KRIMINALSTASTI - IMANTS LASTOVSKIS

Annotation

IMANTS LASTOVSKIS KRIMINĀLSTĀSTI Žurnālā "Temīda" apgads 1992 Māksliniece In Kambala Redaktors Andris Capinš Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Krājumā ietilpst tris kriminālstāsti, kuru pamatā ir patiesi nolikumi. "Nakts loterijā" izsekots kādas noziedzīgas grupas tapšanas un tās izdarīto noziegumu vēsturei. "Romas brīvdienās" parādīta izmeklētāja un prostitūtas negaidītā mīlestība, bet stāstā "Tas ir viņš" atainota autora versija par Talsu milicijas darbinieku noslepka​vošanu nesenā pagātnē.

NAKTS LOTERIJA ROMAS BRĪVDIENAS TAS IR VIŅŠ SATURS IMANTS LASTOVSKIS KRIMINĀLSTĀSTI

NAKTS LOTERIJA

1 Seržants Viktors Gurskis patrulēja savā parastajā maršrutā. Milicijā kolēģi draudzīgi ironizēja, ka viņa teritorijā svarīgākais objekts esol restorāns "Fortūna", Automašīnu stāvvieta pie viesnīcas bija pārpildīta. "Nekas, nekas, gan jau viens otrs savas tiesības te pazaudēs," seržants nodomāja, jo no pieredzes zināja, ka tuvākajā krustojumā naktīs itin bieži dežurēja autoinspektori. Vajadzības gadījumā ari Gurskis pats ne vienu vien līksmāku braucēju bija nogādājis uz ekspertizi. Lai gan viņa galvenais uzdevums bija sabiedriskās kārtības uzturēšana savā iecirknī. Parastajā valodā tas nozīmēja, ka viņam bija jāgādā, lai viņa dežūras laikā te neviens netiktu apzagts, aplaupīts vai piekauts. Uzdevums viegls varēja likties tikai tiem, kas nezināja, ka viena daļa no raibās publikas to vien

meklēja kā piedzīvojumus. Reizēm iznāca pastrādāt kopā ar vietējo iecirkņa inspektoru. Gurskis saprata, ka inspektors smalki pārzināja restorāna pastāvīgākos apmeklētājus un tīri labi zināja, ar ko viņi nodarbojas. Seržants saprata, ka tādas ziņas nekaitēs ari viņa darbam, tāpēc instinktīvi bija sācis fiksēt atmiņā ikvienu pazīstamu seju. No ikvakara "bārdāmām" viņš manija Natašu un Zinočku. bet ar viņām kopā bija divas pavisam jauniņas. "Tām dāmiņām labi ja astoņpadsmit. Ja manīšu vēlreiz, būs jāpapēta, kas viņas uz šejieni vilina," Viktors nosprieda. Protams, tā nebūt nebija tukša ziņkāre. Pērn viņš bija iestājies milicijas skolā un tagad cītīgi mācījās neklātienes nodaļā. Viņa lielākais sapnis bija strādāt kriminālās meklēšanas dienestā, tāpēc jau tagad gribējās būt pēc iespējas noderigākam. Kuluāros viņš bija dzirdējis, ka kriminālmeklēšanas nodaļas priekšnieks par viņu diezgan bieži interesējoties. Viktors ļoti cerēja, ka priekšnieks kādu dienu viņu uzaicinās uz pārrunām un teiks: "Nu, seržant. vai nebūtu laiks ķerties pie nopietnāka darba? Mums te atbrīvojusies operatīvā pilnvarotā vieta. Nepamēģināsi?" To, ka viņš piekritīs bez domāšanas, jo īstenībā viss jau sen izlemts, Viktors zināja nešaubīdamies.

Bet tagad ritēja dežūra. Viktors pamanīja divus agrāk noteikti redzētus stāvus. Viens gara auguma un plecīgs, otrs nedaudz mazāks. Abi stāvēja pie ieejas restorānā un smēķēja. Garākais paskatījās pulksteni.

"Kādu gaida," Viktors nodomāja un turpināja vērot. Kā viņus sauca? Ak, jā, vēl pavisam nesen viņu fotogrāfijas bija rādījis iecirkņa inspektors un lūdzis informēt, ja manis šos draugus grozāmies ap restorānu. Tas garākais esot dzīvokļu zaglis Gunārs Brikša, savējie viņu saucot par Kreili. Iesauku ieguvis tāpēc, ka patiešām ir kreilis. Mazākais esot tāds kā zagļu palīgs, kas vienmēr izslīdot no rokām. Šī lunkanuma dēļ viņu saucot par Zuti, bet īstais vārds viņam Mārtiņš Licis. Viktors redzēja, ka abi vēlreiz paskatījās pulksteni. "Laikam jau gaida dāmas un tagad nervozē. Nekas, man laika diezgan, nekur nav jāsteidzas, varu pagaidu," garām iedams, Viktors sprieda. "Bet atmiņa man laba," viņš vēl nopriecājās.

Nostājies tā, lai Kreilis un Zutis nemanītu, ka viņi tiek novēroti, Viktors sāka gaidīt. Ja jau viņiem sarunāts, gan jau atnāks, nekur nepaliks. Pēc neilga brīža pie viņiem apstājās vēl viens vīrietis, kuru agrāk te Viktors nebija manījis. Viņi sasveicinājās, pārmija pāris vārdu un iegāja restorānā. Svešais bija gara auguma, tumši zaļā pusmētelī ar kapuci un jaunos džinsos. Tumšie mati īsi apcirpti. Zinādams, ka milicija interesējas par Kreili un Zuti, seržants saprata, ka bulu labi kaut ko vairāk uzzināt ari par šo trešo tipu.

Neizskaidrojama priekšnojauta sacīja, ka ar šīvakara dežūru saistīsies nopietni notikumi, kuri varbūt būs sākums viņa darbam kriminālajā meklēšanā. "Bet par to trešo putnu es uzzināšu it visu!" Gurskis nodomāja, turpinādams vērot publiku. Cilvēki nāca un nāca, it kā restorānā darbotos kāda neredzama nakts loterija, kura varētu atnest lielo vinnestu.

2 Viktors Blumbergs atgriezās Rīgā ar lielām cerībām. Bažas radīja tikai tukšums kabatās, kur ar mokām varēja sagrabināt pāris rubļu. Tālajā Tjumeņā pa šiem gadiem cik necik viņš bija ietaupījis, bet garajā ceļā nauda izkusa kā sniegs. Un tomēr cerības viņu nepameta. Jau pa gabalu tīkamu noskaņu izraisīja ap restorānu valdošais noslēpumainais drudzis. Un te nu tas stāvēja kā gaiša citadele! Restorānu "Fortūna" viņš redzēja pirmo reizi, jo to uzcēla pa to laiku, kamēr viņš izcieta sodu. Bet tagad tas piederēs viņam! Te viņš atzīmēs savu atgriešanos brīvībā! Pirmo reizi pēc ilgajiem ieslodzījuma gadiem Viktors jutās gandrīz vai laimīgs. Atrazdamies apcietinājumā, viņš bija pārliecināts, ka pats laimīgākais viņa dzivē būs tas brīdis, kad aiz viņa aizvērsies cietuma vārti. Bet, kad viņš tika ārā, ilgi māca bailes, ka ik mirkli var atskanēt sargkareivju brīdinājumā Šāvieni un pavēle atgriezties zonā. Ausis vēl skanēja vienības priekšnieka ceļavārdi: "Nu, Blumberg, sāciet taču vienreiz godīgu dzīvi! Vai tad nav apnicis pa nārām vārtīties? No sirds gribu velēt, lai šeit mums nekad nebutu jāsatiekas!"

Katrā ziņā atgriezties šajā bēdu pasaulē viņš nedomāja. Paldies Kārlim, kurš nepažēloja savu Rīgas

adresi. Protams, Viktors tur apmetās bez pierakstīšanās, un tas visu laiku kutināja nervus, jo katru dienu vajadzēja atcerēties, ka tu esi it kā ārpus likuma. Taču šajā nelegālajā stāvoklī bija arī savs labums: par viņu neviens neko nezināja, un viņa gaitām pat gailis pakaļ nedziedāja.

Tas pats Kārlis iedeva Viktoram pāris savu draugu koordinātes un apsolīja, ka tie viņu ķibelē nepametīs. Ar Kreili un Zuti viņiem šovakar bija sarunāta tikšanās. Vēl zonas laikā Viktors ar Kārli bija vienojušies, ka rīdziniekiem viņš uzdosies par Ediku. Jo mazāk par viņu kāds zinās, jo lielākas būs izredzes vajadzības bridi pazust bez pēdām. Maz ticams, ka pēc divdesmit prombūtnes gadiem viņš Rigā varētu satiki kādu paziņu. Un toreiz viņš bija tikai tāds puišelis vien, tāpēc likās neticami, ka tagad kāds viņu varētu pazīt. Ari Kreilim adresētajā zīmītē Viktors bija nosaukts par Ediku. Uz nelielā papīriņa bija tikai divi teikumi: "Gunča, palīdzi Edikam tikt uz kājām. Bez viņa es sen būtu izlaidis garu. Kārlis."

Viktorr s nojauta, ka uz Kārļa draugiem var paļauties, tāpēc viņš labi apzinājās šo pāris teikumu īsto vērtību. Līdz viņu tikšanās laikam bija vēl kāds brīdis, un Viktors sāka neuzkrītoši vērot publiku. Šķita dīvaini, ka ap restorānu klīda tik daudz īstu zaļknābju, kurus tagad smalki dēvē par tīņiem. Šiem droši vien veči strādāja tādos robos, kur varēja zagt, jo grūti pelnīto naudu restorānos notrallināt parasti nemēdza. Pēc skata varēja manīt, ka daži no sīkajiem piepelnās, aplaupot vēlīnākus gājējus. Kad tādi nolasās barā, viņiem nožmiegt cilvēku importa lupatas dēļ ir tīrais nieks. No tiem bija jāturas tālāk, jo nevarēja būt, ka milicija par viņiem nelikās zinis. Iekrist tādu sprukstiņu dēļ būtu skumji.

Par laimi nākamajā mirkli viņš pamanīja Kreili un Zuti. Kreilis, kā jau solīja, bija atnācis švītīgā brūnā velveta uzvalkā un pelēkas krāsas mētelī. Viņi kaut ko dzīvi pārrunāja, reizēm pametot skatienu pulksteni. "Veči punktīgi. Kaut nu šiem būtu līdzi arī finanses. Kārlis gan teica, ka Kreilis viņam parādā veselu kapitālu un izručis noteikti. Un es tiem skaidri liku saprast, ka esmu uz sēkļa," Viktors domāja.

Viņš vēl kādu brīdi pētīja Kreili un Zuti, jo gribēja pārliecināties, ka šiem neviens neseko. Viktoram ne sevišķi patika tas seržantelis, kurš te ložņāja apkārt. Viņš nojauta, ka tādiem seržantiem pat sapņos rādās virsnieku uzpleči, tāpēc tie spējīgi katrā pretimnācējā saskatīt noziedznieku. Bet seržants tikai staigāja turp un atpakaļ. Viņš laikam tc patrulēja. Izskatijās, ka Kreilis un Zutis viņu neinteresēja. Nomierinājies Viktors piegāja klāt nākamajiem kompanjoniem un paprasīja cigareti. Tie abi uz mirkli saspringa, bet ātri vien saprata, ka tas ir Ediks. Kreilis pasniedza "Elitu" un katram gadījumam apvaicājās: — Tu no Kārlēna?

— No viņa. Te mans akreditēšanās raksts. — Un viņš nemanot iedeva Kreilim zīmīti.

— Labi, ejam iekšā, man tas dūzis visu laiku krīt uz nerviem.

Zāles malā pie divvietīga galdiņa bija jau pielikts trešais krēsls, un viņi trijatā apsēdās, lai, neviena netraucēti, pārrunātu savus plānus. Kreilis ielēja konjaku, Zutis salika šķivišos uzkožamos. Visi reizē pacēla glāzītes, un Kreilis klusi uzsauca tostu: — Nu tad uz tavu atgriešanos, Edik!

Uz viņa labās rokas viņi pamanīja tetovējumu "Ediks". Kad glāzītes bija noliktas. Viktors-Ediks paklusām noteica: — Paldies, veči. Bez jums es butu galīga truba.

— Nekas, Edik, drīz liksi uz zaļa zara. Zutis jau meklē mums pagrīdes miljonāru! — Kreilis, pametis uz Zuša pusi ar galvu, atjokoja. — Viss būs pa pirmo zorti!

"Diez vai Kreilis tiešām nezina manu īsto vārdu vai arī tikai izliekas? Būtu labi, ja Kārlim pietiktu prāta atstāt visu, kā bija norunāts. Un cik Kreilis man piešķirs kredītu? Bez naudas cilvēks ir kā bez galvas," Viktors klusībā domāja. Viņi izdzēra vēl pa glāzītei, un Kreilis aicināja Viktoru pārpipēt. "Mēs ilgi nebūsim. Bet tu neskumsti — apkārt tik daudz jauku sirsniņu," Kreilis celdamies izmeta Zutim.

Tualetē abi aizsmēķēja. Izlasījis Kārļa zirnīti. Kreilis saplēsa to sikos gabaliņos un ielidināja urnā.

Izņēmis no žaketes iekškabatas prāvu naudas paciņu, viņš sniedza to Viktoram un apvaicajās: — Sākumam pieci stabi. Pietiks?

— Sākumam pietiks.

— Ja kurpe atkal spiedīs, nekaunies, prasi! Es Kārlim esmu parādā līdz mūža beigām. Ja viņš tikai būtu gribējis, ari es vārtītos uz tām pašām nārām.

— Zinu. Uz Zuti var droši paļauties?

— Var. Un viņš jau tiešām ir glums kā zutis. Dūzene šo pie dziesmas ne reizi vēl nav ņēmusi. Un oža viņam kā sunim. Tuvākajās dienās ķersimies pie darba. Kāds tev garīgais?

— Tagad jau labs. Labāks nevar būt.

— Tad viss okei. Ejam pie Zuša, kamēr viņš nav aizplivinājies ar dāmām.

Zutis viņus jau gaidija. Pa šo laiku viņš paspēja nodejol vienu deju. Viņš bija manījis, ka glīta meiča meta aicinošus skatienus uz viņu galdiņa pusi. Dejas laikā Zuša roka it kā nejauši pārslīdēja meitenes augumam, un viņš juta, ka dāmiņa ir boz krūštura. "Ši būs nākusi makšķerēt. Jāņem tik ciet," Zutis nodomāja un apvaicājās, kā meiteni sauc.

— Nataša. Bet tevi?

— Andrejs. — Zutis negribēja teikt savu īsto vārdu. Varbūt ari pati nav nekāda Nataša.

— Tas garais brūnajā klozē ir tavs draugs?

— Tas? Jā. Tu uz viņu met acis?

— Viņā ir kaut kas dēmonisks.

— Viņš ari ir dēmons. Žēl, ka mums nesanāca, bet neko darīt. Teikšu Volodjam, ka viņš tev patik.

Drīkst? — pavadījis Natašu līdz viņaj galdiņam, Zutis, cik vien mācēdams galanti, apvaicājās.

— Paldies. Mēģini!

Kad Kreilis un Ediks atgriezās, Zutis redzēja, ka viss kārtībā. Viņiem bija sarunāts, ka gadījumā, ja Ediks neizraisīs pietiekamu uzticību, viņi aizbildināsies ar nevaļu un pacentīsies ātrāk atvadīties. Tagad bija īstais laiks piespēlēt Kreilim Natašu.

— Kreili, papēti to dāmiņu baltajā blūzītē no mums pa labi!

— Nekas, firma. Bet tas putniņš meklē ārzemniekus — pēc skata var manīt. Tā nav mums pa kabatai, viņu interesē valūta.

— Var jau būt. Bet, cik man zināms, dāmas interesē ne tikai valūta. Šo sauc par Natašu, un viņai tu esi iepaticies. Teica, ka tu esot tāds dēmonisks…

— Tu laikam esi ieķēris bez mums kādu glāzi un sāc muldēt niekus.

— Ne velna. Es viņu uzlūdzu uz deju, pati teica.

— Varbūt no dūzenes? — Kreilis kļuva uzmanīgs. ' — Izslēgts. Dūzene bez krūštura nestaigās. Fektē tik nost, šo ne jau valūta vien interesē. Ja būsi gruntigs, tāda vēl pati tev samaksās! Es viņai safleitēju, ka tevi sauc Volodja, bet mani Andrejs.

— Malacis. Ierausim vēl pa glāzitei, un tev derētu tīties projām. Nav prātīgi mums kopā te reklamēties. Un gādā ātrāk mums savu miljonāru! Nogrābsim kapitālu un varēsim atkal mierīgi padzīvot.

Viņi visi trīs saskandināja, un driz pēc tam Zutis nemanot pameta restorānu Pienāca oficiants un apvaicājās, vai neatnest karstos ēdienus.

— Atnesiet! Mums vēl Iris simti gramus konjaciņu, bet tai dāmai baltajā blūzītē no mums pa labi pudeli šampanieša.

— Ko teikt jūsu dāmai, ja vaicās, no kā šampanietis?

— Saki, ka vizītkarti iedošu personiski.

— Labi, labi, es tikai katram gadījumam.

Oficiants aizgāja. Kreilis domāja, ka pavadīt nakti ar Natašu nebūtu nemaz tik slikti. Gan jau Šura mājās netrakos, nav taču pielaulāta. Būtu labi pat pārsēsties pie Natašas galdiņa, briva vieta tur bija.

Kreilis zināja, ka tādas dāmiņas pie saviem galdiņiem brīvas vietas rezervēja speciāli un tās parasti bija pat samaksātas, lai nepiesēdinātu gadījuma apmeklētājus. Vēlāk ar oficiantu ziņu pie viņām it kā nejauši piesēdināja jūrniekus vai ārzemniekus, kuri ātri vien iekrita

izliktajās lamatās. Bet ja nu šī tomēr no dūzenes? Nu, papētisim. Jāpasaka Edikam, ka varbūt pārcelšos pie Natašas galdiņa. Gan jau sapratis. Un ari mums nav daudz ko kopā rēgoties. Gumiju stiept nebija jēgas, tāpēc Kreilis uzsāka bez aplinkiem: — Edik, tu nedusmosies, ja es pavaņģošu Natašu? Un mums nemaz nevajadzētu te blakus zīmēties.

Ja kas — ne tu mani zini, ne es tevi. Sakarus nezaudēsim ne dienas. Zvani man ap vienpadsmitiem. Tad mājās esmu viens un varam visu pārspriest. Un zini, bez darba ilgi nenīksi.

— Labs ir, vecais. Man pašam te liekas par daudz trokšņaini. Kādu brītiņu vēl pasēdēšu, tad laidišos projām.

Oficiants atnesa konjaku un cēlā gaitā ar šampanieša pudeli rokās devās pie Natašas galdiņa.

Kreilim un Edikam skats likās pat ļoti efektīgs. Interesanti, kā reaģēs Nataša?

Nataša izskatijās patīkami pārsteigta un kaut ko jautāja oficiantam. Oficiants ar tikko manāmu žestu norādīja uz viņu galdiņu.

Kā jau bija domājis, pēc pirmās dejas Kreilis palika pie Natašas galdiņa. "Viņā patiešām ir kaut kas dēmonisks. Gan jau samaksās arī rēķinu. Velns ar visiem ārzemniekiem, mūžīgi jābaidās, ka var iekrist.

Nu, Volodja, redzēsim, kāds tu esi dēmons! Labi, ka veči nav mājās, musu rīcībā būs visa nakts." Nataša daudzsološi uzsmaidīja Kreilim.

Arī Kreilis tobrīd domāja par gaidāmo nakti. Dejas laikā Nataša maigi piekļāvās, un viņas meitenīgās krūtis zem plānās blūzītes lauzās uz āru kā divi mazi vulkāniņi.

— Nu, Volodja, vai netaisisim vaļā šampanieti? — pārdomas iztraucēja Natašas pievilcīgā balss.

Kreilis paskatījās apkārt, bet tad attapās, ka Volodja tagad ir viņš. Veikli atkorķējis šampanieša pudeli, viņš pielēja glāzes un uzsauca tostu: — Par tevi, Nataša!

— Un par tevi, Volodja!

Orķestris sāka spēlēt, un viņi devās dejot. Gribējās sakļauties kopā un domāt tikai par gaidāmo nakti. Šīs domas patīkami uztrauca, un viņi abi to juta.

Palicis viens, Viktors Blumbergs vēl brītiņu pasēdēja, uid devās projām. Uz ielas viņš atkal ieraudzīja milici. Likās, ka seržants viņu pamatīgi nopētīja. Varbūt viņu jau meklēja? Viņš nebija ieradies noteiktajā dzīvesvietā un izvairījās no administratīvās uzraudzības — aizturēšanai iemesla pilnigi pietika.

Taču milicis klāt nenāca, un Viktors saprata, ka vismaz Rīgā viņu vēl nemeklē. Pamazām nomierinājies, viņš pazuda tumsā. Nākdams uz restorānu, Viktors nomaļā vielā bija noskatījis vientuļu žiguli. Jau tad viņam ienāca prātā pārbaudīt sevi. Ilgi nebija sēdējis pie stūres, ilgi nebija atmūķējis nevienu mašīnu.

Vai nebūs pa šiem gadiem viss piemirsies? Plānotajā dzīvokļa lietā viņa uzdevumos ietilpa arī mašīnas sagādāšana un iegūto mantu aizvešana. Dienā jau netrenēsies! Un nekādas signālierīces tai mašīnai tā kā nemanīja. Žigulis stāvēja turpat. Tuvumā neviena nebija. Uzvilcis cimdus, viņš brītiņu paķimerējās, atvēra durvis un izmēģināja aizdedzi. Nākamajā mirkli motors iedūcās, un Viktoru pārņēma bērnišķīgs prieks.

"Neesmu vis aizmirsis! Tagad jau ripos, nekur neliksies," viņš nodomāja un ieslēdza ātrumu. Uzmanīgi atlaidis sajūgu un piedevis gāzi, viņš juta, ka mašīna paklausīgi uzņem ātrumu. Tomēr uz pieres bija izspiedušās sīkas sviedru lāsītes. "Nekas, gan viss būs labi," Viktors mierināja sevi. "Kārlis galvoja, ka uz viņa večiem var paļauties. Tagad tikai ātrāk tikt galā ar to dzīvokli. Bet mašīna klausa pa pirmo zorti.

Būs labi."

Palīkumojis pa Pārdaugavas ieliņām, Viktors pameta žiguli netālu no Āgenskalna tirgus un iesēdās taksī. Braukt ar svešo žiguli pāri tiltam būtu muļķīgi, tur vakarā viņš bija ievērojis auto kārtības sargus.

Nokļūt nagos sabiedriskajiem nozīmētu tīšu prātu iebāzt galvu cilpā — tie jau par to vien sapņoja, kā izcelties ar kādu varoņdarbu.

Izkāpis pieturā pie Operas, Viktors ar nevērīgu žestu samaksāja par braucienu un piegāja pie teātra vitrīnas, kur labu laiku izlikās citīgi pētām afišas. Viss šķita mierīgi.

"Neko viegli šim frantam neklājas," neraugoties uz prāvo dzeramnaudu, šoferis nodomāja. Viņš savā dzīvē bija daudz pieredzējis un cilvēkus prata pazīt diezgan nekļūdīgi. "Drebēja te kā zaķis. Ne vārdu nebilda, tikai blenza caur pieri. Pie milicijas pārvaldes pavisam ierāvās sēdeklī. Vajadzēja tik ņemt pie apkakles un vest iekšā," taksists kādu laiku vēl nevarēja rimties, kaut arī pasažieris neko ļaunu viņam nebija nodarījis.

3 Nataša pamodās ar sāpošu galvu. Viņa kā caur miglu atcerējās, ka nakti pēc restorāna viņi ar Volodju mājās vēl dzēra konjaku. Lai gan istaba bija saules pielijuši un pulkstenis tuvojās vienpadsmitiem, piecelties viņa nebija spējīga. Likās, ka sienas, logs, durvis un lustra grieztos dīvainā karuselī. "Kāda joda pēc mēs dzērām to draņķa konjaku? Paldies Dievam, ka uz darbu nav jāiet.

Pusdienas paēdīsim "Latvijā". Jāceļ Volodja." Nataša pamazām sāka atjēgties. Kreisā roka pārslīdēja pārī palagam, kur pēc idejas vajadzēja atrasties Volodjam, taču viņa tur nebija.

— Volodja! — Nataša klusi pasauca. Neviens neatbildēja.

Lustra pie griestiem turpināja griezties, bet Nataša vairs nevarēja mierīgi gulēt. Uzmetusi uz pleciem halātiņu, viņa ieskatījās otrajā istabā, virtuvē, vannas istabā un tualetē. Pēc tam pārbaudīja ārdurvis. Tās izrādījās aizcirstas uz šleperi. Volodja bija aizgājis. "Stulbenis tāds. Virietis saucas! Lai es vel tādus idiotus vestu pie sevis! Nekad mūžā!" Nataša saprata, ka savu nakts ciemiņu nemeklēs, taču tāda nekaunība aizvainoja.

Nomazgājusies zem dušas, viņa manāmi atspirga. Galva kļuva skaidrāka. Viņa uzvārīja tēju un uzcepa pāris olu. "Nekas, nekas, rauj viņu jods! Un nekāds dēmons jau viņš nebija. Varbūt juta, ka no rīta pamīlēties nebūs spējīgs, un laidās lapās. Pļuraks tāds!" ēzdama brokastis, Nataša domāja un ilgi vēl nevarēja nomierināties. Pēc brokastīm Nataša apsēdās pie spoguļa un sāka meklēt kosmētikas piederumus. Sejas sakopšana viņu vienmēr patīkami nomierināja, jo viņa tad lieku reizi varēja pārliecināties, ka spēj izskatīties noslēpumaini valdzinoša. "Bet mācība man derēja.Turpmāk ar vietējiem pļurakiem neielaidīšos," Nataša turpināja sevi mierināt. Rakņādamās pa somiņu, viņa pamanīja, ka tajā atstātais maciņš bija atvērts. "Vai tiešām Volodja būtu te ložņājis? Tā tik vien man trūka!" Natašu pārņēma nelabas nojautas.

Maciņā bija atstāta tikai sīknauda. Vakar tajā palika ap simt rubļu. Reibums pārgāja vienā mirklī.

"Vai tiešām es būšu sapinusies ar zagli?" kaudamās ar ļaunām aizdomām, viņa paņēma no atvilktnes lāditi, kurā glabājās viņas zelta lietas un trīsdesmit tūkstoši rubļi priekš kažoka. Lādīte bija tukša. "Ak dies, ko man iesākt? Es taču par viņu neko nezinu! Bet lai milicija meklē! Jāiet ātrāk uz miliciju!" Nataša gribēja skriet ārā un pati atrast zagli, taču tūlīt saprata, ka tās būtu veltīgas pūles. Viņa ātri saģērbās un aizsteidzās uz rajona milicijas nodaļu.

Dežurants noklausījās viņu, pierakstīja uzvārdu un adresi, un piezvanīja kādam no darbiniekiem.

— Leitnants Egli līs? Tavā teritorijā apzagts dzīvoklis. Jā, cietusī ir dežūrdaļā. Labi, tūlīt viņa būs klāt.

Nolicis klausuli, viņš mierināja Natašu: — Neuztraucieties, viss nokārtosies. No junis kriminālmeklēšanas operatīvais pilnvarotais Eglītis tūlīt pieņems iesniegumu. Viņš jūs gaida otrajā stāvā piecdesmitajā kabinetā. Kā uzkāpsiet otrajā stāvā, tā pirmās durvis pa kreisi.

Kabinetā viņu sagaidīja virietis ap gadiem trīsdesmit. Uzaicinājis Natašu apsēsties, viņš pavaicāja tās uzvārdu, vārdu, dzīvesvietu, ģimenes stāvokli un nodarbošanos.

— Natālija Loginova, neprecējusies, dzīvoju Rigā, Odesas ielā, strādāju par oficianti restorānvagonā. Ši nedēļa man brīva.

— Tagad pavisam īsi izstāstiet, kas noticis. Dežurants zvanīja, ka jums esot apzagts dzīvoklis.

— Tā ir. Redziet, mēs ar savu paziņu Zinu Kokinu vakar aizgājām pasēdēt "Fortūnā". Nepazīstams vīrietis atsūtīja uz mūsu galdiņu šampanieša pudeli. Tāds simpātisks cilvēks ljkās. Pēc tam viņš pārsēdās pie mūsu galdiņa un mēs dejojām. Kad restorānu slēdza, vipš piedāvājās mani pavadit uz mājām. Mājās vēl iedzērām konjaku, un es nemanot aizmigu. Bet viņš naktī nozaga trīsdesmit tūkstošus, zelta ķēdīti un krustiņu,gredzenu ar rubinu un auskarus. Varbul pazudis vēl kas cits arī, uzreiz jau nevar pamanīt. Man ne prātā nevarēja ienākt, ka viņš ir zaglis. — Nataša centās naktis nolikumus stāstīt, lai pati izskatīlos pēc iespējas pievilcīgāka.

— Kā sauc vīrieti?

— Viņš teica, ka Volodja.

— Uzvārdu nezināt?

— Nepavaicāju. Bet viņš sacija, ka strādājot autoveikalā.

— Negribu jūs priekšlaikus apbēdināt, taču šaubos, ka viņu sauc Volodja un ka viņš strādā autoveikalā.

— Ko man darīt? Jūs taču viņu vienalga meklēsiet?

— Protams, meklēsim. Tikai nedomāju gan, ka viņš jūsu naudu aiznesa noguldīt krājkasē, ar lo rēķinieties. Bet tagad ņemiet iesnieguma veidlapu un visu smalki aprakstiet! Gan viņa pazimes, gan nozagtās mantas. Uzrādiet arī jūsu pieminēto draudzeni, viņa mums būs vajadzīga kā lieciniece.

Nataša saprata, ka pieprasītās ziņas izmeklētājiem nepieciešamas, taču to visu viņa varēja uzrakstīt ari vēlāk. Tagad, pēc viņas domām, vajadzēja nodarboties nevis ar birokrātiju, bet gan dzit pēdas zaglim.

"Kamēr mēs te rakstām papīrus, tas svoločs triec nost manu naudu! Nejēdzība!" viņa klusibā dusmojās.

"Jā, meitenīt, darbs restorānā tevi maitā. Pat brīvdienas tur pavadi. Un nepazīstamus tipus aicini uz mājām. Ari tavu uzvārdu no iecirkņa inspektora esmu dzirdējis. Ne jau labā nozimē. Bet jāmeklē tas Volodja bus. Pie tam uz karstām pēdām. Tāpēc jau mums algu maksā. Kaut gan, ja tu pati nevazātu uz savu dzīvokli šaubīgus pielūdzējus, tagad tev nebūtu nekādu uztraukumu," kamēr Nataša rakstīja iesniegumu, Eglītis prātoja.

Izlasījis Natašas bēdīgo sacerējumu, viņš uzdeva vēl dažus jautājumus: — Varbūi jus vēl kaut ko ievērojāt, kas varētu paātrinat zagļa atrašanu?

— Viņš sākumā sēdēja pie galdiņa kopā ar diviem vīriešiem. Visi tādi modigi bija. Varbūt milicis viņus ievēroja. Tas, kas dežurē pie restorāna. Es viņu tur bieži redzu, viņš visus vienmēr pamatigi nopēta.

— Pārbaudīsim. Konjaku glāzitēs viņš lēja? Pudeli neaiztikāt?

— Lēja viņš, bet man likās, ka uz galdiņa tā pudele vairs nebija.

— Labi. Tagad dodieties uz mājām, pēc īsa briža mēs kopā ar ekspertu un izmeklētāju aizbrauksim apskatīt dzīvokli. Tikai neko neaiztieciet, mēs meklēsim pirkstu nospiedumus.

Apskate neko nedeva. Pudeli zaglis bija paņēmis, pirkstu nospiedumus visur rūpīgi noslaucījis.

Rūdīts buks!

Toties ists atradums bija milicijas seržants Gurskis! Viņš bija ievērojis gan Natašu. gan tos trīs tipus. Iecirkņa inspektors par diviem no viņiem interesējoties. Rādījis pat fotogrāfijas. Piezimju grāmatiņā viņi ir pierakstīti. Ar Natašu kopā aizgājis Gunārs Brikša, agrak sodits par zādzībām. Viņa iesauka Kreilis. Spriežot pēc pazīmēm, otrais varēja būt viņa draugs Mārtiņš Līcis, ar iesauku Zutis. Bet trešo Gurskis agrāk nebija redzējis, taču viņa pazīmes bloknotā ierakstījis.

"No seržanta iznāks lietaskoks. Malacis," Eglītis nopriecājās. Bridinājis seržanti', ka viņa palīdzība varbūt vēl būs vajadzīga, Eglītis sameklēja iecirkņa inspektoru, kurš interesējies par Kreili un viņa drauģeļiem. Inspektors zināja stāstit. ka agrāk Kreilis dzīvojis viņa iecirkni un šad tad mūķējis vaļā svešus dzīvokļus, par ko jau divas reizes sodīts. Pēc pēdējās sodāmības viņa māte mainījusi dzīvokli, taču nesen milicijas biļetenā redzējis sludinājumu, ka Brikša jaunajā dzīvesvietā nemaz neesot ieradies.

Tāpēc arī ieteicis posteņa miličiem paskatīties, vai nemanis šo viru uzdzīvojam pa restorāniem.

— Tas nav slikti, bet pareizāk taču bija izkārtot tā, lai viņu aiztur. Tagad mums viena zādzība jau ir

uz kakla. Un nemaz nav teikts, ka ši epizode izrādisies vienīgā.

— Jā, nelāgi iznācis. Bet viņš jau tagad nedzīvo manā iecirkni, tāpēc man neienāca prātā ar viņa aizturēšanu nodarboties. Taču tagad gan apziņošu visus sava iecirkņa miličus un kārtības sargus. Nekur viņš nepaliks.

— Labi, pagaidām nekas cits neatliek. Jums esot Brikšas un Liča fotogrāfijas. Vai pēdējo gadu?

— Diezgan jaunas. Jums vajag?

— Jā, pievienošu meklēšanas biļetenam. Un jāuzrāda ari uzzīmēšanai. Cietusi viņu pazīs. Rit pat atsūtīšu atpakaļ, mūsējais eksperts šodien nokopēs.

— Ņemiet vien uz neatdošanu, tās man nav vienīgās. Un esiet pārliecināts, ka no manis viņi vairs neizspruks. Kā jums var piezvanīt, ja gadijumā viņi man patrāpās tuvākajā laikā?

Eglitis atstāja inspektoram savu telefona numuru un devās pie izmeklētāja Smilgas, kura lietvedibā bija nodota krimināl​lieta.

Apsprieduši situāciju, nolēma vispirms uzrādit cietušajai Brikšas un Līča fotogrāfijas. Ja Brikša izrādīsies tas pats Volodja, tad viņa dienas brīvībā patiešām būs skaitītas.

Uz protokola viņi uzlimēja kopā veselas piecas līdzīga vecuma vīriešu fotogrāfijas.

Apskatijusi uzzīmēšanas protokola lapu, Nataša uzreiz pazina Volodju. Ieskatījusies vērīgāk, pazina arī viņa blakussēdētāju pie restorāna galdiņa.

— Jūs nekļūdāties?

— Nē, es viņus tūlīt pazinu.

— Skaidrs. Un protams, ka viņš nav nekāds Volodja. Tagad atliek tikai tāds sīkums, kā viņu atrast. Mājās viņš nedzīvojot.

— Bet jūs taču viņu meklēsiet?

— Neraizējieties, meklēsim! Tagad jūs varat būt brīva. Tiklīdz kas noskaidrosies, mēs ar jums saistīsimies.

Pēc Natašas aiziešanas viņi nolēma pārbaudīt Brikšas mātes adresi. Varbūt sēž mājās un dzer tēju, kamēr milicija viņu meklē!

Brikšu dzivoklī valdīja krēsla, jo logiem pretī pavisam tuvu piegūla pretējā siena.

Pie galda divas gados vecākas sievietes dzēra degvīnu un smēķēja "Prīmu".

— Labdien. Kura 110 jums bulu dzivokļa saimniece? Mēs esam no milicijas, un vajag pārrunāt steidzamu lietu.

— Saimniece esmu es. — atbildēja tā sieviete, kas bija atvērusi durvis. — Vai tad par mums kādas sūdzības? Mēs abas esam pensionāres, par savu naudu iedzert drīkstam.

— Un jus esat kaimiņiene? — Lglitis pavaicāja otrajai sievietei.

— Nu ja.Tepat blakus dzīvoju. Būtu labi, ja jūs uz kādu bridi mūs atstātu vienus. Mes jūsu kaimiņieni ilgi neaizkavēsim.

— Ja jau vajag, tad vajag. — Brikšas draudzene negribīgi cēlās kājās.

Kad viņa bija izgājusi, Eglītis apvaicājās Brikšai, kā uzvedas viņas dēls. vai nav kādas sudzibas.

— Kas man ko sūdzēties, pieaudzis cilvēks, pats zina, ko dara. Bet to, ka labu galu viņš neņems, es viņam pati esmu teikusi nez cik reižu. Vai tad atkal ko sadarījis? Par velti tak nemeklējat?

— Pagaidām nekas nopietns varbūt arī nav. Tikai kopš atbrīvošanas no ieslodzījuma dzīvo bez pierakstīšanās. Viņš kaut reizēm nakšņo pie jums?

— Ko jūs, viņam te nav labi, es maisos pa kājām. Pāris nakšu pēc atnākšanas pārgulēja un projām bija. Dzīvojot pie kādas līgavas. Pat neteica, kur tas ir un kā šo sauc. Es te viena pati varu beigties nost, neliksies ne zinis.

Meklēšanas pavediens atkal pārtrūka. Bet ne jau uz ilgu laiku. Vēl palika Brikšas draugs Zutis. Gan jau viņš vai kāds cits zinās, kur Brikša apmeties. Operatīvais pilnvarotais kopā ar izmeklētāju nolēma tūlīt pat sameklēt Mārtiņu Līci. Taču viņš izrādījās tiešām glums kā zutis. Iekārtojies darbā par biļešu

kontrolieri, savu laiku regulēja pats. Uz visiem jautājumiem par Kreili atbildēja izvairīgi un pastāvēja uz to, ka neko par viņu nezinot, bet pie restorāna toreiz satikušies nejauši.

Nākamās dienas milicijas biļetenā Eglītis ievietoja informāciju par Gunāra Brikšas meklēšanu.

Iecirkņa inspektoram viņš uzdeva biežāk pārbaudīt dzīvokli, jo nebija izslēgts, ka pie mātes viņš tomēr iegriežas. Posteņu miličiem un kārtības sargu štābiem tika izdalītas Kreiļa fotogrāfijas. Pagaidām viga notveršana bija tikai laika jautājums. Taču gan operatīvie darbinieki, gan seržants Gurskis labi zināja, ka zaglis jāatrod pēc iespējas ātrāk.

4 Pārliecinājies, ka viņam neviens neseko, Viktors-Ediks devās Vecrīgas virzienā. Te kādā no pagājušajā gadsimtā celtajiem īres namiem bija pierakstīta Kārļa māte. īstenībā viņa nomaksāja iri par gadu uz priekšu, bet pali dzīvoja laukos pie meitas un tikai retu reizi iebrauca apskatīt dzīvokli. Tūlīt pēc iznākšanas no ieslodzījuma šī dzīvokļa atslēgas ieguva Ediks. Tagad viņam bija pašam savs kakts.

Diemžēl sevišķu drošību viņš te neizjūta, jo saprata, ka uztaustīt viņa draudzību ar Kārli nebija nemaz tik grūti, un tad jau šis miteklis nāktu gaismā. Tiesa gan, pirms notiesāšanas Kārlis dzivoja pie sievas, un tas varēja nojaukt pēdas.

Uzkāpis pa šaurajām koka kāpnītēm otrajā stāvā, Ediks klusi atslēdza durvis. Pirms tam viņš bija ievērojis, ka apkārtējo māju logos ugunis nedega. Tātad visi jau gulēja. Ieslēdzis virtuvē gaismu, viņš atgrieza krānu un sāka rūpīgi mazgāt rokas. Pēc tam pārbaudija. Jā, tetovējums "Ediks" bija pazudis, jo īstenībā vārds nebija tetovēts, bet gan maldināšanas nolūkos uzrakstits ar melno flomāsteru. Tā no Edika viņš atkal pārvērtās par Viktoru Blumbergu, kurš tikai pirms pāris nedēļām atgriezās no tālās Tjumeņas apgabala, kur viņam nācās pavadīt piecus gadus stingrā režīma kolonijā. Tur viņš iepazinās ar rīdzinieku Kārli Pūci. Tur dzima ideja atkal pamēģināt laimi Rīgā. Ar Latviju gan patikamu atmiņu saistījās maz — te viņš, būdams vēl nepilngadīgs, ieguva savu pirmo sodāmību. Tā ka izmeklēšanas izolatoru un audzināšanas darba koloniju viņš bija paspējis iepazīt jau pusaudža gados. Taču pa šo laiku viņš bija pārvērties līdz nepazīšanai. Toreiz viņš bija sīks gariņš, kuru ikviens varēja pasūtīt pēc aliņa vai uzdot ātri izandalēt kādu šaubīgi iegūtu mantu. Tagad savu cenu viņš labi apzinājās. Tagad par tādiem sīkiem gariņiem viņš uzskatīja Kreili un Zuti, kuri tā arī nezina, ka Ediks nav nekāds Ediks, bet Viktors Blumbergs, kurš nav ar pliku roku ņemams. Viņš vēl parādīs Rīgas faraoniem, kā strādā augstas klases meistari. Ar šīm domām Viktors ielikās gultā un iegrima nemierīgā miegā. Trauksmainā nats nelaida Viktoru vaļā pat sapni. Viņš gribēja atmosties, bet nevarēja. Tas bija pārāk reāls sapnis. Tas bija līdz skaudrumam reāls sapnis. Ar mātes sāpju kliedzieniem no pagātnes it kā atgriezās visnežēlīgākā īstenība.

Viktors toreiz mācījās otrajā klasē. Skolā uz divām nedēļām gripas epidēmijas dēļ pārtrauca mācības, un visi dzīvoja pa mājām. Tie bija lieliski laiki!

Viktora tēvs, komisijas veikala direktors, uz darbu aizbrauca agri no rita. Māte universitātē mācīja vācu valodu un arī caurām dienām bija projām.

Kadu dienu tēvs atgriezās mājās drīz pēc mātes aiziešanas uz universitāti. Viktors izgāja no savas istabas palūkoties un redzēja, ka tēvs nav viens. Viņam līdzi bija jauna un skaista sieviete. Sieviete samulsa, bet tēvs pasteidzās nomierināt: — Nekas, nekas, Ritiņ, Viktors mums īsts vīrs un noslēpumus prot glabāt. Es te atvedu viņam konfektes un pašgājēju tanku. Ņem, dēls, mantas un paspēlējies savā istabā. Mēs ar viesi pakavēsimies manā istabā, tu tur nenāc. Norunāts?

— Labi, labi, tēt. Bet kā to tanku iedarbināt?— Izlasi instrukciju un tur klāt ir maza atslēdziņa.

Gan jau pratisi, tu taču esi virs ar galvu! — Pēc šiem vārdiem viņš kopā ar Ritu iegāja savā istabā.

Viktors paguva ievērot, ka sievietei pār pleciem krita vijīgi blondi mati, ka viņa bija slaidāka par mammu

un viņas sejā rotājās laimigs smaids.

Pēc tam viņš vēl dzirdēja, ka tēva istabā no iekšpuses noskrapstēja durvju atslēga Viktors izjuta neparastu satraukumu. Viņu nelika mierā doma, kas tā par sievieti un kāpēc viņi ieslēdzās. Varbūt tāpēc māte tik bieži klusībā raudāja? Bet skaistāka par mammu tā Rita bija, par to nebija šaubu. Viktoram gribējās pieiet pie tēva istabas durvīm un paklausīties, ko viņi tur runā, bet viņš baidījās, ka negaidot durvis var atvērties un tad viņš no kauna nezinās, kur likties.Bās jāpajautā tētim, ko viņi tur darīja un vai var stāstīt mammai, ka viņi te pa dienu bijuši. Viktors klusi pavēra savas istabas durvis un palūkojās koridorā. Uz drēbju pakaramā viņš redzēja tēva ādas mēteli un tās sievietes pusmēteli. Jā, ko viņi tur varēja darīt? Savādas nojautas padarīja nepatīkamu tēva dāvanu, un viņš tai pat nepieskārās. Viktora pārdomas iztraucēja atslēgu grabēšana ārdurvīs. Tā varēja būt tikai māte, jo nevienam citam atslēgu nebija — viņi dzivoja trijatā. Māte pie durvīm sauca, lai Viktors nāk atvērt, jo tēvs drošības pēc bija aizlicis ķēdīti. Tobrīd no savas istabas iznāca tēvs un, pielicis pirkstu pie lūpām, rādīja dēlam ar zīmēm, lai klusē. Tēvs bija tikai savā tumši zaļajā mājas halātā. Uz pirkstgaliem kā zaglis viņš piegāja pie drēbju pakaramā un nesa uz istabu abus mēteļus. Pa ceļam viņš klusi nočukstēja Viktoram: — Mēs te neesam! Neesam! Saprati? — To pateicis, tēvs atkal ieslēdzās savā istabā. Un Viktoram patiesi sāka likties, ka tas viss drīzāk ir murgs, ka tēva istabā nav nevienas dzīvas dvēseles un ka viņš to visu izfantazējis. Taču tobrīd viņš atkal izdzirda mātes jau dusmīgo balsi: — Viktor, vai tu nedzirdi? Tūlīt atver durvis!

Jā, tas vairs nebija sapnis. Un Viktors gāja noņemt ķēditi. Ienākusi priekšnamā, māte tūlīt vaicāja Viktoram: — Tu viens mājās?

— Jā… Nē…

— Jā vai nē? Tu skaidri nevari pateikt?

— Nē…

— Labi, nestosties! Tu jau neesi vainīgs. Viņi ir istabā?

— Jā…

Māte pārbaudīja tēva istabas durvis. Tās, protams, bija aizslēgtas.

— Andrej, nemuļķojies, atver durvis! Es labi zinu, ka tu neesi viens. Un ātrāk prom neiešu, kamēr tu neatvērsi. Ja nevērsi vaļā. pasaukšu kaimiņus. Dzirdi?

Istabā bija dzirdami čuksti un steidzīga ģērbšanās. Pēc pāris minūtēm koridorā iznāca tēvs. Viņš jau bija uzvalkā, sarkanajā kreklā un brūnajā kaklasaitē. Cik vien Viktors atcerējās, tēvs visbiežāk valkāja sarkanus kreklus un brūnas kaklasaites.

Tiklīdz tēvs iznāca, istabas ieķšpusē atkal noskrapstēja durvju atslēga.

— Viktor, ej savā istabā, mums ar māti būs nopietna saruna! — nokomandēja tēvs. Viktors aizgāja, taču visu sarunu dzirdēja.

— Ak tad tik zemu jau esi kritis, ka sāc mātītes uz māju vest! Vai tu domā, ka es klušēšu? Es tūlīt pat piezvanīšu kaimiņiem un pasaukšu lieciniekus.

— Tu to nedarīsi! Katram gadījumam es izraušu telefona vadus, un mēs mierīgi parunāsim.

• — Man ar tevi nav par ko runāt! Tu esi pēdējais lupata! Es brīnos, ka tu mūs vēl neesi aplaidis ar kādu riebīgu slimību! Tu taču esi gatavs likties virsū katrai ielasmeitai! Rādi man to mātīti, vai ari es sacirtīšu durvis!

— Nomierinies, Vanda! Tev viņa nav obligāti jāredz, — tēvs vēl cerēja māli nomierināt.

Māte pa to laiku bija paķērusi virtuvē gaļas cērtamo cirvīti un nevaldāmā naidā cirta tēva istabas durvis. Viktors iznāca koridorā un sāka raudāt. No neizsakāma kauna. No dusmām. No žēluma. No žēluma pret sevi. Pret tēvu, kurš stāvēja tik nelaimīgs un nezināja, ko darīt. No žēluma pret māti, kura izmisīgi cirta durvis, no žēluma pret to svešo un skaisto sievieti, kurai tagad droši vien bija ļoti bail, jo pat Viktors redzēja, ka māte viņu varētu sacirst gabalos.

— Nevajag! Nevajag, mamm! — Viktors žēli iesmilkstējās. Bet māte tikai cirta un cirta, līdz beidzot tēvs satvēra viņas rokas un atņēma cirvīti. Pēc tam viņš iespieda mammu priekšnama stūrī un teica, lai Rita atslēdzot durvis un gaidot viņu mašīnā.

Rita iznāca koridorā. Viņa izskatījās vēl skaistāka, jo sejā rotājās savāds sārtums, un izbiedētās acis drudžaini mirdzēja. Tā vismaz Viktoram likās.

— Zvērs! Slepkava! Lops! — māte kliedza. — Un tu, mauka, precētu vīru sagribējusi! Tu ari vēl raudāsi! Ar cita nelaimi tu laimīga nekļūsi! Vācies ātrāk projām, kamēr neesmu tevi sacirlusi gabalos! — Un māte sāka histēriski raudāt. Viņa kliedza tā, ka Viktoram pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Māte kliedza tā, it kā nupat, nupat viņa mirtu. Viktors bija par mazu, lai zinātu, ka tobrīd nomira kas cits. Tā bija mātes miiestība pret tēvu. Kad Rita bija izgājusi, mātes kliedzieni pārvērtās sāpīgās elsās. Bet pēc tam māte kļuva pavisam bāla un nespēkā noslīdēja uz grīdas. Tagad sāka kliegt Viktors: — Mammiņ, nemirsti, mammiņ! Tēt, vajag kaut ko darīt! Vajag saukt ārstu!

