Krietnais kareivis Sveiks.pasaules kars - Jaroslavs Haseks

Jaroslavs Hašeks No čehu valodas tulkoja Anna Rauga, 1957 Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā (Osudy dobrého vojįka vejka za svģtové vįlky)

1921 PRIEKŠVĀRDS Dižens laikmets prasa diženas cilvēkus. Taču pasaulē ir ar) neatzīti, kautri varoņi, ko vēsture nemin un kas nav iemantojuši Napoleonu slavu, kaut gan rūpīga viņu darbu analizē aptumšotu pal Maķedonijas Aleksandra slavu. Mūsdienas jūs varat sastapt P raga.'i ielās trūcīgi ģērbušos vīru, kas pats nemaz nenojauš, cik viņam liela nozīme jaunā, diženā laikmeta vēsturē. Viņš pieticīgi iet savu ceļu, nevienu neapgrūtinot, un arī žurnālisti neapgrūtina viņu un nelūdz intervijas. Ja viņam jautātu, ka viņu sauc, viņš atbildētu vientiesīgi un bez lep​nības: «Mani sauc Šveiks …»

Un patiešām šis klusais, kautrais vīrs apvalkātās drēbēs ir tas pats vecais, krietnais kareivis Šveiks, varonīgais un drošsirdīgais karotājs, kura vārds Austroungārijas laikos bija visu čechu ķēniņvalsts pilsoņu mutē un kura slava nenorietēs arī republikā.

Es no sirds mīlu krietno kareivi Šveiku un, darot zināmas lasītājiem viņa dēkas pasaules karā, esmu pārliecināts, ka viņi visi jutīs simpātijās pret šo kautro, neatzīto varoni. Viņš nav aizdedzinājis dievietes templi Efesā kā tas stulbenis Herostrais, lai iekļūtu avīzēs un skolu chrestomatijās.

Un ar to jau pietiek.

Autors 1921. gadā Pirmā grāmataPirmā daļaAIZMUGUREI KRIETNAIS KAREIVIS ŠVEIKS IEJAUCAS PASAULES KARĀ — Tad nomušījuši gan mums to Ferdinandu, — teica kalpone Sveika kungam, ka.s jau kopš gadiem bija pametis karadienestu, kad militārā mediciniskā komisija bija galīgi atzinusi viņu par plānprātiņu, un tagad pārtika, pārdodot suņus, ne​jaukus, pretīgus jaukteņus, kuru ciltskokus viņš viltoja.

BEZ, šās nodarbošanās viņš vēl sirga ar reimatismu un paš​laik ieberzēja ceļgalus ar opodeldoku.

— Kuru Ferdinandu, Millera kundze? — Šveiks atsaucās, joprojām masēdams ceļgalus. — Es pazīstu divus Ferdinandus. Viens kalpo pie drogista Prūša un nesen aiz pārskatīšanās bija tam izdzēris pudeli ar matūdcni. Tad es vēl pazīstu Ferdinandu Kokošku, kas vāc suņu izkārnījumus. No par vienu, no par otru nav liela bēda.

— Nē, cienīts kungs, erchercogu Ferdinandu, to no Konopištes, to resno un dievbijīgo.. .

Jēzus Marija! — Šveiks izsaucās. — Tas nu gan ir joks. Kur tad tas tā noticis ar to erchercoga kungu?

Viņu nolaiduši no kājas Sarajevā, cienits kungs, ar revolveri, zināt. Tur viņš ar savu erchercogieni braucis auto​mobilī.

— Ak automobili, Millera kundze? Jā, tāds kungs var to prieku atļauties, un viņam prātā nenāk, cik nelaimīgi var beigties tāds brauciens. Un turklāt Sarajevā, ta taču ir Bosnijā, Millera kundze. To varbūt

būs izstrādājuši turki. Nevajadzēja mums vis ņemt viņiem nost to Bosniju un Hercegovinu. Tā ja, Millera kundze. Tad nu erchercoga kungs jau atdusas dieva klēpi. Diezin vai ilgi mocījies?

— Erchercoga kungs bijis uz vietas pagalam, cienīts kungs. Jūs jau zināt, ka ar revolveriem nav nekādi joki. Nesen kāds kungs pie mums Nuslē tāpat vien kaitējās ar revolveri un taču apšāva visu ģimeni un vel šveicaru, kurš bija gājis skatī​ties, kas tur šaudās pa trešo stāvu.

— Dažs labs revolveris nesprāgst ne sitams, Millera kundze. Tādu sistēmu ir bez sava gala. Bet erchercoga kungam viņi būs nopirkuši pašu to labako, un es varu derēt, Millera kundze, ka tas šāvējs būs bijis smalki uzcirties. Šaut uz erchercogu — tas, zināt, nav nekāds vieglais darbs Tas pavisam kas cits nekā klaidonim šaut uz mežsargu. Pats grūtākais — kā tikt viņam klāt, jo tādam kungam skrandaiņi lai tuvumā nerādās. Tur jāliek cilindrs galvā, citādi policists var vēl grābt ciet.

— Stāsta, ka viņu bijis vesels bars, cienīts kungs.

— Un kas notika ar to kareivi? — pec brītiņa iejautājas Millera kundze, kamēr Šveiks ģērbās.

— Viņš pakārās bikšturos, — Šveiks atbildēja, spodrinot savu cieto platmali. Un tie bikšturi nemaz nebija viņa. Viņš tos bija aizņēmies no profosa'-', — sak, bikses krītot nost. Vai lai viņš būtu gaidījis, kamēr viņu nošauj? Tas jau zināms, Millera kundze, ka tādā situācijā cilvēkam galva vairs neklausa. Profosu atlaida no darba un viņam piesprieda sešus mēnešus. Viņš gan tos nenosēdēja.

Aizlaidās uz Sveici un tagad tur esot sludinātājs nez kādā baznīcā. Sais laikos maz godīgu cilvēku, Millera kundze. Es tā domāju, ka erchercogs Ferdinanda kungs arī būs vīlies tai cilvēkā, kas viņu Sarajevā nošāva. Viņš varbūt ieraudzīja to un nosprieda, sak, kārtīgs virs, ja jau mani apsveic, bet tas uzreiz gāž virsū. Vienu lodi iešāvis vai vairākas?

— Avīzes raksta, cienīts kungs, ka erchercogs bijis vienos caurumos. Tas salaidis viņā iekšā visas patronas.

— Jā, Millera kundze, tas izdarāms ātri, trakoti ātri. Es šādām vajadzībām nopirktu brauniņu. Tas izskatās pēc rotai lietiņas, bet ar to divās minūtēs var nošaut divdesmit erchercogu, tievu vai resnu. Starp mums runājot, Millera kundze, resnā erchercoga gan vieglāk trāpīt nekā tievā. Jūs jau vēl atceraties, kā tie tur Portugālē nošāva savu ķēniņu[3]. tas ari bija brangi resns. Skaidrs, ka ķēniņš nekāds liesais vis nebūs.

Es tagad iešu uz traktieri «Pie kausa»; ja kāds atnāk pēc tā žurku suņa, par kuru saņēmu rokasnaudu, tad pasakiet, ka tas atrodas uz laukiem manā suņu audzētavā un ka tam nesen ap​grieztas ausis, bet, kamēr ausis nesadzīs, to nevar pārvadāt, lai nesaaukstētu. Slēdzeni nododiet sētniecei!

Traktierī «Pie kausa» sēdēja viens vienīgs viesis. Tas bija slepenpolicijas aģents Bretšneiders. Traktiernieks Palivecs mazgaja traukus, un Bretšneiders veltīgi pūlējās uzsākt ar viņu nopietnu sarunu.

Palivecs bija pazīstams ar savu rupjurnu. Sarunā viņam gandrīz vai katrs otrais vārds bija «iepūtiet man» vai «sūds». Turklāt viņš bija daudz lasījis un visiem ieteica iepazīties ar to, ko par šo priekšmetu sacījis Viktors īgo, iztirzādams Napo​leona vecās gvardes pēdējo atbildi angļiem kaujā pie Vaterlo — Nu gan ir jauka vasara, — Bretšneiders uzsāka savu nopietno sarunu.

— Sūds vien no viņas ir, — atbildēja Palivecs, kraudams traukus skapī.

— Tai Sarajevā viņi mums gan ievārījuši kārtīgu putru, — Bretšneiders vājā cerībā atsāka.

— Kādā Sarajevā? — Palivecs jautāja. — Tai Nusles vina restorānā, vai? Tur jau plūcas katru mīļu dienu. Vai nu nezi​nāms, kas ir Nusle.

— Bosnijas Sarajevā, traktiernieka kungs. Tur nošāvuši erchercogu Ferdinanda kungu. Ko jūs par to teiksiet?

— Tādās lietās es iekšā nejaucos, tur jūs man varat iepūst… — Palivecs pieklājīgi atbildēja, aizkūpinādams pīpi. — Kas šādos laikos tādās iepinas, tas viegli var lauzt kaklu. Es esmu traktiernieks.

Ja kāds ienāk un prasa alu, es viņam to ieleju, bet visādas Sarajevas, politika un nelaiķa erchercogs — tā nav mūsu darīšana. Tas ož pēc Pankraca Bretšneiders apklusa un vīlies lūkojās apkārt tukšajā telpā.

— Tur kādreiz karājās kunga un ķeizara ģīmetne, — viņš pēc brīža atkal uzsāka, — taisni tur, kur tagad spogulis.

— Jums taisnība, — l'aliveca kungs atbildēja, — tur tā karājās, bet mušas bija viņu briesmīgi noķēzījušas, tāpēc es to uznesu bēniņos. Jūs zināt, kāds varētu vēl izteikt kādu piezīmi, un tad es iekultos nepatikšanās. Kam tas vajadzīgs?

— Sarajevā gan laikam bija nelāga jušanās, traktiernieka kungs.

Uz tādu tiešu viltīgu jautājumu Palivecs atbildēja neparasti uzmanīgi: — Ap šo laiku Bosnijā un Hercegovinā ir traki karsts. Kad es tur dienēju pulkā, mums vajadzēja likt savam obrlajtnantam ledu uz galvas.

— Kāda pulkā jūs bijāt, traktiernieka kungs?

— Tādus sīkumus es neatceros, ar tādiem sūdiem es galvu nepiebāžu, tie mani nekad nav interesējuši, — Palivcca kungs atbildēja. — Pārlieka ziņkāre ir kaitīga.

Slepenpolicists Bretšneiders galīgi apklusa, un viņa drūmā seja mazliet atplauka tikai tad, kad ieradās Šveiks un, pasūtī​jis tumšo alu, sacīja: — Arī Vīnē šodien sēras.

Bretšneidera acīs iemirdzējās cerība, un viņš īsi piebilda: — Konopištē izkārti desmit melni karogi.

— Vajadzēja izkārt divpadsmit, — Šveiks, iedzēris malku alus, sacīja.

Kāpēc tad divpadsmit? jautāja Bretšneiders.

— Lai būtu apaļš skaitlis, ducis, — tā vieglāk aprēķināt, un pa dučiem viss iznāk lētāk, — Šveiks paskaidroja.

Iestājās klusums, ko pats Šveiks pārtrauca ar nopūtu: — Tad nu viņš ir debesu valstība, lai dievs kungs mielo viņa dveseli. Nesagaidīja vis, kamēr kļus par ķeizaru. Kad es vel biju pulkā, kāds ģenerālis nokrita no zirga un pavisam mierīgi nositās. Citi gribēja palīdzēt viņam tikt zirgam mugurā, uzsēdināt viņu, bet pēkšņi redz, ka šis galīgi beigts. Un viņam bija izredzes tikt par feldmaršalu. Tas atgadījās karaspēka parādē. Tādas parādes nekad labi. nebeidzas.

Sara​jevā jau ari bijusi kāda parāde. Atceros, ka vienreiz tādā parādē manam mundierim trūka divdesmitās pogas un tāpēc mani iesēdināja uz četrpadsmit dienām tuptūzi, bet divas dienas es nogulēju, sasiets ragā kā Lācars. Disciplinai karaspēkā jābūt, citādi katrs darīs to, kas viņam ienāks prāta. Mūsu obrlajtnants Makovecs — tas mums vienmēr lika pie sirds: «Disciplinai jābūt, jūs stulbeņi, citādi jūs sāksiet rāpties kokos kā pērtiķi. Karadienests iztaisīs no jums cilvēkus, jūs aitasgalvas.» Un vai nav tiesa? Iedomājieties kādu parku, teiksim, Karela laukumā, un katrā koka sēž kareivis boz disciplinas. No tā es vienmēr esmu visvairāk baidījies.

— Tie būs serbi, kas to izstrādājuši Sarajevā, — Bretšnei​ders atsāka.

— Maldāties, Šveiks atbildēja, — tas ir turku darbs. Par Bosniju un Hercegovinu. — Un Šveiks izklāstīja savus uzskatus par Austrijas ārpolitiku Balkanos. Turki 1912. gadā zaudējuši karu ar Serbiju, Bulgāriju un Grieķiju. Viņi gribējuši, lai Austrija tiem palīdz, bet, kad tā nav ielaidusies, tad nošāvuši Ferdinandu.

— Vai tev patīk turki? — viņš uzrunāja trakliernieku Palivecu. — Vai tev patīk tie pagānu suņi?

Skaidrs, ka ne.

— Viesis paliek viesis, kaut arī turks, — Palivecs sacīja. — Mums, traktierniekiem, nav nekādas daļas gar politiku. Samaksā par savu alu, sēdi traktieri un tarkšķi, ko gribi. Tas ir mans princips. Vai to mūsu Ferdinandu nokniebis serbs vai turks, katolis vai muhamedanis, anarehists vai jaunčechs tas man viens pīpis.

— Labi, traktiernieka kungs,—pārtrauca Bretšneiders, atkal zaudējis cerību piespiest kādu no abiem runātājiem pie sie​nas, — bet jums taču jāatzīst, ka Austrijai tas liels zaudējums.

Traktiernieka vietā atbildēja Šveiks:

— Skaidrs, ka zaudējums, kas to noliegs. Briesmīgs zaudējums. Ferdinanda vieta kuru katru stulbeni nevar likt. Tikai viņam vajadzēja būt vēl resnākam.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Bretšneiders atplauka.

— Ko es gribu teikt? — Šveiks mierīgi pārjautāja. — Ti​kai to vien: ja viņš būtu bijis resnāks, viņu sen būtu ķērusi trieka, kad viņš Konopištes mežos trenkāja vecenes, kas tur lasīja žagarus un sēnes, un tad viņam nebūtu nācies mirt tādā kauna pilnā nāvē. Iedomājieties vien — kunga un ķeizara tēvocis, un viņu ņem un šauj nost. Tas taču skandals, visas avīzes par to vien raksta. Pirms dažiem gadiem Budejovices tirgū gadījās neliels kauliņš un tur nodūra kādu lopu tirgoni, Bržetislavu Ludviku. Tam palika dēls Bohuslavs, un, kad nu tas ieradās tirgū ar sivēniem, neviens negribēja no viņa pirkt. Visi tā vien runāja: «Tas ir tā nodurtā dēls. Tāds pats blēdis vien būs!» Cits nekas neatlika nabadziņam kā mesties Krumlovā no tilta Vltavā, un tad vēl vajadzēja viņu vilkt ārā, atdzīvināt, izsūknēt ūdeni, un beidzot viņš tomēr izlaida garu ārsta ro​kās, kad tas viņam bija kaut ko iešļircinājis.

— Jums tādi ērmīgi salīdzinājumi, — Bretšneiders zīmīgi nosacīja. — Vispirms jūs runājat par Ferdinandu, tad par lopu tirgoni.

— Nepavisam ne, — Šveiks sāka taisnoties, — lai dievs mani pasarga, ka es sāktu vienu cilvēku salīdzināt ar otru.

Traktiernieka kungs mani pazīst. Vai nav tiesa, ka es neko nekad neesmu salīdzinājis? Es tikai negribētu būt tās erchercoga atraitnes ādā. Ko viņa iesāks? Bērni bāreņi, muiža Konopištē bez saimnieka.

Iziet pie kāda jauna erchercoga? Kas tur par labumu? Aizbrauks atkal uz Saraievu un paliks otrreiz atraitnē. Piemēram, Zlivā pie Hlubokas kādreiz dzīvoja mežsargs ar tādu neglītu uzvārdu — Piņģurīs.

Viņu nošāva malu mednieki, un palika viņam atraitne ar diviem bērniem, un tā pēc gada apprecēja atkal mežsargu, Pepiku Šavlovicu no Midlovariem, nu, bet to tāpat nošāva. Viņa izgāja trešo reizi pie vīra, atkal pie mežsarga, un saka: «Visas labas lietas Ins. Ja nu man tagad nelaimēsies, tad gan nezinu, ko darīt.» Protams, ka nošāva arī to, bet viņai no šiem mežsargiem bija jau apaļos skaitļos seši bērni. Viņa aizgāja sūdzēdamās līdz pašai firsta kunga kancelejai Hlubokā un gaudās, ka ar tiem mežsargiem iekulusies tādā ķezā. Tur viņai ieteica precēt Ražices dīķa sargu Jarešu. Un ko jūs teiksiet, — to noslīcināja zvejojot, un viņa no tā arī bija piedzīvojusi divus bērnus. Tad viņa apņēma rūniķi no Vodņaniem, un tas kādu nakti bija nositis viņu ar cirvi un pats labprātīgi pieteicies policijā. Un, kad viņu Pisekā apgabaltiesa kārusi, viņš nokodis mācītājam degunu un teicis, ka itin nekā nenožēlojot, un vēl kaut ko pa​visam nelabu sarunājis par mūsu kungu un ķeizaru.

— Vai jūs nezināt, ko viņš īsti sarunājis? — Bretšneiders ievaicājās cerību pilnā balsi.

To es jums nevaru pateikt, jo to neviens neiedrošinājās atkārtot. Bet tas esot bijis kaut kas tik briesmīgs un šausmīgs, ka tiesas padomnieks, kas tur bijis klāt, sajucis prātā, un viņu vēl līdz šim turot stingrā izolācijā, lai nekas netiktu zināms. Tas neesot tas parastais kunga un ķeizara apvainojums, ko izdara dzērumā.

— Kā tad dzērumā mēdz apvainot kungu un ķeizaru? — Bretšneiders ta u jā ja.

Kungi, runājiet par ko citu, — traktiernieks Palivecs pārtrauca. —· Man tā nepatīk. Samuldēsiet vēl sa/.in ko, un' man būs nepatikšanas.

— Kā dzērumā apvaino kungu un ķeizaru? — Šveiks atkārtoja. -— Visādi. Pietempieties un lieciet spēlēt Austrijas himnu, tad redzēsiet, ko sarunāsiet. Jūs sagvelzīsiet tik daudz, ka viņš būtu sablamēts uz visu mūžu, ja kaut puse no tā būtu patiesība. Bet to tas vecais kungs patiešām nav pelnījis. Padomājiet pūts: dēlu Rudolfu viņš zaudēja pašos spēka gados jaunības spara pilnu, sievu Elizabeti viņam nodūra ar vīli, tad viņš pazaudēja savu brāli Janu Ortu, bet otro brāli, Meksikas ķeizaru, nošāva sazin kādā cietoksnī pie sienas. Un nu, vecuma dienās, viņam nošauj tēvoci. Vai tur nav vajadzīgi dzelzs nervi? Un tad viņš iekrīt prātā kādam piedzērušam pļēguram, un tas sak viņu zākāt. Nē, ja tagad kas sāksies, es iestāšos par brīvprātīgo un kalpošu kungam un ķeizaram, kamēr man miesa turēsies pie kauliem! Šveiks iedzēra pamatīgu malku un turpināja:

— Vai domājat, ka kungs un ķeizars to tā pametīs? lād jūs viņu nepazīstat. Karš ar turkiem būs noteikti. Jūs man nošāvāt manu tēvoci, tad dabūsiet pa kaklu. Karš ir neizbēgams. Serbija un Krievija mums šai karā palīdzēs. Tā būs kaušanās uz nebēdu. Šveiks bija skaists šai pravietošanas brīdī. Viņa vientiesīga seja mirdzēja sajūsmā kā pilns mēness.

Viņam viss bija skaidrs.

— Var jau būt, — viņš tēloja tālāk Austrijas nākotni, — ka mums uzbrūk vācieši, ja sākam karu ar turkiem. Vācieši ar turkiem ir uz vienu roku. Otrus tādus neģēļus kā viņus pasaulē vairs neuzies. Bet mēs varam noslēgt savienību ar Franciju, kurai kopš septiņdesmit pirmā gada zobs uz Vāciju. Tad mums viss ies kā pa taukiem. Karš būs, vairāk es jums nekā neteikšu.

Bretšneiders piecelās un svinīgi noteica: — Vairāk jums arī nekas nav jāsaka. Iznāciet man līdzi ārā, tur es jums ko pateikšu. Šveiks sekoja slepenpolicistam gaiteni, kur viņu gaidīja mazs pārsteigums, kad viņa pudeles brālis parādīja viņam ērgli zem atloka un paziņoja, ka Šveiks esot arestets un tikšot tūliņ aizvests uz policijas pārvaldi. Šveiks centās ieskaidrot, ka kungs maldoties, ka viņš, Šveiks, esot pilnīgi nevainīgs, jo neesot izrunājis neviena apvainojoša vārda. Taču Bretšneiders apgalvoja, ka Šveiks pastrādājis vairākus noziegumus, starp kuriem esot arī valsts nodevība.

Tad abi atgriezās traktierī, un Šveiks sacīja Palivecam: — Es izdzēru piecus kausus alus un apēdu radziņu ar desiņu. Ielejiet man vēl mēriņu sļivovicas, un tad es iešu, jo esmu apcietināts.

Bretšneiders parādīja Palivecam savu ērgli, mirkli raudzī​jās traktiernieka un tad jautāja: — Vai esat precējies?

— Jā.

— Un vai jūsu sieva varētu vadīt saimniecību, ja jūsu ne​būtu?

— Varētu.

— Tad viss kārtībā, traktiernieka kungs, — Bretšneiders jautri noteica. -— Pasauciet savu sievu, nododiet lai visas lie​tas, un vakarā mēs atbrauksim jums pakaļ.

Nav ko uztraukties, — Šveiks viņu mierināja, — mani arestē tikai par valsts nodevību.

— Bet ko es esmu nodarījis? — Paliveca kungs gaudas.

- Es taču biju tik uzmanīgs!

Bretšneiders nosmīnēja un paziņoja uzvaras priekā: — Jūs sacījāt, ka mušas apķēzījušas kungu un ķeizaru. Gan jums to kungu un ķeizaru izdauzīs no galvas.

Un Šveiks slepenpolicista pavadībā pameta traktieri «Pie kausa» un, kad abi atradās uz ielas, labsirdīgi smaidot, ievai​cājās: — Vai man jāiet nost no ietves?

— Kāpēc?

— Es domāju, ka man nav tiesību staigāt pa ietvi, ja esmu apcietināts.

Kad viņi gāja iekša pa policijas pārvaldes vārtiem, Šveiks ierunājās: — Mēs gan jauki pavadījām laiku! Vai jūs bieži iegrieža​ties «Pie kausa»?

Kamēr Šveiku veda uz policijas kanceleju, traktieri «Pie kausa» Pali veca kungs nodeva saimniecību raudošajai sievai, mierinādams viņu savā īpatnējā veidā: — Neraudi, nebrēc, ko man var padarīt vienas apķēzītas kunga un ķeizara ģīmetnes dēļ?

Tik brinum jauki sākās krietnā kareivja Sveika iejaukšanās pasaules karā. Vēsturniekus interesēs, ka viņš varēja tik tālu ieskatīties nākotnē. Ja nu ari vēlāk notikumi risinājās citādāk, nekā viņš bija pareģojis «Pie kausa», tad mums jā​ņem vērā, ka viņam trūka vajadzīgās diplomātiskās izglītības.

11

krietnais kareivis Šveiks policijas parvalde Sarajevas atentats bija piepildījis policijas pārvaldi ar neskaitāmiem upuriem. Tos veda iekšā citu pēc cita, un vecais f inspektors, sagaidot tos aresteto pieņemšanas istabā, labsirdīgi sacīja: — Sitas Ferdinands jums dārgi maksās! Kad Šveiku ieslēdza vienā no daudzajām pirmā stāva kamerām, tur jau atradās seši cilvēki. Pieci sēdēja ap galdu, bet sestais kāds pusmuža vīrs — kaktā uz lāviņas, it kā vairī​damies no citiem. Šveiks tūliņ sāka apvaicāties, par ko viņi ieslodzīti.

No pieciem, kas sēdēja ap galdu, viņš saņēma gandrīz vie​nādas atbildes: — Sarajevas deļ.

— Ferdinanda deļ.

— Erchercoga noslepkavošanas dēļ.

— Par Ferdinandu.

— Tāpēc, ka Sarajevā nošāvuši erchercoga kungu.

Sestais, kas turējās no pieciem pārējiem atsevišķi, paskaidroja, ka negribot ar tiem ielaisties, lai uz viņu ari nekristu aizdomas, — viņš te atrodoties tikai tāpēc, ka mēģinājis aplaupīšanas nolūkā nogalināt kādu Iloličas saimnieku. Šveiks piesēdās pie sazvērniekiem, kas jau desmito reizi stāstīja cits citam, kā viņi te iekļuvuši.

Visi, atskaitot vienu, bija arestēti vai nu traktierī, vai vīna pagrabiņā, vai kafejnīcā. Izņēmums bija neparasti resnais, briļļainais kungs ar saraudātām acīm, kuru arestējuši dzīvoklī, jo divas dienas pirms Sarajevas atentata viņš samaksājis tēriņu diviem serbu studentiem-techniķiem «Pie Brejška» un vēlāk viņu slepenpolicists Brikss redzējis šo studentu sabiedrībā krietni ieskurbušu Ržetiža ielas «Monmartrā», kur viņš tiem atkal izmaksājis, ko pats ar savu parakstu apliecinājis protokolā.

Iepriekšējā izmeklēšanā policijas komisariatā viņš 117. visiem jautājumiem atbildēja ar vienām un tām pašām vai​manām: — Man pieder rakstāmlietu veikals!

Viņam tāpat atbildēja vienu un to pašu: — Tas nav nekāds attaisnojums.

Otrs, neliela auguma kungs, ko arestējuši vīna pagrabiņā, bija vēstures skolotājs un klāstījis pagrabiņa īpašniekam dažādu atentatu vēsturi. Viņu bija arestējuši tieši tobrīd, kad viņš noslēdza atentatu psicholoģislco analizi ar vārdiem: — Atentata ideja ir tikpat vienkārša kā Kolumba ola.

— Tikpat, vienkārši ir arī tas, ka jūs gaida Pankracs, — policijas komisārs nopratināšanā papildināja viņa slēdzienu.

Trešais sazvērnieks bija Iīodkovičku labdarības biedrības «Labmīlis» priekšsēdētājs. Atentata dienā biedrība sarīkojusi dārza svētkus ar koncertu. Žandarmu vachtmistrs pieprasījis, lai svētku dalībnieki izklīst, jo Austrijā izsludinātas sēras, bet biedrības priekšsēdētājs labsirdīgi atbildējis: — Uzgaidiet brītiņu, kamēr nospēlēs «Hei, slāvi».

Nu viņš sēdēja, nokāris galvu, un bēdājās: — Augustā vēlēs jaunu valdi, un, ja manis nebūs mājās, var gadīties, ka mani vairs neievēlē. Un es jau desmit gadus no vietas esmu bijis priekšsēdētājs. Tādu kaunu es nepārdzī​vošu.

Pavisam dīvaini nelaiķis Ferdinands bija izjokojis ceturto sazvērnieku, cilvēku ar nevainojamu raksturu un neaptraipītu slavu. Veselas divas dienas viņš bija noturējies, nepieminējis Ferdinandu, bet vakarā, spēlējot kafejnīcā «mari jažu» un sitot krusta ķēniņu ar trumpas kārava septiņaci, noteicis: — Septiņas lodes kā Sarajevā.

Piektajam vīram, kas, pēc paša vārdiem, sēdēja tāpēc, ka «Sarajevā nošāvuši erchercoga kungu», vēl tagad mati un bārda bija stāvus aiz bailēm, tā ka viņš pēc izskata atgādināja pinčeri.

Restorānā, kur viņu arestējuši, viņš nebija runājis ne vārda, pat nebija lasījis avīzēs par Ferdinanda nogalināšanu, bet sēdējis gluži viens pie galda, kad pēkšņi kāds kungs nosēdies viņam pretī un aši

jautājis: — Vai jus par to jau lasījāt?

— Es nekā neesmu lasījis.

— Vai esat dzirdējis?

— Nekā neesmu dzirdējis.

— Tad jūs vismaz zināt, par ko ļaudis runā?

— Nezinu un nevēlos zināt.

— Jums tomēr vajadzēja par to interesēties.

— Nezinu, kas tur tik interesants. Es labāk izsmēķēju cigāru, izdzeru pāris kausu alus, paēdu vakariņas un avīzes nelasu. Avīzes melo. Es negribu bojāt savu omu.

— Tātad jus neinteresē pat slepkavība Sarajevā?

— Mani vispār neinteresē nekādas slepkavības, vienalga, vai tās notiek Prāgā, Vīnē, Sarajevā vai Londonā. Par tām jādomā attiecīgām instancēm, tiesai un policijai. Ja kādu kaut kur un kaut kad nogalina, tad to viņš ari pelnījis, ja nav pv ?> tis piesargāties un bijis tāds lupata, ka ļāvies nogalināties.

Tie bija viņa pēdējie vārdi šai sarunā. Kopš tā brīža viņš tikai pēc katrām piecām minūtēm skaļi atkārtoja: — Es esmu nevainīgs, es esmu nevainīgs!

Tā viņš sauca, ienākdams pa policijas pārvaldes vārtiem, šos vārdus viņš atkārtos Pragas krimināltiesā, un ar šiem vār​diem viņš ieies savā cietuma kamerā.

Noklausījies šos drausmīgos sazvērnieku stāstus, Šveiks uzskatīja par vajadzīgu noskaidrot ieslodzītajiem viņu bezce​rīgo situāciju.

— Mūsu stāvoklis ir pavisam draņķīgs, — tā viņš sāka savus mierināšanas vārdus. - Tas nav liesa, ka jums un mums visiem nekas par to nebūs. Kāpēc tad mums ir policija, ja ne tāpēc, lai sodītu mūs par mutes pa'aišanu? Ja pienākuši tādi traki laiki, kad šauj uz erchercogieni, tad nav ko brīnīties, ja kādu stiepj uz policiju. To visu dara fasona pēc, lai Ferdinandu labi izreklamētu pirms apbedīšanas. Jo vairāk ļaužu te pavāks, jo mums būs labāk: taču jautrāk. Kad es vēl kalpoju aimijā, tad dažkārt puse mūsu rotas sēdēja līķī. Un cik daudzi cilvēki notiesāti nevainīgi — ne tikai karadienestā, bet ari tiesās. Atceros, reiz notiesāja kādu sievieti par to, ka viņa nožņauguši savus jaunpiedzimušos dvīnīšus. Lai gan viņa zvēre ja, ka dvīnīšus nav varējusi nožņaugt, jo dzemdējusi tikai vienu meitiņu, ko izdevies nožņaugt bez kādām sāpēm, viņu tomēr notiesāja par divkāršu slepkavību. Vai atkal tas nevainīgais čigāns Zabehlicē, kas bija ielauzies sīktirgotavā pašā ziemsvētku vakarā. Viņš gan zvērēja, ka iegājis tikai sasildīties, bet tas neko nelīdzēja. Ja jau kāds nokļuvis tiesas nagos, tad labi vairs nav. Labi nav, bet neko nevar dant. Iespējams, ka visi cilvēki nav tādi neģēļi, kā par viņiem varētu domāt., bet kā lai atšķir godīgu cilvēku no nelieša, ii. īpaši tik nopietnā laikā, kad pat Ferdinandu kniebj nost? Pie mums, kad es vēl biju karadienestā Budejovicē, meža aiz apmācības laukuma kāds bija nošāvis kapteiņa suni. Kad kapteinis to dabūja zināt, tad sasauca visus kopā, sastādīja ierindā un pavēlēja, lai katrs desmitais panāk uz priekšu. Skaidrs, ka es ari iegadījos desmitais. Stāvam pēc komandas «mierā» un «acis nemirkšķināt». Kapteinis skraida mums priekša un brēc: «Jus plukatas, bieži, nelieši, plankumainās hiēnas! Adu pār acīm es jums noraušu tā suņa dēļ! Gabalos sakapāšu! Apšaušu! Ragā saliekšu! Ar mani jūs jokus nedzīsiet! Visiem divas nedēļas kazarmas aresta!» Redziet, toreiz bija runa par nieka šuneli, bet tagad par pašu erchercoga kungu. Tāpēc visiem jāiedzen bailes, lai sēras pēc kaut kā izskatītos.

— Es esmu nevainīgs, es esmu nevainīgs, izspūrušais vīrs atkārtoja.

— Kungs Jēzus arī bija nevainīgs, — Šveiks atbildēja, - bet viņu tomēr sita krustā. Nekad nekur neviens nav raizējies, kas notiks ar nevainīgu cilvēku. Maul halten und weiter dienen! [4] — tā mums mēdza teikt karadienestā. Tas ir tas la​bākais. Šveiks izstiepās uz lāviņas un mierīgi iemiga.

Tikmēr ieveda divus jaunus. Viens no tiem bija bosnietis. Viņš staigāja pa kameru, grieza zobus un

pec katra vārda daudzināja «jebentidušu»[5]. Viņu mocīja domas, ka policijas pārvaldē kāds pievāks viņa sīkpreču kasti.

Otrs jaunpienācēis bija traktiernieks Palivecs, kas, ieraudzījis savu paziņu Šveiku, uzmodināja to un traģiskā balsī iesaucās: — Es arī esmu te! Šveiks sirsnīgi pakratīja viņam roku un sacīja: — Es no tiesas priecājos par to. Es zināju, ka tas kungs turēs vārdu, kad viņš solījās atbraukt jums pakaļ. Tāda no​teiktība ir ko vērts.

Taču Paliveca kungs atcirta, ka tāda noteiktība esot sūda vērta, un paklusām apvaicājās, vai pārējie arestētie neesot zagļi, jo tas viņam kā veikalniekam varētu nākt par ļaunu. Šveiks paskaidroja, ka visi, atskaitot to, kas sēžot par mēģinājumu aplaupīšanas nolūkā nogalināt kādu Iloličas saim​nieku, piederot pie viņu sabiedrības, jo sēžot erchercoga dēļ.

Paliveca kungs jutās aizvainots un sacīja, ka viņš neesot vis arestēts kāda stulbeņa erchercoga, bet paša kunga un ķeizara dēļ. Tā kā visus pārējos tas ieinteresēja, tad viņš pastāstīja, kā viņam mušas noķēzījušas kungu un ķeizaru.

— Tā nocūkoja viņu, maitas, ka noveda mani cietumā, viņš nobeidza savu stāstu un draudīgi piebilda: — Nu, to os tām mušām nepiedošu! Šveiks atkal nolikās garšļaukus, bet ilgi nedabūja gulēt, jo viņam atnāca pakal, vestu u? nopratināšanu.

Un tā nu, dodamies pa kāpnēm augšā uz III nodaļu pie nopratinātāja, Šveiks nesa savu krustu uz Golgātu, nemaz neno​jauzdams savu mocekļa likteni.

Izlasījis uzrakstu, ka gaiteņos spļaut aizliegts, Šveiks palūdza policistu, lai viņam atļauj iespļaut spļaujamtraukā, un, starodams savā vientiesībā, iegāja kancelejā, sacīdams: —Labvakar visapkārt, kungi!

Par atbildi kads viņam iegrūda dunku ribas un nostatīja pie galda, aiz kura sēdēja kungs ar saltu ierēdņa seju, kas pauda tik zvērisku niknumu, it kā tās īpašnieks būtu nule iznācis no Lombrozo grāmatas «Noziedznieku tipi».

Viņš asinskārīgi paskatījās uz Šveiku un sacīja: — Neizliecieties par plānprātiņu!

— Tur nekā nevar darīt, — Šveiks nopietni paskaidroja.

Mani atbrīvoja no karadienesta par plānprātību. īpaša pārbaudes komisija mani oficiāli atzina par plānprātīgu, bs esmu oficiāls plānprātis.

Kungs ar noziedznieka seju sāka griezt zobus: — Tas, par ko jūs apvaino un ko esat noziedzies, liecina, ka jums visi pieci prāti mājās.

Un viņš tūliņ uzskaitīja Šveikam veselu virkni dažādu noziegumu, sākot no valsts nodevības un beidzot ar viņa majestātes un valdošā nama locekļu apvainošanu. Sais noziegumos ietilpa arī atzinības izteikšana par erchercoga Ferdinanda nogalināšanu, no šās atzinības izrietēja jauni noziegumi, starp kuriem spilgti mirdzēja musināšana uz dumpi, jo viss taču bija norisinājies publiskā vietā.

— Ko jus par to teiksiet? — uzvaroši jautāja kungs ar ne​ganto seju.

— Ar to pilnīgi pietiek, Šveiks nevainīgi atbildēja. — Kas pāri par mēru, tas no ļauna.

— Redzat nu, jūs pats atzīstaties.

— Es atzīstu visu, jo stingrībai jābūt, bez stingrības mēs nekur netiksim. Tāpat toreiz, kad vēl bi ju karadienestā . . .

— Muti ciet! — policijas komisārs uzbrēca. ·— Runājiet tikai tad, kad jums ko jautā! Saprotat?

— Kā nu nesapratīšu, — Šveiks atbildēja. — Padevīgi ziņoju, ka saprotu un varu orientēties visā, ko jums labpatikās sacīt.

— Ar ko jūs saejaties?

— Ar savu kalponi, jūsu godība.

Vai jums nav kādas pazīšanās vietējās politiskās ap​rindas?

Kā nu ne, jūsu godība, es pērku pēcpusdienas avīzi «Ncirodni Politika», lā saucamo «kucīti» — Alā! · kungs ar zvērisko izskatu uzbļāva.

— Ar labu nakti, jūsu godība! — Šveiks atsaucās, kad viņu veda laukā no kancelejas.

Atgriezies kamerā, Šveiks paziņoja citiem arestētajiem, ka tāda pratināšana esot jautrs gabals: — Pakliedz, pakliedz tādu nieku un beigās izdzen laukā.

— Agrākos laikos, — viņš turpināja, — bija nesalīdzināmi sliktāk. Es lasīju kādā grāmatā, ka apsūdzētajiem nācies staigāt basām kājām pa nokaitētu dzelzi un dzert kausētu svinu, lai pierādītu savu nevainību. Un, kas nav gribējis atzīties, tam kājās uzvilkti spāniešu zābaki vai pats uzrauts pie kāķa, vai svilināti sāni ar ugunsdzēsēju lāpu, kā to darījuši ar svēto Janu Nepomuku. Tas, stāsta, esot tik briesmīgi brēcis kā uz iesma uzdurts un ātrāk nerimies, kamēr viņu iebāzuši maisā, kas nelaiž cauri ūdeni, un iemetuši upē no Elizabetes tilta. Tādu gadījumu bez sava gala, un tad vēl cilvēkus cirtuši četros gabalos vai uzsēdinājuši uz miela kaut kur muzeja tuvuma. Ja tādu noziedznieku iemetuši tikai bedrē, lai nomirst badā, tad viņš juties kā no jauna piedzimis. Ne, tagad sēdēt cietumā ir tīrais prieks, — Šveiks jūsmoja, — nekādas ciršanas gabalos, nekādu spāniešu zābaku. Lāviņas mums ir, galds ir, soli ir, vietas pietiek, zupa mums pienākas, maizi dod, ūdeni pienes, ateja tepat deguna galā. Visur redzams progress. Tiesa, līdz nopratināšanai patālāk jāiet — pa trim kāpnēm nākamā stāvā, toties kāpnēs spodrība un daudz publikas apgrozās. Vienu ved šurp, otru turp, — jaunus un vecus, vīriešus un sievietes. Taisni prieks, ka cilvēks nejūtas viens. Un katrs mierīgi iet savu ceļu bez kādām bailēm, ka viņam kancelejā pateiks: «Mēs nospriedām, ka rit pēc paša izvēles jus vai nu sacirtis gabalos, vai sadedzinās.» Ta būtu grūta izvēle, kungi, un es domāju, ka daudzi no mums tādā brīdī būtu pilnīgi kā bez galvas. Jā, tagad apstākļi mums par patikšanu stipri uz​labojušies. Šveiks tikko kā bija beidzis savu aizstāvības runu mūsdienu cietumu labā, kad uzraugs atvēra durvis un sauca: — Sveik, apģērbieties un nāciet uz nopratināšanu!

— Tūliņ apģērbšos, — Šveiks atsaucās, — pret to man nav nekādu iebildumu, tikai baidos, vai te nav kāds pārpratums, jo mani jau vienreiz izmeta ārā no nopratināšanas. Un lad es vēl baidos, ka tie pārējie kungi uz mani nenoskaišas, jo es eju uz nopratināšanu jau otro reizi, bet viņi šovakar vēl ne reizi nav saukti. Viņi var sākt mani apskaust.

— Nāciet ārā un negvelziet. niekus! — skanēja atbilde uz Sveika džentlmenisko aizrādījumu. Šveiks atkal nokļuva pie kunga ar noziedznieka seju, kurš viņam bez kādiem aplinkiem stingri un nelokāmi noprasīja: — Vai atzīstaties visos noziegumos? Šveiks pievērsa nepielūdzamajam vīram savas labsirdīgās, zilās acis un lēnīgi atbildēja: — Ja jūs vēlaties, lai es atzītos, jūsu godība, tad es atzīšos, man tas neko nekaitēs. Bet, ja jūs man teiksiet: «Šveik, neatzīstieties neparko!» — tad es visādi mēģināšu izlocīties, kaut vai pēdējā stundiņa klāt.

Bargais kungs kaut ko ierakstīja aktos un, pasniegdams Šveikam spalvu, lika viņam parakstīties.

Un Šveiks parakstījās zem Bretšneidera ziņojuma un šāda papildinājuma: «Visi pret mani celtie apvainojumi atbilst patiesībai.

Jozcfs Šveiks.»

Parakstījies viņš uzrunāja bargo kungu: — Vai vēl kas jāparaksta? Jeb vai man jāierodas no rīta?

— Rīt jūs aizvedīs uz krimināltiesu, — skanēja atbilde.

— Kādā laikā, jūsu godība? Lai es neaizguļos, dievs pasarg!

— Ara! — jau otro reizi viņpus galda atskanēja rēciens.

Atgriezies atpakaļ savā aizrestotajā mājoklī, Šveiks sacīja uzraugam: — Viss iet kā smērēts.

Tikko aizcirtās durvis, kameras kaimiņi apbēra Šveiku ar dažādiem jautājumiem, uz kuriem Šveiks skaidri un gaiši at​bildēja: —Nupat atzinos, ka laikam es bušu nonāvējis erchercogu Ferdinandu.

Seši vīri šausmās noslēpās zem utainajām segām, tikai bosnietis noteica: — Labu laimi!

Likdamies gulēt, Šveiks piebilda: — Muļķīgi gan, ka mums nav modinātāja pulksteņa.

No rīta viņu pamodināja bez kāda pulksteņa un aizveda «zaļajā Antonā» uz apgabala krimināltiesu.

— Kurš putniņš agri ceļas, agri slauka deguntiņu, — Šveiks sacīja saviem ceļabiedriem, kad «zaļais Antons» iz​brauca pa policijas pārvaldes vārtiem.

III ŠVEIKS TIESAS ĀRSTU PRIEKŠĀ Apgabala krimināltiesās lirās, mājīgās istabiņas radīja Šveikam vislabvēlīgāko iespaidu: izbalsinātas sienas, melni nospodrinātas restes un resnais Demarlīni kungs — izmeklēšanas nodaļas vecākais uzraugs ar mēļām zlmotnēm un meļu formas cepures apmali. Mēļa krāsa likumā paredzēta ne tikai šeit, bet ari baznīcas ceremonijās Pelnu dienā un Lielajā piektdienā.

Nu atkārtojās tas pats slavenais notikums kā romiešu kundzības laikā Jeruzalemē. Arestētos izveda ārā un nogādāja lejā pagrabā 1914. gada Pilātu tiesas priekšā, un izmeklēšanas tiesneši, šolaiku Pilati, nemazgāja vis godīgi rokas nevainībā, bet lika sev atnest no Teisiga restorānā guiašu ar turku pipariem un Plzenas alu un sūtīja uz valsts prokuraturu vienu apsūdzību pēc otras.

Te lielāko tiesu izgaisa jebkura loģika un uzvarēja pāragrais, žņaudza paragrafs, gvelza muļķības paragrafs, sprauslāja paragrafs, ņirgājās paragrafs, draudēja paragrafs, nonāvēja paragrafs un nekad nepiedeva. Te mājoja likuma žonglieri, nedzīvā likuma burta augstie priesteri, cilvēkēdāji, Austrijas džungļu tīģeri, kas aprēķināja savu lēcienu uz ap​sūdzēto saskaņā ar paragrafa skaitli.

Izņēmums bija daži cilvēki (tāpat kā policijas pārvalde), kas neuztvēra likumu tik nopietni. Ari pelavās šad tad at​rodami graudi. Šveiku atveda nopratināt pie viena šāda kunga. Tas bija labsirdīgs pusmūža virs, kas, pratinot pazīstamo slepkavu Valešu, nekad nebija piemirsis atgādināt: «Lūdzu piesēsties, Valeša kungs, te taisni ir viens brīvs krēsls.»

Kad ieveda Šveiku, viņš parastajā laipnībā uzaicināja to apsēsties un sacīja: — Tad jūs esat Sveika kungs?

—Es domāju gan, ka man tam jābūt, — Šveiks atbildēja. - jo mans tētiņš bija Šveiks un māmiņa Sveika kundze. Tādu kaunu es viņiem nedarīšu, ka noliegšu savu vardu.

Izmeklēšanas tiesneša sejā pavīdēja laipns smaids: — Jūs gan esat izstrādājis smalkus jokus! Jums daudz kas uz sirdsapziņas.

— Man vienmēr daudz kas uz sirdsapziņas, — Šveiks apstiprināja, smaidīdams vēl laipnāk par tiesneša kungu, — var​būt vēl daudz vairāk nekā jums, jūsu godība.

- Tas redzams no protokola, ko esat parakstījis, — tiesnesis tikpat laipni turpināja. — Varbūt policijā jūs piespieda to darīt?

— Nē jel, jūsu godība. Es pats viņiem jautāju, vai man tas jāparaksta, un, kad man lika parakstīt, es paklausīju. Neba man jākaujas sava paša paraksta dēļ. No tā man nekāds labums neatlēktu. Kārtībai taču jābūt.

— Vai jūs jutāties pilnīgi vesels, Sveika kungs?

— Ka pilnīgi vesels, to nevar teikt, jūsu godība tiesneša kungs. Man ir reimatisms, es ieberzējos ar opodeldoku.

Vecais kungs atkal laipni pasmaidīja.

— Ko jūs sacītu, ja mēs nosūtītu jūs pie tiesas ārstiem?

— Es domāju, ka mans stāvoklis nav tik bēdīgs, lai šie kungi tērētu manis dēļ savu laiku. Policijas pārvalde mani kāds ārsts jau izmeklēja, vai man nav triperis.

Zināt, Sveika kungs, pamēģināsim tomēr ar šiem tiesas ārstiem Sastādīsim kārtīgu komisiju, jus tikmēr paliksiet iepriekšējā apcietinājumā un labi atpūtīsieties. Vēl viens jautājums. Saskaņā ar protokolu jūs esot izplatījis baumas, ka drīzumā izcelšolies karš.

— Lūdzu, jūsu godība padomnieka kungs, tas izcelsies vi​sai drīz.

— Vai jūs neslimojat ar krītamo kaiti?

Atvainojiet, nē, kaut gan vienreiz pakritu gan, kad uz Karela laukuma man gandrīz uzskrēja virsū kāds automobilis, bet tas jau sen atpakaļ.

Ar to nopratināšana beidzās, Šveiks atvadoties sniedza tie​sas padomnieka kungam roku un, atgriezies savā kamerā, sa​cīja kaimiņiem: Mani šas erchercoga Ferdinanda nogalināšanas dēļ iz​meklēšot tiesas ārsti.

— Mani arī izmeklēja tiesas ārsti, — sacīja kāds jauns cilvēks, — tas notika toreiz, kad man par paklāju zagšanu bija jāstājas zvērināto priekšā. Mani atzina par garā vāju. Tagad es esmu noblēdījis tvaika kuļmašīnu, un par to man nekā ne​var darīt. Vakar mans advokats teica: ja es esot reiz atzīts par garā vāju, tad tas man nākšot par labu visu mūžu.

— Es tiem tiesas ārstiem gan neticu, — ierunājās kāds inteliģenta izskata vīrs. — Kad es nodarbojos ar vekseļu viltošanu, tad katram gadījumam sāku apmeklēt Dr. Ileverocha[6]lekcijas, un, kad mani pieķēra, simulēju paralitiķi taisni lā, kā viņus aprakstīja Dr. Heverocha kungs. Kadam tiesas komisijas ārstam es iekodu kāja, izdzēru tinti no tintnīcas un, lūdzu kungus atvainot, Izdarījos sevis pēc komisijas acu priekšā. Bet par to, ka biju vienam komisijas loceklim iekodis ikros, mani atzina par pilnīgi veselu, un beigas man bija.

— Es gan nemaz nebīstos no šādām pārbaudēm, — Šveiks paziņoja. — Kad vēl biju karadienestā, tad mani izmeklēja kāds veterinārārsts, un viss beidzās ļoti labi.

— Tiesu ārsti ir pēdējie nelieši! — atsaucās kāds neliels, sakumpis vīriņš. — Nesen manā tīrumā nejauši uzraka skeletu, un tiesas ārsti paziņoja, ka šis cilvēks nogalināts pirms četrdesmit gadiem ar kāda neasa priekšmeta sitienu pa galvu Man tikai trīsdesmit astoņi gadi, bet mani apcietināja, kaut «an man ir kristāmzīme, izraksts no metrikas un izziņa no dzīves vietas.

— Es domāju, — Šveiks sacīja, — ka mums uz visu jālūkojas objektivi. Katrs var kļūdīties, un, jo ilgāk par kaut ko domā, jo vairāk iespējams kļūdīties. Tiesas ārsti tie paši cilvēki vien ir, un katram cilvēkam ir savas vājības. Tā kādreiz Nusiē, taisni pie tilta pāri Botičai, kad es nakti nācu mājās no «Banzeta» pie manis pieskrēja kāds kungs un iegāza man ar pletni pa galvu. Kad es jau biju garšļauku, viņš paspidināja lukturīti, apskatīja mani un noteica: «Pārskatīšanās, tas nav viņš.» Un ši pārskatīšanās viņu tā nokaitināja, ka viņš iegāza man vēlreiz pa dibenu. Tāds ir cilvēka liktenis, ka viņam jākļudās līdz savai pēdējai stundiņai. Tā gadījās tam kungam, kas nakti bija atradis pa pusei nosalušu traku suni, atnesis mājās un ielicis gultā pie sievas. Kad suns sasildījies un atžirdzis, tad sakodis visu ģimeni, bet pašu mazāko saplosījis šūpulī un aprijis. Vai atkal, par piemēru, tāds gadījums ar kādu virpotāju no mūsu nama: viņš atslēdzis Podolas baznīciņu, jo iedomājies, ka pārnācis mājās; izģērbies sakristejā, domādams, ka tā ir virtuve, apgulies uz altara, noturēdams to par gultu, apsedzies ar visādām sedziņām, uz kurām izšūti svēti izteicieni, un palicis pagalvī spilvena vietā evaņģēliju un citus svētus rakstus. No nla viņu tur atradis baznīcas sargs, un virpotājs viņam paziņojis labā omā, ka iekļuvis te aiz pārskatīšanās. «Laba pārskatīšanās,» sargs saka,

«kad mums tas deļ būs par jaunu jāiesvētī baznīca.» Tad šis virpotājs nonāca tiesas ārstu rokās, un tie viņam pierādīja, ka viņš bijis' skaidrā prātā un pie pilnas apziņas, jo dzērumā nebūtu trāpījis ar slēdzeni baznīcas atslēgas caurumā. Vēlāk viņš nomira Pankraca. Vai atkal cits piemērs, kā Kladno kļūdījās pazīstama rotmistra Rotora mācītais vilku suns. Rotmistrs Roters dresēja suņus un apmācīja tos, laizdams klaidoņiem pa pēdām, tā ka 110 Kladno apriņķa aizbēga visi klaidoņi. Tad Roters pavēlēja žandarmiem sameklēt kādu šaubīgu cilvēku, lai tur lūst vai plīst. Sie tad nu atveduši arī tīri pieklājīgi ģērbušos cilvēku, kas sēdējis Lanas mežā uz celma. Roters tūliņ licis nogriezt viņam svārku stērbeli, devis to paostīt saviem suņiem, tad šo cilvēku aizveduši ārpus pilsētas uz ķieģeļnīcu un palaiduši suņus pa viņa pēdām. Suņi viņu atraduši un atveduši atpakaļ. Tad šim cilvēkam likuši rāpties pa trepēm uz bēniņiem, kāpi pāri žogam, lēkt dīķī, un suņi visur dzinušies viņam pakaļ Beidzot noskaidrojās, ka šis cilvēks bijis radikaļu deputāts, kas izbraucis zaļumos uz Lanas mežiem, kad viņam apnicis sēdēt parlamentā. Tāpēc es saku, ka cilvēki maldās un kļūdās, vienalga, vai tas ir mācīts vīrs vai kāds lauķis bez jebkādas izglītības.

Pat ministri kļūdās.

Tiesas ārstu komisija, kurai bija jāizšķir, vai Šveikam, ja ievēro viņa garīgo līmeni, var uzlikt atbildību par visiem tiem noziegumiem, kādos viņu apvaino, sastāvēja 110 trim neparasti nopietniem kungiem, kuru uzskati nesaskanēja ne par mata tiesu, jo viņi pārstāvēja trīs dažādas skolas un psichiatrijas novirzienus.

Ja gadījumā ar Šveiku šīs trīs pretējās zinātniskās nometnes nāca pie vienota slēdziena, tad tas izskaidrojams likai ar to milzu iespaidu, kāds radās visai komisijai, kad Šveiks, ienācis telpā, kur vajadzēja pārbaudīt viņa garīgas spējas, un ieraudzījis pie sienas Austrijas ķeizara ģīmetni, skaļi izsaucās: — Kungi, lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Viss bija pilnīgi skaidrs. Pateicoties Sveika spontanajai manifestacijai, atkrita vesela virkne jautājumu un palika tikai daži vissvarīgākie. Atbildēm uz tiem vajadzēja apstiprināt pirmo iespaidu par Šveiku, kas bija radies uz psichiatrijas doktora Kallersona, Dr. Heverocha un angļa Veikinga sistēmas pamata.

Vai rādijs ir smagāks par svinu?

— Atvainojos, es tos neesmu svēris, Šveiks ar mīlīgu smaidu atbildēja.

— Vai jūs ticat pasaules galam?

Vispirms man vajadzētu to galu redzēt, bet skaidrs, ka rīt tas vēl nepienāks, — Šveiks nevērīgi atteica.

— Vai jūs varētu aprēķināt zemeslodes diametru?

Atvainojos, to es nevarētu, Šveiks atbildēja, — bet es jums, kungi, gribētu uzdot mīklu: trīsstāvu māja, katrā stāvā astoņi logi, uz jumta divi bēniņu lodziņi un divi skursteņi. Katrā stāvā divi īrnieki. Un nu pasakiet, kungi, kurā gadā nomira sētnieka vecmāmiņa!

Tiesas ārsti zīmīgi saskatījās, tomēr viens vel riskēja ar šādu jautājumu: - Vai nezināt, kāds ir lielākais dziļums Klusajā okeānā?

— Atvainojos, to es nezinu, — skanēja atbilde, — bet domāju, ka tur droši vien būs dziļāk neka Vltavā zem Višehradas klints — Pietiks? — komisijas priekšsēdētājs īsi jautāja, bet viens komisijas loceklis izlūdzās vēl šādu jautājumu: Cik ir 12897 reiz 13863?

— 729, — Šveiks atbildēja, ne acu nepamirkšķinājis.

— Man šķiet, ka nu pilnīgi pietiek, — komisijas priekšsēdētājs noteica. — Vediet apsūdzēto atpakaļ!

— Pateicos, kungi, — Šveiks pieklājīgi sacīja, — man ari pilnīgi pieliek.

Kad Šveiks bija izvests, trīs vīru kolēģija vienojās, ka viņš ir galīgs plānprātiņš un idiots saskaņā ar visiem augsti mācīto psichiatru atklātajiem dabas likumiem.

Izmeklēšanas tiesnesim iesniegtajā komisijas ziņojumā bija tarp citu rakstīts: «Apakšā parakstījušies tiesas ārsti vienojas savā spriedumā par augšminētās komisijas izmeklēšanai nodotā Jozefa Sveika pilnīgo gara trulumu un iedzimto kretinismu, kas pierādīts ar viņa vārdiem: «Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I», ar ko pilnīgi pietiek, lai atzītu Jozefu Šveiku par galīgu idiotu. Tāpēc apakšā parakstījusies komisija ieteic 1) izbeigt izmeklēšanu pret Jozefu Šveiku, 2) nosūtīt Jozefu Šveiku uz psiehiatrisko slimnīcu novērošanai, lai noskaidrotu, ciktāl viņa garīgais stāvoklis ir bīstams viņa apkārtnei.»

Kamēr uzrakstīja šo ziņojumu, Šveiks skaidroja saviem cie​tuma biedriem: Par Ferdinandu viņiem nospļauties, viņi runāja ar mani par vēl lielākām aplamībām. Beidzot mēs viens otram patei​cām, ka mums pilnīgi pietiek ar visu sarunāto, un šķīrāmies.

- Es neticu nevienam, — piezīmēja mazais, uzkumpušaia vīrelis, kura tīrumā bija atrakts skelets, — visi viena blēžu banda vien ir.

— Arī tādai pasaule jābūt, — Šveiks noteica, likdamies ua salmu maisa. — Ja cilvēki to vien darītu kā rūpētos cits par cita labklājību, tad vēl jo drīzāk apsistu cits citu.

IV

ŠVEIKU IZMET NO VĀJPRĀTĪGO NAMA Kad Šveiks vēlāk attēloja savu dzīvi vājprātīgo namā, tad viņš nespēja vien to pietiekami cildināt.

— Patiešām nezinu, kāpēc tie vājprātīgie dusmojas, ka viņus tur ievieto. Tur cilvēks var rāpot pliks pa grīdu, gaudot kā sakalis, plosīties un kost. Ja kāds tā uzvestos uz ielas, visi brīnītos, bet tur tā ir parasta parādība. Tur ir tāda brīvība, kāda sociālistiem nav pat sapņos rādījusies. Katrs var dēvēties, par ko grib, — par dievu tēvu, par jaunavu Mariju, par pāvestu, par Anglijas karali, par kungu un ķeizaru vai par svēto Vaclavu (tas gan bija sasiets un gulēja visu laiku pliks viennīcā). Bija tur arī tāds, kas brēca, ka esot arehibiskaps, tas gan neko citu nezināja kā tikai pierīties un darīt kaut ko tādu. kas, ar atvainošanu, rīmējas ar vārdu «kūtī», bet tur gan neviens par to nekaunas. Kāds cits dēvējās par svēto Kirilu un Metodiju reizē, lai dabūtu divas porcijas. Kāds kungs bija grūtniecības stāvoklī un aicināja visus uz kristībām. Tur bija bez sava gala šachistu, politiķu, makšķernieku, skautu, pastmarku kolekcionāru un amatieru fotogrāfu. Kāds vīrs bija te nokļuvis vecu podu dēļ, kurus viņš sauca par ūrnām. Kādu citu visu laiku turēja trako kreklā, lai viņš nevarētu aprēķināt, kad pasaulei pienāks gals. Es tur iepazinos ar vairākiem profesoriem. Viens man pastāvīgi staigāja pakaļ un stāstīja, ka čigānu šūpulis atradies Krkonošu kalnos, bet otrais skaidroja, ka zemeslodes iekšienē esot vel viena cita, dauclz lielāka lode.

Katrs varēja runāt, kas tik gadījās uz mēles, taisni kā parlamentā. Reiz tur sāka stāstīt pasakas, bet saplūcās, kad kādai princesei bija nogājis greizi. Pats nevaldāmākais bija kāds kungs, kas nosaucās par Oto enciklopēdiskās vārdnīcas sešpadsmito sējumu un stājās visiem virsu, lai viņu atverot un uzmeklējot vārdu «kartonažas šuvēja», citādi viņam gals klāt. Viņš aprimās tikai tad, kad viņu ieģērba trako kreklā.

Tad viņš priecājās, ka iekļuvis grāmatsējēja spiedē, un lūdza, lai viņam moderni apgriežot malas. Vispār tur dzīve kā paradīzē. Tur var kliegt, brēkt, dziedāt, raudāt, blēt, kviekt, lēkāt, skaitīt pātarus, mest kūleņus, iet četrrāpus, lekt uz vienas kājas, skraidīt apkārt, dejot, auļot, tupēt augu dienu uz vietas vai 'īst augšā pa sienu. Neviens nenāks klāt un neteiks: «Tā nedrīkst darīt, kungs, tas nav glīti, kā jums nav kauna, jūs tak esat labi audzināts cilvēks.» Taisnību sakot, tur bija ari pavisam rāmi vājprātīgie. Piemēram, tur bija kāds mācīts izgudrotājs, kas visu laiku urbināja degunu un tikai vienreiz dienā noteica: «Es nupat izgudroju elektrību.» Kā jau sacīju, tur bija ļoti jauki, un tās pāris dienas, ko tur pavadīju, pieder pie visjaukākajām dienām manā mūžā.

Un patiešām — jau pati uzņemšana, kāda Šveiku sagaidīja vājprātīgo namā, kur viņu aizsūtīja pārbaudei no apgabala krimināltiesās, pārspēja visas viņa cerības. Vispirms viņu izģērba kailu, iedeva

chalatu un veda mazgāties, pie kam sanitari laipni turēja viņu zem rokas un kavēja laiku, stāstīdami ebreju anekdotes. Vannas istabā viņu ielika siltā ūdenī, pēc tam nostādīja zem aukstas dušas. To atkārtoja trīs reizes un tad apvaicājās, kā viņam tas paticis. Šveiks atbildēja, ka te esot vēl labāk nekā pirtī pie Karela tilta un ka viņam ļoti patīkot mazgāties.

— Ja jūs man vel apgriezīsiet nagus un matus, tad es jutīšos kā septītās debesis, — viņš, mīļi smaidot, piebilda.

Viņa lūgumu izpildīja, pēc tam viņu pamatīgi noberza ar sūkli, ietina palagā un aiznesa uz pirmo nodaļu. Tur viņu ielika gultā, apsedza un palūdza aizmigt. Šveiks vel tagad ar prieku atceras tos laikus: — Iedomājieties, viņi mani nesa, aiznesa līdz pašai gultai. Tobrīd es jutos kā paradizē.

Gultā viņš aizmiga svētlaimīgā miegā. Vēlāk viņu uzmodi​nāja, lai piedāvātu krūzi piena un baltmaizi.

Maize jau bija sagriezta mazos gabaliņos, un, kamēr viens sanitars turēja Šveiku aiz abām rokām, otrs mērcēja maizi pienā un baroja viņu, kā zosis mēdz barot ar ķiļķeniem. Kad viņš bija paēdināts, viņu aizveda uz klozetu un palūdza nokārtot savas lielās un mazās vajadzības.

Arī par šo jauko mirkli Šveiks stāsta ar lielu pacilātību, un mums nemaz nevajag atkārtot viņa vārdus par to, ko pēc tam ar viņu darījuši. Minēsim tikai vienu teikumu: — Viens no viņiem turēja mani uz rokām.

Tad viņu atveda atpakaļ, apguldīja un palūdza iemigt. Pēc kāda laika viņu uzmodināja un aizveda uz ārstu kabinetu, kur Šveiks, stāvēdams gluži kails divu ārstu priekšā, neviļus atcerējās tos slavenos laikus, kacl tika iesaukts karadienestā, un viņam paspruka: — Tauglich [7].

— Ko jus teicāt? — kāds ārsts jautāja. — Pasperiet piecus soļus uz priekšu un piecus atpakaļ! Šveiks paspēra desmit.

Es taču jums sacīju: piecus soļus, — ārsts aizrādīja. ·— Vai 1111 man pāris soļu žēl.

Tad ārsti lika viņam apsēsties, un viens sāka dauzīt viņam pa ceļgalu, sacīdams otram, ka refleksi esot pilnīgi normāli. Tas pakratīja galvu un sāka pats apstrādāt ceļgalu, kamēr pirmais pacēla Šveikam plakstus uz augšu un apskatīja redzokļus. Tad abi aizgāja atpakaļ pie galda un apmainījās ar dažām frāzēm latiņu valodā.

— Klau, vai jus protat dziedāt? — viens no ārstiem uzru​nāja Šveiku. — Varbūt jūs varētu uzdziedāt mums kādu dziesmu?

— Kā nu ne, kungi, — Šveiks atbildēja. — Man gan nav ne balss, ne muzikālās dzirdes, bet es labprāt centīšos izpildīt jūsu vēlēšanos, ja jums ienācis prālā pakavēt sev šādā kārtā laiku.

IJn viņš laida vaļā: Ko tas jaunais rm'iks tur krēslā Atspiež rokās galvu smago? Divas sūru as'ru straumes Viņa bālos vaigus vago.

— Tālāk es nezinu, — Šveiks sacīja. Ja vēlaties, es uz​dziedāšu citu: Ak, kāds nu smagums spiež, manu sirdi, Un manas krūtis kads stingums žņaudz! Sirds, mūžam ceri, acs, tāles tvēri, Turp turpu tālēs man' ilgas sauc!

— Arī to es tālāk neprotu, — Šveiks nopūtās. — Vel es zinu pirmo pantu no dziesmas «Kur mana dzimtene», tad vēl «Vindišgrecs un karakungi nāca, saulei lecot, niknu karu sāca» un pāris tādas tautas dziesmas kā «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», «Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā, ka mājvieta šodien mums Jaromeršā» un «Mēs sveicam tevi tūkstoškārt» 5 . . .

Abi ārsti saskatījās, un viens jautāja Šveikam: Vai jūsu gara spējas jau kādreiz pārbaudītas?

— Karadienestā, — Šveiks svinīgi un lepni atbildēja.

Kara ārstu kungi mani oficiāli atzina par pilnīgu idiotu.

Simulants jūs esat, tā es domāju, — otrs ārsts uzbrēca.

— Nē, kungi, es neesmu nekāds simulants, — Šveiks taisnojās, — es no tiesas esmu idiots. Varat ievākt ziņas 91. pulka kancelejā Čecbu Budejovicē vai rezervistu pārvaldē Karlinā.

Vecākais ārsts bezcerīgi atmeta ar roku un sacīja sanitā​riem, norādot uz Šveiku: — Atdodiet šim vīram drēbes un aizvediet uz 111 nodaļu pirmajā gaitenī! Pēc tam lai kāds no jums aiznes viņa dokumentus uz kanceleju. Un pasakiet tur, lai taisās labi ātri no viņa_ vaļā, citādi viņš vēl ilgi sēdēs mums uz kakla! Ārsti vēlreiz uzmeta niknu skatienu Šveikam, kas, ievērodams pieklājību, atmuguriski kāpās uz durvju pusi. Kad sanitars aizrādīja, lai nedzenot velnu, Šveiks atbildēja: 1 «Kur mana dzimtene» — čechu himna, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru» — Austrijas liimna, «Vindišgrecs» un «Kas negrib, lai netic. . .» — vecas kareivju dziesmas, «Mes sveicam tevi tūkstoškārt» —baznīcas dziesma.

Es taču neesmu apģērbies, es esmu pavisam pliks, tāpēc negribu pagriezt kungiem pretim to, kas viņiem liktu domāt, ka esmu bezkaunīgs vai nepieklājīgs.

Kopš tā brīža, kad sanitari saņēma rīkojumu atdot Šveikam drēbes, tie nemaz vairs nerūpējās par viņu, lika saģērbties un aizveda uz 111 nodalu, kur Šveiku noturēja vairākas dienas, kamēr kancelejā noformēja viņa izrakstīšanos no vājprātīgo nama, tāpēc Šveikam bija iespēja arī 1JI nodaļā turpināt savus interesantos novērojumus. Pieviltie ārsti izrakstīja viņam apliecību, ka viņš esot «plānprātīgs simulants».

Tā kā izrakstīšana no vājprātīgo nama notika pirms pusdienām, tad izcēlās neliela sadursme. Šveiks uzstāja, lai viņam izsniedzot pusdienas, jo ari no vājprātīgo nama nedrīkstot sviest ārā neēdušu.

Sadursmi likvidēja vārtsarga atsauktais policists, kaš aizveda Šveiku uz policijas komisariatu Salmovas ielā.

V

Šveiks policijas komisariata salmovas iela Pēc jaukajām laimes dienām vājprātīgo namā Šveiku piemeklēja grūti brīži. Policijas inspektors Brauns bija aranžējis sastapšanos ar Šveiku Romas asinskārīgā ķeizara Nerona laiku garā. Un tikpat nelokāmā bardzībā, kā Romas valdnieki mēdza teikt: «Metiet šo nelieša kristīgo lauvām priekšā!» — inspek​tors Brauns noteica: — Aiz restem!

Ne vārda vairāk, ne vārda mazāk. Tikai policijas inspektora kunga acis iemirdzējās īpašā sadistiskā priekā. Šveiks palocījās un ar cieņu sacīja: — Esmu gatavs, kungi. Domāju, ka «aiz restēm» nozīmē to pašu, ko viennīca, un tas nemaz nav tik slikti.

Nesāc nu izrunāties! —policists aizrādīja, viy. ko Šveiks atbildēja: — Es esmu pieticīgs cilvēks un būšu pateicīgs par visu, ko jus manā labā darīsiet.

Kamerā uz lāviņas sēdēja domās iegrimis vīrietis. Viņa seja pauda pilnīgu apatiju. Redzams, viņam prātā nenāca, ka dur​vis atver tāpēc, lai izlaistu viņu brīvībā.

— Esiet sveicināts, jusu godība! — Šveiks uzrunāja viņu, atsēzdamies līdzās uz lāviņas. — Cik tagad varētu būt pulk​stenis?

- Pulkstenis man bijis nebijis, atbildēja domās iegri​mušais vīrs.

— Te nemaz nav tik slikti, — Šveiks mēģināja izraisīt sa​runu. — Lāviņa ir no ēvelēta koka.

Nopietnais vīrs neatbildēja, piecēlās un sāka ašiem soļiem staigāt pa šauro telpu starp durvīm un lāviņu, il ka steigda​mies kaut ko saglābt.

Tikmēr Šveiks ziņkāri pētīja sienās ieskrāpētos ierakstus. Kādā ierakstā nezināms arestants pieteica policijai karu uz dzīvību un nāvi. Teksts skanēja: «Jūs paši to putru dabūsiet izstrēbt!» Kāds cits bija ieskrāpējis: «Atslaukiet man dibenu, gaiļa astes!» Trešais vienkārši konstatēja faktu: «Sēdēju te 1913.

gada 5. jūnijā, un pret mani izturējās pieklājīgi. Jozefs Marečeks, Vršovices bodnieks.» Bija arī kāds ieraksts, kas satricināja ar savu dziļdomību: «Kungs, esi man žēlīgs!» — bet zem tā: «lepūtiet man d . . .»

Vēlāk gan «d» bi ja pārsvītrots un blakus iekasīts milzu burtiem: «SVĀRKU ĻIPĀ.» Turpat līdzās kāda dzejiski noskaņota dvēsele bija uzrakstījusi pan​tiņu: Strauta malā skumju prātu sēžu, Saulīte aiz kalniem lejup slid; Ac:u no tās vietas nenovelšu, Kur var manu mīļo saskatīt.

Kungs, kas skraidīja starp durvīm un lāviņu, it kā sacenzdamies maratona skrējienā, apstājās, aizelsies apsēdās vecajā vietā, iespieda galvu rokās un pēkšņi ieaurojās: — Laidiet mani ārā!

— Nē, viņi mani nelaidīs, — viņš pēc mirkļa sacīja, — ne​parko nelaidīs. Es te jau sēžu no pulksten sešiem rītā.

Viņam uznāca runāšanas lēkme, viņš piecēlās un vaicāja Šveikam: — Vai jums gadījumā nav siksna pie rokas, lai vienreiz būtu beigas?

— Ar to es jums mīļuprāt varu pakalpot, — Šveiks atbildēja, noraisīdams siksnu. — Es vēl nekad neesmu redzējis, kā cilvēki viennīcā pakaras siksnā.

— Vienīgā ķibele, — viņš, apkārt apskatījies, turpināja, — ka te nav neviena kāša. Loga rokturis jūs nenoturēs. Jums atliek tikai nomesties ceļos un pakārties pie lāvas, kā darījis tas jaunais Emausas klostera muks, kas pakāries pie krucifiksa kādas jaunas ebrejiete? dēļ. Man pašnāvnieki ļoti patīk, tāpēc laipni lūdzu.

Drūmais kungs paskatījās uz siksnu, ko Šveiks bija viņam iespiedis rokā, iemeta to kaktā un sāka elsot, iztriepdams asa ​ras ar netīrajām rokām pa visu seju un vaimanādams: — Man ir bērni, un es esmu te iesēdināts par žūpošanu un netikumīgu dzīvi, Jēzus Marija, mana nabaga sieva, ko par mani teiks darbā! Man ir bērniņi, un es te sēžu par žūpošanu un netiklu dzīvi!

Tā viņš brēca bez sava gala.

Beidzot viņš mazliet, aprima, piegāja pie durvīm un sāka iās velēt ar rokām un kājām. Aiz durvīm atskanēja soļi un balss: — Ko jūs gribat? laidiet mani ārā! — viņš izrunāja tādā balsī, it kā zaudējis pēdējās cerības uz dzīvi.

Uz kurieni? — otrpus durvīm iejautājās.

Uz. darbu, — atbildēja nelaimīgais tēvs, vīrs, ierēdnis, dzērājs un netiklis.

Gaiteņa klusumā atskanēja smiekli, baismīgi smiekli, un soļi atkal attālinājās.

— Rādās, tas kungs jūs neieredz, ja tā smejas par jums, — Šveiks ierunājās, kad viņa kaimiņš, zaudējis cerības, atkal atsēdās viņam blakus. — Ja tāds cietumsargs noskaišas, tad viņš spējīgs daudz ko izdarīt, bet, kad pārskaišas, tad spējīgs izdarīt visu. Sēdiet nu mierīgi, ia jau nedomājat kārties, un paidiet, kā viss turpmāk iegrozīsies! Ja jūs esat ierēdnis, precots vīrs un bērnu tēvs, tad es piekritu, ka tas ir briesmīgi. Ja nemaldos, jūs pats arī esat pārliecināts, ka jūs padzīs no darba.

— Par to neko nevaru sacīt, — tas nopūtās, — jo pats nezinu, ko īsti esmu izstrādājis. Atceros tikai, ka mani no kaut kurienes izsvieda, bet es par varu gribēju tikt tur atpakaļ, lai izsmēķētu cigāru. Un viss tas sākās tik jauki! Mūsu daļas vadītajam bija vārda diena, un viņš ielūdza mūs vīna pagrabiņā, tad mēs iegājām otrajā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā, septītajā, astotajā, devītajā . . .

— Vai nevēlaties, lai palīdzu jums saskaitīt? — Šveiks piedāvājās. — Man tas nav nekas svešs, es kādu nakti izstaigāju divdesmit astoņus lokālus, taču, gods kam gods nākas, vairāk par trim kausiem alus nedzēru nevienā.

— Vārdu sakot, — turpināja nelaimīgais apakšnieks, kura priekšnieks bija tik spoži nosvinējis savu vārda dienu, — kad bijām apstaigājuši kādu duci visādu krodziņu, tad pamanījām, ka nozudis mūsu priekšnieks, lai gan jau iepriekš bijām piesējuši viņu saitē un vadājām līdzi kā šuneli. Nu mēs devāmies viņu meklēt, bet beigās pazaudējām cits citu, un galu galā es atrados kāda nakts kafejnīcā Vinohrados, kur

dzēru liķieri tieši no pudeles. Ko pēc tam darīju, vairs neatceros, tikai zinu, ka komisariatā, kur mani atveda, abi policisti ziņoja, ka es esot bijis piedzēries, netikli uzvedies, piekāvis kādu dāmu, sagraizījis ar kabatas nazi svešu platmali, ko pats noņēmis no pakaramā, iztramdījis dāmu kapellu, apvainojis virsviesmili, ka tas nozadzis man divdesmit kronas, pārsitis marmora virsu galdiņam, pie kura sēdējis, un tīšām iespļāvis kādam nepazīstamam kungam pie blakus galda glāzē ar melnu kafiju. Vairāk neko es neesmu izdarījis, vismaz neatceros, ka būtu vēl kaut ko izstrādājis. Bet jūs varat man ticēt, ka es patiešām esmu kārtīgs, inteliģents cilvēks, kas domā tikai par savu ģimeni, ne par ko citu. Ko jūs par to teiksiet? Es taču neesmu nekāds dauzoņa.

Vai jums bija daudz jāpūlas, kamēr pārsitāt galdam marmora virsu, jeb vai tā bija pušu uz pirmo cirtienu? - Šveiks ievaicājās atbildes vietā.

— Uz pirmo cirtienu, — inteliģentais kungs atbildēja.

— Tad jūs esat pagalam, — Šveiks domīgi noteica. — Jums pierādīs, ka esat cītīgi trenējies un gatavojies tam. Un vai tā svešā kunga kafija, kurā jūs iespļāvāt, bija ar rumu vai bez ruma?

Un, negaidot atbildi, viņš paskaidroja: — Ja tā bija ar. rumu, tad tas sliktāk, jo tā būs dārgāka. Tiesā visu sīki apsver un apkopo, lai tas vismaz izskatītos pēc nozieguma.

— Tiesa … — mazdūšīgi nošļupstēja cienījamais ģimenes tēvs un, nokāris galvu, padevās tai nepatīkamajai sajūtai, kad cilvēku sāk rīt sirdsapziņas pārmetumi — Vai mājās zina, ka esat arestēts, — Šveiks jautāja, jeb vai viņi to uzzinās tikai no avīzēm?

— Jūs domājat, ka tas būs avīzēs? — naivi vaicāja sava priekšnieka vārda dienas upuris.

— Tas ir vairāk nekā skaidrs, — skanēja vaļsirdīga atbilde, jo Šveiks nebija paradis kaut ko slēpt saviem sarunu biedriem. — Avīžu lasītājiem šis notikums ar jums būs ļoti pa prātam. Es pats ar prieku lasu to nodalījumu, kur rakstīts par dzērājiem un viņu pastrādātajiem nedarbiem. Nesen traktieri «Pie kausa» kāds apmeklētājs nekā ļauna nebija izdarījis, tikai pārsitis sev galvu ar alus glāzi. Viņš to pasvieda gaisā un pats nostājās apakša. Viņu pievāca, un no rīta mēs jau par to lasījām avīzēs. Tāpat toreiz, kad Bendlovkā es iezvēlu pa ausi kādam lāpnesim no apbedīšanas biroja un viņš man atmaksāja ar to pašu. Mus abus vajadzēja ietupināt, citādi mūs nevarēja samierināt, un vakara avīzē jau viss bija iekšā.

Vai atkal kafejnīcā «Pie miroņa» — tur kāds padomnieka kungs sadauzīja divas tases, un vai jūs domājat, ka viņu kāds žēloja? Otrā dienā avīzē iekšā kā likts. Jums atliek tikai viens: nosūtiet no cietuma avīzei paskaidrojumu, ka minētais ziņojums uz jums nav attiecināms un ka kungs ar šo uzvārdu nav jums ne rada, ne pazīstams, bet uz mājām paziņojiet, lai viņi to rakstu izgriež un uzglabā, tā ka jus varētu to izlasīt, kad bū​siet atsēdējis savu laiku.

— Vai jums salst? - Šveiks līdzjūtības pilns apvaicājās, pamanījis, ka inteliģentais kungs trīc. — Šogad vasaras bei​gas tādas aukstas.

— Es esmu beigts cilvēks, elsoja Sveika kaimiņš. — Uz paaugstinājumu man nav ko gaidīt.

— Tas tiesa, — Šveiks ar prieku apstiprināja. — Un, ja jus pec atsēdēšanas neņems atpakaļ darbā, tad es nezinu, vai jūs tik drīz sameklēsiet citu vietu, jo visur, pat ja jūs gribētu strādāt pie zelta vedeja, jums prasīs apliecību par labu uzve​šanos. Jā, tā mazā izprieca, ko jus sev atļāvāties, — tā jums dārgi maksās. Un vai jūsu sievai un bērniem ir no kā pārLikt, kamēr jūs sēdesiel. cietumā? Varbūt viņai būs jāiet ubagot un jāmāca bērniem visādas blēdības?

Atskanēja raudas: — Mani nabaga bērniņi, mana nabaga sieva!

Atgriezīgais grēcinieks piecēlās un sāka stāstīt par saviem bērniem: — Man ir veseli pieci, vecākajam jau divpadsmit gadu, viņš ir skautos, dzer tikai ūdeni un varētu būt labs paraugs savam tēvam, kam pirmo reizi mūžā gadījusies tāda liksta.

— Viņš ir skauts? — Šveiks iesaucās. — Par skautiem man patīk klausīties. Kādreiz Midlovaros pie Zlivas, Hlubokas apriņķi, Čechu Budejovices kara apgabalā, taisni tad, kad mūsu 91. pulks bija tur apmācībā, apkārtējie zemnieki rīkoja skautu ķeršanu, jo to bija aplam savairojies ciemata mežā. Noķēra trīs gabalus. Un varat iedomāties, pats mazākais, kad viņu sēja, tā gaudoja un vaimanāja, ka pat mēs, rūdīti karavīri, nespējām to izturēt un pagājām pie malas, bet, kamēr viņus sasēja, šie trīs skauti sakoda astoņus vīrus. Vēlāk, kad viņus pie ciema vecākā kārtīgi nopēra, viņi atzinās, ka visā apvidū neesot nevienas pļavas, ko viņi nebūtu izvajājuši, gozēdamies saulē, un ka tas labības lauks, kas īsi pirms pļaušanas nodedzis Ražice, aizsvilies pavisam nejauši, kad viņi cepuši uz iesma stirnu, ko ar nažiem nodūruši ciema mežā. Un viņu paslēptuvē meža biezoknī atrada kādu puscentneru apgrauztu mājputnu un meža dzīvnieku kaulu, milzumu ķiršu kauliņu, veselu blāķi negatavu ābolu seržu un daudz ko citu.

Taču nožēlojamais skauta tēvs nekādi nespēja nomie​rināties.

— Ko es esmu izdarījis! — viņš vaimanāja. — Mana labā slava pagalam.

- Kas tiesa, tas tiesa, — Šveiks apstiprināja savā iedzimtajā vaļsirdībā. — Pēc tā, kas noticis, jūsu labā slava pagalam uz visu mūžu; ja par to būs rakstīts avīzēs, tad jūsu paziņas arī šo to vel pieliks klāt.

Tā jau tas mēdz būt, tāpēc labāk neliecieties par to ne zinis. Cilvēku ar aptraipītu un izputinātu reputāciju ir reižu desmit vairāk nekā to, kam tā vēl kārtībā. Tādu ir tīrais nieks.

Gaitenī atskanēja smagi soļi, slēdzene nošķindēja atslēgā, durvis atvērās, un policists sauca Šveiku.

Piedodiet, — Šveiks bruņnieciski sacīja, — es te atrodos tikai no pulksten divpadsmitiem, bet šis kungs te sēž jau kopš sešiem no rīta. Man nekādas steigas nav.

Atbildes vietā policista stipra roka izvilka Šveiku gaitenī. Abi mēmā klusumā uzgāja pa kāpnēm otrajā stāvā. Istabā pie galda sēdēja resns moža izskata policijas komisārs, kas uzru​nāja Šveiku: — Tad jus esat Šveiks? Kā jūs te nokļuvāt?

— Pavisam vienkārši, — Šveiks atbildēja, — es te ierados kāda policista kunga pavadībā, tāpēc ka negribēju pieļaut, lai mani izmet no vājprātīgo nama bez pusdienām. Es taču neesmu nekāds no ielas paķerts skuķis.

— Zināt ko, Sveik, — policijas komisārs laipni sacīja, kāpēc mums te, Salmovas ielā, ar jums jāstrīdas? Vai nebūtu labāk, ja mēs jūs nosūtītu uz policijas pārvaldi?

Jūs, kā mēdz sacīt, esat stāvokļa kungs, Šveiks mierīgi atbildēja, un aiziet pievakarē līdz policijas parvaldei — tā ir neliela un patīkama pastaiga.

— Cik patīkami, ka mēs esam vienis pratis, — jautri noteica policijas komisārs. — Vienmēr ir labāk, ja cilvēki var saprasties. Vai nav tiesa, Sveik?

— Es arī labprāt apspriežos ar citiem, — Šveiks atbildēja. —Ticiet man, komisārā kungs, es nekad neaizmirsīšu jūsu labo sirdi.

Godbijīgi palocījies, Šveiks nogāja kopā ar policistu lejā sardzes telpās un jau pēc pusstundas atradās Ječnas ielas un Karola laukuma stūrī cita policista pavadībā, kuram padusē bija apjomīga grāmata ar uzrakstu vācu valodā — «Arestantenbuch».

Spalenas ielas stūrī Šveiks ar savu pavadoni sadūrās ar ļaužu pūli, kas drūzmējās ap kādu izkārtu paziņojumu.

- Tas ir kunga un ķeizara manifests par kara pieteik​šanu, — policists paskaidroja Šveikam. · F.s taču to pareģoju! Šveiks izsaucās. - Bet vājprātīgo namā par to nekas vēl nav zināms, kaut gan viņiem vaja​dzēja to uzzināt no pirmavotiem.

Kā tad tā? — policists ievaicājās.

Tur taču atrodas daudz virsnieku kungu, — Šveiks paskaidroja, un, kad viņi sastapa jaunu pūli, kas drūzmējās ap manifestu, Šveiks skaļi izsaucās: Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Sai karā mēs uzva​rēsim!

Kāds no sajūsmas pilnā pūļa ar vienu belzienu uzdzina viņam platmali pāri acīm, un šādā izskatā,

saskrējušo ziņkārīgo ielenkts, Šveiks otrreiz iegāja pa policijas pārvaldes vārtiem.

— Sai karā mēs noteikti uzvarēsim, to es jums vēlreiz atkārtoju, kungi! — ar šiem vārdiem Šveiks šķīrās no saviem pavadītājiem.

Sai vēsturiski tālajā laika posmā Eiropu sasniedza patie​sība, ka rītdiena sagraus pat šodienas plānus.

VI

izlauzies no apburta loka, Šveiks atkal atgriežas mājās Policijas pārvaldes ēka izdvesa svešas varas garu. Sī vara modri vēroja, cik liela ir iedzīvotāju sajūsma par karu. Atskaitot dažus cilvēkus, kuri nenoliedza savu piederību pie tautas, kam būs jālej asinis svešu interešu labā, policijas pārvalde sastādīja lielisku birokrātisko plēsoņu grupu, kuru acis likai cietums un karātavas spēja nodrošināt bezjēdzīgo paragrafu pastāvēšanu.

Pret saviem upuriem viņi izturējās ar labi apsvērtu, dzē​līgu laipnību.

— Man ļoti žēl, ka jūs atkal esat kritis mūsu rokās, — tā uzrunāja Šveiku kāds no šiem melndzeltcnajiem 1 plēsoņām. — Mēs domājām, ka jūs labosieties, bet esam vīlušies. Šveiks piekrītoši palocīja galvu un rādīja tik nevainīgu seju, ka melndzeltenais plēsoņa uzmeta viņam jautājošu ska​tienu un skarbi aizrādīja: — Neizliecieties par muļķi!

Tūliņ gan viņš atkal laipni turpināja: — Mums patiešām ļoti nepatīkami turēt jūs aresta, sevišķi tāpēc, ka, manuprāt, jūsu pārkāpums nav nekāds lielais. Ievērojot jūsu zemo inteliģenci, nevar būt šaubu, ka esat pavedināts. Sakiet man, Sveika kungs, kas īstenībā uzkudija jus da​rīt tādas muļķības! Šveiks nokāsējās un atsaucās: — Piedodiet, bet es nekā nezinu ne par kādām muļķībām.

— Nu, vai tad tās nav muļķības, Sveika kungs, — runāja māksloti tēvišķīgā balss, — kad jūs, pēc jūsu pavadoņa poli​cista liecības, izmantojot ļaužu sadrūzmēšanos pie manifesta ielas stūri, musināt pūli ar kliedzieniem: «Lai dzīvo ķeizars Francis Jozefs I! Mēs uzvarēsim!»

— Es nevarēju mierīgi noskatīties, — Šveiks paskaidroja, vērdamies inkvizitorā ar savām labsirdīgajām acīm, — es uztraucos, ieraudzījis, ka ļaudis lasa manifestu par kara pieteikšanu un neizrāda nekādu prieku. Neviena sauciena «lai dzīvo», neviena «urā», vispār itin nekā, padomnieka kungs. Tā, it kā tas nevienu neskartu. Tad es, vecs 9i. pulka kareivis, nespēju izturēt un uzsaucu tos vārdus. Jūs mana vieta droši vien būtu rīkojies tāpat. Ja ir karš, tad mums jākaro, kamēr uzvaram, un jāuzsauc augstas laimes kungam un ķeizaram. Lai man neviens nestāsta, ka tā nav! Šveiks lūkojās ar lādu nevainīga jēra skatienu, ka sprukās iedzītais melndzeltenais plēsoņa nespēja izturēt, nolaida acis uz tiesas aktīm un sacīja: — Es pilnīgi saprastu jūsu sajūsmu, ja tā būtu izpausta citos apstākļos. Jus pats labi zināt, ka jūs veda policists, tāpēc jūsu patriotisma izpausme varēja drīzāk sasmīdināt publiku nekā radīt tam cildenu noskaņojumu, un, bez šaubām, tā ari notika. ' Austroungārijas karoga krāsas bija melns un dzeltens.

— Iet policista uzraudzībā — tas ir smags bridis ikviena cilvēka dzīvē. Taču, ja cilvēks pat šadā grūtā bridi neaizmirst, kas jādara, kad pasludināts karš, tad, manuprāt, tāds cilvēks nav nemaz tik slikts.

Melndzeltenais plēsoņa kaut ko noburkšķēja un vēlreiz ieskatījās Šveikam acīs. Šveiks atbildēja ar nevainīgu, maigu, kautru, lēnīgu un siltu skatienu.

Kādu mirkli viņi cieši lūkojās viens otrā.

— Vācieties pie velna, Sveik, — šis ierēdņa iemiesojums beidzot noteica, — bet, ja mes jūs vēlreiz notversim, tad es bez kādas pratināšanas nosūtīšu jūs uz kara tiesu Hradčanos. Vai sapratāt?

Iekams viņš paspēja ko piemetināt, Šveiks pieklupa viņam klāt, noskūpstīja roku un. pateicās: — Lai dievs kungs jums par visu atlīdzina, bet, ja jums ievajagas tīrasiņu sunīša, tad nāciet pie manis, tis tirgojos ar suņiem.

Tā Šveiks atkal tika brīvībā un devās uz mājām.

Ceļā viņš iedomājās, ka vispirms vajadzētu iegriezties traktierī «Pie kausa», un drīz vien atvēra tās pašas durvis, pa kurām nesen bija iznācis slepenpolicista Brelšneidera pava​dībā.

Krodziņā valdīja kapa klusums. Telpā atradās pāris apmeklētāju, starp tiem sv. Apolinarija baznīcas sargs. Visi izskatījās sadrūmuši. Aiz letes sēdēja traktiernieka Paliveca sieva un truli raudzījās uz alus krāniem.

— Tā, es nu atkal esmu klāt, — Šveiks jautri sacīja. — Dodiet man glāzi alus! Kur tad Paliveca kungs, vai ir jau mājās?

Atbildes vietā Paliveciene sāka raudāt un, rūgti ieelsodamās pie katra vārda, izvaidēja: — Viņš — dabūja — desmit — gadu — pirms — nedēļas.

— Re nu, — Šveiks noteica, — tad jau septiņas dienas aiz muguras.

— Viņš bija tik piesardzīgs, šņukstēja sieva, — viņš pats to vienmēr apgalvoja.

Apmeklētāji stūrgalvīgi klusēja, it kā te joprojām vēl klaiņotu Paliveca gars un mudinātu visus uz jo lielāku piesar​dzību.

— Piesardzība nav slikta lieta. — Šveiks apstiprināja, piesēzdamies pie galda un pievilkdams tuvāk alus glāzi, kur putās bija mazi dobumiņi no Paliveca kundzes asarām, kas tur bija ieritējušas, nesot šurp alu. — Tagad tādi laiki, kad cil​vēkam jābūl piesardzīgam.

— Vakar mums bija divējas bēres, — sv. Apolinarija baznīcas sargs mēģināja iegrozīt sarunu citās sliedēs.

— Tad jau būs kāds nomiris, — piezīmēja viens apmeklē​tājs, bet otrs ievaicājās: — Vai mirušo veda uz katafalka?

- Interesanti gan, kāda būs apbedīšana karalaukā, — Šveiks ieteicās.

Apmeklētāji piecēlās, samaksāja un klusu izgāja ārā. Šveiks ar traktiernieci palika divatā.

— To gan nedomāju, ka nevainīgu cilvēku notiesās uz desmit gadiem, — Šveiks atsāka sarunu. — Tiesa, kādreiz tādu nevainīgu notiesājuši uz pieciem gadiem, par to esmu dzirdējis, bet uz desmit — tas būtu gan tā kā par daudz.

Bet manējais taču atzinās, — Paiivcciene šņukstēja, —. viņš ari policijas pārvaldē un tiesā atkārtoja to, ko bija sacījis par tām mušām. Es tai prāvā biju par liecinieci, liet ko es zināju liecināt, kad man pateica, ka es varot atteikties no liecības, jo esot radniecīgās attieksmēs ar apsūdzēto. Es tā nobijos, ka tikai kaut kas neiznāk no tām radniecīgajām attieksmēm, un atteicos no liecības, bet mans vecais tā paskatījās uz mani, nabadziņš, ka es to līdz nāves stundiņai neaizmirsīšu, līn pēc sprieduma, kad viņu veda projām, viņš gaitenī brēca — tāds dulnums viņam bija uznācis: «Lai dzīvo brīvā doma!»

Vai Bretšneidera kungs te vairs neiegriežas? — Šveiks apvaicājās.

— Pāris reižu ir bijis, — traktierniece atbildēja. — Izdzer vienu vai divus kausus, apjautājas, kas te iegriežas, un klausās, kā apmeklētāji runā par futbolu. Viņi vienmēr runā par futbolu, līdzko ierauga Bretšneideru, bet viņš no tādām runām raustās vien — tā vien liekas, tūliņ būs krampji klāt. Visā šai laikā viņam uzķērās tikai tapsētājs no Pršičnas ielas.

— Viss atkarīgs no ievingrināšanās, Šveiks piezīmēja.

— Tapsētājs laikam nebija diezin cik gudrs.

— Tāpat kā mans virs, — saimniece atkal ieraudājās.

— Viņam jautāja, vai šis šautu uz serbiem vai ne. Viņš atbildēja, ka nemākot šaut, tikai vienu reizi iegriezies šautuvē un iešāvis tur kronā. Un tad mēs visi dzirdējām, ka Bretšneidera kungs saka, izvilcis piezīmju grāmatiņu: «Ak kronī? Tā ir atkal lieliska valsts nodevība!» Un tad viņš aizveda šo tapsētāju no Pršičnas ielas, un tas nav vairs atgriezies.

— Daudzi vairs neatgriezīsies, — Šveiks sacīja. — Pasnie​dziet man rumu!

Tieši tobrīd, kad Šveiks pasūtīja otro glāzīti ruma, traktierī ienāca slepenpolicists Bretšneiders.

Pārlaidis paviršu skatienu tukšajam traktierim, viņš atsēdās pie Sveika galdiņa un, licis atnest alu, sāka gaidīt, ko Šveiks sacīs. Šveiks paņēma no uzkaramā avīzi, ieskatījās sludinājumos pēdējā lappusē un ierunājās: — Paskat nu, kāds Cimpera, kas dzīvo Straškovā Nr. 5, Račineves pasta nodaļa, pārdod savu saimniecību ar 13 morgeniem zemes, skola un dzelzceļš turpat blakus.

Bretšneiders nervozi pabungoja ar pirkstiem pa galdu un tad sacīja: — Es brīnos, kāpēc jūs interesē šī saimniecība, Sveika kungs.

— Ak jūs tas esat? — Šveiks iesaucās, sniegdams viņam roku. — Es jūs tūliņ nepazinu, man vāja atmiņa. Pēdējo reizi mēs, ja nemaldos, bijām kopā policijas pārvaldes kancelejā. Kā jums klājies pa šo laiku? Vai bieži iegriežaties te?

— Es šodien te pienācu jūsu dēļ, — Bretšneiders atbildēja.

— Policijas pārvaldē man teica, ka jūs tirgojoties ar suņiem. Man vajadzētu glītu žurku suni vai špicu, vai ko tamlīdzīgu.

— To es jums varu pagādāt, — Šveiks apgalvoja. — Vai gribat tīrasiņu suni vai šādu tādu no ielas?

— Es domāju, ka labāk jāizšķiras par tīrasiņu dzīvnieku.

— Bet vai jūs negribētu policijas suni? — Šveiks jautāja.

— Tas tūliņ visu uzodīs un uzvedīs jūs uz nozieguma pēdām. Vršovicē kādam miesniekam ir tāds suns; tas velk viņam rateļus. Jāsaka, šis suns vēl nav atradis savu dzīves uzdevumu.

— Man labāk gribētos špicu, — nesatricināmā tiepībā at​kārtoja Bretšneiders, — špicu, kas nekož.

— Tātad jūs gribētu špicu bez zobiem? — Šveiks apvaicājās. — Es zinu vienu tādu, tas pieder kādam Deivices traktierniekam.

— Varbūt tomēr labāk žurku suni, — samulsis noteica Bretšneiders, kura zināšanas kinoloģijā bija vēl tapšanas stadijā. Ja viņš nebūtu saņēmis policijas pārvaldes pavēli, tad vispār nekā nebūtu zinājis par suņiem. Tomēr pavēle bija nepārprotama, skaidra un stingra. Tā kā Šveiks tirgojās ar suņiem, tad Bretšneideram vajadzēja ar viņu tuvāk iepazīties uz šās bāzes. Slepenpolicistam bija piešķirta zināma suma suņu pirkšanai un tiesibas izraudzīties sev palīgus.

— Žurku suņi ir lielāki un mazāki, — Šveiks sacīja. — Patlaban man zināmi divi mazāki un trīs prāvāki. Visi pieci ļoti mīlīgi lopiņi. Varu jums tos silti ieteikt.

— Tas man būtu pa prātam, — Bretšneiders atteica, — bet cik tāds suns maksā?

— Atkarībā no lieluma, — Šveiks atbildēja, — viss atkarīgs no lieluma. Žurku suns nav teļš, ar žurku suņiem ir tā — jo mazāks, jo dārgāks.

— Es gribētu prāvāku, kas varētu arī māju sargāt, — Bretšneiders ieteicās, baidīdamies pārāk apgrūtināt valsts policijas slepenos fondus.

— Lieliski, — Šveiks uztvēra, — prāvākos es jums pārdošu par piecdesmit kronām, bet tādus sevišķi lielus par četrdesmit piecām. Bet mēs aizmirsām kaut ko svarīgu: vai tiem jābūt kucēniem vai pieaugušiem un tad vēl — suņiem vai kucēm?

— Tas man vienalga, — Bretšneiders atbildēja, juzdams, ka sadūries ar gluži svešām problēmām.

— Pagādājiet man vienu, un rīt pulksten septiņos vakarā es ieradīšos pēc tā. No​runāts?

— Norunāts, — Šveiks dzestri atbildēja, — tikai tad es palūgšu jums trīsdesmit kronu rokasnaudas.

— Nav ko runāt, — Bretšneiders sacīja, samaksādams naudu, — un nu iedzersim pa ceturtdaļlitra vīna uz mana rē​ķina.

Kad viņi izdzēra, Šveiks savukārt pasūtīja tikpat daudz. Bretšneiders sāka iegalvot Šveikam, lai tas nebīstoties no viņa, jo šodien viņš neesot darbā, tāpēc Šveiks varot brīvi runāt, par politiku. Šveiks aizrādīja, ka viņš traktierī nekad nerunājot par politiku un vispār politika esot tikai maziem

bērniem.

Bretšneiders turējās pie revolucionārākiem uzskatiem un apgalvoja, ka ikvienai vājai valstij lemts iet bojā, un aptaujā​jās, kādi Šveikam uzskati šai jautājumā. Šveiks atbildēja, ka ar valsti viņam neesot bijušas nekādas darīšanas, bet reiz viņš kopis vārgu bernardiešu sugas kucēnu un barojis to ar kareivju sausiņiem, taču kucēns nosprādzis.

Kad jau katrs bija izdzēris piekto ceturtdaļlitru, Bretšneiders atzinās, ka esot anarehists, un jautāja Šveikam, kādā or​ganizācijā viņam vajagot pieteikties. Šveiks pastāstīja, ka reiz kāds anarehists pircis no viņa par simt kronām leonbergu un palicis pēdējo maksājumu pa​rādā.

Dzerot sesto porciju, Bretšneiders sāka cildināt revoluciju un uzstāties pret mobilizāciju, tāpēc Šveiks pieliecies iečuk​stēja viņam ausī: — Nupat kā ienāca kāds apmeklētājs, ka vēl neizdzird, tad jums būs nepatikšanas. Vai redzat, traktierniece jau raud.

Paliveciene patiešām raudāja, sēdēdama aiz letes.

— Kāpēc jus raudat, traktiernieces kundze? — Bretšneiders jautāja. — Pēc trim mēnešiem mēs uzvarēsim, tad būs amnistija, jūsu vīrs atgriezīsies, un tad mēs gan metīsim, lai galva kūp!

— Varbūt jūs neticat, ka mēs uzvarēsim? — viņš uzrunāja Šveiku.

— Kāda jēga to pastāvīgi atkārtot! — Šveiks izsaucās. — Mums jāuzvar, un ar to pietiek, bet nu man jāiet uz mājām. Šveiks samaksāja tēriņu un atgriezās pie savas vecās kalpones Millera kundzes, kas ļoti izbijās, ieraudzīdama, ka tas, kas atslēdz durvis, ir Šveiks.

— Es, cienītais kungs, domāju, ka jūs pārnāksiet tikai pēc kādiem pāris gadiem, — viņa sacīja savā parastajā vaļsirdībā, — tāpēc es aiz līdzcietības pieņēmu īrē kādas nakts kafejnīcas šveicaru. Mūs trīs reizes izkratīja, un, kad viņi nekā neat​rada, tad teica, ka jūs esot beigts cilvēks, tāpēc ka pārāk slīpēts. Šveiks tūliņ pārliecinājās, ka nepazīstamais īrnieks iekārtojies ļoti ērti. Viņš gulēja Sveika gultā, bet pusi gultas bija augstsirdīgi atļāvis kādai garmatainai būtnei, kas, aiz pateicības apķērusies viņam ap kaklu, mierīgi šņāca. Ap gultu mētājās visādi kungu un dāmu garderobes gabali. Sis chaoss rādīja, ka nakts kafejnīcas šveicars un viņa dāma ieradušies jautrā garastāvoklī.

— Kungs, — Šveiks sacīja, raustīdams nelūgto viesi, — pielūkojiet, ka nenokavējat pusdienas. Man būtu gaužām nepatīkami, ja jūs sūdzētos, ka esmu jūs izlingojis tad, kad nekur vairs neizsniedz pusdienas.

Nakts kafejnīcas šveicars bija stipri samiegojies, un pagāja krietns laika sprīdis, kamēr viņš aptvēra, ka gultas īpašnieks atgriezies mājās un pastāv uz savām tiesībām.

Palikdams uzticīgs visu nakts kafejnīcu šveicaru paradumam, arī šis šveicars paskaidroja, ka piekaušot ikvienu, kas viņam nelikšot miera, un mēģināja gulēt tālāk.

Tikmēr Šveiks sameklēja viņa apģērba gabalus, pienesa pie gultas un, enerģiski sapurinājis gulētāju, teica: — Ja jūs neģērbsieties, es izlingošu jūs uz ielas tādā izskatā, kādā patlaban esat. Manuprāt, jums daudz izdevīgāk būtu izvākties no šejienes apģērbtam.

— Es biju nodomājis gulēt līdz astoņiem vakarā, — šveicars samulsis taisnojās, vilkdams kājās bikses. — Es maksāju tai kundzei divas kronas dienā par gultu un varu vest līdzi kafejnīcas jaunkundzes.

Marženka, celies augšā!

Uzlikdams apkaklīti un siedams kaklasaiti, viņš bija jau tiktāl atžilbis, ka varēja noskaidrot Šveikam visas nakts kafejnīcas «Mimoza» priekšrocības un sirsnīgi lūdza Šveiku apmeklēt šo kafejnīcu, jo tanī, starp citu, visām dāmām grāma​tiņas esot pilnīgā kārtībā.

Viņa draudzenei gan Šveiks bija aizdevis dusmas, tāpēc viņa atļāvās daudz smalku izteicienu, no

kuriem pats pieklā​jīgākais vēl bija: — Nolādēts sumpurnis!

Kad nelūgtie īrnieki bija aizvākušies, Šveiks gribēja uzmeklēt Millera kundzi, lai viņa uzpostu dzīvokli, taču atrada tikai papīra gabaliņu, uz kura Millera kundze ķeburainā rokrakstā bija izsacījusi savas domas par nelaimīgo sagadīšanos ar izīrēto Sveika gultu: «Piedodiet, cienījamais kungs, ka es jūs vairs neredzēšu, jo izlēkšu pa logu.»

— Meli vien būs, — Šveiks noteica un sāka gaidīt.

Pēc pusstundas nelaimīgā Millera kundze iešļūca virtuvē. Viņas satriektā seja pauda, ka viņa gaida no Sveika kādu mierinājuma vārdu.

— Ja gribat lēkt ārā pa logu, — Šveiks sacīja, — tad ejiet manā istabā, es logu jau atvēru. Pa virtuves logu neieteicu lēkt, jo apakšā aug rozes, jūs salauzīsiet krūmus un dabūsiet īpašniekiem samaksāt.

Pa istabas logu jūs nolidosiet tieši uz ietves un, ja laimēsies, nolauzīsiet kaklu. Ja nelaimēsies, tad ielauzīsiet tikai ribas, pārlauzīsiet rokas un kājas un vēl būs jāmaksā par slimnīcu.

Millera kundze sāka raudāt, klusi iegāja Sveika istabā, aiz​vēra logu un atgriezusies teica: — Tur ir caurvējš, un tas nenāks par labu cienītā kunga reimatismam.

Tad viņa aizgāja uzpost gultu, sakārtoja visu bezgala rūpīgi un, atgriezusies virtuvē pie Sveika, asarainām acīm pie​bilda: — Tie divi kucēni, cienītais kungs, kas mums bija pagalmā, nosprāga. Un bernardietis aizbēga, kad viņi te kratīja dzīvokli.'

— Kungs Kristus! — Šveiks iesaucās. — Tas nu gan var iekļūt ķezā. To droši vien tagad meklē policija.

— Viņš iekoda policijas komisārā kungam, kad tas, pārmeklējot dzīvokli, izvilka nabaga sunīti no gultas apakšas, — Millera kundze stāstīja. — Jo, redziet, sākumā viens no šiem kungiem sacīja, ka zem gultas kāds slēpjoties, un tad viņi šo bernardieti aicināja likuma vārdā līst laukā, un, kad viņš negribēja to darīt, izvilka ar varu. Viņš gribēja vai visus aprīt un tad izskrēja pa durvīm un vairs neatgriezās atpakaļ.

Arī mani tie kungi kverkšķināja, kas pie mums nākot, vai mēs bieži saņemot naudu no ārzemēm, un tad lika saprast, ka es esot muļķe, kad pateicu, ka nauda no ārzemēm pienāk pavisam reti, pēdējo reizi sešdesmit kronu no pārvaldnieka kunga Brno kā rokasnauda par Angoras kaķi, kuru bijāt izsludinājis avīzē «Naroāni Politika» un kura vietā nosūtījāt viņam dateļu kastē to aklo foksterjera kucēnu. Vēlāk gan viņi runāja atkal pavisam laipni un ieteica man to nakts kafejnīcas šveicaru, lai man vienai dzīvoklī nebūtu bail, — to pašu, ko jūs izmē​tāt ārā . . .

— Posts un bēdas ar to policiju, Millera kundze, — Šveiks nopūtās. — Gan jūs redzēsiet, cik daudzi no viņiem nāks pie manis pirkt suņus.

Nav zināms, vai tie, kas pēc apvērsuma pētīja policijas archivu, atšifrēja valsts policijas slepenā fonda izdevumus, kur bija lasāms: B. — 40 k„ F. — 50 k., L. — 80 k. utt. Viņi noteikti alojās, ja domāja, ka ar šiem burtiem sākās uzvārdi tām personām, kas par 40, 50, 80 utt. kronām pārdevušas čechu tautu melndzeltenajam ērglim. Īstenībā B. nozīmēja bernardieti, F. — foksterjeru, L. — leonbergu. Visus šos suņus Bretšneiders iegādājās no Sveika. Tie bija nejauki riebekļi, kam nebija nekā kopīga ar tiem tīrasiņu suņiem, par kādiem Šveiks tos pārdeva. Bernardietis bija jauktenis, pūdeļa un kāda ielas suņa krustojums, foksterjers bija vilku suņa lielumā, tam bija. āpšu suņa ausis un līkas kājas, it kā tas būtu sirdzis ar rachitu. Leonbergs ar savu pinkaino purnu atgādināja ungāru aitu suni. Augums tam bija kā āpšu sunim, aste nocirsta, bet dibens kails kā pā​vi anam.

Arī slepenpolicists Kalouss ieradās pirkt suni un atgriezās policijā ar fantastisku izdzimteni, kas atgādināja lāsainu hiēnu ar skotu aitu suņa krēpēm, bet slepenā fonda posteņos parādījās jauns ieraksts: D. — 90 k.

Sis izdzimtenis tēloja doga lomu.

Bretšneiders Taču arī Kalousam neizdevās no Sveika neko izdibināt. Viņam klājās tāpat kā Bretšneideram. Pat vissmalkākās politiskās sarunas Šveiks novirzīja uz mēra ārstēšanu jauniem kucēniem un visviltīgāk sastādītie jautājumi beidzās ar to, ka slepenpolicists atkal aizveda līdzi kādu jaunu, neiedomājami riebīgu bastardu.

Beidzot pienāca gals slavenajam detektīvam Bretšneideram. Kad viņa dzīvoklī jau atradās septiņi tādi izdzimteņi, viņš kopā ar tiem ieslēdzās dibenistabā un mērdēja tos badā tik ilgi, kamēr suņi aprija viņu pašu.

Viņš bija tik godīgs, ka ietaupīja valsts kasei izdevumus par savu apbedīšanu.

Viņa dienesta lapā ailē «Paaugstinājumi dienestā» policijas pārvalde ierakstīja šādus dziļa traģisma pilnus vārdus: «Aprīts no paša suņiem.»

Kad Šveiks velak uzzinaja par traģisko notikumu, viņš teica: — Nevaru gan iedomāties, kā viņu pastarā dienā sadabus kopā.

VII

Šveiks dodas karā Tolaik, kad Galicijas meži oip Rabas upes redzēja, kā šai upei bēga pāri austriešu armija, tolaik, kad dienvidos, Serbijā, austriešu divizijas cita pēc citas dabūja pa biksēm (ko tās sen bija pelnījušas), Austrijas kara ministrija atcerējās Šveiku, lai tas palīdzētu monarchijai izkļūt no ķezas.

Kad Šveiks saņēma pavēsti, ka nedēļas laikā jāierodas ārstu komisijā Stršelecu salā, viņš patlaban gulēja gultā, jo viņu bija atkal sagrābusi reimatisma lēkme.

Virtuvē Millera kundze vārīja kafiju.

— Millera kundze, — no istabas atskanēja Sveika vārgā balss, — Millera kundze, ienāciet uz mirkli!

Kad kalpone ienāca istabā, Šveiks tikpat klusu sacīja: — Apsēdieties, Millera kundze!

Viņa balss skanēja noslēpumaini un svinīgi.

Kad Millera kundze bija apsēdusies, Šveiks izslējās gultā sēdus un pavēstīja: — Es došos karā.

— Svētā Marija! — Millera kundze iesaucās. — Ko jūs tur darīsiet?

— Kaušos, — Šveiks aizkapa balsī atbildēja. — Ar Austriju vairs nav labi. Augšā mācas virsū Krakovai, lejā — Ungarijai. Lai kur met acis, visur mūs slānī, ka put vien, un tāpēc mani iesauc karā. Es taču vakar lasīju jums avīzi priekšā, ka pār mūsu dārgo tēviju savelkas tumši mākoņi.

— Bet jūs taču nevarat pakustēties.

— Tas neko nenozīmē, Millera kundze, es aizbraukšu uz turieni ratiņos. Jūs taču pazīstat konditoru uz stūra, tam ir tādi ratiņi. Pirms pāris gadiem viņš tajos vadāja savu klibo mērgļa vectēvu iekampt svaigu gaisu. Tajos jūs mani aizve​dīsi et uz pieņemšanas punktu, Millera kundze.

Millera kundzei bira asaras kā pupas: — Cienītais kungs, vai lai neaizskrienu pēc ārsta?

— Nekur jums nav jāskrien, Millera kundze, es pat ar tādām kājām esmu pilnīgi derīgs lielgabalu gaļai. Kad Austrijai iet greizi, katram kroplim jābūt savā vietā. Vāriet vien mie​rīgi savu kafiju!

Un, kamēr Millera kundze uztraukusies un noraudājusies kāsa kafiju, krietnais kareivis Šveiks savā gultā dziedāja: Vindišgrecs un karakungi nāca, Saulei lecot, niknu karu sāca.

Hop, hop, hop!

Visi piesauca ar lielu sparu: «Jēzu Krist, nāc talkā nobeigt karu!»

Hop, hop, hop!

Sās drausmīgās kara dziesmas ietekmē Millera kundze aizmirsa kafiju un trīcēdama, šausmu pārņemta, klausījās, kā krietnais kareivis Šveiks, gultā gulēdams, turpināja savu dziesmu: Ak dievamāt, nāc talkā kaujā bargā!

Jau Pjemonta uz tiltiem izliek sargus.

Hop, hop, hop!

Pulks astoņpadsmitais kad metās cīņā, Tad zeme dunēja pie Solferino.

Hop, hop, hop!

Tur brašie zēni visus dur uz pīķiem, Tur asins straumēm plūst, aug kalns no līķiem.

Hop, hop, hop!

Jūs, zēni, cīnieties ar pilnu jaudu, Jums seko mantzinis un maiss ar naudu.

Hop, hop, hop!

— Cienītais kungs, dieva dēļ, es jūs lūdzu, — virtuvē atskanēja žēla balss, bet Šveiks nodziedāja slaveno kaujas dziesmu līdz galam: Maiss ar naudu, rati pilni maizes, — Cērt un dur, par uzturu nav raizes!

Hop, hop, hop!

Millera kundze rikšiem aizlaidās pēc ārsta. Kad pēc stun​das viņa atgriezās, Šveiks jau bija iemidzis.

Viņu uzmodināja kāds resns kungs, kas brīdi paturēja roku viņam uz pieres un tad sacīja: — Nebaidieties, es esmu Dr. Paveks no Vinohradiem. Dodiet man savu roku, termometru ielieciet padusē! Tā. Parādiet, mēli. . . izkariet vēl vairāk ārā! Ar kādu slimību nomira jūsu tēva kungs un māte?

Un tai pašā laikā, kad Vīne cīnījās par to, lai visas Austroungārijas nācijās apliecinātu viskvēlāko uzticību un padevību valdošajam namam, Dr. Paveks izrakstīja Šveikam bromu pret viņa patriotisko sajūsmu un ieteica drošsirdīgajam un kriet​najam kareivim pat nedomāt par karu: — Guliet rāmi un esiet mierīgs, rīt es atkal pienākšu.

Ieradies otrā dienā, ārsts virtuvē apjautājās Millera kun​dzei, kā slimajam klājoties.

— Aizvien sliktāk, doktora kungs, — viņa patiesi noraizējusies atbildēja. — Naktī, kad viņam uznāca reimatisma lēkme, viņš, ar atļauju sacīt, dziedāja Austrijas himnu.

Pret šo jauno lojalitates izpausmi ārsts nolēma cīnīties ar pastiprinātu broma devu. Trešajā dienā Millera kundze ziņoja, ka Šveikam klājoties vēl bēdīgāk.

— Pēcpusdienā, doktora kungs, viņš lika atnest karalauka karti un naktī murgoja, ka Austrija uzvarēšot.

— Bet vai pulverus viņš dzer, kā es parakstīju?

— Viņš tos vēl nemaz nav licis atnest, doktora kungs.

Apbēris Šveiku pārmetumiem un paziņojis, ka nekad vairs nenākšot pie slimnieka, kas atsakās no ārstēšanas ar bromu, Dr. Paveks aizgāja.

Palika vēl divas dienas līdz termiņam, kad Šveikam bija jāierodas ārstu komisijā. Šai laikā Šveiks veica vajadzīgos priekšdarbus: aizsūtīja Millera kundzi nopirkt kareivja cepuri un patapināt no konditora ratiņus, kuros tas bija vadājis uz pastaigu savu klibo vectēvu. Tad Šveikam ienāca prātā, ka nepieciešami arī ķeģi. Par laimi konditors bija saglabājis sava vectēva ķeģus kā ģimenes relikviju.

Trūka vienīgi rekrūša puķu pušķa. Arī te Šveikam izlīdzēja Millera kundze, kas šais dienās bija

neparasti novājē​jusi un raudāja bez mitēšanās.

Un tā kādā ievērojamā dienā Pragas ielas pieredzēja aiz​grābjošu lojalitates apliecinājumu.

Veca māmiņa stūma ratiņus, kuros sēdēja vīrs un vicināja ķeģus. Pie viņa kareivja cepures laistījās nospodrināta ko​karde, bet svārku pogcaurumā bija iesprausts raibs rekrūša puķu pušķis.

Un šis vīrs, vicinādams ķeģus, kliedza, ka skanēja vien: — Uz Belgrādu! Uz Belgrādu!

Viņu pavadīja liels ļaužu bars, pamazām izveidojies no nelielā pulciņa, kas bija radies pie mājas, no kuras Šveiks de​vās karā. Šveiks konstatēja, ka daži policisti ielu krustojumos salu​tēja viņam.

Vaclava laukumā pūlis ap ratiņiem bija pieaudzis līdz vairākiem simtiem, uri Krakovas ielas stūrī tas piekāva kādu kor​poreli, kas, burša cepuri galvā, uzsauca Šveikam: — Heil! Nieder mit den Serben! 1 Vodičkas ielas stūri piesteidzās jātnieku policija un izklī​dināja pūli.

Kad Šveiks polici jas inspektoram pierādīja melnu uz balta, ka viņam, Šveikam, šodien jāierodas ārstu komisijā, inspektors mazliet samulsa un, lai novērstu traci, lika diviem policistiem jāšus pavadīt Sveika ratiņus līdz Stršelecu salai.

1 Lai dzīvo! Nost ar serbiem? (Vāc.)

Par šo notikumu avīze «Pražske Uredni Noviny» [8] iespieda šādu rakstu: «Kropļa patriotisms Vakar pēc pusdienas Pragas galvenajās ielās ļaudis bija aculiecinieki ainai, kas spilgti rāda, ka šai dižajā un nopietnajā laikā arī māsu tautas dēli prot jo spoži apliecināt savu uzticību un padevību sirmā monarcha tronim. Likās, ka atgriezušies senie grieķu un romiešu laiki, kad Mucijs Scevola devās kaujā, kaut ciri viņam bija sadedzināta roka. Svētās patriotisma jūtas vakar vispilnīgāk izpauda kroplis ar ķeģiem, kuru veca māmiņa stūma slimnieku ratiņos. Šis čechu tautas dēls, kaut ari kropls būdams, brīvprātīgi devās uz ārstu komisiju rekrušu pieņemšanas punktā, lai ziedotu savas asinis un dzīvību ķeizaram. Un, ja viņa saucienam: «Uz Belgradu/» bija tik plaša atbalss Pragas ielās, tad tas tikai apliecina Pragas pilsoņu bezgalīgo un karsto mīlestību uz tēvzemi un valdošo namu.»

Tādā pašā garā rakstīja arī «Prager Tagebiatt», kas savu rakstu noslēdza ar vārdiem, ka brīvprātīgi pieteikušos kropli pavadījis bars vāciešu, kas, riskēdami ar savu dzīvību, sargājuši viņu no Antantes aģentiem — čechiem, kas gribējuši šo brīvprātīgo nolinčot.

«Bohemie», ievietodama šo ziņu, pieprasīja, lai kroplo patriotu apbalvo, un paziņoja, ka avīzes administrācijā pieņems vācu pilsoņu ziedojumus nepazīstamajam varonim.

Ja, pēc šo trīs laikrakstu domām, čechu zeme nevarēja radīt neviena cēlāka pilsoņa, tad ārstu komisijas kungi, diemžēl, nebija vis tādos pašos uzskatos. Tas sevišķi sakāms par vecāko kara ārstu Bauci. Viņš bija nepielūdzams vīrs, kas visur saskatīja viltīgu mēģinājumu izvairīties no karaklausības, no frontes, lodes un šrapneļa.

Plaši pazīstams viņa izteiciens: «Das ganze tschechische Volk ist eine Simulantenbande.» [9] Savā desmit nedēļu ilgajā darbības laikā viņš no vienpadsmit tūkstošiem iesaucamo izskauda desmittūkstoš deviņsimt deviņdesmit deviņus simulantus un būtu ticis galā arī ar vienpadsmittūkstošo, ja šo laimīgo tieši tai brīdī, kad ārsts viņam uzbļāva: «Kehrt euch!» [10] — nebūtu ķērusi trieka.

— Aiznesiet projām šo simulantu! — Dr. Bauce sacīja, kad bija pārliecinājies, ka iesaucamais miris.

Un nu viņa priekšā šai ievērojamā dienā gluži kails kā visi pārējie nostājās Šveiks, kautri aizsegdams savu kailumu ar ķeģiem, uz kuriem viņš atbalstījās.

— Das ist wirklich ein besonderes Feigenblatt, [11] — Bauce sacīja, — paradīzē tādu vīģes lapu nebija.

— Atbrīvots no karaklausības kā plānprātiņš, — ziņoja feldfebelis, ieskatījies Sveika dokumentos.

— Un kas jums vēl par kaiti? — jautāja Bauce.

— Padevīgi ziņoju, ka slimoju ar reimatismu, bet kalpošu kungam un ķeizaram līdz savai pēdējai stundiņai, — Šveiks pazemīgi atbildēja un piebilda: — Man sapampuši ceļgali.

Bauce uzmeta krietnajam kareivim Šveikam drausmīgu skatienu un uzbrēca: — Sie sind ein Simulant! [12] Un, pievērsies feldfebelim, ledainā mierā noteica: — Den Kerl sogleich einsperren! [13] Divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem aizveda Šveiku uz garnizona cietumu. Šveiks gāja, balstīdamies uz ķeģiem, un ar šausmām ma​nīja, ka vina reimatisms sāk mazināties.

Kad Millera kundze, kas augšā uz tilta pie ratiņiem gaidīja Šveiku, ieraudzīja viņu durkļu apsardzībā, tā sāka raudāt un pameta ratiņus, lai vairs neatgrieztos pie tiem.

Bet krietnais kareivis Šveiks divu apbruņotu valsts sargu pavadībā soļoja tālāk. Durkļi mirdzēja saulē.

Malostranā pie Radecka. pieminekļa Šveiks, pagriezies pret pūli, kas viņam sekoja, uzsauca: — Uz Bel grādu! Uz Belgradu!

Bet maršals Radeckis domīgi noraudzījās no sava pieminekļa pakaļ krietnajam kareivim Šveikam, kas ar rekrušu puķu pušķi pie svārkiem, balstīdamies uz vecajiem Ķeģiem, kliboja tālāk, kamēr kāds cienījama izskata kungs paskaidroja apkārt stāvošajiem ļaudīm, ka tur aizvedot «dezentieri».

VIII

Šveiks simulanta lomā Tais diženajos laikos kara ārsti darīja visu, lai izdzītu no simulantiem sabotažas velnu un piespiestu viņus atgriezties armijas klēpī.

Bija paredzētas vairākas spīdzināšanas pakāpes simulantiem un tiem, kurus uzskatīja par simulantiem, kā, piemēram, diloņslimniekiem, reimatiķiem, tiem, kas slimo ar bruku, nieru kaiti, tifu, cukurslimību, plaušu karsoni un citām likstām.

Spīdzināšanas paņēmieni bija sistematizēti un sekoja cits citam šādā kārtībā: 1. Stingra dieta, proti: trīs dienas no vietas pa glāzei tējas rītos un vakaros, turklāt visiem, lai viņi sūdzētos par ko sū​dzēdamies, aspirins svīšanai.

2. Chinina pulveris milzīgās devās, lai neviens neiedomātos, ka karadienests ir medus. Šī procedūra saucās «chinina laizīšana».

3. Kuņģa skalošana divreiz dienā ar litru silta ūdens.

4. Klistirs ar ziepjūdeni un glicerinu.

5. Ievīstīšana ledainā ūdenī samērcētā palagā.

Bija drosmīgi cilvēki, kas izturēja visas piecas spīdzināšanas pakāpes, — tos aizveda vienkāršos šķirstos uz kareivju kapsētu. Bet gadījās arī mazdūšīgi, kas, jau iedarbojoties klistiram, paziņoja, ka esot veseli un cita nekā nevēloties kā ar nākošo vilcienu nokļūt ierakumos.

Garnizona cietumā Šveiku ievietoja tieši tādu mazdūšīgu simulantu barakā.

— Es to neizturēšu, — sacīja Šveika kaimiņš, ko nupat atveda no operācijās istabas, kur viņam jau otrreiz bija ska​lojuši kuņģi. Šis vīrs simulēja īsredzību.

— Rīt es došos uz pulku, — nolēma otrs kaimiņš, kas nupat bija dabūjis klistiru. Viņš simulēja, ka esot kurls kā bluķis.

Gultā pie durvīm laida ārā garu diloņslimnieks, ievīstīts ledainā ūdenī samērcētā palagā.

— Tas ir jau trešais šonedēļ, — paskaidroja kaimiņš pa labi. — Kas tev kait?

— Man ir reimatisms, — atbildēja Šveiks. Šai atbildei sekoja sirsnīgi smiekli. Smējās arī mirstošais diloņslimnieks, kas «simulēja» tuberkulozi.

— Ar reimatismu mūsu vidū neviena nav, — kāds resns vīrs aizrādīja Šveikam, — te reimatismam nav lielākas nozīmes kā varžacīm. Es esmu mazasinīgs, man izgriezta puse kuņģa un izņemtas piecas ribas, un tomēr man neviens netic. Te bija viens pilnīgi kurlmēms, divas nedēļas viņu ik stundas vīstīja ledainā ūdenī samērcētā palagā, katru dienu deva klistiru un skaloja kuņģi. Visi sanitāri jau domāja, ka viņš paturēs virsroku un varēs iet mājās, bet tad kāds ārsts viņam kaut ko parakstīja vemšanai. Nabags nobijās, ka viņam izraus visas iekšas, un padevās. «Es vairs nespēju tēlot kurlmēmo,» viņš teica, «man atgriezusies ir valoda, ir dzirde.» Visi pārējie centās viņu pierunāt, lai taču viņš nepazudina sevi, bet viņš apgalvoja, ka dzirdot tāpat kā citi. Un tā arī nākošajā rītā viņš pateica ārsta apmeklējuma laikā.

— Viņš tomēr noturējās diezgan ilgi, — iebilda vīrs, kas simulēja, ka viņam viena kāja par veselu decimetru īsāka nekā otra, — ne tā kā tas, kas simulēja, ka viņu ķērusi trieka. Tam pietika ar trim chinina devām, vienu klistiru un vienas dienas gavēšanu, kad viņš jau atzinās, un, kamēr nonāca līdz kuņģa skalošanai, no triekas nebija ne vēsts. Visilgāk izturēja tas, ko bija sakodis traks suns. Viņš koda, kauca un, jāsaka, darīja to lieliski, tikai putas uz lūpām nekādi neprata dabūt. Mēs palīdzējām viņam kā mācēdami. Dažreiz pirms ārsta apmeklējuma pa veselai stundai kutinājām viņu, kamēr viņam piemetās krampji un viņš kļuva gluži zils, taču putas kā nerādījās, tā nerādījās uz lūpām. Tas bija taisni drausmīgi.

Kad viņš kādu rītu ārsta apmeklējuma laikā padevās, mums bija viņa patiešām žēl. Nostājās nabadziņš pie gultas kā svece, salutēja un teica: «Padevīgi ziņoju, ārsta kungs, ka tas suns, kas mani sakoda, laikam nebūs bijis traks.» Virsārsts tik zvērīgi pavērās viņā, ka sakostais sāka trīcēt un atzinās: «Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka neviens suns mani nav sakodis, es pats iekodu sev rokā.» Pēc šās atzīšanās pret viņu ierosināja sūdzību par pašsakropļošanos, — sak, gribējis nokost sev roku, lai nebūtu jāiet karā.

— Visas tādas slimības, kur parādās putas uz lūpām, ir grūti simulējamas, — sacīja resnais simulants. — Piemēram, krītamā kaite. Te bija viens ar krītamo kaiti, viņš mums pastāvīgi stāstīja, ka viena lēkme vairāk vai mazāk esot tīrais nieks, tās viņš taisīja pa ducim dienā. Viņš raustījās krampjos, vīstīja dūres, tā izvalbīja acis, ka tās spiedās no pieres ārā, dauzīja galvu pret grīdu, kārstīja mēli, vārdu sakot, tā bija lieliska, pirmšķirīga krītamā kaite, nu, pavisam īsta. Bet tad viņam radās augoņi, divi uz kakla, divi uz muguras, un nu bija beigas krampjiem un krišanai pie zemes, jo viņš nespēja vairs ne palocīt galvu, ne sēdēt, ne gulēt. Viņam piemetās drudzis, un murgos ārsta apmeklējuma laikā viņš visu izstāstīja. Ar šiem augoņiem viņš mums sagādāja lielas nepatikšanas. Viņu atstāja tepat trīs dienas, lai apārstētu, un viņš dabūja citu dietu: rītos kafiju ar baltmaizi, pusdienā viru un knedlikus ar mērci, vakaros biezputru vai viru, un mums ar izskalotiem kuņģiem un stingro dietu vajadzēja noskatīties, kā šis tēviņš rij, šmakstina, paēdis tusnī un atraugājas. Ar to viņš trīs gabalus iegrūda nelaimē, jo tie arī atzinās. Tie gu​lēja ar sirdskaiti.

— Vislabāk var simulēt trakumu, — sacīja kāds cits simulants. — No mūsu skolotāju saimes divi atrodas blakus istabā, viens kliedz bez mitēšanās dienām un naktīm: «Džordano Bruno sārts vēl kūp, atjaunojiet Galileja prāvu!» — bet otrs rej, vispirms trīs reizes lēnām: vau-vau-vau, tad piecas reizes ātri: vauvauvauvauvau, tad atkal lēnām un tā vienā laidā. Viņš jau izturējis trīs nedēļas. Sākumā es arī gribēju tēlot plānprātiņu, reliģisku fanatiķi, un sludināt pāvesta nemaldību, tomēr beidzot par piecpadsmit kronām iegādājos no kāda Malostranas friziera kuņģa vēzi.

— Es pazīstu Brževnovā kādu skursteņslauķi, — stāstīja kāds cits slimnieks, — kas par desmit kronām pagādās jums tādu drudzi, ka lēksiet pa logu laukā.

— Tas nav nekas, — pārtrauca otrs, — Vršovicē ir tāda vecmāte, kas par desmit kronām jums tā izmežģīs kāju, ka paliksiet kropls uz visu mūžu.

— Man izmežģīja kāju par piecām kronām, — atsaucās kāda balss gultā pie loga, — par piecām kronām naudā un trim kausiem alus piedevām.

— Mana kaite man jau maksā vairāk par diviem simtiem, — paskaidroja viņa kaimiņš, izdēdējis tievs kā slotas kāts. ·— Nosauciet kādu indi, ko es nebūtu dzēris, — tādas jūs neatradīsiet. Es esmu dzīva indes noliktava. Esmu dzēris sublimatu, ieelpojis dzīvsudraba tvaikus, košļājis arseniku, smēķējis opiiu.

dzēris opija tinkturu, kaisījis uz maizes morfiju, rijis strichninu, dzēris fosforu ar sērogļradi un pikrinskābi, esmu sagandējis aknas, plaušas, nieres, žulti, smadzenes, sirdi un zarnas. Neviens nevar pateikt, kas man par kaiti.

— Vislabāk iešļircināt rokā zem ādas petroleju, — kāds durvju tuvumā piezīmēja. — Manam brālēnam tas tik labi izdevās, ka viņam noņēma roku līdz elkonim, un tagad viņam miers no visām karaklaušībām.

Tuvojās ārstu pēcpusdienas apmeklējuma laiks. Kara ārsts Grīnšteins gāja no vienas gultas pie otras, un viņam sekoja apakšvirsnieks sanitars ar piezīmju grāmatiņu.

— Macuna!

— Šeit!

— Klistiru un aspirīnu! Pokornijs!

— Šeit!

— Kunga skalošanu un chininu! Kovaržiks!

— Šeit!

— Klistiru un aspirīnu! Kotjatko!

— Šeit!

— Kuņģa skalošanu un chininu!

Un ta pec kartas — mechaniski, īsi, bez žēlastības.

— Šveiks!

— Seit!

Dr. Grlnšteins uzmeta skatienu jaunajam pacientam.

— Kas jums par vainu?

— Padevīgi ziņoju, ka man ir reimatisms.

Ilgajā praksē Dr. Grīnšteinam bija radusies paraša runāt ar smalku ironiju, kas iedarbojās daudz ietekmīgāk par klie​dzieniem.

— Ahā, reimatisms, — tad gan jums ārkārtīgi smaga sli​mība. Tā tiešām ir nejauka ķibele — saslimt ar reimatismu taisni tad, kad izcēlies pasaules karš un cilvēkam jādodas uz fronti. Man šķiet, ka tas jūs drausmīgi apbēdina.

— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka tas mani patiešām drausmīgi apbēdina.

— Ak tā, tas viņu apbēdina! Ārkārtīgi jauki, ka jūs tieši tagad atcerējāties mūs ar šo reimatismu.

Miera laikā šāds nabaga cilvēks lēkā apkārt kā kazlēns, bet, līdzko izceļas karš, viņam tūliņ reimatisms klāt, viņam kājas vairs neklausa. Sa​kiet, — vai ceļgali jums sāp?

— Padevīgi ziņoju, ka sāp gan.

— Un caurām naktīm nevarat gulēt, vai ne? Reimatisms ir ļoti bīstama, sāpīga un grūti ārstējama kaite. Par laimi mums ir liela pieredze tās ārstēšanā. Stingra dieta un pārējie mūsu ārstēšanas paņēmieni vienmēr devuši labus rezultātus. Te jūs atlabsiet ātrāk nekā Peštjanos [17] un maršēsiet uz fronti tā, ka putekļu mākonis griezīsies ap galvu.

Pievērsies sanitaram, viņš pavēlēja: — Rakstiet: Šveiks, stingra dieta, divreiz dienā kuņģa skalošana, vienreiz klistirs. Kā būs tālāk, to redzēsim. Pagaidām aizvediet viņu uz operāciju istabu, izskalojiet viņam kuņģi un,, kad atjēdzas, dodiet klistiru, bet labi pamatīgu, lai viņš pie​sauc visus svētos un reimatisms sabīstas un laižas lapās.

Tad, pagriezies pret pārējiem slimniekiem, Dr. Grīnšteins teica skaistu un gudru sentenču pilnu runu: — Nedomājiet, ka jūsu priekšā ir teļš, kam var visu ko iepūst. Jūsu kumēdiņi man līdzsvaru nelaupīs. Es zinu, ka jūs visi esat simulanti un gribat dezertēt no armijas, tāpēc es tā izturos pret jums. Es savā mūžā esmu redzējis simtiem tādu kareivju kā jūs. Šais gultās gulējuši veseli blāķi tādu vīru, kam nekā cita nav trūcis, vienīgi kareiviskā gara. Kamēr viņu biedri karalaukā cīnās, viņi bija iedomājušies, ka varēs vāļāties pa gultu,

saņemt slimnieku uzturu un omulīgi gaidīt, kad beigsies karš. Bet viņi visi gaužām rūgti vīlās, un es jums saku, ka arī jūs gaida rūgta vilšanās. Vēl pēc divdesmit gadiem jūs kliegdami pamodisieties, kad sapņos redzēsiet, kā simulējāt pie manis.

— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, — klusi atskanēja no gultas pie loga, — es jau esmu vesels, es nakti manīju, ka aiz​dusa mani vairs nemoca.

— Kā jūs sauc?

— Kovaržiks. Padevīgi ziņoju, ka man jādabū klistirs.

— Labi, klistiru jūs vēl saņemsiet ceļa kājai, — Dr. Grīnšteins izlēma, — lai jūs nesūdzētos, ka neesam jūs ārstējuši. Tā, un nu visi tie, ko nosaucu, sekojiet sanitaram, lai katrs saņem to, kas viņam pienākas!

Un ikviens saņēma pamatīgu devu, kas viņam bija parakstīta. Daži centās ietekmēt pavēles izpildītājus, lūgdamies vai draudēdami sūdzēties, citi brīdināja, ka pieteikšoties sanitaros un viņu mocītāji kādreiz kritīšot viņiem rokās. Šveiks izturē​jās drosmīgi.

— Netaupi mani, — viņš uzskubināja to bendes kalpu, kas · viņam deva klistiru, — atceries savu zvērestu! Pat ja te gulētu tavs tēvs vai brālis, dod viņam klistiru, ne acu nepamirkšķinādams! Iedomājies, ka uz šiem klistiriem balstās Austrija, tad uzvara ir mūsu.

Otrā dienā Dr. Grīnšteins apmeklējuma laikā apvaicājās, kā Šveikam patīkot kara slimnīcā. Šveiks atbildēja, ka kara slimnīca esot labi iekārtota un cienījama iestāde. Par atalgojumu viņš saņēma vakarējo devu, turklāt trīs pulverus chinina, ko iebēra ūdenī un lika viņam tūliņ izdzert.

Pat Sokrāts savu indes kausu neizdzēra tādā mierā kā Šveiks chininu. Dr. Grīnšteins nolēma izmēģināt turpmākās spī​dzināšanas pakāpes.

Kad Šveiku ievīstīja samērcētajā palagā un Dr. Grīnšteins jautāja, kā tas viņam patīkot, Šveiks atbildēja: — Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, tas ir tikpat kā pirtī vai piejūras peldvietā.

— Vai jūsu reimatisms vēl turas?

— Padevīgi ziņoju, virsārsta kungs, ka tas nepavisam ne​grib mani pamest.

Tikmēr kāda kājnieku ģeneraļa atraitne baronese fon Bocenheima visiem spēkiem pūlējās sameklēt to kareivi, par ko «Bohemie» nesen bija publicējusi rakstu, kā viņš, kroplis būdams, braucis slimnieku ratiņos un saucis: «Uz Belgradu!» — un viņa patriotisma izpausme pamudinājusi «Bohemie» redakciju vākt starp lasītājiem ziedojumus par labu kroplajam va​ronim.

Beidzot policijas pārvaldē noskaidroja, ka tas bijis Šveiks, un tālākā meklēšana vairs nesagādāja pūļu. Baronese fon Bocenheima paņēma līdzi savu biedreni un kambarsulaini ar lielu grozu un brauca uz Hradčanu hospitāli.

Nabaga baronese pat nezināja, ko tas nozīmē, ja kareivis ievietots garnizona cietuma slimnīcā. Viņas vizītkarte atvēra cietuma durvis, kancelejā visi viņu vai aplidoja, un pēc piecām minūtēm viņa jau zināja, ka meklējamais, «der brave Soldat Schvejk», guļ trešās barakas septiņpadsmitajā gultā. Baronesi pavadīja pats Dr. Grīnšteins, gluži apstulbis aiz bailēm un pārsteiguma. Šveiks tikko bija atgriezies no Dr. Grīnšteina parakstītās dienišķās procedūras un sēdēja gultā. Ap viņu pulcējās izdēdējušu un izbadojušos simulantu bars, kuri vēl līdz šim nebija padevušies un stūrgalvīgi cīnījās ar Dr. Grīnšteina stingro dietu. Būtu kāds viņos noklausījies, tam rastos iespaids, ka viņš iekļuvis starp augstākās pavāru skolas absolventiem vai gastronomijas veikalu pārdevēju kursos.

— Arī liellopu tauku grimšļus var ēst, — patlaban stāstīja kāds, kas te gulēja ar «chronisku kuņģa kataru», — ja tie ir silti. Kad tauki sāk sprēgāt, grimšļi jāizspiež sausi, jāapsāla un jāsapiparo, un es jums saku, ka pat zosu grimšļi nevar tiem līdzināties.

— Lieciet zoss grimšļus mierā, — uzsauca vīrs ar «kuņģa vēzi», — par zoss grimšļiem nekā labāka vairs nav. Kas gan ir cūkas grimšļi, salīdzinot ar tiem? Protams, grimšļi jāsacep pavisam brūni, kā to dara ebreji. Viņi ņem treknu zosi, no​kasa tai no ādas taukus un tad izcep tos.

— Manuprāt, par cūku grimšļiem jūs maldāties, — iebilda Sveika kaimiņš. — Pats par sevi saprotams, ka es runāju par pašaudzētu cūku grimšļiem, par tā sauktajiem mājās gatavotajiem grimšļiem.

Tie nedrīkst būt ne brūni, ne dzelteni, bet kaut kas vidējs starp šim abām krāsām. Tādi grimšļi nedrīkst būt ne pārāk mīksti, ne pārāk cieti, un tie nedrīkst čirkstēt zobos, jo tad tie ir piedeguši. Tiem jākūst uz mēles, turklāt nedrīkst rasties sajūta, ka tauki tek pār zodu.

— Kurš no jums ir ēdis zirga tauku grimšļus? — iejaucās kāda balss, kurai tomēr neviens neatbildēja, jo ieskrēja sanitars: — Visi gultās! Nāk kāda erchercogiene! Lai neviens nebāž savas netīrās kājas ārā no segas!

Pat īsta erchercogiene nebūtu varējusi ienākt cienīgāk par baronesi fon Bocenheimu. Viņai sekoja vesela svila, kurā netrūka pat slimnīcas grāmatveža feldfebeļa, kurš visā šai notikumā saskatīja slepenu revīziju, kas var viņu atraut no treknās aizmugures siles un nogādāt pie frontes dzeloņstiepļu aizžogo​jumiem šrapneļiem par barību.

Grāmatvedis bija bāls, bet vēl bālāks bija Dr. Grīnšteins. Viņa acu priekšā rēgojās vecās baroneses vizītkarte ar titulu «Ģeneraļa atraitne» un viss, kas varēja ar to saistīties: sakari, protekcijas, sūdzības, pārcelšana uz fronti un citas briesmas.

— Te nu guļ Šveiks, — viņš sacīja mākslotā mierā, pievedis baronesi pie Sveika gultas, — viņš ir ļoti pacietīgs.

Baronese fon Bocenheima apsēdās uz krēsla, ko piebīdīja pie Sveika gultas, un sacīja: — Česki zoldat vien faren zoldat, klip zoldat ir lap zoldat. Man lot mīl česki ēstreicher.

Viņa glāstīja Sveika neskūtos vaigus un turpināja: — Man viss lasīt iekš avīz, man atnes jums dzert, kost, pīpēt, sūkāt, česki zoldat, faren zoldat.

Johann, kommen Sie her! [18] Kambarsulainis, kas ar savu izspūrušo bārdu atgādināja slepkavu un laupītāju Babinski, atstiepa milzīgu grozu pie gultas, bet vecās baroneses biedrene, liela auguma dāma ar saraudātu seju, apsēdās uz Sveika gultas un apčubināja ap viņu salmu cisas nesatricināmā pārliecībā, ka tā jāizturas pret sirgstošiem varoņiem.

Tikmēr baronese izņēma no groza dāvanas: duci ceptu vistu, kas bija ievīstītas sārtā zīda papīrā un pārsietas ar melndzeltenām zīda lentēm, divas pudeles kāda kara laika 1 Johan, nāciet šurp! {Vāc.) liķiera ar etiķeti «Gott, strafe England!» Uz etiķetes otras puses bija redzami Francis Jozefs un Vilhelms, saķērušies rokās, it kā gribētu sākt rotaļu: «Zaķis iekrita bedrē no paša rīta, mīļo zaķīt, kas tev kaiš, nāc ar mani dejot!»

Oesterreich, du edles Haus, Steck deine Fahne aus.

Lass sie im Winde weh'n, Oesterreich muss ewig steh'n! ar tulkojumu čechiski: Austrija, tu dižā valsts, Lai tavs karogs vējos plīvo, Tu mums visiem sargs un balsts, Austrija lai mūžam dzīvo!

Pēdējā dāvana bija balta hiacinte puķu podā.

Kad viss izkravāts gulēja gultā, baronese aizgrābtībā nespēja valdīt asaras. Daži izbadējušies simulanti savukārt nespēja valdīt slienas. Baroneses biedrene balstīja sēdošo Šveiku un arī šņukstēja.

Valdīja dziļš klusums kā baznīcā, bet Šveiks to pēkšņi pārtrauca, salikdams rokas: — Mūsu tēvs debesīs, svētīts lai top tavs vārds, lai nāk tava valstība .„. pardon, cienītā kundze,

samelsos, es gribēju teikt: dievs kungs, debesu tēvs, svētī šis dāvanas, ko mēs tavas devības labad baudīsim. Āmen.

Un viņš paņēma no gultas vienu vistu un sāka to ēst, Dr. Grīnšteina izbiedēto skatienu pavadīts.

— Ak, kā tas viņam garšo, šim zaldātiņam, — vecā baronese sajūsmināta čukstēja Dr. Grīnšteinam, — viņš droši vien jau vesels un varēs doties karā. Es ir tik lot lustig, ka vin to iet iekš labum.

Tad viņa apstaigāja visas gultas, izdalot cigaretes un šokolādes konfektes; atgriezusies pie Sveika, viņa noglāstīja tā matus un, pateikusi: «Behiit' euch Gott!» [21] — kopā ar pavado​ņiem atstāja telpu.

Iekāms Dr. Grīnšteins, pavadījis baronesi, paspēja atgriezties, Šveiks bija izdalījis vistas un slimnieki tās aprijuši tādā ātrumā, ka vistu vietā rēgojās kaudzīte kaulu, kas bija tā noskrubināti, it kā vistas dzīvas būtu nokļuvušas klijānu nagos un pēc tam viņu kauliņi mēnešiem ilgi cepinājušies saulē.

Tāpat nebija ne vēsts no kara laika liķiera un trim pudelēm vīna. Ari šokolādes plāksnītes un sausiņi bija pagalam Kāds bija pat izdzēris nagu politūras pudelīti, kas atradās manikira kārbā, un nogaršojis zobu pastu.

Dr. Grīnšteins atkal nostājās kareivīgā pozā un teica garu runu. Viņam kā akmens novēlās no sirds, kad apmeklējums bija aiz muguras. Apgrauzto kaulu kaudze apstiprināja viņa domas, ka visi pacienti ir nelabojami simulanti.

— Kareivji, — viņš laida vaļā, — ja jums būtu kaut drusku prāta, tad jūs pirksta nekam nebūtu dūruši klāt, jo būtu domājuši: «Virsārsta kungs neticēs, ka mēs esam grūti slimi, ja visu to aprīsim.» Bet ar šo rīcību jūs apliecinājāt, ka necienāt manu labo sirdi. Es jums skaloju kuņģus, dodu jums klistirus, cenšos panākt, lai jūs ieturētu stingru dietu, un jūs tā pārslogāt kuņģus! Vai gribat dabūt kuņģa kataru? Jūs maldāties! Jūsu kuņģis vēl nebūs sācis gremot, kad es to izskalošu tik tīru, ka jūs to atcerēsieties līdz nāves stundiņai un vēl bērniem stāstīsiet, kā reiz sarijāties vistas cepeti un citas gardas mantas, bet tās nepaguva uzturēties jūsu kuņģī ne stundas ceturksni, jo tika savlaicīgi izskalotas ārā. Un nu cits pēc cita man pakaļ! Es neesmu tāds tītars kā jūs, bet mazliet gudrāks nekā jūs visi kopā. Turklāt paziņoju, ka rīt uzlaidīšu jums virsū komisiju. Pārāk ilgi jūs te vāļājaties, un nekas jums nekaiš, ja varējāt piecās minūtēs tā piecūkot kuņģus. Uz priekšu, marš!

Kad pienāca Sveika kārta, Dr. Grīnšteins paskatījās viņā un, atcerējies šodienas mīklaino vizīti, jautāja: — Vai jūs pazīstat baroneses kundzi?

— Es esmu viņas ārlaulības dēls, — Šveiks mierīgi atbildēja. — Viņa mani gluži maziņu bija izlikusi uz ielas un tagad atrada . ..

Dr. Grīnšteins strupi noteica: — Dodiet tad Šveikam vēl vienu klistiru!

Vakarā visi drūmi gulēja gultās. Vēl pirms dažām stundām visiem kuņģos atradās labas un gardas mantas, bet nu tur ska​lojās plāna tēja ar šķēlīti maizes.

Divdesmit pirmais numurs pie loga ierunājās: — Zināt, biedri, sutināta vista man garšo labāk nekā cepta.

Kāds norūca: — Sadodiet viņam pa kaklu!

Taču pēc bēdīgā mielasta visi bija tik vārgi, ka nevienam negribējās kustēties.

Dr. Grīnšteins turēja vārdu. Otrā dienā ieradās daži kara ārsti no daudzinātās komisijas.

Viņi svinīgi soļoja gar gultu rindām un atkārtoja divus vārdus: — Parādiet mēli! Šveiks izkāra mēli tik tālu, ka viņa seja saviebās muļķīgā 'grimasē un acis aizvērās ciet.

— Padevīgi ziņoju, štaba ārsta kungs, ka vairāk mēli iz​kārt es nevaru.

Nu sākās interesants strīds starp Šveiku un komisiju. Šveiks apgalvoja, ka augšminēto paskaidrojumu sniedzis tāpēc, lai ārsti nedomātu, ka viņš grib slēpt savu mēli.

Komisijas locekļu domas par Šveiku krasi dalījās. Pusei likās, ka Šveiks esot «ein bloder Kerl»bet otra puse apgalvoja, ka viņš esot rūdīts blēdis, kas ņirgājoties par karadie​nestu.

— Zibeņi un pērkoni! — komisijas priekšsēdētājs uzbrēca Šveikam. — Gan mēs tiksim ar jums galā! Šveiks lūkojās komisijā ar nevainīga bērna dievišķīgo mieru.

Staba virsārsts pienāca Šveikam cieši klāt.

— Es gribētu gan zināt, par ko jūs domājat, jūs jūras cūka!

— Padevīgi ziņoju, ka es neko nedomāju.

— Velns un elle! — brēca kāds komisijas loceklis, šķindinādams zobenu. —Tātad viņš nemaz nedomā! Kāpēc tad jūs nedomājat, Siamas ziloni?

— Padevīgi ziņoju, tāpēc, ka karadienestā kareivjiem aizliegts domāt. Kad es pirms dažiem gadiem kalpoju 91. pulkā, tad mūsu kapteinis vienmēr mums piekodināja: «Kareivis nedrīkst domāt, viņa vietā domā priekšniecība. Līdzko kareivis sāk domāt, tā viņš vairs nav kareivis, bet kāds nožēlojams, utains civilists. Domāšana nekad . . .»

— Muti ciet! — komisijas priekšsēdētājs pārskaities viņu pārtrauca. — Mums jau ir ziņas par jums. Der Kerl meint, man wird glauben, er sei ein wirklicber Idiot [22] Jūs neesat nekāds idiots, Šveik, jūs esat slīpēts un rūdīts blēdis, jūs esat ne​lietis, vazaņķis, diedelnieks! Vai saprotat?

— Padevīgi ziņoju, ka saprotu.

— Es jums teicu: muti ciet! Vai nedzirdējāt?

— Padevīgi ziņoju, es dzirdēju, ka man jātur mute ciet.

— Himmelherrgott. [23], tad arī turiet muti ciet, ja es jums tā esmu teicis! Jūs taču labi zināt, ka nedrīkstat tad ne pīkstēt.

— Padevīgi ziņoju, es zinu, ka nedrīkstu pīkstēt.

Kara kungi saskatījās un pasauca feldfebeli.

— Novediet šo subjektu lejā uz kanceleju un gaidiet mūsu lēmumu un ziņojumu! Garnizona cietumā viņam šo muldēšanu izdzīs no galvas. Vīrs vesels kā zirgs, simulē, turklāt palaiž muti un ņirgājas par savu priekšniecību. Viņš domā, ka mēs esam atnākuši pakavēt viņam laiku, ka karš ir joku dzīšana un blēņošanās. Pagaidiet, Šveik, gan jums garnizona cietumā -parādīs, ka karš nav vis nekādi kumēdiņi. Šveiks feldfebeļa pavadība devas uz kanceleju un ceļa dun​goja: Pats nezinu, kalabad Es reiz tā domāju, Ka karš ir tīrie joki Un ilgs tik nedēļu . . .

Un, kamēr kancelejā dežūrējošais virsnieks brēca uz Šveiku, ka tādi tēviņi esot nošaujami, augšā, slimnīcas telpās, komisija likvidēja simulantus. No septiņdesmit pacientiem paglābās tikai divi: viens, kam granata bija norāvusi kāju, un otrs, kam patiešām bija gangrena.

Tie vienīgie nedzirdēja vārda «tauglich», bet visus pārējos, ieskaitot arī trīs mirstošos diloņslimniekus, atzina par derī​giem karadienestam, un staba virsārsts izmantoja izdevību teikt runu.

Viņa runa bija saturā īsa, toties izpušķota ar visdažādākajiem lamu vārdiem. Visi esot ragulopi un utizēdas, un tikai tādā gadījumā, ja viņi drošsirdīgi cīnīšoties par kungu un ķeizaru, viņi varēšot atgriezties cilvēku sabiedrībā un viņiem tikšot piedots, ka gribējuši izvairīties no karaklausības un simu​lējuši visādas kaites. Viņš, ārsts, gan tam neticot un domājot, ka visus simulantus gaidot karātavas.

Kāds jauns kara ārsts, pagaidām vēl tīra un nesamaitāta dvēsele, lūdza štaba virsārstam atļauju teikt dažus vārdus. Viņa runa atšķīrās no priekšnieka runas ar optimismu un nai​vumu. Viņš runāja vāciski.

Viņš ilgi skaidroja, ka ikvienam no tiem, kas tagad atstājot slimnīcu, lai pievienotos saviem pulkiem frontē, esot jābūt uzvarētājam un bruņiniekam. Viņš esot pārliecināts, ka bijušie slimnieki veikli rīkošoties ar ieročiem kaujas laukā un būšot godīgi cilvēki tiklab karadienestā, kā privātā dzīvē, ka viņi būšot neuzveicami karotāji un, atcerēdamies Radecka un Savojas Eižena [24] slavu, ar savām asinīm padarīšot auglīgus monarchijas plašos slavas laukus un būšot cienīgi veikt vēstures uzticēto uzdevumu. Ar vislielāko drosmi, netaupot savas dzīvības, viņiem esot jādodas uz priekšu zem savu pulku sašautajiem

karogiem pretī jaunai slavai, jaunām uzvarām.

Velak gaitenī štaba virsārsts sacīja šim naivajam jau​neklim: — Kolēģa kungs, varu jums apgalvot, ka jūs pūlējāties veltīgi. No šiem plukatām neiztaisīs karavīrus ne Radeckis, ne tas jūsu Savojas princis Eižens. Jūs varat runāt velnu vai eņģeļu mēlēs, tas viss vienalga.

Viņi visi viena banda.

XI

Šveiks garnizona cietumā Pēdējais patvērums tiem, kas negribēja iet karā, bija garnizona cietums. Es pazinu kādu ārštata skolotāju, kuram kā matematiķim vajadzēja nokļūt artileristos un šaut ar lielgabalu, bet viņš nozaga kādam virsleitnantam pulksteni, lai tādā kārtā iekļūtu garnizona cietumā. To viņš izdarīja pilnīgi apzinīgi. Karš viņam neimponēja un nevilināja viņu. Šaut uz ienaidnieku un nogalināt ar šrapneļiem un granatām otrpus frontes tādus pašus nelaimīgus ārštata matematikas skolotā​jus — to viņš uzskatīja par nejēdzību.

— Es negribu, lai mani ienīstu par varmācību, — viņš sacīja pats sev un mierīgā garā nozaga pulksteni. Vispirms pārbaudīja viņa gara spējas un, kad viņš paskaidroja, ka zadzis iedzīvošanās nolūkos, viņu aizsūtīja uz garnizona cietumu. Cietumā daudzi sēdēja par zādzībām vai blēdībām, tur bija ideālisti un neidealisti, cilvēki, kas karu uzskatīja par ienākumu avotu, — dažādi intendanturas apakšvirsnieki aizmugurē un frontē, kas blēdījās kā ar uzturu, tā ar algām, tāpat arī mazie zagļi, kas bija tūkstoškārt godīgāki par tiem tēviņiem, kuri. viņus sūtīja uz šejieni. Garnizona cietumā atradās arī kareivji par dažādiem tīri militāriem noziegumiem: disciplīnas pārkāpumiem, sacelšanās mēģinājumiem, dezertēšanu.

Pavisam īpatnēja grupa bija politiķi: astoņdesmit procenti no viņiem bija pilnīgi nevainīgi, bet deviņdesmit deviņus procentus no šiem nevainīgajiem tomēr notiesāja.

Militāri juridiskais aparats bija lielisks. Tāds tiesas aparats ir katrai valstij pirms vispārēja politiska, saimnieciska un morālā sabrukuma. Bijušās varenības un slavas spožumu uztur tiesas, policija, žandarmi un pērkamo denunciantu banda.

Katrā armijas daļā Austrijai bija spiegi, kuri nodeva savus biedrus, kas gulēja ar viņiem vienā gultā un kara gaitās dalī​jās maizes kumosā.

Garnizona cietumam piegādāja svaigu materialu arī valsts policija — tādi kungi kā Klima, Slavičeks [25] un Co. Militārā cenzūra uzmanīja korespondenci starp fronti un izmisušajiem mājiniekiem un gādāja šurp korespondences autorus. Žandarmi vilka šurp pat vecus sirmgalvjus, kas sūtīja vēstules uz fronti, un par izteikto mierinājumu vai mājas posta aprakstiem kara tiesa piesprieda viņiem pa divpadsmit gadiem.

No Hradčanu garnizona cietuma, pāri Brževnovai, veda ceļš uz Motolas apmācības laukumu. Pa priekšu kareivju pavadībā soļoja vīrs ar dzelžos saslēgtām rokām, viņam sekoja rati ar šķirstu. Motolas apmācības laukumā atskanēja īsa pavēle: «Anl Feuer!» - Un visos pulkos un bataljonos nolasīja pulka pavēli, ka atkal kāds jauniesauktais nošauts par sacelšanās mēģinājumu, jo uzbrucis kapteiņa kungam, kad tas iesitis ar zobenu viņa sievai, kas nespējusi pietiekami ātri atvadīties no sava vīra.

Bet garnizona cietumā svētā trīsvienība — staba profoss :!

Slaviks, kapteinis Linharts un feldfebelis Ržepa, kuru sauca ari par «bendi», lieliski veica savu darbu. Cik daudzus viņi piekāva līdz nāvei! Iespējams, ka kapteinis Linharts arī tagad, republikas laikos, ir kapteinis. Būtu tikai jāvēlas, lai viņam ieskaita stāžā arī garnizona cietumā nokalpotos gadus.

Slavičekam un Klimam valsts policija jau apstiprinājusi viņu stāžu. Ržepa izstājies no dienesta un strādā atkal par mūrniekmeistaru. Droši vien viņš republikā ir visādu patriotisku pulciņu biedrs.

Staba profoss Slaviks republikas laikā kļuvis par zagli un sēž cietumā. Nabadziņš nav pratis tik labi pielāgoties republi​kai kā citi militārie džentlmeņi.

Bija pilnīgi dabiski, ka štaba profoss Slaviks, pieņemdams Šveiku, uzmeta viņam mēmu, pārmetumu pilnu skatienu: «Ja |au te esi iekļuvis, tad tev grēku diezgan. Nekas, draudziņ, mēs saldinām dzīvi visiem, kas krituši

mūsu rokās, un mūsu rokas nav nekādas dāmu rociņas!»

Un, lai padarītu savu skatienu ietekmīgāku, viņš pabāza Šveikam zem deguna savu lielo, stiegraino dūri un teica: — Paoa, tu plukata! Šveiks paoda un piezīmēja: — Ar to es negribētu dabūt pa degunu, tai ir kapsētas smaka.

Mierīgā, nosvērtā valoda profosam bija pa prātam.

— Tie, — viņš sacīja, iegrūzdams Šveikam dūri vēderā, stāvi taisni! Kas tev kabatās? Cigaretes vari paturēt, bet naudu dod mums, lai tev to nenozog. Vairāk tev nav? Patie​šām nav? Nemelo, par meliem soda.

— Kur lai viņu liekam? — jautāja feldfebelis Ržepa.

— Sūtīsim uz sešpadsmito, — izlēma profoss, — pie apakšbikšniekiem. Vai neredzat, ka kapteinis Linharts pavadrakstā atzīmējis: «Streng behūten, beobachten!» [26] — Jā, brāl, — viņš svinīgi uzrunāja Šveiku, — ar nekrietneļiem apietas kā ar nekrietneļiem. Ja kāds iedomājas spuroties pretī, to mēs iesviežam karcerī, ielaužam viņam visas ribas un atstājam guļam, kamēr nosprāgst. Mums ir tiesības tā darīt. Vai atceraties, Ržepa, ko mēs darījām ar to miesnieku?

— Jā, ar to bija ko noņemties, profosa kungs, ·— feldfebelis Ržepa, atcerēs gremdēdamies, atbildēja. — Tam bija traka veselība! Es viņu spārdīju minūtes piecas ar kājām, kamēr viņam sāka ribas brakšķēt un nākt asinis pa muti. Un tomēr viņš nodzīvoja vēl desmit dienas. Viņš nebija nobeidzams ne sitams.

— Redzi nu, diedeli, kā pie mums klājas, ja kādam ienāk prātā dumpoties vai laisties pa diegu, — profoss nobeidza savu pedagoģisko lekciju. — īstenībā tā ir pašnāvība, un tā to arī soda. Tāpat lai dievs tas kungs pasarga, ja tev, žurku ģīmi, ienāktu prātā par kaut ko sūdzēties inspekcijai. Kad ieradīsies inspekcija un jautās, vai tev ir kādas sūdzības, tad tev, seska smaka, jānostājas kā ierindā, jāsalutē un jāatbild: «Padevīgi ziņoju, ka nav, esmu pilnīgi apmierināts!» Kā tu to pateiksi, vanckar, — atkārto!

— Padevīgi ziņoju, ka nav, esmu pilnīgi apmierināts, — Šveiks atkārtoja ar tik mīlīgu sejas izteiksmi, ka staba profoss maldīgi noturēja to par patiesu centību un iztapību.

— Tad izģērbies līdz apakšbiksēm un ej uz sešpadsmito! viņš sacīja, pretēji savam paradumam nepiebilzdams ne žurku ģīmi, ne seska smaku, ne plukatu.

Sešpadsmitajā Šveiks sastapa deviņpadsmit vīrus apakšbiksēs. Visiem uz pavadrakstiem bija atzīme: «Streng behūten, beobachten», tāpēc viņus ļoti uzmanīgi apsargāja, lai viņi ne​aizbēgtu.

Ja apakšbikses būtu tīras un logos nebūtu režģu, tad pirmajā mirklī varētu domāt, ka šie ļaudis sapulcējušies pirts priekštelpā.

Feldfebelis Ržepa nodeva Šveiku «cimrkomandantam», bārdainam dēlietim atpogātā kreklā. Viņš uzrakstīja Sveika vārdu uz papīra strēmeles, kas karājās pie sienas, un sacīja viņam: — Rīt mums būs teijateris. Mūs vedīs uz baznīcu klausīties dievvārdus. Mēs, visi apakšbikšaiņi, stāvam taisni zem kanceles. Tie tik būs kumēdiņi!

Kā visos cietumos un pārmācības namos, tā arī garnizona cietumā baznīciņa bija ļoti iemīļota vieta.

Ne jau tāpēc, ka piespiesta baznīcas apmeklēšana tuvinātu arestantus dievam vai viņi apgūtu kādus tikumus. Par tādām aplamībām nevar būt ne runas. Dievkalpojumi un svētrunas bija jauka izklaidēšanās garnizona cietuma arestantu dzīvē. Galvenais bija nevis tuvošanās dievam, bet cerība atrast gaitenī vai pagalmā kādu nomestu papirosa vai cigara galu. Dievu pilnīgi atstūma pie malas mazs cigara galiņš, kas mētājās spļaujamtraukā vai vāļājās zemē putekļos. Šis mazais, smirdošais priekšmets guva uzvaru ir pār dievu, ir pār dvēseles atpestīšanu.

Kas tie bija par smiekliem, kad viņam dažreiz paslīdēja kāja un viņš ar visu kausu, ar svēto sakramentu vai mišu grāmatu nogāzās gar zemi un skaļi apvainoja no arestantu vidus izraudzīto

ministrantuka tas viņam ar nolūku aizlicis kāju priekšā, un uz karstām pēdām iegrieza nabadziņam karceri un «špangles» V'Taču nosodītais līksmoja, jo tas viss iederējās, programā un padarīja jokus baznīciņā vēl sulīgākus. Viņam šai izrādē bija piešķirta atbildīga loma, un viņš to tēloja ar baudu.

Feldkurats Oto Kacs, tipisks armijas garīdznieks, bija ebrejs. Tas nav nekas sevišķs. Archibiskaps Kons arī bija ebrejs un turklāt Machara [29] draugs.

Felkuratam Oto Kacam bija vēl raibāka pagātne nekā sla​venajam arehibiskapam Konam.

Kacs bija beidzis tirdzniecības akadēmiju un iestājies karadienestā kā brīvprātīgais. Viņš tik labi pazina vekseļu tiesības un tā prata rīkoties ar vekseļiem, ka firma «Kacs un Co» gada laikā varen smalki un izdevīgi nobankrotēja un vecais Kaca kungs, iepriekš izdarī jis ar savu kreditoru kapitalu dažas visai interesantas kombinācijās, bez kreditoru un sava kompanjona ziņas aizlaidās uz Ziemeļameriku, kamēr viņa kompanjons bija spiests aizlaisties uz Argentinu.

Kad nu jaunais Oto Kacs tik nesavtīgi bija sadalījis starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku firmu «Kacs un Co», tad viņš nokļuva tāda cilvēka situācijā, kam nav ko mantot, kas nezina, kur nolikt savu galvu, un kam atliek vienīgi iestāties aktivajā karadienestā.

Bet pirms tam brīvprātīgais Oto Kacs bija izgudrojis teicamu joku. Viņš likās kristīties. Viņš griezās pie Kristus, lai tas palīdz viņam taisīt karjeru, un bija pilnigi pārliecināts, ka tas ir vienkāršs veikala darījums starp viņu un dieva dēlu.

Kacu svinīgi kristīja Emauas klosterī. Pats paters Albans iemērca viņu kristāmajā traukā. Tā bi ja lieliska aina: klāt bija dievbijīgs majors no tā pulka, kur Oto Kacs kalpoja, veca jaunava no dižciltīgo sieviešu patversmes Hradčanos un ap​taukojies konsistorijas pārstāvis, kas stāvēja kūmās.

Virsnieka pārbaudījumus viņš izturēja labi, un jaunais kristietis Oto Kacs palika armijā. Sākumā viņam likās, ka viss iet labi, un viņš pat gribēja iestāties kara akadēmijā, bet kādu dienu piedzērās, iestājās klosterī un apmainīja zobenu pret mūka tērpu. Viņš devās audiencē pie archibiskapa Hradčanos un ar tā palīdzību iekļuva garīgajā seminārā. Pirms iesvētīšanas viņš piedzērās līdz nesamaņai kādā visai smalkā lokālā ar «sieviešu kārtas personālu» un no šīm dzīrēm devās uz iesvaidīšanu. Pēc tam viņš ieradās savā puikā pēc protekcijas un, kad bija iecelts par feldkuratu, nopirka zirgu, jādelēja pa Pragas ielām un nepalaida garām nevienas sava pulka virsnieku dzīres.

Uz kāpnēm viņa dzīvokļa priekšā ļoti bieži atskanēja neapmierināto kreditoru lamas. Viņš veda mājās ielasmeitas vai arī sūtīja pēc tām savu kalpotāju. Viņš ļoti labprāt spēlēja kārtis, un klīda baumas, ka viņš blēdījoties kāršu spēlē, taču nevienam nebija izdevies pieķert feldkuratu, ka viņš sava tērpa platajā piedurknē slēpj dūzi. Virsnieku aprindās viņu dēvēja par «svēto tēvu». Svētrunas viņš nekad negatavoja iepriekš, ar ko atšķīrās no sava priekšgājēja, kas agrāk apmeklēja garnizona cietumu. Tas bija sirdzis ar neatvairāmām iedomām, ka garnizona cietumā ieslodzītos iespējams labot ar pamācībām no kanceles. Cienījamais dvēseļu gans bija dievbijīgi valbījis acis un skaidrojis arestantiem, ka nepieciešams reformēt likumus par ielasmeitām un nelaulātām mātēm, un penterējis par ārlaulības bērnu audzināšanu. Viņa abstraktajām svētrunām nebija nekā kopēja ar pašreizējo momentu, un tās visus gar​laikoja.

Turpretim par feldkurata Oto Kaca svētrunām visi jau iepriekš jūsmoja. Tas bija svinīgs brīdis, kad sešpadsmito kameru ieveda baznīcā vienās apakšbiksēs, jo apģērbšana bija saistīta ar risku, ka kāds varētu pazust. Divdesmit baltbikšus novietoja zem kanceles kā eņģe|us. Daži no viņiem, kam bija uzsmaidījusi laime, gremoja ceļā uzlasītos cigāru galus, jo viņiem nebija kabatu, kur tos paglabāt. Viņiem visapkārt sastājās pārējie garnizona cietuma iemītnieki un tīksminājās par divdesmit, pāriem apakšbikšu zem kanceles, kurā, piešiem šķin​dot, uzkāpa feldkurats.

— Ilabtacht! [30] — viņš nokomandēja. — Uz lūgšanu — stāties! Atkārtojiet, ko teikšu! Ei tu tur aizmugurē, nešņauc degunu saujā, tu atrodies dieva templī! Ka nelieku iebāzt tevi karcerī, sasodīts! Nu, jūs plikadīdas, yai neesat aizmirsuši tēvreizi? Pamēģināsim … Es jau zināju, ka nekas prātīgs nepanāks.

Vai jums prātā tēvreize, — jā, sagrūst rīklē divas porcijas gaļas ar pupām, pierīties, nolikties uz vēdera

gultā, urbi​nāt degunu un nedomāt par dievu to kungu — to jūs protat. Vai nav tiesa?

Viņš paskatījās no kanceles lejup uz divdesmit baUbikšiem, kas lieliski uzjautrinājās tāpat kā pārējie. Aizmugurē spēlēja «aizdošanu» — Nekas, diezgan interesanti, — Šveiks pačukstēja savam kaimiņam, kas tika turēts aizdomās, ka par trim kronām nocirtis ar cirvi savam biedram visus vienas rokas pirkstus, lai viņš atbrīvotos no karaklausības.

- Pats labākais vēl priekšā, — skanēja atbilde. — Viņš šodien pamatīgi pietempies, tāpēc atkal gvelzīs par ērkšķaino grēka ceļu.

Feldkurats patiešām bija labā omā. Pats nezinādams, kāpēc, viņš nemitīgi liecās lejup pāri kancelei, tik tikko nenoveldamies zemē.

— Kas ir, puikas, uzdziediet! — viņš sauca. — Vai varbūt gribat, lai es jums iemācu jaunu dziesmu? Tad dziediet man līdz!

Viena šķista meičiņa Man par visām mīļāka. Ne jau viens pie viņas iemu, — Tūkstošiem tur dodas ciemā. Tūkstošiem tai apkārt griežas. Cits pēc cita klāt tai spiežas. Un šī zelta meičiņa — Tā ir svētā Mari ja.

— To jūs nekad neiemācīsieties, jūs slaisti, — leldkurats turpināja. — Es esmu par to, lai jūs visus nošauj, vai saprotat? Es to apgalvoju no šās svētās vietas, jo dievs ir kaut kas tāds, kas no jums nemaz nebaidās un kas jums tā. izģērēs ādu, ka jūs visu mūžu kasīsieties. Jo jūs negribat pievērsties Kristum, bet mīļāk staigājat pa ērkšķaino grēku ceļu . . .

— Nu jau sākas! Viņš ir kārtīgi pietempies, — Sveika kaimiņš priecīgi čukstēja.

Feldkurats nožagojās.

— Neparko nevedīšu, — viņš stūrgalvīgi atkārtoja, — es ne pirksta nepakustināšu jūsu labā, man tas ne prātā nenāk, jo jūs esat nelabojami bezgoži. Tā kunga žēlsirdība jūs nepavadīs jūsu ceļos, dieva mīlestības dvesma jūs neaplidos, jo mīļajam dievam tādi nelieši bijuši nebijuši. Vai jūs dzirdat, jūs tur tais apakšbiksēs?

Divdesmit baltbikšu paskatījās augšup un kā vienā balsī atsaucās: — Padevīgi ziņojam, ka dzirdam.

— Ar dzirdēšanu vien vēl nepietiek, —· feldkurats turpināja. — Tai nakts melnajā tumsības zaņķī, kur jūs esat iegrimuši, jūs pleikas, tur neatspīdēs dieva žēlastības stars, jo arī dieva lēnprātībai ir savas robežas. Bet tu, ēzeli, tur aizmugurē nežāksties, ka nesapūdēju tevi karcerī! Un jūs tur apakšā nedomājiet, ka esat krogā! Dieva žēlsirdība ir bezgalīga, bet viņš to piešķir tikai godīgiem ļaudīm, nevis cilvēku sabiedrības atkritumiem, kas neievēro ne viņa likumus, ne karaklausības reglamentu. To es gribēju jums pateikt. Jūs neprotat lūgt dievu, jūs domājat, ka baznīcu apmeklēt ir kaut kas jocīgs, ka te ir teātris vai kinematogrāfs. To es jums izdzīšu no galvas, lai jūs nedomātu, ka esmu ieradies jūs uzjautrināt vai smīdināt. Es jūs visus ieslodzīšu karcerī, to es jums izdarīšu, suņa gabali. Es te šķiežu ar jums laiku un redzu, ka tas ir pilnīgi veltīgi; ja te būtu pats feldmaršals vai archibiskaps, arī tad jūs nelabotos un nepaceltu savas sirdis uz to kungu. Un tomēr kādreiz jūs atcerēsieties mani, ka esmu vēlējis jums tikai labu . . .

Starp divdesmit baltbikšiem atskanēja šņuksti. Šveiks bija sācis raudāt.

Feldkurats pavērās lejup. Tur stāvēja Šveiks un ar dūrēm slaucīja asaras. Pārējie raudzījās viņā līksmi un atzinīgi.

— Sis cilvēks katram jāņem par paraugu, — feldkurats turpināja, norādīdams uz Šveiku. — Ko viņš dara? Viņš raud. Neraudi, es tev saku, neraudi! Tu gribi laboties? Tas tev, brāl, tik viegli vis neizdosies. Tagad tu raudi, bet, kad atgriezīsies, savā kamerā, tad būsi tāds pats nelietis kā iepriekš. Tev vēl daudz jādomā par dieva bezgalīgo mīlestību un žēlsirdību, daudz jāpūlas, lai tava grēcīgā dvēsele atrastu to īsto ceļu, kas tai staigājams. Nupat mēs redzējām, ka lej asaras kāds, kas grib atgriezties, bet ko darāt jūs, pārējie? Gluži nekā. Skat, kur viens kaut ko valsta pa muti, it kā viņa vecāki būtu bijuši

atgremotāji dzīvnieki, bet cits tā kunga mājvietā meklē kreklā utis. Vai tad jūs nevarat kasīties mājās, vai tas jums jādara dievkalpojuma laikā? Staba profosa kungs, jūs tiešām neprotat uzturēt kārtību. Jūs taču esat karavīri, nevis kādi civili plenči, tāpēc uzvedieties, kā karavīriem pieklājas, kaut arījiīs esat baznīcā.

Piķis un zēvele, meklējiet dievu, utis meklēsiet mājās! Ar to es beidzu, jūs padauzas, un prasu, lai dievkalpojuma laikā jūs uzvestos godīgi, nevis tā kā pagājušo reizi, kad aizmugurē daži pret valsts veļu iemainīja maizi un dievgalda laikā to aprija.

Feldkurats nokāpa no kanceles un iegāja sakristejā, kur viņam sekoja profoss. Pēc brīža profoss iznāca no turienes, de​vās tieši pie Sveika, izvilka viņu no apakšbiksaiņu grupas un ieveda sakristejā.

Feldkurats ērti sēdēja uz galda un tina cigareti.

Kad ienāca Šveiks, viņš uzrunāja: — Tātad te jūs esat. Es jau esmu visu apsvēris un domāju, ka būšu jūs pareizi novērtējis, vai saproti, blēdi? Tas ir pir​mais gadījums, kad baznīcā kāds sāk raudāt.

Viņš nolēca no galda, nostājās zem Fransuā de Sala [33] melancholiskā portreta un, raustīdams Šveiku aiz pleciem, sauca: — Atzīsties, nekrietneli, ka tu raudāji joka pēc!

Arī Fransuā de Sals jautājoši vērās no svētbildes lejup Sveikā. No otras puses Sveikā mulsi raudzījās kāds moceklis. Viņam pakaļā bija iecirsti zāģa zobi, un kādi nezināmi romiešu algotņi cītīgi vilka zāģi. Mocekļa sejā nebija saskatāmas ne ciešanas, ne apskaidrība, ne svētlaime. Viņš tikai izskatījās iz​brīnījies, it kā gribētu jautāt: «Kā es nokļuvu tādā stāvoklī? Kungi, ko jūs darāt ar ntani?»

— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks, likdams visu uz vienas kārts, nopietni atbildēja, — es atzīstos visuvarenajam dievam un jums, cienījamais tēv, kas jūs esat dieva vietā, ka patiešām raudāju joka pēc. Es redzēju, ka jūsu runai trūkst atgriezta grēcinieka un ka jūs veltīgi gaidāt to. Tāpēc es gribēju sagādat jums prieku, lai jūs nedomātu, ka pasaulē nav vairs godīgu cilvēku, un gribēju arī pats sevi iepriecināt, lai man kļūtu vieglāk ap sirdi.

Feldkurats pētīdams lūkojās Sveika vientiesīgajā sejā. Saules stars sāka rotāties uz Fransuā de Sala drūmā attēla un silti apspīdēja samulsušo mocekli pie pretējās sienas.

— Jūs sākat man patikt, — feldkurats sacīja, atkal apsēzdamies uz galda. — Kādā pulkā esat ieskaitīts?

Viņš sāka žagoties.

Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka esmu un arī neesmu ieskaitīts 91. pulkā un vispār nezinu, kas īsti ar mani notiek.

— Un kāpēc jūs te atrodaties? — feldkurats jautāja, jo​projām žagodamies.

No baznīciņas plūda šurp harmonija skaņas, jo ērģeļu nebija. Kāds par dezertēšanu ieslodzīts skolotājs spēlēja visgaudīgākās baznīcas meldijas. Kopā ar feldkurata žagām šīs skaņas saplūda kādā līdz šim nepazīstamā doriešu toņkārtā.

— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka patiešām nezinu, kāpēc te atrodos, un arī nesūdzos par to.

Man vispār neveicas. Es vienmēr gribu tikai labu, bet vienmēr iznāk kaut kas traks, gluži tāpat kā tam moceklim tur tai bildē.

Feldkurats pavērās svētbildē, iesmējās un teica: — Nudien, jūs man patīkat, būs jāparunā ar auditoru, bet nu ilgāk ar jums vis netērzēšu. Ak, kaut man tā .miša būtu no kakla nost! Kehrt euch! Abtreten!

Kad Šveiks atgriezās baltbikšu grupā pie kanceles un tie jautāja, ko feldkurats īsti gribējis, viņš dzestri un strupi at​bildēja: — Viņš ir pilnā.

Nākamajam programas numuram, svētajai mišai, visi sekoja ar lielu uzmanību un neslēptām simpātijām. Viens zem kanceles pat derēja, ka feldkuratam izkritīšot no rokām svētais sakraments. Viņš lika visu savu maizes devu pret divām pļaukām un laimēja.

Tas, kas pildīja visiem sirdis, vērojot feldkurata rīcību, nebija ne ticīgo misticisms, ne īsta katoļu dievbijība. Tās bija tādas ļūtas kā teātrī, kad lugas saturs nav zināms, bet darbība sarežģās un visi ziņkāri gaida, kāds būs atrisinājums. Visus saistīja aina, ko feldkurata kungs lielā pašaizliedzībā tēloja altarī.

Visi ļāvās estētiskajai baudai, kādu tiem sagādāja feldku​rata kunga ačgārni uzvilktais, greznais amata tērps, un nelie​kuļotā ziņkārē un dedzībā vēroja visu, kas notiek pie altara.

Rudais ministrants, no baznīcas aprindām nācis dezertieris, 28. pulka speciālists sīkās zādzībās, godīgi centās atcerēties svētās mišas kārtību, techniku un tekstu. Viņš bija reizē ministrants un suflieris feldkuratam, kas gan pēdējam netraucēja sajaukt veselus teikumus. Beidzot vēl feldkurats atšķīra mišu grāmatu nepareizā vietā un sāka publikai par lielu uzjautrinājumu dziedāt adventes dziesmas. Viņam nebija ne balss, ne muzikālās dzirdes, un zem baznīcas velvēm atskanēja kviecieni un rēcieni kā cūku kūtī.

— Tas nu gan šodien pietempies, — klausītāji runāja ar gandarījumu. — Tas nu gan vienreiz pilnā!

Droši vien apdzē​ries kaut kur pie meitām.

Jau kādu trešo reizi pie altara skanēja «Ite, missa est», kas atgādināja indiāņu kaujas aurus, un logu rūtis dārdēja vien. Tad feldkurats vēl iemeta skatienu kausā, vai tur nav palikusi kāda lāsīte vīna, saviebās un uzrunāja klausītājus: — Nu varat iet mājās, diedelnieki. Beigas. Redzu, ka jūs neizrādāt to īsto dievbijību, kāda jājūt, atrodoties baznīcā pie altara. Huligāni! Stāvēdami dieva tā kunga vaiga priekšā, jūs nekaunaties skaļi smieties, kāsēt un ņirgāties, šļūkāt ar kājām, un tas viss notiek manā klātbūtnē, kaut es te pārstāvu Jēzu Kristu, svēto Mariju un dievu to tēvu, jūs muļķadesas! Ja tā būs arī turpmāk, tad es jūs pārmācīšu tā, kā piederas, lai jūs zinātu, ka nepastāv tikai tā elle vien, par ko jums priekšpēdējā reizē stāstīju, bet arī elle zemes virsū! Varbūt no pirmās jūs paglābsieties, bet otrā jums secen nepaies… abtreten!

Feldkurats, kas tik jauki un oriģināli prata realizēt veco, apnicīgo noteikumu par ieslodzīto apmeklēšanu, iegāja sakristejā, pārģērbās, lika ieliet no appītās pudeles baznīcas vīnu, izdzēra to un ar rudā ministranta palīdzību uzsēdās jājamzirgā, kas stāvēja piesiets pagalmā, bet tad atcerējās Šveiku, nolēca zemē un devās pie auditora Bernisa.

Kara auditors Berniss bija vispirms sabiedrisks cilvēks, lielisks dejotājs un uzdzīvotāja kas te drausmīgi garlaikojās un rakstīja savā piezīmju grāmatiņā vācu pantiņus, lai tie vienmēr būtu pie rokas.

Viņš bija vissvarīgākais loceklis kara tiesas aparatā, jo viņa rokās bija tāds milzums protokolu un galīgi sajauktu aktu, ka viņš iedvesa cieņu pat visai karalauka tiesai Hradčanos. Viņš vienmēr mēdza nozaudēt apsūdzības materialus un bija spiests izdomāt jaunus; viņš samainīja apsūdzēto vārdus, nozaudēja apsūdzības pavedienus un šķetināja jaunus, kādi vien ienāca prātā; dezertierus viņš sodīja par zagšanu, zagļus par dezertēšanu; viņš rīkoja politiskas prāvas, ķerdams materialus no zila gaisa, izdarīja visvisādus trikus, lai apsūdzētajiem pierādītu noziegumus, kas tiem ne sapņos nebija rādījušies, izdomāja viņa majestates apvainojumus un inkriminēja paša sacerētus izteicienus tiem nelaimīgajiem, kuru apsūdzības bija pagaisušas nebeidzamajā dienesta aktu un vi​sādu oficiālu rakstu jūklī.

— Servus — sacīja feldkurats, sniegdams viņam roku, — kā sviežas?

— Pa vidām, — militarais auditors Berniss atbildēja, — sajaukuši man materialus, un nu pats nelabais netiek tajos gudrs. Vakar uzsūtīju augšā jau apstrādātu materialu par kādu tēviņu, ko apvaino par dumpi, bet šie atsūta man visu atpaka], jo runa neesot par dumpi, bet gan par konservu zādzību. Un es taču pieliku aktam citu numuru! Kā viņi to uzoduši, dievs vien zina.

Auditors nospļāvās.

— Vai kārtis vēl spēlē? — feldkurats ievaicājās.

— Esmu nospēlējies līdz ādai. Pēdējo reizi spēlējām ar to plikpauri pulkvedi makao, tad es sagrūdu visu viņam rīklē. Toties man padomā kāds skuķis. Un ko tu dari, svētais tēv?

— Man vajadzīgs kalpotājs, — feldkurats sacīja. — Pēdējais man bija vecs grāmatvedis, gan bez akadēmiskas izglītības, bet pirmās šķiras draņķis, es tev saku. Činkstēja vienā gabalā un skaitīja pātarus, lai dievs pasargot viņu no posta un bēdām, nu, tad es viņu aizsūtīju ar kaujas bataljonu uz fronti. Stāsta, ka

viss tas ešelons esot sapluinīts lupatu lēveros. Tad man atsūtīja kādu tēvaini, kas cita nekā nedarīja, tikai sēdēja traktierī un dzēra uz mana rēķina. Citādi bija tīri ciešams cilvēks, tikai viņam traki svīda kājas.

Viņu es arī aizsūtīju ar kaujas bataljonu uz fronti. Šorīt dievkalpojumā es uzdūros uz kādu tipu, kas joka pēc sāka raudāt. Tas man tā kā noderētu. Viņu sauc par Šveiku, un viņš sēž sešpadsmitajā. Labprāt gribētu zināt, par ko viņu iesēdinājuši un vai nevarētu tā nokārtot, ka es varētu dabūt viņu ārā no turienes.

Auditors sāka meklēt pa atvilktnēm papīrus, kas attiecās uz Šveiku, bet, kā parasts, nekā nevarēja sameklēt.

— Tie būs pie kapteiņa Linharta, — viņš, ilgāku laiku izmeklējies, noteica. — Velns viņu zina, kur man paliek visas aktis. Iespējams, ka patiešām esmu nosūtījis Linhartam. Es tūliņ piezvanīšu. Allo, te virsleitnants auditors Berniss, kapteiņa kungs. Gribēju lūgt paskatīties, vai pie jums nav aktis par kādu Šveiku . . . Jūs sakāt, ka aktīm jābūt pie manis? Tas man brīnums … Es esot tās paņēmis no jums? Tas mani patiešām pārsteidz… Viņš sēž sešpadsmitajā… Es zinu, kapteiņa kungs, ka sešpadsmitā kamera pakļauta man, bet es domāju, ka Sveika papīri kaut kur mētājas pie jums. Kā, jūs izlūdzaties, lai es tā nerunāju ar jums? Pie jums nekas nemētājas? . . . Allo, allo . . .

Auditors Berniss apsēdās pie galda un sarūgtināts sāka sodīties par nekārtībām izmeklēšanas procesā. Starp viņu un kapteini Linhartu jau sen pastāvēja naids, kurā abi bija ļoti konsekventi. Ja Bernisa rokās nonāca kāds Linhartam piederīgs papīrs, tad Berniss to tā prata noslēpt, ka neviens to vairs nevarēja atrast. Protams, ka Linharts darīja to pašu ar papīriem, ko vajadzēja nodot Bernisam. Tādā pašā kārtā mēdza nozust arī pielikumi pie lietām. [34] (Sveika lietu atrada karalauka tiesas arehivā tikai pēc apvērsuma ar šādu atzīmi: «Viņš bija nolēmis nomest liekulības masku un atklāti uzstāties pret mūsu valdnieka personu un mūsu valsti.» Sveika lieta bija ielikta aktīs par kādu Jozefu Kudelu. Uz vāka bija krustiņš, zem tā «Izpildīts» un da​tums.)

— Tātad Šveiks man ir pazudis, — auditors Berniss noteica. — Likšu viņu atvest šurp un, ja viņš nekādā noziegumā neatzīsies, palaidīšu uz brīvām kājām un aizsūtīšu pie tevis, un tu to nokārto pulkā.

Kad feldkurats bija aizgājis, auditors pavēlēja atvest Šveiku un lika tam gaidīt pie durvīm jo pats tai brīdī pieņēma policijas pārvaldes telefonogramu, ka pieprasīto materialu pie apsūdzības akta Nr. 7267 par kājnieku Maiksneru saņēmis pret parakstu kapteinis Linharts 1. kancelejā.

Tikmēr Šveiks aplūkoja auditora kanceleju.

Nevarētu sacīt, ka tās iekārta labvēlīgi ietekmētu apmeklētāju, sevišķi fotogrāfijās, kas karājās pie sienām un attēloja armijas eksekūcijas Galicijā un Serbijā. Tās bija mākslinieciski izpildītas fotogrāfijās, kas rādīja nodegušas būdas un kokus, kuru zari slīga lejup aiz pakārto smaguma. Sevišķi jauks bija kāds uzņēmums Serbijā, kurš rādīja veselu pakārto ģimeni — mazu zēnu, tēvu un māti. Divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem apsargāja koku ar pakārtajiem, bet priekšplānā stāvēja kāds virsnieks uzvarētāja pozā un smēķēja cigareti. Aizmugurē bija redzama karalauka virtuve, kas strādāja pilnā sparā.

— Kas ar jums īsti ir, Šveik? — jautāja auditors Berniss, pievienojis telefonogramu pie aktīm. — Kādu putru jūs esat ievārījis? Vai gribat atzīties vai gaidīt, kamēr par jums būs sastādīta apsūdzība? Tā tas tālāk nevar turpināties. Nedomājiet, ka stāsieties kādas tiesas priekšā, kur jūs pratinās stulbeņi civilisti. Mums ir kara tiesa, K. und K. Militargericht Jūsu vienīgais glābiņš no barga un taisnīga soda var būt tikai vaļsirdīga atzīšanās.

Kad auditors Berniss bija pazaudējis apsūdzības materialus, tad lietoja nopratināšanā «sava paša metodi». Kā redzat, šai metodē nebija nekā sevišķa, tāpēc nav jābrīnās, ka izmeklēšanas rezultāti vienmēr līdzinājās nullei.

Taču auditors Berniss bija par sevi tik labās domās, ka jutās spējīgs noteikt, kāpēc cilvēks ieslodzīts garnizona cietumā, arī bez jebkāda apsūdzības materiala un apvainojumiem, vienīgi novērojot uz nopratināšanu atvestā seju un izturēšanos. Auditora pieredze, gudrība un cilvēku pazīšana bija tik liela, ka viņš kādu čigānu, kas no pulka bija nogādāts cietumā par vairāku duču veļas gabalu zādzību (čigāns bija noliktavas pārziņa palīgs), apvainoja politiskā noziegumā un apgalvoja, ka čigāns kaut kur kroga aģitējis

kareivjus, lai dibinot patstāvīgu nacionalu valsti, kurā ietilptu čechu kroņa zemes un Slovākijā ar slovaku tautības ķēniņu priekšgalā.

— Mums ir dokumenti, — viņš sacīja nelaimīgajam čigānam, — jums atliek vienīgi atzīties, kurā krogā jūs to runā​jāt, no kāda pulka bija tic kareivji, kas klausījās, un kad tas notika.

Nabaga čigāns izdomāja tiklab datumu un krogu, kā pulku, no kura bijuši viņa šķietamie klausītāji, un, atgriezdamies no nopratināšanas, izbēga no garnizona cietuma.

— Vai jūs negribat atzīties nekādā noziegumā? — auditors jautāja, kad Šveiks klusēja kā kaps. — Vai jūs negribat pateikt, kāpēc te atrodaties un par ko jūs ieslodzīja? Vismaz man jūs varētu to pateikt un negaidīt, kamēr es pats jums to pasaku. Es vēlreiz atgādinu, ka jums vaļsirdīgi jāatzīstas. Tas nāks jums par labu, jo atvieglos izmeklēšanu un samazinās sodu. Šai ziņā pie mums viss tāpat kā pie civilistiem.

— Padevīgi ziņoju, — atskanēja Sveika labsirdīgā balss, — ka es te garnizona cietumā atrodos kā atradenis.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Padevīgi ziņoju, ka to varu pavisam vienkārši paskaidrot. Mūsu ielā dzīvo ogļu pārdevējs, un viņam ir pavisam nevainīgs divus gadus vecs puisītis, un tas kādu dienu kājām aizgājis no Vinohradiem līdz Libniem, kur viņu policists atrada sēžam uz ietves. Puisīti aizveda uz policijas komisariatu, un tur šo divgadīgo bērnu ieslodzīja. Kā redzat, šis puisītis bija gluži bez vainas un tomēr nokļuva aiz restēm. Un, ja viņš būtu pratis runāt un viņam būtu jautājuši, par ko viņš ieslodzīts, tad viņš arī to nezinātu. Arī ar mani noticis kaut kas tamlīdzīgs. Es tāpat esmu atradenis.

Auditora skatiens pārslīdēja pār Sveika stāvu un atdūrās pret seju. Visa šī būtne, kas stāvēja auditora priekšā, izstaroja tādu bezrūpību un nevainību, ka Berniss sāka nikni skraidīt, pa kanceleju. Ja viņš nebūtu apsolījis feldkuratam, ka nosūtīs tam Šveiku, tad velns vien zina, ar ko viss beigtos.

Viņš apstājās pie galda.

— Klausieties, — viņš sacīja Šveikam, kas vienaldzīgi lūkojās visapkārt, — ja jūs man vēlreiz pagadīsieties acīs, tad jūs to ilgi pieminēsiet… Vediet viņu prom!

Kad Šveiku aizveda atpakaļ uz sešpadsmito, auditors lika atsaukt profosu Slaviku.

— Līdz turpmākam lēmumam Šveiks nodots feldkurata Kaca kunga rīcībā, — viņš strupi noteica.

— Izrakstīt atbrīvo​šanas papīrus un diviem vīriem aizvest Šveiku pie feldkurata kunga!

— Vai vedot uzlikt viņam dzelžus, virsleitnanta kungs?

Auditors trieca dūri uz galda.

— Ēzelis tāds! Es taču skaidri un gaiši sacīju: izrakstīt at​brīvošanas papīrus!

Un viss, kas šai dienā bija sakrājies auditora sirdī — kapteinis Linharts, Šveiks — viss kā kalnu strauts gāzās virsū profosam un nobeidzās ar vārdiem: — Vai nu jus apjēdzat, ka esat kronēts ezelis?

Tā nu gan varētu godināt tikai ķēniņus un ķeizarus, taču pat vienkāršs cietuma uzraugs, nekronēta galva, nebija aitādu uzrunu apmierināts un, iedams ārā, iespēra arestantam, kas mazgāja gaiteni. Šveiku profoss nolēma atstāt vēl uz vienu nakti garnizona cietumā, lai viņš labi iepazīstas ar tā jau​kumiem.

Garnizona cietumā pavadītā nakts vienmēr pieskaitāma pa​tīkamām atmiņām.

Blakus sešpadsmitajai atradās viennīca, baismīgs caurums, kur tonakt gaudoja kāds kareivis, kam par kādu disciplināru pārkāpumu feldfebelis Ržepa pēc štaba profosa Slavika pa​vēles lauza ribas.

Kad brēcieni apklusa, sešpadsmitajā varēja dzirdēt, kā knakšķ utis, kas nokļuvušas arestantiem pirkstos, pārlūkojot kreklus.

Sienas iedobumā virs durvīm stiepļu režģiem segta petrolejas lampa izplatīja bālu gaismu un kūpēja.

Petrolejas smaka jaucās kopā ar nemazgātu cilvēku ķermeņu izgarojumiem un ar naktstrauka smaku, kad tam pēc katras lietošanas nolīgojās līmenis, ielaižot kamerā jaunu smirdoņas vilni.

Vājais uzturs apgrūtināja gremošanu, un vairums arestantu sirga ar gāzēm, ko tie laida laukā nakts klusumā, saņemot at​bildes signālus, ko pavadīja visādas asprātības.

Gaitenī skanēja sargu vienmērīgie soļi, lāgu lāgiem durvīs pavērās «actiņa», pa kuru paglūnēja uzraugs.

Vidējā gultā kāds klusā balsī stāstīja: — Mani te atveda pēc bēgšanas mēģinājuma. Agrāk es sēdēju divpadsmitajā. Tur sēž tādi ar vieglākām apsūdzībām. Reiz pie mums ieveda kādu laucinieku. Viņam bija iegriezuši divas nedēļas par to, ka ļāvis savās mājās pārgulēt zaldātiem. Sākumā domāja, ka tā ir politiska sazvērestība, bet vēlāk noskaidrojās, ka viņš darījis to pret samaksu. Viņu vajadzēja ielikt pie pašiem sīkākajiem zaglēniem, bet tur viss bija pilns, un tā viņš iekļuva pie mums. Pasaulīt, ko viņš bija saņēmies līdzi un ko viņam sūtīja no mājām! Nez kāpēc viņam bija atļauts pašam gādāt sev uzturu un uzlabot stāvokli, pat pīpol viņš drīkstēja.

Viņš iestiepa kamerā divus šķiņķus, pamatīgu klaipu maizes, olas, sviestu, cigaretes, tabaku — īsi sakot, viņa divās mugursomās bija viss, par ko vien cilvēks var sapņot. Un šis dēlietis domāja, ka aprīs to viens pats. Sākumā mēs tīri godīgi palūdzām viņam kādu nieku, ja jau pašam neienāk prātā, ka vajadzētu dalīties, kā to darīja visi, kad kaut ko saņēma. Bet šis skopulis ne un ne: viņam te divas nedēļas atsēžamas, viņš te kuņģi samaitašot ar tiem kāpostiem un sapuvušajiem kartupeļiem, ko mums dodot. Viņš uzdāvājot mums savu porciju un kroņa maizi, pret to viņam neesot iebildumu, ka mēs to dalot savā starpā vai ēdot pa kārtai … Es jums saku, viņš bija tik smalks vīrs, ka pat uz kopējā trauka nesēdās, bet atlika savas vajadzības līdz otrai dienai, lai pastaigas laikā izdarītos pagalma atejā. Tik izlepis viņš bija, ka pat klozetpapīru bija paņēmis līdzi. Mēs viņam pateicām, ka uzspļaujam viņa porcijai, un cietāmies — vienu dienu, divas, trīs. Tēvainis rij šķiņķi, triepj sviestu uz maizes, loba olas, vārdu sakot, dzīvo, cepuri kuldams. Pīpo cigaretes un mums pat ne dūmu nedod ievilkt. Mēs taču nedrīkstot pīpot, un, kad ieraudzīšot, ka viņš mums dod smēķi, tad viņu pašu ietupināšot karcerī. Vārdu sakot, trīs dienas mēs cietāmies. Ceturtās dienas naktī pienāca atmaksas brīdis. Viņš agri no rīta pamostas . . . Jā, es jums aizmirsu pateikt, ka viņš vienmēr skaitīja lūgšanas, pirms brokastīm, pusdienām un vakariņām, ilgi jo ilgi pātaroja pirms pierīšanās. Torīt viņš arī noskaita savas lūgšanas un tad lien pagultē pēc maišeliem. Jā, turpat tie ir, tikai pavisam plāni, sarāvušies kā žāvētas plūmes. Viņš sāk brēkt, ka apzagts, ka mugursomās palicis tikai klozetpapīrs, bet tad minūtes piecas padomā, nospriež, ka mēs gribam viņu izjokot un esam viņa krājumus noglabājuši. Viņš tīri jautri saka: «Ak jūs blēži, tas gan jums labi izdevās! Dodiet ni$ man visu atpakaļ!» Mums tur bija kāds no Libniem, tas saka: «Zināt ko, uzvelciet segu uz galvas un skaitiet līdz desmit! Pēc tam varat aplūkot savus maisus.» Un ko jūs domājat, — viņš apsedzas kā paklausīgs puika un skaita: «Viens, divi, trīs . . .» Bet tas no Libniem aizrāda: «Tik ātri nevajag, skaitiet lēnāk!» Viņš zem segas sāk no jauna: «Viens… divi . . . trīs . . .» Saskaita līdz desmit, pielec kājās un klāt pie saviem maišeļiem. «Jēzus Marija!» viņš brēc. «Tukši, kā bijuši!» Būtu jūs redzējuši viņa stulbo ģīmi — tur varēja vai plīst no smiekliem! Bet Libnu puisis saka: «Pamēģiniet vēlreiz!» Ticiet vai ne, bet tas tēvainis bija tā apstulbis, ka mē​ģināja vēlreiz skaitīt un, kad nu tomēr maisos nekā cita ne​bija kā tikai klozetpapīrs, tad sāka velēt pa durvīm un brēkt: «Apzaguši! Mani apzaguši! Veriet vaļā! Palīdziet Kristus dēļ!» Zināms, sargi tūliņ atsauc profosu un feldfebeli Ržepu. Mēs visi kā viens apgalvojam, ka viņš jucis prātā, jo vakar līdz vēlai naktij rijis, kamēr visu notiesājis. Bet viņš tik raud un daudzina: «Kaut kur taču vajag būt drupatiņām.» Protams, ka drupatiņas nekur neatrada, — mēs jau arī nebijām no muļķu mājām. Ko paši nevarējām pieveikt, to nosūtījām ar «gaisa pastu» otrajam stāvam. Mums nekā nevarēja pierādīt, kaut gan tas aitasgalva vienā laidā činkstēja: «Kaut kur taču jābūt drupatiņām.» Visu dienu viņš nekā neēda un tikai glūnēja, vai citi ko negrauž vai nesmēķē. Otrā dienā viņš pusdienās vēl neķērās klāt savai porcijai, bet vakarā viņam tie sapuvušie kartupeļi un kāposti jau varen gaja pie sirds, tikai dievu viņš gan tā vairs nepiesauca kā tad, kad cirta iekšā šķiņķi un olas. Vēlāk kāds no mums nez kā iedzīvojās tabakā, tad viņš sāka ar mums runāties, lai dodot kādu dūmu, bet lika pa​gaidīt!

— Es tā vien baidījos, ka jūs viņam būsiet devuši to dūmu, — Šveiks piezīmēja. — Ar to jūs sabojātu visu stāstu. Tāda augstsirdība sastopama tikai romānos, bet garnizona cietumā tādos apstākļos tā būtu tīrā muļķība.

— Bet vai «bankas» viņam neuzlikāt? — kāds ievaicājās.

— To mēs piemirsām.

Sākās klusas debates, vai pēc visa tā «bankas» bija vaja​dzīgas. Vairākums izsacījās «par».

Saruna pamazām apklusa. Arestanti laidās miegā, kasīdami paduses, krūtis un vēderu, kur veļā visvairāk uzturas utis. Viņi iemiga, pārvilkuši pāri galvām utainās segas, lai viņus netraucētu petrolejas lampas gaisma . . .

No rīta pulksten astoņos Šveiku izsauca un lika iet uz kan​celeju.

— Pa kreisi no kancelejas durvīm ir spļaujamtrauks, tur pagadās pa smēķa galam, — kāds arestants pamācīļa Šveiku. — Pirmajā stāvā tu arī iesi vienam garām. Kāpnes slauka deviņos, tā ka tur kaut kas vēl būs.

Taču Šveiks neattaisnoja viņu cerības un neatgriezās vairs sešpadsmitajā. Deviņpadsmit apakšbikšaiņi visādi izprātojās par to.

Kāds mūsains zemessargs, kam bija sevišķi spilgta fantazija, stāstīja, ka Šveiks šāvis uz savu rotas komandieri un šodien viņu aizveduši uz Motolas apmācības laukumu, lai no​laistu no kājas.

X

Šveiks kalpo feldkuratam . Šveika odiseja atkal atsākās durkļotas goda sardzes pavadībā, kurai vajadzēja viņu novest pie feldkurata.

Viņa pavadoņi savstarpēji papildināja viens otru: cik viens bija garš un izdilis, tik otrs zems un resns. Garais kliboja ar labo kāju, resnais ar kreiso. Abi kalpoja aizmugures dienestā, jo pirms kara bija pilnīgi atbrīvoti no karaklausības.

Abi svarīgi soļoja pa ielu un lāgu lāgiem pašķielēja uz Šveiku, kas gāja vidū un laiku pa laikam salutēja. Sveika privātās drēbes bija pagaisušas garnizona cietuma noliktavā kopā ar kareivja cepuri, ar ko viņš bija ieradies iesaukšanas punkta. Izlaižot no cietuma, viņam izsniedza vecu formas tērpu, kas acīm redzot agrāk bija piederējis kādam plecīgam lielvēderim, galvas tiesu garākam par Šveiku.

Biksēs, kurās Šveiks bija iekāpis, ērti ietilptu vēl trīs tādi Sveiki. Neskaitāmās krokas no kāju pēdām un vēl pāri krūtīm, līdz kurienei bikses sniedzās, neviļus saistīja garāmgājēju uzmanību.

Novazātais un notrieptais milzīgais virskrekls ar salāpītiem elkoņiem plandījās ap Šveiku it kā uzvilkts uz putnubiedēkļa. Bikses nokarājās lejup kā cirka klaunam. Kareivja cepure, arī samainīta garnizona cietumā, slīdēja pāri ausīm. Šveiks atbildēja uz garāmgājēju smīniem ar maigu smaidu un savu labsirdīgo acu silto, laipno skatienu.

Tā viņi devās uz Karlinu, kur feldkurats dzīvoja.

Pirmais Šveiku uzrunāja mazais resnītis. Viņi patlaban iegriezās Malostranā zem galerijas.

— No kurienes tu esi? — resnītis jautāja.

— No Pragas.

— Vai tu nešmauksi prom no mums?

Sarunā iejaucās garais šķeista. Tā ir dīvaina parādība, ka mazie un resnie parasti mēdz būt labsirdīgi optimisti, kamēr kalsnie un izģindušie lielāko tiesu ir skeptiķi.

Tā arī šoreiz garais sacīja resnītim: — Ja varētu, skaidrs, ka šmauktu.

— Par ko viņam jāšmauc? — mazais atsaucās. — Viņš jau tā uz brīvām kājām, ārā no cietuma.

Tāpēc jau es nesu ap​loksni.

— Un kas tur ir tai aploksnē feldkuratam?

— To es nezinu. , —< Re nu, nekā nezini, bet runā.

Karela tiltam viņi pārgāja pāri, nerunādami ne vārda. Taču Karela ielā resnītis atkal uzrunāja Šveiku: — Vai tu nezini, kāpēc mēs tevi vedam pie feldkurata?

— Uz grēksūdzi, — Šveiks nevērīgi atteica. — Rīt mani pakārs. Tad vienmēr ved pie mācītāja, un to sauc par garīgo iepriecinājumu.

— Un par ko tad tevi, kā saka . . .? — piesardzīgi iejautājās garais, kamēr resnītis līdzcietīgi vērās Sveikā.

Abi bija lauku amatnieki, ģimenes tēvi.

— Es nezinu, — Šveiks ar labsirdīgu smaidu atbildēja.

— Es nekā nezinu. Laikam tāds mans liktenis.

— Tu būsi dzimis zem nelaimīgas zvaigznes, — resnītis lietpratīgi un līdzjūtīgi piebilda. — Mūsu pusē, Jaseņā pie Jozefovas, arī tā kādu pakāra prūšu kara laikā. Atnāca pakaļ, nekā neteica, bet ņēma un Jozefovā pakāra.

— Es gan domāju, — skeptiski ierunājās garais, — ka gluži par neko nevienu vis nekar. Kaut kādam iemeslam jā​būt, lai tā rīkotos.

— Ja kara nav, tad kāds iemesls noteikti vajadzīgs, — Šveiks piekrita, — bet kara laikā viens cilvēks bijis nebijis. Vai nu viņš krīt frontē, vai tiek pakārts mājās — tie paši vēži vien ir.

— Paklau, vai tik tu neesi politiskais? —iejautājās šķeista. Viņa balss noskaņa rādīja, ka viņš sāk lūkoties labvēlīgāk uz Šveiku.

— Pat drusku par daudz politisks, — Šveiks pasmīnēja.

— Varbūt tu esi tautas sociālists x ?

Nu savukārt resnītis kļuva piesardzīgs un iejaucās sa​runā.

— Kas mums tur par daļu? — viņš sacīja. — Un paskat, cik visur pilns ļaužu, un visi skatās uz mums. Varbūt mēs varētu kaut kur šķērsielā noņemt durkļus, lai tā neduras acīs. Tu taču nelaidīsies lapās?

Zini, ka mums tad var iznākt nepa​tikšanas. Vai ne, Tonik? — viņš uzrunāja garo.

Tas klusu sacīja: — Durkļus mēs varētu gan noņemt. Kā nekā taču mūsu pašu cilvēks.

Viņš bija pazaudējis savu skepsi, un viņa dvēselē modās līdzcietība pret Šveiku. Viņi uzmeklēja piemērotu pavārti, kur noņēma, durkļus, un resnītis uzaicināja Šveiku soļot blakus.

— Droši vien tev gribas uzsmēķēt, vai ne? — viņš jautāja.

— Diezin vai . . .

Viņš gribēja sacīt: «Diezin vai tev dos uzsmēķēt pirms pa​kāršanas,» — taču aprāvās, saprazdams, ka tas ir netaktiski.

Visi aizsmēķēja, un Sveika pavadoņi sāka viņam stāstīt par savām ģimenēm Kralovobradecas apvidū, par sievām, bēr​niem, stūrīti zemes, vienīgo govi.

— Man slāpst, — Šveiks ierunājās.

Garais un resnītis saskatījās.

— Viens kraukšķis noderētu gan, — mazais sacīja, nojautis, ka garajam nav iebildumu, — bet tikai tādā vietā, kur uz mums pārāk nebolītu acis.

— Iesim uz «Kukliku», — Šveiks ieteica, — tur šautenes var nolikt virtuvē. Traktiernieks Serabona ir sokols, no tā nav ko baidīties. Tur spēlē vijoli un harmonikas, tur iegriežas ielas skuķi un cita godīga publika, ko nelaiž iekšā «reprezentjakā» Garais ar resnīti vēlreiz saskatījās, un tad garais no​teica: — Labi, iegriezīsimies, līdz Karlinam vēl tālu.

Pa ceļam Šveiks stāstīja dažādas anekdotes, un «Kuklikā» viņi ieradās jautrā omā. Šautenes atstāja virtuvē, kā Šveiks bija ieteicis, un paši iegāja zālē, kur vijole un harmonikas piepildīja visu telpu ar iecienītās dziesmas skaņām:

Pankracā, tur kalna galā, Slaidu liepu alejā . ,.

Daudz pieredzējušam jauneklim ar nevainojamu matu šķirtni sēdēja klēpī jaunkundze un dziedāja iesmakušā balsī: Bij meitiņa man sarunāta, Bet tagad cits pie sāniem tai …

Pie kāda galda snauda piedzēries sardīņu pārdevējs. Laiku pa laikam viņš pamodās, uzsita ar dūri pa galdu, nomurmināja: «Nekas nebūs!» —un snauda tālāk. Aiz biljarda pie spoguļa sēdēja trīs daiļavas un nedeva miera kādam dzelzceļa konduktoram, saukdamas: — Jaunskungs, pacienājiet ar vermutu!

Blakus muzikantiem divi vīrieši strīdējās par kādu Marženku. Viens sacījās redzējis pats savām acīm, ka viņu vakar notvērusi patruļa, bet otrs apgalvoja, ka viņa aizgājusi ar kādu kareivi izgulēties uz «Valša» hoteli.

Pie pašām durvīm privāto pūlītī sēdēja kāds kareivis un stāstīja, kā viņu Serbijā ievainojuši. Viņam bija pārsieta roka un kabatas pilnas cigaretēm, ko sarunu biedri bija sadevuši. Kareivis atkārtoja vienā laidā, ka nevarot vairs dzert, bet kāds plikpauris večuks viņu nemitīgi skubināja: — Dzeriet taču, zaldātiņ, kas zina, vai vēl kādreiz iznāks te sēdēt. Vai negribat, lai kaut ko uzspēlē?

Varbūt «Bāra bērnu»?

Tā bija plikpaura iemīļotā dziesma, un, kad pēc mirkļa vijole ar harmonikām sāka gaudot «Bāra bērnu», viņam sa​skrēja asaras acīs un viņš čērkstošā balsī vilka līdzi: Līdzko prātiņā pieņēmās, Tik par māmiņu taujājās, Tik par māmiņu taujājās . ..

No otra galda atskanēja: — Iesāliet to! Brauciet uz balta poda! Pakarieties ar visu savu «Bāra bērnu»!

Un, izspēlējot pēdējo trumpi, naidīgais galds sāka dziedāt: Ak, šķirties, sirds to jūt, Ak, šķirties ir tik grūt!

— Franta! — viņi sauca ievainoto kareivi, kad beidza «šķiršanos», pārklieguši «Bāra bērnu». — Met viņus pie malas un nāc pie mums! Spļauj viņiem virsū un padod mums kādu cigareti! Pietiek viņiem laiku kavēt, ērms tāds! Šveiks un viņa pavadoņi vēroja visu ar lielu ziņkāri. Šveiks, kas te bieži bija pavadījis laiku pirms kara, sāka pārcilāt atmiņas, kā te mēdzis izdarīt kontroli policijas komisārs Drašners, kā ielasmeitas, kaut arī baidījušās no viņa, sacerējušas dziesmiņu un dziedājušas korī: Drašners visiem drebēt liek, Nikns un bargs pārlieku, Bet Maržena, kad piedzeras, Nebīstas nenieka …

Tieši tobrīd ienācis Drašners ar saviem pavadoņiem, bargs un nepielūdzams. Licies, it kā mednieks iešāvis irbju barā: visi saskrējuši vienā pūlī. Arī Šveiks neizgājis sveikā, jo, kad Drašners prasījis, lai uzrāda dokumentus, atbildējis: «Bet vai jums ir policijas pārvaldes atļauja?» Šveiks atcerējās arī kādu dzejnieku, kas te vienmēr sēdējis zem spoguļa un «Kuklika» troksnī, harmonikas čīgās un dzērāju klaigās sacerējis dzejo​ļus un lasījis tos ielasmeitām priekšā.

Protams, Sveika pavadoņiem nekādu tamlīdzīgu atmiņu nebija. Viņiem viss te šķita jauns un sāka tīri labi patikt. Pirmais, kas iejutās šai atmosfērā, bija mazais resnītis, jo šā tipa cilvēkiem bez optimisma piemīt vēl tieksme uz epikureismu. Garais vēl brīdi cīnījās ar sevi, taču, pazaudējis skepsi, pamazām pazaudēja arī apdomību un pēdējās saprāta paliekas.

— Es iešu padejot, — viņš sacīja pēc piektā alus kausa, ieraudzījis, ka pāri sāk dejot «šlapaku» Resnītis pilnīgi nodevās dzīves priekiem. Viņam blakus bija apsēdusies kāda jaunkundze, kas runāja visādas neķītrī​bas, un viņam acis spīdēja vien. Šveiks dzēra. Garais beidza dejot un kopā ar savu partneri atsēdās pie galda. Pēc tam viņi dziedāja, dejoja, nemitīgi dzēra un ķerstījās ap savām kaimiņienēm. Un šai pērkamās mīlestības, nikotīna un

alkohola atmosfērā visam pāri neredzams lidinājās senais lozungs: «Pēc mums kaut vai grēku plūdi!»

Pēc pusdienām pie viņiem piesēdās kāds kareivis un piedāvājās par piecām kronām pagādāt flegmonu un asins saindēšanos. Viņam esot līdzi injekcijas šļirce, un viņš iešļircināšot kājā vai rokā petroleju. Viņi nogulēšot vismaz divus mēnešus, bet, ja brūci slapināšot ar siekalām, tad pat pusgadu, un beidzot viņus pilnīgi atbrīvošot no karaklausības.

Garais, jau pilnīgi zaudējis dvēseles līdzsvaru, iegāja kareivim līdzi atejā, lai iešļircinātu kājā petroleju.

Metās jau vakars, un Šveiks ierosināja doties pie feldkurata, bet mazais resnis, kam mēle vairs lāgā neklausīja, pierunāja Šveiku vēl uzkavēties. Arī garajam likās, ka feldkurats nekur neaizbēgs. Tomēr Šveikam «Kuklikā» bija jau apnicis, un viņš piedraudēja, ka dosies ceļā viens.

Visi izgāja ārā, bet Šveikam vajadzēja apsolīt, ka vēl kaut kur iegriezīsies.

Aiz «Florences» viņi iegāja mazā kafejnīcā, kur resnītis pārdeva savu sudraba pulksteni, lai varētu turpināt uzdzīvi.

No šejienes Šveiks jau veda viņus zem rokas. Tas viņam sagādāja lielas grūtības. Pavadoņiem kājas ļodzījās, bet prāts nesās vēl uz iedzeršanu. Resnītis gandrīz vai pazaudēja feldkuratam nododamo aploksni, un Šveikam vajadzēja nest to pašam. Katru reizi, kad pretī nāca virsnieks vai kāda cita priekšniecība, Šveikam vajadzēja brīdināt savus pavadoņus. Ar pārcilvēciskām pūlēm viņš beidzot aizvilka tos līdz Kralovas prospektam, kur dzīvoja feldkurats. Šveiks pats uzsprauda uz pavadoņu šautenēm durkļus un ar dunkām zem ribām piespieda, lai pavadoņi ved viņu, nevis viņš tos.

Pirmajā stāvā, kur vizitkarte pie durvīm vēstīja — «Oto Kacs, feldkurats», viņiem atvēra durvis kāds kareivis. Istabā skanēja balsis, pudeļu un glāžu šķindoņa.

— Wir — melden — gehorsamst… Herr .. . Feldkurat… — garais ar pūlēm izšļupstēja salutēdams, — ein — Paket — und ein Mann gebracht. [35] — Lieniet iekšā! — kareivis teica. — Kur jūs tā esat piesūkušies? Feldkurata kungs tāpat… — Un kareivis no​spļāvās.

Viņš paņēma aploksni un iegāja istabā. Atnācēji ilgi gaidīja, kamēr durvis atvērās un pa tām priekšnamā nevis ienāca, bet ielidoja feldkurats. Viņš bija nometis svārkus un turēja rokā cigāru.

— Ā, jūs esat klāt, — viņš uzrunāja Šveiku, — jūs esat atvests. Vai jums nav sērkociņu? . — Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka nav. . — Ē . . . bet kāpēc jums nav sērkociņu? Katram kareivim nepieciešami sērkociņi, lai viņš varētu piedāvāt uguni. Karei​vis, kam nav sērkociņu, ir . . . Nu, kas viņš ir?

— Padevīgi ziņoju, ka tas ir kareivis bez sērkociņiem, — Šveiks atbildēja.

— Pilnīgi pareizi, viņš ir bez sērkociņiem un nevar nevienam piedāvāt uguni. Tas nu būtu viens, bet tagad otrs. Vai kājas jums nesmird?

— Padevīgi ziņoju, ka nesmird.

— Tā. Tas būtu otrais. Un nu trešais. Vai degvīnu dzerat?

— Padevīgi ziņoju, ka degvīnu nedzeru, dzeru tikai rumu. v — Labi. Un nu paskatieties uz šo kareivi! Es viņu patapināju uz šo dienu 110 virsleitnanta Feldhubera, tas ir viņa kalpotājs. Viņš nedzer neko, viņš ir at-at-turībnieks un tāpēc dosies ar kaujas rotu uz fronti. Tā-tāpēc, ka tādu cilvēku es nevaru lietot. Tas nav kalpotājs, tas ir teļš. Tas arī dzer tikai ūdeni un mauro kā vērsis.

— Tu-tu atturībnieks! — viņš uzrunāja kareivi. — K-kā tev nav kauna, plenci! Dabūsi pa purnu!

Tad feldkurats pamanīja kareivjus, kas bija atveduši Šveiku un, kaut gan visiem spēkiem pūlējās turēties taisni, tomēr līgojās, velti balstīdamies uz šautenēm.

— Jūs esat p-piedzērušies, — feldkurats sacīja, — piedzērušies, pildot dienesta pienākumus, tāpēc es likšu jūs iespundēt. Šveik, atņemiet viņiem šautenes, ievediet virtuvē un apsargiet tik ilgi, kamēr es

sazvanīšos ar kazarmām, lai sūta pēc viņiem patruļu!

Tā pilnīgi piepildījās Napoleona vārdi, ka «karā situācijā mainās ik mirkli»: no rīta abi kareivji veda Šveiku, piesprauduši durkļus, un baidījās, ka. tikai viņš neaizbēg, bet tagad Šveiks aizveda viņus uz paredzēto vietu un pats dabūja viņus apsargāt. Sākumā viņi lāgā nespēja, aptvert notikušo pārmaiņu un atjēdzās tikai tad, kad sēdēja virtuvē un Šveiks no​stājās pie durvīm ar šauteni un uzspraustu durkli.

— Es gribētu kaut ko iedzert, — nopūtās mazais optimists.

Garajam uzbruka skepses lēkme. Viņš izsacījās, ka tas viss esot zemiska nodevība, un skaļi apvainoja Šveiku, kas viņus novedis tādā stāvoklī. Viņš pārmeta Šveikam, ka tas esot stāstījis, it kā to rīt pakāršot, bet nu izrādoties, ka tiklab pakāršana, kā grēksūdze esot viena vienīga krāpšana.

— Mēs bijām ēzeļi! — garais brēca.

Noklausījies apvainojumus, Šveiks beidzot noteica: — Tagad jūs vismaz redzat, ka karš nav nekāds medus pods. Es pildu savu pienākumu. Es iekritu gluži tāpat kā jūs, bet man, kā mēdz teikt, šoreiz uzsmaidīja laime.

— Es gribētu kaut ko iedzert, — optimists izmisis at​kārtoja.

Garais piecēlās un grīļodamies tuvojās durvīm.

— Laid mūs uz mājām! — viņš sacīja Šveikam. — Nedzen velnu, draugs!

— Vācies prom, — Šveiks atbildēja, — man vajag jūs ap​sargāt. Tagad mēs neesam pazīstami.

Durvīs parādījās feldkurats: — Es-es nevaru sazvanīt tās sasodītās kazarmas. Ejiet uz mājām un liec-ciet aiz auss, ka, p-pildot dienesta pienākumus, pietempties ne-nedrīkst. Marš!

Feldkurata kungam par godu jāteic, ka viņš nemaz nebija zvanījis uz kazarmām, jo viņa dzīvoklī nebija tālruņa, viņš bija runājis elektriskajā galda spuldzē.

2. Šveiks jau trešo dienu skaitījās feldkurata Kaca kalpotājs, bet šai laikā savu kungu bija redzējis tikai vienu reizi. Trešajā dienā atnāca virsleitnanta Helmicha kalpotājs un uzaicināja Šveiku pievākt feldkuratu.

Ceļā kalpotājs pastāstīja Šveikam, ka feldkurats sastrīdējies ar virsleitnantu Helmichu un sadauzījis viņa klavieres. Feldkurats esot piedzēries līdz nesamaņai un negribot iet uz mājām. Virsleitnants Helmichs arī esot piedzēries, izsviedis feldkuratu gaitenī, un tas nu tur sēžot un snaužot.

Kad Šveiks ieradās attiecīgajā gaitenī, viņš sapurināja feldkuratu. Tas nodīcās un atvēra acis. Šveiks salutēja un sacīja: — Padevīgi ziņoju, ka esmu ieradies, feldkurata kungs!

— Kas . . . jums te . . . vajadzīgs?

— Padevīgi ziņoju, ka atnācu jums pakaļ, feldkurata kungs. Man vajadzēja nākt jums pakaļ.

— Vajadzēja nākt man pakaļ? Un kur tad mēs iesim?

— Uz jūsu dzīvokli, feldkurata kungs.

— Un kāpēc man jāiet uz dzīvokli — vai tad es neesmu savā dzīvoklī?

Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka jūs atrodaties uz kāpnēm svešā mājā.

— Un kā — kā es te esmu nokļuvis?

— Padevīgi ziņoju, ka jūs bijāt viesos.

— Vie-viesos . .. Vie-viesos es-es neb-biju. Tur jūs . . . m-maldāties .. . Šveiks nostatīja feldkuratu uz kājām un pieslēja viņu pie sienas. Feldkurats svārstījās no vienas puses uz otru, zvēlās virsū Šveikam un daudzināja, muļķīgi smīnot: — Es kritīšu.

Beidzot Šveikam izdevās piespiest feldkuratu pie sienas, bet tas šai jaunajā stāvoklī sāka atkal snaust.

Šveiks viņu pamodināja.

— Ko jūs vēlaties? — feldkurats jautāja, veltīgi mēģinā​dams nošļūkt zemē gar sienu un nosēsties uz grīdas. — Kas jūs tāds esat?

— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka esmu jūsu kalpotājs, — Šveiks atbildēja, atkal piesliedams feldkuratu pie sienas.

— Nav man nekādu kalpotāju, — feldkurats ar pūlēm izrunāja., atkal mēģinādams uzzvelties Šveikam virsū, — un es neesmu nekāds feldkurats. Es esmu cūka, — viņš piebilda dzērāja vaļsirdībā. — Laidiet mani vaļā, kungs, es jūs nepazīstu! īsā cīņa beidzās ar pilnīgu Sveika uzvaru, ko viņš izmantoja tā, ka novilka feldkuratu pa kāpnēm zemē priekšnamā; tur feldkurats tomēr sāka izrādīt pretestību, nevēlēdamies, lai viņu izmet uz ielas.

— Es jūs nepazīstu, kungs, — viņš atkārtoja, lauzdamies ar Šveiku. — Vai jūs pazīstat Oto Kacu?

Tas esmu es.

— Es esmu apmeklējis arebibiskapu! — viņš klaigāja, tvarstīdamies gar priekšnama durvīm. — Pats Vatikans par mani interesējas. Vai jūs saprotat?! Šveiks atmeta visus «padevīgi ziņoju» un sāka runāt ar feldkuratu pavisam familiari.

— Laid vaļā rokas, — viņš sacīja, — citādi likšu pa bildi. Iesim mājās — un miers. Muti ciet!

Feldkurats palaida durvis vaļā un uzgāzās virsū Šveikam: — Tad iesim kaut kur, bet pie «Suchiem» 1(Restorāns Prāgā.) gan ne, tur es esmu ietaisījis parādus. Šveiks izgrūda feldkuratu no priekšnama un vilka viņu pa ielu uz mājām.

— Kas tas par lielkungu? — ieinteresējās kāds ziņkārais uz ielas.

—· Tas ir mans brālis,—Šveiks paskaidroja.—Dabūjis atvaļinājumu un atbraucis mani apciemot, bet aiz priekiem same​tis pavairāk pa lampu — nebija domājis sastapt mani dzīvu.

Izdzirdējis pēdējos vārdus, feldkurats notrallināja kādu galīgi sagrozītu operetes motivu un uzsauca garāmgājējiem: — Kas no jums miris, lai trīs dienu laikā ierodas korpusa štābā, ka var iesvaidīt viņa miesas, — un apklusa, pūlēdamies nokrist ar degunu uz ietves. Šveiks, paķēris feldkuratu zem padusēm, vilka viņu tālāk. Izstiepis galvu uz priekšu un šļūkādams kājas kā kaķis ar pār​lauztu mugurkaulu, feldkurats murmināja zem duguna: — Dominus vobiscum, et cum spiritu tuo. Dominus vobiscum … 2(Dievs lai ir ar jums un ar tavu garu (lat.).)

Pie ormaņu piestātnes Šveiks atsēdināja feldkuratu uz ietves, bet pats aizgāja pie ormaņiem, lai nolīgtu par braukšanu. Kāds ormanis paziņoja, ka ļoti labi pazīstot šo kungu, jo esot viņu jau vienreiz vedis un otrreiz nedomājot to darīt.

— Pievēma man visus ratus, — viņš skaidri un gaiši pateica, — un vēl nesamaksāja par vedumu.

Es viņu vadāju divas stundas, kamēr viņš atrada savas mājas. Tikai pēc nedēļas, kad biju sagājis pie viņa jau trīs reizes, dabūju par visu piecas kronas.

Beidzot pēc ilgas tielēšanās kāds ormanis uzņēmās aizvest feldkuratu uz mājām. Šveiks atgriezās pie aizmigušā feldkurata, kuram kāds bija noņēmis no galvas un aiznesis melno katliņu (feldkurats parasti staigāja privātās drēbēs). Šveiks uzmodināja viņu un ar ormaņa palīdzību iedabūja slēgtajos ratos. Feldkurats iegrima galīgā stulbumā. Viņš noturēja Šveiku par 75. kājnieku pulka pulkvedi Justu un vairākas reizes atkārtoja: — Nedusmojies, draugs, ka uzrunāju tevi ar «tu». Es esmu cūka.

Brīdi likās, ka no ratu kratīšanās uz bruģa viņam sāk ataust saprāts. Viņš nosēdās taisni un sāka dziedāt kādu nepa​zīstamu dziesmu. Iespējams, ka viņš pats to bija sacerējis.

Man mūžam prātā tie zelta laiki, Kad mani klēpī auklēja.

Tad mitām mēs tais jaukās dienās Pie Domažlices Merklinā.

Tomēr pēc mirkļa viņš atkal neko vairs neaptvēra un, pieliecies Šveikam klāt, aci piemiedzis, jautāja: — Kā jums šodien klājas, godātā kundze? Vai brauksiet kaut kur uz vasarnīcu?

Viņam acīs viss divkāršojās, un viņš apvaicājās, rādīdams ar pirkstu uz Šveiku: — Vai jums jau ir tik liels dēls?

— Sēdi rāms! — Šveiks uzbrēca, kad feldkurats gribēja nostāties uz sēdekļa ar kājām. — Es tevi pieradināšu pie kār​tības!

Feldkurats apklusa un raudzījās apkārt šaurām cūkas ačelēm, nesaprazdams, kas ar viņu notiek. Pēc mirkļa viņam at​kal sajuka visi jēdzieni, un viņš žēlā balsī uzrunāja Šveiku: — Kundze, ielaidiet mani pirmajā klasē! 1 — un mēģināja nolaist bikses.

— Tūliņ pogā ciet, cūka! — Šveiks uzkliedza. — Tā jau visi ormaņi tevi pazīst no tās apvemšanās reizes, un nu tu vēl tā gribi uzvesties. Nedomā, ka atkal varēsi palikt parādā!

Feldkurats grūtsirdīgi atspieda galvu rokās un sāka dziedāt: Nevienas sirds^ kas mani mīlē . . .

Tūliņ viņš pārtrauca dziesmu un piebilda: — Entschuldigen Sie, lieber Kamerad, Sie sind ein Trottel! Ich kann singen, was ich will! [36] Viņš laikam bija iedomājies uzsvilpot kādu melodiju, bet tās vietā viņam izlauzās tik varens «tprr!», ka zirgs uz vietas apstājās.

Kad pēc Sveika rīkojuma ormanis turpināja ceļu, feldku​rats mēģināja aizsmēķēt tukšo iemuti.

— Nevar aizdedzināt, — viņš izmisis gaudās, kad bija izlietojis visu sērkociņu kārbiņu, — jūs man pūšat sērkociņu nost.

Taču viņš tūliņ nozaudēja sarunas pavedienu un sāka smieties: — Tavu joku, mēs esam vieni paši tramvajā, vai ne, ko​lēģa kungs?

Viņš sāka pārmeklēt kabatas.

— Es esmu nozaudējis biļeti! — viņš iebrēcās. —Pieturiet, man jāatrod biļete!

Bet tad rezignēti atmeta ar roku: — Lai brauc vien . . .

Un pēkšņi sāka muldēt: — Visbiežāk gadās .. . Jā, viss kārtībā . . . Visos gadījumos . . . Jūs maldāties . . . Trešajā stāvā? . . . Tukšas izrunas . . . Nevis par mani, bet par jums, cienītā kundze … Rēķinu . . . Man bija tase melnas kafijas . . .

Laizdamies snaudā, viņš sāka ķildoties ar kādu iedomātu ienaidnieku, kas it kā neļaujot viņam sēdēt restorānā pie loga. Tad viņam ienāca prātā, ka viņš atrodas vilcienā, un, izliecies ārā, viņš kliedza čechiski un vāciski, ka skanēja vien: — Nimburka, pārsēšanās! Šveiks ar varu atvilka viņu atpakaļ, un feldkurats, aizmirsis vilcienu, sāka atdarināt visādu dzīvnieku un putnu balsis. Visilgāk viņš atdarināja gaili, un viņa «kikerikī» triumfējoši skanēja no ratiem.

Labu brīdi viņš bija visai rosīgs un nemierīgs: mēģināja izlēkt no ratiem, aizskāra garāmgājējus, saukādams tos par huligāniem, izsvieda uz ielas kabatas lakatu un pieprasīja apturēt zirgu, jo viņš esot pazaudējis bagažu. Tad viņš sāka stāstīt: — Budejovicē dzīvoja kāds bundzinieks. Viņš apprecējās un pēc gada nomira. — Viņš skaļi iesmējās. — Vai nav laba anekdote?

Visu šo laiku Šveiks izturējās pret feldkuratu ar nesaudzīgu stingrību. Līdzko feldkurats mēģināja izdarīt kādu triku — izlēkt no ratiem vai atlauzt sēdekli, Šveiks grūda viņam ribās dunku pēc dunkas, ar ko feldkurats savā trulumā samierinājās. Tikai reizi viņš mēģināja sadumpoties un izlēkt no ratiem,

paziņodams, ka tālāk nebraukšot, jo viņi nebraucot uz Budejovici, bet uz Podmokliem, taču Šveiks mirklī likvidēja dumpi un piespieda feldkuratu atgriezties agrākajā stāvoklī, uzmanīdams, lai viņš neaizmieg.

Vispieklājīgākais izteiciens, ko Šveiks šai gadījumā lietoja, skanēja: — Neguli, sprāgoņa!

Feldkuratam uzbruka grūtsirdības lēkme, un viņš, liedams asaras, taujāja, vai Šveikam arī bijusi māte.

— Ļautiņi mīļie, es esmu gluži viens šai pasaulē! — feldkurats vaimanāja. — Nepametiet mani postā!

— Nedari man kaunu, — Šveiks viņu bāra, — rimsties, citādi visi domās, ka tu esi pieklūgājies.

— Es nekā neesmu dzēris, draugs, — feldkurats apgalvoja, — es esmu pavisam skaidrā prātā.

Pēkšņi viņš piecēlās ratos un salutēja: — Ich melde gehorsamst, Herr Oberst, ich bin besoffen! 1(Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka esmu piedzēries! (Vāc.)) Es esmu sivēns, — viņš atkārtoja reizes desmit izmisīgā, bez​cerīgā vaļsirdībā.

Un, pievērsies Šveikam, diedelēja: — Metiet mani ārā no automobiļa! Kāpēc jūs vedat mani līdz?

Beidzot viņš atkal apsēdās un sāka murmināt: — Skat, loki ap mēnesi rodas.. . Vai jūs ticat dvēseles nemirstībai, kapteiņa kungs? . . . Vai zirgs var nokļūt debesu valstībā?

Viņš sāka skaļi smieties, bet tad sadrūma un, apatiski rau​dzīdamies Sveikā, ierunājās: — Atļaujiet, mans kungs, es jūs kaut kur esmu redzējis. Vai tas nebija Vīnē? Es jūs atceros no seminārā laikiem.

Brīdi viņš izklaidējās, deklamējot latiņu vārsmas: — Aurea prima sata est aetas, que vindice nullo …2(Citāts no Ovidija «Metamorfozēm»: «Zelta laikmets bija pirmais, kas iesēts . ..»)

— Tālāk nekas nesanāk, — viņš sacīja. — Metiet mani laukā! Kāpēc jūs negribat mest mani laukā?

Man nekas neno​tiks. — Un apņēmīgi paziņoja: — Es gribu nokrist uz deguna.

— Kungs, — viņš atkal turpināja lūdzēja balsī, — dārgais draugs, cērtiet man kādu pliķi!

— Vienu vai vairākus? — Šveiks apvaicājās.

— Divus.

— Lai notiek!

Feldkurats skaļi skaitīja pliķus un rādīja svētlaimīgu seju.

— Tas nāk par labu, — viņš sacīja, — tas palīdz gremošanai. Tagad cērtiet man vienu pliķi pa ģīmi! Sirsnīgs paldies, — viņš noteica, kad Šveiks steigšus izpildīja viņa vēlēšanos, — es esmu pilnīgi apmierināts. Un nu, lūdzu, pār​plēsiet man vesti!

Viņš izsacīja visdažādākās vēlēšanās. Viņam gribējās, lai Šveiks viņam izmežģī kāju, mazliet pažņaudz, apgriež nagus, izrauj priekšzobus. Tad viņā pamodās ilgas pēc moceklības, un viņš lūdzās, lai Šveiks noraujot viņam galvu, iebāžot maisā un iemetot Vltavā.

— Man labi piestāvētu zvaigznītes ap galvu, — vismaz kādas desmit,[37] — viņš jūsmīgi sacīja.

Tad viņš sāka runāt par zirgu sacīkstēm, drīz vien pievēr​sās baletam, bet arī pie tā ilgi nekavējās.

— Vai jūs dejojat čardašu? — viņš jautāja Šveikam. — Varbūt «lāču deju»? Šitā te . . .

Viņš gribēja palēkties, bet uzkrita virsū Šveikam, kas viņu iedunkāja un apsēdināja.

— Es kaut ko gribu! — feldkurats brēca. — Es tikai pats nezinu, ko. Vai jūs nezināt?

Viņš nokāra galvu dziļā rezignācijā.

— Kas man par daļu, ko es gribu? — viņš pēkšņi nopietni ieteicās. — Un arī jums, mans kungs, nav par to nekādas da​ļas. Es jūs nepazīstu. Kā jūs iedrošināties tā skatīties uz mani? Vai jūs protat paukoties?

Viņam uznāca cīņas kāre, un viņš mēģināja nogrūst Šveiku no sēdekļa. Kad Šveiks bija viņu savaldījis, bez kautrēšanās likdams sajust savu fizisko pārākumu, feldkurats jautāja:

— Kas šodien ir: pirmdiena vai piektdiena?

Tāpat viņu interesēja, vai tagad ir decembris vai jūnijs, un vispār viņš parādīja lielas spējas visdažādāko jautājumu uzdošanā: — Vai jūs esat precējies? Vai jums garšo gorgonzola [38]? Vai jums mājās ir blaktis? Kā jums klājas? Vai jūsu sunim ir bijis suņu mēris?

Vaļsirdības lēkmē viņš sāka stāstīt, ka esot parādā par jājamzābakiem, pātagu un segliem un ka pirms dažiem gadiem saslimis ar triperi, ko ārstējis ar kalija hipermanganatu.

— Nekam citam neatlika laika un arī prātā nenāca, — viņš turpināja žagodamies. — Varbūt jums tas liksies rūgts piedzīvojums, bet — ik! — sakiet, ko man darīt? Ik! To jums vajadzēs man piedot. Par termosiem, — viņš runāja tālāk, aizmirsis, ko nupat sacījis, — sauc traukus, kas saglabā ēdienus un dzērienus to sākotnējā temperatūrā, Kā jūs domājat, kolēģi, kura kāršu spēle godīgāka: «acīte» vai «divdesmit viens»? Nudien, es tevi esmu kaut kur redzējis! —viņš izsaucās, apkampdams Šveiku un cenzdamies nosiekalotām lūpām noskūpstīt viņa vaigu. — Mēs esam reizē gājuši skolā. Tu manu labo zēn!

— viņš maigi uzrunāja savu kāju un glāstīja to. — Kā tu esi izaudzis pa to laiku, kamēr neesam redzējušies! Šis sastap​šanās prieks atsver visas pārlaistās ciešanas.

Viņu pārņēma dzejisks noskaņojums, un viņš sāka runāt par laimīgu radījumu un kvēlu siržu atgriešanos saules spožumā. Tad viņš nometās ceļos un sāka skaitīt: «Svētā dievmāte, priecājies!» — turklāt smiedamies pilnā kaklā.

Kad viņi apstājās, feldkuratu nekādi nedabūja laukā no ratiem.

— Mēs vēl neesam īstajā vietā! — viņš kliedza. — Palīgā! Mani grib nolaupīt! Man jābrauc tālāk!

Viņu vajadzēja vārda tiešā nozīmē izkacēt no ratiem kā vārītu gliemezi no vākiem. Uz mirkli pat šķita, ka viņu pār​plēsīs uz pusēm, jo viņš bija aizķēries ar kājām aiz sēdekļa. Turklāt viņš skaļi smējās, ka apvedis visus ap stūri.

— Jūs mani pārplēsīsiet, kungi!

Viņu ar pūlēm uzvilka pa kāpnēm dzīvoklī un tur kā maisu nometa uz dīvana. Feldkurats paziņoja, ka nemaksāšot par automobili, jo neesot to pasūtījis, un pagāja vismaz stundas ceturksnis, kamēr viņam ieskaidroja, ka tie bijuši rati. Taču arī tad viņš atsacījās maksāt, apgalvodams, ka braucot tikai karietē.

— Jūs gribat mani piešmaukt, — viņš zīmīgi meta ar acīm Šveikam un ormanim, — mēs taču nācām kājām.

Pēkšņi augstsirdības uzplūdos viņš pasvieda ormanim savu maku: — Ņem visu! Ich kann bezahlen! [39] Lieks kreiceris man neko nenozīmē.

Pareizāk būtu sacīt, ka trīsdesmit seši kreiceri viņam neko nenozīmē, jo makā vairāk naudas nebija.

Par laimi ormanis ķērās pie pamatīgas izkratīšanas, jau pieminēdams par pļaukām.

— Krauj vien! — feldkurats viņu skubināja. — Vai tu domā, ka es neizturēšu? Piecas pļaukas izturēšu katrā laikā.

Feldkurata vestē ormanis atrada piecnieku. Viņš aizgāja, lādēdams savu likteni un feldkuratu, kas viņu par tik mazu maksu tik ilgi aizkavējis.

Feldkurats laidās miegā gausi, jo viņam nedeva miera visvisādi plāni. Viņam gribējās ķerties pie visādiem darbiem: spēlēt klavieres, apmeklēt dejas stundas un beidzot uzcept kādu zivtiņu.

Tad feldkurats apsolīja ieprecināt Šveikam savu māsu, kaut gan viņam tādas nemaz nebija. Beidzot viņš izsacīja vēlēšanos, lai viņu aiznesot uz gultu, un iemiga, paziņodams, ka viņam gribētos, lai viņu atzītu par cilvēku, proti, par tādu radījumu, kam vienāda vērtība ar cūku.

3.

Kad Šveiks no rīta iegāja feldkurata istabā, viņš atrada to guļam uz dīvana un sasprindzināti pārdomājam, kā viņu varē​juši tā apliet, ka viņa bikses pielipušas pie ādas dīvana.

— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks sacīja, — ka jūs nakti . ..

Viņš dažos vārdos paskaidroja feldkuratam, cik dziļi tas maldās, domādams, ka to kāds cits aplējis.

Feldkurats bija pa​modies ar neparasti smagu galvu un jutās nelabā omā.

— Nevaru atcerēties, kā no gultas esmu nokļuvis uz dī​vana, — viņš sacīja.

— Gultā jūs nemaz nebijāt. Tiklīdz pārbraucām, tā es jūs noguldīju uz dīvana, jo tālāk aizvilkt nebija iespējams.

— Un ko es esmu ievārījis? Vai vispār neesmu neko ievā​rījis? Vai nebiju piedzēries?

— Bet kā lūks, — Šveiks atbildēja. — Jūs bijāt pilns kā zeķe, feldkurata kungs, jums jau bija uznācis tāds neliels de​līrijs. Es domāju, ka jūs jutīsieties labāk, ja pārģērbsieties un nomazgāsieties.

Man tā šķiet, ka es būtu piekauts, — feldkurats sūdzējās, — un man traki slāpst. Vai es vakar netiku kāvies?

— Tik ļauni gluži vēl nebija, feldkurata kungs. Un tās slāpes ir vakardienas slāpju sekas. No slāpēm tik drīz vaļā vis netiek. Es pazinu kādu galdnieku, tas pirmo reizi piedzērās vecgada vakarā 1910. gadā, un pirmā janvara rītā viņam bija tādas slāpes un tik nelaba dūša, ka viņš nopirka siļķi un sāka dzert no jauna, un tā viņš dara tagad katru dienu jau četrus gadus no vietas, un neviens viņam nevar līdzēt, jo viņš jau sestdien nopērk siļķes visai nedēļai. Tas ir īsts karuselis, kā teica kāds vecs feldfebelis 91. pulkā.

Feldkuratu mocīja drausmīgas paģiras, 'tāpēc viņš bija nomāktā garastāvoklī. Kas šobrīd dzirdētu viņa prātojumus, tas nemaz nešaubītos, ka nokļuvis Dr. Aleksandra Batjeka priekšlasījumā: «Pieteiksim karu uz dzīvību un nāvi alkohola dēmonam, kas noslepkavo mūsu krietnākos vīrus» vai lasa viņa grāmatu «Simts ētisku dzirksteļu», tiesa, ar maziem grozīju​miem.

— Es vēl saprastu, ja cilvēks dzertu smalkus dzērienus, — feldkurats pukojās, — teiksim, araku, maraskino vai konjaku, bet es taču vakar dzēru kadiķogu degvīnu. Taisni brīnums, kā es to dabūju iekšā!

Tik riebīga garša! Bijis vismaz ķiršu degvīns! Izdomā gan cilvēki visādas žurgas un dzer kā ūdeni.

Tādam kadiķogu degvīnam nav ne krāsas, ne garšas, tas tik cērt rīklē. Un ja vēl būtu īsts kadiķogu destilats, kādu reiz dzēru Moravijā, bet tam vakarējam bija klāt koka spirts vai koka eļļa. Jūs taču dzirdat, kāds man aizsmakums. Degvīns ir inde, — viņš nolēma. — Degvīnam jābūt dabiskam, īstam, nevis kādai aukstā veidā gatavotai suslai, kā to taisa ebreji. Tas ir tāpat kā ar rumu. Labs rums ir retums. Būtu nu vēl pie rokas īstais riekstu degvīns, — viņš nopūtās, — tas man izdziedinātu iekšas. Tāds riekstu degvīns kā kapteinim Šnābela kun​gam Bruskā.

Viņš sāka pārmeklēt kabatas un ieskatījās naudas makā.

— Man ir tikai trīsdesmit seši kreiceri. Bet ja nu es pārdotu dīvānu? — viņš prātoja. — Kā jūs domājat? Vai gadīsies kāds pircējs? Saimniekam mēs pateiktu, ka aizdevām to kādam vai kāds mums to nozadzis. Nē, dīvāns lai paliek. Labak aizejiet pie kapteiņa Šnābela, lai viņš aizdod man simts kronu!

Viņam vakar laimējās kāršu spēlē. Ja jums tur nekas neiznāks, tad ejiet uz Vršovices kazarmām pie virsleitnanta Mālera. Ja arī tur neizdodas, tad uz Hradčaniem pie kapteiņa Fišera. Sakiet visur, ka man jāpērk zirgam uzturs, bet naudu esmu nodzēris. Un, ja nu visi gali trūkst, tad ieķīlāsim klavieres, lai notiek kas notikdams. Es katram uzrakstīšu dažas rindiņas. Neļaujieties noraidīties! Sakiet visiem, ka man briesmīgi vajag, ka esmu gluži tukšā. Izdomājiet, ko gribat, tikai nenāciet atpakaļ tukšām rokām, tad es jūs aizsūtīšu uz fronti. Pavaicājiet kapteinim Snābelam, kur viņš pērk riekstu degvīnu, un paņemiet pāris pudeļu. Šveiks izpildīja savu uzdevumu lieliski. Viņa vientiesība un godīgā seja nodrošināja viņa vārdiem pilnīgu uzticību Šveiks uzskatīja par izdevīgāku nestāstīt ne kapteinim Šnābelam, ne kapteinim Fišeram, ne virsleitnantam Māleram, ka feldkuratam jāmaksā par zirga uzturu, bet atbalstīja feldkurata lūgumu ar paskaidrojumu, ka feldkuratam jāmaksā alimenti Naudu viņš saņēma visur.

Kad viņš kā uzvarētājs atgriezās no savas ekspedicijas un parādīja trīs simti kronu, feldkurats, kas tikmēr bija pārģēr​bies un nomazgājies, bija ļoti pārsteigts.

— Es pie vienas reizes apstaigāju visus, — Šveiks pavēs​tīja, —; lai mums rīt vai parīt atkal nebūtu jāraizējas par naudu. Visur gāja tīri gludi, tikai kapteiņa Šnābela priekšā man vajadzēja mesties ceļos.

īsts nezvērs! Bet kad es paskaid​roju, ka mums jāmaksā alimenti . . .

— Alimenti?! — feldkurats šausmās atkārtoja.

— Nūja, ka alimenti, feldkurata kungs, atkāpšanās nauda skuķiem. Jūs taču pats teicāt, lai es ko izdomāju, un man cits nekas neiešāvās prātā. Mūsu pusē kāds kurpnieks maksāja alimentus pieciem skuķiem uzreiz. Viņš bija gluži izmisis un arī aizņēmās naudu, un katrs saprata, kas tas par kļūmīgu stāvokli. Visi tautāja, kas tas ir par skuķi, un es teicu, ka ļoti glīta un ka viņai vēl nav piecpadsmit gadu.

Adresi arī prasīja.

— Smalku joku jūs esat izstrādājis, Sveik, — feldkurats nopūtās un sāka staigāt pa istabu. — Kauns un negods, — viņš čukstēja, tvarstīdams pieri. — Man tā sāp galva!

— Es viņiem iedevu kādas kurlas vecītes adresi mūsu ielā, — Šveiks paskaidroja. — Es gribēju visu izdarīt, kā nākas, jo pavēle ir pavēle. Es negribēju pieļaut, ka mani noraida, tāpēc vajadzēja ko izdomāt. Jā, priekšistabā gaida uz klavierēm. Es atvedu vīrus, kas tās nogādās uz lombardu, feldkurata kungs. Nemaz nebūs slikti, kad tās klavieres būs projām. Ij vieta atbrīvosies, ij nauda nāks klāt, — vismaz kādu laiku būs miers. Un, ja namsaimnieks prasīs, ko mēs gribam darīt ar klavierēm, tad es pateikšu, ka tām iekšā pārtrūkušas stīgas un mēs sūtām klavieres uz fabriku izlabot. To es jau pateicu sētniecei, lai viņa nebrīnās, kad klavieres nesīs laukā un kraus ratos. Dīvanam arī es dabūju pircēju. Tas ir mans pa​ziņa, viņš uzpērk vecas mēbeles un pienāks pēcpusdienā. Paš​laik ādas dīvāniem laba cena.

— Un vairāk jūs nekā neesat izstrādājis, Sveik? — feldkurats izmisumā jautāja, aizvien vēl spiezdams rokas pie de​niņiem. ' — Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka es divu pudeļu vietā atnesu piecas pudeles tā riekstu degvīna, ko pērk kapteinis Snābels, lai mums būtu mazs krājums un allaž dzeramais pie rokas. Vai viņi var nākt pēc klavierēm? Citādi aizslēgs lombardu.

Feldkurats izmisis atmeta ar roku, un pēc mirkļa klavieres jau cēla ratos.

Atgriezies no lambarda, Šveiks atrada feldkuratu sēžam pie vaļējas degvīna pudeles un lamājamies, ka pusdienās viņam pasnieguši labi neizceptu šniceli. Feldkurats bija atkal «ietaisī​jis dūšu» un sāka stāstīt Šveikam, ka ar rītdienu sākšot jaunu dzīvi, jo alkohola lietošana esot zemisks materiālisms, bet cilvēkam vajagot dzīvot garīgu dzīvi.

Viņš filozofēja kādu pusstundu. Kad attaisīja trešo pudeli, ieradās vecu lietu uzpircējs. Feldkurats par lētu maksu pārdeva viņam dīvānu un centās piedabūt uzpircēju, lai tas paliekot aprunāties. Feldkurats bija ļoti sapīcis, kad uzpircējs atrunājās ar laika trūkumu, jo ejot pirkt naktsgaldiņu.

— žēl, ka man nav neviena naktsgaldiņa, — feldkurats sagrauzts noteica, — visu jau cilvēks nevar paredzēt.

Kad uzpircējs bija projām, feldkurats uzsāka draudzīgas sarunas ar Šveiku, izdzerot par abiem nākamo pudeli. Daļa sarunas bija veltīta feldkurata personīgajām attieksmēm pret sievietēm un kārtīm.

Viņi sēdēja ilgi. Vakars pārsteidza abus jo​projām draudzīgās sarunās.

Taču, naktij tuvojoties, situācijā mainījās. Feldkurats atgriezās vakardienas stāvoklī, noturēja Šveiku par citu per​sonu un sāka viņu brīdināt: — Projām vien neejiet! Jūs taču vēl atceraties to rudo ka​detu no intendanturas? Šī idile vilkās tik ilgi, līdz Šveiks pateica: — Nu man pietiek; tagad tu līdīsi gultā un krāksi, vai sa​proti?

— Lienu, mīļais, lienu… kā lai nelienu, — feldkurats murkšķēja. — Vai atceries, kā kopā mācījāmies piektajā klasē un es tev gatavoju rakstu darbus grieķu valodā? Jums ir vasarnīcā Zbraslavā.

Jūs varat braukt ar tvaikoni pa Vltavu. Vai jūs zināt, kas ir Vltava? Šveiks piespieda viņu noaut kājas un izģērbties. Feldkurats paklausīja, sūdzēdamies neredzamiem klausītājiem.

— Redziet, mani kungi, — viņš uzrunāja skapi un gumijkoku, — kā mani radinieki izturas pret mani!

— Es neatzīstu nekādus radiniekus! — viņš pēkšņi izlēma, likdamies gultā. — Un, ja arī debess un zeme saceltos pret mani, es tomēr atteiktos no viņiem!

Un istabā atskanēja feldkurata krākšana.

4. Šai pašā laikā Šveiks iegriezās savā dzīvoklī apciemot savu veco kalponi Millera kundzi. Viņš tur sastapa Millera kundzes māsīcu, kas raudādama paziņoja, ka Millera kundze apcietināta tai pašā vakarā pēc Sveika aizvešanas uz ārstu komisiju. Vecīte nodota kara tiesai un, tā kā viņai neko nav varējuši pierādīt, tad aizvesta uz Šteinhofas koncentrācijas nometni. Viņa bija atsūtījusi atklātni. Šveiks paņēma šo ģimenes relik​viju un izlasīja: «Mīļā Anniņ! Mums te klājas ļoti labi, un visi esam veseli. Manai kaimiņienei blakus gultā ir plankumuir ari melnās Citādi viss kārtībā. Ēdiena mums pietiek, un mēs vācam virai kartupeļu Dzirdēju, ka Sveika kungs jau tad nu tu pamēģini uzzināt, kur viņš atdusas, lai mēs pēc kara varētu apkopt viņa kapa vietiņu. Aizmirsu pateikt, ka bēniņos kaktā pa labi kastītē ir mazs žurku sunītis, kucēniņš. Bet nu jau pagājušas tik daudzas nedēļas, kamēr viņš nekā nav dabūjis ēst — kopš tā laika, kad mani paņēma par Tāpēc es domāju, ka nu jau par vēlu un šis sunītis arī atdusas klēpī.»

Un pāri visai atklātnei sarkans spiedogs: «Zensuriert K. und K. Konzentrationslager, Steinhof.» 1 — Un sunītis patiešām bija jau pagalam, — šņukstēja Millera kundzes māsīca. — Un savu istabu jūs vairs nepazīsiet. Tur tagad dzīvo šuvējas, un viņas tur ierīkojušas dāmu salonu. Pie sienām visur modes lapas un uz logiem puķes.

Millera kundzes māsīca nekādi nespēja nomierināties. Šņukstēdama un gauzdamās viņa beidzot izsacīja bažas, vai tikai Šveiks neesot aizbēdzis no karadienesta un tagad negribot iegrūst postā un nelaimē arī viņu. Beidzot viņa sāka runāt ar Šveiku kā ar rūdītu blēdi.

— Varen jocīgi! — Šveiks noteica. — Tas man trakoti patīk. Zināt, Keirža kundze, jums tiešām taisnība, es esmu izšmaucis no karadienesta, bet pirms tam man vajadzēja apsist piecpadsmit vachtmistru un feldfebeļu. Tikai nestāstiet to ne​vienam !

Un Šveiks atstāja savu neviesmīlīgo dzīvokli, nodevis šā​dus rīkojumus: — Keirža kundze, kumodē man ir vairākas apkaklītes un krūtežas, tās paglabājiet, lai vēlāk, kad pārnākšu no kara., man būtu ko pieģērbt. pie privātām drēbēm. Tāpat pieskatiet, lai drēbju skapī manos uzvalkos neiemetas kodes! Un pasveiciniet tās jaunkundzes, kas guļ manā gultā!

Tad Šveiks iegriezās traktierī «Pie kausa». Paliveca kundze, ieraudzījusi viņu, paziņoja, ka nedošot viņam alu, jo viņš droši vien esot dezertējis.

— Mans vīrs, — viņa atkal atsāka veco gvelšanu, — bija tik piesardzīgs un tomēr sēž, nabadziņš, ne par šo, ne par to, bet šitādi te staigā uz brīvām kā jām un šmauc no karadienesta. Pagājušā nedēļā jūs te atkal meklēja. Mēs esam piesardzīgāki nekā jūs un tomēr iedzīvojāmies ķezā. Visiem nav tāda laime, — viņa nobeidza savu runu. ' Cenzēts Šteinhofas ķ. vin ķ. koncentrācijas nometnē (vāc.). Šo sarunu noklausījās kāds pusmūža vīrs, atslēdznieks no Smichovas. Viņš pienāca pie Šveika un sacīja: — Pagaidiet mani ārā, kungs, es jums ko pateikšu.

Uz ielas viņš sāka runāt ar Šveiku, kuru, noticēdams traktiernieces Palivecas vārdiem, uzskatīja par dezertieri. Atslēdznieks pastāstīja, ka viņam arī esot dēls, kas dezertējis un uzturoties pie vecmāmiņas Jaseņā, netālu no Jozefovas. Neklausīdamies Šveika apgalvojumos, ka tas neesot dezertieris, atslēdznieks iespieda viņam rokā desmitnieku.

— Sākumam noderēs, — viņš sacīja, ievilkdams Šveiku pirmajā dzertuvē aiz stūra. — Es jūs

saprotu, no manis jums nav ko baidīties. Šveiks atgriezās vēlu naktī. Feldkurata vēl nebija mājās. Viņš pārnāca agri no rīta, uzmodināja Šveiku un teica: —■ Rīt brauksim noturēt karalauka dievkalpojumu. Uzvāriet melnu kafiju ar rumu! Vai vēl labāk — groku.

XI

šveiks un feldkurats brauc noturēt karalauka dievkalpojumu 1.

Gatavošanās cilvēku slepkavošanai vienmēr notikusi dieva vai kādas citas cilvēku fantazijā radītas un izdomātas augstā​kas būtnes vārdā.

Senie feniķieši, pirms pārgrieza gūsteknim rīkli, tāpat noturēja svinīgu dievkalpojumu, kā to tagad, pēc vairākiem gadu tūkstošiem, dara mūsdienu paaudze, dodamās karā, lai ar uguni un zobenu iznīcinātu savus ienaidniekus.

Gviņējas un Polinezijas cilvēkēdāji savus gūstekņus vai visādus nederīgus radījumus, kā misionārus, ceļotājus, dažādu tirdzniecības firmu pārstāvjus vai vienkārši ziņkārīgos, svinīgi apēd tikai pēc tam, kad nesuši upurus saviem dieviem un izdarījuši visādas reliģiskas ceremonijas. Tā kā baznīctērpu kultura pie viņiem vēl nav ieviesusies, viņi izrotā savus gurnus ar vainagiem no raibām meža putnu spalvām.

Tāpat svētā inkvizīcija, iekāms sadedzināja savu upuri, vispirms noturēja jo svinīgu dievkalpojumu, lielu svēto mišu ar dziesmām.

Noziedznieku sodīšanā vienmēr piedalās garīdznieki, ap​grūtinot ar savu klātbūtni notiesātos.

Prūsijā pastors pavadīja nelaimīgo notiesāto līdz bendes cirvim, Austrijā katoļu ksendzs — līdz karātavām, Francijā — līdz giljotinai, Amerikā — līdz elektriskajam krēslam, Spānijā — līdz sēdeklim ar sarežģītu nožņaugšanas ierīci, Krievijā bārdains pops vadīja uz soda vietu revolucionārus utt. Un visur garīdznieki izdarīja dažādas manipulācijās ar krustā sistā tēlu, it kā gribētu teikt notiesātajam: «Tev tikai nocirtīs galvu, pakārs tevi, nožņaugs vai izlaidīs tev cauri piecpadsmit tūkstošu voltu, bet kas gan viņam nebija jāizcieš!»

Arī pasaules kara lielais kaujamais sols neiztika bez garīdznieku svētības. Visu armiju mācītāji turēja dievkalpoju​mus un aizlūdza par tās puses uzvaru, kuras maizi viņi ēda.

Garīdznieks ieradās tur, kur apkāva sacēlušos kareivjus Austrijas armijā, garīdznieks bija redzams tur, kur apšāva čechu leģionārus.

Nekas nav mainījies kopš tiem laikiem, kad laupītājs Vojtechs, ko vēlāk nosauca par «svēto», ar zobenu vienā un krustu otrā. rokā iznīcināja Baltijas slāvus.

Visā Eiropā cilvēki devās kā kustoņi uz kaujamo solu, kur tos veda miesnieki — ķeizari, ķēniņi un citi varasvīri un karavadoņi, un visu ticību garīdznieki, svētīdami tos un spiezdami nepatiesi zvērēt, ka «zemes virsū, gaisā un uz jūras» utt.

