pavērās manī ar smagu skatienu.

— Tu jau paguvi aizmirst par Burjatiju? Čoidogu Damini — šo staigājošo skeletu? Nomocīto kapus zeltraktuvēs? Slepkavības un cilvēku nolaupīšanu? Zini, katrs ir atbildīgs par tās organizācijas pastrādātajiem darbiem, pie kuras viņš pieder kā pagātnē, tā — tagadnē! — Valta balss skanēja svešādi skarbi, un vārdi, kas nāca pār viņa lūpām, šķita piederam pavisam citam cilvēkam. Vai tiešām cietsirdība, kas gluži kā robežlīnija iezīmēja detektīva darbu, pamazām sāka gūt varu ari pār viņu? Nekad agrāk nebiju savu draugu redzējis tik aukstu un… svešu! Pat dzirdot, ko vinš runāja, nespēju noticēt, ka tas ir Valts.

— Draugs! — ierunājos.

— Kas ir? — vinš pablenza manī ar dusmīgu skatienu un piepeši, to es redzēju loti skaidri — ar krietnu piepūli… pasmaidīja. — Tev taisnība… draugs! Pilnīga un absolūta! Neapstrīdama! Vardarbība var izraisīt vienīgi vardarbību. Es nekad agrāk… — Valts pārvilka ar roku pāri sejai, — nekad… Varbūt vainīgs tas huligāns? Visu laiku, kopš atrodamies šeit, es jūtu bez parstājas mācamies virsū domas — kā atdarīt šiem bandītiem. Kā atmaksāt. Atriebties! Bet tās taču nav mūsu funkcijas. To darīt pienākas tiesai.

Mūsu uzdevums nepieļaut spīdzināšanu. Piedod! Arī es neesmu nekas cits kā vājš radījums. Tātad — nepieļaut vardarbību un iegūt zinas par zelta glabā​tavu.

Pulkvedis, kas mūsu dialogā bija noklausījies ar neslēptu interesi, piepeši atzinās: — Tas notika sen… Gadi divdesmit jau būs aizritējuši. Manās rokās ārkārtējā situācijā nokļuva baismīgs slepkava. Patiesi — īsts briesmonis. Vina "varoņdarbus" varētu salīdzināt vienīgi ar sadistu un masu slepkavu nodarījumiem nāves nometnēs. Vinš bija manās rokās, un pie mūsu kājām gulēja vina kārtējais upuris! Stāvēja stobra galā! Manu acu priekšā cita pēc citas aizslīdēja ainas ar šā necilvēka pastrādātajām zvērībām. Pietika nospiest sprūdu, un… es kļūtu līdzīgs viņam! Jā, draugi, vienīgā instance, kas drīkst piespriest sodu, ir tiesa! Ja to darīsim mēs, tad pārvērtīsimies tādos pašos zvēros. Lai situācija kļūtu pavisam saprotama, piebildīšu, ka vēlāk noskaidrojās — tas bija tikai svešs, nejauši slepkavības vietā ieklīdis cilvēks! Laba mācība, vai ne, Valt?

Kronbergs pamāja.

— To tu man netiki stāstījis. Bet ari bez tava teiktā man vienmēr tas bijis skaidrs. Langcm taisnība — Franka nams izteikti ietekmē, turklāt ar ievirzi uz domāšanu. Šo ievirzi citādi kā par [aunu nevar

nosaukt. Bet starpgadījums nopietns. Būtu labi to ielāgot, jo viss mūsu darba rezultāts taču pakārtots pašu spriedumiem. Domām, kuras, izrādās, nebūt nav neiespai​dojamas, kā varētu likties.

Pēc Kronberga atzīšanās es nespēju novaldīt atvieglojuma nopūtu. Jutos tā, it kā pēc gadiem ilgas atšķirtības būtu atguvis tuvu draugu. Ja man būtu sevi jāraksturo, par pirmo es minētu gluži sievišķīgu īpašību — līdzjūtību. Es nepanesu svešas ciešanas. Ja Kronbergā es būtu pamanījis kaut mazāko cietsirdības pazīmi, mūsu iepazīšanās nekad nespētu pāraugt draudzībā.

Medveds ielūkojās pulkstenī un noelsās: — Bez piecpadsmit minūtēm četri! Domājiet, draugi! Domājiet! Gan par kazu, gan vilku, gan vēl par to, kam jāizpilda valdības dotais uzdevums, lai tur lūst vai plīst. Domājiet!

Papildu pamudinājums nevienam nebija vajadzīgs. Visi kā viens ķērušies pie problēmas, mēs strādājām ar pilnu smadzeņu jaudu. Taču es nespēju pilnīgi neko. Prātā uznira dīvainas aizvadītās dzīves epizodes, kurām nebija nekāda sakara ar to, kas patlaban bija svarīgākais. Likās — kāds gluži vienkārši nelāva domāt par vajadzīgo. Spriežot pēc pulkveža drūmā vaiga, arī viņš neko iepriecinošu nevarētu pateikt. Vienīgi Valts, atbalstījis elkoņus pret ceļiem, saliecies, zodu piespiedis pie krūtīm, ar laika trūkumā nonākuša šahista koncentrēto izteiksmi sejā skaitļoja visus iespējamos gājienus, kas varētu izvest mūs no krīzes stāvokļa. Pēkšņi viņš atliecās un, ar abām rokām uzbužinājis matus prāvā cekulā, jautāja: — Kādi būs priekšlikumi?

— Man nav, — Medveds atrūca, bet es tikai nošūpoju galvu.

— Un tev?

— Manuprāt, izeja ir viena — man jāpaliek šeit. Trešajā, tukšajā kamerā. Cerēsim, ka viņi necentīsies vispirms konfrontēt abus brāļus. Iespaidot Konrādu, parādot viņam Georga izķēmoto seju.

Spīdzināšanu parasti sākot ar psihisku ietekmēšanu. Ja dzirdēšu viņus ķeramies pie vardarbības, došu norunāto signālu, teiksim — svilpienu vai šāvienu, un jūs steigsieties palīgā. Bet es pa to laiku centīšos viņus aizkavēt. Šaujamais man ir, un jūs varat atstāt vēl kādu rezervei. Dasēns katram gadījumam lai sacel kājās operatīvo brigādi. Tādējādi mums ir izredzes uzzināt par glabātavu reizē ar Gustavu Franku un novērst kā spīdzināšanu, tā slepkavību.

— Visīstākais donkihotisms. Vai nepietiek ar noklausīšanos?

— Nē. Kādam jābūt tuvumā. Uzstādot vienīgi mikrofonus, mēs gan iegūsim ziņas, bet varam nepagūt novērst izrēķinā​šanos. Bet tā — viss turpat uz vietas.

— Liekas, tā lieta varētu iet, — Medveds atdzīvojās. — Man ir tikai viens iebildums — palikšu es! Manas vācu valodas zināšanas šeit…

— Nebūs vajadzīgas, — Kronbergs kategoriskā balsī noskaldīja. — Runa ir par spīdzināšanu. Un tikai! Noklausīšanās notiks augšā. Jums nāksies vest cīņā tos, kas ieradīsies palīgā. Turklāt uztvērēju pazīsti vienīgi tu.

— Atkal uztvērēju! — pulkvedis noburkšķēja. — Kā dzirn​akmens kaklā man šis verķis…

— Viens tu nedrīkst palikt, — es iebildu. Kas zina, kā iegro​zīsies apstākli. Bet divatā…

— Paldies, draugs! — Kronbergs uzlika savu spēcīgo plaukstu uz manas rokas. — Divatā patiešām būs drošāk.

XXII NODALA nakts zvans Lai izvietotu noklausīšanās ierīces, laika nebija daudz. Tāpat nebija izslēgts, ka rīta agrumā šeit var iemaldīties Franks vai telefona sarunā ar baritonu pieminētais Valters. Tāpēc, lieki nekavēdamies, ķērāmies pie darba. Medveds no savas ietilpīgās kabatas izzvejoja četrus piecus miniatūros, krekla podziņām līdzīgos mikrofoniņus. Varējām nebaidīties, ka ieslodzītie pamanīs mūsu nodarbošanos, bet vēl mazāk — ka sapratīs, ko mēs darām. Arī sarunas no kamerām sadzirdēt nevarēja, jo tērauda durvis ciešāk par ciešu piegula aplodām. Spriežot pēc Stravinska rīcības, viņš bija mūs noturējis par cietumsargiem, un tā pati par sevi bija liecība, ka īstajiem cietumsargiem viņš par nakts notikumiem nestāstīs ne vārda.

Vielu mikrofoniem izvēlējās pulkvedis.

— Kameru durvis ir no tērauda, taču pietiekami plānas, lai skaņa tās iesvārstītu. Tādējādi mēs tās izmantosim kā papildu membrānu akustisko svārstību pārnešanai uz mūsu podziņām. Tas nozīmē, ka, pielipinot tās ārpusē, iespējams iegūt tādu pašu efektu, kā izvēloties tām vietu iekšpusē. Visgrūtāk pamanāmā vieta būs labajā apakšējā stūrī, eņģu pusē. Drošības pēc katrām durvīm pieliksim divus mikrofonus, lai ir rezerve.

Mes tā arī izdarījām. Pēc tam pārbaudījām pašas durvis. Atslēgu te nebija. Vienīgais nodrošinājums — smagais dzelzs aizbīdnis bija pietiekams, lai pat ziloņa spēks durvis nedabūtu va|ā. Pēdējo aplūkojām savu slēptuvi — tukšo kameru. Apsvēruši vairākus priekšlikumus, nolēmām, ka tumsā sēdēt būs drošāk un griestu spuldzīte jāizskrūvē. Nevis pavisam, bet tikai tik daudz, lai tā izdzistu. Pazemes cietums bija tik labi nomaskēts, ka nevienam nevarēja ienākt prātā, ka to ar nolūku izdarījis kāds svešs. Fs ieminējos par bultu.

— Kādam garāmejot var ienākt prātā to aizgrūst. Tādā gadī​jumā mēs iekritīsim kā slazdā.

— Jā, — domīgi aplūkodams aizbīdni, piekrītoši nomurmināja pulkvedis. — Bet mēs to padarīsim nederīgu.

Vinš saņēma biezo dzelzs stieni aiz gala un, sasprindzinājis visus spēkus, vilka. Platajā pierē iezīmējās resna dzīsla, seja piesarka piepūlē, un… aizbīdnis saliecās! Daba patiesi bija ap​balvojusi mūsu biedru ar īstu vērša spēku. Liekumu iztālēm pamanīt nevarēja, taču aizbīdīt bultu tagad nebija, ko domāt, jo tā vairs negāja cauri skavai. Liekas, viss bija sagatavots, lai mēs godam veiktu savu uzdevumu.

— Vienīgais, kā mums pietrūkst, — ieminējās Kronbergs, — ir divpusēji sakari.

Acīmredzot gaidīdams šo neizbēgamo jautājumu, Medveds plati pasmaidīja un izvilka no kabatas… mobilo tālruni.

— Līdz ar nama iekārtošanu nolēmu katram gadījumam iegādāties arī šo, — sniegdams to Valtam, vinš sacīja.

Tā patiesi bija veiksme, un pulkveža spīdošā ideja — uzslavas cienīga. Tagad mēs nebūsim vieni!

Kā lielu dārgumu, iepriekš pārbaudījis, Kronbergs iebāza melno, iegareno kastīti kabatā un katram gadījumam pierakstīja joprojām uz Valzeres vārda reģistrēto mūsmāju numuru.

— Tikai neiedomājies zvanīt mums, — vinš nobrīdināja Medvedu. — Ja būs kas steidzams, to izdarīsim mēs. Turklāt labi būtu, ja tu dežurētu pie uztvērēja. Man te ir viens mikrofons, tā ka savu vajadzību es varētu pateikt, neaizņemot nu​muru. Bet nu tev laiks. Vai vienam nebūs bail?

Pulkvedis pavīpsnāja.

— No huligāna? Lai tikai man patrāpās, es vinu tā saspiedīšu, ka sula vien noškīdīs. — To teicis, vinš apsēdās uz dīvāna un paņēma katrā rokā pa glāzītei. — Uz tikšanos, draugi!

Medveds jau sakustējās, kad Valts ar zibenīgu kustību iešāva plaukstu glāzīšu starpā.

— Pagaidi! Tu uzbrauksi augšā, bet mēs paliksim lejā bez jebkādām izredzēm iedarbināt šo elles transporta līdzekli. Tā neiet! Ja kaut kas atgadās, mēs paliekam bez iespējas tikt virszemē. Labāk darīsim tā — tu sēdēsi, bet es saskandināšu. Tādējādi pie manis paliks šī savdabīgā iedarbināšanas ierīce, bet tev

atliks sakārtot bārā atlikušās glāzes tā, lai Franks nepamanītu iztrūkumu. Nu tad, laimīgu ceļu! — Kronbergs soli atkāpās un piesita vienu glāzīti otrai. Augšā pēkšņi atspīdēja gaisma — tā bija hallē degošā lustra, un dīvāns kā uz milzīga sae||ota domkrata stieņa bez skaņas uzbrauca augšā. Tā pamatne ieņēma griestu paneļa vietu, tā ka ne mazākā sprau- dziņa nenorādīja uz salaidumiem. Vienīgais liecinieks, ka te darīšana ar celtni, bija metāliski spīdošais, vismaz divdesmit centimetru diametra stienis, kas, gluži kā griestu balsts, rēgojās gaiteņa galā. Bijām palikuši vieni. Apziņa, ka izkļūt no šī pazemes kazemāta saviem spēkiem vien nav iespējams, iedarbojās uz visu organismu — plaušām piepeši sāka trūkt gaisa, sirds krūtīs sitās kā putniņš pret būra sienām, bet pleciem uz- gūla nepanesams zemes smagums. Par laimi, šis vājuma brīdis bija īss. Līdzko tas bija pāri, mēs ar Valtu, cik nu ērti varēdami, iekārtojāmies tukšajā kamerā uz lažas un, nolikuši sev līdzās pa tvērienam pistoles, sākām gaidīt. Sēžot klusumā un absolūtā tumsā — to es jau biju izbaudījis vairākkārt, sāk parādīties dīvaini efekti, kurus normālos apstākļos nevar piedzīvot. Acu priekšā, nez no kurienes uzradušies, sāk peldēt ugunīgi apli un cita par citu baismākas ēnas itin kā uzsūc cita citu. Zūd laika kontrole, un cilvēks sev šķiet kā dzīva, Visuma melnajā izpla​tījumā lidojoša molekula. Jutekli, palikuši bez ārējiem kairi​nājumiem, it kā centrējas sevī un gluži kā smeldzošs zobs, kuru visvairāk sajūt tieši naktī, sāk uzrādīt visas iespējamās miesas kaites. Pirmais, kā allaž, iekņudas deguns, tad kājas sāk raut krampji, mugurai kļūst auksti, bet galvvidus nosvīst kā pirtī.

Pec tam cits pēc cita savu esamību piesaka iekšējie orgāni ar dīvainām, nepatīkamām sajūtām.

Klusums iedarbojas pat uz dzirdi, un ausīs sāk zvanīt tādi kā sudraba zvārguli.

— Cik pulkstenis? — kaut uz mirkli gribēdams tikt vaļā no mokošajām pastardienas skaņām, es jautāju.

Ielūkojies fosforescējošajā ciparnīcā, Kronbergs izbrīnījās: — Pusseptiņi! Laiks, liekas, sācis joņot. Drīz gaidāmi ciemiņi. Stravinskis te ieradās bez ielūguma, un kādam tas var nepatikt.