— Neko nevajag. Es aiziešu, bei tu pēc kāda briža iedod mātei ožamo spirtu. Gan viss pāries. — To noteicis, tēvs izņēma no zāļu skapīša kādu pudelīti un vati.

— Samitrini vati un paturi mammai pie deguna! Viss būs labi. Es būšu mājās vēlu vakarā. Man šodien darbā sapulce. — Tēvs aizgāja.

Tikko bija aizcirtušās durvis, Viktors atskrūvēja pudeles vāciņu un samitrināja vati. Degunā iesitās asa smaka, un Viktors sāka kiepot. Mazliet atguvies, viņš pielika vati mammai pie deguna. Sākumā māte nereaģēja, un Viktors vati bāza vēl tuvāk. Pēc kāda briža māte galvu sāka griezt sānis un atvēra acis. Viņa bija atguvusi samaņu un atkal sāka izmisigi raudāt. Ar mokām piecēlusies, viņa iegāja guļamistabā, iekrita gultā un nogulēja ar visām drēbēm līdz vakaram.

Viktors vairākkārt ielūkojās guļamistabā, bet nevarēja saprast, vai māte aizmigusi vai ne. Par visu vairāk viņš baidī jās, kaut tikai mamma no lielām bēdām nenomirtu. Vēlu vakarā pārradās tēvs. Viņi ar mammu par kaul ko ilgi runāja, visi Irīs klusēdami paēda vakariņas. Ar nākamo dienu viss it kā atgriezās vecajās sliedēs. Tēvs joprojām brauca uz darbu ar moskviču, māte steidzās pie saviem studentiem, tikai Viktors kopš šī notikuma mājās jutās kā cietumā. Viņš tagad redzēja, ka visapkārt valdīja izlikšanās.

Katrā laipnībā, katrā vārdā. Un katru dienu. Tāpēc arvien biežāk Viktors sāka meklēt draugus ārpus mājas. Tāpēc arvien biežāk Viktors savās mājās jutās kā svešinieks. Te visapkārt valdīja meli. Tikai meli.

Blumbergs miegā ievaidējās.

5 Zutis uz sēdēšanu mājās nebija noskaņots. Saticis savējos pie Vidzemes tirgus vai stacijas apkārtnē, Zutis ari no viņiem uzmanīgi centās izzondēt kādu bagātu dzīvokli. Tādi ar kristāla traukiem un lepniem kažokiem Ediku un Kreili neinteresēja. Viņi bija skaidri pateikuši — vajag tādu, kur būtu zelts, sudrabs un skaidra nauda. No maruām viņus interesēja vienigi senas svētbildes un importa videoaparāti. Un tā nu Zutis atmeta dzivokli pēc dzīvokļa. Dažos viņš iegāja pats palūkoties, uzdodamies par iebraucēju no laukiem, kurš meklē dienesta biedru. Nekur pēc tādām īstām vērtībām neoda, līdz beidzot Centrāltirgū pie tualetēm, kur vienmēr apgrozījās visai raiba publika un kur par kapeikām varēja nopirki gan vecas mutes harmonikas, gan zagtas lupatas un ordeņus, pie viņa pienāca kāds sīks vīrelis netirā frenci un vairākas dienas neskūtu seju. Pametis ar pirkstu, viņš pasauca Zuti malā un, piemiedzis aci, klusi noprasīja: — Tu meklējot apslēptus dārgumus?

— Kas tev to teica? — Zutis piesardzīgi atvaicāja.

— Nav svarigi. Paņem pusstopu un zaceni, es tepat netālu esmu apmeties. Tur parunāsim.

Zaudēt neko nevarēja. Zutis ātri sagādāja prasīto un devās līdzi vīrelim. Pie mājas Kijevas ielā Zutis

gribēja iegaumēt numuru, bet tas bija noplēsts.

— Adresi pēti? Liekas klapatas. Atceries — tu te nekad neesi bijis! Citādi pigu dabūsi. Iztukšosim trauku — un katrs uz savu pusi. — Pēc šiem vārdiem viņš ieveda Zuti tumšā, piesmakušā koridorā, kur oda pēc naktspodiem un kandžas, trīs reizes pieklauvēja pie kādām durvīm.

No iekšas atsaucās aizsmakusi balss: — Zani, tu?

—Es, es, taisi ātrāk vaļā! — norūca vīrelis, kuru no istabas nosauca par Zani. Kam īsti piederēja balss — sievietei vai vīrietim, — no ārpuses nevarēja saprast. iegājuši iekšā, viņi vispirms nokļuva virtuvē. Te uz gāzes plīts lielos toveros vārījās kaut kas smirdīgs, un Zutis saprata, no kurienes koridorā bija tā brāgas smaka. "Ejiet dziļāk istabā, tur neviena cita nav," aicināja vecene. Garaiņiem pilnajā virtuvē Zutis manīja, ka tā bija nodzērusies sieviete ar krunkainu seju un zilu degunu.

"Velns, atskries vēl dūzene uz tādu kandžas smaku, un ej nu izkūlies tad ārā," Zutis sāka dusmoties, ka piekritis nākt uz šo ūķi. Bet izmeta tikai īsu frāzi: — Glāzes tā kā vajadzētu.

— Vēl jau nav gatavs… — vecene žēli noplātīja rokas. — Bet vakarējais viss pa tīro…

— Netarkšķi, nes glāzes! — viņu aprāva Žanis. Varēja redzēt, kā viņam nepacietībā skraidīja acis un drebēja rokas.

"Tas plencis vēl būs sagudrojis pasakas, lai tik dabūtu salāpīt pohas," Zuti pārņēma šaubas. Bet doties prom ari vairs nebija jēgas. Un tūlit ar trim netīrām glāzēm rokās ieradās saimniece.

Zutis ielēja visās glāzēs degvīnu un iztina tirgū nopirkto šķiņķi. Uz mirkli iestājās klusums, kuru Žanis tūlit pārtrauca, aizsūtīdams sievieti ar visu glāzi uz virtuvi.

— Ej uzpasē pliti, mums te vīru runas priekšā.

Vecene aizšļūca. Durvis aizvērās.

—Nu, uz labu ķērienu! — nokrekstējās Žanis un pieskandināja glāzi.

— Lai nu tā būtu, — vēl šaubidamics pievienojās Zutis. — Bet, ja tu pūtīsi miglu acīs, tad notirināsi kājas. Mūsējie jokus netaisīs, pats zini — Nemuldi tukšu, es par velti muti nedzesētu. Es ar tādām šeplēm taisu biznesu. Dārgi neņemu — sotaku. Liec galdā, tad runāsim!

Zutim sarunas negaidītais pavērsiens nepatika.

"Tātad no apsolītā staba viens simtiņš nost. Ķēms vecais! Smerdelis tāds! Sotaku galdā, padomājies Rokfellers!" viņš domās šķendējās. Bet tajā pašā laikā saprata, ka jāliek vien būs simtnieks galdā. Ar varu no veča tā dzivokļa adresi neizspiedīsi.

— Še tavs sotaks, bet atkārtoju, ja pūtīsi miglu, notirināsi kājas. Žanis iebāza simtnieku nosmulētā frenča kabatā.

— Ielej vēl! — viņš kļuva drošāks. Izmetuši atlikušo šņabi, viņi sabāza galvas kopā.

— Klausies uzmanīgi! Es pie tās vecenes skaldīju malku. Tikai vienu reizi pie norēķināšanās viņa mani paaicināja istabā. Pilnas sienas ar īstām ikonām. Kādas desmit vismaz. Mēbeles senlaicīgas, visām kumodēm un skapjiem atslēgas priekšā. Bet viņas kaimiņienes man jau bija stāstījušas, ka pirms kara māja piederējusi šai vecenei. Pieci stāvi. Ne jau par velti viņa tās istabas īrēja. Kaimiņienes stāstīja, ka saimniecei naudas kā spaļi, nezinot, kur likt. Man jau pašam rokas niezēja, bet vienam tāds darbs nebūs pa spēkam.

— Adrese!

— Tvaika ielā 42, dzivoklis 10, Pūpola Milda. Ieeja no sētas. Cauri vārtu rūmei, sētā tūlīt pa kreisi. Pirmajās durvīs koridora galā dzīvoklis. Divi logi uz sētu, divi uz ielu. Visu izpētīju.

— Kad tu to malku skaldīji?

— Augustā.

— Nesaodīs?

— Es jau savu adresi vecenei neatstāju. Zina tikai, ka mani sauc par Žani. Tepat tirgū šo uzraku.

Viņa puķes andelēja.

— Bet ja tomēr nāks uz pēdām?

— Es neko nezinu. Par malkas skaldīšanu man samaksāja, un vairs tur neesmu rādījies.

— Vecene viena dzīvo?

— Jā, viena. Pērn apglabājusi māsu. Ari māsas mantība viņai vienai tikusi. Un no- Kanādas māsīca vēl pakas sūtot.

— Cik viņai gadu?

— Pāri par septiņiem desmitiem būs.

— Strādā?

— Jā, turpat blakus "Aldari" par naktssardzi.

— Cikos iet uz darbu?

— Ap astoņiem vakarā.

— Un cikos nāk mājās? — Zuti pārņēma arvien lielāka interese.

— Ap astoņiem no rīta.

— Nevar būt. Tad jau katru dienu viņa lauž pa divpadsmit stundām!

— Viņa strādā ik pārdienas.

— Skaidrs. Tagad tirgū viņu mani?

— Reizēm gadās. Andelē saknītes, adījumus.

— Un tādai mājās dārglietas! Kam tad viņai tās tirgus kapeikas?

— Varbūt grib būt cilvēkos. Mājās vienai nav diez cik omulīgi.

— Var jau būt. Kāda viņa pēc izskata?

— Vidēja auguma un diezgan dūšīga. Visbiežāk staigā pufaikā.

— Un tādai mājās dārglietas! — atkal brīnījās Zutis.

— Tā bieži gadās. Mums te pērn otrajā stāvā kaimiņiene nomira. Arī pufaikā vien staigāja. Bet, kad no finansu nodaļas un namu pārvaldes atnāca aprakstīt mantu, jo viņai nebija neviena tuvinieka, tad skapī atrada krājkases grāmatiņu, kurā bija noguldīti piecdesmit tūkstoši! Reizēm gāju aizlienēt kādu rubuli paģiru lāpīšanai, ne kapeikas nedeva — pati dzīvojot neēdusi! Bet tagad valstij tika piecdesmit tūkstoši! Domā, valsts viņai pieminekli uzcēla! Štrunlu! Pal bēru galdu nesarīkoja. Būtu man tos tūkstošus atstājusi, uzceltu viņai lepnāko pieminekli pasaulē!

— Piecdesmit tūkstoši! — jaunas cerības iespidējās Zuša acīs.

— Jā, no tām vecenēm nekad neko nevar isti saprast. Bet te tā lieta tīra — galvu lieku ķīlā.

— Paskatīsimies. — Zutis cēlās kājās.

— Un atceries — mēs viens otru nepazīstam un nekad neesam pazinuši.

— Esi drošs, pēc cietuma vēl neesmu sailgojies. Bet, ja būsi visu samuldējis, jokus netaisīsim, pats zini.

Ticis āra, Zutis pārbaudīja savu atmiņu. Tvaika ielā 42, dzīvoklis 10, Milda Pūpola, ap septiņdesmit gadu, strādā par naktssardzi "Aldari". Uz turieni iet 5. un 9. tramvajs. No 9. tramvaja galapunkta pa Zāģeru ielu jāiet līdz Tvaika ielai, pēc tam pa labi. Atmiņa dzirdēto bija precīzi nofiksējusi.

Mazliet padomājis, Zutis nolēma aizbraukt un izpētīt māju pamatīgi, jo Kreilis un Ediks noteikti liks uzzīmēt tās plānu, lai varētu paredzēt visādus iespējamos pārsteigumus. Tādus plānus līdzīgiem nolūkiem Zutis bija zīmējis arī agrāk. Un tikai reizēm piezagās skumjas, ka viņš šajās operācijās ir tikai tāds statists vai, kā pieņemts teikt ražošanā, palīgstrādnieks. Taču skumjas ātri vien izgaisa, jo galveno lomu izpildītāji parasti biežāk nokļuva milicijas nagos, kamēr viņš līdz šim vienmēr bija ticis cauri sveikā.

Ar šādām domām Zutis iekāpa 9. tramvajā un devās uz Sarkandaugavu. Sākumā vēl kremta skaudība, ka Kreilim un Edikam tiks pa krietnākam žūksnim, taču tad atkal ienāca prātā doma par cieiumu, un Zutis

r.ospļāvās uz tramvaja gridas. "Rauj piķis tos tūkstošus, visus vienalga nesagrābsi. Ar naudu tāpat kā ar sievietēm: lai cik tās būtu smukas, visas vienalga neviens nevar dabūt," Zutis savā nodabā pasmaidīja par šo salīdzinājumu un iedomājās, ka nebūtu slikti tādas pārdomas pierakstīt — varbūt pat romāns sanāktu!

Tramvajs grabēdams un raustīdamies tuvojās galapunktam.

Kad beidzot vadītāja paziņoja, ka klāt ir pēdējā pietura. Zutis ar lielu nepacietību metās uz izeju. Jā, lieši pretī slējās vientuļa augsta dzīvojamā māja — citi nami bija krietni zemāki. Tas vīrelis šo namu bija minējis kā orientieri — tur sākoties Zāģeru iela. Nonācis līdz mājas stūrim, Zutis izlasīja ielas nosaukumu — jā, viss bija pareizi. Šaurā, bruģētā ieliņa sākās tādā kā pakalnā un veda lejup, tāpēc Zutis ātri vien nonāca līdz krustojumam. Iegriezies pa labi, viņš atkal lasīja ielas nosaukumu. Viss gāja kā pa sviestu — tā tiešām bija Tvaika iela.

Meklēdams 42. numuru, viņš skaitīja pēc kārtas visas mājas. Četrdesmit otrā iznāca pēc kārtas devītā māja no pagrieziena. "To varēs atzīmēt plānā," Zutis nodomāja. Cauri vārtu velvei viņš iegriezās sētā. Jā, le viss bija tā, kā Žanis stāstija. Zutis iegāja priekšnamā, kurš veda uz garu koridoru. No koridora gāja kāpnes uz augšstāviem, un abās pusēs rindojās dzīvokļu durvis. Pa kreisi uz galējām bija izlasāms numurs 10. Aiz tām dzivoja bijusi nama īpašniece Milda Pūpola. Izskaitījis dzīvokļu durvis un. visu labi iegaumējis, Zutis izgāja pagalmā. Mājai pretī sētā atradās sašķiebušies malkas šķūnīši. Pagalms bija prāvs, tajā stāvēja vecais moskvičs un divas lielas atkritumu kasies. Pūpolas logi izrādījās pēdējie gan sētas, gan ielas pusē un bija apgādāti ar pamatīgiem slēģiem — tādiem, kas nostiprināmi no dzīvokļa iekšpuses.

"Tā. Plānam pietiks. Līst iekšā dzīvokli nav jēgas. Jāaizkāpj līdz "Aldarim" un jāpavaicā, kad būs Pūpolas maiņa. Tādas ziņas Kreilim un Edikam noderēs," nolēma Zutis un devās uz alus darītavas pusi.

"Ja dežurēs sieviete, paprasīšu, vai nav vajadzigi strādnieki." Taču dežurēja vecāks vīrietis. Zutis pieklājīgi apsveicinājās un pajautāja večukam: — Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu, kad dežurēs Pūpola kundze?

Laikam jau sargam patika svešinieka smalkā uzruna, tāpēc viņš bez liekām ceremonijām ieskatījās kaut kādos papīros un pavēstīja: — Viņai jābūt rit vakarā.

— Liels paldies. — Zutis pateicās un devās proni.

No telefona automāta Zutis piezvanīja Kreilim. Pazinis viņa balsi, Zutis pavēstīja, ka esol tante ar garantiju, un vaicāja, kad būtu iespējams visu pārrunāt. Kreilis atcerējās Edika lūgumu pasteigties ar dzīvokli, pie tam Natašas dēļ milicija varbūt viņu jau meklēja, tāpēc nolēma rikoties Titri. Uzmetis acis pulkstenim, viņš redzēja, ka patlaban rāda seši.

— Kur tu atrodies?

— Centrā.

— Septiņos stacijas restorānā! Paņem pāris aliņu un gaidi!

— Okei!

Tieši septiņos stacijas restorānā ienāca Kreilis. Zāles tālākajā stūri viņš pamanija Zuti. kurš sūca alu. Viņa priekšā stāvēja piecas pudeles, un divas no tām jau bija tukšas.

"Nekas, būs lunkanāka mēle," Kreilis nosprieda un piesēdās blakus. Citus krēslus Zutis bija laicīgi aizvācis.

Zutis piepildīja glāzes un pastūma uz galda vidu trauku ar salātiem. Kreilis kāri iztukšoja savu glāzi un nevērīgi izmeta: — Nu, klārē vaļā!

Zutis dzēra alu un nogaidoši pacēla acis pret Kreili. Negribējās bojāt attiecības, taču viņš baidījās palikt tukšā, tāpēc ieminējās, ka nebūtu par sliktu saņemt nolīgto honorāru.

— Tu šaubies par mums?!

— Nē. Jūs esat viri uz goda. Un tomēr honorāru labāk gribētu saņemt tūlīt. Jo dzīve ir tik raiba, ka nekad nevar zināt, kas noliks rīt.

— Kas tad rit tāds var notikt? — Kreilis aizdoinigi paraudzījās Zuti.

— Es varu pakļūt zem mašīnas, trieka var ķert..

— Nelej čugunu! Ja tev kas aiz ādas, no zemes dabūsim laukā, pats zini!

— Zinu, zinu. Es jau netaisos zust kokos. Bet kārtība paliek kārtība. Es par to dzīvokli garantēju.

— Garantēju… — nomēdija Kreilis. — Vēl jau jānostrādā pa pirmo zorti — tur tavas garantijas nepalīdzēs.

— Palīdzēs. Es taču vienmēr strādāju solīdi. Ari tagad izpētīju līdz pēdējam sīkumam.

— Labi, netērē laiku. Bāz kabatā! — Kreilis pasniedza Zutim aploksni. Zutis iebāza naudu kabatā un izstāstīja visu, ko bija noskaidrojis. Kreilis uzmanīgi klausījās un nepārtrauca ne reizes. Kad Zutis beidza. Kreilis noprasīja: — Viss?

— Jā, viss.

— Nekādi apakšīrnieki pie viņas nevar dzivot?

—Nē, apakšīrnieki bijuši, bet saņēmuši dzīvokli un aizbrau​kuši pirms pieciem sešiem gadiem.

— Dežūru grafikā kļūdu nav?

— Nē, viss pareizi.

— Labi. Pagaidām aizmirsti šo adresi. Ja būs vajadzība, mēs paši atgādināsim. Tajā pusē vairs nerādies!

— Skaidrs kā bilde. Man niez mēle tev ko pajautāt.

— Jautā vesels!

— Tu pa šīm dienām nekādas ziepes neesi ievārījis?

— Vai tad izskatās, ka esmu?

— No tevis jau nekā nevar saprast. Redzi, vakar pie manis iegriezās dūzene un prašņāja par tevi.

Kā mēs gadījušies kopā restorānā, kur tevi var atrast? Par velti jau šie nemeklēs.

— Ko tu uzreiz neteici! Kā tu izkūlies?

— Samuldēju, ka pie restorāna satikāmies nejauši un tavu adresi nezinu. Ieteicu paprasīt adrešu birojā.

— Un ko šie? Noticēja?

— Nelikās vis. Bet kas inan? Teicu tik, ka nezinu, un viss.

— Par Ediku ari prašņāja?

— Un kā vēl. Bet es šiem salēju, ka redzēju viņu pirmo reizi un neko par viņu nezinu.

— Kāds būs nostučijis. Varbūt tas milicis. Atceries — tēloja no sevis baigo čekistu.

— Bet vai tā Nataša nevar būt no dūzenes? Tev ar viņu sanāca?

— Sanāca. Zini, ja tu nejauši satiec viņu un šī interesējas par mani, saki, ka neko nezini. Kaut kāds Volodja, un cauri. Var tomēr būt, ka viņa ar dūzeni ir saistita, — Kreilis negribēja atzities, ka apzadzis viņas dzivokli, jo pēc idejas Nataša tomēr bija savējā, un savējos parasti neviens neaiztika. Izdzēruši alu, viņi aizgāja katrs uz savu pusi.

6 Beidzot pienāca gals bezdarbibai. Saruna ar Kreili nomieri​nāja. Vakarā ielicies agrāk gulēt, ViktorsEdiks pirmo reizi pa ilgiem laikiem aizmiga dziļā miegā. Viņš bija pārliecināts, ka viss izdosies labi.

Sī pārliecība bija tik stipra, ka neļāva domāt loģiski un redzēt tās maldigumu, jo līdz šim agrāk vai vēlāk vienmēr bija iekritis, kaut arī katru reizi bija juties drošs par sevi.

Viktors ieslēdza naktslampiņu un pavērās rokas pulksteni. Rādītāji tuvojās trešajai nakts stundai.

"Celies vien, Viktor Andrejevič! Uzpīpē cigareti un sāc vākt kopā loriņus! Nakti nepagulēsi, bet rīt būsi vīrs ar kapitālu — cik tur tā darba," apsēdies uz dīvāna malas, Viktors čukstus sarunājās ar sevi. Jau pirmā apcietinājuma laikā viņam bija izveidojies paradums runāt pašam ar sevi. Pēc tam viņš piecēlās, mazliet pavicināja rokas un piegāja pie spoguļa. Preti raudzījās spēcīgs vīrietis tumšiem un bieziem matiem, melnām uzacīm un noslēpumainām acīm. Deguns likās nedaudz par lielu, bet kopumā tas viņa seju darīja tikai vīrišķīgāku. Viktors papētīja savus muskuļus un palika ar tiem apmierināts.

"Nav ko gulēt. Nodzīšu bārdu, uzvārīšu kafiju. Malacis gan Kārlēns, ka iešķieba man šo kaktu," Viktors nodomāja un aizvilka pamatīgāk biezos loga aizkarus, lai gaisma tādā nakts stundā neizraisītu lieku ziņkāri. Pēc tam viņš aizgāja uz virtuvi nomazgāties, jo vannas istabas šajā dzīvokli nebija.

Uzlicis uz gāzes plīts tējkannu, Viktors turpat virtuvē nodzina bārdu. Viņš no pieredzes zināja, ka tādi neapkopti cilvēki pat izmeklēšanas izolatorā un kolonijās izraisīja tikai nožēlojamu izsmieklu.

Piecpadsmit zonā pavaditie gadi radīja savu pieredzi un filozofiju. Šīs filozofijas galvenais stūrakmens bija fiziskais spēks un ar to iekarotā autoritāte. Protams, bija vajadzīgas arī smadzenes, jo ne viens vien būdīgais derēja tikai baļķu cilāšanai.

Nodzinis bārdu, Viktors izmeta spainī veco žileti un nomazgājās. Tējkannā jau vārījās ūdens, un viņš krūzītē sagatavoja šķīstošo kafiju. Paņēmis no pieliekamā baltmaizi un desas gabalu, kuru dienā bija nopircis kooperatīvajā veikalā,Viktors piesēdās pie galda. Brīdi padomājis, viņš piecēlās vēlreiz un atnesa no istabas konjaka pudeli un glāzīti.

"Nu tad uz veiksmi!" Viktors piemiedza aci, ielēja kādus simt gramus un izdzēra vienā rāvienā. Viņš gan bija dzirdējis, ka konjaks un liķieris esot jādzer īpaši — ar baudu, taču tā viņam likās tāda māžošanās. Izdzēris konjaku, Viktors ķērās pie kafijas. Viņš sevi neapgrūtināja ar desas griešanu šķēlītēs, bet vienkārši ēda no visa luņķa. Tā bija ērtāk. Vienlaikus viņš domās vēlreiz apsvēra priekšā stāvošo pasākumu. "Ar mašīnu visam vajadzētu būt kārtībā. Tās saimnieki aizbraukuši atvaļinājumā uz ārzemēm.

Kreilis gaidis pie stacijas lielā pulksteņa. Paņemšu viņu — un tempā uz Sarkandaugavu. Nē, tomēr no stacijas jāpiezvana uz alus fabrikas sargbūdu un jāpārliecinās, vai Pūpola strādā. Labi, operācija sākusies!" Viktors ar smalku flomāsteru uz labās rokas vecajās pēdās ierakstīja "Ediks" un nesteidzīgi apģērbās. Uzģērbis zaļo pusmēteli, viņš nolēma, ka pēc veiksmīgas nakts izmetīs to miskastē. "Lai tad dūzene meklē nezināmu personu zaļā kurtkā ar tetovējumu "Ediks"! Nebūs ne kurtkas, ne tetovējuma, ne paša Edika! Lai skraida, mēles izkāruši, lai tvarsta tukšu gaisu! Ja brauciens būs veiksmīgs, jālaižas tālāk no Rīgas. Ar tādiem jefiņiem kā Kreilis un Zutis ilgi uz brīvām kājām nenoturēties. Ja šie kritīs, nodos ar visiem paltrakiem. Labi gan, ka viņi zina pārāk maz, lai dūzene tūlīt nāktu uz pēdām…" Viktors Blumbergs nospļāvās pār kreiso plecu un aizslēdza durvis. Slēdzene skaļi noskrapstēja, un viņš nolēma šodien pat to iesmērēt ar sviestu. Citādi visa māja var uzmosties!

Izgājis uz ielas, Viktors paraudzījās logos. Visur vēl bija tumsa. Cilvēki gulēja. Viktors pameta gaisā pieckapeiku un nolēma, ka būs cipars. Viņam likās, ka šonakt jāizvelk lielā loze nakts loterijā. Notvēris kapeiku, viņš paskatījās. Cipars! Tas nomierināja. "Guliet, guliet! Saldu dusu!" Blumbergs nočukstēja un iegriezās šķērsielā, kas veda uz Doma laukuma pusi. Iegājis tumšā pagalmā, viņš piespiedās pie sienas un ilgi klausījās nakts klusumā. Ari šīs mājas logos gaismas nebija, un tuvumā nemanīja nevienas dzīvas dvēseles. Bridi nogaidījis, Viktors nolēma, ka viss kārtībā, un izgāja uz ielas, kur pie pašas mājas stāvēja vairākas mašīnas.

Veikli atmūķējis malējā žiguļa durvis, Viktors iedarbināja motoru. Iesildīt motoru nebija laika — tad jau kādam nervi neizturētu un atskrietu skatitics. Žigulis iesprauslojās un klusi aizripoja. Viktors pavērās mērītājos. Benzīns bija pilna bāka! "Malacis saimnieks — īsts vīrs. Un nav arī pieķimerējis nekādas slepenas trauksmes ieriktes. Viss uz goda!"

Pulkstenis rādīja nedaudz pāri trijiem. Kreilim jau jābūt klāt. Mašīna ar slaidu loku iebrauca stacijas

laukumā un nostājās blakus citām mašīnām. Kāds plecīgs vīrs tūlit pienāca klāt un noprasīja: — Neesi apmaldījies? Tepat ir stacijas dūzene, tur tev ceļu parādīs!

— Ej sauc pogainos, netērē laiku, — Viktors atbildēja un devās pie pulksteņa, kur Kreilis jau gaidīja.

Kad viņi abi pienāca pie mašīnas, tai blakus jau grozījās vairāki stāvi.

— Tinieties prom, kamēr vesela āda! — tas pats vīrs nelikās mierā. Bet nākamajā mirklī viens no svešajiem to aprāva — viņš bija pazinis Krejji.

— Pardon, jās laikam neesat mūsu konkurenti…

— Pareizi, vecīt, ej labāk vaktē kundes, mēs tev netraucējam. Ej, ej! — Kreiļa balsī ieskanējās draudigi toņi.

Haltūristi pazuda. Kreilis iesēdās žigulī, bet Viktors aizgāja līdz telefonam piezvanīt uz "Aldari".

Izņēmis no kabatas zīmīti, viņš iemeta automātā divas kapeikas un uzgrieza numuru. Neviens ilgi necēla klausuli.

"Guli, guli, Pūpolkundze, gan jau lēksi kājās, cik ilgi izturēsi," Viktors paspēja nodomāt, kad beidzot viņā galā pacēla klausuli.

— Hallo, hallo! Sardze klausās! — telefonā atskanēja samiegojusies sievietes balss.

— Vai Pūpolkundzi varētu palūgt?

— Pūpola klausās! — balss joprojām skanēja nomiegojusies.

— Hallo, neko nedzirdu… — Viktors atbildēja un nolika klausuli.

"Sākums pagaidām veiksmīgs. Vecene dežūrā, mēs pa pāris stundām tiksim galā un būsim gabalā."

Viktoram ap sirdi palika priecīgāk. "Ja tikai tiem ķēmiem nebūs mālējies un vecenei neizrādīsies tukšs dzīvoklis. Bet gan jau nebūs tik traki." Apsēdies blakus Kreilim, Viktors iedarbināja motoru un noprasīja: — Viss kārtībā?

— Pa pirmo zorti.

— Ar barigām sarunāji? Mums vajag vienā rāvienā visu aizlaist projām. Ja sāksim skraidīt apkārt, cauri būs.

— Kārtībnieks. Mums paņems visu reizē. Kaut vai par miljonu!

— Nu tad braukuši!

— Braukuši.

Brūnais žigulis tumsā nebija viegli pamanāms, tomēr Viktors izvēlējās nomaļākas ielas. Driz viņi pabrauca garām psihiatris​kajai slimnicai, un pēc pāris minūtēm Kreilis lika pieturēt.

— Te? — noprasīja Viktors.

— Te. — Davai, vēlreiz visu apspriežam. Es atmūķēju durvis, un abi pazūdam iekšā. Tā kā logiem ir slēģi, uguns būs jāieslēdz — pa tumsu ne vella neatradīsim. Savācam tukšus čemodānus — un visu vērtīgo iekšā. Ņemam ikonas, zeltu, sudrabu, naudu. Ar lupatām nepinies. Skaidrs?

— Skaidrs.

— Ikonas ietisim segā un iebāzīsim mašinas aizmugurē. Čemodānus bagāžniekā un aizmugurē. Kad viss būs nostrādāts, ātri mašīnā un projām. Ej paskaties, vai viss klusu!

Kreilis aizgāja un pēc īsa briža bija atpakaļ.

-•— Viss okei, ejam. — Mašīnas durvis un bagāžnieku viņi atstāja atslēgtus.

Pāris sekundēs abi viri bija jau dzivokli. Viktors paspidināja ar kabatas lukturīti. Logiem priekšā bija slēģi un biezs aizkars. Pievēruši virtuves durvis, viņi iededza istabā gaismu un pārlaida skatienu. Pēc visa spriežot, tā bija viesistaba. Pie sienām svētbildes, kāda ainava, stūrī melnas klavieres, blakus senlaicigs skapis un kumode, pie pretējās sienas liels ar melnu, spīdigu ādu apvilkts dīvāns.

Viņi saskatījās un bez vārdiem devās uz guļamistabu. Tiklīdz Kreilis iededza gaismu, gultā kaut kas

sakustējās. Abi sastinga, bet nākamajā mirklī Kreiļa rokās pazibēja somu duncis. Taču tas izrādījās tikai liels, melns kaķis. Gandrīz pusi no telpas aizņēma milzīga gulta, kuras galā stāvēja mazs skapītis ar nakstslampu. Te bija vēl viens drēbju skapis, pie sienām atkal svētbildes.

— Sākam. Sameklē čemodānus! — nokomandēja Viktors, un ātri atmūķēja visas skapju durvis un kumodes atvilktnes. Kreilis atrada ādas koferi un lielu ceļasomu un sāka steidzīgi somā kraut kumodē atrastos sudraba šķivjus, veclaicīgus biķerus, karotes un citus galda piederumus.

Viktors pārmeklēja naktsskapīti. Tajā glītā lāditē viņš atrada lielus zelta auskarus, platu laulības riņķi un senlaicīgu brošu ar maziem akmentiņiem. "Nevar būt, ka tik vien Pūpolkundzei tās mantas!"

Viktors bija pārliecināts, ka noteikti jābūt vēl lielākam ķērienam. Atstājis lādīti uz gultas, viņš sāka rūpīgi pārmeklēt skapi. Drošības pēc izņēma no tā pa vienai vien visas drēbes un iztaustīja katru vīli. Te bija gan lepni kažoki, gan smalkas zida un samta kleitas, bet tas viss viņu neinteresēja. Par drēbēm barigas deva tikai grašus, un tieši ar lupatām vienmēr varēja visātrāk iekrist. Uzvilks kāda kūka zagtu kažoku un taisīs savas promenādes, kamēr ieskries tieši rokās milicijai vai kažoka īpašniecei. "Nē, paldies, iztiksim bez lupatām!" Viktors noteica pie sevis un meta visu uz grīdas. Drēbēs neko neatradis, viņš ķērās pie veļas plauktiem. Pa vienam vien ņēma ārā visus palagus, dvieļus un spilvendrānas. Pašā apakšā bija paslēpta krājkases grāmatiņa. Tajā gulēja prāvs naudas žūksnis un noguldījums par divdesmit tūkstošicm.'Tiem klāt netiksim. Bet jābūt vēl! Jābūt. Nevar taču būt, ka pa visu mūžu tik vien sakrāts!"

Nākošajā pl aukta viņš atrada vēl vienu lādīti, kura glabājās dažādas brošas, auskari, zelta ķēdītes un vienkāršs rožukronis.

"Bet kur tad zelta monētas, kur pieclatnieki, kur dolāri? Zutis taču Kreilim bija dievojies, ka tās mantas Pūpolkundzei esot pilna māja!" Viktors domās nošķendējās. Savācis savu guvumu, viņš iegāja pie Kreiļa. Palūkojies somā un čemodānā, viņš redzēja, ka ķēriens" nemaz nav tik slikts, un nomierinājās.

Iemetis somā atrastās lādītes ar dārglietām, Viktors noprasīja: — Monētas neatradi?

— Pagaidām nē.

— Un dolārus?

— Vēl negadījās.

— Tajā istabā arī nemanīju. Bet kaut kur taču jābūt!

— Tu pēļus un spilvenus pārbaudīji?

— Tajos slēpa mūsu vectēvu laikos!

— Drošs paliek drošs — vajag pačamdit. No tām vecenēm neko nevar zināt.

Viktors paklausīja, lai gan parasti labāk mēdza pamāci! citus. Iztaustījis mīksto segu, spilvenus un pēļus, viņš visu sameta uz grīdas. Gultas vidū zem pēļa gulēja sadzeltējis vīstoklis, un Viktors to steidzīgi tina vaļā. Pienāca klāt Kreilis un ar neslēptu ziņkāri vērās pāri Viktora plecam. Papirā bija satīts liels žūksnis vecās naudas. Pūpola naudas reformas laikā droši vien to bija pavisam piemirsusi. Abi nolādējās un devās uz viesistabu.

— Savāksim ikonas un laidīsimies projām, — Kreilis ieteica.

— Ikonas ņemam, bet jāpārmeklē vēl visi kakti. Mans deguns saka: te palicis pats vērtīgākais.

Viņi klusēdami noņēma no sienām visas ikonas un ari nepazīstamā vecmeistara ainavu, salika tās segā un ietina vienā sainī.

Aplūkojuši guvumu, abi nosprieda, ka ap pāris simts tūkstošiem no barigām dabūs — arī tad viss būs atdots par ballu velti. Un tomēr apziņa, ka te paliek neatrasti paši galvenie dārgumi, abus turēja ar maģisku spēku. Sagatavojuši čemodānu un somu promnešanai, nolikuši tiem blakus saini ar svētbildēm, viņi nolēma vēlreiz visu rūpigi pārmeklēt. Pārmaiņas pēc Kreilis pārjāja uz guļamistabu, bet Viktors devās uz virtuvi. Tas sāka likties bezcerīgi — te bija trauki ar rīsiem, cukuru, miltiem, mani.u un zirņiem, un pārbaudīt visu viņš nespētu pat līdz vakaram. Pulkstenis tuvojās sešiem — bija jāpasteidzas, jo drīz varēja sākt staigāt mājnieki. Tas pašas domas mocīja arī Kreili, un viņš lika priekšā mest mieru:

— Jālaižas, drīz cilvēki sāks kustēties, tad biis grūti - nepamanītiem nozust. Vismaz aiznesīsim paunas uz mašīnu.

— Kur tā maita savus dārgumus iebāzusi? — Viktors vēl negribēja rimties.

— Aizstiepsim panckas, tad meklēsim.

— Labi, nečinksti.

Kreilis paņēma somu un koferi, Viktors saini ar ikonām, un abi jau devās uz izeju, kad koridorā izdzirdēja soļus. Tie tuvojās durvim un apklusa. Kreilis un Viktors sastinga, abiem uz pieres izspiedās auksti sviedri. Kreiļa rokās atkal pazibēja duncis.

Viktors pielika pie lūpām pirkstu, abi nostājās pie pašām durvīm un izslēdza gaismu. Viņi dzirdēja klusi noskrapstam . atslēgu. Durvis atvērās. Pūpola bridi stāvēja uz sliekšņa, tad ieslēdza elektrību. Tajā mirklī Kreilis no aizmugures ar roku aizspieda vecās sievas muti un, pievedis pie divāna, apsēdināja.

— Klausieties uzmanīgi, kundzit. Jums tik daudz mantu, ka grēks to visu atstāt valstij. Nenovērtēs.

Mums vēl visa dzīve priekšā, mums vairāk noderēs, — Viktors iesāka. — Lai jums nebūtu kārdinājums mūs par daudz aplūkot, aizsiesim jums acis ar jūsu lepno šalli. Un vēl — nedomājiet celt troksni. Redziet — manam kompanjonam rokās duncītis, un nepaspēsiet pat iepīkstēties.

Kreilis turēja naža smaili, piespiestu pie Pūpolas kakla, un noprasīja: — Kur noslēpta nauda, zelta monētas, pieclatnieki?

Pūpola Milda no pārbīļa nevarēja parunāt. Cauri acim pārsietajai šallei kā caur biezu miglu viņa redzēja uz grīdas savu čemodānu, somu un lielu saini. Tur gulēja viņas gadiem ilgi krātā manta. "Šitie bandīti! Šitic banditi! Var vēl nogalēt! Nogalēs, vai nu dzīvu palaidīs!" arvien lielākas bailes pārņēma veco Pūpolu.

— Kundzit, domājiet ātrāk! Vienalga, mums nav ko zaudēt, pati saprotat. Es aiznesīšu tās mantas, bet jūs tikmēr stāstiet, kur jūsu dārgumi. Tad iztiksim bez asinim.

"Nogalēs, tie bandīti dzīvu neatstās," Pūpola no pārbiļa joprojām nespēja parunāt. Viņa manīja, ka viens no laupītājiem iznesa ārā čemodānu un somu, bet pēc isa brīža arī lielo saini.

"Laikam bus atbraukuši ar to limuzīnu, kas stāvēja uz ielas," nodomāja Pūpolkundze. Pavērusies uz sienām, viņa manīja, ka noņemtas visas svētbildes. Bija paņemts viņas tēva portrets. Visi, kas to redzēja, teica, ka lidzīgs svētajiem. "Būs ari to nozaguši, sātani nešķīstie!"

— Jās, jūs… paņēmāt tēva bildi… atstājiet to mierā, man dārga…

— Kas par bildi? Labāk saki, kur dārglietas! Padomājics, bilde! — Viktors sadusmojies atbildēja.

— Starp svētbildēm bija tēva portrets…

— Gan jau albumā tic portreti palika diezgan. Runā par dārglietām!

— Nav jau nekā vairāk. Visu paņēmāt…

— Ja mēs te apgriezīsim visu otrādi, tad lidz tavām mūža beigām neviens mālderis neizremontēs tavu dzivokli. Labāk runā pati!

— Ārdiet, ja gribat, tikai visu jau paņēmāt, — Pūpola bezcerīgi noteica.

Kreilis sēdēja blakus un turēja nazi viņai pie kakla. Viktors iegāja virtuvē un sāka bērt ārā no kārbām visus produktus.

Pūpola to neizturēja un lūdza nedzīt viņu postā.

— Atdod ar labu visas dārglietas, tad nedzīsim, — pamācīja Kreilis, bet Viktors turpināja saimniekot pa virtuvi.

Pūpolkundzei sāpēja sirds, taču mierināja ceriba, ka varbūt slēptuvi neatradīs. Nelaiķa vīrs skapja apakšējām atvilktnēm bija ierīkojis dubulto dibenu, un viņas lielākā mantība glabājās tur. Bija meklētāji gan vācu laikā, gan tad, kad ienāca krievi, bet visi palika ar garu degunu. Skapis bija par vienkāršu un smagu, lai to kāds gribētu vai spētu aiznest. Vīrs tepat istabā to bija meistarojis, un te tas arī nostāvēja visu mūžu. Slepenajās glabātavās gulēja viņas dārgumi. "Lai mušī nost, tos neatdošu. Ko paņēma, to paņēma, lai aizrijas. Ja atstās dzivu, manam mūžam pietiks." Pūpolu pārņēma apātija, un lielās izbailes

sāka atkāpties. "Vai nu man darīs galu? Tad jau pašiem arī beigas," viņa sāka sevi mierināt. Pūpola manīja, ka tas bandīts visu virtuvi izvandījis un nāk istabā. Ienācis viņš nostājās istabas vidū un dusmīgi noprasīja: — Nu, kā tad būs? Lauzt to visu kopā vai pati atdosi?

— Nav man vairs ne kapeikas. Visu paņēmāt. Visu, — Pūpolkundze ar mokām izdabūja pār lūpām. Viņa cerēja tikai uz vienu — slēptuvi neatradis. Dievs viņai būs žēlīgs un neļaus atstāt bez kapeikas.

Bandīts tikmēr ņēmās ap kumodi. Vilka ārā pa vienai visas atvilktnes un bēra to saturu uz grīdas.Tur nu gulēja viņas pirmskara laiku zīda veļa, drēbju atgriezumi, dzijas un adījumi. Izvandījis visu kumodi, nelietis devās pie skapja. Vecenītei pamira sirds. Acīs satumsa. Viņa baidijās paģībt, jo tad bandīti nojautīs, ka dārgumi paslēpti skapi. Pūpola saņēma pēdējos spēkus un klusībā lūdza Dievu: "Neļauj viņiem atrast, neļauj, visžēlīgais Kungs. Pasargā mani, palīdzi šajā grūtajā stundā."

Bandīts pa to laiku krāva ārā no skapja viņas mēteļus un kostīmus. Izčamdījis tiem ik kabatu un vīlīti, viņš meta visu vienā kaudzē. Istabas izskatījās kā karalauks. "Cik varētu būt pulkstenis? No darba viņa aizgāja pirms sešiem — Ernests, kā jau apsolījis, nomainīja viņu agrāk. Astoņos viņai bija jābūt Iļģuciemā pie māsasmeitas. Agritai izgadījies pēkšņs brauciens uz Maskavu, un nav kam palikt pie bērna.

Vēl vakar viņa sagatavoja mazajam Vilītim kārumus un domāja pāris dienu pabūt kopā ar māsas mazdēlu.

Kas nu būs? Varbūt Agrita atskries pakaļ? Ja viņa piezvanīs uz darbu, tur Ernests pateiks, ka aizgājusi jau pirms sešiem. Agrita nodomās, ka notikusi kāda nelaime un atskries. Noteikti atskries…"

Bandits bija jau izmetis uz gridas visas drēbes un nu ķērās klāt plauktiem. Tajos gulēja lielāki drēbju atgriezumi un jaunas segas, pārklāji. Drēbju ruļļus zaglis ritināja vaļā, segas un pārklājus ari izpurināja.

Otrais sēdēja blakus kā pienaglots.

Pēkšņi Pūpola izdzirda pie durvīm soļus. Nācējs apstājās un sāka sparīgi klauvēt. Bandīti sastinga.

Tas, kurš sēdēja blakus, piegrūda ciešāk kaklam naža asmeni.

Aiz durvīm atskanēja kaimiņa Vaņas balss: — Mildiņ, es redzēju tev ugunis istabā, ielaid. Man traki vajag kvartiņu, lidz ritdienai. Rit palučka, rīt pat atdošu. Esi cilvēks, kaimiņien, es tak vienmēr kārtīgi atdodu.

Bandits nočukstēja: — Tikko pavērsi muti, nazis kaklā! Sēdi un nepīksti!

Vaņa vēl ilgi klauvēja pie durvīm, pēc tam šķendēdamies aizgāja.

Pūpolai kļuva slikti, un viņa nosliga uz dīvāna guļus. Cik ilgi viņa tā bija nogulējusi, to Milda nezināja. Viņa atguvās no klauvējieniem pie durvīm.

— Tante, atver, tā esmu es, Agrita! Atver, es zinu, ka tu esi mājās. Atver, tante! — Milda pazina Agritas balsi. Ar mokām izrāpusies no dīvāna, viņa sajuta milzigu nespēku un sāpes kājās. Nostāvēt nevarēja. Pūpola nometās rāpus un šļāca uz durvju pusi. Viņa sačamdīja pufaikas kabatā atslēgu, bet ilgi nevarēja to iedabūt caurumā, jo rokas drebēja kā drudzi. Lēni noskrapstēja atslēga. Uz sliekšņa stāvēja Agrita.

— Tante! Kas noticis?! — viņa izbailēs iesaucās.

— Te bija bandīti. Iekšā nenāc! Sauc miliciju! Zvani tūlit, ar mani ir beigas, — viņa noteica pārvērstā balsī un palika saļimusi uz sliekšņa.

Agrita zināja, ka otrajā stāvā Ženijas dzīvoklī ir telefons.

"Kaut tikai būtu mājās!" viņa domāja, skriedama pa kāpnēm. Pieskrējusi pie Ženijas dzīvokļa, Agrita nospieda zvana pogu un vienlaikus sāka neprātīgi dauzīt durvis, līdz izdzirda dusmīgu balsi: — Traki, vai, palikuši! Kas tur dauzās? Ko vajag? Vaņa, tu?

Tā bija Ženijas māte, un Agrita lūdza ielaist pie telefona.

Tiklīdz Ženijas māte atvēra durvis, tā Agrita skrēja pie telefona un uzgrieza milicijas numuru.

Klausulē atskanēja mierīga balss: — Milicijas leitnants klausās.

— Brauciet uz Tvaika ielu četrdesmit divi dzīvoklis desmit! Aplaupīšana. Naktī iebrukuši bandīti un aplaupījuši tanti. Brauciet tūlit! Kas zvana? Radiniece. Agrita Gudaka. Kur dzīvoju? Kāda tam nozīme?! Brauciet nekavējoši, ar tanti ļoti slikti, viņa var nomirt! Ievainota? Nezinu,viņa pusdziva! Mēs gaidām! — Un Agrita nolika klausuli.

Pēdējais, ko viņa dzirdēja, bija dežuranta lūgums dzīvokli neko neaiztikt.

— Paldies, Ženijas māt, par telefonu. Vai jūs naktī neko nedzirdējāt?

— Ak, šausmas, kādas šausmas! Bandīti nolādētie! Bet tik klusi visu darījuši. Ne čiku, ne grabu. Tikai Vaņa šodien pa visu māju bungoja, naudu diedelēdams. Kad tu pie durvīm traci sacēli, domāju, ka atkal viņš. Ak Dieviņ, ak Dieviņ, kādas briesmas! Bet ej lejā, bērns, es tūlit būšu klāt. Ej palīdzi tantei, ej ātrāk, bērniņ!

Agrita noskrēja lejā. Durvis tantes dzīvoklī bija palikušas pavērtas, un pie tām jau pulcējās kaimiņi.

Pa spraugu visi lūkojās istabā un redzēja pa grīdu izmētātās mantas. Mildas tante klusi vaidēja, melnā šalle bija noslīdējusi uz viņas pleciem.

— Agriliņ, palīdzi man tikt līdz divānain. Man salst un lauž visus kaulus, — tante palūdza drebošā balsī.

Kaimiņi gribēja Agritai palīdzēt, bet viņa ne|āva, atcerējās dežuranta pieteikumu neko neaiztikt un saprata, ka sveši cilvēki tikai piepēdos dzīvokli.

Ieteikusi kaimiņiem iet pa savām mājām un gaidīt miliciju, Agrita pievēra durvis. Pēc tam palīdzēja tantei piecelties un aiziet līdz dīvānam. Pūpola noslīga uz sāniem, un Agrita apsedza viņu ar mīkstu segu.

— Agritiņ, palūko, vai viss paņemts? — tante pēc briža palūdza.

Agrita redzēja, ka dzīvokli viss izmētāts juku jukām.

— Drēbes tā kā būtu atstātas.

— Vai skapja apakšējās atvilktnes ir vietā?

— Pa pusei izvilktas.

— Iestum, iestum tās atpakaļ. Tur mūsu pēdējās cerības. Tur tavs autiņš un māja. Iestum labi dziļi, bērns, un par tām atvilktnēm ne vārda. Tagad sēdi te un neej nekur. Vai viņi drīz atbrauks?

— Jā, jā, tūlīt būs klāt.

Pie durvīm pieklauvēja. Agrita skrēja atvērt.

— Jūs izsaucāt miliciju?

— Jā.

Pārlaižot skatienu izvandītajam mantām, kriminālās meklēšanas nodaļas vīriem jau bez vārdiem kļuva skaidrs, ka te naktī saimniekojuši zagļi. Pulkstenis rādīja nedaudz pāri desmitiem.