Karalauka dievkalpojumu noturēja divas reizes: kad karaspēka dala devās uz fronti un pašā frontē pirms asiņainajiem kautiņiem un slepkavošanas. Reiz šāda dievkalpojuma laikā ienaidnieka lidmašīna uzmeta bumbu tieši uz karalauka altara, un no mūsu feldkurata palika pāri tikai asiņainas skrandas. Vēlāk avīzes aprakstīja viņu kā mocekli, un mūsu lidmašīnas centās tādā pašā kārtā padarīt slavenus ienaidnieka feldkuratus.

Mums šis gadījums sagādāja vielu dzēlīgām asprātībām, un uz pagaidu krusta, zem kura atdusējās tas, kas bija palicis pāri no feldkurata, otrā rītā parādījās šāds kapa uzraksts: Kas varēja ķert mūs, tas tevi sitis.

Tu mums to soliji, bet Dievam patika, Ka debess svētība uz tava paura krita

Un slapjums vien tik pāri palika.

2. Šveiks pagatavoja tik lielisku groku, ka tas pārspēja visus veco jūrnieku virumus. Šādu groku ar baudu būtu dzēruši pat astoņpadsmitā gadsimta pirāti.

Feldkurats Oto Kacs bija sajūsmināts.

— Kur jūs iemācījāties gatavot tik varenu dzērienu? — viņš jautāja.

— Toreiz, kad klaiņoju pa pasauli, — Šveiks atbildēja, — man Bremenē to iemācīja kāds nodzēries matrozis. Viņš mēdza sacīt, ka grokam jābūt tik stipram, lai tas, kas sadzēries iekrīt jūrā, varētu pārpeldēt Lamanšas kanalu. Sadzēries vāju groku, cilvēks noslīks kā kucēns.

— Pēc tāda groka, Šveik, noturēt dievkalpojumu būs tīrais nieks, — feldkurats prātoja. — Man laikam vajadzēs pirms dievkalpojuma pateikt dažus atvadu vārdus. Karalauka dievkalpojums nav nekāds joks. Tas nav tik vienkārši kā nolasīt svētrunu garnizona cietumā tiem plukatām. Te cilvēkam jāsaņem kopā visi pieci prāti. Karalauka altaris mums jau ir, sa​liekams, tā sakot, kabatas formātā.

— Jēzus Marija, Sveik, — viņš pēkšņi saķēra galvu, — mēs taču esam ēzeļi! Vai jūs zināt, kur man glabājās šis salieka​mais altaris! Dīvānā, ko mēs pārdevām!

— Tad nu gan ir ķeza, feldkurata kungs, — Šveiks atsaucās. — Šo vecu lietu uzpircēju es pazīstu, bet aizvakar satiku viņa sievu. Viņš ietupināts par kādu zagtu skapi, un mūsu dīvāns atrodoties Vršovicē pie kāda skolotāja. Jā, ar altari mēs esam nepatīkami iekrituši. Manuprāt, vajadzētu izdzert groku un iet to meklēt, jo bez altara diezin vai iespējams no​turēt dievkalpojumu.

— Tikai altara vien mums trūkst, — feldkurats noraizējies sacīja. — Pārējais uz apmācības laukuma jau kārtībā. Namdari paaugstinājumu uzcēluši. Monstranci mums aizdos Brževnovā. Kauss man tā kā būtu pašam savs, tikai nezinu, kur tas ir . . .

Viņš iegrima domās.

— Pieņemsim, ka esmu to nozaudējis. Nekas, tad mēs dabūsim sporta kausu no 75. pulka virsleitnanta Vitingera. Viņš pirms vairākiem gadiem piedalījās skriešanās sacīkstēs no kluba «Sporta favorits» un laimēja šo kausu. Varens skrējējs bija. Četrdesmit kilometrus no Vīnes līdz Medlingai noskrēja vienā stundā un četrdesmit astoņās minūtēs, kā pats mūžīgi lielās. Es jau vakar ar viņu norunāju par kausu. Esmu gan es ragulops, ka visu atlieku uz pēdējo bridi! Un kāpēc es, dulburis, neieskatījos dīvānā!

Pēc žūpas matroža receptes gatavotais groks viņu tā ietekmēja, ka viņš sāka lamāt sevi ar pēdējiem vārdiem un lika sa​prast ar visspēcīgākajiem izteicieniem, kam viņš pielīdzināms.

— Iesim taču meklēt to karalauka altari! —aicināja Šveiks.

Rīts jau klāt. Man tikai jāuzvelk formas tērps un jāiedzer vēl viens groks.

Beidzot abi izgāja uz ielas. Ceļā pie vecu lietu uzpircēja sievas feldkurats stāstīja Šveikam, ka vakar «ar dieva svētību» iespēlējis daudz naudas un, ja uz priekšu tikpat labi iešot, tad varēšot izpirkt klavieres no lombarda.

Tas bija kaut kas līdzīgs pagānu solījumam nest upuri sa​vam elku dievam.

Samiegojusies uzpircēja sieva pateica viņiem dīvana jaunā īpašnieka adresi Vršovicē. Feldkurats izturējās neparasti ga​lanti: ieknieba viņai vaigā un pakutināja zem zoda.

Uz Vršovici viņi devās kājām, jo feldkurats paskaidroja, ka viņam nepieciešama pastaiga svaigā gaisā, lai padarītu galvu skaidrāku.

Vršovicē veca, dievbijīga skolotāja dzīvoklī viņus gaidīja, nepatīkams pārsteigums. Atradis dīvānā saliekamo altari, vecais kungs bija uztvēris to kā kādu dieva zīmi un iedāvinājis- vietējai Vršovices baznīcai ar noteikumu, ka altara otrā pusē jābūt uzrakstam: «Dievam tam tēvam par godu un slavu.

Dā​vinājis pensionēts skolotājs Kolaržiks. Tā kunga 1914. gadā.»Skolotājs, ko viņi pārsteidza vienā apakšveļā, bija ļoti samulsis. Sarunā ar viņu noskaidrojās, ka

viņš uzskatījis atra​dumu par brīnumu un dieva pirkstu. Kad viņš nopircis dīvānu, kāda iekšēja balss viņam sacījusi: «Paskaties, kas atrodas dī​vana atvilktnē.» Jā, viņš sapnī redzējis pat eņģeli, kas viņam pavēlējis: «Attaisi dīvana atvilktni!» Viņš paklausījis un, kad nu dīvānā atradis miniaturu saliekamu trīsdaļīgu altari ar iedobumu svētā sakramenta glabāšanai, tad nokritis dīvana priekšā ceļos un no sirds piesaucis dievu, teikdams to un slavēdams, un uzskatījis visu notikušo par dieva mājienu izrotāt ar šo altari Vršovices baznīcu.

— Tas viss mūs maz interesē, — feldkurats paziņoja. — Tādu mantu, kas jums nepieder, jums vajadzēja nodot poli​cijai, nevis kādai sasodītai baznīcas sakristejai.

— Pielūkojiet, ka neiekuļaties nepatikšanās ar tādu brīnumu! — brīdināja Šveiks. — Jūs nopirkāt dīvānu, nevis altari, kas ir kara resora īpašums. Tāds dieva pirksts jums var dārgi maksāt. Nevajadzēja klausīties uz visādiem eņģeļiem. Kādam vīram Zhoršā gadījās izart tīrumā kausu, kuru kāds bija izzadzis no baznīcas un noglabājis, kamēr pienāks labāki laiki un zādzība piemirsīsies. Kausa atradējs arī domājis, ka. tas ir dieva pirksts, un nav vis atrasto mantu izkausējis, bet aiznesis mācītājam kā ziedojumu baznīcai. Mācītājs nodomājis, ka šo svētuma apgānītāju sākuši mocīt sirdsapziņas pārmetumi, tāpēc aizsūtījis pēc stārasta, stārasts pēc žandarmiem, un nabaga vīru nevainīgu notiesājuši par baznīcas apzagšanu, jo viņš tiesā visu laiku melsis sazin par kādiem brīnumiem. Gribēdams attaisnoties, tāpat stāstījis par eņģeļiem, piepinis vēl pašu dievmāti klāt un beidzot dabūjis desmit gadus. Jūs darītu, prātīgāk, ja nāktu mums līdzi pie šejienes mācītāja un palīdzētu atdabūt valsts mantu. Karalauka altaris nav kaķis vai zeķe, ko var atdāvināt, kam vien iegribas.

Vecais kungs ģērbdamies trīcēja pie visām miesām. Zobi viņam klabēja.

— Nudien, man prātā nebija nekas ļauns vai peļams! Es tikai domāju, ka ar šādu dieva dāvanu palīdzēšu izpušķot māsu nabadzīgo dieva namu Vršovicē.

— Protams, uz kara resora rēķina, — Šveiks skarbi un asi pārtrauca. — Laba dieva dāvana, neko sacīt! Kāds Pivoņka Choteboržā arī domāja, ka tā ir dieva dāvana, kad viņam rokās nokļuva valgs ar svešu govi.

Nabaga veco kungu šādas valodas pilnīgi samulsināja, un viņš pat nedomāja vairs aizstāvēties, tikai centās ātrāk saģērb​ties, lai varētu drīzāk visu nokārtot.

Vršovices mācītājs vēl gulēja un, kad viņu uzmodināja, sāka lamāties, jo domāja, ka viņu aicina pie mirēja.

— Nekāda miera nav ar to pēdējo svaidījumu! — viņš sirdījās, ar nepatiku ģērbdamies. — Viņiem ienāk prātā mirt taisni tad, kad cilvēkam vislabākais miegs. Un pēc tam sāksies kaulēšanās par maksu.

Priekšistabā abi satikās — dieva tā kunga pārstāvis 110 Vršovices civilajiem katoļiem un dieva tā kunga pārstāvis zemes virsū no kara resora. Īstenībā tā bija ķilda starp privātu personu un karavīru.

Ja draudzes mācītājs apgalvoja, ka altarim neesot vieta dīvānā, tad feldkurats aizrādīja, ka vēl jo mazāk pamata pārvie​tot karalauka altari no dīvana tādā baznīcā, ko apmeklē tikai civilas personas. Šveiks mētājās ar dažādām piezīmēm, piemēram, ka esot ļoti viegli uz kara resora rēķina padarīt bagātu nabaga baz​nīcu. Vārdu «nabaga» viņš izrunāja pēdiņās.

Beidzot viņi iegāja sakristejā, un mācītājs izsniedza feld​kuratam karalauka altari pret šādu kvīti: «Saņēmu karalauka altari, kas nejauši bija nokļuvis Vršo​vices baznīcā.

Feldkurats Oto Kacs.»

Daudzināto karalauka altari bija ražojusi ebreju firma «Morics Mālers» Vīnē. Šī firma gatavoja visādus dievkalpojumiem un kultam nepieciešamus priekšmetus, kā rožukroņus, svētos attēlus utt. Altaris sastāvēja no trim daļām un bija pārklāts ar neīstu apzeltijumu tāpat kā visa svētās baznīcas slava.

Kas bija attēlots uz altara, par to bez labas iztēles neviens netiktu gudrs. Skaidrs bija tikai tas, ka šo altari tikpat labi varētu lietot elku dievu pielūdzēji Zambezi vai burjatu un mongoļu šamaņi. Izgleznots brēcošās krāsās, altaris iztālēm at​gādināja krāsainu plāksni dzelzceļnieku redzes pārbaudei.

Labi saredzama bija tikai viena figūra. Tas bija pliks vīrs ar mirdzumu ap galvu un zaļganu miesu, kura pēc krāsas at​gādināja zoss tūpļa daļu, kas jau iesmakusi un sākusi pūt. Šim svētajam neviens nekā ļauna nedarīja. Gluži otrādi, no abām pusēm viņu apsargāja divi spārnoti radījumi, kam vajadzēja attēlot eņģeļus, taču skatītājam radās iespaids, ka plikais svētais brēc aiz šausmām, ieraudzījis tuvumā šādu kompāniju, jo eņģeļi atgādināja teiksmainus briesmoņus, kaut ko vidēju starp spārnotu meža kaķi un Parādīšanās grāmatas nezvēru.

Altara pretējā pusē bija glezna, kam vajadzēja attēlot svēto trīsvienību. Balodi māksliniekam visumā nebija izdevies pārāk daudz izķēmot. Viņš bija uzgleznojis putnu, kas tikpat labi varēja būt balodis kā baltā pērļuvista. Toties dievs tas tēvs izskatījās pēc laupītāja no mežonīgajiem rietumiem, ko publikai rāda dažādās aizrautīgās, asiņainās filmās. Dieva dēls turpretim bija omulīgs jauns cilvēks ar tīri glītu vēderiņu, ko sedza kaut kas peldbiksītēm līdzīgs. Visumā viņš atgā​dināja sportistu un krustu turēja rokā tik eleganti kā tenisa raketi.

No tālienes skatoties, visa trīsvienība saplūda raibā jūklī un šķita, ka tur attēlots vilciens, kas iebrauc stacijā.

Ko attēloja trešā glezna, neviens nevarēja uzminēt.

Kareivji dievkalpojuma laikā pastāvīgi strīdējās, cenzdamies atrisināt šo mīklu, zem kuras bija paraksts: «Heilige Maria, Mutter Gottes, erbarme Dich unser!» [40] Šveiks laimīgi novietoja karalauka altari ratos, pats apsēdās blakus ormanim uz bukas, bet feldkurats ratos ērti uz​lika kājas uz svētās trīsvienības. Šveiks sarunājās ar ormani par karu. Ormanis izrādījās dumpīgi noskaņots un izteica dažādas piezīmes sakarā ar Austrijās ieroču neuzvaramību, piemēram: «Serbijā jums atkal sadevuši pa biksēm,» — un tamlīdzīgi.

Kad viņi piebrauca pie produktu pārbaudes aizkārtnes, sargs jautāja, ko viņi vedot, un Šveiks atbildēja: — Svēto trīsvienību un jaunavu Mariju ar feldkuratu.

Tikmēr kaujas rotas viņus nepacietīgi gaidīja apmācības laukumā. Tām nācās gaidīt ilgi. Šveiks ar feldkuratu vispirms aizbrauca pie virsleitnanta Vitingera pēc sporta kausa, tad uz Brževnovas klosteri pēc monstrances, hostijas trauka un citiem dievkalpojuma piederumiem, kā arī pēc pudeles mišu vīna. No tā redzams, ka noturēt karalauka dievkalpojumu patiešām nav tik vienkārši.

— Kuļamies kā pliki pa nātrēm, — Šveiks sacīja ormanim, un tā bija taisnība.

Kad viņi ieradās apmācības laukumā un uzgāja uz paaugstinājuma ar koka barjeru un galdu, uz kura bija jāstāv karalauka altarim, tad izrādījās, ka feldkurats aizmirsis ministrantu. Agrāk tā pienākumus bija izpildījis kāds kājnieks, kas nupat bija iedomājies kļūt par telefonistu un aizbraucis uz fronti.

— Tas nekas, feldkurata kungs, — Šveiks sacīja, — es varu viņu atvietot.

— Bet vai jūs zināt, kas ministram jādara?

— Nekad neesmu ar to nodarbojies, — Šveiks atbildēja, — bet pamēģināt var. Tagad taču karš, un karā cilvēki izdara daudz ko tādu, kas viņiem agrāk nav pat sapņos rādījies. Vai nu es nepratīšu šādu tādu dumu «et cum spiritu tuo» piepīt pie jūsu «dominus vobiscum»! Galu galā nav taču nemaz tik grūti staigāt jums apkārt kā kaķim ap karstu putru. Tāpat mazgāt jums rokas un liet no kannām vīnu . ..

— Labi, — feldkurats attrauca. — Tikai ūdeni gan man kausā nelejiet. Labāk jau tūliņ ielejiet arī otrā kausā vīnu. Vajadzības gadījumā es vienmēr došu zīmi, vai jums jāiet pa labi vai pa kreisi. Ja es paklusām iesvilpšos vienu reizi, tad nāciet no labās puses, divas reizes — no kreisās. Ar mišu grāmatu daudz nestaipieties. Visumā blēņas vien ir. Bail jums nav?

— Es nebaidos ne no kā, feldkurata kungs, arī no ministranta darba ne.

Feldkuratam bija taisnība, kad viņš sacīja: «Visumā blēņis vien ir.» Viss noritēja pavisam gludi.

Feldkurata runa bija ļoti īsa: — Karavīri! Mēs šeit esam sapulcējušies, lai pirms došanās uz kaujas lauku pievērstu savas sirdis

dievam. Lai viņš dod mums uzvaru un uztur mūs pie veselības! Es jus ilgi neaizkavēšu un novēlu jums visu labāko.

— Ruht! — nokomandēja vecais pulkvedis kreisajā flangā. Šādu dievkalpojumu sauc par karalauka dievkalpojumu tāpēc, ka tas ir pakļauts tiem pašiem likumiem, kādiem pakļauta kara taktika kaujas laukā. Ilgajās karapulku gaitās trīsdesmit gadu karā arī karalauka dievkalpojumi vilkās varen ilgi. Modernās taktikas laikā, kad karaspēka pārvietošanās norisinās ātri un strauji, arī karalauka dievkalpojuma gaitai jābūt ātrai un straujai.

Dievkalpojums ilga taisni desmit minūtes, un tie, kas atradās tuvāk, nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc feldkurats diev​kalpojuma laikā svilpj. Šveiks ātri uztvēra signālus, parādījās te labajā, te kreisajā pusē altarim un nekā cita neteica kā vien: «Et cum spiritu tuo.»

Viss ceremoniāls atgādināja indiāņu deju ap ziedokļa akmeni, bet kopiespaids bija labs un izkliedēja garlaicību, kādu dvesa putekļainais, drūmais apmācības laukums, kam aizmugurē stiepās plūmju gatve un atejvietas, kuru smirdoņa aizstāja gotisko tempļu mistisko vīraka smaržu. Visi bija labā omā. Virsnieki, sastājušies ap pulkvedi, stāstīja anekdotes. Viss ritēja pilnīgā kārtībā. Šur tur starp kareivjiem bija dzirdams: «Dod ievilkt vienu dūmu!» Un kā upura dūmi vietumis pret debesīm stīdza zilganās tabakas dūmu strūkliņas. Sāka smēķēt pat apakšvirsnieki, kad ieraudzīja, ka arī pulkveža kungs aizkūpina smēķi.

Beidzot atskanēja: «Zum Gebet!»1 — laukumā uzvirpuļoja putekļi, un pelēkais formas tērpu četrstūris locīja savus ceļus virsleitnanta Vitingera sporta kausa priekšā, kuru viņš bija ieguvis sacīkšu skrējienā Vīne—Medlinga «Sporta favorīta» kluba vārdā.

Kauss bija pilns līdz malām, un vispārējais spriedums, ko izsacīja rinda pēc rindas, vērojot feldkurata manipulācijās, skanēja: — Izmeta kā ogu! Šis dievam patīkamais darbs atkārtojās divas reizes, tad atkal atskanēja komanda: «Uz lūgšanu,» — orķestris laida vaļā, cik jaudas, «Dievs, sargi mūsu ķeizaru», un tam sekoja komanda «stāties» un «doties projām».

— Savāciet tās grabažas, — feldkurats sacīja Šveikam, pamājot uz karalauka altari, — un aizvedīsim visu atpakaļ, ko esam patapinājuši!

Viņi brauca atpakaļ ar to pašu ormani un godīgi atdeva visu, atskaitot baznīcas vīna pudeli.

Un, kad viņi beidzot bija mājās, aizsūtījuši nelaimīgo ormani uz komandantūru pēc atlīdzības par ilgo braucienu, Šveiks sacīja feldkuratam: — Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — vai ministrantam jābūt tās pašas ticības kā garīdzniekam, kuru viņš apkalpo — Zināms, — feldkurats atbildēja, — citādi dievkalpojums neskaitās derīgs.

1 Uz lūgšanu! (Vac.) — Tādā gadījumā notikusi liela ķibele, feldkurata kungs,— Šveiks paziņoja, — jo es esmu ārpus visām ticībām. Man gan nekad neveicas.

Feldkurats uzmeta Šveikam skatienu, mirkli klusēja, tad uzsita viņam uz pleca un sacīja: — Izdzeriet to baznīcas vīnu, kas vēl palicis pudelē, un tad varat uzskatīt, ka esat atkal uzņemts baznīcas klēpī.

XII

reliģisks disputs Dažkārt Šveiks veselām dienām nedabūja redzēt kareivju dvēseļu ganu. Feldkurats sadalīja savu laiku starp amata pienākumiem un uzdzīvi un ieradās mājās gaužām reti, netīrs, nemazgājies, notriepies kā runcis, kad tam uznāk auru laiks un tas dodas dēkās pa jumtiem.

Ja feldkurats pārnācis vēl bija spējīgs parunāt, tad pirms iemigšanas mēdza runāt ar Šveiku par

augstiem tematiem — par garīgu degsmi, par domāšanas prieku. Dažreiz viņš pat mēģināja runāt vārsmās un citēt Heini. Šveiks kopā ar feldkuratu noturēja vēl vienu karalauka dievkalpojumu sapieriem; tur aiz pārpratuma bija pieaicināts vēl otrs feldkurats, izbijis ticības mācības skolotājs, ārkārtīgi dievbijīgs vīrs, kas ar lielu izbrīnu lūkojās savā koleģī, kad tas viņam piedāvāja malku konjaka no Šveika blašķes, ko Šveiks tādos garīgu ceremoniju gadījumos vienmēr ņēma līdzi.

— Tā ir laba marka, — feldkurats Oto Kacs apgalvoja. —· Iedzeriet un brauciet uz mājām! Es pats ar visu tikšu galā. Šodien man nepieciešams būt svaigā gaisā, nez kāpēc galva sāp.

Dievbijīgais feldkurats aizgāja, galvu grozīdams, bet Kacs kā vienmēr izpildīja savu uzdevumu labi jo labi. Šoreiz tā kunga asinīs pārvērtās vīns ar konjaka piemaisījumu un svētruna vilkās ilgāk, jo katrs trešais vārds skanēja: «un tā tālāk» vai «visādā ziņā».

— Karavīri! Šodien jūs dodaties uz fronti un tā tālāk. Pievērsiet savas sirdis tam kungam un tā tālāk. Visādā ziņā. Neviens 110 jums nezina, kas ar viņu notiks un tā tālāk, vi​sādā ziņā.

Un tā joprojām no altara dārdēja «un tā tālāk» un «visādā ziņā», mainīdamies ar dievu un dažādu svēto vārdiem. Savā aizrautībā un daiļrunības kvēlē feldkurats ieskaitīja svētajos arī Savojas princi Eiženu, kas aizsargāšot kareivjus, kad viņi celšot tiltus pāri upēm.

Par spīti visam karalauka dievkalpojums beidzās bez jebkādām klizmām, patīkami un jautri. Sapieri dabūja pamatīgi izpriecāties.

Atceļā Šveiku un feldkuratu ar saliekamo altari negribēja ielaist tramvajā, bet Šveiks piedraudēja konduktoram: — Skaties, ka negāžu tev ar šo svēto pa galvu!

Nokļuvuši beidzot mājās, viņi atklāja, ka ceļā nozaudējuši hostiju trauku.

— Nav liela nelaime, — Šveiks sacīja, — pirmie kristieši noturēja dievkalpojumus bez kāda hostiju trauka. Ja mēs izsludināsim avīzēs par šo zaudējumu, tad godīgais atradējs var pieprasīt atlīdzību.

Ja būtu nozaudēta nauda, tad gan diezin vai patrāpītos kāds godīgs atradējs, kaut gan dažreiz gadās arī tādi ērmi. Pie mums Budejovicē bija pulkā kāds kareivis, tāds lādzīgs ragulops, viņš reiz bija pacēlis uz ielas sešsimt kronu un nodeva tās policijai. Pat avīzēs par viņu rakstīja, kas tas par godīgu atradēju, taču viņš iedzīvojās tikai kaunā un negodā. Neviens negribēja ar viņu runāt, visi viņu bāra: «Ak tu stulbenis, kādas muļķības izstrādājis! To tu nožēlosi līdz kapa malai, ja tev vēl ir kaut mazākās goda jūtas.» Viņam bija meiča, tā ar viņu vairs neielaidās. Kad viņš atvaļinājumā aizbrauca uz mājām, viņa draugi šā paša iemesla dēļ izsvieda viņu krogā no ballītes. Viņš sāka nīkuļot, kļuva grūtsirdīgs un beidzot metās zem vilciena. Reiz atkal mūsu ielā kāds drēbnieks atrada zelta gredzenu. Visi viņu brīdināja, lai neiet uz policiju, bet šim neko nevarēja iestāstīt. Policijā viņu uzņēma ārkārtīgi laipni, jo tur jau atradās pieteikums, ka pazudis zelta gredzens ar briljantu, bet, līdzko paskatījās uz atnesto gredzenu, tā sāka smieties: «Cilvēk mīļais, tas taču ir stikls, nevis briljants. Cik jums par tādu briljantu deva? Tādus godīgus atradējus mēs pazīstam.» Beidzot noskaidrojās, ka vēl kāds pazaudējis zelta gredzenu ar neīstu briljantu, ģimenes piemiņu, bet drēbnieks nosēdēja trīs dienas, jo uztraukumā bija aizskāris policiju.

Likumīgo atlīdzību —· desmit procentus — viņš dabūja gan, tur kopā sanāca viena krona un divdesmit helleru, jo tas nieks bija tikai divpadsmit kronu vērts, bet viņš to atlīdzību iesvieda gredzena īpašniekam ģīmi, īpašnieks viņu iesūdzēja par personas aizskaršanu ar darbiem, un drēbniekam piesprieda samaksāt desmit kronas soda naudas. Vēlāk viņš visur stāstīja, ka ikviens tāds godīgs atradējs pelnījis divdesmit pieci, ka to vajag apdauzīt zili melnu, ka to vajag nopērt publiski, lai cilvēki redz un mācās, kā tādos gadījumos jarīkojas. Manuprāt, mūsu hostiju trauku neviens atpakaļ nenesīs, kaut arī tam otrā pusē ir pulka zīmogs. Ļaudis labprāt negrib' ielaisties ar kroņa mantām. Drīzāk atradējs iemetīs t.o ūdenī, lai

neiekultos nepatikšanās. Es vakar traktierī «Pie zelta vainaga» sāku runāties ar kādu laucinieku, viņam jau piecdesmit seši gadi, un viņš gājis uz Jauno Paku, lai iecirkņa komandantūrā noskaidrotu, kāpēc viņam rekvizēti rati. Atceļā, kad viņu jau izsvieduši no komandantūras, viņš apstājies paskatīties uz vezumniekiem, kas nule iebraukuši un novietojušies tirgus laukumā. Kāds jauns puisis, kas vedis armijai konservus, palūdzis viņu pieskatīt uz brītiņu zirgus un vairs nav atgriezies. Kad vezumnieki devušies ceļā, lauciniekam vajadzējis braukt tiem līdzi līdz pašai Ungarijai, bet tur viņš tāpat palūdzis kādu, lai pieskata vezumu, un tikai tā izglābies, citādi viņu būtu aizveduši uz Serbiju. Viņš atgriezies pavisam apdullis un negrib vairs ielaisties nekādās militārās padarīšanās.

Vakarā viņus apciemoja dievbijīgais feldkurats, kas torīt ari bija uzaicināts noturēt dievkalpojumu sapieriem. Viņš bija fanatiķis, kas gribēja katru tuvināt dievam. Būdams ticības mācības skolotājs, viņš bija centies izkopt bērnos reliģiskās jūtas ar pļauku palīdzību, tāpēc laiku pa laikam dažādos laikrakstos par viņu bija publicēti ziņojumi: «Zvērīgs ticības mācības skolotājs», «Skolotājs, kas pļaukā bērnus» utt., taču nekas nespēja satricināt viņa pārliecību, ka katķismu bērni vislabāk apgūst pēc austriešu sistēmas.

Viņš mazliet kliboja ar vienu kāju. Tās bija sekas no sastapšanās ar kādu tēvu, kura dēlu viņš bija izpļaukājis par to, ka zēns bija izsacījis zināmas šaubas par svētās trīsvienības esību. Zēns bija saņēmis trīs pļaukas: vienu par dievu tēvu, otru par dievu dēlu, trešo par svēto garu.

Tagad viņš bija ieradies uzvest uz pareizā ceļa savu kolēģi Kacu un ietekmēt viņa dvēseli. Savu misiju viņš iesāka ar šādiem jautājumiem: — Kāpēc jūsu istabā nav krucifiksa? Es brīnos par to. Kur jūs skaitāt lūgšanas? Kāpēc jūsu istabas sienas nerotā neviens svēto attēls? Kas jums tur virs gultas?

Kacs iesmējās: — Tā ir «Peldētāja Zuzanna», un tā plikā sieviete zem viņas ir man kāda veca paziņa. Pa labi karājas japaņu akvarelis, kas attēlo seksuālo aktu starp geišu un vecu japaņu samuraju. Kaut. kas ļoti oriģināls, vai nav tiesa? Lūgšanu grāmata man glabājas virtuvē. Atnesiet to, Sveik, un atšķiriet trešo lappusi! Šveiks izgāja ārā, un virtuvē trīs reizes nopaukšķēja vīna pudeļu aizbāžņi.

Dievbijīgo feldkuratu ķēra vai trieka, kad uz galda parā​dījās trīs pudeles.

— Tas ir viegls baznīcas vīns, kolēģa kungs, — Kacs sacīja. — Ļoti laba šķirne, rislings. Pēc garšas atgādina Mozeles vīnu.

— Es nedzeršu, — dievbijīgais feldkurats tiepās, — es esmu ieradies glābt jūsu dvēseli.

— Jums izkaltis rīkle, kolēģa kungs, — Kacs brīdināja. — Iedzeriet, un es klausīšos. Es esmu ļoti panesīgs cilvēks un varu mierīgi noklausīties ari citu ieskatos.

Dievbijīgais feldkurats mazliet iedzēra un izbolīja acis.

— Velnišķīgi labs vīns, kolēģa kungs, vai nav tiesa?

— Es dzirdu, ka jūs lādaties, — fanatiķis skarbi sacīja.

— Tas ir paradums, — Kacs atbildēja, — dažreiz es sevi pieķeru pat zaimos. Ielejiet, Sveik, feldkurata kungam! Varu jums apgalvot, ka lamājoties mēdzu pieminēt arī dievu to tēvu, dievu to dēlu un dievu to svēto garu. Manuprāt, jūs pie visa tā pieradīsiet, kad būsiet nokalpojis armijā tik ilgi kā es.

Tādos lamu vārdos nav nekā nepatīkama, uzspiesta, un mums, garīdzniekiem, tas viss ļoti tuvs: debesis, dievs, krusts, svētais vakarēdiens. Viss skan ļoti skaisti un cieši saistīts ar mūsu profesiju. Dzeriet, kolēģa kungs!

Bijušais skolotājs tīri mechaniski iedzēra malku. Varēja redzēt, ka viņš grib kaut ko sacīt, bet nespēj, jo vēl kārto domas.

— Galvu augšā, kolēģa kungs, — Kacs turpināja, — nesēdiet tik drūms, it kā jūs pēc piecām minūtēm taisītos pakārt! Esmu dzirdējis, ka jūs reiz piektdien kādā restorānā esot apēdis cūkgaļas kotleti, domādams, ka todien ir ceturtdiena, un pēc tam esot skrējis uz klozetu un bāzis pirkstu rīklē, lai dabūtu kotleti ārā, jo baidījies, ka dievs jūs sodīšot. Man gan nav bail ēst gavēņa laikā gaļu, un no elles es arī

nebaidos. Pardon, iedzeriet! Tā, vai nu jūtaties labāk? Varbūt jums ir progresīvi uzskati par elli un jiis ejat līdzi laika garam un reformistiem? Tas ir, jūs atzīstat, ka nabaga grēciniekiem paredzēto sēra katlu vietā tagad ellē atrodas autoklavi, proti, katli ar augstu atmosfēras spiedienu, ka grēciniekus cepina margarīnā, ka iesmus griež ar elektrisku dzinējspēku, ka grēciniekiem dragā kaulus ar šoseju blietējamām mašīnām, kas braukā viņiem pāri miljoniem gadu, ka zobu trīcēšanu rada zobārsti ar īpašām ierīcēm, bet kaucienus uzņem skaņu platēs un tās svīta augšā paradizē, lai uzjautrinātu taisnos. Paradizē darbojas odekolona smidzinātāji un simfoniskie orķestri tik ilgi spēlē Brāmsu, ka visi ilgojas pēc elles un šķīstītavas. Eņģeļiem pie dibeniem ir lidmašīnu propelleri, lai nav spārni jāpiepūlē. Dzeriet, kolēģa kungs! Sveik, ielejiet viņam konjaku, man lie​kas, viņš nejūtas labi.

Kad dievbijīgais feldkurats atžilba, viņš nočukstēja: — Reliģija ir garīgs apsvērums. Kas netic svētās trīsvienī​bas pastāvēšanai … · — Sveik, — Kacs viņu pārtrauca, — ielejiet feldkurata kungam vēl vienu konjaku, lai viņš atjēdzas! Pastāstiet viņam kaut ko, Sveik!

— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks iesāka, — Vlašimā dzīvoja kāds seminārā priekšnieks. Viņa vecā saimniece bija aizlaidusies lapās ar bērnu un naudu, un viņš pieņēma citu kalponi. Savās vecuma dienās šis seminārā priekšnieks bija sācis studēt svēto Augustinu, kurš, kā stāsta, piederot pie svētajiem tēviem, un tur izlasījis, ka ikviens, kas ticot antipodiem, tikšot nolādēts. Viņš nu atsaucis savu kalponi un teicis tai: «Klausieties, jūs man kādreiz stāstījāt, ka jums esot dēls, atslēdznieks — mechaniķis, kas aizbraucis uz Austrāliju. Tad viņš tagad atrodas pie antipodiem, bet svētais Augustins pavēl, lai ikviens tiktu nolādēts, kas tic antipodiem.»

— «.Jūsu godība,» tas sievišķis atbild, «bet mans dēls taču sūta man no Australijas vēstules un naudu.» — «Tie ir velna māņi,» seminārā priekšnieks brēcis, «pēc svētā Augustina mācības, nekādas Australijas nav; tas ir antikrists, kas jūs kārdina.» Svētdien viņš baznīcā publiski nolādējis kalponi un kliedzis, ka nekādas Australijas pasaulē neesot. Tad taisni no baznīcas viņu aizveduši uz trakonamu. Tur jau dažam labam būtu piemērota vieta. Ursuliniešu klosterī ir pudelīte ar jaunavas Marijas pienu, ar ko viņa barojusi Jēzuliņu, bet bāreņu patversmē pie Benešovas, kad tur atveduši svētīto ūdeni no Lurdas, bāreņiem piemetusies tāda caureja, kāda pasaulē vēl nav redzēta.

Dievbijīgajam feldkuratam viss dejoja acu priekšā, un viņš atžilba tikai pēc jaunas konjaka glāzes, kas viņam sakāpa galvā. Blisinādams acis, viņš uzrunāja Kacu: — Vai jūs neticat jaunavas Marijas neaptraipītajai ieņemšanai? Vai jus neticat, ka Jāņa Kristītāja pirksts, kas glabājas pie piaristiem, ir īsts? Vai jūs vispār ticat dievam tam kungam? Un, ja neticat, kāpēc tad esat feldkurats?

— Kolēģa kungs, — Kacs atbildēja, draudzīgi paplikšķinādams viņam pa muguru, — kamēr valsts atzīst, ka kareivjiem, kas dodas uz karu drošā nāvē, vajadzīga dieva svētība, tikmēr feldkurata amatu pieklājīgi atalgo, un cilvēks, to pildot, nepārpūlas. Man tas patīk labāk nekā noskraidīties pa apmācības laukumiem vai nostaigāties manevros. Agrāk es pildīju priekšniecības pavēles, bet tagad daru, ko gribu.

Es aizvietoju kādu, kas nemaz neeksistē, un tēloju dieva lomu. Ja es negribu kādam piedot grēkus, tad nepiedošu arī, kaut viņš lūgtos mani, ceļos mezdamies. Tādu gan laikam būs sasodīti maz.

— Es mīlu dievu to kungu, ·— žagodamies izrunāja dievbijīgais feldkurats, — es viņu ļoti mīlu.

Dodiet man mazliet vīna! Es cienu dievu to kungu, — viņš turpināja, — es viņu ļoti cienu un godāju.

Neviena es tā necienu kā viņu.

Viņš tā zvēla ar dūri pa galdu, ka pudeles salēcās.

— Dievs ir kaut kas cēls, kaut kas pārdabisks. Viņš ir augsti teicams visos savos darbos. Viņš ir līdzīgs saulei, tam es ticu un ticēšu. Arī svēto Jozefu es cienu, es cienu visus svētos, atskaitot svēto Serapionu. Viņam ir tik neglīts vārds.

— Viņam būtu jāiesniedz lūgums, lai piešķir citu vārdu, — Šveiks piezīmēja.

— Es mīlu svēto Ludmilu un svēto Bernardu, — bijušais ticības mācības skolotājs turpināja, —

viņš izglābis daudzus ceļiniekus sv. Gotharda pārejā. Viņam kaklā pakārta pudele konjaka, un viņš meklē tos, kas ieputināti sniegā.

Saruna ievirzījās citās sliedēs. Dievbijīgais feldkurats sāka melst, kas gadījās uz mēles: — Es mīlu nevainīgos bērniņus, viņu piemiņas diena ir 28. decembrī. Erodu es ienīstu. Kad vista guļ, tad nevar tikt pie svaigām olām.

Viņš sāka smieties un dziedāt: Svētais, visuvarenais dievs . ..

Tomēr viņš tūliņ pārtrauca dziesmu un skarbi jautāja Kacam: — Vai jūs neticat, ka 15. augustā ir Marijas debesbrauk​šanas diena?

Dzīres ritēja pilnā gaitā. Galdā parādījās vēl jaunas pudeles, un laiku pa laikam atskanēja Kaca balss: — Saki, ka netici dievam tam kungam, citādi neliešu.

Likās, ka atgriezušies pirmo kristiešu vajāšanas laiki. Bijušais ticības mācības skolotājs dziedāja kādu Romas arēnas mocekļu dziesmu un auroja: — Es ticu dievam tam kungam un neaizliegšu viņu. Ej ratā ar savu vīnu! Es pats varu aizsūtīt pēc tā.

Beidzot viņu noguldīja gultā. Pirms iemigšanas viņš, pacēlis labo roku zvērestam, sauca: — Es ticu dievam tam tēvam, dēlam un svētajam garam! Atnesiet man lūgšanu grāmatu! Šveiks ielika viņam rokā grāmatu, kas atradās uz naktsgaldiņa, un tā dievbijīgais feldkurats aizmiga ar Dž. Bokačo «Dekameronu» rokā.

XIII

ŠVEIKS IET DOT PEDEJO SVAIDĪJUMU Feldkurats Oto Kacs domīgi sēdēja pie apkārtraksta, kas nule bija atnests no kazarmām. Tas bija kara ministrijas priekšraksts: «Kara ministrija ar šo atceļ pa kara laiku visus priekšrakstus sakarā ar karavīru pēdējo svaidījumu un izdod armijas garīdznieku zināšanai un pildīšanai šādus noteikumus: § 1. Frontē pēdējais svaidījums atcelts. § 2. Grūti slimos un ievainotos nav atļauts pārvietot uz aizmuguri pēdējā svaidījuma saņemšanas dēļ.

Armijas garīdzniekiem uzlikts par pienākumu par šā noteikuma pārkāpšanu tūliņ ziņot attiecīgām militārām iestādēm. § 3. Kara slimnīcās aizmugurē uz kara ārstu atzinuma pamata pēdējo svaidījumu var izdarīt veselām grupām uzreiz, ja tas netraucē augšminēto militāro iestāžu darbu. § 4. Ārkārtējos gadījumos kara slimnīcu pārvalde var atļaut atsevišķām personām saņemt pēdējo svaidījumu aizmu​gurē. § 5. Armijas garīdzniekiem uzlikts par pienākumu pcc kara slimnīcu pārvaldes uzaicinājuma dot pēdējo svaidījumu tiem, kurus pārvalde norāda.»

Tad feldkurats izlasīja vēl kādu rakstu, kurā viņam bija pavēlēts rīt ierasties kara slimnīcā Karela laukumā un dot pē​dējo svaidījumu kādam grūti ievainotam kareivim.

— Klausieties, Sveik, — feldkurats iesaucās, — vai tā nav cūcība? It kā visā Prāgā nebūtu neviena cita feldkurata. Kāpēc tur nesūta to dievbijīgo mācītāju, kas nesen pārgulēja pie mums? Man jādod pēdējais svaidījums Karela laukumā. Es jau esmu aizmirsis, kā to dara.

— Tad nopirksim katķismu, feldkurata kungs, tur tas būs iekšā, — Šveiks aizrādīja. — Katķisms garīgiem ganiem ir tas pats, kas ceļa vadonis svešiniekiem. Emausas klosterī strādāja kāds dārznieka palīgs. Viņš bijanolēmis kļūt par klostera kalpotāju un dabūt mūka drēbes, lai nevajadzētu plēst pašam savējās. Tad viņam bija jānopērk katķisms un jāiemācās, kas vienīgais paglābies no iedzimtā grēka, kā met krustu, ko nozīmē tīra sirdsapziņa un tamlīdzīgas blēņas. Vēlāk viņš pārdeva zem rokas pusi no klostera gurķu ražas, un tad viņu ar kaunu un negodu padzina. Kad es viņu satiku, viņš teica: «Nu, gurķus

es būtu varējis pārdot arī bez katķisma.»

Kad Šveiks atnesa nopirkto katķismu, feldkurats, to šķir​stīdams, sacīja: — Paskat tikai, pēdējo svaidījumu var dot vienīgi garīdznieks un turklāt tikai ar bīskapa svētītu eļļu. Tātad redzat, Sveik, jūs pats nevarat dot sev pēdējo svaidījumu. Nolasiet man, kā dod pēdējo svaidījumu! Šveiks lasīja: — «To izdara tā: garīdznieks ieziež slimnieka piecus maņu orgānus un pie tam skaita lūgšanu: «Caur šo svēto svaidījumu un savu mīlestības pārpilno žēlsirdību lai dievs tas kungs tev piedod visu, ko tu esi nogrēkojies ar redzi, dzirdi, ožu, garšu, runu, tausti un gaitu.»»

— Es labprāt gribētu zināt, Sveik, — feldkurats sacīja,.

— kā cilvēks var nogrēkoties ar tausti. Vai jūs nevarat man to paskaidrot?

— Visādi var nogrēkoties, feldkurata kungs, kad viņš, piemēram, grābstās pa svešām kabatām vai atkal ballītēs . . . vai nu nezināms, kā tur nagus palaiž.

— Un ar gaitu, Šveik?

— Kad viņš sāk klibot, lai ļaudis par viņu iežēlotos.

— Un ar ožu?

— Kad viņš novēršas no kādas smakas.

— Un ar garšu, Šveik?

— Kad viņam pēc kaut kā slienas tek.

— Un ar runu?

— Tas savienots ar dzirdi, feldkurata kungs, kad viens daudz pļāpā un otrs viņā klausās.

Pēc šiem filozofiskajiem apsvērumiem feldkurats apklusa un pēc brītiņa teica: — Tātad mums vajadzīga biskapa svētīta eļļa. Te jums būs desmit kronas, nopērciet vienu pudelīti!

Armijas intendanturā droši vien tādas eļļas nav.

Tā nu Šveiks devās meklēt biskapa svētīto eļļu. Tāds uzdevums ir vēl grūtāks nekā dzīvības ūdens sameklēšana Boženas Ņemcovas 1(Božena Ņemcova (1820.—1862.) — ievērojama čechu rakstniece; bez stāstiem izdevusi vēl čechu un slovaku pasaku krājumus.) pasakās.

Viņš iegāja vairākos drogu preču veikalos, bet, līdzko pateica: «Lūdzu pudelīti biskapa. svētītās eļļas,» — tā daži sāka smieties, daži šausmās paslēpās aiz letes. Šveiks visur rādīja ļoti nopietnu seju.

Tad viņš nolēma izmēģināt laimi aptiekās. Pirmajā aptiekars lika laborantam izmest Šveiku ārā.

Otrajā gribēja izsaukt ātro palīdzību, bet trešajā provizors viņam ieteica iegriezties Garajā ielā, Polaka firmā, tur droši vien būšot vajadzīgā prece.

Polaka firma Garajā ielā patiešām bija rosīga firma. Tā nelaida ārā neviena pircēja, neapmierinājusi viņa vēlēšanos. Ja pircējs vēlējās Kopajas balzamu2(Dziedniecisku eļļu sakopojums.) , viņam ielēja terpentīnu, un labi vien bija.

Kad Šveiks prasīja par desmit kronām biskapa svētīto eļļu, šefs sacīja komijam: — Tauchena kungs, ielejiet viņam desmit dekagramu ka​ņepju eļļas Nr. 3!

Komijs, ietīdams pudelīti papīrā, teica Šveikam kā īsts vei​kalnieks: — Vislabākās kvalitates prece! Ja jums vajadzīga laka, otas vai pernica, griezieties, lūdzami, pie mums! Mēs jūs solidi apkalposim.

Tikmēr feldkurats ar katķismu rokā atkārtoja to, kas viņam kādreiz seminārā nebija iespiedies atmiņā. Viņam ļoti pa​tika daži neparasti gudri izteicieni, par kuriem viņš smējās no visas sirds: «Vārds «pēdējais svaidījums» cēlies no tā, ka šis svaidījums parasti ir pēdējais no visiem svētiem svaidījumiem, ko baznīca dod cilvēkam.»

Vai arī: «Pēdējo svaidījumu var saņemt ikviens katoļticīgs kristietis, kas grūti sasirdzis un jau sasniedzis apzinīgu ve​cumu.»

«Sirdzējam jāsaņem pēdējais svaidījums, ja iespējams, pilnīgā samaņas stāvoklī.»

Tad ieradās raitnieks un atnesa rakstu, kurā feldkuratam tika aizrādīts, ka rīt pie pēdējā svaidījuma slimnīcā būšot klāt «Dižciltīgo dāmu savienība kareivju audzināšanai ticības garā». Šī savienība sastāvēja no histēriskām vecām sievietēm, kuras slimnīcās izdalīja kareivjiem svēto attēlus un stāstiņus par kādu katoļticīgu karavīru, kas iet nāvē kunga un ķeizara labā. Stāstiņos bija krāsaina bildīte, kas attēloja kaujas lauku. Visur vāļājās cilvēku un zirgu ķermeņi, apgāzti municijas vezumi un lielgabali stāvus uzslietām lafetēm. Pie apvāršņa dega sādža un sprāga šrapneļi, bet priekšplānā gulēja kareivis ar norautu kāju; pār viņu noliecies eņģelis sniedza viņam vainagu ar uzrakstu uz lentes: «Jau šodien tu būsi ar mani paradizē.» Un mirējs svētlaimīgi smaidīja, it kā viņam būtu pasniegts sal​dējums.

Oto Kacs, izlasījis rakstu, nospļāvās un nodomāja: «Tad nu gan rīt būs dieniņa!»

Viņš pazina šīs «padauzas», kā viņš sauca «Savienības» dāmas, kopš tā laika, kad pirms vairākiem gadiem bija turējis dievkalpojumus armijai sv. Ignacija baznīcā. Toreiz viņš vēl ziedoja svētrunām daudz laika, un «Savienība» mēdza sēdēt tūliņ aiz pulkveža. Reiz viņam bija piesējušās divas izģindušas jumpravas melnās drēbēs, ar rožukroņiem rokās un divas stundas tērgājušas par kareivju audzināšanu ticības garā, līdz viņš galīgi noskaities bija pateicis: «Piedodiet, manas dāmas, mani gaida kapteinis uz kāršu partiju.»

— Eļļa mums jau ir, — svinīgi paziņoja Šveiks, atgriezies no Polaka firmas. —· Kaņepju eļļa Nr. 3, vislabākās kvalitates, ar to varam iesvaidīt veselu bataljonu. Tā ir solida firma, tā pārdod arī pernicu, laku un otas. Mums vēl vajadzīgs vienīgi zvaniņš.

— Kāpēc zvaniņš, Šveik?

— Mums braucot jāzvana, lai ļaudis mūsu priekšā ņemtu cepures nost, kad mēs braucam ar dievu to kungu un kaņepju eļļu Nr. 3, feldkurata kungs. Tā to dara, un daudzi jau iespundēti tāpēc, ka nav likušies ne zinis un nav ņēmuši cepures nost. Reiz Zižkovā kāds mācītājs piekāva aklu ubagu, jo tas šai gadījumā nebija noņēmis cepuri. Šo ubagu ieslodzīja, jo tiesā pierādīja, ka kurlmēms viņš nav, tikai akls, tātad zvanām dzirdējis un ar savu izturēšanos kūdījis ļaudis uz nemieriem, kaut gan tas bija noticis naktī. Tas ir tāpat kā Kristus augšāmcelšanās svētkos. Citādi neviens uz mums pat nepaskatīsies, bet tā ikviens noņems cepuri. Tātad, feldkurata kungs, ja jums nav iebildumu, es tūliņ iešu pēc zvaniņa.

Saņēmis atļauju, Šveiks pēc pusstundas atnesa zvaniņu.

— Tas ir no «Krustiņu» iebraucamās vietas vārtiem, — viņš sacīja, — un tas man maksāja piecas minūtes baiļu, un kur vēl tā ilgā gaidīšana, jo pastāvīgi gāja garām ļaudis.

— Es iešu uz kafejnīcu, Šveik, ia kāds atnāk, lai pagaida.

Apmēram pēc stundas ieradās vecāks sirms kungs ar staltu stāju un stingru skatienu.

Visa viņa āriene dvesa apņēmību un niknumu. Viņš meta visapkārt tādus skatienus, it kā liktenis būtu viņu sūtījis iz​nīcināt mūsu nabaga planētu un izdzēst tās pēdas pasaules iz​platījumā.

Viņa valoda bija skarba, dzestra un stingra: — Mājās? Aizgājis uz kafejnīcu? Man jāpagaida? Labi, kaut vai līdz rītam. Kafejnīcām viņam nauda ir, bet parādus ko maksāt nav. Mācītājs, tpi, tu nelabais!

Viņš nospļāvās virtuvē uz grīdas.

— Kungs, nespļaujiet te! — Šveiks aizrādīja, ar interesi vērodams svešo.

— Es nospļaušos vēlreiz, skatieties, tā, — svešais stūrgalvīgi noteica, otrreiz nospļaudamies uz grīdas. — Kā viņam nav kauna! Armijas garīdznieks! Fi! — Ja esat kulturāls cilvēks, — Šveiks sacīja, — tad atmetiet paradumu spļaudīties svešos dzīvokļos. Jeb vai jūs domājat, ka pasaules kara laikā viss atļauts? Jums jāuzvedas kārtīgi, nevis kā mežonim. Jums jāizturas smalki, jārunā pie​klājīgi, nevis jāizgāžas kā vecai sētai, jūs stulbais civilisti Bargais kungs pietrūkās kājās, sāka aiz uztraukuma drebēt un kliedza: — Ko jūs atļaujaties? Ja es neesmu pieklājīgs cilvēks, kas tad es esmu, sakiet. ..

— Jūs esat cūka, — Šveiks pārtrauca, skatīdamies viņam tieši acīs. — Jūs spļaujat uz grīdas, it kā atrastos tramvajā, vilcienā vai kādā citā publiskā vietā. Esmu vienmēr brīnījies, kāpēc tur izkārtas zīmītes, ka aizliegts spļaut uz grīdas, bet nu redzu, ka tas jūsu dēļ. Jūs laikam visur ļoti labi pazīst.

Stingrais kungs pietvīka un sāka bērt veselu virkni lamu vārdu, kas bija adresēti Šveikam un feldkuratam.

— Vai esat beidzis savu runu? — Šveiks mierīgi vaicāja, kad bija izskanējis pēdējais: «Abi plukatas; kāds kungs, tāds kalps.» — Varbūt gribat vēl ko piebilst, pirms nolidojat lejā pa kāpnēm?

Tā kā stingrais kungs bija tā izsmēlis savu krājumu, ka viņam neviens vērtīgs lamu vārds vairs neienāca prātā un viņš apklusa, tad Šveiks uzskatīja to par zīmi, ka papildinājumu velti gaidīt. Viņš atvēra durvis, nostatīja stingro kungu ar seju pret kāpņu laukumu un deva viņam tādu spērienu, no kā nebūtu jākaunas pat vislabākās starptautiskās futbola meistarkomandas labākajam spēlētājam.

Un Šveiks nosauca pakaļ stingrajam kungam: — Nākamreiz, kad ejat ciemos pie pieklājīgiem cilvēkiem, tad uzvedieties pieklājīgi!

Stingrais kungs ilgi staigāja gar logiem un gaidīja feld​kuratu. Šveiks atvēra logu un vēroja staigātāju.

Beidzot ciemiņš sagaidīja feldkuratu, kas ieveda viņu is​tabā un nosēdināja sev pretī uz krēsla. Šveiks klusēdams atnesa spļaujamo trauku un nolika cie​miņam priekšā.

— Ko jūs darāt, Šveik?

— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka ar šo kungu man jau bija maza saskriešanās sakarā ar spļaušanu uz grīdas.

— Atstājiet mūs vienus, Šveik, mums šis tas jāpārrunā. Šveiks salutēja: — Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka atstāju jūs vienus.

Viņš iegāja virtuvē, bet istabā tikmēr noritēja interesanta Baruna.

— Jūs esat ieradies pēc naudas par vekseli, ja nemal​dos? — feldkurats uzrunāja savu ciemiņu.

— Jā gan, un es ceru…

Feldkurats nopūtās.

— Cilvēks bieži nokļūst tādā situācijā, ka viņam paliek pāri tikai cerība. Cik jauks ir šis vārdiņš «cerība» tai trejlapiņā, kas paceļ cilvēku pāri dzīves likstām: «ticība, cerība, mīlestība» …

— Es ceru, feldkurata kungs, ka tā suma . . .

— Protams, cienītais kungs, — feldkurats pārtrauca, — es vēlreiz atkārtoju, ka vārds «cerība» stiprina cilvēku cīņā ar dzīves grūtībām. Nezaudējiet cerību arī jūs! Cik brīnišķīgi būt cilvēkam ar noteiktiem ideāliem, būt nevainīgai, skaidrai būtnei, kas aizdod naudu pret vekseļiem un cer, ka to laikā atmaksās! Cerēt, nemitīgi cerēt, ka es jums atdošu tūkstoš divi simti kronu, kaut man kabatā nav pat simt kronu .. .

— Tātad jūs . . . — ciemiņš sastostījās.

— Jā, tātad es … — feldkurats atbildēja.

Svešā kunga seja atkal kļuva nikna un ļauna.

— Kungs, tā ir krāpšana! — viņš pieceldamies iesaucās.

— Apmierinieties, cienītais kungs . . .

— Tā ir krāpšana! —■ ciemiņš tiepīgi atkārtoja. — Jūs esat nelietīgi izmantojis manu uzticību.

— Kungs, — feldkurats sacīja, — gaisa pārmaiņa jums noteikti nāks par labu. Te ir pārāk spiedīgs gaiss.

— Sveik! — viņš sauca. — Šis kungs vēlas izkļūt svaigā gaisā.

— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, ka es jau reiz iz​sviedu šo kungu laukā.

— Atkārtot! — skanēja pavēle, ko izpildīja ātri, strauji un enerģiski.

— Tas ir labi, feldkurata kungs, — sacīja Šveiks, ienācis no kāpņu laukuma, — ka mēs tikām ar viņu galā, iekāms viņš paguva sacelt traci. Malešicēs bija kāds krodzinieks, svēto rakstu pratējs, kam visos gadījumos bija bībeles citāti pie rokas, un, kad viņš kādu apstrādāja ar pātagu, tad pastāvīgi daudzināja: «Kas rīkstes taupa, tas nemīl savu dēlu, bet, kas viņu mīl, tas per to jau laikus. Es tevi mācīšu kauties manā krogā!»

— Redziet nu, Šveik, kas piemeklē tos, kuri negodā mācītājus, — feldkurats pasmīnēja. — Sv. Jānis Zeltamute sacījis: «Kas godā mācītāju, tas godā Kristu; kas dara pāri mācītājam, tas dara pāri Kristum, kura pārstāvis ir mācītājs.» Rītdienai mums jāsagatavojas pamatīgi. Izcepiet olu kulteni ar cūkgaļu, uzsildiet bordo punšu, un tad gremdēsimies pārdomās, jo, kā sacīts vakara lūgšanā: «Lai dieva žēlastība at​vaira no šā nama visas ienaidnieka viltības!»

Pasaulē ir sastopami neatlaidīgi cilvēki, un pie tiem piederēja arī tas vīrs, kas jau divas reizes bija izsviests no feldkurata dzīvokļa. Tieši tad, kad vakariņas bija gatavas, kāds piezvanīja. Šveiks gāja atvērt durvis un, pēc brītiņa ienācis, teica: — Viņš ir atkal klāt, feldkurata kungs. Es viņu ieslodzīju vannas istabā, lai mēs varētu mierīgi paēst vakariņas.

— Tas nav labi darīts, Šveik, — feldkurats izsaucās. — Ciemiņš mājās — dievs mājās. Senos laikos ļaudis aicināja dzīrēs ākstus, lai uzjautrinātos. Vediet viņu iekšā, lai viņš mums pakavē laiku!

Pēc mirkļa Šveiks atgriezās ar neatlaidīgo vīru, kas drūmi raudzījās feldkuratā.

— Sēdieties! — feldkurats viņu laipni uzaicināja. — Mēs patlaban beidzam ēst vakariņas. Mēs ēdām omārus un lasi un tagad ķersimies pie olu kulteņa ar cūkgaļu. Mēs varam uzdzīvot, ja ir ļaudis, kas mums aizdod naudu.

— Ceru, ka man nevajadzēs klausīties jokos, — drūmais vīrs sacīja. — Šodien es te esmu jau trešo reizi. Ceru, ka nu viss noskaidrosies.

— Padevīgi ziņoju, feldkurata kungs, — Šveiks piebilda, — ka tā ir īsta hidra, kā tas Boušeks no Libniem, ko astoņpadsmit reizes izsvieda no «Eksnera», bet viņš kā līda, tā līda atpakaļ, — esot aizmirsis savu pīpi. Viņš līda iekšā gan pa logu, gan pa durvīm, gan šmauca cauri virtuvei, gan kāpa pāri sētai, gan ielavījās caur pagrabu pie bufetes un droši vien būtu nolaidies lejā pa skursteni, ja ugunsdzēsēji nebūtu viņu laikus nocēluši no jumta. Viņš bija tik neatlaidīgs, ka no viņa būtu varējis iznākt kāds ministrs vai deputāts. Nu, tad viņam arī sadeva, kā pienākas.

Neatlaidīgais vīrs, neklausīdamies, ko citi runā, stūrgalvīgi atkārtoja: — Es gribu skaidrību un vēlos, lai mani uzklausa.

— Runājiet, cienītais kungs, tas jums atļauts, — feldkurats sacīja. — Runājiet, cik ilgi gribat, mēs tikmēr turpināsim mie​lastu. Ceru, ka tas jums netraucēs runāšanu. Šveik, nesiet kul​teni iekšā!

— Kā jums zināms, — neatlaidīgais vīrs iesāka, — tagad visur plosās karš. Naudu es jums aizdevu pirms kara un, ja kara nebūtu, tad nemaz tā neuzstātu, lai atmaksājat man to. Taču man ir bēdīgi piedzīvojumi.

Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un turpināja: — Man viss pierakstīts. Virsleitnants Janata bija man parādā 700 kronu un tomēr iedrošinājās krist kaujā pie Dri11as. Leitnants Prašeks krita gūstā krievu frontē un palika man parādā 2000 kronu. Kapteinis Vichterle, kas man parādā tādu pašu sumu, pieļāva, ka viņu nošauj paša kareivji pie Rava Ruskas.

Virsleitnants Mašeks krīt gūstā Serbijā, palikdams man parādā 1500 kronu. Tādu man te pierakstīts daudz.

Viņi krīt Karpatos, nesamaksājuši par vekseli, nokļūst gūstā, noslīkst Serbijā, nomirst Ungarijas slimnīcā.

Tagad jums saprotamas manas bažas, ka šis karš var mani izputināt, ja nebūšu enerģisks un nepielūdzams.

Jūs varat iebilst, ka jums nedraud tādas briesmas. Paskatieties vien!

Viņš pabāza savu piezīmju grāmatiņu feldkuratam zem deguna: — Redzat: feldkurats Matiašs pirms nedēļas miris Brno lipīgo slimību hospitālī. Jāplēš vai mati no galvas nost! Viņš nesamaksā man 1800 kronu un iet koleras barakā dot pēdējo svaidījumu cilvēkam, gar

kuru viņam nav nekādas daļas.

— Tas bija viņa pienākums, mīļais draugs, — feldkurats aizrādīja, — es arī rīt eju dot pēdējo svaidījumu.

— Un arī koleras barakā, — Šveiks piemetināja. — Varat nākt līdz, lai redzētu, ko nozīmē pašuzupurēšanās.

— Feldkurata kungs, —■ neatlaidīgais vīrs turpināja, *— ticiet man, ka es atrodos izmisuma pilnā stāvoklī. Vai tāpēc karo, lai izdeldētu no pasaules visus manus parādniekus?

— Kad jūs iesauks karā un jūs nokļūsiet frontē, — Šveiks atkal iejaucās, — tad mēs ar feldkurata kungu noturēsim diev​kalpojumu, lai debesu tēvs liek pirmajai granatai krist uz jums.

— Kungs, šis jautājums ir nopietns, — hidra pievērsās feldkuratam, — un es prasu, lai jūsu kalpotājs nejaucas mūsu darīšanās un ļauj mums tās nobeigt.

— Atļaujiet, feldkurata kungs, — Šveiks atsaucās, — dodiet man tiešām pavēli nejaukties jūsu darīšanās, citādi es arī turpmāk aizstāvēšu jūsu intereses, kā tas krietnam kareivim pienākas un piederas. Šim kungam pilnīga taisnība, ja viņš grib aiziet no šejienes bez manas palīdzības. Man jau arī nepatīk trači, es esmu labi audzināts cilvēks.

— Šveik, man tas sāk jau apnikt, — feldkurats sacīja, likdamies neievērojam ciemiņa klātbūtni. — Es domāju, ka šis cilvēks pakavēs mums laiku, pastāstīs kādas anekdotes, bet viņš prasa, lai es pavēlot jums neiejaukties šais darīšanās, kaut gan jums jau divas reizes bijušas ar viņu darīšanas. Tik svarīgas reliģiskas ceremonijas priekšvakarā, kad man visas domas jāpievērš dievam, viņš uzmācas man ar muļķīgām runām par nožēlojamām 1200 kronām, novērš mani no manas sirdsapziņas pārbaudes, no dieva un grib piespiest mani vēlreiz pasacīt viņam, ka tagad viņš no manis nekā nedabūs. Es negribu vairs runāt ar viņu, lai neapgānītu šo svēto vakaru. Pasakiet viņam, Šveik: «Feldkurata kungs jums nedos nekā.» Šveiks izpildīja pavēli, iebrēkdams šos vārdus ciemiņam ausī.

Neatlaidīgais ciemiņš tomēr palika sēžam.

— Šveik, — feldkurats uzaicināja, — pajautājiet viņam, cik ilgi viņš vēl domā te kvernēt!

— Es nekustēšos ne no vietas, kamēr man nebūs samak​sāts, — hidra stūrgalvīgi paziņoja.

Feldkurats piecēlās, piegāja pie loga un sacīja: — Tādā gadījumā nododu viņu jūsu rīcībā, Šveik. Dariet ar viņu, ko gribat!

— Iesim, kungs! — sacīja Šveiks, sagrābdams nelūgto ciemiņu aiz pleca. — Visas labas lietas ir trīs.

Un viņš atkārtoja savu paņēmienu ātri un eleganti, kamēr feldkurats bungoja pa rūti sēru maršu. Šim pārdomām veltītajam vakaram bija vairākas fāzes. Feldkurats tuvojās dievam tādā svētbijībā un degsmē, ka vēl pulksten divpadsmitos naktī no viņa dzīvokļa skanēja dziesma: Kad laiks bija pienācis projām mums iet, Tad meičiņas nebeidza asaras liet. ..

Viņam līdzi dziedāja arī krietnais kareivis Šveiks.

Kara slimnīcā pēc pēdējā svaidījuma ilgojās divi: vecs majors un bankas prokūrists, rezerves virsnieks. Abi bija Karpatos dabūjuši lodi vēderā un gulēja blakus. Rezerves virsnieks uzskatīja par savu pienākumu saņemt pēdējo svaidījumu, tāpēc ka viņa priekšnieks pēc tā alka. Rīkoties citādi, pēc viņa domām, būtu subordinacijas pārkāpums. Dievbijīgais majors pieprasīja pēdējo svaidījumu ar gudru ziņu, cerēdams, ka lūgšana izdziedinās viņu. Tomēr naktī pirms pēdējā svaidījuma abi nomira, un, kad no rīta ieradās feldkurats ar Šveiku, abi jau gulēja zem līķu palagiem ar gluži melnām sejām kā visi, kas mirst nosmakdami.

— Mēs tik svinīgi braucām, feldkurata kungs, un nu mums visu sabojāja, — sūrojās Šveiks, kad kancelejā viņiem pa​teica, ka abiem mirējiem nekas vairs nav vajadzīgs.

Viņi patiešām bija ieradušies visai svinīgi. Viņi brauca ormanī, Šveiks šķindināja zvaniņu, bet feldkurats turēja rokā salvetē ievīstītu pudelīti ar eļļu un nopietnu seju svētīja ar pudelīti garāmgājējus, kas noņēma cepures. Tiesa, tādu nebija daudz, lai gan Šveiks centās sacelt ar savu zvaniņu iespējami

lielāku troksni. Bērnu nevainībā ratiem skrēja pakaļ vairāki puišeļi, un, kad vienam izdevās pieķerties pie ratiem, pārējie vienā balsī brēca: — Uzsēdās, uzsēdās!

Un Šveiks zvanīja, bet ormanis zvetēja ar pātagu pa ratu pakaļu. Vodičkas ielā kāda sētniece, Marijas kongregacijas locekle, rikšiem metās pakaļ ratiem, lai saņemtu svētību, tad pārmeta krustu un nospļāvās: — Brauc ar dievu to kungu kā nelabā apsēsti! Tā jau cil​vēks var dabūt delamo!

Un aizelsusies viņa steberēja atpakaļ.

Visvairāk zvaniņa šķindas ietekmēja ormaņa ķēvi, kurai šīs skaņas laikam bija saistītas ar kādām pagātnes atmiņām, jo viņa vienā laidā skatījās atpakaļ un lāgu lāgiem mēģināja uz ielas bruģa dejot.

Tas arī bija tas lielais svinīgums, par ko runāja Šveiks.

Feldkurats aizgāja uz kanceleju nokārtot pēdējā svaidījuma finansialo pusi un iesniedza hospitaļa darbvedim rēķinu, ka kara resors esot feldkuratam parādā ap simt piecdesmit kronu par svētīto eļļu un braucienu. Tad sekoja ķilda starp hospitaļa priekšnieku un feldkuratu, kurš vairākkārt zvēla ar dūri pa galdu un sauca: —· Nedomājiet, kapteiņa kungs, ka pēdējo svaidījumu dod par velti. Kad dragunu virsnieku sūta uz zirgu audzētavu pēc zirgiem, tad viņam arī maksā komandējuma naudu. Man patiešām žēl, ka tie abi mirēji nesagaidīja pēdējo svaidījumu. Tas maksātu par piecdesmit kronām vairāk.

Tikmēr Šveiks ar svētītās eļļas pudelīti sēdēja apakšā, sardzes istabā. Pudelīte modināja kareivjos neliekuļotu interesi.

Kāds ieminējās, ka ar šo eļļu varētu ļoti labi tīrīt šau​tenes un durkļus.

Kāds jauns kareivītis no Čechu Moravijas augstienes, kurš vēl ticēja dievam tam kungam, lūdza nerunāt tā par šādiem priekšmetiem un nediskutēt par svēto sakramentu, jo mums, sak, vajag cerēt un paļauties kā kristīgajiem.

Vecs rezervists paskatījās uz šo pienapuiku un nosmīnēja: — Jauka cerība, ka šrapnelis noraus galvu! Mūs tikai vazā aiz deguna. Nesen pie mums ieradās kāds klerikaļu deputāts un stāstīja par dieva valstību zemes virsū, par to, ka dievs tas kungs negribot karu un vēloties, lai visi dzīvotu mierā un saticībā kā brāļi. Bet ko nu tas ēzelis muld, kad izcēlies karš? Nu visās baznīcās aizlūdz par mūsu ieroču uzvaru un runā par dievu to kungu kā par kādu ģenerālštābā priekšnieku, kas šo karu vada un diriģē. Tik daudzi jau apbedīti no šā kara hospitaļa vien, un noņemtās rokas un kājas ved projām ve​zumiem!

— Un kareivjus apbedī plikus, — iejaucās kāds cits kareivis, — bet viņu drēbes uzvelk dzīvajiem, un tā tas turpinās.

— Kamēr mēs uzvarēsim, — piezīmēja Šveiks.

— Tāds pīpes kāts grib ko uzvarēt! — atsaucās kapralis kaktā. — Uz fronti jūs vajadzētu aiztriekt, uz ierakumiem, un tad triekt durkļu cīņā pāri dzeloņstiepļu aizžogiem un vilku bedrēm, pretī mīnmetējiem.

Vāļāties aizmugurē — to prot katrs, bet krist frontē nevienam nav patikas.

— Es gan domāju, ka tas ir varen jauki, kad durklis izurbjas cauri, — Šveiks prātoja, — un nav nemaz slikti dabūt lodi vēderā, bet vēl jaukāk, kad cilvēku saplosa granata un viņš redz, ka viņa kājas ar vēderu atrodas labu gabalu tālāk no viņa. Tas ir tik ērmīgi, ka viņš aiz pārsteiguma nomirst, pirms viņam kāds pagūst ko izskaidrot.

Jauniņais kareivis nopūtās no visas sirds. Viņam bija žēl savas jaunās dzīvības. Kāpēc viņš piedzimis tik muļķīgā gad​simtā? Lai viņu nobeigtu kā govi kautuvē? Kam tas viss va​jadzīgs?

Kāds kareivis, skolotājs pēc profesijas, ierunājās, it kā la​sīdams viņa domas: — Daži zinātnieki izskaidro karu ar saules plankumiem. Līdzko uz saules parādās kāds plankums, tā tūliņ notiek kaut kas briesmīgs. Kartagas iekarošana …

— Paturiet pats savas gudrības, — kapralis viņu pārtrauca, — un ejiet slaucīt istabu, šodien jūsu

kārta. Kāda mums daļa gar visādiem muļķīgiem plankumiem uz saules! Lai to būtu kaut vai divdesmit, mums par to nekas makā nekritīs.

— Nē, saules plankumiem patiešām liela nozīme, — iejaucās Šveiks. — Reiz parādījās tāds plankums, un to pašu dienu mani piekāva Nuslē «Pie Banzeta». Kopš tā laika es vienmēr, līdzko grasos kur iet, skatos avīzē, vai nav atkal parādījies kāds plankums. Un, ja tas parādās, tad «ardievu, eņģelīt», es sēžu mājās un tā pārlaižu to laiku. Kad Monpelē vulkāns iznīcināja visu Martinikas salu, kāds profesors rakstīja avīzē «Narodni Politika», ka viņš jau. sen vērsis lasītāju uzmanību uz lielo plankumu saulē. Bet «Narodni Politika» nebija laikā nogādāta uz šo salu, un tāpēc tur visus uzspēra gaisā.

Tikmēr feldkurats augšā, kancelejā, bija sastapies ar kādu dāmu no «Dižciltīgo dāmu savienības kareivju audzināšanai ticības garā» — vecu, riebīgu grezeli, kas jau kopš agra rīta apstaigāja slimnīcu, izdalīdama svēto attēlus, ko ievainotie un sirgstošie kareivji svieda spļaujamtraukos. Viņa kaitināja visus ar savu muļķīgo gvelšanu, aicinādama no sirds nožēlot grēkus un laboties, lai mīļais dieviņš pēc nāves dotu visiem mūžīgo dzīvošanu.

Viņa bija gluži bāla, kad pienāca pie feldkurata.

— Šim. karam vajadzētu padarīt cilvēkus cildenākus, bet viņi pārvēršas par zvēriem.

Apakšā slimnieki rādījuši viņai mēli un saukājuši par rie​bīgu mātīti un debess kazu.

— Das ist wirklich schrecklich, Herr Feldkurat, das Volk ist verdorben. [41] Un dāma sāka klāstīt, kā viņa iedomājoties kareivja audzināšanu ticības garā. Tikai tad kareivis spējot varonīgi cīnīties par savu kungu un ķeizaru, kad viņš ticot dievam un esot ticības gara pilns, tikai tad viņš nebīstoties no nāves, jo zinot, ka viņu gaida paradizē.

Muldoņa sarunāja vēl daudz tādu aplamību, acīm redzot nolēmusi nelaist feldkuratu vaļā, taču viņš atvadījās pavisam negalanti.

— Brauksim mājās, Šveik! — viņš uzsauca, ieskatījies sar​dzes istabā.

Atceļā viņi brauca bez jebkāda svinīguma.

— Nākamreiz lai brauc dot pēdējo svaidījumu, kas grib, — feldkurats noteica. — Cilvēkam naudas dēļ jākaulējas par katru dvēseli, ko viņš grib glābt. Tiem pamesliem grāmatve​dība vien prātā.

Ieraudzījis Šveikam rokā pudelīti ar «svētīto» eļļu, viņš sarauca pieri: — Prātīgāk būs, Šveik, ja jūs ar šo eļļu ieziedīsiet man un sev zābakus.

— Es pamēģināšu ieziest arī durvju atslēgu, — sacīja Šveiks, — jo tā neganti skrapst, kad jūs nakti nākat mājā.

Tā beidzās pēdējais svaidījums, kas nemaz nepaguva sākties.

XIV

ŠVEIKS KALPO VIRSLEITNANTAM LUKAŠAM 1. Šveika laimei nebija ilgs mūžs. Nežēlīgais liktenis sarāva draudzības saites starp viņu un feldkuratu.

Ja feldkurats līdz šim likās simpātiskā persona, tad tas, ko viņš tagad izdarīja, norāva viņam masku.

Feldkurats pārdeva Šveiku virsleitnantam Lukašam vai, pareizāk sakot, paspēlēja viņu uz kārtīm. Tā agrāk Krievijā rīkojās ar dzimtcilvēkiem. Tas notika gluži nejauši. Pie virsleitnanta Lukaša bija salasījusies jautra sabiedrība un spēlēja «divdesmit vienu».

Feldkurats paspēlēja visu un beidzot vaicāja: — Cik jūs man aizdotu pret manu kalpotāju? Drausmīgs muļķis, bet interesants tips, kaut kas non plus ultra[42]. Tāds kalpotājs jums savu mūžu nav bijis.

— Es tev aizdošu simt kronas, — virsleitnants Lukašs piedāvāja. — Ja līdz parītam tās neatdosi, tad sūti šurp savu retumu. Mans kalpotājs ir riebīgs subjekts — vaid vienā laidā, raksta vēstules uz mājām un zog, kur pieticis. Arī piekaušana nelīdz. Katrreiz, kā viņu ieraugu, tā dodu pa ausi, bet tas viņam bijis nebijis. Izsitu viņam pāris priekšzobu, bet tas tēviņš nav labojams.

— Tātad norunāts, — feldkurats vieglprātīgi iesaucās.

— Parīt vai nu nauda, vai Šveiks.

Viņš paspēlēja arī aizņemtās simt kronas un bēdīgs devās mājup. Viņš bija pilnīgi pārliecināts un nemaz par to nešaubījās, ka nekādas simt kronas līdz parītam nesadabūs un ka īstenībā ir riebīgā un nožēlojamā kārtā pārdevis Šveiku.

«Man vajadzēja prasīt divi simti kronu,» viņš pats sev pārmeta, bet, iekāpis tramvajā, kam pēc brīža vajadzēja nogādāt viņu mājās, sajuta sirdsapziņas pārmetumus un sentimentalitā​tes uzplūdus.

«Tā bija neglīta rīcība,» viņš domāja, zvanīdams pie sava dzīvokļa durvīm. «Kā nu lai skatos viņa muļķīgajās, labsirdī​gajās acīs?»

— Mīļais Šveik, — viņš sacīja, ienācis iekšā, ·— šodien notika kaut kas neparasts. Man ellīgi nelaimējās kāršu spēlē. Es spēlēju «va-banque», man bija rokā dūzis, un es piepirku desmitnieku, bet bankas turētājam bija rokā tikai ka] ps, un tomēr viņš piepirka līdz divdesmit vienam. Es vairākkārt liku uz dūzi vai desmitnieku, bet bankas turētājam katrreiz izrādī​jās tikpat daudz. Paspēlēju visu . . .

Viņš mirkli klusēja.

— Un beidzot es paspēlēju jūs. Aizņēmos pret jums simt kronu, un, ja tās parīt neatdošu, tad jūs vairs nepiederēsiet man, bet virsleitnantam Lukašam. Man patiešām žēl. ..

— Simt kronu man vēl ir pie rokas, — Šveiks sacīja, — tās es jums varu aizdot.

— Dodiet tās šurp, — feldkurats atplauka, — es tūliņ aiznesīšu Lukašam. Man, nudien, negribētos no jums šķirties.

Lukašs bija ļoti pārsteigts, kad ieraudzīja feldkuratu.

— Atnācu samaksāt parādu, — feldkurats sacīja kā uz​varētājs. — Dodiet man arī kārti.

— Turu, — viņš teica, kad pienāca viņa kārta. — Tikai par acīti esmu pārpircies, — viņš piemetināja.

— Turu vēl, — viņš paziņoja otrajā gājienā. — Piepērku.

— Divdesmit ņem, — sacīja bankas turētājs.

— Un man ir veselas deviņpadsmit, — feldkurats klusi no​teica, ielikdams bankā pēdējās četrdesmit kronas no tām, ko viņam bija aizdevis Šveiks, lai atpirktos no jaunās dzimtkalpības.

Iedams mājup, feldkurats nāca pie pārliecības, ka visam beigas, ka Šveiku nekas vairs nevar glābt un ka viņam pats liktenis nolēmis kļūt par virsleitnanta Lukaša kalpotāju.

Un, kad Šveiks atvēra durvis, feldkurats viņam sacīja: — Viss veltīgi, Šveik. No sava likteņa neviens nevar izbēgt. Es paspēlēju ir jūs, ir jūsu simt kronas. Darīju visu, kas bija manos spēkos, bet liktenis ir stiprāks par mani. Tas iegrūdis jūs virsleitnanta Lukaša nagos. Pienācis laiks, kad mums jāšķiras.

— Vai jums paņēma banku, — Šveiks mierīgi apvaicājās, — jeb vai nelaime piemeklēja jūs pontējot? Traki slikti, kad nenāk labas kārtis, bet vēl trakāk ir, ja nāk pāri par mēru- Zderazā dzīvoja kāds skārdnieks Vejvoda, viņš pastāvīgi spēlēja «marijažu» kādā traktierī aiz «Simtgadējās kafejnīcas». Reiz velns viņu dīdīja ieteikties: «Vai nesarausim uz acīti par pieciem kreiceriem?» Tā viņi sāka spēlēt, un viņš turēja banku. Visi rāva vaļā un nonāca jau līdz desmitniekam. Vecais Vejvoda gribēja ļaut arī citiem laimēt un daudzināja: «Mazas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» Jūs nevarat iedomāties, kas viņam bija par ķezu. Mazās un sliktās kārtis kā nenāk, tā nenāk, bet bankā krājas, un tur jau ap simt kronu.

Nevienam spēlētājam nebija tik daudz, lai varētu banku paņemt, un Vejvodam sāka jau sviedri līt. Viņš skaitīja vienā gabalā: «Mazas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» — visi lika pa pieci un paspēlēja kā likts. Kāds skursteņslauķu meistars bija tā iekarsis, ka aizdrāza uz māju pēc naudas un spēlēja uz visu banku, kad tur bija jau pusotra simta. Vejvoda gribēja tikt no likstas vaļā un, kā pats vēlāk stāstīja, nolēmis piepirkt kaut vai līdz trīsdesmit, lai tikai nelaimētu, bet viņam patrāpījās divi dūži. Viņš izlikās, ka viņam nekā nav, un tīšuprāt teica: «Sešpadsmit ņem,» bet izrādījās, ka skursteņslauķu meistaram bija

tikai piecpadsmit. Vai tā nav nelaime? Vecais Vejvoda bija gluži bāls un izmisis, bet visapkārt jau sāka čukstēt un melst, ka viņš blēdījas, ka reiz jau piekauts par negodīgu spēli, kaut gan viņš bija pats godīgākais spēlētājs. Bankā nāca viena krona pēc otras, tur jau atradās ap pieci simti. Tad traktiernieks nevarēja vairs izturēt. Viņam bija iekrāta nauda, ko nomaksāt alus darītavai par alu, viņš atnesa savu krājumu, piesēdās, vispirms iegrūda divi simti kronu, tad aizvēra acis, apgrieza krēslu otrādi, lai tas nestu laimi, un paziņoja, ka spēlējot par visu banku. «Spēlēsim ar atklātām kārtīm!» viņš uzaicināja. Vecais Vejvoda būtu nezin ko devis, lai paspēlētu. Visi brīnījās, kad viņam piespēlēja septiņaci, un viņš to paturēja. Traktiernieks smīnēja vien bārdā, jo viņam jau bija divdesmit viena acs. Vecajam Vejvodam pienāk otrais septiņacis, un viņš patur arī to. «Nu nāks dūzis vai desmitnieks,» traktiernieks dzēlīgi piezīmēja, «šoreiz jums gals rokā, Vejvodas kungs.» Iestājās pilnīgs klusums. Vejvoda atklāj savas kārtis un parāda trešo septiņaci. Traktiernieks bāls kā krīts — tā bija viņa pēdējā nauda, tūliņ virtuvē iekšā, un pēc brīža ieskrien zēns, viņa māceklis, un sauc, lai nākot pārgriezt auklu, ar ko traktiernieka kungs pakāries pie loga roktura. Pārgriezām aukiu, atdzīvināja viņu un spēlē tālāk. Naudas nevienam vairs nav, tā visa bankā, Vejvodam priekšā, bet viņš tikai skaita: «Ma​zas kārtis, sliktas kārtis, šurp pie manis!» — tā viņam gribējās paspēlēt, bet, tā kā kārtis bija jāatklāj un jāliek uz galda, tad viņš nevarēja izdarīt nekādu blēdību un tīšuprāt pārpirkties. Visi bija kā ar stulbumu sisti šās viņa laimes dēļ un norunāja izrakstīt parāda zīmes, jo naudas vairs nebija. Spēle turpinājās vairākas stundas, un vecā Vejvodas priekšā krājās tūkstotis pēc tūkstoša. Skursteņslauķu meistars bija parādā ap pusotra miljona, Zderazas ogļu tirgotājs apmēram miljonu, «Simtgadējās kafejnīcas» šveicars 800. 000 kronu, kāds mediķis pāri par diviem miljoniem. Šķīvī, kur atlika daļu iespēles traktierniekam, bija jau parādzīmju par 300. 000 kronām.

Vecais Vejvoda izmēģinājās visādi. Viņš bieži gāja uz klozetu un atstāja savā vietā kādu citu, bet atgriezies uzzināja, ka atkal laimējis. Aizsūtīja pēc jaunām kārtīm, bet tas nelīdzēja. Kad. Vejvoda apstājās pie piecpadsmit, pretspēlētājam bija tikai četrpadsmit. Visiem acis zvēroja, skatoties uz veco Vejvodu, un visvairāk ārdījās ielu bruģētājs, kas gan bija ielicis bankā tikai astoņas kronas. Tas atklāti izteicās, ka tādam cilvēkam ka vecajam Vejvodam neesot vairs vietas šai pasaulē, ka viņu vajadzētu noslānīt, izsviest ārā un noslīcināt kā kucēnu. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik izmisis bija vecais Vejvoda. Beidzot viņam ienāca prātā kas labs. «Es iešu uz klozetu,» viņš saka skursteņslauķu meistaram, «spēlējiet manā vietā!» — bet pats bez cepures pa durvīm laukā un prom uz Mislika ielu pēc policijas.

Viņš sastapa patruļu un paziņoja, ka tai un tai traktierī spēlējot uz naudu. Patruļa lika viņam iet pa priekšu, šie sekošot. Viņš atgriezās un dabūja zināt, ka mediķis tikmēr paspēlējis pāri par diviem miljoniem un šveicars trīs. Traktiernieka šķīvī bija parādzīmju par 500. 000 kronām. Pēc brīža ielauzās policisti; bruģētājs iebrēcās: «Glābjas, kas var!» — bet velti vien bija. Policija apķīlāja banku un aizveda visus līdzi uz komisariatu. Zderazas ogļu tirgotājs pretojās, tāpēc viņu aizveda «zaļajā Antonā». Parādzīmju bankā bija vairāk par pusmiljardu un skaidrā naudā tūkstoš pieci simti. «Kaut ko tamlīdzīgu man vēl nav gadījies redzēt,» teica policijas inspektors, «tas jau vēl trakāk nekā Montekarlo.» Visus paturēja līdz rītam policijas komisariatā, atskaitot veco Vejvodu: viņu kā ziņotāju palaida uz brīvām kājām un apsolīja trešo daļu no apķīlātās bankas, apmēram simt sešdesmit miljonu, bet vecais pa nakti no tā visa sajuka prātā, sāka staigāt apkārt pa Prāgu un pasūtīt dučiem seifu. To sauc par laimi kāršu spēlē!

Tad Šveiks uzvārīja groku, un iedzeršana beidzās ar to, ka feldkurats, kuru Šveikam nakti tikai ar pūlēm bija izdevies iedabūt gultā, sāka raudāt un vaimanāt: — Es tevi pārdevu, draugs, negodīgā kārtā pārdevu. Nolādi mani, sit, es neko neteikšu. Es tevi iegrūdu zvēriem rīklē. Es nevaru skatīties tev acīs. Skrāpē man, kod, iznīcini mani! Nekā labāka es neesmu pelnījis. Vai zini, kas es esmu?

Un, iespiedis saraudāto seju spilvenā, viņš noteica klusā un maigā balsī: — Es esmu bezrakstura nelietis, — un aizmiga kē nosists.

Otrā dienā feldkurats, vairīdamies no Sveika skatieniem, agri izgāja no mājas un atgriezās vēlu vakarā ar kādu resnu kājnieku.

— Parādiet viņam, Sveik, kur mums viss kas atrodas, — viņš sacīja, tāpat vairīdamies no Sveika skatiena, — lai viņš varētu orientēties, un pamāciet, kā gatavo groku! Rīt agri piesakieties virsleitnantam Lukaša kungam! Šveiks un jaunais kalpotājs patīkami pavadīja nakti, gatavojot groku. Uz rīta pusi resnis tikko turējās kājās un dungoja dīvainu tautas dziesmu mistrojumu: «Pie Chodovas strautiņi čalo, mīļā, lej krūzē man sarkanu alu, kalns, ak kalns, to tavu augstumu, gāja meitenes pa celiņu, tur Baltā kalnā, rau, zemnieks ar.»

- Par tevi es nebaidos, — Šveiks sacīja, — ar tādiem ta​lantiem tu pie feldkurata nepazudīsi.

Un. tā šai priekšpusdienā virsleitnants Lukašs pirmo reizi ieraudzīja krietnā kareivja Sveika godīgo un vaļsirdīgo seju, kad viņš pavēstīja: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es esmu tas Šveiks, ko feldkurata kungs paspēlēja uz kārtīm.

Virsnieku kalpotāju institūts cēlies sensenos laikos. Liekas, jau Maķedonijas Aleksandram bijis savs kalpotājs. Droši zināms, ka feodālismā laikos šo lomu tēlojuši bruņinieku ieroču nesēji. Kas tad bija Sančo Pansa Donam Kichotam? Brīnums gan, ka vēl līdz šim nav uzrakstīta virsnieku kalpotāju vēsture.

Tur mēs atrastu ziņas, kā Toledo aplenkuma laikā Almaviras hercogs apēdis savu kalpotāju bez sāls, par ko hercogs pats raksta savos memuāros, pieminēdams, ka šim kalpotājam, bijusi mīksta, maiga un sulīga gaļa, garšas ziņā kaut kas vi​dējs starp vistas un ēzeļa gaļu.

Kādā vecā švabu grāmatā par kara mākslu atrodami norādījumi virsnieku kalpotājiem. Seno laiku kalpotājam vajadzēja būt dievbijīgam, tikumīgam, patiesīgam, pazemīgam, drosmīgam, varonīgam, godīgam, strādīgam. Vārdu sakot, viņam vajadzēja būt paraugcilvēkam. Mūsdienu «pīpes kāts» parasti nav ne dievbijīgs, ne tikumīgs, ne patiesīgs, Viņš melo, krāpj savu kungu un bieži pārvērš tā dzīvi īstā ellē. Viņš ir pielīdējs vergs, kas izdomā visdažādākās blēdības, lai sarūgtinātu savam kungam dzīvi.

Jaunajā kalpotāju paaudzē neatradīsies tik pašaizliedzīgi radījumi, kas ļaus saviem kungiem apēst sevi bez sāls, kā to darījis Almaviras hercoga cēlais Fernando. No otras puses, mēs redzam, ka kungi, cīnīdamies ar saviem kalpotājiem uz dzīvību un nāvi, lieto visdažādākos paņēmienus, lai saglabātu savu autoritati. Brīžiem ciņa izvēršas terorā. Gracā 1912. gadā bija ierosināta prāva pret kapteini, kas ar kājas spērienu bija nogalinājis savu kalpotāju. Kapteini attaisnoja, jo tādu joku viņš bija izstrādājis tikai otro reizi. Pēc šādu kungu ieskatiem, kalpotāja dzīvībai nav nekādas vērtības. Kalpotājs ir priekšmets, daudzos gadījumos ķipars, ko var izpļaukāt, vergs, kalps ar neskaitāmiem pienākumiem. Tāpēc nav brīnums, ka šāds stāvoklis prasa no verga attapību un viltību. Viņa stāvokli uz mūsu planētas var salīdzināt vienīgi ar tām ciešanām, ko nācās izturēt seno laiku pikolo, kuriem godīgumu centās ieaudzināt ar pļaukām un spīdzināšanām.

Tomēr ir sastopami gadījumi, kad kalpotājs izvēršas favoritā un kļūst par visas rotas vai bataljona ļauno garu. Visi apakšvirsnieki cenšas viņu piekukuļot. No viņa atkarīgi atvaļinājumi, viņš var «aizlikt vārdu», lai raports izdotos labi. Kara laikā šos favoritus mēdza apbalvot ar lielajām un mazajām sudraba medaļām par drošsirdību un varonību.

Es pazinu vairākus tādus vīrus 91. pulkā. Kāds kalpotājs dabūja lielo sudraba medaļu par to, ka prata brīnišķīgi cept zosis, ko pats zaga. Otrs dabūja mazo sudraba medaļu par to, ka saņēma no mājām bagātīgus pārtikas produktu sūtījumus, ar kuriem viņa kungs vislielākajā badošanās laikā varēja tā pārēsties, ka tikko spēja kustēties.

Ieteikumu, lai kalpotājam piešķir medaļu, kungs iesniedza šādā stilistiskā redakcijā: «Par to, ka viņš kaujās izrādīja nepārspējamu drošsirdību un varonību un, riskējot ar savu dzīvību, ienaidnieka nepār​traukto uzbrukumu ugunīs ne soli neatkāpās no sava virs​nieka.» īstenībā kalpotājs tikmēr kaut kur aizmugurē izlaupīja vistu kūtis. Karš pārmainīja kalpotāja un virsnieka attiecīibas un pārvērta kalpotāju par radījumu, ko kareivji ienīda visvairāk. Kalpotājs vienmēr saņēma veselu kārbu konservu, kamēr par pieciem kareivjiem izsniedza tikai vienu. Blašķe viņam pastāvīgi bija pilna ar rumu vai konjaku. Viņš cauru dienu sūkāja šokolādi un grauza saldos virsnieku

sausiņus, smēķēja sava virsnieka cigaretes, veselām stundām cepa un vārīja un valkāja speciāli pašūtu virskreklu.

Virsnieka kalpotājam bija visdraudzīgākās attiecības ar raitnieku, un viņš dalījās ar to sava galda bagātīgajās atliekās un savās priekšrocībās. Šai triumviratā vēl pieaicināja mantzini, un tad šis trio, būdams tiešā saskarē ar virsnieku, zināja visas operācijās un kara plānus. Tas vads, kura kapralis drau​dzējās ar virsnieka kalpotāju, arvien bija vislabāk informēts par to, kad «ies vaļā».

Ja kalpotājs teica: «Divos trīsdesmit piecās šļūksim pa diegu,» — tad tieši divos trīsdesmit piecās minūtēs austriešu kareivji sāka atkāpties.

Virsnieka kalpotājs bija intimos draugos ar karalauka virtuvi, ļoti labprāt uzturējās katla tuvumā un izrīkoja pavāru, it kā atrastos restorānā un lūkotos ēdienu kartē.

— Es vēlos ribiņas, — viņš sacīja pavāram, — vakar tu man biji iedevis vērša asti. Ieliec man virā gabaliņu aknu, tu zini, ka liesai es virsū neskatos.

Kalpotājs bija meistars panikas celšanā. Ierakumu bombardēšanas laikā sirds viņam nošļuka papēžos. Tad viņš ar savām un kunga somām pastāvīgi slēpās visdrošākajā blindažā un pabāza galvu zem segas, lai granata viņu neatrastu. Viņa lielākā vēlēšanās bija, lai ievainotu viņa kungu un viņi abi varētu nokļūt drošā aizmugurē.

Paniku viņš mēdza radīt sistemātiski ar visādiem «noslē​pumiem».

— Liekas, ka vāc jau kopā telefona vadus, — viņš konfidenciāli pačukstēja kādam vadam un bija ļoti laimīgs, kad varēja paziņot: — Nu jau telefons novākts.

Neviens neatkāpās ar tādu prieku kā viņš. Tad viņš pavisam piemirsa, ka pār galvu auro šrapneļi un granatas, un nenoguris lauzās ar savu bagažu uz štābu, kur atradās vezumnieki. Viņš mīlēja austriešu vezumniekus un ļoti labprāt braukāja tiem līdzi. Ļaunākos gadījumos viņš nepēla arī sanitaros divričus.

Kad viņam bija jāiet kājām, tad likās, ka viņš tūliņ izlaidīs garu. Tādās reizēs viņš pameta virsnieka somas iera​kumos un stiepa līdzi tikai savas mantas.

Ja gadījās, ka virsnieks izbēga un nekrita gūstā, bet kalpotāju sagūstīja, tad kalpotājs nekad nepiemirsa paņemt līdzi gūstā arī sava kunga somas. Tās pārgāja viņa īpašumā, un viņš glabāja tās kā savu acuraugu. Es pazinu kādu sagūstītu virsnieka kalpotāju, kas nogāja kājām kopā ar citiem gūstekņiem no Dubno līdz pat Darnicai aiz Kijevas. Viņa virsnieks bija izbēdzis, un kalpotājs stiepa ne tikai savas un virsnieka mugursomas, bet arī piecas dažāda lieluma rokassomas, divas segas, saini un paunu, ko viņš nesa uz galvas. Turklāt viņš vēl sūdzējās, ka kazaki viņam nozaguši divas somas.

Nekad neaizmirsīšu šo cilvēku, kas ar tādu bagažu vilkās cauri visai Ukrainai. Viņš bija dzīvs spedicijas vezums, un es vēl šodien nevaru saprast, kā viņš visu šo kravu varēja panest un aizstiept simtiem kilometru un tad aizbraukt ar savām saglabātajām somām līdz pašai Taškentai un nomirt uz tām gūstekņu nometnē ar izsitumu tifu.

Mūsdienās virsnieku kalpotāji izklīduši pa visu republiku un visur stāsta par saviem varoņdarbiem.

Katrs no viņiem ir Napoleons: — Tad es sacīju savam pulkvedim, lai nu telefonē uz štābu, ka var sākt.

Savā vairumā viņi bija reakcionari, un kareivji viņus ienīda. Daži biļa denuncianti, tiem sevišķs prieks bija noskatī​ties, kad kareivi sasien.

Viņi izvērtās īpašā kastā. Viņu egoismam nebija robežu.

Virsleitnants Lūkass bija tipisks satrunējušās Austrijas monarchijas kadru virsnieks. Kadetu skola bija izaudzinājusi viņu par chameleonu. Sabiedrībā viņš runāja vāciski, rakstīja vāciski, bet lasīja čechu grāmatas un, kad apmācīja skolā brīvprā​tīgos, kas visi bija čechi, tad konfidenciāli paziņoja tiem: — Paliksim čechi, bet tas nevienam nav jāzina. Es arī esmu čechs.

Viņam likās, ka viss čechiskais saistās ar kādu slepenu or​ganizāciju, no kuras labāk jāturas tālāk.

Citādi viņš bija godīgs cilvēks, no priekšniecības nebaidījās un manevros rūpējās par savu rotu, kā pienākas, vienmēr prata to ērti izvietot pa visādiem šķūņiem un bieži vien no savas nelielās algas

izmaksāja kareivjiem mucu alus.

Lukašam patika, ka pārgājienos kareivji dzied. Rotai bija jādzied arī tad, kad ta devas uz apmacībām vai atgriežas mājup. Tad, iedams blakus rotai, viņš vilka līdzi: Bet, kad pusnakts tuvāk nāk, Auzu maišelis kustēt sāk, Zumtarija bum!

Kareivji viņu mīlēja, jo viņš bija neparasti taisnīgs un vi​ņam nepiemita paradums kādu tiranizēt.

Apakšvirsnieki drebēja viņa priekšā, jo visnegantāko feldfebeli viņš mēneša laikā prata pārvērst par jēru.

Tiesa, uzbrēkt viņš prata, taču nekad rupji nelamājās. Viņš lietoja izmeklētus vārdus un izteicienus.

— Redziet, — viņš mēdza teikt, — man nepavisam negribētos jūs sodīt, puis, bet nekā nevar darīt, jo no disciplīnas atkarīgas kareivja spējas un krietnība, un armija bez disciplīnas ir kā niedre vējā. Ja jums mundieris nav kārtībā, trūkst kādas pogas vai tā nav labi piešūta, tad tas liecina, ka jūs aizmirstat savu pienākumu pret armiju. Varbūt jums nebūs saprotams, kāpēc jūs iesēdina par tādu nieku, ko privātā dzīvē neviens neievēro, proti, par to vien, ka vakardienas pārbaudē jūsu virskreklam trūka vienas pogas.

Taču tāda nolaidība pret savu ārieni ir sodāma. Kāpēc? Tas nav galvenais, ka jums trūkst pogas, bet gan tas, ka jums jāpierod pie kārtības. Šodien jūs nepiešujat pogu, tātad sākat izlaisties. Rīt jums liksies grūti izjaukt un iztīrīt šauteni, parīt jūs kaut kur traktierī aizmirsīsiet durkli, un viss beigsies ar to, ka aizmigsiet sardzē, jo ar to nelaimīgo pogu esat sācis palaidņa dzīvi. Tā tas ir, puis, tāpēc es jūs sodu, lai pasargātu no daudz lielāka soda par pārkāpumiem, ko jūs izdarītu nākotnē, lēni, bet neglābjami sākot aizmirst savus pienākumus. Es jūs iesēdinu uz piecām dienām un no sirds vēlos, lai jūs pie maizes un ūdens pārdomātu par to, ka sods nav atriebība, bet audzināšanas lī​dzeklis ar noteiktu mērķi — labot sodīto kareivi.

Viņam jau sen vajadzēja būt kapteinim, taču viņam nepalīdzēja pat piesardzība nacionalajā jautājumā, jo viņš nemēdza pieglaimoties priekšniecībai un nepazina pielīšanu.

Viņš bija dzimis Cechijas dienvidos starp tumšiem mežiem un ezeriem un saglabājis čechu zemnieka rakstura īpašības.

Taču, ja Lukašs izturējās taisnīgi pret kareivjiem un nekad nesējās tiem klāt, tad pret saviem kalpotājiem viņš izturējās pavisam citādi. Viņš tos ienīda, jo viņam pastāvīgi laimējās dabūt visnekrietnākos un nelietīgākos radījumus. Viņš tos neuzskatīja par kareivjiem, sita tiem pa seju, pļaukāja tos un centās audzināt ar vārdiem un darbiem. Viņš cīnījās ar tiem gadiem ilgi bez jebkādiem panākumiem un beidzot bija spiests nopūsties: «Atkal man pagadījies nelietīgs ragulops!» Kalpotājus viņš uzskatīja par zemākas kārtas radījumiem.

Lukašs ārkārtīgi mīlēja kustoņus. Viņam bija Harca kanārijputniņš, Angoras kaķis un pinčeris.

Kalpotāji, ko viņš bieži mainīja, izturējās pret šiem kustoņiem tāpat kā virsleitnants pret viņiem, kad viņi bija izdarījuši kādu nekrietnību. Kanārijputniņu viņi mērdēja badā, Angoras kaķim kāds kalpotājs bija izsitis aci, pinčerim visi spēra ar kāju, un beidzot viens no Sveika priekšgājējiem bija aizvedis nabaga suni uz Pankracu pie dīriķa, kur lika kustoni nomaitāt, nežēlodams no savas kabatas desmit kronu.

Virsleitnantam kalpotājs paziņoja, ka suns aizbēdzis, kad to izveduši pastaigāties. Otrā dienā melis jau maršēja kopā ar rotu apmācības laukumā.

Kad Šveiks ieradās paziņot Lukašam, ka stājas viņa rīcībā, virsleitnants ieveda viņu istabā un sacīja: — Jūs ieteica feldkurats Kaca kungs un lūdz, lai jūs nedarītu viņa ieteikumam kaunu. Man bijis jau ducis kalpotāju, bet neviens nav ilgi noturējies. Brīdinu jūs, ka esmu ļoti stingrs un bargi sodu par katru nelietību un meliem. Es prasu, lai jūs vienmēr runātu skaidru patiesību un bez ierunām izpildītu visus manus rīkojumus. Ja es teikšu: «Leciet ugunī!» — tad jums jālec, gribat vai negribat. Uz kurieni jūs skatāties? Šveiks, kas bija ar interesi vērojis krātiņu ar kanārijputniņu, pievērsa savas godīgās acis virsleitnantam un atbildēja piemīlīgā un labsirdīgā balsī: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tur ir Harca kanāriņš.

Un, tā pārtraucis virsleitnanta runas plūdus, Šveiks militāri saslējās un, acis nemirkšķinādams, skatījās viņam tieši sejā.

Virsleitnants gribēja teikt ko skarbu, bet, ievērojis Šveika nevainīgo sejas izteiksmi, tikai piebilda: — Feldkurata kungs raksturoja jūs kā reti sastopamu idiotu. Domāju, ka viņš nebūs maldījies.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka feldkurata kungs patiešām nav maldījies. Kad vēl biju aktivajā dienestā, mani atbrīvoja par idiotismu, turklāt vēl par oficiāli atzītu. Toreiz atbrīvoja divus: mani un kapteini fon Kaunica kungu. Tas, ar atļauju sacīt, obrlajtnanta kungs, ejot pa ielu, urbināja ar kreisās rokas pirkstu kreiso nāsi, ar labās rokas pirkstu labo nāsi un, kad veda mūs uz apmācībām, tad sastādīja visus ceremoniālā marša kārtībā un teica: «Kareivji… ē . . . ievērojiet… ē .. . ka šodien ir trešdiena, jo rit būs ceturtdiena … ē . . .»

Virsleitnants Lukašs paraustīja plecus kā cilvēks, kam trūkst vārdu, lai izsacītu savas domas. Viņš sāka staigāt pa istabu no loga līdz durvīm un atpakaļ, bet Šveiks ar tik nevainīgu seju raudzījās «uz labo» vai «uz kreiso» atkarībā no tā, kur virsleitnants patlaban atradās, ka pēdējais nolaida acis un, vērdamies grīdsegā, ierunājās bez kāda sakara ar Sveika piezīmi par stulbo kapteini: — Jā, pie manis jābūt kārtībai un tīrībai un melot nedrīkst. Man patīk godīgums. Melus es neciešu un sodīšu par tiem bez žēlastības. Vai jūs sapratāt?

— Padevīgi ziņoju, ka sapratu, obrlajtnanta kungs. Nekas nevar būt ļaunāks par meliem. Kad cilvēks sapinas melos, tad viņš ir pagalam. Kādā ciematā aiz Pelhržimovas dzīvoja skolotājs Mareks, un tas bija ieķēries mežsarga Speras meitā.

Mežsargs lika viņam pateikt, ka iešaušot viņam dibenā sagrieztus sarus ar sāli, ja viņš vēlreiz satikšoties mežā ar šo meiču. Skolotājs atbildēja, ka tās esot tukšas valodas. Reiz mežsargs viņu pieķēra tieši tad, kad viņš bija aizgājis uz satikšanos, un gribēja jau izdarīt solīto operāciju, bet skolotājs atrunājās, ka esot nācis plūkt puķes. Otrreiz viņš atrunājās, ka gribējis ķert nezin kādus kukaiņus, un tā sapinās aizvien jo vairāk. Beidzot, kad bija pavisam piespiests pie sienas, sacīja, ka nācis likt zaķiem cilpas. Tad nu mūsu mežsargs grāba viņu ciet un prom pie žandarmiem, no turienes lieta nonāca tiesā, un skolotājs ar mokām izspruka no cietuma. Ja viņš būtu teicis kailu patiesību, tad būtu saņēmis tikai sarus ar sāli. Es esmu tais ieskatos, ka vienmēr labāk atzīties, neko neslēpt, un, ja esmu ko izdarījis, tad atnāku un pasaku: «Padevīgi ziņoju, ka izdarīju to un to.» Un, ja runā par godīgumu, tad tā patiešām ir jauka lieta, jo ar to cilvēks nokļūst vistālāk. Tas ir tāpat kā soļošanas sacīkstēs. Tiklīdz kāds sāk blēdīties un skriet, tā viņu diskvalificē. Tā klājās manam brālēnam. Godīgu cilvēku visur ciena un godā, viņš ar sevi vienmēr ap​mierināts un jūtas kā no jauna piedzimis, kad, iedams gulēt, var teikt: «Šodien es atkal biju godīgs.» Šās runas laikā virsleitnants Lukašs jau labu brīdi sēdēja, atlaidies krēslā, raudzījās uz Sveika zābakiem un domāja: «Mans dievs, cik bieži es pats runāju tādas muļķības, starpība .tikai formā, kādā tās ietērpj.»

Tomēr, negribēdams zaudēt savu autoritati, viņš sacīja, kad Šveiks bija beidzis: — Pie manis jums jāstaigā nospodrinātos zābakos, jātur tērps kārtībā, pienācīgi jāpiešuj pogas un jāizskatās kā karavīram, nevis kā nezin kādam civilistu sušķim. Taisni pārsteidzoši, ka nevienam no jums nav kareivja stājas. Tikai viens no maniem kalpotājiem bija braša izskata, bet viņš nozaga manu parādes mundieri un pārdeva to ebreju kvartalā.

Virsleitnants apklusa, bet tad atsāka no jauna, uzskaitīdams Šveikam visus viņa pienākumus, turklāt jo sevišķi uz​svērdams, ka viņam jābūt uzticamam un nekur nav jāstāsta, kas mājās notiek.

— Mani šad tad apciemo dāmas, — viņš piemetināja, dažreiz kāda paliek arī pa nakti, kad man no rīta nav jābūt kazarmās. Tādā gadījumā jums vajadzēs pienest mums kafiju pie gultas, kad es zvanīšu. Vai saprotat?

— Padevīgi ziņoju, ka saprotu, obrlajtnanta kungs; ja es negaidot ierastos pie gultas, dažai dāmai tas varētu būt nepatīkami. Reiz es pats atvedu mājās kādu jaunkundzi, un mana kalpone pienesa mums kafiju pie gultas taisni tādā brīdī, kad mēs tā labi amizējāmies. Kalpone sabijās, nolēja man ar kafiju visu

muguru un vēl pateica: «Dievs palīdz!» Es zinu, kas pienākas un pieklājas, ja kaut kur gul dāma.

— Labi, Švcik. Pret dāmām mums vienmēr jāizturas ārkārtīgi taktiski, — virsleitnants sacīja labā omā, jo runa novirzījās uz lietām, kas aizpildīja viņa brīvo laiku starp kazarmu, apmācību laukumu un kārtīm.

Sievietes bija viņa dzīvokļa dvēsele, viņas gādāja par mājību. Sieviešu Lūkasam bija vairāki duči, un daudzas savas vieso​šanās laikā centās izrotāt viņa dzīvokli ar visādiem nieciņiem.

Kāda kafejnīcas īpašnieka sieva, kas nodzīvoja pie L.ukaša divas nedēļas, kamēr vīra kungs ieradās pakaļ, izšuva Lūkasam skaistu galdautu, izrotāja visu apakšveļu ar monogrāmām un droši vien būtu pabeigusi izšūt sienas paklāju, ja likumī​gais laulātais draugs nebūtu izjaucis šo idili.

Kāda cita, kurai pēc trim nedēļām atbrauca pakaļ viņas vecāki, gribēja pārvērst viņa guļamistabu dāmu buduārā un novietoja visur dažādus nieciņus un vāzītes, bet virs gultas pakāra sargeņģeļa attēlu.

Sievietes roka, kas bija manāma visos ēdamistabas un guļamistabas kaktos, bija iespiedusies arī virtuvē, kur atradās visdažādākie trauki un virtuves piederumi, — tos bija dāvājusi iemīlējusies fabrikanta kundze, kas reizē ar savu mīlestību atveda arī kastroļus, pannas, bļodas, putu smeļamās karotes, kā ari ierīces, ar ko sasmalcināt dažādus dārzeņus, saberzt, aknas, samalt gaļu, sagriezt baltmaizi, un daudz ko citu.

Tomēr pēc nedēļas viņa aizbrauca, jo nevarēja samierināties ar to faktu, ka virsleitnantam bez viņas ir vēl ap divdes​mit citu mīļāko, kas neapšaubāmi ietekmēja dižciltīgā unifor​mētā tēviņa spējas.

Virsleitnantam Lūkasam bija plaša korespondence, albums ar mīļāko fotogrāfijām un dažādu relikviju krājums, jo pēdējos gados viņam pamodās tieksme uz fetišismu. Krājumā atradās dažādi dāmu zeķturi, četrējas eleganti izšūtas biksītes, trīs caurspīdīgi, smalki dāmu krekliņi un batista lakatiņi, bei​dzot pat korsete un vairākas zeķes.

— Šodien man jādežurē, — viņš sacīja Šveikam. — Pārnākšu tikai naktī. Sakārtojiet visu un uzposiet dzīvokli! Pē​dējais kalpotājs sava laiskuma dēļ aizbrauca šodien ar kaujas rotu uz fronti.

Pateicis vēl dažus rīkojumus par kanārijputniņu un kaķi, viņš aizgāja, nepiemirsīs vēl durvis apstāties un pieminēt go​dīgumu un kārtīgumu.

Kamēr virsleitnants bija projām, Šveiks uzposa dzīvokli labi jo labi, tā ka varēja ziņot virsleitnantam, kad tas nakti pārnāca mājās: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka viss ir labākā kārtībā, tikai kaķis izdarīja nedarbu un apēda jūsu kanāriņu.

— Kā tā?! — virsleitnants ieaurojās.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tas notika tā. Es jau sen zināju, ka kaķi nemīl kanāriņus un allaž dara tiem pāri. Es gribēju viņus abus iepazīstināt un gadījumā, ja tas nezvērs uzdrošinātos ko iesākt, tad sadot viņam tā pa kažoku, lai viņš līdz nāvei neaizmirstu, kā jāizturas pret kanāriņiem, jo es ļoti mīlu dzīvniekus. Mums mājās dzīvo cepurnieks, tas tādā pašā kārtā iedīdīja kaķi, kas sākumā aprija veselus trīs kanāriņus, bet nu vairs neskatās nevienam virsū, kaut vai kanāriņš sēž viņam uz galvas. Es arī gribēju to izmēģināt, izņēmu kanāriņu no krātiņa un devu kaķim paostīt, bet tas pērtiķis nokoda putniņam galvu, iekāra vēl paspēju atjēgties. Tādu nekrietnību nudien nebiju gaidījis. Ja ias būtu bijis zvirbulis. obrlajtnanta kungs, tad es vēl nekā neteiktu, bet jauks kanāriņš un vēl Harcas. Un cik kāri tas kaķis to aprija ar visām spalvām, turklāt vēl ņurdēja aiz prieka! Kaķi nav muzikāli izglītoti un necieš, ka kanāriņš dzied, — tie nezvēri no tā nenieka nesaprot. Es to kaķi pamatīgi izlamāju, bet pirksta tam nepiedūra, lai dievs pasarg, un gaidīju, kā jūs izlemsiet, ko darīt ar to kraupaino izdzimteni.

To stāstīdams, Šveiks tik vientiesīgi lūkojās virsleitnantam acīs, ka tas, sākumā jau pienācis pavisam tuvu ar ļaunu no​lūku, atkāpās, apsēdās un jautāja: — Klausieties, Šveik, vai jūs patiešām esat tāds dieva dots raguiops?

— Padevīgi ziņoju, — jā, obrlajtnanta kungs, ·— Šveiks svinīgi atbildēja. — Tādas ķezas mani piemeklē jau no bērna kājas. Es arvien gribu vērst visu uz labu, lai viss būtu kārtībā, bet no tā cits nekas

neiznāk kā tikai nepatikšanas man un citiem. Es patiešām gribēju abus iepazīstināt, lai tie saprastos, un nekā nevaru darīt, ja kaķis aprij kanāriņu un no iepazīšanās nekas neiznāk. Pirms kāda laika viesnīcā «Pie Štupartiem» kaķis aprija papagaili, jo tas bija kaķi ķircinājis un atdarinājis ņaudēšanu. Bet sīksta dzīvība gan ir tādam kaķim! Ja jūs, obrlajtnanta kungs, pavēlēsiet, lai es viņu nomaitāju, tad man vajadzēs iecirst viņam kaklu durvīs, citādi nekas neiznāks.

Un Šveiks ar visnevainīgāko seju un mīļu, labsirdīgu smaidu paskaidroja virsleitnantam, kā nomaitā kaķus. Dzīv​nieku aizsardzības biedrības locekļus viņa stāsts vien būtu spējis novest līdz trakonamam.

Viņš demonstrēja tādas zināšanas, ka virsleitnants Lukašs, aizmirsis dusmas, vaicāja: — Vai jūs protat apieties ar dzīvniekiem? Vai mīlat viņus?

— Visvairāk es mīlu suņus, ·—· Šveiks sacīja, — jo tas ir ienesīgs veikals tiem, kas prot ar suņiem tirgoties. Man nekas prātīgs neiznāca, jo aizvien esmu bijis pārāk godīgs, kaut ar» pie manis pircēji nāca ar pretenzijām, ka es viņiem veselīgu tīrasiņu suņu vietā esot pārdevis nezin kādus mirlas, it kā visiem suņiem vajadzētu būt tīrasiņu un veselīgiem! Turklāt katrs pircējs gribēja dabūt ciltsgrāmatu, tā ka man vajadzēja likt tās iespiest un kaut kādu sētas šuneli, kas nācis pasaulē kādā Koširžas ķieģeļnīcā, pārvērst par pašu dižciltīgāko un tīrasinīgāko aristokratu, kas nācis no paša Arnima fon Bārheima suņu audzētavas Bavarijā. Pircēji bija ļoti apmierināti, ka viss tik labi izdevies un viņiem nu ir mājās tīrasiņu kustonis. Āpšu suņa vietā viņiem varēja iesmērēt pat Vršovices špicu, viņi tikai pabrīnījās, kāpēc tādam reti sastopamam sunim, kas nāk no pašas Vācijas, spalva ir pinkaina, bet kājas nav līkas. Tā rīkojas visās lielās suņu audzētavās. Jums tikai vajadzētu redzēt, obrlajtnanta kungs, ko tur dara ar suņu ciltsgrāmatām!

Tādu suņu, kas varētu par sevi teikt, ka viņi ir tīrasiņu kustoņi, īstenībā gaužām maz. Vai nu viņa māmiņa ielaidusies ar kādu riebekli, vai vecmāmiņa, un gadās arī, ka viņam vairāki tētiņi un viņš no katra kaut ko mantojis. No viena ausis, no otra asti, no trešā degunu, no ceturtā spalvainu purnu, no piektā augumu, un, ja nu tādu tēvu bijis kāds ducis, tad varat iedomāties, obrlajtnanta kungs, kā tāds suns izskatās. Es reiz nopirku tādu suni, Balabanu vārdā, viņš savu tēvu vainas dēļ izskatījās tik nejauks, ka visi suņi no viņa bēga. Es viņu nopirku aiz līdzcietības, tik nožēlojams viņš bija. Mājās viņš visu laiku sēdēja kaktā un skuma; es viņu pārdevu par pinčeri. Visvairāk es nopūlējos, lai viņu. nokrāsotu «piparu un sāls» krāsā.

Tad viņš ar savu saimnieku aizbrauca uz Moraviju, un vairāk es neesmu viņu redzējis. Šī lekcija kinoloģijā sāka virsleitnantu interesēt, tāpēc Šveiks varēja netraucēts turpināt: — Suņi paši nevar nokrāsot sev spalvu, kā to dara dāmas; par to jārūpējas tiem, kas grib viņus pārdot. Ja suns aiz vecuma ir nosirmojis, bet jūs viņu gribat pārdot par gadu vecu kucēnu vai pat kādam iestāstīt, ka šim vectētiņam tikai deviņi mēneši kopš dzimšanas, tad jānopērk melnā anilinkrāsa, jāizšķīdina un jānokrāso suns melns, tad viņš izskatīsies pavisam jauns. Lai viņš atgūtu spēkus, viņam jādod zirga devās arseniks un jānospodrina zobi ar smilšpapīru, ar ko spodrina sarūsējušus nažus. Un, kad viņu ved pārdot, tad jāielej rīklē malks sļivovicas, lai suns mazliet iereibst, tad viņš tūliņ kļūst spirgts, līksms, priecīgi rej un draudzējas ar visiem kā iedzēries pilsētas valdes loceklis. Bet pats galvenais, obrlajtnanta kungs, ka cilvēki jāpierunā, jāpierunā tik ilgi, līdz viņi pavisam apstulbst. Ja kāds grib pirkt žurku suni, bet pie rokas ir tikai medību suns, tad jāprot pircēju tā pierunāt, ka viņš žurku suņa vietā aizved līdz medību suni, bet, ja nejauši mājās ir žurku šunelis un kāds ierodas pirkt niknu vācu dogu, kas apsargātu māju, tad viņš jāsamulsina tā, ka beidzot doga vietā aiznes kabatā punduržurcēnu. Kad es agrāk tirgojos ar dzīvniekiem, pie manis ieradās kāda dāma. Viņai papagailis izbēdzis dārzā, bet tieši tobrīd puikas vasarnīcas priekšā tēlojuši indiāņus, viņi noķēruši papagaili, izplūkuši tam no astes visas spalvas un izrotājušies ar tām kā mūsu policisti. Un šis papagailis saslimis aiz kauna, ka palicis bez astes, un veterinārs nobeidzis viņu pavisam ar sazin kādiem pulveriem. Nu viņa gribot jaunu papagaili, labi audzinātu, nevis tādu rupju tēviņu, kas tikai lamāties vien prot. Ko nu darīt, kad man mājās nav neviena papagaiļa un padomā arī neviena nav? Man bija tikai akls, traki nikns buldogs. Tad nu man, obrlajtnanta kungs, vajadzēja no pulksten četriem pēc pusdienas līdz septiņiem vakarā pierunāt šo dāmu, lai viņa papagaiļa vietā no​pērk buldogu. Tas bija trakāk par dažu labu diplomātisku sa​režģījumu, un, kad viņa gāja

projām, es teicu: «Lai nu puikas pamēģina izraut šim asti!» — bet vairāk šo dāmu neesmu redzējis, jo buldoga dēļ viņai vajadzēja atstāt Prāgu, tāpēc ka suns bija sakodis visus mājas iemītniekus. Varat man ticēt, obr​lajtnanta kungs, ka dabūt kārtīgu kustoni ir vairāk nekā grūti.

— Es ļoti mīlu suņus, — virsleitnants sacīja. — Dažs labs 110 maniem biedriem paņēmis suni līdzi uz fronti un raksta man, ka tāda uzticama un padevīga dzīvnieka sabiedrībā arī kara grūtības vieglāk panesamas. Es redzu, ka jūs labi pazīstat visas suņu šķirnes, un ceru, ka jūs prastu kopt suni, ja mums tāds būtu. Kāda šķirne pēc jūsu domām, ir tā labākā, ja runājam par suni kā draugu? Man bija kādreiz pinčeris, bet es nezinu . . .

— Manuprāt, obrlajtnanta kungs, pinčeris ir ļoti mīlīgs suns. Tiesa, kuram katram viņš nepatīk, jo ir sarains un spalva viņam uz purna tik cieta, ka suns izskatās kā nule atbrīvots katordznieks. Pinčeris ir tik neglīts, ka liekas taisni skaists, turklāt gudrs. Šāds tāds stulbs bernardietis ar viņu nemaz nevar mēroties.

Viņš ir vēl gudrāks par foksterjeru. Es pazinu kādu . ..

Virsleitnants Lukašs ieskatījās pulkstenī un pārtrauca Sveika runu: — Ir jau vēls, man jāizguļas. Rīt man dežūra, tad jūs varat ziedot visu dienu, lai sameklētu kādu pinčeri.

Viņš likās gulēt, bet Šveiks atlaidās virtuvē uz divana un sāka pārlasīt avīzes, ko virsleitnants bija atnesis no kazarmām.

— Re nu, — Šveiks noteica, ar interesi lasīdams dienas notikumus, — sultāns piešķīris ķeizaram Vilhelmam kara me​daļu, bet man nav pat mazās sudraba medaļas.

Viņš iegrima pārdomās un pēc tam pietrūkās kājās: — Gandrīz būtu piemirsis . . . Šveiks iegāja pie virsleitnanta, kas gulēja cietā miegā, un pamodināja viņu: —■ Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nav ne​kāda rīkojuma par kaķi.

Virsleitnants samiegojies apgriezās uz otriem sāniem un norūca: — Trīs dienas kazarmu aresta! Šveiks klusu izgāja no istabas, izvilka no dīvana apakšas nelaimīgo kaķi un pateica tam: — Tev piespriestas trīs dienas kazarmu aresta, abtreten!

Un Angoras kaķis atkal palīda zem dīvana.

4. Šveiks patlaban dzīrās doties ārā un meklēt pinčeri, kad pie durvīm piezvanīja jauna dāma un paziņoja, ka vēloties runāt ar virsleitnantu Lukašu. Viņai blakus bija divas lielas somas, un Šveiks vēl pamanīja lejup kāpjošā ekspreša cepuri.

— Nav mājās, — Šveiks stingri noteica, bet jaunā dāma jau atradās priekšnamā un kategoriski pavēlēja Šveikam: — Ienesiet somas istabā!

— Bez obrlajtnanta kunga atļaujas nekas nebūs, — Šveiks sacīja. — Obrlajtnanta kungs pavēlēja, lai bez viņa ziņas ne​kad neko nedaru.

— Jūs esat prātā jucis! — izsaucās jaunā dāma. — Es atbraucu pie virsleitnanta kunga ciemos.

— Par to man nekas nav zināms, — Šveiks atbildēja. — Obrlajtnanta kungs ir kazarmās un pārnāks tikai nakti, bet man jāiet meklēt pinčeri. Ne par somām, ne par dāmām man nekas nav teikts. Tūliņ slēgšu dzīvokli ciet un lūdzu, esiet tik laipna un ejiet projām! Man nav par jums nekādu rīkojumu, un es nedrīkstu atstāt dzīvoklī svešu, nepazīstamu personu. Mūsu ielā pie konditora Bjelčicka reiz tā atstāja svešu cilvēku, un tas bija uzlauzis drēbju skapi un aizlaidies. Es nedomāju neko ļaunu par jums, — Šveiks turpināja, kad redzēja, ka jaunā dāma rāda gluži izmisušu seju un sāk raudāt, — bet te jūs palikt nevarat, jo man uzticēts viss dzīvoklis un par katru nieku jāatbild. Tāpēc vēlreiz laipni lūdzu veltīgi nepūlēties. Kamēr nebūšu saņēmis obrlajtnanta kunga pavēli, es neielaidīšos pat ar miesīgu brāli. Man ļoti žēl, ka tā jārunā ar jums,

bet karadienestā jābūt kārtībai.

Tikmēr jaunā dāma bija mazliet attapusies. Viņa izņēma no somiņas vizitkarti, uzrakstīja ar zīmuli dažas rindiņas, ielika kartīti burvīgi mazā aploksnītē un nomākta sacīja: — Aiznesiet to virsleitnanta kungam, es tikmēr pagaidīšu te atbildi. Te jums būs piecas kronas ceļam.

— Nekas neiznāks, — Šveiks atbildēja, negaidītās viešņas neatlaidības aizvainots. — Paturiet savas piecas kronas, te tās ir uz krēsla, un, ja gribat, nāciet man līdzi uz kazarmām un pagaidiet tur, kamēr nododu jūsu vēstuli un saņemu atbildi. Te gaidīt jums nekādi nav iespējams.

Viņš ievilka somas priekšnamā un, žvadzinādams slēdzenes kā pils sargs, nostājās uz sliekšņa un zīmīgi noteica: — Slēdzam ciet. . .

Jaunā dāma satriekta iznāca kāpņu laukumā. Šveiks aizslēdza durvis un gāja pa priekšu. Viešņa tecēja viņam pakaļ kā sunītis un panāca viņu tikai tad, kad viņš iegriezās bodītē pēc cigaretēm.

Nu viņa turējās Šveikam blakus un mēģināja iesākt sarunu: — Vai jūs tiešām nodosiet vēstuli?

— Ja jau esmu solījis, tad nodošu.

— Bet vai jūs atradīsiet virsleitnanta kungu?

— To es nezinu.

Viņi atkal soļoja blakus klusēdami, bet pēc brītiņa ceļabiedrene atsāka: — Tātad jūs domājat, ka neatradīsiet virsleitnanta kungu?

— Tā es nedomāju.

— Kā jums šķiet, kur viņš varētu būt?

— To es nezinu.

Ar to saruna izbeidzās uz ilgāku laiku, lidz jaunā dāma atkal atjaunoja to ar jautājumu: — Vai neesat nozaudējis vēstuli?

— Līdz šim vēl neesmu.

— Tad jūs to noteikti nodosiet virsleitnanta kungam?

— Jā.

— Bet vai jās viņu atradīsiet?

— Es jau teicu, ka nezinu, — Šveiks atbildēja, — un brīnos, kā cilvēki var būt tik ziņkārīgi un pastāvīgi taujāt vienu un to pašu. Tas ir taisni tāpat, kā kad es apturētu uz ielas katru otro cilvēku un prašņātu, kāds šodien datums.

Tā beidzās visi mēģinājumi saprasties ar Šveiku, un tālāko ceļu līdz kazarmām viņi nosoļoja klusēdami. Kad viņi nonāca pie kazarmām, Šveiks palūdza dāmu pagaidīt, bet pats sāka tērzēt ar vārtos stāvošajiem kareivjiem par karu. Dāmai tas gan nesagādāja nekāda prieka, viņa nervozi staigāja pa ietvi un izskatījās visai nelaimīga, jo Šveiks nebeidza vien klāstīt savas gudrības ar tik muļķīgu seju, kādu toreiz varēja redzēt «Pasaules chronikā» ievietotajā uzņēmumā: «Austrijas troņmantinieks sarunājas ar diviem lidotājiem, kas notriekuši krievu lidmašīnu.» Šveiks nosēdās uz sola pie vārtiem un sāka skaidrot, ka Karpatu frontē mūsu uzbrukums esot izputējis, toties Pržemišļas komandants — ģenerālis Kuzmaneks jau nokļuvis līdz Kijevai, tāpat arī ka Serbijā mums palikuši vienpadsmit atbalsta punkti un serbi ilgi neizturēšot pakaļdzīšanos mūsu kareivjiem.

Tad viņš sāka kritizēt dažādas pazīstamas kaujas un atklāja jaunu Ameriku, paziņodams, ka no visām pusēm ielenktai karaspēka daļai atliek tikai padoties.

Pēc patikas izrunājies, viņš piecēlās un, piegājis pie izmisušās dāmas, piekodināja viņai nekur neiet, bet pats devās augšā uz kanceleju. Tur viņš atrada virsleitnantu Lukašu, kas tieši tobrīd klāstīja kādam leitnantam ierakumu schemu un pārmeta, ka viņš neprotot rasēt un nekā nejēdzot no ģeo​metrijas.

— Redziet, tā tas jādara. Ja uz horizontālās līnijas jānolaiž perpendikulārā, tad tas jādara tā, lai abas līnijas veidotu taisnu leņķi. Vai saprotat? Tad jūs novietosiet ierakumus pareizi un neiebrauksiet ar tiem pretinieka joslā, bet paliksiet sešsimt metru atstatumā. Tā, kā jūs esat uzzīmējis, mēs ar. savām pozīcijām atdurtos pretinieka līnijā un jūs ar saviem ierakumiem stāvētu perpendikulāri ienaidniekam.

Jums taču vajadzīgs platais leņķis. Tas ir tik vienkārši, vai ne?

Bet rezerves leitnants, miera laikā kādas bankas kasieris, stāvēja gluži izmisis pie zīmējumiem un nesaprata nenieka. Viņš atvieglots ievilka elpu, kad pienāca Šveiks: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka. šo vēstuli sūta kāda dāma un gaida atbildi.

To teikdams, viņš familiari un zīmīgi pameta ar acīm.

Tas, ko virsleitnants izlasīja, viņu nemaz tik patīkami ne​ietekmēja: «Lieber Heinrich! Mein Mann verfolgt mich. Ich muss un- bedingt bei Dir ein paar Tage gastieren.

Dein Bursch ist ein grosses Mistvieh. Ich bin unglūcklich. Deine Katv.» [43] Virsleitnants Lukašs nopūtās, ieveda Šveiku tukšajā kancelejā turpat blakus un sāka staigāt šurpu turpu. Beidzot, ap​stājies pie Sveika, viņš ierunājās: — Dāma raksta, ka jūs esot ragulops. Ko jūs viņai darījāt?

— Padevīgi ziņoju, ka neesmu viņai nekā darījis, obrlajtnanta kungs, es uzvedos ļoti pieklājīgi, bet viņa gribēja tūliņ apmesties dzīvoklī. Tā kā nebiju saņēmis no jums nekāda rīkojuma, tad es viņu dzīvoklī nelaidu iekšā. Turklāt viņa at​braukusi ar divām somām kā savās mājās.

Virsleitnants vēlreiz skaļi nopūtās, ko atkārtoja arī Šveiks.

— Ko tas nozīmē? — virsleitnants draudīgi uzbrēca.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas ir smags gadījums. Pirms diviem gadiem kādu tapsētāju Vojtecha ielā apciemoja kāda jaunkundze, un viņš nevarēja tikt no tās vaļā. Vajadzēja noindēt ar deggāzi ir sevi, ir viņu, un tie vairs ne​bija nekādi joki. Ar sievietēm ir tīrais negals. Es viņas labi pazīstu.

— Smags gadījums, — virsleitnants atkārtoja Sveika vārdus, un nekad viņš nebija izteicis lielāku patiesību. Mīļais Heinrichs patiešām atradās neapskaužamā stāvoklī. Sava vīra vajāta sieva atbrauc viesoties pie viņa taisni tai laikā, kad no Tržebinas jāierodas Miceka kundzei, lai trīs dienas no vietas nodotos tam, ko viņa darīja ik gada ceturksni, kad iebrauca Prāgā iepirkties. Turklāt parīt vajadzēja atnākt kādai jaunkundzei. Tā pēc veselas nedēļas pārdomām bija noteikti apsolījusies ļauties pavesties, jo tik un tā pec mēneša precē​šoties ar kādu inženieri.

Virsleitnants sēdēja uz galda, nokāris galvu, taču pagaidām neko nevarēja izgudrot, tāpēc paņēma aploksni, papīru un uzrakstīja uz kancelejas veidlapas: «Dārgā Katij! Būšu kazarmās līdz pulksten 9 vakarā. Pārnākšu pulksten 10. Lūdzu, jūties pie manis kā mājās! Savam kalpotājam Šveikam es jau devu rīkojumu, lai viņš tev visur paklausa. Tavs Jindržichs.»

— Šo vēstuli nododiet cienītajai kundzei! — virsleitnants sacīja. — Pavēlu jums izturēties pret viņu ar cieņu un taktu un izpildīt visas viņas vēlēšanās kā likumu. Esiet galants un kalpojiet viņai no sirds!

Te jums simt kronu, vēlāk par tām norēķināsieties, jo varbūt viņa jūs sūta pēc kaut kā. Pagādājiet viņai pusdienas, vakariņas un tā tālāk. Tad vēl noperciet trīs pudeles vīna un cigaretes «Memfisa»! Tā.

Pagaidām tas ir viss. Varat iet. Vēlreiz atgādinu, ka jums jāizpilda katra vēlēšanās, ko nolasāt viņai no acīm.

Jaunā dāma jau bija zaudējusi visas cerības vēlreiz ieraudzīt Šveiku un tāpēc bija ļoti pārsteigta, kad ieraudzīja viņu iznākam no kazarmām un tuvojamies ar vēstuli rokā.

Viņš salutēja, pasniedza vēstuli un ziņoja: — Saskaņā ar obrlajtnanta kunga pavēli man pret jums, cienītā kundze, jāizturas ar cieņu un taktu, jākalpo jums no sirds un jāizpilda ikkatra jūsu vēlēšanās, ko nolasu jums no acīm. Man uzdots jūs paēdināt un nopirkt jums visu, ko vēlaties. Šim nolūkam man izsniegtas simt kronas, bet par šo naudu man vēl jānopērk trīs pudeles vīna un kārbiņa «Memfisas».

Kad dāma izlasīja vēstuli, viņai atgriezās enerģija, kas izpaudās tā, ka viņa lika Šveikam sameklēt

ormani un, kad tas bija izdarīts, apsēsties blakus ormanim uz bukas.

Viņi pārbrauca mājās. Dzīvoklī dāma ar lieliskiem panākumiem sāka tēlot namamāti. Somas Šveikam bija jānovieto guļamistabā, paklāji jāiznes pagalmā un jāizdauza tiem putekļi, bet niecīgs zirnekļa tīkliņš aiz spoguļa iesvēla dāmu svētās dusmās.

Viss likās liecinām, ka viņa nodomājusi palikt šai kaujas pozicijā uz ilgiem laikiem. Šveikam lija. sviedri. Kad viņš bija izdauzījis paklājus, viņai iekrita prātā, ka jānoņem logu priekškari un jāiztīra. Tad Šveiks saņēma pavēli nomazgāt logus virtuvē un istabās. Vēlāk viņa sāka pārvietot mēbeles, bet darīja to visai nervozi, un, kad Šveiks bija visu pārvilcis no viena kakta otrā, viņai tas vairs nebija pa prātam un viņa stājās atkal pie jaunām kombinācijām.

Viņa apgrieza otrādi visu dzīvokli, bet pamazām viņas enerģija ligzdiņas iekārtošanā sāka izsīkt, un postīšanas darbs beidzās.

Viņa izņēma no kumodes tīru gultas veļu, pati pārvilka spilvenus un pēļus, un varēja redzēt, ka viņa to dara ar mīles​tību uz gultu, jo šis priekšmets lika viņas nāsīm jutekliski raustīties.

Tad viņa aizsūtīja Šveiku pēc pusdienām un vīna un pati tikmēr pārģērbās caurspīdīgā naktstērpā, kurā izskatījās ne​parasti kaira un pievilcīga.

Pusdienās viņa izdzēra pudeli vīna, izsmēķēja daudz papirosu un likās gultā, kamēr Šveiks virtuvē mielojās ar kroņa maizi, mērcēdams to kādā saldā degvīnā.

— Šveik! — atskanēja no guļamistabas. — Šveik! Šveiks atvēra durvis un ieraudzīja jauno dāmu spilvenos visai kārdinošā pozā.

— Nāciet tuvāk! Šveiks pienāca pie gultas, un dāma ar savādu smīnu vēroja viņa plecīgo stāvu un spēcīgos gurnus.

Atsviezdama smalko audumu, kas aizsedza un slēpa visu, viņa stingri noteica: — Novelciet zābakus un bikses! Parādiet. ..

Un tā nu krietnais kareivis Šveiks varēja ziņot virsleitnan​tam, kad tas atgriezās mājās: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka izpildīju jebkuru cienītās kundzes vēlēšanos un kalpoju viņai no sirds, kā jūs tikāt pavēlējis.

— Paldies, Šveik, — virsleitnants atsaucās. — Vai viņai bija daudz vēlēšanos?

— Apmēram sešas, — Šveiks atbildēja. — Nu viņa guļ pēc tā brauciena kā nosista. Es izpildīju visu, ko nolasīju viņai no acīm.

5.

Kamēr austriešu karaspēka masas, atspiestas mežos pie Dunajecas un Rabas, stāvēja granatu krusā, kamēr Karpatos lielā kalibra lielgabali saplosīja un apbēra ar zemi veselas austriešu rotas un visu kaujas lauku apvāršņi liesmoja degošo ciemu un pilsētu ugunīs, virsleitnants Lukašs un Šveiks pārdzīvoja ne visai patīkamo idili ar dāmu, kas bija aizbēgusi no vīra un tēloja viņu dzīvoklī namamāti.

Reiz, kad viņa bija izgājusi pastaigāties, virsleitnants Lukašs noturēja kara padomes sēdi, apspriezdamies ar Šveiku, kā tikt no viešņas vaļā.

— Vislabāk būtu, obrlajtnanta kungs, — Šveiks sacīja, — ja viņas vīrs uzzinātu, kur viņa atrodas, un atbrauktu viņai pakaļ. Jūs pats sacījāt, ka vīrs viņu meklējot, tā esot bijis tai vēstulē, ko jums aiznesu.

Jānosūta telegrama, kur viņa atrodas, lai vīrs viņu pievāc. Pērngad šāds gadījums bija kādā vasarnīcā Všenorā. Toreiz gan šo telegramu bija sūtījis pats sievišķis, un vīrs atbraucis izpļaukāja ir sievu, ir mīļāko. Viņi abi bija civilisti, virsniekam neviens vīrs neiedrīkstēsies ķerties klāt. Galu galā jūs nemaz neesat vainīgs, jo nevienu neesat aicinājis, un, ja viņa ir aizbēgusi, tad darījusi to pati uz savu galvu. Jūs redzēsiet, ka telegrama nāks par labu. Un slik​tākā gadījumā pāris pļauku …

— Viņš ir ļoti inteliģents cilvēks, — virsleitnants Lukašs pārtrauca, — es viņu pazīstu, viņš tirgojas ar apiņiem vairumā. Man ar viņu noteikti jāaprunājas. Es nosūtīšu telegramu.

Nosūtītā telegrama bija visai lakoniska un lietišķa:

«Jūsu sievas pašreizējā atrašanās vieta ir . ..» Sekoja Lū​kasa dzīvokļa adrese.

Un kādā jaukā dienā Katijas kundze bija nepatīkami pārsteigta, kad pa durvīm ievēlās apiņu lieltirgotājs. Viņš izturē​jās kā ļoti korekts un gādīgs vīrs, kad Katijas kundze iepazīs​tināja abus: — Mans vīrs — virsleitnants Lukaša kungs.

Nekas cits viņai tobrīd neienāca prātā.

— Lūdzu, piesēdiet, Vendlera kungs, — virsleitnants Lukašs laipni uzaicināja viņu, izvilkdams no kabatas portsigaru, — vai nevēlaties?

Inteliģentais apiņu lieltirgotājs pieklājīgi paņēma cigareti un, laizdams gaisā dūmus, apdomīgi apvaicājās: — Vai drīz dosieties uz fronti, virsleitnanta kungs?

— Esmu jau lūdzis pārcelt mani uz 91. pulku Budejovicē. Tikko beigsies darbs brīvprātīgo skolā, tā došos uz turieni. Mums vajag ļoti daudz virsnieku, bet pašlaik vērojama parādība, ka jauni cilvēki, kam brīvprātīgo tiesības, nepieteicas uz šīm vietām. Viņi labāk paliks vienkārši kājnieki, bet necentīsies izvirzīties par kadetiem.

— Karš stipri kaitē apiņu tirdzniecībai, bet es domāju, ka tas ilgi nevar vilkties, — apiņu lieltirgotājs piebilda, pārmai​ņus skatīdamies uz savu sievu un virsleitnantu.

— Mūsu stāvoklis ir ļoti labvēlīgs, — virsleitnants Lukašs aizrādīja. — Tagad neviens vairs nešaubās, ka karš beigsies ar centrālo valstu uzvaru. Francijas, Anglijas un Krievijas spēki ir pārāk vāji pret Austrijas, Vācijas un Turcijas cietoksni. Tiesa, dažās frontēs mēs esam cietuši vienu otru nenozīmīgu neveiksmi, bet, līdzko pārrausim krievu fronti starp Karpatu kalnu grēdu un Vidējo Dunajecu, vairs nebūs šaubu, ka karam būs beigas. Tapat ari frančiem draud briesmas pazaudēt tuvākajā laikā visu Austrumfranciju, un vācu armija drīz vien iemaršēs Parizē. Tas ir pilnīgi skaidrs. Jāņem vēl vērā, ka Serbi jā musu manevri attīstās visai sekmīgi. Mūsu armijas atkāpšanos, kas faktiski ir tikai karaspēka pārgrupēšanās, daudzi mēdz iztulkot pavisam citādi, nekā to prasa kara laikā nepieciešamā aukstasinība.

Visdrīzākajā laikā mēs redzēsim, ka mūsu stingri aprēķinātie manevri dienvidu kaujas laukā nesīs savus augļus. Lūdzu, paskatieties . . .

Virsleitnants Lukašs maigi saņēma Vendlera kungu pie pleca, pieveda pie kartes, kas karājās pie sienas, un, rādīdams atsevišķus punktus, skaidroja: — Austrumu Beskidi mums ir pats drošākais atbalsta punkts. Tāpat Karpatu sektoros, kā redzat, mums arī drošas pozicijas. Spēcīgs trieciens pa šo līniju, un mēs neapstāsimies līdz pašai Maskavai. Karš beigsies ātrāk, nekā mēs domājam.

— Bet kā ar Turciju? — ievaicājās apiņu lieltirgotājs, reizē ar to apsvērdams, kā labāk novadīt sarunu uz to jautājumu, kura dēļ bija atbraucis.

— Turki turas labi, — virsleitnants atbildēja, atkal aizvezdams viņu atpakaļ pie galda. — Turku parlamenta priekšsēdētājs Hali bejs un Ali bejs bija ieradušies Vīnē. Par Turcijas Dardaneļu armijas virspavēlnieku iecelts feldmaršals Limans fon Zanders. Golcs-pašā ieradies no Konstantinopoles Berlinē, un mūsu ķeizars apbalvojis Enveru-pašā, viceadmirāli Usedomu-pašā un ģenerāli Dževadu-pašā. Samērā daudz apbalvo​jumu tik īsā laikā.

Brīdi abi sēdēja viens otram pretī pie galda un klusēja, līdz virsleitnants ieskatīja par savu pienākumu pārtraukt nepatī​kamo klusumu: — Kad jūs atbraucāt, Vendlera kungs?

— Šorīt.

— Ļoti patīkami, ka jūs sastapāt mani mājās, jo pēcpusdienās vienmēr eju uz kazarmām, kur man nakts dežūras. Tā kā dzīvoklis īstenībā visu dienu stāv tukšs, tad varēju piedāvāt cienītajai kundzei savu viesmīlību. Kamēr viņa uzturas Prāgā, neviens viņu nav šeit apgrūtinājis. Vecas pazīšanās dēļ.. .

Apiņu lieltirgotājs iekāsējās: — Katija patiešām ir dīvaina sieviete, virsleitnanta kungs. Pieņemiet manu vissirsnīgāko pateicību

par visu, ko esat viņas labā darījis. Ne aiz šā, ne aiz tā viņai iešaujas prātā braukt uz Prāgu ārstēt nervus.

Es esmu ceļojumā, atbraucu mājās, — māja tukša. Katija prom.

Liekuļotā sirsnībā viņš padraudēja sievai ar pirkstu un jau​tāja, greizi smaidīdams: — Tu laikam domāji, ka tev arī tiesības pamest māju, ja es esmu izbraucis? Tev gan nemaz prātā neienāca . . .

Virsleitnants Lukašs, manīdams, ka saruna novirzās neceļos, atkal pieveda inteliģento lieltirgotāju pie kartes un, rādī​dams pasvītrotās vietas, sacīja: — Es aizmirsu pievērst jūsu uzmanību kādam sevišķi interesantam apstāklim. Paskatieties uz šo lielo, pret dienvidrietumiem vērsto loku, kur kalnu grupa izveido dabiskus nocietinājumus! Tur šobrīd uzbrūk sabiedrotie. Pārraujot dzelzceļu, kas saista nocietinājumu ar ienaidnieka galveno aizsardzības līniju, tiks pārtraukta satiksme starp ienaidnieka labējo flangu un ziemeļu armiju pie Vislas. Vai tagad jums tas skaidrs?

Apiņu lieltirgotājs atbildēja, ka nu viņam viss esot skaidrs, un, aiz sava taktiskuma baidīdamies, ka var tikt pārprasts, paskaidroja, apsēzdamies vecajā vietā: — Kara dēļ mūsu apiņi zaudējuši noņēmējus ārzemēs. Francija, Anglija, Krievija un Balkani tos vairs nepieprasa. Vēl mēs sūtām apiņus uz Itāliju, bet es baidos, ka tikai Itālijā arī neiejaucas karā. Nu, kad mēs uzvarēsim, tad diktēsim visiem preču cenas.

— Itālijā ieturēs stingru neitralitāti, — virsleitnants viņu mierināja, — tas ir pavisam .. .

— Kāpēc tad Itālijā neatzīst, ka saistījusies trejsavienībā ar Austroungāriju un Vāciju? — pēkšņi uztraucās apiņu lieltirgotājs, kam vienā mirklī sakāpa galvā visas likstas: apiņi, sieva un karš. — Es biju domājis, ka Itālijā bruks virsū Francijai un Serbijai, tad karam sen būtu beigas. Noliktavās man pūst apiņi, vietējie darījumi ir niecīgi, eksports līdzinās nullei, bet ltalija ietur neitralitāti. Kāpēc tad viņa 1912. gadā atjaunoja ar mums trejsavienību? Kur ir Italijas ārlietu ministrs marķizs di San Džuliano? Ko tas kungs dara? Guļ, vai? Un vai jūs zināt, kāds bija man gada apgrozījums pirms kara un kāds ir tagad?

— Nedomājiet, ka es nesekoju notikumiem, — viņš turpināja, nikni raudzīdamies virsleitnantā, kas laida gaisā dūmu gredzenus. Katijas kundze ar interesi vēroja, kā tie dzenas cits citam pakaļ un beidzot saplūst kopā. — Kāpēc vācieši atkāpās atpakaļ uz savām robežām, kad bija jau gandrīz pie Parizes?

Kāpēc starp Māsu un Mozeli atkal notiek niknas artilērijas kaujas? Vai jūs zināt, ka Kombrvevrā pie Maršas nodegušas trīs alus darītavas, kurām mēs ik gadus sūtījām vairāk nekā piecsimt maisu apiņu?

Vogezos nodegusi Hartmansveileras alus darītava, Nīderspachā pie Mīlhauzenas milzīgā alus darītava nolīdzināta ar zemi. Tas manai firmai nozīmē zaudēt gadā 1200 maisu apiņu. Sešas reizes vācieši kāvās ar beļģiem par Klosterhekas alus darītavu, un es zaudēju 350 maisu apiņu gadā!

Uztraukumā viņš nevarēja tālāk paruna t, pieceļas, piegaja pie sievas un teica: — Katij, tu tūliņ brauksi man līdzi uz mājām. Ģērbies!

— Visi šie notikumi mani stipri uzbudina, — viņš pēc brīža piemetināja kā atvainodamies. — Agrāk es biju pavisam aukstasinīgs.

Kad sieva izgāja ģērbties, viņš klusu sacīja virsleitnantam: — To viņa nedara pirmo reizi. Pērn viņa aizbrauca līdzi kādam palīgskolotājam, un es viņus panācu tikai Zagrebā. Tai pašā reizē es ar Zagrebas pilsētas alus darītavu noslēdzu līgumu par 600 maisiem apiņu. Jā, dienvidi vispār bi ja īsta zelta bedre. Mūsu apiņi gāja līdz pat Konstantinopolei.

Tagad mēs esam jau pa pusei iznīcināti. Un, ja valdība ari pie mums ierobežos alus ražošanu, tad tas būs mums pēdējais trieciens.

Un, aizsmēķēdams piedāvāto cigareti, viņš satriekts teica: — Viena pati Varšava pirka no mums 2370 maisu apiņu gadā. Vislielākā alus darītava tur ir augustiniešiem. Tās pārstāvis mēdza mani katru gadu apciemot. Taisni trakam jākļūst! Labi vēl, ka man nav bērnu. Šis loģiskais secinājums no Varšavas augustiniešu. alus darītavas pārstāvja gadskārtējā

apciemojuma izvilināja virsleitnantam smaidu, ko apiņu lieltirgotājs pamanīja un tāpēc turpināja savus paskaidrojumus: — Ungarijas alus darītavas Šopronā un Lielajā Kanižā pirka no manas firmas 'caurmērā tūkstoš maisu apiņu gadā savam eksporta]um, kuru sūtīja pat uz Aleksandri]u. Tagad blokādes dēļ tās atsakās no pasūtījumiem. Es tām piedāvāju apiņus par trīsdesmit procentiem lētāk, bet ir tad tās nepasūta neviena maisa. Sastrēgums, sabrukums, posts un turklāt vēl visādas ģimenes nepatikšanas.

Apiņu lieltirgotājs apklusa. Klusumu pārtrauca Katijas kun​dze, kas bija saģērbusies prombraukšanai.

— Ko darīsim ar manām somām?

— Es tām vēlāk atbraukšu pakaļ, Katij, — virs mierīgi atbildēja, priecādamies, ka viss beidzies bez trača un nepatīkamām scēnām. — Ja tu vēl gribi iepirkties, tad pēdējais laiks doties ceļā. Vilciens atiet divos divdesmit.

Abi laulātie draugi sirsnīgi atvadījās no virsleitnanta, un apiņu lieltirgotājs, priecīgs par to, ka viss labi beidzies, priekš​namā sacīja virsleitnantam: — Ja jūs karā ievainotu, no kā lai dievs pasargā, tad brauciet pie mums atpūsties! Mēs jūs kopsim, cik vien labi pra​tīsim.

Kad virsleitnants atgriezās guļamistabā, kur Katijas kundze bija ģērbusies, viņš atrada uz mazgājamā galda 400 kronu un vēstulīti: «Virsleitnanta kungs! Jūs nepratāt mani pasargāt no mana vīra, no šā pērtiķa, šā pirmšķirīgā idiota.

Jūs pieļāvāt, ka viņš aizstiepj mani līdzi kā kādu priekšmetu, ko aizmirsis jūsu dzīvoklī. Turklāt jūs iedrošinājāties izsacīties, ka esot piedāvājis man savu viesmīlību. Ceru, ka nebūšu sagādājusi jums lielā​kus izdevumus par šeit pievienotajām 400 kronām, kurās lūdzu jūs dalīties ar savu kalpotāju.»

Virsleitnants Lukašs mirkli palika stāvam ar vēstulīti rokās un tad lēni saplēsa to gabaliņos. Viņš smaidīdams paskatījās uz atstāto naudu un, ieraudzījis, ka Katija, sukādama matus spoguļa priekšā, uztraukumā piemirsusi savu ķemmi, pievie​noja šo priekšmetu savam piemiņas lietiņu krājumam. Šveiks pārnāca pēc pusdienas. Viņš bija staigājis apkārt, meklēdams virsleitnantam suni.

— Šveik, jums ir laime, — virsleitnants sacīja. — Dāma, kas šeit uzturējās, nupat aizbrauca. Vīrs viņu aizveda. Un par visiem pakalpojumiem, ko esat viņai izdarījis, viņa jums atstājusi uz mazgājamā galdiņa 400 kronu. Par to jums viņai resp. viņas vīra kungam sirsnīgi jāpateicas, jo īstenībā tā ir vīra nauda, ko viņa paņēmusi ceļā līdzi. Es jums nodiktēšu vēstuli.

Un viņš diktēja: — «Godātais kungs! Atļaujiet izsacīt vissirsnīgāko pateicību par 400 kronām, ko man iedāvājusi jūsu sievas kundze par maniem pakalpojumiem tai laikā, kamēr viņa uzturējās Prāgā. Visu, ko esmu darījis viņas labā, es darīju ar prieku, tāpēc nevaru pieņemt šo sumu un nosūtu to .. .»

— Rakstiet taču tālāk, Šveik! Ko jūs tā grozāties? Kur es apstājos?

— «Un nosūtu to…» — Šveiks nočukstēja trīcošā, tra​ģiskā balsī.

— Labi! «Un nosūtu to atpakaļ reizē ar saviem visdziļākās cieņas apliecinājumiem. Padevīgi sveicinu un skūpstu roku jūsu kundzei. Jozefs Šveiks, virsleitnanta Lūkasa kalpo​tājs.» Vai uzrakstīts?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka vēl trūkst da​tuma.

— «1914. gada 20. decembrī.» Tagad uzrakstiet uz aploksnes adresi, ņemiet šīs 400 kronas, aiznesiet, uz pastu un nosū​tiet uz šo pašu adresi!

Un virsleitnants Lukašs sāka jautri svilpot āriju no opere​tes «Šķirtā sieva».

— Pag, Šveik! — viņš uzsauca, kad Šveiks jau gribēja iet uz pastu. — Kas ir ar suni, ko gājāt meklēt?

— Viens man jau padomā, obrlajtnanta kungs, varen skaists lopiņš, tikai pagrūti dabūjams. Nu, varbūt tomēr rit viņu atvedīšu. Viņš kož.

6.

Pēdējos vārdus virsleitnants Lukašs vairs nedzirdēja, un to​mēr tie bija tik svarīgi.

— Tas lops kož kā traks, — Šveiks gribēja vēlreiz atkārtot, bet beidzot nolēma: «Kāda tur virsleitnantam daļa? Viņš grib suni, un to viņš dabūs!»

Protams, ir jau viegli pateikt: «Atvediet man suni!» Katrs suņa īpašnieks vērīgi uzmana savu suni, kaut tas arī nav tīrasiņu. Pat to krančeli, kas cita nekā nedara, tikai siida savai vecajai saimniecei kājas, viņa īpašniece mīl no sirds un ne​ļaus tam pāri darīt.

Suns, it īpaši tīrasiņu, instinktīvi jūt, ka reiz kādā jaukā dienā viņu nozags. Suns dzīvo vienās bailēs, ka viņu nozags, ka viņam jātiek nozagtam. Pastaigas laikā suns sākumā priecīgs un pārdrošs pamet savu saimnieku, rotaļājas ar citiem suņiem, rāpjas tiem virsū, neatzīdams nekādu morāli, un tie savukārt viņam, osta bruģa akmeņus, ceļ kāju uz augšu pie katra staba un pat pie tirgotājas kartupeļu groza, vārdu sakot, bauda dzīvi pilniem malkiem. Pasaule viņam liekas tik skaista kā jauneklim, kas nule kā laimīgi izturējis gala pārbaudījumu.

Pēkšņi visa suņa jautrība vējā: viņš jūt, ka pazudis. Viņu pārņem izmisums. Viņš bailēs šaudās pa ielu, ošņā gaisu, smilkst, tad, galīgi zaudējis dūšu, ierauj asti kājstarpi, pieglauž ausis un jož projām, kur acis rāda.

Ja viņš varētu runāt, tad kliegtu: —· Jēzus Marija, mani nozags!

Vai esat kādreiz bijis suņu tirgū un redzējis tur tādus baiļu pārņemtus suņus? Tie visi ir nozagti.

Lielpilsēta izaudzinājusi īpašu zagļu pasugu, kuri pārtiek vienīgi no suņu zādzībām. Ir mazi salona sunīši — pundurterjeri cimda lielumā, tiem pietiek telpas mēteļa kabatā vai dāmu uzrocī, kur viņus parasti ievieto. Pat no turienes zagļi izčiepj šo nabadziņu! Nikno plankumaino vācu dogu, kas enerģiski apsarga ārpilsētas savrupmāju, mēdz nozagt naktī. Policijas suni nozog detektivam degungalā. Saimnieks ved suni saitē, saiti pārgriež, zaglis ar suni jau gabalā, bet saimnieks pārsteigts noraugās uz saites galu. Puse no visiem suņiem, kas sastopami uz ielas, vairākkārt mainījuši īpašniekus, un bieži gadās, ka cilvēks nopērk suni, kas viņam nozagts kā kucēns, kad bijis izvests pastaigāties.

Vislielākās briesmas tapt nozagtam draud sunim tad, kad viņu izved uz ielas izdarīt mazās un lielās vajadzības. Sevišķi pēdējā gadījumā pazūd daudz suņu, tāpēc šādos momentos ikviens suns uzmanīgi raugās apkārt.

Ir vairākas suņu zagšanas metodes. Suni var nozagt tieši, kā to mēdz darīt kabatas zagļi, vai viltīgi pievilinot nelaimīgo radījumu. Suns ir uzticams dzīvnieks . . . diemžēl, tikai chrestomatijās un dabaszinātņu grāmatās. Dodiet pašam uzticīgākajam sunim paostīt ceptu zirga gaļas desu, un viņš ir pazudis. Aizmirsis saimnieku, kam gājis blakus, viņš metas atpakaļ un skrien pakaļ kārdinātājam. Viņam tek slienas, gaidāmās baudas priekšnojautā viņš kūļā asti un rausta nāsis kā nevaldāms ērzelis, kad to ved pie ķēves.

Malostranā pie Pils kāpnēm atrodas maza dzertuve. Kādu dienu tur dibenā puskrēslā sēdēja divi vīri: kareivis un civilais. Sabāzuši galvas kopā, abi noslēpumaini sačukstējās. Viņi izskatījās kā sazvērnieki Venecijas republikas laikos.

— Katru dienu pulksten astoņos, — civilais čukstēja kareivim, — kalpone ved viņu staigāt uz skvēru Havličeka lau​kuma. stūri. Bet tas nešpetnis kož kā traks. Paglaudīt nav ko domāt.

Un, pieliecies vēl tuvāk, viņš čukstēja kareivim ausi: — Pat desu viņš nerij.

— Bet ceptu? — kareivis jautāja.

— Arī ceptu ne.

Abi nospļāvās.

— Ko tad tas pagāns rij?

— Tad dievs to zina! Dažs suns jau ir tik izlutināts un iz​lepis kā tāds arehibiskaps.

Kareivis un civilais saskandināja, un civilais stāstīja tālāk:

— Reiz kāds melns špics, ko man vajadzēja dabūt Klamovkas suņu audzētavai, arī neparko negribēja ēst desu. Trīs dienas es staigāju viņam pakaļ, kamēr beidzot neizturēju un jautāju saimniecei, kas veda viņu staigāt, ko īsti šis špics ēd, ka tik skaists izskatās. Šai tas varen glaimoja, un viņa pateica, ka špics visvairāk cienot karbonadi. Tad es viņam nopirku šniceli, — domāju, ka tā viņam vēl vairāk ies pie sirds, bet lika pagaidīt! Tas sātana gabals pat uz to pusi nepaskatījās, jo, redzi, tā bija teļa gaļa un viņš, izrādās, atzina vienīgi cūkas gaļu. Nekas nelīdzēja, vajadzēja nopirkt viņam karbonadi. Iedevu viņam to paostīt un pats rikšiem projām. Suns pakaļ. Saimniece kliedz: «Puntik, Puntik!» — bet mīļais Puntiks neceļ ne ausi. Viņš skrēja man pakaļ līdz stūrim, tur es viņam apliku saiti ap kaklu, un otrā dienā suns jau bija Klamovkas suņu audzētavā. Pakaklē viņam bija pāris baltu plankumiņu, tos es nokrāsoju melnus, tā ka viņu neviens vairs nepazina … Bet visi pārējie suņi — un tādu bijis krietni daudz — vienmēr skrējuši pakaļ zirga desai. Vislabāk būtu, Šveik, ja tu apvaicātos kalponei, kas šim sunim vislabāk garšo. Tu esi kareivis, stāvs tev labs, tev viņa to drīzāk pateiks. Es jau reiz viņai to vaicāju, bet viņa paskatījās uz mani tā, it kā gribētu iedurt man ar iesmu, un noprasīja: «Kas jums par dalu?» Diezin cik glīta viņa nav, tāda veca grabaža vien ir, bet ar kareivi viņa runās.

— Bet vai tas ir tīrasiņu pinčeris? Mans obrlajtnants ne par ko citu negrib ne dzirdēt.

— Pirmšķirīgs pinčeris, kad tev saka! Varen glīts un tīrasiņu, tik tiešām, kā tu esi Šveiks un es Blachniks. Man Likai jādabū zināt, ko viņš ēd, tad es viņam to iedošu un atvedīšu pie tevis.

Abi draugi atkal saskandināja. Kad Šveiks pirms kara tirgojās ar suņiem, Blachniks viņam tos piegādāja. Tas bija vīrs ar lielu pieredzi. Runāja, ka viņš uzpērkot no dīriķiem veselības ziņā šaubīgus suņus un pārdodot tālāk. Viņš pats bija sirdzis ar trakumsērgu un jutās Vīnes Pastera institūtā kā mājās. Nu viņš uzskatīja par savu pienākumu nesavtīgi pakalpot kareivim Šveikam. Viņš pazina visus suņus Prāgā un apkaimē un runāja dzertuvē klusu tāpēc, ka pirms pusgada bija nočiepis dzertuves īpašniekam mazu kucēnu, āpšu sunīti, kam bija devis zīst pienu no pudelītes, tā ka muļķa kucēns bija noturējis viņu par savu māti un pat nebija iepīkstējies zem mēteļa.

Blachniks aiz principa zaga tikai tīrasiņu suņus un varētu būt tiesā par ekspertu. Viņš piegādāja suņus gan privātpersonām, gan suņu audzētavām, kā nu kuro reizi pagadījās. Kad viņš gāja pa ielu, uz viņu bieži rūca tie suņi, ko viņš kādreiz bija nozadzis, un, kad viņš apstājās pie skatloga, dažs labs atriebīgs suns viņam aiz muguras pacēla kāju un apslapināja viņam bikses.

Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta krietnais kareivis Šveiks bija redzams Havličeka. laukuma stūrī, kur viņš pastaigājās šurpu turpu. Viņš gaidīja kalponi ar pinčeri. Beidzot gaidītie ieradās. Šveikam paskrēja garām bārdains, pluskains suns ar asu spalvu un gudrām, melnām acīm. Viņš bija jautrs kā visi suņi, kad tie nokārtojuši savas vajadzības, un trenkāja zvirbuļus, kas mielojās uz ielas zirgu mēslos.

Tad Šveikam pagāja garām tā, kuras uzraudzībā suns bija nodots. Tā bija gados vecāka jaunava ar klīrīgi vainagā savītām bizēm. Viņa šad tad uzsvilpa sunim un vicināja rokā saitīti un elegantu suņu pātagu. Šveiks uzrunāja viņu: — Atvainojiet, jaunkundz, kā no šejienes var tikt uz Zižkovu?

Kalpone apstājās un pavērās Sveikā, vai jautājums ņemams nopietni, bet Sveika labsirdīgā seja liecināja, ka kareivim patiešām jānokļūst žižkovā. Viņas seja atmaiga, un viņa labprāt pastāstīja, kā tur var nokļCit. — Mani tikai nesen pārcēla uz Prāgu, — Šveiks paskaidroja, — es neesmu šejienietis, es esmu no laukiem. Jūs lai​kam arī neesat no Pragas?

— Es esmu no Vodņaniem.

— Tad mēs esam gandrīz vai kaimiņi; es esmu no Protivinas.

Dienvidčechijas ģeogrāfijā, ko Šveiks bija apguvis manevru laikā, uzdvesa jaunavai dzimtās puses siltumu.

— Tad jūs droši vien pazīstat miesnieku Pejcharu Protivinas tirgus laukumā?

— Kā nu nepazīšu, tas ir mans brālēns. Viņu pie mums visi ciena. Kārtīgs cilvēks, pakalpīgs, veikalā vienmēr laba gaļa, un ar svaru neblēdījas.

— Vai jūs neesat kāds no Jarešiem? — kalpone jautāja, kurai nepazīstamais kareivis modināja simpātijās.

— Kā tad!

— No kuriem Jarešiem, no tiem, kas dzīvo Krčā pie Protivinas, vai no tiem, kas Ražicēs?

— No tiem, kas Ražicēs.

— Vai vecais Jarešs vēl vienmēr izvadā alu?

— Kā tad, ka izvadā.

— Viņam jau vajag būt krietni pāri par sešdesmit.

— Šopavasar viņam palika sešdesmit astoņi, — Šveiks mierīgi atbildēja. — Viņš nesen iegādājās suni, un 11u viņam jautrāka braukšana. Suns sēž uz vezuma. Taisni tāds pats suns kā tas, kas tur dzenā zvirbuļus. Jauks sunītis, ļoti glīts.

— Tas ir mūsu, — jaunā paziņa paskaidroja. — Es kalpoju pie pulkveža kunga. Vai jūs pazīstat mūsu pulkveža kungu?

— Pazīstu, ļoti inteliģents kungs, —Šveiks atbildēja. —Pie mums Budejovicē arī bija pulkvedis .. .

— Mūsu pulkvedis ir ļoti bargs. Kad toreiz sāka runāt, ka Serbijā mūsējos samizojuši, tad viņš pārnāca mājās taisni traks aiz dusmām, izsvaidīja virtuvē visus traukus un gribēja man uzteikt.

— Ak tad tas ir jūsu sunītis, — Šveiks viņu pārtrauca, žēl gan, ka mans obrlajtnants suņus necieš. Es viņus ļoti mīlu.

Viņš apklusa un tad pēkšņi ieteicās: — Katrs suns vis neēd visu, ko viņam. dod.

— Mūsu Fokss ir ļoti izvēlīgs. Kādu laiku nemaz negribēja ēst gaļu, bet nu ēd atkal.

— Un kas viņam vislabāk garšo?

— Aknas, vārītas aknas.

— Teļa vai cūkas?

— Tas viņam vienalga, — pasmīnēja Šveika «kaimiņiene», uzskatīdama šo jautājumu par neveiklu joku.

Viņi vēl pastaigājās kādu brīdi, tad viņiem piebiedrojās pinčeris, ko kalpone piesēja saitē. Viņš izturējās pret Šveiku ļoti farniliari, mēģināja pārplēst viņam bikses caur uzpurni, lēca virsū, bet pēkšņi, it kā nojautis Šveika nolūkus, pārstāja lēkāt un gāja tālāk bēdīgs un nolaidies, šķielēdams uz Šveiku, it kā gribētu jautāt: «Tātad arī man tas neies secen?»

Vecā jaunava pastāstīja Šveikam, ka nākot ar suni pastaigāties ari pulksten sešos pievakarē, ka neticot nevienam vīrietim Prāgā, jo reiz izsllidinājusies avīzēs precību nolūkā un kāds atslēdznieks izkrāpis viņai nezin kādam izgudrojumam 800 kronu un tad pazudis. Uz laukiem cilvēki esot daudz godīgāki. Ja viņa kādreiz precēšoties, tad tikai ar laucinieku, bet vienīgi pēc kara, jo kara laika laulības esot tīrā aplamība, tāpēc ka tāda sieva parasti kļūstot atraitne. Šveiks viņai deva lielas cerības, ka ieradīšoties pulksten sešos, un aizsteidzās paziņot savam draugam Blacbnikam, ka suns ēd visādas aknas.

— Es viņu pamielošu ar liellopu aknām, — Blachniks nolēma, — uz tām man uzķērās fabrikanta Vidras bernardietis, ļoti uzticams lopiņš. Rīt tev suns būs klāt kā nagla.

Blachniks turēja vārdu. Kad Šveiks priekšpusdienā beidza uzpost dzīvokli, aiz durvīm atskanēja riešana, un Blachniks ievilka iekšā pinčeri, kas spirinājās pretī un bija vēl pinkaināks, nekā daba bija viņu. radījusi. Suns zvērīgi bolīja acis un baismīgi raudzījās apkārt kā izsalcis tīģeris sprostā, kura priekšā nostājies brangi apvēlies zooloģiskā dārza apmeklētājs, klabināja zobus un ņurdēja, it kā

gribēdams teikt: «Sa​plosīšu gabalos, aprišu!»

Viņi piesēja suni pie virtuves galda, un Blachniks pastās​tīja, kā norisinājusies suņa nolaupīšana.

— Es viņam tīšuprāt pagāju garām, turēdams rokā papīrā ievīstītas vārītas aknas. Viņš sāk ošņāt un lēkāt man apkārt.

Es nedodu nekā un eju vien tālāk. Suns pakaļ. Pie parka es iegriezos Bredovas ielā un tur iedevu viņam pirmo gabaliņu. Viņš to aprija skriedams, lai neizlaistu mani no acīm. Iegriezos Jindržicha ielā un iedevu viņam jaunu porciju. Kad jau biju labi ieēdinājis, tad piesēju saitē un vilku pāri Vaclava laukumam uz Vinohradiem līdz pašai Vršovicei. Ceļā viņš taisīja visādus trakus jokus, — kad gāju pāri tramvaja sliedēm, nogulās uz tām un nekust ne no vietas. Laikam gribēja, lai viņu sabrauc. Es atnesu arī tīru ciltsgrāmatu, ko nopirku Fuksa. papīru tirgotavā. Tu tak proti viltot ciltsgrāmatas, Šveik?

— Tai jābūt rakstītai ar tavu roku. Raksti, ka suns nāk no Leipcigas, no fon Bīlova suņu audzētavas. Tēvs Arnheims fon Kālsbergs, rnāte Emma fon Trautendorfa, cēlusies no Zigfrīda fon Būzentāla. Tēvs 1912. gadā ieguvis pirmo godalgu pinčeru izstādē Berlinē. Māte apbalvota ar Nirnbergas dižciltīgo suņu audzēšanas biedrības zelta medaļu. Kā tu domā, cik vecs viņš ir?

— Spriežot pēc zobiem, divi gadi.

— Raksti — pusotra.

— Viņš slikti apgraizīts, Šveik, paskaties uz ausīm!

— To var labot. Ausis apgriezīsim, kad viņš būs pieradis pie mums. Tagad tas viņu vēl vairāk saniknotu.

Nolaupītais nikni rūca, elsoja, skraidīja pa istabu un beidzot piekusis apgulās, ar izkārtu mēli gaidīdams, kas notiks tālāk.

Pamazām viņš kļuva rāmāks, tikai šad tad žēli iesmilk​stējās. Šveiks nolika sunim priekšā aknu atliekas, ko iedeva Blachniks. Suns pat nepaskatījās uz tām, tikai uzmeta abiem tādu skatienu, it kā gribētu sacīt: «Es uz tām jau reiz uzrāvos, ēdiet nu paši!»

Viņš gulēja ar padevīgu izskatu un izlikās iemidzis. Tad viņam kaut kas iešāvās prātā, viņš piecēlās, attupās uz pakaļkājām un ar priekšējām «lūdzās». Viņš padevās. Taču Šveiku šī aizgrābjošā aina nemaz neaizkustināja.

— Gulsties! — viņš uzsauca, un nabadziņš, žēli smilkstē​dams, atkal apgulās.

— Kādu vārdu lai ierakstu ciltsgrāmatā? — jautāja Blachniks. — Viņu sauca par Foksu. Vajadzētu pārkristīt līdzīgā vārdā, lai viņš tūliņ saprastu.

— Nosauksim kaut vai par Maksi. Skaties, Blachnik, kā viņš cilā ausis! Celies, Maksi!

Nelaimīgais pinčeris, kam bija nolaupītas ir mājas, ir vārds, piecēlās un gaidīja turpmākās pavēles.

— Domāju, ka vajadzēs viņu atraisīt, — Šveiks nolēma, — paskatīsimies, ko viņš tad darīs.

Kad suni atraisīja, tā pirmais ceļš bija pie durvīm. Tur tas trīs reizes ierējās, skatīdamies uz durvju rokturi un acīm redzot cerēdams uz šo jauno cilvēku augstsirdību. Bet, kad cilvēki likās nesaprotam suņa vēlēšanos tikt ārā no šejienes, viņš nolaida pie durvīm peļķi, pārliecināts, ka nu viņu izmetīs la.ukā, kā to bija darījis pulkvedis, mācīdams suni ievērot tīrību.

Bet Šveiks tikai piezīmēja: — Ak tu jezuīts tāds, kas par blēdību! — uzšāva sunim ar siksnu un iegrūda viņam purnu peļķē, tā ka nabaga kustonis nespēja vien pietiekami tīri nolaizīties.

Suns iesmilkstējās aiz kauna un sāka skraidīt pa virtuvi, izmisumā ošņādams pats savas pēdas, tad bez kāda redzama iemesla piegāja pie galda., apēda aknu paliekas, apgulās pie krāsns un pēc visām likstām aizmiga.

— Cik es tev esmu parādā? — Šveiks atvadoties jautāja Blachnikam.

— Nerunā blēņas, Šveik, — Blachniks mīļi sacīja, — drauga labā es daru visu, sevišķi vēl tad, kad viņš ir karadienestā. Dzīvo vesels, dārgais, tikai pielūko, nekad neved suni pāri Havličeka laukumam, lai nenotiek kāda nelaime. Ja tev vēl ievajagas kāda

suņa, tad tu zini, kur es dzīvoju. Šveiks ļāva Maksim labi izgulēties un tikmēr nopirka pie miesnieka ceturtdaļkilo aknu, izvārīja tās un pielika Maksim pie deguna siltu aknu gabaliņu, lai viņš pamostos.

Maksis miegā aplaizījās, tad izstaipījās, apostīja aknas un aprija tās. Tad viņš piegāja pie durvīm un atkārtoja mēģinā​jumu ar durvju rokturi.

— Maksi, nāc šurp! — Šveiks uzsauca.

Suns neuzticīgi tuvojās. Šveiks paņēma viņu klēpī un sāka glāstīt. Nu suns pirmo reizi draudzīgi pavēcināja savu strupo asti, uzmanīgi satvēra zobos Šveika roku un, turēdams to mutē, pavērās Šveikā ar gudru skatienu, it kā sacīdams: «Nu vairs nekas nav darāms, es zinu, ka esmu paspēlējis.»

Glāstīdams suni, Šveiks maigā balsī sāka stāstīt viņam pa​saku.

— Reiz dzīvoja kāds sunītis, ko sauca par Foksu, un viņa saimnieks bija kāds pulkvedis. Kalpone veda Foksu pastaigāties, bet tad atnāca kāds kungs, kas Foksu nozaga. Fokss nokļuva karadienestā pie kāda obrlajtnanta, un viņu nosauca par Maksi. Maksi, dod ķepiņu! Redzi nu, suņagahal, ka mēs būsim labi draugi, ja tu būsi godīgs un paklausīgs. Citādi tev kara​klausībā nāksies iepazīties ar siksnu.

Maksis izlēca Šveikam no klēpja un sāka viņam pa jokam brukt virsū. Vakarā, kad virsleitnants pārnāca no kazarmām, Šveiks un Maksis jau bija vislabākie draugi.

Vērodams Maksi, Šveiks filozofiski domāja: «Ja tā īsti labi apsver, tad katru kareivi tāpat izzog no viņa mājām.»

Virsleitnants Lukašs bija patīkami pārsteigts, ieraudzījis Maksi. Arī suns izrādīja lielu prieku, ka atkal redz vīru ar zobenu.

Kad virsleitnants jautāja, kur suns dabūts un cik tas maksā, Šveiks gluži mierīgi atbildēja, ka suni viņam iedāvinājis kāds draugs, kas nupat kā iesaukts armijā.

— Labi, Šveik, — virsleitnants sacīja, rotaļādamies ar Maksi, — pirmajā jūs saņemsiet no manis piecdesmit kronu par suni.

— Es nevaru tās pieņemt, obrlajtnanta kungs.

— Šveik, — virsleitnants stingri noteica, — kad jūs iestājāties pie manis dienestā, es jums paskaidroju, ka jums jāpaklausa bez ierunām. Ja es jums saku, ka jūs dabūsiet piecdesmit kronu, tad jums tās jāsaņem un jānodzer. Ko jūs da​rīsiet ar šo naudu, Šveik?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to nodzeršu, kā pavēlēts.

— Un, ja es to piemirstu, Šveik, tad pavēlu man atgādināt, ka man jādod jums par suni piecdesmit kronu. Vai sapratāt? Vai sunim nav blusas? Izmazgājiet un izsukājiet viņu, drošs paliek drošs. Rīt man dežūra, bet parīt es iešu ar viņu pastai​gāties.

Kamēr Šveiks mazgāja Maksi, suņa bijušais īpašnieks, pulkvedis, mājās drausmīgi lādējās un zvērēja, ka to, kas nozadzis viņam suni, nodošot kara tiesai, likšot nošaut, pakārt, ieslodzīt uz desmit gadiem un sakapāt gabalos.

— Der Teufel soli clen Kerl buserieren, — pulkvedis brēca tā, ka viņa dzīvoklī dārdēja logu rūtis, — mit solchen Meuchelmordcrn werde ich bald fertig! [44] Pār Šveika un virsleitnanta Lukaša galvām savilkās negaisa mākoņi.

XV

katastrofa Pulkvedis Fridrichs Krauss fon Cillerguts (šo titulu viņš bija mantojis no kāda Zalcburgas ciemata, ko viņa senči bija paguvuši nodzert jau XVIII gadsimtā) bija apbrīnošanas cienīgs idiots. Stāstot par visparastākajām parādībām, viņš allaž taujāja, vai visi stāstīto sapratuši, kaut arī runa bija par pašiem primitivākajiem jēdzieniem: — Tas ir logs, mani kungi. Vai jūs zināt, kas ir logs?

Vai atkal:

— Ceļu, kam abās pusēs grāvji, sauc par šoseju. Jā gan, mani kungi. Vai jūs zināt, kas ir grāvis?

Grāvis ir zināma strādnieku skaita izrakts padziļinājums. Jā gan. Grāvjus rok ar lāpstām. Vai jūs zināt, kas ir lāpsta?

Viņš slimoja ar izskaidrošanas māniju un nodevās izskaidrošanai ar tādu aizrautību, ar kādu izgudrotājs stāsta par savu izgudrojumu.

— Grāmata, kungi, ir liels daudzums sagrieztu līdzīga formātā papīra lapu, kuras apdrukā,. sakopo, iesien un salīmē. Jā gan. Vai jūs zināt, kas ir līme? Līme ir lipeklis.

Pulkvedis bija tik neglābjami stulbs, ka virsnieki jau pa gabalu bēga no viņa, lai nebūtu jāklausās, ka iela sastāv no bruģa un ietves un ietve ir paaugstināta, akmeņiem noklāta josla gar namu fasadēm, un fasade ir tā ēkas daļa, kas redzama no ielas vai ietves, bet ēkas otra puse no ietves nav redzama, par ko ikviens var pārliecināties, nostājies uz ietves. Reiz viņš bija pat ar mieru demonstrēt šo interesanto mēģinājumu, bet tad viņš par laimi pakļuva zem riteņiem. Kopš tās reizes viņa stulbums vēl pieņēmās.

Viņš apturēja virsniekus uz ielas un iesāka bezgalīgas sarunas par omletēm, sauli, termometriem, cepumiem, logiem un pastmarkām.

Bija tiešām dīvaini, kā šis idiots var samērā ātri tikt dienestā uz augšu un ka viņu atbalsta visai iespaidīgi vīri, piemēram, kāds korpusa ģenerālis, kas bija viņam vienmēr labvēlīgs, kaut arī pulkvedim trūka jebkādu militāru talantu.

Manevros viņš ar savu pulku darīja īstus brīnumdarbus. Nekad un nekur viņš neieradās laikā un veda pulku kolonās pretī ložmetējiem. Pirms dažiem gadiem, kad Čechijas dienvidos notika, manevri ķeizara klātbūtnē, viņš ar savu pulku pēkšņi nozuda, ieklīda Moravijā un maldījās tur vēl vairākas dienas pēc manevru beigšanās, kad visi pārējie kareivji sen jau slaistījās pa kazarmām. Arī to viņam piedeva.

Pateicoties draudzībai ar korpusa ģenerāli un citiem ne mazāk stulbiem vecās Austrijas augstmaņiem, viņš saņēma dažādas goda zīmes un ordeņus un tāpēc ārkārtīgi lepojās un uzskatīja sevi par labāko karavīru zem saules un lielāko stra​tēģijas un citu militāro zinātņu teoretiķi.

Pulka skatēs viņš vienmēr mēdza aprunāties ar kareivjiem, bet katrreiz jautāja tiem vienu un to pašu: — Kāpēc armijā ieviestās šautenes sauc par Manlichera šautenēm?

Pulkā viņam bija palama «Der Manlichertrottel»[45]. Viņš bija neparasti atriebīgs un centās pazudināt virsniekus, kuri viņam nepatika. Ja tie gribēja precēties, tad viņš sūtīja augstākām instancēm ļoti nelabvēlīgas atsauksmes par viņu lū​gumiem.

Pulkvedim bija tikai puse no kreisās auss, jo otro pusi bija nocirtis pretinieks divkaujā, kas notika aiz vienkārša fakta konstatējuma, ka Fridrichs Krauss fon Cillerguts ir nepārspē​jams muļķis.

Analizējot viņa garīgās spējas, būtu jānāk pie slēdziena, ka tās ne par mata tiesu nav lielākas par tām, kas resnvaidzīgo Franci Jozefu Habsburgu padarījušas slavenu kā vispār atzītu idiotu: tā pati nevaldāmā pļāpība, tā pati galējā naivitate.

Kādā banketā virsnieku klubā, kad runa novirzījās uz Siliem, pulkvedis Krauss fon Cillerguts pēkšņi ne aiz šā, ne aiz tā paziņoja: — Kungi, es vakar redzēju tvaika arklu, ko iedarbina lokomotive. Iedomājieties, kungi, lokomotive, turklāt nevis viena, bet divas! Redzu dūmus, eju tuvāk, skatos — lokomotīve un otrā pusē otra. Sakiet, kungi, vai tas nav smieklīgi! Divas lokomotives, it kā ar vienu nepietiktu!

Viņš apklusa, bet pēc mirkļa turpināja: — Kad pietrūkst benzīna, tad automobilim jāapstājas. To es arī vakar pats redzēju. Un tad vēl muld par inerci! Auto​mobilis nebrauc, stāv, nekustas. Benzina nav. Vai tas nav smieklīgi?

Ar visu savu trulumu viņš bija neparasti dievbijīgs. Dzīvoklī viņam bija mājas altaris. Viņš bieži gāja uz grēksūdzi un pie dievgalda sv. Ignacija baznīcā un pēc kara sākšanās aizlūdza par Austrijas un Vācijas ieroču uzvaru. Kristietība viņam jaucās kopā ar sapņiem par Vācijas virskundzību. Dievam bija jāpalīdz pievākt uzvarēto zemes un bagātības.

Viņš ikreiz briesmīgi noskaitās, kad lasīja avīzēs, ka atkal saņemti gūstekņi.

— Kāpēc vajadzīgi gūstekņi? — viņš auroja. — Tie visi apšaujami. Nekādas žēlastības! Dejot pār līķiem! Serbi jā visi civiliedzīvotāji jāsadedzina, visi līdz pēdējam. Bērni jānodur ar durkļiem.

Viņš nebūt nebija sliktāks par vācu dzejnieku Fīrortu, kas kara laikā publicēja vārsmas, kurās aicināja Vāciju iedeg​ties naidā pret miljoniem franču velnu un aukstasinīgi ap​kaut tos: Lai pari kalniem iesniedzas mākoņos Cilvēku kaulu un kūpošo miesu grēdas…

Kad viengadīgajā brīvprātīgo skolā beidzās mācības, virsleitnants Lukašs izgāja ar Maksi pastaigāties.

— Atļaujos jūs brīdināt, obrlajtnanta kungs, — Šveiks noraizējies sacīja. — uzmaniet suni, lai viņš neaizbēg! Viņam var uznākt ilgas pēc vecā mājokļa, un viņš var dot kājām vaļu, ja jūs atraisīsiet saiti.

Tāpat es neieteiktu vest viņu pāri Havličeka laukumam, tur dauzās apkārt kāds nikns suns no gaļas pārdotavas, kas atrodas namā pie «Marijas tēla» [46], — tas kož kā traks. Līdzko pamana savā rajonā svešu suni, tā tūliņ vai svilst aiz bailēm, ka tikai tas viņam ko neapēd, — taisni kā ubags pie sv. Haštala baznīcas.

Maksis jautri lēkāja un pinās virsleitnantam pa kājām, tā ka saite satinās ap zobenu. Suns bija neparasti priecīgs, ka tiks pastaigāties.

Viņi izgāja uz ielas, un virsleitnants Lukašs nogriezās ar suni uz Pršikopu ielu, jo viņam Panu ielas stūrī bija norunāta sastapšanās ar kādu dāmu. Viņš bija iegrimis domās par rītdienas lekciju. Par ko runāt ar brīvprātīgajiem? Kā var noteikt kalna augstumu? Kāpēc vienmēr minam augstumu virs jūras līmeņa?

Kā pēc augstuma virs jūras līmeņa var noteikt kalna augstumu, rēķinot no pakājes? Kāda velna pēc kara ministrija paredzējusi tādus jautājumus skolas programā?! Tas taču vajadzīgs tikai artileristiem. Beidzot ir taču vēl ģenerālštābā kartes. Ja pretinieks atradīsies augstienē 312, tad nebūs laika domāt par to, kāpēc kalna augstums noteikts pēc jūras līmeņa, ne arī aprēķināt šā kalna augstumu. Katrs var paskatīties kartē, lai to zinātu.

Viņš jau tuvojās Panu ielai, kad viņu no pārdomām iztrau​cēja bargs «halt!» 2 .

Reizē ar šo saucienu suns sāka rauties ārā no rokām un metās pretī cilvēkam, kas bija brēcis nikno «halt!».

Virsleitnanta priekšā stāvēja pulkvedis Krauss fon Cillerguts. Virsleitnants salutēja un atvainojās, ka nav pulkvedi pa​manījis.

Pulkvedis Krauss bija pazīstams virsniekiem ar savu kaislību «anhalten». Salutēšanu viņš uzskatīja par kaut ko tādu, uz kā dibinās visa Austrijas militārā vara un no kā atkarīga uzvara.

— Salutēšanā kareivim jāieliek visa sava dvēsele, — viņš mēdza sacīt. Šais vārdos slēpās dziļš feldfebelisks misticisms.

Pulkvedis vērīgi raudzījās, lai apakšnieks salutētu pēc visiem likumiem un noteikumiem, ar cieņu un ievērojot visus priekšrakstus. Viņš uzglūnēja ikvienam garāmgājējam — no pat vienkārša ierindnieka līdz apakšpulkvedim. Vienkāršus kareivjus, kas salutēja pavirši, tikai pieskardamies cepures nagam, it kā sacīdami: «Šveiks, večuk!» — viņš pats personīgi veda uz kazarmām, lai tie saņemtu sodu.

Viņš neatzina nekādu attaisnošanos: ·— Es neredzēju.

— Kareivim, — viņš mēdza teikt, — arī pūlī jāmeklē savs priekšnieks un jādomā tikai par to, lai izpildītu visus reglamenta priekšrakstus. Pat krītot kaujas laukā, viņam jāsalutē pirms nāves. Kas neprot salutēt, kas izliekas, ka neredz savu priekšniecību, vai salutē nolaidīgi, tas manās acīs ir nelietis.

— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis Krauss bargi sacīja, — zemākajiem virsniekiem vienmēr jāsalutē, sastopot augstākos. Sis noteikums nav atcelts.

Otrkārt: kopš kura laika virsnieku kungiem ir paradums pastaigāties ar zagtiem suņiem? Jā gan, ar zagtiem suņiem. Suns, kas pieder citam, ir zagts suns.

— Šis suns, pulkveža kungs… — virsleitnants Lukašs iesāka.

— Pieder man, virsleitnanta kungs, — pulkvedis pārtrauca, — tas ir mans Fokss.

Fokss vai Maksis, atcerēdamies veco saimnieku, pilnīgi aizmirsa jauno un izrāvies lēkāja ap pulkvedi un izrādīja tādu prieku, uz kādu spējīgs tikai iemīlējies sestās klases ģimnāzists, atklājis, ka viņa ideāls jūt pret viņu simpātijās.

— Pastaigāšanās ar zagtiem suņiem nekādi nav savienojama ar virsnieka godu, virsleitnanta kungs.

Vai jūs to nezinājāt? Virsnieks nedrīkst pirkt suni, iepriekš nepārliecinājies, ka šim pirkumam nebūs ļaunu seku! — Krauss nemitējās brēkt, glāstīdams Foksu-Maksi, kas savā nelietībā sāka pat rūkt uz virsleitnantu un rādīt zobus, it. kā pulkvedis būtu viņu jau uzskubinājis: «Grāb viņu ciet!»

— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis turpināja, — vai jums šķiet, ka pieklājas jāt ar zagtu zirgu?

Vai jūs nelasījāt avīzēs «Bohemie» un «Tagblatt» sludinājumus, ka man pazudis pinčeris? Kā, jūs neesat lasījis sludinājumu, ko jūsu priekšnieks ievietojis avīzē?!

Pulkvedis sasita rokas.

— Un tādi ir jaunie virsnieki! Kur palikusi disciplina? Pulkvedis publicē sludinājumu, bet virsleitnants to nelasa!

«Varējis nu tev iegāzt pāris reižu pa ausi, vecais ķēms,» virsleitnants Lukašs domāja, lūkodamies uz pulkveža vaigu bārdu, ar ko viņš atgādināja orangutanu.

— Panāciet man gabaliņu līdzi! — pulkvedis uzaicināja. Tā nu abi gāja un risināja visai patīkamu sarunu.

— Frontē, virsleitnanta kungs, jums otrreiz nekas tamlīdzīgs vairs neatgadīsies. Pastaigāties aizmugurē ar zagtiem suņiem, protams, ir ļoti neglīti. Jā gan! Pastaigāties ar sava priekšnieka suni. Tādā laikā, kad mēs kaujas laukā diendienā zaudējam simtiem virsnieku. Un sludinājumus neviens nelasa. Es varētu sludināt vai simt gadu, ka man pazudis suns. Divi simti gadu, trīs simti gadu!

Pulkvedis skaļi nošņauca degunu, kas arvien nozīmēja lielu satraukumu, un noteica: — Staigājiet vien tālāk!

Viņš apgriezās un gāja projām, nikni kapādams ar jājamo pātagu sava virsnieku šineļa stērbeles.

Virsleitnants Lukašs pārgāja uz pretējo ielas pusi un atkal izdzirdēja «halt!». Pulkvedis aizturēja kādu nelaimīgu rezerves kājnieku, kas, domādams par savu mājās pamesto māti, nebija pamanījis pulkvedi, par ko pēdējais pašrocīgi aizstiepa viņu uz kazarmām, lamādamies, cik jaudas.

«Ko lai daru ar Šveiku?» virsleitnants domāja. «Es viņu savelēšu zili melnu, bet tas vēl nav nekas.

Izgriezt viņam slok​snes no muguras, arī tas vēl par maz.»

Kaut gan virsleitnantam bija jāsatiek dāma, viņš satraukts pagriezās uz māju pusi.

«Es viņu nositīšu, to diedelnieku!» viņš nozvērējās, sēz​damies tramvajā. * Tikmēr Šveiks bija iegrimis sarunā ar kazarmu raitnieku, kas bija atnesis virsleitnantam dažus papīrus parakstam un gaidīja viņa ierašanos. Šveiks mieloja viņu ar kafiju, un abi runāja par to, ka Austrija šai karā izputēs.

Viņi sarunājās par šo tematu tā, it kā tas viss būtu jau skaidri zināms. Cits pēc cita bira izteicieni, kuros katru vārdu tiesā apzīmētu par valsts nodevību un par kuriem abus runā​tājus pakārtu.

— Kungs un ķeizars no tā visa būs galīgi stulbs ticis, — Šveiks sacīja. — Nekāds gudrais jau viņš nekad nav bijis, bet tas karš, tas viņu padarīs par pēdējo idiotu.

— Viņš ir galīgs nejēga, — ziņnesis autoritatīvi noteica, — dumjš kā zābaks. Viņš varbūt nemaz nezina, ka sācies karš. Droši vien tiem citiem bija neērti viņam to sacīt. Un viņa paraksts uz manifesta, kas izsūtīts visām mūsu tautām, ir viltots. Manifestu iespieduši bez viņa ziņas, — viņš jau vairs neko nesaprot.

— Beigas viņam ir, — Šveiks kā lietpratējs apstiprināja, — savas vajadzības viņš izdara biksēs un ir barojams kā mazs bērns. Nesen kāds kungs krogā stāstīja, ka kungam un ķei​zaram esot divas zīdītājas un tās ik dienas trīs reizes liekot viņu pie krūts.

— Būtu nu drīzāk pienācis gals! — ziņnesis nopūtās.

— Kaut viņi mūs krietni samizotu, tad Austrijai vienreiz būtu miers.

Un abi turpināja sarunu, kamēr beidzot Šveiks nolēma, ka tik stulbai monarchijai kā Austrijai neesot vietas pasaulē, un ziņnesis savukārt šo atziņu papildināja no praktiskās puses: —· Līdzko nokļūšu frontē, tā laidīšos lapās.

Tā abi pauda čechu tautas uzskatus par pasaules karu. Ziņnesis stāstīja, ka Prāgā klīstot baumas, it kā pie Nachoda jau varot dzirdēt lielgabalus un krievu cars drīzumā būšot Krakovā.

Vēl viņi runāja par to, ka labību no Čechijas izvedot uz Vāciju un ka vācu kareivjiem frontē izsniedzot cigaretes un šokolādi. Tad abi sāka atcerēties seno laiku karus, un Šveiks visai nopietni apgalvoja, ka nav bijis nekāds lielais prieks karot arī senos laikos, kad apsēstā pilsētā svieduši iekšā podus ar visādu smirdoņu. Viņš esot lasījis par kādu pili, kas bijusi ielenkta trīs gadus, un ienaidnieks diendienā tā kavējis laiku, apmētādams ielenktos.

Iespējams, ka viņš būtu pastāstījis vēl daudz ko interesantu un pamācošu, ja sarunu nepārtrauktu virsleitnants Lukašs.

Uzmetis Šveikam briesmīgu, iznīcinošu skatienu, viņš parakstīja papīrus, atlaida ziņnesi un pamāja Šveikam, lai tas nāk līdzi istabā.

Virsleitnanta acis meta zibeņus. Nosēdies uz krēsla, viņš lūkojās Sveikā un pārdomāja, kā sākt sodīšanu.

«Vispirms es viņam kraušu dažas reizes pa ģīmi,» virsleitnants domāja, «tad gāzīšu pa degunu un atraušu ausis, bet pēc tam redzēsim.»

Viņā vaļsirdīgi un vientiesīgi vērās Sveika godīgās un nevainīgās acis, un Šveiks iedrošinājās pārtraukt klusumu ar šādiem vārdiem: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūsu kaķis ir pagalam. Viņš aprija zābaku krēmu un atļāvās nosprāgt. Es viņu iemetu pagrabā — nevis mūsējā, bet tanī, kas blakus. Tik krietnu un skaistu Angoras kaķi jūs vairs nedabūsiet.

«Ko lai es ar viņu daru?» virsleitnantam pazibēja galva. «Lai dievs žēlīgs, cik viņam stulbs ģīmis!»

Bet Šveika labsirdīgās un nevainīgās acis joprojām izstaroja lēnprātīgu maigumu, kas liecināja par pilnīgu dvēseles līdzsvaru, it kā viss būtu kārtībā, it kā nekas nebūtu noticis, un, ja arī kaut kas noticis, arī tad viss ir kārtībā, jo vispār vienmēr kaut kur kaut kas notiek.

Virsleitnants Lukašs uzlēca kājās, taču neiesita Šveikam, kā iepriekš bija nodomājis. Viņš tikai vīstīja dūri Šveikam zem deguna un rēca: — Jūs esat nozadzis suni, Šveik!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēdējā laikā man nekas nav zināms par tamlīdzīgu gadījumu. Atļaujos piebilst, obrlajtnanta kungs, ka jūs pēc pusdienas aizgājāt ar Maksi pastaigāties, tā ka es viņu vispār nevarēju nozagt. Man tūliņ radās nojausma, ka nav vairs labi, kad jūs pārnācāt bez suņa. Tā ir, kā saka, situācijā. Spalenas ielā dzīvo kāds somdaris Kunešs, tas nekad nevarēja iziet ar savu suni pastaigāties, lai to nenozaudētu. Vai nu viņš to aizmirsa krogā, vai kāds to nozaga, vai aizņēmās un neatdeva vairs atpakaļ .. .

— Muti ciet, ragulops, velns lai jūs parauj! Vai nu jūs esat slīpēts blēdis, vai stulbs kā kamielis un pēdējais plānprātiņš. Jūs esat iemiesota anekdote, bet es jums saku, nedzeniet ar mani jokus! No kurienes jūs dabūjāt to suni? Kur atradāt? Vai jūs zināt, ka tas pieder mūsu pulkvedim? Viņš man nupat kā atņēma to uz ielas. Tas ir kauns un negods pasaules mērogā! Sakiet patiesību — nozagāt vai ne?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka neesmu to zadzis.

— Bet vai jūs zinājāt, ka suns ir zagts?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es zināju, ka suns ir zagts.

— Jēzus Marija, Šveik, tik tiešām, kā dievs debesīs, es jūs nošaušu! Lops, cūkcepure, govspuse, bandubērns! Vai jūs tie​šām esat tik stulbs?

— Jā gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.

— Kāpēc jūs atvedāt man zagtu suni, kāpēc atgādājāt to ļ-maitasgabalu uz manu dzīvokli?

— Lai sagādātu jums prieku, obrlajtnanta kungs.

Un Šveika acis labsirdīgi un mīļi vērās virsleitnantam' sejā. Viņš atkrita krēslā un vaimanāja: — Par ko mani dievs soda ar tādu izdzimteni?

Virsleitnants labu brīdi sēdēja klusās skumjās un juta, ka nav spēka pat uztīt cigareti, kur nu vēl iepļaukāt Šveiku. Pats nezinādams, kāpēc, viņš aizsūtīja Šveiku pēc «Bohemie» un «Tagblatt», lai izlasītu pulkveža sludinājumu par pazudušo suni. . . Šveiks atgriezās starodams ar sludinājumu pusē atšķirtām avīzēm un priecīgi pavēstīja: — Ir sludinājums, ir, obrlajtnanta kungs! Obršta kungs tik jauki apraksta to nozagto pinčeri un vēl sola atradējam simt kronu atlīdzības. Tā ir ļoti laba atlīdzība, parasti maksā tikai piecdesmit kronas. Kāds Božetechs Koširžā no tā vien pārtika. Viņš pastāvīgi zaga suņus un tad lasīja sludinājumus un veda suņus saimniekiem atpakaļ. Reiz viņš nozaga skaistu, melnu špicu, bet īpašnieks avīzēs nesludinājās.

Tad Božetechs ielika sludinājumu pats un nosludināja veselu piecnieku, kamēr īpašnieks pieteicās. Tā un tā, tas esot viņa suns, viņš to pazaudējis un domājis, ka velti meklēt, jo godīgu cilvēku pasaulē neesot. Bet nu viņš redzot, ka godīgi cilvēki tomēr sastopami, un, kaut gan principā esot pret to, ka godīgumu atalgo, tomēr dāvājot Božetecham par piemiņu savu grāmatu par istabas un dārza puķu kopšanu. Nabaga Božetechs tad bija paķēris melno špicu aiz kājām un krāvis tam kungam pa galvu. Kopš tā laika viņš nozvērējies nekad nelikt sludināju​mus avīzēs, bet labāk pārdot suni dīriķim, ja neviens to ne​meklē. ·— Ejiet gulēt, Sveik, ·— virsleitnants pavēlēja, — jus esat spējīgs gvelzt aplamības līdz rītam.

Arī virsleitnants devās pie miera un nakti sapņoja, ka Šveiks nozadzis troņmantnieka zirgu un atvedis viņam, Lūkasam, bet troņmantnieks armijas skatē zirgu pazīst, kad viņš, nelaimīgais virsleitnants Lukašs, jāj ar to savas rotas priekš​galā.

Otrā rītā virsleitnantam bija tāda sajūta, it kā viņš būtu visu nakti žūpojis vai ticis piekauts. Viņa sirdi nospieda dīvains smagums. Drausmīgā sapņa nomocīts, viņš iemiga vēlreiz, bet viņu uzmodināja klauvēšana pie durvīm, kurās parādījās Šveika labsirdīgā seja un atskanēja jautājums, kad obrlajtnanta kungam labpatiktu celties.

— Arā, tu ragulops! Tas ir kas drausmīgs, — virsleitnants novaidējās.

Vēlāk, kad viņš bija piecēlies, Šveiks, ienesot brokastis, pārsteidza viņu ar jautājumu: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, vai jūs nepavēlē​siet pameklēt kādu citu sunīti?

— Ziniet, Šveik, man ir liela vēlēšanās nodot jūs kara tiesai, — Lukašs nopūzdamies sacīja, — tikai tur jūs attaisnos, jo tādu kolosālu muļķi neviens vēl nebūs redzējis. Paskatieties uz sevi spogulī. Vai jums nekļūst nelabi, redzot savu idiotisko ģīmi? Jūs esat vismuļķīgākā dabas rotaļa, kādu jebkad esmu redzējis. Nu, sakiet patiesību, Šveik, — vai jūs pats sev patīkat?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka nemaz nepatīku, jo es šai spogulī izskatos tāds kā ar puniem. Tas nav slīpēts stikls. Pie ķīnieša Staneka kādreiz bija izliekts spogulis, — kad tanī ieskatījās, tad tūliņ apskrējās dūša. Galva kā samazgu kubls, mute līdz ausīm, vēders kā žūpām kanoniķim, vārdu sakot, — bilde. Reiz tam spogulim gāja garām ģenerālgubernators, paskatījās uz sevi, un ar to pietika, tūliņ vaja​dzēja spoguli novākt.

Virsleitnants novērsās, nopūtās un nolēma veltīt uzmanību kafijai ar krējumu, nevis Šveikam. Šveiks jau rosījās virtuvē, un virsleitnants Lukašs dzirdēja viņu dziedam: Gar Pulvertorni maršē Grenevils, Tam zobens saulē mirdz, lūst daiļām meičām sirds…

Drīz vien virtuvē atskanēja jauna dziesma: Mēs braši kareivji, Mūs mllē skukēni, Mums nauda kabatā Un dzīve priecīga . ..

«Tev gan visur priecīga dzīve, draņķi!» virsleitnants no​domāja un nospļāvās.

Durvīs parādījās Sveika galva: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc jums atnākuši no kazarmām, jums tūliņ esot jāiet pie

pulkveža kunga, te ieradies ziņnesis.

Un familiari piebilda: — Droši vien tā paša sunīša dēļ.

— Es jau dzirdēju, — virsleitnants sacīja, kad priekšistabā ziņnesis grasījās viņam ko teikt.

Viņš runāja iesmakušā balsī un izgāja, uzmetis Šveikam iznīcinošu skatienu.

Tas nebija raports, tas bija kaut kas daudz ļaunāks. Kad virsleitnants ienāca pie pulkveža, tas sabozies sēdēja atzvelt​nes krēslā.

— Pirms diviem gadiem, virsleitnanta kungs, — viņš sacīja, — jūs iesniedzāt lūgumu, lai jūs pārceļ uz Budejovici 91. pulkā. Vai jūs zināt, kur atrodas Budejovice? Pie Vltavas. Jā gan. Pie Vltavas, un tanī ietek Ohrže vai kaut kas līdzīgs.

Pilsēta ir liela, es pat teiktu, patīkama, un, ja nemaldos, tur ir mols. Vai jūs zināt, kas ir mols? Tas ir mūris, kas uzcelts virs ūdens. Jā gan. Starp citu, ar šo jautājumu tam nav sakara. Mēs Budejovicē noturējām manevrus.

Pulkvedis apklusa un, skatīdamies tintnīcā, pievērsās citam tematam: — Suns pie jums sabojājis vēderu, viņš nekā vairs negrib ēst. Paskat vien, tintnīcā ir muša. Tas gan brīnums, ka ziemu mušas krīt tintnīcā. Nekārtība.

«Runā taču visu līdz galam, vecais krupi!» virsleitnants domāja.

Pulkvedis piecēlās un pāris reižu pārstaigāja kabinetu.

— Es ilgi apsvēru, virsleitnanta kungs, kā rīkoties ar jums, lai tamlīdzīgi gadījumi neatkārtotos, un atcerējos jūsu vēlēšanos, lai jūs pārcel uz 91. pulku. No galvenā staba mums nesen ziņoja, ka 91. pulkā liels virsnieku trūkums, jo serbi apkāvuši visus. Dodu jums goda vārdu, ka pēc trim dienām jūs būsiet 91. pulkā, kur formējas kaujas ešelons. Jums nevajag man pateikties. Armijai vajadzīgi virsnieki, kas. . .

Un, nezinādams, ko piemetināt, viņš ieskatījās pulksteni un sacīja: — Jau pusvienpadsmit, pēdējais laiks pieņemt pulka ra​portu.

Ar to šī patīkamā saruna beidzās, un virsleitnantam kļuva vieglāk ap sirdi, kad viņš izgāja ārā un devās uz brīvprātīgo skolu, kur paziņoja, ka tuvākajās dienās braucot uz fronti un tāpēc sarīkošot atvadības Nekazankā [47].

Pārnācis mājās, viņš zīmīgi uzrunāja šveiku: — Šveik, vai jūs zināt, kas ir kaujas ešelons vai marša bataljons?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka marša bataljons ir maršbatjaks un kaujas jeb marša rota ir marška. Mēs visu tā saīsinām.

— Tad es jums paziņoju, Šveik, — virsleitnants svinīgi noteica, — ka jūs brauksiet man līdzi ar maršbatjaku, ja jums patīk tāds saīsinājums. Tikai nedomājiet, ka frontē ari varēsiet darīt tādas muļķības kā te. Vai jūs priecājaties?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es briesmīgi priecājos, — atbildēja krietnais kareivis Šveiks. — Tas būs kas lielisks, kad mēs abi kritīsim par kungu un ķeizaru un visu augsto namu.

PĒCVĀRDS PIRMAJAI DAĻAI «AIZMUGURĒ» Nobeidzot grāmatas «Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā» pirmo daļu «Aizmugurē», paziņoju, ka tai drīzumā sekos abas nākamās daļas «Frontē» un «Gūstā». Ari šais abās daļās tiklab kareivji, kā privātie iedzīvotāji runās un uzvedīsies tā, kā viņi runā un uzvedas īstenībā.

Dzīve nav skola, kur mācās smalkas manieres. Katrs runā tā, kā prot. Ceremonijmeistars Dr. Gūts runā pavisam citādi nekā traktiernieks Palivecs savā traktieri «Pie kausa», un šis romāns nav rokasgrāmata parketu slīpētājiem vai zinātnisks apcerējums par to, kādi izteicieni pieļaujami kulturālā sabied​rībā. Sī grāmata ir noteikta laikmeta vēsturiska aina.

Ja nepieciešams minēt spēcīgu izteicienu, kas īstenībā ticis lietots, es to minu bez mazākās vilcināšanās. Mīkstināt to vai lietot daudzpunktus es uzskatu par vismuļķīgāko liekulību. Šādus vārdus lieto arī parlamentā.

Kādreiz bija pareizi sacīts, ka labi audzināts cilvēks var lasīt visu. Nosodīt dabisko var tikai garā neķītri ļaudis vai rūdīti izvirtuļi, kuri, vadīdamies no savas pretīgās viltus morāles, neskatās uz saturu, bet dzīvnieciskā niknumā brūk virsū atsevišķiem vārdiem.

Pirms vairākiem gadiem es lasīiu recenziju par kādu noveli. Recenzents uztraucās par autora teikumu: «Viņš nošņaucās un noslaucīja degunu.» Tas esot pretrunā ar visu to estētisko un cēlo, kas literatūrai esot jāsniedz tautai.

Tas ir tikai viens mazs piemērs, kas rāda, kādi ēzeļi sa​stopami zemes virsū.

Cilvēki, kas ģībst, padzirdējuši spēcīgu izteicienu, ir gļēvuļi, kas bīstas no patiesās dzīves, un šādi vāļi radījumi visvairāk kaitē kultūrai un sabiedriskajai morālei. Viņi pārvērstu visu čechu tautu par sentimentāliem činkstētājiem, par neīstas kulturas masturbantiem kā sv. Aloizs, par kuru mūka Eistachija grāmatā stāstīts, ka viņam, izdzirdot kādu viru ar lielu troksni izlaižam gāzes, sprukušas asaras vajā un tikai dievIūgšana varējusi viņu cik necik nomierināt.

Tādi tipi sabiedrībā pauž vislielāko sašutumu, bet paši ar neparastu interesi staigā pa publiskām atejām, lasīdami pie​dauzīgus uzrakstus uz sienām.

Lietojot savā grāmatā dažus spēcīgus izteicienus, es tikai atveidoju to valodu, kādā ļaudis īstenībā sarunājas.

Izmantoju šo gadījumu, lai paziņotu, ka traktiernieks Palivecs ir dzīvs. Viņš pārlaidis karu cietumā un palicis tāds pats, kāds bija toreiz, kad viņam gadījās klizma ar ķeizara Franča Jozela ģīmetni.

Viņam sagādāja lielu prieku tas, ko esmu par viņu uzrak​stījis, parādot viņu visā viņa rupjībā.

— Mani neviens vairs nepārtaisls, — viņš man sacīja. — Visu savu mūžu esmu runājis tikpat rupji, kā domājis, un runāšu tā ari turpmāk. Visādu ēzeļu dēļ es sev muti ciet nebāzīšu. Nu jau es esmu kļuvis slavens.

Viņa pašapziņa patiešām augusi. Viņa slava dibinās uz dažiem spēcīgiem izteicieniem. Tas viņu pilnīgi apmierina. Ja es, pareizi un precizi attēlodams viņa runas veidu, būtu reizē ar to licis manīt, ka tā neklājas runāt (kas nebūt nebija mans nolūks), es katrā ziņā būtu aizvainojis šo krietno cilvēku.

Neizmeklētos vārdos, vienkārši un godīgi viņš izpauda čecha riebumu pret cilvēka necienīgu zemošanos, pats to nemaz neapzinādamies. Tas bija jau asinis, šī necieņa pret ķeizaru un smalkiem izteicieniem.

Arī Oto Kacs ir dzīvs. Manā grāmatā sniegts viņa neviltots portrets. Pēc apvērsuma viņš pameta savu profesiju, izstājās no baznīcas un tagad strādā par prokuristu kādā krāsu fabrikā Cecīlijas ziemeļos.

Viņš man atrakstīja garu vēstuli, kurā piedraudēja ar mani izrēķināties, jo kāda vācu avīze bija ievietojusi i ul ko jumā to nodaļu, kurā viņš bija parādīts savā dabiskajā izskatā. Es viņu apciemoju, un viss nokārtojās ļoti labi. Ap pulksten diviem naktī viņš vairs nevarēja noturēties uz kājām, tikai vienā laidā teica svētrunas un daudzināja: «Es esmu Oto Kacs, feldkurats, jūs kramagalvas!»

Tādi ļaudis kā nelaiķis Bretšneiders, vecās Austrijas valsts slepenpolicists, arī tagad kuplā skaitā klimst apkārt pa repub​liku. Viņus ārkārtīgi interesē, ko kurais runā.

Nezinu, vai man izdosies sasniegt ar šo grāmatu to, ko gribēju. Tas fakts, ka reiz dzirdēju vienu cilvēku lamājam otru: «Tu esi tikpat stulbs kā Šveiks,» — it kā liecinātu pretējo. Bet, ja nu patiešām vārds «Šveiks» izvērstos par jaunu lamu vārdu krāšņajā lamu vārdu vainagā, tad man būs jāsamierinās ar to, ka esmu vismaz padarījis bagātāku čechu valodu.

Jaroslavs Hašeks Otra daļa

UZ frontiI šveika likstas vilciena Kādā Pragas—Cechu Budejovices ātrvilciena otrās klases kupejā atradās trīs cilvēki: virsleitnants

Lukašs, viņam iepretim vecāks kungs ar pilnīgi kailu galvvirsu un Šveiks, kas kautri stāvēja kupejas durvīs, gatavodamies pārlaist virsleitnanta Lukaša kārtējo dusmu izvirdumu. Lukašs, nelikdamies ne zinis par plikpauri civilistu, visu brauciena laiku ārdījās, ko prata, lamādams Šveiku gan par kaujamu lopu, gan citādi.

Tam par iemeslu bija tīrais sīkums, proti, ceļasomu skaits, kuras Šveikam bija jāpieskata.

— Mums nozaguši ceļasomu! — virsleitnants bāra Šveiku.. — Kā tu vispār iedrošinies man to teikt, tu lempi!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka to mums tiešām nozaguši, — Šveiks klusi atsaucās. — Stacijā pastāvīgi apgrozās daudz garnadžu, un, manuprāt, kādam no tiem neapšaubāmi bija iepatikusies jūsu ceļasoma, un šis cilvēks neapšaubāmi izmantoja brīdi, kad es pametu mantas, lai jums pateiktu, ka ar mūsu bagažu viss kārtībā. Viņš varēja nozagt mūsu ceļasomu tikai šādā izdevīgā mirklī. Uz tādiem izdevīgiem mirkļiem viņi tik gaida. Pirms diviem gadiem Ziemeļrietumu stacijā viņi nozaga kādai kundzei ratiņus ar sedziņā ievīstītu meitenīti un bija tik augstsirdīgi, ka meitenīti nodeva policijas komisariatā mūsu ielā, jo esot bērnu atraduši izliktu pavārtē. Pēc tam avīzes pataisīja nabaga kundzīti par īstu vilku māti.

Un Šveiks nobeidza ar svinīgu apgalvojumu: — Stacijās vienmēr ir zaguši un zags arī turpmāk, citādi tas nemaz nevar būt.

— Mana vissvētākā pārliecība, Šveik, ka reiz jūs ņemsiet nelabu galu, — virsleitnants atkal uzsāka.

— Pagaidām es vēl nezinu, vai jūs izliekaties par ēzeli jeb vai esat par ēzeli jau piedzimis. Kas tai somā bija?

— Visumā gandrīz nekā, obrlajtnanta kungs, — atbildēja Šveiks, nenovērsdams acu no virsleitnanta pretimsēdētāja plikā paura. Plikpauris šķitās nemaz neinteresējamies par notiekošo, bet lasīja «Neue Freie Presse». — Visā tanī ceļasomā bija tikai spogulis no jūsu istabas un dzelzs drēbju pakaramais no priekšistabas, tā ka īstenībā mēs nekā neesam zaudējuši, jo tiklab spogulis, kā drēbju pakaramais piederēja namsaim​niekam.

Pamanījis virsleitnanta draudīgo sejas izteiksmi, Šveiks mī​līgā balsī turpināja: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es iepriekš nekā par to nezināju, ka to ceļasomu nozags, bet par spoguli un pakaramo gan es namsaimniekam teicu, ka tos mēs atdosim, kad pārnāksim no kara.

Ienaidnieku zemēs ir spoguļu un pakaramo atliku likām, tā ka arī šai gadījumā mūsu namsaimnieks nekādus zaudējumus necietīs. Līdzko ieņemsim kādu pilsētu. . .

— Muti ciet, Šveik! — virsleitnants drausmīgā balsī uzbrēca. — Pienāks laiks, kad es jūs vēl nodošu karalauka tiesai. Padomājiet par to labi, ja neesat visstulbākais tēviņš pasaulē. Dažs labs cilvēks, dzīvodams tūkstoš gadu, nepaspētu izdarīt, tik daudz aplamību kā jūs pāris nedēļu laikā. Ceru, ka .jūs to ari pats būsiet ievērojis?

—· Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu gan to ievērojis. Man, kā saka, ir attīstīts novērošanas talants, tikai es visu pamanu tad, kad ir jau par vēlu un kaut kas nepatīkams jau noticis. Mani vajā tāda pati nelaime kā to Nechlebu no Nekazankas, kas tur mēdza apmeklēt traktieri «Suņu birztala».

Viņš vienmēr ilgojās kļūt krietns cilvēks un ar katru sestdienu sākt jaunu dzīvi, taču katrreiz bija spiests atzīties: «Ziniet, draugi, no rīta es ieraudzīju, ka sēžu cietumā uz lāviņas.» Un tādas nedienas viņu piemeklēja taisni tad, kad viņš bija stingri apņēmies godīgi iet uz mājām, taču galu galā izrādījās, ka viņš vai nu kaut kur izgāzis sētu, izjūdzis ormanim zirgu, vai arī gribējis ar policista cepures gaiļa spalvu iztīrīt savu pīpi. Šīs likstas viņu noveda līdz izmisumam, bet visvairāk viņu sāpināja tas, ka šāds ļauns liktenis vajājis visu Nechlebu ģinti. Viņa vectēvs reiz devies ceļojumā.. .

— Šveik, lieciet mani mierā ar savu melšanu!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas viss, ko es stāstu, ir svēta patiesība. Viņa vectēvs devies ceļojumā. . .

— Šveik, — virsleitnants noskaitās, — es jums vēlreiz pavēlu mest pļāpāšanu pie malas; es

negribu nekā dzirdēt. Kad iebrauksim Budejovicē, tad es ar jums izrēķināšos. Vai jūs zināt, Šveik, ka likšu jūs arestēt?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to nezinu, — Šveiks lēnīgi atbildēja, —līdz šim jūs netikāt man par to nekā minējis.

Virsleitnants neviļus sāka griezt zobus. Tad viņš izgrūda nopūtu, izvilka no mēteļa kabatas avīzi «Bohcmie» 1111 sāka lasīt par milzu uzvarām un par vācu zemūdenes «E» darbību Vidusjūrā, bet, kad viņš nokļuva pie ziņām par vācu jauno izgudrojumu pilsētu bombardēšanā — speciālām bumbām, ko met no lidmašīnām un kas eksplodē trīs reizes no vietas, — viņu iztraucēja Šveika balss, uzrunājot plikpauri: — Atvainojiet, jūsu godība, bet vai jūs neesat Purkrabeka kungs, «Slavijas» bankas aģents?

Kad plikpauris neatbildēja, Šveiks pievērsās virsleitnantam: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, reiz es lasīju avīzēs, ka normālām cilvēkam vajagot atrasties uz galvas sešdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem matu un ka melni mati esot plānāki, kā tas redzams daudzos gadījumos.

Un viņš nepielūdzami turpināja: — Tad vēl kāds dakteris kafejnīcā «Pie Špireka» izteicās, ka matu izkrišanai esot par cēloni dvēseles pārdzīvojumi grūt​niecības laikā.

Bet tad notika kaut kas drausmīgs. Plikpauris kungs uzlēca kājās un, uzbrēcis Šveikam: «Marsch heraus, Sie Schweinkerl!» [50] — izgrūda viņu gaitenī un atgriezās kupejā, sagādājot virsleitnantam mazu pārsteigumu, nosaukdams savu vārdu. Šveiks bija mazliet kļūdījies. Plikpauris indivīds nebija vis «Slavijas» bankas aģents Purkrabeka kungs, bet gan ģenerālmajors fon Svarcburgs. Ģenerālmajors civilā devās inspekcijas braucienā pa garnizoniem un patlaban cerēja negaidot pār​steigt Budejovici.

Tas bija visnegantākais inspekcijas ģenerālis, kāds jebkad dzīvojis šai pasaulē, un, ja viņš atklāja kādas nekārtības, tad viņam bija tikai šāda saruna ar garnizona priekšnieku: «Vai revolveris jums ir?» — «Ir.» — «Labi! Jūsu vietā es zinātu, ko ar to darīt, jo tas, kas šeit redzams, nav garnizons, bet cūk​kūts.»

Un pēc viņa inspekcijas brauciena vienmēr gan šur, gan tur kāds nošāvās, bet ģenerālmajors ar gandarījumu konsta​tēja: «Tā tam jābūt! Tas ir īsts karavīrs!»

Likās, viņam nemaz nebija pa prātam, ja pēc viņa inspekcijas vispār kāds vēl paliek starp dzīvajiem.

Viņš slimoja ar māniju pastāvīgi pārcelt virsniekus uz visnejaukākajiem iecirkņiem. Pietika ar visniecīgāko iemeslu, lai virsnieks atvadītos no sava garnizona un dotos uz Melnkaln.es robežām vai uz apdzērušos, dzīvi apnikušu garnizonu kādā netīrā Galicijas nomalē.

— Virsleitnanta kungs, — viņš noprasīja, — kur jūs ap​meklējāt kadetu skolu?

— Prāgā.

— Tātad jūs esat gājis kadetu skolā un nezināt pat to, ka virsnieks ir atbildīgs par savu apakšnieku.

Tas ir jauki. Otrkārt, jūs runājat ar savu kalpotāju kā ar kādu intīmu draugu. Jūs atļaujat viņam runāt nejautātam. Tas ir vēl jaukāk. Treškārt, jūs atļaujat viņam apvainot jūsu priekšniecību. Un tas ir visjaukākais. No tā visa man jāizdara zināmi secinājumi. Kā jūs sauc, virsleitnanta kungs?

— Lukašs.

— Kādā pulkā jūs dienat?

— Es biju . . .

— Pateicos, nav ko runāt par to, kur bijāt, es gribu zināt, kur jūs tagad esat.

— 91. kājnieku pulkā, ģenerālmajora kungs. Mani pār​cēla . . .

— Jūs pārcēla? Ļoti pareizi darīts. Jums nenāks par ļaunu palūkot iespējami ātrāk nokļūt kaujas laukā kopā ar 91. kāj​nieku pulku.

— Tas jau ir izlemts, ģenerālmajora kungs.

Tad ģenerālmajors nolasīja veselu lekciju par to, ka, pēc viņa novērojumiem, virsnieki sarunājoties ar apakšniekiem familiarā tonī un viņš šai faktā saskatot zināmu demokrātisku principu izplatīšanās

draudus. Kareivis jāturot vienās bailēs, tam jādrebot virsnieka priekšā, jābīstoties no tā. Kareivis nedrīkstot nākt virsniekam tuvāk par desmit soļiem, kareivim nedrīkstot ļaut patstāvīgi spriest un vispār domāt, jo tieši šai apstāklī meklējami cēloņi pēdējo gadu traģiskajām kļūdām. Agrāk kareivji baidījušies no virsniekiem kā no uguns, bet: tagad .. . Ģenerālmajors bezcerīgi atmeta ar roku: — Tagad vairums virsnieku nezina, kā lutināt savus ka​reivjus. To es gribēju pateikt. Ģenerālmajors atkal paņēma avīzi un iegrima lasīšanā. Virsleitnants Lukašs izgāja gaitenī gluži bāls, nolēmis izrēķi​nāties ar Šveiku.

Viņš atrada Šveiku stāvam pie loga ar tik svētlaimīgu un apmierinātu seju, kāda var būt tikai mēnesi vecam mazulim, kas labi pazīdies un tad iesnaudies.

Virsleitnants apstājās, ar galvas mājienu norādīja Šveikam uz kādu tukšu kupeju un, iegājis tanī pēc Šveika, aizvēra durvis.

— Šveik, — viņš svinīgi noteica, — pienācis beidzot brī​dis, kad jūs saņemsiet no manis pāris tādu pļauku, kādas pasaule vēl nav redzējusi. Kāpēc jūs plijāties virsū šim plikpaurim kungam? Vai jūs zināt, ka tas bija ģenerālmajors fon Švarcburgs?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, rādīdams īstu mocekļa seju, — ka visā savā mūžā nekad neesmu gribējis kādam pāri darīt un ka man vispār nav bijis ne mazākās jausmas par kādu ģenerālmajora kungu. Viņš patiešām ir izspļauts Purkrabeka kungs, «Slavijas» bankas aģents. Tas mēdza iegriezties pie mums krogā, un reiz, kad viņš bija aizmidzis pie galda, kāds labvēlis uzrakstīja ar ķīmisko zīmuli uz viņa plikā paura: «Pamatojoties uz klātpielikto tarifu III-c, mēs laipni atļaujamies piedāvāt savus pakalpojumus līdzekļu iekrāšanā pūram un bērnu apgādāšanā ar dzīvības apdrošināšanas palīdzību!» Skaidrs, kad visi aizgāja, es paliku viens kopā ar viņu, un, tā kā mani visur vajā nelaime, tad viņš, uzmodies un paskatījies spogulī, pārskaitās un, domādams, ka to esmu izdarījis es, arī gribēja cirst man pāris pļauku.

Vārdiņš «arī» pārvēlās pār Sveika lūpām tik aizkustinoši maigi un pārmetoši, ka virsleitnantam nolaidās roka.

Bet Šveiks turpināja: — Par tādu mazu pārpratumu šim kungam gan nevajadzēja noskaisties. Uz viņa galvas patiešām vajadzēja būt sešdesmit līdz septiņdesmit tūkstošiem matu, kā tas bija iespiests tai rakstā par to, kādam jābūt normālām cilvēkam. Man nekad visā manā mūžā nebūtu ienācis prātā, ka tāds plikpaurains ģenerālmajors vispār iespējams. Tas ir, kā saka, traģisks pārpratums, kas var atgadīties katram, ja tas kaut ko pasaka un otrs tūliņ piesienas. Tā kādreiz mums drēbnieks Hivis stāstīja, kā viņam izgājis, kad viņš no kādas pilsētiņas Štirijā, kur nule šuvis, braucis cauri Leobenai uz Prāgu un vedis līdzi Mariborā pirktu šķiņķi. Braukdams vilcienā, viņš domājies esam vienīgais čechs starp visiem pasažieriem. Kad viņš pie sv. Morica sācis griezt pa šķēlei no šķiņķa, kungs, kas sēdējis iepretim, laizījies vien un metis uz šķiņķi mīlestības pilnus skatienus. Kad drēbnieks I Ii vis to pamanījis, tad skaļi noteicis: «To tu, diedelniek, gan labprāt cirstu iekšā.» Bet tas kungs viņam čechiski atbild: «Skaidrs, ka cirstu, ja vien tu dotu.» Tā viņi par abiem to šķiņķi notiesājuši, iekams iebraukuši Budeiovicē. Tas kungs saucies Vojteks Rouss.

Virsleitnants Lukašs palūkojās Sveikā un pameta kupeju. Be^ līdzko viņš bija paguvis apsēsties agrākajā vietā, te dur​vīs parādījās Šveika labsirdīgā seja: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc piecām minūtēm būsim Taborā. Vilciens stāv piecas minūtes. Vai nepa​vēlēsiet pasūtīt ko ēdamu? Pirms kādiem gadiem viņiem te bija varen labi…

Virsleitnants satracināts pietrūkās kājās un, izskrējis gai​tenī, uzsauca Šveikam: — Es vēlreiz aizrādu jums: jo retāk rādīsieties man acīs, jo laimīgāks būšu. Vispatīkamāk man būtu, ja es jūs vispār neredzētu, un varat būt pārliecināts, ka es par to parūpēšos. Prom no manām acīm!

Pazūdiet no mana apvāršņa, jūs ragulops, muļķadesa!

— Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs.

Šveiks salutēja, apgriezās un militārā solī aizgāja uz gaiteņa galu, kur kaktā apsēdās uz konduktora soliņa un uzsāka sarunu ar kādu dzelzceļnieku: — Lūdzu, vai drīkstu jums kaut ko jautāt?

Dzelzceļnieks, kam acīm redzami nebija nekādas patikas ielaisties sarunā, vārgi un apatiski pamāja ar galvu.

— Pie manis mēdza šad tad piestaigāt kāds lāga vīrs, vārdā Hofmanis, — Šveiks iesāka, — un tas vienmēr daudzināja, ka šie trauksmes signāli nekad nedarbojoties, īsi sakot, tie labi nefunkcionējot, kad pavelkot rokturi. Patiesībā es gan par šādām lietām nekad neesmu interesējies, bet, kad nu man šāds aparats karājas deguna galā, tad labprāt vēlētos zināt, uz ko varu cerēt, ia kādreiz rodas vajadzība to lietot. Šveiks piecēlās un kopā ar dzelzceļnieku piegāja pie trauk​smes bremzes «Briesmu gadījumā».

Dzelzceļnieks uzskatīja par savu pienākumu paskaidrot Šveikam, kā viss avarijas aparata mechanisms iekārtots: - To viņš jums pareizi pateicis, ka jāpavelk rokturis, bet melojis, sacīdams, ka tas nefunkcionē.

Vilciens noteikti apstāsies, jo aparats cauri visiem vagoniem savienots ar lokomotīvi. Trauksmes bremzei jāfunkcionē.

Sarunas laikā abiem rokas atradās uz bremzes roktura, un patiešām vēl tagad ir īsta mīkla, kā tas notika, ka viņi pavilka rokturi un vilciens apstājās.

Tāpat viņi nekādi nevarēja vienoties, kurš īsti bijis vai​nīgais un devis trauksmes signālu. Šveiks apgalvoja, ka viņš tas nevarot būt, ka neesot to darījis, jo neesot nekāds ielas puika.

— Es pats par to brīnos, — viņš labsirdīgi sacīja konduktoram, — kāpēc vilciens tā uzreiz apstājās. Iet, iet un pēkšņi nekust ne no vietas. Man tas daudz nepatīkamāk kā jums.

Kāds cienījams kungs nostājās dzelzceļnieka pusē un apgalvoja, ka dzirdējis kareivi pirmo uzsākam sarunu par trauk​smes signāliem. Šveiks savukārt nemitīgi atkārtoja, ka esot absolūti godīgs cilvēks un ka viņam neesot nekādas intereses, lai vilciens no​kavētos, jo viņš braucot uz fronti.

— Stacijas priekšnieka kungs jums to izskaidros, — konduktors izlēma. — Tas jums maksās divdesmit kronas.

Tikmēr pasažieri kāpa laukā no vagoniem, virskonduktors svilpa, kāda sieviete ar ceļasomu rokā pārbijusies metās pāri sliedēm uz tīrumu.

— Tāds prieks ir patiešām divdesmit kronu vērts, — Šveiks aukstasinīgi prātoja, — un tas ir pat ļoti lēti. Reiz, kad mūsu kungs un ķeizars apmeklēja Zižkovu, kāds Franta Šnors apturēja viņa karieti, nokrizdams viņa priekšā uz ceļiem taisni ielas vidū. Pēc tam šā rajona policijas komisārs raudādams pārmeta Šnora kungam, kāpēc tas meties ceļos viņa rajonā, vai nevarējis apliecināt savas pavalstnieka jūtas nākamajā ielā, kas pieder policijas padomnieka Krauzes rajonam. Vēlāk šo Šnora kungu ieslodzīja aiz restēm.

Tieši šai mirklī Šveiks pamanīja, ka klausītāju baram pie​biedrojas virskonduktors.

— Nu jau mēs varētu braukt tālāk, — Šveiks viņu uzrunāja, — tur nav nekā patīkama, ja vilciens nokavē. Ja tas vēl notiktu miera laikā, tad dievs ar visu, bet, ja ir karš, tad katram jāzina, ka ikvienā vilcienā brauc militārās personas, ģenerālmajori, obrlajtnanti, raitnieki. Ikviena tāda nokavēšanās ir bīstama. Napoleons nokavēja pie Vaterlo piecas minūtes un izkūpēja kā dūmi ar visu savu slavu. Šai brīdī klausītāju barā ielauzās virsleitnants Lukašs. Viņš bija drausmīgi bāls un spēja izrunāt vienīgi: — Šveik! Šveiks salutēja un atsaucās: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man pārmet, ka es esot apturējis vilcienu. Dzelzceļa pārvaldei ir ērmīgas plombas pie trauksmes signāliem. Cilvēks nedrīkst tiem nemaz tuvumā rādīties,

citādi viņš tūliņ iedzīvosies ķezā un no viņa piedzīs divdesmit kronas kā pašulaik no manis.

Virskonduktors jau bija izkāpis ārā, deva signālu, un vilciens sāka kustēties. Pasažieri izklīda pa savām kupejām; virs​leitnants Lukašs neteica vairs ne vārda un arī devās uz savu vietu.

Palika tikai vilciena pavadonis ar Šveiku un dzelzceļnieku. Vilciena pavadonis sāka rakstīt piezīmju grāmatiņā ziņojumu par visu notikušo. Dzelzceļnieks naidīgi vēroja Šveiku, bet tas miermīlīgi apvaicājās: — Vai jau ilgi kalpojat uz dzelzceļa?

Tā kā dzelzceļnieks neatbildēja, Šveiks sāka stāstīt, ka reiz pazinis kādu Františeku Mličeku no Uchržiņevas pie Pragas, tas arī tāpat pavilcis bremzes rokturi un tā pārbijies, ka uz divām nedēļām zaudējis valodu, ko atguvis tikai pēc tam, kad apmeklējis dārznieku Vaneku Hostivaržā, kur pamatīgi izkāvies un uz viņa galvas sadauzīti vairāki podi.

— Tas notika 1912. gada maijā, — Šveiks piemetināja.

Dzelzceļnieks iespruka klozetā un ieslēdzās tajā.

Palika vilciena pavadonis ar Šveiku; pavadonis prasīja no viņa divdesmit kronas soda naudas, turklāt piedraudēdams, ka nesamaksāšanas gadījumā nodošot Šveiku Taboras stacijas priekšnieka rīcībā.

— Labi, — Šveiks piekrita, — es labprāt runāju ar izglītotiem cilvēkiem un būšu ļoti priecīgs iepazīties ar šo Taboras stacijas priekšnieku. Šveiks izvilka no virskrekla kabatas pīpi, aizkūpināja to un, pūzdams gaisā kareivju tabakas kodīgos dūmus, tur​pināja: — Pirms dažiem gadiem Svitavā par stacijas priekšnieku bija kāds Vāgnerā kungs. Tas bija gatavs vai ādu noraut saviem apakšniekiem un spīdzināja tos kā prazdams, bet visvairāk viņš bija uzēdies uz sliežu bīdītāju Jungvirtu, tā ka šis nabadziņš izmisumā aizgāja uz upi un noslīcinājās. Taču pirms tam viņš bija aizsūtījis stacijas priekšnieka kungam vēstuli, ka naktīs tam spokošoties. Un es jums nemeloju, — viņš to izdarīja ari. Sēž naktī šis cienījamais priekšnieka kungs pie telegrāfā aparata, te atskan zvans, un telegrama klāt: «Kā tev klājas, nelieti? Jungvirts.» Tā tas turpinājies veselu nedēļu, un priekšnieks sācis par atbildi šim spokam sūtīt uz visām pusēm dienesta telegramas: «Piedod man, Jungvirt!» Bet naktī aparats notikšķinājis tādu atbildi: «Pakaries uz zīmneša pie tilta! Jungvirts.» Priekšnieka kungs paklausījis ari. Vēlāk gan par to apcietinājuši Svitavas kaimiņu stacijas telegrāfistu. Jā, starp debesīm un zemi notiek daudz kas tāds, kas mūsu prā​tam nav aptverams.

Vilciens iebrauca Taboras stacijā, un Šveiks, pirms izkāpa no vagona konduktora pavadībā, pieteicās virsleitnantam Lū​kasam, kā jau tas piederas: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mani aizved pie stacijas priekšnieka.

Virsleitnants Lukašs neatbildēja. Viņu bija pārņēmusi pilnīga apatija pret visu. Ienāca prātā, ka vislabāk nospļauties tiklab par Šveiku, kā par plikpauri ģenerālmajoru iepretim. Palikt mierīgi sēžam, Budejovicē izkāpt no vilciena, pieteikties kazarmās un kopā ar kādu triecienbataljonu doties uz fronti.

Saņemt frontē nejaušu lodi un atbrīvoties no šās nožēlojamās pasaules, kurā dauzās apkārt tādi izdzimumi kā šis Šveiks.

Kad vilciens sāka kustēties, virsleitnants Lūkass pavērās pa logu un ieraudzīja uz perona Šveiku, iegrimušu nopietnā sarunā ar stacijas priekšnieku. Šveiku ielenca cilvēku pūlis, kurā bija saskatāmas arī dažas dzelzceļnieku uniformas.

Virsleitnants Lukašs nopūtās. Tā nebija nožēlas nopūta. Viņam bija viegli ap sirdi, jo Šveiks palika uz perona. Pat plikpauris ģenerālmajors vairs nelikās tik pretīgs.

Vilciens jau sen elsoja, steigdamies uz Čechu Budejovici, bet uz stacijas perona ļaužu ap Šveiku nekļuva mazāk. Šveiks apzvērēja savu nevainību un tā pārliecināja ļaužu pūli, ka viena kundze pat iesaucās: — Jau atkal piesienas nabaga zaldātiņam!

Pūlis pievienojās šīm domām, un kāds kungs paziņoja stacijas priekšniekam, ka samaksāšot Šveika vietā divdesmit kro​nas soda naudas. Viņš esot pārliecināts, ka kareivis neesot vainīgs.

— Paskatieties vien! — viņš norādīja uz Šveika nevainīgo seju, kura šķitās liecinām publikai: «Es esmu bez vainas, ļau​tiņi.»

Tad ieradās žandarms, izvilka no pūļa kādu pilsoni, ap​cietināja un aizveda, sacīdams: — Par to jūs dabūsiet atbildēt! Es jums rādīšu, kā musināt cilvēkus un teikt, ka neviens nevar gaidīt uz Austrijas uz​varu, ja pie mums tā izturas pret kareivjiem.

Nelaimīgais pilsonis neattapās teikt nekā cita kā vien apzvērēt, ka esot miesniekmeistars no Vecā torņa un tā nemaz neesot domājis.

Tikmēr krietnais vīrs, kas ticēja Šveika nevainībai, samaksāja kancelejā divdesmit kronas Šveika vietā un aizveda viņu uz trešās klases bufeti, kur pacienāja ar alu un, uzzinājis, ka visas apliecības un dzelzceļa biļete palikusi pie virsleitnanta Luka.ša, augstsirdīgi iedeva Šveikam piecnieku biļetei un ci​tiem izdevumiem.

Pirms aiziešanas viņš Šveikam draudzīgi teica: — Tā, kareivīt, kā jau sacīju, kad nokļūsiet krievu gūstā, pasveiciniet no manis aldari Zemanu no Zdolbunovas. Pierak​stiet manu uzvārdu! Tikai esiet prātīgs un ilgi nepalieciet frontē!

— Esiet bez bēdām, — Šveiks atbildēja, — ar svešām zemēm vienmēr ir interesanti iepazīties, turklāt par velti. Šveiks palika sēžam pie galda viens pats, un, kamēr viņš klusībā nodzēra augstsirdīgā labdara piecnieku, ļaudis, kas nebija dzirdējuši Šveika sarunu ar stacijas priekšnieku un tikai iztālēm redzējuši pūli uz perona, stāstīja cits citam, ka noķerts spiegs, kas fotografējis staciju. To apstrīdēja kāda kundze, apgalvodama, ka par spiegu nevarot būt ne runas, bet viņa dzirdējusi, ka dragūns sakapājis gabalos virsnieku, kas lauzies iekšā klozetā, sekodams dragūna sirdspuķītei, kura ieradusies izvadīt savu mī]o. Šiem dēkainajiem nostāstiem, kas raksturoja kara laika nervozitāti, pārvilka svītru žandarmērija, iztīrot peronu. Bet Šveiks dzēra joprojām, ar maigumu pieminēdams savu virsleitnantu. Ko tas iesāks, kad iebrauks Čechu Budejovicē un visā vilcienā neatradīs savu kalpotāju?

Pirms pasažieru vilciena pienākšanas trešās klases bufete pildījās ar kareivjiem un civilajiem.

Pārsvarā bija dažādu tautību un dažādu puiku kareivji, kurus kara vētra bija iemetusi Taboras slimnīcās un kuri tagad no jauna brauca uz fronti, lai gūtu jaunus ievainojumus, sakropļojumus un ciešanas un beidzot iemantotu vienkāršu koka krustu uz kapa, kur vēl pēc gadiem Austrumgalicijas drūmajos klajumos vējā un lietū karāsies austriešu kareivju cepures ar sarūsējušu nozīmi un uz tām lāgu lāgiem uzmetīsies vecs, nīgrs krauklis, kavēdamies atmiņās par kādreizējām bagātīgajām dzīrēm, kad viņam šeit bija klāts bezgalīgs galds ar cilvēku līķiem un zirgu maitām, kad tieši zem tādas cepures, uz kādas viņš patlaban sēž, at​radās visgardākais kumoss — cilvēka acis.

Viens no šādiem ciešanu kandidatiem, kas nule bija pēc operācijās izlaists no slimnīcas ar dubļiem un asinīm notrieptā uniformā, piesēdās pie Šveika galdiņa. Viņš izskatījās ierāvies, izdilis, bēdīgs.

Nolicis uz galda mazu sainīti, viņš izvilka no kabatas saplīsušu naudas maku un sāka pārskaitīt naudu.

Tad viņš palūkojās Sveikā un ievaicājās: — Magyarul? 1(Ungārs (ung.).)

— Es esmu čechs, biedri, — Šveiks atbildēja. — Vai ne​gribi iedzert?

— Nem tudom, baratom.2(Nesaprotu, biedri (ung.).)

— Vienalga, biedri, labāk iemet pa krietnam! — Šveiks uzmudināja, nolikdams skumīgajam kareivim priekšā savu pilno glāzi.

Tas saprata, iedzēra, pateicās: «Koszonom szivesen,»3(Sirsnīgi pateicos (ung.).)—pētīja tālāk sava maciņa saturu un beidzot nopūtās. Šveiks saprata, ka ungārs labprāt pasūtītu alu, bet nepietiek naudas, tāpēc lika atnest vēl vienu krūzi, par ko ungārs atkal pateicās un ar zīmju palīdzību sāka Šveikam kaut ko skaidrot, rādī​dams savu cauršauto roku un piemetinādams starptautiskajā valodā: — Pif, paf, puc! Šveiks līdzjūtīgi māja ar galvu, un klienais apārstētais, turēdams kreiso roku kādu metru no zemes un

pēc tam pacel​dams trīs pirkstus, skaidroja, ka viņam esot mājās trīs mazi bērni.

— Ninč am, ninč am, — viņš turpināja, tā gribēdams teikt, ka tiem mājās nav ko ēst, un ar sava netīrā šineļa piedurkni, kurai bija izrāvusi caurumu lode, kas ungāru ķēniņa labā bija ieurbusies viņa miesā, noslaucīja acis, no kurām ritēja asaras.

Nebija nekāds brīnums, ka tādā sarunā Šveikam pamazām aizgāja garu ceļu viņa piecnieks un ka viņš lēnām, bet droši attālinājās no Čechu Budejovices, jo ar katru alus glāzi, ar ko viņš pamieloja sevi un apārstēto ungāru, aizvien vairāk zuda iespēja nopirkt biļeti.

Atkal cauri stacijai izgāja vilciens uz Budejovici, bet Šveiks aizvien vēl sēdēja pie gaida un klausījās, kā ungārs atkārto: — Pif, paf, puc! Harom gyermek, ninč ara, ēljen! [51] Pēdējo vārdu viņš izrunāja, saskandinot glāzes ar Šveiku.

— Sukā tik dzert, ungāru knisli, — Šveiks atbildēja, —>met iekšā! Mūsējos jūs gan tā nemielojāt.. .

Pie blakus galda kāds kareivis sāka stāstīt, ka ungāri, kad čechu 28. pulks ieradies Segedinā, ņirgājušies par čechiem un cēluši rokas uz augšu, it kā padodamies gūstā.

Tā bija svēta patiesība, tomēr stāstītājs acīm redzcimi jutās aizskarts, kaut gan vēlāk padošanās gūstā kļuva par parastu parādību čechu pulkos, un beidzot tā rīkojās arī paši ungāri, kad tiem bija apnicis kauties ungāru ķēniņa dēļ.

Vēlāk arī šis kareivis piesēdās pie Šveika galdiņa un sāka stāstīt, kā viņi Segedinā piekāvuši ungārus un izmetuši tos 110 vairākiem krogiem. Turklāt viņš atzinīgi piebilda, ka ungāri protot kauties un viņš dabūjis naža dūrienu mugurā, tā ka aizsūtīts uz aizmuguri ārstēties.

Bet nu, pēc atgriešanās, bataljona komandieris droši vien likšot viņu ieslodzīt, jo viņam vairs neesot bijis laika pienācīgi atmaksāt ungaram par dūrienu, lai arī šim plukatam kas tiktu piemiņai un būtu saglabāts čechu pulka gods.

— Ihre Dokumente, vaši tokument? — tik jauki Šveiku uzrunāja militārās patruļas priekšnieks, feldfebelis, ko pavadīja četri kareivji ar uzspraustiem durkļiem. — Man redz, sēdēt, nebraukt, sēdēt, dzert, pulka dzert, puiš!

— Man dokumentu nav, mīlīt, — Šveiks atbildēja, — tos paņēma līdzi obrlajtnants Lukaša kungs no 91. pulka, bet es paliku stacijā.

— Was ist das Wort: mīlīt? — feldfebelis uzrunāja kādu no saviem pavadoņiem, vecu zemessargu, kas likās visādi spī​tējam savai priekšniecībai, jo mierīgi atbildēja: — Mīlītis nozīmē to pašu, ko feldfebeļa kungs.

Feldfebelis turpināja sarunu ar Šveiku: — Tokuments katrs kareivs, pez tokuments likt iekš Bahnhofs-Militarkommando den lausigen Bursch, wie einen tollen Hund.[52] Šveiku aizveda uz stacijas komandantūru, kur sardzes telpā sēdēja kareivji, gluži līdzīgi tam vecajam zemessargam, kas savam iedzimtajam ienaidniekam, viņa feldfebeliskajai augstībai, tik jauki bija pārtulkojis vāciski vārdu «mīlītis».

Sardzes telpu rotāja litogrāfijas, kādas tolaik kara ministrija izsūtīja visām kancelejām, skolām un kazarmām.

Krietno kareivi Šveiku apsveica attēls, kas, spriežot pēc paraksta, rādīja, kā ķeizariskā un ķēnišķīgā 21. strēlnieku pulka vada komandieris Francis Hammels un kapraļi Paulharts un Bachmaiers mudina kareivjus izturēt līdz galam. Pie otras sie​nas karājās attēls ar parakstu: «5. honvedu huzaru pulka vada komandieris Jans Danko izlūko ienaidnieka bateriju izvieto​jumu.»

Pa labi, drusku zemāk, karājās plakats: «Izcili dros​mes piemēri.»

Ar tādiem piakatiem, kuru tekstu ar izdomātiem izcilas drosmes piemēriem kara ministrijas kancelejās sacerēja dažādi karadienestā iesaukti vācu žurnālisti, vecā, stulbā Austrija gribēja iedvesmot kareivjus, kuri tos nekad nelasīja, un, kad šādus lieliskus varonības piemērus viņiem nosūtīja uz fronti,

iesietus grāmatās, viņi tina no lapām smēķi vai ari izlietoja tās vēl lietderīgāk, kas arī pilnīgi atbilda šo izdomāto drosmes piemēru vērtībai un garam.

Kamēr feldlebelis gāja sameklēt kādu virsnieku, Šveiks iz​lasīja plakatu: Vezumnieks J o z e i s B o n g s Sanitarās vienības kareivji nesa smagi ievainotos uz ratiem, kas bija novietoti nomaļā ieplakā. Tiklīdz rati bija piekrauti, ievainotos aizveda uz pārsienamo punktu. Krievi, atklājuši sanitarās grupas atrašanās vietu, sāka apšaudīt to ar granatām. 3. ķ. un ķ. vezumnieku eskadrona kareivja Jozefa Bonga zirgu nogalināja kāda granatas šķemba. «Mans nabaga sirmīt, nu tev ir beigas!» nogaudās Bongs, bet tai pašā mirklī arī viņu ķēra granata. Tomēr viņš vēl iz​jūdza zirgu un aizvilka smagos ratus drošā paslēptuvē. Tad viņš atgriezās pēc nogalinātā zirga iejūga. Krievi nepārtraukti šāva. «Šaujiet vien, nolādētie negantnieki, iejūgu es jums neatstāšu!» — tā murminādams, viņš vāca kopā iejūglietas.

Beidzot, savācis visu, viņš kopā ar iejūgu aizvilkās pie vezumniekiem. Te sanitari sagaidīja viņu ar bargiem pārmetumiem par ilgo prombūtni. «Es negribēju pamest tur iejūgu, tas ir gandrīz pavisam jauns.

Tā mums celtos zaudējums, tā es domāju. Mums šādas mantas apkārt nemētājas,» taisnojās drošsirdīgais kareivis un tikai tagad devās uz pārsienamo punktu pieteikt savu ievainojumu. Vēlāk rotmistrs rotāja viņa krūtis ar sudraba medaļu par drošsirdību.

Kad Šveiks to bija izlasījis un feldfebelis vēl nebija atgriezies, viņš uzrunāja zemessargus, kas atradās sardzes telpā: — Tas ir varen jauks varonības piemērs. Ja tā turpināsies, tad mūsu armijā vienmēr būs tikai jauni zirgu iejūgi; bet, kad es biju Prāgā, tad lasīju Pragas «Valdības Vēstnesī» vēl skaistāku piemēru par kādu brīvprātīgo Dr. Jozefu Vojnovu. Tas noticis Galicijā 7. jegeru pulkā. Kad sākusies durkļu cīņa, viņš dabūjis lodi galvā, bet, kad viņu nesuši uz pārsienamo punktu, viņš sācis brēkt, ka nieka skrambas dēļ neļaušoties pārsieties, un tūliņ ar savu vadu gribējis doties uzbrukumā, bet granata sadragājusi viņam potīti. Viņu atkal gribējuši nest projām, bet viņš, balstīdamies uz nūjas, steberējis vien uz frontes līniju un brucis virsū ienaidniekiem ar šo nūju, kamēr jauna granata norāvusi viņam roku. Viņš paķēris nūju otrā rokā, brēcis, ka to viņš šiem nepiedošot, un dievs vien zina, kas ar viņu būtu noticis, ja kāds šrapnelis nebūtu viņu galīgi nobeidzis. Iespējams, ka arī viņš būtu dabūjis sudraba medaļu par drošsirdību, ja nebūtu ticis nomaitāts. Kad viņam atrauta galva, tā vēl ripodama saukusi: «Kaut nāves salto elpu just jau vari, līdz galam savu pienākumu dari!»

— Ko tais avīzēs gan visu nesaraksta! — kāds sardzes kareivis noteica. — Redzējis tāds rakstītājs savām acīm, kas te notiek, tad tiktu stulbs uz laiku laikiem.

Zemessargs nospļāvās: — Pie mums, Časlavas pulkā, bija kāds redaktors no Vīnes, vācietis. Dienēja kā jaunākais virsnieks. Nepagalam ne​gribēja čechiski runāt, bet, kad viņu ieskaitīja kaujas rotā, kur bija tikai čechi, tad uzreiz prata čechiski.

Durvīs parādījās feldfebelis, nikni paskatījās un noburk​šķēja: — Wenn man byt drei Minuten weg, da hort man nichts anderes als cesky, cesi.[53] Iedams ārā, acīm redzot uz restorānu, viņš sacīja zemessargu kapralim, norādīdams uz Šveiku, lai šo utaino plukatu tūliņ aizvedot pie leitnanta, līdzko tas ierodoties.

— Leitnanta kungs droši vien amizējas stacijā ar telegrāfisti, — sacīja kapralis, kad feldfebelis bija izgājis. — Viņš skrien tai pakaļ jau divas nedēļas un vienmēr atnāk pārskaities un saka: «Das ist aber eine Hure, sie will nicht mīt mir schlafen.» [54] Laikam arī šoreiz leitnants atgriezās sliktā omā, jo pēc brīža bija dzirdams, ka blakus istabā kāds svaida grāmatas pa galdu.

— Neko darīt, puis, jāiet vien tev būs pie viņa, — kapralis līdzjūtīgi sacīja Šveikam. — Caur viņa rokām jau gājuši dau​dzi kareivji, gan veci, gan jauni.

Un viņš ieveda Šveiku kancelejā, kur aiz galda ar izsvaidītiem papīriem sēdēja jauns leitnants ar neganti niknu seju.

Ieraudzījis Šveiku kapraļa pavadībā, viņš ļoti izteiksmīgi nosacīja: — Ahā!

Kapralis raportēja: — Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, ka šis vīrs atrasts sta​cijā bez dokumentiem.

Leitnants palocīja galvu, it kā gribēdams teikt, ka viņš jau kopš gadiem paredzējis, ka tieši šai dienā un šai stundā Šveiku atradīs stacijā bez dokumentiem, jo, kas šai mirklī būtu uzmetis Šveikam skatienu, tam rastos iespaids, ka vispār nav iespējams, lai vīram ar tādu ārieni būtu kādi dokumenti. Šveiks šobrīd izskatījās kā nokritis no citas planētas un nu naivā izbrīnā aplūko jauno pasauli, kur viņam prasa tādas līdz šim nezināmas aplamības kā dokumentus.

Leitnants, raudzīdamies uz Šveiku, mirkli padomāja, kā sākt nopratināšanu, un tad jautāja: — Ko jūs darījāt stacijā?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka gaidīju vilcienu uz Čechu Budejovici, lai varētu nokļūt savā 91. pulkā, kur esmu kalpotājs pie obrlajtnanta Lukaša kunga, ko biju spiests pamest tāpēc, ka mani aizveda pie stacijas priekšnieka, lai sodītu, jo mani turēja aizdomās, ka es ar trauksmes signālu esot apturējis mūsu ātrvilcienu.

— Te jau trakam jākļūst! — leitnants iebrēcās. — Stāstiet īsi un sakarīgi un nežvankstiet visādas muļķības!

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka kopš tā brīža, kad mēs ar obrlajtnantu Lukaša kungu iesēdāmies šai ātrvilcienā, kam vajadzēja mūs labi drīz nogādāt uz mūsu 91. ķ. un ķ. kājnieku pulku, mums sāka brukt virsū viena ķeza pēc otras. Vispirms mums pazuda ceļasoma, tad, ja vien kaut ko nesajaucu, kāds ģenerālmajora kungs pavisam pliku pauri . . .

— Himmelherrgott, — leitnants nopūtās.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka no manis visam jālien ārā pakāpeniski kā no veca matrača, lai visa aina būtu pārskatāma, kā to mēdza sacīt nelaiķis kurpnieks Petrliks, kad viņš savam puikam lika novilkt bikses, iekams ķērās tam klāt ar siksnu.

Un, kamēr leitnants šņāca aiz dusmām, Šveiks turpināja: — Plikpaurim ģenerālmajora kungam es nezin kāpēc neiepatikos, un obrlajtnants Lukaša kungs, kura kalpotājs es esmu, izraidīja mani gaitenī. Tur mani vēlāk apvainoja, ka es esot izdarījis to, par ko jums jau ziņoju. Kamēr visu noskaidroja, es paliku uz perona viens. Vilciens bija projām, obrlajtnanta kungs ar visām somām, ar visiem saviem un maniem dokumentiem arī projām, un es te paliku sēžam bez dokumen​tiem kā bārenītis. Šveiks pievērsa leitnantam tik aizkustinoši mīlīgu skatienu, ka tas pilnīgi noticēja: viss, ko runā šis puisis, kas izskatās pēc iedzimta idiota, ir svēta patiesība.

Nu leitnants uzskaitīja Šveikam visus vilcienus, kas pēc zināmā ātrvilciena gājuši uz Budejovici, un jautāja, kāpēc viņš šos vilcienus nokavējis.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks, labsirdīgi smaidīdams, atbildēja, — ka man, tā sēžot un gaidot vilcienu, atgadījās ķibele: es sāku dzert vienu alus kausu pēc otra.

— Tāds ēzelis vēl nav redzēts, — leitnants nodomāja, viņš atzīstas pats. Cik man tādu nav bijis, un visi liegušies, bet šis mierīgi saka: «Nokavēju visus vilcienus, jo dzēru vienu alus kausu pēc otra.» Šos apsvērumus viņš apkopoja vienā teikumā, ar ko uzru​nāja Šveiku: — Jūs, puis, esat deģenerāts. Vai zināt, ko tas nozīmē, ja kādu nosauc par deģenerātu?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pie mums Bojištes un Kateržinkas ielas stūrī arī dzīvoja kāds deģenerāts. Tēvs viņam bija poļu grafs un māte — bērnu saņēmēja. Viņš slaucīja ielas, bet krogos pieprasīja, lai viņu godina par grafa kungu.

Leitnants atzina par labāku izbeigt sarunu un stingri no​teica: — Tāpēc es jums saku: jūs aitasgalva., jūs stulbeni, ejiet uz kasi, nopērciet biļeti un brauciet uz

Budejovici! Ja es jūs te vēlreiz ieraudzīšu, tad rīkošos ar jums kā ar dezertieri. Abtreten!

Tā kā Šveiks nekustējās un joprojām turēja roku pie ce​pures naga, leitnants uzbrēca: — Marsch hinaus, vai jūs nedzirdējāt, abtreten! Kapral Palanek, aizvediet šo muļķadesu pie kases un nopērciet viņam biļeti uz Budejovici!

Pēc brīža kapralis Palaneks atkal ienāca kancelejā. Pavērtajās durvīs aiz Palaneka lūkojās Šveika labsirdīgā seja.

— Kas tad nu atkal noticis?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — kapralis Palaneks noslēpumaini čukstēja, — viņam nav naudas biļetei un man tāpat. Par velti viņu negrib vest, jo viņam nav dokumentu, kas apliecinātu, ka viņš brauc uz pulku.

Leitnants nelika ilgi gaidīt uz Zalamana spriedumu šai sa​režģītajā jautājumā.

— Lai iet kājām, — viņš izlēma, — un lai to idiotu viņa pulkā iesēdina arestā par nokavēšanos.

Vai mums par viņu galva jālauza!

— Neko darīt, draugs, — kapralis Palaneks uzrunāja Šveiku, iznācis no kancelejas, ·— tev, mīļais, jākāto uz Budejo​vici kājām. Tur, sardzes istabā, mums ir klaips kroņa maizes, to mēs iedosim tev līdzi.

Un pēc pusstundas, kad viņi Šveiku bija pamielojuši ar melnu kafiju un bez maizes iedevuši vēl ceļam astotdajmārciņu tabakas, Šveiks tumšā naktī atstāja Taboru, dziedot vecu karavīru dziesmu: Kas negrib, lai netic, bet taisnība ta, Ka mājvieta šodien mums Jaromeršā …

Velns to zina, kā tas gadījās, taču krietnais kareivis Šveiks negāja vis uz dienvidiem, uz Budejovices pusi, bet taisnā vir​zienā uz rietumiem.

Ietinies savā šinelī, viņš aukstumā soļoja pa aizputināto lielceļu kā pēdējais no Napoleona gvardes, kad tā atgriezās no karagajiena uz Maskavu. Atšķirība bija tikai ta, ka Šveiks jautri dziedāja: Uz špacieri es gāju Tai zaļā birztalā …

Un piesnigušajos mežos nakts klusumā atskanēja tāda at​balss, ka ciematos sāka riet suņi.

Kad dziedāt apnika, Šveiks apsēdās uz akmeņu kaudzes ceļmalā, aizkūpināja pīpi, atpūtās un tad devās atkal tālāk, pre​tim jaunām Budejovices anabazes dēkām.

II

ŠVEIKA BUDEJOVICES anabaze Seno laiku karavadonis Ksenofonts izstaigāja visu Mazaziju un nokļuva diezin kur bez kādas ģeografijas kartes. Tāpat senie goti devās savos sirojumos, nezinādami nenieka par topogrāfiju.

Nepārtraukti soļot uz priekšu, pastāvīgi atrasties ienaidnieku aplenkumā, kuri gaida pirmo izdevību, lai apgrieztu pretiniekam kaklu otrādi, lauzties cauri nepazīstamiem apgabaliem — to sauc par anabazi. Ja kādam ir galva uz pleciem — kā Ksenofontam vai visām tām laupītāju ciltīm, kas saradās Eiropā nezin no kurienes, no Kaspijas vai Azovas jū​ras, — tas šādā gājienā var veikt īstus brīnumdarbus.

Kad Cezara romiešu leģioni tālu ziemeļos bija nokļuvuši pie Gallijas jūras (tāpat bez kādām ģeogrāfiskām kartēm), viņi nolēma vēlreiz izmēģināt laimi un atgriezties Romā pa citu ceļu. Romu viņi ari sasniedza. Kopš tā laika, šķiet, ari radusies paruna, ka visi ceļi ved uz Romu.

Tāpat visi ceļi ved uz Čechu Budejovici, par to bija pilnīgi pārliecināts krietnais kareivis Šveiks, kad Budejovices vietā ieraudzīja kādu Milevsko novada ciematu.

Taču viņš braši soļoja tālāk, jo nekāda Milevsko nevar krietnu kareivi aizkavēt beidzot tomēr sasniegt Budejovici.

Un tā Šveiks iznira Kvjetovā, rietumos no Milevsko, kad jau bija izdziedājis visas karavīru dziesmas, tā ka pirms Kvjetovas bija spiests atsākt savu repertuāru no jauna: Kad laiks bija pienācis projām mums iet, Tad meičiņas nebeidza asaras liet .. .

Ceļš no Kvjetovas uz Vražu iet taisnā virzienā uz rietumiem, un Šveiks te satika kādu večiņu, kas, nākdama mājup no baznīcas, sveicināja viņu kristīgā garā: — Dievs palīdz, zaldātiņ, uz kurieni dodaties?

— Es, māmiņ, eju uz Budejovici pie sava pulka, — Šveiks atbildēja, — dodos karā.

— Bet tad taču jūs ejat nepareizi, zaldātiņ, — večiņa izbijusies sacīja, — tā jūs savu mūžu tur nenokļūsiet. Ja jūs tā​pat vien iesiet uz priekšu cauri Vražai, tad nonāksiet Klatovā.

— Es domāju, — Šveiks ar cieņu sacīja, — ka arī no Klatovas iespējams nokļūt Budejovicē.

Tiesa, gājiens nav mazais, sevišķi tad, kad cilvēks steidzas uz savu pulku un baidās, ka par spīti visām pūlēm ierasties laikā savā vietā viņš var pie​dzīvot nepatikšanas.

— Pie mums arī bija viens tāds pārgalvis, viņu sauca Toničeks Mašeks, — večiņa nopūtās. — Viņš ir rada manai māsasmeitai. Viņam bija jābrauc uz Plzenu iestāties zemessargos, un viņš aizbrauca arī, bet pēc nedēļas viņu jau meklēja žandarmi, tāpēc ka neesot savā pulkā ieradies. Un vēl pēc nedēļas viņš pārradās civilā ancukā, jo esot dabūjis atvaļinājumu. Tad ciema vecākais aizgāja pēc žandarmiem, un tie viņam to atvaļinājumu iztaisīja pavisam īsu. Nu jau atrakstījis no frontes, ka esot ievainots, viena kāja nost.