Kā atbilde uz viņa vārdiem kaut kur ārpusē atskanēja žēla, dziestoša skaņa. Tieši tāda kā tā, kas pavadīja sienas paneļa pagriešanos, atveroties ejai, kas savienoja abus namus. Mūsu kameras durvis bija tikai pievērtas, un es nezin ko dotu, lai varētu pabāzt spraugā galvu. Atbalsojoties gaiteņa sienās, smagi so|i tuvojās pavisam no citas puses, nekā bijām gai dījuši. Tas nozīmēja, ka bez dīvainā lifta ierīces te bija vēl otra ieeja. Nācēji neapšaubāmi bija divi — to varēja noteikt pēc solu trokšņa.

— Fs viņu novietoju atsevišķi, — pazīstama balss — tas no​teikti bija pats Gustavs Franks, sacīja.

— Pareizi darīji, — mīksts, samtains baritons atbildēja. — Tā​tad tas ir Georga puisis?

— Jā. Viņš pats tā apgalvoja, bet pirms… pirms tam, arī Laube minēja šo vārdu. Domāju, tā ir paša iniciatīva.

— Domāju… — baritons nicīgi novilka. — Un ja nu viņu at​sūtījis tas, kuru mēs gaidām?

— Absurds. Nevienam nav ne jausmas par mūsu nodomiem. Turklāt tādā sniegputeni nav ko domāt tikt uz priekšu. Viņš būs iestrēdzis uz ilgu laiku. Autoceļi aizputināti, un ka​mēr attīrīs…

— Cerēsim! Bet tagad — rādi man nelūgto ciemiņu! Ja būtu pārliecināts, ka aiz viņa nevelkas aste, nekavējoties liktu Valteram likvidēt. A, tas ir viņš? Pag, pag, kas tas? Skaties, Gustav! Viņš ir pakāries!

Man no šiem vārdiem kļuva auksti. Nākamajā mirklī noklakšķēja aizbīdnis, un virās nočīkstēja durvis. Sekoja īss klusuma brīdis. Pēkšņi aprauts brēciens, tāds kā zem riteņiem pakluvuša kaķa agonijas ņaudiens, lika asinīm sastingt dzīslās. Kaut kas smagi nogāzās uz grīdas, sekundi vēlāk ar blākški aizcirtās blakus kameras durvis un, metāliski noklakšķot, aizkrita bulta. Šaušalīgo skaņu satraukts, pats to neaptverdams, biju pielecis kājās. Kronbergs izrādījās aukstasinīgāks. Satvēris mani aiz rokas, viņš nočukstēja: — Viss kārtībā. Tas bija Dobermaņa sagatavotais pārsteigums. — Un, acīmredzot jau mikrofonā, viņš ierunāja, — Boris! Novērotājus uz Bergera ielu! Nekavējoties! Pēc brīža jāparādās Stravinskim.

Jūsu palīdzība šeit nav vajadzīga.

Man likās, ka kaut kur netālu noklaudzēja durvis, saklausīju tādus kā šļūcošus, nevienmērīgus solus, kas pamazām izgaisa tālumā, un iestājās klusums.

— Tagad laiks kustēties arī mums, — draugs piecēlās. — Viņš jau būs gabalā.

Iznākuši no savas kameras, gaiteņa otrā galā ieraudzījām sienā caurumu durvju augstumā. Droši vien pa to šeit bija iekļuvuši Franks un sulīgā baritona īpašnieks. Nekavējoties ielūkojāmies caur actiņu blakus kamerā. Tur uz netīrās grīdas, salocījies divos līkumos, gulēja resnis, bet uz lāvas — visā garumā — milzīga auguma bārdainis. Abu saraustītā elpa liecināja, ka viņi tikai zaudējuši samaņu.

— Tas tik ir suns! — sajūsmināti nomurmināja Valts. — Tā apstrādāt divus tādus… Ejam tālāk.

Viņi paši atjēgsies.

Es jau devos uz izeju, kad draugs satvēra mani aiz pie​durknes.

— Jāpaskatās, kā klājas Laubem.

Taču, kad ieskatījāmies actiņā, izrādījās, ka kamera ir tukša! Aizejot uzticamais Dobermanis bija pievācis līdzi arī savu šefu.

Izrādījās, ka mēs tomēr spēsim izkļūt no šejienes bez citu palīdzības, jo caurums gaiteņa galā savienoja gaiteni ar eju no Zaļās uz Bergera ielu.

— Atgriezīsimies mājās? — es cerīgi ieminējos un uzmetu Kronbcrgam jautājošu skatienu, taču viņš papurināja galvu.

— Jāpaskatās, kurvini paliks. Redzi, durvis vaļā. Tātad Dobermanis taisnā ceļā devās uz tām.

Cerams, ka viņi bez šķēr​šļiem tika laukā no nama.

— Tā vien liekas, ka tu tam sunim esi uzmeties par sarg​eņģeli, — es nopurpināju.

Valts paraustīja plecus.

— Ja tiksim vaļā no konkurentiem, mums būs vieglāk veikt savu uzdevumu.

Bergera ielas namā mūs sagaidīja vēl viens pārsteigums. Kabinetā, sakņupis krēslā aiz rakstāmgalda, sēdēja robusta izskata vīrietis. Viņa uzburbušajā ģīmī es saskatīju trulu cietsirdību. Bet uz galda gulošās, divpudu svaru bumbām līdzīgās dūres pašas par sevi apliecināja par tām uzticētajiem pienākumiem.

Atceroties Laubes sakropļoto seju, nebija šaubu, kas to izdarījis.

— Valters, — manas domas skali apstiprināja Kronbergs. — Dobermanis viņu noguldījis vismaz uz pusstundu. Kad puisis atmodīsies, iespējams, kādas pāris dienas nespēs aptvert, kas īsti noticis. Tas ir loti specifisks sitiens, Robert, un to prot tikai nedaudzi. Iedarbojas uz atmiņu. Stravinskis ir ārkārtīgi bīstams, atceries to uz priekšdienām. Bet, rau, tur jau viņi aiziet.

Runādams Valts bija pavilcis sānis aizkaru. Nedaudz pieri- rnušais sniegputenis ļāva neskaidri saskatīt divus augumus, kas lēnā solī slāja uz pilsētas pusi. Garākais balstīja mazāko, kas tik smagi cilāja kājas, it kā būtu pamatīgi piedzēries. Bet bez viņiem es pamanīju vēl kaut ko. Tas bija vidēja auguma vīrietis ziemas mētelī. Vinš slēpās aiz resna koka stumbra. Acīmredzot, Dasēna iekustināta, Šveices policija bija ķērusies pie darba.

— Liekas, Fortūna atcerējusies par mums, — ieraudzījis vinu, nomurmināja Valts. — Laiks atpakaļ, Robert.

— Bet kā ar tiem abiem?

— Lai pasēž un pārdomā dzīvi. Dažam tas ir derīgi. Nebaidies, kad Valters pamodīsies, gan izlaidīs.

Jau iedams pa llīzēm izlikto eju uz Zaļās ielas pusi un skatīdamies sev zem kājām, draugs domīgi teica: — Derētu šai vietai uzmest bumbu. Uzspridzināt. Lai sadeg viss — mājas, koki un… ļaunums. Ja šo kazemātu nebūtu, vai tie… Franks un tas otrais, būtu ķērušies pie kaut kā tāda? Tā vien liekas, ka ne vien domas nosaka rīcību, bet arī apkārtējie priekšmeti… vide.

Man prāts galīgi nenesās uz diskusiju. Smagi nopūties, es atzinos:

— Velnišķīgi gribas mājās. Tikt pie grāmatplaukta.

— Gan pagūsi. Pabeigsim darbu, norēķināsimies ar Konrādu un brauksim. Mēs nākam, Boris! — to jau vinš ierunāja pogai līdzīgajā mikrofonā. — Uzliec kafiju!

Hallē Valts nolika vietā abas kristāla glāzes. Huligāns savu klātbūtni aizradīja nedz ar smiekliem, nedz kādu izlēcienu. Tā vien likās, ka notikušais licis pierimt pat viņam.

Medveds sagaidīja mūs, smaidīdams ar visu plato seju.

— Nudien neticas — kaza dzīva un vilks paēdis! Tas Dobermanis ir viens velna pulveris! Gandrīz vai būs jāaizliek kāds vārds prokuroram, jo, tikai pateicoties viņam, mēs varam ap​sveikt sevi ar veiksmi.

— Tu viņu dzirdēji?

— Arī jūsu sarunas.

— Kur Dasēns?

— Pilda savus pienākumus — dzen pēdas Stravinskim ar Laubi. Kafija jau vārās. Nāciet uz virtuvi. Varbūt kāds grib pasūtīt šņabi?

— Gultu, — es nomurmināju. — To gan.

Taču, kad tonizējošā dzēriena malks bija atdevis savu enerģiju piedzīvojumu nokausētajai miesai, es sajutu sevī jaunu spēku pieplūdumu. Pulkvedis, kas klusuciešot sēdēja kaktā, lāva mums attapties un, tikai saskatījis pirmās mundruma pa​zīmes nogurušajās sejās, ierunājās: — Savilksim galus!

Kronbergs pasmaidīja.

— Sāc pārņemt svešas metodes? Labi, savilksim. Par to, kas notika pazemes cietumā un visu pārējo, tev zināms. Nevienam — un tas ir patiesi iepriecinošs fakts —, ne Laubem ar savu rokaspuisi, nedz Frankam un viņa palīgiem nav ne jausmas, ka esam neredzami fiksējuši katru viņu soli. Iznāk, ka, atrazdamies it kā ārpus spēles, faktiski esam tajā piedalījušies. Tā ir liela priekšrocība. Tagad mēs varam aptuveni prognozēt abu grupējumu rīcību, jo katra mērķi mums zināmi. Ja veiksies, arī iegūt zinas, kas palīdzēs atrast zelta glabātavu. Tas ir tāds vispārīgs situācijas novērtējums. Teorētisks. Bet vārds tev, Boris. Sāc vilkt galus, bet mēs paklausīsimies.

— Tik optimistiski kā tu, es nākotnes izredzes tomēr nevērtētu. Pat teorētiski. Nav šaubu, ka tagad Konrāds divkārt uzmanīsies. Pretinieki visai agresīvā veidā pieteikuši pretenzijas uz brāļu zeltu un diez vai tik vienkārši atkāpsies. Viņi to nedarīs vēl viena iemesla dē|. — Pulkvedis neturpināja, taču vina pēdējie vārdi izskanēja ar skaiti jaušamu zemtekstu.

— Kāda? — Kronbergs atstūma taiīti, izņēma cigaretes un ar sakāpinātu interesi pavērās runātājā.

— Iemesls ir gaužām vienkāršs — Zelta ordā Frankam ir savs cilvēks!

— Ko? Kas? — varēja redzēt, ka negaidītā zina manu draugu visai pamatīgi pārsteigusi.

— To es nezinu. Cik nopratu, pie paša slepenākā — zinām, kur atrodas zelta glabātava, vinu nelaiž.

Taču viena otra frāze liek domāt, ka Konrādam ar šo cilvēku ir visai tuvas attiecības. Bet, ja vēlaties, varu jums iedot noklausīties rīta agrumā izda​rīto ierakstu.

— Kāpēc uzreiz neteici? — pielecis kājās, Valts pārmetoši iesaucās. — Nav ko kavēties! Ejam!

Uztvērējs tagad atradās uz galda, un degošā signāllampina liecināja, ka tas joprojām ieslēgts.

Medveds apsēdās un pārslēdza ieskaņošanu uz rezerves kaseti, bet pēc tam, attinis lentu nedaudz atpakaļ, nospieda atskaņošanas taustiņu. Pēc īsa klusuma brīža pēkšņi iezvanījās tālrunis. Efekts bija tik dabisks, ka es gluži neviļus pasniedzos uz mūsu telefona pusi, bet tad attapos, ka šī skaņa nāk no uztvērēja. Vēl pāris izsaukuma signālu, tad loti skaidri noklakšķēja klausule un samiegojusies balss sacīja: — Klausos! — Lai gan tajā nebija nekā īpaša, es nekļūdīgi pazinu Franku.

— Gustavs?

— Jā. vari runāt droši, esmu viens.

— Stravinskis pie tevis?

-Jā.

— Kur? — Zvanītajam bija loti neizteiksmīga balss.

— Tur. Viņš bija izteikti agresīvs, tāpēc nācās nomierināt. Vai ir kas jauns?

— Jā. Bāze likvidēta. Konrāds pievācis visu.

— Ko? Kā tu to zini?

— Viņš pats piezvanīja.

— No kurienes?

— No Glzes vai Gīcas. Tas esot neliels ciematiņš pie Turas tilta. Dzirdamība bija loti slikta.

— Šajā pusē Turai?

— Jā. Tiklīdz tikuši pāri tiltam, sākusies sniega vētra. Viņi pametuši trasi un tikai ar grūtībām sasnieguši ciematu. Tagad sēž un gaida, kad uzlabosies laika apstākli.

— Iznāk, ka viņš ved to? Līdzi.

— Tā iznāk.

— Bet tās taču tonnas!

— Tu nepazīsti Konrādu. Ja viņš ko ieņēmis galvā, neviens neapstādinās.

— Kas licis pieņemt šo lēmumu?

— Baumas. Baumas par… mums. Konrāds kaut ko murmināja par nodevību. Saproti! Es, protams, esmu ārpus katrām aizdomām. Bet sāksies tīrīšana, tas nu ir kā likts. Stravinskim būs, ko darīt. Viņš ir ļoti bīstams, Gustav. Būtu labi…

— Sapratu. Valters arī nav zemē metams.

— Viņš ir gaļas gabals. Bez smadzenēm. Ar Dobermani ne​var salīdzināt. Ko darīsim?

Pēc nedaudz ieilgušas pauzes Franks atteica: — Tiklīdz būs iespējams, izbrauksim sagaidīt. Trase ir viena, un mēs noteikti sastapsimies. Man pie rokas ir kādi desmit puiši, kas par dolāriem gatavi uz visu.

— Tas ir labi. Tev atliek tikai gaidīt.

Franks iesmējās.

— Tā ir pavisam cita lieta. Tagad pats kalns nāk pie Muhameda, nevis otrādi. Taču viņam te jābūt kādai vietai…

— Noteikti, bet es to nezinu.

— Nav svarīgi. Mēs viņu pārķersim pie Tūras. Ko darīt to otru?

— Muļķīgs jautājums. To pašu, ko ar pirmo.

— Konrāds nesatrauksies?

— Vinš zvana tikai man.

— Skaidrs. Paldies, ka piezvanīji. Kad atnāksi?

— Kad viss beigsies.

Sekoja īsi signāli, liecinot, ka saruna pārtraukta.

Labu brīdi neviens neteica ne vārda. Beidzot Kronbergs pa​cēla galvu.

—Tātad zelta glabātavas vairs nav! Konrāds bāzi likvidējis un tagad ar visu dārgmetālu brauc šurp!

— vinš paskatījās pulkvedī, no kura lūpām visu šo laiku nebija nozudis šķelmīgs smaids. — Liekas, varu tevi apsveikt. Uzdevums izpildīts!

— Pagaidīsim, — nemaz necenzdamies apvaldīt prieku, kuru līdz šim bija slēpis zem vienaldzības maskas, Medveds atbildēja. — Kad turēšu rokās, tad… Tad iedzersim šņabi.

