Latviesu Pucesspiegelis 1. dala -- Sanas dekas - Janis Karklins

Annotation

Jānis Kārkliņš Latviešu pūcesspieģelis šanas dēkas SIA «IMANTA» VALMIERA 1992 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Grāfs Miķelis Amālijās dēls Vanags Šanas" valsts virsaitis Jānis Kārkliņš «Latviešu Pucesspieģelis» 1. daļa — «Šanas dēkas» Atkārtots, ar ilustrācijām papildināts izdevums ® mākslinieks Jānis Tančers Priekšvārdā autors Andris Briedis Ilustrācijas no Romana Dūņa, Laimoņa Liepnieka un Tāļa Pumpuriņa personīgajiem arhīviem un Valmieras novadpētniecības muzeja fondiem

Ar nerra svārku Viņš ierodas Klusēšana goda lieta Siltums pirtiņa Trīs nedarbi Pie daktera lielkunga Ķeza ar lielo kuili Pie pērmindera Čigānu nagos Bābele skola Zaļumballe Varžu verī Kuņu Janka precas Šana Brāļu kari Pirmā mīlestība Ripa Medalis par centību Masu sapulcēšana Neskaidrību skaidrošana Nāves cilpa Lielais mītiņš Studenti cietuma Melna sotņa Atplūdu laikā Modinātāju sapulcē Taisnības meklētājs Divi aži badas Bēres un atbēres Saprašanas Mīlestības davanu ievākšana Bez vainas vainīgā aizstāvešana Šiškina-Miškina nopludinašana Sevis un Šanas apbalvošana Maija naktī kad ziedeja ievas Koh! Koh!

Brīva mīlestība Cīniņš ap Pegazu Kašķīša kunga sahrķu bode Tie mūsu Kunga un Pestītāja vārdi, kurus baznīcās nesludina Vella vajašana un sargašana Labas slavas uzlabošana Pasaule vairs neturas eņģes Ta liela cīnīšana Pilnas sirds atvieglošana Roze un ērkšķi Nesaderinamo saderinašana Divreiz bez vainas vainīgs Viņš tos nepazina Runču balle lopmuižiņā Pāvs pieņem parādi Ķeburu Pētera jubileja Vecpuišu parks Šanas brīnumsivens Karš Nu ardievu, Vidzemīte Jēzus un Miķeļa ciešanas Tēvs Varlaams krista vella bērnus Strēlnieks bez vintenes Atkal Valmierā Viņa augstība iejāj uz kumeļa mātes Limbažos Visu varu Šanas biedrībai Iet krievos, vai palikt dzimtenē Komisārs un kapķenarmus Ne mūžam tas vairs neatkārtosies Saturs Jānis Karkliņš LATVIEŠU PŪCESSPIEĢELIS

.

Ar nerra svārku 20. un 30. gadu Valmiera, pat Latvija nav iedomājama bez grāfa Miķeļa Amālijas dēla Vanaga, Šanas biedrības virsaiša: tālaika kalendāros, presē, satīriskajos izdevumos viņš bija ļoti populārs. Un šanietis Jānis Kārkliņš (1891—1975) vēlāk, 60. gados, Zviedrijā sakopo visā pasaulē izklīdināto šaniešu atmiņas par sava Virsaiša neparasto mūžu trijās biezās grāmatās —«Latviešu Pūcesspieģelis», it kā sasaucoties ar Šarla de Kostēra romānu «Leģenda par Pūcesspieģeli». Un tās tagad, papildinātas ar fotogrāfijām, iznāk Virsaiša dzimtajā Valmierā. «Īstenībā šī biedrība ir darbojusies jau kopš latviešu tautas rašanās... Nekas cits tai līdzīgs nav bijis un nebūs. Katrs, kam kāda darīšana, kas beidzas ar -šana, gribot vai negribot kļūst šīs biedrības biedrs no dzimšanas līdz miršanai. Un ari pēc tās, ja tad vēl kaut kur un kaut kad būtu kāda darīšana,» tā raksta Jānis Kārkliņš par šo biedrību.

Biedrības pirmsākums ir 20 Valmieras dažādu veikalu kalpotāji, kuri šā gadsimta sākumā nodibina nereģistrētu biedrību «Jaunības viļņi». Drīz ta nosaucas par Sanas biedrību. So dižo vārdu izdomā valmierietis Kārlis Konrāds, Jāņa Dūņa grāmatnīcas uzņēmuma tehniskais vadītājs. Tāpēc arī viņš tiek ievēlēts par šīs biedrības virsaiti. Bet — kā radies šis viņa it kā dīvainais tituLs? Kādreizējo Latvijas karafloti komandēja grāfs Keizerlings. Vācietis. Lai arī latviešiem būtu savs grāfs, šo titulu Šanas virsaitis piešķīra sev. iMtviskie vārdi — Miķelis Vanags ir no kādas vizītkartes, kura Dūņa tipogrāfijā gatavota, bet par Amālijas dēlu nosaucies, lai godinātu māti. Viņas vārds gan Liene, un viņa īpaši pukojusies par šo — Amālijās dēls: ākstās, it kā ārlaulībā dzimis! Izmantojot to, ka darbs blakus drukas mašīnām, Virsaitis gatavo sev visdažādākās vizītkartes. Arī šādu: «Mēs, Grafs Miķelis Amālijas dēls Vanags, Sanas Virsaitis, Piltenes hercogs, Peķinas mandarīns, Pešavaras kņazs. Baltās salas pārvaldnieks utt.» Sādi viņš sevi godina Manifestā, ar kuru piedalās Valmieras domes vēlēšanās. šanas biedrībā iesaistās arī daudzi kultūras darbinieki: mākslinieki Eduards Brencens, Kārlis Miesnieks, grāmatizdevējs Jānis Dunis, rakstnieks Kārlis Eliāss un citi. Biedrības centrs — Valmiera, atzari — Limbažos, Strenčos, Cēsīs, Rīgā. Teātra kritiķis, vēlāk žurnāla «Atpūta» atbildīgais redaktors Jānis Kārkliņš par šanieti kļūst, mācīdamies Valmieras komercskolā. Un ir tāds līdz sava mūža noslēgumam Zviedrijā.

Biedrībās ziedu laiki ir 20. gadi un 30. gadu pirmā puse. Miķelis dzīvo Valmierā, Rīgas ielā 21, Dūņa grāmatnīcas mājā. Kara laikā tā nodeg. Tagad apmēram tajā vietā ir trīsstāvu māja, kuras pirmajā stāvā Valmieras pilsētas valde. Lai arī Dūnis maksā labi, lai ari Miķelis piepelnās ar lūgumrakstu un citu lādu papīru sacerēšanu, nauda, cik viegli nākusi, tik viegli aiziet. Laicīgas mantas viņam nav. Virsaiša mītnē, jumtistabā, galvenās mēbeles ir trīs: gulta, vecs rakstāmgalds un sēdēšanai kapu sols. Rītos viņš gājis uz Gauju peldēties, pat vēl tad, kad upē jau ledus.

Neliela auguma kuprītis ar skūtu galvu, tumšām ūsām, zem apakšlūpas šauru bārdas svītru. Sevišķi svarīgos gadījumos viņš ģērbies šādi: melnā cilindrā, garos melnos svārkos, baltā vestē, strīpotās biksēs un koka tupelēs. Pie melno svārku krūtīm raiba lupata: Amālijas lente, pieskrūvēts lielais ordenis —1. šķiras žetons, labajā rokā liels pulkstenis, kreisajā — melna nūja. Pastaigā viņu bieži pavadījis melns vilku suns Kabe: šis vārds no slavenā mednieka Old Vāverli. Vaicāts, kāpēc Virsaitis neprecas, atbildējis, ka neesot traks, jo ko viņš ar sievu iesākšot, pašreizējā dzīve esot viņam ļoti pa prātam. Viņš negribot pats par vergu palikt un otru cilvēku verdzināt.

Un tāds — apprecējies, viņš droši vien nebūtu kļuvis par, iespējams, pašu asprātīgāko cilvēku mūsu tautas vēsturē.

Smiešana, jokošana, āzēšana bijusi liela. Lai pašiem un apkārtējiem jautraka dzīvošana. Un tagad jau pagrūti atšķirt, cik patiesības, cik izdomas, leģendu ir atmiņās, rakstījumos, ari «Latviešu Pūcesspieģeli».

Jā, Virsaitis dažkārt valdības iestādēm, preses izdevumiem sūtījis vēstules un vizītkartes, informējot par savu ierašanos galvaspilsētā. Un dažkārt tadu viņu ministrijā ieraugot — lizē, cilindrā, koka tupelēs —

zvanīts uz Valmieru Dūnim, prasīts, vai ar tik jocīgu cilvēku varot tik svarīgas lielas kārtot. Dūnis nomierinājis. Un tiešām: savā darba Virsaitis bijis ļoti spējīgs, precīzs. Un pavisam maz bijis tādu ritu, kuros šefs viņu sūtījis iedzert kādu kafiju .. .

Visādām varām mainoties, Virsaitis represēts netiek. Laikam jau tāpēc, ka viņam nekas nepieder.

Pēc kara viņš ilgāku laiku strādā par grāmatvedi apavu darbnīcā. Cilindru gan ir nomainījusi cepure ar nagu. Viņa pēdējā darba vieta, kad ir jau pāri septiņdesmitam, bet nav taču darba staža!— ir biešu kraušanas laukums Valmieras dzelzceļa stacijā. Un, lienot cauri stāvošām vagonu sastāvam, vilciens sakustas . .. Virsaitis pie samaņas nāk Valmieras slimnīcā. Jau — bez kājām.

Mūža pēdējie desmit gadi aizrit Valmieras pansionātā. Tur viņš pieņem viesus. Tur pie viņa nak vēstules, arī no Jana Karkliņa Zviedrijā, arī ar šiem vārdiem uz aploksnes: Šanas biedrības virsaitim. Tur viņš izsludina arī savas bēres: lai redzētu, cik kurš skumjš vai priecīgs tajās ierodas. Atnestie ziedi tiek nolikti netālajos Centra kapos Rieteklim — «Še, kur līgo» autoram.

Tad noslēdzas arī Virsaiša krāsainais mūžs (1889—1972). Arī viņš guldīts Centra kapos. 1988. gadā viņa atdusas vietā uzlikts piemiņas akmens. Tā pamatnē Virsaiša tik bieži teiktie vārdi: citi sola — es dodu. Tagad netālu no viņa atdusas arī Virsaiša ieceltais Sanas biedrības sekretārs Jānis Matulis (1912—1989). Bet populārais grāmatnieks Jānis Dūnis tiek nomocīts Sibīrijā (1891—1943).

Virsaiša īstais vārds: Kārlis Konrāds. Bet to jau tikai retais zinaja. Viņam bija prieks, ja izdevās kādu izjokot, bet vērsās viņš tikai pret lepnajiem, varenajiem, pret cienītiem blēžiem un godkārīgiem liekuļiem. Viņš bija neparasti stiprs: prata smiet vispirms par sevi. «Āksts, plānprātiņš, putnu biedēklis — mēļos prātīgi ļaudis, cits nicīgi, cits līdzcietīgi viņu uzlūkodams. Nopietnība paslēpusies kaut kur dziļāk, zem ākstīgās, smieklīgās čaulas. Melīgo masku noraušana tumšam varam, viltīgam sejām — tada bus patiesā šana! Drošības laba ta apvilks raibu nerra svārku.'Kam acis redzēt, tie redzēs nopietnību.»

ANDRIS BRIEDIS

Viņš ierodas — Jocīgi — teica Lielbrenču tēvs, nokrekšķinājās, un ar darbos sakrepušu plaukstu viegli noglaudīja savu balto pazodes bārdu.— Laiks noturēt svētvakara patarus, abet kambaris tukšs.

— Uzgaidi, tēv, meitieši vītējas pa pirti,— saimniece Made, atsaucās aiz pusatvērtām ķēķa durvīm.

Kā jau saimniekam pienācās, pirts garu Lielbrencis bija izbaudījis pats pirmais un neparko neticēja, ka sākumā tas sūrāks nekā vēlāk. Svaigi sakultā kreklā un baltās linu biksēs, sārts un tīrs Lielbrenču vecais saimnieks tagad sēdēja saimes istabā pie garā galda. Rūgteni smaržoja sagrieztās, pa grīdu izkaisītās kalmes — lai blusas trūktos — un galds bija spodri noberzts kā katru sestdienu, kad saimnieks uz tā nolika veco sprediķu grāmatu. Lielbrenču tēvs to lēni un cienīgi šķirstīja, kā kad meklētu nedēļas nobeigumam piemērotu lasāmo gabalu, bet savā nodabā viņš šoreiz klusu domāja par aizgaldā iemesto suķi. Tas jau bija nolemts slakterim Miķeļa tirgū, pie samazgu siles lauzās kā īsts rī|a, bet miesās pieņēmās gausi, ņerga tāds. Par pusotra rubļa vairāk nedos.

Pagalmā, kur rudens vējā smagi šņāca mājas lepnums — duplais, zemzarainais ozols, ieskanējās draiski smiekli, suņu riešana, puišu un meitu balsis. Tad saimniece ienāca istabā.— Tēv, man liekās, ka baznīcā jau nozvanīja — viņa teica, uz galda nolikdama karstus, tikko no krāsns izvilktus mieža plāceņus, ceptus uz dzeltenām kļavu lapām.— Ļaudis ir jau nopērušies un lopi pabaroti. Es vēl ienesīšu paniņu bļodu, tad varēsim sākt tos Dieva vārdus.

— Kas nu, māt, par Dieva vārdiem. Vai tad šis tos te uzrakstījis? Ka sacīt, tāds pats mācītu kungu izdomājums vien jau ir — viņš pasmai​dīja.— Bet kas jādara, tas jādara.

— Nesaki vis, tēv, ka tiem vārdiem nav varēšanas — pusvirus durvīs apstādamās, Lielbrenciene gražīgi atcirta.— Jau toreiz, kad jauni bijām un cerējāmies, tā trakā Ķiploku Ilze no Suņuburkšķiem zīlniecei iegrūda veselu petaku, lai tevi pieburtu, bet es tikai paklusām boksterēju šito pašu melno grāmatu un — reče, ka dabūju saimnieku! Šie vārdi noskanēja tik zīmīgi, ka Lielbrenču tēvs neuzdrošinājās neko piebilst. Nebija jau nekāds noslēpums, ka gan ar muti, gan ar darbiem Lielbrenču saimniece bieži vien pārspēja saimnieku, kas bija gadiņus desmit par viņu vecāks un pēdējā laikā vairāk nodevās pārdomām nekā izdarībām. Arī šoreiz viņš tikai vēlīgi pasmaidīja un vienaldzīgi pateica:— Nu, tad pasaki, lai gājēji ienāk.

Lielbrenči bija jomīgas, kādreiz par vagara gaitām no muižas nomā iegūtas mājas, ko ļaudis dēvēja par lopmuižiņu. Kad Lielbrencis tur iesāka saimniekot, lopmuižiņa ieguva viņa vārdu un kopšanu.

Gados vēl pusmūžā, bet gaitās jau salīcis un sadilis kalpa vīrs Ješka ar savu Ķērstu un divi puiše|iem pirmie ienāca istabā. Viņiem sekoja abi lielie puiši Krišs un Mārcis, puspuisis Janka un divas meitas, kas kalpoja no Jurģiem līdz Jurģiem. Gājēji nostājās rindā gar siltuma mūrīti tik klusi un nopietni, kā kad stāvētu baznīcā, vai pagasta tiesas priekšā. Viņiem vēl pievienojās klibais vaļinieks Indriķis, kas par rūmi pirts istabiņā nokalpoja savas dienas saimniekam, tad pats uz savu roku juma jumtus un rūnīja mājas kustoņus visā pagastā. Viņa sīkā sieva Ieviņa par aizdaru vērpa, adīja, rudeņos lasīja meža ogas un apkaimē bija pazīstama kā izveicīga bērnu ķērāja. Kad beidzot saimniece ienāca istabā, noslaucīja muti šotelē un, galda galā stāvēdama, abām rokām pieglauda matus, viņ'a izskatījās tikpat svinīga un dievbijīga, kā mācītāja muižas cienīgmāte, kad tā katru svētdienu sēdēja baznīcā, savā goda vietā pie. kanceles, aplūkoja baznīcēnus un ļāvās pati sevi aplūkoties. Istabā iestājās dziļš klusums, ko nu pārtraukt drīkstēja tikai pats Lielbrencis. Viņš bijīgi pacēla acis pret krievu ķeizara bildi, kas mušu aptekāta iešķībi karājās pie sienas, tad itkā kautko no augšienes gaidīdams, pavērās pret pašiem griestiem, kur pa sīpolu grīstēm klusi un rātni čabinājās brūnie prusaki. Kad tas bija padarīts, saimnieks vēlreiz sakārtoja pirtī izpūrušos matus uņ bārdu, lai Dieva priekšā glītāk izskatītos, tad iesāka lēnā, bet pacilātā, pa pusei dziedošā balsī, tāpat kā to darīja allaž cienīgtēvs: — Mīļie kristītie brāļi un māsas iekš tā kunga, mūsu pestītāja. Iekams mēs klausāmies šīs dienas

sprediķi par lēnīgu un kristīgu dzīvošanu, pacilāsim mūsu sirdis un prātus, dziedāsim no mūsu mīļās dziesmu grāmatas to glīšo dziesmu: Kungs, kā tev tīk ar mums, tā dar' . . .

Kā parasts, Lielbrencis teica vārdus priekšā un saimniece, rokas uz vēdera sakrustojusi, pirmā uzņēma meldiņu. Viņas balss skanēja skaļi un sulīgi, bet tikpat stiepti un žēlabaini kā baznīcā — svētās dziesmas jau nedrīkstēja priecīgi dziedāt. Šoreiz pirmais pants vēl nebija izskanējis, kad āra durvis pēkšņi atsprāga vaļā un istabā, kā paša nelabā trenkts, iedrāzās kalpa vīra mazais Jurka, visā balsī saukdams: — Brēc! Brēc! Pirtī brēc!

Viņš bija no izskata lēnīgs un rātnīgs puika, bet apveltīts ar veselīgu ēstgribu un tāpēc diezgan zaglīgs. Pātaru laikā, kad ļaudis bija sapulcināti istabā, viņš mēdza pa slepenu caurumu sētā ielavīties saimnieka dārzā pie ogām un āboliem un tur, steigā divtik resns kļuvis, veikli aizmanījās gar sētu uz tēvam ierādīto klētiņu, kur sienā paslēpa savu guvumu. Jurka bija tā uztraucies, ka aiz neuzmanības pāris ābolu izvēlās no bikšu ķešas un nevaldāmi aizripoja pa kuļu. Dieva laime, ka neviens tiem nepievērsa pelnīto ievērību, jo puikas satraukums vienā mirklī pielipa visai Lielbrenču draudzei. Dziesma notrūka, kā ar zobiem nokosta, un saimniece Made dusmīgā balsī atsaucās: — Kas brēc? Ko žmiedz? Par tādu muldēšanu tev nu dibens svils, kverkšķi!

— Nemuldos vis — Jurka, gandrīz vai raudādams taisnojās, kamēr mazākie brāļi čakli pievāca nobirumu, lai tas neiekārdinātu citu acis.— Dieva vārds! Pats ar savām ausīm dzirdēju! Amālija-Rozālija pērās … un viens bērns ar' tur brēca.

— Ak tu mī un žē! Kungs, apžēlojies! Vai man acu nebija pierē?— Made sasita plaukstas, pati par savu stulbumu brīnīdamās. Lielbrenču tēvs nolika pātaru grāmatu sānis, un saimes ļaudis pārsteigti raudzījās cits citā, itkā no dziļa miega atmodušies. Kā gan tas varēja atgadīties, ka neviens nebija manījis, kas ganu meitenei gaidāms? Un nu uzreiz, kā no debesīm nokritis, viņai atskrējis mazs brēkulis.

Kad kalpone Liene attapās un vaļenieka Ieviņai trako notikumu iekliedza ausī, šī pirmā metās pa durvīm laukā, jo kā jau vecs cilvēks, bija līdzcietīgāka un, gadiem jau bērnus ķerdama, no tādām lietām arī vairāk saprata.

— Tavu kaunu, tavu negodu visai Lielbrenču pusmuižai!— Made nebeidza šķendēties, dusmu pilnām acīm uzbrukdama gan puišiem, gan puspuisim. Brīdi tie jutās kā nopērti un klusēja, cits citu jautājoši uzlūkodami, tad Krišs, augumā tas lielākais un drošākais, atdarīja muti par visiem trim: — Nudien, saimniec, man liekas, ka šoreiz gan tā nebūs mūsu vaina. Tas trakais pilsētas skuķis jau pinās ar katru, kas nebija slinks. Vai krūmos žīdu un čigānu trūkums?

— Tā gan, tā gan! Tas ir patiess vārds. Liene sparīgi atsaucās.— Es varu liecināt Dieva un cilvēku priekšā, ka Krišs gan tas nav. Viņš jau nevar ne mušu no deguna .nodzīt, kur nu vēl meitenēm uzklupt?

— Un Janka, tas jau vēl meitām ne virsū neskatās — otrā kalpone Trīne piebalsoja. Tā nu abas savus klusībā izredzētos nakšu ciemiņus bija godam aizstāvējušas, tikai Mārcis, manīgākais no visiem, palika neaizsargāts, jo viņš vilka uz kaimiņu meitām, no mājas uz māju, un nekaunējās teikt:— Ciema maize arvien ir gardāka.

— Tā jau, lūk, ir ar tiem pilsētas bērniem. Lepni saucas, par vēderu kalpo, bet ne Dieva bīstas, ne cilvēkiem klausa. Es tik saku: pabiras vien ir — kalpene vēl piebalsoja. Viņai nu bija izdevīgs gadījums izpatikt puišiem un meitām — saimniecei aiz muguras tas varēja atmaksāties.

— Kur jums visām acis bija, ka nekā iepriekš nemanījāt?— saimniece neatlaidas.— Cilvēka bērns nav īlēns, kas azotē paslēpjams.

— Kas nu tādas kauna lietas, saimniecīt, ies citiem rādīt — kalpene taisnojās.— Slēpj jau par varītēm. Ače, tepat nāburgos Kačai arī pērn tāpat atgadījās: dienā vēl tupstījās pa kartupeļu vagu, bet vakarā jau pelavu gubenī brēca mazais.

— Es gribu zināt, kas te ir tas īstais inģists?— Made ietiepās un piepūtās vēl piktāka.— Vai tad, kā smejies, eņģelis no debesīm būs atkal nokāpis, ja visi te bez vainas? Kam tev, tēv, vajadzēja tādu slampu

no pilsētas pārvest mūsu pusmuižā?

— Kuš nu, māt, kuš! Neauro tik dikti — Lielbrencis beidzot atvēra muti, pats sevi aizstāvēdams.— Prasi to viņai — tai nabaga grēciniecei. Bet labāk neprasi nekā — lai izpēta cienīgtēvs, kad būs jāiet grēkus nožēlot un mazo kristīt. Par pagānu jau neaudzināsim. Meitēns visu ziemu gāja muižas gaitās un ir smuks no vaiga. Tāpēc mums neklājas meklēt un pētīt…

Istabā pēkšņi iestājās klusums. Visi jau zināja, cik nadzīgi ģēģeri bija jaunie baronēni, kas taupīšanas laiku neievēroja ne ziemu, ne vasaru. Bargā pusmuižniece bija jau kļuvusi pavisam rāma, kad vaļinieka Ieviņa pavēra istabas durvis un vēlīgi smaidīdama teica: — Ļautiņi, puika atskrējis! Bet ta negants gan! Kliedz un ķepurojas kā pats nelabais.

Tagad pasmaidīja arī vecais Lielbrencis un, pātaru grāmatu no jauna atšķirdams, teica: — Kas pirts karstumu tādā brīdī izturējis, tas būs dienās varens vīrs.

Klusēšana goda lieta Amālija-Rozālija bija apaļš bara bērns, kad vecais Lielbrencis, ar linu vezumu Rīga braukdams, viņu no radiem pievāca. Tiem audzina- šana pieņemtā piecpadsmit gadīgā meitene bija tikai par nastu strādnieku ģimenes šaurajā rocībā, bet uz laukiem viņa itin labi varēja noderēties ganu gaitās un mājas solī. Pārvestā bārene bija klusa un saimniecei paklausīga, bet no saimes ļaudīm noslēdzās sava kakta sveša un nepieejama, kā jau bērns, kas audzis bez vecāku siltuma un tuvības. Tas mājas ļaudis reizēm kaitināja un Amāliju tie saukāja par vīzdegunīgo pilsētas preileni. Meitām nepatika viņas biklais skaistums, pui​šiem — iecirtīgā atturība.

Jau otro gadu Amālija par vēderu un pastalām kalpoja Lielbrenčos, kad atgadījas viņas nelaime, vai — kā citos apstākļos teiktu — priecīgais notikums. Kaut mājā gana kaunināta un iztaujata, meitene spitīgi klusēja. Lielbrenciene, kas pati savas muižas gaitas bija nobeigusi ar nelaika mirušu bērnu un tāpēc tagad mantai pieķērās vairāk par visu citu, vēlreiz grūti nopūtās, un tad stingri noprasīja: — Saki nu, tēv, kas tam kverkšķim maizi dos, ja vainīgo neatradis?

Vecais Lielbrencis, kas savos divdesmit vagara gados muižā bija mācījies būt uzmanīgs un piesardzīgs, tikai paraustīja plecus un no​rūca:— Nāks laiks, nāks padoms.

— Bet es saku: brauc tūda| pie cienīgtēva un ved to paklīdeni līdz. Gan tas Dieva kalps zinās, kā tikt pie skaidrības.

— Gan jau, gan jau, māt, visu izdarīsim ka nākās — saimnieks savējo mierināja, labi zinādams, ka tā paša mīļā mājas miera dēļ japaklausa vien jau būs. Jaunpiedzimušo pēc likuma nācās ierakstīt baznīcas grāmatā, bet tā kā viņa izcelšanās nebija noskaidrota, tad bez mātes liecības jau te nevarēja iztikt.

Nakamā svētdienā Lielbrencis lika puspuisim iejūgt zirgu baznīcas ratos un tos pamatīgi nomazgāt, lai gan šos dzelzasu ratus ar ieliekamo sēdekli nekad neizlietoja mēslu vešanai un citiem netīriem darbiem. Kad Amālija-Rozālija ar vaļinieces lielajā lakatā ievīstīto brēkuli bija ie- tuntuļojusies ralu pakaļa, saimnieks pats, baltu kakla lakatiņu krustām apsējies, atgāzās sēdeklī, ņēma lepnos ādas grožus savās rokās, un dūkanai ķēvei lika manit, ka rikši nav jātaupa, lai pēc dievvārdu laika nokļūtu mācītāja muižā. Lielbrenču ļaudis pagalmā nerādījās. Viņi īsti nezināja ko teikt un vēlēt, šādā ceļa neprecētu meiteni izvadot. Tikai vaļinieces sirds izrādījās mīkstāka un iežēlojās. Kūkumu uzmetusi, viņa izskrēja no pirtiņas uz ceļa, pavicināja ar savu raibo katūna lakatiņu, un nosauca aizbraucējai: — Amālīt, Amālīt, uzpasē gan mazo, ka nesakrata, vai nenosmok lakatā! Tāpat jau cilvēka bērns vie' ir .. . Šaurais un nekoptais meža ceļš bija tiešām grumbuļains, priežu saknēm pieaudzis, dziļām pielijušām riteņu grambām izvagots, un braucēji kratījās ka graudi rijas sietā. Atpakaļ neatskatīdamies, Lielbrencis tomēr nemitīgi steidzināja savu ķēveli. Visvairak tā pātagu sajuta tad, kad pagadījās kāds pretimbraucējs, lai saimniekam nebūtu jaapstādina un jāuzsāk nepatīkamas valodas par vedamo. Pusceļa uznāca smags lietus mākonis, un tikai tad — pus pa jokam, pus mierinādams — Liel​brencis ierunājās: — Tas nav nemaz tik slikti, ka puika jau no bērna kājas pieron pie slapjuma. Vēlāk no tā vairs nebaidīsies … ' Nepatikšanas, no kurām vecais Lielbrencis baidījās, viņam tomēr nepagāja secen. Dievu pielūdzis un baznīcas krogū garīgi iestiprinājies, Gūžiņu mājas rentnieks — jau no iedzimtas dabas bezkaunīgi balamutī- gais Pičs Pupulaksts — drāzās ko jaudas ar savu veco kleperi taisni pa ceļa vidu uz mājas pusi, Lielbrenci pamanījis, pēkšņi apturēja savu klibo auļotāju un, kā jau pie žūpām parasts, nelaba balsī iesaucās: — Ei, vagarpapa, kas tev vezumā? Pērnā jērene, vai šīgada sivēnmātel Cik gribi dzīvsvarā?

— Lops tāds! Brauc no baznīcas ar netīru muti — Lielbrencis iešņācās un uzšāva dūkanai pa cisku,

lai iereibušajam dulburam drīzāk tiktu garām. Pats viņš nebija nekāds krogus brālis un tāpēc ari šoreiz saprata, ka labak ar kurlu runāt, nekā ar žūpu ķildoties.

Bezkauņa aizbrauca aurodams: Es uzšuju tādu praķi, Piecām ļipām pakaļā!

Aber ļipen štripen — dripen!

Dīzen auzen — jak, jak, jak!

Svētdien braucu baznīcā, Dieva priekšā rādīties.

Aber ļipen štripen — dripen!

Dīzen auzen — jak, jak, jak!

Cienīgtēvs un baronlielkungs Manās ļipās lūrējās.

Aber ļipen štripen — dripen!

Dīzen auzen — jak, jak, jak!

Lielbrencis īgni nospļāvās pār ratu malu. Viņam riebās pļēguri. Lielkunga labumu vairodams, par vagaru viņš bija nokalpojis turpat gadsimta ceturksni. Tad muižas rijā atgadījās tā nelaime. Kādam slinkam kūlējam viņš ātrās dusmās bija iezvēlis ar spriguli pa pieri un tas vairs necēlās. Muižas tiesa lietu noklusēja, bet vagars kļuva tāds ērmots. Kluss un grūtsirdīgs, it kā prātā apjucis. Barons tad viņam par uzticīgu kalpošanu iznomāja paputējušo Iopmuižiņu. Piedevām par sievu iedeva desmit gadus jaunāko moderi Madi, kas muižā bija nonākusi uz grūtām kājām. Nekādas cerēšanās jau tur nebija. Made par to kladzināja tikai tāpēc, lai ļaužu priekšā slēptu savu negodu un veco Lielbrenci ieceltu tēva kārtā. No grūtsirdības atlabis, vecais vīrs kļuva lēnīgs un laipnīgs saimnieks.

Priekšā aiz birztaliņas jau pacēlās balts baznīcas tornis ar tik lielīga izskata gaili pašā smailes galā, ka likās — tas nupat ir noknābis savu ienaidnieku vistu kūtī un tagad grib to paziņot visai pasaulei. Vecām kuplām gobām apaugusi gatve no lielceļa ieveda tieši mācītāja muižas pagalmā. Pa smiltīm nokaisītu, rūpīgi apkaisītu rundeli tur kučiers savā amata tērpā katru svētdienas rītu ar lepnu divjūgu lēni braukāja tik ilgi, kamēr cienīgtēvs un cienmāte iznāca uz vīnstīgām apaugušā balkona un, padevīgi apsveikti, iekāpa savā karietē.

Lielbrencis ar saviem baznīcas ratiem, protams, tur nedrīkstēja apstāties — viņš lēni un uzmanīgi, bez liekas grabēšanas apbrauca vecajai mūra mājai apkārt un pieturēja pie ķēķa durvīm, pa kurām tām kristītām avīm bija atļauts savam ganam tuvoties. Atbraucējs piesēja savu ķēvi pie slitas, uzmauca tai auzu ķeseli galvā, tad izcēla no ratiem groziņu ar olām un Lielbrenču vecā gaiļa līķi, kas bija tik rūpīgi noplucināts un bez galvas, ka grūti nācās noteikt viņa īstos gadus un dzimumu. Ar savām mīlestības dāvanām Lielbrencis devās tieši pie ķēkšas, atstādams Amāliju-Rozāliju un viņas sīko piedevu ratos.

Cienīgtēva ķēkša — drukna sārtvaidze, kas kungu valodā saucās Mariechen, bet latviešu mēlē par Mari, bija pilsētā apmācīta kungiem smalkus ēdienus gatavot un, protams, tos arī nogaršot, par ko liecināja viņas sievišķīgie daiļumi kā vienā, tā otrā pusē. Mare todien bija gaužam nevaļīga — visi katli vārījās un pannas čurkstēja. Pie cienīgtēva pusdienas ieturēja pats barona lielkungs ar savu lielmāti.

Pamanot Lielbrenča groziņu, ķēkšas sirds tomēr iežēlojās, viņa izsteidzās uz trepēm, smaidīdama pieņēma dāvaniņas, un aicināja atbraucējus priekšnamā uzgaidīt.

Baronpāris šoreiz nebija braucis tikai uz špacieri. Meža sargs bija meldējis, ka krūmu ģēģeri viņa acu priekšā nokniebuši divus bukus un cilpās safangojuši vairākus zaķus, kas mielojušies kāpostos. Buki un zaķi piederēja baronam. Lielmāte caur savu lorneti bija pamanījusi, ka Dieva vārdu laikā tās bauru meitas cīrējas uz puišu pusi un bezkaunīgi sametas ar acīm. Abi viesi uzdeva cienīgtēvam svētdienas sprediķī bargi nostrostēt tādus grēka darbus. Hildebrands brīdi padomāja ka to izdarīt. Baznīcas dziesmu grāmatā atradās tada perša par pavasara jaukumiem:

Tie brieži, zvēri arīdzan, No mežiem nāk ar lielu bar' Un savu vaislu gaida …

Tā ģeldēs. Tad viņš teiks no kanceles: Dēvam tam Kungam irraid tā patikšana noskatītēs, kā tē lopingi Viņņam par godu barrojas unt vaislojas. Abet tu, elles ērzeli, bissē tēm lopingēm virsū, apzodz savvu lēlkungu unt pēkop to nešķīstību ta Kunga nammā, pārdodams savvu dveseli tam elles lēlkungam .. .

Ta būs zēr gūt!

Tālāk viņi runāja par augstas kārtas freileņu saprecināšanu ar jauniem baronēniem, kuri pāragri iztērēja savu vīrišķību, un par dzimtmuižām, kādas brūtēm nāca līdzi pūrā. Tā nemanot pienāca vakars.

Lielbrencis ar savu grēcinieci gaidīja ilgi, bet pacietīgi un bez kurnēšanas. Kad mielasts beidzās un uzgaidāmā istabā jau satumsa, pats Iļģubrants, kā tautā sauca mācītāju Hildebrandu, — gara auguma plikpauris ar noļukušiem vaigiem — lēni pavēra durvis un iesaucās: — Man mīl kristīt lautin! Ko tu und tu te tup und gaid? Kad debes mann lai es jums dod? Kād ūden kustinašan lai izdar?

Kad vecais Lielbrencis, dvēseļu gana svārku piedurkni veikli pabučojis, un ka nu prazdams savas lopmuižas negodu bija izstāstījis, cienīgtēva izskats k|uva tik bargs, itkā viņam ar pašu Nelabo te būtu jācīnās.

— To palaidn meit lai ēnāk pē man — viņš teica un pamāja Amālijai-Rozālijai, kas savu grēka nastu kaktā uz grīdas pametusi, teciņus ietecēja augstā soģa kambari.

Pagāja brangs bridis. Lielbrencis gan bāra, gan ar labu klusinaja mazo, kas nemitīgi brēca, un tādēļ neko nevarēja saklausīt, kas īsti tur cienīgtēva kambari notiek. Kad beidzot Amālija-Rozālija atgriezās pie sava saimnieka, viņa izšņauca degunu, noslaucīja asarainās acis un, gandrīz vai smaidīdama, teica: — Cienīgtēvs piedeva … un pierakstīja. Tepat nokristīs, lai nav pagāns mājā jāved.

Lielbrencis to saprata: bandu bērnu baznīca — svētā vietā — neklājās nest un kristīt. Te to varēja izdarīt bez lieka trokšņa un baznīcēnu ziņkārīgiem skatiem. Ienāca Mare, pie plīts bļodiņā pasmēla svēto ūdeni un, kā pavēlēts, nostājās kūmās blakus Lielbrenču saimniekam. Ātrumā viņai nebija izdevies sveci atrast un tumšajā priekšistabā pa atvērtām ķēķa durvīm iespīdēja tikai pavarda atblāzma. Var būt arī, ka tas notika ar gudru ziņu un sievišķu kautrību, jo neviens jau šoreiz nebija tā uzposies, kā kristību godos pieklājas. Amālija-Rozālija svinīgā brīža uztraukumā paķēra lakatā ietuntuļoto brēkuli, turēja to uz rokām, un klusinādama grozīja no vienas puses uz otru, bet brēcējs, itkā ko nelabu paredzēdams, negribēja un negribēja rimties. Kad garo melno amata mēteli apvilcis, istabā ienāca cienīgtēvs lļģubrants, viņš savu sakāmo puslīdz saprotamā valodā ātri noskaitījis no galvas, puiku nosauca par Miķeli, laikam tāpēc, ka šis bija atskrējis Miķeļu diena, un no bļodiņas, ko turēja Mare, apslapinaja to vietu, kas mazajam patlaban bija uz virspusi atsegusies. Kad ķēkša ar savām pūces acīm to pustumsā pamanīja, viņa sagrīļojās aiz smiekliem un aši grūda sauju mutei priekšā, lai tos, itkā šķaudīdama, aizturētu". Ne Amālija-Rozalija, ne Lielbrencis tai brīdī nepamanīja, ka mazais rakaris ķepurodamies bija sagriezies uz mutes un atsegusies pati pakaļiņa, kas ar savu nevainīgo apaļīgumu atgadināja zīdaiņa bezmataino galviņu. īstenībā jau tur nebija ne ko smieties, ne ko uztraukties, jo Miķelītis jau to neizdarīja ar nelāgu nolūku, un cienīgtēvs, pavājš ar acīm, vajadzīgo vietu apslapinot, īstenībā nedomāja ne par puiku, ne par ūdeni, bet klusībā errojas par negausīgi iedzerto Reinas vīnu, kura skāņums viņa māgā arvien radīja nepatīkamas atraugas. Šo sīko apgrēcību viņš katru reizi nožēloja, bet atmest nespēja, jo barona lielkungam fon Volfam, kas izskatījās tik dižciltīgs kā izkamējies kurts, un baznīcas lietās valdīja tūlīt aiz Dieva, akurāt šis vīns garšoja vairāk par visiem citiem.

Kad Amalija-Rozālija ar savu jaunkristīto bija atkal ierāpusies ratu pakaļā un Dūkana pa tumsu bez skubināšanas uzņēma riksi uz mājas pusi, Lielbrenču saimnieks aiz tīri cilvēcīgas ziņkāres ievaicājas: — Nu, Amālija, ko tu teici cienīgtēvam?

— Visu, kā tas bija un kā notikās. Neko neslēpu.

— Un ko tad šis tev teica?

— To rnaiz un to uzturešan dos tas yec Lielbrenc — tā tas kungs teica.

— Kā ta nu tā?— saimnieks sabijās, jo šajā lietā viņš jutās bez vainas un nopelna kā Dieva, tā cilvēku priekšā.

— Vin saņems vēn pavelešan no augst valdišan — tā ar kungs teica.

To dzirdot, Lielbrenču tēvam kļuva tik nelabi ap dūšu, ka groži izslīdēja no rokam. Ko par to maja teiks saimniece? Ko domās viss pagasts, kad dabūs zināt, ka viņam jābaro bandu bērns?

— Amālij, vai tik tu tur nesamelojies un īsto inģistu nenoslēpi? Saki man tagad visu patiesību, citādi uz vietas no ratiem laukā un mežā iekšā. Lai vilki tur tevi dzīvu apēd!— Lielbrencis dusmās iekliedzās un apturēja ķēvi.

— To nevaru, saimniek, to nevaru — skuķe iešņukstējās, izbai|u asaras rīdama.— Cienīgtēvs mani nozvērināja:— Nevēn par to neko nebūs zināt. To klus cēšan ir vēn Dēvam patikam lēt. . .

Nu arī Lielbrencis apklusa. Gana viņš bija mācījies kungus saprast un zināja, ko šie vārdi nozīmēja.

Dūkanā rikšoja tālāk uz mājas pusi.

Siltums pirtiņa Lielbrenčos neviens neturēja rokas klēpī. Kā saimnieks, tā saimniece prata izrīkot gājējus. Katrs zināja savu darbu un steidzās to laikus padarīt, lai nek|ūtu citiem par apsmieklu. Amālijai-Rozālijai uzdevumu netrūka arī pēc lopu sadzīšanas kūtī ziemas guļai. Gan kūtī, gan ķēķī, gan istabā Madei viņu vajadzēja pa rokai no tumsas līdz tumsai. Tāpēc savu mazo brēkuli, ko meitas savā kambarī labprāt necieta, Amālija drīz vien aiznesa pie Ieviņas pirts istabiņā. Lādzīgā večiņa, kas pati bija mazajam cilvēciņam sarus izpērusi, viņu pieņēma kā gaidītu savā kopšanā. Indriķis mežā nocirta šūpuļa līksti un sasita kasti no gludiem dēlīšiem. Tur nu mazais Miķelītis gulēja uz sienu vai salmiem, kā citkārt Jēzus bērniņš lopu kūtī. Laikam gan Lielbrenču siltajā pirts istabiņā mazais jutās krietni labāk, nekā nabaga Jēzuliņš tur aukstā Betlēmes laidarā. Neviens lops te virsū nemācās, tikai circenis priecīgi dziedāja rierī un uz galda ziemas garajos vakaros spīdēja petrolejas lampiņa ar sīku, sīku daktīti. Kad laukā kauca vējš un putināja, no mūrīša nāca tik patīkams siltums kā klusa, mīļa paija. Tad uz brītiņu atskrēja Amālija savu pirmdzimto apraudzīt, Ieviņa čīkstināja šūpuļa līksti un dudināja par pelīti, kas velk miedziņu.

Ieviņas pašas bērni jau bija izauguši lieli un izklīduši pasaulē. Cits zināms, cits nezināms — tālu prom Rīgā, vai krievu zemē, kur to vietu bija grūti izrunāt. Apsēdusies uz istabas sliekņa, vai padurves akmens, večiņa bieži klēpī iebirdināja pa paslepai asarai. Vai aiz vecuma vientulības? Indriķis veselām nedēļām bija prom no mājas peļņās. Vai tā notikās zudušās jaunības atmiņās kavējoties? Kad Miķelītis bija jau paaudzies, viņam sametās žēl raudātājas.

— Kāpēc tu raudi, vecāmāt?— puisēns ievaicājās.

— Par saviem bērniem, puisīt…

— Vai viņiem kāds vājums piemeties?

— Nē. Es domāju, ka viņi ir veseli — un tāpēc jau raudu. Ja būtu vāji, tad varētu gaidīt mīļo veselību. Ja ir veseli, tad agrāk vai vēlāk viņiem piemetīsies kāda kaite vai nelabums. Par to jāraud . ..

Vaļinieks Indriķis Plostiņš, kā sauca Ieviņas laulāto draugu, jaunībā bijis makten brašs puisis, bet ar savu augstprātīgo dabu sakaitinājis baronu, tāpēc saķerts un nodots zaldātos. Ieviņa palikusi viena ar trīs kuceniem — vienu šūpulī, otru padusē un trešo pie rokas. Tos nu viņa pati saviem spēkiem izvilkusi un izaudzinājusi par cilvēkiem. Indriķis krievu zemes ķeizaram nodienējis divdesmit gadus, kāvies ar turkiem un par to dabūjis medāli. Kā par laimi, viena turku lode iestrēgusi gurnā, kur tā atrodas vēl tagad, un kāja savilkusies stīva. Dakteri to vietu apskatījuši un viņu atlaiduši, lai iet mājā. Vecais zaldāts sapratis, ka ar tādu kāju nekāds zemes strādnieks vairs neiznāks, tāpēc paša spēkiem iemanījies šādos tādos amatu darbos. Lūkus plēst, jumtus jumt, grāvjus tīrīt, sētas taisīt, ratus un zirgu lietas pielāpīt, pat bairīti godiem izbrūvēt — visu to un vēl daudz ko citu viņš prata izdarīt savās vaļinieka gaitās. Kad sestdienās pārnāca mājās un iekoda vakara maltīti, Indriķis arvien šā vai tā pajokojās ar savu audžu dēlu kastītē, jo bija priecīgas dabas večuks. Mazo aijādams, viņš ar patiesu izjūtu lika ieskanēties kādai no savām sērīgajām kara dziesmām. Reizēm tās stāstīja: Kad turki neklausīja Vairs savam valdniekam, Tad mums tur jāiet bija, Kur darbs bij zobenam …

Citā reizē viņš dziedāja: Pār Donavu mēs peldējām Reiz piecsimt zaldātu . . . Ja es būt mazais asarīts, Es līdz tiem peldētu!

Ak Pļevna, skaista pilsēta, Kā tu uzvarēta! u.t.t.

Vissāpīgākās atmiņas gan laikam modinaja vienkaršais pantiņš: Vēl kāpjot man Pār kalniņu Birst daža karsta asara — Ardievu, dzimtene! …

Bet nerātnos brīžos, kad kāds stiprāks kraukšķis bija uzņemts uz māgas, vecais Indriķis šāva ar tādu pulveri, ka visiem, gribot vai negribot, bija jāsmejas. Par krievu slaveno ģenerāli viņš uzdrošinājās dziedāt:

Skobeļevs uz balta zirga Stalti jāja, skaļi pirda! . ..

Vai nu tas varonīgais ģenerālis tā bija darījis, vai nē, bet visiem tas patika. Arī meitieši ne kāzās, ne bērēs, ne krustabās nevaibstījās, laikam noticēdami, ka Indriķis pats ar savām ausīm to dzirdējis.

Ziemas vakari siltajā pirts istabiņā un vēl vairāk labu ļaužu sirds siltumā Miķelītim pagāja pasakas un kara stāstus klausoties. Dieviņam bija gara, balta bārda un kūjiņa rokā. Velniem — astes, ragi kā aunēniem, un viņi bija dumjāki par cilvēkiem. Pie Šipkas bija notikusi liela kaušanās un cits citam tur dūruši vēderā. Kauties jau ģeldēja, ja paši tā gribēja, bet kāpēc vajadzēja durt vēderā — to Miķelītis vēl nesaprata. Kad Lielbrenču gaiļi kāvās, vai auni badījās, tie iztika tāpat bez vēdera postīšanas.

Pavasaros, Krančelim priecīgi rejot, puika varēja no sirds izlēkāties kopa ar jaunajiem jērēniem, kad tie izgāja zaļās ganībās. Vasarā viņš ēda ievogas, kamēr mute palika bieza. Kā ērce turējās pie Ieviņas, kad viņa ravēja saimnieces sakņu dārzā un tur arī puikam paslepus kabatā ieslīdēja kāds pāragri ienācies burkāns. Vislielākais prieks tomēr bija, kad no pirts lāviņas, ar mīkstu bērza slotu nopēries, sarkans kā vārīts vēzis, varēja lēkt uz galvas iekšā ampītī. Tas atradās turpat pie pirtiņas durvīm un saulainās dienās tur peldēja zeltainu raudu bars.

Rudenis — tas tik bija bagātnieks! Vispapriekš grāvmalas ar zemenī- tēm, tad ataugas ar avenēm, sili ar mellenēm un brūklenēm, puri ar lācenēm! Kuram pasaku princim varēja būt vēl vairāk? Ieviņa, ogās iedama, aizvien ņēma puišeli līdz. Pati viņa baidījās no ganu suņiem un to pielabināšanai nesa maizes garoziņas atsietā šotelē. Kad saogoto viņa izvārīja zaptē, Miķelīšam kārums uz maizes riciņas iznāca visai ziemai.

Tā pienāca laiks puikam mācīties boksterēt, bet vecā māte te vairs nevarēja palīdzēt. Tādu māku viņa neprata. Toties galvas gabalus vēl puslīdz atminējās, kādus tos savā jaunībā bija mācījusies. Kad Made pirmā puiku pārklaušināja, lai šis nenodarītu mājai negodu, tai likās, ka riktīgu Dieva vārdu viņa galvā vēl pavisam maz, par ko vainojama vājiniece. Veco Ieviņu tas sarūgtināja un spieda atzīties Indriķim, ka saimniece viņus turot par pagāniem. Piedzīvojumiem bagātais zaldāts, bridi padomājis, atbildēja: — Ar tiem Dieva vārdiem ir ka ir. Kad gatavojāmies kauties pie Pļevnas, mēs visi dūšīgi moļijāmies. Arī turki savā lēģerī moļijās. Bet kad gaja vaļā uz štikiem — Dievs nesargāja ne mūsu, ne turku vēderus. Viņš izlikās, itka mēs tur nemaz nedurtos, bel tikai meņģētos. Es, kā vecs zaldāts, domāju, ka bez tās molīšanās kautiņam būtu pienācis tads pats gals. ..

— Skadēt jau nu Dieva vārds laikam gan nevar. Un pagāni inēs arī neesam,— Ieviņa no savas puses pieminēja.— Bet kad cilvēks pats grib būt labs, tad Dieviņu var likt mierā. Vai nu viņam mazums citu darīšanu? ..

Laikam jau vecais, labais pasaku Dieviņš, kādreiz garām iedams, bija iegriezies Lielbrenču pirts istabiņā un tāpēc mazais pusbaris tur jutās tik silti, tik labi.

Trīs nedarbi Amālijas dēls Miķelīlis savus bērnības gadus Lielbrenčos pavadīja tāpat kā tais laikos visi citi gājēju bērni latviešu lauku sētās. Tā ka mājās citu bērnu klāt neradās, viņš pamazām k|uva par pieaugušo ļaužu mīluli, ko lutināja nevien vaļinieku pāris, bet pie reizes ar gardāku kumosu pamieloja arī pati saimniece. Viņa gan bija no dabas strauja un skaļa, bet savas dusmas airi izkliedza un errastības nekad ilgi nepaturēja sirdī. Miķelītis jau bija pa pusei bāra bērns, pa pusei augstas kārtas, un no tādiem, kā ļaudis melsa, bieži izaugot lietas koki. Ķērsta, gādādama par savu .pamīliju, ķēra uz visām pusēm. Lai no Raibaļas izspiestu vairāk piena trīs rezgaļu mutēm, viņa izpļāva grāvmalas un sētmalas gan atļautās, gan neatļautās vietās. Tā sanīdās ar Madi. Vārds pa vārdam, ķīviņš iekarsa un dusmās Ķērsta saimnieci nodēvēja par muižas mauku. Made uzkliedza: Valdi žaunas un aprij savu grēcīgo mēli! Kalpa sieva par spīli uzsita brunkas uz muguru, parādīja saimniecei pliku pakaļu un izsaucās: lepūl man! . .. Tas nolika ķēķī, kur lielajā podā vārījās ūdens lopu dzirdīšanai. Made paķēra ķipī verdošo ūdeni, iešāva to piedāvātajā vietā, un iesaucās: Še tev, nolādētā slampa! … Ķērsta ilgu laiku dienās ne reizes neapsēdās un nakti neapgūlās augšpēdus. Kad drīz pēc tam, kautko nelabu ierijuši, Dieva mierā aizgāja divi viņas puikas, Ķērsta nolūdzās saimnieci un viņa ņēma savu lāstu atpakaļ. Abas. sievas, mēles savaldījušas, tagad sadzīvoja bez lielākiem tračiem — makten saderīgi.

Lielbrenču dienastmeilas nebija ķildīgas un neplēsās savā starpā. Totiesu viņas, viena otru kaitinādamas, lielījās ar brūtgāniem. Sarkana kā saulē nogatavojusies brūklene, Liene gorīdamās un bikstīdamās, arvien aizmanījās citām meitām priekšā. Ballēs viņa apāva sarkanas kurpes kā princese, uzkara krustiņu kaklā un dancojot ar lādu švunku svaidīja pakaļu, ka tuvāko pari varēja notriekt rāpus.

Apzinādamās savu vērtību, viņa brāķēja brūtgānus un vazāja tos aiz deguna.

Trīne nāca jau pojenes gados, bet viņai bija iekrāts savs padomiņš zeķē. Kur lā zeķe atradās, to neviens cits nezināja. Trīne pati to ballītēs pieminēja, lai brūtgāni liptu klāt. Kad tas neizdevās, viņa izdomāja visādas sīkas viltības, lai Lieni pakaitinātu. Kādu vakaru, no lauka pārnākusi, Trīne stāstīja: — Ļautiņi, jums ne prātā nevār ienākt, ko es nupat ceļā piedzīvoju! Tepat pie aplociņa nāk man pretī tāds smuks, švītīgs jaunskungs brūnā ancukā. Ka klāt, tā nobučā man abas rokas ka pašai lielmātei! Vēl neesmu attapusies, kad šis pieklūp arī pie vaiga un skatās acīs tik mīlīgi kā nopietns ņēmāš! …

— Kas tad las bija? Kā viņu sauc?— Liene tincināja.

— Vai es zinu! Laikam jau no muižas. Es viņam varen patiku! .. .

— Es gan zinu!— Liene iesaucās.— Tas bija saimnieces brūnais teļš! Viņš jau ap visiem laizās. . .

Ari puiši dzīvoja saderīgi. Kūtsaugšā gulēdami, viņi gan brūķēja jēlas mutes par meitās iešanu, jo bija pārliecināti, ka tādā vietā — zem veca salmu jumta un līdzās vircas bedrei — Dievs nelīdīs klausīties, ja viņš tiešām būtu tur augšā tīrās debesīs. Mārcis bija vairāk uz štukiem, Krišs uz skuķiem.

Darbos sarāva abi ka neapvaldīti kumeļi. Spēku netrūka, loderēt nedrīkstēja. Janka, kaut vēl zaļš, mācīties varēja no abiem.

Pieaugušo pasaulē bez rotaļu biedriem dzīvodams, Miķelītis ātri pieņēmās majas ļaužu gudrībās, bet viņa bērnišķīgā ziņkāre arvien sniedzās tam pāri un palika neapmierināta. Maz viņu saistīja arī nopietnās valodas par dzīves gudrībām, likstām un netaisnībām, kādas ik dienas dzirdēja sēta un istabā. Viņš bija vesels, paēdis un apģērbts tāpat kā visi citi Lielbrenču mazajā pasaulē. Bērnība prasīja savu prieku un ja tas pats nenāca, tad to vajadzēja meklēt, vai izdomāt. Vienu, otru padomu Miķelītis guva no kalpu Jurkas, kas arvien bija uz niķiem un stiķiem, bet ar tēva siksnu audzināts, pats neuzdrošinājās nekādus jokus dzīt.

— Paklau, Miķelēn — Jurka kādreiz teica, kad tēvs viņu no siena pļavas bija atsūtījis uz māju pēc skābputras muciņas un zēns viens pats pagalmā pieskatīja cāļu māti, lai vanags tai nenolaupītu tikko izperētās tibiņas.— Vai tu gribi redzēt pigorus?

— Gribu! Gribu!— Miķelītis priecīgi atsaucās.— Kadi tie izskatās?

— Jocīgi. Tu smiesies vēderu turēdams. Bet saki «Dieva vārds,» ka nevienam neteiksi, kas tev to mācīja.

— Neteikšu vis. Ne pašam Dievam, ja prasīs.

— Nu tad skaties: tur uz sola pie pakša saulē gozējas saimnieces mellais runcis. Tāds apaļš un ņurrīgs, izlok vairāk piena nekā mēs dabūjam. Ienes viņu istabā un labi cieši piesien pie astes to izkaltēto cūkas pūsli, kas tur kaktā karājas. Tad būs lieli joki .. .

Miķelītim tāds padoms patika, viņam varen gribējās redzēt pigorus. Lai nekristu aizdomās, Jurka tūlīt rikšiem vien aizsteidzās atpakaļ uz siena pļavu. Bet drīz vien tur kliegdams, brēkdams atjoza arī Miķelītis.

— Kas noticis, puisīt? Kas tevi sabaidīja? Vai vanags uzklupa?— kalpa sieva viņu mierināja.

— Nē-ē-ē — Miķelītis rīstījās.— Vanags vis neuzklu-u-upa, bet mellais runcis. .. palika traks.

Pagalam tra-a-aks! Paķēra pūsli, izlēca pa logu un iedrāzās a-a-akā!

— Ak tu mī un žē! Mans mīļais runcītis!— saimniece iekliedzās un, kā lapseņu sadzelta, lampatu lampatām nesās uz mājas pusi, lai paglābtu savu mīluli. Ļaudis mēmi saskatījās — nevienam negribējās puiku tincināt, bet Jurka pagriezās sānis, lai citi nemanītu, un klusi iesmējās. Joks bija izdevies.

Tovakar Miķelītis dabūja no Mades ar plaukstu pa dibenu. To pamanījis, Lielbrencis sievu uz karstām pēdām apturēja: — Māt, ko tu dari! Nesit puikam pa kristīto vietu! Kur apsvēta, paliek drupans kā olas čaumala.

Negrēko! …

Vājā brīdī cienīgtēva ķēķene Mare bija palaidusi muti. ' Lielbrencis atcerējās pats savu nelaimi muižas rijā. Made sabijās. Viņas dusmas pārvērtās žēlabās par savu galu ņēmušo runcīti.

To padzirdējuši, puiši sāka zoboties par Miķelīti. Kad pēc vakara maltītes lielie sasēdās uz sola mājas sienmali, lai tur sapīpētu un pārrunātu dienas darbus, Miķelītis lūkoja iespiesties viņu vidū.

— Ej nost, puika! Kam tev sols vajadzīgs? Sēdi uz savu kristāmo vietu!

— Kāpēc jūs tā nesēdat?

— Tāpēc, ka neesam uz pakaļas kristīti!

— Kāpēc neesat?

— Tāpēc, ka neesam meitas bērni. Tev nav tēva.

Jā, sava tēva Miķelītis nekur nemanīja. Kur viņš bija palicis? Neviens to nevarēja pateikt. AmālijaRozālija viņu nobāra:— Kuš, dumiķi! Stārķis tevi atnesa. Tu esi mans dēls.

Miķelītis noticēja. Bija jau dzirdēts, ka tas lielais putns, kas stāv uz vienas kājas, ēd vardes un iznēsā bērnus. Bet kā tas nācās, ka tādu lidojumu viņš bija pavisam aizmirsis?

Tas bija tik cilvēcīgi un reizē ari nepatīkami, ka Miķelīti bieži piemeklēja kārdinājums pēc saldumiem. Baltā šķembiņa, ja to kādreiz palaimējās noķert, kad saimniece ar cirvi skaldīja lielo cukura galvu, jau bija rets gardums. Tā gadījās tikai tad, ka ciemiņiem vārīja tēju vai cigoriņu kapiju — paši un saime jau iztika ar kulteni vai nokrejotu pienu. Ja ciemiņiem cienastu gatavojot puika pagadījās istabā un saimniecei tajā brīdī bija žēlīgs prāts, viņa iesaucās: — Nu, knēveli, paķer tu ari kādu kripatu uz kāro zobu!— bet Miķelītis savu kārumu ar to nespēja apmierināt. Arvien gribējās vēl un vēl.

Kompetes, šos četrstūrainos brīnumus, glītos papīrīšos ietītus, un krievu burtiem izraibotus, viņš bija nogaršojis tikai pāris reizes savā mūžā. Ar to pietika, lai tās nekad vairs neaizmirstu. Rudeņos piedarbā, vai vasarā tepat pagalmā ar puišiem reilenderi izdancojušas, lielās meitas tādas kompetes meta mutē kā ogas un smiedamās teica: Kungi šitādas iebauda katru dienu, mēs tikai ballītēs un klētiņās . ..— Puišiem, kas dažus rub|us gadā nopelnīja virs nolīgtā deputāta — drēbju kārtas, pastalām un liniem vai graudiem — kompešu tūtiņas pa reizei atradās bikšu kabatā. Šie gardumi tur, siltā vietā, gan sakusa un salipa cits

pie cita, bet arī tā itin brangi noderēja viņu naktsgaitās pie kaimiņu meitām. — Pagasta inģisti — mājnieces teica, puišus piezobodamas. — Tie jau būs jāpārkrista turku ticībā. Jāsaka saimniekam, lai sapin tiem ērzeļiem kājas.

Tāda valoda puišiem nepatika:— Izkāmējušas kā vārnas — viņi atcirta.— Tādā trūkumā pats barona lielkungs jums maz ko vairs varēs palīdzēt. Vai nezināt, ka ciema maize garšo labāk nekā pašu mājā ceptā?

Kad aprunāšana tomēr nemitējās, puiši paklusām sadomāja mutinie- cēm atdarīt.

Pirtī Miķelītim bija jāiet reizē ar sieviešiem. Tie viņu labprāt valstīja un ar mīkstu bērza slotu pēra uz lāvas, tad iecēla baļļiņā un nomazgāja glumu kā zuti. Kurš puiša cilvēks to tā būtu izdarījis?

Miķelītis pats savām ausīm dzirdēja, kā puiši pirtī dziedāja: Lai tad visa pirts un krāsns Līdz ar lāvu sagāžās! Laiks aiziet peroties — Kad tad meitās ies?

Tur gāja lustīgi. Varētu arī Miķelītis no sirds izkliegties. Bet kāpēc lielie viņu nepieņēma? Kāpēc viņi gribēja sagāzt pirti ar visu lāvu un tad skriet meitās? Kad par to ievaicājās, lielie viņam, itkā izsmiedami, atbildēja: — Muļķīt, tev, tādam knēvelim, vēl mātes piens aiz lūpas. Kad paaugsies, sapratīsi. Pats skriesi kā bizināmā laikā.

Meitieši pirts sutā nedziedāja, bet aprunāja citus un lielīja sevi. Tā iznāca, ka Miķelītis atradās vissmukāko un labāko radījumu vidū. Ar to viņš samierinājās.

Kada sestdienā, tā ap sera vedamo laiku, saticis Miķelīti pie rijas krāsns, Ješka ierunājās:— Puišel, vai gribi ko labu nosmēķēt?

— Vai tev kāļi cepas speltē?— zēns atjautāja.

— Kautkas krietni labāks. Ne speltē, bet tūta . ..

— Tad jau būs kompetes!— Miķelītis iesaucas, aiz prieka plaukstas sasizdams un uz augšu palēkdamies.— Gribu, gribu!

— Dabūsi. Bet papriekš jānopelna.— Ješkas balss kļuva nopietna.

— Kas tur ko nenopelnīt? Pasaki tikai, kas jāizdara.

Ješka izvilka no sava praķa ķešas saburzītā papīra lapā ietītu vīstokli.— Šito šovakar paņem līdz uz pirti. Tur iekša ir smaržīgas ziepītes, ko ierīvēties. Viendien nopirku no veca Jankeļa. Tikai pats neatver, tad izkūpēs gaisā. Lai izvelk meitas, kad būsi uz lāvas. Iedams paslēp zem tīra krekla un nevienam ne vārda par to, kur tādas ņēmi. Citādi tepat rijas velli tevi dzīvu apēdīs. Tā ir ar smalkām lietām. Saki man: Dieva vārds, ka visu tā izdarīšu! Tad pus tūtas kompešu ieslīdēs tavā vēderā.

Vai Miķelītis varēja tos nieka vārdus neteikt un solījumus nedot? Vīstoklī bija tada ka cieta kārba, bet aplūkot to nedrīkstēja. Traka prieka pārņemts, puika skrēja uz istabu, tur rūpīgi paslēpa nesamo, un to tik gaidīja, kaut jel drīzāk pienāktu vakars.

Viss notika kā tādās reizēs jānotiek. Savas kūtsgaitas pabeigušas un pagalmu nomēzušas, meitas paķēra svaigi sakultos kreklus padusē un trallinādamas devās uz pirtiņu pēc melniem rijas darbiem krietni izvitēties. Kā jau parasts, puika skrēja viņām līdz. Šoreiz viņš ar gudru ziņu turējās iepakaļis, savu nesamo slēpdams, kā bija nodievojies.

Pa to laiku puiši sapulcējās pagalmā un, itka nedēļas darbus pārrunādami, paslepus cīrēja uz pirtiņas pusi. Tikai laba lingas sviediena attālumā, pļavmalā aiz upītes, no kuras smēla auksto un sildāmo ūdeni, pirtiņa bija saskatāma kā uz delnas. Kad uz krāsns sakarsētiem akmens ceriem ar ķipi drošāk sameta garu, tas baltos mutuļos izlauzās pa drēbju karamās priekšiņas durvīm. Vasarās āra durvis pavisam neaizvēra, lai tādā pēkšņā sutā neapreibtu un nenoveltos no lāvas.

Garš, izmisīgs spiedziens kā ar īlenu pārdūra kluso novakari. Tam tūdaļ sekoja citas izbaiļu pilnas sieviešu balsis:— Peles! Peles! Peles!— un viss meitiešu bariņš, kā Ievas bez vīģes lapiņām, izlēca pirtspriekšā. Ne zibens spēriens, ne čūskas dzēliens nespētu viņas tik veikli izsviest laukā, kā to izdarīja sīkās, zem labības gubiņām salasītās, lauku pelītes. Kamēr izdzītās Ievas attapās un pagrieza savas otrās

puses pret pagalmu, no turienes jau atskanēja uzvaras pilni smiekli un bezkaunīgas balsis: — Paradīzes preilenes! Kur jūs savu Ādamu pazaudējāt? Tādi peļu bužuļi jau gada tirgū rādāmi!

Meitas aši aizlavījās pirtiņas otra pusē, kur izsmējēju acis viņas vairs nevarēja redzēt. Viņu vienīgais Ādams — Miķelītis nekavējās izlietot šo necerēto izdevību tikt prom bez pamatīga pēriena.

Viņš klusām izmanijas pa pirtiņas durvīm laukā un akurat tāds, kādu Dievs devis, atskrēja pagalmā. Viņš neraudāja, pērienu paredzēdams, nežēlojās, ka tik nelāgi izjokots, bet cieši ieķērās Ješkam svārku stūrī un teica:— Dod kompetes!

Ješka tās aši iegrūda Miķelitim saujā, vēlreiz pieteikdams:— Tikai nevienam ne pušplēsta vārda!

Vai saprati? Tad dabūsi vēl.

Puika iemuka gājēju istabā un palīda zem mātes gultas. Tur viņš jutas kā pele alā, kad nešpetns kaķis to vajā. Kad pirmās dusmas pāries, pēriens būs čaganāks — viņš prātīgi domāja. Ja visu notikušo tā pamatīgāk pārlika — viņš jau nemaz nebija vainīgs.

Mazo prātvēderu tomēr drīz atrada un izvilka aiz kājas kula vidū, bet neko aizdomīgu pie viņa vairs neuzgāja. Puika visā galvā brēca un puņķojās, kad Amālija-Rozālija izgāja pēc žagaru saujas pagalmā.

Saimniece Made to svētā vakarā nevarēja aizklausīties. Tā kā viņa pati nebija lielākā negodā kritusi, tad savas dvēseles glābšanai jutās aicinata kādu labu darbu Dieva priekšā izdarīt.— Uja, kāds tas puika izskatās! Un kā viņš vēkš!— Made iesaucās.— Amalij, aizved viņu vēlreiz uz pirti un tur pazilini dibenu!

— Uzrunātā pavicināja smalko bērzu zaru sauju gaisā, itkā rādīdama, ka joki nebūs, tad parāva to zem priekšauta un saķēra Miķelīti aiz rokas. Viņš vairs nepretojās. Tāds gājums nozīmēja, ka zilums nebūs manāms.

Kad sieviešu sūdzības bija izteiktas un gāgināšana aprimusi, vecais Lielbrencis tovakar vērīgi pāršķirstīja melno sprediķu grāmatu. Atradis tur nodaļu par šķīstu un kaunīgu dzīvošanu, viņš cienigi piecēlās, atlobīja kādam sīpolam brūno mizu, un ielika to grāmatas lapu starpā, lai rīt pie pātariem vieglāk būtu atrast īsto padomu.

Ta ap Jāņu laiku, kad puiši un meitas rītu agrumā upītes līčos pļāva sulīgus vālus, arī Miķelītis bija jau kājās un naski diedza uz pļavas pusi. Ko gan viņš tur meklēja pie smaga darba cilvēkiem? Garkāta izkapti cilāt, vai ar koka grābekli rīkoties vēl nebija viņa spēkos. Kailās kājeles sala aukstā rasā, mīkstās, zemes nenorūdītās pēdās dūrās vijgriežu un lupstāju stubeņi. Zēns tomēr vālu pa vālai sekoja pļāvējiem.

Kaut kas neatvairāms viņu vilka un saistīja pie tiem. Ta nebija rakstā vadīto izkapšu vienmuļā dziesma, ne putnu balsis birztaliņās, ne nebalinātu linu audeklu biksēs iejozto pļāvēju nekautrīgie uzsaucieni sieviešiem: — Nu, mudīgāk, mudīgāk grozāt savus kuplos dibenus! Vai neredzat, cik kunni: jau šorīt sapļauts!

Pļaušana brīžiem izvērtās par tādu ka sacensību, kurā cits citu dzina uz priekšu, lielījās ar saviem spēkiem un veiklību. Mutīgās meitas nepalika parādā un tikpat droši, atsaucās:— Paskat, paskat! Puišiem kušķi pakaļā! Jāsauc lopi ganīties.

Tie bija steigā nenopļautās zāles kušķi, ko saimnieks nedrīkstēja manīt, lai nekļūtu dusmīgs.

Miķelītim gar to nebija nekādas daļas. Viņa uzmanību neieguva pat sidrabainie asarīši, šurp turp šaudīdamies zāļainos ampjos, tāpat aizmirsusies bija vieglo un veiklo ūdens blusu ķerstīšana, ar ko viņš, seklākās vietās bradādams, tik labprāt nodarbojās diendusas laika karstumā. Modrās un kārās ačeles tagad žigli pētīja tikko nopļautās vietas, kurās atklājās zemzāles noslēpumi. Tie nebija lielie, zaļie sienāži, kas lēca pāri galvai, vai vardītes ar nopļautām kājām un ligzdiņas ar dažām raibām putna olām.

Nē, tas bija kautkas daudz vairāk sološs — brūns sūnas kamoliņš, no kura iztraucētas, skumji zuzēdamas, gaisā pacēlās dažas tikpat brūnas kamenītes. Tur aizvērtos trauciņos glabājās tas zeltainais brīnums, ko sauca par kameņu medu.

Miķelītis nezināja, ko ēd dievi debesīs un ķeizari virs zemes, bet neko gardāku viņš iedomāties nevarēja. Lielbrenčiem gan silmalas resnākās priedēs un žākļainajā liepā pie dārza bija uzvilkti daži izdobti bišu koki. Saimnieks pats tos uzmanīja, lai neaizspieto un zagļi lai nerāpjas klātu, bet kad kāpa

pēc medus, zēns velti noraudzījās iztālīm. Nekas netika viņam un maz arī saimniekam uzpilēja uz kārā zoba. Viss čaklo lidonīšu vasaras devums bija jāaizved barona lielkungam muižā un cienīgtēvam. Ne viens, ne otrs neapmierinājās tikai ar labības siekiem, cāļiem, olām, sviesta kubuliņiem un vilnas maišeļiem. Dievs pats bija devis viņiem labu ēstgribu un visādas kungu vajadzības. Ko tur varēja piebilst zemnieka cilvēks? Kas savu pienākumu — dot kas ir un cik ir — labāk saprata, tam arī labāk un drošāk klājās. Lielbrenčiem šī dzīves gudrība vairs nebija jāmācās.

Velti būtu slēpt, ka puišiem un meitām kameņu midziņās paslēptais gardums ari tīri labi patika, un aiz kristīgās mīlestības vien viņi to puikām nenovēlētu. Mazā kārumnieka laime bija tā, ka rakstā pļaudami un cits citu dzīdami, lielie nevarēja apstāties ātrāk kā vāla galā. Pa to laiku Miķelītis bez kādām briesmām bāza medus kārītes savā kabatā, vai izčūpstināja turpat uz vietas. Nabaga kamenītes pat savā nelaimē bija tik miermīlīgas, ka neuzbruka laupītājam. Savas lipīgās, šūnainās lūpas zēns ar mēli nolaizīja tīras, bet neslaucīja piedurknē, kā to darija katru reizi pēc putras strēbšanas. Viņa dzīvē tie bija ilgi neaizmirstami brīži.

Kad sausās siena gubiņas, uz alkšņu meijām sakrautas, veda mājās, puikam un meitām tad kūtsaugšā uzticēja jautru un kustīgu darbu. Viens puisis ar trijžuburu koka dakšām cēla sienu augšā pa nojumes lielo lūku, otrs saņemto tāpat padeva tālāk uz augšu. Pieminējas čaganos siena metienus saķēra rokās, izklāja sev zem kājām no vienas jumta puses līdz otrai, bet Miķelītis lēkāja kā sienāzis, meta kūleņus, un iegrima līdz kaklam smaržīgajos pēļos. Tāda izdīdīšanās, ko citur liedza un sodīja, puikam nerātņa gados varen patika. Kūtsaugšā viņš jutās brīvāks un priecīgāks nekā istabā, kur nedrīkstēja kliegt un ālēties. Šaurā gultiņā bija jāguļ kā pelītei pie mātes sāniem.

Kad puiši no savas karstās un mušu apsēstās istabas pārcēlās jaunievestā sienā un lielākā brīvībā, Amālijas puika par varītēm lauzās viņiem līdz. Māte gan teica, lai neiet — pa redeļu trepēm rāpjoties varot krist un sasisties, bet patiesību sakot viņai pašai arī gribējās vasaras karstumā bez sava puikas pagulēties. Meitas pārcēlās uz klētiņu un gubeni, istabā nu bija rūmes diezgan. Lielie puiši mazā iegribu piecieta gariem zobiem. Viņiem lāga nepatika, ka tāds knēvelis lien tuvu un var noklausīties to, kas vakarā pārrunājams. Tās bija veltas bažas — Miķelītis vēl pavisam maz ko izprata no tādām lielo puišu runām.

Ieracies pažobelē, siena alā, viņš klausījās kā kūtī mierīgi gremoja govis, kā zem spārēm savās ligzdās čavināja čurkši, vai jumta šķorei pārskrējis nakts vējš iešalcās pagalma koku lapotnēs. Svaigo kūtsmēslu rūgtenais izgarojums, sajaucies ar siena saldenām smaržām, kļuva par tādu kā lauku sētas vīraku, ko ieelpo ātri un viegli aizmiegot. Mazais lidinājās jau savā sapņu valstībā, kad lielie klusu pazuda parastās naktsgaitās.

Akurāt šo kluso gaitu labā puiši gribēja tikt jo drīzāk vaļā no neaicinātā aculiecinieka. Kas zina, puika varēja izpļāpāties — cik tur tā prāta? Saimniece bija varen tikumīga. Viņai nepatika, ka tādas lietas dara bez baznīcas svētības. — Bez aubes neapvelies! — bija Mades padoms visām vainagu nesējām.

Viņa varēja sodīt ar pagalam šķidru putru un siļķes asaku vissmagākā darba laikā.

— Skat, kur gaisā bites iemetušās!— kādu vakaru Miķelītis dzirdēja lielos puišus smejamies.— Būtu jāpatramda, lai nesavairojas. Kur tik- daudz medus liksim . ..

Nākamā dienā puika viens pats uzlavījās kūtsaugšā. Patiesi — pie spāres karājās pelēks kamols!

Bites tanī līda iekšā un ārā.— Kam tev gaidīt, kamēr citi to medu apēdīs — kāruma velniņš tūlīt deva īsto padomu.— Paņem pirmais. Puisiešiem ir nauda un kompetes — tev nekā. Kāp droši augšā!

Uzkāpt nebija grūti. Papriekš jāuzrāpjas uz siena sametuma, tad jātiek uz spāri un ar stakli jāstumjas līdz pelēkajam kamolam. Tā ari notika. Bet kamols vēl nebija pakampts, kad ap Miķelīša galvu, rokām un kailajām kājām, nikni spindzēdamas un ugunīgi dzeldamas, griezās vesels bars dzeltenu lapseņu. Izmisumā vairīdamies un uzbrucējas sisdams, mazais kārumnieks smagi krita uz kūts kailajiem griestiem. Bet dzēlieni turpinājās un, trakās sāpēs valstīdamies, nelaimīgais krita vēlreiz — pa barības lūku viņš ievēlās lopu redelēs un palika tur guļot. Itkā aiz līdzcietības, barojamais teļš kaktā žēli ieīdējās, tad apklusa.

Savādo troksni bija sadzirdējusi kalpa sieva pagalmā pie veļas baļļas. Viņa pirmā steidzās uz kūti un tur

redelēs ieraudzīja čokurā sarāvušos puiku.

— Ļautiņi! Ļautiņi mīļie! — tūlīt atskanēja viņas izbaiļu pilnā balss.— Steidziet šurp! Glābiet! Guļ cilvēka bērns, kā pestītājs redelēs un lopi neēd. Laikam jau beigts un pagalam …

Miķelīti izcēla no redelēm, ienesa istabā. Viņš bija bezsamaņā, brīžiem raustījās un kautko ņurdēja — tātad īsti beigts vēl nebija. Amālija-Rozālija tai dienā strādāja uz lauka. Kad viņa steigā atgriezās — savu puišeli vairs nepazina. No lapseņu dzēlieniein viņa galva, rokas un kājas bija šausmīgi sapampušas, miesa dega kā ugunī un likās, ka straujie elpas vilcieni aizsmaka kaklā. Viņam lēja pienu atvērtā mutē, ietina galvu un vēlāk visu augumu aukstās, slapjās drānās, lai mazinātu karstumus. Vakarā atnāca arī riebēja ar savu ūdentiņu, izdzina visus ziņkārīgos no istabas, un viena pati tur appūta un appūš|oja slimo puiku. Ko citu tur varēja darīt?

Pēc dažām dienām karstumi atlaidās, pampumi mazinājās. Miķelītis atmodās, vēlāk piecēlās, un laikam kļūtu pavisam vesels, ja savu labo plecu varētu uzcelt tikpat augstu kā kreiso. Bet to viņš neparko vairs nevarēja izdarīt — plecs neganti sāpēja un roka negribēja cilāties.

— Tas nu ir posta gabals, — teica Lielbrencis un smagi nopūtās. — Ja neatveseļosies tā roka, nekāds darba strādnieks no viņa neiznāks. Kur tādu te liksim? Būs vēl jāpaprovē aizbraukt pie daktera …

Dakteris maksāja dārgu naudu, ko Amālija-Rozālija nespēja sapelnīt. Madei likās, ka pietiks ar riebēju, kurai paša Dieva spēks pirkstos un kura strada par vēderu. Tā pagāja kāda nedēļa, bet Dieva spēks šoreiz neiedarbojās. Tad Lielbrencis to lietu vēlreiz pamatīgi pārdomāja un izrēķināja, ka vesels cilvēks, ko var visur lietot, var ienest tomēr vairak, nekā dakteris noplēsīs. Saimnieks lika iejūgi zirgu.

Pie daktera lielkunga Dakteris Hummers, kura tēvs aiz izglītības trūkuma tepat kaimiņu draudzē bija saucies par Jumuru, dzīvoja liela, vecā mājā, baznīcas tuvumā, pa ceļam uz kapsētu. Agrākos gados netālu no šīs vietas mitinājās pelčers Kubulu Pēteris, ar ko lauku ļaudis bija pilnam apmierināti — viņš allaž darīja ko spēja un deviņas adas nekad neplēsa no slima cilvēka. Kad ieradās Hummers, viņš tūlīt noskaidroja, ka vecais Kubuls, krievu zemē zaldātos kalpodams, bijis tikai lopu feldšera piepalīgs, tāpēc padzina viņu no cilvēku ārstēšanas. Toties Hummers pats ierīkojās ērtāk un turīgāk, ka jau pieklājas īstam dakterim.

Viņam kalpoja ķēķene, istabas meita un staļļa puisis, kas kopa divus jājamus un karītē jūdzamus zirgus.

Hummers bija vecpuisis, jau pāri pusmūžam un visā apkārtnē neviens nevarēja īsti saprast, kāpēc tādam lielkungam nepatīk neviena preilene. Apkārtējās muižās jau netrūka šo bālo, līdzīgi pagraba kartupeļiem izstīdzējušo Rozalindu un Kunigundu. Savu dižciltīgo vecāku ēnainajos parkos viņas pastaigājās ar raibiem saules sargiem un cilvēcīgi uzbaroties — pēc tautas domām — nespēja savu zilo asiņu dēļ.

Dakterim Hummeram, protams, to vajadzēja labāk zināt, bet šis vīrs ar pliko pauri, zilgano degunu un smagnējo augumu kustējās itkā malku cērtot. Acis spīdēja glāžaini, gludi noskūtā sejā nekad neizzuda pa pusei nicigs, pa pusei zobgaligs smīns. Tas atbaidīja slimniekus un ļaudis melsa, ka daktera lielkungam pašam esot kāda kaite, un viņš kautko dzerot vai šņaucot no dozes un tāpēc reti kad esot īsti skaidrā.

Kad Lielbrencis ar savu greizo Miķelīti iegāja uzgaidāma telpā, kur saradās vienkāršie ļaudis, tur sakupusi sēdēja tikai vecā Dieveru Līža. Itkā par spīti karstajai atvasaras dienai, viņa bija pamatīgi satuntuļojusies lielajā lakatā un pastalās ieāvusi ziemas zeķes. Slimības ķerts cilvēks nedrīkstēja vieglprātīgi apsaldēties. Uz paegļa kūjas balstīdamās, ar saviem septiņdesmit gadiem uz muguras, Līža bija nostaigājusi sešpadsmit verstes, tāpēc jutās tik nogurusi un savārgusi, ka apsveicinoties tikko izdvesa dievpalīgu.

Pēc brīža pats dakteris atvēra pieņemamās istabas durvis, pablenza ašu skatu uz gaidītājiem, un tad zemā balsī, kā pavēlēdams, uzsauca: — Vecā, nomet savas panckas! Nāc tu pirmā iekšā.

Līža bez jokiem satrūkās. Kad Hummers pazuda aiz durvīm, viņa iekrita izmisīgā neziņā — cik un kādas panckas te vajadzēja nomest? Bija jau dzirdēts, ka dakteri cilvēkus apspaidot kādus Dievs devis.

Nē, tādu kaunu viņa savā mūžā nebija piedzīvojusi un neizturētu arī tagad! Kas tur nu ko redzēt no veca cilvēka — Līža domāja, Lielbrenča uzraudzībā atstādama tikai savu kūju un mātes lielo lakatu. Uz daktera durvju pusi tipinādama, viņa vēl apstājas un pārliecinājās, vai visi mezgli ap vidu ir sasieti un krūšu vieta aizpogāta. Tad iedomājās, ka drošības pēc durvis jaatstāj pusvirus — ja tiešām grasīsies vilkt brunkas zemē, būs vieglāk izmukt.

Miķelītis aiz bailēm klusēja, bet Lielbrencis vērīgi klausījās, kas tur nu notiks.

Dakteris vispirms noprasīja kā Līžu sauc un no kurienes šī nākdama. Tad teica: — Saki nu man Līz, īsi un skaidri, kāds nelabums tev uzklupis? Izskaties jau kā riktīga debesbrūte.

— Spiedēš, daktera lielkungs! Tas pats vecais spiedēš pakrūtē! Nu jau nemaz vairs nelaiž vaļā. Ne ko ieēst, ne . ..

— Spied pretī, tad pāries.

— Ko nu, ko nu daktera lielkungs špāsē ar mani, vecu cilvēku. Kauču varētu ko kreptīgaku ieēst, tad rastos atkal spēciņš un nebūtu jākvern kaktā kā vecai pastalai.

— Ko tad tu tagad ņem iekšā?

— Es jau likai to balto pienu, daktera lielkungs. Tikai to balto. Citu neko.

— Nu tad paprovē bruķēt arī to mello pienu! Vai tev pardas ar nāk?

Līža apmulsa. Viņai likās, ka būs aplam saklausījusi daktera sakāmo.— Man tā viena auss bieži aizkrīt — viņa paurbināja ar pirkstu vainīgo vietu.— Ko daktera lielkungs nupat teica?

— Vai tev pardas nāk? Tā es teicu.

Nu vairs nebija šaubu.— Kā nu nē, daktera lielkungs, kā nu nē! Pagadās jau reizītēm gan sētā, gan druvā locoties. Bet es tik tā, ka cits neviens to nedzird. Dievs pas', tādu negodu . ..

— Nu ka tev tā pagadās, tad tu vēl dzīvosi! Te būs cauri dzenamās zāles. Ej mājā. Un locies labi dūšīgi. Es saimniekam paziņošu cik jāmaksā. Ardievu!

— Paldies! Paldies!— itkā jaunu dzīvību atguvusi, Līža priecīgi atsaucās. No lūpu šmaukstiem varēja dzirdēt, ka viņa ir pieklupusi dakterain pie rokas un neatlaižas.— Lai Dievs tevi svētī un pasargā, dēls, par tik jauku un patiesu valodu! Tad Līža aši izvēlās uzgaidāmā istabā, iegrūda zāļu pudelīti brunkās, paķēra lielo lakatu uz rokas un, pavisam taisna izstiepusies, izsaucās:— Nu gan es šim spiedīšu pretī!

Līdz ar saimnieku iesaukts daktera istabā, Miķelītis pirmā brīdī jutās pārsteigts, ka pasaulē ir tik daudz lielu bundžu un pudeļu, kādas tur varēja redzēt uz galda un plauktos. īstenībā to skaits nepārsniedza pāris desmitus. Tā bija Hummera aptieka. Pats viņš maisīja un gatavoja zāles, miezerī sagrūda un papīra turziņās iebēra pulverus. Netrūka tur arī vella sūda un driveldriķa, ko tauta cienīja un pirka no paunu žīdiem, tikai te tos sauca citādi — kungu valodā.

Kamēr Lielbrencis dakterim lēnā garā izskaidroja, kā visa tā nelaime ar puiku notikusi, Miķelītis vērīgi apskatīja istabu. Mazās tukšās pudelītes stāvēja kā zaldātiņi rindā un gaidīja, kad tās piepildīs ar baltu, zilu vai sarkanu šķidrumu no paprāvajām blašķēm. Uz plata, melna galda tupēja nedzīva pūce ar apaļām, spīdīgām acīm. Pie vienas sienas karājās liela bilde zelta rāmī. Tur kāds bārdains vīrs garā paltrakā bija noliecies pār otru tādu pašu bārdaini un cēla to augšā no zemes. (Vēlāk puika izpētīja, ka to cēlāju sauc par žēlsirdīgo zamariteri.) Pie pretējās sienas bija pakārta medību bise tin apkārt tai nošauto stirnu un cūku galvas, bet istabas kaktā, aiz tādas kā šauras lāviņas, bija piesliets šausmīgs cilvēks, kam visa miesa nolobīta no kauliem. No tā Miķelītis pēkšņi satrūkās, bet nepaguva līdz briesmu pasakām aizdomāties, kad dakteris pamāja ar roku uz viņa pusi un teica: — Puika, velc praķi nost! Kreklu ar! Un tad panāc pie manis.

Izģērbties nenāktos viegli, ja Lielbrencis nepalīdzētu. Sasistais plecs bija uztūcis, roka sāpēja un necēlās uz augšu. Pamanījis zilo plankumu uz slimnieka muguras, dakteris vienaldzīgi piebilda: — Jānosūc netīrās asinis.

Puika nodrebēja. Sumpurņi un vilkači sūca asinis — tā lielie puiši stāstīja. Vai tik. .. To pamanīja Lielbrencis. — Nebīsties, muļķīt, nekaus,— viņš mierināja.— Daktera lielkungs tev uzliks ragus un tūlīt būs vieglāk. Stāvi tikai rāmi un nekusties.

Miķelītis juta tā kā bišu dūrienu mugurā, īesūrstējās un pārgāja. Kas tur tālāk notika, to jau viņš neredzēja. Labi jau bija, ka uz pieres tos ragus neliks — tad lielie mājā smietos par viņu.

Kamēr puika stāvēja kā dievkociņš, Lielbrencis sūdzējās daktera lielkungam par grūtiem laikiem un sauso vasaru. Tāpēc jau tās lapsenes tā savairojušās, ka ēd vai dzīvu cilvēku nost. Tīrumi izkaltuši kā pelni, lopiem nekā ko grauzt, bet rente jāmaksā. Kas tur var āra nākt?

Diemžēl, daktera lielkungs šādās bēdās neizrādīja nekādu līdzjūtību. Pie līdzīgām runām viņš bija jau pieradis un saprata, ka tās grib vieglāku padarīt viņa naudas maku.— Pažvadzini vien, Lielbrenc, savu zuteni un pavelc lopam ciešāk pie pupiem — viņš smīnēdams piebilda — gan tad nāks ārā un pietiks kā kungiem, tā kalpiem.

Miķelīti apsēdināja uz lāviņas, kur dakteris sāka spaidīt viņa plecu un staipīt kleino roku. Nu puika aiz trakām sāpēm nevarēja vairs ciesties. Viņš kliedza un spārdījās tik nikni, ka Hummers apskaitās. — Ved mājā — viņš teica Lielbrenčam — te nav slaktūzis.

— Vai tas pats no sevis pāries?— saimnieks bailīgi ieprasījās.

— Kauls salauzts. Pāries. Bet šķībs paliks.

— Vai uz visu mūžu?

— Ja nenokritīs uz otra pleca, tad tā gan būs.

Pagalam noskumis un sadūdzis, Lielbrencis veda Miķelīti atpaka| uz māju. Žēl bija vesela rubuļa — tik lielas naudas — ķo paņēma Hummers. Bēda bija par puiku, kas nu jābaro ne par šo, ne par to, jo īsts darba vīrs no tāda kropļa vairs neiznāks.

Ķeza ar lielo kuili Cūkgana gaitām Miķelītis noderēja itin brangi. Pleci neizlīdzinājās, uz skausta izauga neliels kupris, bet labā roka atkal kustējās un gana vicu varēja noturēt bez kādām grūtībām. No agra pavasara līdz vēlam rudeņam, skrandainās bikšelēs un salāpītā praķītī, kraupainām, sasprēgājušām kājām pa rugājiem un kukuržņiem skriedams, viņš dzenāja un sargāja savu cūku baru. Tur bija sivēnu māte ar divpadsmit sārtiem kviecējiem, rudeni kaujamie suķi un aizpērnais kuilis, kas aiz sava lieluma un vecuma reizēm saskaitās un iespītējās. Atradis kādā papuves stūrī skostu mielastu," vai birzē uzracis brūnos zemes riekstus, viņš neparko negribēja šos gardumus atstāt citam un sekot baram. Vica maz līdzēja, tik vecam kuiļam bija uzaugusi bieza āda. Rudens pusē ganiņa posts kļuva vēl lielāks — tad nepaklausīgais spītnieks par vari lauzās uz kartupeļu vagām, itkā tās būtu tikai viņa dēļ iedēstītas. Vienīgais palīgs Miķelīšam tad bija Krančelis — pagalam noplušķējies, toties itin saprātīgs pērnais kucēns. Viņa uzdevums gan bija turēties pie govju ganēm, bet notika citādi. Ar Miķelīti Krančelis bija tuvāk sadraudzējies, vai nu aiz suņa līdzjūtības, vai tāpēc, ka 110 viņa tarbiņas biežāk atkrita pa cietai maizes garozai. Par šādu atalgojumu Krančelis droši ķērās lielajam kuiļam pie ciskas, lika tam iekviekties un paklausīt. Ganu meitas sūdzējās saimniecei par lopu suņa neuzticību, bāra un iepēra viņu, bet puiku un suni šādi sodi satuvināja vēl vairāk.

Svētdienu vakaros, no baznīcas kroga pārnākot, puiši jautrā dūšā pacilāja balsis: Apsegloju melnu kuili Un aizjāju uz krodziņu . ..

Miķelītis šo padomu noklausījās un lika aiz auss. Tiesa, viņam nebija seglu, bet ar zirgiem jau arī jāja bez segliem no ganībām mājās. Rudens vienmuļajās dienās, kad dzērvju kāši bija jau aizlidojuši, biržu zeltainais skaistums izkaisīts visos vējos un no lietus gāzēm nācās paslēpties paegļu krūmos, Miķelītis ņēma savu kumeļu apmācībā. Sākumā kuiļam jātnieks laikam likās paša nelabā uzsūtīts. Viņš nikni šņaca, lēkāja un griezās apkārt vien, cenzdamies savu nastu nokratīt. Jātnieks krita un cēlās, bet neatlaidās, klusībā cerēdams, ka tā viņš iemācīsies arī zirgu jāt. Un tad jau būtu tikpat kā lielais puisis!

Dieva laime, ka šos cīniņus nepamanīja mājinieku acis. Laikam gan tad uzvarētājos paliktu aizpērnais kuilis. Bez kadas palīdzības savam liktenim pamests, viņš ar laiku pagura un padevās. Varbūt jau bija nojautis dziļo patiesību—katram savs krusts jānes. Jaunā jātnieka mūžā tā bija pirmā lielā uzvara.

Viņš jau bija kautkas un spēja kautko. Pašapziņas priekam līdzi nāca nelāgs lepnums — gribējās arī citiem parādīt, ko spēj izdarīt tāds nelaimīgs kroplītis, kā reizēm viņu sauca lielie ļaudis.

Kad kādā sestdienas vakarā lepni un varonīgi, kā pats krievu ģenerālis Skobeļevs, Miķelītis sa,va cūku bara priekšgala iejāja Lielbrenču pagalmā, pirmā viņu tur pamanīja pati Made. Biezpiena bļodiņa viņai aiz pārsteigumā nokrita pie kājām. Abas rokas gaisā sacēlusi, akurāt kā cienīgtēvs to darīja svētīdams baznīca, viņa visā galvā iekliedzās: — Ak tu Dieviņ, ak tu tētiņ! Kas par traku puiku! Gatavais razbainieks! Jaj vaislas kuili kā velns baznīcas gaili. Lec zemē, sātan! Pārlauzīsi lopam muguru! Kas tad to skādi spēs samaksāt? Ak tu krupis tāds! Tēv, nāc nu šurp ar žagaru bunti! Es tam bandu bērnam svētā vakarā klāt neķeršos, bet manām taisnām dusmām viņš neizbēgs!

Pa staļļa durvīm iznāca Lielbrencis ar dzeņaukstam rokās, no ķēķa izskrēja ziņkārīgie sievišķi. Ak tu tavu lērumu! Vēl šovasar no podu krieva par saru bunti iegūtā bļodiņa, sāņus apvēlusies, gulēja celiņa mala. Vakariņam samīcītais biezpiens bija izšļakstījies dubļos. Madei saskrēja asaras acīs — ko nu grūdis gājējiem galdā? Viss labums cūkām!

Sievieši palīdzēja vaimanāt un bārties, bet Lielbrencis gudri meklēja mierinājuma vārdus. Šoreiz viņam laimējās tos atrast: — Nebrēc nu tik dikti kā čigāns gada lirgū! Kristīgā mājā neģeld trokšņošana. Zvaigznes augšā ir

jau iedegtas, tad apuža jāuzvedas klusu. Tas Kungs devis, tas Kungs ņēmis — tā Kunga vārds lai ir teikts un slavēts!— Tas zīmējās uz biezpienu.

No tā Kunga Made sabijās, bet ne no sava likumīga vīra: — Ko tu te murkšķi, grēka gabals, — viņa čukstēja, lai tur augšā neviens nedzirdētu.— Skrej labāk nevainīgam lopam palīgā un noslāni to knauķi! Tur tumšā kūtelē ne Dievs, ne Velns neredzēs.

Savās izbailēs Miķelītis patiesi bija iemucis cūku kūtiņā un tur paslēpies pie aizgalda nomestā pakaišu salmu klēpī. Tik traku vilšanos viņš vēl nespēja aptvert savā bērna prātā. Pasakās bija dzirdēts, ka daudz lielāki un smagāki vīri — ģenerāļi, prinči un karaļi jāj uz zirgiem, putniem un ēzelīšiem. Vai viņus arī saimnieces tāpat ķīvē un liek sukāt ar žagariem, kad pamana? Un kāpēc tad puiši dziedaja par jāšanu ar mello kuili?

Lai Madi kautcik nomierinātu, Lielbrencis iegāja kūtiņā. Puiku tur nepamanījis, viņš atviegloti nopūtās. Lielais kuilis mierīgi rukšēja, viņa mugura bija taisna kā olekts. Jātnieks tā trača laikā būs nepamanīts pamucis — saimnieks nodomāja. Nekas tik briesmīgs, ka žagari būtu jalauž, vēl nebija noticis. Puikam puikas nedarbi.

Amālija savu mazo palaidni sameklēja tikai naktī.- Viņš bija izlavījies no kūtiņas un ielīdis pie Krančeļa salmu kaudzē. Kad visi jau gulēja, vairs nebija nepieciešams nekāds miesas sods. Tāds nedraudēja arī ne nākamā dienā, ne nākamā nedēļa. Saimnieku pāris jau mierīgās, svētam vakaram piemērotās, pārrunās bija vienojies, ka pienācis īstais laiks puikam pa vakariem mācīt galvas gabalus.

Vai nebija diezgan tepat apkaimē dzirdēts un redzēts, ka ar kristīšanu vien stūrgalvīgie paliek pagānos visu mūžu. Kas gan drīkstēja šaubīties, ka arī šito pagānu Dieva vārdi savaldīs stingrāk par visiem ķīviņiem un pērieniem.

Pie pērmindera Tā kā saimes gala nevienam negribējās piņķerēties ar puišeļa apmācību un Amālija pati nebija droša par savām pātaru zinašanām, Miķelīti ar saimnieces rīkojumu nodeva vaļinieces Ieviņas ziņa. Viņai tur pirts istabiņā vērpjot vai adot bija laika diezgan un prāts jau allažiņ nesās uz dziesmām, vai pasakam. Gan tad atradīsies arī pa Dieva vārdam padomā. Mājās pātaros vai baznīcā, Ieviņa zināja visas Dieva dziesmas, tikai atrazdamās pakurlā un dievbijīgā stāvoklī, vilka tas parasti tik skaļā balsi, ka blakus stāvētājiem nācās grūst aurotājai dunku sānos.

Visu rudens melnumu māceklis atkal vakaros tekāja uz pirtiņu. Tās iemītnieki viņu pacienāja ar zaptes maizi un piena krūzīti, reizēm paturēja pat visu nakti uz siltā mūrīša. Par šādu algu puisēns bija priecīgs un paklausīgs. Viņš centās visu mācīto labi iegaumēt un skraidot neizbārstīt no galvas.

Ziemas svētkiem tuvojoties bija izziņots, ka bērni jāved pārklaušināt. Tā nebija lasīšanas, vai rakstīšanas, bet ticības lietu pārbaude. Cienīgtēvs pats ar tādiem niekiem nenodarbojās. Daudz raižu viņam un cienmātei sagādāja mazais Ferdinands. Visu laiku viņš nepretodamies bija ēdis piecas olas brokastā un brangi uzbarojies, bet tagad neņēma vairāk par trim iekšā. Dakteris arī nezināja, kas tā par briesmīgu kaiti piesitusies dvēseļu gana pastarītim. Sieciņos sanesto olu, paldies Dievam, nebija trūkums un bēdu sagrauztajam tēvam neatlika nekas cits, kā svētdienā no kanceles aizlūgšanās pieminēt arī savu mīļo dēlu. Sievas šo ziņu tūlīt iznesa pa visu draudzi, cita citai stāstīdamas:— Cienīgtēva Perdināts grūti saslimis. Bolot acis un neņemot vairs nekādu labumu iekšā . ..

Lai bauru bērni neizaugtu par bīstamiem pagāniem, baznīcas kalpam bija uzdots tos reižu pa reizei pārklaušināt galvas gabalos un pamudināt uz kristīgu dzīvi. Šādus baznīcas amata vīrus sauca par pērminderiem. Bērnu ausīs tāds neparasts vārds izklausījās tikpat svinīgi kā jenerālis, vai jefreiteris.

Par laimi vai nelaimi, pērminderis dzīvoja turpat nāburgos, aiz lielās birzs. Viņš bija vecs un cienīgs vīrs, ko sauca pēc mājas vārda par Bauci. Bauču saimnieks bārdu neaudzēja, toties baltie, arvien gludi sasukātie mati sniedzās līdz pleciem. Katru vārdu perminderis teica brīdi apdomājis un tik svarīgi, it kā atrastos bruģu tiesas priekšā. Seja viņam nekad neizzuda tā pati nopietnība, kādu varēja manīt, aplūkojot pašu Pestītāju pie krusta koka. Katru svētdienas ritu vecais vīrs nomazgāja muti un rokas, uzvilka garo amata svārku, un brauca uz baznīcu. Tur viņš svinīgi sēdēja goda vietā, altārim blakus, zināja, kad jāceļas kājās un kad jāapsēžas, dievkalpojuma laikā palīdzēja arī ķesterim ar gar- kātaino virlopu vākt mīlestības dāvaniņas no ticīgajiem. Ja jau viņi tur lūdza no visuvarenā sev visādus labumus, tad taisnīgi vien bija, ka par tiem arī kaut ko samaksāja: ērģeļu stabuļu iegādei tā Kunga slavēšanai, vai mācītāju atraitņu laicīgām vajadzībām.

Pie Bauču mājām bija tik plašs ābeļu dārzs, kam līdzīgu nevarēja atrast visā novadā. Nespēdams vairs lauku darbos jaunajiem līdzi turēties, vecais saimnieks pats tur dēstīja un kopa ābeles, plūmes un bumbieres, dēstus un potis paslepus par lētāku naudu iegūdams no muižas dārznieka. Kad Miķelīti pa sērmukšu gatvi ieveda pagalmā, viņš bija jau acīgi izpētījis ābeļu kroņus, vai tik tur pie kailajiem zariem vēl nekarājas kāds sasalis ābols. Lielbrenčos bija tikai dažas vecas apsūnojušas ābeles, tomēr mazais grēcinieks jau gluži labi zināja kā āboli garšo.

Saimnieku gala lielajā, zilgani izkrāsotajā istabā uz mūriša jau sēdēja kāds pusducis knauķu un spindeļu ar saviem pavadoņiem. Uz balti apklāta galda dega svece, un lielā bibele koka vākos gulēja blakus pāris mazākām, tādām pašām melnām grāmatām. Turpat glītā kaudzītē saliktas savu kārtu gaidīja mazas, apdriķētas lapiņas un liels telēķis ar sārtiem āboliem. Tas bija vislielākais kārdinājums un novērsa bērnu uzmanību no krievu ķeizara un pasaules pestītāja bildēm, kas karājās pie sienas aiz pērmindera krēsla. Visa telpa bērnos iedvesa svinīgu nopietnību un klusas bailes — kā nu veiksies ar galvas gabalu atsacīšanu? Vai visi dabūs tos sarkanos ābolus? Pa vienam, vai cik grib? Daži bija iebaidīti ar žagariem, kurus pērminderis turpat visiem redzot uzskaitot sliņķiem pa pliku dibenu.

Kā tas gadījās, kā nē, Miķelīti aicināja pašu pirmo stāties pērmin​dera priekšā.

— Nu, saki, mans dēls, kādu peršiņu tu zini noskaitīt?— jautāja pārklaušinātājs.

Miķelīti tāda uzruna pagalam pārsteidza. Lielbrenčos viņu par dēlu sauca tikai māte. Tēva trūkumu viņš bija jau daudzkārt klusībā izjutis un pārdomājis.

— Vai tu esi mans tēvs?— mazais vientiesīgi iejautājās. Aiz muguras viņam paspruka apvaldīti smiekli, bet pērminderis labu brīdi neteica ne vārda. Ko gan viņš varēja atbildēt uz tik dumja bērna jautājumu? Viņam nebija šaubu, ka īstais tēvs ir baronēns Kurts. Melot te neklājās, patiesību izskaidrot nevarēja. Šoreiz Lielbrencis izrādījās prātīgāks par citiem. Viņš neteica tā, kā Amālija: kad paaugsies lielāks, tad izstāstīšu — bet deva noteiktu pavēli:— Nemuldi niekus! Skaiti peršiņu Kristus jēriņš esmu es.

— Es neesmu Kristus jēriņš,— Miķelītis atbildēja, nodomādams, ka jārunā patiesība.— Es esmu Amālijas puika. Miķelītis.

Atkal smiekli aiz muguras. Pērminderis apskaitās:— Nu tad skaiti, ko māki. Nemels niekus!

Miķelītis tūlīt saprata, ka laikam izrunājies aplam. Viņš salika rociņas, kā mājās bija mācīts, un skaitīja droši: Nākait, bērni, šurp ar bariem, Skataities uz ozoliem! Redzait tur pie kupliem zariem Apsalonu pakārtu. Mācaities tur visi klāt Tēv un māti godināt!

— Vai tu tā dari?— pērminderis ievaicājās.

— Nē!— puika atbildēja. I — Kāpēc ne?

— Tēva man nebija, bet māte teica: Pasaki tikai, kad bikšeles cauras. Es tev tās pielāpīšu.

— Tad godini kungus un savu saimnieku.

— Kā to dara?— Miķelītis to tiešam nezinaja. No lielajiem puišiem viņš bija dzirdējis tikai par goda vardu un goda laupīšanu meitām, bet savā bērna prātā vēl nespēja iedomāties, ko īsti šie vārdi nozīmēja. ,— Prasi mājā, lai tevi pamāca —pērminderis šoreiz varēja vieglāk atbildēt.— Vai septīto bausli zini?

— Zinu. Tev nebūs zagt!— Miķelītis izteica, un tūlīt pats sabijās, tādu pavēli perminderam dodams, itkā viņš būtu ko nozadzis. Pamācī​tais tomēr nesaskaitās, bet jautāja: — Kas tas ir?

— Tev nebūs iekarot sava tuvāka sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kam tas pieder .. .

— Riktīgi. Bet vai tu šo Dievā pavēli esi pildījis?

— Nē! Esmu iekārojis saimnieces Krančeli un . ..

— Nu saki, saki visu! Kad nožēlosi un pielūgsies, tad varbūt Pestītāš tev piedos.