Večiņa līdzcietīgi pavērās Šveikā: — Tur, tai mežiņā, pagaidiet mani, zaldātiņ, es jums atnesīšu strebjamus kartupeļus, lai jūs dabūjat sasildīties. Mūsu mājeli var jau no šejienes redzēt, tūliņ aiz mežiņa pa labi.

Cauri mūsu ciematam uz Vražu nevar iet, mums žandarmi kā vanagi. No mežiņa jums būs jāiet uz Malciņu. No Čižovas gan jāpiesargas, zaldātiņ. Tur žandarmi skaidri kā traki uz dezentieriem. Ejiet taisni cauri mežam uz Sedlecu pie Horaždovices. Tur dikti lādzīgs žandarms, tas laiž cauri visus. Vai jums kādi papīri ir uz rokas?

— Nav, māmiņ.

— Tad arī tur nav ko iet, ejiet labāk uz Radomišļu, tik raugiet nonākt tur pievakarē, kad visi žandarmi krogā. Tur Lejas ielā aiz svētā Floriana ieraudzīsiet mājiņu ar zilu apakšu, prasiet tur pēc saimnieka Melichareka. Tas ir mans brālis. Pasakiet viņam no manis labasdienas, un viņš jums parādīs, kā tikt uz to Budejovici.

Mežiņā Šveiks dabūja gaidīt kārtīgu pusstundu, bet, kad bija sasildījies ar kartupeļu viru, ko nabaga vecīte atnesa segā ievīstītā podiņā, lai vira neatdzistu, viņa izņēma no lakata apakšas šķēli taukuma un riku maizes, sabāza to visu Šveikam kabatā, pārmeta viņam krustu un sacīja, ka viņai tur esot divi mazdēli.

Tad viņa vēlreiz pamatīgi izstāstīja, caur kādiem ciematiem jāiet un no kādiem jāizvairās. Beidzot viņa izņēma no svārkiem piekārtās kabatas kronu, lai Šveiks nopērkot Malciņā degvīnu ceļam, jo līdz Radomišlai esot krietns gabals.

Apmetis Cižovai līkumu, Šveiks, sekojot vecītes padomam, devās uz austrumiem, uz Radomišļu, un prātoja, ka Budejovicē viņam jānokļūst vienalga no kādas debess puses.

Malciņā viņam piebiedrojās vecs muzikants, ko Šveiks sastapa krogā, pirkdams degvīnu tālajam ceļam uz Radomišļu.

Muzikants noturēja Šveiku par dezertieri un aicināja viņu līdzi uz Horaždovici, kur tam esot izprecēta meita, kuras vīrs arī esot dezertieris. Muzikants acīm redzot bija Malčinā pavairāk iemetis.

— Viņa jau divus mēnešus slēpj savu vīru kūtī, — viņš stāstīja Šveikam, — tā viņa noslēps arī tevi, un tur jūs varē​siet palikt līdz kara beigām. Diviem jums tur nebūs garš laiks.

Kad Šveiks pieklājīgi noraidīja piedāvājumu, muzikants kļuva ļoti dusmīgs, nogriezās pa kreisi uz tīrumiem un pie​draudēja Šveikam, ka iešot uz Čižovu un paziņošot par viņu žandarmiem.

Nonācis Radomišlā, Šveiks pievakarē atrada Lejas ielā aiz sv. Floriana saimnieku Melichareku.

Kad viņš tam nodeva labasdienas no māsas Vražā, tas Melichareku neietekmēja ne mazākā mērā.

Viņš neatlaidīgi pieprasīja Sveika dokumentus. Redzams, viņš bija cilvēks ar aizspriedumiem, jo

vienā laidā runāja par klaidoņiem, laupītājiem un zagļiem, kas bariem vien klaiņojot pa Pisekas apriņķi.

— No karaspēka mūk projām, dienēt negrib, dauzās apkārt un zog kur varēdami, — viņš runāja, zīmīgi raudzīdamies Šveikam acīs, — un tad vēl izliekas tik nevainīgi, it kā ne līdz pieci skaitīt neprastu.

— Jā, jā, patiesība kož kaulā visvairāk, — viņš piemetināja, kad Šveiks piecēlās no soliņa, — kad cilvēkam tīra sirds​apziņa, tad viņš paliek sēžam un parāda savus papīrus. Bet ja viņam tādu nav . . .

— Ardievu, vecotēv!

— Ej ar to dieviņu un citureiz pameklē lielāku muļķi! Šveiks jau sen bija ārā, bet vecais vēl ilgi sirdījās: — Tāds tev ejot uz Budejovici pie sava pulka! Un no Taboras! Un tad viņš, diedelnieks, vispirms iet uz Horaždovici un tad tikai uz Piseku. Tad jau viņš grib apceļot pasauli! Šveiks nosoļoja gandrīz visu nakti un tad ieraudzīja Putimas tuvumā kādā tīrumā salmu kaudzi.

Rakdamies salmos, viņš gluži līdzās izdzirda balsi: — No kura pulka? Uz kurieni iedams?

—· No 91., uz Budejovici.

— Kas tev tur meklējams?

— Tur ir mans obrlajtnants.

Nu varēja dzirdēt, ka blakus nesmejas vis viens, bet veseli trīs. Kad smiekli aprima, Šveiks iejautājās, no kāda pulka šie esot. Noskaidrojās, ka divi ir no 35. pulka un viens no artilērijas, tepat no Budejovices. Trīsdesmit piektā pulka vīri dezertējuši priekš mēneša, pirms kaujas rotas formēšanas, bet artilerists slapstoties jau kopš mobilizācijas dienas. Viņš esot tepat no Putimas, un tā esot viņa salmu kaudze. Nakti viņš vienmēr guļot te. Pārējos divus viņš vakar sastapis mežā un paņēmis līdzi.

Visi cerēja, ka pēc viena vai diviem mēnešiem karš beigsies. Viņi domāja, ka krievi jau esot šaipus Budapeštas un ieņēmuši Moraviju. Putimā visi tā runājot. No rīta pirms gaismiņas artilerista māte atnesīšot viņiem brokastis. Pēc tam 35. pulka vīri došoties uz Strakonici, kur vienam esot krustmāte, bet tai kalnos aiz Sušiccs kāds paziņa, kam piederot zā​ģētava, tur viņiem būšot droša paslēptuve.

— Un tu, no deviņdesmit pirmā, vari nākt mums līdz, ja gribi, — viņi aicināja Šveiku. — Uzspļauj tam savam obrlajtnantam!

— Tas nav tik viegli izdarāms, — Šveiks atbildēja un dziļi ierakās salmu kaudzē.

Kad viņš no rīta pamodās, visi jau bija projām, bet kāds (laikam artilerists) bija nolicis viņam kājgalī maizes doniņu ceļam. Šveiks devās cauri mežam un pie Šteknas sastapa kādu klaidoni, pusmūža vīru, kas viņu apsveica kā vecu paziņu ar malku degvīna.

— Tā tu apkārt nestaigā, — viņš pamācīja Šveiku, — šitāda uniforma tev var dārgi maksāt. Tagad visur čum un mudž no žandarmiem, un ubagot tādās drēbēs tu arī nevari. Mūs žandarmi pašlaik tā nevajā kā agrāk, tagad viņi meklē tikai dezentierus.

— Jā, tagad viņi meklē tikai jūs, — viņš atkārtoja ar tādu pārliecību, ka Šveiks nolēma labāk nepieminēt 91. pulku. Lai klaidonis uzskata viņu, par ko grib. Kāpēc tādam lāga večukam sadragāt ilūzijas?

— Uz kurieni tu tagad tēmē? — klaidonis apvaicājās pēc brīža, kad abi bija aizkūpinājuši pīpes un pamazām apmetuši ciematam līkumu.

— Uz Budejovici.

— Kungs Jēziņ! — klaidonis nobijās. — Tur viņi tevi nogrābs kā cāli. Nebūsi vēl ne nagus apsildījis. Nē, tev jāsameklē privātās drēbes, tādas labi noplīsušas, un jāizliekas par klibu. Bet tagad esi bez bēdu, mēs iesim uz Strakonici, Voliņu un Dubu. un velns lai parauj, ja mums neizdotos kur nospert privātās drēbes. Strakonicē vēl daudz tādu godīgu muļķu, kas pat nakti neslēdz durvis ciet, kur nu vēl dienu. Tagad, ziemā, dažs labs ieiet pie kaimiņa papļāpāt — un tev drēbes rokā. Kas tev vajadzīgs?

Zābaki tev ir, tātad tikai kaut kas, ko uz​vilkt mugurā. Vai šinelis vecs?

— Vecs gan.

— Tad lai tas paliek. Tādus uz laukiem tagad valkā. Tev vajag bikšu un svārku. Kad tas viss būs rokā, tavas drēbes pārdosim ebrejam Hermanim Vodņanos. Viņš uzpērk visas kroņa mantas un pēc tam pārdod lauciniekiem.

— Tagad mēs iesim uz Strakonici, — viņš attīstīja tālāk savu plānu. — Četru stundu gājienā no šejienes ir vecā Švarcenberga aitu ferma. Tur man pazīstams aitu gans, večuks jau krietni gados, mēs pārgulēsim pie viņa pa nakti, rīta agrumā dosimies uz Strakonici un ievilksim tur kādas drēbes.

Aitu fermā Šveiks sastapa patīkamu sirmgalvi, kurš vēl atcerējās, ko viņa vectēvs stāstījis par franču kariem. Sirm​galvis bija gadus divdesmit vecāks par klaidoni, tāpēc uzru​nāja tiklab to, kā Šveiku par zēnu.

— Redziet, zēni, — viņš stāstīja, kad visi bija sasēdušies ap krāsni, kurā vārījās nemizoti kartupeļi, — mans vecaistēvs toreiz dezentierēja tāpat kā šis zaldātiņš. Bet Vodņanos viņu noķēra un tā noslānīja, ka no pakaļas driskas vien gāja pa gaisu. Un tomēr viņš vēl varēja teikties laimīgs. Jareša dēls no Ražicēs aiz Protivinas, vecā Jareša, dīķu sarga, vectēvs, dabūja par bēgšanu Pisekā pulveri un svinu.

Un, pirms viņu Pisekas nocietinājumos nošāva, viņš vēl dabūja skriet cauri kareivju rindai un saņēma sešsimt rungas, tā ka nāve viņam bija atvieglojums un atpestīšana. Un kad tad tu izmuld? — viņš asarainām acīm uzrunāja Šveiku.

— Pēc mobilizācijas, kad mūs veda uz kazarmām, — atbildēja Šveiks, sapratis, ka uniforma nespēj satricināt vecā aitu gana paļāvību.

— Pārkāpi pār sētu? — aitu gans ziņkāri iejautājās, acīm redzot atcerēdamies vectēva stāstus par kāpšanu pāri kazar​mas sētai.

— Citādi nevarēja, vecotēv.

— Un sargu bija daudz, un viņi šāva?

— Jā, vecotēv.

— Un uz kurieni tu tagad gribi doties?

— Viņam uznācis dullums, — klaidonis atbildēja Šveika vietā. — Par visu vari grib iet uz Budejovici. Pats redzi, cilvēks jauns, prāta nav daudz, skrien tīšuprāt savam postam pretī. Man viņš drusku jāpaskolo. Nospersim kādas privātās drēbes, tad viss būs kārtībā. Līdz pavasarim kaut kā izsitīsimies un tad nolīgsim pie kāda saimnieka. Šogad būs liels ļaužu trūkums un bads, un runā, ka visus klaidoņus likšot pie lauku darbiem. Es tad tā domāju, ka labāk būs jāpiesakās brīvprātīgi. Cilvēku būs maz. Tie būs izkauti.

— Tad tu domā, ka šogad karš nebeigsies? — aitu gans jautāja. — Tev taisnība, manu zēn. Ir jau bijuši ilgi kari. Napoleona kari, pēc tam, kā mums stāstīts, zviedru kari, septiņu gadu kari. Bet cilvēki tos karus ir pelnījuši. Mīļais dieviņš taču to vairs nespēja noskatīties, cik viņi iedomīgi kļuvuši. Pat aitas gaļa viņiem nelīda vairs iekšā, zēni, pat tā viņiem bija par prastu. Agrāk viņi nāca bariem, lai pārdod zem rokas kādu auneli, bet uz beigām jau citu neko nerija kā cūkas gaļu, pīles un zosis un tad vēl visu ceptu sviestā vai taukos. Tāpēc arī mīļajam dieviņam dusmas uznākušas par tik lielu lepnību, bet viņi atjēgsies tikai tad, kad rīs balandas kā Napoleona karu laikos. Tāpat arī mūsu priekšniecība aiz augstprātības vairs nezināja, ko darīt. Vecais firsts Švarcenbergs, tas vēl brauca parastajos ratos, bet jaunais firsts, tas smurgulis, jau pa gabalu smird pēc sava automobiļa. Nu, gan viņam mīļais dieviņš to benzīnu salies aiz lūpas.

Kartupeļi vārījās krāsnī, ūdens burbuļoja, un vecais aitu gans pēc īsa klusuma pravieša balsī noteica: — Un viņš, mūsu kungs un ķeizars, šai karā neuzvarēs. Cilvēkos nav nekādas sajūsmas par šo karu, tāpēc ka viņš, kā saka skolotāja kungs no Strakonices, nav ļāvies kronēties. Nu viņš var triept medu uz lūpām, kam grib. Ja tu, vecais plu​kata, esi solījies kronēties, tad vajadzēja turēt vārdu.

— Varbūt viņš tagad to uz ātru roku iztaisīs, — klaidonis ieteicās.

— Uz to tagad ikviens uzspļaus, manu zēn, — aitu gans pikti atsaucās. — Tev vajadzētu būt klāt, kad lejā, Skočicē, salasās kaimiņi kopā. Ikvienam kāds ir t u r, un tev vajadzētu dzirdēt, kā viņi runā. Ka pēc šā kara būšot brīvība, ka nebūšot nekādu valdnieku galmu un pat ķeizariem un firstiem atņemšot viņu muižas. Par tādām runām žandarmi jau pievāca kādu Koržineku, lai nemusinot ļaudis. Jā, žandarmiem tagad liela vara.

— Tāda viņiem vienmēr bijusi, — klaidonis sacīja. — Atceros, Kladno bija kāds žandarmērijas rotmistrs Rotera kungs. Tas bija sadomājis audzināt tā saucamos policijas suņus no vilku sugas, kas visu uzošņā, kad ir izmācīti. Un šim rotmistra kungam Kladno bija to skoloto suņu visi pasekšņi pilni. Viņiem bija sava īpaša mājiņa, kur tie dzīvoja kā tādi grafu bērni. Un pēkšņi rotmistram iešāvās prātā izmēģināt tos suņus pie mums, nabaga klaidoņiem. Viņš izlaida pavēli, lai žandarmi dzenā rokā klaidoņus pa visu Kladno apriņķi un nodod tieši viņam. Es tā vienreiz kājoju no Lanas un tā jau turos dziļi mežā, bet nekas nelīdzēja, līdz mežniecībai netiku, kur biju nodomājis iet, sagrāba mani un aizveda pie rotmistra kunga.

Un to jūs, ļautiņi, ne sapnī nevarat iedomāties, kas viss man bija jāizcieš no rotmistra kunga suņiem.

Vispirms viņš lika tiem mani apošņāt, tad man bija jārāpjas augšā pa trepēm, un, kad es biju uzrāpies, vienu no nezvēriem palaida vaļā, lai tas skrien man pakaļ; tas briesmeklis nostiepa mani zemē, uzgulās virsū, rūca un klabināja zobus man taisni pie rīkles. Tad to nezvēru aizveda prom un man lika noslēpties; es varot iet, kurp vien gribot. Es tad nu jozu uz Kačakas ieleju mežā un noslēpos gravā, bet pēc pusstundas divi suņi bija klāt, nogāza mani gar zemi, un, kamēr viens mani turēja aiz apkakles ciet, otrs aizskrēja uz. Kladno, un pēc stundas ieradās pats rotmistra kungs ar žandarmiem, atsauca suni, iedeva man piecas kronas un atļāva divas dienas Kladno ubagot. Bet kur nu, es aizdrāzu kā sasvilis uz Berounu un kopš tās reizes Kladno nespēru ne kāju. No Kladno vairījās visi klaidoņi, jo rotmistra kungs visiem laida virsū savus suņus. Viņš vispār tos suņus ārkārtīgi mīlēja. Žandarmu posteņos stāstīja, ka viņš, ieradies uz inspekciju un ieraudzījis kādu vilku sugas suni, neko neesot revidējis, bet aiz prieka nožūpojis visu dienu kopā ar sardzes priekšnieku.

Un, kamēr aitu gans kāsa kartupeļus un lēja bļodā rūgušu aitas pienu, klaidonis joprojām dalījās savās atmiņās par žan​darmu tiesībām: — Lipnicē žandarmu posteņa priekšnieks dzīvoja lejā, pils pakājē, iemitinājies taisni virs sardzes telpām, bet es, vecais nelga, vienmēr turējos pie pārliecības, ka žandarmu postenim jābūt redzamā vietā, tirgus laukumā vai kur citur, nevis nomaļā ieliņā. Es sāku pilsētai no viena gala un neskatos ne uz kādiem uzrakstiem. Ņemu māju pēc mājas pa kārtai un vienā tādā namelī atveru durvis un saku: «Pazemīgi lūdzu nabaga klaidonim . . .» Jā, kundziņi mani, kājas man uzreiz bija stīvas kā mieti. Tas bija žandarmu postenis. Šautenes pie sienām, krucifikss uz galda, akti uz plauktiem, un pats kungs un ķeizars skatās man virsū taisni pāri galdam. Nepaspēju ne vārdiņu nomurmināt, te sardzes priekšnieks man klāt un turpat durvīs cirta man tādu pļauku, ka es notenterēju pa koka kāpieniem uz ielas un tā aizdrāzos, ka apstājos tikai Keižlicē. Jā, tādas ir žandarmiem tiesības.

Viņi stājās pie ēšanas un drīz likās gulēt siltajā istabā, izstiepušies uz soliem.

Nakti Šveiks klusām apģērbās un izgāja ārā. Austrumos cēlās augšup mēness, un tā pieaugošajā gaismā Šveiks sāka soļot uz austrumiem, daudzinādams: «Tad nu patiešām būtu jāsmejas, ja es nenokļūtu Budejovicē.»

Tā kā, izejot no meža, pa labi bija redzama kāda pilsēta, Šveiks nogriezās vairāk uz ziemeļiem un pēc tam uz dienvidiem, bet tur atkal ieraudzīja pilsētu. (Tie bija Vodņani.) Viņš veikli apmeta tai līkumu, iedams taisni pāri pļavām, un rīta saule apsveica viņu sniegotajos pakalnos pie Proti viņas.

«Arvien uz priekšu,» krietnais kareivis Šveiks uzmudināja sevi, «pienākums sauc. Man jātiek Budejovicē.»

Taču nelaimīgā kārtā Šveika kājas sāka nest viņu nevis uz dienvidiem no Protivinas, uz Budejovici, bet gan uz ziemeļiem, uz Piseku.

Ap pusdienas laiku Šveiks ieraudzīja kādu ciematu. Soļodams lejup no neliela uzkalniņa, viņš nolēma: «Tā vairs tālāk nevar dzīties; apjautāšos, kur te iet ceļš uz Budejovici.»

Iegājis ciematā, viņš bija bezgala pārsteigts, kad uz staba pie pirmās mājas izlasīja: «Putimas ciems.»

— Kungs Jēziņ, — Šveiks nopūtās, — tātad es atkal esmu Putimā, kur jau reiz pārgulēju salmu kaudzē.

Un viņš nemaz vairs nebija pārsteigts, kad otrpus dīķa no balti krāsotas mājiņas, virs kuras karājās vista (tā šur un tur dēvēja valsts ērgli), iznāca žandarms kā zirneklis, kas dodas pārlūkot savu tīklu. Žandarms nāca taisni šurp pie Šveika un vairāk neko ne​jautāja kā tikai: — Uz kurieni?

— Uz Budejovici, uz savu pulku. Žandarms sarkastiski iesmējās: — Jūs taču nākat no Budejovices. Jūsu Budejovice jums jau aiz muguras. — Un viņš ievilka Šveiku žandarmērijā.

Putimas žandarmērijas vachtmistrs bija pazīstams visā apkārtnē ar savu taktisko un ātro rīcību. Viņš nekad nelamāja aizturētos vai apcietinātos, bet nopratinot tā samulsināja, ka pat nevainīgam bija jāatzīstas.

Abi žandarmi viņam piemērojās, un nopratināšanu pastāvīgi pavadīja visa žandarmērijas personālā smiekli.

— Kriminālistikās pamats ir gudrība un laipnība, — vachtmistrs mēdza teikt saviem apakšniekiem, — uzbļaut kādam nav nekādas nozīmes. Ar noziedzniekiem un šaubīgiem cilvēkiem jāapietas laipni, bet pie tam jādara viss, lai tie noslīktu jautājumu plūdos.

— Vesela būšana, kareivīt, — vachtmistrs teica, — apsēdieties labi ērti, jūs jau tā kā tā būsiet noguris ceļā, un pastātiet mums, uz kurieni ejat! Šveiks atkārtoja, ka ejot uz Čechu Budejovici pie sava pulka.

— Tādā gadījumā jūs tiešām esat nomaldījies, — vachtmistrs zobodamies sacīja, — jo jūs nākat no Čechu Budejovices, par ko es jūs varu pārliecināt. Virs jums karājas Čechijas karte. Tad nu paskatieties, kareivīt! Dienvidos no mums ir Protivina. Dienvidos no Protivinas atrodas Hluboka, bet dienvidos no Hlubokas — Čechu Budejovice. Tā, nu jūs redzat, ka nevis ejat, bet nākat no Čechu Budejovices.

Vachtmistrs laipni vērās Sveikā, kas mierīgi un cienīgi teica: — Un tomēr es eju uz Budejovici.

Tas bija vairāk nekā Galileja izteiciens: «Un tomēr tā griežas!» Jo pēdējais to droši vien izteica ļoti lielās dusmās.

— Zināt ko, kareivi, — vachtmistrs sacīja tikpat laipni kā iepriekš, — es jūs brīdinu, ka katra liegšanās tikai apgrūtina atzīšanos! Par to jūs pats vēlāk pārliecināsieties.

— Tur jums pilnīga taisnība, — Šveiks atbildēja, — ikkatra liegšanās apgrūtina atzīšanos un otrādi.

— Redziet nu, kareivi, ka jūs pats nācāt pie tāda secinājuma. Atbildiet man vaļsirdīgi, no kurienes jūs iznācāt, kā īsti jūs gājāt uz to jūsu Budejovici! Es ar nolūku saku «jūsu» Budejovici, jo acīm redzot vajag būt vēl kādai citai Budejovicei, kas atrodas ziemeļos no Putimas un lidz šim nevienā kartē nav atzīmēta.

— Es iznācu no Taboras.

— Un ko jūs Taborā darījāt?

— Es gaidīju vilcienu uz Budejovici.

— Kāpēc tad jūs nebraucāt ar vilcienu uz Budejovici?

— Tāpēc, ka man nebija biļetes.

— Bet kāpēc tad jums kā kareivim nedeva kareivja biļeti par velti?

— Tāpēc, ka man nebija nekādu dokumentu.

— Paskat vien, — žandarmērijas vachtmistrs uzvarētāja apziņā sacīja vienam žandarmam, — viņš nav tāds muļķis, kā izliekas, viņš grib nojaukt pēdas.

Vachtmistrs iesāka no jauna, it kā nemaz nebūtu dzirdējis pēdējo atbildi par dokumentiem: — Tātad jūs iznācāt no Taboras. Uz kurieni jūs pēc tam gājāt?

— Uz Budejovici.

Vachtmistra sejas izteiksme kļuva mazliet stingrāka, un viņa skatieni krita uz ģeografijas karti.

— Vai jūs varat mums uz kartes parādīt, kā esat gājis uz Budejovici?

— Visas vietas es neatceros, zinu tikai to, ka reiz es jau biju Putimā.

Viss žandarmērijas personāls zīmīgi saskatījās, bet vacht​mistrs turpināja: — Tātad jūs bijāt Taboras stacijā. Vai jums kaut kas ir klāt? Dodiet to šurp!

Kad Šveiku pamatīgi izkratīja un neatrada nekā cita kā tikai pīpi un sērkociņus, vachtmistrs Šveikam jautāja: — Sakiet man, kāpēc jums nekā, itin nekā nav?

— Tāpēc, ka man nekā nevajag.

— Ak tu mans dievs, — vachtmistrs nopūtās, — ar jums gan ir mocība! Jūs taču teicāt, ka reiz jau esat Putimā bijis. Ko jūs toreiz šeit darījāt?

— Es gāju cauri Putimai uz Budejovici.

— Redziet nu, kā jūs pinaties pretrunās. Jūs pats sakāt, ka esat gājis uz Budejovici, bet mēs jums nupat pierādījām, ka jūs nākat no Budejovices.

— Tādā gadījumā es būšu iztaisījis kādu līkumu.

Vachtmistrs atkal zīmīgi saskatījās ar visu žandarmērijas personālu.

— Šāda līkumošana mani pavedina uz domām, ka jūs vienkārši blandāties apkārt. Vai jūs ilgi uzturējāties Taboras sta​cijā?

— Kamēr aizgāja pēdējais vilciens uz Budejovici.

— Un ko jūs tur darījāt?

— Sarunājos ar kareivjiem.

Jauns visai zīmīgs vachlmistra acu uzmetiens personālām.

— Un par ko jūs, piemēram, runājāt, ko viņiem jautājāt?

— Es jautāju, no kāda pulka viņi ir un kurp brauc.

— Lieliski. Un vai jūs vēl nejautājāt, piemēram, cik vīru pulkā ir un kā tas sadalīts?

— To es nejautāju, tāpēc ka to jau sen zinu no galvas.

— Tātad jūs esat pilnīgi informēts par mūsu armijas ieda​lījumu?

— Protams, vachtmistra kungs.

Nu vachtmistrs izspēlēja savu pēdējo trumpi, uzvaroši noraudzīdamies savos žandarmos: — Vai krieviski protat?

— Neprotu.

Vachtmistrs pamāja žandarmu uzraugam, un abi izgāja blakus istabā. Te viņš sacīja, priecīgi berzēdams rokas un garā ^Izbaudīdams savu galīgo uzvaru: — Vai jūs dzirdējāt? Viņš neprot krieviski! Re, cik slīpēts! Visur atzīstas, bet pašā svarīgākajā ne.

Rīt mēs viņu nogādāsim pie apriņķa priekšnieka Pisekā. Kriminālistikā dibinās uz gudrību un laipnību.

Jūs redzējāt, kā viņš pazaudēja galvu jautājumu krustugunīs. Kas to no viņa būtu domājis — no izskata pavisam stulbs, bet tieši ar tādiem cilvēkiem jābūt uzmanīgam. Pagaidām lieciet viņu aiz atslēgas, es iešu sastādīt protokolu.

Un vēl tai pašā dienā pret vakaru vachtmistrs ar laipnu smaidu pabeidza rakstīt protokolu, kur katrā

teikumā bija vārds: «Spionageverdachtig» L Jo tālāk žandarmu vachtmistrs Flanderka rakstīja savā dīvainajā kancelejiski vāciskajā valodā, jo skaidrāks viņam likās stāvoklis, un viņš nobeidza ar teikumu: «So meide ich gehorsamst, wird der feindliche Offizier heutigen Tages nach Bezirksgendarmeriekommando Pisek iiberliefert,»[55] — pasmaidīja par savu darbu un pasauca uzraugu.

— Vai jūs ienaidnieka virsniekam devāt ko ēst?

— Pēc jūsu rīkojuma, vachtmistra kungs, mēs izsniedzam uzturu tikai tiem, ko atved un nopratina līdz pulksten divpa​dsmitiem dienā.

— Šoreiz būs jātaisa izņēmums, — vachtmistrs svarīgi noteica. — Tas ir kāds augstāks virsnieks, kāds no štaba. Jūs ·saprotat, ka krievi te nesūtīs spiegot kaut kādu jefreitoru. Lai viņam atnes pusdienas no traktiera «Pie runča». Ja tur nekā vairs nav, lai pagatavo. Un tad lai uzvāra tēju ar rumu un arī atsūta šurp!

Tikai nesakiet nevienam, kam tas būs! Vispār nestāstiet nevienam, ka mums te kāds ir! Tas ir kara noslē​pums. Ko viņš tagad dara?

— Viņš palūdza drusku tabakas un sēž tagad sardzes istabā tik mierīgi, it kā atrastos savās mājās.

«Jums gan te silts,» viņš saka, '«bet vai krāsns jums labi velk? Man pie jums ļoti patīk. Bet, ja krāsns vairs nevelk, tad jāiztīra dūmenis. Tikai tas jādara pēc pusdienas un vienīgi tad, ja saule nestāv virs dūmeņa.

— Cik rafinēts cilvēks! — vachtmistrs noteica apbrīnošanas pilnā balsī. — Viņš izturas tā, it kā tas uz viņu neattiektos, kaut gan labi zina, ka tiks nošauts. Tāds cilvēks jāciena, kaut viņš mūsu ienaidnieks. Tāds cilvēks taču dodas drošā nāvē. Nezinu, vai mēs būtu uz to spējīgi. Mēs varbūt sāktu svārstīties, zaudētu dūšu .. . Bet viņš mierīgi sēž un saka: «Jums gan ir silts, un krāsns labi velk.» Tas ir raksturs, uzrauga kungs. Tādam cilvēkam vajag tērauda nervu, pašaizliedzības, stingrības un sajūsmas. Ja pie mums Austrijā valdītu tāda sajūsma . .. bet labāk nerunāsim par to. Mums jau arī ir entuziasti. Vai jūs lasījāt, ko «Narodni Politika» rakstīja par to artilērijas virsleitnantu Bergeru, kas uzlīdis augšā eglē un ierīkojis tur novērošanas punktu? Kad mūsējie atkāpušies, viņš vairs nav varējis tikt zemē, jo citādi būtu saņemts gūstā. Tā nu viņš gaidījis, kamēr ienaidnieku aizdzīs. Bet tikmēr pagājušas veselas divas nedēļas, kamēr pienācis šis ilgotais brīdis. Veselas divas nedēļas viņš pavadījis kokā un, lai nenomirtu badā, apgrauzis visu egles galotni, pārtikdams no čiekuriem un skujām. Kad mūsējie atgriezušies, viņš bijis tik vārgs, ka nav varējis kokā noturēties, nokritis zemē un nosities. Viņš apbalvots pēc nāves ar zelta medaļu «Par drošsirdību».

Un vachtmistrs nopietni piemetināja: — Jā, tā ir pašuzupurēšanās, uzrauga kungs, tā ir varonībai' Nu paskat, kā mēs aizpļāpājāmies, steidzieties nu pēc pusdie​nām un pa to laiku iesūtiet viņu pie manis!

Uzraugs atveda Šveiku, un vachtmistrs, laipni pamājis tam un piedāvājis krēslu, apjautājās, vai viņam vecāki vēl dzīvi.

— Nē.

Vachtmistram tūliņ iešāvās prātā, ka tas tiešām ir labi, jo tad vismaz pēc šā nelaimīgā neviens neraudās. Viņš nenovērsa acu no Šveika labsirdīgās sejas, uzsita tam pēkšņā sirsnības uzplūdumā uz pleca un, pieliecies tuvāk, apjautājās tēvišķīgā balsī: — Nu, kā jums patīk Čechi jā?

— Man Cechijā visur patīk, — Šveiks atbildēja. — Ceļā visur gadījās ļoti labi ļaudis.

Vachtmistrs piekrītoši pamāja. ·— Jā, ļaudis mums tiešām ir krietni un jauki. Retu reizi gadās kāda zādzība vai kaušanās, to pat nav ko ņemt vērā. Es, piemēram, jau piecpadsmit gadu dzīvoju šajā apvidū, bet, ja saskaita visu, kā ir, tad gadā iznāk trīsceturtdajslepkavības.

— Jūs domājat, nepilnīga slepkavība? — Šveiks jautāja.

— Nē, tā es nedomāju. Bet piecpadsmit gadu laikā mums notikušas tikai vienpadsmit slepkavības.

Piecas bija laupīšanas nolūkos, bet pārējās sešas pilnīgi parastas, tīrie nieki.

Vachtmistrs apklusa un tad atkal atgriezās pie savas no​pratināšanas sistēmas.

— Bet ko jūs gribējāt darīt Budejovicē?

— Kalpot 91. puikā.

Vachtmistrs uzaicināja Šveiku atgriezties atkal sardzes istabā, lai pats neaizmirstu pierakstīt pie ziņojuma apriņķa žandarmērijas pārvaldei Pisekā: «Pilnīgi pārvalda čechu valodu. Nolēmis iestāties Budejovicē 91. kājnieku pulkā.»

Vachtmistrs sajūsmā berzēja rokas, priecādamies par savākto materialu un savas nopratināšanas metodes precīzajiem rezultātiem. Viņš atcerējās savu priekšgājēju, vachtmistru Birgeru, kas vispār nerunāja ar arestētajiem, neko tiem nejautāja, bet vienkārši nosūtīja tos pie apriņķa tiesneša ar īsu ziņojumu: «Aizturēts par klaidonību un ubagošanu uz žandarmu uzrauga liecības pamata.» Vai tā ir nopratināšana?

Un vachtmistrs pašapmierināti pasmaidīja, pāršķirstīdams sava ziņojuma lappuses, tad izņēma no rakstāmgalda Pragas apgabala žandarmērijas pārvaldes slepeno apkārtrakstu ar parasto atzīmi «Stingri diskrēti!» un pārlasīja to vēlreiz: «Visiem žandarmērijas iecirkņiem loti stingri uzdots sevišķi uzmanīt visas personas, kas dodas cauri viņu rajonam. Mūsu karaspēka pārgrupēšana Austrumgalicijā devusi iespēju dažām krievu karaspēka vienībām, kas pārnākušas pāri Karpatiem, ieņemt pozīcijas pie mūsu valsts robežām, ]<āpēc fronte pārvietota tālāk uz impērijas rietumiem. Šī jaunā situācijā, ievērojot kaujas līniju kustīgumu, atvieglojusi krievu spiegiem dziļāku iespiešanos mūsu ķeizarvalsts aizmugurē, it sevišķi Silezijā un Moravijā, no kurienes saskaņā ar slepeniem ziņojumiem liela daļa krievu spiegu devusies uz Čechiju. Konstatēts, ka to vidū ir daudz Krievijas čechu, kas izglītojušies krievu ģenerālštābā karaskolās un ir visai bīstami spiegi, jo, pilnīgi pārvaldot čechu valodu, spējīgi vest čechu tautības iedzīvotāju vidū noziedzīgu propagandu, ko arī droši vien dara. Tāpēc apgabala žandarmērijas pārvaldēm pavēlēts aizturēt visus šaubīgos elementus un sevišķi palielināt uzmanību tanīs vietās, kur tuvumā garnizoni, karaspēka apmetnes vai dzelzceļa stacijas ar caurbraucošiem militarvilcieniem. Aizturētie nekavējoties jānoklaušina un jānosūta augstākām instancēm.» Žandarmu vachtmistrs Flanderka atkal apmierināti pasmaidīja un novietoja šo «visai slepeno» apkārtrakstu pie citiem tamlīdzīgiem vākos ar uzrakstu «Slepeni rīkojumi».

To bija daudz, šo rīkojumu, ko bija izstrādājusi iekšlietu ministrija kopīgi ar aizsardzības ministriju, kuras pārziņā at​radās žandarmērija.

Apgabala žandarmērijas pārvaldē Prāgā nespēja vien tos pavairot un nosūtīt pēc piederības. Tur bija: Rīkojums: novērot vietējo iedzīvotāju noskaņojumu. Pamācība: kā ar sarunu palīdzību noskaidrot, kā vietējo iedzīvotāju noskaņojumu ietekmē ziņas no karalauka.

Anketa: kā vietējie iedzīvotāji izturas pret ziedojumiem karam un kara aizņēmumiem.

Anketa: kāds noskaņojums valda starp iesaucamajiem un tiem, kas vēl var tikt iesaukti.

Anketa: noskaņojums vietējās pašvaldības un inteliģences vidū.

Rīkojums: nekavējoties noskaidrot, pie kādām politiskām partijām pieder vietējie iedzīvotāji un cik stipra ir katra at​sevišķa partija.

Rīkojums: novērot vietējo politisko partiju lideru darbību un noteikt lojalitates pakāpi vietējām politiskajām partijām, ko atbalsta vietējie iedzīvotāji.

Anketa: kādi laikraksti, žurnāli un brošūras tiek izplatīti attiecīgā žandarmērijas rajonā.

Instrukcija: kā noskaidrot, ar ko satiekas personas, ko tur aizdomās par nelojalitati, un kā šī nelojalitate izpaužas.

Instrukcija: kā piesaistīt algotus aģentus un ziņotājus no vietējo iedzīvotāju vidus.

Instrukcija par algotiem aģentiem un ziņotājiem 110 vietējo iedzīvotāju vidus, kuri sastāv

žandarmērijas dienestā.

Katra diena nesa jaunas instrukcijas, direktīvas un rīkojumus, ar ko Austrijas iekšlietu ministrija bija tā pārplūdinājusi vachtmistru Flanderku, ka viņam bija uzkrājies liels daudzums neatbildētu rakstu un viņš tikai stereotipiski atbildēja uz pieprasījumiem, ka viņa iecirknī viss kārtībā un vietējo iedzīvotāju lojalitate atrodas Ia pakāpē.

Austrijas iekšlietu ministrija bija izgudrojusi šādas pakāpes, lai noteiktu iedzīvotāju lojalitati un padevību ķeizaram: Ia, Ib, Ic, Ila, Ilb, IIc, Illa, Illb, IIIc, IVa, lVb, IVc. Romiešu četri kopā ar «a» nozīmēja valsts nodevību un pakāršanu, kopā ar «b» — ieslodzīšanu koncentrācijas nometnē, kopā ar «c» — policijas uzraudzību vai apcietināšanu. Žandarmu vachtmistra rakstāmgaldā glabājās visvisādas anketas un reģistri. Valdība gribēja skaidri zināt, ko par viņu domā katrs pilsonis.

Vachtmistrs Flanderka bieži lauzīja izmisumā rokas pie šiem iespieddarbiem, kuru krājumi nepielūdzami pieauga ar katru pasta sūtījumu. Tiklīdz viņš ieraudzīja pazīstamo aploksni ar spiedogu «Portofrei dienstlich», viņam uznāca sirdslēkme, un, kad dažreiz naktī viņš to visu pārdomāja, tad guva pārliecību, ka nepiedzīvos kara beigas, ka apgabala žandarmērijas pārvalde atņems viņam pēdējās prāta paliekas un viņš vairs nespēs priecāties par Austrijas ieroču uzvaru, jo tikmēr viņam galvā būs par dažu labu skrūvīti mazāk. Bet apgabala žandarmērijas pārvalde bombardēja viņu katru dienu ar pieprasījumiem, kapec nav atbildes uz anketu Nr. -—d, kā / ā 1 a/1 88992 izpildīta instrukcija Nr. ———— z, kadi praktiskie rezultāti 612. gleh 123456 direktivai Nr. T^rTT" V utt.

1292 b/r Visvairāk raižu sagādāja instrukcija par algotu aģentu un ziņotāju vervēšanu no vietējiem iedzīvotājiem. Tā kā vachtmistram likās neiespējami atrast tādu cilvēku Blatas apkaimē, kur ļaudīm tik cieti pauri, tad viņam ienāca prātā iesaistīt šajā darbā sādžas ganu, ko sauca «Pepiks-Hop». Šis Pepiks bija kretīns, kas vienmēr palēcās, kad viņam tā uzsauca, viens no tiem nožēlojamiem radījumiem, kam darījusi pāri ir daba, ir cilvēki, turklāt vēl kroplis. Par pāris guldeņiem gadā un trūcīgu uzturu viņš ganīja sādžas lopus. Šo cilvēku vachtmistrs atsauca un uzrunāja: — Pepik, vai tu zini, kas ir «vecais Stebere» — Mē-ē.

— Nebiēj, bet atceries, ka tā sauc mūsu ķeizaru. Tu zini, kas ir mūsu ķeizars?

— Mūtu ķeidart.

— Labi, Pepik! Tātad atceries: ja tu, iedams no mājas uz māju pusdienās, kaut kur dzirdēsi, ka mūsu ķeizars ir ragulops vai kas tamlīdzīgs, tad tūliņ atnāc pie manis un paziņo. Par to tu dabūsi 20 helleru. Un, ja tu dzirdi kādu sakām, ka mēs neuzvarēsim karā, tad tu, saproti, nāc atkal pie manis un pasaki, kurš tā runāja, — dabūsi atkal 20 helleru. Bet, ja es uzzināšu, ka tu ko esi noslēpis, tad tev klāsies slikti. Es tevi arestēšu un nosūtīšu uz Piseku. Un tagad — hop!

Kad Pepiks palēcās, viņš tam iedeva divus 20 helleru gabalus un mierīgi uzrakstīja raportu apgabala žandarmu pārval​dei, ka atradis ziņotāju.

Otrā dienā pie viņa ieradās mācītājs un noslēpumaini paziņoja, ka šorīt agri saticis sādžas ganu Pepiku-Hop un tas viņam sacījis: «Cienīgtēv, vachtmistra kungs vakar teica, ka mūsu ķeizars — ragulops un ka mēs karu zaudēsim. Mē, hop!»

Tā kā no mācītāja joprojām pienāca šādi ziņojumi, tad vachtmistrs Flanderka pavēlēja apcietināt

sādžas ganu., kuram pēc tam Hradčanos piesprieda 12 gadu cietuma par pretvalstisku propagandu, musināšanu uz sacelšanos, majestates ap​vainošanu un virkni citu noziegumu un pārkāpumu.

Pepiks-Hop izturējās tiesā tā, it kā atrastos ganībās vai pie saviem kaimiņiem. Uz visiem jautājumiem viņš tikai blēja un pēc sprieduma pasludināšanas izsaucās: — Mē, hop! — un palēcās. Par to viņu disciplināri nosodīja ar cietu guļvietu, ieslo​dzīšanu viennīcā un trim gavēņa dienām nedēļā.

No tā laika žandarmu vachtmistrs palika bez ziņotāja un mierināja, sevi ar to, ka izdomāja neesošu ziņotāju, izgudroja tam vārdu un tā paaugstināja savus ienākumus par piecdesmit kronām mēnesī, kuras traktierī «Pie runča» nodzēra. Pēc desmitās glāzes viņu parasti sāka mocīt sirdsapziņa, alus šķita rūgts, bet no kaimiņiem viņš dzirdēja vienmēr to pašu: — Mūsu vachtmistra kungs šodien tāds sērīgs, nav nemaz labā omā. — Tad viņš devās mājup, bet pēc viņa aiziešanas kāds vienmēr sacīja: — Mūsējie bus dabūjuši Serbi jā pa biksēm, ja jau vachtmistrs tāds nolaidies.

Bet vachtmistrs mājās izpildīja atkal vienu anketu: «Vie​tējo iedzīvotāju'noskaņojums — Ia.» Vachtmistra kungam bieži gadījās pavadīt garas naktis bez miega. Viņš pastāvīgi gaidīja kādu revīziju vai izmeklēšanu. Naktīs viņš sapņos redzēja cilpu, redzēja, ka viņu ved pakārt un ka pats aizsardzības ministrs vēl jautā viņam pie pašām karātavām: «Vachtmistr, kur ir atbilde uz apkārtrakstu 23792 Nr ' 1789678 XYZ? » Bet tagad! Likās, it kā no visiem žandarmērijas iecirkņa stūriem skanētu senais mednieku sveiciens: «Ar labu lomu!» Un žandarmu vachtmistrs Flanderka nešaubījās, ka pats apgabala pārvaldes priekšnieks uzsitīs viņam uz pleca un teiks: «Ich gratuliere Ihnen, Herr Wachtmeister.» [56] Vachtmistrs iztēlojās arī citas vilinošas ainas, kas radās kādā viņa birokrātā smadzeņu ielokā: atzinības zīme, paātrināta iecelšana nākamajā dienesta pakāpē, viņa kriminalistisko spēju atzīšana, kas viņam pavērs ceļu uz karjeru.

Viņš pasauca uzraugu un jautāja: — Vai pusdienas dabūjāt?

— Viņam atnesa žāvētas ribiņas ar kāpostiem un knedHikiem. Viras vairs nebija. Viņš izdzēra tēju un prasa vēl.

— Lai viņam tiek arī! — vachtmistrs augstsirdīgi atļāva. — Un, kad viņš izdzer tēju, atvediet viņu pie manis!

-— Nu, vai labi garšoja? — vachtmistrs jautāja, kad uzraugs atveda pēc pusstundas Šveiku, paēdušu un mierīgu kā vienmēr.

— Varēja jau iztikt, vachtmistra kungs, tikai kāpostu derēja vairāk. Bet ko lai dara, es jau zinu, ka mani nebija gaidījuši. Ribiņas bija labi nožāvētas, tai vajadzēja būt mājās žāvētai gaļai no pašu cūkas.

Tēja ar rumu man arī gāja pie sirds.

Vachtmistrs paskatījās uz Šveiku un ievaicājās: — Vai tiesa, ka Krievijā dzerot daudz tējas? Vai tur rums ari dabūjams?

— Rumu var dabūt visā pasaulē, vachtmistra kungs.

«Skaties, kā izlokās,» vachtmistrs nodomāja. «Vajadzēja gan agrāk padomāt, ko runā.» Un, pieliecies tuvāk Šveikam, ·draudzīgi ieprasījās: — Vai Krievijā glīti skuķi?

— Glīti skuķi, visur atrodami, vachtmistra kungs.

«Ak tu blēdis!» vachtmistrs atkal nodomāja. «Viņš cer tā izkulties no klizmas.»

Un vachtmistrs laida darbā savu lielāko lielgabalu: — Ko iūs gribējāt darīt 91. pulkā?

— Doties kopā ar to uz fronti.

Vachtmistrs apmierināts paskatījās uz Šveiku un noteica: — Tas ir lieliski. Pats labākais līdzeklis nokļūt Krievijā.

«Tiešām skaisti izdomāts,» vachtmistrs priecājās, vērodams, kā viņa vārdi ietekmēs Šveiku. Tomēr viņš neredzēja nekā cita kā pilnīgu mieru.

«Tas cilvēks pat acu nepamirkšķina,» vachtmistrs šausmās domāja. «Tā ir viņa militārā audzināšana.

Ja es būtu viņa vietā un man kāds tā teiktu, es uz kājām nenoturētos …»

— Rīt mēs jūs nosūtīsim uz Piseku, — viņš kā garāmejot piebilda. — Vai esat kādreiz bijis Pisekā?

— Jā, 1910. gadā — ķeizariskajos manevros.

Vachtmistra smaids pēc šās atbildes kļuva vēl laipnāks un starojošāks. Viņš juta savā sirdī, ka savā nopratināšanas sis​tēmā pārspējis pats sevi.

— Vai jūs palikāt manevros līdz beigām?

—· Protams, vachtmistra kungs. Es biju kājnieks.

Un Šveiks atkal tikpat mierīgi noraudzījās vachtmistrā, bet tas vairs nevarēja rimties aiz prieka un nepacietības. Viņam gribējās ātrāk ierakstīt papildu ziņas savā raportā. Viņš pasauca uzraugu, lika aizvest Šveiku atpakaļ un papildināja savu raportu šādi: «Viņa plāns bija tāds: iekļūstot 91. kājnieku pulkā, doties kopā ar to uz fronti, lai pie pirmās iespējas nokļūtu Krievijā, jo viņš bija pārliecinājies, ka, ievērojot Austrijas varas orgānu modrību, cita ceļa, kā tikt atpakaļ, nav. Ka viņš būtu sekmīgi izvedis savu nodomu 91. kājnieku pulkā, tas pilnīgi skaidrs, jo pēc ilgākas nopratināšanas viņš atzinās, ka 1910. gadā piedalījies ķeizariskajos manevros Pisekas apkārtnē kā kājnieku pulka ierindnieks. No tā secināms, ka viņš savā nozarē ir liels speciālists. Atļaušos uzsvērt, ka pret viņu savāktie apvainojumi ir manas nopratināšanas sistē​mas rezultāts.»

Durvīs parādījās uzraugs.

— Vachtmistra kungs, viņš grib uz ateju.

— Durkli augšā! — vachtmistrs izlēma. — Vai nē, pagai​diet! Atvediet viņu pie manis!

— Jūs gribat iet uz ateju? — viņš laipni uzrunāja Šveiku.

— Vai tik tur neslēpjas kas cits?

— Nudien, nekas cits, tikai lielā vajadzība, vachtmistra kungs.

— Nu, skatieties, lai tik nebūtu kas cits! — vachtmistrs nozīmīgi atkārtoja, piestiprinot pie jostas dienesta revolveri.

— Es iešu jums līdzi.

— Man ir ļoti labs revolveris, — viņš ceļā teica Šveikam.

— Septiņas patronas — un šauj precizi.

Iekams viņi izgāja pagalmā, vachtmistrs piesauca uzraugu un klusām pavēlēja: — Piespraudiet durkli un nostājieties aiz atejas, kamēr viņš tur sēdēs, lai viņš neizkļūst ārā caur mēslu bedri!

Ateja bija maza, parasta koka būda, kas bēdīgi stāvēja pagalma vidū pie bedres ar vircu, kura te saplūda no tuvējas mēslu kaudzes. Būda bija krietni veca, tanī vesela paaudze bija kārtojusi savas neatliekamās vajadzības. Tagad tanī sēdēja Šveiks, turēdams durvis ciet aiz aukliņas, bet no mugurpuses uzraugs raudzījās Šveikam dibenā, lai Šveiks neiedomā​tos rakties cauri mēslu bedrei. Žandarmu vachtmistra vanaga acis visu laiku bija pievērstas durvīm. Viņš apsvēra, kurā kājā Šveikam šaut, ja tas mēģinātu bēgt.

Bet durvis mierīgi atvērās, apmierinātais Šveiks iznāca ārā un uzrunāja vachtmistru: — Vai es nesēdēju pārāk ilgi? Varbūt es jūs aizkavēju?'

— O nē, nebūt ne, — vachtmistrs atbildēja, klusībā prātodams: «Kas par kārtīgiem, labi audzinātiem cilvēkiem! Viņš. taču zina, kas viņu gaida, bet visu cienību! Viņš uzvedas- priekšzīmīgi līdz pēdējam brīdim. Vai mūsējie tā izturētos, viņa vietā?»

Vachtmistrs nosēdās sardzes telpā blakus Šveikam uz žandarma Rampas tukšās guļvietas. Rampa bija norīkojumā līdz rītam, un viņam bija jāapstaigā sādža, bet viņš šajā brīdī gluži mierīgi sēdēja Protivinā traktierī «Pie melnā zirga» un spēlēja ar kurpniekiem sešdesmit seši, skaidrodams kāršu

dalīša​nas laikā, ka Austrijai noteikti jāuzvar.

Vachtmistrs aizsmēķēja pīpi, deva ari Šveikam iebāzt tabaku, uzraugs piemeta krāsnī malku, un žandarmērijas iecirknis pārvērtās par omulīgāko stūrīti zemes virsū, par klusu, patvērumu, siltu ligzdiņu, kur tik patīkami papļāpāt, iestājo​ties ziemas krēslai.

Tomēr visi klusēja. Vachtmistram nedeva miera kāda doma, un viņš beidzot griezās pie uzrauga: — Manuprāt, tas nav pareizi, ka spiegus kar. Cilvēkiem, kuri uzupurējas pienākuma vārdā, par savu, tā sakot, tēviju, vajadzētu piespriest godīgāka veida nāves sodu, caur svinu un pulveri. Kā jūs domājat, uzrauga kungs?

— Protams, ka viņus vajadzētu šaut, nevis kārt, — uzraugs, piekrita, — jo pieņemsim, ka ari mūs sūtītu izlūkos un teiktu: «Uzziniet, cik krieviem ložmetēju viņu ložmetējnieku rotās!» Mums būtu jāpārģērbjas un jāiet, un par to lai mani pakārtu kā kādu laupītāju vai slepkavu?

Uzraugs tā uztraucās, ka uzlēca kājās un izsaucās: — Es prasu, lai mani nošautu un apglabātu ar militāru godu!

— Tur ir viens mazs āķītis, — Šveiks piezīmēja. — Ja cilvēks bis izveicīgs, tad tam neviens nekā nepierādīs.

— Pierādīs gan, — vachtmistrs uzsvērti atbildēja, — pat ja cilvēks ir tik izveicīgs, ka izdomājis savu īpašu metodi. Gan jūs vēl par to pārliecināsieties. Jā, gan pārliecināsieties, — viņš atkārtoja mierīgāk, pavadīdams savus vārdus ar laipnu smaidu. — Pie mums nevienam neizdodas izlocīties, vai ne, uzrauga kungs?

Uzraugs piekrītot pamāja un piemetināja, ka dažiem cilvēkiem viņu lieta jau iepriekš paspēlēta un tad nelīdz nekāda ārēja miera maska. Jo cilvēks izskatās mierīgāks, jo tas vai​rāk liecina pret viņu.

— Jūs esat apguvis manu metodi, uzrauga kungs, — vachtmistrs ar lepnumu noteica. — Miers, tas ir ziepju burbulis, bet liekuļots miers pats ir corpus delictiJ . — Bet tad viņš pārtrauca savas teorijas izklāstīšanu un griezās pie uzrauga: — Ko lai mēs ēdam vakariņās?

— Vai jūs šovakar neiesiet uz traktieri, vachtmistra kungs? Šis jautājums radīja vachtmistram jaunu grūtu problēmu, kas bija steidzami atrisināma.

Ja nu tas tur aizbēg, izmantodams šonakt viņa prombūtni? Uzraugs ir gan uzticams, uzmanīgs cilvēks, bet viņam tomēr aizbēga divi klaidoņi. Patiesībā gan uzraugs, negribēdams brist pa sniegu līdz Pisekai, bija tos abus palaidis vaļā pie Režices un formas pēc izšāvis gaisā.

— Aizsūtīsim mūsu veceni pēc vakariņām, un alu lai viņa nes šurp krūzē, — vachtmistrs atrisināja grūto problēmu.

— Lai vecā dabū drusku izkustēties!

Un vecā Peizleriene, kas viņus apkalpoja, tiešām dabūja izkustēties.

Pēc vakariņām ceļā starp žandarmērijas iecirkni un traktieri «Pie runča» valdīja nepārtraukta kustība. Vecās Peizlerienes lielo zābaku neparasti daudzās pēdas šinī satiksmes līnijā liecināja, ka vachtmistrs pilnā mērā atlīdzināja sev savu ne​ierašanos «Pie runča».

Un, kad beidzot vecā Peizleriene ieradās traktierī un paziņoja, ka vachtmistra kungs sūta sveicienus un liek atsūtīt vi​ņam pudeli kontušovkas, saimnieka ziņkāre vairs nebija val​dāma.

— Kas viņiem tur ir? — vecā Peizleriene pārvaicāja.

— Kāds aizdomīgs cilvēks. Taisni kad es taisījos iet projām, viņi abi sēdēja apkampušies, bet vachtmistra kungs glaudīja viņam galvu un tik daudzināja: «Ak tu manu zelta slavu galviņ, manu mazo spiedziņ!»

Bija jau krietni pāri pusnaktij, un uzraugs, skaļi krākdams, gulēja izstiepies savā guļvietā pilnā formas tērpā. Vachtmistrs sēdēja viņam pretim, turēdams vienā rokā pudeli ar kontušovkas atliekām, ar otru apskaudams Šveika kaklu. Asaras ritēja pa vachtmistra iedegušajiem vaigiem, ūsas viņam bija salipu​šas no kontušovkas, un viņš tikko spēja mēli kustināt:

— Nē, atzīsties, ka viņiem Krievijā nav tik labas kontušovkas, lai es varu mierīgi gulēt! Atzīsties, kā vīram klājas!

— Viņiem nav gan.

Vachtmistrs smagi uzgūlās Šveikam uz pleca.

— Tu man dari prieku, kad tu atzīsties. Tā arī vajag nopratināšanā. Ja jau vainīgs, ko tad vēl liegties?

Viņš piecēlās un, streipuļodams ar tukšo pudeli uz savas istabas pusi, šļupstēja: — Ja es nebūtu tūliņ uztr-rāpījis p-pareizo ceļu, tad viss būtu iznācis ci-citādi. lekāms viņš ar visu apģērbu iekrita gultā, viņš izvilka no rakstāmgalda savu ziņojumu un mēģināja to papildināt ar šā​diem datiem: «Ich muss noch dažu beizufūgen, dass die russische Kontuszowka uz 56. § pamata …» 1(Man vēl šeit jāpiemetina, ka krievu kontušovka … (vāc.).)

Uz papīra uzkrita tintes traips, ko viņš nolaizīja, tad iekrita, muļķīgi smaidīdams, gultā un aizmiga kā nosists.

Uz rīta pusi uzraugs, kas gulēja pie pretējās sienas, sāka tā krākt un svilpt caur degunu, ka Šveiks pamodās. Viņš piecēlās, sapurināja uzraugu un likās atkal gulēt. Gaiļi sen bija nodziedājuši un saule jau uzlēkusi, kad vecā Peizleriene, arī aizgulējušies aiz noskraidīšanās naktī, ienāca krāsni kurt. Viņa atrada durvis vaļā un visus iegrimušus dziļā miegā. Sardzes istabā vēl dūmoja petrolejas lampa. Vecā Peizleriene sacēla traci un izvilka uzraugu un Šveiku no gultas. Uzraugam viņa teica: — Kā jums nav kauna gulēt bez izģērbšanās kā dieva lopiņam! — bet Šveiku pamācīja, lai tas vismaz bikšu priekšu aiztaisot ciet, kad ieraugot sieviešus.

Beidzot viņa enerģiski uzaicināja samiegojušos uzraugu, lai tas modinot vachtmistra kungu, jo kas tā par kārtību tik ilgi vāļāties.

— Jūs nu gan esat kritis labās rokās, — viņa sirdīgi teica Šveikam, kamēr uzraugs modināja vachtmistru, — viens lielāks žūpa par otru. Gatavi nodzert savu miesīgo tēvu. Man viņi parādā par apkopšanu jau trīs gadi, bet, tikko es to pieminu, tā. vachtmistrs vienmēr saka: «Stāviet labāk klusu, citādi es jūs iesēdināšu, mēs zinām, ka jūsu dēls ir malu mednieks un zog kunga mežā malku.» Tāpēc tad es mocos ar viņiem jau ceturto gadu.

Vecene smagi nopūtās un turpināja savu sirdīgo murminā​šanu: — Galvenais — piesargieties no vachtmistra! Viņš ir tik glums un laipns, bet īstenībā liels nelietis.

To vien gudro, kā tik saņemt kādu ciet.

Vachtmistru uzmodināt bija ļoti grūti. Uzraugam bija lielas pūles pārliecināt viņu, ka ir jau rīts.

Beidzot viņš pamodās, izberzēja acis un kā pa miglu sāka atcerēties pagājušo vakaru. Pēkšņi viņa smadzenēs iešāvās drausmīga doma, kuru viņš, uzmezdams nedrošu skatienu uz​raugam, ietvēra vārdos: — Vai viņš aizbēga?

— Kāpēc? Viņš taču kārtīgs cilvēks.

Uzraugs sāka staigāt pa istabu, paskatījās pa logu, atgāja nost, noplēsa uz galda guļošai avīzei stūrīti un sāka veidot pirkstos papīra lodīti. Varēja redzēt, ka viņš grib ko sacīt.

Vachtmistrs nedroši paskatījās uz viņu un beidzot sacīja, gribēdams iegūt pilnīgu skaidrību par to, ko jau paredzēja: — Es jums palīdzēšu, uzrauga kungs. Es laikam vakar būšu palaidis visādas muļķības, vai ne?

Uzraugs pārmetoši paskatījās uz savu priekšnieku: — Kaut jūs zinātu, vachtmistra kungs, ko jūs visu vakar sarunājāt, kādas valodas jūs ar viņu vedāt!

Un, pieliecies pie vachtmistra auss, viņš sāka čukstēt: — Ka mums, čechiem un krieviem, esot vienas slavu asinis, ka nākamo nedēļu Nikolajs Nikolajevičs jau būšot Pršerovā, ka Austrija ilgāk neizturēšot, — un lai viņš pie turpmākās nopratināšanas liedzoties un melojot, ko mākot, lai novilcinātu visu līdz tai dienai, kad kazaki viņu

atbrīvošot, ka Austrija drīz sabrukšot, ka viss būšot tā kā husitu karā, kad zemnieki devušies ar spriguļiem uz Vīni… Ka mūsu kungs un ķeizars esot vārgs večuks, kas drīz vien atstiepšoties, ka ķeizars Vilhelms esot īsts zvērs … Ka jūs viņam sūtīšot uz cie​tumu naudu uzturam un sazin ko vēl ne .. .

Uzraugs atvirzījās nost no vachtmistra un piebilda: — To visu es atceros labi, jo sākumā vēl nebiju tik pilnā. Nu, bet tad es arī piesūcos un vairs nezināju ne rīta, ne va​kara.

Vachtmistrs paskatījās uz uzraugu.

— Bet es atkal atceros, — viņš teica, — ka jūs sacījāt, it kā mēs Krievijai netiekot līdzi, un ka jūs brēcāt, mūsu veca​jai dzirdot: «Lai dzīvo Krievija!»

Uzraugs sāka nervozi soļot pa istabu.

— Jā, jūs rēcāt tos vārdus visā rīklē, — vachtmistrs turpināja, — un tad jūs iegāzāties gultā un sākāt krākt.

Uzraugs apstājās pie loga un, bungodams pa rūti, sacīja: — Jūs jau arī mūsu vecās klātbūtnē ūdeni mutē vis neieņēmāt, vachtmistra kungs, un es atceros, ka jūs teicāt: «Ņemiet vērā, vecā, ka ikviens ķeizars un ķēniņš domā tikai par savu kabatu un tāpēc arī karo, kaut viņš arī būtu tik vecs kā mūsu Stebere, kuru nevar laist nost no naktspoda, lai viņš nepietaisa visu Šēnbrunu.»

—· Vai es tiešām tā runāju?

— Jā, vachtmistra kungs, tā jūs tiešām runājāt pirms tam, kad gājāt pagalmā āžus dīrāt, un vēl saucāt: «Vecen, iebāz man pirkstu rīklē!»

— Nu, jūs arī jauki izrunājāties, — vachtmistrs viņu pārtrauca. — Kur jūs ķērāt tādas aplamības, ka Nikolajs Nikolajevičs būšot Čechijas ķēniņš?

— Kaut ko tādu es gan neatceros, — uzraugs bikli at​saucās.

— Kur nu jūs to atcerēsieties! Jūs jau bijāt pilns kā lūks, actiņas tik šauras kā cūkai, un, kad jūs gribējāt iziet ārā, tad durvju vietā līdāt krāsnī.

Abi brīdi klusēja, kamēr vachtmistrs pārtrauca klusēšanu: — Es taču jums esmu teicis, ka alkohols ir mūsu posts. Jūs nevarat daudz panest un tomēr dzerat.

Kas tad būtu, ja viņš mums būtu aizbēdzis? Kā to varētu izskaidrot? Ak dievs, man galva plīst pušu.

— Es jums saku, uzrauga kungs, — vachtmistrs turpināja, — taisni tāpēc, ka viņš nav aizbēdzis, ir pilnīgi skaidrs, ka viņš ir bīstams un rafinēts cilvēks. Kad viņu nopratinās, viņš sacīs, ka durvis bija visu nakti vaļā, ka mēs abi bijām piedzēruši un viņš būtu varējis tūkstoš reižu aizbēgt, ja būtu juties kur vainīgs. Laime vēl, ka tādam cilvēkam netic, un, ja mēs ar zvērestu apliecināsim, ka tas viss viņa izdomas un bezkaunīgi meli, tacl pats dievs kungs viņam nevarēs palīdzēt. Viņš tikai dabūs lieku paragrafu uz kakla. Protams, viņa stāvoklī tas bi​jis nebijis … Kaut jel man galva tā nesāpētu!

Klusums. Pēc mirkļa vachtmistrs ierunājās: — Pasauciet mūsu veco!

— Klausieties, vecā, — viņš uzrunāja Peizlerieni, stingri raudzīdamies tai sejā, — dabūjiet kaut kur krucifiksu uz pos​tamenta un atnesiet šurp!

LJn atbildei uz Peizlerienes jautājošo skatienu viņš uzbrēca: — Tā kā būtu tūliņ atpakaļ!

Vachtmistrs izņēma no galda divus sveču galiņus, uz kuriem vēl bija manāma laka, ar ko apzīmogoja dienesta sūtījumus. Kad beidzot vecene atnesa krucifiksu, viņš nostatīja to uz galda malas starp svecēm, aizdedzināja tās un nopietnā balsī sacīja: — Apsēdieties, vecā!

Pārbiedētā Peizleriene atslīga uz dīvana un apjukumā raudzījās uz vachtmistru, svecēm un krucifiksu.

Viņa bija šausmu pārņemta, un viņas ceļi drebēja, tāpat kā rokas uz priekšauta..

Vachtmistrs svarīgiem soļiem pagājās šurp un turp, tad apstājās viņas priekšā un svinīgi sacīja:

— Vakar vakarā jūs bijāt lieciniece lielam notikumam. Varbūt jūsu stulbais prāts to pat nespēja aptvert. Tas kareivis tur, vecā, ir izlūks, spiegs.

— Jēzus Marija! — Peizleriene iekliedzās. — Svētā Skočices dievmāte!

— Klusu, vecā! Lai mēs no viņa kaut ko uzzinātu, mums vajadzēja dažādi izrunāties. Jūs taču dzirdējāt, kādas jocīgas sarunas mums bija?

— Dzirdēju gan, — Peizleriene trīcošā balsī atbildēja.

— Visas šīs runas, vecā, bija vajadzīgas, lai viņš atzītos, lai viņš mums uzticētos. Tas mums izdevās. Mēs no viņa visu izdabū]ām. Viņš uzķērās uz ēsmas.

Vachtmistrs pārtrauca uz mirkli savu runu, lai sakārtotu sveču, degļus, un tad svarīgi turpināja, cieši raudzīdamies Peizlerienē: — Jūs tur bijāt, vecā, jūs esat šā noslēpuma, līdzzinātāja. Tas ir amata noslēpums. Par to jūs nedrīkstat nevienam minēt ne vārda. Pat uz nāves gultas ne, citādi jūs nedrīkstēs apgla​bāt kapsētā.

— Jēzus, Marija, un Jāzeps! — Peizleriene vaimanāja. —· Kaut. es, nelaimīgā, te nebūtu kāju iespērusi!

— Negaudojiet, vecā, nāciet šurp pie krucifiksa un uzlieciet uz tā divus labās rokas pirkstus! Jūs nodosiet zvērestu. Atkārtojiet, ko es jums teikšu!

Peizleriene, nepārtraukti vaimanādama, steberēja uz galda pusi.

— Svētā Skočices dievmāte, kāpēc man te vajadzēja spert savu kāju!

No krucifiksa uz viņu raudzījās Kristus sagrauztā seja, sveces kūpēja, un viss tas Peizleriene! likās kaut kas spokains, pārdabisks. Viņa vairs neko nesajēdza, ceļi viņai grīļojās un rokas drebēja.

Viņa pacēla divus pirkstus uz augšu, un žandarmu vachtmistrs skaitīja viņai uzsvērti un svinīgi priekšā: — Es zvēru visuvarenā dieva un jūsu priekšā, vachtmistra kungs, ka par visu to, ko es te redzēju un dzirdēju, neteikšu nevienam ne pušplēsta vārda līdz pat savai nāves stundiņai, pat ja man kāds to prasītu.

Lai clievs man uz to palīdz!

— Tagad noskūpstiet krucifiksu, vecā! — vachtmistrs pavēlēja, kad Peizleriene, drausmīgi elsodama, bija nodevusi zvērestu un dievbijīgi pārkrustījusies.

— Un tagad nesiet krucifiksu atpakaļ, no kurienes paņēmāt, un sakiet, ka man to vajadzēja nopratināšanā!

Pārbijusies vecene ar krucifiksu izgāja uz pirkstgaliem no istabas, un pa logu varēja redzēt, ka viņa pastāvīgi atskatījās uz žandarmērijas iecirkni, it kā gribētu pārliecināties, ka tas nav tikai sapnis, bet ka viņa tiešām priekš dažām minūtēm pārdzīvojusi kaut ko šausmīgu.

Vachtmistrs tikmēr pārrakstīja savu ziņojumu, ko nakti bija papildinājis ar tintes traipiem un tad nolaizījis kopā ar visu uzrakstīto, it kā uz papīra būtu marmelade.

Viņš pārstrādāja ziņojumu pilnīgi, bet tad iedomājās, ka nav vēl noskaidrojis vienu jautājumu. Tāpēc viņš lika atsaukt Šveiku un noprasīja tam: — Vai jūs protat fotografēt?

— Protu.

— Kāpēc jās nenēsājat sev līdzi fotoaparatu?

— Tāpēc, ka man fotoaparata nav, — skanēja vaļsirdīga un skaidra atbilde.

— Bet, ja jums būtu aparats, vai tad jūs fotografētu? — vachtmistrs jautāja.

— Ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu tramvajs, — Šveiks vientiesīgi atbildēja, mierīgi izturēdams vachtmistra neizpratnes pilno skatienu. Vachtmistram atkal tā sāka sāpēt galva, ka viņš nevarēja izdomāt cita jautājuma kā tikai: — Vai jums būtu grūti nofotografēt staciju?

— Vieglāk par visu citu, — Šveiks atbildēja, — jo stacija nekustas, bet stāv uz vietas un nav mācāma kā cilvēks, lai taisa smaidīgu ģīmi.

Tā vachtmistrs varēja papildināt savu raportu: «Zu dem Bericht Nr. 2172 melde ich …» [57] Un vachtmistrs cītīgi turpināja: «Starp citu, viņš nopratināšanas laikā atzinās, ka prot fotografēt un labprāt fotografē stacijas. Fotoaparata gan pie viņa neatrada, bet ir aizdomas, ka viņš to kaut kur noslēpis un nenēsā tāpēc līdz, lai novērstu no sevis uzmanību, par ko liecina viņa paša atzīšanās, ka viņš fotografētu, ja tam būtu klāt aparats.»

Vachtmistrs, kam galva vēl bija smaga no paģirām, aizvien vairāk sapinās savās ziņās par fotografēšanu un rakstīja: «Skaidrs, ka tikai tas apstāklis, ka viņam nebija fotoaparata, aizkavēja viņu, pēc viņa paša atzīšanas, nofotografēt stacijas ēkas, kā arī vispār stratēģiski svarīgus punktus, jo tas ir ne​apstrīdams, ka viņš to būtu izdarījis, ja tam būtu bijis klāt fotoaparats, ko viņš bija noslēpis. Tikai aiz tā apstākļa, ka vi​ņam nebija fotoaparata pie rokas, pie viņa neatrada neviena fotouzņēmuma.»

— Ar to pietiks, — vachtmistrs sacīja un parakstījās.

Viņš bija pilnīgi apmierināts ar savu darbu un lepnuma pilns izlasīja to uzraugam priekšā.

— Tas man labi izdevies, — viņš teica uzraugam, — tātad redziet, kā raksta ziņojumus. Tur jābūt visam iekšā. Nopratināšana, mīļais, nav nekāds joks. Galvenais — ziņojumam jābūt tik smalki sastādītam, ka tiem tur augšā galva apreibst. Nu, ievediet mūsējo, lai tiekam ar viņu galā!

— Tātad uzrauga kungs jūs tagad novedīs uz apriņķa žandarmērijas pārvaldi Pisekā, — viņš nopietni uzrunāja Šveiku. — Pēc priekšraksta jums jāsaslēdz rokas. Es tomēr domāju, ka jūs esat kārtīgs cilvēks, un tāpēc jums rokas nesaslēgs. Esmu pārliecināts, ka jūs arī ceļā nemēģināsiet bēgt.

Un, laikam Šveika labsirdīgās sejas aizkustināts, viņš pie​metināja: — Un nepieminiet mani ar ļaunu! Uzrauga kungs, te jums ir mans ziņojums.

— Palieciet ar dieva palīgu! — Šveiks laipni sacīja. — Paldies jums, vachtmistra kungs, par visu, ko jūs manā labā darījāt, un, ja vien būs izdevība, es jums atrakstīšu un, ja vien gadīšos šinī pusē, tad noteikti piestaigāšu. Šveiks un uzraugs izgāja uz ielas, un katrs, kas redzētu, kā viņi, draudzīgi sarunādamies, iet, noturētu viņus par veciem paziņām, kas kopīgi dodas uz pilsētu, teiksim, uz baznīcu.

— To es gan nebūtu domājis, — Šveiks stāstīja, — ka ceļš uz Budejovici saistīts ar tādām grūtībām. Tas man atgādina notikumu ar miesnieku Chauru no Kobilisiem. Tas reiz nakti bija nokļuvis Moranā pie Palacka pieminekļa un līdz pat rītam staigājis tam apkārt, jo nezin kāpēc viņam rādījies, ka margām ap pieminekli nav gala. Viņš bijis izmisumā un uz rīta pusi nav varējis izturēt, bet saucis pēc patruļas, un, kad atskrējuši policisti, viņš prasījis, kā tikt uz Kobilisiem, jo viņš jau piecas stundas ejot gar sētu un tai neesot gala. Tad viņi to pievākuši, bet viņš tiem kamerā visu sadauzījis.

Uzraugs neatbildēja ne vārda, tikai nodomāja: «Ko viņš man pūš miglu acīs? Sāks atkal melst par Bude​jovici.»

Ejot garām kādam dīķim, Šveiks ievaicājās, vai šai pusē zivju zagļi arī esot.

— Te visi no vietas ir zagļi, — uzraugs atbildēja, — agrāko vachtmistru bija gribējuši te noslīcināt. Dīķa sargs pie dambja gan šauj viņiem dibenos ar sakapātiem sariem, bet tas neko nepalīdz.

Viņi nēsā biksēs skārda gabalu.

Uzraugs iesāka runāt par progresu, par to, kā cilvēki visu ko izdomājot un cenšoties cits citu pārspēt viltībā, turklāt viņš attīstīja pilnīgi jaunu teoriju, ka pasaules karš esot liela laime cilvēcei, jo kopā ar godīgiem cilvēkiem kaujās tikšot nogali​nāti arī nelieši un dienaszagļi.

— Pasaulē jau tā par daudz cilvēku, — viņš sacīja, — viņi vairojas, ka šausmas, un cits citam, mācas virsū.

Viņi tuvojās iebraucamajai vietai.

— Apdauzīts laiks, putina uz velna paraušanu, — uzraugs atkal ierunājās. — Domāju, ka kauss alus mums nekaitēs. Ne​sakiet tikai nevienam, ka es jūs vedu uz Piseku! Tas ir valsts noslēpums.

Uzraugam rēgojās acu priekšā instrukcija par aizdomīgām un neuzticamām personām un par katra

žandarmērijas punkta pienākumiem «izolēt šādas personas, lai tās nenāk saskarē ar vietējiem iedzīvotājiem, un stingri sekot, lai to nosūtīšanas laikā pie augstākām instancēm nenotiktu liekas sarunas ar ap​kārtējiem».

— Nedrīkst izpaust, kas jūs esat, — uzraugs atkal uzsāka. — Nevienam nav jāzina, ko jūs esat izdarījis. Nedrīkst celt paniku. Panika kara laikā ir bīstama lieta. Pateiksi kādu vārdu, un tas jau iet kā lavīna tālāk. Saprotat?

— Labi, es paniku necelšu, — Šveiks apsolījās un izturējās arī pienācīgi, uzsvērti sacīdams iebraucamās vietas īpašnie​kam, kas sāka ar viņiem sarunāties: — Mans brālis domā, ka mēs pulksten vienos būšot Pisekā.

— Vai jūsu brāļa kungam ir atvaļinājums? — saimnieks ziņkārīgi vaicāja uzraugam, kas, ne aci nemirkšķinot, bezkau​nīgi atbildēja: — Šodien tas viņam izbeidzas!

— Mēs viņu veikli apšmaucām, — uzraugs smiedamies sacīja Šveikam, kad saimnieks kaut kur izsteidzās. — Tikai ne​celt paniku. Tagad kara laiks.

Uzraugs, izsacīdamies pirms iegriešanās iebraucamajā vietā, ka viens kauss alus nevarot kaitēt, bija optimists, jo viņš nebija padomājis par daudzskaitli, bet, kad viņš bija izdzēris veselus divpadsmit, viņš noteikti paskaidroja, ka apriņķa žandarmērijas pārvaldes priekšnieks līdz pulksten trijiem ēdot pusdienas un tāpēc neesot nozīmes ierasties tur pirms šā laika, jo vairāk vēl tāpēc, ka sākot snigt. Ja viņi ieradīšoties Pisekā līdz četriem, arī tad vēl pietiekami agri. Viņiem laika līdz pulksten sešiem. Ārā jau tumstot, tāpēc galu galā viss viens, vai iet tagad vai vēlāk. Piseka neaizbēgs!

— Priecāsimies, ka sēžam siltumā, —· skanēja viņa izšķīrējs vārds, — tiem tur ierakumos šādā laikā gan jāiztur vairāk nekā mums pie krāsns.

Lielā, vecā podiņu krāsns zvēroja aiz karstuma, un uzraugs apgalvoja, ka ārējo siltumu varot ar dažādu saldu un stipru dzērienu palīdzību izdevīgi papildināt ar iekšējo.

Saimniekam šajā aizstūrī bija astoņas dzērienu šķirnes; laiku īsinādams, viņš mēdza iedzert no visām pa kārtai, klau​sīdamies vēja gaudās, kurš trakoja ap māju.

Uzraugs neapnicis centās pierunāt saimnieku, lai tas turot viņam līdzi, un pārmeta tam, ka tas maz dzerot. Tie bija skaidri meli, jo saimnieks tikko turējās kājās, visu laiku grasījās ķerties pie kāršu spēles un apgalvoja, ka nakti dzirdējis austrumos lielgabalu kanonadi. Uzraugs žagodamies tūliņ at​saucās: — Tikai bez panikas! Mums ir instrukcijas.

Un viņš sāka skaidrot, ka instrukcijas esot pēdējo priekšrakstu sakopojums, un atklāja vairāku slepenu apkārtrakstu saturu. Saimnieks nekā vairs nesajēdza, tikai daudzināja, ka ar instrukcijām vien karā neuzvarēšot.

Bija jau tumšs, kad uzraugs nolēma, ka viņiem ar Šveiku jādodas ceļā uz Piseku. Putenī nevarēja redzēt ne soli uz priekšu, un uzraugs vienā gabalā atkārtoja: — Iet tik taisni vien līdz Pisekai!

Kad viņš to izsacīja trešo reizi, viņa balss vairs neskanēja no ceļa, bet kaut kur lejā, kur viņš bija novēlies pa noledojušo nogāzi. Viņš ar pūlēm uzrāpās augšā, balstīdamies uz šautenes. Šveiks dzirdēja, ka viņš klusām smējās: «īsta slidotava.» Pēc mirkļa viņa atkal vairs nebija uz ceļa, jo viņš bija novēlies lejā un rēca tur tā, ka pārkliedza vēju: — Kritu! Panika!

Uzraugs pārvērtās par nenogurstošu skudru, kas, kaut kur nokritusi, lien un lien augšup.

Viņš piecas reizes atkārtoja šādu lidojumu lejup un, kad atkal atgriezās pie Sveika, tad sacīja apmulsis un izmisis: — Tā taču es jūs viegli varu pazaudēt.

— Esiet bez baiļu, uzrauga kungs! — Šveiks atteica. — Vislabākais būtu, ja mēs sasietos kopā, tad viens otru nevar pa​zaudēt. Vai jums roku dzelži ir līdzi?

— Tie jānes katram žandarmam līdzi, — uzraugs svarīgi atbildēja, mīdīdamies ap Šveiku. — Tie ir mūsu dienišķā maize.

— Nu, tad sasaistīsimies ar tiem! — Šveiks uzaicināja. — Pamēģiniet vien!

Uzraugs ar meistarisku paņēmienu aplika Šveikam roku dzelžus un piestiprināja otru galu pie savas labās rokas locītavas. Tagad viņi bija saistīti kopā kā dvīņi. Viņi gāja pa ceļu klupdami krizdami, bet vaļā vairs netika. Uzraugs uzskrēja virsū saskaldītu akmeņu grēdai, pakrita un norāva Šveiku sev līdzi.

Dzelži dziļi griezās rokās, un uzraugs beidzot paziņoja, ka tā turpināties nevarot un dzelži atkal esot jānoņem. Taču pēc ilgām un veltīgām pūlēm atbrīvot sevi un Šveiku no dzel​žiem viņš nopūtās: — Tagad mēs esam savienoti uz mūžību.

— Amen, — piemetināja Šveiks, un viņi turpināja savu grūto ceļu.

Uzraugu pārņēma pilnīga apatija, un, kad viņi pēc neiedomājamām mocībām vēlu vakarā ieradās Pisckas žandarmērijas pārvaldē, viņš sagrauzts sacīja: — Nu būs kaut kas briesmīgs. Mēs netiekam vaļā.

Un tas tiešām bija kas briesmīgs, kad dežurants aizsūtīja pēc pārvaldes priekšnieka rotmistra Keniga.

Pirmie rotmistra vārdi bija: — Uzpūtiet man elpu!

— Tagad es saprotu. — rotmistrs teica, noskaidrojis ar savu aso, pārbaudīto ožu neapstrīdamo situāciju, — rums, kontušovka, «zvērkāvis», ķiršu, pīlādžu, riekstu un vaniļas degvīns.

— Vachtmistra kungs, — viņš uzrunāja dežurantu, — te jums ir piemērs, kāds nedrīkst izskatīties žandarms. Šāda uzvešanās ir tāds pārkāpums, par ko būs jārunā kara tiesā. Sasaistās roku dzelžiem kopā ar arestantu, ierodas piedzēries, total besoffen Ievelkas iekšā gandrīz vai četrrāpus! Atbrīvojiet viņus!

— Nu, kas ir? — viņš jautāja uzraugam, kas ar brīvo kreiso roku ačgārni salutēja.

— Padevīgi ziņoju, rotmistra kungs, es atnesu raportu.

— Par jums pašu iesniegs raportu tiesā, — rotmistrs strupi pārtrauca. — Vachtmistra kungs, ieslogiet šos abus divus, rīt agri atvediet uz nopratināšanu, izpētiet to Putimas raportu un atsūtiet man uz māju!

Pisekas rotmistrs bija ierēdnis no galvas līdz kājām, konsekvents savu apakšnieku vajāšanā un izcils birokrātisku pa​ņēmienu lietošanā.

1 Galīgi piedzēries (vāc.).

Viņa apriņķa žandarmērijas iecirkņos nekad nevarēja sacīt, ka negaiss pāri. Tas atgriezās ar katru viņa parakstītu papīru, jo rotmistrs augu dienu sūtīja pa visu apriņķi rājienus, brīdi​nājumus un draudus.

Kopš kara sākuma pār Pisekas žandarmēriju bija savilkušies smagi mākoņi. Tā bija tiešām drausmīga atmosfēra. Birokrātismā pērkoni dārdēja un zibeņi ķēra gan žandarmu vachtmistrus, gan jefreitorus, gan ierindniekus un kalpotājus. Par katru nieku sekoja disciplinārs sods.

— Ja mēs gribam uzvarēt karā, — rotmistrs mēdza atkārtot, inspicējot žandarmērijas iecirkņus, — tad «a» jābūt «a», «b» jābūt «b» un uz «i» nekad nedrīkst trūkt punkta.

Visapkārt viņam rēgojās nodevība, un viņš bija stingri pārliecināts, ka katrs viņa apriņķa žandarms izdarījis kādu ar karu saistītu noziegumu un katram šajos grūtajos laikos ir kāds dienesta pārkāpums uz sirdsapziņas.

Bet no augšas viņu bombardēja ar rakstiem, kuros aizsardzības ministrija aizrādīja, ka pēc kara ministrijas ziņām Pisekas apriņķa kareivji pāriet ienaidnieka pusē.

Viņam pieprasīja, lai viņš noskaidro sava apriņķa lojalitati. Šai ziņā apriņķis bija šausmīgs. Sievas no visas apkārtnes nāca pavadīt savus mobilizētos vīrus, un viņš zināja, ka šie vīri stingri nosolījās savām sievām neļaut sevi nokaut kunga un ķeizara dēļ.

Melndzeltenajos apvāršņos sāka krāties revolūcijas tumšie mākoņi. Serbijā, Karpatos veseli bataljoni pārgāja ienaidnieka pusē. 28. pulks, 11. pulks. Pēdējā bija kareivji no Pisekas un apkārtnes. Šajā priekš revolūcijas tvanīgajā laikā no Vodņaniem ieradās rekrūši, piesprauduši 110 melna zīda

taisītus neļķu ziedus. Pisekas stacijai brauca cauri Pragas kareivji, kuri svieda atpakaļ papirosus un šokolādi, ko viņiem lopu vagonos pasniedza Pisekas sabiedrības dāmas.

Tad brauca, cauri kāds triecienbataljons, un pāris Pisekas ebreju sāka brēkt: — Lai dzīvo! Nost serbus! — par ko dabūja no kareivjiem pāris tik spēcīgu pļauku, ka veselu nedēļu nevarēja rādīties uz ielas.

Un tajā laikā, kad notika visi šie incidenti, kas skaidri parādīja, ka himna «Dievs, sargi, mūsu ķeizaru», ko dziedāja visās baznīcās, ir tikai nožēlojama ārišķība un vispārēja liekulība, tajā laikā no žandarmērijas iecirkņiem ienāca tikai pazīstamās atbildes uz Putimas parauga anketām, ka viss ir labāka jā kārtībā, nekur nenotiek aģitēšana pret karu un ka iedzī​votāju noskaņojums ir Ia, sajūsma — Ia-b.

— Jūs neesat nekādi žandarmi, bet naktssargi, — rotmistrs mēdza pukoties, izdarot apgaitas. — Jums vajadzētu palielināt savu modrību par tūkstoš procentiem, bet jūs pamazām noslīgstat ragulopu stāvoklī.

Pēc šā zooloģiskā atklājuma viņš vēl piemetināja: — Jūs tik omulīgi vārtāties pa gultu un domājat: «Lai nu viņi mums iepūš ar visu to karu!»

Tam sekoja visu nelaimīgo žandarmu pienākumu uzskaite, lekcija par pašreizējo stāvokli un par to, cik nepieciešami visu saņemt stingri rokās, lai būtu tiešām tā, kā jābūt, tad lieliska aina, kurā tēlots ideāls žandarms, kas apzinīgi strādā, lai stiprinātu Austrijas valsti, un beidzot draudi, disciplināri sodi, pārcelšanas un rājieni.

Rotmistrs bija stingri pārliecināts, ka viņš šeit stāv sardzē, ka viņš kaut ko glābj un ka visi viņam pakļauto iecirkņu žandarmi ir tīrie salašņas, egoisti, nelieši un blēži, kas ne par ko citu neinteresējas kā par degvīnu, alu un vīnu un, tā kā viņu algas nepietiek dzeršanai, tad ņem kukuļus un pamazām, bet droši ved Austriju pretī bojā ejai. Vienīgais cilvēks, kam viņš uzticējās, bija viņa paša žandarmērijas pārvaldes vachtmistrs, kas vienmēr mēdza traktierī stāstīt: — Šodien es atkal izspē​lēju joku ar mūsu veco stulbeni…

Rotmistrs vērīgi izlasīja Putimas žandarmērijas vachtmistra «raportu» Sveika lietā. Viņa priekšā stāvēja paša žandarmērijas vachtmistrs Mateika, kas domās sūtīja rotmistru ar visiem raportiem ellē, jo «Otavā» viņu gaidīja uz kāršu partiju.

— Es jums nesen sacīju, Mateika, — rotmistrs iesāka, — ka vislielākais idiots, ko es pazīstu, ir Protivinas vachtmistrs, bet Putimas vachtmistrs ar šo ziņojumu viņu pārspējis. Skaidrs, ka tas kareivis, ko atveda šis piedzērušais diedelnieks un ar ko viņi abi bija sasējušies kopā kā divi suņi, nav nekāds spiegs, bet pats parastākais dezertieris. Bet vachtmistrs te raksta tādas aplamības, ka pat mazs bērns sapratīs, ka rakstītājs bijis pilnā kā pāvesta prelats.

— Atvediet to kareivi tūliņ pie manis! — viņš pavēlēja, kad vēl kādu brīdi bija lasījis ziņojumu.

— Savu mūžu neesmu redzējis tādu muļķību kolekciju vienuviet. Un tad viņš vēl sūta ar tik aizdomīgu cilvēku tādu ragulopu kā šis uzraugs. Viņi mani vēl maz pazīst, es varu viņiem ievārīt lielas nepatikšanas.

Bet, kamēr viņi trīs reizes dienā manā priekšā no bailēm nesaslapina bikses, viņi domā, ka var man uz gal​vas malku skaldīt.

Un rotmistrs sāka plaši klāstīt, cik tagad žandarmi vienaldzīgi izturas pret visiem rīkojumiem un pavēlēm; jau no viņu rakstītajiem ziņojumiem redzams, ka katrs tāds uzraugs to vien prot kā lietu vairāk sarežģīt. Kad no augšas dod norādījumu, ka zināmā apvidū nav izslēgta ienaidnieka spiegu parādīšanās, tad žandarmērijas vachtmistri sāk tos fabricēt vairumā, un, ja karš vēl kādu laiku turpināsies, tad žandarmērijas iecirkņi pārvērtīsies par trakonamu. No kancelejas tūlīt jāsūta telegrama uz Putirnu, lai vachtmistrs rit ierodas Pisekā. Gan tad viņam izdauzīs no galvas to «šausmīgo notikumu», par ko viņš. raksta sava raporta sākumā.

— No kāda pulka jūs dezertējāt? — tā rotmistrs apsveica Šveiku.

— Ne no kāda.

Rotmistrs paskatījās uz Šveiku un ieraudzīja viņa labsirdīgajā sejā tik daudz bezrūpības, ka ievaicājās:

— Kā jūs tikāt pie formas tērpa?

— Katrs kareivis saņem formas tērpu, kad to iesauc dienestā, — Šveiks, laipni smaidot, atbildēja.

— Es kalpoju 91. pulkā un ne tikai neesmu dezertējis no sava pulka, bet taisni otrādi. Šveiks tā uzsvēra vārdus «taisni otrādi», ka rotmistrs pavi​sam apmulsa un tikai ieprasījās: — Kā tā — otrādi?

— Gluži vienkārši, — Šveiks paļāvīgi atbildēja. — Es eju uz savu pulku, es to meklēju, nevis bēgu no tā. Es neko tā nevēlos kā tikai ātrāk nokļūt savā pulkā. Esmu jau kļuvis gluži nervozs, kad iedomājos, ka tur viss pulks uz mani gaida un es laikam aizvien attālinos no Budejovices. Vachtmistra kungs man parādīja uz kartes, ka Budejovice atrodas dienvi​dos, bet pats mani atsūtīja uz ziemeļiem.

Rotmistrs atmeta ar roku, it kā gribēdams teikt, ka vachtmistrs spējīgs arī ko trakāku izdarīt nekā sūtīt cilvēku uz ziemeļiem.

— Tātad jūs nevarat atrast savu pulku? Jūs gājāt to mek​lēt? Šveiks noskaidroja viņam stāvokli. Viņš nosauca Taboru un visas vietas, caur kurām bija gājis, lai nokļūtu Budejovicē: Miļevsko — Kvjetova — Vraža — Malciņa — Cižova — Sedļeca — Horaždovice — Radomišla — Putima — Stekno — Strakonice — Volina — Dreba — Vodņani — Protivina un atkal Putima.

Ar neparastu daiļrunību Šveiks attēloja savu cīņu ar ļauno likteni un kā viņš ar visu sirdi, neraugoties uz šķēršļiem., centies nokļūt pie sava 91. pulka Budejovicē un kā viņa pūles palikušas bez panākumiem.

Viņš runāja dedzīgi, bet rotmistrs tikmēr mechaniski zīmēja uz papīra apburto loku, no kura nekā netika ārā kriet​nais kareivis Šveiks, kas centās nokļūt savā pulkā.

— Tas ir bijis Herkulesa darbs, — viņš labvēlīgi teica, noklausījies Sveika apgalvojumos, ka tam esot ļoti nepatīkami tik ilgi būt prom no pulka. — Tam vajadzēja būt lieliskam skatam, kā jūs metāt lokus ap Putirnu.

— Viss varēja jau agrāk noskaidroties, — Šveiks piemetināja, — ja šāds vachtmistra kungs nebūtu bijis tajā nelaimīgajā Putimā. Viņš taču man neprasīja ne pēc vārda, ne pulka, un viss viņam likās šausmīgi aizdomīgs. Viņam vajadzēja mani nosūtīt uz Budejovici, un tur kazarmās būtu pateikuši, vai es esmu tas Šveiks, kas meklē savu pulku, vai kāds aizdomīgs cilvēks. Šodien es jau otro dienu būtu savā pulkā un pildītu savus karavīra pienākumus.

— Kāpēc jūs Putimā neaizrādījāt, ka tas ir pārpratums?

— Es jau redzēju, ka ar viņu veltīgi runāt. Dažreiz cilvēkam uznāk tāds stulbums, ka viņš kļūst pret visu kurls kā stendere, tāpat kā traktiernieks Rampa Vinohrados, kad viņam kāds lūdza dot dzert uz parāda.

Rotmistrs ilgi nedomāja. Viņš nosprieda, ka cilvēks, kas, cenzdamies nokļūt savā pulkā, apceļo gandrīz vai. visu pasauli, ir pirmšķirīgs deģenerāts, un lika kancelejā noklabināt šādas rindas, ievērojot visus birokrātiskā stila noteikumus un ko​šumus: «Ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka komandiera kungam Č e c hu Budejovicē.

Ar šo tiek nosūtīts Jozefs Šveiks, kurš, pēc viņa apgalvojuma, ir kājnieks augšminētajā pulkā un kurš, pamatojoties uz viņa liecību Putimā, Pisekas iecirknī, aizturēts no žandarmu posteņa kā varbūtējs dezertieris, kaut gan minētais Šveiks apgalvo, ka atrodas ceļā uz augšminēto pulku. Aizturētais ir pamaza auguma, plecīgs, seja un deguns samērīgi, acis zilas, sevišķu pazīmju nav. Pielikumā Nr. 1 tiek nosūtīts rēķins par izdevumiem minētā Šveikci uzturam, ko padevīgi lūdzam nosūtīt, aizsardzības ministrijai, apstiprinot tā saņemšanu. Pielikumā Nr. 2 tiek nosūtīts to kroņa mantu saraksts, kuras atradās pie aizturētā, viņa aiz​turēšanas brīdī, un šā saraksta saņemšanu arī lūdzam ap​stiprināt.»

Brauciens vilcienā no Pisekas uz Budejovici Šveikam aizritēja ātri kā sapnis. Sveika pavadonis bija jauns žandarms, iesācējs, kas nenolaida no Sveika acu vienās bailēs, ka tikai viņš neaizbēgtu. Visu ceļu žandarms lauzīja galvu ap grūto problēmu: «Ko darīt, ja man jāiet ārā lielās vai mazās vajadzības pēc?»

Beidzot viņš izlēma, ka Šveikam tad būšot jāiet līdz.

Ceļā no stacijas līdz Marijas kazarmām Budejovicē viņš drudžaini iezidās ar skatieniem Sveikā un, tiklīdz viņi tuvojās kādam ielas stūrim vai šķērsielai, sāka stāstīt it kā starp citu, cik kaujas patronu saņefhot katrs žandarms, kad tam jāpavada arestētie, uz ko Šveiks atbildēja, — viņš esot pārliecināts, ka neviens žandarms uz ielas nešaušot, lai neiedzīvotos kādā ķibelē. Žandarms cēla iebildumus, un tā viņi beidzot sasniedza kazarmas.

Kazarmās jau otro dienu dežurēja virsleitnants Lukašs. Viņš, neko nenojauzdams, sēdēja kancelejā pie galda, kad pie viņa ieveda Šveiku ar visiem papīriem.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal klāt. — Šveiks svinīgu seju militāri sveicināja. Šās ainas liecinieks bija apakšleitnants Kotjatko, kas vēlāk stāstīja, ka pēc Sveika raporta virsleitnants Lukašs palēcies, saķēris galvu un atmuguriski iekritis Kotjatko rokās. Kad viņu dabūjuši pie samaņas, Šveiks, kas visu laiku turējis roku pie cepures, atkārtojis: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal klāt.» Tad virsleitnants Lukašs, bāls kā drēbe, trīcošām rokām paņēmis Sveika papīrus, parakstījis tos un palūdzis visus iziet. 'Žandarmam viņš pateicis, ka viss kārtībā, un tad ieslēdzies kopā ar Šveiku kancelejā.

Tā beidzās Sveika Budejovices anabaze. Skaidrs, ka Šveiks pats būtu nokļuvis līdz Budejovicei, ja viņam būtu atstāta kustības brīvība, un, ja kaut kādi varas orgāni lielās, ka tie nogādājuši Šveiku dienesta vietā, tad tas ir vienkārši pārpratums. Pie Sveika enerģijas un nenogurstošā cīņas spara varas orgānu iejaukšanās bija tikai sprunguļi viņam zem kājām. * Šveiks un virsleitnants Lukašs raudzījās viens otram acīs.

Virsleitnanta acīs dega niknums, draudi un izmisums, bet Šveiks raudzījās uz virsleitnantu ar maigumu un dziļu sirsnību kā uz pazaudētu un atkal atrastu iemīļoto.

Kancelejā bija klusu kā baznīcā, tikai gaitenī bija dzirdami šurpu un turpu ejošo soļi. Kāds apzinīgs brīvprātīgais, kas bija palicis mājās iesnu dēļ, ko varēja just no viņa balss, šņaukādamies mācījās no galvas: «Kā cietokšņos sagaida ķei​zara ģimenes locekļus.» Varēja skaidri dzirdēt: «Sobald die hochste Herrschaft iri der Nahe der Festung anlangt, ist das Geschūtz auf allen Bastionen und VVerken abzufeuern, der Platzmajor empfangt dieselbe mit dem Degen in der Hand zu Pferde und reitet sodann vor.» [58] —■ Aiztaisiet savas slūžas, — virsleitnants iebrēca gaitenī, — un vācieties pie visiem velniem! Ja jums ir drudzis, tad liecieties gulēt.

Bija dzirdams, ka cītīgais brīvprātīgais attālinājās, un viņa šņākulīgā murmināšana atplūda no gaiteņa otra gala kā vāja atbalss: «In dem Augenblicke, als der Kommandant salutiert, ist das Abfeuern des Geschūtzes zu wiederholen, welches bei dem Absteigen der hochsten Herrschaft zum drittenmale zu geschehen ist.» [59] Virsleitnants un Šveiks atkal klusēdami vērās viens otrā, kamēr beidzot virsleitnants ierunājās ar kodīgu ironiju: — Esiet sirsnīgi sveicināts Čechu Budejovicē, Šveik; kam jātiek pakārtam, tas nenoslīkst. Pavēle par jūsu uzmeklēšanu un apcietināšanu jau izdota, un rīt jums vajadzēs ierasties pie pulka komandiera. Es vairs neiešu ar jums nervus maitāt. Esmu ar jums jau diezgan izcieties, tagad manai pacietībai beigas. Ja vien padomā, ka es tik ilgi varēju dzīvot kopā ar tādu idiotu kā jūs … .

Viņš sāka soļot pa kanceleju.

— Nē, tas ir šausmīgi. Brīnos, ka es jūs nenošāvu. Kas man par to būtu bijis? Nekas. Es būtu atbrīvojies. Sajēdzat?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es to sajēdzu visā pilnībā.

— Nesāciet atkal plātīties ar savām aplamībām, Šveik, citādi jums tiešām izies plāni. Mēs jums vēl uzliksim laužņus. Jūs esat kāpinājis savas muļķības līdz bezgalībai, tāpēc tās arī katastrofiski beidzās.

Virsleitnants Lukašs saberzēja rokas: — Jūsu dziesma izdziedāta, Šveik.

Viņš atgriezās pie rakstāmgalda, uzrakstīja pāris rindu uz papīra gabaliņa, pasauca sargkareivi un lika tam aizvest Šveiku pie .profosa un nodot pēdējam šo papīru. Šveiku aizveda pāri pagalmam, un virsleitnants ar neslēptu prieku noskatījās, kā profoss atslēdza durvis ar melndzelteno plāksni virsū: «Regimentsarrest» \ kā Šveiks pazuda aiz šīm durvīm un pēc mi-rkļa pa tām iznāca profoss viens pats.

«Paldies dievam!» virsleitnants skaļi nodomāja. «Viņš jau iekšā.»

Tumšajā Marijas kazarmu karceri Šveiku sirsnīgi apsveica resns brīvprātīgais, kas tur vāļājās uz salmu maisa. Viņš bija vienīgais arestētais un garlaikojās te jau otro dienu. Uz Sveika jautājumu, par ko viņš te sēžot, viņš atbildēja, ka par tīriem niekiem. Būdams iereibis, viņš nakti uz laukuma aiz pārskatīšanās iepļaukājis kādu artilērijas leitnantu. Patiesībā nevis iepļaukājis, bet nositis tam cepuri no galvas. Tas gadījies tā: artilērijas leitnants stāvējis naktī uz laukuma pie apstādījumiem un laikam gaidījis kādu ielasmeitu. Viņš stāvējis ar muguru pret brīvprātīgo, un pēdējais noturējis to par savu paziņu, arī brīvprātīgo, Františeku Maternu.

— Tas taisni tāds pats knislis no auguma, — viņš stāstīja Šveikam. — Nu, es viņam tā klusām piezagos, nositu cepuri no galvas un uzsaucu: «Šveiks, Franci!» Bet šis muļķis tūliņ svilpj pēc patruļas, un tā mani pievāca.

— Var jau būt, — brīvprātīgais pieļāva, — ka visā tanī burzmā paspruka arī pāris pliķu, bet, manuprāt, tas neko negroza, jo viss dibinās uz skaidru pārpratumu. Viņš pats atzina, ka es esmu sacījis: «Šveiks, Franci!» — kamēr viņa kristīts vārds ir Antons. Tas taču pilnīgi skaidrs. Man tikai var kaitēt tas, ka esmu izšmaucis no hospitaļa un ka var nākt gaismā notikums ar «krankenbuchu».

— Kad mani, tā sakot, iesauca, — viņš turpināja, — es vispirms noīrēju pilsētā istabu un centos dabūt reimatismu. Es trīs reizes piedzēros un, izgājis aiz pilsētas, likos grāvī lietus laikā un pat zābakus novilku, bet tas nepalīdzēja. Tad es ziemu veselu nedēļu peldējos pa naktīm Malšā, bet panācu taisni pretējus rezultātus. Jā, draugs, es tā norūdījos, ka varēju gulēt veselu nakti sniegā tās mājas pagalmā, kur dzīvoju, un, kad mani no rīta pamodināja, kājas man bija tik siltas kā zem pēļa turētas. Kaut jel kādu anginu būtu saķēris, bet nekā! Pat pašu vienkāršāko triperi — ir to nepratu dabūt. Katru dienu es gāju uz «Portarturu», daži mani kolēģi bija tur dabūjuši sēklvadu iekaisumu, viņus nācās operēt, bet es biju un paliku imūns. Neveicās man, draugs, ellīgi neveicās. Beidzot es «Rozē» iepazinos ar kādu invalidu no Hlubokas. Tas man teica, lai es viņu apciemojot mājās, tad man otrā dienā būšot tādas kājas kā no svina.

Viņam mājās bija adata un šļirce, un es tiešām tikko varēju atvilkties no Hlubokas atpakaļ. Viņš mani nepiekrāpa, zelta dvēsele. Tādējādi es beidzot ieguvu savu locītavu reima​tismu.

Tūliņ hospitālī — un vesels atkal. Bet tad man laime uzsmaidīja otrreiz. No Zižkovas uz Budejovici pārcēla manu svaini doktoru Masaku, un viņam es varu pateikties, ka tik ilgi noturējos slimnīcā. Viņš mani būtu arī izvadījis cauri medicīniskajai komisijai, bet es pats visu samaitāju ar to nelaimīgo «krankenbuchu». Ideja pati jau bija laba, lieliska. Es iegādājos lielu grāmatu, uzlīmēju tai papīra strēmeli un uzrakstīju: «91. pulka slimo žurnāls.» Ailes, iedalījumi — viss kārtībā. Es tur ierakstīju izdomātus vārdus, temperaturu, slimības un katru pēcpusdienu pēc ārstu apgaitas gāju bezkaunīgā kārtā ar grāmatu padusē uz pilsētu. Pie vārtiem dienu stāvēja zemessargi, tā ka no tās puses man briesmas nedraudēja. Es viņiem parādu grāmatu, un viņi mani vēl militāri sveicina. Tad es devos pie kāda pazīstama nodokļu pārvaldes ierēdņa, pārģērbos tur privātās drēbēs un gāju uz traktieri, kur mēs pazīstamu pulciņā teicām vissazvērnieciskākās runas. Vēlāk es kļuvu tik pārdrošs, ka pat nepārģērbos un staigāju pa traktieriem un pilsētu formas tērpā. Hospitālī es atgriezos tikai uz rīta pusi, un, kad patruļa mani aizturēja, es tikai parādīju savu 91. pulka slimo žurnālu; un tad man neko vairs neprasīja. Hospitaļa vārtos es atkal mēmi norādīju uz grāmatu un tā vienmēr laimīgi nokļuvu savā gultā. Mana bezkaunība pieņēma tādus apmērus, ka es iedomājos, ka man neviens vairs nekā nevar darīt, kamēr tad notika šī liktenīgā pārskatīšanās uz

laukuma pie apstādījumiem — pārskatīšanās, kas gaiši parāda, biedri, ka ar degunu mākoņus nepastums.

Pēc augstprātības nāk krišana. Laime ir tikai ziepju burbulis. Ikars sadedzināja sev spārnus. Cilvēks gribētu būt milzis, bet ir tikai mēsls, biedri. Nevajag paļauties uz nejaušību, bet rītos un vakaros iepļaukāt sevi, lai neaizmirstu, ka uzmanība ir gudrības māte un, kas par daudz, tas no ļauna. Bakchanalijām un orģijām vienmēr seko morāliskās paģiras. Tas ir dabas likums, mīļais draugs. Bet kad es tik iedomājos, ka medicīniskā komisija man ir vējā! Un es taču būtu atzīts par ierindai nederīgu! Tāda lieliska protekcija! Es būtu varējis sēdēt kaut kur kancelejā, rezerves daļā, bet mana neuzmanība iegāza mani postā.

Brīvprātīgais nobeidza savu grēksūdzi šādiem svinīgiem vārdiem: Kur profoss? Miegs to padarījis rāmu, Līdz vēsts no Vīnes viņu kājās trauks, Ka atkal atstāts ir viens kaujas lauks, Tad viņš pret ienaidnieku bruņosies, No mūsu lāvām barikadi siies.

Putām lūpās sauks ar sparu Uzticamais varas balsts: «Kareivjiem būs ietriekt cīņas garu, Un lai mūžam dzīvo ķeizarvalsts!»

— Redziet, biedri, — turpināja resnais brīvprātīgais, — lai neviens vairs nesaka, ka tautā izzūd godbijība pret mūsu mīļoto ķeizaru! Ieslodzītais, kuram nav pat tabakas, kuru gaida, stāšanās pulka komandiera priekšā, sniedz lielisku pavalstnieciskas uzticības piemēru. Viņš slavina savās dziesmās savu plašo, no visām pusēm pēriena apdraudēto valsti. Viņam laupīta brīvība, bet no viņa mutes plūst nesatricināmas padevības pilnas vārsmas. Morituri te salutant, Caesar! Tie, kam jāmirst, tevi sveicina, ķeizar, bet profoss tomēr ir blēdis. Mums ir gan labi kalpi, neko teikt. Aizvakar es viņam iedevu piecas kronas, lai viņš man nopirktu cigaretes, bet šis nožēlojamais radījums šorīt saka man, ka te neesot brīv smēķēt, citādi viņam iznākšot nepatikšanas, un tās piecas kronas viņš man atdošot, kad saņemšot algu. Jā, biedri, tagad es vairs nekam neticu. Visskaistākie lozungi iemīti dubļos. Apzagt ieslodzītos! Un tad tas subjekts vēl dzied visu dienu. Wo man singt, da leg' dich sicher nieder, bose Lente haben keine Lieder!

[62] Nelietis, huli​gāns, blēdis, nodevējs!

Beidzot brīvprātīgais vaicāja Šveikam, ko tas esot noziedzies. Meklējis savu pulku? Nu, tas ir jauks ceļojums. Tabora, Milevsko, Kvjetova, Vraža, Malčina, Čižova, Sedļeca, Horaždovica, Radomišla, Putima, Štekno, Strakonice, Volina, Duba, Vodņani, Protivina, Putima, Piseka, Budejovice. Ērkšķu ceļš.

—· Un rīt jums jāierodas pie pulka komandiera? Brāli, tiesas priekšā mēs atkal tiksimies! Kas tas būs par prieku mūsu pulkvedim Šrēderam! Jūs nevarat iedomāties, kā šādas pulka afēras viņu ietekmē! Viņš šaudās pa pagalmu kā no ķēdes pasprucis, un mēle viņam izkaras kā nodzītam kleperim. Un viņa runas, pamācības — pie tam viņš spļaudās uz visām pusēm kā traks kamielis. Viņš tā ber vārdus, ka liekas, — Marijas kazarmas neizturēs un sabruks. Es viņu labi pazīstu, jo vienreiz jau esmu bijis pie viņa ar raportu.

Es ierados dienestā garos zābakos, galvā man bija cilindrs, un, tā kā drēbnieks man laikā neatnesa formas tērpu, tad es sekoju pārējiem uz brīvprātīgo skolas apmācības laukumu privātās drēbēs, cilindra un zābakos, nostājos ierindā kreisajā flangā un maršēju kopā ar viņiem. Pulkvedis Šrēders auļoja man taisni virsū, gandrīz vai notrieca pie zemes. «Donnerwetter,» viņš bļāva tā, ka droši vien Šumavā varēja dzirdēt, «was machen Sie bier, Sie Zivilist?» 2 Es viņam pieklājīgi atbildēju, ka esmu brīvprātīgais un piedalos apmācībās. Nu, tad jums vajadzēja viņu redzēt! Viņš norunāja veselu pusstundu un tad tikai ievēroja, ka es turu roku pie cilindra. Tad viņš vēl uzsauca, ka man rīt jāierodas ar raportu, aizauļoja no dusmām sazin uz kurieni kā prātā jucis, atrikšoja atpakaļ, atkal izbrēcās, izrājās, sita sev pie krūtīm un pavēlēja aizvākt mani no laukuma un ieslodzīt. Pēc raporta nodošanas viņš man iegrieza četrpadsmit dienu karcera, piespieda uzvilkt pēdējās lupatas, ko atrada noliktavā, un piedraudēja noraut brīvprātīgā zīmotnes.

«Brīvprātīgie,» tā šis ēzelis pulkveža izskatā brēca, «tie ir augstākas būtnes, slavas, militārā goda, varonības iemiesojums. Brīvprātīgais Voltats, kas pēc izturēta pārbaudījuma bija paaugstināts par kaprali, labprātīgi pieteicās doties uz fronti un saņēma gūstā piecpadsmit ienaidnieku, kurus nododot viņu saplosīja granata. Pēc piecām minūtēm pienāca pavēle, ka brīvprātīgais Voltats paaugstināts par kadetu.

Arī jūs varētu gaidīt tāda spoža nākotne, paaugstinājumi, apbalvojumi, un jūsu vārds būtu ierakstīts pulka zelta grāmatā.»

Brīvprātīgais nospļāvās.

— Redziet, biedri, kādi kustoņi sastopami zem saules. Jānospļaujas par visām brīvprātīgo zīmotnēm un privilēģijām. «Jūs, brīvprātīgais, esat ragulops.» Cik tas jauki skan: «Jūs esat ragulops,» nevis vienkārši: «Tu esi ragulops.» Un pēcnāves es vēl varu dabūt uzslavas rakstu vai lielo sudraba medaļu. Ķ. un ķ. līķu piegādātāji ar un bez zvaigznītēm! Cik daudz laimīgāks gan vērsis! Viņam vienkārši pārgriež rīkli kautuvē, bet nedzen vispirms uz apmācības laukumu un nedīda šaušanā.

Resnais brīvprātīgais uzvēlās uz otra salmu maisa un tur​pināja: — Tas nu ir skaidrs, ka tā tas mūžīgi nevar vilkties, reiz jānāk sprādzienam. Lai kā cūka uzpūšas no lielības, reiz viņa pārsprāgs. Ja man būtu jādodas uz fronti, es uzrakstītu uz vagona: Brangs mēslojums mēs karalaukam gan, Aclīt Pferde oder achtundvierzig Mann.[63] Durvis atvērās, un ienāca profoss. Viņš atnesa svaigu ūdeni un ceturtdaļklaipa kroņa maizes par abiem.

Brīvprātīgais, nepieceldamies no sava salmu maisa, uzru​nāja viņu šādiem vārdiem: — Cik tas ir cēli un skaisti — apmeklēt ieslodzītos, ak 91. pulka svētā Agnese! Esi sveicināts, tu labdarības eņģeli, kā sirds ir līdzcietības pilna! Tu esi salīcis zem ēdienu un dzērienu svara, kas domāti masu ciešanu remdināšanai. Nekad es neaizmirsīšu to labo, ko tu mums esi darījis. Tu esi gaismas stars mūsu tumsībā.

— Pie pulka komandiera jūs vis nejokosiet, — profoss no​rūca.

— Neuzpūties, tītar, — brīvprātīgais atsaucās, — saki labāk, ko tu darītu, ja tev būtu jāiesloga desmit brīvprātīgie! Netaisi tik stulbu ģīmi, Marijas kazarmu slēdzēj! Divdesmit tu ieslodzītu un desmit atlaistu, āpsi. Jēzus Marija, ja es būtu kara ministrs, es tev parādītu, ko nozīmē karadienests! Vai tu zini teoremu, ka gaismas krišanas leņķis līdzīgs gaismas atstarošanās leņķim? Un vienu es tev lūdzu: dod man atbalsta punktu pasaules izplatījumā — un es pacelšu zemeslodi kopā ar tevi, tukšais pūsli!

Profoss izbolīja acis, nopurinājās un aizcirta durvis.

— Savstarpēja palīdzības biedrība profosu iznīdēšanai, — brīvprātīgais sacīja, taisnīgi sadalīdams maizi divās dalās.

— Saskaņā ar cietuma noteikumu 16. § kazarmās ieslodzītie jāapgādā līdz spriedumam ar karavīru devu, bet te valda prēriju likums: kas ātrāk aprīs arestantu devu.

Viņi abi apsēdās uz guļvietas un sāka grauzt maizi.

— Pie profosiem vislabāk redzams, kā karš samaitā cilvēkus, — brīvprātīgais turpināja klāstīt savus novērojumus. — Droši vien mūsu profoss pirms iestāšanās armijā bija jauneklis ar ideāliem, gaišmatains ķerubs, maigs un līdzjūtīgs pret katru, īsts nelaimīgo aizstāvis, vienmēr gatavs izplūkties kāda skuķa dēļ baznīcas svētkos savā dzimtajā pusē. Nav šaubu, ka visi viņu cienīja, bet tagad — mans dievs, cik labprāt es viņam iedotu pa purnu, apdauzītu viņa pauri pret sienu, iemestu viņu uz galvas atejā . . . Arī tas, mīļais draugs, ir pierādījums, kā cilvēku demoralizē kareivja amats.

Viņš uzsāka dziesmu.

Tai baiļu nebija no paša velna, Tad lielgabalnieks ceļā gadījās. . .

— Mīļais draugs, — viņš turpināja prātot, — ja mēs visu aplūkojam mūsu mīļotās ķeizarvalsts mērogā, tad neglābjami jāsecina, ka ar mūsu monarchiju ir tāpat kā ar Puškina tēvoci, par ko viņš rakstīja, ka tas esot saslimis ne pa jokam, un Pušķi nam cits neatlicis Kā sevī nopūsties im gaust: Kad beidzot velns tak tevi raus!

Atslēgu grabēšana atskanēja no jauna, un profoss iededzi​nāja gaitenī petrolejas lampu.

— Gaismas stars tumsībā! — brīvprātīgais izsaucās. — Apgaismība iespiežas armijā!. Ar labu nakti, prof'osa kungs, pasveiciniet visus savējos un nosapņojiet ko jauku, piemēram, ka jūs man jau esat atdevis tās piecas kronas, ko es jums iedevu papirosu pirkšanai un ko jūs nodzērāt uz manu veselību.

Dusiet saldi, izdzimums!

Varēja dzirdēt, ka profoss kaut ko noburkšķ par rītdienas raportu.

— Taead es jums, biedri, pastāstīšu šo to par Dauerlingu, — brīvprātīgais turpināja, — visi 11. rotas kareivji runā par viņu tā, kā kāda pamesta vecīte vientuļā fermā pie Meksikas robežām runā par slaveniem Meksikas banditiem. Dauerlingu daudzina par īstu cilvēkēdēju, antropofagu no kādas Australijas cilts, kas aprij visus citu cilšu piederīgos, ja tie krīt viņam rokās. Viņa dzīves stāsts ir apbrīnošanas cienīgs. Neilgi pēc viņa piedzimšanas aukle viņu nejauši izmetusi, no rokām, un mazais Konrāds Dauerlings tā sadauzījis savu galviņu, ka vēl šodien, tur redzams tāds iespiedums, it kā kāda komēta būtu uzskrējusi virsū mūsu ziemeļpolam. Visi apšaubīja, ka no viņa kas iznāks, pat ja viņš pārciestu smadzeņu satricinājumu, tikai viņa tēvs, pulkvedis, nezaudēja cerības un apgalvoja, ka tas zēnam neko nekaitēšot, jo mazais Dauerlings, kad pieaugšot, pievērsīšoties militarai karjerai, kā tas pats par sevi saprotams.

Pēc niknas cīņas ar četru zemākās reālskolās klašu programu, ko viņš mācījās mājās, pie kam viens viņa mājskolotājs priekšlaikus nosirmoja un sajuka prātā, bet otrs izmisumā gribēja nolēkt no Vīnes Sv. Stefana baznīcas torņa, jaunais Dauerlings iestājās Hainburgas kadetu skolā. Te neviens nepievērsa uzmanību vispārējiem priekšmetiem, jo tie lielāko tiesu nav piemēroti aktivam Austrijas armijas virsniekam. Militārais ideāls bija veiksme kara spēlēs. Izglītība padara cēlāku dvēseli, bet karavīriem tas neder. Jo virsnieks rupjāks, jo labāk.

Kadets Dauerlings neuzrādīja sekmes arī tajos priekšmetos, kurus šā vai tā pārzina katrs skolēns. Arī kadetu skolā bija manāmas sekas no tā trieciena, ko bērnībā izturējusi Dauerlinga galva. Viņa atbildes pārbaudījumu laikā runāja par šo nelaimi skaidru valodu. Tās bija tik stulbas, ka muļķības un juceklības ziņā tās uzskatīja vai par klasiskām, un kadetu skolas skolotāji Dauerlingu citādi nesauca kā «unser braver Trottel» Viņa vairāk kā neapšaubāmais stulbums ļāva cerēt, ka pēc pāris gadu desmitiem viņš atradīsies Terezijas kara akadēmijā vai kara ministrijā.

Kad izcēlās karš un visus jaunos kadetus paaugstināja par apakšleitnantiem, Hainburgas skolas paaugstināto sarakstā at​radās arī Konrādā Dauerlinga vārds. Tā Dauerlings nokļuva 91. pulkā.

Brīvprātīgais nopūtās un turpināja: — Kara ministrijas apgāds izdevis grāmatu «Drill oder Erziehung» [67], kurā Dauerlings izlasījis, ka kareivjus vajagot iebiedēt. Sekmes apmācībās atbilstot baiļu pakāpei. Šajā darba laukā viņam tiešām labi veicās. Kareivji, lai nebūtu jāklausās viņa bļaušanā, veseliem bariem pieteicās par slimiem, kaut 'gan tas vienmēr nevainagojās panākumiem. Kas pieteicās par slimu, dabūja trīs dienas «verscharft» Pie reizes, vai jūs zināt, kas ir «verscharft»? Jūs notrenkā visu dienu pa apmācību laukumu un nakti iesloga.

Tā Dauerlings panācis, ka viņa rotā nav slimo. «Slimo kompānijā» sēž ūķl.

Apmācībās Dauerlings pastāvīgi ietur to neierobežoto kazarmu toni, kur katrs teikums sākas ar «cūku» un beidzas ar dīvainām zooloģiskām mīklām, kā «cūkas suns». Turklāt viņš vēl ir liberāls.

Piemēram, viņš dod kareivjiem izvēles brīvību. Viņš jautā: «Ko tu, ēzeli, labāk gribi: pa purnu vai trīs dienas pastiprinātā apmācībā?» Ja kāds izvēlas «pastiprināto», tad viņš piedevām dabū divas pļaukas, ko Dauerlings motivē šādi: «Tu zaķapastala, tu trīci par savu purnu? Ko tu darīsi, kad sāks strādāt smagā artilērija?»

Dauerlinga iemīļotākais un ietekmīgākais paņēmiens ir savākt. čechu tautības kareivjus uz lekciju, kur viņš stāsta par Austrijas militārajiem uzdevumiem, pie tam noskaidrojot arī vispārējos militārās audzināšanas principus, sākot ar roku dzelžiem un beidzot ar nošaušanu un pakāršanu. Ziemas sākumā, pirms manas nokļūšanas hospitālī, mums bija apmācības laukumā reizē ar 11. rotu, un starpbrīdī Dauerlings turēja saviem čechu jaunkareivjiem šādu runu: «Es zinu, ka jūs esat nelieši un ka jums jāizdauza no paura visas aplamības. Ar savu čechu valodu jūs netiksiet pat līdz karātavām. Mūsu vis​augstākais karavadonis arī ir vācietis. Vai dzirdat? Velns lai parauj, zemē!»

Visi nogulstas zemē, un, kad viņi nogulušies, Dauerlings staigā šurp un turp viņu priekšā un runā:

«Kad zemē, tad zemē, kaut arī jums, sasodītajai bandai, būtu dubļos jānoslīkst. Komandu «zemē» pazina jau senajā Romā: tolaik karadienestā iesauca visus vīriešus no septiņpadsmit līdz sešdesmit gadiem, un ierindā bija jākalpo trīsdesmit gadu, nevis jāvārtās kā cūkai pa kazarmām. Tolaik visai armijai bija viena valoda un viena komanda. Romiešu virsniekiem gan būtu pārsteigums, ja viņu kareivji iedomātos runāt etrusku valodā. Tāpēc es arī gribu, lai jūs man atbildat vāciski, nevis savā nevalodā. Re, cik patīkami tā gulēt dubļos, bet padomājiet, kas būtu, ja kādam negribētos gulēt un viņš pieceltos! Ko es tad darītu? Es viņam pagarinātu muti no vienas auss līdz otrai, jo tā būtu priekšniecības pavēles neizpildīšana, sacelšanās, pretošanās valsts varai, godīga kareivja pienākuma pārkāpšana, kārtības un disciplinas graušana, dienesta priekšrakstu ignorēšana, kas nozīmē, ka tādu nelieti sen jau gaida cilpa un «Verv/irkung des Anspruchs aul" Achtung der Standesgenossen» [70].

Brīvprātīgais uz brīdi apklusa un tad, acīm redzot pārdomājis šajā starpbrīdī jautājumu par kazarmu dzīves apstāk​ļiem, turpināja: — Tolaik par komandieri bija kapteinis Adamička, pilnīgi apatisks cilvēks. Kad viņš sēdēja kancelejā, tad raudzījās tukšā gaisā kā plānprātiņš un viņam bija tāda sejas izteiksme, it kā viņš gribētu sacīt: «Aprijiet tak mani, mušas!» Dievs zina, ko viņš domāja, kad nodeva bataljona komandierim raportu. Reiz kāds 11. rotas kareivis sūdzējās viņam, ka apakšleitnants Dauerlings nosaucis šo vakar uz ielas par čechu cūku. Šis kareivis bija agrāk nodarbojies ar grāmatu siešanu un bija apzinīgs nacionālists.

«Tad tādas tās lietas,» kapteinis Adamička klusu nosaka, jo viņš vienmēr runāja ļoti klusu, «viņš jūs tā nosauca vakar uz ielas. Būs jānoskaidro, vai jums bija atļauja atstāt kazar​mas. Ejiet!»

Pēc kāda laiciņa kapteinis Adamička lika iesaukt sūdzētāju.

«Ir noskaidrots,» viņš tikpat klusu saka, «ka jūs vakar esat bijis atvaļināts līdz pulksten desmitiem vakarā. Tāpēc jūs arī netiksiet sodīts. Ejiet!»

Kopš šās reizes kapteini Adamičku sāka. daudzināt par taisnīgu cilvēku, tāpēc viņu aizsūtīja uz fronti, un viņa vietā nāca kapteinis Vencls. Tas briesmīgi necieta nacionalā naida kultivēšanu un uzlika laužņus pat apakšleitnantam Dauerlingam. Kapteiņa Vencla sieva bija čechiete, un viņš šausmīgi baidījās no visādām nesaskaņām, kas saistītas ar nacionalo jautājumu. Bet priekš pāris gadiem viņš bija kalpojis par kapteini Kutna kalnos un tur dzērumā nosaucis kādas viesnīcas virsviesmīli par «čechu salašņu». Pie tam jāteic, ka kapteinis Vencls tiklab sabiedrībā, kā arī savā ģimenē runāja tikai čechiski un viņa dēli mācījās čechu universitātē. Bet vārds bija izteikts, un to tūlīt uztvēra vietējās avīzes, bet kāds deputāts sakarā ar kapteiņa Vencla uzvešanos viesnīcā iesniedza pat interpelaciju Vīnes parlamentā. Venclam bija pietiekami ko izturēt, jo tas notika taisni tad, kad parlamentā apsprieda jaunu kredītu atvēlēšanu bruņošanās vajadzībām \ un te nu iejaucas vidū kāds piedzēries kapteinis Vencls no Kutna kalniem.

Pēc tam kapteinis Vencls uzzināja, ka to visu viņam ievārījis kāds kadeta vietas izpildītājs Zitko no brīvprātīgajiem. Tas bija ziņojis par šo gadījumu avīzēm, jo starp viņu un kapteini Venclu pastāvēja naids kopš tā laika, kad Zitko kādā sabiedrībā, kapteinim klātesot, bija sācis dziļdomīgi spriedelēt, ka pietiekot paskatīties uz dieva dabu, paraudzīties, kā mākoņi krājas apvārsnī, cik augsti slejas pamalē kalni, kā mežos krāc ūdenskritumi, kā dzied putni, lai saprastu, cik niecīgs ir kaut kurš kapteinis, salīdzinot ar vareno dabu, — tāda pati nulle kā kurš katrs kadeta vietas izpildītājs!

Visi virsnieki bija toreiz piedzērušies un kapteinis Vencls tāpat, tāpēc viņš gribēja piekaut nelaimīgo filozofu kā suni. Vēlāk naids vēl pastiprinājās, un kapteinis Vencls piesējās Zitko kā mācēdams, sevišķi vēl tāpēc, ka Zitko izteiciens bija kļuvis par parunu. «Kas ir kapteinis Vencls, salīdzinot ar vareno dabu?» — to zināja visi Kutna kalni.

— Es viņu, nelieti, novedīšu līdz pašnāvībai! — kapteinis Vencls daudzināja, bet Zitko jau aizgāja atvaļinājumā un nodarbojās mierīgi ar savu filozofiju. No tā laika sākās kapteiņa Vencla neiecietība pret jauniem virsniekiem. Pat leitnanti nejutās droši no viņa uzbrukumiem, nemaz nerunājot par kadetiem un apakšleitnantiem.

— Es viņu nospiedīšu kā blakti! — kapteinis Vencls draudēja, un vai tam apakšleitnantam, kas kaut

kādu nieku dēļ iesniedza raportu bataljona komandierim. Kapteinis Vencls atzina tikai ārkārtīgus, izņēmuma rakstura pārkāpumus, piemēram, ja sargkareivis aizsnaudies pie pulvera pagraba vai izdarījis vēl ko sliktāku vai ja kāds kareivis līdis nakti pāri Marijas kazarmu sētai un turpat uz sētas aizsnaudies vai atkal pieļāvis, ka viņu nakti aiztur zemessargu vai artilērijas pulka patruļas, — vārdu sakot, izdarījis daudz ko tik šausmīgu, kas apkauno visu puiku.

«Kungs Kristus!» tā viņš reiz gaitenī brēca. «Tad viņu jau trešo reizi aizturējusi zemessargu patruļa!

Metiet viņu ūķī, šo nelieti, un tad pārceliet no pulka uz vezumniekiem, lai ved mēslus! Un viņš pat nav ar tiem izkāvies! Tas jau nav kareivis, bet ielu tīrītājs! Rit viņam dodiet tikai pēc pāris dienām, atņemiet viņam salmu maisu un segu un ietupiniet viennīcā, diedelnieku!»

Un tagad, draugs, iedomājieties, ka šis stulbenis, apakšleitnants Dauerlings, tūlīt pēc savas iestāšanās pulkā bija iesniedzis raportu bataljona komandierim par kādu kareivi, kas viņu il kā tīšām neredzējis un nesveicinājis, kad viņš braucis ormanī svētdienas pēcpusdienā ar kādu dāmiņu. Kā man kāds apakšvirsnieks atstāstīja, toreiz, raportu nododot, uznākusi īsta pastardiena. Bataljona kancelejas feldfebelis izbēdzis gai​tenī ar saviem papīriem, bet kapteinis Vencls uzbrēcis Dauerlingam: «To nu es necietīšu, velns un elle, to es aizliedzu! Vai jūs zināt, apakšleitnanta kungs, kas ir raports bataljona komandierim? Tā nav nekāda cūkošanās! Kā viņš jūs varēja redzēt, kad jūs braukājāt pa laukumu? Vai jūs pašu nemācīja, ka sveicināšana izdarāma tad, kad jūs satiekat augstāk stāvošu personu, bet tas nenozīmē, ka kareivim jāgrozās kā vēja rādītājam, lai tikai nepalaistu neievērotu apakšleitnanta kungu, kas vizinās pa laukumu. Lūdzu nerunāt pretī! Raports bataljona komandierim ir ārkārtīgi svarīga lieta. Un, ja šis kareivis apgalvo, ka nav jūs redzējis, jo taisni tajā laikā sveicinājis uz bulvara mani, saprotiet, mani, kapteini Venclu, un nav varējis tajā pašā brīdī raudzīties uz ormani, kas jūs veda, tad, es domāju, viņam var ticēt. Un turpmāk lūdzu neapgrūtināt mani ar tādiem sīkumiem.»

No tā laika Dauerlings ir pārvērties.

Brīvprātīgais nožāvājās.

— Mums jāizguļas pirms rītdienas raporta. IZs tikai gribēju mazliet vēl raksturot stāvokli mūsu pulkā. Pulkvedis Šrēders necieš kapteini Venclu, viņš vispār ir ērmīgs tips. Kapteinis Zāgners, brīvprātīgo skolas vadītājs, uzskata Šrēderu par īstu karavīra paraugu, kaut gan pulkvedim Šrēderam ne no kā nav tādas bailes kā no nokļūšanas frontē. Zāgners ir slīpēts blēdis un, tāpat kā Šrēders, necieš rezerves virsniekus. Viņš tos saukā par civilsmerdeļiem. Brīvprātīgos viņš uzskata par kaujamiem lopiņiem; tie jāiedīda kara mākslā, jāuzšuj tiem zvaigznītes un jāaizsūta uz fronti, lai tos nogalina dižciltīgo kadru virsnieku vietā, kuri jāatstāj rases turpināšanai.

— Vispār, — brīvprātīgais nobeidza, tīdamies segā, —armijā viss ož pēc puvuma. Vēl tikai apstulbinātās masas nav nākušas pie prāta. Acis izbolījušas, tās ļaujas kapalies gabalos, un, ja kādu ķer lode, tad viņš tikai izdveš: «Mammiņ …» Nekādu varoņu nav, tikai kaujami lopiņi un miesnieki ģenerālštābos. Bet reiz tomēr visi sadumposies, un tad gan būs varens tracis! Lai dzīvo armija! Ar labu nakti!

Brīvprātīgais apklusa, bet drīz atkal saka grozīties zem se​gas un iejautājās: — Vai jūs guļat, biedri?

— Neguļu vis, — Šveiks atsaucās no otras guļvietas, — es domāju.

— Par ko?

— Par gadījumu ar lielo sudraba medaļu «Par drošsirdību», ko saņēma kāds galdnieks no Vavras ielas Vinohrados, kāds Mličko, jo viņš bija savā pulkā kara sākumā pirmais, kam granata norāva kāju.

Viņam iedeva protēzi, un nu viņš sāka vi ur lielīties ar savu medaļu un ar to, ka viņš vispār esot pirmais un ievērojamākais invalids savā pulkā visā kara laikā. Reiz viņš ieradās «Apollo» traktierī Vinohrados un sāka ķildoties ar miesniekiem no lopkautuves. Beidzot viens no tiem norāva viņam mākslīgo kāju un sadeva ar to viņam pa kaklu. Bet norāvējs nezināja, ka kāja mākslīga, un no bailēm paģība. Iecirknī

Mličkam kāju atkal pielika, bet no tās reizes viņš tā noskaitās uz savu lielo sudraba medaļu «Par drošsirdību», ka gribēja to ieķīlāt lombardā, bet tur viņu aizturēja ar visu medaļu. Viņš iedzīvojās lielās nepatikšanās, jo ir tāda sevišķa goda tiesa kara invalidiem, un tā nolēma atņemt viņam lielo sudraba medaļu un vēlāk nolēma atņemt arī kāiu…

— Kā tā?

— Pavisam vienkārši. Kādu dienu pie viņa ieradās komisija, paziņoja, ka viņš neesot cienīgs lietot mākslīgu kāju, at​ņēma to un aiznesa.

— Kādreiz atkal atgadās tādi joki, — Šveiks turpināja, — ka karā kritušā piederīgie saņem šādu medaļu ar paziņojumu, ka tā viņiem piešķirta turēšanai kādā goda vietā. Božetechas ielā Višehradā kāds karstasinīgs tēvs, kuram šķita, ka ierēdņi grib viņu izzobot., pakāra šo medaļu atejā, bet kāds policists, kas izmantoja šo vietu kopā ar viņu, apsūdzēja viņu par valsts nodevību, un tā šis nabags iekrita gluži ne par koi — No tā var secināt, ka laimei un stiklam ir īss mūžs, — brīvprātīgais piezīmēja. — Bet Vīnē ir izdota «Brīvprātīgā ro​kasgrāmata», kur atrodamas šādas aizgrābīgas vārsmas čechu tulkojumā: Reiz brīvprātīgais cildens dzīvoja, Par ķeizini viņš nāvē devas braši.

Cēls piemērs tiem, kas dzīvi palika, Lai visi krīt par godu tikpat knaši.

Uz lafetes tam pēd'jā atdusa.

Un spoža medaļa tā krūtis rotā, Katrs sirdi augšup ceļ par viņu lūgšanā, Un biedru asarās mirkst krūts tam izpušķotā.

— Man tā šķiet, — brīvprātīgais teica pēc īsa klusuma brīža, — ka pie mums sāk mazināties kareiviskais gars. Tāpēc, dārgais draugs, es ieteicu nodziedāt mūsu cietuma klusumā un nakts tumsībā dziesmu par lielgabalnieku Jabureku. Tas stiprinās kareivisko garu. Bet mums jābrēc tā, lai to dzirdētu visās Marijas kazarmās, tāpēc es ieteicu nostāties pie pašām durvīm.

Drīz vien no aresta telpām atskanēja tāda aurošana, ka gai​tenī logu rūtis drebēja: … Viņš stāv pie lielgabala Un tik lādē vien, Viņš stāv pie lielgabala Un tik lādē vien. Aša lode tam no tiesas Rokas norauj nost no miesas, Bet pie lielgabala Viņš stāv un lādē vien. Viņš stāv nie lielgabala Un tik lādē vien.

Pagalmā bija dzirdami soļi un balsis.

— Tas ir profoss, — brīvprātīgais teica, — un viņam līdzi nāk leitnants Pelikans, kas šodien dežurē. Viņš ir rezerves virsnieks, es ar viņu iepazinos čechu klubā. Pirms kara viņš bija grāmatvedis kādā apdrošināšanas sabiedrībā. No viņa mēs dabūsim papirosus. Aurosim tik tālāk!

Un atkal atskanēja: Viņš stāv pie lielgabala…

Kad durvis atvērās, profoss, redzami uztraucies dežurvirsnieka klātbūtnē, asi uzsauca: — Te nav nekāds zvēru dārzs!

— Piedodiet, — brīvprātīgais atsaucās, — te ir «Rūdolfimiima» [71] filiāle. Koncerts ieslodzītajiem. Programas pirmā daļa «Kara simfonija» nupat kā beidzās.

— Jokus pie malas! — leitnants Pelikans māksloti stingri noteica. — Domāju, jums būtu jāzina, ka pulksten deviņos jā​guļ, nevis jātrokšņo. Jūsu koncerta numuru varēja dzirdēt pat uz laukuma.

— Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, — brīvprātīgais sacīja, — ka mēs vēl neesam sadziedējušies, un ja mūsu priekšne​sumā bija kāda disharmonija …

— Tā viņš rīkojas katru vakaru, — profoss mēģināja iekost savam ienaidniekam. — Nemaz neizturas kā inteliģents cilvēks.

— Atļaujiet, leitnanta kungs, — brīvprātīgais viņu pārtrauca, — es vēlētos runāt ar jums zem

četrām acīm. Lai pro​foss pagaida aiz durvīm!

Kad šī vēlēšanās bija izpildīta, viņš familiari uzprasīja: — Iedod mums cigaretes, Franci! «Sports»? Vai tev kā leitnantam tiešām nav labāku? Nu, pateicos par tām pašām. Sēr​kociņus arī.

— «Sports», — viņš nievājoši norūca, kad leitnants bija aizgājis. — Arī nabadzībā nevajadzētu lepnumu zaudēt. Uz​smēķējiet, biedri, lai labāks miegs! Rīt mūs gaida pastarā tiesa.

Bet pirms aizmigšanas viņš neaizmirsa nodziedāt."

Kalni, lejas, klinšu sienas draugi vienīgi, kopš ik dienas domas vienas mani māc par manu meiteni.

Kad brīvprātīgais attēloja pulkvedi Šrēderu kā kāda izdzimteni, tad viņš maldījās, jo pulkvedim Šrēderam bija ari zināma taisnības sajūta, kas jo gaiši izpaudās pēc tām naktīm, kuras viņš bija omulīgi pavadījis savā sabiedrībā kādā resto​rānā. Bet, ja tās nebija omulīgi pavadītas, tad .. .

Kamēr brīvprātīgais tik asi kritizēja apstākļus kazarmās, pulkvedis Šrēders sēdēja restorānā virsnieku sabiedrībā un klausījās, kā virsleitnants Krečmanis, kas bija atgriezies no Serbijas ar ievainotu kāju (viņu bija sabadījusi govs), stāstīja, kā viņš no štaba, kam bijis piekomandēts, novērojis uzbrukumu serbu pozicijārn.

— Jā, un tad viņi izlec no ierakumiem. Viņi lien caur dzeloņstiepļu aizžogojumiem divu kilometru garā joslā un metas virsū ienaidniekam. Viņi ir gāzmaskās, rokas granatas aia jostas, šautenes pār plecu, viņi gatavi šaut, gatavi durt. Apkārt svilpo lodes. Krīt kāds kareivis, tikko izlēcis no ierakumiem, otrs nokrīt uz uzmestā vaļņa, trešais pēc pāris soļiem, bet biedru stāvi trauc tālāk ar «urā» saucieniem, tālāk dūmos un putekļos. Ienaidnieks šauj no visām pusēm, no ierakumiem, no šāviņu bedrēm, vērš pret mums savus ložmetējus. Kareivji atkal krīt. Kāds vads cenšas izlauzties pie naidnieka ložmetēja. Visi krīt. Bet biedri tomēr dodas uz priekšu. Urā! Krīt kāds virsnieks. Šautenes nav vairs dzirdamas, gatavojas kas briesmīgs. Krīt atkal vesels vads, un ienaidnieka ložmetēji tarkšķ: ra-ta-ta-ta-ta … Tad krīt… Piedodiet, es vairs tālāk nevaru, es esmu piedzēries .. .

Virsnieks ar ievainoto kāju apklusa un stulbu seju atlaidās krēslā. Pulkvedis Šrēders žēlīgi pasmaidīja un sāka klausīties, kā pretimsēdošais kapteinis Spiro dauzīja ar dūri galdu, it kā vēlēdamies uzsākt ķildu, un atkārtoja vienā laidā kaut ko galīgi nesakarīgu, no kā neviens nevarēja izlobīt, ko viņš grib sacīt: — Laipni lūdzu uzmanību! Mums atrodas zem ieročiem Austrijas zemessargu ulani, Austrijas zemessargi, Bosnijas jegeri, Austrijas jegeri, Austrijas kājnieki, Ungarijas kājnieki, Tiroles ķeizariskie strēlnieki, Bosnijas kājnieki, ungāru honvedu kājnieki, ungāru huzari, zemessargu buzari, kavalerijas jegeri, dragūni, ulani, artileristi, vezumnieki, sapieri, sanitari, jūrnieki. Vai jūs saprotat? Un Beļģija?

Pirmā un otrā iesau​kuma karavīri sastāda aktivo armiju, trešais iesaukums izpilda dienestu aizmugurē …

Kapteinis Spiro uzsita dūri uz galda.

— Zemessargi miera laikā gādā par valsts iekšējo kārtību.

Viņam blakus kāds jauns virsnieks, cenzdamies pārliecināt pulkvedi Šrēderu par savu militāro stingrību, uzsvērti skaļi stāstīja savam kaimiņam: — Arī diloņslimie sūtāmi uz fronti, tas tiem nāks tikai par labu, un bez tam labāk, ja krīt slimie nekā veselie.

Pulkvedis pasmīnēja, bet tad viņa seja apmācās, un viņš uzrunāja kapteini Venclu: — Es brīnos, kāpēc virsleitnants Lukašs it kā vairās no mums. Kopš viņš ieradās, viņš vēl ne reizi nav bijis mūsu sabiedrībā.

— Viņš raksta dzejas, — kapteinis Zāgners ironiski atsaucās. — Tiklīdz viņš atbrauca, tā iemīlējās inženiera Šreitera kundzē, ar ko bija iepazinies teātrī.

Pulkvedis drūmi raudzījās sienā.

— Stāsta, ka viņš dziedot kuplejas.

— Viņš jau kadetu skolā mūs lieliski uzjautrināja ar savām kuplejām, — kapteinis Zāgners atbildēja, — un anekdotes viņš zina tādas, ka prieks klausīties. Bet, kāpēc viņš no mums vairās, to es nezinu.

Pulkvedis grūtsirdīgi nogrozīja galvu.

— Diemžēl, mūsu vidū nav vairs īsta biedriskuma. Agrāk, es atceros, katrs no mums, virsniekiem, centās klubā uzstāties ar ko jautru. Piemēram, kāds virsleitnants Dankls izģērbās gluži kails, nogulās uz grīdas, iesprauda dibengalā siļķes asti un attēloja jūras vāravu. Kāds cits, leitnants Šleisners, prata kustināt ausis, zviegt kā zirgs, lieliski atdarināt kaķu ņaudēšanu un kameņu dūkšanu. Es atceros arī kapteini Skodaju. Viņš katrreiz, kad tikai mums iegribējās, atveda uz klubu skuķus. Tās bija trīs māsas, un viņš tās bija izdresējis kā šuneļus. Viņš nostādīja tās uz galda, un viņas pēc takts izģērbās mūsu priekšā.

Viņam bija tāds mazs taktszizlis, un, gods kam gods, kapelmeistars viņš bija lielisks. Un ko viņš ar tām neizdari jās uz dīvana! . . . Reiz viņš lika ienest istabā vannu ar siltu ūdeni, un mums citam pēc cita vajadzēja izpeldēties kopā ar šiem skuķiem, bet viņš mūs nofotografēja.

Un pulkvedis Šrēders svētlaimīgi pasmaidīja pie šīm at​miņām.

— Un kādas derības mēs slēdzām vannā! — viņš turpināja, pretīgi klakšķinādams mēli un nemierīgi grozīdamies sēdeklī.

— Bet tagad? Vai tā ir jautrība? Pat tas kupleju dziedātājs nerādās. Un jaunie virsnieki pat iedzert neprot! Vēl nav divpadsmit, bet, kā jūs redzat, pieci jau apdzērušies snauž pie galda. Bija laiki, kad mēs divas dienas sēdējām pie galda un, jo vairāk dzērām, jo skaidrāki kļuvām, kaut gan nepārtraukti lējām iekšā degvīnu, vīnu un liķieri. Tagad vairs nav īstā kareiviskā gara. Velns zina, kas tur par iemeslu.

Neviena joka, tikai tā bezgalīgā, apnicīgā pļāpāšana. Paklausieties vien, kā tur galda galā runā par Ameriku!

No galda otra gala atskanēja kāda pašapzinīga balss: — Amerika nevar iejaukties karā. Amerika ar Angliju ir uz nažiem. Amerika vēl nav sagatavojusies karam.

Pulkvedis Šrēders nopūtās.

— īsta rezerves virsnieku muldēšana. Velns viņus uzgrūda mums uz kakla! Vakar vēl tāds cilvēks grauza spalvaskātu kādā bankā vai taisīja papīra maisiņus un tirgojās ar pipariem, kanēli vai zābakziežu, vai atkal skaidroja bērniem skolā, ka bads dzen vilkus ārā no meža, bet šodien viņš jau grib mērolies ar kadru virsniekiem, visu saprast un visur bāzt savu degunu. Un, kad pie mums nokļūst kāds kadru virsnieks, kā tas pats virsleitnants Lukašs, tad virsleitnanta kungs nerāda mūsu sabiedrībā ne acu.

Pulkvedis Šrēders aizgāja mājup ļoti nelāgā omā, un, kad viņš no rīta pamodās, viņa oma vēl pasliktinājās, jo avīzē, ko viņš parasti lasīja gultā, viņš vairākkārt frontes ziņās sastapa teikumu, ka mūsu pulki atkāpušies agrāk sagatavotās pozīcijās. Austrijas armijai tās bija slavas pilnas dienas, kuras līdzi​nājās kā ola olai Šabacas notikumu dienām.

Un šādā noskaņojumā pulkvedis Šrēders stājās pie to savu dienesta pienākumu pildīšanas, ko brīvprātīgais pareizi apzī​mēja par pastardienas tiesu. Šveiks ar brīvprātīgo jau stāvēja pagalmā un gaidīja pulkvedi. Bez viņiem šeit vēl atradās dežurvirsnieks, pulka adjutants un pulka kancelejas feldfebelis ar vainīgo sarakstu, pār kuriem bija pacelts taisnās tiesas zobens.

Beidzot parādījās sadrūmušais pulkvedis kapteiņa Zāgnera pavadībā, kurš nervozi sita ar steku pa savu garo zābaku stulmiem.

Pieņemot raportu, pulkvedis vairākas reizes, mēms kā kaps, nosoļoja garām Šveikam un brīvprātīgajam, kuri grozīja «acis uz labo» vai «acis uz kreiso» atkarībā no tā, kurā pusē pulkvedis patlaban atradās. To viņi darīja ar neparastu cītību, tā ka gandrīz izmežģīja kaklus, jo tas turpinājās diezgan ilgi.

Beidzot pulkvedis nostājās brīvprātīgā priekšā, kurš ziņoja:

— Brīvprātīgais tāds un tāds . . .

— Zinu, — pulkvedis strupi noteica, — brīvprātīgo pabira jūs esat. Ar ko jūs nodarbojāties priekš iestāšanās karadienestā? Studējāt klasisko filozofiju? Tātad inteliģents žūpa. Kapteiņa kungs, — viņš griezās pie Zāgnera, — atvediet šurp visu brīvprātīgo komandu.

— Tātad jūsu godība, ar ko mums rokas jātraipa, ir klasiskās filozofijas students, — viņš atkal uzrunāja brīvprātīgo. — Apkārt! Tā jau es domāju. Mēteļa krokas nekārtībā. It kā nupat būtu atgriezies no skuķiem vai vazājies pa atklātiem namiem. Es jums iemācīšu disciplinu, mīļais.

Brīvprātīgo komanda iesoļoja pagalmā.

— Četrstūrī! — pulkvedis komandēja. Viņi ielenca pulk​vedi un abus vainīgos ciešā kvadratā.

— Apskatiet labi šo tipu! — pulkvedis brēca, rādīdams ar steku uz brīvprātīgo. — Viņš ir nodzēris savu brīvprātīgā godu, bet no brīvprātīgajiem jāizaug kārtīgu virsnieku kadriem, kas vedīs savus kareivjus pretī slavai kaujas laukā. Bet kur viņš būtu vedis savus kareivjus, šis žūpa? No viena traktiera uz otru. Viņš būtu gatavs izdzert visu rumu, ko kareivjiem izsniedz uz rokas. Vai jūs varat ko teikt savā labā? Nevarat. Nu, paskatieties uz viņu! Cilvēks neprot ne vārda pateikt sev par labu, bet pirms dienesta esot studējis klasisko filozofiju. Patiešām klasisks gadījums!

Pulkvedis izrunāja pēdējos vārdus sevišķi uzsvērti un no​spļāvās.

— Klasisks filozofs, kas dzērumā sit naktīs virsniekiem cepures no galvas nost. Nejēga! Labi vēl, ka tas bija tikai tāds artilērijas virsnieks! Šajos pēdējos vārdos izpaudās viss 91. pulka naids pret Budejovices artileristiem. Vai tam artileristam, kas nakti krita kājnieku patruļas rokās — un otrādi! Tas bija mežonīgs, neizdzēšams naids, vendeta, asins atriebība, ko viens gadagājums mantoja no otra un ko abās pusēs nostiprināja tradicionālie nostāsti par to, kā kājnieki iesvieduši artileristu VItavā vai, otrādi, kā viņi kāvušies «Portarturā», «Rozē» un citās Dienvidčechijas metropoles uzjautrināšanās vietās.

— Tomēr, — pulkvedis turpināja, — šāds pārkāpums ir pienācīgi jāsoda. Sis subjekts jāizslēdz no brīvprātīgo koman​das, morāli jāiznīcina. Mums armijā tā jau diezgan šādu inteli​ģentu! Pulka rakstvedi!

Pulka kancelejas feldfebelis svinīgi iznāca priekšā ar ak​tiem un zīmuli.

Iestājās klusums it kā tiesas sēdē, kad tiesā kādu slepkavu un tiesas priekšsēdētājs saka: «Uzklausiet spriedumu.»

Taisni tādā balsī paziņoja arī pulkvedis: — Brīvprātīgo Mareku ieslodzīt uz 21 dienu stingrā karcerī un pēc soda izciešanas nosūtīt uz virtuvi pie kartupeļu tīrīšanas.

Pēc tam pulkvedis nokomandēja brīvprātīgajiem doties atpakaļ. Varēja dzirdēt, kā brīvprātīgie ātri sastājās pa četri un aizsoļoja, pie kam pulkvedis aizrādīja kapteinim Zāgneram, ka komanda neesot precīzi izpildīta un kapteinim nākšoties tiem pēc pusdienas pamācīt pagalmā soļošanu.

— Zemei vajag rībēt, kapteiņa kungs. Jā, vēl kaut kas. Gandrīz būtu aizmirsis. Pasakiet viņiem, ka visai brīvprātīgo komandai uz piecām dienām noliegts atvaļinājums, lai viņi vienmēr atcerētos savu bijušo draugu, šo diedelnieku Mareku.

Bet diedelnieks Mareks stāvēja blakus Šveikam un izskatījās visai apmierināts. Neko labāku viņš nevarēja sagaidīt. Mizot virtuvē kartupeļus, mīcīt ķiļķcnus un sadalīt gaļu ir taču nesalīdzināmi labāk nekā ar pilnām biksēm kliegt ienaid​nieka viesuļugunī: «Einzeln abfallen! Bajonett auf!» [72] Novērsies no kapteiņa Zāgnera, pulkvedis Šrēders apstājās Sveika priekšā un vērīgi aplūkoja viņu. Šveiku šajā mirklī vislabāk raksturoja viņa apaļā, smaidīgā seja ar lielajām ausīm, kas spraucās ārā no dziļi uzvilktās cepures. Viņa bezrūpīgais izskats pauda, ka Šveiks neapzinās nekādu vainu. Viņa acis it kā jautāja: «Lūdzu, ko es esmu nodarījis?» Viņa ska​tiens taujāja: «Lūdzu, ar ko varu pakalpot?»

Un pulkvedis formu'ēja savus novērojumus jautājumā, ar ko viņš griezās pie puika kancelejas feldfebeļa: — Plānprātiņš?

Un tad pulkvedis ieraudzīja, ka šās labsirdīgās sejas mute atveras vina priekšā.

— Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, — plānprātiņš, — Šveiks atbildēia feldfebeļa vietā.

Pulkvedis Šrēders pamāja adjutantam un pagāja sānis. Pēc tam viņi pasauca feldfebeli un izskatīja Sveika lietu.

— Ahā, — pulkvedis Šrēders sacīja, — tas taču ir virsleitnanta I.ukaša kalpotājs, kas saskaņā ar virsleitnanta raportu atpalicis no pulka Taborā. Manuprāt, virsnieku kungiem gan vajadzētu pašiem izmācīt savus kalpotājus. Ja jau virsleitnants I.ukaša kungs izvēlējies sev par kalpotāju tādu pirmšķirīgu idiotu, tad lai viņš pats tiek ar to galā. Brīva laika viņam diezgan, jo viņš taču nekur nerādās. Vai kāds viņu kaut reizi redzējis mūsu sabiedrībā? Nu, tāpēc jau es saku! Laika viņam pietiekami, lai viņš varētu izdresēt savu kalpo​tāju …

Pulkvedis Š'ēders piegāja pie Sveika un, skatīdamies viņa labsirdīgajā sejā, noteica: — Muļķa lops! Trīs dienas stingrā karcerī un pēc soda izciešanas pieteicieties pie virsleitnanta Lukaša.

Tā Šveiks atkal satikās karcerī ar brīvprātīgo, un virsleitnants Lukašs varēja justies ļoti iepriecināts, kad pulkvedis Šrēders atsauca viņu pie sevis un paziņoja: — Virsleitnanta kungs, kādu nedēļu pēc jūsu ierašanās pulkā jūs man iesniedzāt lūgumu dot jums kalpotāju, jo jūsē​jais esot noklīdis Taboras stacijā. Tā kā viņš ir atgriezies…

— Pulkveža kungs, — virsleitnants Lukašs lūdzoši ieru​nājās.

— … tad es nolēmu, — pulkvedis uzsvērti turpināja, — iesēdināt viņu uz trim dienām un tad nosūtīt pie jums . . .

Virsleitnants Lukašs satriekts iztenterēja no pulka kan​celejas.

Tās trīs dienas, ko Šveiks pavadīja brīvprātīgā Mareka sabiedrībā, viņam aizritēja ļoti jautri. Katru vakaru viņi abi sa​rīkoja savā mītnē patriotiskas manifestācijās.

Vakaros vienmēr no karcera skanēja «Dievs, sargi mūsu ķeizaru» un «Princis Eižens, cēlais bruņnieks». Viņi dziedāja ari veselu virkni kareivju dziesmu, un, kad paradijas profoss, tad viņš saņēma apŠveikumu: Lai nāve mūsu profosam Nenāk tuvumā, Lai pats velns uz elli to Dzīvu aizvada!

Ved to vecos mēslu ratos, Lai pa elles grambām kratās, Līdz pie lielā katla klāt, Sāk tam taukus tecināt.

Brīvprātīgais uzzīmēja virs guļvietas profosa ģīmetni un parakstīja vecās dziesmiņas tekstu: Kad gāju uz Prāgu pēc cīsiņiem, Kāds ēzelis pretī liek teciņiem. Ne ēzelis, profoss tas bija šo reizi, Ja nebūtu izšmaucis, klātos man greizi.

Bet, kamēr viņi tā kaitināja profosu, kā Seviļas arēnā ar sarkanu lakatu kaitina Andaluzijas vērsi, virsleitnants Lukašs ar bailēm gaidīja Sveika ierašanos un ziņojumu, ka viņš atkal stājies pie savu pienākumu pildīšanas.

III

Šveika dēkas kiralihida 91. pulku pārcēla uz Mostu pie Litavas uz Kiralihidu.

Taisni tad, kad Šveikam no karcerī pavadāmajām trim dienām iztrūka tikai trīs stundas, viņu kopā ar brīvprātīgo aizveda uz virssardzi un tad kareivju eskorta pavadībā uz staciju.

— Tas jau sen bija zināms, — brīvprātīgais stāstīja viņam ceļā, — ka mūs pārvietos uz Ungāriju.

Tur sastādīs kaujas bataljonus, kareivji apmācīsies šaušanā, izkausies ar ungāriem un dosies jautrā garā uz Karpatiem. Uz Budejovici pārcels ungāru garnizonu, un tā notiks rasu sajaukšanās. Pastāv tāda teorija, ka citas tautības jaunavu izvarošana ir vislabākais līdzeklis pret deģenerāciju. To jau darījuši zviedri un spānieši trīsdesmit gadu karā un franči Napoleona laikā, un tagad to darīs ungāri Budejovices apgabalā.

Tā nebūs nekāda rupja varmācība. Viss notiks gluži dabiski! Tā būs vienkārša apmaiņa. Čechu kareivis gulēs kopā ar ungāru meiču, nabaga čechu meitēns pieņems klātgulēt ungāru honvedu, un pēc dažiem gadsimtiem antropologiem būs interesants pārsteigums, sastopot Malšas krastos cilvēkus ar izspiestiem vaigu kauliem.

— Pie tādas savstarpējas pārošanās vispār atgadās daudz, kas interesants, — Šveiks piezīmēja. — Prāgā ir kāds viesmīlis Kristiāns, nēģeris. Viņa tēvs bija kaut kāds abesiņu karalis un uzstājās Štvanicē cirkā. Tajā Kristiānā iemīlējās kāda skolotāja, kas rakstīja «L.cidā» 1 dzejoļus par ganiņiem un strautiņiem. Viņa aizgāja tam līdzi uz viesnīcu un, kā svētos rakstos sacīts, piekopa ar viņu apgrēcību, un tad ļoti brīnījās, ka viņai piedzima pilnīgi balts puika. Labi. Bet pēc pāris nedēļām puika sāk kļūt aizvien tumšāks un pēc mēneša bija jau pavisam melns. Pēc pusgada viņš bija tikpat melns kā viņa vectēvs, tas abesiņu karalis. Skolotāja aizgāja ar bērnu uz kādu ādas slimību klīniku, lai viņu tur kaut kā izbalinātu, bet tur viņai atbildēja, ka tā ir īsta melna nēģerāda un tur nekā nevar lī​dzēt. Viņa pavisam sajuka prātā un sāka žurnālos prasīt padomu, kādus līdzekļus lietot pret nēģeriem, tā ka viņu nācās ievietot Katržinkā[73], bet nēģerēnu nodeva patversmē, kur ar viņu bija diezgan ko noņemties. Vēlāk viņš izmācījās par viesmīli un bieži ieradās izdejoties nakts kafejnīcās. Tagad no viņa ļoti sekmīgi dzimst čechu mulati, kuri nav vairs tik tumši kā viņš. Kāds mediķis, kas bieži apmeklēja «Kausu», paskaidroja mums, ka tas nemaz neesot tik vienkārši. Tāds jauktenis laižot pasaulē atkal citus jaukteņus, ko beidzot vairs nevarot atšķirt no baltajiem, bet tad kādā paaudzē atkal parādoties nēģeris. Iedomājieties tikai tādu traģēdiju! Jūs apprecat kādu jaunkundzi. Viņa, blēdniece, ir pavisam balta, bet pēkšņi ņem un dzemdē jums nēģerēnu, un, ja nu viņa pirms deviņiem mēnešiem jūsu prombūtnē gājusi uz varietē paskatīties atietu sacīkstes, kur uzstājies arī kāds nēģeris, tad, man šķiet, jums gan galva sāktu griezties.

— Gadījums ar jūsu nēģeri Kristiānu, — brīvprātīgais piebilda,— jāaplūko arī no militārā viedokļa. Iedomāsimies, ka šo nēģeri mobilizē. Viņš ir no Pragas, tātad viņš nokļūtu 28. puikā. Bet jūs laikam būsiet dzirdējis, ka šis pulks pārgājis krievu pusē. Kā gan krievi brīnītos, sagūstījuši nēģeri Kristiānu! Krievu laikraksti noteikti rakstītu, ka Austrija dzen karā arī savu neesošo koloniju karaspēku un jau ķērusies pie nēģeru rezervēm.

— Es tomēr esmu dzirdējis, — Šveiks ierunājās, — ka Austrijai esot kolonijas kaut kur ziemeļos.

Kaut kada ķeizara Franča Jozefa zeme.

— Lai nu paliek, puikas! — kāds no eskorta kareivjiem teica. — Šajos laikos nav droši runāt par visādām ķeizara Franča Jozeia zemēm. Nejauciet nevienu vārdā, tas būs labāk.

— Nu, tad paskatieties kartē, — brīvprātīgais viņu pārtrauca, — ka patiešām ir tāda mūsu visžēlīgā Ķeizara un imperatora Franča Jozefa zeme. Pēc statistikas dai-iem, tur viss ir viens vienīgs ledus, ko izved ar Pragas saldētavām piederošiem ledlaužiem. Šo ledus industriju ārkārtīgi ciena un augsti vērtē ari ārzemēs, jo tas ir ienesīgs, kaut arī riskants pasākums. Vislielākās briesmas draudot, ledu pārvedot pār polāro loku. Vai jūs to varat iedomāties?

Kareivis norūca kaut ko nesaprotamu, bet kapralis, kas pavadīja eskortu., pienāca tuvāk un sāka klausīties turpmākajos brīvprātīgā skaidrojumos, kurš svarīgi turpināja: — Šī Austrijas vienīgā kolonija var apgādāt ar ledu visu Eiropu un ir ievērojams tautsaimniecisks faktors. Kolonizācijā gan norit palēnām, jo kolonisti vai nu nerodas, vai, tur ieradušies, nosalst. Tomēr ir cerības, ka, ietekmējot turienes klimatiskos apstākļus, par ko ļoti interesējas tirdzniecības un ārlietu ministrijas, izdosies pilnīgi izmantot milzīgo ledus kalniem segto platību. Uzceļot vairākas viesnīcas, cer pievilkt veselu masu turistu. Protams, turistu dēļ vajadzēs ierīkot ceļus un takas starp ledus blāķiem un uzkrāsot uz ledus kalniem turistu zīmes. Vienīgais šķērslis ir eskimosi, kas padara vietējo orgānu darbu

gandrīz neiespējamu.

— Šie slaisti negrib mācīties vācu valodu, — brīvprātīgais turpināja, kamēr kapralis ieinteresēts klausījās. Viņš bija aktīvā dienesta kareivis, agrāk strādājis par algādzi, aprobežots un rupjš cilvēks. Viņš kāri uztvēra visu, kas viņam likās pa​pildinām zināšanas; viņa ideāls bija palikt virsdienestā.

— Izglītības ministrija, kapraļa kungs, uzcēla viņu vajadzībām skolu, nerēķinoties ar lielajiem izdevumiem un cilvēku upuriem, jo nosala pieci architekti…

— Bet mūrnieki izglābās, — Šveiks pārtrauca, — viņi sil​dījās pie savām pīpēm.

— Visi gan ne, — brīvprātīgais pārlaboja. — Diviem gadījās liksta: viņi aizmirsa ievilkt dūmus, pīpes apdzisa, un viņus pašus nācās apglabāt ledū. Bet galu galā skolu tomēr uzcēla no ledus un dzelzsbetona, kas kopā rada ļoti izturīgu masu, tomēr eskimosi 110 ledū iesalušo tirdzniecības kuģu koka daļām sakūra tai visapkārt milzu sārtus un panāca savu. Ledus, uz kā bija uzcelta skola, izkusa, un tā iegāzās jūrā ar visu pārzini un valdības pārstāvi, kam otrā dienā vajadzēja piedalīties skolas svinīgajā atklāšanā. Varēja tikai dzirdēt, ka valdības pārstāvis, būdams jau līdz kaklam ūdenī, iesaucās: «Gott, strafe England!» [74] tagad uz turieni sūtīs karaspēku, lai nodibinātu pie eskimosiem kārtību. Skaidrs, ka ar viņiem būs grūta karošana. Visvairāk posta mūsu karaspēkam nodarīs dresētie ledus lāči.

— Tā tik vēl trūka! — kapralis gudri piezīmēja. — It kā vēl nepietiktu visādu izgudrojumu karošanai. Piemēram, gāzmaskas noindēšanai ar gāzi. Uzvelc tādu galvā, un tu esi noindēts. Mums to izskaidroja apakšvirsnieku skolā.

— Viņi jūs tikai biedējuši, — Šveiks sacīja, — bet kareivis nedrīkst ne no kā bīties. Pat ja viņš kaujas laikā iegāžas atejā, viņam tikai jāaplaizās un jācīnās tālāk. Un pie indīgām gāzēm jau katrs pieradis kazarmās, kad deva kroņa maizi un zirņu viru. Bet krievi esot ko izgudrojuši pret tiem, kam augstākas dienesta pakāpes.

— Tā ir kāda sevišķa elektriskā strāva, — brīvprātīgais steidzās papildināt. — Tā savienojas ar zvaigznītēm uz apkak​les, un tās eksplodē, jo pagatavotas no celuloida. Tā būs at​kal jauna katastrofa.

Kaut gan kapralim priekškara dzīvē bija darīšanas tikai ar vēršiem, viņš galu galā tomēr saprata, ka viņu izjoko, tāpēc pameta viņus un aizgāja patruļas priekšgalā.

Viņi tuvojās stacijai, kur Budejovices iedzīvotāji sarīkoja savam pulkam izvadīšanu. Tai nebija oficiālā rakstura, tomēr laukums stacijas priekšā bija pilns ļaužu, kuri gaidīja ieroda​mies kareivjus.

Sveika uzmanību piesaistīja rindās stāvošā publika. Kā tas vienmēr bijis, tā notika arī šoreiz: godīgie kareivji nāca nopakaļ, bet pa priekšu soļoja nosodītie. Pēc tam godīgos kareivjus sabāza lopu vāģos, bet Šveiku ar brīvprātīgo iesēdināja atsevišķā arestantu vagonā, ko militārā vilciena sastāvā piekabina staba vagonam. Šādā arestantu vagonā vietu ir pārpārēm. Šveiks nevarēja noturēties, neuzsaucis publikai: «Naz- dar!» 1 (Lai dzīvo! (Čech.))— un nepavicinājis cepuri. Tas visus tā suģestēja, ka pūlis skaļi atkārtoja: «Nazdar!» Šis sauciens plūda tālāk un sa​sniedza staciju, kur jau bija dzirdamas balsis: «Nāk, nāk!»

Sardzes priekšnieks, kapralis, bija galīgi nelaimīgs un uzbrēca Šveikam, lai tas turot muti. Tomēr apŠveikuma kliedzieni pieņēmās plašumā kā lavīna. Žandarmi spieda pūli atpakaļ un lauza sardzei ceļu, bet ļaudis joprojām kliedza: «Nazdar!» — un māja ar platmalēm un cepurēm.

Tā bija īsta manifestācijā. No viesnīcas logiem stacijai pretī dāmas māja ar kabatas lakatiņiem un kliedza: «Heil!» 2 (Lai dzīvo! (Vāc.)) Šo saucienu uztvēra arī publikā, bet kādam entuziastam, kas izmantoja gadījumu, lai uzsauktu: «Nicder mit den Ser- ben!» 3 (Nost serbus! (Vāc.)) — paspēra kāju priekšā tā, ka viņš pakrita, un pras​mīgi radītajā burzmā drusku pamīcīja viņu.

Un it kā elektriska dzirksts viscaur izskrēja sauciens: «Nāk, nāk!»

Un viņi nāca, pie kam Šveiks, soļodams starp durkļiem, laipni māja publikai ar roku, bet brīvprātīgais svinīgi turēja roku pie cepures.

Tā viņi iegāja stacijā un devās pie vilciena, kas bija jau gatavs atiešanai; strēlnieku pulka kapela,

kuras kapelmeistaru biia galīgi samulsinājusi negaidītā manifestācijā, tik tikko nesāka spēlēt himnu. Par laimi īstā brīdī parādījās 7. jātnieku divīzijas vecākais feldkurats Lacina savā melnajā, cietajā katliņā un ķērās pie kārtības nodibināšanas.

Viņa ierašanās vēsture bija ļoti vienkārša. Šis nepiepildāmais rīma un žūpa, ko ar šausmām pieminēja visos virsnieku klubos, bija tikko vakar ieradies Budejovicē un it kā nejauši nokļuvis mazajā banketā, ko rīkoja aizbraucējam pulkam. Viņš tur ēda un dzēra par desmitiem, un, būdams vēl cik necik skaidrā prātā, devās uz virsnieku virtuvi, lai izspiestu no pavāriem šo to no pārpalikuma. Viņš iztukšoja bļodas ar mērcēm un knedlikiem, plēsa kā meža kaķis gaļu no kauliem un beidzot atrada virtuvē rumu, ko tā sadzērās, ka sāka žagoties. Tad viņš devās atpakaļ uz atvadīšanās banketu, kur joprojām pārsteidza visus ar savu prasmi dzert. Šinī nozarē viņam bija bagātīgi piedzīvojumi, un 7. jātnieku divīzijas virsniekiem vienmēr nācās samaksāt viņa tēriņu. No rīta viņš pēkšņi iedomājās, ka viņam jāgādā par kārtību, pulkam aizbraucot, un tāpēc viņš mētājās gar publikas rindām un uzvedās stacijā tā, ka virsnieki, kas kārtoja pulka aizbraukšanu, slēpās no viņa stacijas priekšnieka kancelejā.

Tā gadījās, ka viņš īstā brīdī parādījās uz perona un izrāva kapelmeistaram taktszizli, kad tas jau gribēja diriģēt himnu.

— Stāt! — viņš uzsauca. — Vēl ne, gaidiet, kamēr es došu signālu. Pagaidām — brīvi! Es tūliņ atgriezīšos.

Viņš iegāja stacijā un metās pakaļ eskortam, ko apturēja ar skaļu «stāt».

— Uz kurieni? — viņš stingri uzrunāja kaprali, kas nesa​prata, kā rīkoties šādā situācijā. Šveiks labsirdīgi atbildēja viņa vietā: — Mūs ved uz Mostu, un, ja gribat, virsfeldkurata kungs, jūs varat braukt mums līdzi.

- Braukšu arī, — paters Lacina paziņoja un, pagriezies pret eskortu, noprasīja: — Kas saka, ka es nevaru braukt? Uz priekšu! Marš!

Kad vecākais feldkurats nokļuva arestantu vagonā, viņš izlaidās uz sola, bet labsirdīgais Šveiks novilka savu mēteli un palika viņam zem galvas, pie kam brīvprātīgais klusu piezīmēja kapralim par lielām šausmām: — Feldkurati jāapkalpo.

Paters Lacina, omulīgi izstiepies uz sola, sāka stāstīt: — Ragū ar sēnēm, kungi, ir jo garšīgāks, ja tajā vairāk sēņu, bet sēnes vispirms jāizsautē kopā ar sīpoliem, tad jāpie​liek lauru lapas un sīpoli . . .

— Sīpolus jūs atļāvāties jau sākumā pielikt, — brīvprātīgais aizrādīja. Kapralis uzmeta tam izmisušu skatienu, jo viņš pateru Lacinu, kaut ari piedzērušu, tomēr uzskatīja par savu priekšniecību.

Kapraļa stāvoklis tiešām bija neapskaužams.

— Nekas, — piezīmēja Šveiks, — virsfeldkurata kungam tomēr taisnība. Jo vairāk sīpolu, jo labāk.

Pakomeržicē dzīvoja kāds aldaris, kas pat pie alus lika sīpolus, jo tie vairojot -lāpes. Sīpoli vispār ir ļoti derīga manta. Ar ceptiem sīpoliem ārstē pat tulznas . . .

Paters Lacina tikmēr pusbalsī runāja, it kā laizdamies miegā: — Visam pamatā ir garšvielas. Vispirms — kādas garšvielas lieto un tad — kādā daudzumā.

Nekad nedrīkst pārmērīgi pārpiparot, pārpaprikot.. .

Viņš runāja aizvien gausāk un klusāk.

— Pārnagliņot, pārcitronot, pāringverot, pārmuska . . .

Viņš nepabeidza un aizmiga, šad un tad krākšanas starp​brīžos iesvilpdamies caur degunu.

Kapralis nenolaida no viņa acu, kamēr sargkareivji savos solos klusu sasmējās.

— Tas tik drīz nemodīsies, — Šveiks pēc brīža konstatēja,, — tas ir galīgi pilnā.

— Vienalga, — Šveiks turpināja, kad kapralis viņam bailīgi meta ar roku, lai viņš klusētu. — Te

nekas nav grozāms, viņš piedzēries pēc visiem likumiem. Viņam ir kapteiņa dienesta pakāpe. Katram no šiem feldkuratiem, augstākam vai zemākam, ir tāds dieva dots talants, ka viņš pie katras izdevības pierijas un pietempjas līdz acīm. Es pats esmu kalpojis pie feldkurata Kaca, un tas bija gatavs sev matus no galvas nodzert. Tas, ko šis te dara, ir tīrais nieks pret to, ko izstrādāja Kacs. Mēs nodzērām kopā ar viņu svētā vakarēdiena trauku un būtu nodzēruši arī pašu dievu to kungu, ja kāds mums būtu pret viņu ko aizdevis. Šveiks piegāja pie patera Lacinas, pagrieza viņu pret sienu un lietpratīgi noteica: — Viņš krāks līdz pašai Mostai. Šveiks atgriezās savā vietā. Nelaimīgais kapralis pavadīja viņu ar izmisuma pilnu skatienu un vilcinādamies ierunājās: — Varbūt vajadzētu viņu pieteikt.

— Par to labāk nedomājiet! —· brīvprātīgais atsaucās.

— Jūs taču esat sardzes priekšnieks, un jūs nedrīkstat atkāpties no mums ne soli. Pēc reglamenta jums nav tiesības sūtīt ari kādu no sardzes ar ziņojumu, kamēr jums nav atvietotāja. Kā redzat, stāvoklis nav vieglais. Izšaut gaisā, lai pievērstu uzmanību un kāds ierastos, ari nedrīkst, jo nekas sevišķs nav noticis. No otras puses, priekšrakstos sacīts, ka arestantu vagonā bez arestantiem un sardzes nedrīkst atrasties neviena sveša persona. Nepiederošām personām ieeja pilnīgi aizliegta. Noslēpt sava pārkāpuma pēdas, izmetot feldkuratu neuzkrītošā veidā 110 ejoša vilciena, jūs arī nevarat, jo te ir liecinieki, kas redzēja, ka jūs viņu ielaidāt vagonā, kur viņam nepienākas atrasties. Tas nozīmē drošu pazemināšanu dienesta pakāpē, kapraja kungs.

Kapralis apmulsis taisnojās, ka viņš neesot feldkuratu laidis vagonā, bet tas pats iekāpis un ka feldkurats tomēr esot priekšniecība.

— Šajā vagonā jūs esat vienīgā priekšniecība, — brīvprā-* tīga.is noteikti apgalvoja, un Šveiks papildināja: — Pat ja viņa majestate kungs un ķeizars gribētu te iekāpt, jūs viņu nedrīkstat ielaist. Tas ir tāpat kā sardzē, kad pie kāda jaunkareivja pienāk dežurvirsnieks un saka, lai viņš aizejot pēc papirosiem, un viņš vēl apjautājas, kādu šķirni atnest. Par tādiem jokiem draud cietoksnis.

Kapralis nedroši iebilda, ka taisni Šveiks esot pirmais teicis feldkuratam, ka tas varot braukt kopā ar viņiem.

— Es to varu atļauties, kapraļa kungs, — Šveiks atbildēja, — jo es esmu plānprātiņš, bet no jums to neviens gan ne​gaidīja.

— Vai jūs jau sen esat aktivā dienestā? — brīvprātīgais iejautājās it kā starp citu.

— Trešais gads. Drīz mani paaugstinās par seržantu.

— Tam var pārvilkt krustu, — brīvprātīgais ciniski noteica. — Kā jau sacīju, drīzāk gaidāma pazemināšana.

— Viss viens pīpis, — Šveiks atsaucās, — vai nu tu krīti kā apakšvirsnieks, vai kā vienkāršs kareivis. Tiesa gan, deg​radētos iedala pirmajās rindās.

Feldkurats sakustējās.

— Krāc, — Šveiks paziņoja, kad bija pārliecinājies, ka ar feldkuratu viss pienācīgā kārtībā. — Droši vien sapņo par ko ēdamu. Es tikai baidos, ka viņš kaut ko neizstrādā. Mans feld​kurats Kacs vienmēr ko tādu izdarīja pa miegam, kad bija pie​dzēries. Reiz viņš . ..

Un Šveiks sāka tik pamatīgi un interesanti attēlot savas dēkas ar feldkuratu Oto Kacu, ka viņi nemaz nepamanīja vil​ciena atiešanu. Tikai skaļa rēkšana paka]ējos vagonos pār​trauca Sveika stāstu. 12. rota, kur bija tikai vācieši no Krumlovas un Kašparkalniem, auroja: Warm ich kuram, warm ich kumra, Wann ich wieda, wieda kumm! [75] Kādā citā vagonā brēca kāda izmisusi sirds, Budejovicei attālinoties: Und du, mein Schatz, bleibst hier.

Holarjo, holarjo, holo! [76] Tā bija tik šaušalīga bļaustīšanās un rēkšana, ka biedriem vajadzēja viņu atraut nost no vaļējām lopu vagona durvīm.

— Es tikai brīnos, — brīvprātīgais griezās pie kapraļa, — ka pie mums vēl nav ieradusies kontrole. Pēc priekšrakstiem jums vajadzēja mūs tūliņ stacijā pieteikt vilciena komandantam, nevis noņemties ar visādiem piedzērušiem feldkuratiem.

Nelaimīgais kapralis stūrgalvīgi klusēja un raudzījās pre​tim skrejošos telegrāfā stabos.

— Ja tā padomā, ka mēs nekur neesam pieteikti, — brīv​prātīgais ar ļaunu viltību turpināja, — un ka tuvākā stacijā pie mums noteikti ieradīsies komandants, tad manas karavīra asinis sāk vārīties. Vadā mūs kā tādus . . .

— Čigānus, — Šveiks pārtrauca, — vai blandoņas. Man tā vien liekas, ka mums jābaidās no dienas gaismas un ka mēs nedrīkstam pat nekur pieteikties, lai mūs neiesēdinātu.

— Bez tam, — brīvprātīgais no jauna uztvēra, — uz 1879. gada 21. novembra rīkojuma pamata, arestētus karavīrus pārvadājot vilcienā, jāievēro šādi noteikumi: vispirms, arestantu vagonam jābūt aizrestotam. Tas ir skaidrs kā diena un šeit arī izpildīts pēc priekšrakstiem. Mēs atrodamies aiz simtprocentīgām restēm. Tas būtu kārtībā. Otrkārt: pēc papildinātā 1879. gada 21. novembra ķ. un ķ. rīkojuma katrā arestantu vagonā jābūt atejai. Ja tādas nav, tad vagonā jāatrodas segtam traukam arestantu un sardzes lielo un mazo vajadzību nokārtošanai. Šajā gadījumā nemaz nevar runāt par arestantu vagonu, kurā varētu būt ateja. Mēs vienkārši atrodamies atsevišķā kupejā, nošķirti no visas pasaules. Un tā kā šeit nav attiecīgā trauka . . .

— Jūs varat izdarīt visu pa logu, — nomocītais kapralis iebilda.

— Jūs aizmirstat, ka arestants nedrīkst iet pie loga, — Šveiks pamācīja.

— Un, treškārt, — brīvprātīgais turpināja, — vagonā jābūt traukam ar dzeramo ūdeni. Par to jūs neesat parūpējies. Pie reizes: vai jums ir zināms, kurā stacijā izsniegs uzturu? Nav? Es jau tā domāju, ka jūs nebūsiet par to painformējies . . .

— Kā redzat, kapraļa kungs, arestantus pārvadāt nav joks, — Šveiks rezumēja. — Par mums ir jārūpējas, mēs neesam parastie kareivji, kas paši gādā par sevi. Mums viss jāpienes klāt, jo tā noteic visādi rīkojumi un paragrafi, kuri visiem jāizpilda, jo citādi nebūtu nekādas kārtības. Arestēts cilvēks ir kā bērns šūpulī, tā mēdza teikt kāds pazīstams klaidonis. Par viņu jāgādā, lai viņš nesasaldējas, lai neuztraucas, lai ir mierā ar savu likteni, un jāskatās, lai viņam, nabadziņam, nenodara pārestību.

— Starp citu, — Šveiks pēc brītiņa atkal ierunājās, draudzīgi raudzīdamies uz kaprali, — kad būs vienpadsmit, tad esiet tik laipns un pasakiet man to.

Kapralis jautājoši pavērās viņā.

— Jūs, kapraļa kungs, laikam gribētu jautāt, kāpēc man jāzina, kad būs vienpadsmit. Pēc pulksten vienpadsmitiem mana vieta ir lopu vagonā, — Šveiks uzsvērti sacīja un svinīgā balsī turpināja: — Saskaņā ar pulka komandiera pavēli mani nosodīja ar trim dienām aresta. Es sāku izciest savu sodu pulksten vienpadsmitos dienā, un šodien pulksten vienpadsmitos mani vajag atbrīvot. Nevienu kareivi nedrīkst turēt ieslodzījumā ilgāk par noteikto laiku, jo kara lietās jābūt disciplīnai un kārtībai, kapraļa kungs.

Satriektais kapralis ilgi nevarēja attapties no šā sitiena. Beidzot viņš iebilda, ka neesot saņēmis nekādus papīrus.

— Mīļais kapraļa kungs, — brīvprātīgais atsaucās, — papīri paši neierodas pie sardzes priekšnieka. Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad sardzes priekšniekam pašam jāiet pēc papīriem.

Padomājiet, kāds tagad radies stāvoklis! Skaidrs, ka jūs nedrīkstat aizturēt cilvēku, kas jāatbrīvo. No otras puses, pēc pastāvošajiem noteikumiem nevienu nedrīkst izlaist no arestantu vagona. Tiešām nezinu, kā jūs izkļūsiet no tik sarež​ģīta stāvokļa. Jo tālāk, jo ļaunāk. Patlaban ir pusvienpadsmit.

Brīvprātīgais iebāza pulksteni atpakaļ kabatā.

— Mani ļoti interesē, kapraļa kungs, ko jūs darīsiet pēc pusstundas.

— Pēc pusstundas man jābūt lopu vagonā, — Šveiks sapņaini atkārtoja, kamēr galīgi satriektais un iznīcinātais kapra​lis mēģināja viņu pierunāt: — Ja jums nav iebildumu, tad man šķiet, ka te taču daudz ērtāk nekā lopu vagonā. Es domāju . ..

Viņu pārtrauca feldkurats, kas pa miegam iebrēcās: — Vairāk mērces!

— Guli vien, — Šveiks labsirdīgi noteica., pabāzdams viņam zem galvas nokārušos mēteļa stūri, — un sapņo par labu izēšanos!

Bet brīvprātīgais sāka dziedāt: Laiks tev dusēt iet, Vēri acis ciet, Dieviņš blakus gulsies pupās, Eņģelīši mī]i šūpos, Veri acis ciet!

Izmisuma pārņemtais kapralis vairs ne uz ko nereaģēja. Viņš truli raudzījās logā un ļāva dezorganizacijai vagonā pilnu vaļu.

Pie starpsienas sargkareivji spēlēja «aizdošanu», un uz viņu sēžamvietām krita smagas un spēcīgas pļaukas. Kad kapralis paskatījās uz to pusi, viņā izaicinoši vērās kāda kājnieka dibengals. Kapralis nopūtās un pagriezās atkal pret logu.

Brīvprātīgais uz brīdi iegrima domās un tad uzrunāja kaprali: — Vai zināt žurnālu «Dzīvnieku Pasaule»?

— Šo žurnālu, — kapralis atbildēja priecīgs, ka saruna novirzās uz citu pusi, — pasūtīja mūsu ciema traktiernieks, jo viņš ļoti mīlēja Angoras kazas, bet viņam tās visas nobeidzās. Tad viņš griezās pie žurnālā pēc padoma.

— Mīļais draugs, — brīvprātīgais sacīja, — mans stāsts, kas tūlīt sekos, jums ārkārtīgi skaidri parādīs, ka katru darbu gaida atmaksa. Es esmu pārliecināts, kungi, ka arī jūs pārtrauksiet savu spēli, jo tas, ko es jums pastāstīšu, būs visai interesants kaut vai tāpēc vien, ka daudzus specifiskus apzīmējumus jūs pat nesapratīsiet. Es jums izstāstīšu gadījumu ar šo «Dzīvnieku Pasauli», lai mēs aizmirstu mūsu ikdienišķās rūpes un raizes.

Kā es patiesībā kļuvu par šā tik ļoti interesantā žurnālā redaktoru, tas man ilgu laiku palika neatminama mīkla, līdz beidzot es secināju, ka tas ar mani noticis apziņas aptumšošanās brīdī, kurā esmu ļāvies pierunāties aiz draudzības pret savu veco paziņu Hajeku, kas līdz tam bija šo žurnālu godīgi rediģējis, bet tad iemīlējies izdevēja meitā. Šis izdevējs, vārdā Fukss, bija viņu uz pēdām padzinis ar noteikumu, lai Hajeks sameklē viņam kārtīgu redaktoru. Kā redzat, toreiz bija diezgan dīvainas dienesta attiecības.

Zurnala izdevējs, kad mans draugs Hajeks mūs iepazīstināja, saņēma mani visai laipni, jautāja, vai man vispār ir kāda jēga par dzīvniekiem, un bija ļoti apmierināts ar manu atbildi, ka esmu vienmēr mīlējis dzīvniekus, jo redzu tajos pārejas stadiju uz cilvēku, un vienmēr cienījis viņu tieksmes un vēlēšanās no dzīvnieku aizsardzības viedokļa. Neviens dzīvnieks, pirms tas nav apēsts, nevēlas neko citu kā tikai to, lai viņu nokauj, ja iespējams, bez sāpēm.

Karpa jau no pašas dzimšanas pārliecināta, ka ir ļoti neglīti, ja virēja uzšķērž viņai dzīvai vēderu.

Pret paradumu apgriezt vistām kaklus uzstājas dzīvnieku aizsardzības biedrība, pieprasot, lai mājputnus kautu iepraktizējušies cilvēki. Ceptu grunduļu sarāvušies ķermeņi liecina par to, ka viņi mirdami protestējuši pret Podolā pastāvošo paražu cept viņus dzīvus margarinā. Tītari. . .

Te viņš mani pārtrauca, jautādams, vai es pārzinot putnkopību, suņu audzēšanu, truškopību, biškopību, dzīvnieku valsts īpatnības, vai pratīšot izgriezt no citiem žurnāliem uzņēmumus reproducēšanai, pārtulkot no ārzemju žurnāliem speciālus rakstus par dzīvniekiem, atrast ko noderīgu Brēmā, uzrakstīt ievadrakstus, smeļoties vielu no dzīvnieku valsts un pielāgojot to katoļu svētkiem, laika maiņām, sacīkstēm, medībām, policijas suņu audzēšanai, nacionaliem un baznīcas svētkiem, vārdu sakot,

vai pratīšot aptvert situāciju un izteikt sa​vas domas īsā, saturīgā ievadrakstā.

Atbildēju, ka esmu jau bieži pārdomājis jautājumu par tāda žurnālā kā «Dzīvnieku Pasaule» vadīšanu un pilnīgi spēju aizpildīt visas tā nodaļas un apakšnodaļas, jo minētos tematus pārzinu. Centīšos pacelt žurnālu nebijušos augstumos, reorganizējot to tiklab formas, kā ari satura ziņā. Gribu ievest jaunas nodaļas, piemēram, «Dzīvnieku jautrais stūrītis», «Dzīvnieki par dzīvniekiem», turklāt paturot prātā pašreizējo politisko situāciju; gribu sniegt lasītājiem pārsteigumu pēc pārsteiguma, lai viņi nemaz nedabū attapties, lasīdami dažādu dzīvnieku aprakstus. Nodaļa «Diena dzīvnieku valstī» jāaizstāj ar «Jaunu programu mājlopu jautājuma atrisināšanā» un «Ragulopu kustību».

Viņš mani atkal pārtrauca, teikdams, ka pagaidām pilnīgi pietiekot un, ja es veikšot kaut pusi no solītā, tad viņš man iedāvāšot pāri pundurbaložu, kuri pēdējā Berlines putnkopības izstādē dabūjuši pirmo godalgu un kuru īpašniekam piešķirta zelta medaļa par priekšzīmīgu sugu krustojumu.

Jāteic, ka es tiešām centos realizēt žurnālā savu programu, cik vien to atļāva manas spējas, un turklāt pat secināju, ka mani raksti pārsniedz manas spējas. Tā kā es gribēju iepazīstināt publiku ar kaut ko pavisam jaunu, tad es sāku izdomāt dzīvniekus. Es vadījos no tā principa, ka, piemēram, ziloni, tīģeri, lauvu, mērkaķi, kurmi, zirgu, sivēnu utt. visi «Dzīvnieku Pasaules» lasītāji jau sen pazīst un ka viņiem jāsniedz jauni atklājumi šinī nozarē, tāpēc es izgudroju skābjvēderi valzivi. Šī jaunā valzivju suga bija delfīna lielumā, izvadkanalā tai bija sevišķs ar skudrskābi pildīts pūslis, no kā mana valzivs ar troksni izšļāca uz mazajām zivtiņām, ko gatavojās aprīt, apdullinošu nāvējošu skābi, kuru vēlāk kāds angļu zinātnieks — neatceros, kādu vārdu es viņam devu — nosauca par valzivs skābi. Valzivs trānu visi zināja, bet jaunā skābe ieinteresēja dažus lasītājus, un tie apvaicājās, kāda firma pagatavojot šo skābi.

Vispār man jāsaka, ka «Dzīvnieku Pasau​les» lasītāji bija visai ziņkārīgi ļaudis.

Drīz pēc «skābjvēderes valzivs» es atklāju veselu virkni citu dzīvnieku. Nosaukšu no tiem tikai «slīpēto labdabi», zīdītāju no ķenguru sugas, «ēdamo vērsi», mūsu govs ciltstēvu, un «sēpijas infuzoriju», ko es pieskaitīju klejotājām žurkām.

Ar katru dienu radās jauni dzīvnieki. Es pats biju pārsteigts par saviem panākumiem šinī nozarē.

Nekad nebūtu domājis, ka kādreiz vajadzēs tādos apmēros palielināt dzīvnieku skaitu un ka Brēms savā «Dzīvnieku valstī» atstājis neievērotus tik daudzus dzīvniekus. Vai Brēms un visi viņa sekotāji kaut ko zināja par manu Islandes sikspārni, tā saucamo «aizjūras sikspārni», vai arī par manu māju kaķi no Kilimandžaro kalna virsotnes ar nosaukumu «briežu pačueha, negantā»? Vai dabas pētniekiem bija līdz tam kāda jēga. par «inženiera Kūna blusu», ko es atradu dzintarā un kas bija pilnīgi akla, jo bija mitinājusies tikpat akla aizvēsturiskā kurmja ādā, bet pēdējais, kā es rakstīju, bija. mantojis savu aklumu no savas ciltsmātes pārošanās ar kādu aklu «alu proteju» no Postojenas grotes, kas tajos laikos sniegusies līdz tagadējam Baltijas okeanam? Šis īstenībā neievērojamais gadījums izraisīja lielu polemiku starp laikrakstiem «Čas» un «Čech» jo pēdējais kādā no saviem feļetoniem citēja manu rakstu par manu jaunatklāto blusu, piezīmēdams: «Dievs labi dar' ko darīdams.» «Čas» turpretim no tīri reālistiskā viedokļa satrieca drupās ir manu blusu, ir cienījamo «Cech», un no tā laika mana jaunu būtņu atklājēja un izgudrotāja zvaigzne sāka dzist.

«Dzīvnieku Pa​saules» abonenti kļuva nemierīgi. Šā nemiera iemesls bija daži mani raksti par biškopību un putnkopību; tajos es attīstīju jaunas teorijas, kas radīja veselu paniku, jo pēc dažiem maniem gluži vienkāršiem padomiem pazīstamo biškopi Pazureku ķēra trieka un biškopība Šumavā un Krkonošu kalnu apvidū sāka iznīkt. Mājputnus piemeklēja mēris, un tie visi nobeidzās. Abonenti rakstīja draudu vēstules un uzteica abonementu.

Es pievērsos brīvā dabā dzīvojošiem putniem un vēl tagad atceros, kāds piedzīvojums man bija ar laikraksta «Sclsky Ob- zor» [77] redaktoru, klcrikaļu deputātu, direktoru Jozefu M. Kadlčaku.

Es izgriezu no angļu žurnālā «Country Life» 2 . kāda lazdu krūmā sēdoša putna attēlu. Šo putnu es nosaucu par riekstrozi, tāpat kā es gluži loģiski būtu nosaucis kadiķu krūmā sē​došu putnu par kadiķrozi vai vismaz kadiķrozieni.

Un, re, kas notika. Kadlčaka kungs uzbruka man atklātā vēstulē, ka šis putns esot sīlis, nevis kaut kāds riekstrozis, un vāciski to saucot «Eichelhāher».

Es atbildēju ar vēstuli, kurā izklāstīju visas savas teorijas par riekstrozi, iepīdams tur visādus apvainojumus un izdomātus citātus no Brēma. Deputāts Kadlčaks savukārt atbildēja ar laikrakstā «Selsky Obzor» ievietotu ievadrakstu.

Mans šefs Fuksa kungs sēdēja kā parasti kafejnīcā un lasīja provinces laikrakstus, jo pēdējā laikā viņš tur bieži meklēja atsauksmes par maniem aizrautīgajiem rakstiem «Dzīvnieku Pasaulē») kad es ierados, viņš man norādīja uz «Selsky Obzor», kas atradās uz galda, un, vērdamies manī ar sērīgu skatienu, kas pēdējā laikā pie viņa bija parasts, lūdza lasīt skaļi.

Es skaļi izlasīju visas kafejnīcas publikas priekšā: «Godājamā redakcija!

Esmu jau aizrādījis, ka jūsu žurnāls ievieš neparastu un nepamatotu terminoloģiju, nerūpējas par čeclīu valodas tīrību, izdomā visādus dzīvniekus. Kā piemēru jau minēju, ka jūsu redaktors vecā parastā apzīmējuma «sīlis» vietā 1 «Lauku Apskats». * «Lauku Dzīve». saka lielot «riekstrozis», kaut gan pat vācu valoda šis vārds «Eichelhāher» nozīmē «sīli».»

— Sīlis, — izmisis nopūtās žurnālā izdevējs. Es mierīgi lasīju tālāk: «Pēc tam es saņēmu no «Dzīvnieku Pasaules» redaktora neiedomājami rupju, personisku aizskārumu un nepieklājību pilnu vēstuli, kur mani nosauc par nosodāmu nejēgu un ragulopu, pret ko enerģiski protestēju. Tā neatbild pieklājīgi cilvēki uz lietišķi zinātniskiem iebildumiem. Es labprāt gribētu zināt, kurš no mums ir lielāks ragulops. Varbūt taisnība, ka man nevajadzēja aizrādījumus rakstīt uz atklātnēm, bet nosūtīt slēgtā vēstulē, tomēr, būdams aizņemts darbā, es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību, bet tagad, pēc tik zemiska uzbrukuma, es gribu «Dzīvnieku Pasaules» redaktoru pienaglot pie kauna staba.

Jūsu redaktora kungs ļoti maldās, domādams, ka es esmu neaptēsts muļķis, kam nav jēgas par to, kā sauc vienu vai otru putnu. Es jau gadiem ilgi nodarbojos ar ornitoloģiju, smeļot savas zināšanas ne tikai no grāmatām, bet no dabas, un man būros ir vairāk putnu, nekā jūsu redaktors, šis Pragas traktieru un krogu iemītnieks, redzējis visā savā mūžā.

Protams, tas nav tik svarīgi, tomēr jūsu «Dzīvnieku Pasaules» redaktoram nekaitētu iepriekš pārliecināties, ko viņš nosauc par muļķi, iekams atļaujas uzrakstīt tādas bezkaunības, kuras varētu pagadīties acīs lasītājiem Moravijā, Fridlandē un Mistekā, kur pirms šā raksta jūsu žurnalam arī bija abonenti.

Protams, šeit nav domāts personīgi polemizēt ar šo prātā vājo tipu, bet jautājums jāizšķir būtībā, tāpēc no jauna atkārtoju, ka ir pilnīgi nepieļaujami izdomāt jaunus nesaprotamus nosaukumus, ja mums ir vispār pazīstams un ieviesies nosaukums «sīlis».»

— Tātad sīlis, — mans šefs izrunāja vēl vairāk izmisušā balsī.

Es lasīju mierīgi tālāk, neļaudamies traucēties: «Ja nespeciālists un pļēgurs ķeras pie nepiemērota uzdevuma, tad tā ir nekaunība no viņa puses.

Kurš kādreiz saucis sīli par riekstrozi? Grāmatā «Mūsu putni» 148. Ipp. ir ari latiņu apzīmējums — Garrulus glandarius B. A. Tātad šis putns ir sīlis.

Jūsu žurnālā redaktoram būs jāatzīst, ka es pazīstu putnus labāk nekā kaut kurš nespeciafisis.

Riekstroz.i Dr. Baijers nosauc «Nuciiraga carycatcctes B.», pie kam «B» nebūt nenozīmē, kā to apgalvo jūsu redaktors, pirmo burtu no vārda «bulduris». Čechu ornitologi vispār pazīst tikai parastos sījus, nevis visādus riekstrožus, ko izgudrojis tas kungs, kam, pēc viņa paša teorijas, ir ļoti piemērots pirmais burts «B». Tas ir neveikls personīgs uzbrukums no viņa puses, kas stāvokli nemaina.

Silis paliks sīlis, kaut arī «Dzīvnieku Pasaules» redaktors no dusmām ap… Tas tikai lieks pierādījums, cik vieglprātīgi un aplami cilvēks var rakstīt, kaut arī viņš nebūtu tik rupjā kārtā atsaucies uz Brēmu. Šis aprobežotais subjekts raksta, ka sīlis, pēc Brēma, piederot pie krokodiļu sugas, kaut gan viņa

minētajā 452. lpp. runa ir par sirmo čaksti (Lanius minor L).

Tālāk šis nejēga, lai neteiktu vairāk, atkal atsaukdamies uz Brēmu, apgalvo, ka sīlis piederot piecpadsmitajai kraukļveidīgo putnu dzimtai, kaut gan Brēms pašus kraukļus pieskaita septiņpadsmitajai dzimtai, kurai tiešām pieder kraukji un kovārņi, bet šis rupjais radījums pat mani nosaucis par kovārni (colaeus) no žagatu cilts, par zilo vārnu no tukšu salmu kūlēju apakšdzimtas, kaut gan minētajā lappusē ir runa tikai par meža sīļiem un raibajām žagatām.»

— Meža sīļi, — nopūtās izdevējs, taustīdams savu galvu. — Dodiet, es lasīšu tālāk!

Es sabijos, jo viņa balss skanēja gluži aizsmakusi, kad viņš lasīja: «Kolibri jeb turku zīlītes arī čechu valodā būs kolibri, tāpat kā pelēkais strazds — pelēkais strazds (Turdus pilaris).»

— Pelēko strazdu vajadzētu saukt par kadiķu strazdu vai strazdeni, šefa kungs, — es iebildu, — jo viņš pārtiek no ka​diķu ogām.

Fuksa kungs uzsvieda laikrakstu uz galda un pats palīda zem biljarda, aizsmacis atkārtojot pēdējos izlasītos vārdus: — Turdus, kolibri.

— Nav nekādu siļu, — viņš sāka kliegt zem biljarda galda, — riekstrozis kož, kungi!

Beidzot viņu izvilka no pagaldes, un pēc trim dienām viņš nomira savas ģimenes klēpī ar smadzeņu iekaisumu.

Viņa pēdējie vārdi pēdējā skaidras apziņas mirklī bija šādi: — Man nav svarīgas personīgās intereses, bet sabiedrības labums. No šā viedokļa noklausieties manu lēmumu, kas ir tik objektīvs, cik … — te viņam aptrūka elpas.

Brīvprātīgais apklusa un tad kodīgi piemetināja, paskatīda​mies uz kaprali: — Ar to es tikai gribēju sacīt, ka katrs kādreiz nokļūst ne​lāgā situācijā un kļūdās.

Kapralis no visa saprata tikai to, ka viņš kaut kur ir kļūdījies, tāpēc atkal aizgriezās pie loga un turpināja drūmi raudzīties pretim skrejošajā ainā.

Sargkareivji truli noraudzījās viens otrā, Sveikā stāsts mo​dināja lielāku interesi.

— Jā, pasaulē nekā nevar noslēpt, — viņš ierunājās.

— Reiz viss nāk gaismā un, kā jūs dzirdējāt, pat tas, ka tāds muļķa sīlis nav nekāds riekstrozis. Tas ir tiešām ļoti interesanti, ka cilvēki uzķeras uz tādām blēņām. Izdomāt dzīvniekus, tas, nudien, ir grūti, bet iepazīstināt ar tādiem izdomātiem dzīvniekiem — nesalīdzināmi grūtāk. Priekš pāris gadiem Prāgā dzīvoja kāds Mesteks, kas bija atradis jūras vāravu un rādīja to Havličeka ielā Vinohrados aiz priekškara. Priekškaram bija caurums, un pa to katrs varēja pustumsā saskatīt parastu dīvānu, uz kura bija izlaidusies kāda sieviete no Zižkovas. Kājas viņa bija ietinusi zaļā gāzes audumā, kam vajadzēja atgādināt asti, mati bija nokrāsoti zaļi, rokās cimdi ar piestiprinātām papes peldspurām, ari zaļā krāsā, un uz muguras viņai bija uzsiets kaut kas stūrei līdzīgs. Jauniešiem līdz sešpadsmit gadiem ieeja bija aizliegta, bet tie, kam bija pāri sešpadsmit gadiem un kas samaksāja ieejas maksu, ļoti lielīja jūras vāravas lielo dibengalu, pie kura bija pielikts uzraksts: «Uz redzēšanos!» No krūtīm, jāsaka, viņai gan nekā nebija, tās viņai nokārās līdz pašai nabai kā vecai kazai. Pulksten septiņos vakarā Mesteka kungs slēdza savu panoramu un teica.: «Vārava, varat iet mājās!» Viņa apģērbās, un ap pulksten desmitiem viņu varēja satikt Tabora ielā, kur viņa neuzkrītoši uzrunāja katru pretimnācēju: «Jaunkungs, iesim pa​priecāties!» Bet, tā kā viņai nebija grāmatiņas, tad komisārs Drašnera kungs saņēma viņu ciet kopā ar citām daiļavām, un Mesteka uzņēmums izputēja. Šajā brīdī feldkurats nokrita no sola un palika guļam uz grīdas. Kapralis stulbi noskatījās viņā un tad vispārējā klusumā uzcēla pats viņu uz sola bez citu palīdzības. Varēja redzēt, ka viņš zaudējis katru autoritati, sargkareivji tikai stīvi pavērās viņā un pat nedomāja pakustēties, kad viņš sacīja vājā, bezcerīgā balsī:

— Jūs man gan būtu varējuši palīdzēt.

— Vajadzēja ļaut viņam nošņākties turpat, kur viņš bija,— Šveiks aizrādīja. — Es ar savu feldkuratu nekad citādi nerīkojos. Reiz viņš nakti pārgulēja atejā, citreiz atkal nokrācās uz plaukta vai veļas baļļā kādā svešā mājā un diezin kur vēl ne.

Kapralim pēkšņi uzradās apņēmība. Viņam gribējās parā​dīt, kas te ir kungs, un viņš rupji uzsauca: — Turiet muti un nemelsiet blēņas! Katrs zābaku tīrītājs sāks vēl visādi izrunāties. Utubunga tāds!

— Taisni tā, kapraļa kungs, bet jūs esat pats dievs! — Šveiks nesatricināmi atbildēja kā īsts filozofs, kas gribētu visā pasaulē nodibināt mieru un tāpēc ielaižas visniknākajos strīdos. — Jūs esat cietēja dievmāte!

— Dievs kungs, — izsaucās brīvprātīgais, salicis rokas, — pildi mūsu sirdis ar mīlestību pret visiem mūsu priekšniekiem, lai mēs neraugāmies uz viņiem ar pretīgumu! Svētī šo mūsu kopējo sanākšanu šajā arestantu ūķī uz riteņiem!

Kapralis pietvīka un uzlēca kājās.

— Brīvprātīgais, es jums aizliedzu visādas piezīmes.

— Jūs jau tur neesat atbildīgs, — brīvprātīgais nomierinādams turpināja, — ka daba daudzām dzīvu radījumu sugām un veidiem nav piešķīrusi ne mazāko saprātu. Vai esat kādreiz dzirdējis stāstām par cilvēka muļķību? Vai nebūtu daudz labāk, ja jūs būtu piedzimis kā kādas citas zīdītāju sugas pārstāvis un uz jums neattiektos tādi muļķīgi nosaukumi kā cilvēks un kapralis? Tie ir galīgi maldi, ja jūs domājat par sevi, ka esat vispilnīgākā un attīstītākā būtne. Ja atņems jūsu zvaigznītes, tad jūs būsiet nulle, ko nogalina bez skaita visos ierakumos, visās frontēs. Bet, ja jums pieliks vēl vienu zvaigznīti un pārvērtīs jūs par to radījumu, ko sauc par ādu dīrātāju, arī tad no jums nekas labs neižnāks. Jūsu garīgais apvārsnis vēl vairāk sašaurināsies, un, ja jūsu kulturas ziņā greizie kauli ari paliks uz dusu kaujas laukā, visā Eiropā par to neviens ne asaru nenobirdinās.

— Es jūs ieslodzīšu karceri, ·— satracinātais kapralis iebrēcās.

Brīvprātīgais iesmējās.

— Jūs laikam gribat mani ieslodzīt tāpēc, ka es jūs esmu apvainojis. Bet tad jums būs jāmelo, jo jūsu garīgā bagaža ir tik niecīga, ka nespēj apvainojumu pat aptvert, un bez tam esmu gatavs derēt ar jums, uz ko gribat, ka jūs no visas mūsu sarunas nekā vairs neatceraties. Ja es jūs nosauktu par embriju, tad jūs ne tikai nespētu to atcerēties līdz tuvākajai stacijai, bet aizmirstu, iekāms vēl parādītos tuvākais telegrāfā stabs. Jūsu smadzenes ir atmiršanas stadijā. Es vispār nevaru iedomāties, ka jūs varētu cik necik sakarīgi atstāstīt to, ko dzirdējāt runājam. Bez tam jūs varat jautāt, kam gribat, vai manos vārdos bija kaut vismazākais norādījums uz jūsu garīgo apvārsni un vai es jūs esmu kaut kā apvainojis.

— Protams, — Šveiks apstiprināja, — neviens jums nav teicis ne vārdiņa, ko jūs varētu saprast kā apvainojumu. Un tas vienmēr slikti beidzas, ja kāds ātri apvainojas. Reiz es sēdēju nakts kafejnīcā «Tunelis», un mēs sākām runāt par orangutāniem. Pie mums bija piesēdies arī kāds jūrnieks, un tas stāstīja, ka orangutanu bieži vien grūti atšķirt no viena otra bārdaina pilsoņa, jo šāds orangutans, kam purns apaudzis spalvām, izskatās kā . . . «Kā, piemēram,» viņš saka, «tur tas kungs pie blakus galdiņa!»

Mēs visi pagriezāmies uz to pusi, bet bārdainais kungs pienāca pie jūrnieka un iekrāva tam pa ģīmi, un šis atkal iezvēla viņam pa galvu ar alus kausu tā, ka bārdainais kungs kā pakrita, tā arī palika guļot bez samaņas. No jūrnieka mums, protams, vajadzēja šķirties, jo viņš tūliņ devās projām, kad redzēja, ka to otru tā iedauzījis. Pēc tam mēs dabūjām to kungu pie samaņas, bet to mums gan nevajadzēja darīt, jo viņš, tikko atjēdzies, izsauca patruļu uru mūs visus, kas nebijām vainīgi ne par naga melnumu, aizveda uz komisariatu. Tur viņš tik mala vienu un to pašu, ka mēs viņu esot noturējuši par orangutanu un ne par ko citu neesot runājuši kā tikai par viņu, un tā bez sava gala. Mēs atkal — nē, ka. viņš nav orangutans. Bet viņš, ka jā, ka viņš pats to dzirdējis. Tad es lūdzu komisārā kungu, lai tas viņam šo lietu paskaidro. Tas arī paskaidroja visu ar labu, bet šis vēl tad neli​kās mierā un teica, ka viņš nekā nesaprotot un ka komisārā kungs esot ar mums uz vienu roku. Tad komisārā kungs lika viņu ieslodzīt, lai nāk pie prāta, un mēs

jau gribējām atgriezties «Tunelī», bet nekas neiznāca, jo arī mūs iesēdināja. Tātad redziet, kapraļa kungs, ka no viena nieka pārpratuma iznāk tādas aplamības, par kurām ij runāt negribas. Okruhlicē atkal kāds pilsonis bija apvainojies par to, ka vācu Brodā viņu esot nosaukuši par tīģerčūsku. Vai mazums tādu vārdu, par kuru lietošanu sods nav paredzēts? Piemēram, ja mēs jums sacītu, ka jūs esat baznīcas žurka, vai tad jūs varētu tāpēc ļaunoties?

Kapralis ierēcās. To nevarēja nosaukt par cilvēcīgu valodu. Niknums, naids, izmisums — viss tas izlauzās spēcīgu skaņu virknē, un šo koncerta numuru papildināja aizmigušā feldkurata svilpšana caur degunu.

Pēc rēciena iestājās atkal nomākts garastāvoklis. Kapralis nosēdās uz sola, un viņa neizteiksmīgās ūdenskrāsas acis blenza tālumā uz mežiem un kalniem.

— Kapraļa kungs, — brīvprātīgais uzrunāja viņu, — kad jūs tā noraugāties uz krāšņajiem kalniem un smaržīgajiem mežiem, jūs man atgādināt Dantes tēlu. Tas pats apgarotais izskats kā dzejniekam, cilvēkam ar cēlu sirdi un prātu, kam nav svešs nekas cildens. Palieciet, lūdzami, tādā pozā, tā jums tik jauki piestāv. Ar kādu aizgrābtību, cik nepiespiesti, bez kādas klīrības jūs bolāt acis uz dabas ainavu! Jūs droši vien domā​jat, cik tas būs koši, kad pavasarī šo tuksnesīgo klajumu segs raibu pļavu puķu paklājs …

—[78] Un šo paklāju apskalos strautiņš, — Šveiks iekrita valodā, — un kapraļa kungs apslapinās mutē zīmuli, nosēdīsies uz kāda celma un rakstīs dzejoli žurnalam «Mazie Lasītāji».

Kapralis iegrima pilnīgā apatijā. Nelīdzēja pat brīvprātīgā apgalvojums, ka viņš jau sen redzējis kapraļa galvu kādā skulpturu izstādē.

— Atļaujiet jautāt, kapraļa kungs, — vai jūs neesat bijis par modeli skulptoram Stursam 1 ?

Kapralis tikai paskatījās uz brīvprātīgo un skumji atbildēja: — Nē.

Brīvprātīgais apklusa un izstiepās uz sola.

Kareivji un Šveiks sāka spēlēt kārtis, kapralis aiz izmisuma sāka noraudzīties spēlē un beidzot atļāvās piezīmi, ka Šveiks velti esot izspēlējis dūzi. Viņam neesot vajadzējis likt trumpi galdā, tad viņam būtu palicis septiņacis pēdējam metienam.

— Traktieros senāk bija izliktas tādas labas pamācības kārtīs glūnētājiem, — Šveiks sacīja. —· Es atceros vienu: «Ja negribi, lai greizi iet, tad turi savu muti ciet!»

Militarvilciens pienāca stacijā, kur vagonus vajadzēja kon​trolēt. Vilciens apstājās.

— Nu re, — brīvprātīgais nepielūdzami noteica, nozīmīgi uzlūkodams kaprali, — kontrole ir jau klāt.

Kontrole tiešām ienāca vagonā.

Par militarvilciena komandantu štābs bija iecēlis rezerves virsnieku doktoru Mrazu. Tādam muļķa darbam vienmēr izraudzījās rezerves virsniekus. Doktors Mrazs bija no tā jau kļuvis stulbs. Vagonus saskaitot, viņam pastāvīgi viens iztrūka, kaut gan pirms kara viņš bija mācījis matematiku realģimnazijā.

Bez tam pēdējā piestātnē sniegtās ziņas par cilvēku skaitu nesaskanēja ar to skaitli, kādu atzīmēja Budejovices stacijā, pulkam iekāpjot vagonos. Kad viņš ieskatījās papīros, tad viņām šķita, ka diezin no kurienes radušās divas liekas karalauka virtuves. Konstatējums, ka arī zirgu skaits neizprotamā veidā palielinājies, lika pār viņa muguru pārskriet nepatīkamām tirpām. Virsnieku sarakstā viņš nevarēja sameklēt divus kadetus. Priekšējā vagonā, pulka kancelejas apmešanās vietā, nepārtraukti meklēja rakstāmmašīnu. Visā šajā juceklī viņam sāka sāpēt galva, viņš bija ieņēmis trīs aspirīna pulverus un nu kontrolēja vilcienu ar sāpīgu izteiksmi sejā.

Ienācis ar savu pavadoni arestantu kupejā, ieskatījies papīros, pieņēmis satriektā kapraļa raportu, ka tas ved divus arestantus un tā rīcībā ir tik un tik sargkareivju, viņš vēlreiz salīdzināja pēc papīriem ziņu pareizību un pārlaida acis ku​pejai.

— Ko jūs vēl vedat līdzi? — viņš stingri noprasīja, norādot uz feldkuratu, kurš gulēja uz vēdera un kura sēžamvieta izaicinoši vērsās pret kontrolētājiem.

— Padevīgi ziņoju, leitnanta kungs, — kapralis stomījās, — ka mēs, man jāsaka . . .

— Kas par — man jāsaka! — doktors Mrazs norūca.

— Izsakieties skaidri!

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks atsaucās kapraļa vietā, — ka tas kungs, kas tur guļ uz vēdera, ir kāds piedzēries feldkurata kungs. Viņš mums pievienojās un iekāpa mūsu vagonā, un, tā kā viņš mums ir priekšniecība, tad mēs viņu nevarējām vienkārši izmest ārā, jo tā būtu padotības noteikumu pārkāpšana. Viņš laikam štaba vagonu būs samainījis ar arestantu vagonu.

Doktors Mrazs nopūtās un paskatījās atkal savos papīros. Par kaut kādu feldkuratu, kas varētu braukt ar šo vilcienu līdz Mostai, sarakstā nebija ne vārda. Viņš nervozi samirkšķināja acis. Pagājušajā stacijā pēkšņi bija radušies klāt zirgi un tagad kā no zila gaisa feldkurats arestantu kupejā.

Doktoram Mrazam neatlika nekas cits kā pavēlēt kapralim apgriezt gulētāju ar seju uz augšu, jo pašreizējā stāvoklī ne​bija iespējams noteikt viņa identitāti.

Kapralim ar lielām pūlēm izdevās apgriezt feldkuratu uz muguras. Feldkurats pamodās un, ieraudzījis virsnieku, iesaucās: — Eh, servus, Fredy, was gibt's Neues? Abendessen schon fertig? [79] Tad viņš atkal aizvēra acis un pagriezās pret sienu.

Doktors Mrazs tūlīt pazina viņā rīmu no vakardienas banketa, izdaudzināto visu virsnieku saimniecību izēdāju, un tikai klusu nopūtās.

— Par to jūs dabūsiet nodot, raportu, — viņš sacīja kapralim un gribēja jau iziet, kad Šveiks to apturēja.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka man te vairs nav jābūt. Man vajadzēja palikt arestā līdz pusvienpadsmitiem, jo šodien mans termiņš izbeidzas. Tā kā vienpadsmit sen jau garām, tad es lūdzu, lajtnanta kungs, izsēdināt mani uz līnijas vai pārvietot lopu vagonā, kur man tagad jābūt, vai nogādāt pie virslajtnanta Lukaša kunga.

— Kā jūs sauc? — doktors Mrazs jautāja, atkal šķirstī​dams savus papīrus.

— Padevīgi ziņoju, Šveiks, Jozefs, lajtnanta kungs.

— Ahā, tad jūs esat tas pazīstamais Šveiks, — doktors Mrazs noteica. — Tiesa, jūs vajadzēja atbrīvot pusvienpadsmitos, bet virsleitnants Lukaša kungs man lūdza, lai jūs pirms Mostas neizlaižot ārā.

Viņš grib būt drošs, ka jūs ceļā neko neizstrādāsiet.

Kad pārbaude bija galā, kapralis nevarēja nociesties, ko​dīgi nepiezīmējis: —■ Redziet nu, Sveik, ka jums neko nelīdzēja griešanās pie augstākām instancēm. Un, ja es būtu gribējis, tad būtu sakūris jums abiem labu pirti.

— Kapraļa kungs, — brīvprātīgais iejaucās, — šķendēšanās pieder pie vismazāk ticamiem argumentiem, un inteliģents cilvēks nedrīkst ņemt tādus vārdus mutē, kaut viņš arī uztraucies vai grib kādam uzbrukt. Turklāt jūsu draudi, ka jūs mums varētu pirti sakurināt, ir vienkārši smieklīgi. Kāpēc tad, pie visiem velniem, jūs to nedarījāt, ja jums bija tāda izdevība? Te noteikti izpaudās jūsu lielais garīgais nobriedums un nepa​rastā smalkjūtība.

— Diezgan! — kapralis aizsvila. — Es jums abiem varu piesiet krimināllietu!

— Kādu tad, mīlulīt? — brīvprātīgais nevainīgi ievaicājās.

— Tā ir mana darīšana! — kapralis mēģināja sadūšoties.

— Jūsu darīšana, — brīvprātīgais smīnēja, — un mūsu arī. Tas ir kā kāršu spēlē: kas tavs, tas būs mans. Es gan teiktu, ka jūs ietekmējusi piezīme par raporta iesniegšanu, tāpēc jūs sākat mums piesieties, izmantojot savu dienesta stāvokli.

— Jūs esat rupji tēviņi! — kapralis uzkliedza, ar pēdējiem spēkiem mēģinādams iedvest bailes.

— Es jums ko pastāstīšu, kapraļa kungs, — Šveiks iesāka. — Es esmu vecs kareivis, biju dienestā jau pirms kara un varu teikt, ka ar šādu lamāšanos tālu netiek. Atceros, ka mūsu rotā bija tāds ādu dīrātājs

Sreiters. Viņš bija virsdienestā, kaut gan sen varēja atstāt dienestu ar kapraļa pakāpi, bet viņam, kā saka, vienas skrūves trūka. Un, lūk, šis cilvēks uzsēdās mums, kareivjiem, uz kakla, ieķērās kā ērce govij ādā: te viņam tas nav pareizi, te atkal tas pret priekšrakstiem, vārdu sakot, jāja mūs kā kaimiņu āzi un vēl lamāja: «Jūs neesat nekādi kareivji, jūs esat naktssargi!» Vienreiz man sanāca dusmas un es iesniedzu raportu rotas komandierim. «Ko tu gribi?» kapteinis jautā. «Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, ka man ir sūdzība par mūsu feldfebeli Šreitera kungu, jo mēs esam viņa ķeizariskās majestates kareivji, nevis kaut kādi naktssargi. Mēs kalpojam mūsu kungam un ķeizaram, bet nevis sargām sakņu dārzus.» Bet kapteinis uzbrēc: «Ārā, lupata, lai manas acis tevi vairs neredzētu!» Es atkal atbildu, ka padevīgi lūdzu atļaut iesnegt raportu bataljona komandierim. Kad es, iesniedzot raportu, paskaidroju lajtnantam, ka mēs esam ķeizara kareivji, nevis naktssargi, viņš lika mani iesēdināt uz divām dienām, bet es pieprasīju, lai atjauj iesniegt raportu pulka komandierim. Pulkveža kungs, pieņēmis raportu, uzbrēca man, ka es esot idiots, un pasūtīja mani pie visiem velniem. Es atkal uz to atbildu: «Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka vēlos iesniegt raportu brigādes komandierim.» Tad viņš drusku nobijās, lika iesaukt kancelejā mūsu ādģēri Šreiteru, un tam vajadzēja visu virsnieku klātbūtnē atvainoties man par vārdu «naktssargs». Vēlāk Šreiters noķēra mani pagalmā un piedraudēja, ka no šās dienas viņš mani vairs nesaukāšot, bet piešūšot man garnizona arestu. Es nu sāku ārkārtīgi uzmanīties, bet tas tomēr nelīdzēja. Reiz es stāvēju sardzē pie noliktavas, un tur uz sienas katrs sargkareivis bija kaut ko atstājis par piemiņu. Cits bija uzzīmējis kaut ko no sieviešu lietām, cits atkal uzrakstījis kādu pantiņu. Māri nekas neienāca prātā, un tā es aiz gara laika uzrakstīju: «Adģēris Šreiters ir draņķis.» Bet šis nelieša Šreiters tūlīt ņēma mani nosūdzēt, jo viņš bija visu laiku mani izsekojis kā beidzamais suns. Nelaimīgā kārtā virs šā uzraksta atradās kāds cits: «Mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim.» Tas bija palicis no 1912. gada, kad mums konsula Prochaskas dēļ tikko neiznāca doties uz Serbiju. Mani tūlīt nosūtīja uz Terezinu un nodeva apgabala kara tiesai. Reizes piecpadsmit kara tiesas kungi fotografēja noliktavas sienu ar visiem uzrakstiem, desmit reizes man vajadzēja uzrakstīt, lai rokrakstus var salīdzināt: «Mēs karā neiesim, mēs tam uzspļausim,» — piecpadsmit reizes es dabūju rakstīt: «Adģēris Šreiters ir draņķis,» — un beidzot vēl ieradās kāds grafologs un lika man rakstīt: «Tas notika 1897. gada 29. jūnijā, kad Kralovdvura pie Labas dabūja iepazīties ar Labas pārplūšanas šausmām.» — «Ar to vēl nepietiek,» izmeklētājs sacīja, «vēl kaut ko vajag par spļaušanu. Diktējiet viņam tādus teikumus, kur daudz «p» un «ļ»! Tad viņš man diktēja: «Pļauka, pļēgurs, peļķe, pļaušana, pļāpa.» Patiesībā šis tiesas grafologs bija jau no visa tā galīgi apdullis un atpakaļ vien raudzījās, kur stāvēja kareivis ar durkli. Beidzot viņš man lika vēl trīsreiz uzrakstīt: «Arī saulīte sāk jau spīdēt, karstums visai pieņemas,» — un sacīja, ka tas viss jāsūta uz Vīni. Tā arī izdarīja, un tur beidzot atzina, ka pārējie uzraksti nav manis rakstīti, izņemot vienu, ko es arī nenoliedzu. Par to mani iesēdināja uz sešām nedēļām, jo es biju rakstījis, stāvēdams sardzē, un, kamēr rakstīju uz sienas, nevarēju izpildīt savus sargkareivja pienākumus.

— No tā var redzēt, — kapralis apmierināts piezīmēja, — ka noziegums bez soda tomēr nepaliek. Ja es būtu tās kara tiesas vietā, es jums būtu iegriezis nevis sešas nedēļas, bet se​šus gadus, jo jūs esat īsts karātavu putns.

— Neesiet jel tik cietsirdīgs, — brīvprātīgais iejaucās, — un padomājiet labāk, kāds gals jūs gaida! Jums taču nesen komandants sacīja, ka jums būs jāierodas ar raportu. Jums vajadzētu tam ļoti nopietni gatavoties un pārdomāt par kapraļa dzīves nīcību.

Jo kas jūs esat pret visumu, ja padomā, ka šim vilcienam tuvākā stāvzvaigzne atrodas no tā 275.000 reižu tālāk nekā saule un ka tās paralakse var izveidot tikai vienu loka sekundi. Ja jūs atrastos visumā kā stāvzvaigzne, tad jūs noteikti būtu par niecīgu, lai jūs varētu saskatīt ar vislabāko astronomisko ierīču palīdzību. Jūsu nenozīmība pasaules izplatījumā ir vienkārši neaptverama. Pusgada laikā jūs izveidotu tik mazu lociņu un gada laikā tik maziņu elipsi, ko pat ar skaitļiem nevarētu izteikt, tik neievērojama tā būtu.

Bet jūsu paralaksi nemaz nebūtu iespējams izmērīt.

— Tādā gadījumā, — Šveiks piebilda, — kapraļa kungs varētu lepoties ar to, ka viņš ir

neizmērojams.v'ja viņš iekristu ar raportu, kā tas mēdz būt, arī tad viņam jāpaliek mierīgam un nav jāuztraucas, jo katrs uztraukums kaitīgs veselībai, bet kara laikā veselība jātaupa, jo kara grūtības no katra prasa, lai viņš nebūtu nekāds mīkstčaulis.

— Ja jūs arī iesēdinās, kapraļa kungs, — Šveiks viņam draudzīgi uzsmaidīja, — ja jums vispār nodarīs kādu pārestību, tad jūs nedrīkstat zaudēt galvu, un, ja viņiem ir kaut kas aiz ādas, tad neatklājiet jūs arī savas kārtis. Es pazinu kādu ogļu iznēsātāju Františeku Škvoru, ar ko kara sākumā sēdēju kopā policijas pārvaldē Prāgā. Viņu apvainoja par valsts nodevību un vēlāk arī pakāra nez kādas pragmatiskās sankcijas [80]dēļ. Kad šim cilvēkam nopratināšanā jautāja, vai viņam ir kādi iebildumi pret protokolu, tad viņš atbildēja: «Lai būtu, kā būtu, kaut kā taču būtu, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.» Par to viņu iesēdināja tumšā kamerā, nedeva divas dienas ne ēst, ne dzert un atkal aizveda uz nopratināšanu, bet viņš palika pie sava: «Lai būtu, kā būtu, kaut kā taču būtu, jo nekad tā nav bijis, ka nekā nav bijis.» Varbūt viņš ar tiem vārdiem arī gāja pie karātavām, kad viņu vēlāk nodeva kara tiesai.

— Tagad daudz šaujot un karot, — kāds no sargkareivjiem ierunājās. — Nesen mums apmācības laukumā nolasīja pavēli, ka Motolā nošāvuši rezervistu Kudrnu, jo kapteinis iesitis ar zobenu viņa puikam, ko viņa sieva turējusi uz rokas, kad gribējusi no vīra Benešovas stacijā atvadīties, un Kudrna par to dikti uzt-raucies. Nu, bet politiskos — tos ņem ciet no vietas. Moravijā nošāvuši jau kādu redaktoru.

Un mūsu kapteinis teica, ka citiem arī drīz pienākšot kārta.

— Visam ir savas robežas, — brīvprātīgais divdomīgi no​teica.

— Tur jums taisnība, — kapralis atsaucās, — tādam redaktoram tā arī vajag. Viņi tikai musina tautu. Aizpagājušā gadā, kad es vēl biju jefreitors, man tur arī bija viens tāds redaktors, kas mani citādi nesauca kā par «visas armijas krustu», bet, kad es viņam mācīju brīvās kustības, tā ka viņam sviedri lija, tad viņš vienmēr teica: «Es lūdzu cienīt manī cilvēku.» Nu, es viņam tādu cilvēku parādīju, ka labāk nevajadzēja: viņš dabūja likties garšļaukus katrreiz, kad kazarmu laukums bija vienās peļķēs. Es viņu pievedu pie tādas peļķes, un viņam vajadzēja tur likties iekšā, ka īīdens šķīda uz visām pusēm kā peldbaseinā. Bet pēc pusdienām visam vajadzēja atkal spīdēt un laistīties, ir apģērbam, ir apavam, un viņš tīrīja, stenēja un rūca, bet otrā dienā no jauna izskatījās pēc cūkas, kas vārtījusies dubļos. Un tad es viņam pieeju klāt un saku: «Nu, redaktora kungs, kas ir stiprāks: armijas krusts vai jūsu «cilvēks»?» Jā, tas bija gan īsts inteliģents.

Kapralis uzvaras apziņā paskatījās uz brīvprātīgo un tur​pināja: — Taisni savas inteliģences pēc viņš arī pazaudēja brīvprātīgā uzplečus, jo sāka rakstīt avīzēs par nežēlīgu izturēšanos pret kareivjiem. Bet kā tad lai pret viņiem izturas, ja tāds mācīts cilvēks neprot izjaukt šauteni, kaut viņam to vai desmit reižu parāda, un, kad viņam liek skatīties pa kreisi, tad viņš kā par spīti pagriež savu pauri uz labo pusi un blisina acis kā ūpis, un apmācībās ar šauteni viņš nesaprot, pie kā vispirms ķerties, pie siksnas vai patronu somas, un blenž kā teļš uz jauniem vārtiem, kad tu, cilvēks, viņam rādi, kā rokai jāslīd pa siksnu. Viņš pat nezināja, uz kura pleca jānes šautene, un salutēja kā mērkaķis, bet pagriezienos soļojot — lai dievs stāv klāt, kas tik tur nenotika! Kad vajadzēja pagriezties, tad viņam bija vienalga, ar kuru kāju. Viņš vēl so|us sešus nogāja uz priekšu — cap, cap, cap — un tarl apgriezās kā alus mucas krāns, bet soļojot viņš tā lika kājas kā reimatisma apsēsts vai skrēja teciņus kā veca meita uz baznīcas iesvētīšanu.

Kapralis pat nospļāvās.

— Es tīšām izmeklēju viņam īsti sarūsējušu šauteni, lai viņš iemācītos tīrīt, un viņš berza to neapnicis, bet, ja viņš būtu iegādājis kaut divi kilogrami pakulu, arī tad netiktu ne​kādā galā. Jo vairāk viņš to spodrināja, jo tā trakāk rūsēja, un apskatē tā gāja no rokas rokā, un visi brīnījās, kā tas var būt, ka tā tik sarūsējusi. Mūsu kapteinis viņam vienmēr sacīja, ka no viņa neiznāks nekāds kareivis un ka viņam labāk vajadzētu iet un pakārties nekā velti ēst kroņa maizi, bet viņš tikai mirkšķināja acis aiz savām brillēm. Tie viņam bija lieli svētki, kad viņam nebija pastiprinātas apmācības vai karcera. Tādās dienās viņš parasti taisīja savus rakstus avīzēm par nežēlīgu izturēšanos pret kareivjiem, kamēr vienreiz izrevidēja viņa lādi.

Ļautiņi, kas viņam tur bija grāmatu! Un visas par atbruņošanos, par mieru starp tautām. Par to viņš nonāca garnizona cietumā, un mums bija miers no viņa, kamēr viņš atkal neparādījās kancelejā, kur viņu pielika pie devu izrakstīšanas, lai viņam nav nekādas darīšanas ar kareivjiem. Tādu bēdīgu galu ņēma šis inteliģents. No viņa būtu iznācis pavisam cits kungs, ja aiz sava stulbuma viņš nebūtu zaudējis brīvprātīgā tiesības. Būtu jau bijis leitnants.

Kapralis nopūtās.

— Pat mētelim krokas viņš neprata turēt kārtībā. Un no Pragas viņš izrakstīja visādus šķidrumus un ziežas pogu tīrīšanai, bet tomēr viņa pogas bija no rūsas spurainas kā Ēsavs. Bet uz pļāpāšanu gan viņš bija meistars un kancelejā cita nekā nedarīja kā tikai noņēmās ar filozofēšanu. Uz to viņam vienmēr bija patika. Viņš, kā jau es teicu, bija kā ķerts no tās «cilvēcības». Reiz, kad viņš tā domīgs apstājās pie kādas peļķes, kur viņam pēc komandas vajadzēja likties iekšā, es viņam teicu: «Jūs tik daudz runājat par cilvēku un dubļiem, ka man ienāk prātā, ka cilvēks no dubļiem radīts un tāpēc tam dubļos vajag labi justies.»

Dabūjis no sirds izrunāties, kapralis jutās ļoti apmierināts un gaidīja, konu atbildēs brīvprātīgais.

Atsaucās tomēr Šveiks.

— Par šitādām pašām padarīšanām, par tādu vajāšanu pirms pāris gadiem kāds Koničeks no 35. pulka bija nodūris kaprali un pats sevi. Par to bija rakstīts «Kurjerā» Kapralim bija ap trīsdesmit ievainojumu, no tiem kādi divpadsmit nāvīgi. Kareivis pēc tam bija nosēdies uz mirušā kapraļa un tāpat sēdēdams nodūries. Dalmacijā pirms pāris gadiem bija kādam kapralim pārgriezuši rīkli, un vēl šodien neviens nezina, kas to izdarījis. Tas viss palika noslēpums, zināms tikai tas, ka kaprali sauca Fials un ka viņš agrāk dzīvojis Drabovā pie Turnovas. Un tad es vēl zinu par kādu kaprali no 75. pulka, kādu P.eimaneku . .. Šo uzmundrinošo stāstu pārtrauca skaļa stenēšana, kas atskanēja no sola puses, uz kura gulēja paters I.acina.

Paters pamodās visā savā daiļumā un cienībā. Šo mošanos pavadīja tādas pašas parādības kā jaunā milža Gargantuā mošanos, ko apraksta vecais jautrais Rablē. Feldkurats skaļi atbrīvojās no gāzēm, žagojās un trokšņaini žāvājās visā rīklē. Beidzot viņš piecēlās sēdus uz sola un izbrīnījies noprasīja: — Sasodīts, kur es atrodos?

Kapralis, redzēdams augsto priekšniecību pamostamies, pa​zemīgi atbildēja: — Padevīgi ziņoju, virsfeldkurata kungs, ka jums labpaticis atrasties arestantu vagonā.

Feldkurata sejā pazibēja pārsteigums. Viņš sēdēja brītiņu klusēdams un saspringti domāja. Starp to, ko viņš bija pārdzīvojis nakti un no rīta, un starp šo pamošanos vagonā ar aizrestotajiem logiem izpletās vesela neziņas jūra.

Beidzot viņš vaicāja kapralim, kas joprojām goddevīgi stā​vēja viņa priekšā: — Un uz kā pavēli es, kas . . .

— Padevīgi ziņoju, bez pavēles, virsfeldkurata kungs.

Paters piecēlās un sāka staigāt pa solu starpu, ņurdēdams, ka nekā nesaprotot.

Viņš apsēdās atkal un jautāja: — Uz kurieni tad mēs īsti braucam?

— Padevīgi ziņoju, ka uz Mostu.

— Un kāpēc mēs braucam uz Mostu?

— Padevīgi ziņoju, ka uz turieni pārceļas viss mūsu 91. pulks.

Paters atkal sāka cītīgi pārdomāt, kas ar viņu noticis, kā viņš nokļuvis arestantu vagonā, kāpēc īsti viņš brauc uz Mostu kopā ar 91. pulku un vēl eskorta pavadībā.

Viņš bija jau tiktāl atžilbis, ka pamanīja brīvprātīgo, un tāpēc uzrunāja to: — Jiis esat inteliģents cilvēks, paskaidrojiet man bez aplinkiem un bez noklusēšanas, kā es esmu pie jums nokļuvis!

— Ar lielāko prieku, — brīvprātīgais biedriski atteica.

— Jūs šorīt, vilcienam atejot, pievienojāties mums stacijā, jo jums galva nebija skaidra.

Kapralis uzmeta viņam bargu skatienu.

— Jūs iekāpāt mūsu vagonā, — brīvprātīgais turpināja, — un darīts. Apgulāties uz sola, un, lūk, tur Šveiks palika jums zem galvas savu šineli. Kad vilcienu iepriekšējā stacijā kontrolēja, jūs ieveda ešelona virsnieku sarakstā. Jūs esat, tā sakot, oficiāli atklāts, un par mūsu kaprali tāpēc iesniegšot raportu.

— Tā, tā, — paters nopūtās, — tad man nākamajā stacijā jāpāriet štaba vagonā. Vai nezināt, kad mums izsniegs pus​dienas?

— Pusdienas izsniegs tikai Vīnē, feldkurata kungs, — kap​ralis atkal tika pie vārda.

— Tad jūs man palikāt zem galvas savu šineli? — paters griezās pie Sveika. — Es jums sirsnīgi pateicos.

— Man nekāda pateicība nepienākas, — Šveiks atbildēja.

— Es rīkojos tā, kā rīkotos katrs kareivis, redzēdams, ka priekšniecībai nav nekā pagalvī un ka tā ir kunga prātā. Katram kareivim jāciena sava priekšniecība, kaut arī tai nav visi pieci mājās. Man ir daudz piedzīvojumu ar feldkuratiem, jo es biju par kalpotāju pie feldkurata Oto Kaca kunga. Tie ir jautri un labsirdīgi ļaudis.

Feldkurata paģiras izpaudās demokrātismā lēkmē.

Viņš izņēma cigareti un pasniedza Šveikam: — Uzvelc dūmu!

— Un par tevi manis dēļ iesniegšot raportu? — viņš uzrunāja kaprali. — Nebaidies, es tev palīdzēšu, tev nekas ne​notiks.

Viņu pārņēma jauni augstsirdības uzplūdi, un viņš sāka apgalvot, ka visiem izdarīšot ko labu.

Brīvprātīgajam viņš solījās nopirkt šokolādi, sargkareivjiem rumu, kaprali pārcelt uz 7. jātnieku divīzijas štaba fotografēšanas nodaļu, visus at​brīvot un neviena neaizmirst.

Viņš izvilka cigaretes no kabatas un sāka tās dalīt visiem no vietas, turklāt paziņoja, ka atļaujot smēķēt arī arestantiem un ka viņš parūpēšoties, lai tiem sodu mīkstinātu un tie atkal varētu atgriezties normālā karavīru dzīvē.

— Es negribu, — viņš teica, — ka jūs mani pieminētu ar ļaunu. Man ir daudz labu sakaru, un jūs ar mani nekad nepazudīsiet. Jūs vispār liekaties esam kārtīgi cilvēki, kādus dievs tas kungs mīl. Par to, ko jūs esat nogrēkojušies, jums jāsaņem savs sods, un es redzu, ka jūs ar prieku un labprātību paciešat, ko dievs jums ir uzlicis.

— Par ko jūs nosodīja? — viņš griezās pie Sveika.

— Dievs man uzlika sodu ar pulka komandiera pavēli, ·— Šveiks dievbijīgi atbildēja, — par to, ka es no manis neatka​rīgu apstākļu dēļ laikā neierados pulkā.

— Dievs ir žēlsirdīgs un taisnīgs, — feldkurats svinīgi noteica, — viņš zina, ko sodīt, jo ar to viņš parāda savu gaiš​redzību un visvarenību. Un par ko jūs sēžat, brīvprātīgais?

— Tāpēc, ka žēlīgajam dievam labpatika man uzsūtīt reimatismu, — tas atbildēja, — un es kļuvu iedomīgs. Pēc soda izciešanas mani nosūtīs darbā uz virtuvi.

— Dievs labi dar' ko darīdams, — paters pacilātā balsī atsaucās, izdzirdējis pieminam virtuvi, — arī tur kārtīgs cilvēks var tikt uz priekšu. Inteliģentus cilvēkus taisni vajadzētu sūtīt virtuves darbos, lai ēdienos rastos dažādība, jo galvenais nav vis vārīšana pati, bet tā mīlestība, ar kādu ēdienus pagatavo un visādi sakombinē. Ņemsim, piemēram, mērces. Ja kāds inteliģents cilvēks taisa sīpolu mērci, tad viņš ņem visādus dārzeņus un sasautē tos sviestā, pēc tam pieliek piparus, virces, drusku muskata, ingvera, kamēr parastais vienkāršais pavārs novāra sīpolus un pielej klāt melni piedegušus liellopu taukus. Jūs es tiešām labprāt redzētu drīzumā kādā virsnieku virtuvē. Ja cilvēkam trūkst inteliģences, tad šādā tādā vienkāršā amatā tas viņam nekaitē un viņš tiek dzīvei cauri, bet virtuvē to tūlīt mana. Vakar vakarā

Budejovicē mums pasniedza virsnieku klubā nieres a la madeira. Kas tās bija gatavojis, tam tiešām dievs atlaidis visus grēkus, tas bija īsts inteliģents, un viņiem patiešām esot virtuvē kāds skolotājs no Skučas. Šādas pašas nieres a la madeira es tiku ēdis 64. zemessargu pulka virsnieku klubā. Tām bija piemestas ķimenes, nu, tā, kā parastos traktieros pieber piparus. Un kas tās bija gatavojis? Ko tas pavārs bija pirms karadienesta darījis? Barojis lopus kādā zemnieku ciemā.

Feldkurats apklusa uz mirkli un tad novirzīja sarunu uz virtuves problēmām vecajā un jaunajā derībā un paskaidroja, ka arī tajos laikos lielu uzmanību veltījuši garšīgiem ēdieniem pēc dievkalpojuma un citiem baznīcas godiem. Pēc tam viņš uzaicināja visus kaut ko uzdziedāt, un Šveiks kā vienmēr nevietā uzvilka: Iet Marina staigāt pa miestiņu, Klāt cientevs ar vīna muciņu.

Tomēr feldkurats neapvainojās.

— Nemaz jau nevajadzētu muciņas vīna, būtu tik bijis kaut drusciņ ruma, — viņš sacīja, visai draudzīgi smaidīdams, — un no Marinām arī labāk atsacīties, tās tikai noved pie grēkošanas.

Kapralis uzmanīgi pataustījās pa šineli un izvilka no turie​nes plakanu pudeli ar rumu.

— Padevīgi ziņoju, virsfeldkurata kungs, — viņš klusu teica, un varēja redzēt, kāds upuris tas viņam bija, — ja vien jūs neņemat ļaunā …

— Kas tur ko ļaunā ņemt, puis, — jautrā balsī atsaucās iepriecinātais paters. — Nu, tad es uzdzeršu uz mūsu ceļa lai​mīgām beigām!

— Jēzus Marija, — kapralis nopūtās, redzēdams, ka pēc pamatīga malka pudele noplaka līdz pusei.

— Re, kāds jūs esat! — feldkurats padraudēja viņam ar pirkstu un zīmīgi pameta ar acīm brīvprātīgajam. — Jūs sākat dieva vārdu nelietīgi velti valkāt. Par to jās dievs tas kungs bez soda neatstās.

Paters vēlreiz pielika plakano pudeli pie mutes un tad pa​sniedza to Šveikam, pavēlēdams: — Pabeidz!

— Pavēle paliek pavēle, — Šveiks labsirdīgi sacīja, pasniegdams tukšo pudeli kapralim, un tas atbildēja ar tik dī​vaini zvērojošu skatienu, kāds piemīt tikai vājprātīgam.

— Līdz Vīnei es vēl drusku nošņākšos, — feldkurats noteica, — bet, tiklīdz iebrauksim Vīnē, pamodiniet mani.

— Bet jūs, — viņš griezās pie Sveika, — jūs aizejiet uz mūsu virsnieku virtuvi, paņemiet paplāti un atnesiet man pusdienas! Sakiet, ka tās ir virsfeldkuratam Lacinas kungam. Raugieties, lai jūs dabūtu dubultu porciju! Ja būs knedliki, tad neņemiet galiņu, tā var viegli iepirkties. Tad atnesiet no virtuves pudeli vīna un paņemiet līdzi katliņu, lai jums tur ielej rumu!

Paters L.acina pagrābstījās pa kabatām.

— Klausieties, — viņš teica kapralim, — man nav sīkas naudas, aizdodiet man vienu guldeni! Tā, te jums būs. Kā jūs sauc?

— Šveiks.

— Te jums, Šveik, būs guldenis ceļam. Kapraļa kungs, aizdodiet man vēl vienu guldeni! Redziet, Šveik, šo otru guldeni jūs dabūsiet, ja būsiet visu izpildījis, kā nākas. Tad vēl paņemiet man papirosus un cigārus. Ja izsniedz šokolādi, tad paķeriet dubultu porciju, ja dod konservus, tad raugiet dabūt žāvētu mēli vai zosu aknas. Ja dod Ementales sieru, tad uzmanieties, ka jums nenogriež malas gabalu, bet, ja ir ungāru desas, tad es negribu nekādus galus, bet tā glīti no paša vidus, lai būtu sulīgāk.

Feldkurats izstiepās uz sola un pēc brīža iemiga.

— Man šķiet, — brīvprātīgais sacīja kapralim, kamēr paters krāca, — jūs varat būt pilnīgi apmierināts ar mūsu atra​deni. Puika kā nagla.

— Viņš ir, kā mēdz teikt, atšķirts no krūts, — Šveiks pie​zīmēja, — viņš jau dzer no pudelītes.

Kapralis brīdi cīnījās pats ar sevi, tad pēkšņi pazaudēja visu apakšnieka goddevību un skarbi

noteica: — Uz cita rēķina viegli būt labam.

— Ar to sīknaudu, kuras viņam nav, — Šveiks turpināja, — viņš man atgādina kādu Mličko, mūrnieku no Deivicas. Tam arī nekad nebija sīknaudas, kamēr viņš iekrita līdz kaklam parādos un viņu apcietināja par krāpšanu. Lielas sumas viņš vienmēr nodzēra, bet sīknaudas viņam nebija.

— 75. pulkā, — kāds no sargkareivjiem ierunājās, — kapteinis pirms kara nodzēra visu pulka kasi, un viņam bija jāaiziet no pulka, bet tagad viņš ir atkal kapteinis, un kāds feldfebelis, kas kronim bija nozadzis atlokiem domāto vadmalu — pāri par divdesmit baķu, tagad ir štaba feldfebelis, bet kādu kājnieku nesen nošāva Serbijā par to, ka viņš bija apēdis vienā reizē visus konservus, ar ko viņam bija jāiztiek trīs dienas.

— Tas nepieder pie lietas, — kapralis pārtrauca, — bet tiesa kas tiesa: izspiest no nabaga kapraļa divus guldeņus dze​ramnaudai .. .

— Saņemiet savu guldeni, — Šveiks noteica, — es negribu uz jūsu rēķina iedzīvoties. Un, ja viņš man iedos to otro guldeni, tad es jums to arī atdošu, lai jūs negaustos. Jums taču vajadzētu priecāties, kad jūsu priekšniecība aizņemas no jums naudu iesviķošanai. Jūs esat liels egoists. Te ir runa par nožēlojamiem diviem guldeņiem, bet es labprāt gribētu jūs redzēt, kad jums būtu jāupurē sava dzīvība sava priekšnieka labā, kad viņš gulētu ievainots kaut kur pie ienaidnieka ierakumiem un jums vajadzētu viņu izglābt un aiznest drošībā uz savām rokām, bet jums drāztu virsū gan šrapneļus, gan visu pārējo.

— Jums jau gan būtu bikses pilnas, plātausis tāds, — kap​ralis aizstāvējās.

— Neviena kauja nepaiet bez tādiem gadījumiem, — atsaucās atkal kāds no sargkareivjiem. — Nesen mums kāds ievainots biedrs stāstīja Budejovicē, ka tad, kad viņi gājuši uz priekšu, ar viņu tas atgadījies trīs reizes. Pirmo reizi, kad viņi atstājuši ierakumus un aizlīduši līdz dzeloņstiepļu aizžogojumiem, otru reizi, kad sākuši tos griezt pušu, un trešo reizi viņš pielaidis bikses, kad krievi metušies ar durkļiem viņiem virsū un klieguši «urā». Tad mūsējie likušies skriešus uz saviem ierakumiem, un no visa vada nav bijis neviena, kam biksēs būtu skaidrība. Bet kāds kritušais, kas bijis palicis guļot virs ierakumiem ar kājām lejup un kam šrapnelis bijis norāvis pusgalvu, nu taisni kā ar nazi nogriezis, — tas pēdējā brīdī vēl paspējis tā aptaisīties, ka no viņa biksēm viss tecējis pāri zābakiem kopā ar asinīm ierakumos. Un taisni tur apakšā gulējusi vina galvas otrā puse ar visām smadzenēm. Jā, cilvēks gan nevar paredzēt, kas ar viņu notiks.

— Dažreiz atkal cilvēkam kaujā kļūst nelabi, kad viņš ierauga ko pretīgu, — Šveiks sacīja. — Prāgā, Pohorželecas ielā, «Panoramā» mums reiz stāstīja kāds slims kareivis no Pržemišļas, kurš vēl nebija gluži atlabis, kā viņam gadījies durkļu cīņā pie kāda cietokšņa. Viņam priekšā pēkšņi parādījies kāds krievs laba kalna lielumā un brucis viņam virsū ar durkli, un tam krievam bijusi liela pile deguna galā. Kā viņš paskatījies uz šo pili, uz šito lāsteku, tā viņam kļuvis tik nelabi, ka bijis jāskrien uz pārsienamo punktu, kur konstatēts, ka viņš saslimis ar koleru. Tad viņu aizsūtījuši uz koleras ba​raku Peštā, un tur viņš saķēris koleru no tiesas.

— Vai tas bija vienkāršs ierindnieks vai kapralis? — brīv​prātīgais ievaicājās.

— Tas bija kapralis, — Šveiks mierīgi atbildēja.

— Nu, tas varētu notikt arī ar katru brīvprātīgo, — kapralis savā muļķībā atsaucās, pie tam uzvaroši paskatīdamies uz brīvprātīgo, it kā teikdams: «Re, kā es tev sadevu, ko nu tu sacīsi?»

Bet brīvprātīgais klusēja un atgulās uz sola.

Vilciens tuvojās Vīnei. Tie, kas negulēja, vēroja pa logiem stiepļu žogus un nocietinājumus ap Vīni, kas visam vilcienam iedvesa nospiestības sajūtu. Pat Kašperkalnu aitu ganu nerimstošo rēkšanu: «Wann ich kumm, wann ich kumm, wann ich wieda, wieda kumm,» — apklusināja nepatīkamais iespaids no dzeloņstieplēm, kas apjoza visu Vīni.

— Viss kārtībā, — Šveiks sacīja, vērodams ierakumus,

— viss pilnīgā kārtībā, tikai vīnieši, dodamies zaļumos, var uz šim stieplēm saplēst bikses. Te cilvēkam jābūt ļoti uzma​nīgam.

— Vīne vispār ir visai svarīga pilsēta, — viņš turpināja, — cik daudz plēsīgu zvēru gan nav vienā pašā Šenbrunas zvēru dārzā! Kad es pirms vairākiem gadiem biju Vīnē, tad man vislabāk patika apskatīt pērtiķus, bet, kad kāda augsta persona izbrauca no Šenbrunas pils, tad sardze nevienu nelaida cauri. Es biju kopā ar kādu drēbnieku no desmitā iecirkņa, un viņu arestēja, jo viņš par katru cenu gribēja tos pērtiķus redzēt.

— Vai jūs pilī arī esat bijis? — kapralis jautāja.

— Tur ir gan skaisti, — Šveiks atbildēja, — pats es neesmu bijis, bet man stāstīja kāds, kas tur bijis. Vislepnākais — tā ir pils sardze. Tiem jābūt divi metri gariem, un pēc izdienas viņi dabū trafiku Un princešu tur ir, ka biezs.

Viņi izbrauca cauri kādai stacijai, un aiz viņiem noskanēja Austrijas himna, ko spēlēja kāda laikam aiz pārpratuma atsūtīta kapela., jo tikai pēc laba laika viņi iebrauca citā stacijā, kur vilciens pieturēja, kur izsniedza uzturu un bija sagatavota svinīga sagaidīšana.

Tomēr tās vairs nebija kara pirmās dienas, kad kareivji, braukdami uz fronti, pārēdās katrā stacijā, kur viņus sagaidīja idiotiskās baltās drēbēs tērptas jaunavas ar vēl idiotiskākām sejām, ar neiedomājami muļķīgiem puķu pušķiem un vēl muļķīgāku kādas kundzītes uzrunu, kuras vīrs tagad tēloja pārliecināta patriota un republikaņa lomu.

Svinīgā delegācijā sastāvēja no trim Austrijas Sarkanā Krusta locekļiem, divām kaut kādas Vīnes sieviešu kara sa​vienības loceklēm un oficiāliem pārstāvjiem no Vīnes maģistrata un komandantūras.

Viņu sejās izpaudās nogurums. Militārie vilcieni traucās cauri dienu un nakti, sanitarvilcieni ar ievainotajiem brauca 1 Trafika — bodīte, kur pārdod zīmogmarkas, papirosus un tabaku, uz ko Austroungārijā bija valsts monopols. Koncesiju uz trafiku mēdza pie​šķirt invalidiem, izdienējušiem kareivjiem utt. cauri katru stundu, stacijās gandrīz nepārtraukti bīdīja vagonus ar gūstekņiem no vienām sliedēm uz otrām, un visur tur vajadzēja būt klāt šo dažādo korporāciju un savienību locekļiem. Tā tas gāja dienu pēc dienas, un sākotnējo sajūsmu aizstāja žāvas. Gan šie sagaidītāji nomainīja cits citu dežūrās, bet katrs, kam bija pienākums parādīties kādā Vīnes stacijā, izskatījās tikpat noguris kā tie, kas šodien saņēma Budejovices pulku.

No lopu vagoniem raudzījās ārā kareivji ar tādu bezcerības izteiksmi sejā, it kā viņiem tūlīt būtu jāiet pie karātavām.

Viņiem tuvojās dāmas un izdalīja cepumus ar cukura burtu uzrakstiem: «Sieg und Rache», «Gott, strafe England», «Der Osterreicher hat ein Vaterland. Er liebt's und hat auch Ursache fūrs Vaterland zu kampfen».[81] Varēja redzēt, kā kalnieši no Kašperkalniem piebāž pilnas mutes ar cepumiem, bet bezcerīgā izteiksme viņu sejās ne​nozuda.

Tad katrai rotai bija jāiet pēc pusdienām uz karalauka vir​tuvēm, kas bija novietotas aiz stacijas.

Tur atradās arī virsnieku virtuve, uz kurieni devās Šveiks izpildīt feldkurata uzdevumu, kamēr brīvprātīgais palika gaidīt, lai viņu pabaro, jo divi sargkareivji aizgāja pēc pusdienām visam arestantu vagona personālām. Šveiks izpildīja uzdoto ļoti labi un, nākdams pāri sliedēm, ieraudzīja virsleitnantu I.ukašu, kas pastaigājās pa sliežu ceļu, gaidīdams, ka viņam arī kas atliks no virsnieku virtuves.

Viņa stāvoklis bija visai neapskaužams, jo pagaidām viņam kopā ar virsleitnantu Kiršneru bija viens kalpotājs. Sis radījums rūpējās tikai par savu kungu un pilnīgi sabotēja virsleitnantu Lukašu.

— Kam jūs to nesat, Šveik? — nelaimīgais virsleilnants ievaicājās, kad Šveiks nolika zemē veseiu grēdu dažādu mantu, ko bija izspiedis virsnieku virtuvē un nesa, ietinis savā šinelī. Šveiks uz mirkli sastomījās, bet tūliņ atkal apķērās. Viņa sejā bija lasāms prieks un sirdsmiers, kad

viņš atbildēja: — Tas ir jums, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Es tikai nezinu, kur ir jūsu kupeja un vai vilciena komandanta kungam nebūs kas pretī, ka es eju jums lidzi. Man liekas, ka viņš ir liels cūka.

Virsleitnants Lukašs jautājoši pavērās Sveikā, bet tas tik​pat labsirdīgi un uzticības pilns turpināja: — Viņš tiešām ir cūka, obrlajtnanta kungs. Kad viņš ienāca pārbaudīt vagonu, es viņam tūlīt sacīju, ka pulkstenis ir jau vienpadsmit, ka es savu sodu esmu izcietis un ka mani vajag vai nu pārvest uz lopu vagonu, vai pie jums, bet viņš man rupji noteica, ka man esot jāpaliek turpat, kur es esot, lai es jums, obrlajtnanta kungs, vismaz ceļā neiztaisot kādu nesmukumu. Šveiks pieņēma īstu mocekļa izskatu.

— It kā es jums, obrlajtnanta kungs, vispār būtu kādu ne​smukumu iztaisījis.

Virsleitnants Lukašs tikai nopūtās.

— Nesmukumu, — Šveiks turpināja, — es jums tiešām nekādu neesmu iztaisījis, bet, ja kas ir noticis, tad tā ir nejaušība, paša dieva pirksts, kā teica vecais Vaničeks no Pelchržimovas, kad bija atsēdējis savu trīsdesmit sesto reizi. Es nekad neesmu tīšu prātu ko sliktu darījis, obrlajtnanta kungs, vienmēr esmu gribējis izdarīt ko kārtīgu un labu, un es nekā nevaru lidzēt, ja mums abiem no tā nav atlēcis nekāds labums, vienīgi viens posts un bēdas.

— Neraudiet taču, Sveik! — virsleitnants Lūkass laipni sacīja, kad viņi tuvojās staba vagonam. — Es visu nokārtošu, lai jūs atkal paliktu pie manis.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es neraudu. Man tikai pēkšņi tā apsāpējās sirds par to, ka mēs abi esam tie nelaimīgākie cilvēki šajā karā un vispār zemes virsū un pasi tur nekā nevaram darīt. Tas ir briesmīgs liktenis, kad tā pa​domā vien, cik es no laika gala. esmu bijis rūpīgs…

— Nu, apmierinieties, Šveik!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es gan sacītu, ja tas nebūtu pret disciplīnu, ka es vispār nevaru apmierināties, bet tagad man jāsaka, ka, paklausot jūsu pavēlei, esmu jau pilnīgi mierīgs.

— Tad rāpieties vien vagonā, Šveik!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jau rāpjos.

Kara nometnē Mostā valdīja nakts klusums. Kareivji drebēja savās barakās no aukstuma, bet virsnieku barakās vēra logus vaļā, jo tur bija pārkurināts. Šad tad bija dzirdami soļi, jo pie atsevišķiem objektiem nostādītā sardze staigāja uz priekšu un atpakaļ, lai aizdzītu miegu.

Lejā, Mostā pie Litavas, spīguļoja ķ. un ķ. gaļas konservu fabrikas ugunis, kur darbs ritēja dienu un nakti, pārstrādājot dažādus atkritumus. Tā kā vējš pūta no tās puses, tad kara nometne oda pēc pūstošām dzīslām, nagiem un kauliem, no kā gatavoja viras konservus.

No pamestā paviljona, kur miera laikos fotogrāfi uzņēma kareivjus, kas te pavadīja savu jaunību šaujamlaukumā, varēja saredzēt Litavas ielejā sarkano elektrisko spuldzi pie prieka mājas «Kukuruzas vārpa». Šajā mājā, ko 1913. gadā, lielo Šopronas manevru laikā, pagodināja ar savu apmeklējumu erchercogs Stefans, katru dienu salasījās virsnieku sa​biedrība.

Tas bija visvairāk izdaudzinātais lokāls, ko vienkārši kareivji un brīvprātīgie nedrīkstēja apmeklēt.

Tie gāja uz «Rožu mājiņu», kuras zaļo spuldzi arī varēja redzēt no pamestā foto​ateljē.

Te bija spēkā tas pats kārtu iedalījums kā vēlāk frontē, kad ķeizarvalsts nevarēja savam karaspēkam ne ar ko citu palīdzēt kā ar ceļojošām prieka mājām pie brigādes staba, tā saucamajiem «pufiem».

Tajos laikos bija ķ. un ķ. virsnieku pufs, ķ. un ķ. apakš​virsnieku un ķ. un ķ. kareivju pufs.

Mosta pie Litavas staroja ugunīs, un otrā pusē tiltam mirdzēja Kiralihida. Cisleitanija un Transleitanija. Austrija un Ungārijā. Abās pilsētās, tiklab Ungārijas, kā Austrijas, spēlēja čigānu kapelas, gaiši laistījās kafejnīcu un restorānu logi, iekšā dzēra un dziedāja. Vietējie pilsoņi un ierēdņi apmeklēja šīs kafejnīcas un restorānus kopā ar savām sievām un pieaugušajām meitām, un Mosta pie Litavas un Kiralihida nebija nekas cits kā viens liels prieka nams.

Kādā no nometnes virsnieku barakām Šveiks gaidīja pārnākam virsleitnantu Lukašu, kas bija vakarā aizgājis uz teātri un vēl nebija atgriezies. Šveiks sēdēja atsegtajā virsleitnanta gultā, bet viņam pretim uz galda sēdēja majora Vencla kal​potājs.

Majors bija atkal atgriezies pulkā, kopš Serbijā pie Drinas bija konstatēta viņa galīgā nespējība.

Stāstīja, it kā viņš licis izjaukt un iznīcināt pontonu tiltu, kad puse viņa bataljona vēl atradusies otrā krastā. Tagad viņš bija iecelts par Kiralihidas komandantu, un viņam bija arī darīšanas ar nometnes intendanturu. Virsnieki runāja savā starpā, ka tagad majors Vencls tikšot atkal uz zaļa zara. Lukaša un Vencla istabas atradās vienā gaitenī.

Majora Vencla kalpotājs Mikulašeks, maza auguma bakurētains cilvēciņš, svaidījās kājām un šķendējās: — Es tikai brīnos, ka tas vecais spoks vēl nenāk. Nudien, es gribētu zināt, kur cilvēks viņa gados var visu nakti noblandīties. Būtu vismaz atstājis man istabas atslēgu, tad es varētu likties garšļaukus un tempt. Vīna man tur, cik nevajag.

— Viņš to zogot, — pārtrauca Šveiks, kas omulīgi smēķēja sava virsleitnanta cigaretes, jo pēdējais savā istabā bija tam aizliedzis kvēpināt pīpi — Tev taču droši vien zināms, no kurienes jūs to visu dabūjat?

— Es eju turp, kurp viņš man pavēl, — Mikulašcks atbildēja sīka balstiņā, — viņš man iedod rakstu, lai es saņemu slimniekiem vīnu, un es nesu to uz māju.

— Un, ja viņš tev pavēlētu, lai tu aplaupi pulka kasi, vai to tu arī izdarītu? Te pie manis tu lamājies, bet viņa priekšā drebi kā jēra ļipa.

Mikulašeks pablisināja mazās ačeles.

— Lika nu pagaidīt.

— Kas tev ko gaidīt, pienapuika tāds! — Šveiks viņam uzbrēca, bet tūlīt apklusa, jo durvis atvērās un ienāca virsleitnants Lukašs. Viņš, kā tūliņ varēja redzēt, bija ļoti labā omā, jo cepuri bija uzlicis otrādi.

Mikulašeks tā pārbijās, ka aizmirsa nolēkt no galda. Viņš militāri sveicināja tāpat sēžot, nemaz neiedomādamies, ka vi​ņam nav cepures galvā.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka te viss ir kārtībā, — Šveiks raportēja, militāri saslējies pēc visiem priekš​rakstiem, kaut gan cigarete viņam joprojām bija mutē.

Virsleitnants Lukašs to tomēr neievēroja un devās taisni pie Mikulašeka, kas, acis izbolījis, sekoja katrai virsleitnanta kustībai, bet pats vēl vienmēr sēdēja uz galda un turēja roku pie iedomātās cepures.