XXIII NODALA neveiksmĪgĀ operĀcija Uz mani šī zina iedarbojās gluži kā vēsa ūdens malks uz slāpēs iztvīkušu ceļinieku tuksnesī. Sirdī ielija sen nejusta līksme, un es gluži reāli izjutu sevi Vidus ielā, mūsu omulīgajā dzīvoklī. Kā es atlaižos ērtajā atzveltnī un atšķiru iemīļoto grāmatu. Man apkārt valda miers, un krāsnī sprēgā pagales… Pacēlies galvu, ieraudzīju, ka Kronbergs nebūt neizskatās tik priecīgs, kā biju gaidījis. Gribēdams vinu uzmundrināt, teicu: — Zelta ordas hans pats brauc mums rokās. Turklāt ar visu laupījumu. Stravinskis un Georgs Laube jau atrodas Šveices policijas uzraudzībā. Tādējādi ne tikai pulkveža, bet arī mūsu uzdevums neatvairāmi virzās pretim atrisinājumam.

— Jā, jā, — Valts atsaucās, un, ievilcis pamatīgu dūmu, piegāja pie loga. Kaut kas vina uzvedībā, bet varbūt atbildes into​nācijā man nepatika.

— Tu nepriecājies?

— Priecāšos tad, kad… dzersim šņabi. Baidos, ka, lai tiktu līdz tam, var rasties šķēršļi. Vai zvanītāja balss tev nelikās pa​zīstama?

— Nē. Dzirdama tā bija neskaidri, bet, ja atmet blakus- trokšņus… Nē, nekad agrāk neesmu to dzirdējis.

— Tā skan, ja runā caur drēbi. Zūd intonācija, izteiksmī​gums, un pati balss skan apslāpēti. Tieši tā, kā šoreiz. Tas no​zīmē, ka šis cilvēks ir loti piesardzīgs.

— Nu, protams, — iejaucās Medveds. — Vinš taču ir nodevējs! Ar tādiem mafijas grupējumi neceremonējas.

— Vai tas bija pēdējais ieraksts?

— Tālruņa — jā. Pēc kāda laika atskanēja īdiens un blākškis. Kas tas bija?

— Idetājs? Valters. Vinš patlaban gul pie rakstāmgalda bez samaņas. Pie rakstāmgalda… — Valts domīgi atkārtoja un, ar strauju kustību nodzēsis cigareti, devās uz durvīm.

— Kurp tu?

— Frankam Bergera ielā uz galda atrodas tālrunis.

— Un tad?

— Tas reģistrē zvanītāja numuru.

— Tajos gadījumos, ja abonents neatbild.

— Nē. Visos, arī tad, kad atbild. Fs ievēroju.

— Tu gribi…

— Viena kāja turp, viena atpakaļ.

— Es iešu līdzi, — Medveds atstūma krēslu.

— Sēdi. Viens ātrāk tikšu galā, — Kronbergs iebāza roku azotē un pārbaudīja pistoles maksti.

— Bet Valters? — es ieminējos.

— Ja viņš nācis pie samaņas, tikpat vēl nespēs apjēgt, kas īsti notiek. Refleksi sāks atjaunoties ne agrāk kā pēc stundas. Bet ja… arī mana dūre nav zemē metama, un ne tikai Dobermanis var lielīties, ka māk šo sitienu.

— Esi uzmanīgs! — es nobrīdināju, un pasmaidījis draugs palocīja galvu: — Būšu.

Turpmākās minūtes man un Medvcdam aizritēja saspringtās gaidās. Drauga drosme patiesi bija apbrīnojama — iet vienam apsēstajā namā! Es iedomājos, pat sajutu — kā vinš saņem skeleta rokas sadēdējušos kaulus, kā sakrata. Ja šajā mirklī uzrodas huligāns ar saviem asinis stindzinošajiem smiekliem… Tālāk — pazemes eja, caurums sienā, aiz kura atrodas cietums ar diviem ieslodzītajiem…

Pēc tam kabinets… cietsirdīgais Valters, kas, iespējams, būs atjēdzies… Un te no uztvērēja atskanēja

drauga balss: — Guli, mazulīt, guli…

Tai sekoja dobjš būkškis, un atkal iestājās klusums.

Kronbergs pārradās pēc dažām minūtēm. Spriežot pēc ap​mierinātās sejas, viņam bija veicies.

— Ko Valters? — es jautāju.

— Tikko atvēra acis, uzreiz sniedzās pēc šaujamā. Tas viņam, tāpat kā man, glabājas azotē. Šim tipam vardarbība ir ierakstīta instinktos, tālab nācās viņu vēlreiz atslēgt.

— Bet tu teici — pēc stundas.

— Nav likuma bez izņēmuma. Taču, spriežot pēc blāvajām teļa acīm, viņš pats neapjauta, ko dara.

Toties tagad mums ir telefona numurs. Būs jāpalūdz Dasēnam, lai noskaidro adresi. Mani šis nodevējs interesē, un ir iespējams, ka mēs kādreiz tiksimies. Starp citu pārstājis snigt, un šur tur jau sāk parādīties zvaigznes.

— Tev, Valt, ar Robertu vajadzētu atgriezties Pie Holera, — pulkvedis sacīja. — Bez jums Dasēnu viesnīcā neielaidīs, bet jaušu, ka Stravinska ceļš ved tieši turp. Manuprāt, viņam nav izvēles.

— Es domāju tāpat. Izsauc taksometru! Šoreiz automašīna ieradās tikai pēc četrdesmit minūtēm. Šoferis — sirms, resns sārtvaidzis, atvainojās: — Nevarēju izbraukt. īstā reize likt lietā aerokamanas.

Tiešām, kopš mūsu pēdējā brauciena ielas bija vēl vairāk piedzītas ar sniegu. Milzīgie greideri tagad strādāja uz savu iespēju robežas. Par laimi, putenis bija beidzies. Taksometrs ar grūtībām kūlās uz priekšu. Izmetuši vairākus piespiedu līkumus, mēs īsi pirms deviņiem apstājāmies viesnīcas vārtu priekšā. Te arī izkāpām, un jau grasījāmies doties iekšā, kad pazīstama balss franču valodā mūs apstādināja: — Varbūt paķersiet līdzi arī mani?

Tumsā atspīdēja bri||u stikli, un pēc brītiņa no tās iznira Al​berta Dasēna korpulentais stāvs.

— Labprāt, — Kronberga balsī nevarēja saklausīt ne ma​zāko pārsteigumu. — Jūs mani gaidījāt?

Pēdējais jautājums bija domāts sargam.

-Jā.

Atvēris mūsu priekšā vārtiņus, vinš, zemu paklanīdamies, teica: — Laipni lūdzu!

Lai gan parka celiņu kāds pavisam nesen bija notīrījis, vējš no jauna bija sanesis uz tā nevienādu sniega kārtu, kas dažviet bija diezgan ievērojama. Kad no sarga būdas mūs šķīra pietiekams attālums, lai nevarētu sadzirdēt, norādījis zem kājām, Alberts Dasēns sacīja: — Lūk!

Sanestā sniega kārtiņā skaidri varēja saskatīt pēdas. Tās bija atstājušas divu vīriešu pazoles. Man ienāca prātā, ka tie soli, kas sperti stingri un noteikti, piederējuši Stravinskim, bet līdzās — nevienādie, streipuļojošie — Georgam Laubem.

— Tātad viņi ir šeit? — it kā policists būtu pateicis vairāk par vienu vārdu, jautāja Kronbergs.

— Ieradās pusstundu pirms jums.

— Kā jtis zinājāt, ka mēs atbrauksim?

— Piezvanīju uz Zaļo ielu. Tūdaļ pec jūsu aizbraukšanas. Jūsu biedram franču mēle izrādījās par grūtu, taču, kad sākām runāt vācu valodā, viss gāja kā pa sviestu. Un te nu es esmu. Vinš teica, ka jums man esot kāds uzdevums? Līdzās jau zināmajiem pienākumiem. — Mazmazītina nianslte lika domāt, ka tas viņu nepavisam neiepriecina.

— Pavisam neliels darbiņš — noskaidrot pēc numura tāl​ruņa īpašnieka adresi.

— Sīkums, — Dasēns atviegloti nopūtas. — Biju domājis…

Taču, ko viņš bija domājis, mēs tā arī neuzzinājām, jo klāt

bija viesnīcas durvis, un, saliecies divos līkumos, šveicars ielaida mūs iekšā. Jau būdams numurā, Valts pasūtīja brokastis un kafiju. Kamēr gaidījām, Dasēns, kas, tāpat kā pulkvedis, izrādījās informēts par katru mūsu šīsnakts soli, kā arī par notikumiem kopumā, pastāstīja par savām gaitām.

— Tas garākais — Stravinskis izrādījās ārkārtīgi piesardzīgs tips. Lai gan ceļabiedrs tik tikko vilka kājas, viņš meta tik sarežģītus līkločus, ka mūsējiem vismaz trīs reizes nācās nomainīt pa viņu pēdām ejošos cilvēkus. Beigu beigās, acīmredzot nācis pie atziņas, ka neviens neseko, viņš apstādināja taksometru un taisnā ce|ā brauca uz viesnīcu. Visa Doberma- ņa rīcība — māka atrast aizsegu, īsākos ceļus cauri pagalmiem un tā tālāk, liecināja, ka viņš šajā jomā ir īsts profesionālis. Ja vēl atceramies, ar kādu paņēmienu šis puisis tika ārā no Franka nagiem — cepuri nost! Manuprāt, viņš tagad darīs visu, lai brīdinātu Konrādu Laubi. Mēs jau apmainījāmies domām ar jūsu draugu, un kā man, tā viņam liekas, ka patlaban pats svarīgākais ir — neizlaist Stravinski no redzeslauka.

— Vienam to būs grūti izdarīt.

— Es neesmu viens. Aiz vārtiem palika mana komanda, un pietiek viņam parādīties, lai…

— Loti labi, — Kronbergs palocīja galvu, un redzēju, ka resnīša operatīvā rīcība viņam patika. — Vēl atliek pēdējā problēma — Konrāds Laube un viņa krava.

— Zēni manā uzdevumā noskaidroja, ka tiešām netālu no tilta, viņpus Tūrai, platas ieplakas vidu izvietojies ciematiņš ar nosaukumu Gīza. Viņi jau sazinājās ar Šafhauzeni — tā atrodas vismaz divas reizes tuvāk šai vietai nekā mēs. Kols, inspektors Kols apsolīja tuvāko stundu laikā izsūtīt divdesmit cilvēku lielu speckomandu Laubes pārtveršanai. Tādējādi Franks savu ieceri vienkārši nepaspēs īstenot.

Varbūt viņu arestēt?

— Nekādā ziņā. Franks mums vajadzīgs kā ēsma, lai tiklu klāt pie nodevēja. Turklāt, ne viena, ne otra puse pat neapjauš, ka notikumos iejaukusies policija. Manuprāt, pats prātīgākais, ko varam darīt…

Kronbergs nepabeidza, jo klauvējiens pie durvīm un tam sekojošais viesmīlis ar traukiem nokrautu paplāti liecināja, ka pasūtītās brokastis ir klāt.

— Kārtīgi paēst, — drauga aprauto teikumu atļāvos pabeigt es.

Kad apkalpotājs bija aizgājis, Valts teica: — Paēst un gaidīt. Gaidīt ziņas no Kola. Kā jūs sazināsieties?

— Es uzdevu jūsu numura tālruni.

— Tālredzīgi. Bet te būs tas, pēc kura jāatrod zvanītāja adrese, — izņēmis no kabatas papīra gabaliņu, Valts piestūma to Dasēnam.

Francūzis iemeta acis lapiņā un izbrīnījies pavērās Kron- bergā.

— Jūs tiešām nezināt šā numura adresi?

Kaut kas Dasēna balsī darīja manu draugu uzmanīgu. Nolicis dakšiņu uz šķīvja malas, viņš noliedzoši papurināja galvu.

— Tiešām.

— Varu pateikt — šis tālrunis atrodas viesnīcā Pie Holera.

— Kā jūs tik droši varat to apgalvot?

— Kā? Pie Holera visi numuri sākas ar cipariem 467. Tas nozīmē, ka viesnīcai ir sava telefonu centrāle, no kuras, lai sazinātos ar pilsētu, ir, teiksim, astoņas izejas. Uz tik nelielu viesu skaitu vairāk nebūtu vajadzīgs. Tādējādi, lai noskaidrotu šā abonenta adresi, nebūs pat jānokāpj lejā. Kataloga pirmajā lapaspusē ir ielīme ar viesnīcas tālruņu sarakstu.

Viņš piegāja pie plaukta un paņēma apjomīgo sējumu. Atšķīris pārsteigti nošūpoja galvu un, caur brillēm pārlaidis mums pētošu skatienu, jautāja: — Vai zināt, kur tas atrodas? Tepat aiz sienas! Kaimiņos! Desmitajā numurā.

Pārliecinājies, ka francūzim taisnība, Kronbergs pārvilka ar plaukstu galvvidum un kaut ko neskaidri nomurmināja.

— Ko tu teici? — es nesapratu.

— Neko. Neko, Robert. Iekšējā nepatika pašam pret sevi izpaužas burkšķēšanas veidā. Vai maz vietas zem saules? Bet nē — kaimiņos! Man šī sagadīšanās nepatīk! Bet varbūt tā nemaz nav sagadīšanās?

Kā jums šķiet, Albert?

Ka vienmēr, kad jautājums bija nopietns, Dasēns noņēma brilles un sāka spodrināt stiklus. Droši vien ar šo paņēmienu viņš bija iemanījies iegūt nepieciešamo laiku apdomai. Uzstutējis acenes uz deguna, resnītis paraustīja plecus.

— Vispirms jānoskaidro — kas tur mitinās. Pēc tam — runāsim. Izdarīt kaut kādus noteiktus secinājumus pāragri. Tāpat — krist panikā. Pie Holera kā piebāzts ar tumšas pagātnes ļautiņiem. Šī… bedre jau labu laiku ir policijas neuzkrītošā uzraudzībā. Mums te ir pat savs… aģents. — Tādā kā vainas apziņā Dasēns pāri brillēm uzlūkoja manu draugu.

— Aģents! — Kronbergs dusmīgi uzplāja ar delnām pa ceļiem. — Ak tur tas suns aprakts! Kā es uzreiz nesapratu! Lakstošanās māksla! Protams, neviens Holera kalpotājs neietu riskēt, lai cik neatvairāms un šo mākslu apguvis botu pavedi- nātājs. Kāpēc slēpāt?

— Man nav tiesības to izpaust. Taču turpināt slēpt ari kļuvis neizdevīgi. Tas var radīt pārpratumus un nevajadzīgas aiz​domas. Vinš…

— Vina, — Valts izlaboja. — Neuztraucieties, mēs šo noslēpumu glabāsim. Nejautāsim ne pēc vārda, ne dienesta pakā​pes. Tā ir jūsu aģente, jūs arī tiksieties ar vinu, bet mēs par to nekā nezinām.

Piecēlies resnītis īsti franciskā iznesībā paklanījās.

— Ar jums patīkami strādāt. Ak Dievs! Delikātu, smalkjūtīgu cilvēku tik maz atlicis… Es nu iešu… — vinš nez kāpēc vispirms pavērās manī, pēc tam Kronbergā. Vilcināšanās liecināja, ka viņš ar lielāko prieku nekustētos no vietas.

— Ejiet gan, Albert. Noskaidrot to ir loti svarīgi. Par piesar​dzību…

— Atgādināt nevajag, — Dasēns pasmaidīja savu atklāto smaidu un bez trokšņa nozuda durvīs.