7 Viktors instinktīvi spieda gāzes pedāli, lai gan spidometrs rādīja pāri simtam. Pūpolas dzīvokli viņi pameta tūlīt pēc astoņiem. Būtu meklējuši vēl, bet tas dzērājs sāka bungot pie durvīm vēlreiz un aurot, vai kaimiņiene ir pie dzīvības. Nebūtu brīnums, ka pēc tāda koncerta pie durvīm salasītos visi iedzīvotāji. Tāpēc nekas cits neatlika, kā mest mieru. Kundzīte no bailēm bija kļuvusi stīva un nevarēja pakustēties. Tiklīdz ārā noklusa, viņi devās projām, durvis aizcirtuši uz šleperi. Mašīna gaidīja braukšanas gatavībā, tuvumā neviena nebija.

Iesēdušies žigulī, viņi devās Jauncīema virzienā. Ceļš bija kluss, lai gan parasti šajās stundās mēdza būt tāds mašīnu sastrēgums, ka nekāda ātrā braukšana neiznāca. Šoreiz mašīnu tikpat kā nebija, un Viktors ļāva spidometra rādītājiem sniegties arvien vairāk pāri simtam.

— Netrako, dabūsim galu, kāda tad būs jēga visām mūsu peķelēm, — Kreilis necieta trakošanu.

— Esi mierīgs, autogonkas ir mans hobijs. No šejienes mums jāpazūd pēc iespējas ātrāk.

— Karalis mūs gaidīs visu dienu.

— Bariga?

— Jā.

— Pie viņa apskatīsim arī paši savu ķērienu. Man rādās, ka tik bēdīgi nemaz nav. Ja jutīsim, ka grib mums vati likt ausī, rausim prom pie tā otra. Kur tas dzivo?

— Lubānas ielā.

— Nekas. Gan jau mašīnu vēl nemeklēs.

Izbraukuši cauri meža ielokam, viņi iebrauca nesen celtu namu rajonā. Kad aiz muguras palika jaunās mājas, Viktors samazināja ātrumu, jo Kreilis bija teicis, ka barigas privātmāja ir tūlīt pa labi.

— Nogriezties? — piebremzējis noprasīja Viktors.

— Te nē, nākamajā šķērsielā. Trešā māja. Bet tu pieturi tūlīt aiz pagrieziena, es ieskriešu pie Karaļa. Viņš teica, ka labāk iebraukt mašīnu garāžā un tur visu nokārtot.

— Nepazūdi ilgi.

— Būšu zibenīgi. Skaties uz tiem vārtiņiem. Tiklīdz vērsim vaļā, speries iekšā. Garāža taisni pretī.

Kreilis ātri pazuda Karaļa sētā. un pec mirkļa viņi atvēra vārtiņus un garāžas durvis. Viktors iebrauca garāžā. Karalis iededza gaismu un aizbultēja no iekšpuses durvis. Blumbergs izkāpa no mašīnas un palūkojās pulkstenī. Rādīja tieši divdesmit pāri astoņiem. Tā, tiktāl darbiņš bija nostrādāts. Tagad varēja atvilkt elpu. Viktors pārlaida skatienu garāžai. No iekšpuses tā bija apsista ar beicētiem dēļiem, gar sienām iebūvēti plaukti, kuros trūka tikai atombumbas. Garāžas galā bija vēl kādas durvis, taisītas no tādiem pašiem beicētiem dēļiem, tāpēc grūti pamanāmas. Karalis ievēroja Viktora skatienu un atslēdza durvis. Aiz tām izrādījās neliels atpūtas stūrītis. Pie sienas elegants bārs, telpas vidū mazs žurnālu galdiņš un atpūtas krēsli. Iededzis gaismu vecmodīgajā bārā, Karalis aicināja viesus piesēsties un atzīmēt darījumu. Uz žurnālu galdiņa parādījās "Napoleons", tūristu brokastis un mazas glāzītes. Sāka plūsl siltums, un Viktors saprata, ka Karalis ieslēdzis kaut kur iebūvētu elektrisko sildītāju.

"Iekārtojies grezni, neko neteiksi. Kā īsts karalis. Kaut ari pēc skata tāds smerdelis vien ir. Savu galvu cilpā nebāž — visu pieved klāt. Cienātājs atradies. Pat "Napoleonu" nežēlo. Ne jau no savas kabatas tāds devīgs. Redzēsim, kādu dziesmu dziedās, kad apskatīs preci. Ja meklēs muļķus, lai iet pa gaisu," Viktoru nez kāpēc pārņēma niknums. Varbūt tāpēc, ka viņš šajos gados nebija sakrājis itin neko, kamēr tāds Karalis uzcēlis veselu pili. "Ja jau šim pat garāžā bārs ar franču konjaku, tad istabā droši vien viss kā ķeizarienes Katrīnas buduāros."

Karalis pa to laiku bija atvēris konservus, nolicis katram priekšā pa glītam šķīvītim un ielējis glāzēs konjaku.

— Nu tad uz veiksmīgu darījumu! — viņš uzsauca, un visi saskandināja. Izdzēris glāzīti, Viktors pēc garšas sajuta, ka tas bija parastais gruzīnu konjaks. "Uzsit cenu!" viņš nodomāja.

Kreilis no konjakiem daudz neko nesaprata un tikai labsajūtā nokrekšķinājās. Uzkoduši tūristu brokastis, viņi iedzēra uz otru kāju. Pēc tam Karalis lika priekšā rādīt preci, un visi trīs devās pie mašīnas.

Stūrī bija brīvs instrumentu galds, un Viktors uzlika uz tā somu. Izņēmis no somas sudraba traukus un prāvu zelta krucifiksu ar Pestītāja tēlu, viņš tos krāva blakus citu pie cita. "Kam tas ķēms pagrābis krustu?

Mācītājam nesīs, vai?" Viktors klusībā nošķendējās. Pēdējās Kreilis izņēma lādītes ar dārglietām.

Izkrāvuši ari čemodānu, viņi atsēja ikonu saini un izlika tās pie sienām. Bija sešas ikonas un viens dabas skats. Aplūkojis svētbildes. Karalis norādīja uz Pūpolas tēva portretu un izmeta: — To varējāt neņemt, tas onkulis tāds pats grēcinieks kā mēs. Un tas ir viss?

— Viss.

— Bet tu solīji atvest arī zelta monētas un pieclatniekus, — Karalis teica Kreilim.

— Nobāzusi vecene, neatradām. Bet te jau arī ir labs ķēriens.

— Cik tad jūs prasāt?

— Divi simti stabus! — Viktors pasteidzās nosaukt summu pirmais, jo juta, ka Karalis tirgosies.

— Nu, draugi, tas stipri par daudz. Tad jau man plikam jāpaliek. Piecdesmit stabi un ne kapeikas vairāk.

— Tad vācam kopā. Pat lupatu žīds mums dos prasīto! Davai, vāc kopā bildes! — Viktors dusmīgi sacīja Kreilim un sāka kraut atpakaļ somā zagtās mantas.

— Netrako, varam jau parunāt cilvēciski. Bet simts tūkstoši ir pēdējā robeža. Paši saprotat — ja kas, man visu atņems par velti un vēl pašu ietupinās! — Karalis bažīgi ierunājās.

— Labi, simts mūs apmierina. Naudu galdā, un mēs braucam.

Karalis turpat no instrumentu kārbas izņēma četras simtnieku paciņas. Nauda bija bankas iesaiņojumā, bet Karalis noteica: — Ja gribat, varat pārskaitīt. Nauda mīl kārtību.

Viktors un Kreilis sadalīja naudu līdzīgās daļās un sabāza kabatās.

— Mēs neesam sīkumaini. Iemetīsim pa ceļakājai un brauksim.

— Ak, pardon, lūdzu, lūdzu! — Karalis vedināja viņus atpakaļ uz atpūtas stūrīti un piepildīja trīs glāzes.

— Paldies, vecais! Un katram gadījumam atceries — mēs viens otru nepazīstam un nekad neesam tikušies. Tos krāmus mēs ar Kreili nekad neesam redzējuši. Tu droši vien būsi pamanījis, ka strādājam cimdos un mūsu pirkstu nospiedumi nekur nepaliks. Arī uz glāzitēm nepaliks, jo tās mēs drošības pēc paņemsim par piemiņu.

Roku Karalim nepaspieduši, Viktors un Kreilis iesēdās žigulī un devās projām.

— Mašīnu atstāsim pie Baložu restorāna Berģos. Rigā droši vien jau iet vaļā lielais hajs. Un iegaumē ari tu — nekādi restorāni, nekādas bābas. Ja iegāzīsies, vaino sevi. Es pazudīšu, bet vajadzības gadījumā tevi sameklēšu pats. Mani nemeklē! — pa ceļam Viktors deva pēdējos norādījumus. — No Berģiem mēs laižamies katrs savu ceļu. Izkāp pie tuvākās ielas un papēti, vai ap māju negrozās faraoni.

Piezvani vecenei, pazondē.

"Māca kā mācītājs, atradies gudrinieks. Ja būtu tāds profesors, nebūtu trīs srokus nosēdējis." Kreilim nepatika, ka Ediks tik bieži uzsvēra savu pārākumu.

Berģos viņi izšķīrās. Viktors redzēja, ka Kreilis noķēra taksiti un pazuda centra virzienā. Pēc tam viņš iegāja dziļāk mežā un piespiedās pie priedes stumbra. Viņš dzirdēja meža šalkas, redzēja skudras steidzamies pa priedes mizu. Tās skrēja uz augšu, uz leju, it kā mežā būtu izcēlies ugunsgrēks. Atguvies no pārdzīvojuma. Viktors izņēma noslēpto naudas paciņu, ko bija atradis Pūpolas guļamistabā. Paciņa bija divdesmit simtnieki.

"Nav jau nemaz tik traki. Bet ja būtu atraduši tās zelta monētas un pieclatniekus, tad šitai šeptei varētu mest mieru un dzīvot ne sliktāk par Karali! Varbūt vēlāk pamēģināt vienam? Pagaidām nav ko trakot. Iekrišana nevarētu draudēt — nostrādājām tīri. Vecene mūs izpētīt nez vai paguva, šallei cauri redzēt diez ko nevarēja." Iebāzis naudu kabatā, Viktors vēl brīdi pastāvēja mežā. Pēc tam. viņš devās uz tuvāko komercpreču veikalu. Pircēju nebija, un jauniņā pārdevēja tērzēja ar blondu draudzeni. Izpētījis gatavos apģērbus, Viktors izšķīrās par melnu ādas mēteli un elegantu platmali. Kad viņš palūdza mēteli, lai to pielaikotu, pārdevēja pārtrauca pļāpāšanu un sāka vērties Viktorā ar ziņkāri. Kā nekā mētelis maksāja divdesmit tūkstošus!

Mētelis derēja kā uzliets. Viktors apmierināts grozījās pie spoguļa un nevarēja novērst no sevis skatienu.

— Ņemsiet? — laipni ievaicājās pārdevēja.

— Būs jāņem. Vai nevarētu palūgt vēl to platmali?

— Brūno?

— Jā, brūno.

— Tā liela izmēra.

— Dodiet vien, lielas cepures manai galvai kā radītas.

— Lūdzu. — Meitene pasniedza platmali.

Ari platmale Viktoram derēja kā uzlieta.

— Ietisim?

— Jā. Bet ne mēteli. To atstāšu mugurā. Varbūt jūs varētu palūgt iesaiņot manu frenci.

— Dodiet šurp, man vienalga.

Viktors izņēma no zaļā pusmēteļa kabatām atslēgas, dokumentus un visu pārlika jaunā mēteļa kabatās. Pusmēteli viņš pasniedza pārdevējai, kura to rūpīgi iesaiņoja.

"Vai jums neatradīsies arī glīta ceļasoma un ādas cimdi?" Viktors nez kāpēc negribēja iet projām no veikala.

Pārdevēja atnesa prasīto un izsita kases čeku par divdesmit diviem tūkstošiem un trīssimt rubļiem.

Viktors noskaitīja naudu, atstādams simtnieku virs rēķina, un devās uz izeju.

— Cienītais, jūs kļūdījāties. Saņemiet simt rubļus, būs ar ko apmazgāt pirkumu! — viņu apturēja blondīnes balss.

— Laba ideja. Tikai es viens nedzeru. Ja nu jūs būtu ar mieru man sastādīt kompāniju?

— Ko jūs, ko jūs… — pārdevējas draudzene klīrējās.

— Bez jokiem, jūs varat arī abas divas…

— Kad? — blondīnītc kļuva pielaidīgāka. Draudzene bija viņai nemanot piebikstījusi.

— Nedēļas nogalē. Sestdiena jums derētu?

— Laikam varētu.

— Piebraukt jums pakaļ?

— Nav obligāti. Es dzīvoju pie "Teikas".

— Labi, pie "Teikas" mēs arī varētu satikties.

Mani sauc Edvards. Vai arī vienkārši Ediks.

— Mani — Rita.

— Cikos man tur būt?

— Ap septiņiem pie kases.

— Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos!

Viktors devās atpakaļ pie žiguļa. Bija uznācis negaidīts nervu uzbudinājums. Kaut kur viņš Ritu bija agrāk saticis. Kur? Kad? Un pēkšņi viņš atcerējās — Ritai bija liela līdzība ar to blondīni^kuru tēvs toreiz atveda uz dzīvokli. Toreiz, kad negaidot mājās atnāca māte, kad sabruka viņu ģimene. Viktors pēkšņi tik skaidri izdzirda mātes kliedzienus, ka nervi nespēja izturēt, un viņš gandrīz skriešus devās pie mašīnas. Tuvumā neviena nebija, tomēr Viktors vēl kādu brīdi nogaidīja. Nekā aizdomīga nemanīja.

Iesēdies žigulī, Viktors izbrauca uz Tallinas šosejas un uzņēma ātrumu. Atra braukšana viņu vienmēr nomierināja. Pabraucis garām restorānam "Sēnīte", viņš nogriezās pie Gaujas. Stāvvietā neviena nebija.

Izņēmis no somas iesaiņoto pusmēteli, Viklors piegāja tuvāk upes krastam un ar spēcīgu atvēzienu iemeta saini melnajā ūdeni. Straume to tūlit sagrāba savā varā un rāva uz priekšu, līdz beidzot virs kāda atvara sainis apstājās un sāka griezties uz vietas. "Nogrims, nekur nepaliks," Viktors nosprieda un devās atpakaļ pie mašīnas. Viņu mierīgu darīja apziņa, ka pagaidām viss norit gludi. Izņemot Kārļa māti, Kreili un Zuti, par viņa eksistenci Rigā neviens neko nezināja. Un iekrišanas gadījumā faktiski viņu nevarēja iegāzt ne Kreilis, ne Zutis, jo savu apmešanās vietu Viktors neizpauda. Piedevām Viktors Blumbergs viņiem bija pazīstams kā Ediks. Tiesa gan, pastāvēja iespēja, ka Kreilis zināja ari vairāk, jo reizēm likās dīvaini, ka

viņš nekad nepainteresējās, kur Viktors-Ediks dzīvo. Sak, neput nu pilītes, man viss ir zināms. Bet tikpat labi varēja būt, ka Kreilis vienkārši neko lieku negribēja zināt.

Nelielu satraukumu Viktors piedzīvoja dienu pirms Pūpolas dzīvokļa aplaupīšanas. Alusbārā viņam izlikās, it kā viņu novērotu kāds agrāk redzēts cilvēks. Viklors visādi centās atcerēties, kur viņi likušies, bet tā arī neatcerējās. "Varbūt man tikai rādās," viņš mierināja sevi.

8 Bet Viktoram Blumbergam nerādījās.

Seržantam Gurskim bija brīvdiena. Kinoteātri "Rīga" rādija franču komēdiju, un viņš jau iestājās rindā pēc biļetēm, kad pēkšņi pārņēma nemiers. Jā, nebija šaubu — pie afišām stāvēja cilvēks, kuru viņš noteikti pavisam nesen bija redzējis. Sasprindzinājis atmiņu, viņš atcerējās: tas vīrietis kopā ar Kreili un Zuti toreiz iegāja restorānā "Fortūna".

Nepazīstamais paskatījās uz bezcerīgi garo rindu un devās projām. Seržants todien bija civilā, tāpēc varēja nepamanīts sekot. Kad nepazīstamais iegāja alusbārā, pēc isa briža turpat devās ari Gurskis. Viņš apsēdās pie blakus galdiņa. Svešais pasūtīja alu, degvīnu un uzkožamos. Ar blakussēdētājiem viņš par kaut ko sarunājās, taču izskatījās, ka viņi nebija pazīstami. "Ko darīt? Dokumentus pārbaudīt it kā nav iemesla. Un tā es viņu tikai aizbaidīšu. Varbūt pamēģināt uz viņa traukiem sameklēt pirkstu nospiedumus?" Gurskis paņēma rokās savu aluskrūzi un pēc tam neuzkrītoši izpētīja. Nospiedumi bija redzami pat ar neapbruņotu aci. "Bet varbūt izlikties piedzērušam un izprovocēt viņu uz kautiņu? Kad atbrauks milicija, noziņošu, ka par šo tipu interesējas kriminālmeklēšanas dienests. Bet ja nu viņš izbēg?

Vai arī izrādās godīgs cilvēks?

Pamēģināšu tomēr dabūt viņa pirkstu nospiedumus." Seržants bija apbēdināts, ka nav lidzi nekādi kriminālistikas piederumi. Pagaidām viņš turpināja vērot svešo vīrieti. Vienu mirkli viņu abu skatieni sastapās, un svešais kļuva nemierīgs. Atri izdzēris alu un degvīnu, viņš piecēlās un aizgāja. Pateicis zāles pārzinim, kas par lielu, seržants uzmanīgi salika nepazīstamā traukus savā sporta somā un steidzās pie Eglīša. Par laimi, Eglītis bija kabinetā. Pazinis seržantu un uzzinājis viņa nāciena iemeslu, operatīvais pilnvarotais nekavējoši devās ar visiem traukiem pie eksperta. Nospiedumi izrādījās derīgi pārbaudei pēc arhīviem, un pēc nepilnas stundas viņi jau zināja, ka tie pieder agrāk sodītajam Blumbergam Viktoram Andreja dēlam, dzimušam Rīgā. Taču viņa dzīvesvieta pagaidām nebija zināma, jo, pēc adrešu biroja ziņām, republikā pierakstīts viņš neskaitījās. "Varbūt iebraucis paciemoties. Izsludināt viņa meklēšanu nav pamata. Taču zināt Kreiļa draugus ir mušu pienākums. Ja būs vajadzība, Blumbcrgu atradīsim. Bet seržants tiešām malacis. Būs jāparunā ar priekšnieku, lai ņem mūsu nodaļā. Viņam ir ķēriens," Eglitis nodomāja. Pašlaik viņam faktiski arī nebija laika nodarboties ar Blumbergu. Viņam bija jāatrod Kreilis.

9 Iebraucis Siguldā, Viktors Blumbergs nolika mašinu pie restorāna un iegāja paēst. Oficiante ātri pieņēma pasūtījumu un, apkalpojot viņu, ilgāk uzkavējās pie galdiņa, uzmezdama pa intereses pilnam skatienam. Viktors jau sen bija pamanījis, ka sievietes nez kāpēc pievērš viņam neslēptu uzmanību.

Varbūt viņas vilināja Viktora sportiskais augums un vīrišķīgie sejas vaibsti, bet varbūt mieru nedeva viņa noslēpumainās acis, kas visbiežāk raudzījās it kā visam pāri. Vai gan viņas varēja zināt, ka Viktora domas vienmēr bija bezgala tālu no daiļā dzimuma? Arī tagad Viktors savā nodabā uzsmaidīja oficiantei, bet pats kārtējo reizi nevarēja un nevarēja aizmirst tēvu un viņa mīļāko, kad viņus pārsteidza nelaimīgā māte.

Ausīs nerimās viņas sāpju pilnie kliedzieni. Tos viņš neaizmirsīs nekad. Ja Viktoram toreiz būtu pieticis spēka, viņš laikam būtu nositis gan tēvu, gan to viņa blondīni. Un šodien atkal viņa ceļā gadījās Rita. Jā, jā, tagad Viktors atcerējās, ka arī to sievieti tēvs bija nosaucis par Ritu. Sagadīšanās? Varbūt likteņa ironija lieku reizi grib atgādināt tos tālos gadus? Kas tad pa šiem gadiem bija noticis? No drūmajām atmiņām Viktors vienmēr centās izbēgt, bet tās nāca pa pēdām kā nepielūdzami rēgi. Redzēdams mājās melus un izlikšanos, redzēdams, kādu teātri spēlēja māte un tēvs ik reizes, kad atnāca viesi, Viktors arvien dziļāk noslēdzās sevī. Skolā draugu nebija, jo viņš no visiem vairījās, domādams, ka citi arī zina par to svešo sievieti un vecāku patiesajām attiecībām. Pamazām uzradās draugi no citām skolām, ar kuriem kopā stundu laikā Viktors sāka iet uz kino. Zēni pamācīja, kā tikt pie liekas naudas. Uzzinājuši, ka tēvs esot komisijas veikala direktors, viņi ieteica šad tad patīrīt ari senča kabatas. "Nedomā, ka viņš tāds svētulis.

Gan jau arī rauj, ko var," draugi nekautrējās teikt Viktoram.

Viktors labprāt paklausīja šim padomam. Kādu dienu tika labs ķēriens. Viņam toreiz bija trīspadsmit gadi un piederēja pirmais lielākais kapitāls — apaļi pieci simti. Tikai uzradās negaidīta problēma — Viktors nezināja, kā to naudu tērēt. Pirkt un nest mājās neko nedrīkstēja — tēvs tūlīt saprastu. Bet zēni atkal nāca palīgā. Varot nopirkt labas plates un klausīties pie šiem. Savaņģošot dāmas, paņemšot konīti.

Kamēr senči raujoties pa darbu, mājās neviens neesot. Viktora draugi bija gados vecāki un bodē mierīgi nopirka gan konjaku, gan cigaretes. No mājām viņi piezvanīja meitenēm. Viss bija kā pieaugušajiem. Viņi klausījās mūziku, dejoja, likai Viktors atteicās, jo neprata. Tad pārējie ieteica Ellai pamācīt Viktoru dejol. Lai šim nebūtu kauns, Ella viņu ieveda guļamistabā. Mūziku labi varēja dzirdēt — sapņaini skanēja skumīgs šlāgeris. Meitenes šlāgerus dievināja. Ella ari. Viņai bija ap piecpadsmit gadu un acis lēkāja erotiski velniņi. Viņa spiedās klāt Viktoram, kurš nemākulīgi mīcijās un rāvās tālāk no meitenes. Tajā pašā laikā viņu it kā apdedzināja Ellas tuvāka pieskaršanās. Meitenes krūtis bija cietas un vingras, un tieši ar tām Ella spiedās klāt.

—Tu esi kādreiz skūpstījies? — Ella bija pārtraukusi dejot.

— Nē, kāpēc? — Viktoram aizrāvās elpa.

— Tāpat. Tas nemaz nav tik slikti. Pamēģināsim?

— Nē! Kāpēc? — izbijies viņš atkārtoja savu naivo jautājumu.

Bet Ella jau turēja viņa galvu savās rokās. Pēc tam neatvairāmi pievilka to sev klāt un ar lūpām pieskārās Viktora acīm. Viktoram viegli noreiba galva, kas jau tāpat dunēja no izdzertā konjaka. Tad viņš sajuta, ka Ella skūpsta viņa lūpas. Ellas lūpas bija karstas, un Viklors nezināja, ko viņam darit. Pār visu ķermeni pārskrēja līdz šim nepazīts vilnis. Viņš juta, ka grib sievieti, un baidījās, kaut tikai arī Ella to nesajustu. Bet Ella bija jau sajutusi un piekļāvās klāt vēl ciešāk. Tad viņa paņēma Viktora roku un bāza to savā blūzītē. Pa kuru laiku Ella to bija atpogājusi, Viktors nebija pamanījis. Bet tagad Ella Viktora roku nelaida vaļā, līdz tā nepieskārās viņas krūtīm Krūtis bija galīgi kailas un tik karstas, ka Viktors gribēja dabūt projām savu roku.

— Nebaidies, muļķīt… Vai tad slikti? Vai tad nav pavisam labi? Ja tu būtu drusciņ lielāks, mēs varētu pamēģināt vēl kaut ko… Tu gribētu?

— Nē! Nē! — Viktors mēģināja kaunīgi iebilst.

— Gribētu gan! — Ella neatlaidās. — Es taču pati jūtu, kā lu gribi mani. Tu tikai baidies. Un te jau nevar ari, var kāds ienākt. Tev drīz būs četrpadsmit?

— Pēc pāris mēnešiem būs…

— Tad ari pamēģināsim, ja?

— Varbūt… Nē…

Viktors nezināja, ka Ella to jau sen bija pamēģinājusi, un sāka gaidīt savu dzimšanas dienu ar neizskaidrojamu skubu. Tikko dzimšanas diena bija nosvinēta, Viktors pats piezvanija Ellai.

— Varbūt aiziesim atkal paklausīties mūziku?

— Kad?

— Varētu jau šodien…

— Zini, mani senči aizbraukuši uz vasarnīcu un rausies tur līdz vakaram. Ja gribi, vari atnākt pie manis… Man arī ir labas plates… Māju tu zini — trešajā stāvā pa kreisi. Durvis būs vaļā.

Uzkāris neilona jaku uz pakaramā, Viktors gāja istabā. Tur jau skanēja mūzika.

— Nu, padejosim? — vaicāja Ella, savādi piesarkusi. — Varbūt tu kādu vina glāzi gribi?

Viņi abi piegāja pie bāra, un Ella ielēja vīnu divās glāzēs.

— Laikam jau jāiedzer uz tavu dzimšanas dienu? Tev tagad četrpadsmit?

— Jā…

— Nu, lai iet. Turies kā vīrs. Un atceries, ka no četrpadsmit gadiem jau liek cietumā. To mums prokurors skolā stāstīja.

Viņi izdzēra vīnu. Pēc tam abi sāka dejot. Dejas laikā Ella atpogāja halāta pogas un virzīja Viktora roku tuvāk savām krūtim. Viklors manīja, ka zem halāta Ellai nekādu citu drēbju nav. Viņi pēkšņi bija apstājušies un skūpstījās. Viktors juta, ka Ella pogā vaļā viņa kreklu, juta, ka viņa drēbes nokrīt uz gridas.

Pēc tam Ella nometa arī savu halātu.

— Nu, pamēģināsim? — viņas čuksts bija tik daudzsološs. Viktora mēle kļuva sausa, un viņš tikai ar mokām izdabūja pāri lūpām: — Jā…

Nakamaja mirklī viņi jau gulēja uz Ellas dīvana, un meitene centās nomierināt nevaldāmas kvēles satraukto Viktoru.

— Netrako, skaistulīt, nekur jau nav jāsleidzas. Vajag lēnām un pīpējot… Cigareti negribi?

— Nē!

— Tā tev būs pirmā reize?

— Jā… Bet tu nedomā, ka es tāds… Mēs apprecēsimies!

— 0! Meitenes trakas paliks, kad uzzinās, ka es tevi dabūju! Zini, viņas tevis dēļ visas jau sanaidojušās. Tu visām dikti patīc! Esot baigi līdzigs Belmondo! Nu, vai tu esi viņam līdzīgs?

— Nezinu…

— Mēs tātit pārbaudīsim… Nāc tuvāk, nāc, nu jau tu esi nomierinājies…

Taču nekāda mīlēšanās neiznāca. "Belmondo" vajadzīgajā brīdī tā uztraucās, ka nespēja neko izdarīt.

Ella atnesa vīnu, bet tas Viktoru padarīja vēl nelaimīgāku, un viņš nobijies čukstēja: — Tu nedusmojies, bet mēs citu reizi… Man neiznāk… Tu nedusmojies… Tu nevienam nesaki, lūdzu… Tu nedusmojies…

Viņi pagulēja vēl kadu brīdi, tad Ella piecēlās un sāka ģērbties. Arī Viktoram nekas cits neatlika, kā celties un iet projām. No Ellas viņš pēc tam kaunējās un sāka izvairīties. Bailes par savu nespēju pēc tās reizes viņu nekad vairs nepameta. Pēc gada kopā ar zēniem viņi no ballītes pavadīja meitenes. Daži zēni bija jau agrāk veduši meitenes uz savām kopmītnēm. Ari tagad divas meitenes piekrita uz kādu stundiņu ieiet uzvilkt dūmu. Viens no draugiem lielījās, ka viņam istabā esot gan pirmklasīgas cigaretes, gan liķieris. Tiešām viņš no skapīša paņēma jaunu cigarešu paciņu un iesāktu liķiera pudeli. Visi kūpināja cigaretes un dzēra liķieri. Pēc tam tas pats zēns izvilka no skapiša vairākas pornogrāfiskas fotokartītes.

Viktors tās agrāk bija redzējis, un zēni jau toreiz lielījās, ka tās skuķiem uzsitot asini Meitenes sabāza galvas kopā un kādu bridi pētīja bildītes. Pēc tam sačukstējās un cēlās prorniešanai.

— Nu, kaķīši, nav jau vēl jāskrien, — zēni nelaida un aizslēdza durvis. Pudele jau bija izdzerta un visiem galvā sakāpusi drosme. Zēni sāka mākties virsū meitenēm, istabā nodzisa gaisma un bija dzirdama klusa cīņa. Meitenes mēģināja saukt palīgā, bet zēni turēja viņām muti. Tonakt pirmo reizi Viktors pārliecinājās, ka bailes par viņa nespēju nav pamatotas. Bet no rīta viņi visi salikās milicijā. Viktora mājās vēl visi gulēja, kad pie durvīm zvanīja. Māte nakti bija bridinājusi, ka pie laba gala tāda blandīšanās nenovedīs, bet tas jau bija nokavēts brīdinājums.

Par grupveida izvarošanu notiesāja visus četrus draugus. Viktoram piesprieda astoņus gadus…

Kad viņš iznāca no kolonijas, izrādījās, ka vecāki aiz kauna bija pārcēlušies uz dzīvi Klaipēdā, bet Viktoram uz turieni nevilka. Soda izciešanas laikā viņš bija sadraudzējies ar diviem zaglēniem un pēc atbrīvošanas sāka ceļot kopā ar viņiem pa tālām pilsētām. Viņi specializējās uz dzīvokļiem. Pēc pirmā ieslodzījuma nāca klāt vēl divas sodāmības, un kopā Viklors nebrīvē bija pavadījis piecpadsmit gadus.

Sīs atmiņas nebija patīkamas, un Viklors centās tās aizdzīt tālāk kā ļaunu murgu. Tūlīt viņš atcerējās piedzīvojumu Tvaika ielā, acu priekšā iznira izbiedētās Pūpolkundzes seja, un viņam pēkšņi gribējās nozust. Atstājis blakus neaiztiktajiem ēdieniem piecdesmit rubļus, viņš ātri devās projām. Pie izejas apstājās un pavēroja žiguli. Tam, tāpat kā citām mašīnām, neviens uzmanibu nepievērsa. Viktors pastāvēja vēl brīdi un sēdās mašīnā. Braucot garām "Sēnītei", viņš pamanīja milicijas volgu un autoinspektorus. Bcl viņi pētīja kāda šofera dokumentus un Viktoru neapturēja.

Iebraucis Rīgā, Viktors nolēma žiguli atstāt stāvvietā pie "Bērnu pasaules". Ja vajadzēs, varēs izmantot, žiguļa saimnieks vēl dzīvo pa ārzemēm, citi nezin vai meklēs…

Izkāpis no mašīnas, viņš hūti pameta uz aizmugurējā sēdekļa. Platmale viņam nepatika. Pēc tam viņš devās uz mājām.

Uzmanīgi atslēdzis durvis, Viktors nokļuva savā pagaidu mītnē. Nometis mēteli uz krēsla, viņš ar visām drēbēm iekrita gultā un ātri aizmiga. Sapni Viktors redzēja sevi lepnā lidmašīnā ceļojam apkārt pasaulei. Pie viņa pienāca stjuarte, un tā izrādījās Rita, ar kuru Viktors bija iepazinies veikalā. Rita vilinoši uzsmaidīja un klusi iečukstēja ausī: "Es visu zinu. Bet tu nebaidies — mēs paliksim Parīzē un dzīvosim netālu no Triumfa arkas. Mans tēvocis tur ir miljonārs, un viņam pieder vairāki restorāni." Pēc tam Rita deva zīmi sekot viņai. Viktors piecēlās un devās līdzi. Stjuarte apstājās pie kādām durvīm un teica: "Ej! Tur tev iedos ārzemju pasi."

Viktors atvēra durvis. Sejā iebrāzās ass vējš — aiz durvīm biezēja pelēki mākoņi, un lejā rēgojās tikai dziļš bezdibenis. Kāds no aizmugures Viktoru pagrūda, un viņš krita bezdibeni ar izmisuma pilnu kliedzienu. Viktors pamodās un juta, ka viņu klāj auksti sviedri. Viņu bija sākušas vajāt bailes.

10 Rita apspriedē uzzinājis par ielaušanos Pūpolas dzivoklī, leitnants Eglītis milicijas biļetenā rūpīgi izpētīja abu noziedznieku pazīmes un saprata, ka viens no iebrucējiem stipri līdzīgs Brikšam Gunāram — Kreilim. Nodaļas priekšnieku šī versija ieinteresēja, un viņš tūdaļ pat piezvanīja pilsētas kriminālmeklēšanas daļai. Pilsētas kriminālmeklēšanas priekšnieks pulkvedis Sokolovs uzaicināja pie sevis Eglīti ar visiem izmeklēšanas materiāliem. Pēc neilgas audiences Eglītis tika piekomandēts operatīvajai grupai Pūpolas dzīvokļa aplaupītāju meklēšanai. Viņa galvenais uzdevums bija pārbaudīt Kreiļa versiju. Grupu vadīja sevišķi svarigu lietu nodaļas priekšnieks apakšpulkvedis Sproģis. Viņš panāca arī seržanta Gurska( iekļaušanu Kreiļa un viņa kompānijas meklēšanā. Vairākkārt nopratināja Zuti, taču viņš kategoriski pastāvēja uz to, ka Brikšu toreiz pie restorāna saticis nejauši un neko vairāk nezina.

Trešo virieti, kas piesēdies pie viņu galdiņa, nepazīstot vispār.

Drīz kļuva zināms, ka Kreilis uzturas Ķengaragā pie pagaidām vēl nezināmas Šuras. Šajā rajonā, pēc adrešu biroja ziņām, dzīvoja vairāk nekā četrdesmit Aleksandras. Vīri saprata, ka Šura var dzīvot arī bez pierakstīšanās, tomēr visas patlaban zināmās adreses bija jāpārbauda steidzami. Meklēšanā iesaistījās visi iecirkņu inspektori, uri tajā pašā dienā kļuva zināms, ka Kreilis dzivo pie Aleksandras Koptilovas. Viņas dzīvokli nolēma pārbaudīt naktī.

Koptilova dzivoja pirmajā stāvā. Kad pēc pusnakts pie durvīm atskanēja zvans, Kreilis visu saprata.

Viņš uztrūkās sēdus, uzmodināja Suru un ātri čukstēja: — Vaļā netaisi. Es laidīšos projām caur logu. Ja mani paņems, tad tu neko nezini. Vannas istabā ventilācijas trubā ir nauda. Pietiks ilgam laikam. Ja iesēdinās, atsūti kādu paciņu.

Pie durvīm atkal skanēja zvans. Šura raudāja. Kreilis klusi atvēra logu, mirkli nogaidīja un izlēca ārā. Tūlit viņu satvēra milicijas darbinieki. Pretoties bija veltīgi.

Izmeklētāja kabinetā Kreilis visu noliedza. "Apzadzis Natālijas Loginovas un Mildas Pūpolas dzīvokļus? Kļūdāties. Es tādas pilsones pat nepazīstu."

Nākamajā rītā notika uzzīmēšana. Kreilis sēdēja starp trim svešiem vīriešiem. Izmeklētāja kabinetā ienāca Nataša. Viņi viens otru tūlit pazina. Ar ļaunu prieku un nicinājumu balsī Nataša paziņoja izmeklētājam: — Mani apzaga tas otrais no labās puses. Viņš toreiz uzdevās par Volodju.

— Jūs par to esat pilnīgi pārliecināta? — izmeklētājs precizēja.

— Pilnīgi. Es viņu nekad neaizmirsīšu. Ja jūs man atļautu, es gribētu tam Volodjam pāris vārdu pateikt.

Izmeklētājs atļāva, un Nataša centās pateikt visu, kas pa šim dienām bija sakrājies uz sirds: — Nu, Volodja, vai kā tevi tur sauc, tālu tu tiki? Būtu kaunējies nākt līdzi, ja tik vien vari kā apzagt dzīvokli. Tagad sēdēsi, kamēr atdosi visu līdz pēdējai kapeikai. Vīrietis saucoties. Kauns skatīties uz tādu riebekli.

— Jūs, meitenīt, kaut ko jaucat. Es jūs pirmo reizi redzu, — Kreilis centās runāt pēc iespējas mierīgāk.

— Tātad jās kategoriski noliedzat, ka naktī pēc restorāna pavadījāt uz mājām cietušo Natāliju Loginovu un apzagāt viņas dzivokli? — izmeklētājs pārjautāja Kreilim.

— Pilnīgi. Pilsone mani noteikti sajaukusi ar kādu citu. Es viņu redzu pirmo reizi.

— Cūka tāds! — Nataša nespēja valdīties.

— Jūs saprotat, ka vaļsirdiga atzīšanās mīkstinātu jums sodu?

— izmeklētājs nelikās mierā.

— Par to nu es nešaubos, — Kreilis atbildēja ar vāji slēptu ironiju. Visi parakstīja uzzīmēšanas protokolu. Nataša aizgāja.

"Pierādījumu viņiem nav. Uzzīmēšana vien neskaitās. Tā jau katrs, kam ienāks prātā, varēs iesēdināt.

Viņiem nav nekādu pierādījumu. Patirinās, patirinās un palaidīs vaļā dziedādami. Tikai nezaudēt mieru."

Kabinetā ienāca vecāka sieviete. Kreilis tūlīt pazina Pūpol- kundzi. "Šī var nesazīmēt. Tai šallei diez ko cauri jau neredzēja.

Strādājām cimdos, nospiedumi nekur nepalika," Kreilis centās neizrādīt, ka ir uztraucies.

— Vai starp šiem cilvēkiem nevarat pazīt pilsoni, kurš piedalījās jūsu dzivokļa aplaupīšanā? — izmeklētājs uzdeva Pūpolai standarta jautājumu.

Vecenīte visus pēc kārtas pētīja ilgi un pamatīgi. Vīrieši likās tik lidzigi. No lielā uztraukuma viņai trīcēja rokas un spieķis nervozi lēkāja pa gridu. Visilgāk viņas caururbjošais skatiens kavējās pie Kreiļa.

Pēc kāda brīža viņa ieteicās: — Šis te izskatās pēc viena no tiem bandītiem. Ja viņam liktu parunāt, es vieglāk pazītu. Viņi man visu laiku draudēja.

— Pilsoni Brikša! Nosauciet savu uzvārdu, vārdu, tēva vārdu un dzimšanas vietu! Runājiet lēnām!

— Brikša Gunārs…

— Tas ir viņš! Es viņa balsi lidz kapa malai dzirdēšu. Viņš man sēdēja blakus un turēja nazi pie rīkles. Tas ir viņš. — Milda Pūpola tā uztraucās, ka vairāk nespēja izrunāt ne vārda.

— Jūs atzīstat, ka piedalījāties pilsones Pūpolas dzivokļa aplaupīšanā Tvaika ielā?

— Nē, tas noteikti ir pārpratums. — Kreilis bija nolēmis liegties lidz pēdējam. "Lai pierāda.

Nekādu mantu viņiem nav. Ne Ediku, ne Karali rokā viņi nedabūs. Ja ari nogrābs, šie klusēs. Šura ari negāzīs iekšā. Tādu naudu viņa nekad nav redzējusi. Gan izķepurošos."

Kreili aizveda uz kameru. Neviens no operatīvās grupas nešaubījās, ka Brikša Gunārs ir vainigs abās zādzībās. Viņi bija pārliecināti, ka pavisam driz atradīs arī citus pierādījumus. Tas bija tikai laika

jautājums. Šobrid neatliekamāka bija Viktora Blumberga aizturēšana, jo, spriežot pēc pazīmēm, tieši viņš bija piedalījies Pūpolas aplaupīšanā.

Bija noskaidrots, ka Viktora Blumberga vecāki tūlīt pēc dēla notiesāšanas pārcēlušies uz dzīvi Klaipēdā. Uz Klaipēdas miliciju Sproģis nosūtīja telegrammu ar lūgumu izsūtīt Rīgai visas ziņas par Viktoru Blumbergu un atsūtīt viņa pēdējo gadu fotogrāfiju. Atbilde pienāca ar telefaksu. Kolēģi no Klaipēdas milicijas ziņoja, ka Blumbergs Viktors ar vecākiem kopā nedzīvo un vecāki viņa dzīvesvietu nezina. Šai ziņai klāt bija Viktora fotouzņēmums. Seržants Gurskis tajā nekļūdīgi pazina vīrieti, kas pie restorāna "Fortūna" bija sarunājies ar Kreili un Zuti. Meklēšanas loks savilkās arvien ciešāks.

11 Rita palūkojās pa logu. Lai gan bija decembris, ārā valdīja slapjdraņķis. No pelēcīgajām debesīm brižiem krita krusa, brīžiem drēgnas lietus lāses. Līdz tikšanās brīdim ar dīvaino Edvardu bija vēl vairākas stundas laika. Nez kāpēc Ritu nepameta savādas bažas. Viņai pašai nepatika tas, ka tik strauji piekritusi satikties ar Ediku "Jāpiezvana uz veikalu Aijai, lai nāk lidzi. Tā būs drošāk. Un trijatā būs vairāk, par ko parunāt," Rita izlēma un piezvanīja draudzenei. Taču klausuli pacēla veikala vadītāja un pateica, ka iedevusi Aijai brīvdienu.

Aijai telefona mājās nebija, viņa dzivoja netālu no čiekur- kalna. Ja varētu pierunāt viņu nākt līdzi uz to satikšanos! Rita nolēma aizskriet pie Aijas. Uzvilkusi jauno kleitu, kuru šajās dienās Aija bija izgādā jusi, viņa kādu bridi pie spoguļa veidoja frizūru un mazliet iekrāsoja acis. Palūkojusies pa logu, viņa vēlreiz pārliecinājās, ka laiks ārā nemīligs, un paņēma no skapja jauno dubļonku, kuru bija dabūjusi ar Aijas palīdzību. Mazliet padomājusi, viņa 110 skapja paņēma ari ziemas cepuri un zābakus. Ja jau ziema, tad ziema! Saģērbusies un uzkārusi plecā modernu somiņu, viņa vēlreiz uzmeta sev skatienu spoguli. Siki!

Bet tūlīt kļuva skumji. Jo skaista viņa gribēja būt tikai Jurim. Kas bija noticis? Kāpēc Juris vairs nezvanīja un visādi centās izvairīties no viņas? Vai tiešām saticis citu? Rita saprata, ka nekas neiespējams tas nav, bet no šīs domas vieglāk nekļuva.

Pēc pusstundas Rita zvanīja pie Aijas durvīm.

— Tu! Vai kas lēcies? — Aija brīnījās.

— Zini, ļoti gribējās tevi satikt. Varbūt vakarā abas aiziesim uz to randiņu ar Edvardu? Nemaz nav noskaņojuma. Ar mokām turos, lai nesāktu kaukt…

— Nu, nu… Velc nost savu firmu, un iesim istabā. Kaut ko jau saštukosim, — Aija mierināja.

Mājās viņa bija viena pati un meistaroja pie šujmašīnas jaunu blūzīti. Šūšana bija viņas hobijs. Pametusi šūšanu, Aija uz galdiņa nolika kafijas tasītes un aicināja Ritu uz virtuvi. Par abām viņas ātri uzvārīja kafiju un sagatavoja maizītes. Pēc tam Aija no bāriņa paņēma karafi ar "Mokas" liķieri un pāris smalku glāzīšu.

— Vispirms radisim tonusu, tad parunāsim par dzivi!

— Labi… Bet tu man nāksi lidzi?

— Nesteidzies. Mēs visu apspriedīsim. Ja jau tu negribi iet, tas nemaz nav obligāti. Lai tas jefiņš pasalst un padomā. Atradies skaistulis! — Aija ielēja tasītēs kafiju.

— Liķieri liet klāt?

— Nē, glāzītēs.

Abas saskandināja un iedzēra pa malkam.

— Tu joprojām skumsti pēc Jura? Nezvana?

— Kā ūdenī iekritis…

— Nu štrunts ar viņu! Tu esi pelnījusi daudz labāku. Man tā īsti viņš nekad nav paticis. Tādas glumas lomas parasti spēlē māsu Ivars Kalniņš. Tukšs skaistums, un vairāk nekas.

— Tev viegli runāt, jo tu jau viņu īsti nemaz nepazīsti.

— Bet ko maina tava pazīšana? Pati redzi — neprotas pat cilvēciski aiziet.

— Varbūt viņam kāds par mani kaut ko sastāstījis?

— Vienalga viņš nav džentlmenis. Bija jāpasaka skaidri un gaiši — piedod, mēs turpmāk nesatiksimies.

— Es tikai nevaru saprast, kas noticis. Ne mēs sastrīdējāmies, ne kādas domstarpibas izraisījās.

Pazuda, un viss…

— Kad isli tu ar viņu pēdējo reizi tikies?

— Nu jau mēnesis apkārt…

— Un ne reizi nav pat piezvanījis?

— Nē.

— Neņem jaunā, bet es tādu ķēmošanos neciestu. Lai iet pa gaisu, no kurienes nācis. Tu katrā laikā atradīsi citu. Kas vainas tam pašam Edvardam?

— Es no viņa baidos. Tik pēkšņi uzaicināja. Man nemaz negribas iet.

— Nu tad aizej uz randiņu un tā ari pasaki: pajokojām, un viss. Lai meklē piedzīvojumus citur.

— Iesim abas…

— Zini, līdzi aiziet es tev varu, bet abas nerādīsimies. Es būšu iekšā pie kases. Ja jums kas saiet grīstē — atvadies, un abas iesim uz ķinīli. Ko "Teikā" rada?

— "Veco bisi".

— Ā, tur galvenajā lomā Sneidere. Ja gribi, piedāvā ari tam kavalierim šo variantu.

— Labi, ka tu piekriti atnākt līdzi. Kaut kāds nelabais mani visu laiku atrunā iet vienai pašai…

Kas viņš par putnu?

— Nevar zināt. Varbūt jūrnieks. Pēc laupītāja neizskatījās.

12 Blumbergs nolēma no Rīgas aizbraukt. Te palikt bija pārāk bīstami. Patiesībā vispareizāk būtu doties projām tūlīt pat. Taču pie "Teikas" gaidīs blondīne, un kaut kāds iekšējs nemiers dzina viņu uz satikšanos aizbraukt. Ko viņš cerēja? Satiki savu milestību? Nē, tāda doma vien likās smieklīga. Ikviena kārtīga dāma, uzzinājusi, ka viņš nosēdējis piecpadsmit gadus, aizies neatskatīdamās. Un pareizi daris.

Bet Rita vilka kā magnēts. Varbūt viņa tiešām ir tēva mīļākās meita? Tas, protams, izklausījās neticami.

Un vai viņš maz varēja atcerēties to blondīni? Tik daudz gadu bija pagājuši…

Viktors sameta somā bārdas skujamos un tualetes piederumus, uzpūta drēbēm dezodorantu, iebāza kabatā piecus tūkstošus. Pārējo naudu viņš ielika celofāna maisiņā un ietina avizē. Viklors nolēma no rīta aiznest Kārļa mātei atslēgas un vakarā braukt uz Maskavu. Tur dzīvoja pāris kapitālu vīru, un tajā milzīgajā drūzmā bija vieglāk pazust. Sākumā Viktors somu uzmeta plecā, bet pēc tam nolēma atstāt, jo tad rokas būs brīvas" un negaidītā situācijā viņš justos labāk. Īsi pirms septiņiem Rita un Aija devās uz "Teiku". Ielas un trotuāru klāja slapja sniega putra, vietām ceļu aizšķērsoja milzigas lāmas.

— Dīvaini, ka tavs kavalieris nozīmēja randiņu tādā čuhņā. It kā Rīgā nebūtu romantiskāku vietu, — Aija pārtrauca ieilgušo klusumu.

— Tur es pati vainīga, jo ieminējos, ka te netālu dzīvoju. Nevaru saprast, kāpēc, bet man tāda nelaba nojauta. Un vispār es pirmo reizi piekritu ne no šā, ne no tā iet uz satikšanos.

— Nav jau spiesta liela. Es varu pieiet pie viņa un pateikt, ka tu saslimi vai negaidot aizbrauci.

— Kaut kā neērti. Cilvēks speciāli manis dēļ bus nācis. Bet tu esi tuvumā un papēti. Ja manīsi, ka mums kaut kas neveidojas tā, kā vajag, nāc klat.

Runādamas visādus niekus, viņas nonāca pie kinoteātra. Laukā nerimās salis vējš, tāpēc abas draudzenes iegāja kases telpā. Kamēr viņas izpētīja filmu repertuāru, pienāca septiņi.

— Pagaidīsim minūtes piecas, nav ko pirmajai skriet, — ieteica Aija.

— Varbūt neiet vispār?

— Aizej vien. Ja nepatiks, tūlit nāc šurp. Astoņos sāksies seanss, un skatīsimies Sncideri. Labi, ej vien — Ņi puha, ņi pera! Ja labi sviežas, rīt pēcpusdienā pieskrien. Norunāts?

— Labi, — nočukstēja Rita un izgāja ārā. Pie kinoteātra bija diezgan daudz cilvēku, turpat stāvēja ari vairākas vieglās mašīnas.

Rita pamanīja, ka no kāda žiguļa izkāpa Edvards un nāca šurp.

— Labvakar! Es nemaz nepamanīju, pa kuru laiku lu uzradies!

— Labvakar! Vai tad mēs jau uz tu?'