— Virsleitnants Lukašs, — virsleitnants sacīja, pienākdams diezgan nedrošiem soļiem pie Mikulašeka, — un kā jūs sauc?

Mikulašeks klusēja. Lukašs paņēma krēslu, apsēdās pie galda Mikulašekam priekšā, apskatīja viņu un tad sacīja Šveikam: — Sveik, izņemiet no manas somas dienesta revolveri!

Visu laiku, kamēr Šveiks meklēja pa somu, Mikulašeks klusēja un, aiz bailēm kā pamiris, raudzījās virsleitnantā. Ja viņš arī apjēdza, ka sēž uz galda, tad tas viņa šausmas tikai pavairoja, jo viņa kājas skārās pie sēdošā virsleitnanta ceļiem.

— Ei, kā jūs sauc, cilvēka gabals? — virsleitnants viņam uzsauca.

Mikulašeks joprojām klusēja. Kā viņš vēlāk paskaidroja, viņu, virsleitnantam negaidīti ierodoties, ķēris kaut kas triekai līdzīgs. Viņš gribējis nolēkt no galda, bet nav varējis, gribējis atbildēt, bet nav varējis, gribējis pārtraukt salutēšanu, bet ne​kas nav iznācis.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks rapor​tēja, — ka revolveris nav pielādēts.

— Tad pielādējiet to, Šveik!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mums nav patronu, un to tur būs arī pagrūti nošaut nost no galda. Es atļaušos piebilst, obrlajtnanta kungs, ka tas ir Mikulašeks, majora Vencla kunga kalpotājs. Viņš

pastāvīgi pazaudē valodu, tiklīdz ierauga kādu no virsnieku kungiem. Viņš vispār kaunas runāt. Viņš, kā jau es teicu, vispār ir tāds drusku apdauzīts, mazliet ķerts. Majors Vencla kungs atstāj viņu vienmēr gaitenī, kad pats aiziet uz pilsētu, un tad viņš tā mētājas pa barakām pie citiem kalpotājiem. Un ja nu vēl būtu bijis iemesls tā pārbaidīties, bet nekas tāds taču nav noticis. Šveiks nospļāvās, un no viņa balss varēja skaidri nojaust, cik dziļi viņš nicina majora Vencla kalpotāja gļēvulību un kareivim nepiedienīgo izturēšanos.

— Atļaujiet, — Šveiks turpināja, — ka es viņu paostu!

Viņš novilka zemē Mikulašeku, kas joprojām idiotiski blenza uz virsleitnantu, nostādīja to uz kājām un paostīja viņa bikses.

— Vēl ne, — viņš ziņoja, — bet drīz būs. Vai lai izvācu viņu ārā?

— Izvāciet viņu, Šveik! Šveiks izveda trīcošo Mikulašeku gaitenī, aizvēra durvis un sacīja viņam: — Tātad es tev esmu izglābis dzīvību, jēra dvēsele. Par to tu man pa kluso pusi atnesīsi pudeli vīna, kad majors Vencla kungs atgriezīsies. Bez jokiem. Es tev patiešām izglābu dzīvību. Kad mans obrlajtnants piedzeras, tad vairs nav labi. Tad tikai es protu tikt ar viņu galā, neviens cits.

— Es esmu . . .

— Zaķapastala tu esi, — Šveiks nicinoši izmeta, — sēdi nu uz sliekšņa un gaidi, kamēr tavs majors Vencls pārnāk!

— Beidzot jūs ienācāt gan, — virsleitnants Lukašs sagaidi i a Šveiku. — Es gribu ar jums parunāt.

Nestāviet nu atkal tik muļķīgi izstiepies! Sēdiet, Šveik, lai paliek visi priekšraksti! Turiet muti un klausieties labi uzmanīgi! Vai jūs zināt, kur Kiralihidā atrodas Šoproni iela? Metiet pie malas savu: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es nezinu.» Ja nezināt, tad sakiet: «Nezinu,» — un pietiek.

Uzrakstiet uz papīra: «Šoproni iela Nr. 16.» Tanī mājā ir dzelzslietu tirgotava. Vai jūs zināt, kas ir dzelzslietu tirgotava? Dieva dēļ, nesakiet: «Padevīgi ziņoju.» Sakiet: «Zinu,» — vai: «Nezinu.» Tātad jūs zināt, kas ir dzelzslietu tirgotava? Zināt, labi. Šī tirgotava pieder kādam ungaram Kakonijam. Jūs zināt, kas ir ungārs? Sasodīts, zināt vai nezināt? Zināt, labi. Virs tirgotavas ir otrais stāvs, un tur viņš dzīvo. Vai jums tas ir zināms? Nav zināms? Nu, velns lai sasper, es taču jums saku, ka viņš tur dzīvo. Vai jums ar to pietiek? Pietiek, labi. Ja jums ar to nepietiktu, tad es liktu jūs iesēdināt. Vai jūs pierakstījāt, ka to subjektu sauc par Kakoniju? Labi, tad rīt agri, ap pulksten desmitiem, jūs iesiet uz pilsētu, uzmeklēsiet šo namu, uzkāpsiet otrajā stāvā un nodosiet Kakonija kundzei šo vēstuli.

Virsleitnants Lukašs atpogāja krūšu kabatu un žāvādamies pasniedza Šveikam vēstuli baltā aploksnē bez adreses.

— Tas ir ļoti svarīgs uzdevums, Šveik, — viņš turpināja. — Uzmanība nekad nav par ļaunu, un tāpēc, kā redzat, vēstule ir bez adreses. Es uz jums pilnīgi paļaujos, ka jūs nodosiet vēstuli īstajās rokās.

Atzīmējiet vēl, ka to dāmu sauc Etele, tātad pierakstiet: «Etele Kakonija kundze.» Es jums vēlreiz atkārtoju, ka vēstule jānodod katrā ziņā un slepeni un tad jāgaida atbilde. Ka jūs gaidīsiet atbildi, tas ir vēstulē rakstīts. Vai jums vēl kas vajadzīgs?

— Ko tad lai dara, obrlajtnanta kungs, ja man atbildes nedod?

— Tad atgādiniet, ka atbilde jums vajadzīga, lai tur lūst vai plīst, — virsleitnants atbildēja, no .jauna nožāvādamies visā rīklē. — Tagad gan es iešu gulēt, šodien tiešām esmu noguris. Ko tikai es neesmu dzēris… Es domāju, ka ikviens būtu noguris pēc tāda vakara un tādas nakts.

Virsleitnantam Lūkasam sākumā nebija nodoma tik ilgi palikt ārpus mājas. Viņš pievakarē bija aizgājis uz pilsētu un iegriezies Kiralibidā ungāru teātrī, kur rādīja kādu ungāru opereti ar resnām ebrejietēm galvenajās lomās. Viņas valdzināja skatītājus visvairāk ar to, ka dejojot augstu svaidīja kājas un nenēsāja ne triko, ne biksīšu un virsnieku kungiem par lielāku kairinājumu bija kā tatarietes noskuvušas ķermeņa apakšdaļā visus matiņus. Tiesa, galerijai no tā bija maz prieka, bet toties jo lielāks artilērijas

virsniekiem, kas sēdēja parketā un, lai nepalaistu garām neviena sīkuma no šā jaukā skata, ņēma līdzi teātrī savus artilērijas tālskatus.

Virsleitnantu Lukašu tomēr neieinteresēja šī interesantā cūcība, jo noīrētais teātra binoklis nebija achromatisks un gurnu vietā viņš saredzēja pavīdam tikai violetus plankumus.

Pirmā cēliena starpbrīdī viņa uzmanību saistīja kāda dāma, kas vedināja uz garderobi savu pavadoni, kungu vidējos gados, un paskaidroja tam, ka viņa tūlīt došoties mājup un tādas cūcības neskatīšoties. Viņa runāja vāciski un diezgan skaļi, bet viņas pavadonis atbildēja ungariski: — I.,abi, sirsniņ, iesim, es esmu ar mieru. Tas tiešām ir ne​pieklājīgi.

— Es ist ekelhaft,[82] — dāma sašutusi atbildēja, kamēr kungs viņai aplika vakara mēteli. Viņas acis liesmoja no dusmām par šādām bezkaunībām — lielas, melnas acis, kas tik labi piederējās viņas staltajam augumam. Viņa paskatījās uz virsleitnantu Lukašu un vēlreiz sašutumā atkārtoja: — Ekelhaft, wirklich ekelhaft![83] Garderobiste informēja Lukašu, ka tas esot Kakoniju laulātais pāris. Vīram piederot dzelzslietu tirgotava Šoproni ielā 16. — Viņš dzīvo ar Eteles kundzi otrajā stāvā, — garderobiste stāstīja ar vecas savedējas valodīgumu, — viņa ir vāciete no Šopronas pilsētas, un viņš ir ungārs. Mums jau te visi sajau​kušies.

Virsleitnants Lukašs paņēma tūliņ garderobē mēteli un devās uz pilsētu, kur lielā restorānā «Pie erchercoga Albrechta» satika vairākus 91. pulka virsniekus.

Viņš nerunāja daudz, toties vairāk dzēra un pārdomāja, ko varētu uzrakstīt stingrajai, morāliskajai, daiļajai dāmai, kas viņu noteikti vairāk pievilka nekā visas tās pērtiķienes, kā virsnieki mēdza dēvēt operetes mākslinieces.

Viņš devās ļoti labā omā uz mazo kafejnīcu «Pie sv. Stefana krusta», kur paņēma atsevišķu kabinetu, izdzinis no turienes kādu rumanieti, kas piedāvājās izģērbties kaila un nodoties pilnīgi viņa rīcībā, pasūtīja tinti, spalvu, vēstuļpapīru un pudeli konjaka un pēc pārdomām un apsvērumiem sacerēja šādu vēstuli, kas viņam likās visskaistākā no visām, ko viņš jebkad uzrakstījis: «Godātā kundze!

Vakar es biju vietējā teaira izrādē, kura jūs tā sadusmoja. Es visa pirmā cēliena laikā vēroju Jūs un Jūsu vira kungu. Cik varu spriest…»

«Viņu nav ko žēlot,» virsleitnants Lukašs nodomāja. «Kādas tiesības šādam subjektam uz tādu skaistu sievu? Viņš pats taču izskatās pēc noskūta paviana.» Viņš rakstīja tālāk: «… Jūsu vīra kungs ar vislielāko aizrautību noraudzījās tanīs nepieklājībās, ko rādīja uz skatuves un kas Jūsos, godātā kundze, modināja tikai pretīgumu, jo tā nebija māksta, bet zemiska spekulēšana uz cilvēku intīmākajām jūtām.»

«Kas tai sievietei par krūtīm!» virsleitnants Lukašs iedo​mājās. «Drošāk uz priekšu!»

«Piedodiet, godātā kundze, ka es, Jums svešs cilvēks, Iedrošinos tik atklāti ar Jums runāt! Esmu redzējis savā mūžā daudz sieviešu, bet neviena nav mani ietekmējusi tā kā Jūs, jo Jūsu spriedumi un dzīves uzskati pilnīgi sakrīt ar manējiem. Esmu pārliecināts, ka Jūsu vīra kungs ir liels patmīlis, kas velk Jūs sev līdz…»

«Tas neder,» virsleitnants Lukašs noteica, pārsvītroja «velk Jūs sev līdz» un tā vietā uzrakstīja: «. .. kas savu interešu dēj ved Jūs, godātā kundze, uz tādām teatra izrādēm, kas atbilst vienīgi viņa gaumei. Es mīlu atklātību. Es negribu nekādi iejaukties Jūsu privātā jā dzīvē, bet vēlētos tikai parunāt ar Jums vienatnē par tīro mākslu …»

«Te viesnīcās nekas neiznāks, būs jābrauc ar viņu uz Vīni,» virsleitnantam ienāca prātā. «Vajadzēs dabūt komandējumu.»

«Tāpēc es iedrošinos, godātā kundze, lūgt Jūs noteikt vietu un laiku, lai mēs godīgā kārtā varētu tuvāk iepazīties, ko Jūs taču neatteiksiet cilvēkam, kuru tuvākajā laikā gaida smagās karci gaitas un kurš Jūsu laipnās piekrišanas gadījumā arī kaujas versmē uzglabās visskaistākās atmiņas par kādu dvēseli, kas

viņu tāpat sapratusi, kā viņš to sapratis. Jūsu lēmums būs man ceļa rādītājs, Jūsu atbilde —izšķīrējs mirklis manā dzīvē.»

Viņš parakstījās, izdzēra konjaku, pasūtīja vēl vienu pudeli un, tukšodams vienu glāzi pēc otras, pie katra teikuma patiešām apraudājās, kad lasīja sava sacerējuma pēdējās rindas.

Pulkstenis bija jau deviņi, kad Šveiks uzmodināja virsleit​nantu Lukašu.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūs esat nogulējis apmācību sākumu un man jādodas ar jūsu vēstuli uz Kiralihidu. Es jūs jau modināju pulksten septiņos, tad pusastoņos, beidzot astoņos, kad mūsējie gāja garām uz apmācībām, bet jūs tikai pagriezāties uz otriem sāniem. Obrlajtnanta kungs … Ei, obrlajtnanta kungs!

Virsleitnants Lukašs gribēja tūliņ, kaut ko nomurminādams, uzgriezt Šveikam muguru, bet tas viņam neizdevās, jo Šveiks sāka viņu nežēlīgi purināt un saukt: — Obriajtnanta kungs, es tad eju ar to vēstuli uz Kiralihidu.

Virsleitnants nožāvājās.

— Ar vēstuli? Jā, ar to manu vēstuli tā ir diskrēta padarīšana, saprotiet, tas ir noslēpums mūsu starpā. Varat iet. ..

Virsleitnants atkal ietinās segā, kuru Šveiks viņam bija novilcis, un gulēja tālāk, kamēr Šveiks devās svētceļojumā uz Kiralihidu.

Atrast Soproni ielu Nr. 16 nebūtu nemaz tik grūti, ja viņš nejauši nebūtu saticis veco sapieri Vodičku, kas bija ieskaitīts Stirijas pulkā, kura kazarmas atradās tālāk nometnē. Vodička pirms vairākiem gadiem bija dzīvojis Prāgā, Bojišti ielā, un tāpēc, šādi satiekoties, bija pilnīgi skaidrs, ka abiem jāiegrie​žas Mostā «Pie melnā jēra», kur bija pazīstama viesmīle Ruženka, čechiete, kurai bija parādā visi čechu brīvprātīgie, kas vien kādreiz bija ieradušies Mostas kara nometnē.

Sapieris Vodička, vecs blēdis, bija uzņēmies pēdējā laikā viņas kavaliera lomu, stāvēja nomodā pār visiem kaujas bataljoniem, kas atstāja nometni, un īstā laikā atgādināja katram čechu brīvprātīgajam, ka viņš nedrīkst pazust kara virpuli, nenomaksājis savus parādus.

— Uz kurieni tu īsti dodies? — Vodička uzprasīja, kad abi bija iebaudījuši pa malkam laba vīna.

— Tas ir noslēpums, — Šveiks atbildēja, — bet tev kā ve​cam biedram es to uzticēšu.

Viņš izstāstīja visu līdz beidzamajam sīkumam, un Vodička paziņoja, ka viņš esot vecs sapieris un nevarot Šveiku pamest vienu, tāpēc vēstule esot jānes abiem.

Viņi omulīgi izrunājās par pagājušiem laikiem, un, kad ap pulksten divpadsmitiem atstāja «Melno jēru», viss viņiem likās saprotams un viegls. Turklāt viņiem bija radusies stingra pārliecība, ka viņi ne no kā nebaidās. Vodička visu ceļu līdz Šoproni ielai Nr. 16 nemitējās izrādīt briesmīgu naidu pret ungāriem un nepiekusis stāstīja, kā viņš ar tiem kaujas, kad un kur viņš ar tiem izkāvies un kad un kur viņam kaut kas šo kautiņu izjaucis.

— Vienreiz Pausdorfā, kur mēs, sapieri, mēdzām iegriezties iedzert, es jau turēju vienu tādu ungāru lempi aiz rīkles un gribēju zvelt viņam tumsā ar jostu pa pauri, jo, tiklīdz kautiņš sākās, mēs ar pudeli sasitām griestu spuldzi, bet viņš pēkšņi sāk brēkt: «Tonda, tas taču esmu es, Purkrabeks no 16. zemessargu pulka!» Jā, te gandrīz būtu notikusi pārskatīšanās. Nu, bet toties mēs krietni samizojām šos ungāru vazaņķus pie Neizideras ezera, ko mēs bijām aizgājuši apskatīt priekš kādām nedēļām trim. Tur kādā ciemā, netālu no ezera, bija apmetusies kāda. honvedu pulka ložmetēju rota, un mēs tur nejauši iegriezāmies traktierī, kur viņi lēca savu čardašu kā nepilnā prātā un, mutes ieplētusi līdz ausīm, brēca savu «Uram, uram, biro uram» vai «Lanyok, lanyok, lanyok a faluba.» [84]. Mēs nosēdāmies viņiem pretī, bet jostas jau nolikām uz galda un domājām: «Gan mēs jums, salašņas, rādīsim!» Kāds mūsējais, Meistržiks, kam bija tādas dūres kā Baltais kalns, tūliņ pieteicās, ka viņš iešot dejot un nocelšot kādam ungāru utubungam viņa meiču pašā dejas vidū. Meičas viņiem bija sasodīti glītas, resniem ikriem, platām gūžām, pilnīgām krūtīm un lielām acīm, un, kad tie ungāru salašņas viņas spaidīja, tad varēja redzēt, ka

meičām krūtis stingras kā gumijas bumbas un ka viņām tāda pieķeršana patīk. Mūsu Meistržiks metas pašā vidū un grib vienam honvedam noņemt to pašu iznesīgāko; šis sāk kaut ko ņurdēt, bet Meistržiks tūlīt met viņam vienreiz tā, ka šis gar zemi. Mēs arī tūdaļ paķērām jostas, aptinām galus ap rokām, lai durkļi nepazustu, likāmies barā, un es vēl uzsaucu: «Vainīgs vai ne, dod tik visiem pa kārtai!» — un tad gāja kā pa taukiem. Šie sāka lēkt pa logiem ārā, bet mēs saķeram aiz kājām un velkam zālē atpakaļ. Visi dabūja sutu, kas nebija mūsējie. Ciema vecākais ar žandarmu arī saņēma savu tiesu, tiklīdz gribēja iejaukties. Pat traktiernieks neizgāja sveikā, jo viņš sāka vāciski bārties, ka mēs jaucot omulību. Pēc tam vēl mēs notvērām ciemā tos, kas bija gribējuši no mums paslēpties. Tā vienu seržantu mēs atradām labi tālu no ciema ierakušos kādā siena kaudzē. Viņu mums parādīja viņa paša skuķe, jo viņš tur bija dejojis ar kādu citu. Skuķe atkal bija ieķērusies mūsu Meistržikā un vadījusi to pa ceļu uz Kiralihidu, kur mežmalā stāv siena šķūņi. Viņa bija šo ievilkusi vienā šķūnī un tad pieprasījusi no šā piecas kronas, bet viņš tai iedevis reiz pa kaklu. Viņš mūs panāca pie pašas nometnes un sirdījās, ka esot gan turējis ungārietes par de​dzīgākām, bet šī aita tikai gulējusi kā malkas pagale un kaut ko murkšķējusi.

— īsi sakot, visi ungāri ir neliešu banda, — vecais sapieris Vodička nobeidza, uz ko Šveiks piezīmēja: — Viens otrs ungārs gan nav vainīgs, ka viņš ir ungārs.

— Kā — nav vainīgs? — Vodička iekarsa. — Kas par blēņām, katrs par sevi atbildīgs. Būtu tu dabūjis tādu pašu sutu kā es, kad pirmo dienu ierados kursos. Tūlīt pēc pusdienas mūs sadzina klasē kā lopu baru, un viens ērms sāka kaut ko zīmēt un stāstīt, kas ir blindaža, kā tai liek pamatus, kā mērī, un, kas rītā nebūšot to uzzīmējis, ko viņš tagad skaidrojot, to ieslodzīšot un sasiešot. «Velns lai sasper!» es nodomāju. «Vai es tāpēc pieteicos šajos kursos, lai izvairītos no frontes, vai arī tāpēc, lai pa vakariem zīmētu bildītes kā skolas puika?» Mani pārņēma tādas dusmas, ka es vairs nosēdēt nevarēju, pat paskatīties nevarēju uz to ķēmu, kas mums to visu skaidroja.

Es ar prieku būtu visu samalis miltos, tāds niknums mani bija sagrābis. Pat kafiju es negaidīju, bet devos tūlīt no barakas uz Kiralihidu un aiz niknuma ne par ko citu nevarēju domāt kā tikai — kur atrast kādu klusu vietiņu, kurā var labi piedzerties, sataisīt pamatīgu traci, sadot kādam pa purnu un tad mierīgā garā atgriezties mājās. Bet cilvēks domā, dievs dara. Upmalā starp dārziem es tiešām uzgāju piemērotu lokālu, klusu kā baznīcu, taisni kā radītu kārtīgam tracim. Tur gan sēdēja divi apmeklētāji un sarunājās ungariski, kas mani vēl vairāk nokaitināja, un, tā kā es drīz vien biju vairāk iedzēries, nekā pats domāju, tad, šitā žūpodams, nemaz nepamanīju, ka blakus atrodas vēl viens lokāls, un, kamēr es krāju spēkus, te bija ienākuši kādi astoņi huzari, kuri man tūlīt bruka virsū, līdz es tiem diviem viesiem biju iekrāvis pa fizionomiju. Tie pagāna huzari, tie mani tā apstrādāja un notrenkāja pa dārziem, ka es netiku mājās līdz pat rītam, un tad man tūlīt bija jāiet uz slimnīcu, kur es sastāstīju, ka esmu iekritis ķieģeļu ceplī. Veselu nedēļu mani turēja ietītu slapjos palagos, lai man mugura neiekaistu. Es tev novēlētu gan, kundziņ, izbaudīt viņu nagus. Tie jau nav cilvēki, tie ir zvēri.

— Kā mežā sauc, tā atskan, — Šveiks atteica. — Tur nemaz nav ko brīnīties, ka viņi bija noskaitušies, ja viņiem bija jāpamet vīns uz galda un jādzenas tev tumsā pakaļ pa dārziem. Viņi gan varēja piekaut tevi uz vietas turpat lokālā un tad izmest ārā. Viņiem tas būtu bijis izdevīgāk un tev ari, ja ar tevi noslēgtu rēķinus pie galda. Es pazinu kādu krodzinieku Paroubeku Libnos. Reiz pie viņa kāds peļu slazdu taisītājs dzēra kadiķogu degvīnu un sāka lamāties, ka tas esot atšķaidīts, ka tam pieliets ūdens un ka viņš, ja taisītu savus slazdus vēl simt. gadu un par visu ieņemto naudu nopirktu šādu degvīnu un vienā paņēmienā izdzertu, arī tad vēl varētu noiet pa virvi ar Paroubeku uz rokām. Viņš vēl nosauca Paroubeku par suņa gabalu un slīpētu blēdi, bet mans mīļais Paroubeks grāba viņu ciet, sadeva viņam pa galvu ar viņa peļu slazdiem un stieplēm, izsvieda viņu pa durvīm un trenca pa ielu līdz Invalidu laukumam, dauzīdams ar koku, ar kuru novilka lejup logu aizlaidņus. No Invalidu laukuma Paroubeks savā niknumā aiztrieca viņu pa Karlinu uz Žižkovu, tad gar Ebreju cepļiem [85] līdz Malešicai, kur beidzot salauza savu sitamo un tātad varēja nākt atpakaļ uz Libnicm. Jā, bet uztraukumā viņš bija piemirsis, ka visi citi

apmeklētāji palika krodziņā un ka tie nelieši nu tur saimnieko pēc savas patikas. Par to viņš arī dabūja pārliecināties, kad beidzot ieradās krogā. Aizlaidņi bija līdz pusei nolaisti, pie tiem stāvēja divi policisti, abi krietni iemetuši, kamēr iekšā nodibinājuši kārtību. Puse no viņa krājumiem bija izdzerta, uz ielas gulēja, tukša ruma muciņa, bet zem letes Paroubeks atrada divus viesus galīgi pilnā, tos policisti nebija pamanījuši, un tie viņam gribēja samaksāt pa divi kreiceri katrs, jo par lielāku sumu neesot dzēruši. Tā atriebjas pārsteidzība. Karā tas ir tāpat. Sākumā mēs sakaujam ienaidnieku un nu tik skrienam un skrie​nam viņam pakaļ, līdz beidzot paši nespējam pietiekami ātri laist ļekas vaļā …

— Es tos diedelniekus labi paturēju prātā, — Vodička nerimās, — ja man kāds no šiem huzariem pagadīsies ceļā, tad viņš mani pieminēs. Ar mums, sapieriem, nav joki, kad mēs noskaišamies. Mēs neesam ar pliku roku ņemami. Kad mēs stāvējām frontē pie Pržemišļas, tad mūs komandēja kapteinis Jecbachers, tāds cūka, kādu otru grūti atrast. Viņš mūs tā mācēja spīdzināt, ka kāds Biterlichs no mūsu rotas — vācietis, bet tiešām goda vīrs — viņa dēļ nošāvās. Tad mēs arī apņēmāmies, ka, tiklīdz krievu lodes sāks svilpot, tā mūsu kapteinim Jecbacheram pēdējā stundiņa būs klāt. Un, tikko krievi atklāja uguni, tā mēs tanī burzmā pamielojām viņu ar pieciem šāvieniem. Bet tādam nešķīstenam sīksta dzīvība kā kaķim, un. vajadzēja vēl divas reizes izšaut, lai lieta būtu kārtīgi nodarīta. Viņš tikai ierēcās vien, un tas iznāca tik smieklīgi — es saku, tīrie joki!

Vodička iesmējās.

— Tādas lietas frontē ir dienas kārtībā. Man stāstīja kāds draugs, kas arī tagad ir mūsu pulkā, ka viņu rota, kad viņš bijis kājnieku puikā pie Belgradas, nošāvusi kaujā savu obrlajtnantu. Tas arī bijis īsts suns un pats nošāvis gājienā divus kareivjus, kas vairs nav varējuši paiet. Kad viņu nolaiduši no kājas, viņš pēkšņi sācis svilpt atkāpšanās signālu. Visi smēju​šies. vai pie zemes krizdami. Šo saistošo un pamācīgo sarunu laikā Šveiks ar Vodičku. tomēr atrada Kakonija kunga dzelzslietu tirgotavu Šoproni ielā Nr. 16.

— Labāk būtu, ja tu te uzgaidītu, — Šveiks sacīja Vodičkam pie mājas ieejas, — es uzskriešu otrajā stāvā, nodošu vēstuli, pagaidīšu atbildi un tūlīt būšu atkal atpakaļ.

— Un lai es tevi atstāju? — Vodička nobrīnījās. — Tu ne​pazīsti ungārus, es tev vēlreiz saku. Mums te jābūt ļoti uzma​nīgiem.

— Klausies, Vodička, — Š veiks nopietni sacīja, — te nav runa par ungāru, bet par viņa kundzi. Es tak tev visu izskaidroju, kad mēs sēdējām pie tās čechu viesmīles, ka es nesu sava obrlajtnanta vēstuli un ka tas ir liels noslēpums. Mans obrlajtnants jau man lika pie sirds, ka par to nedrīkst zināt neviena dzīva dvēsele, un tava čechu viesmīle arī piekrita, ka tā ir gluži pareizi, jo tas ir diskrēts uzdevums. To taču neviens nedrīkst zināt, ka obrlajtnanta kungs raksta vēstules precētai sievai. Un tu pats arī tam piekriti un meti tik ar galvu. Es jums abiem paskaidroju, kā nākas un piederas, ka es gribu precizi izpildīt sava obrlajtnanta pavēli, un tu uzreiz gribi nākt man ar varu līdzi augšā.

— Tu mani vēl nepazīsti, Šveik, — vecais sapieris Vodička atbildēja tikpat nopietni, — ja. es reiz esmu teicis, ka tevi pavadīšu, tad zini, ka viens mans vārds ir simta vērts. Kad iet divi, tad tomēr ir drošāk.

— Tās domas es tev gan izdzīšu no galvas, Vodička. Vai tu zini, kur Višehradā atrodas Neklana iela? Tur bija darbnīca atslēdzniekam Vobornekam. Viņš bija goela vīrs un reiz, kad atgriezās 110 pastaigas, atveda līdzi vēl otru tādu staigātāju pārgulēt. Pēc tam viņš dabūja nogulēt krietnu laiku, un katru dienu, kad viņa sieva pārsēja tam galvu, viņa atkārtoja: «Redzi nu, Toniček, ja jūs nebūtu atnākuši divi, tad arī kautiņš būtu bijis tikai viens un es nebūtu tev iesviedusi pa galvu ar decimalsvariem.» Un viņš, kad jau sācis runāt, arī teicis: «Tev taisnība, māt, kad es citreiz kur iešu, tad nevākšu neviena vairs līdz uz māju.»

— Tā tikai vēl trūka, — Vodička sirdījās, — lai šis ungārs mums kaut ko uzsviestu uz galvas. Es viņu. saķeršu pie apkakles un nolaidīšu pa kāpnēm lejā, tā ka viņš noripos kā bumba. Ar tādiem jārīkojas

stingri, tur nav ko ceremonijas taisīt.

— Vodička, tu taču nemaz neesi tik daudz dzēris. Es iemetu divas glāzītes vairāk par tevi. Apdomā, ka mēs taču nedrīkstam traci taisīt. Es esmu par to atbildīgs. Te lieta gro​zās ap sieviešiem.

— Es arī sieviešiem varu iekraut, Šveik, man tas vienalga, tu vēl veco Vodičku nepazīsti. Reiz Zabehlicē, «Rožu salā», viena tāda grezele negribēja nākt ar mani dejot, jo man esot uztūcis ģīmis. Tiesa, ģīmis man bija uztūcis, jo es patlaban nācu no kādas ballītes Hostivaržā, bet, iedomājies, šādu apvainojumu no kuras katras planckas! «Tad saņemiet arī savu tiesu, godātā jaunkundz,» es teicu, «lai jums nav žēl.» Kad es viņai vienreiz iekrāvu, viņa apgāza dārzā galdiņu ar visām glāzēm, pie kura viņa sēdēja ar savu papiņu, mammiņu un pat diviem brāļiem, bet man jau nebija bailes ne no visas «Rožu salas». Man gadījās paziņas no Vršovices, un tie man palīdzēja. Mēs tur iekaustījām kādas piecas ģimenes ar visiem bērniem. Troksni varēja dzirdēt līdz pat Michlai, un tad viss tas joks iekļuva avīzēs: tādas un tādas pilsētas tādas un tādas labdarības biedrības sarīkotajos dārza svētkos . . . Un tāpēc, kā jau sacīju, tāpat kā man citi palīdzējuši, tā es vienmēr palīdzu katram biedram, ja kaut kas atgadās. Es tevi nepametīšu ne sitams. Tu vēl ungārus nepazīsti. .. Un to taču tu nedarīsi, ka mani atstumsi, kur mēs atkal esam satikušies pēc tik ilgiem gadiem un vēl tādos apstākļos.

— Nu labi, nāc līdzi, — Šveiks izšķīrās, — tikai ievēro, ka jārīkojas uzmanīgi, lai neiedzīvotos nepatikšanās.

— Nebaidies, draugs, — Vodička klusu atbildēja, kad viņi jau devās augšup pa kāpnēm, — kad es viņam reiz gāzīšu . ..

Un klusāk piemetināja: — Tu redzēsi, ka šis ungāru kucēns mums nekādas rūpes nesagādās.

Un, ja kāds būtu bijis kāpņu telpā un pratis čechiski, tad tas būtu dzirdējis jau skaļāk izteikto Vodičkas lozungu: «Tu šos ungārus vēl nepazīsti,» — lozungu, kas bija radies klusajā lokālā pie Litavas, daudzinātās Kiralihidas dārzos, kuras apkārtējos kalnus kareivji vienmēr pieminēs ar lāstiem, kad atcerēsies, kā viņus te dresēja pirms pasaules kara un pasaules kara laikā, teoretiski sagatavojot praktiskai cilvēku apkauša​nai un masu slepkavībām. * Šveiks ar Vodičku apstājās pie Kakonija kunga dzīvokļa durvīm. Šveiks vēlreiz uzrunāja Vodičku, pirms nospieda zvana pogu: — Vodička, vai tu esi dzirdējis, ka uzmanība ir visas gudrības māte?

— Es par to galvu nelauzu, — Vodička atbildēja, — viņš nepaspēs ne iepīkstēties . ..

— Es ne ar vienu netaisos tā. rīkoties, Vodička. Šveiks piezvanīja, bet Vodička skaļi noteica: — Viens divi — un viņš būs pa kāpnēm lejā.

Durvis atvērās, un kalpone ungariski vaicāja, ko viņi vē​loties.

— Nem tudom, [86] — Vodička nicinoši noteica, — mācies, skuķi, čechiski.

— Verstehen Sie deutsch? — Šveiks jautāja.

— A pischen.

—Also sagcn Sie die Frau, ich will die Frau. sprechen, sagen Sie, dass ein Brief ist von einem Herr, draussen in Kong. [87] — Es gan par tevi brīnos, — Vodička teica, sekodams Šveikam priekšistabā, — ka tu vēl ar tādu maitu runā.

Viņi ienāca priekšistabā, aizvēra durvis uz gaiteni, un Šveiks piezīmēja: — Nekas, tīri glīti iekārtojušies, pat divi lietussargi uz pakaramiem, un mūsu kunga Kristus bilde arī nav zemē me​tama.

No blakus istabas, kur skanēja trauku šķindoņa, iznāca at​kal kalpone un sacīja Šveikam: — Frau ist gesagt, dass sie hat kcin Zeit, wenn was ist, das hier gebcn un sagen.

— Also, — Šveiks svinīgi noteica, — der Frau ein Brief, aber halten Kuschen!

Viņš izņēma virsleitnanta Lukaša vēstuli.

— Ich, — viņš rādīja ar pirkstu uz sevi, — Antwort warten hier in die Vorzimmer. [88] — Kāpēc tu nesēdi? — jautāja Vodička, kas jau sēdēja uz krēsla pie sienas, — sēdekļi te taču ir.

Nestāvi kā ubags, nepazemojies šo ungāru priekša! Gan redzesi, ka mums būs ar viņiem saskriešanās, bet tad es tā mērcēšu . ..

— Klau, — viņš pēc brītiņa atkal ierunājās, — kur tu iemācījies vāciski?

— Pats no sevis, — Šveiks atbildēja. Brīdi atkal viss bija klusu. Tad no istabas, kur kalpone ienesa vēstuli, atskanēja liels troksnis un kliedzieni. Kāds nosvieda ko smagu uz grīdas, tad varēja skaidri dzirdēt, ka plīsa glāzes un šķīvji un kāds skaļi auroja: — Baszom az anyat, baszom az istenet, baszom a Kristus Marjat, baszom az atyadot, baszom a vilagot! [89] Durvis spēji atvērās, un priekšistabā ieskrēja kāds kungs labākajos gados, ar salveti ap kaklu, vicinādams rokā tikko at​nesto vēstuli.

Vecais sapieris Vodička sedeja tuvāk pie durvīm, tapec saniknotais kungs griezās tūlīt pie viņa.

— Was soli das heissen, wo ist der verfluchte Kerl, welcher diesen Brief gebracht hat? [90] — Rāmu garu, — Vodička noteica pieceldamies, — nebļausties kā mežā, ka neizlido ārā, un, ja tu gribi zināt, kas c\tnesa vēstuli, tad pavaicā tur tam kamrādam. Tikai runā ar viņu pieklājīgi, citādi būsi aiz durvīm kā likts.

Tagad bija Sveika kārta pārliecināties, cik apbrīnojami daiļrunīgs ir kungs ar salveti ap kaklu: viņš bēra no vietas visādas aplamības, nemitīgi atkārtodams, ka viņi nupat sākuši pusdienot.

— Mēs arī dzirdējām, ka jūs pusdienojat, — Šveiks lauzītā vācu valodā piekrita, čechiski piebilzdams: — Mums gan va​jadzēja saprast, ka mēs traucēsim jūsu pusdienas, bet ko lai dara.

— Nepazemojies! — Vodička viņu apsauca.

Saniknotais kungs, kam no straujajām kustībām salvete tikko vairs turējās ap kaklu, turpināja kliegt, ka viņš esot domājis, it kā vēstulē būšot pieprasītas telpas karaspēkam šinī namā, kas piederot viņa sievai.

— Te jau varētu novietot daudz karaspēka, — Šveiks sacīja, — bet vēstulē gan par to nebija runas, kā jūs pats pār​liecinājāties.

Kungs saķēra galvu abām rokām un sāka atkal bērt savus pārmetumus. Viņš pats esot bijis rezerves leitnants un arī tagad labprāt ietu armijā, ja neslimotu ar nierēm. Viņa laikā virsnieki neesot bijuši tik bezkaunīgi, ka mēģinātu postīt citu ģimenes mieru. Viņš sūtīšot šo vēstuli pulka .komandierim, kara ministrijai, publicēšot laikrakstos.

— Kungs, — Šveiks ar cieņu ierunājās, — šo vēstuli rakstīju es. Ich geschrieben, kein Oberleutnant. Paraksts un uzvārds, tas viss ir izdomāts. Unterschrift, Name falsch. Ich liebe Ih^e Frau.

Man jūsu kundze ļoti iepatikās. Es esmu iemīlējies jūsu kundzē līdz ausīm, kā mēdza teikt Vrchlickis.

Kapitales Frau.

Uztrauktais kungs gribēja brukt virsū Šveikam, kas stāvēja viņa priekšā mierīgs un pašapmierināts, bet vecais sapieris Vodička, kas vēroja katru kunga kustību, pašāva viņam kāju priekšā, izrāva no rokas vēstuli, ko tas vicināja, un iebāza savā kabatā, un, kad Kakonija kungs uzslējās stāvus, Vodička sagrāba viņu, aiznesa līdz durvīm, atvēra tās ar vienu roku, un tad bija dzirdams, ka pa kāpnēm kaut kas noveļas.

Tas viss gāja tik ātri kā pasakā, kur velns ierodas pievākt kādu cilvēku.

No aizkaitinātā kunga palika pāri tikai salvete. Šveiks pacēla to un uzmanīgi pieklauvēja pie istabas durvīm, no kurienes pirms minūtēm piecām bija iznācis Kakonija kungs un kur tagad bija dzirdamas sieviešu raudas.

— Es jums ienesu salveti, — Šveiks smalkjūtīgi uzrunāja dāmu, kas raudāja dīvana stūrī, — ka vēl nesamin. Man ir tas gods.

Viņš sasita papēžus, militāri sveicināja un izgāja gaitenī. Kāpnēs nebija manāmas nekādas citas pēdas — kā jau Vodička bija paredzējis, viss bija noritējis gludi. Tikai pie vestibila durvīm Šveiks

atrada norautu apkaklīti. Acīm redzot te bija noslēdzies traģēdijas pēdējais cēliens, kad Kakonija kungs bija izmisumā ieķēries durvju stenderē, lai viņu neizsviež uz ielas.

Toties uz ielas valdīja rosība. Kakonija kungu bija ievilkusi pretējā namā un aplēja viņu ar ūdeni, bet ielas vidū stāvēja vecais sapieris Vodička kā lauva un viņam pretim — vairāki honvedi un huzari, kas nāca savam tautietim palīgā. Vodička meistariski aizstāvējās, izlietodams jostā iesieto durkli kā spriguli.

Un viņš nebija viens. Viņam blakus cīnījās vairāki dažādiem pulkiem piederoši čechu kareivji, kuriem tajā brīdī bija gadījies nākt pa ielu. Šveiks, kā viņš vēlāk apgalvoja, pats nezināja, kā bija iejaucies kautiņā un — tā kā viņam nebija durkļa līdzi — kā viņam bija gadījusies rokās kāda pārbiedēta skatītāja nūja.

Tas vilkās krietni ilgi, bet visam skaistajam reiz pienāk gals. Ieradās patruļa un pievāca visus. Šveiks gāja blakus Vodičkam ar savu nūju, ko patruļas priekšnieks bija atzinis par corpus delieti[91].

Viņš soļoja mierīgi, nesdams nūju uz pleca kā šauteni. Vecais sapieris Vodička tiepīgi klusēja visu ceļu.

Tikai tad, kad viņi nonāca pie virssardzes, viņš grūtsirdīgi sacīja Šveikam: — Nu, vai es tev neteicu, ka tu ungārus vēl nepazīsti?

IV

JAUNAS CIEŠANAS Pulkvedis Šrēders ar labpatiku vēroja virsleitnanta Lūkasa bālo seju ar lieliem lokiem zem acīm.

Apmulsušais virsleitnants neraudzījās uz pulkvedi, bet pazagšus meta skatienus, it kā ko meklēdams, uz nometnes karaspēka dislokācijas plānu, kas bija vienīgais pulkveža kancelejas izrotājums.

Pulkveža Šrēdera priekšā uz galda atradās vairākas avīzes ar zilu zīmuli apvilktiem rakstiem, kuriem pulkvedis vēlreiz aši pārlaida acis un tad sacīja, skatīdamies uz virsleitnantu Lukašu: — Tātad jūs jau zināt, ka jūsu kalpotājs Šveiks atrodas apcietinājumā un droši vien tiks nodots divizijas tiesai? ·— Taisni tā, pulkveža kungs.

— Bet ar to vēl šī lieta nebeigsies, — pulkvedis uzsvērti sacīja, tīksminādamies ap virsleitnanta Lukaša bālo seju. — Ir skaidrs, ka vietējo iedzīvotāju prātus ļoti satraucis šis incidents ar jūsu kalpotāju un šinī afērā iepīts arī jūsu vārds, virsleitnanta kungs. No divīzijas štaba mums jau atsūtīti pārbaudīti materiali. Mums te ir dažas avīzes, kas arī nodarbojas ar šo notikumu. Jūs varat man tās vietas izlasīt priekšā.

Viņš pasniedza virsleitnantam Lūkasam dažas avīzes ar atzīmētiem rakstiem, un virsleitnants sāka lasīt monotonā balsī it kā ābecnieks, kas skaita no galvas teikumu: «Medus ir daudz barojošāks un vieglāk sagremojams nekā cukurs.»

«Kur garantija mūsu nākotnei?»

— Vai tas ir «Pcster Lloyd»? — pulkvedis jautāja.

— Taisni tā, pulkveža kungs, — virsleitnants Lukašs atbil​dēja un turpināja lasīt: «Kara vešana prasa visu Austroungārijas monarehijas iedzīvotāju slāņu līdzdalību. Ja mēs gribam, lai mūsu valsts stāvoklis būtu drošs, tad vienai tautībai jāatbalsta otra, jo mūsu nākotnes garantija meklējama tanīs spontānā jās cieņas jūtās, kas vienai tautībai ir pret otru. Mūsu varonīgo kareivju lielie upuri visās frontēs, kur viņi neatlaidīgi virzās uz priekšu, būtu veltīgi, ja aizmugurē, kas ir mūsu slaveno armiju barotāja un politiskā artērija, nebūtu vienotības, ja mūsu armijām aiz muguras darbotos elementi, kas grauj valsts vienotību un ar savu ļaunprātīgo aģitaciju cenšas satricināt mūsu valsts autoritati un radīt šķelšanos mūsu valsts tautu saimē. Šajā vēsturiskajā momentā mēs nevaram vienaldzīgi noraudzīties uz kādu ļaužu grupu, kas aiz šauri nacionaliem motīviem mēģina jaukt visu mūsu. valsts laulību vienoto sadarbību un cīņu par to noziedznieku taisnīgu sodīšanu, kuri bez iemesla uzbrukuši mūsu zemei, lai tai

nolaupītu visas kulturas un civilizācijās bagātības. Mēs nevaram klusēdami paiet garām šādu slimu dvēseļu pretīgajiem izvirdumiem, jo to mērķis ir iznīcināt vienprātību tautas sirdī. Mums jau vairākkārt ir nācies norādīt mūsu laikraksta slejās uz to, ka kara tiesas spiestas izturēties ar visu stingrību pret tiem indivīdiem čechu pulkos, kuri, neņemot vērā pulku slavenās tradīcijas, kūda ar savu neapzinīgo rīcību mūsu ungāru pilsētās uz naidu pret visu čechu tautu, kas kā vesela vienība nav nekur vainojama, jo vienmēr enerģiski aizstāvējusi šās valsts intereses, par ko liecina vesela virkne izcilu čechu tautības karavadoņu, no kuriem atcerēsimies tikai feldmaršala Radecka vareno tēlu un citus Austroungārijas monarchijos aizstāvjus. Šīm gaišajām parādībām pretim stāv daži no čechu tautas padibenēm nākuši necienīgie, kas izmanto pasaules karu, lai brīvprātīgi iestātos armijā un varētu jaukt monarehijas tautību vienprātību, ncaizmirsdami apmierināt pie tam arī savas viszemiskākās tieksmes. Mēs jau reiz aizrādījām uz N. pulka nepiedodamo uzvešanos Dcbrečinā. Sos izlēcienus apsprieda un nosodīja Feštas parlaments, un šā pulka karogs vēlāk frontē…. (cenzūras svītrojums).

Uz kā sirdsapziņas guļ šis briesmīgais grēks (cenzūras svītrojums). Kas provocēja čechu kareivjus.. (cenzūras svītrojums). Kā svešinieki rīkojas mūsu ungāru dzimtenē, to vislabāk liecina notikums Kiralihidā, ungāru saliņā pie Litavas. Kādai tautībai piederēja kareivji no tuvumā esošās karaspēka nometnes Mostā pie Litavas, kuri uzbruka vietējam komersantam Gjulam Kakonija kungam un nodarīja viņam miesas bojājumus? Vietējo iestāžu pienākums ir izmeklēt šo noziegumu un pieprasīt atbildi karaspēka vadībai (kas droši vien jau stājusies pie šās afēras noskaidrošanas), kāda loma šinī nepiedzīvotajā kūdīšanā pret Ungarijas ķēniņvalsts pavalstniekiem bijusi virsleitnantam Lūkasam, kura vārdu pilsēta daudzina sakarā ar pēdējo dienu notikumiem, kā to ziņo mūsu vietējais korespondents, kas jau savācis bagātīgus materialus par visu šo afēru, kura šajos nopietnajos laikos tiešām brēc pret debesīm. «Pester Lloyd» lasītāji, bez šaubām, ar interesi sekos izmeklēšanas gaitai, un mēs uzskatām par savu pienākumu paziņot, ka sniegsim viņiem sīkas ziņas par šo ārkārtīgi svarīgo notikumu. Patlaban mēs gaidām oficiālu ziņojumu par noziegumu Kiralihidā, kas vērsts pret visu ungāru tautu. Arī Peštas parlamentam būs jāieņem stāvoklis šinī lietā, lai reiz būtu skaidri pateikts, ka čechu kareivji, kas dodas caur Ungārijas ķēniņvalsti uz fronti, nedrīkst ieņemt galvā domu, ka sv. Stefana kronim piederošā zeme būtu viņiem uz nomu izdota. Un ja vēl tad dažas tai tautībai piederošas personas, kura Kiralihidā tik nožēlojami demonstrēja mūsu monarehijas tautību sadraudzību, neaptver pašreizējo situāciju, tad lai tās ir mierīgas: kara laikā tādus cilvēkus lode, durklis un virve ātri iemāca paklausīt un pakļauties māsu kopīgās tēvijas augstākām interesēm.»

— Kas parakstījis šo rakstu, virsleitnanta kungs?

— Bela Barabašs, redaktors un deputāts, pulkveža kungs.

— Tas .ir pazīstams blēdis, virsleitnanta kungs, bet šis raksts pirms «Pester Llovd» bija iespiests avīzē «Pešti Iiirlap». Tagad izlasiet man kāda ungāru raksta oficiālo tulkojumu Šopronas laikrakstā «Šopronyi Naplo»!

Virsleitnants Lukašs skaļā balsī nolasīja rakstu, kura. autors izrādīja neparastu cītību operēšanā ar šādu frāžu mistrojumu: «valstiskā saprāta prasības», «valsts kārtība», «samīdīta cilvēciska cieņa un jūtas», «kanibalu dzīres», «nomocītā sabiedrība», «laupītāju un slepkavu banda», «aiz kulisēm jūs redzē​siet viņu īsto seju» un tā tālāk, it kā ungāri būtu savā zemē visvairāk vajātais elements. Tā vien likās, ka čechu kareivji bijuši ielauzušies redakcijā, nogāzuši raksta autoru gar zemi un spārdījuši kājām, bet viņš brēcis aiz sāpēm un kāds šos brēcienus stenografējis.

— Tikpat mīļi, virsleitnanta kungs, — pulkvedis Šrēders piebilda, — raksta par jums Kiralihidas nedēļas avīze un Presburgas avīzes. Tas jūs vairs neinteresēs, jo visi tie raksti ir pēc viena parauga. No politiskā viedokļa to visu nav grūti izskaidrot, jo mēs, austrieši, tiklab vācieši, kā čechi, attiecībā pret ungāriem esam tomēr . . . Jūs jau saprotat, virsleitnanta kungs. Te izpaužas noteikta tendence. Jūs varbūt vairāk interesētu kāds rakstiņš «Komornas Vakara Avīzē», kur apgalvots, ka jūs esot mēģinājis izvarot

Kakonija kundzi taisni ēdamistabā pusdienu laikā, viņas vīram klātesot. Jūs, draudot ar zobenu, esot piespiedis vīru aizbāzt ar dvieli savas laulātās draudzenes muti, lai viņa nekliegtu. Tās ir pēdējās jaunākās ziņas par jums, virsleitnanta kungs.

Pulkvedis iesmējās un turpināja.

— Vietējās iestādes nav izpildījušas savu pienākumu. Šejienes laikrakstu iepriekšējā cenzūra atrodas ungāru rokās, un tie dara ar mums, ko grib. Mūsu virsnieki nav pasargāti no šāda cūkas civilā, no šāda ungāru redaktora apvainojumiem, un tikai tad, kad asi uzstājāmies, resp. pēc divizijas tiesas telegramas Peštas valsts prokuratura bija spiesta izdarīt vienu otru arestu visās minētajās redakcijās.

Visvairāk gan nāksies izturēt «Komornas Vakara Avīzes» redaktoram, viņš savu avīzi pieminēs līdz nāvei. Divizijas tiesa uzticēja man kā jūsu priekšniekam nopratināt jūs un atsūtīja arī visus jūsu lietai piederīgos aktus. Viss būtu noritējis gludi, ja te nebūtu iepīts tas nelaimīgais Šveiks. Kopā. ar viņu apcietināts kāds sapieris Vodička, pie kura, kad to pēc kautiņa nogādāja virssardzē, atrada jūsu vēstuli, ko jūs bijāt sūtījis Kakonija kundzei. Šveiks nopratināšanā apgalvoja, ka tā neesot jūsu vēstule un ka viņš pats to esot rakstījis, bet, kad viņam parādīja vēstuli un uzaicināja to pārrakstīt, lai varētu salīdzināt rokrakstus, tad viņš šo vēstuli norija. Tad no pulka kancelejas atsūtīja uz divizijas tiesu jūsu ziņojumus, lai varētu tos salīdzināt ar Sveika rok​rakstu, un te nu jums ir rezultāts.

Pulkvedis pašķirstīja aktis un norādīja virsleitnantam Lukašam uz šādu vietu protokolā: «Apsūdzētais Šveiks atsacījās rakstīt diktētus teikumus, motivēdams atteikšanos ar to, ka pa nakti aizmirsis, kā jāraksta.»

— Vispār es tam nepievēršu nekādu uzmanību, virsleitnanta kungs, ko jūsu Šveiks vai tas sapieris sacījuši divizijas tiesā. Šveiks un sapieris apgalvojuši, ka tas ir bijis tikai mazs joks, kas ticis pārprasts, ka viņiem pašiem uzbrukušas privātpersonās un viņi aizstāvējušies, glābdami savu kareivja godu.

Izmeklēšanā noskaidrojies, ka šis Šveiks vispār ir dīvains putns. Piemēram, uz jautājumu, kāpēc viņš neatzīstas, viņš, kā protokolā redzams, atbildējis: «Es esmu taisni tādā pašā stāvoklī kā akadēmiķa gleznotāja Panuškas sulainis kādas jaunavas Marijas svētbildes dēļ. Tas arī, kad runāts par svētbildēm, ko tas grasījies ievilkt, neko citu nav varējis atbildēt kā tikai: «Vai jūs gribat, lai es pakaros?» Protams, es pulka vadības vārdā parūpējos, lai visos laikrakstos tiktu publicēts vietējo avīžu zemisko rakstu atspēkojums ar divizijas tiesas parakstu. Šodien mēs to izsūtīsim, un man liekas, ka esmu darījis visu, lai vērstu par labu to, kas noticis aiz šo ungāru skri​bentu, aiz šo civilo diedelnieku negodīgās rīcības.

Man šķiet, ka atspēkojums man labi izdevies stila ziņā: «N. divizijas tiesa un N. kājnieku pulka vadība ar šo paziņo, ka vietējos laikrakstos publicētais raksts par it kā N. pulka kareivju sarīkotiem ekscesiem nepavisam nesaietas ar patiesību, ir izdomāts no sākuma līdz galam un ka pret minē​tajiem laikrakstiem ierosinātajai lietai sekos stingra vainīgo sodīšana.»

— Divizijas tiesa, — pulkvedis turpināja, — savā ziņojumā mūsu pulka vadībai secina, ka viss šis tracis nenozīmē neko citu kā organizētu kūdīšanu pret tām karaspēka daļām, kas no Cisleitanijas ierodas Transleitanijā. Turklāt salīdziniet, cik daudz mūsējo atrodas frontē un cik ungāru! Es jums teikšu, ka man čechu kareivis patīk daudz labāk nekā tādi ungāru salašņas. Kad es tik atceros, kā pie Belgradas ungāri sāka šaut uz mūsu otro kaujas bataljonu, kas nezināja, ka šāvēji ir ungāri, un savukārt atklāja uguni pret deičmeistariem [93] labajā flangā, un deičmeistari tā apjuka, ka sāka apšaudīt blakus stāvošo Bosnijas puiku! Tā bija gan situācijā, neko teikt! Es taisni Pulkvedis nospļāvās.

— Tagad jūs pats arī pārliecinājāties, cik lieliski viņi iz​mantojuši jūsu dēku Kiralibidā.

Virsleitnants Lukašs apmulsis ieklepojās.

— Virsleitnanta kungs, — pulkvedis draudzīgi uzrunāja viņu, — lieciet roku uz sirds un atzīstieties, cik reižu jau esat bijis Kakonija kundzes gultā.

Pulkvedis Srēders bija šodien ļoti labā omā.

— Nestāstiet man, virsleitnanta kungs, ka tikko esat sācis ar viņu sarakstīties. Kad es biju jūsu

gados, man nācās pavadīt trīs nedēļas Jagrā topogrāfijas kursos, un jums vajadzēja redzēt, ka es tās trīs nedēļas nekā cita nedarīju kā tikai gulēju pie ungārietēm. Katru dienu pie citas. Jaunas, vecākas, neprecētas, precētas, kā kuru reizi gadījās, — es viņām visām tik sirsnīgi pakalpoju, ka, atgriezies pulkā, tikko varēju kājas cilāt. Visvairāk mani nostrādināja kāda advokata kundze. Viņa man pierādīja, ko spēj ungārietes. Koda man degunā, neļāva visu nakti ne aci aizvērt.

— Tikko iesācis sarakstīties … — pulkvedis familiari uzsita virsleitnantam Lūkasam uz pleca. — Tādus jokus mēs pazīstam. Nesakiet labāk nekā, man jau šī aina ir skaidra. Jums ar viņu bija romāns, viņas vīrs uznāca nelaikā, un šis jūsu stulbenis Šveiks .. Bet ziniet, virsleitnanta kungs, šim Šveikam tiešām ir raksturs, citādi viņš nebūtu tā rīkojies ar jūsu vēstuli. Tādu cilvēku žēl pazudināt, Es saku, te tūliņ redzama audzināšana. Man viņa izturēšanās ļoti patīk. Izmeklēšana šajā virzienā noteikti jāpārtrauc.

Jūs, virsleitnanta kungs, esat sakompromitēts presē. Jūsu uzturēšanās šeit ir pilnīgi nevajadzīga. Sinī nedēļā jādodas uz krievu fronti vienai kaujas rotai. Jūs esat 11. rotas vecākais virsnieks, jūs dosieties tai līdz kā rotas kamandieris. Brigādes štābā viss jau nokārtots. Sakiet mantzinim, lai viņš jums pameklē citu kalpotāju Sveika vietā!

Virsleitnants Lukašs pateicīgi uzlūkoja pulkvedi, kas tur​pināja: — Šveiku es piekomandēju par jūsu rotas raitnieku.

Pulkvedis piecēlās un, sniegdams nobālušajam virsleitnan​tam roku, sacīja: — Tātad viss ir nokārtots. Novēlu jums daudz laimes un labus panākumus austrumu kaujas laukos.

Un, ja varbūt kādreiz redzēsimies, tad neaizmirstiet mūsu sabiedrību. Neizvairieties no mums kā toreiz Budejovicē …

Virsleitnants Lukašs mājupceļā visu laiku domās atkārtoja: — Rotas komandieris, rotas raitnieks.

Un viņa acu priekšā spilgti atausa Sveika tēls.

Kad virsleitnants Lukašs pavēlēja mantzinim Vanekam sa​meklēt viņam citu kalpotāju, tas sacīja: — Es tak biju iedomājies, virsleitnanta kungs, ka jūs ar Šveiku esat pilnīgi apmierināts.

Bet,, kad viņš dzirdēja, ka pulkvedis iecēlis Šveiku par 11. rotas raitnieku, tad izsaucās: — Lai dievs stāv mums klāt!

Divizijas tiesas aresta telpās, ēkā ar aizrestotiem logiem;.. cēlās pēc priekšrakstiem pulksten septiņos no rīta un sakārtoja guļvietas, kas atradās uz dubļainās grīdas. Lāviņu nebija. Garā telpā aiz šķērssienas nolika pēc priekšrakstiem salocītās segas un salmu maisus, un, kas ar šo darbu bija galā, tie nosēdās uz sola gar sienu un vai nu ķēra utis (tie, kas bija ieradušies no frontes), vai īsināja laiku, stāstīdami dažādus pie​dzīvojumus. Šveiks ar veco sapieri Vodičku sēdēja uz sola pie durvīm kopā ar vairākiem dažādu ieroču šķiru un pulku kareivjiem.

— Paskatieties, puiši, tur uz to ungāru lempi pie loga! — Vodička ierunājās. — Re, kā viņš skaila lūgšanu, lai viņam viss labi izdotos! Vai jums negribētos likt viņam vienreiz pa ausi, ka viņam mute plata paliktu?

—· Bet tas taču ir godīgs cilvēks, — Šveiks atsaucās, — jo viņš te atrodas tāpēc, ka izvairījies no mobilizācijas. Viņš ir pret karu, laikam pieder kādai sektai, un viņu iesēdinājuši par to, ka viņš turas pie dieva baušļiem un negrib nevienu nokaut, bet gan te viņam iemācīs citu bauslību. Priekš kara Moravijā dzīvoja kāds Nemrava, kas pat šautenei negribēja ķerties klāt, kad viņu iesauca karadienestā, jo ieročus nēsāt o-ļot pret viņa pārliecību. Par to viņš dabūja krietni nosēdēties, un tad viņam atkal lika nodot zvērestu. Bet viņš tik at​bild, ka zvērēšana ir pret viņa pārliecību, un palika pie sava.

— Tas gan ir bijis muļķis, — vecais sapieris Vodička noteica. — Viņš taču varēja zvērēt mierīgu prātu un pēc tam uz visu nospļauties.

— Es jau trīs reizes esmu nodevis zvērestu, — ieteicās kāds kājnieks, — un arī par dezertēšanu sēžu šeit trešo reizi, bet, ja man nebūtu ārsta apliecības, ka es pirms piecpadsmit gadiem prāta

aptumšošanās brīdī esmu nositis savu krustmāti, tad mani varbūt jau trīs reizes būtu frontē nošāvuši. Bet tagad mana nelaiķa krustmāte man vienmēr palīdz izkulties no ķibeles, un varbūt man beidzot izdosies atgriezties no šā kara dzīvam mājās.

— Un par ko tu, draugs, nositi savu krustmāmiņu? —· Šveiks ieinteresējās.

— Par ko tad vispār cilvēkus nogalina? — šis patīkamais sarunu biedrs atbildēja. — Taču skaidrs, ka naudas dēļ. Tai vecenei bija piecas krājkases grāmatiņas, un, kad es izbadējies un noplīsis ierados pie viņas ciemā, viņai taisni tajā bridī atsūtīja procentus. Atskaitot viņu, man nebija neviena rada gabala visā pasaulē. Es sāku lūgties, lai viņa pieņem mani pie sevis, bet šī, ragana, tikai skandina, lai ejot strādāt, es tak 'asot jauns, stiprs un vesels cilvēks. Tā vārds pa vārdam, un .es viņai pāris reižu sadevu ar krāsns urķi pa galvu un tā biju viņu apstrādājis, ka pats vairs nepazinu. Nosēdos viņai blakus *uz grīdas un gudroju: «Vai. tā ir krustmāte vai nav?» Tā kaicniņi bija mani atraduši otrā dienā. Tad mani aizsūtīja uz vājprātīgo slimnīcu Slupā, bet, kad pirms kara mani izmeklēja ārstu komisija Bohnicē \ tad mani atzina par izveseļojušos un tūliņ iesauca karadienestā nokalpot nokavētos gadus.

Garām pagāja garš, kalsnējs kareivis nomāktu izskatu, ar slotu rokā.

— Tas ir kāds skolotājs no mūsu pēdējās kaujas rotas, — Šveikam blakus sēdošais strēlnieks pastāstīja. — Viņš iet izslaucīt savu stūri. Ārkārtīgi tīrīgs cilvēks. Viņu te iesēdinājuši par kādu dzejoli, ko viņš-sacerējis.

— Ei, skolotāj, panāc šurp! — viņš uzsauca cilvēkam ar slotu, kurš nopietnā gaitā pienāca pie viņiem. — Noskaiti mums to par tām utīm!

Kareivis ar slotu nokāsējās un iesāka: Viss utu pilns, gan frontē, aizmugurē, It visur milzu uts mums virsū lien, Pat ģenerālis kasa pavēderē Un veļu maina katru mīļu dien'. Ja, utīm armijā gan labas dieniņas. Uz virsniekiem tās brangi atēdas. Skat, prūšu uts kā priekā pārojas Ar veco utu tēviņu no Austrijas!

Kaulainais kareivis, bijušais skolotājs, nosēdās uz sola un nopūtās.

— Tas ir viss. Bet par to mani auditora 2 kungs nopratinā​jis jau četras reizes.

— Par tādām blēņām tiešām nebūtu vērts runāt, — Šveiks atklāti izteica savas domas, — vienīgais jautājums, kā tiesa sapratīs to veco Austrijas utu tēviņu, l.abi vēl, ka jūs pieminējāt pārošanos, tā viņiem galīgi sajauks galvas. Jūs tikai viņiem labi ieskaidrojiet, ka utu tēviņš ir utu vīriešu kārtas pārstāvis un ka ar uti pāroties var tikai utu tēviņš. Citādi jūs vaļā netiksiet. Jūs taču nerakstījāt to dzejoli tāpēc, ka gribējāt kādu apvainot, tas ir skaidrs. Sakiet tikai auditora kungam, ka jūs rakstījāt sev par patikšanu un, kā vīriešu kārtas cūku sauc par kuili, tā vīriešu kārtas uti visur sauc par utu tēviņu.

Skolotājs tikai nopūtās. ·— Ko tas līdz, ja auditora kungs labi nemāk čechu valodu.

Es jau mēģināju viņam tamlīdzīgi visu noskaidrot, bet viņš man uzbrēca, ka utu tēviņu čechu valodā saucot «utis».

«Nevis utu tēviņš,» viņš man saka, «bet utis. Sieviešu kārta, mīļo inteliģent, ir «tā uts», tātad vīriešu kārtai jābūt «tas utis». Nedomājiet mani apvest ap stūri!»

— īsi sakot, jūsu izredzes ir plānas, — Šveiks piekrita, — bet jums nevajag zaudēt cerību, jo viss vēl var griezties uz labu, kā teica čigāns Janečeks Plzenā, kad viņam 1879. gadā par divu cilvēku noslepkavošanu uzmeta cilpu kaklā. Un viņam bija taisnība, jo pēdējā brīdī viņu aizveda no karātavām, tāpēc ka nedrīkst nevienu kārt kunga un ķeizara dzimšanas dienā, un tā bija iekritusi taisni tanī dienā, kad viņu vajadzēja pakārt. Viņu pakāra tikai otrā dienā, kad dzimšanas diena bija garām, un šim cilvēkam vēl bija tāda laime, ka vēl pēc vienas dienas viņu apžēloja un lietu vajadzēja izmeklēt 110 jauna, jo visi apstākļi norādīja uz to, ka slepkavību izdarījis kāds pavisam cits Janečeks. Tātad viņu nācās izrakt no noziedznieku kapiem un apglabāt Plzenas katoļu kapsētā, bet tad noskaidrojās, ka viņš ir luterānis, un viņu pārveda uz luterāņu kapiem un pēc tam …

— Pēc tam tu dabūsi pāris pļauku, — vecais sapieris Vodička viņu pārtrauca, — ko viņš gan tikai

neizdomā! Cilvēkam jālauza galva, ko stāstīt divizijas tiesā, bet šis nožēlojamais nelga vakar, kad mūs veda uz nopratināšanu, stāstīja man visu ceļu, kas ir Jerikas roze.

— Tie jau nebija mani vārdi, — Šveiks aizstāvējās, — tā gleznotāja Panuškas sulainis Matvejs bija paskaidrojis kādai vecenei, kas viņam bija jautājusi, kāda izskatās Jerikas roze. Viņš tai bija atbildējis: «Ņemiet sausus govs mēslus, uzlieciet uz šķīvja un uzlejiet ūdeni, tad tas nokrāsosies skaisti zaļš, un tā arī ir Jerikas roze.» Es pats tādas blēņas neesmu izdomājis, un mums taču vajadzēja kaut ko runāt, kad gājām uz nopratināšanu. Es gribēju tevi mierināt, Vodička.

— Tad ta mierinātājs! — Vodička nicīgi nospļāvās. — Cilvēkam vai galva griežas, domājot, kā izkulties no ķibeles un tikt uz brīvām kājām, lai izrēķinātos ar šiem ungāru dauzoņām, un viņš mani mierinās ar govju mēsliem. Bet kā lai es tagad atmaksāju tiem nolāpītajiem ungāriem, kad man jāsēž aiz atslēgas un vēl jāizliekas un jāstāsta tiesnesim, ka man pret ungāriem nav nekāda naida? Suņa dzīve, nudien! Nu, bet, kad es dabūšu kādu ungāru nagos, es viņu nomiegšu kā kucēnu, es viņam parādīšu «istem aldmeg a magyart» \ es vi​ņiem tā sadošu, ka viņi mani ilgi pieminēs.

— Nevajag tikai padoties bailēm, — Šveiks sacīja, — viss vēl var mainīties. Galvenais, tiesā nekad nevajag taisnību teikt. Kas ļaujas pierunāties un atzīstas, tas ir pazudis cilvēks. No tā nekas labs neiznāks. Kad es reiz strādāju Moravijas Ostravā, tad tur bija tāds gadījums: kāds kalnracis bija zem četrām acīm piekāvis kādu inženieri, un neviens to nebija redzējis. Advokāts, kas viņu aizstāvēja, visu laiku apgalvoja, ka viņam nekas nenotiks, ja viņš liegsies, bet tiesas priekšsēdētājs atkal gribēja pierunāt atzīties, jo atzīšanās esot vainu mīkstinātājs apstāklis. Nu, bet viņš palika pie sava, ka viņam nav ko atzīties, un viņu attaisnoja, jo viņš pierādīja savu alibi, ka. tanī pašā dienā bijis Brno.

— Jēzus Marija! — Vodička saskaitās. — Tas vairs nav izturams. Tiešām nevaru saprast, kāpēc viņš mums visu to stāsta. Vakar nopratināšanā arī bija viens tāds ērms. Kad viņam auditors prasīja, ar ko viņš agrāk nodarbojies, tad viņš atbildēja: «Pūtu pie krusta,» — un pagāja kāda pusstunda, kamēr beidzot noskaidrojās, ka viņš pūtis plēšas pie kalēja Krusta. Un, kad viņam beidzot noprasīja: «Tātad jūs pirms iesaukšanas bijāt dienas strādnieks?», tad viņš atteica: «Kāpēc tad viens strādnieks, Franta Hibšs bija otrs.»

Gaitenī atskanēja soļi un sardzes uzaicinājums pieņemt jaunatnācējus.

— Mūsu skaits atkal pavairosies, — Šveiks priecājās. — Varbūt šie būs pacēluši kādu cigara galu.

Durvis atvērās, un pa tām iestūma to pašu brīvprātīgo, ar ko Šveiks bija sēdējis kopā Budejovices karcerī un kas pēc tam bija sūtīts darbā kādas kaujas rotas virtuvē.

— Lai slavēts Jēzus Kristus! — viņš sacīja ienākot, uz ko Šveiks visu vārdā atbildēja: — Mūžīgi mūžos, āmen!

Brīvprātīgais apmierināts saskatījās ar Šveiku, nolika līdzatnesto segu zemē un piebiedrojās čechu kolonijai uz sola. Tad viņš uzlocīja gamašu atlokus un izņēma no turienes prasmīgi noglabātās cigaretes, pēc tam vēl izvilka no stulma gabaliņu no sērkociņu kārbiņas sāna un vairākus sērkociņus, kas bija veikli pāršķelti gareniski.

Viņš uzrāva sērkociņu, aizdedzināja cigareti, deva visiem aizsmēķēt un vienaldzīgi noteica: — Mani apvaino par dumpošanos.

— Tas nav nekas, — Šveiks mierinoši atsaucās, — tas tikai joks vien.

— Protams, — brīvprātīgais atteica, — ja mēs gribam uzvarēt šādi, ar dažādu tiesu palīdzību. Ja viņi par visu vari grib ar mani tiesāties, lai tiesājas. Viena šāda tiesas prāva taču nevar grozīt tagadējo stāvokli.

— Kā tad tu dumpojies? — vecais sapieris Vodička ievaicājās, ar simpātijām raudzīdamies uz brīvprātīgo.

— Atteicos tīrīt virssardzē atejas, — tas atbildēja, — un par to mani aizveda pie pulkveža. Nu, tas ir īsts cūka. Viņš sāka brēkt, ka. es esot apcietināts pēc pulka vadības pavēles, ka es esot pats pēdējais arestants, ka viņš vispār brīnoties, kā zeme vēl ciešot manu svaru un neapstājoties savā gaitā aiz kauna, ka

armijā parādījies cilvēks ar brīvprātīgā tiesībām un pretenzijām uz virsnieka dienesta pakāpi, kurš ar savu uzvešanos modinot savos priekšniekos tikai riebumu un nicināšanu. Es atbildēju, ka zemeslodes griešanos nevar pārtraukt tāda brīvprātīgā parādīšanās kā es, jo dabas likumi stiprāki par brīvprātīgā uzplečiem, un ka es labprāt gribētu zināt, kas mani var piespiest tīrīt ateju, ko es pats neesmu pieķēzījis, kaut gan man uz to būtu tiesības pulka cūcīgās virtuves dēļ, kur citu neredz kā sapuvušus kāpostus un iesmakušu aitas gaļu. Vēl es viņam sacīju, ka viņa brīnīšanās, kāpēc zeme vēl cieš manu svaru, ir mazliet dīvaina, jo manis dēļ taču nevar izcelties zemestrīce. Kamēr es runāju, pulkveža kungs nekā cita nedarīja kā tikai klabināja zobus, it kā ķēve, kad tā iekampusi mutē sasalušus rāceņus, bet pēc tam uzbļāva: «Tad jūs tīrīsiet atejas vai ne?» — «Padevīgi ziņoju, ka nekādas atejas netīrīšu.» — «Jūs tīrīsiet, brīvprātīgais, saprotat?» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu.» — «Velns un elle, jūs tīrīsiet nevis vienu, bet simt ateju!» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu ne vienu, ne simt ateju!» Un tā visu laiku: «Tīrīsiet?» — «Netīrīšu.» Vārds «atejas» tika skandināts līdz apnikumam kā Paulas Mudras sacerētie bērnu pantiņi. Pulkvedis skraidīja pa kancelejn kā nepilnā prātā. Beidzot viņš apsēdās un teica: «Pārdomājiet šo lietu labi, jo es jūs nodošu divizijas tiesai par dumpošanos. Nedomājiet, ka jūs būsiet pirmais brīvprātīgais, ko šajā karā nošaus!

Serbi jā mēs pakārām divus brīvprātīgos no 10. rotas un vienu no 9. nošāvām kā cāli. Un par ko? Par viņu stūrgalvību. Tie divi, kurus pakāra, biia atsacījušies pie Šabacas nodurt kāda turienieša sievu un bērnu, bet brīvprātīgo no 9. rotas nošāva tāpēc, ka viņš bija atsacījies iet tālāk, jo viņam esot plakanā pēda un uztūkušas kājas. Nu, vai tad jūs tīrīsiet atejas vai ne?» — «Padevīgi ziņoju, ka netīrīšu.» Tad pulkvedis paskatījās uz mani un jautāja: «Klausieties, vai jūs tikai neesat slavofils?» — «Padevīgi ziņoju, ka neesmu.» Pēc tam mani izveda ārā un paziņoja, ka es esmu apvainots par dumpošanos.

— Vislabākais būtu, — Šveiks sacīja, — ja tu uzdotos par idiotu. Kad es reiz sēdēju garnizona arestā, tad tur kopā ar mums bija ieslodzīts kāds gudrs, izglītots cilvēks, profesors no kādas komercskolas. Viņš bija dezertējis no frontes, un no viņa lietas gribēja iztaisīt lielu prāvu, kur viņu citiem par biedināšanu notiesātu un pakārtu, bet viņš izmānījās no šās .likstas loti vienkārši. Viņš sāka izlikties, ka viņam plānprātība jau iedzimta, un paskaidroja štaba ārstam, kas viņu izmeklēja, ka nebūt neesot dezertējis, ka no mazotnes labprāt ceļojot, ka viņu vienmēr ilgas velkot tālumā, ka viņš reiz pēkšņi atradies Hamburgā un otrreiz Londonā, pats nezinādams, kā viņš tur nokļuvis. Viņa tēvs esot bijis alkoholiķis un izdarījis pašnāvību pirms viņa dzimšanas, māte bijusi prostitūta un dzērāja un mirusi no delirija, jaunākā māsa noslīcinājusies, vecākā metusies zem vilciena, brālis Višehradā ielēcis no dzelzceļa tilta upē, vectēvs nogalinājis savu sievu, aplējies ar petroleju un pielaidis sev uguni. Otra vecāmāte klaiņojusi līdzi čigāniem un noindējusies cietumā ar sērkociņiem, viens brālēns vairākkārt sodīts par dedzināšanu un pārgriezis sev ar stikla gabalu kakla artēriju, māsīca no tēva puses izlēkusi Vīnē pa sestā stāva logu, viņš pats ticis ļoti slikti audzināts un līdz desmitajam dzīvības gadam nav varējis runāt, jo, kad viņš bijis seši mēneši vecs, viņu reiz satītu atstājuši uz galda un paši izgājuši, bet kaķis novilcis viņu zemē, un viņš krītot sasitis galvu. Tagad viņam laiku pa laikam esot stipras galvas sāpes, un tādos brīžos viņš nezinot, ko darot. Šādā stāvoklī viņš devies no frontes uz Prāgu un tikai tad atjēdzies, kad žandarmi viņu «Flekā» apcietinājuši. Puikas, jums vajadzēja redzēt, ar kādu prieku šie viņu atlaida no karadienesta uz mājām! Kādi pieci parastie kareivji, kas ar viņu kopā sēdēja, tūlīt atzīmēja kat​ram gadījumam: Tēvs alkoholiķis. Māte prostitūta.

I māsa (noslīcinājusies).

II māsa (vilciens).

P>rālis (no tilta).

Vectēvs -j~ sieva (petroleja, aizdedzinājies).

II vecāmāte (čigāni, sērkociņi) utt.

Un, kad viens bija sācis celt to priekšā štaba ārstam, tad viņš vēl nebija lāgā ticis līdz brālēnam, kad ārsts (jo tas jau bija trešais gadījums) viņu pārtrauca: «Zinu, zinu, tava māsīca no tēva puses izlēca Vīnē

pa sestā stāva logu, tu pats esi ļoti slikti audzināts, un to var izlabot tikai arestantu rota.» Bet, kad viņu tur aizveda un saslēdza dzelžos, tad viņam tūlīt izkūpēja no galvas ir sliktā audzināšana, ir tēvs-alkoholiķis un māte- prostituta un viņš labprātīgi pieteicās doties uz fronti.

— Armijā tagad neviens vairs netic iedzimtai plānprā​tībai, — brīvprātīgais sacīja, — jo citādi visus ģenerālštābus vajadzētu ieslodzīt vājprātīgo namā.

Dzelzīm apkaltajās durvīs nograbēja atslēga, un ienāca profoss: — Kājnieks Šveiks un sapieris Vodička pie auditora kunga!

Viņi piecēlās, un Vodička sacīja Šveikam: — Skaties, nelieši tādi, pratina katru dienu, un jēgas nekādas. Velns parauj, kaut viņi mūs labāk būtu notiesājuši nekā tā vazājuši. Tā mēs te noslaistāmies augu dienu, kamēr tie ungāru salašņas dzīvo, cepures kuldami…

Ceļā uz divizijas tiesas kanceleju, kas atradās kādas citas barakas otrā galā, Šveiks un sapieris Vodička pārsprieda, kad ssii viņus sauks kārtīgas tiesas priekšā.

— Nopratināšana pēc nopratināšanas, — Vodička sirdījās, — un kad jel no tā kas prātīgs iznāktu! Pieraksta par katru cilvēku vai vezumu papīra, bet tiesa vēl aiz kalniem. Tā mēs te sapūsim aiz restēm. Nu, saki godīgi, — vai tā vira ir ēdama? Un tie sasalušie kartupeļi? Sasodīts, tik stulbu pasaules karu es nekur vēl neesmu redzējis! Es to biju iedomājies pavisam citādu.

— Es gan esmu pilnīgi apmierināts, — Šveiks atzinās.

— Toreiz, kad biju aktīvajā armijā, mūsu feldfebelis Solpera mēdza teikt, ka katram kareivim skaidri jāapzinās savi pienākumi, un pēc tam tā gāza tev pa purnu, ka tu ir kapā to nepiemirstu. Vai atkal nelaiķis obrlajtnants Kvaizers — kad tas nāca pārbaudīt šautenes, tad vienmēr skaidroja mums, ka kareivim jābūt stipram garā, jo kareivji ir tikai lopu bars, ko valsts uztur, dod tiem ēst, dod kafiju dzeršanai un tabaku pīpošanai, un par to tiem jāstrādā kā vēršiem.

Sapieris Vodička kļuva domīgs un pēc brīža sacīja: — Kad tevi iesauks pie auditora, Sveik, tad nesapinies tikai un atkārto to pašu, ko pagājušo reizi, citādi tu mani iegāzīsi. Galvenais, tu esi redzējis, ka tie nelieša ungāri man uzbruka. Pēc tam mēs rīkojāmies kopīgi.

— Esi bez baiļu, Vodička, — Šveiks viņu drošināja, — tikai mieru, nekādas uztraukšanās! Kas tur nu liels no tādas divīzijas tiesas? Tev būtu vajadzējis redzēt, cik aši tādas kara tiesas agrāk strādājušas!

Pie mums reiz aktivajā dienestā bija kāds skolotājs Herals, un tas mums vienreiz, kad bijām atstāti bez atvaļinājuma un vāļājāmies pa lāviņām, stāstīja, ka Pragas muzejā esot kāda grāmata, kur aprakstītas šādas kara tiesas Marijas Terezas laikā. Katram pulkam bijis savs bende, kas izpildījis nāves sodu sava pulka kareivjiem un kāris citu pēc cita par dālderi gabalā. Dažu dienu šis bende, kā grāmatā rakstīts, nopelnījis pa pieci dālderi.

— Tas arī ir saprotams, — Šveiks nopietnā garā piemetināja, — jo tolaik pulkos bija vairāk cilvēku un katrā ciemā to skaitu papildināja.

— Kad es biju Serbi jā, — Vodička teica, — tad mūsu brigādē varēja pieteikties, kas grib kārt turieniešus par cigaretēm. Par vīrieša pakāršanu deva desmit «Sportus», par sievietes vai bērna — piecus. Pēc tam intendantura likās uz laupīšanu un sāka tos apšaut veseliem bariem uzreiz. Reizē ar mani dienēja kāds čigāns. Labu laiku mēs par viņu nekā nezinājām, tikai dīvaini bija, ka viņu bieži izsauc nakti uz kanceleju. Toreiz mēs stāvējām pie Drinas. Reiz naktī, kad viņš bija projām, kādam ienāca prātā parakņāties pa viņa mantām, un tad viņa mugursomā atrada veselas trīs kārbas «Sporta», pa simt cigarešu katrā. Kad viņš rīta agrumā atgriezās mūsu šķūnī, mēs viņam sarīkojām ātru tiesu. Nosviedām gar zemi, un kāds mūsējais, Belouns, nožmiedza viņu ar siksnu. Sīksta dzīvība gan viņam bija kā kaķim.

Vecais sapieris Vodička nospļāvās.

— Viņu nekādi nevarēja nožmiegt, bikses viņam bija jau pilnas, acis izspiedušās, bet viņš ķepurojās kā puskauts gailis. Tad viņu sāka raut pušu kā kaķi. Divi pie galvas, divi pie kājām, kamēr apgrieza kaklu. Pēc tam viņam uzmauca galvā paša mugursomu ar visām cigaretēm un smuki ielaida Drinā. Tādas cigaretes neviens taču nebūtu smēķējis. No rīta viņu visur izmeklējās.

— Jums vaiadzēja teikt, ka viņš dezertējis, — Šveiks pārliecinoši piebilda, — ka viņš jau sen uz to gatavojies un katru dienu stāstījis, ka laidīsies lapās.

— Kam tad tas nāca prātā? — Vodička atteica. — Mēs savu darbu bijām padarījuši un par citu galvas nelauzījām. Tur tā biia vienkārša lieta. Katru dienu kāds pazuda, un viņus pat nezvejoja no Drinas ārā. Uztūcis serbs peldē i a kopā ar nosistu zemessargu itin glīti pa Drinu uz Donavu. Pāris jaunajiem. kas tādus jokus redzēja pirmo reizi, tūlīt piemetās drudzis.

— Tiem vajadzēja iedot chininu, — Šveiks piezīmēja.

Viņi iegāja barakā, kur atradās divizijas tiesas kanceleja, un patruļa tūlīt ieveda viņus astotajā istabā, kur aiz gara, pa​pīru grēdām apkrauta galda sēdēja auditors Rullers.

Viņam priekšā atradās likumu grāmata, uz kuras stāvēja pusdzerta tējas glāze. Galda labajā pusē bija neīsta ziloņkaula krucifikss ar noputējušu Kristu, kas izmisis noraudzījās uz sava krusta pakāji, kur mētājās papirosu gali un pelni.

Auditors Rullers, krustā sistajam dievam par jaunām ciešanām, patlaban nobirdināja no sava papirosa pelnus krusta pakājē un ar otru roku satvēra tējas glāzi, kas bija pielipusi pie likumu krājuma.

Atbrīvojis glāzi no šiem apkampieniem,, viņš turpināja šķirstīt kādu grāmatu, ko bija paņēmis virsnieku klubā. Tā bija Fr. S. Krausa grāmata ar daudzsološu virsrakstu: «Forschun- gcn zur Entwicklungsgeschichte der geschlechtl.ic.hen Moral.» [96] Viņš aplūkoja naivos vīriešu un sieviešu dzimumorgānu zīmējumus ar piemērotiem pantiņiem, ko augsti, mācītais Fr. S. Krauss bija atklājis uz Berlines rietumu stacijas ateju sienām, un tāpēc nemaz neievēroja ienākušos. Šinī nodarbībā viņu iztraucēja Vodičkas ieklepošanās.

— Was geht los? [97] — viņš uzprasīja, joprojām šķirstīdams grāmatu un meklēdams naivo zīmējumu un uzmetumu turpi​nājumu.

— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks atsaucās, — ka mans biedrs Vodička ir saaukstējies un klepo.

Tagad auditors Rullers pacēla acis uz Šveiku un Vodičku un pūlējās piešķirt savai sejai bargu izteiksmi.

— Beidzot taču jūs atvilkāties, — viņš teica, rakņādamies papīru grēdā uz galda, — es jūs liku atsaukt pulksten deviņos, un tagad ir gandrīz vienpadsmit.

— Kā tu stāvi, teļš? — viņš uzsauca Vodičkam, kas bija atļāvies pieņemt brīvu stāiu. — Kad es teikšu: «Brīvi,» tad tu varēsi darīt ar saviem papēžiem, ko gribi.

— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks iebilda, — ka viņam ir reimatisms.

— Tu labāk turi muti! — auditors Rullers pamācīja. — Kad es tev ko jautāšu, tad varēsi atbildēt.

Trīs reizes jau esi bijis uz nopratināšanu, un izdabūts no tevis nav ne tik, cik vistas kājā gaļas. Vai es atradīšu jūsu lietu vai ne? Tā man te jānoņemas ar jums, sasodītajiem nelgām. Tikai nedomājiet, ka par veltīgu tiesas traucēšanu tiksiet sveikā cauri!

— Nu, tad klausieties, diedelnieki, — viņš sacīja, izvilcis no papīriem biezas aktis ar uzrakstu: «Šveiks un Vodička», — nedomājiet, ka kaut kādas muļķīgas plūkšanās dēļ jūs varēsiet slaistīties pa divizijas tiesu un izvairīties no došanās uz fronti! Jūsu dēļ man pat vajadzēja zvanīt uz armijas tiesu, aitasgalvas tādi!

Viņš nopūtās.

— Netaisi tik svētu seju, Šveik, — viņš turpināja, — gan tev frontē pāries kāre plūkties ar

honvediern. Izmeklēšana jūsu lietā pārtraukta, un katram jādodas uz savu daļu, kur viņš saņems disciplināru sodu un tad ar kaujas rotu dosies uz fronti. Ja jūs man vēlreiz nāksiet nagos, tad es jums, huligāniem, sakuršu kārtīgu pirti. Te jums ir atlaišanas zīme, un uzvedieties turpmāk godīgi! Aizvest viņus uz otru istabu!

— Padevīgi ziņoju, auditora kungs, — Šveiks sacīja, — ka mēs abi ņemsim jūsu vārdus vērā un ka mēs daudzkārt pateicamies jums par jūsu laipnību. Ja es nebūtu karadienestā, tad uzdrošinātos teikt, ka jūs esat zelta cilvēks. Un pie tās pašas reizes mēs jums lūdzam piedošanu, ka jums mūsu dēļ vajadzēja tik daudz pūlēties. Mēs to tiešām neesam pelnījuši.

— Nu, tad vācieties pie visiem velniem! — auditors uzkliedza Šveikam. — Ja pulkvedis Šrēdera kungs nebūtu par jums aizlicis vārdu, tad es nezinu, kā tas vēl būtu beidzies.

Vodička tikai gaitenī tā īsti attapās, kad patruļa veda viņus uz otru istabu. Sargkareivis, kas viņus pavadīja, baidījās no​kavēt pusdienas un tāpēc teica; — Pielieciet taču,soli, puiši, jūs jau velkaties kā utis.

Vodička tūlīt atsaucās, lai šis pievaldot muti un pateicoties dievam, ka esot čechs. Ja viņš būtu ungārs, tad Vodička viņu pārplēstu kā siļķi.

Tā kā kancelejā visi rakstveži bija aizgājuši pusdienās, tad sargkareivim vajadzēja nogādāt abus arestantus uz divizijas tiesas aresta telpām, kas nenotika bez ienīstajai kara rakstvežu sugai adresētiem lāstiem, — Biedri man atkal nosmels visus taukus no viras, — sargkareivis traģiski žēlojās, — un gaļas vietā atstās tikai cīpslas. Vakar es vedu divus uz nometni, un pa to laiku kāds bija aprijis pusi desas, ko man izsniedza.

— Jūs te pie divizijas tiesas par citu gan nedomājat kā tikai par ēšanu, — Vodička atsaucās, juzdamies jau pilnīgi savā ādā.

Kad viņi pastāstīja brīvprātīgajam, kā viņiem izgājis, tas izsaucās: — Tātad kaujas rota, draugi! Tad jāsaka kā čechu turistu laikrakstā: «Labu ceļa vēju!»

Sagatavošanās darbi ceļojumam ir jau pabeigti, jo augstā armijas valdība par visu ir parūpējusies. Arī jūs esat uzaicināti piedalīties izbraucienā uz Galiciju. Dodieties ceļā ar jautru prātu un vieglu, līksmu sirdi!

Izturieties ar sirsnīgu mīlestību pret to apvidu, kurā jūs iepazīstinās ar ierakumiem! Tā būs skaista un ārkārtīgi interesanta vieta. Jūtieties tālajā svešumā kā mājās, kā pazīstamā pusē, jā, gandrīz kā savā mīļajā dzimtenē. Speriet savu kāju pacilātā garā tanī zemē, par kuru jau vecais Humbolts sacījis: «Es visā pasaulē neesmu redzējis nekā lieliskāka par šo stulbo Galiciju.» Bagātīgie un dīvainie atklājumi, ko sakrājusi mūsu uzvarētāja armija, atkāpjoties no Galicijas, noderēs mums par lielisku ceļa rādītāju, sastādot otrā karagājiena programu. Tātad pagrieziet degunu uz Krievijas pusi un izšaujiet no prieka visas patronas gaisā!

Kad Šveiks un Vodička taisījās pēc pusdienas doties \iz kanceleju, pie viņiem pienāca nelaimīgais skolotājs, kas bija sacerējis dzejoli par utīm, pavilka abus sānis un noslēpumaini sacīja: — Neaizmirstiet uzsaukt krieviem, kad tiksiet krievu pusē: «Zdravstvujte, ruskije bratja, my bratja čechv, my net austrijci.»

Atstājot baraku, Vodička, gribēdams demonstrēt savu naidu pret ungāriem un parādīt, ka ieslodzīšana nav satricinājusi vai sašķobījusi viņa pārliecību, uzmina pret karu noska​ņotajam ungaram uz kājas un uzbrēca: — Uzvelc zābakus, muļ|a!

— Lai tik viņš man būtu ko atbildējis, — sapieris Vodička sašutis sacīja pēc tam Šveikam, — lai tik viņš būtu iepīkstējies, tad es viņa ungāru šņukuri pataisītu divreiz tik lielu. Bet tas stulbais gnīda cieš klusu un ļauj sevi kājām spārdīt. Nudien, Šveik., man ir tādas dusmas, ka mūs nenosodīja. Izskatās tā, it kā viņi smietos par mums, it kā par visu to lietu ar ungāriem nebūtu vērts pat runāt. Bet mēs taču cīnījāmies kā lauvas. Tā ir tava vaina, ka mūs nenotiesāja, bet izdeva tādu apliecību, it kā mēs pat lāgā izkauties nemācētu. Ko viņi īsti par mums domā? Tas taču bija pavisam kārtīgs konflikts.

— Cilvēk mīļais, — Šveiks labsirdīgi teica, — es gan nesaprotu, kāpēc tu nepriecājies, ka divizijas tiesa mūs oficiāli atzinusi par godīgiem cilvēkiem, pret kuriem nekā nevar iebilst. Protams, nopratināšanā es visādi mēģināju izlocīties, bet tas jau ir jādara, melot ir pienākums, kā advokats Bass mēdza teikt saviem klientiem. Kad auditora kungs man jautāja, kāpēc mēs esam ielauzušies šā Kakonija kunga dzīvoklī, es viņam vienkārši atbildēju: «Es domāju, ka mēs tā vislabāk iepazīsimies ar Kakonija kungu, ja ieradīsimies pie viņa viesos!» Auditora kungs tad man vairs nekā nejautāja, jo viņam ar to pietika.

— Un to tu ievēro, — Šveiks turpināja attīstīt savu domu, — ka kara tiesā nekad nedrīkst atzīties.

Kad es sēdēju garnizona cietumā, tad blakus kamerā kāds kareivis atzinās, un, kad citi to dabūja zināt, tad uzlika viņam «bankas» un pie​spieda atsaukt savu atzīšanos.

— Ja es būtu izdarījis ko negodīgu, tad neatzītos, — sapieris Vodička atbildēja, — bet, ja man tāds nolāpīts auditors tieši jautā: «Vai jūs esat kāvies?» ·— tad man jāatbild: «Jā, esmu.» — «Vai esat kādu piekāvis?» — «Protams, auditora kungs.» — «Vai esat kādam nodarījis miesas bojājumus?» — «Skaidrs, ka esmu., auditora kungs.» Lai viņš zina, ar ko viņam darīšana! Un nu jāpiedzīvo tāds kauns, ka mūs attaisno. Iznāk tā, it kā viņš negribētu ticēt, ka man pat josta pārtrūka, velējot šos ungāru lempjus, ka es viņus pataisīju zilus un sakapāju gabalos. Tu taču pats redzēji, ka vienu brīdi es sitos viens pats pret trim un pēc mirkļa tie jau vārtījās pa zemi un es viņus spārdīju kājām. Un pēc visa tā šāds nosmurgājies auditors izbeidz izmeklēšanu! Man tā vien šķiet, ka viņš man būtu pateicis: «Ko nu stāstāt, vai tad jūs mākat kauties!» Lai tikai paiet karš un es atkal tieku uz brīvām kājām., tad es viņu, slīmestu, sadzīšu rokā un parādīšu, vai es māku kauties. Tad es atbraukšu uz Kiralihidu un sataisīšu te tādu jandāliņu, kāds vēl pasaulē nav redzēts, tā ka visi slēpsies pagrabos, kad dabūs zināt, ka es esmu ieradies apraudzīt šos Kiralihidas vanckarus, šos lempjus, šos smurguļus! * Kancelejā visu nokārtoja neparasti ātri. Kāds feldfebelis, kam mute vēl spīdēja no pusdienas viras taukiem, ar ārkārtīgi stingru seju izsniedza Šveikam un Vodičkam viņu papīrus un nepalaida garām gadījumu, nenoturējis runu, kurā tas apelēja pie viņu kareiviskā gara. Tā kā viņš bija Mazurijas polis, tad iepina runā sava apvidus gleznainākos izteicienus, kā «marekvium», «glupi rolmopsie», «krajcova sedmina», «svina porypana» un «dum vam bane na miesjnuckovy vaschi gzichty» [98].

Kad Šveiks un Vodička atvadījās viens no otra, jo katram vajadzēja doties uz savu da]u, Šveiks teica: — Kad karš beigsies, tad tu mani apmeklē. Tu mani sastapsi katru vakaru no pulksten sešiem «Kausā», Bojišti ielā.

— Protams, ka atnākšu, — Vodička atbildēja, — bet vai tur iet jautri?

— Tur katru vakaru kaut kas atgadās, — Šveiks apgalvoja, — bet, ja tur būs par klusu, tad mēs paši kaut ko izstrā​dāsim.

Viņi šķīrās, bet, kad bija jau dažus soļus viens no otra, vecais sapieris Vodička nosauca Šveikam pakaļ: — Tātad skaties, lai tur būtu ko papriecāties, kad ieradīšos! Šveiks atsaucās: — Nāc tikai noteikti, tiklīdz karš beigsies!

Tad viņi attālinājās viens no otra, bet pēc kāda brītiņa aiz otras baraku rindas stūra kļuva dzirdama Vodičkas balss: — Sveik, kāds alus ir «Kausā»?

Un kā atbalss atskanēja Sveika atbilde: — Lielpopovices!

— Un es domāju, ka Smichovas! — Vodička tālumā at​saucās.

— Meičas tur arī ir! — Šveiks kliedza.

— Tātad pēc kara, pulksten sešos vakarā!

— Nāc labāk ap pusseptiņiem — gadījumā, ja es kur no​kavējos.

Tad vēl iztālēm atskanēja Vodičkas balss: — Tātad sešos tu nevari būt?

— Labi, es būšu sešos, — Vodička vēl sadzirdēja biedra atbildi.

Tā šķīrās krietnais kareivis Šveiks no vecā sapiera Vodičkas. «Wenn die Leute auseinander gehen, so sagen sie auf Wiedersehen!» 1( Kad cilvēki šķiras, tad viņi saka: «Uz redzēšanos!» (Vāc.))

V

no Mostas pie Litavas uz Sokalu Virsleitnants Lukašs saniknots soļoja pa 11. kaujas rotas kanceleju. Tā bija tumša ala rotu barakā, atdalīta no gaiteņa ar dēļu šķērssienu. Galds, divi krēsli, krūka ar petroleju un lāviņa.

Virsleitnanta priekšā stāvēja mantzinis Vaneks, kas sastādīja algu sarakstus, veda kareivju provianta uzskaiti, bija vi​sas rotas finansu ministrs un pavadīja šinī migā augu dienu. Tepat viņš arī gulēja.

Pie durvīm stāvēja drukns kājnieks, noaudzis ar bārdu kā rūķi pasakās. Tas bija Baluns, virsleitnanta jaunais kalpotājs, agrāk dzirnavnieks kaut kur no čechu Krumlovas.

— Jūs man tiešām esat sameklējis lielisku kalpotāju, — virsleitnants Lukašs uzrunāja mantzini, — es jums sirsnīgi pateicos par tādu jauku pārsteigumu.

Pirmajā dienā, kad es viņu sūtu uz virsnieku virtuvi pēc pusdienām, viņš jau pusi aprij.

— Piedošanu, man izlija, — resnais milzis taisnojās.

— Nu labi, izlija. Bet izlīt varēja tikai vira vai mērce, nevis cepetis. Tu taču neatnesi ne tik daudz, cik pirkstos var saņemt. Un kur tu liki ābolu ruleti?

— Es . . .

— Nedomā liegties, tu to visu aprij i.

Virsleitnants Lukašs izrunāja pēdējos vārdus tik nopietni un tik bargā balsī, ka Baluns neviļus atkāpās divus soļus.

— Es jau pavaicāju virtuvē, kas šodien bija pusdienās. Izrādījās, ka vira ar aknu klimpām. Kur tu liki tās klimpas? Izvilki visas pa ceļam un apēdi, tā tu izdarīji. Tad bija vērša gaļa ar gurķiem. Ko tu ar to izdarīji? Tāpat apriji. Divi šķēles cepeša! Un vai tu man atnesi kaut pusšķēli, ko? Divi gabali ābolu ruletes! Kur tu tos liki? Pats savā vēderā, cūka tāds, rīma! Nu saki, — kur palika rulete? Dubļos iekrita?

Sasodīts nelietis! Vai tu vari man parādīt to vietu, kur tā dubļos guļ? Ak tā, piepeši pieskrēja suns, it kā to kāds būtu saucis, paķēra un aiznesa. Jēzus Kristus, es tev tā savelēšu purnu, ka tev galva būs kā spainis!

Viņš vēl liegsies, cūka gatavais! Tu zini, kas to redzēja? Re, tur mantzinis Vaneks. Viņš atnāca pie manis un teica: «Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūsu Baluns, tas lops, apēd jūsu pusdienas. Es redzēju pa logu, ka viņš rija, it kā nedēļu nebūtu ēdis.» Klausieties, mantzini, vai jūs tiešām nevarējāt bez šā ragulopa nevienu citu atrast?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka Baluns man likās no visas mūsu triecienrotas vispiemērotākais. Viņš ir tik stulbs, ka nepagalam nevar iegaumēt, kā jāapietas ar ieročiem, un, ja viņam iedos šauteni rokā, tad vēl var notikt kāda nelaime. Pēdējo reizi, kad apmācīja šaut ar tukšām patronām, viņš tikko neizšāva savam kaimiņam aci. Tāpēc es domāju, sak, varbūt viņš šādā veidā noderēs.

— Lai pastāvīgi apēstu sava kunga pusdienas, — Lukašs sacīja, — it kā savas porcijas viņam nepietiktu. Vai tu badā esi, vai? ·— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, es vienmēr esmu izbadojies. Ja kādam atliek maize, es to iemainu pret papirosiem, bet ar to arī nepietiek. Es tāds esmu jau no dzimšanas. Vienmēr man liekas, ka nupat esmu pieēdis, bet kas to deva!

Pēc brītiņa sāk atkal rūkt vēders kā pirms ēšanas, un, skaties, viņš jau prasa atkal. Dažreiz es

domāju, ka nu gan esmu tik pilnā, ka nekā vairs iekšā neiedabūšu, bet nekā tamlīdzīga. Tiklīdz redzu, ka citi ēd, vai saožu ko ēdamu, tā vēders kā izslaucīts. Un, kad viņš sāk prasīt pēc tā, kas viņam pienākas, esmu gatavs rīt vai naglas. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jau lūdzu, lai man izsniedz dubultporciju; es pat griezos šinī jautājumā pie pulka ārsta Budejovicē, bet viņš mani ielika uz trim dienām slimnīcā un parakstīja man tasīti tīra buljona dienā. «Es tev, nelieti, iemācīšu badoties,» viņš teica. «Panāc tik vēlreiz man tuvumā, tad tu aiziesi no šejienes tievs kā apīņu maikste.» Es pat paskatīties nevaru uz garšīgām lietām, obrlajtnanta kungs, jo 110 paša vienkāršākā ēdiena man jau tek siekalas.

Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pazemīgi lūdzu, lai man piešķirtu vēl otru porciju. Ja arī gaļas nebūtu, tad vienmēr taču atradīsies kāds kartupelis vai knedliks, kāds nieks mērces — tādas mantas pastāvīgi paliek pāri. ..

— Pietiek, Balun, diezgan esmu klausījies tavās bezkaunībās, — virsleitnants Lukašs pārtrauca. — Vai esat dzirdējis, mantzini, ka agrāk kāds kareivis būtu bijis pēc visa tā tik pārdrošs kā šis subjekts?

Viņš aprij man visas pusdienas un tad vēl grib, lai viņam piešķir dubultporciju. pagaidi, Balun, es tev parakstīšu labu porciju!

— Mantzini, — viņš griezās pie Vaneka, — aizvediet viņu pie kapraļa Veidenhofera, lai tas viņu uz divām stundām piesien sētā pie staba pretim virtuvei, kamēr sāk izsniegt vakariņas. Un lai viņu piesien augstāk, tā, lai viņš stāv uz pirkstgaliem un noskatās, kā katlā vārās gul ašs. Un norīkojiet tā, lai šis izdzimtenis paliktu piesiets tik ilgi, kamēr virtuvē izsniedz gulašu, lai viņam tecētu siekalas kā izsalkušam sunim, kad tas apošņā desinieka slieksni. Un pavāram sakiet, lai tas viņa porciju atdod citiem! ·— Klausos, obrlajtnanta kungs. Iesim, Balun!

Kad viņi gāja ārā, virsleitnants vēl tos apturēja durvīs un, raudzīdamies Baluna baiļu pilnajā sejā, uzvaras priekā iz​saucās: — To tu pats sev ievārīji, Balun! Labu ēstgribu! Un, ja tu man vēlreiz izspēlēsi tādu joku, tad es tevi bez žēlastības no​došu kara tiesai.

Kad Vaneks atgriezās un paziņoja, ka Baluns jau piesiets, virsleitnants Lukašs sacīja: — Jūs mani pazīstat, Vanek, jūs zināt, ka man nav nekādas patikas tā rīkoties, bet citādi te līdzēt nevar. Vispirms, jūs zināt, ka pat suns rūc, ja tam atņem kaulu. Es neciešu neliešus savā tuvumā, un, otrkārt, tas fakts, ka Baluns piesiets pie staba, stiprā mērā ietekmēs visu rotu ir morāli, ir psicholoģiiki.

Pēdējā laikā, kopš viņi iedalīti kaujas rotā un zina, ka rīt vai parīt dosies uz fronti, visi dara, kas katram ienāk prātā.

Virsleitnants Lukašs izskatījās visai noguris un turpināja klusā balsī: — Aizvakar, kā jūs zināt, mums nakts manevru laikā vajadzēja uzbrukt brīvprātīgo komandai, kas bija novietojusies aiz cukurfabrikas. Pirmais vads, avangards, vēl diezgan klusu gāja pa ielu, jo to es pats vedu, bet otrs, kam bija jānogriežas pa kreisi un jāizsūta izlūki uz cukurfabriku, uzvedās tā, it kā brauktu zaļumos. Viņi dziedāja un tā sita kājas pret zemi, ka to varēja dzirdēt pat nometnē. Tad trešais vads labajā flangā devās izlūkot apkārtni ap mežu, kas atrodas no mums krietnu desmit minušu gājiena atstatumā, un pat pa tādu gabalu varēja redzēt, ka viņi smēķē — uguntiņas vien spīdēja tumsā. Bet ceturtais vads, kam vajadzēja izveidot arjergardu, velns zina kā " bi ja atgadījies avangardam priekšā, tā ka to vajadzēja pieņemt par ienaidnieku, un man bija jāatkāpjas pašam no sava arjergarda, kas man uzbruka. Tāda ir šī 11. kaujas rota, kuru es esmu mantojis. Ko lai es ar viņiem daru? Un kā viņi izturēsies īstā kaujā?

Virsleitnants Lukašs pie šiem vārdiem saņēma rokas un izskatījās pēc mocekļa, bet viņa deguna gals izstiepās arvien garāks.

— Neraizējieties par to, obrlajtnanta kungs, — mantzinis Vaneks sāka viņu mierināt, — nelauziet veltīgi galvu! Es jau esmu bijis trīs kaujas rotās, un katru no tām sasita druskās kopā ar visu bataljonu, tā ka vajadzēja formēt no jauna. Visas tās bija pilnīgi vienādas, neviena nebija ne par matu labāka kā jūsējā, obrlajtnanta kungs. Vissliktākā gan bija 9. rota. Tā piespieda visus virsniekus, ieskaitot rotas komandieri, padoties gūstā. Es paglābos tikai tāpēc, ka biju aizgājis pie pulka vezumniekiem saņemt rumu un vīnu

visai rotai, un viņi to padošanos iztaisīja bez manis.

— Bet vai jūs to nezināt, obrlajtnanta kungs, ka tajos pēdējos nakts manevros, par ko jūs stāstījāt, brīvprātīgo komanda, kam vajadzēja ielenkt mūsu rotu, bija aizgājusi līdz pašam Neizīdleras ezeram?

Viņi tikai gājuši uz priekšu līdz pat rītam, un izlūki gandrīz vai iekūlušies purvā. Un viņus vedis pats kapteinis Zāgnera kungs. Nebūtu uzaususi gaisma, tad viņi varbūt būtu aizstaigājuši līdz pat Šopronai, — noslēpumainā balsī turpināja mantzinis, kam šādi gadījumi patika un kas tos vienmēr visā pilnībā pārzināja.

— Un vai jūs zināt, obrlajtnanta kungs, — viņš familiari pamirkšķināja aci, — ka kapteini Zāgnera kungu iecels par mūsu kaujas bataljona komandieri? Sākumā gan domāju, ka iecels jūs, kā stāstīja štaba feldfebelis Hegners, jo jūs esat pie mums vecākais virsnieks, bet vēlāk saņemta divizijas štaba pavēle, ka iecelts kapteinis Zāgnera kungs.

Virsleitnants Lukašs iekoda sev mēlē un aizdedzināja papirosu. Viņš jau to zināja un bija pārliecināts, ka viņam nodarīta netaisnība: kapteinis Zāgners jau divas reizes dienesta gaitā bija aizsteidzies viņam priekšā. Tomēr viņš cita nekā ne​teica kā tikai: — Tātad kapteinis Zāgners . ..

— Man tas gan liela prieka nesagādā, — mantzinis konfidenciāli atsaucās. — Štaba feldfebelis Hegners man stāstīja, ka kapteinis Zāgnera kungs Serbijā jau kara sākumā gribējis kļūt slavens un kaut kur pie Melnkalnes, kalnos, dzinis vienu sava triecienbataljona rotu pēc otras serbu ložmetēju ugunī uzbrukumā, kaut gan tas bijis pilnīgi veltīgi un kājnieki tur nekā nav varējuši darīt, jo izdzīt serbus no tādām aizām būtu iespējams tikai artilērijai. No visa bataljona palicis tikai astoņdesmit cilvēku; kapteinis Zāgnera kungs bijis ievainots rokā un slimnīcā vēl iemantojis dizenteriju, un pēc tam viņš atkal parādījās Budejovicē mūsu pulkā. Vakar viņš stāstījis virsnieku klubā, cik ļoti viņš gribot nokļūt frontē, ka viņš tur esot ar mieru atstāt vai visu kaujas bataljonu, bet izvirzīšoties un dabūšot ordeni. Par Serbiju viņš esot dabūjis garu degunu, bet tagad vai nu kritīšot ar visu kaujas bataljonu, vai tikšot iecelts par apakšpulkvedi, tātad bataljonam klāsies grūti. Man liekas, obrlajtnanta kungs, ka arī mēs no šāda riska neizbēgsim. Štaba feldfebelis Hegners nesen izteicās, ka jūs ar kapteini Zāgnera kungu diezin kā nesatiekot un ka tāpēc viņš sūtī​šot mūsu 11. rotu kaujā visbīstamākajās vietās.

Mantzinis nopūtās.

— Man gan tā liekas, ka tādā karā, kāds šis, kur tik daudz karaspēka un tik gara fronte, varbūt vairāk panāktu ar veiklu manevrēšanu nekā ar tādiem neprātīgiem uzbrukumiem. To es novēroju pie Duklas, kad biju 10. kaujas rotā. Toreiz viss norisinājās ļoti gludi, mēs saņēmām pavēli nešaut, nu, un nešāvām arī un gaidījām, kamēr krievi pienāks klāt. Mēs tos būtu sagūstījuši bez viena šāviena, ja mums blakus, kreisajā flangā, nebūtu tie stulbie zemessargi, kas no krievu tuvošanās tā bija nobaidījušies, ka sāka laisties pa sniegu no kraujas lejup kā slidotavā, bet mums atsūtīja ziņu, ka krievi pārrāvuši kreiso flangu un ka mums tāpēc jātiek atpakaļ pie brigādes. Es toreiz biju taisni brigādes štābā, lai apstiprinātu rotas izdevumu un ieņēmumu grāmatu, jo pulka vezumnieku komanda nekur nebija atrodama, un tad tur sāka ierasties 10. rotas atliekas. Līdz vakaram atnāca 120, pārējie atkāpjoties bija nomaldījušies un nošļūkuši pa nogāzi krievu ierakumos kā uz ragaviņām. Tur gan bija traki, obrlajtnanta kungs. Krieviem bija pozīcijas Karpatos ir augšā, ir lejā. Un pēc tam, obrlajtnanta kungs, kapteinis Zāgnera kungs . . .

— Lieciet mani mierā ar savu kapteini Zāgnera kungu, — virsleitnants Lukašs pārtrauca, — es to visu jau zinu. Un nedomājiet, ka tad, kad būs kāds uzbrukums vai kauja, jūs atkal nejauši atrādīsieties pie vezumniekiem un pievāksiet rumu un vīnu. Mani jau brīdināja, ka jūs esot liels žūpa, un tiešām, ja paskatās uz jūsu sarkano degunu, tad katrs zina, ar ko viņam darīšana.

— Tas man no Karpatiem, obrlajtnanta kungs. Tur citādi nevarēja, ēdienu mums uzsūtīja augšā pilnīgi aukstu, ierakumi bija iepūtināti sniegā, uguni kurt nedrīkstēja, un mēs turējāmies tikai ar rumu vien.

Un, ja nebūtu manis, tad tur klātos tāpat kā citās rotās, kur ruma nebija un cilvēki sala nost. Tiesa, no ruma mums visiem deguni kļuva sarkani, un tam bija nepatīkamas sekas, jo no bataljona pienāca pavēle sūtīt

izlūkos tikai tos kareivjus, kam sarkani deguni.

— Tagad gan ziema sen garām, — virsleitnants zīmīgi pie​bilda.

— Rums, obrlajtnanta kungs, karalaukā ir neatsverama manta katrā gadalaikā, tāpat kā vīns. Tas palīdz, ja tā var izteikties, uzturēt labu omu. Par puskatliņu vīna un ceturtdaļlitru ruma cilvēki jums kausies, ar ko vien gribat . .. Kāds ragulops tur atkal klauvē? Vai viņš neprot izlasīt uzrakstu «Nicht klopfen!»? Herein! [99] Virsleitnants Lukašs pagriezās uz krēsla pret durvīm un ieraudzīja, ka tās lēnām un klusu atveras. Un tikpat klusi 11. kaujas rotas kancelejā ienāca krietnais kareivis Šveiks, militāri sveicinādams jau durvīs, ko laikam bija darījis arī tad, kad klauvēja pie durvīm, lasīdams uzrakstu: «Nicht klopfen!» Šī sveicināšana pilnīgi saskanēja ar viņa bezgala apmierināto un bezrūpīgo seju. Savā noplukušajā austriešu kājnieku formas tērpā viņš izskatījās pēc sengrieķu blēžu dieva, Virsleitnants Lukašs aizvēra uz mirkli acis krietnā kareivja Sveika tēla priekšā, kurš ar savu skatienu it kā apskāva un skūpstija virsieitnantu.

Laikam ar tādu pašu aizkustinājumu vieglprātīgais pazudušais un atkal atradies dēls raudzījās savā tēvā, kad tas viņam par godu cepa uz iesma trekno teļu.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu atkal šeit, — Šveiks, vēl uz sliekšņa stāvēdams, raportēja tik sirsnīgi un nepiespiesti, ka virsleitnants Lukašs tūlīt atjēdzās. Kopš tā laika, kad pulkvedis Šrēders bija viņam paziņojis, ka viņš atkal dabūs Šveiku uz kakla, virsleitnants Lukašs katru dienu domās atlika šo satikšanos. Katru rītu viņš sev sacīja: «Viņš vēl šodien neieradīsies, viņš būs tur kaut ko izstrā​dājis, un tāpēc viņu vēl paturēs.»

Un tagad visas šīs cerības izputēja, Šveikam piemīlīgi un vienkārši ienākot kancelejā.

Tad Šveiks paskatījās uz mantzini Vaneku un, laipni smaidot, pasniedza tam papīrus, ko izvilka no sava šineļa kabatas.

— Padevīgi ziņoju, mantziņa kungs, ka te ir tie papīri, ko man izrakstīja pulka kancelejā un kas nododami jums. Tie at​tiecas uz manu algu un uzturu.

11. kaujas rotas kancelejā Šveiks izturējās tik brīvi, it kā viņi ar Vaneku būtu vislabākie draugi, un mantzinim atlika tikai atbildēt: — Nolieciet uz galda!

— Būtu ļoti labi, mantzini, ja jūs atstātu mūs ar Šveiku divatā, — virsleitnants Lukašs nopūzdamies sacīja.

Vaneks izgāja un palika stāvam aiz durvīm, lai dzirdētu, par ko šie abi runās.

Sākumā viņš nedzirdēja nekā, jo tiklab Šveiks, kā virsleitnants Lukašs klusēja. Abi viņi ilgi it kā pētīdami raudzījās viens otrā, Lukašs skatījās uz Šveiku, it kā gribēdams to nohipnotizēt kā gailis, kas nostājies vistai priekšā un gatavojas tai mesties virsū. Šveiks kā vienmēr vērās virsleitnantā mitrām, maiguma pilnām acīm, it kā vēlēdamies to uzrunāt: «Mēs atkal esam kopā, manu mīļo sirsniņ, neviens mūs vairs nešķirs, manu balodīt.»

Un, tā kā virsleitnants ilgi neteica ne vārda, Sveika skatiens kļuva sāpīgi lūdzošs: «Runā taču, manu zelta gabaliņ, teic kaut ko!»

Virsleitnants Lukašs pārtrauca šo smago klusumu ar vārdiem, kuros viņš centās ielikt krietnu porciju ironijas: — Esiet sirsnīgi sveicināts, Šveik! Pateicos par apciemošanu. Jauki, ka ierodaties pie mums viesos.

Viņš vairs nespēja savaldīt pēdējā laikā sakrājušos niknumu un spēcīgi trieca dūri pret galdu, tā ka tintes pudele palēcās un tinte apšļakstīja algu sarakstus. Tad viņš uzlēca kājās, piegāja cieši klāt Šveikam un, uzbrēcis tam: «Ragulops!» — sāka skraidīt pa šauro kanceleju, katrreiz nospļaudamies, kad atradās Sveika priekšā, — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks ierunājās, kad virsleitnants Lukašs nemitējās

staigāt un nikni sviest kaktā saburzītus papīra vīstokļus, kurus viņš katrreiz paķēra no galda, — ka es jūsu vēstuli nodevu pēc piederības. Es laimīgi atradu Kakonija kundzi un varu teikt, ka viņa gaužām skaista sieviete; es gan viņu redzēju, kad tā raudāja …

Virsleitnants Lukašs apsēdās uz mantziņa lāviņas un aiz​smakušā balsī izsaucās: — Kad tas viss beigsies, Šveik? Šveiks turpināja, it kā nemaz nebūtu dzirdējis: — Pēc tam man iznāca mazas nepatikšanas, bet es uzņēmos visu vainu uz sevi. Sākumā viņi man gan neticēja, ka es sarakstos ar šo kundzi, bet tad es nopratināšanā paķēru vēstuli un noriju, lai sajauktu viņiem visas pēdas. Vēlāk atkal pavisam nejauši, jo citādi es to nevaru izskaidrot, mani iepina tādā mazā izplūkšanās lietā. Bet no tās es arī tiku vaļā, mana nevainība nāca gaismā, divīzijas tiesa izbeidza izmeklēšanu, un man bija jāierodas pie pulka komandiera. Es jau biju pulka kancelejā, pagaidīju brītiņu, kamēr ierodas pulkveža kungs, un pulkveža kungs mani drusku palamāja un sacīja, ka man tūlīt esot jāierodas pie jums, obrlajtnanta kungs, un jāpaziņo, ka es esot jūsu raitnieks. Vēl viņš uzdeva jums pateikt, ka viņš lūdz jūs tūlīt ierasties pie viņa sakarā ar kaujas rotu. Bet nu jau pagājusi kāda pusstunda, jo pulkveža kungs nezināja, ka mani vēl aizvilks uz pulka kanceleju un es tur nosēdēšu stundas ceturksni, jo man par visu šo laiku nebija izmaksāta alga un to varēja saņemt tikai no pulka, nevis no rotas, tāpēc ka es biju ievests pulka arestantu sarakstā. Vispār viņiem tur tāds juceklis un nekārtība, ka cilvēks var gluži zaudēt jēgu . . .

Kad virsleitnants Lukašs izdzirda, ka viņam jau pirms pusstundas vajadzējis būt pie pulkveža Šrēdera, viņš, steidzīgi apvilkdams virsdrēbes, tikai noteica: — Tā, Šveik, tad jūs man atkal iegriezāt. ļ Viņš to sacīja tik izmisušā, bezcerīgā balsī, ka Šveiks mēģināja mierināt viņu draudzīgiem vārdiem, nosaukdams pakaļ, kad virsleitnants Lukašs izmetās pa durvīm: — Pulkveža kungs pagaidīs, viņam jau tā nav ko darīt!

Brītiņu pēc virsleitnanta aiziešanas kancelejā ienāca mant​zinis Vaneks. Šveiks sēdēja uz krēsla un kurināja mazo dzelzs krāsniņu, mezdams tanī pa atvērtajām durtiņām ogļu gabaliņus. No krāsniņas plūda dūmi un tvans, bet Šveiks turpināja savu patīkamo darbu, nelikdamies ne zinis par Vaneku, kas mirkli vēroja Šveiku, tad aizgrūda ar kāju krāsns durtiņas un uzaicināja Šveiku aizvākties no šejienes.

— Mantziņa kungs, — Šveiks ar cieņu atbildēja, '— atļaujiet jums paziņot, ka es pie vislabākās gribas nevaru izpildīt jūsu pavēli un aizvākties no nometnes, jo esmu padots augstākās priekšniecības rīkojumiem.

— Es šeit skaitos par raitnieku, — viņš lepni piemetināja, — pulkvedis Šrēdera kungs mani iedalīja 11. kaujas rotā pie obrlajtnanta Lukaša kunga, kuram es agrāk biju par kalpotāju, bet manas iedzimtās inteliģences pēc mani paaugstināja par raitnieku. Mēs ar obrlajtnanta kungu esam veci paziņas.

Bet ar ko jūs nodarbojāties pirms dienesta, mantziņa kungs?

Mantzini Vaneku tā pārsteidza krietnā kareivja Sveika familiarais, biedriskais tonis, ka viņš aizmirsa savu dienesta pakāpi, ar ko pastāvīgi dižojās rotas kareivju priekšā, un atbildēja, it kā būtu Šveikam padots: — Es esmu, tā sakot, drogists Vaneks no Kralupas.

— Es arī mācījos farmaciju, — Šveiks sacīja, — pie kāda Kokoškas kunga Petršinā, Prāgā. Tas bija liels savādnieks, un, kad es reiz netīšām aizdedzināju viņa pagrabā mucu ar benzinu un viņam viss nodega, tad viņš mani aizdzina un citur mani arī vairs nepieņēma, un tā es kaut kādas muļķa benzīna mucas pēc nepabeidzu mācības. Vai jūs gatavojāt arī zāles lopu ār​stēšanai?

Vaneks papurināja galvu.

— Pie mums lopus ārstēja ar apsvētītām bildēm. Mūsu šefs Kokoškas kungs bija ļoti dievbijīgs

cilvēks un kādreiz lasījis, ka svētais Pelegrins palīdzējis izārstēt lopus no uzpūšanās. Tāpēc viņš pasūtīja kādā Smichovas spiestuvē svētā Pelegrina attēlus un deva tos iesvētīt Emauas klosterī par divsimt guldeņiem. Pēc tam mēs šīs bildītes ielikām sainīšos pie mūsu lopārstniecības zālēm. Šīs zāles iejauca siltā ūdenī, un, kamēr govs dzēra no tovera, tamēr vajadzēja nolasīt svētajam Pelegrinam īsu lūgšanu, ko bija sacerējis mūsu komijs Tauchena kungs. Tiklīdz svētā Pelegrina attēli bija gatavi, radās nepieciešamība iespiest tiem otrā pusē kaut kādu lūgšanu. Mūsu vecais Kokoška iesauca vakarā Tauchena kungu pie sevis un pateica, ka tam līdz rītam jāsacer lūgšana par godu svētajam un zālēm, tā ka pulksten desmitos no rīta, kad viņš pats ieradīsies veikalā, tā jau būtu spiestuvē, jo govis uz to pārāk ilgi nogaidījušās. Ja viņš to labi sacerēšot, tad saņemšot vienu guldeni, ja ne, tad pēc divām nedēļām varot aizlasīties. Tauchena kungs lēja sviedrus cauru nakti, bet, kad no rīta negulējis atnāca atslēgt veikalu, tad no lūgšanas nebija ne zīmes. Viņš pat bija galīgi aizmirsis, kā sauca to svēto, kas palīdz lopus ārstēt. No šās ķibeles viņu izglāba mūsu izsūtāmais Ferdinands. Tas bija speciālists uz visu ko. Kad mēs bēniņos kaltējām kumelītes, viņš vienmēr uzlīda pie mums, novilka zābakus un iebāza kājas kumelītēs, jo tad kājas nesvīstot. Viņš ķēra baložus bēniņos, prata attaisīt kasi un iemācīja mūs, kā iepelnīties ar veikala precēm.

Es, knauķis, biju no veikala sanesis mājās tādu aptieku, kādas nebija pat «žēlsirdīgo brāļu» slimnīcā Prāgā. Nu, un tā viņš palīdzēja arī Tauchena kungam. Viņš tikai teica: «Dodiet šurp, Tauchena kungs, es apskatīšos,» — kad Tauchena kungs jau sūtīja mani pēc alus. Un, kad es atnesu alu, mūsu Ferdinandam puse jau bija gatava, un viņš to nolasīja mums: No debesim jums atnesu Es vēsti jaunu, priecīgu, Jums — vērsim, teļam, gotiņai — Būs aizstaigāt līdz aptiekai.

Kokoška dos jums zālītes, Kas visus lopus izdziedēs.

Pēc tam kad viņš bija izdzēris alu un pamatīgi salaizījies rūgtos pilienus, viņam viss gāja kā pa taukiem un viņš mirklī sacerēja pavisam labas beigas: Svētais Pelegrins šās zāles taisīja, Divi guldeņi tās maksā paciņā. Svētais Pelegrin, mūs' lopiem stāvi klātu, Kuri tavas zāles dzer ar mīļu prātu. Teicot, slavējot mēs tevi piesaucam: Esi sargs un palīgs mūsu gotiņām!

Kad atnāca Kokoškas kungs, Tauchena kungs aizgāja viņam līdzi uz kantori un iznācis parādīja mums viena guldeņa vietā divus un gribēja dalīt tos ar Ferdinandu uz pusēm. Bet, kad Ferdinands ieraudzīja divus guldeņus, viņu sagrāba mantkārības velns. Viņš prasīja visu vai neko. Nu, tad Tauchena kungs nedeva viņam nekā un paturēja pats abus guldeņus, bet mani iesauca noliktavā, iecirta man pliķi un paziņoja, ka es saņemšot simt tādu pliķu, ja iedrošināšoties kādam izpļāpāt, ka viņš neesot pats šo lūgšanu sacerējis, un, ja Ferdinands ietu pie mūsu vecā sūdzēties, tad man esot jāsaka, ka Ferdinands melo. Viss tas man bija jāapzvēr kādas etiķa esences pudeles priekšā. Bet mūsu izsūtāmais sāka izgāzt savas dusmas uz šīm govju zālēm. Mēs tās kaltējām lielās kastēs bēniņos, bet viņš savāca, kur vien varēja, pe]u mēslus un piejauca klāt. Viņš vāca arī zirgu mēslus pa ielām, izkaltēja tos mājās, saberza smalkus un pievienoja sainīšiem ar govju zālēm un svētā Pelegrina. attēlu. Taču arī ar to viņam nepietika. Viņš sāka pats savas vajadzības nokārtot tanīs kastēs un tad sajauca visu kopā vienā putrā . . .

Nošķinda tālrunis. Mantzinis paķēra klausuli un tad sirdīgi nolika to: — Man jāiet uz pulka kanceleju. Tik piepeši, tas man gan nepatīk. Šveiks palika atkal viens.

Pēc brīža tālrunis nošķinda atkal. Šveiks sāka skaidrot: — Vaneku? Viņš aizgāja uz pulka kanceleju. Kas pie tālruņa? Te 11. kaujas rotas raitnieks. Un kas tur ir? 12. kaujas rotas raitnieks? Sveicināts, kolēģi. Kā mani sauc? Šveiks. Un tevi? Brauns? Vai tu neesi

radinieks tam cepurniekam Braunam Krasta ielā Karlinā? Ak neesi un nepazīsti arī? Es ari viņa nepazīstu, tikai reiz tur braucu tramvajā, un tad man tā firma iekrita acīs. Kas no jauna? Es nekā nezinu. Kad brauksim? Neesmu vēl ne ar vienu runājis par braukšanu. Uz kurieni tad mums jābrauc?

— Ar kaujas bataljonu uz fronti, aitasgalva!

-— Par to es nekā neesmu dzirdējis.

— Lielisks raitnieks! Vai tu nezini, vai tavs lajtnants…

— Manējais ir obrlajtnants . . .

— Vienalga. Vai viņš aizgāja pie pulkveža uz apspriedi?

— Pulkvedis viņu izsauca.

— Nu redzi, mūsējais arī tur ir un no 13. kaujas rotas tāpat, es tikko runāju pa tālruni ar viņa raitnieku. Man tāda steigšanās nepatīk. Vai nezini, vai orķestris arī taisās ceļā?

—Es nekā nezinu.

— Neizliecies nu tik dumjš! Vai jūsu mantzinis jau saņēmis rīkojumu par vagoniem? Cik jums ir cilvēku?

—· Nezinu.

— Muļķis tāds, vai tad es tevi apēdīšu. (Varēja dzirdēt, ka runātājs čukst kādam blakus: «Franci, paņem, otru klausuli, tad tu zināsi, kas 11. rotai par stulbu raitnieku!») Allo, vai tu guli, vai? Atbildi taču, kad kolēģis jautā. Tātad tu vēl nekā nezini? Neliedzies! Vai jūsu mantzinis nesacīja, ka jūs saņemsiet konservus? Neesi runājis ar viņu par tādām blēņām? Idiots tāds. Tev gar to nav daļas? (Tālrunī bija dzirdami smiekli.) Esi gan tu mucā audzināts. Ja kaut ko uzzini, tad piezvani mums uz 12. kaujas rotu, muļķa dvēselīt.. . No ku​rienes tu esi?

— No Pragas.

— Tad tev gan vajadzēja būt apķērīgākam .. . Pag, vēl kaut kas: kad jūsu mantzinis aizgāja uz kanceleju?

— Viņu nesen kā aizsauca.

— Re nu, un tu nevarēji to agrāk pateikt? Mūsējais ari nesen aizgāja. Tur kaut kas gatavojas. Ar vezumniekiem ne​esi runājis?

— Nē.

— Jēzus Kristus, un tu vēl stāsti, ka esot no Pragas? Tu taču ne par ko neliecies ne zinis. Ko tu dari visu dienu?

— Es tikai pirms kādas stundas ierados no divizijas tiesas.

— Tā ir cita būšana, draugs, tad es šodien pieskriešu pie tevis papļāpāt. Atzvani divas reizes! Šveiks patlaban gribēja aizsmēķēt, kad tālrunis atkal nošķinda. «Varat man zvanīt kaut vai pie otra gala,» Šveiks no​domāja, «es neiešu ar jums laiku tērēt.»

Tālrunis tomēr tarkšķēja bez pārtraukuma, tā ka Šveikam beidzot zuda pacietība. Viņš paķēra klausuli un uzbrēca: — Allo, kas tur ir? Te 11. kaujas rotas raitnieks Šveiks.

Pēc balss viņš pazina savu virsleitnantu Lukašu.

— Ko jūs tur visi darāt? Kur Vaneks, pasauciet viņu pie tālruņa!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka nesen piezva​nīja . . .

— Klausieties, Šveik, man nav laika ar jums tērzēt. Tālruņa saruna kara laikā — tā nav nekāda izpļāpāšanās, kad jūs ielūdzat kādu pie sevis pusdienās. Tālruņa sarunām jābūt īsām un skaidrām, pie tām atkrīt arī «padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kung >». Tātad es jautāju, Šveik, — vai jums ir pie rokas Va​neks? Lai nāk tūlīt pie tālruņa!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nav viņš pie rokas. Priekš kāda brītiņa, varbūt priekš kāda stundas ce​turkšņa, viņu aizsauca no šejienes uz pulka kanceleju.

— Kad es pārnākšu, Šveik, es jums sadošu piparus. Vai jūs nevarat izteikties īsāk? Klausieties

tagad ar abām ausīm, ko es jums teikšu! Papūlieties saprast, lai vēlāk nebūtu izrunas, ka klausulē kaut kas rūcis! Tūlīt, tikko pakārsiet klau​suli . ..

Pauze. Atkal zvans. Šveiks paņēma klausuli, un pār viņu nobira vesela virkne lamu vārdu: — Ragulops, vazaņķis, diedelnieks… Ko jūs tur darāt? Kāpēc pārtraucāt sarunu?

— Piedošanu, jūs sacījāt, lai es pakaru klausuli.

— Pēc stundas es būšu mājās, Šveik, pagaidiet tikai. .. Tūlīt uz karstām pēdām ejiet uz baraku, sameklējiet kādu seržantu, kaut vai Fuksu, un sakiet tam, lai viņš paņem desmit cilvēku un iet uz noliktavu pēc konserviem. Atkārtojiet, kas viņam jādara!

— Jāiet ar desmit cilvēkiem uz noliktavu saņemt rotai konservus.

— Beidzot reiz jūs iztikāt bez putrošanas. Es pa to laiku piezvanīšu uz pulka kanceleju Vanekam, lai viņš arī iet uz noliktavu un saņem konservus. Ja viņš tikmēr ierastos barakā, tad lai pamet visu un liek skriešus uz noliktavu. Nu, tagad pa​kariet klausuli! Šveiks krietnu laiku veltīgi meklēja tiklab seržantu Fuksu, kā arī vispār kādu apakšvirsnieku. Tie visi bija virtuvē, mielojās pie ēdiena paliekām un uzjautrinājās, skatīdamies uz piesieto Balunu, kas gan stāvēja abām kājām uz zemes, jo par viņu bija apžēlojušies, bet tomēr izskatījās visai smieklīgs. Kāds no pavāriem bija atnesis gabalu ribas kaula ar visu gaļu un iespraudis to Balunam mutē, un piesietais bārdainais milzis Baluns, nespēdams laist darbā rokas, uzmanīgi grozīja kaulu mutē, balansēdams to ar zobu un smaganu palīdzību, un rija gaļu ar īsta mežoņa izskatu.

— Kurš te 110 jums ir seržants Fukss? — Šveiks jautāja, kad bija tos beidzot sadzinis rokā.

Seržants Fukss neuzskatīja par vajadzīgu atsaukties, kad redzēja, ka viņu meklē gluži vienkāršs kājnieks.

— Nu, vai man ilgi būs jājautā? — Šveiks uzprasīja. — Kur te ir seržants Fukss?

Seržants Fukss panāca priekšā un sāka svinīgi apsvētīt Šveiku visādiem lamu vārdiem, aizrādīdams, ka viņš neesot nekāds seržants, bet seržanta kungs, ka nedrīkstot jautāt: «Kur seržants?» — bet gan: «Padevīgi ziņoju, kur seržanta kungs?» — un, ja kāds viņa vadā nesakot: «Padevīgi ziņoju,» — tad tas dabūjot pa zobiem.

— Lēnāk, lēnāk! — Šveiks svarīgi noteica. — Tūlīt uz karstām pēdām ejiet līdz barakai, paņemiet desmit cilvēku un skrieniet rikšiem uz noliktavu saņemt konservus.

Seržants Fukss bija tā pārsteigts, ka varēja tikai izteikt: — Ko? — Nav nekāds «ko», — Šveiks atbildēja. — Es esmu 11. kaujas rotas raitnieks un nupat runāju pa tālruni ar obrlajtnantu Lukaša kungu, un tas sacīja: «Skriešus ar desmit cilvēkiem uz noliktavu.» Ja jūs neiesiet, seržant Fuksa kungs, tad es tūlīt eju atpakaļ pie tālruņa. Obrlajtnanta kungs noteikti vēlas, lai jūs ietu. Vispār tur nav ko vārdus šķiest. «Tālruņa sarunām,» obrlajtnants Lukaša kungs teica., «jābūt īsām un skaidrām. Ja teikts, ka seržantam Fuksam jāiet, tad viņš ies.» Tāda pavēle, tā nav nekāda izpļāpāšanās pa tālruni, kad jūs ielūdzat kādu pusdienās. Dienestā un sevišķi vēl kara laikā katra nokavēšanās ir noziegums. Un, ja seržants Fukss tūlīt neies, tad, obrlajtnanta kungs teica, lai es viņam tūlīt piezvanot, gan tad viņš to lietu nokārtošot tā, ka no seržanta Fuksa nekas nepalikšot pāri. Jūs vēl, kundziņ, nepazīstat obrlajtnanta kungu. Šveiks uzvaroši paskatījās uz apakšvirsniekiem, kurus viņa uzstāšanās tiešām pārsteidza un nomāca.

Seržants Fukss nomurkšķēja kaut ko nesaprotamu un aši devās projām, bet Šveiks sauca viņam nopakaļ: — Tad es varu piezvanīt obrlajtnanta kungam, ka viss kārtībā?

— Es tūlīt būšu ar desmit kareivjiem noliktavā, ·— seržants Fukss atsaucās no barakas, un Šveiks, nesacījis vairs ne vārda, atstāja apakšvirsnieku grupu, kas bija tikpat pārsteigta kā ser​žants Fukss.

— Iet jau vaļā! — noteica mazais kapralis Blažeks. — Tā​tad dosimies ceļā.

Tikko Šveiks atgriezās 11. kaujas rotas kancelejā un gribēja aizdedzināt savu pīpi, atkal nošķinda

tālrunis. Runātājs bija virsleitnants Lukašs.

— Kur jūs skraidāt, Šveik? Es zvanu jau trešo reizi, un ne​viens man neatbild.

— Es viņus sameklēju, obrlajtnanta kungs.

— Vai viņi jau aizgāja?

— Protams, ka viņi aizgāja, bet es nezinu, vai būs jau galā. Vai man neaizskriet vēlreiz?

— Vai jūs atradāt seržantu Fuksu?

— Atradu, obrlajtnanta kungs. Sākumā viņš gan teica: «Ko?» — bet kad es viņam paskaidroju, ka tālruņa sarunām jābūt īsām un skaidrām . ..

— Neblēņojieties, Šveik … Vai Vaneks vēl nav atpakaļ?

— Nē, obrlajtnanta kungs.

— Nebrēciet tā klausulē! Vai nezināt, kur tagad varētu būt šis sasodītais Vaneks?

— Nezinu, obrlajtnanta kungs, kur varētu būt šis sasodī​tais Vaneks.

— Pulka kancelejā viņš jau bijis un kaut kur aizgājis. Droši vien sēž bufetē. Ejiet pasakiet viņam, Šveik, lai tūlīt iet uz noliktavu! Tad vēl uzmeklējiet kaprali Blažeku un pasakiet tam, lai tūlīt atbrīvo Balunu un atsūta pie manis! Pakariet klausuli!

Kad Šveiks uzmeklēja kaprali Blažeku un nodeva tam virsleitnanta pavēli atbrīvot Balunu, Blažeks nomurmināja: — Kad ūdens smejas zābakos, tad visiem bailes. Šveiks noskatījās, kā atraisīja Balunu, un tad kopā ar viņu devās tālāk, jo abiem bija jāiet gar bufeti, kur Šveiks cerēja atrast mantzini Vaneku.

Baluns raudzījās uz Šveiku kā uz savu glābēju un solījās dalīt ar to katru sūtījumu, ko saņemšot no mājām. ·— Pie mums sāksies cūku kaušana, — Baluns sērīgi runāja. — Kādas putraimu desas tev labāk garšo: ar asinīm vai bez asinīm? Zini, es šovakar pat rakstīšu uz māju. Man tā cūka būs tā uz simt piecdesmit kilo. Galva viņai kā buldogam, bet tādas cūkas ir tās labākās. Starp tādām sliktu nemaz nav.

Tā ir lieliska suga, kas panes visu. Viņai būs taukums kādu astoņu pirkstu biezumā. Kad es biju mājās, tad pats taisīju aknu desas un tad vienmēr tā saēdos, ka tikko nepārplīsu. Pērn man cūka svēra simt sešdesmit kilo.

— Kas tā gan bija par cūku! — viņš jūsmīgi piebilda, cieši spiezdams Sveika roku atvadoties. — Es viņu nobaroju ar kartupeļiem vien un pats brīnījos, kā viņai tas gāja labumā. Šķiņķi es iesālīju, un tāds skaisti apcepts gabaliņš, kā ņemts no sālījuma, kopā ar kartupeļu knedlikiem, kas apkaisīti grimšļiem, un ar skābiem kāpostiem — kas tā par noēšanos! Un pēc tam vēl uzdzer alutiņu. Cilvēks var dzīvot vienā mierā. Un to visu mums karš atņēma!

Bārdainais Baluns smagi nopūtās un devās uz pulka kanceleju, kamēr Šveiks nogriezās uz bufeti pa vecām, staltām lie​pām apēnotu aleju.

Mantzinis Vaneks tikmēr mierīgi sēdēja bufetē un skaidroja kādam pazīstamam štaba feldfebelim, cik pirms kara bijis iespējams nopelnīt uz emaljas krāsām un cementa. Štaba feldfebelis bija jau pilnā. Rita agrumā no Vardubicēm bija atbraucis kāds muižas īpašnieks, kuram nometnē bija dēls, iespiedis feldfebelim glītu sumiņu saujā un vēl mielojis viņu visu priekšpusdienu pilsētā.

Tagad feldfebelis sēdēja pavisam nobēdājies, ka viņam nekas vairs negaršo, nemaz nedzirdēja, par ko Vaneks runā, un nepievērsa ne mazākās uzmanības jautājumam par emaljas krāsām. Viņš bija nogrimis pats savās domās un tikai šļupstēja par kaut kādu pievedceļu no Tržebonas līdz Pelhržimovai un atpakaļ.

Kad Šveiks ienāca, Vaneks vēlreiz mēģināja ieskaidrot štaba feldfebelim ar skaitļu palīdzību, cik var pelnīt uz viena kilo​grama cementa būvju vajadzībām, uz ko feldfebelis atbildēja pilnīgi no zila gaisa: — Atceļā viņš nomira, un tikai vēstules palika pāri. Šveiku viņš samainīja ar kādu sev nepatīkamu cilvēku, tā​pēc sāka viņu saukāt par vēderrunātāju.

Šveiks piegāja pie Vaneka, kas arī bija krietnā dūšā, bet tomēr ārkārtīgi laipns un draudzīgs.

— Mantziņa kungs, — Šveiks viņu uzrunāja, — jums jāsteidzas uz noliktavu, tur jau gaida seržants Fukss ar desmit kareivjiem, jo izsniegs konservus. Jums jādodas turp skriešus. Obrlajtnanta kungs jau divas reizes zvanīja.

Vaneks sāka skaļi smieties.

— Tad nu gan es būtu ķerts, mīlulīt. Tad man pašam sevi vajadzētu izlamāt, eņģelīt dārgo! Nekas vēl nedeg, manu zelta mazulīt. Kad obrlajtnants Lukaša kungs būs izvadījis tik daudz kaujas rotu kā es, tad viņam būs radusies kāda jēga, un tad viņš nevienam vairs veltīgi neliks skriet skriešus. Es jau pulka kancelejā saņēmu tādu pavēli, ka rit dosimies ceļā, ka jāsagatavojas un jāsaņem proviants. Bet ko es darīju? Es mierīgi iegriezos iedzert glāzi vīna, es te sēžu gluži omulīgi, un lai skrien, kam patīk! Konservi paliek konservi un deva — deva. Es noliktavu pazīstu labāk nekā obrlajtnanta kungs un zinu, ko tādās virsnieku kungu apspriedēs pie pulkveža kunga runā. To tikai pulkveža kungs iedomājas savā fantazijā, ka mūsu noliktavā ir konservi. Mūsu pulka noliktavā nekad nav bijis nekādu konservu rezervē, tos vai nu šad tad saņēma no brigades, vai atkal aizņēmās no citiem pulkiem, ar ko nāca sakaros. Vienam pašam Benešovas pulkam mēs esam parādā trīssimt kārbu. He, he, he! Lai viņi runā savās apspriedēs, par ko grib, mums nav kur steigties. Un, kad mūsējie tur ieradīsies, noliktavas pārzinis pats viņiem pateiks, ka viņi drusku jukuši. Vēl neviena kaujas rota nav dabūjusi konservus ceļam.

— Vai ne, tu vecais rāceni? — viņš griezās pie štaba feldfebeļa, bet tas bija vai nu iesnaudies, vai galīgi pārdzēries, jo atbildēja: — Kad viņa gāja, tad turēja virs galvas atvērtu lie​tussargu.

— Prātīgāk būs, ja jūs liksieties mierā, — mantzinis Vaneks turpināja. — Ja pulka kancelejā paziņo, ka rīt dosimies ceļā, tad tam neviens bērns neticēs. Vai mēs varam braukt bez vagoniem? Es biju klāt, kad zvanīja uz staciju. Tur nav neviena brīva vagona. Būs tāpat kā ar pēdējo kaujas rotu. Toreiz mēs divas dienas nostāvējām stacijā un gaidījām, vai kāds neapžēlosies par mums un neatsūtīs mums vilcienu.

Un mēs pat nezinājām, uz kurieni brauksim. Arī pulkvedis nezināja, un pat tad, kad bijām izbraukuši visu Ungāriju, neviens vēl joprojām nezināja, vai mēs brauksim uz Serbiju vai Krieviju. Katrā stacijā runāja pa tiešo vadu ar divizijas stabu, kaut arī mēs bijām pavisam sīka vienība. Beidzot Duklā mūs pievāca, bet tur mūs arī krietni sadauzīja, un mēs braucām formēties no jauna. Tātad bez liekas steigas. Ar laiku viss no​skaidrosies, bet pa tukšu nav ko skriet. Jā gan, vēl vienu mēriņu!

— Vīns viņiem šodien gan ļoti labs, — Vaneks piebilda, nemaz neklausīdamies, kā feldfebelis bubināja pie sevis: — Glauben Sie mir, ich habe bisher wenig von meinem Leben gehabt. Ich wundere mich ūber diese Frage.[100] — Kāpēc lai es veltīgi raizētos par šā kaujas bataljona aizbraukšanu? — Vaneks turpināja. — Pirmā kaujas rota, ar kuru es braucu, sagatavojās ceļam divu stundu laikā. Toties citas mūsu toreizējās kaujas bataljona rotas gatavojās veselas divas dienas. Bet mums par rotas komandieri bija leitnants Pršenosils, izveicīgs puika, viņš mums tik teica: «Rāmu garu, zēni!» — un viss gāja kā pa taukiem. Divas stundas pirms vilciena aiziešanas mēs tikai sākām kārtoties. Jūs rīkosieties prātīgi, ja piesēdīsieties pie mums …

— Nevaru, — krietnais kareivis Šveiks sacīja ar nesalīdzināmu pašaizliedzību, — jāiet uz kanceleju, varbūt kāds pie​zvana.

— Tad ejiet vien, manu zelta gabaliņ, bet lieciet to aiz auss par visām reizēm, ka tā ir neglīta rīcība no jūsu puses un ka īstam raitniekam nekad nav jābūt tur, kur pēc viņa var rasties vajadzība.

Karadienestam nevajag tik pārmērīgi nodoties. Nudien, manu sirsniņ, nav nekā ļaunāka par tādu pustraku raitnieku, kas katram gatavs krist papēžos.

Bet Šveiks jau bija aiz durvīm un steidzās uz savu kaujas rotas kanceleju.

Vaneks palika viens, jo nekādi nevarēja sacīt, ka štaba feldfebelis būtu viņam līdzvērtīgs galda

biedrs. Tas jutās pilnīgi pats par sevi un, glāstīdams vīna mēriņu, buldurēja visādus dīvainus, nesakarīgus teikumus gan čechiski, gan vāciski: Mantzinis aiz gara laika sāka bungot pirkstiem kādu maršu, bet viņam nenācās ilgi skumt, jo durvis atvērās un ienāca virsnieku virtuves pavārs Juraida, kas tūlīt atlaidās krēslā.

— Šodien, — viņš sāka tarkšķēt, — mēs dabūjām pavēli iet un saņemt konjaku ceļam. Bet, tā kā mums nebija nevienas tukšas pudeles, tad mums vajadzēja iztukšot ruma pudeli. Ieķērām pamatīgi. Es pārskaitījos par vairākām porcijām. Pulkveža kungs atnāca vēlu, un viņam pietrūka. Tagad viņam tur ga​tavo omleti. Tīrie joki!

— Amizanta avantūra! — piebilda Vaneks, kas iedzēries vienmēr mīlēja izteikties skaistiem vārdiem.

Pavārs Juraida sāka filozofēt, kas faktiski saskanēja ar viņa agrāko nodarbošanos. Pirms kara viņš bija izdevis žurnālu par okultiem jautājumiem un grāmatu sēriju «Dzīvības un nāves problēmas».

Karadienestā viņš bija pratis iekļūt virsnieku virtuvē un bieži piededzināja cepeti, aizrāvies ar vecindu Pragua-Paramita sutru (atklāsmes mācības) tulkojuma lasīšanu.

Pulkvedis Šrēders cienīja viņu kā retumu pulkā, jo kura virsnieku virtuve gan varēja lepoties ar pavāru okultistu, kas, risinādams dzīvības un nāves problēmas, pārsteidza visus ar tik lieliski pagatavotiem cepešiem vai ragū, ka Komarovā nāvīgi ievainotais leitnants Dufeks mirstot sauca tikai pēc Juraidas.

— Jā, — Juraida sacīja ne no šā, ne no tā, tikko turēdamies uz krēsla, pie kam no viņa jau pa desmit soļiem oda pēc ruma. — Kad šodien pulkveža kungam pietrūka porcijas, kad viņš ieraudzīja vienīgi ceptus kartupeļus, tad viņš nonāca «gaki» stāvoklī. Vai jūs zināt, kas tas ir «gaki»? Tas ir izsalkušu garu stāvoklis. Es viņam jautāju: «Pulkveža kungs, vai jums pietiks spēka panest likteņa lēmumu, ka jums šo pusdienu jāiztiek bez teļa nierēm? Karmas likums gan noteic, ka šovakar jūs saņemsiet brīnišķīgu omleti ar kapātām un sautētām teļa aknām.»

— Mīļais draugs, — viņš pēc brītiņa klusi un grūtsirdīgi teica mantzinim, ar neveiklu rokas kustību apgāzdams visas glāzes, kas atradās uz galda. — Visas parādības, būtnes un priekšmeti ir bezmiesīgi.

Veids ir bezmiesīgs, un bezmiesība ir veids. Bezmiesība nav atdalāma no veida, veids nav atdalāms no bezmiesības. Kas ir bezmiesība, tas ir veids, kas ir veids, tā ir bezmiesība.

Pavārs okultists nogrima dziļā klusēšanā un, atspiedis galvu rokās, raudzījās uz slapjo, nolaistīto galdu. Štaba feldfebelis joprojām šļupstēja kaut ko bez sākuma un beigām: — Labība pazuda no laukiem, galīgi pazuda . .. In dieser Stimmung erhielt er Einladung und ging zu ihr…[103] Vasar​svētkus svin pavasarī…

Mantzinis Vaneks joprojām bungoja pa galdu, dzēra un laiku pa laikam atcerējās, ka pie noliktavas viņu gaida ser​žants ar desmit kareivjiem. To atcerēdamies, viņš katrreiz no​smējās un atmeta ar roku.

Kad viņš vēlu vakarā ieradās 11. rotas kancelejā, tad at​rada Šveiku pie tālruņa.

—· Veids ir bezmiesība, un bezmiesība ir veids, — viņš pats sev noteica, nolikās tāpat apģērbies uz lāviņas un tūlīt iemiga.

Bet Šveiks vēl arvien sēdēja pie tālruņa, jo virsleitnants Lukašs bija zvanījis pirms divām stundām, ka viņš vēl atrodo​ties apspriedē pie pulkveža kunga, un bija aizmirsis pateikt, ka Šveiks var tālruni atstāt.

Tad zvanīja seržants Fukss, kas ar desmit cilvēkiem bija visu laiku veltīgi nogaidījies mantzini un beidzot pārliecinājies, ka noliktava aizslēgta. Tad viņš bija aizgājis un kareivji cits pēc cita atgriezušies savās barakās.

Laiku pa laikam Šveiks izklaidējās, noņemdams klausuli un pielikdams pie auss. Tas bija kāds visjaunākās sistēmas tālrunis, nupat kā ieviests armijā, un tam bija tā priekšrocība, ka varēja diezgan skaidri un saprotami sadzirdēt arī citu tāl​ruņu sarunas pa visu līniju.

Vezumnieki lamāja artileristus, sapieri piedraudēja par kaut ko karalauka pastam, no poligona bārās

uz ložmetēju daļu.

Un Šveiks joprojām sēdēja pie tālruņa.

Apspriede pie pulkveža ieilga. Pulkvedis Šrēders attīstīja visjaunāko karošanas teoriju, sevišķi uzsvērdams mīnmetēju teoriju. Viņš sarunāja visādas aplamības: gan par to, kāda bijusi frontes līnija pirms diviem mēnešiem un kāda tā ir tagad, gan par to, cik nepieciešami cieši sakari starp atsevišķām karaspēka daļām, gan par indīgām gāzēm, ienaidnieku lidmašīnu apšaudīšanu, par aktivās armijas apgādi un beidzot nonāca pie iekšējām attieksmēm armijā.

Viņš sāka runāt par virsnieku attieksmēm pret kareivjiem, par kareivju attieksmēm pret apakšvirsniekiem, par pāriešanu ienaidnieka pusē, par to, ka piecdesmit procenti čechu kareivju esot «politisch verdāchtig» [104].

«Jawohl, meine Herren, der Kramarsch, Schreiner und Klofatsch.» 2 Vairums virsnieku nevarēja vien sagaidīt, kad vecais beigs kult tukšus salmus, bet viņš tikai tarkšķēja vien tālāk par jauno kaujas bataljonu jaunajiem uzdevumiem, par pulka kritušajiem virsniekiem, par cepeliniem, kavaleriju, zvērestu .. .

Pie pēdējiem vārdiem virsleitnants Lukašs iedomājās, ka krietnais kareivis Šveiks netika nodevis zvērestu reizē ar visu kaujas bataljonu, jo viņš tajā laikā atradās divizijas tiesas aresta telpās.

Lukašs pēkšņi nevarēja novaldīt smieklus. Tie bija histēriski smiekli, kas pielipa arī citiem virsniekiem viņa tuvumā, tā ka to ievēroja pulkvedis, kas patlaban bija sācis apspriest pieredzi, kādu vācu karaspēks bija ieguvis, atkāpjoties Ardenos. Viņam sajuka runa, un viņš nobeidza: — Kungi, te nav par ko smieties!

Pēc tam visi devās uz virsnieku klubu, jo pulkvedi Šrēderu brigādes štābs piesauca pie tālruņa. Šveiks vēl vienmēr snauda pie tālruņa, kad viņu uzmodi​nāja zvans.

— Allo! — viņš dzirdēja klausulē. -— Runā pulka kance​ — Allo! — viņš atbildēja. — Te ir 11. kaujas rotas kan​celeja.

— Neaizkavē, — balss turpināja, — ņem zīmuli un raksti! Pieņem telefonogramu!

11. kaujas rotai…

Bet tagad teikumi sāka jaukties cits caur citu, jo runāja arī 12. un 13. kaujas rota, un telefonograma galīgi pazuda šajā vārdu jūklī. Šveiks nesaprata ne vārda. Beidzot troksnis norima, un Šveiks sadzirdēja: — Allo, allo! Izlasi un neaizkavē mani!

— Ko lai es lasu?

— Ko lai tu lasi, teļš tāds? Teiefonograniu!

— Kādu telefonogramu?

— Sasodīts, vai tad tu kurls esi? Telefonogramu, ko es tev nodiktēju, aitasgalva!

— Es nekā nedzirdēju, tur kāds runāja pa vidu.

— Mērkaķi tāds, vai tu domā, ka es ar tevi jokus dzenu? Vai tu pieņemsi telefonogramu vai ne?

Zīmulis un papīrs tev ir? Nav? Un tad man būs jāgaida, kamēr tu visu sameklē, lempi tāds? Un tie esot kareivji! Nu, kas būs? Vai esi vienreiz kārtībā? Beidzot esi visu sadabūjis? Pa to laiku jau varēja noģērbties un apģērbties, tūļa. Nu tad klausies: — 11. kaujas rotai. Atkārto!

— 11. kaujas rotai. ..

— Rotas komandierim. Uzrakstīji? Atkārto!

— Rotas komandierim!

— Zur Besprechung morgen … [105] gatavs? Atkārto!

— Zur Besprechung morgen . ..

— Um neun Uhr. — Unterschrilt. [106] Vai tu zini, kas ir Unterschrift, mērkaķa dzimums? Tas ir paraksts. Atkārto!

— Um neun Uhr. Unterschriit. Vai tu zini, kas ir Unterschrift, mērkaķa dzimums, tas ir — paraksts.

— Ak tu stulbenis! Tātad paraksts: «Oberst Schroder lo​piņš. Uzrakstīji? Atkārto!

— Oberst Schroder, lopiņš.

— Labi, muļķadesa. Kas pieņēma telefonogramu?

— Es. — Dievs tēvs, kas tas ir par «es»?

—Šveiks. Vai vēl kas bus?

— Paldies dievam, vairāk nekā. Tikai tev gan derētu sauk​ties par ēzeli. Kas pie jums no jauna?

— Nekas. Viss pa vecam.

— Tu laikam par to priecājies, ko? Kas tas bija, ko pie jums šodien piesēja?

— Obrlajtnanta kunga kalpotājs, bija apēdis kunga pus​dienas. Vai nezini, kad mēs brauksim?

— Cilvēciņ, ko tu prasi, to pat mūsu vecais nezina. Ar labu nakti! Vai pie jums blusas ari ir? Šveiks pakāra klausuli un sāka modināt mantzini Vaneku, kas sirdīgi turējās pretī, bet, kad Šveiks to sāka purināt, tad iegrūda viņam dūri degunā, nolikās uz vēdera un spārdījās uz visām pusēm. Šveikam tomēr izdevās viņu tiktāl pamodināt, ka viņš pagriezās uz muguras un, berzēdams acis, satrūcies jautāja, kas noticis.

— Pagaidām nekas, — Šveiks atbildēja, — es tikai labprāt gribētu ar jums apspriesties. Es nupat kā pieņēmu telelonogramu, ka obriajtnantam Lukaša kungam rīt pulksten deviņos jaierodas uz apspriedi pie pulkveža kunga. Es tad nu nezinu, ko darīt. Vai iet pie viņa tūlīt paziņot vai no rīta? Es ilgi pār​liku, vai modināt jūs, jo jūs tik saldi krācāt, bet tad nodomāju, ka divi prāti tomēr labāki…

— Es jūs lūdzu, dieva dēļ, ļaujiet man gulēt. — Vaneks nostenējās, žāvādamies visā kaklā, — ejiet tur no rīta un ne​modiniet mani! — Viņš apgriezās uz otriem sāniem un mirklī aizmiga. Šveiks atkal nosēdās pie tālruņa un sāka jau snaust, nolicis galvu uz galda, kad viņu atkal pamodināja zvans.

— Allo, 11. kaujas rota?

— Jā, 11. kaujas rota. Kas runā?

— 13. kaujas rota. Allo! Cik pulkstenis? Es nevaru sazvanīt sardzi. Viņi pārāk ilgi nenāk mani nomainīt.

— Mums pulkstenis stāv.

— Mums taisni tāpat. Vai nezini, kad brauksim? Ar pulka kanceleju neesi runājis?

— Tur tāpat nezina ne sūda.

— Nepiesienieties, jaunkundzi Vai jums konservus jau izsniedza? Mūsējie izstaigājās velti.

Noliktava bija ciet.

— Mūsējie arī pārnāca tukšā.

— Taisa tikai paniku, vairāk nekā. Kā tu domā, uz kurieni brauksim?

— Uz Krieviju.

— Es domāju, ka drīzāk uz Serbiju. Nu, to redzēsim, kad būsim Peštā. Ja mūs vedīs no turienes pa labi, tad uz Serbiju, ja pa kreisi, tad uz Krieviju. Ceļasomas jums jau ir? Stāsta, ka algas tagad paaugstināšot. Vai uz kārtīm spēlē? Jā? Tad atnāc rīt. Mēs sitam kārtis katru vakaru. Cik jums dežurē pie tālruņa? Tu viens pats? Tad nospļaujies un ej gulēt! Ir gan jums dīvaina kārtība. Ko? Tev šāds darbs uzlikts kā cūkai segli? Nu, beidzot atnāca mani nomainīt. Labu nošņākšanos!

Un Šveiks tiešām saldi aizmiga blakus tālrunim, aizmirsis pakārt klausuli, kāpēc arī neviens netraucēja viņa atdusu, bet pulka kancelejas telefonists lādējās, ka nevarot sazvanīt 11. kaujas rotu, lai tai nodotu jaunu telefonogramu, ka visiem, kam nav potēts tifs, jāierodas līdz pulksten divpadsmitiem pulka kancelejā.

Virsleitnants Lukašs tikmēr sēdēja virsnieku klubā kopā ar kara ārstu Šancleru, kas, uzsēdies jāšus uz krēsla, sita takti ar biljarda kiju pret grīdu un skaļi deklamēja: Saraceņu sultāns Salah-Edins pirmais atzina sanitaro no​daļu neitralitāti.

Palīdzība jāsniedz tiklab savējiem, kā arī pretinieka ievainotiem.

Izdevumus par medikamentiem un apkopšanu sedz pre​tinieks.

Ievainoto pretinieku apkopšanai pielaižami viņu ārsti un to palīgi ar ģenerālu parakstītām apliecībām.

Ievainotie gūstekņi jāsūta atpaka] sardzes pavadībā pret ģenerāļu garantiju vai jāapmaina. Viņi var palikt aktīvajā armijā.

Slimus kareivjus neviena no karojošām pusēm nedrīkst ņemt gūstā vai nogalināt, bet tie jānosūta uz hospitāļiem, atļaujot palikt pie tiem sardzei, kam, tāpat kā slimajiem, atgriežoties vajadzīgas ģenerāļu garantijas. Tas attiecas arī uz mācītājiem, ārstiem, chirurgiem, farmaceitiem, sanitāriem, to palīgiem un citām personām, kas norīkotas slimo kopšanai un ko arī nedrīkst ņemt gūstā, bet kas nosūtāmas tādā pašā kārtībā atpakaļ.

Doktors Šanclers bija salauzis jau divas kijas, taču vēl nebija ticis galā ar savu dīvaino priekšlasījumu par karā ievainoto apkopšanu, pastāvīgi pieminēdams kaut kādus ģene​rāļu galvojumus.

Virsleitnants Lukašs izdzēra tasi melnas kafijas un devās uz māju. kur atrada bārdaino milzi Balunu cepam krūzītē desu uz virsleitnanta spirta virtuves.

— Es iedrošinājos, — Baluns sāka stomīties, — es atļāvos, padevīgi ziņoju . . .

Lukašs paskatījās uz to. Šajā mirklī Baluns viņam šķita liels bērns, naiva būtne, un virsleitnantam Lūkasam pēkšņi kļuva žēl, ka licis viņu piesiet pie staba par lielo ēstgribu.

— Cep vien, Balun, — viņš sacīja, noņemdams zobenu, — rīt es likšu tev pierakstīt vēl vienu porciju maizes.

Virsleitnants Lukašs nosēdās pie galda tādā noskaņojumā, ka sāka rakstīt sentimentālu vēstuli savai krustmātei.

«M ī ļ ā k r us t m ā m i ņ!

Nupat saņēmu pavēli sagatavoties ar savu kaujas rotu braukšanai uz fronti. Varbūt šī vēstule būs pēdējā, ko tu no manis saņemsi, jo visur norisinās niknas kaujas un mūsu zaudējumi ir lieli. Tāpēc man grūti nākas noslēgt šo vēstuli ar vārdiem: «Uz redzēšanos!» Pareizāk būtu pateikt tev pēdējo reizi: «Ardievu!»»

«Pārējo uzrakstīšu no rīta,» virsleitnants Lukašs nolēma un devās pie miera.

Kad Baluns redzēja, ka virsleitnants cieši iemidzis, viņš sāka. atkal okšķerēt un ložņāt pa dzīvokli kā prusaks naktī. Viņš attaisīja virsleitnanta somu un nokoda gabaliņu šokolādes, bet, nobijies, kad virsleitnants miegā sakustējās, atlika iekosto šokolādi atpakaļ somā un uz brīdi norima.

Tad viņš klusiņām paskatījās, ko virsleitnants uzrakstījis. Izlasījis vēstuli, viņš jutās aizkustināts, sevišķi no «pēdējām ardievām».

Nogulies uz sava salmu maisa pie durvīm, viņš nodevās pārdomām par mājām un cūku kaušanu. Viņš nevarēja atbrīvoties no iedomas, it kā nupat durstītu desu, lai no tās izietu gaiss un tā vārot nepārplīstu.

Bet, atcerēdamies, ka reiz kaimiņam pārplīsa vesela, putraimu desa un izjuka, viņš aizmiga nemierīgā miegā.

Viņš sapņoja, it kā būtu pieņēmis palīgā kādu neveiklu desinieku un tam, dējot aknu desas, pastāvīgi plīst pušu zarnas. Pēc tam viņam rādījās, ka šis desinieks aizmirsis pagatavot putraimu desas, ka pazudusi samaltā gaļa, ka trūkst zarnu aknu desu taisīšanai. Tālāk viņam likās, ka viņu pašu sauc pie karatiesas, io viņš ievilcis gabalu gaļas karalauka virtuvē. Un beidzot viņš ieraudzīja pats sevi pakārtu kādā liepā kara​spēka nometnes atejā Mostā pie Litavas. Šveiks uzmodās reizē ar rītausmu, kas ielauzās istabā kopā ar kafijas smaržu, kura plūda šurp no visām karalauka virtuvēm; viņš mechaniski uzkāra klausuli, it kā nupat pabeidzis sarunu, un "sāka mazu rīta pastaigu pa kanceleju, uzvilkdams pie tam dziesmu.

Viņš sāka dziesmai no vidus, kā kareivis pārģērbjas par sievieti un dodas apciemot savu mīļo dzirnavās, kur dzirnav​nieks viņu nogulda blakus savai meitai, iepriekš vēl piekodi​nādams dzirnavniecei: Saimniec, gaļu nežēlo, Meiču krietni pamielo!

Dzirnavniece pamielo arī viltnieku, bet pēc tam seko ģime​nes drama: Dzirnavnieks, knd ataust rīts, Rprlz, uz rhirvīm uzrakstīts: «Jūsu meita Anniņa Neskaitās vairs jaunava!» Šveiks nobeidza dziesmu tik izjusti un spēcīgi, ka kanceleja tūliņ atdzīvojās, mantzinis Vaneks pamodās un vaicāja, cik pulkstenis.

— Pirms maza brītiņa nospēlēja rīta jundu.

— Tad es celšos pēc kafijas, — nolēma Vaneks, kas nekad nemēdza steigties. — Tāpat jau mūs šodien notrenkās un no​dzenās uz visām pusēm, turklāt par tukšu, kā vakar ar kon​serviem.

Vaneks nožāvājās un iejautājās, vai viņš esot daudz ko sarunājis, kad vakar pārnācis mājās.

— Tādu nieku jau runājāt pan, — Šveiks atbildēja. — Jūs visu laiku stāstījāt par kaut kādiem veidiem, ka veids neesot veids, bet tas, kas neesot veids, ka šis veids un tas veids neesot savukārt nekāds veids. Bet tad jūs drīz piekusāt un sākāt šņākt kā lokomotive. Šveiks apklusa, aizgāja līdz durvīm, atgriezās pie mantziņa lāviņas un turpināja: —Kas attiecas uz mani personīgi, mantziņa kungs, tad, tikko es izdzirdēju jūs runājam par tiem veidiem, tā man ienāca prātā kāds Zatka, kas strādāja gāzes stacijā Letnā un aizdedzināja un nodzēsa spuldzes. Viņš bija kulturāls cilvēks un apgrozījās visvisādos Letnas krodziņos, jo starp spuldžu aizdedzināšanu un nodzēšami laika daudz, un tad no rīta gāzes stacijā viņš runāja tādā pašā garā kā vakar jūs, tikai viņš daudzināja: «Lielīts ir palielināts, jo lielīšana dara lielu.» Es to dzirdēju pats savām ausīm, kad mani kāds piedzēris policists apvainoja par ielas pieķēzīšanu un aiz pārskatīšanās noveda nevis policijas komisariatā, bet gāzes stacijā.

— Pēc tam, — Šveiks klusā balsī sacīja, — šis Zatka drīz vien ņēma bēdīgu galu. Viņš iestājās Marijas kongregacijā, sāka staigāt ar tām debess kazām uz mācītāja Jemelkas dievvārdiem svētā Ignacija baznīcā Karela laukumā, un, kad reiz tanī baznīcā bija ieradušies misionāri, viņš bija piemirsis nodzēst spuldzes savā rajonā, tā ka tur trīs dienas un naktis nepārtraukti dega gāze.

— Vispār tas ir ļoti bēdīgi, — Šveiks runāja tālāk, — ja kāds cilvēks sāk ielaisties filozofēšanā, tas vienmēr ož pēc dzēruma trakuma. Pagājušā gadā pie mums uz 75. pulku pārcēla kādu majoru Blīcheru.

Viņš vienmēr reizi mēnesī sasauca mūs kopā, nostādīja četrstūrī un skaidroja mums, kas ir militārā priekšniecība. Viņš nedzēra neko citu kā tikai slivovicu. «Katrs virsnieks, kare>vji,» tā viņš mums kazarmu pagalmā stāstīja, «ir pats par sevi vispilnīgākā būtne, kam simtreiz vai​rāk prāta nekā jums visiem kopā. Jūs, kareivji, nemaz nevarat iedomāties pilnīgāku būtni par virsnieku, kaut jūs arī visu mūžu par to vien domātu. Katrs virsnieks ir nepieciešama būtne, kamēr jūs, kareivji, esat būtnes ar gadījuma raksturu, jūs varat pastāvēt, bet jūs neesat nepieciešami. Ja nu sāktos karš un jums, kareivji, gadītos krist par mūsu kungu un ķeizaru, tad no tā nekas daudz nemainītos, bet, ja vispirms kristu jūsu virsnieks, tad tikai jūs redzētu, cik atkarīgi jūs esat no viņa un kas tas par zaudējumu! Virsniekam ir jāpastāv, bet jūsu pastāvēšana patiesībā ir atkarīga no virsnieku kungiem: bez tiem jūs nevarai iztikt, bez tiem jūs nevarat spert ne soli, jā, jūs pat savas neatliekamās darīšanas nevarat nokārtot bez priekšniecības. Virsnieks jums, kareivji, ir morāls likums, vai nu jūs to saprotat, vai. ne, un, tā kā katram likumam ir likumdevējs, tad tas var būt tikai virsnieks, kuram jūs esat padoti un kuram jums jāpadodas un kura rīkojumi jums jāpilda bez ierunām, vienalga, vai jums tas patik vai nepatīk.

Reiz, kad viņš bija beidzis rimāt, viņš sāka apstaigāt visus un pa kārtai jautāt: «Ko tu jūti, kad esi ieķēris pār mēru?» Viņam atbildēja visādas blēņas: it kā nekad neesot ieķēruši pār mēru, it kā, ieķerot pār mēru, vēderā rodoties nelaba sajūta, un viens pat izteicās, ka viņš tad jūtot karcera tuvošanos. Majors Blīchers lika tiem visiem nostāties sānis un pēc pusdienas nodarboties pagalmā ar brīvajām kustībām par to, ka viņi nemākot izsacīt, ko īsti jūtot. Kamēr pienāca mana kārta, es atcerējos, par ko viņš ar mums pagājušo reizi runāja, un pilnīgi mierīgi atbildēju viņam tā: «Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tad, kad es ieķeru pār mēru, es jūtu nemieru, bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Bet, kad es esmu tā iekārtojies, ka

varu skaidrā prātā atgriezties kazarmās, manī ieplūst svētlaimīgs miers, mani apstāj iekšējs gandarījums…» Bet tad visi apkārt sāka smieties, un majors Blīchers man uzbrēca: «Tevi apstāj blaktis, kad tu krāc savā migā, nejēga. Viņš vēl sāks jokus dzīt, nelietis tāds.» Un viņš man iegrieza par to tādas «špangles», ka nenopriecāties.

— Karadienestā citādi nevar, — mantzinis atsaucās, laiski staipīdamies savā gultā, —· tas jau tā iekārtots: teic ko teikdams, dari ko darīdams, vienmēr tevi apdraud negaisa mākoņi, vienmēr tevi var ķert zibens. Bez tā disciplinē nemaz nav iespējama.

—Tas ir lieliski teikts, — Šveiks atzina. — Tāpēc es arī nekad neaizmirsīšu, kā. iebāza karcerī jaunkareivi Pechu. Mūsu rotas virsnieks bija kāds leitnants Mocs, un tas sasauca visus jaunkareivjus un sāka izjautāt, no kurienes katrs ir. «Jūs, jaunkareivji, esat smurguļi, nejēgas,» viņš tiem skaidroja, «jums jāiemācās atbildēt pareizi un gludi kā pa diegu. Tātad sāksim. Pech, no kurienes jūs esat?» Pechs bija inteliģents cil​vēks un atbildēja: «Lejas Bousova, Unterbaucena, 267 nami, 1936 čechu tautības iedzīvotāji, Jičinas apriņķis, Sobotkas iecirknis, bijušā Kostas muiža, kur atrodas XIV gadsimtā celtā un grafa Vaclava Vratislava Netolicka restaurētā sv. Katrinas baznīca, bez tam skola, pasts, telegrāfs, Čechijas preču dzelzceļa stacija, cukurfabrika, dzirnavas ar kokzāģētavu, Valchas viensēta. Seši gada tirgi.» Bet leitnants Mocs jau pieskrēja pie viņa un sāka viņam cirst vienu pļauku pēc otras, kliegdams: «Tas tev par vienu gada tirgu, tas par otro, trešo, ceturto, piekto, sesto!» Pechs, kaut arī bija jaunkareivis, iesniedza sūdzību bataljona komandierim. Bet kancelejā toreiz bija tāda jautra kompānijā, un tie bija uzrakstījuši, ka viņš iesniedz sūdzību par Lejas Bousovas gada tirgiem. Bataljona komandieris toreiz bija majors Rohells. «Kas ir?» viņš jautā Pecham, bet šis tūlīt: «Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka Lejas Bousovā ir seši gada tirgi!» Tad majors Rohells sāka kliegt, dauzīt ar kājām grīdu un tūlīt pavēlēja nogādāt viņu uz kara hospitaļa nervu no​daļu. Kopš tā laika Pechs kļuva par visneveiksmīgāko kareivi un dzīvoja vienos sodos.

— Kareivjus grūti apmācīt, — mantzinis Vaneks žāvādamies piebilda. — Tas nav nekāds kareivis, kas karadienestā nav sodīts. Tā tas bija miera laikā, kad kareivim, kas bija nokalpojis savu laiku bez soda, piešķīra kādas priekšrocības civildienestā. Toties tagad vissliktākie kareivji, kas miera laikā nemaz netika ārā no aresta telpām, izrādās par vislabākajiem karotājiem frontē. Atceros, 8. kaujas rotā bija kāds kājnieks Silvanuss. To sodīja vienā gabalā un kā vēl! Viņš nekautrējās nozagt savam biedram pēdējo kreiceri, bet kaujā pirmais pārgrieza dzeloņstiepļu aizžogojumus, saņēma gūstā trīs cilvēkus un vienu uz vietas nošāva, jo neesot varējis tam uzticēties. Viņu apbalvoja ar lielo sudraba medaļu, uzšuva viņam divas zvaigznītes, un, ja viņu vēlāk nebūtu pakāruši pie Duklas, tad viņš jau sen būtu seržants. Bet pakārt viņu vajadzēja, jo pēc kādas kaujas viņš bija pieteicies izlūkos un kāda cita pulka patruļa bija viņu pieķērusi kritušo aplaupīšanā. Pie viņa atrada astoņus pulksteņus un daudz gredzenu. Tā viņu arī pakāra pie brigādes štaba.

— No tā redzams, — Šveiks gudri piezīmēja, — ka katram kareivim pašam jāiekaro savs stāvoklis.

Nošķinda tālrunis. Mantzinis piegāja pie tā. Varēja pazīt virsleitnanta Lukaša balsi, viņš jautāja, kas ir ar konserviem.

— Konservu, nudien, nav, obrlajtnanta kungs! — Vaneks kliedza tālrunī. — Kur lai tie gadītos? Tā ir tikai intendanturas izdoma. Bija pilnīgi nevajadzīgi sūtīt turp cilvēkus. Es jau gribēju jums zvanīt. Es esot bijis bufetē? Kas tad to stāstīja? Tas okultists pavārs no virsnieku virtuves? Es tikai uz brīdi tur iegriezos. Vai jūs zināt, obrlajtnanta kungs, kā šis okultists nosauca to paniku ar konserviem? Par «nedzimušā šausmām». Nemaz ne, obrlajtnanta kungs, es esmu pilnīgi skaidrā. Ko dara Šveiks? Viņš tepat ir. Vai lai pasaucu viņu?

— Šveik, pie tālruņa, — mantzinis sacīja un klusu piebilda: — Ja viņš jautā, kādā stāvoklī es atgriezos, tad sakiet, ka biju pilnīgā kārtībā. Šveiks piegāja pie tālruņa.

— Šveiks, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.

— Klausieties, Šveik, kas ar tiem konserviem? Vai viss kārtībā?

— Nav vis, obrlajtnanta kungs, no konserviem nav ne vēsts.

— Man gribētos, Šveik, lai jūs no rītiem vienmēr ierastos pie manis, kamēr esam nometnē. Kad dosimies ceļā, tad jūs vienmēr būsiet manā tuvumā. Ko jūs šonakt darījāt?

— Sēdēju visu nakti pie tālruņa.

— Vai bija kas no jauna?

— Bija, obrlajtnanta kungs.

— Šveik, netaisiet atkal muļķības! Vai pienāca no kaut kurienes kāds svarīgs ziņojums?

— Pienāca, obrlajtnanta kungs, bet tikai pulksten deviņos vakarā.

— Kāpēc jūs man to tūlīt nepaziņojāt?

— Negribēju jūs traucēt, obrlajtnanta kungs, nepavisam negribēju.

— Sasodīts, tad pasakiet taču, kas tāds svarīgs pienāca pulksten deviņos vakarā!

— Telefonograma, obrlajtnanta kungs.

— Es jūs nesaprotu, Šveik.

— Man tas viss pierakstīts, obrlajtnanta kungs: «Pieņemiet telefonogramu. Kas pie tālruņa?

Uzrakstīji? Nolasi!» — un tā tālāk.

— Dieva vārds, Šveik, ar jums ir krusts un bēdas. Pasakiet man saturu, citādi, kad tikšu pie jums, tad iekraušu no tiesas. Kas tur bija?

— Atkal kāda apspriede, obrlajtnanta kungs, šorīt pulksten deviņos pie pulkveža kunga. Es gribēju jums to naktī pa​ziņot, bet tad pārdomāju.

— Tā tikai vēl trūka, lai jūs iedrošinātos traucēt mani naktī katras muļķības dēļ, kad no rīta arī vēl laika diezgan! VVieder eine Besprechung, der Teufel soli das ailes buserieren! [107] Nepakariet klausuli, pasauciet pie tālruņa Vaneku!

— Mantzinis Vaneks klausās, obrlajtnanta kungs!

— Vanek, sameklējiet man tūlīt citu kalpotāju! Šis nelieša Baluns šonakt aprijis visu manu šokolādi. Piesiet? Nē, mēs nodosim viņu sanitāros. Virs kā ozols, lai nes ievainotos projām no kaujas lauka. Es viņu tūlīt nosūtīšu pie jums. Nokārtojiet to visu pulka kancelejā un nekavējoties atgriezieties rotā! Kā domājat, vai drīz brauksim?

— Mums nav ko steigties, obrlajtnanta kungs. Kad bija jābrauc 9. kaujas rotai, tad mūs veselas četras dienas novazāja aiz deguna. Ar 8. rotu gāja tāpat, vienīgi 10. rotai, tai gan laimējās. Tad mēs bijām ātri gatavi, pusdienā dabūjām pavēli un vakarā jau braucām, toties mūs izdzenāja, pa visu Ungāriju, nezinādami, kādu caurumu kurā frontē ar mums aizbāzt.

Kopš tā laika, kad virsleitnants Lukašs bija iecelts par 11. kaujas rot.as komandieri, viņš atradās tā saucamā sinkretisma stāvoklī, tas ir, viņš centās mīkstināt pretrunas un ar kompromi u palīdzību novest tās līdz pilnīgam jēdzienu saju​kumam.

Tāpēc viņš arī atbildēja: Nu, var būt, ka tā arī būs. Tātad jūs domājat, ka mēs šodien nebrauksim? Pulksten deviņos man ir apspriede pie pulkveža kunga. Vai jūs zināt pie reizes, ka jums pienākas visu pārraudzīt? Es to saku tikai tā starp citu. Sastādiet man … Pag, ko jūs man varētu sastādīt? . . . Komandējošā sastāva sarakstu ar norādījumu, no kura laika katrs atrodas dienestā . . . Pēc tam rotas provianta pārskatu . . . Tautība? Jā, jā, to arī norādīt . .. Galvenais tomēr ir — pagādāt man jaunu kalpotāju . . . Ko lai šodien dara apakšleitnants Plešners? Lai sagatavo kareivjus ceļam. Rēķini? Pēc pusdienas es atnākšu parakstīt. Uz pilsētu nevienu nelaidiet! Uz nometnes bufeti? Pēc pusdienas uz stundu … Pasauciet Šveiku! Šveik, jūs tomēr paliksiet pie tālruņa.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es vēl neesmu padzēris kafiju.

— Tad atnesiet kafiju šeit un palieciet kancelejā pie tālruņa, kamēr es jūs saukšu! Vai jūs zināt, kas ir raitnieks?

— Kas skraida apkārt, obrlajtnanta kungs.

— Nu, tad palieciet uz vietas, kamēr jūs saukšu! Pieteiciet vēlreiz Vanekam, lai sameklē man kādu kalpotāju, Šveik, allo, kur jūs esat?

— Tepat, obrlajtnanta kungs, tikko ienesa kafiju.

— Šveik, allo!

— Klausos, obrlajtnanta kungs, bet kafija jau gluži auksta.

— Jūs labi zināt, kādam jābūt kalpotājam, Šveik. Apskatiet viņu labi krietni, un tad pateiksiet man, kas tas par cil​vēku. Pakariet klausuli!

Vaneks, dzerdams melnu kafiju, kurai bija pielējis klāt rumu no pudeles ar etiķeti «Tinte» (aizdomu novēršanas dēļ), paskatījās uz Šveiku un sacīja: — Kliedz gan tas mūsu obrlajtnants pilnā kaklā; es sapratu katru vārdu. Jūs laikam, Šveik, esat visai tuvu pazīs​tams ar obrlajtnanta kungu.

— Mēs esam kā divas rokas, — Šveiks atbildēja, — un roka roku mazgā. Mēs daudz ko esam kopīgi pieredzējuši. Cik reižu mūs nav gribējuši izšķirt, bet mēs atkal esam atraduši viens otru, Viņš tā vienmēr paļaujas uz mani visās lietās, ka es pats dažreiz nobrīnos. Tā arī tagad jūs droši vien dzirdējāt, ka man jums vēlreiz jāatgādina sameklēt viņam jaunu kalpotāju, bet man tas jāapskata un jānodod sava atsauksme, jo ar kuru katru kalpotāju obrlajtnanta kungs vis nebūs mierā.

Kad pulkvedis Šrēders sasauca visus sava pulka virsniekus uz jaunu apspriedi, viņš to darīja ar lielu patiku, jo varēja atkal krietni izrunāties. Bez tam vajadzēja pieņemt kādu lēmumu par brīvprātīgo Mareku, kas bija atsacījies tīrīt atejas, par ko pulkvedis Šrēders bija viņu kā dumpinieku nodevis divizijas tiesai.

Vakar vakarā Mareku bija atveduši no divizijas tiesas un novietojuši virssardzē zem uzraudzības.

Reizē ar viņu pulka kanceleja bija saņēmusi galīgi juceklīgu divizijas tiesas pavadrakstu, kurā bija norādīts, ka attiecīgajā gadījumā trūkstot dumpja pazīmju, jo brīvprātīgajiem atejas neesot jātīra, bet te varot gan saskatīt padotības noteikumu pārkāpšanu, ko vainīgais varot izpirkt tikai ar drošsirdību kaujas laukā. Šo apsvērumu pēc brīvprātīgo Mareku nosūtot atpakaļ uz viņa pulku un izmeklēšanu par disciplīnas pārkāpšanu pārtraucot līdz kara beigām. Agrāk to varot atjaunot tikai tādā gadījumā, ja brīvprātīgais Mareks atkal izdarītu kādu pārkāpumu.

Apspriežams bija arī vēl otrs gadījums. Kopā ar brīvprātīgo Mareku virssardzē bija atvests no divizijas tiesas viltvārdis seržants Teveless, kas nesen bija parādījies pulkā, ierazdamies no kādas Zagrebas slimnīcas. Viņam bija lielā sudraba medaļa, brīvprātīgā uzšuves un trīs zvaigznītes. Viņš daudz stāstīja par 6. kaujas rotas varoņdarbiem Serbi jā un par to, ka viņš viens no šās rotas palicis starp dzīvajiem. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka tiešām 6. rotā kara sākumā atradies kāds Teveless, tikai bez brīvprātīgā tiesībām. Tad pieprasīja izziņu no brigādes, kurai bija piekomandēta 6. kaujas rota steidzīgās atkāpšanās laikā pie Belgradas, 1914. gada 2. decembrī, un uzzināja, ka apbalvošanai ieteikto vai ar lielo sudraba medaļu apbalvoto skaitā nav neviena Tevelesa. Jautājumu, vai kareivis Teveless Belgradas kampaņas laikā paaugstināts par apakšvirsnieku, nevarēja noskaidrot, jo serbi bija iznīcinājuši visu 6. kaujas rotu ar tās komandējošo sastāvu pie sv. Savas baznīcas Belgradā. Divizijas tiesā Teveless taisnojās, ka viņam tiešām bijusi apsolīta lielā sudraba medaļa un tāpēc viņš to nopircis no kāda bosnieša. Brīvprātīgā zīmotnes viņš piešuvis dzērumā un turpinot tās nēsāt tāpēc, ka nekad nejūtoties skaidrā prātā, jo viņam esot dizentērijas novājināts organisms.

Atklājot apspriedi, pulkvedis Šrēders, iekams pievērsās šiem diviem gadījumiem, aizrādīja, ka nepieciešams biežāk sanākt kopā pirms aizbraukšanas, uz ko nebūšot ilgi jāgaida. Brigādes štābs ziņojis, ka divizijas pavēle gaidāma kuru katru brīdi. Kareivjiem jābūt braukšanas gatavībā, un rotu komandieriem jārūpējas, lai neviena netrūktu. Pēc tam pulkvedis īsumā atkārtoja visu vakar teikto, sniedza atkal pārskatu par notikumiem frontē un apgalvoja, ka nekas nevarot mazināt armijas kareivīgo noskaņojumu un kaujas gatavību.

Viņam priekšā uz galda atradās kara darbības karte ar saspraustiem karodziņiem, bet karodziņi bija

izrauti un frontes sajauktas. Izrautās kniepadatas ar karodziņiem mētājās pa​galdē.

Uz šās kartes nakti bija izkarojis niknus karus runcis, ko rakstveži labprāt mēdza pievākt pulka kancelejā. Viņš bija nokārtojis savas neatliekamās darīšanas Austroungārijas kaujas laukos, tad, gribēdams apkasīt sava nedarba pēdas, izraustījis karodziņus, izsvaidījis savus vēdergraižu rezultātus pa vi​sām pozicijām, saslapinājis visas frontes un aptašķījis visus ar​mijas korpusus.

Pulkvedis Šrēders bija stipri tuvredzīgs.

Marša bataljona virsnieki ar interesi vēroja, kā pulkveža Šrēdera pirksts tuvojās šīm kaķa darbības sekām.

— No šejienes, kungi, uz Sokalu pie Bugas, — pulkvedis Šrēders pravietīgi teica un uzskatāmības dēļ novilka ar rādītāja pirkstu līniju uz Karpatu pusi, pie tam aizķerdams vienu no tām čupiņām, ar kurām kaķis bija centies padarīt kaujas lauku karti reljefāku.

— VVahrscheinlich Katzendreck, Herr Oberst, [108] — kapteini? Zāgners ļoti delikāti ieteicās visu vietā.

Pulkvedis Šrēders iedrāzās kancelejā turpat blakus, kur tūlīt kļuva dzirdama neganta lamāšanās, lāsti un nikni draudi, ka rakstveži dabūšot nolaizīt visus šos kaķa pameslus.

Izmeklēšana nevilkās ilgi. Noskaidrojās, ka runci pirms pāris nedēļām uz kanceleju atnesis jaunākais rakstvedis Cvībelfišs. Par to Cvībelfišs dabūja savākt savas mantiņas un doties vecākā rakstveža pavadībā uz virssardzi, lai tur nogaidītu turpmākos pulkveža kunga rīkojumus.

Ar to arī apspriede patiesībā beidzās. Kad pulkvedis Šrēders, sarkans aiz dusmām, atgriezās pie virsniekiem, viņš vairs neatcerējās, ka vēl pārrunājams brīvprātīgā Mareka un viltus seržanta Tevelesa liktenis, un tikai īsi pateica: — Lūdzu virsnieku kungus būt gatavībā un gaidīt turpmā​kās pavēles un instrukcijas.

Tā brīvprātīgais un Teveless palika joprojām virssardzē, un, kad viņiem piebiedrojās Cvībelfišs, viņi varēja spēlēt preferansu un pēc pabeigtas partijas kaitināt savu sargu ar prasību. lai tas izķer viņiem blusas no salmu maisiem.

Pēc tam pie viņiem vēl iesēdināja 13. marša rotas jefreitoru Peruteku, kas bija tūlīt pazudis, tikko nometnē izplatījās vēsts par došanos uz fronti, un ko patruļa bija atradusi «Baltajā rozē» Mostā. Viņš stāstīja, ka gribējis pirms aizbraukšanas apskatīt daudzināto grafa Harracha stikla pili Mostas tuvumā, bet atceļā apmaldījies un tikai pret rīta pusi galīgi nokusis ieradies «Baltajā rozē». Patiesībā viņš visu nakti bija nogulējis pie savas Ruženkas tanī pašā «Baltajā rozē».

Stāvoklis joprojām palika neskaidrs. Brauks vai nebrauks? Šveiks 11. kaujas rotas kancelejā noklausījās pa tālruni visdažādākās — gan pesimistiskas, gan optimistiskas hipotēzēs. No 12. kaujas rotas zvanīja: kāds esot dzirdējis pulka kancelejā runājam, it kā vispirms vēl notikšot apmācības šaušanā uz kustīgiem mērķiem un braukšot tikai pēc apšaudes vingrinājumiem. Tomēr 13. kaujas rota nepieturējās pie šā optimistiskā uz-.kata un ziņoja, ka nupat no pilsētas atgriezies kapralis Havliks, kas dzirdējis no kāda dzelzceļnieka, ka stacijā jau gaidot vagoni.

Vaneks izrāva Šveikam klausuli no rokas un pikti kliedza, ka dzelzceļnieki nezinot ne velna un ka viņš pats nesen vēl bijis pulka kancelejā. Šveiks ar apbrīnojamu pacietību sēdēja stundām ilgi pie tālruņa un uz katru jautājumu: «Kas no jauna?» — atbildēja, ka vēl nekā noteikta nezinot.

Tādu pašu stereotipu atbildi viņš sniedza virsleitnantam Lukašam uz tā jautājumu: — Kas pie jums no jauna?

— Vēl nekas noteikts nav zināms, obrlajtnanta kungs.

— Pakariet klausuli, aitasgalva!

Tad pienāca virkne telefonogramu, kuras Šveiks pieņēma, rfēiztikdams bez pārpratumiem. Vispirms pienāca tā par potēšanu pret tifu; to nakti nevarēja nosūtīt, jo Šveiks bija aizmirsis uzkārt klausuli. Tad

pienāca nokavējusies telefonograma par konserviem, kaut tas jau vakar bija noskaidrots. Beidzot pienāca telefonograma — apkārtraksts visiem bataljoniem, ro​tām un citām pulka daļām: «Brigādes telefonogramas Nr. 75692 noraksts. Brigādes pavēle Nr. 172. — Sastādot pārskatus par provianta izlietošanu karalauka virtuvēs, jāievēro šāda kārtība izlietoto produktu uzskaitē: 1) gaļa, 2) konservi, 3) svaigi dārzeņi, 4) kaltēti dārzeņi, 5) rīsi, 6) makaroni, 7) grūbas un manna, 8) kartupeļi, atceļot agrāko iedalījumu: 4) kaltēti dārzeņi, 5) svaigi dār​zeņi.»

Kad Šveiks izlasīja to mantzinim, pēdējais svinīgi paziņoja, ka šādas telefonogramas derot tikai atejām.

— To ir izdomājis kāds muļķis armijas štābā, un tad to steidz izsūtīt visām divizijām, brigādēm un pulkiem.

Pēc tam Šveiks pieņēma vēl vienu telefonogramu, ko viņam nodiktēja tik ātri, ka viņš paspēja pierakstīt tikai atsevišķus vārdus, kas līdzinājās šifram: «In der Folge genauer erlaubt gewesen oder das selbst einem hingegen immerhin eingeholt werden.»

[109] — Tās visas ir nederīgas aplamības, — Vaneks sacīja, kad Šveiks, galīgi pārsteigts par uzrakstīto, izlasīja to trīs reizes skaļā balsī, — tīrās blēņas, kaut gan velns viņu zina. vai tā telefonograma nav šifrēta. Bet tas mums rotā nav mācīts, tā​tad to arī var mest projām.

— Es ari tā domāju, — Šveiks piekrita, — jo, kad es paziņošu obrlajtnanta kungam, ka in der Folge genauer erlaubt gewesen oder das selbst einem hingegen irnmerhin eingeholt vverden, tad viņš vēl var apvainoties.

— Dažs tik ātri apvainojas, ka briesmas, — Šveiks turpināja, nogrimdams atkal savās atmiņās. — Reiz es braucu tramvajā no Visočaniem uz Prāgu, un Libnos pie mums iekāpa kāds Novotnija kungs.

Tiklīdz es viņu pazinu, tūlīt izgāju pie viņa ārā uz platformas un uzsāku sarunu, jo mēs abi esam no Dražovas. Bet viņš man uzkliedza, lai es neuzbāžoties, jo viņš mani nepazīstot. Es sāku viņam skaidrot, lai viņš atceras, kā es, vēl mazs knauķis, gāju pie viņa ciemos ar savu māti, kuru sauca Antonija, tēvu atkal sauca Prokops, un tas bija konduktors. Tomēr arī tad viņš negribēja atzīt, ka mēs esam pazīstami.

Tad es viņam paskaidroju visu vēl sīkāk, proti, ka Dražovā ir divi Novotniji, Tonda un Jozefs, un ka šis kungs, Jozefs, kā man no Dražovas rakstīja, nošāvis savu sievu, jo viņa šo pastāvīgi lamājusi, kad viņš dzēris.

Bet tad kā viņš atvēzējās, tā es pasitos sānis, un viņš izsita stiklu priekšējā platformā, to lielo, kas vagona vadītājam priekšā. Nu, tad mūs izsēdināja, aizveda uz policijas komisariātu, un tur izrādījās, ka šis kungs apvainojies tāpēc, ka viņu vispār nemaz nesauca Jozefs Novotnijs, bet Eduards Dubrava, un viņš ieradies no Montgomeri pilsētas Amerikā apciemot šeit savus radus.

Tālruņa* zvans pārtrauca Sveika stāstu, un kāda aizsmakusi balss no ložmetēju komandas atkal taujāja par braukšanu. Par to šorīt apspriežoties pie pulkveža kunga.

Durvīs galīgi bāls parādījās kadets Bīglers, vislielākais stulbenis visā rotā, kurš jau brīvprātīgo skolā centās izcelties ar savam zinašanam. Viņš pamaja Vanekam, lai tas iznāktu gaiteni, kur tad abi ilgi sarunājās.

Vaneks ienākdams nicinoši smīnēja.

— Tas ir gan teļš, — viņš sacīja Šveikam. — Kādi eksemplāri gan nav mūsu kaujas rotā! Viņš arī bijis apspriedē, un, kad visi izklīduši, obrlajtnanta kungs devis rīkojumu vadu komandieriem izdarīt šauteņu apskati, turklāt rūpīgi. Un nu šis nāk man jautāt, vai varot piesiet Ziabeku pie staba par to, ka tas iztīrījis savu šauteni ar petroleju.

Vaneks bija noskaities.

— Un tādas aplamības viņš man vaicā, labi zinādams, ka mēs dodamies uz fronti. Arī obrlajtnanta kungs vakar ilgi domāja, vai piesiet savu kalpotāju vai ne. Es viņam teicu, šim pienapuikam, lai viņš labi pārliek, vai tagad var kaitināt ka​reivjus.

— Ja nu jūs sākāt runāt par kalpotājiem, — Šveiks ieteicās, — tad kā ir ar obrlajtnanta kungu, vai viņam sameklēts kalpotājs?

— Domājiet ar galvu! — Vaneks pamācīja. — Visam ir savs laiks. Un bez tam man šķiet, ka obrlajtnanta kungs pieradīs ari pie tā paša Baluna. Sad tad jau Baluns viņam ko apēdīs, bet, kad tiksim frontē, tad viņš šo ieradumu atmetīs. Tur bieži vien abiem nebūs ko ēst. Ja es reiz teicu, ka Baluns paliks, tad tur nav ko vārdus tērēt. Tā ir mana darīšana, un obrlajtnanta kungam te nav nekādas teikšanas. Mums nekur nav jāsteidzas.

Vaneks atlaidās atkal savā gultā un teica: — Sveik, pastāstiet man kādu anekdoti no kareivju dzīves!

— Tas varētu iet, — Šveiks atbildēja, — bet es baidos, ka mums atkal kāds zvanīs.

— Tad izslēdziet tālruni, Šveik! Noraujiet vadus vai noņe​miet klausuli!

— Labi, — Šveiks sacīja, noņemdams klausuli, — es jums pastāstīšu kādu gadījumu, kas iederas mūsu pašreizējā stāvoklī, tikai toreiz īsta kara vietā bija manevri, bet citādi tāds pats sajukums kā tagad, jo neviens nezināja, kad būs jāiziet no kazarmām. Ar mani kopā kalpoja kāds Šics no Poršičag, godīgs cilvēks, bet dievbijīgs un bailīgs. Viņš bija iedomājies, ka .nevri ir kaut kas drausmīgs, ka tur cilvēki krīt kā mušas no bada un slāpēm un sanitari uzlasa viņus kā nobirušus ābolus. Tāpēc viņš sadzērās katram gadījumam un, kad mēs izgājām no kazarmām un sasniedzām Mnišeku, tad teica: «Es to neizturēšu, puiši. Vienīgi dievs tas kungs var mani glābt!» Tad mēs nonācām Horžovicā, un tur vajadzēja divas dienas palikt uz vietas, jo bija notikusi kāda kļūda: mēs bijām tik ātri gājuši uz priekšu, ka varējām ar tiem pulkiem, kas atradās mūsu flangos, saņemt gūstā visu ienaidnieka štābu, bet tas būtu nepiedzīvots skandals, jo taisni mūsu armijas korpusam vajadzēja tikt sakautam un pretiniekam vajadzēja mūs uzveikt, tāpēc ka viņu pusē atradās kāds dieva dots erchercogiņš.

Tad nu mūsu Sies iztaisīja tādu joku. Kad mēs apmetāmies atpūsties, viņš aizgāja iepirkties uz kādu ciemu aiz Horžovicas un atgriezās nometnē tikai pēcpusdienā. Karstums bija liels, iemetis viņš arī bija pa krietnam, un tad viņš ieraudzīja ceļa malā stabu, pie staba kastīti un tanī iekšā mazu svētā Jāņa Nepomuka tēlu. Viņš noskaita lūgšanu svētajam Jānim un tad saka tam: «Ir gan karstums, tev laikam arī gribas drusku iedzert. Tu te sēdi pašā saulē un svīsti kā nabadziņš.» Sakrata pudeli, iedzer un saka: «Es tev arī atstāju malciņu, svētais Jāni Nepomuk.» Bet tad viņš iztempa visu, un svētajam Jānim nepalika nekā. «Jēzus Marija,» viņš iesaucās, «piedod man šoreiz, svētais Jāni Nepomuk, es tev to atlīdzināšu. Es tevi paņemšu līdz uz nometni un piedzirdīšu tā, ka tu uz kājām neturēsies.» Un lāga dvēsele Šics, iežēlojies par svēto, sasita stiklu, izvilka tēlu, iebāza kabatā un atnesa uz nometni. Tur svētais Jānis Nepomuks gulēja viņam līdzās salmos, gājienā atradās viņa somā un sagādāja viņam lielu laimi kāršu spēlē. Kur vien mēs apmetāmies, viņš visur laimēja un laimēja. Bet tad mēs nogriezāmies uz Prachensku un apmetāmies Drachenicā, un te viņš paspēlēja visu līdz kreklam. Un, kad mēs rīta agrumā devāmies ceļā, tad svētais Jānis Nepomuks šūpojās pakārts kādā bumbierē ceļmalā. Tā, te jums bija tā anekdote, bet tagad pakārsim atkal klausuli.

Un tālrunis atkal sāka ziņot par jauniem satricinājumiem nervozitātes pilnajā dzīvē, jo no agrākā miera nometnē vairs nebija ne vēsts.

Virsleitnants Lukašs tikmēr studēja savā istabā šifru, ko pulka štābs nupat bija. piesūtījis kopā ar lietošanas pamācību, un atšifrēja slepeno pavēli, kurā bija norādīts triecienbataljona ceļš uz Galicijas robežas pusi (pirmais etaps): 7217 — 1238 — 475 — 2121 — 35 = Mošona.

9822 — 375 — 7282 = Rāba.

4432 — 1238 — 7217 — 35 — 8922 — 35 = Komarna.

7282 — 9299 — 310 — 375 — 7881 — 298 — 475 — 7979 - Budapešta.

Un, atšifrējis šos skaitļus, virsleitnants Lukašs smagi no​pūtās: — Kaut velns to visu parautu!

Paskaidrojumi 1.grāmatai 1 Napoleona gvarde uz angļu priekšlikumu padoties atbildēja: «Merde (sūds)t Gvarde mirst, bet nepadodas.»

2 Cietums politiskajiem ieslodzītajiem Prāgā, Pankraca rajonā.

1 Čechu buržuāziskās tmitas partijas progresīvā spārna loceklis.

1 «Naroclni Politika» — «Nacionalā Politika», čecLm buržuāzijas avīze, k.is savas pielīšana.s politikas dēļ bija tautā izpelnījusies ironisko apzīmējumu «kuoite».

1 Pati dziļāka vieta Vltavas upe, kas tek cauri Prāgai.

1 Daži rakstnieki mēdz lietot izteicienu: «sirdsapziņas pārmetumi kremt». Manuprāt, šis izteiciens nav pilnīgi atbilstošs. Ari tīģeris cilvēku rij, nevis kremt. Autors.

1 Brīvi! (Vāc.)

3 Vienotiem spēkiem (lai.).

1 Stulbenis (vāc.).

2 Sagatavoties! Uguni! (Vāc.)

9 Vecākais cietuma uzraugs (čech.l.

3 Garīdznieka palīgs katoļu dievkalpojumā.

4 Sods Austrijas armijā: sodāmo piesēja aiz rokām tā, ka viņš ar pirkstu galiem tikko skāra grīdu, un tā turēja stundu vai pat ilgāk.

2 Ļoti labi, vai ne, mani kungi? (Vāc.)

1 Trīsdesmit procentu cilvēku, kas sēdēja garnizona cietumā, nosēdēja tur visu kara laiku, un tos ne reizes nenopratināja.

1 Ķeizariska un ķēnišķīga kara tiesa (voc.).

1 Sīkburžuazijas partija.

1 Tā Pragas demokrātiskajās aprindās ironiski dēvēja greznu restorānu «Reprezentācijas namu».

1 Čechu tautas deja.

1 Senlaiku viesnīca Prāgā.

1 Turēts aizdomās par spiegošanu (vāc.).

1 Lietišķs pierādījums (lat.).

1 Pulka aresta telpas.

1 Mūsu brašais stulbenis (vāc.).

3 Pastiprinātas apmācības (vāc.).

1 Austrijas parlamenta bija diezgan stipra čechu opozicija, un šovinistiski izlēcieni pret čechiem varēja piespiest tos balsot pret likumprojektu.

1 SIkburžuazisks žurnāls.

1 Ilustrēts reakcionars žumals, kas daudz rakstīja par slepkavībām, kautiņiem un tamlīdzīgiem dienas notikumiem.

1 Pārtraukt šaušanu! (Vāc.)

1 Pragas rajons, kur atrodas trakonams. s Izmeklēšanas tiesnesis.

1 Dievs, svētī ungārus (ungāru riac. himnas sākums). leja.

3 Pulkvedis Srēders (vāc.).

[1] 1898. 10. septembrī lukeni nogalināja Austrijas ķeizarieni Elizabeti, Franča Jozefa I siovu.

[2] austrijas monarehijas laikā piedzērušos 1'ragā veda uz policiju pītos rokas ratiņos, kurus sauca par «grozu».

— Cietuma uzraugs (čech.).

[3] portugāļos ķēniņš Kārlis 1 tika nošauts Lisabonā 1908. g.

[4] turēt muti un kalpot tālāk (vāc.).

[5] rupjš serbu lamu vārds.

[6] dr. antons heverochs (11169. 1928.) psichiatrijas profesors. * Restorāns l'ratļā.

[7] derigs (vāc.).

[8] «pragas valdības avīze»; «prager tagebiatt» — buržuāziskā avīze, «Bohemie» — nacionalistiskās buržuazijas avīze; abas pēdējās iznāca Prāgā vācu valodā.

[9] visa čechu tauta ir simulantu banda (vāc.).

[10] apkārt griezties! (vāc.)

[11] tā tiešām ir dīvaina vīģes lapa (vāc.).

[12] jūs esat simulants (vāc.).

[13] tūliņ ieslodzīt šo tēviņu! (Vāc.)

[14] austroungārijas armijā izplatīts soda veids: kareivim sasēja rokas un kājas kopā un šāclā saliektā stāvoklī atstāja viņu uz veselu dienu vai pat ilgāk.

[15] jus nolādētais suns, jus kraupainais radījums, jus nožēlojamais cukcepure (vāc.).

[16] varat iet! (vāc.)

[17] kurorts Čechijā.

[18] dievs, sodi angliju! (vāc.)

[19] Čechoslovakiias republika (čech.). domāts buržuāziskās republikas laik​raksts.

[20] par dievu, par ķeizaru un tēviju! (Vāc.)

[21] lai dievs jūs sargā! (Vāc.)

[22] tas tēviņš domā, mēs ticēsim, ka viņš patiešām ir idiots (vāc.).

- dievs tēvs debesīs (vāc.).

[24] feldmaršals Radeckis (1766.—1858.), pēc tautības čechs, Austrijas karavadonis; princis Savojas Eižens (1663.—1736.) — Austrijas karavadonis, kļuvis slavens karos ar Turciju, Franciju un Holandi.

[25] austroungārijas, vēlāk Čechoslovakijas buržuāziskās republikas slepen​policijas aģenti.

[26] stingri uzraudzīt, novērot (vāc.).

[27] katoļu mācītājs armijā.

[28] dievkalpojums beidzies (lai.).

[29] i. machars (1864.—1944.) — pazīstams čechu dzejnieks, savas darbības sākumā progresivs.

[30] mierā! (vāc.)

[31] jā, par dveseles mieru, ļoti labi (vac.).

[32] kazarmu spēle, kuras dalībnieki cērt cits citam spēcīgas pļaukas pa sēžamvietu.

[33] 2.enevas biskaps (1567.—1662.).

[34] Šveiks! (Lai.) [35] padevīgi ziņojam, feldkurata kungs, ka atgādāts sainis un vīrs (vāc.).

[35] Publiskajām atejām, kur laida iekšā par maksu, bija vairākas klases tāpat kā vilcienos.

[36] atvainojiet, mījais draugs, jūs esat nelga! es varu dziedāt, ko gribu! (Vāc.)

[37] katoļu svētajiem svētbildēs bija zvaigznītes ap galvu.

[38] Šveice^ sier* [39] es varu samaksāt (vācj.

[40] svētā Marija, dieva māte, apžēlojies par mums! (Vāc.)

[41] tas ir patiešām šausmīgi, feldkurata kungs, .ļaudis ir samaitāti (vac.).

[42] vienreizejs (lat.).

[43] mīļais Heinrich! Mans vīrs mani vajā. Man katrā ziņā dažas dienas jāpaviesojas pie tevis. Tavs kalpotājs ir liels maita. Esmu nelaimīga. Tava " Katija (vāc.).

[44] velns lai parauj to tēviņu, gan es tikšu gala ar tādiem banditiem! (Vāc.)

[45] manlichera stulbenis (vāc.).

[46] Stāt! (Vāc.)

[47] Šķērsiela Pragas centrā, kvir atradās vairāki naktslokali.

[48] laudova un olga fastrova — rakstnieces, žurnālistes; Dr. Gūts — ceremonijmeistars.

[49] pirmajā čcchu izdevumā Šveiks iznāca burtnīcās.

[50] arā, cūkcepure! (Vac.) [51] trīs bērni, nav ko ēst, lai dzīvo! fUng.) [52] aizvest uz stacijas komandantūru utaino tēviņu ka traku suni (vac.),.

[53] ja kaut uz trim minūtēm iziet ārā, tad nekā cita nedzird kā «čechiski, čech:'» (vāc.).

[54] tā ir gan palaistuve, viņa negrib ar mani gulēt (vāc.).

[55] padevīgi ziņoju, ka ienaidnieka virsnieks tiks šodien nosūtīts apriņķa isandarmerijas vadībai Pisekā (vāc.).

[56] apsveicu, vachtmistra kungs! (Vāc.)

[57] papildinot raportu nr. 2172, ziņoju… (vāc.).

[58] tiklīdz visaugstākās personas tuvojas cietoksnim, no visiem bastioniem un šaujampunktiem atskan lielgabalu salūts. Majors, kas vada ceremoniju, sagaida tās zirgā, ar kailu zobenu rokā un tad jāj pa priekšu (vāc.).

[59] tajā mirklī, kad komandants apsveic visaugstākās personas, lielgabalu salūts atkārtojas, bet, visaugstākajām personām izkāpjot no karietes, tam jānotiek trešo reizi (vāc.).

[60] raports pulka komandierim (vac.).

[61] virsnieku skola, nodarbības ar skoleniem, kas palikuši uz otru gadu (vāc.).

[62] kur dziesma skan, tur apmeties bez briesmu, ļauniem ļaudīm nava dziesmu (vāc.).

[63] astoņi zirgi vai četrdesmit astoņi viri (vāc.).

[64] pāris pļauku (vāc.). t Rokas gar sāniem! (Vāc.)

[66] apkārt griezties! (Vāc.)

[67] dresēšana vai audzināšana (vāc.).

[68] ko tur celt traci kaut kāda kareivja dēļ, kam tik un tā jāno​sprāgst (vāc.).

[69] kareivjiem tik un tā jānosprāgst (vāc.).

[70] tiesību zaudēšana uz līdzpilsoņu cieņu (vac.).

[71] rudolfinums — nams, kas uzcelts 1880. g. Prāgā par godu princim Rūdolfam. Pirmā pasaules kara laikā tur rīkoja koncertus un lekcijas. Buržuāziskās republikas laikā tur bija parlaments. Kopš 1945. g. tas ir Mākslas ^darbinieku nams.

[72] pa vienam gulties! durkļus uzlikt! (Vac.) [73] psichiatriska slimnīca Prāgā.

[74] dievs, sodi angliju! (Vac.) [75] kad es pārnākšu, kad es pārnākšu, kad es atkal, atkal pārnākšu (vāc.).

[76] un tu, mana sirdspuķit, paliec šeit (vāc.).

[77] «Čas» — progresiva, «Čech» — klerikālā čechu dienas avize.

[78] jans stursa (1880.—1925.) — viens no ieverojamakajiem čechu skulp​toriem.

[79] a, Šveiks, fredi, kas no jauna? vai vakariņas jau gatavas? (Vac.) [80] pragmatiskā sankcija — ķeizara Kārļa VI edikts, saskaņā ar kuru Habsburgu dinastijas troni var mantot sieviete, ja nav vīriešu kārtas pēcnācēja. Minētajā gadījumā tiesneši sajaukuši pragmatisko sankciju ar filozofisko pragmatismu, kura piekritējs bijis Skvora, spriežot pēc viņa vārdiem «Lai būtu, kā būtu …»

[81] «uzvara un atriebība», «dievs, sodi Angliju», «Austrietim ir sava tēvija, viņš to mīl, un viņam ir iemesls par savu tēviju cīnīties» (vāc.).

[82] tas ir riebīgi (vac..).

[83] riebīgi, tiešām riebīgi! (Vāc.)

[85] klajums pragas tuvumā.

[86] nesaprotu (ung.).

[87] — vai jūs protnt vāciski? — drusku. — nu, tad pasakiet kundzei, ka es gribu ar viņu runāt, sakiet, ka te ir vēstule no kāda kunga, ārā gai​tenī (kļūdaini vāciski).

[88] — kundze teica, ka viņai nav laika, ja kas atnests, lai dod šurp. — Tātad kundzei vēstule, bet nepļāpājiet! — Es gaidīšu atbildi priekšistabā (kļūdaini vāciski).

[89] rupji ungāru lamu vārdi, kuros nolād vecākus un dievu.

[90] ko tas nozīmē, kur ir tas nelietis, kas atnesa šo vēstuli? (Vcic.)

[91] lietisks pierādījums (lat.).

[92] ta dēvēja 91. pulku par tā zaļajām zīmotnem.

[93] vīnes garnizona N. kājnieku pulka nosaukums.

[94] izturēt! (Vāc.)

[96] pētījumi dzimumu morālos attīstības vēsturē (vāc.).

[97] kas noticis? (vāc.)

[98] burkānu rīmas, stulbie rollmopši, krusta septītnieki, netīrās cūkas, iegāzīšu pļauku pa jūsu apaļajiem purniem (pol.).

[99] neklauvēt! Iekša! (Vac.) [100] ticiet, līdz šim man bijis maz prieka manā dzīvē. Es brīnos par tādu jautājumu (vāc..).

[101] pēc pusgada man būs valsts pārbaudījumi aiz muguras un es būšu doktors (vāc.).

[102] ja tie parādīsies skaistā iesējumā (vāc.).

[103] Šādā garastāvoklī viņš saņēma ielugumu un aizgāja pie viņas (vāc.).

[104] politiski neuzticami (vāc.).

E Jā gan, mani kungi, Kramaršs, Sreiners un Klofačs (čechu buržuāzisko partiju politiskie darbinieki).

[105] uz apspriedi rīt (vāc.).

[106] pulksten deviņos. — paraksts (vāc.).

[107] atkal apspriede, velns lai tās visas parauj! (Vac.) [108] laikam gan kaķa mēsli, pulkveža kungs (vāc.).

[109] secībā precīzāk atļauts vai kas gluži pretēji katrā gadījumā pa​nākts (vāc.).

Otrā grāmata Treša daļa

PAMATĪGAIS PĒRIENSI CAURI VISAI UNGĀRIJAI Beidzot tomēr pienāca brīdis, kad visus saslānīja vagonos, vadoties pēc aprēķina — četrdesmit divi cilvēki vai astoņi zirgi. Zirgiem gan bija ērtāk braukt nekā cilvēkiem, jo lie varēja gulēt stāvot, bet tas nebija svarīgi. Militarvilciens veda atkal jaunu ]aužu baru uz Galiciju apkaušanai.

Došanās uz fronti sniedza visumā šīm būtnēm zināmu atvieglojuma sajūtu; tas vismaz bija kaut kas noteikts, kad vilciens sāka kustēties; pirms tam visUs mocīja neskaidrība, paniskas bailes, vai braukšana notiks šodien, rīt vai tikai parīt. Daži jau jutās kā uz nāvi notiesāti, kas šausmās gaida, kad ieradīsies bende. Tagad visi nomierinājās, jo nu taču drīz viss beigsies.

Tāpēc arī kāds kareivis, izliecies no vagona, auroja kā ne​prātīgs: — Braucam, braucam!

Mantzinim Vanekam tiešām bija taisnība, kad viņš bija sacī​jis Šveikam, ka nav kur steigties.

Pagāja vairākas dienas, kamēr pienāca brīdis, kad bija jākāpj vagonos. Visu šo laiku nepārtraukti runāja par konserviem, bet pieredzējušais Vaneks apgalvoja, ka tās ir tukšas iedomas. Kas tie par konserviem? Jā, dievkalpojums, tas ir kas cits, jo arī iepriekšējās kaujas rotas izvadīja ar dievkalpojumu.

Ja būtu konservi, tad nekā tamlīdzīga nevajadzētu, bet šinī gadījumā dievkalpojums ir konservu atvietotājs.

Un tā gulaša konservu vietā ieradās virsfeldkurats Ibls, kas nosita trīs mušas ar vienu sitienu. Viņš noturēja vienā laikā dievkalpojumu trim kaujas bataljoniem. Divus no tiem viņš svētīja uzvarām pār serbiem, trešo — pār krieviem.

Turklāt viņš teica visai jūsmīgu runu, un varēja manīt, ka materials ņemts no militāriem kalendariem.

Tā bija tik aizkustinoša runa, ka Šveiks, kas kopā ar Vaneku atradās vagonā improvizētā kancelejā, atcerējās runu ceļā uz Mošonu un sacīja mantzinim: — Tas gan būs traki jauki, kad diena dosies uz beigām, kā feldkurata kungs stāstīja, un saule ar saviem zeltītajiem stariem rietot apspīdēs kalnus, bet kaujas laukā, pēc viņa vārdiem, būs dzirdamas tikai mirstošo cilvēku pēdējās nopūtas, mirstošo zirgu krākšana, ievainoto kareivju vaidi un vietējo iedzīvotāju vaimanas, kuru būdas degs pilnās liesmās. Man briesmīgi patīk klausīties, kad muld tāds stulbenis kvadratā.

Vaneks piekrizdams pamāja: Jā, tas bija sasodīti aizgrābjošs stāsts.

Tas bija gaužām skaisti un pamācoši, — Šveiks turpināja, es to labi iegaumēju un, kad pārnākšu no kara, tad pastāstīšu to «Kausā». Feldkurata kungs bija nostājies tik jaukā pozā, kad VIi,ih mums to stāstīja, ka es baidījos, ka tikai viņš nepaslīd, nouzgii/ns saliekamajam altarim un neiedauza savu pauri pret svolfl vakarēdiena trauku. Viņš mums minēja lieliskus piemērus no mušu armi jas vēstures, kad Radeckis vēl bijis dzīvs, un stāstīja Iii, il k<i pats būtu redzējis, kā rieta sārtums saplūdis ar ugunsgii'kn liesmām, kad deguši šķūņi kaujas laukā.

Bet virsfeldkurats Ibls tanī pašā dienā jau atradās Vīnē un stāstīja atkal cilam kaujas bataljonam aizkustinošo stāstu, ko Šveiks pieminēja un kas viņam tik labi bija gājis pie sirds, ka viņš nosauca ninalaju par stulbeni kvadratā.

— Mīļie kareivji, — tā runāja virsfeldkurats Ibls, — pārcelsimies savā prātā uz 1848. gadu un iedomāsimies, ka nupat ar uzvaru beigusies kauja pie Kustocas, kur Italijas karalis Alberts pēc desmit dienu ilgas sīvas cīņas bija spiests atstāt asinīm pārplūdušo kaujas lauku mūsu kareivju tēvam, feldmaršalam Radeckim, kas savā astoņdesmit ceturtajā dzīvības gadā bija vēl guvis tik spožu uzvaru.

Un raugi, mīļie kareivji! Sirmais karavadonis apstājās kādā augstienē iekarotās Kustocas priekšā.

Ap viņu stāvēja viņa uzticamie ģenerāļi. Tie visi apzinājās šā lielā mirkļa svarīgumu, jo netālu no feldmaršala, mīļie kareivji, bija redzams kāds karavīrs, kas cīnījās ar nāvi. Karognesējs Hirts, kas sadragātiem locekļiem gulēja šai slavas laukā, juta, ka maršals Radeckis raugās uz viņu. Nāvīgi ievainotais, brašais karognesējs apgarotā jūsmā sažņaudza zelta medaļu labajā rokā, ko jau skāra nāves stingums. Ieraugot diženo feldmaršalu, viņa sirds par jaunu sāka pukstēt, pēdējās spēka paliekas izstrāvoja caur gurstošo ķermeni, un mirējs ar pārcilvēcīgām pūlēm centās pierāpties tuvāk savam maršalam.

«Nepūlies, mans krietnais karavīrs!» maršals viņam uzsauca, nokāpa no zirga un gribēja sniegt roku.

«Ak feldmaršala kungs,» mirējs nopūtās, «man sadragātas abas rokas, bet vienu gan es jums lūgšu.

Sakiet man skaidru patiesību: vai mēs esam guvuši pilnīgu uzvaru šinī kaujā?»

«Pilnīgu gan, mans dārgais brāli,» feldmaršals laipni atbildēja. «2ēl, ka tavs smagais ievainojums aptumšo tavu prieku.»

«Jā, dižais kungs, ar mani iet uz beigām,» karavīrs sacīja vārgā balsī, laipni smaidīdams.

«Vai tev neslāpst?» Radeckis jautāja.

«Diena bija karsta, feldmaršala kungs, ap trīsdesmit grādu.»

Tad Radeckis paķēra sava adjutanta pilno blašķi un pasniedza to mirējam, kas ieņēma no tās krietnu malku.

«Lai dievs jums to tūkstoškārt atmaksā!» viņš izsaucās, pū​lēdamies noskūpstīt sava pavēlnieka roku.

«Cik ilgi tu jau kalpo?» pēdējais jautāja.

«Vairāk nekā četrdesmit gadu, feldmaršala kungs! Pie Ošperas es ieguvu šo zelta medaļu. Cīnījos arī pie Leipcigas, man piešķirts lielgabalu krusts. Piecreiz esmu bijis nāvīgi ievainots, bet šoreiz nu gan man ir beigas. Kāds prieks un svētlaime, ka esmu piedzīvojis šo dienu! Es nebēdāju par nāvi, kad mēs esam guvuši tadu slavenu uzvaru un ķeizars saņems atpakaļ savu zemi!» Šinī mirklī, mīļie kareivji, no nometnes atplīida mūsu himnas cēlās skaņas: «Dievs, sargi mūsu ķeizaru!» Vareni un diženi tās plūda pāri kaujas laukam. Mirstošais karavīrs, atvadīdamies no dzīves, vēlreiz mēģināja saslieties.

«Slava Austrijai!» viņš jūsmīgi sauca. «Slava Austrijai! Lai mūžam skan mūsu cildenā himna! Slava mūsu karavadonim! Lai dzīvo armija!»

Mirējs vēlreiz noliecās pār feldmaršala labo roku un noskūpstīja to, tad noslīga zemē, un pēdējā vieglā nopūta izlauzās no viņa cēlās sirds. Karavadonis stāvēja, atsedzis galvu, pie viena no saviem drosmīgākajiem kareivjiem. «Tik skaista nāve ir tiešām apskaužama,» feldmaršals aizkustināts noteica, no​liekdams galvu pār lūgšanā saliktām rokām.

Mīļie kareivji, arī es jums novēlu, lai jums visiem pienāktu tikpat skaista nāve!

Atcerēdamies šo virsfeldkurata Ibla runu, Šveiks ar pilnām tiesībām un nepārspīlējot varēja nosaukt Iblu par stulbeni kvadratā.

Tad Šveiks sāka runāt par pazīstamajām pavēlēm, ko viņiem bija nolasījuši pirms sēšanās vagonos.

Viena bija Franča Jozefa parakstīta pavēle armijai, otra — erchercoga Jozefa Ferdinanda, austrumu armijas un grupējuma virspavēlnieka, pavēle. Abās bija runa par notikumu Duklas pārejā 1915. gada 3. aprilī, kad divi 28. pulka bataljoni ar visiem virsniekiem, pulka orķestrim spēlējot, bija pārgājuši krievu pusē.

Abas pavēles tika nolasītas trīcošā balsī un čechu valodā skanēja šādi: «Pavēle armijai 1915. gada 17. aprilī.

Dzijās sāpēs pavēlu izslēgt no manas armijas sastāva par gļēvulību un valsts nodevību 28. kājnieku pulku., atņemt tam karogu un nodot kara muzejā. Ar šo dienu šis pulks, kas demoralizējies jau dzimtenē un devies uz kaujas lauku piepildīt savus noziedzīgos nodomus, izbeidz savu pastā​vēšanu.

Francis Jozefs I.» «Erchercoga Jozefa Ferdinanda pavele. Čechu pulki kara gaitās, it īpaši pēdējās kaujās, nav attaisnojuši mūsu uzticību, sevišķi gadījumos, kad vajadzēja aizstāvēt labi sagatavotas un jau ilgāku laiku ieņemtas pozicijas. Šo stāvokli izmantoja ienaidnieks, nodibinādams sakarus ar necienīgiem elementiem minētajos pulkos. Ienaidnieks, šo nodevēju atbalstīts, vērsa savus triecienus pret tiem frontes sektoriem, ko apsargāja šie pulki, un tam daudzreiz izdevās pārsteigt mūsu daļas, gandrīz nesastopot pretsparu, ielauzties mūsu pozicijās un saņemt lielu skaitu gūstekņu.

Tūkstoškārtīgs kauns un negods tiem neliešiem bez goda un sirdsapziņas, kuri nodeva savu ķeizaru un dzimteni, aptraipīja mūsu varonīgās un slavenās armijas diženo karogu, kā arī tās nācijās godu, pie kuras tie pieder. Agrāk vai vēlāk viņus sagaida lode vai bendes cilpa.

Ikvienam čechu kareivim, kam vēl saglabājušās goda jūtas, ir pienākums paziņot savai priekšniecībai par katru tādu kūdītāju, nodevēju un nelieti. Kas to nedara, tas ir tāds pats nodevējs un nelietis.

Sī pavēle nolasāma visiem čechu pulkiem.

Ar mūsu ķeizara pavēli 28. ķ. un ķ. pulks izsvītrots uz visiem laikiem no mūsu armijas sastāva, bet visi gļēvie pār​bēdzēji izpirks savu smago noziegumu ar savām asinīm.

Erchercogs Jozefs Ferdinands.»

— Mums viņi to nolasīja mazliet par vēlu, — Šveiks sacīja Vanekam. — Man liels brīnums, ka viņi to nolasīja tikai tagad, bet mūsu kungs un ķeizars šo pavēli izdevis jau 17. aprilī. Liekas, it kā viņiem būtu bijuši kādi zināmi iemesli nenolasīt to tūdaļ. Ja es būtu mūsu kungs un ķeizars, tad man tāda nosebošanās gan nebūtu pa prātam. Ja es esmu izdevis pavēli 17. aprilī, tad tā arī 17. aprilī visos pulkos jānolasa, kaut tur velns par stenderi paliek.

Oirā vagona pusē, Vanekam pretī, sēdēja okultists pavārs no virsnieku virtuves un kaut ko rakstīja.

Aiz viņa bija novietojies virsleitnanta Lukaša kalpotājs, bārdainais milzis Baluns, un 11. kaujas rotai piekomandētais telefonists Chodunskis. Baiuns gremoja kroņa maizes gabalu un uztraukts skaidroja Chodunskim, ka viņš neesot vainīgs, ja burzmā pie iesēšanās neesot varējis nokļūt staba vagonā pie sava virsleitnanta.

Chodunskis biedēja viņu, ka tagad joki esot jāmet pie ma​las, tagad par katru nieku draudot lode.

— Kaut jel tās mokas vienreiz beigtos! — Baluns gaudās. ·— Lodē es gandrīz jau iedzīvojos manevros pie Votices. Tur mēs maršējām neēduši un nedzēruši, un, kad pie mums ieradās bataljona adjutants, es iesaucos: «Dodiet mums maizi un ūdeni!» Viņš pagrieza zirgu uz manu pusi un noteica, ka tagad viņš man uzliekot garnizona arestu, bet, ja tas būtu noticis karā, tad man vajadzētu iznākt no ierindas un viņš liktu mani nošaut. Man tomēr bija liela laime, jo, jādams uz štābu to paziņot, viņš nokrita no zirga un nolauza sev, paldies dievam, kaklu.

Baluns smagi nopūtās, un kumoss iestrēdza viņam rīklē. Kad viņš atkal atdabūja elpu, tad uzmeta kāru skatienu abām virs​leitnanta Lukaša mugursomām, kas atradās viņa uzraudzībā.

— Virsnieku kungiem laba deva, — viņš grCitsirdīgi noteica. - Aknu konservi un ungāru desa. Labs kumosiņš!

Viņš noraudzījās uz abām somām tik ilgu pilnu skatienu kā visu atstāts šunelis, kas, izbadojies kā vilks, sēž desinieka durvju priekšā, kur tik garšīgi ož pēc svaigām desām.

— Nekaitētu vis, ja mūs kaut kur sagaidītu ar labām pusdienām, — Chodunskis sacīja. — Kad mēs kara sākumā braucām uz Serbiju, tad pārēdāmies katrā stacijā, — tā mūs mieloja. Mēs izgriezām no labākās zosu gaļas kubiņus un spēlējām ar tiem uz šokolādes plāksnītēm «vilku un aitas». Chorvatijā, Osekā, pie mums vagonā ieradās divi kungi no veterānu savienības un atnesa lielu katlu ar sautētiem zaķiem, un tad mēs vairs nevarējām izturēt un uzgāzām viņiem to visu uz galvas. Visu ceļu mēs cita nekā nedarījām kā atvieglojām savas iekšas pa vagonu logiem. Kapralis Mateika mūsu vagonā bija tā pārēdies, ka mums nācās uzlikt viņam pāri vēderam dēli un tad lēkāt pa to kā pie kāpostu stampāšanas, kamēr beidzot viņam kļuva vieglāk un viņš varēja sākt strādāt ar abiem galiem. Kad braucām cauri Ungarijai, tad katrā stacijā mums meta vagonā ceptas vistas, bet mēs no tām ēdām tikai smadzenes.

Kapošfalvā ungāri sāka sviest mums vagonos lielus gabalus ceptas cūkgaļas, un viens mūsējiem tā dabūja ar ceptu cūkas galvu pa pakausi, ka viņš aiztrenca dāvinātāju ar savu jostu pāri trim sliežu ceļiem. Toties Bosnijā mēs pat ūdeni nevarējām dabūt. Bet līdz Bosnijai mūs gan dzirdināja ar visādu šķirņu degvīniem, un vīns plūda straumēm. Atceros, ka vienā stacijā kaut kādas kundzītes un jaunkundzītes gribēja mūs pamielot ar alu, bet mēs tajā traukā pielaidām klāt paši no sava ūdens. Kā tad viņas metās projām!Visu ceļu mēs bijām vienā miglā, un es pat kārtis nevarēju atšķirt. Bet mēs nepaguvām ne atjēgties, te uzreiz pavēle klāt: nepaspējām ne partiju pabeigt, kad jau ārā no vagona. Kāds kapralis, — vairs neatceros, kā viņu sauca, — uzbrēca savējiem, lai šie dziedot: «Und die Serben miissen sehen, das wir Osterreich Sieger, Sieger sind!»1 Tad kāds viņam iespēra no mugurpuses, un viņš apvēlās uz sliedēm. Pēc tam viņš sāka brēkt, lai šautenes saslien piramīdās, bet vilciens pa to laiku aizgāja tukšā atpakaļ un, kā tas vienmēr tādā steigā atgadās, aizveda līdzi visu mūsu proviantu divām dienām. Bet tādā atstatumā no mums kā tur tie koki sāka jau sprāgt šrapneļi. No otras puses atjāja mūsu bataljona komandieris un sasauca visus uz apspriedi. Atnāca mūsu obrlajtnants Maceks, simtprocentīgs čechs, kaut gan runāja tikai vāciski, un, bāls kā krīts, paziņoja, ka tālāk braukt nevarot, jo ceļš uzspridzināts, nakti serbi pārcēlušies pāri upei un tagad

atrodoties kreisajā flangā, bet tas esot tālu no mums. Mēs dabūšot palīgspēkus un viņus sakaušot. Tikai lai neviens nepadodoties gūstā: serbi gūstekņiem nogriežot ausis un degunu un izdurot acis. No šrapnejiem, kas te sprāgstot, lai nebaidoties, — tur mūsu artilērija izdarot pie-šaudi. Pēkšņi kaut kur aiz kalna atskanēja ta-ta-ta-ta-ta-ta-ta. Tur izdarot piešaudi mūsu ložmetēji. Tad kļuva dzirdama kano-nade pa kreisi, un mēs tūliņ pakritām uz vēdera. Mums pārlidoja pāri driži šāviņi un aizdedzināja staciju, no labās puses sāka svilpot lodes, mēs varējām dzirdēt zalves un šauteņu kla-boņu. Obrlajtnants Maceks pavēlēja izjaukt piramidas un pielādēt ieročus. Dežurants paziņoja viņam, ka tas nav iespējams, tāpēc ka mums nav patronu, jo bijis taču rīkojums patronas izsniegt turpmākajā ceļā, poziciju tuvumā. Mums pa priekšu gājis vilciens ar municiju, kas nu jau droši vien kritis serbu rokās. Obrlajtnants Maceks palika stāvam kā sasalis un tad deva rīkojumu piespraust durkļus, laikam tāpat vien, izmisumā, lai vispār kaut ko darītu.

Tad mēs krietnu laiciņu nostāvējām kaujas gatavībā un pēc tam sakritām starp gulšņiem, jo parādījās kāda lidmašīna im apakšvirsnieki brēca: «Ailes decken, decken!»1 (Visiem paslēpties! (Vāc.))Vēlāk gan izrādījās, ka tā bijusi mūsu pašu lidmašīna un mūsu artilērija pārskatoties to sašāvusi. Tad mēs piecēlāmies, kaut ari nebi ja nekādas pavēles. No flanga auļoja pie mums kāds kava-lerists un jau iztālēm kliedza: «Wo ist das Bataillonskom-mando?»2 (Kur bataljonu komandieris? (Vāc.)) Bataljona komandieris izjāja viņam pretī, jātnieks iedeva viņam kādu papīru un aizlēkšoja pa labi. Komandieris izlasīja to un uzreiz kā jucis izrauj zobenu, laiž auļos pie mums un brēc uz virsnieku: «Ailes zuriick, ailes zurūck! Direktion Mulde, einzeln abfallen!»3 (Visi atpakaļ, visi atpakaļ! Virziens — ieplaka, pārskriet pa vienam! (Vāc.))Un tad sāka iet vaļā. Uz mums sāka šaut no visām pusēm, it kā to vien būtu gaidījuši.

Pa kreisi no uzbēruma atradās kukuruzas lauks, un tur gāja kā pa elli. Mēs metāmies četrrāpus lejup; mugursomas palika uz tiem sasodītajiem gulšņiem. Obrlajtnants Maceks dabūja lodi galvā, tā ka nepaguva ne iepīkstēties. Kamēr mēs nokļuvām līdz ieplakai, ievainoto un kritušo bija atliku likām. Mēs tos atstājām, bet paši jozām tālāk līdz pat vakaram. To apvidu mūsu karaspēks bija jau agrāk paguvis izlaupīt pa tīro. Kad mēs beidzot ieradāmies stacijā, tur jau gaidīja jauna pavēle: sēsties vilcienā un braukt atpakaļ uz štābu. To mēs tomēr nevarējām izpildīt, jo, kā mums jau no rīta bija paziņots, štābs dienu iepriekš bija padevies gūstā. Tā nu mēs palikām kā bārenīši, neviens par mums negribēja nekā zināt, un beidzot mūs pieskaitīja 73. pulkam, lai dodoties tam līdzi, ko mēs ari darījām ar lielāko prieku. Bet mums vēl vajadzēja cilpot veselu dienu, iekāms sasniedzām 73. pulku. Pēc tam . . .

Neviens vairs neklausījās. Šveiks un Vaneks spēlēja divatā sešdesmit seši, pavārs okultists no virsnieku virtuves rakstīja plašu vēstuli savai sievai, kas viņa prombūtnē bija sākusi izdot jaunu teozofisku žurnālu; Baluns snauda uz sola, un telefonistam Chodunskim cits nekas neatlika kā atkārtot: — Jā, to es nekad neaizmirsīšu. . .

Tad viņš piegāja pie spēlētājiem un sāka raudzīties to kārtīs. — Tu varētu man vismaz pīpi aizdedzināt, ja jau gribi glūnēt kārtīs, — Šveiks draudzīgi aizrādīja. — Spēle uz sešdesmit seši ir nopietnāka lieta par visu šo karu un visām jūsu sasodītajām dēkām pie Serbijas robežām. Ak, kādu muļķību es izdarīju, nudien, varētu pats sevi izpļaukāt! Kāpēc es nevarēju brītiņu pagaidīt ar to kungu, tagad man ir kalps rokā. Aitasgalva!

Tikmēr pavārs okultists pabeidza savu vēstuli un vēlreiz pārlasīja to, būdams visai apmierināts, ka to tik veikli uzrakstī​jis, apvezdams ap stūri kara cenzuru. j Dārgā sieva!

Kad tu saņemsi šis rindiņas, es jau vairākas dienas atrādīšos vilcienā, jo mēs braucam uz fronti. Tas mani diezin kā neiepriecina, jo man vilcienā jāstāv dīkā un es nevaru būt noderīgs, tāpēc ka mūsu virsnieku virtuvē neko nevāra, bet ēdienu saņem stacijās. Es labprāt būtu pagatavojis mūsu virsnieku kungiem Segedinas gul ašu, kamēr braucam cauri Ungarijai, bet nekas neiznāk. Varbūt, kad ieradīsimies Galicijā, man būs izdevība pasniegt viņiem Īstu Galicijas šoletu — sautētu zosi ar grūbām vai rīsiem.

Tici man, dārgā Ilelēnlt, ka es cenšos visiem spēkiem atvieglināt, cik vien iespējams, mūsu virsnieku kungiem viņu

raizes un rūpes. Mani pārcēla no pulka uz kaujas bataljonu, kas bija mana karstākā vēlēšanās, lai es varētu virsnieku virtuvi frontē ar tiem pašiem ierobežotajiem līdzekļiem pacelt visaugstākā līmenī.

Atceries, dārgā Ilelēnlt, ka tu man pie iesaukšanas aktivajā armijā novēlēji, lai es dabūtu labu priekšniecību. Tavs vēlējums ir piepildījies. Es nevaru ne par ko sūdzēties, taisni otrādi — visi virsnieku kungi ir mūsu patiesi draugi, un sevišķi pret mani viņi izturas ar tēva gādību. Pie pirmās izdevības paziņošu tev mūsu kara lauka pasta numuru.. .» ŠI vēstule radās tāpēc, ka pavārs bija galīgi pazaudējis pulkveža Šrēdera labvēlību, kurš līdz šim visur bija nostājies viņa pusē. Kad nelaimīgas sagadīšanās dēļ kaujas bataljona virsnieku atvadu mielastā pulkvedim Srēderam bija pietrūcis teļa cepeša, viņš nosūtīja nežēlastībā kritušo pavāru kopā ar kaujas rotu uz fronti, uzticēdams pulka virsnieku virtuvi kaut kādam nožēlojamam skolotājam no aklo institūta Klarovā.

Pavārs okultists vēlreiz pārskatīja uzrakstīto. Šī vēstule viņam šķita pietiekami diplomātiskā, lai nodrošinātu uzturēšanos zināmā atstatumā no kaujas lauka, jo lai nu katrs runā, ko grib, bet iespēja izlocīties ir arī frontē.

Viņš gan pirms kara, izdodams un rediģēdams okultistu žurnālu par aizkapa dzīvi, bija uzrakstījis plašu apcerējumu par to, ka bailēm no nāves nav nekāda pamata, kā arī apskatu par dvēseļu pārceļošanu, bet tagad tie bija vārdi bez nozīmes.

Viņš piegāja tuvāk, lai pašķielētu Sveika un Vaneka kārtīs. Starp spēlētājiem šajā mirklī vairs nebija nekādas dienesta pa​kāpju atšķirības. Viņi spēlēja tagad trijatā sešdesmit seši ar Chodunski.

Kaitnieks Šveiks rupji sabāra mantzini Vaneku.

— Es gan brīnos, kā jūs varat tik stulbi spēlēt! Labi taču redzat, ka viņš spēlē uz renonsu. Man kārava nav, un jūs izspē​lējat nevis astoņnieku, bet kā pēdējais ragulops krusta kalpu, un tas nelga laimē.

— Tāda brēka vienas pazaudētas partijas dēļ! — sekoja mantziņa pieklājīgā atbilde. — Jūs taču pats spēlējat kā zābaks! Kur lai es ņemu kārava astoņaci, vai lai no pirksta izzīžu, kad man neviena kārava nav, tikai lielie pīķi un krusti, idiots gatavais!

— Tad jums vajadzēja spēlēt bez trumpjiem, prātvēders tāds, — Šveiks smīnot atsaucās. — Tas ir tāpat kā vienreiz restorānā «Pie Valša», tur ari vienam tādam ērmam nebija trumpju, un viņš tikai lika ārā tās mazākās kārtis un ļāva katram spēlēt uz renonsu. Un kas viņam bija par kārtīm! No visām šķirnēm tās lielākās. Tāpat kā man patlaban nekāda labuma nebūtu, kad jums iegribētos spēlēt bez trumpjiem, tā ari toreiz un visiem citiem tāpat. Tā tas gāja apkārt, un mums tikai vajadzēja maksāt. Beidzot es saku: «Herolda kungs, esiet tik laipns, spēlējiet bez trumpjiem un metiet muļķības pie malas!» Viņš- man tūliņ virsū: šis varot spēlēt, kā gribot, lai es turot muti, jo viņš esot beidzis augstskolu. Nu, tas viņam gan dārgi maksāja. Saimnieks bija mums pazīstams, ar oficianti mēs arī bijām labos draugos, un policijas patruļai mēs paskaidrojām, ka pie mums viss kārtībā. Vai tad tā nav nekrietna rīcība saukt patruļu un traucēt nakts mieru tikai tādēļ, ka viņš netālu no restorānā pakritis uz apledojušās ietves un sadauzījis degunu? Mēs pat pirksta viņam nepiedūrām, kad viņš taisīja blēdības kāršu spēlē, bet viņš, tiklīdz to atklāja, drāzās tik aši ārā, ka pārmeta kūleni pār slieksni. Saimnieks un oficiante arī apstiprināja, ka mēs esam izturējušies pret viņu tiešām krietni un džentlmeniski un labāku apiešanos viņš ari nemaz nav pelnījis, jo nosēdējis no pulksten septiņiem vakarā līdz pusnaktij pie viena kausa alus un pudeles zeltera un pie tam vēl izlicies nezin par kādu kungu, tāpēc ka ir profesors augstskolā, un no sešdesmit seši sapratis tikpat daudz kā cūka no katķisma. Nu, kam tagad jādala?

— Spēlēsim savu trumpi, — ieteica pavārs okultists, — pieci helleri par aci.

Pastāstiet mums labāk par dvēseļu ceļošanu, — ierosināja mantzinis, — to, ko jūs stāstījāt toreiz bufetes jaunkundzei, kad bijāt sev sadauzījis degunu.

Par dvēseļu pārvietošanos man arī gadījies dzirdēt, — Šveiks piezīmēja, — man pirms pāris gadiem bija ienācis prātā, ka es pats, ar atjauju sacīt, varu sevi izglītot, lai neatpaliktu no citiem, tāpēc es gāju Prāgā uz Amatnieku apvienības lasītavu, bet, tā kā es biju noplīsis un ziemeļpusē man spīdēja caurumi,

tad no izglītošanās nekas neiznāca. Mani nemaz nelaida lasītavā iekšā, bet izmeta pa durvīm ārā, jo viņi bija iedomājušies, ka es nāku nospert kādam ziemas mēteli. Tad es apvilku savu svētdienas uzvalku un aizgāju uz muzeja bibliotēku, un tur mēs ar savu biedru dabūjām kādu grāmatu par dvēseļu pārvietoša​ nos. Tanī mēs izlasījām, ka reiz kāds indiešu ķeizars iemiesojies pēc nāves cūkā, bet, kad cūku nokāvuši, — mērkaķī, no mērkaķa āpšu sunī, bet no āpšu suņa — ministrā. Vēlāk karadienestā es pārliecinājos, ka tur ir sava daļa patiesības, jo katrs, kam tikai bija kāda zvaigznīte, lamāja kareivjus gan par jūras cūkām, gan par citiem dzīvniekiem, no kā var spriest, ka priekš kādiem tūkstoš gadiem vienkāršie kareivji būs bijuši kādi slaveni karavadoņi. Bet kara laikā — tad gan tāda dvēseļu pārvietošanās ir muļķīga padarīšana. Velns zina, cik reižu cilvēkam nav bijis jāpārvēršas, iekāms viņš kļuvis, teiksim, par telefonistu, pavāru vai kājnieku. Saplosa viņu kāda granata, viņa dvēsele ieskrej artilērijas zirgā, un, kad nu visa baterija dodas uz kādu poziciju, sprāgst atkal viens šāviņš un nosit to zirgu, kurā mirušais nupat kā iemiesojies, un nu viņa dvēsele pārvietojas uz kādu vezumnieku govi, no kuras pavārs rīt gatavos kareivjiem gulašu, no govs uz telefonistu, no telefonista …

— Man gan jābrīnās, ka jūs taisni mani esat izraudzījies par mērķi savām muļķīgajām asprātībām, — telefonists Chodunskis viņu pārtrauca, redzami aizskarts.

Vai jums nav rada tas Chodunskis, kam Prāgā pieder privātdetektīvu birojs ar to trejkāršo aci firmas zīmē kā svētajai trīsvienībai? — Šveiks nevainīgi ievaicājās. — Man ļoti patīk privātdetektīvi. Es reiz biju karadienestā kopā ar kādu privātdetektīvu Štcndieru. Tam bija tāds puns galvā, ka mūsu feldfebelis vienmēr mēdza sacīt: šis savā mūžā esot gan redzējis visādas karavīru galvas, bet tādu pat sapnī ne.

«Paklau, Štendler,» viņš tam vienmēr teica, «ja šogad nebūtu manevru, tad jūsu pauris karadienestā nederētu, bet tagad vismaz artilērija varēs izdarīt pēc tā piešaudi, kad nonāksim apvidū, kur nebūs neviena labāka orientiera.» Ko tik šis Štendlers no viņa neizcieta! Dažreiz pārgājienos feldfebelis aizsūtīja viņu piecsimt soļu priekšā un tad deva pavēli: «Virziens — galva ar punu.» Šim Štendlera kungam vispār, arī kā privatdetektivam, bija visādas ķibeles. Cik reižu viņš mums netika bufetē stāstījis, kas viņam viss nav bijis jāiztur! Piemēram, viņam uzdevuši izsekot, vai kāda klienta sieva, kurš pie viņiem atskrējis kā bez galvas, nav ielaidusies ar kādu citu, un, ja ir, tad ar ko, kur un kā ielaidušies. Vai atkal otrādi: kāda greizsirdīga sieva grib uzzināt, ap ko īsti lakstojas viņas vīrs, lai varētu viņam mājās sacelt lielāku traci. Viņš bija izglītots cilvēks un, runājot par laulības pārkāpšanu, lietoja visai izmeklētus izteicienus, un gandrīz vai raudāja, stāstīdams mums, kā visi gribējuši, lai viņš notver attiecīgo personu in flagranti[5]. Citam varbūt no priekiem būtu acis vai ārā spiedušās no pieres, kad viņš notvertu tādu pārīti in flagranti, bet Stendlera kungam, kā viņš mums apgalvoja, tas viss bijis gluži vienaldzīgi. Viņš ļoti inteliģenti paskaidroja, ka viriarn bijis pat pretīgi noraudzīties šādās neķītrībās. Mums bieži, kad viņš sāka stāstīt par visiem tiem stāvokļiem, kādos viņš šos pārīšus atradis, tecēja slienas kā sunim, ja tam novelk gar degunu vārītu šķiņķi. Kad mums bija uzlikts kazarmu arests, tad viņš mums to visu attēloja.

«Tā», viņš saka, «es pārsteidzu tādu un tādu kundzi ar tādu un tādu kungu.» Arī adreses viņš mums pateica. Un pats vienmēr tik bēdīgs. «Tās pļaukas,» viņš mēdza teikt, «ko es saņēmu no abām pusēm! Bet visvairāk mani nospiež tas, ka es ņēmu kukuļus. Vienu tādu piekukuļošanas gadījumu es neaizmirsīšu līdz nāvei. Viņš kā no mātes miesām piedzimis, viņa tāpat. Viesnīcas numurā un pat durvis nebija aizbultējuši, muļķi beidzamie! Gultā viņiem nepietika vietas, jo abi bija resni, tāpēc viņi ņēmās uz paklāja kā kaķēni. Bet paklājs nolāčots, putekļu pilns, papirosu galiem nomētāts. Kad es iegāju, abi uzlēca kājās, viņš nostājās man pretī, turēdams roku priekšā kā vīģes lapu, viņa atkal pagrieza man muguru, bet uz ādas iespiedies viss paklāja raksts un vēl pielipusi papirosa čaulīte. «Piedošanu, Zemeka kungs,» es saku, «es esmu privātdetektīvs Štendlers no Chodunska biroja un esmu ieradies oficiālā uzdevumā pārsteigt jūs nozieguma vietā sakarā ar jūsu sievas kundzes iesniegumu. Šī dāma, ar ko jūs šeit bijāt stājies nelikumīgos sakaros, ir Grota kundze.» Tik aukstasinīgu pilsoni gan es savā mūžā nebiju redzējis. «Ar jūsu atļauju es tūliņ apģērbšos,» viņš teica, it kā tā būtu pati par sevi saprotama lieta. «Pie visa vainīga tikai mana sieva, kas mani ar savu

nepamatoto greizsirdību novedusi līdz nelikumīgiem sakariem un tukšu aizdomu dēļ apvaino savu laulāto draugu ar nedibinātiem pār​metumiem un apkaunojošu neuzticību. Bet ja tomēr nekādu šaubu nav un negods nav noslēpjams . .. Kur manas apakšbikses?» — «IJz gultas.» Uzvilcis apakšbikes, viņš turpināja: «Ja negods nav vairs noslēpjams, tad jāievada šķiršanās, kaut gan ar to taču kauna traips nav izdzēšams. Šķiršanās vispār ir nepatīkama lieta,» viņš ģērbdamies prātoja, «tāpēc ir labāk, ja laulātā draudzene bruņojas ar pacietību un nedod nekāda iemesla publiskam skandalam. Tomēr dariet, kā gribat, es atstāju jūs ar cienīto kundzi divatā.» Grota kundze tikmēr bija ielīdusi gultā, Zemeka kungs sniedza man roku un aizgāja.» Es vairs lāgā neatceros, ko mums Štendlera kungs vēl stāstīja par savu sarunu ar dāmu gultā, tikai viņi runājuši gan ļoti inteliģenti. Piemēram, ka laulība nav tāpēc radīta, lai visus vienkārši padarītu laimīgus, ka ikvienam pienākums laulībā apspiest savas iekāres un padarīt savu miesīgo dzīvi pēc iespējas šķīstu un apgarotu. «Un pie tam,» Štendlera kungs stāstīja, «es sāku pamazām izģērbties, un, kad jau biju izģērbies un apstulbis, un iekarsis kā briedis riesta laikā, pēkšņi istabā ienāk mans labs paziņa Stachs, arī privatdetektivs no mūsu konkurenta Šterna biroja, kur bija griezies pēc palīdzības Grota kungs, būdams pārliecināts, ka viņa sieva arī ar kādu ielaidusies. Šis Stachs vairāk nekā neteica, kā tikai: «A, Štendlera kungs in flagranti ar Grota kundzi, apsveicu!» Viņš atkal klusiņām aizvēra durvis un aizgāja.

«Tagad viss vienalga, jums nav ko steigties ar ģērbšanos,» Grota kundze sacīja, «man blakus vietas ir diezgan.» — «Man, cienītā kundze, daudz vietas nav vajadzīgs,» es atbildēju un pēc tam vairs pat neatminos, ko vēl sarunāju, atceros tikai apgalvojumu, ka no laulāto nesaskaņām cieš bērnu audzināšana.

Pēc tam Štendlera kungs stāstīja, kā viņš apģērbies un laidies teciņus projām, lai pastāstītu par notikušo savam šefam Chodunska kungam, bet pa ceļam iegriezies iestiprināties, un, kad Viņš ieradies birojā, tad tur jau bijusi ievārīta kārtīga putra. Tur sava šefa uzdevumā jau bija paguvis ierasties Stachs, lai paziņotu Chodunska kungam, kādi ir viņa privātdetektīvu biroja darbinieki, un pēdējais nebija varējis izdomāt nekā labāka kā atsaukt Štendlera kunga laulāto draudzeni, lai tā vīram sadod par to, ka viņš, aizsūtīts dienesta pienākumos, pieļāvis konkurenta aģentam notvert sevi nozieguma vietā. «Un no tā laika,» Štendlera kungs mēdza, piebilst, tiklīdz par to iznāca runa, «man vēl palicis tas lielais puns.»

— Nu, vai spēlēsim uz pieci līdz desmit?

Viņi sāka spēlēt.

Vilciens apstājās Mošonas stacijā. Bija jau vakars, un nevienu nelaida ārā no vagona.

Kad vilciens sāka atkal kustēties, no kāda vagona atskanēja spēcīga balss, it kā gribētu pārkliegt riteņu klaboņu. Kāds kareivis no Kašperkalniem, sērīgās vakara noskaņas pārņemts, sāka drausmīgos toņos apdziedāt kluso nakti, kas nolaidās pār Ungarijas līdzenumiem.

Labu nakt'! Labu nakt'! Nogurušiem miegs sāk nākt. Diena beigusies, kā klājas, Čaklās rokas mierā stājas, Kamēr rīts nāks gaitu sākt. Labu nakt'! Labu nakt'!

— Turi muti, nelga! — kāds uzbrēca sentimentālajam dziedātājam, kas tūliņ apklusa. Viņu aizvilka projām no loga. Čaklās rokas tomēr nestājās mierā visu nakti. Gandrīz visā vilcienā sveču gaismā spēlēja kārtis. Arī Sveika vagonā mazas, pie sienas piestiprinātas petrolejas spuldzītes gaismā turpinājās spēle uz savu trumpi, un katrreiz, tikko kāds paspēlēja, Šveiks steidzās apgalvot, ka tā ir vistaisnīgākā spēle, jo katrs var pie​pirkt tik daudz kāršu, cik vien grib.

— Savu trumpi spēlējot, — Šveiks daudzināja, — jāņem tikai dūzis un septiņnieks, un tad tos var izlikt. Pārējās kārtis nav jāņem. To dara katrs pats uz savu risku.

— Sarausim uz lielo stiķi! — Vaneks ieteica, visiem vien​prātīgi piekrītot.

— Siržu septiņnieks, — Šveiks paziņoja, paceldams kārti.

— Katrs maksā pa piecniekam un piopērk pa četrām. Ašāk, lai neierūsē!

Visu sejas bija tik apmierinātas, it ka nebūtu nekāda kara, it kā viņi neatrastos vilcienā, kas ved tos uz fronti pretī asiņai​nām kaujām, bet sēdētu kādā Pragas kafejnīcā pie spēļu galdiem.

— To es gan nedomāju, — Šveiks sacīja pēc kādas partijas,

— ka dabūšu vēl dūzi, kur es taču izgā ju ar tīriem sīkumiem un piepirku visas četras kārtis. Ko jūs man padarīsiet ar savu ķē​niņu? Es viņu situ zemē ar dūzi!

Kamēr šeit ķēniņus sita ar dūžiem, frontē ķēniņi sita cits citu ar saviem pavalstniekiem.

Staba vagonā, kur atradās kaujas bataljona virsnieki, braucienam sākoties, valdīja neparasts klusums. 'Vairums virsnieku bija iedziļinājušies mazā grāmatiņā audekla vākos ar uzrakstu: «Tēvu grēki, Ludviga Ganghofera romāns,» — un pie tam visi lasīja 161. lappusi. Bataljona komandieris kapteinis Zāgners stāvēja pie loga un turēja rokā to pašu grāmatu, atšķirtu 161. lappusē. Viņš lūkojās dabas ainavās un pārdomāja, kā saprotamāk noskaidrot virsniekiem šās grāmatas nepieciešamību. Lietai bija stingri konfidenciāls raksturs.

Virsnieki tikmēr pārdomāja, vai tikai pulkvedis Šrēders nav galīgi jucis. Ērmīgs viņš bija jau sen, bet to vis nevarēja domāt, ka prāts viņam aptumšosies tik pēkšņi. Priekš vilciena atiešanas viņš bija sasaucis virsniekus uz pēdējo apspriedi, kurā paziņojis, ka ikvienam no viņiem piešķirts viens eksemplārs Ludviga Ganghofera grāmatas «Tēvu grēki» un ka grāmatas nogādātas bataljona kancelejā.

— Mani kungi, — viņš bija sacījis ārkārtīgi noslēpumainā balsī, — neaizmirstiet nekad 161. lappusi!

Lai kā virsnieki iedziļinājās šajā lappusē, viņi tomēr nekā nesaprata. Kaut kāda Marta piegāja pie rakstāmgalda, izņēma kādu lomu un skaļi apgalvoja, ka publika jutīšot līdz šās lugas varonei. Tad parādījās kāds Alberts, kas nepaguris pūlējās bārstīt asprātības, bet tās, nezinot sakarību ar iepriekšējo tekstu, likās tik seklas, ka virsleitnants Lukašs dusmās pārkoda savu iemuti.

«Vecais ir galīgi izkūkojis prātu,» visi nodomāja, «tagad viņu noteikti pārcels uz kara ministriju.»

Kapteinis Zāgners, beidzot sastādījis plānu savam mazajam ziņojumam, atkāpās no loga. Viņam nepiemita sevišķas pedagoģiskas dāvanas, tāpēc arī vilkās diezgan ilgi, kamēr viņš izdomāja, kā noskaidrot virsniekiem 161. lappuses nozīmi.

Iekāms viņš sāka paskaidrot, viņš uzrunāja virsniekus: «Mani kungi!» — kā to mēdza darīt vecais pulkvedis, kaut gan pirms iekāpšanas vilcienā kapteinis Zāgners bija godājis visus par biedriem.

— Tātad, mani kungi… — Un viņš sāka stāstīt, ka iepriekšējā vakarā saņēmis no pulkveža Šrēdera attiecīgās instrukcijas par 161. lappusi.

— Tātad, mani kungi, — viņš svinīgi turpināja, — pilnīgi slepenas instrukcijas par militāro telegramu jaunāko šifrēšanas sistēmu.

Kadets Bīglers tūliņ izvilka bloknotu un zīmuli un sacīja neparastas centības pilnā balsī: — Es esmu gatavs, kapteiņa kungs.

Visi atskatījās uz šo aprobežoto radījumu, kura centība, ko viņš bija parādījis jau brīvprātīgo skolā, daudz neatšķīrās no stulbuma. Viņš bija labprātīgi pieteicies doties uz fronti un pie pirmās izdevības paskaidrojis skolas vadītājam, kad tas apjautājās par audzēkņu ģimenes apstākļiem, ka viņa senči senāk rakstījuši savu uzvārdu «Būgler von Leuthold» un viņu ģerbonī bijis svēteļa spārns un zivs aste.

Kopš tā laika viņu saukāja pēc viņa ģerboņa tikai par «svēteļa spārnu ar zivs asti». Viņu nežēlīgi vajāja, visiem viņš pēkšņi bija tapis nesimpātisks, jo šāda dēla uzpūtība nekādi nesaderējās ar viņa tēva godājamo nodarbošanos — tirgošanos ar zaķu un trušu ādiņām. Romantiskais, jūsmīgais dēls tomēr godīgi pūlējās sagremot visu kara zinātni un centās izcelties ne tikai ar čaklību un uzdotā materiala apgūšanu, bet arī ar pamatīgu iedziļināšanos rakstos par kara mākslu un karu vešanas vēsturi, par ko viņš vienmēr mēdza runāt tik ilgi, līdz viņu strupi apsauca. Virsnieku aprindās viņš uzskatīja sevi par līdzīgu augstākajiem virsniekiem.

— Jūs, kadet, — kapteinis Zāgners teica, — cietiet klusu, pirms es jums neesmu atļāvis runāt, jo neviens jums nekā ne​jautā. Nav vārdam vietas, sasodīti apķērīgs karavīrs! Es jums sniedzu pilnīgi slepenu informāciju, un jūs to ierakstāt piezīmju grāmatiņā. Ja jūs šo piezīmju grāmatiņu pazaudēsiet, tad jūs gaida kara tiesa.

Kadetam Bīgleram piemita vēl turklāt nelāga paraša censties katru ar kaut kādu izrunu pārliecināt par

saviem labajiem nolūkiem.

— Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, — viņš atbildēja, — ka pat piezīmju grāmatiņas pazušanas gadījumā neviens nevarētu izburtot manas piezīmes, jo es stenografēju un manus saīsinājumus neviens neprot izlasīt. Es lietoju angļu stenografēšanas sistēmu.

Visi nicinoši noskatījās viņā. Kapteinis Zāgners atmeta ar roku un turpināja savu paskaidrojumu: — Es nupat runāju par militartelegramu jauno šifrēšanas paņēmienu. Jums varbūt šķita dīvaini, kāpēc Ludviga Ganghofera romānā «Tēvu grēki» jums ieteikta taisni 161. lappuse. Tā ir atslēga jaunajai šifrēšanas metodei, kas tagad ieviesta, pamatojoties uz jaunu rīkojumu 110 armijas korpusa ģenerālštābā, kam mēs esam padoti. Kā jums zināms, ir daudzas metodes svarīgāko kara ziņojumu šifrēšanai. Jaunākā, ko mēs lietosim, ir papildinošā skaitļu metode. Tātad šifri, ko jums pagājušā ne​dēļā izsniedza pulka štābā, un to lietošanas pamācība tagad vairs neder.

— Aliā, erchercoga Albrechta sistēma, — nomurmināja cītīgais kadets BIglers, — 8922-R, patapinājums no Gronfelda sis​tēmas.

— Jaunā sistēma ir ārkārtīgi vienkārša, — kapteiņa balss skanēja visā vagonā. — Es saņēmu personīgi no pulkveža kunga otro sējumu ar visu instrukciju. Pieņemsim, ka mēs dabūtu šādu pavēli: «Pie augstienes 228 ložmetēju uguni novirzīt pa kreisi,» — un tā šifrēta skanētu šādi: «Lieta — ar — mums — tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta — tevi — tas — bikli — tad — mēs — Marta — mēs — to — mēs — pateicība — labi—režija — beigas — mēs — apsolām — mēs — pārlabots — apsolījām — patiesi — domāju — ideja — pavisam — valda — balss — pēdējie.» Kā redzat, ļoti vienkārši, bez liekām kombinācijām. No štaba to noraida pa tālruni uz bataljonu, no bataljona uz rotu. Komandieris, saņēmis šifrēto ziņojumu, atšifrē to šādi: paņem «Tēvu grēkus», atšķir 161. lappusi un sāk meklēt blakus esošā 160. lappusē vārdu «lieta». Lūdzu, kungi. «Lieta» 160. lappusē, pēc kārtas skaitot, ir piecdesmit otrais vārds, tāpēc jāmeklē 161. lappusē piecdesmit otrais burts no augšas. Ievērojiet, ka tas ir «P»! Otrais vārds ziņojumā ir «a.r». Tas ir 160. lappusē septītais vārds pēc skaita, kas atbilst septītajam burtam 161. lappusē, tas ir, burtam «i». Tālāk nāk vārds «mēs», bet tas, — lūdzu, sekojiet uzmanīgi! — ir astoņdesmit astotais vārds, tātad astoņdesmit astotais burts 161. lappusē, tas ir, «e». Tādā kārtā mēs esam atšifrējuši vārdu «Pie» un turpinām, kamēr ir atšifrēta visa pavēle. «Pie augstienes 228 ložmetēju uguni novirzīt pa kreisi.» Ļoti asprātīgi, mani kungi, un galīgi neiespējami atrisināt bez atslēgas, tas ir, Lud​viga Ganghofera «Tēvu grēku» 161. lappuses.