— Lanū mums izvēlējies loti piemērotu vīru. Kaut nu viņam veiktos! Kaut veiktos! Šis cilvēks var izrādīties atslēga, lai tiktu pie visa.

— Kāda tur atslēga. Konrāds sēž Gīzā, un pēc brīža tur ieradīsies Kols ar savu speckomandu.

Uzdevums būs izpildīts. lī​mēs, ir Medveds ar tīru sirdsapziņu varēsim atgriezties mājās.

— Kaut tā būtu. Taču manī ir nemiers. Kaut kas liek no​jaust, ka tā spēlīte tomēr nenoslēgsies Gīzā.

— Kur tad?

Valts paraustīja plecus.

Francūzis atgriezās necerēti ātri. Visa viņa apaļā seja pauda apjukumu. Atkritis krēslā, viņš jau pa paradumam pacēla roku pēc brillēm, taču Kronbergs ar nepacietīgu žestu viņu atturēja.

— Vēlāk, Albert! Brilles tīrīsiet pēc tam. Ko uzzinājāt? Stāstiet!

— Desmitajā numurā, — resnītis lēnām atbildēja, —jau trešo gadu mitinās kāda amerikāņu multimiljonāre. Viņai krietni pāri astoņdesmit, un šī dāma esot… kurla!

— Kurla? Tad jau…

— Protams, — Dasēns pamāja. — Kurls cilvēks tālruni nelieto.

— Dīvaini, — es nomurmināju, — varbūt Franka aparāts re​ģistrējis nepareizu numuru?

Valts pakratīja galvu.

— Pārāk daudz sakritību. Vajadzētu noņemt…

— Ir jau darīts. Aģents.

— Par ko jūs runājat? — es nesapratu.

— Par pirkstu nospiedumiem. Ja ar šo kundzi nenotiek tikpat fantastiskas pārvērtības kā ar paralizēto Konrādu Laubi, uz klausules nebūs viņas pirkstu nospiedumu. Lai noteiktu precīzi, salīdzināšanai derētu noņemt arī vecenītes pirkstu no​spiedumus.

— Tas jau ir izdarīts. Tobrīd Zelma Bergmane — tā šo sievieti sauc — padzērusies nolika tukšo

limonādes glāzi uz galda.

— Izrādās, šī apkopēja ir īsta brīnumdarc.

— Faktiski viss ir ievērojami vienkāršāk. Holers viņai uzticējis papildu pienākumus — apkopt večiņu un vairākas reizes dienā iegriezties, lai uzzinātu, vai nav kas vajadzīgs.

— Kā viņas saprotas?

— Rakstiski. Bergmane dzirdi zaudējusi slimības rezultātā, taču saprāts neesot skarts.

— Kas zināms par šo… dāmu?

— Melš, ka viņa esot bijušā amerikāņu mafijas darboņa atraitne. Viņi it kā iepazinušies Grieķijā, taču precīzi neviens neko nezina.

— Raiba publika. Bet zīmogs ir — ja jau viņa izvēlējusies šo viesnīcu. Kā ar nospiedumiem?

— Cik operatīvi varēsim, tik darīsim. Stundas divas tomēr paies.

— Jūs uzminat katru manu domu, Albert, — Valts apveltīja Šveices policijas pārstāvi ar pateicīgu skatienu. Kad gaidāmas ziņas no Gīzas?

— Kuru katru brīdi. Kols jau ir ce|ā. No Šafhauzcnes līdz turienei ir tikai piecpadsmit kilometru.

Laube noteikti nekustēs no vietas, jo tādā sniegā smagā krava iesēdīsies, kā likts. Viņš nogaidīs, un Kols viņu saņems ciet kā cāli.

— Ja vien… — Kronbergs domīgi nomurmināja, — šis cālis ļausies.

Dasēns paraustīja plecus, un tobrīd iezvanījās tālrunis. Nocēlis klausuli, francūzis uzsmaidīja Valtam: — Kols! Ko? — viņa seja kļuva nopietna. — Iedzīvotājus iztaujājāt? Nav bijis? Tas gan ir pārsteigums! Paldies, inspektori Varat atgriezties!

Pat nepievērsdams mums uzmanību, it kā atrastos viens, nolicis klausuli, resnītis loti rūpīgi, itin kā to darītu vienīgi retos gadījumos, sāka spodrināt brillu stiklus. Mēs nesteidzāmies. Gan Kronbergam, gan man bija skaidrs, kas noticis. Beidzot Dasēns pacēla galvu un nogurušā balsī paziņoja: — Konrāds Laube Gīzā nav rādījies! Ne viņš pats, ne zelta krava…

XXIV NODALA NODEVĒJS Nezinu, kā manus biedrus, bet mani piepeši pārņēma krietni sen pārdzīvota un, kā biju domājis, aizmirstībā nogri rnusi sajūta. Lai cik dīvaini būtu, iepazinu to, lasot kādu rakstu avīzē. Šobrīd es nespēju atminēties — par ko īsti tas bija, toties tā izraisītās negatīvās asociācijas manī joprojām izrādījās dzīvas.

Varbūt tas skan savādi, bet vainīgais nebūt nebija pats raksta saturs, bet gan izteiksmes veids — vārdu izvēle un sakārtojums teikumos. Atminos vienu — jo ilgāk lasīju šo pavisam īso rakstiņu, jo izteiktāk manī modās nekad agrāk neapjausta haosa izjūta. Tāds kā smagums uzgula sirdij, un, jo vairāk centos iedziļināties, lai izprastu autora domu, jo samudžinātāka tā man likās. Šķita, viņš tādā kā bezprātīga uzbudinājuma steigā mētājies no vienas puses uz otru, grābis no viena fakta, tad — otra, pēc tam sabēris faktus izteicošos vārdus maisā, sakratījis un, nepārbaudot atbilstību, ņēmis ārā, kā pagadās, un sarakstījis uz papīra. Atceros, vēl ilgi pēc šā itin kā nenozīmīgā atgadījuma manī mājoja ne ar ko nepamatota nervozitāte. Tās izpausmes es pamanīju pat rīcībā — varēju atstāt lāpāmo adatu iespraustu spilvenā vai grīdas krāsu kopā ar netīrajām otām iebāzt ledusskapī. Doma… doma… Kas tā īsti ir? Augstākās nervu sistēmas darbības produkts vai kaut kas vairāk? Kaut kas, ko tiešām var apzīmēt ar vārdu — personība?

Gars? Pēkšņi ierunājies, Kronbergs pārtrauca manas pārdomas.

— Te jaušas nodoms, draugi. Nekā citādi šo faktu novērtēt nevar, vai ne?

Un dīvaini — šie vienkāršie vārdi acumirklī atbrīvoja mani no mokošās haosa sajūtas. Nodoms!

Protams, tur, kur visa pamatā ir nodoms, tur viss ir noteikts. Nodoms — mērķis! Nekā sagrābstīta, nenoteikta, izplūduša. Bet tad man ienāca prātā, ka arī pats haoss var tikt radīts ar noteiktu nodomu. Es labi atceros Langi un viņa teoriju. Varbūt manas nule pārdzīvotās sajūtas ir tikai vispārējās likumsakarības neatņemama sastāvdaļa? Tāpat kā haotiskais domu maisījums laikrakstā nav bijis paša autora neprāta auglis, bet to ar (aunu nodomu radījis kāds cits? Lai nesaprastu? Bet ko? Vai tiešām Dievu, kā vairākkārt bija apgalvojis draugs? Pēkšņi es skaidri sajutu, kā kaut kur miesas, nervu, bet varbūt — prāta dziļumos no jauna ceļas tikko noplakusi haosa sajuta. Patiesi baismīga savā nenoteiktībā. Būtībā.

Par laimi, Kronberga balss to apturēja tapšanas stadijā: — Visā šajā jūklī, jo nekā citādi kā par haosu to nevar nosaukt, — viņš uzmeta man īsu skatienu, gluži kā Lange, — es atradu vienu vienīgu iemeslu, kas izskaidro Laubes dīvaino rīcību.

— Un kāds tas būtu? — Dasēns saslējās savā krēslā.

— Nodevējs.

— Nodevējs? Kāds nodevējs? — Pēc īsa pārdomu mirkļa francūzis bija spiests atzīties, — nesapratu jūsu domu.

— Vai dzirdējāt Franka sarunu ar… nepazīstamo?

— To patīkamo baritonu? Jā.

— Es nedomāju to. Pēc tam bija vēl viena. Ak tā, jūs droši vien tad jau bijāt aizgājis. Bet nē. Mēs ar Robertu tobrīd atra​dāmies pazemes cietumā.

— Pie uztvērēja sēdēja jūsu draugs, bet es — ārpusē uzrau dzīju mājas priekšpusi.

— Skaidrs. Tātad jūs to nezināt.

— Nē.

Valts saviem vārdiem atstāstīja noklausīto ierakstu, atgāzās krēslā un, sakrustojis uz krūtīm rokas, vērās francūzī. Kā jau paradis, Dasēns sāka slaucīt brillu stiklus.

— Es domāju, — novērtējis mūsu klusēšanu, viņš pēc brīža atzinās, — kā Konrāda Laubes vietā būtu rīkojies es.

— Loti prātīga pieeja.

— Tam, ko turētu aizdomās, es paziņotu zelta atrašanās vietu. Neīsto vietu. Pēc tam ierīkotu slēpni.

Ja Gīzā pēkšņi uz- rastos bruņotu laužu grupa un sāktu izprašņāt vietējos, līdz ar to izgaistu pēdējās

šaubas par nodevēja vārdu. Tā ir?

— Pilnīgi pareizi.

— Varbūt viņš tur atstājis savu cilvēku, kam uzticējis no​vērošanu?

— Pazīstot Konrādu, varu atbildēt — vinš tā nerīkotos. Pārāk liels risks, turklāt uz spēles likta paša nākotne. Katrs starpnieks palielina jau tā pārlieku lielo riska pakāpi. Laubem jāredz pašam.

— Iznāk, ka policijas ierašanās…

— Vai tad Kola puiši bija formā?

— Nē, protams, ka nē. Šī komanda ir komplektēta no profesionāli apmācītiem cilvēkiem. Vini vispār nevalkā formu.

— Tātad, kas tic bijuši — Franka rīkļurāvēji vai policijas pārstāvji —, Konrāds noteikt nespēs?

— Nekādā zinā.

— Ja neiebilstai, Albert, es turpināšu jūsu domu. Ko darīs Zelta ordas hans, pārliecinājies, ka viņa aizdomas pamatotas? Nav šaubu — pirmām kārtām pacentīsies atbrīvoties no nodevēja. Viņaprāt, šis cilvēks ir vienīgais, kas apdraud viņu, organizāciju un zeltu. Bet tas nozīmē — Konrāds Laube dosies šurp!

— Pie Holera?

— Protams! Citu adresi nezinu.

— Bet zelts?

— Domāju, ka pats zelts atrodas ievērojami tuvāk Cīrihei, nekā mums šķiet. Vienīgais pārvietošanās līdzeklis šādā laikā ir helikopters. Līdzko pierimst kārtējais sniegputenis, var atkal doties ce|ā. Turklāt tas Zelta ordai nav nekas svešs. Burjatijā viņi vispār nekādu citu transporta līdzekli nelietoja. Bet ideju pārbaudīt savas aizdomas šādā ce|ā viņā vienkārši veicinājuši nelabvēlīgie laika apstākli.

— Ko tas nozīmē?

— Tas nozīmē, ka viesnīcā Pie Holera tuvākajā laikā gaidāma slepkavība, — Kronbergs dobjā balsī atbildēja.

— Bet Gīzā… Komanda neziņoja neko par aizdomīgu heli​kopteru.

— Kola puiši to vienkārši varēja nepamanīt. Pilots nosēdināja lidaparātu aiz kāda pakalna, bet Konrāds atlikušo ce|u nostaigāja kājām. Kaut nu jūsējie ātrāk tiktu galā ar daktilo- skopisko analīzi!

— Jums ir kas prātā?

— Fantastisks pieņēmums. Pilnīgi iespējams, ka tāds tas arī paliks, tāpēc paturēšu to pie sevis.

Tikai tagad francūzis attapās, ka joprojām berzē savus līdz kristāla mirdzumam nospodrinātos brillu stiklus. Vainīgi pa​smaidījis, viņš iebāza rūtaino lakatiņu kabatā, noklepojās un negribīgi paslējās augstāk.

— Laikam būtu jāiet, bet man nav ne jausmas — kur meklēt šo cilvēku. Pēc kādām pazīmēm? Kā brīdināt, un vai viņš maz gribēs saprast?

— Jums nekur nav jāiet, Albert, — Valts viņu apturēja. — Turklāt — kā mēs varēsim saņemt daktiloskopiskās analīzes rezultātus bez jums? Palieciet tepat. Turklāt diena tikai sākas, — Kronbergs pameta ar galvu uz loga pusi, aiz kura vīdēja skaidras, tumši zilas debesis, kas austrumu pusē ar katru mirkli kļuva arvien gaišākas un gaišākas, liecinot, ka drīz vien jāparādās saulei. — Neticu, ka tādā jaukā laikā var notikt tumsas darbiem tik piederīga draņkība kā slepkavība.

Dasēns viegli pasmaidīja.

— Varētu minēt neskaitāmus pierādījumus, kas apgāž šo argumentu, ja vien… nebūtu jūs iepazinis, Valt. Tātad — mums vēl ir laiks?

— Manuprāt — līdz vakaram. Šis spriedums pamatots ar vairākiem apsvērumiem, kurus papildina intuīcija. Esmu pār​liecināts, ka nekļūdos. Slepkavība notiks šonakt!

No drauga vārdos izskanējušās pārliecības man pārskrēja auksts pāri mugurai, taču iekšējā neapmierinātība lika no​burkšķēt:

— Pārliecība jāpamato. Gailis arī ir pārliecināts, ka netiks zupā…

Diemžēl Kronbergs tā, kā līdzīgos gadījumos mācēja tikai viņš, likās mani nedzirdam. Piepeši iezvanījās tālrunis, un Valts pamāja resnltim: — Tas noteikti ir jums!

Dasēns pacēla klausuli, un jau pirmie vārdi liecināja, ka mans draugs nav kļūdījies.

— Jā? Gatavi? Ļoti labi. Es iznākšu pakal pēc… minūtēm piecām. Gaidiet pie vārtiem. Sargs? Kas viņam par dalu? Nē. viņš atbild vienīgi par to, lai sveši netiktu iekšā.

Kronbergs viegli pavilka runātāju aiz piedurknes.

— Labāk nedaudz nostāk no acīm, — viņš čukstēja. — Sargs, protams, maz nozīmē, bet te ir vēl citi. Es iziešu jums līdzi.

Piekrītoši pamājis, Dasēns ierunāja klausulē: — Tikšanās vietu tomēr pārcelsim citur. Nevis pie vārtiem, bet uz pirmās šķērsielas stūra. To, liekas, sauca Tīringes? Jā? Norunāts, būšu pēc piecām minūtēm. Divatā.

— Vai te tuvumā ir kāda pasta nodala? — kad resnītis bija nolicis klausuli, Kronbergs apvaicājās.

— Pavisam netālu.

— Tad ejam!

— Bet es? — mazliet aizskarts par man izrādīto nevērību, dusmīgi noņurdēju.