— Bet tu apsoli, ka nekausies, tad teikšu — puika aiz piesardzības vēl tielējās. Kad pērminderis to apsolīja, viņš atzinās:— Esmu ēdis zagtus ābolus …

Atkal smiekli un sačukstēšanās. Kāda balss teica:— Tas puika nav pilnīgs . . . Bet pērminderis sēdēja mierīgi un ar pirkstu norādīja uz ābolu telēķi: — Vai tādus kā šitos?

— Jā!

— Vai pats zagi?

— Nē! Man iedeva.

— Kas tev iedeva?

— Nav brīv sacīt. Tad piekaus.

— Vai tu to grēku nožēlo?

— Nē! Āboli bija smeķīgi. Es ēstu vēl. . .

Nu pērminderis saprata, ka ar tik samaitatu bērnu tālu netiks. Savu sērgu viņš varēja pielaist vēl

citiem, kas tur pie mūrīša klausījās. Bauča tēvs pagriezās pret Lielbrenci un noprasīja:— Kur tavi puiši rudeni gulēja — istabā, vai ārā? — Saņēmis nāburga atbildi, viņš piemetināja: — Es viņus apsūdzēšu muižā par sētas izlaušanu, dārza aplaupīšanu un mana vakts suņa nojiptēšanu. Tā skāde būs viņiem jāmaksā. Ved puiku mājā un gādā, lai viņu labāk apmāca Dieva vārdos.

— Nobučo pērminderam roku! — atvadoties Lielbrencis iegrūda Miķelīšam dunku sānos. Viss notikušais viņa saimnieku bija sarūgtinājis. Klapatas un nepatikšanas vien ir ar tiem šo laiku bērniem un gājējiem — Lielbrencis iedams domāja. Agrāk tā nebija. Tad visi vēl bijās no Dieva dusmām un kungu rīkstēm, bija rātni un paklausīgi.

Miķelītis domāja savu domu. Lapiņu ar peršiņām viņš turēja rokā, bet kas tur bija uzdriķēts, to nesaprata ari Ieviņa. Gardie āboli palika tiem citiem. Vai viņš diezgan skaidri nepateica, ka tie ir smeķīgi un ēstu vēl? Arī Miķelītis jutās sarūgtināts. Viņš taču peršiņu zināja noskaitīt un pērminderam teica tikai patiesību.

Čigānu nagos Kā jau allažiņ, laiki bija grūti, ienākumi liesi. Lauvas tiesu aprija muiža un baznīca, bet gudrāk bija tās valodas nepieminēt. Gājēji prasīja naudā un graudā, tikai Miķelītis, kā jau bandu bērns, kalpoja par vēdera tiesu. Tāpēc viņu jau nākama pavasarī paaugstināja par lopu ganu un jaunajās gaitās sāka saukt par Miķelēnu. Tāds gods gan pienācās tikai puspuiša pienākumus uzņemoties, bet tā kā tas neko nemaksāja, puikas pašapziņai varēja paglaimot arī agrāk. Viņam uzticētais pienākums bija tiešām grūtāks, nekā cūku bara padzenāšana. Lopi nozīmēja govis un teļus, aitas un jērus. Turklāt kā vecais auns, tā brūnais bullēns bija iespītīgas dabas. Dusmu brīžos tie nebaidījās savus ragus griezt pretim cilvēkam. Ganāmpulku nācās aizdzīt tālu no mājas pa ataudzēm un rozam, kur auga sīka zālīte. Ganiņš bez Krančeļa, kas tagad viņam bija neatņemams palīgs, tādu lopu baru nekad nesavaldītu un nesaturētu kopā. Zaglīgā Zīmaļa lavījās prom no citām govīm, jau pa lielu gabalu saozdama labības lauku, vai pļavas. Vecais auns sirdīgi badija jauno aunēnu. Nācās labi uzmanīt, lai ar nevietā trāpītu grūdienu viņš mazajam neielauztu kādu ribu.

Visbīstamākais bija dunduru laiks. Tad kādam vajadzēja tikai iesaukties: Biz, biz, biz! un govju pulks, paceltām astēm, skriešus aizdrāzās uz visām pusēm. Karstākās dienās tā atgadījās arī bez kāda pamudinājuma un tad pat Krančelis nespēja palīdzēt. Lopi kļuva gluži dulli, skrēja uz bieziem krūmiem, vai manījās mājās.

Sākot ar rumulēšanu pēc pirmās ganu dienas, kad meitas Miķelēnu aplēja slapju no galvas lidz papēžiem, visas likstas un grūtības viņš varonīgi izturēja līdz pat Marijas dienai. Ieviņa stāstīja, ka Marijas dēls esot uzbraucis debesīs un Miķelēnam arī iegribējās tikt tādā varenā braucienā. Uz ciņa apsēdies, viņš prātoja, kā tas būtu izdarāms. Debesis bija tur augša un saimnieka ķēvele viena tik stāvus neuzvilks. Divas un četras ķēveles ari nē — tad jau kungi savās karītēs būtu uzbraukuši katru dienu, bet tas nebija dzirdēts. Un kādos vāģos tad būtu jāsēžas? Tie ar koka asīm trakoti grab un diez' vai izturētu?

Tie ar dzelzs asīm apkaltiem riteņiem būs par smagiem. Dzirdēts bija par drošku, bet kas lai zina, kur to ķert un kāda tā izskatās? Kāpēc gan tas Marijas dēls nejāja jāšus? Varbūt viņam tādā augstumā reibtu galva un ja kristu, kur tad pieķertos? Tas viss vēl bija jānoskaidro un jātiek reiz tur augšā. Ja to varēja Marijas dēls, kāpēc to nevarēs viņš — Amālijas dēls?

Tā prātojot, zaglīgā Zīma|a bija atkal pazudusi. Nu tik jādzenas pakaļ, lai nenodara skādi!— Krančel, cui, puc! Skrej, meklē Zīmaļu rokā! Dzen to maitu atpakaļ!

Krančelis tūdaļ diedza pa pēdām, kuras viņš pēc ošas vien itin labi pazina. Drīz riešana atskanēja no krietni attālā auzu lauka, kas piederēja Velliņu mājām. Miķelēns apstājās pusceļā, domādams, ka šunelis viens pats ar zaglīgo lopu tiks galā. Skrienot viņam sausa skuja bija iedūrusies kājā, to vajadzēja izvilkt un brūci izčūpstināt, lai nepūžņo. Rējieni skanēja sīvi, bet palika uz vietas. Miķelēnam galvā iešāvās brīdinoša doma: ja nu Velliņš pats, vai viņa ļaudis to pamana, tad lopu apķīlās un vajadzēs izpirkt. Ar ko māte samaksās, ja viņai nav ne kapēgas ar ko tirgū kliņģeri nopirkt? Miķelēns skrēja Krančelim palīgā!

Kā tad! Zaglīgā govs bija beidzot atskārtusi, ka nav tele, savas pakaļējās ciskas paslēpusi auzās un ragus sagriezusi pretim vajātājam. Tā viņa tur stāvēja un nekustējās no vietas, kamēr gana rīkste nebija apsvilinājusi sānus un pavēderi.

Lopus mājās dzenot Miķelēns pamanīja, ka trūkst auneļa. Aitas jau pēc savas dabas arvien turējās cieši kopā, katra uz savu saprātu vien nepaļaudamās. Kur gan viņš varēja būt noklīdis? Vilkus neviens šovasar nebija manījis. Varbūt vecais auns nobadījis? Uzdevis Krančelim visu pulku apturēt, lopu virspavēlnieks pats metās pārmeklēt krūmus. Velti — krūmi bija tukši, aunelis pazudis.

Mājās sacēlās varens tracis. Sievas gāgināja, Lielbrencis rūca: vaislas aunēns pagalam, ko tas vecais āzis vairs var. .. Mājinieku pavadībā, Miķelītim vēlreiz nācās doties uz ganību mežu un meklēt līdz melnai tumsai. Kad arī tas neko nelīdzēja, Ieviņa aiz sevišķas līdzcietības izlika kārtis un tad droši teica: — Čigāns …

Nu visiem it kā šleiers nokrita no acīm. Kā neviens to agrāk- neiedomājās? Vakar Lielbrenčos bija atnākusi čigāniete ar piena bērnu lakatā un diviem pusplikiem sprunguļiem pie rokas. Madei viņa no plaukstas nozīlēja, ka drīz pienāks kādas nepatikšanas, bet lai tik lūdz Dievu un paciešas, tad piedzīvos vēl lielākus priekus. Made, aita, viņai samaksāja ar piena krūzi un karašas kukulīti, kas pašiem noderētos.

Te nu bija tās nepatikšanas! Ak tu pagāna čigāns! Visi nolēma: viņš jānoķer, dzīvs, vai miris.

Kad čigāns Ādams Kazlauskas savā kulbā mierīgi pārcēlās uz Kauču sila pusi, abi puiši, Krišs un Mārcis, auļos jādami, viņu noķēra un atdzina Lielbrenčos. Kulbā sēdēja mutīgā čigāniete ar pieciem brūniem rezgaļiem kā lielīga vista ar cāļiem. Niknos puišus pamanījuši, visi tie plātīja mutes un čiepa pa savai vīzei, bet vecie gan lūdzās, gan lādējās, un grūti nācās izprast, vai tie noskaitušies, vai nobažījušies.

Kaut gan, kulbu pārmeklējot, no auneļa mirstīgām atliekām tur neko neatrada, Lielbrencis iebaidīšanas nolūkā paziņoja, ka čigānu vezums būs jāved tālāk uz muižu, lai barona lielkungs pats izspriež, cik kuram uzskaitīt. Čigāniem tas pagalam nepatika.

— Cienīgs, žēlīgs lopmuižas lielkungs — rokas lūgšanā sakrustojis, Kazlauskas griezās pie Lielbrenča — rokas un kājas nobučošu. To nu gan ar nabaga čigānu nedari. Sodi pats un žēlo pats pēc savas taisnas gudrības. Prāta un saprašanas jau tev nav mazāk kā tiem Vāczemes lielkungiem. Bet es tev vēlreiz zvēru pie visu čigānu Dieva un svētītiem eņģeļiem, ka šoreiz tavu auneli neesmu nomušījis. Lai mana ķēve Karlīne dabū vīveles un mani bērni kārpjas ar baušļāku, ja godīga čigāna mute krāptu Lielbrenču lopu muižas lielkungu!— Tā runādams, čigāns ar labās rokas rādītāju pirkstu meta krustu zīmes sev uz mutes, krūtīm un vēdera, itkā apliecinādams, ka aunelis tur nav bijis un neatrodas.

Pēc tādas prātīgas un dievbijīgas valodas Lielbrenču tēvs kļuva manāmi domīgāks. Neviens jau nebija to zagli tā īsti redzējis. Kārtis Ieviņas rokās varēja ari samisēties. Ja nu tam čigānam uzskaita bez vainas, kas tad tur augšā atbildēs par tādu grēku? Viņa šaubas izkliedēja Made ar savu valdonīgo balsi: — Ko tu, vecais, tur tik ilgi tūļājies! Ja nezini pats, kas te darāms, lai izšķir Pestītāš pēc sava taisna prāta. Miķelēn, atnes vāgūža durvju atslēgu — to lielo, kurai zobā iekalts krusts!

Puikam līdzi aizgāja Krišs un pa ceļam viņu pamācīja:— Dziesmu dziedot, tā atslēga tev būs jātura uz pirkstiem uzmaukta. Bet kad saimnieks sacīs: Vai tas ir kalps Ādams? tad ļauj, lai atslēga nokrīt zemē.

Tā būs labi. Tikai par to nevienam ne pušplēsta vārda! Citādi Velns tevi dīdīs un apēdīs bez sāls.. .

Lielajā istabā sanāca visa saime un čigāns ar savu varzu. Miķelēns turēja smago atslēgu, čigānu Ādams stāvēja kā pie dievgalda gaidīdams savu taisnību. Tie citi gaidīja brīnumu, kam te nu vajadzēs notikt. Lielbrencis no dziesmu grāmatas teica vārdus un visi ticīgie dziedāja: Tā ticība dod taisnību . ..

Beigās saimnieks dziļi nopūtās, salika rokas un lūdzās: Kungs Jēzu, Pestītāj, tavs necienīgs kalps tevi pazemīgi lūdz — nāc nu šoreiz tu pats par taisnīgas tiesas spriedēju tā pazudušā aunēna lietā! Tu jau zini, kādas cerības uz viņu likām, bet nu zagļa un slepkavas roka ir viņu bez vainas ķērusi, kā to taisnīgo vīru tuksnesī. Palīdzi mums, Kungs un Pestītāj, to ļaundari atrast, lai viņš saņem savu pelnītu sodu. Atbildi, lielo atslēgu griezdams, savam kalpam, Lielbrenču pusmuižas rentniekam, kad viņš to grēcinieku sauks vārdā. Amen.

Iestājās tāds klusums, ka pat blusu varētu dzirdēt lecam. Ļaudis izskatījās sastinguši kā Sodomas sālsstabi un pat tēvreizi neskaitīja, ko viņiem pēc paraduma vajadzēja darīt. Vecā Lielbrenča balss iedrebējās, pašu Dieva dēlu izprašņājot: — Vai tas ir būdinieks un kaktu ģēģeris, klibais Jukums, kas zagtus lopus skapē uz pilsētu pārdot un par to muižā ir jau vairākas reizes slānits? . ..

Atslēga nekustējās.

— Vai tas ir blēdigais bļodu krievs Serģis, kas brauc no Pliskavas puses un zem iemainītām zirgu astēm slēpj nožmiegtus sivēnus, kas ir jau pie tiesas pieradīts? .. .

Atkal bez atbildes.

— Vai tas ir paunu žīds Mauša, kas par pogām un adatam uzpērk lopādiņas un savā košerpodiņā

vāra kristītu ļaužu cāļus, ko var apliecināt pats uradņiks? .. .

Miķelēns vēl tura smago vāgūža atslēgu, bet pirksti jau dreb.

— Vai tas ir noķertais un tavā priekšā vestais čigānu Ādams . ..

Bliukš! Atslēga, kā saukta, nokrīt uz istabas cietā kula.

Sievas iekliedzās, čigāns nostenējās, čigāniete iešņācās kā aizskarta odze. Tikai Lielbrencis palika pavisam mierīgs, neaizmirsa pateikties lēmējam un, kad tas bija padarīts, teica: — Nu, Kriš un Mārci, aizvedat to grēka gabalu uz piedarbu un uzskaitat velna duci ar viņa paša džindžalu!

— Gluži par brīvu jau, saimniek, tāda cilvēku slaktēšana neiet, — Krišs iebilda.— Muižā maksā ar brandavīnu. Kas būs mums?

— Tas pats — Lielbrencis nepretojās. Čigāns joprojām dievojās un lūdzās. Čigāniete nešpetni lādējās par tik netaisnu spriedumu, bet notiesātais viņu apsauca: — Amanda, nešimpē Pestītāja lielkungu! Vai tu nematīji, ka tas ganu krupis to šmuci izdarīja?

Puiši iesmējās.— Nāc, nāc, Adam, ar labu! Nebīsties! Ja samaksāsi sāpju naudu, paliksi dzīvs.— Tā viņi aizgāja un sapratās. Čigāns bez miesas bojājumiem tai pašā dienā brauca tālāk. Atvadīdamies viņš teica saimniekam:— Kad nu esmu iz.ci.etis visas mocības, tad varu sacīt tev visu taisnību acīs. To auneli nožmiedza pavisam cits tēviņš, kas ar savu kulbu tagad ir jau gabalā. Kazlauskam netika ne raga, ne naga.

Kādā vēlā rudens vakarā lopi vieni pārnāca māja. Gans un suns bija pazuduši. Būs palaidnībās aizšmaukuši — prātoja Made. Tas suns jau uz zaķiem kā uzburts, un puika skrien līdz. Kaklu jau nelauzīs.

Amāliju tads izskaidrojums nenomierināja. Viņas Miķelēns nekad nebija pametis lopus savvaļā.

Dabūjusi puspuisi Janku un Ieviņu palīgos, viņa steidzās uz ganību ataugām. Lietaina tumsa mācās virsū.

Kā par laimi, kliegt un ūjināt nenācās ilgi. Krančelis atsaucas ar skaļām rejām un žēliem smilkstieniem.

Skats, ko piesteigušies meklētāji tur ieraudzīja, bija tikpat jocīgs, cik bēdīgs.

Miķelītis stāvēja kā svētais moceklis, līdz pusei vecā maisā iebāzts un cieši piesiets pie priedes.

Viņa bikšeles nokritušas pie kājām un kailo dibenu šķērsoja zilganas švītras. Krančelis izskatījās pavisam greizs un kliboja, itkā smagu spērienu būtu dabūjis sānos. Kad maisu novilka, izrādījās, ka moceklim acis aizsietas ar lupatu un sūna sabāzta mutē. Kas tādu nelietību bija pastrādājis?

Miķelēns pats to nezinaja. Kāds izveicīgs tēviņš, stiprs kā velns, bija nemanīts pielīdis viņam no muguras puses un to briesmu darbu izstrādājis, ne vārda nebilzdams. Kad palīgā piesteidzies Krančelis, tas tikai iekaucies un apklusis kā kad būtu jau beigts un pagalam.

— Tas būs čigāns — minēja Ieviņa, šoreiz tāpat bez savām kārtīm. Bet Kazlausku neviens te nebija manījis.

Kad Miķelēns tovakar gulēja uz mutes un lāgiem klusi ievaidējās, Janka pielīda viņam tuvāk un iečukstēja ausī:— Ko tu steni kā kaujams? Turies pretī. Dari tāpat kā lielie. Tad no tevis bīsies. ..

Tas bija prātīgs padoms par ko pārdomāt. Par daudz neaizsargātais bandu bērns bija uzticējies jokupēteriem, par daudz vīlies un juties izmuļķots. Kāpēc gan viņam vajadzēja to atslēgu nomest un sadusmot čigānu? Vai viņš pats nevarētu ieteikt to kadam citam izdarīt? Tad stenētu tas, bet viņš varētu pasmieties. Tā jau būs jadara.

Bābele skola Skolā bija jāiet, lai neizaugtu par mežoni. Tāpat jau dievvārdos arī kādreiz mūžā nācās aci iemest. Šur un tur ievajadzējās parakstīt savu vārdu, jo krustiņu pavilkšana jaunākiem ļaudīm vairs nebija īsti modē. Galvenais tomēr — bija jāprot šā vai tā buldurēt pa rusku. Kā citādi sapratīsi, kad sāks rīpelēt zaldātos? Vecie ļaudis bez šīs svešās valodas bija vēl gluži labi iztikuši. Šad un tad viņi brūķēja tikai smalkos, no kungu dienastniekiem aizgūtos, vācu vārdus. Par jaunajiem bieži smējās:— Klau, kā krievs pa pupām bradā!… Tomēr šis pupu krievs vairs nebija atvairāms. Viņš ienāca visās skolās ar krievu inspektoru rīkojumiem, likumu un tiesu darīšanās ar gubernātora pavēlēm, kaut arī reizēm tāds gubernātors pagadījās pārkrievojies vācietis. Pie ieejām parkos piesita uzrakstus: Suņiem un zaldātiem ieeja aizliegta! Pie skolu sienām piekara brīdinājumus: Pa latviski sarunāties stingri aizliegts! Tiktāl viss bija skaidrs un labā kārtībā.

Kad Lielbrencis sūdu vāģos Miķelīti pirmo reizi aizveda uz Jēpēnu pagastskolu, tur lielajā klasē jau karājās pieminētais brīdinājums. Barā sagājuši, puikas muldēja un mēdījās katrs pa savai vīzei, rādījās un bakstījās ar pirkstiem, smējās un ķīvējās, cits citu nesaprazdami. Vecajam skolmeistaram Balodītim, ko bija iesaukuši par Golubčiku vai Glupčiku, neveicās daudz labāk. Viņš prata gan vācu mēli, ko agrākus laikus no skolmeistara prasīja, bet tagad ar to klasē neko vairs nevarēja iesākt. Sīkais vīriņš bija izdzīvojies atraitņos, stāvēja nu kā koks tīrumā, viens savā vietā un baidījās vecuma dienās pazaudēt to pašu plāno maizes riecientiņu, kas te atlēca. Nodrošināt to varēja tikai tā, ka viņa skolnieki, inspektoram negaidot ierodoties, krieviski runātu labāk par viņu pašu — savu skolmeistaru. Golubčika šķidrā, baltā bārdiņa reizēm iedrebējās, kad viņš klasē lasīja mazākpazistamus krievu vārdus, un nezināja, kuru galu tiem celt uz augšu, kuru laist uz leju. Jauno gospoģinu valoda bija nekrietni grūta un nopietnāk papildināties tanī varēja tikai sarunās ar bļodu krievu. Tad allaž bija jāpērk kāda krūzīte un ilgi jādiņģējas, vai jārunā par kariem.

Kalpone Trīne, uz vienas kājas pastīva, smuki noapaļojusies un arī jau krietni gados, apkopa skolu, apmazgāja un paēdināja Golubčiku. Par īpašu piemaksu viņa reizi dienā izvārīja siltu zupu ari tiem bagātākiem skolniekiem, kuru vecāki viņai atveda taukus un miltus, putraimus un kartupeļus. Tādu gan bija maz. Visi citi iztika ar to, ko savās kulītēs bija uz muguras atnesuši nedēļas sākumā. Tā bija melna rudzu maizes dona, kas vēlāk iepelēja, biezpiena vai kaņepu grūdeņa cibiņa un, kāram zobam, kāds klucītis taukos ieceptas gaļas. Karstu ūdeni rītos un vakaros varēja dabūt bez maksas. Kad tanī iemērca avenājus, pelašķus, vai sakaltētus liepu ziedus, tad iznāca tēja, ko dzēra ar cukura drupatiņu aiz lūpas.

Pats par sevi saprotams, ka Miķelīti nepieskaitīja turīgo vecāku bērniem. Kur viņš varēja raut tādus vecākus? Un, ja tā labi apdomāja, nebija jau notēs vajadzība pēc tādiem. Viņu bērnus, laikam aiz nenovīdības, pārējie sauca par kundzēniem. Sim vārdam bija slikta skaņa — apmēram tāda: Krau pa purnu tam diegam! Vienīgā dziļāk sajūtamā netaisnība likās tā, ka Lielbrenču puikam trūka to piecu kapēgu, par kurām citi reizēm tuvākā bodītē nopirka sīrupu.

Pats pirmais vakars klasē, kur kopā mācījās puikas un meitenes, pirmziemnieki, otrziemnieki un arī daži trešziemnieki, Miķelītim nebija no laimīgajiem. Pie sienas viņš- ieraudzīja cara un carienes bildes, atcerējās kā puiši jautrā dūšā dziedāja, un ar tīrām pazemības un slavināšanas jūtām sāka dīkt: Bože, cara kraņī! Siļķes ar žaunām, Asakas ar brauņām — Kraņī, kraņī!…

Pirmziemnieks Miķelītis bija noliecies pār savu grāmatiņu, sabāzis īkšķus ausīs un ar garajiem Indriķiem aizspiedis nāsis, lai skaņas mazāk traucētu citus, kas tur klusībā mācījās. Dežurnijs, kam jāgādā par kārtību, jaunā ienācēja jūtas kļūdaini novērtēja un uzsauca:— ķīše, ķīše! Vai grūti saprast, ka ar aizspundētām ausīm nemaz nav jādzird! Ieradās Golubčiks, saņēma apsūdzēto Miķelīti cieši aiz auss un nostādīja kā svecīti kaktā, visiem par izsmieklu. Te nav vairāk taisnības kā Liel- brenču kūtsaugšā — nodomāja sevī sodības ķertais. Un atkal atminējās Jankas padomu: turies pretī, tad tevi tā netramdīs…

Uzsniga pirmie mīkstie sniegi. Sākās pikošanās prieki. Meitenes tolaik vēl cīņās nepiedalījās, puikas sadalījās divās grupās: krievi un turki. Nekristītie uzcēla sev cietoksni, kristītie to sturmēja. Kundzēni pamanījās krievos. Miķelīti ieskaitīja turkos, lai gan viņš bija kristīts. Savas spējas šausmās viņš vēl nebija parādījis, tāpēc saņēma uzdevumu taisīt sniega lodes. To viņš darīja kārtīgi līdz brīdim, kad resnais krievs Šverns, sauks Kuleverns, jau rāpās pa valni augšā, lai pirmais tur paceltu uzvarētāju karogu. Tas nu vairs nebija pieļaujams! Miķelītis nenocietās un ar īstu turka niknumu trieca smagāko bumbu pārdrošniekam acī. Kulevernam sarkanas dzirksteles nošķīda acu priekšā, viņš sagrīļojās un novēlās atpakaļ. Nu visi krievi, kliegdami un brēkdami, gāzās cietoksnim virsū, turki aizstāvējās šņākdami un iedegās sīva tuvcīņa ar kulakiem.Trīne stāvēja ķēķa durvīs, sasita plaukstas un iesaucās: Ak tu, manu Dieviņ! Septiņi krieviņi Božijās un čortojās — Beidzot visi sakāvās …

Vai vaicāt: kam tā vajadzēja darīt? Bet paliek cīņa un visvairāk kauties grib tie, kas visskaļāk sludina mieru. Šoreiz Golubčiks puikas izšķīra, uzsaukdams:— Kančai, kančai!… bet cīņa vēl nebija galā! Tā turpinājās naktī ar ķiseniem un dūrēm puiku guļamā istabā. Krievu varoņa cietusī acs nākošā rītā noveda pie stingras izmeklēšanas. Golubčiks noprasīja Kulevernam: — Raskažī, kak tut bilo?

— Ja rusec, on turec — stāstīja smagi ievainotais, uz Miķelīti norādīdams.— Ja broša pikovič, on brošai pikovič. On kričī: uligan! Ja kričī: Zukiņsin! On brošai kulak, vot, te pa ac! Ja padāi un kričī: davai boi! …

Miķelītis neprata krieviski aizstāvēties, tāpēc Golubčiks viegli atlaida vainīgo. Visiem redzot, tas bija jāsoda par kaušanos, lai tādas lietas skolā neatkārtotos. Vispirms viņam sadeva ar linejālu pa pirkstiem, tad plucināja aiz ausīm un beigās notupināja kaktā uz cietiem zirņiem. Cik tur bija taisnības?

Svieda visi, bet cieta tikai tas, kas trāpīja vislabāk . .. Vienīgais gandarījums bija, ka kaktā viņam drīz pievienojās vēl divi kaušļi. Lielākais bija teicis mazākam: — Ti rusak Pjotr Rēpa! — ņētu — mazais pretojies — es ir Pēter Rācen! Bet tu — Prusak!… Par tādu apvainojumu Prūsis bija gāzis nekauņam pa ļepu un mazais viņam iespēris ar kāju pavēderē. Tie nu cieta abi uz pusēm.

Vienīgi vācu ticības tēva Lutera pātari vēl nebija pārcelti krievu valodā. Tos varēja lasīt un skatīt tādā ērmotā latviešu valodā, ko neviens nedrīkstēja apšaubīt. Svētie raksti jau nāca no paša Dieva un cilvēkiem tur nebija ko piebilst. Ja skaitīja: Es ticu iekš Dievu to tēvu un viņa vienpiedzimušu dēlu — tad tā tas bija. Ja dziedāja no baznīcas dziesmu grāmatas: Mellums vairs pie man nav redzams Un ja kāds, tad tas apsedzams . .. arī tas bija Dieva vārds, kas dziedams bez iebildumiem. Tā kā pirmziemniekiem tā krievu mēle vēl bija pavisam stīva, negribēdami gluži mēmi dzīvot, viņi ņēma mazo katķisma grāmatiņu palīgā, kad vajadzēja sarunāties. Tur varēja latviski lasīt un dežurnajs nespēja piesieties. Viens lasīja, katķismīti acu priekšā turēdams:— Jēzus Kristus teica un sacīja: nebāzies man virsū! .. . Otrs tāpat atbildēja:— Jēzus Kristus teica un sacīja: liec mani mierā! Citādi dabūsi pa ļepu!… Vai dežurnajs varēja visu no galvas zināt, kas tur iekšā sarakstīts? Un pirmziemniekiem, vismaz strīdus gadījumos, kaut ka taču bija jāsarunā​jas.

Kadu dienu, kad Miķelītis bija jau drošāks otrziemnieks, gandrīz vienā laikā notika divas nepatikšanas skolas dzīvē. Iegājusi vistu kūtiņā, kas atradās līdzās puiku nužņikam, Trīne ar izbailēm pamanīja, ka vecais gailis ne no šā, ne no tā, palicis traks. Viņš izskatījās nesavaldāms — malās kā skritulis pa vistu baru, vilka spārnus gar zemi. Kad ceļā pagadījās kāds jaunāks gailēns — gāza tam ar knābi ka īsts slakteris, lēca katrai vistai mugurā un lielījās nelaba balsī. Trīne uzkliedza:— Tiš, pagāns!

Vai nelabais tevī ielīdis? . .. Bet gailis neatbildēja un viņam klāt ķerties bija bīstami. Viņa gāja sūdzēties Golubčikam un uztraukumā nepamanīja, ka trīs puikas lūrē pie klases logiem, itkā gaidītu, kas tur nu notiks. Kamēr Golubčiks klausījās šo bēdu stāstu, laukā ieskanējās zvārguļi un skolas pagalmā apstājās divjūga kamanas. Inspektors!

Ne lūgts, ne aicināts, inspektors Čerepachins bija nokritis kā zibens no ziemas debesīm. Tavu

nelaimi!— domāja Golubčiks — par kādiem grēkiem tā man uzklupusi? Sīkiem solīšiem viņš skrēja inspektoram pretim un veda to papriekš savā istabā. Pa ceļam vēl uzkliedza Trīnei: — Izmēz klasi! Bet tā — lai spīd! Un visi lai sēž beņķos!. . .

Diemžēl, tik ātri to nevarēja izdarīt. Čerepachins gribēja tūlīt stāsties pie savu dienesta pienākumu izpildīšanas — pasta zirgi maksāja uz stundām. Kad ātrāk izbrauca, ceļa izdevumu rēķinu varēja rakstīt lielāku nekā pasta vīram samaksāts.

Lai gan klases logi bija plaši atvērti, Trīne strādāja ar savu slotu kā ar izkapti'siena pļavā, un putekļi juka pa gaisu, kad Čerepachins ienāca klasē.

— Von!—Golubčiks uzsauca mēzējai.— Okna zakrivai!

Trīne pazuda, logi aizvērās. Čerepachins sirsnīgi nošķaudījās un apsēdās uz katedra. Golubčiks, pagalam nobijies, stāvēja viņam blakus. Tad Čerepachins ar pirkstu parādīja uz cara bildi un jautāja klasei: — Kto eto?

Daudzas rokas pacēlās gaisā.

— Saki tu!— inspektors norādīja uz vismazāko puišeli.

— Eto Nikolais torojs!—r knirpis droši atbildēja. Čerepachins pasmīnēja.— Un tālāk?

Par tālāko mazais neko nezināja. Beņķos vēl vicināja rokas pa gaisu. Tagad izsauca lielo Kuievernu.

— Nikolai toroi Aleksandrovič!—šis lepni iesaucās, kā jau krievu varonis pie Pļevnas.

— A daļše?— atkartoja Čerepachins.

Kas tur vēl varēja būt tālāk, to ari Kuleverns nezināja. Tai brīdi pa klases durvīm ar troksni iedrāzās trīs ziņkārīgie lūrētāji, kas bija pazīstami arī kā nelabojami kaktā tupētāji. Viņiem nebija pieticis ar cīrēšanu aiz loga. lelavījušies kūtiņā, lai paši savām acīm pārliecinātos, ka tur uzvedas viņu piedzirdītais gailis, Miķelītis un viņa likteņbiedri nevarēja iedomāties, kāda nelaime piemeklējusi klasi. Golubčiks nodrebēja un piesarka, trīs palaidņi, ne ar vienu neapsveicinājušies, iemanījās beņķos. Kā par sodību, Čerepachins norādīja ar pirkstu uz Miķelīti un teica: — Otvečai!…

Puika pielēca kājās, bet nezināja, ko viņam te vajadzētu atbildēt? Aiz muguras čukstēja: Par krievu ķeizaru … Ahā!. ..

— Nikolai toroi Aleksandrovič, car ruski!

— Jau drusku labāk — inspektors norūca — bet tālāk?

Klusums. Neviena roka vairs nepacēlās. Vistrakākais bija tas, ka Golubčiks pats ari nezināja, kas tur nu vēl sakāms. Vecais vīrs te viegli varēja lauzt savu sprandu, bet liktenis nāca viņam palīgā. Čerepachins piecēlās, pakasīja iesirmo bārdiņu, brīdi padomāja un tad ar krīta gabalu vilka krievu rakstus uz lielās tāpeles: Jevo Veļičestvo Ņikolai vtoroi Aleksandrovič Romanov, Samoģer- žec vseja Rosiji, Car poļskij, kņaz finļandskij, i pročeje, i pročeje …

— Tā, lūk, sauc Krievzemes caru!— rakstītājs griezās pie klases.— Tagad lasiet to visi reizē, kamēr iemācīsities no galvas!

Puikas un meitenes piecēlās kājās. Lasīja kā nu kurais prata un spēja. Troksnis izcēlās tik brīvs un daudzpusīgs, kā sinagogā. Golubči- kam likās, ka viņa dienas jau skaitītas. Tai brīdī Trīne pavēra durvis, pabaza galvu skolmeistaram tuvāk un apvaicājās: — Kungs, ko vārīt pusdiena?

— Slaktē to gaili!— Golubčiks atšņaca. Glābiņu sološa doma bija viņam iesitusies galvā. Ja inspektors to zupu krietnāk sastrēbsies, tad viegli var notikties, ka arī viņš sajūk . .. Pats par sevi saprotams, ka viņa nelabvēlīgo atsauksmi par Jēpēnu skolas nebūšanām tad neviens prātīgs cilvēks neņems nopietni. Trakam traka valoda, kā mēdz teikt.

Tik garu penteri no tāpeles iemācīties nenācās viegli. To atsacīdami, izsauktie pinās kā pa pakulām, sajuka un apmulsa, gala nesasnieguši. Čerepachins nu pats manīja, ka skolmeistara darbs ar tādiem neprašām nav vieglais. Viņš nebija ļaunas dabas cilvēks — pats gribēja paslinki dzīvot un neliedza to arī citiem. Uzrakstīja vēl otru penteri par to, ka no viena gala līdz otram jāsauc cariene Aļeksandra Feodorovna un ar to pielika punktu savam revīzijas darbam. Trakais gailis tikko bija noplucināts un iemests katlā, kad klasē jau krieviski atskanēja atvadīša​nās dziesma par godu augstajam viesim: Hei, mēs slāvi! Mūsu mēle Skanēs lepni, brīvi, Kamēr uzticīgi pukstēs Sirds par slāvu dzīvi!

Dzīvs vēl, dzīvs ir slāvu gars Un dzīvu mēs to nesam! Nekait pērkons, nekait elle, Kad mēs kopā esam! Čerepachins sēdās kamanās. Golubčiks viņu kā savu miesīgu dēlu apčubināja un ietina biezās segās, lai kājas nesalst. Tad viņš zemu, zemu paklanījās. Atkal ieskanējās zvārguli pie ilksīm. Vecais skolmeistars iestreipuļoja ķēķī un tur dusmīgi uzsauca Trīnei: — Atkal par vēlu! . .. Gāz nu to zupu sivēniem silē! Bet tevi, bāba, es padzīšu no vietas!…

Tad viņš sabruka savā gultiņā, itkā uz nāvi notiesāts. Trīne zupu sivēnam nedeva — arī tas varēja zaudēt saprašanu. Drošības pēc viņa pusgatavo zupu ielēja nužņikā.

Par spīti tik lielām izbailēm, Golubčiks palika, kur bijis. Nebija jau cita vēl iztapīgāka un pazemīgāka, ko likt viņa vietā. Tāpat Trīnei soda pietika ar to lamu vārdu. Revīzija galu galā izrādījās laimīga.

Sestdienās pēc stundām, ja nebija jāpaliek klasē par kādu pārkāpumu vai nemācēšanu, visi varēja iet uz mājām. Tad puikas un meitenes, ar tukšajām maizes kulītēm padusēs, rindās devās prom no skolas, vienalga, vai rudeņos lija, vai ziemā sala un puteņoja. Mājās katru gaidīja kads siltāks un smeķīgāks kumoss. Retumis kādam vārgulim atsūtīja zifgu pretim tālākam ceļam. Citi visi brida kupenas un vietumis skrēja riksī, lai pastalās nesaltu kājas.

Tā darīja ari Miķelītis. Bija salta, vējaina februāra novakare. Astoņas verstes garais ceļš ne[āva kavēties, lai neuzkristu tumsa. Tad bez mēness un zvaigžņu gaismas viegli varēja iestigt pieputinātos grāvjos. Domās iegrimis, kārumnieks iztēlojās siltu miežu karašas klaipu un paniņu b|odu uz Lielbrenču tīri noberztā galda. Tas šovakar gaidīja arī viņu. Pēc diendienā apnikušā tējas ūdens izdzers vienā rāvienā veselu krūzīti mīksto paniņu ar dzeltenām drupatiņām … Lai Istāk visu to izjustu, viņš brīžiem piemiedza acis. Vējš, vienmulīgi vīvinādams, vilka smagas sniega sārsnas pār laukiem, bet šajā vīvināšanā ieskanējās tādi kā attāli bukšieni. Miķelītis atvēra acis — trīs jātnieki straujā riksī jāja pa ceļu viņam pretī. Puika palēcās sānis. Drīz tie bija klāt un, sniega pīckās ar zirgu pakavien mētādami, aizdipēja garām. Viens jātnieks, divas jātnieces — muižas preilenes. Bet nu tie apstājās, pagrieza zirgus atpakaļ un vīrietis iesaucās: — Hei, du baueršurke! Varum du nesveicin sav' baron?

Tas bija jaunais baronēns Kurts. Miķelītis stāvēja mēms aiz pārsteiguma. Baronēns jutās dziļi apvainots.

— Bist du štum? — viņš uzsauca. — Cepur nohst, kad lēlkung runā!.. .

Savu veco nadzenīti vajātais nepaguva nocelt, kad jau Kurta pātaga dzēlīgi pieglaudās viņa vaigam.

— Tas tev par pēmiņ! Mācēs sav kung pazīt! — baronēns turpināja. — Und nu nohbučā man suņpātag! …

Miķelītis joprojām nekustējās, pie pātagas nenoliecās. Tad baronēna suņu pātaga kā odze, vēl divas reizes iedzēlās viņa sejā. Puisēns pakrita sniegā. Zirgu rikši aizdipēja tālāk. Pelēks kamoliņš, kā aizšauts zvirbu- lēns, palika ceļmalas sniegā. Kad tas atdzīvojās un, bailīgi apkārt skatīdamies, piecēlās kājās, izsprāgušo asiņu Svītriņas iesūcās kupenā.

Kad puika pārnāca Lielbrenčos, vakariņas bija jau paēstas.

Zaļumballe Varžu verī Tāds vēl nebija piedzimis, kas ņemtos apgalvot, ka Varžu vēris nav patiešām jauka vieta. Kādā Gaujas līkumā, no kura upe jau sendienās bija pārcēlusies uz taisnāku gultni, tās krasti un atakas vēl arvien liecināja par ūdens radīto auglību un skaistumu. Ieplakas balto smiltaini tagad pārklāja ziedaina pļava, akači lēni aizauga ar lēpēm un ašķiem, krastos kuploja ievu krūmi un ziedēja mežrozītes, vēl augstāk šalkoja veci, resni ozoli. Pavasaros, kad ievas saplauka baltas kā vaidelotes, augas naktis pa visiem krūmiem pogoja lakstīgalas, un vardes atakās kurca tik skaļi, ka viņu vārdu piešķīra visam vērim.

Katru vasaru tik krāšņā vietā rīkoja zaļumballes. Tur atradās tāda kā kroņa pļava, par kuru muižai trūka teikšanas. Danču placis bija iemīts gadiem ilgi, apkārt tam ieriktēti soli. Kas tika klāt, tas rīkoja balli. Vajadzēja tikai aprunāties ar uradņiku Pusķeizaru un iedot viņam dodamo, ko neviens piesardzīgs cilvēks nesauca par kukuli. Tā radās klusa, draudzīga saprašanās, no kuras abām pusēm atlēca savs labums.

Tādas lustes izziņoja ar štapeti, kur bija lasāms: Zaļumu balle skaistā Varžu vēri pie labas ragu mūzikas ar pilnu bufeti. Dancot nedrīkstēja tikai dievvārdu laikā, lai baznīcā nerastos tukšums. īstais laiks tādām lustēm bija sestdienu vai svētdienu vakari, kad krēslai metoties raibos lukturīšos iededza svecītes un vēlākos gados gaisā uzšāva pa raķetei. Tāda peijerverķa dēļ vien jau varēja cilpot vairākas verstes līdz Varžu vērim.

No Lielbrenčiem tā vieta nebija tālu. Rudens pusē, kad ātrāk satumst un lopi ātrāk jādzen mājās, afī Miķelēns varēja līdz turienei aizdiegt. Kas gan viņam tur bija ko meklēt? Dancot Lielbrenču gans vēl nebija iemācījies un, ja arī mācītos, nekāds lielais piegriezējs ar tik šķību augumu neiznāktu. Zaļumu ballēs iedamas, meitas pucējās vairāk nekā pie dievgalda, puiši uzcirtās jaunajos ancukos, uz kamašām uzvilka spožas kalašas, kam tāds greznums bija jau iegādāts. Miķelēnain vēl nebija nekā vairāk par gana praķi un pastalām. Nebija arī to piecu kapēgu, bez kurām nevarēja nopirkt pie krūts piespraužamu danču šleipīti. Bet viņš bija noklausījies, ka ar meitu spaidīšanu un bairīša tempšanu lielīdamies, lielie puiši ieminējās ari par ūdens kliņģeriem un vārītām desām. Pietiktu, ja nostātos pa vējam un paostu, kā tāds desu pods tur garo. Pietiktu pa gabalu noskatīties to peijerverķi un dzirdēt varenos misiņa ragus pūšam.

Saimniece gan neļautu ta apkārt bizot, bet tovakar viņa nodomāja, ka puika jau uzrāpies kūtsaugšā gulēt.

Zaļumballe bija aizkavējusies. Uradņiks todien ķēra zirgu zagļus un bez viņa nevarēja iesākt.

Pusķeizars lepojās nevien ar savu uzvārdu un krievzemē izdienētiem jefreitiera gadiem. Valsts dienesta pienākumos viņam bija piešķirta kāda daļiņa no paša ķeizara lielās varas. Šo daļiņu visiem vajadzēja cienīt un godāt. Balli atklāt varēja tikai viņš, stāvēdams mūzikantu priekšā ar zobiņu pie sāniem un roku pie cepures. Pūtēji pūta: Bože, carja chraņī! un visiem citiem tad pienācās noņemt savas cepures. Ne bērns tad drīkstēja iekliegties, ne suns ierieties.

Tikai pēc šīs ceremonijas varēja griezt pirmo valceri, lekt trako jaku, vai izlocīt kājas reinlenderī.

Pusķeizars pats tad novietojās pie likumīgā bufečika, kur viņam visus iestiprinājumus izsniedza par brivu.

Vienīgais pakalpojums bija uzmanīt, vai kautkur krūmos nav paslēpies vēl kāds alus un desu andelmanis, un ar savu klātbūtni iedvest, lai tie, kas skaidrā vai pilnā kautko pērk, par to arī liek timpas galdā. īstais bupečiks arvien bija baznīcas krogus krodznieks Pidriķis. Muižas brūzī apmācīts un barona izraudzīts, viņš makten prata kroģēt, no labas mantas acīmredzot brieda pats un visa viņa pamīlija.

Pietiktu jau laikam viņam ar baznīcas krogu vien, bet Pidriķis zināja, ka neviens cits tā neprot andeli dzīt un nevienam nav tik labs bairīts kā viņam. Tā kā svētdienas dienā nevarēja krogu slēgt, savu mammu viņš atstāja tur aiz bupetes un pats rāvās pa zaļumu balli.

Karstai un sausai atvasaras dienai sekoja tikpal sutīgs vakars. Zeme vēl nebija atdzisusi, attekas viegli migloja un dancotāji svīda kā siena laikā. Uchcai rallā! kliedzot, kakli ātri izžuva — tur vajadzēja liet mitrumu iekšā, lai neaizsmaktu. Dzēra un svīda arī Pusķeizars savā biezajā dienesta mētelī, ar smagu

zobiņu pie sāniem. Alus putas no viņa grenadiera ūsām nenožuva pat pēc tam, kad krūmos bija izdarīts kāds tīri cilvēcīgas atvieglošanās gājiens. Pidriķis iesita alus mucai pa sāniem un ar lietpratēja ausi sadzirdēja, ka nupat nav vairs labi. Muca skanēja: drīz būs tukšs! Tai brīdī Pusķeizars bija aizgājis pie mūzikantiem kādu krievu danci sarunāt. Varbūt arī viņam beidzot iegribējies dancot, varbūt arī gribējās parādīt, ka prot to, ko citi te neprot. Tas dancis bija lēcams pustupus, pa kazaku vīzei.

Pidriķa vērīgā acs jau agrāk pamanīja, ka tepat aiz krūmiem slaistās kāds puika, kam nav ko darīt. Ar savu slapjo šoteli viņš nobraucīja sviedrus no pieres, tad pašapzinīgi uzsauca:— Ei, uncvat, panāc šurp!

Vai gribi nopelnīt desu ar kliņģeri?

Tāda vēsts nebija Miķelēnam divreiz jāziņo. Ar pāris kaķa lēcieniem viņš bija klat.

— Te būs spaņģis. Aizskrej tepat uz tuvāko akaci un piesmel to pilnu. Bet labi aši. Tā, lai papēži svilst!

Bridis bija izdevīgs. Tur uz plača visi gribēs redzēt kā Pusķeizars danco, tāpēc nenāks šurp. Pidriķis veikli izsita mucai sānu spundi un pa tās caurumu laimīgi ielēja pirmo spaņģi. Būs par maz — viņš nodomaja. Ir jau štīmē, gan izsūks vēl divus, vai trīs . .. Miķelēns joza ko kājas nes vēl divas reizes pēc akača ūdens. Un tā laikam gan nebūtu pēdējā reize, ja pēkšņi nenotiktu kautkas pavisam negaidīts.

Tikko pūtēji gaisā izgrūda krievu danča pirmās skaņas un Pusķeizars plača vidū sāka tupstīties, kādam nelietim palaimējās noraut drāti ar visiem lukturīšiem. Meitas iespiedzās, itkā ko nelabu nojauzdamas. Puiši neapjuka, pat neiesmējās — viņi tūda| saprata, kas te nu notiks. Kads pārdrošnieks, no Pasīlijas nebīdamies, pakampa uz sola nolikto uradņika zobenu un, ar spēcīgu sitienu pret savu cejgalu, pārlauza to ka skalu vidū pušu. Kā saukts un aicinats, no krūmiem izskrēja bars vīru ar mietiem rokās.

Danču placi sasnieguši, viņi slānīja, acs vai galva, visus, kas tur pustumsā slaistījās. Tie cirtās pretī, ķērās krūtīs, spēra ar kāju jaičos, sita ar dūri pa galvu un purnu.

Tādu lērumu izdzirdis, Pidriķis paķēra savu naudas kuli, uzsauca puikam:— Paliec tu te un uzvaktē!

— bet pats pazuda krūmājā. Vai te kas labs bija gaidāms, ja viņš tā aizmuka — domāja Miķelēns un viņu sagrāba bailes. Vai puiši nebija runājuši, ka ar mietu var cilvēku nosist tikpat viegli kā cāli, ja tikai trāpa pa īsto vietu? To Miķelēns tik jaunos gados negribēja piedzīvot. Pidriķis bija blēdis, kas krāpa ļaudis ar akacī smeltu bairlti. Un tā nu iznāca, ka šoreiz arī Miķelēns bija līdzvainīgs. Tā to nevarēja atstāt! Viņš iezvēla ar malkas pagali pa anķinu, tas sašķobījās un viegli iznāca laukā. Otrā rokā paķēra savu algu — desu ar kliņģeri. Kamēr salaistītais alus tecēja uz grāvi, Lielbrenču gans manījās uz mājas pusi.

Danču placī gāja kā slaktūzī, vai kara laukā. Kliedza un stenēja, sita un krita vīri kā vētras ķerti ozoli. Pusķeizars laimīgi atrada savu dienesta rīku un metās vidū kaušļus izšķirt. Tas izrādījās labi domāts, bet vieglprātīgs pasākums. Zobens, pārvērties tutenī, uradņika ,rokās nesabiedēja nevienu no tiem varoņiem, kas tur tik sirdīgi cīnījās katrs par savu taisnību. Vai tie vieni, godīgi meitās iedami, nebija no tiem otriem jau dabūjuši kārtīgi pa kaklu? Un vai tādas lietas varēja atstāt bez atmaksas? Neaicināta iejaukšanās citu darīšanās abas puses vēl vairāk sakaitināja. Miķelēns, jau labā gabalā vēl dzirdēja kliedzienus: — Sit to bendes maisu, to ģeržī mordul Žmiedz viņu zemē, lai nemaisās vīriem pa kājām!…

Akurāt pie zemes nožmiegt Pusķeizaru tomēr neizdevās. Viņš bija kauties un plēsties apmācīts zaldāts. Smagi, ilgi neaizmirstami belzieni, gan laikam bija krituši uz viņa skaustu, neklausoties uz varas vīra draudiem par dzelzīs kalšanu un katorgu. Vai citādi Pusķeizars nakts laikā skrietu pa brikšņiem un grāvjiem tā, it kā aizdedzinātas pakulas būtu pielaistas pie biksēm. Kādā klajākā vietā uradņiks pamanīja, ka vēl viens bēglis kūkumo viņam pa priekšu. Tātad bēg no viņa. Aha! Tam būs netīra sirdsapziņa! Tas būs vainīgs!

— Stoi!— viņš uzsauca.— Uz vietas stoi! Vai es šaušu!— Cik patīkami bija no apkaunojošas bēgšanas tā uzreiz kļūt par bēgļa ķērāju!

Miķelēns nobijās. Kad šaus, tad var trāpīt, un sazini nu, kurā vietā? Viņš apstājās.

Pūsdams, elsdams Pusķeizars bija klāt. Ak šitāds knauķis!— viņš jutās vīlies. Pārliecinājies, ka pašam no muguras puses nekas vairs nedraud, ķeizara varas nesējs saķēra Miķelēnu aiz apkakles un bargi

noprasīja: — Svoloč, kas tev tur rokās?

Vienā rokā Miķelēns turēja desu un kliņģeri, otrā bija cieši sakampis izrauto anķinu. Pats viņš nezināja, kāpēc to nebija mežā nometis. Varbūt, ka tāds verķis varēja kautkur noderēties — kaut vai šaušanai ar biszāļu lādiņu. .. Pamanījis pašu ķeizara vīru bez cepures un tik dusmīgā izskatā, Lielbrenča gans aiz bailēm nespēja ne vārda dabūt pār lūpām.

— Desa, anķins …— Pusķeizars turpināja.— Tātad nozadzis esi, kuņas dēls! Nāc man līdzi.

Rakstīsim protokoli…

Kas tā par prāta kuli, to Miķelēns nezināja, bet veselais saprāts viņam čukstēja ausī: nu ir dimbā …

Kā čukstēja, tā notika. Pidriķis pieprasīja no Lielbrenča samaksu par pusmucu bairīša, ko viņa gans bija iztecinājis grāvī. Prasītājs rokās turēja uradņika uzrakstītu protokolu. Neviens tam nedrīkstēja pretoties, kaut arī Miķelēns dievojās, ka akača ūdens vien taja mucā esot bijis. Lielbrencis nopūtās un samaksāja. Ko ar to puiku lai iesāk?— viņš nodomāja. Kaut tādu vairs neklājās. Bet kad viņš, diedelnieks, varēs tādu naudu atpelnīt? Krišs un Mārcis bija dabūjuši zilumus pierē un punus pakausī — tas nekas. Nākamajā dienā viņi atkal gāja darbos un tādi miesas bojājumi neko nemaksāja. Lielbrencis vēlreiz nopūtās, bet Made apņēmās kādu bišķi ietaupīt, samazinot gana kulītes tiesu.

Kuņu Janka precas Trīs vasaras Miķelēns noganīja Lielbrenču lopus. Viņš to darīja centīgi un apzinīgi, uzņemdamies ari tādus pienākumus, kādi nemaz nebija paredzēti gana darbos. Karstajās dienās ķēra dundurus un dūra tiem smilgas dibenā, lai tik traki neuzbrūk lopiem. Vakaros ķēra krupjus, lai tie nelīstu kūtī un neizsūktu pienu govīm no pupiem. Šos kraupainos rāpuļus nekad neņēma pirkstos, lai kašķis nepiemestos, bet ar skaidu uzvēla uz dēlīša un uzsita tik augstu gaisā, ka tie aizlidoja pāri kūts jumtam. Prātīgus padomus noklausījies, Miķelēns bija pats izdrāzis sērmukšu bozi ar pērkoņkrusta zīmēm, lai ar to piekautu velnu, ja tas kādreiz iedomātos pašā dienas vidū jādelēt ar četrkājainiem radījumiem. Ar savu darbu viņš bija apmierināts un nemaz nevarēja iedomāties, kad un par kādiem grēkiem tam var pienākt gals. Tomēr tā nolika.

Lielbrencis gan vēroja, gan ar acīm mēroja, ka no šķība un greizā puikas nekad neiznāks puspuiša darbu darītājs. Naktis vasaras laikā bija tik siltas un mīlīgas, ka Amālija paklusām iecerējās ar Janku un viņai no sava nelikumīgā puikas gribējās drīzāk tikt vaļā. Tā viņa sadomāja nodot Miķelēnu pie skrodera smalku amatu mācīties. Tad viņš būtu no mājas laukā, jo skroderis klejoja, kā žīds vai čigāns, pa visu muižas tiesu. Ļaudis runāja, ka meistars Kreilis pašā Rīgā esot apmācījies un jaunības gados tur šuvis augstiem kungiem, tāpēc pārsaukts par Kreile. Tagad viņš bija jau vecs, sažuvis vīrelis, ar šķidriem matiem, āža bārdiņu un nelielu kupri mugurā. Godos iedzēries, viņš labprāt lielījās ar savu pagātni. Tā visi jau zināja, ka par iztrūkušas bikšu pogas «fiks un fertich» piešūšanu pašam Rīgas birģermeistaram pie dzīru galda viņam bija uzkārts kaklā zelta medālis. Ar to meistars varētu vēl tagad lepoties, ja šis dārgums nebūtu viņam nozagts, vai pazudis.

Pēc tik spožiem sasniegumiem meistars Kreile vēl tagad nešuva kautkādus pusvadmalas praķus vai nātnās bikses. Lauku ļaudis aiz taupības to izdarīja pašu spēkiem. Kā nu iznāca, tā iznāca — ņēma par labu. Diendienā jau visiem bija pašu cirptas, pašu austas un šūtas drēbes mugurā. Skroderi mājās aicināja tikai tad, kad nāca kādi godi un svinības. Turīgākie saimnieki tad tumši nopervētu bukstiņu nopirka kādā pilsētas bodē un no tā pašuva garos svārkus visam mūžam. To darīja mājās atvestais skrodera meistars, visu smalki izmērodams, uzprovēdams un izpletēdams.

Klusībā pārdomājis par Miķelēna nelāgo un, varbūt, arī nelabojamo dabu, Lielbrencis savu Madi iebiedēja ar vēl lielākām nepatikšanām, kādas tas rezgalis puika var sagādāt. Made piekrita Amālijas prātīgam lūgumam. Miķelēnu, pret viņa paša gribu, aizveda un nodeva pie skrodera, kaut arī tas piediņģēja paris gadus piemaksāt par mācekļa uzturēšanu. Nevienam neredzot Miķelēns klusu noraudājās un tad uzsāka savu klaidoņa dzīvi. No mājas uz māju braukājot, viņam vispirms bija savs meistars kārtīgi jāappuišo, jāpaskrien arī saimnieku gaitās un jāsēd pie saimes galda tad, kad meistaram cēla priekšā kādu taukāku kumosu. Skroderam bija jāzina par apkaimes ļaužu dzīvi un padarīšanām tikpat, cik paunu žīdam, un ja viņam brīžiem pietrūka stāstāmā, māceklim nācās to izdomāt un turpināt. Visus šos uzdevumus Miķelēns pildīja ar to pašu apbrīnojamo pacietību, ar kādu citi ļaudis bija pieraduši padoties savam liktenim. Mācības ritēja gludi līdz tam laikam, kad māceklis jau drīkstēja stumdīt ar karstām oglēm pildīto pletīzeri un kopā ar meistaru nokļuva Kuņu mājās.

Tās bija jau iepirktas, labi iekoptas majas kādā novada nostūri, aiz lielās gāršas. Jau gados padzīvojušais saimnieks saucās par Kuņu Janku. Viņš strādāja kā zirgs savos laukos un lidumos, bija skops kā piepe savās mājās, un ilgi nevarēja apprecēties. Aiz tā paša skopuma — ļaudis teica — viņš nevar atrast tādu sievu, kas maz apēd un daudz padara. — Bez saimnieces acs tomēr grūti nācās iztikt.

Gājēji izvilka vistām siltās, tikko izdētās olas no perekļiem, klētī suķa šķiņķis dila un tīnē milti kritās uz peļu rēķina. Vārdu sakot, zaga vai acis no pieres laukā.

Pienāca laiks, kad Kuņu Janka to vairs nevarēja izturēt. Ko tas līdzēja, ka viņš pašu lielāko istabu

savā mājā bija droši noslēdzis un no grīdas līdz griestiem piekrājis pilnu ar vecām sakām un dzeņauskām, ar caurām silēm un salūzušām ecešām, ar siļķu mucām un sadilušu bikšu atliekām, ar sava nelaiķa tēva panckām un caurām kamašām, kas dēlam bija par knapām. Kādā aukcionā viņam laimējās par nieka grašiem nosolīt arī tukšus bišu kokus, pie sienas karamas bildes, lielo bībeli un brūtes šleijeri. Tas viss un vēl daudz kas cits tur glabājās. Bet kāda tam bija jēga, ja no citām pusēm viņa labumus grauza nost un viens nevarēja visu novaktēt? Beidzot Janka nolēma, ka tomēr jāprecas vien būs.

Diez vai tik šķību lēmumu viņš būtu taisījis, ja turpat nāburgos neieklīstu sīka, acīga un piemīlīga pilsētniece Mīcīte. Vai lielais un lācīgais Kuņu Janka bija vainīgs, ka viņam iepatikās akurāt tāda mīksta un mutīga vabolīte? Drīz vien viņš saprata, ka visā pasaulē tāda ir tikai viena, ka tai jo biežāk jāizmaksā desas un kompetes, lai tās maksā ko maksādamas. Mīcīte un neviena cita bija piedzimusi priekš viņa. Ar nāburgu viņa atradās rados un bija pašos precību gados. Prata ari šūt un knibināt smalkus rokdarbus.

Nebūs dārga šneideriene jāved mājās.

Mīcīte pati šūs un pielāpīs, ērķelēs un paadīs, laikus pievāks arī vistu izdētās olas. Skaidra peļņa!

Nav vairs ko kavēties, kad četrdesmit jau pāri. Kuņu Janka nopirka šeļķena pudeli, nāburgs Mazjēcis aizmeta labu vārdu, un Janka dabūja jāvārdu. Kas tas bija par varenu prieku ar mantkārību aplipušai Jankas sirdij! Viņš savu vabolīti nobučoja visu liecinieku priekšā un būtu viņu apzeltījis no galvas līdz kājām, ja tikdaudz zelta atrastos šajā pasaulē. Mīcīte čivināja kā putniņš uz zara, smējās kā pavasara strautiņš, pa jokam turējās pretim un teica:— Lai nu paliek vēlākam laikam! Es gribu nevainīga ieiet svētā laulībā …

Kad cienīgtēvs jauno pāri nākamā svētdiena no kanceles pirmo reizi uzsauca, viņš teica tā:— Ēkš toh svēt laulības kārt tā Kungā prēkšā ir domājuš stātēs tas zemes rūķis noh Kunu mājām unt tā bijuse jumprava Matilde Mazjec, pirmā gaņģi preceta Stepermann. .. Baznīcēni mutes vien ieplēta.— Nu ir Kuņa grāvī — vecie teica un līdzcietīgi papurināja galvas.— Lai viņu izēd sausu! Diezgan ir citus ēdis — sievas nenovīdīgi piebalsoja. Patiesību sakot, Kuņu Janka jau nevienu nebija ēdis, bet saviem gājējiem gan viņš labpāt ēst nedeva.

Tā tas turpinājās arī tad, kad skrodera meistars mēroja un šuva viņa lepno brūtgānā svārku. Janka meistaram nepiešķīra nekādas priekšrocī bas. Plāno putru strēba visi pie viena galda un iepelējušās maizes donu, ar siļķi piedevām, sadalīja gandrīz līdzīgās daļās. Mājinieki jau zināja, kur un ko piekost uzēdām. Svešiniekiem naktīs kurkstēja vēderi, nenāca miegs, un gribējās ēst. Skroderis par tādu badināšanu lika dārgāk samaksāt un šo to sev piepirka klāt. Māceklis sūkāja īkšķus, nezinādams kur dēties aiz nepārvaramas ēstgribas. Beidzot viņš apskaitās un nozvērējās: to nu nevar tā bez soda atstāt!. ..

Arī Kuņu Jankam bija sava taisnība, tikai citi to negribēja manīt. Ko viss tas trakums tagad izmaksāja? Un kur to varēja raut? Varētu jau gluži labi iztikt ar pašausto pusvadmalu, bet Mīcīte saka:— Tas neiet! Kur tu tāds pelēks, kā pa pelavām vārtījies, iesi ļaudīs rādīties? Pērc riktīgu bukstiņu!— Viņai pašai jāšuj pavisam jauna kleita no kautkāda dārga štopa. Un tas nosolītais šleijers — zemē nomesta nauda! Kas to varēja zināt un paredzēt? Viņa nevar ar citas brūtes štāti rādīties Dieva priekšā! Un tas kāzu mielasts!— Mīļa, tu pati redzi, nav tādas rūmes mūsmājās — Janka teica.— Iztiksim ar tuvākiem radu gabaliem.— Bet Mīcīte, kā ērce — nē un nē! Jākrāmē lielā istaba tukša, viss ilgi krātais labums jāstiepj augšā už bēniņiem. Dies — tēvs, ka tik griesti neielūzt! Piedevām visa tā istaba jāizbalsina ar skaļķiem tikpat balta kā brūtes kleita. Kur tas var ārā nākt? Tik ilgi un rūpīgi krātais naudas zutenis, ko Janka slēpa dziļi rudzu apcirknī, bija jau sarāvies desas struņķa lielumā. Kā te varēja iztikt bez pamatīgas taupīšanas?

Teļš bija jau nokauts, sivēns noslaktēts, bairīts izbrūvēts un salūgti tuvi-tāli kāzu gasti. Mācīta ķēķene cepa baltmaizi, vārīja auksto gaļu, prasīja rozīnes, staprānu, sinepes — kā jau pie kungiem parasts. Tas viss atkal maksāja baltu naudu. Kāds velns Janku bija dīdījis uz to precēšanos? Tā Mīcīte, kaut arī viņa precējās jau otro reizi, kā katram var gadīties, bija tik mīlīga, mīksta un nevainīga, kā zīdāms bērniņš. Un vienīgā tāda pasaulē! Viņai nevarēja pretoties. Tikai tā plašāk paradusi dzīvot, kā jau pie bagātiem ļaudīm. Gan tas viss pāries, kad pati sāks saimniekot un redzēs, ko tā Kuņu muiža var dot.

Kāzu dienas priekšvakarā Mīcīte pieprasīja trijjūgu. Lai ļaudis redz, ka te nedzīvo plikadīdas, lai viņiem tiek ko runāt un ilgi pieminēt. Janka satrūkās. Ka nesakaitina kungus, ka nepieliek pie rentes? Viņš provēja atrunāties, ka te tikai barons tā braukā pedervāģos vai karītē, ar kučieri uz bukas, bet Mīcīte teica: — Kas mums kaiš un kā mums trūkst? Vai viss nav tāpat kā kungiem?

Pie miesas jau nu gan lielākas atšķirības nebija, bet to nevarēja teikt par iedzīvi. Kuņās uz divzirgu zemīti stallī atradās zirgs, ķēve un kumeļš. Tie trīs nu būtu, bet trūka pedervāģu.— Mums nav dīseles, mīļā! Kā lai to troiku iejūdzam?— Janka prātoja. Zelta vabolīti tas nepārliecināja. Visam vajadzēja būt pa godam — un viņai nevarēja pretoties. Puspuisis Jēcis brauca pie nāburga pēc dīseles, ko lietoja divjūgā seru vedot. To nu nācās piesiet Kuņu dzelzasu vāģiem un uz tiem uzlikt augsto sēdekli, lai kučieris varētu uztupties priekšā un saturēt grožus. Jēcis tik svarīgu uzdevumu saņēma pirmo reizi savā mūžā. Viņš bija smuks no vaiga, un Mīcītei patika, ka tāds brauc.

Kāzu rītā gasti jau laikus saradās Kuņās, lai iestiprinātos kopējam braucienam uz baznīcu. Mīcīte vēl sēdēja pie lielā spieģeļa, pucējās un nerādījās ļaudīm acīs. Toties Janka pret visiem klanījās, ar visiem sasveicinājās un sadzēra pirmo čarku. Viņa mati bija apcirpti, atlikumi sasmērēti ar taukiem un tik cieši pieglausti ādai, ka visa galva, ieskaitot pietvīkušo seju, izskatījās akurāt kā nopulierēta. Jo vairāk viņš čarkoja, ko aiz tās pašas taupības nebija paradis darīt, jo jautrāks un runīgāks kļuva. Tā viņš šiverējās un vārījās kā putras katls, aizmirsdams uzvilkt savus lepnos brūtgāna svārkus un ap kaklu aplikt sastērķelēto elkšķinu. Kad beidzot ari tas bija aizgūtnēm padarīts, kāzu brauciens varēja sākties. Ap jaunā pāra ratiem zaļoja bērzu zari un karājās pļavu ziedu pīnes. Puķu pušķi bija iesieti arī zirgu krēpēs, pie dīseles un Jēča pātagā. Gudri vai negudri darīts, abus vecos vilcējus viņš bija iejūdzis blakus, bet kumeļu priekšgalā. Tā izskatījās smukāk, un tas tagad bija pats galvenais. Kad Janka ar savām lāča ķepām uzcēla Mīcīti sēdekli un pats uzrausās tai līdzās, viņam pēkšņi kļuva skaidrs, ka te nu beidzot ir tās debesis atvērušās tik plaši, kā stadalas vārti. Viņš smējās, atraudzījās un provēja spiest balto eņģeli pie savas miesīgās krūts. Smējās arī gasti savos ratos, bet eņģelis kļuva pūcīgs un kliedza, lai nesaburzot štāti. Tas nekas — domāja Janka.

Kas ir tāda sūda štāte pret mūžību un debesīm?

Vai tur eņģeļi nekliedz alelūjā! pavisam plikām pakalām? Kliedz arī tu, Mīcīt!— Janka pacēla savu nadzeni gaisā un iesaucās: — Brauc, Jēci! Kungi sēž vezmā! …

Jēcis lepni savicināja pātagu gaisā, vilcēju pāris parāvās uz priekšu, bet kumeļš, kā jau jauns un dumjš, svaidījās uz vietas un gribēja skriet atpakaļ. Viņš bija paradis savai mātei sekot, tāpēc neprata vest.

— Jēci, nu esam turzā!— Janka iesaucās, savu eņģeli itkā glābjot apķerdams.— Tas lops mūs vēl iegāzīs grāvī. Jūdzies pats iekšā un velc!

Puspuisis to nedarīja. Viņš zināja, ka Janka tikai špāsē. Bīstamo k[ūdu ātri izlaboja, kumeļu pavadā piesienot pie iepriekšējo vāģu pakaļas. Tā visi kliegdami un smiedami aizbrauca. Arī skroderzellis, kā Miķelēnu tagad godināja, bija sev atradis vietu, kur piemesties. Kāda ziņkārība viņu dzītin dzina citiem līdz uz baznīcu. Tikai meistars Kreibe jutās jau nedrošs un palika mājās, lai atpūstos līdz nākamajai tūrei.

Dieva kunga lūgšana un slavēšana bija 'au beigusies, kad Kuņu jaunais pāris, savu pavadoņu rindas priekšgalā, cēli un svinīgi ienāca baznīcā. Ērģeļu stabules tur augšā luktā kautko ducināja un Janka zināja, ka arī par tām būs jāmaksā. Lai iet! Zaļumballēs spēlmaņi maksā tāpat naudu, jo bez mūzikas nekādās lustēs nevar iztikt. Cienīgtēvs stāvēja uz altāra un šādu tādu baznīcēnu bija pilni beņķi. Lai skatās, klausās un brīnās! Šodien Janka ir jautrā prātā, viņam gribas smiet, pļāpāt un špāsēt. Viņš paķer savu vabolīti padusē un velk pie altāra.

Kaut ko tie citi dzied, bet viņš nezina vārdus, plāta muti un smaida. Galva spīd kā pulierēta. Mīcīte izskatās kā lellīte … Kāpēc viņa min Jankam uz jaunās kamašas? Te tak rūmes diezgan kur izstāvēties …

Ak tā — grib vēl tuvāk pieglausties! Cik tas jauki!… Kad cienīgtēvs skaita: Tas vīrs ir tās sievas galva .

.. Janka, tāpat joku pēc, piebilst: Riktīgi, riktīgi!… Lellīte min atkal uz kamašas. Nu, lai paciešas vēl mazbišķin! Cienīgtēvs kļūst vaļsirdīgs un aicina: Augļojaties un vairojaties, un piepildiet to zemi … Tas gan par daudz prasīts šitādā vietā — Janka iedomājas un piebilst: Vēlāk, cienīgtēvs, tas nāks vēlāk! Te jau uz vietas nevar .. .

— Kuš!— iesaucas Mīcīte un šoreiz iegrūž Jankam dusmīgu dunku sānos. Viņa redz, ka diviem apaļiem kāļiem līdzīgie cienīgtēva vaigi ir piesarkuši. Dzird, ka solos aiz muguras atskan apspiesti smiekli. Janka tūļīgi grābstās pēc gredzeniem bikšu pakaļējā ķešā, ko aizsedz garie svārki. Tieši tai brīdī skaļi smiekli pārlido visai baznīcai, itkā bars ērzeļu iezviegtos. Mīcīte nodreb. Kas noticis? Šleijers kārtībā, kleita turas savā vietā. Aiz muguras viena vecene saka otrai: — Reče, reče, māsiņ, kā tā baltā pelīte jau Kuņam apgrauzusi dirsu!

— Ak tu mī, ak tu žē — otrā atsaucas — ir gan nešķīsts radījums! Vai nu citas vietas nebija ko grauzt? …

Abas pļerzas laikam ir pakurlas, tāpēc nevarēja notrāpīt, cik dikti tādas lietas jārunā. Mīcīte pamet skatu atpakaļ — kā tad! Uz pašas pakaļas tam lācim balts plankums, kā ar zobiem izrauts. Aiz kauna un apsmiekla viņai acīs saskrien asaras, gribētos ģībt, bet ko tas līdzēs? Mīcīte dusmīgi piesit kāju uz grīdas, norauj savu šleijeru, un iekliedzas, sīkā, spiedzošā balstiņā: — To prasto lopu, to piedzērušo (urbu es neprecu! Un jūs visus iesūdzēšu par goda laupīšanu!

Ardievu!. ..

Atpakaļ neatskatīdamās, krustu nepārmetusi, pa vidus celiņu viņa skriešus izskrien no baznīcas. Kā no Lieldienu šūpolēm izkritis, pagalam samulsis, Janka stāv nu viens pie svētā altāra mergām. Pie kājām viņam, kā balts mākonītis negaisa naktī, guļ Mīcītes nomestais šleijers. Cienīgtēvs pagriež muguru un aiziet. Janka savās dziļās bēdās paceļ acis uz Pestītāju pie krusta staba un pie pašiem paradīzes vārtiem tik pēkšņi atstātam brūtgānam liekas, it kā viņš pats tur karātos, bals un izdēdējis, starp debesīm un zemi .. . Nauda, laime un eņģelis, augļošanās un vairošanās . . . viss nu pagalam!

Tovakar Kuņās skrodera zellis bija pazudis. Nekas viņam netika no kāzu labumiem, kuriem pēc tāda Skandāla trūka baudītāju. Nākamā dienā meistars nebija mazāk bargs un paģirains. Olekts koku drebošā roka turēdams, viņš ņēma mācekli uz grauda: — Ko tu, vella krupi, esi izdarījis! Tādu ķezu visā savā mūžā vēl neesmu piedzīvojis! Kam tu, sumpurni, pārkurināji to pletīzeri, turēji uz vietas un nebīdelēji?

Vai nezināji, ka jāuzspļauj uz dibena un jāpaprovē, vai nedeg? Kniukš! — olekts koks noskanēja pa mācekļa pirkstiem.

— Nekaujies, meistar!—māceklis droši un iespītīgi atsaucās.— Tu pats zini, ka man mutē nebija ne ko rit, ne ko spļaut! …

Tik stūrgalvīga valoda meistaru vēl vairāk sakaitināja. Šķidrā bārdiņa nodrebēja, šaurās acis dusmigi iegailējās:— Še tev, mauku bērns! Kniukš! Ar ko tu, plikadīda, tās dārgās bikses samaksāsi?

Kniukš! Kā to izdegušo caurumu aizlāpīsi? Kniukš! Gripele un dvēsele tev ir — vairāk nekā. Kniukš!

Desmit gadus tu man kalposi, kamēr to skādi samaksāsi!…

Māceklis visu laiku bija stāvējis klusi un savaldīgi, meistaram acīs skatīdamies. Tagad viņam pietika. Desmit gadus viņš nekalpos tam sīkstulim, kas negribēja saprast taisnīgo atmaksu par badainām dienām.

Miķelēns pagrieza skroderim muguru un pazuda no Kuņām kā žīds pa Miķeļiem. Viņš vairs nekad nebija skrodera māceklis.

Šana Miķelēns pārradās Lielbrenčos. Krančelis vienīgais, priecīgi riedams, viņu tur apsveica. Citiem visiem sākās grūta galvas lauzīšana. Kur to izlaisto un nesavaldāmu puiku nu grūst? Amālijai vismazāk gribējās ar viņu piņķēties — bija jau nākamais gaidībās. Saimnieku pāris baidījās no jauniem izdevumiem, kādus viņiem varētu sagādāt Miķelēna nedarbi. Tā vien likās, ka tas puika nebija par cilvēku izmācāms.

Sprieda un domāja — kur un kā? Ilgi spriest nevarēja. Katru dienu skroderis, vai Kuņa varēja ierasties ar rēķinu un lūkot to piedzīt no Lielbrenča. Ja puika pazudis — kas tad par daļu un atbildību? Lai meklē paši rokā! Miķelēns bija jādabū uz karstām pēdām prom no mājas.

— Uz pilsētu! — iesaucās Made. Viņai bija tā apķērīgākā galva. — Nodod lai mācās par bodes zelli. To viņš varēs. Nav jau tur nekādi kalni jāgāž.

Tā bija lieliska izdoma. Miķelēnu iemeta kā kucēnu vezumā un veda uz Valmieru. Kas tur viņu vairs meklēs?— domāja Lielbrencis — ja tikai izdosies kautkur nodot. Pilsēta atradās pāris desmit verstes tālu.

Reti kāds līdz turienei aizkūlās. Viss tur bija skaudīgi dārgs. Lopus un linus varēja pārdot uzkupčiem, sīkumus iepirkties no paunu žīdiem katrs savās mājās.

Lielbrenčam šoreiz laimējās. Vai tā bija cūkas laime, vai Mades gudrība — kas to lai izšķir. Lācara bodē akurāt tobrīd trūka izsūtāmā zēna, kas kalpotu par vēderu. Bodnieks gan pirmā brīdi tā aizdomīgi paskatījās uz Miķelēna neizlīdzināto augumu un knapajām drēbītēm, bet šaubas izgaisa, kad Lielbrencis zeņķi ieteica par tikpat kā izmācītu skroderi, kam tikai pletēšanas darbs nav tā pa riktīgam iepaticies.

Toties uz andeli viņš jau no bērna kājas kā uzburts, māk visu uz pirkstiem sarēķināt. Tāds varēja noderēties.

Turpat Lācara namā, kas atradās uz Lielās ielas, Miķelēnam bēniņos ierādīja mazu istabeli ar bleķa krāsniņu. Klibs galdiņš, ķeblis un lažiņa pie sienas bija vienīgā greznība šajā pe|u alā. Šķiroties saimnieks pieteica uz Lielbrenčiem vairs neatgriezties. Šķiršanās bēdas bija smagas, tām pievienojās bailes no jaunās, neparastās apkārtnes un pavisam svešiem ļaudīm. Vienīgais mierinājums bija iegūtā istabele, kas Miķelēnam izlikās kā maza paradīze tuksnesī. Lielā, svešā pilsētā viņš nu bija pamests gluži viens un atstāts, bet gulēt pašam savā zālē — tas izlikās liels sasniegums. To varēja tikai kungi un prinči ar savām princesēm.

Lācara bode bija plaša un bagāta. Diendienā tur ar kundēm šiverējās divi zeļļi — Ādolfs un Alfons.

Pirkt varēja visu — no zābaku trana un žurku zālēm sākot, ar piena centrifūgām un kājminamām šujmašīnām beidzot. Zeļļiem visu vajadzēja prast smalki ieteikt un parādīt, kā ar kuru lietu jarīkojas.

Vajadzēja zināt, cik tas un tas maksā, cik var paklusām nolaist tiem, kas neatlaidīgi diņģējas un grasās iet citur pameklēties. Tās bija grūtas un sarežģītas gudrības, pie kurām zeņķi no laukiem vēl nelaida klāt.

Rītos agri viņam nācās uzslaucīt ielu un nomazgāt trotuāri gar bodes namu. Vakaros, ar spaini un lupatu rokās, uzberst visas grīdas, kad lielās durvis bija jau noslēgtas un citi steidzās mājās. Dienā viņš fiksi izpildīja visas pavēles, kādas bagātīgi deva abi zeļļi. Vispirms nācās neaptesto lauki iedresēt viņu abu vārdus anštentīgi ar f izrunāt un nopucēt viņu kurpes tā, lai spīd un laistās. Arī Miķelēnam iedeva kādas vecākas kurpes — pilsētā ar pastalām nemēdza staigāt. Tad viņu mācīja kā feini fuikas fīfo fafirosus kā felni vien fut. Zeļļi smējās, kad pie tādas mantas nepieradušais lauķis kļuva bāls un mocījās ar vēmām. Šī grūtā mācība dziļāk neiesakņojās tikai tāpēc, ka Miķelēns pats nespēja fafirosus nopirkt.

Abi zeļļi nesa zīmuli aiz auss un spožu pulksteņa ķēdi uz vestes. Abiem bija gludi pieglausti mati, ar glītu celiņu vidū, mazas ūsiņas un spīdīgi noberztas piedurknes. Neraugoties uz tādu ārīgu radniecību, katrs bija nolecies savā darbā un tikumā. Ādolfs rūpīgi krāja kapeiku pie kapeikas, cerēdams pats reiz atvērt savu bodi un tad nopelnīt vēl vairāk. Viņš bija sīksts kā pērnā mīkla, labprāt iemeta pa granafifkai vai špukterim, bet tikai uz cita rēķina. Ar kundēm Ādolfs diņģējās tā, itkā pārdodama būtu viņa paša

manta. Tāpēc principālam viņš patika un cālunga dienās saņēma mazus piemetumus. Alfons, ko sauca par smuko Alfu, bija varen nadzīgs uz skuķiem. Viņš mīlēja frišu mantu un to pa vakariem lietpratīgi aptaustīja. Školas meitenes savām draudzenēm kā noslēpumu pačukstēja:— Neviens cits tā nemāk bučoties … un bija cita uz citu greizsirdīgas. Alfons pats lepojās ar savu Donžuāna slavu un franta ūsiņas padegunē saskrullēja tā, lai tās jo vairāk kutinātu kārās lūpiņas. Viņa dēļ bodē pēc šādiem un tādiem niekiem bieži ieskrēja bakfišas un kungu dienastmeitas. Ari tas gluži labi patika principālam.

Miķelis Amālijas dēls, kā abi zeļļi zobodamies iesauca Miķelēnu, drīz vien atskarta, ka īsti draugi no viņiem nekad neiznāks. Svētdienās zēns viens pats klaiņoja pa Stāvajiem krastiem, Pārgaujas vēriem, vai gar Iršu dārzu. Vientulība viņam teica: meklē draugus! Bet kur tos atrast? Kam viņš bija vajadzīgs — tāds pelēks, paplucis lauku zvirbulēns. Augumā gan pēdējos gados bija jau manāmi pastiepies, pūkas dīga uz virslūpas un rokas līda laukā no piedurknēm, bet ka kāds pieauguša cilvēka saturs, vai smalkāka uzvešanās viņā nobriestu, to vēl nevarēja manīt.

Pirmais, kas Lācara bodes zelli tuvāk uzrunāja, bija notariusa Klingendreķa skrīveris. Tas notika kādā vasaras vakarā pie Stāvajiem krastiem, kur abi neviļus sastapās. Skrīveris kaut ko savādu prasīja un, kad zeņķis to nesaprata, vilināja viņu uz mājas pusi. Kopīgi ejot, viņš šo un to izprašņāja, itkā pētīdams, kāpēc šis viens tur vakara laikā blandījies. Tikai vēlāk Miķelēnam noskaidrojās, ka tur dziļāk meža bija notikusi kāda slepena sapulce. Paroli nezinot, vientuļo dabas cienītāju pirmajā brīdī noturēja par policijas spiegu. Vēlāk viņu no visām pusēm pārbaudīja un, kā jau strādnieka cilvēku, pielaida tādās jaunstrāvnieku sapulcēs. Tur viņš iepazinās ar vairākiem lauku pusaudžiem, kuri mācījās pilsētas skolās.

Tie gan bija saimnieku dēli, bet ari viņi ienīda muižu baronus un krievu gordovojus. Runāja, ka jāsit kā vieni, tā otri un jātaisa revolūcija, lai tiktu pie brīvības.

Tā draudzējoties un no gudrākiem mācoties, ātri pagāja laiks. Jaunais strādnieks, kā sapulcēs viņu sauca, Miķelis vairs nesajuta briesmīgo tukšumu ap sevi un nožēlojamo mazvērtību sevī. Viņš kļuva arvien drošāks un pašapzinīgāks. Pamazām nobrieda iedzimtais spīts pret stiprajiem, lepnajiem un bagātajiem, kas valdīja, sodīja un izkalpi- nāja mazos ļaudis. Taisnības meklēšanai pievienojās tā pati izjokošanas tieksme, ko Miķelītis mācījās pazīt jau Lielbrenčos. Lielie puiši tādā izāzēšanā bija atraduši savu prieku un vērsušies pret mazo, neaizsargāto bāreni. Ari apzinīguma ceļu uzsākušais Miķelis Vanags izjuta savu prieku, ja izdevās kādu izjokot, bet viņš allaž vērsās tikai pret lepnajiem un varenajiem, pret cienītiem blēžiem, vai godkāriem liekuļiem.

Kādā sestdienas novakarē no Valterkalniņa puses nāca četri jaunekļi un apstājās pie baznīcas, tirgus laukuma malā. Tie bija pēc kļičkām (vēlāk teica — segvārdiem) doktors Horns — notariusa skrīveris, Miķelis Amālijas dēls — Lācara bodes proletārietis, Mustis un Omuliņš — pilsētas skolas skolnieki.

Mustis izskatījās liels, smags un lempīgs, Omuliņš bija sīka auguma, kustīgs un pašapzinīgs. Kāpēc viņi tur apstājās, pakāpās, izstiepa kaklus uz laukuma pusi un negāja tālāk savu ceļu?

Priekšā viņiem un apkārt visam tirgus laukumam drūzmējās ļaudis, akurāt kā uz lāča dīdīšanu, vai ķeizara kronēšanu. Daudz jau no tādām svinībām netrūka. Namsaimnieku izraudzītais un gubernātora apstiprinātais Valmieras birģermeistars Georgs Henšels tur rīkoja savas armijas parādi. Tā bija pažarnieku armija. Viņš pats — tās likumīgais priekšnieks un komandieris. Vīri lepnos mundieros, misiņa ķiverēm galvā un cirvjiem pie sāniem, paši izvilka laukuma vidū sarkani nolakotas šprices, tad nostājās kā īsti zaldāti rindās un gaidīja pavēles. Komandieris, protams, izskatījās greznāks par visiem citiem.

Tresainas poļetes kā īstam krievu ģenerālim, balti svārki mugurā, balti cimdi rokā, spoža josta ap vidu, pār krūtīm trīs rindas medāļu. Vislepnākais pāvs Iršu dārzā nespēja ar viņu sacensties.

Mūzikanti pūta pažarnieku maršu: Pa ielām, putekļus jaucot, Brašs soļo ūsaiņu bars . ..

Kad tas bija izskanējis, komandieris piepūtās sārts kā nopervēts putras ābols un visā kaklā sauca: — Aile Schlauken vor! … VVasser — marsch! …

Uz katras šprices locījās četri pumpētāji. Tie, kas garās šļaukas turēja rokās, kā ar pātagu triekti

skrēja pa dzelzs trepītēm gar pažarnieku zvana torni augšā. Nekas jau tur nedega un nekūpēja. Tā bija tikai tāda munsterēšana, lai izprovētu, cik augstu var uzšpricēt.

Valmieriešiem tad bija ko redzēt, dzirdēt un pārrunāt, kaut ari neviens nekrita un nenositās.

Kad jaukā izrāde beidzās, šprices pašu spēkiem iestūma atpakaļ zem torņa ierīkotā garažā. Pilsēta vēl nebija tik plaša, lai zirgi būtu jājūdz pažarnieku ratos. Skatītāji izklīda, bet tie četri ziņkārīgie, kas kautko bija mācījušies, izgāja uz laukuma. Tur viņi nostājās rindā pret aplaistīto torni un Amālijas dēls komandēja: — Aile šlauken for!…

Pēc šiem vārdiem visi izņēma, kas ņemams.

— Vasser, marš!. ., Četras strūkliņas reizē pacēlās pret debesīm.

— Tā ir dzēšana . ..— teica Dr. Horns.

— Nē! Tā ir špricēšana …— pretojās Omuliņš.

— Neē! … Tā ir myšana …— lēnā, zemā balsī savu uzskatu apliecināja Mustis.

— Čabatas, neķīvējaties!— gala vārdu teica Amālijas dēls.— Sauc kā gribi, šana vien iznāk . . .

Tajā liktenīgajā mirklī Miķeļam traka doma iešāvās galvā. Avīzēs viņš bija lasījis par dažādām biedrībām, zināja, ka biedrošanās dod spēku, un laikam tāpēc iesaucās:-— Čabatas, dibināsim šanas biedrību! Tur visi sapratīsies . ..

Vārds čabata viņu sarunās nozīmēja kautko draugam un biedrim līdzigu. Ierosinātājs savā dziļākajā pārliecībā gan stāvēja par cīņu un dumpi, nevis par saprašanos, bet šo mazo nesaskaņu pats reizēm nepamanīja. Politiskie uzskati jaunekļa galvā bija tikko uzdīguši.

Tā kā šoreiz neviens neteica nē, visi kopā aizgāja tuvāk apspriesties Amālijas dēla istabiņā. Tāda biedrība būs kautkas pavisam jauns, nekur un nekad vēl nebijis un nedzirdēts. Galvenais — viss tik skaidrs un vienkāršs kā sarkanā gaiļa ābecē, ko pat bērni ar laiku saprot. Un kāda pasakaina brīvība katram un visiem! Nekādi noteikumi un ierobežojumi nav jāraksta uz papira. Nekādi statūti nav jāpieņem un policijai jāapstiprina. Nekādi solījumi nav jādod, nekāda biedru nauda jāmaksā. Viss atļauts: runāšana — klusēšana, ēšana — dzeršana, dzīvošana — miršana, špricēšana … un tā bez gala un malas. Katrs, kam kāda darīšana, kas beidzas ar -šana, gribot vai negribot kļūst šīs biedrības biedrs no dzimšanas līdz miršanai. Un ari pēc tās, ja tad vēl kautkur un kautkad būtu kāda darīšana. Par priekšsēdētāju, protams, pienācās kļūt tam, kas pirmais šanas vārdu izrunāja. Tas bija nenoliedzami Miķelis Amālijas dēls Vanags.

Tik augsts un atbildīgs amats viņam nekad nebija sapņos rādījies. Nu tas bija klāt! Bet kā lai saskaita tik daudz biedru, ja kāds par viņu skaitu apvaicātos? Kā lai viņus apsveic dzimšanas dienā un apbedīšanā?

Tie bija patiesi grūti uzdevumi. Tiem citiem nekādas nepatikšanas nedraudēja. Tie paliks runas vīros, bet tikpat labi varēja ari nerunāt.

Pāri pusnaktij, pa savu lāviņu no vieniem sāniem uz otriem valstīdamies, šanas priekšnieks nopūlējās ar domāšanu un prātošanu, kā un kad izdarīt jaunās biedrības atklāšanu.

Brāļu kari Augstākajā vietā pie tirgus laukuma lepni stāvēja kroņa gaumē mālaini nokrāsots divstāvu mūra nams. Uzraksts Gorodskoe učiļišče liecināja, ka tāpat kā bursa, tas ir latviešu jaunatnes pārkrievošanas cietoksnis Valmierā. Lejāk, uz ezeriņa pusi, tirgus laukumam piekļāvās kāda cita, zaļgani krāsota koka māja. Kaut arī tai bija divi stāvi, ēka izskatījās zema, itkā kautri paslēpusies. Tā saucās: Torgovaja škola un piederēja brāļiem Liepiņiem. Vecākais no viņiem ieņēma skolas inspektora posteni un, kā inspektoriem pienācās, bija uzaudzinājis šķidru bārdiņu. Tāpēc kroņa skolu audzēkņi viņa mācības iestādi nesauca par tirdzniecības skolu, bet ironiski dēvēja par šķidrās bārdas skolu. Tur savu patvērumu bija atraduši tie daudzie pabiras, kurus viņu vecāku, vai pašu politiskās neuzticamības dēļ izslēdza no kroņa uzturētām skolām. Protams, šķidrās bārdas skolai nedeva nekādus pabalstus, tāpēc mācības tur maksāja dārgi. Toties bija sagādāti brīvdomīgi latviešu skolotāji — labi speciālisti savos priekšmetos. Gala eksāmenus kroņa komisijā zaļcepurainie izturēja. Skolēnu uniformas — spožas pogas, kokardes, jostas un uzšuves — ar kādām krievi tik ļoti mīl lepoties, pavēlēja nest ari te. Bet tas nebija izšķirīgais. Skolā valdīja nevien brīvāka, bet arī latviskāka noskaņa, tāpēc šķidrās bārdas izglītības iestāde plauka plašumā.

Radas paralēlklases. A klases novietoja apakšējā, B klases — augšējā stāvā. Apakšā par vadoņiem izvirzījās brāļi Smilgas, kuru tēvs bija kritis kazaku lodēm par upuri. Augšējās klasēs par vadītāju uzmetās smagnēji gausais, bet uzņēmīgais un neatlaidīgais Mustis. Tēvs bija nodomājis viņu izskolot par kaufmani un dēls nepretojās. Tad lauku mājas valdīšanu varēs apvienot ar savu bodi turpat krustcelēs.

Atradās skolotāji, ar kuriem skolēni sapratās ideāli. Jāņa Asara māsa Marta mācīja ģeogrāfiju, pastāstīdama arī par to, cik brīvi un dažādi dzīvo tautas rietumu zemēs. Baltkāja, pasniegdama vācu valodu, ko skolēni ienīda tāpat, kā krievu uzspiesto govorīšanu, stāstīja jautras anekdotes par baltvācu dialektu un ieinteresēja ar grāmatām, kuras nevarēja tulkojumos izlasīt. Bergmanis latviešu valodas un literatūras stundās izcēla nacionālo pašcieņu un dainu skaistumu. Pats viņš ar pseudonimu Vlbds bija sarakstījis uz lauku skatuvēm ļoti populāro drāmu Negaisa stāsts. To izrādīja arī Valmierā, tā vēl vairāk nostiprinot autora cieņu skolā.

Citādas attiecības pastāvēja ar ticības mācības skolotāju, mācītāju Vēmani. Nez kāpēc šim gados jau padzīvojušam latviešu tautības garīdzniekam nebija laimējies iegūt savu draudzi, vai vismaz tikt par palīgmācītāju. Viņa mīkstais, gliemjam līdzīgais augums skolā nesoloja, bet šļūca uz priekšu siltās rīta tupelēs. Retie, ap kaklu apgrieztie mati bija gludi pieglauzti. Vaigus sedza iesirma pilnbārda. Uz deguna šūpojās smags, zeltīts pensnē. Kā jau dvēseļu ganam pieklājas, Vēmanis allaž izskatījās dziļi nopietns.

Visvairāk šis skolotājs nepatika brāļiem Smilgām. Gāja valodas, ka viņa tēvu soda ekspedīcijai nodevis vietējais mācītājs. Ar to sarūgtinātiem zēniem pietika, lai ienīstu visus mācītājus. Kad Vēmanis kādu rītu iešļūca klasē, pakāpās uz katedras paaugstinājuma un omulīgi sēdās uz skolotāju krēsla spilventiņa — viņš pēkšņi pielēca kājās. Vienā rokā palika pusbībelīte, otra sakampa plato bikšu dibenu.

Visa klase skaļi iesmējās. Ko tas nozīmēja? Vai lapsene bija iedzēlusi tik intimā vietā? Nē! No saspiestā spilventiņa, kā eža mugura, rēgojās atkailinātie kniepadatu gali. Vēmanis piesarka, papurināja bikses, bet prom ne​skrēja. Spilventiņu viņš nometa pie kājām, uzmanīgi apsēdās un iesāka stundu.

Klasei tas nepatika. Visi bija gaidījuši lielu tiesāšanos un, pēc Vilhelma Telia parauga: Mirt labāk, nekā dzīvot (cienīgtēvu) verdzībā! Viņi gribēja pierādīt, ka stāv visi par vienu un viens par visiem.

Nevienam nesūdzējies, nākošā reizē Vēmanis atnāca tikpat mierīgs kā parasti. Spilventiņu nolicis sānis un sākdams runāt, viņš pats laikam neapķēra, ka iegrābdams politikā, nodara lielu kļūdu. Tikko bija izteikti Pestītāja vārdi, Dodiet Dievam, kas Dievam nākas, un ķeizaram, kas ķeizaram nākas — švirkstēdamas uz katedras pusi aizlidoja divas spič- kas. No turziņu sērainās kantes ar pirkstu aizsistas, tās lidojot aizdegās. Viena paskrēja garām, otra iekrita Vēmaņa bārdā, kas acumirklī uzliesmoja. Atkal smiekli — īsi, aprauti. Tad itkā izbaiļu pilns klusuma bridis. Vēmanis pielēca kājās, abām plaukstām

apķēra vaigus. Pensnē nokrita uz grīdas. Kad viņš plaukstas atņēma, vaigs labajā pusē un daļa zoda bija kaila, pelnaina. Izskats varēja izvilināt smieklus, bet nu to vairs nebija. Varbūt bailes, varbūt negribēta līdzjūtība ņēma pārsvaru. Klusi sēdēja pat abi gaišmatainie, pirmajā solā nosēdušies, bombardētāji.

Vēmanis apslaucījās, atkal apsēdās un turpināja stundu. Savu kļūdu apķēris, viņš vairs nerunāja par Dievu, bet stāstīja par pirmkristiešiem, kurus romieši netaisni vajājuši. Ne vārda par tikko notikušo — ne draudu, ne pārmetumu. Vajātais pēc stundas šoreiz neiegāja skolotāju istabā. Jau dažas minūtes agrāk viņš aizmanījās uz māju.

Tas bija prātīgi darīts! Ko līdzētu sūdzēties inspektoram? Par svešas ticības mācīšanu kroņa komisija neinteresējās. Inspektoram vispirmā vietā interesēja skolas naudas. Tāpēc viņš nevienu vainīgo neizslēgtu. Klasēs tie kļūtu par varoņiem, kurus aizstāvētu, atdarinātu. Naids vairotos. Vēmaņam bija ģimene ar piecām galviņām. Tās pārtika no tēva stundām. Ja nu inspektors tā paša mīļā miera labā sameklētu citu ticības skolotāju — ko tad?

Pievakarē, kad jau metās krēsla, Vēmanis pa mazajām ieliņām aizgāja pie vecā friziermeistara.

Parādīja viņam, kāda nelaime notikusi neuzmanīgi pīpojot, un apskuvās. Likās, ka ar šādu piekāpību konflikts būs izlīdzināts.

A klases apspriedās un vienojās, ka cienīgtēvi, vienalga, latvieši vai vācieši, ir un paliek baronu kalpi, tautas krāpēji un izsūcēji. Tāpēc nolēma ar stipru naglu aizsist klases durvis, kad Vēmaņam būs jāierodas stundā. Lai rādītu, ka visi ir vienprātīgi, tādu rīcību pieprasīja arī no B klasēm. Te nu radās negaidīta domstarpība. Mustis brīdi padomāja, tad teica: — Lai viņš muldas par debeslietām! Kas mums tur par daļ? Ka tik neķēpājs ap zems lietām un neliek mums pekstiņus mācīties . ..

Ar labu vienoties nevarēja. Kaušanos neatzina par goda lietu, turklāt B klasēs bija pagadījušies brašāki un stiprāki puiši. Aizgājis pie Miķeļa Amālijas dēla pēc nelegālās literatūras, Ivars Smilga pastāstīja, cik neapzinīgi elementi vēl saglabājušies skolnieku vidū. Lutina melnos kraukļus. Neizprot, ka sociālistiem jāatsvabinās no baronu kalpiem, māņticības sludinātājiem, tautas muļķotājiem. Kā pret tādiem elemen​tiem cīnīties?

— Cīņa grūta, kā jau visas cīņas,— prātoja priekšnieks.— Kā tu, tā Mustis, abi esat mūsu biedrībā.

Uzvarēt neapņemos, bet izāzēt varam. Šanas priekšniekam bija padomā kāda ideja. Par to abi vienojās. Kad Vēmanis ieradās A klasē, durvis tur bija no iekšpuses aizsistas. Viņš velti izgrabinājās. Mēģināja sarunāties — atbildes nebija. Tad izdzītais eņģelis sameklēja ķebli, apsēdās uz tā pie pašām durvīm, un runāja par tēmu: Lūdziet, tad jums taps dots, klauvējiet, tad jums atvērs.

— Revolūcija nav lūgšana, ne klauvēšana, — Smilga apzinīgi paskaidroja savējiem.— Revolūcija ir prasīšana un ņemšana. Tautai jādabū tas, kas tai pēc taisnības pieder. Vergu mācībai durvis neatvērsim.

B klasēs Vēmani ielaida bez iebildumiem. Tur viņš mācīja, ka tam, kam ir divi svārki, vieni jāatdod tam, kam svārku nav. Ka Pestītājs pats bijis pēdējais nabags, piedzimis kūtī, pārticis no tīrumos salasītām vārpām. Atgādināja, ko cilvēka dēls teicis bagātajam jaunekļam, kā brīdinājis mantrausīgos debesu valstības kārotājus līdzībā par kamieli un adatas aci.

— Stāsti to baroniem un buržujiem,— daži ieņurdējās. Mums te nav ne divu svārku, ne divu mēteļu.

Caur to adatas aci lai lien resnais Henšelis. . .

Vēmanis steidzās paskaidrot, ka par tādiem jau Pestītājs būšot domājis, ne par vienkāršajiem ļaudīm.

Kad stunda beidzās, klases biedri izskrēja garderobē, lai tur paķertu savus mēteļus un starpbrīdī izietu svaiga gaisā. Te nu atklājās kaut kas negaidīts. Visas spožās pogas mēteļiem bija nogrieztas un pazudušas.

Visas kokardes no cepurēm noņemtas. Kur tās tagad atradās? Vispārējā satraukumā sākās minējumi, uzliesmoja domstarpības un ķildas. Vienā punktā tomēr visi sapratās: tam, pie kā salaupīto atradīs, jāsadod pa ļepul Tad otrreiz vairs tādas cūcības nedarīs. Vainīgais, droši vien, meklējams A klasēs.

— Te jau viņš ir!— kāds iesaucās. Mēteļam, ko viņš apčamdīja, abas kabatas tūka no pogām. Kam

tas pieder? Visi saskrēja ap atradumu. Nenoskaidrojot mēteļa īpašnieku, katrs vispirms lauzās pēc savām pogām. Kas zina, vai visiem pietiks? Grūstoties pogas, kā lielas dzīvsudraba lāses sabira uz grīdas un aizripoja uz visām pusēm. Kad beidzot visas bija salasītas un kabatas iztukšotas, viena mēteļa tiesai trūka. Skaidrs — tukšā jāpaliek tam, pie kā laupījums atrasts. Kas tas par mēteli? Nu nāca pārsteigums.

Vainīgo mēteli vērīgi apskatījis, Mustis atzinās, ka tas piederot viņam. Pirmā brīdī neviens tam negribēja ticēt. Klases vadonis, kas visur aizstāvēja savējos un vienmēr izlikās gudrāks par citiem … Mustis pats taisnojās, ka visu laiku nosēdējis ticības stundā, pat sevis pēc neizgājis. Kā tad nu viņš varētu tikdaudz pogu nošņāpt?

— Bet kur ir kokardes?— kāds iesaucās.

— Kā lai es to zinu?— Mustis atcirta.— Meklējiet paši!

Nelaime nenāk viena. Kokardes atrada klasē, Musta grāmatu somā.

Tad, lūk, kāds blēdis! Laikam Goldbaumam gribējis pārdot? Kas gan nezināja, ka pēc Ripas apciemojumiem Mustis parasti bija sausā un meklēja, kur aizpumpēt. Šā vai tā — tagad radās smagas aizdomas, ka savu klases biedru aplaupīšanu Mustis izdarījis jau kādā no iepriekšējām stundām. Šāds apvainojums Musti tā sakaitināja, ka viņš svieda runātājam ar tuvāko tintes pudeli. Tas nepalika parādā. Ar tinti aptašķījās abi sviedēji, klases soli un grīda. Nelāgs skats!-Abi cīkstoņi aizmanījās mājās, lai tur kautcik aptīrītos. Vadoņa prestižs bija sašķobījies. Šķidrā bārda sapulcināja klases un lika visiem pie sirds atturēties no tik neapzinīgas rīcības. Tā kaitējot skolas labajai slavai un varot atsaukties uz gala eksāmeniem. Viņš ieteica vainīgos šoreiz nemeklēt. Toties visiem bija jādod solījums, ka dzīvos draudzīgi un saticīgi. Tai pašā reizē inspektors neaizmirsa atgādināt, ka laiks pasteigties ar skolas naudu samaksu. Kas to nebūs laikā izdarījis, tos pārcelšanas un gala eksāmenos nepielaidīs.

Pēc tik izlīdzinošas runas, kas nemodināja nekādus protestus, Vēmanis, citiem nedzirdot, palūdza brāļus Smilgas ielaist viņu atkal A klasēs. Viņš svēti apsolījās likt politiku mierā, runāt tikai par debesu lietām. Kā jau īsti sociālisti, brāļi Smilgas aprunājās ar savējiem, tad atbildēja: — Ja jau tā, tad paprovēsim. Mēs neesam atriebīgi.

Stundā Vēmanis runāja par Pestītāja vārdiem: Svētīgi tie garā nabagie, jo debesu valstība viņiem pieder . ..

— Nu, lūk, kā izmācījām!— Ivars pēc stundas dižojās.— Tā ir pavisam cita runāšana. Lai viņš ņem tos garā vājos un ārstē savā debesu valstībā. Garā veseliem mēs laimes valstību uzcelsim tepat zemes virsū.

Tauta saka: Solīts makā nekrīt. Tāpat domāja Mustis. Tāda saticība ir laba lieta, bet neviens ar to tālu nav ticis. Galu galā katram jārīkojas tā kā apstāk[i un savas intereses prasa. Kad pienāca eksāmeni, skolas nauda viņam un vēl dažiem dzīves priecīgiem klases biedriem nebija samaksāta. Divreiz to no večiem mājās nevarēja prasīt. Mustis aprunājās ar Smilgām. Sak, tagad visi esam apsolījuši sadzīvot draudzīgi. Jūs, kā riktīgi revolucionāri, aizstāvat trūcīgos. Tāpēc, kā dzejnieks teicis — proletāri, būsim solidāri! Ja nemaksātājus pie eksāmeniem nelaiž, neeksāminējaties ari jūs visi citi. Tā būs īsti brālīgi.

Brāļi Smilgas aprunājās ar A klasēm. Priekšlikumu noraidīja.

Ja nu puikam jāiet dibenā — Mustis prātoja — tad lai iet ar kād' makten blīkš! Kautkas te jāizpunktierē. Viņš aizgāja pie Šanas priekšnieka, tā un tā. Priekšnieks nebūs aizmirsis, ka šitais spēka virs atradās biedrības dibinātāju vidū pie pažarniku torņa. Ripas apmeklēšana, savu vajadzību nokārtošana, bankrotā nonākšana — viss tas iederas biedrības uzdevumu pildīšanā. Tāpat palīdzēšana izkļūt no katras ķezas ir Šanas pienākums. Lieta, lūk, šāda …

Noklausījies līdz galam, Šanas priekšnieks teica:— Jā, čabata! Tu esi biedrības amata virs. Tev jādabū ordeņi un taisnība. Padomāsim.

Naktī pirms eksāmeniem skola bija izdemolēta. Ne no iekšpuses, bet ārpuses. Lielās tāfeles, galdi, krēsli un soli atradās nebojāti savās vietās. Tikai dažiem logiem bija izsista viena rūts, tā sakot — aiz

nepieciešamības. Pa cietušām rūtīm klasēs bija ielidojušas pudeles ar kādu smirdošu šķidrumu. Kas tā par nešķīstu mikstūru, to neviens nespēja skaidri pateikt. Varbūt sapuvušas olas, amonjaks. Vella sūds, seska sviedri — vai viss tas kopā. lesūkusies nekrāsotajos grīdas dēļos un šķirbās, smaka turējās varonīgi. Klases izkvēpināja ar paegļu dūmiem, grīdas apslacināja ar puķu odekolonu — veltas pūles!