Visi klusēdami vērās nelaimīgajās lappusēs un iegrima smagās domās. Brīdi valdīja klusums, bet tad kadets Bīglers pēkšņi uztraucies iekliedzās: — Jēzus Marija, kapteiņa kungs, padevīgi ziņoju, ka mums nesaskan!

Tiešām, tas bija ļoti mīklaini.

Varēja pūlēties, cik gribēja, bet, izņemot kapteini Zāgneru, neviens nevarēja atrast 160. lappusē vārdus, kam atbilda 161. lappusē burti, kas sastādīja atslēgu.

— Mani kungi, — kapteinis Zāgners stostījās, pārliecinājies, ka kadeta Bīglera izmisušais kliedziens ir dibināts, — ko tas nozīmē? Manos Ganghofera «Tēvu grēkos» tas ir un jūsējos nav?

— Atļaujiet, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers atkal atsaucās. — Iedrošinos vērst jūsu uzmanību uz to, ka Ganghofera romanam ir divas daļas. Esiet tik laipns un pārliecinieties pats; titullapā rakstīts: «Romāns divās daļās.» Mums ir pirmā daļa un jums otrā, tāpēc skaidrs kā diena, ka mūsu 160. un 161. lappuse neatbilst jūsējām. Mums ir pavisam kas cits. Jums pirmais atšifrētā ziņojuma vārds ir «pie», bet mums iznāk «ola»!

Visiem tagad bija pilnīgi skaidrs, ka Bīglers nemaz nav tāds stulbenis.

— Es saņēmu otro daļu brigādes štābā, — kapteinis Zāgners sacīja. — Te būs noticis kāds pārpratums. Pulkveža kungs pasūtījis jums pirmo daļu. Laikam gan, — viņš turpināja tā, it kā viss būtu pilnīgi skaidrs un viņam jau sen zināms, iekāms viņš sāka savu lekciju par visvienkāršāko šifrēšanas

paņēmienu, brigādes stabā būs to sajaukuši. Pulkam nepaziņoja, ka vajadzīga otrā dala, un tā tas viss notika.

Kadets Bīglers tikmēr uzvaras priekā noraudzījās apkārtējos, un leitnants Dubs pačukstēja virsleitnantam Lukašam, ka «svēteļa spārns ar zivs asti» esot pataisījis kapteini Zāgneru melnu un maziņu.

— Dīvains gadījums, kungi, — kapteinis Zāgners atkal iesāka, it kā gribēdams ierosināt sarunu, Lai pārtrauktu neveiklo klusumu. — Acīm redzot brigādes kancelejas darbiniekiem salmi galvā.

— Atļaujiet piezīmēt, — nerimās kadets Bīglers, gribēdams vēlreiz palepoties ar savām zināšanām, — ka tik konfidenciālā rakstura ziņām no divizijas nevajadzētu gan iet caur brigādes kanceleju. Rīkojumus, kas skar tik slepenas armijas lietas, vajadzētu ar stingri konfidenciāliem apkārtrakstiem paziņot tikai pulku, diviziju un brigāžu priekšniekiem. Es zinu kādu šifru sistēmu, ko lietoja, karojot ar Sardiniju un Savoju, angļu-franču karagājienā uz Sevastopoli, bokseru dumpja laikā Ķīnā un pēdējā krievu-japaņu karā. Šī sistēma dibinājās…

— Kaķim uz astes der jūsu sistēma, kadet Bīgler, — kapteinis Zāgners ar īgnumu un nicināšanu pārtrauca. — Katrā gadījumā skaidrs, ka sistēma, par ko mēs runājām un ko es jums izskaidroju, ir viena no vislabākajām, jāsaka, taisni nepārspējama. Te visi mūsu ienaidnieka pretizlūkošanas darbinieki aplauzīs ragus. Viņi nevarēs izlasīt mūsu šifru, kaut viņi plēstos vai pušu. Tas ir kaut kas pavisam jauns. Šim šifram nav nekā līdzīga.

Centīgais kadets Bīglers nozīmīgi nokāsējās.

— Atļaujiet, kapteiņa kungs, — viņš sacīja, — aizrādīt, uz Kerikhofa grāmatu par militāriem šifriem. Šo grāmatu katrs var iegādāties «Militāri techniskajā apgādā». Tur ir sīki aprakstīta tā metode, ko es pieminēju, kapteiņa kungs. Tās izgudrotājs ir pulkvedis Kirchers, kas Napoleona I laikā kalpojis sakšu armijā. «Kirchera šifrētie vārdi», kapteiņa kungs, katru telegramas vārdu izskaidro ar atslēgu pretējā lappusē. Šo metodi papildinājis virsleitnants Fleisners savā grāmatā «Militārās kriptogrāfijas rokasgrāmata», ko katrs var nopirkt kara akadēmijas apgādā Vīnē. Lūdzu, kapteiņa kungs! — Kadets Bīglers izņēma no somas grāmatu un turpināja: — Fleisners min to pašu piemēru, lūdzu, pārliecinieties visi! Tas pats piemērs, kuru mēs nupat dzirdējām.

Telegrama. Pie augstienes 228 novirzīt ložmetēju uguni pa kreisi.

Atslēga: Ludviga Ganghofera «Tēvu grēki», II daļa.

Paskatieties, lūdzu, tālāk! Šifrs: «Lieta — ar — mums — tas — mēs — uzskatīt — iekšā — tie — apsolīt — tā — Marta …» un tā tālāk. Taisni tas pats, ko mēs nupat noklausījāmies.

Neviens nekā nevarēja iebilst. Šim smurgulim «svēteļa spārnam ar zivs asti» bija taisnība.

Kāds ģenerālis armijas štābā bija atvieglinājis sev darbu. Viņš bija paņēmis Fleisnera grāmatu par militārajiem šifriem, un viss kārtībā. Šo pārrunu laikā bija redzams, ka virsleitnants Lukašs pūlas apspiest dīvainu dvēseles satraukumu.

Viņš kodīja lūpas, gri​bēja ko teikt, bet beidzot sāka runāt pavisam par ko citu.

— Tas nav jāuztver tik traģiski, — viņš sacīja savādā mulsumā, — kamēr mēs atradāmies nometnē, Mostā pie Litavas, mainīja jau vairākas šifru sistēmas, un, iekāms sasniegsim fronti, droši vien būs ieviesta atkal kāda jauna sistēma. Man tomēr šķiet, ka mums karalaukā nebūs laika nodarboties ar tādu kriptogramu atrisināšanu. Iekāms kāds no mums paspētu šādu šifrētu pavēli atburtot, ir rota, ir divizija, ir brigāde sen jau būtu kārtīgi apstrādātas. Praktiskas nozīmes tādiem šifriem nav.

Kapteinis Zāgners negribot piekrītoši pamāja ar galvu.

— Praksē, — viņš piebilda, — vismaz ciktāl sniedzas mana pieredze Serbijas frontē, nevienam nav bijis laika nodarboties ar atšifrēšanu. Es, protams, nesaku, ka šifram nebūtu nozīmes poziciju karā, kad karaspēks atrodas ierakumos un nogaida. Ka šifrus bieži maina, tas arī taisnība.

Kapteinis Zāgners atkāpās uz visas līnijas: — Ka mūsu štābi frontē aizvien mazāk izmanto šifrus, tur krietna daļa vainas jāmeklē tajā apstāklī, ka mūsu tālruņi nav pietiekami labi un, sevišķi artilērijas uguns laikā, neskaidri pārraida atsevišķus

balsienus. Tad vienkārši nekā nevar sadzirdēt un rodas nevajadzīgs chaoss. — Viņš apklusa.

— Apjukums ir tas ļaunākais, kas karalaukā var gadīties, kungi, — viņš pravietiski piebilda un apklusa.

— Pēc kāda laiciņa mēs būsim Rabā, — viņš atkal ierunājās, raudzīdamies pa logu ārā. — Mani kungi! Kareivjiem šeit jāsaņem pa 150 gramiem ungāru desas. Atpūta — pusstundu.

Viņš paskatījās maršrutā: — Vilciens aties 4.12. Visiem jābūt vagonos 3.58. Izkāpšana pa rotām: 11. un tā tālāk. Iet pa vadiem, virziens — pārtikas tirgotava Nr. 6. Par kontrolieri pie produktu izsniegšanas ieceļu kadetu Bīgleru.

Visi paskatījis uz kadetu Bīgleru, it kā teikdami: — Nu tu, pienapuika, dabūsi ko matīt!

Bet cītīgais kadets jau izvilka no somas loksni papīra un lineālu, savilka līnijas, pierakstīja kaujas rotas un apjautājās atsevišķu rotu komandieriem pēc viņu apakšnieku skaita, ko neviens no galvas nezināja, un tāpēc visi sniedza Bīgleram nepieciešamās ziņas aptuveni pēc šādām tādām atzīmēm bloknotos.

Tikmēr kapteinis Zāgners aiz bēdām sāka lasīt nelaimīgos «Tēvu grēkus» un, kad vilciens pieturēja Rabas stacijā, aizvēr​dams grāmatu, piezīmēja: — Šis Ludvigs Ganghofers nemaz neraksta slikti.

Virsleitnants Lukašs pirmais izlēca no štaba vagona un stei​dzās uz to vagonu, kur atradās Šveiks. Šveiks un pārējie sen bija metuši kārtis pie malas, un virsleitnanta Lukaša kalpotājs Baluns bija jau tā izbadojies, ka sāka kurnēt par savu priekšniecību un stāstīt, ka viņš ļoti labi zinotr ko visu virsnieku kungi sarijoties. Tagad esot daudz ļaunāk nekā dzimtkungu laikos. Agrāk karadienestā tā gan neesot bijis.

Viņa vectēvs, kas dzīvojot mājās bērnu maizē, stāstījis, ka 66. gada karā virsnieki dalījuši ar kareivjiem ir vistas, ir maizes kumosu. Viņa gaudām nebija gala, un Šveiks uzskatīja par vajadzīgu teikt labu vārdu par kareivju stāvokli pašreizējā karā.

— Tev ir gan jauns vectēvs, — viņš laipni ierunājās, kad vilciens tuvojās Rabai, — ja viņš atceras tikai 66. gada karu. Es pazinu kādu Ronovski, un tam bija vectēvs, kas bijis Itālijā vēl dzimtkungu laikos, nokalpojis tur divpadsmit gadu un atgriezies mājās kā kapralis. Bet, tā kā darba viņam nav bijis, tad paša dēls paņēmis viņu pie sevis par kalpu. Reiz viņi braukuši klaušās pie baļķu vešanas, bet baļķi bijuši tādi, ka tikko divi vīri varējuši aptvert, — tā tas vectēvs stāstīja, kas kalpojis pie sava dēla. Viņi nav varējuši to kustināt, un vectēvs teicis: «Lai guļ vien, diedelnieks, kas ar viņu ies pušu rauties.» Bet mežsargs, kas to dzirdējis, sācis brēkt un draudēt ar rungu, jo baļķis viņiem esot jāieceļ ratos. Mūsu Ronovska vectēvs vairāk nekā neesot sacījis kā tikai: «Klusu, kucēn, es esmu vecs, izkalpojis karavīrs,» — bet pēc nedēļas viņš jau dabūjis pavēsti, un tam vajadzējis doties atkal uz Itāliju, kur viņš šoreiz pavadījis desmit gadu.

Viņš rakstījis uz mājām, ka šis mežsargs dabūšot no viņa ar cirvi pa galvu, kad viņš atgriezīšoties. Par laimi mež​sargs paguvis nomirt pats savā nāvē.

Vagona durvīs parādījās virsleitnants Lukašs.

— Nāciet šurp, Sveik! — viņš teica. — Pārtrauciet savus muļķīgos spriedelējumus; jums būs man kaut kas japaskaidro.

— Uz karstām pēdām; padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs.

Virsleitnants Lukašs aizveda Šveiku, uzlūkodams viņu ar ļoti aizdomīgu skatienu.

Kapteiņa Zāgnera lekcijā, kura tik bēdīgi beidzās, virstleitnants Lukašs bija nācis pie zināmiem slēdzieniem detektivu garā, kaut gan tas neprasīja nekādas galvas lauzīšanas, jo Šveiks pirms aizbraukšanas bija viņam sacījis: — Obrlajtnanta kungs, bataljona kancelejā ir kaut kādas grāmatas lajtnantu kungiem. Es tās tur atnesu no pulka kan​celejas. .Tāpēc, kad viņi bija pārgājuši pāri otrajam sliežu ceļam un nonākuši aiz nekurinātas lokomotīves, kas te jau veselu nedēļu gaidīja kādu munīcijas vilcienu, virsleitnants Lukašs bez aplin​kiem jautāja:

— Kā tur toreiz bija ar tām grāmatiņām, Šveik?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka tas ir ļoti garš stāsts, bet jūs vienmēr tā uztraucaties, kad es jums gribu ko pamatīgi izstāstīt. Tāpat kā toreiz, kad jūs saplēsāt uzaicinājumu parakstīties uz kara aizņēmumu un gribējāt mani iepļaukāt, bet es jums sāku stāstīt par kādu grāmatu, kurā bija rakstīts, ka senāk kara laikā cilvēkiem vajadzējis maksāt par logiem, teik​sim, par katru logu pa divi desmitnieki, tāpat arī par zosīm . . .

— Tā mēs nekad netiksim galā, Šveik, — virsleitnants Lukašs viņu pārtrauca, gribēdams turpināt nopratināšanu. Viņš bija nolēmis Šveikam nekā neminēt par visām stingri konfidenciālajām lietām, lai šis nelga atkal kaut ko neievārītu. — Vai jūs zināt Ganghoferu?

— Kas viņš ir? — Šveiks ieinteresēts jautāja.

— Vācu rakstnieks, muļķadesa! — virsleitnants atbildēja.

— Tik tiešām, obrlajtnanta kungs, — Šveiks sacīja ar mocekļa izteiksmi sejā, — es nepazīstu personīgi neviena vācu rakstnieka. Es pazinu tikai kādu čechu rakstnieku, Ladislavu Hajeku no Domažlices. Viņš bija «Dzīvnieku pasaules» redaktors, un es viņam reiz parasto sētas suni pārdevu par tīrasiņu špicu. Viņš bija gaužām krietns un lādzīgs kungs. Viņš vienmēr apmeklēja kādu traktieri un lasīja tur skaļi savus stāstus, kas bija tik bēdīgi, ka visiem bija jāsmejas, bet viņš pats raudāja un izmaksāja visiem klātesošajiem, un mums vajadzēja viņam dziedāt: Domažlices vārti, nami Izrotāti patīkami.

Kas tos vārtus rotāja, Meičiņas kas mīlēja, Tam nu nāves pulkstens sitis, Auksts un stivs viņš guļ, kur kritis.

— Ko jūs rēcat kā operdziedātājs, Šveik, jūs taču neesat uz skatuves, — virsleitnants Lukašs pārbijies izsaucās, kad Šveiks izjusti nodziedāja pēdējo teikumu: «Tam nu nāves pulkstens sitis, auksts un stīvs viņš guļ, kur kritis.» — Par to es jums neprasīju. Es tikai gribēju zināt, vai jūs ievērojāt,'ka tās grāmatas, par ko jūs man pats stāstījāt, ir Ganghofera sarakstītas. Tātad kas bija ar tām grāmatām? — viņš nikni izgrūda.

— Ar tām, ko es atnesu no pulka kancelejas uz bataljonu? — Šveiks pārvaicāja. — Tās tiešām bija sarakstījis tas pats, par ko jūs, obrlajtnanta kungs, man vaicājāt, vai es viņu nepazīstu. Es pat saņēmu telefonogramu no pulka kancelejas, ka šīs grāmatiņas jānogādā bataljona kancelejā, bet tur vairs nebija neviena, pat dežurants bija aizgājis, jo visiem gribējās pasēdēt bufetē, tāpēc ka brauc uz fronti un neviens nevar galvot, vai vēl kādreiz dabūs bufetē pasēdēt.

Tātad viņi tur sēdēja un iemeta, obrlajtnanta kungs, un arī no citām kaujas rotām neviena nevarēja sazvanīt. Nu, bet, tā kā jūs man pavēlējāt, lai es kā raitnieks neatietu ne soli no tālruņa, kamēr mums vēl nebija piekomandēts telefonists Chodunskis, tad es arī sēdēju un gaidīju, kamēr mani nomainīs. No pulka kancelejas lamājās vienā gabalā, ka neviena nevarot sazvanīt un ka kaujas bataljona kancelejai esot jāpievāc kaut kādas grāmatiņas virsnieku kungiem. Tā kā es zināju, obrlajtnanta kungs, ka kara laikā jārīkojas ātri, tad es piezvanīju pulka kancelejai, ka es pats ieradīšos pēc grāmatiņām un nogādāšu tās bataljona kancelejā. Man uzkrāva tādu nastu, ka es ar mokām atstiepu to līdz bataljona kancelejai, un tur es tās grāmatas mazliet apskatīju, bet tas man lika ko padomāt. Feldfebelis pulka kancelejā man gan sacīja, ka, spriežot pēc telefonogramas, bataljona kancelejā gan zināšot, kādas grāmatas ņemt, tas ir, k u r u daļu. Protiet, tai grāmatai bija divas daļas, pirmā daļa atsevišķi un otrā daļa atsevišķi. Es nekad vēl tā nebiju smējies, jo es taču arī esmu grāmatas lasījis, bet nekad neesmu sācis no otrās daļas. Bet viņš man saka: «Te jums ir pirmā daļa un te otrā. Kura daļa virsnieku kungiem jālasa, to viņi paši zinās.» Tad es nodomāju, ka nu ir gan visi apdzērušies, jo, kad grib lasīt grāmatu no sākuma un vēl tādu romānu, kādu es atnesu, par «Tēvu grēkiem», jo es taču arī protu vāciski, tad jāsāk ar pirmo daļu, tāpēc ka mēs neesam

ebreji, lai lasītu no beigām uz sākumu. Tāpēc es jums piezvanīju, obrlajtnanta kungs, kad jūs bijāt pārnācis no kluba, ziņoju, ka esmu atnesis grāmatas, un vaicāju, vai karadienestā nav tagad pieņemts lasīt grāmatas otrādā kārtībā, — vispirms otro un tad pirmo daļu. Bet jūs man atbildējāt, ka es esot piesūcies ragulops, ja jau pat to vairs nozinot, ka tēvreizē vispirms sakot «Mūsu tēvs debesīs» un pēc tam tikai «Amen». Vai jums nelabi, obrlajtnanta kungs? — viņš līdzjūtīgi ievaicājās, redzēdams, ka nobālušais virstleitnants Lukašs pieķeras pie lokomotīves kāpšļa, Lukaša bālajā sejā nebija ne mazāko dusmu pazīmju, tikai izmisums un bezcerība.

— Turpiniet, turpiniet, Šveik, viss vienalga, ir jau labi . . .

— Kā jau es sacīju, — tukšajā sliežu ceļa maigi skanēja Šveika balss, — tādas bija arī manas domas. Reiz es biju nopircis kādu šausmu romānu par Rožu Šavaniju no Bakonijas meža, un tam trūka pirmās daļas, tā ka man nācās sākumu pašam piedomāt, un tad es redzēju, ka pat tādos laupītāju romānos nevar iztikt bez pirmās daļas. Man kļuva pilnīgi skaidrs, ka tā būtu īsta aplamība, ja virsnieku kungi sāktu lasīt vispirms otro daļu un pēc tam pirmo, un cik tas muļķīgi izklausītos, kad es paziņotu bataljonā, ko man sacīja pulka kancelejā, — ka virsnieku kungi jau zinot, kādu d a ļ u lasīt. Vispār, obrlajtnanta kungs, man tā lieta ar tām grāmatām likās traki jocīga un ērmīga. Es jau zinu, ka virsnieku kungi vispār maz lasa un kauju ne​gaisos .. .

— Paturiet savas muļķības sev, Šveik! — virsleitnants Lukašs ievaidējās.

— Es jums vēl vaicāju pa tālruni, obrlajtnanta kungs, vai jūs gribat abas daļas uzreiz, un jūs man atbildējāt taisni tāpat kā tagad, lai es metot muļķības pie malas, kam tad nākšot prātā vazāt grāmatas līdzi.

Tad es nospriedu: ja tādas ir jūsu domas, tad arī citi virsnieku kungi domās tāpat. Es tomēr vēl apvaicājos mūsu Vanekam, jo viņš jau ir bijis frontē un viņam ir pieredze. Viņš man pastāstīja, ka sākumā visi virsnieku kungi esot domājuši, ka karš ir tikai maza izklaidēšanās, un veduši sev līdz veselas bibliotēkas, gluži kā uz vasarnīcu braukdami. Erhercogienes viņiem pat sūtījušas uz fronti dažādu autoru kopotus rakstus dāvanai, tā ka viņu kalpotājiem bijis ko stiept un tie nolādējuši to dienu, kad nākuši pasaulē.

Vaneks vēl sacīja, ka šīs grāmatas pat smēķēšanai neesot derējušas, jo bijušas iespiestas uz ļoti grezna, bieza papīra, un, savās darīšanās ejot, ar atļauju sacīt, orblajtnanta kungs, cilvēks varējis ar šādām dzejām nobrāzt ādu visai dibenpusei. Lasīt nav bijis laika, jo vajadzējis nepārtraukti atkāpties, tāpēc grāmatas aizsvieduši, un vēlāk jau kļuvis par paradumu, tiklīdz kalpotājs izdzird kanonadi, tā tūliņ izsviež no somām visu daiļliteratūru. Kad es to biju noklausījies, tad gribēju vēlreiz dzirdēt jūsu domas, obrlajtnanta kungs, un vaicāju jums pa tālruni, ko lai dara ar tām grāmatām, bet jūs man atbildējāt: ja manā stulbajā paurī kaut kas esot iespiedies, tad es ātrāk nelikšoties mierā, kamēr nebūšot dabūjis pāris reižu pa ausi. Tad nu es., obrlajtnanta kungs, aiznesu uz bataljona kanceleju tikai pirmo daļu un otro atstāju mūsu pulka noliktavā. Es to darīju labā nolūkā, lai virsnieku kungiem, kad tie būs izlasījuši pirmo daļu, izsniedz otro tāpat kā bibliotēkā, bet tad pienāca pavēle, ka jābrauc, un telefonograma bataljonam, ka viss liekais jānodod pulka noliktavā. Tad nu es prasīju Vaneka kungam, vai viņš uzskata otro daļu par lieku, un viņš man atbildēja, ka pēc bēdīgajiem piedzīvojumiem Serbijā, Galicijā un Ungārijā nekādu daiļliteratūru vairs frontē līdz neņemot un ka vienīgā labā lieta esot tās kastes pilsētās, kur krāj izlasītas avīzes kareivju vajadzībām, jo avīžu papīrā varot labi ietīt tabaku vai sienu, ko kareivji smēķē ierakumos.

Bataljonā tikmēr bija pirmo daļu izdalījuši, un otrā palika noliktavā. Šveiks apklusa, bet tūliņ atkal uzsāka: — Bet tanī noliktavā, obrlajtnanta kungs, ir gan visādas mantas, pat Budejovices sinagogas kantora cilindrs, ar ko viņš ieradies pēc iesaukšanas . . .

— Es jums kaut ko sacīšu, Šveik, — virsleitnants Lukašs pārtrauca viņu, smagi nopūzdamies. — Jums nav ne mazākās jausmas par savas rīcības sekām. Man jau līdz nāvei apnicis saukt jūs par stulbeni. Jūsu stulbuma apzīmēšanai vispār trūkst vārdu, un, kad es jūs nosaucu par idiotu, tad tas vēl ir pārāk mīksti sacīts. Jūs esat izdarījis kaut ko tik šausmīgu, ka jūsu briesmīgākie noziegumi tajā laikā, kopš es jūs pazīstu, ir tīrā

eņģeļu muziķa, salīdzinot ar to. Ja jūs tik zinātu, ko esat izdarījis, Šveik! . . . Bet to jūs nekad neuzzināsiet. . . Un, ja kādreiz iznāk runa par šīm grāmatām, tad nedomājiet pļāpāt, it kā es jums pa tālruni licis ņemt pirmo daļu. .. Ja vispār kāds runā, kā tur bijis ar pirmo un otro daļu, tad neliecieties ne zinis. Jums nav ne jausmas, par ko tur runā, jūs nekā nezināt un neatmi​nat. Citādi jūs varētu iepīt arī mani, jūs .. .

Virsleitnants Lukašs runāja tādā balsī, it kā viņu kratītu drudzis. Šveiks izmantoja mirkli, kad viņš apklusa, un nevainīgi iejautājās: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, atļaujiet vaicāt, - kāpēc es nekad neuzzināšu, ko tik briesmīgu esmu pastrādājis? Es tikai tāpēc iedrošinājos to vaicāt, obrlajtnanta kungs, lai citreiz tā vairs nedarītu. No savām kļūdām mēs taču mācāmies. Piemēram, lējējs Adamecs no Daneka rūpnīcas, kad viņš pār​skatīdamies bija iedzēris sālsskābi . . .

Viņš nedabūja pabeigt, jo virsleitnants Lukašs pārtrauca viņa piemēru no dzīves ar vārdiem: — Muldoņa tāds! Skaidrot es jums nekā neskaidrošu. Lieniet atpakaļ vagonā un pasakiet Balunam, lai viņš, pirms iebraucam Budapeštā, atnes man uz štaba vagonu kādu frančmaizi un aknu pastēti, kas atrodas somas dibenā staniola papīrā. Vanekam. pasakiet, ka viņš ir ēzelis. Trīs reizes es pieprasīju, lai viņš sniedz man precīzas ziņas par cilvēku daudzumu rotā, bet, kad es šodien tās saņēmu, tad izrādījās, ka tie ir pagājušās nedēļas skaitļi.

— Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs! — Šveiks nobrēca un tad lēnām devās atpakaļ uz savu vagonu.

Virsleitnants Lukašs staigāja pa sliedēm un domāja: «Man vajadzēja iecirst viņam pāris pliķu, bet es sarunājos ar viņu kā ar sev līdzīgu.» Šveiks svarīgu seju rāpās iekšā savā vagonā. Viņš juta cienību pats pret sevi. Katru dienu taču cilvēks neizdara kaut ko tik briesmīgu, ka pat nedrīkst zināt, kas tas bijis.

— Mantziņa kungs, — Šveiks sacīja, atsēzdamies savā vietā, — obrlajtnanta kungs likās šodien gaužām labā omā. Viņš uzdeva man jums pateikt, ka jūs esot ēzelis, jo viņš jums jau trīs reizes esot pieprasījis precīzas ziņas par cilvēku skaitu rotā.

— Velns lai parauj! — Vaneks aizsvila. — Nu es tiem vadu komandieriem gan sadošu piparus! Ko lai es iesāku, ja katrs tāds plencis seržants dara, kas viņam patīk, un nesniedz man ziņas par sava vada sastāvu? Vai lai es tās ziņas izzīžu no pirksta? Ir gan kārtība mūsu kaujas rotā! Otras tādas kā mūsu 11. rotu neuziesi. Bet es jau to nojautu, es jau zināju. Es nevienu mirkli nešaubījos, ka pie mums būs juceklis.

Vienu dienu virtuvē pietrūkst četru porciju, otru dienu trīs paliek pāri. Ja vismaz tie slaisti būtu man ziņojuši, kad aizved kādu uz hospitāli! Pagājušo mēnesi es ievedu sarakstā kādu Nikodēmu un tikai pie algas izmaksas uzzināju, ka šis Nikodēms miris ar ātro diloni Budejovices hospitālī. Bet viņa porcija vienmēr bija izņemta. Pat formas tērpu vēl viņam izsniedzu, un dievs vien zina, kur tas palika. Un obrlajtnanta kungs vēl sauc mani par ēzeli, kad viņš pats nevar nodibināt kārtību savā rotā.

Mantzinis Vaneks sakaitināts skraidīja pa vagonu.

— Ja es būtu rotas komandieris! Man viss ietu kā pa taukiem. Katrs kareivis man būtu uzskaitē.

Apakšvirsnieki nodotu man di vreiz dienā raportu. Bet ko tu, cilvēks, darīsi, kad apakšvirsnieki nekam neder! Un par visiem sliktāks ir seržants Zika. Tikai joku dzīšana un anekdotes, bet, kad pasaka viņam, ka Kolaržiks no viņa vada pārcelts uz vezumniekiem, viņš otrā dienā iesniedz ziņojumu par tādu pašu skaitu, it kā Kolaržiks joprojām stieptu gumiju viņa vadā. Tā tas notiek diendienā. Un, ja tad mani vēl sauc par ēzeli, — nu, tādā ceļā obrlajtnanta kungs pie draugiem netiks. Rotas mantzinis nav vis kaut kāds jefreitors, ar kuru katrs var sev atslaucīt. . .

Baluns, kas klausījās, pavēris muti, pastiprināja Vaneka domu ar to spēcīgo vārdu, ko mantzinis pats neņēmās izsacīt.

— Turiet labāk muti! — mantzinis sirdīgi uzsauca.

— Paklau, Balun, — Šveiks ierunājās, — tev es varu pateikt, ka tev jāaiznes obrlajtnanta kungam, pirms iebraucam Peštā, viena frančmaize un aknu pastētē, kas esot somas dibenā, ietīta staniola papīrā.

Milzis Baluns izmisis nolaida gar sāniem savas garās pērtiķa rokas, salīka uz priekšu un tā arī

palika.

— Man tās nav, — viņš sacīja klusā, izmisušā balsī, nepa​celdams acu no vagona netīras grīdas.

— Nav, — viņš saraustīti atkārtoja. — Es domāju. .. es to attinu pirms aizbraukšanas . . . gribēju tik paostīt. . . vai nav iemaitājusies… Un tad es apēdu! — viņš iekliedzās tādā sirsnīgā izmisumā, ka viss kļuva pilnīgi skaidrs.

— Viņš to aprijis ar visu staniolu, — mantzinis Vaneks teica, apstādamies Baluna priekšā. Vaneks bija priecīgs, ka viņam vairs nav jāpierāda, ka viņš nav vienīgais ēzelis, kā to domā virsleitnants, un visu šo nekārtību iemesliem ir dziļākas saknes citā sfērā. Saruna tagad novirzījās uz izēdāju Balunu un viņa rīcības traģiskajām sekām. Vanekam uznāca liela vēlēšanās pateikt Balunam kādu nepatīkamu morāles mācību, bet pavārs Juraida aizsteidzās viņam priekšā, atlikdams sānis savu iemīļoto grāmatu — vecindu sutru «Pragua-Paramita» tulkojumu, un griezās pie satriektā Baluna, kas bija vēl vairāk salicis zem likteņa sitieniem: — Jums, Balun, vienmēr jābūt par sevi nomodā, lai nezaudētu ticību sev un savam liktenim. Jūs nedrīkstat piedēvēt sev citu nopelnus. Ikreiz, kad sadursieties ar tamlīdzīgu problēmu, kādu nupat aprijāt, jautājiet sev: «Kāds sakars ar mani aknu pastetei?» Šveikam šķita lietderīgi papildināt šo abstrakciju ar prak​tisku piemēru.

— Tu man nesen pats stāstīji, Balun, ka pie jums tagad esot cūku kaušanas laiks un, tiklīdz mēs ieradīšoties galapunktā un tu paziņošot karalauka pasta numuru, tev atsūtīšot žāvētu šķiņķi. Iedomājies tagad, ka to šķiņķi atsūta uz rotu un mēs ar mantziņa kungu nogriežam katrs pa gabaliņam, un, ja mums iegaršojas, mēs griežam vēl, kamēr ar šķiņķi notiek tas pats, kas ar kādu man pazīstamu pastnieku Kozelu.

Viņam bija kaulā iemeties ēdājs, tāpēc viņam sākumā nogrieza kāju līdz potītei, tad līdz celim, pēc tam gurnu, un, ja viņš nebūtu pamanījies laikā nomirt, tad dakteri viņu būtu drāzuši vien tālāk kā nolūzušu zīmuli. Iedomājies, Balun, ka mēs būtu aprijuši tavu šķiņķi tāpat, kā tu aprij i obrlajtnanta kunga pastēti.

Milzis Baluns pārlaida visiem sērīgu skatienu.

— Tikai pateicoties manai aizgādībai un maniem nopelniem, jūs palikāt pie obrlajtnanta kunga par kalpotāju, — mantzinis tika pie vārda, — jo jūs gribēja pārcelt uz sanitaro rotu, un tad jums būtu jānes ievainotie no kaujas lauka. Pie Duklas sani tari trīs reizes devās pakaļ kādam ievainotam apakšvirsniekam, ko pie pašiem dzeloņstiepļu aizsprostiem bija ķēris šāviens vēderā, un visi trīs pāri palika guļam ar pāršautām galvām. Tikai ceturtajam pārim izdevās viņu atnest, bet, iekāms viņu nogādāja pārsiešanas punktā, viņš jau bija miris.

Baluns vairs nevarēja izturēt un skali ieraudājās.

Kā tev nav kauna, — Šveiks nicinoši sacīja, — un tu gribi būt kareivis . . .

— Jā, kad es neesmu karam piemērots, —Baluns gaudās. -— Es esmu rīma, tas ir tiesa, bet es nekad neesmu paēdis, nevienu reizi neesmu pieēdies, kopš mani atrāvuši no manas dienišķās dzīves. Pie mums tas tā ir visā ģimenē. Mans nelaiķa tēvs bija kādā Protivinas traktieri saderējis, ka viņš vienā paņēmienā apēdīs piecdesmit desu ar diviem klaipiem maizes, un viņš laimēja derības. Es arī reiz derību deļ noēdu četras zosis un divas bļodas knedliku ar kāpostiem. Mājās, kad es pēc pusdienām vēl iekārojos ko uzkost, ieeju pieliekamā, nogriežu kumosu gaļas, aizsūtu pēc krūzes alus un noēdu kā nieku pāris kilo šķiņķa.

Mājās mums bija vecs kalps Vomela, tas mani mūžīgi brīdināja, lai es neceļot degunu tik augstu un nebāžot tik daudz māgā iekšā, jo viņš atceroties, ko viņa vectēvs stāstījis par tādu pašu negausi un izēdāju. Esot izcēlies karš, un veseli astoņi gadi nekāda labība neesot padevusies, un viņi cepuši maizi no salmiem un izspiestām linsēklām, un tie bijuši svētki, kad pienā varējuši iedrupināt drusku biezpiena, jo maizes nav bijis. Un šis zemnieks esot nomiris nedēļas laikā, kad tas posts sācies, jo viņa kuņģis neesot bijis pieradināms gavēt. . .

Baluns pacēla noskumušo seju pret vagona griestiem: Bet es vienmēr esmu ticējis, ka dievs tas kungs cilvēkus gan soda, bet nepamet.

— Dievs tas kungs ir negaušus radījis pasaulē, un dievs tas kungs par viņiem parūpēsies, — Šveiks

piezīmēja. — Reiz tevi jau piesēja pie staba, un tagad tu vēl izpelnīsies, ka tevi nosūtīs uz pirmo līniju.

Kad es kalpoju pie obrlajtnanta kunga, tad viņš visur varēja uz mani palaisties un viņam ir prātā nenāca, ka es varētu viņam ko apēst. Kad viņš kaut ko saņēma virspus normas, tad vienmēr teica: «Atstājiet to sev, Šveik!» - vai atkal: «Ta.s mani diez kā neinteresē, dodiet man vienu gabaliņu un ar pārējo dariet, ko gribat!» Un, kad mēs bijām Prāgā un viņš mani dažreiz sūtīja pec pusdienām uz restorānu, tad es, lai viņš neiedomātos, ka atnesu viņam tik mazu porciju tāpēc, ka ceļā pusi esmu apēdis, vienmēr nopirku ar savu pēdējo naudu viņam otru klāt, ja man porcija šķita pārāk maza, lai obrlajtnanta kungs kārtīgi pieēstos.

Beidzot viņš to tomēr uzzināja. Tas gadījās tā. Man bija katrreiz jāatnes no restorānā ēdienu karte, un viņš izvēlējās pusdienas. Reiz viņš izraudzījās pildītus baložus. Kad man tur pasniedza pusi baloža, tad es nodomāju, ka tagad gan obrlajtnanta kungam liksies, ka otru pusi esmu pats apēdis, tāpēc es nopirku par savu naudu vēl vienu pusi un atnesu tik bagātīgu porciju, ka obrlajtnants Šebas kungs, kas tanī dienā bija gribējis lēti paēst un tieši pirms pusdienām ieradies ciemā pie mana obrlajtnanta, arī no tāfe paēda. Bet paēdis viņš sacīja: «To tu man neiestāstīsi, ka te ir viena porcija. Visā pasaulē tu nedabūsi vienā porcijā veselu pildītu balodi. Ja es sadzīšu naudu, tad tūliņ aizsūtīšu uz tavu restorānu pēc pusdienām. Saki nu atklāti, ka tā ir dubultporcija!» Obrlajtnanta kungs lika man viņa klātbūtnē apliecināt, ka viņš man iedevis naudu tikai, vienai porcijai, jo nav zinājis, ka ieradīsies viesi. Es arī atbildēju, ka man iedota nauda tikai vienai porcijai. «Re nu,» mans obrlajtnants sacīja, «bet tas vēl nav nekas. Vakar Šveiks man atnesa divus zoss stilbiņus pusdienās. Iedomājies tikai: nūdeļu vira, vērša gaļa ar sardeļu mērci, divi zoss stilbiņi un pīrādziņi!»

— Te-te-te. . . sasodīts! — Baluns noklakšķināja ar mēli.

— Tas nu izrādījās piedauzības akmens, — Šveiks turpināja. — Obrlajtnants Šeba tiešām aizsūtīja otrā dienā savu kalpotāju uz restorānu pēc pusdienām, un tas viņam atnesa otram ēdienam mazu piciņu vistas pilava, tik daudz, cik sešu nedēļu vecs bērns sataisa savos autiņos, — apmēram divas karotes.

Obrlajtnants Šebas kungs tūliņ brūk viņam virsū, ka tas pusi aprijis. Viņš atkal pretī, ka nav vainīgs. Bet obrlajtnants Šeba iekrāva viņam pa ausi un norādīja uz mani kā uz paraugu: paskat, kādas porcijas nes obrlajtnantam I ukašam viņa kalpotājs! Un tad šis nevainīgais, izpļaukātais kareivis otrā dienā, iedams pēc pusdienām, bija restorānā visu uzzinājis, pateicis savam kungam un tas atkal manam obrlajtnantam. Es sēžu vakarā pie laikraksta un lasu ienaidnieka ģenerālštābā ziņojumus no karalauka, te uzreiz iedrāžas mans obrlajtnanta kungs pavisam bāls ģīmī un tūliņ man virsū, lai es sakot, cik tādu dubultporciju es esot restorānā pircis, jo viņam viss zināms un katra liegšanās veltīga. Viņš jau sen esot turējis mani par muļķi, bet, ka es esot vājprātīgs, to viņš vēl neesot zinājis. Es esot viņu tā izblamējis, ka viņam būtu liels prieks nošaut vispirms mani un tad nošauties pašam. «Obrlajtnanta kungs,» es viņam teicu, «kad jūs mani paņēmāt, jūs jau pirmajā dienā teicāt, ka ikviens kalpotājs ir zaglis un nelietis. Un, ja jūs būtu saņēmis no restorānā tik mazas porcijas, tad jūs būtu varējis domāt, ka es tiešām esmu viens no tiem neliešiem un apēdu jūsu tiesu . . .»

— Dievs tēvs debesīs, — Baluns izdvesa, noliecās pēc virsleitnanta. Lukaša somas un atkāpās vagona stūrī.

— Tad obrlajtnants Lukašs izmeklējās pa visām kabatām, - Šveiks turpināja, — un, tā kā tās bija veltīgas pūles, tad viņš izrāva no vestes kabatas sudraba pulksteni un pasniedza man to. «Kamēr es saņemšu algu, Šveik,» viņš teica, «sarakstiet visu, cik es jums esmu parādā! Pulkstenis lai jums paliek piedevām! Un citreiz netaisiet muļķības!» Bet tad mēs reiz nokļuvām tādās sprukās, ka man pulksteni nācās aiznest uz lombardu.

— Ko jūs darāt tur kaktā, Balun? — mantzinis Vaneks uzsauca.

Atbildes vietā nelaimīgajam Balunam uznāca klepus. Viņš pa to laiku bija attaisījis virsleitnanta Lukaša somu un apēdis pēdējo baltmaizes klaipiņu . .. * Caur staciju nepieturēdams gāja kāds cits militarvilciens, bāztin piebāzts ar «deičmeistariem», kurus

sūtīja uz Serbijas fronti. Viņi vēl nebija atjēgušies no jūsmīgās izvadīšanas Vīnē un auroja bez apstājas visu ceļu: Princis Eižens, bruņnieks cēlais Ķeizaram viņš atgūt vēlas Belgeradas cietoksni.

Stipru tiltu celt viņš lika, Pilsētā lai iekšā tiktu Varonīgie kareivji.

Kāds kapralis ar švīti uzgrieztām ūsām, atspiedies ar elkoņiem uz kareivjiem, kas sēdēja, kājas izkāruši pa vagona dur​vīm, izliecās ārā, diriģēja un brēca visā rīklē: Tilta celšana kad galā, Vezumi un lielgabali Ērti pārkļūst Donavai, Zemlinā tad apmetāmies, Serbus aiztriekt apņēmāmies … Šinī mirklī viņš zaudēja līdzsvaru, izlidoja ārā no vagona un visā sparā atsitās ar vēderu pret dzelzceļa pārmiju smaili, kur arī palika uzdurts karājoties, kamēr vilciens joņoja tālāk un no pēdējiem vagoniem jau skanēja: Grafs Radeckis, slavas bagāts, Ienaidniekus zvērē dragāt Lombardijā šovasar.

Veronā bij ilgi gaidīt Palīgus, lai kaujā raidīt Varons dižu pulku var.

Kareivīgais kapralis, aplamnieces pārmijas smailes caurdurts, bija jau beigts. Nebija ilgi jāgaida, kad viņam blakus jau stāvēja jauns kareivis no stacijas komandantūras ar uzspraustu durkli. Viņš raudzījās uz savu uzdevumu visai nopietni, stāvēja taisni izslējies un ar tik uzvaras pilnu izskatu, it kā kapraļa uzspraušana uz šā iesma butu viņa darbs.

Tā kā viņš bija ungārs, tad viņš auroja pāri visam sliežu ceļam, kad kareivji no 91. pulka kaujas bataljona nāca šurp, lai apskatītu cietušo: — Nem szabat! Nem szabat! Komision militār nem szabat![7] — Tam jau viss aiz muguras, — piezīmēja krietnais kareivis Šveiks, kas, protams, arī bija starp ziņkārīgajiem, — bet te ir sava priekšrocība; ja arī cilvēks saņēmis vēderā savu porciju dzelzs, tad vismaz zināms, kur viņš apglabāts. Tas ir pie pašas stacijas, un viņa kapu nevajadzēs meklēt pa visām pasaules frontēm.

Uzdūries gan viņš ir priekšzīmīgi, — Šveiks vēl piemeti​nāja, aplūkojis kaprali ar lietpratēja skatienu arī no otras puses, — zarnas palikušas biksēs.

— Nem szabat, nem szabat! Komision militār nem szabat! iebrēcās atkal jaunais ungārs.

— Ko jūs te darāt? — Šveikam aiz muguras atskanēja stingra balss. Šveiks salutēja. Viņa priekšā stāvēja kadets Bīglers.

Padevīgi ziņoju, ka mēs apskatām nelaiķi, kadeta kungs.

— Un ko jūs te aģitējat? Kas jums te par darīšanu?

Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Šveiks ar cieņu at​bildēja, — ka es nekur nekā neaģitēju.

Daži kareivji kadetam aiz muguras iesmējās, un mantzinis Vaneks panācās priekšā.

— Kadeta kungs, — viņš sacīja, — obrlajtnanta kungs atsūtīja šeit raitnieku Šveiku uzzināt, kas noticis. Es nupat biju staba vagonā. Bataljona raitnieks Matušics meklē jūs bataljona komandiera kunga uzdevumā. Jums steidzīgi jāierodas pie kapteiņa kunga.

Tā kā tūliņ atskanēja iekāpšanas signāls, tad visi devās atpa​kaļ uz saviem vagoniem.

Vaneks, iedams Šveikam blakus, pamācīja viņu: — Kad sagadās vairāk cilvēku kopā, tad metiet pie malas savu spriedelēšanu, Šveik, citādi jus varat iekrist. Tas kapralis bija no «deičmeistariem», tāpēc jūsu vārdus varēja izprast tā, it kā jūs priecātos par viņa nāvi. Šis Bīglers traki neieredz čechus.

— Bet es tak nekā tāda neteicu, — Šveiks atbildēja tādā balsī, kas noraidīja jebkuras aizdomas, — es tikai sacīju, ka tas kapralis kārtīgi uzdūries, jo visas zarnas palikušas biksēs. Viņš ·būtu varējis . . .

— Nerunājiet nu vairs par to, Šveik! — Un mantzinis Va​neks pat nospļāvās.

— Tas tak vienalga, — Šveiks nerimās, — vai viņam te izlaiž zarnas mūsu kungam un ķeizaram par godu vai tur. Šā vai tā, bet savu pienākumu viņš ir izpildījis. Viņš taču varēja . . .

— Re, re, Šveik, — Vaneks viņu pārtrauca, — kur bataljona raitnieks Matušics atkal, degunu pacēlis, stūrē uz staba vagonu. Brīnos, kā viņš vēl nav paklupis pret sliedēm.

Tikmēr starp kapteini Zāgneru un centīgo kadetu Bīgleru noritēja ļoti asa saruna.

— Es brīnos par jums, kadet Bīgler, — kapteinis Zāgners teica, — kāpēc jūs neieradāties man paziņot, ka kareivjiem nav izsniegti šie 150 grami ungāru desas. Man nācās pašam iet uzzināt, kāpēc ļaudis nāk atpakaļ no noliktavas tukšām rokām. Bet virsnieku kungi uzvedas tā, it kā pavēle vairs nebūtu pavēle. Es taču sacīju: «Doties uz noliktavu pa vadiem, viena rota pēc otras.» Tas nozīmē, ka pat tad, ja. noliktavā nekā nebija, tomēr vajadzēja atgriezties vagonos tādā pašā kārtībā. Jums, kadet Bīgler, es uzdevu gādāt par kārtību, bet jūs ļāvāt visam iet savu ceļu. Jūs bijāt priecīgs, ka jums nav jānoņemas ar desu porciju pārskaitīšanu, un, kā es pa logu noskatījos, mierīgā garā aizgājāt apbrīnot uzdūrušos deičmeistaru kaprali. Un, kad es liku jūs pasaukt, tad jūsu kadeta fantazija nekā labāka nespēja izdomāt kā tādas blēņas, it kā jūs esot gājis pārliecināties, vai pie šā uzdurtā kapraļa kāds neaģitē . . .

— Padevīgi ziņoju, ka 11. rotas raitnieks Šveiks .. .

— Lieciet mani mierā ar Šveiku! — kapteinis Zāgners uzkliedza, — Nedomājiet, ka jums izdosies intriģēt pret virsleitnantu Lukašu. Mēs paši Šveiku tur aizsūtījām. Ko jūs skatāties uz mani tā, it kā jūs domātu, ka es jums piesienos? Jā, es jums piesienos, kadet Bīgler. Ja jūs neprotat izturēties ar pienācīgu godbijību pret savu priekšniecību, ja jūs cenšaties to visādi kompromitēt, tad es jums ielikšu tādus laužņus, ka jūs ilgi pieminēsiet Rabas staciju! Es jums rādīšu, kā jāplātās ar teorētiskām zināšanām!

Pagaidiet labāk, kad nonāksim frontē, kad es jums pavēlēšu doties ar virsnieku patruļu izlūkos līdz pašiem stiepļu aizsprostiem .. . Kur jūsu ziņojums? Pat ziņojumu jūs man neesat sniedzis, kopš atnācāt! Pat teoretiski ne, kadet Bīgler…

— Padevīgi ziņoju kapteiņa kungs[8], ka 150 gramu ungāru desas vietā kareivji saņēma pa divām skatu kartēm. Lūdzu, kapteiņa kungs …

Kadets Bīglers pasniedza bataljona komandierim divas no tām skatu kartēm, ko izdeva kara arehiva direkcija Vīnē; šās direkcijas priekšgalā atradās infanterijas ģenerālis Voinovičs. Uz vienas kartītes bija krievu kareivja karikatūra, — tas bija bārdains «mužiks», ko apkampa skelets. Zem karikatūras bija paraksts: «Der Tag, an dem das perfide Russland krepieren wird, wird ein Tag der Erlosung fīir unsere ganze Monarchie sein.»[9] Otrā skatu karte nāca no Vācijas. Tā bija vācu dāvana Austroungarijas karavīriem.

Augšā bija rakstīts: «Viribus unitis,»^ — un zem tā karātavās attēlots sers Edvards Grejs, bet abās pusēs karātavām prie​cīgi salutē pa austriešu un vācu kareivim.

Kartītes lejasdaļā bija dzejolis no Greinca grāmatiņas «Dzelzs dūre», par ko vācu laikraksti izteicās, ka «Greinca dzejoļi iedarbojas kā pātagas cirtiens, tie pilni neizsmeļama humora un nepārspējamas asprātības».

Pantiņš zem karātavām skanēja šādi: GREJS.

Pie karātavām augstu gaisā Sers Edvards Grejs, rau, kājas slaista.

Diemžēl, tas pagaidām vēl joks, — Pie mums nav atrodams tāds koks, Kas ļausies cirvim padevīgi Un kaunu nesis pacietīgi, Ka šādam Jūdasam viņš bijis Kādreiz par karātavu siju.

Tā franču republikas apse būs, Kur nelietis šis beidzot pakārts kļūs.

Kapteinis Zāgners vēl nebija beidzis lasīt šo «neizsmeļama humora un nepārspējamas asprātības» pilno dzejoli, kad vagonā iešāvās bataljona raitnieks Matušics.

Kapteinis Zāgners bija viņu aizsūtījis uz stacijas telefona centrāli, lai uzzinātu, vai nav pienākuši kādi jauni rīkojumi. Raitnieks atnesa telegramu no brigādes. Atšifrēt tomēr nebija vajadzīgs, telegrama bija nešifrēta un skanēja šādi: «Rasch ab- kochen, dann Vormarsch nacli Sokal.»[10] Kapteinis Zāgners neiz​pratnē pagrozīja galvu.

— Padevīgi ziņoju, — Matušics sacīja, — ka stacijas komandants lūdz jūs ierasties pie viņa. Tur pienākusi vēl viena tele​grama.

Tacl starp stacijas komandantu un kapteini Zāgneru notika stingri konfidenciālā rakstura saruna.

Pirmo telegramu nevarēja neizsniegt, kaut arī tās saturs bija visai dīvains, jo bataljons atradās vēl tikai Rabā. Ko tas gan nozīmēja? «Steigšus paēdināt ļaudis, tad virzīties tālāk uz Sokalu.» Telegrama bija adresēta 91. pulka kaujas bataljonam, noraksts 75. pulka kaujas bataljonam, kas sekoja iepriekšējam.

Paraksts bija pareizs: brigādes komandieris barons fon Herberts.

— Stingri konfidenciāli, kapteiņa kungs, — stacijas komandants noslēpumaini sacīja. — Slepena telegrama no jūsu divīzijas. Jūsu brigādes komandieris ir kļuvis vājprātīgs. Viņu aizveduši uz Vīni pēc tam, kad viņš izsūtījis uz visām pusēm kādu duci tamlīdzīgu telegramu. Budapeštā jūs droši vien gaidīs jauna telegrama. Skaidrs, ka. visas viņa telegramas jāanulē, bet mēs vēl neesam šajā virzienā nekāda mājiena saņēmuši. Man, kā jau sacīju, ir tikai pavēle no divizijas, ka nešifrētas telegramas nav ņemamas vērā. Izsniegt tās man vajag, jo šinī ziņā es no savām instancēm nekādu atbildi vēl neesmu dabūjis. Es informēju caur savām instancēm augstāko armijas vadību, un lietu jau izmeklē, — Es esmu kādreizējs sapieru pulka virsnieks, — viņš piemetināja, — piedalījies mūsu stratēģiskā dzelzceļa būvē Galicijā .. . Bet tagad tādi veci puikas kā mēs, kapteiņa kungs, der tikai frontei. Kara ministrija ir pilna civilinženieru, kas nolikuši brīvprātīgā pārbaudījumus. Jā, pēc stundas ceturkšņa jums būs jābrauc atkal tālāk. Es vēl labi atceros, ka reiz jums palīdzēju vingrošanā uz līdztekām, toreiz biju Pragas kadetu korpusa vecākajā klasē, — un tad mēs abi palikām bez atvaļinājuma. Jūs jau arī savā klasē dūšīgi plūcāties ar vācu kadetiem. Un Lukašs tāpat. Jūs bijāt ar viņu lieli draugi. Kad es saņēmu telegramu ar to virsnieku sarakstu, kuri brauks ar kaujas bataljonu caur staciju, tad tūdaļ skaidri atcerējos .. . Jā, pagājis krietns laika sprīdis . . . Kadets Lukašs toreiz man bija ļoti simpātisks . . .

Kapteinim Zāgneram visa šī saruna bija ļoti nepatīkama. Viņš bez pūlēm pazina runātājā savu klases biedru, kas bija vadījis kadetu skolā opozīciju pret austriešiem. Vēlāk viņi karjeras dēļ no opozicijas bija atteikušies. Visnepatīkamāk viņu skāra piezīme par virsleitnantu Lukašu, kuru nezin kādēļ pa​augstināšanas un apbalvošanas gadījumos pastāvīgi pameta ne​ievērotu.

— Virsleitnants Lukašs, — kapteinis uzsvērti noteica, — ir loti krietns virsnieks. Kad vilciens aties?

Stacijas komandants paskatījās pulkstenī.

— Pēc sešām minūtēm.

— Es eju, — Zāgners sacīja.

— Es domāju, ka jūs man vēl ko teiksiet, Zāgner.

— Also nazdar![11] — Zāgners atbildēja, iziedams no koman​dantūras.

Kad kapteinis Zāgners pirms vilciena atiešanas atgriezās štaba vagonā, visi virsnieki bija jau savās vietās. Viņi sēdēja grupās pa četri un spēlēja kārtis, vienīgi kadets Bīglers nespēlēja. Viņš šķirstīja dažādas aprakstītas lapas ar kara ainu uzmetumiem, jo gribēja izcelties ne tikai kaujas, bet arī literatūras laukā ar kara notikumu aprakstiem kā īsts literārs fenomens. Šis «svēteļa spārns ar zivs asti» sapnoia kļūt par slavenu rakstnieku. Pagaidām viņa literārie mēģinājumi izpaudās daudzsološos virsrakstos, kuros apspoguloiās tā laika militārisms. Temati tomēr vēl nebija apstrādāti, tāpēc uz daudzajām loksnēm atra​dās tikai nākamo literāro darbu virsraksti.

«Lielā kara dalībnieku biogrāfijās. — Kas uzsāka karu? Austroungārijas politika un pasaules kara izcelšanās. — Kara piezīmes. — Austroungārijā un pasaules karš. — Ko māca karš. — Populārs pārskats par kara izcelšanos. — Militāri politiskas hipotēzēs. — Austroungārijas svinīgā diena. — Slavu imperiālisms un pasaules karš. — Pasaules kara dokumenti.

— Materiali pasaules kara vēsturei. — Pasaules kara dalībnieka dienasgrāmata. — Vienas dienas notikumi pasaules karā. — Pirmais pasaules karš. — Mūsu dinastija pasaules karā. — Austroungārijas monarchijas tautas ar ieročiem rokās. — Pasaules cīņa par varu. — Mani piedzīvojumi pasaules karā. — Mana karagājiena chronika. — Kā karoja Austroungārijas ienaidnieki.

— Kam piederēs uzvara? — Mūsu virsnieki un mūsu kareivji.

— Manu kareivju ievērības cienīgi darbi. — No lielā kara laikiem. — Kara viesulī. — Austroungārijas varoņgrāmata.

— Dzelzs brigāde. — Manas vēstules no frontes. — Mūsu kaujas bataljona varoņi. — Rokasgrāmata kareivim kaujas laukā.

— Kauju un uzvaru dienas. — Ko es redzēju un pārdzīvoju kaujas laukā. — Ierakumos. — Virsnieks stāsta. — Uz priekšu, Austroungārijas dēli! — Pretinieka lidmašīnas un mūsu kājnieki. — Pēc kaujas. — Mūsu artileristi, uzticamie tēvzemes dēli. — Kaut visa pasaule mums pretī stātos … — Aizstāvēšanās un uzbrukuma karš. — Asinis un dzelzs. — Uzvara vai nāve. ·— Mūsu varoņi gūstā.»

Kad kapteinis Zāgners pienāca pie kadeta Bīglera un visu to izlasīja, viņš jautāja, ko *.as nozīmējot un kas ar to esot domāts.

Kadets Bīglers atbildēja patiesā sajūsmā, ka katrs virsraksts nozīmējot vienu grāmatu, ko viņš uzrakstīšot. Cik virsrakstu, tik grāmatu.

— Es vēlētos, lai pēc manis paliktu kāda piemiņa, ja man lemts krist kaujā, kapteiņa kungs. Mans paraugs ir vācu profesors Udo Krafts. Viņš dzimis 1870. gadā, piedalījās kā brīvprātīgais šajā pasaules karā un krita 1914. gada 22. augustā pie Anlojas. Pirms nāves viņš izdeva grāmatu «Pašaudzināšana mērķim mirt par ķeizaru».

Kapteinis Zāgners aizveda kadetu Bīgleru pie loga.

— Parādiet, kas jums vēl ir, kadet Bīgler, mani ārkārtīgi interesē jūsu darbi, — kapteinis ironiski sacīja. — Kas tā par burtnīciņu jums kabatā?

— Tas nav nekas, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers nosarka kā bērns, — lūdzu, varat paši pārliecināties.

Burtniciņai bija šads virsraksts: Austroungārijas armijas izcilāko un slavenāko kauju schemas pēc oficiāliem avotiem sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Dlglers. Piezīmes un paskaidrojumus sniedzis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.

Schemas bija neiedomājami vienkāršas.

Kaujai pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī sekoja kauja pie Zentas 1697. gada 11. septembrī, kauja pie Kaldjeras 1805. gada 31. oktobrī, kauja pie Aspernas 1809. gada 22. maijā, Tautu kauja pie

Leipcigas 1813. gadā, kauja pie Sv. Lūcijas 1848. gada maijā un kauja pie Trutnovas 1866. gada 27. jūnijā līdz Sarajevas ieņemšanai 1878. gada 19. augustā. Šo kauju plānu uzmetumi un schemas ne ar ko neatšķīrās cits no cita. Kadets Bīglers visur bija uzzīmējis taisnstūrus, kuru viena puse? bija balta, bet otra, svītrotā, apzīmēja pretinieku. Abām pusēm bija kreisais spārns, centrs un labais spārns. Aiz karaspēka līnijām bultas norādīja palīgspēku virzienu. Kauja pie Nerdlingenas ne par matu neatšķīrās no kaujas pie Sarajevas, un abas atgādināja spēlētāju izvietošanu futbola sacīkstes sākumā, pie kam bultas, šķiet, norādīja, kurp viena vai otra puse raidīs bumbu.

Kapteinis Zāgners tūliņ pamanīja šo līdzību un ievaicājās: —· Vai jūs spēlējat futbolu, kadet Bīgler?

Bīglers pietvīka vēl vairāk un nervozi mirkšķināja acis, — likās, ka viņš ar pūlēm valda asaras.

Kapteinis Zāgners smīnēdams šķirstīja burtnīciņu un apstājās pie piezīmēm zem Trutnovas kaujas schemas prūšu-austriešu kara laikā.

Kadets Bīglers bija uzrakstījis: «Kauja pie Trutnovas nevarēja nest uzvaru, jo kalnainais apvidus kavēja izvērsties plašumā ģeneraļa Mazucheli divizijām, ko apdraudēja stipras prūšu kolonas. Prūši bija novietojušies augstienē, kas ieslēdza aus​triešu divizijas kreiso spārnu.»

— Pēc jūsu domām, — kapteinis Zāgners smīnot piezīmēja, pasniegdams kadetam Bīgleram viņa burtnīciņu, — kauja pie Trutnovas tikai tad varēja nest uzvaru, ja Trutnova atrastos līdzenumā. Vai ne, jūs Budejovices Benedek?1 — Kadet Bīgler, tas ir ļoti jauki no jums, ka jūs tajā īsajā laika sprīdī, kopš atrodaties armijā, esat papūlējies iedziļinā​ties stratēģijas noslēpumos. Jums gan tas iznāk tā. kā puikām, kas spēlē karu un piešķir sev ģeneraļa pakāpi. Jūs tādā tempā esat paaugstinājis sevi dienesta pakāpē, ka prieks noskatīties. Ķ. un ķ. virsnieks Ādolfs Bīglers! Iekāms mēs sasniegsim Peštu, jūs jau būsiet feldmaršals. Un cik tad sen, kopš jūs vēl mājās pie tētiņa šķirojāt trušādiņas, ķ. un ķ. leitnant Ādolf Bīgler! Mīļais, jūs taču vēl neesat nekāds virsnieks. Jūs esat kadets, jūs karājaties gaisā starp seržantu un apakšvirsnieku. Kad jūs titulējat sevi par virsnieku, tad tas ir tas pats, ja kāds jefreitors liek sevi kādā traktierī godāt par «štaba feldfebeļa kungu».

— Klau, Lukaš, — viņš griezās pie virsleitnanta, — kadets Bīglers ir tavā rotā, tad tu nu ķeries pie viņa skološanas! Viņš 1 Bcnecleks (1804.—1881.) — Austrijas ģenerālis, 18G6. g. tika iecelts par Austrijas armijas virspavēlnieku karā pret Prūsiju. Austrija karu zaudēja un Benedeku atbrīvoja no visiem amatiem. sauc sevi par virsnieku, lai tad viņš nopelna šo pakāpi kauiā! Kad mēs dosimies viesuļugunī uzbrukumā, tad lai tas lāga puika ar savu vadu atbrīvo mums ceļu dzeloņstieplēs . . . Jā, pie reizes, tevi sveicina Cikans, viņš tagad ir Rabas stacijas koman​dants.

Kadets Bīglers saprata, ka saruna ar viņu beigusies, salutēja un pietvīkušu seju izgāja vagonam cauri uz priekšiņu.

Kā mēnessērdzīgs viņš atvēra klozeta durvis un lasīja uzrakstu vācu un ungāru valodā: «Vilcienam stāvot, klozetu aizliegts lietot.» Viņš iešņukstējās un, klusu elsodams, sāka raudāt. Tad viņš noslaucīja asaras, nolaida bikses … un izlietoja līdz beidzamai lapai, burtnīciņu ar uzrakstu: «Austroungārijas armijas izcilāko un slavenāko kauju schemas, sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.»

Apgānītās lapas izslīdēja pa caurumu uz sliedēm un aizvirpuļoja līdzi ātri ejošajam militarvilcienam.

Kadets Bīglers nomazgāja pie krāna sasarkušās acis un izgāja gaitenī, stingri apņēmies būt stiprs, velnišķīgi stiprs. Viņam jau kopš agra rīta sāpēja galva un vēders.

Viņš iegāja pretējā kupejā, kur bataljona raitnieks Matušics spēlēja ar Zāgnera kalpotāju Baceru kārtis.

Viņš nokāsējās, iestājies vaļējās kupejas durvīs. Abi atska​tījās un spēlēja tālāk.

— Vai jūs nezināt, kas pienākas? — kadets Bīglers uzprasīja.

— Abet ka nevar, — Bacers atbildēja savā šausmīgajā Kašperkalnu vācieša dialektā, — man bi

izgaiš visi trumpi. Es zin, kadeta kungs, ka papriekš bi jādo kreics un ta pīķs. To es zin.

Kadets Bīglers neteica vairs ne vārda un apsēdās savā kaktā. Kad vēlāk pie viņa ienāca apakšvirsnieks Plešners, lai piedāvātu viņam malku konjaka no kāršu spēlē laimētās pudeles, tad viņš nobrīnījās, cik cītīgi kadets Bīglers lasa profesora Udo Krafta grāmatu «Selbsterziehung zum Tod fur Kaiser».

Pirms vēl viņi nokļuva Peštā, kadets Bīglers bija tā piedzēries, ka, izliecies pa vagona logu, nepārtraukti auroja tukšajā klajumā: — Uz priekšu! Ar dieva palīgu uz priekšu!

Tad bataljona raitnieks Matušics ievilka viņu pēc kapteiņa Zāgnera pavēles atpakaļ kupejā, kur ar Bacera palīdzību nogul​dīja uz sola. Tur gulēdams, kadets Bīglers redzēja šādu sapni: Kadeta Biglera sapnis pirms iebraukšanas Budapešta.

Viņam bija augstākā goda zīme, dzelzs krusts, viņš bija majors un brauca inspicēt viņam uzticētās brigādes daļas. Viņš pats nebija skaidrībā, kāpēc viņš bija tikai majors, kaut gan komandēja veselu brigādi. Viņam bija aizdomas, ka viņš ticis iecelts par ģenerālmajoru, bet «ģenerālis» kara telegrāfā un pasta jūklī kaut kur noklīdis.

Viņš sevī smējās, atcerēdamies, ka vilcienā, braucot uz fronti, kapteinis Zāgners bija viņam draudējis sūtīt viņu griezt dzeloņstiepļu aizsprostus. Šo draudu dēļ kapteinis Zāgners kopā ar virsleitnantu Lukašu sen bija pārcelts uz citu pulku. Uz citu divīziju, uz citu armijas korpusu.

Kāds viņam vēl bija stāstījis, ka tie abi bēgot gājuši bojā kaut kādā purvā.

Kad nu viņš tā brauca inspicēt frontē savu brigādi, viņam atausa gaisma. Viņu taču bija sūtījis armijas ģenerālštābs.

Viņam garām devās kareivji, dziedādami kādu dziesmu, ko viņš bija lasījis austriešu kara dziesmu krājumā «Tas noderēs»: Kareivji — brāļi, uz kauju nu braši, Naidnieku Jauno mēs satrieksim aši, Ķeizara karogs lai plivinās stalts . ..

Apkārtne izskatījās taisni tāda pati kā «Vīnes ilustrētā žur​nālā» uzņēmumos.

Labajā pusē pie kāda šķūņa stāvēja artilērija, kas apšaudīja ienaidnieka ierakumus līdztekus ceļam, pa kuru viņš brauca automobilī. Pa kreisi bija māja, no kuras šāva, kamēr ienaidnieka kareivji pūlējās ar šauteņu resgaļiem ielauzt durvis. Blakus ceļam dega ienaidnieka lidmašīna. Pie apvāršņa bija redzami jātnieki un degošs ciems, bez tam vēl kāda kaujas bataljona ierakumi un neliela augstiene, no kuras pretinieku apšaudīja ar ložmetējiem. Mazliet tālāk gar ceļu stiepās atkal ienaidnieka ierakumi, un šoferis ved viņu tiem taisni virsū!

Viņš brēc klausulē šoferim: — Vai tu neredzi, kur mēs braucam? Tur taču ienaidnieks.

Bet šoferis mierīgi atbild: — Ģeneraļa kungs, tas ir vienīgais kārtīgais ceļš. Šoseja ir labā stāvoklī. Pa lauku ceļiem riepas neizturētu.

Jo tuvāk viņi nāk ienaidnieka pozīcijām, jo stiprāka kļūst apšaude. Šāviņi sprāgst visapkārt ierakumiem, abās pusēs plūmēm apstādītajam ceļam. Bet šoferis tikai mierīgi runā klausulē: — Pirmšķirīgs ceļš, ģeneraļa kungs, te slīd kā uz parketa. Ja mēs nogriezīsimies kādā sānceļā, tad riepas neizturēs.

— Skatieties, ģeneraļa kungs, — šoferis kliedz klausulē, — šī šoseja ir tik labi uzbūvēta, ka pat 30,5 centimetru šāviņš nekā tai nevar padarīt. Šoseja kā galds, bet tur tajos grambainajos lauku ceļos mums riepas sen būtu pārsprāgušas. Bet atpakaļ griezties mēs nekādi nevaram, ģeneraļa kungs.

— Bzzz — bum! — Bīglers dzird, un auto neganti palecas.

— Vai es jums neteicu, ģeneraļa kungs, — šoferis auro, — ka šī ir sasodīti laba šoseja? Nupat mums priekšā eksplodēja viens 38-centimetrīgais. Un nevienas dobes, šoseja kā grīda. Bet, tiklīdz mēs

iebrauktu kādā lauku ceļā, tā riepas vairs ne​skaitītos. Tagad mūs apšauda no 4 km atstatuma.

— Uz kurieni mēs īsti braucam?

— To redzēsim, — šoferis atbild, — kamēr ceļš paliek līdz​šinējais, tikmēr es garantēju par visu.

Palēcicns, ārprātīgs palēciens gaisā, un auto apstājas.

— Ģeneraļa kungs, — šoferis kliedz, — vai jums nav ģene​rālštābā kartes? Ģenerālis Bīglers uzspiež elektrisko kabatas spuldzi un ierauga karti sev uz ceļiem. Bet izrādās, ka tā ir Helgolandes piekrastes karte no 1864. gada, kad austrieši un prūši karoja ar Dāniju Šlezvigas dēļ.

— Te ir krustceļš, — šoferis saka, — abi ceļi ved uz ienaidnieka pozīcijām. Man tikai vajadzīgs kārtīgs braucams ceļš, lai riepas neciestu, ģeneraļa kungs… Es esmu atbildīgs par štaba mašīnu.

Tad sprādziens, apdullinošs spādziens, un zvaigznes birst riteņa lielumā. Piena Ceļš biezs kā krējums.

Bīglers traucas pasaules izplatījumā, sēdēdams blakus šoferim. Auto ir pārgriezts taisni pa vidu uz pusēm. No tā palikusi tikai cīņas kārā, agresivā priekšējā daļa.

— Tā vēl ir laime, — šoferis saka, — ka jūs man rādījāt karti no mugurpuses. Jūs pārsvieda pie manis, bet pakaļējā daļa eksplodēja. Tas bija 42 centimetru šāviņš. Es jau tūliņ nojautu, ka, tiklīdz būsim pie krustceļa, ceļš vairs nebūs ne graša vērts . . . Un pēc 38-centimetrīga šāviņa var nākt tikai 42 centi​metri. Lielāka kalibra mums līdz šim vēl nav, ģeneraļa kungs.

— Kur jūs tagad braucat?

— Mēs lidojam uz debesīm, ģeneraļa kungs, un mums jāizvairās no komētām. Tās ir bīstamākas par šāviņiem.

— Tagad zem mums ir Marss, — šoferis iesakās pēc ilgākas klusēšanas.

Bīglers ir atkal nomierinājies.

— Vai jūs zināt no vēstures par tautu kauju pie Leipcigas? — viņš jautā. — Kā feldmaršals firsts Švarcenbergs 1813. gada 14. oktobrī maršēja uz Libertkovicu un kā 16. oktobrī notika cīņa par Lindenavu? Vai zināt, kā kāvās ģenerālis Mervelts, kā austriešu karaspēks ielauzās Vachovā un kā 19, oktobrī krita Leipciga?

— Ģeneraļa kungs, — šoferis pēkšņi nopietni ierunājas, mēs esam taisni debess vārtu priekšā. Kāpiet ārā, ģeneraļa kungs! Mēs nevaram izbraukt pa debess vārtiem, to ir milzīga drūzmēšanās — karavīri vien.

— Brauc viņiem taisni virsū, — Bīglers kliedz, — tad viņi zinās, kā jāgriež ceļš.

Un, izliecies no auto, viņš uzbrēc: — Uzmanību, salašņas! Ragulopi tādi! Labi redz, ka brauc ģenerālis, un nevar nostāties «uz labo». Šoferis mēģina viņu nomierināt: — Tas nav tik viegli, ģeneraļa kungs, vairumam jau nemaz nav galvu. Ģenerālis Bīglers tikai tagad ierauga, ka pūlis pie paradīzes vārtiem sastāv no visvisādiem invalidiem, kas zaudējuši karā kādu ķermeņa daļu un tagad nes to līdz mugursomā — galvu, roku, kāju.

Kāds godīgs artilerists, kas noskrandušā šinelī lauzās iekšā paradizē, bija ielicis mugursomā vēderu ar visu ķermeņa apakšējo daļu. No kāda cienījama zemessarga somas ģenerālī Bīglerā raudzījās puse sēžamvietas, ko zemessargs bija pazaudējis kaujā pie Ļvovas.

— Tas ir kārtības dēļ, — šoferis atkaļ, ierunājās, spiezdamies ar mašīnu blīvajā pūlī, — viņiem acīm redzot jāiet cauri debesu komisijai.

Paradizē laida iekšā tikai ar paroli «Fūr Gott und Kaiser»[12], ko ģenerālis Bīglers tūliņ atcerējās.

Auto iebrauca debesīs.

— Ģeneraļa kungs, — kāds spārnots eņģelis — virsnieks sa​cīja, kad viņi brauca garām jauniesaukto eņģeļu kazarmām, — jums jāpiesakās galvenajā komandantūrā.

Viņi pašreiz brauca garām apmācības laukumam, kur mudžēja vien no jauniesauktiem eņģeļiem, kurus apmācīja «aleluja» saukšanā.

Viņi piebrauca pie kādas grupas, kur sarkanmatains eņģelis- apakšvirsnieks «apstrādāja» neveiklu jauniesaukto eņģeli, grūda tam ar dūri vēderā un rēca: «Attaisi purnu, kā nākas, Betlemes cūka! Vai tā sauc «aleluja»? Vai tev kaklā kas iesprūdis? Kāds ēzelis tevi ielaidis paradizē, ragulops beidzamais?

Pamēģini vēlreiz! «Hachlechluja»? Sasodīts, tu paradizē arī vēl šņaukāsies? Vēlreiz, tu Libanas ciedra miets!

Viņi brauca tālāk, un vēl ilgi viņiem skanēja nopakaļ iesnu apstātā jauniesauktā eņģeļa bailīgais «Hachlechluja» un eņģeļa- kapraļa brēcieni: «Aleluja, aleluja, tu Jordanas govs!»

Tad viņi ieraudzīja milzīgu, blāzmas apstarotu celtni, līdzīgu Marijas kazarmām Cechu Budejovicē.

Virs celtnes bija divas lidmašīnas, viena pa kreisi, otra pa labi, bet starp tām bija izstiepts milzīgs audekla plakats ar uzrakstu: Ķ. un Ķ. DIEVA GALVENĀ MlTNE. Divi karalauka žandarmu formās tērpti eņģeļi izvilka ģene​rāli Bīgleru no auto, saķēra aiz apkakles un uzveda otrajā stāvā.

— Izturieties pieklājīgi dieva kunga priekšā, — viņi sacīja pie pašām durvīm un iegrūda Bīgleru zālē, kur pie sienām karājās Franča Jozefa, Vilhelma, troņmantnieka Franča Ferdinanda, ģeneraļa Viktora Dankla, erchercoga Fridricha un ģenerālštābā priekšnieka Konrādā fon Hecendorfa ģīmetnes. Zāles vidū stā​vēja pats mīļais dievs.

— Kadet Bīgler, — dievs tas kungs uzsvērti sacīja, —· vai jūs mani nepazīstat? Es esmu jūsu bijušais kapteinis Zāgners no 11. marša rotas.

Bīglers sastinga.

— Kadet Bīgler, — dievs tas kungs atkal pacēla balsi, — ar kādām tiesībām jūs piesavinājāties ģenerālmajora titulu? Ar kādām tiesībām jūs, kadet Bīgler, braucāt štaba mašīnā caur ienaidnieka pozīcijām?

— Padevīgi ziņoju . . .

— Turiet muti, kadet Bīgler, kad pats dievs ar jums runā!

— Padevīgi ziņoju, — Bīglers vēlreiz nostostījās.

— Tātad jūs neturēsiet muti? — dievs tas kungs uzbrēca, atvēra durvis un sauca: — Dodiet šurp divus eņģeļus!

Iesteidzās divi eņģeļi ar šautenēm pār kreiso spārnu. Tie bija Matušics un Bacers.

Un no dieva tā kunga mutes atskanēja: — Iemetiet viņu atejā!

Un kadets Bīglers iekrita drausmīgā «smirdoņā. * Uz otra sola pretī guļošajam kadetam Bīgleram sēdēja Matušics ar kapteiņa Zāgnera kalpotāju Baceru un spēlēja bez apstājas sešdesmit seši.

— Smaka gan no viņa nāk kā no seska, — piezīmēja Bacers, kas ar interesi vēroja, kā kadets Bīglers miegā grozījās, — lai​kam bikses būs pilnas.

— Tas katram var atgadīties, — Matušics filozofiskā mierā atteica, — lai viņš guļ, tu jau neiesi gar viņa biksēm krāmēties. Dali labāk kārtis!

Virs Budapeštas bija redzama gaiša blāzma, un starmeši šau​dījās pār Donavu.

Kadets Bīglers sapņoja jau atkal ko citu, jo viņš run aia pa miegam: «Sakiet manai drošsirdīgajai armijai, ka tā uzcēlusi sev manā sirdī mūžīgu mīlestības un pateicības pieminekli.»

Kad viņš pie šiem vārdiem atkal apsviedās uz otriem sāniem, Baceram iesitās degunā tik stiprs amonjaks, ka viņš nospļauda​mies nomurmināja: — Ož kā īsts zelta vedējs, nudien!

Bet kadets Bīglers grozījās aizvien jo nemierīgāk, un viņa jaunais sapnis bija ārkārtīgi fantastisks.

Viņš aizstāvēja l inču karā par Austrijas mantojumu. Viņš redzēja redutes, tranšejas un aizsprostus ap

pilsētu. Viņa galvenā mītne bija pārvērtusies plašā hospitālī. Visapkārt blandījās slimie un turēja sev vēde​rus. Aiz pilsētas aizsprostiem jādelēja Napoleona I dragūni.

Bet pats Bīglers, garnizona priekšnieks, stāvēja pār visiem šiem cilvēkiem, tāpat turēdams ar rokām vēderu, un sauca franču parlamentaram: «Paziņojiet savam ķeizaram, ka es nepa​došos!»

Pēc tam viņam šķita, ka vēdergraizes aprimušas; viņš izauļoja ar savu bataljonu no cietokšņa pretī slavai un uzvarai un ieraudzīja, ka virsleitnants Lukašs ar savām krūtīm uztver kāda franču dragūna zobena cirtienu, kas bija domāts viņam, Bīgleram, ielenktās Linčas aizstāvim.

Virsleitnants Lukašs mirst pie viņa kājām, izsaukdamies: «Ein Mann wie Sie, Herr Oberst, ist notiger als ein nichtsnutzi- ger Oberleutnant!»[13] Linčas aizstāvis aizkustināts novērsās, bet tad kāda karteča ķēra viņu taisni mīkstumos. Bīglers mechaniski pieķēra roku pie biksēm. Sajutis ko mitru un lipīgu, viņš iekliedzās: «Sanitarus, sanitarus!» — un novēlās no zirga . . .

Bacers ar Matušicu pacēla kadetu Bīgleru no grīdas, kur viņš bija novēlies, un noguldīja vecajā vietā. Tad Matušics devās pie kapteiņa Zāgnera un paziņoja tam, ka ar kadetu Bīgleru notiekot dīvainas lietas.

— No konjaka tas nevar būt, — viņš teica, — drīzāk tā būs kolera. Kadets Bīglera kungs dzēra visās stacijās ūdeni. Mošonā es pats redzēju, ka . . .

— Tik ātri kolera neuznāk, Matušic. Pasakiet ārsta kungam blakus kupejā, lai viņš iet paskatīties!

Bataljonam bija piekomandēts «kara laika ārsts», mūžīgs medicīnas students un izbijis korporelis Velfers. Viņš bija kauslis un iemetējs, bet savu arodu pārzināja priekšzīmīgi. Viņš bi ja studējis dažādās Austroungārijas universitātes pilsētu medicinas fakultatēs, praktizējis visādās slimnīcās, bet doktora eksāmenu nebija licis. Tur bija vainīgs viņa nelaiķa tēvoča testaments, pēc kura tā mantinieki bija spiesti izmaksāt ik gadus stud. med. Bredržicham Velferam stipendiju, kamēr viņš iegūs doktora diplomu, Šī stipendija apmēram četrkārt. pārsniedza ārsta-asistenta algu slimnīcā, tāpēc stud. med. Bredržichs Velfers doktora titula iegūšanu godīgi centās atlikt uz iespējami vēlāku laiku.

Tēvoča mantinieki dusmās trakoja. Tie mēģināja pierādīt, ka Velfers ir vājprātīgs, nodeva, viņu ekspertiem izmeklēšanā, centās ieprecināt bagātu līgavu, bet viss veltīgi. Lai viņus vēl vairāk kaitinātu, stucl. med. Bredržichs Velfers, kāda duča korporāciju biedrs, publicēja vairākus itin labu dzejoļu krājumus Vīnē, Leipcigā un Berlinē. Viņš bija «Simplicissimus» līdzstrādnieks un studēja mierīgi vien tālāk.

Bet tad iesākās karš, un stud. med. Bredržicham Velferam iz​gāja greizi.

Dzejoļu krājumu «Smaidošas dziesmas», «Kauss un zinātne», «Pasakas un fabulas» autoru iesauca karadienestā kā parastāko mirstīgo, un viens no savādnieka tēvoča mantiniekiem parūpējās par to, lai brašais Bredržichs Velfers noliktu «kara laika ārsta» pārbaudījumu. Pārbaudījums bija rakstisks, Velferam bija jāatbild uz veselu virkni jautājumu. Uz visiem viņš deva stereotipu atbildi: «Iepūtiet man…» Pēc trim. dienām pulkvedis, pārbaudījumu komisijas priekšsēdētājs, paziņoja Velferam, ka tam piešķirts doktora diploms visās medicīnas zinātņu nozarēs, jo viņš jau sen esot nobriedis doktora titulam, un ka staba vecākais ārsts piekomandējis viņu rezerves hospitālim, un viņa karjeras turpmākie tempi esot atkarīgi no viņa paša uzvešanās. Kaut gan viņam daudzās universitātes pilsētās esot bijušas divkaujas ar virsniekiem, kas priekšniecībai esot labi zi​nāms, tomēr kara laikā to aizmirsīšot.

«Kausa un zinātnes» autors iekoda lūpā un sāka savu mili​tāro dienestu.

Pēc vairākiem gadījumiem, kad viņš, diagnozi nosakot, izrādījās pārāk iecietīgs pret pacientiemkareivjiem un centās pagarināt viņu uzturēšanos hospitālī par spīti lozungam «Viss viens, kur kareivji vāļājas un kur viņi nobeidzas — hospitālī vai ierakumos», — doktoru Velferu nosūtīja kopā ar 11. kāj​nieku kaujas bataljonu uz fronti.

Bataljona kadru virsnieki uzskatīja viņu par zemāku radī​jumu. Rezerves virsnieki ari vairījās no viņa un necentās nodibināt labākas attieksmes, lai nepadziļinātu plaisu, kas šķīra viņus pašus no kadru

virsniekiem.

Kapteinis Zāgners, protams, jutās nesalīdzināmi augstāks par šo bijušo studentu, kas savu ilggadīgo studiju laikā bija divkaujās aizraidījis uz viņpasauli vairākus virsniekus. Kad doktors Velfers, šis «kara laika ārsts», nāca viņam garām, viņš pat nepaskatījās uz tā pusi un turpināja pļāpāt ar virsleitnantu Lukašu. Viņš apgalvoja, ka Budapeštā audzējot daudz ķirbju, un Lūkass sakarā ar to pastāstīja, ka viņš kā kadetu korpusa trešās klases audzēknis reiz braucis ar vairākiem biedriem uz Slovākiju un nokļuvis pusdienās pie kāda luterāņu mācītājā, slovaka. Tas mielojis viņus ar cūkas cepeti un ķirbju salātiem un ielējis vīnu, teikdams: Kur ķirbis un cūka, Tur vīna vien trūka, par ko kadets Lukašs ārkārtīgi apvainojies.

— No Budapeštas mēs daudz redzēt nedabūsim, — kapteinis Zāgners sacīja, — mūs tikai izvedis cauri. Pēc saraksta vilciens stāvēs stacijā divas stundas.

— Es domāju, ka te pārformēs sastāvu, — virsleitnants Lukašs atbildēja, — mus aizvedīs uz šķirošanas staciju, Transport- Militār Bahnhof[14].

Garām gāja «kara laika ārsts» Velfers.

— Nieki vien, — viņš smīnēdams teica. — Kandidatus uz virsnieka pakāpi, kuri jau Mostas klubā lepojās ar savām stratēģijas un vēstures gudrībām, vajadzēja brīdināt, ka ir bīstami noēst uzreiz veselu kasti ar saldumiem, ko māmiņa atsūtījusi uz fronti. Kadets Bīglers, kā viņš man pats atzinās, apēdis pēc izbraukšanas no Mostas veselus trīsdesmit gabalus šokolādes taurīšu ar krēmu un stacijās dzēris tikai vārītu ūdeni. Tas man, kapteiņa kungs, atgādina kādu Šillera vārsmu: «Wer sagt von …»

— Pag, doktor, —· kapteinis Zāgners pārtrauca, — par Šilleru nav runas. Kas tad galu galā kadetam Bīgleram kaiš?

Doktors Velfers smīnēja.

— Jūsu kadets Bīglers, kandidats uz virsnieka pakāpi, vienkārši pietaisījis bikses. Tā nav ne kolera, ne dizenterija, bet gluži parasta caureja. Viņš mazliet vairāk ieķēris konjaku, šis jūsu kandidats uz virsnieka pakāpi, un konjaks nav viņam turējies iekšā . . . Kaut gan tas būtu noticis ari bez visa konjaka.

Viņš ir vēl bērna prātā . . . Klubā, cik atceros, viņš dzēra katr​reiz tikai vienu glāzīti vīna. Atturībnieks.

Doktors Velfers nospļāvās.

— Stacijās viņš vēl bija pircis Linčas kūkas.

— Tātad nekā nopietna nav? — kapteinis Zāgners pārvaicāja. — Tomēr tas ir tāds gadījums … Ja tas kļūst visiem zināms . ..

Virsleitnants Lukašs piecēlās un sacīja Zāgneram: — Pateicos par tādu vada komandieri.

— Es viņam mazliet palīdzēšu tikt uz kājām, — Velfers turpināja, joprojām smīnot, — bataljona komandiera kungs var parūpēties par tālāko… Es nosūtīšu kadetu Bīgleru uz hospitāli. Izdošu apliecību, ka viņš slimo ar dizentēriju. Dizenterija smagā formā. Izolācijā. Kadetu Bīgleru ievietos dezinfekcijas barakā . . .

— Katrā ziņā, — viņš piebilda ar to pašu pretīgo smīnu, — ir taču labāk, ja bataljonā ir kadets, kas saslimis ar dizentē​riju, nekā kadets, kas pietaisījis bikses.

Kapteinis Zāgners oficiālā tonī uzrunāja virsleitnantu Lukašu: — Virsleitnanta kungs, kadets Bīglers 110 jūsu rotas saslimis ar dizentēriju un ārstēšanās nolūkā paliks Budapeštā.

Kapteinim Zāgneram likās, ka doktora Vellera smīns kļūst visai izaicinošs, bet, kad viņš ciešāk pavērās «kara laika ārstā», tad redzēja tā sejā tikai vienaldzību.

— Tad viss kārtībā, kapteiņa kungs, —Velfers mierīgi sacīja, pamādams ar roku. — Kandidati uz virsnieka pakāpi tādi paši cilvēki vien ir, un dizentērijas gadījumā visi taisa biksēs.

Tādā kārtā brašo kadetu Bīgleru aizveda uz Uj būdas mili​tāro izolatoru.

Viņa daudz cietušās bikses pazuda kara virpulī.

Kadeta Bīglera sapņus par lielām uzvarām ieslodzīja izolā​cijās barakā.

Kad viņš uzzināja, ka saslimis ar dizentēriju, viņa sajūsmai nebija robežu. Tas taču bija vienalga, vai viņš ievainots vai saslimis, izpildot savu pienākumu pret viņa ķeizarisko majestati.

Tad viņam atgadījās maza ķibele. Tā kā dizentērijas barakā visas vietas bija aizņemtas, viņu nogādāja koleras barakā.

Kāds ungāru štaba ārsts galvu vien negrozīja, kad kadetam Bīgleram pēc vannas ielika padusē termometru un tas rādīja tikai 37°! Krasa temperatūras pazemināšanās — tas ir pats bīstamākais simptoms, ja cilvēks saslimis ar koleru. Slimnieks kļūst apatisks.

Kadets Bīglers tiešām neizrādīja nekāda uztraukuma. Viņš bija neparasti mierīgs un domās nepārtraukti atkārtoja, ka cieš par savu kungu un ķeizaru.

Staba ārsts pavēlēja ielikt kadetam Bīgleram termometru tūpļa zarnā.

«Pēdējā koleras stadija,» ārsts domāja. «Agonijas simptomi, ārkārtīgs vārgums, slimais nesaprot vairs, kas ap viņu notiek, viņa apziņa aptumšojas. Viņš smaida nāves krampjos . . .»

Tiešām, kadets Bīglers tēloja varoni un visas šās procedūras laikā smaidīja kā moceklis un nekustināja ne pirksta. «Šādi simptomi, kā pasivitate,» ārsts turpināja savus novē​rojumus, «koleras gadījumā nozīmē nāvi.»

Viņš vaicāja ungariski vecākajam sanitaram, vai kadets Bīglers vannā vēmis un vai tam bijusi caureja.

Saņēmis noraidošu atbildi, viņš cieši paraudzījās Bīglerā. Ja koleras slimniekam izbeidzas vemšana un caureja, tad tas lie​cina, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa.

Kadets Bīglers, ko pēc siltās vannas bija ielikuši gultā gluži kailu, šausmīgi sala, un viņam klabēja zobi. Viss viņa ķermenis pārklājās ar zosādu.

— Redziet nu, — ārsts ungariski sacīja. — Stiprs drudzis, locekļi sastingst. Tās ir beigas.

Pieliecies pie kadeta Bīglefa, viņš vāciski jautāja: — Kā jūs jūtaties?

— Ļ-ļ-ļoti l-lab-bir — kadets Bīglers atbildēja, zobiem klabot. — M-m-man — s-seg-gu — Apziņa daļēji aptumšota, — ungāru štaba ārsts konsta​tēja. — Ķermenis ļoti nespēcīgs. Lūpām un nagiem vajadzētu kļūt melniem. Tas jau trešais nāves gadījums mūsu koleras slimniekiem, kad lūpas un nagi nekļūst melni.

Viņš noliecās atkal pie kadeta Bīglera un turpināja unga​riski: — Sirds sāk jau stāties.

— Vie-vienu s-s-seg-gu, — kadets Bīglers stostījās.

— Tie ir viņa pēdējie vārdi, — štaba ārsts ungariski sacīja vecākajam sanitaram. — Rīt mēs viņu apglabāsim reizē ar majoru Kochu. Viņš tūliņ zaudēs samaņu. Vai viņa dokumenti ir kancelejā?

— Tie tur būs, — vecākais sanitars mierīgi atbildēja.

— V-vie-n-nu s-s-seg-gu-gu, — kadets Bīglers klabināja zobus viņiem nopakaļ.

Telpā ar sešpadsmit gultām bija pieci cilvēki. Viens jau bi ja miris kopš vairākām stundām un gulēja, pārsegts ar baltu palagu. Viņu sauca tāpat kā zinātnieku, kas bija atklājis koleras bacili. Tas bija majors Kochs, ko štaba ārsts rītdien gatavojās apbedīt reizē ar kadetu Bīgleru.

Kadets Bīglers apsēdās uz gultas un pirmo reizi dabūja redzēt, kā cilvēki mirst ar koleru kungam un ķeizaram par godu, jo divi no slimajiem cīnījās ar nāvi. Viņiem trūka elpas, sejas kļuva zilas, viņi izgrūda kaut kādas saraustītas skaņas, tā ka pat nevarēja saprast, kādā valodā viņi runā. Tie bija tikai neskaidri gārdzieni.

Abi pārējie, kas bija ceļā uz izveseļošanos, ar savu ārkārtīgi straujo reakciju atgādināja tifa drudža slimniekus. Viņi kliedza nesaprotamus vārdus un svaidīja zem segas izdēdējušas kājas. Pie viņiem stāvēja bārdains sanitars un savā Štirijas iz​runā (ko kadets Bīglers saprata) centās tos nomierināt:

— Man arī bija kolera, mani mīlīši, bet es gan tā nespārdījos. Tagad jau jums būs labi. Dabūsiet atvaļinājumu .. . Vai tu nemitēsies! — viņš uzbrēca vienam, kas tik spēcīgi izsvieda kāju gaisā, ka sega uzkrita uz galvas. — Tā pie mums neuzvedas. Vari priecāties, ka tev ir drudzis, citādi tev būtu jāiziet no šejie​nes garšļauku. No tās ķezas nu jūs abi esat ārā.

Viņš paskatījās apkārt.

— Re, tie divi jau pagalam. Tā jau mēs ari domājām, — viņš labsirdīgi piemetināja. — Priecājieties, ka esat laimīgi tikuši tam pāri! Es nu iešu pēc palagiem.

Drīz viņš atkal atgriezās, pārklāja palagus mirušajiem, kuru lūpas bija kļuvušas pilnīgi melnas, sakrustoja viņu rokas ar melnajiem nagiem un ne mazumu nopūlējās iebāzt viņiem mutēs izkārušās mēles.

Tad viņš nometās ceļos starp gultām un sāka skaitīt: — Svētā jaunava Marija, dieva māte, — pamezdams pie tam pa skatienam uz saviem atveseļošanās stadijā esošajiem pacientiem, kuru drudzis nozīmēja atgriešanos dzīvē.

— Svētā Marija, dieva māte, — viņš atkārtoja, kad kāds pilnīgi kails cilvēks uzsita viņam uz pleca.

Tas bija kadets Bīglers.

— Paklau, — viņš teica, — es esmu — nomazgājies. — Tas ir — mani nomazgāja. — Man — vvajag segu. M-man sssalst.

— Tas ir izņēmuma gadījums, — štaba ārsts teica pēc pusstundas kadetam Bīgleram, kas gulēja zem segas. — Jūs esat ceļā uz izveseļošanos, kadeta kungs. Rīt mēs jūs nosūtīsim uz rezerves hospitāli Tarnovā. Jūs esat koleras baciļu izplatītājs. Zinātne ir tiktāl gājusi uz priekšu, ka mēs to varam pilnīgi skaidri noteikt. Vai jūs esat no 91. pulka?

— No 13. kaujas bataljona 11. rotas, — vecākais sanitars atbildēja kadeta Bīglera vietā.

— Rakstiet, — štaba ārsts noteica. — Kadets Bīglers, 13. kaujas bataljons, 11. kājnieku rota, 91. pulks, nosūtīts novērošanai uz Tarnovas koleras baraku kā koleras baciļu izplatītājs . ..

Tā apgarotais cīnītājs kadets Bīglers kļuva par koleras baciļu izplatītāju.

II

BUDAPEŠTĀ Budapeštas militartransporta stacijā Matušics atnesa kapteinim Zāgneram no stacijas komandantūras atkal vienu telegramu, ko nelaimīgais brigādes komandieris bija paspējis izsūtīt, iekāms to bija nogādājuši sanatorijā. Tai bija tas pats saturs: «Steidzīgi paēdināt ļaudis, tad doties tālāk uz Sokalu,» — un tā nebija šifrēta. Vēl bija piemetināts: «Vezumniekus iedalīt austrumu grupā. Izlūkošana atcelta, 13. kaujas bataljons ceļ tiltu- pār Bugu. Sīkākas ziņas laikrakstos.»

Kapteinis Zāgners tūliņ devās pie stacijas komandanta. Mazs, resns virsnieks saņēma viņu ar laipnu smaidu.

— Tas nu gan ir izstrādājis brīnumus, tas jūsu brigādes komandieris, — viņš teica, plati smaidīdams, — tomēr man tās blēņas bija jums jāizsniedz, jo no divizijas vēl nav nekāda rīkojuma, lai viņa telegramas neizsniegtu adresatiem. Vakar te brauca cauri 75. pulka 14. kaujas bataljons, un tā komandieris šeit saņēma telegramu, lai izmaksā visiem kareivjiem kā balvu par Pržemišļu pa sešām kronām, un reizē ar to pavēlēts, ka no šīm sešām kronām katram kareivim jāiemaksā kancelejā divas kronas kara aizņēmumam . . . Pēc ticamām ziņām, jūsu brigādes ģenerālim ir progresivā paralizē.

— Majora kungs, — kapteinis Zāgners sacīja stacijas komandantam, — sakarā ar pulka pavēli mēs braucam pēc maršruta uz Gedelu. Kareivjiem jāsaņem šeit 150 gramu Ementales siera. Iepriekšējā stacijā viņiem vajadzēja saņemt pa 150 gramiem ungāru desas, bet viņi tomēr nekā nesaņēma.

— Acīm redzot arī šeit no tā nekas neiznāks, — majors atbildēja ar to pašu laipno smaidu, — man nav zināma tamlīdzīga pavēle attiecībā uz čechu pulkiem. Tā jau arī nav mana darīšana, griezieties apgādes daļā!

— Kad varēsim braukt tālāk, majora kungs?

— Jums priekšā stāv kāds vilciens ar smago artilēriju Galicijas frontei, kapteiņa kungs. To mēs atlaidīsim pēc stundas. Uz trešajām sliedēm stāv sanitarvilciens, tam jāatiet 25 minūtes pēc artilērijas vilciena. Uz divpadsmitajām sliedēm mums ir munīcijas vilciens, tas dosies ceļā 10 minūtes pēc sanitarvilciena, un tad pēc 20 minūtēm varēs atiet jūsu vilciens. Tas ir, ja līdz tam laikam šo kārtību negrozīs, — viņš piemetināja, joprojām tikpat laipni smaidīdams, ar ko zaudēja pēdējās kapteiņa Zāgnera simpātijās.

— Atļaujiet, majora kungs, — Zāgners ieprasījās, — vai jūs nevarētu man paskaidrot, kā tas iespējams, ka jums nav zināma pavēle par Ementales siera izsniegšanu pa 150 gramiem čechu p u 1 k u kareivjiem?

To es nevaru izpaust, — Budapeštas militartransporta stacijas komandants atbildēja, ne uz brīdi nezaudēdams laipno smaidu.

«Nu esmu gan iekritis,» kapteinis Zāgners domāja, atstādams komandantūru, «kāda velna pēc es liku Lūkasam sasaukt visus vadu komandierus un doties uz apgādes daļu pēc šiem .150 gramiem siera uz cilvēku!»

Bet, iekams 11. rotas komandieris virsleitnants Lukašs deva rīkojumu vadu komandieriem saskaņā ar kapteiņa Zāgnera pavēli doties pēc 150 gramiem Ementales siera uz cilvēku, viņa priekšā nostājās Šveiks ar nelaimīgo Balunu.

Baluns trīcēja pie visām miesām.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks ar savu parasto izveicību iesāka, — ka jautājums, par ko man jārunā, ir neiedomājami svarīgs. Tāpēc es lūgtu, obrlajtnanta kungs, vai mēs nevarētu nokārtot šo būšanu gabaliņu tālāk, kā reiz teica mans draugs Špatina no Zhoršas, kad viņš bija par līgavaiņa brāli kāzās un viņam baznīcā pēkšņi uznāca vajadzība…

— Kas tad noticis, Sveik? — pārtrauca virsleitnants Lukašs, kas jau bija paspējis tāpat noilgoties pēc Sveika kā Šveiks pēc viņa. — Paiesim kādu gabaliņu tālāk!

Baluns trīcēdams soļoja viņiem nopakaļ. Sis milzis bija galīgi zaudējis dvēseles līdzsvaru un drausmīgā bezcerības izmi​sumā svaidīja savas garās rokas.

— Nu, kas ir, Sveik? — virsleitnants Lukašs uzprasīja, kad viņi bija pagājuši kādu gabaliņu.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks sacīja, — ka vienmēr ir labāk atzīties pēc iespējas ātrāk un negaidīt, kamēr viss uzprāgst gaisā. Jūs pilnīgi nepārprotami pavēlējāt, obrlajtnanta kungs, lai Baluns, iekāms mēs iebraucam Budapeštā, atnes jums aknu pastēti un vienu frančmaizi.

— Vai tu saņēmi šo pavēli vai ne? — viņš griezās pie Baluna.

Baluns tikai aizvien sparīgāk vēcināja rokas, it kā atkaudamies 110 uzbrucēja.

— Šī pavēle, — Šveiks turpināja, — diemžēl, nebija izpildāma, obrlajtnanta kungs. Es to jūsu aknu pastēti apēdu . .. Jā, es to apēdu, — viņš stingri atkārtoja, iegrūzdams pārsteigta​jam Balunam dunku sānos, — jo domāju, ka aknu pastētē var ātri samaitāties. Es esmu vairākkārt lasījis laikrakstos, ka ar aknu pastēti noindējas veselas ģimenes. Vienreiz tas bija noticis Zderazā, otrreiz Berounā, trešo reizi Taborā, ceturto reizi Jaunboļeslavā, piekto reizi Pršibramā. Visi šie gadījumi beidzās ar nāvi. Aknu pastētē ir visniknākā inde . . .

Baluns, kas to bija drebēdams noklausījies, atkāpās, iebāza pirkstu mutē un sāka rīstīties.

— Kas jums kait, Balun?

— Ma-man ne-labi, oba-bar-lajtnanta kungs, — rīstījās nelaimīgais Baluns, — es tak vi-viņu apēdu vie-vie-viens pats.

No cietēja Raluna mutes nāca ārā pat gabaliņi staniola pa​pīra, kurā pastētē bija iesaiņota.

— Kā jūs pats redzat, obrlajtnanta kungs, — Šveiks sacīja, nezaudēdams ne drusciņu no sava dvēseles miera, — katra tāda apēsta pastētē nāk ārā kā korķis no ūdens. Es gribēju to uzņemties par savu vainu, bet tas nelga nodeva sevi. Citādi viņš būtu kārtīgs cilvēks, bet viņš aprij visu, kas viņam uzticēts.

Es vienreiz pazinu tādu pašu, viņš kalpoja bankā. Viņam varēja uzticēt tūkstošus: reiz viņš bija saņēmis1

no kādas citas bankas naudu un dabūjis par tūkstoš kronām vairāk, tad viņš uz vietas aiznesa tās atpakaļ, bet, ja viņam lika atnest par piecpadsmit kreiceriem dūmu desu, tad viņš pusi ceļā notiesāja. Viņš bija traks izēdējs! Un, kad viņu sūtīja pēc aknu desām, tad viņš ar kabatas nazi izčakarēja tām vietvietām vidu un vēlāk aizlīmēja caurumus ar angļu plāksteri, kas viņam uz piecām desām maksāja vairāk nekā viena vesela desa.

- Virsleitnants Lukašs nopūtās un devās projām.

— Vai jums nelabpatiks ko pavēlēt, obrlajtnanta kungs? —· Šveiks nosauca viņam pakaļ, kamēr nelaimīgais Baluns atkal un atkal bāza pirkstu rīklē.

Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku un nogriezās uz apgādes noliktavas pusi. Pie tam viņam radās tā dīvainā doma, ka Aus​trija nevar karā uzvarēt, jo kareivji apēd virsniekiem aknu pastētēs.

Tikmēr Šveiks pārveda Balunu otrā pusē sliežu ceļam. Viņš mierināja Balunu, ka viņi abi tūliņ došoties uz pilsētu un nopirkšot obrlajtnanta kungam Debrecinas desiņas. Šī speciālā desu šķirne Šveikam nezin kāpēc cieši saistījās ar priekšstatu par Ungārijas ķēniņvalsts galvaspilsētu.

— Jā, bet vilciens pa to laiku aizies, — Baluns gaudās, jo viņa skopums bija tikpat liels kā viņa ēdelība.

— Kad jābrauc uz fronti, — Šveiks paskaidroja, — tad tu nekad nevari nokavēt vilcienu, jo neviens vilciens negribēs nogādāt galapunktā tikai pusi kaujas bataljona. Bet es tev redzu cauri, Balun. Tu trīci par savu kabatu.

Viņi tomēr nekur neaizgāja, jo tajā brīdī atskanēja iekāpšanas signāls. Kareivji pa rotām nāca atpakaļ no apgādes noliktavas tukšām rokām. 150 gramu Ementales siera vietā katram bija izsniegta kārbiņa sērkociņu un pastkarte, ko bija izdevusi kritušo karavīru kapu apkopšanas komisija (Vīne XIX, Kanizija ielā 4). 150 gramu siera vietā katrs turēja rokā Sedlickas kareivju kapsētas uzņēmumu Rietumgalicijā, kur bija redzams piemineklis nelaimīgajiem zemessargiem, celts pēc skulptora, brīvprātīgā feldfebeļa Šolca meta.

Pie štaba vagona valdīja neparasta rosība. Kaujas bataljona virsnieki pulcējās ap kapteini Zāgneru, kas viņiem kaut ko uztraukti skaidroja. Viņš tikko bija atnācis no stacijas komandantūras un turēja rokās stingri slepenu īstu brigādes štaba telegramu ar asi garām instrukcijām un norādījumiem sakarā ar jauno situāciju, kādā Austrija atradās kopš 1915. gada 23. maija. Stabs telegrafēja, ka Itālijā pieteikusi Austroungārijai karu. Vēl Mostā pie Litavas, virsnieku klubā pie pusdienām vai vakariņām pastāvīgi mēdza pārrunāt jautājumu par Italijas dīvaino izturēšanos, bet patiesībā neviens gan neticēja, ka varētu piepildīties idiota Bīglera pravietiskie vārdi, ko viņš kādreiz izteica, noraidīdams vakariņās savu makaronu porciju: — Tos es vēl dabūšu atēsties pie Veronas mūriem. Kapteinis Zāgners, iepazinies ar brigādes štaba atsūtītajām instrukcijām, lika taurēt trauksmi.

Kad viss kaujas bataljons bija sapulcējies, kareivjus sastādīja pa rotām un kapteinis Zāgners neparasti pacilātā balsī nola​sīja viņiem brigādes štaba pavēli: «Savā nesalīdzināmā nodevībā un alkatībā Italijas karalis aizmirsis brālīgās saites, kas viņu padarīja par mūsu ķeizarvalsts sabiedroto. Kopš sākās karš, kurā viņam vajadzēja stāties mūsu varonīgā karaspēka pusē, zvēresta lauzējs Italijas karalis rīkojās kā maskēts bandits, savas divkosīgās izturēšanās laikā vezdams slepenas sarunas ar mūsu ienaidniekiem un sagatavodams savu nodevību, kas sasniedza savu augstāko pakāpi naktī no 22. uz 23. maiju ar kara pieteikšanu mūsu ķeizarvalstij. Mūsu visaugstākais karavadonis ir pārliecināts, ka mūsu vienmēr varonīgais un uzvarošais karaspēks atbildēs uz zvēresta lauzēja ienaidnieka nekrietno nodevību ar tādu triecienu, kas liks nodevējam atzīt, ka viņš ar savu kauna pilno un nodevīgo iejaukšanos šajā karā pats sev parakstījis nāves spriedumu. Mēs paliekam stingrā pārliecībā, ka ar dieva palīdzību drīz ausīs tā diena, kad Italijas līdzenumi atkal ieraudzīs Santa Lūcijas, Virencas, Novārās un Kustocas uzvarētājus. Mēs gribam uzvarēt, mums jāuzvar, un mēs noteikti uzvarēsim!»

Tam sekoja parastais trīskārtējais «Lai dzīvo!», un kareivji, mazliet apmulsuši, sasēdās vagonos.

150 gramu Ementales siera vietā viņi bija dabūjuši uz kakla karu ar Itāliju. * Vagonā, kur sēdēja Šveiks, mantzinis Vaneks, telefonists Chodunskis, Baluns un pavārs Juraida, iesākās interesanta sa​runa par Italijas iejaukšanos karā.

Prāgā, Tabora ielā, ari reiz bija tāds gadījums, — Šveiks stāstīja, — tur dzīvoja kāds tirgotājs Iloršeišijs. Gabaliņu tālāk bija veikals tirgotājam Pošmurnijam, un starp viņiem abiem atradās sīktirgotāja Havlasa veikaliņš. Tirgotājam Horšeišijam reiz bija ienācis prātā, ka viņš varētu, tā sacīt, sabiedroties ar sīktirgoni I-Iavlasu pret tirgotāju Pošmurniju, tāpēc viņš bija jau ievadījis šo lietu par abu veikalu apvienošanu vienā firmā «Horšeišijs un Havlass». Bet sīktirgonis Havlass tūliņ aizgāja pie tirgotāja Pošmurnija un pateica tam, ka Horšeišijs dodot viņam 1200 par viņa sīktirgotavu un gribot viņu par savu kompanjonu. Ja Pošmurnijs došot viņam 1800, tad viņš labāk sabiedrojoties ar to pret Iloršeišiju. Tā viņi abi vienojās, bet Havlass vēl labu laiku grozījās ap Horšeišiju, izlikās par tā labāko draugu un, kad iznāca runa par vienošanos, vienmēr sacīja: «Jā, tas jau drīz būs jānokārto. Es tik gaidu, kad vasarnieki atgriezīsies.» Un, kad vasarnieki atgriezās, tad tas ari bija nokārtots viens un divi, kā viņš to Horšeišijam bija solījis. Proti, kad Horšeišijs rīta agrumā izgāja atdarīt veikala aizvirtņus, viņš ieraudzīja lielu uzrakstu pār sava konkurenta veikalu, mil​zīgu firmas izkārtni: «Pošrnurnijs un Havlass».

— Pie mums arī reiz tā notika, — muļķa Baluns iejaucās, — es gribēju pirkt kaimiņos teli un biju jau noteikti sarunājis, bet Voticu miesnieks paķēra to man taisni no deguna gala.

— Tagad, kad mums ir vēl viens karš, — Šveiks turpināja, - kad mums ir par vienu ienaidnieku vairāk un jauna fronte klāt, mums vajadzēs ar munīciju taupīgāk rīkoties. «Jo vairāk ģimenē bērnu, jo vairāk nolieto rīkstes,» — tā mēdza teikt vecais Motolas Chovaneks, kas par zināmu atlīdzību uzņēmās apkārtējo kaimiņu bērnu pēršanu.

— Man tikai bailes, — Baluns ierunājās, sākdams atkal drebēt, — ka sitās Italijas dēļ mums izsniegs mazākas porcijas.

Mantzinis Vaneks kļuva domīgs un nopietni sacīja: — Viss var būt, jo tagad mūsu uzvara drusku ieilgs.

— Tagad mums gan noderētu jauns Radeckis, — Šveiks prātoja, — tas vismaz pazītu to apvidu, tas zinātu uziet itāliešu vājās puses, zinātu, kur tam jāuzbrūk un no kuras puses. Tas nav nemaz tik vienkārši — ņemt un kaut kur ielīst. Ielīst jau ielīstu katrs, bet izkļūt ārā — tā ir īstā kara māksla. Kad tu kaut kur lien iekšā, tad tev jāzina viss, kas notiek apkārt, lai nenokļūtu tādā ķezā, ko sauc par katastrofu. Reiz pie mums mājā, kad es vēl biju vecajā dzīvoklī, bēniņos notvēra zagli. lelavīdamies mājā, viņš bija ievērojis, ka strādnieki labo gaismas šachtu, tāpēc, kad viņš izrāvās un pasita sētnieci gar zemi, viņš nolaidās pa sastatnēm šachtā, un tur viņam vairs nebija kur sprukt. Bet mūsu tētiņš Radeckis — tas tev zināja katru ceļu, un neviens viņu nevarēja noķert. Kādā grāmatā par ģenerāļiem tas viss bija rakstīts: kā viņš meties bēgt no Santa Lūcijas, kā itālieši arī metušies bēgt un kā viņš tikai otrā dienā apķēries, ka viņš taču ir uzvarējis. Kad viņš itāliešus nav vairs tur uzgājis un pat ar tālskati nav varējis saredzēt, tad viņš nācis atpakaļ un ieņē​mis pamesto Santa Lučiju. Par to viņu iecēluši feldmaršala godā.

— Nu, bet pati Itālijā ir patīkama zeme, — pavārs Juraida ieteicās. — Es reiz biju Venecijā un zinu, ka itālieši visus lamā par cūkām. Tiklīdz itālietis noskaišas, viņam katrs ir «porco maledetto»[15]. pat romas pāvests tad ir cūka un madonna cūka.

Mantzinis Vaneks arī izsacījās par Itāliju ļoti labvēlīgi. Kralupā, savā drogu preču veikalā, viņš priekš kara bija pārdevis citronu sīrupu, ko gatavojis no iepuvušiem citroniem, un vislētākie un visvairāk sapuvušie citroni nākuši no Italijas. Tagad citronu sūtīšanai no Italijas uz Kralupu svītra pāri. Karš ar Itāliju sagādāšot, bez šaubām, visādus nepatīkamus pārsteigu​mus, jo Austrija gribēšot atriebties.

— Viegli teikt: atriebties! — Šveiks iesmējās. — Dažreiz cilvēks domā, ka viņš atriebjas, bet galu

galā cieš tas, ko viņš tā sakot, izraudzījies par savas atriebības ieroci. Kad es priekš pāris gadiem vēl dzīvoju Vinohradā, tad mums pirmajā stāvā dzīvoja šveicars, un tas bija izīrējis vienu istabu kādam bankas ierēdnītim, kas pastāvīgi apmeklēja kādu krodziņu Krameriusa ielā. Tur ierēdnis bija saplēsies ar kādu kungu, kam kaut kur Vinohradā piederēja laboratorija urina izmeklēšanai. Šis kungs vispār ne par ko citu nerunāja un nedomāja kā tikai par urinu, pastāvīgi nēsāja sev līdzi pudelītes ar urinu un bāza tās visiem pie deguna, lai arī tie dotu savu urinu izmeklēt, jo no šādas izmeklēšanas esot atkarīga cilvēka un visas viņa ģimenes laime un tas maksājot tik maz, pavisam tikai sešas kronas. Visi, kas apmeklēja šo krodziņu, arī pats krodzinieks un viņa sieva, bija devuši izmeklēt savu urinu, tikai šis ierēdnis nepielaidās, tāpēc tas kungs staigāja viņam pakaļ pat uz klozetu un noraizējies runāja: «Es nezinu, Skorkovska kungs, bet man tas jūsu urins nemaz nepatīk. Ielaidiet drusku šinī pudelītē, kamēr nav par vēlu!» Beidzot, viņš to piedabūja. Ierēdnim tas maksāja sešas kronas, un šis kungs ar izmeklēšanas rezultātiem iedzina viņam pamatīgas bailes, kā viņš to darīja ar visiem, arī ar krodzinieku un viņa sievu, kuriem viņš bija sagādājis krietnus zaudējumus, jo pēc katras analizēs mēdza izteikties, ka tas esot nopietns gadījums, ka dzert cita nekā nedrīkstot, tikai ūdeni, ka smēķēt arī nedrīkstot un precēties tāpat un ka esot jāēd tikai dārzeņi vien. Ierēdnis bija uz viņu ārkārtīgi pārskaities, tāpat kā visi, un izraudzījās šveicaru par savas atriebības ieroci, jo pēdējais bija ļoti rupjš cilvēks. Tā nu ierēdnis pateica tam kungam, ka šveicars jau labu laiku jūtoties nevesels un lūdzot, lai šis rīt ap pulksten septiņiem ierodoties pēc urina, lai to varētu izmeklēt. Kungs gāja ari. Šveicars vēl gulēja, kad tas kungs viņu pamodināja un laipni uzrunāja: «Man ir tas gods novēlēt jums labu ritu, Maleka kungs. Te jums būs pudelīte, esiet tik laipni, ielaidiet tanī savu ūdentiņu un samaksājiet man sešas kronas!» Bet tad tikai sākās tracis! Šveicars izlēca vienā apakšveļā no gultas, sagrāba to kungu aiz rīkles un svieda viņu pret bufeti tā, ka tas palika tur karājoties. Tad šveicars norāva viņu no bufetes, paķēra ādas pletni un tāpat apakšveļā trenca viņu pa visu Čelakovska ielu, un kungs brēca tā, it kā viņam būtu jau suns pie papēžiem, kamēr viņam palaimējās Havličeka ielā ielēkt tramvajā. Bet šveicaram uzklupa kāds policists, un viņi abi sāka plūkties, un, tā kā šveicars bija tikai apakšbiksēs un viņam tur viss kas nāca redzams, tad šāda nesmukuma dēļ viņu iesēdināja policijas ratos un veda uz iecirkni, bet viņš vēl ceļā auroja kā vērsis: «Neliešu banda, es jums rādīšu manu urinu analizēt!» Viņš dabūja nosēdēt sešus mēnešus par varas darbiem publiskā vietā un kārtības sargu apvainošanu, un, tā kā viņš pēc sprieduma pasludināšanas bija vēl apvainojis valdošo namu, tad viņš laikam sēž vēl šodien, un tāpēc es saku, ja kādam grib ko atriebt, tad tur vienmēr cieš kāds nevainīgs cilvēks.

Baluns tikmēr bija dziļi iegrimis domās un beidzot visai bažīgi jautāja: — Lūdzu, mantziņa kungs, tad jūs tiešām domājat, ka šitā kara dēļ ar Itāliju mums samazinās porcijas?

— Tas ir skaidrs kā diena, — Vaneks atbildēja.

— Jēzus Marija! — Baluris iesaucās, atspieda galvu rokās un klusu ierāvās savā kaktā.

Ar to arī šajā vagonā noslēdzās debates par Itāliju. * Tā kā slavenais militārais teoretiķis kadets Bīglers štaba vagonā vairs neatradās, tad sarunas par jaunradušos situāciju sakarā ar Italijas iestāšanos karā būtu bijušas ļoti garlaicīgas, ja leitnants Dubs no 3. rotas zināmā mērā neaizstātu Bīgleru.

Leitnants Dubs pirms iesaukšanas armijā strādāja par čechu valodas skolotāju un izrādīja ārkārtīgu tieksmi visos iespējamos gadījumos uzsvērt savu lojalitati. Rakstu darbos viņš vienmēr uzdeva saviem skolēniem tematus no Habsburgu nama vēstures. Jaunākajās klasēs skolēnus biedēja ķeizars Maksimilians, kas bija uzlīdis kaut kādā klintī un nebija varējis vairs norāpties, Jozefs II kā arājs un Ferdinands Labsirdīgais. Vecākajās klasēs temats bija daudz sarežģītāks, piemēram, septītajai klasei: «Ķeizars Francis Jozefs I kā zinātnes un mākslas veicinātājs». Šā rakstu darba pēc kādam septītās klases audzēknim atņēma tiesības iestāties jebkurā Austroungārijas vidusskolā, jo viņš bija uzrakstījis, ka šā

valdnieka cildenākais darbs esot ķei​zara Franča Jozefa tilta uzbūvēšana Prāgā.

Dubs stingri raudzījās uz to, lai visi viņa audzēkņi ķeizara dzimšanas dienā un tamlīdzīgos svētkos ar sajūsmu dziedātu valsts himnu. Sabiedrībā Dubu nemīlēja, jo bija konstatēts, ka viņš denuncē savus darba biedrus. Tanī pilsētā, kur viņš strādāja, viņš piederēja pie lielāko stulbeņu un nejēgu trijotnes, kur bez viņa vēl ietilpa apriņķa priekšnieks un ģimnāzijās direktors. Šajā šaurajā pulciņā viņš mācījās spriest par politiku no Austroungārijas ķeizar valsts viedokļa. Arī tagad viņš sāka izklāstīt savus uzskatus īstā veca profesora tonī.

— Mani patiesībā Italijas izturēšanās nemaz nepārsteidz. Es jau to gaidīju kopš trim mēnešiem. Ir skaidrs, ka Itālijā pēdējā laikā pēc veiksmīgā kara ar Turciju Tripoles dēļ kļuvusi ļoti lepna. Bez tam tā stipri paļaujas uz savu floti un uz iedzīvotāju noskaņojumu mūsu piejūras zemēs un Dienvidtirolē. Es vēl priekš kara tiku runājis ar mūsu apriņķa priekšnieku, ka māsu valdība nepietiekami novērtē irredentistu kustību dienvidos. Viņš man pilnīgi piekrita, jo katram saprātīgam cilvēkam, kam mūsu valsts vienības saglabāšana ir sirdslieta, sen jau vajadzēja saprast, kur novedīs mūsu pārliecīgā piekāpība pret šādiem elementiem. Es labi atceros, kā priekš diviem gadiem sarunā ar apriņķa priekšnieku izteicos, ka Itālijā — tas bija Balkanu kara laikā pēc incidenta ar mūsu konsulu Prochazku — to vien gaida, kad varētu mums slepeni uzbrukt. Un tagad tas ir noticis! — viņš izsaucās tādā balsī, it kā visi uzstātos pret viņu, kaut gan visi klātesošie kadru virsnieki viņa runas laikā neveltīja šim «civilistam» nekādas vērības.

— Taisnība, — viņš turpināja rāmākā balsī, — ka daudzos gadījumos pat skolu programās bija galīgi aizmirstas mūsu agrākās attieksmes pret Itāliju un mūsu slaveno uzvarētāju armiju varoņdarbi tiklab 1848., kā 1866. gadā, ko pieminēja pašreizējā brigādes pavēlē. Es gan vienmēr esmu pildījis savu pienākumu un pirms mācību gada beigām, īsi priekš kara sākšanās uzdevu saviem audzēkņiem rakstu darbu: «IJnsere Helden in Italien von Vincenza bis zu Custoza oder .. .»* Un muļķa leitnants Dubs svinīgi pacēla balsi: — «. . . Blut und Leben fūr Habsburg! Fūr ein Osterreich, ganz, einig, gross!»[16] Viņš apklusa, acīm redzot gaidīdams, ka arī pārējie štaba vagona iemītnieki izsacīsies par jauno situāciju, pēc kam viņš tiem vēlreiz norādīs, ka nojautis Italijas izturēšanos pret saviem sabiedrotajiem jau pirms pieciem gadiem. Viņš tomēr vīlās, jo kapteinis Zāgners, kam raitnieks Matušics bija atnesis no staci​jas «Peštas Loida» vakara izlaidumu, ierunājās, raugoties laik​rakstā: — Ziniet, tā Veinere, ko mēs redzējām viesizrādēs Mostā, vakar uzstājusies šejienes Mazajā teātrī.

Ar to štaba vagonā beidzās debates par Itāliju.

Bataljona raitnieks Matušics un kapteiņa Zāgnera kalpotājs Bacers apsprieda karu ar Itāliju no tīri praktiska viedokļa, jo abi pirms daudziem gadiem, sava aktivā karadienesta laikā, bija piedalījušies manevros Dienvidtirolē.

— Tā būs traka nodauzīšanās pa tiem kalniem, — Bacers sacīja, — kapteinim Zāgneram ir vesels lēvenis somu. Es pats esmu kalnu iedzīvotājs, bet tas ir pavisam kas cits, kad cilvēks pasit bisi zem svārkiem un iet pameklēt kādu zaķi grafa Švarcenberga daļā.

— Ja mūs sūtīs tur, uz Itāliju, man arī nebūs viegla lieta skraidīt pa kalniem un glečeriem ar pavēlēm. Un tad tas ēdiens — viena vienīga biezputra ar eļļu, — Matušics bēdīgi piebalsoja.

— Un kāpēc taisni mēs būtu tie kalnos sūtāmie? — Bacers sāka iekaist. — Mūsu pulks jau bija Serbi jā un Karpatos, tur es jau diezgan izkāpelējos pa kalniem ar kapteiņa kunga somām un divreiz pa vienai pazaudēju: vienreiz Serbijā, otrreiz Karpatos, jo tur viss gāja pa kaklu pa galvu, un var gadīties, ka uz Italijas robežām tas man notiek trešo reizi. Un ja par turieniešu ēšanu runā. .. — Viņš nospļāvās un pievirzījās tuvāk Matušicam. — Zini, pie mums Kašperkalnos taisa tādus mazus knedlikus no rīvētiem kartupeļiem, novāra, tad apviļā sakultās olās un saberztos sausiņos un cep ar speķi. — Pēdējo vārdu viņš iz​sacīja noslēpumainā un svinīgā balsi.

— Par visu labāki tomēr ir knedliki ar skābiem kāpostiem, — viņš sērīgās atmiņās piemetināja, — tad jūs ar saviem makaro​niem varat iet uz poda.

Tā arī šeit beidzās saruna par Itāliju. * Tā kā vilciens stāvēja stacijā jau vairāk par divām stundām, tad pārējos vagonos nāca pie vienprātīga slēdziena, ka vilcienu sūtīs citā virzienā — uz Itāliju.

To pastiprināja arī tas apstāklis, ka ar transportu notika gluži dīvainas lietas. Visus atkal izdzina no vagoniem, un sanitarinspekcija ar dezinfektoriem apstaigāja visu vilcienu, izšķērdīgi izlaistot vagonus ar lizolu, ko visi uzņēma ar lielu nepatiku, sevišķi tajos vagonos, kur veda pārtikas krājumus.

Bet pavēle paliek pavēle. Sanitarkomisija bija pavēlējusi dezinficēt visus 728. transporta vagonus, un tāpēc dezinfektori mierīgā garā aplēja ar lizolu kroņa maizes klaipus un rīsu maisus. No tā vien varēja spriest, ka gaidāms kaut kas sevišķs.

Tad visus sadzina vagonos un pēc pusstundas atkal iztrieca ārā, jo ešelonu ieradās inspicēt tād,s nāvei parādā palicis ģenerālis, ka Šveiks viņam mirklī atrada attiecīgu apzīmējumu. Stāvēdams aiz pirmās rindas, Šveiks iečukstēja Vanekam ausī: — Ir gan mirla!

Bet vecais ģenerālis, kapteiņa Zāgnera pavadībā apstaigādams ierindu, apstājās pie kāda jauniņa kareivja un, gribēdams, tā sakot, iejūsmināt visu bataljonu, tēvišķīgi apvaicājās, cik kareivim gadu, no kurienes viņš esot un vai viņam esot pulkstenis. Kareivim pulkstenis bija, bet viņš iedomājās, ka dabūs no vecā vēl vienu, un tāpēc atbildēja noraidoši. Uz to vecais mirla atbildēja ar tādu pašu idiotisku smaidiņu, kāds mēdza būt ķeiza​ram Francim Jozefam, kad viņš pateicās kādam pilsētas galvam par apŠveikumu: — Tas ir labi, tas ir labi!

Tad ģenerālis pagodināja blakus stāvētāju kaprali un vai​cāja tam, vai viņa sieva pie labas veselības.

— Padevīgi ziņoju, ka neesmu precējies! — kapralis braši nobrēca. Ģenerālis tikpat muļķīgi pasmaidīja un žēlīgi atkārtoja: — Tas ir labi, tas ir labi!

Beidzot šis ģenerālis sirmgalvja bērnišķībā lūdza kapteini Zāgneru parādīt viņam, kā kareivji sastājas dubultrindās, un pēc mirkļa jau skanēja: — Pirmais!

— Otrais!

— Pirmais!

— Otrais!

Vecajam mirlām tas ļoti patika. Viņam mājas bija divi kalpotāji, kurus viņš mēdza nostādīt blakus sev priekšā un lika skaitīt: «Pirmais, otrais.» Šādu ģenerāļu Austrijā bija atliku likām.

Kad inspekcija bija laimīgi garām, ģenerālis neskopojās ar uzslavām kapteinim Zāgneram, bet kareivjiem atļāva brīvi pastaigāties pa stacijas teritoriju, jo bija saņemts ziņojums, ka brauks projām tikai pēc trim stundām. Kareivji staigāja šurpu turpu un meta acis uz visām pusēm, vai nelaimēsies ko sadabūt, un, tā kā stacijā bija daudz publikas, tad viens otrs iedzīvojās papirosos.

Bija skaidri redzams, ka sākotnējā sajūsma, kas izpaudās svinīgā ešelonu sagaidīšanā, bija stipri pagaisusi, un kareivjiem nācās diedelēt.

Fie kapteiņa Zāgnera ieradās deputacija no «Apvienības varoņu apsveikšanai». Tā sastāvēja no divām drausmīgi nodzītām dāmām. Viņas pasniedza kaujas bataljonam domāto dāvanu: divdesmit kārbiņu ar smaržīgām piparmētru tabletēm, — kādu Peštas saldumu fabrikas reklāmu. Skārda kārbiņas, kurās šīs smaržīgās tabletes atradās, bija ļoti glītas. Uz vāciņa bija uzgleznots ungāru honveds, kas spieda roku Austrijas zemessargam, un virs abiem staroja sv. Stefana kronis. To visu ietvēra uzraksts vācu un ungāru valodā: «Par ķeizaru, dievu un tēv​zemi.»

Saldumu fabrika bija tik lojala, ka pirmo vietu ierādīja nevis dievam, bet ķeizaram.

Katrā kārbiņā atradās 80 tablešu, tātad caurmērā iznāca pa piecām tabletēm uz trim vīriem. Bez tam

šis izkāmējušās, nomocītās dāmas vēl pasniedza milzu saini, kurā atradās lapiņas ar divām lūgšanām, ko bija izdevis Budapeštas arehibiskaps Geza no Scatmarbudafalas. Tās bija iespiestas vācu un ungāru valodā un pilnas visšausmīgāko lāstu visiem ienaidniekiem. Tās bija uzrakstītas tik dedzīgi, ka noslēgumā trūka vienīgi ungāru spēcīgā «Baszom a Kristusmarjat!»[17].

Pēc godājamā dvēseļu gana domām, mīļajam dievam vajadzēja krievus, angļus, frančus, serbus un japaņus sakapāt gulašā un samalt kotletēs. Žēlsirdīgajam dievam vajadzēja mazgāties ienaidnieku asinīs un apkaut tos visus līdz pēdējam, kā to nežē​līgais Erods bija izdarījis ar bērniem.

Cienījamais Budapeštas arehibiskaps lietoja savās lūgšanās, piemēram, šādus jaukus teikumus: «Lai dievs svētī jūsu durkļus, ka tie dziļāk ieurbtos jūsu pretinieku vēderos! Lai tas taisnais dievs vērš lielgabalu uguni pret ienaidnieku štābiem! Lai tas žēlsirdīgais dievs dod, ka visi ienaidnieki noslīktu paši savās asinīs no tām brūcēm, ko jūs tiem cirtīsiet!»

Tāpēc tiešām jāsaka, ka šīm lūgšanām noslēgumā tik vien trūka kā labi bieza un spēcīga lamu vārda.

Kad abas dāmas to visu pasniedza kapteinim Zāgneram, viņas izsacīja arī savu karsto vēlēšanos piedalīties šo dāvanu izsniegšanā kareivjiem. Vienai pat bija tik daudz drosmes paziņot, ka viņa labprāt šajā gadījumā gribētu griezties ar uzrunu pie kareivjiem, kurus viņa citādi nesauca kā «mūsu brašie pelēkie varoņi».

Abas ārkārtīgi apvainojās, kad kapteinis Zāgners viņu lūgumu noraidīja. Tikmēr dāvanas jau bija nosūtītas uz vagonu, kurā atradās noliktava. Abas godājamās dāmas izgāja cauri kareivju rindām, pie kam viena izmantoja izdevību un paplikšķināja kādam bārdainam kareivim vaigu. Tas bija kāds Šimeks no Budejovices, kuram nebija ne jausmas par dāmu cēlo misiju, tāpēc viņš pēc to aiziešanas teica saviem draugiem: — Ir gan tās māsiņas te nekaunīgas! Ja nu vēl tāds mērkaķis būtu izskatījies pēc cilvēka, bet kauli un āda vien ir, kājas kā dzērvei un ģīmis kā septiņi nāves grēki! Un tāda veca galoda vēl grib piesmērēties kareivim!

Stacijā bija liela rosība. Notikums ar Itāliju bija sacēlis īstu paniku, jo divus artilērijas transportus aizturēja un aizsūtīja uz Štīriju. Stacijā stāvēja arī kāds bosniešu transports, kas aiz nezināmiem iemesliem gaidīja šeit prombraukšanas pavēli jau divas dienas un likās pilnīgi aizmirsts un pamests.

Bosnieši dzīvoja jau divas dienas bez pārtikas un gāja uz Jauno Peštu diedelēt maizi. Cita nekā vairs nedzirdēja kā tikai likteņa varā pamesto bosniešu sašutuma pilnās valodas, kuri, nikni žestikulējot,, nepārtraukti auroja: — Jeben ti boga, jeben ti dušu, jeben ti. majku.

Tad 91. pulka kaujas bataljonu sadzina atkal kopā un sasēdināja vagonos. Tomēr drīz no stacijas komandantūras atgriezās bataljona raitnieks Matušics ar vēsti, ka vilciens atiešot tikai pēc trim stundām.

Tāpēc ar pūlēm kopā sadabūtos kareivjus atkal izlaida ārā no vagoniem. Pirms pašas vilciena atiešanas štaba vagonā iesteidzās uztrauktais leitnants Dubs un pieprasīja, lai kapteinis Zāgners liekot arestēt Šveiku.

Leitnants Dubs, kas bija pazīstams ar savu tieksmi denuncēt citus jau savos skolotāja laikos, mēdza uzsākt sarunas ar kareivjiem, lai izpētītu viņu uzskatus un reizē ar to pamācītu un noskaidrotu, kāpēc viņi cīnās un par ko cīnās. Savā šās dienas apgaitā viņš bija pamanījis Šveiku, kas stāvēja aiz stacijas ēkas pie spuldzes staba un ar interesi apskatīja kādu kara loterijas plakatu. Tajā bija attēlots austriešu kareivis, kas ar durkli pie​naglojis pārbijušos bārdainu kazaku pie sienas.

Leitnants Dubs uzsita Šveikam uz pleca un jautāja, kā viņam šis plakats patīkot.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, —% Šveiks atbildēja, ·— ka tas ir viens īsts stulbums. Es esmu daudz muļķīgu plakatu redzējis, bet šitas ir tas vismuļķīgākais.

— Kas tad jums tanī nepatīk? — leitnants Dubs jautāja.

— Man šajā plakatā, lajtnanta kungs, nepatīk tas, kā šis kareivis rīkojas ar viņam uzticēto ieroci.

Viņš var to salauzt pret mūri, un tas taču nemaz nav vajadzīgs, vienīgi viņu par to vēl nosodīs, jo krievs taču pacēlis rokas un padodas. Krievs ir gūsteknis, un ar gūstekni jāapietas godīgi, jo galu galā viņi taču

arī ir cilvēki.

— Tātad jums tā krieva žēl, vai ne? — leitnants Dubs mēģi​nāja izdibināt Sveika noskaņojumu.

— Man abu žēl, lajtnanta kungs, krieva tāpēc, ka viņš ir uzdurts, un mūsējā tāpēc, ka viņu par to arestēs. Viņš taču nolauzīs savu durkli, tas jau ir mūris, kur viņš to ieurbis, un tērauds traki ātri lūst. Pie mums, lajtnanta kungs, vēl pirms kara, kad es biju iesaukts aktivajā dienestā, arī bija rotā kāds lajtnanta kungs, un viņam bija tādi izteicieni, ka neviens vecs feldfēbelis viņam līdzi netika. Apmācību laukumā viņš mums mēdza sacīt: «Kad es saku «mierā!», tād tev acīm jāspiežas ārā no pieres kā runcim, kad tas dara savu darāmo salmos.» Bet citādi viņš bija ļoti godīgs cilvēks. Reiz uz svētkiem viņam bija uznācis dulnums, un viņš bija nopircis visai rotai veselu vagonu kokosa riekstu, un kopš tā laika es zinu, cik tāds durklis ir trausla lieta. Pusrota salauza durkļus pie šiem riekstiem, un mūsu obrlajtnants lika ieslodzīt visu rotu, un trīs mēnešus mūs nelaida ārā no kazarmām, bet lajtnanta kungam iegrieza mājas arestu.

Leitnants Dubs uzmeta sirdīgu skatienu krietnā kareivja Sveika nevainīgajai sejai un nikni pārtrauca: — Vai jūs mani pazīstat?

— Es jūs pazīstu, lajtnanta kungs.

Leitnants Dubs izbolīja acis un piespēra kāju.

— Es jums saku, ka jūs mani tomēr nepazīstat. Šveiks atbildēja ar to pašu bezrūpīgo mieru, it kā sniegdams ziņojumu: — Padevīgi ziņoju, ka es taču jūs pazīstu, lajtnanta kungs, jūs esat no mūsu kaujas bataljona.

— Un tomēr jūs mani nepazīstat! — leitnants Dubs vēlreiz uzbrēca. — Varbūt jūs mani pazīstat no labās puses, bet pagaidiet, gan jūs mācīsieties mani pazīt no sliktās puses. Es esmu nikns, nedomājiet niekus, gan jūs vēl dabūsiet pie manis rau​dāt. Nu, vai tad jūs pazīstat mani vai ne?

— Es jūs pazīstu, lajtnanta kungs.

— Es jums saku pēdējo reizi, ka jūs mani nepazīstat, ēzelis tāds. Vai jums ir brāļi?

— Padevīgi ziņoju, viens ir, lajtnanta kungs.

Sveika mierīgā, bezrūpīgā seja icsvēla leitnantu Dubu tik negantās dusmās, ka viņš vairs nevarēja novaldīties: Tad jūsu brālis ir tāds pats ragulops kā jūs! Kas viņš tāds ir?

— Ģimnāzijās skolotājs, lajtnanta kungs. Viņš arī bija karadienestā un nolika virsnieka pārbaudījumu.

Leitnants Dubs uzmeta Šveikam tādu skatiena, it kā gribētu viņu caururbt. Šveiks cieņas pilnā nosvērtībā izturēja šo nikno skatienu, un viņu saruna šoreiz izbeidzās ar strupu komandu: — Apkārt, marš!

Tad katrs aizgāja savu ceļu, un katrs domāja savu domu.

Leitnants Dubs domāia pieprasīt kapteinim Zāgneram, lai tas liek Šveiku arestēt, bet Šveiks domāja, ka ir gan redzēti daudzi dulni virsnieki, tomēr tāds eksemplārs kā leitnants Dubs pat pulkā ir retums.

Leitnants Dubs, kas taisni šodien bija apņēmies nodarboties ar kareivju audzināšanu, ceļā atrada jaunus upurus. Tie bija divi tā paša pulka, tikai citas rotas kareivji, kas lauzītā vācu valodā tirgojās pa tumsu ar divām staigulēm, kuras dučiem klai​ņoja pa staciju. Šveiks promejot vēl skaidri dzirdēja leitnanta Duba griezīgo balsi: — Vai jūs mani pazīstat?

— Bet es jums saku, ka jūs mani vēl nepazīstat!

— Jūs mani varbūt, pazīstat no labās puses, bet es jums saku, ka jūs mani mācīsieties pazīt arī no sliktās puses!

— Jūs pie manis vēl dabūsiet raudāt, ēzeļi tādi!

— Vai jums brāļi ir? Tie būs tādi paši ragulopi kā jūs! Kas viņi ir? Vezumniekos? Nu labi.

Atcerieties vienmēr, ka jūs esat karavīri! Vai jūs esat čechi? Vai jūs zināt, ka Palackis teicis: ja nebūtu Austrijas, tad to vajadzētu radīt? Apkārt, marš!

Leitnanta Duba apgaitai tomēr visumā nebija nekādu pozitiVu rezultātu. Viņš gan aizturēja vēl trīs kareivju pūlīšus, bet viņa pedagoģiskās tieksmes tos «piedabūt pie raudāšanas» cieta pilnīgu neveiksmi. Šis materials, ko bija savākuši dzīšanai uz karalauku, bija tādas kvalitates, ka leitnants Dubs jau no katra kareivja acīm redzēja, ka tas par viņu gan nekā glaimojoša nedomā. Leitnants jutās aizskarts savā pašlepnumā, un sekas šai nelāgajai jūtoņai bija prasība kapteinim Zāgneram arestēt Šveiku. Viņš motivēja nepieciešamību izolēt krietno kareivi Šveiku ar pēdējā neticami bezkaunīgo izturēšanos, pie kam viņš nosauca Sveika atklātās atbildes uz saviem jautājumiem par nekrietnu ņirgāšanos. Ja tas tā turpināšoties, tad virsnieki zaudēšot kareivju acīs visu cieņu, par ko gan neviens no klātesošajiem virsnieku kungiem nešaubīšoties. Viņš pats vēl pirms kara esot runājis ar apriņķa priekšnieka kungu, ka katrai priekšniecībai jācenšas saglabāt zināma autoritate savu apakšnieku acīs, un apriņķa priekšnieka kungs bijis tanīs pašās domās. Sevišķi vēl ta<?ad, kara laikā, jo vairāk tuvojoties ienaidniekam, jo nepieciešamāk turēt kareivjus lielākā stingrībā, tāpēc viņš pieprasot Sveika sodīšanu disciplinārā kārtā.

Kapteinis Zāgners, kas, kadru virsnieks būdams, nevarēja ciest visu ; šos dažādos rezerves virsniekus, aizrādīja leitnantam Dilbam, ka tamlīdzīgas prasības esot iesniedzamas tikai rakstveidā, nevis vienkārši izpļāpājoties kā tirgū, kur notiek kaulēšanās par pudu kartupeļu. Kas attiecoties uz Šveiku, tad pirmā instance viņam esot virsleitnants Lukaša kungs. Vispār tādus jautājumus kārtojot ar raporta iesniegšanu. No rotas tāds iesniegums pārejot uz bataljonu, kas leitnanta kungam laikam esot zināms. Ja Šveiks kaut ko nodarījis, tad viņš sūtāms ar raportu pie rotas komandiera, bet apelacijas gadījumā — pie bataljona komandiera. Ja virsleitnantam Lukaša kungam labpatīkot uzskatīt, leitnanta Duba kunga stāstu par oficiālu ziņojumu, tad viņam, kapteinim Zāgneram, neesot nekādu iebildumu pret Sveika tūlītēju atsaukšanu un nopratināšanu.

Virsleitnants Lukašs nekā neiebilda, viņš tikai piezīmēja, ka Sveika brālis, kā to Šveiks arī viņam esot stāstījis, tiešām esot ģimnāzijās skolotājs un rezerves virsnieks.

Leitnants Dubs apmulsa un sacīja, ka viņš esot runājis par sodīšanu tikai šā vārda plašākā nozīmē un varot gan būt, ka minētais Šveiks vienkārši neesot pratis pienācīgi izteikties un tāpēc viņa atbildes izlikušās pārdrošas, nekautras un mazeieiiīgas. Bez tam no visas minētās Sveika izturēšanās varot spriest, ka viņš esot plānprātiņš.

Tā negaisa mākoņi, kas bija savilkušies pār Sveika galvu, izklīda, un pērkons pagāja viņam secen.

Vagonā, kur atradās bataljona kanceleja un noliktava, bataljona mantzinis Bautancels lielā labvēlībā iebēra diviem bataljona rakstvežiem pa*riekšavai no tām pašām tabletēm, kas bija izdalāmas visam bataljonam. Tā bija ikdienišķa parādība, ka visam, kas bija nolemts bataljonam, vajadzēja iziet cauri tādai pašai procedūrai bataljona kancelejā kā nelaimīgajām tabletēm.

Kara laikā tā bija tik parasta parādība, ka pat tad, ja revizijā izrādījās, ka nekas nav nozagts, mantzini sāka turēt aizdomās, ka viņš izdarījis visādas blēdības, lai noslēptu saimniekošanu ārpus budžeta robežām.

Kamēr pārējie sūkāja piparmētru tabletes, jcf bez šās cūcības nekā cita nebija, ko varētu kareivjiem nozagt, Bautancels sāka runāt par šā brauciena bēdīgajiem apstākļiem.

— Es esmu jau diviem kaujas bataljoniem līdzi izbraukājies, bet tik nožēlojams brauciens gan vēl nav bijis. Jā, brālīši mīļie, kad mēs toreiz braucām uz Prešovu, tad mums visa kā bija veselām grēdām. Es pats toreiz ievilku desmittūkstoš papirosu «Memfisa», divas ripas Ementales siera, trīssimt kārbas konservu, un, kad mēs ieradāmies Bardejovā ierakumos un krievi no Prešovas puses aizkrustoja mums ceļu uz Mušiņu, tad man gan zēla veikals! Izskata pēc es atdevu desmito daļu kaujas bataljonam, it kā būtu to ietaupījis, un pārējo pārdevu vezumniekiem. Mums tur bija kāds majors Soika, tas gan bija kārtīgs cūka. Viņam bija zaķa dūša, tāpēc viņš vislabprātāk grozījās ap mums, ap vezumniekiem, jo tur, priekšā, svilpoja lodes un plīsa šrapneļi. Viņš pastāvīgi aizbildinājās, mūs apmeklēdams, ka nākot pārliecināties, vai viņa bataljonam labi vārot ēst. Parasti viņš ieradās, tiklīdz saņēma ziņu, ka krievi atkal ko gatavo; viņš tad trīcēja pie visām miesām, un viņam vajadzēja virtuvē iedzert rumu; pēc tam viņš devās revidēt

visas virtuves, kas bija palikušas pie vezumniekiem, jo ierakumiem tuvāk nevarēja piekļūt un ēdienu iznēsāja pa nakti. Toreiz mēs bijām tādās sprukās, ka par virsnieku virtuvi nebija ko domāt. Vie​nīgo brīvo ceļu uz aizmuguri bija apsēduši valstsvācieši un visu, kas vien labāks, pievāca sev. Ja no aizmugures mums arī ko sūtīja, tas viss nonāca viņu rokās, un mēs tik varēiām nolaizīties, un tāpēc mēs ari palikām bez virsnieku devām. Pa visu to laiku man neko neizdevās kancelejas vajadzībām ietaupīt, tikai vienu sivēnu, ko mēs bijām nodevuši apžāvēt, bet, lai majors Soika to neuzostu, tad turējām to pie artileristiem, kur man bija pazīstams lielgabalnieks. Tā nu šis majors, tiklīdz pie mums ieradās, tūliņ stājās pie viras nomēģināšanas. Tiesa, gaļu vārīt jau reti izgadījās, vienīgi, ja laimējās apkārtnē sadzīt kādu cūku vai kaulainu govi. Prūši bija mums nikni konkurenti, viņi par rekvizētiem lopiem maksāja divtik daudz, cik mēs. Visu laiku, kamēr mēs Bardejovā stāvējām, man izdevās ietaupīt, lopus pērkot, tikai nieka 1200 kronas, kaut gan visbiežāk naudas vietā mēs izsniedzām kvītis ar bataljona zīmogu, sevišķi pēdējā laikā, kad uzzinājām, ka krievi austrumos no mums ieņēmuši Radvanus un rietumos — Podolinu. Turklāt grūti ir strādāt ar tādu tautu, kas neprot ne lasīt, ne rakstīt un pavelk tikai trīs krustus, kas mūsu intendanturai bija gluži labi zināms, tāpēc es, sūtot pēc naudas, nevarēju pievienot viltotu kvīti, it kā es jau būtu zināmu sumu izmaksājis; to var darīt tikai tur, kur ļaudis vairāk izglītoti un prot parakstīties. Un, kā jau teicu, prūši visur pārmaksāja, turklāt viņi vēl maksāja skaidrā un, kad mēs kaut kur ieradāmies, tad mūs uzlūkoja kā laupītājus, un intendantura vēl bija izdevusi pavēli, ka visas ar krustiņiem parakstītās kvītis jānodod kara uzskaites kontrolei. Nu, un šādu kontrolieru mums netrūka kā zirgam dunduru. Atnāk tāds sprukstiņš, izēdas, izdzeras pie mums, un skaties, otrā dienā viņš jau tevi nosūdzējis. Un majors Soika — tas tikai šņukurē pa visām virtuvēm un vienreiz, goda vārds, izcēla no katla galu, kas bija domāta visai 4. rotai. Ar cūkas galvu tas sākās; viņš teica, ka tā nav pietiekami mīksta un jāliek vēl vārīties. Tiesa, toreiz daudz gaļas nevārīja, uz visu rotu labi ja iznāca divpadsmit vecās porcijas, bet viņš apēda tās viens pats, tad pagaršoja viru un sacēla brēku, ka tā esot kā ūdens, kas tā esot par kārtību, gaļas vira bez gaļas, vajagot kaut ko piemest aizdara vietā, un tā viņš tur iebēra manus pēdējos makaronus, ko es biju ietaupījis. Bet visvairāk mani nokaitināja tas, ka aizdaram aizgāja divi kilogrami sviesta, ko man bija laimējies ietaupīt vēl tad, kad mums bija virsnieku virtuve. Es tos biju noglabājis uz plauktiņa virs lāviņas. Viņš man tūliņ uzbļāva, kam tas piederot, un es tad atbildēju, ka pēc sadales katram kareivim pienākas aizdaram 15 g sviesta vai 21 g tauku, bet, ja sviesta krājumu nepietiek, tad tiem jāstāv, kamēr kareivjiem var izsniegt pilnu devu. Majors Soika traki uztraucās un sāka brēkt, ka es gan laikam gaidīšot, kamēr atnākšot krievi un paņemšot pēdējās sviesta paliekas. Viņš man pavēlēja ielikt to visu virā, jo tā esot bez taukvielām, un tā es pazaudēju savus pēdējos krājumus. Un, ticat vai ne, šis majors man vienmēr ievārīja kādas ziepes, tiklīdz parādījās tuvumā. Viņam ar laiku izkopās tāda oža, ka viņš tūliņ uzokšķerēja visus manus krājumus. Reiz es ietaupīju no kareiviu porcijām liellopu aknas un gribēju tās sev izsautēt, bet viņš kā nāca, tā palīda zem lāvas un izvilka tās. Es uz viņa brēcieniem paskaidroju, ka aknas ierokamas zemē, jo tās nav ēdamas, kā to noskaidrojis kāds kalējs no artileristiem, kas mācījies veterinarkursos. Bet majors paķēra kādu kareivi no vezumniekiem, un abi devās augstāk ka'nos, kur sāka klints pakājē sautēt katliņā aknas, un tas viņam dārgi maksāia. Krievi bija pamanījuši uguni un laiduši uz majoru un viņa katliņu vienu astoņpadsmitcentimetrīgo. Vēlāk mēs gājām skatīties, bet neviens gan netika gudrs, vai tur zem klin​tīm mētājas vērša vai majora kunga aknas . .. * Tad pienāca ziņa, ka brauks projām tikai pēc četrām stundām, jo ceļa posms līdz Hatvanai aizņemts ar ievainoto transportu. Stacijā tikmēr izplatījās baumas, ka pie Jagriem sanitarvilciens ar ievainotiem un slimiem uzskrējis virsū municijas vilcienam un no Postas jau aizgājis vilciens palīdzības snieg​šanai.

Drīz ar šo jautājumu nodarbojās visa bataljona fantazija. Runāja jau par 200 nogalinātiem un ievainotiem un stāstīja, ka sadursme radīta tīšām, lai noslēptu visādas ļaunprātības slimo apgādē.

Kareivji skarbi kritizēja nekārtības bataljona apgādē un zagļus kancelejās un noliktavās. Vairums turējās pie uzskata, ka bataljona mantzinis Bautancels dala visu uz pusēm ar virs​niekiem.

Štaba vagonā kapteinis Zāgners paziņoja, ka saskaņā ar maršrutu viņiem jau vajadzējis būt pie Galicijas robežām. Jagros kareivjiem vajadzējis saņemt trim dienām maizi un konservus, bet līdz Jagriem vēl 10 stundu brauciens. Bez tam Jagros stāvot tik daudz vilcienu ar ievainotiem pēc uzbrukuma Ļvovai, ka, spriežot pēc telegramām, Jagros neesot atrodams ne klaips maizes, ne kārba konservu. Pienākusi pavēle maizes un konservu vietā katram kareivim izsniegt pa 6 kronām 72 helleriem, kas jāizmaksā reizē ar deviņu dienu algu, tas ir, tādā gadījumā, ja viņš līdz tam laikam saņemšot naudu no brigādes štaba, jo līdzi viņam esot tikai 12.000 kronu.

— Tā ir pan cūcība no pulka puses, — virsleitnants Lukašs sacīja, — sūtīt mūs pavisam tukšā uz fronti.

Apakšleitnants Volfs pačukstēja virsleitnantam Kolaržam, ka pulkvedis Šrēders pēdēio trīs nedēlu laikā noguldījis uz sava konta kādā Vīnes bankā 16.000 kronu.

Virsleitnants Kolaržs savukārt pastāstīja, kā tādas lietas nokārtojamas. Kāds nozog pulkam, teiksim, 6000 kronu, iebāž tās savā kabatā un izdod visām virtuvēm rīkojumu likt katlā uz katru cilvēku pa 3 g zirņu mazāk. Mēnesī tas sastāda 00 g uz cilvēku, tā ka katras rotas virtuvē rodas uzkrājumā vismaz 16 kg zirņu, un ar to iau pavārs zina, ko darīt.

Kolaržs un Volfs runāja par noteiktiem gadījumiem, ko paši bija novērojuši. Tomēr nebiia nekādu šaubu, ka visā kara saimniecības pārvaldē šādu gadījumu bija bez skaita. Šī sistēma sākās ar kaut kādu rotas mantzini un beidzās ar ierāvēju ģeneraļa formā, kurš uzkrāja sev kapitalus pēckara laikam.

Karš prasīja drosmi arī zagšanā!

Intendanti sirsnīgi vērās cits citā, it kā teikdami: «Mēs esam viena miesa un dvēsele, mēs zogam, draugi, mēs krāpjam, brā​līši, bet tur nekā nevar darīt, pret straumi nav peldēšanas. Ja tu neievilksi, tad ievilks cits un vēl teiks, ka tu tāpēc nezodz, ka esi jau sarausis bez jēgas.»

Vagonā ienāca kāds kungs ar sarkanzelta svītru gar biksēm. Tas bija atkal kāds no ģenerāļiem, kas inspicēdams braukāja pa dzelzceļu.

— Sēdieties, mani kungi! — viņš laipni pamāja, priecādamies, ka notvēris atkal vienu transportu, par kura atrašanos šeit nebija nekā zinājis.

Kad kapteinis Zāgners gribēja nodot viņam raportu, viņš ar rokas mājienu noraidīja to: - Jūsu transports nav kārtībā. Jūsu transports neguļ. Jūsu transportam vajag jau gulēt. Ja transports stāv stacijā, tad tam jāiet gulēt pulksten deviņos vakarā tāpat kā kazarmās.

Viņš skaldīja vārdus kā ar cirvi: Pirms pulksten deviņiem kareivji jāved uz atejām aiz stacijas ēkām — un pēc tam lai iet gulēt. Citādi kareivji pa nakti noķēzī sliežu, ceļu. Vai jūs saprotat, kapteiņa kungs? Atkārtojiet man to! Vai — nē, atkārtot nevajag, tikai izpildiet manu lūgumu. Taurēt trauksmi, dzīt visus uz ateju, notaurēt aiziešanu un gulēt! Pārbaudīt, kas neguļ, un sodīt! Tā! Viss? Vakariņas izsniegt pulksten sešos!

Viņš runāja tagad par kaut ko pagātnē, par to, kas nebija noticis, kas atradās jau aiz laika robežām.

Viņš stāvēja šeit kā kāds rēgs no ceturtās dimensijas pasaules.

— Vakariņas jāizdala pulksten sešos, — viņš turpināja, skatīdamies pulkstenī, kas rādīja desmit minūtes pēc vienpadsmitiem. — Pusdeviņos trauksme, ateja, došanās pie miera. Vakariņās 150 g Ementales siera vietā izsniegt gulašu ar kartupeļiem.

Tad sekoja pavēle: pārbaudīt kaujas gatavību! Kapteinis Zāgners lika atkal taurēt trauksmi, un inspekcijas ģenerālis, skatoties, kā bataljons stājas ierindā, staigāja pa peronu ar', virsniekiem un nepārtraukti atkārtoja vienu un to pasu, it kā tie būtu idioti un nespētu nekā aptvert; turklāt viņš rādīja pulksteni.

Tātad jūs redzat. Pusdeviņos uz ateju un pēc pusstundas gulēt. Ar to pilnīgi pietiek. Turklāt šajā starplaikā kareivjiem ir ļoti viegla izeja. Sevišķu svaru es lieku uz miegu. Tas stiprina turpmākām kara gaitām. Kamēr kareivji ir vilcienā, viņiem jāatpūšas. Ja vagonos nav pietiekami daudz telpas, kareivji guļ pēc kārtas. Viena trešdaļa liekas ērti gar zemi un guļ no 9 līdz 12 naktī, pārējie stāv kājās un noskatās.

Tad tie, kas pirmie izgulējušies, atbrīvo vietu otrai trešdaļai, kas guļ no pulksten 12 līdz 3 no rīta. Trešā partija guļ no 3 līdz 6, tad ir junda un visi iet mazgāties. Brauciena laikā no vagoniem ne-lēkt! Pie vilciena jānostāda patruļas, lai brauciena laikā nebūtu neviena iz-lēk-ša-nas gadījuma! Ja ienaidnieks pārlauž kādam kareivim kāju… — ģenerālis uzsita pats uz savas kājas, — tad tā ir teicama lieta, bet sevi sakropļot ar nevajadzīgu izlēkšanu no va​gona, vilcienam ejot. pilnā gaitā, — tā ir sodāma lieta.

— Tātad tas ir jūsu bataljons? — viņš jautāja kapteinim Zāgneram, vērodams miegainos kareivjus, no kuriem daudzi, miega mākti, nevarēja novaldīt žāvas svaigajā nakts gaisā. — Tas ir žāvāšanās bataljons, kapteiņa kungs. Kareivjiem pulksten deviņos jāiet gulēt. Ģenerālis apstājās pie 11. rotas; tās kreisajā spārnā stāvēja Šveiks, kas žāvājās, muti ieplētis līdz ausīm, pie kam pieklājīgi turēja roku sejai priekšā, bet aiz rokas atskanēja tāds dobjš burkšķis, ka virsleitnants Lukašs nodrebēja: kaut tikai ģenerālis nepievērstu šim troksnim uzmanību! Viņam likās, ka Šveiks žāvājas tīšām. Ģenerālis, it kā to zinādams, pagriezās pret Šveiku un ievai​cājās: — Čechs vai vācietis?

— Čechs, padevīgi1 ziņoju, ģenerālmajora kungs.

— Labi, — noteica ģenerālis, kas bija polis un mazliet prata čechiski, — tu jau mauro kā govs pēc siena. Aiztaisi muti un pievaldies! Vai atejā jau biji?

— Nebiju, padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs.

— Kāpēc tu negāji sēdēt kopā ar pārējiem?

— Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka Pisekas manevros mums pulkvedis Vachtla kungs sacīja, kad kareivji atpūtas laikā bija salīduši pa rudziem, ka kareivis nedrīkst vienmēr domāt tikai par vēdera atvieglošanu, kareivim jādomā par cīnīšanos. Un bez tam, padevīgi ziņoju, ko lai mēs tur tanī atejā darītu? No nekā taču nekā nevar izspiest. Pēc maršruta mums jau vairākās stacijās vajadzēja saņemt vakariņas, bet saņēmuši mēs tās neesam. Ar tukšu vēderu atejā nav nekā ko meklēt! Šveiks, noskaidrojis ģeneraļa kungam tik vienkāršiem vārdiem vispārējo situāciju, raudzījās viņā ar tādu paļāvību, ka ģenerālis skaidri izjuta neizteikto lūgumu pēc palīdzības. Ja jau dota pavēle iet organizēti uz ateju, tad šai pavēlei vajadzīgs iekšējs, fizioloģisks pamatojums.

— Sūtiet visus atpakaļ vagonos! — ģenerālis sacīja kapteinim Zāgneram. — Kā tas var būt, ka bataljons nav saņēmis vakariņas? Visiem transportiem, kas dodas cauri šai stacijai, jāsaņem vakariņas.

Te taču ir apgādes daļa. Citādi tas nemaz nevar būt. Tas jau iepriekš paredzēts.

Noteiktībai, ar kādu ģenerālis šos vārdus sacīja, bija pamatos apsvērums, ka pulkstenis rāda jau vienpadsmit naktī, kamēr vakariņas, pēc viņa paša vārdiem, izsniedzamas pulksten sešos vakarā, kāpēc cits nekas neatliks kā noturēt transportu šeit līdz nākamajam vakaram, ja tas gribētu saņemt savu gulašu ar kar​tupeļiem.

Nav nekā ļaunāka, — viņš turpināja ārkārtīgi svarīgā tonī, — kā aizmirst kara laikā pabarot kareivjus, kamēr tie atrodas ceļā. Mans pienākums ir noskaidrot, kas šinī stacijas komandantūras kancelejā īsti notiek. Dažreiz gan, mani kungi, vainīgi ir arī transporta komandanti. Kad es revidēju Subotištas staciju uz Bosnijas dienvidu dzelzceļa, tad man nācās konstatēt, ka seši transporti palikuši bez vakariņām. Sešas reizes šinī stacijā vārīts gulašs ar kartupeļiem, un neviens nav to pieprasījis. To gāzuši ārā veseliem katliem. Tur bija speciāli izrakta bedre kartupeļiem ar gulašu, mani kungi, un trīs stacijas tālāk to pašu transportu kareivji, kas Subotištā bija braukuši garām veselām gulaša grēdām un kalniem, diedelēja pēc kumosa maizes. Kā jūs redzat, šeit militārās varas orgāni nebija vainojami.

Viņš enerģiski pameta ar roku.

— Transporta komandanti nebija izpildījuši savu pienā​kumu. Iesim uz kanceleju!

Virsnieki sekoja viņam, pārdomādami, kāpēc gan visi ģene​rāļi jukuši prātā.

Komandantūrā noskaidrojās, ka par gulašu tiešām nekas nav zināms. Līdz šai dienai — tas saskanēja

— uzturs bija izsniegts visiem caurbraucējiem transportiem, bet tad saņemta pavēle, ka, norēķinoties par transportu apgādi, jāatvelk pa 72 hellericm no cilvēka, tā ka katrai caurbraucējai karaspēka daļai būtu jau aktivs 72 hellcri uz cilvēku priekšā, ko tai intendantura izsniegtu nākamajā algas izmaksā. Kas attiecas uz maizi, tad to pa pusklaipam uz katru saņemšot Vatianas stacijā.

Apgādes daļas vadītājs nebija no bailīgajiem. Viņš pateica ģenerālim taisni acīs, ka pavēles mainoties katru stundu. Viņš sagatavojot pusdienas transportam, bet tad pienākot sanitarvilciens, uzrādot augstāku pavēli, un transportam atliekot tukšu katlu problēma. Ģenerālis piekrītot māja ar galvu un piezīmēja, ka apstākļi noteikti uzlabojoties, kara sākumā esot bijis daudz sliktāk. Uzreiz nekas neejot gludi, visur vajadzīga pieredze, prakse. Teorija patiesībā bremzējot praksi. Jo ilgāk karš turpināšoties, jo vairāk viss ieiešot īstās sliedēs.

— Es jums varu minēt praktisku piemēru, — viņš sacīja lielā sajūsmā, ka viņam kas gudrs ienācis prātā. — Pirms divām dienām transporti, kas brauca caur Hatvanu, tur nesaņēma maizi, bet rīt jūs to tur saņemsiet. Iesim uz stacijas restorānu!

Stacijas restorānā ģeneraļa kungs atkal novirzīja sarunu uz atejām un aizrādīja, cik tas neglīti izskatoties, kad uz sliežu ceļa visur guļot «kaktusi». Viņš ēda bifšteku, un visiem likās, it kā viņš valstītu pa muti kādu «kaktusu».

Viņš tik ārkārtīgi uzsvēra ateju nozīmi, it kā no tām būtu atkarīga ķeizarvalsts uzvara.

Runājot par jauno stāvokli pēc Italijas iejaukšanās karā, viņš paskaidroja, ka taisni mūsu karaspēka atejas esot mums neapstrīdams palīgs cīņā pret itāliešiem.

Austrijas uzvarai bija jānāk no atejām. Ģeneraļa kungam viss šķita gaužām vienkārši. Slava un uzvara bija gūstama pēc receptes: «Pulksten sešos vakarā kareivji saņem gulašu ar kartupeļiem, pusdeviņos viņi tup atejā un deviņos iet gulēt. No tāda karaspēka katrs ienaidnieks bēg kā sadedzis.» Ģenerālis kļuva domīgs, aizdedzināja dārgu cigāru un ilgi ilgi raudzījās griestos. Viņš pārlika, ko vēl varētu teikt šajā gadījumā, kādu mācību vēl sniegt kaujas bataljona virs​niekiem.

— Kodols jūsu bataljonam ir veselīgs, — viņš pēkšņi ierunājās, kad visi jau bija pārliecināti, ka viņš tāpat vien raudzīsies griestos un klusēs, — sastāvs ir pilnīgā kārtībā. Tas vīrs, ar ko es runāju, ar savu atklāto valodu un militāro stāju modina vislabākās cerības attiecībā uz visu bataljonu. Viņš noteikti cīnī​sies līdz pēdējam asins pilienam.

Viņš apklusa un raudzījās atkal griestos, atbalstījies pret krēsla atzveltni, tad runāja atkal tālāk, pie kam leitnants Dubs, sekojot savas verga dvēseles tieksmēm, tāpat skatījās griestos.

— Jūsu bataljona varoņdarbi tomēr nedrīkst iegrimt aizmirstībā. Jūsu brigādes bataljoniem ir sava vēsture, kas jūsu bataljonam jāturpina. Bet jums trūkst cilvēka, kas visu piezīmē un raksta bataljona vēsturi. Tā rokās jāsavienojas visiem pavedieniem. Tam jāzina, ko veikusi katra bataljona rota. Tam tomēr jābūt inteliģentam cilvēkam, kapteiņa kungs, tas nedrīkst būt nekāds ragulops, ne aitasgalva. Tātad, kapteiņa kungs, jums jāieceļ bataljona vēstures rakstītājs.

Tad viņš paskatījās sienas pulkstenī, kura rādītāji jau sen atgādināja miegainajai sabiedrībai, ka laiks šķirties. Ģeneraļa inspekcijas vilciens stāvēja pie stacijas. Viņš uzaicināja virsnieku kungus pavadīt viņu līdz guļamvagonam.

Stacijas komandants smagi nopūtās. Ģenerālim nebija nācis ne prātā maksāt par bifšteku un pudeli vīna; to vajadzēja samaksāt komandantam pašam. Šādu ciemiņu bija diezgan ik dienas. Viņu dēļ tas bija aizlaidis pa kluso divas kravas siena, ko bija licis ievest strupceļā un pārdevis armijas apgādātāja Levenšteina firmai, un valsts bija atkal no tās abus vagonus atpirkuši. Drošības pēc viņš tomēr bija atstājis tos turpat strup​ ceļā, jo varēja gadīties, ka tie vēlreiz jāpārdod Levenšteina firmai.

Toties visi inspicētāji, kas bija braukuši cauri Peštas galvenajai stacijai, apgalvoja, ka pie stacijas

komandanta varot labi paēst un padzert. * No rīta transports vēl atradās stacijā. Pēc jundas kareivji mazgājās pie sūkņa savos ēdamtraukos. Ģenerālis vēl nebija aizbraucis un personīgi revidēja atejas. Saskaņā ar kapteiņa Zāgnera doto pavēli bataljonam, visi devās uz atejām pa vadiem savu komandieru uzraudzībā, lai sagādātu ģenerālim prieku.

Lai sagādātu prieku arī leitnantam Dubam, kapteinis Zāgners bija iecēlis viņu šodien par dežurantu.

Tā nu leitnants Dubs gādāja par kārtību atejās.

Garumā izstieptajās divrindu atejās varēja novietoties pa divi vadi no rotas.

Kareivji bija glīti attupušies cits citam blakus uz garo grāvju malas kā bezdelīgas uz telegrāfā stieplēm, kad tās rudeni gata​vojas lidojumam uz Āfriku.

Katram no nolaistajām biksēm rēgojās ārā kaili ceļi, katram bija josta ap kaklu, it kā tie gribētu nākamajā mirklī pakārties un gaidītu tikai pavēli. Šis skats tiešām pauda militāro dzelzs disciplīnu un organizētību.

Kreisajā spārnā tupēja Šveiks, kas te nezin kā bija iekūlies, un ar interesi lasīja lapu, kas bija izplēsta no kāda Ruženas Jesenskas romana: Vietējā pansijā, diemžēl, tikai dāmas nenoteikti, patiesībā varbūt vairāk ka lielāko tiesu pilnīgi noslēgtās ca savās telpās, vai atkal nacionalos svētkos. Un, ja izmeta t gāja viens pats un noilgojies pēc c ņi pārlaboja, jo negribēja tā redzēt vies, kā viņa to pati bija vēlējusies. Ko nieks vien bija jaunajam Kržičkam.

Kad viņš pacēla acis augšup, viņš neviļus paskatījās uz rindas galu un pārsteigts ieraudzīja visā spožumā vakarējo ģeneralmajoru ar viņa adjutantu un tiem līdzās leitnantu Dubu, kas kaut ko dedzīgi skaidroja. Šveiks paraudzījās visapkārt. Visi palika mierīgi savās vietās, vienīgi apakšvirsnieki bija kā sastinguši. Šveiks izjuta visu situācijās nopietnību.

Viņš uzlēca kājās tāds, kāds bija — ar nolaistām biksēm, siksnu ap kaklu, izlietodams vēl pēdējā mirkli savu papīra gabalu, un uzbrēca: — Atlikt! Celties! Mierā! Uzmanību pa labi!

Divi vadi ar nolaistām biksēm un siksnām ap kaklu izslējās uz grāvmalas. Ģenerālmajors laipni uzsmaidīja un sacīja: — Brīvi! Turpināt!

Feldfebelis Maleks rādīja savam vadam labu paraugu, pirmais atgriezdamies izejas stāvoklī. Tikai Šveiks stāvēja un joprojām salutēja, jo no vienas puses draudīgi tuvojās leitnants Dubs, bet no otras — smaidošais ģenerālmajors.

— Es jūs jau vakar redzēju, —ģenerālis teica, nelikdamies manot Sveika komisko stāvokli, kamēr uztrauktais leitnants Dubs pasteidzās ziņot: — Mclde gehorsamst, Herr Generalmajor, der Mann ist blodsinnig und als Idiot bekannt, fabelhafter Dummkopf.

— Was sagen Sie, Herr Leutnant?1 (Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, šis vīrs ir plānprātiņš, visiem zināms idiots, neiedomājams stulbenis. — Ko jūs sakāt, leitnanta kungs? (Vāc.).) — ģenerālmajors pēkšņi uzbļāva leitnantam Dubam un brēkdams paskaidroja, ka esot pilnīgi otrādi.

Kareivis, kurš zinot, kas piederas, priekšniecību ieraugot, un virsnieks, kurš priekšniecību neredzot un ignorējot! Tas esot gluži kā kaujas laukā, kur vienkāršs kareivis, briesmām draudot, uzņemoties vadību.

Un taisni leitnantam Duba kungam esot vajadzējis dot to komandu, ko devis šis kareivis: «Atlikt! Celties!

Mierā! Uzmanību pa labi!»

— Vai tu jau apslaucījies? — ģenerālmajors uzprasīja Šveikam.

— Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, jā, viss kārtībā.

— Wiencej srač nie bendzeš?2 (Vai vairāk tupēt negribi? (Pol.)) — Padevīgi ziņoju, ģenerālmajora kungs, ka man viss iz​darīts.

— Nu, tad uzvelc bikses un nostājies atkal «mierā»!

Tā kā ģenerālmajors šo «mierā» izrunāja mazliet skaļāk, tad tuvākie sāka jau celties kājās, bet viņš tiem draudzīgi pamāja un maigā, tēvišķīgā balsī noteica: — Nē taču, brīvi, brīvi, turpiniet vien! Šveiks jau pilnīgā kārtībā stāvēja ģenerālmajora priekšā, un pēdējais griezās pie viņa ar īsu uzrunu vācu valodā.

— Priekšnieka cienīšana, dienesta reglamenta zināšana un apķērība karadienestā nozīmē visu. Ja tam vēl pievienojas droš​sirdība, tad nav tāda ienaidnieka, no kā mums būtu jābīstas.

Pagriezies pret leitnantu Dubu, viņš teica, bikstīdams Šveikam ar pirkstu vēderā: — Atzīmējiet: šo vīru tūlīt pēc ierašanās frontē nekavējoties paaugstināt un pie pirmās izdevības ieteikt apbalvošanai ar bronzas medaļu. Par precizu dienesta izpildīšanu un zināšanām . . . Jūs jau saprotat, ko es gribu teikt.. . Apkārt, marš! Ģenerālmajors devās projām, kamēr leitnants Dubs skaļi izrīkoja kareivjus, lai ģenerālmajors dzirdētu: — Pirmais vads — celties! Divās rindās! Otrais vads . . . Šveiks tikmēr gatavojās iet projām un, ejot garām leitnantam Dubam, sveicināja to pēc visiem noteikumiem, bet leitnants Dubs teica: — Atlikt, vēlreiz! — un Šveikam vajadzēja visu atkārtot un pie tam atkal noklausīties: Vai tu mani pazīsti? Tu mani nepazīsti! Tu mani varbūt pazīsti no labās puses, bet, kad tu ar mani iepazīsies no sliktās puses, tad tu vēl dabūsi raudāt! Šveiks devās uz savu vagonu un domāja savā nodabā: — Kad es vēl biju Karlinas kazarmās, tad. tur bija kāds lajtnants Hudavijs, un tas vienmēr teica, kad bija noskaities: «Puiši, kad jus mani redzat, tad paturiet prātā, ka es jums brukšu virsū kā suns, un tāds suns es palikšu, kamēr vien jūs būsiet rotā.»

Kad Šveiks gāja garām štaba vagonam, virsleitnants Lukašs viņam uzsauca, lai pasteidzinot Balunu ar kafiju un liekot tam kārtīgi aiztaisīt konservētā piena kārbu, citādi piens samaitāšoties. Baluns patlaban pie mantziņa Vaneka uz mazas spirta virtuves vārīja virsleitnantam Lukašam kafiju. Kad ieradās Šveiks ar savu pasūtījumu, viņš redzēja, ka viss vagons viņa prombūtnes laikā sācis nodarboties ar kafijas dzeršanu.

Virsleitnanta Lukaša kafijas un piena konservu kārbas bija jau gandrīz pustukšas, bet Baluns, kas patlaban dzēra no sava trauka kafiju, grābāja ar karotīti pienu no kārbas, lai kafiju vēl vairāk saldinātu.

Pavārs okultists Juraida un mantzinis Vaneks solījās viens otram, ka, tiklīdz saņemšot kondensēto pienu, tūliņ virsleitnan​tam Lukašam atdošot šo kārbu. Šveikam arī piedāvāja kafiju, bet viņš atteicās un sacīja Balunam: — Nupat saņemts rīkojums no armijas štaba pakārt 24 stundu laikā katru kalpotāju, kas izšķiedīs sava kunga piena un kafijas konservus. To es tev paziņoju obrlajtnanta kunga uzdevumā, un tev tūliņ jāaiznes viņam kafija.

Pārbiedētais Baluns izrāva telefonistam Chodunskim no rokām porciju, ko tikko pats bija ielējis, uzkarsēja to vēlreiz, pielēja kondensēto pienu un laida rikšiem uz štaba vagonu.

Izbolītām acīm viņš pasniedza virsleitnantam Lukašam kafiju; Balunam šaudījās pa galvu domas, ka Lukašs jau no viņa izskata redzēs, kā viņš saimniekojis ar konserviem.

— Es drusku nokavējos, — viņš stomījās, — es nevarēju tos attaisīt.

— Varbūt tu izlēji pienu? — virsleitnants Lukašs vaicāja, iedzerdams pa malkam kafijas, — vai arī tu strēbi to ar karoti kā viru? Vai tu zini, kas tevi gaida?

Baluns sāka pūst un gausties: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man ir trīs bērni. ·—· Uzmanies, Balun, es tevi pēdējo reizi brīdinu no tavas rijības. Vai tev Šveiks nekā neteica?

— Mani varot 24 stundu laikā pakārt, —Baluns bēdīgi atbil​dēja, drebēdams pie visām miesām.

— Nedrebi taču tā, nelga, — virsleitnants Lukašs smējās, — centies laboties! Mēģini tikt vaļā no savas negausības un pasaki Šveikam, lai viņš pameklē stacijā vai tuvumā kaut ko labu ēšanai! Iedod viņam šo desmitnieku! Tevi es nesūtu. Tu tikai tad būsi gājējs, kad pats būsi pieēdies līdz ūkai. Vai tu neesi jau notiesājis manas sardines? Tu saki — nē? Atnes un parādi man tās!

Baluns pateica Šveikam, ka obrlajtnanta kungs sūtot viņam šo desmitnieku, lai viņš stacijā samakšķerējot ko labu ēšanai, bet pats nopūzdamies izvilka no virsleitnanta Lukaša somas kārbu ar sardīnēm un nomākts nesa to uz pārbaudi.

Nabadziņš bija jau tā priecājies, ka virsleitnants Lukašs būs sardines piemirsis, taču nekā. Tagad virsleitnants paturēs tās pie sevis un viņš paliks tukšā. Viņš jutās kā apzagts.

— Te nu ir jūsu sardines, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš sarūgtināts sacīja, pasniegdams kārbu tās īpaš​niekam. — Vai lai tās attaisu?

— Ir jau labi, Balun, nes kārbu atpakaļ un noliec vecajā vietā! Es tikai gribēju pārliecināties, vai tu neesi jau iemetis acis kārbā. Man tā likās, kad tu atnesi kafiju, ka tev mute bija taukaina kā ar eļļu. Vai Šveiks jau aizgāja?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, aizgāja gan, — Baluns iepriecināts atbildēja. — Viņš sacīja, ka obrlajtnanta kungs būšot apmierināts un visi obrlajtnanta kūngu apskaudīšot. Viņš kaut kur aizgāja ārpus stacijas un teica, ka viņam viss te esot zināms līdz pat Rakošpalotai. Ja gadījumā vilciens atietu bez viņa, tad viņš piebiedrošoties autokolonai un panākšot mūs nākamajā stacijā ar automobili. Mums neesot par viņu ko rūpēties, viņš zinot savu pienākumu, kaut viņam uz paša rēķina vajadzētu ņemt ormani līdz pašai Galicijai. Maksu ormanim varēšot atvilkt no viņa algas. Tātad jums nekādā gadījumā nav par viņu jāraizējas, obrlajtnanta kungs.

— Ej projām! — virsleitnants Lukašs grūtsirdīgi noteica.

No stacijas komandantūras atnesa ziņu, ka vilciens atiešot tikai divos pēc pusdienas uz Gedele-Ašovu un ka virsniekiem stacijā izsniegšot pa divi litri sarkanvīna un pa pudelei konjaka. Stāstīja, ka atrasts kāds neceļos gājis sūtījums Sarkanajam Krustam.

Lai nu kā, bet šis vīns nokrita kā no debesīm, un štaba vagonā tūliņ radās jautrība. Konjaks bija ar trim zvaigznītēm, bet vīns ar Gumpoldkirchenas marku.

Tikai virsleitnants Lukašs nevarēja atgūt labu omu. Bija jau pagājusi vesela stunda, taču Šveiks vēl nerādījās. Vēl pēc pusstundas no stacijas komandantūras kancelejas puses štaba vagonam tuvojās dīvains gājiens.

Priekšgalā soļoja Šveiks, nopietns un cieņas pilns kā pirmie kristīgie mocekļi, kad tos dzina arēnā.

Viņam katrā pusē gāja pa ungāru bonvedam ar uzspraustu durkli, bet kreisajā flangā stacijas komandantūras seržants. Nopakaļ nāca kāda sieviete sarkanos, krokotos svārkos un vīrs ungāru zābakos, apaļu platmalīti galvā un sadauzītu aci; padusē viņam spārdījās un ķērca pārbiedēta vista.

Visi iekāpa štaba vagonā, bet seržants uzbrēca vīram ar vistu un tā sievai, lai tie paliekot ārā. Šveiks, ieraudzījis virsleitnantu Lukašu, pameta tam zīmīgi ar acīm.

Seržants gribēja runāt ar 11. kaujas rotas komandieri. Virsleitnants Lukašs nobālēdams saņēma no viņa stacijas koman​dantūrā sastādītu protokolu un lasīja: Ķ. un ķ. 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas komandierim lietas tālākai virzīšanai. Ar šo tiek nosūtīts kājnieku pulka ierindnieks Šveiks, Jozefs, kas, pēc viņa vārdiem, sastāv par raitnieku tanī pašā ķ. un ķ.

91. kājnieku pulka 11. kaujas rotā, kā apvainots laupīšanā, kas izdarīta pie precēta pāra Ištvaniem Išatarčā, stacijas komandantūras rajonā.

Pamats: Kājnieku pulka ierindnieks Šveiks, Jozefs, patvarīgi piesavinājies aiz Ištvanu precētā pāra mājas Išatarčā, stacijas komandantūras rajonā, atrodošos vistu, piederīgu minētajam Ištvanu precētajam pārim, izrādijfs pretošanos vistas Īpašniekam, kas to gribējis atņemt, iesizdams tam pa kreiso aci, kāpēc

atsauktā patruļa viņu aizturējusi un nogādājusi uz viņa karaspēka daļu, bet vista atdota īpašniekam.

Dežurvirsnieks (paraksts).»

Virsleitnantam Lukašam drebēja ceļi, kad viņš parakstījās par Sveika saņemšanu. Šveiks stāvēja viņam gandrīz līdzās un pamanīja, ka virs​leitnants aizmirsis pierakstīt datumu.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — viņš aizrādīja, — ka šodien ir divdesmit ceturtais maijs. Vakar bija 23. maijs, kad Itālijā mums pieteica karu. Es nupat biju priekšpilsētā, tur visi par to vien runāja.

Llonvedi un seržants aizgāja, palika tikai abi Ištvani, kuri viens par otru pūlējās iekāpt vagonā.

— Ja jums vēl būtu piecnieks, obrlajtnanta kungs, — Šveiks iesāka stāstītāja tonī, — tad mēs to vistu varētu nopirkt. Šis plencis grib par to piecpadsmit guldeņu, kaut gan desmit viņš skaita par savu zilo aci. Bet es domāju, obrlajtnanta kungs, ka desmit guldeņu ir pārāk daudz par kaut kādu nejēgas aci. Pie mums reiz «Vecajā dāmā» virpotājam Matejam par divdesmit guldeņiem sadauzīja ar ķieģeli visu žokli un izsita sešus zobus, un toreiz naudai bija daudz lielāka vērtība nekā tagad. Pat Volšlēgers[18] pakar par četriem guldeņiem.

— Nāc šurp, — Šveiks pamāja vīram ar sasisto aci un vistu, — bet tu, vecen, paliec turpat! Vīrs iekāpa vagonā.

— Viņš drusku māk vāciski, — Šveiks paskaidroja, — sa​prot visus lamu vārdus un pats arī diezgan brangi lamājas vāciski.

— Tātad desmit guldeņu, — viņš griezās pie vīra, — pieci guldeņi vista, pieci acs. Ot forint. šitā kikirikī, ot forint kukuk, igen? Te ir štaba vagons, ierāvēji. Dod šurp vistu!

Viņš iespieda pārsteigtajam vīram rokā desmit guldeņus, paķēra vistu, apgrieza tai kaklu un izstūma vīru no vagona ārā, pie tam draudzīgi saņemdams tā roku un sirsnīgi pakra​tīdams: — Jo napot, baratom, adjē,[19] lien nu pie savas vecenes, citādi es tevi pats izmetīšu ārā.

— Redziet nu, obrlajtnanta kungs, ka visu iespējams nokārtot, — Šveiks griezās pie Lukaša. — Protams, labāk ir, ja var tikt cauri bez brēkas un visādiem kumēdiņiem. Tagad mēs ar Balunu izvārīsim jums tādu vistas buljonu, ka smaržos līdz pat Septiņkalnei.

Virsleitnants Lukašs nespēja vairs valdīties. Viņš izsita Šveikam nelaimīgo vistu no rokas un iekliedzās aizžņaugtā balsī: — Vai jūs zināt,'Sveik, ko pelnījis kareivis, kas kara laikā aplaupa mierīgus iedzīvotājus?

— Godīgu nāvi caur nošaušanu! — Šveiks svinīgi atbildēja.

— Jūs gan esat pelnījis tikai virvi, jo jūs pirmais sākāt laupīt. Jūs nelietis, jūs, — es tiešām nezinu, kā jūs nosaukt. Jūs esat aizmirsis savu zvērestu. Nē, man, nudien, galva plīsīs pušu. Šveiks jautājoši paraudzījās virsleitnantā un aši sacīja: — Padevīgi ziņoju, ka es neesmu aizmirsis zvērestu, kas visiem karavīriem bija jānodod. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka esmu svinīgi zvērējis būt uzticīgs savam visaugstākajam kungam un ķeizaram Francim Jozefam I, būt uzticīgs un paklausīgs arī viņa majestates ģenerāliem un visiem priekšnie​kiem un dienesta pakāpē augstākiem, god^t tos un sargāt, izpil​dīt viņu rīkojumus un pavēles visās dienesta lietās, drošsirdīgi un pašaizliedzīgi cīnīties pret katru ienaidnieku, lai tas būtu kas būdams, un, kur vien viņa ķeizariskai un ķēnišķīgai majestatei labpatiktu to pavēlēt, ūdenī, zem ūdens, uz sauszemes, gaisā, dienu un nakti, kaujās, uzbrukumos, cīņās un visos citos pasākumos jebkurā vietā, katrā laikā un gadījumā . .. Šveiks pacēla vistu no grīdas un turpināja, militāri izslējies un raudzīdamies virsleitnantam Lukašam acīs: —. .. nekad nepamest savu karaspēka daļu, karogu un liel​gabalus, nekad neielaisties nekādos sakaros ar ienaidnieku, vienmēr uzvesties, kā to prasa kara likumi un kā tas krietnam kareivim piederas, un šādā kārtā godam dzīvot un nomirt, uz ko lai dievs man palīdz. Amen. Bet šo vistu, padevīgi ziņoju, es neesmu zadzis, ar laupīšanu neesmu nodarbojies un, apzino​ties savu zvērestu, esmu uzvedies, kā piederas.

— Vai tu sviedīsi to vistu projām, lops tāds! — virsleitnants Lukašs iebrēcās, iesizdams Šveikam ar papīru pa roku, kurā tas turēja nelaiķi vistu, — paskaties šai protokolā! Re, te stāv melns uz balta: tiek nosūtīts Šveiks, Jozefs, pēc viņa vārdiem raitnieks, apvainots laupīšanā . . . Saki tad man, tu laupītāj, tu hiēna, — nē, es tevi tiešām kādreiz nositīšu, nudien! Saki man, tu zagļa dzimums, kā tu tā varēji aizmirsties?

Padevīgi ziņoju, — Šveiks draudzīgi aizrādīja, — ka te nav noticis itin nekas cits k.ā vienkārši bēdīgs pārpratums. Kad es saņēmu jūsu pavēli pagādāt un nopirkt jums ko labu ēšanai, tad es sāku apsvērt, kas būtu tas labākais. Stacijas tuvumā nekā nevarēja dabūt, izņemot zirggaļas desas un žāvētu ēzeļa gaļu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es visu labi pārdomāju. Kaujas laukā vajadzīgs kaut kas sevišķi barojošs, lai labāk varētu izturēt kara grūtības. Un tad man iegribējās sagādāt jums horizontālu prieku. Es jums gribēju izvārīt vistas buljonu, obrlajtnanta kungs.

— Vistas buljonu, —virsleitnants atkārtoja un saķēra galvu.

— Jā, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, vistas buljonu. Es jau nopirku sīpolus un 50 gramu nūdeļu. Te man viss ir, lūdzu. Šinī kabatā sīpoli un tanī nūdeles. Sāls un pipari mums ir kancelejā. Cits viss tātad bija, trūka vienīgi vistas. Es izgāju cauri stacijai un nogriezos uz. Išatarču. Tas īstenībā ir ciems, tā nav nekāda pilsēta, kaut arī pirmajā ielā uzrakstīts: Išatarča — Varos[20]. Izstaigāju vienu ielu ar dārziņiem, otru, trešo, ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito, divpadsmito un tikai trīspadsmitās ielas galā, kur aiz mājām jau sākas pļavas, ieraudzīju pāris vistu staigājam. Es piegāju klāt, izraudzījos to lielāko, smagāko, — esiet tik laipns un paskatieties, obrlajtnanta kungs, tie ir tīrie tauki, nemaz taustīt nevajag, to redz no pirmā acu uzmetiena, ka tā ir kārtīgi barota ar graudiem. Es viņu paņēmu pilnīgi atklāti visu vietējo iedzīvotāju acu priekšā, kuri man kaut ko ungariski brēca. Es turu viņu aiz kājām un prasu gan vienam, gan otram ir čechiski, ir vāciski, kam tā vista pieder, lai es varu to nopirkt, bet tad. no kādas mājeles pavisam ielas galā izskrien vīrs ar sievu un sāk mani visādi saukāt gan ungariski, gan vāciski, ka es viņiem esot gaišā dienas laikā vistu nozadzis. Es viņam saku, lai viņi nebļauj, ka es esmu sūtīts vistu pirkt, un sāku skaidrot, kā tās lietas ir. Bet vista, ko es turēju aiz kājām, sāk sisties ar spārniem un grib celties gaisā, un, tā kā es viņu cieši turēju, tad viņa parāva arī manu roku uz augšu un gribēja uzsēsties savam saimniekam uz deguna. Tas tūliņ sāk brēkt, ka es viņam esot iesitis ar vistu pa ģīmi, sieva atkal spiedz un tik sauc savu vistu: ciba, ciba, ciba. Tikmēr tie citi nelgas, kas nekā nebija sapratuši, uzraidīja man honvedu patruļu, un es pats tos honvedus uzaicināju, lai ved mani uz stacijas komandantūru, kur es pierādīšu savu nevainību. Bet ar to lajtnanta kungu, kas tur dežurēja, nekādi nevarēju sarunāties, kaut gan es viņu lūdzu pavaicāt jums, vai tas ir taisnība, ka esat mani sūtījis jums ko labu nopirkt. Viņš man vēl uzbrēca, lai es turot muti, jo man jau no acīm varot redzēt, ka uz mani gaidot virve un stiprs zars. Man likās, viņš bija visai nelāgā omā, jo sacīja, ka tikai tāds kareivis, kas laupot un zogot, varot izskatīties tik apvēlies ķā es. Sini stacijā esot notikušas jau vairākas zādzības, un aizvakar vienam tepat tuvumā nozagts tītars. Kad es sacīju, ka mēs aizvakar bijām vēl Rabā, tad viņš atcirta, ka tādas izrunas nekam nederot. Tā viņš mani sūtīja pie jums, un ce]ā vēl kāds jefreitors, ko es nebiju pamanījis, uzbrēca man, vai es nezinot, kas atrodoties manā priekšā. Es viņam atbildēju, ka viņš ir jefreitors un, ja kalpotu strēlniekos, tad sauktos par patruļas vadītāju, bet pie artileristiem — par vecāko lielgabalnieku.

— Sveik, — virsleitnants Lukašs pēc brītiņa sacīja, — jūs esat piedzīvojis jau tik daudz neparastu sagadīšanos un likstu, tik daudz «kļūdīšanos» un «pārpratumu», kā jūs mēdzat teikt, ka no jūsu nelaimēm jūs var glābt varbūt vienīgi izturīga virve ap kaklu un pēdējā militārā goda parādīšana karrē vidū. Vai j ūs saprotat?

— Jā gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Karrē ir tā saucamais slēgtais bataljons, kas sastāv no četrām, izņēmuma gadījumā no trim vai piecām rotām. Vai jūs, obrlajtnanta kungs, pavēlēsiet likt tanī buljonā vairāk nūdeļu, lai būtu biezāks?

— Sveik, es jums pavēlu, lai jūs tūliņ pazūdat ar visu savu vistu, citādi dabūsiet ar to pa galvu,

stulbenis tāds!

— Kā pavēlat, obrlajtnanta kungs, tikai selerijas, padevīgi ziņoju, es nedabūju un burkānus arī ne.

Pielikšu kar. . . Šveiks nepaguva izrunāt «tupeļus», kad izlidoja no vagona ar visu vistu. Virsleitnants Lukašs izdzēra vienā paņēmienā tējas glāzi konjaka. Šveiks salutēja vagona loga priekšā un pazuda. * Baluns pēc laimīgi pabeigtas dvēseles cīņas patlaban gatavojās attaisīt sava kunga sardiņu kārbu, kad parādījās Šveiks ar vistu, satraukdams visus vagona iemītniekus, kas uzlūkoja viņu tādiem skatieniem, it kā gribētu atklāti jautāt: «Kur tu to nozagi?»

— Es to nopirku obrlajtnanta kungam, — Šveiks paskaidroja, izņemdams no kabatām sīpolus un nūdeles. — Es gribēju vārīt viņam buljonu, bet viņš vairs nevēlas un atdāvināja vistu man.

— Vai tikai tā nav sprāgusi? — mantzinis Vaneks aizdomīgi ievaicājās.

— Es pats tai apgriezu kaklu, — Šveiks atbildēja, izvilk​dams nazi.

Baluns pateicīgi un reizē godbijīgi noskatījās Sveikā, klusēdams aizdedzināja sava kunga spirta virtuvi un, paķēris pāris katliņu, aizskrēja pēc ūdens.

Telefonists Chodunskis pienāca pie Sveika un piedāvājās palīdzēt noplūkt vistai spalvas, pie kam viņš intimi iečukstēja Šveikam ausī: — Vai tas tālu no šejienes? Jākāpj pāri sētai, vai tās staigā pa ielu?

— Es taču to nopirku.

— Nepūt pīlītes, atzīsties ar labu! Mēs taču redzējām, ka tevi veda.

Viņš tomēr cītīgi palīdzēja vistas plūkšanā. Arī pavārs Juraida piedalījās svinīgajos mielasta gatavošanas darbos, sagriez​dams kartupeļus un sīpolus.

No vagona izmestās spalvas pamodināja leitnanta Duba uz​manību, kurš soļoja visgarām vilcienam.

Viņš uzsauca, lai parādoties vistas plūcējs, un vagona durvīs iznira Sveika apmierinātā seja.

— Kas tas ir? — leitnants Dubs uzbrēca, paceldams no zemes nogriezto vistas galvu.

— Tā, padevīgi ziņoju, ir vistas galva no melno minorkiešu sugas. Tās ir ļoti labas dējējas, lajtnanta kungs. Viņas dēj līdz 260 olu gadā. Esiet tik laipns, paskatieties, kas viņai par bagātīgu olu krājumu! Šveiks pacēla vistas iekšas leitnantam Dubam pie deguna.

Dubs nospļāvās, pagājās gabaliņu, bet tad atgriezās: — Kam jūs to vistu gatavojat?

— Paši sev, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs. Paskatieties, cik viņai daudz tauku!

Leitnants Dubs aizejot norūca: — Gan mēs vēl tiksimies.

— Ko viņš tev teica? — .Juraida uzprasīja Šveikam.

— Mēs norunājām satikšanos. Šitādi augsti kungi parasti krīt uz viendzimuma mīlestību.

Pavārs paskaidroja, ka tikai esteti esot homoseksuāli, jo tas izrietot no pašas estetikas būtības.

Mantzinis Vaneks savukārt sāka stāstīt, kā audzinātāji sa​maitā bērnus Spānijas klosteros.

Un, kamēr ūdens katliņā sāka mest burbuļus, Šveiks izstāstīja, ka reiz kādam audzinātājam Vīnē nodevuši veselu kolo​niju bezpajumtes bērnu un viņš tos samaitājis.

— Tā ir kā slimība, bot vistrakāk, ja tāda izvirtība piemetas sieviešiem. Prāgā Iī priekš pāris gadiem dzīvoja divas vientuļas kundzītes, abas šķirtenes, jo bija pārāk gaisīgas, — Murekiene un Šusekiene, un reiz viņas gājušas pa aleju uz Rostoku, kad tur ķirši zied, notvērušas kādu impotentu, simt gadus vecu leijerkastnieku, ievīlušas viņu ķiršu birzī un pastrādājušas pie viņa varas darbus. Kā tik viņas tur nebija izdarījušās! Zižkovā dzīvo kāds profesors Aksamita kungs, viņš tanī birzī nodarbojies ar izrakumiem, jo meklējis punduru kapus un dažus skeletus jau izcēlis ārā, tad viņas šo leijerkastnieku

ievilkušas vienā atraktā kapā un tur viņu apstrādājušas. Profesors Aksamits ieradies otrā dienā un redz, — kapā viens guļ. Viņš jau nopriecājies, bet tas izrādījies nabaga leijerkastnieks, ko šīs šķirtenes tur nomocījušas. Piektajā dienā viņš nomiris, un šīs negantnieces vēl bijušas tik bezkaunīgas, ka ieradušās uz apbedīšanu. Tā jau ir izvirtība.

— Vai tu sāli piemeti? — viņš griezās pie Baluna, kas, izmantojot vispārējo interesi par Sveika stāstu, tikmēr kaut ko iebāza savā somā. — Rādi, ko tu tur dari!

-— Balun, — Šveiks nopietni vaicāja, — ko tu gribi darīt ar šo vistas stilbu? Paskatieties! Viņš mums nozadzis vienu stilbu, lai vēlāk to slepeni viens pats sev izvārītu. Vai tu zini, Balun, ko tu esi izdarījis? Vai tu zini, kā kara laikā soda to, kas frontē apzog savus biedrus? To piesien pie lielgabala stobra un izšauj ar karteču mākoņos. Nu ir par vēlu nopūsties. Tiklīdz mēs frontes tuvumā satiksim artilēriju, tu pieteiksies pie pirmā lielgabalnieka. Bet tagad tu par sodu pavingrināsies. Kāp ārā no vagona!

Nelaimīgais Baluns izlīda ārā no vagona, bet Šveiks, apsē​dies vagona durvīs, komandēja: — Habt acht! Ruht! Habt acht! Rcchts schaut! Habt acht! Skaties uz priekšu! Ruht![21] — Tagad tu izpildīsi brīvās kustības uz vietas. Rechts um! Cilvēk, jūs esat govslops! Jūsu ragiem vajadzētu atrasties tur, kur agrāk bija labais plecs. Herstellt! Rechts um! Links um! Halbrechts! Tā taču ne, teļagalva! Herstellt! Halbrechts! Nu, redzi, ēzeli, nu jau iet labāk. Halblinks! Links um! Front! Front!

Tūļa, tu nezini, kas ir Front? Taisni šurp! Apkārt griez-ties! Kniet! Nieder! Setzen! Auf! Setzen! Nieder!

Auf! Setzen! Auf! Ruht![22] — Nu redzi, Balun, tas ir veselīgi, tas palīdz gremošanai! Ap viņiem jau salasījās skatītāji, kas priecājās no visas sirds. ·— Esiet tik laipni, atbrīvojiet vietu! — Šveiks uzsauca. — Viņš sāks soļot. Nu, Balun, uzmanies, lai man nevajag atlikt. Man nepatīk cilvēkus pa tukšu spīdzināt. Tātad: Direktion Bahn- hof! Skaties, uz kurieni es rādu! Marschieren marsch! Glied — halt! Stāvi, sasodīts, citādi es tevi iespundēšu! Glied — halt! Beidzot apstājies gan, muļķcepure! Kurzer Schritt! Vai tu nezini, kas ir «kurzer Schritt»? Es tev parādīšu, kamēr tu zils paliksi! Voller Schritt! Wechsolschritt! Ohne Schritt! Ragulops! Kad es saku: «Ohne Schritt!»;i — tad tev jācilā papēži uz vietas. Apkārt jau stāvēja vismaz divas rotas.

Balunam sviedri plūda aumaļām, viņš bija galīgi apstulbis, bet Šveiks turpināja: — Gleicher Schritt!

— Ruckwarts marscb! Glied halt!

— Laufschritt!

— Glied marsch! Schritt!

— Glied halt!

— Ruht!

— Habt acht! Direktion Bahnhof, Laufschritt marsch! Halt! Kehrt euch! Direktion Waggon, Laufschritt marsch! Kurzer Schritt! Glied halt! Ruht!1 Tagad drusku atvelc elpu, tad sāksim 110 jauria. Ar labu gribu viss kas panākams.

— Kas te notiek? — atskanēja leitnanta Duba balss, kurš uztraukts bija atskrējis šurp.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks sacīja, — ka mēs mazuliet atkārtojam vingrinājumus, lai nepiemirstos un lai veltīgi neizšķiestu dārgo laiku.

— Kāpiet ārā no vagona, — leitnants Dubs pavēlēja, — man jūsu niķi jau līdz kaklam. Es jūs nodošu bataljona komandiera kungam.

Kad Šveiks ienāca štaba vagonā, virsleitnants Lukašs atstāja to un pa otrām durvīm izgāja uz perona.

Leitnants Dubs paziņoja kapteinim Zāgneram par krietnā kareivja Sveika visai dīvaino laika pavadīšanu. Kapteinis Zāgners bija ļoti labā omā, jo Gumpoklskirchenas vīns bija izrādījies tiešām lielisks.

— Tātad jūs nevēlaties veltīgi šķiest dārgo laiku, — viņš nozīmīgi smīnēja, — Matušic, panāciet

šurp!

Bataljona raitnieks saņēma pavēli atsaukt 12. rotas feldfebeli Nasaklu, kas bija pazīstams kā liels varmāka, un atnest Šveikam šauteni.

— Sis vīrs, — kapteinis Zāgners sacīja feldfebelim Nasaklam, — negrib veltīgi šķiest dārgo laiku.

Aizvediet viņu aiz vagoniem un lieciet kādu stundiņu pavingrināties paņēmienos ar šauteni! Tikai bez kādas žēlastības, bez pārtraukuma. Galvenais, no vienas vietas. An! Setzt. ab! An! Setzt ab!2 — Redzēsiet, Sveik, ka. garlaikoties jums nenāksies, — viņš 1 Izlīdzināt soli! Apkārt — marš! Posms — stāt! Skriešus! Solos! Posms — stāt! Brīvi! Mierā!

Virziens — stacija, skriešus — marš! Stāt! Apkārt griezties! Virziens — vagons, skriešus — marš! īssolī!

Posms — stāt! Brīvi! (Vāc.)

113 2 Pie pleca! Nolaist! Pie pleca! Nolaist! (Vāc.) vēl piemetināja, Šveikam izejot. Un drīz vien aiz vagona bija dzirdama skarba komanda, kas svinīgi atbalsojās sliežu ceļā. Feldfebelis Nasakla, kas patlaban bija spēlējis «divdesmit vienu» un turējis banku, auroja pa visu pasauli: — Beim Fuss! Schultert! Beim Fuss! Schultert![23] Tad uz mirkli iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt Sveika rāmo un prātīgo balsi: ·—· To es jau visu mācījos pirms vairākiem gadiem aktivajā dienestā. Ja «beim Fuss», tad šautene atbalstās pret labo gurnu. Laides gals atrodas taisnā līnijā ar kājas pirkstgaliem. Labā roka, protams, ir izstiepta un tur šauteni tā, ka īkšķis aptver stobru, bet pārējiem pirkstiem jāaptver laides priekšējā daļa, un, kad ir komanda «schultert», tad šauteni viegli uzmet siksnā uz labā pleca, stobra galu uz augšu, laidi atpakaļ…

— Nu, pietiks žvankstēt! — Un atkal skanēja feldfebeļa Nasaklas komanda: — Habt acht! Rechts sehaut![24] ak kungs, kā jums tas iznāk . . .

— Es taisu «schultert», un pie «rechtsschaut» mana labā roka slīd pa siksnu lejup, pirksti aptver laidi, un es pagriežu galvu pa labi, pie «habtacht» es atkal satveru ar labo roku siksnu, un mana galva skatās taisni uz jums.

Un atkal atbalsojās feldfebeļa komanda: — In die Balance! Beim Fuss! In die Balance! Schul-tert! Bajonett auf! Bajonett ab! Fallt das Gewehr! Zum Gebet! Vom Gebet! Kniet nieder zum Gebet! Laden! Schiessen! Schiessen halbrechts! Ziel Stabswaggon! Distanz 200 Schritt! Fertig! An! Feuer! Setztab! An! Feuer! An! Feuer! Setzt ab! Aufsatz nor​mai! Patronen versorgen! Ruht![25] Feldfebelis sāka uztīt sev papirosu. Šveiks tikām izpētīja savas šautenes numuru un sacīja: — Nr. 4268! Tāds pats numurs bija kādai lokomotivei Pečekā, kas stāvēja uz sešpadsmitā sliežu ceļa. Sī lokomotīve bija jānogādā izremontēšanai uz depo, Lisā pie Labas, bet tas nebija t tik vienkārši, feldfebeļa kungs, jo mašīnists, kam vajadzēja lokomotivi aizvest, ļoti vāji atcerējās skaitļus. Tāpēc distances priekšnieks iesauca viņu savā kancelejā un saka viņam: «Uz 16. sliežu ceļa ir lokomotive Nr. 4268. Es zinu, ka jums grūti atcerēties skaitļus un, ja jums šo numuru uzrakstīs uz papīra, jūs papīru pazaudēsiet. Uzmaniet tagad labi! Ja jums grūti atcerēties skaitļus, tad es jums parādīšu, cik viegli patiesībā atcerēties jebkuru numuru. Klausieties! Lokomotivei, kas jums jānogādā uz depo Lisā pie Labas, ir numurs 4268. Tagad uzmaniet! Pirmais skaitlis ir 4, otrais 2. Tātad 42. Pirmais ir divreiz 2, tas ir, 4, daliet to ar 2 — un atkal būs 4 un 2 blakus. Tur nav ko bīties. Cik ir divreiz 4? Taču 8, vai ne? Tagad iekal iet atmiņā_, ka astotnieks, kas ir skaitlī 4268, skaitās pēdējais pēc kārtas, tātad jums atliek iegaumēt, ka pirmais skaitlis ir 4, otrais 2 un ceturtais 8. Tagad vajag vienīgi ar kaut kādu atjautīgu paņēmienu iespiest atmiņā 6, kas stāv pirms 8. Tas ir traki vienkārši. Pirmais skaitlis ir 4, otrais 2. Abi kopā dod 6.

Tātad nu jums tā lieta ir droša. Otrais no beigām ir 6, un tagad šī skaitļu rinda mums vairs no atmiņas

neizzudīs. Tagad jums skaitlis 4268 paliks prātā uz visiem laikiem. Vai arī jūs varat iegūt to pašu rezultātu daudz vienkāršākā veidā . ..

Feldfebelis pārtrauca smēķēšanu, izbolīja acis un nostostījās: — Kappe ab![26] — Viņš nu sāka noskaidrot mašīnistam šo vienkāršāko paņēmienu, — Šveiks nopietni turpināja, — kā var iegaumēt lokomotīves numuru 4268. No 8 atskaita 2, paliek 6. Tātad 68 jau ir prātā. No 6 atskaita 2, paliek 4. Nu ir jau zināms 4 — 68. Tiem jāieliek starpā 2, un tad būs rokā 4—2—6—8. Nav arī nemaz grūti izdarīt to ar reizināšanas un dalīšanas palīdzību. Tad to dara tā. «Iegaumējiet,» tā priekšnieks teica, «ka divreiz 42 ir 84. Gadam ir 12 mēnešu. Atskaitīsim no 84 skaitli 12, tad paliks 72, atskaitīsim vēlreiz 12 mēnešu — paliks 60. Tagad mums ir drošs 6, un nulli mēs varam nosvītrot. Mums nu ir zināms 42—6 —84. Tāpat kā nosvītrojām nulli, tā varam nosvītrot arī pēdējo 4, un mums paliks 4268, kas ir tās lokomotives numurs, kura jums jānoved uz depo Lisā pie Labas. Kā jau teicu, ar dalīšanu arī iet tikpat viegli. Tad mēs aprēķinām koeficientu pēc muitas tarifa . . . Kas tad jums, feldfebeļa kungs, vai nelabi kļuva? Ja gribat, es tūliņ atklāšu kaut vai viesuļuguni. Fertig! Hoch an! Feuer![27] Deviņi pērkoni!

Kapteiņa kungam gan neva​jadzēja sūtīt mūs pašā saules tveicē! Nu man jāgādā nestuves! Ārsts atnācis konstatēja, ka feldfebeļa ģīboņa cēlonis esot vai nu saules dūriens, vai akūts smadzeņu iekaisums.

Kad feldfebelis atjēdzās, Šveiks stāvēja viņam līdzās un sacīja: — Nu, tad es pastāstīšu līdz beigām. Vai jūs domājat, feldfebeļa kungs, ka mašīnists kaut ko atcerējās no visa tā? Viņš bija galīgi apdullis un pareizinājis visu ar trīs, jo iedomājies par svēto trīsvienību. Lokomotivi viņš nav atradis, tā vēl šo baltu dienu stāv uz sešpadsmitā sliežu ceļa.

Feldfebelis atkal aizvēra acis.

Kad Šveiks beidzot atgriezās savā vagonā, tad viņš atbildēja uz jautājumu, kur tik ilgi bijis: — Kas otram komandē «skriešus!», tas pats dabū simt reižu «plecā — ņemt!».

Vagona stūrī drebēja Baluns. Šveika prombūtnes laikā, kad pirmā vistas porcija bija jau izvārījusies, viņš bija aprijis arī pusi no Šveika daļas.

Pirms aizbraukšanas transportu panāca jaukts militarviiciens, kas bija sastādīts no dažādām karaspēka daļām. Tur bija gan aizkavējušies, gan no hospitāļiem izlaisti kareivji, kas devās uz savu karaspēka daļu, gan dažādi aizdomīgi individi, kas atgriezās mājās no komandējuma vai aresta.

No šā vilciena izkāpa arī brīvprātīgais Mareks, kas savā laikā bija apsūdzēts par dumpošanos, jo nebija gribējis tīrīt atejas. Divīzijas tiesa bija viņu attaisnojusi. Izmeklēšana bija pārtraukta, un tāpēc brīvprātīgais Mareks tagad ieradās štaba vagonā pieteikties bataljona komandierim. Brīvprātīgais līdz šim nekur nebija ieskaitīts, jo bija vadāts no viena cietuma uz otru.

Kapteinis Zāgners nebija sevišķi iepriecināts, ieraudzījis brīvprātīgo un saņēmis viņa papīrus ar pilnīgi slepeno atzīmi: «Politisch verdachtig! Vorsicht!» 1 (Politiski neuzticams. Uzmanību! (Vāc.) ) , bet tad viņš laimīgā kārtā atcerējās «atejvietu ģenerāli», kas viņam tik enerģiski bija ieteicis papildināt bataljonu ar speciālu «bataljona vēsturnieku».

— Jūs esat pārāk nolaidīgs, jūs brīvprātīgais, — viņš to uzrunāja, — ar jums jau brīvprātīgo skolā bija tikai posts un bēdas. Jums vajadzēja censties izcelties un iegūt nākamo dienesta pakāpi, kas jums pienāktos pēc jūsu izglītības, bet jūs tikai staigājāt no vienas aresta telpas uz otru. Pulkam par jums jākaunas, brīvprātīgais. Bet jūs varat izlabot savas kļūdas, ja, kārtīgi pildīdams savus pienākumus, atkal stāsieties krietno kareivju rindās. Ziedojiet savus spēkus bataljonam no skaidras sirds! Es gribētu jums palīdzēt. Jūs esat izglītots, jauns cilvēks, jums droši vien piemīt spējas labā stilā un pareizi rakstīt. Es jums ko sacīšu. Katram bataljonam frontē vajadzīgs cilvēks, kas sastāda chronoloģisku pārskatu par visu to, kam tiešs sakars ar bataljona piedalīšanos karadarbībā, kas apraksta visus uzvaras pilnos karagājienus, visus ievērības cienīgos un slavas vainagotos notikumus, kuros bataljons piedalījies, kuros tas atradies vadītāja vai vismaz izcilā lomā, un šādā kārtā pakāpeniski sagatavo materialus mūsu armijas

vēsturei. Vai jūs saprotat?

— Padevīgi ziņoju, jā, kapteiņa kungs. Manuprāt, jūs domājat par epizodēm no visu karaspēka daļu dzīves. Bataljonam ir sava vēsture. Uz bataljonu vēstures pamata pulks sastāda savu vēsturi. Pulka vēsture der par materialu brigādes vēsturei, bri​gādes vēsture — divizijas vēsturei utt. Es ielikšu šai darbā visus savus spēkus, kapteiņa kungs.

Brīvprātīgais Mareks uzlika roku uz sirds.

— Es ar patiesu mīlestību atzīmēšu mūsu bataljona slavenos varoņdarbus, sevišķi tagad, kur ofensīva ir pilnā gaitā, kur tuvojas izšķīrējs brīdis un kur mūsu bataljons gatavojas noklāt kaujas lauku ar savu varonīgo dēlu miesām. Es pēc labākās sirdsapziņas atzīmēšu visus tos gadījumus, kam jānotiek, lai mūsu bataljona vēstures lappuses vainagotos lauriem.

— Jūs piekomandēs pie bataljona štaba, brīvprātīgais; jums būs jāņem vērā, ko ieteiks apbalvošanai, jāatzīmē — protams, pēc mūsu norādījumiem — visi pārgājieni, pēc kuriem varēs spriest par mūsu bataljona izcilo cīņas sparu un dzelzs disciplinu. Tas nav tik viegli, brīvprātīgais, bet es ceru, ka jums būs pietiekami lielas novērotāja spējas, lai izceltu mūsu bataljonu, salīdzinot ar citām pulka dajām, ja jūs saņemsiet no manis noteiktas direktīvas. Es nosūtīšu pulkam telegramu, ka esmu jūs iecēlis par bataljona vēsturnieku. Pieteicieties 11. rotas mantzinim Vanekam, lai viņš jūs uzņem savā vagonā. Tur būs visērtāk. Un sakiet viņam, lai viņš ierodas pie manis! Vispār jūs skaitīsieties pie bataljona štaba. Par to izdos bataljona pavēli. * Pavārs Juraida jau gulēja. Baluns vēl arvien drebēja, jo bija jau attaisījis virsleitnanta sardiņu kārbu; Vaneks bija aizgājis pie kapteiņa Zāgnera, un telefonists Chodunskis, kas stacijā bija sadzinis pudelīti kadiķogu degvīna un to iztukšojis, sentimen​tālās noskaņas pārņemts, dziedāja: Kad jauns vēl biju, tanīs jaukās dienās Man mīlas pilna šķita pasaule, Tad miers un laime mita dvēselē, Un debess mirdzēja man zvaigznēs vienās. Bet redzēt lemts bij man, ka viss ir maldi, Ka mīla krāpj, ka pieviļ ticība, Ka nodevības pilna draudzība, — Un rūgtas as'ras nespēju vairs valdīt.

Tad viņš piecēlās, piegāja pie mantziņa Vaneka galda, pa​ņēma papīru un uzrakstīja lieliem burtiem: «Ar šo padevīgi lūdzu paaugstināt mani dienesta pakāpē un iecelt par bataljona taurētāju.

Chodunskis, telefonists.» * Kapteiņa Zāgnera saruna ar mantzini Vaneku nebija nekāda ilgā. Kapteinis tikai vērsa mantziņa uzmanību uz to, ka batal​jona vēsturnieks brīvprātīgais Mareks būšot vienā vagonā ar Šveiku.

— Es jums varu teikt tikai vienu, ka šis Mareks, ja tā var izteikties, ir politiski neuzticams. Politisch verdachtig! Ak dievs! Mūsu laikā tas nav nekas sevišķs. Par kuru gan tādas lietas nestāsta! Ir taču tik daudz dažādu uzskatu, jūs saprotat? Es tikai vēršu jūsu uzmanību uz to, lai jūs, ja viņš gadījumā sāktu ko nepiederīgu runāt, tūliņ viņu apklusinātu, lai arī man neizceltos kādas nepatikšanas. Sakiet viņam vienkārši, lai viņš met tādas runas pie malas, un miers. Es ar to negribu teikt, ka jums katra nieka dēļ jāskrien pie manis. Nokārtojiet visas tās lietas paši, ar labu, tā var vairāk panākt nekā ar visādām muļķīgām sūdzībām. Vārdu sakot, es nekā tāda nevēlos dzirdēt, jo… Saprotat? Tādas lietas vienmēr met ēnu uz visu bataljonu.

Kad nu Vaneks atgriezās, viņš pasauca brīvprātīgo Mareku sānis un sacīja viņam: — Jūs, draugs, skaitoties politiski neuzticams, bet tas nekas. Tikai nerunājiet nekā lieka, kur dzird telefonists Chodunskis!

Tikko viņš bija to izteicis, tā telefonists Chodunskis grīļodamies pienāca klāt, iekrita mantzinim rokās un uzsāka dzērāja balsī kaut ko līdzīgu dziesmai: Kad visi mani bija atstājuši, Uz tevi savus skatus pacēlu, Pie tavas šķīstās sirds es radu dusu Un, laimes pārņemts, as'ras slaucīju. Man liegi tava seja atmirdzēja Kā mēness stars virs dzīlēm trīsošais, Un tavas sārtās lūpas nočukstēja: — Es tevis neatstāšu, dārgākais.

— Mēs nekad neatstāsim viens otru, — Chodunskis auroja,. — ko vien uzzināšu pa tālruni, tūliņ pateikšu jums. Tādam zvē​restam es . .. virsū!

Baluns savā kaktā šausmās pārmeta krustu un sāka skaļi lūgties: — Svētā dievmāte, neatstum manu nopūtu pilno lūgšanu, uzklausi mani savā žēlsirdībā un esi mans glābiņš un patvērums! Palīdzi man, nabagam, kas tevi piesauc šinī asaru ielejā stiprā ticībā, drošā cerībā un uzticīgā mīlestībā. Debesu ķēniņiene, uzlūko mani savā lēnprātībā, lai līdz sava mūža galam palieku tavā apsardzībā un dieva tā tēva žēlastībā! Žēlsirdīgā jaunava Marija tiešām bija aizrunājusi par viņu, jo brīvprātīgais pēc brītiņa izvilka no savas patukšās somas vairākas sardīņu kārbas un izdalīja visiem.

Baluns ar mierīgu sirdsapziņu atvēra virsleitnanta Lukaša somu un ielika tanī no debesīm nokritušās sardines.

Bet, kad nu visi atgrieza savas kārbas un sāka nogaršot saturu, Baluns atkal krita kārdināšanā, atvēra somu, attaisīja kārbu un kārīgi visu aprija.

Un tad nu visusaldākā un žēlsirdīgākā jaunava Marija novērsās no viņa, jo, kad viņš vēl tecināja mutē pēdējās eļļas lāsī​tes no kārbas, vagona priekšā parādījās bataljona raitnieks Matušics un uzsauca: ·— Balun, tev esot jāaiznes savam obrlajtnantam tās sardines.

— Nu būs pa ausi, — Vaneks piezīmēja.

— Ar tukšām rokām gan neej, — Šveiks pamācīja, — paņem, vismaz kādas piecas tukšas kārbas līdz!

— Ko jūs tādu esat nodarījis, ka dievs jūs tik bargi soda? — brīvprātīgais jautāja. — Jūsu pagātnē jābūt kādam lielam grēkam. Vai jūs neesat aplaupījis baznīcu vai nočiepis savam mācītājam dūmenī pakārto šķiņķi? Vai neesat viņa pagrabā iztempis baznīcas vīnu? Varbūt esat puikas gados līdis viņa dārzā bumbieros?

Baluns ar izmisumā saviebtu seju bezcerīgi atmeta ar roku. Viņa satriektais izskats bija kā iemiesots sirdi plosošs jautā​jums: «Kad reiz šīm mokām pienāks gals?»

— Tas notiek tāpēc, — turpināja brīvprātīgais, it kā sadzirdējis nelaimīgā Baluna vārdos neizteiktās vaimanas, — ka jūs esat zaudējis sakarus ar dievu. Jūs viņu pietiekami dedzīgi nelūdzat, lai viņš jūs aizsauc no šās pasaules. Šveiks savukārt piemetināja: — Baluns vēl vienmēr nevar apņemties nodot savu karavīra, dzīvību, savas karavīra domas, vārdus un darbus un savu karavīra nāvi visaugstākā dieva tēvišķīgās sirds izlemšanai, kā mēdza runāt mans feldkurats, kad viņš bija galīgi piežūpojies un uz ielas piesējās kādam kareivim.

Baluns vaidot atzinās, ka esot jau zaudējis paļaušanos uz dievu, jo nezin cik reižu esot to veltīgi izlūdzies, lai dod viņam spēku izturēt kārdināšanu un padara viņa kuņģi mazāku.

— Šī ēdelība jau man neradās kara laikā, — viņš sūdzējās, — tā ir veca kaite. Tās dēļ mana sieva ar bērniem gāja pat uz Klokotas baznīcas svētkiem.

— To vietu es pazīstu, — Šveiks piezīmēja, — tā ir netālu no Tabora, un tur ir bagāta jaunava Marija ar neīstiem bril​jantiem, un kāds baznīcas kalpotājs no Slovakijas bija reiz gri​bējis to apzagt. Tā nu viņš bija tur ieradies un, būdams visai dievbijīgs cilvēks, nodomājis, ka zādzība viņam labāk izdosies, ja vispirms būs atbrīvojies no vecajiem grēkiem, un grēksūdzē pie reizes viņš arī atzinies, ka nolēmis otrā dienā aplaupīt jaunavu Mariju. Bet viņš vēl nav paspējis noskaitīt trīssimt tēvreizes, ko tam mācītāja kungs uzdevis, lai viņš nepagūtu aizlaisties, kad klostera kalpi viņu aizvilkuši taisnā ceļā uz žandar​mērijas pārvaldi.

Pavārs okultists uzsāka strīdu ar telefonistu Chodunski, vai šāda grēksūdzes noslēpuma nodošana nav briesmīgs noziegums, vai varbūt tas nav pat runas vērts, jo briljanti taču bijuši neīsti. Beidzot viņš tomēr pierādīja Chodunskirn, ka tas viss ir Karma — tālā, nezināmā pagātnē jau iepriekš izlemts liktenis, kad šis nelaimīgais baznīcas kalpotājs no Slovakijas varbūt bijis kāds antipods uz kādas citas planētas. Šis

liktenis tāpat varbūt jau sensenis, kamēr Klokotas mācītājs vēl iemita ezī vai kādā sen jau izmirušā zīdītājā, bija izlēmis, ka viņš reiz nozieg​sies pret grēksūdzes noslēpumu, kaut gan no juridiskā viedokļa un pēc kanoniskajiem likumiem arī tad grēki jāpiedod, ja runa ir par klostera īpašuma aizskaršanu. Šveiks pie šās sarunas vientiesīgi piebilda: — Protams, neviens cilvēks taču nezina, ko viņš darīs pēc vairākiem miljoniem gadu, tāpēc viņam jābūt uz visu gatavam. Obrlajtnants Kvasnička, kad mēs vēl bijām Karlinā rezerves bataljonā, pastāvīgi mēdza apmācībās teikt: «Nedomājiet, jūs mēslu vaboles, jūs laiskās govis, jūs stulbie auni, ka jums karadienests izbeigsies šinī pasaulē! Mēs vēl tiksimies ari pēc nāves, un tad es jums ellē sakuršu tādu pirti, ka jūs man kājas notirināsiet, jūs cūku dzimums!»

Tikmēr Baluns, kas bija jau galīgi apdullis un domāja, ka visi runā joprojām par viņu un ka viss uz viņu vien attiecināms, turpināja savu atklāto grēksūdzi: — Pat Klokota nespēja līdzēt pret manu negausību. Sieva ar bērniem atgriežas no baznīcas svētkiem un sāk tūliņ pārskaitīt vistas. Vienas vai divu trūkst. Bet es tur nekā nevarēju darīt. Pats zinu, ka vistas vajadzīgas saimniecībā, lai būtu olas, bet, kā es izeju pagalmā un tās ieraugu, tā man te iekšā atveras kā bezdibenis. Pēc kādas stundiņas kļūst tik labi, jo vista jau noēsta. Reiz, kad sieva ar bērniem bija aizgājusi uz Klokotu aizlūgt par mani, lai es mājās atkal ko neapriju un nesagādāju saimniecībā zaudējumus, es izeju pagalmā un man pagadās ceļā tītars. Toreiz es gandrīz dzīvību pazaudēju. Viens kauliņš no stilba man iesprūda rīklē, un, ja nebūtu tuvumā pagadījies māceklis, kas man palīdzēja dzirnavās, jauns puika, kas man to kaulu izvilka, tad es gan te nesēdētu kopā ar jums un šo pasaules karu nebūtu piedzīvojis. Tā ja. Bet šis māceklis — tas gan bija mundrs puika. Mazs, resns, plecīgs, apvēlies . .. Šveiks pienāca viņam klāt: — Parādi mēli!

Baluns izstiepa mēli, un Šveiks griezās pie visiem, kas atra​dās vagonā: — Es jau tā domāju, ka viņš ir aprijis arī savu mācekli.

Atzīsties, kad tu viņu nolaidi dibenā! Kad tavējie atkal aizgāja uz Klokotu, jā?

Baluns izmisumā salika rokas un izsaucās: — Stājieties taču! Tādu izsmieklu ciest no saviem biedriem!

—· Mēs jūs par to nenosodām, — brīvprātīgais sacīja, — taisni otrādi, tas rāda, ka no jums iznāks krietns kareivis. Kad franči Napoleona kara laikā bija ielenkuši Madridi, tad cietokšņa komandants, spānietis, apēda savu adjutantu pilnīgi bez sāls, lai aiz bada nebūtu jāatdod cietoksnis. Tas tiešām bija upuris no viņa puses, jo sālīts adjutants būtu nenoliedzami garšīgāks. Mantziņa kungs, kā tad sauc mūsu bataljona adjutantu? Cīglers? A, tas ir no tiem izģindušajiem, no tā neiznāk porcijas pat vienai kaujas rotai.

— Paskat nu, — mantzinis Vaneks ieteicās, — Balunam jau rožukronis rokās.

Tiešām, Baluns savās lielajās sāpēs meklēja atvieglojumu pie mazajām rožukroņa bumbiņām, ko bija ražojusi Morica Levenšteina firma Vīnē. ·— Tas man arī no Klokotas, — Baluns sērīgi sacīja, — kad man to atnesa, es tikko biju apēdis divus zoslēnus. Kas tā bija par gaļu! Viens vienīgs mīkstums, es jums saku!

Pēc brītiņa pienāca pavēle stundas ceturkšņa laikā sagatavoties vilciena atiešanai. Tā kā neviens tam negribēja ticēt, tad, par spīti visai uzmanībai, dažs labs tomēr bija kur aizklīdis. Kad beidzot vilciens devās projām, trūka astoņpadsmit kājnieku. Viņu skaitā bija ari 12. kaujas rotas feldfebelis Nasakla, kas vēl pēc tam, kad vilciens jau sen bija aiz Išatarčas, turpināja kaulēties mazā akaciju birzītē aiz stacijas ar kādu staiguli, kas prasīja par nupat izdarīto pakalpojumu piecas kronas, kamēr feldfebelis piesolīja par atlīdzību vai nu vienu kronu, vai pāris pļauku, pie kam pēdējais atlīdzības veids tika realizēts ar tādu sparu, ka uz sievietes brēcieniem cilvēki skriešus metās šurp no stacijas.

III NO HATVANAS LlDZ GALICIJAS ROBEŽĀM

Visu ceļu, kamēr bataljons brauca vilcienā līdz Laborcai Austrumgalicijā, no kurienes tam bija jādodas kājām uz fronti gūt slavu kaujas laukā, vagona, kurā atradās Šveiks un brīvprātīgais, joprojām risinājās dīvainas sarunas, kurām lielākā vai mazākā mērā piemita valsts nodevības elementi. Tomēr jāsaka, ka tas notika arī citos vagonos, jā, pat štaba vagonā noskaņojums nebija nekāds labvēlīgais, jo Fizešaboni stacijā no pulka saņēma armijas pavēli, pēc kuras vīna porcija virsniekiem bija pamazināma par Va litra. Tiesa, pie tam nebija aizmirsti arī kareivji, kuriem vajadzēja pamazināt sago devu par 10 g uz cil​vēku, kas likās jo dīvaināk tāpēc, ka neviens karadienestā nebija pat redzējis sago.

Sā vai tā, bet šis rīkojums bija jādara zināms bataljona mantzinim Bautancclam, kas sakarā ar to jutās ārkārtīgi apvainots un aplaupīts, jo, kā viņš izsacījās, sago esot patlaban tik reti sastopams produkts, ka viņš būtu varējis par kilo dabūt vismaz astoņas kronas.

Fizešaboni stacijā izrādījās, ka viena rota pazaudējusi savu virtuvi, jo šinī stacijā beidzot vajadzēja vārīt gulašu ar kartupeļiem, uz ko tik lielas cerības lika «ateju ģenerālis». Noskaidrojās, ka nelaimīgā karalauka virtuve nemaz nebija paņemta līdzi no Mostas un droši vien vēl tagad stāv pamesta un aiz​mirsta kaut kur aiz 186. barakas. Šās virtuves personāls īsi pirms kaujas bataljona izbraukšanas bija par kaušanos iesēdināts virssardzē un bija pratis tā iekārtoties, ka sēdēja vēl tagad, kad kaujas rota jau brauca cauri Ungarijai.

Rotu bez virtuves nu piedalīja kādai citai karalauka virtuvei, kas, protams, nenoritēja bez ķīviņiem; kartupeļu tīrīšanai atsūtītie kareivji no abām rotām gandrīz vai saplūcās, jo tiklab vieni, kā otri apgalvoja, ka viņi neesot tādi muļķi, lai strādātu citu labā. Beidzot tomēr izrādījās, ka gulaša un kartupeļu vārīšana ir tikai manevrs, lai kareivji pierastu, kā tas būs ienaidnieka pozīciju tuvumā, kad gulaša vārīšanas laikā pienāks pavēle atkāpties — Ailes zuriick! — un gulašs būs jāizlej zemē pat nenogaršots.

Tātad tā bija pamācoša sagatavošanās, kaut arī bez traģiskām sekām. Kad gulašu jau taisījās izsniegt, atskanēja pavēle «vagonos!», un vilciens devās tālāk uz Miškovecu. Arī tur gulašu neizsniedza, jo ceļā stāvēja vilciens ar krievu gūstekņiem, tāpēc kareivjus nelaida ārā. Toties viņu fantazijai bija ļauta pilna vaļa, un viņi nolēma, ka gulašam pienāks izsniegšanas reize pie Galicijas robežām, kad būs jāatstāj vilciens; tad pa​ziņos, ka gulašs saskābis, ēšanai nederīgs, un izlies to ārā. Šo pašu gulašu veda tālāk uz Tišalaku, Zomboru, un, kad neviens vairs uz to necerēja, vilciens apstājās Jaunpilsētā pie Šiatoras, kur pakūra atkal uguni zeņi katliem, uzsildīja gulašu un izdalīja.

Stacija bija. pārpildīta. Vispirms vajadzēja atiet diviem municijas vilcieniem, pēc tam diviem artilērijas transportiem un vienam vilcienam ar pontonu komandu. Vispār jāteic, ka šeit bija sastopami vilcieni ar visām armiju daļām un visiem ieroču veidiem.

Aiz stacijas honvedu huzari bija notvēruši divus poļu ebrejus. Viņi bija atņēmuši tiem grozu ar degvīnu un maksas vietā, būdami labā omā, tos devīgi apbalvoja pļaukām. Acīm redzot tas bija atļauts, jo turpat blakus stāvēja viņu rotmistrs un nolūkojās šinī ainā ar uzmundrinošu smaidu, kamēr aiz noliktavas pāris citu huzaru grābstījās ap brunčiem piekauto ebreju melnacēm meitām.

Stacijā atradās arī kāds vilciens ar aviacijas daļu. Uz blakus sliedēm stāvēja vaļējas platformas ar lidmašīnām un lielgabaliem, bet jau salauztiem un sabojātiem. Tās bija notriektas lidmašīnas un galvenokārt sašauti lielgabali. Kamēr viss svaigais un jaunais devās uz fronti, no turienes sūtīja sagrautās slavas atliekas uz aizmuguri labošanai un rekonstrukcijai.

Leitnants Dubs skaidroja kareivjiem, kas bija sapulcējušies ap sadragātajiem lielgabaliem un lidmašīnām, ka tas viss esot kara laupījums, bet tad viņš gabaliņu tālāk pamanīja Šveiku, kas arī kaut ko skaidroja kareivju pūlītim. Dubs tuvojās viņiem un dzirdēja Sveika prātīgo balsi: — Jā, grozi, kā gribi, tas ir un paliek kara laupījums. Protams, pirmajā acu uzmetienā liekas ērmoti, ka te uz lafetes uzrakstīts «Ķ. un ķ. artilērijas divizions». Bet tas būs gan noticis tā, ka vispirms šis lielgabals kritis krievu rokās un tad mēs esam to atkarojuši, un šāda trofeja ir daudzkārt vērtīgāka, jo, — te viņš pamanīja leitnantu Dubu un paceltā balsī turpināja: — Jo ienaidnieka rokās nekā nedrīkst pamest.

Tas ir tāpat kā ar Pržemišļu vai ar to kareivi, kam ienaidnieks kaujā izsitis no rokām blašķi. Tas noticis

vēl Napoleona kara laikā. Šis kareivis nakti ielavījies ienaidnieka nometnē un dabūjis savu blašķi atpakaļ, turklāt vēl iedzīvojies, jo ienaidnieks taisni tanī naktī izsniedzis savējiem degvīnu.

Leitnants Dubs tikai noteica: — Taisieties, kā pazūdat, Sveik! Lai es jūs te otrreiz vairs neredzētu!

— Kā pavēlat, lajtnanta kungs. — Šveiks devās projām pie citiem vagoniem. Ja leitnants Dubs būtu dzirdējis, ko Šveiks vēl piemetināja, tad viņš būtu lēcis vai no ādas ārā, kaut ari tie bija gluži nevainīgi bībeles vārdi: «Pēc maza brīža jūs mani redzēsiet, un vēl pēc maza brīža jūs mani vairs neredzēsiet.»

Pēc Šveika aiziešanas leitnants Dubs izdarīja tādu muļķību, ka vērsa kareivju uzmanību uz kādu sadragātu austriešu lid​mašīnu, uz kuras vara daļām vēl bija skaidri lasāms: «Wiener Neustadt»[28].

— To mēs notriecām krieviem pie Ļvovas, — leitnants Dubs sacīja.

To, garām ejot, padzirdēja virsleitnants Lukašs, kas skaļi papildināja: — Turklāt abi krievu lidotāji dzīvi sadega.

Tad viņš klusēdams gāja tālāk, klusībā nodomādams, ka šis leitnants Dubs ir īsts ragulops.

Aiz otra vagona viņš saskrējās ar Šveiku un gribēja no tā izvairīties, jo no Šveika sejas bija manāms, ka šim cilvēkam daudz kas uz sirds, ko tas labprāt izkratītu. Šveiks nāca taisni klāt.

— Padevīgi ziņoju, rotas raitnieks Šveiks gaida turpmākās pavēles. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es jūs meklēju jau štaba vagonā.

— Klausieties, Šveik, — virsleitnants Lukašs skarbi un pikti uzbrēca viņam, — vai jūs zināt, kas jūs esat? Vai jūs jau esat aizmirsis, kā es jūs nosaucu?

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es neko tādu nekad neaizmirstu, es neesmu kā tas brīvprātīgais Dzelžotais. Tas bija toreiz, krietnu laika sprīdi' pirms kara, kad es biju Karlinas kazarmās un mums par pulkvedi bija kāds Flīdlers fon Bumerangs vai kaut kā uz to pusi.

Virsleitnants Lukašs neviļus pasmīnēja par šo «uz to pusi», un Šveiks mierīgi turpināja: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, šis mūsu pulkvedis bija uz pusi mazāks par jums, nēsāja pilnbārdu kā kņazs Lobkovics un izskatījās pēc īsta mērkaķa, bet, kad viņu nokaitināja, tad viņš palēcās divtik augstāk par savu augumu, tāpēc mēs viņu iesaucām par kaučuka veci. Toreiz bija nezin kāds pirmais maijs un mūsu daļai dežūra, un viņš mums iepriekšējā vakarā noturēja apmācību laukumā lielu runu, ka mums esot rit jāpaliek kazarmās un mēs nedrīkstot nekur ārā izkustēt, lai vajadzības gadījumā uz visaugstāko pavēli varētu apšaut visu sociālistu bandu. Tāpēc, ja kādam kareivim šodien atvaļinājums un viņš neieradīsies laikā kazarmās un noblandīsies līdz rītam apkārt, tad viņš būs vainīgs valsts nodevībā, jo tāds žūpu bērtulis nevarēs nevienam trāpīt, ja nāksies laist šautenes darbā, un šaus tikai gaisā. Tad nu šis brīvprātīgais Dzelžotais, atgriezies kazarmās, sacīja: «Paldies kaučuka, vecim par padomu. Ja rīt tiešām nevienu no kazarmām neizlaidīs, tad labāk šodien nemaz atpakaļ nenākt.» Un viņš arī, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, turēja savu vārdu, kā godīgam cilvēkam pienākas. Bet šis pulkvedis Flīdlers, — lai dievs mielo viņa dvēseli! — tas bija tāds rūdīts blēdis, ka viņš otrā dienā staigāja pa Prāgu un meklēja, vai kāds no mūsējiem nav iedrošinājies atstāt kazarmas, un pie Pulvertorņa laimīgi uzdūrās Dzelžotajam un tūliņ virsū: «Es tef rādīs, es tef ismācis, tef man vēl pieminēs!» Viņš tam bija vēl daudz ko sabrēcis, sagrābis viņu ciet un vilcis uz kazarmām, pie tam visu ceļu dažādi draudējis un tikai jautājis, kā viņu saucot. «Celšots, Celšots, nu tef tabfis, nu tef ir rokā, nu tef redzēs den ersten Mai. Celšots, Celšots, es tef iekš restēm, iekš smalk restēm.» Dzelžotais redz, ka gals klāt, un, kad viņi gāja pa Poržičas ielu gar Rozvaršila restorānu, viņš pēkšņi iespruka kādās durvīs un izmaitāja kaučuka vecim visu prieku par viņa iesēdināša.nu. Pulkvedis tā bija uztraucies par viņa izbēgšanu, ka no dusmām aizmirsis bēgļa vārdu un, ieradies kazarmās, sāka lēkt līdz griestiem (griesti bija zemi), un bataljona dežurants nevarēja vien nobrīnīties, kāpēc vecais uzreiz runā lauzītā čechu valodā un bļauj: «Iekš rest to Alvots, nē, Alvots ne, to Cinkots, to Niķelēts!» Viņš bija visu sajaucis un diendienā tikai prasīja, vai tas Niķelētais, nē, Alvotais, nē, Cinkotais ir atradies, un pat lika visam pulkam nostāties uz laukuma, bet pārējie, kas visu

zināja, bija iekārtojuši Dzelžoto lazaretē, jo viņš bija zobu techniķis. Tā nu tas viss gāja, bet tad vienam no mūsu pulka izdevās traktierī «Pie Buka» nodurt dragunu, kas sējies klāt viņa skuķim, un tad mūs sadzina laukumā līdz pēdējam vīram, pat no lazaretes atveda, un, kas nevarēja nostāvēt, to divi atbalstīja.

Nekā nevarēja darīt, Dzelžotajam arī bi ja jānāk rindā, un mums nolasīja pulka pavēli, kaut ko tādu, ka dragūni arī ir kareivji un ka viņus durt aizliegts, jo tie ir mūsu karabiedri. Kāds brīvprātīgais bija par tulku, 1111 mūsu pulkvedis raudzījās apkārt kā tīģeris. Vispirms viņš nogāja gar fronti, tad aizgāja aiz muguras un apstaigāja visu četrstūri, kamēr beidzot atklāja Dzelžoto, kas stāvēja izslējies kā kalns, un tas bija briesmīgi komiski, obrlajtnanta kungs, kad pulkvedis ievilka viņu vidū. Tulks apklusa, un mūsu pulkvedis lēkā tik Dzelžotajam deguna galā kā suns ap zirga purnu un brēc: «Nekur tef nespruks, nekur no man nespruks, tef man atkal teiks, ka tef ir Celšots, un es saukt to Alvots un Cinkots, bet tef ir Celšots, tef bandu bērns, tef Alvots, tef Cinkots, tef Niķelēts, tef cūka, tef mēslu bambals, tef Celšots!» Viņš iegrieza tam veselu mēnesi, bet pēc divām nedēļām viņam uznāca zobu sāpes un viņš atcerējās, ka Dzelžotais ir zobu techniķis. Viņš lika atsaukt to no aresta telpām un pavēlēja izraut zobu, un tad Dzelžotais vilka zobu kādu pusstundu, tā ka vecais reizes trīs dabūja ģībt. Tas viņu padarīja rāmu kā jēru, un viņš atlaida Dzelžotajam atlikušās divas nedēļas. Tā kādreiz gadās, obrlajtnanta kungs, kad priekšnieks aizmirst sava apakšnieka uzvārdu, bet apakšnieks nekad nedrīkst sava priekšnieka uzvārdu aizmirst, kā mums arī pulkveža kungs vienmēr atgādināja, ka mēs savu mūžu nedrīkstam aizmirst, ka mums reiz bijis tāds pulkvedis Flīdlers. Vai tas stāsts nebija par garu, obrlajtnanta kungs?

— Ziniet, Sveik, — virsleitnants Lukašs atbildēja, — jo vairāk es jūsos klausos, jo vairāk nāku pie pārliecības, ka jūs savus priekšniekus nemaz necienāt. Kareivis pat pēc gadiem drīkst runāt par saviem bijušajiem priekšniekiem tikai labu.

Varēja redzēt, ka virsleitnantu Lukašu ši saruna uzjautrinaja.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārtrauca viņu it kā taisnodamies, — ka tas pulkvedis Flīdlera kungs jau sen kopš miris, bet, ja jūs vēlaties, obrlajtnanta kungs, es runāšu par viņu tikai vislabāko. Viņš bija īsts eņģelis kareivjiem, viņš bija tik žēlsirdīgs kā svētais Mārtiņš, kas izdalīja Mārtiņu zosis izsalkušajiem un trūkumcietējiem. Viņš dalījās savās pusdienās no virsnieku virtuves ar pirmo kareivi, ko satika pagalmā; kad mums bija apnikuši ķiļķeni, viņš lika gatavot mums cūkgaļu, nu, un manevros — tur viņš bija nepārspējams savā labsirdībā. Kad mēs nonācām Lejas Kralovicē, tad viņš mums pavēlēja izdzert visu Lejas Kralovices alus darītavu uz viņa rēķina, un, kad viņam bija dzimšanas vai vārda diena, tad viņš mieloja visu pulku ar zaķu cepeti krējuma mērcē un bīdeļu knedlikiem. Viņš tā mīlēja savus kareivjus, obrlajtnanta kungs, ka vienreiz viņš .. .

Virsleitnants Lukašs iesita Šveikam viegli pa ausi un drau​dzīgi noteica: — Ej nu savu ceļu, nelieti tāds, pietiks.

Viņam nebija ne jausmas, ko nozīmē «Kappe», bet, tā kā mnemotechnika viņam nebija gluži sveša, tad viņš atcerējās, ka vārds sākas ar «k». Kad leitnants Dubs, kam tanī dienā bija uzdota bataljona uzraudzība, prasīja viņam paroli, viņš lepni atbildēja: «Kafija». Tas arī bija gluži dabiski, jo Kolomijas polis vēl vienmēr atcerējās rīta un vakara kafiju Mostas nometnē.

Kad viņš vēlreiz bija nobrēcis «kafija» un leitnants Dubs tomēr nāca aizvien tuvāk, polis, atcerēdamies zvērestu un to, ka viņš stāv sardzē, draudoši uzkliedza: «Halt!» Leitnants Dubs tomēr spēra vēl divus soļus uz priekšu, neatlaidīgi prasīdams paroli, tāpēc kareivis notēmēja uz viņu un, lāgā nezinādams vācu valodu, sāka brēkt kaut kādā poļu un vācu mistrojumā: — Benže šaisn, benže šaisn!1(Šaušu! — Polis lāgā neprot vāciski, tāpēc «schiessen» vietā viņš izrunā «scheissen».)

Leitnants Dubs aptvēra draudus un lēnām kāpās atpakaļ, saukdams: — Wachtkommandant, Wachtkommandant!2(Sardzes komandantu! (vāc.).)

Ieradās seržants Jelineks, kas poli bija nolicis sardzē, un pats prasīja viņam paroli; tad prasīja

savukārt leitnants Dubs, un izmisušais Kolomijas polis atbildēja uz viņa jautājumu ar tik skaļu «kafija!», ka tas atbalsojās visā stacijā. Kareivji lēca ārā no vagoniem ar katliņiem rokās, sacēlās drausmīgs sajukums, kas beidzās ar to, ka atbruņoto goda vīru aizveda uz arestantu vagonu.

Bet leitnantam Dubam bija noteiktas aizdomas pret Šveiku, ko viņš bija pamanījis izlēcam pirmo no vagona ar katliņu, un viņš bija gatavs derēt uz savu galvu, ka dzirdējis Šveiku kliedzam: «Sanāk, sanāk ar katliņiem!»

Pēc pusnakts vilciens atgāja uz Ladovce—Trebišovu, kur to stacijā no rīta apsveica kāda veterānu apvienība. Tā bija samainījusi šo kaujas bataljonu ar 14. ungāru bonvedu pulka kaujas bataljonu, kas jau naktī bija izbraucis cauri stacijai. Bija skaidrs, ka veterāni ir galīgi pilnā, un ar saviem rēcieniem «Isten ald meg a kiralyt»3 (L.ai dzīvo karalis! (Ung.))— viņi uzcēla kājās visu ešelonu. Daži apzinīgākie kareivji izliecās no vagoniem un uzsauca viņiem: «Brauciet uz baltā poda, eljēn!» Uz to veterāni ieaurojās tik skaļi: «Eljčn! Eljen a tizenegyedik regiment!»4(Lai dzīvo 14. pulks! (Ung.))— ka stacijā nodārdēja logu rūtis.

Pēc piecām minūtēm vilciens devās tālāk uz Humcnu. Te jau skaidri bija redzamas neseno kauju pēdas, kad krievi bija virzījušies uz priekšu, cenzdamies izlauzties līdz Tisas upes ielejai. Pa nokalnēm stiepās primitivu ierakumu rindas, šur tur rēgojās nodedzinātas mājas, kuru priekšā uz ātru roku uzslieta būda liecināja, ka saimnieki jau atgriezušies.

Kad ap pusdienas laiku vilciens apstājās Humenas stacijā, kas arī bija kaujās cietusi, un ešelonam sāka gatavot ēdienu, kareivji guva iespēju savām acīm pārliecināties, kā vietējie varas orgāni pēc krievu atkāpšanās izturas pret vietējiem iedzī​votājiem, kas valodā un reliģijā radniecīgi krievu kareivjiem.

Uz perona stāvēja ungāru žandarmu ielenkta Ungarijas krievu grupa. Tur bija daži mācītāji, skolotāji un zemnieki no apkārtējām sādžām. Visierr rokas bija sasietas uz muguras un paši pa pāriem sasieti kopā.

Gandrīz visiem bi ja asiņainas sejas un sādauzītas galvas, jo žandarmi bija tos pēc arestēšanas pie​kāvuši.

Gabaliņu tālāk uzjautrinājās kāds ungāru žandarms. Viņš bija piesējis mācītājam pie kreisās kājas virvi, kuras galu pats turēja rokā, un, sizdams ar šautenes laidi, spieda mācītāju dejot čardašu. Žandarms tā raustīja virvi, ka mācītājs nepārtraukti krita uz deguna un, tā kā rokas tam bija sasietas uz muguras, tad nevarēja piecelties. Mācītājs izmisis mēģināja apvelties uz muguras, lai tad tiktu kājās, bet žandarms smējās līdz asarām un, tiklīdz mācītājam laimējās piecelties, parāva atkal aiz virves, un nabags atkal pakrita pie zemes.

Beidzot kāds žandarmu virsnieks izbeidza šo rotaļu, likdams aizvest arestētos, iekāms pienāk vilciens, uz tukšu noliktavu aiz stacijas un tur viņus kaut un sist, lai neviens neredz.

Par šo atgadījumu runāja pat štaba vagonā, un visumā jā​teic, ka vairākums nosodīja šādu nežēlību.

Apakšleitnants Krauss izsacījās, ka valsts nodevēji, ja jau tādi notverti, pakarami uz vietas bez kādas spīdzināšanas. Leitnants Dubs turpretī pilnīgi solidarizējās ar žandarmiem, jā, viņš pat atvasināja šo notikumu stacijā no Sarajevas atentata un paskaidroja, ka ungāru žandarmi Humenas stacijā gribējuši atriebt erchercoga Franča Ferdinanda un viņa laulātās draudzenes nāvi. I.ai saviem vārdiem piešķirtu vairāk ticamības, viņš piemetināja, ka kādā žurnālā (Šimačeka «Četrlapī»), ko viņš abonējis, vēl pirms kara, jūlija numurā rakstījuši par Sarajevas atentatu, ka šis nedzirdētais noziegums atstāšot uz ilgu laiku cilvēku sirdīs nedziedināmu rētu, kas tāpēc vēl jo sāpīgāka, ka ar šo noziegumu iznīcināta ne tikai valsts izpildu varas pārstāvja, bet arī viņa mīļotās un uzticamās laulātās draudzenes dzīvība, un ka šo abu dzīvību iznīcināšana sadragājusi laimīgu, priekšzīmīgu ģimenes dzīvi un padarījusi visu mīlētos bērnus par bāreņiem.

Virsleitnants Lukašs norūca, ka Humenas žandarmi droši vien ari būšot abonējuši šo Šimačeka «Čclrlctpi» ar tās aizgrābjošajiem rakstiem. Viņam pēkšņi viss kļuva pretīgs, un viņš izjuta tikai vienu vēlēšanos — pamatīgi piedzerties, lai apklusinātu savas pasaules sāpes. Tāpēc viņš atstāja vagonu un uzmek​lēja Šveiku.

— Klau, Sveik, — viņš to uzrunāja, — vai jums nav padomā kāda pudele konjaka? Es nejūtos īsti labi.

— Tas viss no gaisa pārmaiņas, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Varbūt jums pat kļūs vēl sliktāk, iekāms sasniegsim kara lauku. Jo vairāk cilvēks attālinās no savas sākotnējās kara bāzes, jo nelabāk viņam kļūst. Kāds dārznieks no Strašnices, Jozefs Kalenda, arī reiz bija aizgājis no savas mājas; viņš bija devies no Strašnices uz Vinohradiem[31] un mazliet pakavējies traktierī «Pieturas vieta», bet tur ar viņu vēl viss bijis kārtībā. Bet, kad nu viņš nonācis Vinohrados uz Korunas ielas pie ūdenstorņa un sācis pa visu Korunas ielu līdz sv. Ludmilas baznīcai iet tik no viena traktiera otrā, tad viņš jau juties kā sadauzīts. Viņš tomēr nav padevies bailēm, jo iepriekšējā vakarā saderējis Strašnices traktierī «Pie ratnīcas» ar kādu ielu dzelzceļu konduktoru, ka viņš trīs nedēļās apiešot kājām visapkārt pasaulei. Tā viņš sācis aizvien vairāk attālināties no savas dzimtenes, kamēr ieradies «Melnajā aldarī» uz Karela laukuma, no turienes pagriezies uz Malostranu pie sv. Tomaša traktiera, tad uz traktieri «Pie Brabantes karaļa», tad uz «Jauko ainavu», tad beidzot uz Strachovas klostera alus darītavu. Un tur nu viņam gaisa pārmaiņa sākusi kost kaulā. Kad viņš nokļuvis līdz Loretas laukumam, tad viņu pārņēmušas tādas ilgas pēc mājām, ka viņš novēlies gar zemi, vārtījies pa ietvi un kliedzis: «Ļautiņi, es nekur vairs tālāk neiešu. Lai piķis parauj,» atvainojiet par izteicienu, obrlajtnanta kungs, «visus jūsu pasaules apceļojumus!» Bet, ja nu jūs gribat, obrlajtnanta kungs, tad konjaku es jums sadzīšu; es tikai bīstos, ka vilciens neaiziet bez manis.

Virsleitnants Lukašs viņam apgalvoja, ka vilciens pirms divām stundām nekur neaiziešot, ka turpat aiz stacijas konjaku pārdodot veselām pudelēm, ka kapteinis Zāgners jau aizsūtījis Matušicu un tas atnesis itin kārtīgu konjaku par 15 kronām pudeli. Tātad lai saņemot 15 kronu un ejot, tikai lai nevienam nesakot, ka konjaks domāts virsleitnantam Lukašam vai ka virsleitnants Lukašs viņu sūtījis, jo tas patiesībā esot aizliegts.

— Esiet bez bēdu, obrlajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, — gan viss būs kārtībā. Es ļoti mīlu visu, kas aizliegts, un vienmēr esmu iepinies visādās aizliegtās būšanās, pats to nemaz nezinādams. Reiz Karlinas kazarmās mums aizliedza .. .

— Kehrt euch — marschieren, marsch![32] — virsleitnants Lukašs pārtrauca. Tā nu Šveiks devās uz staciju, atkārtodams ceļā. visus savas ekspedicijas noteikumus: konjakam jābūt labam, tāpēc tas būs iepriekš jānogaršo, pirkšana ir aizliegta, tāpēc jābūt uzmanīgam.

Tikko nogriezies no perona, viņš saskrējās ar leitnantu Dubu.

— Kur tu vazājies? — tas uzbruka Šveikam. — Vai tu mani pazīsti?

— Padevīgi, ziņoju, — Šveiks salutēdams atbildēja, — ka es nevēlētos iepazīties ar jums no jūsu sliktās puses.

Leitnants Dubs sastinga sašutumā, bet Šveiks stāvēja mierīgi, turēdams roku pie cepures, un turpināja: — Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gribētu jūs pazīt tikai no jūsu labās puses, lai jūs man neliktu raudāt, kā jūs man pēdējo reizi sacījāt.

Leitnantam Dubam sāka galva griezties no tādas bezkaunī​bas, un niknumā viņš varēja tikai izkliegt: —Taisies, ka pazudi, blēdi! Gan es vēl ar tevi parunāšu! Šveiks nogāja no perona, un leitnants Dubs atjēdzies sekoja viņam. Aiz stacijas turpat uz ielas stāvēja vesela virkne apgāztu pītu grozu, uz tiem sakrautas no salmiem pītas paplātes ar dažādiem saldumiem, kas izskatījās tik nevainīgi, it kā gatavoti skolēnu izbraucienam zaļumos. Tur bija piparmētru bonbongas, vafeles, kaudzītēs sabērtas skābenās konfektes, šur un tur pat pāris šķēļu rupjmaizes ar desu, kura noteikti bija no zirga gaļas. Grozu iekšienē turpretī slēpās dažādas alkoholisku dzērienu šķirnes: konjaks, rums, kadiķogu degvīns, liķieri un citi dzērieni.

Turpat netālu atradās maza bodīte, kur noritēja raita tirgo​šanās ar aizliegtajiem dzērieniem.

Kareivji vispirms patirgojās ap groziem, tad kāds ebrejs ar gariem peisiem izvilka 110 groza apakšas nevainīga izskata pudeli un, pabāzis zem svārkiem, aiznesa to uz bodīti, kur kareivis to

neuzkrītoši noglabāja biksēs vai zem blūzes.

Arī Šveiks stūrēja uz šejieni, kamēr leitnants Dubs ar viņam piemītošo slepenpolicista talantu vēroja viņu 110 stacijas. Šveiks visu nokārtoja pie pirmā groza. Viņš izmeklējās konfektes, samaksāja un iebāza tās kabatā, pec kam virs ar peisiem iečukstēja viņam: — Schnaps hab' ich auch, gnādiger Herr Soldat.[33] Darījumu noslēdza aši. Šveiks iegāja bodītē un samaksāja tikai tad, kad vīrs ar peisiem bija pudeli attaisījis un Šveiks saturu nogaršojis. Viņš bija ar konjaku apmierināts un, pabāzis pudeli zem blūzes, devās atpakaļ uz staciju.

— Kur tu nu biji, blēdi? — leitnants Dubs aizsprostoja viņam ceļu.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es gāju bonbongas pirkt, — Šveiks tvēra kabatā un izvilka sauju netīru, apputējušu konfekšu. — Ja lajtnanta kungs neapsmādē … Es jau tās nogaršoju, tās nav sliktas. Viņām tāda dīvaina, patīkama garša kā ievārījumam, lajtnanta kungs.

Zem Sveika blūzes bija skaidri saskatāmas pudeles aprises.

Leitnants Dubs uzsita uz Sveika blūzes: — Kas tev tur noslēpts, nelieti? Velc. ārā! Šveiks izvilka pudeli ar iedzeltenu saturu un pilnīgi skaidru uzrakstu «Konjaks».

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks nesatricināmā mierā sacīja, — ka es ielēju sev ūdeni tukšā konjaka pudelē. Man vēl no vakardienas gulaša šausmīgas slāpes. Tikai ūdens no šā sūkņa, kā jūs redzat, lajtnanta kungs, tāds iedzeltens, tur laikam būs dzelzs klāt. Tāds ūdens ir veselīgs un veicina gre​mošanu.

— Ja tev ir tādas slāpes, Sveik, — leitnants Dubs ar velnišķīgu smīnu teica, vēlēdamies pēc iespējas paildzināt šo ainu, kurā Šveikam, pēc viņa domām, būs jācieš pilnīga sakāve, ■— tad dzer tūliņ, bet pa krietnam! Izdzer to visu uzreiz!

Leitnants Dubs jau iztēlojās, kā Šveiks iedzers pāris malku un tad vairāk nevarēs, kā viņš, leitnants Dubs, būs spoži uzvarējis un sacīs: «Padod man to pudeli, lai es arī drusku iedzeru, man tāpat slāpst.»

Viņš bija ziņkārīgs, kā tad šis salašņa, šis Šveiks izturēsies tādā draudošā, momentā, kam noteikti sekos raports utt. Šveiks attaisīja pudeli, pielika pie mutes, un malks pēc malka pazuda viņa rīklē. Leitnants Dubs sastinga. Šveiks izdzēra, viņam redzot, visu pudeli, pat acu nepamirkšķinājis, iesvieda tukšo pudeli otrpus ielas dīķī, nospļāvās un sacīja, it kā būtu izdzēris glāzīti minerālūdens: — Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam ūdenim tiešām bija dzelzs piegarša. Kamikā pie VJtavas kāds viesnīcnieks ga​tavoja saviem vasarniekiem dzelzs ūdeni tādā veidā, ka sa​svieda akā vecus pakavus.

— Es tev rādīšu vecus pakavus! Nāc un parādi to aku, no kuras tu smēli šo ūdeni!

— Tā ir mazu gabaliņu tālāk, lajtnanta kungs, turpat aiz tās koka būdas.

— Ej pa priekšu, diedelnieks tāds, lai es redzu, vai tu no​turi soli!

«Tas ir tiešām ērmīgi,» leitnants Dubs domāja, «tam nekrietnelim nekā nevar manīt.» Šveiks gāja vien uz priekšu, paļaudamies uz dievu, un kāda balss viņam sacīja, ka akai tuvumā jābūt, tāpēc viņš nemaz nebija pārsteigts, kad tiešām to atrada. Tur bija pat sūknis, un, kad Šveiks stājās pie sūknēšanas, no tā izlija iedzeltens ūdens, tā ka Šveiks varēja svinīgi paziņot: — Te ir tas dzelzs ūdens, lajtnanta kungs.

Nobijies ebrejs panāca tuvāk, un Šveiks tam uzsauca vācislki, lai atnesot kādu glāzi, jo lajtnanta kungam gribotics dzert, Leitnants Dubs bija no tā visa apdullis, ka izdzēra veselu glāzi ūdens, kas atstāja viņam mutē zirgu urina un vircas garšu; gluži apstulbis viņš samaksāja peisainajam ebrejam piecas kronas par šo glāzi ūdens un, pagriezies pret Šveiku, uzsauca: — Ko blisini acis! Taisies, ka tiec!

Pēc piecām minūtēm Šveiks ieradās štaba vagonā pie virsleitnanta Lukaša, noslēpumaini vaibstīdamies, izsauca viņu uz perona un raportēja: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pēc piecām, lielākais, pēc desmit minūtēm būšu piedzēries, bet es gulēšu savā vagonā, un tāpēc es jūs lūgtu, lai jūs mani vismaz trīs stundas nesauktu šurp, obrlajtnanta kungs, un nedotu man nekādas pavēles, kamēr es neizgulētos. Viss ir kārtībā, tikai lajtna/n.ts Duba kungs notvēra mani. Es viņam sacīju, ka tas ir ūdens, tāpēc man vajadzēja, viņam redzot, izdzert visu pudeli konjaka, lai pierādītu, ka tas tiešām ir ūdens. Viss ir kārtībā, es neviena nenodevu, kā jūs to pavēlējāt, un uzmanīgs es arī biju, bet tagad padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man kājas vairs negrib klausīt.. . Kaut gan, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es pie iedzeršanas esmu pieradis, jo ar feldkuratu Kaca kungu …

— Aizvācies, bestija! virsleitnants Lukašs uzsauca, kaut gan bez niknuma. Toties leitnants Dubs viņam kļuva vēl par piecdesmit procentiem nesimpātiskāks kā iepriekš. Šveiks uzmanīgi ierāpās savā vagonā, atgūlās uz sava mēteļa un mugursomas un sacīja mantzinim un pārējiem: Sis cilvēks vienreiz ir piedzēries un lūdz, lai viņu nemo​dinātu.

Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās uz sāniem un sāka krākt.

Gāzes, ko viņš atraugājoties izlaida, drīz vien piepildīja visu telpu, un pavārs okultists Juraida, kas šo atmosfēru kāri ieel​poja, piezīmēja: — Sasodīts, te ož pēc konjaka!

Pie saliekama galdiņa sēdēja brīvprātīgais Mareks, kas beidzot pēc visādām ciešanām bija kļuvis par bataljona vēstur​nieku.

Viņš patlaban sacerēja uz priekšdienām bataljona varoņdarbus, un varēja redzēt, ka šāda ieskatīšanās nākotnē sagādā viņam lielu prieku.

Mantzinis Vaneks ar interesi vēroja, cik cītīgi brīvprātīgais raksta, smaidīdams platu smaidu. Vaneks piecēlās un piegāja pie viņa, un brīvprātīgais sāka izskaidrot savu darbu.

— Ziniet, tas ir traks joks — rakstīt bataljona vēsturi uz priekšu, rezervei. Galvenais, lai viss noritētu sistemātiski. Visur jāvalda sistēmai.

— Sistemātiskā sistēma? — mantzinis Vaneks ievaicājās ar diezgan nievājošu smaidu.

— Jā, — brīvprātīgais nevērīgi atsaucās, — rakstot bataljona vēsturi, jābūt sistematizētai sistemātiskai sistēmai. Mēs nevaram tūliņ pašā sākumā gūt kādu lielu uzvaru. Visam jānorit pakāpeniski, pēc noteikta plāna. Mūsu bataljons nevar taču vienā rāvienā izbeigt pasaules karu. Nihil nisi bene.[34] Tādam pamatīgam vēsturniekam, kāds esmu es, galvenais ir vispirms sastādīt mūsu uzvaru plānu.