— Tu paliksi šeit. Vai maz kas var atgadīties. Vērosi. Katram, draudziņ, savi pienākumi. Nevaram mēs visi barā mesties darīt vienu un atstāt novārtā pārējo. Sazinies ar Medvedu. Ēd ābolus. Pankūkas vari piedomāt klāt, — viņš uzsita man uz pleca un pamājis kopā ar Dasēnu nozuda durvīs.

Palicis viens, piegāju pie loga. Patlaban lēca sengaidītā saule. Tā parādījās tik pēkšņi, ka zilganbaltā sniega sega patiešām uzliesmoja apžilbinošā mirdzumā. Izturējušas ne ilgāk par pāris sekundēm, acis pašas no sevis aizvērās. Atgājis no loga, tikai pēc laba brīža spēju saskatīt visu kā iepriekš. Tā kā man galīgi nebija, ko darīt, laiku īsinot, nolēmu piezvanīt Medvedam.

— Ak Roberts? — viņš jau sen bija aizmirsis par konspirāciju. — Labi, ka piezvanīji. Tie abi un Valters jau ir uz pekām. Un ne tikai — pat sataisījušies ceļam. Es dzirdēju, kā Franks sazvanīja papildspēkus.

— Kāds maršruts?

— Kā domājām — uz Gīzu.

— Lai brauc veseli. Konrāda tur nav, tā ka cietušo nebūs. Viss ir viena mistifikācija. Pārbaudei.

— Sapratu. Bet zelts?

— Par to pagaidām nekas nav zināms, — es dzirdēju, kā pulkvedis nopūtās. — Valts domā, ka galvenie notikumi risi​nāsies šeit. Iespējams, ka tev ar visu aparatūru būs jāpārceļas atpakaļ pie mums.

— Vai noskaidrojāt, kas ir tas, kura dēl sacēlusies tāda jezga? — Pulkvedis bija reti apķērīgs un pat no pusvārdiem bija izpratis notikušo.

— To patlaban dara Valts. Viņam esot kaut kāda ideja, kuru viņš citiem nevēlas izpaust. Diemžēl.

— Tas izskatās pēc viņa. Labi, es te ierakstīšu visu, kas skan, un gaidīšu zvanu. Diena solās būt jauka, ko?

— Brīnišķīga. Kaut nu mūsu darbi veiktos tāpat. Uz redzi!

— Dzīvo vesels, Robert!

Kronbergs pārradās tikai pēc trim stundām. Visu šo laiku es pavadīju, dīkā staigādams no vienas istabas otrā un pārcilādams numurā izvietotos greznuma priekšmetus. Daži, vismaz man tā likās, bija pieskaitāmi pie antikvāriem retumiem. Domāt negribējās un lūkoties logā ne tik — neciešamais sniega mirdzums caur logu žilbināja ne mazāk, kā raugoties tajā ārā. Beigu beigās izmēģināju pat savas guļamvietas letarģisko ietekmi, bet tā nez kur bija pazudusi — lai cik ilgi sēdēju, miegs kā nenāca, tā nenāca. Beidzot noklaudzēja durvis.

— Kur jūs tik ilgi bijāt? — neslēpjot neapmierinātību, es jautāju Kronbergam, kas ienāca pirmais.

Ne vārda neteicis, draugs iekrita krēslā un, tikai aizkūpi​nājis cigareti, ierunājās: — Lauj atvilkt elpu, Dieva dē|! Ietves tā piedzītas, ka jābūt patiesi fantastiskā formā, lai izbristu divus kvartālus turp un atpakaļ. Kas jauns Borisam?

— Franks un pārējie atguvušies. Resnis tūdaļ pa tālruni nokomplektējis komandu un tagad jau būs Gīzā.

— Loti labi, vismaz nebūs jābaidās, ka iztraucēs.

— Vai tas nozīmē, ka jums izdevies noskaidrot šā cilvēka personību? — es raudzījos Dasēnā, bet vinš tikai paraustīja plecus.

— Līdz galam vēl ne, — atbildēja Valts. Bet nonākuši esam tik tuvu, ka teju vai jākliedz — karsts!

Kā bērnu spēlītē. Bet tagad, atvaino — kad būšu izpīpējis cigareti, ja tev nav nekas pretim, apciemosim mūsu kaimiņieni.

— Kurlo veceni?

— Tā esot visnotaļ solīda dāma. Vismaz ārēji. Varbūt, liekot lietā kaut ko no galanto francūžu lakstošanās arsenāla, mēs uzzināsim personas vārdu no vecās dāmas. Arī numuru, kurā persona mitinās.

Tādējādi atkritīs lieku cilvēku iztaujāšana. Paņem līdzi rakstāmo un piezīmju grāmatiņu.

Es devos uz savu istabu sameklēt vajadzīgo. Kad atgriezos, draugs patlaban nodzēsa cigareti.

Desmitā numura iekārtojums ar kaut ko atgādināja mūsējo, taču reizē arī būtiski atšķīrās. Tikai pēc laba brīža es atskārtu, ar ko. Sīkie nieciņi, kurus vīrieši nekad neturētu savā tuvumā, te ik uz sola apliecināja sievietes klātbūtni. Pat gaiss, kurā jautās netverams liegu smaržu aromāts. Pirmajā telpā atradās tas pats tālrunis, no kura nezināmais bija zvanījis Frankam. Bergmane, beidzot man izdevās atsaukt atmiņā numura iemītnieces vārdu. Zelma Bergmane. Nākamajā istabā, kas vairāk līdzinājās bagātas princeses buduāram nekā viesnīcas istabai, dziļā atzveltnī ieraudzījām meklēto. Tā izrādījās sīka, sirma, turklāt neticami krunkaina vecenīte. Uzlikusi kājas uz zema, polsterēta soliņa, vina lasīja grāmatu.

Turklāt tik aizrautīgi, ka nepamanīja mūs ienākam. Pievērst sev uzmanību ar balss skanu vai pastiprinātu solu troksni nebija ko domāt, jo Bergmane bija kurla. Es baidījos, ka, negaidīti ieraudzījusi savā priekšā nepazīstamus vīriešus, vina pārbīsies. Ņemot vērā cienījamo vecumu, uztraukums varēja atstāt ļaunu iespaidu uz viņas droši vien vārgo veselību. Tā vismaz pēc trauslās ārienes varēja spriest. Bet tad sēdošā pacēla galvu un bez mazākā izbrīna, tīrā franču valodā jautāja: — Ko kungi vēlas? — balss bija klusa un it kā nedzīva.

— Labdien! — itin kā nezinātu par viņas stāvokli, atbildēja Valts. — Esam jūsu kaimiņi un ienācām apsveicināties.

— Nesapratu! — Bergmane pakratīja sirmo galvu. — Esmu kurla. Bet te, lūk, papīrs. Uzrakstiet, lūdzu, ko teicāt. Vēlams franciski.

Protams, mans draugs ne ar vārdu, ne mīmiku nelika noprast, ka mums tāda sazināšanās ir ne mazāk vēlama kā viņai. Izlasījusi īso teikumu, bez samulsuma par mūsu vizīti sieviete pirmā stādījās priekšā.

Bet, kad atbildot Kronbergs uzrakstīja mūsu vārdus, namamātes skatienā iezagās, vismaz man tā likās, — skumjas!

— Vai esat krievi? — jautājums izskanēja pilnīgi bez into​nācijas.

Saņēmusi apstiprinošu atbildi, Bergmane atplauka un sāka kaut ko nesakarīgi stāstīt par jaunības laikiem, kādu grāfu nosauca ar Sergeju, pieminēja Volgu, un beigu beigās visa runa izvērtās bezjēdzīgā buldurēšanā. Droši vien, kad ausis vairs nekontrolēja mutes sacīto, pār to zuda arī prāta kontrole. Labu brīdi klausījies, Valts bija spiests pārtraukt vinu ar rakstisku jautājumu: — ļums te daudz draugu?

— Neviena, — sekoja atbilde.

— Varbūt kāda dāma?

— Nē, kungs. Esmu kā neapdzīvotā salā izmests, nekam nederīgs veca kuģa vraks.

— Dīvaini! Šorīt ļoti loti agri es redzēju kādu iznākam pa jūsu durvīm. Jūs tā noteikti nebijāt.

Apkopēja tādā agrumā vēl saldi dus savā gultā. Vai durvis pa nakti atstājat vaļā?

— Jā. Man nav neviena, no kā būtu jābaidās.

— Un tomēr… Kāds taču iznāca. Nedomāju, ka Pie Holera spokojas. Tas bija tik aizdomīgi. Tātad pazudis nekas nav?

— Nē.

— Un pat paviršu pazinu jums te nav?

— Pāris reizes esmu pārmijuši dažus vārdus ar dāmu no devītā numura. Vina reiz mani nejauši pagrūda un sāka atvai​noties. Man nācās atzīties, ka esmu nedzirdīga. Tāpēc es vairos no cilvēkiem.

— Kā viņu sauc?

— Rītera kundze. Loti patīkama, delikāta dāma. Viņai nemaz nelikās apgrūtinoši sarunāties ar mani tādā veidā kā pašlaik.

— Bet ar kungiem? Neesat runājusi?

— Kā ne? Ar Holeru. Bet vairāk gan ne ar vienu.

— Piedodiet! — Valts rakstīja. — Atzīšos, ka šis bija galvenais mūsu apciemojuma iemesls.

Nedod Dievs, ja jums kaut kas būtu pazudis! Pirmās aizdomas taču kristu tieši uz mums — kaimiņiem.

Tomēr mūsu sirdsmieram nāktu par labu, ja vis​maz pa nakti jūs durvis tomēr aizslēgtu.

— Ņemšu vērā, — viņa pamāja. — Aizslēgšu, ja jau jūs tas uztrauc.

Pēc tam viņa no jauna iegrima savā nesakarīgajā stāstā par grāfu Sergeju, pieminēja pat trijjūgu un iepina juceklīgo vārdu birumā kaut ko par krievu šņabi. Mums tikai ar lielām grūtībām izdevās tikt no viņas vaļā, lai neizskatītos nepieklājīgi. Iznācis gaitenī, es atviegloti uzelpoju.

— Varu iedomāties, kāda šī Zelma Bergmane bija tolaik, kad ar dzirdi viņai viss bija kārtībā…

Atgriezušies savā numurā, atradām Dasēnu atzveltnī ar telefona klausuli pie auss. Viņš patlaban kādam grūtgalvim, jo viņam vairākkārt nācās atkārtot teikto, klāstīja sarežģīta ēdiena recepti. Beidzis atviegloti uzelpoja un, nolicis klausuli, noslau​cīja sarunas laikā nosvīdušo pieri.

— Mana jaunākā nolēmusi apgūt kulināriju, — uzmetis mums acis un redzēdams jautājošos skatienus, resnītis paskaidroja.

— Kada — jaunākā? — es nesapratu.

— Meita.

— Vajadzēja sākt ar kaut ko vieglāku.

Francūzis izbrīnījās.

— Kas var būt vieglāk gatavojams par omleti?

— Bet, klausoties izklāstu, tas likās tik sarežģīti.

Dasēns skali iesmējās.

— Acīmredzot jūsmāju recepte — panna, olas, piens, sviests un sāls? Nē, mani mīļie! Ne jau velti šo māku devē par pavārmākslu! Dzirdat — mākslu! — Es pamanīju man veltītu Kronberga skatienu, kurā nepārprotami jautās neliela ironija. — Tūlīt uzskaitīšu, ko civilizētākā no civilizētajām nācijām, es domāju francūžus, lieto šā šķietami vienkāršā ēdiena pagata​vošanai. Klausieties!

— Pagaidiet! — Valts pacēla roku. — Pēc tam, Albert. Vēlāk. Starp mums runājot, lai gan Roberts ar savas tautas ģenealoģiju tā dižoties nevar, nedomāju, ka mākslā, par kuru runājam, viņam būtu jākaunas pat visizsmalcinātākās franču virtuves šefpavāra priekšā. Tā, ja. Bet mums jāizspriež neatliekamāks jautājums par omletes recepti. Vēl viena vizīte pie vēl vienas kundzes. Iet vai neiet? — Un viņš īsumā atstāstīja sarunu ar kurlo Zelmu Bergmani.

— Tātad — pie Rītera kundzes? — Dasēns noklausījies jau​tāja.

— Pilnīgi pareizi, Albert.

Resnītis paraustīja plecus.

— Manuprāt, šī problēma nav jautājuma cienīga. Jāiet, un viss.

— Bet tu, Robert?

— Jāiet.

— Norunāts. Tagad laiks arī mūsu Sibīrijas lācim pārkravāties uz šejieni. Lai savāc aparatūru un brauc šurp.

Man no drauga vārdiem ap sirdi k|uva nedaudz dīvaini — viegls satraukums viļņojās krūtīs un vāra nojausma ziņoja, ka līdz atrisinājumam atlicis pavisam nedaudz.

— Vai… — es ierunājos, gribēdams precizēt, bet Kronbergs jau bija sastādījis numuru un pielika pie auss klausuli.

— Jā, Boris. Šķiet, ka noslēgums. Pūt taurē, savāc savas mantiņas un atgriezies Pie Holera. Finiša taisnē būtu vēlams visiem iziet kopā.

— Bet kā ar nospiedumiem? Tu vēl neko neesi stāstījis, — kad saruna ar Medvedu bija beigusies, es jautāju.

— Man likās, ka lieki paskaidrot, — draugs izvilka cigareti. — Skaidrs, ka Bergmanes tie nevarēja būt. Man arī bija vaja​dzīgs šis apstiprinājums. Tikai tas.

— Bet… — ierunājās Dasēns, taču Kronbergs nelāva tur​pināt.

— Cst! Par to vēlāk. Tāpat kā par omleti. Tagad nav laika tukšai vārdu šķiešanai. Un nesāc iztaujāt, Robert, — Valts pasteidzās aizvērt ari manu jautājumam pavērto muti. — Pēdējais dūms, un… ejam!

Jums jāpaliek, Albert. Atgriezīsimies tad… kad atgriezīsimies. — Vinš izmeta pusizsmēkēto cigareti pelnu traukā un devās uz izeju.

Rītera kundzes devītais numurs atradās gaiteņa pašā galā. Itin kā atkārtodams vizīti pie Bergmanes, kurai klauvējiens būtu tikpat nesadzirdams kā fugasa bumbas sprādziens, Kronbergs arī šoreiz nebrīdinājis nospieda rokturi. Durvis bez trokšņa atvērās, un mūsu acīm atklājās liela, gaumīgi iekārtota telpa. Krēslā pie loga, ar muguru pret mums, sēdēja sieviete. Piepeši es vinu atcerējos! Faktiski nevis vinu, bet šos nenoliedzami krāšņos, viļņotos matus, kas lielās cirtās krita pāri atzveltnei. Tā bija tā pati dāma, kuru pavisam nesen garāmejot tiku ievērojis foajē tērzējam pie kafijas tases ar viesnīcas saimnieku. Arī toreiz vina sēdēja pret mums ar muguru, taču skaistie, viļņotie mati bija iespiedušies manā atmiņā. Liekas, sieviete bija iegrimusi caur logu redzamās ainavas vērošanā. Kopš to pašu biju mēģinājis es, saule bija pavirzījusies sānus un sniega sega tā vairs nežilbināja, kā agrāk. Valts paspēra vēl vienu soli un, man par neizsakāmu izbrīnu, skaidrā latviešu valodā sacīja: — Esam ieradušies ar norēķinu, kundze!

Sieviete nodrebēja ar visu augumu un, spēji apsviedusies, iespiedzās: — Kas jūs esat?

Man pietika acumirkļa, lai izbīļa pārvērstajos vaibstos pazītu Konrāda Laubes glīto pameitu Felicitu Kresi.