Tad atvēra visus logus, dienu un nakti gaudoja caurvējš — bez kādām sekmēm. Skolotāju kollēģija beidzot nolēma, ka pārcelšanas eksāmeni jāatliek uz nākošo rudeni.

Tāds iznākums nepatika tiem, kas savu skolas naudu bija samaksājuši. Līdz rudeņam galvā iekaltais būs pagaisis. Viņi gribēja eksāminē- ties pie skolotājiem majas, bet viņus noraidīja. Semestris jau bija pie beigām. Skolotājiem gribējās drīzāk izklīst savās suņu dienās.

Nu es zin', cik atmaks' ir sald'— nosmīnēja Mustis, laikam aiz kāda iekšēja slinkuma, vai taupības atmesdams vārdu galotnes.

— Puikas, kam vēl turas timpas! — atsaucās viņa likteņbiedri. — Sametam kopā! Tas Kungs savējos neaizmirst. Iedzersim uz viņa veselību!

Brā(i Smilgas prātoja: nu ir skaidrs, ka te rīkojas divas partijas.

Melnie bezkaunīgi ceļ galvas un terrorizē visu skolu. Laiks mums ciešāk saslēgties apzinīgo rindās un izcīnīt galīgo uzvaru. Uz redzēšanos rudenī!

Vēl cīņa nav galā un nebeigsies!— atsaucās viņu domu biedri. Visiem viņiem gribējās par katru cenu cīnīties un uzvarēt. Ja ne caru un viņa kalpus, tad vismaz Musti un viņa melnsimtniekus.

— Čabatas! Kur savu galu ir ņēmis jūsu vienības gars?— izsaucās Sanas priekšnieks, tik spožas nākamības izredzes izpētījis.— Jūs visi esat vienas biedrības biedri! Bet, varbūt, ka tāds gars vēl nemaz nav piedzimis? Tad lai miers viņa pīšļiem! Cīnīsimies par taisnu lietu simts un vienā partijā. Un visi uzvarēsim!…

— Kas tās būs par gavilēm!— Omuliņš jūsmīgi piebilda.— Trompetes pārsprāgs, baznīcu pamati sagrīļosies un tautas dzejniekiem izaugs spārni pakaļā! Hopsasā!.. .

Pirmā mīlestība 1905. gads jau paklusām klauvēja aiz durvīm. Mazāk to vēl izjuta uz laukiem, vairāk saklausīja pilsētās. Slepenie pulciņi un sapulces, kur jaunus ļaudis vairāk par politiku ievilka dēku kāre un romantika, pamazām sāka runāt arvien drošāku un noteiktāku valodu. Laiku pa laikam atbrauca kāds apmācīts aģitātors no Rīgas, lai noskaidrotu apziņu skolu un strādnieku jauniešiem. Visi kautkam gatavojās.

Miķelis Amālijas dēls nepalaida garām nevienu slepeno sapulci. Tiesa, viņš gribēja mācīties, daudz mācīties, un kļūt arvien apzinīgāks, kā jau mazajiem brāļiem pieklājas. Ari baronēna Kurta suņu pātaga vēl nebija aizmirsta. Cits jautājums — cik no dzirdētā varēja pareizi izprast un cik skaidrības vispār bija tādās ugunīgās runās. Aģitātori stāstīja par Markus un Eņģeļa mācībām, kuras dēvēja par sociālismu.

Sazini nu, vai tas bija tas pats Markus, ko pieminēja sprediķos, kad visi piecēlās kājās? Vai tas eņģelis bija Miķelis, vai Gabriēls, par kuriem jau šis un tas bija dzirdēts? Negribējās tuvāk taujāt, sevi par muļķi parādīt. Tas Markus pareģoja kapitāla bojā iešanu, bet pats esot devis Kapitālu — tātad viņš bija kapitālists. .. Viņš esot rakstījis, ka papriekšu tie lielie aprīs tos mazos un tad tie tos lielos. Kā tas būtu iespējams? Ar laiku visas tautas savārīšoties vienā putrā. Bet kā tad to tautu putru sauks un kādā Bābeles valodā tā runās, kad cits citu nesapratīs?

Patiesību sakot, šie grūti izprotamie jautājumi .mazāk pievilka Amālijas dēlu slepenai kustībai.

Pamazām, bet arvien vairāk un vairāk ar acīm, muti, deguntiņu un visu savu kautro, lēnīgo dabu viņu pievilka Pārgaujas Annīna. Tā viņu sauca slepenā pulciņā Rūķis un meža sapulcēs. No izskata vien jau varēja manīt, ka Annīna ir strādnieku ģimenes bērns. Viņai laikam bija grūta un nabadzīga jaunība — tāpat kā Amālijas dēlam? Skolnieces uzcirtās, sapina garās bizes, nolakoja kurpes, izskatījās sārtas un apaļas kā zemeņu ogas. Viņas smējās un pļāpāja no rīta līdz vakaram, nekad nevarēja sūdzēties par kavalieru trūkumu. Sīka un bāla Annīna sēdēja klusi uz cinīša, vai kautkur istabas kaktā ievilkuies. Varbūt aucērums? .. . Amālijas dēlam iesitās baiga doma galvā. Viņu sagrāba bailes un līdzcietība, gluži labi zinot, cik daudzus strādnieku bērnus šī nedziedējamā sērga jau bija aizrāvusi kapā. Varbūt Annīnai bija švaka koste, vai putekļains darbs? Prātā nāca viņa paša badošanās ganos un pie Kuņu Jankas. Bet ko darīt, kā viņai palīdzēt?

Jau kādu pusgadu Miķelis Vanags bija tikpat kā zellis Lācara bodē. Principāls viņam bija sagādājis jaunu ancuku un iecēlis pēkšņi pazudušā Alfona vietā. Neviens valmierietis nevarēja skaidri pateikt, uz kuru pusi šis aizlaidies. Melsa tikai, ka esot piegulējis kādu skolnieci un tāpēc jāstājoties tiesas priekšā.

Smukajam Alfonam tāda tiesāšanās neesot patikusi. Izsūtāmais zeņķis pa to laiku jau tīri labi ieskatījies, kā un kas bodē darāms. Viņš centās cik spēja, tomēr vēl skaitījās apmācāms un tāpēc saņēma tikai pusi no zeļļa algas. Skopais Ādolfs viņu vairs nesaukāja par Amālijas dēlu, bet godāja par palīgu un palienēja viņam savu veco šlipsi, teikdams: — Cilvēks bez šlipses ir tikpat kā lops bez astes. Bet pēc gada, kad nopirksi pats savu, šito man atdod!

Daudz nekas jau no zeļļa pusalgas neiznāca, bet pietika lai kādu sestdienas vakaru varētu pie beķera nopirkt tāfeli šokolādes. Kas to varēja paredzēt, cik liktenīgs būs šis vakars?

Vienatnē uz meža sapulci zagdamies, Amālijas dēls domāja par to, kas īsti ar viņu noticis? Vai tā bija dziļi izjusta darba ļaužu kopā turēšanās apziņa, par ko rakstīja izkaisāmās lapiņās? Vai viņš tikai Annīnu vienu pašu nemanot bija iemīļojis? Likās, ka vienreiz kautkas līdzīgs jau bija atgadījies Lielbrenčos. Tad viņam bija tikai septiņi gadi un no pavecās šneiderienes, kas mājās šuvās, nācās bēgt pagultē, lai citi nemanītu, ka puikam viņa traki patīk. Tagad tas bija citādi. Izstīdzējušais jauneklis, ar pūkām uz virslūpas, vairs nebēga no Annīnas, bet gribēja viņu jo biežāk redzēt, sastapt, runāt un maigi noglaudīt. Kas cits gan tā varēja būt, ja ne īsta, šķīsta pirmā mīlestība?

Tovakar runāja bārdains aģitātors. Klausītāji sačukstējās, ka tā kuplā, sarkanā bārda neesot īsta, bet pielīmēta, lai runātāju tik viegli nepazītu. Amālijas dēls līdz pašai vadībai vēl nebija ticis un tāpēc nezināja, cik tur taisnības, cik tenku. No Rīgas atvestās lapiņas gan parasti nodeva viņa glabāšanā.

Bēniņos tādu paciņu viegli varēja iekasīt smiltīs un tad pamazām sadalīt izmētātājiem. Kas nu pie bodes zeļ|a tādas mantas meklēs?

Sargi pa pāriem bija nostādīti visās debesu pusēs. Tie uzmanīja policiju un nācējiem prasīja paroles. Biezā eglīšu ataudzē sēdēja revolucionārā tauta un dedzīgi runāja bārdainais. Viņš teica, ka nu esot pienācis laiks vākt kopā duramos un šaujamos cīņas ieročus. Bet darbā laižami tie būšot tikai tad, kad no augšas pienākšot pavēle sākt revolūciju. Kur tādus ieročus raut? Kalt pašiem pie uzticamiem kalējiem, vai nozagt muižniekiem un cara kalpiem? Kad zaglis zagļam zog, Dievs smejas! … Visi iesmējās un daži sasita plaukstas, bet tos drīz apklusināja. Tikai visur jāsargās no spiegiem un provokātoriem. Ja tādus atrod, bez žēlastības jāsit nost, lai nenodara vēl lielāku postu. Visiem darba ļaudīm jābūt apzinīgiem un solidāriem. Jāpaklausa savai vadībai, jābruņojas un jāpalīdz cits citam cīņā par brīvību, brālību un vienlīdzību. Šī jaunā, laimīgā pasaule atnāks tad, kad muižu baroni un viņu kalpi — baznicu melnie kraukļi — būs aiztriekti ratā, policisti iznīcināti un sagrauta krievu cara tumsības un netaisnības valsts. Lai dzīvo revolūcija! Lai dzīvo brīvība! Lāsts slepkavām!

Tas bija tik skaidri un vienkārši pateikts, ka citādi nemaz nevarēja būt. Neviens tam nepretojās, bet šķiroties teica klusu paldies par tik apzinīgu runu. Jaunieši izklīda pamazām un pārīšos. To prasīja konspirācija. Lai policisti redz un saprot, ka maija naktī nestaigā dumpinieki, bet jauni, līdz ausīm samīlējušies cilvēki. Ar pukstošu sirdi krūtīs un šokolādes tāfeli kabatā Amālijas dēls tuvojās savai Annīnai. Meitene gan nebija vēl viņa, bet tā tomēr likās. Paldies Dievam! Neviens cits nebija aizsteidzies viņam priekšā, kas varēja gadīties. Annīna, piecēlusies kājās, apsēja lakatiņu ciešāk ap galvu un posās iet uz pilsētas pusi.

— Jaunkundz, vai drīkstu pavadīt? Mani sauc Amālijas dēls — Miķelis klusi ierunājās. Viņi vēl nebija iepazinušies.

— Kāds ērmots pavārds!— meitene iesmējās.— Pa gabalu es gan jūs jau pazīstu.

Viņi sasniedzās rokas.

— Es esmu Annīna.

Viņas roka bija vēsa no nakts dzestruma. Ak, kā gribējās to ilgāk paturēt saujā, uzpūst dvašu, sasildīt!… To vēl nevarēja. Blakus ejot, Miķelis veikli pašķīra zarus un pats izstiepās tik taisns, cik vien varēdams, lai kautcik apslēptu savu plecu kaiti. Tiklīdz drusku ieklepojās, izvilka nēsdodziņu un noslaucījās. Pēc neērta klusuma brīža viņš ievaicājās: — Kur jaunkundze dzīvo?

— Atvainojat. Mani sauc Annīna — meitene parlaboja, noraidīdama jaunkundzes godu. Tad tikko pasmaidīja un atbildēja:— Mazā mājiņā, Pārgaujas pusē.

— Vai tur vēl kāds cits ar' dzīvo?— Amālijas dēls kļuva ziņkārīgs.

— Jā. Mātei ir balta kazīna. Man ta valdziņā jāpavadā pa grāvmalī- tēm un jāslauc.

— Tad jau jums ir daudz piena …

— Nē. Pienīc aiziet pupa bērnam. Tas ir mans mazais brālīc. Viņam pašam savs krēslīc un gultiņa …— Annīna labprāt tērzēja savā gludaja valmieriešu valodā.

Nonākuši līdz Gaujas krastam, abi nolēma drusku uzgaidīt, kamēr viss lielais bars aiziet un izklīst.

Nakts bija klusa un gaiša, tikai lakstīgalas nemitīgi pogoja vēros. Tur varēja bridi apsēsties uz vēju izgāzta bērza stumbra. Amālijas dēla ziņkāre vēl nerimās un Annīna vaļsirdīgi pastāstīja par savu dzīvi.

Tēvs strādāja dziju pervētavā. Cik sestdienās tur saņēma, tik svētdienās nodzēra un, mājās pārnācis, lamājās par visu. Lai izvilktu ģimeni, māte darbdienās mazgāja kungiem vešu, svētdienās gāja baznīcā un Annīnu veda līdz. Abas tur lūdza to Kungu apvaldīt tēvu un piešķirt ģimenei vieglāku dzīvi, bet tas Kungs viņas neuzklausīja. Tad meitene savā prātā nodomāja, ka jāmeklē citi ceļi.

— Jums laikam gan . ..— Amālijas dēls ierunājās, bet Annīna viņu pārtrauca: — Sauc mani par tu, tāpat ka citi. Mēs esam biedri.

— Tev laikam gan grūta dzīve, biedrenlt?— Amālijas dēls savu kļūdu labprāt izlaboja. Tā iznāca daudz sirsnīgāk.

— Tā dzīvo visi mazie ļautiņi — Annīna paskaidroja.— Tāpēc jau tai revolūcijai jānāk, lai viss būtu citādi. Mācītāš gan saka, ka dumpiniekus Dievs sūtīšot ellē, bet es tam lāgā neticu . ..

— Es arī nē!— Amālijas dēls droši piekrita.— Vēl nemaz skaidri nevar zināt, vai Dievs ir, vai nav. Kāds liels pētnieks, laikam Darvlc, ir pierādījis, ka cilvēks nemaz nav Dieva radīts, bet izaudzis no mērkaķa. Tāpat cits viss izaudzis pats no sevis. Tas tagad jāzin, ja gribi būt apzinīgs.

Annīna papurināja galvu. Tas viņai likās par daudz prasīts.

— Bet kāpēc gan tā nevarētu būt?— Amālijas dēls palika pie sava. Viņam gribējās paradīt, ka ir gudrāks tādās lietās.— Pirtī es esmu redzējis tik spalvainus tēviņus, ka grūti tos no mērkaķiem atšķirt. Un vai muļķīšus vēl tagad nelamā par mērkaķiem?

— Var jau būt — Annīna beidzot piekrita — bet es gan tādu meiteni, kam spalva nevietā augtu, vēl neesmu redzējusi. ..

Viņi soļoja tālāk un jutās viens otram jau labu tiesu tuvāki. Lēnām iedams, Amālijas dēls šo to pastāstīja ari par sevi. Abu jauniešu pagātnē atklājās kautkas tuvs, radniecīgs. Abi bija dzīves pabērņi.

Likās, ka tas atbalsojās arī Annīnas sirdī. Pie Gaujas tilta viņa teica: — Tur nāk kāds pretī. Ņem mani zem rokas, kā noteikts.

Amālijas dēls pats bija par to jau domājis. Cik viņa jauka, cik apzinīga! Kad paņēma, negribējās vairs vaļā laist. Viņš aicināja: — Paiesimies vēl pa krastmalu līdz vecai kapsētai. Nakts ir tik jauka un vienam ar lapiņu paku rokā nav labi nakts laikā pa pilsētu staigāt. Tur kapsētā zied jau zilie koki. Pasēdēsim uz solīna . ..— Pēdējais vārds, pielāgojoties Annīnas valodai, izskanēja tīri valmieriski. Viņa nepretojās.

Pilsēta dusēja pavasarīgos sapņos. Vecā kapsēta upes augstajā krastā, bija ietērpta svaigā zaļumā un ceriņziedu smaržā. Biezie krūmi pār aizmirstajām kapu kopām noliecās tik kupli kā zilas buķetes. Aiz viena no tādiem nakts romantikas aizkariem apsēdās vēlie staigātāji.

Pussatrunējušais soliņš bija īss un šaurs. Sēdētājiem nācās ciešāk saspiesties kopā, lai viens vai otrs nenoveltos zemē. No skaidrajām debesīm spīdēja pilns mēness un sidraboja Gaujas straumi, kas vienīgā bez rimas un stājas plūda tur lejā, nakts dziļā klusumā.

Dabas skaistumu vērojot, klusuma bridis iestājās arī zem ceriņu krūma. Amālijas dēls domāja, ka nu būtu pienācis laiks pasniegt šokolādes tāfeli, bet tā uzreiz neatrada īstos pavadvārdus tādai ceremonijai un tāpēc lūgšus ierunājās: — Anni, ja mani kādreiz noķertu ar lapiņām, vai sarkano karogu fabrikas skurstenī velkot, vai tad tu nāktu man ķurmī līdz un ne​aizmirstu mani? Saki to no tiesas!

Annīna brītiņu pārdomāja. Tā bija droša zīme, ka viņa šo jautājumu ņēma nopietni pie sirds. — Es zinu, ka tevi nenoķers — nāca atbilde. — Tu esi gudrāks par viņiem. Bet lai vai kas gadītos, tevi es nekad neaizmirsīšu… Šo lielo atzīšanos vajadzēja apzīmogot. Lielais brīdis bija klāt! Viegla roka maigi apkampa Annīnas plecu, lai ar mīlestības magnētu pievilktu viņu vēl tuvāk sev klāt. Bet… tieši tai brīdī pavisam tuvu atskanēja kāda rupja aizsmakusi balss: — Pagaidi, Pēter! Man gribas atviegloties. Te, pie krūma, būs īstā vieta …

Soļi, kas tuvojās no Ripas puses, apstājās. Pēteris atbildēja, ka viņš arī pie tās pašas reizes varētu to izdarīt. Mīlnieku pāris sastinga. Sīka, silta strūkliņa tecēja Annīnai uz muguras. Miķelis gribēja kliegt, grābt, kauties ar abiem reizē, bet proklamāciju paciņa to neatļāva. Bezkaunība kļuva vēl lielāka — viņi to darīja ar troksni, itkā viens ar otru sacenzdamies. Aiziedams pirmais teica:— Ir gan Valmierā dūšīgas maukas! Puikas lai nerādās tuvumā. Bet es dabūju par visu savu naudu . .. Otrais iesmējās un nospļāvās.

Tad Annina, kā odzes dzelta, pielēca kājās. Viņa visa drebēja, izraudamās no maigajām rokām.— Un tu mani neaizstāvēji! …— izmisuma pilns čuksts izlauzās pār viņas lūpām. Nākamajā mirklī viņa bija jau prom.

Dumjas asaras Amālijas dēlam saskrēja acīs. Viņš ķēra ar roku ķešā, lai izvilktu mutautiņu, bet pirksti atdūrās pret salauzīto šokolādes tāfelīti.

Viņa bija prom.

Ripa Kopš tās liktenīgās nakts Annīna bija pazudusi. Amālijas dēls viņu meklēja gan pulciņu sanāksmēs, kur dalībnieki paši jau lasīja referātus, gan meža sapulcēs, bet velti. Vakaros, pēc darba stundām, viņš centās atrast mazo mājiņu ar balto kaziņu — ari bez sekmēm. Kaziņa tad bija jau iespundēta kūtiņā un Annīna laikam nerādījās pie loga. Beidzot laimējās sadzīt Pupuru ģimenes adresi. Annīna saņēma garu izskaidrošanās vēstuli. Atbilde nepienāca. Tad Amālijas dēls gāja uz briesmīgās katastrofas vietu un sēdēja tur stundām ilgi. Viņš domāja, cieta un izdomāja, ka bez Annīnas un mīlestības dzīvošanas un cīnīšanās nebūs. Bet ko līdzēja tāds prātīgs slēdziens — mīlestība bija, Annīnas nebija. Kā zelta zivtiņa Gaujas dzelmē, tā viņa nu šķita pazudusi uz visiem laikiem. Vai labāk nebūtu darīt tāpat — ielekt un pazust?

Biedri un draugi manīja, ka Amālijas dēls izbraucis no grambām. Darbu bija daudz — sarkanie karogi jāgādā, jāšuj un jāizkar, proklamācijas jāizbārsta un jāsūta arī uz laukiem, apziņa jānoskaidro.

Amālijas dēls tagad visu aizmirsa, vai saputroja. Šana velti gaidīja savus šūpļa svētkus. Tā bija bīstama slimība.

Kādu vakaru, uz Ripu iedami, Mustis un Omuliņš slimo pamanīja zem vecā ceriņu krūma.

— Miķel! Ko tu te kā mēnessērdzīgs pa kapiem slaisties? Nāc mums līdz uz Ripu!

Par Ripu valmierieši sauca savu māsiņu māju. Tā atradās aiz krūmiem apaugušas pussaliņas turpat lejā, tuvu kapsētai. Kāpēc šo kautrīgi paslēpto mājeli sauca par Ripu, to neviens īsti nezināja pateikt.

Varbūt tāpēc, ka rubuļi tur ripoja iekšā, bet tie, kam rubuļu vairs nebija, ripoja laukā. Kā katra sabiedriska labierīclba — pirts, skola, vai baznīca — šī mīlestības pirkšanas iestāde bija valdīšanas atzīta un lietpratīgi izmantota. Neviens tirgotājs, vai namsaimnieks policijas pristavam Valmierā nesūtīja tik bagātīgas atzinības dāvanas kā Ripas saimniece, ko netaisnīgi sauca par Čūsku veceni. Tā gan nevajadzēja darīt, jo viņa bija devīga, labas dabas pret visiem naudīgiem vīriešiem un gadu arī vēl nebija tik daudz. Nelāgu apzīmējumu gan varētu dot lielajam krievu chalujam Buļbam, kas no plostiem bija pievākts cilvēku ārā sviešanai un daudziem nodarīja nepatikšanas.

Taupīgi un apzinīgi dzīvodams, Miķelis Amālijas dēls vēl nekad nebija tādā vietā bijis. Tīri pedagoģisku apsvērumu dēļ savus audzēkņus turp veda jaunais skolotājs Kļava. Viņš bija tikko beidzis skolotāju institūtu Krievijā, nesa kokardi pie cepures, spožas pogas pie tužurkas, un atzina jaunlaiku audzināšanas uzskatus. Ar vecāko klašu audzēkņiem pilsētas skolā viņš sadzīvoja kā ar sev līdzīgiem. Tā nu bija atgadījies, ka kādā vaļsirdīgā brīdī, personīgas intereses dzīts, lempīgais Mustis ievaicājies:— Cik reiz ta paš pa dien ļurkā?— Kļava tūlīt saprata, ka onanisma netikuma ķertais puisis jāglābj, viņa interesi ievirzot dabīgākā gultnē. Puiši jau bija tajos gados, ka tā varēja katram gadīties. Un ja negadītos, apdraudētā stāvoklī atrastos skolu meitenes, kuras nebija no koka vai akmens. Tāpēc puišus veda uz Ripu, kur tie nekādu publisku skandālu nevarēja sagādāt. Nebija jau viņiem naudas ko iztērēt, un ja kāda saprašanās tur notika, tad tikai aiz sieviešu līdzcietības vai savstarpējam simpātijām. Šoreiz abi aicinātāji nesa naudu ķešā. Tā bija no laukiem saņemtā skolas nauda, ko inspektors prasīja samaksāt pirms eksāmenu sākuma. Bet puiši sagāja kopā, prātīgi apspriedās un nolēma: revolūcija ir jau tik tuvu, ka nekādi eksāmeni vairs nebūs vajadzīgi. Tēvu kaltie rubulīši jādzer nost un jāsagatavojas cīņai.

Ko Miķelis Amālijas dēls, progresīvs būdams, tur varēja iebilst? Uz to pusi jau gāja. Viņš cēlās no savām bēdām un sekoja abiem optimistiem. Iedzert, apreibt, aizmirst pasauli bez lēciena Gaujas dzelmē … tas vismaz neapdraudēja ar nāvīgām sekām. Viņš gan zināja, ka žūpot nav apzinīgs darbs, bet tikai šo vienu vienīgu reizi tā notiks. Lai tad Annīna dabū zināt, kādā postā un nelaimē viņu aiz pārsteidzības iegrūdusi. ..

Pie Ripas durvīm Mustis dūšīgi raustīja lielu kloķi un iekšā skanēja tāds kā mērens kapu zvans.

Katru vis tur neielaida. Plostnieki vairāk kāvās un lauza mēbeles, nekā samaksāja. Skolniekus pieskaitīja godīgiem kundēm, kaut gan Čūsku vecenei no viņiem atlēca maz labuma. Bet, kā jau teikts, viņai bija laba sirds, viņa domāja arī par tiem kundēm, kas te ar saviem devumiem nāks pēc vairākiem gadiem, un tad, kad naudīgie patērētāji negaidīja savu kārtu, ļāva meitenēm paamizēties ar izglītotiem jaunekļiem.

Lielajā istabā pie galdiņiem sēdēja daži dzērāji ar savām mīļākām. Viņām patika kavalieriem klēpī sēdēt. Tur tās ķiķinājās, cilāja kājas, ķērās ap kaklu itkā aiz lielas mīlestības, bet bija puslīdz pieklājīgi apsegušās. Ienācēji apmetās savrup, pasūtīja iestiprinājumus. Tos atnesa pati Čūsku vecene, pinkaina melnmate, kas tik veca nemaz neizskatījās. Galdā parādījās vodka, alus un ripiņās sagriezta tējdesa. Viņa lika mielastu tūlīt samaksāt un novēlēja lustīgu amizieri. Draudzenes bija bez aicinājuma klāt. Miķelim klēpī apsēdās tāda maza, apaļīga un dipīga vabolīte, ko sauca par Murmulīti. Iedomas, vai īstenība — kas to lai izšķir, bet Miķelim likās, ka viņā ir kautkas līdzīgs Annīnai. Šausmas! Ja viņa te kādreiz atrastos …

Ar vienu guldzienu nelaimīgais izrija visu prāvo vodkas glāzi.

— Neraudi, puisīt!— iesaucās Murmulīte, sava kavaliera mitrās acis viegli noslaucīdama.— Gan es tevi izārstēšu! Piespied tik mani ciešāk pie vestes!. ..

Pārējie iesmējās un sadzēra tubrālības. Blakus istabā kāds strinkšķināja balalaiku un sievietes balss spiedza: Grēko, papiņ, grēko vien, Kamēr kauli kapā lien!

Par to vellam maktens prieks, Ka tu esi grēcinieks.

Un no tādu grēkošan Tiek savs labums tev un man . ..

Nu dzēra alu. Tas bija sūrs, bet vēss un nepieciešams šāda vietā, kur karsti sievieši tik cieši glaudās klāt. Tā garā, šķelmīgā šķiesta kutināja Musti un skaitīja kā no pātaru grāmatas: Valdi savu grifeli, Nenoduri bifeli! . ..

Omuliņa dāma laikam no dabas bija mazrunīga, tikai berzējās, smaidīja un pieprasīja atkal kādu šļuku vodkas. Viņi dzēra, piekoda desu, un meņģējās. Murmulīte pēkšņi pačukstēja: — Iesim mīlēties .. .

— Tepat, tepat jau var — Miķelis Amālijas dēls pretojās.

— Runā kā negudrs!— Murmulīte iesaucās.— Vai es uz grīdu, vai galdu lai gulstos? Man pašai ir savs pieņemšanas kabinets! Tik liels un nepiedzīvojis! Vai tad tu neko vēl nesaproti no mīlestības?

Prozit!

No mīlestības … kas tur nu liels ko saprast? Ko tā auša runā? Nepiedzīvojis, kabinets? . ..

Nesakarīgas domas jaucās Miķeļa Amālijas dēla galvā.

Tai brīdī no sānu istabas iznāca Buļba. Smags un spalvains ka lācis, sarkanā, no biksēm izlaistā kreklā ar atlocītām piedurknēm un vaļēju kaklu, viņš tūlīt iedvesa cieņu smagas dūres un stipra ceļgala sapratējiem. Pats strinkšķināja un pats dziedāja kopējiem priekiem: Vņiz po matuške, po Volge . .. Balss skanēja kā ērģeles, plaši un vareni. Miķelis Amālijas dēls to dzirdēja kā pa sapņiem. Dziesma vēl nebija beigusies, kad tur sānu istabā kāda balss izmisusi iesaucās: — Kur mans naudas muķis? Pazudis! Izvilkts! Atdod!.. .

Bu|ba iegāja lietu izmeklēt, bet tūlīt iznāca atpakaļ, kādu veci aiz apkakles stiepdams uz izejas pusi.

Miķelis izberzēja acis — vai tur spokojās? Nē! Nu viņš atcerējās ari to balsi. Vecis vēl arvien sauca pēc sava pazudušā muķa. Dievs augstais! … Tas jau bija vecais pērminderis Baucis, kura priekšā viņš kādreiz skaitīja galvas gabalu par pakārto Absalonu un viņš uzdevās par tēvu … Būs laikam bullēnu pārdevis. Glābt viņu? Nē! Kam toreiz viņš nabaga Miķelīšam nedeva nevienu ābolu? Lai ripo laukā!…

No patukšotās istabas iznāca skaistā Pusmuca, kā šī sārtā, apaļīgā meita te bija iesaukta. Viņa pūta gaisā papirosu dūmus un sūdzējās: — Tas lauku papus gribēja ap mani par brīvo knaibīties. Skat, kāds miņķins! Lai nu pūš stabulīti! Nekur sūdzēties viņš neies — bail būs no blamāžas. Lai nu čūpstina īkšķi un zin, ka lustes maksā naudu!

Kad vecais grēcinieks bija izsviests svaigā gaisā, Miķelis Amālijas dēls nojauta, ka pienācis arī viņa laiks ar godu pazust no viesmīlīgās pajumtes. Galva griezās riņķī, tā kā divas Murmulītes jau sēdēja klēpī, istaba šūpojās kā pa Lieldienām un no tādas šūpošanās sametās nelaba dūša. Viņš piespieda plaukstu pie krūtīm — deņķelbuķis vēl atradās savā vietā. Tā kā pa mākoņiem brizdams, kā klusāku vietu meklēdams, Miķelis Amālijas dēls izmanījās laukā. Ardievu, neaizmirstamā Ripa!

Medalis par centību Nākamā rītā Miķelis atmodās policijas aresta telpā. Uz kailas dēļu lāviņas viņš tur bija izstiepts taisns kā zutis. Pa augsto, aizrestoto lodziņu vajadzēja iespīdēt saulei, bet kā lai tā tiktu iekšā, ja ārpus restēm bija piekārta bleķa kaste? Likās, ka .tuvojas jau brokasta laiks, kad principālam un zeļļam jāpasniedz tēja. Nu gan būs ķeza! Viņam pašam ēst vēl nemaz negribējās. Galva sāpēja, mute kalta, nelaba dūša. Kāds velns viņu te bija ierāvis un iespundējis itin kā kādu noziedznieku?

Tas velns nebija ilgi jāgaida. Viņš izskatījās akurāt pēc pazīstamā gorpdovoja Soboļa, pateica zdrastu un aicināja arestantu uz kanceleju.

— Nav laika! — Miķelis pretojās. — Bode jau atvērta. Kundes gaida . ..

— Nāc vien līdz, putniņ! Bez protokola šoreiz neizspruksi. Kam vāļājies pa ielu un apvēmi dakteram Gincinbergam sienmali?

— Bļachina kungs nummur trīs, tas nebūšu es! Ja es tas būtu, tad es to atcerētos. To šoreiz būs izdarījis kāds cits nelietis. Šāds iebildums Soboļu nepārliecināja.

— Kā tevi sauc, kuņas dēls?

— Vanags, Miķelis . ..

— Zinu jau, zinu. Bet kāds ir tēva vārds? Ak Amālijs? Diezgan neparasts. Bet tiktāl pareizi.

Kristīts esi? Lasīt un rakstīt proti? Bodē strādā? Un tāds izglītots, jauns cilvēks man jāvelk kā kaujams lops uz častoku. .. Kam tu, maitas gabals, ņēmi tik daudz iekšā, ja nevari saturēt? Kam gānījies uz ielas?

Miķelis vēl liedzās. Uz galda viņš ieraudzīja karafi ar ūdeni, paķēra to un izdzēra tukšu, ka noklunkšēja vien.

— Redzat nu, bļachina kungs nummur trīs! Ja es būtu tik daudz dzēris, izgājis šonakt neesmu, vai tad tagad vēl spētu veselu karafi iedzert? Mans vēders nav muca . ..

— Ir muca, vai nav muca — Sobolis smējās — bet mani tu, proc- hvost, ar pochmejām ap stūri neapvedīsi. Palūk, kur pie sienas karājas cara bilde! Te tu esi tikpat kā Dieva kunga priekšā. Nemelo!

Kāpēc tad gāzies garšjaukus, ja biji skaidrā? ..

Varena doma iekrita Miķeļa apjukušajās smadzenēs. Kā visi lieli atradumi, tā bija tikpat skaidra, cik vienkārša.

— Jūsu labdzimtība — viņš teica — Dieva un cara priekšā es tagad atzīšos pēc vislabākās sirdsapziņas. Un lūdzu ierakstat visu uz mata, kā tas bija un notika. Eju, steidzos un piepeži ieraugu — gandrīz jau zem pašas kājas uz trotuāra gu| pastmarka. īsta, jauna pastmarka ar visas krievu zemes ķeizara Nikolaja otrā galvu virsū! Tas ir — tā galva tur uzmālēta, bet tomēr īsta — var pazīt. Es aiz uztraukuma un paniskām jūtām negribu likt caram kāju virsū, bet kā steigā lecu, tā novēlos kā maiss gar zemi. Paldies Dievam, cars izglāba, bet man tāds belziens pa galvu un māgu, ka saprašana pagalam un viss nāk atpakaļ… Tā tas bija, jūsu augstdzimtība! Ne sevis pēc kritu un cietu! Točno tā uzrakstat…

Kad policijas pristavs šo protokolu lasīja, lai vainīgam uzliktu naudas sodu, ari viņam ļoti vērtīga doma iešāvās galvā. Lai pavairotu un nostiprinātu uzticamo pavalstnieku skaitu, gubernātors bija pieprasījis to Valmieras iemītnieku sarakstu, kuri būtu apbalvojami ar medāli par centību valsts labā.

Atskaitot namsaimniekus un lielākos tirgoņus, tādus nebija viegli sameklēt. Pat uz pilsētas un valsts ierēdņiem vairs nevarēja droši paļauties. Uz namsaimniekiem un tirgotājiem pristavam bija zobs. No viņiem gan dažus rubļus varēja izplēst, kad gorodovojs ieradās pie katra mājās ar ziedojumu listi baznīciņas celšanai pie Rīgas stacijas. Tai baznīciņai tur vajadzēja liecināt par cara Aleksandra III brīnišķīgo izglābšanos dzelzceļa katastrofā pie Borķiem. Bet kad pienāca Ziemas svētki un Jaungads, cik tad tie skopuļi ielika kuvēros sava augstākā priekšnieka apsveikšanai? Jeibogu, kauns bija par to labākā sabiedrībā runāt. Pats birģermeistars Georgs Henšels, kam pienācās dot citiem patriotisku priekšzīmi,

atsūtīja tikai 50 rubļus! No kā pristavs lai dzīvo, samaksā savu draudzeņu rēķinus un veicina valsts monopola ienākumus? Nupat ir pienācis īstais laiks tiem vāciešiem, kuņas dēliem, parādīt, kam te ir vara un teikšana rokās. Te, šini protokolā, bija pirmais īstais patriots jau atrasts. Uz Sobo|a ienestās lapas augšējā stūra pristavs Mokrozādovs uzrakstīja: Stādīt priekšā apbalvošanai ar medāli par centību.— Cilvēks, kas tik pamatīgi dzēra, nevarēja būt politiski neuzticams.

Sameklēja vēl divus, kuri bija izteikuši vēlēšanos no vācu ticības pāriet krievu pareizā ticībā. Tas viens to darīja, cerēdams par lētāku naudu tikt pie sava zemes gabaliņa. Tas otrais bija neizārstējams žūpa, kam nepietika ar traktieriem vien. Svētdienās viņš neatlaidīgi lavījās ari pie Dieva galda, ņēma tur pilnu muti svētā vīna, un turpmāk to gribēja darīt divās baznīcās. Viņiem pievienoja divus krievus — pasta činavnie- kus, kuru domāšanu arī bija apskaidrojusi tā pati laimīgā pastmarka ar Nikolaja II ģīmi.

Viens no viņiem bija atteicies sist caram ar zīmogu pa galvu un otrs, to manīdams, teicis:— Praviļņo!

Pareizi darīts! Lai iznāktu apaļš pusducis, apbalvojamiem vēl pievienoja bļachinu Nr. 3— Ņikitu SoboliSoboļeviču, kas jau pēc sava amata centās valsts labā un bija pristavam iztapīgs. Ar tiem Valmierai pietika. Nevienu vācieti! Lai tie svoloči noskatās un pamācās kā jāgodina krievu valdīšana . ..

Pristavs Mokrozādovs noteica, ka medāļi jāizdala pilsētas valdē, svinīgā sēdē, kur birģermeistaram apbalvotie jāapsveic no pilsētas puses un jāizsaka prieks par tādu pagodinājumu Valmierai. Ārstiem bija dots slepens norādījums — neizsniegt Henšelam viltus apliecības par galvas vai māgas sāpēm ap to laiku, kad jānotiek ceremonijai. Pažarnieku pūtēji ar policijas pavēli bija norīkoti pie pilsētas nama, lai tur pūstu jautrus maršus. Izdzirduši pūtienus un ieraudzījuši trīskrāsainos karogus pie namiem, ļaudis tad pulcēsies kopā un sauks: Urrā! kur tas vajadzīgs.

Tā arī notika. Valmieras naudinieki, vācieši un latvieši, pēc izskata un runām vareni patrioti, todien palika tukšā. Birģeļu meistars Henšels ieģērbās tumšās sēru drēbēs un gāja kā uz kaušanu. Tik smagi viņš un visi Valmieras cunftīgie vēl nekad nebija izpliķēti. Sasodītais krievs! Vai uz tām pašām Borķu brīnumu listēm jau nebija izspiestas smukas summas, bet policijā paklusām runāja, ka lielo tiesu Mokrozādovs paturējis pie sevis. Jāmeklē iespaidīgāki sakari ar gubernātoru, jāgādā, 1 ai viņš drīzāk lauztu sprandu . ..

Par centību apbalvojamie stāvēja kā zaldāti rindā. Bārdainais žūpa bija manāmi apcirpts, činavnieki savos mundieros izstiepušies kā diegi un pašā rindas galā, niķīgi smīnēdams pēc iespējas taisni turējās Miķelis Amālijas dēls. Zālē sēdēja ari viņa principāls, nabaga Lācarus — kā ļaudis smējās. Tas bija liels pagodinājums viņa puszeļļam.

Kad pristavs Mokrozādovs paša gubernatora uzdevumā bija godam nopelnītos medāļus piespraudis pie centīgo patriotu krūtīm un Bože, carja chraņī! nopūsts, Henšeļam vajadzēja teikt savu apsveikšanas runu. Nekur viņš vairs nevarēja sprukt, tāpēc piesarka, nopūtās un teica: — Jūsu augstdzimtība, visu cienītais un mīļotais pristava kungs! Mūsu pilsētas likumīgā, augsti godātā rāte un jaunapbalvotie Valmieras patrioti! Dziļā aizkustinājumā, bezgalīga padevībā caram un tēvijai, mana skaistā pilsēta apsveic savus medāļiem greznotos dēlus un apsolās sekot viņu priekšzīmei priekos un bēdās. ..

Birģermeistars runu gribēja vēl turpināt, norādot uz vācu augstās kultūras neapšaubāmo iespaidu šīs pilsētas celšanā un augšanā, bet tai brīdī viņa skats neviļus sastapās ar Miķeļa Amālijas dēla bezkaunīgo smīnu. Henšels zināja, ko šis karātavu putns bija darījis pie ugunsdzēsēju torņa. Aiz dusmām birģermeistaram dūša apšķebinājās, mēle samežģījās, un tikai ar pūlēm viņš uzsāka: — Lai dzīvo cars un Krievija! Urrā!

Rātes kungi atkārtoja: Urrā! Urrā! Urrā! Pažarnieku pūtēji pūta spožos misiņa ragos: Slavējies, slavējies, krievzemes car!

Dieva mums dāvātais car-valdiniek! …

Bļahins Nr. 3, tādās lietās vairāk prasdams, štrami pacēla roku pie dienesta cepures un visu apbalvoto vārdā izteica pazemīgu pateicību pristavain, gubernātoram, caram un visai pareizticīgai tautai.

Rātsnama pagalmā sastādījās gājiens, lai pa galveno ielu dotos cauri pilsētai uz zaldātu kazarmām.

Vecākie skolnieki bija izbraukuši, vai saslimuši, tāpēc gar ielas malām stāvēja pirmziemnieki. Viņi vicināja ar papīra karodziņiem un sauca: Urrā! Pūtēji pūta: Gei, slaveņe, ješčo naša Reč svobodno ļjotšā! …

Tā laikam bija pagadījies, ka pirmā pārī aiz pristava un birģermeistara soļoja Miķelis un SobolisSoboļevičs. Pēdējais paklusām teica savam blakus gājējam: — Nu, ko tu saki, kuņas dēls? Vai es tev neuzrakstīju lielisku protokolu? Neviens cits to nevarētu izdarīt! Tad nu proties, kas tev darāms, un neaizmirsti mani nevienos svētkos…

— Pazemīgi pateicos!— Amālijas dēls sakampa Soboļa roku.— Kā nu tādas lietas var aizmirst?

Līdz kapam, līdz jūsu augstdzimtības kapam to atcerēšos!

Pie kazarmām stāvēja armija un kāds poručiks, vai podporučiks skaļi un skarbi, itka sakaitināta suņa rējieni, komandēja: — Smirrno! Par godu caram — par godu tēvijai — par godu apbal​votiem — rota, pļī!

Atskanēja šāvieni, no kuriem sabijās liels kovārņu bars un daži mazak piedzīvojuši svinību dalībnieki. Viņu bailes drīz pārvērtās priekā. Munsturēšanas laukums bija sagatavots par danču placi. Pie labas ragu mūzikas tur valmierieši varēja izlēkāties gluži par brīvu un valmierietes paamizēties ar varonīgajiem Vaņkām un Koļkām.

Prieka asaras tikko valdīdams, bodnieks Lācars ilgi kratīja roku savam apakšniekam un teica:— Tas ir liels gods un reklāma visai tirgotavai! Tagad tu esi pilns zellis un saņemsi pilnu algu.

Tikai viens mazs, bet draudīgs mākonītis Miķeļam Amālijas dēlam aizēnoja šo saulaino dienu. Kad viņš, ar jauno medāli pie krūtīm, spiedās cauri |aužu drūzmai uz mājas pusi, aiz muguras kāds iešņācās: — Nolādēts spiegs un nodevējs …

Masu sapulcēšana Jau nākamā dienā mazais mākonītis izšķīla draudīgus zibeņus pār Miķeļa Amālijas dēla galvu. Dr. Horns, kas viņu bija uzvedis uz apzinības ceļa, tagad paziņoja, ka tas būšot jāatstāj, līdz galam nenostaigāts. Dr. Horns gan pats neticot, ka baumām par nodevību un spiegošanu būtu kāds nopietnāks pamats, bet tāda apbalvošana esot masām grūti izprotama un tāda medāļa pieņemšana, viegli izsakoties, jāuzskatot par neapzinīgu rīcību. Tāpēc ierašanās pulciņos un masu sapulcēs Amālijas dēlam nu esot aizliegta.

Tas bija patiesi smags trieciens cerību pilnajam revolucionāram ar neaptraipītu sirdsapziņu. Dr. Horns taču zināja, kā viss tas bija noticis. Policijā tagad valdīja pārliecība, ka Miķelis Amālijas dēls ir politiski uzticams kā stipra klints bangainā jūrā. Lapiņas pie viņa nu varētu novietot veseliem vezumiem.

Aģitātoram ari viņš labprāt dotu drošas naktsmājas un pats uzņemtos bīstamākos uzdevumus revolūcijas labā. Dr. Horns sita sev pa krūtīm un vēlreiz apliecināja, ka visu to saprotot, bet nevarot sacelties pret komitejas.un masu gribu. Vai viņš saprata, ko īsti nozīmēja tāds lēmums Amālijas dēla dzīvē? Ko domās Annīna, kad viņa par šo negodu dabūs zināt? Kur un kā lai viņš turpina noskaidrot savu apziņu? Viņa teiks: ardievu uz visu mūžu! … Un vai tā nevar notikt? Arī Annīna piekrita uzskatam, ka spiegi ir bīstami kaitēkļi, kas jāsit nost kā traki suņi … Tas jau nu viņam bija tikpat kā nāves spriedums, ko katrs bende, kas nav par slinku, tagad varēja izpildīt! Kā gan līdz šim viņš vēl nebija sapratis, ko īsti nozīmē masas?

Nu izrādījās, ka šīs aizdomas ir visspēcīgas un spriedumi nepārsūdzami. Cilvēku un viņa patiesību tādi spriedumi varēja iznicināt kā sīku skudriņu, kurai vienaldzīgi uzkāpj ar kāju . ..

Miķelis runāja ar Omuliņu, kas cītīgi lasīja visjaunākās grāmatas, aizmirsdams savus skolas darbus.

Pats viņš ari bija uzrakstījis dažus dzejoļus. Omuliņš gribēja kļūt par dzejnieku un idejisku cīnītāju — apmēram tādu kā Rainis — bet masām vēl īsti neticēja un no Miķeļa tūlīt novērsās. Sava drauga nelaimē viņš izšķīra divas lietas — masas un mīlestību. Masas nevarēja mīlēt, bet iztikt bez tām ari nevarēja. Ar ko tad taisīs revolūciju, kā tiks pie jaunās pasaules? Masas bija jāpadara apzinīgas un jāvada ar ideju.

Pār melnām dzelmēm, caur tumšiem mežiem Es vedīšu tevi, mana karaļmeita — mana idejai .. .

Tā viņš bija uzrakstījis kādā dzejolī, ko vācu būchhandlers, vecais Treys, atteicās iespiest savā baznīcas lapelē. Mīlēt varēja sievieti un ideju, kas abas vienas kārtas. Kam pašam sava brūte un ideja, kā viņam, tam viegli dzīvot un cīnīties.

Ko tāds padoms līdzēja Miķeļam, kam patreiz nebija ne brūtes, ne idejas, bet masas cēlās pret viņu kā melns mākonis! Aprunājoties ar Musti noskaidrojās, ka bez brūtes var gluži labi iztikt, ja aiziet uz Ripu, un masas nav nemaz vajadzīgas. Lai viņas taisa to revolūciju — kas tur ko iebilst? Kad uztaisīs, tiks visiem, bet vai tāpēc visiem jāskrien līdz un jābāž galva karātavu cilpā?

Par vispārizglītojošiem jautājumiem labprāt runāja arī vecais frizieris Ķiploks. Savu amatu viņš bija ilgi mācījies žīda Cukerbauma salonā, kur virs durvīm karājās liela šilte ar uzrakstu: Matu un bardas graisischana. Tagad viņš pats bija meistars ar izkārtni: Kungu parikmac- hers. Vecais vīrs ar vērtīgiem novērojumiem cilvēku sadzīvē, Miķeli, matus apcirpdams, arvien pamācīja kā savu dēlu un šoreiz teica tā: — Ja tu, jauns cilvēks būdams, esi iemīlējies, tad zini, ka katrai sievietei ir divas puses: no ārpuses viņa izskatās kā zelta zivtiņa, vai tīrais eņģelis, par ko rakstīts dziesmu grāmatā, bet no iekšpuses, ziniski raugoties, tur atklājas tikai jēla gaļa un desas, ko grūti iemīlēt. Masas — tas ir ērmots vārds, kas visvairāk atgādina mālus. Kurš meistars tiek klāt, tas maisa un mūrē pēc savas patikas…

Miķelim tur bija ko pārdomāt. Par zaudēto Annīnu sērojot, ziniska puse viņam bija pavisam aizmirsusies. Patiesi — stingri ziniski raugoties, iemīļotās bilde vairs neizskatījās tik pievilcīga kā agrāk.

Ja viņu nelaida klāt pie revolūcijas taisīšanas, tad masas jau varēja sapulcināt arī Šanas biedrībā un mīcīt, tā sakot, uz idejas pamatiem. Vientulīga, izstumta un aizmirsta dzīve, kādu dzīvojot svētie tuksnesī,

Miķelim Amālijas dēlam vairs nederēja. Satrauktais laiks un jaunie spēki asinīs prasīja darboša​nos.

Atjaunoto darbu sāka ar masu sapulcēšanos. Bez masām — nekust! Jāpulcē bija tie sabiedriskie elementi, kas palikuši ārpus apzinīgās kustības. Jābūt kā tam kāzu rīkotājam, kas izgāja uz lielceļa un sauca:— Nākat nu šurp visi, kas nebijāt izredzēti! Tā Kunga namā ir rūmes diezgan. .. Patiesību sakot, tā nu gan nevarēja teikt. Lai netraucētu meža sapulces, Šanas sapulcēšana bija paredzēta priekšnieka istabelē, vai plašākos apmēros uz bēniņiem. Kad sanāca draugi un paziņas, tiem pievienojās ari Dr. Horns kā līdzdibinātājs un likumu padomnieks. Par istabeli vairs nebija ko domāt. Bēniņi pielīda tik pilni ar ziņkārīgiem ļaudīm, ka radās nopietnas bažas, vai neielūzīs vērbaļķi ar visiem griestiem. Lai tas nenotiktu, smagākie pieturējās pie jumta kārtīm, tikai Čugunzellis nebija pierunājams kautkur ciešāk pieturēties. Viņš strādāja miesnieku meistara Grasmaņa lopu kautuvē, baroja viņa nikno asinssuni, pa savam paradumam nevaldāmi kratījās ar visu augumu un — vietā, vai nevietā — sauca:— Smērē beigts! … Puikas uz ielām par viņu smējās, skrēja pakaļ un ņirgājās, kā kurais prata. Tad Čugunzellis grāba pirmo akmeni, kas pie rokas pagadījās, un svieda — acs vai galva! Citā reizē viņš bija miermīlīgāks par savu valodu.

Sapulcēto vadīšanu uzņēmās Dr. Horns. Viņš ziņoja, kas tā par biedrību, ko visu tajā var darīt, un ka Sanas dabīgā priekšnieka iecelšana jau notikusi.

— Smērē beigts!— iesaucās Čugunzellis, labu vien gribēdams.

Diemžēl, citādās domās bija skroderis Tupzaķis. Viņš slepeni piederēja pie kreisā spārna, bija atnācis izlūkošanas nolūkā, un apgalvoja, ka šinīs laikos bez politikas nevarot iztikt. Iecelšanas izdara cara vara. Tagad visur jānotiek vēlēšanām, tā sakot — tautas gribai. Priekšnieks jāievēl ar vispārīgu nobalsošanu.

Tas nu bija par daudz. Likumīgie dibinātāji protestēja, Tupzaķim bija noorganizēti savi piekritēji. Čugunzellis sauca savu saucamo. Bēniņos bija ieklīdis arī pavieglais vientiesitis, ar palamu Pinīmari.

Viņš tikai smējās par visu to teijāteri un smiešanu neviens nevarēja noliegt. Dr. Horns izpūlējās pēc visiem likuma punktiem ievest kautkādu kārtību, bet viņam tas neizdevās. Tad dabīgais priekšnieks Miķelis Amālijas dēls saskaitās, atvēra muti un teica: — Čabatas, jūs visi, kas te sanākuši! Kā sauc tos, kas Sanu atrada un nodibināja? Kas viņu pirmie apšpricēja, lai zeļ, zied un kuplo? Kam, galu galā, te pieder teikšana un vadīšana? . .. Čugunzellis un Pinīmari atkal darija savu darāmo, bet Tupzaķa spēki un pretspēki, klusam laikam pastāvot, sacēla tik negantu troksni, ka Sobolis ar palīgspēkiem drīz vien bija klāt. Aiz piesardzības viņš nelīda uz bēniņiem, toties diktāk sauca no apakšas, lai visi ielenktie ar labu padodas likumīgai varai. Tā tas notika. Kur gan citur viņi vairs varēja glābties kā skurstenī, bet tas bija pārlieku piekvēpis.

Uz častoku soļoja gara rinda, bruņotā apsardzībā, un Čugunzellis bezbēdīgi sauca:— Smērē beigts!

Kas gan bez nedēļas laika tos varēja izpratināt?

Drīz vien izrādījās, ka nekāda pratināšana nav vajadzīga. Saņēmis ziņojumu, ka neatļautā sapulcēšanās notikusi pie uzticamas, apbalvotas personas, pristavs Mokrozādovs lika lūgt Miķeli Amālijas dēlu savā kabinetā.

— Dārgais Michail Amaļjevič — pristavs teica.— Kam tu rīko tik plašas un trokšņainas dzīres mēra laikā? Tā nav labi. Vai daudz izdzērāt? Jā, balodīt,— kas dzer, tas negrēko. Bet esi uzmanīgāks! Citiem arī gribas — visus nepiedzirdīsi. Kas paliek tukšā, nāk sūdzēties un traucē policijas spēkus. Tagad ej un sūti visus mājās izgulēties! Kur mēs te tikdaudz dzērājus liksim? .. .

Miķelis Amālijas dēls pazemīgi pateicās. Šoreiz tā š|ura bija laimīgi izstrēbta.

Neskaidrību skaidrošana Patiesi laimīgā izglābšanās no policijas nagiem Amālijas dēla uzticības akcijas slepenā kustībā tomēr neuzlaboja. Vai tikai viņš savos nodevīgos tīklos tagad negribēja ievilināt vēl citas aprindas, lai tad visus uzreiz iegāztu nelaimē? Dr. Hornam bija uzdots to neuzkrītoši novērot.

Tā kā Sanas dabīgais priekšnieks viens pats neatrada kautcik pieklājīgu izeju no neskaidrā un sarežģītā stāvokļa, viņš aicināja visus dibinātājus uz biedrības lietu apspriešanu.

— Pati Sanas ideja jau neapstrīdāmi liecina, ka mums ir nepārredzamas biedru un biedreņu masas, kas nemitīgi darbojas visās debesspu- sēs,— savā runā teica Omuliņš. Katrs, kam kāda darīšana, vai kāda cita šana izdarīta, gribot vai negribot, ir jau mūsu biedru masā iekritis, kā piliens jūrā. Ja nu visu jūru nevar savākt kopa, savaldīt un valdīt ar cilvēka spēkiem, kāpēc tad mums te plunčāties pa sīkām peļķītēm Lācara nama bēniņos? Lai notiek brīva viļņošana Šanas pašu spēkiem visā Sanas plašumā! Te būs tā valdīšana, kas valdīs bez varas, ķildām un apspiešanām — tikai ar savu ideju un jaunā laikmeta garā …

Tā tik bija gaiša galva! Ideju nevar ne atņemt, ne nozagt, ne izbalsot, kad tā laidusi jau tik plašas saknes masā. Grūtāk noskaidrojams izrādījās kāds cits jautājums, kad pie tā ķērās ziniski un reizē progresīvi. Kam tad īsti tagad pienācās tā valdīšana — masām, vai valdoņiem?

Dr. Horns aprādīja, ka tas gudrais vīrs Marks (nevis Markus, kā Amālijas dēls bija mežā pārklausījies) vadīšanu un valdīšanu nākotnes valstī piešķīris masām, nevis priekšniekiem vai valdniekiem, cariem vai ģenerāļiem. Tas stingri jāievēro arī Sanai. Bet kā tā masa to izdarīs,— tas pagaidām vēl nebija līdz galam ziniski noskaidrots.

Tādam Marksim Mustis noteikti pretojās.— Man tēvam uz laukiem ir nikns bullis — viņš teica.— Kā jau tāds lops, kārpas un badas uz visām pusēm, kur tik tiek klāt. Kād' masa, vai māsa viņ' savaldīs,, ja saimnieks pats neliks riņķ' purna un nevadas pa ganibam? Tas gudrais vīrs gan laikam neko nezin no zemniek' darbim? . ..

Tāda valoda bija smags apvainojums jaunajam pestītājam, kam Dr. Horns ticēja tikpat dedzīgi, kā svētie vecīši pusbībelītei. Katrs burts, ko Markss uzrakstījis, bija nemaldīgs, to neviens mirstīgais nedrīkstēja apšaubīt, lai nekļūtu bīstams kontrrevolucionārs. Musta neapzinība Dr. Hornu dziļi satrauca. Šis vecākās klases skolnieks uzskatīja sevi par izglītotu jaunekli, bet runāja kā pēdējais tumsonis. Dr. Horns vispār atteicās ar tādu neprašu debatēt par nopietnām lietām.

Omuliņš izteicās uzmanīgāk. Viņš gan nebija dzirdējis referātu par masas un individa lomu vēstures attīstībā, tāpat par tā Marksa lielajiem nopelniem vēl maz ko zināja, bet toties kārtīgi lasīja Pēterburgas Avīzes jaunākos numurus, pazina Mazos dundurus un Tālās noskaņas zilā vakarā. Rainis nevarēja būt mazāks un dumjāks revolucionārs par to Marksi, bet viņa dzejās par to, kas un kā valdīs, vēl nekas noteikts nebija lasāms. Viņš gan minēja par tautu, bet masa, liekas, bija cits jēdziens. Tātad šis jautājums vēl nebija degošs un pārsteidzīgi būtu par to lauzt šķēpus, kas ar grūtībām jākaļ un jākrāj izšķirošai cīņai.

Pagaidām lai priekšnieks paliek savā vietā un valda. Vēlāk redzēs kā jārīkojas tālāk.

Miķeļam Amālijas dēlam gluži labi patika padoties šādam izlīgumam. Šanas priekšnieka augsto amatu viņš tik viegli negribēja atdot kādam citam, bet pret Raini un Marksi, ziniski raugoties, nevarēja nostāties. Negribējās arī Dr. Hornu kaitināt. Varbūt, ka viņš spēja bez vainas izstumto atkal iegādāt kādā pulciņā.

Dr. Horns pie beigām puslīdz nomierinājās. Šķiroties viņš uzsvēra, ka apziņas izkopšanai būs vēl jāpatērē daudz pūļu un sviedru aģitācijas druvas līdumniekiem. Nezāles ir selīgas, bet labai sēklai grūti nākas iesakņoties un nest simtkārtīgus augļus. Amālijas dēls šim atzinumam piekrita bez iebildumiem.

Bet ja tā nopietnāk apdomāja — ko visa šī iebildumu apturēšana, piekrišana un padošanās gudru vīru zināšanām viņam deva? Visa plašā Šanas biedrība šitādā stāvoklī bija un nebija. Apziņas noskaidrošana un revolūcijas taisīšana citiem bija, viņam nebija. Annīna šitādā stāvoklī bija un tomēr nebija. Viņas

ārējā bilde vēl glabājās kautkur dziļi, dziļi Amālijas dēla sirds kaktiņā. Un tomēr viņš bija viens! Viens un atstāts bodē, uz ielas, starp pāris draugiem, savā jumta istabelē …

Kādā svētdienas pavakarē Miķelis Valterkalniņā sastapa Musti. Viņš plati pasmaidīja, pameta acis apkārt vai kāds nedzird, un teica:— Vai zini ko, priekšniek? Tā mazā tagad velk ar cit' …

— Kāda mazā?— Miķelis Amālijas dēls drusku apjuka no pārstei​guma.

— Tā pārgaujiet'! Vai nu paš' neatminas?

Ak, kā lai neatminētos! … Miķelis sakampa klumpīgo balamuti aiz piedurknes, norāva uz soliņa, un pavēlēja:— Stāsti, ko zini. Bet visu! Un tikai patiesību!

Mustim tur nebija ne ko slēpt, ne ko melot. Vakarnakt, siltā laikā, viņš bija gājis uz masu sapulci Kauguru vērī, un pārī paņēmis savu draudzeni no Ripas. Nu, to garo Šķiestu, kas prot tik jauki kutināt.

Dakteris Hincenbergs viņai izrakstījis tādu zīmi, ka viss patlaban nav īsti kārtībā. Tāpēc kāds bridis jāatpūšas. Un ko viņi abi tur redz? Kontroles postenī stāv mazā un tāds resnītis ar špicbuka ūsiņām.

Parole zināma, Annina neko, bet špicbuks piesienas. To dāmu nevarot laist tālāk . .. Kāpēc? Uz kāda likuma pamat'? Es esmu viņ's kavaliers! … Ak nepazīstam? Nu, kas par to? Kur tas dzirdēts, ka te, slepenā vietā, kādam priekšā jāstādās? Tad saskaitās arī Šķiesta par tādu apvainojumu.

— Es nav nekāda dāma — viņa saka.— Es ir godīga māsīna, darba cilvēks, un gribu taisīt revolūciju! Bet tevi, glaunais špicbuk, es pazīstu! Murmulītei tu vēl esi parādā par pēdējo reizīti …

Nu tas resnītis biksta Anninu un sūta ātrāk vien prom pēc Horna, lai ši tālāk vairs neklausās.

Atskrien Horns, tūlīt saprot, ka grib viņam atzāģēt, bet nezin vīrs, ko nu darīt. Strādniece ir, tiesības biedroties ir, bet ko teiks masas, ja kāds izp|āpās? Šis diedz prom pie paša aģitātora, spriežas, buras.

Beidzot paziņo: Var nākt tālāk, tikai jānozvērās, ka kundēm neko neizmuldēs. Kas tur ko nezvērēties — nav jau pie altāra, bet mežā. Es nu saku: Kā tu, dakter, apzinīgs cilvēks, tik svarīgu lietu liedzi masām izlemt un skrēji pie saimnieka, lai tas rīkojas? Vai vēl atminies vecā Musta bulli? . ..

Visi tie sīkumi Amālijas dēlam maz interesēja. Viņš steidzās uz māju un tur uz karstām pēdām uzrakstīja Pupuru Annīnai vēl vienu pamatīgu vēstuli. Tanī viņš žēlojās, ka sievietes ir viltīgas un neuzticīgas jau kopš vecā Ādama laikiem paradīzē. Ari tagad vēl tās neko nelabojas, jo rīkojas ar vīriešu sirdīm un labākām jūtām tā, itkā jūtu vietā būtu tukšs gaiss un sirds vietā bleķa gabals, vai vircas pumpītis, kādus var pirkt Lācara bodē. īsto mīlestību izjūt un saprot tikai vīrieši, bet ari ne katrs resnītis ar saskrullētām ūsiņām. Beigās viņš, laikam greizsirdības dīdīts, pieprasīja izsmeļošus paskaidrojumus par veltu cerību došanu un par visu līdz šim laikam notikušo.

Pēc nedēļas pienāca labi pārdomāta un visos sīkumos apsvērta atbilde: Cienīc Kunks. Es tevi no sirc dziļumiem iemiļoju, ka tu biji nabaks un apziniks. Kad nu esi spieks un nodevēš, es nobirdinu pa asariņai un aizeju pie cita sāniem. Neblamierē godigas sievietes. Ardievu. A. P. Miķelis Amālijas dēls nopūtās. Vai to rakstīja viņas ārpuses, vai iekšpuses bilde? Skaidrošana jau tā bija no abām pusēm, bet skaidrība tik viegli nedevās rokā.

Nāves cilpa Cīņa prasīja upurus. Jau vairāki skolēni bija aizturēti ar proklamācijām kabatās, izslēgti no skolām un izraidīti no Valmieras. Strādnieku jauniešus arestēja uz aizdomu, vai denunciāciju pamata, paturēja apcietinājumā un spīdzināja, lai izspiestu atzīšanos un dumpja gatavotāju nodošanu. Runāja par nagu maukšanu un kāju pēdu dedzināšanu, kaut gan neviens tā sakropļots vēl nebija manīts. Namsaimniekiem, kuru mājās policija pārsteidza slepenos pulciņus, nācās maksāt simts un vairāk rubļus soda naudu.

Pristavam Mokrozādovam tā radās jauns ienākuma avots. Pretrevolucionārās cīņas pastiprināšanai viņš saņēma ipašas summas, no kurām kādu daļu sadalīja saviem apakšniekiem un spiegiem par centību.

Pristava rudzi sāka ziedēt zelta skariņām. Šajā Dieva dotā pārticībā viņš atcerējās kādu jaunības dienu mīlestību. Pari dzīves vētrām un gadu desmitiem tā vēl nebija izdzisusi. Svētā Pēterburga, baltās naktis. .. Jauns, elegants kara skolas kadets, itkā parādes marša taktī, soļo pa Ņevas plašo prospektu un zem rokas viņam lido labdzimušo meiteņu institūta audzēkne. Svaiga un tira, kā tikko uzmālēts eņģelis. Viņi apbrīno Admiralitātes garo zelta adatu pari namu jumtiem, gremdējas Krievzemes plašās upes noslēpumainos dziļumos, un čalo un čalo, kā divi kopā saplūduši pavasara strauti. Par neizteicami skaisto dzīvi, par laimi, par mīlestību . .. Ech, Vēročka, Vēročka — kas tās bija par neaizmirstamām naktīm! Un tagad tavs dievišķais Serjoža sava sasodīta uzvārda dēļ nīkst te, svešā čibuku kaktā, kalpo caram un tēvijai, grābj naudu kā velns pasakā, un kļūst arvien vecāks. .. Brīnišķā Vēročka, kamēr nav skanējis kapa zvans, mums vēlreiz jāsastopas!

Apmēram tādā garā uz kroņa blankas pristavs Mokrozādovs uzrakstīja Vēročkai ielūgumu apciemot viņu visā klusībā svināmā piecdesmit gadu jubilejā. Tās nieka dāvanas, ko uzmudinātie gratulanti te sanestu, viņam vairs nebija vajadzīgas. Viņš gribēja būt lepns un šo notikumu izziņot ar atpakaļejošu spēku — lai tad glābjas katrs kā pats zin un māk.

Brīnišķā Vēročka pa to laiku bija jau agrāk paguvusi apvīroties un izšķirties, bērnus nepiedzīvojusi.

Tagad viņa vadīja labdzimušu meiteņu panziju un nelaikā novecoja, jo tas bija dikti nervozs darbs. Un tomēr — Serjožam viņa joprojām bija un palika tā pati balto nakšu brīnišķā Vēročka. Pats viņš arī, laikam aiz nevaļas, līdz šim bija pārticis tikai no draudzenītēm un kārtīgas laulības dzīvei vēl dabūjams.

Ja, dienests nav brālis! Bet nupat bija pienācis pēdējais laiks padomāt arī par sevi.

Par sevi domādams, Mokrozādovs bija paklusām aizrunājis Klingen- dreķa vasarnīcu, vientuļā, bet skaistā vietā, ārpus pilsētas trokšņiem. Septembris nāca ar tumšām naktīm un notarius pats ar ģimeni bija atgriezies pilsētas dzīvoklī. Tā nu iznāca, ka šis piemīlīgi iekārtotais perēklitis klusā un vientuļā vietā akurāt noderēsies Vēročkai, kad viņa iebrauks no Svētās Pēterburgas un ilgosies biežāk sastapties ar savu jaunības draugu.

Cara vietnieka liela jubileja Valmieras krējumam, kā sauca pilsētas naudīgos dūžus, netuvojās kā pārsteigums, bet viņi ar nolūku izlikās, ka to nemana. Nemierīgais laiks prasīja gudru piesardzību, politisku atturību, un skandalozā medāļu dalīšana arī vēl nebija aizmirsta. Ko liks — to darīs, ko prasīs — to dos, bet neko vairāk.

Vēlu vakarā, lietus lāsēm pa jumtu grabinot, pie Miķeļa Amālijas dēla uzkapa Dr. Horns. No sava šefa viņš bija izdibinājis, kad īsti būs tā pristava slepenā jubileja un ka viņš to, pēc visām zīmēm spriežot, vēl slepenāk nosvinēs aizrunātā vasarnīcā, neviena netraucēts. Ievērojot cara kalpa nopelnus revolucionāru vajāšanā, komiteja bija nolēmusi viņu bez dāvanas tomēr neatstāt. Plīst, vai lūzt — sarkanam karogam Mokrozādova jubilejas rītā vajadzēja plīvot uz policijas nama jumta! Izpildīt šo pārdrošo uzdevumu, ko Dr. Horns pats sauca par nāves cilpu, viņš piesolīja Amālijas dēlam. Ja viņam tas izdotos, revolucionārās masas skaidri redzētu, ka ir maldinātas un jauno varoni bez iebildumiem uzņemtu atpakaļ savā klēpi.

Miķeļam Amālijas dēlam šāds aicinājums solīja gan prieku, gan briesmas. Pats galvenais — viņš vēl

nevarēja izprast, kā būs iespējams izpildīt tik sasodīti grūtu un bīstamu revolūcijas uzdevumu? Tāpēc lūdza pāris dienas laika apdomāties, bet atnesto karogu jau paturēja pie sevis. Uz prāva katūna gabala, no kāda agrāk krievu mužiki, bet tagad arī skolnieki un studenti šuva pār biksēm nēsājamus kreklus, vienā pusē bija lieliem, melniem burtiem uzpervēts: Nost caru un patvaldību! Otrā pusē: Lāsts slepkavām! Lai dzīvo Revolūcija! Par tik vērtīgas mantas atrašanu Sobolis dabūtu vismaz 25 rubļus lielu gratifikāciju.

Miķelis par izkāršanu ceļotu bez maksas uz Sibīriju. Izredzes bija spožas, tā sacīt, abām pusēm.

Slepenās jubilejas priekšvakarā Miķelis Rīgas viesnīcā pie alus glāzes tā starp citu ievaicājās Soboļam:— Vai jūsu labdzimtība šonakt dežurē?

— Nē, golubčik, tas šonakt jādara Perepjolkinam. Mēs te varam mierīgi pasēdēt. Viņš goda vīrs, labs cilvēks no galvas līdz kājām, tikai par daudz ņem iekšā. Un tad krīt miegā, kā lācis ziemas guļā.

Dežurēt — atbildīgs darbs, ne tā kā bodē pagrozīties. Jābūt nomoda, kroņa telefons turpat pie sienas, bet šis — kā aizver aci, tā zv^ni vai pašā ausī. ar visiem baznīcas zvaniem! Nekust, kamēr nav dabūjis ar kāju pakaļā! …

— Žēl gan, ka tāds labs cilvēks nav apzinīgs,— Miķelis piemetināja. Kā draugam un medaļas brālim, viņš Soboļam gribēja pastāstīt kādu noslēpumu. Gluži par velti — bet ja laimējas, tas varēja ienest smuku naudu. Lieta tāda, ka Klingendreķa tukšā vasarnīcā jau divus vakarus manīta noslēpumaina gaisma. Tur, droši vien, slēpjas kāds bīstams dumpinieks, notiek apspriedes, vai drukā proklamācijas.

Tas steidzami jānoskaidro. Un kas to izdarīs, tam …

Sobolis pats to labāk zināja, kāda alga tam laimīgajam gaidāma no priekšniecības. Kumoss likās gards un vilinošs, bet cik viegli kāds cits to varēja aizraut no deguna gala!… Kad vēl dažas, ar vodku slepus pastiprinātas, glāzes bija iebaudītas, Sobolis jutās drošs diezgan un atskarta, ka nupat pienācis istais laiks rīkoties. Dienesta uniformā turp vienam doties — tas būtu bīstami. Jārīkojas uzmanīgi, neuzkrītoši. Skriet tagad mājā, tur pārģērbties un sabaidīt sievu ar bērniem — nebūtu gudri darīts. Tad jau labāk pie medāja brāļa klusām pārģērbties, tikai jauno naganu paķert līdz mēteļa kabatā. 25 rubļi — vesela mēneša alga — tā nav uz ielas paceļama nauda! Sievai jauns mētelis jāpērk un mazais ari atkal gaidāms. Ja laimējas krietnāks ķēriens, piedevām var ierasties vēl kāds medālis un paaugstinājums dienestā par vecāko bļahinu …

Aiz tīras draudzības Miķelis šādu plānu ar visām izredzēm sirsnīgi atbalstīja. Viņš visu paturēs stingrā slepenībā. Augumi ir abiem puslīdz vienādi, bikses un mētelis derēs. Protams, ja dumpinieki to dabūtu zināt, viņi izpalīdzīgo Miķeli apēstu bez sāls un rozīnēm. Pat medālis tur neko nelīdzētu. Tāpēc ari Soboļam šāda draudzīga saprašanās jāpatur vis​stingrākā slepenībā.

Tikko bļahins Nr. 3 bija izgājis savās daudzsološajās medībās, Miķelis Amālijas dēls kāpa iekšā viņa zābakos, biksēs un smagajā dienesta mēteli. Tad viņš izlīdzināja plecus, ieskatījās sienas spoguli, piekāra vēl zobenu pie jostas un, itin kā tas Kungs septītā radīšanas dienā, atrada visu labu esam. Līdz Klingendreķa vasarnīcai bija pāris verstes ko iet. Kamēr medāļa brālis tur aizies, izslaistīsies gar logiem un atklās slepeno iemītnieku, var paiet pāris stundas. Ja tur izceļas skandāls, tad var novilkties arī ilgāk, bet uz to nevar paļauties. Sobolis Nr. 2 gluži labi zināja, ka cietumu un policijas telpas, kas atradās vienā namā, pastāvīgi apsargā kāds no kazarmām pēc kārtas atkomandēts zaldātiņš. Tāds tad nesa plinti pār plecu, staigāja pa trotuāru turpu un atpakaļ, bet gorodovojus vaigā nepazina. Ar dienesta mēteli mugurā un sarkano karogu kabatā tur iekļūt nebija grūti. Kaklu varēja lauzt tikai pie Perepjolkina, ja tas vēl nekrāktu.

Ielas bija jau tukšas. Miķelis devās ceļā. "* Drīz pēc tam arī bļachins Nr. 3 sasniedza Klingendreķa pereklīti. Viņš negāja pa ceļu, bet līda pustupus pa krūmiem tik uzmanīgi, kā citkārt rubeņu medībās. Kā tad — divos logos gaisma! Bet aizkari nolaisti, laukā viss tukšs un kluss… Varbūt tomēr kāds paslepus uzmana pagalmu? Drošs, kas drošs — jānoskaita: Otče naš, iže jesī na ņebesī! Tad mauzeri rokā, kurpes nost, un uz pirkstgaliem gar sienmali … Čort, poberi! Logi tik augstu, ka nevar ieskatīties. Kokos šņāc rudens nakts vējš, nekas cits nav sadzirdams. Jārāpjas vien būs augstāk. Klusu, klusu gar notekas rori, bet zimze šaura un slidena. Ar vienu

roku jāsaķer palodze, otrā jātur nagāns. Kungs, stāvi klāt!… Skrrr — bukš! Palodzi nesaķēris, bļachins Nr. 3 smagi noveļas zemē. Tai pašā mirkli tur iekšā atskan sievietes izbaiļu kliedziens, gaisma nodziest, logs atsprāgst vaļā un tumsā kāds bargi sauc:— Rokas augšā!…

Tieši tā saukt bija sagatavojies Sobolis. Saucēju viņš gan neredz, bet dzird, ka tā ir priekšniecības balss. Vainīgais pielec kājās un atsaucas: — Tieši tā, jūsu augstlabdzimtība!

— Ko tu, kuņas dēls, te naktī vazājies?

— Tieši tā, jūsu . ..

— Kā tu uzdrošinies traucēt priekšniecību valsts darīšanās?

— Tieši tā …

— Vai gribi, lai nošauju kā traku suni?

— Tieši tā! …

— Lai paliek! Laikam pēc revolucionāriem ošņāji? Pietiks ar 14 dienām karcera.

— Tieši tā! Pazemīgi pateicos, jūsu . ..

— Bet tagad līdz gaismai stāvi pagalmā un apsargā valsts mantu! Tad pazūdi — kā zemē ielieni!…

— Priecīgs censties, jūsu augstlabdzimtība!

Vēra Ņikiforovna no tāda veida satraukuma patiesi bija dabūjusi migrēnu, rija pulverīširs un nespēja vairs pildīt valsts uzdevumus. Viņa atbrauca sagatavota un ievingrinājusies, kā gadatirgum iedresēts čigāna zirgs. Klusībā cerēja, ka paliks te un visās lietās būs centīga izpalīdze Sergejam Trofimovičam.

Bez pātadziņas, bet ar cimdiem rokā, cepuri galvā un zobenu pie sāniem Perepjolkins krāca pie lielā kancelejas galda. Krāca tik svinīgi un ar īsta krievu cilvēka centību, ka Sobolis Nr. 2 to sadzirdēja jau koridorā. Sirds viņam krūtīs iepukstējās neviltotā priekā. Viņš izgāja cauri jau pazīstamai kancelejai, aiz kuras atradās šaurs ķēķītis čajas vārīšanai. Tur griestos bija izzāģēta lūka uz bēniņiem, lai skursteņslauķim nebūtu jākāpj no ārpuses, kur piestiprinātās trepes varētu izlietot ari citi kāpēji. Viss gāja tik gludi kā smērēts. Sarkanais karogs pacēlās pie paša skursteņa un, vēl neapkvēpis, izskatījās tik bezkaunīgi lepns kā gailis, kas grozās baznīcas torņa galā.

Kad cara vietnieks pēc neizgulētas nakts, īgns un paģirains, tuvojās policijas namam, sarkanais karogs pats pirmais viņu sveicināja.

Tad, lūk, kādu jubilejas dāvanu tie karātavu putni man sagādājuši!— Mokrozādovs norūca, uzskrēja kancelejā, iespēra ar kāju Perepjolki- nam pa sēžamo vietu, un ierēcās: — Jobtvojudušusrakumaķ!.. . Nolādēts kuņas dēls! Tu man ar savu ādu atbildēsi par to lupatu, kas tur augšā karājas! Marš — tumšā karceri!… Un tad prom uz Limbažiem par visjaunāko bļachinul …

Kad Dr. Horns ieradās pie Miķeļa, viņš tam ar plaukstu uzsita uz augstāko plecu un priecīgs iesaucās:— Čabata! Tā bija īsta nāves cilpa, no kuras tu izspruki. Revolucionārās masas to neaizmirsīs!

Tikai medāli iemet nužņikā …

Lielais mītiņš Miķelis medāli nužņikā neiemeta, bet paslēpa vestes kabatā. Kas zina, tāda manta vēl kādreiz varēja noderēties. Ja masas to vairs neredz, tad jau tās vairs nav . .. Patiesības labā jāsaka, ka masām vairs nebija ne laika, ne intereses tādu negodu pētīt. Sacelšanās vilnis vēlās šurp no Rīgas, kur notika kongresi un masu vadību pārņēma sociālistu partija savā gādībā. Pilsētās šajā partijā darbojās strādnieki, studenti un skolnieki, uz laukiem — saimniekdēli, skrīveri un skolotāji. Visi kopā sauca: Nost ar kapitālistiem!

Laucinieki atsaucās: Nost ar muižniekiem! Saprašanās bija laba — abas grupas cīnījās pret tautas apspiedējiem un izsūcējiem.

Simjūdas tirgus tos laikus bija plašākā ļaužu sapulcēšanās Valmierā. Raženais rudens laiks, kad viss jau novākts, nokults un nobarots, pamudināja daudzus simtus vezumu pa grumbuļainiem lauku ceļiem aizgrabēt līdz pilsētai. Tur gaidija pārtikas krājumus, lai nodrošinātos ziemai. Tur bija rubuļi, ko lauciniekiem pievākt un nopirkt tā sauktās koloniālpreces. Tirgu noturēja uz plašā laukuma, aiz kazarmām.

Tur tad skanēja leijerkastes, griezās karuseļi, kūpēja desu podi — tāpat kā lauku tirgos.

Vai Rīgas dumpinieki, kas nemiera sēklu nesa pat uz tālo snaudulīgo krievu zemi, tādu tautas masu saplūdumu varēja atstāt bez pelnītas ievērības? Nē, to viņi nedarīja. Revolūcijas komiteja atsūtīja savu aģitātoru līdz ar dažiem studentiem drošības sardzē, un uzdeva valmieriešiem noorganizēt masu mītiņu.

Valmierieši sameklēja katedru. Gandrīz pie pašām kazarmām, munsturēšanas placi, viņi to uzcēla uz tukšām kastēm, lai būtu augstāks un tālāk nestu runātāja balsi. Ne zaldāti, ne policisti tur tuvumā nerādījās.

Varbūt, ka ne vieni, ne otri nezināja, kas tur notiks. Varbūt ari, ka no augstākās priekšniecības Rīgā vēl nebija saņemts rīkojums kā valdības spēkiem izturēties, ja notiek sacelšanās mēģinājums.

Miķelis Amālijas dēls nu jau otro reizi bija norīkots bīstama uzdevumā. Liekas, tā varēja būt viņa uzticamības pārbaude visu |aužu priekšā. Viņam nācās ieslēgties svešo studentu ķēdē, kas roku rokā saķērušies iežogoja un apsargāja augsto biedru. Uzpirktie provokātori, vai pašas masas, ciešāk sadrūzmēdamās, to viegli varēja apgāzt un tad izskats būtu pavisam bēdīgs. Arī bruņotie cara kalpi, ja tie iedomātos tuvoties, nevarētu tik viegli piekļūt runātājam, un viņu iztraucēt vissvarīgākās vietās.

Desu podi vēl nebija iztukšoti, moroženoje krievs savu saldo ledu vēl dalīja papīra tūtiņās, kad karuseļiem pienāca tautas pavēle: apklust un apstāties! Kas te nu būs par kumēdiņiem:— karuseļa veči brīnījās. Savu naudu viņi bija iztērējuši, šādas uzriktes sagādāšanai. To nu ar augļiem vajadzēja dabūt atpakaļ, bet pretoties nedrīkstēja, jo tiem bandītiem bija šaujamie rokās. Kumēdiņus šie atpalikušie pareģoņi nesagaidīja, bet katedrā uzkāpa aģitātors un apkārt viņam atskanēja dziesma skaidra baznīcas meldiņā: Mostaties jūs, darba ļaudis, Drīz brīvību jūs' krūtis baudīs . ..

Dziedātāji bija noņēmuši cepures un tirdziniekiem nevarēja būt šaubu, ka tur notiek dievkalpojums.

Andelēdamies jau katrs tāpat bija izmetis pa nelietīgam vārdam, lai pircēju apmānītu, tāpēc šāda ceremonija likās īstā vietā un laikā. Zirgus pieskatīt atstāja bērnus, vecie paši virzījās tuvāk tai vietai, kur var kautcik dvēseli notīrīt. Divas Pārgaujas večiņas ratiņos mierīgi stūma nopirkto kartupeļu maišeli un laikam gribēja iztikt bez grēku nožēlošanas. Tad pēkšņi viena no viņām iesaucās: — Māsi, tas jau Niedre! Iesim tuvāk paklausīties. Vai tev šņudrauclc ir brunku ķešā? Kad viņš kapu svētkos runā, tad visiem jāraud …

Kāds prātīgs Mujānu saimniekpaps, kura vecene ari izrādījās Niedras cienītāja, nonāca atklātā ģimenes ķildā. Tuvāk piegājis, vispirms viņš apšaubīja, ka tas tur bez amata mēteļa var būt riktīgs mācītājs. Otrkārt, ieskatījies dziesmu lapiņā, viņš teica: — Palūk, vecā, kas te stāv driķēts! Mostaties jūs, darba ļaudis… Vai tad mēs guļam? Šorīt pat, uz tirgu riktēdamies, piecēlos jau pulksten piecos. Tas ir apvainojums zemniekiem.

— Nemuldi nu, vecais tarkšķi!—sieva atcirta.— Vienotai tu gribi būt gudrāks par citiem. Nāc tik

vairāk uz priekšu! To Niedri es pazīstu pēc bildes. Un šitas izskatās uz mata tāds pats. . .

— Bet kāpēc te, uz šitās lapiņas, nav krusts uzspiests virsū?

— Liec to krustu mierā! Palasies, kas tur stāv tālāk: Laiks nācis elkus zemē triekt… Nu, ko tu teiksi? Vai baznīcā nemāca to pašu? Vai Mozus tāpat netrieca zemē to žīdu zelta teļu pie bauslības kalna?

Palasies tak vairāk svētos rakstos . ..

Papus vairs neatbildeja. Dziesma bija gara, bet tai beidzot pienaca šāds nepārprotams gals: Ciņa sākas. Lai dziesma trīc, Aust gaismas rīts — Nāc cīņā bēdu brāli līdz!.. .

Tai pašā brīdi sarkans karogs pacēlās pār kanceli un viltus mācītājs iesāka savu runu.

Miķelis Amālijas dēls dziedātāju pulkā bija pamanījis Pupuru Annīnu. Viņa izlikās, itkā Miķeli tik atbildīgā vietā nemaz neredzētu, bet redzēja gan, čūska! Tāda kā atriebība, kā lepnums iezagās izbrāķētā mīlētāja sirdi. Dziesmai skanot, viņš spītīgi pacēla galvu uz augšu. Ahā! Tas, kas tur, cīņai sagatavojies, drūmi un svinīgi stāvēja katedrā, bija jau agrāk redzēts un dzirdēts. Tas pats sarkanbārdis, par kuru mežā muldēja, ka bārda piešūta vai pielīmēta … Miķeļa ziņkāri pamanīdams, kāds students neuzmanīgi pačukstēja: — Tas ir dzejnieks Apsesdēls.

— Un bārda riktīga?— Miķelis neatlaidās.

Students tikai pasmējās.

Apsesdēls runāja vareni, ar īstu dzejnieka iedvesmi. Kad sauca: Nost! tad gaisā vicināja sažņaugtu kulaku. Kad sauca: Lai dzīvo! tad, itkā svētīdams, izpleta abas rokas pāri galvai. Viņš teica, ka tautai tagad jāorganizējas, jāņem pašai vara rokā, jāgāž cars un jātriec ratā baroni ar visiem viņu melnajiem kraukļiem — mācītājiem. Pilsētās un lauku pagastos pašiem jādibina revolūcijas komitejas, policisti jāsit zemē un spiegi jākar augšā, bet viss tas jādara organizēti, saskaņā ar tautas gribu. No melnās sotņas — privātām laupītāju bandām — nav jābaidās, bet jāturas tām pretī ar to, kas kuram pagadās pie rokas.

Tās bija augstas prasības, kas musināja uz augstu spēli. Maz ko no tām saprazdams, bet orātora skarbās balss aizkustināts, dežūrējošais praporščiks nostādīja pusrotu zem vintovkām un izveda kazarmju priekšā. Tur viņš nokomandēja vintovkas pacelt pie pleca it kā šaušanai uz pūļa pusi.

Iespaids izdevās graujošs. Kurš gan ļausies sevi nošaut tā uz līdzenas vietas, bez vainas un svētā vakarēdiena? Ļaudis salīgojās un tad muka, cits citu stumdami un grūzdami, itkā kāds lauva vai mēris dzītos uz karstām pēdām pakaļ. Apsesdēls vicināja gaisā mazu revolverīti un kliedza, cik spēja, lai nebēg, lai apstājas un stāv droši, kā vīri vētrā. Velti! … Bēga vīri un bēga sievas, cita citai vairs padomu neprasīdamas.

— Lukše nu, vēcā — teica mujēnietis — kādā murdā esam ieskrējuši ar to tavu Niedri! Noskaiti nu tēvareizi …

Vecā muka papriekšu. Uz tādiem niekiem viņa neklausījās un neatbildēja. Bet karogs vēl plivinājās, aģitātors stāvēja savā vietā, dzīvā ķēde turējās ap viņu — un zaldāti nešāva. Viņi tikai izvērsās plašākā lokā un ielenca munsturēšanas placi lidz ar visu, kas tur vēl atradās. Tie bija apzinigie un organizētie revolucionāri, kuru barā tagad nemanot iejuka ari aģitātors. Studentu ķēde vēl turējās, itkā ko gaidīdama vai kaunēdamās izjukt. Kad apķērās, ka izrāda veltu varonību, bija jau par vēlu. Bars izlauzās uz tirgus pusi un sajuka tur ar tirdziniekiem — studenti atradās sprostā. Zaldāti viņus apčamdīja, nostādīja pāros, un dzina pa lielo ielu uz cietuma pusi. Miķelis Amālijas dēls soļoja arestēto vidū, bet nemaz neizskatījās sagrauzts, vai noskumis. Droši un cīņasprie- clgi likās arī citi arestanti ap viņu. Savās studentu tužurciņās un spožām pogām un kokardainās furažkās, viņi izskatījās greznāki un činā augstāki par pelēkiem zaldātiņiem, kuri tos veda. Studenti dziedāja tā, lai trīc logu rūtis Valmieras birģeļiem: Ienaida negaisi pāri mums krājas, Tumsības spēki mūs spaida un māc! Cīņā pret naidnieku biedri jau stājas — Cīņai vēl galu nesaredz skats. .. Tomēr mēs pacelsim lepni un brīvi Karogu cīņā par strādnieku

dzīvi! Zem viņa tautas lai salasās karā — Labākas pasaules brīvības karā! Uz asins kauju, uz taisnības kauju Uz priekšu trauc, darba ļaužu daudz! …

Darba ļaudis gan bija izklīduši un daudz nesanāca to, kas studentiem sekotu tik asiņainā kaujā. Toties Valmieras skolēni un jaunā paaudze viņus pavadīja ar neviltotu apbrīnu un sajūsmu. Visiem viņiem gribējās būt revolūcijas varoņiem un iet zaldātu apsardzībā pa ielu. Tikai tad, kad jaunie cīnītāji pazuda aiz cietuma vārtiem, kur nevienam negribējās atrasties, daži noskārta, ka revolūcija un varonība nav tikai skaista pastaigāšanās. Savam klases biedram Kaparvēderam, kas arvien dzēra pāri mēram un par daudz izrunājās, Mustis deva gudru padomu:— Revolūcija ir liel izrunāšan un izdziedāšan. Bet tur labāk mut, ja negrib tupēt častā … Čugunzellis, kas ari bija progresīvs, to neievēroja. Viņš pielīda pie pašiem cietuma dzelzs vārtiem un sauca:— Smērē beigts! … Par to viņu aizdzina mājās izgulēties, jo tur iekšā vairs nebija brīvu telpu.

Studenti cietuma Aģitātors bija pazudis, bet studentus sadzina Valmieras cietuma lielākā kamerā. Vietu tur pietika sešiem, bet studentu, pieskaitot sešus vietējos palīgspēkus, kopā sanāca sešpadsmit. Kamēr sešas dzelzs gultiņas bija paceltas gar sienām un tur pieslēgtas, neiznāca ne kur apsēsties, ne kur atgulties. Jaunie revolucionāri nepacietīgi staigāja pa savu šauro sprostu un gaidīja, ka drīz viņus izlaidis brīvībā. Moža garastāvokļa uzturēšanai sākās koncerts. Onufrijam, kas te bija ieradies no Pēterburgas paviesoties pie savas Oļas, kabatā atradās mutes ermoņikas. Ar tām viņš prata izpūst visas krievu studentu nerātnās un revolucionārās dziesmas. Tādas dziesmas vērsās pret caru, popiem un baznīcas svētajiem tēviem. Tos pajēlām asprātībām izzoboja, bet neaicināja sist nost, kā bija jādara ar baronu kalpiem — vācu cienīgtēviem. Latviešu studenti, krievu augstskolās mācīdamies, šīs nerātnās dziesmas prata tikpat labi, kā viņu studiju biedri, ar kuriem tie draudzīgi sadzīvoja. Tāpēc, ermoņiciņām skanot, visas jaunās un brašās balsis skanēja kā īstā korī: Bij reiz popam raiba kuņa — Viņš to mīlēja.

Kuņa aizskrēja pie suņa — Viņš to nosita.

Nosita un apraka, Un uz kapa rakstīja: Bij reiz popam raiba kuņa … un tā bez gala šo dziesmu varēja atkārtot. Sargs dauzījās aiz noslēgtajām durvīm un sauca pa ielūkošanās actiņu kamerā: Ķīše! Ķīše! … Tas nelīdzēja. Tad viņš lamājās ar krievu daudzstāvu vārdiem un draudēja ar tumšo karceri — bet velti! Studenti kliedza pretī: Vācies pie velna tu, kraupainais cara suns!. .. Tāda lamāšanās viņus tikai uzjautrināja. Tik liela karcera jau nebija, kurā visus tos trokšņotājus un dziedātājus varētu ietupināt. Studenti turpināja: Zem akācijām biezām, Kur jūra viļņojas, Tup svētais tēvs Horacijs Un šā tā aptīrās . ..

No vakara līdz ritam, No rīt' līdz vakaram Tup svētais tēvs Horacijs Un atkal aptīrās . ..

Arvien, arvien, Kā nakti, tā ar dien' Tup svētais tēvs Horacijs Un šā tā aptīrās. ..

Ari šai dziesmai tik drīz nepienāca gals. Svaigie tenori ar baritoniem un basiem tik jauki saskanēja, ka iela cietuma priekšā bija jau pilna ar skaņu mākslas cienītājiem. Sargzaldāti sauca: Nepulcēties!

Izklīst! … Arī viņus neklausīja. Valmierieši zinaja, ka tur iekšā, aiz bleķa kastēm aizsegtiem logiem, dzied arestētie studenti. Tautas simpātijas bija viņu pusē — gribējās tos dzirdēt un uzmundrināt. Tikko kāda dziesma apklusa, uz ielas atskanēja aplausi. Dziedātājiem to tikai vajadzēja — revolucionārā tauta tur laukā, aiz mūriem un restēm, stāvēja uzticīgi viņiem blakus. Čugunzellis, kas tādā pacilātā laikā nemaz nedomāja mājā gulēt, bija atkal ielavījies pūlī un uzsauca draugam Pinīmari — Dumjais brālīt, vai tu ari dzirdi, cik skaisti tur dzied mūsu priekšnieks Miķelis? Bet mani nelaiž iekšā!.. .— Pinīmari paraustīja plecus un atbildēja ar labsirdīgu smieklu. Šanas priekšnieks Miķelis gan nebija nekāds izcils dziedonis un viņa balsi ārpusē neviens nedzirdēja, bet Čugunzellis izrādījās īsts savas pilsētas patriots un neaizmirsa izcelt savējo. Policisti nez' kāpēc nerādījās, un zaldātiņi nedrīkstēja izlietot ieroču varu, kamēr neviens nelauzās cietumā iekšā. Studenti uzsāka jaunu meldiņu: Tur, kur Aķa kanāls Plūst Fontankai kā brāls Un tie abi it mīlīgi apkampjas …

Vera mana brīnišķā, Vēra mana brīnišķā. Vēra mana brīnišķā smaidot atskatās …

Kolīdz laternas dedz, Virknēs studentus redz — Caurām naktīm tie klaiņo un nerimstas… Vera mana

brīnišķā u. 1.1.

Un Jevlampijs, kas svēts Tornī sen iespundēts, Raugās lejup un klaiņot tam iegribas. .. Vera mana brīnišķā u. t. t.

Kaut gan noteikums tāds: Svētam tēvam svēts prāts — Kārums liels jūgdams aug un vairs nerimstas… Vera mana brīnišķā u. t. t.

Klusām viņš lejā š|ūc, Ne vairs sūdz, ne vairs lūdz — Tik pa kabakiem muldēdams vazājas …

Tik pa kluso, kluso, tik pa kluso, kluso, Tik pa kluso, kluso lejā nomanās. ..

Debesis sanāk rāts, Un tur lēmums ir tāds: Tēvs Jevlampijs, tas svētais, ir izslēdzams! \ Tik pa kluso, kluso, tik pa kluso, kluso, Tik pa kluso, kluso, lejā nomanās. Un pie mucas, mucas, un pie mucas, mucas pieņemamsITik pa kluso, kluso, tik pa kluso, klu Kabakā sanāk rāts Un tur lēmums ir tāds: Tēvs Jevlampijs, tas svētais, ir pieņemams!

Tik pa kluso, kluso, tik pa kluso, kluso, Tik pa kluso, kluso lejā nomanās. Un pie mucas, mucas, un pie mucas, mucas Un pie mucas pilns kā ods viņš piesūcas …

Tur garmošku viņš tver, Spēlē, pīpē un dzer, Un vēl šā tā ar meitenēm pačamdās …

Un pie bungām, bungām, un pie bungām, bungām, Un pie bungām, bungām kāja atdūrās. Un gar sētu, sētu, un gar sētu, sētu, Un gar sētu, pilns kā mārks viņš noveļas. Tikai častkā, častkā, tikai častkā, častkā, Tikai častkā viņš aiz restēm atmostas …

Vēra mana brīnišķā, Vēra mana brīnišķā Vēra mana brīnišķā vēlreiz atskatās . ..

Miķelis pamanīja, ka šo dziesmu spēlējot, Onufrija acis kļūst miklas un pats viņš izskatās dziļi sērigs. Jā, krievu dvēsele — Amālijas dēls domāja — tai viegli nāk mitrums laukā. Ne tā kā latvietim — bez sīpola godīgu asaru neizspiedīsi! Un par ko gan viņš īsti raudāja — par paklīdušo svēto tēvu, vai par savu Veročku, kas tik jauki smaidot atskatījās, bet tik viegli vēl nedevās rokās? Annīna, barā stāvēdama, pat nepasmaidīja …

Popus un svētos varēja apstrādāt katrā neiesvētītā vietā un bez kādām nepatikšanām. Ķerties pie paša cara, tas cietumā — valsts iestādē — bija jau bīstamāks pasākums. Bet tautas sacelšanās un studentu revolucionārā aizrautība šoreiz gādāja, lai arī cars neizietu sveikā. Studenti iesāka: Cars bāls kā kaļķis — Nu nāk manifests: Mirušiem — brīve, Bet dzīviem — arests!…

Tālāk viņi netika. Caram šoreiz palaimējās. Laukā sacēlās negants troksnis — kliedzieni, spiedzieni, lamas un draudi, kā Jordanas svētkos uz Iedus, kad kāds iegrūsts svētā āliņģī. Policijas spēki bija beidzot iejaukušies pūļa darīšanās. Visi seši bļachini puslīdz droši turējās zirgu mugurās. Pat Perepjolkins bija no karcera atbrīvots šim uzdevumam. Pristavs pats visus bija izmācījis kā iela jāiztīra. Viņi nešāva un nevicināja ar zobeniem, tikai jādelēja pāros pa ielu un trotuāriem, kliegdami: Prom, prom! itkā gribēdami, lai ļaudis^irmie iesāk sadursmi. Valmierieši šādu izaicinājumu nepieņēma, bet kliedza un lamājās, kad zirgi nāca viņiem virsū. Kad citi jau atkāpās, Pinīmari, itkā triekas ķerts, varonigi apsēdās uz trotuāra, bet Čugunzellis, lai pielabinātos zirgiem, bāza tiem pa cukura graudam mutē. Viņus abus, citu iebiedēšanai, nēšus nogādāja policijas pajumtē. Pēc pusstundas iela bija tukša un klusa.

Klusums iestājās ari lielajā kamerā. Klausītāju vairs nebija, tumsa mācās virsū, dzelžainās durvis vēl neatvērās. Studenti pēkšņi jutās itkā visu aizmirsti, pamesti, nevajadzīgi … Citi ļaudis tagad, katrs

savā pajumtē, mierīgi ēda vakariņas, pārrunāja dienas notikumus, devās pie miera. Vai tiešām te būs jāpaliek visu nakti?

Iežvadzējās atslēgas. Viens sargs atslēdza durvis un palika pie tām stāvot ar ieroci rokā. Otrs ienesa lielu tējas kannu ar bleķa krūzītēm un divus kukuļus maizes. Vakariņas. Pēc brīža viņš atgriezās ar dažiem izgulētiem pēļiem, nometa tos uz kula un vienaldzīgi teica:— Te nu studentu kungiem būs jāguļ. Ar labu nakti!

Tātad — slazdā gan! Un pa īstam! Par to neviens nebija nopietnāk padomājis. Sacelt traci par tādu nekaunību? Pieprasīt, lai tūlīt ierodas pristavs? Viņš esot izbraucis svarīgās darīšanās. Pie tiem mazajiem neko nepanāks. Būs vien jāpārguļ līdz rītam. Tad sastādīs rēķinu par visu, kas studentiem te patvarīgi nodarīts.

Labsajūtas barometrs tomēr kritās ar katru nākamo stundu. Sīkā, aizrestotā spuldzīte pie pašiem griestiem gailēja kā vilka acs tumsā. Gulēt nācās pa diviem līdzās. Miķelis Amālijas dēls, pieticīgāks no dabas, nogūlās tieši uz kailā kula, bet tas nekrietni spieda un neļāva aizmigt. Turpat blakus vāļājās Onufrijs. Balsi ieskanējās tads kā apspiests izmisums, kad viņš klusi stāstīja savam draugam Augustam Petrovičam: — Muļķīgi, balodīt! Pavisam muļķīgi! Pēdējos rublīšus izdevu, atbraucu paciemoties. Viņa, mana Oļa, tā vēlējās. Bij brīnišķi brīži … neaizmirstami brīži! Tagad vēl jāatvadās. Parit jābrauc atpakaļ — biļete izbeidzas. Un, lūk, viņa, mana vienīgā, gaida, bet es te vārtos kā cūka bez migas. Vai tā sniedz skūpstu? Vai tā atvadās uz veselu pusgadu? Zemē gribas ielīst aiz sirdēstiem! …

Viņu gaidīja, viņš vēl cerēja satikt un atvadīties no savas Oļas … Bet ko darīja Annīna? Teica: Es tevi nekad neaizmirsīšu … bet krāpdama pat ābolu nepasniedza, kā to Ieva pieklājīgi izdarīja Paradīzes dārzā. Ne melna nenovīdība, kā tas viegli varēja gadīties, bet tīri cilvēcīga līdzjūtība ierunājās Miķeļa Amālijas dēla sirdi. Ja pašam nesmaidīja laime mīlestībā, tad vajadzēja palīdzēt vismaz kādam citam to iegūt. Protams, ari Oļai bija sava iekšpuses un ārpuses bilde, bet tā jau viņu pašu darīšana.

Svētdienas rīts uzausa pelēks un lietains. Vēl tumšāks un drūmāks pienāca vakars. Tauta vairs nepulcējās, pristavs nerādījās, vārti uz brīvību palika slēgti. Var jau būt, ka Mokrozādovs gribēja studentus paspīdzināt. Var arī būt, ka cienīdams krievu birokrātijas svēto omulību, viņš svētdienās strādāja tikai tos pašus darbus, kas atļauti žīdiem sabatā. Varēja gadīties pat tā, ka viņš no savas priekšniecības joprojām nebija saņēmis nekādu pavēli, cik stingri rīkoties. Augstākā priekšniecība Rīgā bija tikpat apjukusi, cik Pēturburgā, un smagā dūre pretsitienam vēl nedarbojās.

Studenti to negribēja saprast. Viņu pacietībai pienāca gals. Sprieda, lēma un vienojās, ka jārīkojas pašu spēkiem. Bet kā to darīt — kā tikt laukā no šitāda sprosta? Padomu dot zināja tikai Miķelis, kas savu nāves cilpu jau bija iztaisījis. Kad atnesīs tēju, abi sargi jāsagrābj, jāatbruņo un jāsasien, tad caur kanceleju uz jumtu un otrā pusē lejup pa lietus rori. Kancelejā būs dežurants, arī tas jāieslēdz, jāiespundē.

Zaldāts stāv tikai uz lielās ielas, nama mugurpusē viņš nerādās. Ceļš tur brīvs.

Par lielisko plānu priecājās visi. Onufrijs nobučoja tik gaišo galvu un pieteicās pats pirmais skriet augšā uz jumtu. Oļa, Oļa! Šonakt kāds klauvēs pie viņas loga. Viņa būs nomodā — gaidīs. Karsts vilnis… un tad uz karstam pēdām abi prom — pāri kalniem, pāri lejām . ..

Drīz pienāca vissasprindzinatakais brīdis — divas tužurkas reizē bija jāuzmet sargu galvām un tie zibeņātri jasagrābj, lai neiepīkstas. Uzbrucēji izrādījās jauni, veikli, apķērīgi — viņiem izdevās.

Kancelejā tonakt dežūrēja bļachins Nr. 6— Griša Zajacs. Bandītu pārdrošais uzbrukums viņu pirmajā mirklī tā pārsteidza un satrieca, itkā pērkons un zibens būtu iespēris mierīgaja kancelejā. Kroņa telefons bija jau norauts, rokas atliektas aiz muguras, mute aizsieta — kas viņu vairs varēja glābt? Viņš bija — neteiksim, ka bailīgs, bet apdomīgs vīrs, vēl īsti nezināja, kas no tās revolūcijas galā iznāks un tāpēc negribēja savu daudzgalvaino ģimeni atstāt bāriņos. Zajacs laipni un pazemīgi ļāva sevi piesiet pie galda kājas un nespārdījās arī tad, kad viņa paša kājas sapina kā zirgam ganībās.

Viss gāja gludi. Nu tie bija jau bēniņos. Miķelis parādīja trepītes, kas veda uz lūku jumtā. Onufrijs

steidzās. Vienā rokā viņš turēja cietuma sargam atņemto revolverīti, ar otru atbīdīja lūkas vāku. Tad atskatījās un nez kāpēc uzsauca:— Ardievu, biedri!,— Nākamajā mirklī viņš jau bija uz jumta. Bēniņos palicēji nepaguva atbildēt, kad tur laukā no apakšas jau atskanēja balss: — Stāt! … Atpakaļ!… Stāt, stāt! … Tūlīt šaušu!