Piemēram, te es aprakstu, kā mūsu bataljons — tas droši vien notiks tuvākajos divos mēnešos — tik tikko nepāriet krievu robežu, kuru apsarga lieli, teiksim, Donas kazaku spēki, kamēr dažas ienaidnieka divizijas jau nokļuvušas mūsu novietnes aizmugurē. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka mūsu bataljons pazudis un ka mūs sakapās gabalos, bet tad kapteinis Zāgners dod šādu pavēli bataljonam: «Dievs negrib, ka mēs šeit ejam bojā, tāpēc bēgsim!» Mūsu bataljons laižas lapās, bet ienaidnieka divizijas, kas atradušās mums aizmugurē, redz, ka mēs drāžamies tām virsū, sāk bēgt un padodas bez neviena, šāviena mūsu armijas rezervēm. Ar to, taisnību sakot, arī sākas mūsu bataljona vēsture. No viena nenozīmīga notikuma, pravietiski runājot, izriet ārkārtīgi nozīmīgas sekas, Vaneka kungs. Mūsu bataljons soļo no vienas uzvaras uz otru. Cik interesanti tas būs, kad mūsu bataljons nakti uzbruks guļošam ienaidniekam, — tiesa, tas jāraksta «Ilustrēto kara korespondenču» stilā, kuras izdeva Vilimeka apgāds krievu-japaņu kara laikā.

Mūsu bataljons uzbrūk guļošā ienaidnieka nometnei. Katrs mūsu kareivis izraugās sev vienu ienaidnieku un ar visiem spēkiem iegrūž tam durkli krūtīs. Priekšzīmīgi asinātais tērauds ieduras cilvēkā tikpat kā sviestā, tikai šur un tur nobrakšķ pa ribai, iemigušo ienaidnieku ķerjueņi noraustās, viņu nekā neredzošās acis uz mirkli izbolās, viņi nokrācas un izstiepjas visā garumā. Uz viņu lūpām parādās asiņainas putas, ar to tam visam beigas, un uzvara ir mūsu bataljona pusē. Bet vēl lielāki joki būs apmēram pēc trim

mēnešiem, kad mūsu bataljons saņems gūstā krievu caru. Bet par to mēs runāsim vēlāk, Vaneka kungs, vispirms man jāsameklē rezervei dažādas sīkas epizodes, kas liecina par nepieredzētu varonību. Man. arī būs jāizgudro pilnīgi jauni militāri termini. Vienu jau es izdomāju: es rakstīšu par «šāviņu šķembām pildīto karavīru upurkāro apņēmību». Ienaidnieka mīna eksplodējot norauj galvu kādam mūsu seržantam, teiksim, no 12. vai 13. rotas . . .

— Pie reizes, — brīvprātīgais pēkšņi iesita sev pa pieri, — tik tikko neaizmiršu! Mantziņa kungs jeb, civilā valodā izsakoties, Vaneka kungs, jums man noteikti jādod visu personu saraksts, kuras pieder pie apakšvirsnieku sastāva. Nosauciet man kādu 12. rotas apakšvirsnieku! Kā? Huska? Nu labi. Tātad: Iīuska pazaudē šās minas pec savu galvu. Galva aizlido pa gaisu, bet ķermenis sper pāris soļu uz priekšu, notēmē un notriec ienaidnieka lidmašīnu. Pats par sevi saprotams, ka šās slavenās uzvaras nākotnē svinīgi atzīmēs Šenbrunā ģimenes lokā. Austrijas armijā daudz bataljonu, bet vienīgais bataljons, kas tā izcēlies, ir mūsējais, tāpēc tam par godu ķeizariskais nams sarīkos mazas intimas ģimenes svinības. Kā tas redzams no manām piezīmēm, tad šāda gadījuma dēļ erchercogienes Marijas Valerijas ģimene atbrauks no Vallezera uz Šenbrunu. Svinībām. ir intims raksturs, un tās notiek zālē blakus ķeizara guļamtelpai. Zāle apgaismota baltām vaska svecēm, jo, kā zināms, elektrisko apgaismojumu galmā nemīl iespējamā īssavienojuma dēļ, no kā bīstas mūsu vecais ķeizars. Pulksten sešos vakarā sākas mūsu bataljona godināšana. Šajā momentā zālē, kas patiesībā pieder pie dieva mierā aizgājušās ķeizarienes apartamentiem, ieved viņa majestates mazbērnus. Tagad jautājums, kas šinīs svinībās vēl piedalīsies bez ķeizariskās ģimenes. Tur jābūt ķeizara ģeneraladjutantam grafam Pararn, un viņš arī tur būs. Tā kā tādos ģimenes un intimos svētkos vienmēr kādam kļūst nelabi, ar ko es nebūt negribu sacīt, ka grafam Pararn atkal apšķebināsies dūša, tad ir nepieciešama leibmediķa galma padomnieka Dr. Kercla klātbūtne. Lai galma sulaiņi neatļautos nekādas vaļības pret galma dāmām, kas piedalīsies mielastā, tad jābūt klāt oberhofmeistaram baronam Ledereram, kambarkungam grafam Belgardam un pirmajai galma dāmai grāfienei Bombelesai, kam pie galma tā pati loma, kas «madamai» Šuchas atklātajā namā Prāgā. Kad visa šī dižciltīgā sabiedrība būs salasījusies, par to paziņos ķeizaram, kas ieradīsies savu mazbērnu pavadībā, apsēdīsies pie galda un uzsauks tostu par godu mūsu kaujas bataljonam. Pēc viņa runās erchercogiene Marija Valerija, kas sevišķi cildinoši atsauksies par jums, mantziņa kungs. Tiesa, kā būs redzams no manām piezīmēm, mūsu bataljons cietīs smagus un jūtamus zaudējumus, jo bataljons bez kritušiem nav nekāds bataljons. Vajadzēs uzrakstīt sevišķu nodaļu par mūsu kritušajiem. Bataljona vēsturi tomēr nevar sastādīt tikai no sausiem faktiem, ko esmu savācis jau ap četrdesmit divi. Jūs, Vaneka kungs, piemēram, kritīsiet pie kādas mazas upītes, bet Baluns, kas tur uz mums tik ērmīgi noraugās, mirs pavisam sevišķā nāvē, ne no lodes, šrapneļa vai granatas. Viņu nožņaugs ar cilpu, ko metīs no ienaidnieka lidmašīnas taisni tajā brīdī, kad viņš notiesās sava virsleitnanta Lukaša pusdienas.

Baluns atkāpās, izmisis atvēcinādamies ar rokām, un sa​triekts noteica: — Jā, kad es netieku no savām ieražām vaļā. Kad es vēl kalpoju aktīvajā dienestā, es reizes trīs dienā skrēju uz virtuvi pēc kaut kā ēdama, kamēr mani beidzot ieslodzīja. Reiz es pusdienās trīs reizes no vietas dabūju ribiņas ēst, par ko arī no​sēdēju veselu mēnesi. Lai notiek tā kunga prāts!

— Nebīstieties, Balun, — brīvprātīgais mierināja, — bataljona vēsturē par jums nebūs minēts, ka ēšanas brīdi jūs gājāt bojā ceļā no virsnieku virtuves līdz ierakumiem. Jūs nosauks kopā ar visiem bataljona kareivjiem, kas būs krituši par mūsu valsts slavu, kā, piemēram, mantzinis Vaneks.

— Kādu nāvi jūs man esat paredzējis, Marek?

— Tikai nesteidzieties, mantziņa kungs, tik ātri tas neiet. — Brīvprātīgais kļuva domīgs.

— Jūs esat no Kralupas, vai ne? Tad rakstiet uz māju, uz Kralupu, ka jūs pazudīsiet bez vēsts, tikai rakstiet gan uzmanīgi! Jeb vai jūs vēlaties, lai jūs smagi ievaino un jūs paliekat guļam pie dzeloņstiepļu aizsprostiem? Jūs tur guļat vienā mierā ar sadragātu kāju visu dienu. Nakti ienaidnieks apgaismo mūsu pozīcijas ar starmeti un pamana jūs un, noturēdams jūs par izlūku, sāk drāzt jums virsū granatas un šrapneļus. Tādā kārtā jūs izdarāt armijai ārkārtīgu pakalpojumu, jo ienaidnieks izšķiež jūsu dēļ tādu

milzīgu daudzumu munīcijas, ka ar to pietiktu veselam bataljonam, un jūsu ķermeņa atliekas pēc visiem šiem sprādzieniem brīvi traucas gaisos, šķeļ tos savā rotācijā, dzied dziesmu par diženu uzvaru. Vārdu sakot, visiem pienāks viņu kārta, un katrs no mūsu bataljona kļūs kaut kādā veidā slavens, tā ka mūsu vēstures lappuses būs cildenu uzvaru pieblīvētas, kaut man arī ļoti negribētos tās pārblīvēt. Tomēr es te nekā nevaru līdzēt, viss jādara, kā nākas, lai par mums uzglabātos piemiņa, pirms no mūsu bataljona, teiksim, septembrī, nekas vairs pāri nebūs palicis, tikai šīs slavenās vēstures lappuses. Tās vienīgās vēstīs visai Austrijai, ka mēs visi, kas savu dzimteni vairs nekad neredzēsim, ejam cīnījušies tikpat drošsirdīgi, cik bezbailīgi. Pašu noslēgumu, Vaneka kungs, ziniet, nekrologu, — to es jau esmu uzrakstījis.

Mūžīga piemiņa kritušajiem! Viņu mīlestība pret savu ķeizarvalsti ir vissvētākā mīlestība, jo to vainagojusi nāve. Lai viņu vārdus piemin dziļā godbijībā, kā, piemēram, jūsu vārdu, Vaneka kungs! Un lai tie, kas vissmagāk satriekti, zaudēdami savu apgādnieku, nožāvē savas asaras ar to lepno apziņu, ka viņu dārgie nelaiķi bijuši mūsu bataljona varoņi.

Telefonists Chodunskis un pavārs Juraida ar lielu interesi klausījās bataljona nākamās vēstures aprakstu.

— Nāciet tuvāk, kungi, — brīvprātīgais teica, šķirstot savas piezīmes, — redziet, 15. lappusē: «Telefonists Chodunskis kritis 3. septembrī kopā ar bataljona pavāru Juraidu.» Klausieties tālāk: «Nesalīdzināma varonība. Telefonists Chodunskis, kas kopš trim dienām nav atstājis savu posteni pie telefona, riskējot ar savu dzīvību, aizsargā telefona vadus savā blindažā. Pavārs Juraida, redzēdams visiem draudošās briesmas, metas ar verdošas viras katlu uz ienaidnieku un izplata viņa rindās paniku un apdeguma brūces. Abi mirst skaistā nāvē. Pirmo saplosa mīna, otrs nosmok indīgās gāzēs, ko viņam tur pie deguna, kad viņam vairs nav ar ko aizsargāties. Abi mirst ar saucienu: «Lai dzīvo mūsu bataljona komandieris!» Virspavēlniecība nespēj nekā cita darīt kā diendienā izsacīt savu pateicību pavēļu veidā, lai arī citas mūsu armijas daļas uzzinātu par musu bataljona drošsirdību un sekotu mūsu piemēram.» Es jums varu nolasīt izvilkumu no pavēles armijai, kuru nolasīs visās armijas daļās: tā līdzinās erchercoga Kārja pavēlei, ko tas izdeva 1805. gadā, kad viņš stāvēja ar savu karaspēku pie Padujas un otrā dienā dabūja pamatīgi pa ādu. Klausieties tad, ko lasīs par mūsu bataljonu kā pat priekšzīmīgi varonīgu karaspēka daļu: «Es ceru, ka. visa armija ņems sev par paraugu augšminēto bataljonu, ka viņa apgūs it īpaši tā pašpaļāvību un nelokāmību, tā ilgstošo izturību briesmās, tā nesalīdzināmo varoņdrosmi, tā mīlestību un uzticēšanos savai priekšniecībai, šos tikumus, kas raksturo šo bataljonu un kas to veduši pie apbrīnošanas cienīgiem darbiem, pie mūsu valsts laimes un uzvaras. Sekojiet visi tā piemēram!»

No tās vietas, kur gulēja Šveiks, atskanēja skaļas žāvas, un tad varēja dzirdēt Šveiku miegā runājam: — Tur jums taisnība, Millera kundze, ka cilvēki līdzinās cits citam. Kralupā dzīvoja kāds Jaroša kungs, kas ierīkoja sūkņus, un viņš bija tik līdzīgs pulksteņtaisītājam Lejhancam no Pardubices kā izspļauts, un tas atkal tāpat līdzinājās Piskoram no Jičinas, un visi četri kopā — kādam nepazīstamam pašnāvniekam, ko atrada pakārušos un pilnīgi satrūdējušu kādā dīķī pie Jindržicha Hradecas, tieši pie dzelzceļa uzbēruma, kur viņš lai​kam bija meties zem vilciena . . .

Atkal skaļas žāvas un noslēgums: — Un visiem pārējiem piesprieda lielu naudas sodu, bet rīt, Millera kundze, pagatavojiet man sautētas nūdeles! — Šveiks pagriezās uz otriem sāniem un krāca tālāk, kamēr brīvprātīgais sāka debatēt ar pavāru okultistu Juraidu par nākamības lietām.

Okultists Juraida izsacīja domas, ka tas gan pirmajā mirklī liekoties pavisam aplami, ka cilvēks joka pēc rakstot par to, kas varētu notikt tikai nākotne, tomēr tas esot neapšaubāms, ka šāds joks bieži izvēršoties par pareģojumu, jo cilvēka garīgais skats, noslēpumainu varu ietekmēts, redzot cauri nezināmās nākotnei plīvuram. Pēc šiem vārdiem Juraidas runa kļuva aizvien mistiskāka. Katrā teikumā tika atkal pieminēts kāds nākotnes plīvurs, kamēr runātājs beidzot nonāca līdz reģenerācijai, tas ir, cilvēka ķermeņa atjaunošanai, pie kam norādīja uz infuzoriju spēju atjaunot savas ķermeņa daļas un nobeidza ar ap​galvojumu, ka katrs cilvēks varot noraut ķirzakai asti un tai atkal ataugšot jauna.

Telefonists Chodunskis piezīmēja, ka cilvēki gan sev pirkstus aplaizītu no priekiem, ja viņiem izdotos panākt to pašu, ko ķirzakai ar savu asti. Piemēram, karā, kur cilvēkiem norauj galvu vai citas ķermeņa da-as, tāda locekļu atjaunošanās spēja būtu visai izdevīga kara pavēlniecībai, jo tad nebūtu neviena invalida. Kurš katrs austriešu karavīrs, kam pastāvīgi ataugtu gan jaunas rokas un kājas, gan galva, būtu daudz vērtīgāks nekā tagad vesela brigāde.

Brīvprātīgais paskaidroja, ka mūsu dienās, kur tik augsti attīstīta kara technika, esot iespējams vajadzības gadījumā sadalīt cilvēka ķermeni trīs daļās pa diagonali. Pastāvot šāds likums par infuzoriju ķermeņa atjaunošanos: katra šādi atšķelta daļa . atjaunojoties dabūjot jaunus orgānus un attīstoties par sevi kā vesela infuzorija. Līdzīgā gadījumā arī Austrijas armija pēc katras kaujas, kurā tā piedalījusies, sašķeltos trijās vai pat des​mit daļās, un tad no katras cilvēka kājas izveidotos jauns, svaigs kājnieks.

—Ja Šveiks to dzirdētu, — mantzinis Vaneks piezīmēja, — tad viņš noteikti minētu kādu piemēru. Šveiks tūliņ reaģēja uz savu vārdu, nomurminot: — Šeit, — un, parādījis ar šo atbildi savu militāro disciplinu, krāca tālāk.

Vagona pusviru durvīs parādījās leitnanta Duba galva.

— Kur Šveiks? — viņš vaicāja.

— Guļ, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais atbildēja.

— Kad es prasu pēc viņa, tad jums, brīvprātīgais, tūliņ jā​lec kājās un viņš jāpasauc.

— Nekas neiznāks, lajtnanta kungs, viņš guļ.

— Tad pamodiniet viņu! Es esmu ļoti pārsteigts, ka tas jums pašam neienāca prātā, brīvprātīgais.

Jums vajadzēja parādīt savai priekšniecībai vairāk centības. Jūs mani vēl nepazīstat… Bet kad jūs ar mani iepazīsieties . . .

Brīvprātīgais sāka modināt Šveiku.

— Šveik, deg, celieties!

— Kad toreiz dega Odknieka dzirnavās, — Šveiks nomurmināja, pagriezdamies uz otriem sāniem, — tad ugunsdzēsēji at​skrēja pat no Visočaniem.

— Lūdzu, pārliecinieties pats, — brīvprātīgais sacīja leitnantam Dubam, — es viņu modinu, bet tur nekas neiznāk.

Leitnants Dubs noskaitās.

— Kā jūs sauc, brīvprātīgais? Mareks? Ahā, jūs esat tas pats brīvprātīgais Mareks, kas pastāvīgi sēdēja arestā, vai ne?

— Jā, lajtnanta kungs. Es beidzu brīvprātīgo kursu, tā sakot, kriminalnozarē un tad tiku reabilitēts, tas ir, pēc tam kad divizijas tiesa, noskaidrojusi manu nevainību, mani atbrīvoja, tiku iecelts par bataljona vēsturnieku, paliekot brīvprātīgā pakāpē.

— Tā nu jums ilgi nepaliks, — leitnants Dubs brēca tumši pietvīkušu seju, it kā iepļaukāts, — par to es parūpēšos!

— Es lūdzu iesniegt par mani raportu, lajtnanta kungs, — brīvprātīgais nopietni sacīja.

— Nedomājiet ar mani velnu dzīt! Es jums došu raportu! Gan jums vēl būs ar mani darīšanas, un no tā jums būs sasodīti maz prieka. Tad jūs ar mani iepazīsieties, ja jūs tagad vēl mani nepazīstat.

Leitnants Dubs pārskaities devās projām un uztraukumā pilnīgi aizmirsa, ka pirms brītiņa bija nolēmis pasaukt Šveiku un teikt tam: «Uzpūt man dvašu!» — jo tas būtu pēdējais līdzeklis pārliecināties par Sveika nelikumīgo alkohola lietošanu. Bet nu jau bija par vēlu, jo, kad viņš pēc pusstundas atgriezās pie vagona, tikmēr kareivjiem bija izsniegta melna kafija ar rumu. Šveiks bija piecēlies un uz leitnanta Duba saucienu izlēca kā stirna no vagona.

— Uzpūt man dvašu! — leitnants Dubs viņam uzbrēca.' Šveiks uzpūta viņam visu savu plaušu saturu, — tas bija kā tveicīgs vējš, kas iznēsā pa laukiem visas spirta dedzinātavas smaržas.

— Pēc kā tu od, blēdi?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pēc ruma.

— Re nu, puis! — leitnants Dubs uzvaras priekā izsaucās. — Beidzot es tevi pieķēru.

— Jā gan, lajtnanta kungs, — Šveiks bez mazākā uztraukuma atbildēja, — nupat kā mums izsniedza rumu ar kafiju, un es vispirms izdzēru rumu. Bet, ja ir kāds jauns rīkojums, lajtnanta kungs, ka vispirms jādzer kafija un tad tikai rums, tad lūdzu piedošanu, — citreiz tā nedarīšu.

— Un kāpēc tu krāci, kad es pirms pusstundas biju vagonā? Tevi nevarēja ne modinādams uzmodināt.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es visu nakti neesmu gulējis, jo domāju par tiem laikiem, kad es vēl biju Vesprimā manevros. Toreiz 1. un 2. armijas korpuss, kas tēloja ienaidnieku, nāca uzbrukumā caur Stīriju un ielenca mūsu 4. korpusu, kas bija novietojies Vīnē un apkārtnē, kur mums bija visur cietokšņi, bet viņi apgāja mūsu novietnei apkārt un nonāca jau pie tilta, ko mūsu pontonu bataljons bija uzcēlis pār Donavu no tās labā krasta. Mums deva pavēli pāriet pretuzbrukumā, un karaspēkam no ziemeļiem un arī no dienvidiem, no Osekas, bija jānāk mums palīgā. Pēc tam vēl nolasīja pavēli, ka mums palīgā nak ari 3. armijas korpuss, lai mūs nesamaltu miltos starp Balatona ezeru un Presi )urgu, īek ams tiksim klāt 2. armijas korpusam. Bet tas viss bija velti, jo, kad mums nupat vajadzēja uzvarēt, sāka taurēt, un par uzvarētājiem palika tie ar baltajām pārsaitēm.

Leitnants Dubs neatbildēja ne vārda un aizgāja, apmulsumā kratīdams galvu. Tomēr viņš tūliņ atgriezās un pateica Šveikam: Ievērojiet jūs visi, ka pienāks reiz laiks, kad jūs gau​dosiet!

Vairāk viņš nekā nespēja izdomāt, tāpēc tūliņ devās atpakaļ uz štaba vagonu, kur kapteinis Zāgners pratināja kādu 12. rotas neveiksminieku, kuru bija atvedis feldfēbelis Strnads, jo šis karavīrs jau laikus bija sācis rūpēties par savu drošību ierakumos un atvilcis kādas cūkkūts durvis, apsistas ar skārdu. Tagad viņš stāvēja nobijies, ar izbolītām acīm un taisnojās, ka gribējis izlietot durvis ierakumos ka segumu pret šrapneļiem, lai būtu drošāk.

Leitnants Dubs izmantoja šo incidentu plašai runai par to, kā kareivim jāuzvedas un kāds viņa pienākums pret tēviju un ķeizaru, kas ir viņa galvenais pavēlnieks un augstākais karavadonis. Ja bataljonā ieviešoties šādi elementi, tad esot nepieciešams tos iznīdēt, sodīt un ieslodzīt. Viņa muldoņa bija tik aplama un nevietā, ka kapteinis tikai uzsita vainīgajam uz pleca un noteica: — Ja nu jūs tiešām nopietni tā bijāt domājis, kā stāstāt, tad saprotiet, ka tās ir blēņas. Durvis aiznesiet atpakaļ, kur paņē​māt, un vācieties pie visiem velniem!

Leitnants Dubs iekoda lūpā. Viņš tagad pārliecinājās, ka irstošās bataljona disciplinas glābšana atkarīga vienīgi no viņa. Tāpēc viņš vēlreiz apstaigāja,, visu stacijas rajonu. Netālu no» kādas noliktavas, uz kuras lieliem burtiem ungāru un vācu valodā bija uzrakstīts, ka te nedrīkst smēķēt, viņš ieraudzīja zemē nosēdušos kareivi. Tas lasīja laikrakstu, kas viņu tā aizsedza, ka uzpleči nebija redzami. Leitnants Dubs uzkliedza viņam: «Cel​ties!» Kareivis bija no ungāru pulka, kas Humenā stāvēja re​zervē.

Leitnants Dubs sapurināja viņu aiz pleca; ungārs piecēlās, iebāza laikrakstu kabatā un aizgāja ielas virzienā, neuzskatīdams par vajadzīgu salutēt. Leitnants Dubs sekoja viņam kā pa miglu, bet ungārs paātrināja soļus, tad atskatījās un izzobojot pacēla rokas augšup, tā ka leitnants Dubs nevienu mirkli nešaubījās, ka ungārs atklājis viņa piederību pie kāda no čechu pulkiem. Tad ungārs skriešus aizmetās aiz tuvākajām mājelēm otrpus šosejas.

Lai kaut kā pierādītu, ka viņam ar šo notikumu nav nekā kopīga, leitnants Dubs majestātiski iegāja kādā sīktirgotavā, apjucis norādīja uz prāvu kamolu melnu diegu, samaksāja, iebāza to kabatā un atgriezās štaba vagonā. Viņš lika bataljona raitniekam atsaukt savu kalpotāju Kunertu un sacīja tam, pasniegdams diegus: — Man vienam par visu jārūpējas. Jūs droši vien esat aiz​mirsis paņemt diegus līdzi.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka man ir vesels ducis spolīšu.

— Tad parādiet man tās uz karstām pēdām. Jeb vai domājat, ka es jums ticu?

Kad Kunerts atgriezās ar veselu kārbu, pilnu baltu un melnu diegu spolītēm, leitnants Dubs sacīja:

— Re nu, puis, paskaties uz tiem diegiem, ko tu atnesi, un uz manu lielo kamolu! Skat, cik tavi diegi smalki un cik viegli trūkst, un, re, kā jānopūlas, lai pārrautu manējos. Karagājienā mums grabažas nav vajadzīgas, tad visam jābūt pirmšķirīgam. Savāc savus diegus un gaidi manas pavēles, un turpmāk ievēro: nekā nedari pats ar savu prātu, pavaicā vispirms man, iekāms tu ko pērc! Es tev nenovēlētu iepazīties ar mani, jo tu mani vēl no sliktās puses nepazīsti.

Kad Kunerts bija aizgājis, leitnants Dubs griezās pie virs​leitnanta Lukaša: — Mans kalpotājs ir ļoti inteliģents cilvēks. Šad un tad viņš kļūdās, bet vispār galva viņam strādā.

Viņa galvenā labā īpašība ir viņa absolūtais godīgums. Es reiz Mostā saņēmu no sava svaiņa sūtījumu no laukiem, pārīti ceptu zosu, un, ticat vai ne, viņš tām nemaz nepieskārās, un, tā kā es tās nevarēju pietiekami ātri apēst, tad viņš ļāva tām labāk iesmakt. Lūk, ko nozīmē disciplīna. Virsniekam jāprot audzināt kareivjus.

Virsleitnants Lukašs, gribēdams parādīt, ka neklausās šā nelgas pļāpāšanā, pagriezās uz loga pusi un noteica: — Ak jā, šodien ir trešdiena.

Tad leitnants Dubs, juzdams vajadzību izrunāties, piegāja pie kapteiņa Zāgnera un uzsāka paļāvīgi un biedriski: — Klausieties, kapteini Zāgner, ko jūs domājat par …

— Piedodiet, vienu mirkli! — kapteinis Zāgners atvainojās un izgāja no vagona. * Tikmēr Šveiks un Kunerts sarunājās par saviem kungiem.

— Kur tu biji pazudis visu šo laiku, ka tevi nemaz redzēt nedabūju? — Šveiks jautāja.

— Vai tad tu nezini, ka man ar savu veco diezgan ko noņemties. Viņš brēc pēc manis katru mīļu brītiņu un jautā par lietām, gar ko tam nav nekādas daļas. Viņš pat man noprasīja, vai es ar tevi nedraudzējoties, bet es atteicu, ka mēs tikai retu reizi satiekamies.

— Tas ir gaužām laipni no viņa, ka viņš apvaicājas par mani. Man viņš ļoti pa prātam, tas tavs lajtnanta kungs. Viņš ir tik brašs un labsirdīgs un pret kareivjiem kā miesīgs tēvs, — Šveiks nopietni sacīja.

— Tur tu nu gan maldies, — Kunerts iebilda, — viņš ir kārtīgs cūka un stulbs kā mēslu bambals.

Man viņš jau līdz kaklam, tā viņš mani spīdzina. Šveiks iekāpa vagonā, bet Kunerts devās ar visiem diegiem uz savu migu.

Pēc stundas ceturkšņa viņi brauca tālāk uz Jauno Čabinu, garām nodedzinātajām Brestovas un Lielo Radvanu sādžām. Varēja redzēt, ka te noritējušas niknas kaujas.

Karpatu kalnu kraujas un nogāzes bija ierakumu izvagotas; tie stiepās no ielejas uz ieleju līdzteku dzelzceļa, uzbērumam ar gluži jauniem gulšņiem. Abpus uzbērumam rēgojās milzīgas, šāviņu izrautas bedres. Dzelzceļš locījās līdzi upītēm, kas tecēja uz Laborecu. Šur tur pāri upītēm bija redzami pagaidu tilti vai agrāko tiltu apdegušie balsli.

Visa Medzilaborecas ieleja bija izvagota un izrakņāta, it kā te būtu strādājušas veselas milzu kurmju armijas. Lielceļš otrpus upes bi ja tāpat saārdīts, un tā tuvumā bija redzami nomīdīti laukumi — kareivju apmetņu vietas.

Negaisi un lietus gāzes bija atsegušas šāviņu izrauto bedru malās austriešu formas tērpu skrandas.

Aiz Jaunās Čabinas vecā, apsvilušā priedē zaru jūklī karājās kāda_austriešu kājnieka zābaks, no kura rēgojās stilba gals.

Ceļā "gadījās meži bez 110 vienas lapiņas, bez jebkāda zaļuma, koki ar norautām galotnēm un caurumainas lauku māju sie​nas, — tāda artilērijas uguns vētra te bija trakojusi.

Vilciens gausi vilkās pa svaigi samesto uzbērumu, tāpēc bataljons varēja pamatīgi aptvert un iepriekš izbaudīt visus kara priekus nu raugoties karavīru kapsētās, kuru baltie krusti vizēja gan ielejā, gan kailajās nogāzēs, lēnām, bet droši sagatavoties tai kaujas lauka slavai un godam, ko vainago ceļa

dubļos novārtīta austriešu kareivja cepure, kas šūpojas uz baltā krusta.

Kašperkalnu vācieši, kas sēdēja pēdējos vagonos un, vēl Milovicē iebraucot, auroja savu «Wann ich kumm, wann ich wieda kumm», jau no Llumenas bija apklusuši; varbūt viņi noskārta, ka daudzi no tiem, kuru cepures rotāja kapus, bija dziedājuši to pašu — cik jauki būs atgriezties dzimtenē un palikt uz visiem laikiem pie savas mīļās …

Medzilaborecā vilciens piestā ja aiz drupās pārvērstās, nodedzinātās stacijas, no kuras nokvēpušajām sienām spraucās ārā ērmīgi izlocīti dzelzs stieņi.

Jauna, gara koka baraka, ātrumā uzcelta nodedzinātās stacijas vietā, bija noklāta plakatiem visās valodās: «Parakstieties uz Austrijas kara aizņēmumu!»

Blakus, tādā pašā barakā, atradās Sarkanā krusta punkts, no kura patlaban iznāca divas māsas un resns kara ārsts. Māsas skaļi smējās par resnīti, kas viņām par prieku centās atdarināt dzīvnieku balsis un diezgan neveiksmīgi mēģināja rukšēt.

Aiz dzelzceļa uzbēruma, ielejā pie upītes, atradās sašauta karalauka virtuve. Šveiks vērsa citu uzmanību uz to un sacīja Balunam: — Re nu, Balun, kas mūs gaida tuvākajā nākotnē! Tikko gribējuši izsniegt pusdienas, te atskrējis šāviņš un saārdījis virtuvi lupatās.

— Tas ir šausmīgi, — Baluns nopūtās, — es nekad nebiju iedomājies, ka mani gaida kas tamlīdzīgs, bet tur vainīga mana augstprātība. Es taču, āksts beidzamais, nopirku pērnziem Budejovicē ādas cimdus.

Man vairs nepatika nēsāt uz savām laucinieka ķetnām vecos adītos cimdus, ko valkāja vēl nelaiķis tētiņš, un es biju kā apsēsts pēc tiem ādas, pilsētnieku cimdiem. Tēvam pietika ar zirņu putru, bet es zirņus ciest nevarēju, tikai putna gaļu. Parastā cūkgaļa man arī vairs nelīda iekšā, un manai vecenei, lai dievs man piedod, vajadzēja to sautēt alū.

Galīgā izmisumā Baluns sāka izsūdzēt visus savus grēkus: — Malšas traktierī es nopulgoju un nozaimoju visus dieva tā kunga svētos un Lejas Zachajā piekāvu kapelanu. Dievam es vēl ticēju, to es nenoliedzu, bet svēto Jāzepu gan apšaubīju. Pārējos svētos es cietu mājās, bet svētā Jāzepa bildi vajadzēja izmest, un tāpēc dievs mani tagad soda par maniem grēkiem un netikumiem. Kādus netikumus gan es piekopu dzirnavās, cik bieži gan lamājos ar savu tēvu un atrāvu viņam maizes naudu, cik bieži darīju pāri sievai! Šveiks kļuva domīgs.

— Jūs esat dzirnavnieks, vai ne? Tad jums gan bija jāzina, ka dieva dzirnas maļ lēni, toties labi. Aiz jūsu vainas būs izcē​lies pasaules karš.

Brīvprātīgais arī iejaucās sarunā: — Ar saviem grēkiem un svēto mocekļu neatzīšanu jūs sev esat izdarījis sliktu pakalpojumu, jo jums vajadzēja zināt, ka mūsu Austrijas armija kopš seniem laikiem ir īsteni katoļticīga armija, kuras spožākais paraugs ir mūsu visaugstākais karavadonis. Kā jūs varējāt vispār iedrošināties doties cīņā, slēpjot sirdī naida indi pret dažiem svētajiem, kur taču kara ministrija caur garnizonu pārvaldēm ieviesusi virsnieku kungiem apmācības jezuitu garā un mēs paši esam pieredzējuši militārismā augšāmcelšanos armijā? Vai jus saprotat to, Balun? Vai jūs sajēdzat, ka jūs īstenībā esat sacēlies pret mūsu uzvarētājas armijas svēto garu? Un tad vēl svētais Jāzeps, kura attēlu, kā jūs pats atzināties, jūs neesot cietis savā istabā. Viņš taču ir visu to aizstāvis, kas šā vai tā grib izlocīties no karaklausības. Viņš bija namdaris, un jūs taču zināt parunu: «Paskatīsimies, kur namdaris atstājis caurumu.» Cik daudz cilvēku gan nav ar šo devizi devušies gūstā! No visām pusēm aplenkti, bez izejas, viņi centās paglābties, nevis aiz egoisma, bet vēlēdamies saglabāt armiju, lai, atgriezušies no gūsta, varētu teikt viņa ķeizariskajai majestatei: «Te mēs esam un gaidām jūsu pavēles!» Vai nu jūs saprotat, Balun?

— Nesaprotu vis, — Baluns nopūtās, — man vispār ļoti grūta galva. Man visu vajag reizes desmit atkārtot.

— Atlaid kādu nieku, — Šveiks sacīja, — tad es tev vēlreiz visu izskaidrošu. Tu nupat dzirdēji, ka

tev jāturas pie tā gara, kas valda armijā, tev jātic svētajam Jāzepam un, kad tevi aplenks ienaidnieki, jāskatās, kur namdaris atstājis kādu caurumu, lai tu varētu izglābt sevi savam ķeizaram un jauniem kariem.

Cerams, ka tagad tu to sapratīsi, un nu būtu labi, ja tu mums sīkāk pastāstītu, kādus netikumus tu piekopi savās dzirnavās. Nestāsti tikai mums tādas blēņas kā tā meita, kas gājusi pie mācītāja kunga grēkus sūdzēt un, kad jau bijusi atzinusies dažādos pārkāpumos, sākusi klīrēties un teikusi, ka viņa katru nakti nodevusies izvirtībai. Skaidrs, ka, tikko mācītāja kungs to izdzirdis, tā viņam sākušas slienas tecēt un viņš teicis: «Nekaunies vis, mana mīļā meita, es esmu dieva vietnieks, izstāsti vien visu smalki par savu izvirtību!» Bet šī sākusi raudāt, ka viņai kauns, ka tā esot liela apgrēcība, un šis atkal tik skaidrojis, ka viņš esot šās garīgais tēvs. Beidzot pēc ilgas ķepurošanās viņa pateikusi, ka noģērbusies katru vakaru līdz ādai un ielīdusi gultā, bet vairāk viņš nav varējis no tās ne vārda izdabūt, un viņa vēl sākusi brēkt. Viņš atkal skaidrojis, ka viņai nav jākaunas, ka cilvēks jau no dabas ii" grēku pilns, bet dieva žēlastība ir neizmērojama. Tad viņa beidzot saņēmusi dūšu un raudādama atzinusies: «Kad nu es biju izģērbusies un ielikusies gultā, tad čakarēju netīrumus no kāju pirkstu starpām un ostīju tos.» Tā arī bija visa izvirtība.

Bet es ceru, Balun, ka tu ar tādām blēņām savās dzirnavās nenodarbojies un ka tu pastāstīsi mums kaut ko interesantāku, kaut ko patiešām netikumīgu.

Izrādījās, ka Baluns, pēc viņa vārdiem, apgrēcinājies dzirnavās, jaukdams zemniecēm pie labiem miltiem sliktus klāt. Sādu rīcību viņš savā dvēseles vientiesībā nosauca par netikumības piekopšanu.

Visvairāk vīlies jutās telefonists Chodunskis, kas jautāja bijušajam dzirnavniekam, vai tiešām viņš nekā cita neesot sapratis, ko darīt ar zemniecēm uz miltu maisiem, bet Baluns, rokas lauzīdams, atbildēja: — Tam es biju par muļķi.

Kareivjiem paziņoja, ka pusdienas būs gatavas aiz Palotas pie Lupkas pārejas, un bataljona mantzinis, rotu pavāri un leitnants Cajthamls, kam bija jāpārzina bataljona apgādes lietas, devās uz Medzilaborecas ciemu. Četri kareivji viņus pavadīja.

Pēc pusdienas viņi atgriezās ar trim cūkām, kuru pakaļkājas bija sasietas kopā, gaudojošu Ungarijas krievu ģimeni, kurai cūkas bija rekvizētas, un resno kara ārstu no Sarkanā krusta barakas, kurš kaut ko dedzīgi skaidroja leitnantam Cajthamlam; pēdējais tikai raustīja plecus.

Staba vagona priekšā ķīviņš sasniedza kulminācijas punktu. Ārsts atklāti pateica kapteinim Zāgneram, ka šīs cūkas bijušas nolemtas Sarkanā Krusta hospitālim. Zemnieks nekā negribēja dzirdēt, tikai pieprasīja, lai dodot cūkas viņam atpakaļ, tā esot viņa pēdē/ā manta, un viņš tās nekādā gadījumā nevarot atdot un par izsniegto maksu jau nepavisam ne.

Viņš spieda par cūkām saņemto naudu kapteinim Zāgneram saujā, kamēr viņa sieva bija saķērusi kapteiņa otru roku un skūpstīja ar to verdzisko pazemību, kas šai apvidū vienmēr bija parasta.

Kapteinis Zāgners bija galīgi apjucis, un pagāja labs brītiņš, kamēr viņam izdevās atbrīvoties. Tas viņam tomēr nekā nepalīdzēja, jo vecenes vietā roku sagrāba, un sāka skūpstīt jaunākie ruteņa ģimenes locekļi.

Leitnants Cajthamls komersanta tonī raportēja: — Šim vīram ir vēl 12 cūku, un viņam samaksāts par rekvi​zētajām cūkām pilnos apmēros, saskaņā ar pēdējo pavēli Nr. 12420 divizijas apgādes daļai. Pēc šās pavēles 1G. paragrafa tais rajonos, kas nav cietuši no karadarbības, par cūku jāmaksā ne vairāk par 2 kronām 1f> boileriem kilogramā; no karadarbības cietušaios rajonos piemaksā 36 hellerus par kilogramu d/i vsvara k lāt, tatad kilograms maksa 2 kronas 52 hellerus. Ja konstatē, ka karadarbības rajonā cūkkopība nav cietusi un iedzīvotājiem ir rāmītas cūkas, kas derīgas caurbraucēju ešelonu uzturam, tad par cūkgaļu jāmaksā tāpat kā karadarbības neskartos rajonos, speciāli piemaksājot 12 hellerus par kilogramu dzīvsvarā. Ja stāvoklis nav s k aidrs, tad uz vietas sastadama komisija, kur ietilpst ieinteresētā persona, caurbraucēja ešelona priekšnieks un tas virsnieks vai mantzinis (mazākām vienībām), kam uzticēta apgādes lietu pārzināšana.

To visu leitnants Cajthamls nolasīja no divizijas pavēles noraksta, ko viņš pastāvīgi nēsāja sev līdzi un tāpēc zināja jau no galvas, ka kilogramam burkānu piefrontes joslā cena paaugstināta par 15,3

helleriem, bot puķu kāpostiem, kas izsniedzami tikai virsnieku uzturam, piefrontes joslā cena paaugstināta par 1 kronu 75 helleriem kilogramā.

Cilvēki, kas Vīnē šīs likmes bija izstrādājuši, acīm redzot iedomājās, ka burkānu un puķu kāpostu piefrontes joslā ir vai​rāk, nekā vajadzīgs.

Leitnants Cajthamls nolasīja vācu valodā to visu uztrauktajam zemniekam un noprasīja vāciski, vai tas sapratis. Kad zem​nieks tikai purināja galvu, viņš tam uzbrēca: — Tātad tu gribi komisiju?

Vārdu «komisija» zemnieks saprata, tāpēc viņš pamāja. Tikmēr cūkas jau sen bija aizstieptas pie karalauka virtuvēm, kur tām bija lemts zaudēt dzīvību, bet cūku īpašnieku ielenca četri rekvizīcijā piedalījušies kareivji ar uzspraustiem durkļiem, kamēr komisija bija gatava doties ceļā, lai saimniecībā uz vietas noteiktu, vai par cūku maksājamas 2 kronas.52 helleri vai 2 kronas 28 helleri kilogramā.

Viņi vēl nebija tikuši līdz ceļam, kas veda uz ciemu, kad no karalauka virtuvju puses atskanēja trejkāršs cūku nāves, kvieciens. Zemnieks saprata, ka nu visam beigas, un izmisis izsaucās: — Dodiet man par katru cūku divus guldeņus! Četri kareivji ielenca viņu vēl ciešāk, bet ģimene aizsprostoja ceļu kapteinim Zāgneram un leitnantam Cajthamlam, nomezdamies zemē ceļa putekļos. Māte un divas meitas apskāva viņu ceļus un sauca viņus par saviem labdariem, kamēr beidzot zemnieks sakliedza uz viņām Ungarijas krievu ukrainiskajā dia​lektā un pavēlēja piecelties: lai kareivji rijot cūkas un no​sprāgstot!

Ar to komisija izbeidza savu darbību, un, tā kā zemnieks bija pēkšņi sadūšojies un draudēja ar dūrēm, tad kāds kareivis iesita viņam ar šautenes laidi, kas nograbēja vien gar zemnieka kažoku, pēc kam visa ģimene pārkrustījās un metās bēgt ar saimnieku priekšgalā.

Pēc desmit minūtēm bataljona mantzinis kopā ar bataljona raitnieku jau mielojās savā vagonā ar cūku smadzenēm, un, kamēr viņi dūšīgi ieturējās, mantzinis kodīgi sacīja rakstvežiem: — Jums arī to gribētos, ko? Nekā, puiši, tas ir tikai apakšvirsniekiem. Pavāriem nieres un aknas, feldfebeļu kungiem smadzenes un labākā gaļa, bet rakstvežiem tikai dubulta porcija tās pašas gaļas, ko dod kareivjiem.

Kapteinis Zāgners arī bija savukārt devis rīkojumu paņemt labāko gaļu, ne pārāk tauku, virsnieku virtuvei un sagatavot to ar ķimenēm.

Un tāpēc ikviens kareivis, kad Lupkas pārejā izsniedza pusdienas, atrada savā viras katliņā tikai divus niecīgus gaļas kriksīšus, bet, ja viņš bija dzimis zem nelaimīgas zvaigznes, tad vienīgi gabaliņu ādas.

Virtuvē valdīja parastā militārā radu būšana: klājās labi visiem tiem, kas stāvēja tuvāk vaidošajai kliķei. Virsnieku kalpotājiem Lupkas pārejā mutes spīdēja no taukiem, raitniekiem vēderi bija kā bungas.

Nolika taisni neiedomājamas nejēdzības.

Brīvprātīgais Mareks sacēla virtuvē veselu traci, gribēdams būt taisnīgs. Kad pavārs ar piezīmi: «Tas mūsu vēsturniekam,» — iekrāva viņam viras katliņā kārtīgu gabalu krūtežas, viņš paskaidroja, ka karā neesot nekādas pakāpju izšķirības, kas modināja vispārēju piekrišanu un bija par iemeslu pavāru nolamāšanai.

Brīvprātīgais atsvieda savu gaļas gabalu atpakaļ, lai apliecinātu, ka protekcijas viņam nevajag; virtuvē to gan saprata tā, ka bataljona vēsturnieks nav apmierināts, un pavārs viņam klusām pačukstēja, lai atnākot vēlāk, tad dabūšot gabalu no cūkas gurna.

Arī rakstvežiem spīdēja mutes, un sanitari atraugājās no pārēšanās, bet ap šo dieva svētību vēl visur bija redzamas pēdējo kauju nenovāktās pēdas. Visur mētājās patronu čaulītes, tukšas konservu kārbas, krievu, austriešu un vācu formas tērpu skrandas, salauzti rati, garas, asinīm aptraipītas marles pārsaitēs un vate.

Vecā priedē pie bijušās stacijas, kas tagad bija tikai drupu kaudze, bija iespriedusies nosprāgusi

granata. Zeme bija nokaisīta šāviņu šķembām. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt uz ātru roku apraktiem kritušiem, jo nelabi oda pēc trūdošiem līķiem.

Un karaspēka daļas, iedamas garām vai apmezdamās uz atpūtu, bija visur atstājušas internacionālā rakstura izkārnījumu kaudzes, — tās bija pametušas visas Austrijas, Vācijas un Krievijas tautības. To īpašnieki varēja piederēt jebkurai nacijai un jebkurai ticībai, — tās mierīgi atradās līdzās vai cita uz citas, un tām nenāca prātā ķīvēties.

Pussagrauta cisterna, dzelzceļa sarga koka būda, viss, kam vien bija sienas, bija ložu caurumots kā sietiņš.

Lai papildinātu kara prieku ainu, netālu aiz kalna cēlās augšup dūmu mākonis, it kā tur degtu vesels ciems, lielas kara operācijās centrs. Tur dedzināja koleras un dizentērijas barakas par lielu prieku tiem kungiem, kam bija uzdota to ierīkošana erchercogienes Marijas aizgādībā un kas bija ierāvuši, ko mācējuši, un pildījuši savas kabatas, sastādot visādus rēķinus par izdevumiem neesošām koleras un dizentērijas barakām.

Tagad viena tāda baraku grupa samaksāja par visām citām, un erchercogienes aizgādībā notikušo laupīšanu pēdas cēlās pret debesīm degošo salmu maisu smirdīgajos dūmos.

Valsts vācieši bija. jau pasteigušies uzcelt uz kādas klints aiz stacijas pieminekli kritušajiem brandenburģiešiem ar uzrakstu: «Lupkas pārejas varoņiem» un lielu valsts ērgli no bronzas. Pieminekļa pakājē bija sevišķi atzīmēts, ka tas izliets no krievu lielgabaliem, ko vācu pulki ieguvuši, atbrīvojot Karpatus. Šinī dīvainajā un līdz šim neparastajā atmosfērā bataljons atpūtās pēc pusdienas savos vagonos, kamēr kapteinis Zāgners un viņa adjutants nekādi nevarēja ar šifrētu telegramu palīdzību norunāt ar brigādes bazi par bataljona turpmāko maršrutu. Norādījumi bija tik neskaidri, ka likās, bataljonam nav jādodas uz Lupkas pāreju, bet jābrauc no Jaunpilsētas pie Šiatora.s pavisam citā virzienā, jo telegramās bija minētas vietas: Čopa.—Ungvara, Kiša—Berezna; Užoka.

Pēc desmit minūtēm noskaidrojās, ka brigādes štābā kādam virsniekam galīgi sajukušas smadzenes, jo pienāca šifrēta telegrama ar pieprasījumu, vai saņēmējs ir 75. pulka 8. kaujas bataljons (militaršifrs G. 3). Idiots brigādes štābā bija ārkārtīgi pārsteigts par atbildi, ka saņēmējs ir 91. pulka 7. kaujas bataljons, un tūliņ telegrafēja, kas viņiem pavēlējis braukt uz Mukačevu un Striju. Idiota pārsteigums bija vēl lielāks, ka viņam telegrafēts no Lupkas pārejas, un viņš ziņoja ar šifru, ka maršruts paliek tas pats vecais: Lupkas pāreja — Sanoka Galicijā, kur tiks saņemtas turpmākās pavēles.

Pēc kapteiņa Zāgnera atgriešanās štaba vagonā virsnieki sāka pārrunāt šādu neatbildīgu rīcību un daži lika saprast, ka austrumu karaspēka grupējums būtu pilnīgi kā bez galvas, ja nebūtu valsts vāciešu.

Leitnants Dubs mēģināja attaisnot Austrijas ģenerālštābā stulbumu un sāka melst kaut kādas aplamības, ka nesenējās kaujas esot apvidu galīgi izpostījušas un dzelzceļa posms vēl neesot savests pienācīgā kārtībā.

Visi virsnieki līdzjūtīgi paskatījās viņā, kā teikdami: «Tas cilvēks nav savā muļķībā vainojams.»

Neatradis nekāda atbalsta, leitnants Dubs turpināja melst par lielisko iespaidu, kādu viņš gūstot no šās apkārtējās postažas, kura liecinot par mūsu armijas dzelzs dūri. Atkal neviens neatbildēja, tāpēc viņš pats apstiprināja: — Protams, skaidrs, ka tā tas ir, jo krievi te bēguši pilnīgā panikā.

Kapteinis Zāgners apņēmās pirmajā gadījumā, kad stāvoklis ierakumos kļūs bīstams, sūtīt leitnantu Dubu izlūkot ienaidnieka pozīcijas aiz dzeloņstiepļu aizsprostiem un pačukstēja virsleitnantam Lūkasam, ar ko bija kopā izliekušies pa vagona logu: — Pats velns mums uzsūtījis uz kakla šos civilistus! Jo viņi inteliģentāki, jo lielāki cūkcepures.

Likās, ka leitnanta Duba runas plūdi vairs nav apturami. Viņš stāstīja visiem virsniekiem, ko lasījis laikrakstos par kau​jām Karpatos un cīņām par Karpatu pārejām austriešu-vācu uzbrukumā pie Sanas.

Viņš runāja tā, it kā būtu ne tikai piedalījies šinīs kaujās, bet pats personīgi vadījis visas operācijās.

Sevišķi pretīgi skanēja šādas frāzes: — Tad mēs devāmies uz Bukovsko, lai nodrošinātu Bukovsko-Dinuvas līniju, nezaudējot sakarus ar Bardejevas grupu pie Lielās Polankas, kur mēs satriecām ienaidnieka Samaras di vizi ju.

Virsleitnants 1.ukašs vairs nevarēja izturēt un piemetināja: — Par ko tu noteikti jau pirms kara runāji ar savu apriņķa priekšnieku.

Leitnants Dubs naidīgi paskatījās uz virsleitnantu Lukašu un atstāja vagonu.

Militarvilciens stāvēja uz uzbēruma, bet lejā, pāris metru atstatumā, mētājās visādi priekšmeti, ko bēgot bija pametuši krievu kareivji, kad tie atkāpās pa grāvi gar uzbērumu. Tur bija sarūsējušas tējkannas, katliņi, patronu somas utt. Tur stiepās asinīm aptraipītas marles lentes, piemirkušas pārsaitēs, dubļos gulēja vates vīšķi, dzeloņstiepļu saiņi. Kādā vietā pie grāvja stāvēja grupa kareivju, un leitnants Dubs tūliņ konstatēja, ka viņu vidū atrodas Šveiks,-kas kaut ko stāsta.

Leitnants Dubs tūdaļ devās turp.

— Kas to notiek? — viņš strupā balsī vaicāja, nostājies Šveikam priekšā.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka mēs skatāmies, — Šveiks atbildēja visu vietā.

— Kur jūs skatāties? — leitnants Dubs viņam uzbrēca.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka mēs skatāmies grāvī.

— Un kas jums to atļāva?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka to vēlējās mūsu pulkvedis Šlāgera kungs Mostā. Kad mēs braucām uz fronti, tad viņš savā u tvadu runa mums piekodināja, lai mēs, kad dosimies cauri pamestam kaujas laukam, visu labi apskatāmies, kā te ir cīnījušies, un gūstam labu mācību. Un tagad mēs skatāmies šai grāvī, lajtnanta kungs, un redzam, kas viss kareivim jāpamet bēgot. Mēs te redzam, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, cik tas ir muļķīgi, kad kareivis apkraujas ar visādām nevajadzīgām mantām. Viņš ar tām veltīgi nopūlas. Tās viņu tikai nogurdina, un, ja viņam jāvelk tāda krava sev līdzi, tad viņš nevar pienā​cīgi kauties.

Leitnantam Dubam pēkšņi pamirdzēja cerība, ka beidzot viņam izdosies nodot Šveiku kara tiesai par pretvalstisku, pretkara propagandu, tāpēc viņš aši ievaicājās: — Tātad jūs domājat, ka kareivim jāaizsviež arī patronas, kā tas šai grāvī darīts, vai durkļi, kā jūs te redzat?

— Ak nē, nekādā gadījumā, padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks, laipni smaidot, atbildēja, — bet paraugieties, lūdzams, lejā uz pamesto skārda naktspodu!

Un tiešām, pie paša uzbēruma starp dažādām lauskām izaicinoši slējās rūsas saēsts naktspods ar nobirzušu emalju. Sie saimniecībā vairs nederīgie priekšmeti droši vien te bija izmesti pēc stacijas priekšnieka rīkojuma kā materials diskusijām nākamā gadsimta archeologiem, kas būs galīgi pārsteigti, atklājot šādu sentautu apmetni, un pēc tam bērni skolās dabūs mācīties par emaljētu naktspodu laikmetu.

Leitnants Dubs, acu nenovērsis, raudzījās šinī priekšmetā, bet vairāk nekā nevarēja izdarīt kā tikai konstatēt, ka šis tiešām ir viens no tiem invalidiem, kas savu jaunības laiku pavadījis pagultē.

Tas visus ārkārtīgi ietekmēja, un, tā kā leitnants Dubs jopro​jām klusēja, tad Šveiks ierunājās: — Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka ar vienu tādu nakts​podu Podebradu kūrortā reiz notika smalks joks. To mums siāstīja Vinohradu restorānā. Toreiz Podebrados tikko sāka izdot laikrakstu «Neatkarība», un Podebradu aptiekars tur bija galvenā persona, bet par redaktoru viņi bija pieņēmuši kādu Ladislavu Hajeku no Domažlices. Nu, un šis aptiekara kungs — tas bija liels savādnieks, viņš vāca vecus podus un dažādus sīkumus, kamēr sakrājās vesels muzejs. Bet šis atkal vienreiz, tas Domažlices Hajeks, bija ielūdzis paviesoties Podebrados kādu draugu, kas rakstīja avīzēs, un viņi bija kārtīgi iesviķojuši, jo vairāk kā nedēļu nebija redzējušies. Šis draugs viņam apsolījies par labo pamielošanu uzrakstīt feļetonu «Neatkarībai», tam neatkarīgajam laikrakstam, no kā Hajeks bijis atkarīgs. Draugs uzrakstījis feļetonu par kādu kolekcionāru, kā tas atradis smiltīs pie Labas skārda naktspodu un noturējis to par sv. Vaclava bruņu cepuri, un sacēlis tādu troksni, ka biskaps Brinichs ieradies no Hradecas ar procesiju un baznīcas

karogiem, lai to apskatītu. Podebradu aptiekars atkal nodomājis, ka tas uz viņu tēmēts, un tūliņ abi ar Hajeku sagājuši lielajā un uz tiesu prom.

Leitnantam Dubam vislabāk būtu paticis nogrūst Šveiku pa nogāzi lejā, bet viņš savaldījās un uzbrēca visiem: — Es jums saku, ka te nav nekāda skatīšanās! Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!

— Šveik, jūs palieciet šeit! — viņš draudīgi noteica, kad Šveiks gribēja kopā ar citiem iet uz vagonu.

Viņi stāvēja viens otram pretī, un leitnants Dubs pārdomāja, ko varētu tādu briesmīgu pateikt. Šveiks tomēr pasteidzās pirmais: — Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, kaut nu tikai laiks pie​turētos. Dienas nav pārāk karstas, un naktis arī ir gluži patīka​mas, tā ka patlaban visderīgākais laiks karošanai.

Leitnants Dubs izvilka revolveri un uzprasīja: — Vai tu to pazīsti?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, pazīstu. Obrlajtnantam Lukaša kungam taisni tāds pats.

Nu, tad ievēro to, diedelniek, — leitnants Dubs svarīgi un ar cieņu sacīja, ielikdams revolveri makstī. — Zini, ka tu vari piedzīvot lielas nepatikšanas, ja vēl turpināsi savu propagandu.

Leitnants Dubs devās projām, atkārtodams pie sevis: «To es gan viņam ļoti labi pateicu: turpināt propagandu! Jā, taisni propagandu!» Šveiks pirms iekāpšanas savā vagonā vēl pastaigāja šurpu turpu, murminādams: — Kur lai es viņu ieskaitu?

Jo ilgāk viņš lā domāja, jo vairāk viņa prātā noskaidrojās šādas cilvēku grupas nosaukums: «Pussmerdelis».

Militarajā leksikā jau sen ai lielu patiku lietoja vārdu «smerdelis». So pagodinošo apzīmējumu galvenokārt attiecināja uz pulkvežiem, vecākiem kapteiņiem vai majoriem, tas nozīmēja nākamo pakāpi pēc apzīmējuma «vecais maita». Zemākā pakāpe «večuks» bija laipns apzīmējums kādam vecam pulkvedim vai majoram, kas mēdza gan uzbrēkt, bet tomēr mīlēja savus kareivjus un aizstāvēja tos pret citu pu'ku kareivjiem, sevišķi pret svešām patruļām, kas bija aizturējušas viņa kareivjus krodziņos pēc atvaļinājuma beigām. Večuks rūpējas par saviem kareiv​jiem, gādā, lai uzturs vienmēr būtu labs, bet viņam ir kāda vā​jība, no kā viņš netiek vaļā, — tāpēc viņš arī ir «večuks».

Bet, ja večuks tīšuprāt notrenkā savus kareivjus un zemākos virsniekus, izgudro visādas trauksmes un nakts nodarbības, tad viņš ir «vecais maita».

Ja zemiska piesiešanās, spīdzināšanas kāre un stulbums sasniedz augstāko pakāpi, tad «vecais maita» kļūst par «smerdeli». Šim vārdam plaša nozīme, un starpība starp smerdeii ci​vilā un smerdeii formā ir ļoti liela.

Pirmais, civilsmerdelis, arī ir priekšnieks, un šādu palamu viņam dod kalpotāji un jaunākie ierēdņi dažādās iestādēs. Viņš ir filistrs, birokrāts, kas pieķeras visādiem sīkumiem, piemēram, ka iesniegtais ziņojums nav pienācīgi nosausināts utt. Vispār cilvēku sabiedrībā viņš izceļas ar savu dzīvniecisko aprobežotību, turklāt šāds ēzelis mēdz uzsvērt savu ārkārtīgo godīgumu, iedomājas, ka visu saprot un visu spēj izskaidrot, un par mazāko nieku apvainojas.

Kas bijis karaklausībā, tas viegli uztvers starpību starp šādu tipu un smerdeii formā. Te šis vārds apzīmē večuku, kas ir īsts cilvēknīdējs, kas visiem nikni uzbrūk, bet arī apstājas pie katra šķēršļa.

Kareivjus viņš nemīl un pastāvīgi, kaut arī veltīgi, karo ar tiem, tomēr neprot iegūt viņu acīs tādu autoritati, kāda ir «večukam» un daļēji «vecajam maitam».

Dažos garnizonos, piemēram, Tridentā, šādus cilvēkus saukāja «mūsu vecais naktspods». Visos gadījumos runa tomēr bija par vecākām personām, un, kad Šveiks domās nosauca leitnantu Dubu par pussmerdeli, tad viņš pilnīgi pareizi apsvēra, ka leitnantam Dubam iztrūkst piecdesmit procentu no

pilnvērtīga smerdeļa tiklab vecuma, dienesta pakāpes, kā visa pārējā ziņā. Šādās domās nogrimis, ceļā uz vagonu viņš satika Duba kalpotāju. Tam bija uztūkuši seja, un viņš tikko dzirdami izdvesa, ka viņam nupat bijusi sadursme ar savu kungu, kas viņu pamatīgi izpļaukājis, jo konstatējis, ka viņš satiekoties ar Šveiku.

— Tādā gadījumā, — Šveiks mierīgi sacīja, — iesim iesniegt raportu. Austrijas kareivim jāļaujas izpļaukāties tikai noteiktos gadījumos, bet tavs kungs pārkāpis visas robežas, kā to mēdza sacīt vecais Savojas Eižens: «No šejienes līdz šejienei!» Tagad tev jāiesniedz raports, un, ja tu neiesi, tad es pats tevi izpļau​kāšu, lai tu sajēdz, ko nozīmē armijas disciplina. Karlinas kazar​mās bija kāds lajtnants Hausners, un tam arī bija kalpotājs, un viņš bija to pļaukājis un spārdījis kājām. Reiz kalpotājs bija tā piekauts, ka kļuvis galīgi stulbs un iesniedzis raportu, bet visu sajaucis un raportā ziņojis, ka ticis izpļaukāts. Tāpēc lajtnants uz šo vārdu pamata pierādījis, ka viņš melo, jo tanī dienā nav pļaukāts, bet tikai kājām spārdīts, un tā šo lāga puiku par nepa​tiesu apvainojumu ieslodzīja uz trim nedēļām.

— Tas tomēr stāvokli negroza, — Šveiks turpināja, — tas ir tas pats, par ko vienmēr mēdza stāstīt medicinas students Hubička, ka patoloģijas institūtā tik un tā sagraizot cilvēku, vai nu tas pakāries, vai noindē j ies. Es iešu tev līdzi. Karadienestā pāris lieku pļauku ir nopietna lieta.

Kunerts bija galīgi apjucis un sekoja Šveikam uz štaba vagonu.

Leitnants Dubs, izliecies pa vagona logu, uzbrēca: — Ko jūs te meklējat, diedelnieki?

— Izturies ar cieņu! — Šveiks pamācīja un iestūma Kunertu vagonā.

Gaitenī parādījās virsleitnants Lukašs un aiz viņa kapteinis Zāgners.

Virsleitnants Lukašs, kam ar Šveiku jau bija daudz piedzīvojumu, šoreiz.bija ārkārtīgi pārsteigts, jo Šveiks vairs neizturējās tik vientiesīgi kā parasti, ari viņa sejai vairs nebija pazīstamās labsirdīgās izteiksmes, bet tā drīzāk vēstīja jaunas nepatikšanas.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks sacīja, — tā lieta iet uz raporta pusi.

— Nemuldi nu atkal, Sveik, man jau sen diezgan.

— Atļaujiet sacīt, — Šveiks turpināja, — ka es esmu jūsu rotas raitnieks; jūs, ar jusu laipnu atļauju, esat 11. rotas komandieris. Es zinu, ka tas izskatās traki ērmīgi, bet es zinu arī, ka leitnants Duba kungs ir jums padots.

— Jūs esat galīgi jucis, Sveik, — virsleitnants Lukašs pārtrauca viņu;— jūs esat piedzēries, un būtu labāk, ja jūs aizvāk​tos. Vai tu.iaprbti, tu stulbeni, tu ragulops!

—Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks neatlaidās, bīdīdams Kunertu sev priekšā, — ka tas izskatās taisni tāpat kā reiz Prāgā, kad tur izmēģināja kādu aizsargierīci pret sabraukšanu ar tramvaju.

Izgudrotāja kungs pats uzupurējās izmēģinājuma labā, un tad pilsēta dabūja maksāt viņa atraitnei zaudē​jumu atlīdzību.

Kapteinis Zāgners, nezinādams, ko teikt, piekrītot māja ar galvu, kamēr virsleitnanta Lukaša sejā atspoguļojās izmisums.

— Bez raporta nekā nevar iztikt, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks nepielūdzami turpināja, — jūs man vēl Mostā sacījāt, obrlajtnanta kungs, ka man kā rotas raitniekam būs arī citi pienākumi, ne tikai pavēļu nodošana vien, un ka man jābūt informētam par visu, kas rotā notiek. Uz šā rīkojuma pamata es atļaujos jums ziņot, obrlajtnanta kungs, ka lajtnants Duba kungs ne aiz šā, ne aiz tā izpļaukājis savu kalpotāju. Pats no sevis es to neietu stāstīt, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Bet, kad es redzu, ka lajtnants Duba kungs iedalīts jūsu komandā, tad es nolēmu, ka jāiesniedz raports.

— Tas ir visai dīvaini, — kapteinis Zāgners sacīja. — Kāpēc jūs to Kunertu atvilkāt līdzi, Sveik?

— Padevīgi ziņoju, bataljona komandiera kungs, ka par to ir jāraportē. Viņš ir stulbs, lajtnants Duba kungs ir viņu izpļaukājis, un viņam nav pa spēkam vienam pašam iesniegt raportu. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, ja jūs būtu tik laipns un paskatītos uz viņu, tad jūs redzētu, kā viņam ceļi trīc, viņš taisni

beigts no bailēm, ka viņam jāiesniedz raports. Ja es te nebūtu bijis, viņš varbūt nemaz nebūtu raportu iesniedzis kā tas Kudeļa no Bituchovās, kurš, aktivā dienestā būdams, tik ilgi grasījās sniegt raportu, kamēr viņu pārcēla uz floti, kur viņš uzkalpojās par kornetu un tad tika izsludināts kādā no Klusā okeana salām par dezertieri. Viņš tur bija arī apprecējies, un, kad runājis ar pasau'es apceļotāju Hovlasu, tad tas pat iedomāties nav varējis, ka Kudeļa nav iedzimtais. Tas vispār ļoti bēdīgi, ja kādam par pāris nieka pļaukām jāiesniedz raports. Kunerts nepavisam negribēja šurp nākt, pat sacīja, ka nenākšot. Viņš vispār ir tā piepļaukāts, ka pat nemaz nezina, par kādām pļaukām patlaban runā. Viņš nemaz nebūtu nācis šurp, viņš nemaz nebūtu iesniedzis raportu, bet būtu ļāvis, lai viņu dauza vien tālāk. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, paskatieties vien uz viņu, — viņš tak ir galīgi apdullis. Bet, no otras puses, viņam tūliņ vajadzēja sūdzēties, tikko viņš bija saņēmis tās pāris pļaukas, bet viņam nebija dūšas, jo viņš zināja, ka, dzejnieka vārdiem runājot, labāk būt par pazemīgu vijolīti. Viņš taču kalpo pie lajtnanta Duba kunga.

Un Šveiks piebilda, stumdams Kunertu uz priekšu: — Netrīci taču tā kā apšu lapa!

Kapteinis Zāgners jautāja Kunertam, kas īsti esot noticis, bet Kunerts atbildēja, pie visām miesām drebēdams, ka kapteiņa kungs varot pats pajautāt lajtnanta kungam. Lajtnanta kungs nemaz neesot viņam sitis.

Judass Kunerts, joprojām drebēdams, paziņoja, ka Šveiks to visu esot izdomājis. Šim grūtajam stāvoklim darīja galu pats leitnants Dubs, pēkšņi parādīdamies un uzbrēkdams Kunertam: — Vai tu vēl gribi pāris reižu pa ausi?

Viss kļuva skaidrs, un kapteinis Zāgners tūliņ pateica leit​nantam Dubam: — Ar šodienu Kunerts pāriet pie bataljona virtuves, un pēc jauna kalpotāja griezies pie mantziņa Vaneka.

Leitnants Dubs salutēja un aiziedams noteica Šveikam: — Es deru, ka jūs vienreiz karāsieties.

Kad viņš bija aizgājis, Šveiks mīļi un draudzīgi uzrunāja virsleitnantu Lukašu: — Mnichovā arī reiz viens kungs tā sarunājās ar otru, un tas viņam atbildēja: «Pie karātavām abi satiksimies.»

— Kas jūs gan par idiotu, Sveik! — virsleitnants Lukašs pikti iesaucās. — Lai es nedzirdētu vairs jūsu parasto atbildi: «Padevīgi ziņoju, es esmu idiots.»

— Brīnišķīgi! — kapteinis Zāgners piezīmēja, paskatījies pa logu. Viņš labprāt būtu atgājis no tā, bet vairs nepaguva, jo notika nelaime: aiz loga parādījās leitnants Dubs.

Leitnants Dubs izsacīja savu nožēlu par to, ka kapteinis Zāgners aizgājis, nenoklausīdamies viņa argumentos par labu uzbrukumam austrumu frontē.

— Ja mēs gribam izprast šo grandiozo uzbrukumu, — viņš sauca logā augšup, — tad mums jāatceras, kā uzbrukums attīstījās aprīļa beigās. Mums bija nepieciešams pārraut krievu fronti, un mēs atzinām par visizdevīgāko vietu pārrāvumam fronti starp Karpatiem un Vislu.

— Es nestrīdos ar tevi par to, — kapteinis Zāgners dzestri atbildēja un atkāpās no loga.

Kad pēc pusstundas vilciens atgāja uz Sanoku, kapteinis Zāgners izstiepās uz sola un izlikās guļam, lai leitnants Dubs neuz​māktos ar saviem apnicīgajiem paskaidrojumiem.

Sveika vagonā trūka Baluna. Viņš bija dabūjis atļauju iztīrīt gulaša katlu. Patlaban viņš atradās nepatīkamā situācijā uz platformas, kur bija karalauka virtuves: kad vilciens bija sācis kustēties, Baluns bija iekritis uz galvas katlā, un tikai viņa kājas rēgojās ārā. Tomēr viņš drīz pierada pie šā neparastā stāvokļa, un no katla atskanēja šmakstināšana, it kā ezis medītu tarakanus, un pēc brīža kļuva dzirdama Baluna lūdzēja balss: — Es jūs lūdzu, biedri, iemetiet man, dieva dēļ, gabaliņu maizes, — te vēl tik daudz mērces. Šī idile turpinājās līdz pat nākamajai stacijai, kur 11. kaujas rota ieradās ar tik labi iztīrītu katlu, ka

tas laistījās vien.

— Lai dievs jums to atmaksā, mīļie biedri, — Baluns no sirds pateicās, — kopš esmu karadienestā, man pirmo reizi uz​smaidīja tāda laime.

Viņam tiešām bija taisnība. Lupkas pārejā viņš bija saņēmis divas porcijas gulaša: virsleitnants Lukašs, būdams visai apmierināts, ka Baluns atnesis no virtuves neaizskartu pusdienu devu, bija atstājis viņam lielo pusi pāri. Baluns bija pilnīgi laimīgs, šūpoja pa vagona durvīm ārā izkārtās kājas, un karš sāka viņam likties jau kaut kas tuvs un pazīstams.

Rotas pavārs sāka viņu vilkt uz zoba, apgalvodams, ka pirms ierašanās Sanokā ešelonam izsniegšot vakariņas un vēl vienas pusdienas, kas pienākoties par tām dienām, kad tās neizsniedza. Baluns tikai piekrītot māja ar galvu un čukstēja: — Gan jūs redzēsiet, biedri, ka dievs kungs mūs nepametīs.

Visi gardi nosmējās par to, bet pavārs, sēdēdams uz savas virtuves, uzdziedāja: Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumāl Kaut viņš pīšļos triec un soda, Pēc cej atkal jaunā godā, Kaut liek sausu maizi krimst, Postā nepamet tak klimst, Juhaidī, juhaidā, Dievs mums vienmēr tuvumā!

Ielejās aiz Sčavnas stacijas atkal parādījās jaunas kareivju kapsētas. No vilciena varēja redzēt akmens krustu ar Kristu bez galvas, ko tas bija pazaudējis, kad apšaudīja dzelzceļa posmu.

Vilciens paātrināja gaitu, steigdamies lejup uz Sanoku, apvārsnis kļuva plašāks, un abpus dzelzceļa atklājās skats uz ve​selu virkni sagrautu ciemu.

Pie Kulašnas kādā upītē gulēja no uzbēruma nogāzies sadra​gāts Sarkanā Krusta vilciens.

Baluns acis vien ieplēta, brīnīdamies galvenokārt par lokomotīves daļām, kas bija izmētātas pa visu ieleju. Dūmenis bija ietriekts uzbērumā un rēgojās no tā ārā kā 28 centimetru liel​gabals. Šī aina saistīja arī citu Sveika vagona biedru uzmanību. Vis​vairāk uztraucās pavārs Juraida: — Vai tad uz Sarkanā Krusta vagoniem drīkst šaut?

— Drīkstēt nedrīkst, bet varēt var, — Šveiks atbildēja. — Katrā gadījumā tas bijis labi tēmēts šāviens, bet izrunāties jau var katrs, ka tas noticis naktī un sarkanais krusts nebijis redzams. Pasaulē vispār ir daudz kā tāda, ko nedrīkst darīt, bet izdarīt var. Galvenais ir izmēģināt, var būt, ka izdodas, un, ja arī nedrīkst, tad, kas zina, var izdarīt bez drīkstēšanas. Ķeizarisko manevru laikā Pisekā pienāca pavēle, ka pārgājienos kareivjus nedrīkst sodīt ar sasiešanu «ragā», bet mūsu kapteinis izdomāja, kā tas izdarāms. Par pavēli viņš tikai pasmējās, jo katram skaidrs, ka sasiets kareivis nav gājējs. Viņš šo pavēli nepārkāpa, bet lika gluži vienkārši samest sasietos kareivjus ratos un tad devās pārgājienā. Vai atkal tāds gadījums mūsu ielā pirms pieciem vai sešiem gadiem. Kāda nama otrajā stāvā dzīvoja Karlika kungs, stāvu augstāk — kāds ļoti kārtīgs cilvēks, kas mācījās konservatorijā, kāds Mikešs. Sis Mikešs bija liels meitu mednieks un, starp citu, bija jau sācis lakstoties ap Karlika kunga meitu, kuras tētiņam piederēja ekspedīcija, konr ditoreja un kaut kur Moravijā pat grāmatsietuve, tikai uz cita vārda. Kad nu Karlika kungs uzzināja, ka šis konservatorists met acis uz viņa meitu, tad viņš uzgāja pie tā un pateica: «Jūs manu meitu par sievu nedabūsiet, plikadīda tāds! Es jums viņu nedošu!» -««Labi,» Mikeša kungs atbildēja, «es nekā nevaru darīt, ja man nav brīv viņu precēt. Kārties jau nu neiešu!» Bet pēc pāris mēnešiem Karlika kungs ierodas atkal un sievu arī paņēmis līdzi, un abi vienbalsīgi saka: «Nelieti, jūs esat nolaupījis mūsu meitai godu.» — «Pareizi,» viņš atbild, «es esmu viņu padarījis par dāmu.» Nu Karlika kungs sāk uz viņu brēkt nelabā balsī: šis tak esot sacījis, ka Mikešs nedrīkstot viņa meitu precēt, ka viņš to nedošot, bet Mikešs pilnīgi pareizi atbild, ka viņš šo meitu tiešām neprecēšot un ka toreiz nav runāts, ko viņš ar šo meitu varot darīt. Viņš vēl piemetināja, ka viņš vārdu turot, ka vecāki varot būt bez rūpēm, jo viņš precēties nedomājot, ka viņam esot raksturs, ka viņš neesot vis kā niedre vējā un, ja viņš vārdu devis, tad tas ir svēts. Un, ja viņu pat vajātu, viņš arī to izturēšot, jo viņam tīra sirdsapziņa un viņš savai nelaiķa mātei uz miršanas gultas zvērējis, ka nekad dzīvē nemelošot, viņš to nosolījies, roku sniegdams, un šāds

zvērests neesot laužams, un viņa ģimenē neviens nekad neesot melojis, un viņam skolā vienmēr bijusi augstākā atzīme par uzvešanos. Tātad redziet, ka daudz ko nedrīkst, bet var, un ka ce]i un paņēmieni var būt dažādi, tikai mērķim jābūt vienam.

— Mīļie draugi, — sacīja brīvprātīgais, kas kaut ko aši pierakstīja, — katram ļaunumam ir sava labā puse. Šis uzspridzinātais, pa pusei sadegušais un no uzbēruma notriektais sanitarvilciens papildinās mūsu bataljona slavas pilno vēsturi ar vienu jaunu nākamo varoņdarbu. Es to iedomājos šādi, ka 1G. sentembrī, kā esmu te atzīmējis, no katras rotas uzaicinās brīvprātīgi pieteikties vairākus kareivjus, kuri tad ar jefreitoru priekšgalā ies uzspridzināt ienaidnieka bruņoto vilcienu, kas mūs apšauda un nelaiž pāri upei. Pārģērbušies zemnieku drēbēs, viņi godam veiks savu uzdevumu.

— Bet ko es te redzu? — brīvprātīgais iesaucās, ieskatījies savās piezīmēs. — Kā te iekļuvis mūsu Vaneka kungs?

— Klausieties, mantziņa kungs, — viņš uzrunāja Vaneku, — kāds skaists raksts būs par jums bataljona vēsturē! Man šķiet, vienreiz jau bija par jums runa, bet šī epizode ir noteikti labāka un piemērotāka.

Un viņš nolasīja paceltā balsī: Mantziņa Vaneka varoņa nave.

Drosmīgajā pasākumā uzspridzināt pretinieka bruņoto vilcienu brīvprātīgi pieteicās arī mantzinis Vaneks, kas, līdzīgi citiem, ietērpās zemnieku drēbēs. Sprādziena apdullināts, viņš atjēdzās tikai tad, kad viņu ielenca ienaidnieka kareivji, kas viņu tūliņ nogādāja savas divizijas štābā, kur viņš, droši raudzīdamies nāvei acīs, kategoriski atteicās sniegt paskaidrojumus par mūsu karaspēka novietni un skaitlisko sastāvu. Tā kā viņš bija pārģērbies, tad viņam kā spiegam piesprieda nāves sodu pakarot, ko, ievērojot viņa augsto dienesta pakāpi, aizstāja ar nošaušanu. Spriedumu nekavējoties izpildīja pie kapsētas mūra, pie kam drosmīgais mantzinis Vaneks pieprasīja atstāt viņam acis neaizsietas. Kad viņam jautāja, kāda ir viņa pēdējā vēlēšanās, viņš atbildēja: «Nosūtiet ar parlamentari manam bataljonam manu pēdējo sveicienu un paziņojiet, ka es mirstu tanī pārliecībā, ka mūsu bataljons turpinās savu uzvarām vaiņagoto ceļu. Tad vēl pasakiet kapteinim Zāgneram, ka gaļas deva saskaņā ar pēdējo brigādes pavēli palielināta par pustrešas konservu kārbas uz cilv.ēku dienā.» Tā mira mūsu mantzinis Vaneks. Ar saviem pēdējiem vārdiem viņš sacēla naidniekos paniskas bailes, jo tie bija domājuši, ka, nelaizdami mūs pāri upei, ir atšķēluši mūs no mūsu pārtikas bāzes un tas būs par iemeslu badam un morālām sabrukumam mūsu rindās. Par mieru, ar kādu Vaneks raudzījās nāvei sejā, liecina tas apstāklis, ka viņš līdz pat soda izpildīšanai spēlēja ar ienaidnieka štaba virsniekiem savtrumpi. «Naudu, ko esmu iespēlējis, nododiet krievu Sarkanajam Krustam!» viņš sacīja, kad šauteņu stobri jau vērsās pret viņa krūtīm. Ši cildenā augstsirdība aizkustināja klāt​esošos karavīrus un virsniekus līdz asarām.

— Piedodiet, Vaneka kungs, — brīvprātīgais turpināja, — ka es atļāvos tik brīvi rīkoties ar jūsu naudu! Sākumā es biju domājis nodot to Austrijas Sarkanajam Krustam, bet galu galā, man liekas, no cilvēcības viedokļa tas vienalga, ja tikai tā no​nāk labdarīgas iestādes rokās.

Mūsu nelaiķa mantzinim, — Šveiks piezīmēja, — vajadzēja labāk to novēlēt bezmaksas ēdnīcai Prāgā, bet var būt arī, ka tā labāk, jo citādi vēl pilsētas galvas kungs nopirktu par šo surau sev aknu desu uzkodām.

— Jā, zagšana notiek visās malās, — telefonists Chodunskis atsaucās.

— Un it īpaši Sarkanajā Krustā, — pavārs Juraida paziņoja ar sevišķu niknumu. — Mostā es pazinu kādu pavāru, kas gatavoja pusdienas žēlsirdīgajām māsām, un tas man stāstīja, ka vecākā māsa un kopējas sūtot uz mājām veselām kastēm vīna un šokolādes. Tur vainīgs gadījums, un tas ir jau iepriekš nolemts. Ikviens cilvēks savā bezgalīgajā dzīvē pārdzīvo neskaitāmas pārvērtības, un vienreiz šinī pasaulē, kādā zināmā savas darbības periodā, viņam jākļūst arī par zagli. Es pats jau esmu šim periodam pāri.

Okultists Juraida izvilka no savas mugursomas pudeli kon​jaka.

— Te jūs redzat neapgāžamu pierādījumu manam apgalvojumam, ·— viņš sacīja, attaisīdams pudeli. — Es šo pudeli paņēmu virsnieku virtuvē taisni pirms aizbraukšanas. Tas ir labākās šķirnes konjaks, to varētu lietot cukurotajiem glazējumiem uz Linčas tortēm, bet šai pudelei bija nolemts, ka es to nozagšu, tāpat kā man bija nolemts kļūt par zagli.

— Nebūtu nemaz slikti, — šveiks iejaucās, — ja mums citiem būtu nolemts kļūt par jūsu līdzdalībniekiem. Man vismaz ir tāda nojauta.

Sī nojauta tiešām piepildījās. Pudele gāja no rokas rokā par spīti tam, ka mantzinis Vaneks protestēja un uzstāja, ka konjaks dzerams no katliņiem un taisnīgi sadalāms. Viņi esot pieci uz vienu pudeli, tāpēc viegli varot gadīties, ka šā nepārskaitļa pēc viens iedzerot kādu malku virs normas, uz ko Šveiks atbildēja: — Tas ir taisnība, bet, ja Vaneka kungs grib dabūt pārskaitli, lai viņš izstājas no kompānijās, tad nebūs nekādu nepatikšanu un ķildu.

Vaneks tūliņ atsauca savus vārdus un iesniedza jaunu, augstsirdīgu priekšlikumu, lai Juraida kā devējs ieņemtu tādu vietu rindā, kas viņam nodrošinātu divus malkus viena vietā, bet šis priekšlikums radīja vētrainu protestu, jo Juraida jau vienreiz bija dzēris, kad attaisīja pudeli un nogaršoja konjaku.

Beidzot pieņēma brīvprātīgā priekšlikumu dzert alfabētiskā kārtībā, jo, pēc viņa vārdiem, zināms iepriekšnoteikums jau izpaužoties arī tajā faktā, kā katru saucot.

Chodunskis, pirmais pēc alfabēta, iesāka rindu, uzmezdams draudīgu skatienu Vanekam, kas bija aprēķinājis, ka viņš kā pēdējais dabūšot vienu malku vairāk. Tā bija rupja matemātiskā kļūda, jo pudelē bija taisni divdesmit viens malks.

Pēc tam viņi spēlēja parasto «piepirkšanu» ar trim kārtīm, un brīvprātīgais pavadīja katru trumpi ar dievbijīgiem iztei​cieniem no svētajiem rakstiem. Tā, paņēmis trumpja kalpu, viņš izsaucās: — Kungs, atstāj man viņu arī uz šo gadu, lai es ar viņa palīdzību varu apart un apmēslot lauku un tas nes man augļus!

Kad viņam pārmeta, ka viņš iedrošinājies pievākt pat trumpja astotnieku, viņš paceltā balsī sauca: — .Tebšu vai ir kāda sieva, kam ir desmit graši un kas, to vienu pazaudējusi, tūliņ neiededzina uguni, neslauka savu istabu un ar čaklību nemeklē, kamēr to atrod? Un, to atradusi, sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: «Priecājieties ar mani, jo es esmu piepircis astotnieku kopā ar trumpja kungu un dūzi.» Dodiet savas kārtis šurp, jūs visi esat iekrituši.

Brīvprātīgajam Marekam tiešām bija laime kārtīs. Kamēr pārējie savstarpēji kāva cits citu, viņš katrreiz sedza to trumpjus ar vēl lielāku kārti, tā ka tie paspēlēja cits pēc cita, bet viņš ņēma likmi pēc likmes, uzrunādams sakautos: — Un tad būs liela zeme« trīcēšana visās vietās un briesmīgs bads un mēris, un zīmes pie debesīm.

Beidzot viņiem apnika, un viņi pārtrauca spēli, pēc tam kad telefonists Chodunskis bija paspēlējis algu par pusgadu uz priekšu. Viņu tas ļoti satrieca, un brīvprātīgais vēl prasīja no viņa parādrakstu, kurā būtu sacīts, ka mantzinim Vanekam, izmaksājot algas, Chodunska alga jāizmaksā Marekam.

— Nebaidies, Chodunski, — Šveiks viņu mierināja, — ja tev laimēsies, tu kritīsi pirmajā kaujā un Mareks neredzēs tavu alga kā savu degungalu. Paraksti vien!

Chodunski šī piezīme ietekmēja visai nepatīkami, tāpēc viņš kategoriski noteica: — Es nevaru krist kaujā, jo esmu telefonists, un telefonisti pastāvīgi ir blindažā. Vadus velk un bojājumus izlabo vienmēr pēc kaujas.

Brīvprātīgais iebilda, ka tieši otrādi, — telefonistiem draudot lielas briesmas un ienaidnieka artilērija tēmējot taisni uz viņiem. Neviens telefonists neesot blindažā drošs. Pat ja blindaža atrastos desmit metru dziļumā, ienaidnieka artilērija to tomēr uzietu. Telefonisti kūstot kā sniegs pavasara saulītē.

To pierādot tas, ka Mostā, taisni viņa prombraukšanas laikā, atvērti 28. kursi telefonistu sagatavošanai.

Chodunskis izskatījās galīgi nolaidies, tāpēc Šveiks laipni un draudzīgi piezīmēja: — Vārdu sakot, tā ir īsta cūku būšana!

Chodunskis tikpat laipni atbildēja: — Nedzisini mēli!

— Es paskatīšos savos bataljona vēstures materialos, kas man atzīmēts ar burtu «Ch». Chodunskis — Chodunskis .. . Ahā, te jau ir: telefonistu Chodunski apber mīna. Viņš telefonē no sava kapa uz štābu: «Mirstu un apsveicu mūsu bataljonu ar uzvaru!»

— Ar to tev jāapmierinās, — Šveiks teica, — jeb vai tu gribi vēl ko piemetināt? Atceries «Titanika» telefonistu, kas tad, kad kuģis jau grima, vienā gabalā zvanīja uz pārplūdušo virtuvi, vai pusdienas reiz būšot gatavas.

— Man tur nav iebildumu, — brīvprātīgais sacīja, — ka Chodunska pēdējos vārdus pirms nāves papildina kaut vai tā, ka viņš sauc pa. tālruni: «Sveiciniet mūsu dzelzs brigādi!»

IV

SOĻOS — MARŠ!

Ierodoties Sanokā, izrādī jās, ka vagonā, kur atradās 11. rotas virtuve un kur pieēdušais Baluns krekšēja aiz labsajūtas, bija tiešām runājuši patiesību. Bataljonam pienācās saņemt liekas vakariņas un pat lieku maizes devu kā atlīdzību par tām dienām: kad nekas nebija saņemts. Kad ešelons atstāja vagonus, tad izrādījās, ka Sanokā atrodas arī «Dzelzs brigādes» štābs, pie kuras pēc savas kristāmzīmes piederēja 91. pulka kaujas bataljons. Kaut gan dzelzceļa satiksme no Sanokas līdz Ļvovai un tālāk uz ziemeļiem līdz Lielajam Tiltam nebija pārtraukta, tomēr īstenībā tā palika mīkla, kāpēc austrumu frontes štābs bija pie​ņēmis dispoziciju, pēc kuras «Dzelzs brigādei» bija jāsakoncentrē kaujas bataljoni 150 km no frontes, kad frontes līnija stiepās no Brodiem līdz Bugas upei un visgarām tai uz zieme​ļiem līdz pat Sokalai. Šis ārkārtīgi interesantais stratēģiskais jautājums atrisinājas gaužām vienkārši, kad Sanokā kapteinis Zāgners aizgāja uz bri​gādes štābu pieteikt kaujas bataljona ierašanos.

Par dežurantu bija brigādes adjutants kapteinis Tairle.

— Mani ļoti pārsteidz, ka jūs neesat saņēmuši noteiktus norādījumus, — kapteinis Tairle sacīja. — Maršruts ir skaidrs. Savu virzīšanos uz priekšu jums, protams, vajadzēja mums jau iepriekš paziņot. Pēc augstākās virspavēlniecības dispozicijas jūs esat i e r a d u š i e s divas dienas par ātru.

Kapteinis Zāgners mazliet pietvīka, bet viņam gan nenāca prātā atkārtot visas tās šifrētās t^legramas, ko viņš bija ceļā saņēmis.

— Es ļoti brīnos par jums . . . — kapteinis Tairle turpināja.

— Man šķiet, — kapteinis Zāgners pārtrauca, — ka mēs, virsnieki, sakām viens otram «tu».

— Manis dēļ, — kapteinis Tairle piekrita, — bet saki, vai tu esi kadru vai rezerves virsnieks?

Kadru? Tas ir pavisam kas cits. Tā uzreiz jau nevar zināt. Mums te visādu stulbu rezerves leitnantu bijis, ka biezs! Kad mēs atkāpāmies no Limanovas un Krasnikas, tad šie «leitnanti» pazaudēja galvu, tiklīdz pamanīja kādu kazaku patruļu. Mēs no štaba, mēs šitādus tāpiņus neciešam. Tāds nejēga noliek «intelbeņķi»[37] un galu galā pāriet kadros vai, civilists būdams un palikdams, noliek virsnieka pār​baudījumu, un, kad nu uznāk karš, tad no viņa neiznāk vis leitnants, bet lupatu bunte!

Kapteinis Tairle nospļāvās un familiari paplikšķināja kaptei​nim Zāgneram pa plecu: — Palieciet te kādas pāris dienas! Es jūs visus ievedīšu sabiedrībā, izdejosimies. Mums te ir glīti skuķi, «Engelhuren»[38]. Te ir arī kāda ģeneraļa meita, kas agrāk piekopusi lesbisko mīlestību. Tad mēs visi saģērbjamies sieviešu drēbēs, un tad tik tev vajadzētu redzēt, ko viņa taisa! Karna kā kaza, tu iedomāties nevari, bet savu lietu pieprot uz to labāko. Velna sievišķis, — bet gan jau tu pats redzēsi.

— Pardon, — viņš sarāvās, — mani jau atkal šķebina, šodien jau trešo reizi.

Lai pierādītu kapteinim Zāgneram, cik jautri šeit klājas, viņš atgriezies paskaidroja, ka. tās esot sekas no iepriekšējā vakara, kurā piedalījušies ari sapieru rotas virsnieki.

Ar šās rotas komandieri, kam arī bija kapteiņa dienesta pakāpe, kapteinis Zāgners drīz vien

iepazinās. Kancelejā iedrāzās garš cilvēks formā ar trim zelta zvaigznītēm un, neievērodams kapteini Zāgneru, familiari uzrunāja Tairli, it kā nebūtu gluži skaidrā prātā: — Nu, ko tu dari, cūkcepure? Tu gan vakar smalki apstrādāji mūsu grāfieni. — Viņš atsēdās un, sizdams ar tievu niedrīti sev pa stilbiem, iesmējās pilnā kaklā. — Kad es tikai iedomājos, kā tev sāka nākt atpakaļ un viņai taisni klēpī. . .

— Jā, — Tairle apstiprināja, — vakar gāja varen jautri.

Tikai tagad viņš iedomājās iepazīstināt kapteini Zāgneru un virsnieku ar niedrīti, pēc kam visi devās no brigādes administratīvās daļas kancelejas uz kafejnīcu, kas uz ātru roku bija ierī​kota bijušās alus pārdotavas vietā.

Kad viņi gāja cauri kancelejai, kapteinis Tairle paņēma sapieru rotas komandiera niedrīti un uzsita uz garā galda, ap kuru tūliņ nostājās frontē divpadsmit kara rakstvežu. Tie bija mierīgas, drošas aizmugures dzīves cienītāji, jaunos formas tēr​pos, apaļiem, labi pildītiem vēderiņiem.

Kapteinis Tairle, gribēdams padižoties Zāgnera un otra kapteiņa priekšā, uzsauca šiem divpadsmit resnajiem blēdīšanās mākslas apustuļiem: — Nedomājiet, ka es jūs te turu uzbarošanai, cūku dzimums! Mazāk rīt un žūpot, bet vairāk kustēties!

— Es jums parādīšu vēl vienu dresūras paņēmienu, — Tairle paziņoja saviem biedriem.

Viņš uzsita vēlreiz ar niedrīti uz galda un uzprasīja savam ducim: — Kad jūs pārsprāgsiet, sivēni tādi?

Visi divpadsmit kā vienā balsī atbildēja: — Kad pavēlēsiet, kapteiņa kungs.

Smiedamies pats par savu stulbumu un muļķību, kapteinis Tairle izgāja no kancelejas.

Kad visi trīs apsēdās pie galdiņa kafejnīcā, Tairle pasūtīja pudeli kadiķogu degvīna un pavēlēja pasaukt pāris jaunkundžu, kas būtu brīvas. Izrādījās, ka šī kafejnīca patiesībā ir publiskais nams, un, tā kā nevienas brīvas jaunkundzes nebija, kapteinis Tairle neganti uztraucās, rupji nolamāja saimnieci un brēkdams taujāja, kas esot pie Ellas jaunkundzes. Uzzinājis, ka tur atrodoties kāds leitnants, viņš pārskaitās vēl vairāk.

Pie Ellas jaunkundzes atradās leitnants Dubs. Kad kaujas bataljons bija novietots ģimnāzijās ēkā, viņš bija savācis savu vadu un plašā runā tam paskaidrojis, ka krievi atkāpjoties visur ierīkojuši publiskos namus, ievietojot tajos ar veneriskām slimībām aplaistu personālu, lai tā sagādātu Austrijas armijai iespējami lielākus zaudējumus, tāpēc viņš brīdinot kareivjus no šādu lokālu apmeklēšanas. Viņš pats personīgi pārliecināšoties šajos namos, vai viņa pavēles ievērotas; un, tā kā viņi atrodoties frontes joslā, tad katram, ko tur notveršot, būšot jāstājās kara tiesas priekšā.

Leitnants Dubs bija tiešām nolēmis personīgi pārliecināties par savu pavēļu izpildīšanu, tāpēc viņš izraudzījās, acīm redzot kā savu novērojumu izejas punktu, dīvānu Ellas istabiņā, tā saucamās «Pilsētas kafejnīcas» otrajā stāvā, dīvānu, uz kura viņš lieliski pavadīja laiku.

Tikmēr kapteinis Zāgners bija aizgājis pie sava bataljona. Tairles sabiedrība izjuka, jo viņu aizsauca uz brigādi. Brigādes komandieris jau vairāk nekā stundu meklēja savu adjutantu.

No divizijas bija pienākušas jaunas pavēles. Bija nepieciešams izstrādāt galīgu maršrutu jaunpienācējam 91. pulkam, jo agrākā virzienā saskaņā ar jauno dispozīciju vajadzēja sūtīt 102. pulka kaujas bataljonu.

Viss tas bija ārkārtīgi sarežģīti. Galicijas ziemeļaustrumu stūrī krievi atkāpās tik steidzīgi, ka atsevišķas austriešu karaspēka daļas galīgi sajaucās kopā, un vietām tanīs kā ķīļi iespiedās vācu armijas daļas; radās īsts chaoss, ko vēl pastiprināja jaunu kaujas bataljonu un citu karaspēka vienību ierašanās.

Tas pats notika arī citos frontes sektoros, kas atradās tālāk aizmugurē, kā, piemēram, Sanokā, kur pēkšņi ieradās vācu Hanoveras divizijas rezerves daļas ar kādu pulkvedi priekšgalā. Šim pulkvedim bija tik negants izskats, ka brigādes komandieris pilnīgi apjuka. Hanoveras divizijas rezerves daļu komandieris

iesniedza sava štaba dispozīciju, pēc kuras viņa kareivji bija jānovieto tanī pašā ģimnāzijā, ko jau ieņēma 91. pulka kaujas bataljons, bet štabam viņš pieprasīja nodot Krakovas bankas telpas, kur atradās pašas brigādes štābs.

Brigādes komandieris griezās pa tiešo vadu pie divizijas un visos sīkumos attēloja pašreizējo situāciju. Tam sekoja divizijas saruna ar hanoverieti, un rezultātā brigāde saņēma pavēli: «Brigāde atstāj pilsētu pīkst. 6 vakarā un novietojas uz līnijas Tirova—Voļska—Liskovice—Starosola—Sambora, gaidot turpmākās pavēles. Vienā laikā ar to no pilsētas iziet 91, kājn. pulka kaujas bataljons, kas izveido segumu. Avangards iziet 5.30 uz Tirovu, starp ziemeļu un dienvidu flangiem 31 /2 km atstatuma.

Arjergards dodas ceļā 6.15.»

Tā nu ģimnāzijā radās liels satraukums, un bataljona virsnieku apspriedē trūka taisni leitnanta Duba; Šveikam uzdeva viņu uzmeklēt.

— Es ceru, — virsleitnants Lukašs viņam teica, — ka jūs viņu atradīsiet bez kādām grūtībām. Jums abiem vienmēr kaut kas atgadās.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es lūdzu rakstveida pavēli no rotas — taisni tāpēc, ka mums abiem vienmēr kaut kas atgadās.

Kamēr virsleitnants Lukašs rakstīja savā bloknotā pavēli leitnantam Dubam tūliņ ierasties ģimnāzijā uz apspriedi, Šveiks turpināja: — Jūs, obrlajtnanta kungs, varat būt bez rūpēm kā vienmēr. Gan es viņu atradīšu. Kareivjiem aizliegts apmeklēt publiskos namus, tāpēc viņš noteikti vienā tādā sēž, lai pārliecinātos, vai no viņa vada kāds negrib nonākt kara tiesā, ar ko viņš vienmēr draud. Viņš taču pats teica savam vadam, ka apstaigās visus publiskos namus, un vai tam, kas ar viņu iepazīsies no sliktās puses. Turklāt es zinu, kur viņš tagad ir. Viņš atrodas tanī kafej​nīcā iepretim, jo viss vads skatījās viņam pakaļ, kur viņš vis​pirms ies.

«Pilsētas apvienotajai izpriecas iestādei» un «Pilsētas kafejnīcai», par ko Šveiks runāja, bija divi nodalījumi. Kas negribēja iet caur kafejnīcu, tas gāja no sētas puses, kur sildījās saulē kāda veca sieviete, kas visus uzrunāja vācu, poļu un ungāru valodā: «Nāciet vien, zaldātiņ, te ir skaistas jaunkundzītes.»

Ja zaldātiņš ienāca, tad viņu caur gaiteni ieveda priekšistabā, kas noderēja par pieņemamo telpu, un pasauca kādu no jaunkundzēm, kas tūliņ ieskrēja vienā kreklā. Vispirms jaunkundze noprasīja naudu, ko saimniece tūdaļ iekasēja, kamēr zaldātiņš nolika durkli.

Virsnieki ieradās caur kafejnīcu. Virsnieku kungu ceļš bija grūtāks, jo tas veda gar virkni kabinetu, kur atradās virsniekiem nolemtā augstākā šķirne, kur krekliņi bija apšūti ar mežainēm, kur dzēra vīnu vai liķieri. Saimniece šeit nepieļāva nekādus etiķetes pārkāpumus, fināls norisinājās augšā, guļamistabās. Un vienā šādā blakšu pilnā paradīzē vārtījās pa dīvānu leitnants Dubs vienās apakšbiksēs, kamēr Ellas jaunkundze, kā tas šādos gadījumos parasts, stāstīja izdomātu savas dzīves traģēdiju: viņas tēvs esot. bijis fabrikants, viņa pati skolotāja kādā Peštas licejā un pazudinājusi sevi aiz nelaimīgas mīlestības.

Aiz dīvana leitnantam Dubam pa tvērienam uz maza galdiņa stāvēja pudele pīlādžogu degvīna un glāzes. Tā kā pudele bija tikai pusē, bet Ella y.n leitnants Dubs jau runāja visādas blēņas, tad tas liecināja, ka leitnants Dubs nekā nepanes. No viņa runas bija redzams, ka viņam viss sajucis un viņš uzskata Ellu par savu kalpotāju Kunertu. Viņš to arī tā uzrunāja un draudēja iedomātajam Kunertam pēc sava paraduma: — Kunert, Kunert, gan tu, nelieti, iepazīsies ar mani no sliktās puses … Šveiku gribēja pakļaut tai pašai procedūrai kā visus pārējos, kas ieradās no sētas puses, bet viņš maigi atbrīvojās no kādas kreklā tērptas meičas rokām, uz kuras brēcieniem atskrēja madama —■ poliete un sāka bezkaunīgi melot Šveikam acīs, ka šeit neesot neviena leitnanta.

— Jūs tik daudz nebrēciet, cienītā kundze, — Šveiks laipni sacīja, saldi smaidīdams, — citādi es varu jums iekraut. Pie mums Platnerža ielā vienu tādu madamu reiz tā sakulstīja, ka viņa vairs nezināja, kā viņu sauc. Tur dēls meklēja savu tēvu, kādu Vondračeku, kas tirgojās ar riepām. So dāmu sauca Kršovanova, un, kad ātrās palīdzības punktā izdevās viņu dabūt pie samaņas un prasīja, kā viņu sauc, tad

viņai šķita, ka pirmais burts bijis «Ch». Un kāds ir jūsu goda vārds?

Godājamā matrona sāka šausmīgi aurot, kad Šveiks pastūma viņu sānis un nopietnā gaitā devās pa koka kāpnēm augšup uz otro stāvu.

Apakšā parādījās priekamājas īpašnieks, paputējis poļu muižnieks. Viņš metās Šveikam pakaļ, saķēra to aiz blūzes un brēca vāciski, ka augšā kareivji nedrīkstot iet, tur esot atļauts tikai virsnieku kungiem, kareivjiem esot jāpaliek apakšā. Šveiks paskaidroja, ka ieradies visas armijas interesēs un meklē kādu virsnieku, bez kura armija nevar doties kaujā, bet, kad polis kļuva pārāk uzstājīgs, Šveiks nolaida viņu pa kāpnēm leja un pats turpināja apkārtnes izlūkošanu. Viņš pārliecinājās, ka visas istabas tukšas, tikai pašā gaiteņa galā, kad viņš pieklauvēja, nospieda rokturi un pavēra durvis, atskanēja Ellas spiedzīgā balss: «Besetzt.»[39] un tūliņ arī kļuva dzirdama leitnanta Duba dobjā balss: «Herein!»- Viņš laikam iedomājās, ka atrodas savā istabā nometnē. Šveiks ienāca, tuvojās dīvanam un pasniedza leitnantam no bloka izplēsto lapiņu: slepus palūkodamies uz izsvaidītajām formas tērpa sastāvdaļām gultas kājgalī, viņš teica: — Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka jums jāapģērbjas un sakarā ar šo pavēli, ko es jums nodevu, jāierodas mūsu kazar​mās ģimnāzijā, jo mums tur notiks liela militārā apspriede.

Leitnants Dubs izbolīja apmiglotas ačeles, bet tad atjēdzās, ka nav tā piedzēries, ka Šveiku vairs nepazītu. Viņam tūliņ ienāca prātā, ka Šveiku atsūtījuši raporta iesniegšanai, tāpēc viņš sacīja: — Pag, nu es tikšu ar tevi galā, Sveik. Nu tu — redzēsi — kā tev — klāsies . . .

— Kunert, — viņš uzsauca Ellai, — ielej man — vēl —vienu!

Viņš dzēra un, plosīdams gabaliņos pavēles rakstu, smējās: — Vai tā ir — atvainošanās? Mēs nekādu — atvainošanos — nepieņemam. Mēs esam — karā, nevis — skolā. Tātad tevi — notvēruši — publiskā namā? Nāc tuvāk, Sveik, — es tev došu pāris — pļauku. — Kurā gadā — Maķedonijas Pilips — sakāva romiešus, — to tu nezini, — tu — ērzeli!

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks nepielūdzami turpināja, — ka saņemta visaugstākā pavēle, lai visi virsnieku kungi apģērbjas un ierodas uz bataljona apspriedi; mēs dodamies ceļā, un tagad jāizšķir, kura rota būs avangardā, kura arjergardā vai flangos. Patlaban taisni tas jāizlemj, un es domāju, lajtnanta kungs, ka jums tur arī būs savs vārds sakāms. Šī diplomātiskā runa mazliet atžilbināja leitnantu Dubu, viņš sāka pamazām apjēgt, ka neatrodas vis kazarmās, bet tomēr piesardzīgi ievaicājās: — Kur es atrodos?

— Lajtnanta kungam labpatikas atrasties meitu mājā. Tā kunga ceļi ir neizdibināmi.

Leitnants Dubs smagi nopūtās, norāpās no dīvana un sāka meklēt savus apģērba gabalus. Šveiks viņam palīdzēja. Kad Dubs beidzot bija apģērbies, abi atstāja istabu, bet Šveiks tūliņ atgriezās un, neveltīdams ne mazākās uzmanības Ellai, kas, pārpratuši viņa atgriešanās iemeslus, aiz nelaimīgās mīlestības at​kal ielīda gultā, aši izdzēra pudelē palikušo degvīnu un tad sekoja leitnantam.

Uz ielas bija stipra tveice, un leitnantam Dubam atkal sakāpa skurbums galvā. Viņš stāstīja Šveikam visādas nesakarīgas blēņas, — ka viņam mājā esot pastmarka no Helgolandes, ka pēc gala pārbaudījumiem, skolu beidzot, viņš gājis biljardu spēlēt un nav sveicinājis klases audzinātāju. Pēc katra teikuma viņš atkārtoja: ^ — Ceru, ka jūs mani labi saprotat.

— Skaidrs, ka es jūs labi saprotu, — Šveiks atbildēja. — Jūs runājat taisni tāpat kā skārdnieks Pokornijs Budejovicē. Kad viņam vaicāja: «Vai jūs šovasar jau peldējāties Malšā?» —■ tad viņš atbildēja: «Nē, bet toties šogad būs laba plūmju raža.» Vai atkal viņam vaicā: «Vai jūs šogad jau ēdāt sēnes?» — un viņš atbild: «Nē, bet jaunais Marokas sultāns, stāsta, esot tīri krietns cilvēks.»

Leitnants Dubs apstājās un ar pūlēm atkārtoja: — Marokas sultāns? Tas pieder pagātnei! — Viņš noslaucīja sviedrus no pieros un, apmiglotām

acīm raudzīdamies Sveikā, nomurmināja: — Tā es pat ziemā neesmu svīdis. Vai jūs piekrītat? Jūs saprotat?

— Es saprotu, lajtnanta kungs. Pie mums «Kausā» mēdza iegriezties kāds vecs kungs, atvaļināts ierēdnis no apgabala pārvaldes, un tas arī apgal voja to pašu. Viņš vienmēr stāstīja, ka brīnoties, kāda starpība varot būt starp ziemas un vasaras temperatūru, un cik tas esot smieklīgi, ka cilvēki t© neesot pama​nījuši. Šveiks šķīrās no Duba ģimnāzijās vārtos; pēdējais grīļodamies uzkāpa aktu zālē, kur notika militārā apspriede, un tūliņ pieteicās kapteinim Zāgneram, ka esot pilnīgi piedzēries. Visu apspriedes laiku viņš sēdēja nokārtu galvu un tikai debatēs šad un tad piecēlās, lai izsauktos: — Jūsu uzskati ir pareizi, kungi, bet es esmu galīgi pie​dzēries!

Kad dispozicijas plāns bija izstrādāts un virsleitnanta Lukaša rota norīkota avangardā, leitnants Dubs pēkšņi sarā​vās, piecēlās un teica: — Atcerēsimies mūsu klases audzinātāju pirmajā skolas gadā, kungi! Lai dzīvo, lai dzīvo, lai dzīvo!

Virsleitnantam Lūkasam ienāca prātā, ka vislabāk būtu likt leitnanta Duba kalpotājam apguldīt savu kungu fizikas kabinetā, pie kura durvīm bija nolikts sargkareivis, lai kādam neienāktu prātā nozagt pa pusei izlaupītās minerālu kolekcijas atliekas. Brigādes stabā no tā pastāvīgi brīdināja caurbraucējus ešelonus. Šādu piesardzību ievēroja kopš tā laika, kad kāds ģimnāzijā novietots honvedu bataljons bija izlaupījis kabinetu. Honvediem bija sevišķi iepatikušās minerālu kolekcijas — raibie kristāli un oļi, ko tie sabāza savās mugursomās.

Nelielajā karavīru kapsētā uz kāda balta krusta uzrakstīts «Laslo Garganijs». Te atdusas mūža miegā honveds, kas ģimnāzijās pirmajā izlaupīšanas reizē bija izdzēris visu denaturēto spirtu no trauka, kur glabājās visādi rāpuļi.

Pasaules karš iznīdēja cilvēku cilti pat ar spirtu no dabzinātniskām kolekcijām.

Kad visi izklīda, virsleitntants Lukašs lika pasaukt Kunertu, lai viņš aizvestu savu kungu un noliktu gulēt. Leitnants Dubs pēkšņi bija kļuvis līdzīgs mazam bērnam: viņš satvēra Kunerta roku, sāka pētīt tā plaukstas līnijas un paziņoja, ka no tām varot noteikt Kunerta nākamās sievas vārdu.

— Kā jūs sauc? Paņemiet man no krūšu kabatas piezīmju grāmatiņu un zīmrali. Tātad jūsu uzvārds Kunerts? Labi. .. Atnāciet pēc stundas ceturkšņa, es jums atstāšu zīmīti ar jūsu nākamās laulātās draudzenes vārdu.

Viņš nepaguva lāgā pabeigt teikumu, kad jau sāka krākt, bet tad atkal pamodās un kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapiņas, ko pēc tam izplēsa un nometa zemē. Tad viņš nošļupstēja, noslēpumaini pielicis pirkstu pie lūpām: — Nē, tagad ne . . . Pēc stundas ceturkšņa … Vislabāk būs, ja jūs to meklēsiet ar aizsietām acīm.

Kunerts bija tāda' lāga dvēsele, ka tiešām atnāca pēc stundas ceturkšņa. Atlocījis zīmīti, viņš izlasīja leitnanta Duba ķeburus: «Jūsu nākamo sievu sauks par Kunerta kundzi.»

Kad Kunerts pēc brītiņa parādīja zīmīti Šveikam, pēdējais deva padomu to labi uzglabāt, jo šādi augstāku militāru personu izdoti dokumenti turami godā. Agrāk karadienestā tas nekad neesot noticis, ka virsnieks sarakstītos ar savu kalpotāju un godātu tā sievu par kundzi. * Kad visi priekšdarbi saskaņā ar dispozīciju bi ja veikti, brigādes komandieris, ko hanoveriešu pulkvedis bija tik veikli izsēdinājis no pilsētas, lika sastāties bataljonam parastajā četrstūrī un teica uzrunu. Viņš runāja ļoti labprāt, runāja par visu, kas pagadījās uz mēles, un, kad nekas vairs nenāca prātā, atcerējās karalauka pastu.

— Kareivji! — viņš dārdināja četrstūra vidū. — Mēs tuvojamies ienaidnieka frontei, mūs šķir no tās tikai dažu dienu pārgājiens. Kareivji! Līdz šim jums gājienā nebija nekādas izdevības paziņot saviem

mīļajiem, ko jūs esat atstājuši, savas adreses, lai jūsu mīļie zinātu, uz kurieni jums rakstīt, lai jūsu mīļo pali​cēju vēstules jūs iepriecinātu.

Te viņš sajuka un nekādi nevarēja nobeigt, tāpēc neskaitā​mas reizes atkārtoja: — Jūsu mīļie . . . jūsu tuvinieki . .. jūsu dārgie palicēji … — un tā tālāk, kamēr beidzot salauza šo burvju loku, pērkonīgi izkliegdams: — Lūk, tāpēc mums frontē ir karalauka pasts!

No viņa turpmākās runas radās iespaids, ka visiem šiem cilvēkiem pelēkajos formas tērpos jāļaujas ar lielāko prieku apkauties taisni tāpēc, ka frontē ir iekārtots karalauka pasts, it kā cilvēkam, kuram granata norāvusi abas kājas, sevišķa patika mirt ar apziņu, ka viņa karalauka pasta numurs ir 72 un tur varbūt pienākusi vēstule no viņa mīļajiem tuviniekiem un sūtījums, kurā atrodas gabals žāvētas gaļas, speķis un pašu kaltēti sausiņi.

Pēc šās runas, kad brigādes orķestris bija nospēlējis valsts himnu un ķeizaram bija uzsaukts «lai dzīvo», atsevišķas grupas no šo cilvēcisko lopu bara, kuri bija nolemti apkaušanai kaut kur pie Bugas, saskaņā ar dispoziciju cita pēc citas devās ceļā.

11. kaujas rota izgāja pulksten 5.30 Turovas — Voļskas virzienā. Šveiks vilkās pašā astē kopā ar rotas štābu un sanitariem, un virsleitnants Lukašs nepārtraukti jādelēja gar visu kolonu, pastāvīgi atgriezdamies gājiena beigās, pa daļai lai pārliecinātos, kādā stāvoklī leitnants Dubs, kas brauca ar brezentu pārvilktos ratos pretī jauniem varoņdarbiem nezināmā nākotnē, pa daļai lai īsinātu ceļu sarunās ar Šveiku, kas pacietīgi stiepa savu mugursomu un šauteni, kopā ar mantzini Vancku atcerēdamies, cik jauka soļošana bijusi priekš pāris gadiem manevros pie Lielās Meziršičas.

— Apvidus bija uz mata tāds pats kā šeit, tikai mēs nebijām pilnā kaujas ietērpā, jo toreiz mēs nezinājām, ko nozīmē neaizskaramais konservu krājums. Tikko mēs konservus saņēmām, tūliņ viss vads tos notiesāja pirmajā apmešanās vietā un sabāza mugursomā ķieģeļus. Kādā ciemā mums notika pārbaude, un tad vajadzēja visus ķieģeļus izsviest. To bija tik daudz, ka tur vēlāk kāds noteikti uzcēla sev ģimenes mājiņu.

Pēc mirkļa Šveiks jau braši soļoja blakus virsleitnanta Lukaša zirgam un stāstīja par karalauka pastu: — Jā, runa bija varen jauka, un skaidrs, ka ikvienam ir patīkami saņemt kādu labu vēstuli no mājām.

Es arī, kad biju karadienestā Budejovicē, saņemu vienu vēstuli kazarmās un glabāju to vēl šodien. Šveiks izvilka no netīras ādas somiņas viscaur notaukotu vēstuli un skaļi lasīja, turēdamies vienā solī ar virsleitnanta Lukaša zirgu, kas gāja mērenos rikšos: «Tu nekrietnais nelieti, melkuli un krāpnieki Kapralis Kržiža kungs atbrauca uz Prāgu atvaļinājumā, un es ar viņu dejoju «Pie Kocaniem», un viņš man pastāstīja, ka tu Budejovicē dejojis «Zaļajā vardē» ar kādu uzpūtīgu grezeli un mani pavisam atstājis. Tad tu nu zini, to es rakstu atejā uz dēļa blakus caurumam, ka mūsu starpā visam beigas. Tava izbijušā Božena. Lai man nepiemirstas, tas kapralis nav muļķis, gan viņš tevi patrenkās, es viņam to lūdzu. Un lai man vēl nepiemirstas, — tu mani vairs neatradīsi starp dzīvajiem, kad atbrauksi atvaļinā​jumā.»

— Pats par sevi saprotams, — Šveiks turpināja, ieturēdams tos pašus mērenos rikšus, — ka es, ierazdamies atvaļinājumā, atradu viņu starp dzīvajiem, un vēl starp kādiem dzīvajiem! Es viņu sastapu «Pie Kocaniem», divi sveša pulka kareivji vilka viņu katrs uz savu pusi, un viens vēl bija tik iekarsis, ka pilnīgi atklāti tvarstījās viņai ap ņieburu, it kā gribētu, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, izvilkt no turienes viņas nevainības rotu, kā raksta Venceslava Lužicka vai kā to reiz apraudoties sacīja dejas stundā kāds sešpadsmitgadīgs meitēns kādam ģimnāzistam, kas bija viņai iekniebis dilbā: «Jūs, godāts kungs, sabradājāt manu jaunavības rotu.» Skaidrs, ka visi sāka smieties, bet viņas mammiņa, kas viņu tur uzraudzīja, izveda viņu «Besedas»1 gaitenī un tur pamatīgi sadeva savai muļķa Trīnei. Es esmu nācis pie slēdziena, obrlajtnanta kungs, ka lauku skuķi ir daudz atklātāki nekā tādas samurdzītas pilsētas jaunkundzītes, kas apmeklē visādas deju stundas. Kad mēs kādreiz agrākos gados bijām Mnišekā uz apmācībām, tad es gāju uz ballītēm Veckminā un tur iepazinos ar kādu Kārlu Vcklovu, bet es gan viņai

diezin kā nepatiku. Reiz svētdienā es viņu pavadīju līdz dīķim, tur mēs apsēdāmies uz dambja, un, kad saule bija norietējusi, es viņai jautāju, vai es viņai arī patīku. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, gaiss bija tik rāms, putni dziedāja vienā dziedāšanā, un viņa man atbildēja, smiedamās kā traka: «Tu man tikpat labi patīc kā suņanagla sēžamvietā, tik stulbs tu esi.» Un es biju arī stulbs, tik briesmīgi stulbs, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka visu laiku, kad mēs staigājām pa tīrumiem, kur labība bija pāri galvai un tuvumā nevienas dvēseles, ne reizi neuzaicināju viņu piesēsties un tik rādīju viņai uz dieva svētību visapkārt, un — muļķis beidzamais! — skaidroju lauku skuķim, ka tie te ir rudzi, tie mieži un tur atkal auzas.

Un, it kā apstiprinot šos vārdus, no priekšējām rindām atskanēja kareivju balsis, dziedot dziesmu, ar kuru čechu pulki bija gājuši liet savas asinis par Austriju pie Solferino: Kad pusnakti sit pulkstenis, Sāk lēkāt auzu maišelis. Tad, juhei juheidā, Kļūst meiča devīga!

Visi pārējie korī uztvēra: Tad jā, tad jā, tad jā, Un kā lai nedod tā To tiesu, ko sev vēlēju, Uz katra vaiga bučiņu.

Tad, juhei juheidā, ^ Kļūst meiča devīga! Tad jā, tad jā, tad jā, Ko visu nedod tā!

Pēe tam vācieši sāka dziedāt šo pašu dziesmu vāciski.

Tā ir veca kareivju dziesma, ko varbūt jau dziedājuši karavīri visās valodās vēl Napoleona karu laikā. Tagad tā jautri atbalsojās Galicijas līdzenumos, uz Turovas—Voļskas putekļainās šosejas, kur, cik vien tālu acis sniedza, līdz pat zaļajiem uzkalniem dienvidos visi tīrumi bija zirgu pakavu un tūkstošiem smagu kareivju zābaku nomīdīti.

— Tāpat mēs sagandējām visu apvidu manevros pie Pisekas, — Šveiks, apkārt lūkodamies, ierunājās. — Mums tur bija līdzi kāds erchercoga kungs, ļoti taisnīgs cilvēks, un, kad viņš ar savu štābu stratēģisku iemeslu pēc bija izjājis cauri sējumiem, tad viņa adjutants tūliņ uz karstām pēdām aprēķināja zaudējumus. Kāds no zemniekiem, Picha vārdā, nebija diezin cik priecīgs par šādu apciemojumu tīrumos un atteicās saņemt kroņa piespriestās 18 kronas par nobradātajiem 5 ariem sējumu. Viņam bija uznākusi tiesāšanās kāre, obrlajtnanta kungs, un tad viņš arī dabūja 18 mēnešus.

Manuprāt, obrlajtnanta kungs, viņam vajadzēja priecāties, ka kāds no ķeizariskā nama apmeklējis viņa zemes gabalu. Viens otrs vairāk izglītots zemnieks būtu saģērbis visus savus skuķus baltās drēbēs kā pie iesvētīšanas, sadevis tām rokās puķu pušķus, nostādījis uz tīruma un licis apsveikt augsto kungu, kā es to lasīju par Indiju, kur pavalstnieki metas zem kājām sava valdnieka zilonim, lai tas viņus samin.

— Par ko jūs runājat, Šveik? — virsleitnants Lukašs uzsauca viņam no zirga lejup.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es runāju par ziloni, kas nēsājis uz muguras valdnieku, par ko es lasīju.

Būtu jel jūs pratis visu pareizi izskaidrot, — virsleitnants Lukašs noteica un aizjāja uz priekšu, kur kolona jau draudēja izjukt. Neparastais gājiens pēc ilga brauciena vilcienā un pilnais kaujas ietērps visus nogurdināja, visiem sāka sāpēt pleci, un katrs centās iekārtoties cik iespējams ērtāk. Šauteni kārstīja no viena pleca otrā, vairums pat nenesa to uz pleca, bet pārsviestu pār plecu kā grābekli vai dakšas. Daži domāja, ka pa grāvja dibenu vai malu būšot labāka iešana, jo tur zeme šķita zem kājām mīkstāka neka uz putekļainās šosejas.

Vairums soļoja nokārtām galvām, un visus mocīja stipras slāpes, jo, kaut gan saule jau rietēja, karstums un tveice pieturējās kā pusdienas laikā, un blašķēs nevienam nebija ne lāsītes ūdens. Tā bija pirmā pārgājiena diena, un neparastais stāvoklis, kas bija tikai pirmā pakāpe aizvien lielāku ciešanu virknē, nomāca un nospieda visus. Dziesmas apklusa. Visi sprieda, cik tālu vēl varētu būt līdz Turovai— Voļskai, kur, pēc viņu domām, vajadzēja pārnakšņot.

Daži piesēda uz mirkli grāvmalā un, lai slēptu savu nogurumu, darbojās ar zābaku saitēm. Pirmajā acu uzmetienā tos varēja noturēt par cilvēkiem, kas cenšas sakārtot nelāgi aptītos kājautus, lai tie tālākajā gājienā nespiestu. Citi atkal palaida garākas vai savilka īsākas šauteņu siksnas vai attaisīja mugursomas

un sablīvēja ciešāk to saturu, pūlēdamies sev iestāstīt, ka dara to, lai vienmērīgāk izvietotu kravu un mugursomas siksnas nevilktu lejup vienu vai otru plecu. Kad virsleitnants Lukašs tuvojās, viņi piecēlās un ziņoja, ka viņiem kaut kas spiežot vai atgadījies cits traucēklis, ja vien kadeti un vadu komandieri jau nebija paspējuši viņus aizdzīt, tiklīdz iztālēm pamanīja virsleitnanta Lukaša zirgu.

Piejājis virsleitnants Lukašs laipni uzaicināja viņus celties kājās, jo līdz Turovai—Voļskai esot tikai trīs kilometri un tur varēšot atpūsties.

Tikmēr nepārtrauktā sanitardivriču svaidīšanās bija pamodinājusi leitnantu Dubu. Viņš gan vēl nebija pilnīgi atjēdzies, bet varēja jau izslieties sēdus, izliekties no ratiem un uzrunāt rotas kancelejas ļaudis, kas tukšā soļoja viņam blakus, jo visi, sākot ar Balunu un beidzot ar Chodunski, bija novietojuši savas mugursomas ratos. Vienīgi Šveiks dūšīgi cilpoja ar somu uz muguras, šauteni pēc dragunu parauga šķērsām pār krūtīm; viņš kūpināja pīpīti un ejot dungoja: Kas negrib, lai netic, bet taisnība tā, Ka mājvieta šodien mums Jaromeršā.

Ap piecsimt soļu tālāk no leitnanta Duba uz šosejas virpuļoja putekļu mākoņi, no kuriem šad tad iznira kareivju augumi. Leitnants Dubs, ko atkal sagrāba ekstāze, izliecās no divričiem un sāka aurot ceļa putekļos: — Kareivji! Jūsu cēlais uzdevums ir grūts, jums priekšā stāv nogurdinoši pārgājieni, visāda veida likstas un pūliņi. Jums būs daudz kas jāpiecieš, bet es pilnīgi paļaujos uz jūsu izturību, uz jūsu gribas spēku.

— Ar lielu brēku, — Šveiks piedzejoja klāt.

Leitnants Dubs turpināja: — Jums, kareivjiem, nav tādu šķēršļu, ko jūs nevarētu pārspēt. Bet es vēlreiz atkārtoju, kareivji: es nevadu jūs pretī vieglai uzvarai. Tas būs ciets rieksts, bet jūs tiksiet ar to galā. Jūsu vārdi ieies vēsturē uz mūžu.

— Kas klausās to, tam apšķeb dūša, — Šveiks atkal papil​dināja.

Un leitnants Dubs, it kā būtu to dzirdējis, pēkšņi noliecās pār divriču malu un sāka vemt šosejas putekļos. Pēc tam viņš vēl uzbrēca: — Uz priekšu, kareivji! — atkrita uz telefonista C.hodunska mugursomas un nogulēja līdz pat Turovai—Voļskai, kur viņu beidzot pēc virsleitnanta Lukaša pavēles izcēla no ratiem un nostatīja uz kājām. Pēc garas un ļoti nepatīkamas sarunas ar virsleitnantu Lukašu leitnants Dubs tiktāl atjēdzās, ka beidzot varēja pateikt: — Loģiski spriežot, es esmu izdarījis muļķību, bet to es iz​pirkšu kaujas laukā.

Pilnīgi pie prāta nācis viņš tomēr nebija, jo, taisīdamies iet pie sava vada, sacīja virsleitnantam Lukašam: — Jūs mani vēl nepazīstat, bet gan jūs mācīsieties mani pazīt!

— Par to, ko jūs esat izdarījis, varat informēties pie Šveika.

Tāpēc leitnants Dubs nolēma pirms došanās pie vada uzmeklēt Šveiku, ko viņš sastapa Baluna un mantziņa Vaneka sabied​rībā.

Baluns patlaban stāstīja, ka viņš mājās vienmēr mēdzis turēt akā pudeli alas, un tas tad bijis tik auksts, ka dzerot saluši zobi. Citās dzirnavās pie šāda alus piekoduši sviestmaizi ar biezpienu, bet viņš savā rijībā, par ko viņu tagad dievs sodot, katrreiz vēl notiesājis krietnu gabalu gaļas. Taisnīgais dievs viņam par sodu liekot tagad dzert siltu, smirdošu ūdeni no Turovas—· Voļskas akas. Šim ūdenim, lai pasargātos no koleras, bija jāpielej citronskābe, ko visiem bija tikko izdalījuši, kad pa vadiem laida pēc ūdens. Baluns izsacīja domas, ka citronskābi izsnieguši tādē], lai stiprāk būtu jūtams izsalkums. Tiesa, Sanokā viņš esot drusku iestiprinājies un dabūjis no virsleitnanta Lukaša pusporciju teļa gaļas, ko atsūtījuši no brigādes štaba, bet tas tomēr esot šausmīgi. Viņš esot domājis, ka šeit varēšot atpūsties, pārnakšņot un, galvenais, kaut ko izvārīt. Viņš jau bijis par to pilnīgi pārliecināts, kad pavāri lējuši katlos ūdeni, un tūliņ devies uz virtuvi, lai izprašņātu, kas un kā, un viņam atbildējuši, ka saņemta tikai pavēle apgādāties ar ūdeni un tūliņ varot pienākt pavēle liet ūdeni ārā.

Šai mirklī pie viņiem pienāca leitnants Dubs un, tā kā viņš nejutās visai drošs, tad iejautājās: — Vai sarunājaties, vai?

— Sarunājamies gan, — Šveiks atbildēja visu vietā, —■ mums pašlaik sarunas iet pilnā sparā.

Vispār patīkama saruna ir ļoti laba lieta. Patlaban mēs sarunājamies par citronskābi. Bez sarunas kareivis nevar iztikt, runājot viņš vieglāk aiz​mirst visādas grūtības.

Leitnants Dubs uzaicināja Šveiku panākt viņam kādu gabaliņu līdz, viņš gribot kaut ko pavaicāt. Kad viņi bija mazliet pagājuši sānis, leitnants nedrošā balsī ievaicājās: — Vai jūs nerunājāt par mani?

— Nekādā gadījumā, nepavisam ne, lajtnanta kungs, tikai par citronskābi un žāvētu gaļu.

— Virsleitnants Lukašs teica, ka es esot kaut ko pastrādājis un ka jūs esot par to labi informēts, Sveik.

— Jūs itin nekā neesat pastrādājis, lajtnanta kungs, — Šveiks neparasti nopietni un uzsvērti sacīja, — jūs tikai bijāt iegājis paviesoties priekamājā. Bet tas droši vien bija aiz pārskatīšanās. Skārdnieku Pimpru no Kazu laukuma, kad viņš gāja uz pilsētu iepirkties skārdu, vienmēr meklēja un atrada kaut kādā tamlīdzīgā iestādē, pie «Šuchas» vai «Dvoržaka», tāpat kā es jūs. Apakšā bija kafejnīca vin augšā, tāpat kā šajā gadījumā, sievieši. Jūs droši vien nebijāt gluži skaidrībā par to, kur jūs īsti atrodaties, lajtnanta kungs, jo bija karsts, un, ja cilvēks nav pieradis dzert, tad viņš šādā karstumā noreibst pat no vienkārša ruma, kā nu vēl lai jūs nenoreibtu no pīlādžogu degvīna, lajtnanta kungs. Es biju saņēmis pavēli nodot jums ielūgumu uz apspriedi, iekāms dodamies ceļa, un tad es jūs atradu augšā pie kāda skuķa; aiz karstuma un degvīna jūs mani nepazināt un gulējāt uz dīvana bez kaut kā. Jūs nekādu traci necēlāt un pat neteicāt: «Jūs mani vēl nepazīstat.» Tādā tveicē tas katram var gadīties. Dažs no karstuma traki cieš, citam tas atkal kā zosij ūdens. Ja jūs būtu pazinis veco Veivodu, pulētāju no Vršovices, tas bija noņēmies nedzert neko tādu, no kā varētu pie​dzerties. Tā viņš bija iemetis vienu glāzīti ceļakājai un izgājis no mājas meklēt bezalkoholiskus dzērienus. Vispirms viņš bija iegriezies traktierī «Pie stacijas», izdzēris tur ceturtdaļlitru rūgtā un sācis neuzkrītoši iztaujāt traktiernieku, ko tie atturībnieki īsti dzerot. Viņš sprieda pilnīgi pareizi, ka tīrs ūdens pat atturībniekam par stipru. Nu, traktiernieks sācis viņam stāstīt, ka atturībnieki dzerot zelteri, limonādi, pienu, bezalkoholisku vīnu, aukstu ķiploku viru un citus bezalkoholiskus dzērienus. Vecajam Veivodam no visa uzskaitītā vislabāk iepaticies bezalkoholiskais vīns. Viņš vēl apvaicājies, vai nav arī bezalkoholiska degvīna, iztukšojis vēl vienu ceturtdaļlitru, iegalvojis traktierniekam, ka tas tiešām grēks — bieži piedzerties, uz ko traktiernieks atbildējis, ka viņš visu ko pasaulē varot paciest, tikai ne piedzērušu cilvēku, kas ietaisījis skurbuli citā vietā un atnāk pie viņa salāpīt paģiras ar zelteri un tad vēl taisa tračus. «Ja tu piedzeries pie manis,» viņš teicis, «tad es par tevi stāvu un krītu, bet citādi es tevi nepazīstu.» Tā nu, lajtnanta kungs, vecais Veivoda izdzēris savu mēru un gājis tālāk, kamēr nonācis Karela laukumā pie kādas vīntirgotavas un apvaicājies tur pēc bezalkoholiska vīna. «Tāda mums nav, Veivodas kungs,» tur viņam atbildējuši, «mums ir tikai rūgtais vai heress.» Vecajam Veivodam bijis neveikli atteikties, tāpēc viņš izdzēris arī tur ceturtdaļlitru rūgtā un ceturtdaļlitru heresa. Un, tā sēžot tur, lajtnanta kungs, viņš netīšām iepazinies ar otru tādu pašu atturībnieku. Vārds pa vārdam, izdzēruši vēl pa ceturtdaļlitram heresa, un tad noskaidrojies, ka šis kungs zina tādu vietu, kur dabūjams bezalkoholisks vīns. «Tas ir Bolzana ielā, tur jāiet pa kāpnēm lejā, un gramofons arī tur ir.» Par tādu labu vēsti vecais Veivoda licis galdā veselu pudeli rūgtā, un pēc tam gājuši abi uz Bolzana ielu, kur jāiet pa kāpnēm lejā un kur ir gramofons, un tur patiešām devuši skaidru augļu vīnu, ne tikai bez spirta, bet pavisam bez jebkāda alkohola. Vispirms katrs pasūtījis puslitru ērkšķogu vīna, tad puslitru jāņogu vīna, bet, kad vēl izdzēruši pa puslitram ērkšķogu vīna, tad no visiem iepriekšējiem rūgtajiem un heresiem kājas bijušas kā svina pilnas, tāpēc viņi sākuši brēkt, lai viņiem dodot oficiālu apliecību, ka tas, ko viņi te dzerot, tiešām esot bezalkoholisks vīns. Viņi esot atturībnieki, un, ja viņiem tādu apliecību nedošot, tad viņi sadauzīšot te visu druskās ar gramofonu piedevām. Tad policisti uzvilkuši viņus abus pa kāpnēm augšup Bolzana ielā, iesēdinājuši mašīnā un aizveduši izgulēt

skurbumu aiz restēm, un beidzot abi kā atturībnieki dabūjuši maksāt sodu par piedzeršanos.

— Kāpēc jūs man to stāstāt? — uzbrēca leitnants Dubs, kas šās garās runas laikā bija pilnīgi atžirbis.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka tam tiešām nav sakara ar jums, bet ja jau nu mēs tā sākām runāt.. .

Leitnantam Dubam iešāvās prātā, ka Šveiks viņu atkal apvainojis, un, tā kā viņš bija jau gandrīz pavisam skaidrā prātā, tad uzkliedza Šveikam: V — Pag, gan tu vēl mācīsies mani pazīt! Kā tu stāvi?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka stāvu slikti, es aizmirsu, padevīgi ziņoju, salikt papēžus kopā. Tūliņ izlabošu.

Un Šveiks izslējās pēc visiem militārajiem likumiem.

Leitnants Dubs pārdomāja, ko vēl varētu pateikt, bet beidzot tikai nosacīja: — Sargies, lai man to vēlreiz nevajadzētu atkārtot, — un noslēgumā mazliet pārgrozīja savu veco sakāmvārdu: — Tu mani vēl nepazīsti, bet es tevi pazīstu caur un cauri.

Promejot leitnants Dubs savās paģiru sāpēs vēl nodomāja: «Varbūt tas viņu būtu vairāk ietekmējis, ja es viņam būtu tei​cis: «Es tevi jau sen pazīstu no tavas sliktās puses, diedelniek!»»

Tad leitnants Dubs lika pasaukt savu kalpotāju Kunertu un pavēlēja viņam sadabūt krūzi ar ūdeni.

Kunertam par godu jāsaka, ka viņš ilgi meklēja pa visu Turovu—Voļsku krūzi un ūdeni.

Beidzot viņam izdevās nospert krūzi mācītāja kungam, un šinī krūzē viņš iesmēla ūdeni no kādas dēļiem aizsistas akas. Tiesa, šai nolūkā nācās atlauzt pāris dēļu, jo aka bija pamatīgi aiznaglota, tāpēc ka tās ūdens bija šaubīgs tifa baciļu ziņā.

Leitnants Dubs tomēr iztukšoja visu krūzi bez jebkādām sekām, ar ko viņš apstiprināja sakāmvārdu: «Labai cūkai viss iet labumā.»

Visi ļoti maldījās, domādami, ka Turovā—Voļskā varēs pār​gulēt pa nakti.

Virsleitnants Lukašs savāca kopā telefonistu Chodunski, mantzini Vaneku, rotas raitnieku Šveiku un Balunu. Pavēle bija vienkārša: viņiem jāatstāj visi ieroči sanitardaļai, jāiet pa lauku ceļu tālāk uz Mazo Polanecu un tad gar strautu dienvid​rietumu virzienā uz Liskovecu. Šveiks, Vaneks un Chodunskis ir kvartirjeri. Viņiem jānodrošina naktsmājas savai rotai, kas pēc stundas vai, vislielākais, pēc pusotras stundas viņiem sekos. Balunam jāsagādā zoss un jāizcep tur, kur virsleitnants Lukašs pavadīs nakti, pārējiem trim jāpieskata, lai Baluns pusi zoss neapēd pats. Turklāt Vanekam un Šveikam jānopērk rotas vajadzībām atbilstoša cūka, lar nakti var izvārīt gulašu. Naktsmītnēm jābūt kārtīgām, no parazītu apsēstām būdām jāizvairās, jo kareivjiem pienācīgi jāatpūšas, tāpēc ka pusseptiņos no rīta rotai jau jādodas tālāk no Liskovecas caur Kroscienku uz Starasolu.

Tagad bataljons vairs nebija nekāds tukšinieks. Brigādes intendantura Sanokā bija izsniegusi pirms gaidāmā kautiņa avansu. Rotas kasē atradās pāri par simttūkstoš kronām, un mantzinis Vaneks bija jau saņēmis pavēli apmešanās vietā, tas ir, ierakumos, norēķināties ar rotu pilnos apmēros pirms nāves un izmaksāt kareivjiem pienācīgo atlīdzību par nesaņemto maizi un uzturu.

Kamēr visi četri gatavojās ceļam, rotā ieradās vietējais mācītājs un izdalīja visu tautību kareivjiem lapiņas ar «Lurdas himnu» visās valodās. Viņam bija vesela krava šo himnu, ko tam bija atstājusi izdalīšanai caurbraucējiem ešeloniem kāda augstāka garīga persona, kas automobilī pāris skuķu pavadībā bija apbraukājusi izpostīto Galiciju.

No klintīm, kur avotiņš laužoties irdz, Tur debesu prieku jūt lūdzēja sirds. Ave, ave, ave Maria!

Ave, ave, ave Maria!

Bemarde, tu meiten svētlaimīgā, Kam debess šeit brīnumus rādīja. Ave! Tā klintīs redz spožumu brīnišķu Un dievišķu tēlu tur mirdzošu. Ave! Kam ziedu balts ietērps kā liliju sniegs, Ko josta skauj zila kā debestiņš liegs. Ave! Kam saliktās rokās rožkronis svēts, — Tā debesu valdnieci mirstīgie redz. Ave!

Un Bernarde raugās šai spožumā, Tai seja kļūst gaiša tā atspulgā. Ave! Tā ceļos krīt lūdzot un Mariju sveic, Un debesu valdniece lūdzējai teic: — Ave! «Es, kas bez grēka reiz ieņēmu, Tev noslēpumu, bērns, atklāju. Ave! Te straumēm drīz plūdīs šurp ticīgie, Un ceļos tie kritīs, un lūgs mani tie. Ave! No marmora celsies šeit dieva nams, Kur palīgs ikvienam būs izlūdzams. Ave! Bet pie avota šā, no klintīm kas riet, Visi ticīgie pulcēsies vienuviet.» Ave! Lai svētīta ieleja daudzinātā, Kur Marija rādījās godībā. Ave! Kur klintīs tā vieta mums rādīta, I Kur zemoties drīkstam mēs bijībā. Ave! Kad vīri un sievas nāks brīnumus lūgt, Mums viņu pulkā ar nelieci trūkt! Ave! Tu glābēja zvaigzne, ved līdzi sev mūs, Pie debesu troņa, kur patvērums būs. Avel Tu jaunava svētā, vērs vaigu uz mums, Lai dzēsts taviem bērniem ik pārkāpums. Ave! Turovā—Voļskā bija papilnam ateju, un visās mētājās lapi​ņas ar šo «Lurdas himnu».

Kapralis Nachtigals no Kašperkalnu apkaimes, kurš no kāda pārbiedēta ebreja bija izspiedis pudeli konjaka, savāca kopā savus biedrus un sāka dziedāt Lurdas himnas vācu tekstu bez piedziedājuma «Ave» pēc meldijas «Princis Eižens, bruņnieks cēlais».

Tas bija sasodīti nejauks gājiens, un, tumsai metoties, visi četri, kam bija jārūpējas par naktsmājām 11. rotai, iznāca otrpus strauta uz meža ceļa, kas laikam veda uz Liskovecu.

Balunam, kas pirmo reizi atradās nezināmu notikumu priekšā un kam ir tumsa, ir naktsmāju sagādātāja pienākumi šķita kas neparasti noslēpumains, pēkšņi radās šausmīgas aizdomas, ka te kaut kas nav kārtībā.

— Biedri, — viņš klusām ierunājās, klupdams un krizdams grambotajā ceļā gar strautmalu, — viņi mūs uzupurējuši.

— Ko tu muldi? — Šveiks viņam klusu uzbrēca.

— Biedri, bļaut nevajag, — Baluns klusām lūdzās, — es to jūtu ar visām aknām, ka viņi mūs izdzirdēs un tūliņ sāks šaut. Es to zinu. Mūs izsūtīja pa priekšu, lai mēs uzzinātu, vai te ir tuvumā ienaidnieks, 1111, tiklīdz dzirdēs šaujam, tad tūdaļ zinās, ka tālāk iet nedrīkst. Mēs esam izlūku patruļa, biedri, kā man kapralis Terna mācīja.

— Nu, tad ej pirmais! — Šveiks atbildēja. — Mums būs ērti paslēpties aiz tevis, tāda milža. Mēs mierīgā garā iesim nopakaļ, lai pagūtu laikā pakrist pie zemes, kad sāks šaut. No tevis gan nekāds kareivis neiznāks. Viņš baidās, ka uz viņu sāks šaut. Kareivim taisni jāpriecājas, kad uz viņu šauj. Jo biežāk ienaidnieks šauj, jo ātrāk izbeidzas viņa municijas krājums, tas jāzina ikvienam kareivim. Ar katru šāvienu, ko ienaidnieka kareivis uz tevi raida, samazinās viņa kaujas spējas. Viņš savukārt priecīgs, ka var uz tevi šaut, jo tā viņš atbrīvojas no patronām un bēgot viņam ir vieglāk.

Baluns smagi nopūtās.

— Jā, kad man nebutu mājās saimniecības!

— Nospļaujies ufc visu saimniecību, — Šveiks viņu pamācīja, ·— labāk krīti par mūsu kungu un ķeizaru! Vai tad tev to kara​dienestā nemācīja?

Tikai tāpat pieminēja, — vientiesīgais Baluns atbildēja. — Mūs tikai trenkāja pa apmācības laukumu, un tad jau es nekā tamlīdzīga vairs nedzirdēju, jo kļuvu par kalpotāju… Ja vēl tas ķeizars būtu mūs labāk ēdinājis . . .

— Tu nu gan esi nepieēdināms! Kareivim pirms kaujas nemaz nedrīkst dot ēst, to mums vēl skolā kapteinis Untergrics paskaidroja. Viņš mums vienmēr teica: «Mērgļi sasodītie, ja vienreiz nonāks līdz karam un jums būs jāiet kaujā, tad neiedomājieties pierīties pirms kaujas! Kas ir pārēdies un dabū šāvienu vēderā, tas var skaitīt tēvreizi, jo pēc šāviena visa vira un kroņa maize ir no zarnām ārā un tūliņ piemetas iekaisums, un tad tik atliek kājas notirināt. Bet ar tukšu kuņģi tāds ievainojums vēderā ir tikai sīkums, tikpat kā lapsenes dzēlums.»

— Es visu ātri sagremoju, — Baluns taisnojās, — man kuņģī daudz pāri nepaliek. Es varu apēst veselu bļodu knedliku ar cūkgaļu un kāpostiem, un pēc pusstundas vairāk no manis ārā neiznāks kā divas trīs ēdamkarotes, pārējais viss manī pārstrādājas. Dažs cilvēks, piemēram, stāsta, kad viņš ieēdot sēnes, tad tās tāpat veselas izejot cauri, vajagot tikai tās atkal nomaz​gāt un vārīt par jaunu, bet man gan tā nav. Es salieku tik daudz sēņu iekšā, ka cits tur jau būtu pārsprādzis, un, kad eju savās vajadzībās, tad izrādās, ka viss manī pārstrādājies, tikai pāris dzeltenu putraimiņu palikuši pāri kā zīdainim.

— Manī, mīļais draugs, — viņš paļāvīgi pieliecās Šveikam klāt, — izkūst pat zivju asakas un plūmju kauliņi. Vienreiz es tīšuprāt saskaitīju. Es noēdu 70 plūmju ar visiem kauliņiem un, kad tas laiks pienāca, aizgāju aiz šķūņa, pavandīju visus kauliņus pie malas un izskaitīju. No 70 kauliņiem vairāk nekā puse bija manī izkusuši.

Balunam izlauzās klusa, ilga nopūta.

— Mana vecene taisīja plūmju knedlikus no rīvētiem kartupeļiem un pielika mazliet biezpiena, lai būtu sātīgāk. Viņai gan labāk patika ar magonēm apkaisīti knedliki, bet es pastāvēju pie biezpiena un reiz pat viņu izpļaukāju . . . Jā, es gan nepratu cienīt savu ģimenes laimi.

Baluns apklusa, nošmaukstināja, aplaizījās un sacīja sērīgi un maigi: — Zini, draugs, ka tagad, kad man nekā nav, man sāk likties, ka sievai tomēr taisnība un ka ar magonēm tie knedliki garšīgāki. Toreiz es necietu, ka man magoņsēklas saiet zobos, bet tagad es domāju, kaut jel tās pagadītos! Ar sievu mums daudzreiz bija lieli kari. Cik bieži gan viņa dabūja raudāt, kad es gribēju, lai aknu desām pieliek vairāk majorana, un pie tam tūliņ krāvu viņai. Reiz es nabadzīti tā sazilināju, ka viņa nogulēja divas dienas — un tikai par to, ka viņa nekāva man vakariņām tītaru, apgalvodama, ka man vista arī esot laba diezgan. Jā, draugs, — un Balunam sāka līt asaras, — ja man tagad būtu aknu desa, kaut bez majorana, un kāda vistiņa . .. Vai tu diļļu mērci esi ēdis? Ak, kas mums gan bija par tračiem tas dēļ, un tagad es to dzertu kā kafiju. Šādās sarunās Baluns pamazām aizmirsa iedomātās briesmas. Viņš turpināja satraukts stāstīt Šveikam nakts klusumā, kamēr viņi devās lejup uz Liskovecu, ko gan visu agrāk neesot pratis cienīt un ko viņš tagad tik labprāt ēstu, ka asaras birstot pie​minot.

Aiz viņiem nāca telefonists Chodunskis ar mantzini Vaneku. Chodunskis stāstīja Vanekam, ka, pēc viņa domām, pasaules karš esot tīrā nekrietnība. Vai tā neesot nejēdzība, ka sarautie telefona vadi naktī jāsalabo? Bet vēl nejaukāk esot, kad ienaidnieks notverot kādu ar savu starmeti tieši šo sasodīto stiepļu labošanas brīdī un tad laižot tam visu artilēriju virsū. Agrā​kajos karos vismaz starmešu neesot bijis.

Lejā, ciemā, kur viņiem bija jāatrod rotai naktsmājas, bija tumšs un visi suņi sāka riet, tāpēc ekspedīcijai nācās apstāties un pārdomāt, kā ar šiem maitām tikt galā.

— Kā būtu, ja mēs ietu atpakaļ? — Baluns čukstēja.

— Balun, Balun, ja mēs to darīsim, tad tevi nošaus par gļē​vulību, — Šveiks aizrādīja.

Suņi rēja aizvien skaļāk, un beidzot riešana sākās arī dienvidos aiz Ropas upes, Kroscienkā un citos ciemos, jo Šveiks uzbrēca nakts klusumā: — Se būdā, se, se! Tā viņš kādreiz bija vecos laikos uz​brēcis saviem suņiem, ar kuriem tirgojās.

Suņi rēja vēl negantāk, tāpēc mantzinis Vaneks sacīja Šveikam: — Nebļaujiet tā uz suņiem, Sveik, citādi visa Galicija sāks riet.

— Kaut kas līdzīgs mums gadījās manevros Taboras apkaimē, — Šveiks atbildēja. — Mēs tur ienācām nakti kādā ciemā, un suņi sāka jeganti vankšķēt. Tas ir biezi apdzīvots apvidus, un šitā riešana gāja no ciema uz ciemu, aizvien tālāk, un, tiklīdz tā ciema suņi, kur mēs bijām apmetušies, taisījās apklust, tā ierējās atkal citi kaut kur Pelchržimovā, un mūsējie tūliņ piebalso, un pēc brītiņa jau rej visa Tabora, Pelchržimovā, Budejovice, Humpoleca, Težebona un Jichlava. Mūsu kapteinis bija tāds nervozs večuks un novarēja panest suņu riešanu. Viņš negulēja visu nakti, staigāja apkārt un pratināja posteņus: «Kas rej, kāpēc rej?» Kareivji padevīgi ziņoja, ka rējēji ir suņi, bet tas viņu tā nokaitināja, ka visi, kas tonakt bija sardzē, iedzīvojās arestā, kad atgriezāmies no manevriem. Turpmāk viņš vienmēr izraudzījās

«suņu komandu» un izsūtīja pa priekšu. Tiem vajadzēja paziņot ciema iedzīvotājiem, kur mēs taisījāmies pārgulēt, ka nakti nedrīkst riet neviens suns, citādi to nošaus. Es arī reiz biju tādā komandā, un, kad mēs ieradāmies vienā ciemā pie Milevsko, tad man mazuliet sajuka, un es pateicu ciema vecākajam, ka ikviens saimnieks, kura suns nakti ieriesies, tiks aiz stratēģiskiem apsvērumiem nošauts. Vecākais pārbijās, jūdza zirgu ilksīs un laida tūliņ uz galveno štābu, lai aizlūgtu par savu ciemu. Tur viņu nemaz nebija laiduši klāt, sardze bija gandrīz vēl nošāvusi, tāpēc viņš atbrauca atpakaļ, un, iekāms mēs ienācām ciemā, visiem suņiem pēc viņa rīkojuma purni bija nosieti ciet, tā ka trīs pat kļuva traki.

Viņi ienāca ciemā, un Šveiks visus pamācīja, ka suņi nakti bīstoties no degoša papirosa. Diemžēl, neviens papirosus nesmēķēja, un Sveika padomam nebija pozitivu rezultātu. Beidzot gan izrādījās, ka suņi rej aiz tīra prieka: viņi ar mīlestību atcere jas caurgājējus kareivjus, kas viņiem pastāvīgi pameta ko ēdamu. Viņi jau iztālēm saoda, ka tuvojas radījumi, kas promejot atstāj kaulus un kritušus zirgus. Šveiku pēkšņi, kā no zemes izauguši, apstāja četri suņi un priecīgi saceltām astēm spiedās tam klāt. Šveiks glaudīja un paijāja viņus un sarunājās ar tiem tumsā kā ar bērniem: — Jā, jā, nu mēs esam klāt, mēs te pagulēsim un iekodīsim, dosim jums kauliņus un garoziņas un rīt atkal iesim tālāk pret ienaidnieku.

Ciema būdās iedegās ugunis, un, kad viņi pieklauvēja pie pirmās būdas durvīm, lai uzzinātu, kur dzīvo ciema vecākais, viņam atbildēja spiedzīga, spalga sievietes balss, kas paskaidroja ne īsti poļu, ne ukraiņu valodā, ka viņas vīrs esot karā, bērni saslimuši ar masalām, moskaļi[40] visu rekvizējuši un vīrs, karā aizejot, pieteicis nakti nevienam neatvērt durvis. Tikai kad visi četri pastiprināja uzbrukumu durvīm ar apgalvojumu, ka viņi esot savējie, «kvartirjeri», kāda nezināma roka atdarīja durvis. Izrādījās, ka ciema vecākais tepat vien dzīvo. Viņš nu veltīgi pūlējās Šveikam noliegt, ka pats runājis šajā spiedzīgajā sievietes balsī. Viņš atrunājās, ka gulējis bēniņos sienā un viņa sieva runājot visādas aplamības, kad to pēkšņi uzmodinot no miega. Ja runājot par naktsmājām veselai rotai, tad ciems esot tik mazs, ka te labi ja vienu kareivi varot novietot. Te vispār nemaz neesot gulēšanai vietas. Pirkt te arī nekā nevarot, moskaļi visu esot rekvizējuši.

Ja labdzimtie kungi esot ar mieru, viņš aizvedīšot tos uz Kroscienku, tur esot lielas mājas un ko iet tikai trīs ceturtdaļstundas. Vietas tur, cik nevajag, katrs kareivis dabūšot kažoku apsegam, tur esot tik daudz govju, ka ikvienam kareivim iznākšot katliņš piena, tur esot labs ūdens, virsnieku kungi varot tur pārgulēt muižiņā, bet kas tad te — Liskovecā atrodams ? Tikai posts, kašķis un utis. Viņam pašam reiz bijušas piecas govis, bet moskaļi visas atņēmuši, un, ja viņš gribot dabūt pienu saviem slimajiem bērniem, tad viņam jāmēro ceļš līdz Kroscienkai. ' Laikam apstiprinot viņa vārdus, aiz sienas kūtī iemāvās govis, un kāda spiedzīga sievietes balss centās nomierināt nelaimī​gos lopus, novēlot, lai tos mēris parautu.

Vecāko tas nemaz nesamulsināja, viņš runāja vien tālāk, vilkdams kājās garos zābakus: — Viena vienīga gosniņa palikusi mūsu ciemā, mīļie labdzimtie kungi, tā pati, kas nupat māva, tā pieder kaimiņam Voičikam. Slims, sabeigts lopiņš. Moskaļi atņēma viņai teļu, tāpēc piens arī aprāvies, bet saimniekam žēl kaut, vēl cer, ka Čenstochovas dievmāte vērsīs atkal visu par labu.

Tā runādams, viņš jau uzvilka kažoku.

— Pat trīsceturtdaļstundas līdz Kroscienkai nav jāiet, mani mīļie kungi, ko es, grēcīgs cilvēks, samuldējos, labi, ja pusstunda. Es zinu ceļu pār strautu, tad caur birzi un gar lielo ozolu . . . Tas ir liels ciems, un degvīns arī tur ir. Iesim gan, mani mīļie labdari! Ko velti kavēties? Kareivju kungi no jūsu slavenā pulka, ķeizara un ķēniņa karavīri, kas kauj moskaļus, gan ir pelnījuši kārtīgu atpūtu. Bet kas tad pie mums ir? Utis, kašķis, masalas un kolera. Vakar mūsu nolādētajā ciemā trīs puiši aizgāja kapā ar koleru. Visužēlīgais dievs ir nolādējis Liskovecu… Šveiks pārtrauca viņu ar majestātisku rokas mājienu.

— Labdzimtie kungi, — viņš teica, atdarinot vecākā baisi, ·— es reiz lasīju kādā grāmatā, ka zviedru kara laikā arī viens ciema vecākais, saņēmis pavēli novietot ciemā karavīrus, dažādi atrunājies

un neparko nav gribējis paklausīt, un tad viņu pakāruši pie pirmā koka. Un šodien Sanokā man kāds poļu kapralis stāstīja, ka ciema vecākajam jāsasauc visi desmitnieki, kad ierodas kvartirjeri, jāapstaigā visas būdas un jāpasaka: «Te gulēs trīs, te četri, bet virsnieku kungi apmetīsies mācītāja mājā, un pusstundas laikā visam jābūt nokārtotam.»

— Labdzimtais kungs, — Šveiks nopietni uzrunāja vecāko, kur tev te ir tuvākais koks?

Vecakais nesaprata, ko nozīmē vārds «koks», tāpēc Šveiks paskaidroja, ka tas varot būt bērzs, ozols, bumbiere, ābele, vārdu sakot, jebkurš koks, kam stipri zari. Vecākais atkal nesaprata un, izdzirdīs pieminam augļu kokus, nobijās, jo ķirši patlaban nāca gatavi, tāpēc viņš pasteidzās apgalvot, ka tamlīdzī​gus kokus nepazīstot, viņa mājas priekšā esot tikai viens ozols.

-— Labi, — Šveiks atbildēja, parādīdams ar roku internacionālo kāršanas zīmi, — mēs tevi tepat pakārsim pie tavas būdas, lai tev būtu skaidrs, ka tagad ir karš un ka mums dots rīkojums pārgulēt šeit, bet nevis Kroscienkā. Mēs tev neļausim izjaukt mūsu stratēģiskos plānus, bet karāties tev vajadzēs gan, kā tas bija rakstīts grāmatā par zviedru karu. .. Šitāds gadījums notika arī reiz manevros pie Lielās Meziršičas …

Te Šveiku pārtrauca mantzinis Vaneks: — To jūs mums izstāstīsiet vēlāk, Šveik. — Tad viņš pagriezās pret ciema vecāko: — Tātad tūliņ trauksmi un telpas!

Vecākais sāka drebēt un stomīties, ka viņš tikai gribējis izpatikt labdzimtajiem kungiem, bet, ja nu citādi nevarot, tad varbūt arī ciemā atradīšot iespējas apmierināt kungu vajadzības. Viņš tfidaļ sameklēšot laternu.

Viņš atstāja istabu, ko skopi apgaismoja maza petrolejas lampiņa pie kāda svētā attēla, kurš bija saliecies gluži līks kā pēdējais kroplis. Chodunskis pēkšņi iesaucās: — Kur tad mums Baluns pazudis? lokāms viņi vēl paguva tā īsti apskatīties visapkārt, aiz krāsns klusiņām pavērās durvis, kas veda ārā, un Baluns iespiedās istabā. Viņš palūkojās, vai vecākais izgājis, un sacīja šņaukādamies, it kā tam būtu stipras iesnas: — Es biju pieliekamā, es tur kaut ko paķēru, sabāzu mutē, un nu man viss pielipis pie aukslējām.

Tas ir bez sāls un salds arī nav, tā būs maizes iejava.

Mantzinis Vaneks apgaismoja viņu ar elektrisko kabatas spuldzi, un visi pārliecinājās, ka savā mūžā nav redzējuši tik notriepta austriešu kareivja. Tad viņi pārbijās, ieraudzījuši, ka Baluna blūze tā izspīlēta, it kā viņš atrastos pēdējā grūtniecības stadijā.

— Kas tev noticis, Balun? — Šveiks līdzjūtīgi ievaicājās, bikstīdams ar pirkstu viņa uzpūsto vēderu.

— Tur ir gurķi, — Baluns šņākuļoja, rīstīdamies ar mīklu, kas negāja ne uz priekšu, ne atpakaļ, — uzmanīgi, tie ir sālīti gurķi. Trīs es ātrumā apriju, bet pārējos atnesu jums.

Baluns vilka ārā vienu gurķi pēc otra un izdalīja tos.

Tikmēr vecākais bija iestājies durvīs ar laternu rokā. Ieraudzījis šo ainu, viņš pārmeta krustu un nogaudās: — Moskaļi jau visu atņēma, un nu mūsējie dara to pašu.

Viņi izgāja ciema ielā, kur viņus pavadīja vesels bars suņu, kas aizvien neatlaidīgāk spiedās ap Balunu un apostīja tā kabatas, kur Baluns bija noglabājis gabalu speķa, ko arī bija atra​dis pieliekamā, bet savā negausībā nodevīgi noslēpis biedriem.

— Ko tie suņi tā skrien tev pakaļ? — Šveiks jautāja.

Baluns pēc ilgākas domāšanas atbildēja: — Viņi jūt, ka esmu labs cilvēks.

To viņš gan nesacīja, ka suņi snaikstās ap viņa roku, ko viņš tur uz kabatā noglabātā speķa gabala.

Apstaigājot mājas, viņi pārliecinājās, ka Liskoveca ir liels,, bet kara jukās diezgan stipri cietis ciems. Ugunsgrēks gan to bija saudzējis, abas karotājas partijas, kā par brīnumu, nebija to ievilkušas savu kara operāciju sfērā, toties to bija pārplūdinājuši iedzīvotāji no izpostītajiem Hirovas, Grabovas un Holublu ciemiem.

Dažā būdā vislielākajā trūkumā mitinājās pa astoņām ģimenēm; tas bija viņu pēdējais patvērums pēc visa posta, ko tie bija pārdzīvojuši kara virpulī, kas bija pārbrāzies pār tiem kā mežonīgas palu straumes.

Daļu rotas nācās novietot mazā, sapostītā spirta dedzinātavā, ciema otrā galā, kur pusvadam bija jāapmetas raudzētavā. Pārējos ik pa desmit novietoja lielākajās mājās, kur bagātākie saimnieki nebija uzņēmuši līdz ubaga spieķim novestos bēgļus.

Rotas štābs ar visiem virsniekiem, mantzinis Vaneks, kalpotāji, telefonisti, sanifari, pavāri un Šveiks apmetās mācītāja mājā, tas arī nebija uzņēmis savā pajumtē nevienu trūkumā nonākušo bēgļu ģimeni, tāpēc te vietas bija diezgan.

Mācītājs bija garš, izkaltis, vecs kungs izbalējušā un notaukotā amata tērpā. Būdams liels skopulis, viņš gandrīz nemaz neēda. Viņa tēvs bija to uzaudzinājis par negantu krievu nīdēju, bet naids pēkšņi izgaisa, kad krievi atkāpās un ieradās austriešu armija, kas noēda viņam visas zosis un vistas, kurām viņa mājā nometinātie pinkainie Aizbaikala kazaki nebija pievērsuši uzmanību. Kad vēl ieradās ungāri un izvāca viņam visu medu no stropiem, tad viņa naids pret austriešu armiju pieauga jo lielāks. Tagad viņš nikni vērās negaidītajos nakts viesos, un viņam sagādāja prieku staigāt tiem garām, raustīt plecus un atkārtot: - Man nekā nav. Es esmu ubags. Manā mājā jūs, kungi, neatradīsiet pat kumosiņu maizes.

Visvairāk noskumis bija Baluns, kas bēdās gandrīz vai raudāja. Viņam neizgāja no prāta neskaidrs priekšstats par ceptu sivēnu, kura ādiņa kriukš vien zobos un smaržo. Viņš pusmiegā sēdēja tukšajā mācītāja virtuvē, kur laiku pa laikam ieskatījās garš puisis, mācītāja kalps un virēja vienā personā, kam bija stingri uzdots pieskatīt, lai kāds ko nenozagtu.

Virtuvē tiešām nekā nebija, vienīgi sālstrauciņā atradās papīrā ievīstīts papirkšķis ķimeņu, ko Baluns tūliņ iebāza mutē. Ķimeņu aromats viņam arī radīja halucinācijās par cepto sivēnu.

Aiz mācītāja mājas mazās spirta dedzinātavas pagalmā sprēgāja uguns zem virtuves katliem, kuros jau vārījās ūdens, — bet ūdeni nevārījās nekas.

Mantzinis un pavāri apskraidīja visu ciemu, meklēdami cū​kas, taču veltīgi. Visur viņi saņēma to pašu atbildi: moskaļi visu atņēmuši un apēduši.

Viņi uzmodināja krodziņā ebreju, kas sāka plūkāt matus un vaimanāt pilnā kaklā, ka nevarot kareivju kungiem palīdzēt. Beidzot viņš piedabūja tos nopirkt no viņa vecu, simtgadīgu govi, kurai bija tikai kauli un āda. Viņš prasīja par to drausmīgu somu, plēsa sev bārdu un zvērēja, ka tādu govi neuziešot visā Galicijā, visā Austrijā un Vācijā, visā Eiropā un visā pasaulē, turklāt viņš gaudoja, šņaukājās un dievojās, ka tā esot vistreknākā govs, kāda pēc Jehovas pavēles nākusi pasaulē. Viņš zvērēja pie visiem saviem sentēviem, ka šo govi ļaudis nākuši apbrīnot pat no Voločiskas, ka šo govi daudzinot visā apvidū kā brīnumu, ka tā nemaz neesot govs, bet vistaukākais buivols. Beidzot viņš nokrita ceļos un sāka pa kārtai apkampt pircēju kājas, lūgdamies: — Labāk tad nositiet vecu nabaga ebreju, bet neejiet pro​jām bez govs!

Viņš ar savu klaigāšanu tā apdullināja mantzini un pavāru, ka tie patiešām nopirka šo maitu, no kuras ar šausmām būtu novērsies jebkurš dīriķis, un aizvilka to uz virtuvi. Saņēmis naudu, ebrejs sāka no jauna brēkt un gaudot, ka esot pilnīgi iz​putināts un pataisīts par ubagu, jo tik lēti pārdevis tādu varenu govi. Viņš lūdzās, lai pakarot viņu par to, ka viņš vecuma dienās izdarījis tādu muļķību, kuras dēļ viņa senči apgriczīšoties kapā uz otru pusi.

Palocījies pircēju priekšā līdz zemei, viņš pēkšņi atmeta visu bēdāšanos un laidās rikšiem uz māju, kur sacīja savai sievai:

— Elza, manu actiņ, tie kareivji ir galīgi muļķi, bet tavs Natans ir ļoti gudrs!

Ar govi bija īsta ķibele. Brīžam likās, ka tai nemaz nav iespējams novilkt ādu. Vairākās vietās āda pārplīsa, un tad nāca redzami šķiedraini muskuļi, sametušies mezglos kā izkal​tušas tauvas.

Tikmēr nezin no kurienes atstiepa maisu kartupeļu, un sākās; bezcerīgais mēģinājums savārīt šīs cīpslas un kaulus, kamēr mazākajā virtuvē izmisušais pavārs pūlējās sagatavot no šā skeleta ko ēdamu virsniekiem.

Nelaimīgā govs, ja vispār uz šo dabas parādību varēja tādu nosaukumu attiecināt, palika visiem šā mielasta dalībniekiem ilgi atmiņā, un var droši teikt: ja pirms kaujas pie Sokalas komandieri būtu atgādinājuši kareivjiem to govi, ar ko viņus baroja Liskovecā, tad tie ar niknu dusmu rēcienu būtu metušies naidniekam virsū ar durkļiem. Šī govs bija tik nekrietns lops, ka no tās vispār nebija iespējams izvārļt gaļas viru. Jo ilgāk gaļa vārījās, jo stingrāk tā turējās pie kauliem; tā saauga ar tiem kopā vienā veselā un pārakmeņojās kā birokrāts, kas pusi mūža pavada savā kance​lejā un pārtiek vienīgi no ienākošiem un izejošiem rakstiem. Šveiks kā raitnieks, uzturēdams pastāvīgus sakarus starp stabu un virtuvi, lai zinātu, kad reiz vira naks gatava, ziņoja' beidzot virsleitnantam Lūkasam: — Obrlajtnanta kungs, no tās govs jau iznācis porcelāns. Gaļa tik cieta, ka ar to var stiklu griezt.

Pavārs Pavličeks, gar​šojot kopā ar Balunu gaļu, izlauza sev vienu priekšzobu, bet Baluns — dzerokli.

Baluns nopietnu, seju pienāca pie virsleitnanta Lukaša, pasniedza viņam savu «Lurdas himnā» ietīto dzerokli un stostījās: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es darīju visu, ko varēju. To zobu es izlauzu pie virsnieku devas, kad mēs gribē​jām izmēģināt, vai no šās gaļas tomēr nevarētu iztaisīt bifšteku.

Pie šiem vārdiem no atzveltnes krēsla pie loga piecēlās kāds bēdīga izskata tēls. Tas bija leitnants Dubs, ko bija uz šejieni atgādājuši sanitaru divričos kā pilnīgi sabeigtu cilvēku.

— Lūdzu, klusāk, — viņš izdvesa sagrauztā balsī, — man nelabi.

Viņš atkal atlaidās vecajā atzveltnī, kur katrā šķirbiņā bija tūkstošiem blakšu oliņu.

— Es esmu noguris, — viņš traģiski sacīja, — es esmu slims un ciešu, es lūdzu, lai manā klātbūtnē nerunā par izlauztiem zobiem! Mana adrese ir Smichova, Karaļa ielā 18. Ja es rītu vairs nepiedzīvotu, tad lūdzu paziņot visu iespējami saudzīgi manai ģimenei un nepiemirst atzīmēt kapakmens uzrakstā, ka es priekš kara esmu bijis ķ. un ķ. ģimnāzijās skolotājs.

Viņš sāka paklusām krākt un nedzirdēja vairs, ka Šveiks skaitīja kādu pantu no miršanas un bēru dziesmām: Kas Madaļai tās grēkus atlaidi, Kas slepkavam pie krusta piedevi, Liec man uz tevi cerēt mūžīgi!

Tikmēr mantzinis Vaneks nāca pie slēdziena, ka slavenajai govij jāvārās virsnieku virtuvē vēl divas stundas, ka par bifšteku nav ko domāt, bet tā vietā jātaisa gulašs.

Nolēma laist kareivjus gulēt, kamēr ēdiens izvārīsies, jo vakariņas varēja būt gatavas tikai uz rīta pusi.

Mantzinis Vaneks atnesa nezin kur sadabūtu klēpi siena, izklaja mācītāja ēdamistabā uz grīdas un, nervozi plūkādams ūsas, klusam sacīja virsleitnantam Lūkasam, kas gulēja uz veca divana: Goda vārds, obrlajtnanta kungs, tādu govs gaļu es savu mūžu neesmu ēdis.

Telefonists Chodunskis sēdēja virtuvē, aizdedzis galiņu baznīcas sveces, un rakstīja uz priekšdienām vēstules, lai tās būtu krājumā un nebūtu lieki jāpūlas, kad beidzot uzzinās karalauka pasta numuru. Viņš rakstīja: «M'iļā un dārgā sieva, visudārgākā Dožcna!

Ir nakts, un cs nepārtraukt i domāju par Tevi, manu dārgumiņ, tāpat kā Tu par mani, kad paskaties uz tukšo gultu sev līdzās. Piedod, ka man šobrīd nāk prātā visādas domas. Tu labi zini, ka es jau kopš kara sākuma esmu armijā un esmu saklausījies visādas lietas no saviem biedriem, kuriem pēc ievainojuma bija piešķirts atvaļinājums un kuri, ieradušies mājās, labāk vēlējās būt zem velēnām nekā redzēt, ka kaut kāds

utubunga lakstojas ap viņa sievu. Man ļoti sāpīgi Tev to rakstīt, dārgā Božena. Es to labprāt nemaz nerakstītu, bet Tu pati labi zini, ko Tu man atzinies, ka es neesmu pirmais, kam ar Tevi bijusi nopietna pazīšanās, un ka priekš rnanis Tev bijis Krausa kungs no Mikulaša ielas. Kad cs šonakt tikai iedomājos vien, ka tas krupis, man promesot, var atkal ierasties pie Tevis ar visādām pretenzijām, tad man ir tā, dārgā Božena, ka es viņu varētu uz vietas nožņaugt. Es ilgi cietos, bet, kad es iedomājos, ka viņš varētu atkal Tev sieties klāt, tad mana sirds pamirst, un es Tev atgādinu tikai vienu, ka es necietīšu savā mājā tādu cūku, kas ielaižas ar visiem un dara kaunu manam vārdam. Piedod man, dārgā Božena, šos asos vārdus, bet piesargies, lai es par Tevi nekā slikta nedzirdētu! Citādi es būšu spiests jūs abus padarīt aukstus, jo cs esmu uz visu gatavs, kaut arī tas man pašam maksātu dzīvību. Skūpstu Tevi tūkstoškārt un sūtu sveicienus tētiņam un mammiņai.

Tavs Tonušs.

P. S. Nepiemirsti, ka tu nes manu vārdu!» Pēc tam viņš uzrakstīja vel vienu vēstuli priekšdienām: «Mana visumīļā Božena!

Kad Tu saņemsi šīs rakstu rindiņas, tad zini, ka mums nupat aiz muguras liela kauja, kurā kara laime bija mūsu pusē. Starp citu, mēs notriecām 10 ienaidnieka lidmašīnas un vienu ģenerāli ar lielu kārpu uz deguna. Kaujas versmē, kad ap mums sprāga šrapneji, es domāju par Tevi, dārgā Božena, ko Tu dari un kas mājās no jauna.

Es vienmēr atceros, kā mēs kopā bijām Tomasa restorānā un Tu mani vedi mājās, un Tev otrā dienā roka sāpēja no piepūles. Tagad mēs atkal dodamies uz priekšu, tā ka man nav vairs laika vēstuli turpināt. Ceru, ka esi palikusi man uzticīga, jo Tu zini, ka šinīs lietās es jokus nepazīstu. Bet nu ir laiks doties tālāk!

Skūpstu Tevi tūkstoškārt, dārgā Božena, ceri, ka viss izdosies labi!

Tavs Tevi mīlošais Tonuss.»

Telefonists Chodunskis nolieca galvu uz vēstules un aizmiga pie galda.

Mācītājs, kas nebija gājis gulēt un nepiekusis apstaigāja visu māju, pavēra virtuves durvis un aiz taupības nopūta degošo sveces galiņu Cbodunskim līdzās. Ēdamistabā negulēja neviens, atskaitot leitnantu Dubu. Mantzinis Vaneks cītīgi pētīja brigādes kancelejā Sanokā saņemtu jaunu rīkojumu par karaspēka apgādi un nāca pie slēdziena, ka kareivju devas aizvien vaira k samazinājās, jo tuvāk nāca fronte. Beidzot viņš vairs nevarēja valdīt smieklus, lasīdams kādu pavēles punktu, kas aizliedza kareivju virai likt klāt safranu un ingveru. Pavēlē bija arī norādījums, ka karalauka virtuvēm jāsavāc kauli un jāsūta uz aizmuguri divizijas noliktavai. Šis punkts bija mazliet neskaidrs, jo nebija norādīts, par kādiem kauliem runā, vai par cilvēku vai citu kaujamo lopu kauliem.

— Klau, Šveik, — virsleitnants Lūkass ierunājās, aiz garlaicības žāvādamies, — iekāms mēs tiksim pie ēšanas, jūs varētu man ko pastāstīt.

— Ak vai, — Šveiks atsaucās, — pirms mēs tiksim pie ēšanas, man vajadzēs jums, obrlajtnanta kungs, izstāstīt visu čechu tautas vēsturi. Bet es zinu tikai pavisam īsu stāstu par kādu pastmeistara kundzi Sedlčanskā, kura pēc vīra nāves bija pārņēmusi pasta nodaļu. Man tas tūliņ iekrita prātā, kad es dzirdēju runā​jam par karalauka pastu, kaut gan šim stāstam ar karalauka pastu nav nekāda sakara.

— Šveik, — virsleitnants Lukašs brīdinot apsauca viņu, — jūs jau atkal sākat gvelzt muļķības.

— Pareizi, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tas arī tiešām ir traki muļķīgs notikums. Es pats nezinu, kā man ienāca prātā tādas muļķīgas domas sākt par to runāt. Tā ir vai nu iedzimta muļķība, vai jaunības atmiņas. Mūsu zemeslodi apdzīvo dažādi radījumi, obrlajtnanta kungs, un pavāram. Juraidam bija taisnība, kad viņš toreiz Mostā kliedza, kad piedzēries bija iekritis atejā un nevarēja vairs izlīst ārā: «Cilvēks ir izraudzīts un aicināts uzzināt patiesību un valdīt ar savu garu mūžīgā visuma harmonijā, sevi pastāvīgi attīstot un izkopjot un pakāpeniski ieaugot pasaules augstākajās sfērās, kur mājo lielāka gudrība un mīlestība.» Kad mēs gribējām viņu izvilkt, viņš sāka kost un skrāpēt. Viņš bija iedomājies, ka atrodoties mājās, un tikai tad, kad iemetām viņu atpakaļ, sāka lūgties, lai velkot viņu ārā.

— Bet kas tad notika ar pastmeistariem? — virsleitnants Lukašs kļuva nepacietīgs.

— Tas bija kārtīgs sievišķis, obrlajtnanta kungs, bet liela maita gan. Pastā viņa visu izdarīja labi jo labi, bet viņai bija viena vaina — viņa bija iedomājusies, ka visi skrien viņai pakaļ, visiem kaut kas aiz ādas pret viņu, tāpēc viņa pēc dienas darbiem, rakstīja sūdzības uz visām iestādēm. Reiz viņa rīta agrumā gāja uz mežu sēņot un, skolai garām ejot, redzēja, ka skolotāja kungs jau piecēlies. Skolotājs viņu sveicināja un ievaicājās, kurp viņa tik agri ejot. Kad pastmeistariene atbildēja, ka ejot sēņot, tad viņš teica, ka viņš mazliet vēlāk arī iešot. No tā viņa nosprieda, ka skolotājam ir netīri nolūki pret viņu, šo veco grabažu, un, kad nu viņa ieraudzīja, ka skolotājs tiešām iznāk no krūmiem, tad pārbijās un metās bēgt, un tūliņ norakstīja sūdzību vietējai skolas padomei, ka skolotājs gribējis pastrādāt pie viņas varas darbus. Skolotāja lietu nodeva izmeklēšanai disciplinārā kārtā, un, lai izvairītos no publiska skandala, pats skolu inspektors ieradās to izmeklēt. Viņš griezās arī pie žandarmērijas vachtmistra, lai tas izsakot savas domas, vai skolotājs esot spējīgs uz tādu rīcību. Vachtmistrs ieskatījās aktīs un paziņoja, ka tas neesot iespējams, jo vienreiz jau mācītājs apvainojis skolotāju, ka tas uzmācoties viņa radiniecei, ar kuru pats mācītājs gulējis, bet tad skolotāja kungs dabūjis no apriņķa ārsta apliecību, kurā teikts, ka viņš jau no sestā dzīvības gada ir impotents, tāpēc ka nokritis izplestām kājām no bēniņiem uz ratu ilkss. Bet tad šī pagāniete iesniedza sūdzību par žandarmērijas vachtmistra un skolu inspektoru, jo skolotājs esot tos piekukuļojis. Nu, tad tie visi savukārt iesūdzēja pastmeistariem, un viņu. notiesāja, bet viņa atsaucās uz to, ka nav pie pilna prāta, un tad tiesas ārsts viņu izmeklēja un izdeva apliecību, ka viņa ir gan stulba, bet var pildīt jebkuru valsts dienestu.

— Jēzus Marija! — virsleitnants Lukašs iesaucās un tad piemetināja: — Es gribētu gan jums ko teikt, Šveik, bet man negribas maitāt ēstgribu pirms vakariņām.

—Es tak jums sacīju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks taisnojās, — ka tas, ko es stāstīšu, būs kaut kas ļoti muļķīgs.

Virsleitnants Lukašs atmeta ar roku.

— Vai tad no jums ko gudru var dzirdēt!

— Visi taču nevar būt gudri, obrlajtnanta kungs, — Šveiks pārliecinoši atbildēja, — muļķiem arī jābūt, jo, kad visi būs gudri, tad pasaulē būs tik daudz gudrības, ka katrs otrais cilvēks no tās kļūs dulns.

Ja, par piemēru, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, katrs zinātu dabas likumus un prastu aprēķināt debess ķermeņu atstatumus, tad viņš ar to tikai apgrūtinātu savus kaimiņus kā mans paziņa Čapeks, kas bieži ieradās restorānā «Pie kausa» un, naktij iestājoties, mēdza iziet uz ielas un aplūkot zvaigžņotās debesis un tad, atgriezies atpakaļ, staigāt no viena pie otra un stāstīt: «Cik skaisti šovakar spīd Jupiters! Tu nemaz nezini, knēveli, kas tev atrodas virs galvas. Kas tie par atstatumiem! Ja tevi, smurguli, ielādētu lielgabalā un izšautu un tu lidotu ar šāviņa ātrumu, ir tad paietu miljoniem gadu, iekāms tu tur nonāktu.» Turklāt viņš vienmēr kļuva tik rupjš, ka parasti pats izlidoja no restorānā ar parasto ielu dzelzceļa ātrumu, apmēram 10 kilometru stundā. Vai atkal, par piemēru, skudras, obrlajtnanta kungs . . .

Virsleitnants Lukašs piecēlās sēdus un salika rokas: — Es pats par sevi brīnos, Šveik, ka es vienmēr ar jums runāju. Es taču jūs tik ilgi pazīstu . . . Šveiks piekrītot pamāja.

— Tas ir paradums, obrlajtnanta kungs, tas ir tāpēc, ka mēs viens otru tik labi pazīstam un esam kopā daudz ko piedzīvojuši. Mēs esam daudz ko pārcietuši, un vienmēr visas likstas mums uzbrukušas bez kādas vainas. Tas ir liktenis, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Ko mūsu kungs un ķeizars dara, tas ir labi darīts: viņš ir mūs savienojis, un es cita nekā nevēlos kā tikai būt jums kādreiz tā īsti noderīgs .. . Vai jums negribas ēst, obrlajtnanta kungs?

Virsleitnants Lukašs, kas tikmēr bija atkal atstiepies uz vecā dīvana, atbildēja, ka Sveika pēdējais jautājums esot vislabākais atrisinājums šai nepatīkamajai sarunai, tāpēc lai viņš apskatoties, kas ar vakariņām. Būšot noteikti labāk, ja Šveiks iziešot ārā un atstāšot viņu vienu, jo tās aplamības, kas no Šveika jānoklausās, esot grūtāk panesamas nekā viss pārgājiens no Sanokas. Viņš labprāt gribētu aizmigt,

bet nevarot.

— Tas ir blakšu pēc, obrlajtnanta kungs. Tā jau ir veca māņticība, ka blaktis rodoties no mācītājiem.

Un tiešām, — nekur jūs neuziesiet tik daudz blakšu kā mācītāju mājās. Mācītājs Zamostils Kalnu Stodulas draudzē bija uzrakstījis par blaktīm veselu grāmatu, jo tās bija rāpojušas pa viņu pat dievkalpojuma laikā…

Nu, ko es jums teicu, Šveik? Vai jūs iesiet uz virtuvi vai ne? Šveiks aizgāja, un Baluns kā ēna izslīdēja uz pirkstgaliem no sava kakta viņam pakaļ. * Kad rīta agrumā rota izgāja no Liskovecas uz Starasolu un Samboru, virtuves katlos veda līdz nelaimīgo govi, kas vēl nebija izvārījusies. Bija nolemts vārīt to pa ceļam un apēst pusceļā starp Liskovecu un Starasolu.

Pirms došanās ceļā kareivjiem izvārīja melnu kafiju.

Leitnantu Dubu atkal nācās novietot sanitaru divričos, jo viņš jutās vēl sliktāk. Visvairāk ciešanu tas sagādāja viņa kalpotājam. Tam vajadzēja rikšot līdzās divričiem, kamēr leitnants Dubs viņam nepārtraukti pārmeta, ka viņš vakar nemaz neesot licies zinis par savu kungu, un draudēja par to atmaksāt, tiklīdz viņi tikšot galā. Ik pa brīdim viņš prasīja, lai viņam pasniedz ūdeni, un, tikko viņš to iedzēra, tas tūliņ iznāca atpakaļ.

— Par ko jūs smejaties? — viņš brēca, izliecies no divričiem. — Es jums gan rādīšu! Nedomājiet ar mani jokus dzīt, jūs vēl mācīsieties mani pazīt!

Virsleitnants Lukašs jājot sarunājās ar Šveiku, kas soļoja tik naigi uz priekšu, it kā nevarēdams vien sagaidīt, kad satik​sies ar ienaidnieku. Šveiks stāstīja: — Vai jūs esat ievērojis, obrlajtnanta kungs, ka daži no mūsējiem ir taisni kā mušas? Viņiem nav pat ne 30 kilo uz muguras, un viņi jau vairs nevar izturēt. Viņiem būtu jālasa lekcijas, kā to mēdza darīt mūsu nelaiķis obrlajtnants Buchaneka kungs, kas nošāvās rokasnaudas pēc, ko bija saņēmis uz kāzām no sava nākamā sievastēva un nodzīvojis ar svešiem meitiešiem. Tad viņš bija iekasējis otru rokasnaudu no otra nākamā sievastēva, un ar šo sumu viņš jau prata labāk saimniekot, — viņš to pamazām nospēlēja uz kārtīm un ar skuķiem vairs neielaidās. Bet ilgi arī ar to nevarēja iztikt, un viņam bija jāķeras pie trešā sievastēva. Par trešo rokasnaudu viņš nopirka zirgus: arabu ērzeli, kas gan nebija tīrasiņu . . .

Virsleitnants Lukašs nolēca no zirga.

— Šveik, — viņš draudīgi noteica, — ja jūs vēl runāsiet par ceturto rokasnaudu, tad es jūs iesviedīšu grāvī.

Viņš atkal uzlēca zirgā, bet Šveiks nopietni turpināja: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka par ceturto vairs nevar būt runas, jo viņš nošāvās jau pēc trešās.

— Beidzot, —virsleitnants Lukašs atviegloti nopūtās.

— Lai nu mēs neaizmirstu, par ko mēs runājām, — Šveiks attapās, — tad pēc mana vienkāršā prāta, rotai vajadzētu lasīt tādas pašas lekcijas, kādas mums mēdza lasīt obrlajtnants Bucbaneks, kad kareivji pārgājienā vairs neturējās uz kājām. Viņš tad apturēja visus, sapulcēja pie sevis kā vista cāļus un sāka skaidrot: «Jūs diedelnieki, jūs to nemaz neprotat novērtēt, ka jūs soļojat pa zemeslodi, jo jums ir tik stulbas galvas, ka dūša apšķebinās, uz jums paskatoties. Jūs vajadzētu padzenātpa sauli, kur cilvēks, kas uz mūsu nožēlojamās planētas sver 60 kg, svērtu ap 1700 kg, — tad jūs gan notirinātu kājas. Tur tik būtu izsoļošanās, kad jums mugursoma svērtu ap 280 kg, gandrīz trīs centnerus, un šautene būtu pusotra centnera smaga. Tur jūs elstu vien, mēles izkāruši kā notrenkāti suņi.» Bet mums tur bija kāds nelaimīgs skolotājs, kas nevarēja noturēties, lai neteiktu arī savu vārdu: «Ar jūsu atjauju, obrlajtnanta kungs, uz mēness 60 kg smags cilvēks svērtu tikai ap 13 kg. Uz mēness būtu ļoti viegli soļot, jo mūsu mugursomas tur svērtu tikai 4 kg. Uz mēness mēs lidotu, nevis soļotu.» — «Tas ir kas traks,» nelaiķa obrlajtnants Buchaneka kungs atbildēja, «man šķiet, ka tev gribas saņemt pa purnu, plenci tāds, un tava laime, ka es tev

dodu parasto zemes pļauku. Kad tu dabūtu tādu, ko dod uz mēness, tad tu ar savu vieglo svaru aizlidotu līdz pat Alpiem un tur arī pieliptu. Bet, ja es tev dotu tik smagu pļauku kā uz saules, tad visa tava amunicija pārvērstos biezputrā un galva aizsprāgtu līdz pat Āfrikai.» Obrlajtnanta kungs tātad iecirta viņam parasto zemes pļauku, šis iedomīgais radījums sāka raudāt, un mēs gājām tālāk. Viņš činkstēja visu ceļu un stāstīja par kaut kādu cilvēcisku cieņu un par to, ka ar viņu apejoties kā ar suni. Tad obrlajtnanta kungs lika viņam nākt ar raportu un iegrieza viņam divas nedēļas aresta. Viņam bija atlikušas tikai sešas nedēļas līdz dienesta beigām, bet viņš beigu nesagaidīja, jo viņam bija bruka un viņu piespieda vingrot kazarmās uz līdztekām. To viņš neizturēja un nomira hospitālī kā simulants.

— Tas ir tiešām dīvaini, Šveik, — virsleitnants Lukašs sacīja, — es jau bieži esmu aizrādījis, ka jums ir paradums pastā​vīgi celt neslavu virsniekiem.

— Nevar būt, — Šveiks vaļsirdīgi nobrīnījās. — Es jums tikai gribēju pastāstīt, obrlajtnanta kungs, kā cilvēki agrāk karaklausībā paši sevi grūda nelaimē. Piemēram, tas skolotājs domāja, ka viņš ir izglītotāks par obrlajtnanta kungu. Viņš gribēja to kareivju acīs ar savu mēnesi pazemināt, bet, kad viņš saņēma zemes pļauku, tad mēs visi atviegloti nopūtāmies un nevienam tas pie sirds neķērās, taisni otrādi, visi priecājās, ka obrlajtnanta kungs iztaisījis tādu smalku joku ar savu zemes pļauku. To sauc par stāvokļa glābšanu. Cilvēkam pēkšņi ienāk kas derīgs prātā, un tad ir labi. Prāgā taisni pretī karmelitu klosterim, obrlajtnanta kungs, kāds Jenoma kungs jau gadiem ilgi tirgojās ar trušiem un citiem putniem un bija iepazinies ar grāmatsējēja Bileka meitu. Bileka kungs negribēja par šo pazīšanos ne dzirdēt un bija jau atklāti izsacījies restorānā, ka viņš šo Jenoma kungu, ja tas nākšot lūgt viņa meitas roku, tā nolaidīšot pa kāpnēm lejā, ka tas viņu ilgi pieminēšot. Jenoma kungs atkal ietaisījis dūšu un gājis pie Bileka kunga, un tas viņu saņēmis priekšistabā ar milzīgu nazi rokā, ar ko tas apgriezis grāmatām lapas un kas izskatījies pēc īsta nāves ieroča. Bileka kungs uzbrēcis apmeklētājam, ko šis te gribot, un tajā pašā mirklī Jenoma kungs izlaidis no sevis gaisu ar tādu burkšķi, ka pat sienas pulkstenis apstājies. Bileka kungs sācis smieties, sniedzis viņam roku un nezinājis aiz priekiem, kā viņu uzņemt: «Lūdzu, nāciet tālāk, Jenoma kungs, esiet tik laipns, piesēdieties, ceru, ka biksēs jums nekas nebūs noticis. Es nemaz neesmu tik ļauns cilvēks, tiesa, es gribēju jūs nolaist pa kāpnēm, bet tagad redzu, cik jūs esat patīkams kungs un liels īpatnis. Es kā grāmatsējējs esmu izlasījis savā mūžā neskaitāmus stāstus un romānus, bet nevienā grāmatā man nav gadījies lasīt, ka līgavainis tā būtu stādījies priekšā nākamajam sievastēvam.» Viņš smējies, vēderu turēdams, un tik atkārtojis, ka esot ļoti priecīgs un ka viņam liekoties, ka šie abi esot jau no dzimšanas pazīstami un tuvi kā miesīgi brāļi. Viņš pasniedzis Jenomam cigāru, aizsūtījis pēc alus un desiņām, atsaucis sievu un izstāstījis tai visos sīkumos, ar kādu troksni Jenoma kungs te ieradies. Sieva tikai nospļāvusies un izgājusi ārā. Tad Biieks atsaucis meitu un teicis tai: «Šis kungs ieradās lūgt tavu roku tādā un tādā veidā.» Meita tūliņ sākusi raudāt un paziņojusi, ka viņa Jenoma kungu nepazīstot, ka negribot to vairs redzēt, un tā viņiem cits nekas neatlicis kā izdzert divatā alu, apēst desiņas un šķirties. Bet tai traktierī, ko pastāvīgi apmeklēja Bileka kungs, viss bija nācis zināms, un Jenoma kungu visā kvartalā citādi nesauca kā «Jenoms vējalode» un visur stāstīja, kā viņš gribējis glābt stāvokli. Jā, dzīve, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ir tik sarežģīta, ka atsevišķa cilvēka liktenis, salīdzinot ar to, ir galīgs sīkums.

Pie mums traktieri «Pie kausa», Bojišti laukumā, priekš kara vienmēr iegriezās kāds vecākais policists Hubičkas kungs un kāds reportiera kungs, kas vāca salauztas kājas, sabrauktus cilvēkus, pašnāvniekus un piegādāja laikrakstiem. Tas bija tik omulīgs kungs, ka vairāk sēdēja policijas iecirkņa telpās nekā savā redakcijā. Reiz viņš piedzirdīja šo pašu vecāko policistu Hubičkas kungu, un viņi apmainījās drēbēm, tā ka policists bija civilā, bet reportieris pārvērtās par policistu un devās uz pilsētu apgaitā, tikai sava revolvera numuru viņš aizsedza. Reslova ielā aiz bijušā sv. Vaclava cietuma viņš nakts klusumā uzskrēja virsū kādam vecam cilindroiam un kažokotam kungam, kas gāja zem rokas ar vecu dāmu zvērādu mētelī.

Abi steidzās mājup un nerunāja ne vārda. Viņš metās tiem virsū un iebrēca kungam taisni ausī: «Nebļaujiet tā, citādi es jūs arestēšu!» Varat iedomāties, obrlajtnanta kungs, kā viņi pārbijās. Viņi veltīgi

pūlējās ieskaidrot, ka te noticis kāds pārpratums, ka viņi nupat atgriežas no viesībām pie ģenerālgubernatora, ka viņi nobraukuši karietē līdz Nacionalajam teātrim un tad iedomājušies iet kājām, lai ieelpotu svaigu gaisu, ka viņi tepat tuvumā dzīvojot un viņš esot vecākais padomnieks pie ģenerālgubernatora un dāma — viņa sieva. «Nokaisiet man smiltis acīs!» pārģērbtais reportieris tikai brēcis. «Jums vajadzētu kaunēties, ja jūs tiešām esat vecākais padomnieks, kā pats sakāt, un pie tam uzvedaties kā ielas puika. Es jau ilgi novēroju, kā jūs ar nūju dauzījāt pa veikalu aizvirtņiem, kur vien gājāt garām, un kā jūsu tā saucamā sieva jums palīdzēja.» — «Man taču nemaz nav nūjas, kā jūs redzat.

Tas droši vien bija kāds gājējs pirms mums.» — «Protams, kur jums vairs nūja gadīsies,» pārģērbtais reportieris atsaucies, «kad jūs to aiz stūra salauzāt pret tās vecenes muguru, kura staigā pa traktieriem un alus pārdotavām ar ceptiem kartupeļiem un kastaņiem. Es to pats savām acīm redzēju!» Vecā kundze pat vairs paraudāt nav varējusi, un vecākais padomnieka kungs bijis tā uztraucies, ka sācis kaut ko runāt par cilvēku zemiskumu, tāpēc reportieris viņus apcietinājis. Tad viņš aizvedis tos līdz nākošajai patruļai Salmovas ielas rajonā un pieteicis vēl, lai patruļa noved viņus iecirknī. Viņš pats esot no sv. Jindržicha ielas iecirkņa un izpil​dījis dienesta pienākumus Vinohrados, kur pārsteidzis šo pārīti pie trača celšanas un aizturējis par nakts miera un kārtības traucēšanu. Turklāt vēl šis kungs apvainojis viņu vārdiem, kad viņš pildījis dienesta pienākumus. Viņam esot vēl jānokārto kādas darīšanas sv. Jindržicha ielā, bet pēc kādas stundas viņš atgriezīšoties Salmovas ielā. Patruļa aizvedusi abus sev līdz, un tie dabūjuši nosēdēt iecirknī līdz pat rītam, gaidot uz vecāko policistu, kas atceļā bija iegriezies «Kausā», pamodinājis Hubičkas kungu un visai saudzīgi pastāstījis tam par notikušo un kāda traka būšana var iznākt, ja viņš neturēs muti. . .

Virsleitnantam Lūkasam šis stāsts laikam bija apnicis, bet, iekams viņš paskubināja zirgu rikšos, lai sasniegtu kolonas priekšējās rindas, viņš sacīja Šveikam: — Ja jūs tā runāsiet līdz vakaram, tad būs jo tālāk, jo muļ​ķīgāk.

— Obrlajtnanta kungs, — Šveiks nosauca pakaļ, virsleitnantam aizauļojot, — vai tad jūs negribat zināt, ar ko tas beidzās?

Virsleitnants Lukašs tikai iespieda zirgam piešus sānos.

Leitnanta Duba stāvoklis bija tiktāl uzlabojies, ka viņš izsteberēja no divričiem, sapulcēja ap sevi visu rotas štābu un sāka to kā pusmiegā pamacīt. Viņš teica nejēdzīgi garu runu, kas nospieda visus smagāk par kaujas ietērpu un šauteni.

Tas bija dažādu salīdzinājumu juceklis.

Viņš iesāka: — Kareivju mīlestība uz virsniekiem padara iespējamus visneiespējamākos upurus, turklāt nemaz nav vajadzīgs, lai šī mīlestība būtu iedzimta. Ja iedzimtas mīlestības nav, tad tā jārada varas ceļā. Privātā dzīvē šāda piespiesta mīlestība, teiksim, skolnieka mīlestība pret skolotāju personālu, pastāv tik ilgi, kamēr pastāv ārējais spēks, kas to ierosinājis; karā turpretī mēs redzam taisni pretējo, jo virsnieks nedrīkst pielaist kareivim ne par matu atslābt tanīs mīlestības jūtās, kas saista kareivi pie viņa priekšniecības. Šī mīlestība nav kaut kāda parasta mīlestība, bet tā īstenībā ir cienība, bailes un disciplīna. Šveiks visu laiku soļoja leitnantam Dubam kreisajā pusē, un, kamēr .viņš runāja, Šveiks nepārtraukti turēja «acis pa labi», pavērsies ar seju pret leitnantu Dubu.

Pēdējais sākumā to nepamanīja un turpināja vien tālāk: — Šī disciplīna un pienākums paklausīt, šī kareivja obligātā mīlestība pret virsnieku ir visai skaidra un nepārprotama, jo kareivja un virsnieka attieksmes ir ļoti vienkāršas: viens paklausa, otrs pavēl. Mēs jau sen esam lasījuši grāmatās par kara mākslu, ka militarais lakonisms, militārā vienkāršība ir taisni tas tikums, kas jāpiesavinās katrarņ kareivim, kurš no brīva prāta vai piespiesti mīl savu priekšniecību; šai priekšniecībai jābūt viņa acīs vislielākam, vispilnīgākam izkristalizētam stingras un konsekventas gribas paraugam.

Tikai tagad leitnants Dubs pamanīja Sveika «acis pa labi», kas nenovērsās no viņa; tas viņam ārkārtīgi nepatika, jo viņš zināmā mērā arī pats apzinājās, ka kaut kur iestidzis savā runā un nevares vairs izķepuroties no šas kareivja mīlestības pret savu priekšniecību, tāpēc viņš uzbrēca Šveikam: — Ko tu boli uz mani acis kā teļš uz jauniem vārtiem?

— Saskaņā ar pavēli padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, jums pašam reiz labpatika man aizrādīt, ka man ar acīm jāseko jūsu mutei, kad jūs runājat. Un, tā kā katram kareivim jāklausa sava priekšnieka pavēles un jāpatur prātā uz visu mūžu, tad es arī citādi nevarēju.

— Skaties uz otru pusi, — leitnants Dubs uzbrēca, — tikai uz mani neglūni, muļķis tāds, tu zini, ka man tas nepatīk, ka es to nevaru izturēt, kad es tevi ieraugu, un es tev par to reiz tā sadošu . . . Šveiks izdarīja ar galvu pagriezienu uz kreiso pusi un soļoja šādā pozā leitnantam Dubam blakus, tā ka tas atkal neizturēja: — Kur tu skaties, kad es ar tevi runāju?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es izpildu jūsu pa​vēli — «Acis pa kreisi!».

— Ak kungs, ar tevi gan ir posts un bēdas! — leitnants Dubs nopūtās. — Skaties taisni uz priekšu un domā pats par sevi: «Es esmu pats lielākais stulbenis pasaulē.» Iegaumēji? Šveiks lūkojās taisni uz priekšu un jautāja: — Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, vai man uz to jāatbild?

— Ko tu iedrošinies? — leitnants Dubs iebrēcās. — Kā tu ar mani runā? Ko tu iedomājies?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, ka es domāju tikai par jūsu pavēli kādā stacijā, kur jūs man aizrādījāt, ka es vispār nedrīkstu atbildēt, kad jūs beidzat runāt.

— Tātad tev tomēr bailes no manis, — leitnants Dubs iepriecināts konstatēja, — bet vēl tu neesi mācījies mani pazīt. Manā priekšā trīcējuši pavisam citādāki vīri nekā tu, to tu ņem vērā. Es esmu daudzus pataisījis melnus un maziņus, tāpēc valdi mēli un paliec aizmugurē, lai es tevi neredzu!

Tā Šveiks nokļuva atkal kolonas beigās pie sanitariem un ērti nobrauca divričos līdz paredzētajai atpūtas vietai, kur beidzot izsniedza nelaimīgās govs gaļu un viru.

— To govi vajadzēja vismaz četrpadsmit dienu turēt etiķī un, ja ne govi, tad vismaz to cilvēku, kas viņu pircis, — Šveiks paziņoja.

No brigādes jāšus ieradās kurjers ar jaunām pavēlēm 11. kaujas rotai; maršruts bija grozīts, vajadzēja doties uz Felštinu; Voraliča un Sambora palika pa kreisi, jo tur nebija iespējams rotu novietot, tāpēc ka tur jau stāvēja divi Poznaņas pulki.

Virsleitnants Lukašs tūliņ sastādīja dispozīciju. Mantzinim Vanekam- un Šveikam bija jādodas sameklēt rotai naktsmājas Felštinā.

— Neievāriet tikai pa ceļam atkal kādas ziepe^, Šveik! — virsleitnants Lukašs aizrādīja. — Galvenais, izturieties pieklā​jīgi pret vietējiem iedzīvotājiem!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, pacentīšos. Tiesa, es gan redzēju ļoti nejauku sapni, kad uz rīta pusi biju iemidzis. Man rādījās sapnī kāda veļas baļļa manās mājās, un no tās visu nakti tecēja ūdens gaitenī, kamēr tā iztecēja tukša un mājas īpašnieka kungam griesti bija samirkuši caur un cauri, par ko viņš man no rīta. paziņoja. Tāds gadījums, obrlajtnanta kungs, tiešām notika reiz Karlinā aiz viadukta . . .

— Lieciet mūs mierā ar savām aplamajām valodām, Šveik, labāk apskatiet abi ar Vaneku karti, lai jūs zinātu, pa kādu ceļu jums jāiet. Tātad šeit jūs redzat ciemus. No šā ciema jūs pagriezīsiet i es pa labi uz upīti un tad iesiet, gar upmalu līdz nākošajam ciemam, un no turienes, kur pirmais strauts ietek upē, kas jums palika, pa labi, jūs iesiet pa lauku ceļu taisni uz ziemeļiem. Jūs nevarat nekur nomaldīties, un jums neizbēgami jānonāk Felštinā. Vai jūs to atcerēsieties?

Tā nu Šveiks kopā ar mantzini Vaneku devās ceļā pēc no​teiktā maršruta.

Bija pēcpusdiena, zeme smagi elpoja spiedīgajā tveicē, un pavirši aizbērtie kareivju kapi izgaroja neciešamu līķu smaku. Viņi nonāca apvidū, kur bija norisinājušās uzbrukuma kaujas Pržemišļai un ložmetēji nopļāvuši veselus bataljonus. Jaunaudzē līdzteku upei bija skaidri redzamas artilērijas apšaudes

pēdas. Gan līdzenumos, gan nogāzēs rēgojās no zemes ārā tikai saplosīti koku stumbri, un visu šo tuksnesi krustām šķērsām vagoja ierakumi.

— Te izskatās gan citādāk nekā pie Pragas, — Šveiks ieru​nājās, lai pārtrauktu klusumu.

— Pie mums jau raža novākta, — mantzinis Vaneks sacīja. — Mēs Kralupā iesākam pirmie.

— Te būs varena raža pēc kara, — Šveiks pēc brītiņa turpināja — Kaulu miltus pirkt nevajadzēs.

Zemniekam tas ir visai izdevīgi, kad viņa laukos satrūd vesels pulks, — tas ir labs mēslojums. Man tikai par vienu raizes: kaut tikai šie zemnieki neļautos apšmaukties un nepārdotu kareivju kaulus par pusvelti cukurfabrikām kaulu ogļu ražošanai! Mums reiz Karlinas kazarmās bija kāds obrlajtnants Holubs, tik mācīts, ka rotā visi viņu uzskatīja par idiotu, jo viņš savas augstās gudrības dēļ nebija iemācījies kareivjus lamāt un uz visu raudzījās no zinātniska viedokļa. Reiz kareivji viņam ziņoja, ka izsniegtā kroņa maize nav ēdama. Cits virsnieks būtu pārskaities par tādu bezkaunību, bet viņš nekā, viņš palika gluži mierīgs, nenosauca neviena ne par cūku, ne par sivēnu, pat pa ausi nevienam neiegāza. Viņš tikai sasauca visus savus vīrus kopā un sacīja savā patīkamajā balsī: «Vispirms, kareivji, jums jāsaprot, ka kazarmas nav gastronomijas veikals, kur jūs varat izmeklēties marinētus zušus, sardīnes eļļā vai sviestmaizītes.

Katram kareivim jābūt tik inteliģentam, ka viņš aprij bez kurnēšanas visu, ko dod, un tik disciplinētam, ka viņš nedomā par ēdamā kvalitati. Iedomājieties, kareivji, ka būtu iesācies karš! Tam tīrumam, kur jūs pēc kaujas apraks, būs pilnīgi vienalga, ar kādu kroņa maizi jūs būsiet sev pielikuši vēderus pirms nāves.

Zemes māmuļa sadalīs jūs sastāvdaļās un sagremos kopā ar zābakiem. Pasaulē nekas neiet zudumā, no jums izaugs jauna raža kroņa maizei citiem kareivjiem, kuri varbūt atkal nebūs ar to apmierināti tāpat kā jūs, ies sūdzēties un uzrausies uz tādu priekšnieku, kas viņus par to iesēdinās līdz pastardienai aiz restēm, jo viņam ir tiesība to darīt. Tā, kareivji, tagad es esmu jums visu izskaidrojis, kā pienākas, un ceru, ka man nevajadzēs jums vairs atgādināt, ka ikvienam, kas vēl iedomāsies sūdzēties, būs ilgi jāgaida, kamēr ieraudzīs dienas gaismu.» — «Kaut jel viņš būtu kādu pamatīgi nogānījis!» kareivji runāja savā starpā, jo obrlajtnanta kunga smalkie paņēmieni viņus traki kaitināja. Tad viņi ievēlēja mani no rotas, lai es viņam pasaku, ka visi viņu ļoti mīl, bet kas tas par karavīru, kas nelamājas. Tā nu es aizgāju uz viņa dzīvokli un lūdzu viņu, lai viņš met visu kautrēšanos pie malas, jo priekšniecībai jāprot cirst ar vārdiem kā ar siksnu un mēs, kareivji, esam pieraduši pie dienišķiem atgādinājumiem, ka mēs esam suņi un cūkas, jo citādi mēs varam zaudēt cienību pret savu priekšniecību. Sākuma viņš atsacījās un runāja kaut ko par inteliģenci un par to, ka mūsu gadsimtā nevienam vairs nedrīkstot stāvēt ar rungu aiz muguras, bet beidzot ļāvās pierunāties, iekrāva man pa ausi un izsvieda pa durvīm, lai atkal iegūtu autoritati mūsu acīs. Kad es paziņoju mūsu sarunas rezultātus, visi ļoti priecājās, bet otrā dienā viņš atkal visu samaitāja. Viņš pienāca pie manis un, visiem dzirdot, sacīja: «Šveik, es vakar pārsteidzos, še jums guldenis, un iedzeriet uz manu veselību!» Jā, ar kareivjiem jāprot apieties. Šveiks pārlaida skatienu apkārtnei.

— Man šķiet, — viņš sacīja, — ka mēs ejam nepareizi. Obrlajtnanta kungs mums taču visu tik labi paskaidroja. Vispirms kalnup, tad lejup, tad pa kreisi, tad pa labi un tad atkal pa kreisi, bet mēs ejam taisni uz priekšu. Jeb vai mēs visu to pagriešanos būtu jau izdarījuši runādami? Es tagad skaidri redzu savā priekšā divus ceļus uz Felštinu. Es varu derēt, ka mums ir jānogriežas pa kreisi.

Mantzinis Vaneks apgalvoja — ka vienmer, kad divi stāv krustceļos, — ka jānogriežas pa labi.

— Mans ceļš, — Šveiks sacīja, — ir ērtāks par jūsējo. Es iešu līdztekus strautam, kur neaizmirstules zied, bet jūs kaut kur cepināsieties pašā saules tveicē. Es turos pie tā, ko mums sacīja obrlajtnanta kungs, ka mēs šeit vispār nevaram nomaldīties, un, ja mēs nevaram nomaldīties, kāpēc tad man jārāpjas kalnā? Es iešu mierīgā garā pa pļavām, piespraudīšu kādu puķīti pie cepures un saplūkšu obrlajtnanta kungam veselu pušķi. Galu galā mēs pārliecināsimies, kam no mums ir taisnība, un es ceru, ka mēs šeit šķirsimies kā labi draugi. Apkārtne šeit ir tāda, ka visiem ceļiem jāved uz Felštinu.

— Netaisiet muļķības, Šveik, — Vaneks uzbārās, — taisni šeit, kā es teicu, mums pēc kartes jānogriežas pa labi.

— Karte var arī kļūdīties, — Šveiks atbildēja, nogriezdamies uz ieleju, pa kuru tecēja strauts. — Tā reiz desinieks Kršeneks 110 Vinohradiem bija iedomājies naktī atgriezties mājup no traktiera «Pie Montagiem» pēc Pragas pilsētas plāna, bet uz rīta pusi viņu atrada Rozdelovā pie Kladnas galīgi stīvu rudzu laukā, kur viņš bija nogurumā pakritis. Tātad, ja jūs negribat pieņemt manu padomu, mantziņa kungs, bet gribat palikt pie sava, tad mums šeit jāšķiras, lai satiktos galapunktā Felštinā. Paskatieties pulkstenī, lai zinātu, kurš tur pirmais ieradīsies! Un, ja jums varbūt draud kādas briesmas, tad izšaujiet gaisā, lai es zinātu, kur jūs atrodaties.

Pēcpusdienā Šveiks nonāca pie neliela ezera, kur viņš pārsteidza kādu izbēgušu krievu gūstekni, kas šeit bija iedomājies peldēties un, Šveiku pamanījis, tāpat pliks aizlaidās lapās. Šveiks kļuva ziņkārīgs, kā gan viņam piestāvētu krievu formas tērps, kas tepat gulēja zālē pie sēru vītoliem. Viņš aši izģērbās un uzvilka nelaimīgā krievu gūstekņa tērpu. Kā vēlāk izrādījās, šis gūsteknis bija izbēdzis no kāda gūstekņu transporta, kas bija novietots ciemā aiz meža. Šveiks gribēja pamatīgi apskatīt savu atspulgu ūdenī, tāpēc viņš soļoja šurpu turpu gar krastu, kamēr viņu pārsteidza karalauka žandarmu patruļa, kas meklēja izbēgušo krievu gūstekni. Patruļa sastāvēja no ungāriem, kas Šveiku par spīti viņa protestiem nogādāja Hirovā un pievienoja krievu gūstekņu transportam, ko bija atsūtījuši izla​bot dzelzceļu uz Pržemišļu.

Tas viss norisinājās tik ātri, ka Šveiks tikai otrā dienā aptvēra stāvokli un uzrakstīja ar apdegušu skalu šādus vārdus uz baltās sienas skolas telpās, kur bija novietota daļa gūstekņu: «Šeit pārgulēja Jozefs Šveiks no Pragas, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks, kas, izpildot kvartirjera pienākumus, aiz pār​skatīšanās krita austriešu gūstā pie Felštinas.»

Ceturta dala

pamatīgā pēriena turpinājumsI ŠVEIKS KRIEVU GŪSTEKŅU EŠELONĀ Kad Šveiks, ko viņa krievu formas tērpa un cepures dēļ. aiz kļūdīšanās bija noturējuši par sagūstītu krievu, kas izbēdzis no krievu gūstekņu transporta netālu no Felštinas, attēloja ar apdegušu skalu savas dvēseles izmisuma kliedzienu uz sienas, neviens tam nepievērsa uzmanību, bet, kad viņš Chirovā, kur transports apstājās, iedomājās to visu izstāstīt virsniekam, kas gāja garām, kad viņiem izdalīja pa gabalam cietas kukuruzas maizes, — tad kāds no ungāru sargkareivjiem iezvēla viņam ar šautenes laidi pa plecu, uzsaukdams: — Baszom az ciet, atpakaļ ierindā, krievu cūka!

Tā ungāri mēdza izturēties pret krievu gūstekņiem, kuru valodu nesaprata. Šveiks atgriezās savā vietā un uzrunāja tuvāk stāvošo gūstekni: — Sitas cilvēks izpildīja tikai savu pienākumu, bet turklāt apdraudēja pats savu dzīvību. Ja nu tā šautene būtu pielādēta un aizslēgs vaļā? Tad viegli varētu gadīties, ka tādā reizē, kad viņš zveļ kādam pa plecu un stobrs pavērsts pret viņu pašu, lādiņš sprāgst un visa porcija viņam ģīmī, un viņš mirtu, izpildot dienesta pienākumu. Pie mums Sumavā kādās akmeņlauztuvēs strādnieki mēdza ievilkt dinamīta degļus, lai ziemu būtu vieglāk lauzt celmus kurināmam. Bet lauztuvju sargam bija pavēlēts pārmeklēt katru strādnieku pirms mājās iešanas, un to viņš darīja ar tādu prieku, ka sagrāba tūliņ pirmo strādnieku un sāka to tik cītīgi čamdīt, ka deglis kabatā eksplodēia un ir sargs, ir strādnieks uzskrēja gaisā, un tas izskatījās tā, it kā viņi vēl pēdējā brīdī būtu apkrituši viens otram ap kaklu.

Krievu^gūsteknis, kam Šveiks to stāstīja, raudzījās viņā visai līdzjūtīgi, jo nesaprata no visas runas ne vārda.

— Nesaprotu … Es Krimas tatars. .. Allach achper.

Tatars nosēdās zemē, sakrustojis kājas, salika rokas uz krū​tīm un sāka skaitīt lūgšanas: — Allacb achpcv . . . Allach achper .. . bezemila . . . arach- man .. . arachim . .. malimkin mustafir

..

— Tātad tu esi tatars, — Šveiks līdzjūtīgi noteica, — tad tu gan esi iekūlies ķezā. Tad tev jāsaprot mana valoda un man tava, ja tu esi tatars. Hm — vai tu pazīsti Jaroslavu Sternbergu? Neesi dzirdējis tādu vārdu, tataru dzimums? Viņš jums uzskaitīja pa dibenu pie Hostinas. Toreiz jūs, tataru knišļi, aizdiedzāt no Moravijas kā sasviluši. Jums laikam lasāmgrāmatās par to nemāca kā mums. Vai tu Hostinas jaunavu Mariju pazīsti? Skaidrs, ka ne! Viņa arī tanī pasākumā piedalījās. Nu, pagaidi, gan jūs te gūstā visus nokristīs! Šveiks griezās pie otra gūstekņa: — Vai tu arī esi tatars?

Tas saprata vārdu «tatars» un papurināja galvu.

— Tatars ne, čerkess, mans ir čerkess, galvas griežum. Šveikam tiešām bija laimējies: viņš bija nokļuvis dažādu austrumu tautību pārstāvju sabiedrībā.

Ešelonā atradās tatari, gruzini, osetini, čerkesi, mordovieši un kalmiki.

Diemžēl, viņš nevarēja ne ar vienu sarunāties. Viņu dzina kopā ar citiem uz Dobromilu, kur bija jālabo dzelzceļa līnija, kas veda no Pržemišļas uz Nižankovici.

Dobromilas etapa kancelejā gūstekņus citu pēc cita pierakstīja, kas sagādāja ne mazumu grūtību, jo no visiem Dobromilā atdzītajiem trīssimt gūstekņiem neviens nesaprata to krievu valodu, kādā runāja aiz galda sēdošais feldfebelis. Šis feldfebelis bija savā laikā pieteicies par krievu valodas pratēju un tagad izpildīja Austrumgalicijā tulka pienākumus. Pirms trim nedēļām viņš bija pasūtījis vācu-krievu vārdnīcu un krievu gramatiku, bet tās vēl nebija pienākušas, un tāpēc viņš pagaidām krievu valodas vietā runāja lauzītā slovaku valodā, no kuras bija šo to iegaumējis, braukādams pa Slovākiju kā Vīnes fir​mas pārstāvis un tirgodamies ar sv. Stefana attēliem, svētītā ūdens traukiem un rožukroņiem.

Dīvainās būtnes, ar kurām viņš nekādi nevarēja saprasties, viņu galīgi samulsināja. Viņš panācās uz priekšu un uzbrēca gūstekņu baram: — Wer kann deutsch sprechen?[41] No bara iznāca Šveiks, kas steidzās pie feldfebeļa, priekā starodams. Feldfebelis uzaicināja viņu tūliņ nākt līdzi uz kan​celeju.

Feldfebelis atsēdās aiz saviem papīriem — veselas grēdas veidlapu, kur bija jāatzīmē gūstekņu uzvārdi, izcelšanās un karaspēka piederība, un starp viņiem norisinājās interesanta saruna vācu valodā: — Tu esi ebrejs, vai ne? — viņš uzrunāja Šveiku. Šveiks papurināja galvu.

— Nav ko liegties, — feldfebelis — tulks pašpārliecināti turpināja. — Katrs gūsteknis, kas prot vāciski, ir ebrejs, un darīts. Kā tevi sauc? Šveichs? Re nu, un tu vēl liedzies, kur tev tāds ebreju uzvārds.

Te tev nav jāslēpj, ka tu esi ebrejs. Pie mums, Austrijā, ebreju grautiņus nerīko. No kurienes tu esi? No Pragas? Ahā, Praga, zinu, zinu, tā ir pie Varšavas[42]. pirms kādas nedēļas man arī bija divi ebreji no Pragas pie Varšavas. Un kāds numurs tavam pulkam? Deviņdesmit viens?

Feldfebelis paņēma rokasgrāmatu un pašķirstīja to.

— Deviņdesmit pirmais pulks ir no Erivanas Kaukazā, pastāvīgā uzturas vieta Tiflisā. Redzi, kādas lietas mēs te zinām? Šveiks tiešām bija pārsteigts, un feldfebelis neparasti nopietni turpināja, pasniedzot Šveikam savu pussmēķēto papirosu: — Tā ir citāda tabaka nekā jūsu machorka. Es te esmu kungs un ķeizars, saproti, ebrejiņ? Kad es ko saku, tad visiem jātrīc un jālien uz vēdera. Pie mums armijā pavisam cita disciplina nekā pie jums. Jūsu cars ir cūkcepure, bet mūsējais — gudra galva. Es tev tūliņ kaut ko parādīšu, lai tu redzētu, kāda pie mums disciplina.

Viņš pavēra durvis uz blakus telpām un uzsauca: — Hansi Lefler!

Kāds atsaucās: «Seit!» — un istabā ienāca kareivis ar kāksli, kāds Štirijas puisis ar raudulīga kretina izskatu. Viņš strādāja etapa punktā visus netīros darbus.

— Hansi Lefler, — feldfebelis pavēlēja, — paņem manu pīpi, iekod zobos kā suns nesamo un skrej četrrāpus ap galdu, kamēr es teikšu: «Halt!»[43] Turklāt tev jārej, bet tā, lai pīpe neizkristu no žaunām, citādi es tevi likšu piesiet.

Stirietis ar kāksli metās četrrāpus un sāka riet.

Feldfebelis uzvaroši paraudzījās Sveikā.

— Nu, vai es tev neteicu, ebrejiņ, ka pie mums ir disciplina? — Un viņš ielīksmots uzlūkoja nabaga kareivi, kas te bija ieradies no kādām Alpu ganībām. — Plalt! — viņš beidzot uzsauca. — Tagad nostājies uz pakaļkājām un pasniedz pīpi! Labi, un tagad uzdziedi!

Istabā atbalsojās rēcieni: — Holario, holario . ..

Pēc izrādes feldfebelis izvilka no atvilktnes četrus papirosus un augstsirdīgi pasniedza ITansim; Šveiks tikmēr sāka stāstīt lauzītā vācu valodā, ka reiz kādam virsniekam bijis tik paklausīgs kalpotājs, ka darījis visu, ko vien tā kungs pavēlējis. Kādreiz viņam vaicājuši, vai viņš apēstu ar karoti to, kas viņa kungam cauri izgājis, ja kungs to pavēlētu. Viņš atbildējis: «Ja mans lajtnanta kungs pavēlētu, tad es pēc pavēles apēstu arī, bet tur nedrīkstētu būt neviens matiņš, jo tad mani traki šķebina un man tūliņ kļūst nelabi.»

Feldfebelis nosmējās.

—· Jums, ebrejiem, ir lieliskas anekdotes, bet es varu derēt, ka disciplina jums nav tik stingra kā mums. Bet nu ķersimies pie darba: es tev nododu transportu. Līdz vakaram tev jāsaraksta visu gūstekņu vārdi. Tu saņemsi viņiem pārtiku, sadalīsi grupās pa desmit un pielūkosi, lai kāds neaizbēg. Ja tev kāds aizbēgs, ebrejiņ, tad tevi nošaus!

— Es gribētu ar jums parunāt, feldfebeļa kungs, — Šveiks ieteicās.

— Nesāc tikai kaulēties! — feldfebelis atbildēja. — Tas man nepatīk, tad es tevi sūtīšu uz nometni.

Tu pārāk ātri sāc pie mums Austrijā iedzīvoties. Jau grib runāt ar mani privāti! Jo pret jums, gūstekņiem, godīgāk izturas, jo ļaunāk . .. Taisies, ka tiec! Te tev papīrs un zīmulis, sastādi sarakstu. .. Nu, ko tev vēl vajag?

— Icb melde gehorsamst, LIerr Feldwebl..

— Taisies, ka pazūdi! Tu redzi, kas man darba!

Un feldfebeļa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka viņš ir darbā galīgi pārpūlējies. Šveiks salutēja un devās pie gūstekņiem, domādams klusībā, ka tas, ko viņš pacieš ķeizara majestates labā, reiz tomēr at​maksāsies.

Grūtāk jau bija ar saraksta sastādīšanu, jo gūstekņiem nevarēja iestāstīt, ka tiem jānosauc savs uzvārds. Šveiks bija daudz dzīvē pieredzējis, bet šie tataru, gruzinu un mordoviešu uzvārdi viņam tomēr neturējās prātā. «To man gan neviens neticēs,» viņš domāja, «ka kādu var tā saukt kā šos te tatarus: Muhlahalejs Abdurchmanovs, Bejmurats Allabali, Džeredže Čerdedže, Davlatbalejs Nurdagalejevs utt.

Mums gan ir labāki uzvārdi, piemēram, tam mācītājam Zidohouštā, ko sauca par Vobejdu[44].»

Un viņš devās tālāk gar gūstekņu rindu, kuri sauca cits pēc cita savus vārdus un uzvārdus: — Džindralejs Ilanemalejs, Babamulejs Mirzahali utt.

— Neizmežģī tikai mēli! — Šveiks katram aizrādīja, labsirdīgi smaidot. — Nu, vai tad nav labāk, kad cilvēkus sauc kā pie mums — Bohuslavs Stepaneks, Jaroslavs Matoušeks vai Rūžena Svobodova.

Kad beidzot Šveiks pēc neticamām grūtībām bija sarakstījis visus šos Babulas Halejus un Hudži Mudži, viņš nolēma vēlreiz mēģināt ieskaidrot feldfebelim-tulkam, ka viņš ir pārpratuma upuris; tomēr arī šoreiz viņš veltīgi sauca pēc taisnības kā jau daudzkārt tanī ceļā, kas viņu bija novedis gūstekņu pulkā.

Feldfebelis, kas jau sākumā nebija skaidrā prātā, bija tikmēr pazaudējis pēdējo sajēgu.

Viņš bija atšķīris kādu vācu laikraksta sludinājumu lappusi un dziedāja Radecka marša meldijā:

— Mainu gramofonu pret bērnu ratiņiem! Pērku sasistus stiklus, baltus un zaļus! Katrs, kas beidz neklātienes tirdzniecī​bas kursus, iemācās rēķinvedību un grāmatvedību utt.

Dažiem sludinājumiem marša meldija nederēja, un feldfebelis centās tos pieskaņot ar varu, sizdams ar dūrēm takti uz galda un klaudzinādams ar kājām. Kontušovkā samirkušie ūsu gali rēgojās abās pusēs viņa sejai it kā vaigos iespraustas otiņas ar sakaltušu gumiarabiku. Aiztūkušās acis gan pamanīja Šveiku, bet šim atklājumam nesekoja nekāda reakcija, vienīgi dūres un kājas meta mieru. Feldfebelis sāka bungot pa krēslu un dziedāt «Ich weiss nicht, was soli es bedeuten»[45] meldijā jaunu sludinājumu: — Karolina Dregere, vecmāte, piedāvā god. dāmām savus pakalpojumus visos gadījumos.

Viņš dziedāja aizvien klusāk, kamēr apklusa pavisam, pievērsis nekustīgo skatienu visai sludinājumu lappusei, un Šveikam radās iespēja uzsākt lauzītā vācu valodā stāstu par savām likstām. Šveiks iesāka ar to, ka viņam tomēr bijusi taisnība un uz Felštinu vajadzējis doties līdztekus upei, tikai viņš tur neesot vainīgs, ka krievu kareivis izbēgot no gūsta un mazgājoties dīķī, kur Šveikam garām ejams, jo viņa, kvartirjera, pienākums esot doties uz Felštinu pa īsāko ceļu. Krievs, viņu ieraudzīdams, aizbēdzis un atstājis savu formas tērpu krūmos. Viņš, Šveiks, esot dzirdējis, ka frontē izlūku dienestā lietojot kritušo ienaidnieku formas tērpus, tāpēc viņš izmēģinājuma dēļ uzvilcis pamestās drēbes, lai pārliecinātos, kā cilvēks jūtas šādā gadījumā svešā formas tērpā.

Noskaidrojis šo pārpratumu, Šveiks pamanīja, ka veltīgi šķiedis vārdus, jo feldfebelis jau bija. iemidzis, iekām vēl Šveiks stāstā nonāca līdz dīķim. Šveiks piegāja pie viņa un familiari pieskārās pie pleca. Ar to pilnīgi pietika, lai feldfebelis mirklī noveltos no krēsla uz grīdas, kur šņāca mierīgi tālāk.

— Piedošanu, feldfebeļa kungs, —Šveiks pielika roku pie cepures un atstāja kanceleju.

Tikmēr militārā celtniecības daļa bija grozījusi savus plānus un noteikusi, ka tā gūstekņu grupa, kur atradās Šveiks, jāsūta taisni uz Pržemišļu Pržemišļas—Lubačovas dzelzceļa līnijas at​jaunošanas darbos.

Tā viss palika pa vecam, un Šveiks turpināja savu odiseju krievu gūstekņu vidū. Ungāru sargkareivji dzina viņus trie​ciena tempā aizvien uz priekšu.

Apmezdamies kādā ciemā atpūsties, viņi satika tirgus laukumā vezumniekus. Pie kādas vezumu grupas stāvēja virsnieks un noraudzījās gūstekņos. Šveiks izskrēja no rindas, izslējās virsnieka priekšā un izsaucās: «Herr Leutnant, melde gehorsamst!»[46] Vairāk viņš nepaguva pateikt, jo divi ungāru kareivji, velēdami ar dūrēm viņam pa muguru, iedzina viņu atpakaļ gūs. tekņu barā.

Virsnieks aizsvieda viņam pakaļ papirosu galu, ko kāds cits gūsteknis pacēla un smēķēja tālāk.

Tikmēr virsnieks paskaidroja blakus stāvošajam kapralim, ka Krievijā dzīvojot vācu kolonisti, kurus arī piespiežot karot.

Visā garajā ceļā līdz Pržemišļai Šveikam vairs neradās izdevība kādam sūdzēties, ka viņš patiesībā ir 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Kad viņi ieradās Pržemišļā, tos pievakarē aizdzina uz pilnīgi sagrautu cietoksni iekšējo nocietinā​jumu joslā, kur bija palikuši tikai cietokšņa artilērijas staļļi.

Tanīs bija uzkrājies tik daudz utīm pilnu, salmu, ka utis skraidīja vien pa sadrupušajiem stiebriem, it kā tās nebūtu utis, bet skudras, kas vāc materialu savam pūznim.

Gūstekņiem izsniedza mazliet melnas cigoriņu suslas un ga​balu saziedējušas kukuruzas maizes.

Tad transportu saņēma majors Volfs, kas tanī laikā pārzināja visus gūstekņus, ko nodarbināja Pržemišļas cietokšņa un apkārtnes labošanas darbos. Tas bija solids cilvēks. Viņam bija vesels štābs tulku, kas izraudzījās no gūstekņiem speciālistus būvdarbiem, skatoties pēc viņu spējām un agrākās nodarbošanās.

Majoru Volfu bija apstājusi doma, ka krievu gūstekņi tīšuprāt noliedz savas spējas, jo mēdza gadīties, ka uz viņa jautājumu: «Vai tu proti būvēt dzelzceļu?» — gūstekņi kā vienā mutē atbildēja: «Nekā nezinu, nekā tāda neesmu dzirdējis, vien​mēr esmu dzīvojis godīgi un tikumīgi.»

Kad gūstekņus sastādīja ierindā majora Volfa un viņa štaba priekšā, viņš tūliņ noprasīja vāciski, vai kāds neprotot vācu valodu.

Šveiks apņēmīgi iznāca priekšā, militāri izslējās, salutēja un paziņoja, ka protot vāciski.

Majors Volfs iepriecināts tūliņ jautāja Šveikam, vai tas ne​esot inženieris.

— Padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks atbildēja, — ka es neesmu inženieris, bet 91. kājnieku pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Es esmu nokļuvis mūsu pašu gūstā. Tas gadījās tā …

— Ko? — majors uzbrēca.

— Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tas notika . ..

— Jūs esat čechs, — majors brēca atkal, — jūs esat pār​ģērbies krievu formas tērpā!

— Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka tas sakrīt uz mata. Man tiešām prieks, ka majora kungs tik ātri iejutās manā stāvoklī. Varbūt mūsējie jau kaut kur cīnās, un man te nāktos veltīgi nosist visu kara laiku. Es jums, majora kungs, visu pa kārtai paskaidrošu. ·— Diezgan, — majors Volfs noteica un pasauca divus kareivjus, lai tie tūliņ novedot šo vīru uz virssardzi; viņš pats ar kādu virsnieku lēnām sekoja Šveikam, sarunā strauji mētādamies ar rokām. Katrā viņa teikumā bija kaut kas par čechu suņiem, pie tam otrs virsnieks juta, ka majors ļoti priecīgs, jo viņam laimējies ar savu asrcdzību atklāt vienu no tiem putniem, par kuru nodevīgo rīcību viņpus robežām jau priekš pāris mēnešiem visiem daļu komandieriem bija izsūtīti slepeni apkārtraksti, kur bija norādīts, ka daudzi pārbēdzēji no čechu pulkiem, aizmirsuši zvērestu, iestājas krievu armijā un kalpo ienaidniekam, izdarot tam vērtīgus pakalpojumus kā izlūki.

Austrijas iekšlietu ministrija vēl nebija skaidrībā, vai krievu pusē darbojas kādas no pārbēdzējiem sastādītas kaujas vienības. Tā nezināja vēl nekā noteikta par revolucionārām organizācijām ārzemēs, un tikai augustā bataljonu komandieri Sokalas— Miljatinas—Bubnovas līnijā saņēma slepenus ziņojumus, ka bi​jušais austriešu profesors Masariks aizbēdzis uz ārzemēm, kur nodarbojas ar pretaustriešu propagandu.

Kāds stulbenis divizijā bija papildinājis šo ziņojumu ar šādu pavēli: «Aizturēšanas gadījumā nekavējoties nogādāt divizijas štābā!»

Majoram Volfam tolaik vēl nebija ne jausmas par to, kā īsti strādā pret Austriju šie pārbēdzēji, kuri vēlāk, satikdamies Krievijā vai citur, uz jautājumu: «Ko tu te dari?» — jautri atbildēja: «Es nododu savu kungu un ķeizaru!»

Viņš zināja no apkārtrakstiem tikai par pārbēdzējiem-spiegiem, un vienu no tiem, kas tik viegli bija nācis viņam nagos, patlaban aizveda uz virssardzi. Majors Volfs, diezgan iedomīgs cilvēks, jau iztēlojās augstākās priekšniecības uzslavu un atzi​nību par savu modrību, uzmanību un talantu.

Iekām viņi nonāca virssardzē, viņš jau bija pārliecināts, ka ar nodomu jautājis: «Kurš prot runāt vāciski?» — jo, inspicējot gūstekņus, viņam tieši šis subjekts tūliņ licies visai aiz​domīgs.

Pavadonis virsnieks māja ar gaivu un piebilda, ka par šā subjekta aizturēšanu vajadzēšot ziņot garnizona priekšniekam, lai tas virzot lietu tālāk un nododot apvainoto kara tiesai, jo majora kunga priekšlikums nopratināt gūstekni virssardzē un pakārt pirmajā kokā neesot nekādi pieņemams. Viņu noteikti pakāršot, bet tikai likumīga kārtā pēc kara tiesas pavēles, lai pirms pakāršanas, pamatīgi nopratinot, atklātu viņa sakarus ar citiem līdzīgiem nodevējiem. Sazin kas tur viss vēl nāk klajā.

Majoru Volfu bija pārņēmusi pēkšņa nepiekāpība un pašam līdz šim nezināma asinskāre, un viņš paziņoja, ka pakāršot šo nelieti tūliņ pēc nopratināšanas, uzņemdamies visu atbildību. Viņš varot to arī atļauties, jo viņam esot pazīšanās ar augstākām aprindām, tāpēc viņam neesot ko bažīties. Tas taču esot kā frontē. Ja šo cilvēku būtu pamanījuši un notvēruši turpat kaujas lauka tuvumā, tad viņu ari nopratinātu un tūliņ uz vietas pakārtu. Bez tam kapteiņa kungs taču laikam zinot, ka katram komandierim, ja tas nav zemāks par kapteini, ir tiesības kara darbības rajonā kārt visas aizdomīgas personas.

Majors Volfs gan mazliet kļūdījās, runājot par kāršanas tiesībām. Austrumgalicijā, jo tuvāk frontei, jo zemākas dienesta pakāpes personām bija šīs tiesības, līdz beidzot atgadījās, ka patruļas priekšnieks kapralis lika pakārt divpadsmit gadus vecu zēnu, kas tam bija izlicies šaubīgs, jo vārījis atstāta un izlaupīta ciema pussabrukušā būdā kartupeļu mizas.

Majors un kapteinis aizvien vairāk iekarsa strīdā.

— Jums nav nekādu tiesību, — kapteinis uztraucies kliedza. — Viņu pakārs uz kara tiesas lēmuma pamata.

— Viņu pakārs bez kāda lēmuma, — majors Volfs šņāca. Šveiks, kuru veda pa priekšu, noklausījās visu šo interesanto sarunu un tikai sacīja saviem pavadoņiem: — Tie paši vēži vien ir. Tā mēs arī vienreiz kādā Libnu traktierī «Zavadlecā» strīdējāmies, kad vislabāk izsviest cepurnieku Vašaku, kas vienmēr cēla traci: vai tūliņ, tikko tas parādīsies durvīs, vai pēc tam, kad tas būs pasūtījis alu, samaksājis un izdzēris, vai varbūt novilkt viņam zābakus, kad tas būs apdejojis apkārt istabai. Krodzinieks ieteica sviest viņu ārā tad, kad viņš būšot jau labi iesilis un iemetis, tad lai viņš samaksājot tēriņu un pazūdot. Un zināt, ko tas nelietis ar mums izdarīja? Viņš nemaz neieradās. Ko jūs par to teiksiet?

Abi kareivji, kuri bija no Tiroles, reizē atbildēja: — Nix bohmisch.

— Verstehen sie deutsch? — Šveiks mierīgi ieprasījās.

— Jawohl — abi atbildēja, pēc kam Šveiks piezīmēja: — Tas ir labi, vismaz nenoklīdīsiet savējo vidū. Šādās draudzīgās sarunās viņi sasniedza virssardzi, kur majors Volfs turpināja debatēt ar kapteini par Sveika likteni, kamēr Šveiks rātni nosēdās kaktiņā uz sola.

Majors Volfs pēdīgi pievienojās kapteiņa domām, ka šis cilvēks pakarams tikai pēc ilgākas procedūras, kuru tik mīlīgi dēvē par «tiesas ceļu».

Ja Šveikam būtu jautājuši, ko viņš par to visu domā, viņš droši vien būtu atbildējis: — Man loti jāatvainojas, majora kungs, jo jūsu dienesta pakāpe augstāka nekā kapteiņa kungam, bet kapteiņa kungam tomēr taisnība. Katra pārsteigšanās ir par ļaunu. Reiz kāda Pragas iecirkņa tiesā sajuka prātā kāds tiesnesis. Labu laiku neviens nekā nemanīia, bet tas nēkšņi atklājās, iztiesāiot. kādu goda aizskaršanas lietu. Kāds Znamenačeks, saticis ielā kapelanu Hortiku, kas dievvārdu stundā bija ieplaukājis viņa puiku, sāka to lamāt: «Jūs ragulops, tu melnais nelieti, tu dievticīgais stulbeni, tu melnā cūka, tu āzi, ne mācītājs, tu Kristus mācības zaimotājs, tu liekulis un krāpnieks mācītāia drēbēs!» Šis iukušais tiesnesis biia. visai dievbijīgs cilvēks. Viņam bija trīs māsas, un visas kalpoja pie mācītājiem, un viņš pats bija par krusttēvu visiem māsu bērniem, tāpēc viņš tā uztraucies, ka pēkšņi zaudēūs prātu un uzbrēcis apsūdzētajam: «Viņa majestatos ķeizara un kēnina vārdā es jums piespriežu nāves sodu pakarot!

Spriedums nav pārsūdzams. Horačeka kungs, ·— viņš uzsaucis tiesas uzraugam, — ņemiet to kungu un pakariet, jūs zināt, tur, kur izdauza paklājus, un tad nāciet, es jums izmaksāšu alu.» Skaidrs, ka Znamenačeka kunos un uzraugs palikuši kā sasaluši, bet viņš piespēris kāiu un uzkliedzis: «Vai jūs klausīsiet vai ne?» Uzraugs tā pārbijies, ka sācis jau vilkt Znamenačeka kungu projām, un, ja nebūtu iejaucies aizstāvis un izsaucis ātro palīdzību, tad nezin, kā Znamenačeka kungam būtu klājies. Un, kad tiesneša kungu sēdināiuši ātrās palīdzības ratos, viņš vēl brēcis: «Ja nav virves, pakariet vinu dvielī, gada beigās norēķināsimies!»

Kad nu Šveiks bija parakstījis majora Volfa sastādīto protokolu, tad viņu konvoja pavadībā nogādāia pie garnizona priekšnieka. Protokolā bija sacīts, ka Šveiks, bīīdams Austrijas armijas kareivis, apzināti, neviena nepiespiests, uzvilcis krievu formas tērpu un karalauka žandarmi aizturējuši viņu aiz frontes līnijas, krieviem atkāpjoties.

Tas viss bija svēta patiesība, un Šveiks kā godīgs cilvēks nekā nevarēja iebilst. Bet, kad viņš protokola sastādīšanas laikā mēģināja to papildināt ar dažiem izteicieniem, kas varētu stāvokli padarīt skaidrāku, tad tam sekoja nikns majora uzbrēciens: — Muti ciet, par to es jums neprasu! Lieta ir pilnīgi skaidra. Šveiks katrreiz salutēja un atbildēja: — Padevīgi ziņoju, ka es turu muti ciet un ka lieta ir pilnīgi skaidra.

Kad Šveiku aizveda uz garnizona štābu, viņu tur ieslēdza kādā midzenī, kas agrāk bija noderējis par rīsu noliktavu un reizē par peļu pansiju. Pa grīdu vēl bija izbārstīti rīsu graudi, un peles ir nedomāja no Šveika bīties, bet jautri skraidelēja, uzlasot graudus. Šveikam lika ienest salmu maisu, un drīz viņa pie tumsas pieradušās acis pamanīja, ka šinī maisā nekavējoties ievācās vesela peļu ģimene. Nebija šaubu, ka tā gribēja iekārtot sev jaunu dzīvokli sabirzuša austriešu salmu maisa senās slavas paliekās. Šveiks sāka velēt pa aizslēgtajām durvīm; ieradās kāds kapralis, polis, un Šveiks pieprasīja, lai viņu novietojot citur, citādi viņš varot nogulēt peles savā maisā un tā nodarīt kronim zaudējumus, jo viss, kas atrodoties kroņa nolik​tavā, esot kroņa īpašums.

Polis saprata Šveiku tikai daļēji, tāpēc padraudēja tam aiz durvīm ar dūri, noburšķēja kaut ko par apcūkojušos dibengalu un devās projām, nikni pieminēdams koleru, it kā Šveiks viņu nezin kā būtu apvainojis.

Nakti Šveiks pavadīja mierīgi, jo pelēm nebija pret viņu nekādu sevišķu pretenziju; tām bi ja sava nakts darbu programa, ko tās izpildīja tuvējā noliktavā, kas bija pieblīvēta kareivju mēteļiem un cepurēm, ko tās grauza pilnīgā mierā un drošībā. Intendantura tikai pēc kāda gada apķērās iegādāties kroņa noliktavās kroņa kaķus (bez tiesībām uz pensiju), kurus intendanti ierakstīja ailē: «Ķ. un ķ. kroņa noliktavu kaķi». Šis kaķu tituls īstenībā bija kāda veca iestādījuma atjaunojums, ko bija atcēluši pēc 18G6. gada kara.

Agrāk, vēl Marijas Terezijas laikā, arī mēdza kaķus novietot kroņa noliktavās, kad intendantu kungi centās uzvelt nevainī​gajām pelēm atbildību par savām blēdībām.

Tomēr šie kroņa kaķi daudzos gadījumos nepildīja savu uzdevumu pēc labākās sirdsapziņas, tāpēc arī gadījās, ka ķeizara Leopolda valdīšanas laikā pēc kara tiesas lēmuma pakāra sešus Pohorželecas[47] kroņa noliktavas kaķus. Droši vien visi tie, kam ar šo noliktavu bija bijušas kādas darīšanas, omulīgi smīnēja bārdā! * Reizē ar brokastu kafiju Sveika migā iegrūda kādu vīrieti krievu formas tērpā un mētelī.

Vīrietis runāja čechiski ar poļu akcentu. Tas bija viens no tiem neliešiem, kuri kalpoja Pržemišļā novietotā armijas korpusa pretizlūkošanas daļā. Viņš bija militārās slepenpolicijas darbinieks un nemaz nepapālējās izgudrot kādu izsmalcinātāku paņēmienu Sveika iztaujāšanai, bet vienkārši iesāka: — Es nu gan esmu smalki iegāzies aiz savas neuzmanības! Agrāk es kalpoju 2.8. pulkā, un pie krieviem arī tūliņ iestājos armijā. Kas mani dzina pieteikties iet izlūkos, — nu es esmu tik muļķīgi iekritis! Es kalpoju pie viņiem 6. Kijevas divizijā. Kādā krievu pulkā tu kalpoji, biedri? Man tā šķiet, ka mēs kaut kur Krievijā esam tikušies. Kijevā es pazinu daudzus čechus, kas kopā ar mani pārgāja fronti, kad devāmies pie krieviem, es tikai nevaru tagad atcerēties viņu uzvārdus un no kurienes katrs bija.

Varbūt tu kādu atceries? Ar ko tu tur satikies? Man labprāt gribētos zināt, vai tur ir vēl kāds no mūsu 28. pulka.

Atbildes vietā Šveiks noraizējies aptaustīja vina pieri un pārbaudīja pulsu, tad pieveda viņu pie lodziņa un lika parādīt mēli. Blēdis pret šo procedūru nekā neiebilda, jo domāja, ka tās ir sazvērnieku norunātas pazīšanās zīmes. Tad Šveiks sāka dauzīt pie durvīm un, kad atnākušais sargkareivis vaicāja pēc trokšņa iemesla, pieprasīja vāciski un čechiski, lai tūdaļ atsūtot ārstu, jo cilvēks, kas te ievietots, jucis prātā.

Tas tomēr nepalīdzēja, un vīrieti neaizveda. Viņš mierīgi sēdēja un muldēja joprojām par Kijevu, it kā viņš tur noteikti redzējis Šveiku maršējam kopā ar krievu kareivjiem.

— Jūs noteikti būsiet sadzēries purva ūdeni, — Šveiks viņam sacīja, — kā pie mums jaunais Tineckis, kas bija pavisam prātīgs cilvēks, iekām nebija sadomājis doties ceļojumā un nokļuvis Itālijā.

Viņš arī ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par šo Itāliju, ka tur esot tikai rāvains ūdens un nekā cita ievērības cienīga. No šā ūdens viņš bija dabūjis drudzi, un tas viņam uznāca četrreiz gadā: visu svēto dienā, sv. Jozefa dienā, Pētera un Pāvila dienā un

Marijas debesbraukšanas dienā. Un, kad viņam šis drudzis uzbruka, tad viņš sāka pazīt visus cilvēkus, pilnīgi svešus un nepazīstamus, gluži tāpat kā jūs mani. Viņš uzrunāja katru cilvēku tramvajā, ka viņš to pazīstot, ka esot to saticis Vīnes stacijā. Visus, ko viņš sastapa ielā, viņš bija redzējis Milanas stacijā vai sēdējis kopā ar tiem Gracas rātsnama vīna pagrabā. Ja viņam šis purva drudzis uzbruka tādā reizē, kad viņš sēdēja krodziņā, tad viņš pazina visus apmeklētājus, visus viņš bija redzējis uz kuģa, braucot uz Veneciju. Un pret to nebija nekāda cita līdzekļa kā tikai tas, ko bija izmēģinājis kāds slimo kopējs Katržinkā. Šim kopējam bija jāuzrauga kāds slimnieks, kas visu mīļu dienu nekā cita nedarīja, tikai sēdēja kaktā un skaitīja: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši,» — un atkal no sākuma: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.» Tas bija kāds profesors. Kopējs vai no ādas sprāga laukā, kad pārliecinājās, ka šis nelga tālāk par seši netiek. Vispirms viņš mēģināja pierunāt to ar labu, lai skaita tālāk: «Septiņi, astoņi, deviņi, desmit.» Bet kas to deva! Profesors necēla ne ausu. Sēž tikai un skaita: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši,» — un atkal no sākuma: «Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.» Tad kopējs pārskaitās, pieskrēja pie sava slimnieka un, tiklīdz tas teica «seši», tā iekrāva tam pamatīgu pļauku. «Še tev septiņi,» viņš sauca, «še tev astoņi, deviņi, desmit!» Skaita un tik krauj. Profesors saķer galvu un sāk prasīt, kur šis atrodoties.

Tiklīdz viņam pateikuši, ka viņš ir trakonamā, tā viņš tūliņ atcerējies, ka nokļuvis te kādas komētas dēļ.

Viņš aprēķinājis, ka tai jāparādās pēc gada, 18. jūnijā pulksten sešos rītā, bet viņam pierādījuši, ka tā jau sadegusi pirms vairākiem miljoniem, gadu. Šito kopēju es pazinu. Kad profesors galīgi izveseļojās un atstāja slimnīcu, tad pieņēma to par sulaini. Un cita darba viņam nebija kā iekraut profesora kungam katru rītu četras pļaukas, ko viņš izpildīja apzinīgi un godīgi.

— Es zinu visus jūsu draugus Kijevā, — pretizlūkošanas aģents mundri turpināja. — Vai ar jums tur neieradās reizē viens tāds paresns un otrs tāds vājš? To gan neatceros, kā viņus sauca un no kāda pulka tie bija .. .

— Neraizējieties par to, — Šveiks viņu mierināja, — tas katram var atgadīties, ka tas vairs neatceras, kā sauc visus resnos un vājos. Turklāt vājos vēl grūtāk atcerēties, jo lielākā daļa cilvēku pasaulē ir vāji. Viņi, tā sakot, sastāda vairākumu.

— Biedri, — ķ. un ķ. nelietis gaudīgi ierunājās, — tu man netici. Mūs taču gaida vienāds liktenis.

— Tāpēc jau mēs esam karavīri, — Šveiks nevērīgi atbildēja, — tāpēc mūsu mātes laidušas mūs pasaulē, lai mēs tiktu sakapāti gabalos, kad mums būs uzvilktas karavīru drēbes. Un mēs tam paļaujamies ar prieku, jo zinām, ka mūsu kauli netrūdēs veltīgi. Mēs kritīsim par savu kungu un ķeizaru un viņa augsto namu, kam mēs iekarojām Ilercegovinu. No mūsu kauliem izstrādās kaulu miltus cukurfabrikām, to mums jau sen izskaidroja lajtnants Cirņmera kungs. «Jūs cūku bars,» viņš mēdza teikt, «jūs nekulturālie teļi, jūs nekam nederīgie, laiskie pērtiķi, jūs tā stampājat ar savām kājām, it kā tām nebūtu nekādas vērtības. Kad jūs kritīsiet karā, tad no katras jūsu kājas iznāks puskilo kaulu miltu, bet no vesela cilvēka ar visām rokām un kājām ap divi kilo, un tad cukurfabrikā ar jums, idiotiem, filtrēs cukuru. Jums pat prātā nenāk, cik noderīgi pēc nāves jūs būsiet nākamajām paaudzēm. Jūsu bērni, jūs dulburi, dzers kafiju ar cukuru, kas būs filtrēts ar jūsu atliekām.» Reiz es kļuvu tīri domīgs, un tad viņš man uzbruka, par ko es domājot.

«Padevīgi ziņoju,» es atbildēju, «cs domāju, ka virsnieku kungu kaulu milti gan būs dārgāki nekā vienkāršo kareivju.» Par to viņš man iegrieza trīs dienas karcera.

Sveika kameras biedrs piedauzīja pie durvīm un sačukstējās ar sargkareivi, kas tad kaut ko skaļi sauca kancelejā.

Pēc brītiņa kāds staba feldfebelis aizveda Sveika kameras biedru.

Izejot šis izdzimtenis skaļi noteica feldfebelim: — Šis te ir man vecs paziņa no Kijevas.

Vere'as divdesmit četras stundas Šveiks pavadīja pilnīgā vienatnē, ja neskaita tos brīžus, kad viņam ienesa ēst.

Nakti viņš nāca pie pārliecības, ka krievu kareivju mētelis ir siltāks un platāks nekā austriešu un ka tas nemaz nav nepatīkami, ja pele naktī aposta guloša cilvēka ausi. Šveikam tas pat šķita kā maigi čuksti,

no kuriem viņu rītausmā iztraucēja, kad atnāca viņam pakaļ. Šveikam jau sen izgaisis no atmiņas, kas tas bija par tribunālu, kur viņu tanī drūmajā rītā aizveda. Ka tā ir kara tiesa, par to gan nebija šaubu. Par piesēdētājiem bija kāds ģenerālis, tad pulkvedis, majors, virsleitnants, leitnants, feldfebelis un kāds vienkāršs kājnieks, kas gan tomēr cita nekā nedarīja kā aizde​dzināja citiem papirosus. Šveikam daudz nekā nejautāja.

Majors, kas runāja čechiski, gan izrādīja par Šveiku lielāku interesi.

— Jūs esat nodevis kungu un ķeizaru, — viņš uzbruka Šveikam.

— Jēzus Marija, kad tad? — Šveiks izsaucās. —'Es lai būtu nodevis mūsu kungu un ķeizaru, mūsu visaugstāko valdnieku, par kuru tik daudz jau esmu cietis?

— Jokus pie malas! — majors noteica.

— Padevīgi ziņoju, majora kungs, ka nodot mūsu kungu un ķeizaru nav nekāds joks. Mēs, karavīri, esam zvērējuši viņa majestatei uzticību, un šo zvērestu, kā to dziedāja teātrī, es esmu turējis kā goda vīrs.

— Te mums ir jūsu vainas pierādījumi, — majors sacīja, no​rādot uz pieblīvētiem aktu vākiem.

Galveno materialu bija sniedzis tas vīrs, ko bija iesēdinājuši pie Sveika.

— Tātad jūs nevēlaties atzīties? — majors vaicāja. — Bet jūs taču pats esat apstiprinājis, ka, būdams austriešu armijas karavīrs, brīvprātīgi uzvilkāt krievu formas tērpu. Es jums jautāju pēdējo reizi: vai jūs kāds spieda to darīt?

— Nē, es to pats izdarīju.

— Brīvprātīgi?

— Brīvprātīgi.

— Bez jebkādas piespiešanas?

— Bez jebkādas piespiešanas.

— Vai jūs zināt, ka esat pazudis cilvēks?

— Zinu gan. Droši vien 91. pulkā mani jau sen meklē, bet atļaujiet, majora kungs, pāris vārdu par to, kā cilvēki brīvprātīgi uzvelk svešas drēbes! 1908. gadā, jūlijā, grāmatsējējs Božetechs no Pršičnas ielas Prāgā bija sadomājis izpeldēties Berounas vecajā attekā Zbraslavā. Drēbes viņš nolicis pie vītoliem un bijis visai iepriecināts, kad viņam ūdenī piebiedrojies vēl viens kungs. Viens vārds pēc otra, sākuši ķircināties, laistīties ar ūdeni un tā nodzīvojuši līdz vakaram. Tad svešais kungs pirmais izkāpis no ūdens, jo viņam vajadzējis doties vakariņot. Božetecha kungs vēl brīdi paplunčājies un, kad nu gājis uz vītoliem pie drēbēm, tad atradis tur skrandas, kādas nēsā klai​doņi, un zīmīti: «Es ilgi domāju, ņemt vai neņemt, un, tā kā mēs ūdenī tik jauki pavadījām laiku, tad es noplūcu margrietiņu un zīlēju, bet pēdējā norautā lapiņa bija — «Ņemt». Tāpēc es apmainījos ar jums drēbēm.

Velciet manas skrandas mugurā bez bailēm! Tās vēl pagājušo nedēļu atutotas Dobržišas apriņķa cietumā.

Un nākamreiz papūlieties noskaidrot, ar ko kopā peldaties. Oderu katrs pliks cilvēks izskatās pēc deputātā, bet iespējams, ka tas ir bandits. Jūs pat nezināt, ar ko kopā peldējāties. Taču peldēšanās bija tā vērta. Pievakarē ūdenī ir vispatīkamāk, lelieniet tur vēlreiz, lai galva kļūst skaidrāka!»

Božetecha kungam cits nekas neatlika kā gaidīt tumsu, tad viņš uzvilka klaidoņa skrandas un devās uz Pragas pusi. Viņš izvairījās no ielām un gāja pa lauku ceļiem pāri pļavām un tur sastapās ar Chuchlas žandarmu patruļu, kas klaidoni aizturēja un otrā rītā noveda Zbraslavā uz tiesu, jo katrs tak var nosaukties par Jozefu Božetechu, grāmatsējēju no Pršičnas ielas 16 Prāgā.

Tiesas sekretārs lāga neprata čechiski un nodomāja, ka apsūdzētais minējis sava līdzdalībnieka adresi, tāpēc pārvaicāja: — Ist das genau: Prag, Numero sechzehn, Jozef Bozetech?[48] — To es gan nezinu, vai viņš vēl tagad tur dzīvo, — Šveiks atbildēja, — bet toreiz, 1900. gadā, dzīvoja gan. Viņš jauki iesēja grāmatas, tikai ilgi gan tās turēja pie sevis, jo vispirms izlasīja un tad

iesēja piemēroti saturam. Piemēram, ja grāmatai bija melna mugura, tad pat lasīt nevajadzēja, jo katrs tāpat zināja, ka romāns bēdīgi beigsies. Vai jūs vēl ko vēlētos zināt? Jā, lai nepiemirstas: viņš katru dienu sēdēja «Pie Flekiem» un atstāstīja to grāmatu saturu, kuras viņam bija patlaban nodotas iesiet.

Majors piegāja pie sekretārā un kaut ko pačukstēja, pēc kam pēdējais izsvītroja protokolā šķietamā sazvērnieka Bože​techa adresi.

Dīvainā, tribunalam līdzīgā tiesas sēde ģeneraļa Finka fon Finkelšteina vadībā turpinājās.

Tāpat kā dažiem cilvēkiem ir vājība krāt sērkociņu kastītes, tā šim ģenerālim bija vājība rīkot kara tiesu sēdes, kaut gan daudzreiz tas runāja pretī militārās justīcijas noteikumiem. Šis ģenerālis mēdza stāstīt, ka viņam auditori neesot vajadzīgi, jo viņš pats ieceļot tiesas sastāvu un katram nelietim pēc trim stundām vajagot jau karāties. Un, kamēr ģenerālis bija frontē, viņam nekad netrūka iemeslu sasaukt kara tiesu.

Tāpat kā dažam labam nepieciešams ik dienas izspēlēt partiju šacha, biljarda vai preferansa, tā šis nopelniem bagātais ģenerālis sarīkoja katru dienu kara tiesas sēdes, vadīja tās un ar lielu nopietnību un gandarījumu paziņoja apsūdzētajam nā​ves spriedumu.

Ja gribētu padoties sentimentalitātei, tad būtu jāraksta, ka šim vīram bija uz sirdsapziņas desmitiem cilvēku dzīvību, sevišķi austrumu frontē, kur viņam, kā viņš mēdza teikt, esot jācīnās ar lielkrievu aģitaciju Galicijas ukraiņu vidū. Tomēr no viņa viedokļa nebija pat runas, ka viņam varētu kas būt uz sirdsapziņas. Sirdsapziņas pārmetumi viņam neeksistēja. Ja pēc viņa rīkojuma bija pakārts kāds skolotājs, skolotāja, mācītājs vai vesela ģimene (protams, uz kara tiesas sprieduma pamata), viņš gluži mierīgi atgriezās savā mītnē kā kaislīgs spēlmanis, kas omulīgs pārnāk no restorānā un atceras, kā viņam mākušies virsū, kā viņš devis tiem «re», šie viņam «supre», viņš atkal «tuti», kā viņš uzveicis un dabūjis simt septiņus. Kāršanu viņš uzskatīja par vienkāršu un dabisku nodarbošanos, par savu dienišķu maizi un, spriedumu paziņojot, bieži aizmirsa pieminēt kungu un ķeizaru un neteica vairs: «Viņa majestates vārdā pie​spriežu jums nāves sodu pakarot,» — bet vienkārši pateica; «Es jums piespriežu …»

Dažreiz viņš kāršanas procesā saskatīja pat savas komiskās puses, par ko reiz rakstīja savai sievai uz Vīni: «… Tu nevari iedomāties, dārgā, kā cs nesen smējos, kad piespriedu kādam skolotājam par spiegošanu nāves sodu pakarot. Kāršanai man ir labs speciālists ar lielu praksi, kāds feldfebelis, kas ar to nodarbojas kā ar sportu. Es patlaban atrados teltī, kad šis feldfebelis ienāk un prasa, kur lai skolotāju pakarot. Es atbildu, ka tuvākajā kokā, un nu iedomājies šo komisko situāciju! Mēs atradāmies dziļi stepē, kur jūdzēm apkārt tikai zāle un neviena kociņa. Bet pavēle ir pavēle, tāpēc feldfebelis paņēma skolotāju un pāris jātnieku pavadoņos un jāja meklēt koku. Viņi atgriezās pie vakara un ar visu skolotāju.

Feldfebelis ienāk pie manis un prasa atkal, kur skolotāju pakārt. Es viņu izlamāju, jo mana pavēle taču pilnīgi skaidra: tuvākajā kokā! Feldfebelis apsolījās to rīt uzmeklēt, bet no rīta viņš ieradās pie manis gluži bāls, jo skolotājs nakti pazudis. Man tas likās tik smieklīgi, ka es visiem, kas viņu bija sargājuši, piedevu un vēl jokojos, ka skolotājs būs pats aizgājis sameklēt sev koku. Tātad tu redzi, dārgā, ka mēs te nemaz negarlaikojamies, un pasaki mazajam Vilītim, ka tētis viņu skūpsta un drīz atsūtīs viņam dzīvu krievu, kuru Vilītis varēs jāt kā zirdziņu. Jā, es atcerējos vēl vienu komisku gadījumu, mana dārgā. Nesen mēs kārām par spiegošanu kādu ebreju. Šis tips mums pagadījās ceļā, kaut gan viņam tanī apkaimē nebija ko darīt, un mēģināja iestāstīt, ka tirgojoties ar papirosiem. Mēs viņu pakārām, bet tikai uz pāris sekundēm, jo virve pārtrūka un viņš nokrita zemē. Viņš tūliņ atjēdzās un brēca: «Ģeneraļa kungs, laidiet mani uz mājām, jūs mani jau esat vienreiz pakāris, un pēc likuma par vienu lietu divreiz nevar kārt.» Es sāku smieties, un mēs palaidām viņu vaļā. Jā, dārgā, pie mums iet jautri . ..»

Kad ģenerālis Finks kļuva par Pržemišļas cietokšņa garnizona priekšnieku, viņam vairs neradās tik bieži izdevība sarīkot šādas izrādes, tāpēc viņš ar lielu prieku ķērās pie Sveika lietas.

Tā nu Šveiks stāvēja šā tīģera priekšā, kurš, sēdēdams gara galda galā, smēķēja vienu papirosu pēc otra un, klausīdamies Sveika stāstos, ko viņam turpat pārtulkoja, piekrītot māja ar galvu.

Majors ieteica telegrāfiski pieprasīt brigādei paskaidrojumu, kur patlaban atrodas 91. pulka 11.

kaujas rota, pie kuras apsū​dzētais sakās piederam. Ģenerālis tam nepiekrita, paskaidrojot, ka tādā kārtā kara tiesas spriedumu ātrā izpildīšana un vispār iestādījuma nozīme kļūstot iluzora. Apsūdzētais taču esot vaļsirdīgi atzinies, ka apvilcis krievu formas tērpu, bez tam vēl esot svarīga liecība, ka apsūdzētais bijis Kijevā. Tāpēc viņš ierosinot doties apspries​ties, lai varētu paziņot spriedumu un tūdaļ izpildīt.

Majors tomēr palika pie sava, ka esot nepieciešams konstatēt apsūdzētā identitāti, jo visam šim gadījumam esot ārkārtīgi liela politiska nozīme. Konstatējot identitāti, varēšot atklāt apsūdzētā sakarus ar tā agrākajiem biedriem tanī karaspēka vie​nībā, pie kuras tas piederējis.

Majors bija romantisks sapņotājs. Viņš vēl runāja par to, ka vajagot atrast zināmus pavedienus, ka nepietiekot tikai ar viena cilvēka notiesāšanu. Spriedums esot tikai iepriekšējas izmeklēšanas rezultāts, kas atklājot pavedienus, kuri .. . Viņš galīgi sapinās šinīs pavedienos, bet visi viņu saprata un piekrītot māja ar galvām, pat ģeneraļa kungs, kuram majora pavedieni ļoti iepatikās, jo viņš jau iztēlojās kara tiesas, kas saistīsies ar šiem pavedieniem. Tāpēc viņš piekrita, ka jāpieprasa brigādei, vai tiešām 91. kājnieku pulka sastāvā bijis raitnieks Šveiks un kad apmēram un kādu 11. kaujas rotas operāciju laikā tas pārgājis krievu pusē. Šo pārrunu laikā Šveiks sēdēja gaitenī divu durkļu uzraudzībā; viņu iesauca iekšā un vēlreiz noprasīja, pie kāda pulka viņš īsti pieder. Pēc tam viņu aizsūtīja uz garnizona cietumu. Ģenerālis Finks, atgriezies no šās nesekmīgās tiesas sēdes, atlaidās uz dīvana un pārdomāja, kā visu proceduru paātrināt.

Viņš bija stingri pārliecināts par drīzu atbildes saņemšanu, bet tas nebūs tas ātrums, ar ko lepojas viņa kara tiesas, turklāt apsūdzētajam vēl vajadzēja sniegt garīgo iepriecinājumu, kas gluži nelietderīgi aizkaves sprieduma izpildīšanu par divām stundām.

— Tas gan vienalga, — ģenerālis Finks domāja, — mēs varam viņam sagādāt garīgo iepriecinājumu arī pirms sprieduma pasludināšanas, pat pirms brigādes atbildes. Jākarājas viņam būs tik un tā. Ģenerālis Finks lika atsaukt feldkuratu Martinecu.