XXV NODALA ATZĪŠANĀS Labu brīdi skaidras acis kā neprātā šaudījās no manis pie Valta, tad — kā glābiņu meklējot, pa istabu un atkal atgriezās pie mums. Nebija šaubu, ka dāma pārbijusies līdz nāvei. Piepeši paliekusies uz priekšu, viņa pagrāba no blakusstāvošā krēsla rokassomiņu. Taču Kronbergs izrādījās žiglāks un, pirms skaistā roka paguva iegrimt somiņā, tā jau atradās pie viņa. Redzot, ka Kronbergs izņem no somiņas nelielu dāmu revolveri, Krese sa- duga un tikko dzirdami izdvesa: — Kas jūs esat?

— Valts Kronbergs.

Galvu nepaceldama, viņa atmeta ar roku.

— Melojat. Es Kronbergu pazīstu.

— Kur šeit ir ūdens krāns?

— Durvis pa labi un gaiteņa galā — pa kreisi. — Acīmredzot dīvainā jautājuma izraisītā ziņkārība šoreiz izrādījās stiprāka par bailēm, jo Felicita pacēla galvu.

Iespiedis man rokā atņemto ieroci, draugs, ne vārcla neteicis, izgāja. Viņa prombūtne ilga tikai minūti, un, kad Valts no jauna parādījās durvīs, Krese izbrīnā noelsās: — Kronbergs!

Izrādījās, ka vannasistabā viņš bija nomazgājis grima kārtu. Lai gan šur tur grims nebija padevies ziepēm un ūdenim, tā atkal bija tā pati mana vecā dēku biedra vīrišķīgā seja.

— Nomazgājies arī tu, Robert. Pēc tam ar šķīdinātāju noņemsim atlikušo. Man, nudien, šis grims ir līdz kaklam!

Jāatzīstas, ka šo brīdi es biju gaidījis jau kopš mirkļa, kad uz manas sejas pirmo reizi nogula nepatīkamā maska. Kam nav gadījies izbaudīt šo — vārda tiešā nozīmē — mokošo sajutu, kad iekņudas vai ieniezas visās iespējamās vietās, turklāt nemitīgi, tas nespēs izprast svētlaimi, ko izjutu es, redzot savu neīsto seju putu virpulī paztidam notekas caurumā. Aizskalojis maskarādi, pavēros spogulī — jā!

Tas bija mans paša gadiem iepazītais, apaļais ģīmis! Un tikai tad man ienāca prātā, ka šo lēmumu draugs varēja pieņemt vienā vienīgā gadījumā — priekšā mūs gaidīja atklāta cīna!

Kad atgriezos, Krese, vismaz ārēji, šķita nomierinājusies. Taču košais sārtums vaigu galos liecināja, ka iekšēji tas nebūt tā nav.

— … mūsu uzdevums ir atgūt šo zeltu, — ienācis es dzir​dēju draugu sakām.

— Patēvs man zvanīja. Vinš vedot to sev līdzi.

— Zinu. Man ir jūsu nakts sarunas ar Franku ieraksts.

— Ak Dievs! — vina paslēpa seju rokās. — Ak Dievs! Tātad… — spēji izslējusies, Krese ieurbās manā draugā ar izbrīnītu skatienu, — vai jums vispār ir kaut kas neiespējams, Kronberg?

Neatbildējis Valts turpināja: — Lai jūsu stāvoklis kļūtu pavisam skaidrs — Gīzā vina nav! Nedz vina, nedz zelta! Liekas, jums būtu jāuzņem mūs nevis kā ienaidniekus, bet gan — kā glābējus! Kāpēc zvanījāt no Bergmanes telefona?

— Kā jūs…

— Zināt? Zinu. Franka tālrunis reģistrēja Bergmanes numuru. Tā kā vecenīte ir kurla, būtu absurdi pieņemt, ka zvanītāja bijusi vina. Man atlika palūgt, lai kāds noņem no klausules pirkstu nospiedumus un… iegūt pēdējo apstiprinājumu savām aizdomām. Kādā veidā? Redziet, jums nebija ne jausmas, ka mīļā, vecā un atklātā Grosberga visu mūžu nostrādājusi iekšlietu orgānos. Jūsu kaimiņiene Rīgā. Pirms ievārījās visa šī jezga ar zeltu, jau toreiz, kad jūs atļāvāt viņai nākt pie jums, kad vien ienāk prātā, es palūdzu viņu slepeni noņemt gan jūsū, gan patēva pirkstu nospiedumus. Šveices policija palīdzēja fiksēt tos, kurus bijāt atstājusi uz klausules Bergmanes istabā, un turpmākais jau grūtības nesagādāja. Pa faksu no tuvākās pasta nodaļas nosūtījis tos uz Rīgas policijas pārvaldi, kur glabājās Grosbergas iegūtie pirkstu

nospiedumi, pusstundas laikā saņēmu atbildi. Identiski! Tādējādi gan manas, gan Konrāda aizdomas apstiprinājās — Zelta ordas nodevējs esat jūs! Nodevēja. Musadovs bija jūsu cilvēks?

Kronbergs to pajautāja, pat nemainot intonāciju, it kā turpinādams savu stāstījumu, un Felicita, neko nedomādama, palocīja galvu: -Jā.

Un tikai tad par viņu naca apjēga, ka pati, to negribot, ir atzinusies. Krese pēkšņi sastinga, un viņas skaisto seju pārklāja tāds nāves bālums, ka pat lupas kļuva zilganas.

— Es varētu soli pa solim dot skaidrojumu gan rīcībai, gan jūsu nodomiem, bet labāk būs, ja darīsiet to pati.

Krese ilgi, ilgi, acis nemirkšķinot, raudzījās manā draugā, it kā cenzdamās rast sejā atbildi par savu nākotni, tad smagi no​pūtās un teica: — Tātad Konrādam par… mani viss zināms?

— Par to varat nešaubīties.

— Labi, tādā gadījumā es izstāstīšu. Visu. Tikai, lūdzu, ne​pārtrauciet.

— Iespēju robežās. Bet — pagaidiet. — Valts pieceļas un, pavēris durvis, pameta ašu skatienu gaitenī. Laikam nekā aizdomīga nesaskatījis, aizvēra, aizslēdza un atgriezās savā vietā. — Tā mēs patiesi būsim droši, ka jūs kāds nepārtrauks. Ru​nājiet!

Palocījusi galvu, Felicita Krese lēnā, klusā balsī iesāka: — Lai skaidrāk būtu izprotama notikumu secība no mana viedokļa, sākšu ar atkāpi. Ar to dienu, kad drīz pēc tēva nāves mūsu mājā parādījās Konrāds Laube. Es ienīdu viņu no paša pirmā mirkļa, no mirkļa, kad viņš pārkāpa slieksni. Sākumā ienīdu instinktīvi, bet, kad kļuva skaidrs, ka viņš vēlas ieņemt tēva vietu, — ar visu būtību. Konrāds — tā es viņu saucu līdz pat šai dienai, izrādījās patoloģiski valdonīgs, un — nedod Dievs! — ja kādam ienāca prātā teikt kaut ko pretim. Loti īsā laikā māte, kas pati nebija nekāda aitiņa, pilnīgi un galīgi pārvērtās šā cilvēka kalponē. Viņš bija robusts, rupjš, cietsirdīgs, absolūts pretstats tēvam, kuru tik loti biju mīlējusi. Viņi apprecējās, un Laube pieņēma mūsu uzvārdu, kas man šķita kā spļāviens tēva piemiņai. Tikai vēlāk atklājās, ka to viņš darījis, lai tiktu laukā no kārtības sargāšanas iestāžu redzesloka. Visai drīz, pamanījusi viņu šaubīgu cilvēku sabiedrībā, pārliecinājos, ka mans patēvs pieder pie kriminālajiem. Turklāt viņš nekur nestrādāja. Neraugoties uz to, mājās naudas nekad netrūka. Taču viņš nedzēra, un, lai cik dīvaini būtu, tieši tas padarīja Konrādu mātes acīs gandrīz vai par elku. Jūs zināt, cik plaši šis netikums bija izplatījies padomju laikā. Bet, kad māte negaidīti saslima un nomira, jau pilnīgi klajā veidā parādījās Konrāda īstā daba. ja agrāk dusmu uzplūdumā viņš tikai uzmeta ļaunu skatienu, tad tagad sekoja rupju vārdu birums un sitiens. Pamazām atklājās arī viņa patiesā nodarbošanās — spekulācijas ar zeltu.

— Atvainojiet, — Valts tomēr nenoturējās, viņu nepār- traucis, — vai par Burjatijas atradnēm jums zināms?

— Biju domājusi, ka tā ir tikai pasaciņa. Es runāju par Konrāda diktēto zīmīti, kuru viņš lika atstāt mēteļa kabatā.

— Tā bija patiesība. Patiesība un meli, tā būtu pareizāk teikt. Bet jūs? Ko par to domājāt jūs?

— Zinu vienīgi, ka regulāri no Krievijas kāds piegādāja viņam zeltu. Patēvs to izveda tālāk uz ārzemēm.

— Kādā veidā?

— Ar automašīnu.

— Zelta stieņus?

— Viņš tos pārstrādāja lējumos. Teiksim — vai simt kilogramu smags domkrats, turklāt — melni lakots, var izraisīt aiz​domas, ka patiesībā tā ir kontrabanda ar zeltu?

— Protams, nē. Bet turpiniet.

— īsi sakot, es sapratu, ka reizē ar patēvu mājā ienākušas arī briesmas. Briesmas un… zelts.

Redzēdams, ka viņa noslēpums vairs nav noslēpums, Konrāds piedāvāja man tādu kā štata vietu savā organizācijā. Algotu darbu. Es labi protu angļu, vācu un franču valodu. Izmantojot šīs zināšanas, mans uzdevums bija nodibināt kontaktus ar vērtsmctālu uzpircējiem ārzemēs. Galvenās darba vietas — Londona un Šveicē — Cīrihe. Biju domājusi, ka tas nebūs viegli, taču Pie Holera atklāti tika piedāvāti pretlikumīgi darījumi. Londonā tāpat ir viesnīca, kurā notiek tamlīdzīgas lietas. Pēc tam es ik gadu vismaz divas trīs reizes devos ārzemju komandējumos. Liktos — ko vairāk var vēlēties, ja nebūtu naida! Tieši naids lika man censties izzināt patēva noziedzīgo biznesu visos sīkumos. Neslēpšu — mans mērķis bija pārņemt visu varu savās rokās, bet viņu — pliku un basu izmest pa durvīm. Atriebt pazemojumu pilno dzīvi… tēvu. Sāku ar to, ka piesaistīju sev divus cilvēkus — Musadovu un Gliku.

— Kā?

— Ar naudu, protams. Visi gatavi strādāt tur, kur vairāk maksā, un šie nebija izņēmums. Musadovs veica to pašu, ko pēc tam es, — noieta meklēšanu, bet Glika pienākumi nesniedzās ārpus Latvijas teritorijas. Par Musadova galveno uzdevumu k|uva — noskaidrot Konrāda zelta glabātavas vietu. Patēvs sauca to par bāzi. Un reizē sameklēt klientus, kas būtu gatavi lielam pirkumam. Turpretim Glika pienākums bija atklāt zelta ceļu no austrumiem. No kurienes tas nāca. Tas bija vajadzīgs, lai brīdī, kad to teikšu es, zelts tiktu nosūtīts jau uz citu vietu.

— Gliks bija jūsu mīļākais?

— Nē. Lai gan mēs izlikāmies, ka ir. Tikai tāpēc, lai Buldogs netraucēti varētu ienākt mūsu mājā.

Patēvs gan ņurdēja: "Ir gan izvēle — suns!", taču neko neiebilda. Bet, kad es atklāju mūsu pašu šķūnītī slēptuvi ar tīrradņiem un vienu aizsūtīju Musadovam, lai tas būtu paraugs, garants turpmāko darījumu nopietnībai, patēvs pēkšņi k|uva aizdomīgs. Viņš gan neko neteica, bet es to skaidri jutu. Tāpēc Buldogam liku turpmāk uz mūsu māju nenākt.

— Vai Musadovam tīrradni nodevāt jūs?

— Nē. Gliks.

— Skaidrs.

— Bet tad… tieši tajā laikā sākās aresti. Suņi cits pēc cita tika nogādāti aiz restēm, un patēvs pirmo reizi izbijās. Lai gan šie cilvēki bija saistīti ar viņu caur starpniekiem, tomēr bieži bija pildījuši tieši Konrāda dotos uzdevumus. Apspriedies ar mani, un tas patiesi bija dīvaini, jo nekad agrāk patēvs tā nerīkojās, viņš izstrādāja plānu. Pirms tam man, protams, bija jānoklausās virkne pārmetumu, ka biju ievedusi Buldogu mūsu mājās, tādējādi it kā ieminot taciņu, pa kuru policija varētu sadzīt pēdas viņam.

Jāteic, ka vairāk nekā no policijas viņš baidījās tieši no jums, Kronberg. Šis plāns… Man tajā tika atvēlēta nedomājošas statistes loma, un es skaidri jutu, ka pat pusi no saviem nodomiem patēvs paturēja pie sevis. Iesākās tas ar…

— Paralīzi, vai ne?

— Jā. Insultu. Pēc tam kad uz skatuves parādījāties jūs, viņš lika uzrakstīt to ķeburaino pasaciņu un ielikt mēteļa kabatā. Konrādam pašam patiesi ir suņa oža, jo toreiz viņš smīnēdams piebilda: "Tas, kam tā domāta, to pats izņems." Tā bija atbilde uz manu jautājumu — kas noteicis tik dīvainu rīcību? Tādējādi, jums ienākot mūsu mājā, nevis viņš iekrita jūsu rokās, bet gan jūs — viņa viltīgi izliktajos tiklos. Es daudz ko nesapratu un vēl joprojām nesaprotu, taču darīju, kā man lika — precīzi, kā kareivis, paklausot virsnieka pavēlēm.

— Bet Konrāds bez palīga nevarēja izlikt, — neraugoties uz brīdinājumu, Valts jau kuro reizi viņu pārtrauca. — Kad ieradāmies pirmo reizi, jums tika inscenēts uzbrukums. Es pats saklausīju noklaudzam logu, tad vēl pēdas…

— Tas bija viņa uzticamais suns — Dobermanis.

— Tā jau es domāju. Turpiniet!

— Redzot, ka viņa plāns pamazām sāk īstenoties, patēvs k|uva priecīgs. Un ne tikai priecīgs!

Iedomīgs! īsts gailis! Vienā laidā kladzināja: "Pašu Kronbergu apvedu ap stūri! Tagad viņš līdz mūža

galam strādās manā labā! Izpirks grēkus! Padomā tik — apdraudēt pašu hanu!" Kas tā par strādāšanu viņa labā un kas tas par hanu, es nesapratu, taču nojauta man teica, ka nekas priecīgs jūs negaida. Stravinskis aizbrauca. Pēc tam noklausījos kādu tālsarunu, kurā viņš paziņoja, ka ce|ā devušies jūs. Tad uz kādu laiku iestājās klusums. Un te — pēkšņs telefona zvans nakts vidū pusstundā apgrieza visu ar kājām gaisā. Es tiku izrauta no gultas, mežonīgā ātrumā mūsu mikroautobusā sasviests viss nepieciešamais, lai dotos ceļojumā kaut vai uz Dienvidameriku, bet pašās beigās, derdzīgi smīnēdams, patēvs no slēptuves šķūnītī sanesa maisiņus ar zeltu autobusā.