Tumsā atskanēja nevarīgs šāviens. Tas nāca no jumta. Tūlīt sekoja divas spalgas atbalsis — no lejas. Klusums. .. Tad kaut kas smags krita un atsitās uz ielas akmeņiem. Atkal klusums .. . Beidzot balss: — Uzmani jumtu! Viņš ir beigts. Ziņošu, lai aizvāc …

Bēniņos klusums vēl bridi turpinājās. Studenti stāvēja kā pārakmeņoti. Pirmais upuris. .. Neviens nedrīkstēja šo vārdu izrunāt. Beidzot kāds sakustējās, kapa atkal lejā, citi sekoja. Atraisīja Zajacu, atbrīvoja abus sargus. Atgriezušies kamerā, visi nolieca galvas, itka kritušais biedrs tur gulētu viņu vidū. Šoreiz slepas asaras aizmigloja acis arī latvieša dvēselei. Visvairāk Miķeļa Amālijas dēla dvēselei — viņš taču bija tas, kas ierosināja un parādīja šo nelaimes ceļu . .. Tad no visu krūtīm, kā kapu zvana pēdējās ardievas, atskanēja sēru dziesma: Par upuri kritāt jūs cīnīdamies .. .

Tai pašā naktī atradās pristavs Mokrozādovs, sākās nopratināšanas. Visi atzinās vienlīdz vainīgi, visiem bija vienlīdz pāri nodarīts. Sargu atbruņošana un varmācīgs izlaušanās mēģinājums vairs nebija apslēpjami noziegumi. Mokrozādovs parakstīja rīkojumu, ka arestētie nosūtāmi uz Rīgu attiecīgu varas iestāžu tālākai rīcībai. Tikai pie Michaila Amaļjeviča vārda viņš domīgs apstājās. Nevarēja taču pieļaut un apliecināt, ka viņa paša izraudzītais centības medāļas kavalieris bijis valsts noziedznieks. Ja to dabū zināt gubernātors, tad pristava karjērai gals klāt… Kāpēc riskēt, ja Michaila Amaļjeviča vārdu tik viegli varēja izstrīpot no saraksta? Par viņu pristavs uzrakstīja īpašu lēmumu: Tā kā augšminētā persona ir policijai labi pazīstama un politiskā ziņā uzticama, bet dumpinieku barā ierauta patvarīgi un pret pašas gribu — sodīt viņu par nepietiekošu pretošanos ar brīdinājumu un sešām dienām aresta.

Brīdinājums izrādījās tas smagākais. Iesaucis Miķeli Amālijas dēlu savā dienesta kabinetā, Mokrozādovs viņam pat krēslu nepiedāvāja, bet tūlīt uzkliedza:— Ko tu, kuņas dēls, esi izdarījis? Es tevi kā brāli — bet tu man ar kāju! Vai gribi pa purnu? Lai paliek … bet atdod medāli! Nākošajā reizē — ja tu vēl tāpat — cilpa ap kaklu un pie pirmā zara! To tu, balodīt, neaizmirsti! …

Tā kā studentam Onufrijam Vasiļkovam te nebija likumīgu radu, viņa līķi nevienam neizdeva. To apglabāja slepenībā, lai bēru gājiens neizvērstos par bīstamu demonstrāciju. Oļa atklātībā nerādījās.

Val​miera itkā apklusa.

Melna sotņa Baumas klīda cita par citu trakākas. Visas tās, kā ūpju brēcieni, pauda baigus briesmu stāstus par kādu melno sotņu, kas itkā tuvojoties no visām pusēm. Trakodama ar uguni, zobenu un karātavu cilpu, nevienu tā nesaudzot savā postīšanas un laupīšanas ceļā. Kas īsti bija šīs melnās sotņas briesmoņi — tatāri, krievi, vai latvieši — to nekur nevarēja pateikt. Tāpat nezināja, no kurienes tā nāk un uz kurieni iet, jo neviens to vēl savām acīm nebija redzējis. Satrauktie gaidītāji tomēr nešaubījās, ka tie ir dumpinieki — laupītāji, kas nesaudz baronus, viņu pilis un cienīgtēvus, ne ari turīgos pilsētniekus un lauku ļaudis.

Organizētie revolucionāri tūlīt saprata, ka melnā sotņa jeb melnais simts ir baronu un viņu roklaižu izdomājums, lai kompromitētu tautas sacelšanos un tās dalībniekus. Dažas muižnieku ligzdas pirmā, neapvaldītā tautas naida uzliesmojumā bija tiešām nodedzinātas. Ļaužu valodās tas likās pietiekošs pierādījums melnās sotņas neapšaubāmai esībai. Mātes ar to jau baidīja bērnus, bet vēlāk baidījās pašas.

Lauku tēvi trina izkaptis, asināja dakšas un par bargu naudu meklēja pirkt vecas kramenīcas. Katram sava manta un dzīvība likās vēl dārgāka.

Vērodami krievu valdības apjukumu un policijas nevarību, ari Valmieras turīgie vācieši steigā organizēja savu bruņotu aizsardzību — zelbšucu. Laupīšana varēja sākties ari viņu pilsētā, ja iebiedētie laucinieki vairs nepievestu pārtiku un Pārgaujas badakāšiem būtu zobi jākar vadzi. Ilgi viņi tur negavētu, turīgo pilsoņu bodes un pilnos pagrabus nepārmeklējuši, lai visus labumus līdzīgi sadalītu. Tas nu nedrīkstēja notikt.

Zelbšuca štābs, kas atradās Musē, savu bruņoto spēku rindās aicināja arī turīgos un uzticamos latviešus. Kāpēc gan vācieši vieni paši lai sargātu viņu bodes namus, sievas un bērnus? Aicināja pats birģermeistars. Viņš bija ari komandieris, tāpēc miermīlīgajiem un piesardzīgajiem pilsoņiem šoreiz grūti nācās izvairīties no tik bīstama dienesta. Viņi aizbildinājās, ka atskaitot pāris zaķu un buku medības, nekad neesot plinti rokās turējuši, nedz zaldātu kazarmās dresēti. Vienam bija iemeties reumatisms gūžā, otram — krika mugurā, trešais likās par apaļu, lai kautcik noliektos. Tas nelīdzēja. Divi jauni baronēni, pēc izskata vēl tīrie piena puikas, bet kadetu skolu jau drusku apoduši, lika vecajiem vīriem skriet, lekt, gulties un celties, kliegt urrā! un mesties uzbrukumā ienaidniekam,.lai to sadurstītu kā nedzīvu salmu maisu. Nelaime tikai tā, ka šādiem uzbrucējiem pašiem bija savi prāvi maišeļi priekšā, kuros ar Dieva svētību arvien atradās daudz gardu kumosu zem biezās tauku kārtas. Šajā bēdu un nopūtu laikā Lācars pēc pabeigtas darba dienas aizturēja abus savus bodes zeļļus.

Viņam bija tiem kas svarīgs sakāms. Saglaudis ar plaukstu uz paura retos, breolīna ietaukotos matus un nostiprinājis pensnē uz strupā deguna, viņš brīdi padomāja, itkā būtu atvēris veikala lielo ienākumuizdevumu grāmatu. Tad teica: — Zeļļu kungi. Mums visiem tagad pienākuši grūti un bīstami laiki. Katram godīgam cilvēkam dienu un nakti jābažījas par savu mantu un dzīvību. To sargā vairs tikai mūsu pašu nodibinātais zelbšucs.

Atrasties tā rindās ir katra jauna cilvēka svēts pienākums un liels pagodinājums. Jūs zināt, ka es nevaru skriet un lekt, jo pensnē tad krīt no deguna un var saplīst. Tāpat manam kompanjonam Velēna kungam ir bruka un viņš veikala darīšanas tagad kārto Rīgā. Bet mūsu veikalam jādod divi vīri un jūs būsit tie izredzētie. Es galvoju par jums. Tā ir liela uzticība, par ko esat man pateicibu parādā. Ādolfs sabijās. Par godu un uzticību viņš nebija paradis neko pārdot, vismazāk pats sevi. Strupi atteikties arī nevarēja, tāpēc teica: — Bet ja tie hujigāni mani nošauj, kāds labums tad man no tā tiks? Kas maksās? Principāls gardi iesmējās:— Tu esi labs veikalnieks,— viņš atbildēja,— esi tikpat labs zaldāts. Neaizsnaudies, bet pamanies šaut arvien pirmais, tad neviens nevarēs tevi nošaut.

Tāds padoms Ādolfu kautcik nomierināja. NJiķelis tikai smīnēja un neizrādīja nekāda uztraukuma.

— Un kā tu domā cīnīties par savu godu, mantu un dzīvību?— Lā​cars viņam noprasīja.

— Kā kristīgs cilvēks vispirms ar labu. Bet ja tā neies, tad ar gudrību. Veikals jāsargā, principāla kungs. Es nāves nebīstos …

— Bravo!— Lācars iesaucās.— Tā runā īsts goda vīrs un patriots. Mācies no viņa, Ādolf!

Kad abi zeļļi pēc svarigā uzdevuma saņemšanas palika divatā, Ādolfs ievaicājās:— Pasaki man, kolēģa kungs, kā tu domā cīnīties pret plintes stobru ar gudrību?

— Pavisam vienkārši! Es pakritīšu nelaikā un piecelšos īstā laikā, kad briesmas būs jau pāri.

Kolēģa kungs, dari tāpat. Tad tu vēl dzīvosi un atvērsi pats savu veikalu. Ādolfs aiz neviltotas pateicības kratīja Miķeļa roku. Tas bija vēl labāks padoms nekā šaut arvien pirmām uz visām pusēm.

Miķelis Amālijas dēls bija uz ielas jau pamanījis, ka viens no baronēniem nes monokli kreisajā acī.

Tas izskatījās varen švīti un dižciltīgi. Pie briļļu meistara viņš tūlīt iegādājās arī sev tādu greznumu un mājā ievingrinājās, kā tas jāiespiež starp vaigu un uzaci. Sekmes bija labas. Iedams pieteikties zelbšuca štābā, viņš savu monokli nostiprināja deguna labajā pusē, kur tas drošāk turējās. Tādu rekrūti ieraudzījis, baronēns pietvīka, itkā kāds būtu viņu apvainojis. Vai tie bija Miķeļa šķībie pleci, garais svārks ar raibo vesti un resnu pulksteņa ķēdi pār vēderu, nelāgais smīns, vai tikai mazais monoklītis ar plato šleifi sakaitināja goda lietās jūtīgo baronēnu — kas to lai zina un apliecina? Dižmanīgais baronēns vēlreiz vērīgi aplūkoja Amālijas dēlu no galvas līdz papēžiem, tad vaicāja pierakstītājam: — Vai Volmaras birģermeistaram lielāka ērma nav ko šurp sūtīt?

— Uz šo jautājumu nevaru jums droši atbildēt, jūsu augstdzimtība!— kājās pielēcis, sekretārs atsaucās.— Viņš nāk no Lācara vācu lieltirgota- vas. Vispārpazīstams jokupēteris.

— Tā, tā…— baronēns novilka, tad piegriezās Miķeļam.— Saki, puis, vai tu esi atnācis uz karnevālu, vai kara dienestu?

— Uz abiem, jūsu augstdzimtība, ja pilsoņu manta un gods to prasa!— uzrunātais droši atteica. It kā militāru godu dodams, viņš pacēla plaukstu pie neapsegtās galvas deniņiem.

Baronēns iesmējās. Ar nesatricināmu pārākuma apziņu, bet jau labvēlīgāk.

— Vai karadienestā esi kalpojis?— viņš turpināja.

— Vēl nav laimējies, jūsu augstdzimtība! Bet griba kalpot ir liela un dūšas arī netrūkst. — Ko tu āksties ar monokli. Vai nezini, ka tas piederas tikai muižniekiem un greznības pēc jānes kreisajā acī, lai ar labo var redzēt?

— Zinu, jūsu augstdzimtība! Bet tas man ta iedzimts no maniem dižciltīgajiem senčiem. Mans cienījamais tēva tēvs, barons fon Adlers, savu monokli vienmēr nēsāja labajā acī, lai ar kreiso varētu pašķielēt sāņus. Ar mani notiek justament tas pats, jūsu augstdzimtība!

Baronēnam nebija laika savu dižciltīgo ciltsbrāli pētīt. Var jau būt, ka viņš arī sakaunējās to darīt.

Nebija mazums tādu ievērojamu dzimtu pēcteču, kas zilajās asinīs deģenerējušies, tagad staigāja kā Dieva nepieņemti nerri un plānprātiņi, savu augsto izcelsmi kompromitēdami. Jaunpienācēji stāvēja rindā, katrs bija jāapskata un kaut kur jāiedala. Baronēns pamāja pierakstītājam un nodiktēja: — Fon Adlera kungu apmācīt šaut un durt. Tad iedalīt sargu dienestā.

Pēc dažām dienām, kaut cik iedresēts kā plinti pie pleca turēt un gaili nospiest, fon Adlera kungs varonīgi stāvēja pie Rīgas viesnīcas āra durvīm. Tādā vārdā viņu bija nosaucis pats dižciltīgais oficieris un kas gan, pēc kara likumiem, to drīkstēja apšaubīt? Zaķu šaujamā plinte lepni balstījās uz viņa pleca, monoklis spīdēja labajā acī un šaudīgais vējš brīžiem purināja garo pērmindera svārku. Tāds sargs iedvesa bailes un cienību katrā dzīvā būtnē, kas viņam tuvojās.

Viesnīcas īpašnieks apsardzību bija pieprasījis tāpēc, ka pie viņa apmetās no laukiem sabēgušie baroni un cienīgtēvi. Tie gaidīja izdevīgu brīdi, lai pa dzelzceļu, vai laucinieku ratos, par bauriem pārģērbušies, tiktu tālāk uz Rīgu. Abas iespējas tomēr bija vienlīdz nedrošas. Revolucionāru patruļas kontrolēja ļoti nekārtīgi pienākušos vilcienus, dižciltīgos bēgļus aizturēja un nodeva vietējo izpildkomiteju rīcībā līdz tautas tiesu spriedumam. Tas pats varēja atgadīties uz lauku ceļiem. Nebija gan

dzirdēts, ka kāds barons būtu uz vietas nošauts — tautas naids neprasīja asinis, bet taisnību — bet vai kādam muižniekam varēja būt lielāks pazemojums kā atrasties nicināto bauru gūstā? Tikai pilsētā, kur rīkojās vācu bruņotais zelbšucs, bēgļi vēl kādu brīdi varēja justies droši. Bet vai šī drošība bija pilnīga?

Vai nevarēja atgadīties, ka kāds bandīts pēkšņi iebrūk neapsargātā viesnīcā, vai pakur uguni šai koka ēkai? Fon Adlera kungs modri sargāja savu cilti. Pat katram zelbšucnie- kain, kas gribēja ieiet viesnīcas bufetē un izdzert krūzi bairīša, viņš stingri pieprasīja uzrādīt papīrus ar visām štempelēm un pirkstu nospiedumiem. Ja kādam bija pazudusi krievu pase, tad lika atnest kristāmo zīmi, vai laulības apliecību.

No tādas stingrības cieta bufete, bet drošības nekad nevarēja būt par daudz, un baroniem arī maki vēl nebija tukši. Pie trepēm, kas veda no priekšnama uz otro stāvu, augšgalā stāvēja otrs apbruņots sargs. Tam bija revolveris ar sešiem šāvieniem. Ja apakšējo sargu kādam izdotos nomušīt un iekļūt priekšnamā, augšējais tūlīt karsētu uz leju un nošautu to kā cāli būrī.

Tik bīstamā būri netraucēts gribēja iesoļot kāds laucinieks, pelēks un saburzījies kā izpūris zvirbulis. Viņš neskatījās ne pa labi, ne kreisi, bet spēra savu smago soli tieši uz ieejas durvju pusi, lai nākamā mirklī tās atvērtu.

— Haltt Stoil Uzrādi papirusi— fon Adlera kungs bargi iesaucās, un veikli pagrūda tādam muļķim stobru priekšā.

— Kādus papīrus?— pārsteigtais muļķis brīnījās.

— Kas tu esi? Un kāda vajadzība?

— Runā kā negudrsl Vai nu bez vajadzības! Mans kungs sūta, eče, grāmatu ote|a kungam. Tā jānodod.

— Un kur ir tavs pašports?

— Kas man tādu ērmu deva? Ko liek, to daru.

— Tad ne soli tālāk, čabatai Atdod to vēstuli man — policijai, un pazūdi!

— Bet tā, kungs, ir steidzīga štapīte!— apturētais piezīmēja un, paradis paklausīt, atdeva sava kunga aizzieģelēto vēstuli bargajam sargam.

Tikko vēstule bija ieslīdējusi fon Adlera kunga kabatā, uz ielas paradījās Čugunzellis. Viņš gāja, kā parasti, ar visu augumu kratīdamies, bet pie ieejas Rīgas viesnīcā pēkšņi apstājās, nopurinājās un izstiepa kaklu, itkā ko nelabu ieraudzīdams: — Šana, ko tu te dari?

— Izkūpi, čabata! Man nav laika sarunāties. Čugunzellis neizkūpēja. Viņš gribēja tikt pie skaidrības: — Zinu gan! Tu sarga tos tranus, tos tautas izsūcējusl Es esmu progresīvs, bet tu lieni kungiem dirsā. Smērē beigts!

Miķeļam Amālijas dēlam karstas trīsas izskrēja pa visu augumu. Tas muļķis runāja patiesību.

Patiesība iedzēla kā lapsene. Nē — kā sirsenis.

— Un ko tu te bendē ar to kramenīcu?— Čugunzellis mierīgi turpināja.

— Zvirbuļus!— Miķelis nervozi atcirta.— Un tādus durakus, kā tevi!—To teikdams, viņš ātri pielika plintes šekti pie pleca un stobru pagrieza pret bezkaunīgo tincinātāju.

— Oja, ūja, zelbšmucniek!— Čugunzellis bailēs iesaucās un metās pāri ielai. Tur viņš, satrauktu gājēju ielenkts, vēlreiz pagriezās pret viesnīcas pusi, krietni sakratijās, izgrūda mēli un nelabi iesmējās: Kad tauta tevi vedīs uz slaktūzi, tad es teikšu: Smērē beigts! Beigts un pagalam!

Nepatīkamā sadursme Miķeli Amālijas dēlu tā satrauca? ka viņš pavisam aizmirsa aizzieģelēto vēstuli nodot viesnīcniekam. Domas un plāni, kā tikt jo drīzāk prom no zelbšuca, nemierīgi vandījās pa galvu arī nākamā dienā. Savu aizmāršību vainīgais uzķēra tikai otrajā dienā, kad to izlabot likās jau par vēlu. Vēstule palika nenodota.

Kaudamies pats ar savām domām, jūtām un pašpārmetumiem, kas līdzinājās par daudz iekampuša dzērāja paģirām, Šanas priekšnieks ieradās latviešu biedrības bufetē. Pēc darba beigām tur salasījās,

jaunākās baumas ievāca un cits citu drošināja visi prātīgākie tautieši. Viņi bija gan norūpējušies par savu mantu un dzīvību tik trakā laikā, bet pietiekoši gudri, lai paši nelīstu nāves briesmās, sevi un savu labumu sargājot. Lai kaujas un šaujas vācu zelbšucnieki — ja jau tie aizsargās pilsētu, tad drošībā būs ari viņi.

Neviens tomēr neatzinās, ka aiz bailēm par savu ādu viņš neiestājas zelbšucā. Nē, viņi bija gatavi cīnīties katrs savā mājā, bet tur negāja aiz tautiska goda un lepnuma. Vācieši taču bija viņu tautas gadsimtu naidnieki un apspiedēji. Kā to varēja aizmirst?

Tik cildenu patriotu nebija mazums. Starp viņiem kādā nomaļus kaktā pie sava galdiņa sēdēja trīs draugi — Švunka, Breksis un Kašķītis. Likās, kautkas svarīgs viņiem tur bija apspriežams. Pirmais kautko kabatas grāmatiņā pierakstīja, otrais svīzdams ēda aknu desu un trešais, laikam ko iegalvodams, reizēm pārkrustījās. Miķeli pamanījis, Breksis iesaucās: — Nu, vācu zaldāt, kas jauns pilsētā? Panāc šurp! Apsēdies te pie mums, veciem draugiem.

Pastāsti, kad tā kauja sāksies? Tu jau vairāk zini. Šanas priekšnieks to tik bija gaidījis. Viņš apsēdās, nopūtās un tad pavisam noslēpumainā balsī paziņoja:— Visas zīmes rāda, ka sāksies jau rītvakar ap šādu laiku … Ir pavisam drošas ziņas. Melnā sotņa, kā melns siseņu mākonis, nāk no Pečoras purviem, netaupa ne dzīvus, ne mirušus . ..

Iestājās klusums. Trīs bravurīgie patrioti saskatījās. Viņu skati bija pēkšņi kļuvuši nedroši, apjukuma pilni.

— Kā tu to zini?— it kā glābiņu meklēdams, Švunka ievaicājās.

— Tas ir kara noslēpums, par ko ne vārda tālāk! Sapratāt?— Miķe​lis tikpat noslēpumaini turpināja.

— Vai tik tu negribi mūs atkal izjokot?— Breksis ieņurdējās.— Kur pierādījumi?

— Man kabatā. Nesu uz štābu,— vācu zaldāts droši atcirta,— bet tos jums nedrīkstu rādīt.

Disciplīna un nāves sods, saprotiet?

— Tad nu mēs zinām, ka tev nekā nav ko rādīt!— Breksis uzvaroši iesmējās.

— Zvēriet, ar savām galvām ķīlā!— apšaubītais droši atsaucās.

Kad trīs draugi to bija vieglprātīgi apliecinājuši, Miķelis no mēte|a kabatas izvilka vēstuli ar lielu zieģeli. Viņš to darīja iepriekš apskatīdamies, lai nekur citur šo dokumentu nemanītu. Tad svarīgo vēstuli tikpat aši iegrūda atpakaļ kabatā un teica: — Tā, mani kungi, ir štapīte, ko mūsu jātnieks nupat atnesa. Kara noslēpums! Bet es saturu zinu.

Valka kritusi. Viņu izlūki jau Ēvelē izsituši baznīcas krogu un Strenčos plosto ap monopola bodi. Tad ar visu dullumu nāks šurp. Glābjaties pie laika! Es jūs grūtā brīdī neesmu aizmirsis. Jūs mani nenodosit. Te galvas drīz ripos kā bikšu pogas. Ardievu, draugi! Varbūt vairs neredzēsimies. Es cīnīšos un miršu par jums…

Miķelis izgāja, bet viņa aizkustinošie vārdi palika. Tādā balsī jokus netaisa — palicēji domāja. Viņš jau gandrīz apraudājās. Lāga cilvēks, bet muļķis gan, pats tīši ugunī skriedams.

Nākošā rītā Breksis jau agri bija kājās, bet nekāva nevienu lopu. Viņš skraidīja pa pilsētu, lūkodamies gaļu un desas no skārņa jo drīzāk izlīferēt. Beidzot atstāja Minnu vienu aiz letes un jau pirms veikala slēgšanas, naudu pievācis, ar velosipēdu aizstūmās uz Cēsu pusi. Švunkam palaimējās dzelzceļa sargam — lāga krieviņam — iegrūzt piecus rubļus un paciņu machorkas tabaku. Par to krieviņš pagriezās uz otru pusi, kad viņš ar drezīnu pa sliedēm ātri pazuda dienvidu virzienā. Švunka bija jauns un spēcīgs.

Drezīnu viņš mina veikli un droši. Ja nāks kāds vilciens — laikus nolēks un iemuks krūmos. Ja notiks katastrofa — lai sitas, kam tīk, ja paši neuzmanās. Par savu veikalu bēglis domāja ar vieglu, gandrīz priecīgu prātu: ja to sadedzinās, vai izlaupīs — nekaunīgie vekseļu piedzinēji paliks gariem deguniem.

Lai ņem tos pelnus! Viņš paglābsies un sāks citā vietā no jauna. Veikalnieka pirmais bauslis — iegūt uzticību ar un bez sieviešu palīdzības. To viņš prata un spēja.

Tikai baznīcas kalps, Dieva soda izbiedēts, neuzdrošinājās savu dvēseles ganu pamest tik lielās briesmās. Viņš aizsteidzās uz mācītāja muižu un atklāja tur cienīgtēvam baigo noslēpumu. Savu zvēresta solījumu atcerēdamies, tomēr neuzdeva ziņu pirmavotu. Bet tas bija tikpat drošs, kā āmen baznīcā.

Cienīgtēvs bridi klusēja. Kāds pamats bija neticēt šim uzticīgam kalpam? Tas bija šurp steidzies ar kristīgu pamudinājumu — glābt savu tuvāku. Kaut vairāk rastos tādu avju baznīcai! Tad ganiem tie elles izverdumi nenovilktu apsvētītos talārus un neliktu nest sarkanās lupatas. Šoreiz tas labais gans, paldies Dievam, varēs paglābties, svētos sudraba traukus zemē aprakt, bet kas notiks ar viņa tikko nopirktām majas ērģelītēm tā Kunga slavināšanai? Tie lopi tās salauzis! Pilnīgi uzticēdamies savam Radītājam, Neubrants negribēja izrādīt nekādās bažas, vai uztraukumu par šis zemes lietām. Juta tomēr, ka ilgi to nespēs. Mācītāja muiža atradās tiem bandītiem pa ceļam. Kūti bija sešas slaucamas govis, stallī divi rūnīti ērzeļi, nobaroti kā velēkņi, vāgūzī lakotā kariete, cūkas, vistas, pīles un tītari — viss, ar ko debesu tēvs viņu tik bagati bija svētījis! Vai tas lai nu pēkšņi izkūp kā pelavas vējā? Vai rīt te būs tikai Zodomas un Gomoras pelnu čupa?

— Ej ar mieru, mans dēls!— viņš uzrunāja labo cilvēku.— Es lūgšu to Kungu, lai viņš briesmas no savējiem novērš un tevi svētīdams svēta!

Kašķītis uzmeta kūkumu, nobučoja cienīgtēva apaļīgo roku, un metās laukā. Bija izdarīts vērtīgs darbs, par kuru cienīgtēvs viņu šādu vai tādu kreņķu gadījumā neaizmirsīs. Zvērēt jau pats Pestītājs bija aizliedzis, teikdams: Jūsu vārds lai ir Jā vai Nē! Kas vairāk par to, tas no ļauna… Pastarā tiesā uz to varēs droši atsaukties un tad Miķelis Amālijas dēls ar savu apsūdzību par zvēresta laušanu stāvēs kā muļķis tā Kunga priekšā.

Viens palicis, Neubrants nelūdza vis to Kungu, bet pa telefonu piezvanīja zelbšuca štabam. Tur par tik tuvām briesmām vēl neko nezināja.

— Tā, oficieru kungi, ir noziedzīga nolaidība!— cienīgtēvs uztraucās.— Mani draudzes locekļi zina, bet jūs nezināt! Vai tā var pasargāt kristīgo cilvēku mantu un dzīvību? Vai tāda drīkst būt vācu kārtība? Vai tā pilda mūsu svēto uzdevumu — Drang nach Osten?

Cienīgtēvs bargi sabāra abus baronēnus. Tad zvanīja birģermeistaram Henšelam:— Hanibals jau pie vārtiem! Jūs esat virspavēlnieks, nesat visu atbildību Dieva priekšā, un to vēl nezināt? Vai gaidat, lai arī tagad zosis glābj Romu? Zosis mūs neglābs! Es lūgšu to Kungu, bet jūs aicinat vīrus pie ieročiem! Lai Dievs jums palīdz!

Henšels nopietni sabijās. Sazināšanās ar laukiem bija pārtraukta, telefoni sapostīti. Dumpinieki sazinājās ar jātnieku ziņnešiem, bet muižu sūtītos apturēja, atbruņoja, atņēma slepenos žiņojumus.

Iebēgušie baroni stāstīja neticamas lietas. Ja nu tiešām briesmas būtu piezagušās tik tuvu un pilsētas vārti atvērti — neapsargāti… Ko tad? Tādu risku un atbildību birģermeistars negribēja uzņemties. Viņš tūlīt deva štabam pavēli — slepeni izziņot trauksmi, izveidot aizsardzības pozicijas un nostādīt tur visu nakti zelbšuca vīrus ar kaujas ieročiem.

Kamēr šo pavēli izziņoja, abi baronēni steidzīgi izstrādāja plānu pilsētas aizsardzībai no ziemeļu puses. Pirmo novērotāju posteni — divus jātniekus — nokomandēja pie Valmieras muižas. Ko sargāt tur nebija — Lēvenšteins ar visu, kas pievācams, atradās jau aiz kalniem, droši vien fāterlandē, ne pliku grasi neatstādams zelbšuca atbalstam. Arī par mācītāja muižu nelonēja kauties. Tas vīrs tur uzdrošinājās tik uzpūtīgi runāt ar dižciltīgiem virsniekiem, nenākdams no kādas īstas zilo asiņu dzimtas, bet gan no pārvācotiem bauriem. Lai tiek galā pats ar savējiem! Visizdevīgākā pozicija, kur ar vismazāk upuriem varēja pilsētu aizsargāt, bija šaurais tilts starp dzirnavām un dzirnavu ezeriņu. Tur pilsētā ienāca StrenčuValkas lielceļš, tāpat otrs ceļš no Ēveles un Burtniekiem. Vieta līdzinājās saspiestam pudeles kaklam, kurā ievilināto ienaidnieku varēja apšaudīt no trim pusēm — no ezermalas nameliem, no grāvja mācītāja muižas alejas galā un no pašām dzirnavām.

Tikko iestājās krēsla, uz grāvi un dzirnavu ēku nosūtīja kādu duci lekt un skriet spējīgus jaunek|us.

Tas nebija daudz, bet vecie tik bīstamās vietās negribējās līst un paklusām atpirkās, kā nu kurais prata un spēja. Jauniešu vidū atradās ari Ādolfs. Viņš jutās kā uz nāvi notiesāts, gaidīdams savas pirmās uguns kristības un klusībā prātodams tikai par vienu — kur un kā visizdevīgāk nokrist tūlīt pēc pirmā šāviena.

Grāvis bija sauss un diezgan dziļš, tāpēc varēja galvu pāri malai nemaz nerādīt. Ieblakus viņam nogulās

blonds zemītu izcelsmes, bet jau pārvācojies un nokristījies koktirgotāja Dimanta dēls. Ari šim izlutinātam mīkstčaulim trūka kaušanās prieka un talanta. Viņš vērīgi aplūkoja Ādolfu, laikam dūšu stiprinādams bieži dzēra no kādas blašķes un deva arī savam cīņas biedram. Ādolfam, kas aiz taupības bija pilnīgs atturībnieks, itkā verdošs ūdens ielija līdz pašai nabai, bet sirds kļuva tā kā mierīgāka.

Pa to laiku zelbšuca vīri izlauza tiltu. Tukšo vietu pārklāja ar vieglām redelēm un mašiem. Tos apbēra ar sausu, pelēku smilšu kārtu, lai ceļš izskatītos nebojāts. Veči pa pāriem sēdēja aiz neapgaismotiem logiem, dzēra līdzatnesto alu un aiz gara laika lielījās par saviem piedzīvojumiem zaķu, buku, vai mežakuiļu medībās. Ari tagad plintes bija pielādētas tāpat, kā mastā stāvot un katram gribējās laist vaļā pirmo blīkšķi, bet vēl nebija, kur šaut.

Operatīvais štābs, ar virspavēlnieku priekšgalā, savu sēdekli bija pārcēlis uz aptumšoto Latviešu biedrības ēku, kas atradās vistuvāk pozicijām. No turienes pa lauku telefona vadu sazinājās ar dzirnavām, gaidīja izlūku ziņas un varēja dot pavēles otrpus izlaustā tilta. Zelbšucs atradās pilnā kaujas gatavībā.

Viss tas bija izdarīts patiesi ātri un klusi, lai neuztrauktu pilsētniekus. Tik bīstamā brīdī varēja rasties arī otra fronte no Pārgaujas puses, kur visas butkas bija pilnas nabagiem, neuzticamiem ļaudīm.

Nemobilizētie valmierieši aizgāja mierīgi gulēt. Tikai dažus pārīšus, kuri, kā parasts, gribēja vēlāk pastaigāties gar ezeriņa malu, apturēja un aizsūtīja mājās — lai netraucētu šaušanas apmācības.

Tai pašā laikā trīs laucinieku siena vezumi, pa grumbuļainām grambām grabēdami, tuvojās Valmieras muižai. Tā sauktie sūdu vāģi bija paplašināti ar redelēm, kas tos padarīja līdzīgus kurzemnieku orēm. Katru vezumu vilka viens spēcīgs zirgs un braucēji nesēdēja vis augšā uz siena, kā to laucinieki mēdza darīt, bet soļoja vezumiem blakus, vītos grožus un pātagas no rokām neizlaizdami. Viņu ratos varēja būt vēl kautkas smagāks par sienu.

Kad viens no izlūku jātniekiem, auļodams pa otru ceļu gar Iršu dārzu, šo aizdomīgo ziņu pienesa dzirnavām, tur apslēptie vīri tūlīt sazinājās ar štābu un saņēma pavēli vezumus apturēt, braucējus un sienu pamatīgi pārmeklēt. Pēc stundas ceturkšņa šie vezumi jau atradās pudeles kakla poziciju slazdā.

— Stoi! Stoi! Rokas augšā!— sauca no dzirnavām. Zelbšucā gan lietoja vācu valodu, bet tā kā braucēji izskatījās pēc zemniekiem, tos uzrunāja latviski. Tai pašā brīdī no pirmā vezuma dziļumiem atskanēja kāda dobja pretbalss:— Brauc, Johan! Brauc un šaun! Brauc un šaun toh sun beigt. . .

Redzēdams, ka pilsēta jau tik tuvu, ko sienā paslēpies nezināja viņa pavēlnieks, braucējs paklausīja otrai pavēlei. Viņš izrāva no bikšu kabatas tādu kā pistoli, izšāva gaisā, tad ar pātagas kātu iecirta zirgam pa pavēderi un pats skrēja tam līdz taisni uz tiltu. Abi aizmugurē braucēji sekoja pirmajam. Arī viņi, itkā zvirbuļus baidīdami, izšāva gaisā, jo uzbrucēji nebija manāmi.

Tā sākās kauja. Veči aši atrāva logus un karsēja tumsā pāri ezeriņam uz ceļa pusi. Nevienam negribējās parādīt, ka izšķirīgā bridi viņš aizsnaudies ar pielādētu plinti rokās. No dzirnavu logiem atskanēja tikpat spēcīga zalve. Tad pēkšņi viss apklusa. Pirmais vezums iegāzās un pazuda pie slūžām.

Aizdambētā ūdens dziļums tur pārsniedza divu vīru garumu. Rati bija nokļuvuši uz izlauztā tilta šķērsbaļķa, krītot zirgs izjūdzās, un sūdu vāģi pārsviedās pāri sienam. Izbailēs sastindzis, braucējs bija pakritis pie pašas stāvās malas un rokā vēl turēja grožu galu. Tikai tad, kad no dzirnavām atkal atskanēja barga pavēle: Rokas augšā! viņš paklausīja, vēl arvien ar šausmām lūkodamies, kas notiek tur lejā, melnajā ūdenī. Zirgs sprauslodams peldēja uz vietas, rati bija pazuduši, bet tumsā kautkas kūņojās pa izgāztā siena blāķi. No trešā vezuma atskanēja apslāpētas sievietes vaimanas, bet otrais gandrīz klusēja — tikai reizēm kautkas tur ieknikšējās un iegrabējās. Kad visi trīs braucēji bija ielenkti un atbruņoti, zelbšucniekiem vāciski sarunājo​ties, no tilta dobuma atskanēja dusmīga balss: — Donnervetter! Vācu laupītāji … Velk augšā! Es ir baron fon Deivel!

Johans pirmais pasvieda savam kungam pātagas kātu, auklu pats paturēdams rokā. Ap viņu saskrējušie zelbšuca vīri nemaz nebija pamanījuši, ka no otrā vezuma jau izplūst sīkas, baltas dūmu strūkliņas. Pēkšņi no tām izlēca gadus 15 vecs, izstīdzējis zēns. Viņa mati likās apsviluši, no drēbēm bira aizdedzies siens. Rokas pa gaisu svaidīdams, jaunais Deivelēns izmisis kliedza:

— Fricchen! Mein Fricchen! Kom heraus!.. .

Gribēdams kauja piedalīties, baronēns Hugo arī bija knikšķinājis savu rotaļu pistoli tik ilgi, kamēr kāda dzirkstele no pistongas iekrita sausajā sienā. Fricchens izrādījās viņa iemīļotais papagailis, kas mājās vienmēr sauca: Herr Baron! Herr Baron! bet tagad līdz ar savu sudraba būri bija palicis vezumā.

No trešajiem ratiem izvilka paģibušo baronesi Eberhardīni. Vienā rokā viņa bija cieši sažņaugusi zelta medaljonu, kurā slepeni glabājās uzticamā staļļa puiša Fredi ģimetne, otrā rokā turēja savu lorneti, bez kuras nekad neapskatīja lopus un cilvēkus.

Kamēr no ūdens izvilktais barons bārās, sūdzēdamies par sasisto astes kaulu, vai pēkšņo kriku muguras galā un par savu suņu pātagu, no kuras nekad nešķīrās, bet tagad tā krītot bija pazudusi, zelbšucnieki saskaitīja, ka aiz tilta trūkst divu vīru. Dzirnavās viņu nebija. Skrēja uz grāvi. Tur pašā dibenā gulēja Ādolfs uz savas plintes drošā pamata. Savu galvu uz viņa sāniem, kā uz mīksta spilvena, bija nolicis jaunais Dimants. Uzbāzīgo meklētāju pārsteigts, Ādolfs apjuka un murmināja, ka šāviens neesot gājis laikus vaļā, bet plinte bijusi jāsargā un jāslēpj. Dimants, krietni iereibis, jutās drošāks. Viņš teica: — Lodes te bira kā pupas. Kas tās varēja noķert un saskaitīt? Tāpēc jau mūs sūtīja grāvī, lai te paslēptos! Kungi, ja viss ir jau izšauts, mēs kāpsim laukā un gāzīsim pēdējos šāvienus! Tad uzvara būs droša! …

Visus trīs Deiveļus tūlīt nogādāja slimnīcā. Eberhardīne vēl nemodās, apsvilušais Hugo nemitējās kliegt pēc mācītā Friča un sava lielgabala, kas ari bija palicis liesmās. Barons pats lika paziņot uz Rīgas viesnīcu, kur viņš priekš paris dienām bija nosūtījis aizzieģelētu vēstuli, ka par nožēlošanu ir aizkavēts laika ierasties.

Savu tiesu grēka slodzes pēc visa tā apzinādamies ari uz savas mēles, cienīgtēvs nākamā svētdienā no kanceles aizlūdza par kādu bēgļu ģimeni, kas no melnās sotņas glābdamās piedzīvojusi smagu pārbaudī​jumu pie miesas un dvēseles.

Atplūdu laikā Tautas brīvības cīņu pirmais vilnis bija saplacis pret cara valsts bruņoto aizsargvalni. Ar sajūsmu un kailām rokām to vēl nevarēja satriekt. Tauta vairs nestaigāja ar sarkaniem karogiem, nepulcējās mītiņot uz ielām un baznīcās. Bet vai miers bija atgriezies latviešu sētās un pilsētās? Pa Valmieras ielām tagad jādelēja krievu kazaku patruļas, policijas vietā aizdomās turētos dumpiniekus ķēra, šāva un spīdzināja žandarmi. Uz laukiem vairs nekūpēja baronu piļu drupas, toties gaišās liesmās dega nemiernieku mājas, līdz ar visu, kas tur iekšā atradās. Par to gādāja ģeneraļa Orlova komandētās un vietējo baronu vadītās soda ekspedīcijas. Noķertos dumpiniekus — skolotājus, skrīverus, saimniekdē- lus un amatniekus — kazaki šāva pa visiem ceļiem un apraka turpat grāvmalās. Kristīto ļaužu kapos tos cienīgtēvi nelaida iekšā. Ātri sazēla nodevēju un spiegotāju ģiftīgās nezāles. Cīņa bija zaudēta, drošākie krituši, iekalti važās, vai izklīduši trimdā. Apdomīgākie un prātīgākie saprata, ka pienācis laiks jo zemāk noliekties, pabučot kazaku nagaiku un baronu suņupātagu, lai varētu mierīgi dzīvot tālāk.

Miķelis Amālijas dēls jutās atkal kā sausumā izsviesta zivs. Divi smagi triecieni — vilšanās mīlestībā un vilšanās tautas laimīgākā nākotnē. Abas bija skaistas, abām viņš tik viegli noticēja … Tagad Dr. Horns bija pazudis, Annīna kautkur aizbraukusi, abi laikam slēpās, un pulciņi arī vairs nedarbojās.

Aiz dzirnavu ezeriņa kaili un pamesti rēgojās nošauto skolnieku kapi bez krustiem. Principāls diendienā slavēja varonīgos glābējus — krievus. To prasīja viņa veikala drošība. Ādolfs joprojām krāja naudu un teica, ka latviešiem var būt tikai viena gudrība — tikt pašiem uz savām kājām. Garajos ziemas vakaros, kad līdz ar krēslas iestāšanos satiksme uz ielām bija noliegta, Miķelis Amālijas dēls viens nīka savā jumtistabiņā. Varēja jau notikt, ka kādu nakti pienāk ari viņa kārta. Žandarmi iebruka naktīs un reti kāds no viņu nagiem izkļuva dzīvs. Nodevības turpinājās, bet kurp viņš zināja bēgt? Visi ceļi bija sveši, visi padomi apklusuši. Tā vientulībā stundas skaitot, ciemos ieradās bērnības dienu tālās atmiņas. Lūk, silta pirts un gaišā istabiņa, aukstās un slapjās gana gaitas, skola, puiši, beidzot arī Amālija-Rozālija. Viņa tagad bija likumīgi apprecējusies ar Janku, piedzīvojusi jaunus bērnus un ģimene pārcēlusies kalpu gaitās uz citu pagastu. Par savu pirmdzimto viņa vairs nelikās zinis, itkā viņš aiz pārpratuma pats uz savu atbildību būtu atskrējis, vai viņa nemaz nebūtu pasaulē. Miķeli tas daudz neapbēdināja — viņam bija kur savu sirdi piesiet. Mīļā, vecā Ieviņa un viņas jocīgais Indriķis. Cik vareni viņš dziedāja: Aplam bezkaunīgs lielmutis Bij garais Goliāts . . . vai: Antoņius viens bārenis, Bez tēv' un mātes palicis …

Viņu bijušais audžu dēls nu sadomāja nopirkt cukura tūtu pie Lācara un speķa gabalu pie Grasmaņa, lai Ziemas svētkos tiek kāds labums galdā, kāds sveiciens no viņa. Kad riedēļas tirgū izdevās sameklēt Lielbrenču nāburgu Ķezi, izrādījās, ka vecais Indriķis jau aizgājis pie senčiem. Viņu turpu nebija aizvedusi turku lode gurna, bet par mutes palaišanu aizraidījusi kazaka lode un nagaika — abas reizē. Cik labi, ka vecā Ieviņa vēl bija dzīvajo vidū! Kā toreiz smēķēja viņas melnā, cietā zaptes maizīte .. . Kad mazais sveiciens bija nosūtīts, kāds kluss, brīnišķīgs prieks ienāca sūtītāja sirdi. Vai to sauca par laimi, pēc kuras visi dzinās?

Skolnieku intereses no nomāktās sabiedriskās cīņas pārsviedās uz rakstniecības cīņām. Ka tirdzinieki, tā bursaki (semināristi) rokrakstā izdeva katrs savu žurnālu, spēkojās savā starpā. Viena daļa turējās pie Raiņa, Veidenbauma un cinījās ar Jansona Faunu vai klaunu argumentiem. Otra un prāvākā grupa piekļāvās Dzelmes dekadentu deklarācijai un cildināja Eldgasta Zvaigžņotās naktis kā pasaules slavenu sasniegumu. Turpmākos gadu desmitos no šo cīkstoņu vidus izvirzījās tādi pazīstami vārdi kā J. Ezeriņš, L. Paegle, L. Laicēns, P. Rozīts un citi — gan ar pavisam pretējiem uzskatiem nekā tolaik.

Miķeļam Amālijas dēlam šīs cīņas likās svešas un pārāk gudras. Jau kopš bērna kājas neviens nebija viņu ar prātīgiem padomiem un gatavām gudrībām lutinājis, drīzāk gan maldinājis un piejokojis. Tā viņš palēnām iemācījās, ka jāpaļaujas tikai pašam uz savu galvu un sirdi. Vientulības brīžos šī sirds mudināja:

Ja divus ceļus uz laimi esi pazaudējis — pameklē, vai nav atrodams vēl trešais? Un ja tā labi padomāja — trešais ceļš bija pavisam nepieciešams. Citādi atlika tikai bode, Ripa, vai galīgs tukšums … Ko viņš varēja tālāk mācīties ar savām divziemu zināšanām? Tādu kursu, vai skolu nebija, kur uzņemtu tik lielu un tik maz apmācītu teļu. Lācara bodes zellis izlasīja Merķeļa Latviešus un Vanem Imantu. Tās bija lieliskas un, likās, ari patiesas grāmatas: viena stāstīja par latviešu tautas ciešanām, otra — par cīņām un laimi pagātnē. Bet taisnība un laime bija nepieciešama ari šodien un nakamībā. Kur un kā tās atrast? Maksta tulkotās brošūras gan veda uz to pusi, bet tagad tas ceļš bija aizsprostots, asinīm apslacīts. Baznīcas atbaidīja — tur tagad vēl niknāk sprediķoja baronu kalpi un mazo ļaužu nīdēji, baidīdami ticīgos ar Dieva dusmām un elles ugunīm. Bet diez pa kādiem ceļiem vientuļā jumtistabiņā bija iemaldījusies arī kāda maza, melnos vākos iesieta grāmatiņa, kas saucās Jaunā Derība. Kas gan lasīja šo ikdienā aizmirsto grāmatiņu un kas to lasa vēl šodien, ja tā nenoder maizes pelnīšanai? Miķelis Amālijas dēls to sāka šķirstīt aiz gara laika, kad cita nekā nebija ko darīt. Šur un tur viņš ieskatījās, šis un tas viņam tur iepatikās. Visupirms, protams tas Cilvēka dēls, kā viņš pats sevi sauca. Jocīgi — tur viņš izskatījās pavisam citāds, nekā cienigtēva sprediķos tēlotais Dieva dēls — pasaules soģis un pestītājs. Brīnums, cik patiesi viņš vietām runāja: Bagātie, jūs netiksit debesu valstība tāpat, kā kamielis nevar izlīst caur adatas aci … Vai kāds bagātais to bija lasījis un ņēmis nopietni?— Liekuļi un rakstu mācītāji, jūs esat kā no ārpuses izbalsināti kapi, kuros iekšā slēpjas nešķīstība . .. Liekuļu bija pilna pasaule, rakstus macija cienīgtēvi. Ka tie kaitināja cilvēka dēlu un cik labi sapratās savā starpā! Bet kas šodien viņus sauca par odžu dzimumu?— Par brīvu jūs esat manu mācību dabūjuši, par brīvu to sniedzat tālāk . . . Kā tad viņi drīkstēja piedzīt tos sieciņus, cāļus, medu un olas, no kurām Perdināts pārēdās?— Nekrāt mantas, ko kodi saēd un rūsa maitā, jo kur jūsu manta, tur jūsu sirds . . . Naudu un mantu centīgi krāja Ādolfs, principāls un laikam gan visi kristitie. Un ja cienīgtēvi kādreiz nabaga ļaudīm šo pestītāja pavēli nekrāt atgadināja, tad paši krāja visvairāk. Bet Cilvēka dēls, kā tur tai mazā grāmatiņā rakstīts, bija nabaga vīrs, kas bieži nezināja, kur savu galvu bez pajumtes nolikt, nebēdājās par to, ko rīt un parit edis. Viņš teica:— Nākat šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es jūs gribu iepriecināt… Kur bija tagad tāds varenais, bagatais, vai kanceles sludinātājs, kas tāpat gribētu darīt? Tāda viņš nezināja. Un vēl tālāk:— Nesodāt, lai netopat sodīti… Ko jūs esat darījuši kādam no maniem vismazākiem brā|iem, to jūs esat man darījuši … Kur bija tas cienīgtēvs, kas stājās ceļā soda ekspedīcijām sava pestītāja vārdā un teica: nešaujiet, neskarat mazos un nevarīgos brāļus — jo jūs šaujat un karat savu pestītāju, Dieva dēlu!… Tāda kristītā nekur nebija, kaut gandrīz 2000 gadu pagājuši kopš tā laika, kad varenie un bagātie uzkāra pie krusta mazo un apbēdināto ļaužu aizstāvi. Vai viņš zināja trešo ceļu uz laimi? Ja ne to, tad vismaz uz taisnīgu, saturīgu dzīvi.

Ziema togad bija salta un puteņaina, bēdu un briesmu pilna. Kungu un baronu baznīcu durvis labprāt nevirinādami, ļaudis nezināja kur griezties savā izmisumā. To ātri apķēra dažādi sektanti, kas likās no kungu spaidiem brīvāki, un steidzās apjukušajiem palīgā. Tāds bija arī Valmieras namsaimnieks Podiņš.

Apaļigam, gludi noskūtam un allaž omulīgam vīrelim Gaujas augstajā krastā piederēja divstāvu nams. Vai viņš turējās pie brāļu draudzes atliekam, pie baptistiem, Jehovas lieciniekiem, septītās vai sestās dienas adventistiem, vai pestīšanas armijas karavīriem — tas nevienam īsti nebija zināms. Ļaudis par to maz interesējās. Pats galvenais un izšķirošais bija tas, ka viņš piederēja pie pašu tautas, neslavināja kungus un nelādēja pakārtos dumpiniekus. Dievlūdzēju sanāksmes notika viņa paša majas divās lielākās istabās, kur dziesmu meldiņus noturēt palīdzēja mazs pianino. Savus sprediķus Podiņš arvien uzsāka, stāstīdams par gaili; kas uzmodinājis mazticīgo Pēteri, lai tas atkal varētu noticēt savam pestītājam. Viņam pašam kūtiņā pie vistām mitinājās varens gailis un, kā sava Jeruzālemes brāļa vietnieks, katru rītu ar pašapzinīgu: Kikerigī! modināja visus nama iemītniekus. Abas istabas katru svētdienas rītu jau agri bija ļaužu pilnas un, kad sprediķis beidzās, visi labprāt ziedoja savu artavu ērtāka sludināšanas nama celšanai.

Viss jau ietu pavisam gludi, ja nama apakšējā stāvā, istaba ar diviem logiem uz sētas pusi, nebūtu apmetušies četri Šķidrās bārdiņas audzēkņi. Pret sludināšanu viņi necēla nekādus iebildumus, kaut gan

svētdienas rītos tā neļāva izgulēties tik, cik veselīgs miegs prasīja. Bet arvien niknāki viņi kļuva uz Pētera modinātāju, kas neciešami agri klaigāja ik rītus tur kūtiņā. Viens no tiem četriem bija Kaparvēders, kura iekšas spēja daudz spirta pārciest, bet ausis izrādījās vājākas. Kad tādas vēdera pārbaudes atgadījās, gulēšanai atlika pavisam maz laika un to pašu sagandēja tas sasodītais gailis. Kaparvēders pats nebija ne tik drošs, ne uzņēmīgs, lai nopietnāk cīnītos pret šo ļaunumu, bet viņš atcerējās, ka ir nodibināta Šanas biedrība un gaiļa nožmiegšana nepārprotami ietilpa tās uzdevumos.

Kad Kaparvēders to atgādināja Miķelim Amālijas dēlam, aiz cilvēcīgas līdzjūtības viņš atzinās, ka biedrībai pienāktos te iejaukties naktsmiera sargāšanas nolūkos. Lūgt Podiņu, lai viņš pats savu gaili izcep — tā būtu rūgta maldīšanās. Viņam tas bija svēts putns, bez kura palīdzības sv. Pēteris būtu iemelojies pagānos. Kas tad tos vārtus atslēgtu tur augšā? Policijai sūdzēties? Nē — tādai nodevībai puikas bija par lepniem, un gaili kūtī turēt nebija aizliegts. Te atlika tikai rīkoties ar pašu spēkiem un padomu.

Kad Šanas biedrība šo palīdzēšanas darbu ņēma savās rokās, tad izrādījās, ka krietns speciālists putnu nomušīšanā ir allaž niķu un stiķu pilnais Uldis Ūpis. Viņš Šanas priekšniekam droši apgalvoja, ka gailis tumsā jāsaķer tieši tai brīdī, kad tas dzied un kakls viņam jāapgriež trīs reizes apkārt. Tad tas vairs nepīkstēs un nesabiedēs vistas, kas laktā atmodušās var sacelt nešpetnu troksni. Diez kā jau Miķeļam Amālijas dēlam tāda slepkavīga dēka nepatika. Viņš lūkoja naidniekus bez asins izliešanas samierināt, ieteikdams gaili piedzirdīt, lai tas pātaru laikā dzied bez apstāšanās — gan tad viņu aizvāks kur tālāk, bet uz tādu izšķērdību Kaparvēders neielaidās, jo dzeramais viņam pašam labi smēķēja.— Priekš kam mums tā biedrība un tas priekšnieks, ja nav palīdzēšanas grūtā brīdī?— viņi kurnēja, laikam domādami, ka ir iestājušies kādā apdrošināšanas vai aizsargāšanas biedrībā. Tomēr četri cilvēki bija vairāk nekā viens gailis — un ja tie četri, lāgā neizgulējušies, izkrīt eksāmeniem cauri, tad vaina var krist uz to, kas atteicās īstā laikā palīdzēt. Cilvēka dēls teica:— es jūs gribu iepriecināt… Bet viņiem pašiem tad jāstāv uz vakts.

Bija klusa, skaidra pilnmēness nakts. Ielās noliegto satiksmes brīvību baudīja tikai kazaku patru|as, kuras valdīja no vakara līdz rīta krēslai. Šanas priekšnieks jau laikus ieradās iepriekš pirmā pozicijā pie saviem apbēdinātiem biedriem, kur viņam bija paredzēta paslēpšanās arī pēc padarītā darba. Kad viss nams sen jau bija izdzisis un apklusis svētīgā nakts mierā, pagalmā gar augsto sētu uz kūtiņas pusi zagās kāds šķībs, aizdomīgs stāvs. Divi citi piegāja pie pumpja itka pēc ūdens, bet pumpēja tik lēni un klusi, ka ne lāse neielija krūzītē. Kūtiņas durvis nebija aizslēgtas. Aiz tām aši pazuda aizdomīgais. Klusums. .. Tad iedziedājās gailis — pirmo un otro reizi pavisam pieklājīgi, nekādas nepatikšanas nenojauzdams, bet trešais kliedziens pārtrūka ar pēkšņu: črr!… Atkal klusums. Bet tikko slepkava pavēra durtiņas, lai manītos prom, viņa upurim laikam bija izdevies atgriezt savu kaklu atpakaļ. Ar visu spēku viņš nu kliedza un brēca kā aizkauts, nepaklausīgs lops. Visas vistas, līdz nāvei satrauktas, lēca no laktas zemē un darīja tāpat, kā viņu kungs. Kas gan varēja iedomāties, ka tik mazā kūtiņā var izcelties tik šausmīgs tracis! Tie divi no pumpja pazuda vienā mirklī kā žīdi pa Miķeļiem. Šanas priekšnieks netika tālāk par koridora trepītēm. Tur viņu ar vienu ķērienu aiz skausta sagrāba pats Podiņš. Izpūrušiem matiem, baltās apužbiksēs, kā Pidriķis paradīzē, viņš izskatījās vareni pārskaities un reizē priecīgs — vistu zaglis bija noķerts!

Lācara bodes zellis bija diezgan atjautīgs, lai saprastu, ka ar rupju varu šādā nelaimē neko nevarēja līdzēt. Viņš ļāva sevi izbārt un apčamdīt, lai uzbrucējs pārliecinātos, ka nekāda zādzība nav notikusi. Bija jārīkojas ar pacietību un zināšanām. Kad Podiņš tomēr tik drīz nenorimās, bet draudēja ziņot policijai un principālam par viņa blan- donīgo zelli, Miķelis Amālijās dēls, valodu raustīdams, viņam aizrādīja: — Mācītāja kungs! Es augstu cienu jūsu sprediķus, bet ir jau zināms, ka visi mēs dažreiz maldamies un grūtā brīdī aiz pārskatīšanās ie- maldamies svešā sētā, vai kūtī, kā mēdz teikt, savās vajadzībās. Bet stāv rakstīts: Netiesājat un nesodāt, lai jūs netopat sodīti…

Tik prātīga valoda sludinātāju pārsteidza. Šo izdevību izlietodams, noķertais steidzās vēl piemetināt: — Un svētos rakstos ir arī tā sacīts: Ar kādu mēru jūs mērosit, ar tādu jums taps atmērots.. . Vai tas nav

pareizi teikts?

Sludinātājs apklusa. Ka jau resnīši, viņš bija miermīlīgs cilvēks, piedevām vēl diezgan labsirdīgs, un varbūt arī pats mazdrusciņ noticēja tam, ko macīja citiem. Bridi padomājis, Podiņš teicaf: — Kaut gan tu apkārtpļēgurodams manas vistas un mani esi tik bezkaunīgi izbiedējis, var manīt, ka rūdīts zaglis vēl neesi. Es pats esmu teicis, ka maldīties ir cilvēcīgi, tāpēc gribu tevi atgriezt uz pareizā ceļa, pie pareizās ticības. Tagad tu, putniņ, katru svētdienas ritu pulksten astoņos ieradisies te modināšanas sapulcēs un kļūsi par kristīgu cilvēku. Un pielūko: ja nē — es to šmuci celšu gaismā! …

Tā viņi sapratās un izšķīrās diezgan draudzīgi, kaut gan gailis tajā rīta vairs nedziedāja.

Bodes paplašināšanai un nacionālpolītiska līdzsvara ieturēšanai, principāls Lācars bija sameklējis kompanjonu, kas saucās nepārprotamā latviešu valodā par Velēnu. Latvietis pēc dzimšanas bija ari Lācars, bet viņš vilka vairāk uz vācu pusi. Tā vieglāk bija savas preces pārdot muižniekiem un vācu birģeļiem. Velēnām nu vajadzēja gādāt par latviešu kundēm. Lai nostiprinātu šādu mierīgas kopā sadzīvošanas garu, abi principāli pie Ziemas svētku eglītes rīkoja vācu un latviešu sadraudzības viesības.

Aicināta, protams, bija tikai turīgā slāņa izlase — namsaimnieki, veikalnieki, piedevām arī daži augstakie krievu ierēdņi, kas plēsa kukuļus no abām pusēm, bet bez kuriem neko nedrīkstēja darīt. Tiem nācās ari visas glaimīgās galda runas pārtulkot valsts valodā un skaistākās dāmas sēdināt blakus. Aizsietam mutēm un smaidošām sejām pret nepiepildāmo krievu administrāciju bija tiešām radusies vācu-lat- viešu turīgo ļaužu kopīga fronte.

Ne Ādolfs, ne Miķelis principāla ielūgumu nesaņēma. Viņi bija par sīkiem un viegliem svaru kausu izlīdzināšanā. Lai lētāk izdzīvotu, Ādolfs gatavojās braukt svētkus pavadīt pie saviem lauku radiem un dāvanai aizvest paciņu eglīšu svecīšu. Arī skolnieki aizbrauca svētku brīvlaika pie saviem vecākiem.

Miķeļam Amālijās dēlam likās, ka viņš paliks pavisam viens, kā Dieva nepieņemts, savā čurkša ligzdā.

Radi viņam bija un nebija — ciemā pie Amālijas un Jankas justos svešs un neaicināts. Tiem pašiem savi bērni ko kopt un mīļot. Atkal tukšums visapkārt… Bet šajā tukšuma arvien biežāk pavīdēja vecās mātes Ieviņas seja Lielbrenču pirts istabiņā. Tur nu viņa kūkos gluži viena — bērni jau nekad svētkos nebija ieradušies. Un kad svētku sestdienā pēc rauga un baltiem miltiem bodē ienāca Lielbrenču nāburgs Gorēns, vientuļniekam vairs nebija šaubu, ka jāsēžas ragavās. Svecītes, balts lakatiņš, dzeltenmaize ar rozīnēm ciemakukulim. Varbūt, ka vecās mātes sirds sajutīs kādu mazu prieku par audžu dēla ierašanos.

Ari Ieviņa svētku priekšvakarā bija dziļāk neka citām dienām izjutusi savu vecuma dienu vientulību šinī pasaulē. Arī viņa bija gājusi ciemā. Kur gan citur, kā pie sava Indriķa aizputinātā kapsētā. Varbūt viņš to manīja, varbūt nemanīja, bet viņai gribējās tur pakavēties itkā pie tuva, dzīva cilvēka, lai nejustos gluži viena, kad ap citiem bija ģimenes siltums un bērnu prieks.

Mājās nākot notika nelaime. Ieviņa iekrita puteņu aizvilktā, bet neaizsalušā ceļmalas grāvi, kur bija aizdainbējies ledains ūdens. Līdz jostas vietai slapja, viņa izrāpās atpakaļ uz ceļa un piesalušās pastalās aiztuntuļoja līdz Lielbrenču pirtiņai. Kad ieradās audžu dēls, vecā māte bija jau izģērbta, norīvēta un silti apsegta, gulēja savā gultiņā. Prieks par necerēto ciemiņu šķita tik liels, ka brīdi viņa aizmirsa savu nelaimi, nobučoja Miķelīti, apraudājās, tad lūdza ienest mazu eglīti un apsiet sev ap galvu balto lakatiņu.

Izpalīdzīgie mājnieki aizgaja savās gaitās, pirts istabiņā palika tie divi, kas vairs nejutās vientuļi. Daudz nācās stāstīt vienam, daudz otram, kamēr Ieviņa spēja parunāt.

— Vecāmāt, kā tu domā, vai labi darbi var darīt cilvēku laimīgu?— audžu dēls ievaicājās.

— Kas, dēliņ, ir laime, to es nezinu. Te viņa it kā ir, te viņas vairs nav — Ieviņa sprieda pēc saviem piedzīvojumiem.— Neprasi vairāk par sirds mieru un prieku. Tas atnāk, kad labais ir padarīts.

— Vecāmāt, vai tu tici pasaules pestītājam?

— Jā, dēls, laikam jau ticu. Kaut kam jau tā pasaule būtu jāpestī, ja tā pati nespētu tikt laukā no netaisnibām. Jēzuliņš man patīk tāpēc, ka viņš bija tāds pats nabags un vajāts kā mēs, kad viņš gribēja aizstāvēt mazos brāļus pret lieliem un netaisniem. Es tikai nesaprotu, kā viņš varēja sacīt, lai skatamies no puķēm laukā un neko neiekrājam ziemai? … To laikam būs kungi no savas puses pielikuši, lai visu

labumu atdodam viņiem . ..

Citu izskaidrojumu arī audžu dēls nezināja un par to, ka tas Cilvēka dēls patiesībā bija mazo brāļu aizstāvis, viņu domas sapratās. Nu tikai atlika ar viņu vēl tuvāk iepazīties.

Ieviņa drīz piekusa un aizmiga. Naktī viņai sākās karstumi. Slimniece nesakarīgi runāja pa miegam, laikam sapņoja. Varēja noprast, ka zem kāda skaista, ziedoša koka viņu gaida Indriķis. Abi ir jauni un skaidras mīlestības pilnam sirdīm, kā kādreiz viņās tālās dienās. Viņš smaida un aicinādams māj ar roku.

Viņai galvā balts lakatiņš, viņa atsaucas. Bet abus šķir kāda tumša, dziļa straume, kurai Ieviņa vēl netiek pāri. Viņa sniedzas uz priekšu, krīt un bailēs atmostas.. .

Audžu dēls noslaucīja drudža sviedrus no izdilušās sejas, pasniedza malku vēsā ūdens. Slimā nomierinājās. Viņas izdēdējusī miesa dega neredzamā ugunī, bet prāts bija skaidrs un sirds mierīga.

— Tepat klētiņas augšā glabājas mans zārķis,— slimā pačukstēja.— Tajā, dēliņ, iecel mani uz salmu cisām, kad būšu mirusi. Svētkos viņš mani gaida … Jāiet drīzāk pie viņa …

Tad viņa satvēra audžu dēla roku savējā. Ne tāpēc, lai pie tā pieturētos. īsu brīdi tai mirēja piespieda savas sausās lūpas un tikko sadzirdami izdvesa:— Paldies, dēliņ … Esi taisnīgs un līdzcietīgs . .. Mana svecīte izdziest…

Sīkā svecīte no lielā dzīvības koka nokrita un izdzisa nākošās dienas rītā. Piekususi sirds apstājās.

Sastingušais augums ar gaišu, apskaidrotu seju, viegli gulēja priežu dēļu zārciņā. To aiznesa un nolika piedarbā uz kula, lai pēc svētkiem atdotu sasalušai zemei draudzes kapsētā.

Audžu dēls atgriezās Valmierā vēl vientuļāks. Bet sirds viņam bija gaiša un mierīga.

Modinātāju sapulcē Sludinātāja Podiņa modināšanas sapulcēs Miķeļam Amālijas dēlam, kā solīts, bija jāierodas svētdienas rītos. Viņš to darīja ne tikai pienākumu izpildīdams, bet klusībā cerēdams arī kaut ko vairāk un skaidrāk dzirdēt par savu iecerēto trešo ceļu uz cilvēku laimi. Varēja jau būt, ka tā nelāgā dēka vistu kūtiņā nāca kā tāds liktenīgs mājiens un norādījums, uz kuru pusi tagad griezties? Viņš gāja un klausījās.

No kāda miega šis lāga virs Podiņš modināja? No tumsības, nomāktības, māņticības? No netaisnībām, ko cilvēks nodara cilvēkam, neklausīdams sirdsapziņas balsij? No varas un varmācības, ar kādu stiprākais nomāc vājāko, lai tikai viņam būtu ērti un labi dzīvot šajā pasaulē? No negausības un mantkārības lāsta, pret ko tik asi sludināja Cilvēka dēls?

Podiņš, no dabas miermīlīgs cilvēks, tādas nepatīkamas un bīstamas lietas velti nepieminēja. Vai viņš tur ko varēja līdzēt, ja Pestītājs pats to nebija spējis izlabot 2000 gados? Podiņš modināja no iedzimtā grēka, pie kā vainīgs bija pats pirmais cilvēks Ādams tāpēc, ka apēda to labā un ļaunā atzīšanas ābolu, un ta iemācījās atšķirt labo no ļaunā. Vai tas bija kāds grēks, ka cilvēks tad spēja to, ko nespēja dzīvnieki? Bībelē bija lasāms, ka Dievs pats pavēlēja cilvēkam valdīt pār visiem dzīvniekiem, bet ja cilvēkam būtu tikai tikpat saprāta, cik bija par viņu lielākiem un stiprākiem dzīvniekiem, kā tad Ādams un viņa pēcteči spētu izpildīt tādu pavēli? Dieva laime, ka Ādams to ābolu apēda un kļuva gudrāks par lauvu, bulli, elefantu un vēl citiem liellopiem? Kāds iemesls tur bija lādēties un grūst nelaimē kā viņu, tā visus ābola lietā nevainojamos cilvēkus? Vai Ādams kā cilvēks varētu kļūt tikpat gudrs kā Dievs? Kāda konkurence viņiem tad varētu rasties? Ja tāda draudēja, kāpēc tad cilvēku radīja pēc Dieva ģīmja un līdzības? Kāpēc vajadzēja riskēt? Kad Dievs iztaisīja Ādamu no zemes pīšļiem un iepūta viņa nāsis dzīvu dvašu, vai viņš.pats par savu darbu tad neteica:— Raugi, tas ir ļoti labs!… Ja kāds te vīlās, vai varēja būt atbildīgs par savu kļūdu, tad tas bija radītājs — jūdu Jehova …

Ar tādām ķecerīgām pārdomām mocījās Miķelis Amālijās dēls, no modināšanas sapulces pārnācis un cilvēcīgu taisnību meklēdams savā jumta istabiņā. Arī tas laikam bija līdz galam nepārdomāts darbs, ka Podiņš viņam lika nopirkt bībeles Veco derību. Ar šo veikaliņu viņš vairāk zaudēja, neka nopelnīja.

Nelaime bija tāda, ka Miķelis Amālijas dēls bībeli nenolika plauktā, ka to citi darīja, bet sāka ap to rakņāties ar savu neizriiācīto prātu. Viņš meklēja padomu, kā tikt vaļā no tada bez paša vainas iedzimuša grēka. Tāds padoms un paskaidrojums atradās Jaunajā derībā. Savas kļūdas izlabošanai Dievs sūtīja savu vienpiedzi- mušo dēlu, pie kā viņam labs prāts, ļāva cilvēkiem šo sūtni bez vainas pazemot, mocīt un uzkārt krustā, lai tā savas netaisnās dusmas remdinātu. Mocīja savu dēlu par citu, vai savu vainu? Kas te bija taisnība? Tikai pēc taVn — un tikai tie, kas šādam pestīšanas veidam bez iebildumiem noticēja,— varēja izglābties no iedzimtā grēka un tā sekām — elles mocībām . .. Bet tās neskaitāmās cilvēku paaudzes, kas par šādu pestītāju, pirms un pēc viņa īsās zemes dzīves, neko nezināja un tāpēc arī nevarēja viņam ticēt —'tās visas bez viņu pašu vainas tātad neatpestītas nonāca tajā ellē? Kur te bija taisnība? Kur ceļš uz šīs zemes laimi? Te vajadzēja tikai ciest, ciest un pacietīgi ticēt, ka laimi reiz iegūs debesīs — aiz kapiem — un tikai tie nedaudzie, kas pazīst savu pestītāju un spēj noticēt visam, ko māca baznīca. Bet baznīcas jeb ticības ir daudzas un tās māca tikpat dažādi… Kur te patiesība?

Ar cienīgtēviem par šādām cilvēcīgām šaubām un neskaidrībām nevarēja runāt. Tie bija parazīti, kuri zināja, kas viņiefn savu patronātu labā jāsprediķo un kas par to jāsaņem. Ko domāja un kā jutās avis tā Kunga kūtī, tas viņus neinteresēja. Ar sludinātājiem varēja parunāties. Kad Miķelis Amālijas dēls to darīja, cerēdams rast kādu skaidrību, Podiņš laipni atbildēja: — Dēls, tu esi uz maldīga un grēcīga ceļa. Dieva prāts, darbi un nodomi ar cilvēka saprātu nav aptverami, izdibināmi un izskaidrojami.

Mums jātic tam, kas viņa svētos rakstos sacīts, mācīts un pavēlēts. Kas to nedara un ar savu padomu grib tikt debesīs, tas iek|ūst grēkā un ellē. Luteri maldās sacīdami, ka ticība ir viss, un darbi — nekas.

Mēs mācām: tici, cik tavos spēkos, lūdzies, cik tavos spēkos, dari labus darbus, cik tavos spēkos, tad debesu vārti tev būs atvērti.

Diemžēl, noklīdušai avij ar šādu padomu nepietika. Tā avs meklēja cilvēka prātam un sirdij pieņemamu taisnību. Tādas nebija arī Podiņam. Lai akli ticētu un paklausītu katram burtam — tad vajadzētu aizsietām acīm un aizbāztām ausīm dzīvot šinī pasaulē, kur tik daudz brēcošu netaisnību.

Nākošā svētdienā sludinātājs Podiņš runāja par Jaunās derības vārdiem: Kam ir, tam taps dots, kam nav, no tā tiks atņemts … Arī šoreiz viņš teica, ka Dievs svētais prāts ir neizdibināms. Nauda, manta, labklājība un nabadzība — viss, viss pieder viņam vienīgam. Kam viņš grib, tam dod, kam negrib dot, tam atņem. Cilvēks un viņa darbi ir kā sīks, nevarīgs puteklītis Dieva rokās. Tāpēc nabagais lai neapskauž bagāto un bagātais lai nelielās ar savu mantu. Tā nav viņa guvums, bet Dieva dāvana, par ko pazemīgi jāpateicas devējam.

Vai tā tas tiešām notika? Par kādu sodu viņš vienam atņēma un par kādiem nopelniem otram deva?

Parasti tas, kam atņēma, šķita labāks cilvēks nekā tas, kam deva. Vai tikai tāpēc, lai parādītu savu visspēcību? Bet kur tad palika taisnība? Kur palika Cilvēka dēla padoms: Nekrājiet mantas, ko kodes un rūsa maitā — bagātais netiks debesu valstībā . .. Vai mantu dodams, Dievs rīkojās pretēji sava dēla mācībai? Bet dzīve rādīja, ka cilvēks pats ar savu gribu, ar saviem spēkiem un, reizēm ar savu netaisnību, rauš mantu, atņem to citiem, negaidīdams nekādu dāvanu. Šādus novērojumus Podiņam nāktos grūti atspēkot, ja viņš joprojām neatsauktos uz cilvēka saprāta niecību un nevarību Dieva darbu priekšā. Viņš bija apķērīgs cilvēks un drī^ noprata, ka arī citiem klausītājiem šāds sprediķis nebija gājis īsti pie sirds. Modināšanas sapulcēs nederēja sludināt to pašu, ko varēja dzirdēt no baznīcu kancelēm. Lai savu kļudu izlabotu un nezaudētu klausītājus, nākamajā svētdiena Podiņš pakavējās pie Pestītāja vārdiem: Bez maksas jūs manu mācību esat saņēmuši, bez maksas to sludināt tālāk … Neviens cilvēks par Dieva vārdiem nedrīkst prasīt samaksu, vai algu. Tas ir grēka darbs, kas nepaliks nesodīts pastarā dienā .. .

— Kāpēc tad te katru reizi vāc naudu?— kāds bargi iesaucās.

— Tās ir mīlestības dāvanas tā Kunga tempļa celšanai un izdalīšanai nabagiem. Tā darīt mūsu pestītājs ir mācījis — Podiņš laipni paskaid​roja, bet protesta balsis vēl vairāk pieauga: — Kur ir tie nabagi, kas tās dāvanas saņēmuši?

— Vai kungs un pestītājs neteica: Kad tu Dievu pielūdz, ieej istabā un aizslēdz durvis, bet neplāties ar savu dievbijību templī, citu priekšā?

— Kur ir tas templis? Mums tāds nav vajadzīgs!

— Cik tas izmaksās? Un kur ir tie rēķini?

Sacēlās tik nikns troksnis, svilpšana un kāju dauzīšana, itkā kādā politiskā mītiņā, vai bankas sapulcē. Podiņš stāvēja kluss un ārēji mierīgs. Bija pavisam skaidrs, ka te trakoja cienīgtēva atsūtīti un par naudu uzpirkti novērotāji. Viņu uzdevums bija par katru Podiņa sprediķi ziņot īstajiem mācītājiem, lai tie ar liecinieku palīdzību nepatīkamo sludinātāju pirmā izdevīgā gadījumā dabūtu nost no ce|a. Siem novērotājiem bija arī uzdots pārtraukt runātāju, tiklidz tas vērstos pret ev. lut. baznīcu un tās Dieva kalpiem. Tādu trokšņainu uzvešanos nespēja ilgi paciest Podiņa uzticamie piekritēji, kas tur sēdēja lielā vairumā. Trokšņotājus viņi gribēja draudzīgi nomierināt, vai izvest laukā, bet tie neļāvās. Pie izejas durvīm izcēlās kaušanās, kurā uz vaigiem radās zilumi un no deguniem plūda asinis. Kādam ar krēsla zvēlienu bija satriekts plecs, citam saplēstas drēbes, vai saskrambātas rokas un seja. Nācās izsaukt policiju kaušļu nomierināšanai.

Kad Podiņu pēc divām dienām pie sevis aicināja policija, tur atklājās, ka Jūdasa graši šoreiz nesuši svētīgus augļus. Viņam paziņoja, ka sabiedriskā miera un kartības labā modināšanas sapulces noturēt aizliegts.

Miķelis Amālijas dēls domīgs atgriezās savā jumta istabiņā. Viņš domāja par tiem varizejiem un rakstu mācītājiem, kuri pirms 2000 gadiem izspiegoja un gribēja iznīcināt viņiem nepaklausīgo Cilvēka

dēlu. Vai tiešam tie bija nemirstīgi?

Taisnības meklētājs Modinātājam Podiņam par Veco Derību samaksādams, Miķelis Amālijas dēls nebija savu naudiņu nometis zemē, kā to izdarīja daudzi citi. Viņš biezo, melnos vākos iesieto grāmatu nenolika mierīgi plauktā, bet vaļas brīžos pašķirstīja, palasīja un lasīto sevī pārdomāja. Ne visu izlasīja — tikdaudz neatlika laika. Ne brutālos, asiņainos un netiklos notikumus tur meklēja. Ap tiem tīksminājās un ņirgājās skolnieki. Viņi smējās par seno laiku pasakām, kuras veselu cilvēku saprāts vairs nevarēja ņemt nopietni un uzskatīt par paša Dieva diktētām. Sadzīves netaisnību nomāktais, liktens piemeklētais bārenis meklēja arī te taisnību, vismaz kādu ceļu uz to. Dievam vajadzēja būt labam un taisnīgam, ne bargam un atriebīgam, kādu to tēloja no kancelēm. Kam gan citam kā pasaules Radītājam pienācās vienlaicīgi sargat visus savus bērnus, aizstāvēt apspiestos un verdzinātos, iepriecināt vājos un apbēdinātos, gādāt, lai taisnība valda pār varu un netaisnību? Kāpēc tas, kam bija visa vara un kas šo pasauli tik ļoti mīlēja, kā rakstos sacīts — neda​rīja to laimīgu, bet bezgala ciešanām pameta visu savu dzīvo radību ?

Ilgi vientuļās nakts stundās neatlaidīgo meklētāju tirdīja pretrunīgas, saviem spēkiem neatrisināmas pārdomas, iekams viņš nolēma pavisam vaļsirdīgi izrunāties ar Podiņu. Šis Dieva vīrs nebija ne bargs, ne uzpūtīgs, ne varas vai goda kārīgs. Sastopoties vispirms nestiepa mīkstu, ļenganu roku pretim, lai to pazemīgi nobučotu. Tā darīja luteru cienīgtēvs, neciezdams nekādus nemācītu ļaužu jautājumus ticības lietās. Modinātājs savu piekritēju vidū izturējās kā līdzīgs starp līdzīgiem. Un tagad viņš bija bez vainas sodīts ar klusēšanu — tātad arī cieta no stipro un viltīgo netaisnības.

Kādu novakari Miķelis Amālijas dēls pieklauvēja pie Podiņa durvīm.

— Tas ir labi, ka atnāci!— mājastēvs aicināja viesi istabā, kur pie sienas karājās Pestītāja bilde ar ērkšķu kroni galvā un uz balti apklāta galda gulēja bībele.— Cik spēju un varu, arvien esmu priecīgs citiem pakalpot. Kas nospiež tavu sirdi un prātu? Šis Zemes, vai debesu lietas? Apsēdies te, man pretī.

Runā droši un atklāti.

— Es gribu runāt par taisnību. ..

— Vai tev nodarīta kāda netaisnība?— Podiņš pārtrauca.

— Ne man vien. Visi vājie cieš no stipro varmācības, nabagie no bagāto netaisnības. Kur ir taisnība — debesīs, virs zemes, vai nekur?

— Taisnība, mans draugs, ir visur pēc Dieva prāta un nodoma, jo viņš pats ir visaugstākā taisnība, gudrība un mīlestība.

— Bet kāpēc tad viņa darbos ir tik daudz netaisnības?— Miķelis iebilda.

— Nezaimo! Viņa roka sit smagi!— Podiņš brīdināja.

— Es gribu runāt atklāti un patiesi, kā domāju. Tāpēc jau šurp atnācu. Veco Derību lasīdams, esmu tur atradis Dievu, kas nav ne labs, ne taisnīgs. Viņš ir tikai vienas — savas izredzētās jūdu tautiņas sargs un vadonis. To glābdams, viņš nežēlīgi moca ēģiptiešu tautu, nogalina nevainīgus bērnus, noslīcina karavīrus, pavēl jūdiem zagt ēģiptiešu zelta un sudraba traukus, paslēpt tos'jūdu sievām zem brunčiem un pārmeklētājiem ierodoties, melot, ka viņām ir tā, kā sievām mēdz būt — ka viņas ir nešķistas. Kāpēc visuvarenais Jehova to nepanāk ar labu, grozīdams Ēģiptes valdnieka prātu?— jautātājs iekaisa.

— Nepiemirsti, ka Dieva taisnība nav cilvēku taisnība,— Podiņš ar mierīgu pārliecību atbildēja.

Jaunā Derībā viņš ir visu tautu tēvs un taisnīgs valdnieks. Mīlestības un piedošanas Dievs kā tev, tā man.

— Vai tad bībelē ir divi dažādi Dievi?— Miķelis turpināja.— Tas viens — bargs un dusmīgs despots, necieš sāncenšus, prasa asinsupurus, atriebj līdz septītam augumam sentēvu grēkus, moca pat savu mīļoto dēlu par citu nepaklausību. Tas otrs — labs tēvs, kas savā namā ar prieku pieņem no maldu ceļiem pārnākušu dēlu, rīko dzīres un it kā tam piedod, tomēr beigu beigās piedraud sodīt visus savus nepilnīgi radītos bērnus par viņu kļūdām, nevarēšanu un nezināšanu. Vai tiesas priekšā pēc taisnības, nebūtu jāstājas meistaram par savu slikto darbu?

— Negrēko!— Podiņš sabijās no tādas valodas.— Neviens Dievu nevar tiesāt! Pīšļi un putekļi mēs esam viņa godības un varenības priekšā.

— Atklāti runājot, es tā nevaru domāt,— viesis turpināja.— Man liekās, ka tiesa būtu jāspriež tam, kam Dievs pats devis prātu viņa darbus vērtēt un meklēt taisnību. Kā visuzinošais Radītājs, savu darbu pabeidzis, varēja to visu par labu atrast, ja tik bezgala daudz nesaskaņu un nežēlības, ciešanu un netaisnības ir cilvēkos un visā dabā? Visur cits citu iznicina, lai varētu dzīvot. Stiprākais nomāc vājāko, negodīgais piekrāpj godīgo, patmīlis kļūst bagāts un slavens, bet nesavtīgais grimst nabadzībā un apsmieklā. Kur te radītāja doti tikumi? Vai tie ir tikai cilvēku pašu darbs? Vai Velns ir šo pasauli izdomājis?

— Atmosties, nelaimīgais!— Podiņš iesaucās un pieleca kājās.— Par katru tavu vārdu tev būs reiz jāatbild. Daba ir radīta cilvēka labā. Tā neatšķir labu no ļauna. Tai nav glābšanas un mūžīgas dzīvošanas.

Cilvēkam debesu Tēvs ir sūtījis atpestītāju no iedzimtā grēka. Visi tie, kas viņam tic un viņa prātu dara, saņems taisnīgu samaksu par savām ciešanām, bet neticīgos un netaisnos ķers pelnītais sods. Tāda ir Dieva taisnība.

— Pestīšana nav peļams darbs,— viesis prātoja.— Bet bībelē teikts, ka tas iedzimtais grēks radies no laba un ļauna atzīšanas ābola, ko Ādams un Ieva bez atļaujas ieēduši, gribēdami kļūt pilnīgi kā pats Dievs. Ja viņi to nebūtu izdarījuši, tad mēs visi vēl tagad atrastos dzīvnieku stāvoklī, nespētu atšķirt labu no ļauna un neiegūtu mūžīgo dzīvošanu. Vai Pestītājs nedomāja tikpat grēcīgi, kā Ādams un viņa sieva, kad viņš mudināja: Topiet pilnīgi, kā jūsu Tēvs debesīs ir pilnīgs!

Parasti mierīgais un omulīgais modinātājs tagad izskatījās pietvīcis, satraukts un pirkstiem ņurcīja kabatas lakatiņu.— Tās ir Sātana domas, kas ieperinājušās tavās smadzenēs un velk uz pazudināšanu. Met laukā tās kā ģiftīgas čūskas no savas galvas! Ja pats to vairfc nevari, var ari tev palīdzēt. Ej tagad mājā un noliec svētos rakstus plauktā, jo tu tos vēl nespēj izprast. Paļaujies tikai uz cilvēka prātam neaptveramo mīlestību un taisnību visur un vienmēr. Zemojies un lūdz, lai viņš apskaidro tavu sirdi un domas. Nekad neaizmirsti, ka tev būs Dievu, savu Kungu, bīties un mīlēt.

Miķelis saprata, ka saruna beigusies. Tik daudz gribējās jautāt, tik maz paguva pateikt. Vilšanos neizrādījis, viņš nolēma būt patiess un vaļsirdīgs līdz galam. — Pateicos par visiem labiem padomiem, — viņš teica. — Es tos nopietni pārdomāšu. Par bīšanos no Dieva un viņa mīlēšanu esmu jau daudz domājis, bet netieku gudrs, kā cilvēks to var izdarīt. Kad es kādu mīlu, tad no tā nekad nebīstos. Bet to, no kā bīstos, nespēju mīlēt. Varbūt, ka tā man tāda kaite un citi var to izda​rīt?

— Tā jau būs. Bet nezaudē dūšu!— Podiņš uzmundrināja.— Lūdzies savu Pestītāju un viņš tevi izārstēs. Lai Dievs tev palīdz!

Veltīga saruna — taisnības meklētājs nopūtās, pa krēslu mājup soļodams. Ja es kādu mīlu — protams, ne tik ļoti, kā Dievs mani — tad es tam palīdzu, to sargāju un lutinu, negaidot no viņa nekādu lūgšanos. Kāpēc Dievs grib, lai viņu lūdzas, lai zemojas un slavē, kā kādu varas un goda kārīgu baroneli vai ķeizaru? Vai pašam viņam goda trūkst? Varas un goda kāri, tāpat kā mantas kāri, laiskumu, viltību un meitu pavešanu ļaudis sauc par netikumu. Cilvēku likumi un tiesas par tiem reizēm soda. Ja Dievam arī būtu netikumi, ar ko tad viņš atšķirtos no cilvēkiem? Tikai ar savu varu? Bet kāpēc tad viņš nevarētu Vellu iznīcināt? Vai ar nolūku grib to saudzēt cilvēku baidīšanai? Kā viņš varētu cilvēkus taisnīgi sodīt, ja pats nebūtu augstākā taisnība un tikumība?

Sātāns vēl ilgi un nesaudzīgi plosīja taisnības meklētāja smadzenes un Dievs nesteidzās viņam palīgā. Kāpēc Radītājs tik nežēlīgi tirdīja savu darbu — cilvēku, kas slāpa pēc skaidrības un taisnības, liegdams viņam atbildi un palīdzību? Vai tāpēc, lai mocītu un atgrieztu pie sevis tos, kurus teicās mīlam kā tēvs savus bērnus?

Bet Cilvēka dēls — pravietis, kas tfcica: Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi — es gribu jūs iepriecināt. Pārdrošnieks, kas nesaudzīgi atmaskoja jūdu liekulīgos mācītājus. Nabags nabago vidū un viesis grēcinieku namos. Kā cilvēks viņš likās tuvāks par Dievu. Arī Miķelis bija cilvēka

dēls, kas nezināja sava miesīgā tēva vārdu. Arī viņš atradās nabago ļaužu vidū, gribēja atmaskot liekuļus, neatrauties no tiem dzīves pabērniem, kurus paštaisnie nicinaja un sauca par grēciniekiem. Kada dīvaina tuvība! Vai tas rakstu- mācītāju apmelotais un nomocītais Nācarietis nebija cilvēcīgāks un dievišķīgāks par jūdu bībeles Dievu? Reizēm tā likās un tādu viņu laikam varētu iemīlēt, ja cilvēcīgas vājības un neizprotamas pretrunas kā ķirmji neiegrauztos viņa dievišķīgā pievilcībā.

Evaņģēlisti stāstīja, ka Jēzus kādreiz ar pātagu izdzinis naudas mijējus no tempļa pagalma un turpat apgāzis baložu pārdevēju galdus, bet citā reizē viņš mācījis nepretoties varai — bāzt zobenu makstī. Vēl citur ieteicis ļaut ļaunumam — nezālēm augt kopā ar kviešiem, kurus tās nomāc, līdz pļaujas laikam. Kā tādas pretrunas izskaidrot? Pēc kura padoma dzīvot un rīkoties? Kad viņš mācekļiem bez īpašnieka atļaujas pavēlēja atvest ceļmalā ēzeļa māti ar kumeļu, lai uz tās muguras svinīgi iejātu Jeruzalemē, vai citā reizē apsauca mācekļus, kuri domāja par nabagu apdāvināšanu tad, kad kāda sieviete viņu mācītāju aplaistīja ar dārgām zālēm — vai te nepavīdēja godkāriba pazemības vietā? Kā tas saderējās ar viņa vārdiem: No cilvēkiem es godu neņemu? Kad kādas citas tautas sievai, kas lūdza palīdzību, viņš atbildēja, ka ir sūtīts tikai pie izredzētās tautas un tāpēc neklājas atņemt bērniem maizi un mest to suņiem priekšā, turpretim citā reizē savus mācekļus sūtīja evaņģēlija mācību sludināt visām tautām — vai tā bija viena un tā pati pārliecība? Vai tas bija labs un cildināms darbs — negausīgiem dzērājiem kāzās ar brīnumu palīdzību pagatavot vīnu, lai tie vēl vairāk piedzeras? Kā varēja notikt, ka tas pats sludinātājs, kas citiem noliedza zvērēt un lādēt, pats nolādēja vīģes koku, kam tobrīd nebija aug|u, ar ko garāmgājēju pacienāt? Varbūt, ka tos augļus cits izsalkušais jau bija noplūcis. Vai koks varēja zināt, kad pravietis viņam ies garām? Un ja tas būtu palicis bez augļiem, tad ne ar savu gribu, bet pēc Radītāja noliktās likumības. Vīģes koks nokalta bez savas vainas. Vai tas bija taisnīgs sods? Novēršanās no saviem brāļiem, kuri Jēzu neatzina par savu pravieti un viņš tos nespēja pārliecināt — ir saprotama. Bet kāpēc viņš tik necienīgi noniecināja savu māti, teikdams: Sieva, kas man ar tevi? Kaut gan Amālija — Rozālija savu kroplo pirmdzimto bija it kā pametusi, Miķelis tomēr savā dzīvē līdz nesa viņas vārdu. Marija, mātes mīlestībā, savu dēlu pavadīja līdz pat moku nāvei. Vai bija taisnīgi saukt viņu tikai par kāda vīra sievu? Kādā citā vietā tas Cilvēka dēls teicis, ka viņa māte un viņa brāļi ir tie, ka viņa tēva prātu dara.

Kāpēc tad Marija slēpa brāļiem, ka viņš ir no augšienes ieņemts, tātad gudrāks un svētāks, kam jāpaklausa un pati laikam arī to nedarīja, kaut gan pirmdzimto mīlēja tāpat, kā citus savus bērnus?

Miķelis sabijās pats no savām ķecerīgajām domām. Vai tiešām kāds Sātans viņu kārdināja? Nē! Viņš pats meklēja taisnību, bet jūdu rakstos tās nebija. Viņš gribēja tikai labo un meklēja skaidrību, bet nebija neviena, kas palīdzētu to atrast. Sirds gribēja paļauties uz Cilvēka dēlu un sekot viņa mācībām, bet par tām domājot, prāts atkal aizveda šaubās un pretrunās. Teikdams: Dodiet Dievam, kas Dievam nākas un ķeizaram, kas ķeizaram nākas, nabago ļaužu pravietis paglāba pats sevi un ieteica padevību ienīstai, netaisnai varai. Revolucionāri tā nedarīja. Viņi gāja katorga un nāvē par cara varas sagraušanu un apspiesto atbrīvošanu. Viņi cerēja dzīvi tepat zemes virsū taisnīgāku un laimīgāku padarīt ar pašu spēkiem. Kāda skaista, pārdroša pārliecība. Arī tā pievilka kā ugunskurs nosalušo ziemas naktī. Vai ar to atnāks jauna taisnība — cilvēka taisnība, bez Dieva dusmām un mīlestības? Bez pretrunām un izredzēto priekšrocībām — visiem vienāda? Ja tikai sapnis — brīnišķīgs sapnis, no kā negribas atmosties …

Rīta pusē taisnības meklētājs nemanot iemiga.

Divi aži badas Diemžēl, ne visos valmieriešos iemājoja tāds saprašanās un sadraudzības gars, kādu Miķeļa Amālijas dēla principāli un viesi cildināja sev par labu un pestītājam par godu. Atradās arī tādi latviešu censoņi, kas ne par kādu naudu negribēja labi sadzīvot ar saviem vācu konkurentiem. Viena tāda bīstama nesaskaņa bija iezagusies miesnieku starpā. Jau ilgus gadus Valmiera pacietīgi apmierinājās ar savu vācu fleišeri. Čugunzellis viņam uzticīgi kalpoja pie kaušanas un bodē pārdeva kāds cunftīgs vācu zellis, kas labi prata savu amatu. Ga|as bode atradās pilsēta centrā, Rīgas ielā. Tur karājās bleķa šilte ar uzmālētu melna vērša galvu un uzrakstu: Hugo Grassman, Fleischer.— Frischas dessas smeķķīga gaļ|a.

Principāls pats, kā melsa, zilo asiņu dēļ bija sažuvis vīrs ar zilu seju un kraukļa knābim līdzīgu degunu. Bodē viņš nerādījās, bet diezgan spēcīgi meta smago bumbu ķieģeļbānī un pa liķiera glāzītei iedzēra Musē, kur satikās vācu publika. Viņa uzņēmums darbojās tik gludi kā iesmērēts — cenas varēja pacelt kad un cik patikās, ieplūdušai rubļu straumei tikai drusku nācās piepalīdzēt nokļūt līdz bankai.

Meistars Hugo bija vecpuisis. Viņa uzticamākais draugs — nikns asinssuns, teļa augumā un vārdā Vāravs — dienās gulēja pie bodes sienas pieķēdēts, it kā apsargādams, bet naktīs sargāja sava kunga māju un mieru. Meistars Grasmanis bija rātes loceklis, tāpēc varēja apgādāt pilsētas slimnīcu ar gaļu, nabagu māju ar kauliem un parūpēties, lai pilsēta pati neatver savu lopu kautuvi, kas nesaderētos ar viņa liberālajiem uzskatiem. Paklusām viņš pirka gan pa mājai, gan pa gruntsgabalam, apdāvināja vācu draudzi un viņa manta augtin auga.

Tik jauka un svētīga dzīve nevarēja ilgāku laiku palikt apslēpta skauģa acij. Šī skauģa senči slavenā Švauksta laikā bija Piebalgā uzpirkuši jērus un sekmīgi ar tiem andelējušies. Viņa krietnās spējas, laikam pa iedzimtības ceļu, izpaudās censonī, kas uzsāka pārdrošu konkurences cīņu ar miermīlīgo vācu fleišeri.

Jaunā gaļas un desu bode gan atradās Pārgaujas pusē, mazā mājelē, toties izkārtne ar auna zeltradža galvu aizņēma visu sienu un vēstīja sekošo: Andž Brēks, mesnecības ipasneks.— Leta lohpu gaļa un tautiskas dessas. Suņu kauli kundēm par brīv Vienīgais šiltu māleris Valmierā, žīds Cukermanis, bija sākumā ietaisījis mazu kļūdu, vārda «tautiskas» vietā ielikdams vārdu «tauteesu», bet kad ļaudis, pumpja laukumā sapulcējušies, par to zobojās, šo sīkumu pārmālēja. Varēja jau rasties divējas domas arī par to, vai tie bija no suņiem ņemti, vai suņiem dodami kauli, ko bez maksas tur izdalīja, par tādiem niekiem domāt Brekšam neatlika laika.

Neraugoties uz savu smago augumu un aizdusu, viņš strādāja kā īsts darba zirgs no agra rīta līdz vēlai naktij. Tuvākie paziņas runāja, ka savu tauku nastu censonis uzņēmies labprātīgi un ar gudru ziņu, lai rādītu, cik svētīgas sekas ir pie viņa pirktai mantai. Tirgus dienās, jau pirms gaismiņas, Breksis pamanījās pats pirmais zemniekiem pretim uz ceļiem, lai tur bez sāncenšiem novērtētu un lētāk nopirktu viņu kaujamos lopus. Savā slaktūzī, pats ar cirvja pietu pa pieri gāzdams, viņš galināja buļļus un teļus, aunus un jērus. Tikai nodīrāšanas un iztīrīšanas darbus uzticēja kādam rada gabalam un bodē lāgiem pastāvēja kāda klačīga vecmeita. Viņa zināja kundēm kā no grāmatas izstāstīt visu, kas slepenībā noticis kā jaunu, tā vecu ļaužu savstarpējās darīšanās. Visbiežāk gan aiz letes un pie bluķa stāvēja pats īpašnieks.

Likās, ka šī nodarbošanās viņam patika vairāk par visu citu šinī pasaulē. Atrotītām piedurknēm, spīdīgu, it kā ietaukotu, pauri, resns un smaidīgs viņš tur dalīja ciskas un ribiņas, vēršu astes zupai, sivēnu kājiņas aukstajai gaļai, taukumus un liesumus — ko kurais vēlējās. Tai pašā laikā kanārijputniņš, kas apēda mazāk nekā asinssuns, bodes kaktā lēkāja pa savu būrīti un dziedāja tik jauki, ka nenoklausīties. Katram kundēm pārdevējs laipni atgādināja: — Palūk, kas šitā par mantu! Nekur citur tādu nevar dabūt. Dodu to tikai saviem ļaudīm …

Vakaros Andžs bija klāt kā nagla Latviešu biedrības bufetē. Izsauca pudeli alus un pie tās turējās līdz vēlai naktij, ja tur vēl sēdēja citi viesi. Nekaitēja ar visiem prātīgi aprunāties:

— Tautieši, vai esat jau nosmēķējuši manas desas? Tās ir saldas un sulīgas kā ķiršu ogas. Pildītas tikai ar pirmklasīgiem produktiem. Vēl neesat ēduši? Žēl, žēl! .. . Daudz esat zaudējuši, bet nav vēl par vēlu. Pieprasiet tepat bufetē. Bufetčik! … Ak paraduši ņemt citur? Bet kurš godīgs cilvēks tādas var ēst?

Kā tās var smēķēt? Es lieku iekšā 70 procentes tīra speķa un tikai 30 procentes miltu. Citur iebāž 70 procentes miltu un tikai 30 procentes šādu tādu cīpslu. Nu, kā jums visiem tas patīk? Diezgan tie vācu kungi mūs pēruši un badinājuši. Tagad latviešam latvietis jāstutē, lai visi tiktu pie turības un laimes. Vai tad Voldemārs, kas aprakstīts grāmatās, saka ko citu? Latviešiem jātiek uz kājām!

Tautiskais censonis nerunāja pa tukšo. Ar neatlaidību un cildenu mērķtiecību viņš savas desas, karbonādes un sīpolu klopšus beidzot iedabūja Latviešu biedrības bufetē, ekonomu daudz nekukuļodams.

Bet — kā mēdz teikt — ēšana rada apetīti. Kāpēc tos suņu kaulus tā izsvaidīt kuram katram garāmgājējam, ja tos par skaidru naudu varētu pārdot pilsētas nabagu pabarošanai? Tikai katram jau zināms, ka varēšana nekrīt no tukša gaisa. Vispapriekš jātiek iekšā pilsētas rātē, tur jāvada latviešu grupa, jātaisa tautiska politika. Jāprasa brīva sacensība un līdzīgas peļņas iespējas abām tautībām. Tie ir cēli ideāli un gan jau tad paklusām ar vācu grupu sarunāsies un sadiņģēsies, vispirms par tiem kauliem un vēlāk arī par gaļu.

Mājele Brekšam bija jau iepirkta un gaļas bode maksāja gan likumīgus, gan nelikumīgus nodokļus. Ar to vēlēšanu tiesības likās nodrošinātas.

Rātes jeb pilsētas domes vēlēšanas iekrita laikā, kad vēl pastāvēja kara stāvoklis. Vācieši tās centās novilcināt, jo stiprākas pozicijas sev iegūt viņi necerēja. Latvieši pieprasīja visādas revīzijas vācu darbībai un paši slēpās aiz krievu muguras, cerēdami tā drošāk tikt uz priekšu. Pārliecībā, ka visu ar augļiem atgūs, kad tiks pie varas un teikšanas. Breksis nu izšķērdīgi baroja krievu dūžus, reizē censdamies tos, cik nu spēja, pārliecināt, ka jo ātrāk, jo labāk jārīko vēlēšanas, kurās krievi un latvieši ies draudzīgi kopā, lai stiprinātu krievu iespaidu un kultūru šajā pusvāciskajā zemē. Krieviem nebija noslēpums, ka vācieši te lielījās ar savu kultūras pārākumu un tas viņiem nepatika. Neraugoties uz politiskās uzticamības svinīgajiem apliecinājumiem, vācieši tomēr bija sveša grupa, kas maisījās pa kājām zemes ātrākai pārkrievošanai. Vēlēšanas atļāva.

Nu sākās vispusīgs darbs politikā. Tautiskā gaļas bodē Minna viena pati stāstīja par vergu laikiem un baronu piegulētām tautu meitām. Principāls pats nepiekusis staigāja pa latviešu bodēm — viena pirka spičkas, otrā kliņģerus, trešā zābaksmērus, ceturta fruktvaseri, piektā pastalu auklas, sestā mazbērnu drāniņas.— Vai Minnai kas gaidāms?— smējās pārdevēja.— Nē, nē! Tāpat aiz laipnības. Latvietim latvietis jāatbalsta . .. Visur viņš runāja par tautisko fronti, latvisko uzņēmības un kopa turēšanās garu, par Voldemāru un Ausekli, kas ir lielākie latvieši un domā akurāt tāpat kā viņš. Katram, kam bija tiesība vēlēt, viņš teica kādu patīkamu uzslavu par labu darbu un lieliem nopelniem. Tikai svētdienās kā latviešu, tā krievu baznīcā, visiem pārredzama vietā, laikam aiz pārpūles noturējās kluss un slepus cīnījās ar snaudienu. Galvenais te bija — lai ticīgie redz, kas ir kauls no viņu kaula un miesa no viņu miesas. Tāds aizstāvēs Dievu, tautu un ticību.

Maza neērtība radās krievu — latviešu kopigo listi sastādot. Tikai tad atklājās, ka tāda krieva, ko pēc likuma burta varētu ievēlēt pilsētas domē, Valmierā nav. Tur gan atradās krievu ierēdņi, policija un karaspēks, bet tiem nebija nekustamu īpašumu. Tirgojās tikai viens bārdains krievs ar barankiem un moroženoju bez tirdzniecības atļaujas. Tādā grūtā stāvoklī pristavs Mokrozādovs izlēma, ka domē jāiet vismaz tam ar moroženoja kasti, jo tirdzniecības zīmi viņam var izrakstīt. Jāiet arī krievu mācītājam, kas kā garīga persona, var stāvēt ārpus laicīga likuma. Mācītāju, protams, ierakstīja pašā pirmajā vietā, ev.— lut. ērģelnieks un kora diriģents iekļuva otrā vietā, treša nāca tas morožņiks un Breksis, kas visvairāk bija darījis un tērējies, dabūja tikai piekto placi. Tā bija to skoloto gudrinieku netaisnība, bet gan viņš parādīs, kam te pieder tautas uzticība!

Vācu-latviešu sadraudzības piekritēji izrādījās cīņā nevarīgi, tos ātri nobīdīja malā. Toties vācieši paši, atklājuši krievu — latviešu nodevīgo sabrāļošanos, kļuva dusmīgi un kustīgi. Viņu priviliģētais stāvoklis bija apdraudēts. Noskaitās pat mierīgais un pašapmierinātais miesniekmeis- tars Hugo

Grasmanis, kas līdz tam laikam skatījās it kā no augšas uz savu nenozīmīgo konkurentu. Tagad tas vīrs gribēja līst uz augšu! Bet vai viņam bija meistara diploms, bez kura, pēc ģildes noteikumiem, te nedrīkstēja ne kaut, ne andelēt? Tāda viņam nebija. Tatad Zeltradža gaļas un desu bode darbojas nelikumīgi, kaut arī tai bija tirdzniecības zīme. Vai viņš bija riktīgs namsaimnieks? Nebija! Majele gan iepirkta, bet vēl nebija pārrakstīta uz viņa vārda. Tātad viņš stāvēja uz blēdīgiem pamatiem un tādam vīram nebija vietas cienījamā rātē.

Vai tautiskam censonim Andžam Brekšam šāda bezkaunība varēja palikt aiz septiņiem zēģeļiem? Nē!

Viņam bija piere, stipra ka buļļam, un viņš tūlīt prātoja, kā izdarīt pretsitienu. Izdomājās šā, izdomājās tā — uzdevums nebija vieglais. Kādu vakaru Latviešu biedrībā pamanījis Miķeli Amālijas dēlu, viņš to sagrāba aiz rokas, parāva kaktā un pačukstēja: — Tu, draugs, esi maktens jokupēteris. Tā ir Dieva dāvana, ko nedrīkst turēt zem pūra. Mēs, tautieši, te cīnāmies par taisnu lietu. Ne jau sevis pēc, bet kopējam labumam. Kā būtu, ja tu piepalīdzētu to baronu pēcteci Grasmani kautkā izmozēt? Tev viss tā labi padodās. Gan jau tad sapratīsimies. .. Tikai par to nevienam ne pušplēsta vārda! Saproti? Tā ir goda lieta.

Mīkstas dabas būdams, Miķelis pasolīja apdomāties, kā labam cilvēkam palīdzēt. Nākamaja vakarā viņš teica: — Tautas brāli, sagādā man divus āžus. Vienu treknu, otru izkāmējušu. Tad iznāks tāds cirkus, kas tev un citiem vareni patiks.

Kad Šanas priekšnieks nosolījās neko nepieklājīgu ļaužu priekšā nepieļaut, Breksis šai idejai piekrita. Cirkus numuru, lai būtu arī kautkas par ko pasmieties, iekārtoja tūlīt pēc patriotiska koncerta Latviešu biedrības zālē. Lai iejūsminātu kūtrākos vēlētājus, krievu un latviešu dziesmas skandināja koris, listes otrā kandidāta vadībā. Aicināti bija vēlētāji, bet neklājās arī tos citus noraidīt, ja nu viņi paši ieradās par brīvu noklausīties skaņu mākslas sniegumu. Tā saradās pilna zāle. Koris dziedāja, tauta sita plaukstas, policija gādāja par priekšzīmīgu kārtību. Tikai Šanas priekšniekam no visa tā nekas neatleca.