— Tā būs ērtāk. Vienalga, vienreiz jau uz lu pāriesim. Tad jau labāk ātrāk, nav ko lauzties, vai ne?

— Edvarda familiaritātē bija kaut kas nepatīkams.

— Var jau būt. Ko mēs darīsim? Varbūt aiziesim uz kino?

— Man ir padomā tevi pavest… Pavizināt ārpus Rīgas. Vislabāk aizraut līdz restorānam "Sēnitc".

Kā tu uz to skaties? Starp cilu, pati toreiz ieteici apmazgāt pirkumu, un es to vēl neesmu izdarijis…

— Bet kā tad jūs ar mašīnu?

— Nevis jūs, bet tu. Un es jau tīri simboliski. Davai, braukuši, mazais!

Rita bez īpaša noskaņojuma devās uz mašīnu. Viņa saprata, ka pati dumji darījusi, nākdama vispār uz satikšanos, un nolēma ieturēt manāmu distanci. "Padomā, tūlīt jau "mazais", tūlit uz tu! Freiers atradies! Žiguli nopircis uri domā, ka dāmas nu pašas metisies ap kaklu!"

Aija pamanīja, ka Rita ar Edvardu iesēžas tumšā žigulī. Viņa ātri izskrēja no kases telpas un pacentās ievērot mašīnas krāsu un numuru. Žigulis bija sarkanbrūns, numuru viņa saskatīt nepaspēja.

Pirmie divi cipari likās vai nu divdesmit trīs, vai divdesmit astoņi. Bet mašīna strauji uzņēma ātrumu un pazuda Juglas virzienā.

Viktors pie stūres jutās mierīgs. Uz spidometra rādīja septiņdesmit. Ar tādu ātrumu brauca lielākais vairums, daži viņu pat apdzina.

Palika aiz muguras Berģi; ārpus pilsētas parādījās sniegs. Mežs gar šosejas malām grima majestātiskā mierā.

"Kāpēc es piekritu braukt uz "Sēnīti"? Iedzers, sāks bāzties virsū… Ieskries kādā mašīnā… Dumjā zoss! Nevienam tu nevari atteikt! Ja šis piedzeras, labāk būs nemanot pazust un doties atpakaļ ar autobusu.

Kāpēc es piekritu braukt uz restorānu?" Rita sev klusībā pārmeta.

Bet žigulis mierīgi ripoja uz priekšu. Viktors mašinu vadīja kā rotaļādamies. Uz viņa labās rokas Rita pamanīja tetovējumu "Ediks". "Droši vien jūrnieks. Tiem jau slimība uz tetovējumiem. Kā tādiem cietumniekiem," viņa nodomāja, un 110 šīs domas atkal nez kādēļ kļuva neomuligi.

Drīz vien no tumsas iznira restorāna apgaismotais stikla kupols. "Sēnīte" bija klāt. Atstājuši mašīnu stāvvietā, viņi klusēdami devās iekarot šo mirdzošo citadeli. Pie durvīm stāvēja neliels pūlītis. Tāpat kā toreiz pie "Fortūnas", uzkrītoši plātījās zaļknābji — tineidžeri.

— Nav vietu? — Viklors pajautāja.

— Vietu diezgan. Veči uzsit cenu.

Pamazām visi tomēr iekļuva restorānā, kur orķestris jau spēlēja deju mūziku.

Viktors kādam oficiantam iespieda saujā divdesmit piecus rubļus un pieteica galdiņu tikai diviem.

Pēc neilga laika viņi dabūja vietu tālāk no orķestra. Pienāca tas pats oficiants un pasniedza Ritai ēdienkarti.

— Ja tev nav nekas pretī, parādi komandēšu es. Varbūt ir kāda īpaša vēlēšanās?

— Nav. Paļaujos uz jūsu izvēli.

Viktors pasūtīja uzkožamos, pudeli šampanieša, trīs simti gramus konjaka un divas kafijas.

— No karstajiem neko neņemsiet? — pārvaicāja oficiants.

— Divas karbonādes. Un dzērienu ari.

Oficiants ātri atnesa pasūtījumu — pirmīt iedotajam divdesmit pieciniekam piemita maģisks spēks.

Veikli atkorķējis šampanieti, viņš piepildīja divas glāzes, bet abās mazākajās ielēja konjaku.

— Patīkamu vakaru!

— Paldies, — Rita atbildēja, bet Viktors tikai nosmīnēja. Pēc tam viņš pieskandināja savu glāzi un klusi uzsauca pirmo tostu: — Nu, mazulīl, uz mūsu iepazīšanos!

Abi izdzēra savas glāzes, un ap sirdi kļuva kaut kā vieglāk.

"Droši vien par velti es uz Ediku dusmojos. Ar varu tak vi 1,1 s mani nespieda braukt. Un viņš nav vainīgs, ka man slikts noskaņojums. Jāpacenšas netaisīt tik dusmīgu ģīmi," Rita centās sevi noskaņot uz labāku vilni Vēlāk viņi dejoja, lai gan Ediks pēc veikla dejotāja nelikās. Pie mašīnas btūres viņš katrā ziņā izskatijās daudz pārliecinošāks. Deju laikā Rita juta viņa roku taustāmies gar muguru, tur, kur bija sasprādzēts kriišturis, pēc tam roka slīdēja zemāk un zemāk. Viss notika it kā nejauši, bet Rita šādas nejaušības zināja tīri labi. "Grābstās kā puišelis…" Viņa pacentās atstumt Ediku tālāk no sevis, bet nekas no tā neiznāca, jo viņš Ritas pretošanos nelikās manām. Pie galdiņa sarunas vairs isti neraisījās, jo Rita bija sākusi spītīgi klusēt. Viņa saspringti domāja, kurā bridi visērtāk nozust. Taču Ediks nenolaida no viņas acis, uri nekāda bēgšana neizdevās. Laiks gāja uz priekšu. Oficiants jau atnesa karbonādes, bet apetīte bija pazudusi. Pulkstenis tuvojās pusnaktij, un, kad Ediks gribēja pasūtīt vēl kaut ko dzeramu, Rita neizturēja: — Jūs varat pasēdēt, bet es braukšu. Vēl jau iet gan autobusi, garr taksometri.

— Brauksim. Vai tad es izskatos pēc tāda plenča, ko nevar no glāzītes atraut? Paldies par kompāniju. Žēl, ka tik maz mēs parunājām, bet varbūt tas taisni labāk. Kāds labums no lielas runāšanas?

Nekāds…

— Jūs varēsiet vadīt mašīnu?

— Tu domā, ka esmu pillā? Kārtīgam vīrietim tie pāris piņģeroti nav nekas. Brauksim angļu mierā.

Stāvvietā pa to laiku bija piebrauktas vairākas mašīnas, un Edvards kadu bridi domāja, ka labāk izbraukt. Rita klusi sēdēja aizmugurē un arvien vairāk nožēloja, ka ielaidusies šajā piedzīvojumā. Beidzot Viktoram izdevās izgrozīties no stāvvietas, un viņi izripoja uz šosejas. Tik vēlā stundā reti kāds brauca pretī vai apdzina. Viktors samazināja ātrumu un iegrieza sānu celiņā.

— Kāpēc mēs nogriezāmies no šosejas? — Rita izbijusies jautāja.

— Vai tad uz ceļa mīlēsimies?

— Ko jūs runājat! Brauciet ārā uz ceļa un nedomājiet man pieskarties! Es kliegšu!

— Kāpēc tad jākliedz, mazulit? Labāk jau klusām!

— Beidziet runāt aplamibas un brauciet ārā uz ceļa! — Rita nepajokam uztraukusies iebilda.

Stāvoklis viņai sāka likties bezcerigs. "Kas te mežā palīdzēs? Neviens. Jāmēģina bēgt."

Viktors tikmēr zinoši nolaida vienu priekšējo sēdekli un sāka mākties virsū. Rita ar mokām dabūja vaļā durvis un ieskrēja mežā. Bet nākamajā mirkli viņa sajuta tvērienu 110 aizmugures un iekliedzās: — Nē! Nē! Nevajag!

Izdzirdīs kliedzienu, Viklors sabijās, jo uz šosejas Ritas saucienus kāds varēja sadzirdēt. Ar vienu rāvienu nogāzis Ritu sniegā, viņš aizspieda viņai itiuli: — Nebļausties, dullā! Ķurķi gribi mani iebāzt!

Mežā atskanēja baiļu pilns sievietes sauciens pēc palīdzības. No egļu zariem nobira balts sniegs, zemē cīnījās divi cilvēki, un sieviete pēdējiem spēkiem mēģināja vēlreiz iekliegties, bet vīrieša spēcigā roka žņaudza ciet kaklu, un pēkšņi elpa it kā pārtrūka. Iestājās stindzinošs klusums. Sajutis, ka Rita beigusi pretoties, Viktors piecēlās. Nopurinājis sniegu no drēbēm, viņš atstāja nedzīvā pozā gulošo

sievieti un piegāja pie mašīnas. Aizdedzes atslēga bija pazudusi. Viktors saprata, ka izmetis to sniegā un tumsā meklēt atslēgu būtu veltīgas pūles. Atmetis ar roku, viņš sāka skriet šosejas virzienā. Sniegs bira kurpēs, un viņš juta. ka kājas kļūst slapjas. Viktors nožēloja, ka nebija paņēmis līdzi ceļasomu, un sāka iet uz Rigas pusi. Pēc pāris kilometriem viņu panāca taksometrs. Mašīnā sēdēja iereibuši kompānija. Šoferis pats pieturēja.

— Uz Rīgu?

— Jā.

— Sēdies iekšā, pa ceļam vien ir!

Mājās Viktors iekrita gulta ar visām drēbēm, bet ilgi nespēja iemigt. Miegs uznāca tikai uz rita pusi, un arī tad sapni tūlīt rādījās miliči un cietuma kameras. Atmodās viņš no nesaprotama trokšņa. Likās, ka lauztu viņa istabas durvis. "Laikam milicija! Uzoduši! Beigas!" Viktors pieskrēja pie loga un atrāva to vaļā. Troksnis kļuva vēl lielāks. Un tikai tagad viņš saprata, ka tas nāk no ielas, kur aiz loga viri ārdīja bruģi.

"Spoki nolādētie! Labāk būtu savas stulbās galvas dauzījuši!" Viktors domās lādējās un juta, ka dreb pie visām miesām.

Bruģa lauzēji gulēt vairs neļāva. Viktors no pudeles dzēra konjaku. Bailes pamazām norima. Tik slikti vēl nemaz nebija. "Ar to blondīni vajadzēja lēnāk, bet viņa cēla lielu brēku. Laikam jau aizgāja pie Pētera. Pati vainīga. Nogaidīšu, un tad jālaižas kaut kur tālāk. Varbūt neatradis."

Sameklējis somā skujamos verķus, Viktors uz ātru roku noskuvās. Tas nomierināja. Nomazgājies ar aukstu ūdeni, viņš atkal jutās tīri labi. Pēc tam ātri apģērbās, uzvilka jauno adas mēteli un pārlaida pēdējo skatienu savai mītnei. Te viss palika kārtībā.

Atnācis uz staciju, Viktors nolēma piezvanīt Kreilim, pēc tam tepat paņemt kādu mašīnu un aizbraukt pie Kārļa mātes. Viņiem bija sarunāts, ka tur viņš vienmēr tiks gaidits. Kā nekā dēla labākais draugs.

Iegājis telefona būdiņā, Viktors uzgrieza Kreiļa numuru. Klausuli ilgi neviens necēla, un viņš jau gribēja iet projām, kad beidzot atskanēja neapmierināta sievietes balss: — Klausos!

— Sveika! Kreilis mājās?

— Tas esat jūs! Es jūs pazīstu! Jūs esat zvērs! Necilvēks! Jūs jau pat Gunāra vārdu nezināt! Kaut jūs sapūtu!

— Es nesaprotu, par ko tādi lāsti? Vai Gunāram kas lēcies?

— Paņēma viņu! Sēž dūzenē! Kā es gribētu, kaut viņš jūs ari iegāztu! Tagad es zinu, ka tikai jūs pie visa vainīgs! Kad nebijāt jūs, nekur no mājām prom negāja! Kaut jūs nosprāgtu, kaut jūs ātrāk paņemtu ciet! Es pati tūlit zvanišu milicijai un leikšu, ka jūs esat pilsētā!

— Beidz muldēt, psihopāte! Ja mani paņems, mums abiem būs viška. To iegaumē. Viens viņš vēl var izkruķīties. Tāpēc turi muti un aizmirsti, ka esmu tev zvanījis! — Viktors nolika klausuli.

Tas vairs nebija labi. "Iekritis! Kā viņam nākuši uz pēdām? Par mani viņi zina? Ātrāk, ātrāk jātiek prom no šejienes! Kreilis klusēs, bet šie paši ātri vien uzodis visu."

Viktors pārlaida skatienu stacijas laukumam. Taksometru pieturā gaidīja cilvēku rinda. Taēu turpat netālu, kā vienmēr, stāvēja vairāki žiguļi un moskviči. Viktors ātri piegāja pie kāda no žiguļiem. Mašīnas īpašnieks saprotoši nolaida zemāk stiklu.

— Uz kurieni?

— Lidz Ulbrokas kapiem.

— Piecdesmit.

— Labi.

Viktors iesēdās blakus šoferim. Mašīna pamazām uzņēma ātrumu un drīz jau slīdēja pāri Deglava tiltam. — Kāds nomiris? — apvaicājās žiguļa īpašnieks.

— Jā. Abi veči.

— Nesen?

— Rudeni. Paskrēja zem mašīnas.

— Kas bija vainīgs?

— Paši…

— Jā, diez kas nav, — žiguļa īpašnieks apklusa un vairāk nerunāja visu ceļu.

Pie kapiem Viktors izkāpa un iedeva vīrietim piecdesmit​nieku.

— Varbūt pagaidīt? Par vēl vienu piecdesmitnieku es varu pastāvēt, man nekur nav jāsteidzas.

— Brauc vien. Man te tikšanās ar savējiem. Žigulis aizripoja. Viktors izgāja cauri kapiem un sāka iet pa meža ceļu. Nedaudz tālāk bija vairākas mājas. Vienā no tām dzīvoja Pūces māte un māsa.

Kad Viktors iegāja pagalmā, viņš pamanija, ka vairākos kaimiņu logos pavīd ziņkārīgas sejas.

"Stulbie pāķi! Skauž laikam, ka pie dāmām kāds parādījies!"

Viktors pieklauvēja, un durvis ātri atvērās. — Ā! Tas jūs! Labi, ka atbraucāt! Domājām jau, ka galīgi mūs aizmirsis. Kā tur Rīgā?

— Viss kārtībā, — Viktors atbildēja, mēģinādams slēpt savu nemieru — Velciet nost mēteli, mēs ar meitu tūlit gatavosim pusdienas.

— Paldies. Ziniet, ja jums nekas nebulu pretī, man gribētos uz pāris dienām pabūt lauku klusumā.

Tur pie logiem sākuši lauzt bruģi, caurām dienām elles troksnis.

— Nu kā jūs varat šaubīties, Viktor! Varat palikt te, cik ilgi vien gribēsiet. Ienesīsim jums jumtistabiņā malku, varēsiet dzīvot tur kā Dieva azotē… Tā ir Kārļa istaba, un tur neviens nemaisīsies.

Kārļa istabas durvis nebija aizslēgtas. Te bija viss, kas vienam cilvēkam vajadzīgs: skapis, dīvāns, atpūtas krēsls, kaudze vecu žurnālu un stūri pat noputējis televizors. Iekāris mēteli skapī, Viktors devās lejā pēc malkas. Pretī nāca Kārļa māsa Ināra.

— Labdien! Mamma sauc jūs uz istabu. Klausiet, citādi viņa bēdāsies! Mums tur augšā nekārtība.

Es tikmēr piekopšu.

— Istabai nav nekādas vainas. Malkas šķūnītis aizslēgts?

— Vaļā. Tikai mums neērti, jās taču ciemiņš!

— Malka ir vīrieša darbs.

Kamēr viņš sanesa malku, Ināra izmazgāja grīdu un noslaucīja putekļus. No lejas viņa uznesa tīru gultas veļu un vatēto segu. Nolikusi drēbes uz dīvāna, viņa iekura uguni. Istabā omulīgi sāka sprēgāt krāsns un drīz vien ielija mājigs siltums.

— Pēc minūtēm divdesmit nāciet pusdienās. Vēlāk mēs jūs liksim mierā. Vakarā varēsiet skatīties televizoru. Šis arī darbojas, lejā krāsu.

— Labi. Es tūlīt došos pie jums. Mazliet pasildīšos pie uguns. Te patiešām ir mājīgi. — Viklors centās būl inleresanls, jo Ināra raudzījās viņā tiri draudzīgi. Kārlis šķiroties bija informējis, ka māšelei nekas nebūtu pretī uzsākt mazu romāniņu, jo īsla kavaliera viņai neesot.

14 Tuvojās svētdienas pēcpusdiena, un Aija ar nepacietību gaidīja Ritu. "Laikam tīri labi gājis. Tāds izskatīgs puisis un vēl ar savu žiguli spētu sagrozīt prātu daudzām. Nebūtu toreiz gadījusies Rita, gan jau būtu sarunājis arī ar mani. Ja Ritai šis nebūs paticis, varēs vēl paskatīties."

Beidzot ap trijiem pie durvim atskanēja zvans. Beidzot! Aija nemaz neprasīja, kas atnācis, un atvēra durvis. Uz sliekšņa stāvēja divi virieši un Ritas māte. Ritas māte bija noraudājusies un brīdi pa bridim slaucija acis.

Vecākais no vīriešiem uzrādīja apliecību un paziņoja, ka viņi ir no milicijas. Pēc tam viņš pajautāja,

kad viņa pēdējo reizi redzējusi Ritu Šiliņu.

— Vakar ap septiņiem vakarā. Bet kas noticis?

— To jūs vēl uzzināsiet. Tātad kur jūs redzējāt Ritu Šiliņu?

— Viņa bija atnākusi pie manis ap kādiem trijiem. Pasēdējām, padzērām kafiju, un pēc tam viņai bija jāiet uz satikšanos.

— Jums zināms, ar ko viņai bija jāsatiekas?

— Mēs tā īsti neviena viņu nepazinām. Pagājušo otrdien viņš pie manis veikala iepirkās. Tobrīd bija ieskrējusi ari Rita, un tā viņi iepazinās.

— Kā izskatījās vīrietis, ko pirka, ko runāja?

— Viņš bija zaļā pusmēteli un džinsu uzvalkā. Nopirka melnu ādas mēteli un brūnu platmali.

Pusmēteli lika iesaiņot, bet mugurā atstāja jauno mēteli.

— Par sevi kaut ko stāstīja?

— Nē. Tikai pateica, ka sauc par Ediku. Un tā iznāca, ka Rita viņam laikam iepatikās, un viņš to uzaicināja satikties.

— Kur viņš nozīmēja satikšanos?

— Pie "Teikas". Bet kas noticis?

— Atļaujiet vēl mums uzdot jautājumus. Cikos viņiem bija jāsatiekas?

— Septiņos. Kad Rita atnāca pie manis, viņa vairs negribēja iet uz norunāto vietu. Viņa pierunāja mani nākt līdzi.

— Jūs gājāt divatā?

— .!ā. Atnācām pie kinoteātra nedaudz agrāk un stāvējām kases telpās. Mēs nolēmām, ja Rita negribēs palikt ar Ediku, tad abas iesim uz kino. Rita teica, ka ari Edikam piedāvās palikt uz filmu. Bet Ediks bija ar mašīnu, un viņi aizbrauca.

— Jūs palikāt skatīties filmu?

— Nē.

— Uz kuru pusi viņi aizbrauca?

— Juglas virzienā.

— Mašīnas marku un numuru neievērojāt.

— Man likās, ka tas bija sarkanbrūns žigulis. Numuram pamanīju tikai divus pirmos ciparus — vai nu divdesmit trīs, vai ari divdesmii astoņi.

— Toreiz veikalā vīrieša izskatu ievērojāt?

— Jā. Viņam varētu būt pāri trīsdesmit gadiem. Augumā virs vidējā. Tumši mati. Plecīgs. Nu, tāds drīzāk sportisks.

— Kādās naudaszīmēs maksāja par pirkumu?

— Simtniekos. Gluži jaunos.

— Ko vēl varat pateikt par to cilvēku?

— Laikam jau visu izstāstīju… Jā, vēl viņš nopirka lielu ceļasomu un saini ar vecajām drēbēm ielika tajā… Bet kas noticis?

— Diemžēl pats ļaunākais. Rita Šiliņa atrasta mežā nogalināta.

— Un tas virietis?

— Viņa nav.

— Rita laikam nojauta, — Aija nočukstēja. — Viņa tā negribēja iet uz satikšanos.

— Tagad jums jābrauc mums līdzi. Jūs nopratinās prokuratūras izmeklētājs un paradis uzzīmēšanai vairākas fotokartiles.

Ritas māte visu laiku raudāja. Aija gribēja pa ceļam pateikt satriektajai sievietei kādu mierinājumu, bet mēle neklausīja. Viņa kopš pirmajiem jautājumiem saprata, ka noticis kaut kas neglābjams, un jutās pie lā vainīga. Prokuratūrā viņa izmeklētājam atkārtoja visu, ko bija pirmīt liecinājusi. Pēc tam, kad Aija

parakstīja nopratināšanas protokolu, viņai parādīja vairākas fotogrāfijas. Vienā no tam bija Ediks, Aija viņu tūlīt pazina.

15 Pēc nogalinātas sievietes atrašanas milicija izsludināja trauksmi. Steidzīgi tika pārbaudīti visi agrāk sodītie par līdzīgiem noziegumiem. Lidostās, stacijās un autoostās parādījās pastiprinātas patruļas.

Pārdevējas liecības apstiprināja versiju, ka jāmeklē Viklors Blumbergs. Tika nolemts plaši informēt iedzīvotājus par bīstamā noziedznieka meklēšanu. Visos autobusos, tramvajos, trolejbusos un veikalos parādījās Blumberga fotogrāfijas. Milicijas paziņojumus par viņa meklēšanu atkārtoti raidīja gan radio, gan televīzija. Šiem pasākumiem bija jāizraisa Blumberga vēlēšanās ātrāk pazust no Rigas, pazust pat tālāk no republikas. Tāpēc vienlaikus visus bēgšanas ceļus pastiprināti kontrolēja milicijas posteņi.

Operatīvo pilnvaroto Eglīti norīkoja posteni Deglava ielas galā. Viņam palīgos bija tris miliči, viens no tiem seržants Gurskis, kurš centās pārējiem noziedznieku pēc iespējas sīkāk aprakstīt: — Nu tāds aizdomīgs tips. Es jau toreiz pie "Fortūnas" domāju, ka tā kompānija nav tīra.

— Kāpēc tad neņēmi ciet? — pārmeta viens no miličiem.

— Uz kāda pamata? Redzu pēc fizionomijām, ka tie nav godigi cilvēki, bet tāpēc vien jau nevar ņemt ciet. Nu, klausieties. Augumā tas otrais vēl būdigāks. Tas jau tagad sēž. Bija vēl viens. Nu, bet tik glums, ka nemaz nedabūju pat ielāgot pazīmes. Kā zutis aizslīdēja. Bet Blumbergs pēc izskata pat tīri simpātisks likās. Es vēl nodomāju, kam šis sapinies ar tiem tipiem…

— Es gan būtu visus viņus grābis ciet! — viens no miličiem nevarēja rimties.

—Tu tikai tā domā. Tad jau "Fortūnā" bieži vien būtu vai puse apmeklētāju jāņem ciet. Labāk klausies, ja gribi viņu nepalaist garām. Blumbergam seja pat inteliģenta. Tāds tīrs un sakopies.Nemaz nepateiksi, ka noziedznieks.

Sarunas bieži pārtrūka, jo bija jāpārbauda mašīnas. Ieskatījušies kabīnē, viņi domās salīdzināja braucējus ar Blumbergu. Autobusiem viņi parasti izgāja cauri salonam. Pasažieri skaļi čukstēja: "Meklē Blumbergu. Esot slepkava."

Pusnakti vigus nomainīja, un lidz astoņiem rītā visi bija brīvi. Astogos norunāja tikties tieši posteni.

— Jūs tikai siltāk saģērbieties! Zem šineļiem paveiciet kādu džemperi, kājās uzraujiet velteņus, — atvadoties saviem miličiem ieteica leitnants Eglitis. Astoņas stundas nostrādāt salā un vējā nebija viegli.

Pārnācis mājās, Eglitis gulēja kā nosists.

16 Viktors gulēja slikti. No rita viņš saprata, te palikt spēs, augstākais, pāris dienu. Mājinieki pret viņu izturējās labi, bet viņš baidījās dzīvot kā mednieku ielenkts vilks. Viktors labi redzēja, ka, tiklīdz viņš izgāja uz šķūnīti pēc malkas vai tāpat pagrozīties svaigā gaisā, kaimiņu mājas cilvēki bija gatavi vai aprit viņu ar acīm. Iepriekšējā vakarā viņš tūlit pēc pusdienām ielikās gulēt. Šorīt Kārļa māte un Ināra kaut kā vairījās viga skatiena, lai gan Viktors pats nealka īpašas tuvibas. Ko vigš varēja šim sievietēm pastāstit?

Par to, kā vigi ar Kārli dzīvoja Tjumegas mežos? To viņām pašām nebija grūti iedomāties. Tāpēc tūlīt pec brokastīm Viktors atkal uzkāpa savā istabiņā un nolikās gulēt. Nez kāpēc atmiņā uzpeldēja medibas, kurās viņam iznāca piedalīties tūlīt pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma. Vairāki brīves cilvēki, kopā strādādami, bija ar viņu iedraudzējušies, un pāris dienu pēc tam, kad cietuma vārti aiz viņa aizvērās, izlaizdami viņu brīvībā, Viktors vēl nodzīvoja pie šiem vīriem. Iekrita brīvdienas, un viņa bijušais brigadieris meža

darbos Boriss Kudrevs aicināja pamedit vilkus. Borisam bija lieka bise, un Viktors labprāt piekrita pabradaties pa mežiem kā brīvs cilvēks. Dzinējsuņi jau bija sadzinuši vilku pēdas un tagad rēja mežā kā negudri. Viņus iedrošinādami, mednieki reizi pa reizei raidīja šāvienus gaisā. Tādās reizēs no kokiem izspurdza nobiedēti putni, egļu zaros zibēja vāveres, Boriss sava suņa balsi pazina — tā attālinājās dziļāk meža biezoknī, un viņi nolēma paskatīties, kas tur notiek. Driz vien Boriss parādīja Viktoram divas pēdas.

Lielākās piederēja vilkam. Viktors medībās piedalījās pirmo reizi, lai gan šāvis ar bisi un citādiem šaujamajiem bija ne reizi vien. Abus pārņēma medību azarts.

— Es iešu pa pēdām, bet tu pamēģini doties riešanas virzienā. Ej taisni un nogriez viņiem ceļu.

Tikai nebliez virsū sunim! — Boriss nobrīdināja.

Vilks pa to laiku centās aizvilināt dzinējus tālāk no sava midzeņa. Tur izbiedētā vilcene palika sargāt mazos vilcēnus. Vilks bija milzīgs un cerēja tikt ar savu vajātāju galā. Viņam likās, ka viņu vajā tikai viens suns. Tas arī bija prāvs, bet vilks saprata, ka spēs viņu pieveikt. Tikai ātrāk bija jātiek tālāk no midzeņa. Un vilks lauzās dziļāk un dziļāk biezokni, nikni atskatīdamies vajātājā. Midzenis jau bija palicis tālu aizmugurē, pārējie suņi rēja citā pusē. Izskrējis klajākā laukumā, vilks pavērās atpakaļ. Tur skanēja nikni rējieni un brakšķēja lūstošie zari. Vilks paskrēja vēl nedaudz uz priekšu un gatavojās pieņemt ciņu.

Tajā bridi viņš pamanīja mednieku. Ari Viktors vilku redzēja un turēja viņu uz mērķa. Vilks saprata, ka nokļuvis lamatās, un taisīja lēcienu uz eglišu jaunaudzes pusi. Šāviens viņu panāca gaisā. Tajā pašā mirklī sveloša sāpe apdedzināja plecu. Ievainotais zvērs eglītes nesasniedza. Kad viņš pēdējiem spēkiem mēģināja kūleņot uz to pusi, sāpes kļuva neciešamas, un sniegs visapkārt nokrāsojās sarkans. Suns rēja vēl niknāk, un vilks saprata, ka tagad nespēs pretoties. Viņš iekaucās un mēģināja vēlreiz pielēkt kājās, bet Viktors izšāva otro reizi, un milzīgais vilks sastinga sniegā. Tagad suns skraidija apkārt beigtajam vilkam, un viņa rējieni atbalsojās simtgadīgajā mežā. Viktors dzirdēja, kā lūst biezokņa eglītes, redzēja smaidošo Borisu.

— Nogāzi gan! Milzīgs kā lācis! Būtu nopūdelējis, tāds zvērs tevi saplosītu kā nieku!

Viktors no šīm medībām prieku neguva. Kad vakarā viri dzēra uz viņa veselību Sibirijas degvīnu, viņš kļuva pavisam nomākts. Kad sibīrieši prasīja, kas šim vainas, Viktors atbildēja: — Veltīgi es to vilku noslaktēju. Ko viņš man ļaunu darījis? Cik reižu pats neesmu bēdzis no vajātājiem kā tāds zvērs? Visiem gribas dzīvot. Arī zvēriem.

— Nu jā, salīdzināji ar! Tas taču vilks! Plēsoņa! Bet mēs cilvēki.

— Ar ko mēs labāki? Vilki iznicina dzivniekus, mēs vilkus. Tas pats vien iznāk.

— Nu. nu! Vilki ir zvēri, mēs cilvēki, — mednieki negribēja piekrist. Lai gan Viktora izjūtas viņi sāka saprast. Jo, patiešām, viņš taču nebija labāks par zvēru, kad uzbruka neaizsargātiem cilvēkiem. Un viņš maz atšķirās no vilka, kad bēga no saviem vajātājiem.

Tūlīt pēc šīm medibām Viktors bija devies prom no Tjumeņas mežiem.

Noskurinājies no šīm atmiņām, Viktors paņēma vecās avīzes. "Ciņa" rakstīja par ASV prezidenta R. Niksona gaidāmo vizīti Maskavā, "Izvestija" nopublicējusi kāda grēkus nožēlojuša spiega S. Lipavska vēstuli. "Zvaigznē" Viktors atrada Andra Kolberga kriminālromāna fragmentu, izlasīja pāris rindas, bet tad atlika žurnālu malā. Kāda jēga to visu lasīt? Vai tad viņa paša dzive nebija visīstākais kriminālromāns? Somā žūksnis salaupītas naudas, līdz nāvei pārbiedētā sardze no alus darītavas, sniegā ieputinātā blondīne. Kāpēc viņš bija uzbrucis tai dāmai? Būtu ar viņu pārgulējis, droši vien nebūtu aizticis. Būtu pat aizvedis līdz mājām. Bet ši sadomāja tēlot svēto! Kliegs! Sauks palīgā! Kad tēvs tādas vadāja uz mājām, neviena nekliedza. Šis bija labāks. Nu, protams, direktors! Skan gandrīz tikpat lepni kā ģenerālis! Sava mašīna, labākie restorāni… Bet kas bija viņš? Nekas. Tāpēc jau bļaustījās. Būtu viņš ģenerālis vai direktors, pati kārtos kaklā.

Domas nemicrigi šaudījās pa galvu. "Vakar tā Ināra skatījās kā tāds jauns gotēns uz sugas bulli. Bet šodien jau uzpūtusies. Varbūt dusmīga, ka nepaaicināju pa nakti pie sevis? Bet kas to varēja zināt. Ja dikti gribēja, varēja pati uzkāpt. Nav jau svešās mājās, ka būtu jākaunas."

Viktoram sagribējās pabūt kopā ar cilvēkiem, un viņš kāpa lejā. Iegājis istabā, Viktors redzēja, ka Ināras māte ārda vecu džemperi un Ināra tin kamolā dziju. Tas likās jocigi, viņa mājās nekad neārdija vecus džemperus. Tos vienkārši izmeta lupatās un nopirka jaunus.

Pa televizoru rādīja raidījumu skolēniem.

— Vienam kļuva garlaicīgi. Var pie jums pasēdēt?

— Sēdiet, sēdiet. Mums" te tāds nieka darbs, bet jūs paskatieties televizoru. Drīz rādīs filmu, — Kārļa māte atbildēja.

Viktors apsēdās blakus Inārai un skatījās, kā viņa veikli tin kamolu.

— Es jums palīdzēt nevaru? — Viktoram kļuva neērti, ka viņš sēž bez darba.

— Ko jūs, tā jau mums tikai tāda niekošanās, — atkal noteica māte, bet Ināra savādi klusēja.

Raidījums skolēniem beidzās. Uz ekrāna lieliem burtiem parādījās uzraksts "Milicijas paziņojums".

Pēc tam diktors nolasīja tekstu: "Milicija meklē sevišķi bīstamu recidīvistu Blumbergu Viktoru Andreja dēlu, dzimušu 1960. gadā Rīgā. Viņa pazīmes: augums 185 centimetri, plecīgs, mati tumši, acis brūnas. Ģērbies zilā džinsu auduma uzvalkā, melnā ādas mētelī. Var uzdoties par Ediku. Galvā var būt brūna platmale, rokās zila ceļasoma."

Tagad ekrānā bija redzama viena no Viktora fotogrāfijām, kādu no Tjumeņas viņš bija nosūtījis saviem vecākiem uz Klaipēdu. Bet diktors turpināja: "Jebkuras ziņas par meklējamo lūdzam nekavējoši sniegt tuvākajai milicijas nodaļai vai zvanit pa telefonu 02. Sakarā ar to, ka pilsonis Blumbergs tiek meklēts par bīstamiem noziegumiem, visas personas, kuras viņu apzināti slēps,tiks sauktas pie kriminālatbildības."

Pēc tam diktors milicijas paziņojumu atkārtoja krievu valodā.

— Izslēgsim to kasti, kino beidzies, — Viktors noteica pārvērstā balsi. Uzmeklējis dīvāna aizmugurē kontakta rozeti, viņš izrāva vadu. Televizora ekrāns nodzisa.

— Jūs jau zinājāt? — Viktors pavaicāja.

— Jau vakar vakarā paziņoja, — Ināra atbildēja. — Bet pa radio atkārto ik pēc pāris stundām.

— Par mani neviens nav interesējies?

— Nē. Tikai kaimiņi acis nenolaiž.

— Man jātiek projām.

— Labāk nogaidīt lidz vakaram, kad iestāsies tumsa. Bet uz kurieni jūs iesiet? Varbūt labāk pašam pieteikties? — Ināra ieminējās ar neslēptu uztraukumu.

— Kā tad! To tik viņi gribētu! Man jāpasteidzas vēl līdz tumsai. Vai jums nav mājās kaut kas 110 Kārļa drēbēm?

— Gan jau atradīsies. Bet nemanītam no mums grūti aiziet. Te logi visapkārt… Ejiet augšā, mēs pameklēsim drēbes. Ja kāds ienāks, sēdiet klusu. Mēs pašas pasauksim.

Viktors drebošiem soļiem kāpa uz. otro stāvu. Viņš atkal atcerējās vilku, kuru bija vajājis Tjumeņas mežos. Kāpēc viņš nošāva skaisto zvēru? Kāpēc viņš toreiz piekrita iet medibās? Vai tagad viņš nebija tāds pats vilks, kuram mednieki dzina pēdas? Vai ārā jau nerūca mašīnu motori?

Viktors pieskrēja pie loga. Nē, ārā pagaidām viss bija klusu. Tikai baltas sniega pārslas kā rotaļādamās lidinājās debesīs.

17 Pirms astoņiem leitnants Eglitis ar gadijuma mašīnu devās uz posteni pie Deglava ielas. Viņš jau iztālēm pamanīja, ka kolēģi pārbauda mašīnas.

— Tas viss tā Blumberga dēļ? — ievaicājās šoferis.

— Jā.

— Tādu trauksmi ilgi neesmu piedzīvojis. Laikam jau kaut ko nopietnu sataisījis?

— Tā rādās.

— Slepkava? — šoferis mēģināja izdibināt.

— Ļoti iespējams. Katrā ziņā tas ir bīstams noziedznieks.

— To es zinu, — šoferis norādīja uz milicijas paziņojumu mašīnas kabīnē. — Mums jau vakar izdalīja.

Pa to laiku klāt jau bija postenis, un milicijas seržants ar zizli norādīja, kur viņiem apstāties.

Pienācis klāt, viņš sakārtoja automātu un stādījās priekšā: — Seržants Gurskis. Dokumenti kārtībā?

— Lūdzu, — šoferis pasniedza tiesības un ceļazīmi.

— Ko vedat?

— Jūsu kolēģi! — šoferis iesmējās.

Seržants pamanīja Eglīti uri atdeva šoferim dokumentus.

Iepriekšējā maiņa devās pa mājām.

Eglītis kopā ar savie miličiem sāka pārbaudīt mašīnas. Tikai daži cilvēki izrādīja neapmierinātību, kad bija jākāpj ārā no kabīnes, lai atvērtu bagāžnieku. Lielākais vairums novēlēja vīriem, kaut ātrāk to banditu dabūtu rokās. Pēc tam, kad ārā jau bija pavisam gaišs, zemu pāri postenim pārlidoja helikopters, apmeta loku un kā sveicinādams pariņķoja virs posteņa, tad tikpat zemu aizlidoja Rumbulas virzienā.

— Savējie! — Gurskis priecīgi iesaucās. — Šoreiz pamatīgi noorganizēts. Nekur tas Blumbergs nespruks!

— Būtu jau labi, ka ātrāk dabūtu rokās, — piekrita Eglītis. Viņš negribēja stāstīt seržantam, ka laikam pamatīgi apsaldējies, jo uz rīta pusi kapteini sāka mocīt klepus.

Satraukti kā ielenkts zvērs. Viktors staigāja pa istabu no viena gala uz otru. Kārļa māte klausijās viņa soļos, un viņai likās, ka tos dzird visa Ulbroka.

— Klausies, meit, man sirds nav mierīga. Ja jau šo tik traki meklē, būs pastrādājis briesmīgas lietas. Un par viņa slēpšanu tak draudēja ar tiesu. Ko mums iesākt? — māte nobažījusies pārtrauca klusumu.

— Būtu gudrs, pats aizietu. Vienalga viņam beigas. Kad fotogrāfiju parāda pa televizoru, tad jau katrs pretimnācējs pazīs, ka tas ir viņš.

— Varbūt ieskriet pie kaimiņiem un piezvanīt brigadierim? Arvīdam galva uz pleciem, gan zinās, ko darīt. Es par to visu nakti domāju…

— Es jau arī, tikai ko brālis teiks? Uzzinās tie bandīti un cietumā viņam galvu noraus. Viņi jokus nepazīst.

— Bet mums ciest viņa dēļ? Pati dzirdēji, kas draud par slēpšanu. Nē, es iešu piezvanīšu Arvidam.

Ja Viklors prasa mani, saki, ka esmu pie lopiem. Pati sēdi istabā un gaidi šeit.

Māte uzmeta plecos mēteli un klusi izgāja laukā. Ināra redzēja, kā viņa pieklauvēja pie kaimiņu durvīm un ātri pazuda aiz tām.

19 Viktors atkal iekrita gultā. "Ko darīt? Vai tiešām beigas? Vai tiešām nav nekādas izejas? Ja viņi atraduši Ritu, tad kriška. Pārvilkt krustu pāri visam, kad nav nodzīvota vēl ne puse dzīves! Nē, tas nevar būt! Izejai jābūt! Nogaidīšu te līdz tumsai un tad laidīšos projām. Vislabāk ar kādu gadījuma mašīnu.

Tagad galvenais bez panikas visu izdomāt lidz galam. Ja izdotos tikt projām, gan viri palīdzētu. Nevar būt, ka viņi meklēs pa visu pasauli!"

Viktors mierināja sevi, bet nemiers pieauga. Nojauta spītīgi sacīja, ka pienākusi reize norēķināties

par visu.

Un pēkšņi viņš atcerējās Viju. Tas bija tūlit pēc tam, kad viņš iznāca no pirmā ieslodzījuma. Vecāki jau dzivoja Klaipēdā, bet viņš uz turieni pārcelties negribēja. Apmetās pie tēva radinieces Jūrmalā, kur Mellužos viņai bija sava māja. Nevarētu teikt, ka Vilmaņa madāma būtu īpaši priecājusies par Viktora radnieciskajām jūtām, bet gluži atteikt arī viņa nevarēja. Madāmas mājā bija veselas sešas istabas un vēl divas verandas, taču pati viņa dzīvoja vienā un verandā. Pārējās istabās mitinājās īrnieki. Augšējā stāvā vienā no istabiņām dzīvoja Vija. Viktors viņu tūlīt ievēroja. Vijai tikko bija palikuši astoņpadsmit gadi, un viņa līdzinājās skaistai, nereālai būtnei. Kuplie mati nepaklausīgi plivoja vējā, un acīs vienmēr mirdzēja jaunības prieks par dzīvi. Kad viņas acis sastapās ar Viktora alku pilno skatienu. Vijas uzacis savilkās tikko manāmā lokā »t kā bridinot — liecies mierā un nejauc galvu!

Viktors zināja, ka Vija strādā kādā kombinātā par mācekli un redenī gatavojas iestāties universitātē.

Un tomēr drīz vien Viktors salauza Vijas pretestību. Viņi arvien biežāk gāja kopā peldēties, arvien biežāk kopā sauļojās, bet ar laiku Vilmaņa madāma sāka manīt, ka Viktors verandā pa naktīm vairs neguļ.

Noprasījusi Viktoram, vai viņš domā to meiteni precēt, viņa izdzirda no sava radinieka atbildi, ka visas jau nevar apprecēt un tādu meitenīšu esot pilna pasaule. Pēc tam viņai bija saruna ar īrnieci. Ko viņas runāja, Viktors nekad neuzzināja, bet pēc šīs sarunas Vija no viņiem aizgāja. Vasaras nogalē viņa sameklēja Viktoru un pavēstīja, ka viņiem būs bērns.

— Mums? Tu joko! No tās ķezas jātiek vaļā!

— Bet lu taču visu laiku teici, ka mani mīli un mēs apprecēsimies! Tu pats teici, ka gribi bērnu!

— Jocīgā! Ko tad citu vīrieši gultā saka!

— Ko man tagad darīt?

— Es jau teicu, ka jātiek vaļā! Medicīnai tas tirais nieks. Tu būsi ne pirmā, ne pēdējā.

— Par vēlu. Tad vajadzēja agrāk.

— Par vēlu nav nekad. No maniem čomiem ne viens vien tādā ķezā jau bijis. Ir kāda daktere, kura pat septītajā mēnesī vēl visu nokārto… Naudu es iedošu. Šovakar pat sarunāšu, bet rīt pienāc te ap šo pašu laiku.

— Es baidos! Kāpēc mēs nevaram atstāt? Tu taču teici, ka mani mīli! Kāpēc tu tā darīji? — Vijas balss aizlūza.

— Nespēlē teātri. Tu vēl paldies man teiksi. Rīt esi klāt, bet tagad man jāiet.

Otrajā dienā Vija atnāca. Tiešā ceļā viņi devās pie dakteres, kura pēckara gados bija beigusi feldšeru skolu. Viktors jau bija samaksājis piecdesmit rubļus, tāpēc saruna ar svešo sievieti notika isa.

— Te būs mana dāma. Vajag iztaisit visu pa pirmo zorti.

— Neraizējies, viss būs kārtībā, — sieviete atbildēja. — Pienāc rīt vakarā — un varēsi saņemt savu sirsniņu sveiku un veselu. Tikai uz priekšu esiet gan uzmanīgāki!

Kad noteiktajā laikā Viktors atnāca apskatīt, kā viss beidzies, sievietes dzīvokļa durvis bija aizzīmogotas ar milicijas zīmogu. Viktors tikai vēlāk uzzināja, ka Vijai nespējuši apturēt asiņošanu un viņa nomirusi. Sākumā ši vēsts tā satrauca, ka viņš gribēja iet un pieteikties milicijā, bet draugi pierunāja nedarīt muļķības. Vijai šis solis neko nelīdzētu, un pēc likuma vainīga tikai feldšeriene. Ar gadiem šis notikums bija izdzisis no Viktora atmiņas, bet tagad tas atgriezās un nebija vairs aizdzenams projām.

Kāpēc viņš pēkšņi to visu atcerējās? Vai tiešam ari par to bus jāatbild?

20 Iegājusi kaimiņu dzīvokli, Kārļa māte nezināja, ar ko sākt sarunu. Bet kaimiņiene pati ķērās pie lielas: — Kādi trakumi, kādi trakumi! Tas esot briesmīgs slepkava! Znots bija Rīgā, tur visos

trolejbusos un tramvajos tā bandita bildes izlīmētas!

— Briesmīgi gan! Es gribētu piezvanīt Arvīdam. Tu tikai nesaki nevienam. Pie mums atnācis kāds dēla drauģelis. Man vajag paprasīt brigadierim padomu. Varbūt jāsauc milicija, lai šo pārbauda?

— Mēs jau redzējām to vīrieti. Un es tev teikšu, ka viņš dikti līdzigs tam slepkavam. Ja tu nebūtu nākusi, es droši vien pati piezvanītu… Labi gan. ka ienāci, es taisni nezināju, ko man darīt. Zvani tik mudīgāk, — kaimiņiene vedināja Kārļa māti pie telefona.

Uzgriezušas brigadiera dzīvokļa telefonu, abas gaidīja. Beidzot tajā galā noņēma klausuli.

— Hallo! Vai brigadieris būtu mājās?

— Kur ta mājās! Kantorī! Zvaniet uz turieni!

Kārļa māte uzgrieza kantora numuru. Klausulē atskanēja kādas meitenes balss.

— Vai Arvīds pie jums nebūtu?

— Brigadieris?

— Jā, jā, brigadieris.

— Tulit pasaukšu pie telefona.

Pēc mirkļa Kārļa māte jau stāstīja Arvīdam, ka vakar pie viņiem atnācis kāds dēla drauģelis un esot līdzīgs tam bandītam, ko rādīja pa televizoru. Brigadieris tūlit kļuva tramīgs un deva padomu: — Sēdiet mājās un izliecieties, ka neko nezināt. Es aizskriešu līdz tuvākajam milicijas postenim un braukšu pie jums.

— Mums nekas nebūs?

— Nebūs, esiet droši. Jūs taču paziņojāt! Ejiet tik uz māju, mēs tūlit būsim klāt. — Brigadieris nolika klausuli.

— Paldies par telefonu, kaimiņien. Tagad gan pa sētu daudz nestaigājiet. Tūlīt būs klāt miliči, un visādi var gadīties.

Kārļa māte atgriezās mājās.

— Nav nācis lejā? — viņa vaicāja meitai.

— Nē.

— Sameklēsim viņam drēbes, ja nonāk un prasa, lai ir pie rokas.

Viņas izņēma no skapja kādu no dēla uzvalkiem, siltāku mēteli un ziemas cepuri. Abām palika žēl Viktora, jo viņas labi saprata, ka viņa stundas tagad ir skaitītas.

Brigadieris nevienam neko nestāstīja, lai gan sievietes no sarunas juta, ka noticis kaut kas nopietns.

Sētā stāvēja vilītis. Šoferis lasīja rajona avīzi.

— Ko tu gaidi, Zigmār? — Arvīds viņam noprasīja.

— Zootehņiķi. Tu ko gribēji?

— Zini, lai tā zootehniķe pagaida. Mes ķersim to bandītu.

— Brigadieris ietrausās blakus šoferim.

— Tu neesi ierāvis?

— Braucam uz autoinspekcijas posteni, tur stāvot miliči. Es tev nopietni saku. Zvanīja Pūces māte, pie šiem vakar atkūlies kaut kāds cietumnieks. Es to veceni pazīstu, par velti viņa nezvanīs. Šoferis saprata, ka brigadieris nejoko, un sniegs nokūpēja vien šosejas virzienā. Pie autoinspekcijas posteņa viņus apturēja miliči. Pienāca leitnants un seržants. Arvīds pirmais uzrunāja leitnantu: — Mums tāda steidzama lieta. Jūs nevarētu uz paris vārdiem iesēsties pie mums?

Kad Eglītis bija jau iekšā, brigadieris stadijās priekšā un turpināja: — Mēs zinām, ka jūs meklējat noziedznieku. Man te nupatās piezvanīja kāda cietumnieka māte un pateica, ka pie viņiem uzradies dēla drauģelis. Ari no cietumniekiem. Esot stipri līdzīgs tam bandītam.

Vai mēs nevarētu aizskriet paskatīties?

— Tūlīl brauksim, — Eglitis atbildēja un izkāpa no mašīnas, lai pasauktu miličus.

— Kaut kas lēcies? — Gurskis pajautāja.

— Var gadīties. Viri saka, ka Ulbrokā kādās mājās parādījies aizdomīgs subjekts. Tu man brauksi lidzi, bet jūs abi turpiniet pārbaudit mašīnas, — Eglitis nokomandēja.

— Divatā būs pagrūti. Ja kas, tad Blumbergs ies uz visu. — viens no miličiem iebilda.

— Nekas, mēs būsim četri!

Brigadieris un šoferis piekritoši māja ar galvu.

Pa ce|am leitnants pielādēja pistoli.

Pabraukuši garām kapsētai, viņi izbrauca cauri nelielam mežiņam un tuvojās māju pudurim, aiz kurām atkal stiepās mežs. Tagad viņi bija kā uz delnas, tāpēc Eglitis noprasīja šoferim: — Vai no otras puses nevarējām piebraukt?

— Tur nav ceļa. Šis vienigais. Bet mēs paspēsim, — šoferis saprata leitnanta bažas.