Tas bija kāds nelaimīgs reliģijas skolotājs un kapelans no Moravijas. Viņam bija iecelts tik nelietīgs mācītājs par priekšnieku, ka Martinecs bija brīvprātīgi iestājies armijā. Martinecs bija tiešām dievticīgs cilvēks un ar grūtu sirdi vienmēr atcerējās savu mācītāju, kas lēnām, bet neglābjami tuvojās pazušanai, jo dzēra sļivovicu kā kurpnieks un reiz pat bija Martinecam ar varu ievilcis gultā klejojošu čigānieti, ko bija nakti saticis ciema tuvumā, streipuļodams mājup no degvīna dedzinātavas.

Feldkurats Martinecs ticēja, ka viņš, iepriecinādams ievainotos un mirējus kaujas laukā, deldēs ari šā dieva pamestā mācītāja grēkus, kurš, nakti pārnākdams, viņu bija neskaitāmas reizes modinājis un daudzinājis: — Jencīt, Jencīt! Vienu apaļu skuķi — lielākas laimes dzīvē nevajag!

Martineca cerības tomēr nepiepildījās. Viņu mētāja no viena garnizona uz otru, un cita darba viņam nebija kā divas reizes mēnesī teikt kareivjiem svētrunas garnizona baznīcā un cīnīties pret kārdināšanām virsnieku klubos, kuros bija dzirdamas tādas valodas, ka viņa bijušā priekšnieka runas par apaļiem skuķiem, salīdzinot ar tām, šķitās nevainīga lūgšana sarg​eņģelim. Ģenerālis Finks viņu parasti aicināja pie sevis pēc lielām militārām operācijām kaujas laukā, kad vajadzēja nosvinēt kādu Austrijas armijas uzvaru. Šādos gadījumos ģenerālis Finks rīkoja dievkalpojumus ar tādu pašu patiku kā kara tiesas sēdes. Šis izdzimtenis Finks bija tik dedzīgs austriešu patriots, ka nekad nelūdza dievu dot uzvaru valstsvācu vai turku ieročiem. Ja valstsvāci bija guvuši uzvaru kaut kur Francijā vai Anglijā, altara priekšā to nepieminēja.

Toties nenozīmīga austriešu izlūku un krievu patruļas sadursme, ko štābs uzpūta par milzīgu ziepju burbuli — visas krievu armijas sakāvi, deva ģenerālim Finkam iemeslu sarīkot svinīgu dievkalpojumu, tā ka nelaimīgajam feldkuratam Martinecam radās iespaids, ka ģenerālis Finks pārstāv Pržemišļā arī katoļu

baznīcu. Ģenerālis Finks noteica arī šāda dievkalpojuma ceremoniālu — parasti pēc sv. vakarēdiena piemiņas svinēšanas parauga. Viņš tad mēdza pēc sv. vakarēdiena godināšanas pieauļot zirgā pie altara laukuma vidū un trīs reizes uzsaukt: «Urā, urā, urā!»

Feldkurats Martinecs, ticīga un godīga dvēsele, viens no tiem retajiem, kas vēl ticēja dievam tam kungam, nelabprāt ap​meklēja ģenerāli Finku.

Vispirms ģenerālis iepazīstināja feldkuratu ar jaunākajām instrukcijām, tad lika viņam ieliet ko stiprāku un sāka stāstīt jaunākās anekdotes no idiotiskajām grāmatelēm, ko «Lustige Blātter» izdeva karaspēka vajadzībām.

Viņam bija vesela bibliotēka tamlīdzīgu grāmateļu ar muļķīgiem virsrakstiem, piemēram: «Humors mugursomā acīm un ausīm», «Hindenburga anekdotes», «Hindenburgs humora spoguli», «Otra mugursoma ar humoru Fēliksa Šlempera pildījumā», «No mūsu gulaša lielgabala», «Sulīgas granatu šķembas no ierakumiem» vai atkal tādas aplamības: «Zem divgalvainā ērgļa», «Vīnes šnicele no ķ. un ķ. karalauka virtuves, Artura Lokeša uzsildīta». Pa vidu viņš vēl mēdza uzdziedāt no kareivju jautro dziesmu krājuma «Wir mūssen siegen!»[49], turklāt nepārtraukti pildīja glāzes ar kaut ko stipru un uzmācās feldkuratam Marlinecam, lai tas dzerot un dziedot līdz. Drīz vien Finka vaioda kļuva piedauzīga, un feldkurats Martinecs sažņaugtu sirdi atcerējās savu mācītāju, kas neķītros vārdos nebūt neatpalika no ģeneraļa Finka.

Feldkurats Martinecs ar šausmām pamanīja, ka, jo biežāk viņš apmeklēja ģenerāli Finku, jo dziļāk pagrima morāliski.

Nelaimīgajam sāka iegaršoties liķieri, ar ko ģenerālis viņu mieloja, un pat ģeneraļa runas pamazām iepatikās; viņa iztēle kļuva vaļīga, un viņš piemirsa dievu, sēžot pie kontušovkas, pīlādžogu degvīna un zirnekļu tīkliem apaustām veca vīna pudelēm, ko ģenerālis cēla galdā, un starp lūgšanu grāmatas rindām viņa acu priekšā dejoja ģeneraļa stāstos minētie skuķi. Pretīgums pret viesošanos pie ģeneraļa pamazām izgaisa. Ģenerālim savukārt arī iepatikās feldkurats Martinecs, kas sākumā bija licies kā kāds svētais īgnacijs Loijola un tikai pa​kāpeniski pielāgojās ģeneraļa apkārtnei.

Reiz ģenerālis ataicināja no karalauka lazaretes divas žēlsirdīgās māsas, kuras gan tur īstenībā nemaz nestrādāja, bet bija pierakstītas uztura dēļ un pavairoja savus ienākumus ar prosti​tūciju, kā tas tanīs grūtajos laikos bija parasts. Viņš atsauca feldkuratu Martinecu, kas drīz vien tik dziļi sapinās velna tīklos, ka, papriecājies pusstundu ar vienu dāmu, tūliņ ķērās pie otras, pie kam nospļaudīja visu dīvana spilvenu. Pēc tam viņš ilgi pārmeta sev šo palaidnīgo rīcību, ko nevarēja izlabot pat ar to, ka nakti, mājup ejot, sirsnīgi piesauca dievu, aiz pārskatīšanās nometies ceļos pie astoņdesmitajos gados Pržemišļā ļoti populārā pilsētas galvas un arehitekta, mecenātā Grabovska kunga statujas.

Kareivju patruļas smagie soļi šķitās pavadām viņa vārdus, kas nāca no sirds dziļumiem: — Kungs, neej tiesā ar savu kalpu, jo kas var pastāvēt tava vaiga priekšā, ja tu savā žēlastībā neatlaid tam viņa pārkāpumus. Lai nav bargs tavs sods, to lūdzos pazemīgi. Tavu palīdzību es piesaucu un tavās rokās nododu savu garu, ak kungs.

Kopš tās reizes viņš mēģināja atsacīties no visiem pasaulīgajiem priekiem un, tiklīdz ģenerālis viņu aicināja pie sevis, aizbildinājās ar kuņģa kaiti; šādus melus viņš uzskatīja par nepieciešamiem, ja ar tiem varēja aiztaupīt savai dvēselei elles mokas, jo viņš turējās pie uzskata, ka feldkuratam, ja tam ģenerālis saka: «Iemet, biedri!» — militārā disciplina pavēl iemest jau aiz cieņas pret priekšnieku.

Vienmēr viņam gan tas neizdevās, sevišķi tad, kad ģenerālis pēc svinīgiem dievkalpojumiem rīkoja jo svinīgāku plītēšanu uz garnizona kases rēķina; naudu vēlāk sadzina kopā visādiem līdzekļiem tā, lai arī vēl peļņa atlēktu, un feldkuratam tad vienmēr šķitās, ka dievs viņu atstūmis no sava vaiga un viņš kļuvis galīgi nožēlojams.

Viņš staigāja kā pa miglu un, tā kā visā šinī chaosā vēl nebija zaudējis ticību dievam, tad sāka nopietni pārdomāt, vai nesākt sevi ik dienas šaustīt.

Šādā noskaņojumā viņš tagad ieradās pie ģeneraļa. Ģenerālis Finks saņēma viņu, starodams priekā.

— Vai esat jau dzirdējis par manu kara tiesu? — viņš gavilējot izsaucās. — Mēs kārsim vienu jūsu tautieti.

Pie vārda «tautietis» feldkurats Martinecs, sāpīgi aizskarts, paskatījās ģenerālī. Viņš jau vairākkārt bija noraidījis domas, ka viņš esot čechs, un neskaitāmas reizes skaidrojis, ka viņa Moravijas draudzē ietilpuši divi ciemi, viens čechu, otrs vācu, un ka viņam pašam bieži vajadzējis vienu svētdienu teikt svētrunu vāciešiem, otru čechicm; čechu ciemā nav bijusi čechu, bet vācu skola, tāpēc viņš mācījis abās skolās reliģiju vācu valodā un tātad nav nekāds čechs. Tomēr šis loģiskais slēdziens tikai ierosināja reiz kādam majoram pie galda piezīmi, ka Moravijas feldkurati acīm redzot līdzinoties kādai jauktu preču tirgotavai.

— Pardon, — ģenerālis atvainojās, — es aizmirsu, ka tas nav jūsu tautietis. Tas ir čechs, pārbēdzējs, nodevējs, kalpojis krieviem, tāpēc viņu pakārs. Patlaban mēs formas pēc noskaidrojam viņa personību, bet tas nav svarīgi. Viņu tik un tā pakārs, tiklīdz saņemsim telegrāfisku atbildi.

Nosēdinot feldkuratu sev līdzās uz dīvana, ģenerālis jautri turpināja: — Ja es sasaucu kara tiesu, tad tai jārīkojas pienācīgā ātrumā, tas ir mans princips. Pašā kara sākumā, kad es biju Ļvovā, man izdevās lietu tā ievirzīt, ka trīs minūtes pēc sprieduma pasludināšanas notiesātais jau karājās. Tiesa, tas bija ebrejs, bet mēs arī vienu ruteni pakārām piecas minūtes pēc mūsu apsprie​des beigām. Ģenerālis labsirdīgi pasmējās.

— Tā bija gadījies, ka tiem abiem nevajadzēja garīgā iepriecinājuma. Ebrejs bija rabins un rutenis — pops. Protams, šoreiz stāvoklis citāds, jo te nāksies pakārt katoli. Bet, lai velti nekavētos, es izdomāju ko lielisku: jūs viņam sniegsiet garīgo iepriecinājumu avansa veidā. Taisni tāpēc, lai mums nebūtu lieki jāšķiež laiks.

Viņš piezvanīja un pavēlēja kalpotājam: — Atnes pārīti no vakarējās baterijas!

Un viņš laipni nosacīja, pieliedams feldkuratam pilnu glāzi: — Jums pašam arī drusku jāiepriecinās pirms garīgā ieprie​cinājuma sniegšanas.

No aizrestotā loga, aiz kura Šveiks sēdēja uz savas lāviņas, šinī drausmīgajā mirkli skanēja viņa dziesma: Kas nokaiš dzīvot kareivim, To meičas mīl visnotulīm, Tam nauda kabatā Un dūša priecīga! Tra-rara-ra! Eins, zwei!

11

GARĪGAIS IEPRIECINĀJUMS Feldkurats Martinecs nevis ienāca, bet vārda pilnā nozīmē ielidoja pie Sveika kā balerina uz skatuves. Ilgas pēc debess svētlaimes un pudele veca «Gumpoldskirchnera» bija padarījušas viņu vieglu kā spalviņu. Viņam likās, ka viņš šinī svinīgajā un svētajā brīdī tuvojas dievam, kaut īstenībā tuvojās Šveikam.

Durvis aiz viņa aizslēdza, atstājot abus vienatnē, un viņš apgarots uzrunāja Šveiku, kas sēdēja uz lāviņas: — Mīļais dēls, es esmu feldkurats Martinecs.

Sī uzruna viņam visu ceļu bija likusies vispiemērotākā un zināmā mērā tēvišķi aizkustinoša. Šveiks piecēlās savā migā, pakratīja feldkuratam abas rokas un sacīja: — Ļoti priecājos, mans vārds ir Šveiks, 91. pulka 11. kaujas rotas raitnieks. Nesen mūsu pastāvīgā mītne bija Mosta pie Litavas. Sēdieties nu vien labi ērti man līdzās, feldkurata kungs, un pastāstiet, par ko jūs ietupināja! Jūs taču esat virsnieka pakāpē, un jums pienākas virsnieku aresta telpas. Kāpēc jūs iegrūda

te, kur lāviņa čum vien no utīm? Dažreiz gan cilvēks pats nav skaidrībā, kādās aresta telpās viņam jānonāk, bet tad to saputrojuši vai nu kancelejā, vai kaut kā nejauši. Reiz es, feldkurata kungs, sēdēju pulka arestā Budejovicē, un tad pie manis iesēdināja kādu kadeta vietas izpildītāju. Šitāds kadeta vietas izpildītājs — tas ir līdzīgs feldkuratam, ne īsti teļš, ne piena lops, kareivjiem viņš uzbļauj kā virsnieks, bet, ja kas notiek, tad viņu iesloga kopā ar vienkāršiem kareivjiem. Viņi, feldkurata kungs, bija īsti bandu bērni: apakšvirsnieku virtuvē viņus nepieņēma, uz kareivju virtuvi viņiem nebija tiesību, tai viņi bija par augstu, bet virsnieku virtuve viņiem atkal nepiederējās. Mums toreiz tādu bija veseli pieci, un sākumā viņi pārtika. vienīgi no siera kareivju bufetē, jo pārtiku viņiem nekur neizsniedza. Bet tad viņus notvēra obrlajtnants Vurms un aizliedza ēst kareivju bufetē, jo tas nesaskan ar kadeta vietas izpildītāja godu. Bet kas cits viņiem atlika? Virsnieku bufetē viņus taču nelaida. Ta viņi karājās starp debesīm un zemi un dabū i a pāris dienās nostaigāt tādu ērkšķu ceļu, ka viens ielēca Malšā, bet otrs pameta pulku un pēc diviem mēnešiem atrakstīja uz kazarmām, ka kļuvis par kara nrnistru Marokā. Tā nu viņi palika tikai četri, jo to, kas ielēca Malšā, izvilka no ūdens vēl dzīvu. Viņš, redziet, uztraukumā bija piemirsis, ka prot peldēt un pat teicami izturējis pārbaudījumu peldētāju skolā. Viņu nosūti i a uz slimnīcu un tur atkal nezināja, kur viņu novietot un kādu segu dot, vienkāršo kareivju vai virsnieku. No šā stāvokļa bija raduši tādu izeju, ka segu nebija vispār nemaz de​vuši, bet ietinuši tika.i slapjā palagā, tā ka viņš pēc pusstundas jau lūdzies, lai ved atpakaļ uz kazarmām. Šito pašu arī iesēdināja pie manis pi'nīgi slapju. Viņš nosēdēja kādas četras dienas un bija visai apmierināts, ka dabū uzturu, kaut vai arestantu, bet tas vismaz drošs, kā saka. Piektajā dienā viņu aizveda, bet pēc pusstundas viņš atgriezās pēc cepures, raud aiz prieka un stāsta man: «Beidzot mūsu lietā pieņemts lēmums. No šās dienas mēs, kadetu vietas izpildītāji, izcietīsim sodu virssardzē kopā ar virsniekiem un pusdienas saņemsim virsnieku virtuvē; kad virsnieku kungi būs paēduši, tad atliekas mums. Bet gulēšana mums būs kopā ar kareivjiem, kafiju saņemsim kareivju virtuvē un tabaku ari kopā ar kareivjiem.»

Tikai tagad feldkurats tik daudz atjēdzās, ka varēja pārtraukt Šveiku ar teikumu, kam gan nebija nekāda sakara ar iepriekšējo sarunu: — Jā, jā, mans mīļais dēls! Ir daudz kas tāds starp zemi un debesīm, par ko jāpadomā ar ticības pilnu dvēseli un paļaušanos uz dieva neizmērojamo žēlastību. Es esmu ieradies sniegt tev garīgo iepriecinājumu, mans dēls.

Viņš apklusa, jo pats juta, ka kaut kas nav īsti kārtībā. Vēl ceļā viņš bija sastādījis plānu runai, ar kuru gribēja piedabūt nelaimīgo pārdomāt savu grēcīgo dzīvi un izlūgties debess svētlaimi, kas tam būs lemta, ja tas izsūdzēs grēkus un izrādīs pa​tiesu nožēlu.

Viņš vēl pārdomāja, kā ievirzīt sarunu, kad Šveiks viņam aizsteidzās priekšā, lūgdams papirosu.

Feldkurats Martinecs līdz šim vēl nebija iesācis smēķēt, tas bija vienīgais, kas bija atlicis no viņa agrākā dzīves veida. Šad tad, būdams mazliet iereibis pie ģeneraļa Finka, viņš bija mēģinājis smēķēt cigāru, bet tad viņam viss nāca atpakaļ UN viņam radās iespaids, ka sargeņģelis brīdinot kutina viņam rīkli.

— Es nesmēķēju, mīļais dēls, — viņš ar neparastu cieņu at​bildēja.

— Tas ir brīnums, — Šveiks sacīja. — Esmu pazinis daudz feldkuratu, bet visi kūpējuši kā spirta dedzinātava Zlichovā. Es nemaz nevaru iedomāties feldkuratu, kas nesmēķē un nedzer. Tikai vienu es pazinu, kas nesmēķēja, bet tas toties gremoja tabaku un svētrunas laikā nospļaudīja visu kanceli. No kurie​nes jūs esat, feldkurata kungs?

— No Jaunjičinas, — nošļukušā balsī atsaucās viņa ķ. un ķ. godība Martinecs.

— Tad jums, feldkurata kungs, vajadzēja tur pazīt tādu Rūženu Gaudrsovu. Viņa aizpērnā gadā kalpoja kādā krodziņā. Platnerša ielā Prāgā un pieprasīja alimentus no astoņpadsmit vīriešiem reizē, jo viņai bija piedzimuši dvīņi. Vienam no šiem dvīņiem viena acs bija zila, otra brūna, otram — viena acs pelēka, otra. melna., tāpēc viņa sprieda, ka tur vainīgi četri kungi ar attiecīgām acīm, kuri apmeklēja krodziņu un bija ar viņu ielaidušies darīšanās. Vienam dvīnim atkal bija līka kājiņa kā: maģistrata

padomniekam, kas arī mēdza tur iegriezties, otram seši pirksti vienai kājai kā krodziņa pastāvīgajam apmeklētājam deputatam. Un tagad iedomājieties, feldkurata kungs, ka viņai bijušas darīšanas ar astoņpadsmit apmeklētājiem, un dvīņiem no katra ir kāda pazīme, no visiem astoņpadsmit, ar kuriem viņa bijusi kopā vai nu privātā dzīvoklī, vai viesnīcā. Tiesa galu galā nosprieda, ka tik lielā barā tēvu nevar konstatēt, un tad šī Rūžena uzvēla visu vainu saimniekam un iesūdzēja to, bet tas pierādīja, ka viņš jau gadus divdesmit impotents pēc kādas operācijās sakarā ar apakšējo locekļu iekaisumu. Nu, tad šo Rūženu nogādāja pie jums, feldkurata kungs, uz Jaunjičinu, un tā mēs redzam, ka, daudz gribot, cilvēks bieži paliek tukšām rokām. Viņai vajadzēja turēties pie viena un neapgalvot tiesai, ka viens dvīnis ir no deputātā kunga un otrs no maģistrata padomnieka kunga vai atkal no tāda un tāda. Bērna dzimšanu taču ļoti viegli aprēķināt. Tad un tad es biju ar viņu viesnīcā, un tad un tad bērns ir piedzimis. Protams, ja dzemdības normālās, feldkurata kungs. Bet šādās viesnīcās iebraucējiem vienmēr par piecnieku var dabūt liecinieku, vai nu sētnieku, vai istabeni, kas apzvēr, ka apsūdzētais tiešām bijis tur tanī naktī ar sūdzētāju un viņa vēl tam sacījusi, kad nākusi pa kāpnēm lejup: «Bet ja nu būs kādas sekas?» — un viņš tai atbildējis: «Esi bez bēdu, pelīt, par bērnu es parūpēšos.»

Feldkurats bija iegrimis domās, un visa šī garīgā iepriecinājuma sniegšana viņam sāka likties visai grūta, kaut gan viņš bija jau iepriekš sastādījis plānu, kā runāt ar šo mīļo dēlu: par dievišķo žēlsirdību pastarā dienā, kad visi kara noziedznieki piecelsies no miroņiem ar virvi ap kaklu un, ja tie nožēlos grē​kus, tad mantos apžēlošanu tāpat kā tas jaunās derības pa​laidnis.

Viņš bija sagatavojis vislieliskāko garīgo iepriecinājumu, kam vajadzēja sastāvēt no trim daļām.

Vispirms viņš gribēja runāt par to, ka cilvēkam, kas pilnīgi samierinājies ar dievu, nāve pie karātavām ir viegla. Kara likums soda vainīgo par to, ka tas nodevis viņa majestati ķeizaru, kas ir visu kareivju tēvs, tāpēc pats mazākais pārkāpums pret ķeizaru uzskatāms kā tēva slepkavība, kā tēva nozaimošana. Tālāk feldkurats gribēja attīstīt teoriju, ka ķeizara vara ir no dieva žēlastības un dievs ķeizaru iecēlis pārvaldīt pasaulīgās lietas, tāpat kā Romas pāvestu — pārvaldīt garīgās lietas. Tāpēc tas, kas nodod ķeizaru, nodod arī pašu dievu to kungu, un nodevēju karavīru gaida bez virves vēl mūžīgs sods kā pazudinātu grēcinieku.

Bet tomēr, kaut gan cilvēku varā nav atcelt spriedumu, lai neciestu militārā disciplina, un noziedzniekam no karātavām neizbēgt, viss vēl nav zaudēts, kas attiecas uz otru, mūžīgo sodu. No ta cilvēks atbrīvojas kā 110 nieka, nožēlojot grēkus.

Feldkurats jau garā redzēja šo aizgrābjošo ainu, kura arī viņam nāks par labu, dzēšot tur augšā visādas atzīmes par viņa darbību un uzvešanos ģeneraļa Finka dzīvoklī Pržemišļā.

Viņš jau bija iztēlojies, kā viņš uzkliegs notiesātajam: «Nožēlo grēkus, mans dēls! Zemosimies abi dieva priekšā!»

Un kā pēc tam smirdošajā, utu pilnajā kamerā atbalsosies lūgšanas vārdi: «Kungs, kas tu esi žēlsirdība un piedošana, es tevi lūgdams aizlūdzu par šā karavīra (vārds un uzvārds) dvēseli, kam tu esi pavēlējis atstāt šo pasauli pēc Pržemišļas kara tiesas sprieduma. Dod, ak kungs, ka šis kājnieku pulka kareivis savas sirsnīgās un vaļsirdīgās grēku nožēlošanas dēļ tiktu paglābts no elles mokām un piepulcināts tiem atpestītajiem mūžī​gajā priekā.»

— Ar jūsu atļauju, feldkurata kungs, jūs jau minūtes piecas sēžat kā nomušīts, it kā šī saruna jūs nemaz neskartu. Tūliņ var redzēt, ka cilvēks pirmo reizi arestā.

— Es te ierados garīgā iepriecinājuma dēļ, — feldkurats nopietni sacīja.

— Tas ir gan dīvaini, kā jūs apstājis tas garīgais iepriecinājums, feldkurata kungs. Es nu neesmu vis tik stiprs, ka varētu sniegt jums kādu iepriecinājumu. Jūs taču neesat ne pirmais, ne pēdējais feldkurats, kas nokļuvis aiz restēm. Un, ja man patiesība jāsaka, feldkurata kungs, tad man trūkst runas dāvanu, lai es varētu kādu grūtā brīdī iepriecināt. Reiz es gan mēģināju, bet diezin cik labi vis neizdevās.

Piesēdiet man tepat, blakus, es jums to pastāstīšu. Kad es vēl dzīvoju Opatovices ielā, man bija draugs Faustins, viesnīcas šveicars. Tas bija ļoti kārtīgs cilvēks, godīgs un centīgs. Lai tur vai kāds ielas skuķis, viņš zināja visus, un jūs varējāt ierasties pie viņa viesnīcā kaut vai nakts vidū, feldkurata kungs, un teikt:

«Faustina kungs, man vajadzīga jaunkundze,» — un viņš jums tūliņ godīgi apvaicātos, vai jūs gribat gaišmati vai tumšmati, mazāku, lielāku, tievu, resnu, vācieti, čechieti vai ebrejieti, jaunavu, šķirteni vai pre​cētu, inteliģentu vai neinteliģentu. Šveiks familiari piekļāvās feldkuratam un turpināja, aplicis tam roku ap viduci: — Pieņemsim, ka jūs, feldkurata kungs, viņam sacītu: «Man gribas gaišmati ar glītām kājām, atraitni, neinteliģentu,» — un pēc desmit minūtēm tā jau būtu jums gultā ar visu kristāmzīmi.

Feldkuratam jau metās karsti, bet Šveiks stāstīja vien tālāk, mātes maigumā spiezdams viņu sev klāt: — Jūs nemaz neticēsiet, feldkurata kungs, kas šim Faustina kungam bija par izpratni tikumības un godīguma lietās. No tiem sieviešiem, ko viņš piegādāja viesnīcai, viņš nekad neņēma ne kreicera dzeramnaudas, un, ja kāda no viņām to aizmirsa un gribēja viņam iespiest kādu nieku saujā, tad jums vajadzēja redzēt, kā viņš uztraucās un sāka brēkt: «Tu cūka gatavā, ja tu tirgojies ar savu miesu un krīti nāves grēkā, tad nedomā, ka man vajag tavu desmit helleru! Es neesmu nekāds savedējs, tu bezkaunīgā vazaņķe! Es to daru vienīgi aiz līdzcietības pret tevi, lai tev, ja jau tu tik samaitāta esi, nevajadzētu atklāti piedāvāt savu negodu garāmgājējiem, lai tevi nakti nesaķertu patruļa un tev nevajadzētu trīs dienas mazgāt iecirknī grīdas. Te tu vismaz esi siltumā, un neviens neredz, cik dziļi esi grimusi.» Viņam maksāja klienti.

Viņam bija sava takse: zilas acis maksāja desmit kreiceru, melnas — piecpadsmit kreiceru, un viņš visu smalki izrēķināja uz papīra un pasniedza apmeklētājam kā kādu rēķinu. Par starpniecību viņš tiešām ņēma visai mērenas cenas. Par neinteliģentu sievišķi gan bija jāpiemaksā desmit kreiceru, jo viņš vadījās pēc principa, ka vienkāršam meitietim vairāk satura nekā kādai izglītotai dāmai. Bet reiz vakarā Faustina kungs atskrien pie manis Opatovices ielā traki uztraucies un kā bez galvas, it kā viņu nule būtu izvilkuši no tramvaja, apakšas un pie lam nospēruši pulksteni. Sākumā viņš nemaz nerunāja, izvilka no kabatas pudeli ruma, ieņēma malku, pasniedza man un noteica: «Dzer!» Tā mēs klusējām, kamēr pudele bija tukša, un tad viņš sacīja: «Draugs, esi tik labs un izdari man pakalpojumu! Atver logu uz ielu, es nosēdīšos uz palodzes, tu mani paķersi aiz kājām un nosviedīsi no trešā stāva lejā. Cita nekā man no dzīves vairs nevajag, es gribu tikai saņemt pēdējo mierinājumu, ka ir vēl atrodams labs draugs, kas mani nogādā labākā pasaulē. Šinī pasaulē es vairs ilgāk nevaru dzīvot, jo mani, godīgu cilvēku, apvaino par savešanu, it kā kādu suteneru no ebreju kvartala. Mūsu viesnīca taču ir pirmšķirīga, visām trim istabenēm un arī manai sievai grāmatiņas kārtībā, un ārsta kungam par viziti mēs neesam ne kreicera parādā. Tātad, ja tu mani kaut drusku mīli, tad nosvied mani no trešā stāva lejup, sniedz man šo pēdējo iepriecinājumu!» Es viņam liku uzrāpties uz palodzes un tad izsviedu viņu uz ielas. Nenobīstieties, feldkurata kungs! Šveiks uzkāpa uz lāviņas un uzvilka feldkuratu līdz.

Re, feldkurata kungs, šitā es viņu sagrābu un — blaukš! — zemē! Šveiks pacēla feldkuratu gaisā, nosvieda uz grīdas un mierīgi turpināja, kamēr pārbiedētais feldkurats prātoja, vai viņam vēl visi kauli veseli.

— Redziet nu, feldkurata kungs, ar jums nekas nenotika, un ar to — ar Faustina kungu — arī ne, kaut gan viņš nokrita no trīsreiz tik liela augstuma. Protiet, viņš bija galīgi piedzēries un pavisam aizmirsis, ka Opatovices ielā es dzīvoju pavisam zemu, pirmajā stāvā, nevis trešajā kā pirms gada Kržemeneces iel^, kur viņš mani apciemoja.

Feldkurats šausmās raudzījās augšup uz Šveiku, kas stāvēja virs viņa uz lāviņas un svaidījās ar rokām.

Feldkuratam ienāca prātā, ka viņam darīšanas ar vājprātīgu, tāpēc viņš lēnām atmuguriski kāpās uz durvju pusi, runādams: «Jā, mīļais dēls, tas nebija pat trīsreiz augstāk,» — un pēkšņi sāka dauzīt durvis, tik šausmīgi rēkdams, ka viņam tūliņ atvēra. Šveiks redzēja pa aizrestoto logu, kā feldkurats sargkareivju pavadībā steidzīgi aizgāja pār pagalmu, plātīdamies ar rokām.

«Nu viņu aizved uz «magorku»[50],» Šveiks nodomāja, nolēca no lāviņas un sāka maršēt pa kameru,

dziedot: To gredzenu, ko tu man devi, To vairāk nenēsāšu es. Sasodīts, kāpēc ne? Kad ieradīšos reģimentē, To ielādēšu šautenē.

Pēc dažām minūtēm feldkuratu pieteica ģenerālim Finkam.

Pie ģeneraļa bija atkal liela «sēde», kur galveno lomu tēloja divas piemīlīgas dāmas, vīns un liķieris.

Te bija sapulcējušies visi kara tiesas locekļi, atskaitot vienkāršo kājnieku, kas šorīt bija citiem aizdedzinājis papirosus.

Feldkurats ieslīdēja sapulcēto vidū kā rēgs. Viņš bija bāls, satraukts un cieņas pilns kā cilvēks, kas apzinās, ka viņu iz​pļaukājuši nepelnīti. Ģenerālis Finks, kas pēdējā laikā bija visai iemīļojis feldkuratu, nosēdināja viņu sev līdzās uz dīvana un dzērāja balsī ap​vaicājās: Kas tev noticis, garīgais iepriecinājum?

Viena no jautrajām dāmām meta feldkuratam ar savu pa​pirosu.

Iedzer, garīgais iepriecinājum! — ģenerālis sacīja un ielēja feldkuratam vīnu lielā, zaļā kausā. Tā kā feldkurats visu tūliņ neizdzēra, ģenerālis pats lēja viņam vīnu mutē, un, ja feldkurats nebūtu varonīgi rijis, tad vīns būtu nolijis zemē.

Tikai tad feldkuratam jautāja, kā notiesātais saņēmis garīgo iepriecinājumu. Feldkurats piecēlās un traģiskā balsī nosacīja: Viņš zaudēja prātu.

— Tas gan būs bijis lielisks garīgais iepriecinājums, — ģenerālis iesmējās, un visi sāka šausmīgi smieties, bet abas dā​mas — apmētāt feldkuratu papirosiem.

Galda galā atzveltnī snauda majors, kas jau bija par daudz iedzēris; tagad viņš atmodās no savas apatijas, aši ielēja divās vīna glāzēs liķieri, izlauza ceļu starp sēdekļiem pie feldkurata un piespieda apstulbušo dieva kalpu sadzert tu-brālības. Tad viņš atstreipuļoja atpakaļ savā vietā un snauda tālāk. Šis dzēriens noveda feldkuratu velna cilpās. Velns izstiepa pēc viņa savus nagus no visām galdā saliktajām pudelēm, no jautro dāmu skatieniem un smaidiem. Dāmiņas bija uzcēlušas savas kājas taisni viņam priekšā uz galda, un Belcebuls raudzī​jās feldkuratā no mežģīņu jūkļa.

Feldkurats līdz pēdējam mirklim bija pārliecināts, ka runa ir par viņa dvēseli un viņš pats ir moceklis. Šādās pārdomās viņš uzrunāja abus ģeneraļa kalpotājus, kuri aiznesa viņu uz dīvana blakus istabā: — Skumīga, bet sirdi pacilājoša aina atklājas jūsu acīm, kad jūs bez aizspriedumiem un šķīstu sirdi atceraties tos daudzos slavenos cietējus, kas uzupurējušies savas ticības labad un pazīstami ar mocekļu vārdu. Es sniedzu jums paraugu, kā cilvēks var pacelties pāri visādiem pārbaudījumiem, ja viņa sirdī mājo patiesība un tikumība, kas palīdz viņam gūt spožu uzvaru pār visbriesmīgāko grēku. Šinī mirklī viņu pagrieza ar seju pret sienu, un viņš tūliņ iemiga.

Viņam bija nemierīgs miegs.

Viņš sapņoja, ka pa dienu izpilda feldkurata pienākumus, bet nakti ir viesnīcas šveicars Faustina vietā, ko Šveiks bija izsviedis pa trešā stāva logu. Ģenerālim iesniedz par viņu no visām pusēm sūdzības; te viņš apmeklētājam gaišmates vietā piegādājis tumšmati, te inteliģentas šķirtenes vietā neinteliģentu atraitni.

Viņš pamodās no rīta nosvīdis kā žurka, kuņģī griezās vien kā jūras slimības laikā, un viņam likās, ka viņa bijusī priekš​niecība, Moravijas mācītājs, ir eņģelis, salīdzinot ar viņu.

III

Šveiks atkal nokļūst savā kaujas rotā Majors, kas ģeneraļa viesībās sadzēra ar feldkuratu tubrālības un tad snauda tālāk, bija tas pats, kas

iepriekšējā dienā bija izpildījis auditora pienākumus, tiesājot Šveiku.

Konstatēts, ka neviens nav manījis, kad un kā majors nakti atstājis ģeneraļa viesības. Visi dalībnieki bija tādā stāvoklī, ka nemaz neievēroja viņa prombūtni; ģenerālis pat neizšķīra, ar ko runā. Majors jau stundas divas bija projām, bet ģenerālis vēl vienmēr, ūsas griezdams un idiotiski smiedamies, daudzināja: — To jūs gan labi pateicāt, majora kungs!

No rīta majoru nekur nevarēja atrast. Viņa mētelis karājās priekšnamā, zobens — uz pakaramā, trūka tikai viņa virsnieka cepures. Iedomājās, ka viņš būs aizmidzis kādā klozetā, tāpēc izmeklēja klozetus visā mājā, taču bez panākumiem. Majora vietā gan atrada otrajā stāvā aizsnaudušos virsleitnantu no ģeneraļa kompānijās. Tas gulēja tā, kā miegs to bi ja pārsteidzis, atvieglojot iekšas, — ceļos nometies, seju uz klozeta sēdekļa nolicis.

Majors bija kā ūdeni iekritis.

Bet, ja kāds būtu ieskatījies pa Sveika kameras aizrestoto logu, tad būtu ieraudzījis, ka zem Sveika krievu šineļa guļ uz vienas lāviņas divas personas un no šineļa apakšas rēgojas divi pāri zābaku.

Tie ar piešiem piederēja majoram, bez piešiem — Šveikam.

Abi gulēja, cieši sakļāvušies kā divi kaķēni. Šveiks biia palicis savu ķepu majoram zem galvas, un majors bija apskāvis Sveika viduci un piespiedies tam klāt kā kucēns kucei.

Tur nebija nekā neparasta. Majora kungs pildīja savus die​nesta pienākumus.

-Katrs droši vien būs ko tamlīdzīgu piedzīvojis. Cilvēki žūpo visu nakti līdz otras dienas pēcpusdienai, un pēkšņi viens saķer galvu, uzlec kājās un brēc: «Jēzus Marija, man tak pulksten astoņos bija jābūt darbā!» Tā ir tā saucamā pienākuma apziņas lēkme, zināms sirdsapziņas pārmetumu produkts.

Ja cilvēkam uzbrūk šāda cēla lēkme, tad nekas nesatricinās viņa svēto pārliecību, ka viņam šinī pašā.mirklī jāatgūst darbā nokavētais. Tie ir tie radījumi bez cepures, ko šveicari tvarsta gaiteņos un gulda savās istabiņās uz dīvana, lai izguļ paģiras.

Līdzīga lēkme uzbruka arī majoram.

Kad viņš pamodās savā atzveltnī, viņam pēkšņi ienāca prātā, ka tūliņ jānopratina Šveiks. Sī dienesta pienākumu pildīšanas lēkme uznāca tik negaidot un strauji un majors rīkojās tik ātri un noteikti, ka neviens viņa pazušanu nepamanīja.

Toties jūtamāka bija majora ierašanās kara cietuma sardzes telpās. Viņš tur iedrāzās kā šāviņš: Dežurants feldfebelis gulēja pie galda, un ap viņu dažādās pozās snauda pārējais sardzes personāls.

Majors, atstūmis cepuri uz auss, izgrūda tādu lāstu, ka visi palika pusviru mutēm; viņu sejas tā sašķobījās, ka likās, — majoru neuzlūko vis pulciņš pārbijušos un pārsteigtu kareivju, bet bars atņirgušos pērtiķu. Majors trieca dūri uz galda un uzbrēca feldfebelim: — Jūs nevīžīgais lamzak, es jums jau tūkstoškārt esmu teicis, ka jūsu apakšnieki ir apķēzījušos cūku bars!

Tad viņš pagriezās pret pārbiedēto sardzi un kliedza: — Kareivji! Jums pat guļot muļķība spiežas pa visām vīlēm ārā, bet, kad jūs pamostaties, tad jums ir tādi purni, it kā katrs no jums būtu aprijis vagonu dinamita.

Tam sekoja gara un pamatīga lekcija par sardzes pienākumiem un pavēle nekavējoties atslēgt Sveika kameru, jo notie​sātais esot vēlreiz jānopratina.

Lūk, kā majors nakti nokļuva Sveika kamerā!

Majors jau bija sasniedzis to stadiju, ko mēdz apzīmēt par kulminācijas punktu. Viņa pēdējā eksplozija izpaudās rīkojumā izsniegt viņam kameras atslēgas.

Feldfebelim, saņemot beidzamos gribas spēkus, izdevās atcerēties sardzes dienesta reglamentu, un viņš atsacījās nodot majoram atslēgas. Tas negaidot ietekmēja majoru visai labvēlīgi.

— Jūs apķēzījušos cūku bars, — viņš brēca pār visu pagalmu, — būtu jūs man tās atslēgas iedevuši, tad es jums būtu gan rādījis!

— Padevīgi ziņoju, — feldfebelis ieteicās, — ka būšu spiests jūs ieslēgt un jūsu pašu drošības dēļ

pielikt jums sargu. Kad jums labpatiks nākt ārā, tad, lūdzu, piedauziet pie durvīm, ma​jora kungs!

— Aunagalva, pavians, kamielis gatavais, — majors atbildēja, — vai tu domā, ka man no arestanta bailes, ka tu gribi sūtīt kamerā sardzi, kamēr es viņu nopratinu? Velns un elle un deviņi pērkoni, ieslēdziet mani un taisieties, kā pazūdat!

Spraugā virs durvīm petrolejas spuldze ar zemu nogrieztu degli izstaroja caur stiepļu režģi blāvu gaismu, tik vāju, ka majors tikko saskatīja pamodušos Šveiku, kas militārā stājā pie savas lāviņas gaidīja, ko šis apciemojums viņam nesīs. Šveikam ienāca prātā, ka labāk sākt ar raportu, tāpēc viņš paceltā balsī apņēmīgi noskaitīja: — Padevīgi ziņoju, majora kungs, kamerā viens ieslodzītais, sevišķu notikumu nav.

Majors piepeši nevarēja vairs atcerēties, kādā vajadzībā te īsti ieradies, tādēļ noteica: — Brīvi! Kur tev ir tas ieslodzītais?

— Tas esmu es, padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks lepni atbildēja.

Majors neveltīja šai atbildei vērību, jo ģeneraļa vīni un liķieri sāka radīt viņa smadzenēs pēdējo alkohola reakciju. Viņš nožāvājās tik drausmīgi, ka kurš katrs civilists būtu pie tam izmežģījis žokli, bet majoram šīs žāvas tikai pārsvieda domas tanīs smadzeņu ielokos, kur cilvēkiem novietotas dziedāšanas spējas. Viņš gluži vaļīgi atgazās Sveika laviņa 1111 iekviecas ka aizdurts puscūcis pirnis nāves: Oh Tannenbaum! Oh Tannenbaum!

Wie grūn sind deine Blatter![51] To viņš vairākkārt atkārtoja juku jukām, papildinot dziesmu ar neizprotamiem spiedzieniem.

Tad viņš pavāļājās uz muguras kā lācēns, saritinājās kamolā 1111 sāka krākt.

— Majora kungs, — Šveiks viņu modināja, — padevīgi zi​ņoju, jūs iedzīvosieties utīs.

Tas tomēr nelīdzēja. Majors gulēja kā nosists. Šveiks maigi uzlūkoja viņu un, noteicis: — Nu tad guli vien, šņabdeguni! ·— uzsedza viņam savu šineli. Vēlāk Šveiks pats arī palīda zem šineļa, un tā viņus no rīta atrada ciešā tuvībā.

Ap pulksten deviņiem, kad majora meklēšana bija sasniegusi augstāko pakāpi, Šveiks norāpās no lāviņas un nolēma majora kungu modināt. Viņš sapurināja to vairākas reizes visai sirsnīgi un norāva tam šineli. Beidzot majors piecēlās sēdus un truli noraudzījās Šveika, meklēdams atrisinājumu mīklai: kas gan īsti noticis?

— Padevīgi ziņoju, majora kungs, — Šveiks sacīja, — ka no sardzes istabas vairakkārt nākuši skatīties, vai jūs vēl esat dzīvs. Tāpēc es atļāvos jūs tagad uzmodināt, lai jūs gadījumā neaizguļaties, jo es nezinu, cik ilgi jūs parasti guļat. Uhržinevas alus darītavā dzīvoja kāds galdnieks, kas mēdza katru rītu celties pulksten sešos, bet, ja viņš nogulēja kaut tikai ceturtdaļstundu ilgāk, līdz ceturksnim uz septiņiem, tad nevarēja vairs piecelties līdz pusdienai, un tas vilkās tik ilgi, līdz viņu atlaida no darba, un tad viņš aiz dusmām izdarīja noziegumu — apvai​noja baznīcu un vienu mūsu valdošā nama locekli.

— Tu ir plānprātiņš, vai ne? —· majors ievaicājās lauzītā čechu valodā tīri vai izmisumā, jo n© vakarējās dzeršanas galva bija dulna un viņš nekādi nevarēja aptvert, kāpēc te īsti sēž, kā viņš te iekļuvis no sardzes telpām un kāpēc šis tips, kas stāv viņa priekšā, muld tādas aplamības. Viss tas likās ļoti ērmīgi. Viņš neskaidri atcerējās, ka nakti jau bijis šeit, bet kādā nolūkā?

— Vai es te nakti ir bijis? — viņš ne visai droši ieprasījās.

— Kā pavēlat, majora kungs, — Šveiks atbildēja, — cik es no majora kunga vārdiem sapratu, tad majora kungs bija iera​dies mani nopratināt.

Tad nu majoram atausa gaisma, un viņš vispirms pārlaida skatienu sev, tad paskatījās aiz sevis, it kā ko meklētu.

— Neraizējieties veltīgi, majora kungs! — Šveiks sacīja^ — Jūs pamodāties tādā pašā izskatā, kādā ieradāties. Jūs ieradāties bez šineļa, bez zobena, tikai cepurē. Cepure ir tur, man vajadzēja to izņemt jums no rokām, jo jūs gribējāt likt to pagalvī. Virsnieku parādes cepure, tā jau ir tikpat kā cilindrs. Bet gulēt uz cilindra — to varēja atļauties tikai kāds Karderaza kungs Lodjenicē. Viņš parasti izlaidās

traktieri garšļauku un palika cilindru zem galvas, jo viņš bija līķu izvadātājs un gāja uz visām bērēm cilindrā. Tātad viņš palika to godīgi pagalvī un iedvesa sev, ka viņš nedrīkst to saspiest, un visu nakti, tā sakot, lidinājās virs tā, un cilindram tas neko nekaitēja, bet pat nāca par labu, jo Karderaza kungs, miegā grozīdamies, to pa​mazām sukāja ar saviem matiem, tā ka tas spīdēja vien.

Majors, kas beidzot bija aptvēris notikušo, joprojām truli raudzījās Sveikā un atkārtoja: — Tu ir jucis, ja? Es būt te, un es iet no šenes. — Viņš piecēlās, piegāja pie durvīm un savelēja tās.

Bet, iekām durvis atdarīja, viņš vēl uzsauca Šveikam: — Ja nepienākt telegrams, ka tu ir tu, tad tev būs kārāt.

— Sirsnīgi pateicos, — Šveiks atbildēja, — es zinu, majora kungs, ka jūs daudz rūpējaties manis dēļ, bet, ja jūs, majora kungs, būsiet te vienā lopiņā iedzīvojies, uz lāviņas guļot, tad ziniet: ja tas ir mazs, ar iesarkanu dibenu, tad tas ir tēviņš, un, ja viens tik ir un jūs neatrodat otru, tādu iegarenu, ar sarkanu svītru pār vēderu, tad labi vien ir, jo citādi būs pāris, un tie nezvēri vairojas trakāk par trušiem.

— Lassen Sie das![52] — majors nošļucis noteica Šveikam, kad atdarīja durvis.

Sardzes telpās majors vairs necēla nekāda trača, bet apvaldīti pavēlēja aizsūtīt pēc ormaņa, un, kamēr rati kratījās pa Pržemišļas nožēlojamo bruģi, viņu neatstāja domas, ka notiesātais ir gan pirmās šķiras stulbenis, taču acīm redzot nevainīgs lopiņš, bet viņam, majoram, cits nekas neatliek kā vai nu nošauties savā dzīvoklī, vai aizsūtīt pie ģeneraļa pēc šineļa un zobena, aizbraukt uz pilsētas pirti, pēc pirts iestiprināties Follgrubera restorānā un beidzot pasūtīt pa tālruni biļeti uz vakara izrādi vietējā teātrī.

Viņš vēl nebija nobraucis galā, kad jau bija izšķīries par pēdējo.

Dzīvoklī viņu gaidīja mazs pārsteigums. Viņš bija ieradies taisni laikā .. .

Dzīvokļa gaitenī stāvēja ģenerālis Finks, sagrābis aiz apkak​les majora kalpotāju, un brēca: Kur tu esi licis savu majoru, ragulops? Runā, tu kustoni!

Kustonis neteica ne vārda, tikai kļuva aizvien zilāks sejā, - tā ģenerālis viņu žņaudza.

Jau ienākot majors pamanīja, ka nelaimīgais kalpotājs tur padusē viņa šineli un zobenu, ko laikam atnesis no ģeneraļa dzīvokļa. Šī aina majoru ļoti uzjautrināja, tāpēc viņš palika pusviru durvīs stāvam un raudzījās vien mierīgi sava uzticamā kalpotāja ciešanās. Šim kalpotājam piemita īpašība palaist nagus, par ko majoram sen bija uz viņu zobs. Ģenerālis palaida gluži zilo puisi uz mirkli vaļā, gan tikai tādēļ, lai izvilktu no kabatas telegramu, ar ko sāka sist majora kalpotājam pa seju un muti, kliegdams: — Kur tu esi licis savu majoru, ragulops, kur tu esi licis savu majoru-auditoru, lops, kā tu viņam nodosi dienesta tele​gramu?

— Te es esmu! — majors Dervota iesaucās, jo vārdu kombinācijā «majors-auditors» un «telegrama» atkal atgādināja viņam dienesta pienākumus.

— Ā! — ģenerālis Finks izsaucās. — Tu esi atgriezies? Šinīs vārdos skanēja tik daudz ironijas, ka majors neat​bildēja un palika neziņā stāvam. Ģenerālis teica, lai nākot viņam līdzi istabā, un, kad viņi apsēdās pie galda, nometa majoram priekšā saburzīto telegramu, ar ko bija velējis kalpotāju, un traģiskā balsī noteica: — Lasi, tas ir tavs darbs!

Kamēr majors lasīja, ģenerālis piecēlās, sāka skraidīt pa istabu, svaidīt krēslus un soliņus un kliegt: — Bet es viņu tomēr pakāršu!

Telegrama skanēja: «Kājnieks Jozefs Šveiks, 11. kaujas rotas railnieks, skaitās pazudis kopš šā mēneša 16. datuma, izpildot dienesta pienākumus kā kvartirjers pārgājienā no Chirovas uz Felštinu. Kājnieks Šveiks nekavējoties nogādājams brigādes štābā Vojaličā.»

Majors attaisīja atvilktni, izņēma karti un kļuva domīgs, jo Felština atradās 40 km uz dienvidaustrumiem no Pržemišļas, un tāpēc tā bija neatrisināma mikla, kādā kārtā kājnieks Šveiks ticis

pie krievu formas tērpa, atrazdamies ap 150 km no frontes, jo ierakumi stiepās Sokalas—Turzes— Kozlovas līnijā.

Kad majors pateica to ģenerālim un parādīja kartē vietu, kur Šveiks, pēc telegramas ziņām, bija pirms pāris dienām pazudis, ģenerālis iemaurojās kā vērsis, nojauzdams, ka visas viņa cerības uz kara tiesu izputējušas. Viņš piegāja pie tālruņa, pieprasīja savienojumu ar sardzes telpu un pavēlēja tūliņ atvest arestēto Šveiku pie viņa, majora dzīvoklī.

Iekām pavēli izpildīja, ģenerālis neskaitāmos spēcīgos lāstos izpauda savu īgnumu par to, ka nebija riskējis pakārt Šveiku tūliņ bez jebkādas izmeklēšanas.

Majors runāja pretī un skaidroja, ka tiesības un taisnība ejot roku rokā; viņš runāja lieliskos teikumos par taisniem spriedumiem vispār, par tiesas kļūdām un par visu, kas vien viņam tanī mirklī pagadījās uz mēles, jo viņu pēc pagājušā vakara mocīja neiedomājamas paģiras, kurām bija nepieciešams kaut kā izpausties.

Kad Šveiku beidzot atveda, majors pieprasīja viņam paskaidrojumu, kas īsti Felštinā noticis un kā viņš dabūjis krievu for​mas tērpu. Šveiks izskaidroja visu jo pamatīgi, papildinot stāstu ar vairākiem piemēriem no atmiņā uzkrātajiem nostāstiem par cilvēku likstām. Kad majors jautāja, kāpēc viņš nav stāstījis to visu tiesā pie nopratināšanas, Šveiks atbildēja, ka neviens tak īstenībā neesot viņam prasījis, kā viņš ticis pie krievu formas tērpa, im vienīgais jautājums skanējis: «Vai jūs atzīstaties, ka esat brīvprātīgi un bez jebkādas piespiešanas uzvilcis ienaidnieka formas tērpu?» Tā kā tas saskanējis ar patiesību, tad viņš varējis tikai atbildēt: «Taisni tā, jā, zināms, tā ir, bez šaubām.» Tāpēc viņš arī ar tādu sašutumu noraidījis tiesas apvainojumu, it kā viņš esot nodevis kungu un ķeizaru.

— Šis cilvēks ir pilnīgs idiots, — ģenerālis sacīja majoram. — Uzvilkt krievu formas tērpu, ko nezin kas pametis dīķmalā, ļauties, lai pašu aizdzen kopā ar krievu gūstekņiem, — to var izdarīt tikai stulbenis.

— Padevīgi ziņoju, Šveiks atsaucās, — ka es tiešām dažreiz arī pats nomanu, ka esmu plānprātīgs, sevišķi uz vakara pusi.. !

— Kuš, tītar! — majors viņam uzsauca un griezās pie ģene​raļa ar jautājumu, ko nu ar Šveiku darīt.

— Lai viņu pakar viņa brigādē! — ģenerālis izlēma.

Pēc stundas sardze, kam vajadzēja pavadīt Šveiku līdz Vojaličai, veda viņu uz staciju.

Aresta telpās Šveiks atstāja mazu piemiņu, uzskrāpējot uz sienas ar skaidiņu trīs kolonās ēdienu sarakstu — visādas viras, mērces un saldos ēdienus, ko bija ēdis pirms kara. Tas bija zināmā mērā protests pret to, ka viņam divdesmit četru stundu laikā nebija devuši ne kumosa ēst.

Reizē ar Šveiku nosūtīja šāda satura rakstu: «Pamatojoties uz telegramu Nr. 469, kājnieks Jozefs Šveiks, 11. kaujas rotas dezertieris, tiek nosūtīts uz brigādes stabu lielas tālākai virzīšanai.»

Sardze, kas sastāvēja no četriem cilvēkiem, bija īsts tautību mistrojums. Tur bija polis, ungārs, vācietis un čechs; pēdējais kā jefreitors bija sardzes priekšnieks. Viņš izturējās visai augstprātīgi pret arestēto savieti un lika tam uz katra soļa manīt savu milzīgo pārākumu. Kad Šveiks stacijā izsacīja vēlēšanos doties mazajā vajadzībā uz ateju, jefreitors visai rupji atbildēja, ka tās darīšanas viņš varēšot kārtot savā brigādē.

— Labi, — Šveiks sacīja, — tikai jūs dodiet, man to pavēli rakstiskā veidā, lai varētu zināt, kas vainīgs, ja man pārsprāgs pūslis. Priekš tam ir likums, jefreitora kungs.

Jefreitors, izbijis lopu puisis, sabijās no atbildības par Sveika pūsli, un tā visa sardze svinīgi pavadiia Šveiku uz ateju. Jefreitors gan visu ceļu izturējās iedomīgi un rādīja tik uzpūtīgu seju, it kā viņu jau rīt grasītos iecelt vismaz par korpusa komandieri.

Kad vilciens jau bija nonācis Pržemišļas-Chirovas posmā, Šveiks viņu uzrunāja.

— Jefreitora kungs, kad es jūs uzlūkoju, tad man nāk prātā kāds jefreitors Bozba, kas kalpoja

Tridentā. Tikko viņu paaugstināja par jefreitoru, tā viņš sāka ar pirmo dienu pieņemties apmēros. Vaigi viņam uztūka un vēders tā uzpūtās, ka otrā dienā tam vairs nebija vietas kroņa biksēs. Bet kas tas ļaunākais — ausis viņam sāka augt garumā. Nu, tad viņu aizveda uz lazareti, un pulka ārsts paskaidroja, ka tas notiekot ar visiem jefreitoriem. Sākumā tie visi uztūkstot, — dažiem gan tas ātri pārejot, bet šis esot smags gadījums, un jefreitors varot pārsprāgt, jo tūkums no zvaigznītes esot nogājis jau līdz nabai. Lai viņu glābtu, nācās zvaigznīti nogriezt, un tad viņš atkal saplaka.

No šā mirkļa Šveiks veltīgi pūlējās uzsākt ar jefreitoru kādu sarunu, lai viņam draudzīgi pastāstītu, kāpēc visur runā, ka jefreitors ir rotas ļaunais gars.

Jefreitors atbildēja ar pāris mīklainiem draudiem, — ka pēdējais smejoties visgardāk un redzēšot, kas notikšot brigādes štābā. Vārdu sakot, savietis izrādījās nepieejams, un, kad Šveiks iejautājās, no kurienes viņš esot, tad atbilde skanēja, ka tā neesot Sveika, darīšana. Šveiks izmēģinājās visādi. Viņš stāstīja, ka tā neesot pirmā reize, kad viņu pavadot sardze, bet līdz šim viņš ar visiem pava​doņiem labi saticis.

Jefreitors tomēr ietiepīgi klusēja, un Šveiks turpināja: Man gan liekas, jefreitora kungs, ka jūs kāda nelaime piemeklējusi un tāpēc jūs esat zaudējis valodu. Es esmu pazinis daudz drūmu jefreitoru, bet tādu dieva sodību kā jūs, jefreitora kungs, — piedodiet un neņemiet ļaunā, — man nav gadījies sastapt.

Uzticiet man, kas jūs sāpina, es varbūt varēšu jums dot labu padomu, jo kareivim, ko pavada sardze, vienmēr ir vairāk pieredzes nekā tiem, kas viņu apsargā. Vai zināt ko, jefreitora kungs, — lai mums ceļš paietu ātrāk, pastāstiet, kā izskatās jūsu pusē, vai tur ir dīķis vai kādas pilsdrupas un kāds nostāsts ar tām saistās!

— Nu man gan pietiek! — jefreitors iesaucās.

— Tad jūs esat laimīgs cilvēks, — Šveiks piezīmēja, — da​žam nekad ne ar ko nepietiek.

— Gan tev brigādē parādīs, es ar tevi kasīties neiešu. — Un jefreitors pēc šā sava pēdējā vārda iegrima kapa klusumā.

Vispār šinī braucienā bija pārāk maz prieka. Ungārs ar vācieti sarunājās īpatnējā veidā, jo ungārs zināja vāciski tikai «jawohl» un «was». Kamēr vācietis kaut ko skaidroja, ungārs tikai māja ar galvu un atkārtoja: «Jawohl,» — bet, kad vācietis apklusa, ungārs ieprasījās: «Was?» — un vācietis sāka atkal tarkšķēt. Sargkareivis polis tēloja aristokratu, neveltīja nevienam vērību un kavēja sev laiku, šņaukdams uz grīdas, pie kam neparasti veikli izlietoja labās rokas īkšķi; pēc tam viņš domīgi izberzēja traipus ar šautenes laidi un tad rūpīgi noslaucīja notriepto laidi pie biksēm, bez apstājas piesaukdams svēto jau​navu. ·— Tev te nekas labs neiznāk, — Šveiks viņu uzrunāja. — Prāgā, Bojišti ielā mitinājās kādā pagraba dzīvoklī ielu tīrītājs Machačeks, tas šņauca uz loga rūts un tik veikli visu iztriepa, ka tur radās glezna, kā Libuša pareģo Pragai slavenu nākotni. Par katru šādu gleznu viņš saņēma no sievas tādu valsts stipendiju, ka viņam viens vaigs pastāvīgi bija šķībs, bet viņš tomēr savu mākslu neatmeta un papildinājās joprojām. Tiesa, tas bija viņa vienīgais prieks.

Polis viņam nekā neatbildēja, un beidzot visu sardzi apņēma dziļš klusums, it kā tā brauktu uz bērēm un godbijīgi pieminētu aizgājēju.

Tā viņi tuvojās ceļa mērķim — brigādes štabam Vojaličā. * Tikmēr brigādes štābā bija notikušas diezgan jūtamas pār​maiņas.

Par brigādes štaba komandieri bija iecelts pulkvedis Gerbichs. Tas bija cilvēks ar lielām militārām spējām, kas dīvainā kārtā izpaudās viņa kājās podagras veidā. Ministrijā viņam bija ļoti ietekmīgi draugi, tāpēc viņš negāja pensijā, bet, draugu atbalstīts, apmetās te vienā, te otrā lielāku militāru vienību štābā, saņēma paaugstinātu algu ar visādām kara laika piemaksām un palika tik ilgi vienā vietā, līdz podagras lēkmē izdarīja kādu muļķību. Tad viņu pārcēla uz citu vietu un parasti ar paaugstinājumu. Ar virsniekiem viņš pie pusdienām ne par ko citu nerunāja kā par savu uztūkušo kājas pirkstu, kas dažreiz sasniedza

drausmīgus apmērus, tā ka pulkvedim nācās nēsāt speciāli pa​gatavotu, lielu zābaku. Ēšanas laikā viņa mīļākā sarunu viela bija viņa pirksts — cik mitrs tas ir, kā tas pastāvīgi svīst un tāpēc jātin vatē un ka tā izgarojumi ož pēc ieskābušas vērša gaļas viras.

Tāpēc arī visi virsnieki atvadījās no viņa ar lielu prieku, kad viņu pārcēla uz citu vietu. Citādi viņš bija ļoti omulīgs kungs un izturējās visai draudzīgi pret zemākajiem virsniekiem, kuriem viņš mēdza stāstīt, ko visu tik nav ēdis un dzēris, pirms viņam uzbrukusi podagra.

Kad Šveiku nogādāja brigādes štābā un dežurējošais virsnieks pavēlēja viņu ar visu pavadrakstu aizvest pie pulkveža Gerbicha, kancelejā patlaban sēdēja leitnants Dubs. Šinīs pāris dienās pēc Sanokas—Samboras pārgājiena leitnantam Dubam bija atkal atgadījies kāds piedzīvojums. 11. kaujas rota satika aiz Felštinas zirgu transportu, ko sūtīja uz Sadova—Višņu dragunu pulkam.

Leitnants Dubs pats lāgā nezināja, kā viņam bija ienācis prātā parādīt virsleitnantam Lukašam savu jāšanas mākslu. Viņš uzlēca zirgā, kas kopā ar jātnieku pazuda ielejā pie upes, kur vēlāk leitnantu Dubu atrada tā iestrēgušu nelielā purviņā, ka diezin vai labākais dārznieks būtu varējis viņu stabilāk iestādīt. Kad viņu ar virvju palīdzību izdabūja ārā, leitnants Dubs ne par ko nesūdzējās, tikai klusām vaidēja, it kā viņam pēdējā stundiņa būtu klāt. Tāpēc viņu atveda brigādes štābā un ievie​toja mazā lazaretē, kamēr rota devās tālāk.

Pēc dažām dienām viņš bija atkal spirgts, un ārsts paskaidroja, ka viņam vajadzēšot vēl divas vai trīs reizes ieziest mu​guru un vēderu ar joda tinkturu, tad viņš varēšot droši doties uz savu vienību.

Tā nu viņš tagad sēdēja pie pulkveža Gerbicha un stāstīja tam par visvisādām slimībām.

Ieraudzījis Šveiku, par kura mīklaino pazušanu pie Felštinas bija jau dzirdējis, viņš izsaucās pērkonīgā balsī: — Tātad rokā tu esi gan! Daudzi aiziet kā blēži un atgriežas kā īsti karātavu putni. Tu arī esi viens no tiem.

Skaidrības labā jāpiezīmē, ka leitnants Dubs, krītot no zirga, bija dabūjis nelielu smadzeņu satricinājumu, tāpēc nav jābrīnās, ka viņš, cieši piestājies Šveikam, piesauca debess spēkus pret to un kliedza pantos: — Tēvs, tevi piesaucu šāviņu dūmos un dārdos, zibeņi skaudri kur plosās un ārdās, uzvaru lēmēj, tev izlūdzos, tēv, palīdzi man šito nelieti . . . Kur tu biji tik ilgi, diedelniek? Kas tas tev par formas tērpu?

Vēl jāpiezīmē, ka podagras mocītā pulkveža kancelejā valdīja īsti demokrātiskā kārtība, ja vien viņam pašreiz nebija lēkmes. Daždažādi virsnieki ieradās cits pēc cita, lai noklausītos pulkveža domas par uztūkušo pirkstu ar ieskābušas vērša gaļas viras smaku.

Tanīs dienās, kad lēkmes pulkvedi Gerbichu nemocīja, kanceleja bija visādu virsnieku pilnum pilna, jo šinīs ārkārtējos gadījumos pulkvedis bija ļoti jautrs un runīgs un mīlēja pulcināt ap sevi klausītājus, kuriem viņš stāstīja visādas cūcīgas anekdotes. Viņam tās sagādāja labu omu, un klausītājiem bija izdevīgs gadījums pasmieties par vecām anekdotēm, kas laikam bija apgrozībā jau ģeneraļa Ļaudona laikā. Šādās dienās kalpot pie pulkveža Gerbicha bija īsta bauda: katrs darīja, kas tam patika, un to uzskatīja par ikdienišķu parādību, ka štābā, kur pašreiz atradās pulkvedis Gerbichs, notika gan zādzības, gan visādas nejēdzības.

Ari tagad kopā ar Šveiku pulkveža kancelejā sanāca dažādi virsnieki, interesēdamies par gaidāmajiem notikumiem, kamēr pulkvedis pētīja brigādes stabam adresēto Pržemišļas majora pavadrakstu.

Leitnants Dubs tikmēr turpināja savā parastajā pievilcīgajā veidā sarunu ar Šveiku: — Tu mani vēl nepazīsti, bet, kad tu mācīsies mani pazīt, tad tu no bailēm nosprāgsi.

Pulkvedis netika gudrs no majora pavadraksta, jo pēdējais bija to diktējis, atrazdamies vieglā alkohola indes ietekmē.

Pulkvedis Gerbichs tomēr bija labā omā, jo negantās sāpes nebija viņu mocījušas ne šodien, ne vakar un pirksts izturējās rāmi kā jēriņš.

— Ko tad jūs tur esat izstrādājis? — viņš uzprasīja Šveikam tik laipnā balsī, ka leitnants Dubs sajuta dūrienu sirdī un pa​steidzās atbildēt Sveika vietā: — šis cilvēks, pulkveža kungs, — viņš atestēja Šveiku, — izliekas par idiotu, lai attaisnotu savas nelietības ar plānprātību. Es gan nezinu pavadraksta saturu, tomēr domāju, ka šis tips būs atkal kaut ko pastrādājis, tikai lielākā mērogā. Ja jūs man atļautu, pulkveža kungs, iepazīties ar pavadraksta saturu, tad es varētu sniegt jums noteiktus norādījumus, kā ar viņu rīkoties.

Pagriezies pret Šveiku, viņš tam čechiski uzsauca: — Tu dzer manas asinis, vai ne?

— Dzeru, — Šveiks ar cieņu atbildēja.

— Redzat nu, pulkveža kungs, — leitnants Dubs vāciski turpināja, — viņam nekā nevar jautāt, ar viņu nemaz nevar sarunāties. Tomēr katrs vadzis reiz ir pilns un lūst. Viņam jāsaņem tāds sods, kas citiem noder par biedinājumu. Atļaujiet, pulkveža kungs . ..

Leitnants Dubs iedziļinājās Pržemišļas majora sacerētajā pavadrakstā un izlasījis svinīgi uzsauca Šveikam: — Nu tev vienreiz gals rokā, Šveik! Kur tu liki kroņa drēbes?

— Atstāju dīķmalā, kur izmēģināju, kā krievu kareivji jūtas šinīs skrandās, — Šveiks atbildēja. — Tas taču viss ir tikai pār​pratums. Šveiks sāka stāstīt leitnantam Dubam, ko viņš visu izcietis šā pārpratuma dēļ, bet pēc viņa stāsta leitnants Dubs viņam uzbrēca: — Tagad tu gan mācīsies mani pazīt! Vai tu zini, ko nozīmē pazaudēt kroņa mantu, nejēga, vai tu zini, ko nozīmē pazaudēt kara laikā kroņa drēbes?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, — Šveiks atbildēja, — kad kareivis pazaudē kroņa drēbes, tad viņam izsniedzamas jaunas.

— Jēzus Marija! — leitnants Dubs izsaucās. — Tu cūkcepure, tu kustoni tāds, ja tu dzīsi ar mani jokus, tad dabūsi kalpot vēl simt gadu pēc kara.

Pulkvedis Cerbichs, kas pa to laiku bija mierīgi un rātni sēdējis pie galda, pēkšņi šausmās saviebās, jo viņa līdz šim mierīgais pirksts piepeši podagras lēkmē no rāma un godīga jēriņa pārvērtās par asinskāru tīģeri, par 600 voltu elektrisko strāvu, par ķermeņa locekli, ko dzirnakmens neatvairāmi samaļ miltos. Pulkvedis Gerbichs tikai pameta ar roku un iebrēcās drausmīgā balsī kā cilvēks, ko cepina uz zvērojošām oglēm: — Visi ārā! Dodiet man revolveri!

To jau visi zināja, tāpēc metās ārā, Šveiku ieskaitot, ko sardze izvilka gaitenī. Palika vienīgi leitnants Dubs, kas gribēja izmantot šo šķietami izdevīgo mirkli, lai sakūdītu pulkvedi pret Šveiku.

— Atļaujiet aizrādīt, pulkveža kungs, ka šis cilvēks …

Pulkvedis iekaucās sāpēs un meta leitnantam Dubam ar tintes pudeli. Leitnants pārbijies salutēja, noteica: — Zināms, pulkveža kungs, — un izmetās pa durvīm ārā.

No pulkveža kancelejas vēl ilgi skanēja rēcieni un smilksti, kamēr beidzot sāpju pilnās skaņas apklusa. Pulkveža pirksts pēkšņi atkal pārvērtās mierīgā jēriņā, podagras lēkme bija garām. Pulkvedis piezvanīja un pavēlēja atkal atvest Šveiku.

— Kas tad īsti ar tevi notika? — viņš jautāja Šveikam, it kā nekas nebūtu atgadījies. Viņam bija tik labi un viegli, it kā viņš vāļātos kaut kur pludmalē smiltīs. Šveiks draudzīgi uzsmaidīja pulkvedim un izstāstīja viņam visu savu odiseju; viņš esot 11. kaujas rotas raitnieks un nezi​not, kā tur bez viņa varot iztikt.

Pulkvedis arī pasmaidīja un uzrakstīja pavēli: «Izrakstīt Šveikam kareivja literu caur Ļvovu līdz Zoltaņecai, kur rīt jāierodas viņa kaujas rotai, un

izsniegt noliktavā jaunu formas tērpu, kā ari 6 kronas 82 hellerus pārtikas devai ceļā.»

Kad Šveiks jaunā austriešu formas tērpā atstāja brigādes štābu, lai dotos uz staciju, leitnants Dubs sēdēja uz sola pie štaba un bija ne mazumu pārsteigts, kad Šveiks, pieņēmis stingru militāru stāju, pieteicās viņam, uzrādīja dokumentus un noraizējies apvaicājās, vai viņam nebūšot kas ziņojams virs​leitnantam Lukašam.

Leitnants Dubs nebija spējīgs nekā cita pateikt kā «Abtreten[53]!». lūkodamies aizejošajam Šveikam nopakaļ, viņš tikai murmināja pie sevis: — Jēzus Marija, gan tu vēl ar mani iepazīsies, gan tu iepa​zīsies …

Zoltaņecas stacijā bija sapulcējies viss kapteiņa Zāgnera bataljons; trūka tikai 14. rotas arjergarda, kas bija noklīdis kaut kur pie Ļvovas.

Ieradies pilsētiņā, Šveiks nokļuva pavisam jaunos apstākļos, jo no vispārīgās trauksmes varēja manīt, ka te nav tālu fronte, kur norisinās kaujas. Visur bija sastopama artilērija un vezumnieki, katrā namā bija novietoti visādu pulku kareivji, starp kuriem kā augstākā šķira staigāja valsts vācieši un aristokrātiski pacienāja austriešus ar cigaretēm no saviem bagātīgajiem krājumiem. Pie valstsvācu virtuvēm tirgus laukumā atradās pat alus mucas, no kurām kareivjiem pusdienās un vakariņās izsniedza pa krūzei alus. Ap mucām kā zaglīgi kaķi lodāja panīkušie austriešu kareivji ar netīrās, saldinātās cigoriņu suslas uzpūstiem vēderiem.

Pūlīši peisainu ebreju garos svārkos rādīja cits citam dūmu mākoņus rietumos un svaidījās ar rokām.

Visur runāja, ka pie Bugas upes degot Ucižkova, Buska un Derevjani.

Bija skaidri dzirdama lielgabalu dunoņa. Klīda baumas, ka krievi no Grabovas apšaudot Kamionku —Strumilovu, ka gar visu Bugu noritot kaujas un karaspēks aizturot bēgļus, kas gribot atgriezties uz mājām otrpus Bugas.

Visur valdīja apjukums, un neviens nekā noteikta nezināja, ko dara krievi: vai tie pārgājuši uzbrukumā vai joprojām at​kāpjas visā frontē. Žandarmu patruļas vilka vienu pārbiedētu ebreju pēc otra pie pilsētiņas komandanta par nepatiesu baumu izplatīšanu. Tur nabaga ebrejus piekāva līdz asinīm un tad aiztrieca uz mājām svītrainiem dibeniem. Šinī jūklī nu ieradās Šveiks un sāka meklēt pilsētiņā savu kaujas rotu. Jau stacijā viņam gandrīz izcēlās konflikts ar etapa komandantu. Kad Šveiks tuvojās galdam, kur kareivjiem, kas meklēja savu karaspēka daļu, izsniedza izziņas, kāds kapralis viņam uzbrēca, vai tikai viņš negribot, lai viņa kaujas rota meklējot viņu. Šveiks paskaidroja, ka gribot tikai zināt, kur šeit pilsētiņā esot novietota 91. pulka 11. kaujas rota, tāds un tāds kaujas bataljons.

— Man ļoti svarīgi zināt, kur ir 11. kaujas rota, — Šveiks piemetināja, — jo es esmu tās raitnieks.

Par nelaimi pie blakus galda sēdēja kāds štaba feldfebelis, kas pietrūkās kājās kā tīģeris un uzbļāva Šveikam: — Sasodītā cūka, tu esi raitnieks un nezini, kur tava kaujas rota? Šveiks nepaspēja ne atbildēt, kad štaba feldfebelis iedrāzās kancelejā un pēc mirkļa izveda no turienes resnu virsleitnantu, kas izskatījās tik cienīgs kā kādas lielas kautuves īpašnieks.

Etapa komandantūras parasti noderēja kā slazdi apkārtklīstošiem un dezertējušiem kareivjiem, kuri labprāt visu kara laiku būtu pavadījuši, meklējot savu daļu, slaistoties pa etapiem un stāvot garās rindās pie etapa komandantūru galdiem ar uz​rakstu: «Menagegeld1 .»

Resnajam virsleitnantam ienākot, feldfebelis uzbrēca: — Mierā! — un virsleitnants jautāja Šveikam: — Kur tavi dokumenti? Šveiks parādīja tos, un virsleitnants, pārliecinājies, ka Šveika maršruts no brigādes štaba uz Zoltaņecu pie savas kaujas rotas pareizs, atdeva dokumentus atpakaļ un labvēlīgi pateica kapralim aiz galda: — Informējiet viņu! — pēc tam kancelejas durvis atkal aizvērās.

Tiklīdz durvis aiz virsleitnanta bija aizvērušās, štaba feldfebelis sagrāba Šveiku aiz pleca un, pievedis pie ārdurvīm, sniedza viņam šādu informāciju: — Taisies, ka pazūdi, smerdcli!

Tā nu Šveiks palika pilnīgā neziņā un sāka klejot pa ielām, meklēdams kādu paziņu no bataljona, līdz beidzot lika visu uz vienas kārts, apturēja kādu pulkvedi un vaicāja savā lauzītajā vācu valodā, vai viņš varbūt nezinot, kur varētu atrasties Šveika kaujas bataljons un rota.

— Ar mani tu vari runāt čechiski, — pulkvedis atteica, — es arī esmu čechs. Tavs bataljons novietots tepat netālu, Kļimontovas ciemā aiz dzelzceļa, un pilsētā jūs nedrīkstat nākt, jo jūsu rotas kareivji tūliņ pēc ierašanās saplūcās tirgus laukumā ar bavariešiem. Šveiks tūliņ taisījās ceļā uz Kļimontovu.

Pulkvedis pasauca viņu atpakaļ, iedeva viņam piecas kronas, lai viņš nopērkot cigaretes, vēlreiz laipni atvadījās un nodomāja aiziedams: «Kas par simpātisku kareivi!» Šveiks turpināja ceļu uz ciemu. Domādams par pulkvedi, viņš atcerējās, ka Tridentā pirms piecpadsmit gadiem bija kalpojis kāds pulkvedis Habermaijers, kas arī bija laipni izturējies pret kareivjiem, līdz galu galā izrādījās, ka viņš bijis homoseksuālists, jo reiz kādā vannu iestādē pie Adižas bija gribējis pa​strādāt varas darbus pie kāda kadeta-aspiranta, piedraudot tam ar «dienesta reglamentu».

Tādās drūmās domās nogrimis, Šveiks pamazām sasniedza tuvo ciemu. Te vairs nebija grūti atrast bataljona štābu, jo, kaut gan ciems bija izstiepies garumā, tanī atradās tikai viena pieklājīga celtne — lielā tautskola, ko Galicijas zemes pārvalde bija cēlusi šinī tīri ukrainiskajā apvidū pārpoļošanas nolūkos. Kara laikā skola bija pārdzīvojusi vairākas stadijas. Te bija vairākkārt novietoti gan krievu, gan austriešu štābi, un lielo kauju laikā, kad izšķīrās Ļvovas liktenis, vingrošanas zāle bija pārvērsta operācijās zālē. Te grieza nost rokas un kājas un iz​darīja galvaskausu trepanacijas.

Dārzā aiz skolas rēgojās liela, piltuvveidīga bedre, kas bija radusies, eksplodējot smagajam šāviņam. Dārza stūrī auga ražena bumbiere; vienā zarā vēl karājās pārgrieztas virves gabals. Te nesen bija pakārts vietējais pareizticīgo mācītājs, ko bija apsūdzējis vietējais skolas direktors — polis; skolotājs bija ziņojis, ka mācītājs esot kādas veckrievu organizācijās biedrs un krievu okupacijas laikā noturējis baznīcā aizlūgumu par krievu pareizticīgā cara uzvaru, kas gan nebija patiesība, jo apvainotais tanī laikā nemaz nebija šeit, bet žults akmeņu dēļ ārstējās mazā, kara neskartā kūrortā Bochnā— Zamurovanā.

Pareizticīgo mācītāja pakāršanā bija vainojami šādi apstākļi: tautība, ticības jautājums un vista.

Nelaimīgais mācītājs īsi pirms kara bija nositis savā dārzā vienu no direktora vistām, kas viņam bija izknābājusi iestādītās meloņu sēklas.

Pēc pareizticīgo mācītāja nāves viņa māja palika tukša, un jāteic, ka ikviens paņēma no mācītāja kunga mājas kādu pie​miņu.

Kāds poļu zemnieciņš bija aizvilcis uz savām mājām pat vecas klavieres, kuru vāku viņš izlietoja cūku kūts durvju salabošanai. Daļu mēbeļu kareivji saskaldīja malkā, kā tas bija parasts, un tikai laimīga gadījuma dēļ lielais virtuves pavards ar lielisko cepeškrāsni bija palicis neskarts. Pareizticīgo mācītājs nekādā ziņā neatšķīrās no saviem katoļu koleģiem: viņš mīlēja labi paēst, un viņam patika, ja uz pavarda un ierītē atra​dās daudz katliņu un pannu.

Bija jau kļuvis par tradiciju, ka caurbraucējas karaspēka daļas gatavo šinī virtuvē uzturu virsniekiem. Augšā, lielajā istabā, iekārtoja kaut ko līdzīgu virsnieku klubam. Krēslus un galdus savāca no vietējiem iedzīvotājiem.

Tanī dienā kaujas bataljona virsnieki rīkoja dzīres: viņi bija sametuši naudu un nopirkuši cūku, un pavārs Juraida gatavoja viņiem īstus cūku svētkus; ap pavāru grozījās dažādi podlaižas no virsnieku kalpotāju aprindām, starp tiem galveno vietu ieņēma mantzinis, kas deva Juraidam padomus, kā sadalīt

cūkas galvu, lai snuķa gabals paliktu pāri.

Visbadīgākās acis tomēr bija negausim Balunam.

Droši vien tikpat alkatīgi un kārīgi raugās cilvēkēdāji uz misionāru, kam, cepoties uz oglēm, notek tauki, izplatot patīkamu cepeša smaržu. Balunam bija apmēram tāda sajūta kā sunim, kurš velk ratiņus ar pienu un kuram garām paiet izsūtāmais zēns no desu tirgotavas, nesdams uz galvas muldu ar svaigi kūpinātām desām. No muldas pār zēna muguru nokarājas virtene desu, — vajadzētu tikai palēkties un paķert, ja vien nebūtu nolādētā uzpurņa un nejauko siksnu, kurās nožēloja​mais suns iejūgts.

Aknu desas, kas pārdzīvoja savus pirmos dzimšanas mirkļus, milzīga aknu desu embrija, tas ir, pildījuma veidā, pacēlās augstā grēdā uz dēļa, smaržojot pēc pipariem, taukiem un aknām.

Juraida ar uzlocītām piedurknēm rīkojās tik svinīgi, ka varēja noderēt par modeli gleznai, kā dievs no chaosa rada zemes​lodi.

Baluns nevarēja vairs izturēt un iešņukstējās. Šņuksti drīz vien pārvērtās nevaldāmās raudās.

— Ko tu mauro kā vērsis? — pavārs Juraida uzprasīja.

— Es atcerējos, kā to darīja mājās, — Baluns caur elsām atbildēja. — Es tādās reizēs soli neizgāju no virtuves un pat savam labākajam kaimiņam nenovēlēju ne kumosa, bet gribēju viens pats visu aprīt un apriju arī. Reiz es biju pārēdies ar aknu desām, asins desām un vārītu gaļu, un visi domāja, ka es pārsprāgšu, un sāka trenkāt mani ar pātagu pa pagalmu kā govi, kas uzpūsta no āboliņa. Juraidas kungs, atļaujiet man pagrābt no šā pildījuma, un tad lai mani kaut vai piesien, bet es nevaru šīs mokas izturēt.

Baluns piecēlās no sola, grīļodamies kā piedzēris tuvojās galdam un izstiepa savu ķetnu pēc desu pildījuma.

Izcēlās sīva cīņa. Klātesošajiem tikai ar pūlēm izdevās Balunu savaldīt, lai viņš nepiekrīt pie pildījuma. Tomēr, kad viņu grūda ārā no virtuves, viņš savā izmisumā pamanījās iegrābt podā, kur mirka zarnas aknu desām.

Pavārs Juraida bija tik uztraukts, ka svieda bēgošajam Ba​lunam pakaļ veselu saišķi skalu, brēkdams: — Še sarijies spraudekļus, rīma![54] Tikmēr visi bataljona virsnieki bija sapulcējušies un gaidīja uz virtuvē radītajiem brīnumiem. Tā kā citu dzērienu nebija, tad visi dzēra degvīnu, kas bija dzelteni krāsots ar sīpolu mizu novārījumu.

Krodzinieks-ebrejs gan zvērēja, ka tas esot visīstākais franču konjaks, ko viņš mantojis no sava tēva un tas savukārt no vectēva.

— Liec aiz auss, tu vanckar, — kapteinis Zāgners viņam šinī gadījumā aizrādīja, — ja tu vēl piemetināsi, ka tavs vecvectēvs pircis šo dzērienu no kāda francūža, kas bēdzis no Maskavas, tad es likšu tevi iesēdināt aiz restēm, kamēr tavas ģimenes jaunākais loceklis nekļūs par vecāko.

Kamēr viņi pie katra malka lādēja uzņēmīgo ebreju, Šveiks jau sēdēja bataljona kancelejā, kur nebija nevienas dvēseles, izņemot brīvprātīgo Mareku, kas izmantoja bataljona atpūtas dienu Zoltaņecā, lai kā bataljona vēsturnieks aprakstītu dažas uzvarām vainagotas kaujas, kam tuvākajā nākotnē neizbēgami jānotiek.

Pašreiz viņš gan uzmeta tikai skices un, Šveikam ienākot, tikko bija uzrakstījis: «Kad mūsu gara acu priekšā nostājas visi tie varoņi, kas piedalījās kaujā pie N. ciema, kur mūsu bataljonam blakus cīnījās viens N. pulka bataljons un otrs N. pulka bataljons, tad mums jāatzīst, ka mūsu N. bataljons tanī dienā apliecināja apbrīnojamas stratēģiskas spējas un neapšaubāmi veicināja N. divizijas uzvaru, kuras uzdevums bija nostiprināt mūsu pozīcijas N. sektorā.»

— Re nu, — Šveiks uzrunāja brīvprātīgo, — es esmu atkal klāt.

— Ļauj, lai es tevi apostu! — brīvprātīgais Mareks, redzami iepriecināts, sacīja. — Iim, tu tiešām od pēc kaut kā kriminālā.

— Tas bija tikai neliels pārpratums kā parasti, — Šveiks at​bildēja, —· un ko tu dari?

— Kā redzi, — Mareks sacīja, — es iešņāpju papīrā Austrijas varonīgos glābējus, bet man kaut kur lāgā nesaskan, iznāk viens vienīgs «n»1 . Šis burts tiklab tagadnē, kā nākotnē slēpj sevī neiedomājamu

nozīmi. Bez manām jau zināmajām īpašībām kapteinis Zāgners atklājis manī lielas matematiķa spējas, tāpēc man jākontrolē visi bataljona rēķini, un es esmu nācis pie slēdziena, ka bataljonam ir viens vienīgs pasivs. Bataljonam tikai atliek gaidīt, kad varēs sabalansēt savu budžetu uz krievu kreditoru rēķina, jo tiklab pēc sakāves, kā pēc uzvaras notiek visvairāk zādzību. Galu galā tam nav nozīmes. Kaut arī mūs iznīcinātu līdz pēdējam cilvēkam, te ir dokumenti par mūsu uzvaru, jo es kā bataljona vēsturnieks esmu atļāvies uzrakstīt sekojošo: «Sākas jauns pavērsiens pret ienaidnieku, kas jau bija iedomājies, ka uzvara viņa pusē. Mūsu karavīru uzbrukums un durkļu cīņa bija viena mirkļa darbs. Ienaidnieks izmisumā atkāpjas, metas pats savos ierakumos, kur viņu dur bez žēlastības, tāpēc viņam steigā jāatstāj ierakumi un jāpamet mūsu rokās ievainoti un neievainoti gūstekņi. Tas ir viens no svinīgākajiem mirkļiem. Kas to pārdzīvo, tas sūta ar lcaralauka pastu atklātni uz mājām: «Pamatīga pirts, dārgā sieva! Esmu vesels. Vai mūsu puiškanu atņēmi no krūts? Tikai nemāci viņam sacīt svešiem cilvēkiem «tētis», jo tas man sagādātu sirdēstus.»

1 Vārdu spēle: «enon» čechu valoda ir divas nozīmes — 1) burts N, 2) nekas.

Pēc tam cenzūra izsvītro vārdus: «Pamatīga pirts», jo nav saprotams, kurš kuru pēris, un izteiksmes neskaidrības pēc iespē​jamas dažādas kombinācijās.

— Galvenais vienmēr ir skaidri izsacīties, — Šveiks piemetināja. — Kad Prāgā 1912. gadā sv.

Ignacija baznīcā bija saradušies misionāri, tad viens no viņiem svētrunā sacīja, ka viņš gan neviena debesīs nesatikšot. Šinī vakara dievkalpojumā bija arī kāds skārdnieks Kuličoks, kas pēc tam restorānā stāstīja, ka misionārs laikam būšot visādas lietas pastrādājis, ja jau viņš baznīcā atklātā grēksūdzē atzīstoties, ka neviena nesatikšot debesīs, un kāpēc gan tādus cilvēkus laižot kancelē. Runāt vienmēr vajag skaidri un saprotami, nevis uzdot visādas mīklas. «Brejškā» reiz strādāja kāds pagrabmeistars, un tam bija paradums neiet pēc darba mājās, kad viņš bija sliktā omā, bet uzkavēties kādā nakts kafejnīcā, sadzert ar svešiem apmeklētājiem un dzerot daudzināt: «Mēs uz jums un jūs uz mums . . .» Par to reiz kāds solids kungs no Iglavas viņam tik solidi iekrāva pa muti, ka kafejnīcas īpašnieks, otrā rītā slaucīdams ārā viņa zobus, pasauca savu meitu, kas jau apmeklēja tautskolas piekto klasi, un uzprasīja tai, cik pieaugušam cilvēkam mutē zobu. Kad viņa to nezināja, viņš tai arī izsita divus zobus, bet trešajā dienā pagrabmeistars atsūtīja viņam vēstuli, atvainodamies par sagādātajām nepatikšanām, un paskaidroja, ka nav gribējis neko rupju sacīt, bet viņu vienmēr pārprotot. Patiesībā viņš gribējis teikt: «Mēs nedusmosimies uz jums un jūs uz mums.» Kas runā divdomības, tam iepriekš labi jāapdomājas. Atklāts cilvēks, kurš runā visu, kas tam uz mēles, reti dabū ko tādu baudīt un, ja viņš arī vienu otru reizi iepļaukāts, tad uzmanās un tur sabiedrībā savas slūžas ciet. Tiesa, tādu cilvēku uzskata par slīpētu un rūdītu blēdi un tāpēc viņu iekausta, bet tas attīsta viņā apdomību un savaldīšanos, jo viņam jāsaprot, ka viņš ir viens pret daudziem, kas jūtas apvainoti, un, ja viņš sāks ar visiem plūkties, tad saņems dubultporciju. Nuslē dzīvoja kāds Haubera kungs, un tam viens aiz pārskatīšanās bija iegrūdis nazi mugurā, kad viņš svētdien atgriezās pa Kundratices šoseju no pastaigas līdz Bartuneka dzirnavām. Tā viņš arī pārnācis mājās ar nazi mugurā, un sieva, palīdzēdama viņam atģērbties, glīti izvilkusi šo nazi no muguras un vēlāk griezusi pusdienām gaļu, jo nazis bijis no Zolingenas tērauda un labi iztrīts, bet viņai mājās visi naži bijuši truli. Tad viņai iegribējies dabūt veselu gārni turu šādu nažu, un viņa sūtījusi vīru katru svētdienu pastaigāties pa Kundratici, bet tas atkal bijis tik neuzņēmīgs, ka nekur citur nav gājis, tikai Nuslē uz «Banzetu», jo, kad viņš tur sēdējis virtuvē, tad bijis drošs, ka drīzāk saimnieks viņu izsviedīs pa durvīm, nekā aiztiks kāds cits.

— Tu nemaz neesi pārvērties, — brīvprātīgais sacīja.

— Protams, ne, — Šveiks atbildēja, — man taču nebija laika. Mani pat gribēja nošaut, bet tas vēl nebūtu pats Jau​nākais. Galvenais, ka kopš divpadsmitā es nekur neesmu saņēmis algu.

— Pie mums tu ari to nedabūsi, jo mēs dodamies uz Sokalu un algu izmaksās pēc kaujas. Mums jāievēro taupība. Pieņemsim, ka visi tie prieki vilksies divas nedēļas, tad ietaupījums uz katru kritušu kareivi kopā ar piemaksām sastādīs 24 kronas 72 hellerus.

— Un kas jums vēl no jauna?

— Vispirms, mēs esam pazaudējuši savu arjergardu, otrkārt, virsniekiem mācītāja mājā gatavo cūku svētkus, bet kareivji klaiņo pa ciemu un piekopj dažādas netikumības ar vietējiem sieviešu kārtas iedzīvotājiem. Šorīt kādu jūsu rotas kareivi piesēja pie staba, jo viņš bija līdis pakaļ septiņdesmitgadīgai vecenei uz kūtsaugšas. Šis cilvēks ir nevainīgs, jo šodienas pavēlē nebija sacīts, līdz cik gadiem tas atļauts.

— Es arī tā domāju, ka šis cilvēks nevainīgs, — Šveiks piekrita, — jo, kad tāds vecs sievišķis lien pa kāpnēm augšā, tad viņas ģīmis nav redzams. Taisni tāds gadījums bija arī manevros pie Taboras.

Viens mūsu vads bija novietots traktierī, tur kāds sievišķis berza priekšnamā grīdu, un kāds no mūsējiem, Hramosta, tūliņ taisījās viņai klāt un — kā lai to saka? — pataustīja viņai svārkus. Svārki viņai bija augsti uzsprausti, un, kad viņš pataustījis, viņa likusies, it kā nekas nebūtu noticis. Sis patausta otrreiz, trešo reizi, — viņa neliekas ne zinis. Tad viņš nolēmis pāriet pie darbiem, bet šī tikai mierīgi berzusi grīdu un pēc tam pagriezusies pret viņu ar seju un sacījusi: «Apvedu gan tevi ap stūri, kareivīt.»

Izrādījies, ka viņai jau septiņdesmit gadu, un viņa izstāstījusi to pa visu ciemu .. . Bet tagad atļaujiet jums vaicāt, vai manā prombūtnē jūs neiesēdināja!

— Neradās nekāda izdevība, — Mareks atvainojās, — toties par tevi man jāsaka, ka bataljons izdevis pavēli tevi arestēt.

— Tie ir sīkumi, — Šveiks atbildēja, — tā ir pareiza rīcība, bataljonam bija tas jādara un jādod pavēle mani arestēt, tas bija viņa pienākums, ja jau par mani tik ilgi nekas nebija zināms. No bataljona puses tā nav nekāda pārsteidzība. Tātad tu saki, ka visi virsnieki mācītāja mājā svin cūku bēres? Tad man jāiet pieteikties, ka esmu atkal te, obrlajtnants Lukaša kungs būs jau krietni vien noraizējies manis dēļ.

Un Šveiks stingriem kareivja soļiem devās uz mācītāja māju, dziedādams: Pabrīnies nu vien par mani, Manu sirdspuķīti Pabrīnies nu vien par mani, Kādu kungu izdevies No manis iztaisīt… « Viņš kāpa augšup otrajā stāvā, kur skanēja virsnieku balsis.

Virsnieki runāja par visu, kas gadījās uz mēles, bet pašreiz sarunu temats bija brigāde un nekārtības tās štābā. Arī brigādes adjutants meta savu akmeni uz brigādi, sacīdams: — Mēs taču telegrafējām par Šveiku, bet Šveiks . ..

— Hier! — Šveiks iesaucās aiz pusviru durvīm un ienācis atkārtoja: — Hier! Melde gehorsamst, Infanterist Schwejk, Kompanieordonnanz elfter Marschkompanie![55] Ieraudzījis kapteiņa Zāgnera un virsleitnanta Lukaša pārsteigtās sejas, kurās atspoguļojās kluss izmisums, Šveiks negai​dīja vairs nekādus jautājumus, bet izsaucās: Padevīgi ziņoju, ka mani gribēja nošaut, jo es esot node​vis mūsu kungu un ķeizaru!

— Kristus dēļ, ko jūs runājat, Šveik? — nobālušais virs​leitnants Lukašs izmisis iekliedzās.

— Padevīgi ziņoju, tas notika tā, obrlajtnanta kungs .. . Un Šveiks attēloja visos sīkumos, kas viņam atgadījies. Virsnieki raudzījās viņā, izbolījuši acis, kamēr viņš stāstīja sīki un pamatīgi, neaizmirsdams piemetināt, ka tanī dīķmalā, kur viņu nelaime piemeklējusi, augušas neaizmirstules. Kad viņš nosauca visus tatarus, ar ko savā svētceļojumā bija iepazinies, piemēram, Hallimulabalibeju, pievienojot vēl dažus pašizgudrotus vārdus, kā Valivolavaliveju, Malimulamalimeju, virsleitnants Lukašs vairs neizturēja: Kad es jums gāzīšu, ragulops! Stāstiet īsāk, bet sakarīgi!

Un Šveiks turpināja ar savu parasto konsekvenci: kā viņš nonācis tiesā pie ģeneraļa un majora, pie kam piemetināja, ka ģenerālis ar kreiso aci šķielējis, bet majoram bijis pliks pauris.

— Un pats liels bļauris, — viņš atskaņu labad piebilda.

Divpadsmitās rotas komandieris Cimmermanis svieda Šveikam ar krūzi, no kuras bija dzēris ebreja stipro degvīnu.

Šveiks turpināja gluži mierīgi, kā viņš saņēmis garīgo iepriecinājumu un kā majors nogulējis līdz rītam viņa apkampienos. Tad viņš spīdoši aizstāvēja brigādi, kur viņu bija nosūtījuši, kad bataljons pieprasījis izdot viņu kā noklīdušu. Beidzot, nolicis kapteinim Zāgneram priekšā savus dokumentus, kas ap​liecināja, ka augstā brigādes instance netur viņu ne mazākajās aizdomās, piezīmēja: — Atļaujos padevīgi paziņot, ka lajtnants Duba kungs atrodas brigādē ar smadzeņu satricinājumu un sūta visiem sveicie​nus. Lūdzu izsniegt algu un tabakas devu!

Kapteinis Zāgners un virsleitnants Lūkass apmainījās jautājošiem skatieniem, bet šinī mirklī atvērās durvis un istabā ienesa lielā toveri kūpošu gaļas viru.

Tas bija gaidāmo prieku sākums.

— Sasodītais diedelniek, — kapteinis Zāgners, kuram ienestais mielasts bija radījis labu omu, sacīja Šveikam, — jūs glāba vienīgi šīs cūku bēres.

- Šveik, — virsleitnants Lukašs piebilda, — ja jums vēl kas atgadīsies, tad tas labi nebeigsies.

Padevīgi ziņoju, ka labi beigties nekas nevar, — Šveiks atbildēja. — Ja cilvēks ir karadienestā, tad viņam jāzina . . .

Pazūdiet!»— kapteinis Zāgners, uzbrēca. Šveiks pazuda un devās lejā uz virtuvi, kur satriektais Baluns bija atkal ieradies un lūdzās, lai atļaujot apkalpot virs​leitnantu Lukašu pie pusdienu galda. Šveiks ienāca virtuvē, kad polemika starp Balunu un Juraidu tikko sākās.

Juraida lietoja diezgan nesaprotamus izteicienus.

— Tu esi nepierīdināma radība, — viņš sacīja Balunam, tu rīsi līdz sviedriem vaiga, un, ja es tev dotu aknu desas uznest augšā, tu par tām pārdotu savu dvēseli sātanam.

Virtuve tagad izskatījās citāda. Bataljona un rotu mantziņi mielojās pēc dienesta pakāpēm saskaņā ar Juraidas izstrādātu plānu. Bataljona rakstveži, rotu telefonisti un daži apakšvirsnieki kāri ēda no sarūsējušās mazgājamās bļodas ar karstu ūdeni atšķaidīto viru, lai nepaliktu galīgi tukšā.

Nazdar! — mantzinis Vaneks uzsauca Šveikam, grauzdams cūkas kāju. — Pirms kāda brītiņa te ieradās mūsu brīvprātīgais Mareks un paziņoja, ka jūs atkal esat klāt un vēl jaunā formas tērpā. Ar to jūs man esat ievārījis jaukas ziepes. Mareks nobiedēja mani, ka tagad man sāksies norēķināšanās ar brigādi. .Jūsu drēbes atrada dīķmalā, un bataljona kanceleja par to paziņoja brigādei. Man ir pierakstīts, ka jūs esat noslīcis peldoties. Jūs tātad pilnīgi varējāt neatgriezties un ietaupīt mums nepatikšanas divu formas tērpu komplektu dēļ. Jums nav ne jausmas, ko jūs esat bataljonam ievārījis. Katra jūsu āmunicijas daļa atrodas sarakstā. Tā atrodas ir manā, ir rotas mantu sarakstā kā pieaugums. Rotai ir par vienu pilnu komplektu vairāk. Par to es jau ziņoju bataljonam. Un tagad mēs saņemam ziņojumu no brigādes, ka jums tur izsnieguši jaunu komplektu. Un, tā kā bataljons savā amunicijas sarakstā uzrādījis pieaugumu par vienu pilnu komplektu, — es jau zinu, tas ož pēc revīzijas. Kad runa par sīkumiem, tad noteikti atskries kāds no intendanturas. Jā, kad pazūd divi tūkstoši pāru zābaku, tad neviens neliekas ne zinis . ..

Bet, ja pazūd viens formas tērps, — Vaneks traģiski noteica, sūkdams smadzenes no kaula, kas viņam bija pagadījies rokā, un urbinādams paliekas ar sērkociņu, ko viņš lietoja zobu bakstīkļa vietā, — tāda nieka dēļ noteikti ieradīsies inspekcija. Kad es biju Karpatos, tad arī atbrauca inspekcija, jo mēs nebi​jām izpildījuši pavēli novilkt nosalušiem kareivjiem zābakus bez bojāšanas. Vilkt jau mēs vilkām, bet diviem tie pārplīsa un trešajam jau pirms nāves bija saplīsuši. Nu, un ķeza gatava. No intendanturas atbrauca kā^ pulkvedis, un, ja viņš tūliņ pēc atbraukšanas nebūtu dabūjis krievu lodi galvā un novēlies ielejā, tad es nezinu, kā tas viss būtu beidzies.

— Vai viņam ari novilka zābakus? — Šveiks ieinteresēts jautāja.

Novilka gan, — Vaneks grūtsirdīgi atbildēja, — tikai neviens nezināja, kas to izdarījis, tāpēc mums neizdevās šos pulkveža zābakus sarakstā uzņemt.

Pavārs Juraida atgriezās no augšstāva, un viņa pirmais ska​tiens krita uz nošļukušo Balunu, kas bēdīgs

un satriekts sēdēja uz sola pie krāsns un galīgā izmisumā raudzījās uz savu ierā​vušos vēderu.

— Tu laikam piederi pie hesichastu sektas[56], — mācītais pavārs līdzjūtīgi noteica, — tie arī augu dienu raudzījušies uz savu nabu, kamēr viņiem licies, ka tā sāk izstarot svētu spožumu. Tad viņi bijuši pārliecināti, ka sasnieguši trešo pilnības pakāpi.

Juraida iebāza roku ierītē un izņēma vienu asins desu.

— Rij, Balun, — viņš laipni sacīja, — rij, pierijies, kamēr sprāgsti, aizrijies, rīma!

Balunam saskrēja asaras acīs.

— Mājās, kad mēs kāvām cūku, — viņš raudulīgi paskaidroja, aprīdams nelielo desu, — es vispirms noēdu kārtīgu gabalu vārītas gaļas, visu snuķi, sirdi, ausi, gabalu aknu, nieres, liesu, gabalu ribu, mēli un tad .. .

Un viņš klusā balsī piemetināja, kā pasaku stāstot: — Un tad bija kārta aknu desām, sešiem gabaliem, desmit gabaliem un resnām asins desām ar grūbām un sausiņiem, tā ka nemaz nezini, kuras vispirms ēst, tās ar grūbām vai tās ar sausiņiem. Viss vai kūst uz mēles, viss smaržo, un cilvēks tik ēd un ēd.

— Tāpēc es domāju, — Baluns turpināja pļāpāt, — ka lodes mani varbūt taupīs, bet nobeigs bads, un es nekad savā mūžā vairs neredzēšu tādas desu bļodas kā mājās. Galerts — tas xnan diezin kā nepatika, jo tas ir drebulīgs un tam maz sāta. Sieva — tā atkal mira vai nost galerta dēļ, un es viņai nenovēlēju galertam pat gabaliņu auss, jo gribēju viens pats apēst visu, kas man labāk garšoja. Es nepratu gan to visu cienīt, tos gardumus, to pārpilnību, un sievastēvu, kas bija manā maizē, es pat apšmaucu ar vienu cūku — nokāvu un apēdu, un viņam ne kumosiņa neaizsūtīju, nabaga vecim, jo man bija žēl. Viņš man arī pareģoja, ka es nomiršot badā . ..

— Kas var notikt vēl šinī gadā, — piebilda Šveiks, kam šodien neviļus atskaņas vien nāca pār lūpām.

Pavāram Juraidam bija jau pārgājusi pēkšņā līdzjūtība pret Balunu, jo pēdējais aši pievērsās pavardam, izvilka no kabatas maizi uti mēģināja iemērkt visu riku mērcē, kas čurkstēja lielā pannā visapkārt milzīgam cūkas cepetim.

Juraida iesita viņam pa roku, tā ka maizes rika iekrita mērcē kā peldētājs, kas peldētavā lec no tramplina upē.

Tad Juraida saķēra Balunu un izgrūda pa durvīm ārā, iekām tas vēl paspēja izvilkt gardo kumosu no pannas.

Pārsteigtais Baluns vēl redzēja pa logu, ka Juraida izzvejoja ar dakšiņu mērces piesātināto maizes riku, pievienoja tai no cepeša virsas nogrieztu gaļas šķēli un pasniedza Šveikam, pie​bilstot^ — Ēdiet, mans pieticīgais draugs!

— Svētā jaunava, — Baluns nogaudās aiz loga, — pagalam mana maize. — Un, ar garajām rokām plātīdamies, viņš devās meklēt citur kaut ko ēdamu. Šveiks, notiesādams Juraidas bagātīgo dāvanu, ierunājās pilnu muti: — Es tiešām esmu priecīgs, ka atrodos starp savējiem. Mani tas ļoti sāpinātu, ja es nevarētu vairs sniegt rotai savus vērtīgos pakalpojumus. — Viņš noslaucīja sev no zoda mērces pilienus un taukus un turpināja: — Diezin, diezin ko jūs te bez manis būtu iesākuši, ja mani būtu kaut kur aizturējuši un karš ieilgtu vēl uz pāris gadiem.

Kā jūs domājat, Šveik, vai karš ilgi vilksies? — mantzi​nis Vaneks ieinteresēts vnicāja.

— Piecpadsmit gadu, — Šveiks atbildēja. — Tas tak saprotams, jo, ja reiz jau bija Trīsdesmit gadu karš, tad tagad mēs esam uz pusi gudrāki, tātad trīsdesmit, dalīts ar divi, — piec​padsmit.

— Mūsu kapteiņa kalpotājs stāstīja, — Juraida iejaucās, —■ ka viņš dzirdējis, it ka mēs, tiklīdz sasniegšot Galicijas robe​žas, tā vairs tālāk neiešot, jo krievi sākšot miera sarunas.

Tad jau nebūtu vērts nemaz karot, — Šveiks uzsvērti noteica. — Ja jaņ karš, tad karš. Es noteikti agrāk par mieru nerunātu, iekām mēs nebūtu Maskavā un Petrogradā. Kāda nozīme maitāt gaisu ap

robežām, ja jau mums ir pasaules karš. Ņemsim, piemēram, zviedrus Trīsdesmit gadu kara laikā. Kāds gaisa gabals tiem bija jānāk, un viņi tomēr nokļuva līdz Vācu Brodam un Ļipņikam un pameta tur tādu piemiņu, ka traktieros pēc pusnakts vēl šo baltu dienu runā zviedriski, tā ka cits citu nesaprot. Vai atkal prūši, tie mums arī nebija kaimiņos, bet tagad pēc viņiem Ļipņikos prūšu vairāk, neka vajag. Viņi nogājuši pat līdz Jedouchovai un Amerikai un atkal atpakaļ.

— Starp citu, — pārtrauca Juraida, kuram cūku "bēres bija galīgi laupījušas līdzsvaru un samulsinājušas smadzenes, — visi cilvēki ir cēlušies no šķaunačiem. Ņemsim Darvina attīstības teoriju, draugi…

Viņa turpmākos prātojumus pārtrauca brīvprātīgā Mareka ierašanās.

— Glābjas, kas var! — Mareks sauca. — Leitnants Dubs nupat ieradās bataljona stabā un atveda līdz apcūkojušos kadetu Bīgleru.

— Ar viņu nav vairs labi, — Mareks turpināja savu informāciju, — tikko abi izrāpās no automobiļa, tā Dubs iedrāzās kancelejā. Jūs zināt, ka es, no šejienes aiziedams, biju nolēmis mazliet nošņākties. Es izstiepos kancelejā uz sola un patlaban taisījos iemigt, kad viņš man uzskrēja virsū. Kadets Biglers iebrēcās: «Habt acht!»[57] — leitnants dubs uzcēla mani un laida vaļā: «Re nu, ko, ka es jūs pārsteidzu kancelejā pie jūsu pienākumu nepildīšanas! Gulēt var tikai pēc vakara jundas.» Biglers savukārt papildināja: «Saskaņā ar kazarmu kārtības noteikumu 16. nodaļas 9. paragrafu.» Tad leitnants Dubs uzsita ar dūri uz galda un uzkliedza: «Jūs te bataljonā laikam gribējāt no manis tikt vaļā, bet neceriet velti, tas nebija smadzeņu satricinājums, mans galvaskauss var daudz ko izturēt.» Kadets Bīglers tikmēr šķirstīja papīrus un ska]i nolasīja: «Divīzijas pavēle Nr. 280!» Leitnants iedomājās, ka Bīglers zobojās par viņa pēdējo teikumu, ka viņa galvaskauss daudz varot izturēt, un sāka Bīgleram pārmest necienīgu un izaicinošu izturēšanos pret vecāku virsnieku, un patlaban viņš ved Bīgleru pie kapteiņa, lai tam viņu apsūdzētu.

Pēc brītiņa abi pieminētie ienāca virtuvē, caur kuru bija jāiet, lai nokļūtu augšstāvā, kur sēdēja virsnieki un kur tumīgais apakšleitnants Malijs pēc cepeša dziedāja āriju no «Traviatas», atraugādamies pēc kāpostiem un taukajām pusdienām.

Leitnantam Dubam ienākot, Šveiks iesaucās: — Habt acht, visiem piecelties!

Leitnants Dubs pienāca Šveikam cieši klāt un iebrēca taisni sejā: — Priecājies nu, tagad tev būs beigas! Es tevi likšu izbāzt 91. pulka vajadzībām.

— Kā pavēlat, lajtnanta kungs, — Šveiks salutēja, — es reiz lasīju, padevīgi ziņoju, ka bijusi liela kauja, kurā kritis zviedru karalis kopā ar savu uzticamo zirgu. Abus līķus nogādājuši uz Zviedriju, un tagad tie abi izbāzti atrodas Stokholmas muzejā.

Kur tu tādas ziņas dabūji, muldoņa? — leitnants Dubs uzkliedza.

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, no sava brāļa, — viņš ir ģimnāzijās skolotājs.

Leitnants Dubs apgriezās, nospļāvās un stūma kadetu Bīgleru sev pa priekšu uz ēdamistabas pusi.

Bet viņš nevarēja noturēties, vēlreiz durvīs neatgriezies, un nepielūdzamā stingrībā kā Romas Cezars, kas cirkā izšķir ievainota gladiatora likteni, iz​darīja kustību ar labās rokas īkšķi un uzbrēca Šveikam: — īkšķus uz leju!

— Padevīgi ziņoju, — Šveiks nokliedza viņam nopakaļ, — ka es jau tos noliecu uz leju!

Kadets Bīglers bija vārgs kā muša. Pa šo laiku viņš bija paguvis iziet cauri vairākiem koleras punktiem un pēc visām manipulācijām, ko ar viņu izdarīja kā ar koleras baciļu iznēsātāju, varēja ar pilnām tiesībām netīšām un nepārtraukti taisīt biksēs. Beidzot kādā novērošanas punktā viņš nokļuva speciālistā rokās, kurš neatrada viņa izkārnījumos koleras baciļus, nostiprināja viņa iekšas ar taninu kā kurpnieks saplīsušus zā​bakus ār stiepli un nosūtīja uz tuvāko etapa komandantūru, atestējot kadetu Bīgleru, kas līdzinājās sveces liesmiņai vējā, par «frontdiensttauglich»[58].

Tas bija tā saucamais sirdscilvēks.

Kad kadets Bīglers viņam aizrādīja, ka jūtoties ļoti vārgs, ārsts smīnot atbildēja: — Nu, zelta medaļu par drošsirdību jūs panest varēsiet. Jūs taču labprātīgi pieteicāties karā.

Tā nu kadets Bīglers devās iegūt zelta medaļu.

Viņa norūdītās iekšas neizvirda vairs nekādu šķidrumu viņa biksēs, bet tieksme to darīt joprojām radās bieži, tāpēc ceļš no pēdējās etapa komandantūras līdz brigādes stabam, kur viņš satika leitnantu Dubu, bija īstenībā manifestācijās gājiens pa visām iespējamām atejām. Dažreiz viņš nokavēja vilcienu, jo sēdēja stacijas atejā tik ilgi, līdz vilciens aizgāja, dažreiz atkal nepaspēja izkāpt, jo sēdēja vilciena atejā.

Taču par spīti visiem klozetiem, kas stājās viņam ceļā, ka​dets Bīglers tomēr tuvojās brigādei.

Leitnantam Dubam toreiz bija vēl dažas dienas jāpaliek brigādes ārstu uzraudzībā, bet todien, kad. Šveiks brauca uz batal​jonu, staba ārsts pieņēma par leitnantu Dubu citu lēmumu. Ārsts tikko bija uzzinājis, ka pēcpusdienā 91. pulka apmetnes virzienā brauc sanitarauto.

Viņš ļoti priecājas, ka atbrīvosies no leitnanta Duba, kas savus apgalvojumus pastāvīgi pastiprināja ar vārdiem: «Par to jau es priekš kara tiku runājis ar apriņķa priekšnieka kungu.»

«Tu nu ar savu apriņķa priekšnieka kungu vari man kaut ko atslaucīt,» staba ārsts nodomāja un pateicās gadījumam, ka sanitarauto ce]š veda nejauši uz Kamionku—Strumilovu caur Zoltaņecu. Šveiks brigādē kadetu Bīgleru nedabūja redzēt, jo tas jau atkal vairāk nekā divas stundas sēdēja brigādes virsniekiem paredzētā klozetā.

Var droši apgalvot, ka kadets Bīglers tamlīdzīgās vietās nekad veltīgi nešķieda laiku, jo viņš tur pārcilāja atmiņā uzvarošās Austroungārijas armijas slavenās kaujas, sākot ar kauju pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī, beidzot ar kauju pie Sara ievas 1878. gada 19. augustā.

Kamēr viņš tā neskaitāmas reizes raustīja klozeta auklu un ūdens šalkdams plūda podā, viņš, acis aizvēris, iztēlojās kaujas troksni, artilērijas uzbrukumu un lielgabalu dārdus.

Leitnanta Duba un kadeta Biglera satikšanās nebija visai patīkama ne vienam, ne otram un neapšaubāmi bija par iemeslu viņu vēlākajām nelāgajām attieksmēm tiklab dienestā, kā ār​pus tā.

Proti, kad leitnants Dubs jau ceturto reizi bija veltīgi izmēģinājies atdarīt klozeta durvis, viņš sašutis uzkliedza: — Kas tur ir?

— Kadets Bīglers, 11. kaujas rota, N. bataljons, 91. pulks,— skanēja lepna atbilde.

— Te ir leitnants Dubs no tās pašas rotas, — stādījās priekšā konkurents aiz durvīm.

— Tūliņ būšu gatavs, leitnantā kungs!

- Gaidu!

Leitnants Dubs nepacietīgi raudzījās pulkstenī. Neviens neticēs, cik daudz enerģijas un izturības vajag, lai šādā situācijā nogaidītu vēl piecpadsmit minūtes durvju priekšā, tad vēl piecas un vēlreiz piecas, pie kam vienīgā atbilde uz dauzīšanos, bungošanu un rībināšanu skan: — Tūliņ būšu gatavs, leitnanta kungs!

Leitnantu Dubu sāka kratīt drudzis, sevišķi, kad pēc cerību pilnās papīra čaukstoņas pagāja atkal septiņas minūtes un dur​vis joprojām palika neatvērtas.

Kadets Bīglers turklāt vēl bija tik taktisks, ka nelaida vairs nepārtraukti ūdeni.

Leitnants Dubs, viegla drudža kratīts, sāka pārdomāt, vai neiesniegt sūdzību brigādes komandantam, kas. varbūt pavēlēs uzlauzt durvis un izmest ārā kadetu Bīgleru. Viņam ienāca arī prātā, ka šādu izturēšanos var uzskatīt par subordinacijas pār​kāpšanu.

Leitnantam Dubam turpmāko piecu minušu laikā kļuva skaidrs, ka viņam aiz šīm durvīm nav vairs ko meklēt un ka zināmā vajadzība kaut kā pārgājusi. Tomēr viņš nezin kāda principa dēļ palika stāvam un spārdīja durvis joprojām, saņem​dams to pašu atbildi: — In einer Minūte fertig, Herr LeutnantP Beidzot kļuva dzirdama ūdens šalkšana, un pēc mirkļa abi sastapās aci pret aci.

— Kadet Bīgler, — leitnants Dubs paceltā balsī uzbrēca, — nedomājiet, ka es te atrodos tanī pašā nolūkā kā jūs. Es atnācu tādēļ, ka jūs, ierazdamies stabā, nepieteicāties man. Vai jūs noteikumus nezināt?

Vai jūs saprotat, kam esat devis priekš​roku?

Kadets Bīglers brītiņu pameklējās savā atmiņā, vai viņš tiešām nebūtu ko izdarījis, kas runātu pretī disciplīnai un noteikumiem par zemāko un augstāko virsnieku savstarpējām attieksmēm.

Viņa apziņā šinī novadā bija milzīgi robi un tukšumi.

Skolā neviens nebija viņu mācījis, kā šādā gadījumā zemākam virsniekam jāizturas pret augstāku: vai pārtraukt savu dabisko vajadzību kārtošanu un izskriet no klozeta, ar vienu roku pieturot bikses, ar otru salutējot?

— Atbildiet taču, kadet Bīgler! — leitnants Dubs uzstāja.

Un tad kadetam Bīgleram ienāca prātā gluži vienkārša at​bilde, kas visu noskaidroja: Leitnanta kungs, ierodoties brigādes štābā, es nezināju, ka jūs te esat. Kad es nokārtoju kancelejā savas darīšanas, tad tūliņ devos uz ateju, kur paliku, kamēr jūs te ieradāties.

Un svinīgā balsī piemetināja: Kadets Bīglers padevīgi pieteicas leitnantam Duba kungam.

— Jūs redzat, ka tie nav vis sīkumi, — leitnants Dubs pārmetoši aizrādīja, — manuprāt, tiklīdz jūs ieradāties brigādes štābā, jums tūliņ vajadzēja apvaicāties kancelejā, vai te gadījumā nav kāds virsnieks no jūsu bataljona, no jūsu rotas. Par jūsu izturēšanos mes izlemsim bataljonā. Es braucu uz turieni automobilī, un jūs brauksiet man līdz. Nekādus «bet»!

Kadets Bīglers gan iebilda, ka brigādes kancelejā viņam izsnieguši literu braucienam pa dzelzceļu, kas esot piemērotāks pārvietošanās veids, ņemot vērā viņa barības izvadkanala stā​vokli. Katrs bērns zina, ka auto nav tādām lietām piemērots. Iekām nobrauks 180 km, bikses krietni vien dabūs ciest.

Velns zina, kā tas gadījās, bet kratīšanās automobilī sākumā neietekmēja kadetu Bīgleru itin nemaz.

Leitnants Dubs bija galīgi izmisis, ka viņam neizdevās rea​lizēt savu atriebības plānu.

Izbraucot viņš bija pie sevis nodomājis: «Pagaidi tikai, kadet Bīgler! Nedomā, ka es likšu apturēt mašīnu, ja tev uznāks va​jadzība.» Šinī garā viņš arī ievadīja patīkamu sarunu, cik nu tas bija iespējams, mašīnai ātri braucot, ka militāriem auto, kuru marš​ruts precīzi aprēķināts, jātaupa benzins un tie nedrīkst nekur apstāties.

Kadets Bīglers pilnīgi dibināti iebilda, ka auto benzinu nemaz nepatērē, ja tiek apturēts, jo šoferis izslēdz motoru.

— Ja auto grib nosacītā laikā sasniegt savu galamērķi, — leitnants Dubs nesatricināmā mierā turpināja, — tad tas nedrīkst nekur apstāties.

No kadeta Bīglera puses nesekoja nekāda atbilde.

Tā viņi traucās uz priekšu kādu ceturtdaļstundu, līdz leitnants Dubs piepeši manīja, ka ar viņa vēderu nav vairs labi un ka derētu apturēt mašīnu, izkāpt un nolaistām biksēm meklēt lielceļa grāvī atvieglojumu.

Viņš turējās kā varonis līdz 126. kilometram, tad parāva šoferim enerģiski aiz šineļa un iebrēca ausī: — Halt![59] Kadet Bīgler, — leitnants Dubs žēlīgi aizrādīja, no auto​mobiļa aši ielēkdams lielceļa grāvī, — tagad jums arī ir izdevība.

Pateicos, — kadets Bīglers atbildēja, — es negribu vel​tīgi aizturēt mašīnu. .

Un kadets Bīglers, kuram arī tuvojās pēdējā robeža, sevī apņēmās, ka labāk izdarīs visu biksēs nekā palaidīs garām lie​lisko izdevību izāzēt leitnantu Dubu.

Leitnants Dubs lika vēl divas reizes pieturēt, iekām viņi sasniedza Zoltaņecu, un pēdējā pieturā sirdīgi teica Bīgleram: — Man pusdienā pasniedza ceptu šķiņķi poļu mērcē. Es sūtīšu no bataljona telegrāfisku sūdzību brigādes štabam. Bojāti skābie kāposti un ēšanai nederīga cūkgaļa! Pavāru bezkaunība pārsniedz jebkuras robežas. Kas mani vēl nepazīst, tas reiz mācīsies mani pazīt.

—Feldmaršals Nostics-Rīneks, mūsu rezerves kavalerijas lepnums, — kadets Bīglers atbildēja, — izdevis brošuru ar virsrakstu: «Was schadet dem Magen im Kriege»1 , kurā viņš ieteic atturēties no cūkgaļas kara laika grūtībās un likstās. Pārgājie​nos jebkura pārmērība kaitīga.

Leitnants Dubs sākumā neatbildēja, tikai nodomāja: «Gan Cs tās gudrības no tevis izdzīšu, smurguli.» Tomēr, vēlāk apdo​mājies, viņš griezās pie kadeta Bīglera ar gluži muļķīgu jau​tājumu: — Tātad jūs domājat, kadet Bīgler, ka virsnieks, kam jūs savas dienesta pakāpes dēļ skaitaties par apakšnieku, nododas ' Kas kaitīgs kuņģim kara laika (vac.). pārmērībām? Jūs varbūt, kadet Bīgler, gribat sacīt, ka es esmu pārēdies? Pateicos jums par šādu rupjību! Varat būt pārliecināts, ka es jums parādā nepalikšu. Jūs mani vēl nepazīstat, bet, kad jūs ar mani iepazīsieties, tad jūs vēl atcerēsieties leitnantu Dubu.

Pēdējos vārdus runājot, viņš gandrīz nokoda mēli, jo auto drāzās pāri bedrei.

Kadets Bīglers atkal klusēja. Tas leitnantu Dubu tā sakaiti​nāja, ka viņš rupji uzprasīja: — Klausieties, kadet Bīgler, man liekas, jus esat mācījies, ka uz priekšnieka jautājumiem jāatbild.

— Tiešām, tāds noteikums pastāv, — kadets Bīglers piekrita. — Tikai vispirms nepieciešams iztirzāt mūsu savstarpējās attiecības. Cik man zināms, es pagaidām nekur neesmu piekomandēts, tāpēc par tiešu padotību jums, leitnanta kungs, nevar būt runas. Bet vissvarīgākais ir tas, ka virsnieku aprindās uz priekšniecības jautājumiem jāatbild tikai tad, ja tie skar dienesta lietas. Taču mēs abi, sēdēdami automobilī, patlaban nesastādām militāru vienību ar noteiktām militārām funkcijām. Starp mums nepastāv nekādas dienesta attiecības. Mēs abi braucam uz savu karaspēka daļu, un to nevar uzskatīt par dienesta sarunu, ja es uz jūsu jautājumu atbildētu, ka jūs tiešām esat pārēdies, leitnanta kungs.

— Vai jūs jau beidzāt? — leitnants Dubs uzbļāva. — Jūs, jūs . ..

— Jā gan, — kadets Bīglers stingrā balsī atbildēja, — un neaizmirstiet, leitnanta kungs, ka par to, kas musu starpā noti​cis, būs jāizlemj virsnieku goda tiesai.

Leitnants Dubs gandrīz zaudēja samaņu aiz dusmām. Viņam piemita tā dīvainā īpašība uztraukumā sarunāt vēl vairāk muļ​ķību un aplamību nekā mierīgā garastāvokli.

Tāpēc viņš arī nomurmināja: — Par jums nāksies izlemt kara tiesai.

Kadets Bīglers izmantoja šo izdevību, lai Dubu pilnīgi izvestu no pacietības, tāpēc viņš vislaipnākajā balsī sacīja: — Tu joko, draugs.

Leitnants Dubs uzsauca šoferim, lai tas pieturot.

— Vienam no mums jāiet kājām, — viņš izstostīja.

— Es braukšu, — kadets Bīglers mierīgi noteica, — un tu dari, kā tev patīk, draugs.

— Brauciet tālāk! — leitnants Dubs uzbrēca šoferim tādā balsi, kas drebēja kā delirijā, un tad iegrima cieņas pilnā klusēšanā kā Jūlijs Cezars, kad viņam tuvojās sazvērnieki ar dunčiem, lai viņu nodurtu.

Tā viņi ieradās Zoltaņecā, kur sadzina pēdas savam batal​jonam.

Kamēr leitnants Dubs un kadets Bīglers vēl uz kāpnēm strīdējās par to, vai kadets, kas vēl nekur nav piekomandēts, var pretendēt uz porciju aknu desas no tā daudzuma, kas piešķirts atsevišķu rotu virsnieku vajadzībām, apakšā virtuvē visi bija pieēdusies un, atlaidusies uz platajiem soliem, pļāpāja par šo un to, pie kam pīpes dūmoja kā lokomotīves.

— Šodien es izdarīju lielu atklājumu, — pavārs Juraida stāstīja. — Esmu pārliecināts, ka tas nozīmēs pilnīgu apvērsumu pavāru mākslā. Tu jau zini, Vanek., ka es šinī sasodītajā ciemā nekur nevarēju sadzīt majoranu aknu desām.

Herba majoranae, — mantzinis Vaneks piebilda, atcerē​damies, ka reiz bijis drogists.

Tas ir neizdibināmi, — Juraida turpināja, — kā cilvēka gars, nepieciešamības spiests, ķeras pie

dažādiem līdzekļiem, kā tam atklājas jauni apvāršņi, kā tas sāk izgudrot visneiespējamākās lietas, par ko cilvēce nav uzdrošinājusies ne sapņot. . . Es meklēju majoranu visās būdās, noskrienos, nodzenos, skaid​roju, kur to lieto, kāds tas izskatās. . .

Tev vajadzēja aprakstīt vēl tā smaržu, — ierunājās Šveiks savā solā. — Tev vajadzēja iestāstīt, ka majorans smaržo tā, kā kad ziedošu akaciju alejā paosta tintes pudeli. Bochdalecas kalnā Prāgā . ..

— Bet, Šveik, — brīvprātīgais Mareks lūdzoši pārtrauca, — ļauj Juraidam pabeigt!

Juraida turpināja: — Kādās mājās es sastapu vecu, izkalpojušu kareivi no Bosnijas un Hercegovinas okupacijas laikiem, viņš bija kalpojis ulanu pulkā Pardubicē un vēl līdz šim nebija aizmirsis čechu valodu. Viņš sāka ar mani strīdēties, ka Čechijā aknu desās neliekot vis majoranu, bet kumelītes. Es tiešām vairs nezināju, ko iesākt, jo katram sapratīgam un aizspriedumu neietekmētam cilvēkam taču jāatzīst, ka majorans ir galvenā garšviela starp visām tām, ko lieto aknu desām. Man tātad vajadzēja aši sameklēt kādu surogātu, kas varētu aizstāt garšvielas. Un tad es vienā saimniecībā atradu pie kāda svētā attēla piekārtu līgavas miršu vainagu. Saimnieki bija jauns pāris, jo miršu zariņi vainagā vēl bija diezgan svaigi. Tā es pievienoju aknu desām mirtes. Iepriekš gan es noplaucēju vainagu trīs reizes ar vārītu ūdeni, lai lapas kļūtu mīkstas un pazaudētu mazliet kodīgo smaržu un garšu. Skaidrs, ka plūda daudz asaru, kad es rekvizēju miršu vainagu aknu desām. Laulātais pāris šķīrās no manis, apgalvojot, ka par šādu apgrēcību — vainags, proti, bija apsvētīts — mani ķeršot pirmā lode. Jūs taču ēdāt manu viru no cūkas iekšām, un neviens nepamanīja, ka tā majorana vietā smaržo pēc mirtēm.

— Jindržicha Hradecā, — Šveiks ierunājās, — priekš pāris gadiem dzīvoja desinieks Jozefs Lineks, un tam vienmēr stāvēja plauktā divas kastītes. Vienā bija dažādu garšvielu maisījums, ko viņš lika pie aknu desām un asins desām. Otrā atradās insektu pulveris, jo šis desinieks bija vairākkārt konstatējis, ka viņa klientiem pagadījusies desā te blakts, te tarakans. Viņš vienmēr stāstīja, ka blaktis garšojot pēc rūgtajām mandelēm, ko lieto cepumiem, bet tarakans desā smirdot kā veca, sapelējusi bībele. Tāpēc viņš turēja savu veikalu tīru un visur kaisīja šo insektu pulveri.

Reiz viņš gatavo asins desas, un viņam ir iesnas. Viņš paķer no plaukta kastīti ar insektu pulveri un saber visu desu pildījumā. Un kopš tās reizes Jindržicha Hradecā visi pirka asins desas tikai pie Lineka.

Cilvēki taisni vai plūcās pēc tām. Bet Lineks nebija muļķis un noprata, ka tas ir insektu pulvera dēļ, tāpēc viņš pasūtīja uz pēcmaksu veselas kastes šā pulvera, tikai aizrādīja firmai, no kuras to pirka, lai tā raksta uz kastēm: «Indijas garšvielas.» Tas bija viņa noslēpums, ko viņš aiznesa sev līdz kapā. Bet pats interesantākais ir tas, ka tanīs mājās, kur patērēja viņa pagatavotās desas, pazuda visi tarakani un blaktis.

Kopš tā laika Jindržicha Hradeca pieder pie tīrākajām pilsētām visā Čechijā.

— Vai tu jau beidzi? — ievaicājās brīvprātīgais Mareks, kas acīm redzot arī gribēja piedalīties sarunā.

— Šo stāstu beidzu, — Šveiks atbildēja, — bet es zinu vēl par līdzīgu notikumu Beskidās. Nu, to es jums pastāstīšu, kad būsim pozīcijās.

Brīvprātīgais Mareks sāka runāt: — Pavāru māksla vislabāk novērtējama karā, sevišķi frontē. Es atļaušos minēt mazu salīdzinājumu.

Miera laikā mēs daudz dzirdējām par tā saucamajām ledus virām, tas ir, virām, kurās iemet gabaliņu ledus un kuras ir ļoti iemīļotas Ziemeļvācijā, Dānijā un Zviedrijā. Un, re, tagad iesākās karš, un ziemu Karpatos mūsu kareivji dabūja tik daudz sasalušas viras, ka pat attei​cās ēst, kaut gan tā ir speciālā marka.

— Sasalušu gulašu var ēst, — mantzinis Vaneks iejaucās, — bet ilgi ne, visilgākais vienu nedēļu.

Gulaša dēļ mūsu 9. rota atstāja fronti.

— Miera laikā, — Šveiks neparasti nopietni sacīja, — karadienestā viss grozījās ap virtuvi un dažādiem ēdieniem. Budejovicē mums bija kāds obrlajtnants Zakrejs, kas pastāvīgi maisījās pa virsnieku virtuvi un, ja kāds kareivis bija ko nodarījis, tad lika tam nostāties «mierā» un sāka strostēt: «Ja tu, nejēga, vēlreiz tā darīsi, tad es no tava purna iztaisīšu kārtīgu sīpolu siteni, tevi pašu samīcīšu kartupeļu

biezputrā un likšu tad tev to apēst. No tevis tecēs sula kā no biezpiena, un tu izskatīsies kā speķots zaķis pannā. Tātad redzi, ka tev jālabojas, ja tu negribi, lai ļaudis doma, ka es no tevis esmu iztaisījis kapātu bifšteku ar kāpostiem.»

Turpmākās pārrunas un interesanto apspriedi par ēdienu kartes izmantošanu priekškara laikā kareivju audzināšanā pār​trauca skaļi brēcieni augšā, kur patlaban beidzās svinīgais mielasts.

Balsu jūklī atšķīrās kadeta Bīglera brēciens: Kareivim jau miera laikā jāzina, ko karš 110 viņa prasīs, un kara laikā viņš nedrīkst aizmirst, kas viņam mācīts kazarmās.

Tad kļuva dzirdama leitnanta Duba elšana: Lūdzu konstatēt, ka mani jau trešo reizi apvaino!

Augšā gāja raibi.

Leitnantu Dubu, kas bija ieradies ar nolūku sakūdīt bataljona komandieri pret kadetu Bīgleru, virsnieki apsveica ar skaļiem brēcieniem. Ebreja degvīns bija visus lieliski ietek​mējis.

Tāpēc viņi sauca cits pēc cita, tēmēdami uz leitnanta Duba jājēja mākslu: — Bez zirgu puiša nekas neiznāk!

— Trakais mustangs!

— Cik ilgi nodzīvoji rietumos pie kovbojiem, draugs?

— Cirka jātnieks!

Kapteinis Zāgners pasteidzās ieliet viņam pilnu glāzi visu lādētā degvīna, un apvainotais leitnants Dubs atsēdās pie galda. Viņš piestūma vecu, salūzušu krēslu līdzās virsleitnantam Lūkasam, kas viņu apsveica draudzīgiem vārdiem: — Mēs jau visu esam noēduši., draugs.

Kadeta Bīglera bēdīgais tēls virzījās apkārt galdam, lai pēc reglamenta visiem pieteiktos; kapteinim Zāgneram, kā to prasīja dienesta pienākums, un arī citiem virsniekiem, pie kam viņš daudzināja, kaut gan visi viņu redzēja un pazina: — Kadets Bīglers ieradies bataljona štābā.

Bīglers paņēma pilnu glāzi, pieticīgi apsēdās pie loga un gaidīja izdevīgu gadījumu, lai parādītu savas no mācību grā​matām smeltās zināšanas.

Leitnants Dubs, kam drausmīgā dzira bija sakāpusi galvā, piesita ar pirkstu pie galda un ne aiz šā, ne aiz tā uzrunāja kap​teini Zāgneru: — Mēs ar apriņķa priekšnieku vienmēr mēdzām sacīt: patriotisms, pienākuma pildīšana, pašaizliedzība — tie ir īstie ieroči karā. Es to atceros sevišķi šodien, kad mūsu armija tuvākajā laikā dosies pāri robežām.

Tiktāl jau slimais Jaroslavs Hašeks nodiktēja «Krietnā kareivja Sveika dēkas pasaules karā». Nāve slēdza viņa lupas uz mūžu 1923. gada 3. janvarl un neļāva pabeigt vienu no visvairāk lasītajiem un populārākajiem romāniem, kas radies pēc pirmā pasaules kara.

Romānu turpinājis un pabeidzis Hašeka draugs rakstnieks Karels Vaneks.

Kadets Bīglers pie loga atsaucas: — Pāriet lielvalsts robežas — tā ir visai svarīga operācijā. Pēdējā koleras barakā es cītīgi pētīju karti un konstatēju, ka tai sektorā, ko mēs, jādomā, drīz ieņemsim, atrodas trīsstūra veidā novietoti krievu cietokšņi: Lucka, Dubno un Rovno. Pret mums necīnīsies vis kājnieki ar pāris karalauka astoņcentimetrīgajiem un divpadsmitcentimetrīgajiem lielgabaliem. Mums nāksies uzbrukt cietokšņiem un betona nocietinājumiem, mūs apšaudīs ar smagajiem cietokšņa lielgabaliem. Tas būs pavisam kas cits nekā pozīciju karš. Izšķīrējs vārds piederēs artilērijai, tā ielauzīs nocietinājumos robus, un mēs bruksim tur iekšā kā siseņu bars. Tad sāksies durkļu cīņa: urā, urā!

Kadets Bīglers bija jau pilnā, un nekas pasaulē viņam nelikās tik viegls kā krievu cietokšņu ieņemšana.

Bet leitnants Dubs, kam alkohols arī bija apmiglojis smadzenes un spārnojis domas, atbildēja nopietni un izjusti: — Pilnīgi pareizi, tomēr artilērija tikai izlauzīs robus, bet cietoksnim uzbrukt un to ieņemt būs kājnieku uzdevums, tāpēc kājniekiem jābūt drosmīgiem, varonīgiem, bezbailīgiem. Kājniekiem jācīnās par ideju, tikai par ideju un vienīgi par ideju. Šī ideja ir patriotisms, mīlestība uz ķeizaru, valsts turpmākais uzplaukums. Mūsu karaspēkam ir šī ideja, tāpēc mēs uzvarēsim. Karā uzvar ideja, ideja un vēlreiz ideja. Tā pirms kara izsacījās arī apriņķa priekšnieka kungs. Kungi, kolēģi, biedri, vai jūs saprotat, cik tas cēli — doties kaujā par ideju? Tas ir vienīgais, kas karā vajadzīgs!

Leitnants Dubs dzērāja izaicinājumā vērās citos virsniekos, gaidīdams piekrišanas saucienus. Viņš jutās kā Savojas Eižens, kas bija izsacījies: «Karā vajadzīga nauda, nauda un vēlreiz nauda!» — bet viņam neienāca prātā, ka viņa programa daudz grūtāk realizējama nekā kuprainā frančū prinča lozungs.

Kapteinis Zāgners apmiegojies raudzījās ar neizteiksmīgu skatienu kaut kur kaktā, bet virsleitnants Lukašs tīrīja ar nazīti nagus.

Dubs atsāka: — Galvenais, kas kareivjos uztur cīņas sparu, ir audzināšana; to viņi saņem skolā. Šo darbu veicam mēs, audzinātāji, skolotāji, pasniedzēji; mēs liekam pamatus kareivja garam, kādam tam jābūt karā. Tāpēc jūs varat redzēt, ka izglītotu cilvēku, inteliģences attieksme pret karu ir citāda nekā vienkāršu kareivju attieksme. Tiem karš nozīmē tikai sieviešus, kārtis un -.žūpošanu. Vai man nav taisnība?

Un Dubs izmeta pilnu glāzi spēcīga «eksdegvīna», kas aiz​domīgi smaržoja pēc denaturata.

Kadets Bīglers pie loga idiotiski smīnēja, kapteinis Zāgners kaut ko nomurmināja un izgāja ārā; vairāki virsnieki, uzgulusies uz galda, piesvilpdami krāca, bet Dubs, galīgi apdzēries, šļupstēja stīvu mēli: — Visu par ķeizaru! Visu par mūsu dārgāko mantu! Visaugstākais pasaulē ir valsts labklājība! Lai dzīvo armija!

Tā vecā ķeizara lozungi, kam bija jāskan cēli un visaugstākā mērā humāni, atbalsojās zem galiciešu skolas griestiem, bet neviens no ķeizara armijas virsniekiem, kas tos dzirdēja, nebija spējīgs ne padomāt, ne saprast, ka šiem lozungiem praksē būs tādas pašas sekas kā zemnieces gādībai par sivēniem, kuriem viņa lej pienu silē, — proti, lai tie ātrāk pieaugtu kaušanai, lai to gaļa būtu taukāka un sulīgāka, lai to dzīvsvars palielinātos un tie kautā veidā atmaksātu viņas rūpes.

Dubs, delirija pārņemts, vēl paguva izsaukties: — Ideja, ideja, ideja! Ja Austrijas nebūtu, tad to vajadzētu radīt! Lai dzīvo nelaiķa Palackis!

Ar šiem vārdiem viņš pavēlās pagaldē.

Istabā ienāca kapteinis Zāgners, un viņam pakaļ iemetās pavārs Juraida satraukts, sašutis un saniknots; viņš sasita papēžus un salutēja, aizmirsis, ka ir bez cepures: — Padevīgi ziņoju, viņš aprijis visu! Visu beidzamo! Aprijis ar visu auklu! Kapteiņa kungs, padevīgi ziņoju, es tur neesmu vainīgs, es noliku, lai tā atdziest, un viņš to aprijis! Tāda skaista gaļas desa! Tur vajadzēja būt vismaz diviem kilo! Bija man to zināt, ka tai būs tāds liktenis!

— Runājiet tā, ka var saprast, pavār! Kas noticis? Ko jūs man uzbāžaties? Vai tagad laiks raportiem? Sasodīts, jūs jau nākat pie virsniekiem tikpat kā krogā! — kapteinis Zāgners uzbruka nelaimīgajam Juraidam.

— Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, — pavārs atsāka, — ka jūs man likāt pagatavot gaļas desu; es to izdarīju. Tad es to noliku pagrabā atdzesināt: apakšā dēli, virsū dēli un divus lielus akmeņus, lai saspiestos, jo tā vajag. Bet Baluns redzēja, ka es desu turp aiznesu, un vēlāk ielīdis un aprijis, pat nav gaidījis, lai atdziest. Padevīgi ziņoju, kapteiņa kungs, to desu jūs vairs nedabūsiet, jo obrlajtnanta Lukaša kunga kalpotājs to ir aprijis. Tā, un es tur neesmu vainīgs!

Kapteinis Zāgners, kam Lukašs pats bija stāstījis par sava kalpotāja lielo rijību, modināja guļošo virsleitnantu, tikko val​dīdams smieklus:

— Ei, Lukaš! Celies, nodibini kārtību: tavs Baluns aprijis mums gaļas desu. Tu pats tā priecājies, cik tā būšot garšīga ar etiķi un sīpoliem. Saņem manu līdzjūtību, kolēģi!

Nomiegojies Lukašs lamādamies piestiprināja zobenu un sekoja pavāram lejā. Pagalmā uz malkas bluķiem sēdēja Baluns, un viņa priekšā ar pīpi zobos stāvēja Šveiks.

— Redzi nu, cūka, kur tevi novedusi tava aklā kārība! Tu jau sāc klupt pie virsnieku desām! Ja nu tu būtu noēdis tikai obrlajtnanta kunga porciju, tad es nebrīnītos, jo viņš ir godīgs cilvēks. Dulnais, tagad taču tevi nošaus, muļķadesa tāds! Jēzus Marija, un ja nu tā gaļa nebija labi izvārīta un tanī bija trichinas?

Cilvēks mīļais, tu vēl vari iedzīvoties lentes tārpā!

— Muti ciet! — virsleitnants pienācis nikni uzbrēca Šveikam. — Dieva vārds, es likšu jūs ieslēgt karcerī, lai jūs tur sapūstat! Tu rima Balun, ko tu izdarīji ar desu? Velns lai sasper, ragulops, piecelies, kad es ar tevi runāju! Šveiks izņēma pīpi no mutes: — Padevīgi ziņoju, ka viņš nevar piecelties. Viņam nav vairs spēka pārspļaut pār bārdu. Desa taču svēra ap divi kilo. Zināt, obrlajtnanta kungs, Nuslē bija kāds nama īpašnieks, kam pusdienās vajadzēja pie galda piestumt gultu, jo viņš mēdza tā pieklīmāties, ka pats līdz tai vairs nenokļūtu. Cilvēkiem, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ir visādas vājības. Jinonicē dzīvoja kāda šuvēja, citādi aplam godīga sieviete . . .

— Klusu, Sveik, nolādēts, citādi es jūs noduršu, — virsleitnants, zobus griezdams, izdvesa. — Jums te nekas nav sakāms. Celies, tu negausi, tu lops, tu badakāsi! — viņš uzsauca Balunam. — Velns ar ārā, Sveik, — viņš turpināja, ieraudzījis, ka Šveiks joprojām stāv, militāri saslējies, — ja tu vēl iepīkstē​sies, tad dabūsi šo baudīt. — Un viņš dtismās izrāva zobenu.

— Es tikai gribēju piemetināt, padevīgi ziņoju, ka šitāda nāve man liekas ir patīkama, ir skaista, — Šveiks atbildēja ar svētlaimīgu smaidu. — Krist no sava kunga rokas esot laime. Es reiz, obrlajtnanta kungs, lasīju kancelejā par to tādu stāstiņu, ļoti aizgrābjošu un interesantu. Francijā dzīvojis kāds marķīzs, un tam bijis kambarsulainis. Kad nu tur sākusies revolūcija un zemnieki postījuši visas pilis, marķizs aiz pārskatīšanās nošāvis kambarsulaini. Un šis kambarsulainis, kad jau taisījies mirt un marķizs gribējis sūtīt pēc ārsta, sacījis: «Nesūtiet vis, jūsu godība, es mirstu ar prieku. Jo vai tad jūsu gaišība neizsaucās: «Mon Dieu! Tas esi tu, Žozē? Pardon!» — kad bijāt iešāvis man pavēderē un es iebrēcos. Ar to man pietiek.» Un tā viņš nomiris pavisam. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, nu jūs varat durt mani nost. Šveiks atpogāja blūzei divas pogas, atkāpās soli no Lukaša un nodeklamēja paceltā balsī: Nu duriet auksto tēraudu man kiūtis, Lai dzēš tas liesmas manās asinis!

— Šveik, ēzeli, vai man būs jūsu dēļ prātā jāsajūk? Jēzus Marija, man pašam vajadzēs nošauties aiz jūsu stulbuma! — virsleitnants ievaidējās, saķēris galvu. — Mani nervi, mani nervi! Šveiks tūliņ aizpogāja blūzi.

— To gan nedariet, tā būtu muļķība, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs. Ja jūs nošaus krievi, tad Austrijai tas iznāks lētāk, citādi kronim rodas zaudējumi, jo revolvera patronas taču arī nedod par velti.

Zināt, obrlajtnanta kungs, tas par to auksto tēraudu un degošajām krūtīm man vēl prātā no teatra Vinohrados, tur tādus jokus rādīja, un cilvēki klausījās, mutes ieplētuši, un dzīvoja visam līdz. Reiz tur rādīja «Karali Vaclavu un viņa bendi». Padevīgi ziņoju, tas karalis sēdēja Kundratices pilī, dzēra un tikai daudzināja: «Dieva pērkoni, dieva pērkoni!» Viens no galma kungiem iebēra viņam kausā indi, lai tiktu no viņa va]ā; karalis jau nobrēca: «Dieva pērkoni!» — un gribēja dzert, te kāda večiņa no galerijas nobijusies sauc: «Nedzeriet vis, jaunais kungs, tas ir saindēts!» Vienreiz atkal. . .

Virsleitnants Lukašs aizspieda ausis, paskatījās nikni uz Šveiku, izbolīja acis tā, ka tās kļuva gluži sarkanas, iespēra ap​stulbušajam Balunam ar kāju un uzrunāja mantzini Vaneku: — Balunu piesiet trīs dienas ik pa divām stundām; pasakiet to seržantam! Tas taču skaidrs, ka desu apēdis viņš? — Un, nenogaidījis atbildes, izšāvās no pagalma. Sveika labsirdīgās, neaizmirstuļu zilās acis ilgi noraudzījās viņam pakaļ. Kad zobena šķindoņa pret kāpnēm apklusa, Šveiks uzrunāja satriekto

Balunu: — Redzi, stulbeni, ko tu ievārīji: cik tur trūka no pakāršanas! Es tev jau otrreiz izglābu dzīvību, bet vairāk gan to nedarīšu, to es varu kaut apzvērēt. Kurš kārtīgs kareivis zog virsnieku desas? Ja to uzzinātu viņa apustuliskā majestate, musu kungs un ķeizars, ko gan tad viņš domātu par mums, par mani un tevi?

Bet, ieraudzījis, ka mūžam izsalkušais milzis šņukst un slauka ar piedurkni asaras, Šveiks noņēma viņam cepuri un noglaudīja matus: — Nu, nu, nečinksti jel, negaudo kā veca vazaņķe; es gan neietu raudāt par tādām muļķībām kā par piesiešanu. Mūs, draugs, gaida daudz kas ļaunāks. Radlicē dzīvoja kāda ogļu tirgotāja, tā vienmēr mēdza runāt: «Dievs kungs nekad neizda​rīs tādu draņķību, par kuru pats neko sliktāku vairs nevarētu izdomāt.» * Pienāca seržants ar virvēm; divi kareivji ar uzspraustiem durkļiem aizveda Balunu uz skolu un piesēja tur pie jaunas liepas. No augšstāva loga izliecās leitnants Dubs un sauca: — Labi augsti piesieniet to vepri, lai viņam melns gar acīm griežas! Lai stāv uz pašiem pirkstgaliem kā balerīna! Seržant, ja tas subjekts nebūs kārtīgi piesiets, tad es jūs piesiešu pats savām rokām! Jūs mani vēl nepazīstat, sasodīts!

Seržants savilka virves tā, ka tās iegriezās miesā.

— Palaid taču ērtāk, nospļaujies par viņu! — Šveiks klusām aizrādīja. — Viņš tak nav par pilnu ņemams, viņš tik tāds skol​meistars vien ir, tāds rezerves tāpiņš bez saprašanas!

Piesietajam Balunam pielika sardzi, kam bija jāuzrauga, lai piesietais nepaģībtu, bet paēdušais Baluns, īsta čechu radikā​lismā pārņemts, sacīja Šveikam: — Kad sitas karš reiz beigsies, tad es aiziešu pie šā paša Duba un pateikšu viņam: «Iepūt man, zini, kur; man ir dzirna​vas, bet tu esi pliks kā žurka, tu tik esi tāds inteljancis, kam nav ne vēderā, ne kabatā.»

Tuvojās vakars, un saule rietēja, apspīdot piesieto Balunu sarkaniem stariem; kareivji sadzina ciemā ganāmpulku, kas visu dienu bija ganījies pļavās un mežos. Govju maušana un pātagu plīkšķi Balunam atgādināja paša mājas, šķiņķi un klaipu maizes; asaras atkal aizsedza viņam. acis. Viņš paskatījās uz sauli, kas rietēja kaut kur tanī pusē, kur atradās viņa dzirnavas, un raudas satricināja visu milža augumu: — Kāpēc, ak dievs, tu mani neesi radījis par šitādu vērsi? Tad man nekad nebūtu tā jābadojas! Cik zāles es nebūtu ap​ēdis tais laukos, kam mēs nācām cauri!

Bija dziļa krēsla, kad seržants atnāca atraisīt Balunu; nabaga vīrs raudzījās uz zilajiem plankumiem noberztajās locītavās, berzēja rokas un grīļojās kā piedzēries, bet Šveiks viņu mie​rināja: — Necel par to ne ausi, šādus sodus neviens nekādās grāmatās neraksta iekšā. Zini, draugs, stingrībai pret nabaga ļaudīm jābūt arī karā. Kas gan notiktu, ja cilvēkiem visu ko atļautu! Es pats, brālīt, kad biju Austrijas karaspēka gūsteknis, dabūju apskatīt krietnu gabalu frontes, un visur valdīja vislielākā stingrība un disciplīna. Deičmeistari savus kareivjus sēja, zemessargi savus kareivjus sēja, 630. pulkā sēja, honvedi savējiem slēdza rokas dzelžos. Pasaule, armija un Austrija balstās uz kārtību un stingrību; sodiem jābūt, pat dievs kungs, lai cik žēlīgs, tomēr soda grēciniekus un tevi arī nepalaistu sveikā, ja tu viņam būtu apēdis divus kilogramus gaļas desas. Ej nu vakariņās, mēs tev šo to paglabājām, un atceries: pret nabaga cilvē​kiem jāizturas stingri, lai tur lūst vai plīst. * Kādā klasē uz sola gulēja kadets Bīglers, nobijies, dzelteni bālu seju. Uz krēsla viņam līdzās sēdēja virsleitnants Lukašs, galvgalī stāvēja kapteinis Zāgners un ieskaities runāja: — Tātad atkal uz slimnīcu, kadet Bīgler? Lieliski! Ļoti labi! Pie ārsta jau bijāt? Nē? Tad jūs vēl droši nemaz nezināt, kas tas ir. Vai viņa bija glīta? Cik tas jums izmaksāja? Nolādētie skuķi! Lukaš, vai tu vēl esi vesels? Es arī; nedod dievs, ja kas notiktu! Kadet, es jums atsūtīšu ārstu, tu, Lukaš, atkomandē Šveiku, lai viņš padod kadetam visu vajadzīgo. Nu, uz redzi! — Un, nevērīgi, ar manāmu ironiju atsveicinājies, viņš atstāja istabu. Virsleitnants Lukašs turpināja izvaicāšanu: — Tātad tā tev būs piemiņa no žēlsirdīgās māsas, no tās gaišmates polietes; vai viņa ir īsta «fon»?

Ko, patiešām baronese? Dieva vārds, tad tev tas būs no dižciltīgas ģimenes! Labi, es tev atsūtīšu Šveiku, ar viņu tev garlaicīgi nebūs. Šveiks! Viņš izgāja jautrā omā, kamēr kadets bezcerīgi grozīja un purināja galvu.

Kadetu Bīgleru slimības gultā bija noguldījis (tā viņš pats domāja) kāds mīlas piedzīvojums tovakar, kad Balunu piesēja pēdējo reizi; kadets bija aizgājis līdz kaimiņu ciemam, kur bija slimnīcas un māsas.

Vienai no tām viņš tūliņ iepatikās. Aiz savstarpējām simpātijām kadets iedāvināja viņai piecdesmit kronu un gredzenu, ko līgava Vīnē bija šķiroties uzmaukusi viņam pirkstā. «Lai tu mani neaizmirstu!» viņa bija sacījusi, tā raudot, ka varēja domāt, — viņa noslīks asarās. Māsa, redzot kadeta devību, bija pavadījusi viņu vakarā mājup un pavisam viegli ļāvusies pa vesties.

Tagad kadets pieminēja to visu, klusu lādēdamies: — Velns un elle! Ja mani ar šo kaiti aizved uz Vīni un Micija ierodas mani apmeklēt! Kaut nelabais to palaistuvi parautu!

— Padevīgi ziņoju, — Šveiks parādījās durvīs, — obrlajtnanta kungs atsūtīja mani, lai jums palīdzot, kadeta kungs. Jūs esot slims, un obrlajtnanta kungs teica, ka jums vajagot iepriecinājuma. Es jums visu pagādāšu.

— Šveik, — kadets ievaidējās, — palīdziet man piecelties un aizvediet mani uz ateju! Šveiks satvēra viņu zem padusēm.

— Kā pavēlat, kadeta kungs. Padevīgi lūdzu, ar lielo vai mazo vajadzību? Tad es pie reizes attaisītu jums bikses. Nu, palēnām! Eins, zwei! — Un viņš veda kadetu uz skolas ateju.

Kadets nolaida ūdeni, zobus griezdams, un viņa pieri pār​klāja sviedri: — Ak kungs, kas par sāpēm!

— Vai stipri sūrst, kadeta kungs? — Šveiks līdzcietīgi apvaicājās. — Gan pāries, tas nav uz ilgu laiku, nedēļas trīs, ne vairāk. Tā nav pat nekāda slimība, kadeta kungs, tikai tāda maza neērtība. Nu, tagad atgulsimies, uzmanīties tomēr nekad nav par sliktu.

Viņš palika kadetam tā svārkus pagalvi, uzsedza virsu mēteli un ieinteresēts jautāja: — Vai jums tas jau ilgi, kadeta kungs? Tas nav nekas nopietns, tīrie sīkumi. Jūs ieliks slimnīcā, jums dos santala tabletes, paskalos ar manganskābo kāliju, un pēc pāris mēnešiem jūs būsiet atkal mundrs kā zivtiņa ūdenī. Neteiksim, ka šādi joki diezin cik patīkami, taču atgadās bieži. Smichovā reiz dzīvoja kāds Regla kungs, ceļojošs aģents, un tas bija saķēris tādu kaiti no kādas jaunkundzes «Beļģijā». Viņu, šo jaunkundzi, sauca par Silvu, bet tas nebija viņas īstais vārds; viņa bija kristīta par Katrīnu un dzimusi Doubravčicē; es vēl pazinu viņas tētiņu, tas bija malu mednieks un kādreiz sašāva mežsargu. Sitas mežsargs dzinās pēc malu medniekiem kā kurts un zināja visus meža dzīvniekus no galvas. Regla kunes sagājās ar Silvu, bet viņa sagājās arī ar kādu tenoru no Smichovas cirka. Kad nu šitam Regla kungam bija tā kaite rokā, tad viņš aizgāja Smichovā pie Dr. Virta un stāsta tam, ka esot miegā pārbijies un tā iedzīvojies šādā ķezā. Bet daktera kungs pārskaities no visas tiesas un sakot: «Cilvēks mīļais, tad jau labāk būtu teicis, ka tas jums no saaukstēšanās! Ja jau melo, tad melo, kā pienākas! Es jau esmu jauna zostiņa, man patīk klausīties visādās pasakās!» Viņš aizsūtījis Regla kungu uz Kreibicha slimnīcu. īstenībā las dakteris bija ļoti pacietīgs vīrs, bet viņš strādāja slimokasē, un cilvēki beidza viņu vai nost.

Tā, piemēram, atnāk pie viņa kāda mūrnieka sieva, kuras vīrs guļ visu ziemu ar reimatismu. Viņa grib, lai dakteris paraksta biļetenu; viņš paraksta arī un jautā: «Kā klājas vecajam?» — «Dikti slikti, cienīgs kungs,» vecene šļupst, «tagadiņ tik traki salst un darba nav.» — «Bet vai viņš dzer tos pulverus, ko es viņam devu?» — «Dzer gan.» — «Nu, tad pasveiciniet viņu, mammiņ!» Taču vecene neiet projām un prasa: «Cienīgs kungs, vai nebūtu labi, ja es viņu ar kaut ko ierīvētu?» — «Rīvējiet vien!» — «Un ja. es viņam vārītu kumelītes un liepu ziedus?» — «Vāriet, ko vien gribat, mammiņ!» «Bet, cienīgs kungs, kaimiņiene stāstīja, ka labāk būtu, ja viņš nemaz «nedzertu tos pulverus. Ko jūs domājat, cienīgs kungs?»

Tad ārsts vairs nav varējis izturēt, nometis spalvu uz galda un brēcis: «Divdesmit gadus esmu nostrādājis par ārstu, bet jūs klausāt visādām bābām un nesat manu diplomu uz ateju!» Bet Regla kungs, padevīgi

ziņoju, kadeta kungs, ārstam neklausīja un uz slimnīcu negāja, kamēr viņu tur aizveda ar varu, jo viņš bija dabūjis sēklvadu iekaisumu, augoņus un sazin ko vēl; kad viņš iznāca no slimnīcas, tad tikko turējās uz kājām. Vēlāk viņš dabūja diloni, un tad viņam vajadzēja abus tos bumbuļus apakšā izgriezt. Viņam arī sākumā stipri sūrstēja, bet tāda kaite kā jums, — tas ir tīrais sīkums, un tur nekas ļauns nevar gadīties. Vai vēl tāpat sūrst, kadeta kungs, jeb vai jau labāk?

— Ja jūs, Šveik, neprotat neko jautrāku pastāstīt, tad labāk turiet muti! — kadets novaidējās, kuru visai maz iepriecināja rotas raitnieka tēlotās patīkamās perspektivas.

Bet Šveiks, piebāzis pīpi, pateica: — Padevīgi lūdzu atļauju smēķēt! — un, ievilcis krietnu dūmu, labsirdīgi turpināja: — Ziniet, kadeta kungs, ja tas gadījumā būtu triperis, tad es jums, padevīgi ziņoju, labāk novēlētu sifilisu; jūs, kadeta kungs, neesat pārāk liels muļķis, un ar to jūs taisītu karjeru. No sifilisa rodas smadzeņu atmiekšķēšanās, paralizē vai kā viņu tur sauc; tā ir gandrīz katram ģenerālim. Jūs, kadeta kungs, vēl esat jauns un ar to varētu drīz vien ietikt ģenerāļos. Kas tas būtu par prieku jūsu tētiņam un mammiņai!

Bet, lai dabūtu šo paralizi, tad jums, kadeta kungs, ļoti rūpīgi jāārstējas. Pie mums Višehradā bija kāds viesmīlis, kas bija dabūjis sifilisu no istabenes, bet viņš negribēja nevienam uzticēties, baidījās no ārstiem kā no uguns, un stāstīja, ka tie sievišķi, kas ārstējot ar zāļu tējām, zinot vairāk nekā abas medicinas fakultates, vācu un čechu, kopā. Un patiešām, padevīgi ziņoju, starp vienkāršiem ļaudīm gadās daudzi, kas prot ārstēt visādas kaites un zina tādas slimības, kādas ārsti nav pat dzirdējuši. Kad es biju nometnē pie Melnās baznīcas, tad tur, kadeta kungs, mēdza nākt kāda vecene, Medržicka vārdā. Viņa apstaigāja barakas un tirgojās ar bulkām un kafiju; bulka maksāja divi un kafija trīs kreiceri. Nu jau viņa būs mirusi, — dievs, mielo viņas dvēseli! — bet kafiju, neliete, gan pārdeva traki draņķīgu, — viņa to varīja no ozolu zīlēm un cigoriņiem. Nu, un šai Medržickai, kadeta kungs, bija arī zāļu tējas, un viņa prata apturēt delamo. Vai esat kādreiz dzirdējis par tādu kaiti, kadeta kungs? Zināms, ka neesat, es arī ne, bet tai pusē, ja meiča kļūst bāla, tad veči sāk bēdāties, ka viņai piemeties delamais, un skrien pie vecās Medržickas. Un tolaik, kadeta kungs, kad mēs tur bijām nometnē, daudzas meičas kļuva stipri vien bālas.

Vecene tad liek meičai nomesties ceļos un skaitīt: «Sveicināta!» — bet pati skatās, vai meiča sāks trīcēt; ja trīc, tad tas pats delamais vien ir. Bet tolaik, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, meičas vēl trīcēja, jo viņas lūdza dievu no visas sirds un nebija vēl iemācījušās rakstīt zem jaunavas Marijas attēla: «Jaunava, kas tu ieņēmi bez grēka, dod, ka es grēkotu bez ieņemšanas.» Tad vecene izmērīja meiču ar svētītā ūdenī mērcētu diegu, apvilka ap meiču loku ar krītu, noslaucīja to ar plūkša zaru un izsaucās-: «Jumprava Marija, viņai ir delamais! Dievs, stāvi klāt, ļaunais, bēdz prom!» Mēs tur bijām apmetušies pie kāda podnieka, tam bija varen skaista meita, un kāds mūsu pulka, seržants mēdza iet ar viņu ogot. Pēc tam meiča pēkšņi kļuva pavisam bāla, un vecā Medržicka atnāca appūst viņai delamo. Vēlāk, kad mēs jau visu bijām paguvuši aizmirst, mūsu seržants saņēma no meičas vēstuli, ka viņa esot dzemdējusi dvīņus un lai nu viņš tos pievācot. Un viņas tēvs vēl bija pierakstījis: «Seržanta kungs, izpildiet savu pienākumu, ja jau esat mūsu meitu samaitājis! Es jau zināju, ka tas delamais viņai no jums un jūs abi kopā esat to pieaukstējuši.» Vai jums, kadeta kungs, nav jau apnicis klausīties tādus garus stāstus?

— Šveik, jūs taču esat dzīva chronika, — atteica ieinteresētais kadets. — Bet jūs aizmirsāt pateikt, kas notika ar to viesmīli.

— Ar to viesmīli no Višchradas? — Šveiks priecīgs atvaicāja, jo kadets pirmo reizi klausījās viņā, nerunājot pretī, nelamājoties un nezobojoties. — Nekas; viņu ārstēja vecais Ludviks no Smichovas cirka, tas viņam pirka drogu preču veikalā par trim kreiceriem cinka pūderi, ko kaisīt uz augoņiem. Nu, un pēc tam viesmīlim miesa sāka krist nost no kauliem, un viņš pakārās Chuchlā pie baznīcas. Viņam nekas cits neatlika, jo viņš l3ija vienkāršs civilists un neviens viņu neceltu par ģenerāli, kaut viņam būtu piecas tādas paralizēs un nezin kā saputrotas smadzenes. Bet ziniet, kadeta kungs, tagad tādu slimību ir daudz, un kareivji, kas nesaprot ar savu muļķa pauri, cik jauki mirt par kungu un ķeizaru, cenšas tās tīšām sagādāt.

Tāds zeperis, kāpjot vagonā, nesauc vis: «Ardievu, Praga!» — bet zviedz: «Uz redzi pēc nedēļas! Man

jau biļete atceļam kabatā! Nopirku par trim kronām «Napoleonā»!»

— Mierā! — Šveiks pēkšņi iebrēcās, sasitot papēžus kopā.

Durvis parādījās kapteinis Zāgners un doktors Šteins; doktors lika kadetam izģērbties un sāka viņu izmeklēt, piebāzis galvu Bīgleram cieši klāt, jo bija tuvredzīgs. Šveiks ziņkāri sekoja mediciniskās izmeklēšanas gaitai.

— Nieki vien ir, — ārsts beidzot noteica, — parastais pūšļa aizcietējums; jūs, kadet, būsiet par daudz sadzēries degvīnu. Atsūtiet kādu pie manis pēc pulveriem, rīt viss būs kārtībā. Nu, sveiki, man daudz darba. — Un viņš izsteidzās, kapteiņa pavadīts.

— Padevīgi ziņoju, es aizskriešu pēc tiem pulveriem, Šveiks piedāvājās, — bet man gan ļoti žēl, ka jums tikai pūšļa aizcietējums un ka neesat dabūjis sifilisu, tad jūs drīz kļūtu par ģenerāli un iepriecinātu savus sirmos, gādīgos vecākus. Redziet, kadeta kungs . ..

Viņš nepaguva pabeigt: kadeta zābaks ķēra viņu taisni sejā, atsizdamies pret degunu, ka dzirkstis vien pašķīda gar acīm, un notriepdams vaigu ar zābakziedi. Kadets jau stāvēja kājās, it kā viņam nekad nekas nebūtu sāpējis, un auroja, pastiepis roku uz durvju pusi: — Marš! Marš! Tu ragulops, tu jūras cūka, ko tu iedrošinies? Jēzus Marija, es tevi, nelieti, nodošu kara tiesai, lai tevi nošauj!

Kad Šveiks nonāca lejā, brīvprātīgais Mareks apvaicājās, ko viņš tur augšā darījis un pie kā atsaukusi ārstu. Šveiks, spļaudīdams kabatas lakatā un raudzīdamies saplēstā spogulītī, tīrīja zābakziedes traipu nost no kreisā vaiga un nevainīgi atbildēja: — Kadets Bīglera kungs nekādi nevarēja ūdeni nolaist; es biju augšā un kopu viņu. Ļoti sirsnīgi un interesanti izrunā​jāmies.

— Re, kāda laime! — Mareks izsaucās. — Viņš man taisni vajadzīgs, lai nomirtu varoņa nāvē, nevis vārtītos pa slimnīcām. Es viņam likšu izdarīt tādus brīnumus, ka viņš dabūs bronzas medaļu «Fiir Tapferkeit.»[60], mazo sudraba, lielo sudraba, mazo zelta un lielo zelta medaļu, atzinības rakstu un pāvesta svētību. Es viņam likšu uzspert gaisā ienaidnieka pulvera noliktavu, sūtīšu aizdedzināt Petrogradu, atļaušu vienam pašam saņemt gūstā krievu ģenerālštābu. Viņš izdarīs mūsu pulka vēsturē tādus varoņdarbus, ka pēc kara viņam, šim kadetam Bīgleram, dziedās «Te Deum Iaudamus». Šveiks uzmanīgi noklausījās 1111 piezīmēja: — Tad nu gan jūs sarakstīsiet veselu kaudzi aplamību.

Viņš izvilka paciņu kroņa tabakas, nometās ceļos pie sola un sāka sasmalcināt tabaku, dziedādams: Brno «Pie zilās nūdeles», holari, holaho, Dejo divas Trūdeles, holari, holadrila! Svētdien es tur ierados, holari, holaho, Un ar vienu ielaidos, holari, holadrila!

Pilnu taksi galdā liku, holari, holaho. Visu nakti priekos tiku, holari, holadrila! Pirmdien es jau slimnīcā, holari, holaho, Ūdensvads vairs nestrādā, holari, holadrila! Dakterkungs man gudri jautā, holari, holaho, Kur tad tāda kaite rauta, holari, holadrila! Brno «Pie zilās nūdeles», holari, holaho.

Iedzīvojos šoreiz es, holari, holadrila!

Čechoslovakijas militarzinātņu institūts pašlaik vāc kopā visas pasaules kara laikā radušās kareivju dziesmas un izteicienus. Ar šo nododu tā rīcībā dažas krietnā kareivja Sveika dziesmas un parunas bez atlīdzības.

IV

PA IENAIDNIEKA PEDAM Katrā profesijā uzkrājas pieredze, kas ļauj precizi nosacīt nākamos notikumus. Veci aitu gani labāk noteiks rītdienas laiku nekā Petršinas meteoroloģiskais birojs; Pulvertorņa apkaimes meičas no pirmā acu uzmetiena zinās, vai vērts lūgt papirosu nopietna izskata kungam, kas nakti apbrīno Lauksaimniecības bankas celtni; ārsti jau iepriekš pateiks, ka jums būs dilonis un ka tas jūs drīz vien ievedis kapā, ja jums nebūs naudas, un Prāgas policijas pārvaldē ir pat kāds inspektors, kas skaidri zina, .ka, līdzko nopratināmais lūdz glāzi ūdens, tad viņš ir gatavs atzīties.

Tāpēc, kad 91. pulka kaujas bataljona kareivji Zoltaņecā saņēma pavēli rakt jaunas, lielas atejas, vecie, rūdītie zēni svi​nīgi paziņoja: — Puikas, tas nav par tukšu: rīt, visvēlākais parīt mēs jau būsim projām; tagad lieta ir nopietna.

Neviens visā pasaulē nav spējīgs izskaidrot šo dīvaino sakarību starp atejām un Austrijas armiju, taču tāda pastāvēja tikpat, kā starp saules plankumiem un vulkānu darbības pastiprināšanos. Kamēr karaspēks uzturējās ciemā, neviens nedomāja par to, kur tas nokārto savas neatliekamās vajadzības, bet, līdzko pienāca pavēle doties projām, tā kareivjus tūliņ izrīkoja ar lāpstām un cirvjiem taisīt ērtas, plašas atejas. Likās, it kā aizejošās karaspēka daļas baidītos, ka tikai jaunpienācējas tās neapru​nātu.

Zoltaņecā kareivji raka atejas līdz vakaram, bet rīta agrumā jau taurēja trauksmi; pulka štābā bija atbraukuši divi ģenerālštābā virsnieki dubļiem notašķītā automobilī, un kareivji ierindā stāvēdami, saņēma viņus ar ironiskām piezīmēm: — Velns viņus būtu parāvis! Tiklīdz šie slaisti muzikantu cepurēs kur parādās, tad tik skaties — tūliņ uzbrukumā vai kaujā! Dievs vien zina, kāpēc tie krievi ir tik stulbi, ka bēg. It kā mums būtu kāds labums dzīties viņiem pakaļ!

Sākums bija ievadīts: rotu nostādīja pakalnā, vezumnieki piebrauca klāt un izdalīja mantas. Divi simti patronu, pustreša klaipa maizes piecas dienas uz priekšu, divas kārbas konservu, riekšava sausiņu un paciņa kafijas. Tā bija krava nelielam zilonim, nevis cilvēkam, kuram dienā jānostaigā četrdesmit kilometru. Bet tāda bija austriešu karošanas sistēma, jo neviens nezināja, kad nāksies laisties lapās vai kur pārgājienā noklīdis vezumnieki.

Kareivji, klusām nopūzdamies, krāva maizi un konservus mugursomās, bet patronas mantu maisā un patronsomās. Šveiks rotas aizmugurē skaidroja Balunam: — Nu, tagad sāks mūs trenkāt. Tu, negudrais, tikai neiedo​mājies, ka šī porcija dota vienai dienai — tā ir veselai nedēļai. Virtuvi tu ātrāk neredzēsi, kamēr nebūsim satriekusi un izklīdinājuši ienaidnieku, tad tikai būs atpūta un izsniegs uzturu. Varbūt dos arī rumu.

— Svētā Klokotas dievmāte! — Baluns nogaudās. — Nu mana pēdējā stundiņa klāt! Es zinu, ka apēdīšu to visu, iekām kapteiņa kungs būs uzsaucis «marš»!

— Neesi ēzelis, —* Šveiks svinīgi noteica, — atceries savu zvērestu un padomā par karavīra godu! Časlavā, 12. zemessargu pulkā, bija kareivis Stareks, tāds lādzīgs, nelaimīgs lopiņš; viņš bija plānprātiņš. Kad viņu iesauca un viņš nokļuva kapraļa Endlera grupā, tad kapralis viņam teica: «Jus esat tik stulbs, ka nav nemaz iespējams tik stulbam būt. Brīnos, ka tas ārsts, kas jūs apskatīja, varēja būt tik stulbs, ka nepamanīja, cik stulbs jūs esat.» Šis Stareks bija taisni tāds pats negausis kā tu. Kad izsniedza maizi, viņš paņēma to gultā zem segas un koda no klaipa bez kādas griešanas; ap pusnakti viņam nebija vairs ne garoziņas. No viņa visu nakti nāca tāda smaka, ka viņa kaimiņi jau agri no rīta skrēja pie ārsta, un tas viņiem parakstīja gultas režimu kā saindētiem. Vēlāk atklāja, kas par vainu, un Stareku nakti dzina ārā; tad viņš gulēja bēniņos, lai viņu neuzietu. Viņš zaudēja visu cieņu savu biedru acīs, neviens neraudzījās

uz viņu kā uz kareivi, bet kapteinis dzina pat projām no apmācību laukuma, lai kaut kur ielienot un nerādoties acīs. Pēc tam viņu nācās sūtīt uz mājām, jo 12. un 21. pulka kareivji bija sākuši vākt viņam kroņa maizi, tas iekļuva avīzēs, tāpēc viņu atlaida no karadienesta. Toreiz pie mums, Budejovicē, pārcēla no Časlavas kādu feldfebeli, un tas šo gadījumu vienmēr minēja kā biedinošu piemēru tam, kas notiek, ja kareivis nemāk savaldīt savas zemās tieksmes un kaislības. Šito feldfebeli bija pārcēluši pie mums par sodu, jo viņš bija palaidis nagus Časlavas noliktavā un nesis sazagto kādai viesmīlei; ar to viņam bijuši sakari, un viņš tai nopircis zīda kleitu.

Pēc virsnieku kungu apspriedes sākās slavenais gājiens pa Galicijas purviem un smiltīm; šinī pārgājienā cilvēkiem siksnas noberza piecus līdz asinīm, nesamie nobrāza gurnus vai līdz kauliem, bet kājās bija tulznas baloža olas lielumā. Trīs dienas viņi tā gāja caur nodedzinātiem ciemiem un gulēja klajā laukā; kareivji iemiga, tikko paspējuši sasliet šautenes piramidā. Cilvēki bija nodzīti kā lopi, viņi pat nerunāja; veltīgi viens otrs mēģināja rītos uzsākt dziesmu, pajokot, pazoboties, — katrs mēģinājums uzlabot omu palika bez sekmēm. Patronas sviest projām neļāva, trīs reizes dienā tās pārbaudīja, tāpēc kareivji meta projām veļu un maizi. Trešās dienas vakarā, kad bataljons apmetās zemas jaunaudzes malā, tas līdzinājās kroplu un klibiķu baram. Līdz vēlai naktij apmetnē cits pēc cita vilkās iekšā atpalicēji un krita zemē kā pagales. Rītausmā tos, kas bija paspējuši mazliet atpūsties, pamodināja kanonade. Pa labi un pa kreisi dunēja lielgabali: «Bum, bum, bum!» Šie nemitīgie grāvieni pamodināja ari Šveiku. Pulciņš kareivju zīlēja, kur un kas šauj.

— Tur šauj mūsējie!

— Nu nē, krievi; vai tad tu nedzirdi, ka pavisam cita skaņa?

— Nu, tad tie ir vācieši.

— Tas nav tālu. Sasodīts, vai tiešām jau šodien nokļūsim ugunī?

Virsleitnants Lukašs bija pavadījis nelāgu nakti, jo viņam bija noberztas kājas un gurni smeldza no sēdēšanas seglos. Kad Šveiks pienāca pie strauta, kas tecēja pa pļavu pāris soļu no mežiņa, viņš ieraudzīja virsleitnantu, kas sēdēja izģērbies strautmalā un aplaistījās ar ūdeni. Šveiks salutēja: — Padevīgi ziņoju, atļaujos novēlēt jums labu rītu, obrlajtnanta kungs. Vai kafija šorīt būs? Vai virtuve ieradīsies?

— Labrīt, Sveik! — Lukašs familiari atbildēja. — Nu, puis, ko tu par to teiksi, ka šodien varbūt jau vajadzēs iet kaujā? Skaidri gan es to nezinu un, vai virtuves ieradīsies, to arī ne. Varbūt šodien būs, atpūta, bet noteikti nekas nav zināms. Vai jūs zināt, Sveik, kas šai karā visinteresantākais? Ka neviens nekā nezina; visi kļuvuši par Sokrātiem. Vai jūs zināt, Sveik, kas bija Sokrāts? Kāds grieķu gudrais, un gudrs viņš bija tāpēc, ka mēdza sacīt: «Es zinu, ka es nekā nezinu.» Kā jūs jūtaties pēc šā pārgājiena, Sveik?

— Padevīgi ziņoju, es pilnīgi paļaujos uz dievu, ka viņš dos man spēku panest mūsu kunga un ķeizara labad ij labu, ij sliktu, — Šveiks pazemīgi sacīja. — Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, vai jums tanī blašķē nav kāds nieks sļivovicas? Es ne​jūtos labi, esmu tāds kā saguris.

— Pielūko, Sveik, tikai vienu malku, neizdzer man visu! — Lukašs atgādināja, redzot, ka Sveika roka jau stiepjas pēc pudeles.

— Es tikai mazdrusciņ, lai man nebūtu nelāga garša mutē! Kas par brangu dzērienu! Padevīgi pateicos, — Šveiks noklakšķināja mēli un noslaucīja muti ar delnu. Tad viņš nosēdās otrā krastā un ar interesi aplūkoja virsleitnanta muskuļainās kājas un spalvainos gurnus.

— Jums gan, obrlajtnanta kungs, ir skaista, tīra miesa kā sievietei; kas jums par smalku, gludu ādu!

Pie mums reiz «Zvanā» nāca uz ballītēm kāda Maržena Mrazeka, un tā arī bija tāda glīti balta. Viņai ļoti patika puiši, un nakti, kad šie viņu vadīja līdz Brževnovai pa klajumu, viņa bi ja tīri pielaidīga, tikai neļāva nevienam glāstīt ceļgalus vai vēl augstāk. Puiši reiz bija sarunājuši pavadīt viņu barā, lai noskaidrotu, kāpēc viņa taisni to neļauj darīt. Un tad izrādījās, ka viņai tāda āda kā noplūktai zosij, tikpat grumbuļaina. Goda vārds, obrlajtnanta kungs, viņai bija tāds dibens kā rīve.

— Vai tu ari toreiz tur piedalījies? — Lukašs vaicāja, vilkdams kājās apakšbikses. — Cik meiču tu esi samaitājis, Šveik?

— Es, obrlajtnanta kungs, vienmēr biju dikti godīgs, bet man bija kāds draugs, tas man to pastāstīja.

Sitas mans draugs bija liels meitu mednieks; par visiem skuķiem, ar ko viņam bija darīšanas, viņam bija sava grāmatvedība gluži kā fabrikantam Sichtam, kas izsniedz sīktirgotājiem ziepes uz kredita. Viņš nēsāja kabatā kalendaru un katru dienu pierakstīja to meiču, ar ko bija pavadījis vakaru kopā, un cik tas maksājis, un kur tas noticis. Uz jaungadu viņš uzņēma inventāru, sastādīja bilanci un saveda kārtībā statistiku. Viņš kalpoja bankā un to visu labi prata. Viņš mums bieži stāstīja: «Vislētākās ir mājkalpotājas, jo ar tām var aiziet uz Ķeizarmežu vai svētdien izbraukt uz Zatišiem, ārpus pilsētas; šuvējas jau par divdesmit procentiem dārgākas, jo tās grib apmeklēt kino. Vēl par desmit procentiem dārgākas ir kantoristes, modistes un guvernantes, — tās jāved uz teātri un tām jāizmaksā vakariņas; nākamās ir meičas no teatra un baleta, — tām jāpērk kleitas, tās jāved uz restorānu, toties tām pašām savs dzīvoklis. Kabatai, protams, nākas daudz ciest, taču tas viss vēl izturams, bet, ja tu, cilvēks, iepazīsies ar smalku aprindu meiču, kura nekā nestrādā, tad tu esi pazudis un tev atliek tikai apzagt banku. Šitāda smalka jaunkundzīte grib kino, teātri, vakariņas, puķes, izbraucienus, drēbes, visu ko, tikai uz Ķeizarmežu ne, viņai patīk kārtīga viesnīca.» Šim manam draugam bija tāda pieredze, ka viņš jau iepriekš zināja, ko vislabāk ēd gaišmates, ko tumšmates, kas pa prātam tievām un kas apaļām, kas jārunā ar Marženkām, kas ar Toničkām un Andulām. Viņš bija. visu izmēģinājis.

— Tad viņam bija sava metode, zinātniskas novērošanas metode, — piezīmēja virsleitnants, kuru Sveika stāsts bija ieinteresējis, paverot jaunas perspektīvas un papildinot zināšanas. Bet Šveiks lūdzoši pavērās sļivovicas blašķē un, sapratis, ka Lukašs necels iebildumus vēl pret vienu malciņu, iedzēra to un apmierināts turpināja: — Par tām metodēm es arī varētu ko pastāstīt. Smichovā dzīvoja tirgotājs Vorličeks, un tam bija sava metode, kā pieņemt kalpotājus. Kad viņš meklēja komiju, tad ievietoja avīzē «Narodni Politika» sludinājumu: «Lieltirgotājs Prāgā meklē jaunu, godīgu, centīgu komiju, ko tik daudz neinteresē atalgojums kā laipna apiešanās. Tam jāzina vācu valoda, jāprot grauzdēt kafiju un sālīt gurķus.» Kad nu tāds kalpotājs lūdza laipni pieņemt viņu, solīdamies būt godīgs un visādā veidā centīgs, tad Vorličeka kungs atsauca viņu uz veikalu un sacīja: «Apejiet, mīļais, apkārt letei!» Komijs uzmanīgi apgāja tai apkārt, un Vorličeka kungs atdeva viņam pieteikumu un apliecību: «Jūs man nederat, mīļais, jūs pārāk lēni kustaties.» Tā viņš ilgi nomeklējās komiju, kamēr sadzina tādu, kas apmetās ap leti kā zebiekste.

Principālām acis iemirdzējās. «Jūs man patīkat, es jūs pieņemu, tikai ziniet, mīļais, reiz man bija komijs, kas dzēra tinti, bet es to tūliņ nomanīju, jo no tintes lūpas kļūst melnas. To es saku, lai jūs neiedomātos mani apzagt, jo es to nomanīšu, tāpat kā to tintes dzeršanu. Man ir sava metode, es šai ziņā esmu speciālists.» Nu, tā viņš nodeva šā komija pārziņā savu filiāli Koširžā, jo komijs bija viņam ļoti iepaticies. Bet komijs uz ziemsvētkiem pārdeva visas preces un aizlaidās uz Itāliju ar kādu meiču no Kuceras. Tā jūs redzat, obrlajtnanta kungs, ka uz katru metodi nevar vis palaisties; dažkārt pat ar vislabāko metodi var iekulties sprukās. Bet paskat, obrlajtnanta kungs, kur Baluns jūs meklē, laikam būs izvārījis jums kafiju. Šveiks soļoja virsleitnantam blakus kā labs draugs. Kad viņi nonāca pie kareivju pulciņa, kur Baluns patiešām pasniedza Lukašam krūzīti kafijas, Šveiks salutēja: — Padevīgi ziņoju, ka novēlu obrlajtnanta kungam labu mielastu, — uz ko Lukašs nošļupstēja pār krūzītes malu: — Pateicos tev!

Paklau, Šveik, — brīvprātīgais Mareks pēc brītiņa ievaicājās, — kopš kura laika obrlajtnanta kungs uzrunā jūs ar «tu»? Šveiks vaļsirdīgi pavērās runātājā: — Viņš gribēja, lai es ari viņu uzrunāju ar «tu»; mēs tur pie strauta nupat kā sadzērām tubrālības ar

sļivovicu. Viņš ir goda vīrs un saka tūliņ kareivim «tu», līdzko padzird lielgabalus šaujam; kad dzirdēsim šautenes, tad arī pulkveža kungs teiks mums «tu». Tā jau tas karā parasts: kad virsniekiem klājas greizi, tad viņi sāk uzskatīt kareivjus par saviem brāļiem.

Visapkārt dega desmitiem sārtu: simtos katliņu mutuļoja ūdens, kurā konservētā kafija pārvērtās biezā, melnā, smirdošā, salkanā šķidrumā; slapjā malka čūkstēja, negribēja degt, un kareivji pūta uguni pilniem vaigiem, hdz viņiem acis sāka dūmos asarot. Nezin no kurienes gadījās kapteinis Zāgners un apstiprināja, ka šodien kareivjiem patiešām atpūta; šo ziņu uzņēma ar lielu prieku. Vēl vairāk omu uzlaboja vēsts, ka drīzumā ieradīšoties karalauka virtuves. Šis brīnums notika pusdienas laikā; virtuves atveda jau gatavu viru, ko tūliņ izsniedza. Vira bija ciešama, un Šveiks ne mazumu nobrīnījās, kad kāds kareivis sacīja: — Ja šādu viru izsniegtu restorānos, tad ēdienu kartē varētu rakstīt latīniski: «vira a.qua fontānā» vai vēl īsāk — HaO. Šveiks uzmeklēja mantzini Vaneku un atkārtoja viņam kareivja vārdus. Vaneks apskaitās: — Tas, kas tā sacījis, ir pārāk izlepis; man taču jātaupa, es nevaru izsniegt visu, kas pienākas.

Turklāt pavāriem, šitiem ierāvējiem, mutes kustējās visu ce]u. Tas, ko tas aplamnieks teica, ir ūdens latinisks nosaukums un ķīmisks apzīmējums. Ko gan tāds smurgulis nesāks atjauties! Liec aiz auss, Šveik, ka šodien izsniegs vīnu!

Vīna, šokolādes un citu gardumu izsniegšana bija kļuvusi par tādu austriešu armijas īpatnību, ko kareivji vienprātīgi ap​zīmēja par ieraušanu. Vīnu izsniedza pa spainim uz rotu; pirmais pie spaiņa pienāca feldfebelis un piesmēla pilnu katliņu, viņa piemēram sekoja mantzinis, tad sanāca pavāri un virsnieku kalpotāji, un katrs smēla, cik varēja. Atlikumu vajadzēja izdalīt veselai rotai. Parasti tas norisinājās tā: kad kapralis atnāca pie sava vada un uzsauca: «Izdalīt vīnu!» — tad kareivji pameta acis uz pāris karotēm sarkanīga šķidruma viņa katliņā un desmit vīru vienbalsīgi atsaucās: «Izdzeriet to pats, kapraja kungs, visiem tur nav ko ūsas mērcēt.» Tāpēc Vaneks, kas bija gribējis Šveiku pārsteigt, sagaidīja no viņa tikai šādu vienkāršu reakciju: — Tas ir blefs, virsnieki paši iztemps visu un mums tik dos paostīt, lai mēs neteiktu, ka nesaņemam visu to, kas mums pienākas. Kad mūsējie atkāpās no Krasnika, tad tur bija kāds kareivis, skolotājs, neatceros tikai, kādā pulkā; tas bija apturējis korpusa komandieri un paziņojis tam, ka viņiem pulkā jau nedēļu neesot ne uztura, ne maizes, kaut gan tas viņiem pienākoties. Ģenerālis tikai paplikšķinājis viņam pa plecu: «Nu jā, jā, das ist gut, das ist sehr gut; tiesības jums ir, tikai maizes nav. Tas tokš ir skaidrs, nicht \vahr?»[61] vēlāk šis skolotājs nokļuva Prāgā trakonamā, tur viņš esot skraidījis pa istabu un daudzinājis: «Dodiet cilvēkiem to, kas viņiem pienākas! Taisnības nav, bet cilvēkiem ir uz to tiesības.

Vai nevēlaties tiesības ar majonēzi, ģenerālā kungs?»

— Bet, Šveik, — mantzinis nobrīnījās, — kas tie jums mūžīgi par piemēriem? Karš ir karš, un karā nevar labi klāties; atcerieties, kā liturģijā sacīts: «Paglāb mūs, kungs, no bada, mēra un kara!» Paskat, kur jau nes vīnu; iesim paskatīties, kādai rotai tas būs! Šveiks paspēra soli uz priekšu; no strauta nāca kāds kareivis un nesa brezenta spainī ūdeni. Pēkšņi viņam priekšā gadījās leitnants Dubs.

— Ko tu nes? Kam tas ūd'ens būs?

— Padevīgi ziņoju, es nesu ūdeni zirgiem, virtuves zirgiem.

— Kur tu to smēli? Strautā? Velns parāvis, no kura laika atļauts smelt ūdeni strautā?

Kareivis klusēja un raudzījās leitnantā. Varēja redzēt, ka viņš pūlas atrisināt mīklu: «Kurš ir jucis — es vai viņš?»

— Velns un elle, vai tā ir discipiina? — Dubs brēca. — Feldfebeli, kāpēc nesūtījāt viņam līdz apakšvirsnieku? Vai jūs nezināt, ka vienībā, kas iet pēc ūdens sev vai kroņa zirgiem, jāietilpst kareivim un apakšvirsniekam? Kāpēc nesūtījāt viņam līdz jefreitoru? Šveiks atbildēja feldfebeļa vietā:

— Padevīgi ziņoju, tas ūdens pilnīgi lietojams, jo obrlajtnants Lukaša kungs mazgāja tanī kājas un viņam tanī izvārīja kafiju. Viņš tur nebūs nekā iebēris, lajtnanta kungs, jo tagad kroņa zirgiem strichninu nedod, lai viņi nesāk trakot. Rudešovicē bija dīriķis, lajtnanta kungs, un tas mēdza sacīt, ka . ..

— … ka es jūs turēšu piesietu, kamēr jūs sakaltīsiet kā Ēģiptes karaļa mūmija, — Dubs uzbļāva. — Neizliecieties par muļķi, teļa taukums tāds! Jēzus Marija, ja mēs neatrastos ienaidnieka tuvumā, tad es nezinu, ko es izdarītu, lai tikai atbrī​votos no jums, jūs pulka kauna traips! Abtreten!

— Mauro kā vērsis, — kāds kareivis piezīmēja, kad Dubs bija aizgājis. — Mums Časlavā bija zemessargos tāds večuks Cibulka, tas arī tāpat bļāva. Viņš vienmēr pieņēma raportu, sēžot zirgā, un tad bija jākliedz pār visu pagalmu, bet viņš vēl auro kā plēsts: «Jūs tur, smurguļa jauniesauktais, runājiet skaļāk, citādi es jums pataisīšu žaunas platākas, lai labāk skanētu. Nedomājiet, ka te var žļebināt kā veca palaistuve grēksūdzē! Sasodīts, vai jūs arī saprotat, ka jūsu priekšā ir jūsu kapteinis, kam nav nekādas patikas piepūlēt jūsu dēļ savas ausis, jūs pamēgļi tādi!» Viņš tā auroja, ka no Vrdas pie pulkveža ieradās sieviešu deputacija, lai viņš aizliedzot kapteinim bļaustīties, jo bērni trūkstoties augšā no miega un daudziem no pārbaidīšanās jau piemetušies krampji.

Pēcpusdienā visa nometne pārvērtās kailu pērtiķu barā, kuri ķēra sev utis. Katrs turēja tuvu pie acīm kreklu vai apakšbikses un pētīja visas vīles un šuves kā astronoms debess telpu, meklējot jaunu komētu un virzot teleskopu no viena apvāršņa līdz otram. Daži sameklēja kārbiņas ar pelēku ziežu un ieberzēja ar to gurnus un muguru; tas radīja skaudību pārējos, kas nebija iedomājušies nodrošināties, lai tos neapēstu utis, un tūliņ sākās debates.

— Stāsta, ka vislabākais līdzeklis pret utīm esot diļļu eļļa, — paziņoja kāds bārdainis, kas utis nekāva, bet nostūma ar nagu zālē. — Pietiekot ar pāris pilieniem, lai tās visas nosprāgtu, bet man gan to tik daudz, ka vajadzētu vismaz veselu litru.

— Vislabāk ir noberzēties ar petroleju, — iejaucās otrs. — Tā palīdz tiklab cūkām, kā cilvēkiem. . — Stāsta, ka utis nemājojot zīda veļā, — ierunājās trešais. — «Narodni Politika» rakstīja, ka tiem, kas valkājot zīda kreklus, utis nemaz nemetoties virsū.

— Tas būs taisnība., bet visi tak nevar zīdā staigāt, — Šveiks ·atsaucās. — Visnegantāk utis vairojas biezā triko veļā, : — pāris dienās tā ir kā piebērta. Vilprātīgāk būtu ļaut tām nosprāgt aiz vecuma, bet nekur nav pavēlēts, lai kareivji ļautos dzīvi no tām apēsties. Kareivim jāmirst par savu kungu un ķeizaru, nevis tāpēc, ka kaut kādām nejēgas utīm gribas ēst.

Bija silta, jauka diena. Kareivji izskaloja strautā veļu, nomazgāja pārgājienā nogurušās kājas un sāka spēlēt kārtis. Austrumos dunēja lielgabali, bet te švīkstēja kārtis un dzirdēja tikai: «Spēlē ārā! Trumpis virsū! Kauj ar kalpu, nejēga!» — un pa starpām zem naga knaukšķēja utis. Un, ja šiem parazītiem ir sava vēsture, tad 1914. gads ierakstāms ar zelta burtiem tās lappusēs kopā ar citātu no svētajiem rakstiem: «Augļojieties un vairojieties un piepildiet to zemi > Šveiks spēlēja kārtis līdz pat umsai un tad devās pie karalauka virtuves nosnausties; tur jau gulēja Baluns, Vaneks un brīvprātīgais Mareks, satinušies šineļos, un raudzījās dzidrajās, tumši zilajās debesīs, kur zvaigznes dzirkstīja kā zelta sprādzes smagā samta tērpā. Pavārs Juraida skaidroja: — Katra zvaigzne ir pasaule, astrala pasaule. Un, ja tā padomā, ka šo stāvzvaigžņu ir ap divdesmit miljonu, ja iedomājas, ka vienas zvaigznes stars sasniedz mūs tikai pec piecsimt trīsdesmit septiņiem gadiem, ja zina, ka saule ir pusmiljona reižu lielāka par mūsu zemi, kas tad pret to ir «es» un mana virtuve, kas ir tie nieka kilometri, ko esam nostaigājoši? Pasaules izplatījums ir neaptverami liels, un tanī ir neskaitāmi noslēpumi; mēs nekā nezinām, kas tur atrodas un kādas būtnes >-ur mājo . . .

— Man labprāt gribētos zināt, vai tur ir tādi paši muļķi, kas karo, — brīvprātīgais Mareks nožāvājās.

— Varbūt, neviens to nezina; varbūt tur ir cilvēki, varbūt dzīvnieki, kuros iemiesojas mirušo dvēseles pirms atgriešanās šinī pasaulē. Es par to lasīju Fiamarionā.

Dala taisnības tur laikam ir, — Šveiks piekrita. — Nekratiet galvu, mantziņa kungs! Ja jūs būtu

pazinis Maršaleka kundzi Zižkovā, tad viņa jums to paskaidrotu. Šī Maršaleka kundze bija gaišreģe, lika kārtis un lieliski pareģoja nākotnes notikumus. Viņa dzīvoja Cimburkas ielā, bet pie viņas nāca ļaudis no visas Prāgas. Viņa izsauca ari garus.

— Šveik, — Juraida saspringtā interesē iejautājās, — vai jūs bijāt kādreiz pie viņas uz spiritiskiem seansiem? Ko teica medijs?

— Es nestaigāju ne ir. kādām sensācijām, — Šveiks atbildēja, — bet man to visu stāstīja kāds mediķis, kas pie viņas dzīvoja. Šis mediķis gribēja to visu izpētīt aiz zinātniskas intereses un tāpēc piesolījās Maršaleka kundzei par mediju; kad viņš «Pie kausa» bija pa vairāk iemetis, tad labprāt stāstīja, kā viņam klājies. Viņš sācis strādāt, ar savu dzīvokļa saimnieci uz pusēm, un kara sākumā sievietes stāvējušas pie viņu durvīm rindām vien. Bet Maršaleka kundze nelaimīgā kārtā iedomājusies neteikt visām sievietēm vienu un to pašu, proti, ka viņu vīri atgriezīsies sveiki un veseli un viņas vēl ilgi dzīvos ar tiem laimīgā laulībā, bet sākusi stāstīt tām, kas mazāk maksājušas, ka virs vai nu kritis, vai atgriezīsies bez kājas vai galvas, vai atkal tiks kā citādi sakropļots. Šīs dulnās sievietes nu sākušas sodīties par karu un lādēt viņa majestati kungu un ķeizaru, ka viņš tām atņēmis maizes devēju, tā ka policija sākusi tās vākt kopā. Iecirknī tās pratināšanā visu vainu uzvēlušas Maršaleka kundzei, jo tā izzīlējusi kārtīs, ka viņu vīri atrodoties jau dieva priekšā. Tad policija ieradusies pēc Maršaleka kundzes un saņēmusi arī viņu ciet.

Sākumā viņu gribējuši pakārt par valsts nodevību, bet vēlāk palaiduši uz. brīvām kājām, un pateikuši, lai ņemot, kādu maksu vien gribot, bet lai pareģojot tikai visu labu. Viņa gan tā nobijusies, ka uz savu roku nekā vairs nav darījusi, vienīgi palīdzējusi mediķim. Bet reiz pie viņas ieradusies kāda prokurora sieva, ļoti izglītota dāma, kas nosapņojusi, ka viņas vīrs. kas Hradšinā vadījis dezertēšanas un viņa majestātes apvainošanas lietu izmeklēšanu, tā kā miris, kā kritis kaujā un viņa dvēsele iemiesojusies zirgā. Tas viņam būtu bi jis pelnīts,, jo viņš bija īsts cilvēku bende; kādai večiņai Chuchlā, kas no ebreja pirkusi tupeles un sacījusi tam, kad tas par dārgu norēķinājis: «Pagaidi vien, kad atnāks krievi!» — viņš iegrieza pusotra gada. Nu, un tā viņa kundze ierodas pie Maršaleka kundzes un dod tai pieckronu gabalu, lai izskaidrojot sapni, bet šī negrib ne dzirdēt. Tad prokurora kundze dod desmitnieku. Maršaleka kundze gājusi modināt mediķi, lai nākot par mediju, bet mediķim bijušas paģiras no vakardienas, un viņš bijis sliktā omā: vienā laidā midzis ciet, un Maršaleka kundzei vajadzējis viņu iedunkāt, lai viņš atbildētu, kad pienākas. Izsauktais vīra gars patiešām paziņojis, ka iemiesojies zirgā un ka tas esot viņam par sodu.

Prokurora kundze zaudējusi samaņu un tad jautājusi, cik ilgi vīra dvēselei jāpaliek zirgā. Maršaleka kundze piebikstījusi mediķim, un šis atbildējis: «Kamēr apgūšu visas zirga spējas.» — «Un vai tev vēl daudz jāmācās, mīlīt?» dvesusi kundzīte, kas zaudējusi vai jēgu aiz šausmām. «Daudz vairs ne: es jau protu ēst auzas, dzert no spaiņa, grauzt sienu, gulēt stāvot, bet mana dvēsele kļūs brīva, kad iemanīšos izlaist slikto gaisu rikšojot; tas man vēl nepadodas.» Pēc tam iesēdinājuši ir Mar​šaleka kundzi, ir mediķi.

Mantzinis ierēcās smieklos kā tīģeris džungļos, brīvprātīgais pusmiegā žagojās, bet aizkaitinātais Juraida iegrūda Šveikam ar celi pa dibenu: — Šveik, jūs esat ne tikai muļķis, bet arī nelietis! Jūs dzenat jokus un ņirgājaties par okultām zinātnēm. Gan dievs jūs par to sodīs! Neiedrošinieties vairs nākt pie manis virtuvē kaulus skrubināt!

— Ir daudz lietu starp zemi un debesīm, kas pieder pie neizdibināmiem noslēpumiem, — Šveiks atbildēja. — Tās pašas utis: vai jūs, Juraidas kungs, varat pateikt, kāpēc utis ir pasaulē? Tomēr šodien, kad nomazgājos un apvilku tīru veļu, man ir tik labi kā uz dūnu pēļa. Man taču uz gurniem bija arama kārta dubļu, Juraidas kungs, ceļgali gluži apsūnojuši, bet pirksti pārvērtušies Liptavas sierā. Vai jums arī tā svīst kājas, Juraidas kungs?

Pavārs stūrgalvīgi klusēja, mantzinis krāca, bet brīvprātīgais miegā murmināja: — Ne šāviņu sprādzieni, ne kaujas versme, ne lielgabalu dārdi — nekas nespēja atturēt mūsu varoni, 91. pulka seržantu Antoninu Vichodilu no Vejžereka pie Čechu Broda; viņš traucās uz priekšu pēc uzvaras lauriem .. .

Brīvprātīgais noburkšķēja kaut ko nesaprotamu, pagriezās uz otriem sāniem un nočukstēja:

— Saltā Galicijas zeme sedz varoņa krūtis, kas rotātas ar lielo sudraba medaļu, ar ko augstākais karavadonis atzīmēja viņa drošsirdību. Pēc viņa skumst diloņslima atraitne un pieci mazgadīgi bērni . . .

Paradums izdomāt visādas blēņas par godu 91. pulkam nelika miera bataljona vēsturniekam arī naktī, kad viņa veselais saprāts pieļāva tādas aplamības, kas autoru viegli varēja novest garnizona cietumā. No kopīgās virsnieku telts atplūda nesakarīgs strīds un nervozi smiekli, un Šveiks, kam vēl negribējās gulēt, raudzījās debesīs un prātoja, vai mēness tāpat spīd arī pār Prāgu. Tā kā utis viņu neēda, tad viņš jutās tik omulīgs, ka pusbalsī uzdziedāja: Diegtin diedz brašais vads, Kamēr uzkrīt rasa, Vēsā zālē apmetas, Utis kreklos lasa.

Utis velk no Kromeržas Uz Hodoninu ratus. Viena lepni bukā sēž, Cigārs zobos kratās.

Pamanījis, ka Juraida arī neguļ un šad tad smagi nopūšas, Šveiks uzrunāja viņu: — Vai esat dzirdējis par skolotāju un utīm, Juraidas kungs? Jaunboleslavas reālskolā strādājis kāds dabas zinātņu skolotājs, un viņš ļoti piktojies, ka skolas kukaiņu kolekcijā nav utu. Blusu viņam bijis pietiekami, ar tām viņu apgādājusi meiteņu skolas direktrise, bet utis viņš nekur nav varējis sadzīt. Bet tad sākušies Izeras regulēšanas darbi, ieradušies racēji, un skolotājs uzzinājis, ka tiem utu atliku likām. Kādu svētdienu viņš devies uz turieni un paņēmis līdzi pudelīti utīm. Krastmalā viņš ieraudzījis kādu skrandaini, kas tikai pagrābj padusē un sviež zivīm, jo zivis, Juraidas kungs, traki kāras uz utīm. Skolotājs paskaidrojis šim tēvainim, ka viņam nepieciešamas pāris utis skolas kolekcijai, lai šis laipni uzdāvinot.

Skrandainis pagrābis padusē un parādījis piecas lielas kā miežu graudus: «Piecas pa sešniekam gabalā, tā būs viena krona, skolotāja kungs.» Bet skolotājs bijis sīkstulis un žēlojis naudu; viņš sacījis šim lupatniekam: «Ko vēl negribēsiet — naudu par utīm!» Šis iebāzis utis atpakaļ un uzsaucis skolotājam: «Nu, tad audzējiet pats!» Izrādījies, ka šis blandonis kādreiz bijis filozofijas, socioloģijas un tautsaimniecības docents un nogājis no ceļa, kad viņa sieva sadabūjuši bērnu no cita. Viņš labi sapratis, ka tad, kad cilvēkam utis vajadzīgas un viņš pats ar to audzēšanu negrib nodarboties, utis ir prece un pircējam par tām jāmaksā. Vai tāds uzskats pareizs, Juraidas kungs?

Juraida, kas nemēdza ilgi dusmoties, pielaidīgi atbildēja: — Jā, Sveika kungs, ir tādi gadījumi, par kuriem jāpadomāt un kur nav nekā smieklīga. Sievietes daudz cilvēku novedušas postā, un visa saules sistēma to nevar izlabot. Es, Sveika kungs, — Juraida jutās visai pacilāts, ka godā Šveiku par «kungu», — ari patlaban pūlos atrisināt jautājumu, vai mana sieva vēl uzticīga zvērestam, ko man devusi, vai jau guļ ar citu. Mēs jau tik ilgi esam projām no mājām, un sieva man ir skaista, melnām, dedzīgām acīm. Senāk, Sveika kungs, kad bruņinieki devās karā, viņi lika pagatavot tādas jostas un aplika savām sievām, tā ka jebkura neuzticība kļuva neiespējama. Rīt, Sveika kungs, pusdienās būs gulašs no konserviem ar kartupeļiem; es jums drusku aiztaupīšu. Lai tikai dievs dod, ka mana sieva pa​liktu man uzticīga!

— Es esmu par to dzirdējis un pat lasījis, — Šveiks pasteidzās atbildēt, izdzirdējis par gulašu. — Tas bijis krusta karos, kad bruņinieki devušies kaut tos neticīgos suņus turkus, tos pagānus, un atbrīvot svēto zemi. Šitādas jostas varot redzēt Parīzes muzejā, Juraidas kungs; par to rakstīja Horkeja kungs, tas rakstnieks, kas Prāgā izdeva laikrakstu. Horkeja kungs ļoti slavēja Parizi un stāstīja, ka tur varot dzirdēt vislabākās anekdotes, īstas Parizes anekdotes. Parizē esot trīs ieverības cienīgas lietas: morgs, kur novietojot visus tos, kas miruši, neatstājot adresi, un kas tur guļot veselu mēnesi uz ledus, līdz policija saņemot atbildi uz «Kurjerā» ievietoto ģīmetni un jautājumu: «Kas viņu pazīst? Kas viņš ir?»; tad Monmartrs ar Mulen-Rūžu, kur salasoties visas ielasmeitas, un beidzot muzejs, kur redzamas šīs šķīstības jostas, kuras bruņinieki aplikusi savām uzticīgajām sievām, lai tās nekļūtu neuzticīgas. Ziniet, Juraidas kungs, man ļoti žēl, ka mēs neesam franču frontē. Es, nudien, būtu aizgājis apskatīt šīs jostas, līdzko mēs būtu ieņēmuši Parizi.

— Kas tur būtu par labumu, — Juraida nopūtās, — ja mēs būtu Francijā un sievas mājās! Tāda josta, Sveika kungs, ir ļoti smalka un mākslīga lieta un taisāma pēc mēra, bet sieva taču var tīšām atsūtīt nepareizu mēru.

— Mūslaikos nelīdzēs arī pats pareizākais mērs, — Šveiks aizrādīja. — Tagad pasaulē ir viena vienīga krāpšana un Mēdīšanās. Toreiz tādu jostu, Juraidas kungs, noslēdza ar slēdzeni, un to atslēdznieks drīkstēja pagatavot tikai vienā eksemplārā, bruņinieks paņēma to līdzi karā un nēsāja noglabātu pie sirds, un, kad kaujā bija nodūris daudz šo saraceņu suņu vai pats kritis gūstā, tad skūpstīja šo slēdzeni un lūdza jaunavu Mariju, lai tā sargā un glabā to dārgumu, no kā viņam šī slēdzene. Bet tagad, Juraidas kungs, Hofmanis Horžovicē lej tādas slēdzenes simtiem, un Mazajā tirdziņā pie Rotas jūs varat pirkt tās pēc izvēles. Tagad cilvēki uzlauž pat ugunsdrošos skapjus, un jūs taču zināt, kā tie noslēgti. Nē, sitās bruņinieku sievas bija pavisam kas sevišķs. Viņām jau arī nācās daudz ko izturēt; atcerieties, ja esat redzējis vecās gleznās, cik viņas visas bālas, bet viņas tikai lūdza vien dievu par vīriem un pacietīgi gaidīja, kad tie pārnāks mājās ar slēdzenēm. Un, ja vīrs krita, tad sievu ielika zārkā ar visu jostu; pēc tām mēs viņas pazīsim pastarā dienā, Juraidas kungs. Es negribu pelt jūsu sievu, es viņu nemaz nepazīstu, bet daža sieva gan ir tāda nekrietnele, ka viņa, ja vīrs tai pasūtītu pašu mazāko jostu un pat ne pārāk stingru, tūliņ aizskrietu pie atslēdznieka, lai pataisa otru slēdzeni vai atmūķējamo.

— Jā, jā, tā ir, kad cilvēks precējies, — Juraida nopūtās un apklusa. Visi jau gulēja, bija dzirdama ritmiska elpošana, šņākšana un krākšana; šad tad pagāja garām jefreitors, kas nomainīja sargposteņus.

Visa apkārtne grima dziļā mierā, ko pēkšņi pārtrauca četri tāli lielgabalu šāvieni. Šveiks bija jau gandrīz iemidzis, bet viņa smadzenēs vēl kvēloja doma, ka franču frontē būtu labāk, ka tur varētu ieņemt Parizi un muzeju ar visām šķīstības jostām. «Es vienu ievilktu un atvestu kā trofeju Millera kundzei,» viņš vēl nodomāja. Brīvprātīgais Mareks miegā grozījās, murminot: «Sapieri šrapneļu krusā uzcēla tiltu… Izturēt līdz galam, un uzvara mūsu!» — bet Juraida palika viens šinī pasaulē, kas viņu nomāca ar savu neaptveramību. Kaujas priekšvakarā kareivjus nodarbina dažādas domas, un oficiālie vēsturnieki un kara romānu rakstītāji daudz raksta par to, cik vienoti šādos brīžos kareivji jūtas savā dvēselē ar savu tautu un valsti, cik niecīga un nevērtīga viņiem šķiet pašu dzīvība, salīdzinot ar visas cilvēces interesēm, un cik labprāt viņi gatavi šo dzīvību upurēt, apzinādamies, ka visas cilvēces laime ir augstāka nekā viņu, atsevišķu indivīdu, laime. Varbūt tur ir sava da|a patiesības, bet pavārs Juraida gan domāja tikai par to, vai viņa sievu patlaban neapskauj gultā kāds cits; viss pārējais viņu neinteresēja, jo visas viņa domas koncentrējās vienīgi ap šo jautājumu. Bet viņam līdzās dziļā miegā krāca krietnais kareivis Šveiks, kas, dodoties uz fronti, bija izšķīris jautājumu par karu šādi: «Godīgi spēlēt «marijažu» mums ir daudz svarīgāk nekā visas pasaules karš!» * No rīta vēl neviens nezināja, ko darīt; kapteinim Zāgneram nebija nekādu rīkojumu par bataljonu, jo arī pulka komandierim tādu nebija. Kapteinis pikti apsauca kadetu Bīgleru, kas mēģināja parādīt savas zināšanas kartes izpratnē, un devās ar virsleitnantu Lukašu uz strautu. Lukašs atkārtoja vakarējo atsvaidzināšanās proceduru, apmazgādams nospiestās kājas un noberzto ādu; kad viņš sūdzējās, ka nevarot labi noturēties zirgā, kapteinis smīnot atbildēja: — Gan pāries, tas aiz nepierašanas; tev vajadzēja patrenē​ties uz šūpuļzirdziņa.

Kareivji, padzēruši kafiju, arī bija labā omā, izvilka no kabatām trīsdesmit divas bildītes un sāka spēlēt uz sērkociņiem un kreiceriem; ja ziemeļu pusē nedunētu lielgabali, tad būtu gluži kā manevros.

Ap pusdienu ietarkšķējās telefons, virsnieki sapulcējās uz apspriedi, feldfebeļi un seržanti sāka brēkt: — Trauksme! Trauksme! Sasodīts, kārtis pie malas! Vai nedzirdat, ka trauksme? Ka kraušu kādam pa ausi! — un pēc piecām minūtēm bataljons jau stāvēja rindās, somas uz mugu​rām, šautenes rokās.

Tad visi soļoja uz priekšu pastiprinātā tempā līdz naktij, sekojot izsūtītajām patruļām un sakarniekiem. Ceļš veda caur vairākiem ciemiem, kur vēl bija saskatāmas senu kauju pēdas. Atpūsties apmetās mežā.

Karalauka virtuves ieradās tikai pašā rītā, tāpēc vakarējām pusdienām domāto gulašu apēda brokastīs. Lielgabali būkšķēja gluži tuvu, un daži apgalvoja, ka nakti dzirdējuši pat ložmetējus. Daļai

kareivju pastiprinājās nervozitāte, daļu pārņēma apatija, vienaldzība pret visu, kas notiks un ko ar viņiem darīs. Tikko paspēja izsniegt gulašu, kad jāšus ieradās raitnieks un tūliņ pūta trauksmi; kareivji bāza ēdamo abām rokām mutē, lai nevajadzētu pamest zemē. Virsnieki apspriedās, ilgi lūkojās kartē un strīdējās par virzienu; kapteinis Zāgners ilgi grozīja galvu, salīdzinādams pavēlē norādīto virzienu ar karti. Beidzot virsnieki devās pie savām vienībām, un kapteinis Zāgners uzrunāja kareivjus: — Kareivji! Tas, kas mums jādara, ir tīrā bērnu rotaļa. Iespējams, ka līdz kaujai nemaz nenonāksim, jo mūsu brigāde ir trešā rezerve. Divu stundu gājienā no mums atrodas lielā mežā nomaldījies krievu bataljons, tas tur ieklīdis jau kopš vakardienas un nezina, kā izkļūt ārā. Mūsu pulka uzdevums ielenkt mežu un sagūstīt krievus; to mēs izdarīsim, jo viņi padosies ar prieku. Varbūt nevajadzēs pat ne reizi izšaut. Tātad nav ko bīties, es saku, tā būs tikai rotaļa. Urā, urā, urā!

Kareivji atbildēja ar vārgu un nesaskanīgu «urā», un kapteinis Zāgners izrīkoja, kādā kārtībā katrai rotai jāiet. Kareivji, kas jau bija piedalījušies kaujās, sirdījās: — Jēzus Marija, mēs esam trešā rezerve, tad mums sados tikai pēc kādas stundas. Pie Grodeka mēs arī bijām trešā rezerve, bet tur viss beidzās četrdesmit piecās minūtēs. Lai mani pakar, ja mūs neievedīs tādā slīkšņā, kur neviens vēl nav kāju spēris! Puikas, mēs vēl nebūsim paspējuši šo gulašu sagremot, kad jau dabūsim pa biksēm.

Zīmīgi, ka neviens čechs austriešu armijā nekad neteica: «Mēs kausimies,» — vai: «Mēs viņiem sadosim,» — bet vien​mēr lietoja rūgto ciešamo izteiksmi: «Mums sados.»

Vienpadsmito rotu izsūtīja avangardā, ceturtais vads kadeta Bīglera vadībā izpildīja izlūku un sakarnieku lomu. Kadets ar sešiem vīriem gāja priekšgalā, viņu vidū atradās arī brīvprātīgi pieteicies Šveiks. Pārējie nāca zosu gājienā pa taciņu, lai varētu saredzēt cits citu un parādīt ar roku virzienu, kādā iet priekšējie. Tie, kas pareģoja, ka viņiem sados pēc stundas, maldījās; pagāja divas stundas, pagāja trešā, bet no ienaidnieka nebija ne vēsts. Oma uzlabojās, sevišķi vēl tad, kad lielgabali apklusa. Kareivji jau sāka spriest, ka krievi visur ātri atkāpjoties un apstāšoties tikai pie Maskavas. Pievakarē bataljons iznāca mežmalā, kur avangards jau gaidīja, jo tam nebija pavēles doties tālāk. Nekādu jaunu rīkojumu bataljons nesaņēma, tikai tumsā jāšus ieradās ziņnesis: bataljonam bija jāpārnakšņo tepat un jāgaida, kā rīt attīstīsies kaujas operācijās. Kapteinis Zāgners ieveda kareivjus dziļāk mežā un pavēlēja būt pilnā kaujas gatavībā, lai pie pirmā trauksmes signālā visi būtu savās vietās. Mežu ietina tumsa; nakts atnesa dzestrumu un sīku, nepārtrauktu, aukstu lietu. Līdz pusnaktij neviens neaizmiga. Kareivji, samirkuši tā, ka ūdens straumītēm tecēja pa muguru un kājām, mēģināja uzkurt uguni. Malkas bija pieliekami, netālu atradās vesela grēda, bet, tikko ar durkļiem sacirstā, sausā malka aizdegās, te pieskrēja leitnants Dubs: — Apdzēst, tūliņ apdzēst! Vai gribat, lai mūs sāk apšaudīt?

Kareivji negribīgi sāka izmētāt degošās pagales, kaut ko burkšķēdami par trešo rezervi. Leitnants aizsvilās: — Kas iedrošinās runāt pretī? Muti ciet! Kam gribas, lai viņu nošauj jūsu ugunskura dēļ? Pie velna, gan jūs ar mani vēl iepazīsieties. — Un viņš spēra ar kāju sārtā.

— Lai paliek, leitnanti — tumsā atskanēja virsleitnanta Lukaša balss; viņam zobi klabēja aiz aukstuma. — Lai paliek! — viņš atkārtoja. — Labāk apsildieties pats arī! Sakuriet, puiši, vairāk sārtu un mums arī vienu; velns to zina, vai krievi ir šai mežā vai citā. Uguni aiz kokiem neviens neredzēs.

Kareivji aizskrēja pie malkas grēdām un atgriezās ar veseliem klēpjiem šķilu. Mežā mirklī uzliesmoja virtene sārtu. Ap vienu sasēdās virsnieki un klausījās, kā lādējās kapteinis Zāgners: — Velns zina, vai mēs esam tur, kur mums jābūt; tie tur stabā, nolāpītie, mūžīgi kaut ko saputro. Viņi prot tikai pieņemt ziņojumus un dot pavēles, bet nevienam nenāk prātā padomāt, vai tās ir izpildāmas.

Viņš izņēma karti, izklāja uz ceļiem un pasniedza virsleit​nantam Lukašam brigādes pavēli.

— Izlasi to! «Saskaņā ar izlūku grupas ziņojumu augstienē 431 atklāta mežā paslēpusies sešsimt vīru liela ienaidnieka vienība. Pavēle: 91. pulka kaujas bataljonam kā patstāvīgai kaujas vienībai doties augstienes 431 virzienā, lai sagūstītu augstienē 431 mežā noslēpušos ienaidnieku. Ziņojumu sūtīt brigādes

stabam.» Un nu paskaties kartē: stūrītis meža, kaut kāda muļķīga upīte, nevienas šosejas, tikai purvi vien.

Skaidrs, ka krievi atkāpjas, bet, lai viņi līstu te un kāpēc lai viņi līstu te, — to es nevaru aptvert.

Lukašs neko nesacīja, tikai pētīja karti; viņa vietā ierunājās leitnants Dubs: — Mēs nevaram prasīt, lai krievi rīkotos tā, kā rīkotos mēs paši līdzīgos apstākļos. Krievi guvuši pieredzi karā ar Japanu, krieviem piemēroti transporta līdzekļi, kas ļauj viņiem viegli un ērti pārvietot artilēriju vissliktākajā apvidū. Un Galicija stipri līdzīga Krievijai, tāpēc ienaidnieks pieradis pie šās apkārtnes un pārvaramās grūtības viņam jau pazīstamas.

Zāgneru kaitināja opozicija, ko katrā izdevīgā brīdī izrādīja leitnants Dubs. Viņš ļāva tam pabeigt un uzrunāja atkal Lukašu: — Jauka nakts, vai ne? Man jau drudzis klāt. Velns to zina, kāpēc mums tā jāizvairās no naktsmājām ciemos. Lai kareivji neaplaistu iedzīvotājus ar utīm? Nē, ja tā vēl pāris dienu turpināsies, tad es neizturēšu; te vajadzīga dzelzs veselība. Man liekas, draugs, ka tu drīz vien būsi bataljona priekšgalā kā koman​dieris un es £aut kur pašā astē ārstēšu savu reimatismu.

Kapteinim Zāgneram stāvoklis nemaz vairs nepatika: fronte sāk kustēties, krievi atkāpjas, velns zina, kur vēl priekšniecība aiztrieks ar visu bataljonu. Tā var viegli pazaudēt galvu. Slimnīca tagad būtu daudz piemērotāka vieta, tikai jāprot tikt iekšā. Visi gaida, ka karš beigsies ja ne šodien, tad rīt. Krievi jau atkāpušies līdz savām robežām, kāda vajadzība skriet viņiem pakaļ? Kas tur par jēgu? Kapteinis nevilcinājās izsacīt savas domas.

— Nē, taisni tāpēc viņiem jādzenas pakaļ, — Dubs iecirtās. — Krievi tagad paļaujas vienīgi uz savas valsts milzīgo platību, kas tos varētu pasargāt. Bet viņi aizmirst, ka tagad ir 1915., nevis 1812. gads, krievu ģenerāļi neiedomājas, ka tagad ir cita kara technika nekā toreiz, kad Napoleons devās uz Maskavu. Toreiz armijai bija jāpārtiek no tās zemes krājumiem, kurai tā devās cauri, bet tagad pievedceļus iekārto gandrīz, līdz pašai pirmajai līnijai un piegādā no aizmugures visu nepieciešamo.

Turklāt francūži nebija pieraduši pie krievu sala, bet mums tas bijis nebijis, mums, paldies dievam, aiz muguras vesela ziema Karpatos.

— Jā, tagad armijai ved nopakaļ skatu kartes, zobu sukas un sazin ko vēl ne. Ja karš turpināsies vēl pāris gadu, tad frontē būs dabūjami pat gumijas knupīši mazbērniem, — virsleitnants Lukašs, kas necieta visādus teorētiskus spriedelējumus, žāvādamies atsaucās. Redzot, ka arī citiem šie spriedelējumi apnikuši un pat pretīgi, viņš pasauca Šveiku, kas pie blakus sārta klausījās prātojumos, kā vislabāk iznīcināt lauku peles un kā tām berami alās saindēti graudi.

— Mūsu pusē tām liek slazdus, — kāds kareivis stāstīja, — tādus slazdus, kas tās tūliņ nosit. Ja peļu daudz, tad nespēj slazdus mainīt vien.

— Labāk iet pakaļ arklam un apsist tās ar rungu, — otrais pamācīja, — tad viņas var iznīcināt ar visiem mazuļiem. Šveiks gribēja kaut ko piemetināt, bet, izdzirdējis virsleitnanta Lukaša balsi, uzlēca kājās un aizsteidzās pie viņa.

— Šveik, — leitnants Dubs uzprasīja, ·— vai jūs tur atkal neaģitējāt? Par ko jūs tur runājāt?

— Padevīgi ziņoju, lajtnanta kungs, mēs tur runājām par karu. Biedri stāsta, ka krievu esot daudz un vislabāk apsist tos ar rungu kopā ar visiem bērniem. Tas ir labs līdzeklis arī pret pelēm, lajtnanta kungs.

Leitnants iekoda lūpā, jo saprata, ka Šveiks viņam izliek cilpas, bet Lukašs jautāja: — Sveik, vai tev nav bail tādā naktī? Tu redzi, ka stāvoklis kļūst nopietns, tāda naktsguļa mums tagad var gadīties septiņas reizes nedēļā. Kā tu patlaban jūties pie miesas?

— Padevīgi ziņoju, — Šveiks atbildēja, — ka pie miesas es jūtos divējādi: priekšpusē esmu jau apžuvis, bet pa muguru man tek ūdens. Kārtīgas un drošas naktsmājas ar visām ērtībām arī miera laikā nebija tik viegli dabūt, obrlajtnanta kungs. Vai esat kādreiz bijis Nimburkā? Neesat bijis, nu, tad jūs nevarat zināt. Tur ir viesnīca «Praga», ļoti solida un tīra viesnīca. Reiz kāds namdaris, Benešs no

Libočas, bija sadomājis dāvināt sievai uz dzimšanas dienu Zānes kazu un atnāca pie manis, lai es viņam to pagādātu. Es jums jau stāstīju, obrlajtnanta kungs, ka es tirgojos ar suņiem, bet nekad neatteicos palīdzēt, ja kāds gribēja iegādāties kādu citu tīrasiņu dzīvnieku. Laikrakstā «Narodni Politika» taisni tolaik bija sludinājums, ka Nimburkā, 286. numurā, lēti pārdodama Zānes kaza. Tā nu es nobraucu uz Nimburku pēc kazas, bet kūtiņa izrādījās tukša un kaza jau pārdota. Tad man kāds iestāstīja, ka Horšatvā pārdodot kazu, lai es rīt agri ejot to apskatīt. Vakars nāca virsū, bet Nimburkā bija gada tirgus, nevienā iebraucamā vietā nevarēja dabūt naktsmājas, tāpēc man vajadzēja iet uz šo «Pragas» viesnīcu. Iedevu šveicaram divdesmit helleru, un viņš man apsolīja istabu, bet neviena tomēr neatbrīvojās. Viņš man jau gribēja dot naudu atpakaļ, bet tad pienāca viesnīcas īpašnieks un apvaicājās, kas te notiek. Es viņam paskaidroju, ka man nav kur pārgulēt, un viņš teic: «Pasakiet kafejnīcas jaunkundzei, lai pārguļ oie istabenes, un uzvediet to kungu augšā viņas istabā!» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, man bija tādas dusmas, ka neesmu nopircis kazu, un ar dusmām cilvēks nevar gulēt, tāpēc es nogāju lejā kafejnīcā un, pakavēdams laiku, iespēlēju uz «sešdesmit seši» 2 kronas un 72 hellerus. Tad šveicars uzveda mani augšā šās jaunkundzes istabā, tur viss bija gaužām glīti iekārtots, visur plīšs un mežģines un viņai pašai uz gultas izklāts mežģīņu naktssvārks. Nezinu, obrlajtnanta kungs, kas man uznāca, bet man gan vienmēr patīk visu ko uzlaikot, un tā es nosviedu kreklu un apakšbikses un apvilkos šos naktssvārkus. Piestāvēja man tas kā uzliets, vienīgi krūtīs bija par platu, toties tik mīksts un tik labi smaržoja, ka es likos ar visu gulēt un pat aizmirsu aizslēgt durvis. Tā nu es guļu, bet pēkšņi pamostos, jo kāpnes čīkst, — jaunkundzes istaba atradās bēniņos. Uzreiz atveras durvis, un ienāk kāds kungs; viņš laikam biia iemetis, jo apgāza krēslu.

Viņš apsēžas uz gultas malas, novelk zābakus, piestumj krēslu pie gultas un kārtīgi saliek uz tā savas drēbes. Daži cilvēki, ziniet, arī dzērumā rīkojas saprātīgi. Es pazinu kādu kurpnieku Burešu no Zderazas, kas, noplostojis visu nakti un piekusis kā diegs, nolikās uz ausi pie Palacka pieminekļa, uzkāra tur savas drēbes, zābakus nolika pagalvī un pat izņēma no mutes mākslīgo žokli un nostatīja kādai figūrai uz muguras, un tā viņu lur atrada un aizveda «Zaļajā Antonā» uz policijas komisariatu. Tur doktors konstatējis, ka Burešs vājprātīgs, un viņu aizveduši uz Katržinku, kur profesori pētījuši viņa garīgās spējas un kāds docents vadājis viņu uz lekcijām, kur demonstrējis viņu kā pigmalionisma piemēru, proti, it kā šis Burešs vairāk mīlētu statujas nekā dzīvas sievietes, tāpat kā pulkvedis Redla kungs no Malostranas, kas pārdeva Austriju ienaidniekiem krieviem un vēlāk bija spiests Vīnē pats nošauties, lai glābtu savu virsnieka godu. Man vēlāk kāds slepenais stāstīja, obrlaitnanta kungs, ka šim pulkvedim Redla kungam bijuši trīs skapji un visi pilni ar gumijas lellēm, cita pie citas kā veikalā «Parizes pilsēta», tikai šīs bijušas pieaugušas sievietes lielumā un katra savādāka. Reiz pulkveža kungs pārnācis no baznīcas, kur gājis pie dievgalda, un iedāvinājis vienu šo dāmu savam kalpotājam, jo tai nav bijis izjaucams dibens un tāda nav vairs bijusi modē.

Nu, un šis docents sācis stāstīt par Burešu visādas tādas blēņas studentiem, ka Burešs sācis bļaut: «Tu nelieti, ko tu mani apvaino, man pašam sava sieva, un es nevienai statujai neesmu uzmācies ar neķītriem priekšlikumiem. Es esmu precēts vīrs, burbuļu mulda tāds, negvelz par mani aplamības, ka nedabū pa purnu!» Un, kad šis docents nav licies mierā, tad iekrāvis arī, par ko dabūja divus gadus Bochnicē, un, kad viņu no turienes izlaida, tad sameklēja advokatu un gribēja docentu iesūdzēt par goda laupīšanu. Kad viņš pavairāk iesviķojās, tad sita uz galda un kliedza: «Es to viņam nepiedošu, kungi, kaut man būtu jāsūdzas līdz pašai Vīnei; ja cilvēks netikumīgs, tad nedrīkst viņu pielaist par ārstu, lai neapvaino godīgus ģimenes tēvus un nesamaitā jaunus ļaudis. Kas no viņiem vēlāk iznāks, ja viņiem galvās sabāzīs tādas muļķības?» Nu, bet tas kungs, obrlajtnanta kungs, kas ieradās pie manis, noģērbās pavisam un nolikās man blakus; te nebija nekādas kļūdīšanās, viņš bija atnācis noteiktos nolūkos. Es pagriezos pret sienu, bet viņš sāk mani plikšķināt un glaudīt un murkšķ: «Vai Mīcīte jau guļ? Viņa taču solījās gaidīt mani.» Es pat neelpoju, lai viņš nemana, ka kļūdījies, bet viņš skūpsta naktssvārkus, tad pabīda mežģines nost un skūpsta man muguru aizvien zemāk, kamēr nonāk lidz tai vietai, kur mammiņa mēdza man mazam uzskaitīt, tad iet atkal uz augšu un čukst: «Bet, Mīcīt, kas tas tev par cietu miegu! Es

taču tev atnesu kaut ko blūzītei, un, ja tu būsi labiņa, tad dabūsi vēl gumiju zeķturiem. Neliec gan man tik ilgi gaidīt, zelta gabaliņ, es jau zinu, ka tu neguli.» Viņš skūpsta mani atkal, bet nu viņam vairs nepietiek ar mugurpusi, viņš pūlas pagriezt mani otrādi un tikt man pie krūtīm. Es pagriežos arī, un viņš nu tādā svētlaimē spiež mani sev klāt un čukst: «Čuči vien, čuči, es vēl pielikšu zeķītes, zīda flora zeķītes,» — bet es viņam uzbrēcu visā rīklē: «Vācieties pie velna! Vai jūs domājat, ka esat vācu princis un ka mēs esam Berlinē?» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, viņš tā pārbijās, ka nāve viņam nebija vairs tālu.

Viņš pat neiepīkstējās, pakampa no krēsla savas drēbes un pa durvīm ārā. Es noslēdzu durvis un likos atkal gulēt. Drīz vien ieradās šveicars un lūdza, lai es esot tik labs un padodot zābakus, te viens kungs vakar gulējis un, kājas pāraujot, atstājis. Es atbildēju, ka nevienam nav tiesības modināt mani pašā saldākajā miegā, es varu tad nemaksāt par naktsmāju. Tad viņš man pačukstēja pa durvīm, ka tas kungs iedevis viņam piecas kronas par zābaku atnešanu, lai es apžēlojoties, jo viņam, proti, šveicaram, esot uzturama liela ģimene. Tad es beidzot iedevu arī tos zābakus. Izrādījās, ka tas kungs bija kāds tirgotājs no Kralovohradecas, divi mēneši, kopš precējies, un viņa sieva dzīvoja Nechamecē, bet sievasmāte Krievijā. Viņa spēlējusi arfu un kara laikā nav atgriezusies, tātad jādomā, ka iesēdināta par spiegošanu.

Redziet, obrlajtnanta kungs, cilvēks vienmēr atrodas briesmās, un, ja viņa sargeņģelis nebūtu pār viņu nomodā, tad nezin kas ar viņu notiktu; sevišķi svešā pusē nedrīkst nevienam uzticēties. Cik tur trūka, ka es, atvaļināts karavīrs, būtu pazaudējis Nimburkā savu nevainību. Reiz es dzirdēju. . . Šveiks apklusa, jo virsnieki sēžot snauda, it kā viņus būtu ietekmējis kareivju piemērs, kuri arī, cits pie cita piespiedušies, krāca pie dziestošajiem sārtiem. Lietus mitējās, un austrumos jau bija caur kokiem manāmas rītausmas zīmes; sāka svīst gaismiņa, un koku lapotne sakustējās noslēpumainās šalkās, apsveikdama jauno rītu. Šveikam nenāca miegs; viņš novilka drēbes un veļu un turēja to virs kvēlojošām oglēm, lai ātrāk izžūtu. Viņa piemēram sekoja kareivis, kas nule bija stāvējis sardzē un arī gribēja apžāvēties. Viņi nostājās katrs savā pusē sārtam un uzpūta kvēli zem krekliem, kas piepūtās kā gāzes baloni. Kareivis priecājās: — Tas labi der pret utīm, draugs, viņām kļūst karsti, un viņas atlaižas, bet gnīdas savārās un pārsprāgst. Ja mēs šodien atkal iesim tālāk, tad mūsu puikas būs līdz vakaram atkal utu pilni kā sīļi. Utīm, draugs mīļais, tas trakoti patīk, kad cilvēks izmircis, labi sagājies, sasvīdis un saule sāk viņu cepināt tā, ka visas panckas garo vien, tad utis šķiļas kā cāļi. Tas viss aiz netīrības, draugs. Un kas tad karš ir, ja ne viena liela netīrība!

Viņš izskatīja blūzes vīles un, vilkdams pa tām ar nagu, domīgi turpināja: — Ja es būtu mājās, tad izkāpinātu izkapti un ietu uz pļavu pļaut sienu. Zāli, draugs, vislabāk pļaut pēc lietus vai krietnas rasas, tad tā vismīkstākā. Tāds rīts gan ir skaists, to ne izstāstīt nevar; vakarā ielej drusku degvīna vai ruma pudelē, rīta agrumā izdzer, un izkapts dzied vien. Bet tagad mēs cita nekā nezi​nām kā kaut utis un cits citu. Vai tu vari man pateikt, cilvēk, kāpēc tāds karš vajadzigs? Šveiks klusēja, kareivis ielaida pirkstus dziļi paduses, pakasīja krūtis un vērīgi aplūkoja savas kājas.

— Te viņas ēd mani vistrakāk, paskat, cik man te viss sar​kans no tām nelietēm!

Viņš apģērbās, palika somu pagalvī, pastiepa kājas pret uguni un nomurmināja, laizdamies miegā: — Sveik, draugs, kāpēc tas tā ir? Ēzeļi mēs esam, brālīt, ragulopi, vairāk nekas.

Rīta agrumā, kad kareivji mazgājās peļķēs starp puspuvušām siekstām un dzīrās vārīt kafiju, pēkšņi atauļoja raitnieks putām klātā zirgā; viņš pasniedza kapteinim kādu papīru, apgrieza zirgu un atkal aizauļoja. Zāgners ieskatījās pavēlē, pagriezās pret virsniekiem, un vienā mirklī visa nometne skanēja no kliedzieniem: — Trauksme! Trauksme!

— Dievs tēvs, tūļas, vai jūs beidzot apliksiet amuniciju vai ne? — brēca kapraļi un seržanti. — Sasodīts, ātrāk, krievi nāk virsū! Kristus dēļ, kustieties ātrāk! Lien kā niķīga ķēve ilksīs!

Bataljons kārtojās ierindā, un rīta lūgšanas vietā gaisu trici​nāja lāsti un lamas.

— Kā prātā jukuši, vai tad patiešām nevarēja pagaidīt, kamēr uzvāra mazuliet tās suslas? Visu ragulopu pestītāja dēļ, lieciet katliņu uz oglēm, vēl jau uzvārīsies, — kareivji sirdījās, un kāds jokupēteris uzsauca: — Ienaidnieks nekad nevar būt tik tuvu, ka es nepaspētu uzvārīt gulašu!

Atkal izsūtīja avangardu, kas savukārt raidīja izlūkos kadetu Bīgleru un izraudzīja sakarniekus; visi devās pa mežu atpakaļ tai pašā virzienā, tikai vairāk pa labi.

Mežmalā viņi satika automobili, kurā brauca ģenerālštābā virsnieks; tas apturēja bataljonu, piesauca virsniekus klāt un, runājot ar tiem, tik neganti plātīja rokas pār karti, ka visi ka​reivji nolēma: — Tātad mēs atkal esam nomaldījušies. Paskat, puikas, kā viņš tiem klāj, ka mūs tā izāzējuši!

— Nu nē, tur būs kas cits. Vai šorīt kāds dzirdēja šaujam, puikas? Kopš paša rīta nav dzirdēts neviens šāviens. Varbūt jau noslēgts miers un viņš atšāvies mums paziņot, lai dodamies uz vilcienu? — aizmugurē ierunājās kāda labsirdīga balss. — Man šorīt stāstīja kāds jefreitors no 6. rotas, — viņam ir savs skuķis, kas kalpo pie deputātā Prāgā, tā viņam rakstījusi, ka šās kungs izteicies, ka drīz karam būšot beigas; viņš to dzirdējis Vīnē no kāda ministrijas šveicara un tad jau .. .

— Virziens uz mani! Soļos marš! — viņu pārtrauca kapteiņa Zāgnera sauciens.

Avangards un izlūki tikmēr bija jau gabalā, un bataljons devās barā pa mežu stundas divas bez aizsega. Tad mežs kļuva retāks, parādījās cirsmas, un beidzot bataljons pa lauku ceļu nonāca pie veca sila, kur kadets Bīglers atkal varēja uzņemties taustekļu lomu.

Pēc nelielas atpūtas bataljons straujā tempā devās uz priekšu, it kā gribētu noskriet krievus; kādā izcirtumā kapteinis Zāgners, vezdams savu zirgu pie pavadas, personīgi iekāpa vēl neatdzisušā pierādījumā, ka te nesen uzturējušies cilvēki. Izmeklējot krūmus, izrādījās, ka tādu pierādījumu te daudz un ka te neapšaubāmi atpūtusies kāda karaspēka daļa. Kareivji kļuva jautri, bet virsnieku sejās izpaudās neizpratne: vai te bijuši krievi vai mūsējie? Pēc smakas to nevar noteikt, pēc izskata arī ne; maisījumā, kur bija iekāpis kapteiņa zābaks, atradās ķiršu kauliņi, kaut kādi graudi, desas āda un pāris zirņu; to visu tikpat labi varēja ēst krievi kā austrieši.

Virsnieki klusēdami raudzījās uz brūno piku, un virsleit​nants Lukašs pirmais izsacīja domas: — Varbūt mūsu avangards? Bet tad gan nevarētu būt palicis tik daudz.

— Mīisu avangards nevarēja te uzkavēties, jo tad mēs būtu to panākuši, — leitnants Dubs iebilda.

— Tie būs bijuši krievi, kas dabūjuši vēdergraizes aiz bailēm, bet mēs, — un viņš pārmetoši pavērās kapteinī Zāgnerā, — gājām uz priekšu bez jeb​kāda aizsega.

Pēkšņi leitnants Dubs iesita sev pa pieri: — Bet to taču var precizi konstatēt! Zēni, ieskrieniet krūmos un atnesiet visu, ar ko tur atslaucījusies! — viņš uzsauca tuvākajiem kareivjiem.

Kareivji nozuda krūmos un drīz atgriezās, turēdami divos kociņos ērmīgas lietas: zāles kušķus, zarus ar visām lapām, baltu glazē cimdu, kāda svētā attēlu, karalauka atklātni un pat gabalu avīzes. Leitnants lika tiem, kas atnesuši zāli un lapas, sviest projām šos pētīšanai nederīgos priekšmetus un paņēma atklātni. Tā bija rakstīta ungāru valodā, tāpēc viņš saturu nesaprata, tomēr tā nopriecājās, ka uzvaroši paziņoja kapteinim Zāgneram: — Es atcerējos, ka, pārbaudot kāda ienaidnieka apmetni, bija pavēlēts nekavējoties pārbaudīt atejas, jo tā visvieglāk noteicams, kāda ienaidnieka daļa tur bijusi. Tātad mūsu priekšā ir, — viņš apgrieza atklātni otrādi, — nē, nevar izlasīt, pārāk notriepta. Tomēr tas nav svarīgi. Krievi tie tātad nav.

Padodiet man to avīzes gabalu. Kā tā saucas? «Koprživa?» Paskat, avīze, turklāt vēl čeebu.

Kareivis pastiepa sprungulītī uzdurto papīru leitnantam Dubam pie pašām acīm, un tas skaļi lasīja: šana Ha viena. plecos.

Neizdibināma acu priekšā tika mechanika.

kā dzirnakmens, kas visu sadrupina, uz lielo nāves pļauju zina.

Tas piepildīts! Kad rakstu rindas šīs, vi atpakaļ kā vilnis atplūdīs. biedri, ari mugursomu ciešāk sasiet vari.

Gals krieviem, viņu karavadonis Sauc: «Kas vēl izbēgt var, tas malacis!»

Bet pašam zobens, uzraksts zeltā tam: «No cara — Galicijas atbrīvotājam.»

Leitnantu Dubu tā aizrāva avīze ar saplūkāto dzejoli, ka viņš aizmirsies paņēma papīru rokās, lai to izlasītu līdz beigām, bet papīrs pielipa viņam pie pirkstiem un oža brīdināja, ka viņš ar kaut ko notriepies.

Viņš nometa papīru zemē un, slaucīdams pirkstus kabatas lakatiņā, ar laipnu smaidu uzrunāja virsleit​nantu Lukašu: — Latiņu paruna saka: «Inter arma silent Musae» — kad runā ieroči, tad mūzas klusē. Par laimi pie mums tā nav, tas, ko es jums nolasīju, ir skaists, lojāls, patriotisks dzejolis. 2ēl, ka tas saplēsts. Es to izdevīgā gadījumā būtu izlasījis kareivjiem, un tas pacilātu viņiem garu. Kungi, es varu galvot, ka pirms mums te ir bijuši mūsējie.

Zāgners pikti novērsās, Lukašs paspēra papīru ar zābaka, purnu un ierosināja: — Vai nevajadzētu likt to nomazgāt? Ir gan tic kareivji īsti lopiņi: lojāls, patriotisks dzejolis, kas pacilātu armijas garu, dzejolis, kurā dzejnieks ielicis visu savu dvēseli, un kaut kāds nejēga atslaukās ar to, it kā pasaulē nekā cita vairs nebūtu, kas noderētu šim nolūkam.

Un viņa smīns bija sarkasma un ironijas pilns.

Tā viņi devās tālāk. Pagāja kāda stunda, un neviens neiedomājās, ka sakari ar avangardu sen jau pazaudēti. Pēcpusdienā viņi nonāca pie kādas meža pļavas, kur bija dzirdamas balsis. Kapteinis izsūtīja patruļu, kas atgriezās ar ziņojumu, ka pļavā apmetusies kāda mūsu artilērijas vienība, kas tur gana zirgus.

Bataljons tuvojās pļavai, kareivji jau priecājās par atpūtu, kad piepeši mežmalā parādījās virsnieks zirgā; viņš lēkšiem pieauļoja pie kapteiņa Zāgnera un uzbrēca: — Welches Regiment? Einundneunzig? Wohin fuhren Sie es? Aber meine Ilerren! Das ist doch falsche Richtung! Ich hab doch links befohlen![62] Viņš aizauļoja atpakaļ. Kapteinis dzinās jāšus viņam pakaļ un panācis lūdza precizākus norādījumus, jo viņš pazina, ka večuks ir brigādes komandieris. Norādījumus viņš nesaņēma, večuks tikai atkārtoja: «Ich hab doch links befohlen!» — un, kad kapteinis, apgriezdams zirgu, salutēja: «Zum Befehl, Herr Oberst!» — vecais ērms viņam uzbrēca: «Herr Hauptmann! Merken Sie sich fūr immer — Oberst Brigadieri»[63] Kapteinis nosodījās klusībā par idiotiem un jāja atpakaļ pie bataljona. Par spīti brigādes komandierim viņš ļāva kareivjiem mazliet atpūsties, tad veda savus ļaudis tālāk uz kreiso pusi. Nevienam neienāca prātā, ka avangards turpina ceļu vecajā virzienā, neviens neiedomājās, ka viņi dodas uz priekšu bez aizsega un sakarniekiem. Viņi gāja tikpat bezrūpīgi kā uz Milovices nometnes šautuvi vingrināties šaut uz kartona kājnieku figūrām, ko iedarbināja stieples un virve. * Kadets Bīglers, nenolaizdams acu no kartes un salīdzinādams tanī norādītās zīmes ar apkārtni, uzmanīgi virzījās uz priekšu, kaut gan viņam nebija pilnīgi skaidrs, uz kurieni jādodas un kur sastopami krievi. Viņš tomēr apzinājās, ka viņam uzticēts svarīgs uzdevums, un centās izpildīt to tā, lai iemantotu atzinību. Viņš mundri soļoja savas mazās armijas priekšgalā, steidzināja kareivjus un nepacietīgi gaidīja parādāmies pirmo ienaidnieku, lai nekavējoties sūtītu bataljonam ziņu, ka jāsāk uzbrukums.

Netālu aiz kadeta soļoja sakarnieks Šveiks kopā ar otru kareivi, kas bija Šveiku tīšām pagaidījis, jo vienatnē tam bija garlaicīgi, un nu apsveica viņu ar vārdiem: — Diviem mums būs vieglāk iet un arī aizsargāties, ja mums kāds uzbruktu un gribētu aplaupīt. Te,

mīlīt, ir tādi meži, ka laupītāji var dzīvot, cepures kuldami. Vai tev šautene pielādēta? Uz kadetu un biedriem tur priekšā palaisties nevar, viņi iet vienā iešanā un uz mums pat neatskatās. Nomaldīties gan te nevar, viena pati taka vien ir.

— Šautene man nav pielādēta, — Šveiks pamācoši atbildēja, — jo ar pielādētu šauteni nav nekāds joks: paņemsi rokā, pasvārstīsi, un — bāc! — viss lādiņš pašam vēderā. Tas ir taisnība, ko mēdza teikt lajtnants Fremlers, kad es biju dienestā Budejovicē: «Manlichera sistēmas šautene, 1895. gada modelis, ir vislabākā šautene pasaulē, bet, ja jūs, diedelnieki, neturēsiet to tīru un ja kāds pēc apmācībām būs atstājis stobrā patronu, tad es viņam zvelšu pa pauri.» Nu, bet apmaldīties, draugs, tu vari visur, arī Prāgā. Es pazinu reiz kādu Haldu, viņš lēja vara katlus pie Ringshofera; viņam bija Bubnos saderēta meiča, un viņš gāja ar to svētdienās uz «Kutileku» Letnā dejot pieklājīgas dejas, jo tur zālē uz sienas bija rakstīts: «Lūdz dejot pieklājīgi!» Reiz viņš tur bija pavairāk iemetis, saķildojies ar savu meiču un devies viens pats mājup; nonācis Vaclava lau​kumā, viņš uzprasījis policistam, kā nokļūt Smichovā. Policists visu sīki paskaidrojis un piebildis: «Ejiet tik taisni pa sliedēm!» — un Halda gājis arī pa sliedēm, kamēr piekusis, atsēdies atpūsties un iesnaudies. Bet tad viņš jūt, ka viņu kāds purina; viņš atver acis un ierauga dzelzceļa sargu, kas kliedz: «Vācieties nost! Vai gribat pakļūt zem vilciena?» Un tad Halda pamanījis, ka apmaldījies; bijis jau rīts, un viņš sēdējis uz dzelzceļa uzbēruma pie Vinohradu stacijas, bet seja viņam bijusi galīgi apdauzīta, veļoties lejup pa Nusles kāpnēm . . . Bet nu man gan liekas, ka mums nav neviena ne priekšā, ne aiz muguras.

Tā tas arī bija, jo kadets Bīglers, sekojot kartei, bija nogriezies pa labi un bataljons, kā zināms, arī bija mainījis agrāko virzienu. Sveika biedram duša noslīdēja papēžos.

-— Re nu, nelga, tikmēr tarkšķēji, kamēr apmaldījāmies. Atgriezīsimies pļaviņā pie artileristiem: pusdiena jau klāt, un viņiem varbūt patlaban ēdamā reize.

— Taisnība, vieni paši mēs karot nevaram, mums kādam jāpiebiedrojas, — Šveiks piekrita, un viņi griezās atpakaļ.

Pusbaterijas komandieris bija jauns virsleitnants, par laimi, čechs. Kad Šveiks paziņoja, ka viņi esot 91. kājnieku pulka 6. bataljona sakarnieki, kas pazaudējuši savu avangardu un bataljonu, viņš nevarēja smieklus valdīt: — Nu gan jūs dabūsiet piparus, puiši! Kur tad jūs tā blandījāties? Es nezinu, vai jūsējie gājuši te garām; mēs te stāvam kopš paša rīta un esam redzējuši dažādas karaspēka vienības.

Jēzus Marija, kas jums par gudram galvam: sakarnieki apmaldās uzbrukuma laikā! Par to jūs var nošaut!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks beidzot tika pie vārda, — ka mēs pilnīgi apzināmies stāvokļa nopietnību. Kareivim tas nav nekāds joks — pazaudēt kaujas laukā, savu pulku, jo kareivim vienmēr jātur prātā, kā labāk kalpot savam pulkam un kā sagādāt jaunu slavu tā karogam. Kad es biju aktivajā karadienestā, obrlajtnanta kungs, tad mums tur bija kapteinis Murčeks, viņš bija kuprains, bet kalpojis Serbijā par spiegu un tāpēc iecelts par kapteini. Šis pats kapteinis Murčeks katrreiz, kad sākās lielie manevri, pavēlēja ielikt katram ierindniekam mugursomā 250 kaujas patronas un, kad avangards devās uz priekšu, jādelēja starp sakarniekiem, noklausījās, ko šie runā, un visu pierakstīja kabatas grāmatiņā. Kad manevri beidzās un ļaudis apmetās atpūsties, viņš atsauca sakaru komandu un teica: «Vai jūs zināt, kas ir morāle? Morāle, kareivji, ir visu to pienākumu izpildīšana, ko mūsu priekšniecība uzliek mums saskaņā ar mūsu spējām. Tāpēc ir nemorali, ka jūs, speķa butes, saņēmuši pāris simtus kaujas patronu, velkaties nokārtām galvām kā pussprāguši kleperi un apvainojat savu priekšnieku personā savas zemes valdnieku. Abtreten, Morgen zum Rapport![64]» tāpēc atļaujiet padevīgi ziņot, obrlajtnanta kungs, ka mēs nepavisam negribējām apmaldīties un padarīt armiju par diviem durkļiem nespēcīgāku. Padevīgi lūdzam pieņemt mūs jūsu baterijas uzturā un apgādē; algu mēs jums neprasām, gan jau mēs kādreiz sastapsim savu bataljonu un mantzinis Vaneka kungs mums visu izmaksās.

— Draugi, — virsnieks pasmējās par Šveika godbijīgo valodu, — baterijā es jūs pieņemt nevaru.

Kur es jūs likšu? Turklāt jūs varbūt jau šodien pat atradīsiet savu bataljonu, tālu tas vēl nevar būt, gan jau kāds par to ko zinās, vismaz karalauka žandarmi. Tie jums noteikti visu pasacīs un pat vēl aiz​vedīs.

— Padevīgi lūdzam, obrlajtnanta kungs, padomājiet labi, pirms mūs noraidāt! — Šveiks noskumis sacīja. — Mēs atrodamies ienaidnieka priekšā, un tad divi cilvēki ir piliens jūrā, bet, kad baterija kļūst par diviem cilvēkiem stiprāka, tam kaujā liela nozīme. Un mēs jums būsim uzticami labās un ļaunās die​nās, un maizi un devu no katla mes varētu sakt saņemt ar šo​dienu. ·— Nē, nē, puiši, no tā nekas neiznāks, — virsleitnants atvairījās, — bet paēst jums mūsu pavāri iedos, un maizi arī dabūsiet no artileristiem. Abtreten! Laimīga ceļu! Šveiks ar savu biedru, kas skaļi jūsmoja par Sveika daiļrunību, devās ar virsleitnanta pavēli uz virtuvi. Pavārs gan kaut ko norūca par kājnieku lielajiem vēderiem, kas nekad neesot piepildāmi, taču pamaisīja katlā ar pavārnīcu un piekrāva viņu katliņus līdz malām pilnus biezas rīsu biezputras ar kapātu vērša gaļu. Šveiks un viņa kara biedrs noņēma mugursomas, apsēdās uz tām, iespieda katliņus starp ceļgaliem un, izvilkuši karotes, ķērās pie ēšanas.

Pie viņiem pienāca lielgabalnieks un sāka runāt vāciski; Šveiks, piebāzis pilnu muti, neko neatbildēja, un lielgabalnieks atsāka poliski. Sveika biedrs norūca: «Versteht nicht,» — un pienācējs sāka tarkšķēt ungariski, turklāt tik stipri iesizdams Šveikam pa roku, ka tam biezputra izkrita no karotes. Šveiks aizsvilās, pagrieza galvu uz lielgabalnieka pusi un uzsauca: — Tarkšķi, ko muldies? Domā, ka tavu žvankstēšanu kāds saprot? Dieva vārds, kraušu tev vienreiz, ja vēl ko murmulēsi!

Lielgabalnieks sāka smieties.

— Tu esi čechs? Ko tad tu tūliņ to neteici? Nu, tad jau mēs sapratīsimies. — Un viņš atsēdās blakus zālē, apvaicādamies, no kurienes viņi te ieradušies. ·— Man prātā, ka 91. pulks vai vismaz kāda daļa te gāja garām, — viņš vēlāk sacīja, — bet, kurp viņi gāja, nezinu. Kad fronte sāk kustēties, zēni, tad jātur acis rokā, lai nenoklīstu no savējiem. Cita karaspēka daļa jūs nepieņems, un, ja pieņems, tad vēlāk jums vajadzēs nodot savai daļai apliecību, kur esat bijuši un kādās kaujās piedalījušies. Tagad daudz tādu slaistu saradies, kuri it kā noklīduši no savējiem, bet patiesībā pārgājuši citas daļas apgādē. Un, kad arī šai daļai jādodas uzbrukumā, tad viņi piesmērējas atkal citai. Šitādi veikli zēni trīs mēnešus pavada pirmajā līnijā un ne reizes šauteni nepaņem rokā. Tagad viņus sāk saņemt stingrāk. Tātad jūs, zēni, no Pragas? Šveiks stādījās priekšā savietim un tūdaļ noprasīja: — Vai jūs nekalpojāt par komiju pie Peksidera kunga Vinohrados? Ne, tas gan bija gaišākiem matiem; vai varbūt jūs strādājāt par kalēju pie Součeka kunga Štepana ielā? Arī ne? Dīvaini, — es taču esmu jūs kaut kur redzējis!

Lielgabalnieks atnesa viņiem klaipu maizes un divas paciņas tabakas. Šveiks izjusti pateicās labsirdīgajam savietim un patlaban cēla somu plecos, kad pie viņiem pienāca virsleitnants un sirsnīgā izbrīnā izsaucās: .

— Ko, puiši, jūs vēl tepat? Taisieties, ka pazūdat! Man tā šķiet, ka nekādas gudrības mēs no jums nemantosim, slīmesti tādi! Šveiks militāri izslējās, pielicis šauteni pie kājas, un, pagriezis «acis pa labi», neparasti nopietni sacīja: — Padevīgi pieteicam savu aiziešanu, obrlajtnanta kungs. Arī muļķiem kādreiz palaimējas ko lielu izgudrot, jo cilvēki nemaz nav tik stulbi, kā izskatās. Ko jūs, obrlajtnanta kungs, domājat, kad raugāties uz saviem lielgabaliem? Nekā, bet es domāju. Redziet, obrlajtnanta kungs, lielgabalam ir tādi iegriezumi, tādas vītes, un tās liek šrapnelim vai granatai šauties vispirms uz augšu un tad loka līnijā lejup. Šāviņš lido tā. Šveiks paņēma šauteni kreisajā rokā un ar labo apvilka parabolu.

— Tā viņš lido. Un jums nekas neienāk prātā! Bet, ja nu jūs, artileristi, nostādītu lielgabalu uz

sāniem, uz viena riteņa, tad šāviņš lidotu lokā no kreisās uz labo vai no labās uz kreiso pusi atkarībā no tā, uz kura riteņa lielgabals stāvētu. Jūs varētu šaut aiz stūra, jūs varētu apšaudīt krievus no flangiem, un viņi nekādi nezinātu, kas un no kurienes šauj.

Virsleitnants smējās locīdamies, lielgabalnieks un citi artileristi, neaptverdami Šveilca atklājuma lielo nozīmi, truli raudzījās virsleitnantā un runātājā; izsmējies virsleitnants pasniedza Šveikam riekšavu papirosu: — Dodiet nu kājām vaļu! Šo savu atklājumu paziņojiet ģeneralštabam! Šveiks atkārtoti pieteica savu aiziešanu un, maigā skatienā ietvēris baterijas komandieri, sentimentāli piebilda: — Līdz pēdējai stundiņai atcerēšos jūsu laipnību, obrlajt​nanta kungs.

Uzmetuši šautenes plecos, viņi izgāja uz tā paša ceļa, ko šodien jau divas reizes bija gājuši — turp un atpakaļ. Viņi gāja ilgi, šīs divas Austrijas armijas noklīdušās avis, un pastāvīgi apspriedās, vai nogriezties pa labi vai pa kreisi. Ceļā negadījās neviens ne braukšus, ne kājām, un, jo tālāk viņi gāja, jo dīvaināk likās, ka apvidus tik tukšs. Ceļabiedrs sāka jau gausties, ka viņi būšot nokļuvuši aiz krievu frontes līnijas. Šveiks apskaitās: — Un kas tad par to? Mēs viņiem uzbruksim no mugurpuses! Nu, ncčinksti, ka esam apmaldījušies; neesam jau zīdaiņi, nepazudīsim! Kad es gulēju Prāgā slimnīcā, tad tur kāds reimatiķis stāstīja, kāds notikums atgadījies 1914. gadā viņu pulkā. Viņiem noklīdis bundzinieks ar taurētāju, — abi iegājuši kādā Galicijas ciemā papriecāties pēdējo reizi ar skuķiem, iekām viņiem būs jānoliek karote. Nu, un tur viņi aizgulējušies, un, kad no rīta pamodušies, no pulka ne vēsts. Projām. Viņi palikuši stāvam kā sālsstabi un vaimanājuši: «Jēzus Marija, ko nu lai dara?» Gājuši meklēt savu pulku, taisni tāpat kā mēs meklējam savu bataljonu. Taurētājs nesis tauri, bundzinieks bungas. Taurētājs bijis izglītots cilvēks, inženieris vai kas tamlīdzīgs, un viņš ar zīmuli uzzīmējis bundziniekam uz bungām visu apkārtnes karti. Viņš tur atzīmējis katru ciemu, peļķi, krustu ceļmalā, meža bumbieri, strautiņu, katru sv. Jāni Nepomuku, katru mēslu gubu, baznīcu, V iziņu, iebraucamo vietu, katru meža c.eļu, izcirtumu, gravu, — vārdu sakot, visu, ko viņi ceļā redzējuši.

Tā viņi klejojuši no pusaugusta līdz novembrim, izstaigājuši visu Galiciju krustām šķērsām un bijuši atēdušies kā barokļi, un uz bungām bijis atzīmēts viss, kam jābūt kartē. Un tā reiz pievakarē pie pašām ungāru robežām viņi uzskrējuši virsū savam pulkam, bet neviens viņus tur nav pazinis, tikai viņu kap​teinis, jo pulks ticis vairākkārt sakauts un safortnēts no jau​niem kaujas bataljoniem.

Kapteinis arī nav gribējis ticēt savām acīm, kamēr nav viņus aptaustījis savām rokām; izrādījies, ka Sarkanais Krusts jau sen izsludinājis viņus par bezvēsts pazudušiem, sagūstītiem, ievainotiem un mirušiem, lai nebūtu jāmaksā pabalsts viņu piederīgiem.

Kapteinis aizsūtījis tās bungas uz Vīnes kara topogrāfijas institutu, un tur pēc atzīmēm uz šīm bungām pagatavojuši jau​nas ģenerālštābā kartes. Topogrāfi dabūjuši daudz ko papildi​nāt, kas līdzšinējās Galicijas kartēs trūcis. Taurētājam par to piešķīruši lielo zelta medaļu, bundziniekam — sudraba; taurētāju iecēluši par pulka taurētāju, bet bundzinieku iesēdinājuši Terezinas cietumā, jo viņš izteicies, ka virsnieki, kas sastāda ģeografijas kartes, esot idioti un apzogot valsti. Un zini, draugs, ar tādu karti, kādu uzzīmējis šis taurētājs, vispār nemaz nav iespējams apmaldīties!

It kā apstiprinot šos vārdus, mežs kļuva retāks un starp koku galotnēm parādījās zilas debess laukumi. Sveika ceļabiedrs pie​lika soli, aizsteidzās Šveikam priekšā un izsaucās: — Dieva vārds, tīrums! Re, kur ciems arī! Tur noteikti kāds būs!

Bija arī; mežmalā starp kokiem parādījās kadets Bīglers un jautāja: — Vai uzgājāt mežsargā māju? Dabūjāt man kaut ko? Jūs taču gājāt kopā ar mani pa priekšu?

— Negājām, padevīgi ziņoju, kadeta kungs, — Šveiks pārtrauca. — Vai jūs te viens pats? Mēs negājām izlūkos, mēs bijām sakarnieki, ar jums bija kopā citi. Vai jūs viņus aizsūtījāt uz mežsarga māju?

Mēs gan neredzējām, ne mežsarga mājas, ne mūsējo, jo apmaldījāmies. Aiz mums nav vairs neviena,

kadeta kungs, mēs esam pilnīgi pazaudējuši savu bataljonu, un neviens par mums nekā nezina. Mūsu br Ijons varbūt jau velnam rīklē, un mums jākaro vieniem pa^ern. Jūs nu par to daudz neraizējieties, kadeta kungs, ka tā iznācis; tagad daudzi karo paši uz savu atbildību.

Kadets Bīglers mazdūšīgi nokāra galvu; zelta medaļa izslīdēja no viņa rokām kaut kur neziņā, un kadets tikai smagi nopūtās: — Kā man gribas ēst! Vēders man arī sāp, — es pirmīt sa> dzēros ūdeni, un nu man vajadzētu kaut ko siltu. Varbūt tie no mežsarga mājas drīz atgriezīsies.

— Neatgriezīsies, kadeta kungs, — Šveiks pārliecinoši atbildēja, — viņi arī ir apmaldījušies. Līdz vakaram vairs nav tālu» mums nāksies pašiem padomāt par sevi. Savējos mēs šodien vairs nesameklēsim; laime vēl, kadeta kungs, ka jūs esat virsnieks un ka jums ir karte. Jūs ri. paskatīsieties, kur mūsu bataljons varētu būt, un mēs dosimies turp taisnā ceļā. Bet tagad, es domāju, vajadzētu pameklēt tanī ciemā naktsmājas un va​kariņas.

— Ejiet, kur gribat, — ievaidējās kadets, saķēris vēderu rokām, — Jēzus Marija, šito sāpēšanu! Nu gan man gals klāt! Bet atbildību, Šveik, es ne par ko neuzņemos, tanī ciemā var būt krievi. ·-—ja nebūs, iesim uzbrukumā, ja būs, atkāpsimies, — Šveiks sāka filozofēt. — Jūs, kadeta kungs, esat galīgi slims virsnieks, godīgs kareivis savu slimo priekšniecību nekad nepametīs. Es kā vecākais uzņemos komandu. Virziens — tur tas ciems. Soļos, marš!