Bumbo- tavā, zem blnes, viņš vēl dresēja savus āžus, kuri pēc svešas pavēles negribēja badīties. Tas viens bija pagadijies maza auguma, izspiestām ribām, bet jestrs un kauslīgs. Prāvais deguns viņam bija nopervēts zils, ragi — melni, kaklā uzkārta sažuvušu cīsķeņu virkne. Lielais, kam ragi izskatījās apzeltīti, vai nu aiz tauku svara, vai vingrinājumu trūkuma, tik slinki un neveikli sita ar pieri, it kā gribētu teikt: Liec tu, knisli, mani mierā! Varbūt savuties vainīgs bija ari resnais tējdesas luņķis un šņaba kortelītis, kas karajās viņam kaklā. Cirkus numura piedalījās Kaparvēders, cerēdams, ka tas beigsies ar kārtīgu iedzeršanu. Viņš saitē turēja kaziņu, kurai nekas nebija jādara, tikai jānoskatās, kā tie divi darīsies.

To izkārmējušo pirmo izveda uz bīnes.

— Saki, tauta, ko tāds pa ziemu ēd?— jautāja Šanas priekšnieks.

— Kaltētus cīsķeņus!— kāds tūdaļ atsaucās.

— Tas jau izskatās akurāt pēc vācu miesniekmeistara!— cits piebalsoja. Visi smējās. Breksis zālē smaidīja un sita plaukstas.

Tad izveda trekno zeltradzi.

— Un ar ko tāds ir nobarojies?

— Ar tautisko desu un špukteri!— atskanēja jau dzirdētā balss.

— Uzminēji, čabata! Pavisam riktīgi!— priekšnieks piekrita.

— Nav vis riktīgi!— kāds pretojās.— Aži desas neēd!…

— Ari tas ir pavisam riktīgi!— priekšnieks atsaucās.— Aži ēd mauriņu un piparmētras. Dzer šņabi un alu, desas iebauda zakuskām.

Atkal smiekli. Breksis berzēja rokas. Malacis!

— Lai izprovē, kurš būs stiprāks!

Jā, to varēja. Bet vai tur kādas šaubas? Kaparvēders ieveda kaziņu un palika ar to atstatus stāvot.

Kaziņa neko, bet mazais āzēns grib saostīties. Grib un nevar. Viņš ir sasiets vienā saitē ar to lielāko.

Tātad — tas neļauj, kaut gan arī viņu saitē tura priekšnieka drošā roka. Ažam āža daba — kad saskaišas, meklē taisnību. Melnradzis palēcās uz augšu un godīgā cīņā gribēja triekt pieri pret pieri, ragu pret ragu, bet neizdevīgā samēra dēļ trāpīja zeltradzim pa purnu. Tas noskurinājās un it kā atmodās. Tāds neatļauts paņēmiens prasīja pēc soda un atmaksas. Abi atkāpās, saslējās pakaļkājās un metās otrā rondā. Šoreiz lielais nomērķēja par augstu, mazais iegāza viņam pa krūtīm, ar ragu norāva kortelīti un izšļūca starp kājām, noskrambādams pretinieka pavēderi.

Atkal smiekli un balsis: Turies, zeltradzi! Nepazaudē kočiņu! Melnais bruņinieks sit pa vēderu — tā nav atļauts! …

Trešais ronds bija liktenīgs. Nevainojami iesākts, tas izbeidzās ar nelabojamu vainu — zeltradzim pārlūza kāja. Patiesību sakot, to pārlauza melnradzis, atkal drāzdamies gar pretinieka pavēderi, it kā tur būtu kāds koridors bez kolonām. Smagais trijkājis novēlās garšļaukus. Uztraukums sacēlās neaprakstāms.

Priekšnieks vēl skaitīja:— viens — divi — trīs — kā jau parasts boksa sacīkstēs, bet viņu vairs nedzirdēja un kritušais augšā necēlās. Zālē atskanēja, šoreiz gan pavisam nevietā, pie Omuliņa par naudu pasūtītais un iepriekš iemācītais apsveikums uzvarētājam: Nu tas melnais lāsts ir beigts!

Zeltradzis lai godam sveikts! … Šanas priekšnieks stāvēja pārsteigts un apjucis par tik nelāgu iznākumu, kad zils aiz dusmām viņam piesteidzās piektais kandidāts un aizelsies šņāca:— Driku Miku! Ak tu, muļķa desa! Kaujams lops! Kā tu iedrošinājies tautisku lietu tā sablamierēt visu ļaužu priekšā? Kam nemeties starpā, kad redzēji, ka labi nebūs? Paklau, ko viņi tur sauc!

Man būtu jāpateicas tā zeltradža vietā. Ko iai es tagad saku? … Runā tu! Citādi esmu dimbā .. . Šanas priekšnieks ari pēc tik karstas pirts nezaudēja aukstasinību. Satrauktos prātus puslīdz nomierinājis, viņš paziņoja, ka viss te noticis kā nākas un ir vislabākā kārtībā, tikai šiltu mālderam bišķin misējies — dabīgos zelta ragus viņš notriepis melnus, bet melnos — apzeltījis.

Tautai tas patika, atskaitot Cukermani, kas izrādē nebija ieradies, jo žīdu frakcija vēlēšanās nevarēja piedalīties. Gala vārdā Breksis teica priekšniekam:— Blamāža tā tomēr bija. Par to nobadīto āzi tu atbildi un man godīgi samaksāsi …

Valmierieši vēl ilgi smējās, bet Kaparvēders jutās it kā no rožaina mākoņa izžuvušā peļķē iekritis.

Kaut gadsimtu naidnieki piekto kandidātu uz likumīga burta pamata šoreiz rātē vēl neielaida, bodi saglāba pristava apetīte un Minna saņēma šādu pavēli:— Saki tagad kundēm ar lielā dziesminieka Ausekļa vār​diem: Vēl cīņa nav galā un nebeigsies!

Bēres un atbēres Pilsētas rātes vēlēšanās vācieši šoreiz vēl puslīdz noturējās seglos. Vairākumu tomēr ieguva tautiskā opozīcija ar krievu piedēkļiem. Par pilsētas galvu nāca Dr. Apins. Rātē iekļuva ari tirgotājs Lācars un vēl pāris puskoka lēcēju, kuri sadarbojās ar vāciešiem. Valmieriešu dzīvīte nu varētu atkal ritēt mierīgi tālāk kā sīks, pelēks pavediens, ja to pavasara pusē nesatricinātu pāris labi mērķētu šāvienu. Neviens, kam to nevajadzēja zināt, protams, arī nezināja, vai šie šāvieni sprāga aiz romantiska, vai politiska iemesla.

Sekas atklājās tad, kad pie Jaunās kapsētas, gar kuras sētu veda pārīšu pastaigas ceļš uz Stāvajiem krastiem, kādu rītu atrada nošautu žandarmu Mordobojevu. Viņam galvā un krūtīs bija iestrēgušas divas lodes. Varēja spriest, ka tās raidītas no pavisam tuva atstatuma un bez lieka trokšņa, bet no kāda ieroča — tas palika noslēpums. Politiskos gūstekņus nopratinot, Mordo- bojevs bija rīkojies ne sliktāk, ne labāk kā citi žandarmi. Arī tiem atriebēju netrūktu, bet pazemē iedzītie revolucionāri izturējās gudri piesardzīgi — nekur vairs nelika sevi manīt.

Mordobojevs bija dabūjis priekšniecības atļauju dzīvot ārpus kazarmām, policijas nama tuvumā. Tur viņš mitinājās kādā otrā stāva dzīvoklī, kopā ar savu zemļaku Kulaku-Kulakoviču. Abi nāca no Penzas.

Bērnības gados tie bija vāļājušies pa dubļainām, nebruģētām ielām, jutušies labi šajā cūku laidarā un aiz prieka bieži gāzuši viens otram pa purnu, palikdami joprojām labi draugi. Abiem viņiem ari tagad bija pagadījusies viena saimniece — glīti apaļīga, gaišmataina strupdegune no krievu sugas. Nav jau ko brīnīties, ka abiem viņa drīz varēja cilvēcīgi iepatikties. Grūti tad nācās izšķirties, kas to gardumu dabūs un kam no ta jāatsakas.

Tā runāja gan zinātāji, gan nezinātāji. Valsts drošības sargiem izdevīgāk bija te saskatīt politisku slepkavību. Viņi tūlīt apcietināja vairākas aizdomās turētas personas, starp tām ari Čugunzelli. Viņš visur maisījās pa kājām, uzdevās par progresīvu un, vietā vai nevietā, sauca savu: Smērē beigts! Krievu varas vīri saprata, ka izdevīgi ir rīkot politiska upura bēres. Tur katram būs atklāti jāapliecina sava uzticība cara tētiņam, lielajai krievu tautai un neuzvaramajai Krievijai. Tas būs jādara kā vāciešiem, tā latviešiem — pareizi sprieda žandarmu podpol- kovņiks — uzticamo skaits pieaugs.

Vai nabadzīgās Penzas mazais kauslis kādreiz varēja iedomāties, vai sapņos ieraudzīt, cik lepna un svinīga būs viņa apglabāšana. Bēru ceremoniju un gājienu uz kapiem nolika svētdienā, lai visi to varētu redzēt un piedalīties. Tā kā krievu kapsēta ir turpat pie baznīciņas, tad, pa sēru karogiem greznoto Rīgas ielu, šķirstu iznēsāja no viena līdz otram galam — līdz kazarmām un tirgus laukumam — gājienā maršējot žandarmiem, zaldātiem un policistiem. Pažarnieki bez apstājas pūta sēru maršus. Gājienu pavadīja nabagmājas vecenes un veči — kā viņiem bija pavēlēts — puikas un suņi. Pirmziemniekus no špaleram izglāba aukstais laiks un vājie apavi. Viņi sēdēja latviešu dievkalpojumā, kur cienīgtēvs aizlūdza par kritušā varoņa dvēseli.

Pie kapa pirmais runāja žandarmu priekšnieks podpolkovņiks Ba- ranovs. Viņš pateicās savam apakšniekam par kārtīgo dienestu un varonīgo nāvi cara un Krievzemes labā, pasolīdams izgādāt medāli, kas noskumušiem paka|palicējiem nozīmētu «vienu. rubuli vairāk pie gada pensijas. Garnizona priekšnieks, kapitans Kuročkins, zvērēja dārgajam nelaiķim par godu modri sargāt lielās un neuzvaramās Krievijas robežu pie Baltijas jūras, lai neviens pareizticīgās tautas naidnieks te nebāztu savu netīro purnu.

Pūtēji pūta: Dusiet jūs, kauju ērgļi! . .. Zaldāti šāva gaisā. Pristavs Mokrozādovs cildināja ārkārtīgi vērtīgo un pašaizliedzīgo palīdzību, ko kritušais varonis sniedzis policijas spēkiem miera un kārtības nodibināšanā par godu caram un Dievam augstībā. Pateicīgā policija savā kancelejā uzkārs šā varoņa bildi. Pilsētas skolas inspektors Šiškins-Miškins runāja dziļi filozofiski. Viņš teica, ka pats Dievs tēvs debesis lielai un varonīgai krievu tautai uzdevis vēsturisku misiju — apvienot visas slavu ciltis zem viena kroņa un sceptera vienā varenā valsti, kuras priekšā klanīsies baltās un melnās, dzeltenās un sarkanās rases, kā tās debesu zvaigznes Jāzepa sapnī. Kritušais varonis ir kā spožs dārgakmens izredzētās

tautas sūtības vainagā. Pūtēji pūta: Gei, slavjaņe! Moroženoje krievs, šoreiz bez savas saldējuma kastes, bija piespiedies kungiem pavisam tuvu un laikam arī no savas puses gribēja kādu vārdu teikt, bet viņam to neatļāva.

Kaut kas bija jāsola ari birģermeistaram Henšeļam, kas vēl atradās šajā amatā. Viņš vispirms slavēja savas pilsētas augsto kultūru — varonīgo bruņinieku pilsdrupas, veco, skaisto baznīcu, bruģētās ielas un ūdensvadu. Visu to pret barbaru postīšanas kari aizsargāt palīdzējis no slepkavas lodes kritušais Mordobojevs. Pateicīgā pilsēta vāks ziedojumus viņa pieminekļa celšanai krievu kapos.— Stīvi locīdams krievu mēli, savu runu Henšels nolasīja no lapiņas un pašam viņam likās, ka tā bija izdevusies diplomātiski nevainojama.

Namsaimnieki un tirgotāji nestājās pēc kārtas garā rindā, kā Baranovs bija iedomājies.

Noorganizējušies sava biedrībā un ģildēs, kādas krievi nepazina, viņi vairākumā svērās uz vācu pusi.

Namsaimnieku biedrībai grūti nācās sameklēt kapa runātāju. Nevienam negribējās tādu uzdevumu pildīt.

Beidzot pielauza veco Ķiploku. Zaldātos, matus cirpdams, viņš bija krieviski buldurējis un tagad dzīvoja pats savā mājelē. Visi, kas viņu pazina, labi zināja, ka vecais ir diezgan attapīgs, lai kā zutis izlocītos no krievu murda. Vīrelis vispirms ieņēma militāru stāju un brašā balstiņā pēc attiecīgiem tituļiem uzrunāja visas augstās personas, kas tur stāvēja savos mundieros. Tad viņš paskatījās uz kapa bedri, ar baltu šņaucdrāniņu noslaucīja abas acis, iedrebināja balsi un teica, ka nesot visu Valmieras apbēdināto namsaimnieku žēlabas. (Vai šis vārds nozīmēja nožēlu, vai apsūdzību — to grūti nācās izprast.) Tādu īrnieku tie ilgus gadus pieminēšot. (Bija zināms, ka īrnieks muti mazgājis klozetā un vēlāk to aizdambējis.) Tagad aiz līdzjūtības katrs kristīgs cilvēks viņam piesolītu visplašākās un gaišākās rūmes savā namā. (īrnieks jautrā dūšā reiz bija izgāzis logu.) Bet ir jau par vēlu un atliek tikai nodziedāt: Mūžīgu piemiņu!. . . Pūta, dziedaja, un visi bija puslīdz apmierināti.

Tirgotāju ģildes runātājs izteica ceribu, ka zem krievu ērgļa spārniem tagad nomāktā tirdzniecība sasniegs savus ziedu laikus un tad neaizmirsīs nevienu, kas tai palīdzējis tikt uz likumīgi aizsargāta ceļa.

(Kas tas bija par likumīgi neaizsargatu stāvokli tagad — vai kukuļu izspiešana?— to īsti nevarēja saprast.) Amatnieku ģildes bija apvienojušās un viņu līķrunis atgādināja, ka neviens amats netop lamāts, izteica cerību, ka nelaiķis būs bijis krietns sava amata pratējs, bet nekādu atlīdzību par to nesolīja.

Zeltradža gaļas bodes īpašniekam Brekšam šoreiz laimējās. Viņš nebija uzņemts miesnieku ģildē, tāpēc varēja rīkoties pats uz savu galvu un atbildību. Tādu izdevību tikt pie vārda nedrīkstēja palaist garām. Savu buķeti nolikdams, viņš svinīgi uzsvēra, ka nebeigs cīnīties par krievu-latviešu kopīgu lietu līdz tam laikam, kad būs sasniegta Dieva taisnība un pilsēta galīgi atsvabināta no Melnā bruņinieka.

Kritušā varoņa piemiņai viņš tagad taisīs īpašu krievu desu — ļoti smeķīgu, ar daudz ķiplokiem un pipariem. Visi to varēs ēst un neatēsties par lētu naudu. Dievs, sargi ķeizaru . ..

Dziedāt par ķeizaru pašās beigās nepieklājās. Tāpēc atbildot šim aicinājumam, zaldāti šāva gaisā (jokdari teica: uz Pēterburgas pusi! ļ un ar to svinīgā ceremonija beidzās. Nepilnu mēnesi pēc šīm bērēm Kulaks-Kulakovičs ar popa svētību savā īpašumā ieguva gaišmataino strupdeguni, un priekšniecība viņu pārcēla uz kādu citu dienesta vietu. Nedē|u vēlāk no apcietinājuma izlaida aizdomās turētos — tie visi varēja pierādīt, ka slepkavības nakti gulējuši savās gultās. Tikai Čugunzellis bija gājis izpriecās, bet arī par viņa atrašanās vietu droši varēja liecināt Ripas Čūsku vecene. Pats viņš galvu drebinādams un rokas ļengani svaidīdams, atkal kā Dieva nepieņemts vazājās pa pilsētas ielām un pretimnācējiem teica: — Drošs kas drošs! Smērē beigts!

Miesniekmeistara Grasmaņa varenais asinssuns Vāravs pavisam negaidot bija beigts un pagalam.

Bez viņa valmierieši savu pilsētu nemaz nevarēja iedomāties. Šādus tādus mopšus, kvekšus vai pūdeļus rītos un pievakarēs manīja pie visiem pakšiem, bet kas iedrošinājās tos salīdzināt ar Vāravu! Vasaras tveicē, vai ziemas vidū, kad Lauskis sper šķindēdams, dzelzs ķēdē piesiets, viņš ar īstu suņa uzticību sargāja sava kunga mantu. Tupēja turpat pie skārņa durvīm, jo būda aiz pakša bija par šauru, grauza pamestos kaulus, ieelpoja jaukās smakas, kas izspiedās pa durvju apakšu, vai iznīcināja iestāvējušās

asins desas. Lepns savā pārākuma apziņā, Vāravs noskatījās kā bailīgie bērni, viņu pamanījuši, skrēja pāri ielai un vecās, piesardzīgās māmiņas aši tipināja aiz viņiem. Bet tagad tik vērtīgais skārņa sargs bija nodots Čugunzeļļam aprakšanai. Kā tas varēja atgadīties?

Valmieriešiem bija skaidrs, ka pats ar saviem spēkiem tik veselīgs lops, teļa lielumā, nevarēja tikt prom uz viņpasauli. Varbūt piesitusies kada suņa sērga?— sievas spriedelēja. Bet mazie kverkšķi rēja kā rējuši un nekrita ar sērgas pazīmēm. Būs vēja bulta,— pačukstēja vecākā zintniece.— Kad tāda ķer lopu, vai cilvēku, tad nelīdz ne zāles, ne plāksteris. Kad es vēl dzīvoju uz laukiem, mums bullis tā nogāzās.

Beigts uz vietas, kā ar mietu nosists! Norāvām ādu un pašu pārdevām miesniekam.

Atlika vēl citi minējumi. Kāda kaulu šķemba varēja būt iestrēgusi rīklē, vai jipts ierīta māgā. Kas to spēja izpētīt? Izdzirdis bēdu vēsti par Vārava galu, Šanas priekšnieks griezās pie Čugunzeļļa: — Miršana un sprāgšana būtībā ir viena un tā pati šana,— viņš teica.— Ar to dārgā aizgājēja piederēšana mūsu biedrībai ir neapšaubāmi pierādīta. Šanai jāuzņemas apglabāšana. Izvadīsim ar pienācīgu godu. Nelaiķis to ir pelnījis.

Ko Čugunzellis tur varēja iebilst? Viņš bija progresīvs un darbojās Šanā. Pastaipīja kaklu, pakratljās un piekrita:— Smērē beigts!

Miķelis Amālijas dēls saprata, ka te jārīkojas steidzltēm. Tik pamatīgu līķi nevarēja ilgi turēt skarņa sētā. Vecais Mitriķis pa krēslu izraka kapu bedri pie krievu kapsētiņas, kaķa lēcienā no varoņa Mordobojeva atdusas vietas. Kašķīšam piemērota zārķa nebija. Viņš uztraucās par maitas aprakšanu ar tādu godu, bet Miķelis skaidri pierādīja, ka baroniem viņu parkos arī esot lepnas suņu kapsētas ar pieminekļiem un zelta uzrakstiem vācu valodā. Kašķīti tas nomierināja — pret kungiem viņš neko nedrīkstēja iebilst.

Superfosfātā maisi izrādījās par maziem, kaut vai tos četrus sadiegtu kopā. Tāpēc Šanas priekšnieks piebikstīja Mariju nospert cienīgtēvam vienu linu palagu. Biedrības zivs paklausīja. Kas gan cienīgtēva palagus varēja saskaitīt?

Bārdainais fūrmanis Boķis, kas visu savu mūžu nebija ticis pie otra zirga, arī paslepus šķielēja uz revolūcijas pusi. Ja visiem ies labi, būs vairāk braucēju un ies arī viņam labāk. Šanas priekšniekam, kas bārdaiņam reizēm iebāza machorku ka[ķītī, reizēm iegrūda lapiņu žūksni zem pelerīna uzglabāt, Boķis šitādā gadījumā apsolījās nelaiķi par kočiņu aizvest no Grasmaņu sētas līdz miera vietai. Ķevele viņam bija jāapsedz ar melnu pledu, kādas tos laikos nesa vasaras mēte|u vietā. Boķam pašam kaklā uzkāra kāda lopa ribu un tā viņam, no sava ka|ķiša it kā vīraku kūpinot, bija lēni jābrauc cauri pilsētai. No darba gaitām apklusušās ielas jau k[uva patukšas. Baznīcas tornī patlaban iezvanīja svētvakaru. Boķa ratiem sekoja tikai Miķelis un Čugunzellis. Abi melnos pelerīnos. Pirmajam galvā bija amata cepure, rokā liellopa stilba kauls. Otrais nesa lākturī aizdegtu lampu un kādu mārsniņu, uzvērtu elkonī. Lai pilsētā netraucētu satiksmi un karaspēka kustības — kā Miķelis teica — vairāk pavadītāju nebija paredzēts. Bet vai no tiem varēja atkauties? Pa logiem noskatījušies, no sētām pablenzuši, ļautiņi izsteidzās uz ielas.

Tādai klusai sēru procesijai netrūka apbrīnotāju. Tie krātin krājās un sekoja iepakaļus pa trotuāriem.

Pie kapu bedres atsegtām galvām gaidīja bariņš skolnieku. Kamēr divi spēcīgākie izcēla Vāravu no ratiem un cienīgi, ar visu palagu, guldīja zemes klēpī, Šanas priekšnieks nostājās apstāvētāja vietā. Čugun​zellis iegrūda lākturi Pinīmari, lai viņš to paturētu, bet vientiesis pukojās: — Ko tērē pitreļļu dienas laikā!

Viņš gribēja lampiņu nopūst, bet Čugunzellis to nepieļāva: — Dumjais brālīt, nepalaid savas plēšas! Lai deg par godu lielam aizgājējam.

— Gudrais brālīt, suņa lampa ir mēnesnīca. Tā saka meitās ie- mot.. .— Pinīmari palika pie sava.

Tad Čugunzellis saerrojās, paķēra lākturi atpaka| un nolika pie bedres, iesaukdamies: — Ar diegiem nav aršana! Smērē beigts!…

Atraisījis savu mārsniņu, viņš no tā pavadītājiem izdalīja glīši aptīrītas jēru ribiņas, lai katram būtu sava dāvaniņa ko kapā iemest. Pa to laiku Miķelis sevī nodomāja: Pinīmari ir gudrinieks. Vāravs būs

bijis pravieša Muhameda māceklis. Viņš gaudoja zem mēnesnīcas un atstāja daudz sievu aiz sevis… Lūk, kāds inģists!

Tālākām pārdomām nebija laika. Šanas priekšnieks sacīja savu sakāmo: — Apbēdinātie paka|ā palicēji. Tā ka mūsu biedrības koris nav ieradies, jo balsis nebija īstā laikā iesmērētas, netraucēsim dabas ināmu|u tik jaukā vakara klusumā ar savām veltām vaimanām.

Atvadīsimies no mūžības darbos aizgājušā censoņa, kā saka, īsos un sirsnīgos vārdos. Varenais Varav!

Redzi nu pats un proties, kā paiet šīs pasaules vara, greznība un uzticība līdz nāvei! Cik varens savās miesās, spēkos un godibā tu sēdēji visiem redzamā vietā! No tevis bēga peles un kvekši, bērni un veči. Un kas tagad tu esi? Pīslis un puteklis tā Kunga priekšā! Par to Iabak nerunāsim. Tu lepojies ar savu sugu, greznojies ar ādas kaklasaiti, spīdīgu spalvu un apa|u vēderu. Kas tev tagad par labumu no visa tā? Ķēdē piekalts, tu ar īstu suņa uzticību sargaji sava kunga mantu, gatavs dzīvu aprīt katru nabaga zaglīti, bet kur ir tagad tavs kungs un pavēlnieks? Te viņa nav. Nožēlo savu kļūdu, bet neraudi, nabaga Vārav! Tu biji īsts kauju ērglis, kas varonīgi krita par savu skārni un valdnieku. Mūsu atmiņā tu paliksi kā priekšzīmīgs patriots ari vēl tad, kad būsi nonācis visiem suņiem sataisītā paradīzē. Tur lieli un mazi, cieti un mīksti kauli augs rindās gar visām ceļmalām. Gan ka kupli krūmi, gan egļu augstumā. Vienmēr tos varēs grauzt un nekad nevarēs nograuzt. Tev pašam tur būs sava būda lopmuižas lielumā, ar skārņa smaku un uzrakstu: TE MŪŽĪGI DZlVO UN MIRDAMS NEMIRST VARENAIS VARAVS. Vēsā laikā tevi sasildīs septiņ mīkstas un lunkanas kuces. Karstās dienās viņas ar vēdekļiem aizdzenās mušas no tava purna un izknosīs blusas no tavām spalvām. Ragains mēness apgaismos tavas naktsgaitas un tev nebūs jāgaudo, vai jāplēšas ar citiem suņiem. Debesu valstībā katrs dabū to, ko viņš vēlas. Kas ta būs par lustīgu dzīvi pēc šis bēdu ielejas! Kaut mēs tur kādreiz varētu līksmot!.. . Bet kamēr tu, dārgais aizgājēj, turp aizskriesi, paies savs laiciņš. Mēs zinām, ka tu nebiji kārs uz medu un taukšēti^m zirņiem. Tāpēc lūdzam pieņemt mūsu pēdējās ardievas smeķīgu ribiņu izskatā, lai pa ceļam tev būtu ko uzkost uz kārā zoba. Tavs patiesais draugs Čugunzellis ir bundžiņā atnesis arī nevainīga jēra asintiņas, ko nolakties, grēku ugunij cauri skrienot. Ņem nu par labu un nerūc kā sendienās. Tas tev vairs nepiestāv.

Miķelis Amālijas dēls pats pirmais bedrē iemeta trīs ribiņas, noslaucīja acis baltā šņudauciņā un lūdza tautas sūtņus pie kapa.

No apbēdinātajiem piederīgiem kāds slaiks, kalsns puisis, kas pēc izskata atgādināja Grasmani, nopūtās un teica:— Man sun! Tu bij lab vakt. Es celt tev pēminekl, aber man māg nav ēkš kārtīb. Še man kaul! Musē es izdzers tev par god vēn likerit. Auf viderzēn! . ..

Omuliņš bija savas krūtis un vēderu bagātīgi apsedzis ar ordeņiem. Viņš teica:— Es nāk no stadt Volmār. Tā sun bij no augstdzimuš brunenēk sug. Ar sav štalt izskat vin cēl mūs pilsēt kultūr und pēpalīdzēj pē trotuar apšpricešan. To pakš, pē ka vin zicej, pilset valdišan nosauks par Varaupakš. Guten apetit, mein līber knochenšluker!

Tad nāca kāds ūsainis ar baltām papīra pagonēm uz pleciem. Kaut gan nekādu zaldātu tur nebija, viņš tomēr iesaucās:— Smirno! Rūki po švam! Līdzināties uz bedril— un turpināja:— Tikai svētā Krievzemē var izaugt tik liels un uzticīgs suns! Savu dzīvību viņš bez iekaukšanās atdeva par valdnieku un tēviju.

Mācaties visi, kuņas dēli, no šitāda varoņa! Še tev kroņa kauls, medālis par centību un mūžīga piemiņa!.. .

Daži jau gribēja Mūžīgo piemiņu nodziedāt, bet poļetainais viņus apsauca:— Klusu, prochvosti! Bez komandas nedrīkst aurot! Lai šoreiz dzied eņģeļi! …

No nekustināmu īpašumu īpašniekiem kāds stīvs, nevarīgam večukam līdzīgs, runas vīrs, pakasīja bārdiņu, nokrekšķinājās un sacīja: — Mājā vai krogū, es allažiņ esmu apgalvojis, ka suns ir ģeldīgs kustonis. Bet kas mani klausa? Sieva audzina runci un no bufetes dzen suņus laukā. Trūkst mums, latviešiem, tās suņu mīlestības, kāda ir vāciešiem! Viņi šuj saviem mopšiem goda svārkus, bet mēs kliedzam un brēcam, kad kādam dienaszagļam trūkst svārku. Es saku: latviešiem vēl daudz jāmācās un jātiek pie īpašumiem. Tu, vecais Vārav, biji krietns namu sargs. Nami mūsu pilsētā ir gan noblēdīti, bet ka kāds būtu nozagts, tas nav vēl dzirdēts. Še tev ribiņa un stibiņa, ar ko kauties par Dieva dotu mantu!

Aizlūdz par namsaimnieku listi pilsētas vēlēšanās!. .. Ķjā . .. Nu ardievu!

No amatu ģildes, godkāres satracināts, uzstājās Mustis. Viņš visvairāk atgādināja Breksi un savu sakāmo bija diezgan droši iemācījies no galvas:— Konkurenta lops! Es tev šitādā stāvoklī piedodu.

Beigtu slaktēt nav mans amats. Ja tas vācu ņerga nebūtu tevi piesējis ķēdē, kaut vai nakts vidū tu atskrietu un tupētu kā piekalts pie Zelta Auna skārņa, kur ir prišāka smaka . ..

Satraukumā tālāksakāmais pēkšņi pazuda, itkā mezglā sametās. Mustis brīdi mīņājās izmisis skatīdamies apkārt, tad apķērās, piesita kāju un iesaucās:— Driku-miku! Še tev suņa kauls un dusi saldi! .. .

Izdevās jauki, bet neviens neaplaudēja. Beidzot no visu lopu un putnu biedrības, augstu stāvošus gaiļus ieskaitot, cienīgi zemā balsi ierējās šurp atvestais Stendera tējnīcas taksis. Viņš bija īstā laikā sakaitināts ar negaidītu kniebienu astē. Kad puikas sita pistungas, lai atgādinātu salūtu, muļķa taksis vēl vairāk uztraucās. Viņa pēdējie sveicieni izklausījās pēc bāršanās. Protams, tas notika aiz pārpratuma.

Lielais suns nekad mazāko un vājāko nebija kodis, vai nokodis, kā tas atgadās pie cilvēkiem: Čugunzellis savu bundžiņu bedrē ielika klusēdams. Viņš pat neteica: Smērē beigts! jo beigts jau bija. Draudzes kapracis Mitriķis savu amata šķipeli bija atstājis, bet pats aizlaidies lapās. Viņš pamatoti baidījās, ka Kašķltis izplukšēs cienīgtēvam un tad ilggadīgā šepte būs pagalam. Vieta stājās Boķis. Kas viņam ko varēja pārmest? Viņš un viņa ķēvele bija tāds pats strādnieku pāris, kā visi citi raboči. Kāds kungs maksā, tādam jākalpo. Kādu darbu dod, tāds jāstrādā.

Ceremonijas beigās Šanas priekšnieks irdenā zemē iesprauda liellopa ciskas kaulu, lai nelaiķam, augšāmceļoties, būtu kur pieturēties, un gala vārdā teica: — Varenais Vārav! Te nu tu dzirdēji tautas balsi, kas liecināja: Viņš bija īsts varonis un patriots!

Dusi nu saldi un atpūties. Tavu mūžīgo piemiņu godinot, Šanas biedrība tuvākos gados te iedēstīs varenu suņuburkšķi.

Tad priekšnieks pateicās sēru tautai un atlaida to mājās. Vāravs bija cienīgi apglabāts. Valmierieši melsa, ka tās esot bijušas Mordobojeva atbēres.

Saprašanas Kādu vakaru Zeltradža skārņa īpašnieks izdarīja to, ko no viņa vismazāk varēja gaidīt. Viņš paklusām aizgāja uz Musi. Kā arvien, tur pulcējās vācu turīgā sabiedrība. Bez Muses vadības izsniegtas ieejas kartes tālāk par slieksni tika vienīgi policija. Bet Andžam bija galva galā un prāts mājā. Viņš gāja tieši pie Muses ekonoma Hāzenfūsa aprunāties, ko no pirmklasīgiem gaļas un desu produktiem varētu viņam nolīferēt. Ka no šeftes nekas neiznāks, to gudrinieks labi zināja, bet kā gan citādi viņš varēja iekļūt savu vēsturisko ienaidnieku cietoksnī? Apsēdās kā viesis pie galdiņa, pasūtīja krūzi bairišbīra ar lebervursti un uzslavēja sava konkurenta ražojumu. Kāda jauka sagadīšanās! Tur jau ienāca pats tas konkurents — izdēdējušam baronam līdzīgais Grasmanis. Andžs tūlīt piecēlās, steidzās viņam pretī un smaidīdams teica: — Moin! Grasmanis atbildēja:— Gūten Abend! Breksis sakampa naidnieka roku, sakratīja to, un atkārtoja savu uzslavu par smeķīgo lebervursti.

— Mums ģeldētu prātīgi aprunāties, meistara kungs,— viņš iesāka.

— Par ko mums būs runātēs?— meistars brīnījās.

— Nu, tā paša slaktūža lietā! Kā saka: kopīga lieta — kopīga runāšana …

— Ach par to šlachterei?— vācietis apķērās.

— Riktīgi, ganz riktīgi! Klau, cik mums kopīgas valodas, kā divām brāļu tautām. Šlakterejs, vai slaktūzis — kāda tur starpība? Radiem jāturas kopā! Bitte, bitte, ieņemat placi, meistar, tepat pie mana galdiņa! Ober, noch eine bairišbīr! …

Abi apsēdās. Grasmanis bairišbīru gan nedzēra. Viņš pateicās un pasūtīja sev kiršvaseri.

Saradošanās uz slaktūža pamatiem nāca dabīgi un saprotami. Tā pati krievu-latviešu opozīcijas grupa, ko Andžs kā lideris tik sirsnīgi bija stutējis vēlēšanās, tagad domē pieprasīja, lai pilsēta atver savu lopu kautuvi, lai gādā par lielāku tīrību un lētāku gaļu. Pieci dūšīgākie desu ēdēji jau bija nokļuvuši slimnīcā ar sajiftētām māgām. Abas privātās desenlcas jutās apdraudētas.

Kas gan bija vainīgs, ka pircēji desas neapēda īstā laikā, bet turēja skapi kā dievmaizītes, kamēr tās sapelēja un iepuva? Kas tos lopus pilsētai iepirks, pēc purniem un ribām izspaidīs, lai nepārmaksātu? Vai pilsēta katru kaujamo ar ziepēm nomazgās un ar parfīmu apslacīs, kā jaunkundzi pirms balles? Vai ķiškas un lebervurstes visu vasaru turēs uz ledus? Cilvēk, ko tas viss tad maksās? Vārdu sakot — kopu cūka nebarojas!— Breksis aizrautīgi aģitēja savu konkurentu.

— Ar divim āzim ir tāpat, — Grasmanis piebilda. Viņš it kā atgādināja kādu konkurenta grēku pagātnē, bet līdz ar to deva viņam iespēju saprasties uz vienu kopus āzi nākamībā. Šāds mājiens nāca tik īstā laikā, ka kiršvasera glāzīte vēl nerādīja dibenu, kad divi prātīgi viri bija jau sapratušies.

— Lai paliek veci rēķini kaķim uz astes! Tagad mums jāturas kopā!— Breksis deklarēja.

— Jā, to vec rechnung mums vairak neģeld,— Grasmanis piebalsoja.

— Reče nu, meistar! Vai es neteicu: rechnung un rēķin … cik mums tuvas un brālīgas valodas! Kā tur lai nesaradojas?

Abi vienojās pirmā punktā, ka no vācu un latviešu puses jādara viss iespējamais, lai tādas dārgas un nevajadzīgas kautuves prasītājus apklusinātu. Otrais punkts: gaļas un desu cenas saskaņojamas un paceļamas vajadzīgā augstumā. Trešais punkts: lopus no zemniekiem iepērkot, iepircēji viens otru nekad vairs nepārsolls, bet atstas tam, kas pirmais iesācis diņģēties. Ceturtais punkts: žīdiem un ģērmaņiem ādas nepārdos lētāk par abu norunātām cenām. Piektais punkts: nekad viens slepeni neuzpirks otra desas, lai tās paturētu tik ilgi, kamēr sabojājas, un tad pārdod kā konkurenta gatavotu brāķi. Tāda vienošanās bija liels sasniegums abu skārņu turības vainošanā.

Breksis saprata, ka solījums šbreiz jāpilda sevis paša labā. Viņš uzmeklēja Feģku, nopirka klumšķi saldējuma, un teica: — Draugs, esi prātīgs! Ja tu šoreiz prasīsi, lai pilsēta ceļ slaktūzi, tad nākamā reizē bez tavas

piekrišanas viņi uzcels moroženoja fabriķi un pārdos to mantu visās bodēs. Ko tad tu iesāksi? Esi piesardzīgs — atsauc savu prasību.

Moroženoje krievs nopietni sabijās. Kas viņam tur bija ko prasīt, vai neprasīt? Lai kauj, kur katram patīk, kad tik viņa būdu liek mierā un nejauc torgovu. Feģka tūlīt piekrita labam padomam, pat maksu par apēsto saldējumu aiz pateicības atdeva atpakaļ.

Pops Trofimovs pēc savas laulātas draudzenes nopēršanas un aizsūtīšanas uz Pečoru pusi, bija vēl vairāk izlaidies kārībā. Viņa melnā kuplā bārda, ko rūpīgi Marija katru svētdienas ritu izķemmēja, tagad izskatījās netīra un sapinkojusies. Kā jau baznīcas kalpam klājas, viņš laulātās vietā vēl nemeklēja sev nelaulātas draudzenes, bet aiz bēdām un dvēseles vientulības tējas glāzē lēja tikpat svētā vīna, cik neapsvētītās vodkas. Tā notika, ka reizēm nelaimīgais pops aizgulējās un nokavēja dievkalpojumus.

Zvaniķis Jānis Piesitis izzvanījās, baznīcēni sapulcējās, velti izgaidījas, nomurmināja katrs savu lūgšanu un gāja mājas. Dieva lūdzējus tā neklājās mānīt. Pops padomāja un pieteica zvaniķim: — Joņi, kod tu maņi moņi, tod ar vysim zvoņim zvoņi!

Kod es guļi — klus vysi bimbuļi!

Kā tādam vīram piekļūt?— Breksis prātoja. Aiznest merzavičku vodkas? Tā būtu izšķērdība un popa iekšām — ka lācim zemeņu oga. Izdzertu un aizmirstu. Te bija jāsola kaut kas, kas liktos vairāk un nekā nemaksātu . . . Nākamā svētdienā Andžs stāvēja krievu baznīcā, popam vistuvākā vietā, krustījās un klanījās vairāk par citiem. Pēc dievvārdiem viņš iemanījās aiz klirosa, pabučoja popam roku un teica: — Svētais tēvs! Man ir sirds pilna. Es gribu aprunāties par garīgām lietām . . .

— Ļabi, dēls, ļabi!— pops atbildēja tik tēvišķīgi, it kā pazudušais dēls atrastos viņa priekšā.— Nomet grēku nastu! Izkrati mon sovu sirģi!

Andžs stāstīja, ka svētā gara mudināts, viņš ilgi pētījis visus baušļus un svētos rakstus pusbībelītē.

Pēc lielām pūlēm atradis, ka pareizticība ir tā vienīgā pareizā ticība pasaulē. Pats viņš gribējis pārkristīties, bet tas gars teicis, ka esot jau par vecu. Lai tāpat ejot baznīcā un darot visu, kas tur darāms.

Toties savu pirmdzimto un tos, kas tam sekotu, viņš stingri apņēmies un nozvērējies ar kristību nodot pareizticīgās baznīcas klēpī. Kāzas jau noliktas un kristības tad nebūs ilgi jāgaida. Tās izjukt var vienīgi tad, ja pilsēta laiž darbā savu slaktūzi un viņa mazais uzņēmums ir spiests bankrotēt. Ar ko tad lai uzturētu sievu un bērnus, kā lai savu mīlestības dāvaniņu atlicinātu baznīcai? Izputinātam cilvēkam no tā visa būtu jāatsakās…

Pops tūdaļ saprata, kas te darāms sava mīļā dēla dvēseles moku apklusināšanai. Viņš to svētīja un mierīgu atlaida mājās.

Tautas brāļu durvis nelonēja virināt. Tie savu bijušo līderi dēvēja par Švauksta dvīņu brāli, negribēja saprast viņa cēlos centienus. Vispār tie bija bezkaunīgi tēviņi, kas nekaunējās grābt makā savam tuvākam, melsdami par kautkādu vispārības labumu. Kas tas tāds bija? Cik katra tauta bagāta, to varēja pateikt tikai tad, kad tās bagātnieku iegūtās vērtības saskaitīja kopā. Tiem tad ari bija lielākie nopelni, pienācās vara un gods.

Minna Zeltradža skārni vairs nekladzināja par baronu piegulētām tautu meitām. Viņa stāstija, kāds traks posts draud tautai no kopu cūkas. Rīgā, kur pilsēta slaktēja un bāza desas, viņa pati no tādām desām bija dabūjusi pļūtamo kaiti un simtiem citu, nevainīgu cilvēku, bija piedzīvojuši to pašu. Vai tur maz kārtīgi noslaktēja? Barā dzina, kā uz balli — vienam lopam trāpīja ar āmuru pa pieri, otram pa asti, trešo tikai apdullināja. Tādas pašas, ar steigu vien, bāza desās iekšā un uz tirgu prom. Kā tur lai neskrien cauri?

Ja te Valmierā sāks tāpat rīkoties, tad gan jāgrābj koks rokā un jādzen tie pilsētas domes āži mājā. Tauta tādus necietīs! .. .

Par tautas labumu tarkšķēdama, Minna neaizmirsa arī savējo. Pops nebija varējis nociesties un prieka vēsti par pirmdzimtā novēlējumu palaidis |audīs. Ko zināja tie, to zināja ari Minna. Viņai uz vietas bija skaidrs, ka Andža pirmdzimtais nāks no pārbaudīta klēpja, ka ilgi gaiditās kāzas nu nav vairs tālu.

Solīts un gaidīts jau bija atliku likām. Kārtīgu algu nesaņemdama, jau kopš tā laika, kad šiverīgais Andžs

nozaga viņas sirds atslēdziņu, Minna bija strādājusi viņa skārnī, kā saka, par vēderu un kādu šad vai tad uzdāvinātu lēvaru. Četrdesmit gadiņi jau palika aiz muguras, miesas skaistums pamazām vīta un nelaimīgie žurkas zobi jau no dzimšanas nebija apslēpjami. Tā nebija Minnas vaina, tāpat kā viņas ziņkārīgā daba un klačīgā mute. Sirds viņai nebija ļauna un ta teica, ka labaku sievu Andžs Breksis savā mūžā nekur un nekad neatradīs.

Cik reižu jau Minna pati bija šā vai tā ieminējusies, ka nupat būtu pienācis īstais laiks atklāti apliecināt to, kas slepenībā jau izdarīts. Tādos gadījumos Andžs arvien izlocījās kā zutis. Viņš apgalvoja, ka tā vienā gultā abiem katru nakti guļot, pazudīs tas jaukais satikšanās prieks un tā garīgā mīlestība, kas tik pievilcīgu padara retāku tuvināšanos, nakts melnumā apslēptu no cilvēku acīm. Ta tas iznāca tik romantiski, akurāt kā skolas gados, kad pa krēslu skrēja uz satikšanos jeb randevousu un tas tad likās tik brīnišķīgi, kā septītās debesīs. Stingrā pusvācu ģimenē izaudzināta, Minna tādus debesu priekus savā jaunībā nebija izbaudījusi, tāpēc atkal un atkal paļāvīgi noticēja Andža padomam. Bet tagad tai šļurai bija jādara gals.

— Nu, mīlulīt, kad iesim rādīties?— viņa laipni, bet noteikti noprasīja, kad nakts viesis ieradās nākamā reizē.

— Rādīties?— viesis brīnījās.— Kāpēc mums citiem rādīties, kad labi jūtamies tepat divatā?

— Bet kad atskries tas pirmdzimtais, ko popam esi apsolījis, tad pasaules priekšā būs jau par vēlu …

Breksis gardi iesmējās.— Solīts vēl makā nekrīt,— viņš piebilda, cerēdams, ka ar to pietiks. Bet Minna to šoreiz attiecināja ari uz sevi un kļuva vēl aizdomīgāka: — Ak nekrīt gan? Nu labi, ka beidzot to zinu!— viņas balsī ieskanējās niknums.— Tad pasaki nu reiz skaidri un godīgi, kas tu tāds esi — krāpnieks, vai ņēmāš? Es ilgāk negaidīšu!

Likās, ka zutis nu bija murdā, bet ka aste būtu jau spīlēs, vai āķis aiz žaunām, to viņš pats vēl neticēja: — Mīļā, ieņem cukurūdeni un nomieriniesi Es te uz līdzenas vietas varu tev apzvērēt, ka ņēmāš esmu līdz kapa malai. Mūsu kāzas nebūs kā kādiem plikadīdām! Brūtes štāti un man pašam lipaino svārku pirksim Rīgā, visglaunākā vietā! Lai brīnās un apskauž! Lai visi redz — kas māk, tam nāk! Baznīcā spīdēs visi kroņa lukturi. Pestītāš būs appušķots, ērģeles spēlēs polonaisi. Seši nevainīgi bērni nesīs tavu šlepi, kā kādai karalienei. Rokās līdz elkoņiem tev būs balti, pavisam jauni cimdi un pojeņu buķete, kā pirts slota. Skauģi aizrīsies, labvēļi apraudāsies, bet mēs tik soļosim uz priekšu, kā brīnišķīgā ugunsdzēsēju parādē. Tā sāksies mūsu kopdzīve visas pasaules priekšā! Vai tu, mīļā, par to vēl šaubies?

Burvīgā aina Minnu tā savaldzināja un apstulboja, ka viņa vairs nespēja šaubīties. Tikai pojeņu vietā, pēc viņas domām, labāk piepasētu rozes, vai lilijas, bet kad Andžs apgalvoja, ka par to pašu naudu pojeņu iznākot vairāk, viņa saprātīgi piekāpās. Ko gan nozīmēja sīkumi, kad runa gāja par tik lielu un spožu lietu?

Jo vairāk ienesīs veikals, jo drīzāk visu to varēs sapelnīt, sapirkt un tik brīnumjauki sarīkot. Uz to viņi abi arī šoreiz laimīgi sasapratās. Zeltradža skārnī Minna rāvās viena par trim. Viņa zināja, kāpēc tā jādara.

Mīlestības davanu ievākšana Sekmīgās atbēres nepalika bez savas atbalss. Latviskais principāls Velēns pasauca Miķeli Amālijas dēlu pie sevis un pavisam nopietni noprasīja: — Saki, vai tu esi ķerts, vai ķertu spēlē?

— Ne viens, ne otrs, principāla kungs!— taisnojās nedarbā pieķertais bodes zellis.— Man tikai reizēm tā nelāgi izdodas. Tas nāk, tā sacīt, pats no sevis. Ne saukts, ne aicināts.

— Bet ja nu kādreiz tikpat nelāgi izdosies ari bodes darīšanās? Ko tad?

— Darīšanas paliek darīšanas, principāla kungs! Un joks paliek joks. Katram sava vieta. Jūsu padevīgais kalps var būt tikpat nopietns, cik špāsīgs.

— Visa pilsēta tagad runā un smejas par tavu dumjo joku,— principāls turpināja. — Mācītājs noskaities, ķesteris atnesa brīdinājumu. Piesargies! Iespundēs tevi trako mājā. Veikalam tad būs blamāža.

Un kur mēs tā uz karstām pēdām rausim jaunu zelli?

Miķelis Amālijas dēls svēti nodievojās bodi neblamēt, bet tai vietā, cik spēdams, gādāt par labu slavu un visu koloniālpreču reklāmu. Tāds solījums principālu nomierināja.

Omuliņam, kas bija piedalījies bēru ceremonijā, draudēja nopietnākas nepatikšanas. Mācītājs un ticības skolotājs Vēmanis — tas pats, kam nesavaldīge brāļi Smilgas reiz klasē no sava sola bārdā iešāva degošu spičku — neticīgos vajādams, pieprasīja viltus birģermeistara uzvešanos novērtēt ar 3 un par ticības zināšanām ari nedeva vairāk. Tas nozīmēja, ka nesekmīgais jāizslēdz no skolas. Citi skolotāji prātīgi klusēja. Patiesi žēlsirdīgs izrādījās tikai skolas īpašnieks Šķidrā Bārdiņa, kas negribēja tik viegli šķirties no sava audzēkņa. Viņš zināja katra skolnieka īsto vērtību, tāpēc noprasīja nesekmīgajam: — Vai tu visu skolas naudu esi samaksājis? Tad ir labi. Vai nākamam gadam ari pietiks? Nu, tad nāc vien rudenī šurp! Tikai neāksties vairs ar šo Šanu un izmācies visus ticības locekļus no galvas noskaitīt.

Vēl šķībāk izgāja Kaparvēderam. Pēc atbēru aplaistīšanas, viņš aiz nelāga paraduma nenorimās tik ilgi, kamēr nokļuva Ripā. Pret paša gribu, nepilnam rublim pietrūkstot, radās neparedzētas grūtības rēķinu maksājot. No mutiskas sadursmes izauga fiziska sacīkste ar Buļbu. Kaparvēdera gods neļāva viņam kā jēram padoties krieva patvarīgai izrīcībai. Vispirms Buļbas mandolīnai ielūza sāni, tad pats viņš dabūja pamatīgu spērienu kājstarpē un par to tik traki saskaitās, ka iedegās atriebības kārē. Kaut gan jāatzīstas, ka Kaparvēders nevainojami veikli strādāja ar kājām, krēsliem un pudelēm, milzīgais krievs, kautiņos ievingrinājies, Viņu uzveica, norāva žaketi un bikses, krietni sazilināja un beidzot izsvieda ar krūmiem pieaugušā sēri. Vai grūti uzminēt, ka tādā Galilejas tumsībā izstumtais ar savu sūro likteni nevarēja samierināties? Viņš nolēma izsist Ripai logus un līst pa tiem atpakaļ, lai meklētu taisnību, vai vismaz savas nolaupītās bikses. Pēc atkārtotas cīņas Buļba sajuta, ka viņam nopietnāk apskādēti vidusdaļas orgāni, bet Kaparvēderam no jauna cieta mīkstumi mugurpusē un nošķiebās deguns par vairākiem grādiem. Turklāt vēl, nevietā pagadījusies, Čūsku vecene zaudēja liekos matus un līdz ar tiem daudz no sava sievietei nepieciešamā skaistuma. Visa šī nepatīkamā lieta nonāca līdz tiesai un nu draudēja ar tik smagu naudas sodu, kādu mūsu cīkstonis nespēja pats saviem spēkiem samaksāt. Šādu nelaimi mierīgi apsvērdams un apzinādamies sava atbildīgā amata pienākumus, Šanas priekšnieks ar pienācīgu svinību teica: — Te jāgādā par cilvēka glābšanu . ..

Kad sapulcējās biedrības runas vīri, viņi visi kā viens piekrita šai cilvēkmīlestības radītai domai un pēc auglīgām pārrunām iznesa šādu lēmumu, to ievadot ar nepieciešamo pamatojumu: Tā kā mūsu rīcībā pagaidām ir tikai viens atklāts ceļš un izeja, pa kuru varam tikt laukā no posta un trūkuma sava tuvāka labā — Šanas biedrībai jāsarīko mīlestības dāvanu ievākšana. Šana paliek šana, tā labi saderās ar biedrības uzdevumiem.

Kaparvēdera bēdas un piemeklējums nebija no mazajiem. Nemaz nerunājot pa miesas bojājumiem un gara satraukšanu, policijas protokolā melns uz balta stāvēja rakstīts, ka kautiņā no vainīgā puses izgāzti trīs logi, bet ceturtais izsists, viesiem izbailēs bēgot, sabradātas turku dīvana pederes un saplēsts plīša pārvelkamais, salauzti četri krēsli (viens no tiem ar mīksto dibenu), bojā gājušas divas galda lampas, viens dzeguzes balsī kūkojošais sienas pulkstenis, četri pāri muselīna gardīnu, sešas alus glāzes un tikpat resnpēdaino šņabja glāzīšu, ielauzti sāni mandolīnai, to padarot darba nespējīgu, pārplēsts Bu|bas sarkanais krekls no kakla līdz bikšu skrotei un pašas bikses augšda|ā padarītas nederīgas. Cik viss tas kopā izmaksās, vēl nebija sarēķināts, tomēr vispārējā bilde jau rādīja, ka posta biķeris plūst pāri malām.

Ja nemaksās, būs jāsēd aizslēgtā vietā, kur pat vasaras sausā laikā nekādi garīgi atspirdzinājumi nav sasniedzami. Tas nu nedrīkstēja notikt.

Mīlestības dāvanu ievākšanu izdarīja trīs piemērotās vietās, gandrīz vienā un tai pašā laikā.

Valmieras latviešu biedrība savā plašajā zālē un kuplajā dārzā turpat pie Dzirnavu upites, ik gadu rīkoja Ziedoņa un mīlestības svētkus. Baznīcai gan tie lāgā nepatika, jo tā nebija īsti kristīga mīlestība, ar ko tur nodarbojās, bet tā kā katrs jaunais pāris ar kāzām un kristībām ienesa savu grasi, tad cienīgtēvs piemiedza aci, no kanceles necēla nekādus iebildumus, un apzināti lāva, lai ballējot šadu pāru jo vairāk rastos. No ārpuses skatot, šie svētki nozīmēja mielošanos pie pilnas bufetes un dancošanu pie labas ragu mūzikas.

Kurš katrs tādos priekos nevarēja iekļūt — ielaida tikai biedrības biedrus un viņu ievestus viesus no nevainojamām famīlijām. Par nevainojamām apzīmēja tādas famīlijas, kurās neviens par blēdībām vai dumpi nesēdēja cietumā un kur nevarēja likumīgi pierādīt ārlaulība dzimušus bērnus. Aiz kāda savtīga pārpratuma, ar bufečika laipnu ieteikumu, biedra karti bija palaimējies iegūt arī Miķelim Amālijas dēlam.

Viņš pazina kadu piemīlīgu meiteni, kura labprāt gribēja padejoties. Par mīlestības dāvanām tai bija jau savas zināšanas un ievākšanā viņa varēja būt itin noderīga. To iegaumējis, Šanas priekšnieks uzņēmās pats saviem spēkiem vadīt ievākšanas darbu Ziedoņa un mīlestības ballē. Tur sapulcējās visu Valmieras latviešu labako aprindu apaļīgā buķete. Par savu famīliju godu un labklājību norūpējušās madāmiņas jau mēnešiem iepriekš sprieda un prātoja, kādas kleitas vilks mugurā sev un savām meitiņām, lai dancojot izskatītos visglītāk un pievilcīgāk. Cik lielu izgriezumu taisīs priekšpusē pāri diviem rozā uzkalniem, kādu krustiņu vai medaljonu uzkārs krūšu ielejā, ko spraudīs matos, ko aiz jostas, kādus apakšbrunčūs izvēlēsies, lai tie valceri dancojot vieglāk plivinātos uz augšu un saderētos ar rozā štrumbantēm. Tādu šķietami sīku rūpju sanaca kaudzēm un visas tās bija vienlīdz svarīgas, lai iegūtu labu slavu un piekrišanu, vai aprunātāju izsmieklu. Par šo balli jau pilsētiņā runāja un katru dalībnieci pamatīgi vērtēja vismaz pus gadu ilgi.

Sestdienas vakars jūnija beigās pagadijās tik silts un rāms, it kā paša debestēva izraudzīts savu |aužu papriecināšanai. Lai zālē nebūtu putekļi jārij, dārza vidū bija izklāta dēļu grīda dancotājiem. Turpat lejā pa oļiem burbuļoja Dzirnavu upīte, veco liepu zaros, Dievam godu dodami, čirkstēja ķildīgie zvirbuļi. No zāles, pa plaši atvērtajām durvim brašā orķestra ragu balsis aicināja jaunos ļaudis lidot valcera taktī, griezt reilenderi un lekt polku. Vecākie viesi apsēdās pie balti klātiem galdiem un zem kuplajiem zariem, kuros karājās raibas laternītes, jutās kā lielā lapotnē. Tur viņi čakli iemeta pa kraukšķim, aprunājās par veikaliem, atcerējās savus tālos jaunības gadus un paslepu vēroja, kur iznāks jaunie pāri.

Ar laicīgām mantām un mīkstām sievām svētītie veči jau bija alus putas vairākkārt izslaucījuši no bārdām un viņu rotām apkrautās madāmiņas gana šo un to interesantu sačukstējušās, kad dārzā ienāca Šanas priekšnieks ar savu dāmu zem rokas. Vecie tūlīt izlikās it kā šo pāri nemaz neredzētu, toties viņu otrajām pusēm tas šķita divkārt pievilcīgs. Kavalieris bija uzvilcis garo pērmindera svārku, kāds viņam patikās jau puikas gados, pirmo baznīcas kalpu Baučos ieraugot. Tā ap vēdera vietu pāri raibai vestei stiepās resna, apzeltīta pulksteņķēde, krūti greznoja rozā šleife, kādas nesa sarīkojumu amatpersonas. īsi apcirptie mati un mazās ūsiņas spīdēja pamatīgi iepomadētas. Ap lūpām un acīm rotaļājās laipns, bet niķīgs smaids. Dāma — nu, kas to varēja noliegt, ka viņa nebūtu pati nevainiba rozā eņģelēna izskatā!

Kleitiņa gluda un gara, aizpogāta līdz pašai pazodei. Nekur un nekas cauri nav redzams. Ja būtu balta —

cik jauki piestāvētu iesvētībām! Mati copītē bez kādas rotas, kaklā tikai mazs krustiņš, kā jau tikumīgi audzinātai jaunavai pienākas. Lūk, viņi divatā apsēžas pie rezervēta galdiņa. Bet kas tas, ko viņa tura rokā? Nu to noliek uz galda — īsts kungu cilindrs!

Minna ar savu kavalieri arī sēd divatā. Viņa nenociešas un iegrūž šim dunku sānos: — Kas tā par pindzeli? Izskatās, kā no bērnu istabas izsprukusi!

— Es zinu,— Breksis vienaldzīgi atbild.— Tā ir no Rigas atbraukusi. Pašai savs uzņēmums, bet spēlē Pelnrušķīti, lai īsto izraudzītos.

— Nu tad atradusi gan īsto, šķību, greizu un pavieglu cilvēciņu! Ja laikā neatjēgsies, nesis savu krustu stenēdama. Tādi, lūk, ir tie jaunie un dumjie sievieši … Minnai bija jau pāri 40, tātad pie dumjām viņa vairs nepiederēja. Labi tomēr, ka precēšanās lietās tūļīgais principāls to zināja.

Nu tie divi jaunienācēji par kaut ko sarunājās, negāja vis valceri dancot, bet no melnā cilindra izvilka naudas krājamo cūku. Tā izskatijās sārta, trekna un omulīga, ka jau tāds lops, kam ballu naudu bāž vēderā. Dāma paņēma cūku rokā, kavalieris uzlika noviksēto cilindri galvā, tad abi piecēlās un apstaigaja galdiņus. Pret katru famīliju abi zemu paklanījās, cilindrs pacēlās gaisā un priekšnieks glaimīgi teica: — Daiļās dāmas un augsti godātie kungi! Atverat makus! Šana ievāc mīlestības dāvanas trūcīgiem dzērājiem. Dots devējam atdodas. Šī jaunā dāma ir biedrības zivs, kas mitrumā klusē, bet sausumā sagādā ne​patikšanas .. . Paldies!

Tūlīt varēja manīt, ka piemeklēto famīliju galvas grib jo drīzāk tikt vaļā no kādas slepenas nelaimes.

Ne viņi brīnījās, ne viebās, ne ielaidās kādās sarunās. Bez iebildumiem izvilka pa rublim, vai pusrublim un tūdaļ atkal turpināja paši savas valodas, itin kā kad konduktoram būtu parādījuši dzelzceļa biļeti.

Kundzītēm gan tīri tik dabīga tā lieta neizlikās. Viņas ievaicājās, ko tāda ākstība nozīmējot?

— Tas tikai sākums kādam jokam, par ko jums vēlāk būs ko pasmieties — vecie atbildēja. Kas tā par jaunkundzi? Kāda attālāka radiniece tam jokupēterim. Laikam no Rīgas.

Kad mīlestības dāvanu ievācēji apstājās pie modinātāja Podiņa galda, viņš pirmais cēla iebildumu: — Dēls, dzērājus neklājas atbalstīt. Tas nav labs darbs. Šāds padoms radīja laipnu, bet apkārtnē īsti neiederīgu domu izmaiņu. Šanas priekšnieks atbildēja ar pretjautājumu:— Kāpēc tad Pestītāja kungs tā darīja? Kad Kānaānas kāzās viss vīns bija izdzerts, viņš pārvērta ūdeni par vīnu, lai tiem nepiepildāmiem būtu vēl ko dzert.

— To viņš darīja, lai parādītu savu dievišķīgo spēku …

— Bet kāpēc viņš negribēja savu dievišķīgo spēku parādīt, tos žūpas pārvērsdams par atturībniekiem, vai vismaz par sātībniekiem?

— Neaizmirsti, dēls, ka Dieva prāts ir neizdibināms un neviens ticīgais nedrīkst jautāt, kāpēc viņš dara tā, vai citādi … Es labprāt savu artavu dotu trūcīgiem atturībniekiem .. .

— Paldies, sludinātāja kungs! Nākamā reizē mūsu biedrība ievāks atturībniekiem ,— priekšnieks nobeidza un sirsnīgi atvadījās no prātīgā cilvēka, kas sēdēja pie zeltera pudelītes un cūkas cepeša.

Savu darbu padarījuši, tie divi ieturēja kārtīgās vakariņas un neviens nevarēja teikt, ka viņi būtu ieskaitāmi trūcīgos dzērājos. Klusa nesaskaņa radās tikai tad, kad dāmai iegribējās dancot, bet kavalieris šajā mākslā vēl nebija diezgan ievingrinājies. Viņš iegāja bufetē, pie letes tur ieraudzīja kādu glaunu, laikam no Rīgas atbraukušu, studentu un to draudzīgi uzrunāja: — Čabata! Es nekaušos, ja tu šonakt dejosi ar manu brūti! Patiesību sakot, viņa nav brūte, bet skaista kā eņģelis, un bagāta kā pūķis. Man tu viņu nenokantēsi!

Students bija labi audzināts, tāpēc pirmā brīdī gribēja kauties par tik rupjas valodas brūķēšanu, bet iepazīstināts ar Šanas priekšnieku, ātri apķērās un teica: — Lai notiek! Pamēģināsim!

Priekšnieks cerību pilno jaunekli izveda dārzā un pie sava galda iepazīstināja ar Gaujienes vilnas kārstuves īpašnieci Avotiņa jaunkundzi. Glaunā kavaliera goda vārds bija Pavasars. Tas skanēja tik skaisti un tautiski! Bet pirmais riņķis vēl nebija apdejots un ziņkārām acīm diezgan apbrīnots, kad vecais

friziera meistars Ķiploks dārza stūri aiz smiekliem skaļi iešpurcās. Mutē viņam bija pagadījies nenorīts alus krājums. Tas nu nelaimīgā kārtā uzšpricējās gan uz galda, gan Matildai uz jauno kleitu. Pie tā paša galda sēdēja arī klempners Zagatiņš, atraitnī izdzīvojies vīriņš, friziera mājas draugs. Matilde, ko meistars sendienās apprecēja kā mazu blondu eņģelēnu, tagad izskatījās divreiz lielāka un trīsreiz smagāka par viņu pašu. Šāds cienījams svars Matildē bija nostiprinājis nesatricināmu pārākuma apziņu.

Pamatoti uztraukusies, viņa savam vīrelim uzsauca: — Ko tu sprauslā, lops! Vai esi pillā, vai aizrijies?

— Tas Studente ir traks!— meistars atsaucās. Abas acis viņam asaroja, vecais patiesi bija pillā.

— Pats tu esi traks!— bārās Matilda.— Bet kas tam studentam kaiš?

— Skat, skat! Viņš danco ar to tur … ar to māsīnu no Ripas!— atkal gards smiekls sakratīja aplam pļāpīgo meistaru. Tas nu bija par daudz! To dzirdēja arī pie blakus galdiem. Skaidrā galvā neviens prātīgs cilvēks to nebūtu teicis savai sievai. Matilde piesarka kā novārīta biete, pielēca kājās un tad šāva vaļā kā no lielgabala: — Kā tu to zini, ka viņa ir māsīna? Ak tad pazīsti gan! Pats esi tur bijis! Skat, kas par pagasta kuili!

Ar vienu kāju stāv kapā, ar otru kāp meitai virsū! Bet mājā kā dievkociņš — ne ko var, ne kur der! …

— Klusāk, sieviņ, klusāk! Netaisi škandālu!— vecais nopietni sabijās un gribēja tikt vaļā ar vieglu joku:— Ciema maize jau vienmēr gardāka . ..

Diemžēl joks izskanēja kā atzīšanās, vēl vairāk satrakodams Ma- tildu:— Še tev, maukuri, ciema maize! Še, še, še!… — viņa iesaucās, ar savām taukajām delnām pliķēdama vīru pa abām ausīm.— Bezgodis! Laulības pārkāpējs! Ķurmī iekšā! Lai zin visa pasaule! Es pieprasu šķiršanos! …

Pieskrēja kārtības vīri, lai ķildnieku samierinātu. Matilde jutās apgānīta un turpat uz vietas apraudājās. Vecais, prātīgais meistars netaisnojās. Viņš tikai smagi nopūtās:— Mana mēle ir mana nelaime .. . Ak Dievs, kad es to savaldīšu?

Neko ļaunu neparedzēdama, vilnas kārstuves īpašniece, ar savu kavalieri tērzēdama, jautri turpināja danci. Tai brīdī, kad ar Matildas liecību apbruņojušies, divi kārtības vīri gribēja viņu izraidīt no tikumīgo ļaužu balles, labi audzinātais kavalieris abus, kā nākas, izpļaukāja un tad aizgāja savu dāmu pavadīt. Šanas priekšnieks ar savu cilindri un mīlestības dāvanu cūku bija jau agrāk pazudis.

Nākamo ievākšanu vadīja Omuliņš svētdienā pie baznīcas durvīm. Viņš pats tur gan nestāvēja, tikai pa gabalu novēroja divas meitenītes baltās kieitltēs, ar gludi sasukātām galviņām un baltām šlaufītēm matos. Kā divi nevainīgi eņģelēni, viņas tur rokās turēja katra savu upuru trauciņu. Uz viena varēja lasīt: Ziedojiet kristīgiem trūkuma cietējiem! Uz otra: Ziedojiet mācītāju atraitnītēm! Gadījums siržu iesildīšanai un pacilāšanai likās īsti izdevīgs. Baznīcā patlaban strādāja trīs mācītāji, lai kopīgiem spēkiem no elles un grēka paglābtu ev.-Iut. ticībā iesvētāmus jauniešus. Kā vienmēr tādās reizēs, iesvētāmiem atradās savi apbrīnotāji, apsveicēji un aprunātāji, kopā sarēķinot — krietns šķipsnis baznīcēnu. Kur gan šinī pasaulē var iztikt bez veselīgas konkurences — tā tas gadījās arī šoreiz. Iekšā baznīcas kalpi mangoja ar garkātainiem virlopiem, bet aiz baznīcas durvīm viņiem nebija ko darīt, jaukie eņģelīši gaidīja savu tiesu. Kad torni ieskanējās zvans, vēstīdams, ka ticības noslēpumos iesvētītie pie Dieva galda jau pamieloti un ceremonija beigusies, |audis ašāk kā citām reizēm manījās laukā. Šoreiz viņi negāja mājās, bet apstājās turpat uz laukumiņa, kur turpinājās izrādes otrā un aizkustinošākā daļa.

Iesvētīto apsveicēji — laimīgās mammas un papi, smaidīgās tantes un onkuļi, cerīgās brūtes un brūtgāni, pat nenovīdīgās draudzenes, kurām šādas štates un appušķošana jau bija aiz muguras — tur stāvēja ar rozēm un neļķēm, pojenēm un vijolīšu pušķīšiem rokā. Apkampjoties un bučojoties, bira tikpat siltas asaras, kā pie dārgo nelaiķu apraudāšanas .. . Asaras nemanot pielipa arī vecajām māmiņām, kuras stāvēja nomalītē, savu jaunību un iesvētāmos brunčus atminēdamās. Tāds cilvēcīgs aizkustinājums, kad sirdis kļūst mīkstas, labi noderējās abiem eņģelēniem. Viņi aptecēja visus ģimeņu pudurīšus, sniedza visiem roku, kniksēja un vēlēja daudz laimes. Katrs tūlīt saprata, ka tādas laimes nav domātas gluži par brīvu izdalīt. Maciņi atvērās, cilvēki padevīgi pildīja savu kristīgo pienākumu. Nevienam jau tādā brīdī

neienāca prātā apskatīties, ka jsavu darbu pabeiguši, eņģelēni neiet vis pa jērkambara durvīm baznīcā, bet aizdiedz tām garām uz Valterkalniņa pusi. Tur Omuliņš jau gaidīja ar konfektēm un dziļi izjustos vārdos izteica pateicību. Abas meitenītes no laukiem, kurām radinieks šādu joku iemācīja, to bija izdarījušas bez kāda grēka nojautas. Tai pašā vakarā, pa skaisto pilsētu izpriecājušās, viņas aizbrauca atpakaļ pie savas vecās krustmātes. Upuru trauciņus nodeva Šanas priekšniekam. Likās, ka darbs beidzies ar dievpalīgu.

Tās pašas svētdienas pēcpusdienā, laukumā pie kazarmām, notika kazaku jāšanas sacīkstes. Turpat, pēc atriebības ekspedīciju vadītāju — baronu ieteikumiem, dumpinieku šāvējiem un zemnieku māju dedzinātājiem izdalīja goda zīmes par centīgu kalpošanu Dievam, caram un svētai Krievzemei. Tā iznāca tāda kā atvadīšanās izrāde. Orlova soda ekspedīciju bruņotie spēki, savu uzdevumu veikuši, gatavojās atstāt Vidzemes guberņu. Palika tikai tie algotņi, ko bailīgākie muižnieki vēl paturēja par saviem miesas sargiem. Ap visu plašo laukumu plīvoja Krievijas trīskrāsainie karogi, ieejas vārtus greznoja zaļumu vītnes un krāsainu papīru strēmeles. Uz dēļu paaugstinājuma, kur varēja arī dancot, kāds pusducis zaldātu no spožiem ragiem izpūta patriotiskus un kareivīgus maršus. Skatītāji un klausītāji visu to varēja baudīt gluži par brīvu. Pilsētas tēviem gan nācās noziedot divas mucas alus, bodniekiem un namsaimniekiem — desas, sinepes un skābus gurķus brašo karavīru pacienāšanai, bet tā kā tie bija izglābuši no revolūcijas posta un pasargājuši īpašumus, šoreiz maki atvērās bez liekas kurnēšanas.

Kazaku mākslu apbrīnot ieradās vecākie un ar laicīgām mantam vairāk apsvētītākie valmierieši.

Jauniešu un strādnieku cilvēku tur neredzēja — kazakus tie uzskatīja par baronu kalpiem un savas tautas drošāko cīnītāju slepkavām, kas pelna tikai nicināšanu. Nodedzināto māju drupas un ceļmalu kapi, kurus neviens nedrīkstēja apkopt, kā svaigas brūces vēl asiņoja jūtīgākās, pēc taisnības alkstošās sirdīs.

Laukumā kazaki centās cik, kā un ko spēja. Viņi jāja stāvus kā cirkū, ieskriedamies uzlēca auļojoša zirga mugurā, vicināja zobenu, vai grūda pīķi uz visām pusēm tik veikli un spēcīgi, it kā tūkstots velniem būtu jānocērt galvas un paši tie jāuzdur uz iesmu cepšanai. Reizēm viņi ieslēdza kājas sedlos un, zirgiem lēkšojot, grāba no zemes visu, kas tur pa rokai pagadījās. Pat dzīvu cilvēku kā pelavmaisu uzrāva zirga mugurā un zirgs neapgāzās. Kamēr lopiņi atpūtās, jātnieki uz dēļiem dancoja kazačoku, mežonīgi kliedza, svilpa un lēkāja gan uz augšu, gan pietupus, cenzdamies jo iespaidīgāk parādīt savu kara mākslu. Paskats izdevās vareni brašs, brīžiem pat varonīgs.

Pēc sacensību beigām, izslāpušie kazaki pulcējās ap mucām un desām, kuras ari šoreiz piegādāja Grasmanis, bet plaukstās sitēji virzījās uz vārtu pusi. Tur viņi ieraudzīja divas, pie abiem appušķotiem stabiem piekārtas bundžas, nopervētas valsts karoga krāsās, ar uzrakstiem krievu valodā: Ziedojiet mūsu slaveniem kauju ērgļiem! … Kā gan lai neziedo, kad par velti skatījušies un priecājušies? Bleķa bundžās skanēdami bira gan vieglāki, gan smagāki naudas gabali. Kaparvēders, kas pats vadīja šo ievākšanu, gabaliņu nostāk smaidīdams vēroja, cik mīkstas un atsaucīgas sirdis kauju ērgļi atmodinājuši taupīgajos tēvaiņos. Viņi centās parādīt, ka prot un spēj būt pateicīgi tur, kur pateicība tiešām pienākas.

Kaparvēders pats upuru vietai netuvojās. Viņš turējās pie morože- noje krieva, kas nestaigāja vairs ar kasti kaklā, bet visur, kur pulcējās ļaudis, atstūma savu saldējuma būdu uz divriteņiem, kā jau tas pieklājās pilsētas domniekam ar tirdzniecības zīmi aiz jostas. Kaparvēderam tuvākais uzdevums tur bija — dabūt krievu drīzāk prom no vārtiem, vai vismaz saistīt pie sevis viņa uzmanību tai liktenīgā brīdī, kad novāks abas patriotiskās bundžas. Viss tas būtu nevainojami izdevies, ja tīri kā pašā nelabā dzīts tur nebūtu atblandījies vientiesītis Pinīmari. Pamanījis, ka Čugunzellis, kā jau progresīvs darbinieks, kam var uzticēties, izdevīgā brīdī savā tarbā iegrūž abas bundžas, dumjais brālītis skaļi iesaucās: — Gudrais brālīt, dod man ar! dod man ar naudiņu! … Čugunzellim no pārsteiguma un nepatikšanām abas rokas sāka tik neganti drebēt, ka tarba žvadzēdama nokrita uz ielas akmeņiem un pats viņš neatskatīdamies aizskrēja uz Varžu parka pusi. Ko tur vairs varēja noslēpt? Kad Pinīmari gribēja tarbu pacelt un nest tālāk, moroženoje krievs, kā jau amata persona, to atņēma un teicās nodot pēc piederības. Kā un kad viņš to izdarīja, tas palika viņa ziņā. Arī šoreiz nelaimē izrādījās sava daļiņa laimes — Čugunzelli par noziedzīgas izdarības mēģinājumu neviens

netraucēja. Pinīmari dabūja lielu ņuku saldējuma, lai priecīgi sūkājot drīzāk aizmirstu visu nepatīkamo.

Vienīgais apbēdi​nātais zaudētājs izrādījās Kaparvēders, bet tas piesardzīgi klusēja.

Galus kopā savelkot atklājās, ka mīlestības dāvanu ievākšana, neraugoties uz nelaimes gadījumu, devusi puslīdz apmierinošus augļus — 23 rubļus un 45 kapeikas skaidrā naudā, plus piecas mazvērtīgas pogas mācītāju atraitņu upurtrauciņā. Lauvas tiesu bija klusēdama ievākuši Avotiņa jaunkundze ziedoņa un mīlestības ballē. No krājamās cūkas bira laukā sudraba 25, 50 kapeiku gabali un pat apaļi rubļi.

Līdzīgi maziem amoretiem, tie dziedāja tik smalkās, jaukās balstiņās, ka prieks bija klausīties. Upuru trauciņā kristīgiem trūkuma cietējiem atradās tikai sīkās, brūnās kapara kapeiciņas, reti kāds smagāks pieckapeiks. Tāds pieticīgs atbalsts savam tuvākam grūtā brīdī bija tomēr vairāk, kā nekas.

Bez vainas vainīgā aizstāvešana Baznīca klusēja — tas nesmukums bija noticis ārpus durvīm, neiesvētītā vietā. Diemžēl, tik saprātīgi neizturējās Šanas biedrības priekšnieka principāls Velēns. Viņš noskaitās, tā sakot, par abiem bodes īpašniekiem kopā, pasauca savu zelli klusākā vietā, un tur sprāga vaļā pavisam neapdomātas dusmas: — Tā ir tikai tava vaina, ka mūsu labāko aprindu mīlestības svētki beidzās ar miesīga vīra piekaušanu un Skandālu ap prieka meitu! Ja viens cilvēks ir dulls un atklāti netikls, tad tādam nav vietas mūsu godīgā veikalā! Nerunā — es vairs neko negribu dzirdēt! Pietiek! Kasē vari saņemt savu algu.

— Paldies, principāla kungs!— zellis pavisam mierīgi atbildēja.— Tas iznāca jauki un īstā laikā.

Es jau pats prātoju, kā tikt drīzāk prom. Švunka gaida un sola maksāt vairāk. Švunka… tas bija bezkaunīgs un uzņēmīgs cilvēks pašos spēka gados. Direktorus dzirdīdams, viņš izvilka naudu no kasēm, noīrēja plašas telpas izdevīgā vietā, un nupat vajadzēja vērties va|ā viņa dibinātam konkurences uzņēmumam. Apkārtnes pagastu skrīveri un lauku biedrību veči bija jau apbraukāti un ieinteresēti gādāt pircējus. Miķelis Amālijas dēls zināja par daudz veikala lietu un noslēpumu, lai viņu tik pēkšņi pašā lūzuma brīdī, varētu aizlaist tāda vīra kalpībā. Velēns jutās kā ar pieri pret sienu atsities.

Viņš pietvīka, sakoda lūpas un it kā norija savu pārsteidzīgo kļūdu. Tad pasmaidīja un teica: — Nepārsteidzies, darba biedri! Tas ērms drīz izkūpēs. Arī mēs varam vairāk maksāt. Bet tikai ar vienu noteikumu — tu nedrīksti ar savu māžošanos blamēt veikalu. Pats sapratīsi — tagad mums divkārt jāsaņemas. No visām pusēm jāiegūst labvēļi, nevienu nedrīkst šā vai tā aizkaitināt. Cik viņš tev sola? Nav maz, bet ar nākamo mēnesi te dabūsi to pašu. Tikai Ādolfs to nedrīkst zināt. Ej tagad un stājies aiz letes.

Tas Kungs savējos neaizmirst — nodomāja Šanas priekšnieks. Nesavtīgs darbs sava tuvāka labā viņam bija atmaksājies necerēti ātri.

Kaparvēders saņēma miertiesneša pavēsti. Sūdzēja Buļba par miesas bojājumiem un Čūsku vecene par apskādētu ēku un mēbelēm. Te nu derēja vērtīgi liecinieki un veikls aizstāvis. Liecinieces bija arī sūdzētājiem. Bet kur ķert aizstāvi? Študierēts advokāts maksātu tikpat, cik visa tā skāde. Ja viņš prāvu vinnētu — nekas nebūtu ietaupīts. Doktors Horns būtu īstais vīrs — viņš zināja tikpat, cik īsts notārš — bet joprojām nebija pilsētā sameklējams. Šanas runāšanas vīri sapulcējās un nolēma, ka no cietušā puses, kas šoreiz bija apsūdzēts, jāuzdod četri liecinieki un viena lieciniece. Priekšnieks pats mēģinās uzstāties par privātadvokātu. Viņš lietas apstākļus labi pazina un likuma pantus bija iegaumējis no līdzīgu prāvu aprakstiem avīzēs.

Valmieras miertiesnesis Blochins, pēc izskata īss un tumīgs vīrelis, jau ilgāku laiku slimoja ar kādu nepatīkamu māgas kaiti. Ārsti teica: tie ir nervi, vai kāda čūla vēderā no nevārītas barības brūķēšanas. Ko viņš varēja izvārīt, ja,bija atraitnis un bez bērniem? Drusku ietiepīgs no dabas, Blochins neievēroja ārstu padomus un grauza nevārītas saules puķu sēkliņas ar tādu pašu kaislību, ar kādu citi kūpināja papirosus.

Visi, kam nācās pie viņa tiesāties, jau iepriekš zināja, ka spriedums būs lielā mērā atkarīgs no tiesneša māgas stāvokļa. Laba māga nozīmēja labu spriedumu, slikta māga — smagu sodu.

Palielā istabā, ko sauca par tiesas zāli, aiz treliņiem atradās prāvs galds, pārklāts ar zaļu drānu.

Galds stāvēja uz paaugstinājuma, aiz tā pie sienas karājās cara Nikolaja II bilde smagā, apzeltītā rāmi, apakšā bija novietots tiesneša krēsls ar augstu atzveltni, bet priekšā uz galda uzsliets spīdēja tāds kā tīra zelta likuma rullis ar mazu ērgliti augšējā galā. Šāda varas un taisnības emblēma greznoja ari tiesneša mundiera spožās pogas un uzplečus. Tiesas zāles pārējo daļu aizņēma koka soli, uz ku,riem sēdēja prāvinieki, liecinieki un ziņkārīgie.

Blochins zālē pa sānu durvīm arvien ienāca pats pēdējais. Viņš gribēja, lai tiesas skrīveris tad stāv galda galā un, tāpat kā lielajās tiesās, iepriekš skaļā balsī izsauc — Piecelties! Tiesa nāk!…— Iespaids tā iznāca svinīgāks un tāds bija nepieciešams jau tāpēc vien, ka tiesneša strupais augums bez pacilājuma nespēja iedvest vajadzīgo cieņu un bijību. Apstājies īsu brīdi aiz galda un pārlaidis skatu pāri apzeltītām

brillēm uz publikas pusi, Blochins pašapzinīgi apsēdās un tad drīkstēja sēsties arī visi citi. Vai nu aiz godbijības pret savu tēvoci, vai tāpēc, ka viņam bija jāpieteic prāva, pats pēdējais arvien apsēdās skrīveris. Tā tas notika arī šoreiz. Slimīgi izstīdzējušais krievu zēns, ar iekritušām krūtīm un mazu kuprīti mugurā, vārda Ņikita Vasiļjevičs, runāja drusku aizsmakušā, bet īstā krievu mēlē: — Iztiesāšanā lieta Nr. 0073 par kaušanos publiskā mājā, upes Vidzemes Aa ielā, šā gada 22-trā jūnijā. Vai sūdzētāji, apsūdzētie un liecinieki ir ieradušies?

Jā, tie visi atsaucās — visi bija ieradušies. Kaparvēders, kā jūtīgs cilvēks, kas uztraucoties stostās un nevar tekoši parunāt, lūdza pielaist viņam aizstāvi. Tai pašā brīdī pie treliņiem nostājās Šanas priekšnieks un zemu paklanījās pret tiesnesi. Kā par brīnumu, Blochins viegli pasmaidīja, ko viņš nekad nemēdza darīt šādā amata stāvoklī. Michailu Amaļjeviču viņš jau pazina. Ieģērbies garajā pērmindera svārkā, gludi noskuvies un sasukājies, Miķelis labi izskatījās. Raibo vesti, kā parasti svinīgos gadījumos, šķērsoja resnā apzeltītā pulksteņķēde un medāļa vietā spīdēja tāda kā zelta poga, vai kādas lopu izstādes goda zime.

— Jūsu augstlabdzimtība, miertiesneša kungs!— Michails teica, kaut gan ar šādu augstu titulu miertiesnesis normālos apstākļos nebija uzrunājams.— Pazemīgi izlūdzos .pielaist mani bez kāda mantkarīga nolūka — tikai aiz kristīga cilvēka mīlestības par apsūdzētās personas aizstāvi tiesas procesā ...

Blochins vēlreiz pasmaidija un izspļāva pirmo sazelēto sēkliņu čaumalas pagaldē. Nu bija skaidrs, ka viņa māga ir kārtībā un pats labā omā.

— Vai jums ir nepieciešamās likuma zinašanas, Michail Amaļje- vič?— tiesnesis jautāja.

— Padevīgi ziņoju, ka ir, jūsu augstlabdzimtība!— Michails droši atsaucās, vēl piemetinādams:— Mans tēvs un tēva tēvs mira kā cienījami likuma zinātāji. Viņi man mantojumā atstāja visas savas biezās likumu grāmatas un teica: Turpini, dēls, mūsu svētīgo darbu. Tev ir iedzimtas dāvanas aizstāvēt taisnību.

Pētī rakstus un ņem šo goda zīmi no mums (viņš norādīja uz pogu), lai visi redz, ka neesi nekāds kaktu advokāts, bet goda vīrs savā vietā . ..

Blochins pasmaidīja trešo reizi un tad teica:— Nu, labi! pamēģināsim! Ieņemat savu vietu tur pie mazā galdiņa.

Kad piesolīto izlīgumu prāvnieki nepieņēma, tiesnešam nācās stāties pie sava uzdevuma turpināšanas. Blochins aicinaja apsūdzēto Kaparvē- deru savā priekšā, noprasīja, vai viņš ir viņš, atgādinaja apsūdzības protokolu, un beidzot aicināja atzīties par vainīgu. To nu Kaparvēders nevarēja darīt. Viņš teica: Nē! Sūdzētāju liecinieces kā no gramatas noskaitīja jau dzirdētos apvainojumus. Tad piecēlās aizstāvis Michails Amaļjevičs un pazemīgi lūdza nopratinat apsūdzētā lieciniekus. Pirmo iesauca skolnieku Uldi Ūpi. Tam nebija nekādas radu būšanas ar apsūdzēto, kaut gan abi nāca no viena pagasta ļaudīm. Ūpis varēja droši liecināt, ka Kaparvēdera rados un senčos atpakaļ lidz trešam augumam nav manīts neviens kauslīgs virs, kaut gan tie paši ir diezgan daudz kauti un piekauti. Kad un kā tas noticis, par to tiesnesis neinteresējās. Tātad apsūdzētais bija cēlies no labiem ļaudīm, bez iedzimtas kaites. Skolā turīgākais tēva dēls Mārcis Maciņš varēja teikt, ka Kaparvēders ir kārtīgs cilvēks un bez liekām dusmām.

Skolas naudu, vai patriotiskus ziedojumus viņš arvien maksā īstā laikā un, kad ir kādu grasi aizpumpējis, atdod — ja ir ko dot — bez lielākām ķildām. Omuliņš teicās pats savām acīm redzējis, kā nelaimīgais upuru lādē pie pareizticīgās baznīciņas iemetis veselu pusrubli, teikdams: Lai iet īstās ticības stiprināšanai — man nav žēl!— Mustis mierīgā garā atkārtoja visus sava skolotāja pamudinājumus, kāpēc puikām viņu gados jāiet uz Ripu. Blochins domīgi klausījās, bet ja tādus pamudinājumus deva krievu skolotāju institūtu beidzis skolotājs, tad tā jau laikam ari bija. Beidzot tiesneša priekšā stājās Avotiņa jaunkundze no Gaujienes vilnas kārstu​ves.

— Vārds, uzvārds, tēva vārds, dzimšanas gads, kur pierakstīta?— jautāja Blochins. — Labi, labi.

Un nodarbošanās?

— Māsiņa.— lieciniece atteica.

— Vai žēlsirdīgā?— tiesnesis ieinteresējās.

— Var teikt arī tā, bet labāk iztiksim bez komplimentiem. Rakstat vienkārši: māsiņa. Tā būs pareizāk.

— Viņai ir dzeltenā biļete, tiesneša kungs — Buļba iekliedzās no savas vietas, it kā gribēdams palīdzēt lietu ātrāk noskaidrot.— Viņa ir no mūsu publiskās mājas …

— Kuš! — Michails Amaļjevičs sašutis iesaucās un pielēca kājās. — Likums neatļauj traucēt tiesnesi, ja viņš pats ko nejautā.

Buļba sabijās un apklusa. Nu tas Šana arī tiesnesim uzmetas par aizstāvi. Diemžēl, Čūsku vecene nedomāja citādi. Kad viņas māsīna bija tiesnesim vaļsirdīgi izstāstījusi, ka sasistais dzeguzes pulkstens nav vairs ne gājis, ne kūkojis, galda lampā neturējusies iekšā pitreļļa, turku dīvāna pārklājamais jau četrās vietās salāpīts un vecene tikai gaidījusi izdevīgu brīdi, lai kādam liktu to visu samaksāt par pilnām cenām, vecene nenocietās: — Mani sauc madāma, nevis vecenei Un es varu zvērēt, ka tas kauslis ir viņas kunde. Tāpēc viņa tik bezkaunīgi melo! …

Madāmu apturēja. Blochins pats viņai aizrādīja, ka kunde pēc likuma nav vēl radinieks — tāpēc var liecināt.

— Jā, viņš ir mans klinde, kas savus parādus agrāk vai vēlāk arvien nokārto!— māsīna turpināja.— Par vodku un zelteri es pati samaksātu. Tāpēc Bujbam nevajadzēja sākt kautiņu un lauzt mēbeles. Ja es atbildu par saviem kundēm, tad manis pēc viņš var iet gulēt. Nav smuki, ja no trūcīga zēna grib iedzīvoties.

Blochinam tie likās lepni un taisnīgi vārdi, kādus viņš no prostituētas sievietes nebija gaidījis. Kārta runāt nu bija pienākusi aizstāvim. Saņēmis aicinājumu to darīt, Michails Amaļjevičs piecēlās, paklanījās, pateicās un aizrādīja, ka savu aizstāvēšanas runu šoreiz teiks pēc punktiem, īsi un lietišķi, sākot ar Bu|bu.

Pirmkārt — visiem jau labi zināms, ka nekādos cīņas veidos — vai tas būtu kara lauks, cirkus, vai sporta placis — nav atļauts mandolīnu lietot par kaujas ieroci. Tas tāpēc, ka šis instruments pēc savas būtības ir ļoti neizturīgs. Ja šoreiz to Buļba tomēr ir nelikumīgi darījis, tad sekas par iedragāto instrumentu pilnā mērā jānes viņam vienam, zaudējumu pašam sev samaksājot. Otrais punkts — ja kautiņa sācējs, pēc dabas nesavaldīgais Buļba, savu spēkos vājāko un bezvainīgo upuri bija nelikumīgi izsviedis bez biksēm uz ielas (tiesneša kungs, es atkārtoju: bez biksēm!), vai tad izsviestais tādā netikumīgā stāvoklī varēja pa pilsētu staigāt un ļaudīm rādīties? Nē! Viņam vajadzēja — un tas būtu katra godīga cilvēka pienākums — tikt atpakaļ pēc savām biksēm! Citādi tādu ērmu noķertu policijas spēki, apsegtu ar kļavas lapām, iemestu čokā un uzliktu naudas sodu par publiskas tikumības maitāšanu. Nelaimīgajam bija jātiek atpakaļ un, ja viņu neielaida pa durvīm, tad nācās ierāpties pa logu, jo citu tik lielu caurumu — atskaitot skursteni, tanī namā nav. Ja logu ar labu atvērtu, rūtis neizbirtu. Tātad — vainīgs ir tas, kas logu neatvēra, un tikai viņam jāsamaksā tā skāde. Trešais punkts — Skandāla cēlājs Buļba ir iesniedzis augsti godātai tiesai Dr. Hincinberga izrakstītu apliecību, ka kaujoties viņš zaudējis savu vīrišķību. Bet kad un kur kaujoties — tas tur nav minēts. To cienītais dakteris nezina. Te nu varētu pamatoti vaicāt: vai Buļbam vispār tāda īpašība ir bijusi? Mums te ir droša lieciniece, kas zina, ka Buļbam Kremenčugā gan palikušas divas sievas, bet tām no viņa nav radies neviens likumigs pēcnācējs …

— Tā ir, tā ir!— Gaujienes māsīna atsaucās.— Es skaidri zinu, ka viņš neko nevarēja izdarīt!

— Bet es zinu, ka varēja gan!— Pusmuciņa tikpat pārliecinoši atsaucās.

— Klusu!— Blochins, manāmi uztraukts, apsauca abas liecinieces. Saules puķu sēkliņas viņam izbira uz galda, zods iedrebējās un balss apsīka no tādas nekārtības. Elpu atvilcis, viņš paziņoja, ka pretēju liecību dēļ abas liecinieces jānozvērina. Tiesnesis apspaidīja savu vēderu un iesāka jau skaitīt zvēresta tekstu, tad apķērās, ka abas zvērētājas ir neticīgas (nepieder pareizticīgai baznīcai) un tāpēc varēja iztikt ar vienkāršo formulu: Es apsolos un zvēru, ka teikšu patiesību un tikai patiesību, apzinoties, ka man par to būs jāatbild Dieva un likuma priekšā.

Abas māsīnas to mierīgi apzvērēja, bet kad nācās liecības atkārtot, apgalvoja atkal katra savu.— Tu melo!— iesaucās viena.— Tu pati melo, krāp Dievu un cilvēkus!— atsaucās otra.— Tu, vēja šprice, man nozagi žīža apužbikses!— Bet tu, sterva, izmuldēji, ka man slikta kaite un ievilki nāsī manu kundi! Še tev! Še tev kreicnagliņas!…— Nu abas jau skrāpējās un kliedza tik nelabi, ka publika pielēca kājās, aizstāvis raudzījās kā sāls stabā pārvērsts, nezinādams, ko grābt, ko iesākt. Blochins izmanījās pa sānu durvīm un iesūtīja Ņikitu izbeigt skandālu. Miesas spēkos vājais zēns ari nedrīkstēja tik niknām cīkstonēm tuvoties, kaut gan viņam palīdzēja Michails Amaļjevičs, skaļi saukdams:— Mierā! Mierā, čabatas! Likums stingri aizliedz tiesas zālē plēsties! Citādi abas ķurmī iekšā!…

Tā ari notika. Atsteidzās divi gorodovoji un plēsoņas aizveda uz aresta telpām. Ar māgas krampjiem mocīdamies, Blochins uzrakstīja ātru un taisnīgu spriedumu: cara un likuma vārdā par vainīgiem atzīti kā sūdzētāji, tā apsūdzētais. Nodarītā skāde līdzīgās daļās jāsamaksā visiem trim.

Vai gudrais Zālamans šādā gadījumā būtu spriedis citādi? Blochins pats sevi nodomāja. Viņš bija rīkojies taisnīgi, bet ieguvis par to sev smagas graizes. Vai tā bija taisnīga atmaksa?

Šiškina-Miškina nopludinašana Valmieras pilsētas skolas inspektors Šiškins-Miškins nebija no tiem sīkajiem ikdienas cilvēkiem, kuri mierīgi ēd savu maizi, paklusām vairojas un dzīvo bez kāda augstāka mērķa, kā raibi tārpiņi uz zaļas lapas. Inspektors nozīmēja — skolas vadītājs. Šo šauri administratīvo un saimniecisko uzdevumu ŠiškinsMiškins padziļināja un apgaroja tādā mērā, ka tas kļuva par viņa dzīves saturu — par dzīvu daļiņu no krievu tautas lielās misijas. Vārdu sakot, Šiškins-Miškins bija apzinīgi idejisks cīnītājs par cēlu nacionālu mērķi, ko sauc par slavofilisma vienoto pasauli. Cēlies no paputējuša krievu muižnieka daudzbērnu dzimtas, viņš jaunibas gados iekļuva kadetu korpusā, kur kvēlāk par visiem citiem iedegās visu slavu apvienošanas idejā. Jauneklis atmeta savas spožas karjēras izredzes, kļuva par tautas audzinātāju un brīvprātīgi devās uz savam liktenim pamestu valsts nomali. Tur daudz kas bija darāms paša Dieva uzliktās krievu misijas veicināšanai. Tapat jau kādreiz darīja arī visas pasaules Pestītāja svētie apustuļi.

Iedzimto ciltiņa — latvieši, kas šajā zemes stūrī mitinājās, neapšaubāmi piederēja dižajai slavu kopībai. Tikai ar vāciešiem, zviedriem un citiem čuchnām sajaukdamies, tie pagaidām bija zaudējuši savu isto valodu un ticību. Vai varēja būt vēl kāds patriotiskāks un Dievam patīkamāks darbs par palīdzību, kas sniedzama šiem nelaimīgajiem ļaudīm, lai tie drīzāk varētu atgriezties lielās, pareizticīgās krievu tautas klēpi! Šāds darbs kļuva par Šiškina-Miškina dzīves mērķi.

Bet vai visi to tāpat izjuta un saprata? Vai visi skolas darba darītāji viņam sekoja ar tādu pašu mērķtiecību un apgarotību? Ar dziļām skumjām ideālajam inspektoram nācās atzīt, ka daži kolēģi, pal ar krievu augstskolu diplomiem kabatās, nav vēl pietiekoši sagatavoti lielajam uzdevumam. Izdabādami neapzinīgiem skolniekiem un pārāk tuvu ar tiem sadraudzēdamies, viņi savu personīgo popularitāti stādīja pāri krievu valsts interesēm. Tā tas nedrīkstēja turpināties. Šiškins-Miš- kins jutās spiests to skaidri un stingri pateikt savā runā skolas izlaiduma aktā.

Kā sauca tos vārdā neminētos, lielajam darbam nesagatavotos skolotāju kolēģijas locekļus, tas nevienam nebija noslēpums. Viens pie savas istabas durvīm bija piestiprinājis vizītkarti ar uzrakstu: Grestes Jancis. Savā spožajā skolotāja uniformā staigādams, viņš vienmēr smaidīja, runāja un kustējās strauji, visu darīja itkā nemitīgā steigā. Otrs izskatījās pēc slavenā gleznotāja Rembranta, civīlapģērbā ar krāsu kasti pie rokas, staigāja gar Gaujas malu un ārpus klases sienām skolniekiem stāstīja par latviešu mākslu, kas nebija pieminēta nevienā mācību grāmatā. Viņš saucās Teodors Ūders. Abi viņi drīzā laikā kļuva skolēnu mīluļi. No lauku sētām iebraukušos puikas kā magnets pievilka mazais, vienkāršais vārdiņš: Jancis. Tas bija kautkas no viņiem pašiem, tuvs, pazīstams, pievilcīgs. Arī viņus tā sauca mājā, laukā, ganu gaitās. Greste tuvu sadraudzējās ar Rūdolfu Blaumani. Rakstnieks bieži pie viņa ciemojās, lasīja skolnieku izdotos žurnālus, meklēja un rosināja jaunus talantus. Ar Grestes gādību uz Latviešu biedrības skatuves parādījās Blaumaņa lugas. Lauku zēni un meitenes tajās skatījās ar lielu cieņu un tautisku lepnumu. Oders iepazīstināja ar Purvīša, Alkšņa, Hūna un Rozentāla darbiem, ieteica meklēt spēcīgus, dramatiskus mākslas tēlus kā skarbajā tagadnē, tā tautas romantiskajā pagātnē.

Ar Šiškina-Miškina brillēm skatoties, tā bija bezjēdzīga, pat noziedzīga darbība. Krilovs, Gribojedovs, Ļermontovs un Puškins bija literatūrā visu daudz labāk jau pateikuši, turklāt bagātā un daiļskanīgā krievu valodā. Vai glezniecībā kāds vairs varēja sacensties ar Šiškinu un Vereščaginu, Repinu un Aivazovski? Šie slavenie krievu zemes dēli bija teikuši A un O. Ap viņiem varēja rasties tikai epigoņi. Laimīga šī zemīte un ļaudis, kas to apdzīvo, kļūs vienīgi tad, kad tie — noklīdušas un atrastas avis, būs atgriesti savas Mātes — krievu tautas klēpī. Tā tad būs arī atradēju un atgriezēju augstākais gandarījums.

Nevar teikt, ka par ideju cīnīdamies, Šiškins-Miškins lielās misijas apmātībā jutās laimīgs, vai vismaz apmierināts savā personīgajā dzīvē. Par savu laulātu draudzeni viņš bija izraudzījis popa meitu Marfu, ko mājā sauca par Marušku. Līgavas tēvs pats apsvētīja jauno pāri un ar laiku tas deva trīs jaukas

dočkas. Viena nelaikā nomira, bet Vēra un Naģežda dzīvoja joprojām, spēlēja kārtis un klavieres, lasīja dzejas un romānus tāpat ka māte, un velti gaidīja preciniekus. Ģimene aiz taupības nealgoja un nebaroja kalponi, tāpēc Marušai pašai nācās gatavot visus krievu ēdienus. Abām meitām kukņā bojājās pirksti, dūmos apkvēpa blūzes un sīpoli koda acīs. Mātes mīlestībā un laulatas sievas pazemībā Maruša darīja ko spēja un prata, bet tos pašus romānus lasot, dažreiz cūkas cepetis par daudz sagruzda, strogonovs izdevās par sāļu, vai uzsildītā soļanka likās ieskābusi. Tādas nekārtības kadetu skola dresētais Šiškins-Miškins nespēja mierīgi pārciest. Sekodams savas tautas sensenai paražai, viņš tādās reizēs bez kāda ļauna nolūka pēra sievu pa mīkstumiem gan ar siksnu, gan ar lineālu — kā nu kuro reizi bija nopelnīts. Godam jāsaka, ka resnāku koku viņš nekad nelietoja un kaulus nelauza, kā tas bieži atgadījās sādžās. Par to Marušai bija stingri noliegts kliegt un kaimiņiem iznēsāt savu negodu. Viņa jau arī cietās kā sievietei pienākas, kamēr meitenes nespēja iztikt bez mātes. Bet kad tās pieauga un negods paspruka pie sievu pēršanas nepieradušā pilsētā, Maruša aizbrauca uz Tambovas guberņu tēvam un mātei šo to piepalīdzēt. Skolas puikas to visu zināja. Jokus dzīdami, viņi dziedāja: Šiškin — Miškin — Māruškin, Dobrij moloģec!…

Pustukšā mājā Šiškins-Miškins nejutās labi. Vēra un Naģežda cepa un vārīja vēl neuzmanīgāk, bet jaunkundzes pēc krievu paraduma nav peramas, jo tās vēl vīrietim likumīgi nepieder. Vientulīgais salmu atraitnis sāka biežāk apciemot vietējā popa Trofimova famīliju. Tur viņam iepatikās. Nevar gan teikt, ka tā būtu visa sešiem bērniem svētītā popa famīlija, kas Šiškinam-Miškinam iepatikās. Viņu pavisam klusītēm savaldzinaja popaģjas Marijas Ivanovnas vēl sievišķīgi svaigais tēls un pazemīgā gudrība, ar kādu šī krievu sieviete padevās savam liktenim. Bērnu bariņu kopdama, paēdinādama un aplāpīdama, viņa prata atlicināt dažus brīžus arī grāmatām un sapņiem par laimi, kurai reiz jānāk. Viesis no savas skolas bibliotēkas labprāt piegādāja romānus par pirmo kristīgo mocekļu ciešanām, par tatāru jūgu un pareizticīgo svētajiem. Tā radās kopīgas intereses un jauka saskaņa. Pops pats par sievas garīgo labklājību daudz neinteresējās. Viņš vairāk mīlēja baznīcas vīnu. Kad tam pielēja kādu lāsi vodkas un šo jauko dziru ieņēma tējas glāzes apmērā, tad pieticīgais tūlīt gāja gulēt — viņš nebija žūpa. Gultās pa pāriem blakus sagrūda arī ģimenes atvases. Divi vientuļnieki tad varēja pasēdēt ilgāk kopā.

Viss jau būtu gludi un labi, ja Šiškinam-Miškinam pēc tādām sēdēšanām naktīs nāktu miegs un rādītos tikumīgi sapņi. Bet miegs pazuda, dvēseles miers izbeidzās un pusnomoda sapņi, kā karuselī, griezās un lidoja ap viņu vien, ap viņu vien . .. Kas to varēja izturēt? Vienīgais glābiņš — Mariju Ivanovnu jo biežāk sastapt: Tad tas nelabums brīdi pārgāja un pārvērtās tādā1 kā labumā. Kad viesis aicināja uz pirmo slepeno sastapšanos, popaģja viņu jau tik tuvu pazina, ka nenoturēja par Velnu — kārdinātāju, bet jaukā padevībā čukstēja: Labprāt.. .

Sastapšanos norunāja rīta agrumā, kad Marija Ivanovna gāja uz tirgu iepirkties, apstaigāja laucinieku vezumus un tur varēja ari ilgāk uzkavēties. Patiesā uzkavēšanās notika Dīveliņu priedulājā, pie Gaujas, augšpus krācītēm, kur Šiškins-Miškins izgāja savās agrīnās rīta pastaigās. Popaģja tur varēja apskatīties pēc svaigām sēnēm un tā pavisam neviļus viņu jaunaudzē sastapt. Parastie mīlas pārīši šajā vietā vazājās tikai pa vakara krēslu. No rītiem dziedāja putni, smaržoja priedes, klusi plūda Gauja, un ceļš uz pilsētu bija tukšs.

Brīnišķīgā idille atkārtojās un laikam gan būtu turpinājusies līdz vēlā rudens slapdraņķim, ja to neuzostu savās tautiskās jūtās apvainotie Šiškina-Miškina skolnieki. Inspektoru tie uzoda vārda tiešā nozīmē, jo svinīgos brīžos viņš arvien mēdza pīpot kādu stipru cigāru. Rāmā laikā dūmu smarža kādu bridi karājās gaisā un, to saoduši, ziņkārīgie dēkaiņi piekrastes krūmu romantiskā pudurā ieraudzīja neuzmanīgo pīpotāju. Protams, viņš tur negarlaikojās viens, bet sēdēja blakus savai sirds izredzētai tik rātns un kluss, dziļās pārdomās un sapņos iegrimis, ka nepamanīja neko aizdomīgu. Neviens jau viņu netraucēja.

Pie Šanas priekšnieka notika sanākšana, runāšana un izlemšana. Cita centra jau nebija tādām

vajadzībām. Runāja, ka tas sapals jādabū murdā. Izlēma, kā to visjaukāk izdarīt. Tad runas viri aizgāja katrs savā darbā. Pēc pāris dienām viss bija sagatavots. Izrāde varēja sākties.