— Daudz?

— Manuprāt, kopā tur sanāca vairāk par simt kilogramiem. Konrāds vēl pasmējās: "Pigu viņi te atradīs!" Es tiku nogādāta pie draudzenes, tās, kas ik dienas tēloja medmāsas lomu. Man tika pavēlēts jau tuvākajās dienās izlidot uz Cīrihi un apmesties viesnīcā Pie Holera. "Šo," viņš teica, norādīdams uz maisiņiem, "es pārvērtīšu formā, kas muitniekos neradīs ne mazākās aizdomas, un ar līkumu došos pie tevis." "Ar kādu līkumu?" es jautāju. "Likvidēšu bāzi. Atpakaļceļš uz Latviju mums ir slēgts, tāpēc jāpadomā par nākotni. Pievāksim zeltu. Tev Pie Holera ir rezervēts devītais numurs…"

— Ak tad tāpēc jūs zvanījāt no Bergmanes tālruņa?

— Jā. Nekad agrāk viņš tā nerīkojās, tātad tās varēja būt lamatas. Nebūtu nekāds brīnums, ja kāds noklausītos manas sarunas. Aizdomas… turklāt Musadovs, tāpat — Gliks, tad jau bija likvidēti! Tomēr Konrāda rokās nebija neviena fakta pret mani. Vienīgais pavediens — no šķūnīša pazudušais tīrradnis, bet arī tad bija iespējams novelt vainu uz nelaiķi Glilcu, kas pirms tam bija biežs viesis mūsu mājās.

Kā sakopodama spēkus turpmākajam stāstījumam, viņa uz mirkli apklusa, tad tādā pašā lēnā un klusā balsī kā līdz šim uzdeva patiesi pārsteidzošu jautājumu: — Jums droši vien nav zināms, ka esmu precējusies?

Taču tas, kas bija pārsteigums man, tāds nebūt nebija arī Kronbergam.

— Jaušu, ka jūsu laulātais draugs ir raženā auguma bārdainis ar brīnumjauko balsi. Baritonu.

Felicita palika ar vaļēju muti.

— No kurienes…

— Tas ir tikai minējums.

— Minējums… Jā, tas ir mans vīrs Hanss Rīters. Tik precīzi aprakstīt. Viņa draugs Gustavs Franks…

— Tātad Franku jūs atradāt caur Rīteru?

— Jā, Gustavs, kam bija plaši sakari un kurš ne reizi vien bija uzpircis zeltu, gan nelielām partijām, tika loti piesardzīgi iepazīstināts ar manu plānu. Padomājis viņš par solīdu atlī​dzību apņēmās palīdzēt.

— Tādējādi jums neticami īsā laikā izdevās atrast aizstājēju ne vien Glikam, bet arī Musadovam?

Felicita pietvīka.

— Mums ar Hansu bija kopīgas intereses. Gustavs visā šajā spēlē būtu vienīgi izpildītājs.

— Riskanti uzticēties tādam cilvēkam.

— Man nebija citas izejas, turklāt viņi ar Hansu ir bērnības draugi. Pie tam Gustavs ir kaut kādu idejisko idiotu — tā teica Hanss — vadonis. Viņam vajag tikai pavēlēt…

— Kāpēc nosūtījāt pie viņa Georgu Laubi?

— Viņš sāka traucēt. Varbūt ar Konrāda svētību, bet varbūt pēc savas iniciatīvas — bāza degunu, kur vajag un kur ne. Gan​drīz vai iedomājās sevi par galveno.

— Bet tīrradnis, ko paņemt līdzi, viņam tomēr bija.

— Tieši tāpēc. Pateicu, ka Franks, šoreiz — kā starpnieks, vēlas tikties, bet vienīgi tad, ja viņam ir paraugs, ko parādīt uzpircējam. Man bija aizdomas, ka Georgs ne vienreiz vien ir noblēdījis ievesto zeltu un viņam ir sava glabātava Cīrihē. Turklāt man vajadzēja… Gribēju pārliecināties — vai viņam tiešām nav zināma galvenās bāzes atrašanās vieta. Konrādam es neticu ne par santīmu. Paraugu Georgs sadabūja,

taču aizdomas par personīgo glabātavu neapstiprinājās. Bet, kad viņš neatgriezās, Stravinskis kļuva nemierīgs.

— Kas viņš ir?

— Dobermanis? Bīstams, gudrs un… padevīgs. īsts suns. Nezinu kurš, bet viens no brāļiem Laubēm viņam kādreiz izglābis dzīvību. Kopš tā laika Stravinskis pilnībā nodevis sevi viņu kalpībā. Man šis cilvēks ir mīkla. Veikls, izmanīgs, zinošs, viņš jau sen varēja kļūt ja ne par vadoni, tad visādā ziņā par Konrāda tuvāko palīgu. Taču viņš gan agrāk veica, gan tagad veic tikai melno darbu. Liekas, būšu izstāstījusi visu.

— Jūs domājat? — Valts cieši vērās viņai acīs. — Varbūt man atgādināt? Par to, kā devāt Frankam pavēli likvidēt gan Georgu, gan Dobermani? Vai par to, kā Valters gatavojās izdabūt no viņiem ziņas par galveno bāzi? Vai par nelielo niansīti, kas liek domāt, ka ar Franku jums bijušas īpašas attiecības?

Man likās, ka skaistā sieviete tūlīt paģībs. Viņa atkrita pret atzveltni, bet iezilganās lūpas tikko dzirdami nočukstēja: — Vai viņi…

— Paldies Dievam, Dobermanis izrādījās uzdevumu augstumos, bet, cik tur trūka, ka pie senčiem viņu vietā būtu aizsūtīts gan jūsu vīrs, gan Franks kopā ar savu Valteru. Jūsu saruna ierakstīta! Jautājums — vai tā atradīs ceļu uz tiesas zāli vai ne, ir atkarīgs no jums.

— Kas man jādara? — Kreses balsī jautās izmisums.

— Jāatvēl mums šonakt vieta savā numurā. Domāju, ka Konrāds nāks norēķināties… Jums nav, ko baidīties — mēs būsim nomodā par jūsu drošību. Taču, negribu slēpt, risks nav mazais. Izvēlieties — vai nu piekrītat, vai arī ieraksts figurēs apsūdzībā.

Felicitai pārdomām pietika ar pāris sekundēm. Papurinājusi galvu tā, ka mati izplūda krāšņā vilnī, viņa teica: — Esmu ar mieru.

XXVI NODAĻA SLAZDS Ritēja otrā nakts stunda. Liekas, Felicita savā gultā bija iesnaudusies — iepriekš saraustītā elpa tagad bija vienmērīga un dziļa. Viesnīcā valdīja klusums. Vietu slēpnim mēs bijām izraudzījušies Kreses guļamistabā. Es un Valts stāvējām katrs savā pusē logam biezo aizkaru aizsegā. Medveds sev vietu bija atradis nelielā nišā aiz sienas skapja, bet Dasēnu mēs atstājām priekštelpā. Katra istaba bija kā piebāzta ar pogām līdzīgajām noklausīšanās ierīcēm, bet aiz vārtiem dežurēja Šveices poli​cistu komanda. Viss bija sagatavots, lai godam sagaidītu Zelta ordas hanu.

Kad no jauna ielūkojos pulkstenī, mazais rādītājs bija pavirzījies par pusstundu uz priekšu, taču joprojām nekas nenotika.

Piepeši manas ausis uztvēra tikko dzirdamu klikšķi blakusistabā. Pēc brītiņa viegli noskrapstēja parkets. Es vairāk jutu nekā redzēju, ka lēnām noslīgst uz leju rokturis un nedzirdami paveras durvis. Vēl dažas mokošas, gaidu pilnas sekundes, un pēkšņi uzliesmoja naktslampiņas spuldze. Jau iepriekš biju sagatavojis aizkaros nelielu caurumiņu novērošanai. Ielūkojies tajā, ieraudzīju pie Kreses gultas stāvam divus vīriešus. Pirmo pazinu uzreiz — Dobermanis! Taču ar otru negāja tik viegli. Tikai pēc brīža man izdevās sirmā, eleganti ģērbtā kunga vaibstos saskatīt līdzību Rīgā redzētajai, paralizētā Konrāda Kreses ar bārdu noaugušajai sejai. Felicita gulēja ciešā zīdaiņa miegā, un pat gaisma nespēja viņu iztraucēt.

— Mosties! — pēkšņā niknumā iespiedzās Krese, gulošā acumirkli pavēra plakstiņus un, ieraudzījusi neaicinātos viesus, pietrūkās sēdus.

— Ko? — Atnācu atvadīties, — Laube, Konrāds Laube, tas bija viņš, dīvaini aizlūstošā balsī atbildēja.

Man piepeši iešāvās prātā vai tikai šī nav tā balss, kas bija piedraudējusi mums pa tālruni Rīgā tūlīt pēc suņu bandas aresta. Toreiz gan klausījas Valts, bet viņš to bija aprakstījis visai līdzīgi.

— Tikko ieradies, un jau — atvadīties?

— Kā ne, jo tev laiks uz mūža mājām. No tevis, tu… — sekoja neiedomājami rupju vārdu birums, apstiprinot, ka Feli- citas patēva raksturojums atbilst patiesībai.

— Kā tu uzdrošinies! — dāma sašutusi iesaucās.

Klusāk! Kā? Vai tā nebiji tu, kas gribēja uzsākt savu spēlīti? Savu spēlīti ar manu zeltu? Es, muļķis, sākumā domāju — Buldogs savā suņa prātā ieņēmies mani apkrāpt. Bet tad apjēdzu, ka bez tavas palīdzības viņam nekas nebūtu sanācis. Es runāju par pazudušo tīrradni. Tu to paņēmi!

— Es? — Neblisini savas daiļās actiņas, man viss zināms. Tikai tu, stulbā zoss, domāji, ka visā tajā daudzumā es nepamanīšu zaudējumu. Taču slēptuve patiesībā ir svari! Dzirdi? Svari, kas reģistrē sīkākās izmaiņas. — Viņš runāja ārkārtīgi savdabīgā manierē, turklāt pie katra vārda staipīdams uz priekšu un atpakaļ savu garo, smailo zodu. — Par Gīzu es tev samuldēju vienīgi ar nolūku pārbaudīt. Un pārbaudīju.

Kas bija tie puiši ar šaujamajiem? Redzi nu, ja es būtu tev uzticējies, tagad gulētu miris. Bet nu būs otrādi! Čūska! Mani tu gribēji novākt, mani — Zelta ordas hanu! — viņa balss pārvērtās šņācošā čukstā.

— Tātad par galveno bāzi tu…

Konrāds spalgi iesmējās.

— Protams! Man ne prātā nav nācis mainīt tās vietu. Bet tā ir zināma vienīgi man. Tagad tava kārta, Doberman! Nožņaudz šo čūsku. Lēnām, es gribu redzēt, kā viņa lokās un mirst! Tā būs pati labākā atmaksa par nodevību.

Stravinskis, kas iesārtajā gaismā izskatījās pēc paša nelabā, paguva paspert tikai soli uz gultas pusi — te spilgti uzliesmoja griestu lustra un reizē nogranda Kronberga skarbā pavēle: — Rokas augšā!

Laube iespiedzās kā slazdā iekļuvis trusis, bet Dobermaņa atvēzētajā rokā iemirdzējās nazis. Gluži

kā lode no stobra, no savas slēptuves izlidoja Medveds un satvēra slepkavas apakšdelmu, pirms ierocis bija uzsācis savu nāvējošo lidojumu. Stravinskis izdarīja dīvainu, tādu kā deju skolotāja kustību sānis, taču pulkvedis izrādījās gudrāks. Negaidīdams, ar ko tas beigsies, viņš izgrieza Dobermaņa roku. Nazis nograbēja pret grīdu, atskanēja sauss krakškis, un uzticamais brāļu Laubes suns smagi ievaidējās.

— Muskuli tev kā vērsim, bet kauli pašvaki, dēliņ! Sausi prauli…

Viņš nepaguva pabeigt, kad Stravinska zobi iecirtās viņa roka — tieši tā, kā to būtu darījis īsts suns.

Nākamajā mirklī Medveda smagā dūre nolaidās uz kodēja pakauša, un iestājās klusums. Tikai tagad es ieraudzīju, ka Konrāds Laube stāv ro- kudzelžos un nenolaiž no Kronberga naidā degošās acis.

— Tu… tu… — vairāk neko viņš nespēja izspiest.

— Es, es, — Valts vienā mierā atbildēja. — Bet tagad saki — kur ir bāze!

Laube nospļāvās un ņirdzīgi atcirta: — Tev to neuzzināt nekad! Dzirdi — nekad! Še tev — plika piga, — un viņš, salicis abu roku pirkstus, piegrūda īkšķus Valtam pie deguna.

Raugoties naida izvaikstītajā sejā, kurā nebija gandrīz nekā cilvēciska, es varēju likt galvu ķīlā, ka viņš drīzāk [aus sakapāt sevi gabalos nekā atklās noslēpumu. Acīmredzot tas bija skaidrs ne vien man un Valtam, bet arī Medvedam, kas šā jautājuma noskaidrošanā bija visvairāk ieinteresēts. Piepeši atvērās durvis un spraugā pabāzās Dasēna smaidošā seja.

— Pie jums viss kārtībā?

— Jā. Bet pie jums? Ir kāds medījums?

— Laika zoba sagrauzts večuks — Georgs Laube. Tūdaļ klāt būs mani puiši un gādāsim viņus prom.

— Mums vajadzīgs dakteris, — piepeši apķērās mans draugs. — Viņam iekoda suns,: — Valts ar atliekto īkšķi norā​dīja uz Medvedu, kas ar kabatlakatiņu centās apturēt no rokas plūstošās asinis.

— Kāds suns? — Dasēns izbrīnījies vērās pulkvedī.

— Šis, — Boriss ar zodu pamāja uz gulošo Stravinski. — Runājot par ārstu, man tas nav vajadzīgs, bet viņam. Puisim kaut kas salūza… turklāt viņš, liekas, sadauzīja galvu.

— Skaidrs, — francūzis viegli pavīpsnāja. — Dakteris ieradīsies kopā ar pārējiem. Bet tur jau viņi nāk!

Aiz durvīm atskanēja dobju solu duna, apliecinot, ka ne tikai policistu vienība ir klāt, bet arī to, ka Šveicē mūsu pienā​kumi ir galā.

Nav vērts aprakstīt, kā, rupji lamādamies, Konrāds, divu brašu vīru bīdīts, kājas vilkdams izgaisa aiz durvīm, viņam sekoja Georgs, bet gājienu noslēdza nesamaņā uz nestuvēm gulošais Dobermanis.

Pēdējā greznos viesnīcas apartamentus pameta Felicita. Viņai katrā pusē soļoja pa izteikti sportiskas ārienes meitenei. Kad policijas saceltā jezga noklusa, mēs devāmies uz savu numuru. Es brīnījos, redzēdams visas durvis pusvirus un baiļu pilnās acis, kas pavadīja katru mūsu soli. Liekas, starp viesiem nebija neviena, kura tīrā sirdsapziņa lautu pēc notikušā mierīgi atgriezties savā gultā. Medveds, kurš, tāpat kā mēs, jau pirms slēpņa ierīkošanas bija atbrīvojies no grima kārtas, nekavējoties sadabūja savu Sibīrijas degvīna pudeli.