Kad līdz mājām bija palicis pavisam nedaudz, viņi visi reizē pamanīja cilvēku, kas pāri laukam skrēja uz meža pusi.

— Izlaidiet mūs tepat un gaidiet sētā! — Eglītis nokomandēja, un viņi abi ar seržantu izlēca no mašinas. Viņš lika Gurskim skriet uz meža ieloku un nogriezt bēglim ceļu, bet pats sāka dzīties pa viņa pēdām. Attālums starp viņiem samazinājās,taču ari mežs bija jau pavisam tuvu. Leitnants un arī Gurskis saprata, ka mežā viņi bēgli var pazaudēt.

Pamanījis seržantu ar automātu rokās, Viktors uz mirkli apstājās. Vai tieši tāpat Tjumeņas mežā viņš nebija vajājis lielo vilku? Viktors strauji metās uz otru pusi un tajā pašā mirkli pamanīja leitnantu, kurš bija jau pavisam tuvu. "Jāpaspēj tikt lidz mežam, jāpaspēj!" Bēglis saņēma pēdējos spēkus un sāka skriet vēl ātrāk.

— Stāt! Blumberg, slāt! Es šaušu! — Un nākamajā mirklī aizmugurē atskanēja šāviens.

Mežs jau bija pavisam tuvu. Vēl pāris soļu. Taču līdzās nogranda šāviens. Viņam pat likās, ka sadzirdēja, kā blakus nosvilpa lode. Instinktīvi viņš lēca uz otru pusi. Vai tieši tāpat toreiz no viņa nebija bēdzis tas vilks? Atskanēja trešais šāviens, un ass trieciens apsvilināja krūtis. "Laikam beigas. Cik tas ir vienkārši," Viktors krītot paspēja nodomāt. Acis satumsa, un viņš sajuta neizturamas sāpes visā ķermenī.

Blumbergs attapās tikai tad, kad miliči atlieca viņa rokas uz muguras un uzlika tām dzelžus. Ar pūlēm atvēris acis, viņš joprojām neko neredzēja, jo bija nogāzies ar seju sniegā.

— Celieties kājās un ejiet uz mašīnu! Jūsu spēle ir zaudēta, Blumberg. Nu, žiglāk, žiglāk, pie skriešanas jūs bijāt veikls diezgan!

— Es nespēju piecelties. Izsauciet ārstu. Man krūtis iestrēgusi lode, — Blumbergs tik tikko spēja izdabūt pār lūpām. Viņš vēl nezināja, ka tās ir tikai baiļu sāpes.

Ar mokām pacēlis galvu, viņš sev lidzās ieraudzīja milicijas seržantu un leitnantu, kurš bija uz viņu šāvis. Seržants likās kaut kur agrāk redzēts. Tad viņš izdzirda soļus un pamanīja, ka pie viņiem skrien vēl vairāki cilvēki.

— Pietiek tēlot, Blumberg! Es šāvu gaisā, un ievainots jūs neesat. Celieties tik kājās, un ejam uz mašīnu! — leitnants vēlreiz uzrunāja bēgli. Redzēdami, ka Blumbergs piecelties tiešām nav spējīgs, vīri palīdzēja viņam tikt kājās, un tikai tad pamanīja sniegā somu, kurai Blumbergs bija gulējis virsū.

Miliču pavadībā bēglis brida pa čaugano sniegu, un roku dzelži neļāva viņam noslaucīt sviedrus, kas sīkām un netīrām straumītēm plūda pa seju. "Varbūt tas viss man tikai rādās? Varbūt es murgoju?"

Blumbergs uz brīdi iedomājās. "Varbūt tas ir nejēdzīgs sapnis?"

Bet tas nebija sapnis. Pa priekšu brida milicijas seržants ar automātu plecā un rokās nesa viņa zilo ceļasomu…

ROMAS BRĪVDIENAS

Trijos mums visiem jāsapulcējas pulkveža Zariņa kabinetā uz operatīvo sanāksmi sakarā ar Līgo svētkiem. Faktiski izmeklētājiem tur nebūtu ko meklēt, jo mēs katrs savu darbu zinām bez visādām papildus instruktāžām. Mūsu vienigā instruktāža ir Likums. Likums ar lielo burtu. Bez interpretācijām un izņēmumiem. Taču mūsu priekšnieks laikam nejustos priekšnieks, ja reizi pa reizei nesavāktu kopā maksimāli visus padotos. Var jau arī būt, ka pulkvedim ir zināma taisnība, un šāda disciplīna milicijā labāk mobilizē mūs visus kopīgajam uzdevumam — cīņai ar noziedzību. Pie tam šīs cīņas diapazons ir visai plašs — sākot ar slepkavām un laupītājiem, beidzot ar afēristiem, kabatzagļiem un visparastākajiem klaidoņiem.

Jā, starp citu, es esmu izmeklētājs Gints Garkalns. Lielīties neiešu, nekādu īpašu nopelnu man vēl nav, un pagaidām esmu tikai ierindas izmeklētājs. Tiesa gan, man lika noprast, ka rudeni, kad atbrīvosies vecākā izmeklētāja vieta, varbūt tieši man piešķirs šo paaugstinājumu. Tad es pēc pāris gadiem dabūtu arī

majora pakāpi, jo pagaidām vēl esmu tikai kapteinis. Bet, ja ņem vērā to, ka man tikko palika divdesmit septiņi gadi, tas droši vien nemaz nav tik bēdīgi.

Ja nu reiz esmu iesācis par sevi stāstīt, tad piebildīšu ari to, ka man neticami paveicās — pēc Juridiskās fakultātes beigšanas mani norikoja darbā Rīgā, un priekšniecība kā jaunajam speciālistam, pēc gada piešķīra vienistabas dzīvokli ar visām ērtībām. Tāda laime man pat sapņos nebija rādījusies.

Un tomēr, ja būtu jāsaka pavisam atklāti, tad kriminālās meklēšanas nodaļas vīru darbs man liekas daudz vīrišķīgāks un arī romantiskāks. Es zinu, ka viņiem dzīvokļus piešķir retāk, ka viņiem pa naktīm jāsēž slēpņos, ka mēs šonakt būsim brīvi, bet viņi dežūrēs, bet, ticiet vai nē, sirds dziļumos es viņus apskaužu. Un, ja man piedāvātu, droši vien pārietu Romas brīvdienas uz šo darbu, acis nepamirkšķinājis… Bet tās ir tikai manas fantāzijas. Lai nu būtu kā būdams, bet tas nu ir fakts, ka jau veselus piecus gadus esmu pilntiesigs ridzinieks. Savus senčus apciemoju regulāri.

Rudeņos mana māja allaž pilna ar āboliem, gurķiem un cūkpu- pām,ziemā mamma vienmēr atsūta vai atved gan svaigus, gan žāvētus šķiņķa gabalus — tā kā par dzivi sūdzēties, paši saprotat, būtu grēks.

Lai gan darbs mums ir piņķerīgs, un bieži vien caurām naktīm jānokaujas ar šaubām un versijām, tomēr laikam jau katram cilvēkam jāatlicina laiks savam hobijam. Mans hobijs nav nekas jauns — tās ir grāmatas. Esmu savācis un pārlasījis veselu bibliotēku. Vienīgā nelaime, ka man nav nekādas noteiktas sistēmas. Ar aizrautību esmu lasījis Jaunsudrabiņu un Dikensu, Blaumani, Poruku, Dostojevski, Cehovu, Hamsunu, beidzot ar tuvākajiem laikiem — Džeku Londonu, Hemingveju, Juriju Germanu, Dumbadzi, Karatkēviču, Trifonovu, Belu, Indrāni, Kolbergu… Par miliciju man vistuvākie ir divi darbi — brāļu Vaineru romāns "Žēlsirdības ēra" un Dumbadzes stāsts "Ķukarača". Bet pietiks, jo jūs jau paši laikam redzat, ka manos plauktos un arī galvā ir diezgan raibs grāmatu kokteilis.

Tātad — pie kā mēs isti palikām? Nu jā, pie dienesta sanāksmes. Apspriedē viss notiek kā vienmēr tādās reizēs: pulkvedis atgādina visiem iecirkņu inspektoriem, posteņu miličiem un rajonam atsūtītajiem papildspēkiem no ministrijas, cik svarīgi ir šonakt nepieļaut nekādus noziegumus, ugunsgrēkus un tā tālāk, un tā joprojām.

Pēc tam visi dodas uz saviem patrulēšanas rajoniem, bet mūsu nodaļai tiek paziņota mājas dežūra.

Protams, ka tā nav nejaušība — mūsu šefam bija izdevies jautājumu nostādīt tā, ka izmeklētājus patrulēt pa ielām nekad nesūtīja.

Tāpēc vakars man izrādījās pilnīgi brīvs!

2 "Kaut tikai šodien viņš neatvilktos! Kaut tikai šodien viņš mani liktu pilnīgā mierā!" es klusībā ludzu visus svētos, jo mana miesīgā brāļa cūcīgās izdarības vairs nav izturamas. Paskalos spogulī un nespēju novaldīt asaras — zem kreisās acs uzradies pamaligs zilums. "Vai tiešām tas nelietis kļuvis pilnigi traks no savām riebīgajām tabletēm? Ko man darīt? Skriet uz miliciju un sūdzēties, ka brālis sit nost? Bet ja nu viņš tiešām no savām narkotikām palicis nenormāls? Ak,» Dievs, ko man iesākt?" Attopos, ka esmu sākusi runāt pusbalsī. Tas kretīns būs arī mani padarījis traku! Kaut kas ir jādara. Jāpazūd uz kādu laiku no mājām, jo kuru katru brīdi tas lops var atgriezties no savas klenderēšanas, un sāksies viss no gala. Vai es kādreiz būtu varējusi iedomāties, ka mīļais memmesdēliņš Ivariņš kādreiz kļūs lāds lops? Un par ko man jānes tāds nepelnīts krusts? Par kādiem grēkiem? Labi, es neesmu nekāds nevainīgs eņģelis vai svētā Marija. Varbūt esmu pat diezgan grēcīga, ja par grēkošanu var uzskatit manus piedzīvojumus ar ārzemniekiem. Nē, nedomājiet, es neesmu no tām centra dāmiņām, kuras viesnīcās un restorānos mēdi rokā katru iebraucēju. Manējie klienti paši medī mani cits par citu lunkanāk. Var jau būt, ka es nekad nebūtu sākusi ar tiem ārzemniekiem krāmēties, bet viss iegrozījās kaut kā pats no sevis. Toreiz man

vienkārši sagribējās pasēdēt kādā restūzīti un nogremdēt visus kreņķus šampanieti. Protams, kreņķi bija tā paša mīļā brālīša dēļ. Un kreņķi bija lieli — Ivars sāka nākt mājās tāds kā galīgi piedzēries, ar pilnīgi stiklainām acīm, bet dzēris nebija. Sākumā man nemaz nepielēca, ka viņš rij kaut kādas tur tabletes. Es pat saku domāt, ka šim kaut kas sagājis galīgā dēlī. Izmežģījis smadzenes. Gribēju jau saukt ātro palidzibu.

Bet tad kādu dienu man viss kļuva pilnīgi skaidrs, jo es pati savām acīm ieraudzīju, ar kādām drebošām rokām viņš bēra sev rīklē tās riebīgās tabletes. Tieši tovakar es arī ātri savācos un atspēros uz "Lunu".

Pie mana galdiņa piesēdās divi jūrnieki — mūsējais un somu! Protams, es neesmu stulba un tūlīt sapratu, ka šie ne jau aiz sagadīšanās apsēdās. Fakts, darīja visu eleganti: stādījās priekšā, lūdza atvainot, ka iztraucējuši manu vientulību, un tādā garā. Ko tur ilgi klarēt — viss beidzās ar to, ka man nācās dzert ar viņiem šampanieti līdz pašam ritam! Un ne tikai dzert šampanieti… Izrādījās, ka Saša ir liela kuģa stūrmanis, bet somi šo kuģi būvējuši, un tagad viņa kolēģis no Helsinkiem atbraucis paskatīties, kā viņu lolojums izdevies un vai nav kas jāpieregulē. Atceros kā šodien — somu jūrnieku sauca par Matti Potinkara. Viņš ar manāmu akcentu runāja krieviski, taču sapratāmies tīri labi. Un laikam jau dzivē ir ne mazums gadījumu, kad var saprasties arī bez vārdiem. Man liekas, ka šī bija tieši tā reize. Pats par sevi saprotams, ka ari man vajadzēja stādīties priekšā, un es bez lielas domāšanas nosaucu savu īsto vārdu. Tā viņi uzzināja, ka mani sauc Līvija, taču jau pirmajā vakarā viņi mani nez kāpēc iesauca par Li. Vienkārši Li. Tā skanot īsāk un noslēpumaināk.

Jā, kad mūs no "Lunas" izdabūja ārā, bija jau krietni pāri pusnaktij. Es sākumā mēģināju noķert kādu taksīti un nospēlēt kārtējo dinamo variantu. Nav ko tēlot svēto, mums ne vienreiz vien tādi numuri izdevušies pa pirmo. Veči cenšas, cik spēj: pasūta gan konjaciņus, gan zaceniti, gan mūziku un ausī vēl čukst sapņainos nodomus par gaidāmo nakti, kamēr kādā brīdī mums vajag aiziet uz mirklīti uzkrāsot lūpiņas un projām esam. Varu iedomāties, kā tie stulbeņi tādās reizēs lād savas dinamo meitenītes! Taču jūrnieki lādu variantu bija paredzējuši un nozust man nepieļāva. Nu ja man jāsaka pilnīgi atklāti, lad jāatzīstas, ka gan jau es tomēr būtu pratusi pazust, ja tikai isli būtu gribējusi. Bet uz mājām šoreiz nemaz nevilka. Iedomājos, ka tur priekšā varbūt mani jau gaida tas idiots, ka viņš tur psiho bez savām stulbajām tabletēm, tāpēc nolēmu, ka tad jau labāk noriskēšu un palikšu kopā ar šiem. Neapēdīs taču!

Izrādījās, ka Sašam ir divistabu dzīvoklis centrā — netālu no antikvariāta Dzirnavu ielā, un mēs devāmies taisnā ceļā uz turieni. Teikšu bez aplinkiem — es paliku mēma! Salīdzinot ar manu nožēlojamo ūķi Artilērijas ielā te bija īsta paradīze! Retro stila mēbeles, bāriņš ar fantastisku viskija kolekciju, japāņu maģis ar kolosāliem ierakstiem un pat videomaģis ar tādām kasetēm, kādas es savu mūžu nebiju redzējusi! Jūs domājat, es pļāpāju niekus? Kāda man būtu jēga to darīt?

Tonakt tik daudz ko es redzēju un piedzīvoju pirmo reizi. Pirmo reizi mūža dzēru viskiju. Pēc veselas jūras šampanieša! Tad jums nav grūti iedomāties, cik flaka es biju! Pirmo reizi skatījos videofilmas. Nu, protams, par seksu. Tikai nedomājiet, ka tās bija kaut kādas lopiskas porno. Uz ekrāna viss notika mīļi un jauki. Tik jauki, ka es no rita pamodos blakus Sašam tāda, kādu māte mani bija laidusi pasaulē. Bet tas vēl nav viss. Ja jau teikt patiesību, tad teikšu lidz galam. Citādi tāda puspatiesība vien sanāks. Lieta tā, ka man otrajā pusē saldi dusēja un kaut ko pa miegam somiski murmināja Matti. Kad es atcerējos, ko mēs te pa nakti bijām darījuši, man mute palika vaļā. Es taču ar viņiem abiem biju mīlējusies kā visīstākā ieietie! Kungs Jēzu, ja māte to zinātu! Viņa taču mani nosistu vienā rāvienā! Bet vai nu viss jāstāsta mātēm? Galu galā es vairs nebiju nekāda padsmitniece — man toreiz jau bija divdesmit viens gads. Acīte! Labi, isāk. Klusītēm pārlīdu pāri Sašam. Viņš pamodās un lūdza virtuvē uzvārīt kafiju un kaut ko sagrabināt brokastīm. Atri nomazgājusies zem dušas, devos uz virtuvi. Dīvaini, man nez kāpēc likās, ka es šajā dzivokli būtu dzīvojusi visu savu mūžu. Te viss likās tik mīļš un pazīstams. Laikam jau savās domās par tādu greznu mājokli vienmēr biju sapņojusi.

Kamēr es krāmējos pa virtuvi, dzirdēju, ka arī šie abi viens pēc otra ņēmās pa vannas istabu. Pēc tam visi tris dzērām kafiju un ēdām maizītes, kādas biju sameistarojusi. Sašam pēc pāris dienām bija jādodas tālā reisā, un viņš mani aģitēja pavadīt kopā ari atlikušos vakarus. Matti, mīļi smaidīdams,

pasniedza man savu vizītkartiņu un aicināja mani pavadīt atvaļinājumu Somijā. Ja es gribēšot, tad kopā ar manī aizlaidišot uz Zviedriju un Dāniju — tās būšot īstas Romas brīvdienas! Redzēdama, ka Matti to domā visā nopietnībā, jo viņam laikam visai miglains priekšstats par mūsu reālajām iespējām dolies tādās ārzemju turnejas, negribēju bojāt viņa omu un pa jokam nosolījos nakamo atvaļinājumu veltīl viņam.

Lai priecājas, vai man žēl? Matti tiešām kļuva līksms kā mazs bērns, un es viņam kādā brīdī klusitēm pavaicāju, kāds Somijai varētu būt sakars ar Romas brīvdienām, jo, cik es zināju, Roma līdz šim vienmēr ir atradusies Itālijā. Tad es uzzināju, ka tā saukusies kāda amerikāņu filma — "Romas brīvdienas". Tā stāstījusi par skaisto princesi Annu. Princese vasaras brīvdienas pavadījusi Romā un samīlējusies kādā žurnālistā. Kopš tās filmas tad arī tādus atvaļinājumu mīlestības piedzīvojumus saucot par Romas brīvdienām. Skan jau tīri romantiski, vai ne?

Bet nu atkal esmu aizpļāpājusies. īsāk sakot, arī abas nākamās naktis es pavadīju kopā ar Sašu un Matti. Viņi abi ņēmās kā faķiri, bet man likās, ka esmu dzimusi dzīvei prieka namā! Patiešām, es visā nopietnībā nospriedu, ja es dzīvotu kaut kur Parīzē vai Londonā, es nodarbotos tikai ar seksu! Un noteikti es nebui neesmu vienīgā, kam galvā mīt tik grēcigas domas. Citas dāmiņas tikai tēlo svētās. Ticiet man, katram cilvēkam ir vismaz divas sejas. To zinu pali pēc sevis — darbā rādu vienu ģīmiti, tēloju naivo — vai man grūti! Muterītei izliekos par svēto Mariju, starp savējiem tolies jūtos kā bez maskas.

Jā, bel tagad vēl par Sašu. Mūsu trīs dienas beidzās kā pasakā — Saša man atstāja sava dzivokļa atslēgas ar noteikumu pieskatil māju un aplaistīt puķītes. Ja piebilst, ka nevienas puķes te nebija, tad, paši saprolat, tā laistīšana bija tikai tāds pieklājības iegansts. Īstenībā es te varēju nākt, kad vien gribēju!

Varēju ielīst vannā, skatīties vidiķus, paslēpties no visas pasaules! Protams, Saša lūdza visu darit klusi un eleganti, lai kaimiņi neko nemanītu, jo citādi varētu sākt interesēties milicija, viņam sanāktu ziepes darbā un tā tālāk. Bet tas viss jau man nemaz nebija jāklārē, vai es kāda maziņā, vai? Jā, pie reizes Saša paņēma manu darba telefonu — Sad tad varot piezvanīt kāds viņa čomis, tad lai es viņiem pakavējot laiku. Labi, vai man žēl? Protams, kopš tās reizes Sašas draugi mani meklējuši gandriz kā pēc grafika. Un viņu telefonu zvani vienmēr bija īsi un konkrēti: "Hallo! Li? Jums vakars brīvs? Okei!"

Daudzi centra skuķiši bija tīri zili aiz skaudības. Kā nu nē — šīm interbrigādes dāmiņām ārzemnieki bija pašām jāzvejo pa viesnicām un restorāniem, kamēr mani taču meklēja viņi, pie tam augstākās klases kungi — kapteiņi, kapteiņu palīgi, stūrmaņi, dažādu firmu pārstāvji. Un visi devigi kā dievi! Caur manām rokām bija izgājusi vai visu pasaules valstu valūta. To es ar kāda Sašas drauga palīdzību pārvērtu mūsu naudiņā. Tam vecītim bija iesauka Francūzis, lai gan viņš Francijā savu mūžu nebija bijis, un viņa istais vārds bija pat pārāk prozaisks — Ābrams Mickers. Godīgi sakot, cs ar tādu vārdu gan negribētu dzīvot!

Nu, bet tā nav mana darīšana. Vēl par šo Francūzi. Protams, cs neesmu galīgi stulba un ļoti labi sajēdzu, ka viņš taisija biznesu, jo maksāja man simtnieku par dolāru. Es labi zināju, ka melnajā tirgū dabūtu vairāk, taču cs apjēdzu ari to, ka tur varēju iekrist dūzenes rokās, un tad mana dziesma būtu nodziedāta.

Tad jau labāk, lai nopelna Francūzis! Pie tam, mani plāni nesaistījās ar sēdēšanu čokā: tuvojās rinda kooperatīvajam dzīvoklim, biju jau noskatījusi superīgu guļamistabas iekārtu, domāju par savu opelīti.

Taksisti man jau noriebušies līdz kaklam — blenž uz tevi ar saviem pretīgajiem mūļiem un piedāvā savus idiotiskos pakalpoju​mus…

Visu laiku es lieku pie acs tējas kompreses. Paskatos spoguli. Varbūt zilums vienreiz būs pārgājis?

Nē, pavisam pazudis tas nav, tikai samazinājies uztūkums un kļuvis tāds zaļgani dzeltenīgs. Bet nevaru jau visu dienu te kvernēt. Tas idiots arī var kuru katru brīdi pārrasties, un tad dabūšu zilumu ari zem otras acs. Tikai tā vien man trūka! Veru vaļā savu kosmētikas somiņu un pūderēju ciet nelaimīgo vietu. Pēc tam zem abām acim mazliet ietonēju zelta tonīti un pieeju pie lielā spoguļa. Neticami! It kā nekas nebūtu bijis! Ātri savācu somiņu un dodos projām. Uz kurieni, to vēl pati nezinu. Zinu tikai to, ka man gribas pabūt cilvēkos. Varētu pamēģināt aiziet pie Rutas, bet mani vienmēr moka sajūta, ka es viņai vairāk traucēju, nekā sagādāju prieku. Patiesībā jau cs pret viņu esmu sivēnaste, jo vienmēr uzkritu kā sniegs uz galvas — ne saukta, ne aicināta. Tomēr piezvanīšu. Ja pēc balss jutīšu, ka Ruta nav aizņemta, aiziešu pie viņas.

Sameklēju divkapeiku un apstājos pie telefona automāta. Būdiņā kāda meitene runā laikam ar īstu ēzeli.

Pat man ir skaidrs, ka šī iekritusi, gaida no viņa bērnu un tagad grib izdibināt, ko iesākt — atstāt vai iet uz slimnīcu. Bet tas ķēms viņā galā vai nu patiešām ir īsts ēzelis, vai ari par tādu izliekas! Es dzirdu viņu sarunu, un man kļūst neizsakāmi smagi. Man kļūst žēl to svešo skuķīti, kas iekritusi tādā ķezā,jo ārsts viņai būs jāmeklē pašai, žēl to mazo dzīvībiņu, kas tā arī neieraudzīs dienas gaismu, žēl pašai sevis, jo arī es nevienam neesmu vajadzīga, kaut ari man ir divdesmit tris gadi un neesmu nekāds krokodils. Es dzirdu, kā telefona būdiņā histēriski raud svešā blondine un pati arī aiz tīras solidaritātes vairs nespēju novaldīt raudienu. Asaras man no acīm sāk birt kā pupas, un cs raudu no visas sirds. Ar ko mans liktenis labāks?

Ar to, ka esmu ielikusi sev spirāli un tāpēc man nav jāmeklē ārsti? Bet kam es esmu vajadzīga? Kam? Nevienam pašam visā plašajā pasaulē…

Ap sešiem vakarā es savas krimināllietas ieslēdzu seifā un dodos projām. Atklāti sakot, es māniju, ka šefs un vairums manu kolēģu pazuda jau labu laiciņu atpakaļ. Bet tas uz mani neattiecas! Kā nekā ir Ligo vakars, kuru savā laikā dažs labs tautietis visiem spēkiem bija centies iznīdēt pat no mūsu atmiņas.

Tikai no tā nekas nebija iznācis.

Esmu civilā. Man mugurā ir gaišs, moderns krekliņš ar isām piedurknēm. Bikses un vasaras kurpes gan par daudz nopietnas, bet visumā es jutos tiri omuligi. Protams, mājās man ir ari visi pārējie šodienas jauniešu atribūti — firmigas krosenes, maikas un Rumbulā pirktas banānenes, taču tādā izskatā darbā rādīties es nevaru. Galu galā strādāju par izmeklētāju, nevis dziedu populārajā estrādes grupā "Europa".

Ja es ierastos milicijā tadā klozītē, kādā koncertos uzstājas Rodrigo Fomins, tad tā droši vien būtu mana pēdējā darbadiena. Vismaz šajā kantorī.

Klusibā dungoju pie sevis kaut kur dzirdētu melodiju un cilpoju pa Čaka ielu uz Ziedoņdārza pusi.

Tajā stūri es dzīvoju. Ja arī neesat ridzinieks, bet esat lasījis "Vārnu ielas republiku", tad mazs precizējums jums palīdzēs iztēloties, kur tas ir: mana māja atrodas pavisam netālu no slavenā Griziņkalna. Žēl, ka te nebija pagājusi mana bērniba. Varbūt tad es te būtu saticis kādu no "Vārnu ielas republikas"! Bet varbūt istenibā viņi tepat vien mīt, tikai jāprot tos ieraudzīt?

Avīžu kioskā pie Artilērijas ielas nopērku "Literatūru un Mākslu" un turpinu ceļu. Bet tad es pēc kādas iekšējas komandas pēkšņi apstājos. Apstājos un stāvu kā stabs: pie telefona būdiņas redzu izmisīgi raudošu un nereāli skaistu meiteni. Viņai var būt ap divdesmit gadiem, ģērbusies baltā kleitiņā, mali vijīgi un kupli kā Ritai Trencei — nu īsta kinodīva! Pat raudoša viņa liekas man gaistoša būtne no kādas bezgala tālas planētas. Sapnis vasaras vidū — un tikai. Jūs varbūt man pārmetīsiet, ka nebija delikāti tik uzmācīgi ilgi pētīt svešu un pie tam raudošu meiteni, jo sava sāpe katram ir jāizraud pašam. Bet, ticiet man, es viņu vēroju tikai pāris acumirkļu. Tā kā viņa mani katrā ziņā pat nepamanīja. Taču par sevi es varu teikt tikai to, ka es būtu apstājies un stāvējis kā miets pat lajā gadījumā, ja meitene arī nebūtu raudājusi. Es būtu sameklējis tūkstoti un vienu ieganstu, lai pieietu klāt un uzsāktu sarunu. Turklāt man šķiet, ka pie piedzīvojumu meklētāju tipa es nemaz nepiederu. Ja nu vienīgi tik, cik daba šo netikumu ir ieprogrammējusi katrā cilvēkā. Lai būtu kā būdams, bet tik dumji es stāvu un blenžu pavisam isu bridi.

Tās pašas iekšējās balss vadits cs pieeju klāt nepazīstamajai meitenei un bez gariem ievadiem apvaicājos: — Piedodiet, vai nevaru kaut kā jums palīdzēt?

— Nē, nē, lieciet mani mierā! — viņa kā izbijusies atbild.

— Un ja nu tomēr? Varbūt jums kāda liela bēda?

— Mana vienīgā vēlēšanās ir pabūt vienai. Vai to tik grūti saprast? — Un viņa grasās doties projām.

Tikai intuīcija man saka, ka viena palikt viņa pat baidās. Var jau gadīties, ka es tikai vēlos, lai tā būtu, un tagad vēlamo uzdodu par īstenību. Lai nu būtu kā būdams, es spītigi mēģinu turpināt mūsu pārtrūkušo sarunu.

— Ziniet, man iegrozijies pilnīgi brīvs vakars, varbūt varam kaut kur kopā pasēdēt, — esmu

gatavs riskēt ar mājas dežūru, jo — kas neriskē, tas nevinnē.

— Interesanti. Un jūs nemaz nemulsina tāds sikums, ka mēs esam pilnīgi sveši cilvēki? — viņa ironiski apvaicājas, lai gan balss kļuvusi daudz cerīgāka.

— Tā nav neatrisināma problēma. Būsim pazīstami — mans vārds ir Gints Garkalns. Ja neticat, varu parādīt pasi…

— Es nestrādāju milicijā, iztiksim bez pases.

Man jau ieniezas mēle palielīties, ka toties es strādāju milicijā, taēu kaut kādas bremzes aiztur šos vārdus pašā mēles galiņā.

— Un jūsu vārds ir valsts noslēpums? — man tomēr galu galā jāzina, kā uzrunāt šo fantastisko būtni.

— Līvija.

— Un ja nu jums, Livij, šis vakars arī izrādītos brīvs?

— Ko tad mēs uzsāktu, Gint Garkaln?

— Rīgā ir tik daudz jauku kafejnīcu…

— Un konkrētāk — kura tad jums nedod mieru šovakar?

— Jūs nopietni?

— Varbūt arī nopietni…

— Tādā gadījumā es piedāvātu "Seno Rīgu". Tur tāds mīļš interjers un diezgan laba mūzika.

— Labi, pamēģināsim. Vienu es zinu droši — prāta jaukšanā jūs neesat iesācējs. Katrā ziņā man šovakar garigais bija zem nulles, bet nu tas ir garām.

Visādus niekus pļāpādami, nonākam pie "Senās Rigas". Laikam tāpēc, ka Līgo vakarā visi kārtigi latvieši cenšas nokļūt tuvāk pie dabas, kafejnīca ir pustukša, un mēs pilnīgi bez problēmām apsēžamies pie divvietīga galdiņa. Uzkožamos šie jau sakrāvuši, tāpēc izvēlaties te neko nav iespējams. Jāēd pēc kafejnīcas administrācijas izvēles! Bet rauj viņus visus piķis, neiešu jau tādu sīkumu dēļ bojāt vakaru.

Pienāk oficiants. Mēs pasūtām pudeli šampanieša un divsimt gramus konjaka. Pēc pirmajām glāzītēm pārejam uz "tu". Neesam jau nekādā diplomātiskajā pieņemšanā! Driz vien mums sāk likties, ka esam seni paziņas, kas satikušies pēc ilgāka laika. Atskan mūzika disko stilā, un mēs ejam dejot. Sakiet, ko gribat, bet cs atkal kļūstu mēms — viņa dejo kā īsla dieviete! Es manu, ka daudzi skatieni ir vērsti uz mūsu pusi. Lēnāku deju laikā viņa piekļaujas man klāt, un es sajūtu divus mazus, cietus bumbulišus. Studiju gados tādus bumbulišus mēs dēvējām par piknika variantu. Dievs vien to zina, no kurienes mēs bijām izrāvuši to piknika variantu.

Viss vakars man šķiet viena vieniga paradīze. Un Līvija ir šis paradīzes baltais eņģelis. Bet tad vakars beidzas, muzikanti savāc instrumentus un aiziet, un ari mums ir jādodas projām. Žēl. Bet varbūt vakars vēl nebeigsies, jo pirms došanās projām Li v i ja ierosina paņemt līdzi šampanieša pudeli un apciemot viņas draudzeni. Tas man ir īsti pa prātam. Oficiants izrādās tiri jēdzīgs, un pēc brīža mēs ar šampanieša pudeli rokās soļojam "Vārnu ielas republikas" virzienā. Līvija man jau paspējusi izstāstīt, ka viņa dzīvo Artilērijas ielā netālu no tā stūra, kur mēs iepazināmies, ka varbūt pavisam drīz viņa saņems kooperatīvo dzivokli un ka tadag mēs ejam pie viņas draudzenes Rutas, kura strādā izdevniecībā par redaktori un ar kuru viņa iepazinusies kādā tūrisma braucienā. Cik sapratu, Līvija pati strādā par kāda pētnieciskā institūta laboranti, un viņas vadītājs esot lādzigs cilvēks — atļaujot darbu pa reizei nokavēt un arī neatnākt pavisam. Tikai prasot, lai tādās reizēs vienmēr piezvanot. Sakiet vēl, ka pasaulē nav labu cilvēku!

Mana intuīcija joprojām signalizē, ka savu darbavietu atklāt nebūtu prātīgi, tāpēc es visai ticami sastāstu, ka strādāju vagonu rūpnīcā par juriskonsultu. Protams, tajā pašā laikā man isti nepatīk, ka mūsu attiecības iesākas ar meliem, taču ilgi raizēties par to man neiznāk laika, jo klāt jau ir Vārnu iela un mēs zvanām pie Rutas durvīm. Zvanām ilgi un bezcerigi — Ruta vai nu nav mājās, vai arī nolēmusi nevienam neatvērt. Ko nu iesākt? Cik saprotu, Livija uz mājām iet nav noskaņojusies. Viņa man paspēja izstāstīt arī

par savu brāli, kurš pavisam izkūkojis prātu un tagad varbūt to vien gaida kā sadot māsai pa kaklu. Uz mājām laist es viņu nevaru. Grozi kā gribi, nekas cits man neatliek kā aicināt viņu pie sevis. Atklāti sakot, tāds variants man pat ļoti patīk, kaut nu tikai viņai tas neliktos pārāk saforsēti. Man bail, ka viņa varētu atteikt, un cs meklēju īstos vārdus. Taču ilgi prātot nav laika — jau krietni pāri pusnaktij, tāpēc es apsolos Līvijai uzvesties pavisam godigi un aicinu viņu uz savu dzīvoklīti. Livija nedusmojas. Viņa ieķeras manā elkonī, un mēs dodamies Grīziņkalna virzienā.

Zem kādas liepas mēs apstājamies, un es viņu piekļauju sev klāt. Burvīgi smaržo vasaras nakts, man kaklu satraucoši kutina Līvijas mati un krūtis sajūt divus nemierigus bumbulišus. Vai mēs spēsim šonakt būt pavisam godīgi? Man tas sāk likties stipri neticami, vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsu lūpas jau satikušās un mēs tā stāvam zem liepas veselu mūžibu. Tikai pēc laba laika esam atguvušies un turpinām ceļu.

Uzkāpjam ceturtajā stāvā. Atslēdzu durvis. Un tad notiek kaut kas bumbas sprādzienam līdzīgs — Līvija ierauga manu milicijas formas tērpu, kurš karājas priekšnamā visā savā greznibā. Es taču pavisam biju piemirsis, ka man it kā vajadzēja strādāt tajā nolādētajā vagonu rūpnīcā! Līvija kaut kā nedroši apjautājas, vai tas esot mans mundieris. Turpināt melot nav nozimes, tāpēc klāju vien vaļā visu patiesību. Un samierinoši izsaku cerību, ka tāds sīkums jau nespēs neko grozīt. "Labs sīkums. Tā jau cilvēkam var kritamo kaiti piebaidīt," viņa pukojas, bet pēc balss es jūtu, ka mani nelielie meli jau ir piedoti. Vienalga, es nozvēros turpmāk vismaz Livijai nekad vairs nemelot.

Piestumju žurnālu galdiņu tuvāk dīvānam, nolieku šampanieša pudeli, atnesu divas glāzes un vakar nopirkto Jāņu sieru — un turpinām svinēt Līgo vakaru. Pareizāk sakot — Jāņu nakti. Vēl kādu brīdi starp mums it kā iespraukusies mana pelēkā milicijas forma, bet jau pēc īsa brīža šo nelielo incidentu abi esam aizmirsuši. Kā to apliecinādamas, mūsu lūpas atkal satiekas, un es jūtu, ka Līvija vairs nedusmojas. Pēc kāda laiciņa viņa pieceļas un iet pie mana grāmatu plaukta. Tas man sagādā klusu prieku, jo citādi viņa varbūt nodomātu, ka izmeklētāji lasa- tikai kriminālkodeksu. Papētījusi grāmatas, viņa nez kāpēc izvelk vienu no nelielās ārzemju romānu sērijas. Kad viņa piesēstas atkal man līdzās, redzu, ka tā ir Nantasa Salvaladžo "Applūdušais laukums". Pāršķirstījusi grāmatas lappuses, Līvija apvaicājas, vai tādas lietas nevarot samaitāt izmeklētāju. īsti nesaprotu, ko viņa ar to grib man sacīt, varbūt tas ir mājiens par vienu otru erotiskāku epizodi, tāpēc tādā pašā tonī atsaku, ka mūsu izmeklētājus Rietumu ideoloģija samaitāt nav spējiga.

— Labi, ideolog, klāj gultu. Tādam grāmatu draugam es uzticos. Tu taču neesi maniaks? Jums tur bieži pārbauda veselību?

— Katru gadu, — pa pusei nopietni, pa pusei pa jokam atbildu.

— Nu tad jau viss kārtibā, vai ne? Vai tev gadījumā nav ari halāts priekš dāmas?

Noņemu no durvju pakaramā savu halātu un pasniedzu Livijai. Kamēr viņa vannas istabā pārģērbjas, cs ātri saklāju dīvānu, izdzēšu gaismu un liekos zem segas. Vasaras nakts ir gaiša, un es redzu, cik komiska Līvija izskatās manā garajā halātā. Piedurknes viņa tam eleganti uzlocījusi, taču apakšējā mala velkas pa grīdu.

— Tu mani redzi? — Līvija klusi pavaicā.

— Redzu. Tu atgādini vīziju.

— Labi, vīzija. Aizver acis!

Es acis pieveru tikai mazliet, tāpēc itin labi redzu, kā Līvija nomet uz krēsla halātu un paliek stāvam pilnīgi kaila. Ja es spētu viņu uzgleznot! Bet to es nespēju. Es tikai paceļu segas malu, un nākamajā mirkli Livija ir man līdzās. Viņa piekļaujas man klāt un čukst: — Gint Garkaln, lielais izmeklētāj, es tev atļauju šonakt būt negodīgam! Dzirdi! Tikai ar obligātu noteikumu — tu nedrīksti mani pēc tam lenkt ar savām pretenzijām un bildinājumiem. Saproti?

— Tu gadījumā neesi telepāte? Es tikko domāju par to, ka mūsu satikšanās varbūt ir likteņa pirksts!

— es atbildu visai samulsis, jo patiesi cs nupat par to biju domājis.

— Nevajag, Gint, Dieva dēļ nevajag visu sarežģīt. Labāk lai mūsu attiecības paliek tāds miļš

Romas brīvdienu variants. Labi? Esmu dzirdējusi, ka tādus vasaras romānus pēc kādas amerikāņu filmas dēvējot par Romas brīvdienām…

— Kolosāli! Visbiežāk taču meitenes pašas sapņo par zagsu!

— Nebaidies, es pie viņām nepiederu. Nāc pie manis un nepļāpā tik gari, — Līvija noslēpumaini čukst, un viņas rokas apvijas man ap kaklu. Sapnis vasaras naktī! Es glāstu viņas matus, plecus, krūtis.

Piknika bumbuliši kļuvuši prāvāki un cietāki. Bet viņa tikai kļaujas man klāt, mūsu lūpas atkal satiekas, un mēs jau piederam viens otram, aizmirsdami visas rūpes un nedienas. Ši nakts ir reibinošu uzplūdu un atplūdu nakts. Brīžiem mēs klusējam, brīžiem runājam visādus niekus. Viņa laikam baidās runāt pārlieku» nopietni ar mani, jo tad būtu jāapspriež ari mūsu attiecību nopietnāka turpinājuma iespējas, taču viņa ieņēmusi prātā to jocīgo Romas brīvdienu variantu un negrib mainīt savus uzskatus. Kādā bridi sarunas atkal iegriežas par viņas brāli Ivaru, kurš viņu terorizē jau vairākus gadus. Es apsolu Ivaru "paārslēt" — paaicināt uz savu kabinetu un iepazīstināt ar kriminālkodeksu. Tas ļoti bieži iedarbojas labāk par zālēm.

Bet, ja būs vajadzīgs, apsolu aprunāties arī ar dakteriem… Līvija stāsta ari par savu māti — bijušo literatūras skolotāju, tagad namsaimnieci patālākā republikas rajonā. Apprecējusies otrreiz un pārcēlusies pie vīra. Tam siltumnīcas ienes lielāku peļņu nekā piecu skolotāju algas. Tagad man kļūst skaidrs, kāpēc Līvija var ģērbties kā augstāko aprindu dāma — vienai mirstigai laborantītei tāda firma nebūtu pa kabatai.

Es pastāstu Livijai par saviem senčiem, par studiju gadiem universitātē, nedaudz arī par savu izmeklētāja darbu. Livija klausās un brīnās, bet par sevi neko daudz nestāsta. Tikai piebilst, ka draugi viņu saucot par Li. Es mēģinu izdibināt, kas tie par draugiem, vai kādu no tiem viņa mii pa īstam un tāpēc mūsu attiecības nolemtas Romas brīvdienu variantam, taču Līvija tikai noņurd, ka man vienalga esot bezcers, ka tas viss esot pupu mizas, un tad cs jutu, ka šos vārdus viņa jau runā pa miegam.

4 Mani pamodina burvīga smarža. Atveru acis. Blakus uz galdiņa kūp divas kafijas tasītes, uz šķīvīša glīti saliktas šķiņķa maizītes. Kā pasakā! Neslēpšu, ka tas ir bezgala patīkami.

— Nu, ģēnijs! Dod vaidziņu! — es nenociešos. Gints laimīgs pieliecas, un cs viņu maigi noskūpstu.

Jūtu, ka viņš jau nodzinis bārdu un iesmaržojies ar "Komandoru". Būs jādabū komercbodē viņam firmīgāks odekolons… Es pieceļos sēdus, pleciem uzklāju palagu, un mēs brokastojam kā divi eņģelīši.

Pēc brīža palags noslīd uz leju, bet istabā ir silts, un Gints nakti tāpat mani ir redzējis kailu, tāpēc ko nu tur vairs kautrēties. Neesam jau mazie bērni.

— Lī, tu man piezvani dienā uz darbu vai arī vakarā uz mājām, labi? Es te esmu uzrakstījis tev savus telefonus. — Viņš parāda man mazu zīmīti un noliek turpat līdzās uz žurnālu galdiņa.

— Piezvanīšu, protams, Romas brīvdienas taču neilgst tikai vienu dienu. Tev būs jāpacieš mani vismaz pāris nedēļu. Tu pieraksti arī manu telefonu, tikai bez īpašas vajadzības mani nemeklē. Dažām manām kolēģēm skauž, ka cs reizēm pabizoju apkārt, un tad viņas man tikai bāž acis, ka es nekad neesmu darbā.

Gints pieraksta manu numuru piezīmju grāmatiņā un paskatās pulkstenī. Patlaban ir tikai astoņi, bet es saprotu, ka Gintam jāsteidzas uz darbu. Ātri izdzeram kafiju, noskaloju ģimi, apģērbjos — un dodamies projām. Gints mani pavada lidz pašām mājām un aiziet uz savu darbu. Es pēc atslēgas un durvju roktura redzu, ka brālis šonakt mājās nav rādījies. Atslēdzu durvis un pārlaižu skumju skatienu savam ūķitim.

Virtuvē aiz aizkara ir Ivara divāns un citi krāmi, istabā tikai manas lietas. Nekādu greznību jau man nav — gulta, skapis, žurnālu galdiņš, pāris atpūtas krēslu, spogulis un neliela sekcija. Pie sienas sena gravīra ar Romas skatu — tā man no vecmammas palikusi par piemiņu. Jā, mana vecmāmiņa bija slavena dziedātāja pirmskara laikos un koncertējusi arī Romā. Varbūt kopš tiem laikiem manos gēnos iezagušās Romas brīvdienu nojausmas? Kas to lai zina!

Savu ūķīti vienmēr cenšos turēl uzkoptu, tomēr pēc kādas nožēlojamas nabagmājas tas izskatās salīdzinājumā ar Sašas greznajiem apartamentiem! Mums te ir krāsns apkure, virtuvē parastā plīts. Gāzi

nepieslēdz, jo virtuvē dzīvo brālis. Bet nu jau vairs nav tik traki, apmēram pēc mēneša man beidzot sola koopcralivo dzīvokli. Saša gan grib. lai cs ari turpmāk paturu viņa mājas atslēgas, jo to adresi zinot daudzi viņa draugi un tā šiem esot vieglāk mani sameklēt. Atklāti sakot, lidz šim ari man tā bija ērtāk. No citiem centra skuķīšiem zinu, ka viesnīcās nekas labs neesot. Ja uzkuļoties milicijas pārbaude, tad sākoties trakota ķeza. Uzliekot kaut kādā tur uzskaitē, valkājot pa miliciju, slimnīcām un dispanseriem.

Tāpēc paldies Sašam par viņa vonīli. Var jau būt, ka no konspirācijas viedokļa labāk būs arī uz priekšu neko nemainīt. Ja Ivars nāktu uz pēdām manam biznesam, tad es butu pamatīgā tintē! Un tagad vēl man kā sniegs uz galvas uzkritis Gints. Tas Šcrloks Holmss ātri vien redzētu, ka manās mājās viesojas dārgi ciemiņi! To nenoslēpsi. Jā, brīžiem man liekas, ka Ivars mani ir izspiegojis, jo reizēm tik kategoriski diedelē naudu savām orģijām, it kā viņam nebūtu ne mazāko šaubu par to, ka finanses man turas. Ja viņš kaut ko tiešām ir uzodis, tad man acis jātur vaļā. Sarisies savas stulbās tabletes un dullumā nožmiegs mani, kā jeņķu narkomāni savā laikā bija nožmieguši kādu no savējām kinozvaigznēm. Bet gan jau viss būs labi. Ja nu galīgi neies nekādā jēgā, Gints palīdzēs. Varbūt tiešām nenāktu par ļaunu to bandītu uz kādu laiku iespundēt?

Labi, laiks rādīs. Tagad ātri pārģērbjos un jožu uz darbu. Ceru, ka šefs nebūs dusmīgs un atļaus man šodien pabizot apkārt. Ja ne citādi, tad nāksies aizbraukt pie viņa uz vasarnīcu — tur šefiņš kļūst kā no vaska — loki, kā gribi. Jūs dusmojaties par manu cinismu? Nedusmojieties! Mēs esam tādi, kādus jūs mūs esat radījuši. Un pie tam no dusmām sejā jums saradīsies tikai liekas grumbas. Galu galā ko tur tēlot — dzīvi vajag ņemt preti tādu, kāda tā ir. Vismaz man par to nav nekādu šaubu. Darbā kolēģes sākumā uz mani sapūtušās, bet es ātri vien šīm sačivinu visādas blēņas, un viņas klausās, mutes ieplētušas. Noķērusi izdevīgu momentu, es žigli ieslīdu šefa kabinetā. Šis, mani pamanījis, nosarkst un ceļas 110 galda. Man jau iepriekš viss ir skaidrs. Šefiņš būtu lāga vecis, bet viņam tāda nejēdzīga mode — obligāti skūpsti! uz lūpām. Vietā un nevietā. Kabinetā tāda skūpstīšanās taču ir tīrā māžošanās, jo kuru katru bridi var atvērties durvis — un pats būsi tikai iekritis ķezā. Bet tur neko nevar grozīt, šefiņš jau apskāvis un čāpstinās ap mani. Nu lai! Katrā ziņā klausīties morāles lasīšanu būtu daudz neintercsantāk. Atlaidis mani vaļā no sava diezgan lācīgā apskāviena, šefiņš sāk jau zināmo tirādi: — Līvij, sirsniņ, pēc tava zvana es vakar nezināju, kur likties. Tev tas psihs atkal nedod mieru?

— Jā, dabūju kārtējo reizi pa aci. Tagad gan viss aizmālēts. Neko nemani?

— Ja pasaka, tad var manīt. Tas nu gan ir viens īsts lops! Jā, vakar pēc deviņiem cs biju pie tevis aizgājis, tu nebiji mājās. Es tā uztraucos pēc tā tava zvana, ka gribēju vai apzvanīt visas slimnicas…

— Paldies, šefiņ. Tik traki jau nebija. Piezvanīju tāpēc, ka, domāju, būs problēma šodien nākt uz darbu ar tādu zilu aci. Bet vakarā aizčāpoju pie draudzenes. Baidījos palikt mājās pēc tā trača.

— Tā jau es nospriedu. Bet, sirsniņ, nesauc taču mani par šefu, man tas ļoti nepatīk, labi?

— Labi, šefiņ, — man atkal pasprūk, un es tūliņ lūdzu piedošanu, — neņem, lūdzu, ļaunā, Jāni, mēs laboratorijā visas tevi esam pieradušas tā saukt. Nedusmosies?

— Labi jau labi, sirsniņ, vai tad uz tevi var dusmoties.

— Un vai tad ari nedusmosies, ja cs tev ko palūgšu?

— Lūdz vien.

— Nē, vispirms apsoli, ka tu nedusmosies, — es klirējos.

— Nu, apsolu, sirsniņ. Saki vien droši.