Viņi paņēma kadetu, kas locījās un stenēja, zem rokām un devās pa grambaino lauku ceļu uz ciemu.

Bīglers vai mira aiz bailēm, ka viņi iekļūšot krieviem taisni nagos, bet Šveiks palika mierīgs: — Ziniet, kadeta kungs, mēdz sacīt, ka bez dieva gribas nevienam matiņš no galvas nenokritīs. Vakar pie ugunskura kāds kareivis stāstīja, ka viņi gājuši uzbrukumā pret krieviem un ka viņiem līdz bijis arī feldkurats. Viņi apmetušies mežā atpūsties, un viņa godība ķēries pie uzkožamiem. Viņam bijusi ungāru desa, olas un sarkanvīns, bet pēkšņi krievi viņus atklājuši un sākuši gāzt uz viņiem šrapneļus un granatas.

Visi metušies bēgt, tikai feldkurats palicis sēžam uz bluķa, izklājis tur salveti un neceļ ne ausi. Viņš pat vēl kliedzis uz kareivjiem: «Nebēdziet, jūs tītari! Jūs visur atrodaties dieva rokās, un dievs nevienam bez vajadzibas neļaus iet bojā. Ko dievs dara, ir labi darīts.» Tad pēkšņi eksplodējis šāviņš, taisni pēdējais, un, kad dūmi izklīduši, tad uz bluķa bijusi tikai baltā salvete, pudele vīna, sešas olas un ripuļos sagrieztā ungāru desa. Tas bijis tik labi nostrādāts, kadeta kungs, ka no feldkurata nav palikusi ne poga pāri, bet viņa brokastis palikušas neaizskartas. Pasaulē jau tā iekārtots, ka ar katru cilvēku notiek taisni tas, kas viņam nolemts. Ja mums lemts krist gūstā, tad mūs sagūstīs, jo tāda ir dieva griba. Bez tam vēl stāsta, ka krievi. . .

— Šveik, — kadets viņu pārtrauca, — runa nav tikai par gūstu vien. Krievi savus gūstekņus spīdzinot. Izdurot gūstekņiem acis, nogriežot ausis un degunu, nokniebjot ar knaiblēm viņu dabiskās lietas un iespraužot pašiem zobos. Krievi taču ir cilvēkēdāji, viņi ir mežoņi! Šveiks bezcerīgi atmeta ar roku.

— Stāstīt jau stāsta gan visādi, bet tā viņi vairs nedara; tā darīja tikai turku karā vai atkal tad, kad mūsējie ieņēma Hercegovinu. Un par tādu sīkumu kā nogrieztu degunu nebūtu vērts runāt. Zižkovā dzīvoja kāds Tonda Vejvoda, tam degunu bija saēdis laikam vēzis, un viņš mēdza izmaksāt draugiem krodziņā un lielījās: «Šodien es sazvejoju 7 kronas 80 hellerus, divus kreklus un divus pārus zābaku, bet, kad man izkārtne bija kār​tībā, tad pa visu dienu labi ja 80 hellerus sadzinu.»

Vecos laikos, kadeta kungs, cilvēkus dažādi spīdzināja; šiem nolūkiem bija izgudroti visādi teicami instrumenti. Kad iebrauksiet Prāgā, tad aizejiet uz pilsētas muzeju apskatīties. Cilvēkus stiepa uz moku sola, dzina naglas mēlē, lauza kaulus uz rata, un cilvēki visu to ar prieku atļāva, ja vien iepriekš dabūja svēto vakarēdienu; viņi to tāpēc labprāt pacieta, ka tas viss notika dievam par godu un slavu. Tādam ķecerim vai raganai salauza visus kaulus, sadzina aiz nagiem pakavu naglas, saspieda viņus spīlēs plānus kā plāceņus. Un katram instrumentam bija savs īpašs nosaukums atkarībā no tā. kādu darbu tas veica: kāju salaušanai lietoja sv. Jāzepa stilba kaulus, zobu izraušanai — dievmātes smaganas, kaulu sadragāšanai —

sv. Pētera ribas. Tādā kārtā ķeceris vai gūsteknis jau iepriekš zināja, ar ko viņu iepriecinās, un, kad lielinkvizitors lika atnest sv. Valentina spīles, tad gūsteknis varēja būt pārliecināts, ka no viņa iztaisīs aknu desu gavēnim. Šitā visa krieviem nav, tāpēc ar mums nekas nevar notikt; ja nazis labi iztrīts, tad — čiks! — un auss nost bez kādām sāpēm. Un, ja cilvēks labi panes sāpes un izturas mierīgi, tad viņu pasludina par svēto. Romā reiz cepinājusi kādam pāvestam sānus, un, kad domājuši, ka nu viņam pietiks, viņš šiem pēkšņi, laipni smaidot, teicis: «Lūdzu, kungi, pagrieziet mani uz otriem sāniem, es gribētu visur vienādi apcept, jo man ļoti patīk si​metrija.»

Tikmēr viņi bija sasnieguši ciemu, un kadets Bīglers ieteica vēl brītiņu pagaidīt, kamēr satumsīs.

Viņi nosēdās kādā dārziņā aiz šķūņa, kadets stenēja un vaidēja, kareivis aizlīda četrrāpus līdz būdai, lai noskaidrotu stāvokli, bet Šveiks priecināja ka​detu: — Es jums, kadeta kungs, izvārīšu viru un salīkšu tur labi daudz ķiploku; es jums pielikšu pie vēdera siltu ķieģeli, tas noņem sāpes. Es jūs neatstāšu, kadeta kungs.

Kareivis atgriezās un apgalvoja, ka ciemā, atskaitot zemniekus, nekā cita neesot; tas krietni vien uzmundrināja kadetu. Viņi piecēlās un piedauzīja pie būdas loga. Kāda vecene atvēra logu un, šausmās iekliegušies, ieraugot kareivjus, sāka lauzīt rokas: — Nekā man nav, kundziņi, nekā! Moskaļi visu pajēm!

— Vai sen, ka tie moskaļi te bija? — kadets piesardzīgi ap​vaicājās.

— Nupatās, nupatās, — vecene kladzināja, — no rīta bi, V^akar vakarā bi, katru dien bi. Nekā nav, moskaļi pajēm. Apkāv vistīš un aizgā.

— Vai ateja te ir? — kadets atkal iejautājās, jo vēdergraizes nemitējās.

Vecene enerģiski purināja galvu: · ·— Nekā nav, kundziņ, nekā, moskaļi pajēm.

— Pag, vecen, mēs paši paskatīsimies, — Šveiks pastūma viņu sānis un iemetās būdā. Istaba, salīdzinot ar parastajām ruteņu būdām, bija visai tīra un glīta; lielā krāsnī kurējās uguns, uz soliņa gulēja cepšanai sagatavoti maizes klaipi. Šveiks pavēra durvis uz pieliekamo: pītos grozos baltojās olu grēdas, no griestiem nokarājās šķiņķi, speķa šķēles un paštaisītu žāvētu gaļas desu virtene. Šveika sirdi šis skats visai iepriecināja; viņš devās atpakaļ pasaukt kadetu un biedru, kurus vecene pūlējās pierunāt: — Mēs nabaga cilvēki, tur aiz upītes zaldātu kungi atradīs mājas, kur dzīvo bagāti saimnieki. Mums moskaļi visu pievā​kuši.

— Nežvanksti, mammiņ, — Šveiks viņu biedriski pamācīja, — šo dziesmiņu mēs jau zinām: «Moskaļi pajēm. Apkāv vistīš, paspaidī meitīš un aizgā.» Kadeta kungs, padevīgi ziņoju, ka varam iet iekšā, šitai raganai pieliekamā vesela desu tirgotava. Vecomāt, mēs ēdīsim pie tevis vakariņas un paliksim pa nakti. Par velti neko negribam, mēs tev samaksāsim. Nu, ar labu vai ļaunu? Ko tu domā, mūsu kapteiņa kungu nelaist iekšā? Vai gribi redzēt?

Viņš izvilka durkli no maksts un pielika smaili vecenei pie rīkles; tā iespiedzās, atlēca nost un aicināja viņus iekšā baiļu un pazemības pilna. Istabā viņa krāsns gaismā saskatīja, ka viens ir virsnieks, un, murminādama: — Kapteiņa kungs, kap​teiņa kungs, — sāka tvarstīt kadeta rokas, lai noskūpstītu tās.

— Re, vecen, tā man patīk, — Šveiks labvēlīgi uzsita viņai uz pleca, — tā vajag godāt karavīrus.

Kadets izņēma no kabatas naudu, vecene, gatava pakalpot negaidītajiem viesiem, atnesa maizi, uzvārīja pienu, sazin no kurienes izvilka vārītu šķiņķi, bet visu laiku nenolaida acu no ārdurvīm. Šveiks uzvārīja kadetam stipru un rūgtu tēju, apguldīja priekšniecību uz lāviņas, kas bija gultas vietā, apsedza ar vece​nes kažoku, un Bīglers, kam siltums mazināja vēdergraizes, ^ tūliņ aizmiga.

Pie maizes un gaļas palika tikai Šveiks ar savu biedru; vecene iešāva maizi krāsnī un izgāja ārā, it kā kādu gaidot, bet kareivis, gremodams milzīgu kumosu, sacīja Šveikam: — Tā ir laba gaļa, krietni nosālīta un nožāvēta; tas nekas, ka tā drusku ož pie kaula. Vislabāk, draugs mīļais, žāvēt gaļu zāģu skaidu un kadiķu dūmos, tad gaļa ir kā kūka. Kā kūka, es tev saku!

— Šitā nu gan kūkai nelīdzinās, un tu ēd, bet nepārēdies, — Šveiks atbildēja. — Gaļa ir gaļa. Par

gaļu ij suns ir priecīgs.

Vecene atgriezās, un viņai sekoja jauna, plecīga un stalta sieviete. Vecene tūliņ iepazīstināja: — Tā ir mana meita, vīrs karā. Redzi, — viņa griezās pie jaunās, — mūsu kareivji, mūsu zaldātu kungi ieradušies viesos. Dzen moskaļus.

Jaunā parādīja platā smaidā stiprus zobus, un Šveiks pieklā​jīgi piebīdīja viņai tējas krūzīti: — Lūdza, dzeriet ar mums, kundze! Kā tad jūsu kungu sauc? Kur jums jaciņa labi piestāv! — un viņš pārvilka roku pār kup​lajām krūtīm.

Viņa piedalījās tējas dzeršanā un ielaidās sarunā ar Šveiku, kam rokas nemaz nestāvēja mierā, delnas niezēja, un, tiklīdz vecā pagriezās sānis, viņš paberzēja tās gar meitas blūzi vai svārkiem.

Biedram uzmācās miegs; vecene ienesa no āra kažociņu un iegāja ar to pieliekamā, uzmetusi meitai izteiksmīgu skatienu, bet tā tikai skaļi iesmējās, kad Šveiks ieknieba viņai stilbā.

Tad viņa piecēlās, paziņodama, ka laiks gulēt, un uzlīda uz krāsns, kur jau iepriekš bija uzmetusi ne visai tīru spilvenu no kadeta lāviņas. Sveika biedrs izstiepās uz sola, bet drīz vien tas viņam likās par cietu un viņš pārvācās uz grīdas. Pamanījis Sveika nemieru un ilgu pilnos skatienus uz krāsni, viņš norūca: — Kas tev tur par prieku, vai mājās sieviešu trūka? Labāk liecies gulēt, ir tā jau pēc cūkgaļas miegs nebūs lāga.

— Taisnība gan, — Šveiks piekrita, atlaizdamies viņam līdzās. — Bet to visu es tikai tīšām; neviena sieviete neņems ļaunā, ja tu izrādīsi, ka viņa tev patīk. Tā, tās nu mums ir pirmās naktsmājas, kopš esam pazuduši; lai nu kā, tas tomēr labāk nekā mežā, kad tur bijām. Toreiz es stāstīju virsnieku kungiem pie uguns, ka kāds mūrnieks gribēja dāvināt sievai uz dzimumdienu Zānes kazu, bet obrlajtnants Lukaša kungs negribēja tam«% ticēt, viņš man otrā dienā aizrādīja, ka tādas lietas cilvēki uz dzimumdienu nedāvinot. Bet es tev teikšu, draugs, ka cilvēki ļaunā nolūkā dāvā viens otram vēl trakākas lietas nekā Zānes kazas, no kurām vismaz savs labums. Es reiz nopirku no Krausa kunga, Radlicas pienotavas grāmatveža, suni, senbernaru, ko tam sv. Jāņa dienā iedāvināja uz vārdadienu viņa līgava. Tas bija skaists senbernars gadu veca teļa lielumā, bet viņš atdeva man to par pieekronu, lai tikai tiktu vaļā; viņš teica, ka nevarot uz šo suni aukstasinīgi paskatīties.

Un tad viņš man izstāstīja, ko šā suņa dēļ izcietis. Viņš iedāvinājis šai savai jaunkundzei vārda dienā zelta rokas pulksteni un saderinājies ar viņu, bet ar kāzām nesteidzies, un tad viņa nopirkusi viņam šo suni. Viņš raudāja, to stāstīdams: dzīvokļa saimniece, pie kuras viņš jau sešus gadus bija nodzīvojis, nav gribējusi ar viņu vairs runāt, kad viņš atgriezies no Jāņu nakts uguņošanas un atvedis saitē suni, un no rīta uzteikuši istabu, jo suns gaudojis visu nakti un citi īrnieki sūdzējušies. Viņš nolūdzies, lai atļauj palikt, solījis maksāt mēnesī piecas kronas vairāk un suni turēt pie sevis istabā, lai tam nebūtu bailes. Tā viņš darījis, bet no rīta ieradies sētnieks: apakšējā stāvā griesti kļuvuši slapji, vai te neesot caura veļas baļļa. Saimniece pateikusi, ka viņa suni neiešot apkopt un ēst arī nedošot.

Tomēr Krausa kungs vēl galvu nav nokāris, — viņš glaudījis suni un daudzinājis: «Ak tu manas dārgās Miluškas dāvaniņa!» — un devies uz zirga gaļas pārdotavu pie Štapeca kunga Koširžā, kur nopircis sunim gaļas desas un aknu desas. Par diviem zelta gabaliem viņš nopircis astoņdesmit desu, pusklaipu maizes un devis sunim pusdienas: sviedis viņam desas un maizes gabalus un priecājies, ka suns noķer visu gaisā. Viņš izbarojis visu, bet, kad vakarā atgriezies no kantora, tad suns gaudojis aiz izsalkuma. Krausa kungs devies atkal pie Štapeca kunga un sapircis desas par piecnieku, miesnieks gribējis nosūtīt tās ar savu mācekli, bet Krausa kungs galvojis, ka varēšot aiznest viens pats. Tad Štapeca kungs viņam sacījis: «Nebaidieties, cien. kungs, mans zēns nevienam nekā neteiks. Kur, lūdzu, ir jūsu restorāns? Vai jūs katru nedēļu dodat cūkgaļu, arī vasaru? Ziemu es jums, cien. kungs, varētu katru dienu pie​gādāt paštaisītas cūku aknu desas, jo ziemu zirgi biežāk pārlauž kājas.»

Tā nu šis grāmatveža kungs katru dienu staigājis pēc desām un maizes un vakaros vedis suni uz

Vltavas krastu staigāt. Miluška tur jau gaidījusi, viņi nostaigājuši līdz pat Smichovas ostai, Miluška glaudusies viņam klāt, suns cilpojis nopakaļ, un jaunkundze priekā smaidījusi: «Jencīt, mēs esam kā angļu lords un lēdija pastaigā. Vai tev patīk šis suns? Vai tu priecā​jies par viņu?»

Līdz jūlija beigām Krausa kungs to izturējis un tad sacījis darba biedriem: «Izvēle man nav lielā: vai nošauties pašam, vai nošaut suni, vai apzagt kādu, vai precēties.» Bet, kad Miluška sākusi raudāt, ka viņš gribot tikt vaļā no nevainīga kucēna, tad viņš izšķīries par precēšanos. Un otrā dienā pēc kāzām jaunā sieva atnāca pie manis, lai es aizejot pēc suņa, viņi negribot to dzīvoklī turēt un lēti atdošot. Tā es dabūju suni par piecnieku, un jaunā sieva vēl ietina man lakatiņā kāzu rausi. Tā, draugs, iet dzīvē: cilvēkiem ir visādi nolūki un mērķi, bet viņi dara un runā pavisam ko citu un apved tevi ar savu politiku ap stūri.

Kolēģi, vai tu jau guli?

Kareivis krāca kā sasaldējies suns. Šveiks viegli pagrūstīja viņu, bet, kad gulētājs nepamodās, turpinādams krākšanu, Šveiks klusiņām piecēlās un taustījās uz krāsns pusi. Tur viņš pakāpās uz soliņa un drīz vien sataustīja divas basas, spēcīgas kājas; viņš noglāstīja stilbus un, kad tās nerāvās projām, uzlīda uz krāsns. Tumsā pie pašiem griestiem atskanēja klusināta, nebūt ne sirdīga balss: «Nu, tebja čert! Kūda ti lezeš?» — tad sākās kaut kāda čaboņa un murdoņa, kas noslēdzās ar glaimīgu un padevīgu: «A na platoček daš?» Un tad visā istabā iestājās svinīgs klusums, ko tikai šad tad pārtrauca kareivja krācieni un čaukstēšana uz krāsns.

Ap pusnakti kaut kur tālumā iegrāvās lielgabali, bet neviens to nedzirdēja, jo arī Šveiks pēc šāsdienas pārdzīvojumiem gulēja uz krāsns saldā un spirdzinošā miegā. Viņam neienāca prātā padomāt, ka viņa ceļā uz austrumiem pēc nieka pāris simtiem kilometru morāle tā pārmainījusies, ka, lai iegūtu to, ko pie mums panāk ar mūžīgas mīlas un uzticības zvērestiem, notara apstiprinātiem līgumiem un baznīcas svētību altara priekšā, pietiek pamāt ar galvu uz jautājumu: «A na platoček daš?» Tomēr tas ir tikai loģisks lietu noslēgums: teatra primadonna prasa briljantus, bet meičai ruteņu būdā pasola nopirkt lakatiņu, un to viņa tiešām pelnījusi.

Rītā, kad kadets pamor ās vecene jau rīkojās ap pavardu un Šveiks vārīja ballu kafiju, pūzdams katliņā ar verdošu pienu. Pamanījis, ka kadets mēģina piecelties, Šveiks piegāja pie viņa.

— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, nakti sevišķu notikumu nebija. Vai jums, kadeta kungs, jau labāk?

Es jums tūliņ došu brokastis.

— Šveik, — kadets mīksti lūdza, — dodiet gan drīzāk! Man vairs nekas nesāp, bet nespēcīgs gan esmu kā muša. Bet kas ar ienaidnieku? Vai nekas nav redzams un dzirdams? Es gan nezinu, vai varēšu iet ar jums tālāk.

— Mēs jūs, kadeta kungs, nepametīsim, lai notiek kas notikdams, — Šveiks stingri atbildēja. ■— Te, šinī būdā, mums ne no kādām briesmām nav jābaidās. Tā jaunā vēl guļ uz krāsns.

— Bet krievi? Vai nav bijuši? — kadets jautāja.

— Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ka tā vecā mums samelojusies: krievus te vispār nav redzējuši.

Tā jaunā, tas ir godīgs sievišķis, tā man sniedza pareizu informāciju: krievi atkāpušies gar dzelzceļa līniju, tur ir šoseja. Es domāju, kadeta kungs, ka vislabāk būtu, ja jūs te atpūstos, kamēr atspirgtu.

Lielgabali tagad arī šauj tālu 110 šejienes.

Kadets iebildumus necēla un ļāva, lai Šveiks izved viņu dārzā; pie šķūņa otrs kareivis skaldīja malku un sauca Šveiku palīgā.

Viņi stājās pie malkas skaldīšanas; trulais un sarūsējušais cirvis sprūda kokā, bet šķilu sakrājās tāda milzu grēda, ka jaunā saimniece, iznākusi pagalmā, pateicīgi uzsmaidīja dar​biniekiem: — Nu, zaldāti? Nu, kareivju kungi? Malku skaldīt taču patīkamāk nekā kauties karā? Cik daudz darba jūs man novē​lāt no pleciem!

— Kundzīt, — glaimodams Šveiks atsaucās, — ko gan es jūsu labā nedarītu! Savu sirdi es dalītu ar jums uz pusēm, ko nu runāt par malkas skaldīšanu. Man taču ar jums vislabākie nolūki.

Lauciniece, nekā nesapratusi, pasmējās un aizgāja savu ceļu, bet Šveiks, iecirtis cirvi bluķī, griezās

pie biedra: — Cilvēk, dari ko darīdams, bet, ja gribi, lai tas izdodas, tad dari visu labā nolūkā. Protams, iepriekš gan jāpadomā, lai nenotiktu kaut kas tāds, kas labo nolūku varētu izjaukt. Nachodā bija pilsētas galva, un to reiz izsauc apriņķa pārvaldē un paziņo, ka Nachodā ieradīšoties kungs un ķeizars, lai nu sagatavojot visu sagaidīšanai, kad viņa majestate braukšot cauri. Sitas pilsētas galva — tas jau bijis sen — sasaucis visus pilsētas domes locekļus un paziņojis tiem, kāds gods parādīts viņu pilsētai. Viņš bijis kārtīgs pilsētas galva, nevis kā tas N*eka Zemaneks Kozopedos, kurš katru domes sēdi nobeidzis ar vārdiem: «Ardievu, kungi! Mēs visi esam vienas domes ļaudis, un ar katru sēdi mums ir mazāk naudas!»

Sitas Nachodas pilsētas galva licis uzcelt goda vārtus, un, tā kā viņš bijis cilvēks, kas mīlējis vienmēr ko sevišķu, tad sācis gudrot goda vārtu uzrakstu. Divas dienas pirms svinībām viņš atsaucis krāsotāju, ieslēdzis to ar visu plakatu savā dzīvoklī un nav laidis vairs uz mājām; abi viņi nakti pielikuši uzrakstu pie vārtiem, pārklājuši ar audeklu, lai neviens nevar izlasīt, un gaidījuši ķeizaru atbraucam.

Kungs un ķeizars atbrauc, policists parauj auklu, apsegs noslīd, un visi lasa skaidri uzkrāsotu uzrakstu: Gelobet sei Jesus Christus!

Jetzt kommt Josef Franciskus!! Ķeizaram tas ļoti paticis; kad pilsētas galva viņu apsveicis, viņš tam sacījis: «Man prieks, ka jūs esat Nachodā par pilsētas galvu. Vai plosti vēl iet pa Vltavu?» — un braucis tālāk, bet. pilsētas galva saņēmis zelta pulksteni, kura vākā iegravēts šis pats uzraksts, un «nopelnu krustu» ar kroni. Ar to viņš loti lepojies, un, kad bijis pavisam vecs, tad par pilsētas galvu ievēlējuši viņa dēlu.

Jaunais bijis tikko pirmo gadu par pilsētas galvu, kad viņu arī izsauc apriņķa pārvaldē un paziņo, lai sarīko sagaidīšanu, jo kungs un ķeizars brauc cauri Nachodai. Viņš ieslēdzies un sācis domāt, kādu uzrakstu likt uz goda vārtiem. Tad nopircis audeklu, pats uzkrāsojis uzrakstu, nakti piestiprinājis pie vārtiem un aizsedzis, un pat tēvam nav sacījis ne pušplēsta vārda. Ķeizars ierodas, policists atvelk aizsegu, un visi lasa uzrakstu: Jēzus, Marija un Jāzeps!

Pie mums brauc Francis Jozefs!

Kungs un ķeizars nav pat gribējis ar viņu runāt, pat tad ne, kad viņš nolasījis apŠveikuma runu no cepurē noglabāta «špikera». Ķeizars nav pat sacījis: «Man prieks, ka Nachoda atrodas Eiropā,» — bet braucis vien tālāk. Pēc tam šo pilsētas galvu atcēluši un iesēdinājuši uz četriem mēnešiem par valsts noderību un ķeizara nama apvainošanu. Viņam arī bija labs nolūks, tāpat kā viņa tētiņam, bet viņš nepadomāja, kā ķerties pie darba un kas tur iznāks.

— Bet stāsta taču, ka mūsu kungs un ķeizars neprotot čechiski, — Sveika biedrs iebilda, — viņš nesaprotot neviena vārda.

To viņam tikai iestāsta, — Šveiks aizstāvēja, — bet viņam ir laba sirds, un čechiski viņš arī kādreiz mācījies. Viņš ir ļoti laipns ar deputātiem, kad pieņem to delegācijās, viņš katram apvaicājas: «Vai Prāgā vēl ir kanalizācija? — Kā jums liekas, vai ziema šogad ilgi vilksies? — Tas ir interesanti, ka jums tilti ved no viena upes krasta uz otru!» Tā, draugs mīļais, nav viegla lieta — valdīt un vēl interesēties par kanalizaciju,. tad nav brīnums, ka cilvēkam kādreiz misējas. Reiz viņam gadījies tā: viņš bijis Mora vi jā, kādā ciemā attālu no Ilodoninas, un jautājis ciema vecākajam: «Nu, kā šogad ar ražu? Ja nebūtu lietus, tad būtu labi,» — bet vecākais, neizglītots cilvēks, atbild: «Majestate, rudzi labi birst, kvieši vareni, runkuļu būs pietiekami, tikai, kartupeļi pavisam sūdīgi.» Ķeizars- nav sapratis un prasījis adjutantam, ko tas nozīmē; tas atbildējis, ka tas ir tautas izteiciens — ja kaut kas slikti padevies, tad saka «sūdīgi». Pēc nedēļas viņi ieradušies Pržerovā, un tur apriņķa priekšnieks stādījis ķeizaram priekšā tautskolas direktoru. Ķeizaram licies dīvaini, ka apsveicējos tik maz bērnu, un viņš jautājis direktoram, kas tam par iemeslu: «Majestate,» tas stostījies, «mums ir masalu epidēmija, puse audzēkņu slima un . . .»

«Ich weiss, ich weiss,» kungs un ķeizars pašapmierināti pamājis, «sūdīgi, pavisam sūdīgi.» Redzi, arī tāda augsta persona var kļūdīties, un tāpēc nevajag par to viņam pārmest.

Kadets Bīglers dārzā zem bumbieres tik ātri atlaba, ka pusdienā gribēja doties tālāk, bet Šveiks protestēja: — Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, tās būtu veltīgas pūles, jo savu bataljonu mēs tik un tā neuzietu.

Mums jāiet pa labi uz dzelzceļa līniju, un bataljonam jānāk mums pakaļ. Jums, kadeta kungs, vēl maz spēka un jāiet tālu, bez tam vecene teica, ka nakti noteikti būšot lietus.

Kadets sāka pētīt karti un atzina, ka Šveikam taisnība, turklāt viņam kļuva skaidrs arī tas, ka kapteinis Zāgners nav kļūdījies, sacīdams, ka krievi neatkāpšoties caur šo apvidu, kur austrieši viņus meklēja, jo artilērija un vezumnieki tādos mežos un purvos netiek iekšā. Šveiks atkal izvārīja tēju un nakti pārvācās uz krāsns iepriecināt pamesto jaunuvi. Ciems gulēja mierīgā miegā lie​tus gāzēs, kas pārstāja tikai uz rīta pusi.

Kadetu miegs bija tā atspirdzinājis, ka viņā pamodās kareivīgais gars, un viņš jau rīta agrumā brēca uz kareivi, kas ga​tavoja brokastis, kamēr Šveiks ar jaunuvi kūtī slauca govi: — Dievs tēvs, kā jūs stāvat, kad es ar jums runāju! Papēžus kopā! Nostāties «mierā»! — un pēc brokastīm steigšus saģēr​bās un pavēlēja doties ceļā.

Viņš samaksāja vecenei, kura noskūpstīja viņam roku, un pirmais atstāja būdu kareivja pavadībā.

Tikmēr Šveiks priekš​namā atvadījās no raudošās sādžinieces un, glāstīdams viņai rokas, mierināja: — Nu, nu, nebrēciet, kundzīt, vai tad nu uz mūžu šķiramies, un gan jau jūsu vecais arī atbrauks atvaļinājumā. Un, ja nu kaut kas atgadītos, tad, es domāju, Galicijā arī atradīsies valsts zīdaiņu patversme. Nu tad ardievu, un lai jums labi klājas!

Kadets devās caur dārzu taisni uz ziemeļiem, kur ceļš, pēc vecenes vārdiem, izejot uz šosejas; viņš gāja tik ātri, ka ka​reivis ar Šveiku atpalika, un kareivis sacīja: — Ja tev, draugs, iegribēsies ēst, tad tikai pasaki. Es no​spēru vecenei no pieliekamā desu.

— Kā tev nav kauna apzagt tādus labus cilvēkus, — Šveiks pārmeta,_— man jaunā pati iedeva gabalu šķiņķa un klaipu maizes. Est man negribas, draugs, bet es šorīt dārzā nožmiedzu sešus gailēnus un divas vistas; mugursoma gluži pilna, tikko varu panest. Man tikai bailes, ka viņi mums neiesmaktu.

Kadets nogriezās sānis no ciema nameļiem, kas stiepās gar ceļmalu kādā pusstundas gājienā; Šveiks atskatījās uz būdu, kur bija baudījis tik daudz viesmīlības, un pēkšņā sentimentālu jūtu izplūsmā sāka dziedāt: Kā eņģelis meitiņa daiļa Sēž krastmalā skumja ikdien, To pametis mīļais uz mūžu, Sirds veldzējas asarās vien.

Bet tad viņam likās, ka šis dziesmas sērīgie vārdi nespēj izteikt viņa jūtas, un viņš uzvilka citu: Kad sacīju tev ardievas, Jauks rīts jau ausa birztalās. Pa ūdeni zivtiņa rotājās, Un mīļā cieši man pieglaudās Šodien, a-ak, pēdējo, pēdējo reiz!

Pēkšņi kadets apstājās, pielicis roku acīm, paskatījās un zibeņātrumā likās garšļaukus, iešņākdamies: — Ienaidnieks! Krievi! Nieder![65] — Vai tiešām viņi jau te? — Šveiks nobrīnījās. — Tad jau . . .

Sveika biedrs pie vārdiem: «Ienaidnieks, krievi!» — no; , svieda šauteni un pacēla rokas, bet, kad neredzēja neviena nākam, nolaida rokas un nogulās uz zemes. Kadets tikmēr ko​mandēja: — Pielādēt! Pielādēt!

Kadets bija uztraucies un bāls kā nāve, rokā viņš žņaudza revolveri. Šveiks, kas nekā nevarēja saskatīt, attupās blakus kadetam un ziņkāri jautāja; — Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, kur tie krievi ir? Es nezinu, kādi viņi izskatās, neesmu vēl dzīva krieva redzējis. Ungārus — tos gan esmu atskatījies.

Kadets norāva viņu guļus, izstiepa roku ar pielādēto revolveri uz priekšu, un tad Šveiks ieraudzīja ienaidnieku.

Pa ceļu starp mājelēm vilkās trīs krievu kareivji — divi pusmūža bārdaiņi, trešais sīks un jauns, gandrīz vēl puika. Viņi soļoja, laiski šļūkdami un gorīdamies kā lāči, viņu šautenes karājās auklā pār pleciem. Viņi soļoja apdulluši un nomocīti kā aitas, kas tā notrenkātas, ka tikko spēj kājas cilāt; viss viņu izskats pauda domu, ko mūsu kareivji izteikuši dziesmiņā: Vai pa labi vai pa kreisi, — Ko tas mums dos? Vai pa labi vai pa kreisi, —Beigas vien būs!

Viņi apstājās un sāka apspriesties divu mājeļu spraugā, kur aiz sētas gulēja kadets un divi braši kareivji no ienaidnieka nometnes; kadets, ieraudzījis, ka Šveiks saskaņā ar pavēli pielādēt šauteni liek stobrā ietveri ačgārni, izrāva viņam šauteni no rokām, pielādēja pats un atdeva Šveikam, čukstē​dams: — Lops, pat pielādēt neprot! Notēmējiet labi! Sākt! — viņš aprauti nokomandēja un pacēla revolveri.

«Uguni» viņš nepaspēja izteikt. Sveika pirksti pagrieza sānis kadeta apbruņoto roku, un Šveiks uzbārās: — Jēzus Marija, kadeta kungs, vai jūs tiešām gribat viņus nošaut? Viņi tak mums nekā nedara.

Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, ja mēs izšausim un netrāpīsim, tad viņi var nošaut mūs, viņiem arī ir šautenes un vēl tādas garas. Varbūt viņi ir izlūki, kadeta kungs, un viņiem seko vesela divīzija. Bet varbūt, kadeta kungs, viņi trīs vien ir, tāpat noklīduši kā mēs; ja viņus nošau​sim, tad vajadzēs rakt viņiem kapu, un tas nav nekāds joks ši​tādā karstumā, tā ir īsta sodība. Šveiku aizrāva doma, ka krievi ir tāda pati nomaldījusies patruļa kā viņi, un viņa simpātijās pret tiem pieauga: viņš ap​skāva kadetu tā, ka tam elpa aizrāvās, un dedzīgi čukstēja: — Iedomājieties, kadeta kungs, ka viņi tāpat nozaudējuši savu daļu; tagad viņi klīdīs pa pasauli, neviens pulks viņus nepieņems, neviens viņiem neizmaksās algu un neizsniegs uzturu. Viņi droši vien gudro, kā nokļūt gūstā; varbūt viņi par mums dzirdējuši un domā, ka mēs viņus pievāksim un gādāsim par viņu uzturu. Bet tur viņi pārrēķināsies, jo mūsu priekšnieks ir kadets Bīglera kungs un viņš nav tāds auns, lai pievāktu vi​sādus krievu blandoņus un uzņemtos tādu slogu. Šveiks spieda kadetu aizvien ciešāk sev klāt; krievi beidza savu apspriedi un vilkās tālāk. Sveika apskāviens kļuva vaļīgāks, viņš palaida kadetu vaļā un, norādīdams uz aizejošo krievu garo, četrstūraino durkļu smailēm, pielaidīgi un tēvišķi noteica: — Mēs, kadeta kungs, izglābām viens otram dzīvību. Es neesmu no kutelīgiem, bet man tomēr liekas, ka nebūtu diezin cik patīkami, ja mūs pakutinātu ar šitādu daiktu.

Kadets klusēja, nezinādams, ko atbildēt; viņam likās, ka Šveikam taisnība. Ja patlaban krievu bija trīs, tad drīz varēja būt vairāk, apšaude saceltu visu apkārtni kājās, un sazin kas tur vēl iznāktu.

Salīcis gandrīz līdz zemei, viņš devās pāri tīrumam uz mež​malu, bet tur uzbrēca Šveikam, lai uzturētu savu virsnieka prestižu: — Tagad komandēju es! Es pavēlu, ko gribu, — izpildiet pavēli un turiet muti! Sapratāt?

— Padevīgi ziņoju, ka sapratu: man jāklausa pavēle un jātur mute, — Šveiks pazemīgi piekrita. — Padevīgi ziņoju, kadeta kungs, vai negribat gabalu desas? Laba, nožāvēta desa ar ķiplokiem.

Viņi pamazām un uzmanīgi virzījās uz priekšu gar mežmalu; nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles, atskaitot ciemu iedzīvotājus, kas stradaja tīrumos. Pecpusdiena viņi iznaca uz ceļa, kas veda caur biezu, lielu mežu taisni uz ziemeļiem.

Kadets nolēma atpūsties; viņi atlaidās zālē, kadets izklāja sev priekšā karti un sāka vilkt pa to ar pirkstu.

Sveika biedrs, kuru šinī ceļojumā interesēja vienīgi jautājums par ēšanu un naktsmājām, drīz aizmiga. Šveiks, raudzī​damies kadetam pār plecu kartē, ieprasījās: — Padevīgi lūdzu, kadeta kungs, vai jau atradāt, kur varētu būt mūsu bataljons? Stāsta, ka šitādās ģenerālštābā kartēs viss atzīmēts. Bet izprast tādu karti gan laikam ļoti grūti, kadeta kungs. Mūsu pulkā bija reiz kāds obrlajtnants Ilofmaņa kungs, tas mācīja apakšvirsniekiem apmācību komandā lasīt sitās kartes un mēdza sacīt: «Kareivji, prast lasīt karti ir svarīgāk nekā zināt, no cik daļām sastāv šautene.

Kapraļiem, jefreitoriem un seržantiem tas jāprot labāk nekā ģenerāļiem, to jūs, kareivji, varat redzēt, kad mūsu pulkam ir manevri vai lielas taktiskas apmācības. Vispirms pazaudē virzienu un nomaldās pulkveža kungs ar visu zirgu, tad majora kungs, viņam seko kapteiņa kungs ar pārējiem virsnieku kungiem. Pulku tad vada leldfebelis vai seržants, un, ja viņš nomaldītos, tad tik jūs redzētu, kas viņam par to būtu. Miera laikā viņš dabūtu par to viennīcu, kara laikā — pulveri ar svinu.» Pēc tam, atļaujiet padevīgi ziņot, kadeta kungs, šito obrlajtnanta kungu degradēja. Tagad viņš ir Prāgā par redaktoru un bieži sēž aiz restēm par armijas apvainošanu. Arī redaktoriem vajag stingrības.

Kadets, aizvien vairāk iedziļinādamies kartē, neatbildēja; beidzot viņš pasvītroja kādu vietu ar nagu: — Sveik, kā saucas tas ciems, kur mēs pārnakšņojām? Pjentaki, jūs sakāt? Tad te viņi ir; mēs esam te mežā, ceļš iet tā, un tas dzelzceļš, par ko tur vecene runāja, nevar būt neviens'cits kā sektorā starp Ļvovu un Brodiem. Šaursliežu dzelzceļu te nav, ja vien krievi nav sev kādu jaunu ierīkojuši. Pēc trim stundām mēs sasniegsim šoseju.

Tas tomēr nenotika, kaut viņi soļoja ātri. Šoseju, ja to vispār tā va*ēja saukt, viņi sasniedza tikai vakarā. Tas bija plāt?, izbraukts, izmīdīts ceļš, ko bija maluši neskaitāmu vezumu, lielgabalu un smago mašīnu riteņi, kas jau gadu te braukāja gan uz vienu, gan otru pusi. Kad viņi te ieradās, pa šoseju patlaban brauca nebeidzama vezumnieku rinda ar maizi, salmiem un sienu; gar ceļmalu gāja atpalicēji no dažādām karaspēka dajām, kareivji, kas vai nu nevarēja paiet, vai atkal sprieda, ka to laimi, kas viņus gaida, viņi vienmēr paspēs panākt.

Kadets viņiem jautāja par 91. pulku; neviens nekā nezināja, tikai kāds sapieru kapteinis ieteicās: — 91. pulks no Budejovices? Es to vakar satiku, tas pulcējas pie Brodiem. Tur ierakumos atrodas vesela krievu divizija.

Kadets atkal izklāja karti uz ceļgala un mēģināja izdibināt, kā viņa bataljons varējis nokļūt Brodos.

Viņi brīdi vēl pagāja pa šoseju, tad kadets nogriezās pa labi uz lauku ceļu.

— Mēs atkal iznāksim uz šosejas, bet mūsējie Brodos vēl nevarēja aizkļūt. Varbūt mēs viņus atradīsim kādā ciemā.

Viņi gāja tālāk pa ceļu un drīz vien panāca vairākus atpalikušus kareivjus, kurus vēlāk satika jau bariem. Dažādu pulku kareivji soļoja grupās vai pa vienam, sēdēja vai gulēja ceļmalās un, kad Šveiks vaicāja, uz kurieni viņi dodas, tad atbildēja ar īgnu atrūcienu vai rezignētu frāzi: — Mēs ejam mirt un cīnīties par savu kungu un ķeizaru.

Ceļš veda cauri purvam, bet tur jau strādāja ļaudis, lai padarītu šo dūksnāju par vezumniekiem piemērotu; vesela rota kareivju lika baļķi pie baļķa, ko pieveda mobilizētie apkārtnes zemnieki. Viens bluķis gulās pie otra, viena kareivju grupa aizpildīja spraugas ar sūnām, otra apbēra ar smiltīm, trešā nolīdzināja ceļa malas ar garu lineālu palīdzību. Ja kādā vietā smilšu bija uzbērts par maz, tad tur tās pienesa ar riekšavām. Aiz kareivjiem nāca leitnants un brēca: — Sasodīts, taisiet tā, lai būtu priekšzīmīgi! Tam jābūt tādam celiņam kā Šēnbrunas parkā. Seržant, pasakiet, lai ved tīras smiltis un tās vissmalkākās!

Kadets uzsāka sarunu ar leitnantu. Šveiks ar lielu interesi noraudzījās ceļa nolīdzināšanas darbos un tad uzrunāja tuvāko kareivi: — Tu gan akurati strādā. Tas ir tik smalks darbs kā baznīcā, tā teiktu vecais Moravecs, kad redzētu, kā tu te rīkojies ar savu lineālu. Viņš, tas vecais Moravecs, bija mūrnieks un prata novērtēt smalku darbu.

No kāda pulka jūs īsti esat, puiši?

— Ek draugs, — kareivis nopūtās, — mēs te tikai mērkaķojamies, vairāk nekā. Ja te pāries viena rota, tad neviens vairs nepazīs tās malas, ko mēs te nolīdzinām. Un, ja te brauks vezumnieki vai artileristi, tad zirgi ar pakaviem izspārdīs visas sūnas, bet mums pēc tām jābrauc stundas atstatumā no šejienes. Mēs esam nomocījušies bez jēgas no tādas mērkaķošanās.

Un tas nav vienīgais darbs, ko mēs taisām kaķim uz astes un kas mums jādara, jo mūsu inženierim nav galvas. Vakar mēs cēlām vezumniekiem tiltu pār tādu grāveli, kur katrs var pāri pārlekt. Vezumnieku

milzums, kādi četri simti pajūgu, visi stāv un gaida, kamēr aizsūta pēc mums. Es pats esmu ratnieks, ja man būtu prasījuši, es būtu pārsviedis pāri no viena krasta uz otru trīs baļķus, pārklājis ar pāršķeltiem bluķiem, piesitis ar naglām un darīts, bet mūsu leitnants ir inženieris, un viņš strādā pēc plāna. Viņš vispirms aizsūta uz to ciemu, kur esam apmetušies, pēc metra mēra, bet līdz turienei pusotras stundas gājiena; tad viņš smalki aprēķina, cik gariem jābūt baļķiem, un mums tie jānoteš četrstūraini, tad aizsūta pēc plankām, bet tās atved tikai pievakarē, un mums vēl tam tiltelim abās pusēs jāuztaisa margas. Mēs, brālīt, nostrādājām no vienpadsmitiem rītā līdz trim naktī, un vezumnieki visu laiku gaidīja, un viņi taču veda maizi! Pēc tam viņš uzlaida tos uz tilta, un pirmais vezums nolauza margas; vēlāk riteņi izmala tādu bedri tilta priekšā, ka mums vajadzēja celt vezumus uz tilta ar mietiem. Šitā mēs karā neuzvarēsim, brālīt, ja virsnieks ir pēdējais muļķis, bet es viņam to teikt nedrīkstu, un no mājām arī neviens viņam to neatrakstīs. No kurienes tu esi? Mēs esam 36. pulka darba rota, bet paši dēvējamies par «klubu dekorētāju apvie​nību».

— Tātad jūsu virsnieki arī stulbi, — Šveiks līdzjūtīgi atsaucās. — Es esmu no 91. pulka, un mums viņi tādi paši. Mēs esam izlūku patruļa un meklējam savu pulku. Bet, ja jūsu lajtnants tik dulns, tad mūsu kadets nekā no viņa neuzzinās. Kā jums ar ēšanu, draugs?

Klubu dekorētāju apvienības biedrs bezcerīgi atmeta ar lineālu, un kadets taisni tanī mirklī pasauca savus apakšniekus un pavēlēja doties tālāk. Šveiks vēl uzsauca kareivjiem: — Tā ja, bērni, dekorējiet glīti! Pēc kara varēsiet dekorēt zāles, kad rīkos balles kara veterānu labā.

Kadets tiešām nebija uzzinājis vairāk par to, ko viņam pateica sapieru kapteinis; krievi apstājušies pie Brodiem un nostiprinot pozicijas, laikam lai aizkavētu austriešu karaspēka ielaušanos Krievijā. Kur varētu atrasties bataljons, to leitnants nezināja.

Krēsloja, visi trīs bija noguruši, un kadets neiebilda, kad Šveiks nogriezās no ceļa uz kādu mājiņu, kas vēlāk izrādījās par mežsarga māju. Vecais mežsargs uzņēma viņus visai laipni, un no tā viņi uzzināja, ka priekš divām dienām te gājis garām daudz karaspēka. Krievi pēdējo reizi redzēti pirms četrām dienām.

Mežsarga sieva sameklēja vakariņām kartupejus un pienu, Šveiks, redzēdams viņas sagatavošanos, uzlika uz plīts lielu katlu ar ūdeni un vēlāk applaucēja tanī vistas un gailēnus.

Kadets, ieraugot Sveika pārtikas krājumus, apmierināts konstatēja, ka viņam atkal atgriežas ēstgriba, un Šveiks, pamanījis kadeta alkatīgos skatienus, atkal parādīja savu labo sirdi: — Es taču jums sacīju, kadeta kungs, ka es jūs nepametīšu. No vistām izvārīsim buljonu, bet gailēnus izcepsim. Labi, ka mēs netērējām laiku, lai nošautu tos krievus, tagad mums vakariņas iznāks īstā laikā.

Divas vistas un trīs gailēnus notiesāja vakariņās, pārējos trīs Šveiks rūpīgi ietina savos rezerves autos, noglabāja mugur​somā un noteica žagodamies: — Tagad viņiem nekas nevar kaitēt.

No rīta viņi devās tālāk, un mežsarga sieva, kas viņus izvadīja, apgalvodama, ka lūgs ik dienas par viņiem dievu, ar noraizējušos skatienu pārskaitīja savas vistas; tad viņas seja noskaidrojās: — Lūgšu dievu par juras rītos un vakaros, cienīgi kungi. Man netrūkst nevienas vistas!

Uz šosejas bija vēl lielāka kustība nekā vakar, pa to gāja karaspēks jau kolonās. Viņi satika karalauka žandarmus, kas viņiem teica: — Jūsu bataljons? Vakar tas bija Smotinā, kur šodien, to gan nezinām.

Kadets noprasīja, uz kuru pusi Smotina atrodas, un nolēma iet uz turieni, jo tur drīzāk uzzinās, kur meklēt savu daļu.

Kareivji sāka parādīties arī klajumos. Bija redzami telefo​nisti, kas vilka vadus un skraidīja ar savām kārtīm no staba uz stabu, un Šveiks, atceroties C.hodunski, nopūtās: — Viņš arī labprāt būtu pamielojies ar gaiļa gaļu, bet naba​dziņam tā jāskraida, it kā kāpurus lasot.

Drīz viņus panāca raitnieks, kas dzina savu zirgu pilnos rikšos; viņš turējās kadeta grupas virzienā, tāpēc Šveiks viņam uzsauca: — Ei, draugs, pasveicini 91. pulku! Pasaki, ka mēs jau tuvu!

Raitnieks apturēja zirgu: — Es tiešām jāju uz 91. pulku, kas atrodas Urbjanos un drīz ieradīsies Pjentekā. Tas būs kādu stundas gājienu no šejienes; jūs varat iet taisni uz turieni un gaidīt.

Tā notika, ka pulksten sešos vakarā kadets Bīglers, militāri izslējies, pieteica kapteinim Zāgneram savu ierašanos bataljonā un sagatavoja jau attiecīgus paskaidrojumus, jč, \apteinis sāktu viņu lamāt. Bet. kapteinis Zāgners, kam Lukašs bija jau iedevis pusgailēnu no Sveika krājumiem un izstāstījis visu viņu maldī​šanās vēsturi, tikai labsirdīgi uzsita kadetam uz pleca: — To jūs izdarījāt labi, ļoti labi, kadet! Mums pienāca no brigādes štaba tik juceklīgas pavēles, ka katrs varēja prātā sajukt!

Kad Šveiks atkal parādījās biedru vidū, brīvprātīgais Mareks viņam uzsauca: — Kapi atdarās, mirušie atmostas, pastara diena ir klāt! Sveik, tu blandoni, vai tiešām tu tas esi?

— Tev tak nebūs acis apmiglotas, ka tu mani neredzētu, — Šveiks aizkustināts atbildēja. — Es tevi pamielošu ar vistas gaļu. Mēs apmaldījāmies, jo kadetam nebija pareizas kartes. Vista gan tāda pacieta.

Un, kad ieradās kalpotājs Baluns un sāka raudzīties Marekā, kas sūkāja kaulus, tik lūdzoši un badīgi, ka pat slienas nevarēja valdīt, Šveiks atkal attaisīja mugursomu un attina autus.

— Nu, paēdies, es tev arī pataupīju gabalu vistas. Es jūs, puikas, pieminēju dienu un nakti. Kā jums klājies pa šo laiku?

— Mēs pamatīgi izstaigājāmies pa pasauli, — Mareks sacīja, grauzdams apcepušu kaulu, — mēs bijām gan šur, gan tur, it kā gribētu aptīt ar dzeloņstiepli visu zemeslodi. Zini, Šveik, — viņš uzsvērti piebilda, — par šo vistu es uzrakstīšu pulka vēs​turē par tevi veselu sacerējumu.

Mareks izvilka no kabatas kaut kādus papīrus un sāka dek​lamēt: — Tu, kas lasīsi kauju aprakstus, — kaut tas būtu pieminēts tikai starp citu kā epizode, — par «pēdējo no lielgabala apkalpes», noliec dziļās domās galvu, ieraksti viņa vārdu savā atmiņā un piemini viņu vienmēr ar godbijību! Jo jēdziens «pēdējais pie lielgabala» nozīmē tik daudz dvēseles spēka, tik daudz nervu sasprindzinātibas, tik daudz pārcilvēciskas izturības, ka katrs mēģinājums ieskaitīt šīs īpašības kaut kādā tikumu klasifikācijā un katras pūles raksturot šo varonību ar kādu apdeldētu slavināšanas formulu tikai mazinātu to īsto dižumu. Mēģināsim vairāk iedziļināties šinī situācijā!

Ienaidniekam izdevies atklāt mūsu bateriju, un pēc mirkļa viņš jau to piešaudijis. Viņš raida šāviņu pēc šāviņa, viens šrapnelis plīst blakus otram, dzelzs krusa šķīst uz visām pusēm un nežēlīgi sakapā visu, kas pagadās ceļā. Smagie šāviņi lidojot dobji dun un dārdot triecas pret mūsu lielgabalu tērauda ķermeņiem, izkropļojot, salaužot, saliecot un dziļi iedzenot tos zemē.

Grēdās sasviesti guļ mirušie, smagi ievainotie; cits krīt pēc cita un aiziet viņpasaulē, tikai viens lielgabals vēl derīgs kaujai, un tikai viens cilvēks vēl to apkalpo. Tas ir Jozefs Šveiks, 91. kājnieku pulka rezervists, kas atsteidzies palīgā apdraudētajai baterijai. Šāviņi traucas šurp gaudojot, kāri meklējot laupījumu, eksplodē pa kreisi, eksplodē pa labi, krīt te priekšā, te aiz muguras, bet par šausmīgu laimi neviens neķer viņu. Tas ir «pēdējais pie lielgabala»! Kurš šinīs dārdos un kaucienos, šinī ārprātīgajā, ugunīgajā negaisā, šinī peklē, kur katru mirkli uzglūn nāve, nezaudē prātu, kura sirds nepārstāj pukstēt, tas ir cilvēks, kam ar pilnām tiesībām pieder īsais, bet diženais un kā vara zvans skanīgais vārds «varonis»!

Tāpēc jau sen «pēdējais pie lielgabala» noder par sižetu slavenākajiem māksliniekiem. Šis sižets atradis savu miesīgo izpausmi minētajā rezervistā Jozefā Sveikā, kas realizējis leģendu par varoni. Viņš stāvējis pēdējais pie lielgabala, neraugoties uz dzīvības briesmām, pats lādējis, tēmējis, šāvis, atkal lādējis un tā joprojām. Viņu nebija iespējams uzveikt ne nāvei, ne krieviem, — viņš bija par tiem stiprāks. Tagad viņam par balvu ir lielā sudraba medaļa.»

— Tas jau taisni kā par Jabureku, — Šveiks sajūsmināts atsaucās, — to, kas stāvēja Kralovohradecā

pie lielgabala un tik lādēja un šāva. Tu, brīvprātīgais, sāc jau sacerēt aplamības. Ja toreiz Hradecā Glamm-Hallass nebūtu izgāzies, tad mēs gan būtu uzveikuši, — tādi braši karavīri tur bija. Vai tu esi dzirdējis, ka šās kaujas plānu Austrijas štabam izstrādājis prūšu ģenerālštābs? Par to uzzinājis kāds kapteinis Hepnera kungs, un, tā kā viņš nav varējis pārpeldēt Labu, tad pats nošāvies. Bet viņš uzrakstījis par visu savai sievai, un tāpēc kungs un ķeizars nav devis viņai pensiju. Viņa vispirms metusies viņa majestates priekšā uz ielas ceļos un izstiepusi pret viņu rokas, lai viņš to pieņemtu audiencē, bet tad viņu nosūtījuši uz trakonamu, jo- viņa esot gribējusi apliet kungu un ķeizaru ar sērskābi.

— Šveik, nedod mēlei vaļu, — Mareks atgādināja, — tu ne​zini, kas tevi noklausās.

— Lai klausās, kam patīk, — Šveiks atcirta, — viņa taču bija gribējusi izmaitāt viņa majestatei ģīmi, lai viņš vairs nepatiktu Elizabetei. Tā atkal nezin cik reižu bēga no viņa projām, kamēr Lucheni kungs nodūra viņu Zenevā ar vīli. Viņš laikam necieta skaistas sievietes. Krieviem durkļi arī līdzinās vīlēm. Bet kungs un ķeizars būtu varējis dzīvot ar viņu vēl ilgi netrau​cētā laulības laimē.

Kustība nometnē norima, kareivji gatavojās naktsguļai, bla​kus teltī kāds stāstīja: — Vajadzēja iet tik pie pavāriem un feikt, lai dod mums kaut vai kaulus grauzt. Vajadzēja taisni sacīt: «Dievs tēvs, kādiem neliešiem tad mums jābūt, lai mums pat ēst negribētos? Tā jau dzīvojam kā lopiņi, dzeram tikai ūdeni, un ko pamīlēt arī nav.»

Tomēr apkārtnē nemanīja vasaras vakara rāmumu, nomierinošo klusumu; bieži dzirdēja lielgabalu dunoņu, vezumu grabēšanu, kājnieku un kavalerijas soļu klaboņu, kas nerimās visu nakti. Viss tas pastāvīgi atgādināja par gaidāmajām briesmām, un virsleitnants Lukašs, atlaizdamies istabā uz siena klēpja, at​bildēja Šveikam, kas jautāja, vai uz rītdienu nebūšot nekādas pavēles: — Pagaidām ne, kas būs rīt, nezinu. Vai tu zini, Šveik, ka tagad sāksies pats galvenais? Tagad mēs ēdīsim tik karstu putru, kādu tikko noceļ no uguns.

Un Šveiks apņēmīgi atbildēja: — Padevīgi ziņoju, ka to es nezinu. Bet auksta biezputra, obrlajtnanta kungs, arī nekam neder, tauki tanī sasaluši, un tā līp pie zobiem un mēles. Mannas biezputra man nepatīk, prosas es pat ciest nevaru, toties kartupeļu biezputru ar ceptu gaļu — to es labprāt ēdu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, rīt mēs tad redzēsim, kādu biezputru krievi būs mums savārījuši.

V

«VOR VVĀRTS! VORWĀRTS!»[66] Karā ir ļoti svarīgi prast sistemātiski un pakāpeniski notrulināt kareivju jūtas un iemācīt viņus pārtikt no cerībām.

Ja parasto cilvēku, amatnieku vai sīktirgotāju, atrautu no ģimenes, no viņa nodarbošanās vai parastā dzīves veida, tāpat kā puikas izvelk strazdēnus no būrīšiem, un aizsūtītu nekavējoties uz fronti, kur tas pēc divdesmit četrām stundām sastaptos ar ienaidnieku, tad varētu gadīties, ka vienā jaukā rītā puse armijas karātos sila priedēs vai plūmēs gar ceļmalām. Kareivji pakārtos aiz izmisuma, jo nespētu izturēt tik straujas un krasas pārmaiņas.

Tāpēc rīkojas pakāpeniski, aizvien palielinot devu, tikpat kā, dzerot arsenu, iesāk ar vienu tableti dienā un beidz ar des​mit, ik dienas pieliekot pa vienai klāt.

Vispirms kazarmu netīrība un virsnieku rupjības, slikta izturēšanās, maskēta ar neīstu gādību, pretīgs uzturs, atbaidošas guļvietas, tad sablīvēšana smirdošos vagonos, pārgājienu mocības un grūtības un katru dienu cerība, ka rīt viss beigsies, ka varbūt iztiks bez kaujas un tāpēc ne ar vienu nekas ļauns ne​notiks.

Cerība, ka rīt viss beigsies, neļauj kareivjiem sacelties vai padarīt sev galu; tas, ka dzīve kļūst aizvien lopiskāka un pārvēršas ellē, atņem kareivim bailes no nāves un padara viņu vienaldzīgu pret briesmām. Šo noskaņojumu vislabāk izteicis Havličeks-Borovskis[67]: «Es — Austrijas pavalstnieks?

Kas vēl ļaunāks var ar mani notikt?»

Tāpēc arī otrā dienā, kad virsniekiem bija apspriede, kad raitnieki auļoja šurp cits pēc cita un

telefonisti tina vadus, Sveika bataljona kareivji nostājās rindā tikpat stulbā padevībā kā aitas pie kautuves vārtiem.

Neviens nerunāja ne vārda, visi bija kļuvuši ārkārtīgi noslēpumaini; kad pēkšņi priekšā gluži tuvu sāka dārdināt artilērija un pēc mirkļa icgrāvās arī smagie lielgabali, katrs tikai nobālēja un pameta skatienu uz kaimiņu, kam tāpat pārmainījās sejas krāsa. Trauksmi netaurēja, tā nebija vajadzīga. Kareivji paši uzlika mugursomas, negaidot komandu, un katrs klusībā nodomāja: «Vēlāk, kad muksim, es somu nometīšu, — mocīties jau nu neiešu.»

Tad kapteinis Zāgners uzkliedza: — Mierā! — uzrāpās uz tukšas mucas un sāka runāt.

Viņš atgadināja kareivjiem zvērestu uzticīgi sargāt pulka karogu, uzsvēra, ka viņi jau atsvieduši ienaidnieku līdz tā robežām, vēl pāris metru — un krievi lūgšot mieru, ceļos krizdami. Viņš apzvērēja kareivjiem, ka tiem neesot ko bīties, viņš tos izvedīšot caur-ūdeni un uguni, lai tikai viņi glabājot sava dzelzs pulka slavu, pulka, kurš nekur neesot atkāpies, bet visur uzvarējis. Viņš atkārtoja, ka, jo ātrāk tikšot panākta uzvara kaujas laukā, jo ātrāk visi varēšot atgriezties pie dārgajiem tuviniekiem, mīļoto sievu apkampienos; viņš paskaidroja, ka mūsu slavenais sabiedrotais — ķeizars Vilhelms (apakšvirsnieki tūliņ skubināja kareivjus: — Kliedziet: «Lai dzīvo! Slava!» — citādi jūs piesies pie staba!), izteikdamies: «Pirms vēl lapas nobirs, jūs būsiet mājās,» — esot domājis šā gada rudeni, un tā tas arī būšot. Lielas kaujas un sevišķas briesmas neesot gaidāmas, jo krieviem neesot šāviņu un viņi pildot granatas ar smiltīm. Ja kādu ievainošot, lai tas pats pārsienot ievainojumu vai ejot uz pārsienamo punktu; ja aiz stratēģiskiem iemesliem būšot pavēle atkāpties, tad ievainotos nedrīkstot pamest, tie visi esot jāpievāc.

Viegli ievainotie neko nedrīkstot atstāt, viss, sevišķi šautenes, esot jānogādā pārsienamā punktā, kur tās pieņemšot pret parakstu.

— Šautene, kareivji, nav kliņģeris, ko var izcept pāris minūtēs, — viņš dedzīgi skaidroja. — Ja jūs atgriezisieties bez šautenes, tad tas nozīmē, ka jūs iegrūžat nāves briesmās savu biedru, kas paliek pret ienaidnieku tukšām rokām. Kas atnesīs lieku šauteni, saņems piecas kronas, kas atnāks tukšā, paliks pēc izveseļošanās vai nāves bez atvaļinājuma. Un tagad mūsu augstākajam pavēlniekam, mūsu kungam un ķeizaram — urā,, urā, urā!

Kareivji bez sevišķas sajūsmas atkārtoja: — Urā, urā, urā!

Kapteinis nokāpa no mucas un piebilda neoficiālā balsī, ne tik svinīgi, bet tēvišķi: — Vairieties no gūsta, citādi var gadīties, ka pat pēc desmit gadiem netiksiet no Krievijas mājās.

Ja kāds kritis kaujā, viņa sieva saņems 300 kronu. Galu galā līdz pastardienai neviens no mums nenodzīvos. Vai varbūt jūs gribat dzīvot mūžīgi?

Viņš pārlaida skatienu kareivjiem, un viņa acis tik cieši pievērsās Šveikam, ka pēdējais iznāca no ierindas un salutēja: — Padevīgi ziņoju, es negribu!

Tad atskanēja pavēle: — Marš! — un bataljons devās ceļā, turklāt katra rota savā virzienā.

Lielgabali dārdēja biežāk un tuvāk, šāviens sekoja šāvienam. Ejot gar bateriju, bija redzams, ka gaiss saviļņojās pēc katra šāviena un lielgabals salēcās; artileristi bija nometuši svārkus un atlocījuši kreklu piedurk​nes. Sviedri viņiem plūda aumaļām. Šveiks soļoja līdzās Balunam tūliņ aiz Lukaša; milzis dzirnavnieks lūdza dievu, sakrustojis rokas uz patronsomas, bet Šveiks viņu mierināja: — Nebaidies, ja tevi nokaus, tad sieva saņems par tevi simt piecdesmit zelta gabalu prēmijas, — tu taču dzirdēji, ko kapteinis teica. Par vārnu mežsargs saņem desmit helleru, par sesku — piecpadsmit, par zebieksti vai caunu —· kronu, par lapsu — piecas kronas. Tas jau tā izrēķināts, ka ar trīssimt kronām sievai par vīru un bērniem par tēti pilnīgi pietiek.

Pēkšņi lielgabali iebrikšķējās kaut kur tālu priekšā 1111 kaut kas dunot pārskrēja pāri kareivju galvām. Tie, kas pirmo reizi -gāja kaujā, ziņkāri atskatījās, bet pieredzējušie apgalvoja:

— Tas ir sešpadsmit- vai astoņpadsmitcentimetrīgais. Kamēr lido mums pāri, tikmēr vēl labi, bet, ja tāds daikts nokritīs mums vidū, tad dažs labs no smiekliem kājas notirinās.

Tikmēr Šveiks turpināja attīstīt savus uzskatus par atlīdzības izsniegšanu kritušo ģimenēm: — Trīssimt kronu, ar to pilnīgi pietiek, taisni tik daudz maksā vidēja lieluma vērsis. Ja tu mājās ieveltos dīķī un noslīktu, tad sieva nedabūtu nekā un viņai vēl būtu jārīko tev bēres. Bet tagad, draugs, viņai var laimēties: ja viņai pēc tevis paliek dzirnavas, labas dzirnavas bez parādiem, tad viņa var nozvejot citu. Kārtīgu atraitni ar labām dzirnavām pūrā katrs ņems ar prieku. Kas zina, vai tu maz esi pret viņu tā izturējies, kā tāda godīga sieviete pelnījusi. Pragas pilsētas valdē reiz ieradās kāda Andula Prouza no Františeka laukuma; viņa strādāja Bubnos Mālcra vērptuvē, bet kasieris viņai vairs pabalstu neizmaksā, tikai tā žēlīgi noraugās, norij slienas un saka: «Tikai neuztraucieties, Prouza kundze, pabalstu jūs vairs nesaņemsiet. Man jums ļaunas vēstis: jūsu vīrs kritis serbu frontē. Saņemiet par viņu trīssimt kronu!» Šitā Prouza Andula atkal saliek rokas, asaras viņai birst kā pupas, un sāk tarkšēt: «Lai dievs jums atmaksā, žēlīgs kungs, ka mani tā iepriecinājāt! Tātad viņi Vašeku tiešām nošāvuši? Cik labi, cienīgs kungs, ka jās dodat man par viņu trīssimt kronu, ■— es no viņa, nelieša, savu mūžu tik daudz naudas neesmu redzējusi. Tātad viņa nabaga dvēsele jau dieva klēpi? Viņš mani, žēlīgs kungs, pirms aizbraukšanas tā piekāva, ka man vēl tagad uz rokām un muguras zilumi. Paskatieties, žēlīgs kungs!»

Viņa novilkusi blūzi un parādījusi viņam vīra sitienu pēdas, bet citas sievietes sākušas kliegt, lai nesamulsinot kasieri, jo viņš varot kļūdīties, pabalstus izmaksājot. Viena sieva atkal nometusies ceļos kases priekšā un sākusi lūgties, lai dodot viņai arī trīssimt kronu un lai šaujot viņas vīru nost. Izrādījies gan, ka tā nemaz nav bijusi sieva, bet kāda Serincka, kas saņēmusi pabalstu par Franci Slanaržu, nažu trinēju 110 Libniem, viņa tāpat vien dzīvojusi ar to, piedzīvojusi divus bērnus, bet viņš to jau pametis un sarunājis sev kādu Proseka ķieģeļu cepļa strādnieci. Varbūt tava sieva, Balun, tāpat… Šveiks palika pusvārdā: augstu virs viņu galvām plīsa šrapnelis, un putekļi vien uzvirpuļoja, kad lodes atsitās pret zemi. Pēdējās rindās kāds kareivis saķēra plecu, no kura plūda asinis, un laidās skriešus atpakaļ.

— Puikam laime, — kāds ierunājās aiz Sveika, bet tūliņ eksplodēja otrs šrapnelis, un tā spiedzienā ielauzās virsleitnanta Lukaša skaļā, spalgā balss: — Kumpanie! Schwarmlinie! Direktion — erster Zug![68] Apakšvirsniekiem šausmīgi brēcot un grūstot kareivjus gan pa labi, gan pa kreisi, rota uzsāka pārskrējienu. Trešajā vadā feldfebelis iebelza kādam jauniņam kareivim: — Kur velcies, muļķadesa! Nezini, kā iet ķēdē?

— Nūja, ka nezinu, — tas pusraudus taisnojās, — es esmu no zemessargiem, rotā tikai divas nedēļas un to pašu laiku nogulēju slimnīcā ar plaušām. Es neesmu no šā pulka, bet no 42., un tur mums tikai mācīja atbildēt: «Ķ. un ķ. 42. pulka šefs ir erchercogs Fridrichs fon Kumerlands-Bruchšvillings Linnen- hurkā!»

— Muti ciet! Jēzus Marija, mums atsūta tādus bērnus, kam vēl aukle vajadzīga, — feldfebelis izmisis izsaucās. Ķēde izvērsās; nepietiekami apmācītie kareivji nezināja, kas darāms, un nenolaida acu no pieredzējušiem un posmu seržantiem. Srapneļi sekoja pēc noteiktiem starpbrīžiem, bet to ložu krusa katrreiz nobira aiz ierindas.

Virsleitnants Lukašs, leitnants Dubs un kadets Bīglers gāja priekšgalā ārēji bezbailīgi un drosmīgi, tāpēc vecie kareivji sprieda: — Mēs esam tikai palīgspēki, priekšā ir citi, jo, tiklīdz lieta kļūs nopietna, šitie pazudīs. Ķēde sasniedza pļavu, caur kuru tecēja vītoliem apaudzis strauts. Virs galvām iedūcās lidmašīna, un virsleitnants Lukašs komandēja:

— Līdz tiem krūmiem un gulties! Noslēpties, viņš metīs bumbas!

Lielais putns tarkšķēja augstu gaisā, mezdams lokus, tad pagriezās un aizlidoja gar ķēdi uz kreiso pusi. Pie Lukaša pieskrēja kapteiņa Zāgnera raitnieks. Kapteinis gulēja ar savu rotu klajumā pie lauku ceļa.

— Palikt guļus līdz turpmākajam rīkojumam! — Lukašs pavēlēja.

Kareivji pasmēla pudelēs ūdeni no strauta un dzēra, tad atlaidās uz muguras un sāka prātot, kas te īsti ir un kas notiks.

— Ja ne šodien, tad rīt dabūsim pa ādu, — kāds ieteicās, bet otrs turējās pretī: — Nekā nebūs. Tur vienkārši kāda neliela krievu vienība aiztur mūsējos.

Blakus Šveikam gulēja mazs, vasaras raibumiem nosēts kareivis. Kad Lukašs aizgāja tālāk, viņš izvilka no somas krievu patronu un sāka čakarēt ārā lodi ar durkļa galu. Kad lode izkrita, viņš izbēra pulveri saujā, pusi iebēra atpakaļ un uzdzina lodi virsū, piesitot ar durkļa neaso malu.

— Kas tā par spēlīti? — Šveiks vaicāja. — Tagad taču to nevarēs šaut.

— Varēs, mīļais, varēs, — kareivis apgalvoja. — Visu pulveri nevar atstāt, tad lādiņš par stipru un var atraut visu ķetnu. Lai nu dievs dod, ka krievi sāktu šaut, kamēr mēs vēl esam šinīs vītolos, tad es te pats iešautu sev rokā tā, ka neviens nekā nezinātu, un tūliņ prom uz lazareti. Es, draugs, jau esmu dabūjis vienu īstu ievainojumu vēderā un otra vairs negribu, man šitā kara pietiek. Cilvēkam jābūt praktiskam: samērcē brezentu, aptin ap roku, laid iekšā krievu patronu, un pats gudrākais dakteris nekā neizpratīs. Es, brālīt, jau pusgadu esmu frontē, man ir prakse, un man tik viegli neko nepiesies.

— Vislabāk uzlikt uz kājas maizes klaipu, — iejaucās sarunā otrs. — Kroņa maize uzsūc visus netīrumus, pulveri un dūmus, un caurums kaulā iznāk trakoti tīrs.

— Vēl labāk ņemt velēnu, — atsaucās trešais, — prāvu, glītu biezas velēnas gabalu. To vajag kārtīgi izgriezt, cieti piesiet pie kājas, un tad vari drāzt cauri kaut vai pilnu austriešu patronu, — paliek gluži līdzens caurumiņš. Krievu lode grozās stobrā, tā var sašķaidīt kaulu.

— Man atrakstīja brālis no slimnīcas, — ierunājās kāds neredzams krūmos. — Viņš ir bijis itāliešu frontē, un tur kareivji taisa visu ar akmeņiem. Uzliek vienu roku uz akmens un ar otru akmeni sit. Mans brālis raksta, ka viņš atsitis kreisajai rokai miesu līdz pat elkonim un tagad roka nokaltis. Jā, jā( . viņam ir raksturs.

— Kāpēc sevi kropļot? — atskanēja krūma otrā pusē. — Ar mums tik un tā nekas ļauns nenotiks.

Nešaujiet, lai būtu kas būdams; es jau esmu frontē piecus mēnešus, esmu piedalījies astoņās kaujās, bet neesmu izšāvis nevienu patronu. Nenokauj, tad tu netiksi nokauts, nekropļo citus, tad pats arī paliksi neskarts. Pār mums valda liktenis, un liktenis ir taisnīgs. Šis pēdējais runātājs bija skaistākais cilvēces kulturas zieds, šis kareivis bija vairāk nekā visslavenākais skulptors, mākslinieks, dzejnieks un aktieris kopā. Tas bija cilvēks, kas negribēja nokaut un nevēlējās ļauties nokauties.

Fakts, ka kareivis negrib šaut, modināja Sveikā sirsnīgu simpātiju, un viņš ar prieku būtu izvaicājis runātāju sīkāk, bet Lukašs, saņēmis jaunu raitnieka ziņojumu, atgriezās un uzsauca: — Vorwarts! Direktion mir nach![69] Šrapneļi sprāga retāk, apšaude norima, un kareivju ķēde devās pāri pļavai, tīruma stūrim un pa slīpu nogāzi augšup. Un tad viņi ieraudzīja pabeigtas kaujas ainu: veselas grēdas krievu līķu, bet neviena austrieša, jo augstākā vadība arī šeit centās ietekmēt kareivjus psicholoģiski. Kamēr kareivis pats nebija piedalījies kaujā, viņš drīkstēja to iedomāties tikai lubniecisku bildīšu veidā: krīt vienīgi ienaidnieks, mūsējie šauj, dur, cērt, vajā un iziet no visām briesmām bez skrambiņas, jo pār katru nomodā desmitiem sargeņģeļu un Vīnē par to aizlūdz pats ve​cais zemes valdnieks.

Tāpēc te gulēja tikai kritušie krievi. Zābaki viņiem bija novilkti, viņi gulēja uz muguras, uz sāniem, uz mutes, kā nu kuru nāve bija pārsteigusi, un to atņirgtajiem zobiem nomelnējušajās ·sejās vajadzēja iedvest drosmi uzbrucējai austriešu armijai.

Šveiks sarāvās, ieraudzījis šo atbaidīgo skatu, bet tad ielūko​jās vērīgāk un uzrunāja Mareku: — Vai tad viņus tāpat vien aprok? Ar nedzēstiem kaļķiem neapkaisa? Kareivim pienākas dziļa bedre un virsū nedzēsti kaļķi: sak, tas jums, kareivji, par algu. īstenībā ar to bija jānodarbojas Pragas apbedīšanas birojam un jāatsūta zārki. Pat neēvelēts dēlis siltāks nekā tas plānais krekls, kurā viņus te aprok.

Bet Mareks atbildēja kā pusmiegā: — Jāņem labi samērcēts brezents vai bieza velēna .. . Man, Šveik, rādījās sapnī, ka biju mājās atvaļinājumā. Mammiņa vārīja ķiršu knedlikus un uzlika galdā, es piesēdos klāt, te ienāk mūsu sētniece un prasa: «Mareka kundze, kur tad jūsu dēls?» Viņa mani nemaz nepamanīja aiz knedliku bļodas. Es atsaucos, viņa sasveicinās ar mani un jautā: «Ko jūs, jaunais kungs, tik ilgi frontē? Visi godīgi ļaudis vai nu Krievijā, vai lazaretē; jūs taču arī neizturēsiet.» Šveik, vai tu tici, ka sapņi ir no dieva? Es ticu! Šis karš nav pa manam prātam, un es spokotos, ja mani apraktu pliku un basu. Šveiks, ko arī bija satricinājusi redzētā aina, gluži neloģiski atbildē;a: — Dievs cilvēkus visādi brīdina. Velēnai es neticu, bet ar to brezentu vajadzētu izdoties labi. Es tev to samērcēšu un pats aizvedīšu tevi uz pārsienamo punktu.

Tālāk pa nogāzi stiepās retu bērzu birztiņa; kad viņi to sasniedza, Šveiks vai iekliedzās aiz pārsteiguma. Tā bija pilna karaspēka, tur gulēja raibā rindā valsts vācieši, honvedi, bosnieši, dragūni bez zirgiem, pāris mīnmetēju komandas, huzari un kājnieki ar visu iespējamo krāsu zīmotnēm. Kad viņi nome​tās bosniešiem līdzās, tie viņus apsveica vārdiem: — Jebcn ti boga, būs uzbrukums, un būs rums. Bez ruma nav uzbrukuma.

Priekšā skanēja nepārtrauktas šauteņu zalves un neganti ložmetēju tarkšķi; krievu artilērija atkal sāka strādāt un apšaudīja birzi šrapne^iem. Tomēr drīz apšaude aprima.

— Viņiem trūkst municijas, — leitnants Dubs čukstēja Lūkasam, — drīz viņi bēgs atkal. Tad mēs viņiem sadosim!

— Vēl viņi nedomā vis bēgt, — virsleitnants aizrādīja, — būs laikam jāķeras pie durkļiem. Šveik, — viņš pagriezās atpakaļ, — neaizmirsti, ka tu esi raitnieks, un turies pie manis; Balun, tu pieraugi, ka nepazūdi ar visiem konserviem! Ja mani ievainos, tu dosies man līdz uz mājām.

Bosniešiem bija labs deguns: kad saule tuvojās rietam, aiz birztalas parādījās muciņām piekrauts vezums. Sāka izsniegt rumu, viena daļa pēc otras nāca ar katliņiem un blašķēm un, kas paspēja izdzert un iestāties rindā, dabūja otru porciju. Ietekme tūliņ kļuva manāma, noskaņojums uzlabojās, bosniešu «Jebcn ti boga, glaza a serdce» skanēja biežāk un izteiksmīgāk. Vācieši uzsāka «Ich hatt einen Kameraden»[70], bet kāds galīgi noreibis čechs piecēlās un, turēdamies pie bērza, brēca, ko jaudāja: Tur pie Krasnika gar Sanu Drūmi slejas sils. Biedru liķus lēni šūpo Odens melni zils. Viens es tālā svešatnē, Domas traucas nākotnē: Vai vēl tikšu, jāzīlē, Dzimtenēl — Nu, nu, ko mauro kā veca govs, — kāds aiz muguras pie​zīmēja un parāva dziedātāju pie zemes.

Krēslā atskanēja saucieni: «Vorwarts, vorwārts!» — un masa sakustējās: cilvēki, piedzēruši kā lopi, devās mirt par valsts diženumu un zemes valdnieka slavu. Viņi bija tādā stāvoklī, par ko oficiālā prese rakstīja: «Mūsu armija modina vispārēju apbrīnu ar savu varonību un nesalīdzināmo pašaizliedzību. Tā metas uzbrukumā sajūsmīgi un braši, nicinot nāvi, pilna kareivīga gara.»

Bet šo «garu», ar ko augstākā vadība pildīja savus brašos karavīrus, izstrādāja no kartupeļiem gan ar karstuma, gan aukstuma palīdzību visās degvīna dedzinātavās no Sudetu kalniem līdz pat Adrijas jūrai. Un tie, kas gatavoja šo produktu valstij, lai tā gūtu uzvaru, guva tādu peļņu, ka pēc kara, pirkdami jaunas fabrikas un muižas, varēja sacīt: — Par to visu jāpateicas kara entuziasmam.

Alkohola tvaiki apmulsināja smadzenes un apmigloja acis, nekas pasaulē nelikās briesmīgs, pretvarīgs, grūts, viss bija sasniedzams: spirts iedarbojās.

Nevienādās, sajauktās, svārstīgās rindās viņi lauzās uz priekšu, necilvēcīgu brēcienu: — Vorwārts, vorwart«! — dzīti.

Lodes svilpa aizvien spalgāk un spindza zemāk ap galvu; likās, neredzamas mušas skrien gar pašām ausim ar mīkstu — Ti-ū, tiiju-ū, — tā ka Šveiks neviļus atgainījās: — Tiš, trakā!

— Vorwārts, vorw;irts! — sauca jau aiz muguras, un viņš pazina kapteiņa Zāgnera balsi. — Vorw;irts, vorwārts! — klie​dza kaut kur aizmugurē arī virsleitnants Lukašs. Šveiks atskatījās, bet neredzēja vairs neviena pazīstama, apkārt bija svešas sejas. Resns, spēcīgs valstsvācietis, pamanīji» viņa atskatīšanos, piegrūda viņam ar elkoni un izsriiejot norūca: — Mochtest nicht auch die Front hinter halten, du Scheisser? Das ist doch bloss fur die Herrn Offiziere![71] — Par to nav runas, biedri, — Šveiks atbildēja, — bet es esmu raitnieks un man jābūt pie sava obrlajtnanta, lai varētu skriet pēc palīdzības, ja notiktu kas ļauns. Tas nelga Baluns šitādā burzmā būs sen jau noklīdis. Šinī mirklī rindas ķēra šāviņš, uguns stabs izlauzās no zemes, smagi, smacējoši dūmi uzvirpuļoja visapkārt, un zeme nodre​bēja tā, ka Šveiks pakrita.

Viņš palika guļam, kamēr pārējie paklīda kur kurais, tad, aptaustījis sevi, noteica: — Tā ir gan uguņošana! Daudz labāka nekā tā, ko Hajeka kungs rīko svētā Jāņa dienā Stršelecu salā.

Vienīgi troksnis va​rēja būt mazāks, citādi var vēl kādu nosist.

Rinda atkal izlīdzinājās. Brēcieni: — Vorwārts, vorwarts! — kļuva aizvien mežonīgāki un negantāki, pārvēršoties kaucienos; kareivji krita, piecēlās un atkal traucās uz priekšu, it kā kāds viņus triektu ar pletnēm. Šāviņi sprāga jau aiz rindām. Šveiks piecēlās un noskrēja līdz milzīgam meža rožu krūmam laukmalā, tur viņš atkal pieplaka pie zemes. Pēc mirkļa pieskrēja ungāru virsnieks ar revolveri rokā un dzina viņu tālāk; Šveiks pamanīja, ka aiz kareivjiem nāk vesela ķēde virsnieku un žandarmu.

«Taisni kā policijas ielenkums, kad policisti Prāgā kādu meklē,» viņš nodomāja un, pielicis soli, sacīja virsniekam: — Es tikai gaidīju savu obrlajtnanta kungu. Lūdzami, nesirdieties, es pats zinu, ka stingrībai jābūt visur. Arī kaujas laukā.

Un viņš atkal iejaucās burzmā, beidzot iekrita steigā sagatavotos ierakumos, kur izmisuši atšaudījās daži pilnīgi apdulluši un nomocījušies kareivji. Tikko viņš tur ievēlās, atskanēja ko​manda: — Schiessen, schiessen! Lebhaft schiessen![72] Šautenes sāka sprakšķēt, tūkstošiem dzirksteļu šāvās tumsā. Minūtes desmit turpinājās šauteņu sprakšķi, minūtes piec​padsmit ierakumam lidoja pāri šrapneļi un granatas, tad uguns pastiprinājās flangos, bet centrā to apklusināja komanda: — Feuer einstellen! Feuer einstellen![73] Tad klusumu pārtrauca pavēle: — Bajonett auf! Sturm! Sturm! Vorwārts! Vorwārts!J Visa cilvēku masa metās augšā uz ienaidnieka ierakumiem, lai sāktu tuvcīņu un triektu durkļus vēderā vai krūtīs tiem, ko saudzējušas lodes, šrapneļi un šāviņu šķembas. Tikko viņi izrāpās no ierakumiem, sāka šaut austriešu artilērija; varēja dzirdēt, ka kāds brēc telefonā: \ — Sprostuguni! Šrapneļus!

Militārā technika bija pati pilnība: kam nepietika sajūsmai ar rumu, to dzina uz priekšu šāvieni no mugurpuses.

Straume aizrāva Šveiku līdz; viņš mirklī noskrēja pāris soļu, kas viņu šķīra no krievu ierakumiem, bet tie bija jau tukši: izņemot līķus un ievainotos, kas gulēja sakrauti grēdās, tur nebija neviena kareivja.

— visi bija paguvuši aizbēgt.

— Nokavēties! Vorwarts, vorwarts! — virsnieki brēca.

Uzbrucēji pārjoņoja pār ierakumiem un aizsteidzās tumsā. Šveiks palika viens pie ievainotajiem.

— Nu, puikas, dabūjāt piparus? — viņš līdzcietīgi apvaicājās, dzirdīdams tos ar ūdeni no savas blašķes. — Kāpēc ātrāk nelaidāties lapās? Ar mūsu karaspēku daudz jokot nevar. Pat kurš katrs piedzēries civilists var nodarīt otram smagus miesas bojājumus.

Pēc brīža kareivji atgriezās. Krievi bija pazuduši nakts tumsā, kā zemē iegrimuši, un kareivji, velkot no ierakumiem kritušos un ievainotos un nododot tos sanitariem, lamājās: — Sasodīts, rit mums atkal būs jādzenas tiem pakaļ. Tagad īau viņi ātrāk neapstāsies kā Maskavā.

Stāsta, ka vācieši jau esot pie Varšavas. Ja mēs krievus katru dienu slānītu tā kā šodien, tad tiktu ar tiem drīz galā.

— Vai to krievu vēl daudz, biedri? — Šveiks ievaicājās. — Labi būtu sadalīt viņus vienmērīgi visam kara laikam, katru dienu noteiktu porciju, jo pārāk daudz vienā reizē nav veselīgi. Jaunboleslavas krājkasē strādāja kasieris, kāds Vilda kungs, un viņš zaga no šās kases pa drusciņai, vienmērīgi, lai nerastos aizdomas. Un, kaut arī viņš ņēma ik dienas pa druskai, tomēr beidzot iztīrīja kasi līdz pēdējam.

Vai atkal tas Drozds sv. Vaclava krājkasē, tas arī zaga palēnām un piesardzīgi, tā ka pat sv. Vaclavs nekā nemanīja, kamēr pēkšņi kase bija tukša. Tāpēc nevajag atplest muti līdz ausīm, ja kāds arī grib aprīt visu pasauli, — tā daudzi izmežģījuši žokļus. Re, mūsu kungs un ķeizars valdīja piecdesmit gadu vienā mierā, iekāms kārtīgi sagatavojās karam. Un šitas Drozda kungs tīrīja sv. Vaclava krājkasi četrpadsmit gadu.

Kāds stāvs izlauzās caur pūli un iekrita viņam rokās ar saucienu: — Sveik, tu tiešām vēl dzīvs?

— Tiešām gan, — Šveiks atmirdzēja priekā. — Marek, brīvprātīgais, vai tev arī nekas ļauns nav atgadījies? Es gan do​māju, ka tevi vairs neredzēšu, ka tevi jau ved uz lazareti.

— Kapteini Zāgneru gan sanitari aiznesa, — kāds blakus ierunājās, — viņu kontuzējis šāviņš.

— Labāk nemuldi par šāviņiem! — cits viņu pārtrauca. — Viņam ir tabletes, no kurām ģībst, tās viņam ārsts iedevis;- Es jau trīs reizes esmu redzējis viņu kaujā, un nekad viņš tālāk netiek par pirmo sadursmi. Viņš paģībst un guļ ģībonī tik ilgi, kamēr viņu nogādā un aizmugures hospitāli. Jā, jā, virsniekiem — tiem ir laba dzīvošana, viņiem pazīšanās ar dakteriem. Bet tu, cilvēks, ātrāk mājās netiksi, kamēr ieradīsies pārsienamā punktā, nesdams savu galvu padusē.

Mareks, pieliecies Šveikam, piemetināja: — Es arī esmu dzirdējis par tām tabletēm. Zini, man trūkst dūšas sev kaut ko nodarīt. Galu galā te jau katram nāve pie​nāks.

— Rīts gudrāks par vakaru, — Šveiks prātīgi atteica. — Domāju, ka vajadzētu mazliet nosnausties.

Kas tur tālāk notiek, vai nekā neredzējāt?

— Nekā, — Mareks nožāvājās, — tikai trīs krievu lielgabalus un divus ložmetējus. Mēs tos turpat atstājām, negribējās nevienam ar tiem krāmēties. Šausmas, kā mēs esam nodzīti!

Viņš sacēla šineļa apkakli un mirklī aizmiga. Šveiks vēl brītiņu pasmēķēja, tad kāds kapralis pavēlēja viņam iet sardzē. Viņš paņēma šauteni, izlīda no ierakumiem un aizgāja kapraļa norādītajā virzienā.

Pēc pāris soļiem viņš paklupa un^pīpītei uzliesmojot, paskatījās lejup: tur gulēja kāja garā zābakā kopā ar kuņģi un zarnām, kas bija aptinušās ap stilbu.

— Nabadziņš, — Šveiks pažēloja viņu, — tev nāksies pastardienā ierasties diviem lāgiem.

Sanitari gan ar tevi daudz nedabūja stīvēties; arī tas ir labi, ja cilvēku pēc nāves neviens nelād.

Viņš ieteica nomainītajam kareivim likties gulēt un devās tālāk; pēc brītiņa viņš saskatīja tumsā trīs lielgabalus ar pretī pagrieztiem stobriem, līdzās stāvēja divi ložmetēji.

— Paskat tik, tie ir uz ritentiņiem, — Šveiks nobrīnījās. — Tas ir labi, uz muguras es neaiznestu.

Viņš iejūdzās viena siksnās un otru stūma aiz pakaļdaļas.

— Braucam! Aiziet, aiziet!

Riteņi nočīkstēja, un Šveiks atgriezās savā vietā. Kad pēc stundas ieradās viņu nomainīt, viņš aizvilka ložmetējus līdz pašam ierakumam un aizmiga tiem līdzās svētlaimīgā miegā.

Tikko svīda gaisma, ierakumi atdzīvojās, apakšvirsnieki modināja guļošos: — Šķirošana! Katrs uz savu daļu! 91. pulks pa labi! 66. honvedu — atpakaļ! Nomaiņa! Šveiks pamodināja Mareku, tad izlīda no ierakumiem, iejūdzās ložmetējos un aizvilka tos pa labi, kur drīz vien ieraudzīja virsleitnantu Lukašu, kas bija uzņēmies bataljona komandēšanu un stājās pie tā pārformēšanas. Daudzu kareivju trūka, tāpēc Lukašs bija galīgi pārsteigts, kad viņa priekšā nostājās kareivis, salutēdams ar kreiso roku, bet labajā turēdams siksnu, ar ko bija sasieti divi ložmetēji: — Obrlajtnanta kungs, Šveiks padevīgi pieteicas rotai kā raitnieks. Nekā jauna nav, kaujā esam guvuši pilnīgu uzvaru. 3os divus ložmetējus es vakar ieguvu uzbrukumā, — smērēti gan nav, riteņi čīkst.

Padevīgi izlūdzos atļauju veltīt šīs kara trofejas savam pulkam, lai tam būtu lielāka slava avīzēs.

— Šveik, — virsleitnants uzsauca, pūlēdamies būt nopietns, — vai jūs zināt, kas sagaida raitnieku, kurš kaujas laikā pametis savu komandieri? Svins un pulveris!

— Padevīgi ziņoju, to es nezinu, — Šveiks labsirdīgi atbildēja, — es jūs gan gaidīju, obrlajtnanta kungs, jo zināju, ka jums bez manis būs traki garlaicīgi, bet kāds cits obrlajtnanta kungs no huzaru pulka gribēja mani nošaut ar revolveri. Padevīgi ziņoju, ka šinī kaujā mēs uzvarējām bez citu palīdzības, un tagad es no jums, obrlajtnanta kungs, neatkāpšos ne soli. Padevīgi lūdzu, vai rumu šodien arī izsniegs?

— Ā, Šveika kungs! — leitnants Dubs viņu pārtrauca.

— Kur tad jūs blandījāties? Es jau zinu, ka neesat izšāvis nevienas patronas. Esmu ļoti pārsteigts, ka nedzirdu, ka Šveiks jau krievu pusē. Šveiks uzmeta viņam skatienu, gribēdams kaut ko sacīt, bet virsleitnants Lukašs pasteidzās pirmais un skarbi pateica Dubam, norādot uz Šveika trofejām: — Šveiks ir drošsirdīgs kareivis, un es ieteikšu viņu apbalvošanai ar mazo sudraba medaļu; viņš vakar kaujā ieguvis šos divus ložmetējus, — un, pagriezies pret Šveiku, pusbalsī piemetināja: — Muļķi, kādos vecos dzelžos tu tos uzgāji, ka iedomājies atvilkt šurp? Šveiks nepaguva atbildēt, jo ienaidnieks sāka kanonadi un trīs lielgabalu šāviņi sprāga tik tuvu austriešu karaspēkam, ka Šveiks sasita rokas: — Obrlajtnanta kungs, padevīgi ziņoju, ka krievi šauj ar tiem lielgabaliem, no kuriem es vakar aizvilku ložmetējus. Citādi nevar būt.

— Tad jūs lielgabalus arī ieguvāt? — Lukašs jautāja.

— Kāpēc jūs tos pamētāt turpat?

— Jā, obrlājtnanta kungs, — Šveiks nopūtās, — lielgabalus es nevarēju pavilkt; padevīgi ziņoju, tur ir četriem zirgiem būtu ko vilkt.

Krievu uguns kļuva aizvien stiprāka un koncentrētāka; pēc pusstundas jau parādījās kājnieku rindas, kas nāca krieviem palīgā. Tie soļoja cieši slēgtā ierindā, mierīgi un apņēmīgi, truli un padevīgi, it kā viņiem viss būtu vienaldzīgs, un ieplūda pirmajā līnijā, pastiprinot šāvēju spēkus.

«Izskatās pēc aplenkuma no flangiem vai uzbrukuma,» Lukašs nodomāja, «atkāpties viņiem laikam vairs negribas.»

Viņa paredzējums izrādījās pareizs, jo pēkšņi krievu rindās atskanēja spēcīgs un ilgs «urā-rā-rā-rā» un krievi pārgāja uzbrukumā.

Bataljons sasvārstījās, taču izturēja, un krievi atkāpās, bet, kad pēcpusdienā gaisu atkal satricināja «urā-rā-rā», virsleit​nants Lukašs pavēlēja savējiem atkāpties.

Patiesībā kareivji jau atkāpās bez pavēles; krievi mudžēja vien kā siseņu bars visās augstienēs un nogāzēs, un honvedu rota, kam bija jāsedz atkāpšanās, kamēr krievi pienāks tuvu un izkliedēs to, tikko paspēja novērst paniku. Tiklīdz kareivji padzirdēja Lukaša balsi: — Zuriick, zuruck[74] — viņi pagrieza

cepurēm nagu uz pakausi un metās atpakaļ, priecādamies: — Nu mēs kādu nedēļu uzbruksim šitādā veidā! Paskat, viņu jau ir kā melna debess; puikas, ieziediet nu papēžus ar zaķa taukiem!

Tā viņi diedza līdz pusdienai, kamēr viņus apturēia vācieši, ko pielika kā vati pie brūces, pārsviežot uz kaujas vietu automobiļos. Šveika bataljons tad jau bija pie kādas stacijas, kur dega noliktava, apdraudot turpat stāvošo vilcienu.

Krievi apstājās, lai savāktu spēkus; p^et vakaru uzbrukums atjaunojās. Artilērija atklāja viesuļuguni, ienaidnieks tās aizsegā mācās austriešiem aizvien vairāk virsū. Fronti noturēt nevarēja, līnija sašķobījās un pamazām kāpās atpakaļ. Pienāca pavēle ieņemt staciju; bataljons devās turp, bet krievu artilērija koncentrēja visu uguni uz turieni tā, ka vilciens tikko paguva tikt veselu ādu projām.

— Staciju noturēt par katru cenu, — brigādes komandieris atsūtīja Lūkasam pavēli.

— Pasakiet, lai pulkveža kungs nāk un notur to pats! cr- Lukašs uzkliedza raitniekam. — Te jau pat kaķis nenoturēsies.

Viņi tomēr nonāca gandrīz līdz pašai stacijai, bet piešaudīiusies artilērija apbēra viņus ar īstu šrapneļu krusu. Kareivji diedza, ko mācēja, un Lukašs tikai nolādējās: — Sasper velns to komēdiju!

— Padevīgi ziņoju, — Šveiks kliedza viņam ausī, — ka mūsu ceturto vadu šāviņš visu noslaucīja.

Lajtnants Duba kungs… Šāviņi sekoja viņiem uz pēdām, sprāga un apbēra viņus ar māliem, un Šveiks, sasprindzinot balsi līdzi šai ellišķīgajai rēko​ņai, kliedza virsleitnantam: — Obrlajtnanta kungs, labāk būs, ja aizvāksimies! Viņi, velni, šauj mums taisni virsū!

Kareivji bēga pūļiem, zemu pieliekušies; viņus izdevās apturēt un pagriezt pret ienaidnieku tikai priežu šiliņā, tālu aiz stacijas. Tur viņi izraka ar sapieru lāpstiņām iedobumus mīkstajos mālos. Sāka izsaukt vienu rotu pēc otras. Kad izrādījās, ka 11. rotā trūkst gandrīz visa ceturtā vada, Šveiks izgāja priekšā pie komandiera Lukaša un, militāri saslējies, pielika roku pie cepures: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka mums nebija laika savākt lajtnanta Duba kungu, kā to pavēlēja kapteinis Zāgnera kungs, ka ievainotos vajagot pievākt. Padevīgi ziņoju, ka mēs viņu nesalasītu līdz pat vakaram, jo viņu ķēra šāviņš un saārdīja tūkstoš gabalos.

«Tātad Dubs jau atstiepies,» Lukašs nodomāja, «par to gan laikam viņa apriņķa priekšnieks nekā nebūs sacījis,» — un skaļi uzprasīja: — Kur? Vai pie tās stacijas?

— Jā, tur viņam uzbruka tā nelaime, — Šveiks paskaidroja, — tad, kad krievi lēja no vienas vietas.

Jēzus Marija! — viņš pēkšņi iekliedzās. — Es taču tur esmu pazaudējis savu pīpi!

Viņš izmeklējās pa visām kabatām, izčamdīja mantu somu, attaisīja pat patronsomu, bet pīpes nekur nebija, un Šveiks sa​cīja Lukašam tik izjusti, kā tas vēl nekad nebija dzirdējis viņu runājam: — Viss, kas ar mums līdz šim noticis, ir tīrie nieki, obrlajtnanta kungs, to drīz vien aizmirsīs, bet kā lai es dzīvoju bez savas pīpes?

Viss Šveika tēls pauda bezgalīgas sāpes un izmisumu un ietekmēja tūliņ arī Lukašu, tikai pēdējam šīs jūtas drīz vien pārvērtās niknumā pret visu pasauli, kurā iespējamas šādas nejēdzības. Lukašs pasauca Balunu un lika attaisīt pudeli sļivovicas, ar ko sevi iepriecināja tādā mērā, ka vakarā, kad debess velvē iedegās pirmā zvaigznīte un abpusējā apšaude apklusa, Šveiks, noliecies pār viņu pie priedes saknēm, konstatēja: — Piesūcies kā zīdainis un redz ko jauku sapnī. Sirds gan viņam pārāk mīksta!

Viņš apsedza Lukašu ar mēteli un apgulās pats, bet tūliņ atminējās feldkuratu, kas tiem pirms došanās uz vilcienu bija stāstījis, cik jauki kara laukā, kad ciemi deg un ievainotie vaid.

«Viņam vajadzēja sadot pa purnu,» Šveiks nodomāja un iemiga. Viņš sapņoja, ka šāviņš vēlreiz saplosa leitnantu Dubu un tas dūmos un liesmās paceļas uz debesīm kā pravietis Elija uguns ratos. Pie

debesu vārtiem drūzmējas kritušo dvēseles dažādos formas tērpos, bet leitnanta Duba dvēsele laužas pūlim cauri, grūstīdamās ar elkoņiem un kliegdama: «Palaidiet mani, es esmu kritis par Austriju, man pirmajam jārunā ar dievu to kungu. Tu, svētais Pēter, esi dieva kalps? Es gribu runāt ar pašu priekšnieka kungu. Nost no ceļa, jūs mani vēl nepazīstat, un es neieteicu nevienam ar mani tuvāk iepazīties». Bet debesis atmirdz bezgalīgā, zeltainā blāzmā, parādās dižens sirmgalvis baltās drēbēs, viņam līdzās gaišmatains jauneklis asinīm notraipītā formas tērpā, ērkšķu vainagu cepures vietā, un vecais, norādot grāmatā, ko viņam tur priekšā skaista meiča, uzsauc Dubam pērkona balsī: «Lajtnant Dub, kāpēc vajāji krietno kareivi Šveiku? Kāpēc piespiedi viņu piedzerties ar konjaku?» Dubs neatbild, jauneklis izpleš rokas, kurām delnās asiņainas rētas kā uzplaukušas rozes, bet vecais uzkliedz: «Uz pekli!» — un leitnants nogrimst pazemē. Spožums nodziest, vecais pazūd, jauneklis ērkšķu vainapā aiziet, noliecis galvu un slaucīdams asaras baltā autā, bet Šveiks pamodās, izsaukdamies: — Tavu muļķīgu sapni!

Gaisma ausa. Šveiks pataustīja kabatās, bet tad atcerējās, kādu zaudējumu vakar cietis, un aši uzlēca kājās, drebinādamies aiz aukstuma. Visi gulēja, tikai patruļas bija nomodā un soļoja starp priedēm. Šveiks izgāja mežmalā, tur stāvēja sardzē kareivis no viņa vada. Izdzirdējis soļus aiz muguras, tas pār​steigts nodrebēja un pacēla šauteni pret Šveiku: — Halt! Wer da?1 — Cilvēks, — Šveiks īgni atsaucās, — eju izlūkos. Vai tad 1 Stāt! Kas tur ir? (Vāc.) tu mani nepazīsti? Jēzus Marija, kur jūs derat, šitādi jaun​iesauktie!

— Ak tu tas esi, Šveik, — kareivis nolaida šauteni. — Vai nezini, kā šodien būs ar kafiju? Varbūt virtuves pavisam no​maldījušās?

— To nezinu, draugs, — Šveiks atrūca, — man nav laika mēli dzesināt. Gan mums moskaļi šodien atkal sados.

— Vai paroli un caurlaidi zini? — kareivis vēl uzprasīja, un Šveiks atbildēja caur zobiem: — Pazaudētā pīpe.

Reizē ar pirmajiem saules stariem pamodās arī krievu artilērija un sāka mežonīgi šaut, it kā gribētu atbrīvoties no pārmērīga munīcijas krājuma. Tā apšaudīja staciju, ap kuru staigāja Šveiks, meklēdams savu nozaudēto smēķēšanas instrumentu. Viņu laikam pamanīja un sāka apšaudīt ar šrapneļiem, tad kaut kur tuvumā ierējās ložmetējs, noberot visu klajumu lodēm, tā ka Šveiks atzina par labāku paslēpties aiz stacijas ēkas. Pamazām viņš sāka orientēties, no kurienes viņi te bija ieradušies un uz kurieni bēguši, un, ložmetējam apklustot, devāļ tanī virzienā. Viņš atrada milzu bedri, ko bija izrāvis šāviņš, kas iznīcināja ceturto vadu, un pāris soju tālāk, kad viņš jau apņēmās staigāt tā vai līdz pastardienai, kamēr atradīs pazudušo laimi, viņa acis iemirdzējās.

Mitrajā zālē gulēja pīpe, viņa pīpe, un rasa vizēja uz tās kā asaras, ko tā lējusi sava kunga dēļ. Šveiks noliecās pēc tās, un ložmetējs sāka kapāt zemi viņam taisni pie kājām.

Viņš paķēra pīpi, kas pēkšņi nodrebēja viņa rokā, un aiz​metās aiz stacijas.

Tad viņš izvilka no mantu somas paciņu tabakas, piebāza pīpi un gribēja aizdedzināt, bet, celdams to pie mutes, pamanīja, ka tai trūkst pa gabaliņam no iemutes un galviņas. Tie bija kā nogriezti ar lodi tanī mirklī, kad Šveiks bija pīpi pacēlis. Viņš pastiepa roku gar stacijas stūri un, draudot ar pīpi krievu frontei, nicinoši noteica: — Draņķi! Vai kārtīgs kareivis tā dara kārtīgam kareivim? Kas jūs mācījis tā karot, cūkas bērni?

Atbildi uz šo daiļrunīgo jautājumu viņš nesaņēma, tikai šāviņi un šrapneļi lidoja joprojām uz staciju, kamēr tad uz laiku pievērsās mežam, no kura šāva stacijai pāri austriešu artilērija.

Bet aiz nodegušās noliktavas, attupies uz pirkstgaliem pie dziestošajām pagalēm, turēdams pīpīti zobos taisni aiz iemutes, Šveiks gaidīja uzvārāmies katliņā kafiju. Nekas nemocīja viņa sirdsapziņu, dievišķa nevainība staroja viņa netīrajā, kvēpiem notrieptajā sejā, kad viņš, padzēris kafiju un atlaidies

piesaulē, uzvilka: Zinu, kur tas namiņš jaukais Kurā mana mīļā mit.

Viņa steidz tur pie lodziņa koša Zīdautiņu izrakstīt.

Labi gan tev, mana mīļā, Zīdautiņu šūdināt.

Mums, ak, vajaga, nabaga zēniem, Agri rītā frontē stāt.

Stāvi frontē tā kā mūris, Stāvi frontē tā kā miets, — Atskrien šurpu sirdīga lode Un no frontes ārā triec.

Mani, smagi ievainotu, Lazaretē ievieto.

Laidiet ziņu mīļajai manai, Lai tā mani apciemo!

Viena roka ievainota, Otra roka norauta.

Nāc nu, mīļa, paskaties pati, Cik no kara ļaunuma!

Es uz tevi neskatīšos, Man uz tevi dusmīgs prāts: Slavas vainags zaļš, ko man vēlēji, Manam kapam darināts.

Sveika kara dziesma saplūda ar šāviņu sprādzieniem, un viņš, dziedādams pantu pēc panta, nonāca jau pie tā, kur ievainotais aizrāda meičai, ka tai nevajadzētu staigāt pie kareivjiem uz kazarmām un piekopt ar viņiem vingrošanu uz lāviņām. Tad viņš apklusa, jo tuvumā kāds sāka vaidēt un raudāt. Šveiks devās uz to pusi. Noliktavas otrā pusē gulēja uz vēdera jauniņš kareivis un, atspiezdamies uz elkoņiem, mēģināja rāpties Šveikam pretī. Bikšu staras bija pilnas sakaltušu, melnu asiņu, viņš vaidēja pie katras kustības kā kaķis, kam pārsists mugurkauls.

Ieraudzījis Šveiku, viņš saņēma rokas: — Palīdziet, kungs, palīdziet! Dievmātes dēļ palīdziet!

— Kas tad tev, puišel, noticis? — Šveiks prasīja, bet tad noprata no kareivja biksēm, ka tam vairākas lodes izskrējušas caur ikriem.

Viņš uzmanīgi pacēla ievainoto un aiznesa aiz noliktavas. Tur viņš tam noāva kājas, atārdīja pielipušās bikses, atnesa aukstu ūdeni un apmazgāja brūces. Kareivītis tikai nopūtās, sekojot ar acīm Šveika darbam. Kad Šveiks viņu pārsēja, pasniedza nodzerties un jautri noteica: — Nieks vien ir, viss izgā​jis caur mīkstumiem, — kareivis padraudēja uz krievu pusi: — Kaut jūs kolera parautu, vazaņķes bērni! Ak manas kājas, manas kājas! — un sāka atkal raudāt.

— Dēliņ, — Šveiks viņu pamācīja, — liecies labāk čučēt un nebrēc, lai kāds neuznāk. Es iešu paskatīties, vai neatradīšu ko ēdamu. Pag, labāk es tevi tomēr aiznesīšu uz to lielo bedri, lai tev neuzgāžas mūris, ja to pavisam sašaus.

Viņš aiznesa ievainoto poli un pats ielīda stacijas ēkā. Kancelejā bija tikai sadauzīts tālruņa aparats, bet pagrabā Šveiks atklāja kurvi ar lielu, appītu pudeli. Viņš nogrieza ar nazi kārklu klūgu cepurīti, kas sedza pudeles kaklu, izlauza ar durkli aizbāzni gabalu pēc gabala, piebāza degunu pie pudeles kakla, un viņa acis iedzirkstījās:

— Mīļais dievs, tas taču ir vīns! Ir gan godīgs stacijas priekšnieks, kas tā parūpējies par mani!

Viņš pielieca pudeli un pietecināja pilnu katliņu, pagaršoja, nokJakšķināja mēli un salēja visu rīklē, uzslavēdams: — Taisni kā pie Šulca «Branikā». Bet tukšā dūšā vīns gan neesot veselīgs.

Viņš iznesa pudeli stacijas priekšā un ielīda noliktavā; tā bija pustukša, tikai vienā kaktā rēgojās dažas pussagruzdējušas kastes. Šveiks devās pie tām, līzdams pāri apdegušajām, nobrukušajām sijām.

Viņš izvilka durkli, pabāza zem augšējās kastes vāka un lauza. Dēlis nobrakšķēja, un Šveiks atviegloti nopūtās- no visas sirds: Atradu gan, dievs tēvs nav vis mani aizmirsis.

Kastē bija krievu konservi, un Šveiks bez kavēšanās krāva tos mēteļa stūrī un nesa ārā pie pudeles, tad aizgāja pie ievai​notā, paņēma savu mugursomu un nesa konservus uz bedri. Šāviņi krita cits pēc cita, bet Šveiks nevēroja tos; viņš- aizvilka pudeli uz bedri un nesa tik konservus kā skudra.

Ievainotais bija apkrauts konserviem no visām pusēm, kad Šveiks, izbēris no mugursomas pēdējo porciju, ielīda arī pats bedrē, konstatēdams: — Esmu gan savilcis kā zvirbulis ligzdā. Lai nu nedomā kāds mūs no šejienes izkvēpināt!

Viņš attaisīja pāris kārbiņu un devās uzkarsēt tās degošās stacijas drupās. Atgriezies viņš jūsmoja: — Konservi, draugs, krieviem ir teicami. Tā kā ceptas aknas ar lauru lapām.

Viņi stājās pie ēšanas un dzeršanas; vīns viņus sildīja, un no kuņģa reizē ar siltumu pa visu ķermeni izplūda jautrība. Šāviņu dārdi un granatu sprādzieni uz vakara pusi likās tikai pianista pavadījums tenora solo, kad Šveiks bedrē uzdziedāja: Pulkstens kad pusnakti nosita, Mijā uz māju mani vadīja, Vadīja mani līdz birztaliņai, Līdz birztaliņai, līdz lakstīgalai. Birztalā pogoja lakstīgala: Trīs gadi, mīļā, tev jāgaida.

Trīs gadi gaidīt, kas tur par prātu, Tikmēr es dēlu jau izaudzinātu. Izaudzinātu, ko dienestā dot, Lai agri viņš ierindas gudrības prot. Veci puikas kad ierindā aizmaršē, Tas tik joks, kas sirdis tiem iepriecē!

Tiklīdz viņš ierindas gudrības prot, Tūliņ tam jāmācās raportu dot. Veci puikas, kad kapteinim raportē, Tas tik joks, kas sirdi tam iepriecē! Tiklīdz viņš iemācās raportu dot, Lai mācās, kā izšmaukt no kazarmām prot. Veci puikas kad ierodas dzertuvē, Tas tik joks, kas viesmīles iepriecē!

Kad viņš no kazarmām izšmaukt prot, Lai mācās tad karcerim godu dot.

Veci puikas kad karcerī salutē, Tas tik joks, kas profosu iepriecē!

Kad karcera priekus viņš izbaudīs, Roku dzelžus tad drīzumā izpelnīs.

Vecs puika, kam šādas sprādzes tik joks, No tā vēl iznāks labs lietas koks.

Un, dzelžus kad nēsāt viņš būs naigs, Meičas mīlēt tam beidzot būs pienācis laiks!

— Meičas mīlēt tam beidzot būs pienācis laiks, — Šveiks nobeidza plašā un spēcīgā balsī un atkal pielieca pudeles kaklu pie katliņa, bet ievainotais polis, kam vīns bija padarījis kājas nejūtīgas un atņēmis sāpes, pagriezās uz sāniem, atspiedās uz elkoņa un pūlējās pārspēt dziedāšanā Šveiku, uzvilkdams: Drīz sāksies karš ar moskaļiem, Jefreitors vedīs mūs pret tiem Tālu tālu Krievzemē.

No Varšavas līdz Pēterburgai

Moskaļus dzīsim, marš, marš, marš!

Mums lielgabalnieki līdzi nāks, Šāviņus tie raidīt sāks Tālu tālu Krievzemē.

No Varšavas līdz Pēterburgai Moskaļus dzīsim, marš, marš, marš!

Mums sanitari līdzi nāks, Mūsu brūces pārsiet sāks. , Tālu tālu Krievzemē.

— Maz gan viņi tev brūču pārsējuši, — Šveiks līdzjūtīgi piebilda, kad kareivis beidza. .— Sanitari nemaz tā nedzenas pēc darba. Tu viņus vēl ilgi nogaidīsies. Šautenes apklusa, pretinieki atpūtās, vienīgi baterijas turpināja darboties, šķiezdamas šāviņus, kuru samaksai nodokļu maksātāji atdeva savus pēdējos grašus. Iestājās stāvoklis, kuru ģenerālštābs laikrakstiem domātos ziņojumos raksturoja šādi: «Frontē bez pārmaiņām. Mūsu karaspēks atkāpies agrāk sagatavotas pozīcijās. Dažādos frontes sektoros turpinās niknas artilērijas cīņas. Mūsu uzbrukumu aiztur slikti meteoroloģiskie apstākļi, kas neļauj izvērsties operācijām.»

Divas dienas un naktis Šveiks nodzīvoja ar savu nekustīgo biedru bedrē tikpat kā istabā; otru, mazāku bedri Šveiks izlietoja par klozetu, aiznesdams tur uz lāpstiņas visu to, par ko viņa biedrs pārstrādāja konservus. Trešajā rītā ienaidnieks atkal sāka apšaudīt staciju, bet pēkšņi apklusa: vācieši bija kaut kur uz ziemeļiem pārrāvuši krievu fronti, un krievu armijai vajadzēja atkāpties bez vietēja spiediena.

Kad noskaidrojās, ka pretinieks sakauts un to vajā jauni, svaigi spēki, daži virsnieki devās jāšus apskatīt kaujas lauku, kur sanitari savāca ievainotos un sanesa līķus kaudzēs.

Piejājuši pie stacijas, viņi nokāpa no zirgiem un apskatīja smago šāviņu izrautās bedres. Pēkšņi pulkvedis Šrēders satrūkās un deva zīmi virsnieku kungiem netrokšņot. No zemes dziļumiem atplūda spēcīga un sērīga balss: Kad asara man acīs spiežas, Es klusībā to noslauku Un ļaužu drūzmai ceļu griežu, Lai ļaunām nievām izbēgtu.

Man liktens laimi dāvināja, Sirds zēnu pazīt mācījās.

Ak, kā es viņu dievināju, Bet auksts pret man' viņš palikās.

Viņš citu meiču ieskatīja, Pēc bagātības tīkojot.

Lai tevi pērkons pušu spertu, Ja sauksi to par savējo!

Es citu laimi neapskaužu, Ne priekus, kuri nāk un iet.

Man ļaujiet, lai es viena gaužu, Man manas sāpes atstājiet!

Vai tur kāds vājprātīgs, vai? — Šrēders jautāja, izvilk​dams revolveri.

Tad no stacijas puses straujiem soļiem tuvojas kareivis, taisni trīs soļu atstatumā no grupas sasita papēžus un raportēja: — Padevīgi ziņoju, pulkveža kungs, ka pēc jūsu pavēles noturēt staciju es to noturēju līdz pat šai dienai.

— Noturējāt? Kā tad jūs noturējāt? Jūs taču to nemaz neesat ieņēmis, — Šrēders samulsis sacīja.

Uz to kareivis atbildēja ar veselu runu: — Padevīgi ziņoju, ka es to ieņēmu pirmdienas naktī un, ciezdams badu un slāpes, noturēju līdz šai dienai, jo, atļaujiet padevīgi ziņot, neviens kareivis nedrīkst pamest bez pavēles savu posteni, bet es nesaņēmu pavēli atstāt savas pozīcijas. Padevīgi ziņoju, ka man ir viens ievainots un pīpei atšauts iemutis.

— Vai jūs esat no mana pulka? — pulkvedis izbrīnā vai​cāja. — Kādas rotas?

— Padevīgi ziņoju, ka es esmu Šveiks, 11. kaujas rotas raitnieks, — kareivis lepni atbildēja un, pametis sānis ilgu pilnu, sapņainu skatienu, piemetināja: — Tur ir mans priekšnieks, obrlajtnants Lukaša kungs.

— Virsleitnant Lukaša kungs, — Šrēders svinīgi sacīja, uzlikdams roku Šveikam uz pleca, — ieteiciet šo kareivi apbalvošanai ar lielo sudraba medaļu par drosmi un priekšzīmīgu kaujas pavēļu izpildīšanu. Tas ir īsts kareivis, un tādi varoņi armijai vajadzīgi. Viņa nopelni atzīmējami pavēlē un nolasāmi kareivjiem. Visu labu! — Un, izvilcis no kabatas divdesmit kronu gabalu, viņš spieda Šveikam roku. Šveiks nodeva ievainoto sanitariem, salika mugursomā konservus, iztecināja katliņā pēdējo vīna lāsi un devās uz mežu pie rotas, kur uzzināja, ka telefonists Chodunskis ievainots galvā, bet Mareks aizgājis pirmdienas rītā uz pārsienamo punktu ar pāršautu roku.

Tātad jūsu abu vairs nav, mani uzticamie biedri, — Šveiks nopūtās, — un es jūs nevarēju pat pavadīt šinī pēdējā gaitā. Balun, mēs tagad esam pēdējie mohikāņi; še tev konservi, par to tu ( man spodrināsi medaļas, kamēr saņemšu pašu augstāko. Šodien pat aizrakstīšu Millera kundzei, lai atsūta man piecas kārbiņas «Amora»[75].

Bataljonu atsauca no frontes un nosūtīja uz Jasinovu atpūtai un pārformēšanai; pietika ar divām nelielām kaujām, lai bataljonā trūktu puse kareivju un virsnieku. Karam atkal atklājās savas patīkamās puses: izrādījās, ka Jasinovas ebrejiem bagātīgi degvīna krājumi, un, kad vezumnieki sāka regulāri piegādāt maizi un virtuves atkal funkcionēja, gatavojot zirga gaļas gulašu, karaspēka noskaņojums uzlabojās; visi bija gatavi cīnīties līdz pēdējam elpas vilcienam. Karalauka pasts uzplauka; tas veda veselām grēdām sārtas aploksnes no Jasinovas un uz Jasinovu. Uz Jasinovu sūtīja sveicienus un ziņas: kas pēdējā ballē piekauts un ko no jauna iesaukuši armijā; no Jasinovas sūtīja sveicienus un ziņas: kas no pazīstamiem noli​cis frontē karoti. Kalpotājs Baluns rakstīja par šķiņķi un kukuli maizes: «Vismlļā laulātā draudzene! Lūdz par mani dievu un noliec Klokotas baznīcā sveci, lai jaunava Marija vienmēr sargātu mani tā kā pēdējās briesmīgajās kaujās. Es piesaucu viņu, un četrdesmit divu centimetru bumba, kas nāca man taisni virsū, nogriezās veselu metru sānis un sprāga tik tālu, ka es gandrīz pat redzēt nevarēju. Esmu bijis lielās briesmās, un mani moka bads. Atsūti man šķiņķi un klaipu nobriedušas maizes! Neaizmirsti dot uzasināt dzirnakmeņus un nolikt sveci, bet gaļas atsūti vairāk. Ja ūdens maz, ņem no zemniekiem dārgāk. Tāpat pajautā stārastam, kad būs miers, un par visu jo siki atraksti!

Tavs līdz kapa malai uzticīgais laulātais draugs.» Šī atklātne ierosināja lielu reliģisku strīdu starp Balunu un Šveiku, tajā piedalījās arī daži poļi, nostādamies Baluna pusē. Šveiks apgalvoja, ka Baluns melojot kā suns, bet Baluns piesauca dievu par liecinieku, ka ar to šāviņu bijis taisni tā, kā viņš rakstījis. Poļu panu-katoļu uzskats šinī jautājumā bija skaidrs un nepielaida nekādu šaubu: ja kāds kaujā paliek Šveiks, tad dievs to mīl un apsarga, bet, ja kāds paliek kaujas laukā pāršautām krūtīm vai sadragātu galvaskausu, tad dievs to arī mīlējis un paņēmis pie sevis. Viņi tam stingri ticēja un aizstāvēja to tāpat kā Romas pāvests savu nemaldību; dievs >s\Jķa cilvēkiem ir labu, ir ļaunu aiz savas mīlestības.

— Balun, tu esi muļķis, — Šveiks sacīja savā opozīcijas runā, — kad šāviņš nāk, tad to nemaz neredz, un krieviem četrdesmitdivcentrimetrīgo nemaz nav, jo tad Skodas kungu Pilzenē ietupinātu, ja viņš

krieviem taisītu tādus pašus lielgabalus. Trešajā bataljonā bija kāds Kratochvils, un tas stāstīja, ka frontē neesot ko cerēt uz dieva palīdzību, ka no tās kareivjiem nepatikšanas vien iznākot. Viņu rotā esot bijis kāds Boučeks no Motolas, traki dievbijīgs cilvēks, kas nēsājis ap kaklu medaljonu ar sv. Ignacija kauliem un uz sirds paša archibiskapa apsvētītu trīsvienības attēlu. Pie cepures viņam bijuši visādi svētās jaunavas attēli, ko viņam ceļā sadāvinājušas mūķenes, jo viņš bijis frontē jau no kara sākuma. Viņš paļāvies uz dievu kungu, un tas viņam par to atmaksājis: viņš piedalījies deviņpadsmit kaujās, saņēmis astoņas medaļas par drošsirdību, un nekad viņam nekas ļauns nav gadījies. Bet pirms pašas pēdējās kaujas viņš pazaudējis mežā cepuri, nakti viņam kāds nozadzis svētbildīti ,kopā ar naudu un dokumentiem, bet no rīta pārtrūkusi aukliņa ap kaklu un sv. Ignacija kauli sabiruši apakšbiksēs. Un, tikko devušies uzbrukumā, pat apšaude lāgā nav sākusies, kad viņš jau dabūjis lodi plecā. Aizgājis uz pārsienamo punktu, tur ārsts viņu pārsējis un nosū​tījis uz lazareti. . .

— Bet lūdzu, kungs, kāds polis pārtrauca, — tas tak ir tā, kā mēs sakām.

— Pievaldi savu mēli, — Šveiks pieklājīgi aizrādīja, — es vēl neesmu beidzis. Šis Boučeks bijis ar" saviem talismaniem pazīstams visā pulkā, un doktors arī par to zinājis, tāpēc sacījis: «Re nu, Bouček, ka nepaglābāties vis no lodes. Un tas, ka jūs tik ilgi palikāt neskarts, ir tikai nejaušība.» Tad Boučeks izstāstījis viņam, kā tas viss atgadījies. Ārsts padomājis un teicis: «Nekas, viss būs labi, es jūs nosūtīšu uz slimnīcu Prāgā.» Boučeks sācis raudāt, noskūpstījis ārstam roku un sacījis: «Lai dievs jums atmaksā par jūsu labo sirdi, pulka ārsta kungs, bet, ja^ es būtu zinājis, ka mani tik un tā ievainos, tad pats jau sen būtu aizsviedis visas tās draņķības.»

— Par tādiem vārdiem kungam vajadzētu sadot pa purnu, — otrs polis atsaucās. — Lai viņu kolera parauj, lai viņam kraukļi acis izknābj, lai viņu ķer pirmais šrapnelis …

— Mīlulīt, — Šveiks nepalika parādā, — dievs kungs pats zinās, ko ar mani darīt, tu viņam neesi nekāds padoma devējs, tu esi sīkums priekš viņa vaiga. Kur tad viņš tiks, ja sāks visus tādus ēzeļus uzklausīt, kas kaut ko lūdz. Dievs kungs jau zina, kas cilvēki par blēžiem. * — Šveik, — virsleitnants Lukašs kādu dienu sacīja, — rīt mēs iesim pa rotām uz Podhorciem.

Mūsu 11. rota ies pirmā. Tur jūs nomazgās, atutos un izsniegs jums tīru veļu. Uzmanies, ka tu kaut ko nesaputro, tas ir ļoti svarīgi. Atkārto, ko es tev teicu!

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka rīt jūs pirmais iesiet ar mūsu rotu uz Podhorciem. Tur jūs nomazgās, atutos un izsniegs jums tīru veļu. Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, kāpēc mums jāiet jūs atutot uz Podhorciem? Mēs tak jums palīdzētu utis izlasīt tepat. Es gan nedomāju, obrlajtnanta kungs, ka viņas jūs arī apstājušas, es domāju, ka utis uzmetas tikai ierindniekiem.

Virsleitnanta nespodrās acis stingri pievērsās Šveika sejai.

— Kristus dēļ, aunagalva! Es jau zinu, ka tu atkal ko izstrādāsi. Ko lai sūtu tev līdz, kas tevi uzraudzītu? Lai dievs tevi pasarga, Šveik, ja tu neizpildīsi visu tā, kā es tev teikšu! Tu iesi ar visu rotu, saprotams, arī ar mani, uz Podhorciem, tur tu nomazgāsies, saproti, nomazgāsies, — virsleitnants pacēla balsi, — tad uzvilksi tīru veļu. Tikmēr visas tavas mantas būs dezinficētas, tu tās iztīrīsi, tad iesi nodzīt matus un noskūties, nospodrināsi zābakus, iztīrīsi šauteni tā, it kā tev būtu jāpie​dalās parādē augstos svētkos. Vai tu saproti, kas tev jādara?

— Saprotu, padevīgi ziņoju, — Šveiks piekrītot pamāja. — Goda vārds, obrlajtnanta kungs, rīt es būšu kā jaunkundze. Bet kapec tad, padevīgi lūdzu, man rīt jābūt tik smalkam?

— Tāpēc, — virsleitnants Lukašs uzsvēra katru vārdu, — ka rīt Podhorcos ieradīsies troņmantnieks Kārlis Francis Jozefs un piespraudīs tev, Šveik, di-vas su-dra-ba me-da-ļas .. .

— Podhorcos ieradīsies viņa majestate Kārlis Francis Jozefs un piespraudīs tev, Šveik, divas medaļas, — Šveiks svētlaimīgi atkārtoja. — Padevīgi lūdzu atļauju apsēsties. Citādi es šo prieku nepārdzīvošu. Tātad viņš tur ieradīsies pats savā personā un pašrocīgi piespraudīs medaļas man pie krūtīm. Es par to stāstīšu «Kausā» līdz pat nāvei. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka jūs varat uz mani

palaisties, es tanīs svinībās ieradīšos īaikā. Tur droši vien būs ari jaunkundzes; es, obrlajtnanta kungs, aizņemšos no mantziņa Vaneka pulksteni ar saiti, lai labāk reprezentētu mūsu rotu. No pareiza laika daudz kas atkarīgs, obrlajtnanta kungs. Kad es vēl biju aktīvajā dienestā Budejovicē, tad tur vajadzēja ierasties kādam ģeneraladjutantam, kas komandēja divīziju un gribēja inspicēt mūsu pulku. Viņš bija gribējis un pavēlējis, lai pulku nostāda ierindā apmācības laukumā pulksten vienpadsmitos dienā un lai iepriekšējā dienā dod atpūtu, jo viņam patika, ja zēni izskatījās svaigi un mundri. Pulkvedis atkal pavēlējis majoriem, lai pulks būtu kārtībā pulksten desmitos, tie, drošs paliek drošs, pieteikuši kapteiņiem nostādīt pulku deviņos; kapteiņi pavēlējuši lajtnantiem izvest pulku pusastoņos, tie piekodinājuši feldfebeļiem, lai izved sešos, bet jefreitori izdzina mūs jau puspiecos. Tas bija pļaujas laikā, obrlajtnanta kungs, pirms manevriem, un saule traki cepināja. Ģeneraladjutanta kungs ieradās taisni vienpadsmitos, bet zēni izskatās pēc stulbām vistām, jo nav tak joks nostāvēt kājās no puspieciem rītā. Septiņi cilvēki paģība, četrus aizveda uz lazareti. Pats divīzijas komandiera kungs lēja paģībušajiem mutē konjaku, jo viņam bija katrā seglu somā pa pudelei. Kad trešā bataljona puikas to ieraudzīja, tad paģība visi un atjēdzās tikai tad, kad abas blašķes jau bija tukšas un paģībušos sāka aplaistīt ar ūdeni.

Pēcpusdienā Šveiks sēdēja uz bluķa aiz šķūņa, divi vīri turēja viņu aiz rokām, divi aiz kājām, bet pavārs Juraida skuva viņu ar mantziņa bārdas nazi. Šveikam acīs bija asaras, deguna tecēja, no kreisās bikšu staras pilēja, bet viņš turēja galvu nekustīgi un uzmundrināja pavāru: — Griez tik, neskaties ne uz ko; troņmantniekam jāredz, ka viņa priekšā nav vis kaut kāds smurgulis. Man jābūt tik skaistam, ka es iepatiktos pat Ivonnai, kas raksta avīzē «Narodrii Politika».

Griez tik un neskaties, ka es no sāpēm esmu apslapinājies, — slapjāks es vairs netikšu, bet par slavu katram jācieš tāpat kā tiem četrdesmit mocekļiem.

Pēc pusstundas, nomazgājis pie akas asinis no sejas un ieraudzījis spogulītī, ka viņš izskatās kā buršs pēc menzūras, Šveiks sāka staigāt no vienas barakas uz otru un stāstīt pazīstamiem kareivjiem noslēpumainā balsi: — Puikas, rīt dosimies uz Podhorciem, tur jūs un virsniekus atutos. Man tur randiņš ar troņmantnieku, viņa majestati Kārli; viņš ieradīsies apspriesties ar mani zem četrām acīm, kā labāk pārvaldīt valsti un vai neslēgt separatu mieru ar krieviem. Draudzēšanās ar Vilhelmu viņam jau apnikusi, un viņš gribētu izmēģināt ar mani.

Nākamā diena piederēja pie tām, kad Šveiks izbaudīja visaugstāko laimi un prieku. Atgriezies no Podhorciem, viņš par to stāstīja tā: — Puikas, mani tur tāpat izģērba kā jūs un pabāza zem aukstas dušas, pēc tam nācām ārā divās rindās, un kāds jefreitors no sanitariem nodzina man ar mašīnu visus matus no miesas, ir padusēs, ir pacirkšņos. Man kutēja un sūrstēja, bet tas esot labs līdzeklis pret utīm, tikpat labs kā izcirst mežu, lai vārnām nav kur piemesties.

Tad man vajadzēja atdot manas panckas kādā žāvētavā, kur man izcepināja siksnu, jo es biju aizmirsis izvilkt to no biksēm. Vēlāk mums svieda visu no šās žāvētavas ārā saiņos, un mēs dabūjām pēc tiem plēsties. Viens bosnietis tā bija ieskatījies manā šinelī, ka man vajadzēja iekraut viņam pa ausi.

Pēc tam ieradās kāds lajtnanta kungs un nolasīja to karavīru sarakstu, kurus stādīs viņa majestatei priekšā. Es atsaucos: «Hier!»[76] — un viņš noveda mūs sānis zem kokiem, lai mēs nemaisāmies ar tiem, kam utis.

Tad uzcēla altari, atnāca muzikanti, feldkurats noturēja dievkalpojumu, nokomandēja: «Zum Gebet!»[77] — un beidzot ieradās pats troņmantnieks ķeizars Kārlis.

Puikas, no viņa iznāks labs valdnieks, es viņam varu izsniegt vislabāko rekomendāciju. Viņš man tūliņ iepatikās, tiklīdz es viņu ieraudzīju, bet, kad viņš pienāca man klāt, tad kļuva vēl simpātiskāks, jo no viņa nāca ļoti patīkama smarža — tā kā sļivovicas, ksnjaka un ruma maisījums. Viņš ir ļoti pieklājīgs jauns kungs un laikam gan demokrāts, ja nekaunas dzert rumu, kaut arī pašu smalkāko, Jamaikas.

Kāds kapteiņa kungs nolasīja no papīra, kādus varoņdarbus katrs no mums pastrādājis, un paziņoja,

ka karā uzvarēs tas, kam stiprāki nervi un vairāk kareivīga gara, tad nokomandēja: «Rechtsschaut!»[78] — un mēs skatījāmies, kā troņmantnieks pie​sprauž medaļas.

Medaļas turēja kāds lajtnants porcelānā trauciņā ar uzrakstu: «Gīshīblera ūdens ir visieteicamākais kuņģim», un troņ​mantnieks sprauda tās ar saspraužamo adatu kareivjiem krūšu kreisajā pusē.

Viņš pienāk pie manis, es pagriežu galvu pret viņu, mana roka slīd lejup pa siksnu. Viņš sprauž man medaļas, bet pašam roka aiz svinīguma trīc tā, ka viņš piesprauž man tās pie ādas.

Es, protams, nemirkšķinu ne aci, bet raugos viņam taisni acīs kā viens blēdis otram. Tad viņš saka: «Brīfi, kareifīt, man ir, it kā es jūs ir kur redzēt.» Es atkal uz to: «Padevīgi ziņoju, tas gan var būt: es parasti apmeklēju «Kausu» vai «Banzetu» Nuslē.» Bet viņš prasa, vai es kādreiz neesot bijis Brandisā, un es atbildu: «Padevīgi ziņoju, ka Brandisā gan ne, bet es reiz biju Vecboleslavā pie kāda Svobodas kunga pēc Angoras kaķa. Tur mani vēl iesēdināja, jo es aiz pārskatīšanās biju aizvīlis grafa mežsargam skaistu, raibu putnu suni.»

Tad viņš sniedza man roku, pateica: «Ich gratuliere,»[79] — un griezās pie nākamā slavenā karavīra man blakus.

Puikas, nāciet apostīt manu labo roku, lai jūs nesakāt, ka es esmu skops un gribu visu sev vien paturēt.

Tad mums bija pusdienas kopā ar virsniekiem; galda galā sēdēja kāds pulkvedis, bet pie ieejas mūs kāds kadets pamācīja: «Kareivji! Varoņi! Jūs pusdienosiet kopā ar virsnieku kungiem; atcerieties, ka jums ir medaļas, ka karš padarījis jūs par cilvēkiem, un neuzvedieties kā cūkas! Ēdienus pasniegs bļodās, jums pienesīs pirmajiem, tikai nedomājiet, ka jums jāaprij viss, un nelieciet pārāk daudz uz šķīvjiem, lai virsnieku kungiem arī paliek! Jūs, varoņi, piedalāties goda mielastā, ko troņmantnieks sarīkojis, atzīmējot jūsu lielos nopelnus, tāpēc' nepārēdieties un nepārdzerieties kā savās mājās baznīcas svētkos.

Troņmantniekam trīsreiz «slava, slava, slava!».»

Mēs nokliedzām «slava», un viņš vēl noteica, kad sēdāmies pie galda: «Pulkveža kungs jūs uzraudzīs; kas rīs bez sāta, to liks piesiet.»

Pēc tam viesmīļi atnesa šķīvjus, nažus un dakšiņas un ielēja mums viru. Mēs to izēdām, bet kadets nenolaida no mums acu.

Pēc viras pasniedza cūkas cepeti, ļoti mazas porcijas. Mēs paņēmām pa kumosiņam, un pulkvedis skubināja, lai ņemot vēl, bet kadets meta ar acīm, ka nevajag. Es gan uzliku sev trīs gabalus, tad kadets iespēra man pa kāju, bet es uzlēcu un atbildēju: «Man vajadzēja ņemt vēl, jo pulkveža kungs tā vēlējās.

Pulkveža kungs ir mana priekšniecība, ja viņš pavēlēs, es viens pats notiesāšu visu. Man šodien pats troņmantnieks spieda roku, un es subordinacijas noteikumus nepārkāpšu.»

Knedlikus un kāpostus es arī uzliku sev tik daudz, ka virsnieki acis vien nobolīja, bet es tik nodomāju: «Jūs vēl, puikas, redzēsiet, ko varonis spēj.»

Vēlāk pasniedza teļa gaļu un cāļa cepeti ar zaļiem zirnīšiem, bet to tikai virsniekiem vien; dzert deva alu un vīnu un ceļam ielēja blašķēs rumu. To es gan izdzēru līdz pēdējai pilītei, bet manu labo roku, kas vakar spieda paša troņmantnieka rociņu, var apostīt katrs, kas grib, — vismaz būs jums mūžīga piemiņa.

Bet pievakarē, kad Šveiks ziņoja virsleitnantam Lūkasam par goda mielasta norisi, viņš ar nožēlu piemetināja: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es gan būtu gribējis vismaz vienu medaļu nēsāt tā, kā troņmantnieks man to piesprauda, tas ir, pie ādas, bet man vajadzēja izvilkt adatu, jo sāka stipri sūrstēt.

Tāda piemiņa gan būtu ļoti jauka. Prāgā, obrlajtnanta kungs, bija reiz par pilsētas galvu un galveno ārstu kāds doktors, — nezinu gan, kā viņu sauca, bet, kad kungs un ķeizars bija pēdējo reizi Prāgā, tad šis doktors piedalījies Ilradčanos goda mielastā. Viņš bijis frakā, iestivinātā kreklā un baltā vestē un mielastā, padevīgi ziņoju, notraipījis vesti ar sardeļu mērci, bet kreklu nolējis ar melnu kafiju. Pārnācis mājās, viņš pasaucis kokgriezēju, pasūtījis greznu, zeltītu logatu un licis tanī iestiklot savu kreklu un balto vesti. Viņš gribējis pakārt šo gleznu domes namā zem Jana Husa portreta, lai Pragai paliktu no viņa

piemiņa un lai skolotāji vestu savus audzēkņus tur skatīties, kādi izskatās plankumi no kafijas, kuru dzēris mūsu kungs un ķeizars, un no mērces, kuru viņš ēdis. Tomēr tautas sociālisti bija sasaukuši Zofinā protesta mītiņu, un Fraņa Zemina nosodījusi šādu rīcību kā jaunčechu deputātā necienīgu. Tad nu pilsētas galvas kungam cits nekas neatlicis kā pakārt šo gleznu savā guļamistabā taisni pretī Havličeka-Borovska portretam un pa​rakstīt zem tās: Sarkanais un baltais manas krāsas, Mantojums man — godīgums un spēks, Kārdiniet un draudiet, kā vien gribat,— Neskars mani nodevības grēks.

— Ko tu gan nezini, Šveik, — Lukašs brīnīdamies paraustīja plecus, — tu varētu būt par «Intimās Prcigas» redaktoru.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es nekā neizdomāju; viss tas smelts no manas bagātīgās pieredzes. Vai nu kāds ko pastāsta un es paturu prātā, vai atkal izlasu avīzēs vai dzirdu, ka ļaudis runā, un atmiņa man laba, — Šveiks taisnojās. — Brževnovā, obrlajtnanta kungs, reiz dzīvojis kāds namsaimnieks Nikla kungs, un tam bijuši divi dēli. Viens no tiem taisījies braukt uz Ameriku un aizņēmies no otra divas kronas, solīdamies rīt atdot, bet aizmirsis un tā arī aizbraucis. Gadi gājuši, vecais Nikla kungs atdevis namu dēlam, kad tas precējies, un dzīvojis pats par sevi. Un, kad pagājuši pilni trīsdesmit gadi, kopš abi brāļi šķīrušies, vecais Nikla kungs nomiris. Nama priekšā stāv līķa rati, ksendzs vēl nosvētī nelaiķi, kad piepeši piebrauc ekipāžā, no tās izkāpj solīds, miesās pilnīgs kungs un iet pa kāpnēm augšup. Neviens viņa nepazīst un neatceras, tikai kad viņš nokrīt ceļos un sāk raudāt: «Tētiņ, tad tā mums bija lemts redzēties!» — klātesošie noprot, ka ieradies Jiržs Nikls no Amerikas, un mācītājs nobeidz izvadīšanas runu ar vārdiem par dieva gudro lēmumu, kas atvedis dēlu pie tēva zārka. Tikko mācītājs pabeidzis, vecākais brālis Aloizs izvilcis kabatas grāmatiņu un uzrunājis amerikani: «Tu esi ieradies īstā laikā, lai atdotu man tās divas kronas, ko toreiz aizbraucot aizņēmies, citādi man tās rīt vajadzētu ierakstīt atkal jaunā kabatas grāmatiņā, jo šī jau pilna. Es izlietoju divas kabatas grāmatiņas gadā un esmu tās divas kronas pārrakstījis šinīs trīsdesmit gados seš​desmit reizes. Gādā naudu rokā, Jiržik!»

Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka pēc šā dūriena es tikpat ilgi atcerēšos troņmantnieku.

Otrā rītā Šveiks pamanīja, ka viņam krūšu kreisajā pusē izveidojies liels augonis. Viņš parādīja to Vanekam, kas ieteica likt aukstas kompreses un lakoniski noteica, neviena nesauk​dams vārdā: — Lops tāds, piedzeras tā, ka sadursta cilvēkus, kas viņa dēļ lējuši savas asinis.

VI

IERAKUMOS Tā kā jebkura teorija ir pelēka un mūžam zaļš tikai dzīves koks, tad visi kara zinātnes teoretiķi iebrauca grāvī jau pirmajā kara mēnesi. Čechijā kādg profesors bija aprēķinājis, ka Austrija var karot simt gadu un ir tad vēl pietiks miltu pankūkām, bet jau pēc pirmā gada kliņģeri nebija nekur dabūjami.

Bija aprēķināts, cik patronu kareivis izšauj vienā stundā, un visās šautuvēs izstrādāti precizi statistikas dati, kāds procents izšauto ložu ķer mērķi, kas praksē nozīmētu konstatējumu, ka ar tik un tik daudz šāvieniem nogalina zināmu skaitu ienaidnieku. Īstenībā kareivji trīs ceturtdaļas patronu sasvieda atejās un atlikušās šāva bez tēmēšanas- dievam pa logiem iekšā. Ar tikpat lielu precizitāti bija noteikts, cik ienaidnieku nogalinās granata, cik šrapnelis un cik lielu laukumu skars tā eksplozi ja. Acīm redzot domāja, ka šāviņus varēs raidīt karaspēka vienībās kā akmeņus zosu barā, kamēr īstenībā lielgabalu, kas maksāja simtiem tūkstošu, uzvarēja divu kreiceru lāpstiņa, ar ko kareivis ierakās dziļi zemē un varēja teikt: «Dabū nu mani rokā!»

Bija zināms, cik kilometru dienā var noiet uzbrukuma laikā; tas bija aprēķināts, sākot no Napoleona

kariem, beidzot ar pēdējo Balkanu karu, bet praksē nācās pārliecināties, ka dzeloņstiepļu aizsprosti spēj aizturēt uzbrucēju karaspēku uz pāris nedēļām.

Armija, kas aizsargājās, bija ierīkojusi mitekli zem zemes; armija, kas uzbruka, bija spiesta sekot uz laiku tās piemēram.

Karalauks pārvērtās dārzā ar daudziem žogiem, aiz katra žoga dārza sargi — novērotāji, katrā kokā cilpas; trūka tikai uzrakstu uz žogiem: «Svešiem ieeja stingri aizliegta.»

Bet sargi uzmanīja tiklab savus, kā kaimiņa žogus tik ilgi, līdz pienāca pavēle pamest dārzu un iet sadot šim pašam kaimiņam. Lai kareivji negarlaikotos, tos sūtīja izlūku gājienos,, no kuriem neviens neatgriezās, vai rīkoja demonstrācijās veselu rotu apjomā, pie kam vienmēr bija vairāki krituši, bet tam nebija nozīmes, jo no dzimtenes regulāri sūtīja šurp aizvien jaunus kaujas bataljonus un cerību pilnā jaunatne pieauga, tā​pēc cilvēkiem nevajadzēja ievest taupīšanas laiku kā martā zaķiem.

Cilvēki slēpās pazemē kā viņu tālie senči trogloditi un pamazām, bet negrozāmi pārvērtās zvēros; oficiālā valodā tas saucās «poziciju karš».

Tāpēc, kad 91. pulka bataljonā ieradās kaujas rota, lai aizpildītu robus vados, neviens nebrīnījās, ka vienā pēcpusdienā notika «ferkaterungs» — amunicijas un ieroču pārbaude, ko virsleitnants Lukašs izdarīja ar vārdiem: — Vai šautene nav pielādēta? Vai aizslēgs vēl darbojas? Nu, tad labi, — kamēr citās rotās virsnieki brēca: — Vai tāda ir iztīrīta šautene? Jēzus Marija, es tevi, aizjūras pērtiķi, likšu iesēdināt! Viņš te gurķojas jau divas nedēļas, un šautene vienā rūsā. Ja nu kas notiks, tad tu dabūsi maksāt!

Virsleitnantam L.ukašam viss bija vienaldzīgs. Viņš sen jau- bija nācis pie slēdziena, ka viss šis karš nav ne velna vērts, ka tā ir tikai bezmērķīga bagātību un cilvēku iznīcināšana, tāpēc viņš raudzījās uz saviem pienākumiem kā uz neizbēgamu Jaunumu, no kā nevar izvairīties. Viss bija apnicīgs, viņš jutās pazemots un garīgi satriekts: netīrība viņu saindēja, virsnieku nemainīgie sarunu temati kaitināja. Dažreiz, kad Šveiks klāstīja savas gudrības, viņam ienāca prātā: «Šo cilvēku var apskaust, viņa aprobežotība ir vairāk vērta nekā laimests loterijā!»

Pulkvedis Šrēders izdeva rīkojumu sākt ar kareivjiem nodarbības un atkārtot visu to, ko tiem mācījuši kazarmās. Lukašs izpildīja rīkojumu tādā veidā: priekšpusdienā lika izvest kareivjus ārpus ciema un pēcpusdienā uzdeva apakšvirsniekiem tos pārklaušināt, pie kam šī nodarbība pārvērtās piedauzīgu anekdotu stāstīšanā. Reiz Lukašs ieraudzīja kadetu Bīgleru mācot kareivjiem salutēšanu un pastāvīgi pārlabojot to kustības. Tas modināja virsleitnantā tādu rūgtumu, ka viņš vairākas dienas netika vaļā no domām: «Cilvēku varbūt jau rīt nošaus, bet tādam kadetam tikai vienas rūpes: lai kareivim sveicinot mazais pirkstiņš ir taisni virs acs. Dievs kungs, kāpēc visa šī nejēdzība?»

Viņš izsacīja reiz savas domas Šveikam, un tas nekavējoties sniedza viņam garīgo iepriecinājumu: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, visa pasaule un visa dzīve ir viena liela muļķība. Tā tam arī jābūt, lai cilvēkiem būtu no kā dzīvot, jo, redziet, obrlajtnanta kungs, studēti cilvēki tikai ar muļķībām vien nodarbojas, jo tā ir visienesīgākā profesija. Es, piemēram, padevīgi ziņoju, pazinu divus dārzkopjus, Loizu Vomačku un Frantu Pečenku, abi bija ieskatījuši Uhržinevā ķiršu dārzu, un abi, vēl ķiršiem ziedot, aizgājuši pie īpašnieka, lai tas dārzu iznomātu. Skaidrs, ka katrs gribējis dabūt dārzu sev, ir Vomačka, ir Pečenka. Saimnieks atkal solījis abiem, lai uzsistu cenu, un šie tikai aizvien pieliek. Reiz šis Vomačka iet gar dārzu un gudro, cik kilo ogu viņš noņems no viena koka, bet pretī nāk Pečenka ar tādām pašām domām. Vomačka, straujas dabas cilvēks būdams, nav varējis izturēt un uzsaucis Pečenkam: «Tu, smurguli, nemaisies man ceļā, ka nepaliec bez kājas!» Bet Pečenka atbild: «Dieva dēļ, Loiz, nelieto tādus vārdus, es esmu veikalnieks un neļaušu nevienam sevi lamāt, tu greizacainais ķēms. Ja tu arī esi veikalnieks, tad uzvedies kā inteliģents cilvēks, citādi dabūsi pa žaunām!» Vomačka tūliņ- iecirtis viņam pļauku, bet Pečenka iekrāvis Vomačkam ar rungu pa galvu, tā ka tam tūdaļ radies puns. Abi aizskrējuši pie ārsta un dabūjuši medicīnisku apliecību, ka tiem nodarīti miesas bojājumi, pēc tam katrs paņēmis

advokatu un iesūdzējis otru tiesā. Lietu skatīja cauri pirmajā instancē, otrajā un trešajā, bet nav varējuši beigt, un advokati tikai skubinājuši sūdzēt tālāk, un tā viņi nonākuši līdz krimināltiesai Prāgā. Dārzu beidzot paturējis Vomačka, bet Pečenka dabūjis citu dārzu kaut kur pie Dobro- pūlas. Un tagad, padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, parēķiniet: divi ārsti, divi advokati, katram pa mašīnrakstītājai, tiesnesis un rakstvedis Džičanos, tiesneši Prāgā — visi šie cilvēki noņēmās ar to kā ar nepieciešamu darbu. Nebija paspējuši vēl beigt, kad jau augusts klāt un ķiršu laiks pāri. Prāgā kāds padomnieka kungs beidzot iestāstīja viņiem, ka abus iesēdinās aiz restēm, un Pragas advokati, kas aizstāja savus provinces kolēģus, arī deva padomu izlīgt un ņemt sūdzību atpakaļ. Tā viņi beidzot arī izdarīja, un, kad abi satikušies pie «Štuparta» un, žēlabu pārņemti, raudzījušies katrs uz sevi, Loizs Vomačka sacījis Pečcnkam: «Frantik, es esmu ēzelis, es atdevu tiem dakteriem visus savus ķiršus un vēl piemaksāju.» Bet Frantiks Pečenka noslaucījis piedurknē asaras un nošļupstējis: «Loiz, es neesmu gudrāks, es tāpat dabūšu piemaksāt. Jēzus Marija, ko teiks mūsu sievas?» Padevīgi lūdzu, obrlajtnanta kungs, vai jūs sarēķinājāt, cik cilvēku pārtika no tā, ka divi muļķi Uhržinovā viens otru izpļaukāja?

— Man liekas, Sveik, — Lukašs domīgi sacīja, — ka tu diezin kā vis neciet doktorus un studētus cilvēkus. Ko viņi tev nodarījuši, ka tu uz viņiem tā ēdies?

— Līdz šim neko, padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks nevainīgi pasmaidīja, — es jums to tikai starp citu pastāstīju, lai jūs redzētu, ka muļķībai arī jābūt pasaulē. Dievs pasarg, ka man kas būtu pret izglītotiem cilvēkiem vai es pret viņiem uzstātos, — to es atstāju anarehistiem. Taisni otrādi, šitie izglītotie kungi arī kādreiz jānožēlo, jo anarehisti sagādā viņiem daudz nepatikšanu. Reiz, obrlajtnanta kungs, Libnos dzīvoja kāds atslēdznieks, Soukups vārdā; viņš vēl bija jauns gados un arī anarehists.

Sākumā viņš bija katoļu jaunatnes savienībā, tad pārgāja tautas sociālistos un gāja runāt viņu mītiņos, nu, un tā attīstījās aizvien tālāk, kamēr kļuva par anarchistu. Viņš bija vairākkārt sēdējis cietumā un tāpēc kļuvis gluži .melancholisks un stāstīja, ka pasaulē nav vairs nekāda prieka. Viņš mums vienreiz sacīja: «Parādus taisīt es nevaru, jo neviens man neko neaizdod; tiklīdz attaisu muti, tā mani tūliņ, iesēdina par viņa majestates apvainošanu. Nosmērēju valsts ģerboni uz pastkastītes — iesēdina, apleju policistam cepuri — atkal iesēdina. Mani jau apstājušas pašnāvības domas.» Tā viņš vienu nakti gribējis pakārties pie Poržičas parka sētas, bet kāda staigule viņu atrunājusi un aizvedusi pie sevis izgulēties. Šitā palaistuve, ar atļauju sacīt, atdeva viņam atkal dzīvesprieku un parādīja, cik pasaule jauka; viņš, padevīgi ziņoju, iedzīvojās no viņas triperī un sāka staigāt pa klīnikām ārstēdamies un vēlāk stāstīja, iedzerdams alu un uzkozdams desiņas ar sinepēm: «Tagad es zinu, ko darīt: es apgādāšos ar chronisko triperi un riebšu viņiem līdz pat nāvei. Iedomājieties, draugi, profesors Janovskis, galma slepenpadomnieks, saka ārstiem, ka man vajagot izmeklēt prostatu, tas esot kāds iekšējs dziedzeris, un lūdz mani: «Iepletiet kājas un pieliecieties!» — un pats iebāž man pirkstu, ar atļauju sacīt, ziemeļu pusē un nu tausta tur. Iedomājieties tikai, puikas: galma slepenpadomnieks — un viņam jābāž pirksts tādā vietā! Anarchists to nedarītu pat pāvestam!» Tāpēc padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka man nekas nav pret inteliģenci un es pat dažreiz nožēloju tās grūto stāvokli. Nabaga cilvēkiem stingrība nepieciešama, un kādam taču šī stingrība jāizved dzīvē, jo, ja nebūtu stingrības, tad studētiem cilvēkiem būtu jāiet zagt.

Kacl pienāca pavēle nomainīt pozicijās kādu poļu pulka bataljonu, virsleitnantam kļuva viegli ap sirdi: tā bija pārmaiņa, kas varēja kļūt par sākumu jaunām pārmaiņām un jauniem iespaidiem.

Apskate bija aiz muguras. Priekšā atskanēja: «Bataljons, soļos, marš!» — un vienība devās ceļā.

Pirms tumsas viņi sasniedza pēdējo ciemu Teofilovku, aiz kura jau skaitījās fronte. Kareivji bridi atpūtās, kamēr virsnieki apspriedās ar tā pulka štābu, kura daļa bija nomaināma. Vēlāk, lai bataljons tumsā ne​noklīstu, tam iedeva pavadoni, kas daudznozīmīgi sacīja: ·— Pieraugiet, jūs smerdeļi, ka ietu pēc iespējas klusu; ceļš, pa kuru iesim, ienaidniekam pārredzams un piešaudīts, tiklīdz sāksiet trokšņot, viņš jums uzlaidīs pāris šāviņu. Man nav nekāda prieka

palikt jūsu dēļ augšpēdu.

Papirosi apdzisa, pīpes paslēpās mēteļu apkaklēs, kareivji paņēma lāpstiņas rokās, lai nesistos pie durkļiem, un kā ēnas izgāja no ciema klajumā. Tur viņi pa izraktu platu eju devās līdz pakalnītei, te eja sadalījās vairākās šaurākās ejās, un pavadītājs virsnieks sūtīja katru rotu pa savu eju, pats iedams pa vidējo. Kalnā eja pēkšņi izbeidzās it kā aizsprostota, un no zemes sāka līst ārā stāvi. Tā kā tumsā nevarēja lāgā redzēt, tad likās, ka te lien no alām sliekas vai maijvaboles, kad aprilī atkususi zeme. Rinda pēc rindas nāca gan no labās, gan no kreisās puses, bet virsnieks spiedās uz priekšu un grūstīja jaunpienācējus ar elkoņiem, čukstēdams apslāpētā balsī: — Sasodīts, lieniet tak iekšā! Katrā ierakumā tik daudz, cik tur šaujamlūku šautenēm; šautenes tūliņ novietojiet! Vai tu līdīsi, smurguli, ko vēl gaidi? Gribi dabūt pa dibenu?

Aizgājēji deva padomus: — Lūdzu, kungi, nebāziet galvas ārā! Moskaļi šauj vienā laidā. Lūdzu, kungi, vakar mums divus nošāva un deviņus ievai​noja!

Tā bija tiešām patīkama perspektīva. Šveiks tūliņ gribēja kaut ko jautāt, bet Lukašs pasauca: «Šveik, Balun,» — un no viņa interpolācijās nekas neiznāca. Viņi sekoja virsleitnantam, ko pavadonis veda pa dziļu eju uz: virsnieku blindažu.

Tā bija pamatīgi dziļa bedre, kurā veda vairāki pakāpieni; kapteinis, kas to patlaban pameta, atstāja kā īsts džentlmenis degošu sveci uz galda, ko gan viņa kalpotājs tīkoja pievākt, un ne bez lepnuma sacīja: Kareivji man to raka septiņas dienas un četras naktis taisīja griestus. Tie palaistuves bērni moskaļi nošāva man trīs vīrus un kādus sešpadsmit ievainoja, toties tagad te nav jābīstas ne no kādiem šāviņiem.

Virsniekam taču jābūt drošībā, vai ne, biedri, — viņš vēl piemetināja, paspieda Lūkasam roku un aizgāja.

Virsleitnants izgāja paskatīties, vai sargposteņi visur nostādīti. Atgriezdamies viņš dzirdēja, ka Šveiks stāstīja Balunam: Man būs jāsameklē kāds dēlis, ko viņam palikt apakšā, t_e ir mitrs, ūdens pil no sienām, viņš vēl var dabūt reimatismu. Ēveļu skaidas arī jāatnes, lai viņam būtu mīkstāka gulēšana .. .

Jēzus Marija, kā mēs te dzīvosim? — Baluna bass viņu pārtrauca. — Visuvarenais dievs, kā te varēs pievest uzturu? Šinī brīdī Lūkasam visa pasaule bija pretīga. Viņš pakrita uz nelielās skaidu kaudzītes, ko bija pametis viņa priekšgājējs, pārvilka segu pār galvu un nomurmināja: — Nolādēts, ko man darīt? Nošauties vai padoties gūstā?

Viņš gulēja ļoti slikti, grozījās un sapņos bēga no kaut kādiem rēgiem, kas viņu trenkāja pa milzu klintīm. No rīta viņš piecēlās kā sadauzīts, paņēma Baluna pasniegtās brokastis un iznāca ar krūzīti ārā.

Lejā, gravas dibenā, tecēja mazs, sīks strautiņš. Pie tā sēdēja krietnais kareivis Šveiks un drāza cilvēka figuru, ko izrotāt dzirnaviņas, kas jau jautri griezās un rūca ūdenī. Ieraudzījis virsleitnantu, Šveiks piecēlās un diezgan nevērīgi sveicināja, teikdams: — Novēlu laimīgu labrītu! Padevīgi ziņoju, ka katram jāizrotā savs miteklis, kā tas bija rakstīts Šimačeka «Laimīgajā mājā». Man tikai ir pārāk truls nazis, obrlajtnanta kungs, bosnietis, no kura to pirku, mani apšmaucis. Viņš stāstīja, ka tas esot Zolingenas tērauds, bet tas ir mīksts kā alva.

Lukašs nokāpa lejā un, redzēdams, kā Šveiks nopūlas, lai piešķirtu koka gabalam cilvēka izskatu, neviļus izsaucās: — Sancta simplicitas![80] Baluns atkal nesaprata, kāpēc Šveiks pēc kādām desmit mi​nūtēm viņam jautā: — Paklau, vai jums šorīt izsniedza tik daudz sļivovicas, ka obrlajtnants jau no paša rīta pilnā? * Ierakumos cilvēki mocījās šausmīgā bezdarbībā, tos dzīvus noēda utis un nobendēja netīrība.

Neviens nemazgājās, nesukājās, neskuvās; tie, kam tuvumā bija strauts, varēja justies laimīgi^ jo tiem

vismaz netrūka ūdens. Tie, kam ūdens bija tālu, centas atradināties no dzeršanas, jo iet pēc ūdens nozīmēja do​ties nāvē. Katliņš ūdens maksāja litru cilvēka asiņu; ūdens bija dārgs, bet asinis lētas.

Cilvēcības un saprāta paliekas, kas kareivjos vēl bija saglabājušās, izplēnēja kā dzirkstis pelnos.

Domas un jūtas notrulinājās, kareivji kļuva pret visu vienaldzīgi un interesējās vienīgi par ēšanu un gulēšanu.

Karpatos es satiku kādu kareivi, ko agrāk pazinu kā mundru un apķērīgu puisi, bet tagad viņš gulēja ierakumos pa divdesmit divām stundām no vietas un pārējās divas negulēja tikai tādēļ, ka viņam vajadzēja stāvēt sardzē. Ārā bija nedroši, tāpēc kareivji augu dienu uzturējās ierakumos, un Šveikam cits nekas neatlika kā ložņāt no viena iera​kuma otrā un apspriest ar kareivjiem pašreizējo situāciju.

No miera nebija ne vēsts, un neviens arī tamlīdzīgām ziņām vairs neticēja. Avīzes aizsvieda, lamādamies par idiotiem, kas tanīs raksta un vazā tautu aiz deguna.

Jaunas ziņas radās pašos ierakumos, un kareivju vidū bija tādi individi, kam sagādāja prieku izplatīt vislielākās aplamības. Visiem šādiem pašmāju ražojumiem bija liela piekrišana un panākumi, par tiem runāja un tos apsprieda no visām pusēm. Un tas apstāklis, ka Šveiks šo to uzzināja no sava obrlajtnanta un pārējo pats piedomāja, nodrošināja viņam ierakumos respektu un piešķīra ticamību pat vistrakākajām nejēdzībām, ko viņš izplatīja. Reiz viņš ieradās ierakumos ar jaunu vēsti: — Puikas, 12. rota rītausmā izies demonstrācijā pret krieviem. Vajadzēja gan iet mūsu rotai, bet es ieteicu pulkvedim divdesmito, jo tā tik un tā drīz izlaidīs garu.

— Lai dievs tai stāv klāt! — noteica kapralis Ritina, zemkopis no Kolinas apkārtnes. — Kad es biju serbu frontē, tad mūsu bataljons arī tāpat izķēmojās ienaidnieka ierakumu priekšā. Pēc desmit minūtēm no tā palika pāri labi ja puse, un mēs dabūjam divas dienas rakt kapus. Zināms, pulkvedis jau nelīdīs ārā no blindažas, viņš uztur dzīvu kaujas garu uz mūsu rēķina. Kas tur par jēgu, dieva dēļ?

— Pulkveža kungs sacīja, ka mēs ar to parādīšot krieviem, ka nebaidāmies no viņiem, — Šveiks paskaidroja.

— Viņam jau gan no tiem nav ko bīties, — atsaucās kareivis Bržečka, bijušais namdaris. — Jūs nemaz nezināt, puikas, kas viņam par blindažu. Tā atrodas aiz rezervēm, un viņš tur dzīvo viens pats.

Blindaža ir piecus metrus dziļa, griesti no krustām Saliktiem baļķiem, uz tiem vēl maisi ar smiltīm, tad zeme un skujas, — viņš baidās, ka viņam kāda lidmašīna neuzmet bumbu. Šitādā migā viņš var sēdēt kā kāmis un sprediķot par kaujas garu.

— Kungi, zināt, kas būtu lieliski? Ja sitas mūsu smerdelis izietu divkaujā ar to smerdeli, kas komandē krievus, — debatēs iejaucās jefreitors Trnka, Pečekas galdnieks. — Nu, sakiet, — vai tā nebūtu vislabāk, ja katrs mūsu pretinieku bataljons vai pulks, vai pat divizija izvēlētu pa vienam pārstāvim un pārējie piedalītos kā tiesneši? Ja krievs sadotu mūsējam, tad mēs būtu zaudējuši, bet, ja mūsējais savelētu moskaļi, tad krieviem bvitu jāpadodas. Un pie tam uzvaras izcīnīšanai nemaz nevajadzētu tik daudz cilvēku. Es, kungi, lasīju par šādu karošanas veidu kādu skaistu romānu «Lāču mednieka dēls». Tanī romānā ir varonis, kāds Old Četerhends, tas vienmēr cīnījies ar indiāņiem viens pats visu savu biedru vietā. Viņš ne tikai iepazīstinājis šos sarkanādas ar kristīgās ticības žēlsirdību, bet arī šāvis indiāņus, kaut gan darījis to nelabprāt. Un šis Old Četerhends, kad devies cīņā pret kādu indiāņu vadoni, vienmēr teicis saviem biedriem: «Nebaidieties par mani un paļaujieties uz dievu, kas dos man uzvaru! Es ienaidnieku nenonāvēšu, bet, lai viņš mācītos atzīt, ka esmu kristīgais, nocirtīšu viņam ar tomahavku abas rokas. Mūsu ticība pavēl mums būt žēlsirdī​giem, sarkanādainie suņi.»

— Tā nav slikta izdoma, — Bržečka uztvēra, — manuprāt, pieliktu, ja ar šo krievu Nikolaju ietu izkauties pats Vilhelms vai Francis Jozefs. Vai esat dzirdējuši, puikas, kādas telegramas viņi viens otram sūtījuši, kad viņu valdības sākušas apmainīties ar diplomātiskām notām? Vilhelms telegrafējis uz Petrogradu: «Ak tu vecais Nikulīt, ko tu mums vari padarīt!» — bet šis viņam atbildējis: «Iekod zobos krekliņu, pabubini bu-bu-bu, bail kam tiek, prom lai liek, es jau bīties neiešu.» Bet mūsu vecais kungs

nosūtījis abiem telegramas: «Tpruc pa labi, tpruc pa kreisi, mums tas viss ir viena alga.» Nu, kad viņi tā prata cits citu ķircināt, tad vajadzēja prast arī izkauties.

— Tas, ko tu stāstīji par Vilhelmu un Nikolaju, ir svēta patiesība, — Šveiks noteikti paziņoja, — bet tas par mūsu kungu un ķeizaru ir salti meli. Mūsu kungs un ķeizars uzņēmis ziņu, ka Krievija pieteikusi karu, ar cieņas pilnu mieru un taisnīgu sarūgtinājumu, kā rakstīja «Tautas balss». Viņš vēl sacījis ministru padomei: «Jo vairāk ienaidnieku, jo vairāk goda,» — un «Ja mēs līdz šim neesam uzvarējuši nevienā karā, tad nav nelaime, ka mēs arī šinī zaudējam,» — vai kaut ko tamlīdzīgu. Pēc tam viņš aizbraucis uz kapuciniešu klosteri, pielūdzis tur dievu un nofotografējies, un šis uzņēmums bija ievietots «Svetozorā».

Dobržišā toreiz par veterānu apvienības priekšsēdētāju bija kāds skārdnieks Lukešs, tas bija padzirdējis par šo uzņēmumu un tīšām braucis uz Prāgu nopirkt to «Svetozora» numuru. Viņš pat nav varējis izdzert savu alus porciju, tik žēl viņam kļuvis kunga un ķeizara, kad viņš ieraudzījis to uzņēmumā tik dziļi aizkustinātu un sagrauztu. Lukešam 110 tā piemetušās žagas, un restorānā jau domājuši, ka viņš pavairāk iemetis, un devuši padomu ieņemt sauju sāls no sālnīcas. Pēc tam, kad viņa vecāko dēlu nošāvuši, bet jaunākais pārnācis bez rokas un izdedzinātām acīm, viņš pakāris šo uzņēmumu atejā, un tad žandarmi viņu aizveduši. Tagad viņš sēžot Terezinas cietumā.

— Un tomēr labāk būtu, ja valdnieki izkautos paši un liktu savus pavalstniekus mierā, — Bržečka palika pie sava. — Viņi varētu iztikt bez pistolēm un zobeniem, ja viņiem bailes no asinīm. Viņi varētu sarīkot grieķu-romiešu vai brīvā stila ciņu, kā mūsu Šmeikals ar Frištenski, un ar to arī pietiktu.

— Tas, biedri, neder, — Šveiks godprātīgi noteica, — ja valdniekiem ir .kāds strīds, tad to var izšķirt tikai godīgā kaujā, kur blēdīšanās izslēgta un kur piedalās tik daudz cilvēku, ka tiem nav iespējams vienoties par kaut kādām nelietībām. Reiz, kad es biju slimnīcā, man blakus gulēja kāds Pepiks Skuchra.

Tas bija varietē mākslinieks, salona komiķis, nažu trinējs un blēdis. Prāgā viņam bija aizliegts uzturēties, tāpēc viņš, ja nezaga, tad braukāja apkārt ar cirku. Viņš prata visādus trakus jokus ar kārtīm, rija nažus, dzina degunā sešcollu naglas, spļāva uguni, bet labāk par visu prata zagt, bez tam viņš bija arī grieķuromiešu cīkstonis. Reiz viņš man stāstīja visādas dēkas, un viens notikums man sevišķi dziļi iespiedies atmiņā. Viņš stāstīja apmēram tā: «Toreiz es biju sapinies ar kādu Annu Čadovicu, un mums bija bērns. Viņa bija skaists sievišķis, no grafu cilts, kādas vācu kņazienes meita, bet Jozefovā viņa pelnījās ar kareivjiem. Es stumju tecīlu, viņa bērna ratiņus, un tā mēs braucam no Jičihas uz Turnovu. Tur viņa mani nokaitināja, es pametu viņu ar visu tecīlu uz ielas un aizlaidos un, tici vai ne, draugs, satiku Viņu tikai pēc trim gadiem uz šosejas aiz Kralovices pie Pilzencs. Es toreiz aizdiedzu no viņas uz Jaunpaku, tur bija ieradies kāds Šimeks ar cirku.

Viņš mani tūliņ angažēja kā neievainojamu indiešu faķiru, tīģeru dresētāju un džungļu karali. Tomēr Pakā cilvēki nebija vis vakarējie, un cirks mums bija tukšs: Šimekam vairāk nebija kā divi zirgi, mācīta kaza un suns, kam nekā nevarēja iemācīt, bez tam vēl uzstājās viņa sieva ar dresētu pērtiķi. Tad mēs novācām savu telti un devāmies uz Jaunbousovu, jo Šimeks stāstīja, ka tur cirks nekad neesot bijis un tā esot pilnīgi neskarta pilsēta. Mūsu pirmajā galā izrādē ieradās tikai pāris knauķu, devām otru izrādi ar galvaspilsētas programu — atkal skolas puikas vien, krēsli tukši, no labākas publikas ne vēsts. Simeks pakasīja pakausi, nosūtīja telegramu uz Prāgu, pats nobrauca uz Jaunboleslavu un atveda vakarā no turienes milzīgas afišas: «Grieķu-romiešu cīņa par pasaules čempiona titulu. Prēmija desmittūkstoš kronu. Cīņa līdz galīgam rezultatam Šimeka cirkā šodien un katru dienu.» No rīta mēs izlīmējām afišas, un pēcpusdienā atbrauca no Pragas trīs kungi, kas nevienam neteica savu vārdu, tikai meklēja direktoru. Tie bija Vācijas, Krievijas un Portugāles čempioni. Vakarā sākās ciņa, un man bija jābūt ceturtajam — Melnajai maskai. Šimeks, slīpētais blēdis, bija palaidis baumas, ka Melnā maska ir kāds vietējais, Bousovas pilsonis. Vakarā cirks bija pārpildīts, telts audekls tikko neplīsa pušu, un pēc progrāmas sākās cīņa. Protams, draugs, mums viss bija iepriekš norunāts, kā un kad viens otru uzveiks, bet tie nelieši mētāja mani kā salmu kūli, un tanī vakarā es uzveicu tikai Portugāles čempionu, Vācijas un Krievijas čempioni nepadevās. Otrā vakarā es noliku augšpēdu to tipu, kas tēloja krievu, un cirks rēca sajūsmā. Trešajā dienā Šimeks lika izbungot, ka

sabraukušie čempioni uzaicina Bousovas un apkārtnes stipriniekus uz cīņu, prēmija piecdesmit kronu, un tad vakarā izrādē ieradās pat tādi, kas dzīvoja trīs stundu gājienā no pilsētas, un man vajadzēja uzlikt Vācijas čempionam tādu nelsonu, ka viņš apvēlās. Pēc izrādes visi trīs čempioni traktierī piedzērās, piekāva direktoru, ka viņš par maz samaksājis, un tanī pašā naktī aizbrauca. Ap pusdienu es skaldu malku aiz mūsu ratiem, te pēkšņi direktors Šimeks sauc, lai nākot iekšā. Ratos sēž svešs kungs, pieceļas un sniedz man roku: «Tuhičeks, šejienes miesnieks; man ļoti gribētos izmēģināt ar jums šovakar spēkus, čempiona kungs.» Man viss satumsa acu priekšā: puisis kā vērsis, rokas kā lāpstas, kājas kā bluķi.

Pieķeros pie durvju roktura un saku: «Ļoti patīkami, bet vai jūs, kungs, esat savu dzīvību apdrošinājis?

Vai par sievu un bērniem esat parūpējies? Es gan aiz principa nelietoju bīstamus paņēmienus cīņā ar amatieriem, bet cilvēks nekad nevar zināt, kas notiks.» Tuhičeka kungs kļūst gluži bēdīgs, bet direktors met man ar acīm, lai ejam ārā. Aiz ratiem Tuhičeka kungs apmulsis iesāk: «Redziet, čempiona kungs, spēks jau man ir, par to es nešaubos, es tikai nezinu tos jūsu trikus un paņēmienus. Paklausieties, čempiona kungs, ļaujiet, lai es jūs uzveicu!» Es apvainots atbildu: «Ko jūs iedomājaties, kungs? Es — Eiropas čempions un ļaušos, lai jūs mani uzveicat? Es esmu cīnījies ar Petraku, Šmeikalu, Frištenski, Šteinbachu, Cigaņeviču un nēģeri Čipsu un visiem sadevis, kā pienākas. Vai jūs domājat, ka man mana slava nekā nemaksā un es jums to ne aiz šā, ne aiz tā uzdāvāšu?» Viņš saņem rokas un lūdzas: «Čempiona kungs, padomājiet, jūs no šejienes aizbrauksiet, avīzēs tas neiekļūs, bet es esmu vietējais, par mani smiesies līdz nāvei, — jūs bousoviešus nepazīstat. Lūdzu, ļaujiet gan sevi uzveikt, es jums piemaksāšu vēl piecdesmit kronu un maksāšu jūsu tēriņu traktierī, cik ilgi vien šeit būsiet.» Viņš mani tūliņ uzaicināja iekost, un es beidzot piekāpos, bet norunājām, ka viņš uzvarēs mani tikai pēc stundas ceturkšņa. Draugs mīļais, ko gan es neizcietos tanī vakarā! Cirks bija pilns, neraugoties uz trijkāršotu ieejas maksu, un šis Tuhičeka kungs svaidīja mani kā īsta čakste[81] maijvaboli. Viņš mani tā žņaudza, ka man aptrūka elpas, viņš svieda mani smiltīs, ka es notirināju kājas kā varde. Es tikai turējos pie viņa, lai nepakristu aiz nespēka. Beidzot es nočukstu: «Nu!» — un viņš man tūliņ virsū un iesper pa krūtīm, pēc tam uzliek man kāju uz vēdera un klanās publikai. Es tev saku, tā bija tāda rēkšana, ka Sobotskā cilvēki izskrēja ielās vienā veļā un zvaniķis metās tornī zvanīt trauksmi, ka Sobotskai nākot virsū prūši. Pēc tam direktora kundzei vajadzēja mani veselu nedēļu masēt, jo es biju kā salauzts.»

— Tā ir, puikas, — Šveiks nobeidza savu stāstu, — tāpēc ķeizariem arī nevar ticēt, ja viņi gribētu izšķirt lietu divkaujā vai grieķu-romiešu cīņā, — viņi arī var norunāt visādas blēdības. Jā, kad tāda cīņa vienreiz notika Prāgā, tad gan bija cita lieta: toreiz kāds vācu stiprinieks atplēsa mūsu Šmeikalam ausi un izdauzīja degunu, kas stipri pavairoja simpātijās pret Šmeikala kungu. Viņš iztriepa asinis pa visu seju un noturēja runu, lai publikai rastos jēga, kas notiek ārzemēs, ja jau šitāds vācietis uzdrošinās tā uzvesties mūsu zelta Prāgā, slavu pilsētā. Vēlāk brīva stila, cīņā viņš gan tā atmaksāja Urbacham, ka vācietis mauroja kā vērsis, un divas vietu ierādītājas gandrīz vai garu izlaida, palīdzēdamas Šmeikala kungam rokām un kājām, lai tas berlinietis viņam nepaspruktu. Bet vakarā abi Vinohrados pie «Grafa» bija tā piedzēruši, ka tikai apkampās un skūpstījās, jo cīkstoņi mēdz izturēties viens pret otru bruņnieciski. Bet tas ir garš stāsts, to es jums pastāstīšu citreiz. Tagad man jāiet, varbūt jau izsniedz devu.

Viņš izgāja, un drīz vien atskanēja citā vietā: — Puikas, rīt visā frontē sāksies uzbrukums, un mūsu 12. rota pirmā izies pret krieviem. Tāda pavēle pienākusi no paša ķeizara: viņam ļoti gribas, lai karš ātrāk beigtos.

Kamēr Šveiks izplatīja ierakumos paniku ar savām «klozeta telegramām», Baluns cītīgi karsēja uz uguns savu katliņu un saimniekoja. Mūžīgā bada mocīts, viņš bija kritis par upuri kaislībai, kas gan bija pārņēmusi visus kareivjus: izcinkot katliņa iekšieni un, izmantojot trauka substances maiņu, izdomāt jaunus ēdienus ar eksotisku garšu. Bieži vien Šveiks sastapa Balunu blakus blindažā spodrinot katliņu ar speķa ādiņu, viņš te sakarsēja katliņu, te berza tā iekšieni ar lupatu, lai tas laistītos kā sudrabs. Tad viņš izņēma no mantu somas dažādas tūtiņas un sainīšus un skaidroja: — Vispirms ieliec gabaliņu speķa, tad piemet saberztu ķiploku un pāris piparu un jauj sacept. Pēc

tam pieliec karoti miltu, pāris žāvētu plūmju un pielej tik daudz ūdens, lai atdziestot sabiezētu. Vēlāk iemet sīpolu, lai savārās; vari pielikt arī gabaliņu cukura, tikai neaizmirsti piemest sāli. Un, kad tu beigās pieliksi sauso buljonu un iedrupināsi maizi, tad iznāks tik labs ēdiens, kādu nedabūsi nevienā restorānā. Šāda ēdiena panākumi bija viegli izskaidrojami, jo apgāde kliboja; krievi uzmanīja ceļus dienu un nakti plašā apkārtnē un padarīja pievedumus neiespējamus. Tikko bataljona vezumnieku rati sāka grabēt pie kāfla ciema, kad ielā jau plīsa šāviņi. Virtuve ieradās tikai uz rīta pusi un apstājās pusstundas gājienā no ierakumiem, tā ka kareivjiem nācās vilkties pie tās pa tumsu ar saviem katliņiem.

Kareivis gāja pēc ēdiena ar trim katliņiem un atnesa tanīs rīsu biezputru ar zarnu, aknu vai kuņģa gabaliņiem deviņiem cilvēkiem. Kareivji cītīgi taisīja jaunus caurumus bikšu siksnās. Maizi izsniedza pa ceturtdaļklaipam dienā, no Ementales siera kareivji saņēma tikai caurumus ar plānu apmali, kafijas konservi nebija lietojami, jo fabrikās pie kafijas piejauca klijas, speķa katrs saņēma mazu kumosiņu kā zaķa speķošanai. Tomēr Baluns iepratās vārīt arī no šā mazuma.

Kādu vakaru krieviem ienāca prātā apšaudīt ciemu, un viņi iedarbināja smagos lielgabalus, kas šāva visu nakti. Dienu ari šad un tad atsūtīja «ciema kukuli», lai nedomātu, ka viņi guļ, un tumsā apšaude pastiprinājās no jauna.

Virtuve neieradās, vezumniekus aizsūtīja atpakaļ, jo pirmajam vezumam šāviņš nogalināja zirgu un ienaidnieks raidīja šāviņus taisni uz ceļa. Ēdienu nedabūja divas dienas un ieraku​mos badojās.

Virsleitnants Lukašs atļāva apēst «dzelzs porcijas», bet tās jau sen pārstrādātas atdusējās attiecīgā vietā. Kaut gan apakšvirsniekiem katru dienu bija jāpārbauda, vai kareivjiem konservi vēl ir, tos apēda slepeni, lai ievainošanas vai nāves gadī​jumā tie nepaliktu sanitaricm.

Karš mācīja cilvēkiem atjautību: kārbiņas uzmanīgi atgrieza pie pašas malas, izēda, aiztaisīja un nēsāja tukšas. Pārbaudē kareivjiem konservi vienmēr bija pilnā skaitā, un tikai pēc ilgāka laika nācās atzīt, ka pārbaudot kārbas jāpaņem rokā un jāaplūko tuvāk.

Pie neveiksminiekiem, ko pieķēra savas priekšniecības apkrāpšanā, piederēja arī Baluns, kas bija apēdis savu dzelzs porciju jau otrā dienā, tiklīdz viņam kāds izveicīgs kareivis bija parādījis, kā tas darāms. Tagad viņš izmisis skraidīja šurpu turpu, meklēdams, ko likt uz zoba, bet nekā nevarēja sadzīt, jo Lukaša konservi arī bija pagaisuši.

Baluns galīgi pazaudēja galvu un sāka runāt par pasaules galu un pastardienas tuvošanos. Viņš sēdēja blindažas kaktā un lasīja lūgšanas no mazas grāmatiņas, ko sieva bija atsūtījusi no mājām kopā ar šķiņķi, lai viņam netrūktu arī gara barības.

Tonakt krievi nāca uzbrukumā, bet viņus atsita. No rita viņi atkārtoja uzbrukumu; visā ierakumu līnijā plosījās elles uguns, priekšā, stiepļu aizsprostos un aiz ierakumiem krita šāviņš pēc šāviņa, un Baluns, aizspiedis ar rokām au:sis, atkārtoja: — Tā stunda ir klāt! Vispirms mērdēja mūs. badā un tagad apkaus!

— Viss var gadīties, — Šveiks piekrita, atspiedies pie sienas, jo no tās satricinājuma varēja spriest, kādā atstatumā šāviņš sprāgst. — Un pirms nāves cilvēkam taisni pienākas kārtīgi pa gavēt.

Nomirt — tas ir svarīgāk nekā iet pie dievgalda. Pēc nāves taču cilvēks ieradīsies pie debess dievgalda, un tur tak neviens neies pilnu vēderu. Pašā kara sākumā, pēc Zamostjes kaujas, feldkurati devušies uz kaujas lauku pasniegt svēto vakariņu, un viņiem aizgājis līdz kāds Zamostjes rabins paskatīties, vai nav kāda ievainota ebreja, kam vajadzētu pēdējā iepriecinājuma. Tā viņš iet ar kādu feldkuratu un skatās, kā tas izdara smagi ievainotiem pēdējo svaidīšanu, un tad pie viena krūma viņi atrod divus ievainotos — vienu kristīgo, otru ebreju. Feldkurats atlaiž savējam grēkus, svaida to un sniedz tam garīgo iepriecinājumu: «Mans dēls, tavas brūces ir smagas, un tava dzīve tuvojas beigām, bet nebīsties, jo vēl šodien tu redzēsi tā kunga vaigu un vienmēr skatīsi to nebeidzamā priekā.» Kareivis noskūpstījis krucifiksu un nomiris. Rabins arī noskaitījis lūgšanu pie ievainotā ebreja un, tāpat gribēdams iepriecināt tā dvēseli tālajā ceļā, sacījis: «Movše, es redzu, ka tu dzīvotājs neesi, bet neskumsti, jo katram pienāk stunda, kad tam savas šeftes jāpamet. Bet tu mirsi tādā nāvē, ka vēl šovakar ēdīsi vakariņas kopā ar

Ābramu.» Tad kareivis nospļāvies un nopūties: «Dievs redz, ka es labāk gan būtu dzīvojis neēdis.»

Tāpēc, Balun, vecais grēciniek, sagatavojies ceļojumam uz debesīm!

Ba'uns nometās ceļos un sāka skūpstīt grāmatiņas vāku. Šāviņš pēkšņi sprāga tik tuvu, ka no griestiem nobira māli, un Šveiks zīmīgi noteica: — Drīz kritīs te iekšā. Šinī trakajā apšaudē pēkšņi ārpusē atskanēja balsis: — Komandieri! Komandieri! Komandieri! Šveik, paskaties, ko tur velns dīda! — virsleitnants Lukašs pavēlēja. — Nudien, būs raitnieks ar vēsti, lai dodam kājām ziņu. Šveiks klupdams krizdams devās pa eju uz balss pusi, kas nepārtraukti sauca: — Komandieri, komandieri! — un drīz atgriezās ar diviem kareivjiem, kas nesa uz muguras lielus un smagus maisus.

Deva? Siers, konservi, speķis? — virsleitnants steidzās viņiem pretī.

— Padevīgi ziņojam, obrlajtnanta kungs, mēs nezinām, kas tur ir, — viens no atnācējiem atbildēja, — bet te būs pulkveža Srēdera kunga raksts. Mums bija uzdots atgādāt maisus, lai tas maksātu ko maksādams, un apsolīta par to sudraba medaļa un nedēļa atvaļinājuma.

Virsleitnants steigšus atplēsa aploksni un pārskatīja nedau​dzas rindiņas.

«Maisu saturu bez kavēšanās izdalīt bataljona kareivjiem, piekodinot izlietot taupīgi. Paraksts: pulkvedis Šrēdcrs.»

— Sasodīts, kas tur varētu būt? — virsleitnants sirdījās, taustīdams maisus. — Rokas granatas?

Patronas? Raķetes?

Viņš pavēlēja Šveikam attaisīt maisus. Baluns, kurā bija uzliesmojusi cerības dzirkstele, metās Šveikam palīgā, jo domāja, ka maisos ir sausiņi.

Auklas, asa naža pārgrieztas, nokrita, Sveika rokas ierakās dziļi maisā un tad parādījās ar glīti saliktiem un sasietiem zīd​papīra sainīšiem. Šveiks pasniedza tos Lukašam.

— Kas tas varētu būt, dieva dēļ? — virsleitnants ievaidējās. — Papīrs, zīdpapīrs! Kareivjiem smēķēšanai? Bet tabaku taču vairs neizsniedz!

Lukašs neizpratnē nolūkojās maisos un tad pievērsa jautā​jošu skatienu atnesējiem kareivjiem.

Padevīgi ziņoju, — viens no tiem sacīja, — ka vakar ciemā ieradās visādi galvenie ārsti un apskatīja atejas. Pulkveža kunga kalpotājs vēlāk stāstīja, ka viņi runājuši, it kā ka/-; / reivji izlietojot atejās tuvinieku vēstules, svēto attēlus un kunga un ķeizara fotogrāfijās, jo frontē esot liels papīra trūkums un no tā mazinoties cienība pret ģimeni, ticību un pastāvošo iekārtu. Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka sitas papīrs tad būs . . .

—· Jēzus Marija! — Šveiks līksmi iesaucās. — Mums te atsūtīts brūns, balts, sārts un debeszils!

Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es vēl neesmu redzējis tik skaisfu klozetpapīru! Te ir pat rullīši ar uzrakstu: «Tīrība — veselības sargs.» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, tagad būs īsts prieks iet sevis pēc! Kad puišiem izsniegs šo papīru, tad viņi sēdēs uz bedres malas augu dienu. Tik mīksts kā dūnas, un nemaz nemana, ka pieduras! — Šveiks dega sajūsmā.

— Sveik, klusāk! — Lukašs nošnācās un pagriezās pret kareivjiem: — Paziņojiet pulkveža kungam, ka mmms jau trīs dienas nav ne maizes, ne sausās devas, ne viras, ne konservu; paziņojiet viņam, ka mums izbeidzas munīcija un pa tālruni es nevaru sazvanīties. Paziņojiet viņam, ka es likšu izdalīt šo klozetpapīru, tiklīdz ienaidnieks beigs apšaudi. Patlaban tas ka​reivjiem nav vajadzīgs.

Baluns lauzīja rokas, raudzīdamies maisos, kareivji gatavojās aiziet, un Šveiks nekavējās pastiprināt virsleitnanta aizrā​dījumus: — Jūs paši redzējāt, zēni, kā krievs ārdās. Pasakiet pulkveža kungam, ka mūsējiem no bailēm visiem dibeni kā aizmūrēti, tā ka tur ne salmiņa neiespraudīs. Pasakiet viņam, ka pie mums neviens vairs neiet sevis pēc un ka . ..

— Sveik, kuš! — aizkaitinātais virsleitnants uzkliedza, un Šveiks mīksti un sirsnīgi uzrunāja viņu: — Es nemaz nebrīnos, obrlajtnanta kungs, ka jums šis klozetpapīrs laupījis dvēseles līdzsvaru; man arī reiz bija lielas nepatikšanas ar to maitu. Tas notika, atļaujiet ziņot, toreiz, kad es biju par mācekli Kokoškas kunga drogu preču veikalā Peršfinā. Pusdienu laikā es paliku veikalā viens, jo pārdevēji aizgāja ēst, bet šefa kungs rakstīja kantorī. Reiz ienāk kāda kundze un prasa krēmu roku kopšanai. Es paskatos atvilktnē — lcrema vairs nav — un saku: «Mums, lūdzu, nav,» — un viņa aiziet. Bet vecais Kokoškas kungs tūliņ ierodas apvaicāties, ko viņai vajadzējis, un, kad es visu paskaidroju, saka man: «Tā tu, Pepik, nekad vairs nesaki. Ja nav vienas lietas, piedāvā otru, līdzīgu, jo, taisnību sakot, tas viss ir viens un tas pats.» Un pie tam iecērt man pliķi. Reiz atkal pusdienu laikā ienāk kāda dāma un saka: «Lūgtu piecus sainīšus klozetpapīra!» Bet mums todien viss klozetpapīrs bija pārdots un jauns sūtījums vēl nebija pienācis; es gribēju viņai jau to teikt, bet tad atcerējos šefa kunga pamācību un atbildēju: «Klozetpapīrs, cienītā kundze, mums viss pārdots, bet stikla papīrs un smilšpapīrs ir katrā daudzumā.

Lūdzu, ar cik loksnēm varu jums pakalpot?» Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es toreiz dabūju no Kokoš​kas kunga tik daudz pļauku, ka man vēl tagad atceroties ausis svilst. Kokoškas kungs vispār bija ļoti stingrs kungs; viņš atlaida Tauchena kungu, savu labāko pārdevēju, par to vien, ka tas kādai namsaimnieka jaunkundzei, kas bija ienākusi veikalā un jautāja: «Lūdzu, vai jums ir kaut kas pret nakts pamašām?» — bija atbildējis: «Lūdzu, jaunkundz, man tās ir arī dienu, kad es jūs ieraugu.»

Baluns aizmiga uz maisiem ar negaidīto saturu, Lukašs izgāja ārā, kad šaušana pierima, un Šveiks sāka nokravāt raibos papīra sainīšus gar sienu un, raudzīdamies tanīs, noteica: — Žēl, ka nav iedomājušies atsūtīt konfeti un serpentinu.

Ap pulksten deviņiem šāvieni apklusa, un krievi atsūtīja parlamentarus ar pamiera piedāvājumu, lai varētu savākt ievainotos un apglabāt kritušos. To nebija mazums, un tie gulēja tepat pāris sojus aiz austriešu dzeloņstiepļu aizsprostiem. Kad formalitātes bija nokārtotas, virsleitnants Lukašs norīkoja bataljona darba komandu krieviem palīgā pie kapu rakšanas. Komandas vecākais pēc brīža atsūtīja ziņu, ka starp kritušajiem ir arī austrieši, jo patruļa un sargposteņi nebija paguvuši atgriezties un krituši abpusējā apšaudē.

No ciema ieradās virtuve, atbrauca vezumnieki ar maizi un devu. Ierakumi atdzīvojās, no blindažām pacēlās dūmi. Otra darba komanda laboja apšaudes nodarītos bojājumus. Paēdušie, apmierinātie kareivji izrāpās no ierakumiem un noraudzījās kapraču un sani taru darbā. Sanitari nesa ie va inotos uz aizmuguri, bet nogalinātos izģērba un sakrāva grēdās, kuras auga augumā pēc katras nestuvju iztukšošanas.

Krievi arī parādījās pakalnē pie saviem ierakumiem; viņi nostājās, mīdīdamies no vienas kājas uz otru, raudzījās tajos cilvēkos, kurus nakti bija gājuši nogalināt un kuri savukārt varēja nogalināt viņus, un stulbi vērās kaujas laukā. Pēkšņi viņu vidū parādījās liels, raibs suns. Tas kritušajiem piegrūda klāt purnu, izlīda caur krievu aizsprostiem., smilkstot aiz sāpēm, kad dzeloņi plēsa tam ādu, un pieskrēja pie līķu grēdas, kur strādāja kaprači. Apostīja visus, apmeta ap tiem loku un metās taisni uz austriešu ierakumiem, neklausoties saucienos: ·— Kazbek! Kazbek, atpakaļ!

Suns izkļuva caur aizsprostiem, izlienot stieplēm pa apakšu, un skrēja uz ierakumiem, it kā meklējot kādu, tad ielīda blindažā, kur sēdēja Šveiks ar citicm kareivjiem, apspriezdami stāvokli pēc kaujas un uztura saņemšanas.

— Obrlajtnants pieprasīja nomaiņu, — Šveiks apgalvoja, — nakti mūs nomainīs.

— Ja mūs gribētu nomainīt, — kapralis Ritina iebilda, — tad mums nebūtu sūtījuši ne ēdienu, ne maizi. Aiz mums, biedri, nav nevienas dzīvas dvēseles, mēs te paliksim, kamēr mūs visus apkaus.

— Paskat, puikas, suns! Bet taisni tāds pats kā mans Voržechs mājās! — pēkšņi iegavilējās kareivis Malijs, būdnieks no Taboras. — Voržech, nāc šurp, su, su!

Viņš klakšināja mēli, un suns, asti luncinādams, pienāca klāt, ļāva, lai to noglāsta un paņem aiz kakla saites. Malijs, lai​mīgs, ka atradis šeit kaut ko pazīstamu, apkampa suni un skūp​stīja to: — Labs sunītis, labs, godīgs sunītis! Un kas viņam par skaistām acīm! Nevienam visā pasaulē nav tik skaistu acu kā dzīvniekiem, biedri. Man mājās bija aršanai pāris vērsēnu, es pats viņus izaudzēju. Un šiem vērsēniem bija tādas acis, tādas skaistas acis, ka jaunavai Marijai nevarēja būt pārākas. Biedri, Malijs nošņaukājās, — es tikai šito vērsēnu dēļ vien dzīvoju!

— Dīvaina lieta: dzīvojis vēršiem, bet mirsi par kungu un ķeizaru, — Šveiks piezīmēja pie šā dvēseles kliedziena. — Zini, draugs . . .

Viņš apklusa, jo ārā kļuva dzirdamas satrauktas kareivju balsis, tad virsleitnanta Lukaša balss, sniedzot ziņojumu. Pēc tam viss noklusa., bet blindažā ielīda kareivis, čukstot: — Viņi atnākuši tāpēc, ka pamiers, citādi gan te neviens nelīstu. Inspekcija, puiši: pulkvedis, sveši virsnieki, ārsti un ģenerālis.

Ierakumiem tiešām tuvojās galvenais ārsts Dr. Vitrovskis, tas pats, kas nakti bija atsūtījis klozetpapīra saiņus. Galveno ārstu bija apstājusi iedoma, ka dizenterija, kolera un tifs frontē rodas tāpēc, ka atejās trūkst papīra, tādēļ viņš tagad apstaigāja ierakumus, pārliecinādamies, kā atsūtīto papīru izlieto.

Pie tam viņš skaidroja saviem pavadoņiem: - Jā, meine Herren, tīrība ir ļoti svarīga lieta. Pret saslimšanu un mirstību var cīnīties tikai ar klozetpapīra palīdzību.

Izteicis šo augsto gudrību, viņš, iedams savu pavadoņu priekšgalā, atstāja atejas, bet sadūrās ejā ar dīvainu procesiju. Divi kareivji nesa uz brezenta gabala kailu cilvēku, kas drudžaini svaidījās, raustījās, mētājās un acīm redzot nekādi nespēja valdīt savus muskuļus.

— Was ist?[82] — viņš uzprasīja, apturot kareivjus.

— Padevīgi ziņoju, — pirmais pārbiedēts izrunāja, nolaižot brezentu ar kailo cilvēku zemē, — tas ir dzīvs mironis. Viņam vajadzēja būt beigtam, bet viņš ir dzīvs; viņš bija starp kritušajiem un pēkšņi atdzīvojās.

— Nervu satricinājums no šāviņa eksplozijas, — Dr. Vitrovskis pašapmierināti konstatēja. — Paskatieties, kungi, tas ir skaists, klasisks, lielisks gadījums. Mūsējais vai krievs? — viņš uzprasīja, noliecies pie kailā cilvēka.

Cilvēks uz brezenta neprātīgu skatienu vērās apkārtējos un neatbildēja. Tad ģenerālis pieliecās viņam pie pašas auss un uzkliedza: — Mūsējais vai krievs? Čechs, ungārs, vācietis, polis?

Bet atbildes vietā ķermenis sāka vēl negantāk locīties, kājas raustījās un svaidījās kā dejā, rokas kaut ko tvēra, pirkstiem sažņaudzoties un izplešoties. Calvenais ārsts uzbrēca: — Saki; austrietis vai moskalis?

Lukašam pārskrēja tirpas, raugoties uz nelaimīgo, kura galva sitās pret zemi, atlēkdama no tās, it kā būtu no gumijas. Arī galvenajam ārstam kļuva neērti, un viņš atkāpās pie kareivjiem, kas bija sapulcējušies ap šo neredzēto ainu.

— Kas viņu pazīst? Vai tas ir mūsējais vai ienaidnieks?

Neviens nekā nezināja, bet piepeši kaut kur no aizmugures izlauzās pie paša ģeneraļa krietnais kareivis Šveiks un, ieskatījies sejā cilvēka paliekām, kas raustījās krampjos pie virsnieku zābakiem, laipni smaidot, sacīja: — Padevīgi ziņoju, jūsu ekselence, ka tas ir cilvēks. Redziet, kad cilvēki izģērbjas līdz pašai ādai, tad, padevīgi ziņoju, viņi ne ar ko neatšķiras un grūti noteikt, no kurienes un no kādas valsts viņi ir.

Tāpēc, jūsu ekselence, ari suņiem liek numurus uz kakla saites un vistām un zosīm uzmauc uz kājām gredzenus, lai uzzinātu, kam tās pieder. Michlā, atļaujiet padevīgi ziņot, reiz dzīvoja kāda Kruceka kundze, piena tirgotāja, un tai piedzima trīnīši, trīs meitenes. Viņa bija to miesīga māte, un tomēr viņai

vajadzēja uzkrāsot tām ar tintes zīmuli dažādas zīmes uz dibentiņiem, lai nesamainītu savus bērnus pie barošanas.

— Ja, Ja, das ist wahr. Das ist Mensch. das ist noch Mensch, — Dr. Vitrovslcis pamāja saviem pavadoņiem. — Also, meine Herren, weiter, weiter![83] Aiz viņa muguras no'oālušais virsleitnants Lukašs rādīja Šveikam uz kaklu un izbāza mēli, likdams tam saprast, lai tur muti un neizrunā atkal ko tādu, par ko draudētu pakāršana. * Bataljonu ierakumos nenomainīja, un apnicīgā dzīve vilkās atkal tālāk dienu no dienas. Netīrība un kašķis pieņēmās, utis sasvīdušajā un ilgi nemainītajā veļā vairojās, un karš, ko pret tām veda ar acīm un pirkstiem, palika bez panākumiem. Nagi. knaukšķēja no rīta līdz vakaram kreklu un apakšbikšu vīlēs, bet otrā dienā viss sākās no jauna. Pat Lukaša izolētais stāvoklis blindažā, kur tam nenācās tieši saskarties ar kareivjiem, nepaglāba viņu no utīm. Kādu rītu Šveiks ieraudzīja, ka virsleitnants vienkārši pagrābj padusē un sviež utis zālē; tās bija lielas, noba​rojušās, un Šveiks redzēja, kā tās krītot izstiepj kājas.

— Padevīgi lūdzu, — viņš pieklājīgi iesāka, — vai jums, obrlajtnanta kungs, ari ir utis? Es jūs, padevīgi ziņoju, notrieptu ar dzīvsudraba ziežu, man ir liela kārba. Tad jums, obrlajtnanta kungs, utis būtu gan, bet tās jums vairs nekostu.

Lukašs pieņēma priekšlikumu ar pateicību un paļāvās kutelīgajai procedūrai, ko izpildīja Sveika rokas. Pēc tam, apvilcis kreklu, viņš piegāja pie čemodānā un izņēma no tā bronzas medaļu.

— Se, Sveik, nēsā to, es tev dodu jau uz priekšu. Tā ir medaļa par drošsirdību un par to, ka nepamet savu virsnieku briesmās.

— Jūs patiesi bijāt briesmās, obrlajtnanta kungs, — Šveiks iesmējās, — vēl viena diena — un utis jūs būtu noēdušas. Pade​vīgi ziņoju, ka es aizeju uz mežu pēc malkas.

Krievi atkal sāka šaut. Pienāca jau vakars, bet Šveiks ar malku nerādījās. Nekad viņš nebija palicis tik ilgi, un virs​leitnants sūtīja Balunu pameklēt viņu pa ierakumiem.

Pēc brīža Baluns atgriezās pārbijies un noraudājies un atveda līdz kādu svešu kareivi. Viņš nostādīja to virsleitnanta priekšā un sāka šņukstēt: — Aiz Kristus žēlastības Šveiks jau ir dieva priekšā. Mežā viņu nošāvuši.

— Šveiku? Kas nošāvis Šveiku? — Lukašs uzbrēca Balunam.

Baluns raudot norādīja uz kareivi, un tas sacīja, pasnieg​dams virsleitnantam skārda kārbiņu: — Padevīgi lūdzu, te ir tā kareivja personības apliecība, kuru mežā atraduši nošautu. Viņš ir no jūsu rotas, obrlajtnanta kungs, lajtnanta kungs lūdz, vai jūs neatsūtītu kādu apskatīties, varbūt vina biedri paši gribētu viņu apglabāt.

Virsleitnants attaisīja kārbiņu: nebija šaubu, apliecība piederēja Šveikam. Lukašam likās, ka viņam ledus gabals noslīd pa ķermeni no galvas līdz papēžiem.

— Kur viņš ir? Vai viņu atnesa te? — viņš ar pūlēm izrunāja.

— Nē, padevīgi ziņoju, viņš vēl ir mežā. Granatas čaula ķērusi viņam galvu.

Virsleitnants steidzās līdzi kareivim, kamēr Baluns raudot un vaimanājot savāca kareivjus kapa rakšanai un tad sekoja virsleitnantam.

Mežmalā gulēja nogalinātais kareivis; viņš bija tikai biksēs, blūze, pie kuras mirdzēja trīs medaļas, karājās koka zarā virs viņa. Nogalinātā kājas bi ja kailas, zābaki atradās gabaliņu tālāk. Galva bija pilnīgi sašķaidīta, asinis un smadzenes pajukušas visapkārt. Virsleitnants apskatīja blūzi ar medaļām, kas neap​šaubāmi piederēja Šveikam, un, noņēmis medaļas, aizžņaugtā balsī pateica kareivjiem: — Izrociet viņam kapu tur zem tā ozola!

Rīkle viņam sažņaudzās, acīs saskrēja asaras, un viņš gāja projām, domās atkārtodams: «Tātad ari Šveiks! Nabaga Šveiks!» un viņam likās, ka tagad pienākusi viņa kārta.

Baluns atgriezās vēlu, grīļodamies kā saslimis. Viņš uzsildīja virsleitnantam vakariņas un, nosēdies

pie sveces, izvilka lūg​šanu grāmatu.

— Mēs viņam, zelta dvēselei, uzlikām uz kapa lielu bērza krustu, viņš taču, nabadziņš, guļ neiesvētītā zemē kā kāds dieva lopiņš.

Lukašs neatbildēja. Baluns attaisīja grāmatu un sāka pus​balsī skaitīt aizlūgumu par mirušo dvēselēm.

Virsleitnants drīz vien apgulās, b; et Baluns turpināja savas lūgšanas.

— Aizlūgsim par dārgo mirušo dvēselēm! Dod, ak kungs, viņiem atdusēties mūžīgā mierā, un lai tava gaisma nekad viņiem nenodziest! Miers viņu pīšļiem! Pieņem sava kalpa dvēseli, dievs, ko tu esi pie sevis aicinājis, — kad piepeši brezents, kas sedza ieeju, pacēlās un blindažā klusām ieslīdēja balts tēls.

— Klokotas dievmāte! Šveika gars! Viņam nav kapā miera, — Baluns, zobiem klabot, virzījās uz guļošā virsleitnanta pusi. Baltais tēls apstājās pie sienas un sāka taustīties ap pakārto mugursomu. Baluns, vairāk miris nekā dzīvs, turēja sev priekšā lūgšanu grāmatu un piesauca dievu: — Svētās trīsvienības vārdā, atkāpies, sātan! Mūsu kunga, dēļ, kas miris krustā, neved kārdināšanā nevainīgas dvēseles!

— Balun, teļš tāds, neāksties! Vai tu esi ķerts vai pārdzēries? — klusām atskanēja no parādības mutes. — Dieva dēļ, netaisi troksni, neuzmodini obrlajtnantu, gan jau es kaut kā izcietīšu līdz rītam..

— Jēzus Marija, viņš grib te palikt līdz rītam! — Baluns iespiedzās un uzkrita Lukašam virsū, kliegdams: — Sveika gars!

Virsleitnants nosvieda segu un uzlēca kājās.

— Balun, vai tu jucis esi, vai? Kas te notiek? — viņš uz​bruka kalpotājam.

Tad viņam tuvojās balts stāvs, pielika roku pie cepures naga un izrieza krūti: — Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, ka es malku neatnesu, jo mežā man kāds nozaga formas tērpu. Es to noliku uz skudru pūžņa, lai skudras izlasa utis un to oliņas, — tas, obrlajtnanta kungs, ir ļoti praktisks līdzeklis. Skudras tā visu izlasa, ka taisni prieks redzēt. Pēc tam, padevīgi ziņoju, es nomazgāju strautā kājas un mazuliet nosnaudos, un pa to laiku manas drēbes bija pagalam. Es, obrlajtnanta kungs, kaunējos nākt tāds dienas laikā, lai nebūtu piedauzīgi. Padevīgi lūdzu izsniegt man jaunu formas tērpu un sodīt zagli, kas man nozadzis manas medaļas. Stāsta, ka 110 māsu rotas kāds esot kritis, obrlajtnanta kungs.

— Dabūsi drēbes, dabūsi, Šveik, — virsleitnants atvieglots noteica. — Zini, Sveik, man tevis dēļ bijis daudz raižu, bet, ja tevi tiešām būtu nošāvuši, tad man gan būtu bēdīgs prāts.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Šveiks mīļi pasmaidīja, — ka tad es jūsu dēļ pacentīšos palikt dzīvs.

Baluns tikmēr bija atjēdzies un, aptaustījis Šveiku un ieraudzījis, ka tas pīpē, beidzot noticēja, ka tas nav nekāds gars. Viņš pastāstīja Šveikam, kādas lieliskas bēres tam sarīkojuši un ka šrapnelis nogalinājis zagli. Šveiks, izdzirdējis, ka medaļas pa​glābtas, noteica: — Un es pat uz tām neuzrakstīju: «Kas tās nozags, tam roka nokaltis.» Zaglis paspēja uzvilkt tikai bikses, kad jau nāve viņu sodīja. Sazin kas vēl būtu bijis, ja būtu uzvilcis arī blūzi, — tad ar viņu varēja notikt vēl kas ļaunāks. * Nedēļu pēc šā notikuma krievi atkal devās uzbrukumā. Viņu lielgabali jau bija piešaudījušies, šāviņi krita austriešu ierakumos, un zeme pārvērtās īstā ellē. Divpadsmit stundas šāviņi sprāga vienā laidā, saplosot aizsprostus, izārdot blindažas un sakropļojot cilvēkus. Pievakarē, kad šaušana mazliet aprima, ierakumos atskanēja saucieni: — Zurūck! Zurūck! Aile zurūck![84] Bataljons nevis atkāpās, bet skrēja, un kareivji nebija skubināmi, jo laiku pa laikam iztālēm aiz viņiem atskanēja krievu gari stieptais «urā-rā-rā-rā» un tas paātrināja viņu soļus. Viņi gāja līdz pusnaktij, brizdami pa smiltīm līdz ceļiem vai iestrēgdami tumsā vēl dziļāk purvā. Beidzot viņi sasniedza kādu ciemu un, nomocījušies un noguruši līdz nāvei, salīda siena šķūņos. Ienaidnieks nesekoja un ļāva viņiem

atpūsties līdz rītam. Vēlāk gan ciemu apšaudīja ar šrapneļiem.

Virsleitnants Lukašs pavēlēja atkāpties tālāk un mēģināja izkļūt ar savu bataljonu uz šosejas. Pie tās viņi nonāca drīz, bet tur valdīja neiedomājams chaoss. Te viens, te otrs vezums apgāzās un aizturēja kustību uz ilgu laiku, kamēr kāds to iegrūda grāvī. Kareivji tūliņ pievāca no vezumiem konservus, maizi, cukuru, nevērojot to, ka virsnieki sita tiem ar stekiem un draudēja ar revolveriem. Šveiks arī pievienojās vezumu izlaupītāju baram un piekrāva sev pilnu mugursomu ar konserviem, par ko izpelnījās pieredzējuša karavīra uzslavu: — Labi darīts; šādas mantas jāglabā, pārējo visu var aizsviest. Ja tev ir karote, katliņš un pilna soma, tad tu karā nepazudīsi, jo tas dzīvības uzturēšanai vajadzīgāks nekā šautene.

Virsleitnantu Šveiks jau sen bija pazaudējis, Balunu nebija redzējis kopš paša rīta. Viņš mierīgi kustējās līdzi cilvēku straumei, kura te piestājās, te sasvārstījās, te vaidēja un lādējās, bet tomēr virzījās uz priekšu. Dzinēji iztrieca uz šosejas lopu baru, lai pagūtu nogādāt drošībā; vesels bars vēršu, govju un teju sajaucās ar pelēkzilās armijas varonīgajiem karavīriem. Bet ienaidnieks tuvojās straujā tempā; drīz vien artilērija sāka raidīt šrapneļus uz ceļa veselām zalvēm. Nabaga četrkājainie lopiņi, kas nebija pieradināti izbeigt savu dzīvi šādu bengalisku uguņu gaismā, neizturēja: viņi sāka trakot, ārdīties un lauzties iekšā blīvajā cilvēku pūli. Uz šosejas izveidojās veseli kamoli, kas svaidījās no vienas puses uz otru: ievainotie dzīvnieki, apdulluši no sāpēm un bailēm, metās pāri grāvjiem, sabradājot visu savā ceļā.

Krievi pievienoja šrapneļiem granatas, un viena nokrita taisni šosejas vidū, un jūklī, kas sacēlās ap to, norisinājās traģēdija, ko tikai retais paguva pamanīt. No milzīgā dūmu staba izauļoja ražena, stalta govs, metās pilnā sparā uz priekšu noliektu galvu un iegrūda savus garos, smailos ragus mugursomā kādam kareivim, kas soļoja pa šosejas malu. Tad viņa aizjoņoja pa tīrumu, bet viņas ragos svaidījās aiz mugur​somas siksnām aizķēries kareivis, plātījās rokām, spārdījās kājām un kliedza: — Stāt, stāti Tevi nošaus par valsts nodevību! Nē, tā tikai man vēl trūka!

Astotā Donas kazaku pulka patruļa uzmanīgi, soli pa solim, virzījās uz priekšu, izlūkodama ceļu savai vienībai, kas devās nomainīt pozīcijās nomocītās III Kaukaza armijas korpusa daļas. Pieci, kazaki klusām jāja pa lauku ceļu, turēdami garos piķus nolaistus zirgiem gar sāniem. Krūmu malā viņi apstājās, nokāpa no zirgiem un veda tos tālāk pavadā. Horunžijs (apakšleitnants) gāja pirmais. Pēkšņi viņš atskatījās un nošņāca: «Ložis!»[85] Visi picplaka pie zemes, tad virsnieks rāpus ielīda pašā biezoknī, kur bija dzirdama īdēšana, mīņāšanās un cilvēka balss. Pēc mirkļa viņš atgriezās un čukstot deva pavēli; kazaki uzlēca zirgos un puslokā ielenca pļaviņu ceļa tuvumā. Sagatavojušies uzbrukumam, pieliekuši pīķus, izvilkuši zobenus, viņi gaidīja pavēli, bet tā nesekoja, un tad kazaki paši ieraudzīja ērmīgo ienaidnieku, kam bija taisījušies uzbrukt. Pļaviņā ganījās liela, raiba govs, ko turēja saitē cilvēks saplosītā austriešu formas tērpā. Saite bija apsieta govij ap ragiem. Tad cilvēks piesēja govi, palīda zem tās un sāka slaukt pienu bļodiņā, runā​dams pie sevis: — Re nu, raibaļiņ, tagad mums būs abiem jādzīvo mežā kā vientuļiem. Tu man dosi pienu, lai es nenomirstu badā. Nu, raibaļa, dod vairāk, nedari sev kauna: svētajai Genovevai bija tikai stirna, un ir tā deva pietiekami piena iztikai, bet tu taču esi Fmentales govs!

Horunžijs pamāja tuvākajam kazakam, tas pienāca klāt, un virsnieks nočukstēja: — Vojennopļennij? Sumasšedšij što-ļi?[86] — Vaše blagorodije, — kazaks čukstus aizrādīja, — u ņego vintovka.[87] — Tiešām? — virsnieks nobrīnījās un tikai tagad ieraudzīja, ka govs slaucējam patiešām plecā šautene.

— Nu, vperjod, rebjata![88] — viņš uzsauca, un četri jātnieki izauloia pļaviņā, notēmēja pīķus cilvēkam pret krūtīm un no​kliedza: — Ruki vercb![89] Cilvēks kareivja drēbēs pacēla rokas. Kāds kazaks no'ēca no zirpa un atņēma viņam šauteni.

Virsnieks piegrieza zirgu pie gūstekņa un prasīia: — Ti kto takoj? Što ti zdes delaješ?3 Cilvēks atpogāja blūzi, atrāva kreklu uz krūtīm un izmisis iesaucās: — Nonāvējiet mani, es esmu nodevis savu kungu un ķeizaru!

— Tad jūs arī utis ēd nost? — kazaks melancholiski atbildēja, saprazdams, ka gūsteknis rāda utu noēsto miesu. — Nāc nu, pan, gūstā, dabūsi krievu biezputru ēst. Marš, marš!

Paņēmis gūstekni aiz pleca, viņš pamanīja trīs medaļas pie tā blūzes un, pateicis virsniekam: — Vot svoloč, u ņego kresti, značit, na naševo brata streļal,[90] — iecirta kareivim pļauku, norāva medaļas un iebāza kabatā. Tad viņš veda gūstekni atpakaļ uz štabu, turēdams aiz siksnas, bet tas, pagriezies pret viņu, noteica: — Govi nekaujiet, viņai daudz piena. Re nu, stāstīja, ka jūs esot mūsu brāļi, bet jūs esat tādi paši brāļi kā tie Roztočili Slivenecē, kas uzšķērda viens otram vēderu. Neturi mani tā, es jau nebēgšu.

Kesnericē dzīvoja kāds stiepļu tinējs, Fujačeks vārdā, tas iekrāva policistam pa purnu, kad šis viņu tā veda.

Viņi nonāca pulkā, un kazaks noveda gūstekni uz stabu; formas tērpi mirdzēja vienā zeltā un sudrabā, tā ka noskrandušajam austrietim acis vien iepletās. Resns virsnieks uzsauca viņam: — Vot, vojennopļennij! Kažetsja, živoj iazik! Kak tvoja famiļija?[91] — Padevīgi ziņoju, ka esmu neprecējies, — gūsteknis atbildēja, — bet tas ļoti laipni no jums, jūsu godība, ka jūs apvai​cājaties par manu sievu un bērniņiem.

Virsnieks pagriezās pret savējiem ar jautājumu; — Durak, čudak?1 — un, lauzīdams vācu valodu, teica gūs​teknim: — Sagst du dein Name.2 (Pasaki savu vārdu!)

Tad kareivis pēkšņi saslējās, ieurba savu skatienu pulkveža acis, lai tas saprastu, ka viņa priekšā atrodas ienaidnieka karaspēka pārstāvis, un atbildēja skaļā balsī, kas pārlidoja Ukrainas stepes, visu plašo Krieviju līdz pat Uraliem, pāri Sibīrijai, pāri Kaukazam līdz Melnajai jūrai: — Jozefs Šveiks, Prāgā, Bojišti ielā, «Pie kausa»!

JAROSLAVS HAŠEKS UN VIŅA ROMĀNS Krietnais kareivis Šveiks ietilpst pasaules satirisko tēlu galerijā. «Sveika dēkas» likumīgi ierindojušās līdzās Dikensa «Pikvika kluba piezīmēm» un Saltikova-Ščedrina «Šolaiku idilei». Mēs sakām «Šveiks» tāpat, kā sakām «Pikviks», un atrodam šo apzīmējumu prototipus ne tikai Čechoslovakijā un ne tikai Anglijā vien.

Jaroslavs Hašeks licis savas satiras pamatos čechu nacionalo materialu, Šveiks savā dabiskajā veidā radies noteiktos vēsturiskos apstākļos. Taču ",ern reālistiskās nacionalās čaulas viņā atrodamas plašāka tipiskuma pazīmes, tāpēc Šveiks sastopams daudzās vietās tālu aiz savas dzimtenes robežām. Šveiks ir paplašinājis sava laika robežas. Vecā Cechija, kas ietilpa Austroungārijas monarehijas sastāvā, sen vairs neeksistē. Taču Šveiks joprojām dzīvo. Viņš nav zaudējis savu asumu kā satirisks tēls, jo nav tikai amizants varonis, kas mēdz nokļūt visādās smieklīgās situācijās, bet literārs tips, kas liek domāt par skaudrām mūsdienu problēmām.

Kas tad ir Šveiks?

— Vai jūs esat idiots vai tikai izliekaties par idiotu? — jautā virsleitnants Lukašs, leitnants Dubs, kara tiesas priekšsēdētājs un daudzi citi.

— Padevīgi ziņoju, ka esmu idiots, — atbild Šveiks ar laipnu smaidu.

Zināms, ka viņš nav idiots vai, pareizāk sakot, viņu par tādu var uzskatīt tikai birokrātiskie idioti. Īstenībā viņš ir pats gudrākais cilvēks romānā. Viņš ir tautas veselīgā saprāta iemiesojums. Ar to izskaidrojama viņa personiskā pievilcība, kuras ietekmē negribot nokļūst tādi cilvēki kā virsleitnants Lukašs, kuru vēl nav galīgi samaitājis Austrijas militarais režims un kurā vēl saglabā​jušās šādas tādas cilvēciskuma atliekas.

Leitnants Dubs, līdz galam izveidots Austrijas militārisma produkts, raugās uz Šveiku ar aizdomām kā uz politisku aģitatoru, revolucionāru. No viņa Viedokļa Sveika naivitate ir tikai maska. Tā gan doma ne tikai trulais Dubs vien. Tā ir gatavs domāt ari dažs labs lasītājs.

Bet vai patiešām Šveiks ir satiriska maska? Daļēji, dažos gadījumos tā tas ir. Atsevišķās epizodēs Šveiks izliekas naivāks, nekā patiesībā ir. Tādas ir ainas, kur Šveiks ņirgājas par ģenerāli, kas inspicē bataljonu. Taču visumā Sveika satirisko tēlu nevar saukt par masku. Tas ir daudz sarežģītāks.

Maska ir nekustīga. Tā aizstāj dzīvu personu, pašai tai dzīvības trūkst.. Taču Šveiks saista tieši ar savu pilnskanīgo vitalitati. Tur slēpjas satīriskā tēla mākslinieciskais spēks, tā reālisms. Ļoti daudz kas Hnšeka romānā saista taisni ar attēlojuma patiesīgumu, vienkāršību un tiešumu. Hašeks nepadara savu varoni gudrāku, nekā tam jābūt pēc notikumu gaitas un iekšējās loģikas. Šveiks neizliekas, kad tirgojas ar suņiem un krāpj pircējus. Tāds viņš ir. Viņš neliekuļo arī tad, kad izrāda pieķeršanos virsleitnantam Lukašam. Viņš neslēpjas aiz maskas, kad atrod aizmugurē sagūstīta krievu kareivja formas tērpu un uzvelk to sev mugurā. Šveiks patiešām ir naivs un diezgan vientiesīgs, bet reizē ar to viņš ir labs novērotājs, viņam piemīt spējas uztvert parādībās to smieklīgo pusi un atmaskot Austrijas militārismā ārējo efektīgo formu. Šveiks nav maska — viņš norauj maskas citiem. Šveiks ņirgājas par visu līdz pamatiem satrunējušo monarchiju, bet viņš smīn arī pats par sevi.

No jautājuma, kas ir Šveiks, izriet jautājums, kas ir Jaroslavs Hašeks, Sveika autors. Cechu buržuāziskās kritikas negantie uzbrukumi romanam vislabāk apliecināja šā dar-ba satirisko spēku. Hašeka romanam noliedza tiesības saukties par satīru. Romana autoru nievājoši piesaistīja pie paviršiem humoristiem, feļetonistiem, turklāt «netikumiskiem», «nepieklājīgiem». Tas pierāda, ka Hašeka satira sasniedza savu mērķi. Ne velti leitnants Dubs Sveika dzēlīgos stāstus attiecināja uz sevi. Literārie «dubi» apveltīja Hašeku ar tādiem pašiem lāstiem kā leitnants Dubs Šveiku.

Sveika sarežģītais tēls saistīts ar visiem romana satīriskajiem metiem, ar to vēsturisko situāciju, kas atspoguļota romānā.

Bet vispirms dažus vārdus par autoru.

Jaroslava Hašeka literārā biogrāfijā ir īsa. Viņš dzimis 1883. gadā, miris 1923. gadā. Pēc sociālā stāvokļa viņš piederēja pie čechu sīkburžuaziskās inteliģences. Agri viņš sāka darboties kā žurnālists un rakstnieks un parādīja neikdienišķu satiriķa un humorista talantu. Viņa politiskajiem uzskatiem trūka noteiktības. Kādu laiku Hašeks bija tuvs anarchistiem.

Nežēlīgās austriešu cenzūras apstākļos Hašeks asprātīgi un dzēlīgi izzoboja satrunējušās impērijas trulo birokrātiju un režima balstu — katoļu baznīcu. Viņš visā pilnībā bija apguvis Ezop^i valodas meistarību un padarīja vai trakus varas un kārtības sargus, kuri skaidri izjuta Hašeka satiras revolucionarismu, bet ne katrreiz varēja tikt tai klāt ar kādu cenzūras likuma pantu.

Pret Hašeku izturējās naidīgi arī buržuāziskā čechu kritika, kuras opozicija pret Austrijas monarclīiju izpaudās kā izlīgšanas politika un kura tātad «pielāgojās nelietībai», ja lietojam Sčedrina izteicienu.

Hašeks sarakstījis daudz feļetonu un īsu humoristisku stāstu. To nevainojamais literarais lakoniskās noveles stils atgādina Mopasanu un Čechovu, bet satiriskais asums liek atcerēties Sčedrinu. Reizē ar to Hašeks ir lielisks čechu demokrātiskās satiras turpinātājs, likumīgs Karela Havličeka-Borovska (1821.— 1856.) tradiciju mantinieks.

Jaroslava Hašeka feļetonu un stāstu varoņi galvenokārt ir sīki Austrijas valdības ierēdņi, stulbi slepenpolicisti, uzpūtīgi muižnieki ar skanīgiem tituliem, žūpas un izvirtuļi garīdznieki. Visumā Hašeka redzes lokā, šķiet, atrodas galvenokārt sīki ļautiņi. Taču īstenībā Hašeka satira cērt tālāk. Tā vērsta pret pašos pamatos caur un cauri satrūdējušo Austrijas monarehiju — šīm gigantiskajām feodālismā atliekām kapitālistiskās buržuazijas uzvaras laikā. Hašeka agrīnajos darbos sevišķi skaļi skan divi skaudri satiriski toņi.

Pirmkārt, tas ir sociālā protesta tonis. Stāstā «Sivēna Ksavera dzīves gājums» kapitālistisko tikumu

mākslinieciskā atmaskošana paceļas līdz dedzīgam pamfletam. Hašeks novelk satirisku paralēli starp darba cilvēka un šķirnes sivēna stāvokli buržuāziskajā sabiedrībā. Ja tolaik vēl grūti runāt par Hašeka satiras sociālistisko virzienu, tad tās antikapitalistiskais virziens ir pilnīgi skaidrs.

Otrkārt, tas ir nacionalā protesta tonis. Hašeka satirā te slēptā veidā, Ezopa valodas aizsardzībā, te atklāti izpaužas čechu patriotu, čechu tautas naids pret nacionalās apspiešanas režimu. Hašeks šausta ne tikai austriešu varas orgānu un katoļu baznīcas pārstāvjus, kas cenšas iznīcināt čechu nāciju, cenšas piespiest čechus aizmirst pat savu mātes valodu, savu slaveno vēsturi, savu gadsimtiem ilgo nesamierināmo cīņu par neatkarību; Hašeks ar nicināšanu rāda tos čechu tautas pārstāvjus, kuri palīdz Austrijas valdībai šai pasākumā.

Feļetonos un stāstos mēs pirmo reizi iepazīstamies arī ar Šveiku, nākamo satiriskā romana varoni.

Vispār šais stāstos daudz tādu sižetu, faktu un vārdu, kas vēlāk noder Hašekam par literārās celtniecības materialu lielam romanam.

Stāstā «Krietnais kareivis Šveiks pirms kara» mēs atrodam varonī jau dažas raksturīgas tā Sveika pazīmes, kuru pazīst un mīl visa lasītāju pasaule. Stāsts rakstīts 1912. gadā. Pirmais pasaules karš jau rēgojās pie apvāršņa kā negaisa mākonis. Balkanos plosījās kara ugunsgrēks. Austroungārijā bija viens no galvenajiem kara briesmu perēkļiem. Buržuazijas prese visās impērijas sastāvdaļās klaigāja kareivīgus lozungus, pieprasīja asiņainu izrēķināšanos ar serbiem un citiem Balkanu slāviem, centās iesvelt naidu pret Krieviju, pret krievu tautu. Algoti spalvas kalpi pareģoja uzvaru austriešu ieročiem un gvelza par šo ieroču speķu, neskopodamies ar pārspīlējumiem.

Hašeka stāsts, ko viņš, karu paredzot, uzrakstīja divus gadus pirms kara sākšanās, bija rakstnieka atbilde uz militāristu sacelto jandāliņu. Jāsaka, Hašeks jau paredzēja, ka Austrijas monarehijai karš beigsies bēdīgi. Viņš parādīja savu Šveiku kā pretstatu Austrijas militārismam, un spēks izrādījās Sveika pusē.

Stāstā Šveiks ārēji ir tāds pats, kādu mēs viņu pazīstam. Viņš atbruņo priekšniecību ar savām naivajām, labsirdīgajām acīm, ar savu laipno smaidu. Viņš ir padevīgs un izdarīgs. Viņš visur daudzina par savu uzticību ķeizaram, par savu gatavību atdot dzīvību ķeizara labā. Viņš it kā neapzinīgi izpilda visu to procedūru, ko pilnīgi apzinīgi, «pielāgojoties nelietībai», praktizē Sčedrina «Šolaiku Idiles» varoņi. Un, tāpat kā viņi, novedot visu līdz absurdam, Šveiks satīriski atmasko reakcionārās iekārtas aplamību, satrunēšanu un neizbēgamo bojā eju.

Stāstā nākamā Sveika pamatvilcieni pagaidām vēl tikai uzskicēti. «Dēkās» pārsvarā anekdotiskais un fantastiskais elements. Stāsts, piemēram, beidzas ar humoristisko Sveika lidojumu kopa ar rumāņu majoru, kamēr viņu lidmašīna, izlietojusi visas degvielas, nolaižas Āfrikā. Stāsts liek smieties. Tas izsmej austriešu lidotāju plātīgos aprakstus buržuazijas presē. Taču šā izsmiekla poli​tiskais asums vēl nav diezin cik liels.

Karš noved Hašeku Austrijas armijas rindās. Līdzīgi tūkstošiem citu čechu patriotu, viņš dodas uz kara lauku "ar noteiktu mērķi: pirmajā izdevīgajā gadījumā nokļūt krievu gūstā. Viņam uzkrājas bagātīgi fakti par karadienestu Austrijas armijā, Viņš labi iepazīstas ar kareivju stāvokli. Šveiks, čechu kareivis Austrijas dienestā, iegūst kā literārs tēls ārkārtīgi daudz.

Krievu gūstā sākas jauna, sevišķi nozīmīga fāze Hašeka dzīvē. Sākumā cīņa pret Austrijas un Vācijas imperiālismu čechu leģionos, kas ietilpa krievu cariskās armijas sastāvā, bet izvirzīja savu īpašu mērķi — Čechoslovakijas atbrīvošanu. Vēlāk, pēc Oktobra sociālistiskās revolūcijas uzvaras un čechu leģionu sašķelšanās, cīņa pret nacionalistiskajiem un kontrrevolucionārajiem elementiem šais leģionos un dienests Sarkanajā Armijā.

Jaroslavs Ilašeks pilnīgi nododas cīņai par sociālistisko revoluciju. Viņa politiskie uzskati galīgi izveidojas. Viņš ir komunists. Viņa politiskos pamfletus un satiriskos feļetonus, kas vērsti pret čechu un visas pasaules buržuāziju, iespiež frontes avīzēs čechu un citās valodās. Viņš sāk rakstīt arī krieviski.

Padomju zeme kļūst par viņa otro tēviju.

Austroungārijas impērijas sakāve un sabrukums, patstāvīgas čechu republikas nodibināšanās atsauc^viņu atpakaļ uz dzimteni. Viņš atjauno savu literāro darbību. Viņa rakstus, pamfletus un feļetonus iespiež komunistiska avīze «Rude Prāvo».

Jauna republika nebūt neuzņem savu dčlu, dedzīgo patriotu, ar laipnību un mīlestību. Tā ir buržuāziskā republika. Vara ir to ļaužu rokās, kuri vēl nesen līda rāpus Austrijas monarchijas priekšā un diedelēja kādas autonomijas druskas, apzvērēdami savu uzticību vienotai impērijai. Buržuazijas prese sāka niknu kampaņu pret Hašeku kā komunistu. Viņam pārmet tuvību Padomju Krievijai, sastāvēšanu Sarkanās Armijas rindās.

Saasinātas politiskas cīņas apstākļos Hašeks, sākot ar 1920. gadu, raksta savu satirisko romānu, kas padarīja slavenu ne vien viņu pašu, bet visu čechu literaturu. Pēc ieceres tā ir satiriska epopeja, kas vēstī par Austroungārijas impērijas sabrukšanas iemesliem un attēlo revolucionārā noskaņojuma pieaugumu Cechijā. Hašeks bija nodomājis izvadīt savu Šveiku cauri visām kara stadijām. Trīs daļas jau bija uzrakstītas: «Aizmugurē», «Frontē» un «Slavenais pēriens». Ceturtā daļa dabūja nosaukumu «Slavenā pēriena turpinājums». T ai gan Hašeks ļoti steidzās, šī daļa palika nenobeigta. Bija paredzēta nodaļa «Šveiks gūstā».

Hašekam neizdevās tieši novest Šveiku kaujas laukā ar neizbēgamo finālu, uz ko sagatavojusi lasītāju jau visa romana gaita: Sveika padošanos gūstā kopā ar visu bataljonu.

Austroungārijas impērijas nesatricināmības un nedalāmības dogmats bija reakcijas ierocis pret revolucionāro un demokrātisko kustību visās impērijas daļās. So dogmatu atbalstīja Austrijas monarchijas bruņotie spēki un policija. To bija apsvētījusi katoļu baznīca, apstiprinājusi buržuāziskā zinātne, to iekala galvās jaunatnei kopš skolas sola, tas ietilpa kā galvenā sastāvdaļa reakcionāro un liberālo politisko partiju programās. Apšaubīt dieva esību nebija tik bīstami kā izsacīt šaubas par Austroungārijas monarchijas nesatricināmību un nedalāmību.

Paaudzei, kas dzimusi pēc 1917. gada, grūti iedomāties šo fenomenālo viduslaiku pieminekli, šo gigantisko feodālismā drumstalu, kas neskarta saglabājusies buržuāziskās Eiropas vidū. So valstianachronismu dēvēja par «ielāpu monarehiju».

Austroungārijā daiļrunīgi apliecināja kapitālistiskās buržuazijas nespēju atrisināt nacionalo jautājumu vienas lielas daudznaciju valsts ietvaros. Sen jau bija pazudusi jebkura vēsturiska jēga, kas varēja izskaidrot šās ielāpu valsts rašanos sensenos laikos ar kopīgām interesēm, lai pasargātos no mongoļu un turku uzbrukumiem. Austroungārijā bija savu laiku pārdzīvojusi vēsturiska aplamība. Valdība nevarēja nācijās samierināt, gluži otrādi, viņa tās kūdīja citu pret citu. Tautas stūrgalvīgi pretojās uzspiestajai pārvācošanai. Nacionalajā ķīviņā bija ievilkta arī buržuāziskā inteliģence. Valsts centralais aparats bija paralizēts. Parlaments, ko plosīja gabalos nacionalā ciņa, kļuva par apsmieklu visai Eiropai, par cirka arēnu, kurā deputāti izplūcās un izkāvās vārda tiešā nozīmē.

Nekādas vienotības nebija, vienota bija tikai žandarmērija. Tā bija nepieciešama visu tautību buržuazijai, lai apsargātu mantīgo šķiru privilēģijas un cīnītos pret revolucionārām kustībām un sociālistiskām idejām. Žandarmi bija vajadzīgi poļu paniem cīņā pret ukraiņu un poļu zemniekiem; uhgaru augstmaņiem — pret postā iedzītajiem algādžiem; vācu lielburžuazijai — pret čechu tautu; visiem vācu nacionālistiem — pret slavu nacionālistiem; Austrijas monarehijai — pret visu opoziciju.

Austroungārijā visumā kā veca lielvalsts ar vienu no vecākajam dinastijām priekšgalā bija vajadzīga visām Eiropas reakcionarajām valdībām kā viens no «pastāvošās iekārtas» pamatiem, kā visai svarīgs daudzinātā «lielvalstu koncerta» dalībnieks. Austrijas armija, pēc veciem uzskatiem, skaitījās par ļoti stipru pirmšķirīgu armiju. Kopā ar Vāciju un Itāliju Austroungārijā sastādīja «Trejsavienību», to militāro koaliciju, kas cīņā pret Antanti (Francija, Krievija, Anglija) veica priekšdarbus pirmajam pasaules karam.

Vienīgais arguments, kas runāja par labu Austroungārijas pastāvēšanai, bija tās senums. Tā pastāvēja jau pāri par trīssimt gadiem, — tātad, pec buržuazijas loģikas, tai vajadzēja pastāvēt mūžīgi. Vatikans,

kam Austrijas valdnieks bija «apustulisks» ķeizars, uzticams katoļu baznīcas balsts, bija padarījis šo tezi par baznīcas dogmatu. Šī teze bija par pamatu Austrijas valsts tiesību institūtam. Dzīves īstenība uzskatāmi,var neskaitāmiem faktiem pierādīja, ka ielāpu valsts nav dzīves spējīga. Nemaz nebija vajadzīga ievingrināta politiska dzirde, lai uztvertu baigu brakšķēšanu smagajā, neveiklajā valsts ēka ar caur un cauri satrunējušu birokrātiju. Visur dūrās acīs dziļā plaisa starp buržuāzisko ekonomiku un kulturu, no vienas puses, un feodālo ietvaru, no otras puses. · Ekonomikas, kulluras un politiskajā atpalicībā ar Austroungārijas «konstitucionālo» impēriju Eiropā varēja sacensties vienīgi krievu carisms.

Austroungārijas tautas ir nedomāja samierināties ar kroplīgo valsts iekārtu. Divkāršais jūgs — socialais un nacionalais — radīja nemitīgu pretestību un neapmierinātību. Ne čechu, ne poļu, ne ukraiņu tauta nepakļāvās uzspiestajai pārvācošanai, pārpoļošanai un pārungarošanai. Tautas cīnījās par savu valodu, par savu kulturu gan atklāti, gan pagrīdē. Revolucionārie zemnieku dumpji un kari gan piederēja pagātnei, bet čechu tautā nekad neizgaisa atmiņa par varonīgo kauju pie Baltā kalna 1620. gadā, kad vācu un austriešu bruņotie spēki noslīcināja zemnieku un amatnieku asinis čechu valsts neatkarību.

Revolucionārie spēki brieda un krājās tiklab čechu, kā poļu un ukraiņu tautās, neatkarības ideja nebija mirusi, bet iebiedētā, gļēvā buržuāzijā prasmīgi izmantoja nacionālismu, lai saindētu tautas un novadītu tautu dusmas no plašās kopējās tautas revolūcijas gultnes šaurajās savstarpēja nacionala naida un ķīviņu attekās. Tautas spēki sašķēlās. Austrijas birokrātijā, galvenokārt vācu tautības, rīkojās uz vienu roku ar atsevišķu nāciju buržuāziju, kas jau bija pazaudējusi savas nacionalās iezīmes. Kopējiem spēkiem tās centās iepotēt tautas masām austriešu patriotisma fikciju, padevību Austrijas ķeizaram Francim Jozefam, vecākajam no visiem XIX gadsimta ķeizariem.

Sai kroplīgajā politiskajā situācijā radās un guva panākumus visai reakcionarais austromarksisma virziens. Piemērošanās pastāvošajai iekārtai, kompromisu filozofija, politika ar lozungu «pielāgoties nelietībai» guva austromarksismā savu visspilgtāko izpausmi. Bezprincipu oportunisms apvienojās ar nacionalu iztapību, reformisms sociāli ekonomiskos jautājumos — ar Austroungārijas ķeizarvalsts nesatricināmības un nedalāmības dogmatu.

Austromarksisma pirmie skolotāji bija vācu «teoretiķi» Špringers (Renners) un Bauers, kuri marksisma izkropļošanu un falsifikaciju padarīja par savu specialitāti. Sociāldemokrātu partijas kongresā Brno 1899. gadā partijas programā tika uzņemta kulturas un nacionalā autonomija. Sās reakcionārās, nacionalistiskās programas izejas punkts bija ielāpu impērijas svētā nesatricināmība un tās vienotībavalsts ietvaros. Kulturas un nacionalā autonomija noliedza tautām revolucionāro cīņu par pilnīgu valstisku neatkarību un propagandēja iztapīgu, verdzisku pielāgošanos kroplīgajam, prettautiskajam nacionalo spaidu un savstarpējas nacionalas cīņas režimam — cīņas, kas paralizēja proletariata šķirisko solidaritāti.

Sī mācība par iztapību kā augstāko politikas sasniegumu, mācība par mierīgu pielāgošanos, par kompromisu, par padevību tika reklamēta kā pēdējais buržuāziskās gudrības vārds.

Tautas zināmu laiku pasivi cieta sociālo un nacionalo jūgu. Zemnieki, pilsētu sīkburžuazija, strādnieki zem ārējas padevības maskas slēpa savu nedzēšamo naidu pret Austrijas impēriju. Cechu tauta ar dziļu nicināšanu izturējās pret vācu kungiem un viņu čechu dienderiem. Ilgā vēsturiskā pieredze bija izveidojusi spējas slēpt patiesās jūtas zem lojalitates maskas, prasmi ņirgāties par ienaidnieku, saglabajot sejā nevainības un naivitates izteiksmi. Žandarmu jūgā asinājās tautas asprātība, radās pasakas, anekdotes, joki par gudriem, attapīgiem čechiem, poļiem, ukraiņiem, kas spējīgi piekrāpt, nostādīt smieklīgā, muļķīgā stāvoklī uzpūtīgo panti. Tā tautas daiļradē veidojās šķelmīga un asprātīga cilvēka tēls, cilvēka, kas apmāna trulos vāciešus, ierēdņus un žandarmus. Hašeks piešķīris vārdu šim satīriskajam tēlam un noformējis viņu literāri. Sveika tautiskumu atzīmē visa kritika. Tas nav tikai izdomāts ^.āsta vai romana varonis. Tā ir tipiska čechu pirmsrevolūcijas laika .■ersorid.

Satiriskais «vientiesīgā», «naivā» Sveika tēls šausta visus trulās un brutālās reakcijas pārstāvjus.

Bet viņa sitieni sniedz ari tālāk un dziļāk. Šai tēlā ir dzēlīgs izsmiekls gan par opozicionalās buržuazijas liberālismu, gan par tās politisko tuvredzību, oportunismu, pielāgošanos. Šveiks ļauni izzobo tos, kas nevis liekuļoti, bet īstenībā ir padevīgi reakcionarajam režimam un pacietīgi panes pārestības un apvainojumus. Mēs zinām, ka tādu politisku pasivitati liberālā buržuāzijā visur centās iepotēt tautai, lai tādējādi cīnītos pret atklātu, revolucionāru protestu. Politisko gļēvulību buržuāzijā ietērpa (un ietērpj) libe​rālo politisko un filozofisko doktrinu izsmalcinātajās formās.

Hašeks ar Sveika satirisko tēlu šausta čechu buržuazijas politisko pielāgošanos un čechu sīkpilsoņu politisko pasivitati.

Hašeks ir nesamierināms politiskās pasivitātes ienaidnieks. Viņš ticēja savas tautas veselīgajai politiskajai un nacionalajai nojautai. Viņš piederēja pie tiem progresivajiem cilvēkiem, kuri saprata, ko nozīmē brakšķēšana impērijas vecajā valsts graustā. Viņš, tāpat kā labākā čechu inteliģences daļa, "tr interesi un dziļām simpātijām sekoja revolucionāro notikumu attīstībai Krievijā. Viņš pazina krievu demokrātisko literaturu. Viņa naids pret Austrijas valsts rēgu bija aktivs, revoluciorars. Viņš nepadarīja savu Šveiku par apzinīgu revolucionāru, bet Sveiki izveido to spēku, uz kā balstās neizbēgamā vēsturiskā momentā revolucionārais proletariāts un ko ved sev līdz drosmīga, patiesi revolucionārā partija.

Pašās XIX gadsimta beigās, 1899. gadā, labējie Austrijas sociāldemokrāti pieņēma savā kongresā Brno nacionalu programu par Austroungārijas impērijas nesatricināmību kā galveno izejas punktu, kā neapstrīdamu dogma tu, bet pašā XX gadsimta sākumā, pēc diviem gadu desmitiem, šī «nesatricināmā» impērija sabruka un pārvērtās drupās. Ķeizars un viņa galms, Austrijas armija ar tās lielīgajiem ģenerāļiem, žandarmērija, tiesas, ministrijas, politiskās partijas ar savām programām, kulturas un nacionalā autonomija un pārējās drazas — viss pārvērtās drupās, vēstures gružos, ierosinot vecajai Eiropai jautājumu: kā tas varēja notikt tik «piepeši»?

Pat vistūļīgākajām galvām kļuva skaidrs, ka viss tas nepavisam nenotika piepeši», ka šo feodāli buržuāziskās valsts katastrofu jau sen bija sagatavojuši ilgie iekšējā sabrukuma gadi, ka visas impērijas celtnes sienas, visas sijas bija tautas zemāko slāņu skaudrās kritikas saēstas un sagrauztas.

Mierīgos ārpolitiskos apstākļos Austroungārijas monarehija būtu varējusi vēl dažus gadus pastāvēt.

Karš paātrināja neizbēgamo bojā eju. Parādēs A\istijas armija vēl varēja radīt draudīga militārā spēka iespaidu, varēja vēl pēc tradīcijas saglabāt savu pirmšķirīgās armijas reputāciju. Karš parādīja, ka armija slimo ar tām pašām kaitēm kā valsts. Tā bija ielāpu armija. Tā bija armija, kuras nacionalie pulki — poli, ungāri, čechi — nīda vāciešus vairāk par savu oficiālo ienaidnieku — krieviem. Austrijas «patriotisms», kā jau tas bija gaidāms, izrādījās izdomāts, un tam nespēja līdzēt arī Austrijas žandarmi.

Visspilgtākais piemērs šai ziņā bija čechu pulki. Veselas karaspēka daļas ar komandieriem, ieročiem un karogiem pārgāja Krievijas pusē. Tā vajadzēja beigties arī romanam par Šveiku. Viņa labprātīgo padošanos gūstā jau iepriekš nosaka visa satiriskā romana attīstības gaita.

Hašeka vēsturiskais romāns aptver notikumus Austroungārijā pasaules kara priekšvakarā un kara pirmajos gados. Var iebilst, ka Hašeka darbu nevar saukt par vēsturisku romānu, ka tas ir satīrisks romāns. Notikumi, sak, attēloti visai vienpusīgi un nesniedz pilnīgu priekšstatu par kara sākumu un gaitu.

Ne jau visi Austrijas armijas ģenerāli bija neapdāvināti un stulbi; ne visi virsnieki bija žūpas; ne visi pulka garīdznieki bija izvirtuli; ne visi kareivji bija Sveiki. Austrijas armija guva dažas uzvaras. Dažas karaspēka da]as cīnījās drošsirdīgi un nepadevās labprātīgi gūstā. Austrijas armija, kaut vairs nebija pirmšķirīga, tomēr vēl bija liels militārs spēks.

Tā tas i'-. Un tomēr «Krietnā kareivja Sveika dēkas» ir patiesi vēsturisks romāns. Tā satīriskais virziens nerunā šim slēdzienam pretī. Vēsturiskie notikumi apgaismoti no vienas —krasi negativas puses, bet tā ir svarīgākā puse. Notikumi, uz kuru fona darbojas Šveiks, ir tipiski nolikumi, bet Austrijas armijas atsevišķās uzvaras nebūt nav tipiskas parādības. Hašeka romāns ir patiess un dzīvības pilns. Satira ir pilnīgi reālistiskā. Tā atmasko galveno: tās tendences, tās parādības un notikumus, kas noveda pie Austrijas armijas neiz​bēgamās sakāves un Austroungārijas impērijas pilnīgas katastrofas.

Dzīvei un patiesībai atbilstošas ir visas pārējās romana personas, kas darbojas kopā ar Šveiku. Tās ir savdabīgas un spilgtas. Satira neko neizdomā — tā tikai pasvītro raksturīgās īpašības. Austrijas kadru virsnieku kastas trulums, neapdāvinātība, tumsonība, izvirtība — tādas vēsturiskas pazīmes ir šai militārajai, galvenokārt vācu tautības kastai, kas radusies feodalajā impērijā gadsimtu gaitā. Ģenerāļu un pulkvežu portretus Hašeks zīmējis no dabas.

Rezerves virsniekos ļoti dzīvi un ļoti pareizi atspoguļoti vidējās un sīkās, galvenokārt čechu buržuazijas rakstura vilcieni. Bodnieki paliek bodnieki, arī virsnieka mundierī. Viņi arī armijā ir tādi paši, kādi bija miera laikā, Viņus demoralizējusi nacionalo spaidu un uzpirkšanas politika — «pātagas un kliņģera» politika. Viņi uzdodas par vāciešiem, kaut arī klusībā vāciešus nīst un nicina. Viņi slēpj savu nacionālismu zem iztapības maskas. Tieši šī ir tā čechu buržuāzijā, kas pārdeva savas zemes neatkarību.

Hašeks atmasko šo cilvēku plēsonīgo un gļēvo dvēseli.

Interesants ir virsleitnanta Lukaša tēls. Viņš ir Austrijas militārismā audzēknis un cītīgi kalpo monarclīijai. Viņš ir pietiekamā mērā izvirtis, bet viņā vēl saglabājušās cilvēcības un nacionalās pašcieņas paliekas, vēl nav pavisam atrofējusies sirdsapziņa. Viņš svārstās un stāv uz divu pasau|u robežas. Viņa nievājošā izturēšanās pret leitnantu Dubu liecina par kritisku attieksmi pret rungas uisciplinu Austrijas armijā un par kritisku attieksmi pret karu, pret Austrijas stratēģiju. Lūkasam patīk Šveiks. Čechu virsnieks pacietīgi izturas pret dienestā disciplinas pārkāpumiem un ne vienreiz vien paglābj savu kalpotāju no nelaimes. Domas var izsekot Lukaša turpmākajam liktenim. Iespējams, ka viņš atrastos starp čechu leģionu vadītājiem Krievijā. Vai viņš būtu pieslējies to kontrrevolucionarajai daļai vai gājis kopā ar Šveiku — grūti pateikt. Lukaša politiskais tēls nav vēl pietiekami noskaidrojies līdz tam lai​kam, kad spalva izkrita no Hašeka rokas.

Kareivju aprindas ir daždažādas. Tā ir dzīvā čechu tauta, uzticīga savai dzimtenei ari austriešu mundieri. Nekavēsimies pie atsevišķām personām. Autors attēlojis dažādas aprindas, sākot ar zemniekiem, beidzot ar sīkburžuaziju un buržuāzisko inteliģenci. Vienkāršo Jaužu vidū Šveiks jūtas kā savās mājās. Kareivji ar patiku uzklausa viņa militāro informāciju un komentārus oficialajām relacijām.

Kareivju vidē atklājas Sveika patiesā būtībā. «Tāds ir Šveiks,» saka par viņu Juliuss Fučiks, «negatīvs tips Austrijas reakcijas acīs, bet pozitīvs — pretestības pilnās, apspiestās tautas acis.» (Juliuss Fučiks, Izlase, Mas​kava, 1950. g., 202. lpp.)

Literāro krāsu bagātība šai romana daļā ļauj pamatoti runāt par šā darba tautiskumu. Hašekam piemīt tautas daiļrades izpratne. Viņa humors ir dziļi tautisks. Viņa stāstu, anekdotu, dziesmu, un joku krājums nav izsmeļams. Kurai katrai parādībai viņš atrod paralēlēs sadzīvē un izmanto tās, lai saiiriski un dzēlīgi izsmietu pavēlniecības augstā stila «patriotisko» retoriku.

Tauta mīl dzēlīgus stāstus, kam strāvo cauri ņirgāšanās par kungiem. Sais stāstos šķietami nav politikas. Ar visnaivāko seju Šveiks stāsta par to, kā krituši kaunā ģenerāļi, virsnieki, fabrikanti un viņu sievas. Bet, pēc Fučika vārdiem, Šveiks «kā ķirmis grauž reakcionaro iekārtu un pilnīgi aktivi, lai arī ne vienmēr pilnīgi apzinīgi, palīdz graut spaidu un varmācības ēku». (Turoat, 201. lpp.)

Hašeks parāda romānā arī «apzinīgumu». Šveiku papildina brīvprātīgais Mareks. Viņa monologi ir satiriski pamfleti, kas vērsti pret visu satrunējušo impērijas iekārtu. Marekā jaušams revolucionārs, kam turpmākajā romana attīstībā lemta barveža loma.

Attīstība jaušama arī Sveika tēlā. Pēdējās daļās tas guvis lielāku asumu. Pirmajās nodaļās darbība norit galvenokārt čechu sabiedrības zemākajos slāņos. Pēdējās nodaļās tiek atmaskota un izsmieta augstākā pavēlniecība, par asas satiras objektu kļūst visa armijas un impērijas struktura. «Naivie» Sveika prātojumi par ķeizaru, par kuru ar prieku jāmirst vienkāršajiem kareivjiem, gūst revolucionāru nokrāsu.

Pēc savas formas «Krietnā kareivja Sveika dēkas» ir noveļu virknējums bez noteikta sižeta. Tās saistītas ar parasto klasiskās satiras paņēmienu: ar galveno varoņu ceļojumu. Tas dod iespēju izvērst bagātīgu reālās sadzīves panoramu. Literarajā ainavā redzami kareivji, virsnieki, ģenerāļi, dažādu apvidu un dažādu tautību zemnieki, tirgoņi, žandarmi, ierēdņi… Parādītas nacionalās nesaskaņas arī pašā armijā.

Ar nacionālismu saindētie čechi neieredz ungārus kā monarehijas uzticamos kalpus, ungāri nīst čechus, bet čechi un ungāri kopā — vāciešus. Parādīts birokrātiskais chaoss daudztautību armijā. Parādīta nežēlīgā, plēsonīgā izturēšanās pret iedzīvotājiem, pret. zemniekiem.

Viss tas ir materiāls skaudrai politiskai satirai. Viss tas dod bagātīgu vielu šķietami vientiesīgajiem, iznīcinošajiem Sveika «gadījuma» stāstiem.

Sais stāstos galvenokārt lietoti divi satiriski paņēmieni.

Pirmkārt, oficiālās ideoloģijas un frazeoloģijas novešana līdz absurdana. Šveiks iedragā kroņa patriotismu ar savu pārspīlēto, kariķēto padevību ķeizaram un «tēvijai»; iedragā rungas disciplīnas svētumu ar savu smieklīgo iz​darību, ar aplamo un bezjēdzīgo pavēļu burtisko izpildīšanu.

Otrkārt, oreola laupīšana augsti svinīgām ceremonijām ar sadzīves paralēļu palīdzību. Parādes salīdzināšana ar kārtību publiskajā namā norauj masku krāšņajai ainai. Augstākās pavēlniecības oreols neglābjami pagaist, kad tiek parādīts klozetā. Katoļu baznīcas autoritate tiek iedragāta, kad dievišķīgo aksesuaru svētumu parāda kopā ar aizkulišu ikdienas detaļām.

Hašeka satirai ir antiklerikals raksturs.

Tam visam vēl piedevām romana možā, asā, patiesi tautiskā valoda. Bet te jāsaka daži vārdi par Hašeka «rupjumu».

Hašeka romāns ne tikai pēc satura, bet arī pēc literārā stila bija atklāts un tiešs izaicinājums visai buržuāziski estētiskajai literatūrai par karu. Kara gadi bija pārplūdinājuši grāmatu tirgu un periodisko presi ar derdzīgu romantiski ņaudulīgu produkciju, kas apdziedāja Austrijas armijas vīrišķību un varoņdarbus impērijai par godu. Tautu postu centās noslēpt ar saldeni patriotiskiem savirknē jumiem pantos un prozā.

Ar molkulīgo imperiālismā cildināšanu apvienojās izsmalcināta erotiku. Lasītājiem pasniedza pornogrāfiju estetizētas perversitates konfekšpapīi iņā. «Slepkavība» un «mīlestība» tika rīmētas visādos veidos. Viszemiskākā tiksminašanās ar neķītrību gaja vienkopus ar mistisko filozofiju, «mistēriju» atklašanu un parasto dzimumdzīves izvirtību.

Taisni šai buržuāzisko izvirtuļu izsmalcinātajai estetik^i uzbruka ar savu atklātību, ar savu «kareivju rupjību» Hašeka satira. Tā apgrieza uz otru pusi kroņa patriotismu, parādīja lasītājiem karu no tā aizkulišu, neizpušķotās puses, karu, kāds tas ir īstenībā, nevis ar labāko aprindu buduārā aromatiem, bet ar atejvietu smirdoņu. Dekadentiskās poēzijas cildinātos buržuāziskos kara «bruņiniekus» Hašeks parādīja kā žūpas un izvirtuļus, kā zagļus un spekulantus. Savā salonu literatūras melu atmaskošanā Hašeks ne katrreiz ieturēja mēru. Ne visas detaļas mūsdienu lasītājam liksies attaisnotas šai grāmatā.

Taču ar visu «piparoto» vārdu un naturalistisko ainu skarbumu un tiešumu tanīs nav jaušama ne mazākā pornogrāfijas piegarša, tur nav tīksmināšanās ar pikantumu. Gluži otrādi, dzīves zemiskās puses Hašeks rāda tik skarbās krāsās tādēļ, lai ar visu satiriķa-revolucionara naidu un dedzību atmaskotu buržuāziskos «tikumus».

Austroungārijas impērija iebruka vēstures nebūtībā. Uz tās drupām radās brīvā Čechoslovakijas Tautas Republika. Čechu tauta sagrāva dienderīgo buržuāziju un izraudzījās sev to attīstības ceļu, pa kuru to veda komunistiskā partija, — ceļu uz savas ekonomikas un kulturas sociālistisko uzplaukumu, ceļu uz komunisma uzvaru.

Vai no tā izriet, ka Hašeka vēsturiskais romāns tagad zaudējis savu satirisko asumu, savu literāri politisko aktualitati?

Nē, Hašeka romāns saglabā savu spēku un nozīmi arī mūsu dienās. Tas tāpat paliek laikmetīgs romāns. Tanī attēlotas ne tikai laika ziņā ierobežotas, ar Austriju saistītas parādības un notikumi. Zem konkrētā nacionalā, vienreizējā ietērpa redzami vispārējie raksturīgie vilcieni, kas piemīt visiem imperiā​listiskajiem kariem un imperiālistiskajai, reakcionarajai buržuazijai.

Seit meklējama romana nemirstība.

D. Z a s 1 ci v & k i e

Paskaidrojumi 2.grāmatai 3 Vienotiem spēkiem (lat.).

2 Iekšā! (Vāc.)

1 «Beseda» — restorāns Prāgā ar lielu dejas zaļi, kur deju skolotāji mācīja abu dzimumu jauniešiem dejas un smalku uzvešanos.

1 Kas prot runāt vāciski? (Vāc.)

1 Padevīgi ziņoju, feldfebeļa kungs . . . (vāc.).

1 Neprotu čeehiski. — Vai vāciski protat? — Jā gan (vāc.).

1 Stāt! (Vāc.)

1 Lai slavēts Jēzus Kristus! Nu ierodas Francis Jozefs! (Vac.) ' 3 Piespraust dūrkjus! Uzbrukumā! Uzbrukumā! ĪSž priekšu! Uz priekšu! ("VācJ i) 5 Kas tu esi? Ko tu te dari?

[1] mes serbiem parādīsim, ka austrieši visur uzvar! (Vāc.)

[2] visiem paslēpties! (Vāc.)

[3] kur bataljona komandieris? (Vāc.)

[4] visi atpakaļ, visi atpakaļ! Virziens — ieplaka, pārskriet pa vienam! (Vāc.)

[5] nozieguma vietā.

[6] [7] nav atļauts! nav atļauts! Kara komisija neatļauj!

[8] protams, visi virsnieki runāja vācu valodā. — Autors.

[9] tā diena, kad nodevīgā Krievija izlaidīs garu, būs atpestīšanas diena visai mūsu ķeizaristei (vāc.).

[10] steigšus paēdināt ļaudis, tad virzīties tālāk uz Sokalu (vāc.).

[11] tātad dzīvojiet vesels! — Autors uzsver, ka Zāgners sāk teikumu vāciski, bet nobeidz čechiski.

[12] par dievu un ķeizaru (vāc.).

[13] tads vīrs ka jūs, pulkveža kungs, ir vajadzīgaks nekā kāds niecīgs virs​leitnants (vāc.).

[14] militartransporta stacija (vāc.).

[15] sasodīta cuka.

[15] Mūsu varoņi Itālijā no Vinčencas līdz Kustocai vai.. . (vāc..).

1 Asinis un dzīvību par Habsburgiem! Par Austriju, vienotu, diženu, neda​lāmu! (vāc.).

[17] rupjš ungāru lāsts.

[18] pragns bende.

[19] labdien, biedri, ardievu! (Unj. un franc.)

[20] išatarčas pilsēta (ung.). s Virziens — stacija! Soļos marš! Posms — stāt! Īssolī! Pilnsolī! Manevru solī! Uz vietas! (Vāc.)

[22] — 1721 [23] pie kājas — likt! Plecā — ņemt! (Vāc.)

[24] mierā! Uzmanību — pa labi! (Vāc.)

[25] Šaušanas gatavībā! Pie kājas — likt! Plecā — ņemt! Durkli iizliktf Durkli noņemt! Šauteni nolaist! Lūgšanai — cepures noņemt! Uzlikt! Lūgšanai — cejos mesties! Lādēt! Uguni! Puspagrieziens pa labi — uguni! Mērķis-— štaba vagons! Distance 200 soļu! Gatavs! Sākt! Uguni! Nolaist! Tēmēklis nor​māls! Patronas pārbaudīt! Brīvi! (Vāc.)

[26] cepuri nost! (Vac.) [27] gatavs! Pārcelt augstāk! Uguni! (Vāc.)

[28] vīnes jaunpilsēta (vāc.).

[29] kā pavēlat, obrlajtanta kungs fvac.J.

[30] galvas sega (vāc.).

[31] divi pragas rajoni, kas atrodas katrs savā pilsētas galā.

[32] apkārt griezties, soļos — marš!(Vac.j [33] degvīns man ari ir, cienītais kareivja kungs (vāc.).

[34] neko citu, tikai labu (lai.)

[35] varonis (vāc.).

[36] tēvija (vāc.).

[37] eksterņa pārbaudījums gatavības atestata iegūšanai. z Eņģeļu palaistuves (vāc.).

[39] aizņemts (vāc.).

[40] poļu apzīmējums krievu kareivjiem.

[41] musulmaņu lūgšana: «Allah ir liels… allah ir liels … žēlsirdīgā, visžēlīgā allah vārdā … aizkapa dzīves valdnieka vārdā .. . (arab.).

[42] viena no Varšavas priekšpilsētām saucas Praga.

[43] stāt! (vāc.)

[44] vobejda — huligāns (čech.).

[45] heines dzejoļa «loreleja» pirmā rinda.

[46] leitnanta kungs, padevīgi ziņoju . .. (vāc.).

[47] laukums prāgā.

[48] vai tā ir pareiza adrese: praga Nr. 16, Jozefs Božetechs? (Vac.) [49] mums ja uz var! (vac.)

[50] Čechu kareivju apzīmējums vājprātīgo iestādei.

[51] ak eglīte, ak eglīte, tu vienmēr zaļi esi! (Vāc.)

[52] rimstieties! (Vāc.)

[53] vari iet (vāc.).

[53] Uzturs naudā (vāc.).

[54] cechi aizsprauž aknu desām galus ar koka spraudekļiem.

[55] Šeit! padevīgi ziņoju, kājnieks Šveiks, 11. kaujas rotas raitnieks (vāc.).

[56] reliģiski fanatiķi xiv gs., kuri ticēja, ka ieraudzīs debesu gaismu, ja nenolaidīs acu no savas nabas.

[57] mierā! (vāc.)

[58] derīgs frontes dienestam (vāc.).

[59] bušu gatavs pec minūtes, leitnanta kungs (vac.).

[60] par drošsirdību (vāc.).

[61] tas ir labi, tas ir ļoti labi. . . vai no? (Vac.) [62] kas par pulku? 91.? uz kurieni jūs to vedat?» bet, mani kungi! Tastakir nepareizs virziens! Es taču pavēlēju uz kreiso pusi! (Vāc.)

[63] ka pavēlat, pulkveža kungs! — kapteiņa kungs,, ievērojiet uz visiem laikiem — pulkvedisbrigadieris! (Vāc.)

[64] varat iet. rītdien ierasties ar raportu (vāc.).

[65] gulties! (vāc.)

[66] uz priekšu! (vac.)

[67] Čechu xix gs. rakstnieks.

[68] rota! Ķēdē! virziens — pirmais vads! (Vac.) [69] uz priekšu! sekot man! (vāc.)

[70] man bija reiz biedrs (vāc.).

[71] vai tu, smerdeli, arī gribi fronti ai» muguras? Tas taču atļauts tikai riis■ieku kungiem (vāc.).

[72] Šaut, šaut! Dūšīgi šaut! (Vāc.)

[73] pārtraukt uguni! (Vāc.)

[74] atpakaļ, atpakaļ! (vāc.)

[75] pulveris metālu spodrināšanai.

[76] seit! (vāc.)

3 Uz lūgšanu! (Vāc.)

[78] acis uz labo! (Vāc.) * apsveicu (vāc.). ' [80] svētā vientiesība! (lai.)

[81] tuhyček: — čechiski čakstīte.

[82] kas ir? (vāc.)

[83] jā, jā, tas ir taisnība. Tas ir cilvēks, tas vēl ir cilvēks. Tātad, mani kungi, tālāk, tālāk! (Vāc.)

[84] atpakaļ! atpakaļ! visi atpakaļ! (Vāc.)

[85] gulties!

[86] gūsteknis? Vājprātīgais, vai?

[87] jūsu labdzimtība, viņam ir šautene.

[88] uz priekšu, puikas! * rokas augšā!

8 Lūk, nelietis, viņam ir krusti, tātad mūsējos šāvis.

[91] paskat, kara gūsteknis! Liekas, dzīva «mēle»! Kā tevi sauc?