Klusā, saulainā sestdienas rītā putni čivināja, puķītes smaržoja, rasa mirdzēja zālē un vāveres lēkāja no zara uz zaru tāpat kā katru jauku vasaras dienu. Daba aicināja cilvēkus savā klēpī ar divkāršu jaudu un pievilcību. Sidrabainā ausmā klusēja Gaujas ūdeņi, priežu galotnēs tikko iešalcās kāda viegla vēsma. Cik daudz dzejas, skaistuma un arī mīlestības varēja būt tādā vasaras rītā!.. .

Pēkšņi mežā atskanēja pavisam neparastas balsis — gan zemākos, gan augstākos toņos. Tāda kā daudzu medību suņu riešana — vau, vau — vau, vau! … Vai šie rējēji gāja pazīstamo meža rotaļu, kad suņi — dzinēji, garā rindā iedami, lenca zaķi, vai lapsu? Bet kā tie varēja tik negaidīti te rasties? Vai tik tos nevada dabas zinātnes skolotājs Greste? Viņš dažreiz taisīja tādus izlēcienus — veda skolniekus pētīt iežus un lasīt akmentiņus, pa ceļam ļaudams tiem visādi izālēties. Tā, vai citādi, bet Šiškins-Miškins un Marija Ivanovna jutās kā slazdā iedzīti. Balsis tuvojās. Nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut, ka tie viņus te ieraudzītu divatā! Visa pilsēta tad runātu un smietos. Cieņa un autoritāte būtu zaudēta, skandāls piedevām. Bet kur bija glābiņš? Kur izeja?

Krastmalā gulēja pie priedes piesiets plosts. Uz tā saslieta parastā skuju būda. Tukša . .. Plostnieki mēdza iedzert un pārnakšņot pilsētā. Tur lejā tie rejošie rotaļnieki neskries. Šiškins-Miškins apķēra popaģju ap vidu un skrēja viņi abi, kamēr dzinēju ķēde vēl nebija manāma. Neizskatījās jau smuki tā skriet kā vajātiem meža zvēriem, bet vēl nesmukāka būtu sastapšanās ar šiem neliešiem.

Skrējiens izdevās. Kad popaģja pakrita, kavalieris viņu arvien droši apņemdams pacēla un pa slideniem baļķiem nogādāja būdā. Tur viņi, no draudošā posta paglābti, apsēdās vēl ciešāk kopā. Vecs brezenta lēvars aizsedza visu pasauli, bez kuras kādu bridi varēja gluži labi iztikt. Balsis pietuvojās līdz krastam, tur it kā savilkās kamolā un — apklusa. Kāpēc tie nemeklēja tālāk, negāja uz Stāvo krastu pusi?

Vai meklējamo bija jau atraduši un rotaļu izbeiguši? Plosts šur tur iečīkstējās, bet Šiškin-Miškins vēl neuzdrošinājās brezentu pacelt. Kad šie čīkstieni rāmā ūdenī jau kļuva pavisam aizdomīgi, apslēptie sēdētāji pamanīja, ka krastmala palikusi krietnu gabalu aiz muguras. Plosts mierīgi slīdēja pa Gaujas vidu uz pilsētas pusi. Tas nu bija visļaunākais, kas varēja notikt. Šiškins-Miškins gan prata skolu vadīt, bet par plosta vadīšanu un grigalkas lietošanu viņam trūka visniecīgāko zināšanu. Varētu jau mesties ūdenī un izpeldēt malā, ja sirdsapziņa ļautu Mariju Ivanovnu pamest vienu tādā nelaimē. Gods un sirdsapziņa to neļāva. Viņa neprata papeldēt ne soli, un vispār izskatījās tik smagi satriekta, ka lūpas gandrīz bez skaņām murmināja tikai kādu gadījumam piemērotu baznīcas lūgšanu. Ko citu viņa varēja darīt, sava iedzimtā grēka nastu skaidri apzinādamās? Ja tas Kungs, vai vismaz Pestītājs šoreiz uzklausītu, bez lielākām grūtībām viņi varētu plostu kautkur piegriezt malā un tad viss būtu atkal labā kārtībā. Bet tas Kungs vai nu nedzirdēja, vai negribēja paklausīt — plosts peldēja pa pašu upes vidu un krācītes vairs nebija tālu. Tās pazina un uzmanīja pat visveiklākie plostu vadītāji. Pavasara pali nesa plostus viegli pāri, bet kad tie nokritās, apakšūdens akmeņi viegli varēja posmu pinumus sadragāt. Tā bija jau vairākkārt atgadījies, tāpēc straumei abās pusēs atradās glābšanas rīki — kaklā maucami, ar gaisu pildīti, brezenta riņķi un izzvejojamie ķekši ar gariem kātiem. Ieradušies bija arī zvejotāji. Pārgaujas pusē, itkā pasūtīti, stāvēja bārdaini veči, pīpes sūkdami un šo to aiz gara laika parrunādami. Peldu laukumiņš pilsētas pusē bija pilns gan puspliku, gan kārtīgi apģērbtu |aužu, kuri nekad nepeldēja, bet noticēja valodām, ka šajā vietā notikšot sīvas peldēšanas sacīkstes. Tādās kāds varēja arī nogrimt.

Moroženoje krievs sekmīgi tirgojās savā būdā (tai nu bija jau piestiprinājis bildi ar divgalvainu ērgli), kad dramatiskai vietai tuvojās liktenīgais plosts. Tas joprojām peldēja bez stūres un zēģelēm, ja par tādam negribēja apzīmēt Marijas Ivanovnas kuplos brunčus. Tāds pašnāvnieku brauciens lika visiem skatītājiem acumirklī aizturēt elpu. Veči jau sagrāba glabšanas rīkus un noskrēja pie paša ūdens. Cieši rokas saķērušies, pašnavnieki stāvēja plosta vidū, visiem redzamā vietā, un klusēja. Tādas varonības pietrūka mazajam Feģkam. Rokas uz priekšu izstiepis, viņš kliedza, ko spēja: — Maķ, lec mala! Maķ, lec malā!…

Krācīšu rūkoņā nelaimīgā māte to laikam nesadzirdēja. Aiz bailēm kā akmens sastingusi, viņa turējās pie Šiškina-Miškina sāniem — citas drošības jau vairs nebija. Plosta priekšgals uzgrūdās ūdenī apslēptam akmenim, strauji sagriezās sānis un brakšķēdams atrāvās no nakamā posma. Tas sagrī|ojās un brīdi pazuzdams zem ūdens, aizslīdēja bīstamai vietai garām. Lēkājošā ūdens apš|ākts un krietni sadrebināts, plosts atkal peldēja mierīgā straumē. Tuvojās Gaujas tilts.

Vai tie divi bija jau glābti? Nē! Tilta priekšā vēl rēgojās āži — ledlauži. Uz tilta stāvēja daudz ļaužu. Šanas priekšnieks vicināja baltu mutautiņu, it kā uzvarētājus apsveikdams. Jeremiass grieza savu leijerkasti: Saule lec un saule noriet.. . Paldies Dievam, neparastajiem plostniekiem arī te laimējas. Koka āži palika, nesadrebināti uz saviem pāļiem. Toties tāda izprieca dziļi aizkustināja plosta īstos vadītājus.

Ieraudzījuši savu būdu patvaļa peldam, viņi skriešus drāzās uz Ripas pusi. Tur, pa sēkli brienot, varēja vieglāk nokļūt pie iedragātā klaidoņa un to savaldīt. īstie plostnieki nepiekāva neistos. Pēc viņu domām, ar sievieti tā darīt neklājas un tam otram bija mundieris mugurā. Izbārās latviski, bet Šiškins-Miškins tādu bārienu nesaprata. Viņam pieprasīja zaudējumu samaksu par izjaukto plostu — to viņš apsolīja.

Valmieras krievu uniformētā sabiedrībā būtu izcēlies nelabs tracis, ja divi vīrieši laikā nesaprastos.

Kā viens, tā otrs cienīja godu augstāk par negodu — tāpēc tik viegli sapratās. Pops Trofims savu grēcīgo Mariju aizsūtīja klosterī kādu brīdi apdomāties. Viņa padevīgi teica: Paldies, tēv! Tu man esi vienīgais īstais atbalsts un glābējs, kad velns grib pavest… Šiškins-Miškins no tādas velna kārdināšanas itin kā saslima un pats labprātīgi aizbrauca uz Peipus ezera kurortu izlīdzināt sirds darbību.

Grestes Jancis liktenīgajā rītā bija mierīgi gulējis pats savā gulta — viņam neko nevarēja padarīt.

Kad rudenī inspektors atkal ieradās un stājās savā postenī, abus nepatīkamos latviešu skolotājus viņam joprojām nācās ciest kā zobu sāpes.

Pats viņš bija k|uvis manāmi rāmāks un vairs nerādījās sabiedrībā. Šanas priekšnieks par šo pārvērtību teica: — Dzīvo un mācies līdz kapa malai. Tik un tā muļķis nomirsi. Neviens necēla iebildumus.

Sevis un Šanas apbalvošana Valmierā iestājās atkal klusais un tukšais vasaras laiks. Skolnieki aizbrauca, kazaki aizjāja. It ka pamirusi likās nomierinātā nomale. Tā izskatījās pavirši raugoties, sadzīves virspusi vērojot. Ar ieroču varu nomāktā tautā dziļāk un vērīgāk ieskatoties, nebija grūti ieraudzīt svaigas brūces, kas vēl sāpēja un asiņoja. Jaunatne tās izjuta visasāk un neaizmirsa visā savā nākamā dzīvē.

Pamazām atdzīvojās viens, vēlāk divi nelegāli pulciņi, kuros daudz runāja un ķildojās par revolucionārām idejām un cīņas taktiku pagrīdē. Vismērenākie izrādījās strādnieki. Galvenā kārtā viņus interesēja streiki un citi līdzekļi, ar kuriem pacelt darba algas, nodrošināties pret slimībām un bezdarbu.

Pie vadības viņi netika, jo bija mazākuma un ar vājākām zināšanām. Vairākums — tā sauktā intelliģence — sīvi cīnījās savā starpa par- gudriem teorētiskiem jautājumiem. Sociāldemokrātijā lielinieki turējās pie Marksa-Engelsa mācību nemaldības tikpat nesatricināmi, kā ticīgie pie bībeles vai korāna. Mazinieki dziļāk ieklausījās pilsētu un lauku strādnieku pašu prasībās, gribēja tām sekot. Nepacietīgākie un pārdrošākie bija sociālrevolucionāri. Viņi atzina terroru — gribēja šaut un mest bumbas uz noziedzīgākiem tautas naidniekiem — uzstājās par katras tautas tiesību dzīvot un prasīja zemi sadalīt zemniekiem. Diezgan tuvu viņiem piekļāvās anarhisti, vispār noraidīdami valsts organizāciju. Katram uzskatam bija savi teorētiķi. Viņu rakstus atrada krievu grāmatās un žurnālos. Cieņā nāca Kautskis un Roza Luksem- burga, Trockis un Ļeņins, Dans, Akselrods, Černovs, Krapotkins un citi. Daži lasīja Renana, Strausa, Kovaļevska populārzinātniskos darbus par reliģiju, Jēzus dzīvi un baznīcu nedarbiem, atrazdami tur vērtīgus pamatojumus savām izjūtām. Dažādas mācības cīnījās jaunajos revolucionāros, kuri mazā pilsētiņā tomēr turējās kopā. Visus viņus vienoja kopīgs gala mērķis — brīva un laimīga tauta.

Miķeli Amālijas dēlu atkal aicināja slepenā pulciņa sanāksmēs. Tās vairs nebija tik romantiskas kā agrak — nenotika mežā, bel kāda dalībnieka istabiņā, it kā svinot vārda vai dzimšanas dienu. Šanas priekšnieks, kā neapšaubams proletārietis, gāja, klausījās un mācījās, pats no sevis neko prātīgu nepateikdams. Tikai tad, kad teorētiskās ķildas draudēja izjaukt personīgās draudzības, vai iekaisušie debatētāji, vienu un to pašu atkārtodami, līdz apnicībai mala savas runas dzirnavas, viņš nejutās vairs labi un klusām būtu pazudis, bet konspirācijas noteikumi to neatļāva. Tur bija runas un ķildas, bet nebija nekādu darbu. Šanas priekšnieks gribēja darboties, kaut arī pats pēc savas teorijas.

Dvēseļu modinātājs Podiņš atkal sludināja un nebija vēl atmetis cerības Miķeli Amālijas dēlu iztaisīt par kārtīgu cilvēku. Miķelis ieradās arī viņa sanāksmēs, bet jau pirmajā svētdienā kļuva domīgs.

Podiņš teica visiem zināmam notikumam piemērotu sprediķi, brīdinādams savus klausītājus ar Pestītāja vārdiem Markus evaņģelija 9. nodaļā: Un ja tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to. Tas tev ir labāk, ka tu vienacis ieej Dieva valstībā, nekā tev ir divas acis un topi iemests elles ugunī, kur viņa tārps nemirst un tas uguns neizdziest. ..

Tas pats tur bija teikts par roku un kāju, kas nocērtama, ja tā apgrēcina, jo labāk ieiet kroplim dzīvošanā, nekā veselam ellē.— Kad Miķelis Amālijas dēls šo padomu mierīgi pārdomāja, sekas izskatījās diezgan nepievilcīgas. Tātad — cilvēkam pēcnāves dzīvošanā, vai ellē bija jāieiet tādā pašā miesas stāvoklī, kādā viņš te dzīvojis un nomiris. Kroplis bijis — kroplim joprojām jāpaliek debesīs.

Tāpat, ja pleci greizi un kupris mugurā? Nekāda glābiņa, vai iespējas pārveidoties! Bet kā tur būs ar tāda cilvēka miesu, ko vilki saplosa un apēd? Vai viņš tur savas izkaisītās atliekas varēs sameklēt un savākt kopā? Ja nē — tad tāds bez paša vainas saplosītais nemaz nevarēs dzīvot un priecāties debesīs. Ka Šiškins-Miškins un Marija Ivanovna savu cilvēcīgo vājību brīžos par to nedomāja un negribēja savu miesu bojāt, to vēl varētu saprast un piemiegt aci. Bet kur starp miljoniem bija tāds kristīgais, kas šo Pestītāja padomu ņemtu nopietni un tam sekotu savā dzīvē? Kā varēja mācīt to, ko pats nedarīja un zināja, ka citi to nedarīs? Šanas priekšnieka pārdomas likās vēl nepatīkamākas, nekā politisko matu skaldīšana jauno

revolucionāru strīdos. Bija jāvēršas uz citu pusi. Kur gan citur kā uz Šanas pusi. Tur vismaz varēja kautko darīt pēc sava paša prāta un saprašanas.

Kad tā labi pārdomāja, tad nācās atzīt, ka Šanas biedrība gan darbojas, bet nebija vēl arvien reģistrēta, ne atklāta, kā to darīja ar citām biedrībām. Bet vēl tālāk padomājot, varēja jautāt: vai tas vispār bija iespējams? Vai tādām pūlēm būtu kāda jēga un nozīme? Vai tās attaisnotu kāda vajadzība? Šanas biedrībā jau — zinot vai nezinot, gribot vai negribot — atradās itin visi, kas runāja latviešu valodu un darīja kautko tādu, ko šinī valodā izteica ar vārda galotni — šana. Tātad — Šanas biedrība aptvēra visu latviešu tautu — kā mēdz teikt — bez dzimumu un vecumu, šķiru un kārtu, maku un ticību atšķirības.

Vai pieklājās policijā reģistrēt tautu, ja tās pastāvēšana bija visiem zināma un iestādēs arī puslīdz atzīta?

Kā tas izklausītos, ja atklāšanas svinībās ziņotu, ka biedrība ar sajūsmu uzsāk savu svētīgo darbību? īstenībā šī biedrība ir darbojusies jau kopš latviešu tautas rašanās, tās darbība ir bijusi gan svētīga, gan nesvētīga — kā jau viss cilvēcīgais, un izbeigsies tikai ar latviešu valodas pēdējām skaņām. Vienalga, vai Šanai būs priekšnieks, virsaitis, vadonis vai prezidents priekšgalā — vai tādu nemaz nebūs, tā pastāvēs un darbosies — apzināti vai neapzināti — pati uz savu roku un atbildību. Vārdu sakot — Šana ir bijusi, ir un būs pašdarbīgs organisms bez pārredzama sākuma un beigām. Nekas cits tai līdzīgs nav bijis un nebūs.

Ja nu tāds bija liktens lēmums, ka Šanas kā tautas apvienošanas vārda pirmām izrunātājam nācās uzņemties tik varenas organizācijas vadību, vai tad viņam neklājas ievērot savam augstajam amatam pienācīgu cieņu un stāvokli? Jau vārds amats te vairs īsti nederēja. Par amata brā|iem saucās ģildes frizieri, kurpnieki, skroderi, arī mācītāji, kas savu amatu bija izmācījušies, pelnīja ar to savu maizīti, ietaupija un krāja mantiņas, kādas nu kuram iepatikās. Šanas biedrības priekšnieks savu uzdevumu izjuta kā kautko dziļāku un plašāku. Pašam viņam likās, ka tas ir tāda kā iedzimta nepieciešamība, ko nevar atvairīt, vai darīt par maksu. Viņš īsti nezināja, vai kāds pavēlnieks mudināja, vai pašam bija iepaticies tā rīkoties, ka no ārpuses viss izskatījās jocīgi, bet kodola arvien slēpās sava daļa nopietnības. Merķelis un citi rakstīja, ka latviešu tautai senos laikos bijuši savi virsaiši. Kad dziļāk apdomāja, šāds apzīmējums piedienēja arī Šanas vadītājam, lai viņu atšķirtu no visādu sīku biedrībiņu priekšniekiem. Šana pēc savas būtības jau nemaz nebija parasta biedrība, bet kautkas krietni vairāk, ko grūti vārdos apzīmēt. Tāpēc tās vadoņam turpmāk jāsaucas skaidri un gaiši — Šanas virsaitis.

Tie sendienu virsaiši, lai viņus varētu atšķirt no pārējiem vadoņiem un tautas dēliem, valkāja īpašus tērpus jeb uniformas — kā teica jaunākos laikos. Garais pērmindera svārks jau Šanas virsaitim bija. Pēc tā viņu pazina svināmos gadījumos. Bet ziemā vai slapdraņķī, kad mētelis jāvelk mugurā — kā tad lai pazīst pēc svārka? Tad jāskatās pēc cepures. Šanas virsaiša simpātijas ieguva Dr. Appinga cepurīte — tāda maza, melna, apaļa, ap platu širmi priekšpusē. Gandrīz līdzīgas cepurītes bija manītas braucējiem zirgu skriešanās sacīkstēs Rīgā. Pareizāk jau būtu valkāt tādu no virvēm sasietu podiņu, kādu bilde rādīja veco virsaišu galvās, bet kas gan tagad tādu vairs prata pa īstam izgatavot? Un vai Dr. Appings, kura vāciskai sejai sacīkšu cepurīte gan jauki piestāvēja, viens pats ar tādu drīkstēja staigāt pa Valmieru?

Tiesa, viņš bija mācīts un cienīts vīrs, bet viņa pildītais ārsta uzdevums ne tuvu nesasniedza Šanas virsaiša augsto posteni. Tāda cepurīte pēc taisnības , pienācās virsaišam. Viņš to neatsavināja, jo tik pieklājīgs vārds vēl nebija nācis modē, bet negribēdams zagt vai laupīt, uzdeva dāmu cepuru veikalam izgatavot otru, pirmai uz mata līdzīgu cepurīti. Kad tā parādījās īpašnieka galvā, Dr. Appings nodomāja, ka nepieklājas staigāt tādā pašā cepurē, kadu sev galvā uzlicis āksts. Viņš nopirka parasto katliņu. Nu virsaitis varēja mierīgi teikt: skatait viru no cepures!

Tas vēl nebija viss. Ievērojamam cilvēkam, tāpat ka lopam, pienācās goda zimes. Ar negodu vien neviens nevar iztikt. Un ko lidz tāds gods, ko nevar redzēt, vai aptaustīt? Lai godu piešķirtu, ir pieņemts, ka pie apbalvojamā atrod kādus nopelnus, vai vērtīgas ipašības. Kas cits tādas vērtības var labāk zināt un pareizāk nocenot kā pats apbalvojamais? Tāpēc Šanas virsaitis rīkojās neparasti taisnīgi, izvēlēdamies sevis paša apbalvošanu kā visieteicamāko līdzekli patiesi nopelnīta goda iegūšanai.

Ko viņš tadu ievērības cienīgu bija padarījis? Vispirms, protams, viņš bija piedzimis kā AmālijasRozālijas- pirmdzimtais. To droši varēja apzimēt par ievērības cienīgu sasniegumu, jo bez piedzimšanas neviens viņu nebūtu ievērojis. Bez kādam liekām domstarpībām, par to Šanas virsaišam pienācās Amālijas pirmās pakāpes ordenis. Tālāk raugoties, nācās atzīt, ka neviens pirms viņa nebija atradis un pietiekoši augstu novērtējis vārdu sīko galotnīšu -šana dižo nozīmi. Par šo ziniski-sabied- riskās pētniecības nopelnu un tā pārvēršanu vērtīgos darbos — neapšaubāmi pienācās Šanas spožākais ordenis ar raibu lenti. Kāpēc ar raibu?— jautās lietu būtības nepārzinātāji. Viņiem jāatbild: tāpēc, ka šādam atklājumam garā rindā radās tiešām raibas sekas. Derēja jau arī trešais ordenis: bet no dabas pieticīgais virsaitis šoreiz bija skops pret sevi. Viņš domāja: lāi tas trešais paliek par nomiršanu — un tāpēc pagaidām apslēpts kā pati nāve.

Pirmo ordeni izvīlēja no apaļas dāmu pūdera dozes vāka. Tas bija izliets no jaunzelta, bet spīdēja tapat kā īsts zelts. Vienā pusē Cukermans iegravēja: Amalie ta I-ma pakahpe Otrā pusē: Miķelis tas pirmdzimtnieks Otro ordeni aiz taupības izzāģēja no tās pašas pūdera dozes dibena. Dibens izskatījās tikpat grezns kā vāks, tikai, kā jau parasts, bija izdevies biezāks. Viena pusē tam iegravēja tik svinīgus vārdus, kādus drusku sagrozītā veidā varēja lasīt tikai pasaules radīšanas stāstā: Eesahkuma bije darbs tad nahze vvahrds Schana Otrā pusē: Miķelis Amalie dehls tas Schanas I-ais wirsaitis Ar to personīgām vajadzībām pagaidām pietika. Bet domāt un gādāt tikai par sevi, tas būtu netaisni un pret svētiem rakstiem. Nedrīkstēja aizmirst Šanu, lai ta izskatītos vismaz sava dekorētā cienīga. Kad tā labi padomāja,— bez āmura un karoga nemaz nevarēja iztikt. Āmurs bija varas zīme. Kad nav varas, ka lai pārvalda tik varenu organizāciju? Nevien virs zemes, ari debesīs rīkojās ar varu. Ja bez tās spētu iztikt, kāda cita vajadzība tad liktu Dievam būt visuvarenam? Viņš varētu būt taupīgs un iztikt ar mazāk varas. Sultāni, cari un ķeizari jau tikai no viņa mācījās. īstu āmuru ar cietu platu pieri Šanai iedāvināja kalējmeistars Aucis. Viņš teica:— Miķel, man patīk tie Žaņu joki. Āksties, cik tev patīk. Taisi blīkšķus un baidi zvirbuļus, tikai nekaujies ar šito āmuru. Tad pauri būs pušu un visus tavus Žaņus aizdzīs uz Pasīliju . .. Raugi, tur virsū ir naglu vilkšanas spīle. Mans jaunākais izgudrojums. Valmierā ir iedzīts daudz šādu, tādu vecu, sarūsējušu naglu. Esi prātīgs — sāc ar tam mazākajām, bet lielajām vēl neķeries klāt. Tās tevi pašu var izvilkt no eņģēm.

Virsaitis pateicās par āmuru un padomu. Viņš sniedza kalējam roku, bet meistara muskuļainie pirksti to saspieda tik cieši, ka pie tadas sirsnības nepieradušais Amālijas dēls palēcās uz augšu.— Es lēcu aiz prieka!— viņš iesaucās.— Un aiz lielas sirsnības!— Neklājas jau atzīties, ka virsaitis tik maz var izturēt.

Karogs nozīmēja biedrību, valstu, zaldātu un pažarnieku goda rādītāju. Bez goda un pagodinājumiem ļaudis nevarēja iztikt. Un kāpēc lai viņi iztiktu, ka tas Kungs debesīs ari prasīja godu, slavu un visādu pagodināšanu ne mazāk par šīs zemes godkārīgajiem valdniekiem, vai slavas kāriem māksliniekiem. Tie visi dusmojās, ja viņus diezgan neslavēja, neraugoties uz viņu spējām un nopelniem. Šanas virsaitis nebija bezdievis un tīši ļaudis kaitināt arī nevēlējās, tāpēc viņš labprāt pieskaņojās tautas gribai un svētiem rakstiem, kā pats tos saprata. Visu to ievērojot, karogs — Šanas goda zīme un mērķu paudējs — bija pavisam nepieciešams rīks. Tam jābūt, kā teica, uz goda un ar krietnu kātu, kur svinīgos gadījumos iedzīt spožas naglas. Pažarnieki tā darīja un izskatījās smuki. Kāts kļuva arvien resnāks, karogs pats — arvien cienīgāks.

Bet kur mūsu mazā zemītē atrast tādu vīru, kas spētu izgatavot Šanas cienīgu karogu? Vispirms tam pienācās būt ārkārtīgi izturīgam, jo Šanas mūžs likās bez parastā gala. Vai nu jāmeklē elefanta āda, kas būtu tā kā par smagu, vai jāsazāļo kāda drēbe, lai to nesaēd kukaiņi. Kā un ar ko to izkrāsos? Ūders

strādāja vairāk ar ogli — tā drīz nodzisa. Labi, ka bija zināmi jau ari citi gleznotāji. Pēteris Kundziņš ar eļļas krāsām vingrinājās debesu radīšanā. Zeme gan viņa bildēs tikpat kā nebija redzama, bet daudz jau tās karogam nevajadzēja — tikai kur atsperties. Kad virsaitis ieradas pie Kundziņa karogu pasūtīt, gleznotājs jautāja: — Ko tad īsti mālēsim virsu? Figūras man nepadodas. Debesis gan.

— Tas ir jauki, māldermeistar!— virsaitis atsaucās.— Tu drīz tiksi debesīs. Bet Šana, man liekas, vismaz līdz pastara dienai darbosies tepat uz grēcīgās zemes.

— Ari peizažos neesmu nekāds lielais meistars,— Kundziņš atrunājās, laikam negribēdams savu iecienīto vārdu saistīt ar tik ērmotu pasākumu.

— Kad tā, tad uzmālē godu!— Miķelis neatlaidās.— Karogs ir birģeļu, pažarnieku un zaldātu gods.

— Kāda tam godam krāsa un izskats?

Virsaitis brīdi padomāja. Revolucionāriem bija sarkana krāsa, krievu caram, kā jau bagātam vīram, trīs krāsas karogā, lai pavalstnieki var izvēlēties, bet bēru gājieniem — melna, kā poda dibens. Izskats?

Tas varēja būt gan šāds, gan tads. To nevarēs uzmālēt. Bet krāsai gan jābūt tai tīrākai un godīgākai. Gods ir balts.

— Tad tur nav ko mālēt,— Kundziņš atteica.— Pakamp izmazgātu palagu, vai baltu zlža lakatu un uzsien kārtsgalā, lai plīvo!

Padoms nav zemē metams — virsaitis domāja. Tikai palags būs par lielu, lakats par mazu.

Jāapskatās pēc galdauta. Un tomēr kautkas tur jāuzmālē, lai pažarnieki vai zaldāti, ja pagadās cīnīties, aplam neiedomājas, ka Šana grib padoties. Cara putns bija divgalvains plēsoņa ērglis, pažarnieku — sarkans gailis. Kāpēc Šanas karogā nevarētu būt melns, sabozies tītars, ko ar sarkanu nēzdodziņu no augšienes kaitina it kā kāda eņģe[a, bet varbūt paša Dieva roka? Viņa darbi tik brīnišķīgi parādās visur.

Vai tāds putns kā tītars nav ar gudru ziņu radīts kaitināšanai, bez kuras nespēj parādīties viņa patiesā daba?

Kundziņš nebija ar kroņa Sarkangalvīti iekārdināms, vai pie Māmuļas bufetes samaksājams. Viņi aprunājās par rubļiem un kapeikām. Manidams, ka šoreiz viņu nedomā" izmantot labdarīgiem vai tautiskiem nolūkiem, gleznotājs apņēmās karoga vardu ŠANA un tās pāris figūriņas ar izturīgām krāsām uzmālēt.

Savā jumta istabiņā atgriezies, Miķelis Amālijas dēls prātoja, kāda krāsa varētu būt — varai?

Runāja par tumšām un gaišām varām. Tādas tās bija. Meistara Auča izkaltais āmurs izskatījās tumšs, ka jau dzelzs rīks, ar brūnu koka kātu. Arī tas jānolako balts. Šanas varai jābūt gaišai un tīrai. Tikai veco, ierūsējušo naglu izraujamā spīle jānopervē sar​kana — virsaitis izlēma.

Kas sekos šām apbalvošanām?— viņa domas turpinājās. Āksts, plānprātiņš, putnu biedēklis — mēļos prātīgie ļaudis, cits nicīgi, cits līdzcietīgi viņu uzlūkodami. Tā tam jābūt. Nopietnība paslēpsies kautkur dziļāk zem ākstīgās, smieklīgās čaulas. Tā būs ka spieģelis, kurā ērmīgi, bet patiesi atspīdēs tumsas darbi un kļūs zināmi gaismā. Melīgo masku noraušana tumšām varām, viltīgām sejām — tāda būs patiesā Šana! Drošības labā tā apvilks raibu nerra svārku. Kam acis redzēt, tie redzēs nopietnību.

Maija naktī kad ziedeja ievas Partijas šūniņas Zvaigznīte apspriede bija beigusies. Šoreiz tā nenotika kautkur bēniņu vai pagraba istabiņā, kur oda pēc pelējuma, vai petrolejas lampiņas. Izbraukums laivā pa Gauju sestdienas vakarā, kad maija balsis un smaržas aicina laukā, katram likās daudz pievilcīgāks. Piecstarainā Zvaigznīte, kā to liecina sentimentāla romantisma apdvestais nosaukums, bija tikpat sīka, cik jauneklīga. Pa pāriem divi skolēni, divi strādnieku jaunieši un piedevām, kā piektais ritenis, Purbekas iebraucamās vietas sētas puisis. Viņš bija bārdains vecpuisis it kā ap 50 gadiem, Valmierā ieklīdis pēc Piektā gada vētrām.

Dzīvoja klusi un vientulīgi, bija pavisam mazrunīgs, tāpēc jauniešus netraucēja. Kā šis kuprais vīrelis, ko segvārdā sauca par Ādamu, bija atradis ceļu uz pagrīdi, to jaunie nezināja. Viņiem pietika ar sava Ādama labsirdīgo balsi, saprotošām aīm un prātīgiem padomiem. Viņam varēja droši uzticēties.

Arvis un Mārīte nesa jau darba jūgu. Viņš dēļu zāģētavā, viņa — vilnas kārstuvē. Mārīte savu Arvi ieveda šūniņā un drīzā laikā atradināja no žūpības. Mīlestība izrādījās spēcīgāka par kārdinājumu, kam padevās viņa darba biedri. Kalsno meiteni ar platām skumjām bērna acīm žņaudza nabadzība un vēl kas briesmīgāks. Tā bija darbnīcas putekļos un caurvējā iegūtā tuberkuloze. Niknais tārps nesaudzīgi grauza vēl lāgā neatplaukušo pumpuru. Meitene zināja, ka viņas mīlestība nevar un nedrīkst piepildīties ģimenes laimē. Savā izmisumā Mārīte meklēja vēl kādu citu ceļu, vai cerību tikt tuvāk laimīgākai dzīvei. Laika vairs nebija atlicis daudz.

Rūķis no Liepiņa tirdzniecības skolas un Mežābele no meiteņu proģimnāzijas, abi bija! lauku saimnieku bērni. Ar muižas rentēm un parādiem kaudamies, vecāki viņus skoloja, gribēdami saviem bērniem sagādāt vieglākas dienas. Rūķa tēvu, goda viru pagastā, kazaki bija sagūstījuši par mutes palaišanu un baronelis pagalmā, visiem redzot, pēris ar suņa pātagu. Zēns tagad dziļi ienīda kā vācu, tā krievu svešniekus mūsu zemē. Pats viņš pēc tēva sodīšanas bija izmests no krieviskās pilsētas skolas un paglābies latviešu privātajā mācību iestādē. No pārestību atmodinātā naida izveidojās viņa revolucionārais ideāls: mūsu zeme pieder mums pašiem! Mežābele bija padrukna, praktiskas dabas meitene, kas atzina vīrieša pārākumu. Viss viņai likās pareizi, ko domāja vai darīja gudrais Rūķis. Tā ari viņa, sava simpātiskā drauga pamudināta, vecākiem neko nenojaušot, kļuva par revolucionāri slepenā Zvaigznitē.

Pirmā maijā sarkanie karogi pažarnieku tornī, mastā pie kazarmam un Pārgaujas priedēs jau bija noplēsti, plašās kratīšanas beigušās bezsekmīgi un gardavoji apbalvoti par centību. Šūniņas apspriedei bija jāizlemj, kā sadalīt un izsēt jauno sēklu. Lapiņas ar uzsaukumu strādniekiem, zemniekiem un intelliģencei bija jau pienākušas. Par saņemšanu gādāja Ādams. No ka un kur tās ņēma, to viņš nevienam neteica. Jāšaubās, vai tas bija Sanas Miķelis — viņš sūtījumu tikai uzglabāja pie sevis. Dalīja tos kāds cits.

Gaujas ūdens augšpus krācītēm plūda tik rāmi, nakts elpoja tik klusi, ka visas slepenās lietas bija pārrunātas pusčukstos. Katra neuzmaniba viegli varēja sasniegt Stāvos krastus un tur atbalsoties. Rūķis gribēja savu skaitu sabāzt varasvīru pastkastītēs. Lai tie sabīstas, ieraudzījuši, ka dziļumos deg tautas naids, kas var uzliesmot bargā atmaksā. Arvis solījās sadalīt saviem darba biedriem. Tad ierunājās vecais: Jauki — viņš teica — bet padomāsim kopīgi. Vai varas vīri tikai drīzāk mums neuzlaidīs pēdu dzinējus. Vai necietīs tie, kas dalīs pēc mums? Vai Arvim gudrāk nebūtu rīkoties uzmanīgāk? Nedot rokās, bet paslēpt dažiem kabatās un tad noklausīties, ko viņi spriež. Tā varētu atšķirt mūsu draugus no ienaidniekiem. Katra tāda lapiņa maksā mūsu pašu grašus un pašuzupurēšanos. Tāpēc tai jānonāk īstajā vietā — pie kāda strādnieka, kas snauž neziņā, vai pie jaunieša, kas grib cīnīties par brīvību un taisnību.

Par to vienojās. Beidzot vēl pārrunāja, ka jāmeklē ciešāki sakari ar semināristiem — nākamiem skolotājiem. Tie bija ieslēgti savā internātā, stingri uzmanīti un tikai retumis izkļuva kādas citas skolas sarīkojumā. Tad laiva lēni piestāja smiltainē, iepretim augstajam krastam.

— Nu laiks pastaigāties,— teica Ādams, atlaizdams stūri. Es palikšu pie laivas. Pamakšķerēšu.

Jaunieši viņu saprata.— Cik ilgi?— ievaicājās Rūķis.

— Nu, kādu stundiņu . ..

— Vai ilgāk nevar?— Mārīte atsaucās. * — Var. Ja nesalst, lai iet divas.

— Paldies! Paldies!. ..

Tā viņi aizgāja, katrs pārītis savu teku ņemdams. Kupli ievu krūmi, ziedu pirmplaukumā, kā baltu putu kaudzes piepildīja smilšaino vēri. Tumšzaļie melnalkšņi un daži kupli ozoli likās kautri atkāpušies kautkur tālāk — sengultnes.piekrastē. Ja tur trūktu lakstīgalu, tas būtu vesels brīnums. Bet brīnuma nebija.

Reizēm šo sīko, pelēko putniņu traļļi sita tik skaļi, tik virtuozi, ka atbalsis no augstā krasta atlidoja atpakaļ līdz viņu pašu ausīm. Vai nu rūgteni saldās smaržas apreibušas vai pašas sevi noturēdamas par sāncensēm, lakstīgalas iekaisa sīvā dziesmu karā. Ar šo dabas burvības pilno koncertu nespēja sacensties ne cilvēku, ne in​strumentu balsis.

Gar dzidrajām debesīm mierīgi peldēja gabalaini nakts mākoņi. Dienā tie būtu balti, mīksti, pūkaini.

Naktī, kad aizsedza mēnesi, izskatījās kā pelēki kalni, kas nemitīgi mainījās un pārveidojās. Kad atklājās mēness vizmainā gaisma, mākoņi un zilais dziļums tur augšā, ievu krūmi, priežu mežs un upes straume te lejā — pat viss netveramais gaiss ieguva to dīvaino burvību, ko izjūt cilvēki, dzīvnieki un laikam visa daba. īstenība grib kļūt par sapni, sapnis — par īstenību. Ādams palika laivā sēdot. Makšķeres viņam nebija. Bez tās varēja iztikt. Laivas dibenā gulēja gara kārkla klūga. Tai viņš piesēja aukliņu ar korķi pludiņa vietā. Ar to pietika. Ja kāds brauktu garām, vai skatītos no viņa krasta, viņš tūlīt saprastu, ka tur sēd mierīgs makšķernieks, nevis citu ļaužu pārvadātājs. Ādams iemeta korķi ūdenī un palika mierīgi sēžot. Pāri viņam savilkās ēna. Ūdens Gaujā satumsa.

Vai tas bija tikai ūdens? Nē, visa dzīve likās satumsusi. Ādams brīdi padomāja par sevi. Vai viņš pareizi bija darījis, no Liepājas kuģi neaizbēgdams uz ārzemēm? Tobrīd tas likās gļēvi, revolucionāra necienīgi.

Izvēlējās grūtāko un bīstamako — palika savas tautas vidū. Tiesa — lauku skolotājs pazuda. Ļaudis domāja — saķerts, nošauts. Rīgā viņš saņēma jaunu, partijas izgatavotu pasi. Ar to aģitācijas darbā stājās 10 gadus vecāks melnstrādnieks. Kad arī tur zeme sāka degt zem kājām, bēglis ieradās klusajā Valmierā un iesāka tur savu kurmja dzīvi. Vai tā bija dzīve? Nē! Bezdarbība, kas līdzinājās cietumam. Bezjēdzības katorga ar neredzamām važām, kas smagākas par dzelzs pinekļiem. Katorgai sekoja Sibīrijas plašumi. Te kurmja alai nesaredzēja galu. Dzīvi vēl gribējās dzīvot īstu, pilnskanīgu, ne nogulties kā svešai ēnai ceļmalā. Darbu darīt lielu, pilnvērtīgu, ne sīkumos nogrimt, savu ādu glābjot. Nē, nē! Būt revolucionāram nozīmēja visiem spēkiem graut veco, sadzīvei kaitīgo. Uzupurēties tam jaunajam, kam jāved uz augstāku taisnību, uz visu sērdieņu laimi. Kur izeja? Revolucionāru mērenākā daļa — revizionisti arvien vairāk izvēlējās legālās darbības iespējas. Dibināja strādnieku izglītības un atturības biedrības. Vietām lūkoja iešturmēt pat vecpilsoņu saviesīgās «māmuļas», kurām bija nauda kasē. No šiem revizionistiem jeb legālistiem ar laiku izveidojās progresīvā pilsonība. Ar populāriem priekšlasījumiem, koncertiem un teātra izrādēm tā nesa brīvības domas tautā. Ādamam, viņa tagadējā stāvoklī, šis ceļš bija slēgts. Ko teikt, vai darīt varēja vecs, neizglītots sētas puisis, ja tas negribēja tīši pats sevi nodot? Kļūt par anarķistu? Ar atmaksas dārdienu satricināt šo smago bula laiku? Ja maksā ar dzīvību, tad jāzina — par ko. Kur atrast tagad šos Orlovus, Manteifeļus un citus īstos tautas bendes? Viens tāds necilvēks — Dāvus mita Rīgā. Bet cik jauno, ideālo revolucionāru galvas tad paņemtu šīs vienas atmaksai? Doma pēc domas asi iedzēlās Ādama smadzenēs, uzliesmoja un tūlit apdzisa, neparādot gūsteknim nekādu izeju.

Nekādas drošas tekas jau nebija ari jaunajiem savrup staigājot. Kārklu krūmi vietām savijās tādos brikšņos, ka gandrīz ar pleciem nācās lauzties uz priekšu. Ar vienu roku eju brīvodams, Rūķis spraucās tālāk. Otrā rokā viņš turēja Mežābeles pirkstus. Tie likās karsti, mikli, pietvīkuši. Uz roziņas izkļuvuši, viņi apstājās. Meitene aši norāva ievziedu čemuru, draiski iesita ar to Rūķim sejā un iesmējās: — Tu esi varonis, mans draugs!

Puisis viņu strauji pierāva sev klāt un noskūpstīja. Skūpsts nogulās uz ievu ziediem. Meitene veikli atlēca.

— Vai vienmēr mani tā vedīsi?— viņa atkal iesmējās. Joks bija izdevies.

— Vai vienmēr būsi tik rūgta?

— Nē. Kad zemenēs iesim, būšu salda …

— Tad vedīšu. Līdz pat Mickēniem. Tur būsi … jaunā saimniece.

Uzņēmīgais Rūķis pēc šā solījuma gribēja savu Mežābeli vēlreiz noskūpstīt, bet viņa neļāvās.

Palēcās sānis, aiz prieka, kā dejā, apgriezās pati ap sevi, tad iesaucās: — Ej tagad un salauz ozolu zarus! Es tev nopīšu vainagu.

— Vēl ozoli nav īsti izplaukuši. Kur tādus lai ķeru?

— Mans gudrais Rūķis! Runā kā bērns! Tie izplauks pie manis. Nu — ej, ej! Es saraušu ievas. Un gaidīšu tur pie attaciņas.

Mežābelei vainagu vijot, Rūķis aizsapņojās. Kaut gan tas nebija viņa dabā, šoreiz tā likās: — Vai tu proti revolucionāru dziesmu: Ko viņi mūsu zemē meklē, Šie nolādētie svešnieki?

Vai grib mūs grūzt vēl verdzīb's peklē …

Kā tur bija tālāk? Ak neatceries. Nu — vienalga! Iemācīsimies! Tauta jāmodina. Cars jāgāž. Krievi un vācieši jātriec ratā! Kas tad būs par dzīvi!. .. Nekādas rentes, nekādas izmaksas baroniem! Nekādus nodokļus krieviem! Viss paliks mums pašiem. Lai ņem muižas un sadala savā starpā tie, kam nav zemes.

Vai mums žēl? Latvieši vie visi esam. Nekādus cāļus un groziņus baronu kalpiem — vācu cienīgtēviem! …

— Man labāk patīk piles!— meitene pārtrauca.— Gar Mickēniem tek upīte. Izraksim ari dīķus. Tur peldēs daudz, daudz varenu pīļu tēviņu ar savām madamām. Kas tie būs par cepešiem! …

— Ne tikai pīles. Izaugs ari tītaru tēviņi! Tie nikni uz visu sarkano. Bet revolūciju jau tad vairs nevajadzēs. Uzvilksim zaļus karogus!…

— Un tu būsi Jāņu tēvs. Lūk, tā!— žagarainais vainags uzmaucās puisim galvā.— Tev jābūt gudram, stipram, lepnam! Jāplaukst kā ozolam! …

Par tik skaistiem vārdiem Rūķam paldies izdevās. Tas bija ilgs un kvēls. Tad abi, itkā paši no sevis sabijušies, pielēca kājās. Viņa skrēja, viņš ķēra. Kautkas bija jāiztrako, lai nelaikā nepārdegtu. Pie attaciņas bridi laistījās ar aukstu ūdeni. Tas nomierināja.

Mārīte un Arvis soļoja pa krastmalu uz augšu. Tur nebija nekādu biezokņu. Tikai mīksta, balta smiltiņa ielīka zem kājām. Smaržas un skaņas atlidoja iztālīm. Tikai ūdens plūdums šķita kā dzīvs. Reizēm tur ieplunkšķējās sabiedēta zivtiņa, reizēm mēnesstars drebēja kā nosalis peldētājs.

Ilgi viņi klusēja, katrs savu domu domādams. Bet varbūt tā bija viena kopīga doma? Tik cieši kuslās meitenes augums piekļāvās savam draugam. Arvis viņu it kā nesa ar savu stipro roku. Viņi gāja lēni.

Katra straujāka kustība varēja Mārītei atraut klepu ar asiņainām krēpām. Kur Stāvie krasti 'beidzās, abi apstājās. Sidrabainas mēnessgaismas apliets, viņpus upes pēkšņi atklājās zaļš plašums. Tik skaists un kluss, tāluma elpas pilns, kā pasakā.

— Kāds krāšņums!— meitene iesaucās. Viņas augums nodrebēja, bet platās, skumji sapņainās acis raudzījās kā brīnumā. Tās neapzinājās, ka dzīves skarbumā pašas bija saglabājušās kā neatminams brīnums.— Tādai vajadzētu būt visai dzīvei… Skaistai, brīvai, laimīgai! Un tāda tā būs! Neviena cietēja, neviena apspiestā, aizmirstā, vajātā! Nāk sociālisms, jauna taisnība! Nāk, nāk . ..

Mārīte bija aizrāvusies pāri saviem spēkiem. Balss aizlūza. Dziļš klepus izlauzās no krūtīm. Viņa izrāva nēzdodziņu un aizspieda muti. Dziļi kas gārdza. Viss augums raustījās. Arvis viņu pacēla uz rokām, aiznesa līdz tuvākam akmenim un tur apsēdās.

— Mana sapņotāja . ..— viņš čukstēja, meiteni klēpī turēdams.— Es ticu, ka kādreiz tā būs, kā tu

saki. Ja tauta modīsies un cīnīsies . ..— Vai tie bija tikai mierinājuma vārdi? Puisis nopūtās, pats laikam to neapjauzdams.

— Nē, mans draugs! Neskumsti par mani! Kas es esmu? Sīka lāsīte straumē, kas plūst mums pie kājām … Priecāsimies, ka tā plūst! Priecāsimies, ka mēs zinām: reiz visi būs laimīgi… Ne tikai tālās debesis, bet tepat virs zemes. Nu pasmaidi, draugs! Pasmaidi! …

Runātājas pašas acis ievizējās asaras. Ko tās slēpj sevi? Arvis gribēja šo dārgo miklumu klusi ar lūpām paņemt.

— Nē, nē! Neskūpsti mani! Manas acis aizmiglojas, manas lūpas ir aukstas… Es piederu nāvei. Tev jādzīvo manā vietā!…

Balss apklusa. Ilgi un vērīgi platās acis raudzījās tumšajā straumē. Tās kļuva arvien biklākas un rēgainākas, itkā tur kautko būtu sa​skatījušas. Pēkšņi Marite iečukstējās — katrs izdvesiens itkā drebēja: — Draugs, turi mani… Turi cieši, cieši…— Divas rokas krampjaini apķēra Arvja kaklu. Tās bija kā slīcēja rokas.— Vēl bridi! Tikai īsu brīdi … Es jūtu, es zinu . .. straume rauj mani prom … prom no tevis …

Arvis meitenes izdēdējušo augumu, kas likās nosalis, pievilka ciešāk sev klāt, apsedza ar svārku stūriem.— Apsildies, Marīt,— viņš čukstēja.— Tu esi nosalusi. Aizver acis. Tā tikai tev liekās … Tu esi pie manis. Mēs dzīvosim …

— Jā, jā! Mums jādzīvo! Jādzīvo …

Viņi atkal apklusa. Mārīte domāja: Man viņš jāglābj. No ļaunās sērgas, no policijas nagiem. Lapiņas viena iznēsāšu. Man nav vairs ko bīties. Viņam būs lielais darbs jādara pēc manis. Jācīnās un jāuzvar. Lai visi dzīvotu. Lai visiem būtu labi…

Arvis, kas meiteni patiesi mīlēja, domāja to pašu uzupurēšanās domu. Ka glābt, kā atdot viņu dzīvei?

Visupirms — darbs būtu steidzīgi jāmaina. Bet… ne par šuvējas mācekli, ne par mājkalpotāju ar tādu kaiti nepieņēma. Kam bija nauda, tie brauca uz ārzemēm, ārstējās sanatorijās. Ar zāģera darbu pie tādas naudas nevarēja tikt. Bet nauda bija. Tā krājās bagāto ļaužu makos. Tā gulēja krājkasē ieslēgta, itkā nevienam nevajadzīga. Vai būtu kāds noziegums, ja to paņemtu cilvēka dzīvības glābšanai? Tiesa tiesātu, bet sirds teiktu ko citu. Naudai jākalpo cilvēkam, ne otrādi. Noziedznieks ir tas, kas neglābj, bet grūž postā …

Kautkur tālu ierējās suņi. Divi cilvēki it kā atmodās, piecēlās un klusēdami gāja uz laivas pusi. Vai viss bija jau izteikts? Nē, viņi baidījās vairāk runāt par šodienu. Lai patiesi vārdi nedzeltu un labi domāti mierinājumi neskanētu kā apsmiekls. Pēc īsa brīža ieradās arī otrs pāris.

— Nu, cik zušu izvilki?— Rūķis pa jokam noprasīja.

— Neviena. Nekodās. Laikam zobi nomizējuši, smiltis rijot.

— Žēl gan! Nākošreiz būs jāpamāca. Tumsā jau var kosties ari bez zobiem . ..

Neviens nesmējās. Rūķam tas nepatika. Arī viņš apklusa. Laiva atgrūdās no sēkļa un ieslīdēja straumē. Tagad neviens neairēja. Nevajadzēja — ūdens nesa uz leju. Kad klusums kļuva neērts, Ādams nāca ar ierosinājumu: — Uzdziedāsim kautko. Lai neaizmiegam.

— Nu ko? Saki, ko?

— Rīts nav vairs tālu. Dziedāsim: Latvija, mosties! . . .

Sākumā klusi un bijīgi, tad arvien drošāk un skaļāk Stāvajos krastos atbalsojās visās sirdīs vienlīdz dziļi izjustā dziesma.

Latvija, mosties! Gara nakts jau beidzas.

Skaties, kā rītos sārta blāzma aust!

Arā no rūpēm un no vergu darbiem!

Latvija, mosties! Jauna diena aust…

Kalnos, pakalnos, klau, ka atbalss skan;

Latvija, mosties! Jauna diena aust…

Paskaties savu bērnu bālās sejās, Nejauj jel viņus agrai nāvei skaut! Rotāties viņiem vajag puķu Iejās, Ne salt un vergot, sausu maizi grauzt. Kur vien bads un sals, tur lai atskan balss: Latvija, mosties!

Jauna diena aust!.. .

Dziesma izskanēja un apklusa. Laiva netraucēti paslīdēja garām Dīvaliņa priedēm un apstājās Pārgaujas lēzenā krastā, augšpus krācltēm. Pieci cilvēki izklīda katrs uz savu pusi, itkā cits citu nepazītu.

Koh! Koh! Brūns vienstāva namelis, kā pelēkai sūnai pieplakusi baravika, gulēja blakus Valmieras baznīcas laukumam, pretim pilsētas skolai. Līdzīgu koka nameļu jau pilsētā netrūka, tikai reti kāds no tiem bija ieguvis tik plašu un jautru ievērību skolēnos. Kad tam garām gāja kāds draiskuļu bariņš uz Valterkalniņa pusi, vai pavēlās stundās no turienes atgriezās, katru reizi atskanēja nebēdīgi saucieni:— Koh, koh! Koh, koh!

Namelis nelikās tos dzirdot. Kopā ar citiem sev līdzīgajiem veidodams mazpilsētas iezīmīgo izskatu, pie logiem tas nesa biezus slēģus ar dzelzs stieņiem, gar jumtmali — garu bleķa izkārtni, ko varēja saukt par nameļa pasi. Šoreiz pie baraviciņas bija lasāms: Buchdruckerei — Georg Trey — VVolmarsche Anzeuger.

Kā jau īsts vācu uzņēmums, Treija tipogrāfija izpildīja visus baznīcas un pilsētas drukas darbus.

Driķēja arī latviešu dziesmu lapiņas, dāmu komitejas bazāru reklāmas un vācu nedēļas avīzītē latviešu nodaļu, kas saucās Basnihzas Sinnas. Tur ziņoja par draudzes kollektēm, dievkalpojumiem un bībeles stundām, par likumīgi dzimušiem, kristītiem, salaulātiem un tā Kunga mierā aizgājušiem ev.-lut. draudzes locekļiem. Ja kāds krodzinieks, vai veikalnieks ar smagāku grēku nastu plecos savā testamentē bija arī baznīcai kautko novēlējis, tad tam piekarināja daudz labu darbu un turpat izteica drošu cerību, ka tas Kungs viņu bez lielas tincināšanas ielaidīs savā valstībā. Kad šādu labdaru cienīgtēvam pietrūka, redaktors Treijs tukšajā vietā ielika kādu dievbijīgu peršiņu, vai pamācīgu pasaciņu. Pats viņš pavisam vāji saprata latviešu valodu, arī vienīgais burtlicis bija vācietis. Toties burtliča māceklis bija latvietis un tam uzticēja svešo valodu izbeserēt. Tikai saturā grozīt viņš neko nedrīkstēja. Treijam bija arī savs konkurents Skrastiņš, bet tas dabūja tikai lauku pagastu pastellējumus un, baidīdamies no policijas, savu avīzīti izdot viņš neuzsāka. Tik un tā vācieši gādātu, lai to tūlīt aizklapē ciet.

Tā tas turpinājās jau vairākus gadus. Skolēni par Treja drukas darbiem neinteresējās, kaut gan Wolmarsche Anzeuger, kopā ar vācu pikantajiem žurnālīšiem, gulēja uz katras frizētavas galdiņa. Kā tad nu varēja gadīties, ka vecais Trejs ar savu lapiņu bija kļuvis tik populārs?

Kādā pievakarē, īsi pirms veikalu slēgšanas, Treja namelim tuvojās jauns cilvēks. Mugurā viņam bija pelēks mētelītis, galvā apbružāta platmale. Pa čīkstošiem pakāpieniem, kuri aizņēma pusi trotuāra, viņš uzkāpa līdz augšējā daļā ieglāzētajām durvīm, nospieda kliņķi, un durvis pašas atvērās. Iekšā tūlīt atskanēja zvaniņš:— Ting, ling, ling, ling! . .. Jauneklis norāva savu hūti, no ķešas izvilka kādu vēstuli, un palika stāvot. Tad iečīkstējās dēļu grīda, kāds iekrekšķējās, un no dibens istabas iznāca tūļīgs večuks.

Viņš bija augumā mazs, uz priekšu salīcis, bet ar apaļu vēderiņu. Retie mati, ar pomādi pieglauzti pakausim, spīdēja kā pulierēti. Arvien nopietno, gludi skūto seju rotāja tikai iesirms ciķelbārdiņas kušķis zem apakšlūpas un zelta pensnē uz līka deguna. Šis deguns pirmā brīdī likās vāciskās dižciltības vienīgais liecinieks. Kad vecais bija cienīgi nostājies aiz savas letes, ienācējs palocījās un teica: — Dievs palīdz!

Trejs pagrūda plaukstu aiz kreisās auss un iesaucās:— Koh? Koh? Jauneklis vēlreiz godbijīgi paklanījās, tad pasniedza atnesto vēstuli.

— Also, tu manam atnesuš toh baznīc zinn,— saņēmējs ierunājās, ar īkšķi savu ciķeļbārdu pakasīdams.— Saciš danke toh cēnigtēv! …

— Nein, herr Trey! Das ist etvas gane anders!— Likās, ka kliedzējs pats sabijās no savas taures.

Viņš sakaunējās arī, ka bija iesācis buldurēt kungu un apspiedēju valodu, kas nesaderēja ar latviešu revolucionāro apziņu.

— Koh? Tavam saciš: etwas gane anders?

— Izlasiet!— jauneklis atkliedza.

— Also! Manam būt izlasijušf…— Vēstule ieslīdēja šūplādē.

— Tūlīt izlasiet!

— Koh? Koh? . ..

— Vajadzīga atbilde!

— Koh atbildējuš?

— Brīfe! Antvorten!

Nu Trejs saprata. Viņš atplēsa atnesto vēstuli, pakasīja ar īkšķi ciķeļbārdiņu, un izsaucās: — Mein alter freund Martin Lapp! Vas šreibt er?

Viņš izlasīja trūcīgā vācu valodā rakstīto vēstuli, vēlreiz pakasīja pie apakšlūpas, tad teica: — Viņam rakstiš peršin prēkš toh baznic zinn. — Sakārtojis pensnē, redaktors ieskatījās pirmā lapiņā. Vai nu lasīšana, vai saprašana aizķērās. Lapiņa atgriezās atnesēja rokās līdz ar piezīmi: — Izlasijuš manam toh! Aber lab stiper! — Vecais pagrūda abas plaukstas aiz ausīm un pieliecās tuvāk ienācējam. Jauneklis lasīja kaligrafisko rokrakstu tik dikti ka no kanceles, tik droši un skaidri, itka pats to būtu uzrakstījis: Līgaviņa — spulgacīt, Mana mīļā sirdspuķīt, Negaid mani klētiņā, Atnāc' svētdien baznīcā.

Tur man teiksi jāvārdiņu, Tur tev maukšu gredzentiņu. Cienīgtēvs mūs apsvētīs, Klētiņā tad tiksim drīz.

Lappas Mārtiņš — Na, vai dzirdeš?— Trejs iesaucās.— Fein peršin! Und toh jauk pamācīšan, lai toh puiš negulēš pē toh meitin, kad toh cēnigtēv toh darišan neir ēsvētījuš. Aber kas toh par spulkastit?

— Tā nav astīte, bet acīte!— jauneklis ar pirkstu rādīja pats uz savu aci.— Augenglanc!

— Riktig! Gane riktig!— redaktors atsaucās.— Toh manam būs driķejuš. Toh vard rakstijuš: Noh Martin Lapp.

Pārējie dzejoļi vecajam lietpratējam likās bez kādām aizdomām. Par to liecināja virsraksti: Jeruzalem, tu augsta pils! (dziedama pēc meldiņa: Kā spoži spīd mans Jēzuliņš), Šurp brāļi iekš Kristus! un līdzīgi. Tur nebija ko lasīt.

— Danke, danke! Grīsejuš herr Lapp!…— Runātājs gaidīja, kad apmeklētājs nu ies. Bet velti.

— Tur brīfē ir rakstīts par honorāru!— viņš kliedza.

— Koh, koh? Kād gonorei?

— Par naudu! Par honorāru! Becālen!

Trejs vēlreiz papētīja vēstuli, it kā to nebūtu izlasījis.— Donnervet- ter! Lapp gribējuš cvei rubel!

Sofīl geld par toh štrunt peršin! Und kas tavam būt bijuš?

— Tur rakstīts. Esmu krustdēls. Parakstīšu kvitanci.

Trejs pakasīja ciķeli un nopūtās:— Lapp, Lapp, man vec krodzin brāl. ..

— Nē, viņam bikses cauras! Hozen durch un durch!.. .

Trejs iesmējās un izvilka rubli. Vairāk ne kapeikas. Ar to varēšot aizstiķēties. Krustdēls parakstījās par rubli, kā vēstulē bija norādīts, pateicās un gāja. Viņš jutās tikai pa pusei apmierināts ar tādu guvumu.

Turpat pāris namiņus tālāk, Stendera tējnīcas jumta istabelē rubļu mednieku gaidīja divi viņa skolas biedri un Šanas Miķelis. Viņa galvā bija radusies laimīga doma — kā četriem šaniešiem patreiz izkļūt no timpu grūtībām. Pētniecības nolūkos Ripu apciemodami, viņi bija pagalam iztukšojušies. Kalendārs rādīja trešdienu, bet papi vai mammas ar piena kanniņām, sviesta un speķa mārsniņiem iebrauca tikai sestdienās uz tirgu. Kā pa postu, vienam no viņiem bija gadijies piedzimt tik tukšā laikā. Miķelis gan apsolija tādam gadijumam par godu celt bairīti galdā cik lien, bet pieprasīja, lai veģus un bairīšdesas dzīrēm sagādā biedru nospiedošais vairākums. Negribēdams naudu aizdot, lai nekļūtu par augļotaju, ko likums apkaro, viņš ieteica citu iespēju: — Mums te ir biedrības dzejdaris, vārdā Omuliņš. Dzejokļi viņam saražoti visām notēs vajadzībām.

Atradīsies arī priekš vecā Treja. Bet tikai par skaidru naudu!

Par autoru viņi izvēlējās plaši pazīstamo un tautā iecienīto Lappas Mārtiņu. Kādreiz, Musē ieklīdis,

dzejnieks tur bija sastapies ar veco Treju, paglaimojis vācu kultūrai, un tā ieguvis draugu.

Veģi nu iznāca, bet bairīšdesas vieta nopirka žāvētas reņģes. Ari tās lieti noderēja. Vecais «Koh» ir tomēr sīksts kā piepe — sprieda šanieši, Miķeļa bairīti tempdami. Sievas nav, bērnu nav, brūtēm par vecu — vai viņš to būdu ar rubļiem kapā vilks līdzi? .. .

Ka skopums nav brālis, bet ved uz postu, tas pierādījās jau pēc pāris nedēļām. Pirmā sestdienā valmierieši Baznīcas Zinnās varēja izlasīt jauko dziesmiņu par līgaviņu-spulgacīti. Ta visiem patika un Trejs jutās lepns, ka var driķēt kautko no Martin Lapp. Tad kārta pienāca Jeruzalemes pilij. Nākošā sestdienā tā Kunga ganāmpulks ar interesi lasīja jaunu baznīcas dziesmu: Jeruzalem, tu augsta pils! Tas Kungs tur iekšā nepievils Nevienu savu avi — Dzirdīs, Tirdīs Un tad cirpis Kamēr tirpīs. Rāms un plikiņš Debesspriekos ieies Mikiņš.

Jeruzalem, tu prieku pils! Ar smukām jumpraviņam pilis. Tām būs tam Kungam kalpot Stāvus, Guļus Visās vietās, Visās lietās Nepiešmaucot. Alelūjā, tētīt! saucot.

Treja lapiņu izpirka dažās stundās. Burtlicis, labi domādams, rokas presē iegrūda vēl 50 loksnes.

Valmierieši lasīja jauno dziesmu par Jeruzalemes pili cits citam priekšā un smējās kā kutināti. Nu reiz par to cirpšanu un tirpšanu bija riktīgi pateikts! Ev.-lut. draudzes locek|i k|uva domīgi. Vai tur apdziedātas bija tās gudrās, vai tās dumjās jumpravas? Ar vai bez tiem e|ļas traukiem? Viņi netika īsti gudri. Toties cienīgtēvs tās lietas saprata un pārskaitās kā traks. Veco Treju viņš pie pašas auss bargi lamaja ar krogus vārdiem. Beidzot piedraudēja nedot vairs baznīcas ziņas un citus driķes darbus, kamēr viss tas Anzeugera nummurs nebūs atpirkts un sadedzināts. Trejs nevarēja godīgi apsolīt. Izmisuma viņš ar abiem īkšķiem skrāpēja izpūrušo ciķeli. Tad metās virsū burtličam Fričam, kas tādu nešķīstību bija sazecējis. Turpat viņš izlamāja par lemp un smurguli mācekli, kas to peršu nebija izbeserējis. Beidzot iesaucās tik tieši, it kā jau būtu noķēris īsto vainīgo: — Lapp, Lapp! Tu lēl lohp! Ko tavam manam nohdarijuš? Manam izandēlejuš toh Mīlestib und gaud ziņģ, koh tavam uzrakstījuši Manam devuš sav rubel par toh štrunt peršin! Aber koh dariš tavam?

Apdzēda- juš toh žīd mauk ēkš Jeruzalem!… Toh tavam būt notikuš noh lēl dzeršan dullum! Lab! Atdevuš man toh rubel! .. .

Trejs rakstīja Lappam uz Rīgu. Iztēloja viņu par bauri, žūpu un šuftu. Beigās stingri pieprasīja to saņemto rubuli nedē|as laikā atmaksāt. Tas nenotika. Lappa atrakstīja, ka it ka viņa vārda rakstītā vēstule un tāpat tās peršas esot rupji viltojumi. To katrs dzejnieka pazinējs, būdams pie pilna prāta un saprašanas, uz vietas varot pateikt, Lappas Mārtiņa dzejnieka gods un labā slava — tā viņš rakstīja — ar tadas pornogrāfijas publicēšanu ir smagi apvainots un pazemots visas tautas priekšā. Tāpēc viņš Treja kungu sauks pie atbildības tiesā. Apsūdzētam pēc likuma burta, ka paskaidro Rīgas advokāts, draud neizbēgams cietums un sāpju nauda cietēja laba.

Trejs juta, ka nebūs labi. Viņš steidzīgi aizbrauca uz Rīgu un aizgāja pie Dīriķa, kur Lappas Mārtiņš ar šo to nodarbojās. Sarunu vešanai abi negāja vis kādā vācu restorānā, bet aizsoļoja uz Kazarova vina pagrabiņu. Tur varēja vaļīgāk izrunāties, nenokļūstot labako aprindu valodās. Abi apēda pa Kaukaza šašlikam, izdzēra pa glāzei Kahetinas vīna un par diviem punktiem diezgan ātri vienojās. Lappa varēja saņemt trīs pudeles kahetinieša, tikpat Šustova konjaka un trīs rubļus naudā. Bet ar to viņam nepietika. Ilgi abi paklusām diņģējās par trešo punktu un tomēr nevarēja salīgt.

Trejs velti plucināja savu nabaga ciķeli. Viņš bija pietvīcis sarkans un izskatījās nosvīdis. Reizēm likās, ka asara nupat no nelaimīgā acīm iekritīs tieši glāzē. Lappu tas tomēr neaizkustinaja. Viņš izskatījās ciets un lepns kā klints. Labi — tu to nevēlies? Lai iet tā lieta tiesā! … Trejs klusēja. Brīdi viņš nemierīgi raudzījās apkārt, it kā glābiņu meklēdams. Tāda nekur nemanīja. Lappa bija piecēlies kājās, lai rādītu, ka grib iet mājās. Tad vecais iesaucās: — Ober! Div lēl glāz konjak!

— Tikai Šustovu!— Lappa piemetināja un apsēdās.

— Aber zvēr manam, Martin, ka toh nevēn cit nebūs zinajuš! Nevēn dzīv dvēsel!…

— Nu pats par sevi saprotams, Georg! Vai mums kāds naids? Izdzer visu to glāzi ar vienu rijienu!

Ieiesim abi tepat ķemertīnā. Es jau negribu atklātā vietā tā kautko tev uzspiest. Es ātri nolaidīšu bikses, tu noliecies un pabučo. Nu kas tur sevišķs? Fiks und fertig! Mazs joks. Draugi bijām, draugi būsim!…

Sekodams Lappam, vecais zilasiņu virs streipuļoja kā uz kaušanu vedams. Viņu žņaudza kauns, kā krupis kaklā. Kauns pašam no sevis. Kad abi atgriezās un Lappa izsauca vēl divus Šustovus, Trejs noslaucīja sviedrus no pieres, māksloti iesmējās un teica pusbalsī: — Tagad manam zinaš, ka toh latveš pakal bijuš tikpat smuk, kā toh vāc pakal… Aber tavam zvērejuš …

— Georg, izmet līdz dibenam!— Lappa viņu pārtrauca.— Pie tādas vietas nepas zvērēt. Iztiksim tāpat pa draugam. Kā līdzīgs ar līdzīgu … — Viņi apkampās un atvadījās, garīgi pacilāti. Abu gods bija glābts.

Tikai Šanas dziesminieks par to vienu nieka rubli visu ziemu nestaigāja gar vecā redaktora nameli.

Pavasara pusē viņš uzaudzināja rūsganu bārdiņu, ko tirdzniecības skolā varēja atļauties, un līdz ar citiem nerātņiem droši sauca: — Koh, koh!.. .

Trejs peršiņas Basnihzas Sinnahs vairs nedriķēja.

Brīva mīlestība Pavasara ledi un ūdeņi Gaujā bija jau aizplūduši lejup uz jūru. Valtera kalniņā vairs neziedēja vecie ceriņu krūmi, pilsmūru drupās nepogāja lakstīgala. Nemanīja vairs jaunās sirdis, kas ziedoņa trīsu pilnas lakstīgalu klausījās pāri pusnaktīm, un rīta krēslā šķiroties, savus vārdus vai iniciāļus, iegrieza vecā paviljona koka stabos. Skolu jaunatne bija jau izklīdusi pa lauku sētām. Uz tukšajiem soliem un apaļajiem akmens galdiem lēkāja tikai ķildīgie zvirbuļi.

Atskaitot nedēļas tirgus dienas, tukšas un klusas likās ari Valmieras vasarīgās ielas. Veikalos principāli errojās par kunžu trūkumu, zeļļi slaistījās un žāvājās aiz darba trūkuma. Pāris fabriciņas Pārgaujā tomēr vēl kūpināja savus bleķa skurstenīšus. Kaut kas tur iekšā rūca un vakaros laukā iznāca daži desmiti noputējušu strādnieku. Kamēr viņi atradās pilsētā, neapstājās arī sociālistu partijas darbība.

Notika ierobežotas meža sapulces, kurās aiz konspirācijas piedalījās tikai divas vai trīs šūniņas katru reizi. Tā varēja vieglāk izvairīties no žandarmērijas špikiem un nebija vēlams, ka visi biedri cils citu pazītu pagrīdes darbā un uzdevumos. Tad iekrišanas gadījumos lavīna varētu aizraut sev līdz visu organizāciju. Meža sapulcēs biedrs Hermanis parasti runāja par tekošo momentu. Tā bija obligāta un neizsmeļama tēma masu politiskā audzināšanā. Moments tecēja arvien uz priekšu un katram apzinigam partijas biedram vajadzēja skaidri zināt, kur tas patreiz atrodas, kā to pareizi pazīt un izprast. Referātam sekoja jautājumi un atbildes. Jautāt varēja mutiski vai anonīmi — ar zimītēm. Viena no tām jau vairākkārt nesa jautājumu:— Ko biedrs referents domā par brīvo mīlestību?

Sākumā Hermaņam likās, ka jautājums uzrakstīts tikai joka pēc. Viņš aizbildinājās, ka mīlestības lietas neietilpstot tekošā politiskā momentā. Tās esot jānoskaidro īpašā referātā. Patiesību sakot, ziņām pašam vēl nebija skaidrības, ko īsti tur atbildēt. Marksa, Engelsa un Kautska rakstos viņš tādu nodaļu nebija atradis. Par šo inlimo tēmu gan rakstīja Elena Key un dekadenti, bet vai uz tiem varēja paļauties?

Arī šoreiz Hermanis izvairījās, teikdams: — Biedri, tas ir personīgas dabas jautājums, bez aktuālas politiskas nozīmes. Katrs pats to var mierīgi pārdomāt. Mums te jāskaidro svarīgas steidzamas lietas.

Tīri tā nu nebija. Politiskā cīņā un ticībā sociālisma idejas visuvare- nībai fanātiski iededzies jauneklis ta tiešām personīgi juta un domāja, bet ne visi spēja viņam sekot. Tie dzīvoja arī savu personīgo dzīvi, ka normāli cilvēki, un gribēja zināt, kā uz to skatās jaunā mācība. Kas neatlaidīgo jautājumu par modē nākušo brīvo mīlestību tik centīgi atkārtoja, tas nebija skaidri zināms. Klusas aizdomas krita uz divām biedrenēm —18 gadus veco viesu apkalpotāju Trēziņa kafejnīcā Liliju Līdaciņu, ko pazina kā pārlieku temperamentīgu meiteni, un 50 gadus veco, precēties kāro šuvēju Ķērstu Šķaunaci. Abas viņas, nez kāpēc, atklāti izlikās par draudzenēm, bet aiz muguras dzēla viena otrai cik un kā varēdamas. Pirmo bija partija ievedis īgnums pret baroniem un kazakiem, kas nošāva viņas tēvu, otro — turīgās un izlutinātās madami- ņas, kas bieži izlikās neapmierinātas un tāpēc par darbu atmeta tikai nožēlojamus grašus.

Pēc savas Annīnas pazaudēšanas, Miķelis Amālijas dēls gan joprojām apmeklēja sapulces un pildīja savus uzdevumus partijā, bet uz citām sievietēm viņš vēl neskatījās. Tāda kautrība viņu nepaglāba no Šķauna- ces mīkstās sirds līdzjūtības. No meža sapulcēm mājup ejot, viņa paņēma kluso cietēju zem rokas, ieskatījās skumju pilnajās acīs, un teica: — Biedri, iesim reizē. Tu mani pavadīsi. Zini jau pats, ka pārīšos arvien drošāk. Šķaunace bija sausa un gara kā šķiesta, iekritušām krūtīm un pelēku sejas krāsu. Itkā šos dabas dotos trūkumus aizsedzot, viņa prata ar sievišķīgu maigumu stāstīt par vasaras nakts skaistumu, ko dziļāk izbaudīt varot tikai divatā. To laikam esot izjutis arī pats vecais Dievs un teicis: Nav labi, ka cilvēks ir viens! un tāpēc iztaisījis to pirmo Ievu un sievu — abas reizē, lai Ādams būtu laimīgs. Esot gan dzirdēts par tādiem lieliem vientuļiem, kuri kāpjot augstos kalnos zvaigznēs lūkoties, bet mūsu Zilais kalns tik

augsts neesot … Tur nekādu laimi un slavu ar kāpšanu nevarot sasniegt. Tāpēc gudrākais — kāpt tepat pa līdzenumu, vienalga, kāds kuro reizi tas tekošais moments un kādas tās modes. Jā, ar tam modēm gan gatavais posts ne tikai kleitu, bet — padomā tikai!— ari mīlestības šnites izvēloties. Ko biedrs doma: kāda īstenībā izskatas tā visjaunāka modes šnite — brīva mīlestība?

Miķelis Amālijas dēls gudri smīnēja. Arī viņam trūka skaidrības. Tomēr negribējās kļūt par neprašu un palikt atbildi parādā: — Modes lietās meitiešiem arvien priekšroka. Sevišķi tas sakāms par šneiderienēm. Lūdzu pieteikties pie vārda!

— Ko nu es daudz zinu, vienkāršs darba cilvēks.— Šķaunace it kā atrunājas.— Mani pašu tas maz interesē. Pētu to jauno nesavaldāmo meiteņu labā, kas savā muļķa prātā krīt kā tauriņi uz uguns. Esmu visādi izdomājusies. Agrāk nebija brīv precēties bez tēva un mātes atļaujas. Tikai puisis drīkstēja atklāt mīlestību un meitu bildināt. Tikai meitām skaitīja gadus un skauģi arvien izrēķināja vairāk, nekā vērtigām, nobriedušam meitām to bija pēc baznīcas papīriem. Tikai puiši drīkstēja apciemot savas sirdspuķītes, bet viņām bija jāgaida kā uz ūdens kustēšanos. Vai tas bija taisnīgi? Pēc sociālistiem abiem dzimumiem vajadzētu būt vienādam tiesibām un brīvībām. Tad varētu brīvi iz​vēlēties un brīvi mīlēt.

Manīdams, uz kuru pusi žagata griež knābi un nezinādams, kā citādi tikt vaļā, Miķelis Amālijas dēls izšķīrās par stiprākiem pipariem. Viņš atbildēja: — Pēc manām domām ta lieta guļ šitā: Tagad, kad kāds dūšīgs puisis piegulējis meitu un šai atskrējis mazais, tiesa piespriež nelaimīgajam dot šim maizi, kaut gan puisis tā nemaz nav gribējis, kā aiz misēkļa iznācis. Tāpat, kad cilvēks aiziet uz Ripu, savu mīlestību dabīgā ceļā apmierināt, tagad viņam par to jāsamaksā skaidrā naudā. Citādi Čūsku vecene taisa lielu lērumu, pati pelnīšana nemaz nepiedalīdamās. Un ja kāds grib apsievoties tikumīgi un radīt bērnus likumīgi, kā kāds dziesminieks saka, tad viņam jāiet pie cienīgtēva, jāmaksā par laulašanu un kristīšanu, par vēderā liekamo un mugurā velkamo visam familijas švadronam. Vai tas ir taisnīgi? Nē, tā ir par naudu pērkama mīlestība visos trijos gadījumos! Sociālismā mīlestību nepirks un nepārdos. To ņems un dos par brīvu, kad un kam gribēsies.

Tāda, cienītā biedrene, būs tā brīvā mīlestība!

Valodīgā Šķaunace apklusa. Biedra Miķeļa bilžainie piemēri viņu nesabaidīja, tikai lika šo un to pārdomāt. Lai ar iet par brīvu, kad tik visas un visi apmierināti. Bet kur grūdis to bērnu birumu?

— Mudīgi vien no čiča nost un bērnu silē iekšā!— Miķelis paskaidroja īsi un pārliecinoši.— Mums jāmācās no dabas. Piemēram, kad kāda cūka atnesusies, viņa nejauj sivēniem zīst tik ilgi, cik ilgi tiem gribas. Sociālismā nebūs nekādas izsūkšanas. Pat citronus neizsūks, bet apēdīs ar visu mizu. Pudeli nesūks, bet izdzers līdz dibenam. Bērnus baros un audzinās valsts. Bet varēs arī pamīlēties ziniski — bez bērniem. Tā sakot, lai divkājaino nepieselijas par daudz. Galvenais — pati tā izprieca, ka pie lopiem, tā pie cilvēkiem.

— Fui, fui!— Šķaunace ar šiem izsaucieniem bija apliecinājusi savu īgnumu par tik nelādzīgiem salīdzinājumiem, bet apstrīdēt viņa tos uzreiz nespēja.

Pa šaurajām akmens trepītēm cieši blakus kāpdami, viņi bija jau sasnieguši Valtera kalniņa virsotni.

Paviljonā vēl sēdēja divi vīrieši un kautko muldējās savā starpa. Likās, ka abi tie bija pēc pamatigas iestiprināšanās svaigā gaisā iznākuši žūpas. Šķaunace pievilka Miķeli vēl ciešāk sev klāt un ātri čukstēja viņam ausī: — Uzmanies! Tie būs spiegi. Tev ir proklamācijas. Bučosimies nu!

Atbildi nenogaidījusi, viņa apskāva apdraudēto, noliecās un nobučoja viņu uz lūpām. Atdūrusies uz asajām padegunes ūsiņām, glābēja atrāvās, bet apskāvienu neatlaida. Tā viņi ātri pagāja paviljonam garām un tikai pa gabalu izdzirda, kā tie divi skaļi iesmējās: — Ha, ha, ha! Ho, ho, ho! Liela kaza noķērusi mazu āzēnu! Nu tik būs lustes!.. .

Kad pārītis bija nogriezies aiz dārza stūra uz vecās aptiekas pusi, pazuzdams ņirgu acīm, Šķaunace vēlreiz noliecās un pačukstēja:— Nu, vai es neteicu, ka tie bija spiegi? Man likās, ka viņi kautko muldēja

krieviski. Bučošanās mūs izglāba. Tagad es tevi vienu nekad nelaidīšu staigāt ar lapiņām ķešā.

Posts bija nepārredzams. Bezkauņas pilsēta smējās, ka Šanas vir- saišam nu beidzot esot pielipusi īsta virsaitene. Tā viņu padancināšot ar lielo adatu un ar pletīzeri izgludināšot par kārtīgu cilvēku. Bet kur gan viņš, pie svētā altāra ejot, raušot tik garu šleijeri, kurā to putna biedekli ietīt, un tik vecas pojenes brūtes buķetei? Šanas virsaitis apgalvoja, ka viss tas, ar tautas aizlūgšanām, nākšot pats no sevis, jo Šķaunace esot biedrības zivs, kas prasot zinisku kopšanu priekos un bēdās. Patiesībā šī muļķīgā dēka viņam pavisam nepatika. Ja Annīnai tā nāktu ausīs, tad pēdējās cerības viņu vēlreiz sastapt izgaistu kā dūmi zila gaisā. Tomēr Šķaunace zināja par daudz un varētu kļūt bīstami atriebīga, ja no viņas pēkšņi un naidigi atkratītos.

Vai Līdaciņai Šķaunaces jaunākais lenkums varēja palikt aiz septiņiem zēģeļiem? Viņa bija vienmēr acīga un apzinājās savu pārā​kumu — svaigo jaunību, kairo apaļigumu, saldo smaidu un maigo balstiņu. Ar savu stāvo deguntiņu viņa sažuvušo pretinieci varēja durstīt kā salmu kūli ar šteknādeli. Jau nākamā meža sapulcē Līdaciņa pamanījās pirmā piesviesties Šanas virsaitim. Kad Šķaunace pablenza jaunu skatu, Līdaciņa medaini atsaucās: — Mīļā, neņem jaunā! Mums šoreiz steidzīgas darīšanas.— Ieķērusies virsaitim padusē, mazā kaparčūskiņa vilka savu upuri prom no citiem biedriem.

— Virsaiti,— Līdaciņa iesmējās,— es ari gribu būt biedrības zivs. Kā to izdara?

— Gaužām vienkārši, dārgā biedrene,— nāca atbilde.— Ja tev nav astītes, ja tu nepūt burbuļus, bet proti mēmi peldēt pa mīlestības un sadzīves viļņiem, sekodama mūsu biedrības spraustiem mērķiem, tad tu esi Šanas biedrības zivs un nedrīksti pīkstēt, ja tevi kādreiz spraustu uz iesma.

— Kāpēc uz iesma?— Līdaciņa atkal iesmējās.— Es negribu cepties!

— Nu teiksim dzejiskāk: uguns kristībās, kadas augstākas činas, vai ordeņa iegūšanai.

— Kam man tie smagie ordeņi vajadzīgi? Esmu jauna un friša. Cepjat tādas, kurām sīkstāka gaļa,— atkal noskanēja smiekli, šoreiz jau ar slēptu dzeloniņu.— Man patīk paķiķināties un pameņģēties. Tā brīvi, draiski, nerātnīgi. Ciktāl atļauts brīvā mīlestībā, par ko tagad visi runā.

— Un cik tālu tas būtu?— Miķelis niķīgi smīnēja.

— Es domāju tā: var ķircināties, var knakstīties, ari kāds skūpsts nav par ļaunu. Bet tiklīdz bāž roku aiz blūzes, rauj pogas vaļā, vai grib saburzīt brunčus, tad ar visu plaukstu pa ļepu. Šak' šite, bračkiņ, nav iebraucamā vieta! Apskaties pēc tādas mantas citā vietā!— Un atkal ietrīcējās bezbēdīgi smiekli, kā skanīgi zvārgulīši.

Tādai drošai meitenei vajadzēja būt pievilcīgai. Vīriešiem patīk, ka viņus iekairina un tad cērt pretim. Ir ko uzvarēt. Bet Miķelis Līdaciņas čaloņu noklausījās pavisam vienaldzīgi. Viņam likās, it kā Annīna soļotu tepat blakus pie otrās rokas. Viņa nesmējās, nedraiskojās, neturējās pretim, tomēr savā klusā padevībā bija nesasniedzama. Tā viņa vēl dzīvoja tuvāk un neatvairāmāk par visām citām.

— Bet kā būs tad, kad tu, meitiņ, kādreiz pa riktīgam iemīlēsies?— Miķelis ievaicājās.

— Tad? Nu tad būs pavisam cita padarīšana!— meitene atbildēja.— Tad tā vairs nebūs brīvā mīlestība. Kumeļš būs jāpiesien un jātura grožos!— sīks smiekliņš pārskanēja nopietnību.— Bet nebīsties! Tu tas nebūsi. Tevi paķēru tikai to veco šahteli pakaitinādama. Diezgan viņa par mani aiz muguras žaginājusi. Kāpēc man palikt parādā? Pa draugam jau viena otru diezgan izpētām. Čalodama un mēļodama, savus skanīgos smiekliņus gan par šo un to, gan par neko trīcinādama, Līdaciņa vadīja Miķeli līdz pilsētai. Iedami viņi vienojās, ka Līdaciņa tomēr kļūs par biedrības lustīgo zivi un ar citām zivīm izdarīsies, kā pašai patiksies. Kad tilta galā viņi atvadljas, abi pamanīja, ka iztālim aiz muguras kāds sekoja. Nenācās grūti uzminēt — tā bija greizsirdīga Šķaunace. Līdaciņa priecīgi palēcās uz vienas kājas un iesaucās: — Še tev, žagatiņ, piparu rausis! Kam zākāji mani par pasaules brūti!

Vienu kāju atsperdama uz augšu, kā to dara skuķi bučodamies, viņa aši apvija rokas kavalierim ap kaklu. Miķelis Amālijas dēls nopietni sabijās.

— Pavadi mani līdz mājām,— viņš lūdzās,— citādi tā niknā zivs mani noķers un aprīs līdz ar jaunām kamašām, kuras tikai otro reizi kājās!— Tīri tik traki gan viņš nedomāja, bet pieļāva varbūtību, ka niknā zivs var kādu kodīgu šķidrumu ielaist sejā kā Līdaciņai, tā viņam pašam. Vai nebija dzirdēts par tādu laistīšanos? Viņš brīdināja Līdaciņu tonakt nelaisties Šķaunacei tuvumā.

Savā jumta istabiņā nelaimīgais brūtgāns ilgi prātoja, kā ar godu tikt laukā no šīs šļuras. Tikpat ilgi viņš domāja par pazudušo Annīnu. Kad ne viens, ne otrs pavediens neatrisinājās, viņš ievija trešo.

Vasaras karstās, tveicīgās naktis vēl priekšā, bet masām joprojām trūkst skaidrības par brīvo mīlestību.

Pilsētas veči biedrības bufetē smējās, ka tā esot justament tāda pati, kā pie lopiņiem parasts — kam klāt, tam virsū, kā krievi saka, pat famīlijas vārdu neprasot. Viņu madāmiņas šausminājās kafijas klačās un savas meitiņas vakaros novietoja aiz atslēgas. Baznīcā dziedāja: Lai velns ar nešķīstību mūs nevar samaitāt… Jaunieši muldējās un darījās katrs pēc savas patikas un vajadzības. Par katru pārsteidzību visu vainu uzvēla sociālistiem un viņu bezdievībai, kas esot tuvās pastardienas drošākā pazīme. Miķeļa Amālijas dēla trešais domu pavediens noslēdzās ar lēmumu griezties pie biedra Hermaņa, lai viņš nepārredzamo sajukumu mīlestības lietās tomēr pamatīgāk noskaidro. Tūlīt pēc tam atrisinājās arī pirmais pavediens.

Hermanis sākumā pavīpsnoja un pajokoja, ka neesot speciālists tik intīmās lietās. Tā patiesi bija.

Fanātisks partijnieks, viņš A un O lika tikai uz politiku un vēsturisko materiālismu, aizmirsdams savu jaunību un cilvēcīgās jūtas citos virzienos. Atzina, ka jāmīl vienīgi lielā tautu atbrīvošanas ideja no kapitālisma verdzības, jādeg šīs idejas ugunī, jāziedojas tai, bet personīgā dzīve un jūtas ir tāds sīkums, par ko neklājas runāt partijas sapulcēs. Beidzot viņš tomēr atzina, ka te notiek sociālisma idejas un partijas biedru apzināta kompromitēšana un biedriem jāzina, kā tai pretoties.

Saīsinādams politiskā momenta tecēšanu, Hermanis nākošā sapulcē ķērās pie kutelīgā jautājuma.

Savu pamatdomu viņš izrisināja no Darvina teorijas — no cīņas par dzīvi. Šajā cīņā stiprākie, veiklākie, veselīgākie uzvar, bet vājākie, vārgākie, kūtrākie iet bojā. Tā rodas vērtīgāko izlase. Nākotnes sabiedrībai — sociālismam būs nepieciešama šāda vērtīgo izlase. Tā kā dzīvnieciskā cīņa būs izslēgta — stiprākais vairs nedrīkstēs vājāko izsūkt un iznīcināt, tad vērtīgo izlase būs jāveicina ar jauniem līdzek|iein cilvēku sugas uzlabošanā. Valsts izraudzīsies miesigi un garīgi veselīgākos no abiem dzimumiem un uzdos tiem par pienākumu radīt uzlabotus pēcnācējus. Precēties noliegs slimiem, slinkiem, neapzinīgiem, tāpat ne pārāk jauniem, ne veciem. Tikai ta no 20 līdz 30 vai 40 gadiem. Tādiem tad būs jāuzrāda daktera apliecība, ka viņi spēj dot augstvērtīgus sabiedrības locekļus. Lai tēvam un mātei neuzveltu sīkas mājas rūpes un lai viņus netraucētu ražīgos darbos, valsts audzinās bērnus zinātniski lielās silēs, izglītos viņus sociālisma garā un mācībās. Šādai valstij tad viņi kalpos tāpat, kā bērni kalpoja savam tēvam patriarhālā iekārtā. Ta izzudīs visi tie slimie, kroplie, bezvērtīgie, kas tagad guļ kā smaga nasta uz sabiedrības pleciem. Cilvēce ātriem soļiem tuvosies jaunai un laimīgai dzīvei sociālismā.

— Bet kā tad būs ar to brīvo mīlestību, ja visu aizliegs vēl vairāk, nekā līdz šim?— kāds ievaicājās.

— Brīvā mīlestība nav nekas cits, kā izvirtušās buržuazijas izdomā- . jums, lai kompromitētu strādnieku šķiras cīņu un sociālismu,— referents īsi paskaidroja.— Mūsu partija to neatzīst. Atstāsim šo izpriecu tām klaču madāmiņām un svētuļiem, kam tā jau sen pieder.

Referentam bija taisnība, ka pilsētiņas liekulīgie svētuļi tādu šaubīgas sugas milestību pa varītēm centās piedēvēt progresīvai jaunatnei, kas svētdienās nebija redzama baznīcā. Tas cits Hermaņa runā bija radies no paša izdomas, tomēr kopainā nesanāca nekas pievilcīgs.

— Aizliegums aizlieguma galā! Vai tāda būs tā sociālisma brīvība un vienlīdzība?— iesaucās cits neapmierinātais. Viņam sekoja nākamais: Tā iznāks atkal apliecību plūdi, ka krievu birokrātijā. Tagad vismaz mīlēt ir atļauts bez kroņa apliecības!— Un vēl:— Ka tad tie vārgie un slimie iztiks? Vai tos izrūnls? .. .

Nelāgi jautājumi bira cits aiz cita. Tikai tagad Hermanis apķērās, ka nebija visu līdz galam

izdomājis* un nu atradās uz slidena ledus. Noslēguma viņš vēlreiz uzsvēra, ka par tik sīku jautājumu, kada ir personīga mīlestība, ne biedriem, ne partijai patlaban neesot jādomā. Jāmīl lielā ideja un jācīnās par to. Kad strādnieku šķira būs uzvarējusi, tad pazudīs visi buržuāzijas trūkumi un netikumi, paši no sevis radīsies arī jaunās mīlestības veidi, kurus visi atzīs bez kādiem aizliegumiem. Šāda optimisma apgaroti gala vārdi atnesa nomierinājumu. Kāds brīdis vēl jāpagaida un jāmīl pēc vecam paražam. Liela uzvara nav vairs tālu.

Tonakt Amālijas delu atkal mājup vadīja Šķaunace. Drošs kas drošs — visu laiku viņa sēdēja Miķeļam blakus un ar uzvarētājas skatu noraudzījās uz Līdaciņu. Ejot vispirms smalki izstastīja, cik tai šķirgati- ņai ar jiptīgo mēlīti aiz muguras vienas nakts brūtgānu un kā viņa tos muļķus krāpusi, acīs skatīdamās. Visa pilsēta jau viņu dēvē par pasaules brūti un tāpēc vien neiet Trēziņa kafejnīcā, ka baidās no apkalpotajas dabūt kādu sliktu kaiti.

Tilta galā, kur atrodas sargzaldāta butka, tās pašas drošības labad izdevās atkal sabučoties. Lai redz, kas par pārīti nakti staigā. Šķaunace to tikai neizrādīja, bet izdarīja, ka saka, īsti temperamentīgi un ar baudu. Tad viņa aplaizīja lūpas un saviebās.

— Mans draugs, vai tu esi cūkpieni kožļajis?— viņa iečukstējās.

— To gan nē,— Miķelis pavisam mierīgi atteica.— Man pēdējā laikā bārda un ūsas auga tik ātri, ka ne apturēt, ne izravēt.. .

— Tas jau labi!— Šķaunace atsaucās.— Man patīk, ka vīrietis nav glums kā nolaizīts teļš! …

— Principāliem tāds apaudzis bodē nepatīk. Katru rītu jākasa rugāji, bet ap pusdienu tie atkal klāt.

Cik ilgi tā mocīsies? Aizgāju pie vecā kapu Mitriķa. Viņš ir gudrāks par dakteri. Iedeva smēru, bet pateica: Tikai nelaizies! Tas ir ģiftīgs: mušmiru sulas, driģeņu un kaparčūskas savārījums. Izkož bardu ar visām saknēm .. . Šķaunace apklusa. Vai nobālēja, to aiz pelēkās ādas krāsas nevarēja manīt. Drebošiem pirkstiem viņa no piedurknes izrāva mazu, baltu mutautiņu, nekautrēdamās nospļāvās un tad nervozi berzēja lūpas.

Miķelis stāvēja un līdzcietīgi noskatījās šādā nelaimē. Ko gan viņš tur varēja līdzēt? Nāvei nolemtā tik spēcīgi iekrekšķinājās, it kā visu rīkli gribētu izraut, vēlreiz smagi nospļāvās un beidzot iestenējās: — Necilvēks … Tu gribēji mani nojiptēt. ..

— Dies pas' no tāda grēka!— apvainotais taisnojās.— Vai es to varēju paredzēt? Pēc tikuma un paražas, vīriešam jābučo pirmām, bet es to nedarīju. Ja kāds ieņem jipti, tad par to viņš pats ir atbildīgs, nevis tas trauciņš, no kura dzēris. Šķaunace, apkārt taustīdamās, noslīka pie zemes. Viņai likās, ka galva sāk reibt, rīklē svilināt un vēderā sagriežas tāds ka ne​labums.

— Bāz pirkstu rīklē! Labi dziļi!— Miķelis pamācīja, viņu atbalstīdams. Nelaimīgā to nedarīja. Viņa jutās it kā nolēmēta un nevarīgi izdvesa tikai divus īsus vārdus:— Man jāmirst. ..

— Tik traki vēl nav,— Miķelis viņu mierināja.— Paliec tepat un bāz pirkstu rīklē. Es aizskriešu pēc fūrmaņa. Brauksim uz slimnīcu. Teiksim, ka mušu sēne ieēsta. Aiz pārskatīšanās. Tur tādas lietas izpumpē viens un divi!

Tā tas notika. Iztīrītā Šķaunace visu savu mūžu palika neziņā, ka nekādu ģifti viņa tajā naktī nebija ielaizījusi. Sūrums patiesi bija radies no cūkpienes sulas. Viss, kas to pārsniedza, piederēja reklāmas varenībai. Patiesi bīstamais nelabums, ko Šķaunacei tonakt slimnīcā puslīdz izpumpēja, saucās par brīvās mīlestības dullumu.

Cīniņš ap Pegazu — Jūs vaicājat, ko Kārlis Markss saka par dzeju? Viņš nesaka neko. Viņš nav ne dzejnieks, ne dzejas kritiķis un raksta tikai par to, ko zina. Viņa ģeniālā mācība runā par sociālās attīstības likumību, par ražošanas spēku attīstību, šķiru ciņu, kapitāla koncentrāciju, arvien plašāku tautas masu pauperizāciju un sociālo revolūciju, kas nenovēršami visas tautas novedīs komunismā. Līdz ar to mums kļūst skaidrs, ka dzejai un mākslai vispār jāiet tas pats ceļš. Jārodas revolucionārai šķiras mākslai, jāmodina apspiestā strādniecība, jāpalīdz tai atbrīvoties no kapitālisma važām, ar idejām un sajūsmu jāved proletariāts pa taisnāko ceļu uz brīvību un komūnismu — visas cilvēces laimi. Buržujiskai dzejai un rakstniecībai — mantīgās šķiras uzskatu un aizspriedumu sludinātājai — nav vairs vietas ne mūsu laika lielajā cīņa, ne jaunajā sabiedrībā. Tai droši varam uzsaukt: Memento mori! Purapuķēm ar viņu privātīpašnieku ideālu: savs kaktiņš — savs stūrītis zemes, Apsīšu Jēkabiem ar patriarhālās morāles sludināšanu, Porukiem ar viņu Kukažiņām, saku vecīšiem, bālajiem un gļēvajiem zēniem, tāpat kā Blaumaņam ar viņa banālajiem jokiem un žīdiņu dancināšanu — jāpazūd uz visiem laikiem no mūsu rakstniecības. Nāk Rainis, Aspazija, Veidenbaums ar jaunu evaņģēliju. Asars un Jansons atmasko dekadentu faunus un klaunus, audzina jaunu rakstnieku paaudzi, kas dzejos par tautas atsvabināšanas idejas liesmām un cīņu ugunīm.

Mēs jaunu pasauli sev celsim, Kur valdīs taisnība un darbs!

Tā skolēnu literāro pulciņu sapulcē savu spožo runu nobeidza seminārists Noriņš. Viņš bija veikls runātājs, ass kritiķis, ko uzlūkoja par autoritāti, un vienīgais ar tik kreisiem uzskatiem nākamo skolotāju inkubatorā.

Sapulce bija sasaukta plašākai uzskatu cīņai par dzejošanu. Tādai nepietika vietas abos mazajos, ar roku rakstītajos skolēnu žurnālīšos. Vienu no tiem gatavoja semināristi. Tas vilka uz Dzelmes dekadentu grupas pusi. Otru izdeva tirdzniecības skolas literārie jauntalanti. Tam bija kreiss, ar vēsturisko materiālismu, darvinismu un revolucionāro sociālismu pamatots virziens. Ar kritikām un teorētiskām apcerēm tur piedalījās arī Noriņš, reizēm bez žēlastības nopeldams savu klases biedru literāros vingrinājumus. Tāpat Šķidrās bārdiņas skolas dekadenti rakstīja semināristu izdevumā, tā sadalīdamies ne pēc skolām, bet pēc uzskatiem.

Nākamais vārdu ņēma kalsns jauneklis ar sīku, vasaras raibumiem klātu seju un viegli rūsganiem matiem. Viņa sveši, bet cildeni skanošais pseudonīms Linnea Borealis bija jau zem kādas skices, vai dzejoļa prozā nodrukāts Dzelmē. Tas nozīmēja autoritāti tiktāl vēl neaizkļuvušo vidū. Boreaļa balss skanēja klusi un liriski, bet ar to dzēlīgo sarkasmu, kāds piemīt visiem pretimrunātāju necietējiem — sektantiem. Viņš teica: — Gadu tūkstošiem māksla un rakstniecība ir vergojusi priesteriem un galmiem, šķiru naidiem un naudas maisiem. Nu grib to iejūgt jaunos ratos, atkal kalpināt un komandēt vienas šķiras interešu un mērķu labā. Nē! Arī rakstniekam beidzot jāiegūst sava brīvība un patstāvība, lai varētu teikt to, kas viņam sakāms un rakstīt tā, kā tikai viņa radošai personībai lemts izpausties. Radīt nenozīmē aizņemties citu domas un idejas, bet rast pašam savu ideju pasauli, vai iztikt bez tās, vērojot ļaudis un sabiedrības strāvas, iedzīvinot tās ar mākslas spēku un brivi paužot tām savas simpātijas, vai antipātijas.

Nost ar visiem verdzības un kalpināšanas veidiem! Nost ar šķiru un pūļa demagoģiju! Lai dzīvo mākslas un rakstniecības brīvība! Lai dzīvo jaunā, brīvā dzeja un tās drošie radītāji tepat mūsu vidū!

Aplausi liecināja, ka Noriņš ir pārspēts, palicis mazākumā. Kā jau tas dzīvē parasts, stiprākam mēdz pakļauties. Pirmais to steidzās apliecināt Šķidrās bārdiņas audzēknis Osītis. — Dzeja ir kā ziedu krūze — viņš teica.— Cik tajā ieliekam dzīvo, daudzkrāsaino skaistumu un dvēseles smaržu, tik liela tās patiesā vērtība. Revolūcija ir zaudēta un strādnieki dzejas nelasa. Viņš runāja par Darvina dabīgo izlasi, par Nīcšes pārcilvēku, citēja Bloka un Poruka dzejas, lasīja izvilkumus no Eldgasta Zvaigžņotajām naktīm un beigās izsaucās: Tikai skaistums, kā jauns evaņģēlijs, glābs pasauli! . .. Un, kā pierādījumu sacītam,

nolasīja pats savu dzeju: Ne cīniņiem, bet baudām dzīve dota Zem saules šīs kā ļauniem, tāpat labiem. Lai cīnās bullis un tā slepkavnieks — Pēc nopelniem mēs aplaudēsim abiem.

Lai slava skaistumam un dievu izredzētiem! Pār visiem zemes tārpiem ceļas cildenāks Viens vienīgs rozes zieds kā ģēnijs izredzēts Viss cits ir mēslojums, kam jāzin sava vieta.

Arī Osīšam netrūka jūsmīgas piekrišanas. Tad Noriņa pusē nostājās kāds tievs, slaids zēns ar iesarkaniem matiem un neveiklām kustībām. Viņš nāca no pavisam trūcīgas strādnieka ģimenes, kas divus dēlus nespēja reizē skolot. Kamēr pirmais tiks kautcik uz zaļa zara, otrajam nācās mācīties mājās, izlietojot brāļa Hermaņa palīdzību. Pēteris no brāļa iemācījās arī dzejot, kļuva par sociālistu jau bērnībā.

Progresīvajā skolēnu žurnālītī rakstot, jaunā dzejnieka pseudonīms bija Veinis. Viņa uzskats izpaudās šādās domās: Strādniekiem ir nepieciešama pašiem sava dzeja un māksla, ko viņi spēj saprast, izjust un iemīļot. Saprotams, ka viņi nelasa dekadentu ākstīgos savārstījumus un neseko viņu aicinājumam bēgt no skarbās, netaisnību pilnās dzīves un paslēpties savas dvēseles opija murgos. Kā radīsies strādnieku šķiras dzeja? Dzejnieki nāks no viņu pašu vidus, no drūmajām fabriku telpām un kalpu vīru tumšajām istabām. Tie sacelsies ar visu savu dvēseles īgnumu pret nabadzību, un netaisnību, ko paši būs patiesi izjutuši. Lai reakcijas kalpi mīlinās mēnesnīcā, plūkā neaizmirstulītes un lakstīgalu mēlēs pogo par savu dvēseļu dievišķo skaistumu. Dzīves pabērņiem — strādniekiem vajadzīga dzeja, kas kliedz, modina, sauc cīņa. Jauna dzeja, kurā viņi katru vārdu izjūt un pārdzīvo kā sevis pašu teiktu. To nespēj teikt deklasētā intelliģence — līdzjutēja, tāds nav vēl Rainis un Veidenbaums, bet tādi dzejnieki nāks un uzvarēs!

Veiņam radās maz atsaucības. Pat Noriņš nesauca: bravo! Varbūt viņš par Raini bija citādās domās.

Tāpēc Veinis nolēma savu dzeju paraugus tik nelabvēlīgā sabiedrībā nelasīt. Klausītāji sarunāja taisīt mazu pārtraukumu un topošā dzejniece Ausma, ko skolā sauca par Polikarpu, lūdza viesus pie lielā galda.

Uz tā sīca īsts krievu samovars un ēdājus gaidīja ar mandelēm izdekorēts dzeltenais kliņģeris, ko lauku mamma bija savai meitai atsūtījusi uz dzimšanas dienu. Mājīgi sprakšķēja pagales podiņu krāsnī, un telpu apgaismoja liela, pie griestiem pakārta, petrolejas lampa ar glāžu kupolu. Tā bija parastā pilsoņu dzīvokļu zāle. Gar durvīm un logiem karājās smagas, brūnas portjēras. Pie sienām kādreiz puķainās, bet tagad jau izbālējušās tapetes sedza garš spieģelis uz tualetes piederumu kastītes, dažas ovālas ģīmetnes un vāciski salkanas kalnu ainas un medību skatu litogrāfijas biezos, apzeltītos rāmjos. Uz brūni lakotas kumodes, kā uz mājas altāra, svinīgi stāvēja divi misiņa lukturi ar dzeltenām svecēm, kuras nekad neiededza. Vidū Pestītājs klusi karājās pie sava melnā krusta, bet apkārt viņam, kā brūnas beciņas, samtainos rāmīšos atradās lielākas un mazākas portrejas. Cienījamiem kungiem uz tām bija saaugušas kuplas bārdas un ūsas, mati ar pomādi cieši pieglauzti galvai. Dāmām augstas, kruzuļainas apkaklītes, kupli uzbužināti pleci, copas uz pakauša un medaljoni kaklā. Pasvešas šajā idillē izskatījās tikai trīs, ar lauku sedziņām pārklātas kušetes. Šajā zālē tagad mitinājās trīs lauku meitenes — skolnieces. Vienai no viņām laimīgā kārtā bija pagadījušies šūpļa svētki. Ar tiem varētu attaisnot šo literārām cīņām sasaukto sapulci, ja tajā iebruktu žandarmi. Ausmu apsveica semināristu izdotā Avota vārdā redaktors Dīķītis, bet šķidrbārdnieku Lāpas uzdevumā redaktors Lemesis. Vienīgā dzejniece savus darbus iesūtīja abiem žurnālīšiem. Viens viņai novēlēja kļūt par jauno Brigaderi, otrs — par nākamo Aspaziju. Borealis abus pārtrumpoja, uzsaukdams, lai Ausma gaiša un skaista uzaustu pati savā spožuma.