— Jāni, man jāaizstiepj uz dzīvokļu kooperatīvu namu parvaldes izziņa… — es samelojos, jo man vēl jāaizjož uz Sašas dzīvokli — tur mani droši vien gaida gan vēstules, gan citādas depešas. Sākumā mani meklēja tikai pa telefonu, bet es jau neesmu no tām, kas spēj visu dienu tupēt laboratorijā un gaidīt telefona zvanus. Tā nu tas ir — darbs ir darbs! Es zinu, ka esmu baigā ciniķe, un gan jau Dievs mani sodis, taču šefs mani atlaiž. Es viņu maigi noskūpstu uz vaidziņa un laižos projām. Apsolu pēc pāris stundām būt atpakaļ, taču zinu, ka šefiņš piedos, ja es šodien vispār vairs neparādīšos…

Sašas pasta kastītē tiešām atrodu veselu kaudzi vēstuļu. Atklātnīti atsūtījis arī pats Saša. Viņš-ziņo,

ka būšot te pēc mēneša un tad padzīvošot krastā ilgāku laiku. Pārējās depešas, protams, no lielajiem mīlētājiem. Redzu, ka vairāki no tiem mani ir apciemojuši ari agrāk. Ko neteiksi, pastāvīga klientūra — tā jau ir firma! Atceros, vissmieklīgākais no maniem pielūdzējiem bija kāds Bents no Dānijas. Saveda dāvanas, atstāja pasakainu honorāru, tikai no mīlēšanās šim nekas nesanāca. Pūlējās gan šā, gan tā, tikai viss veltīgi. Ticiet man, es šajās lietās neesmu maziņā, ari es centos savam pielūdzējam palīdzēt visvisādi, taču nelīdzēja nekas — Bents nelaimīgi taisnojās ar stresa situācijām uz kuģa, ar bezmiega naktīm un pārgurumu, lādēja savu kapteini, visu kuģa komandu un tadā garā. īsāk sakot, šim nu bija visīstākais bezcers.Viņa vizīte beidzās ar to, ka mēs divatā izdzērām pudeli konjaka un likāmies gulēt kā divi nevainīgi eņģelīši. No rila gribēju dot atpakaļ viņa honorāru, bet viņš atteicās, ar humoru piebilzdams — lai paliek nākošajai reizei! Tātad nelaimigais Bents būs sasparojies. Nevarētu būt, ka viņš meklētu mani tikai tāpēc, lai atkal sūdzētos par stresa situācijām uz kuģa… Smita vēstulē tikai viena rindiņa — būšu Rīgā tad un tad… Nu, viņš to var atļauties! Pagājušo reizi cs nezināju, kur man sprukt no viņa. Droši vien bija sarijies kādus stimulatorus, jo normāli cilvēki pa nakti taču kaut mazliet tomēr paguļ arī… Jā, arī citās aploksnēs tie paši "paziņojumi" vien ir: dvēselīt, būšu tad un tad, gaidi… Pats galvenais ir nesaputrot dienas!

Viena vēstule nav sūtita pa pastu. Rokrakstu uz aploksnes tūlīt pazīstu — tas ir mans lielais precinieks Renāto. Nesen pārcēlies no Itālijas uz Rigu. Saprotiet — uz pastāvīgu dzīvi! Vai nav traks?

Romā šim bijusi pašam sava frizētava, klientūra, dzivoja tur cepuri kuldams. Izrādās, ka viņa senči pagājušajā gadsimtā aizceļojuši uz turieni ārstnieciskos nolūkos un tā ari palikuši uz pastāvīgu dzīvi. Bet Renāto sagribējies atgriezties savu tālo senču dzimtenē. Sakiet vēl, ka nepastāv senču aicinājums! Jā, es sākumā pamatīgi nobrīnījos, no kurienes viņš izrāvis manas koordinātes, jo Saša parasti sūtīja galvenokārt jūrniekus, taču galu galā kāda man tur daļa. Atceros, tiklīdz Renāto pirmo reizi mani ieraudzīja, viņš spēja tikai iesaukties: "Santa Marija! Li, jūs taču esat viens īsts eņģelis!" Humors paliek humors, taču šis Renāto kopš tās reizes manī ir samīlējies pa īstam un visā nopietnībā lūdz manu roku. Nē, nopietni! Jau pirmajā naktī viņš kļuva tāds dīvains. Rādija man savus kapitālus. Viņš bija ievedis desmit tūkstošus amerikāņu dolārus, nodevis mūsu bankā divdesmit miljonus itāļu liras un gandrīz trīs kilogramus dažādas zelta monētas. Tuvākajā laikā viņš no bankas saņemšot mūsu naudu. Droši vien miljonus!

Pagaidām Renāto dzīvo viesnīcā, bet apsolīts dzīvoklis pašā pilsētas centrā — viņš to nopirks kā špieku kastīti — vienā rāvienā! Sakiet — vai es neesmu viena dumja zoss? Es taču dzīvotu pie sava prinča kā vienā Dieva ausi! Žēl tikai, ka manam Renāto nesen palika apaļi septiņdesmit. Bet varbūt tomēr noriskēt?

Es kopā ar Renāto paspētu apceļot visas ārzemes! Viņam radi palika Romā, Milānā un Palermo, tie katru gadu brauc uz Austriju, Franciju, Angliju… Es paskatītos uz Parīzi no Eifeļa torņa augstumiem, noklausītos Sanremo estrādes zvaigznes… 0, Santa Marija, tās būtu īstas Romas brīvdienas! Protams, ne bez riska. Es Renāto ne reizi vien esmu apvaicājusies arī par mafiju — vai tās ir pīlītes, vai tiešām šie tur šauj uz ielām pat gaišā dienas laikā. Un Renāto apgalvoja, ka reizēm ejot kā pa īstu elli. Var jau būt, ka nekādi medus podi tajās ārzemēs arī nav. Jā, no interbrigādes dāmiņām viena otra to laimi jau izmēģinājušas. Nelli nodzīvoja Hamburgā gadu un bija atpakaļ kā plēsta. Es pat atceros viņas čali. Tāds sarkanmatis bija. Sauca laikam par Hansu. Un kas sanāca? Izrādījās, ka šis Hanss savā Hamburgā ir kāds fašistu darbonis un mājās savai Nelli sarīkojis īstu cietumu. Nedrīkstējusi bez vīra ziņas ne iepīkstēties, ne kāju spert ārpus mājas! Bet pie šā nākuši tādi paši fašisti un dziedājuši slavas dziesmas Hitleram. Ārprāts! Sī cietusi, cietusi, tad beidzot kādu dienu laidusies prom uz mūsu konsulātu. Izstāstījusi visu, kā ir, un teikusi, lai darot, ko gribot, bet pie tā fašista vina ne soli vairs nesperšot. Nekas cits ncatlicis — fīrējuši vien atpakaļ uz Rīgu…

Labi, pietiks prātot. Pametu Sašas rezidenci un kātoju atpakaļ uz darbu. Koridorā satieku šefu, un viņš kļūst varen priecigs.

— Tu tik ātri paspēji? Nevajadzēja trakot, te jau nedeg…

— Zini, palaimējās. Izziņu pieņēma sekretāre, bet parīt tomēr ar visu pasi esot jāierodas pie

priekšsēdētāja. — Es katram gadījumam samelojos, jo parīt iebrauc Bents, un man jāpaspēj aizskriet uz frizētavu, sapost māju, lai Bents redz, ka esmu viņu gaidījusi. Protams, cs esmu ista sivēnaste, bet tāda nu reiz esmu, un pārtaisīt jau mani vairs neviens nespēs. īsi pirms pieciem piezvana vakardienas Šerloks Holmss un aicina saskrieties. Piekrītu. Vakars man galu galā ir brīvs, un Gints visā visumā ir tīri simpātisks čalis. Bet varbūt es vēlreiz esmu sivēnaste un apzinos, ka gadījumā, ja mani grābs ciet dūzene, nenāks nemaz par ļaunu izrādīties izmeklētāja mīļākajai.

Es jums atkal pilnigi piekrītu, ka tas ir ciniski, bet tādu mani padarījusi dzīve. Ja cs tāda nebulu, ticiet man, lidz pašam mūža beigām mocītos pa savu smirdošo ūķi ar krāsns apkuri. Pat kooperatīva rindā atteicās ņemt: mums katram iznākot pa septiņi kvadrātmetri, bet vajagot mazāk par sešiem! Atradušies gudrinieki! Būtu pamēģinājuši paši gādāt malku, kurināt krāsni, dzivol bez vannas un siltā ūdens, skraidīt uz ateju kāpņu laukumā! Gan jau lie gudrinieki paši sev sen ir izkārtojuši superluksa dzīvokļus. Mēs netīrumos dzīvojam un ar netīrumu spaiņiem rokās vēl gaidām atkritumu mašīnas — nu kā vieni lopiņi! Šie paši jau nestāv uz ielām ar saviem netīrumu spaiņiem, katram pie deguna iebūvēts atkritumu vads!

Gudrinieki nolādētie. Kā iegrūdu katram pa tūkstotim riklē, tā tūlīt viss bija kārtibā. Pat divistabu dzīvokli vienai pašai iedalīja. Cūkas tādi!

5 Neesmu vēl īsti tikusi pāri slieksnim, kad dzirdu telefona zvanu. Nometu somu priekšnamā, jožu uz istabu un domās lādu sevi par to, ka nekad neatslēdzu to nolādēto aparātu. Tikko noceļu klausuli, tā pār manu galvu kaut kas gāžas un uzveļas plecos. Es citu neko nepaspēju, kā tikai iesaukties — velns parāvis!

Kas te notiek!? Tikai nākamajā mirklī atjēdzos, ka tas taču ir mans Čarlijs. Viņa iemīļotais stiķis reizēm ir uzrāpties uz skapja un lad mesties uz galvas kā tīģerim. Ja tādus jokus viņš sarīko maniem ciemiņiem, tad tie parasti otrreiz ciemos vairs nenāk." Jūs jau būsiet sapratuši, ka Carlijs ir mans kaķis. Viņam vēl nav pilns gads, tāpēc viņš vienmēr ir dažādu stiķu pilns.

Esmu jau atguvusies un brinos, kāpēc klausulē tāds klusums. Taču jau nākamajā mirklī dzirdu Līvijas balsi: — Cau, Ruta, ko tu tur lamājies kā fūrmanis?

— 0, tā esi tu! Zini, tas Carlijs vienreiz man trieku piebaidīs! Atkal vecos pekstiņus taisa — taisni uz galvas uzlēca! — es skaidrojos, jo citādi Līvijai tiešām ir pamats brīnīties par mūsu sarunas sākumu.

— Tu piedod viņam. Lai jau patrako, kamēr jauns tavs Carlijs! Ruta, es pagājušajā naktī pie tevis lauzos iekšā, bet tu laikam nebiji mājās. Saproti, man uzradies tīri interesants Romas brīvdienu variants, gribējām pie tevis pasēdēt. Ja tu nebulu dusmīga, mēs šovakar iečāpotu. Labi?

Līvija runā vienā laidā un tad apklust. Fakts, ka gaida piekrītošu atbildi. Lasāmais man pilna soma, bet vai es kāda mimra? Gan jau izlasīšu. Šovakar taču tikpat es visus redakcijas darbus nepadarīšu, vai ne? Tāpēc diezgan mierigu sirdi atbildu Līvijai, lai čāpo vien šurp. Jau tā tas ir liels progress, ka viņa vismaz sākusi iepriekš piezvanīt. Agrāk taču tā viņas mode uzkrist kā sniegam uz galvas, nebija vairs izturama. Pie tam, ja man jāsaka pavisam godīgi, es no cilvēkiem esmu pat ļoti nogurusi jau pa dienu. Jūs brīnāties? Tur nav nekā dīvaina, ja ņem vērā to, ka es strādāju par redaktori. Un istabā mēs sēžam septiņi cilvēki — četras dāmas un trīs kungi labākajos gados. Nu, tad varat iedomāties, kas tā ir par jezgu! Pie katra no mums nāk autori, katram mums zvana, un uz visu istabu ir tikai viens telefona numurs. Taisni jābrīnās, kā mēs neesam sajukuši prātā! Lai gan grīstē šo to jau salaižam. Jūs domājat tās dažas kļūdas vai neapdrukātās lappuses? Tic ir tikai sīkumi, pie tam tā jau ir tipogrāfijas, ne mūsu vaina.

Carlijs priekšnamā apgāž somu, un es atceros, ka esmu atstiepusi viņam svaigas zivis. Eju skatīties.

Kā tad — aste gaisā un vandās pa somu kā lielais saimnieks. Stiepju somu uz virtuvi, ielieku šķīvīti pāris reņģu un dodos uz istabu atvilkt elpu.

Atri apģērbjos un uz bridi atlaižos uz dīvāna. Jūtu, ka atkal esmu aizdomājusies par darbu, bet drīz taču būs klāt Līvija ar savu jauno kavalieri, un es vēl neko neesmu sākusi gatavot vakariņām. Dodos atpakaļ uz virtuvi. Carlijs trinas man apkārt un nāk līdzi. Jā, šķīvīti iztukšojis. Ieleju viņam pienu un sāku

ķimerēties pie plits. Un atkal man ienāk prātā doma, cik dzīve tomēr ir neaprēķināma. Ja man kāds būtu centies iestāstīt, ka man izveidosies kaut kas draudzībai līdzīgs ar Līvijas tipa meiteni, es tikai pasmietos.

Nu, padomājiet paši, kas mums varētu būt kopigs: viņa vismaz desmit gadus par mani jaunāka, firmīga, kā no Zaiceva vai Beatas salona nākusi, un kas ir viņas galviņā, to es nekad neņemos minēt — Dievs vien to zina. Taču iegrozījās tā, ka Cīrulīšos mums abām iznāca dzivot vienā istabiņā, un Līvija izrādījās ļoti sirsnīga un komunikabla meitene. Varbūt pat pārāk komunikabla, jo jau pirmajā vakarā deju starplaikā viņa man pačukstēja, ka viņai veidojoties romāns ar Ilmāru no Dobeles un viņš aicinot mūs abas pēc dejām ieiet pie viņa uz tasiti kafijas. Dzīvojot kopā ar interesantu puisi no Kuldīgas. Paši saprotat, ka tik strauji tempi var samulsināt ikvienu, un tādi nav arī manā stilā, taču Līvija piederēja pie tām meitenēm, kuras neko negrib palaist garām vai atlikt uz vēlāku laiku. Nezinu, kā tas nāca, bet es daudz neko neiebildu. Varbūt gribējās iejusties Livijas jaunības noskaņās? Nezinu. Taču tas nu ir fakts, ka jau uz nākošo deju mani uzlūdza Ilmāra istabas biedrs Zigmārs. Viņš no Līvijas jau bija uzzinājis, ka strādāju izdevniecībā, tāpēc sarunas neviļus iegrozījās grāmatu pasaulē. Es tūlit manīju, ka Zigmārs labi orientējas literatūrā, un sarunāties ar viņu bija pat ļoti patīkami.Vārdu sakot, viss beidzās ar to, ka mūsu kvartets kopš tā vakara kļuva nešķirams lidz pat ceļazīmes beigām. Zigmārs bija godīgs — viņš neslēpa, ka Kuldīgā viņam ir ģimene, ka starp mums var būt tikai atvaļinājuma romāns. Un, ticiet man, vairāk neko es arī negribēju. Ģimenes laimi cs jau biju izmēģinājusi. Ak, jā, jūs jau par mani tikpat kā neko vēl nezināt.

Tātad pāris vārdos. Man ir nedaudz pāri trīsdesmit gadiem, esmu beigusi filoloģijas fakultāti, savā laikā divus gadus biju precējusies, taču izrādījās, ka man nevar būt bērni, un Elmārs aizgāja. Aizgāja, itin kā nekas mūs nekad nebūtu saistījis. Izšķīrāmies bez tiesas, ārēji klusi un mierīgi, lai gan tās dienas es pat atcerēties baidos — man likās, ka nav jēgas vairs dzīvot. Es staigāju ne dzīva, ne mirusi. Bet pareizi jau saka, ka laiks dziedējot visas sāpes. Aizdziedēja arī manējo. Labvēļi gan paccntās man izstāstīt, ka Elmāram tagad esot laimīga ģimene, kurā aug meita un dēls. īpaši par šo sāpīgo tēmu mii runāt mana kolēģe Freimane. Viņa izdevniecībā strādā jau divdesmit gadus un uzskata sevi par vienīgo reālo pretendenti uz redakcijas vadītājas posteni, ja gadījumā mūsu boss aizietu pensijā. Nedod Dievs! Tad laikam te nepaliktu neviens no šodienas redaktoriem! Es agrāk neticēju, ka cilvēki ir spējīgi izstrāvot tik ļaunu un nomācošu enerģiju. Domāju, kolēģi pļāpā. Taču drīz vien pārliecinājos, ka tā ir vistīrākā patiesība. Pietiek Freimanei pārkāpt pāri istabas slieksnim, lai līdz ar viņas parādīšanos telpā ieplūstu īsts negāciju vilnis. Ticiet vai ne, bet viņai pat sejā ierakstīta kaut kāda prātam neaptverama bezsirdība!

Katru reizi ar skābu ģīmi ņemas stāstīt, kāda nejēga esot viņas dēla skolotāja, čik stulbi un nekulturāli viņas kaimiņi, kāda nesievišķiga esot mūsu jaunā mašīnrakstītāja un tā tālāk, un tā tālāk. Mīļais Dievs, būtu paskatījusies uz sevi spogulī! Sēdini tikai šo uz slotas kāta, īstā ragana — ne pielikt, ne atņemt. Mēs pat kolektīvi esam viņu lūguši strādāt mājās un pēc iespējas retāk nākt uz redakciju. Taču Freimane nebūtu Freimane, ja katru rītu speciāli neatvilktos uz darbu, ilgākais uz kādu stundu, lai sabendētu mums visiem noskaņojumu uz visu dienu, un aizietu projām bezmaz vai laimīga. Apspriežot savā starpā šo nejauko fenomenu, mēs vienprātīgi esam nonākuši pie atziņas, ka Freimane no rītiem speciāli ierodas nolaupīt mums pozitīvās emocijas un izlādēt uz mums savas riebeklības. Ticiet vai nē, bet mēs esam viņai sameklējuši pat dažādus paaugstinājumus, lai tikai šī aizvāktos, bet Freimane indīgi smīn un atbild, ka uz šiem amatiem mēs paši varot iet, viņai tepat neesot slikti. Viņa te strādāšot līdz pašai pensijai. Fakts, ka tā arī notiks, jo viņa ir mūsu bosa izbijusi favorīte. Savā laikā savervējis viņu no televīzijas, tagad varbūt pats nelaimīgs, taču šī tev laidīs vaļā. Gaidi ar maisu! Un visiem pie tam pati vēl izkladzina — es te varu dzīvot kā niere taukos, vadītājs man pat pretī nepīkst! Lai tik pamēģina iepīkstēties — nolikšu vietā vienā rāvienā… Man tādi kadrini saglabāti kairam gadījumam, kuros redzams, kā mēs kādreiz plikiņi pa somu pirtīm dzīvojām! Vai nav maita? Tādas tās lietiņas. Bet tie, kas neko no tā visa nezina, droši vien domā, ka redaktoru darbs ir tīrā paradīze. Elle tā ir, nevis paradīze, varat būt pilnīgi droši! Jā, pie tam Freimane jau nav mūsu vienīgā cūcība, ir jau vēl otrs sprukstiņš — kolēģis Miezītis. Tie abi kopā būtu kolosāls pāris! Bet nē — Freimanei taču drīz būs piecdesmit, šim padodiet jaunāku. Kaut arī pats apaļš kā bumba

un izskatās uz visiem sešdesmit. Ticiet vai nē, arī šis lips nav izturams: kā tik paliekam istabā divatā, šis kā bez sajēgas muld par savu lielo mīlestību pret mani un lien klāt, lūpas šķobīdams. Būtu jūs redzējuši to skatu — pārsmietos no tadas komēdijas! Acis šim kļūst kvadrālainas, piesarkst kā vērsis un čukst: "mīļumiņ, vienu bučiņu, neviens taču neredzēs…" Jums nāk smiekli, bet man visas iekšas sagriežas otrādi.

Un tad ņemas vēl murgot, kā šis šķiršoties no ceturtās sievas, cik labs pāris mēs bulu, kā šis varētu mani vadāt pa pasauli, ja es sadomātu nopirki žigulīti… Saprotat? Kaut kāds klusais ārprāts. Es no visas tiesas domāju, ka viņam izmežģījušās smadzenes. Cik ilgi es to visu izturēšu, nav ne jausmas. Var jau būt, ka sen būtu laidusies projām, taču izdevnieciba ir mana pirmā darbavieta un redaktores darbs principā man pat ļoti patīk. Mums taču nākas būt pie rakstnieku šūpuļa! Jo, kamēr rakstniekam nav grāmatas, par viņu taču neviens neko nezina, un ikviena ista rakstnieka vienīgā īstā vizītkarte ir viņa grāmatas… Tā kā to divu ķēmu dēļ nekur jau es neaiziešu. Pie tam šiem jau tepat ir pensijas gadi. Un gan jau ari ikvienā citā vietā atradīsies ja ne tādas, tad citādas problēmas. Un vēl man ir diezgan pamatotas aizdomas, ka es piederu pie tiem cilvēkiem, kam nelaimes lip klāt kā pieburtas. Ja tā godīgi jāsaka, tad arī Līvijas draudzība man vairāk ir nasta nekā patīkams notikums. Jūs taču piekritīsiet, ka nekāda īstā draudzība mūsu starpā nemaz nav iespējama. Viņa dzīvo savā un man faktiski pilnīgi nezināmā pasaulē, man atliku likām pietiek ar savām raizēm. Bet nē — drīz pēc atgriešanās no Cīrulīšiem, viņa atstiepa glabāt pie manis bezmaz vai visu savu mantibu — veselus divus koferus. Tajos esot viņas drēbes, apavi un dažādi citi krāmiņi, kurus mājās baidoties turēt, jo viņas brālis esot narkomāns un galigi izkūkojis prātu — stiepjot projām visu, ko vien varot aizstiept. Pārdodot par pusvelti un notriecot naudu narkotikās. Protams, man jau te pāris koferiem vietas pietiek, tikai tagad nu Līvijai ir iemesls ieskriet pie manis katru mīļu brītiņu. Kāpēc neviens negrib saprast to vienkāršo patiesību, ka cilvēki spēj nogurdināt lidz nāvei, un reizēm nekas nevar but dārgāks par visparastāko vientulību? Jā, bet grozīt tur es neko nespēšu, jo pateikt "nē" cs neprotu. Un visi to itin kā zinātu! Varbūt mana stulbiba man pierē ir ierakstīta?

Tā, nu vismaz jūs zināt, ar ko jums ir darīšana. Ja kādas grāmatiņas beigās jūs esat pamanījuši, ka tās redaktore ir Ruta Rudene, tad atcerieties, ka tā esmu es.

6 Noskaņojums man visu dienu pacilāts. Jūs kādreiz esat sapnī lidojuši kā putni? Droši vien esat. Es arī. Un arī šodien man gribās tā lidot. Tikai nevis sapni, bet īstenībā. Pacelties spārnos un peldēt virs mākoņiem. Pats nemaz īsti nesaprotu, no kurienes manī tik liksms prieks. Tam it kā nebūtu nekāda pamala: manā seifā guļ divpadsmit nepabeigtas krimināllietas, ik bridi jāpatur prātā visu šo lietu izmeklēšanas termiņi, liecinieki, cietušie un apsūdzētie, jāsavāc pilnīgi neapstrīdami pierādījumi, un tādā garā es varētu turpināt lidz bezgalībai. Jūs jau varat arī nezināt, ka izmeklēšanas darbā faktiski pats svarīgākais ir pierādījumi. Ja gadījumā tie ir nepietiekami un izraisa šaubas par apsūdzētā vainu, tad mums ir jāsameklē vai nu papildus pierādījumi, vai arī krimināllieta pret šo cilvēku jāizbeidz. Lai jums velligi nejauktu prātu, pateikšu tikai, ka tā ir nemitīga lietisko pierādījumu meklēšana, neskaitāmu cietušo, liecinieku un apsūdzēto nopratināšanas, konfrontēšanas, liecību pārbaudes noziegumu vietās, izmeklēšanas eksperimenti, ekspertīzes un tā tālāk, un tā tālāk. Visām šīm izmeklēšanas darbībām atvēlētie divi mēneši aizskrien kā divas dienas! Un šajā laikā jāatšķetina tik samezgloti kamoli, ka to priekšā nobāl pat vispiņķerīgākie kriminālromāni. Ir jau tiesa, ka operatīvie darbinieki mūs itin bieži uzskata tikai par tādiem kancelejas ierēdņiem, kam noziedzniekus visbiežāk pasniedz gandrīz vai uz paplātes. Protams, mums nenākas sēdēt slēpņos un piedalīties riskantās aizturēšanās, taču, ticiet man, arī mums savu problēmu pilnīgi pietiek. Visbiežāk daudz par maz ir atrast un atvest pie izmeklētāja vainīgo. Tas vēl ir stabili jāpierāda. Pat ar visdziļāko pārliecību ir par maz. Pat tas, ka zaglim mugurā ir nozagtās mantas, arī ir nepietiekami. Jāpierāda vēl, ka tās ir zagtas un ka tās tieši viņš ir zadzis! Viens pavisam mazs un necils piemērs. Šajās dienās kriminālmeklēšanas viri man piespēlēja tādu lielu, ka man līdz šim brīdim nav ne jausmas, ar ko tā beigsies. Kaut arī ir simtprocentīga pārliecība, ka mūsu rokās ir īstais vaininieks. Šoreiz liela patiešām it kā nemaz nav tik sarežģīta: kāds agrāk sodīts tips remontējis savam paziņam dzivokli un

remonta laikā, no paziņas istabas pazudušas obligācijas par veseliem piecdesmit tūkstošiem. Kad saimnieks atjēdzies, nav bijis vairs ne viņa paziņas, ne arī obligāciju paciņas. Dzīvoklis tā arī palicis pusizremontēts. Jūs teiksiet — lur lāču viss ir skaidrs! Es kā cilvēks jums pilnīgi piekrītu. Taču ar lo vien nepietiek. Jo nekādas lielās skaidrības faktiski nav. Paziņa pastāv uz to, ka sastrīdējušies par samaksu un tāpēc darbus pārtraucis. Kad viņam beidzot sadzītas pēdas, šis mierīgi dzīvojis pie savas nākamās sievas un gatavojies kāzām. Pārbaudījām: viss pareizi — iesniegumu zagsā iesnieguši. Taču arī pierādījumu it kā vairāk, nekā vajag: atrasta krājkase, kurā viņš nodevis obligācijas un saņēmis piecdesmit tūkstošus.

Līgavai uzdāvinājis gredzenu, nopircis kāzu tērpu un vēl uz viņas vārda noguldījis desmit tūkstošus. Kopā ar līgavu ar taksīti braukuši pie viņas vecākiem diezgan patālu no Rīgas. Šoferis liecina, ka samaksājis piecdesmitnieku, pie tam kabatas portfelī pamanījis tādus piecdesmitniekus veselu žūksni. Vēl nobrīnījies, kur cilvēkiem var būt tik daudz naudas. Jums atkal droši vien liksies, ka ar to nu gan pilnīgi pietiek. Arī man sākumā tā likās. Taču, jo tālāk, jo trakāk. Saprotiet — viņam priekšā jau gatava versija: esot šo naudu iespēlējis kārtis. Un uzrāda pat cilvēku, no kā vinnējis. Tikai nākamajā dienā pēc lielā zaudējuma šis cilvēks izkritis pa logu un nosities. Ej nu pārbaudi tagad! Tas sprukstiņš tikai izlaidis no redzes loka pašas obligācijas, pie tam krājkases meitenes viņu nekļūdīgi pazina. Uzzīmēšanu organizējām prokurora klātbūtnē. Kad šī procedūra veiksmīgi bija galā, prokurors pats vēl nopratināja kasieres un aizturēto. Bet šis iespītējās kā ēzelis: neko nezinu, un viss. Laikam saklausījies gudrinieku padomus, ka nevajag atzīties pat tad, ja esi pieķerts pie rokas, un tad neviens neko nespēs pierādīt. Prokurors noskaitās ne pa jokam un sankcionēja arestu. Tikai ko tas man dod?

Ar arestu vien nekas vēl nav līdzēts, tas nu man ir pavisam skaidrs. Kriminālmeklēšanas nodaļas viri ievilks āķīti par atklātu noziegumu, taču man vēl jāraujas melnās miesās ar pierādījumu vākšanu. Ir jau gan taisnība, ka mūsu tiesas attaisnojošus spriedumus praktizē gaužām reti, jo tie, pirmām kārtām, tā kā kompromitētu prokurorus, kuri jau iepriekš apstiprinājuši apsūdzibas rakstu un uztur tiesās valsts apsūdzību, taču man labi zināms, ka arī papildizmeklēšanai atgrieztas krimināllietas lidzinās bumbas sprādzienam, tāpēc man nav ne mazāko šaubu par to, ka ar šo lietu vien nāksies rauties kā nēģerim, nemaz jau nerunājot par tām pārējām. Tādas, lūk, tās lietiņas. It kā nebūtu pamata sevišķam priekam, vai ne? Un tomēr es jūtos pat neticami laimīgs. Un manu vasarīgo noskaņojumu nespēj sabojāt pilnigi nekas. Piemēra pēc: šodien es uzzināju, ka mans atvaļinājums, kuram vajadzēja sākties burtiski pēc pāris dienām, ir pārcelts uz oktobri. Nu un tad? Jūs domājat, cs kritu dziļā izmisumā? Nekā tamlīdzīga. Tikai domās noteicu Livijas sakāmo — pupu mizas! Un, ticiet vai nē, palīdzēja. Galu galā tādu sīkumu dēļ uztraukties būtu vistīrākā muļķība.

Labi, rauj viņu piķis. Neņemiet pie sirds, ja es te par daudz aizpļāpājos. Laiks atgriezties istenībā.

Jo tagad jau ir pavēls vakars, un mēs sēžam mājīgajā Rutas istabā. Atklāti sakot, Livija man sagādājusi patīkamu pārsteigumu — ari viņas draudzene ir ļoti glita dāma un, salīdzinot ar mani, īsta enciklopēdija.

Mēs spriežam par ikdienas lietām, par aizvadītās sezonas teātru izrādēm, par interesantākajām grāmatām.

Rutai šī esot pirmā tikšanās ar īstu izmeklētāju, tāpēc viņai gribas iztaujāt mani par itin visu. Tā nu mēs spriežam par dažādām kriminālām lietām, gan dzirdētām, gan nedzirdētām, gan asiņainām, gan mazāk asiņainām.

Livija gan visu laiku klusē. Vēlāk mēs mainām "plali" un pārejam uz Rutas darba ikdienu. Izrādās, ka izevniecibas jomā problēmu ir ne mazāk! Es nemaz nezināju, ka gatavu grāmatu manuskripti redakciju atvilktnēs noguļ vidēji tris četrus gadus, bet bieži vien pat krietni ilgāk. Kaut ko lidzīgu es, protams, biju lasījis dažādās rakstnieku diskusijās, taču man likās, ka tic varbūt ir atsevišķi gadījumi. Bet nē, izrādās, ka tā ir rakstnieku un izdevēju ikdiena! Nav prātam aptverams, kā pirmskara Latvijā, un šodien arī ārzemēs, grāmatas nonāk pie lasītājiem dažu mēnešu laikā, kamēr pie mums tām jānoiet īsti sāpju ceļi. Bet varbūt ari tā ir viena no mūsu sabiedrības slimības izpausmēm?

Tā prātot mēs varētu līdz rītam. Taču es uzmetu skatienu pulkstenim un redzu, ka ir jau pusdivpadsmit. Sāku atvainoties, ka esam aizsēdējušies, un aicinu Liviju celties no ērtā atpūtas krēsla.

Godīgi sakot, man gribas ar viņu ātrāk pabūt divatā, un vēl man liekas, ka Ruta nolēmusi šovakar pastrādāt. Sakām Rutai paldies par jauko vakaru un atvadāmies. Izejam uz ielas, un mūs apņem maiga jūnija nakts. Zem kādas liepas es piekļauju sev Līviju, bet viņa tikai pieskaras man ar lūpām un nočukst, ka mēs tūlīt iečāposim pie viņas.

Drīz vien mēs ieejam netālā Artilērijas ielas pagalmā, un Līvija rāda man kādu logu trešajā stāvā.

Logā deg gaisma.

— Mājās gan mans brālītis… Tad mums tur nav ko iet… Neko nevar līdzēt — likteņa pirksts — mums katram laikam jāiet uz savu pusi, — Līvija pa pusei skumīgi, pa pusei ar humoru nosaka.

— Varbūt man uzkāpt tev līdzi un aprunāties ar Ivaru?

— Nē, viņš vakaros sevišķi riebīgs. Gan kādu citu reizi, un tad vajadzētu atnākt milicijas formā. No tās viņš baidās.

— Es tevi nevaru tā vienu pašu laist uz mājām… Ja nu šis tiešām noskaņots agresīvi, kur tad tu liksies? — es tiešām godīgi baidos, ka Ivars var brukt māsai virsū.

— Bet ko tad mēs citu varam iesākt?

— Iet pie manis! — es jau priecīgākā balsī ierosinu.

— Labi. Varbūt man pie tevis pārvākties pavisam? Tu to gribētu?

— Kaut vai šonakt pat! — es tā domāju no visas tiesas, un mēs ātri pazūdam Grīziņkalna virzienā.

7 Ja jūs gadījumā esat redzējuši manu māsu, tad jums noteikti palicis iespaids, ka viņa ir īsts eņģelis.

Spārniņi vien trūkst. Ha! Man toties nav ne mazāko šaubu, ka viņa ir visparastākā ielene un nekas cits. Lai pūš pīlītes citiem, ka par savu pieci simti rub|u aldziņu viņa var staigāt tādās importīgās šmotkās un vēl valkāties pa krogiem. Man tādus pekstiņus varat nestāstīt, neesmu jau galīgs stulbenis. Lai jau salaiž, vai man žēl. Lai tikai netēlo svēto. Jo tādām svētajām gribas labi noskaldīt pa purnu. Tad tūlīt nolaižas uz zemes un vēl kādu kvartu lai piespēlē. Vai tad tic kvarti viņai no debesīm krīt? Tad jau visi stāvētu ar maisiem rokās un grābtu naudu kaudzēm vien! Es pirmais grābtu. Un gan jau arī jūs visi pārējie to darītu.

Jums riebjas mana atklātība? Jums varbūt riebjas, nauda? Nepūtiet man pīlītes. Vismaz to es zinu droši — man neriebjas. Man pretigi, ka tās nekad nav. Algas dienās kāda (kapeika sanāk, bet tie taču ir tik nožēlojami graši, ka vēmiens nāk. Veči lasījuši, ka Sibirījā uzdarbojušies zelta meklētāji — tie turējuši savās rokās miljoniem rubļu. Tie dzīvojuši kā ķeizari. Vot, to cs saprotu. Tā ir klase!

Jūs jau būsiet sapratuši, ka manējais ir tās ielenes bračka. Vārdu mutere man ielikusi tādu ķēmīgu — Ivars. Par Līviju es esmu pāris gadu vecāks, un dzīvojam diezgan nožēlojamā žurku būdā. Agrāk dzīvojām kopā ar muteri, bet tagad šī laukos uzmetusies par baigo saimnieci un par savām atvasītēm neliekas ne zinis. Tā mēs te maļamies. Līvijai noteikti ir vēl kādi kakti, vai ari šī dzīvo pa viesnīcām, jo pārāk bieži nav mājās cauras naktis. Kaut ari viņa ir ielene, uz ielas taču neguļ. Būtu labāk aizvākusies pavisam, tad cs savā vonilī ierīkotu foršu bordelīti. Pie manis salasītos pirmklasīgi čomi, un mēs te dzivotu kā Dieva ausī. Ar čomiem man pilna Rīga, bet nav nekur, kur varētu tā no sirds pakaifot. Izņemot Doku, taču pie viņa tic prieki tik dārgi, ka varu atļauties tikai algas dienās. Tādas tās lietiņas.

Iespējams, ka jūs par mani jau visu zināt, tā ielene jums varēja saliet tādu čugunu, ka jums viss liekas pat pārāk skaidrs, tāpēc pāris vārdos par sevi tomēr labāk pastāstīšu pats.

Pēc videnes krievos mani nepaņēma — esot kaut kādas tur meningīta sekas. Sākumā manējam bija skrobe, jo pārējie čaļi dižojās ar saviem nopelniem Afganistānā un visādās citādās ellēs. Daudzi pārradās mājās ar ordeņiem apkārušies, taču daudzi atgriezās cinka zārkos. Ta kā es samierinājos diezgan ātri.

Učenes laikos manējais diezgan forši zīmēja, tāpēc divus gadus no vietas mēģināju šturmēt mākslas akadēmiju. Jūs domājat, mani tur gaidīja? Štrunts! Abas reizes izlika aiz durvim tik veikli, ka nedabūju pat kārtīgi atčoknilies. Jā, tajā laikā pazuda mana zimējumu klade. Kaifa brīžos es tajā biju samālējis baigi foršās bildites. Visi slavēja plikos skuķīšus, kuri lidinājās pa mākoņiem. Tur bija ari manu čomu portreti un arī mans pašportrets ar špricīti kreisās rokas vēnā. Par šo bildi visi bija mēmi. Sprice izdevās

tik īsta, ka likās tikko no aptiekas atstiepta. Sākumā es neņēmu galvā, bet pēc tam man pielēca, ka tos zīmējumus kāds varēja speciāli piespēlēt akadēmijai un tāpēc šie tā par visu mākti kratījās no manis vaļā.

Jūs domājat, ka tie, kurus uzņēma, baigie ģēniji bija? Smiekls nāk — es viņu smērējumus esmu redzējis, cik uziet, un nedodu par tiem pliku grasi. Es taču tīri labi zinu, kā tur studē pašu profesoru dēliņi un pēc tam vēl paliek akadēmijā par pasniedzējiem. Ģēniji! Kā tad! Mēsli, ne ģēniji, vot kas viņi ir.

Kad akadēmijā netiku, man sanāca baigā skrobe, un vienu gadu es vispār nobastoju. Klenderēju ar dažādiem pankiem un firmačiem. Šo to safektēju, sakombinēju, kaifoju ar tabletēm un reizēm kādu špricīti saštukoju. Tabletes rīt es biju iesācis jau učenē, bet ar tām vien īstu kaifu vairs nevarēju dabūt. Tad čomi mani sapazīstināja ar štellinaņiem, kuriem turējās opijs, hašišs un tāda ķīmija, pēc kuras visi kreņķi pārvēršas par kolosālu rozā pasauli. Ielaižam sev tādu špricīti rokā, un varat mums iepūst ļipā.

Paceļamies gaisā un peldam kā brīvi ērgļi. Nekā pasaulē nav labāka par tādu bezsvara stāvokli, to cs jums varu galvot. Pēc tāda kaifa cs vēl pāris dienu dzīvoju kā pa krāsainu miglu. Tad viss, kā krievi saka, ir do lampoēki.

Protams, toreiz pēc tās neveiksmīgās akadēmijas šlurmēš- anas ilgi jau man neviens neļāva tā gorīties. Pakaifosi, kā tad! Ātri vien mani savāca uz dūzeni, sarakstīja veselu gubu papīrus un brīdināja, ka gadijumā, ja es mēneša laikā nesākšu strādāt, tad sauks mani pie kriminālatbildības par parazītisku dzives veidu. Paši visīstākie parazīti! Papiru smērētāji nolādētie! Ļipā viņi man var iepūst ar visu savu kriminālkodeksu, nevis čokā iebāzt. Atraduši muļķi. Čomi ātri vien mani iekārtoja teātrī par skatuves strādnieku. Piesitu kādu dēļa galu, pārstiepju kādu krāmu no viena skatuves stūra uz otru — un varu titics uz visām četrām debess pusēm. Jūs teiksiet, ka esmu slaists? Paši vainigi. Būtu pieņēmuši par dekoratoru, rubītu kā turks. Samālētu tādas dekorācijas, ka visa zāle no brīnumiem kaklus izmežģītu. Bet tagad lai pūš ļipā. Sākumā šie vēl luncinājās ap mani pa labam: Ivariņ, dārgumiņ, atnes, lūdzu, to un aiznes, lūdzu, šito, pārtaisi to un pārbūvē šito. Pēc tam sāka komandēt — nedancoju pietiekami labi pēc viņu mūzikas. Tad es nolēmu, lai visi tie komandieri iet ratā. Neklapēju ar ausim, un viss. Reizēm šie ņemas mani audzināt, bet baigā man vajadzība. Ko no manis par tiem koka rubļiem var prasīt? Un prom jau mani neviens nedzīs, jo kur tad šie citu tādu jefiņu raus, kas te par to algu lēkās pēc viņu stabulēm. Tā nu tas ir. Tagad jūs par mani zināt gandrīz pilnīgi visu. Fakts, ka visu jau neviens nekad nepateiks. Arī par sevi nē. Tad jau būtu jāsaraksta veseli romāni, lai pateiktu visu. Tad man būtu jāatceras tie panki vēl no videnes gadiem, ar kuriem kopā mēs tādus numurus strādājām, ka učuki bija mēmi. Tad man būtu jāpastāsta viss par Viju no kaimiņu videnes, kura man atdevās Ziedoņdārzā pēc kādas disenes mūsu skolā. Būtu jūs dzirdējuši, ko viņa tonakt man muldēja par čaļiem! Viņas učenē visi esot lādi jefiņi, ka pat bučoties nemākot! Bet es šai uzreiz esot iepaticies. Vija macijās devītajā klasē, bet jūs būtu galīgi jocīgi, ja domātu, ka viņa bija nevainīga. Viņa man sacīja, ka es esot jau devītais čalis, ar kuru šī salaižot pa īstam… Bet rauj viņu jupis.

Tagad tas viss man ir priekš kaķiem. Tagad man tā prasās pēc špricītes, bet es esmu uz pilniga sēkļa.

Kabatās tāds tukšums, ka caurvējš staigā. Jūtu, ka kuru katru bridi sāksies tādas elles mokas, ka galva plīsīs vai pušu. Būtu mājās tā mana ielenc, izspiestu kādu sotaku un aizjoztu pie Doka. Bet sēdēs šī tev mājās, gaidi ar maisu. Un savas mantas ari kaut kur nobāzusi, mātīte nolādētā. Un durvis arī noslēgusi.

Kāds ķēms viņai to šlepera atslēgu iemūķējis? Mērglis tāds. Nekas, ar skrūvgriezi ātri tieku galā ar šlepera atslēgu un esmu Līvijas istabā. Atmūķēju skapi. Lupatu jau te diezgan, bet kur lai tās bāžu?

Augšējā plauktā pamanu mazu kārbiņu. Rauju vaļā. Vo velis — tajā ir jauns maģis! To ielene nav paspējusi nobāzt. Izlasu: "Made in Japan", firma "Sony". Pa pirmo zorti! Šonakt manējais garu neizlaidīs!

Situ maģi zem frenča un nesos projām pie Doka. Doks ir mūsu glābējs. Viņa īstais vārds ir Iļja, mācījies mediķos, bet vēlāk atskaitīts. Tagad šim tāds bizness, ka mediķi viņam pie ļipas.

Doks mani saprot bez vārdiem. Nopēta maģi un ved mani uz virtuvi. Šprices ar ķīmiju te jau sagatavotas. Vienu Doks ielaiž man vēnā, un es sajūtu ieplūstam asinīs karstu vilni. Tūlīt, tūlīt būs pavisam okei.

— Paldies, Dok. Rīt pat nokārtošu finanses, — es saku Iļjam.

— Labs ir. Ej uz istabu, tur kompaška jau kaifo.

Istabā redzu, ka tur čaļi jau peld savos mākoņos, jo manu ienākšanu šie nemaz nepamana. Te ir arī pāris skolniecīšu. Šīs abas arī jau pamatīgi sakaifojušās.

Klusi iet vidiķis. Doks atkal uzlicis filmiņu par mīlīgo grieķieti. Šo gabalu mēs visi zinām no galvas, bet to arī var skatīties no rīta līdz vakaram. Kad ekrānā grieķieti te nomet visas drēbes un sāk mīlēties ar savu čalīti, arī mūsu meitenītes taisa savu kroņa numuru: eleganti ielidina kaktā visas lupatiņas un apskāvušās dejo kā divi mīļi balodīši. Protams, ka viņas daudz labprātāk pamīlētos ar mums, kā tas pārītis vidiķī, bet baigi mums šobrīd vajag. Galu galā kaifs, ko dod tāda špricīte, ir simtreiz labāks par tādu mīlēšanos. Es jūtu, ka mans ķermenis zaudē svaru un es paceļos gaisā. Neredzu vairs ne grieķu dāmiņu, ne mūsu skuķīšus, dzirdu tikai satrauktu elpu, noslēpumainus čukstus svešā valodā, okeāna viļņu skalošanos un laimīgs iepeldu pasakaini skaistā mākonī…

8 Mēs neguļam gandrīz visu nakti. Gints ieslēdzis "Sigmu", un skan saldi sērīgas saksofona melodijas.

Vajadzēs atstiept viņam kādu Sašas kaseti. Jā, es šad tad iedomājos, ko Gints teiktu, ja es aizvestu viņu uz to vonīti. Un parādītu kādu labi pikantu filmiņu. Šim laikam mute paliktu vaļā. Protams, es jokoju, jo uz turieni Gintu es nemūžam nevedīšu. Vispirms jau tāpēc, ka Gints nav mazais bērns un ātri vien izštukos, kāpēc man atstātas tā dzīvokļa atslēgas.

Kamēr es tā prātoju, Gints maigi glāsta manus matus, plecus un krūtis. Ticiet vai nē, man ar šo jocīgo izmeklētāju ir tik varcn labi, kā nekad mūžā ar nevienu citu nav bijis.

— Par ko tu visu laiku domā, Li? — Gints negaidot pārtrauc klusumu, un cs no ši pēkšņuma pat saraujos. Tik labi bija klusēt. Un vel mani samulsina tas, ka ari Gints mani sācis uzrunāt šajā vārdā. Sirds dziļumos pat nožēloju, ka esmu viņam to pateikusi. Līdz šim par Li mani sauca tikai tie, kuri man maksāja.

Gintam es gribētu būt Livija, nevis Lī…

— Lī, par ko tu domā? Tev kādas nepatikšanas? Tu taču mani pat nadzirdi, — Gints atkārto savu jautājumu.

— Nē, nē, viss ir labākajā kārtībā. Man ir pat kolosāli labi. Droši vien biju vienkārši aizsapņojusies, neņem ļaunā, labi?

— Zini, tu pirmīt uz britiņu biji iemigusi. Es tev pieskāros ar lūpām, un tu mani tā jocigi atvairīji un pa miegam čukstēji: guli, Bent, guli… Man tik savādi kļuva…

— Ej nu, savādi! Es nesen lasīju par nabaga Bentu, kuram visu laiku visādas nelaimes bruka virsū… Būšu pa miegam noturējusi tevi par Bentu… — Lai nu ko, bet fleitēt es protu pat tik negaidītos brīžos. To laikam pati dzīve man ir iemācījusi.

— Tev ir labi ar mani? — Gints jautā jau kuro reizi, un man ir skaidrs, ka viņš sarunu iegrozīs par mūsu romānu. Tad Gints spēj kļūt arī neizturams.

— Labi. Pat ļoti labi.

— Tu mani kaut mazlietiņ mīli, Lī?

— Citādi jau manis šeit nemaz nebūtu, — es mierinu Gintu un bužinu viņa matus.

— Bet tas laikam ir tikai tā pa jokam, vai ne?

— Nē, pavisam nopietni. Mums taču ir labi. Bet tagad guli.

— Lī, cs tevi nevaru saprast. Kāpēc?

— Guli. Rits gudrāks par vakaru. Rīt sapratīsi.

— Bet es gribu saprast tūlīt. Kāpēc tu mani mīli tikai pa jokam? Kāpēc, Lī?

— Gint, nu ko tu vari mūžīgi ņemties ar savu lielo mīlestību? Saki — tev ir labi ar mani? Ir? — Li, man ir ļoti labi.

— Bet ko tad tu vari mocīt mani ar saviem jautājumiem? Tev ir kaut kādi mazvērtības kompleksi, vai? Ja tas attiecas uz tavu- vīrieša prestižu, tad vari būt drošs — ar tevi viss ir kārtībā. Nu. pārliecināju tevi?

— Nē… Man nez kādēļ bail tevi pazaudēt…

— Gint, tu atkal savu. Mēs taču godīgi vienojāmies par Romas brīvdienu variantu. Tā bija? Un tu pats piekriti šādām attiecībām. Bet tagad pratini mani. Vai tad ir tik grūti saprast, ka man uz zagsu vēl liekas stipri par agru. Man ir nodoms iestāties universitātē valodniekos. Tāpēc nevajag neko forsēt, labi?

Mums ir vismaz vēl pāris nedēļu laika. Ja tu mani nemocīsi ar šīm runām, tad varbūt pat veselas trīs. Un tad mūsu Romas brīvdienas beigsies…

— Bet pēc tam?

— Pēc tam, ja tu gribēsi, mcs paliksim labi draugi.

— Un tu tā varēsi? Un tu, Li, varēsi pārsvītrot visu, kas starp mums ir bijis?

— Bet mēs taču jau pašā sākumā vienojāmies par Romas brīvdienu variantu! Kāpēc tu visu gribi sarežģīt, Gint? Un šonakt mums nekas galīgi nav jāizlemj. Ja nu mēs citādi nevarēsim, varbūt arī paliksim kopā. Taču tu par mani tik maz zini, ka labāk par to visu nemaz nedomāt… Vismaz tagad es tevi lūdzu paklusēt.