— Jāiedzer, varbūt šā puiša kodums ir indīgs. Labākās zāles pret tādu ir šņabis. Jūs sastādīsiet kompāniju.

Tā kā mēs ar Valtu atteicāmies, viņš viens pats izmeta savu standartmēriņu un, noslaucījis lūpas, atzinās: — Bail braukt mājās! Kā lai atskaitos… Zelta nav, bet līdz- dotā summa ieguldīta nekustamajā īpašumā Šveicē!

— Tevi maldināja kabinetos izstrādātā versija, draugs, — Valts mēģināja viņu nomierināt. — Kļūdaina versija, it kā atzeltu pilnam koferim obligāti būtu jāatrodas līdzās galvenajai bāzei. Tikai viņi nebija ņēmuši vērā, un — nez kāpcc — arī tu, ka uzņēmumā kofera vāks pacelts vertikāli, tādējādi no

aizmugurē redzamā nama logiem nevar saskatīt, kas koferī atrodas. Tāpēc oficiālais pieņēmums nekādi neiztur kritiku, un meklēt šo māju būtu tikpat bezjēdzīgi, kā pāraudzināt Dobermani par maigu bērnaukli.

Taču nelielu cerību varu piedāvāt. — Mans draugs pacēla roku un parādīja pulkvedim pigu, bet, redzot viņu apvainoti sakniebjam lūpas, iesmējās. — Atvaino! Es tikai pajokoju. Būs šis niķis pielipis no Konrāda. Jā, tajā pēdējo stundu steigā pavisam aizmirsu tev pajautāt — vai diplomātiem izdevies kaut ko noskaidrot par Klausu Franku un šiem diviem īpašumiem?

— Vācijas slepenā dienesta arhīvos atrasta izzina, ka šis cilvēks, būdams Šveices pilsonis, bet pēc tautības vācietis, jau kara sākumā piedāvājis hitleriskās Vācijas izlūkdienestam savus pakalpojumus. Viņš ieskaitīts Šellenberga nodaļā. Tūlīt pēc kara pazudis bez vēsts. Gustavs ir viņa dēls un mantojis abus namus. Kāpēc abus? Lietas būtība tāda, ka tēvs apprecējis savu kaimiņieni. Klausa sieva, pēc izcelsmes īriete, ciest nevarējusi nacistus. Šo māju Cīrihe viņai nopirkuši vecāki, kas paši dzīvojuši Austrālijā.

Redzēdama vīra noslieci uz visu ārisko, turklāt, kad karš jau sācis plesties plašumā un nebijis nekādas garantijas, ka tas neskars viņu, šī sieviete, kas bijusi cilvēks ar stingriem, nemainīgiem uzskatiem, paņēmusi dēlu un pārcēlusies uz dzīvi pie vecākiem. Uz piekto kontinentu. Bergera ielas nams bijis viņas īpašums. Šveicē abi atgriezušies tikai četrdesmit septītajā gadā. Tā kā Klauss tolaik jau bija pazudis, acīmredzot viņai bijuši vajadzīgi divi gadi, lai izšķirtos par šo soli. Līdz tam abas mājas — kā Zaļajā, tā Bergera ielā — stāvējušas tukšas, bijusi atslēgta pat elektrība. Bet mēnesi pēc atgriešanās viņa atradusi vīra līki! Pareizāk sakot, — to, kas no vīra palicis pāri. Pēc vesela mēneša! Vai nu viņa zinājusi par pazemes eju, bet sargājusies tur spert kāju, vai arī atklājusi to nejauši, taču dīvaino faktu var izskaidrot tikai tādējādi, ka visu šo laiku Klausa Franka mirstīgās atliekas gulējušas pazemē. Es domāju, ka tas bijis nelaimes gadījums. Teiksim, pēkšņa pārslodze, Klausam atrodoties slepenajā ejā. Varbūt sabojājušies drošinātāji. Zinot, cik milzīgs spēks vajadzīgs, lai pagrieztu ieejas pameli, nav šaubu, ka viņš miris briesmīga nāvē. Nez kāpēc man liekas, ka skelets Gustava ga​rāžā ir vina.

No šiem vārdiem pāri mugurai pārskrēja auksts vilnis.

— Diplomātiem pieejamā informācija bija pārlieku pieticīga, taču no tā, ko viņi pastāstīja, bija gana, lai mūsu versija attiecībā uz Klausu un slepeno pazemes cietumu gūtu apstiprinājumu. Ja Langem ir kaut kripatiņa taisnības, Zaļās ielas huligāns nevar būt neviens cits kā bijušais šā nama īpaš​nieks.., — Zini, — Valts piepeši ierunājās, — paciemojies kādu ne​dēļu pie mums Rīgā.

— Zini, — pulkvedis pasmaidīja, — tieši to es nule gribēju jums lūgt. Liekas, rītdiena būs lidošanai piemērota. Skrejceļi attīrīti, un nekas nekavēs mūs doties ceļā. Par arestētajiem, kā arī par… hm, tavu īpašumu Zaļajā ielā, Karpova kungs, parūpēsies cilvēki no diplomātiskā dienesta. Bet par Franku, Rīteru, huligānu un pazemes cietumu — Šveices policija Dasēna vadībā.

Viņam izrādījās taisnība. Rīta ziņās diktors informēja, ka Klotenes starptautiskā lidosta atsākusi darbu. Pasūtījuši sev vietas uz rīta reisu, savācām mantību un devāmies lejā. Norēķinājušies par viesnīcā pavadīto laiku, samaksājuši astronomisku summu, administratora neizpratnes pilnā skatiena pavadīti, devāmies uz durvīm. Te mūs apsteidza gigantisks stāvs, nesdams katrā rokā pa ādas čemodānam. Viņam sekoja vīrietis jau gados, ar atkarenām sikspārņa ausīm un tuvu stāvošām acīm. Deguns ar nikni ieplestajām nāsīm it kā apliecināja šā cilvēka patieso raksturu. Nesagaidījis Cīrihes zelta tezaurācijas tirgus atklāšanu, fon der Klūge, sava uzticamā sulaiņa pavadībā devās projām…

— Šaubos, vai viņš vēl kādreiz te apmetīsies, — Valts klusu sacīja. — Manuprāt, brāļi Holeri, tāpat kā Laubes, ir bankrotējuši.

Rīga mūs sagaidīja ar lēnu vējiņu. Sniega lidostā bija pavisam maz. Kad bijām ieņēmuši vietas taksometrā, man par izbrinu, Valts nosauca Grosbergas adresi.

— Iebrauksim apsveicināties, — viņš vainīgi pasmaidīja. — Tas ir pa ceļam. Uzzināt, kā mums veicies Šveicē, vecenītei ir tas pats, kas sirds slimniekam validols zem mēles, kad sāku​sies aritmija.

Ieraudzījusi negaidītos ciemiņus, Grosberga pārsteigumā sasita rokas un, plaši atvērusi durvis, iesaucās:

— Kā es jūs gaidīju! Nāciet iekšā!

Un tad Kronbergs, jau otro reizi pēc atgriešanās, pārsteidza mani ar savu dīvaino rīcību. Novietojis aizdurvē mūsu ceļa​somas, viņš sacīja: — Uzvelciet kaut ko siltāku, un ieiesim pie kaimiņiem.

— Kresēm?

-jā.

Saklausījusi viņa balsī kaut ko tikai pašai vien saprotamu, Grosberga steigšus paspieda Medveda ķepu un, nosaukusi savu vārdu, iemetās istabā. Viņai pietika ar dažām sekundēm. Atgriezusies paziņoja: — Esmu gatava!

Vārtiņi uz Kreses īpašumu izrādījās va|ā. Šķērsojis pagalmu, Kronbergs nogriezās uz saimniecības ēkas pusi. Tā izrādījās plaša, piebāzta ar vecām mēbelēm un daždažādiem priekšmetiem. Plauktos, sasviesti kā pagadās, mētājās āmuri, naglas, kalti, rokaszāģi, skrūvspīles un vēl daudz kas cits. Pašā stūrī mēs atradām sienā iemūrētu, vaļēju seifu. Acīmredzot tieši no tā Felicita bija paņēmusi tīrradni.

Kronbergs rūpīgi iz- klaudzināja visas sienas, pārbaudīja grīdu un ieskatījās plauktos. Ko gan viņš te cerēja atrast? Liekas, šis jautājums mocīja visus, taču neviens to neuzdeva skaļi. Beidzis telpas apskati, viņš atgriezās pie Konrāda slēptuves. Seifs izrādījās pamatīgi būvēts no bieza tērauda plāksnēm un ar kaut ko atgādināja to,. kuru, izmeklējot mUsu pirmo kopīgo lietu, bijām atklājuši Troma dzīvoklī. Rūpīgi izpētījis no visām pusēm, iespējams, to pašu atminu mudināts, Kronbergs izvilka salieceni. Aizķēris aiz pāris milimetru biezās seifa grīdas maliņas, izmantojot nazi kā sviru, vinš mazliet uzspieda. Monolītais seifa dibens nokrakšķēja un pacēlās. Pavisam nedaudz, bet pietiekami, lai ieraudzītu zem tā mUrī iestiprinātu sarkanu pogu. Tādu, kādas lieto magnētiskajos iedarbinātajos. Varbūt baidīdamies, ka kāds pacentīsies aizkavēt, draugs nevilcinādamies uzspieda tai pirkstu, un es instinktīvi saniiedzu acis — likās, mēs visi nākamajā mirklī uzlidosim gaisā!

Bet, kad acis atkal atvēru, turpat netālu betonētājā grīdā bija izveidojies prāvs caurums, kurā vīdēja kāpnes lejup! Satraukumā kaistošu seju pulkvedis blenza tajā un, kā neticēdams, paklusām iesaucās: — Vai tiešām!

Izrādījās, ka dziļi zem grīdas atrodas liels, betonēts pagrabs. Nokāpuši lejā, ieraudzījām pie griestiem degošu vienkāršu spuldzīti, kuras nespodrajā gaismā blāvi vizēja… lielās grēdās sakrauti zelta stieni. Ak Dievs! Tie jau nebija kilogrami, tie nebija centneri. Nē! Tās bija tonnas! Konrādam Laubem tiešām izrādījās taisnība — galvenās zelta bāzes vietu vinš nebija mainījis.

— Piga, — jau mājās, sēdēdams mūsu omulīgajā virtuvē, Kronbergs deva pēdējos paskaidrojumus, — piga, gan tā, kuru, aizbraucot no Rīgas, vinš bija parādījis Felicitai, gan tā, kuru vinš piebāza man pie deguna Cīrihē, izraisīja manī dīvainas asociācijas. Abos gadījumos tā attiecās uz noslēpumu. Pati piga, kā zināms, ir zīme, ar kuru norāda, ka cita nekā nebūs. Tobrīd Felicita jau bija aizdomīgo sarakstā, vai ne? Gribot negribot radās jautājums — vai tā ir sakritība vai nav? Un tad, pazīstot Konrāda dabu, es nonācu pie secinājuma, ka, iespējams, pats to neapzinādamies, viņš rādījis pigu tieši tādēļ, ka pameitas pašā deguna galā glabāja visu zeltu! Ja viņš to vestu līdzi vai arī brauktu pēc tā, šis žests zaudētu savu slēpto jēgu. Taču, ja glabātava paliek vecajā vietā, piga būtu pašā laikā. Piga Felicitai!

— Liekas, man nākas tev pateikties, — Medveds pacēla glāzīti. — Tu esi izglābis mana mundiera godu. Atlīdzībai gribu lūgt, nē — pieprasīt valdību atdāvināt jums Zaļajā ielā nopirkto īpašumu. Tā nepavisam nebūtu augsta samaksa salīdzinājumā ar vērtībām, kas gu| Konrāda Kreses-Laubes pagrabā.

— Būsim pieklājīgi un netiepsimies pretī, vai ne, Robert? — Kronbergs uzmeta man jautājošu skatienu, un pulkvedis plati pasmaidīja.

Izdevniecība nordik piedāvā jāņa ivara stradiņa jauno romānu "zelta orda" ZELTA ORDA Jānis Ivars Stradinš Vai bandas vadoņa Buldoga slepkavība ir izaicinājums?

To cenšas noskaidrot nešķiramie detektīvi Kronbergs un Štāls, soli pa solim veicot izmeklēšanu gan tepat Rīgā, gan tālajā Burjatijas taigā, kur dažādu valstu kontrabandistus pie​vilina zelta dzīsla.

Pieprasiet romānu "Zelta orda" grāmatnīcās un atklājiet noziegumu kopā ar abiem detektīviem!

Grāmatu realizācijas daļa - Jēzusbaznīcas ielā 7a (3. stāvā), tālr. 7225669.

Izdevniecība Nordik piedāvā Aizraujošs piedzīvojumu romāns - miesassargs pret paparaci!

Populārais norvēģu rakstnieks Jūns Mišelets ieguvis vairākas literārās balvas. Viņa darbi tulkoti daudzās pasaules valodās.

Romāna tēma sasaucas ar princeses Diānas traģēdiju. Vai sensāciju kāre izraisa noziegumu?

Grāmatu realizācijas daļa - Jēzusbaznīcas ielā 7a (3, stāvā), tālr. 7225669.

Izdevniecība Nordik iesaka Norvēģu jaunās rakstnieces Pernilles Rigas spoža debija detektīvliteratdras žanrā

Pat tauriņa spārnu trisas spēj izraisīt neparedzamu un traģisku notikumu virkni… Romāns apliecina, ka pasaulē viss notiek likum​sakarīgi un nekas neizgaist bez pēdām. Arī noziegums.

Bojā gājušā privātdetektīva meita Igi Heitmane cenšas atklāt ne tikai noziegumu, bet arī tā cēloņus…

Lasiet un atklājiet savu patiesību!

Romāns "Aklās mājas gūstekņi" ir žurnālistes Maijas Pohodņevas debija kriminālliteratūrā.

Neparasts notikums, jo šajā žanrā latviešu romānu rakstītājas nav manītas.

Latviešu žurnālistes kriminālromāns!

Aklas majas olicija policija policija policl MAIjA POHODŅEVA Kādā nomaļā, šķietami visu aizmirstā vietā pēkšņi tiek atrasti gabalos sadalīti cilvēku ķermeņi.

Sākas žurnālistiskā izmeklēšana - aizraujoša un bīstama spēle, kuras likme šoreiz ir pašu dzīvības.

Patiesība tiek atklāta, tikai nevienam tā nav vajadzīga…

Atpūties, lasot

Vollesu!

2000. gada izdotie romāni:

•Baisais mūks •Nāves loterija •Trīs no kordovas •Nakts meitas •Melu detektors Šīs, ka arī iepriekšējas Vollesa grāmatas - brošūrās un cietā sējumā!

Vaicājiet gramatnlcas un preses kioskos! Tālr. 7225669 fi TAPALS MINI TAPALS piedāvā:

Kabatas formāta padomu grāmatiņā "Mazais suņu gudrinieks - Vau!" apkopotas intere​santas ziņas par cilvēku uzticamā sabiedrotā - suņa uzvedību un sugu īpatnībām. īpaša nodaļa - suņi Rietumeiropas un Latvijas māk​slinieku darbos, fakti no dzīves un kuriozi.

Lasiet paši un dāviniet draugiem!

SIA "Nordik". Reģistrācijas apl. Nr. 2-0792. Daugavgrivas ielā 36-9, Rīga, LV - 1007. Talr.

7602672. Noliktava — Jēzus baznīcas ielā 7a, Rīga, LV - 1050. Tālr. 7225669. Iespiesta un iesieta a/s "Preses nams".