Cīniņš ap Pegazu turpinājās. Individuālistiem pievienojās kāds seminārists, kura zemnieciski druknais augums nesa prāvu galvu ar šķautnaini veidotu seju, tumšiem matiem un platām skumjām acim.

Paērkšķis — kā viņu sauca — runāja par dižām, patstavīgām personībām, kas dzejā un mākslā vispār paceļas pāri šķirām, tautām un ticībām, ietverot sevī veselu laikmetu saturu. Tie ir kā milzīgi spoguļi, kuros dzīve un cilvēki atspoguļojas no visām pusēm. Viņš minēja Šekspīru un Baironu, Puškinu un Tolstoju, nemirstīgos grieķus, idejisko Raini un bezideju Blaumani. Vai strādnieks nevar priecāties par viņa jautrajām komēdijām un dziļi lidzdzīvot viņa zemnieciskās drāmās? Vai reakcionārā Niedras Dažu skaistu ziedu mūsu tautā nedzied tāpat kā revolucionārā Raiņa Lauztās priedes? Personība, kas rada

paliekamo, ir augstākā vērtība mākslā un tai jābūt brīvai.— Runu beidzis, viņš nolasīja savu dzejoli: Zālamana padoms.

Tā teica gudrais Zālamans: Viss pasaulē ir niecīgs … Tik jūdu meitu, labais Gans, Es pretim ņemu priecīgs. No viņas matiem pretim plūst Šīs zemes ziedu smarža Un viņas lūpās neizžūst Ceironas vīna garša. Jāj ķēniņš Ciān's pakalnos Šīs zemes skumjas deldēt Un viņa kumeļš aulēkšos Lēc Jordāns niedrēs peldēt. Un saka gudrais Zālamans: Gods, vara — viss ir zūdīgsl Tik sievu miesa — prieku nams, Kur Radītājs nav kļūdīgs.

Noriņš likās aizvainots no sava klases biedra maldīgajiem uzskatiem un dekadentiskā dzejoļa. Viņš prasīja vārdu, bet to nedabūja. Klausītāji zināja, ka viņš ilgi runās par Marksa un Engelsa nemaldīgajām mācībām un nesaudzīgi apstrādās savus pretiniekus. Tas bija apvainojums un brīvības ierobežojums.

Noriņš gatavojās aiziet un vēl trīs kreisie līdz ar viņu. Diez kā konflikts būtu beidzies, ja kādam neienāktu prātā lūgt dzejnieci izteikties pa priekšu un beigās noklausīties arī Noriņu. Ausma gan pretojās, ka neesot runātāja, tikai rakstītāja. Tomēr visu kopējais aicinājums viņai patika. Mēs, sievietes — viņa teica — negribam kalpot ne šķiru cīņām, ne vīriešu uzkundzībai un veciem aizspriedumiem. Dzejā un dzīvē mums jāvienojas un jācīnās pašām par sevi. Par tādām pašām brīvībām un tiesībām, kādas ir vīriešiem.

(Sufrožiste!— Noriņš nekautrīgi iesaucās.) Jā, sufrožiste — ar Aspaziju priekšgalā! Bet kas notika ar vīriešu politika ierauto Zemgaliešu Birutu? Viņu apvainoja par spiedzi un iedzina agra nāve. Viņas piemiņai esmu uzrakstījusi dzejoli: Apsēstā gājēja.

Eju, eju, apstājos — Ce|ā guj tumšs dīķis. Dīķī lēni šūpojas Mēness — bāls kā līķis … Silā ūpis ievaidas — Vai sauc vadātāju? Nekad, nekad neredzēt Man vairs dzimto māju … Mākoņkalnā veidojas Vīrs ap smagu bozi. Atspulgs spokā pārvēršas — Sniedz man melnu rozi …

Visi aplaudēja. Teica: jauki, skaisti, oriģināli. Lemesis ievaicājās savam blakus sēdētājam Noriņām: — Nu, ko tu saki?— Edgara Po sīciņa atbalsīte,— atteica kritiķis, bet šoreiz tā, lai citi nedzirdētu.

Tad arī Omuliņš pieprasīja savu tiesību runāt.— Ko gan mums var teikt Šanas galma dzejnieks?— kāds iesaucās. Bet Omuliņš neatlaidās — Viņam te bija ko teikt un vaicāt. Viņš bija izprātojies no viena gala un no otra, bet nevarēja izprast, kāpēc dzejniekam vajadzētu tikai tā un ne citādi dzejot? Tikai vienu virzienu atzīt un citus noliegt, nicināt, apkarot? (Mācies politisko ekonomiju! — Noriņš pašapzinīgi pamācīja.) Es negribu būt ne politiķis, ne ekonomists, bet dzejnieks!— Omuliņš atsaucās, saceldams smieklus.— Kāpēc lai es nedrīkstētu visādi dzejot? Vienreiz tā, kā patīk buržujam. Otrreiz tā, kā vajadzīgs proletāriešiem. (Mādchen fūr ailes! Kūda veķer dūjet!—atskanēja balsis, bet Omuliņš nesabijās.) Vai no kāda kurpnieka prasa, lai viņš pazolētu tikai garos zābakus? Vai skroderis lai šuj tikai pēc vienas modes? Vai beķeris savus veģus drīkst pārdot tikai buržujiem un es savus gara bērnus nest tikai sociālistiem? (Smiekli.) Ko jūs smejat ka negudri? Amats paliek amats! Vai dzejot var bez amata zināšanām? Ak talants! Vai tad citiem amatiem nav talantu? Kas auž skaistākos deķus, būvē skaistākās mājas, dēsta skaistākās puķu dobes — vai tie nav talanti? Vai dzejnieks, ar trūkumiem kaudamies, nedrīkst rakstīt reklāmu pantus Misiņbāržam un Šmuškinam Rīgā, vai tepat mūsu Zeltradža Brekšam un Šanas biedrībai? Es to daru un uzaicinu ar mani sacensties! (Atkal smiekli.) Tad redzēsim, kas tautai labāk patiks. Un kas ir īsts tautas dzejnieks! (Sauciens: Būs mums jauns Lappas Mārtiņš!) Omuliņš paklanījās par atzinību un svinīgi nobeidza:— Dāmas un kungi! Dzejnieka uzdevums ir tautu apvienot!

Viņš izvilka no kabatas garu papīra lapu un iesāka lasīt savu paraugdzejoli: Apaļš puisēns.

Sestdien dzeru krodziņā, Svētdien sēdu baznīcā — Kas man to var liegt?

Pirmdien lakstojos pie Līnas, Otrdien pārguļu pie Trīnas — Kam tur kas ko kliegt?

Trešdien saucu: Nost ar vāciem! Ceturtdien — Doļoi ar krieviem! Kas teiks: Rimsties, draugs!

Piektdien esmu proletāris, Sestdien kļūstu brīvs kā spāris — Tas ir kautkas jauks!

Svētdien tad uz Ripu eju, Pirmdien rakstu Aunam dzeju — Vai gan tur kas ļauns?

Kad man gribas ēst — es ēdu. Kad uz brilli sēdēt — sēdu. Vai par to kāds kauns?

— Diezgan, diezgan!— sauca savās estētiskajās jūtās aizvainotie klausītāji.— Šļūc pie sava

priekšnieka! Atverat cirku!— Citi pretojās: — Turpini droši! Mēs gribam dzirdēt, kur tu pēc tam sēdēsi!

— Sacēlās tāds troksnis un smiešanās, kurā vairs nevarēja izšķirt, kas nopietni, vai kas pa jokam domāts.

Noriņš paziņoja, ka pēc tādas klauniādes viņš vairs nevarot nopietni runāt. Omuliņš nemaz neesot dzejnieks, bet sikšņotājs, kas nebūtu pielaižams un uzklausāms šādā sapulcē.

— Re nu, ka ar politisko ekonomiku vien nepietiek!— Omuliņš spītīgi atsaucās.— Manus dzejas darbus ir lasījis pats Blaumanis, kad viņš ciemojās pie Grestes Janča. Un viņš neteica: Neraksti, tu neesi īsts dzejnieks. Tas nozīmē, ka es esmu dzejnieks!

Ar to sapulce beidzās. Omuliņš jutās nepelnīti sarūgtināts. Būtu nu pašu vidū vien tā atgadījies, tad to krupi vēl varētu norīt — nelabvēļus iztēlot par bezkaunīgiem konkurentiem dzeju druvā. Bet tur klāt bija ari trīs daiļas meičas. Ko tās nu domās? Kā vērtēs viņa dzejisko talantu?

Saticis Šanas priekšnieku, Omuliņš visu vaļsirdīgi izstāstīja.— Tie gudreļi uzstājās pret mani, biedrības dzejnieku. Viņi smējās par Šanu, par maniem neapstrīdāmiem argumentiem un cēlo ideju — apvienot visu tautu .. .

— Tā viņiem nevajadzēja darīt — Miķelis mierīgi prātoja — bet labi ir, ka viņi tā darīja …

Omuliņš samulsa.

— Labi tāpēc, ka biedrība tagad zina — tev ir brangs jokdara talants. Ar to var daudz ko iesākt.

Raksti Zvarguļa Zobgaļa kalendāri. Tiksi stāvus slavens!

Kašķīša kunga sahrķu bode Vecā vienstāva koka namelī, ar trim logiem un ieeju no Rigas ielas, atradās kāds veikals, bez kura palīdzības neviens valmierietis nespēja tikt pa godam kapā iekšā. Namelis stavēja pazemīgi sakupis, ar ielikušu dakstiņu jumtu, augstās un svinīgas baznīcas ēkas tuvumā. Kā gara stīpa nameli ielas pusē saturēja izkārtne. Uz tās šiltu tnāleris Cukermans lieliem, trekniem sēru burtiem bija uzkrāsojis šādus vārdus: Sahrķu bohde.— Kappu krusti.— Bleķa krohņi.

Ihpaschņiks M. Kaskitz.

Pirmā logā, aiz kura garāmgājēji varēja apbrīnot melnus, brūnus un baltus zārkus, karājās plakāts ar nāves eņģeli. Viņš aicināja: Zeen. Kundes! Egahdahjatees savas muhscha mahjas kainehrt wehl neir par wehlu! Zārkus varēja dabūt ar vai bez četrām pumpām apužā, ar vai bez pestitaja uz vāka. Ar pestītāju, protams, maksāja dārgāk, bet toties tā bija drošāk Pastarā dienā, kad pienāks tā lielā tiesāšanās un būs pašam savs aizstāvis pret elles spēkiem.

Otrais logs saistīja visvairāk aplūkotāju. Tur stāvēja apzeltīti eņģeļi, turēdami garas, baltas sveces viena rokā, spožus bleķa kroņus otrā. Šajos kroņos, kas gulēja futrāļos ar glāžu vākiem, visas puķes bija tik lieliski izkrāsotas ka izskatījās gluži kā dzīvas. Ziedu bija daudz un dažādi, bet ja pamata toni deva piemēram lillijas ar neaizmirsteļu pušķīšiem, tad tādus kroņus ieteica* Dieva mierā aizsauktām jaunavām, kas bija aizgajušas šīs pasaules priekus neizbaudījušas. Sievām brieduma gados pamatā ņēma pojenes un lefkojas, vecajām mātēm kāršrozītes, lai kāpj pa tām tiešā ceļā debesīs, diezgan jau te bija nīkušas.

Bērniem un zīdaiņiem piepasēja baltas kreimenītes, bezdelīgactiņas un zilie sila pulkstenīši — lai dvēselītes pazvanas aiz gara laika, kamēr tās atkal aicinās rotaļāties debesu zāļainajos pagalmos pie piena un medus upītēm. Vīriem — vienalga, vai tie dzīvē zaudējuši, vai uzvarējuši — visiem pienācās lozberu zari un apzeltītas palmu lapas, ar kurām vicināt, kad būs jāmaršē gar tā Kunga troni un jākliedz: alelūjā! Uz plakāta varēja lasīt: Zeen. Kundes! Smuks bleķa krohnis futļari wisilgak saglabahs juhsu peemiņu wirs zemmes.

Trešais logs rādīja bērnu zārciņus, tikai baltus, spoži nopulierētus ar apzeltītām kantītēm un baltām papīra špicltēm gar malām. Uz pagalviša bija uzšūts: Dusi saldi! Un uz vāciņa jau dusēja mazs apzeltīts eņģelītis.

Viņa vietā varēja izvēlēties apzeltitu tauriņu. Tas simbolizēja dvēselītes, kas līdz grēkošanai vēl nebija tikušas. Plakātiņš vēstīja: Zeen. Kundes! Juhsu mihlulishi grib guleht tahdahs gultinahs!

Ieejas durvis atverot, nācējam pretim sauca ceturtais plakāts: Eesarkoschana par briwu!

Visu to tik jauki bija izdomājis un iekārtojis viens vienīgs prātīgs un darbīgs censonis, vārdā Mikus Kašķītis. Skolas puikām tolaik Valmierā netrūka ne atjautīgas izdomas, ne dzejiskas āderes. Bariņos staigādami gar cienījama tautieša zārķu bodi, viņi ska|i skaitīja nezināma autora sacerētu peršu: Ja tu zakic — zic, zic, zic!

Ja tu kakic — kic, kic, kic!

Ja tu kaskic — kasies sveiks!

Bleķa kronic — Amen teiks.

Vienalga, ko kurais melsa, Kašķītis bija uzņēmīgs un dievbijīgs cilvēks. Kad un kur viņš savas gudrības bija mācījies, to valmierieši nezinaja un tur laikam ari nebija ko zināt. Kašķīšam pilnīgi pietika ar tām davanām, kādas pats Radītājs bija viņam piešķīris. Kautkur Rūjienas apkaimē, baznīcas skoliņā, viņš tik sekmīgi bija apmācījis bērniņus, ka tie pasaulīgiem priekiem nogatavojušies jau pirms iesvētīšanas. Tad kļuvis par pagasta skrīvera palīgu un strādājis tik ilgi, kamēr raksti pazuduši un tos neviens vairs nav varējis atrast par prieku visiem galvas naudas parādniekiem. Cik reizes Kašķītis bija apsievojies, to ari neviens īsti nezināja pateikt. Kas tur kādam citam bija par daļu vai pētīšanu? Dažas

nelabvēles, kas savām nepilngadīgajām meitām neļāva iestaties dāmu komitejā, gan melsa, ka Kašķīša pirmā sieva esot nelaika nomirusi, otrā — iespundēta trako namā, bet trešā pie laika aizbēgusi. Vairums komitejas dāmu turpretim savu iecienīto draugu dziļi nožēloja. Viņas bija stingri pārliecinātās, ka visas neveiksmes ģimenes dzīvē šim goda virām uzbrukušas tikai sliktu sieviešu dēļ. Vairāk patiesības laikam bija tiem novērotājiem, kas teica, ka Kašķītis nekad neprecot sievu, bet gan viņas mantu. Galvenais tomēr bija, ka Kašķītis nekad nenoliedza, ka ir dievbijīgs virs, kas stingri turas pie baznīcas un ar visu krūti cīnās par kristīgu, tikumīgu dzīvošanu. Par saviem niknākiem ienaidniekiem viņš uzskatīja slinkos sprediķu klausītājus un baznīcas nodevu parādniekus. Cienīgtēvs šīs vērtīgās īpašības bija ar labpatiku novērojis. Viņš uzdeva Kašķīti ievēlēt par draudzes priekšnieku. Tas zārķu bodes īpašniekam bija liels pagodinājums un uzticības apliecinājums no augšienes. Kašķītis pazemīgi pateicās un centas savu augsto amatu godam izpildīt. Katru svētdienas ritu viņš uzvilka garo svārku un, neko neiebaudījis, ar tīru vēderu steidzās uz baznīcu. Jērkambarī sagaidīja cienīgtēvu, nobučoja viņam roku, novilka mēteli un palīdzēja uzģērbt amata talāru. Kamēr cienīgtēvs pipoja cigāru, lai domas vieglāk risinātos, viņa padevigais kalps pasteidzās izstāstīt jaunākos notikumus draudzes laicīgajā dzīvē. Patīkamas ziņas bija, ja kāds cēla jaunu namu, kas būs drīzumā jāiesvēta, vai kāds namsaimnieks gulēja uz nāves cisām. Tāds parasti bija trīskārt vērtīgs: vispirms viņš vēlējās, lai no kanceles aizlūdz par miesas izturību, tad pats savā mājā ieņēma svēto vakarēdienu, bet pēc nomiršanas nācās apstāvēt pie kapa, baznīcā aizlūgt par dārgā aizgājēja dvēseles pestīšanu, miesas augšāmcelšanu un mūžīgo dzīvošanu debesu priekos.— Pie nepatīkamām ziņām piederēja visu ārlaulības bērnu atskriešana pasaulē, jo šie pagāni bija apkristami tikai ar ķestera roku, netērējot iesvētītu ūdeni. Tikpat nepatīkami bija minēt spītīgos baznīcā nenācējus un nodevu nemaksātājus, kurus apraka neiesvētītā zemē, ārpus kapu sētas. Par tādiem grēciniekiem stāstot, Kašķītis allaž no svārku paka|ķešas izvilka baltu, iestērķelētu drāniņu un piespieda to pie acīm, lai aiz dziļas kristīgas līdzjūtības tās nekļūtu mitras.

Draudzes bazāru mielastos priekšnieks arvien cēlās kājās. Viņš ilgi un pamatīgi tur runāja par kristīgās dzīvošanas augsto tikumu mūsu tautā un par dzeršanu tikai no kristalltīriem avotiem. Dodams Dievam, kas Dievam nākas, un dāmām, kas dāmām nākas, Kašķītis bija piemīlīgs kā tur augša, tā te apakšā — draudzes dāmu komitejā. Viņš zināja, ka abās vietās varēja kukuļot ar uzslavām un komplimentiem. Dievs pats svētajos rakstos bija pavēlējis: Tev nebūs citus Dievus turēt priekš manis (pareizāk — man priekšā, vai pārākus par mani) un Kašķītis par tiem citiem dieviem — ta Kunga konkurentiem — nelikās ne zinis. Viņš slavēja tikai to vienu, ko baznīca atzina par stiprāko. Dāmas negribēja, ka vienai komplimentus saka citām dzirdot, tāpēc gudrais un piemīlīgais draudzes priekšnieks to darīja tikai divatā. Kad pēc šūšanas, adīšanas, tamborēšanas un brodierēšanas vakariem visas dāmas pēc kārtas bija tā apčubinātas, Kašķītis kļuva tik iecienīts kavalieris pilsētā, ka ar viņu nopietnāk sacensties spēja tikai adjunkts Godiņš, kas vēl nebija apsievo- jies, tātad dabūjams.

Kašķīti jau bija pievākuši atraitne Klabīšu Līža. Savu nelaiķi viņa bija vienmēr uzticīgi mīlējusi, kaut gan tā paša slimīguma dēļ maz labuma no viņa atlēca. Bērni arī neradās, kaut gan abi laulātie draugi tādus klusībā bija vēlējušies. Dakteris teica: impotence, jaunības grēki. Cienīgtēvs apgalvoja, ka bērni esot Dieva svētība un viņš tos sadalot pēc sava svēta prāta, neatkarīgi no cilvēku spējām un iegribām.

Līžai bija palicis namelis ar zārķu bodi bez vīrieša galvas un rīcības. Līža gan savam nelaiķim bija svēti nosolījusies nekad otrreiz neprecēties, lai debesīs viens otru varētu vieglāk atrast pēc pirmās laulības gredzeniem, bet atraitnes vārdu nest jau ar trīsdesmit pieciem gadiem — tas izrādījās pārāk smags krusts.

Sastapusi tik brīnišķīgu cilvēku, kāds bija Kašķītis, viņa jau pirmās dienās aizmirsa nelaiķim doto zvērestu un jutās kā septītās debesis, bet izredzētais, tik jauki uz ceļiem nometies, lūdza viņas roku. Pēc kāzām Līža nejutās vīlusies. Pati savām acīm viņa redzēja, cik ātri un smuki jaunais virs pārkārtoja visu bodi, cik piedzīvojis un centīgs viņš bija mājas dzīvē. Kad izrādījās, ka pie līgumu slēgšanas un parādu iekasēšanas daudzas klapatas atkrita, ja bodi un darbnīcu norakstītu uz Mikus vārdu, bet namelis paliktu viņas īpašumā, tad Līža bez kādas šaubīšanās to pie tiesas izdarīja. Tikai pēc tam viņai šis un tas sāka

nepatikt. Vispirms tas bija plakāts ar solījumu: Iezārkošana par brīvu! Šo iezārkošanu vajadzēja izdarīt Līžai, kas lāgā nesaderējās ar turīgas namsaimnieces godu. Viņa ieteica šim uzdevumam par lētu naudu pieņemt kādu veceni, bet Mikus.tam pretojās. Ko par tādu teikšot paka[palicēji labākās familijās, kas pērkot dārgākos zārķus un kroņus? Viņš ieteica sievai visā klusībā labi padomāt, kā tāds darbs varētu kļūt svētīgs — atmaksāties. Līžai bija diezgan apķērīga galva, turklāt jaunai cepurei, kurpēm un mētelim nekas vairs neienāca, pat īres naudas Mikum pietrūka. Viss aizgāja uzņēmuma paplašināšanai. Tāda nepiedzīvota nabadzība spieda Līžu drīz vien atskārst vīra dotā padoma patieso nozīmi. Viņa ar laiku būtu samierinājusies ar savu likteni — nauda jau nesmird, bet tad līdz viņas ausīm arvien biežāk atlidoja valodas par Mikus lakstošanos svešās ganībās. Mikus taisnojās ar sava amata uzdevumiem, kurus viņš pildot ar cienīgtēva ziņu un svētību. Tāda izrunāšanās Līžu nenomierināja. Viņa nopratināja pašu cienīgtēvu. Viņš atbildēja izvairīgi, mierināja nelaimīgo, bet nespēja viņu nomierināt. Kā par spīti, Mikus viņu vairs nelaida pie bagātāko aizgājēju iezārkošanas, bet izdarīja to pats saviem spēkiem, uzdodamies par Rīgā apmācītu lietpratēju. Uz Rīgu viņš tiešām šad un tad aizbrauca, bodē pa to laiku atstādams kādu svešu jaunkundzi, ko sauca par savu krustmeitu. Kad Līža ieradās svešo izsunīt, viņa pagrieza muguru un uzsauca: — Lasies laukā, vecā grezele! Kādu zārķi tu gribi sev pastellēt?

Tā tas ilgāk nevarēja iet. Un patiesi negāja. Notika kautkas pavisam negaidīts. Kādu rītu pie zārķu bodes stūra, gar kuru staigāja visvairāk valmieriešu, bija pielīmēta balta lapa ar šādu paziņojumu: No mūsu mīļajiem aizgājējiem patapināto DĀRGO LIETU IZSTĀDE šodien par brīvu apskatām Dāvida Goldbauma pulksteņu veikalā.

Nenokavējat!

Ap veca Goldbauma pulksteņu bodīti, kas vēl bija slēgta, drīz vien sapulcējās vesels bars ziņkārīgo valmieriešu. Pa vidu tiem, kur bijis, kur nebijis, jaucās Pinī Marī un diedelēja:— Ļautiņi mīļie, atmetat dumjam brāllšam arī kadu pulkstenīti! Ka lai bešā es zinu, kad jāmirst un kad augšā jāceļas?— Tik daudz kundes DāVids nekad nebija redzējis pulcējamies pie sava vienīgā skatu lodziņa. No zagļiem baidoties, tur pa naktīm atstāja tikai mazvērtīgus niekus. Vai tiešām viņi visi nesa naudu — gribēja kautko nopirkt?

Veco viru pārņēma nelāgas nojautas. Varbūt, ka tie gatavojas bodīti izlaupīt, pašu nosist, kā tas bieži atgadījās krievos un poļos. Davīds nodrebēja un pameta izmisīgi asu skatu uz ielas. Nē, tie bija pazīstami, godīgi ļaudis. Neviena piedzēruša, neviens nelamājās un nevicināja rungu.

Tikko Goldbaums atslēdza durvis uz ielas pusi, klāt bija ari divi policisti. Kas tā par izstādi? Kur tādas dārglietas rautas? Kur tās atrodas? Pagalam sabijies, vecais vīrs taisnojās un zvērējās. Dieva vārds! Viņš neko nezinot par tādām lietām un lādu izstādi. Kāds gojs būšot palaidis tik nesmuku joku, lai kaitētu nabaga žīdiņa labajai slavai un izjokotu valdīšanu. Tā viņam nevajadzēja teikt — policisti negribēja tik viegli pielaist, ka ir izjokoti. Tāds kauns kristu uz viņiem un viņu mundieriem. Davīdam pavēlēja atslēgt letes vitrīnas un galda lādes, kurās glabājās pārdodamās preces — pulksteņi, gredzeni, brošas un medaljoni. Neko ļaunu neparedzēdams, Davīds to izdarīja. Viņš labi zināja, ka visu veco, ko šad un tad pircis, ir rūpīgi pārgravējis un pārvērtis par jaunu. Un tomēr — tikpat negaidīta, cik neaicināta šoreiz uzbruka liela nelaime. Vitrinā atrada laulības gredzenu, biezu zelta gredzenu, ar iegravētu vārdu, kura īpašnieks bija nesen apglabāts. Turpat blakus gulēja medaljons ar miruša bērna mātes ģimetnīti.

Piederīgie apliecināja, ka gredzens un medaljons ielikti mirušo zārkos.

Davīds vaimanāja un plūkāja savus retos, sirmos matus, bet nekādas bēdas te nelīdzēja. Viņš pats šoreiz tiešām nebija vainīgs, kaut gan par tādu atzinās. Tēvs tūlīt atskarta, ka bīstamo kļūdu ir izdarījis viņa izklaidīgais dēls, pirkumu nenododams tēvam, bet iemezdams vitrinā. Nopratināšanā vecais vīrs apgalvoja, ka pārdevēju neesot pazinis. Licies, ka no laukiem iebraukusi kāda atraitne. Tā viņš vēl vairāk sapinās, ņemdams visu vainu uz sevi. Nenododams dēlu, Davīds domāja, ka pārdevēja noslēpšana var arī turprtiāk noderēties veikalam. Kad ļaudis sāka melst par katorgu un Sibiriju, bet vainīgā nelikās zinis par vecā vīra likteni, viņš tomēr neizturēja. Aizgaja pie izmeklēšanas tiesneša un atzinās, ka uzietās lietiņas

pircis no Kašķīšu Līžas.

Nu bija uguns pakulās* Līža liedzās, zvērēja un lamāja žīdu par nekristītu Velna izdzimumu. Sievas kladzināja, baznīcas dāmas nesniedza roku, Mikus pavēlēja turēt muti. Divas dienas Līža varonīgi cietās, bet no vīra nekādu atbalstu nesagaidījusi, trešajā dienā apraudājās un apņēmās celt visu patiesību gaismā.

Neviens cits kā Mikus bija viņu tādā postā un negodā iedzinis! Ja viņš vairs nedeva naudu, vai Līža tad varēja kaila ļaudīs rādīties? Līžu tagad tiesās un bāzīs ķurmī, bet šis joprojām paliks tas baltais, godīgais jēriņš, knakstīsies ap baznīcas dāmām un dzīvos ar viņas mantu cepuri kuldams … Tā nu nebūs vis! Līža saskaitās. Kad tu man tā, tad es tev šitā!… Pie izmeklēšanas tiesneša aizskrējusi, viņa spēra laukā: — Mans vīrs Mikus aprija lauvas tiesu. Dieva vārds! Viņš pats iezārkoja bagātākos. Mantas pārdeva Rīgā. Es tikai aiz trūkuma šo un to paķēru tepat mūsu žīdiņam. Dieva vārds! Es nemeloju viņa vaiga priekšā. Ja jau tik tālu tā blamāža nonākusi, tad taisnībai jābūt! Es esmu nelaimīga sieva, tādu iegātni ņemdama. Kur bija manas acis, kad es, ka apmāta zoss, to blēdi neredzēju? Tiesājat tagad mūs abus, bāžat kurmī, karat augšā! Dieva vārds! Taisnībai jābūt. ..

Valmierā notika sensacionāla prāva. Uz tiesas sola sēdēja trīs apsūdzētie. Zālīte bija stāvgrūdām |aužu pilna. Uz ielas drūzmējās ziņkārīgo bars. Policisti velti centās tos izklīdināt. Viņi ielaida tikai izaicinātos lieciniekus, starp kuriem soļoja arī pats cienīgtēvs. Visi gaidīja spriedumu. Tiesneša lēmums bija šāds: Namīpašniece Līža Kašķītis, pirmā laulībā Klabīte, dzimusi Vāvere par līķu apzagšanu sodīta ar vienu gadu un sešiem mēnešiem cietuma sodu. Pēc šā soda izciešanas viņa iedragātu gara spēju tuvākai pārbaudīšanai ievietojama attiecīgā iestādē uz nenoteiktu laiku.— Veikala īpašnieks, Mozus ticīgais Dāvids Joseļa dēls Goldbaums par zagtu mantu uzpirkšanu mantkārīgā nolūkā sodīts ar vienu gadu cietuma sodu, atņemot viņam tiesību turpmāk vadīt veikalu un nodarboties ar tirdzniecību.— Veikala īpašnieku Miku Kažus dēlu Kašķīti, ievērojot to, ka apvainojumu pret viņu cēlusi pirmkārt tikai viena garā vāja persona, kas redzams no tiesas iesniegtās ārsta apliecības, otrkārt, ka apvainotājai nav neviena liecinieka, kas viņas celtās aizdomas varētu apstiprināt un, treškārt, ievērojot Valmieras ev. lut. draudzes gana un viņa baznīcas dāmu komitejas labvēligās atsauksmes par Mikus Kažus dēla Kašķīša priekšzīmīgo dzīves veidu, nevainojamo pagātni, kristīgo tikumu augstu cieņu, dievbijību, patriotismu un nesavtīgu darbību — tiesa vienprātīgi nolemj atzīt nepatiesi apsūdzēto par attaisnotu, piešķirot viņam sāpju naudu simts rubļu apmērā, kas iekasējami no aizdomu cēlājas Līžas Jurkas meitas Kašķīts.

Zālītē sapulcētās komitejas dāmas atviegloti nopūtās. Ar prieka asarām acīs viņas steidzās paspiest roku un pasniegt puķes tik zemiski apvainotajam cietējam, kam Dievs nu bija piešķīris uzvaru un taisnību.

Ak, šis labais un gudrais cilvēks! Kāpēc gan viņu savos tīklos iemāna tik ļaunas sievietes? Kāpēc viņš nevarētu būt laimīgs ar kuru katru citu godīgu un dievbijīgu sievieti? Kāds briesmīgs liktenis — domāja damas. Baznīcas gods nu bija glābts.

Kašķītis pats slapināja acis ar iestērķelēto drāniņu, smaidīja un pateicās. Viņš izskatījās dziļi aizkustināts un atkārtoja tikai to vienu, ka par visu esot jāpateicas tikai taisnības Dievam un labiem cilvēkiem, kurus viņš nu vairs neaizmirsīšot līdz pašai kapa malai. Tai pašā laikā viņš sevī domāja tā: Lūk, Mika, ko var panākt ar gudrību un veiklibu tāds vīrs kā tu — ar īstu, nevis kāpostu galvu galā! Bode nu ir glābta. Namelis pats iekritīs rokās, jo viņai nav un nebūs to 100 rubļu. Pats galvenais tomēr — tā kaza nu ir no ceļa nost, grāvī iekšā, un augšā vairs necelsies. Bravo, Miku! No tevis dienās iznāks varens vīrs. Cienīgtēvs, pristavs, vai tautas vadītājs — tāds kā Imants, Viesturs, vai Kaupo, ko slavē lieli un mazi …

Tiesas dienas vakarā Šanas Miķelis un Zeltradža Breksis sastapās biedrības bufetē. Viņu sarunā izraisījās kada nopietna domstarpība. Jau pirms vecā Goldbauma nelaimes Šanas priekšnieks kādā vieglprātīgā brīdī bija miesniekam izpaudis, ka redzējis sapni, kas nozīmējot zārķu bodniekam kādas lielākās nepatikšanas. Vai bode nodegšot, vai Kašķī- šam kāda kaite piesitīšoties, to viņš skaidri nevarot pateikt. Kāds posts tomēr tam Dieva vīram uzbrukšot. Breksis toreiz bija iesmējies un pateicis, ka viņš

tādām blēņām, ko sauc par sapņiem, ne mūžam neticēšot. Tad Miķelis bija izaicinājis: — Saderēsim uz pudeli alus! Un tu, auna galvas īpašniek, to samaksāsi! Ja sapnis būs blēņojies, maksāšu es. Mani sapņi arvien piepildās.

Kad Līža sava Mika grēkus izvilka dienas gaismā, Breksis kļuva domīgs. Savā skārnī viņš stāstīja par Miķeļa gaišreģa spējām un gandrīz jau bija ar mieru to pudeli izsaukt. Bet tad viņš atcerējās krievu tautas parunu: Lēnāk brauksi — tālāk tiksi, un nolēma vēl nogaidīt. Tagad nu likumīgo tiesa bija Kašķīša nepatikšanas pārvērtusi par patikšanām un Breksis pieprasīja, ka pudele jāizsauc Miķeļam. Ilgi un nopietni viņi strīdējās. Miķelis piedraudēja ņemt zvērinātu advokātu, lai tas maksā ko maksādams, un laist lietu tiesā. Brekšam tāda izšķērdība nepatika — advokāts tad būtu jāņem arī viņam un kas lai sazina, ko tāds galu gala noplēš? Vai nebija dzirdēts, ka kašķīgi lauku veči advokātu ķešās savas mājas ietiesājuši un paši palikuši bez biksēm? Pamanījis partnera nedrošo vietu, Miķelis kļuva vēl bezkaunīgāks un pareģoja, ka Zeltradža desu bode tad izkūpēšot kā pūces sūdi vējā. Par kādiem grēkiem viņš man piesējies — domāja Breksis, bet piekāpties vēl negribēja. Tā bija goda lieta. Rīt visa pilsēta runātu, ka viņš sabijies un padevies.

Tik ilgu ķīviņu padzirdējuši, abiem apkārt salasījās miermīlīgie biedrības veči ar alus putām ūsās.

Nekādas nesaskaņas viņiem nepatika — tie visi bija labi paēduši, dzēra un gremoja vienā miera. No viņiem nāca glābiņš. Kads uzsauca: — Ko jūs tur velti mutes deldējat! Bleķojiet uz pusēm — un beigta balle!

Tas bija patiesi prātīgs padoms. Prātīgāku par to pats gudrais Zālamans nebija izdomājis. To nācās atzit arī abiem taisnības cīnītājiem.

Pudeli uz pusēm dzerot, Breksis, kā parasts, pastāstīja visjaunāko notikumu. Goda vīrs Kašķītis paklausījis cienīgtēva padomam un sava zārķu bodē jau rit izkāršot paziņojumu kundēm, ka dārgo aizgājēju iezārkošanu turpmāk vairs neizdarīšot. Tā to vēlējies arī viņš pats, lai savu neaptraipīto vārdu pasargātu no ļaunu ļaužu valodām.

— Gudri darīts!— Miķelis piekrita.— Es arī izkāršu paziņojumu, ka nevienam lauķim vairs neiešu līdz pie Goldbauma laulības gredzenus izraudzīties. Šļura vien iznāk. Kas lielāks sapals — izlaužas tīklam cauri. Vai tu, čabata, saproti ko no zvejošanas? Ak nē! Tad ir labi. Prozit!

Tie mūsu Kunga un Pestītāja vārdi, kurus baznīcās nesludina Nākošā svētdienā pēc skandalozās prāvas par miroņu aplaupīšanu pie Valmieras baznīcas notika kautkas negaidīts. Nevar teikt, ka tā bija kāda parādība no augšienes, vai vecā dievnama satricināšana no pazemes. Pārdabīgie spēki šoreiz izturējās tā, itkā viņu nemaz nebūtu. Kamēr ticīgie baznīcēni sūdzējās, lūdzās un zemojās tā Kunga priekšā, kādas pavisam dabīgas cilvēka rokas pie baznīcas izejas durvīm bija pieklīsterējušas aprakstītu papīra lapu gandrīz puspalaga lielumā. Treknie, ar pindzeli uzvilktie burti leca acīs visiem, kam pagadījās tur iet garām. Gājēji apstājās, lasīja, brīnījās un par kautko sačukstējās, bet nepiegāja tuvu, lai nekļūtu aizdomās par līdzdalībnieku tik bistamā nedarbā. Kā gan tie baznīcu kalpi lai varētu iepriekš paredzēt, ja praviešu grāmatās trūka brīdinājuma un pats cienīgtēvs, kas rakstus smalki pazina un mācīja, šoreiz neko nenojauta. Ērģeles dūca un pīkstēja. Rakstu mācītājs kopā ar savu avju pulciņu pateicās Visuvarenam par žēlastībām, palīdzībām un aizsardzībām, pamācīdams to Kungu — ko un kad svētīt.

Tai pašā laikā uz puspalaga, kas daudzkārt pārsniedza negausīgā mūka Lutera zīmīti pie Minsteres baznīcas durvīm — bija lasāms sekošais: Tie mūsu Kunga un Pestītāja Jaunās Derības svētie vārdi, kurus mūsu mācītāji nesludina savās baznīcās: Vai, jums! rakstu mācītājiem un varizējiem! Jūs liekuļi! Jūs esat līdzināmi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes jauki uzskatāmi, bet no iekšienes piepildīti ar miroņu kauliem un visādu negantību! No ārienes gan spīdat priekš ļaudīm kā taisni esoši, bet no iekšienes esat liekulības un netaisnības pilni. Jūs čūsku un odžu dzimums, kā jūs izbēgsit no elles sodības?

(Mat. evanģ. 28. nod.) Jūs esat tās zemes sāls. Ja nu sāls nelietīga, ar ko tad sālīs? Tā neder vairs nekam, tikai ārā metama un ļaužu saminama.

(Mat. 5. nod.)

Un nesaucaties par mācītājiem, jo viens ir jusu mācītājs — Kris​tus.

(Turpat.)

Bez maksas jūs to (mācību) esat dabūjuši, bez maksas to dodiet tālāk!

(Mat. 10. nod.)

Vai, jums! kas esat piebarojušies, jo jūs izsalksit!

(Luk. ev. 6. nod.)

Vieglāk kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam iekļūt debesu valstībā.

(Mat. 19. nod.)

Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka kā tiem rakstu mācītājiem un varizējiem, tad jūs debesu valstībā netiksit!

(Mat. 5. nod.)

Muitnieki un maukas nāks drīzāk debesu valstībā, nekā jūs (mācītāji).

(Mat. 21. nod.)

Kad tu Dievu lūdz, tad neesi kā tie liekuļi, kas mīl stāvēt baznīcās un ielu stūros, lai ļaudis tos redzētu. Ieej savā istabā, aizslēdz durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā. Viņš atmaksās gaismā.

(Mat. 5. nod.)

Es jums saku: mīlējāt savus ienaidniekus, svētījat tos, kas jūs nolād, darat labu tiem, kas jūs ienīst un lūdzat par tiem, kas jūs kaitina un vajā!

(Turpat.)

Dodi ikvienam, kas tevi lūdz, un neatprasi no tā, kas ņem to, kas tev pieder!

(Luk. 6. nod.)

Es jums saku: jums nebūs pretoties tam ļaunam! Kas tevi sit pa kreiso vaigu, tam pasniedz arī labo.

(Mat. 5. nod.) Šie (audis pie manis turas ar savu muti un goda mani ar savam lūpām, bet viņu sirdis ir tālu nost no manis …

(Mat. 14. nod.) Šie ir Dieva dēla vārdi.

Lasat un pārdomājāt!

No baznīcas vispirms jzkūkumoja pelēks večiņu pudurītis. Ar seģenēm plecos, melniem lakatiņiem ap galvu un čībiņām kājās večiņas bija lēnprātīgi sēdējušas pašā pēdējā solā, tuvāk durvīm. Savās mūža gaitās viņas bija novērojušas, ka tas Kungs mīl bagātos un soda nabagos. Tāpēc nebūtu prāta darbs tik prasti ģērbtam līst viņam acīs. Tuvāk durvīm turēties viņas pamudināja vēl kāds cits slepens niķis.

Mīlestības dāvanu kasētāji ar saviem virlopiem sāka no altāra puses un, kamēr cienīgākās avis gausi taustījās pēc makiem, vairāk apcirptās jērenes varēja paklusām izlavīties laukā.

Baznīcas laukumā pulciņos staigāja skolnieki, it kā ko gaidītu, vai novērotu. Tikušas pāri slieksnim, večiņas apstājās, lai vēl apmainītu kādu vārdiņu par savām kaitēm un jaunākiem notikumiem familijās.

— Ačeš māsiņ, kas tas par milzīgu plackatu te uz durīm izklāts! Būs laikam draudzītei atkal bazāris ar barankiem un desīnām? Pažūrēsim, kas tur stāv rakstīts …

Ta kā runātājai nebija brillītes līdz un ar lasīšanu arī lāgā neveicās, viņa pamudināja savu līdzās stāvētāju: — Kluču māt, tev mudīgāk sokas! Izlasi tu to baznīcas ziņojumu.

Ap viņām salasījās pāris desmit vēlāko iznācēju. Kluču māte, kas no dabās kādreiz bija droša un dūšīga sieva, nelikās divreiz lūgties. Vēl vecuma dienās viņai gribējās parādīt draudzenēm savu pārākumu. Nostājusies taisni pretim aprakstītajam paladziņam, viņa lasīja tik skaļi, kā kad būtu ķīviņā sakaitināta. Draudzenes un viss bariņš sastinga jau pēc virsraksta izlasīšanas.

Vai tas notika aiz brīnumiem, vai aiz pēkšņām bailēm no kāda nedarba, ko tikai Nelabais varēja pastrādat pie pašas baznīcas? Klucene to nepamanīja. Ja jau kas te bija izsludināts gaišā dienas laikā, tad tā tam bija jābūt. Viņa pūta tālāk, priecādamās pati par savu balsi, kas it kā arvien vairāk līdzinājās no kanceles dzirdētai balsij. Nu beidzot laikam tas gars bija nācis arī pār Kluceni. Viņa nedzirdēja, ka tuvāk pienākušie skolnieki āzējās, kā kovārņu bars ķērca ap baznīcas jumtu. Viņa nemanīja arī, kā Kašķītis ar pērminderi, satraukti un aizelsušies, piesteidzās lasītājai no pakaļpuses, saķēra aiz rokam un uzkliedza: — Klusu, ragana!

— Kas es jums te par raganu?— apgarotā Klucene pretojās.— Vai nedziržat, ka Dieva vārdus lasu?

Vai jūs pret Pestītāju? Laižat mani va|ā, mērkaķi tādi! …

— Nelaidīsim!— Kašķītis saskaitās.— Nāc līdz uz častu! Par Dieva zaimošanu uz vietas ķurmī iekšā!

— Palīgā, ļautiņi! Palīgā!— saķertā kliedza.— Šitie tēviņi grib mani, godīgu sievu, nomušīt!.. .

Skolnieki svilpa un kliedza:— Moroģors! Vella kašķis! Pestītājam taisnība! … Izbiedētie baznīcēni atvilkās sānis. Večiņas sačukstējās un pazuda. Neviens palīgā nesteidzās. Kluču māti aizstiepa uz policiju.

Vispārējā satraukumā baznīcas durvis bija pamestas neaizvērtas un plakāts nenoplēsts. Vēsts par Klucenes iespundēšanu ātri aplidoja visu pilsētu. Valmierieši nu teciņus vien steidzās paši pārliecināties, kā un kāpēc tas tā noticis. Baznīcas laukums pildījās ļaudīm. Viņi lasīja un brīnījās. Vai tik tie varēja būt paša Pestītāja teikti vārdi? Vai tik kads apustulis nav izgudrojis un no sevis piediedzis klāt tiem rakstiem?

Ja Pestītājs tik riktīgi būtu teicis, kur tad špruktu mūsu treknie mācītāji, kad viņš šodien atnāktu savu tiesu turēt? To vajadzētu viņiem pašiem pavaicāt, bet kas tad grib tīši plēsties? Kungs dabūs allaž virsroku —

tā jau pasaule ierīkota. Bet varbūt tā nemaz rakstos nestāv? sievas šaubījās. Pusbībelītes gan viņām visām glabājās kautkur mājā jau kopš tā svinīgā brīža, kad iesvētībās pie altāra tās bija turējušas rokās. Bet nevienai nebija atlicis laika tās izlasīt kaut vai līdz apustuļu darbiem. Kad saradās bērni, tie melno grāmatiņu spēlēdamies aplej ar pienu un taukiem, saplūkāja un mazajās lapiņās lielākie puikas, pa krievu modei, slepeni tina tēvu audzēto machorku. Prātīgākie onkuļi teica, ka stiprs gan tas pulveris esot, bet tā viņš laikam gan būšot. Vai tad ne par šo, ne par to mācītāji viņu toreiz pakāruši krustā? Ja vien būtu varēšana, vai šodien viņi nedarītu tapat ar visiem, kas patiesību runā? Valmieriešiem bija par ko pārdomāt un par ko runāt.

Kluču mātei laimējas. Neklausoties uz lūgšanam un zvērestiem par savu nevainību, vienu nakti viņu .gan paturēja častā. Nākošā diena pristavs lika to lasīto pārcelt krievu mēlē, izlasīja un teica vecākam gorodovojam: — Tā kā tā lieta nav notikusi pie pareizticīgo baznīcas un nekūda pret valdīšanu, laid to veceni mājās. Sektantu ķildas un plēšanās, kamēr nav izlietas asinis un apdraudēti īpašumi — policiju neinteresē.

Kluču mate nu vienā rāviena kļuva tik lepna un droša, kā saniknota tītariene. Areče, kā taisnība uzvarēja!— viņa uzsauca katrai paziņai, ar ko uz ielas sastapās.— Tas zārķu kašķis dabūja garu degunu!

Pats pristaps man teica: Klucen, sadodi tam blēdim pa šņukuri! To viņš pelnījis par godīgas sifcvas izblamierēšanu .. .

Kašķītis piesardzības pēc uz ielas nerādījās un pieslēdza sava veikala durvis, tikko izdzirda Kluceni kautkur tuvumā kladzinam. Tik ātri padoties viņš arī negribēja. Tāpēc pa krēslu aizgāja līdz macitājmuižai, pietika cienīgtēvam, nobučoja viņa pastiepto roku un tad teica: — Cienīgs mācītāja kungs! Tā to nesmuko lietu mēs nedrīkstam atstāt. Vecene plātās ka nelabā, un ļaudis smejas it kā par kādu joku. Ja nevienu nesodīs, ļaunums augs augumā. Par katru cenu mums jaatrod vainīgais. Tas jāsoda par Dieva vārdu zaimošanu un jāizmet no baznīcas klēpja. Es zinu vainīgo!

— Kas tas varētu būt?— cienīgtēvs ieinteresējās.

— Šanas Miķelis! Kopa ar bezdievīgiem skolas puikām. Neviens cits!

— Kā tu to zini?

Viņš ir izokšķerējis Jauno Testamenti. Cits neviens to nav izdarījis. Par tādu grēka darbu jāsaņem pelnīts sods.

— Vai tu vari liecināt, mans dēls?

— Varu! Kaut vai zem zvēresta.

— Par to Testamentes lasīšanu, vai par tām rakstu zīmēm uz mūsu baznīcas durvīm?

— Par abām uzreizi!

— Vai pats redzēji?

— Nē, cienīgs mācītāja kungs, nē! Bet man viss ir skaidrs, kā … (Viņš gribēja teikt — ka ainen baznīcā, bet aprāvās.)

— Diemžēl, baznīcai nav tādas varas sodīt. Bet tiesai ar to nepietiks.

— Ja cienīgtēvs neliegtu dažus rublīšus, es varētu sameklēt vēl citus lieciniekus. Cik tādu vajadzētu?

Neubrands brīdi padomāja. Baznicas durvīm uzlīmētie evaņģēlija izraksti nebija viltoti. Ja nu tas rakaris ņem advokātu un samaitātie skolnieki dod pretējas liecības… Putekļi vien sanāks, un ķeceri sacels vēl skaļāku brēku.

— Lai paliek, mans dēls,— viņš pamācīja.— Tie liecinieki nebūs droši. Vēlāk var piedzerties un izmuldēt to, kas nav sakāms. Nākošā svētdiena es sprediķošu ar mūsu Kunga un Pestītāja vārdiem: Milējiet savus ienaidniekus.. . Lai visa draudze dzird un saprot, ka mēs ta patiesi daram.

Tadu mīlestību Kašķītis nepazina. Viņš cīnījās par savu labklājību un baznīcas svētību, kas grūtos brīžos tik lieliski noderēja. No kā gan cienīgtēvs tik piepeši bija sabijies? Varbūt, ka atkal saņēmis kādas draudu vēstules? Lai pieprasa policijas apsardzību! Lai meklē vainīgos ar dresētiem suņiem! Tie slēpjas

tepat Pargaujas salašņās un paklīdušo skolas puiku perekļos. Pasauli viņi grib iegrūst postā — bez kungiem, bez mācītājiem un valdīšanas. Tad ņems katrs ko gribēs. Un nestrādās neviens. Tāda būs tā brīvība!

Pats sevi tā sabaidījis, Kašķītis tūdaļ steidzās pats sevi atkal iedrošināt. Tikai viņš viens nebaidās ne no kādiem elles spēkiem! Viņa gods ir neaptraipīts. Viņa vārdam reiz jāstāv zelta burtiem iegravētam tapelē pie baznīcas sienas, tuvu altarim. Vislabāk tur, kur izkar dziesmu numurus. Lai paaudzes lasa, ka viņš viens pats, ka senču ozols klajā laukā, izcīnījis to lielo cīnīšanu, saminis tam pekles pūķim galvu — un taisnība uzvarējusi.

Izveicīga intriga, ko sauca par stratēģiju, bija Kašķīšam piešķirta Dieva dāvana. Pa ceļam uz pilsētu tālākās rīcības plāns viņa galvā itin kā pats atrisinājās. Vispirms tiešs uzbrukums Šanas Miķelim, tad sitiens ar pārsteiguma momentu — un viņš būs garšļaukus. Atzīsies un padosies. Tad tiesai nagos…

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta! Šanas virsaitis tai vakarā sēdēja Valmieras Māmuļas (saviesīgās biedrības) bufetē. Tur viņš izpildīja sava principāla uzdevumu. Ēda cūkas cepeti ar skābiem kāpostiem un ari divi veikala kundes, kas tovakar bija pacienājami, tādu gardumu atzina par vissmeķīgāko. Cepeši bija itin trekni. Tos apsmērēja ar sinepēm un māgā aplaistīja no Sarkangalvītēm. Dzejiski noskaņoti dzērāji tā sauca aizlakotās šnaba pudelītes. Lauksaimniecības mašīnu pirkums grozījās ap vairākiem simtiem rubļu. Lauku papi ilgi diņģējās un beidzot vienojās par labām vakariņām procentu vietā. Tās, protams, gāja uz veikala rēķina, tāpēc nevarēja skopoties. Bodes jaunkungs Miķelis slavēja pārdoto divlemešu arklu un vētījamo mašīnu, kā technikas augstākos sasniegumus. Tiem līdzīgus pašā Rīgā nevarot sameklēt. Arkls ejot tikpat kā bez vilkšanas, vajagot tikai vagu parādīt. Un kad vētītājs stingrāk iegriežoties, tad uz sietiem varot mest lopu vai cilvēku — aizpūtišot kā pelavu maisu. Priecīgi par tik izdevīgu pirkumu, papi mielojās un, nelikdamies lūgt, arvien biežāk iemeta pa špukteram. Jā, re nu bračkiņ, ko nozīmē mašīna! Tam Ulim būs taisnība! Drīz sivēnus ar taisīs ar mašīnām, tāpat kā cāļus. Bet kur tad tos dārgos sugas kuiļus liks!? …

Abi iesmējās un norunāja savā biedrībā gan nekad tādas mašīnas nepirkt.

Izrādījās, ka abi papi bija pamatīgi ēdāji. Viņu māgām tauku klucītis likās kā vilkam zemeņu oga.

Bodes jaunkungs pasūtīja vēl katram pa dubultporcijai jaktvurstes ar stipriem mārrutkiem. Ieteica ari piparus ar sāli uzbērt, lai būtu kreptlgākas. Tas bija gudri darīts. Nu ar merzavči- kiem vairs neko nevarēja apdzēst. Nācās izsaukt duci bairlša, bet ar to nepietika. Šis iestiprinājums ar Kokmuižas alu tomēr maksāja lētāk un, sajaucies ar šņabi, ātrāk iekāpa bēniņos. Miķeļam gribējās drīzāk tikt vaļā no papiem — tai vakarā bija vēl sarunāta sastapšanās ar Dr. Hornu. Tāpēc viņš viesus mudināja: — Lai iedzeram, lai iedzeram! Diezin cik ilgi dzīvojam! Kā dziesminieks saka: Lai puto alutiņš!

Lūpām gards un māgai mīksts ir viņš! Par daudz nekad nebūs — lieko izpumpēsim … Un neaizmirstiet, kungi, ko māca zinātnes visjaunākie pētījumi. Katrā dzīvā cilvēkā jābūt 80 procentes sulas. Kas mazāk par to, tas no ļauna! Rodas visādi sažuvumi, sāpes un kreņķi — jāiet pie dakteriem. Jūsu āderes izskatās izkaltušas. Nu ir īstais laiks tās piepildīt. Prozit! Tur nav ko grozīt!…

Viss gāja jauki. Alutiņš putoja un āderes likās jau piepildītas. Oberis Pēteri aizstūrēja — kā viņš pats teica — uz stadalu zirgu apskatīt.

Dāvam ari iegribējās aizģeņģerot uz to pašu pusi. Bet justament tanī pašā brīdī pa durvīm bufetes istabā iespērās viņa laime un nelaime — viņa laulātā draudzene, dūšīgā Ede. Atliku likām izsērsusies pie radiņiem, Paužu saimniece apķērās, ka nupat pēdējais laiks braukt mājās, lai tumsā neuzbruktu šādi tādi krūmu laupītāji. Viņa steidzās uz iebraucamo vietu, bet ne savējo, ne nāburgu tur neatrada. Sētas puisis pačukstēja, ka manījis abus aizčāpojam tepat pāri ielai uz biedrības bufeti. Ede uzmeta lielo lakatu plecos, lai kuplāka izskatītos, paķēra pātagu rokā un drošu soli devās meklēt savējo.

— Vadzī, Dauka, mums jābrauc mājās! — viņa uzsauca, vīru ieraudzījusi.— Ak tu žē! Tu jau grīļojies kā aizkauts lops! Vai gribi krogu tukšu izlakt?

— Kuš, kuš, Ediņ!— Dāvis mierināja.— Te jau mums tāds ka goda mielasts. Bodes jaunkungs visu

samaksā …

— Nu, tad jau būsit stāvus piekrāpti! Vai nu šis no sava maka maksā.

— No firmas maka, cienmāt! Viss no firmas!— Miķelis skaidroja.

— Ilgi diņģējoties sažuva rīkles, pagura spēki. Jāiestiprinās. Lūdzu, ieņemat placi!

Paamizierēsimies, kamēr saimnieks aizies zirgu apskatīt.

— Kas šim tur par zirgu?— Ede pretojās.— Zirgs stāv iebraucamā vietā, bet viņš stūrē tur uz pakaļdurvīm . . . Vadzi, jaunkungs, es manu, ka te nav tīra lieta! Dauka, nāc tūlīt man līdz!

— Nevaru, Ediņ! Dieva vārds — nevaru! Zinātne saka, ka jābūt 80 procentes ūdens tev un man. Bet man ir uzkrājies vairāk. Padomā pati: divi duči…

— Nemuldies! Vai es tev kāda ūdens vāte? Marš, uz ratiem!— Viņa saķēra Dāvi pie rokas un gaisā izsita slaidu pliukšķi ar pātagu.— Jaunkungs, grāb aiz otras rokas! Palīdzi izvest laukā! Ja nē, uz vietas kaušos! Un netaupīšu — acs, vai galva!

Bodes jaunkungs paklausīja. Pret nikniem sieviešiem — tikai ar labu. Dauka padevās. Nepatīkamo sarunu laikā bija ienācis Kašķītis. Sevi viņš jau nopriecājās, ka uzbrukuma bridis pagadījies tik izdevīgs.

Miķelis bija jau iereibis un sabaidīts. Vai pats Visuvarenais te nāca Kašķīšam palīgā? Pie durvīm viņš uzsita Šanam uz pleca un teica: — Steidzies atpakaļ! Svarīga lieta! Mums tūdaļ jārunā …

Kad oberis bija Pēteri aizvedis un iecēlis ratos, abi pavadītāji atgriezās bufetē. Kašķītis jau sānistabā sēdēja pie galdiņa un dzēra zelceri.— Nā, sēdies!— viņš aicināja Miķeli, kam dūšas uzpravīšanai oberis atnesa nikolašku. Tā saucās glāze konjaka, uz tās ar smalko cukuru apbērta citrona šķēle.

— Aizver durvis! Un neuztraucies!—zārķu bodnieks komandēja.

— Lieta ļoti nopietna. Un slepena.— Saku to tev kā draugam. Aiz kristīgas mīlestības. Tu nedrīksti mani nodot. Vai vari zvērēt?

— Varu! Es zvēru pie nikolaškas un apēstas jaktdesas…

— Nē! Tu esi pillā. Zvēri pie mūsu Kunga un Pestītāja!

— To nevar. Pestītāja kungs ir pavēlējis, sacīdams: Tev nebūs zvērēt! Tavs jā lai ir jā un tavs nē lai ir nē. Kas pāri par to, tas no ļauna … Palasi pusbībelīti!

— Jā, to jau es zinu. Nu tad šoreiz iztiksim bešā,— Kašķītis samierinājās, lai strīdus sarunu neievilktu garumā.— īsi sakot, tu esi smagi iekritis! Skolas puikas policijā atzinušies un nožēlojuši savu grēka darbu. Viņi pateikuši, ka visa īstais rīkotājs bijis tu. Maksājis pat pervi un papīri. Pavēlējis, kas jāraksta un kad jāklīsterē pie baznīcas durīm. Par Dieva zaimošanu tev nu draud ilgs katorgas sods. Bedz jau šo nakti! Vai paslēpies pie manis, kamēr tiksi prom. Es tevi nenodošu! Šanas virsaitis, kā jau tik augstā amatā klājas, šo šausmu vēsti noklausījās pavisam mierīgi. Re ka izliekās, blēdis — Kašķītis nodomāja. Gribēs vēl liegties. Velti! Dvēseles nemiers jau izlaužas viņa pirkstos. Tie nervozi knibinās ap kādu breloku pie pulksteņa ķēdes. Kur viņš tādu rāvis? …

— Paldies par padomu, draugs!— Miķelis ierunājās, ar vienu malku iztukšodams nikolašku.— Bet kāpēc man bēgt un apgrūtināt mūsu policiju, kas ir valsts iestāde? Esmu jau diezgan izceļojies. Pagājušo sestdienu aizšāvos līdz pašai Rīgai. Kā saka, biedrības darīšanās. Šis un tas jāiesvēta. Šim un tam zobi jāapraiba. Prese gaida jaunas ziņas par Šanas darbiem. Un tā uz vagzāli nākot, pie Berģa bazāra mani noķer kāds žīdiņš. Jauks žīdiņš! Ņem laipni zem rokas, uzslavē Amālijas lielo ordeni un ieved savā bodītē. Tev Sanes nacalnik,— viņš saka — ari pie pulkstene kēdem pasē kāde gode zīme. Te man ir tāde!

Echt Zilber, aber spīd kā echt Gold! Pavisam jaunes brelokes no mūse pase fabrikem! Agore fain!— Nopirku. Tāpat tautiets Berģis jāatbalsta. Bet nu redzu, ka esmu piešmaukts. Brelokā jau iekasīts bijušā īpašnieka vārds . ..

— Tas nevar būt!— Kašķītis ilgāk nenocietās.— Dod man apskatīt!

— Nē! Man jādabū taisnība. Nodošu policijai, kad mani apcietinās.

— Kas tas par vārdu?— vaicātāja balss iedrebējās.

— Vai nav vienalga, kas par vārdu?— Miķelis atteica.— Skaidri neatminos. Un to bļemmu grūti atvērt. Man liekās — Purpēteris. Vai tāds arī te kādreiz nedzīvoja? …

Kašķītis nobāla. Viss saskanēja! To vīru viņš iezārķoja. Un mantiņas pārdeva Berģa bazārā.

Nolādēts žīds! . .. Uzticies nu pagānam! Kāds šausmīgs blēdis! Svēti nosolījās visu pārkait.. . Šādas baiļu un sašutuma pilnas domas vienā mirklī izšāvās pa Kašķīša smadzenēm. Tad viņš teica: — Ja tev breloks nepatīk, pārdod man. Man tāds patīk. Cik gribi?

— Gribu taisnību! Vispapriekš jāsastāda protokolis par krāpšanu. Tad runāsim tālāk.

— Par vēlu! Tad nu būsi jau ķurmī iekšā. Un breloks būs tev atņemts. Pārdod tūdaļ!

— Nevaru! Papriekš uz policiju. Taisnībai jābūt!

— Cilvēk! Traks tu esi, vai vājprātīgs? Tīšu prātu skriesi cilpa iekša! Kas ir taisnība? Ņem naudu, kad labs cilvēks tev dod!

— Cik dosi?

— Tikpat, cik samaksāji.

— Desmit rubļus.

— Dullais! Tas nav piecus vērts. Bet šoreiz lai iet — Kašķītis priecīgi iesaucās un jau taustījās pēc maka.

— Tagad es gribu divdesmit. Drusku jānopelna . ..

— Augļotājs! Kaunies! Par to jāatbild tiesā.

— Par taisnību vēl divdesmit, kaut gan ta ir vērtīgāka. Kopā četrdesmit. Un visdārgāko zarķi, kur dzērumā atpūsties.. . Ober, vēl divus nikolaškus!

— Draugs,— skumjā un aizvainota balsī atbildēja Kašķītis.— Es tevi, ka slapju suni, gribēju izvilkt no mārka, bet tu man šitā … Es tomēr tev piedodu. Nāc man līdz un labi izgulies. Rīt runāsim skaidrā prātā.

— Dzer, draugs,— Miķelis pamāja.— Varbūt tā labāk sapratisimies.

Kašķītis atteicās. Citkārt viņš labprāt iedzēra, ja kāds izmaksāja.

Tagad pamatotam satraukumam pievienojās bailes par lo, kas var notiki, ja viņš apreibs. Šana turpināja:— Es tevi, kā žēlsirdīgais zamarietis to piekauto vīru, gribēju atspirdzināt, bet tu man šitā! … Nu tad lai iet abi ķobīši uz tavu labklājību, mans kristītais brāli! Prozīt!

Viņš izmeta abas glāzītes un teica Kašķīšam:— Ar labu nakti! Sapņo saldi! Tikai nedomā šonakt nākt pie manis viesos. Dūris būs smagi aizbultētas . . . Ober, pasauc man fūrmani!

Kašķītis biedrības bufeti atstāja pagalam satriekts. Viņš domāja pravieša domu: Mans Kungs, kam tu mani esi pametis manu ienaidnieku nagos un licis to bezdievīgo apsmieklā! Kādu kaiti es tev esmu nodarījis? …

Skumja rudens nakts ietina Valmieru. Jau veselu nedēļu neviens nemira.

Vella vajašana un sargašana Valmierā bija ieklīdusi bīstama sekte — Velna vajātāji. Viņi uzvilka tik spožus mundierus, ka visi izskatījās pēc oficieriem. Pažarnieki kļuva greizsirdīgi par tādu greznību, bet neko nepanāca. Viņi cīnījās tikai ar uguni, bet tie ar pašu Velnu, kas zemāku činu laikam nemaz neievēroja. Velna dzinēji staigāja bariņos, spēlēja ermoņiku, strinkšķināja ģitari un dziedāja svētās dziesmas jautros meldiņos. Ļaudis pasmējās, zobgaļi paņirgājās, bet puikām tādi koncerti patika — viņi sita plaukstas, svilpa un dziedāja līdz. Viss jau būtu jauki un cerams, ka Veins pats aiz iedzimtas ziņkārības savus dzinējus atrastu, ja tie mierīgi stāvētu pie pažarnieku torņa un tur iepriecinātu šādu un tādu rūpju sagraustos valmieriešus.

Diemžēl, Velna vajātāji savā iedomībā ar to neapmierinājās. Viņi vazājās no traktiera uz traktieri, traucēja tur prātīgas pārrunas un dzērāju labsajūtu. Tikai pie kroņa monopola bodēm viņi neuzdrošinājās apstāties — tur pati valdība tirgojās ar vodku. Toties biežāk viņi traucēja pilsētas pirts un Ripas normālu darbību, spraucās starp tirdzinieku vezumiem un ielenca iebraucamās vietas. Tur lauciniekiem pārdeva mazus krustiņus, lai Velns, ratu pakaļā paslēpies, neaizbēgtu viņiem līdz. Veikalos pa 20 kapeikām gabalā piedāvāja lapiņas, kurām piemita tā labā īpašība, ka Velns tad tur negāja iekšā, nezaga un nebojāja preces. Vārdu sakot, cilvēku labā šī spoža armija veica vietām svētīgu, vietām pretīgu darbu, bet ko par tādu vajāšanu varēja teikt Velns pats? Viņa intereses un dzīves telpa likās nopietni apdraudēta. No pilsētas viņš nevarēja izmukt un nokļūt līdz siltai rijas krāsns speltei, vai patīkami melniem ārdiem ar smaržīgu seru. Pie veikalu sienām karājās tās ģiftīgās lapiņas, pa Ripas un krogu logiem lauzās iekšā svētas dziesmas. Kur palikt, ko iesākt? Pat kroņa monopola bodēs bija izkārtas ziedojumu bundžas ar krustiem. Apsēst dzīvus cilvēkus un ieperināties viņos, kā tas notika Pestītāja laikos, to Velns vairs nespēja, jo viņa vietu jau bija ieņēmusi krītamā kaite. Bezpajumtniekus policija ķēra ciet un stiepa uz častu. Nabaga Velns!

To pārdomājot, Šanas virsaiša sirds iežēlojās. Kautkas bija jādara šā mocek|a labā. Bet virsaitis negribēja uzsākt neko tādu, kas būtu pret svētajiem rakstiem. Cilvēka dēls viņam joprojām patika tāpēc, ka tas bija tik droši aizstāvējis mazos brā|us, brīdinājis bagatos, atmaskojis lieku|us un ar valga galu piekāvis veika[otājus svētā vietā. Lai tiktu pie skaidrības Velna lietā, virsaitis izlēma sasaukt prātīgus cilvēkus apspriesties. Modinātājs Podiņš bija uzticams Dieva vīrs, bet Omuliņš, tā vien likās, turējās vairak Velna pusē. Abi viņi pazina rakstus un vienojās, ka runās par tiem katrs pēc sava prāta un saprašanas. Reliģiskā domu apmaiņa notika Podiņa pagaidu templī. Tā viņš pats bija vēlējies, neatzīdams ākstīgo Velna vajāšanas armiju un cerēdams, ka iesvētītās telpās Omuliņu un citus šaubīgos drīzāk piedabūs savā pusē. Vispirms abi saskaņoja jēdzienus, vienodamies, ka Velns, Sātans, Ļaunais gars, Nelabais un Kārdinātājs ir viens un tas pats rakaris, kaut gan Pestītājs Tēva reizē bija teicis, ka arī Dievs var ievest kārdināšanā.

Mājas tēvam, kā jau parasts, pirmām pienācās vārds. Uz rakstiem atsaukdamies. Podiņš aprādīja, ka cilvēka sirdsprāts ir |auns jau no mazam dienām — tātad tajā ir Velns. Vai sirdsprāts ir tas pats, kas sirdsapziņa, to viņš neuzdrošinājās apgalvot. Laikam jau tas bija kautkas cits, tāda kā vēl neienākusies, brūķam nederīga sirdsapziņa. Cilvēkam bija nolikts visu savu mūžu cīnīties ar Velnu, kaut arī Dieva vienpiedzimušais dēls grēciniekus bija atpestījis no Ļauna varas. Tāpēc Velns nav nekur prom dzenams, jo viņš ir tikai itin kā rīks Dieva visgudrajās rokās cilvēku ticības un tikumu pārbaudīšanai. Pestītājs arī neturējās pretī Sātanam, kad tas viņu nesa uz augstu kalnu, no kura varēja skaidri pārredzēt visas pasaules valstības, vai sēdināja uz dievnama kupola, no kā viegli varēja nokrist zemē un nosisties. Pestītājs gan turējās pretī kārdināšanai, bet Kārdinātājam viņš nepretojās. Tā jādara ari mums visiem.

Tas likās tīri prātīgs rakstu izskaidrojums. No ta varēja secināt, ka Velns būtu jaaizstāv, ja kāds, rakstu neizpratējs vai sagrozītājs viņam gribētu uzbrukt, dzīt prom un kā Dieva kalpu apvainot. Tāpat domaja arī Omuliņš. Viņš pieminēja rakstos minēto gadījumu ar Nešķīstā apsēsto viru un cūkām. Kad tas

vīrs pieskrēja Pestītājam, pielūdza viņu un aiz parpratuma kliedza: Nemoci mani! Dieva dēls iežēlojās par viņu, prasīja tam Nešķīstajam garam, kā viņu sauc, un saņēma atbildi: Mans vārds ir leģions! Tātad vesels leģions velnu tur bija salīduši vienā vienīgā vīrā. Pestītājs tiem pavēlēja iet laukā no nelaimīgā, bet viņi lūdzās, lai atļaujot palikt vismaz tanī apgabalā. Tad Pestītājs iežēlojās arī par visiem tiem velniem un ļāva viņiem ieskriet 2000 cūkās, kas turpat tuvuma rušinājās, neko ļaunu nenojausdamas un nevienam nekā nenodarījušas. Tā nu iznāk, ka Dieva dēla žēlastība pret Velniem — cil- "vēka mocītājiem — bija lielāka, nekā pret cūkām — cilvēka uzturētājam. Velnus glabdams no nepatikšanām, viņš pat nebaidījās no noziedzīgas rīcības, jo zināja, ka par tik daudz cūkām nespēs samaksāt viņu īpašniekam nodarīto zaudējumu …

Podiņš kļuva nemierīgs un grasījās runātāju pārtraukt, bet tas turpināja: — Patiesības labā man jāsaka vēl vairak. Pēc savas nāves pie krusta staba, Dieva vienpiedzimušais dēls nebrauca vis tūlīt augšā uz debesīm, kur viņu gaidīja Tēvs, pravieši un eņģeļi ar lielu godu, bet vispirms nokāpa ellē pie paša Velna. Vai tas bija pagodinājums, vai revīzija? Par ko viņi tur runāja un sprieda? Par to rakstos nav minēts, bet elle, kā baznīcās apgalvo, ir palikusi nenolikvidēta līdz pat šai dienai. Tātad — tai ir draudzigas, vismaz korektas attiecības ar debesīm — varbūt arī kāds sadarbības, vai aizsardzības līgums — un elles iemītnieki Dieva vārdā nav traucējami…

Tādi slēdzieni Podiņam likās par daudz pārdroši un grēcīgi. Lai sanāksmju telpa nebūtu japarsvēta, viņš apturēja jauna, vēl garīgi nenobrieduša cilvēka runas dāvanas, aicinādams viņu nākama modināšanas sapulcē papildināt savas svēto rakstu zināšanas. No grēciniekiem viņš nebaidījās, nelamāja tos par elles prauliem, nedraudēja ar mūžīgo uguni, kā to darīja cienīgtēvi, bet gribēja visus atgriezt no maldu ceļiem, padarīt ticīgus, un, kā atrastas avis, pulcināt tā Kunga kūtī. Viņi šķīrās rāmi un draudzīgi.

Tādas gudras runas noklausījies, Šanas virsaitis saprata, kādā virzienā viņam turpmāk rīkoties. Ka paradis, viņš visus priekšdarbus veica klusu un piesardzīgi, lai pārlieku ziņkārīgā tauta neatklātu slepenās kārtis. Pagāja pāris gludu un vienmuļu nedēļu, iekams dienas gaismā uzplauka Šanas atzīšanas koka jaunākie ziediņi.

Pētera Ļurļaka traktieris sestdienā, pēc nedēļas darba beigām un cālungu saņemšanas, bija pilns naudīgiem viesiem. Viņu valodas kļuva arvien drošākas, glāžu šķindas un smiekli arvien skaļāki, kad pie traktiera durvīm pēkšņi atskanēja Velna dzinēju draudīgā dziesma: Tā elles rīkle atvērās, Tās uguns žaunas vārsta. Pats elles Lielkungs atmostas. Tos Dieva bērnus tvarsta. Tie lūdz un tic un nebēdā, Sauc: Ozianna augstībā! Un negāžās tai peklē.

Tie maukuri un žūpas brēc, Kad piekopj savus māžus.

Tad Velns tos grābj, tiem virsū lec Un jāj kā kaimiņāžus.

Ak vai, ak vai! tie vaimanā, Tais sūdos krīt un nevaicā, Kas šos tur iekšā gāzis.

Tad nāk tā Kunga karotājs Ar ugunīgu šķēpu Un nodreb elles barotājs, Ar visu savu ķēpu; Urrā! Urrā! tie pulki sauc, Tās dziesmas skan, tie Velni kauc Un krīt kā zāle laukā.

Gals klāt tam elles Lielkungam, Kas Dieva bērnus skaudis!

Tam lielam blēdim, krāpniekam —

Lai gavilē nu ļaudis: Alēlujā! Alēlujā!

Dzīts Sātans elles dibena — Tā uzvara ir mūsu! . ..

Tikko dziesma bija izskanējusi un ermoņikas apklusušas, traktiera durvīs parādījās kāds ērmots radījums. Cilindri gaisā pavīcinajis, viņš tādā kā āža balsī iesaucās: — Sveiki, brašie oficieru kungs! Es esmu tas elles Lielkungs! Apsveicu jūs visus manu Velnu vārdā un pateicos par jūsu pūlēm! Bez jūsu jaukajām dziesmām ļaudis mūs būtu jau aizmirsuši, bet tagad mēs tur iekšā sadzeram. Prozīt! uz jūsu veselību. Kur ir jūsu armijas upuru trauks? Ķēms tiešām izskatījās pēc paša Velna. Melns no galvas līdz kāju pēdām, divi radziņi pierē, aste kā teļam, sarkana ķīļbārdiņa un tadi paši nagi — gari kā zivju duramā žebekļa zobi. Spalvainā saujā viņš žvadzināja balfū naudu, bet pieņemt to no paša Nelabā likās par daudz bīstami. Tikpat necienīgi būtu ar tādu bezdievi, vai elles izverdumu ielaisties bīstamās sarunās. Velna vajātāju majors Engelmans pārkrustījās un trīsreiz nospļāvās. To pašu izdarīja viņa armija. Tad visi pagrieza nešķīstajam traktierim mugurpuses, lai soļotu tālāk uz kādu mazāk apsēstu vietu. Velns neganti sprausloja un āža balsī smējās kā kutināts. Dzērāji bija sanākuši pie logiem un kliedza: Bravo! Bravo, Velnabrāl!

Ieber piparus un sāl Svētiem blēžiem īstā vietā! …

To Velnabrālis nedarīja, bet caur kājstarpi uz ielas izlaida mazus velnēnus. Šie knauķi izskatījās tikpat melni kā lielais Velns, sekoja vajātāju armijai, kliedza: Uš! Uš! vicinādami garas rīkstes, kā cūkas dzenot. Kad tos ķēra, viņi muka uz visām pusēm, bet saķertie durstīja ar adatām savus pretiniekus, kamēr tika atkal vaļā. Tā šie nabagie Pārgaujas puikas godīgi nopelnīja četrkantainās konfektes, kas katra savā papīrā ievīstīta saucās Carskaja.

Pirmā neveiksme vēl nopietnāk neiedragāja Engelmaņa armijas kaujas spējas un augsto morāli.

Negribēdams rādīt, ka jūtas izmuļķots, viņš savus karavīrus veda uz vēl bīstamāku cīņu rajonu — uz Ripu.

Bīstama tā bija tikai ar savu neatvairāmā grēka slazdu — ar miesas kārībām. Kauli un āda nelikās apdraudēta. Madama baidījās no atklātiem skandāliem, tāpēc vairāk piedzērušos viesus, kas ātri saskaitās uz traucētājiem, viņa lika šādos gadījumos ievilināt atejās, vai tumšajos pieņemšanas kabinetos, kur Buļba tos ieslēdza, lai kādu brīdi atpūstos. Šoreiz armijas apmeklējums norisinājās pavisam neparasti.

Kad mūzikas pavadībā bija izskanējusi jautra dziesmiņa: Bābele, tu lielā mauka! .. . kas uz Ripu pēc sava satura nezīmējās, grēcīgās durvis zem sarkanās laternas atvērās. Tā nekad nebija noticis. Tur parādījās kāda ķēmiga vecene, garā, melnā šleijerā ietinusies, itkā no bērēm nākusi. Protams, bez ķīļbārdiņas un radziņiem pierē. Vienā rokā viņa turēja mēžamo slotu ar garu, sarkanu kātu, otrā — tādu ka lielu, caurspidīgu biķeri ar tumšsarkanu sulu. Tas varēja būt vins, vai vērša asinis, atkarībā no tā, cik ļaundabīga izradītos tāda ragana. Apmulsu​šiem karavīriem viņa teica: — Sveiki, brašie oficieru kungi! Es esmu tā Bābeles prieka meita. Lūdzu kungus uz dzīrēm un baudām! Tāds pagodinājums šim viesmīlīgajam namam ir pelnījis bagātīgu atalgojumu. Katram, kas no šī biķera dzers, mūsu meiteņu pakalpojumi šonakt par brīvu! Lūdzu iekšā!…

Solījums skanēja tik vilinoši, ka Šteinboks — pats jaunākais armijā — jau neapdomīgi paspēra soli uz priekšu, bet Engelmanis viņu vēl laikā aizturēja.

— Tā ir Velna visnekaunīgākā vecmāte!— viņš iesaucās.— Stāvi uz vietas, kā Lats stāvēja sālstabā!

Velna vecmāte tā nebija, vismaz izlikās, ka tāda nav. Itkā Engel- maņa maldīgo domu atspēkodama, Bābeles prieka meita ļāva melnajam šleijeram noslīdēt no savas galvas un pleciem līdz pat jostas apsējumam. Karavīri apklusa. Tik valdzinoša skaistuma nebija ne lilijai laukā, ne rozes ziedam vāzē, kāds te tik pēkšņi atklājās viņu priekšā. Tā kā pie šis Zālamana augstās dziesmas nemanīja pat tumīgo

krūšu apseguma, tad visiem reizē aizmirsās apdomāties, vai to radījis Dievs vai Velns. Armija stāvēja un gaidīja, ka lielā kārdinātāja nupat, nupat atklāsies līdz kāju potītēm. Diemžēl, viņa vilcinājās to darīt, varbūt tāpēc, ka vakars bija dzestrs. Publiskās mājas laternas sarkanā gaismā šūpojās daiļā zieda pilnais baudu biķeris un laipna balss atkārtoti sauca: — Lūdzu, kungi! Lūdzu iekšā! Pakalpojumi par brīvu!…

Amata pakāpi ievērodams, pirmais attapās majors Engelmanis.— Viri!— viņš sauca, pārkrustījās un trīsreiz negribīgi nospļāvās.— Esat varoņi! Apgrēcībai jāpagriež mugura!

Sekoja komanda:— Apkārt! Sojos uz priekšu!

Velna vajātāju armijas seši varoņi soļoja gausi un klusi. Šteinboks, tas jaunakais un pret apgrēcību nenorūdītais^ reižu reizēm paslepus atskatījās. Skaistule stāvēja, kur stāvējusi. Slotu bija aizmetuši pie stenderes, ar brīvo roku berzēja nosalušās krūtis un smējās tik saldi kā eņģelis. Šteinboks nopūtās. Kāpēc viņš bija kļuvis par Velna dzenātāju? Vai nebūtu gudrāk ar to draudzīgi sadzīvot. Tos 25 rubļus mēnesi, ar mundieri piedevām, jau varēja nopelnīt ari kā godīgs amatnieks. Žēl, ka nekādu amatu viņš nebija iemācījies. Prata tikai vajātāju armijas dziesmas dziedāt un izpūst ar mutes plēšiņām.

Kā tanī naktī gulēja Šteinboka cīņu biedri, to viņš nezinaja un par to neinteresējās. Pietika pašam savu rūpju. Miegs kā nenāca, tā nenāca. Tas burvīgais eņģelis (vismaz augšējā daļā) neatlaidīgi rēgojās viņa acu priekšā un nelikās mierā. Svētie tādos gadījumos skaitīja Tēvareizi. Sekodams viņu priekšzīmei, Šteinboks izmēģināja to pašu līdzekli, bet viņam tas nepalīdzēja. Pāris stundas ta velti nomocījies, viņš izlēma tikai iziet un paskatīties, vai pie Ripas vēl deg sarkanā laterna. Kad tur ārā stāvot krietni nosals, var jau būt, ka tad pats no sevis pāries tas nelabums. Nodoms nebija peļams. Ar cilvēcīgām jūtām to varēja saprast un atzīt.

Ripa, kā parasti, darbojās bez pārtraukuma līdz rīta gaismai. Viesi nāca un gāja savās vajadzībās.

Sarkanā laterna visiem parādīja īsto ceļu.

Māja izskatījās tikpat pieklājīga, kā visas citas labi koptas majas. Tur neredzēja ne jēlo uzrakstu, ne zīmējumu, kādus krievu onanisti atstāja pie sētām un ateju vietās. Tur nebija arī parasts laukā stāvēt un pa gabalu tīksmināties, nedodot nevienam neko nopelnīt. Drošības labad Šteinboks savu uniformu bija pametis mājā, tāpēc pirmie garāmgājēji šo bailīgo iesācēju viegli varēja ieraut sev līdz īstajā vietā. Ko nenorūdītais Velna vajātājs tur darīja, kā viņam veicās un kā viņš tika galā ar savu viltīgo ienaidnieku, lai tas paliek viņa paša ziņā. Aiz cilvēcīgas līdzjūtības necentīsimies atklāt viņa intimākos pārdzīvojumus, tā kaitējot sava tuvāka karjērai un labai slavai. Ir jau pavisam skaidrs, ka to labprāt izdarīs citi un apslēpts nepaliks arī tas, ko viņš pats nemaz nezinās.

Jau nākamā dienā Minna Zeltradža skārnī kundēm priecīgi stāstīja pagājušās nakts jaunākos notikumus Ripā. Turēdamās pie stingras tikumības, viņa domāja, ka tā vieta jāsauc tādā vārdā, kas vairāk pazemo un atbaida.

— Ko jūs domājat!— pļerza iesaucās.— Mauku mājā paslepus ielavī​jās viens Velna dīdītājs .. .

Tālāk viņa netika. Atbalss atskanēja asam pliukšķam līdzīga. Tā bija pļauka, ko Minnai pa vaigu bez kāda brīdinājuma iecirta kāda gaļas pircēja. Pēc izdarītā uzbrukuma viņa uzkliedza: — Es esmu no tās mājas, bet mauku tur nav. Tur ir māsiņas, kas strādā un pelna savu maizi tikpat godīgi kā tu te ar saviem suņu kauliem! Maukas ir piegulētājas un tās nepiepildāmās madamiņas, kas aplecinājas saviem vīriem aiz muguras. To tev, vecā žagata, gan vajadzēja zināt!

Minna nikni šņāca, bet aiz pārsteiguma nezināja ko vēl citu varētu iesākt. Zvelt ar cirapietu — tā būtu slepkavība un spaidu darbi bez ilgi gaidītajām kāzām. Lamāties varēja, cik sirds prasa, bet Avotiņa jaunkundze ātri pagrieza muguru un, neko nenopirkusi, izgāja no Zeltradža skārņa. Nu Minna zināja, kas darāms — jāsūdz tiesā, kaut vai līdz pašam senātam! Lai tur to bezkaunīgo mauku ontellgi noper!

Avotiņa jaunkundze bija skārni iegriezusies pēc svaigām akniņām, kādas smēķēja viņas mazākam brālīšam. Zēns gulēja mājā un vārguļoja ar kādu kaiti, kuras vārdu ārsti nespēja droši noteikt. Ripas

darbinieces par maukām lamāt viņa nevarēja pieļaut nekādos apstākļos. Kādu pus gadu pēc saskriešanās ar Buļbu un madamu Kaparvēdera prāvā viņa bija viesus pieņēmusi privāti. Kad kazaki un žandarmi aizbrauca, baidīdamās no konkurences grūtos laikos, madama lūdza atpakaļ un Avotiņa jaunkundze atgriezās savā bijušā darba vietā. Nebija jau nekāda prieka vazāties pa ielām un traktieriem. Uz savu darbu viņa skatījās bez aizspriedumiem, jo zināja, ka cilvēks ir tā radīts, ka vīrietim reizēm nepieciešama sievietes piepalīdzība un par to pienākas atlīdzība tāpat, kā par visiem citiem pakalpojumiem. Arī to viņa no piedzīvojumiem zināja, ka ir tādi cilvēki, kurus nevar tikai glaudīt, bet ar kuriem dažreiz jārīkojas ātri un taisnīgi. Šteinboks nu bija kārdināšanas upuris. Bet kam gan ta nevar gadīties? Svēti vīri pašos brieduma gados ir smagi kārdināti un dažs labs nav spējis izturēt šādus pārbaudījumus. Majors Engelmanis bija taisnīgs cilvēks. Viņš atcerējās savus jaunības gadus un nolēma paklupušu karavīru šoreiz vēl dabūt uz kājām. Protams, viņš vairs nevarēja palikt Valmierā, bet jaunekli ar tik ieskrambātu morāli nekur citur neņemtu pretim. Šteinboku vispirms vajadzēja pārsvētīt pēc armijas rituāla. Tā viņš kļūtu pavisam jauns Velna vajātājs. Visa bijusē apgrēcība būtu debesīs aizmirsta, it kā nebijusi. Iesvētīšanas ceremonija parasti notika kadā klusā vietā, zem zvaigžņainām debesīm, lai labo garu acis to redzētu un augšienes spēki līdzdarbotos. Agrīna rudens nakts ar siltu, mistiski biezu tumsu un spožajiem spīdekļiem tur augšā bija sevišķi izdevīga šādai ceremonijai. Tad jauniesvētāmam deva vienā roka aizdegtu lāpu, otrā — sudraba tuteni (no tērauda Velns nebaidījās) un viņš zvērējās ar uguni un zobenu apkarot Nelabo. No improvizētas kancelītes majors teica svētīšanas vārdus un viņa armija dziedāja pazīstamu dziesmu: Lai ir to velnu diezcik daudz, Kas mūs šķiet visai parrīt, Mēs ir tā stiprā Dieva draudz'— Mums nekā nevar darrīt!

Tas Kungs tās tumsības, Gan nikns viņš izliekās, Bet ko mums padarīs?

Dievs viņu nosodīs.

Viens vārdiņš spēj to aizdzīt…

Putniņi bija jau beiguši čivināt savas vakara lūgšanas un septembra tumsa šūpojās koku zaros, kad Kauguru vērim tuvojās Engelmanis ar saviem vīriem. Sasnieguši Gaujas vecgultnes līkumu, viņi apstājās kuplu ozolu apaugušā krastmalā. Nakts bija rama un bez mākoņiem. Zvaigžņu mirdzums krila lejup uz domīgajiem kokiem kā viegla sidraba rasa. Atakas ūdeņi līdzinājās dziļām, melnām acīm. Kad vīri ieraudzīja laukumiņa vidū uzcelto kanceli — viņi saskatījās. Ne lūgts, ne aicināts, tur kāds jau stāvēja majora vietā. Ap Viņu tupēja savs ducis it ka cilvēkiem, it kā lopiem līdzīgu radījumu. Tas, kas stāvēja kancelē, izskatījās pēc mācītāja — melnā paltraka, ar baltumiņu zem zoda.

— Atbildi un saki,— majors uzsauca,— kas tu tāds esi?

— Tas, ko tu vajā!— melnais atsaucās. Viņa balss skanēja kā poda dibens.

— Es nevajāju mācītājus!

— Tu vajā Velnu. Es esmu tas, kas dažādi izskatas. Man patīk kāpt kancelēs. Tur bieži es stāvu. Nac tuvāk! Kur ir tavs tutenis? Mani puikas grib paspēlēties.

Velna puikas sakustējās un iešņācās. Viens teica — vau, vau! Otrs — ņau, ņau! Trešais — krā, krā!

Ceturtais — blēja kā aita. Piektais — rukšēja ka cūka. Sestais — mauroja kā bullis. Pat lauvu un mērkaķi varēja sadzirdēt. Balsis skanēja zemi un spēcīgi — tie nebija puikas, bet vīri.

— Nāc, nāc tuvāk!— Velns kancelē mudināja.— Nebaidies! Es tevi svētīšu ar elles svētību. Tad tu varēsi vajāt arī manus amata brāļus. ..

Majors Engelmanis tuvāk negaja, bet pēc reglamenta pārkrustījās un trīsreiz īgni nospļāvās. Tad kopā ar saviem karavīriem izmēģināja jau pieminēto ciņas dziesmu. Velni laikam nopietni sabijās. Viņi

sacēla tadu ņerkši un burkši, ka dziesma neiedarbojas. Ķēmi nebēga, bet rāpoja arvien tuvāk Engelmanim.

Sešu vīru armija saprata, ka pret pārspēku nespēs turēties, ja trūks palīdzība no augšienes. Tuteni atdot arī nedrīkstēja, jo tas bija ģenerālštāba īpašums. Majors vēlreiz izpildīja reglamentu, tad komandēja: — Atmuguriski atiet! Ķēmus uzmanīt! Ķēmi negaidīja. Viņi aši pielēca kājās, nu izskatījās kā cilvēki, un skriešus skriedami, aizsprostoja atkāpšanās ceļu. Lielais Velns sauca: — Sīkos izlaist! Lielo paturēt!. .. Ķēmi sagrāba Engelmani. Viņš gan kārpījās un komandēja: Stāt! Glābt! Cīnīties! bel armija jutās pateicīga par amnestiju un šos uz​mudinājumus nesadzirdēja.

Nākamā diena majors Engelmanis ieradās policijā. Tur noskaidrojas, ka uzbrucēji spieduši viņu izdzert veselu pudeli rīcineļļas, tad nakts tumsā pazuduši, kā zemē ielīduši. Nu viņš pieprasīja tos sameklēt, sodīt — piedzīt samaksu par izbailēm un sevis paša pieganīto uniformu. Policija meklēja, bet vainīgos neatrada. Madāma apliecināja, ka Šanas virsaitis tajā naktī bijis Ripā — viņai negribējās vēl kādreiz tiesā sastapties ar tik knifīgu advokātu.

Iztīrītais majors ar savu armiju klusam pazuda. Viņš aizbrauca kautkur citur tramdīt bīstamu Velnu.

Labas slavas uzlabošana Valmieras mācītājs Neubrants lietas laba s&v palīgos bija aicinājis adjunktu Godiņu. Vienam nācās grūti tā Kunga vīna dārzu apkopt. Pats bija jau krietni gados un dažādi sektanti pa durvīm un logiem lauzās iekšā tā laba gana kūtī, apmulsinadami viņa avis. Godiņš bija jauns, izdarīgs, glīts no vaiga, pret dāmām sevišķi laipns un, pats galvenais, vēl neprecējies. Viņš drīzā laikā nodibināja baznīcas dāmu komiteju un dāmu korīti, kam pats mācīja dziedāt korā|us. Tā kā dāmām vienām pašām kļuva garlaicīgi savas kokles skandināt, viņas pēc pašu patikas pieaicināja arī kungus un Godiņam saradās itin brangs baznīcas korītis.

Kamēr Šanas virsaitis cīnījās ar Velna vajātājiem, baznīcas dāmas izšuva jaunu altāra sedziņu.

Veco, ar sveču stearinu aplipušo altāra segu baznīcas žurkas savā dullā izsalkumā bija sagrauzušas un aptaisījušas. Tur vairs nebija ne ko lāpīt, ne ko mazgat. Jauno sedziņu dāmas darināja no balinātas linu drānas. Visu to, ko nācās tur izvilkt, vai izšūt, Godiņš pats uzzīmēja. Paša vidū bija jāiešuj krusts ar garu kāju, pāri tam kāds putns ar atplestu knābi (liekas, sv. Gars, Dievu slavējot), bet pār abiem, kā pusapaļa debesu velve, pacēlās uzraksts: Deews Kungs ir muhsu Stipra Pils .. . Katrā segas stūrī bija jāizšuj eņģeļa galva, apaļi piepūstiem vaidziņiem un maziem spārniņiem aiz pleciem. Šos eņģelīšus šuva četras baznīcas dāmas. Viņu priekšniece, Vuškas kundze, turēja klēpī vienu segas stūri un viņas adatas dūrieni allaž droši trāpīja īstajās vietās. Viņai piederēja piena, krējuma un sviesta bode, pa kuru šiverēdamās čaklā kundze bija nemanot iedzīvojusies kuplās miesās, sevišķi ap sēdamo vietu. Tai vairs nepietika ar vienu, bet nācās pastumt divus krēslus apakšā, lai nostabilizētu šo dabīgo bazi. Neraugoties uz to, Vuškas kundze bieži runāja par bāzes paplašināšanu, pieaicinot svētīgā darbā vēl vairākas pārbaudītas dāmas. Sieviņas sūrojās par pliku pienu, kas līdzinoties suliņām, bet citādu jau nevarēja pilsētā dabūt. Vecais Vuška bija paklusām panācis, ka domnieki, netīrības novēršanai, aizliedza pilsētas robežās turēt cūkas un piena lopus, atskaitot dažas kaziņas Pārgaujas nabagiem. Laucinieki iebrauca tikai divas reizes nedēļā un viņu ķērnēs arī netrūka ūdens kristības. Domes kungu familijām par tādu prātīgu rīcību tautas veselības labā Vuškas kundze pārdeva pašu pienu, par ko neviens nežēlojas.

Vecais pats ar bodes lietām vairs neķimerējās. Viņam piederēja pusmuižele, kur bija klapatu diezgan ar bišu stropiem un piena lopiem.

Otru segas stūrīti klēpī turēja 19 gadiņus piedzīvojusē Eilālijas jaunkundze. Jau kopš iesvētīšanas svinībām viņa bija pazaudējusi savu mazo, gludi sasukāto galviņu un dzīvoja tikai ar karsti pukstošu sirdi. Šī sirds piederēja Godiņa kungam. Bez skaistā un piemīlīgā adjunkta tuvienes tā kārtīgi nepukstēja.

Eilālijai uznāca ģīboņi un papā atsauktiem ārstiem nebija vajadzīgā iespaida. Tāpēc nav brīnums, ka meitene lāgiem aizsapņojās un aizdūra eņģelim garām. Toties katrs viņas dūriens bija šķīstas mīlestības pilns un burvīgas nākamības apgarots. Kas ta būtu par dzīvi un laimi! Tēvam izmaksāts trīsstāvu nams, viņa — vienīgā meita, nākamā mācītājā cienmate … septiņi skaisti bērniņi un emme pie tiem. Ziemas svētkos, savu dāmu pavadīta, viņa apmeklēs draudzes dievticīgākos nabagus, izdalīs tiem baznīcas savāktās dāvaniņas, lai vecenītes raud un lūdz par savu labdari. Vai tur augšā debesīs varēja būt vēl jaukāki? Brīnišķīgais Godiņš tik mīļi smaidīja un arvien nobučoja viņas labi kopto rociņu. Tikai no tālākā vēl kautri atturējās. Katru vakaru, gulēt iedama, Eilālija jutās viena un savā lūgšanā neatlaidīgi prasīja pēc otra. Tam bija jānāk! Viņa zinaja: ko karsti lūdz — tas piepildās …

Trešo stūrīti klēpī turēja Bitīte — maza, bet varen kustīga un mutīga kundzīte. Viņas papīros ierakstītais uzvārds bija Bīne, bet ar to varēja apzīmēt ari lielu sievu un tas neskanēja diezgan tautiski.

Bīnes kungs izpalīdzēja trūcīgajiem tautiešiem, aizdodams naudu uz augļiem. Vai ta bija viņa vaina, ka cilvēki bieži negribēja laikā atmaksāt savus parādus? Tiesa tad nosprieda, ka izpalīdzētājam jāpieņem viņu mājas un mantas. Ja tas Kungs Bīni tā svētīja, tad laikam gan viņa kalps rīkojās pareizi. Pilsētas namus pārvaldīja un īres naudas iekasēja kundzīte. Dēls Maskava študierēja par apikātu un Bīnes kungam pietika klapatu ar vekseļu piedzīšanu. īrnieki stenēdami rakstījās uz pienestām listēm par labu moru

kristīšanai un citiem svētīgiem darbiem. Par to cienīgtēvs svētdienās no kanceles Bitītei pateicās un viņu uzslavēja visiem kristīgiem par jauku priekšzīmi.

Ceturto stūrīti savās arvien spīdīgi iespeķotās rokās stingri turēja Minna. Tā Kunga greznība viņu gan mazāk interesēja, toties Vuškenes dzīvokļa zālē knibinoties varēja noklausīties un pārspriest daudz pikantu jaunumu. Nākamā dienā tie noderēja kundēm skārnī. Kad viesmīlīgā mājas māte cēla galdā kafijas kannu ar mandeļu kūkām, jauka klačošana uzplauka pilnos ziedos. Savu tiesu dabūja katrs grēcīgs cilvēks, atskaitot pašu ļaudis, cienīgtēvu un piemīlīgo adjunktu. Atceroties izšujamos eņģelīšus, Vuškas kundze līdzcietīgi ierunājās: — Lai nu Dieviņš dod, ka šitos vairs nesagrauztu tās nešķīstās žurkas!

— Tas viss atkarājas no svecēm,— Bitīte atsaucās.— Uz altāra jāliek riktīgas vasku sveces. Tās saldi duftē, netek pāri lukturam un nesmeķē tām riebīgām garzobēm.

Minna pietvīka. Vai tas bija aplinkus uz viņu mērķēts?— Saki nu viens cilvēks!— viņa iesaucās.— Kur tas dzirdēts, ka Dieva priekšā jāliek kukaiņu izkārnījumi? Jau vecie žīdi ir dedzinājuši tam Kungam Cebaot taukākos lopus. Pie taukiem ari mums jāpaliek! Jālej tauku sveces tik resnas, lai tās nevar pārkost.

— Bet ko tādas tad maksās? Vai kāds miesnieks par brīvu dos tik daudz tauku?— Bitīte atcirta.

— Kāpēc par brīvu jādod?— Minna nepalika parādā.— Vai mums trūkst turīgu namsaimnieču, kas Dievam par godu var upuru jērus samaksāt?

— Jāmaksā gan būtu tiem, kam vairāk grēku un šmuguļu uz sirdsapziņas!— dzēla Bitīte.

Vuškas kundze nojauta, ka nupat nebūs vairs labi, jo divām plēšoties, var saplēst ari eņģelīšus. Ar gudru ziņu viņa iejaucās abu dāmu sarunā: — Mīļas, rimstiet! Mēs visas zinām, ka vislielākais grēcinieks mūsu pilsētā ir tas Žaņu pusdullais virsaitis. Vēl trakāks kā Žanno fon Diinakant! Ko domājiet — viņš uzvilcis mugurā cienigtēva amata svārku un iztaisījies par pašu Velnu! Vai var būt vēl trakāka svētuma zaimošana? Policijā liedzas, dievojas, ka bijis pie meitām, bet mēs zinām, ka viņš tas vainīgais. Cienīgtēvs un Godiņa kungs arī tā domā. Tas tēviņš ir jādabū prom no mūsu godīgās pilsētas!

— Tā gan, tā gan! — Bitīte iespindzējās. — Citādi Zodomas un Gomoras sodība var nākt pār mums visām!

Minna domāja tāpat. Viņas godības nebija vairs aiz kalniem un, kas zina, ko tāds var sabrūvēt, ja nebūs ielūgts. Kā bullim, viņam bija sienama ķēde ap kaklu, riņķis durams nāsīs un mēle izgriežama laukā — tad prom uz trako māju!

Eilālija nodrebinājās, bet neteica nekā. Savā jaunībā un mīlestībā viņa vēl nebija pieradusi pie tādām valodām.

Baznīcas dāmu komiteja griezās pie policijas ar pazemīgu lūgumu zaimotāju izsūtīt no Valmieras.

Latviešu biedrībai iesniedza noteiktu prasību šo pagānu neielaist savas telpās un pieklājīgu pilsoņu sarīkojumos. Abi dakteri — Hincinbergs un Appings — saņēma stingru norādījumu dullo steidzīgi izmeklēt miesīgi un garīgi, lai pēc tam varētu izrakstīt trakuma zīmi, par ko BDK abiem samaksās. Lācars un Velēns dabūja piedraudējumu, ka visi pircēji boikotēs viņu veikalu, ja kāds tur vēl pamanīs to bezdievīgo bodes zelli. īsi un skaidri izsakoties — Šanas virsaiša labā slava un materiālā bāze bija pavisam negaidot smagi apdraudēta.

Ko viņš nu domāja un darīja, tādā postā iekļuvis? Vispirms dažas dienas pazuda no Valmieras, bet kad pārbrauca, dzelzceļa stacijā visi viņu goddevīgi sveicināja. Kas gan* tur nepazina Šanas virsaiti?

Vēstuļu kaste pie istabeles durvīm bija piebāzta lielām un mazām vēstulēm, kā muca ar siļķēm. Kad tās visas varēs izlasīt? Veikalā abi principāli priecīgi kratīja viņam roku un apsveica ar tadu lielu laimi. Viņš taču nebija no nāves izglābies, vai piecstāvu namā ieprecējies! Principāli smējās un lūdza ilgāk vairs neizlikties par tādu nezinātāju. Kas tur ko slēpt, ja zina jau visa pilsēta? Lūk, te Rīgas Avīzē stāvēja melns uz balta iespiests šāds ziņojums: Laimīgākais latvietis..

Valsts aizņēmuma obligāciju pēdējā izlozē tirgotājam Miķeļam Vanaga kungam Valmierā kritis lielais vinnests 100.000 rubļu apmērā. Tas ir ievērojams sasniegums mūsu tautas labklājības celšanā. Sirsnīgi apsveicam uzņēmīgo tautieti, kam Laimes māte tik bagatigi uzsmaidījusi. Mūsu cienītiem lasītajiem par Vanaga kunga dzīvi un darbiem drīzumā sniegsim izsmeļošākas ziņas.

Vanaga kungs uz laukiem atpūsdamies, šādu 2yņu vēl nebija lasījis. — Ak tu mūžs! — viņš izsaucās.

— Kur nu lai grūžu tik smagu naudu?

Principāli tūlīt zināja vislabāko padomu:— Nav drošākas un izdevī​gākas vietas par mūsu uzņēmumu!

Nevienā bankā tā nauda tik bagātus augļus nenesīs. Atvērsim nodaļas Cēsīs un Valkā, katrs tur pārvaldīsim savu veikalu. Ar saimniecisko pārspēku nožņaugsim sīkos konkurentus, pirksim namus un gruntsgabalus. Nauda ieplūdīs kā pa reni. Vai varam apsveikt kā trešo kompanjonu?

Kaut gan izredzes bija neapšaubāmi krāšņas, tirgotājs Vanaga kungs gribēja vēl kādu brīdi apdomāties. Principāliem tāda vilcināšanās lāgā nepatika. Savu kolēģi viņi uzaicināja priecīgo gadījumu atzīmēt kopīgās vakariņās, bet Vanaga kungs atrunājās nemierīgā vēdera dēļ (laikam no uztraukuma) un ar steidzamu darbu vēstuļu izzortēšanā, kamēr vēl nav atrasts palīgs šādam uzdevumam. Bija taču jāiepazīstas arī ar citiem piedāvājumiem.

Saimnieciskas dabas piedāvājumu vēl nebija daudz. Viena no kuvēriem atradās Valmieras krājaizdevu kases goda biedra karte un dalībnieka grāmatiņa. Saviesīgā biedrība tirgotājam Vanaga kungam bija piesūtījusi mūža biedra karti un ziņojumu par goda vietas piešķiršanu zāles pirmaja rindā visos sarīkojumos. Turpat blakus atradās laipns lūgums — atbalstīt biedrības nama pārbūves darbus ar savu ārtavu. Vecais Vuška bija visos sīkumos izstrādājis aprēķinus' par ienesīgu truškopību, pamatodams tos uz šo dzīvnieku ārkārtīgo vaislību. Izrādījās, ka gada laikā divi nieka truši spēja saražot vairak gaļas, nekā bullis ar govi kopā. Dīrātus trušus tirgū varēja pārdot arī par īstiem zaķiem, tā nopelnot smuku naudu. Vajadzēja tikai 25.000 rubļus, lai šo ražošanas nozari attīstītu visas Baltijas apmērā, vēlāk apgādājot arī Pēterburgas un Maskavas gardēžus ar šo iesaldēto preci. Tā kā trušiem par viņu darbu nav jāmaksā, tad kapitāla ieguldījums varētu dot 40 līdz 50 procentes skaidras peļņas.— Oriģinālākā ideja piederēja vecajam frizieru meistaram Ķiplokam. Viņš to neiesniedza rakstiski, bet bija pats atnācis draudzīgi aprunāties. Vai nebija dzirdēts, ka mūsu laikos lauva rūc un elefants danco pēc cilvēka pavēles.

Slavenais Durovs pat cūkas bija izmācījis cirkū politiku tāisīt. Bet kāpēc krāmēties ar tik lieliem un bīstamiem zvēriem? Smuku naudu, tā līri pa jokam, var nopelnīt arī ar mazajiem. Piemēram, kad blusas iemāca lēkāt un klanīties, vai prusaku un tarakanu kauties pēc komandas! Protams, tur nepieciešams laiks un pacietība, bet tādas viņam vecuma dienās nepietrūktu. Ja rastos vajadzīgais nodrošinājums, frizētavu varētu slēgt un nodoties tikai šim darbam, kas kādreiz atnestu naudu un slavu aumaļām, visu Krieviju apbraukājot. Vanaga kungs teicās šo simpātisko projektu nopietni apsvērt.