Pēc kāda brītiņa es dzirdu, ka Gints smagi nopūšas, un man kļūst viņa žēl. Es sāku glāstīt viņa galvu, kamēr pēc vienmērīgās elpas jutu, ka viņš ir iemidzis. Man pašai miegs nenāk, un es turpinu pārdomāt pirmīt iesākto domu. Arvien biežāk man nedod mieru nojauta, ka tiem maniem ārzemju klientiem vajadzētu pielikt punktu. Nesen pārlūkoju savus ietaupījumus un neticēju pati savām acīm — iekrājušies turpat pieci simti tūkstoši! Jums tas liekas fantastiski? Man arī. Jo sakrāt tādu summu divdesmit trīs gadu vecumā — tas ir tiešām pasakaini daudz. Gints ir kapteinis, raujas melnās miesās par izmeklētāju, beidzis juristus, taču atlicis nebaltām dienām nav ne kapeiku. Lai gan saņem droši vien diezgan pieklājīgi. Jā, būtu gan fokuss, ja viena firmīga interbrigādes dāmiņa apprecētos ar izmeklētāju! Droši vien viņam sanāktu pamatīga ķeza. Toties citas dāmiņas zaudētu valodu no brīnumiem. Lielākā daļa gan vairāk priecātos, jo par vienu konkurenti kļūtu mazāk. Visumā tāds variants nav izslēgts, jo Gints ir tīri simpātisks un samīlējies mani ne pa jokam. Var jau būt, ka mēs sanāktu pat ideāls pāris. Taču lai vēl pagaida pāris gadiņu. Es taču drīkstu vēl papli vināties, vai ne? Un, ja melns kaķis pār ceļu nepārskries, tad savākšu vēl tikpat apaļu summiņu. Šajā lietā man visvairak riebj tas, ka Saša un tas viņa Francūzis tēlo baigos labdarus, bet īstenībā pievāc pusi no manas valūtas. Ķēmi tādi. Labi vēl, ka man vienmēr paliek Renāto variants. To nu es zinu pavisam droši, ka gadījumā, ja es apprecētos ar šo aizvēsturisko līgavaini, tad dzīvotu ne sliktāk kā Anglijas karaliene. Gadi, protams, fantastiski — tieši tik, cik tagad būtu manam vectēvam! Matus Renāto krāso. Iztaisītu nelielu kosmētisko operāciju, aizlaistu uz traumatoloģijas institūtu — tur arī taisot gatavos brinumus, — un viss būtu pa pirmo zorti… Bet tas jau tikai joks. Jo večuku par jaunekli neviens nevar pārtaisīt. Tas nu ir fakts. Večuks paliek večuks — grozi, kā gribi. Ja nu varbūt viņš varētu mani pieņemt par audžumeitu? Tas gan butu labs numurs! Es apprecētos ar Gintu, un mēs trijatā dzīvotu kā paradīzē… Sakiet vēl, ka es neesmu galigi safārējusies…

Kurā brīdi es biju iemigusi, tā arī nepamanīju. Toties no rīta es pamostos pirmā. Pulkstenis rāda tikai piecpadsmit minūtes pāri septiņiem. Vč! ir diezgan agrs, tāpēc Gintu nemodinu. Pati klusiņām pavirzos uz dīvāna malu un pelti Gintu. Dīvaini — esam abi blakus, un viņam nav ne jausmas, ar kadu interesi es viņu vēroju. Varbūt las nav labi? Ej nu sazini. Katrā ziņā, ja viņš redzētu, es jau viņu nepelitu kā veikala preci, vai ne? Bet galu galā man ir pat pienākums viņu tā sirsnīgi apskatīt, jo faktiski viņš lāču nav nekāds svešinieks. Pat bildina mani! Jā, ari par to man nav nekādu šaubu, ka viņa rokās es aizmirstu visus savus ārzemniekus un pārējos švabrakus. Vīrišķīgais ķermenis dveš spēku un skaidrību. Vijigie mati pārkriluši pāri pierei. Vienu brīdi acu plakstiņi Gintam nodreb, un man ienāk prātā doma, ka viņš tikai izliekas aizmidzis. Viegli pieskaros ar roku viņa matiem. Nē, guļ. Es nomierinos un turpinu vērot viņu. Ķermenis muskuļains, bet pilnīgi bāls. Var redzēt, ka ļoti maz tiek pasauļoties. Varbūt mums pa brīvdienām aizlaist kopā uz kādu klusāku vietiņu? Tikai es droši vien viņu šokēšu, jo man pa li k sauļoties bez visādiem tur peldkostīmiem. Ciest nevaru tos baltumus nenosauļolajājs vietās. Bet Gints droši vien uztrauktos, ka mūs var kāds pamanīt. Man gan no tā nav ne silts, ne auksts. Esmu reizēm manījusi tādus

lūrmaņus. Blenž kā teļi, pat siekalas tek. Man uz tādiem nospļauties. Ja labs garīgais, varu pat speciāli pagorīties — lai lūr veseli, ja jau uz neko citu nav spējīgi!

Gints pamostas tieši pusastoņos. Viņš negaidot atver acis un pamana, ka es viņu vēroju. Ar jauneklīgu spēku viņš mani piekļauj sev klāt, un mēs vēl kādas desmit minūtes paliekam gullā. Pēc tam ceļamies augšā, ātri savācamies, pagatavojam brokastis un klusēdami paēdam. Man šķiet, ka Gints atkal prāto par mūsu nakts sarunu, un es lūdzu Dievu, lai tikai viņš nesāktu no jauna šo plati. Dievs manu lūgšanu sadzird, un Gints mūsu nākotnes nodomiem liek svētu mieru. Esmu par to viņam pateicīga, jo šo tukšo stridu dēļ vismaz pagaidām pārtraukt mūsu Romas brīvdienas patiešām negri​bētos.

Pēc brokastīm Gints mani pavada līdz mājām. Mēs norunājam, ka gadījumā, ja viss būs kārtībā, es viņam pamāšu pa virtuves logu.

Jau pie durvīm manu, ka tas aizcirstas tikai uz šlepera atslēgu. Klusi pagriežu slēdzeni un ieeju iekšā.

Ivara dīvāns nav aiztikts, tas liecina, ka brālis šonakt mājās nav nakšņojis. Paveru logu un māju Gintam ar roku zirni, ka viss ir kārtībā un viņš var jozt uz darbu. Viņš parāda, ka piezvanīs man uz kantori, un projām ir. Un tikai tagad es pamanu, ka durvis uz manu istabu ir atmūķētas. Ak tu ķēms nolādētais!

Skrūvgriezi pametis turpat uz plīts, pat skaidas no lieveņa speciāli nav novācis. Metos istabā. Kā tad!

Skapis vaļā, viss izvandīts, bet japāņu maģis nosperts. Protams, man nav ne mazāko šaubu, ka tas ir Ivara darbs, un tāpēc saukt dūzcni man nenāk ne prātā. Un, kaut ari to maģi būtu aizstiepis kāds cits, vienalga jau nesauktu. Jo kā tad es tiem dūžiem paskaidrošu, 110 kurienes man tāds verķis uzradies. Neiešu tak klārēt, ka to šajās dienās man uzdāvināja kaut kāds tur Dimitris no Kipras. Šiem jau būs vienalga, 110 Kipras vai Singapūras, viņus jau neinteresēs vairs, kas nospēris maģi, bet gan tas, par kādiem nopelniem man tik eleganta dāvana likusi. Sāks pētil visus manus radurakstus, ar vecvectēvu sākot, izšpionēs katru manu soli uri iebāzīs aiz restēm, ka nemetas, jo to izdarīt ir daudz vieglāk nekā noķert zagļus. Vismaz tik daudz sajēgas man ir. Jā, un cik reižu es netiku nozvērējusies neko vērtīgu mājās neglabāt. Dabiski, ka nevaru jau arī visu savu iedzīvi pārvākt pie Rutas, bet glabāt tādu maģīti mājās arī bija liela muļķība.

Laikam bija uznācis kaut kāds prāta apstulbums. Varbūt man palūgt Gintu, lai viņš to vārguli pamatīgi nodrebina, lad šis maģiti atdos ātri vien. Bet ari no tā nekas labs nav gaidāms — ja Ivaram manas gaitas gadījumā nav noslēpums, viņš visu klās vaļā, un tāds variants man neder. Vienkārši man būs mācība visam mūžam. Un nedošu viņam vairs ne kapeikas, lai sprāgst kaut vai nost. Draņķis tāds.

Nokaitināta līdz sirds dziļumiem, uzrakstu Ivaram zirnīti, lai maģis būtu savā vietā, jo citādi ziņošu milicijai, un jožu uz darbu. Atklāti sakot, man galva griežas riņķi, jo vēl jāizpunktierē, ko safleitēt šefam, lai pēcpusdienā varētu zust kokos, jo vakarā man randiņu nolicis kārtējais Sašas drauģelis — misters Garsija Horhe Arturo. Kaui kas fantastisks, vai ne? Bet vistrakākais numurs būs tad, ja izrādīsies, ka tas ir nevis viens misters, bet gan veseli trīs!

9 Cik ilgi biju kaifojis, to es jums nevaru pateikt, jo par to man nav ne mazākās nojausmas. Atjēdzos tikai tad, kad biju nolaidies uz zemes. Kā ar īstu parašūtu. Redzu, ka skuķīši jau aiztinušies projām, bet veči nolūzuši kur kurais un visi vēl laimīgi smaida. Tātad šie vēl septītajās debesīs. Man šoreiz kaifs ātri pārgājis, tāpēc eju meklēt Doku un izdīkt vēl kādu špriciti. Kurpes vakarā esmu novilcis, laikam pametu tās koridorā, tāpēc tagad klīstu pa istabu klusi kā rēgs. Pie virtuves durvīm pēkšņi sastingstu, jo sadzirdu, ka Iļja virtuvē ar kādu tipu apspriež dīvainas lietas. Lai arī man galva griežas riņķī un ir tāda sajūta, it kā smadzeņu vietā būtu sabāzta vate, es tomēr ar kaut kādu septīto prātu sajēdzu, ka tā ir stipri neparasta saruna. Vo velis, tas tips taču klārē baigās lietas! Es aizturu elpu un dzirdu gandrīz katru viņu vārdu. Atkal ierunājas svešais: — Nē, gaidīt vairs nevaram. Jātiek klai tiem tūkstošiem, kamēr tās maitas vēl ir nopērkamas. No pieredzes zinu, ka ar laiku viņas gandriz visas uzsāk baigi godīgo dzīvi, un tad mēs paliksim ar garu degunu. Šis vienkārši ar mums pat nerunās, un basta. lzfektēsim visu detalizēti, noorganizēsim kompaškas.

Sākumam kādu cigaretiti ar opiju, tad pamatīgāku špricīti vēnā, un uz āķa šis bus. Pāris reizišu izlīdzēsim

par pliku paldies, bet tad mums tā mantiņa pēkšņi izbeigsies. Un tad pašas atnesis savus tūkstošus uz paplātes un vēl lūgs, lai mēs tos pieņemam. Vari man ticēt, šie varianti jau pārbaudīti. Pie tam mums ne gailis pakaļ nedziedās, jo ielenes jau neskries uz dūzeni sūdzēties, ka mēs par kaifu prasām pārāk augstas cenas. To jau viņas sajēgs, ka par narkotiku lietošanu ari pašas ietupinās.

— Izklausās jau kā Monte-Karlo. Tikai man vēl jāpadomā. Zini, Francūzi!, man jau tāpat labs bizness sanāk. Savus pāris stabuss iekasēju kairu dienu… Un gandrīz nekāda riska — visa klientūra pārbaudīta… Pie tam, vai ir kāda garantija, ka šām tiešām ir sakrāts simtiem tukstošu… Neticas kaut kā.

Varbūt tas ir tikai blefs?

— Nu, Dok, man Saša galvoja, ka tev smadzenes strādā. Vai tiešām viņš būtu kļūdījies? Vai es te būtu nācis par veti mēli trīt? Un tic tavi pāris stabi dienā taču ir tīrais štrunts. Kārtīgs restorāna šveicars pa vakaru vairāk iebāž savā kabatā. Un tava šepte nav nemaz bez riska, kā tu iztēlojies. Visi loriņi virtuvē uz galda kā izstādē. Un vidiķis istabā. Pietiek kādam nostučīl, lai lu zaudētu brivību uz ilgiem gadiņiem.

Bet te tā lieta tiešām būs tīra. Un tās ielenes jau nav ko žēlot. Šis jau vēl jaunas diezgan, sapelnīs ātri vien jaunus kapitālus. Mūsu lietu zināsim tikai mēs trīs. Un visu naudiņu arī sadalīsim trijās daļās. Tā būs godīgi, jo ielenes mums piespēlēs Saša.

— Un kā tad mēs viņas te ievilināsim?

— Pavisam vienkārši. Es šim mainu valūtu. Pēc tādas maiņas šad tad aizejam uz krogu. Tur cs sagatavošu kokteilīti no tavas ķīmijas. Tad jau ātri prātu izkūkos un gribēs vēl. Pēc tam tikai atliks kātot pie tevis. Tāpēc tu pāris nedēļu pārējos klientus piebremzē. Citādi šie ko saodis un vēl pirmie grābs tās ielenes pie rīkles. Saprati?

— Klāra bilde. Un kad sāksim?

— Pēc pāris dienām. Gaidu komandu no Sašas. Pirmās ņemsim ^>aiz dziesmas Kinodīvu un Lī. Šīs abas jau nobāzušas vismaz pa pus miljonam. Rēķini pats, kas mums būs par ķērienu. Kad sadalīsim uz galviņām, kairam sanāks pa maisam naudas…

— Fantastika! Taisni neticas…

— Neticas… Palasi Maskavas avīzes, tūlīt acis atvērsies. Tur ielenēm apgrozās piecreiz lielākas summiņas…

— Ko tu neteiksi!

— Protams, Maskavas ielcnītčm cili apsviedieni. Bel rauj viņas jods, mums jā nokāš pašiem savas dāmas. Tagad pie lietas. Man sestdien nolikts randiņš ar Līviju. Mūsējie šo iesaukuši pa ārzemju modei par Li. Tu man iedosi līdzi kaut ko no savas ķīmijas, ko es kādā bridi piesperšu klāt pie viņas kokteiliša. Pakaifosim kādu laiciņu bārā, tad es viņu atraušu pie tevis. Domāju, ka ši tad būs jau labā šlimungā un pali uzprasīsies uz špricīti. Iedur labu porciju, lai paplivinās pa gaisu. Ja ši nebūs transportējama, atstāsim tepat, kad atjēgsies, varēsi iedot šai papildporciju… Pēc tam viņa būs mūsu rokās… Ja ne citādi, vajag nopcilēt, kur šī glabā savas finanses, un godīgi rekvizēsim. To taču mēs zinām, ka uz dūzeni viņa neskries… * — Plāns pa punio zorti… Bet vai nevajadzēja pie vienas reizes ņemt priekšā ari to otru dāmiņu?

— Kinodīvu? Nekas nesanāks. Šis savstarpēji ne visai saprotas. Kā nekā konkurentes. Un labāk bez lieciniekiem. Dīvu apstrādāsim tūlīt pēc Li. Nekur nepaliks ari pārējās ielenī tes.

Vairāk es neklausos. Klusi ieslīdu atpakaļ istabā un noliekos uz dīvāna. Aizveru acis, un galva man sāk griezties riņķī. Sitie apgriezieni manai māšelei! Es jau neesmu mazais bērns un sen apjēdzu, no kurienes viņai 1ās importa lupatas, zelta gredzeni un visi cili loriņi, taču pieci simli tūkstoši man pat sapni nebija rādījušies. Un man pat nieka sotaku nekad nevar piespēlēt! Kādu ģīmi viņa rādīs, kad šie ieraus savās nāsīs visu šo summiņu? Pag, pag, bet kāpēc lad šie? Kāpēc es pats nevaru pievākt naudu? Es vismaz esmu bračka, a šie sveši štellmaņi. Nu, ne vella, es tiešām butu pēdējais stulbenis, ja atdotu to naudu viņiem. Jau līdz sestdienai man pašam jāpaspēj šo lietu nostrādāt pa pirmo zorti. Ja tos tūkstošus

viņa glabā mājās, tad izraušu kaut vai no zemes. Izvandīšu katru kvadrātcentimetru, apgriezīšu visu otrādi, bet mierā nelikšos. Nevar taču tāda summa izkūpēt gaisā! Un ne jau savu kontu bankā būs atvērusi māšele…

Laikam biju iekritis transā vai miegā, jo atkal nezinu, cik īsti pagājis laiks kopš tās sarunas virtuvē.

Vienu brīdi man pat ienāk prātā doma, vai nebūšu to visu izsapņojis. Taču nē, nē — atceros visu vārds vārdā! Un to tipu sauca par Francūzi. Droši vien šis tāds pats francūzis kā Iļja doks… Bet uz mani tas neattiecas… Man gribas ātrāk lēkt kājās un jozt uz mājām, taču nav spēka un acu priekšā griežas violeti riņķi. Par laimi, istabā ienāk Doks. Viņš redz, ka man ap dūšu ir pavisam štruntīgi, un piedāvā špricīti.

Varen gādīgs, vai ne? Bet nav jau brīnums, ja tuvākajā laikā šis būs bagāts kā Rokfellers! Jā, špricitc man pat ļoti ietu pie sirds, taču sajēdzu, ka tā man daudz vairāk noderētu mājās. Iedotu Līvijai pa dullo, pēc tam visu porciju iegrūstu vēnā, un ši pati man visu atdotu. Tādas tās lietiņas.

Tāpēc izmoku muļķīgu smaidu un saku Dokam, ka šoreiz labāk būtu, ja viņš man vienu porciju iedotu uz mājām. Palūdzu ielaist potē lielāku devu un apsolu rīt samaksāt visu ar atliektiem galiem. Doks neliek ilgi lūgties un piebilst, ka maksāt nevajadzēs, jo maģitis esot tiri firmīgs… Neiešu tielēties, man ātrāk jātiek no šejienes projām.

Eju lidzi Dokam uz virtuvi, viņš man ietin celofāna maisiņa pamatīgu šprici, un es jau esmu uz ielas.

Lai gan kājas joprojām nespēcīgas un droši vien eju grīļodamies, tomēr nesos uz mājām kā plēsts. Kaut tikai tā mātīte nebūtu priekšā! Tad cs vispirms pats apgriezīšu visu otrādi. Un šprici te tiks man pašam.

Katrā ziņā viens nu man ir pavisam skaidrs — tuvojas mana likteņa stunda!

10 Arturo izrādījās pat ļoti sakarīgs vecītis no Kostarikas. Īstenība kas nu viņš par vecīti — tā ap četrdesmit. Kā teiktu Zigmunds Skujiņš: vīrietis labākajos gados. Un elegants bez gala. Melniem, nedaudz iesirmiem matiem, ar patīkamu iedeguma brūnumu, ģērbies ka augstākās klases firmačs un ar tik graciozu stāju, ka visiem mutes palika vaļā. Jā, viņš taču bija pasūlijis gaīdiņu "Latvijā". Noskatījāmies varietē programmu, izdejojāmies pēc sirds patikas, un tikai tad atnācām uz Sašas dzīvokli. Tagad ir bez dažām minūtēm deviņi. Arturo devies risināt savus firmas uzdevumus, bet es kārtoju māju. Idilliska ainiņa, vai ne? Taču ilgi apcerēt šo idilli man neizdodas, jo nākamajā brīdī tramīgi ieskanas telefona zvans. Godīgi sakot, es pat pamatīgi izbīstos no šiem negaidītajiem treļļiem. Kāds nelabais var dīdīt cilvēku tik agrā rīta stundā? Varbūt labāk nemaz neņemt klausuli? Nē, tomēr jāpaceļ ir, jo var taču zvanit tas pats Arturo vai kāds cits no manas klientūras. Pārvarējusi sapīkumu, pieeju pie telefona.

— Sveika, Li! Tu tur esi viena pati? — pazīstu Sašas balsi. Kas viņu uz šejieni altriccis? Solīja taču iebraukt Rīgā pēc mēneša, — Jā, Saša, cs klausos… Vai kas nopietns lēcies? Tu taču pats rakstīji, ka iebrauksi pēc mēneša…

— mēģinu neizrādi! savu sabojāio noskaņojumu. Neizskaidrojama intuicija man saka, ka nekas labs nav gaidāms.

— Li, klausies mani uzmanīgi. Esmu Rīgā un zvanu tev no automāta. Rādās, ka esmu iekūlies ķezā un dūzene man uzsēdusies uz astes, tāpēc uz turieni neiešu. Tu aizvāc katram gadījumam kasetes, nekur neatstāj valūtu un neko citu no saviem liberiņiem. Saprati? Var gadīties, ka šie adresi uzoduši un taisīs tur kratišanu. Un visiem kundēm pagaidām pieliec punktu. Francūzim ari. Es pats mēģināšu viņu sazvanīt un brīdināt, lai tevi nemeklē, jo gan jau arī viņam būs tās pašas problēmas. Tu visu saprati, Li? — Saša, es neko nesaprotu. Ari man draud kādas nepatikšanas? Ko man iesākt, ja viņi sāk interesēties arī par mani?

— Li, jebkādos apstākļos tu par mani neko nezini. Mēs neesam pazīstami. Saprati? Ja tev sāk siet klāt ārzemniekus, noliedz visu. Viņiem nav nekādu pierādījumu. Ja arī varbūt būs nofotografējuši tevi restorānā vai uz ielas kopā ar kādu ārzemnieku, tas vēl neko neizsaka. Sagadīšanās. Ja arī tas vonungs ir nofiksēts, tu neko nezini. Varbūt, ka viens otrs tevi uz turieni ir vedis, tur nav nekā krimināla. Neko pierādīt viņi nevar. Ja vien tu pati nesāksi nožēlot grēkus. Tikai tāaā gadījumā tev pašai būs kriška.

Atņems visu līdz pēdējai kapeikai un ietupinās čokā. To tu ņem vērā. Tās dzīvokļa atslēgas pagaidām nobāz labi tālu, lai pie tevis neatrod. Kad tā ķeza būs garām, noderēs. Bet tagad pati uz turieni vairs neej.

Un, ja es tevi tagad kādu laiku nemeklēšu, tad zini, ka esmu paņemts ciet. Tu tikai necel paniku. Varbūt, ka vēl īzkuļos sveikā. Jā, ja tev kaut kur ir nobāzta valūta, lai guļ, uz centru mainit pati neej, iekritīsi pirmajā piegājienā, tur menti organizējuši lielo tīrīšanu. Es beidzu. Iegaumē labi — mēs viens otru nepazīstam.

Es neko nepaspēju Sašam atbildēt, jo viņš jau nolicis klausuli: Ja prāts man tagad nestos uz humoru, es teiktu — kā kriminālromānā! Bet prāts uz humoru man nemaz nenesas. Metu mieru dzīvokļa kopšanai, krāmēju tašā videokasetes, savus loriņus un pēdējo dienu valūtu. Apskatos apkārt un — drošs paliek drošs — noslauku visur putekļus, lai nekur nepaliktu mani pirkstu nospiedumi. Sakiet vēl, ka krimiķus nav vērts lasīt! Tas gan vairāk ir tāds karātavu humors dūšas uztaisīšanai. Viena pati es nekad nemēdzu dzert, taču tagad taisni prasās pēc labas konjaka glāzes. Izmetu to vienā rāvienā, nodrebinos, mehāniski noslauku glāzi un pudeli. Ķermeni ieplūst siltums, un līdz ar siltumu mani pamazām pārņem miers. Ja tā labi padomā, ko gan man var piešūt? Prostitūciju? Tik daudz jau es zinu, ka par šo nodarbošanos pie mums netiesā. Paldies tiesibu pamatu učukam — vismaz to viņš mīlēja uzsvērt vietā un nevietā. Valūtas pārkāpumus? Lai pierāda! Un tie likumi jau tagad visi mainiti. Vai nu francūzis būs tāds idiots, ka gāzīs arī citus, ja gadījumā pats iekritis. Negribas ticēt. Labi, ka visi mani ietaupījumi glabājas pie Rutas, nevis mājās. Ja viņa nojaustu, kas tik neglabājas tajā firmīgajā "Adidas" somā! Nudien, mēma paliktu! No manas puses tas nav īsti godīgi, to es saprotu. Bet nekāda gudrība nebūtu to somas saturu uzdāvināt valstij. Man taču neviens un neko nedāvina par pliku velti. Jā, cik labi, ka neiegrūdu to naudu krājkasē!

Tie mērkaķi jau tev ies glabāt noguldītāju noslēpumus, gaidi ar maisu! Jau sen būtu paziņojuši dūzenei par kādas mistiskas dāmas pasakaino noguldījumu un aši vien tam savu ķepu uzlikuši. Lai meklē mu|ķus citur.

Gan jau es izķepurošos. Ari šos pēdējos loriņus nobāzīšu pie Rutas, un ne gailis pakaļ nedziedās. Tā nospriedusi, es savācu kopā savas peķelītes un vācos projām no šīs greznās ligzdiņas, virs kuras parādījušies draudīgi mākoņi. Nekas, nekas, ja viss labi beigsies, ari man pašai driz vien būs ne sliktāks kaktiņš!

Bez zvanīšanas dodos uz izdevniecību pie Rutas. Par laimi, viņa sēž pie sava galda, bet viņai pretī snaikstās tas stulbais kolēģis, par kuru Ruta sūdzējās, ka neliekot mierā. Precinieks atradies. Teļš kas teļš!

Patiešām, viņam pat ģīmi ir ierakstīts, ka šim visi nav mājās. Tā kā istabā sēž vēl pāris kūku, un arī tā fūrija, kas nekad nav apmierināta ar dzīvi, tad es klusītēm paludzu, lai Ruta iznāk koridorā. Bez gariem ievadiem izstāstu, ka Ivars atkal kārtējo reizi izdemolējis visu māju un varbūt es drīkstētu pēc darba aizstiept pie viņas vēl savus pēdējos sikumiņus. To sacīdama, es norādu uz savu somu. Redzu, ka par šo ideju Ruta sevišķu sajūsmu neizrāda, tāpēc steidzu piebilst, ka pēc kāda mēneša, ilgākais diviem, man beidzot pašai būs savs dzīvoklis, un tajā pašā dienā visus savus krāmus aizgādāšu projām. Redzu, ka Rula tam diez ko netic, tomēr viņa piekrītoši pamāj man ar galvu. Malacis! Es nobučoju viņu uz vaiga un nesos uz savu kantori. Labi, ka šefiņš manī samīlējies lidz ausīm, cits mani jau sen butu izlidinājis no darba par tādu plivināšanos apkārt. Pārējās mūsu laboratorijas dāmas gan varen cemmigas uz mani un bieži stuči šefam, ja cs gadījumā kaut kur aizķeros, bet. kā jūs paši saprotat, tad tas viss ir tikai pupu mizas.

11 Nobučojusi mani uz vaiga, Līvija jau ir projām. Bet vakarā būs klāt kā likta. Ja man jāsaka pilnīgi atklāti, tad nav ko liekuļot — Līvijas draudziba man jau sen ir kļuvusi par nastu. Es pat savās mājās jūtos kā viesnīcā — viņa taču pie manis ierodas, kad vien grib. Es savā vientiesībā to esmu pieļāvusi jau kopš pirmajām mūsu pazīšanās dienām. Un tagad tās somas un čemodāni. It kā mans dzīvoklis būtu kāda bagāžas glabātava. Protams, man jau nenokritīs gabals no tām viņas mantām, bet tagad viņai ir iemesls ieskriet pie manis pat bez zvanīšanas — pēc kādas blūzītes, svārciņiem, džemperiša…

Pamazām mans noskaņojums kļūst arvien draņķīgāks, taču ne jau Līvija viena pie tā ir vainīga.

Kolēģe Solveiga, tikko ievēlās istabā, tā tūlīt aizgūtnēm vien sāka taurēt par savu Kārlīti, kuram mājās sametusies slikta dūša un viss nelabums izskrējis ārā. Idiote tāda! Būtu sēdējusi mājās un tīrījusi tos

nelabumus! Bet nē — šai tak vajag sabojāt noskaņojumu visiem pārējiem kolēģiem, šī tiik neies viena prāioi p;tr savām ķibelēm. Iztaurējās, bet, kad redzēja, ka neviens viņas (aurēšanā neklausās, piezvanīja savam mīlulītim un tarkšķēja pa telefonu veselu stundu. Iedzer tādas zālītes un iedzer šitādas, apēd tikai sausiņu un uzdzer tēju bez cukura, izmēri temperatūru un neskraidi apkārt… Ja tev nepaliek labāk, liecies gultiņā un gaidi mani, es drīz būšu mājās… Ticiet man. es neesmu nekāda cilvēku nīdēja, un tomēr kļūst nelabi, to visu klausoties. Kas tad tevi dzina uz šejieni, ja tu drīz būsi mājās? Kam tu te esi vajadzīga?

Ticiet man, neviens nepamanītu, ja viņa te gadiem nerādītos. Bet nē, viņai tak speciāli jāsabojā diena citiem cilvēkiem, jo, lūk, viņas sirdspukstiņam Kārlitim sasāpējis vēderiņš, un par to taču jāizbazūnē visai pasaulei! Reizēm viņa savu miļumiņu atved uz darbu. Nu, es jums teikšu, Kārlitis tik pilnīgi atsities savā mātē, ka ir ista tas fūrijas kopija. Tikai piedevām vēl tik tizls un meitenīgs, ka viņi kopā ir viens klusais ārprāts. Un kāds nu tur klusais. Tas puika jau viss atsities mātē, tāpēc ņemas skaļi spriedelēt un tēlot gudrinieku, ka mums, to klausoties vien, kļūst nelabi. Beidzot mūsu pacietības mērs bija pilns, un mēs visi kolektīvi palūdzām Solveigu savu Kārlīti uz darbu nestaipīt un mums nedemonstrēt, jo arī bez viņa mums te skaļuma pietiek atliku likām. Par to nu mūsu lielā žurnāliste apvainojās līdz nāvei. Jā, savā starpā Solveigu mēs dēvējām tikai par žurnālisti, jo viņa pali mums pie katras izdevibas atgādina, ka vienīgi viņa no mums visiem ir beigusi žurnālistikas nodaļu un pat strādājusi presē. Lai gan viņas rakstus neviens nav lasījis, tomēr par žurnālisti mēs viņu saucam dziļā vienprātībā.

No blakus istabas iznāk parpipēt mūsu mākslinieks, un es pievienojos viņam. Mēs pārrunājam šo to un domājam katrs savas domas…

12 Atdrāzies uz mājām, es redzu, ka ielenes vēl nav. Tas jau pa pirmo zorti! Lai tik blandās apkārt, man te darba pietiks labam laiciņam. A, virtuvē uz galda šī atstājusi kaut kadu depešu. Lasu: "Lai maģis līdz vakaram būtu mājās, citādi ziņošu milicijai." Saburzu zīmīti un iebāžu kabatā. Ziņos ši dūzenei, kā tad!

Dūzene tad vispirms noprasis, no kurienes tas maģis nācis skuķitim, kas pelna štrunta simtiņus mēnesi!

Dāvināts? Kas dāvināja? Kāpēc? Ha, ha, ši tak nevarēs skaidrot, ka tā ir maksa par prostitūciju! Vismaz tik daudz es apjēdzu, tāpēc mierīgi varu nospļauties par tādām zīmītēm. Lai raksta, cik uziet! Nav jau ne pirmā, ne pēdējā reize! Man tagad daudz svarīgākas lietas prātā, jo, kamēr šī blandās apkārt, jāmēģina atrast viņas slēptuvi. Aizgriežu ciet Šie per i, lai neviens ķēms neuzkuļas virsū, un sāku rūpīgi pētīt Līvijas istabu. Varbūt uz krāsnsaugšas? Lai gan maz ticams, ka mana māšele varētu tik augstu rāpelēl, paņemu tabureti, uzlieku to uz žurnālu galdiņa un izčamdu visu pamatīgi. Tur ir tikai putekļi un gruži, vairāk nekā neatrodu. Kāpdams lejā, gandriz nolaužu kaklu, jo žurnālu galdiņš sašķobās un es ar visu tabureti nogāžos uz gridas. Man sanāk dusmas, bet jāmeklē vien tālāk. Tagad ķēros pie skapjaugšas. Tur vesels lērums kārbu, bunduļu un trumuļu. Gāžu to visu uz gridas un tirinu ārā dažādas lupatas, kurpes un citādas šmotkas. Lupatas vēl rūpīgi izčamdu pa visam vīlītēm, varbūt sabāzusi tur. Pārbaudu arī apavus un pašas kārbas, vai tām nav divi dibeni. Man no šis kratīšanas jau metas raibs gar acīm, bet panākumu pagaidām nav nekādu. Kur tā mātite nobāzusi savus tūkstošus? Vai tiešām krājkasē? Varbūt darbā? Labi, nav ko psihot, varbūt tepat deguna priekšā tie guļ. Atveru skapi, tas pilns ar lupatām. Vai tā stulbene nav galigi dulla? Man tikai tās šmotkas, kas mugurā, šai pilns skapis. Kur to visu var bāzt? Atkal izčamdu katru vīlīti un metu lupatas turpat uz grīdas. Istabā tagad labais paskats, viss savandīts tā, it kā te būtu darbojusies vesela vandāļu armija. Tikai kāds no ta labums? Figu esmu atradis, ne tukstošus.

Dodos uz virtuvi. Varbūt savu slēptuvi viņa ierīkojusi kaut kur man acu priekšā? Paskatos zem sava dīvāna. Tur vāļājas manas čības un šādas tādas grabažas. Te nebūs. No virtuves galdiņa velku ārā bundžas ar putraimiem, rīsiem, cukuru, dažādus trumuļus un kastroļus. Nav nekā. Nu, maita! Tagad gan ņemšu tevi pie dziesmas! Tagad nekas cits neatliks kā ietriekt to šprici tai ielenci vēnā un tad gāzt pa dullo, kamēr pali pateiks, kur nobāzusi savu naudu. Es no veltīgā darba un paguruma kļūstu nikns kā zvērs.

Ja tā ielene tagad ierastos, es būtu gatavs grābt viņu pie rīkles. Manu niknumu pavairo krīzes priekšnojauta. Ar katru šūniņu jūtu, ka tūlīt, tūlīt var sākties tās draņķīgās sāpes. Acis man sametas tumšs

un ķermeni sāk kratit mežonīgs drudzis. Galvā iemetas pazīstamā sāpe. Liekas, it kā to kāds riebeklis būtu iespiedis milzīgās skrūvspīlēs un tagad lēnām tās vilktu kopā. Bet tas vēl nav viss, jo nākamajā brīdi sāpe iecērtas ari mugurkaulā. Tāda sajūta, it kā tur kāds belztu ar trulu cirvi. Es vairs nespēju izturēt un ievaidos. Esmu pamanījis, ka no tādas gaudošanas sāpes tā kā kļūst mazākas. Var jau gadities, ka tā man tikai šķiet, taču es turpinu vaidēt. Pats štruntīgākais ir tas, ka tepat uz galda guļ šprice un pietiktu ar pusi no tās, lai sāpes acumirklī pārietu. Vajag tikai pastiept roku un ietriekt adatu vēnā. Bet šoreiz cs to nedarišu. Špricīti es pietaupišu savai niāšelitei. Tad viņa redzēs, kā glabāt tūkstošus no sava miesīgā brāļuka. Tad viņa man padancos! Un pati atdos naudiņu līdz pēdējai kapeikai! Kaut tikai ātrāk viņa pārvilktos. Jo es varu neizturēt. No neciešamajām sāpēm pārņem stings nespēks. Reizēm šādos gadījumos esmu zaudējis samaņu, tāpēc, drošs paliek drošs, atlaižos uz dīvāna. Laikam aizsnaužos, jo, kad atveru acis, labu laiku nevaru apjēgt, kur īsti es atrodos. Tikai riebigās sāpes atgriež mani īstenībā. Ieklausos — varbūt tā ielene pārradusies un sagatavojusi man kādu viltību. Nē, visapkārt kluss kā kapā. Tikai sētā ierejas kaimiņu verkšķis un kaut kur uz ielas ieskanas mašīnu sirēnas. Tur laikam pažarnieki steidzas dzēst kādu ugunsgrēku. Ugunsgrēks! Kā man agrāk nebija ienācis prātā pielaist uguni šai mēslu čupai! Lai deg tā būda rūkdama. Ar visiem večiem un vecenēm, ar ielenes lupatu lēveriem, ar visiem tūkstošiem! Jā, visforšākais būtu, ja arī tie sadegtu te kopā ar visām šim grabažām! Tad tā ielene varētu kost sev nagos!

Mēģinu piecelties, bet tūlīt atkal atkritu uz dīvāna, jo mugurā no jauna iecērtas neizturama sāpe. It kā mani kāds plēstu uz pusēm. Kādu brītiņu paguļu, bet tatf nošļācu uz grīdas. Neiešu jau te nosprāgt. Ar mokām aizrāpoju līdz galdam un sagrābstu šprici. Drebošu roku parauju uz augšu piedurkni. Uztaustu vēnu un kā pa murgiem laižu iekšā šprici. Kājas pielīst kā ar vati un ceļgalos vairs nekHausa. Es gāžos kā maiss uz grīdās, ar galvu atsitos pret kaut ko cietu, taču sāpes vairs nejūtu. Acu priekšā uz bridi vēl uzliesmo sarkani uguns riņķi, bet tad viss iekrīt melnā tumsā un mana dziesma laikam ir beigusies…

13 Ruta solīja pēc sešiem būt mājās, tāpēc norunātajā laikā es zvanu pie viņas durvīm. Tiklīdz esmu tikusi uz sliekšņa, tā Carlijs lec man uz pleca. Labi, ka es vismaz pie šiem viņa numuriem esmu pieradusi, citādi nudien varētu trieku dabūt. Jūs jau noteikti zināt, ka Carlijs ir Rutas kaķis. Cik zinu, tad viņš gan vairāk jūtas kā Rutas saimnieks. Un piedevām viņš tiešām ir visādu stiķu pilns. Atceros, kādu reizi pati savām acīm redzēju, kā Carlijs protestēja pret to, ka Ruta nebija pārnesusi svaigas zivis: viņš izstiepās visā augumā uz grīdas, aizvēra acis un tēloja, ka ir miris. Varētu pat tiešām noticēt, ka Carlijs nav dzīvs, ja viņš brīdi pa bridim neatvērtu vienu aci un neskatītos, vai tik saimniece nemānās un zivi tomēr ir atnesusi. Ruta nolika viņam priekšā desas šķēlīti, gabaliņu karbonādes, taču Carlijs joprojām neizrādīja nekādas dzīvības zīmes! No rīta gan izrādījās, ka pa nakti Carlijs visu bija notiesājis.

Atbrīvojos no Carlija apskāvieniem, un abas ar Rutu piesēžam uz dīvāna. Redzu uz viņas galda darbam sagatavotus vairāku grāmatu manuskriptus, tāpēc saprotu, ka manam apciemojumam šoreiz jābūt pēc iespējas īsākam. Ar Rutas atļauju nobāžu somu ar kasetēm, valūtu un citiem liberiņicm antresolā uz skapja pie pārējām savām mantām, vēlreiz svēti apsolu, vēlākais pēc mēneša, visas savas peķelītes aizvākt projām un gribu jau doties uz durvju pusi, taču Ruta bez kafijas tasītes neparko nelaiž projām.

Tomēr Ruta ir kolosāla, goda vārds! Pēc kafijas gan es protos godu un ce|os kājās. Man pašai ari vēl ne mazums domu labi jāpārdomā vienatnē ar sevi.

14 Mani jūs vēl nepazīstat, tāpēc bez liekām ceremonijām stādišos priekšā — esmu kriminālās meklēšanas vecākais operatīvais pilnvarotais milicijas kapteinis Gunārs Ozoliņš. Ar savu darbu esmu ļoti apmierināts. Padomājiet paši — man ir tikai trisdesmit gadu, bet esmu paspējis atbrīvot sabiedribu no vairākiem simtiem dažāda kalibra liekēžu. Nav nemaz tik maz, vai ne? Jā. ari patlaban mēs sekojam kādam aizdomīgam tipam. Tiesa gan, šoreiz tas ir pēc Maskavas kolēģu lūguma. No saņemtās informācijas mums ir zināms, ka mūsu "objekts" ir plaša mēroga suteners. Maskavā, Pēterburgā, Rīgā, Tallinnā un citās lielākajās pilsētās viņu pazīst visu restorānu bārmeņi un šveicari. Izrādās, ka ari tas ir

rādītājs! Lai gan šim rādītājam vērtība ir tikai viszemākajās aprindās, tomēr paši centra darboņi to vērtē visaugstāk, jo tieši firmīgākajos restorānos viņi kārto savus tumšos darījumus. Un, lai tādā restorānā tu vienmēr būtu gaidīts viesis, tad tic paši šveicari un bārmeņi ir vienkārši jānopērk. Firmači šo likumu ir ielāgojuši pamatīgi un lepnākajos krogos atstāj dzeramnaudā vien pa simtniekam. Tāpēc viņiem visas durvis vienmēr ir atvērtas. Jā, vai jūs pats esat mēģinājis tā vienkārši ieiet vakarā restorānā pavakariņot?

Esat? Tad jūs zināsiet, ka visbiežāk tālāk par durvīm nebūsiet ticis…

Jā, no Maskavas telegrammas mums ir zināms, ka mūsu suteners organizē meitenes ārzemniekiem, nodarbojas ar valūtas operācijām, vairākus gadus nekur nestrādā un gandrīz vai ikvienā pilsētiņā uz pilnvaras pamata ir pa žigulim. Kā redzams, mii komfortu! Un ar mašīnu vieglāk nojaukt pēdas. Piedevām viņam klāt vienmēr esot jūrnieka dokumenti — agrāk braucis par stūrmani, bet tad par krimināliem darījumiem norakstīts krastā, taču dokumentus paturējis sev un tik pārliecinoši operējot ar tiem, ka ne reizi vien izsprucis sveikā ari no milicijas rokām. Savās aprindās viņam tā arī palikusi iesauka Stūrmanis.

Tātad tas tips pašreiz ir mūsu redzes lokā. Nupat kādam zvanija no telefona automāta. Nav ko slēpt, man pat |oti derētu zināt, kam viņš zvanīja un par ko apspriedās. Tagad atliek tikai pašam piedomāt, ka Stūrmanis atbraucis kārtot darīšanas ar savu pastāvigo klientūru, no kuras lielākā daļa mums jau zināma.

Taču ilgi prātot mums nav laika, jo "objekts" jau nolicis klausuli un dodas pie sava tumši zaļā žiguļa. Tā kā mums uzdots viņu aizturēt, tad ari mēs jau esam klāt pie mašīnas un palūdzam uzrādīt dokumentus.

— Kas par lietu? — "objekts" tēlo sašutumu. Viņš labi ielāgojis, ka uzbrukums ir labākā aizsardzība. Nu, nekas, patēlo vien, drīz jau tev nāksies dziedāt pavisam citu meldiņu.

— Mēs no milicijas. Interesējamies par šīs mašīnas īpašnieku, — mierīgi atbild mans kolēģis, un abi uzrādām savas apliecības.

— Es neesmu īpašnieks, braucu ar pilnvaru, — Stūrmanis vēl cer tikt no mums vaļā.

— Pilsoni, mums jāredz jūsu dokumenti. — es pasaku jau stingrākā tonī, jo sarunu stiept garumā tiešām nav nekādas jēgas.

Stūrmanis pasniedz mums savus jūrnieka dokumentus un noraizējies piebilst: » — Es ļoti steidzos. Pēc divām stundām man jāiziet reisā.

Mēs pētām apliecību. Tajā melns uz balta stāv rakstīts, ka tās uzrādītājs Kudinovs Aleksandrs ir tālbraucēja kuģa stūrmanis. Fotogrāfija neapšaubāmi īstā.

Derīguma termiņš meistarīgi pagarināts. Kudinovs nervozi klusē. Sak, ko te ķēpājaties, vai tad nav skaidri redzams, ka jūsu priekšā stāv godīgs cilvēks!

— Pasi varētu palūgt? — es atkal pārtraucu klusumu.— Pase ir uz kuģa pie kapteiņa.

— Kāpēc?

— Tādu kārtību noteicis kapteinis.

— Tādā gadījumā jums nāksies braukt mums līdzi uz miliciju. No turienes sazvanīsimies ar ostu un visu noskaidrosim.

— Vai jūs saprotat maz, ar ko jūs riskējat? Ja es jūsu pārliecīgās modrības dēļ nokavēšu uz kuģa, jums nāksies piedzīvot daudz lielākas nepatikšanas, nekā jūs spējat iedomāties! — Stūrmanis izmet savu lielāko trumpi. Taču šie viņa gājieni mums jau ir zināmi. Maskavieši brīdināja, ka dažkārt miličiem nervi neizturējuši un šie laiduši viņu vaļā uz visām četrām debess pusēm. Patrieks tāda bļāvēja dēļ no darba, un ej nu atrod pēc tam taisnību!

— Visas iespējamās jūsu aizkavēšanas sekas mums ir zināmas. Tāpēc netērēsim veltīgi laiku, pilsoni Kudinov. Jo ātrāk tiksim galā, jo ātrāk visu noskaidrosim.

Stūrmanis redz, ka vaļā no mums netiks. Man šķiet, ka viņš labprāt dotu kājām ziņu, taču mēs stāvam viņam abās pusēs un neko tālu viņš netiktu. Un ari mēs jau esam padevuši norunāto zīmi, tāpēc nākamajā mirklī pie mums piebrauc operatīvā mašīna. Kudinovs vairs neprotestē Mēs iesēdinām viņu zaļā žiguļa aizmugurējā sēdeklī, es nosēžos viņam blakus, kolēģis pie stūres, un mēs braucam uz milicijas pārvaldi.

Pa pēdām mums seko operatīvā mašīna. Viss noris kā krimināl- filmā! Dežūrdaļā pieaicināto klātbūtnē pārbaudām Stūrmaņa kabatas: izņemam atslēgu saišķi, piezīmju grāmatiņu, portma- neju ar dokumentiem un pamatīgu naudas paciņu. Saskaitām pieaicināto klātbūtnē — paciņā ir desmit tūkstoši trīs simti piecdesmit astoņi rubļi. Noformējam protokolu un Kudinovu icviclojam aizturēto istabā. Pēc tam no kabineta piezvanām uz Maskavu un paziņojam par Stūrmaņa aizturēšanu. Viņi apsola jau rit izlidot un kopīgi pastrādāt ar Kudinova Rīgas klientūru. Ši diena mums liekas veiksmīga. Atkal par vienu liekēdi būs mazāk. Nezin vai sabiedrība pamana šīs mūsu pūles? Un *ai pareizi novērtē tās? Diemžēl biežāk gan nākas dzirdēt nosodošu mūsu darba vērtējumu. Varbūt tāpēc, ka dažkārt pārāk ilgi mēs nevaram atklāt vienu otru plašāk zināmu smagu noziegumu, citreiz atkal aizturam kādu nevainīgu vai arī par tādiem sīkumiem, ka cilvēkiem sāk lities — milicijā strādā tikai nejēgas. Bet var jau būt, ka tic ir tikai mani kompleksi un īstenibā nemaz tik bēdigi nav. Lai būtu kā būdams, taču šodienas bilance katrā ziņā ir viens nulle mūsu labā. Vismaz par to nu gan man nav nekādu šaubu…

15 Ienākusi pagalmā, tramīgi palūkojos uz augšu. Promiedama virtuves loga aizkarus es biju pievērusi ciet. Tagad tie bija atvilkti vaļā. Tātad Ivars būs mājās. Varbūt labāk nesatikties ar viņu? Taču vienreiz mums tik un tā būs jāizrunājas par visām tām nejēdzībām, tāpēc satrauktu prātu kāpju vien augšā. Šoreiz kāpnes liekas īpaši netīras, kaut arī sevišķi tīras tās nekad nav bijušas. Riebīgi smird pēc atejas. Un tādā cūcībā jādzīvo cilvēkiem!

Pie durvīm apstājos un kādu brmņu ieklausos. Iekšā ir pilnīgs klusums. Uzmanīgi atslēdzu durvis un ieeju virtuvē, kas vienlaikus ir ari priekšnams. Tiklīdz esmu tikusi iekšā, tā man tūlīt kļūst nelabi, jo pirmais, ko es ieraugu, ir Ivara nedabiskā poza uz grīdas. Viņš guļ kā nopļauts, vaļējās acis pavēris pret griestiem, un blakus sāniski atmestajai rokai vāļājas pamatīga šļirce. Visapkārt viņam drausmīgā nekārtībā izmētāta visa mūsu mantība — dažādas lupatas, apavi, trauki, kārbas un papīri. Viens klusais ārprāts! Es iedomājos, ka Ivars varbūt vēl ir dzīvs, un pāris reižu skaļi saucu viņu vārdā. Klāt iet es baidos, tāpēc, nekādu atbildi nesagaidījusi, metos ārā pa durvīm un drāžu uz telefona būdiņu. Par laimi, tuvumā neviena nav. Uzgriežu Ginta dzivokļa numuru, jo ir jau pāri septiņiem. Neatbild. Laikam noņemas ar tiem ķēmiem, kas izdemolēja latviešu karavīru pieminekli, jo, cik zinu, tā lieta viņam drīzumā jāsūta uz tiesu. Zvanu uz darbu. "Kaut tikai viņš tur būtu!" domās lūdzu visus svētos. Un svētie manu lūgšanu sadzird, jo Gints paceļ klausuli. Es viņam ātri un juceklīgi visu izstāstu. Gints liekus jautājumus neuzdod, tikai piesaka istabā neiet un sagaidīt pagalmā operatīvo grupu, ar kuru kopā arī pats mēģināšot atbraukt.

Tas mani cik necik nomierina. Gints tomēr ir lādzīgs zēns. Ko es tagad bez viņa iesāktu?

Operatīvo grupu gaidīt nākas gandrīz pusstundu, taču man šis laiks liekas garš kā miīžiba. Beidzot mūsu pagalmā iebrauc milicijas mašīna. No tās izkāpj Gints, vēl divi vīrieši un divas sievietes. Es vedu vigus augšā un slēdzu vaļā durvis. Vecākā sieviete pieliecas pie Ivara, paver plašāk viga acis, patausta rokas un apliecina, ka brālis ir miris. Pēc tam savāc šļirci un ieliek to celofāna maisiņā. Otra sieviete pa to laiku pajautā man, vai es te neko neesmu aiztikusi, pēc tam visu rūpīgi pēla, noņem kaut kādus pirkstu nospiedumus, pārmeklē brāļa kabatas. Tur viņa atrod saburzītu papīra lapiņu, un cs tūlīt redzu, ka tā ir mana zīmīte par magnetofonu. Izmeklētāja islasa zīmiti, pienāk pie manis un pārjautā, vai to es esmu rakstījusi. Noliegt nav jēgas, jo pēc rokraksta vienalga pateiks, tāpēc saku, kā ir. Zīmīti viņa nez kādēļ ieliek aploksnē un noliek blakus šļircei. Cik saprotu, tad tie laikam būs tā saucamie lietiskie pierādījumi.

Ja viņi lietai pīs klāt to magnetofonu, tad arī man var sanākt greizi. Par to visu domājot, man ap dūšu kļūst tik riebīgi, ka knapi turos kājās. Pie manis atkal pienāk izmeklētāja un aicina ieiet istabā un paskatīties, vai no turienes nav pazudušas kādas citas mantas. Visā tajā jezgā cs neko nevaru saprast, jo tur viss izmētāts juku jukām, it kā pāri būtu nākušas mongoļu ordas. Pieklājības pēc kādu brīdi paskatījusies tajās šmotkās, saku, ka viss ir vietā un nekas cits bez tā magnetofona nav pazudis. Viens no vīriešiem visu laiku fotografē, otrs laikam apstaigā kaimiņus, jo iziet ārā un ijk drīz neatgriežas. Kad viņš ienāk atpakaļ,

izmeklētāja palūdz viņu izsaukt morgas mašinu. Tā piebrauc ļoti ālri, laikam jau iepriekš bija sazinājušies pa rāciju. Divi sanitāri uznāk ar nestuvēm un aiznes Ivaru. Gints kādā brīdī man paspēj pateikt, ka lietu izmeklēs prokuratūra un man šovakar būs jābrauc līdzi uz pilsēlas pārvaldi, kur man vajadzēs uzrakstīt sīku paskaidrojumu. Vārdu sakot, visu par brāli un viņa drauģeļiem, kuri var izrādīties līdzvainīgi viņa nāvē. Un lai es nedusmojoties, ka viņš tur klāt nevarēs būt, jo tāda esot kārtība. Varot iznākt pat tā, ka viņam šajā lietā pašam vajadzēšot būt par liecinieku. Bet lai es ne par ko neuztraucoties, jo viņš mani gaidīšot uz soliņa skvērā aiz pārvaldes…

16 Bridi, kad piezvanīja mans studiju biedrs Gints Garkalns, mēs ar kolēģiem gatavojām materiālus maskaviešiem. Viņi bija mūs palūguši atlasīt visas ziņas par intermeitenēm, kuras medī ārzemniekus.

Protams, kopumā šīs ziņas mums ir visai izsmeļošas — vesels albums ar attiecīgiem komentāriem: kādi kontakti fiksēti, par ko nogādātas milicijā, kur strādā, vai cik ilgi un kādu iemeslu dēļ nestrādā, vai ir sauktas pie administratīvās vai kriminālās atbildības, par kādiem pārkā​pumiem un tā tālāk. Lasi un brīnies — meitenes kā īstas kinozvaigznes, augstākā klase, bet nokļuvušas šajā draņķīgajā milicijas albumā.

Tātad Gints dziļi satraukts pavēsta, ka dīvainos apstākļos laikam miris viņa meitenes brālis. Cik noprotu, tā lieta ir saistīta ar narkomāniju. Šodien esmu dežurējošajā operatīvajā grupā, tāpēc noziņoju šo signālu kriminālmeklēšanas priekšniekam un piesaku dežūrdaļai, kur ātri visi sapulcējamies — prokuratūras izmeklētāja, tiesu medicīniskā eksperte, eksperts- kriminālists, es, un no rajona daļas paspēj piebraukt arī Gints. Šādā sastāvā tad mēs arī drāžamies uz Artilērijas ielu. Sētā mūs sagaida tā puiša māsa. Es uzmetu viņai skatienu un samulstu, jo ir tāda sajūta, ka mēs pavisam nesen kaut kur būtu tikušies.

Kāpjam augšā pa kāpnēm, un es pa ceļam lauzu galvu, kur šo meiteni esmu agrāk redzējis. Lai arī kā nopūlos, nevaru atcerēties. Skleroze, vai, būs piemetusies? Bet nu vairs nav laika par to domāt, jo durvis jau ir klāt un mēs esam apstājušies uz sliekšņa. Uzliesmo zibspuldze, viss tiek nofoto​grafēts, pēc tam mūsu mediķe konstatē, ka puisis tiešām ir miris. Uz grīdas viņam blakus pamatīga šļirce, kreisās rokas vēnā svaigas dūriena pēdas. Izmeklētāja pievāc šļirci un uzsāk apskati. Jēdzīgu apskati te pat grūti izdarīt, jo viss apgriezts ar kājām gaisā un tā savandits, ka to nemaz nevar aprakstīt. Gints izskatās dziļi satriekts, un cs viņu labi saprotu — sapinies ar isto ģimenīti! Redzu, ka Gints kaut ko, iečukst ausī savai dāmiņai, un pēkšņi man it kā kāds iebelž ar āmuru pa pieri — es atceros, kur esmu redzējis šo meiteni! Jā, man vairs nav ne mazāko šaubu — es viņu šodien pat pirms Ginta zvana redzēju milicijas albumā starp intermeitenēm! Es atceros pat viņas iesauku — Lī. Tā noteikti ir viņa, par to nu man nav vairs nekādu šaubu. Kolēģi vēl stāstīja, ka esot bezgala uzmanīga, pa restorāniem "nevalkājoties un pieņemot savus klientus ārpus mājas. Kur isti, tas vēl neesot izdibināts. Nekur neuzpeidot arī viņas dolāri un cita valūta.

Noskaidrots tikai, ka no šīm dāmiņām valūtu iepērkot kāds veikls zellis ar iesauku Francūzis, par kuru vairāk pagaidām nekas neesot zināms. Bet arī tas ir daudz. Vismaz pietiekami, lai viņa pēdas vistuvākajā laikā sadzitu. Nevar taču būt, ka šī Lī un citas viņa klientes zina tikai šo iesauku…

Tagad ar Li runā izmeklētāja Kalnroze, un es Ginta paziņu neapskaužu, jo zinu, ka viegli viņai katrā ziņā neklāsies. Izmeklētāju Kalnrozi mēs pazīstam kā ļoti godīgu un profesionāli gudru darbinieci, ka tas reizēm var traku padarīt. Viņa nekad neliekas mierā, kamēr neuzzina visu līdz pēdējam sīkumam.

Kad apskate ir pabeigta un līķis aizvests uz morgu, mēs dodamies atpakaļ uz milicijas pārvaldi. Pa ceļam neko neapspriežam, jo ar mums kopā brauc tā puiša māsa. Pārvaldē meitene aiziet līdzi izmeklētājai, bet mēs ar Gintu dodamies uz manu kabinetu. Uz galda palicis tas liktenīgais albums.

Saprotu, ka man jāpajautā Gintam par to, vai viņš zina par savas meitenes aizraušanos ar ārzemniekiem. Bet kā to izdarīt? Lieta tik kutelīga, ka man, taisnību sakot, trūkst vārdu. Taču noklusēt ari būtu nejēdzīgi, jo šajās dienās ap intermeitenēm sāksies lielāka jezga un šis sakars vienalga var nākt gaismā. Labāk jau tādām varbūtībām sagatavoties laicīgi.

Abi apsēžamies pie galda. Pāršķirstu albuma lappuses un, it kā garām ejot, pavaicāju Gintam, vai viņš labi pazīst savu meiteni.

— Liviju? Kādas pāris nedēļas, bet liekas, ka veselu mūžību.

— Un jusu attiecības ir jau pietiekami .tuvas? — es nemāku īsti izteikt savu domu.

— Šķiet, ka pietiekami… Bet kas tev aiz ādas? Klāj vaļā bez aplinkiem. Ja Li brāļa dēļ draudēs nepatikšanas, es iešu par liecinieku, ka viņa ne pie kā nav vainīga. Viņa jau tā pietiekami cietusi no sava brālīša…

— Tu teici Lī?! — es vairs nespēju saglabāt ārējo mieru.

— Jā, Lī. Tā viņu sauc tuvākie draugi. Un kas tad ir?

— Gint, tas nav nekas patīkams, kas man tev jāpasaka. Labāk paskaties pats. — Un es nolieku viņam priekšā albumu ar atvērtu lapu, kurā redzamas vairākas Līvijas fotogrāfijas. Tajās viņa nofiksēta kopā ar dažādiem firmačiem. Zemāk viņas anketas dati un piebilde par intīmu sakaru uzturēšanu ar ārzemniekiem.

Redzu, ka Gints kļūst bāls un netic pats savām acīm. Tikai pēc laba brīža viņš spēj izmocīt: — Vai te nav kāds pārpratums? Provokācija? To visu var taču arī vienkārši safabricēt?

— Maz cerību. Ja nu vienīgi pēdējā laikā pārtraukusi šos kontaktus… Zini, faktiski jau tas viss ir tava personiskā darīšana… Nebūtu varbūt pat tev teicis, bet jau rīt pat Rīgā ielidos vīri no Maskavas.

Viņiem te būs darīšana tieši ar šīm dāmām un viņu starpniekiem. Redzi, tas viss piedevām vēl ir saistits arī ar valūtu…

— Pamatīgi! īsta mafija! Tikai interesanti būtu zināt, kur Līvija savu valūtu glabā. Varbūt Šveices bankā?! Tu taču pats redzēji, ka viņas dzīvoklī nekādas bagātības neglabājas…

— Jā, tas ir tiesa. Taču centra dāmiņu viņa tomēr atgādina. Visa vienā importā… No viņas aldziņas tāda garderobe nav pa kabatai.

— Nu, skaidrs. Jūs jau te esat īstu dosjē ieveduši. Pat algu precizējuši. Bet vai tas jums ir zināms, ka Līvijai ir situēti vecāki, un arī viņi var palīdzēt? Var jau būt, ka agrāk Līvija reizēm arī apgrozījusies raibākās kompānijās, taču tas nav nekas krimināls. Citādi jūs viņu jau sen būtu aizturējuši! — Gints ir pamatīgi iekaisis, taču tajā pašā laikā redzams, ka viņa pārlieciba pamazām ir ieplaisājusi.

— Gint. visādi var gadīties. Es šo albumu katrā ziņā neesmu vācis. Pats zini, ka mani tikai nesen piekomandēja šai prostitūcijas apkarošanas grupai. Un es tevi vienkārši cilvēciski gribēju bridināt, ka iespējamas nepatikšanas. Tas ari viss. Vari būt pārliecināts, ka par mūsu sarunu neviens neuzzinās.

— Paldies. Es nu iešu. Apsolīju Līviju gaidit pie kanāla. — Gints aizver mana kabineta durvis, un es manu, ka viņš aiziet stipri pārvērties. Man sava studiju biedra no visas sirds ir žēl, bet vairāk neko līdzēt es viņam nespēju.

17 Izmeklētāja ieved mani savā kabinetā un aizver durvis. Man tā trīc kājas, ka kuru katru bridi varu izlaist garu, tāpēc esmu priecīga, ka izmeklētāja mani aicina sēsties pie galda. Viņa sagatavo sev priekšā dažādus papīrus, noliek uz tiem pildspalvu un tikai tad atkal uzrunā mani: — Darīsim vienkāršāk. Jūs man pastāstiet pašu svarīgāko par sevi un savu brāli. Kā izaugāt, kā mācījāties, kur vecāki, kur strādāja jūsu brālis un vai jums bija zināms, ka viņš lielo narkotikas. Ko jūs zināt par viņa draugiem. Vārdu sakot, visu, kas var palīdzēt noskaidrot visus jūsu brāļa nāves apstākļus.

Un es stāstu, kā mes četrata kādreiz dzīvojām mazaja dzīvoklīti, kurš man toreiz likās īsta paradīze zemes virsu. Kādas gan blēņas mes ar Ivaru toreiz nestrādājām, kamēr vecāki bija darbā! Es stāstu, ka tēvs mums bija īsts skaistulis, ka ari māte centās būt moderna un eleganta, ka mēs ar Ivaru gribējām viņiem līdzināties, kad būsim izauguši lieli. Tad pienāca skolas gadi, tēvs negaidot mūs pameta, un mājas mums pēkšņi kļuva skumjas un nemīlīgas. Mums abiem arvien vairāk gribējās uzturēties ārpus tām.

Klidāni apkārt kairs atsevišķi. Es bez jebkādas sajēgas mētājos pa ielām un tukšam acim vēros visos pretimnācējos. Droši vien savā bērna prātā biju cerējusi kaut reizi satikt tēti. Taču kopš tās reizes, kad viņš mūs pameta, tā ari neesmu viņu vairs redzējusi. Tiklidz biju beigusi vidusskolu, māte apprecējās otrreiz un aizbrauca 11/ laukiem. Viņiem tur lepnas mājas, siltumnīca, žigulis. Mums viņi palīdz visu

laiku, bet nekāda lielā sirsnība mūsu starpā nav. Ivars sāka dzert un smēķēt jau skolas gados, tabletes manīju vēlāk… Viņš strādāja teātri par skatuves strādnieku, es institūtā par laboranti… Vairāk par viņu cs neko nezinu…

— Par to, ka viņš lietoja kaut kādas tabletes, jūs nevienam neziņojāt?

— Nē. Ivars draudēja nosist, ja es par to kādam ieminēšos. — Es sajēdzu, ka šajā lietā labāk nevienu nejaukt. Kaut ari par brāļa stulbībām zināja gan mans šefs, gan arī Ruta un Gints.

— Zirnīti par magnetofonu jūs rakstījāt?

— Jā. Iepriekšējā dienā brālis bija bez atļaujas aizstiepis projām manu kasetnieku…

— Kādas markas?

— "Sony". Pēc izmēriem tāds kā "Selga"…

— Jums varbūt ir aizdomas, kam viņš to ir iedevis vai pārdevis?

— To es nezinu. Dažādas mantas viņš ir stiepis projām visu laiku…

— Kādus viņa draugus jūs pazīstat?

— Nevienu… Uz mājām pie viņa neviens nenāca… Tikai reiz viņu prasīja kāds pusmūža vīrietis. Izskatījās pēc tubcrkuloznie- ka. Bet brālis toreiz nebija mājās.

— Svešais nenosauca savu vārdu?

— Nē. Tikai pateica, lai Ivars piezvanot Dokam.

— To cilvēku jūs pazītu?

— Droši vien…

Izmeklētāja pārcilā savas piezīmes un kaut ko pieraksta. Pēc tam nolasa protokolu un liek man parakstīties. Un tad beidzot esmu brīva. Ceļos kājās un dodos uz pastu nosūtit mātei telegrammu, jo pati ar šo lietu galā netikšu… No milicijas pārvaldes izeju kā piedzērusies. Pie kanāla man pienāk klāt Gints.

— Livij, tā ir taisnība? — viņš pārvērstā balsī man prasa.

— Kas? — es īsti nesaprotu, ko viņš grib zināt.

— Nu, par tiem ārzemniekiem…

— Ā. paspējuši jau nostučīt… Tad jau labāk iztiksim bez vārdiem… Man tagad ar saviem kreņķiem ir pilna galva… Uzskatīsim, ka mūsu Romas brivdienas ir beigušās, un viss… — man nav spēka turpināt šo riebigo sarunu, un es gribu ātrāk tikt 110 Ginta vaļā. Bet viņš mani vēl nelaiž.

— Livij, es jau tevi neturēšu. Katrs dara, kā grib. Tikai saproti to, ka te viss ir zināms. Var iznākt milzīgas nepatikšanas. Ari man. Saproti?

— Pamēģini sarunāt, lai tevi neaiztiek. Bet tagad ļauj man iet. Es gribu pabūt viena. — Un es neatvadījusies dodos projām.

Kā pa miglu uzrakstu un nosūtu mātei telegrammu. Kad izeju no pasta, pulkstenis ir jau pāri vienpadsmitiem. Sāku domāt, ko man tagad iesākt. Iet uz mājām negribas. Vēmiens uznāk no domām vien, kāda tur valda jezga. Taču neesmu paspējusi izštukot, uz kurieni man doties, kad mani negaidīti kāds no aizmugures paņem zem rokas. Es tā nobīstos, ka gandrīz vai iekliedzos.

— Nerausties, nāc mašīnā, jāparunā, — nākamajā mirklī pazīstu Francūža balsi. Turpat tuvumā pamanu viņa žiguli. Sirds man tā dauzās, ka liekas, tūlīt pat izlēks laukā no krūtīm. Žiguli Francūzis turpina uzsāktajā tonī: — Nu, Lī, trubā laikam esam. Stūrmani iesēdināja. Mani izsauca pēc vāģa, tirināja, kas man ar viņu kopigs, kāpēc devis pilnvaru. Pagaidām izkruķījos sveiks, bet mierā jau Sīc neliks. Nav izslēgts, ka ņems arī tevi pie dziesmas. Bet varbūt tu šiem stučī? Es manīju, ka tu pirmīt izpeldēji no dūzenes… Ja kas, galvu apgriezīsim otrādi… Tā ka jokus netaisi…

Es kļūstu mēma. Tātad Saša arestēts. Viņš jau klusēs, bet gan šie mēģinās izrakt bedri ari man. Vot svoloči! Un šis ķēms arī labais — es stučījot! Stulbenis tāds! Neko darīt, lai ātrāk tiktu vaļā no Francūža, es pāris vārdos izstāstu viņam, ka Ivars nolicis karoti un tāpēc mani valkāja pa miliciju. Par mūsu štellēm neko neprasija, un neesmu jau galvu saspiedusi, ka iešu par tām atzīties. Neko es nezinu, un viss.

— Kur tu glabā savas finanses? — nez kāpēc apprasās Francūzis, un man viņa interese sāk likties aizdomīga. "Tā, mūlāp, nav tava darīšana!" man gribētos atbildēt, taču jūtu, ka joki mazi, tāpēc nesaku neko, tikai negaidi li atgrūžu vaļā mašīnas durvis un metos projām. Francūzis paspēj tikai noķērkt man pakaļ, vai es neesmu nojūgusies, bet es jožu bez atskatīšanās. Kad redzu, ka neviens neseko, apstājos un jūtu, ka dreb rokas un kājas. Vienai dienai šo piedzīvojumu tā ka par daudz. Lai nedaudz atjēgtos, mēģinu kādu laiciņu paklīst apkārt bez ipaša mērķa. Visvairāk šobrīd man gribētos ieslēgties Sašas dzīvoklī, piedzerties līdz nemaņai un likties gulta. Tad no rita es varētu domāt, ka visas šīs briesmas naktī esmu izsapņojusi. Tomēr sajēdzu, ka iet uz turieni ir bīstami, dzivokli dūzene varbūt pat novēro. Varētu piezvanīt Gintam, bet tā būs pārāk grūta skaidrošanās. Zel, bet mūsu Romas brīvdienām laikam patiešām vāks virsū. Varbūt pat uz visiem laikiem… Man paliek briesmīgi žēl sevis un asaras sāk birt pār vaigiem kā pupas. Bet ilgi pinkšķēt man nav laika, jo māja tomēr jāsaved kārtībā, citādi mutere vēl trieku dabūs.

Ieeju pagalmā un pametu skatienu uz logiem. Un tikai tad attopos, ka tur jau gaisma nevar būt, jo Ivaru taču aizveda uz morgu. Bet ja nu viņš tomēr atgriezies? Es laikam tiešām asinu jukusi, jo man izliekas, ka- istabā iespīd vāja gaisma.

Trepēs uguns nedeg, un mani mēģinājumi to ieslēgt beidzas neveiksmīgi, jo kaut kādi ķēmi pie mums vienmēr vai nu izdauza, vai izskrūvē lampiņas. Nemīlīgā un pēc atejām smirdošā tumsa šoreiz nez kāpēc šķiet taisni atbaidoša. Ticiet vai nē, bet gribas jozt projām uz to ātrāko. "Laikam nervi sākuši streikot pēc visiem šiem stulbajiem stresiem," nodomāju un kāpju augšā. Taču necik tālu neesmu tikusi, kad mani negaidot ķer spēcīgs trieciens pa galvu un es tumsā tikai ar pūlēm paspēju ieķerties trepju margās un nenovelties gar zemi. Krēslā, kas nāk no loga, paspēju pamanit, ka uzbrucēji ir vairāki. Man nav nekādu šaubu, ka tos uzsūtījis Francūzis. Varbūt arī pats ir kopā ar tiem, jo pirmīt uz ielas man likās, ka netālu no mūsu mājas stāv pazīstams žigulis. Vot lops! Veru muti vaļā, lai teiktu, ka viņiem visiem labāk tīties projām, kamēr nav par vēlu, taču nepaspēju neko pateikt, jo nākošais trieciens ir vēl sāpīgāks un es lidoju kaktā. Tie svoloči taču mani nositis! Saņemu pēdējos spēkus un sāku saukt palīgā. Man liekas, ka no manas kliegšanas tūlit nocelsies mājai jumts un visi skries kā uz ugunsgrēku, taču nekas tāds nenotiek. Tikai dzirdu, ka uzbrucēji laižas lapās. Pēdējais no viņiem, garām skriedams, iesper no visa spēka pa pakrūti, un man aizcērtas elpa. Dzirdu, kā aizsitas ārdurvis un pēc tam visu apņem kapa klusums.

Nezinu, cik ilgi esmu gulējusi bezsamaņā. Attopos no tā, ka trepju laukumā dzirdu kaimiņu balsis: — … Koncerts laikam beidzies… Sauksim miliciju?

— Lai pati tiek galā… Ejam gulēt…

Durvis aizcērtas. Visapkārt atkal iestājas draudīga tumsa. Ak, Dievs, kas tagad būs? Ar mokām tieku kājās, ievelkos savā āķi un aizbultēju no iekšpuses durvis. Ar visām drēbēm iekritu gultā. Man nav spēka neko citu darīt, kā vien iespiest galvu spilvenā un kaukt no visas sirds. Es kaucu tā, ka pašai no bailēm sāk stingt asinis dzīslās. Kāda iekšēja balss man saka, ka šonakt mirst Romas brīvdienas… Lai nu kā. bet tik briesmigu nakti es nenovēlu pat saviem visniknākajiem ienaidniekiem. Nevienam cilvēkam visā plašajā pasaulē…

TAS IR VIŅŠ

1 Slaucējas, kā parasti, uz fermu dodas kopā. Pulkstenis rāda pieci no rita, bet sievietes ir pieradušas pie agrajām stundām, un viņas jau itin moži tērgā par šo un to. Tekla, kā vienmēr, lād priekšsēdētāju par to, ka tam savā laika ienācis prātā būvēt kūti ceļa otrā pusē kādu puskilometru no vecās Vērmeļu muižas.

Tagad nu šīs iedomas dēļ viņām ir jābrien pa taku cauri slapjajiem grīšļiem un vēl jālaipo pari mūžīgajām peļķēm staignajā pļavā. Erna un pārējās tikai atsmej vien, jo zina, ka no šīs sirdīšanās nekas nemainīsies, lapei nav jēgas veltīgi bojāt nervus.

Uznākušas uz šosejas, viņas visas kā pēc komandas apstājas, un visām reizē nez kāpēc kļūst baisi ap sirdi. Kaut kas te nav tā, kā vajag. Bet kas? Vakar te netālu no krustojuma stāvēja milicijas mašīna.

Laikam jau atkal kādu tvarstīja. Erna ieminas, ka bijis vietējais iecirkņa inspektors Edvīns Locis un ar viņu kopā kāds svešs vīrietis. Viņa vakarā pēdējā nākusi no fermas un joka pēc novēlējusi šiem laimīgu dežūru. Savādu nojautu vadītas, slaucējas sāk vērīgāk pētīt apkārtni. "Nāciet šurp! Šurp!" pārvērstā balsī sauc Marija. Viņa ar kabatas bateriju apspīdina kādu priekšmetu ceļmalas zālē. Kad pieskrien pārējās, viņas ierauga milicijas zizli. Pieliekušās tuvāk, viņas pamana u/ ta asins traipus. "Neskarieties klāt! Dieva dēļ!" brīdina Erna. "Te ir noticis kas ļauns. Paspīdini vēl visapkārt." Marijas rokas sākušas tricēt, un drebošs gaismas kūlītis nedroši taustas pa tumsu. "Savādas pēdas ved pāri ceļam. It kā kāds būtu vilkts uz tiem krūmiem," trijotnes vadību uzņemas Erna. Tekla un Marija pakļaujas bez ierunām, kaut gan citkārt būtu pukstējušas pretī, ka tā šīm nav nekāda brigadiere. Lielajā zālē ccļa otrā pusē uz fermu ved šaura taciņa, taču šonakt tiešām grislis uz tuvējo krūmu pusi ir acīm redzami izbradāts. Sievietes iet kā apmātas.

Marija spīdina ceļu un iet pirmā, aiz viņas pāris soļu iepakaļ seko Erna un Tekla. Pēkšņi Marija izmet bateriju no rokām un nostiepjas slapjajā zālē garšļaukus. Tumsu pāršķeļ Tas ir viņš izbai|u pilns kliedziens. "Kas ir?!" Erna pavisam klusi noprasa.

"Te kāds cilvēks…" sameklējusi zālē bateriju un piecēlusies kājās, albild Marija. Tagad viņa spidina gaismu uz zāļu kaudzes pusi. No tās apakšas izspraukusies ādas zābakā ieauta kāja. Visas uzmanīgi noņem cilvēkam virsū samesto zāli un ierauga savu iecirkņa pilnvaroto. Locis guļ ar seju pret zemi, rokas nedabīgi izplētis. "Varbūt vēl dzīvs? Kura prot pārbaudi! pulsu?" Marija atguvusi valodu. — "Es pamēģināšu. Pagriezīsim viņu uz sāniem. Man somā ir spogulītis, pieliksim pie lupām, varbūt elpo," atbild Tekla. Visas tris viņas saudzīgi apgulda milici uz sāniem. Pēc tam Marija atkal spidina gaismu.

Kad viņas ierauga inspektora seju, visas no jauna pārņem šausmas, jo viņa seja ir sadauzīta līdz nepazīšanai un asinīm noplūdusi. Tekla noņem lakatiņu un mēģina tīrīt asinis. Visām izliekas, ka sadzird klusu miliča vaidu. Tātad dzīvs! Paldies Dievam! Tekla saloka lakatiņu un mēģina palikt to Locim zem galvas, un tobrīd viņš sāk ar vienu roku vilkt sev pāri šineli. It kā gribēdams glābties no jauniem sitieniem vai ari aukstuma, jo šis oktobra rits ir mitrs un salts.

Slaucējām no visa pārdzīvotā nestāv vairs zobs uz zoba, bet viņas tomēr nespēj rimties. Erna tak sacīja, ka viņi divi te bijuši. Un viņas visas trīs uzmanīgi brien vēl tuvāk kārklu krūmam, uz kurieni arī ved zālē izmīdītas pēdas. Jā, un turpat jau ari guļ tas otrais. Tāpat piesegts ar virsū samestu zāli. Tas ir vīrietis privātās drēbēs, un ari viņa galva ir sasista visa vienās asinīs. Marija mēģina sataustīt pulsu, bet cilvēka roka ir auksta un bez dzivības zimēm.

Briesmīgais piedzīvojums ildzis labi ja desmit minūtes. Sievietes nolemj, ka Marija skries pie feldšera, kam mājās ir telefons, un izsauks miliciju, bet pati tūdaļ kopā ar feldšeri joņos atpakaļ, lai palīdzētu Locim. Līdz feldšerim nepilns kilometrs, un Marija skrien tik ātri, kā vēl nekad mūžā nav skrējusi. Tik agrā stundā visi vēl guļ, durvis ir aizslēgtas, un Marija sāk skaļi klaudzināt pie loga rūts.

Kādu bridi iekšā viss ir klusu, bet tad iedegas gaisma, un logā parādās bārdains vīrs. Tas ir feldšeris Cīravs. "Kas tur dauzās?" viņš neapmierināts vaicā. — "Laid iekšā! Liela nelaime! Ātri!" Marija sauc.

Cīravs pēc mirkļa jau atvēris durvis un, kamēr Marija runā ar milicijas dežurantu, rauj kājās bikses, zābakus, siltāku vamzi mugurā, savu ādas somu padusē, un pēc brīža viņi abi jau skrien uz notikuma vietu.

Pa ceļam Marija juceklīgi stāsta par redzēto, viņai tas viss sāk likties kā briesmīgs murgs, bet Cīravs neko nepārprasa, jo dzirdējis Marijas sarunu ar miliciju.

Lai gan viņiem pieteikts neko neaiztikt, Cīravs ievada inspektoram pretsāpju poli, jo klausitics šajos tikko dzirdamajos mirstoša cilvēka vaidos ir neizturami.

Paiet gandrīz stunda, lidz tālumā ieskanas motoru rūkoņa, un aiz meža pamales pazib mašīnu mestie gaismas kūļi. Piebrauc milicijas vilītis un ātrā palīdzība. Kamēr ārsts apskata inspektoru un to svešo, eksperts nepārtraukti fotografē notikuma vielu, kaut ko meklē garajā zālē un purpina pie sevis par nesaprātīgiem cilvēkiem,kuri izbradājuši visas pēdas. Tas laikam zīmējas uz slaucējām. Viņas par to neuztraucas, jo nav laika. Izmeklētāji visām uzdod jautājumus — kur dzimušas, kur dzīvo, k6

redzējušas… "Ak, Dievs, plānprātiņi! Būtu labāk ķēruši slepkavniekus!" domā slaucējas.

Pēc tam milici un svešo ar nestuvēm aiznes uz mašīnu un abus aizved uz rajona centru. Vienu uz morgu, bet otru tajā pašā dienā pārved uz Rīgu. Atbraukušie izmeklētāji paliek. Viņi gaida augstus kungus no Rīgas. Slaucējas vēl joprojām netiek pie govju slaukšanas. Bet govis jau sāk nemierigi maurot, un priekšnieks beidzot atļauj slaucējām doties uz fermu. Tikai pēc tam no mājām prom iet nekur nedrikstēšot.

It kā viņas būtu tās zūmētājas! Slaucējas jau tikušas galā ar darbiem un iet uz mājm ar vienu domu — kaut izdzīvotu viņu pilnvarotais, kaut miliči ātrāk noķertu bandītus! Arī Vērmeļu muižā tagad par to vien tiek runāts.

Ap pusdienas laiku netālu no slepkavības vietas nolaižas helikoptcrs.No tā izkāpj vesela svīta,starp tiem arī milicijas suns un kāds ģenerālis. Vēlāk sievas uzzina, ka tas esot bijis pats iekšlietu ministrs.

Suns skraida pa pļavu, osta ceļmalā nokritušo zizli, bet turpat uz ceļa pēdas arī pazūd. Nūja, slepkavnieki tak aizbraukuši ar mašīnām. Pazudis arī pilnvarotā autiņš. To pievakarē atrod pamestu pie vientuļām mājām. Un atkal — nekādu pēdu. Neviens, itin neviens neko nav ne redzējis, ne dzirdējis.

Sākumā pie slaucējām katru dienu nāk izmeklētāji. Prasīt un prasa vienu un to pašu. Varbūt tomēr ko manījušas? Varbūt baidās teikt? Un izmeklēšana mīņājas uz vietas. Jau apglabāts pilnvarotā paligs. Jau nedēļu slimnīcā nenāk pie samaņas pilnvarotais. Miliči jau par to klusē, bet cilvēkus piemānit grūti — turpat rajonā dzīvo pilnvarotā māte, un viņa gan zina stāstīt, ka dēlam tik vien kā pulss esot jūtams, ne vārdiņa vēl neesot bildis. Un izmeklētāji pie viņa dežurējot caurām dienām un naktīm. Cerot, ka varbūt kaut murgos nosaukšot slepkavas vārdu. Paiet vēl nedēļa, un bēdu vēsts kā smaga nasta nokrīt pār cilvēkiem — viņu pilnvarotais miris. Bērēs sanāk kāds tūkstotis pavadītāju — tādu ļaužu pūli vecā kapsēta nekad vēl nav pieredzējusi. Iet nedēļas, mēneši, gadi. Arvien retāk iebrauc Rīgas kungi revidēt izmeklēšanas gaitu. Jau apturēta izmeklēšana. Viens otrs jau sāk aizmirst to briesmīgo oktobra nakti pie Vērmeļu muižas. Kā nekā pagājuši jau pieci gadi…

2 Tieši tajā dienā, kad reanimācijas nodaļā nomira milicijas pilnvarotais Edvīns Locis, tās pašas slimnīcas dzemdību nodaļā advokatei Jūlijai Vītolai nāca pasaulē dēls. Puika svēra gandrīz piecus kilogramus, brēca kā īsts operdziedonis. Jūlija zināja, ka blakus nodaļā guļ viņas studiju biedrs, ārsti tikai neteica viņai, ka Edvīns nomira, tā arī nenācis pie samaņas. To viņa uzzināja no vīra, kad apjautājās par Edvīnu. Vēsts par Edvīna nāvi Jūliju satrieca, bet līdzēt tur neko vairs nevarēja. Drīz vien Jūlija izrakstījās no slimnīcas, vectēvam par godu dēlam deva vārdu Ernests, un dzīve ritēja tālāk. Ne jau viss gāja gludi. Savādas rētas klāja visu Ernesta seju un galvu. Jūliju tas ļoti uztrauca, un viņa veda dēlu pie vislabākajiem dakteriem, taču atbilde visur bija vienāda — tās esot dzimumzimes un neko tur nevarot līdzēt. Bet lielākās dīvainības sākās tad, kad Ernestam jau ritēja trešais gads. Līdz tam viņš sevi sauca par Erni, bet tad pēkšņi sāka jaukt savu vārdu un teica arvien noteiktāk, ka viņa vārds esot Edvīns. Kad Jūlijii aizrādīja, ka viņu sauc Ernests, dēls vienmēr nevaldāmi raudā ja un turpināja apgalvot ar visdziļāko pārliecību, ka viņa vārds tomēr ir Edvīns. Pie tam šajos brīžos viņš tiešām kļuva lidzigs Edvīnam Locim!

Mājinieki domāja, ka šī iedoma pāries. Taču tā nenotika. Tika pat nolemts, ka līdz skolas laikam būs jānoformē ari otrs vārds vai arī jāatstāj tikai Edvīns. Un neviens tā ari nespēja aptvert, kas tā par iedomu bija apsēdusi dēlu. Gadījumu ar pilnvaroto viņi mājās nekad nepārrunāja, viņa vārdu dēla klātbūtnē pat neminēja. Un tikai Dievs vien zināja, no kurienes viņam ši iedoma bija radusies.

Laiks skrēja, un nemanot bija aizritējuši vēl divi gadi. Drēgns rudens vējš dzenāja pa Rīgas ielām papīra drazas un nokritušās koku lapas. Bija sestdiena, un Jūlija kopā ar Ernestu-Edvīnu gāja uz cirku.

Dēlam jau bija pieci gadi un viss būtu labi, ja ne šī dīvainā iedoma ar vārdu un šīs rētām līdzīgās

dzimumzimes pa visu galvu. Jau tagad bērnudārzā mazie knauķi Ernestu ķircināja un saukāja par rētaini.

Labi, ka puika padevies dūšīgs un mudīgākos knauķēnus ātri pieradināja pie kārtības. Bet kā būs skolā?

Tur jau ari neiztiks bez iesaukām. Jūlija atcerējās savus skolas gadus. Viņa bija pārlieku tieva, un šī iemesla dēļ zēni viņu saukāja par slieku. Cik apslēptu asaru maksāja šī nejaukā iesauka! Un tikai septītajā klasē, kad viņas ķermenis kļuva sievišķīgāks un zem blūzītes izauga divi skaisti izcilnīši, nejauko iesauku visi kā viens piemirsa un sāka rakstīt Jūlijai mīlestibas vēstulītes. Visčaklākais rakstītājs bija Vilis Vītols un savu panāca — tagad arī viņas uzvārds bija Vītola… Nē, viņa neko nenožēloja. Viss bija pat ļoti labi.

Ernests, ieķēries mātes rokā, šoreiz, kā par brīnumu, gandrīz visu ceļu klusēja. Viņš laikam domās jau bija cirka arēnā un komandēja lauvas vai tīģerus. Taču pie pašas cirka ieejas Ernests pēkšņi palaida Jūlijas roku un kā neprātīgs skrēja pie kāda milicijas virsnieka, kurš pieturā kopā ar cilvēku pūlīti gaidīja trolejbusu. Pieskrējis klāt, Ernests sāka sist ar dūrītēm milici un kliegt pārvērstā balsī: "Tas ir viņš! Tas ir viņš! Viņš mani nogalināja! Viņš ir slepkava! Turiet viņu, nelaidiet viņu, palīdziet! Tas ir viņš!"

Milicis kļuva bāls un gribēja doties projām, bet Ernests ieķērās viņa piedurknē un histēriski sauca palīgā. Jūlija piesteidzās klāt un mēģināja dēlu nomierināt, bet tas nebija iespējams. "Es viņu pazīstu! Tas ir slepkava Kārlis Romulis! Toreiz viņš bija sardzes priekšnieks! Es esmu Edvīns Locis! Es neesmu Ernests! Nelaidiet viņu, turiet slepkavu! Viņš mani nogalināja!" Ernesta balss bija kļuvusi svešāda. Jūlijai likās, ka tā tagad patiešām atgādināja Edvīna Loča balsi. Viņa nezināja, ko iesākt. Bet milicis pa to laiku izrāvās no puikas un metās skriet stacijas virzienā. "Turiet! Turiet slepkavu!" Ernests nevaldāmi kliedza.

Un pēkšņi ari Jūlija sāka saukt cilvēkus palīgā un lūgt apturēt milici. No pieturas pūliša atdalījās vairāki vīrieši, ātri panāca milici un atveda to atpakaļ.

"Bēgt jau nu nevajag. Tepat pāri ielai ir milicija. Iesim, tur visu noskaidros," vīrieši nteica.

Pārgājuši pāri ielai, viņi nonāca pie milicijas durvīm. Ernests nervozi sekoja. Jūlija bija nelaimīga par šo incidentu, taču atpakaļceļa vairs nebija.

Pirmajā stāvā viņus pie ieejas apturēja dežurants. Uzzinājis, kas par lietu, viņš visu dīvaino kompāniju pavadīja pie kriminālmeklēšanas priekšnieka. Pusmūža vīrietis civiļā likās tīri simpātisks, un tas iedvesa uzticību. Jūlija saprata, ka spēs viņam daudzmaz sakarīgi izstāstit šo dīvaino gadījumu.

Protams, ne jau atvestā miliča klātbūtnē.

"Vai mēs nevarētu palikt te uz pāris vārdiem divatā? Mans dēlēns kopā ar šiem vīriešiem un milici varētu pagaidīt kādā blakusistabā." Jūlija pasniedza priekšniekam savu advokātes vizītkarti.

"Labi, izejiet visi tepat koridorā un pagaidiet," kabineta saimnieks piekrta.

"Mammu, viņš aizmuks…" Ernests uztraucies iejaucās sarunā. "Viņš aizmuks."

"Redz, kāds gudrinieks atradies! Labi, lai notiek pēc tava prāta — jūs visi būsiet mana vietnieka uzraudzībā. Es pats jūs tur pavadīšu. Bet jūs mirklīti pagaidiet mani tepat," viņš uzrunāja Jūliju.

Atgriezies pēc pāris minūtēm, priekšnieks pasniedza arī savu vizītkarti, un tā Jūlija uzzināja, ka viņu uzklausīs Juris Osis. Uztraukums nedaudz pārgāja, lai gan viss tomēr bija tik neparasti. Lai nebūtu jāraksta pašai tik mistisks paskaidrojums, Jūlija palūdza, vai nevar viņu sarunu ierakstīt magnetofonā.

"Lūdzu, tas man pašam arī šķiet daudz ērtāk," Osis atbildēja. Pēc tam izņēma no atvilktnes mazu magnetofoniņu, ieslēdza to un ierunāja: "Saruna tiek ierakstīta magnetofonā milicijas nodaļā 15. oktobrī pulksten desmitos no rīta kriminālās meklēšanas priekšnieka kabinetā. To vada nodaļas priekšnieks Juris Osis. Lūdzu nosaucuiet savu vārdu un uzvārdu, kā arī pasakiet, kādas ziņas jūs gribat sniegt."

Tālāk sarunu turpināja Jūlija. Viss notiekošais joprojām mulsināja un likās kaut kas nereāls.

• "Esmu advokāte Jūlija Vītola. Pirms pieciem gadiem nakts dežūras laikā tika nogalināts mans studiju biedrs milicijas iecirkņa inspektors Edvīns Locis. Slepkavība joprojām nav atklāta. Nepilnus trīs gadus pēc šī notikuma mans dels Ernests, kurš piedzima tajā pašā dienā, kad Edvīns nomira, sāka saukt sevi nevis par Ernestu, bet par Edvīnu. Par sava studiju biedra traģisko bojāeju, pat viņa vārdu, Ernestam nekad netiku minējusi. Šodien mēs ar Ernestu gājām uz cirku, kad pēkšņi trolejbusu pieturā viņš pieskrēja

pie kāda miliča un sāka saukt viņu par slepkavu. Vēl viņš teica, ka esot nevis Ernests, bet gan Edvīns Locis. Kad milicijas darbinieks sāka skriei projām, es palūdzu cilvēkus viņu aizturēt un atvest pie jums, lai visu šo lietu noskaidrotu. Tagad lūdzu noklausīties arī mana dēla liecību".

Osis piezvanīja savam vietniekam, un tas pēc brīža ienāca kopā ar Ernestu. "Viņš taču aizmuks.

Kāpēc viņu neapcietina?…" Ernests lielā uztraukumā prasīja mātei.

"Neuztraucies, te visu nokārtos, neviens nekur vairs neaizbēgs," Jūlija viņu mierināja. Tikmēr Osis uzdeva pierakstīt milicijas virsnieka un to divu vīriešu paskaidrojumus sakarā ar redzēto un dzirdēto trolejbusu pieturā. Pēc tam viņi palika trijatā. Osis ieslēdza magnetofonu un nolika to tuvāk Ernestam.

"Tagad pastāsti visu pēc kārtas. Kā tevi sauc, ko tu redzēji pieturā pie cirka, kā tu visu to zini?"

"Es neesmu Ernests. Esmu iecirkņa inspektors Edvīns Locis. Pirms pieciem gadiem nakts dežūras laika mani un manu palīgu nogalināja vietējās milicijas sardzes priekšnieks Kārlis Romulis. Tas nolika četros no rīta uz ceļa pie Vērmeļu muižas. Pirms dežūras es Romulim pateicu, ka man gaidāma nepatīkama saruna ar viņu. Lieta tāda, ka iepriekšējā naktī Romulis bija piedalījies malumcdībās kopā ar tālu sievas radinieku Visvaldi Blāzmu. Pēc stirnas nošaušanas abi kopā sadzērušies, un pa ceļam uz mājām Blāzma izkritis no mašīnas. Kritiens bija nelaimigs. Paskaidrojis Blāzmas sievai, ka vīrs sadzēries, Romulis ienesis to istabā un ielicis gultā. Ienesis istabā un atstājis arī pusi no stirnas. Un pieteicis, lai bulu klusums. Viņam piedāvājot paaugstinājumu Rīgā, liekas runas varot tikai saskādēt. Un aizbraucis. Pagājušas pāris stundas, un sieva sākusi brīnīties, ko vīrs tik klusi guļot kā miris. Piegājusi klāt, sākusi klausīties un sapratusi, ka Visvaldis tiešām miris. Mutes kaktiņā tam bijusi sakaltusi asins strūkliņa. Pārbijusies viņa atskrēja uz ciema padomi. Un es tur patlaban beidzu pilsoņu pieņemšanu. Viņa man notikušo izstāstīja, un es visu rūpīgi pierakstīju. Pēc tam aizbraucām kopā uz mājām. Man likās, ka viņš tomēr vēl bija pie dzīvības, tāpēc izsaucām ātro palidzību. Nevar zināt, vai viņš nomira pa ceļam, vai tomēr bija miris jau mājās, bet slimnīcā viņu pretī neņēma. Viņu aizveda uz morgu. Laikam jau Romulis saprata, ka man somā ir Blāzmas sievas lieciba, un tāpēc rīta pusē viņš atbrauca uz mūsu dežūras posteni. Pienācis klāt, viņš teica, ka vajadzētu parunat bez lieciniekiem. Atbildēju, ka man nekas slēpjams nav. Tad negaidot viņš no maza baloniņa iešļāca mums sejā kaut kādu paralizējošu gāzi. Es it kā visu redzēju, sapratu, bet biju pilnīgi bezspēcīgs. Tas pats bija noticis ar manu palīgu. Pie mūsu mašīnas pienāca vēl kāds vīrietis. "Neko darīt, jāžmiedz nost," Romulis noteica. Pēc tam viņš izņēma man no maksts pistoli, paņēma manu somu, kur tiešām arī atradās Blāzmas liecība, un izvilka mūs no mašīnas.

Mēs nespējām izteikt kaut vienu vārdu, nespējām izrādīt ne mazāko pretestību. Redzēju, kā Romulis paceļ virs manas galvas āmuru un triec no visa spēka man pa deniņiem. Zaudēju samaņu. Atguvos slapjā pļavā.

Dzirdēju, kā slepkavas sita manu palīgu. Lūza kauli, bet viņi tikai sita un sita. "Jābūt drošībai, ka šie vairs nekad neiepīkstēsies,citādi viška. Saprati? Tāpēc klapē bez žēlastības. Citādi pašiem beigas…" Romulis teica svešajam. Sapratu, ka gals klāt. Nolēmu izlikties jau miris, varbūt tad mani liks mierā. Bet nekā.

Drīz svešinieks noteica, ka šis nu piebeigts ar garantiju, tagad jāapklusina cietpaurainais leitnants. Pēc tam viņi abi sāka dauzit manu galvu ar āmuru un vēl kādu smagu dzelzs gabalu. Es miru. Es miru simtiem reižu. Un par visu vairāk gribēju izdzīvot. Ak, cik ļoti es grabēju izdzīvot! Es tā gribēju atmaksāt šiem neģēļiem! Bet viņi mani tikai sita un sita. Un es atkal un atkal miru no drausmīgā nespēka un neizturamajām sāpēm. Mutē jutu izsistos zobus, sāļo asiņu un asaru garšu. Mani galēja nost apziņa, ka šie slepkavas paliks nesoditi. Jo nevienam nebiju ziņojis par Romuļa līdzdalību Blāzmas nāvē. Neviens neko nekad tā arī neuzzinās. Kā man gribējās izdzīvot! Nē, tikai nemirt! Bet dzīvība jau pameta mani. Drīzāk zemapziņā jutu, ka viņi aiziet. Kā caur savādu dunu dzirdēju ierūcamies divas mašīnas. Pēc tam dzirdēju kādu sieviešu balsis. Un tad mani kaut kur nesa un veda. Bet es neko neredzēju. Un nevarēju pateikt ne vārda. Gan neģēļu pielietotā gāze, gan drausmīgie sitieni bija mani pilnīgi paralizējuši. Divas nedēļas es vairāk par visu gribēju nosaukt slepkavas vārdu. Bet es nomiru, neizdvesis ne skaņas. Es nespēju pateikt, cik smagi bija mani pēdējie dzīvības mirkļi. Cik mokoša bija apziņa, ka slepkavas paliks nesodīti! Ak, Dievs, cik rūgtas bija manas pēdējās asaras šajā pasaulē!… Nē, es to nespēju… Tikai nepalaidiet viņu

tagad vairs… Tikai nepalaidiet…" Pār Ernesta rētaino seju, kas bija kļuvusi nopietna kā pieaugušam cilvēkam, plūda nevaldāmu asaru straume.

"Dodiet ūdeni! Un kādas zāles! Lūdzu!" Jūlija bailēs iekliedzās.

Tajā mirklī kaut kur pavisam tuvu atskanēja šāviens. Likās, ka šāva tepat aiz durvīm. Osis izskrēja ārā. Koridorā bija dzirdama kņada. Ernests turpināja nevaldāmi raudāt. Pēc mirkļa atgriezās Osis. Viņš nesa papīra lapu un bija ļoti uztraucies. Lapa viņa rokā drebēja.

"Kas šāva?" Jūlija vaicāja.

"Nošāvies Kārlis Romulis. Paprasijies uz tualeti un tur nošāvies…"

"Viņš atzinās?"

"Jā. Uzrakstījis pāris rindiņu. Varat izlasīt" Kā caur miglu Jūlija lasīja nervozā rokrakstā rakstītos vārdus: "Es, Kārlis Romulis, esmu slepkava. Pirms pieciem gadiem pie Vērmeļu muižas nogalināju milicijas pilnvaroto Edvīnu Loci un viņa palīgu. Esmu gatavs stāties tiesas priekšā." Tālāk sekoja paraksts un datums.

Bet pavisam netālu ar šāviena sašķaidītu galvu gulēja viss, kas bija palicis pāri no Romuļa, un tualetes griesti, sienas un grīda bija notraipīti ar asinīm kā baismīgā lopkautuvē…

1990

SATURS Nakts loterija………………………………………………….. 7 Romas brīvdienas…………………………………………… 69 Tas ir viņš……………………………………………………. 119 C Žurnāla "Temidan apgāds.

Nodots salīki. 13.11.91. Parakstus iespieianai 4.02.92.

Rcģ. apliec. Nr. 4-0031. Datorsalikums.

Papīra formāts 43x61/16. 7,44 uzsk. iespiedloksnes.

Metiens 20 000 eks. Pašūt. Nr. 3609. I igumcena Iespiests Talsu tipogrāfija — 229330, Talsos, Jaunajā ielā 17.