Visvairāk bija saradies romantiskas dabas piedāvājumu. Zem viena kopīga motīva: Klusu ciešana — goda lieta! Visas tās rozā, zilās, zaļās un nevainīgi baltās vēstulītes nesa daiļas, sapņaini smaidošas sejiņas. Visas tas cieta no dvēseles vientulības un nesaprašanās ar sekliem sausa prāta līdzcilvēkiem, jo nebija tādas kā tie. Radītājs viņu sirdim bija dāvājis vairāk skaidras mīlestības un karstākas ilgas pēc laimes, ko reiz atnesīs viņu Sapņu Princis. Kad pēc ilgiem maldiem un rūgtām šaubām viņas Rīgas Avīzē beidzot bija ieraudzījušas Vanaga kunga vīrišķīgo cēlo ģimetni ar ogļmelnām vanaga acīm un mazām, glīti koptām ūsiņām — visas kā viena tūlīt bija izsaukušās: Ach, mans Dievs! Tas ir viņš — manas sirds izredzētais! Ar viņu, tikai ar viņu — man celties, vai krist! Mamma un pappa nestāsies mūsu laimei ceļa.

Ar pirmo skūpstu …

Visas labi domātas vēstulītes apmēram vienādos vārdos pauda vienu un to pašu karsto mīlestību, neapmierinātās ilgas un skaistos sapņus. Bagatais tirgotājs nepapūlējās visas tās izlasīt. Viņš tikai ar tēvišķīgu rūpību savāca visas jaukās ģimetnītes kādā izturīgākā kuvērā, uz tā pašrocīgi uzrakstīdams vienu

vienīgu vārdiņu — Brūtes. Tomēr atradās kāda vēstulīte ar pazīstamu rokrakstu, ko viņš izlasīja no sākuma līdz beigām: Miļais Schana Miķeli. Wai tu wehl mani atminees. Es Tewi gan deen un nakt atminos tapat ka kahdreis Seedoni. Man naw brihw tew rakstit esmu aprezeta un man ir trihs behrnini. Manc wirs ir meisters fabriķi un nopelna ontelig, bet es newar un newar eeksh Sirz dzilumeem aismirst saw milo Miķeli. Nēlez man ilgāk zeest. Atraksti uz manas draudzenes korteli Sarkandaugavvā. Tewis pez es butu ar meer nakz laika schkirtees behrninus gan nemschu lids ja būsi ņehmasch. Tawa tejvi lids kapa malai miledama Annīna Tur bija ko padomāt. Vai tāda izskatījās tā iekšķīgā, vai ārīgā bilde? To pareizi izskaidrot laikam zināja tikai vecais Ķiploks.

Nākamā dienā Lācara un Velēna veikalā ieradās baznīcas delegācija. To vadīja adjunkts Godiņš un viņa vadāmās dāmas bija Vuška kundze ar Eilālijas jaunkundzi. Lai delegācija varētu par garīgām lietām vaļsirdīgi izrunāties ar Vanaga kungu, principāli apspriedes vajadzībām piedāvāja savu kabinetu. Kad tie trīs tur ar ceturto bija sirsnīgi sasveicinājušies, novēlējuši viņam Dieva svētību un apsēdušies, Godiņa kungs teica mazu uzrunu. Viņš atgādināja, ka mūsu apgaismības laikmetā, diemžēl, vēl daudzi mori nav nokristīti. Kaut arī tas notiek pēc Dieva neizdibināmā prāta, jo bez viņa ziņas neviens mats nevar nokrist, tā atbildība paliek uz mūsu sirdsapziņas. Ja tie mori bez pestīšanas nonāks elle — nemaz citādi tas nevar būt — tad pastarā tiesā vainu nepierakstīs viņiem, bet gan tiem, kas nav savu ārtavu ziedojuši viņu kristīšanai.

Pēc šiem skaidriem un pārliecinošiem vārdiem adjunkta kungs no sava cūkadas portfeļa izvilka garu listi un pasniedza to tirgotāja kungam. Eilālijas jaunkundze saldi smaidīja un Vuškas kundze, uz diviem krēsliem nobazējusies, pamudinoši raudzījās uz bagāto grēcinieku. Vanaga kungs iepazinās ar ziedotājiem. Tur bija parakstījušās nabadzīgas sieviņas ar savām 50 kapeiciņām, namsaimnieki ar rubli, tirgotāji un amatnieciņi turējās viņiem līdz. Cienīgtēvs pats pirmais bija ziedojis 1 rub. 50 kap.

— Vai ar piecnieku pietiks?— bagātnieks lepni ievaicājās.

— Paldies, paldies, Vanaga kungs, par jūsu devīgo sirdi!— Vuškas kundze atsaucās.— Svētos rakstos ir teikts: Kam daudz dots, no tā daudz var gaidīt…

— Cik tad izmaksā viena mora nokristīšana?— labdaris ieinteresē​jās.

— Kā nu kuro reizi,— adjunkta kungs paskaidroja.— Kad kristāmais ir mierīgs un labprātīgi ļaujas, tad kopā ar svēto mielastu, baznīcas kalpu algām un citiem izdevumiem 5 līdz 6 rubļi par dvēseli. Ja pagadas nemierīgs un turas pretim, tad jāgādā vīri, kas tādu savalda, un kostes var pieaugt līdz 10 rubļiem.

Lai tad iet no manas puses ta mora pestīšanai, kas savā dumjībā spārdās pretī!— Izšķērdīgais moru draugs listē ierakstīja: Šanas virsaitis, Miķelis Amālijas dēls —10 rubļi. Viņš paskaidroja, ka šo mazo naudiņu kristītāji varēs saņemt tūlīt pēc tam, ka vinnests būs pārvests Valmieras krāj-aizdevu kasē.

Delegācija jutās dziļi aizkustināta par tadu īsti kristīgu sava tuvāka mīlestību un tirgotāja kungs smaidīdams ar īkšķi pabīdīja savas strupās ūsiņas vairāk uz augšu.

Tādas laipnības iedrošināta, Vuškas kundze no sava beitelīša izvilka otru listi. Damu komitejas vārdā viņa laipni lūdza kādu artaviņu atmest arī mūsu vecās, mīļās senču baznīcas pielāpīšanai un uzspodrināšanai. Viņa neaizmirsa piemetināt, ka baznīcas dāmas lielā vienprātībā allaž ir daudzinājušas Vanaga kunga labo slavu, priecājušās par viņa jokiem un darīs tāpat ari turpmāk. Šo listi bagātais labdaris neatvēra, bet teica: Mīļās dāmas! No sirds jums pateicos par manas labās slavas daudzinašanu. Tādas mantas nekad nevar būt par daudz. Tā kā nu esmu svētīts ar laicīgu turību, tad negribu savas jūtas tik cēla mērķa labā ierobežot ar dažiem nieka rubļiem. Visam jābūt tip-top! Laipni lūdzu godātās dāmas — atsūtat man sarakstu par visiem tiem Dievam patīkamiem darbiem, līdz ar aprēķinu, ko tie var izmaksāt. Tad es

raudzīšu to visu pie vienas reizes nokārtot.

Pēc pāris dienām pienāca garš, visos sīkumos izstrādāts, remonta darbu saraksts. Labdaris lasīja: No ārpuses: 1. Dieva acs izmazgāšana cauruma virs lielam ieejas durvīm …………………………………………………………. Rbļ. 9.— 2. Bezdelīgu ligzdu nojaukšana un viņu izkārnījumu notīrīšana no sienām ar ugunsdzēsēju špricēm . . Rbļ. 39.50 3. Rezerves dakstiņu iegādāšana, lai velves neizmirktu un nesagāztos, ja stipra krusa, vai citi dabas spēki jumtu apskādētu ……………………………………………… Rbļ. 17.70 4. Torņa gaiļa aptīrīšana un apzeltīšana, ieskaitot stala​žas un dzīvības briesmas Rbļ. 99.— 5. Stute jērkambara pakaļā, kur radušās vairākas plaisas Rbļ. 49.90 No iekšpuses: 1. Lielam eņģelim virs kanceles sasprēgājusi kāja un nošķiebies spārns. Krekls jāpārpervē, citas vietas jānopucē un jānopulierē ………………………………………. Rbļ. 38.— 2. Svētam Sīmaņam jāapzeltī bārda un jāsagādā jauna nūja (vecā salūzusi) …………………………………………. Rbļ. 29.90 3. Sv. vakarēdiena biķeram nodilusi mutē bāžamā mala, kas jāatjauno ………………………………………….. Rbļ. 28.80 4. Jonāss zivs vēderā samircis, karādamies pie neaiz​vērta loga Rbļ. 19.— 5. Ērģeļu lielā dūkā ieskrējusi žurka, sīko stabulīšu mēlītes pārpūlētas. Jāsaved kārtībā. ,…………………….. Rbļ. 39.90 Tālāk sekoja altāra tepiķis, kas izmīdīts, alvas kristamais trauks, kam jābūt no sudraba, porūža izbalsināšana, šādi tādi leiferi un tā līdz 99 numuram, ieskaitot, kopā par Rbļ. 999 un 90 kapeikām.

Tirgotājs nopūtās. Kāpēc tik maz — nepilns tūkstotis! … Laba slava maksāja labu naudu. Tur nebija ko žēlot un knapināties.

Veikalā un uz ielas, biedrības bufetē un pirtī uz lāvas Šanas virsaiti tagad visi goddevīgi sveicināja.

Viņa labā slava bija lielā mērā uzlabota. Viņa cieņa un tikumība atradās tādos augstumos, kā vēl nekad.

Valmiera pamatoti lepojās ar tādu goda vīru.

Pasaule vairs neturas eņģes Kapračam Mitriķu Mārčam bija jau 89 gadi uz pleciem, bet viņš vēl dzīvoja. Kāpēc? Vai aiz pārpratuma? Jāšaubās. Ja pārpratums, tad tas sākas jau no mātes klēpja un velkas visam mūžam cauri.

Zinību vīri to nespēj izzināt. Baznīcu kalpi pārpratumam grib pretoties ar senu pasaku palīdzību. Patiesība joprojām paliek apslēpta.

Vai vecais kapracis dzīvoja tāpēc, lai kautko vēl paveiktu, sasniegtu, iegūtu? Ja neko citu, tad varbūt — vēl vairāk gadu? Bet svēto rakstu veči — kā rakstīts melns uz balta — pie dzīvības viļņa gala bija noturējušies simtiem gadu. Vai vecais Mitriķis lai pūlētos viņus pārspēt un sasniegt jaunu pasaules rekordu? Nē, to viņš negribēja. Arī kautko citu iegūt vairs necerēja. Šķipele jau bija kļuvusi par smagu — ar to nācās samierināties. Roc, cik gribi, tik un tā visai pasaulei kapa bedri nekad neizraksi. Tie knišļi, ko sauc par cilvēkiem, bez atpūtas taisās tālāk — dzimst un mirst. Nemirstīgs ir tikai kaprača cienījamais amats. Bet kas to saprot un gana novērtē?

Divus mācekļus kapu Mārcis bija sava amata noslēpumos iesvaidījis un atstājis savā vietā. Neviens dārgais nelaiķis virszemē nepaliks — lai mirst vai nakts vidū! Ko vēl vairāk pasaule no viņa varēja paģērēt? Tā Mitriķis pats sevi mierināja vecuma nespēka.

Bija jau viņam, tāpat kā visiem citiem, kautkas mūža ceļā iegūts — un kautkas palicis neiegūts.

Pilsētas nomalē bija iegūta sakupusi mājele ar piebūvīti un skursteni jumtā, tāpat gruntspleķis ar sirmu sērmūksli, pāris jāņogu krūmiem un sakņu dārzu. Piebūvītē kādreiz barojās ruksis un laipni ļipu kustināja kaza. Tagad tur glabajās tikai mežā salasītie prauli un čiekuri. Paēdušu ruksi vecais Mitriķis vairs neuzdrošinājās saviem spēkiem nožmiegt. Tāds lops necieta dunci, kvieca un turējās pretī. Tāpat vecais vīrs baidījās savu kazu aplecināt pie kaimiņa badīgā āža. Neapmierinātā brūte palika ālavās un bija jāpārdod.

Bija arī biedrības krājkasē daži rublīši iegrabināti. Tos droši varēja saukt par sviedru un pazemojumu grašiem. Kad bedre bija izrakta un melnie tur zārki svinīgi laida iekšā, kapracis bez kadas uniformas, pelēks kā kovārnis, stāvēja nomalītē uz savu šķipeli atspiedies. Ja sērojošie pakaļpalicēji melnajiem kapu kraukļiem saujā iespieda pa pusrublim, tad kapračam atkrita labi ja griveņiks. Viņam vajadzēja neatlaidīgi krāt katru kapeiciņu, lai tiktu pie lieka rubļa.

Neiegūta bija palikusi likumīga sieva. Nevar teikt, ka Marčam jaunības dienās bija brūšu trūkums.

Toreiz viņš bija slaids un iznesīgs puisis, uzšuva goda svārkus un dancoja ballēs. Daža laba mātes meita vijās kā lēle ap tādu kavalieri, reizēm ņēma arī piegulēt, bet par kaprača sievu — par kapraceni neviena nevēlējās. Toties kā dullas mušas vairāk skrēja pie plostniekiem, kas žūpoja un kāvās, pie rūniķiem, kas barojās un brieda no izgrieztiem jaičiem, pat pie balamutīgiem šindaru vedējiem, kaut arī tie pie paša dievgalda oda pēc savām mucām. Tāds nu izrādījās jaunu meitu prātiņš — kapracis jau nebija zeltracis. tie, kas brauca ar zelta mucām, nopelnīja vairāk.

Tā vien likās, ka vecais Mitriķis dzīvoja aiz vienkārša paraduma. Tāpēc, ka tā bija jādara, jo visi citi tāpat darīja. Pašam viņam tādā vecumā vairs negribējās ne īsti dzīvot, ne īsti mirt. Bet tā nu bija iekārtots, ka dzīvot pieklājas, kaut vai tāpēc vien, lai ar paša dūšu aizejot kā sprāgušu kaķi neizsviestu ārpus kapsētas sētas. Tiesa gan, tā vienam dzīvojot un savu pēdējo stundiņu gaidot, kļuva arvien vientulīgāk un apnicīgāk. Radiem viņš nebija svētīts. Kautkur viena miruša brāļa dēls laikam vēl pasaulē maldījās, nelikdamies zinis par veco Mārci. Bet vai tur — viņā pasaulē — ja kādreiz tiešām būtu jāceļas augšā, kas labāks bija gaidāms? Ko tad teiks vecais kapracis, ja sanaks visi tie viņa apraktie un uzsāks ķīviņu? Viens teiks:— Paklau, vecais rakari, kam tu man to garas dusas vietu neraki baltās smiltiņas, bet smagā māla, kur ūdens sūcas zārkā iekšā un jāguļ kā linu markā? Skaties, maitas gabals, vai tāda slapjā un saburzītā goda svārka es varu tam Kungam un Pestītājam acīs rādīties?— Vai ta bija Mitriķa vaina, ka zemes gabalu jaunai kapsētai cienīgtēvs lētāk nopirka nedrenētā mālainē? Vai tādam Dieva vīram viņš

pastarā tiesā drīkstētu kādu nedarbu uzkraut? Otrs teiktu šitā:— Mitriķi, noslēgsim nu rēķinus! Kam tu mani uzraki akurāt virsū manai sievas mātei? Vai vecajam Dievam toreiz zemes bija pietrūcis? Sievas māte gan, jāsaka, likās laipna un apmierināta, bet mana sieva, turpat līdzās gulēdama, sauc mani par pagasta inģistu un lamājas tā, ka visa kapsēta trīc. Nelaikā aizgājušie bērniņi no tāda lēruma trūkstas augšā, nevar vairs aizmigt, un sadusmo savas mammas. Nu, ko tu, vecais elles praul, uz to teiksi? Ko gan viņš varētu atbildēt? Kā lika, tā raka, bet ja tas licējs vēl būtu dzīvs, kā tad lai dabū viņu par liecinieku debesu tiesā? Vēl trešais varētu sacīt:— Mitriķi, vella puika, vai tu mani vēl pazīsti no vaiga? Reizē iesvētījāmies, kopa gājām meitās, un es falši noliecināju, ka tu esi nevainīgs. Bet ko tu, nelieti, izdarīji?

Ieraki mani blakus Dieva zaimotājam un laulības pārkāpējam! Pie otriem sāniem man piegrūdi devīgu meitu pašos tumigos gados. Tu gluži labi zināji manu tikumu un cerības tikt debesu valstība, bet vai tu, vientiesi, domā, ka tas mans līdzās gulētājs apakš zemes kļuva rams kā jērs? Vai viņš nevainīgi smaidīdams dusēja kā zīdainītis, ko eņģelīši apsargā? Nekā nebija! Grūstas, spārdās, kniebj man sānos kā pats Nelabais. Lai apmainoties vietām, lai laižot šo blakus tai tumīgai! Visa zeme dzīvojot un šis arī gribot vēl kādu prieciņu sataustīt. Kā lai es laižu un apmainos, ja tur augšā katram uzsprausts savs krusts un uzrakstīts savs vārds? Kad pēc tiem no lielās gramatas visus izsauks pastara tiesā, šis var aizsteigties manā vietā un man tad jāatbild par visu viņa grēku nastu. Es nekust! Bet tas, maitmugura, kniebj un kniebj tūkstots gadus, vai vēl ilgāk. Es pakliegt nevaru — smiltis birst mutē. Paskaties pats — kādi zilumi! Vai te tuvumā nav kāds feldšers, kas apārstētu?— Diemžēl, nav! Valmieras kapos gan vienu tādu apraku, bet tam bija nobrauktas abas rokas. Ar kājām vien tādu kaiti neapārstēs. Vecais draugs nu saskaitās pa īstam.

Un, lūk, neapmierinātie stāv vēl garā rindā kā sestdienās pie monopola bodes .. .

Nē, tā augšamcelšanās man un manos gados vairs neder — domāja vecais kapracis.— Lai tic un priecājas jaunie, kam spēks un lustes vēl kaulos. Viņam, vecam cilvēkam, tādas klapatas, lamāšanās un tiesāšanās pēc visaugstākiem knifiem, turklāt bez advokāta, nav vajadzīgas. Tad jau labāk vēl kādu bridi pakavēties tepat, un kad liksies uz ausi, tad lai neviens nedomā izkustināt. Mārcis Mitriķis necelsies — taurē, cik gribi!

Liekas, ka visiem blbeles pētniekiem un visgudriem teologiem nav īstas skaidrības par to, ar kādiem līdzekļiem, vai metodēm Vecās derības krama veči sasnieguši tik nenormālus vecumus un cik prātiņa tad šiem cienījamiem vecajiem vairs palicis pāri. No svētajiem rakstiem noteikti zināms tikai tas, ka Jechovas izredzētais Noas pēc lielajiem ūdens plūdiem dēstīja vīna dārzus, dzēra, piedzērās, pliks gulēja nama vidū un tā nodzīvoja 995 gadus. Gudrais ķēniņš Zalamans, lai sasildītu savus vecos kaulus, apsedzās ar jaunām meitenēm un tas Kungs, kas redz slepenībā, necēla nekādus iebildumus. Viņš ļava šo meiteņu slepeno skaistumu apdziedājumu uzņemt savos svētajos rakstos un nosaukt par Zālamana augsto dziesmu.

Gudrais Mitriķis tā nedarīja, lai tā Kunga kalpi viņu neizsviestu no kapsētas. Tur vismaz zeme bija iesvētīta, bet vai tas pats bija darīts ar Zālamana plato gultu — par to raksti klusē. Vecais kapracis izvēlējās citu ilgās dzīvošanas metodi. No veciem ļaudīm, kas dakterus nepazina, viņš bija noklausījies un pats novērojis, ka pret katru kaiti dabā atrodams kads aizsargāšanās, vai atveseļošanās līdzeklis. Kad spēki saļodzījās un maizes darbs ar šķipeli izbeidzās, viņš nolēma tai lielajai dakterienei, kas dzīvo ap mums, piegriezt nopietnāku vērību. Vecais gudrinieks nu raka un kaltēja trejdeviņas saknītes, plūca un žāvēja tikpat daudz ziediņu un lapiņu — katru ar gudru ziņu un padomu. Kamēr kājas ļāva, vecais staigāja pa pļavām, bradāja pa upīti, slaistījās gar labības laukiem. Viņa ķēķitl krājās pudeles un bundžas ar dažādu krāsu sulām un dažadu garšu zaptēm. No tūtām un papīra maisiņiem smaržoja zāļu tējas. Pašam nezinot un nemanot, Mitriķis bija kļuvis par tādu kā homeopātu, kaut gan kaimiņi viņu sauca par apķēķeri, vai dabas dakteri.

Vecais kapu vīrs — garš un sadilis kā skangals, sirmiem matiem un melnu platmali galvā — izskatījās tiešām cienīgs. Viņš varētu būt īsts dakteris, ja pelēkais svārks spētu apslēpt savas skrandas un bikses — ielāpus. Ar tiem bija nodrošināts dibens un ceļgali, tāpat elkoņi. Jāsaka gan, ka Mitriķis nemaz

negribēja uzmesties par citu |aužu dakteri. Pats sev viņš bija izmēģinājumu trusis, slimnieks un ārsts. Gan šādas, gan tādas vecuma kaites, ja vien tās vērīgāk pameklēja māgā, krustos un pakrūtē, kaulos, locītavās un paslēpenēs, ādā, zem ādas un asins āderēs savairojās arvien kuplākā skaitā. Lai tās visas savaldītu, dabas dakteris pats sev sastādīja zāļu listi visai dienai. To viņš stingri ievēroja no saules lēkta līdz vakara krēslai, notēs brīžos arī naktīs. Sākumā zālītes ieņēma katru stundu, vēlāk saraksts papildinājās un bija jābrūķē katru pusstundu kautkas veselīgs. Darba tā pietika augām dienām, svētdienas un svētkus ieskaitot. Bija tikai viena maza neērtība — nekur tālāk izkustēt vairs nevarēja. Tad paunā būtu jāstiepj līdz visa aptieka. Garais, sašķiebtais augums uz kaulainām stārķa kājām vairs neturējās tik droši kā agrākus gadus. Gribot, vai negribot — uz kautko bija jāatbalstās pat sētā un istaba. Spieķi Mitriķis nekad neatzina — sauca to par suņu sitamo. Viņš staigāja tikai ar savu veco, pierasto šķipeli pie rokas. Kad kaimiņi kādreiz zobgalīgi ievaicājās:— Ko tad tu nu, vecais, šodien apbedīsi — kurmjus vai vabules?— Mitriķis mierīgi atbildēja:— Es neapbedīs, bet atraks veselību, lai arī jūs var tikpat ilgi nodzīvot, kā es te nodzīvo.

Tomēr, kā veci ļaudis saka, visam reiz pienāk gals un mala. Kad izturīgais kapracis nebija dažas dienas manīts, ziņkārīgie kaimiņi aizgāja pārliecināties, vai viņš vēl elpo. Mitriķis elpoja gan, tikai nespēja vairs no gultas piecelties. Kājas neklausīja. Nav liela nelaime — domāja viņš pats. Ja izdosies sagādāt tādus pašstumjamus rateļus, varēs pa istabu pabraukāties. Ko tur lauka meklēs? Kāda večiņa attecēs lielumu aptīrīt. Tā varēs vēl kādu gadiņu mierīgi padzīvot.

Citi ļaudis tā nedomāja. Drīz vien atradās pazudušais brāļa dēls. Viņš ieradās apvaicāties, kā stāv ar radinieka testamenti. Izrādījās, ka tādas nav. Nu, cik tad pēc nāves palikšot uz augļiem? Un kā viņš tad tikšot pie savas mantas?

— Nē, putniņ! Par velti tu dziedi! Es vēl nemirs' …

— Kāpēc?—brāļa dēls brīnījās.— Kas tev te vairs darāms? Bērna prātā tak vēl neesi. Sievu kapa malā neņemsi?^ — To gan es tuvākā laikā nedarīs'. Bet man ir sava znaja. Es dzīvos' pāri simtam …

— Blēņas! — mantinieks errojās. — Tad jau gudri un svēti vīri arī tik drīz nelīstu apakš zemes, un lielkungus nevarētu sisdams nosist. Vai nu tu, vecais, lielies, vai mantu gribi paņemt līdzi kapā. Tādas znajas tev nav!

— Ir! — vecais ietiepās. — Šeku viss rakstos izlikts. Lasi kā baušeļus. ..

Apbēdinātais mantinieks paņēma garu lapu ar ķeburainu rakstu. Tas bija Mitriķa zāļu saraksts veselai dienai. Viņam gribējās to uz vietas saplēst, aizmest, samīt zem kājām. Puisis tomēr savaldījās, lai veco nesakaitinātu. īgnām acīm viņš blenza ilgā mūža receptē un nebilda ne vārda.

Lūk še nu,— vecais ierunājās,— tā jau es domā! Tu ir vēl nepraš tādās gudribas. Būs man jāpiepalīdz. Tāpat jau rada gabals vie ir. Noderēs vecuma dienās. Tur stāv rakstīts: Velna sūds šņabī — tas kā likts pret švaku māgu, padara to atkal lāgu, kā dziesmiņā sacīts. LIkons uz sukura graudiņa — tas pret sirds vājumiem. Vilku ogas — pret pamašām. Suņa sūds, tāds balts, uz tīruma izkaltis un špirtū iemērkts — pret kūtru magu. Skudru špirts — pret sāpēm savilktos locekļos. Miltenājs un paegļa ogas — pret nieru kaitēm. Buldurjānis — sirds drape. Pelašķis — klepus bende. Runča pauti, pie tabakas pieberzti, mazina aizdusu. Kokrožu milti un asinszāles ziedi — abi ģeld magai tāpat, kā bebru kārklis vemšanai. Ozola mizas sit vēderu ciet, krūkļa ogas — palaiž vaļā un sēņu eļļa dzen visu cauri. Bet ja kādreiz aizštapējies kā ar propi un cits nekas vairs nelīdz, tad jālaiž darbā deviņvīru spēks. To man iemācīja labs draugs — Šanas Miķelis. Neticēju. Tad pats izprovēju un ko domā — izsita kā spundi alus mucai! Atnes man glāzi ūdens! Mute jau kalst no tik garas runāšanas, bet vēl mēs nav ne pusē. Tagad mēs sāks par tām trejdeviņu zālīšu tējām. Kad visas tās katru dienu iekampj magā, tad nekāda kaite neko nevar padarīt. ..

Mantinieks gribēja teikt: Nu jau pietiks! Ķersimies labāk pie testamentes… Bet akurāt tajā brīdī istabā ienāca Kašķītis. Nāves kandidātus viņš mēdza apciemot, lai ar tiem laikus nolīgtu par pieklājīgu

zārķi un visu citu, ko apbēdinātie pakaļpalicēji arvien gribēja par vislētāko nodiņģēt. Šoreiz savu uzticamo kalpu, ar pudeli baznīcas vīnu padusē, bija sūtījis pats cienīgtēvs. Godiņa slepenos ziņojumos varēja lasīt, ka vecais kapracis manīts Podiņa tempiītl. To ķeceri nedrīkstēja laist pie apstāvēšanas un mantas dalīšanas. Par to nu Kašķīšam bija jāgādā.

— Dievs palīdz, Mārci!— ienācējs purināja slimā roku.— Vai tu vēl dzīvo? Ļaudis jau melš, ka vecais Mitriķis esot sataisījies stāties Dieva priekšā. Ha, ha, ha! Tā ir darījuši visi bībeles gudrie un svētie vīri. Tā jādara arī mūsu draudzes vecajam kapračam, kad pēdējā stundiņa tuvu. Kā var aizskriet, neko skaidri nenokārtojis? Par to nu parunāsim. Mūsu mīļais cienīgtēvs par uzticīgu kalpošanu šķiņķo tev šito pudeli svētītā vīna. Dzer un dod man ari nosmēķēt.. .

Pamanījis svešu cilvēku, kas nule izlīda no ķēķīša ar ūdens glāzi rokā, Kašķītis brīdi apjuka. Tad saņēmās un ievaicājās: — Kas jūs tāds būtu, jaunais cilvēk? Draudzē vēl neesat manīts …

— Vai es ta? Atbraucu no Strenču trako mājas. Valmierā man nekāda draudzēšanās nav. Esmu drīzā mirēja mantinieks.

— Ka tad ta?— Kašķītis iepleta acis. Kas tevi, traku cilvēku, tur izlaida laukā? Laikam būsi izbēdzis. Un kas tu vari būt par mantinieku, ja esi traks? Laikam no raibās kazas septītā augumā . ..

Mantinieks saskaitās.— Kāda tev daļa? Un ko tu te meklē, baznīcas āzi? Redzu jau pēc garā svārka. Še tev tava daļa! Izkūpi!

Glāze ar ūdeni ietriecās Kašķišam pierē, saplīsa un šķindēdama nobira uz grīdas. Trakais atbraucīja piedurknes, savilka dūres it kā uzbrukumam.

— Palīga! Traks cilvēks iebrucis! Policei!— Iekliedzās Kašķītis un metās pa durvīm laukā.

Vecais Mitriķis, kas visu laiku nebija ticis pie runāšanas, aizdomīgi pablenza uz mantinieku.

— Nebīsties, onkul! Es pats jau neesmu traks. Kalpoju par trako savaldītāju.

— Labi gan, ka tu nav traks,— Mitriķis nomierinājās.— Mūsu dzimtā tādi nav manīti vairākos augumos. Atnes man citu ūdeni. Tad es turpinās.

Pie dārza vārtiņiem Kašķītis uzgrūdās Šanas priekšniekam. Pirmajā mirklī viņš gribēja Miķeli Amālijas dēlu brīdināt, kā godīgam cilvēkam pieklātos darīt. Bet jau nākamā mirklī atcerējās pats sevi.

Cik muļķīgi tas būtu, ja zārķis paliktu nepārdots un cienīgtēva uzdevums neizpildīts! Varbūt vecais jau naktī noliek karoti — un ko tad lai iesāk?

Kašķītis iesaucās:— Skrej nu, gudriniek, iekšā un glāb Mitriķi, kamēr vēl elpo! Tur kāds trakais grib viņu nosist un aplaupīt. Es saukšu policiju.

— Lai paliek policija!— Miķelis atsaucās.— Ar trakiem — tikai ar labu . ..

Viņš paskatījās pa logu istabā, pasmaidīja un teica:— Jā, tas ir bīstams zellis! Ar vienu roku var kaulus miltos samalt. Es viņu tomēr uzvarēšu, bet tu, zārķu meistar, tagad iekšā nenāc.

— Man jākārto baznīcas darīšanas. Jau šodien …

— Nu tad paslēpies piebūvītē, kamēr saukšu. Trakos ir Velns un tas necieš tā Kunga kalpus.

Kašķītis bija ar mieru. Miķelis iegāja istabā, kur vecais mierīgi turpināja skaidrot, kāpēc viņš vēl nemirs.

— Zdrastu, Mārci!— ienācējs uzsauca un sarokojās.— Oho, cik frišs un brašs tu atkal izskaties! Kā senču ozols, ko zibens nevar nospert. Apsveicu ar izveseļošanos! Ak tās kajas? Kamp tik zālītes iekšā, tad tās arī elefantu panesīs! Vai salaidīsim uz zoliti?

Tad viņš sniedza roku mantiniekam un teica:— Sveiks, strenčoša- nieti! Tu jau mani pazīsti. Ventera krogū kāvāmies ar plostu puikām. Viņi tevi lamāja par Trakokreklu. Es to nevarēju paciest. Tev ielauza ribu, man sasita pensnē, bet mēs uzvarējām! Vai atminies?

— Atceros, priekšniek! Tie draņķi dabūja zilas muguras un šķibus degunus…

— Un tad tu teici: trakošana un savaldīšana — abas ir šanas. Miķel, es stājos iekšā tavā biedrība!

LIkop, es atbildēju. Ka tevi sauc?

— Frīdis!… Mitriķu Frīdis! Mārcis ir mans onkulis un es viņa vienīgais mantinieks .. .

— Nu tad ir lieliski, Frīdi! Saspēlēsim trijata vienu partiju. Un brauc mierīgi mājās. Tava manta nezudīs. Ja Mārcis iedomātos — nu, teiksim, pēc kādiem pussimts gadiem nomirt — biedrība tev tūdaļ sūtīs štapeti. Sak, nāc un saņem visu to muižu, kas tev nākās. Tāda būs Sanas gādāšana par tevi. Biedrība pati te neko negrib ievilkt nāsi. Ja netici, prasi Marčam.

Mārcis visam tam piekrita. Viņš apgalvoja, ka Šana vārdos un darbos esot taisnīgs vīrs. Sevišķi mūža pareģošanā uz viņu varot droši paļauties.

Mantinieks nopūtās. Viņš nebija ne ļaunas, ne rijīgas dabas cilvēks, tomēr pie sevis nodomāja: cik labi būtu, ja kāds zaglis rudens tumsā aiznestu visas tās onkuļa bundžas un turzas! Kas tur nu ko pakampt?

Lai tak vecais savas pēdējas dienas padzīvo vieglāk un neparpūlas ar to zāļošanos. .. Tad viņi saspēlēja kārtis, iedzēra baznīcas iesvētīto ābolu vīnu, Miķelis apsolijās sagādat pašstumjamus rateļus. Viss likās nokārtots un Frīdis varēja atvadīties apmierināts, ka tā rateļu lieta nav viņam jākārto. Miķelis vēl pieteica paskatīties palievenitī — vai tur pīļu tēviņš nesot izlauzies laukā …

Kašķītis sēdēja un dēdēja tukšaja kazas aizgaldiņā. Tas tomēr vilkās par ilgu! Kas zina, vai tie divi tur nav sarunājuši kopīgi izkrāpt un sadalīt vecā mantu? Kāpēc tas trakais tagad nekaujas? Tādu bezdievību nedrīkstēja pieļaut! Klusu soli Kašķītis pielavījās istabas durvīm un piespieda ausi atslēgas caurumam. Nelaime arī šoreiz nenāca kliegdama, brēkdama. Tieši tai mirkli Frīdis vēra durvis. Kad tās atkal aizcirtās, brīdi tur smagi šņāca un stenēja, grabēja trauki, kautkas krita. Tad kāds it kā ar velējamo vāli skaitīja pa mīkstu vielu. Kašķītis žēli sau​ca:— Glābjiet! Slepkava! Razbainieks! Policei! Ārpusē to laikam neviens nesaklausīja. Pa logu varēja vērot, ka Frīdis, savu darbu pabeidzis, novēlēto un apklusināto netlreli iznesa pagalmā un iestūma palievenitī, kur vajadzēja atrasties pīļu tēviņam. Frīdis bija patiesi stiprs, pie trakiem ievingrinājies puisis. Kašķītis gudri klusēja, lai otru reizi nenokļūtu uz velēkņa. Frīdis panācās, pagrabinā- jas pie loga, un paziņoja, ka pīļu tēviņam nu esot radies ģimenes pieaugums. Tad viņš mierīgi aizgaja savu ceļu.

Mārčam tāds lērums nepatika. Uzklupa kā melnais mēris — viņš errojā. Kāda Vella pēc tiem uznāca dullums kauties? Nu būs tiesas darbi… Miķelis veco mierināja, ka gan jau izlīgšot. Zārķu meistaram tāda atklāta blamāža nepatikšot. Turklāt no viena traka viņš baidoties vairāk, kā no desmit prātīgiem. Trako, lūk, nevarot pēc parastiem likumiem sodīt un neparastie vēl neesot izstrādāti. Pats viņš vēroja, kas te nu notiks. Vai novēlētais tiks saviem spēkiem uz pekām, vai jāiet būs palīgā? Un ko tad viņš darīs — manīsies uz mājām, vai vēlreiz uzplīsies ar savām baznīcas darīšanām?

Pagāja labs brīdis, kamēr Miķelis tika pie drošas atbildes. Vecais ieņēma aizkavētās zālītes, šoreiz dubultporciju balderiāna un līkona. Kašķītis apspaidīja savu dibenu — nekas salauzts tur nelikās.

Sakārtoja ancuku — vairākas pogas bija izsprāgušas, garā svārka apkakle kā ar dzelzs nagiem norauta.

Tas nekas — mājās piešūs. Taisnība bija Miķeļam, ka pie trakiem tikai ar labu. Nosist jau nenosita, kad pretī vairs neturējos. Tad Kašķītis apsēdās uz silītes malu un pa durvju šķirbu vēroja, vai tas trakais nesadomās nākt atpakaļ. Nē, lauka nemanīja nevienu dzīvu dvēseli. Būs sabijies un aizšmaucis, lai nekristu policijas nagos. Ja tomēr viņš savā dullumā sadomātu vēl atgriezties — pa istabas logu to varētu manīt un laikus pazust. Kašķītis pie vecā iesoļoja tik rāmi un klusi, it kā nekas nebūtu noticis.

— Mārci,— viņš teica,— nokārtosim nu mūsu darīšanas. Visi, kā saka, esam mirstīgi. Neviens nezinām, kad sitīs mūsu pēdējā stundiņa un tas Kungs Cebaot sauks mūs pie sevis. Tev tur jau būs sava alga un zemes mantas vairs nevajadzēs. Tikai bez sava zārka gan nevarēsi iztikt. Tā ir gulta, kurā cilvēkam visilgāk jāguļ. Tāpēc ņemsim glīšu un mīkstu kā konfekti, lai tajā dienā, kad kapi vērsies vaļa .. .

— Pag, pag! Es vēl apdomāsies,— vecais pārtrauca.— Kazī, vai nebūs smukāk un lētāk tāpat baltā linu paladziņā …

— Nekā!— nenocietās Kašķītis.— Baznīca un likums to noliedz. Var saukt pie tiesas atbildības. Ko tad tu teiksi?

— Bet cik tāds švītīgs zārķis pēc 50 gadiem varētu maksāt?— Miķelis ieinteresējās.— Ātrāk viņš nemirs.

— Lūdzu bez špāsiem! — zārķu meistars viņu apsauca. — Te nopietni ļaudis runā nopietnas lietas.

Vai neredzi, ka cilvēciņš stāv jau kapa malā un jālūdz tas Kungs, lai ņem viņu drīzāk pie sevis …

— Lūdz, vai nelūdz, bez 50 es neies!— Mārcis ietiepās.— Pa to laiku koļi var zārķi saēst. Ko tad darīs? Naudīn' būs tikpat kā zemē nomests…

— Nieki! Nauda nav vajadzīga. Paraksti tikai iepirkuma zīmi. Šanas kungs apliecinās. Dabūsi nodrošinātu izvēli uz kredita. Ņemsim ozola koka, biezu, stipru, pulierētu, ar apzeltītu Pestītāju uz vāka.

Lai tev pašam un citiem nav jākaunās, kad pats cienīgtēvs tevi apstāvēs. Ari es stāvēšu pie tāda zārķa un apliecināšu visai draudzei, cik Dieva mierā aizgājušais tautas censonis ziedojis mūsu mātei — baznīcai …

Tas nu beidzot Mārčam likās bišķin par daudz. Atminējis, ka baznīcas kalps grib viņu jau dzīvu nodīrāt, vecais pa nopietnam saskaitās. Saglaudis ūsas, lai svinīgāk izskatītos, viņš pavisam nopietnā balsī teica: — Vadzi, kūmiņ! Par velti te luncinies! Lai tu ir 40 gadus jaunāks par mani, to es tev pasaku: pie tavu zārķi es gan nestāvēs! Tiec pats tad galā! Un nerunās! Slavējies pats, ja mēle kustas un ir kas klausās.

Bet tagad pazūdi! Miķel, parādi viņam duru caurumu!…

Pamanījis, ka svētītā vīna pudele iztukšota, Kašķītis cēlās un teica:— Mans kristīgais brāli! Es manu, ka šoreiz esi par daudz iekampis. Lai tas Kungs noklārē tavu prātu. Rīt, vai parit mēs izrunāsimies divatā. Sveiks!

— Nenāc vis,— Mārcis piebilda.— Trakais būs atkal te.

— Un viņā ir Velns jau no bērna kājas — Miķelis nobeidza. Kašķītis smagi nopūtās. Viņam likās, ka pasaule vairs neturās eņģēs.

Vecās, labās pātaru grāmatas eņģēs. Tātad — iet bojā.

Ta liela cīnīšana Pagāja dienas un nedē[as nemierīgās gaidās, bet tirgotāja Vanaga kunga lielais vinnests vēl arvien neieradās Valmieras krāj-aizdevu kasē. Ziedojumu un aizdevumu gaidītāji kļuva nepacietīgāki par pašu ziedo​tāju. Vai tikai viņš bija pieteicies īstaja vietā un noteikti paziņojis, uz kurieni tā nauda sūtāma?

Jā, to viņš esot izdarījis un nokārtojis visu kā nākās. Doktors Horns esot tikpat kā advokāts, viņa padomiem varot uzticēties. Bet kas gan nezinot, kā darbojoties kroņa iestādes, kur sēd birokrāts birokrātā galā. Visi tie ir pārbaudīti patrioti, tāpēc nevienam negribas naudu no valsts kases tik drīz maksāt laukā.

Bet tāda summa jau nevar pazust kā šteknāle smiltīs. Jāpaciešas un jāpagaida.

Ziedojumu vācēju un kompanjonu gaidītāju rinda auga augumā. Kādu dienu veikalā ieradās no izskata nabadzīgs knauķis, laikam no laukiem, prasīja pēc vinnētāja un, ar to sasveicinājies, teica: — Miķel, es arī esmu Amālijās dēls, tavs brālis. Man pienākas puse no tavas naudas. Māte tā teica …

Knauķis bija nodots Valmierā pie seglinieka mācīties amatu un pats to izdomājis.

— Pēc likuma tu neesi Amālijas, bet Jankas dēls,— Miķelis paskaidroja.— Pats galvenais tomēr ir tas, ka tu nemaz neizskaties pēc manis. Es nekad nebūtu tik uzmanīgs pret savu pusbrāli.

Knauķis brīdi apjuka, bet attapies ņēmās iegalvot, ka taisni pusbrā- ļam puse pienākoties. Lai tik neliedzoties un bez tiesas klapatām dodot šurp to, kas viņam nākoties.

— Labi,— teica bagatais pusbrālis,— radi jau bez mums tiesājās par daudz. Mēs iztiksim ar labu.

Tu prasi pusi no manas naudas, man nav žēl.— Miķelis izvilka no sava maciņa vienu papīra rubli, jo vairāk tur neatradās, ar veikala dzirklēm pārgrieza to uz pusēm, un vienu daļu pasniedza pusbrāļam.

Knauķis dusmīgi nospļāvās, teicās Miķeli iesūdzēt par viņa naudas ievilkšanu un aizgāja. Citi tik viegli neatlaidās. Kad laimīgais vinnētājs neizskatījās tik nelaimīgs, cik šādā gadījumā nepieciešams, bet atrunājās, ka kāds veikls blēdis laikam būšot pasteidzies pirmais uzrādīt viltotu obligāciju, gaidītāji kļuva aizdomīgi. Pētīja Rīgas Avīzi, bet tur nekādas ziņas par šādu traku blēdību neatrada. Kā to varēja noskaidrot, ja Vanaga kunga obligāciju neviens ar savām acīm nebija redzējis un tās numuru arī nezināja.

Vai tiešām tas Žaņu virsaitis visu Valmieru bija tik neglīti izāzējis?

Pēc mēneša vajadzēja notikt krāj-aizdevu kases gada sapulcei. Tas bija ievērojams notikums latviešu naudīgās un naudas kārigās pilsonības aprindās. Tur izšķīrās ļoti svarīgs jautājums: kāda grupa varēs veselu gadu naudu bāzt savās kabatās, ar to paplašināt savus veikalus un īpašumus, uzpirkt kundes, noderīgus labvēļus un parastos draugus. Visiem to rubļu kasītē nepietika, tāpēc bija smagi jācīnās, lai pie tiem tiktu un varētu rīkoties kā ar saviem.

Pašreiz naudas lādi pārvaldīja augļotājs Bīne. Viņam palīdzēja Godiņa kungs, jo kasē bija uz augļiem noguldīta arī baznīcas nauda, ko nedrīkstēja palienēt mazticīgiem, kas reti iet baznīcā. Kasiera amatu pildīja vecais Vuška. Visi tie bija dievticīgi vīri. Sekretāra amats pienācās Velēna kungam, bet viņš aiz nevaļas parakstīja tikai savu vārdu, citus visus uzdevumus uzveldams algotam grāmatvedim.

Piemērotākam kandidātam trūkstot, par tādu bija pagaidām pieņemts doktors Horns. Revīzijas lietas kārtoja vecais Ķiploks, pērminderis Kašķītis un biedrības bufetnieks Ķauķis. Šī siltā kompānijā nu bija diezgan rīkojusies ar tautas naudu. Pie silītes pienācās tikt citiem vīriem.

Tiem ari bija savas vajadzības jākārto, savi kundes un draugi jāpiepērk. Tāpat cilvēki vien jau visi bija un jādzīvo, jānopelna arī visiem.

Konkurentu apdraudēti, šo veselīgo domu ievērības cienīgos augstumos šoreiz pacēla Švunka un Breksis. Pirmais bija plaša vēriena veikalnieks, Rīgā jau nobankrotējis tik veikli, ka visa atbildība un parādi uzvēlušies uz kāda Berga bazāra žīda pleciem. Valmierā viņš prātoja savu un Brekša uzņēmumu apvienot akciju sabiedrībā Tautas turība. Breksis gan solīt solījās, bet vēl arvien vilcinājās, jo Minna bija viņam šo un to nelāgu pačukstējusi. Smagākais šķērslis tomēr izrādījās tas, ka akcijām trūka pircēju.

Cik dīvaini — domaja Švunka — kas tā par tautu, kas nevēlas savu labklājību? Būs jamaina nosaukums — nederīgā vietā jāliek: Tautas bagātība. Ja kasīte nopirktu tikai par 4 vai 5 tūkstošiem — arī tas jau būtu kautkas, bez lielākām pūlēm sasniegts … Brekšam nevajadzēja mazāk. Bija jānopērk ķieģeļu nams Rīgas ielā, blakus Grasmaņa skārņam. Viss apakšējais stāvs jaunā īpašumā jāpārvērš par Zeltradža auna skārni.

Jāierīko tik jaunmodīgi, kā nav pat Rīgā redzēts. Četri plaši logi un laukā nojumītes, lai skatītājiem nelīst virsū. Vienā logā karājas visdažādākās desas un izskatās tik smeķīgas, ka visi garāmgājēji apstājas kā apburti un siekalas tiem saskrien mutē. Otrā logā brūni nožāvēti šķiņķi, smarža kāpj laukā pa kaplodziņu, un kurvjos tik maigas rozā sivēnu kājiņas, ka gribas tās nobučot pirms izvāra zupā. Trešā — plaušas, aknas, mēles, ķiškas un citi jēlumi, izdekorēti ar podu, pannu un ziedošām puķēm. Ceturtā — cūku, teļu, aitu galvas rindās uz iesmiem uzdurtas, smukuma pēc pa ābolam, zāļu kušķim vai raibai gumijas bumbiņai atvērtajās mutēs, it kā pēc slaktēšanas vēl ēstu, vai spēlētos. Apakšā noplucināti cālīši laikam vēl papildina savu taukumu pie barības čupiņam. Augšā dzied kanārijputniņi savos būrīšos, it kā priecādamies par visiem skārņa gardumiem. Nevienu tur negrib piekrāpt, kautko vecu iesmērējot. Skārnī būs ierīkota nosmeķētava, kur puika baltā šotelē cien. kundēm kas to vēlēsies, nogriezīs mazu gabaliņu no izraudzītās preces un pasniegs uz naža gala gluži par brīvu. Vai tā nav izdoma, kas ko vērta? Bet lai šis skaistais sapnis kļūtu par īstenību — vajadzīga nauda, nauda, nauda. Kasē tai jābūt — tāpēc jau tā ir krāšanas un aizdošanas kase.

Pērminderis Kašķītis ar savu cilvēcīgo raksturu cienīgi attaisnoja no tēva iegūto uzvārdu. Augumā viņš gan nebija sīks, bet padrukns vidusmēra vīrelis ar plešu pakausī. Viņš runāja tā, it kā karstu kartupeli būtu mutē ieņēmis, to tur valstītu. Laikam aiz errastībām par šādu nelāgu paradumu, Kašķītis nekur nevarēja iztikt bez kašķēšanās. Visu pasauli viņš iztēloja pilnu ar blēžiem un netikļiem, lai pats tiem pāri varētu pacelties kā varonīgs, tikko no ķīmiskās tīrītavas izsprucis eņģelis. Baznīcas dāmu kafijās viņš centīgi sludināja tiklu un kaunīgu dzīvošanu, visu baušļu turēšanu un dzeršanu tikai no tīriem avotiem, bet mainīja sievas kā novalkātus cimdus, izkrāpa tām naudu un paveda vecīgas jaunkundzes. Grēku saraksts bija garš un smags, bet visu to pārsedza baznīcas kalpa amats, kura dēļ Velns viņu tik neatlaidīgi kārdināja. Tā kā arī Breksis sava skārņa interesēs apmeklēja baznīcu, viņš tūlīt saprata, ka ar šādu vīru varēs sadarboties.

— Kas tā jums tur kasē par revīziju, ka sapulcēs zin teikt tikai: valde darbojusies sekmīgi, teicami, viss labā kārtībā! Nekas visā pasaulē nav labā kārtībā! Ļaudis jau smejas un runā, ka visi trīs revidenti esot piekukuļoti …— To teica Breksis, Kašķīti pēc dievvārdiem aiz garā svārka noķēris.

Tāda valoda draudzes priekšniekam nepatika. Nebija jau noslēpums, ka ļaudis viņu turēja par plānprātiņu, kāds viņš nebija, jo prata veikli intriģēt un kombinēt, un nu nāca klāt vēl aizdomas par kukuļošanas sērgu. Jau daudzas reizes viņš bija izteicies, ka kasē kautkas nav kārtībā, ka tur grābj ar netīriem pirkstiem un dod ari neatpestītiem grēciniekiem, bet tie divi viņu arvien pārbalsoja un apklusināja. Tagad viņš pateiks pats savu spriedumu.

Cita jau nekā Brekšķam no Kašķīša nevajadzēja. Nākamā dienā par tik simpātisku apņēmību viņš Kašķīšam nogaršošanai piesūtīja aktelīti no katras desu zortes. Kašķītis pateicās.

Abi sturmētāji norunāja, ka visus kases balstiesīgos dalībniekus tagad uzrunās tikai par mīļiem draugiem un visur daudzinās viņu labos darbus, skaistās kundzes un apbrīnojamos bērnus. Protams, tas nezīmējās uz tagadējās valdes vīriem, kuru darbi vēl bija pamatīgi jānoskaidro. Katram, kam atteikts, vai apcirpts aizdevums, viņi to solīja sagādāt pilnā apmērā — ja vien tiks pie stūres. Pretinieki nesnauda.

Negaisa mākoņi savilkās pār kluso Valmieru.

Sapulces dienā cīnītāju spēki bija priekšzīmīgi mobilizēti. Vuška, Bitīte un citas kundzes, dalībnieku grāmatiņu īpašnieces, tāpat Minna, Ripas madāma un citas balstiesīgās jaunkundzes sēdēja raibā rindā un gaidīja, kad sāksies lielā cīnīšanās, kurā arī viņām bija savs svars. Tirgotājs Vanags, kā goda biedrs, apsēdās pie prezidija galda, aiz kautrības blakus grāmatvežam Hornam un pietiekoši tuvu runātāju katedram — lai visu varētu labi sadzirdēt. Durvis aiz prezidija galda viņš ieteica atstāt pusvirus — lai

kases zālītē nepietrūktu svaiga gaisa. Atsūtīts bija ari gorodovojs, jo tādos gadījumos drošības nekad nevarēja būt par daudz.

Kad zālīte bija cienījamu tautiešu pilna, Bīnes kungs teica atklāšanas runu. Viņš apsveica visus apzinīgos kases dalībniekus, kas te pulcējušies ar godīgiem nolūkiem darbu sekmēt un aprādīja to svētīgo uzdevumu, ko kase veic visas latviešu tautas labklājības celšanā. Lielais tautas darbinieks Krišs Voldemārs jau teicis: Latvji, braucat jūriņā — zeltu krājat pūriņā!— Mēs tikpat skaisti sakām: Latvji, krājat naudiņu, tā kā zelta graudiņu!— Aplausi sabira viduvēji. Opozicija klusēja.

Kases pārskats liecināja, ka aizdots krietni daudz, kasē palicis visai maz. Kāds grasis no peļņas ziedots labdarīgiem nolūkiem.

— Es prasu ziņot, kam ir aizdotas tik lielas summas!— sauca Švunka no savas vietas.

— Es gribu zināt, pret kādām drošībām tas darīts!— piebalsoja Breksis.

Sapulces vadītājs Lācars abus apklusināja, apsolīdams dot vārdu vēlāk visādu jautājumu noskaidrošanai. Minna nošņācās un pateica, ka tāda vilcināšanās viņai nepatīkot.

Vecais Ķiploks, kā jau paradis, ziņoja, ka revīzija papīrus atradusi labā kārtībā; darbību atzīst par sekmīgu un lūdz sapulci izteikt valdei pateicību. Tiklīdz viņš beidza runāt, katedrā uzlēca Kašķītis un iesaucās: — Tā nu gluži tās lietas nav! Man kā revizijas loceklim ir aizdomas. Es prasu tās ieprotokolēt. ..

Sapulces vadītājs ar koka āmura sitienu pa galdu aizdomīgo pārtrauca.— Ja pie revīzijas komisijas vairākuma lēmuma grib pievienot atsevišķas domas — viņš teica — tās jāiesniedz ar rakstu un jāpie​vieno protokolam, vai jāizteic vispārējās debatēs.

— Tā tas nebūs!— Kašķītis pretojās.— Es esmu amata virs, cīnos pret blēžiem un prasu tūlīt vārdu! …

Zālītē sacēlās troksnis. Dot!— sauca vieni. Nedot — sauca otri. Kad vadītājs vēl vilcinājās, Kašķītis tik traki saskaitās, ka sita ar dūri pa pulti, salēcās un iesaucās: — Es ņemu vārdu! Lai dzird visi!…

Pulte pēc sitiena nokūpēja tā, ka no tās pacēlās ilgāku laiku nogulušies putekļi. Tikko tie nokļuva Kašķīša degunā, viņš iesāka tik neganti šķaudīt, ka ne vārda vairs nespēja izrunāt. Daži smējās, citi dusmojās, bet Kašķītis katedru nedomāja atstāt.

— Ko man ieprotokolēt?— Horns jautāja.

— To, ko viņš tur dara,— vadītājs paskaidroja. Redzēdams, ka Kašķītis slauka asaras, bet nemitas, Lācars piebilda:— Liekas, ka tā ir nopietna kaite. Lūdzu, vedat šķaudītāja kungu tūlīt uz pilsētas slimnīcu, lai ārsti tur pārbauda viņa kaklu un degunu!

— Tie ir blēžu stiķi!— Minna iešņācās, bet pretoties tādam rīkojumam neviens neuzdrošinājās. Ja nu tiešām aizrijas un uz pēdām nobeidzas, kas tad atbildēs par pirmās palīdzības aizkavēšanu?

Kašķīgo revidentu aizveda. Pirmajos solos aiz līdzjūtības vai vieglas pielipšanas daži nošķaudījās, tāpēc tūlīt pasludināja īsu pārtraukumu, lai telpu izvēdinātu no baciļiem. Dvorņiks nomazgāja katedru, jo bija aizmirsis laikā noslaucīt putekļus.

Kad revidentu ziņojumu pieņēma un izteica pelnīto pateicību, jo ar šķietamām aizdomām vien tur neko nevarēja grozīt, vārdu deva Švunkas kungam. Viņš bija uztraukts un asi uzbruka līdzšinējiem varas vīriem, kas ar nepiedodamu vieglprātību sablamējuši naudas iestādi, ieceldami par tās goda biedru Žaņu barvedi. Nekādas naudas tam neesot, tāpēc prātīgi ļaudis viņu uzskatot par pavieglu jokupēteri.

Lācars pārtrauca runātāju, lūgdams pieklājīgāk izteikties.— Jūs man pieklājību te nemācīsit!— atsaucās konkurents.— Mācat to savā veikalā, kur cilvēkiem plēš ādu pār acīm!…

Sacēlās negants troksnis. Āmuram klaudzot, bezkauņam atņēma vārdu. Zālītē sauca: Sviest laukā to šuftu!… Lai viņš runā!… Dieviņ — tētiņ, nu iet kā gada tirgū!… Kad gorodovojs piesita ar zobenu pie sava zābaka stilba un uzsauca: Mierā! satrauktie prāti kautcik nomierinājās. Goda biedrs piecēlās kājās un īsi paziņoja:

— Ja cienījamais iepriekšrunātājs mērķēja uz manu pusi, tad varu paziņot, ka nauda man ir rokā! …

Opozicija apjuka, pozicija skaļi aplaudēja. Tirgotājs Vanaga kungs pateicās par atzinību. Tas bija neparedzēti smags sitiens kases šturmētā- jiem. Bet viss vēl nebija zaudēts. Katedrā kāpa Breksis.

— Labam saimniekam,— viņš teica — arvien ir kūtis pilnas ar lopiem, bet mūsu priekšā te stājas vīri ar tukšu naudas lādi. ..

— Rupji melil— kliedza zālītē.— Kase nav tukša!

— Ja nav, tad būs!— runātājs atcirta.— Nemākulīgi izšķērdēta! Mūsu sūri grūti krātā naudiņa izsvaidīta pa visām grāvmalām! Kase pārvērsta par labdarības anštalti!…

Atkal āmura klaudzieni, troksnis un saucieni:— Sviest laukā to meli!— Lai dzīvo tautas darbinieks! …

— Driku miku! Laukā jūs mani neizmetisit!— Breksis kliedza, dūres vicinādams. — Es cīnos par taisnību! Par tautas godu! Par tīru lietu! …— Te viņš sajuta, ka sviedru lāse aiz uztraukuma tek pa pieri uz leju, izrāva šņudauku no svārku ķešas un sažņaudza pirkstos, lai noslaucītos. Bet vecais Ķiploks, kas sēdēja runātājam vistuvāk pirmajā rindā, tai pašā brīdī iesaucās: — Man liekas, ka runātājs ir aptaisījies!.. .

Patiesi! Stipra sūdu smaka vilka no katēdra puses. Kas lai zina, vai pats cīnītājs to uztraukumā saoda vai nē, bet tik neglīts apvainojums nevarēja palikt bez atmaksas. Paķēris ūdens glāzi, Breksis iesaucās: — Še tev, vecais draņķi, par mutes palaišanu!— Glāze aizlidoja friziera meistaram garām un, ūdeni šķiezdama, nokrita otra rindā — Vuškas kundzei klēpī. Kundze nelabi iespiedzās, divi krēsli no smagās bāzes satricinājuma paslīdēja katrs uz savu pusi un damu komitejas priekšniece atradās uz gridas. Kas par daudz, tas par daudz! Sievu glābdams, vecais Vuška uzlēca no prezidija galda, paķēra karafi un zvēla negantniekam pa pakausi. Vīrs sagrīļojās, bet pakausis izturēja, karafe nesaplīsa, tikai skaidrs ūdens aplaistīja abus it kā kaujas kristībās. Nu visi, kliegdami-brēkdami, pieleca kājās. Krēslu gaisā pacēlis, Švunka steidzās cīniņa biedram palīgā. Sievas kliedza, vīri bruņojās un drīz vien visa zālīte pārvērtās kaujas laukā. Gorodovojs viens pats tur neko vairs nespēja darīt. Viņš izrāva zobenu no maksts un aizskrēja pēc palīgspēkiem. Blakus istabā bija izmanījies ari tirgotājs Vanaga kungs, kam amonjaka smaka lāgā nepatika un par kautcik apdāvinātu kausli viņš sevi neuzskatīja. Aiz sienas klaudzēja un rībēja, stenēja, raudāja un lamājās. Vanaga kungs un doktors Horns pa to laiku mierīgi sagatavoja bindes un plāksterus, tos izvilkdami no savām biezajām kabatām.

Kad lielā cīnīšana rimās un zālītē dzirdēja tikai pīkstus, čukstus un nopūtas, viņi tur atgriezās kā žēlsirdīgie zamarieši. Šanas virsaitim bija balta lentīte ar sarkanu krustiņu ap roku. Horns viņam sekoja bez ārējām nozīmēm. Mīlestības darbu pret savu tuvāku abi iesāka no tuvākā kakta. Grīdai pieplakusi, tur klanījās dāmu komitejas priekšniece un klusi bubināja tēvreizi. Likās, ka viņas mīkstumi bija kļuvuši vēl mīkstāki, kaut gan redzamās vietās nekādus apskādējumus nevarēja saskatīt. Breksis tupēja turpat pie apgāztā katedrīša. Viņa seja bija asiņaini saskrambāta un viena kāja kļuvusi ļengana. Nikno skrambā- tāju — mazo Bitīti — savukārt bija izvagojusi Minna, pati zaudēdama krietnu matu šķipsnu, raibo blūzi un virsbrunčus. Tur nu viņas abas sēdēja, kā aizšautas tīģeru mātītes, un klusēdamas blenza viena uz otru.

— Skaties un mācies tu, sienāzi, kā vīri cīnās,— Breksis ierūcās, kad Miķelis Amālijas dēls viņam līmēja plāksterus uz pieres, vaigiem un deguna.— Jāsmejas par taviem Žaņiem un cietumu putniem! Kas tie par cara gāzējiem ar grāmatelēm rokās? Kulaks vajadzīgs! … Žēlsirdīgais šoreiz neatbildēja. Viņš gāja tālāk. Bitīte ļāvās un viņu aplipināja, lai var. iet mājās, bet Minna nelaidās tuvu. Par maz viņai bija atlicies mugurā un ap gūžām. Švunku ar viņa vīriem vairs nemanīja — aizmukuši. Godiņš viens pats varonīgi sēdēja pie sāņus aizgrūztā prezidija galda. Viņam asiņoja lūpa.

— Kā nu adjunkta kungs varēs dāmas apbučot? — žēlsirdīgais ievaicājās.

— Lūdzu uzmanīgāk, Vanaga kungs!— Godiņš atsaucās.— Es nebučoju dāmas, bet viņu rociņas, kā to prasa labais tonis. Dodiet man plāksteri! Lūpas tomēr ir noderīgas. Nākamā bībeles stundā es tam

miesniekam atgādināšu līdzību par apraktiem podiem. Paldies!

Kašķītis bija ceļā atspirdzis, atgriezies un ciniņā trāpīts tā ap vidu. Kad viņš to satūkumu stenēdams parādīja, žēlsirdīgais nopūtās un atmeta ar roku: — Tādu vietu feldšers nevar izlabot. Tur jāsauc ungurs…

Vecais Ķiploks izskatījās pavisam domīgs, degunu iežmiedzis asiņainā šņudauciņā. Belziens ar krēsla kāju bija viņa degunu padarījis šķībāku par Pizas torni. Ieraudzījis Miķeļa plāksterus un banti ar krustiņu, viņš iesaucās: — Kā tu, rakari, varēji zināt, ka te būs kaušanās?

— Pēc gaisa spiediena un pretējiem vējiem,— Sanas virsaitis pavisam mierīgi atteica.— To var noteikt tāpat, kā pērkona negaisu. Lāpāmais materiāls allaž jānēsā līdz. Bantes, smaržas, pulveri — viss noder! Nevar jau paredzēt, kad un kur dabas spēki iespers.. .

Kases gada sapulce bija izjukusi. Kas gan uzdrošinātos to tuvākā laikā atkal sasaukt? Kad tāds neatradās, valdīšana darbojās tālāk. Tirgotājs Vanaga kungs nebija samelojis — daži rubļi īstas krievu naudas viņam arvien atradās pie rokas. Lielais vinnests pamazām aizmirsās. Izjokoto bija tik daudz, ka nevienam no viņiem negribējās par to runāt. Dzīve kļuva vieglāka un mierīgāka.

Pilnas sirds atvieglošana Kādā skumjā septembra vakarā, kad uz laukiem dūc ku|mašīnas un rok kartupeļus, bet mazpilsētas klusās ielas ietin mīksta, bieza tumsa, Eilālija sēdēja savas mamā ierīkotajā buduārā. Viņa tur jutās sēri vientulīga, sapņoja vaļā acīm un šo to sevī pārdomāja. Mīļā, skaistā mamā — kāpēc viņa tik steidzīgi šķīrās no šīs pasaules, kur tik skaista mīlestība, tik burvīgas ilgas un cerības? Mazajai Eilai bija tikai septiņi gadiņi, kad viņu izvadīja uz vācu kapiem. Mājnieki čukstēja, ka mamā esot ieņēmusi kādu ģifti.

Vecajam Dreifogeļam tolaik piederēja aptieka pie Valterkalniņa, mamā dzēra daudz un dažādus pulverīšus — varēja jau atgadīties tāda nelaime. Eilālija atcerējās, ka bieži mamā pārpervēja matus, nobalināja vai uzsārtināja vaigus — kā nu kuro reizi prasīja fasons — un vēl biežāk aizgāja uz Muses ballēm. Eilālija bija īsti vāciski izaudzināta, paskolota un ierakstīta vācu draudzē līdz tam laikam, kad viņa iepazinās ar skaisto adjunktu. Tad Eilālija kļuva īsta latviete un teica savam papā, ka Dieva vaiga priekšā visas tautas esot vienādas. Papā tik ķecerīgai domai lāgā nepiekrita, bet ko viņš tur varēja darīt — pilsētiņā jau trūka īstu vācu precinieku.

Eilālija apsēdās pie klavesīna un tas iedziedājās mamā iemācīto Lieber Mond … Tagad viņa prata to arī latviski nodziedāt: Mīļais mēness, tu ej lēni Caur tiem tumšiem mākoņiem …

Vai Godiņa kungam patika tumši, vai blondi mati? Copē savīti, vai gludi saķemmēti, ar bantīti vai stīpiņu pāri? Kāda lūpu un vaigu pomāde? Kādi nadziņi, smiekli, smaidi un izsaucieni? Mans Dievs!

Perves bija, lielais spieģelis bija, dāmu frizētāja darīja, ko tai lika … bet kā atrast patiesību? Viņš — vienīgaiš un nesalīdzināmais pasaulē — aiz kristīgas līdzcietības uzsmaidīja visām, arī nesmukām un sevis necienīgām. Bet Eilālijas rozā pirkstu galiņus tik ilgi, kā pēc draudzes pēdējā bazāra, viņš nebija skūpstījis nevienai citai visā pasaulē! Vai viņš zināja, ka šie labi koptie pirkstiņi reizēm grib būt pavisam nerātni — nopaijāt viņu no galvas līdz papēžiem un tādos pat apmēros saskrāpēt visas tās citas, kas iedrošinātos savas acis mest uz viņas Gabrielu. Ar kādu dziesmu, lūgšanu, vai nopūtu šo svēto noslēpumu viņam atklāt? Gaidīt un klusēt — tās bija mokas, kaut gan saldas, tomēr, liekas, grūtākas par dzemdību mokām .. .

Ar raibu abažūra kupolu pārsegtā garkājas lampa klusi sīca un viegli oda pēc petrolejas. Kā lielais spogulis zeltainā rāmī, tā mazais tualetes galdiņš, platā gulta ar plīša aizkariem un trim dūnu spilveniem, tāpat greznā litogrāfija ar Reinas krastiem un Loreleju pie sienas — viss bija palicis negrozīts no mamā gaumīgā iekārtojuma laikiem. Uz naktsgaldiņa balts ģipša Amors bija apķēries Psīchei ap vidu un vilka viņu uz augšu.

Eilālija no atvilktnes izņēma debeszilu zlža drāniņu un ar rozā zīda diedziņu vienā stūrī rūpīgi uzšuva trīs burtus — GEG. Ko tie nozīmēja, to zināja tikai viņa pati. Citiem šis noslēpums pagaidam nebija jāzina. Gabriels-Eilālija-Godiņš… Mīļais, smukais Gabriels! Kaut viņš to zinātu … Tad atkustu kautrības ledus viņa sirdī un ta pārplūstu no šķīstas mīlestības kā dienu, tā nakti…

Zem Amora un Psīches darīšanas kalpone Annele atkal bija pabāzusi Eilālijai pa pastu piesūtītās vēstulītes. Neciešams skuķis! Cik reižu viņai jau nebija teikts, ka vēstules jānodod jaunkundzei tieši rokās, jo tādām vēstulēm var būt ļoti svarīga nozīme visā viņas dzīvē. Nē, šī nekārtīgā knirpa pagrūž tik svarīgo pastu kur pagadās, it kā tur kādi veikalu rēķini būtu piesūtīti, un tad nav vairs sadzenama savā pažobelē aiz ķēķa. Kur viņai jāvazājas pa nakti apkārt? Būs jāpasaka: Diezgan! Vai kalpoņu trūkums?

Vieglu dzīvi un augstas algas meklēdamas, pašas laužas no laukiem uz pilsētu.

Pirmā vēstule greznā kuvērā, ar diviem mīlīgiem putniņiem uz viena zariņa, lika nabaga Eilālijai smagi nopūsties. Atkal no viņa . .. Cik netaisna un nežēlīga ir dzīve! Viņš tik karsti un ar pilnu sirdi mīlē Eilāliju, bet viņa tikpat karsti mīlē citu un tas cits … Nē, nē — tas nav nekāds cits, bet mīļais, skaistais Gabriels! Kāpēc viņš ir tik traki pieklājīgs un labi audzināts, ka vēl arvien vilcinās bildināt savu

izredzēto? Arī Švunkas kungs ir izskatīgs, vīrišķīgs un izveicīgs, bet kāpēc Eilālijas sirds neņem viņu pretī? Tāds ir mūžīgais noslēpums, kas moca jauno, vēl nepiedzīvojušo mīlētāju un ko pat dāmu komiteja laikam nespētu vienprātīgi uzminēt. Švunkas kungam par katru cenu vajadzēja iekļūt Eilālijas sirdī. Tagad viņš rakstija pat divas vēstulītes vienā dienā. Tajās atzinās, ka mīļotāja sirds tik pilna, ka ilgi vairs neizturēs, ja vienīgā izredzētā neieradīsies uz steidzamu randevū. Viņš nemaz nemeloja. No Tautas turības nekas nebija iznācis. Pat Breksis atteicās par akcijām skaidru naudu maksāt, gribēdams tās iegūt uz ilgtermiņa nomaksu. Tad Švunkas kungs, vēl jauns un neprecējies cilvēks, uz sava motocikleta apbraukāja lauku papus, kuriem mājās atradās meitas izdodamos gados. Tur viņš ar meitu paamizējās, izlikās ņēmājs, paslavēja mammu un papam jautrā dūšā piestūma kādu vekselīti pažīrēt. Izveicīgais veikalnieks tomēr grima arvien dziļāk parādu jūrā un meita ar trīsstāvu ķieģeļu namu, tāpat vecā Dreifogeļa noguldījums bija steidzīgi jādabū rokā.

Mēdz teikt: kas sauc, tam atsaucas. Švunkas kungs beidzot saņēma rozā vēstulīti, krustu un enkuru augšējā stūrītī. Sīks sievietes rokraksts tur ziņoja: Manz neatlaidigais Peeluhdsei. Lai noteek taus Prahz . .. — Tālāk bija paskaidrots, ka papus katru vakaru pats noslēdz ielas durvis un neļauj savai gūsteknei Eilālijai izmukt no mājas. Tāpēc rītvakar pulksten 8 dārza mazie vārtiņi būs slepeni atmūķēti va|ā. Viņa izmuks pa ķēķa durvīm un gaidīs laubē pie rūķiem, kur uguni nedrīkst aizdegt. Laubes dūris būs nenoslēgtas un logiem priekšā nolaistas gardīnes. Dārza sargs — niknais Hektors klusēs, iespundēts savā būdā.— Us redseschanos, manz Sapiņu Prinzi!— Švunkas kungs todien bija vairāk kā priecīgs savā uzvaras lepnumā. Lūk, ko nozīmēja skaidrs prāts un neatlaidīga uzņēmība. Pašā karstākā darba laikā viņš aizsteidzās uz aptieķi pēc pomades matiem un ūsiņām, pēc smaržīgā odekolona vaigu, kakla un padušu ierīvēšanai. Nopirka arī pavisam jaunu cieto apkaklīti, paprāvu šokolādes kārbu, un dārzniecībā lika nogriest desmit sarkanas rozes. Protams, visskaistākās, lai maksā ko maksadamas! Lai redz un nešaubās, ka viņa mīlestība kāpj pāri maka robežām — tad tā atmaksāsies.

Nakts pagadījās silta un klusa. Švunkas kungs tomēr uzvilka jauno mēteli, lai zem tā paslēptu savas mīlestības dāvanas. Pretimnācējiem uz ielas tādas lietas nedrīkstēja rādīt, tad tie aiz ziņkārības sekotu un jau nākamā dienā par šo romantisko gājienu tenkotu visa Valmiera. Nē, ar papu papriekš bija jātiek skaidrībā.

Kad iečīkstējās mazie dārza vārtiņi, donžuāna sirds viegli nodrebēja. Ne aiz mīlas ilgu, vai laimes pārpilnības, bet aiz klusām bažām, vai tik tas lops Hektors nesaodīs un ieriedamies neizjauks visu tik jauki iecerēto veikalu …

Veltas bažas! Hektors uzvedās pavisam pieklājīgi — laikam bija pamatīgi iespundēts. Caur mākoņu plaisu izspraucās bāls mēnesstars un pārlija rudenīgajam dārzam. Švunkas kungs uzmanīgi ierāvās ēnā. Pa otrā stāva logiem, aiz kuriem dzīvoja vecais Dreifogelis, viegli varēja pārredzēt celiņu līdz pat lapenei.

Stars drīz pazuda un pie logiem neko aizdomīgu nemanīja. Cik laimīgs vakars! Viss veicās tik labi kā smērēts.

Lapene šķita tukša. Neuzņēmīgāks mīlētājs apstātos pie durvīm, nezinādams kur, ko un kā, bet Švunkas kungs atvēra durvis, gāja tumsā droši uz priekšu un uzgrūdās tuvākam krēslam. Kāda smalka, mīlīga balstiņa tūlīt iečukstējās: — Uzmanīgi, mans princi! Sper trīs so|us pa labi. Te ir mīkstais dīvāns un es. Apsēdies! Bet tikai anštendīgi! Man ir šleijers virsū.

— Mana izredzētā! Mana vienīgā! Mans eņģeli zemes virsū!— atsaucās dedzīgais mīļotājs.— Mana sirds ir pilna un plūst pāri malām! Es ietu caur uguni un ūdeni, ja …

— Pst!— aizšleijerotā viņu pārtrauca.— Runā klusu! Citādi Hektors, Annele un papus var nostāties mūsu laimei ceļā.

— Neviens, neviens to vairs nevar,— čukstēja apsauktais.— Sniedz tikai man savu dievišķo rociņu!

Paod, mīļā, kā smaržo šīs desmit visskaistākās rozes, kas zied tikai tev! Un te tavā klēpī es ieliku pirmās zortes šokolādes bumbuļus. Tie ir saldi kā tavas dievišķās lūpas, mana mijā! Sniedz man tās vismaz cauri šleijeram, lai vienojamies uz visu mūžu!.. .

— Ne agrāk kā Dieva un cilvēku priekšā!— dievišķā pretojās.— Es esmu tikli un anštentigi audzināta jaunkundze .. .

— Bet, mīļā! Mana sirds ir pilna un ilgāk vairs nevar ķerpīt! Es bildinu tevi visas pasaules priekšā, ar papu tikšu galā, un pats ņemu pirmo skūpstu, kā bruņiniekam pieklājas! Nost ar šo mūķenes šlei- jeru!. ..— Strauja roka to gribēja pasviest uz augšu, bet tai pašā mirklī aizplīvurotais eņģelis pielēca kājās un pazuda tumsā. Noklaudzēja durvis un ieskrakšķējās atslēgas pagrieziens. Laukā skriešus aizdipēja viegli soļi. Pamestais mīlētājs bija ieslēgts. Viņš taustījās tumsā. Augstie logi ar krāsainām rūtīm nevarēja būt atverami — tos nāktos izcelt. Bet ko tas viss nozīmēja? Izmuļķots? Ievilināts? Lai rit no rīta nāk vecais Dreifogels un laiž laukā kā pieķertu zagli? Tad, lūk, ko tā kaparčūskiņa ar gludo galviņu un smago maku te bija izdarījusi!? Bet, varbūt, viņa vēl atgriezīsies?

Brīdi nogaidījis, Švunkas kungs zaudēja pacietību. Jāizceļ viens logs — tad atkal brīvība. Un jāsāk no jauna. Laikam viņš bija rīkojies par strauju. Tādām zostiņām patīk, ka viņām ilgi luncinās apkārt, sentimentāli siekalojas un nemitīgi apzvēr mūžīgo mīlestību … Tā domāja savā sprostā pamestais maku medinieks. Ilgāk prātot nebija laika. Tagad pats pirmais un galvenais uzdevums — tikt laukā! Ja negrib rūtis izspiest, vismaz viens logs jāatāķē un jāizceļ uz iekšpusi. Grūts uzdevums tādā tumsā! Nolāpītā spindzele! To viņa ilgi nožēlos, kad pati tupēs sava vīra slazdā. Tikai pliku noplicinātu, bez naudas un mantas, viņš palaidīs Eilāliju atkal brīvībā. īsu bridi pavīdēja mēnesstars. Veikli rīkojoties, Švunkas kungs šaja brīdi tomēr paguva uzvilkt loga aizkaru, piestumt galdu, uz tā sastutēt divu krēslu stalažas. Kad atkal satumsa, viņš uzmanīgi rāpās augšup, pret loga rāmjiem atspiezdamies un meklēdams augšējos āķus. Divi jau bija laimīgi izvilkti, bet trešais atradās attālākā stūrī, pagrūti sasniedzams. Stiepjoties pēc tā, ķermenis sasvērās, krēsli nobruka uz grīdas.

Rūtīm ar nelabu šķindoņu birstot, Švunkas kungs izgāzās cauri logam un iekrita izmirkušā puķu dobē. Gar seju un rokām sūcās kautkas silts un lipīgs. Nieki! Viņš bija dzīvs, bet nepaguva vēl piecelties, kad Hektors jau atradās blakus un nikni zvanīja savu suņa trauksmes zvanu. Sasodīts lops! Švunkas kungs sataustīja dobes malas akmeni un svieda to uz rējēja pusi. Hektors iekaucās, iesmilkstējās, tad kļuva vēl bezkaunīgāks. Viņš rēja rīstīdamies un lēkāja jau tepat ap biksēm un jauno mēteli. Kāds posts — neviena sitamā pie rokas! Tikai ar kāju jāatgaiņājas. Katra minūte dārga, lai iedomātais zaglis nedabūtu skrošu lādiņu stilbos. Nu jau iespīdējās gaisma aiz otrā stāva logiem. Tātad vecais bija jau kājās un varēja tūlīt steigties šurp. Švunkas kungs virzījās uz mazo vārtiņu pusi, visu laiku vairīdamies no suņa un tumsā grābstīdamies pēc kāda metamā. Glumi ābeļzari, pie zemes notraukti āboli — nekā vairāk. Steigā nolauza vicu, bet uzbrucējs nebaidījās. Viņa asie zobi jau vairākkārt bija iecirtušies bikšu galos un mēteli. Ahā, te jau tie vārtiņi sasniegti! Viens, divi, trīs rāvieni — tie vairs neveras! Aizslēgti … Virsū drāšu pinums — tam jātiek pāri. Nav jau dzeloņdrāšu, bet vecs, sarūsējis režģis. Pārlēkt nav pa spēkam, jārāpjas. Bet tikko pirksti satvēruši režģi, lai vilktu bēgli uz augšu, Hektora zobi ieķeras mētelī un velk to atpakaļ. Spēcīgs kājas spēriens — un kurpe aizlido tumsā. Lai lido! Lai skrandās sairst jaunais mētelis! Te dzīvam cilvēkam jaglābjas no kauna un negoda …

Vecais Dreifogelis, kā medībās apbruņojies, ar sava nama ļaudīm vēl nebija sasniedzis bojāto lapeni, kad Švunkas kunga veiklais, spēcīgais augums jau bukšēdains nolēca uz šaurās šķērsieliņas.

Neviena gājēja! Viņš bija glābts. Tikai tā kurpe un izrautās mēteļa skrandas tur viņā pusē . . . Vai viņam vienigam varēja būt tāds apģērbs? Godiņa kungs ari švītīgi ģērbās.

Policija meklēja zagli, kas ielauzies Dreifogeļa dārza mājiņā un izgāzis logu. Pamestā kurpe rādīja, ka tas nav bijis parasts zaglis, bet nācis no labām aprindām. Tāpēc viņu neatrada. Izrādījās, ka Švunkas kungs jau pirms nelāgās nakts bija aizbraucis uz Rīgu veikala darīšanās. Šoreiz viņš tur palika ilgāk nekā

citām reizēm. Pārbrauca pēc divām nedēļām, apaudzis ar biezu vaigu bārdu. Tāda tagad esot jaunākā mode Rīgā un Parīzē. Valmierai jāturas līdz.

Lietainā vakarā, kad ielas ļaužu tukšas, Annele aizdiedza pie Šanas virsaiša un pavisam vaļsirdīgi viņu uzrunāja: — Miķeli! Man no tevis nekā nevajag. Viņš gribēja izlādēt sirdi, bet to mīlestību es atstāju jaunkundzei. Man tika rozes un šokolādes kaste. Ar to pietiek.

Roze un ērkšķi Savā buduārā, mīkstā atzveltnes krēslā zem lielās abažūrlampas sēdēdama, Eilālija tikko pabeidza adīt zīdaiņa jaciņu. Brīnumskaistā jaciņa bija pagatavota no vismīkstākām vilnas dzijām, tik maigi rozā krāsotām, ka jaunā dzlvībiņa tur iekšā izskatītos kā īsts zemes pīšļos nolaidies eņģelītis. Klusā mīlestība un gaišās ilgas, kas šajā adīkli bija paslēpušās, liecināja, ka šoreiz tas nav gatavots draudzes bazāram.

Eilālija lēni izgāja zālē, piesēdās pie klavesīna un iedega uz tā trīs garas, baltas sveces. To pirmo viņam un vienīgam visā pasaulē, to otro pati sev, un to trešo tam, kam bija jānāk. Dzīves brīnumam un piepildījumam. Tad viņas trauslie, bālie pirkstiņi lika instrumenta slepenajām stīgām atkal ieskanēties par mīļo mēnesi, kas iet lēni caur tiem tumšiem mākoņiem un patreiz ieskatījās pa zāles logu no rudenīgajām nakts debesīm. Viņa pati nezināja, kāpēc klavesīna skaņas nemanot bija pārslīdējušas uz citu motīvu — stille Nacht, heilige Nacht… Vai tāpēc, ka dziesmiņa stāsta:— Visi dus. Mātes acs sargā, priecīgi bīdamies, jauku bērniņu — debesvies' . .. Bet varbūt, ka tās bija iedegtās sveces, kas sirdi ievilināja Ziemassvētku burvībā?

Eilālija saldi nopūtās, ļāva skaņām apklust un aizvēra acis. Svētku vēl nebija … bet drīz tie nāks.

Viņai gribējās atkal un atkal — jau kuro reizi — pasapņoties par visu, kas nu būs un notiks. Vai var būt lielāka laime zemes virsū — Eilālija pati sev vaicāja — kā stāvēt cieši blakus viņam — vienīgam pie altāra un zināt, ka … drīz, drīz būsi arī laimīga māte? Arī par visu citu bija jau padomāts. Papus pūrā norakstīs namu un dārzu ar neaizmirstamo laubīti zem kuplajām ābelēm. Viņš un citi draugi gādās, lai Godiņa kungu drīzāk ieceļ par draudzes ganu. Neubrandts jau visiem likās par vecu. Viņam jāiet pelnītā atpūtā. Katru svētdienu tad jaunā cienmāte sēdēs altāra telpā, blakus kancelei. Noklausīsies katru vismīļākā un gudrākā cilvēka sprediķi. Cilvēka … Nē, tas būs viņas vīrs! Viņai klēpī un blakus sēdēs divas, trīs, četras gaišas vai ogļmelnas galviņas — vienalga, tās visas būs mīļas un skaistas. Lai visa draudze redz un mācās, kādai jābūt patiesi dievbijīgai famīlijai. Kas tā būs par dzīvi!

Tikai par vienu svarīgu lietu vēl trūka īstas saskaņas. Tas bija brūtes tērps, ko vairs nevarēja šūt ar cieši piegulošu vidu. Sneiderienei bija uzdots gatavot kautko līdzīgu baltam zīda talāram, bez jostas, toties ar garu šlepi, ko nesīs divi zēni un divas meitenītes. Viņš piekrita visam, bet papum tāds maiss nepatika. Vecais rūca arī par to, ka Eilālija gatavojās matus vaļīgi palaist pāri pleciem un uz galvas likt nevis miršu, bet rožu kronīti. Eilālijai pašai likās, ka tas būs oriģināli un visi par to runās. Viņa izskatīsies kā no savas mīlestības dzelmēm izkāpusi nāra un būs tik skaista, kā vēl nekad. Papus šo to vēl lāgā neizprata, tāpēc Eilālija nolēma palikt pie sava. Mēness spīdēja istabā un viņa mēģināja tam uzsmaidīt tikpat burvīgā mīlestības reibumā, kādā pie altāra uzsmaidīs viņam — vienīgam savas dzīves skaistākā un laimīgākā brīdī.

Tai pašā laikā adjunkts Godiņš stāvēja mācītāja muižā, cienīgtēva Neubrandta pieņemšanas istabā.

Pusaizdegtais kroņlukturis meta blāvu gaismu uz tumšo, masīvo rakstāmgaldu ar koka vākos iesieto bībeli goda vietā. Aiz galda platā, mīkstā ādas krēslā, kājas sakrustojis, cigāra dūmu gredzenus gaisā izpūsdams, omulīgi sēdēja cienīgtēvs. Viņa apaļīgā seja, kā parasts, bija gludi noskūta un spīdīgi ieeļļota. Pie pretējās sienas garā, melnā krustā karājās kāds badā izdilis, izmocīta cilvēka tēls ar asiņainu pieri un ērkšķu kroni galvā. Blakus šim moceklim atradās mazs mājas altāris. Pie tā cienīgtēvs par īpašu samaksu nokristīja vai salaulāja tos, kas šādu vai tādu iemelu dēļ nevēlējās baznīcā stāties ļaužu priekšā.

Godiņš bija apsēdināts uz parastā apmeklētāju krēsla. Likās, ka cienīgtēvs jau kautko jauta par vajadzību, tāpēc ar nolūku lika manīt kunga un kalpa atšķirību. Godiņš šoreiz spēra izšķirīgo soli. Viņš paziņoja, ka nodomājis stāties svētā laulības kārtā ar jaunavu Eilāliju, kas cēlusies no cienījamas famīlijas, uzaudzināta dievbijīgā mājā un čakli darbojas baznīcas dāmu komitejā.

Neubrandts brīdi klusēja, it kā būtu pārsteigts par tikko dzirdēto. Tad viņš izpūta vēl vienu kuplu dūmu gredzenu gaisā, ieņēma oficiālu pozu un pavisam nopietni teica:

— Adjunkta kungs! Es loti nožēloju, ka esat rīkojušies tik vieglprātīgi, par šo lietu iepriekš ar mani nesazinoties. Tagad man jāziņo, ka jūsu jaunais stāvoklis nebūs savienojams ar jūsu līdzšinējo darba lauku un mūsu baznīcas interesēm.

— Atļaujiet, patrona kungs, piebilst — Godiņš bikli ierunājās — ka es joprojām vēlos vadīt mūsu dāmu komiteju un pēc vislabākās apziņas turpināt baznīcas darbu.

— Ar jūsu vēlēšanos, diemžēl, nepietiek. Pirmā vietā jāzina, vai mūsu dāmas vēlas precētu vadītāju. Un te man jāsaka noteikts — nē! Runāsim pavisam atklāti: baznīcas intereses prasa, lai jūs viņām visām dotu cerības — bet ne vairāk.

— To darīt esmu vienmēr centies. Esmu devis cerības un arī mierinājumu, kad tas izrādījies nepieciešams. ŠI Dieva dāvana nu ir kļuvusi neapslēpjama. Man Eilālijas jaunkundze jāprec, lai glābtu viņas godu …

Cienīgtēvs atkal klusēja. Viņš izskatījās pavisam mierīgs. Balsi ieskanējās tāds ka saprotošs cilvēcīgums:— Mans uzticamais strādniek tā Kunga vīna kalnā! Man būtu patiesi žēl jūs zaudēt, ja notiktu šīs laulības. Tāpēc mūsu baznīcas labā ieteicu jums darīt tā: ņemat kādu pusgadu atvaļinājumu un aizbraucat prom no Valmieras, lai neviens jūs netraucē. Es izgādāšu piemērotu vietu un amatu jūsu spējām. Kad šis laiks būs pagājis un jaunkundze nomierinājusies, vai kautkur aizsūtīta savu negodu apslēpt, jūs varēsit mierīgi atgriezties. Mūsu dāmas jūs sagaidīs atplestām rokām. Pārdomājat šo padomu, tad dodat man atbildi. Baznīcas labā es darīšu visu, lai jūs drīzāk un ar neaptraipītu vārdu varētu atgriezties.

Neubrandts piecēlās, pasmaidīja un atvadījās. Pie krusta piekārtais raudzījās lejup aklām, nedzīvām acīm un nespēja ne vārda izteikt. Adjunkts jutās tik smagi satriekts, ka neuzdrošinājās paskatīties augšup.

Kaut arī viņš neizjūta, ka Eilāliju patiesi mīlētu, kaut notikušais bija gadījies mazāk viņa iegribu, vairāk viņas kārdinājuma dēļ, Godiņam tomēr atmodās līdzjūtība pret pavesto jaunavu. Viņas tēva mantas stāvoklis arī nebija peļams, bet tas nelikās izšķirīgi. Jaunam adjunktam ar Godiņa izskatu un manierēm viegli varēja pagadīties vēl vērtīgāks ķēriens.

Tovakar Godiņš neaizgāja pie Eilālijas, bet ieslēdzās savā istabā un, ar šaudīgām domām kaudamies, pāri pusnaktij palika nomodā. Eilālija bija papus izlutināta. Viņai varēja rasties daudz un dažadas iegribas. Tās maksātu baltu naudu. Bet ja adjunkta vieta zūd, tad jāpārtiek būtu no papus žēlastības. Aptiekā kautko darīt viņš neprata. Kas lai zina, cik ilgi vecais var vēl nodzīvot, kad zāles pašam par brīvu? Pa to laiku var majā atskriet pieci, seši brēkuļi. Ko tad te iesāks tik glīts un vērtīgs cilvēks, kam šimbrīžam vēl visa pasaule vaļā?

Nākošā rītā viņš bija izšķīries. Laika atlika maz. Godiņš aizgāja pie cienīgtēva, pateicās par labo padomu un apliecināja, ka to pieņem tikai baznīcas labā. Tad viņš saņēma solīto ieteikumu un slepenībā turamo adresi pie kāda amata brāļa, Liepājas tuvumā. Mājā atgriezies, rakstīja garu un salkanu, visādiem drāmatiskiem izdomājumiem bagātu atvadvēs- tuli Eilālijai. Meitene — viņa pirmā mīlestība — kautkur krievos draudēja aiziet bojā un viņas vecā mate, Dievu piesaukdama, lūdza savas meitas vienīgo glābēju steigties tūlīt turp, kamēr vēl nav par vēlu. Zvērējās šķisto draudzību ar Eilāliju neaizmirst līdz savam pēdējam elpas vilcienam. Beigās novēlēja viņai Dieva palīgu un svētību, lai arī turpmākā dzīves ceļā kāja nekad nepaslldētu. Liktens ceļi ir neizdibināmi — viņš rakstīja — tāpēc mums visiem jāpaļaujas, ka Dievs allaž labi dar ko darīdams.

Eilāliju satikt viņš baidījās. Bija pārliecināts, ka ari nākamība viņu nekad vairs Valmiera nesastaps.

Gan jau papus, savas meitas godu glābdams, aizsūtīs viņu kautkur tālāk prom — nu teiksim — kautko mācīties, vai študierēt. Par īsto iemeslu valmieriešiem nebūs ne jausmas. Tā drīz viss izlīdzināsies. To pašu cerēja arī Neubrandts.

Kad Eilālija saņēma Godiņa vēstuli, pats viņš bija jau gabala. Izlasītā vēstule nokrita pie nupat vēl laimīgās brūtes kājām. Viņa nobāla un, kā nopļauta puķe, saļima uz dīvāna. Elpa kļuva arvien vājāka.

Nedzīvi glāžainās acis, pa kurām vēl nespēja izspiesties neviena asara, klusi aizvērās. Cik ilgi Eilālija

bija gulējusi tādā ģībonī, to viņa pati atmozdamās neapjauta. Ieraudzījusi uz grīdas nokritušo lapiņu, viņa iekliedzās tik spalgi un izmisīgi, it kā istabā būtu ielīdusi nāvīga čūska, no kuras nav glābiņa. Vai tas bija brāzmaini izlauzies spīts, naids vai izmisums. Eilālija, vingra kā kaķe, abām kājām uzlēca vēstulei, mīdīja un plosīja aprakstīto lapiņu, rozā kuverītī. Kad papīra skrandas vēl negribēja izzust, tās turpat uz vietas sadedzināja. Pelni pa atrauto logu aizlidoja vējā.

Eilālija atkal atkrita uz dīvāna. Sākumā viņa šņukstēja un raustījās kā drudža kratīta, tad nomierinājās un ilgi kautko domāja. Beidzot piecēlās, grīļodamās tuvojās sava buduāra durvīm un aizslēdza tās no iekšpuses. Kad kalpone pieklauvēja un lūdza vakariņās, jaunkundze viņu asi noraidīja.

Kad klauvēja papus, durvis neatvērdama Eilalija paskaidroja, ka mocoties ar smagu migrēnu un gribot palikt pilnīgā mierā. No aptiekas viņa lūdza atnest stipras miega zāles.

Tādā noslēgtībā pagāja divas dienas un naktis. Ko Eilālija pa šo laiku izjuta, izdomāja un izcīnīja savā brīvprātīgi radītā sprostā, tas ļaužu ziņkārībai palika noslēpums. Kad papus sāka uztraukties un teicās aicināt dakteri, slimā tam noteikti pretojās. Trešajā dienā viņa pavēlēja kalponei atnest no šneiderienes pusšūto brūtes kleitu. Ko gan ar tādu var iesākt? Vai jaunkundze pati pabeigs šūt?— brīnījās kā kalpone, tā šneideriene. Pavēle bija jāizpilda.

Laukā pār nobālušām pļavām, apklusušiem mežiem un ūdeņiem nolaidās viena no tam skaudrajām rudens naktīm, kad pirmās salnas krīt. Pat mēness bija pazaudējis savu rožainā pilntvīkuma romantiku.

Bāls un sīks sarāvies, it kā nosalis, tas lēja saltu, nedzīvu blāzmu pār pilsētas jumtiem. Pēc pulksten 12, kad pienāca pēdējais vilciens no Rīgas puses, vieglie fūrmaņi, pātagas pliukšinādami, bija jau pārbraukuši Gaujas tiltam. Vēl varēja pagadīties viens, otrs kājāinnācējs no stacijas. Tikai tad, kad pulkstenis jau rādīja pirmo rīta stundu, nekādi gājēji vairs nebija gaidāmi. Mazpilsētiņa dusēja savā mierīgā, veselīgā miegā. Tikpat saldi bija iesnaudies arī pelēkais krievu zaldātiņš savā tilta gala būdā.

Viņa uzdevums bija uzmanīt, lai uz tilta neviens neapstātos, nemēģinātu to bojāt vai izpostīt. Kad trūka gājēju — tad trūka arī postītāju — to krieviņš bija pareizi izgudrojis. Tāpēc viņš varēja bez rūpēm atpūsties savai berģankai blakus. Šādā mierā un klusumā nedzirdamiem soļiem no vecās kapsētas izslīdēja kāds tumšā mētelī un melnā šallē ietinies tēls. Lēni soļojot pa augsto krastu uz tilta pusi, tā ēna noslīdēja lejā līdz pat Gaujas melnajiem ūdeņiem. Kur akmens kāpieni noliec teciņu uz tilta galu, stāvs apstājās. Kas lai zina, vai tas vērās pāri Kauguru siliem, baudīdams rudens nakts drūmo skaistumu, kautko aizmirstu atcerējās, vai par ko pēkšņi šaubījās. Tas bija tikai īss brīdis. Tad tēls slīdēja uz leju, nokļuva uz tilta un gar labās puses margām tuvojās Pārgaujai. Tuvojās — bet to nekad nesasniedza. Gaita kļuva arvien gausāka, beidzot apstājās pa​visam. Tēls sagrīļojās un sabruka. Neviens nezina, vai tam pietrūka spēka, vai tas skaitīja kādu lūgšanu savas dzīves smagā bridi. Lejā ieguldzās Gaujas melnā, dziļā straume. Vai tā brīdināja vai aicināja? Ciņa bija īsa. Uz tilta seguma netīrajiem dēļiem palika tumsas pilnā šalle un mētelītis. Balts tēls spokaini noplivinājās uz margām un bez skaņas, kā skrošu lādiņa trāpīta kaija, krita uz leju. Tikai ūdens vienu mirkli nošļakstēja un iemurdējās. Dzelme bez atbalss pieņēma savu guvumu. Viss bija atkal rāms, kluss un mierīgs. Tikai zaldātiņš reizēm pabailīgi iekrācās un kāda nerātnāka zivtiņa ūdenī izsita plunkšķi.

Valmiera dusēja.

Gaujas nāra nebija tālu aizpeldējusi. Varbūt pārāk grūti viņai nācās šķirties no mīļās pilsētas.

Slīkoni baltā brūtes tērpā atrada izskalotu pie saliņas, Ripas tuvumā. Čūsku vecenei tas nepatika, bet drīz vien valmierieši zināja, ka Ripa nebija Eilālijas nāvē vainojama. Papum atstātā vēstulīte palika tikai viņam vienam zināma. Atklātībā nonāca ziņa par dārza saloniņā atstāto sarkano rožu buķeti. Kalponīte zināja, ka jaunkundze bieži tur uzturējusies līdz vēlai pusnaktij. Tad visiem bijis noliegts viņu tur traucēt.

Tāpat liktenīgajā naktī pa atvērto kaplodziņu adjunkta Godiņa istabā bija iemests sarkans rožu pušķis. Ar to valmieriešiem pietika, lai šim satraucošam notikumam galus sadabūtu kopā. Dāmu komitejā čukstēja, bet tirgū un traktieros ļaudis runāja pavisam atklātu valodu. Vai te varēja būt kādas šaubas? Skaistais adjunkts bija aizmucis. Pusšūtā brūtes kleita liecināja, ka lētticīgo jaunkundzi viņš solījis drīzumā precēt,

bet piekrāpis un pametis.

Tādas valodas cienīgtēvam nepavisam nepatika. Nākošā svētdienā viņš no kanceles paziņoja, ka nevainojami skaidrais un uzticamais baznīcas kalps adjunkts Godiņš ar augstākās priekšniecības rīkojumu aizsaukts papildināties svēto rakstu zināšanās, lai tad varētu kļūt pilntiesīgs draudzes gans. Aizlūgdams par Dieva mierā aizgājušiem, viņš sevišķi izcēla dāmu komitejas neaizmirstamās darbinieces Eilālijas augsto tikumību un priekšzīmīgu uzupurēšanos tā Kunga labā. Lai saīsinātu grūtu, cilvēku zināšanām neārstējamu kaiti, ar ko jau ilgāku laiku slimojusi dārgā aizgājēja, tas Visuvarenais savā neizsakāmā žēlastībā aicinājis šo gudro jumpravu pie sevis debess priekos un godībā. Ticīgie noslaucīja savas sausās acis un kopīgi nodziedāja: Dievs labi dar ko darīdams… Ar to šai lietai vajadzēja būt nokārtotai.

Diemžēl, tas Kungs, kas jau pa laikam spītīgi neklausa savu algoto kalpu lūgumus, padomus un ieteikumus, savā prātā bija izlēmis citādi. Drīz vien daudz pieredzējušas un vēl vairāk teicīgas večiņas sāka čabināt un bubināt, ka Gaujā spokojoties. Tā bija nelabas nāves pirmā pazīme. Ko ne Kungs, ne Pestītājs neņēma pretī, tam bija kādu laiku vēl tepat jāpaplivinās. Tā darīja ārpus kapsētām nesvētītā zemē apraktie grēcinieki. Daudzi tos, naktīs gar kapsētām vieni ejot, vai no krogus mājās nākot, bija redzējuši. Bailīgie bēga, bet drošākie velti mēģināja sarunāties. No tādiem bēga spoki, aiz sevis atstādami tikai nelāgu smaku. Večiņas pašas gan tā kautko nebija manījušas, bet tiem, kas to varēja skaidri apgalvot, vajadzēja būt vairākiem. Vienās valodās spoks bija izniris akurāt pie tilta, otrās — lidinājies pār ledlaužu āžiem, bet trešās — dejojis, vai raudājis krūmos pie Ripas. Ja tik daudz aculiecinieku, tad par šaubām vairs nevarēja būt runas. Klusas šaubas uzmācās tikai par cienīgtēva apgalvojumu, ka tas Kungs aiz žēlastības saucis Eilāliju tiešā ceļā pie sevis.

Neubrandts tūlīt saprata, ka šādas tenkas ir ļaudīs palaidis kāds viņa nelabvēlis. Pie viņa atsauktais Mikus Kašķītis domāja, ka visdrošāk tas nelabvēlis varētu būt dišlers Piepe. Būdams daudzbērnu tēvs, viņš turpinot morāliski grimuša cilvēka dzīvi. Nenākot pie dievgalda, apmeklējot Ripu un paslepus tirgojoties ar paštaisītiem zārķiem, līferēdams tos par puscenu šādiem, tādiem plikadīdām.

Draudzes gans uzdeva pagrimušo Piepi stingrāk uzraudzīt un ievilināt kādā sarunā par Gaujas spoku.

Tā varētu izpētīt, ko šis saka un domā. Ja Piepe izrādītos par vainīgu baumu sacelšanā, viņam par sodu nedotu ne svēto mielastu, ne kapa vietu un gaidāmos bērnus vairs nekristītu baznīcā. Lai visi mācās nepalaist muti!

Kādu vakaru pēc stipra cigāra, melnas kafijas un Šustova konjaka, ko cienīgtēvs bija iebaudījis draudzīgās sarunās ar vācu draudzes priekšnieku, viņš ilgi nevarēja iemigt. Vecais dzeguzes pulkstenis jau nokūkoja pusnakts stundu, bet viņš vēl domāja, ka pavisam taisnīgi darījis, apsolīdams vācu dievkalpojumus noturēt priekšpusdienās un latviešus pārcelt uz svētdienu pēcpusdienām. Tad tie būs pamatīgāk izgulējušies, baznīcas solos vairs nesnaudīs un nekrāks.

Pēkšņi šī prātīgā doma aprāvās. Laukā kautkur it kā iegrabējās. Tai pašā brīdī kautkas balts, gandrīz caurspīdīgs, noplivinājās un uzlidoja augšup aiz guļamistabas neaizklātā loga. Cienīgtēvs pieleca gultā sēdus, aizdedza naktslampiņu. Kas tas varēja būt par ērmu? Vai tiešām te kāds māžojas ar paša Nelabā ziņu? Neubrandts izberzēja acis un ieknieba pats sev kājas stilbā. Nē, tas nevarēja būt sapnis! Viņš negulēja. Neiedrīkstēdamies tuvoties logam, sabiedētais Dieva kalps aši uzmauca naktstupeles, izšļūca koridorā un sauca: Marīchen! Marīchen! Kom sofort! Ķēķene Marija, sieva ap 40 gadiem, mitinājās jumta pažobeles istabiņā. Kas viņai tur kaitēja? Bija pie griestiem apaļš vienrūtes lodziņš, lai tumsā netērē petroleju, pie sienas lažiņa, kur apgulties, un vēl atlika rūme, lai varētu apgriesties. Cauri plānajām durvīm varēja skaidri dzirdēt, kā samiegojusies ķēķene īgni atņurdēja: — Ak lu, žēlīgs tētīt! Kur tad nu atkal būs jākommā pa nakts mellumu …

Kad pēc brīža, paltraku uzrāvusi, viņa nokāpa lejā, cienīgtēvs vēl arvien stāvēja koridorā.— Marīchen, vai tu neko nemanīji?— viņš vaicāja.

— Kas nu, cienīgs kungs, nakts vidū ko manīt? Žurkas jau pa bēniņiem skraida kā allažiņ, bet vēl klāt nekožas. Vajadzētu gan kungam ar jipti tā neskopoties. Vai pavēlēsit cept nabaga bruņiniekus? Man gan kungam jāaizrāda, ka tad iziet daudz kreima un sviesta …

— Ej, aizklāj logu manā guļamā istabā,— cienīgtēvs viņu īgni pārtrauca,— tad pasauc kučieri pie manis!

Marija paklausīja. Viņa bija arī kalpone, kas apkopa 10 istabas cienīgtēva dzīvojamā mājā. No mācītāja muižas līdz baznīcai nebija ne pus verstes, bet cienīgtēva gods prasīja, ka dievvārdus noturēt viņam bija jābrauc divjūgu karietē ar kučieri uz bukas. Šim kučieram nedrīkstēja būt pilnbārda, ka kuram katram izvozčikam. Savu amatu izpildot, galvā viņam bija melna, spīdīga gardibene, mugurā svārks ar spožām pogām, bet bārda sedza tikai aizvaigus un pazodi. Pamatīgi iztaujājis savu Jukumu, kas mitinājās kūts piebūvē un pildīja ari muižas sarga uzdevumu, Neubrandts pārliecinājās, ka nekas aizdomīgs tuvumā nebija manīts. Vārti bija jau laikus aizslēgti, niknais vilku suns Kāro palaists brīvībā. Šādas ziņas cienīgtēvu padarīja domīgu. Kaut gan viņš sludina miesas augšamcelšanos, sevī tomēr bija pārliecināts par visā dabā novērojamo patiesību: kā koks krīt — tā tas gu| un satrūd. Vai tiešām pēc nāves vēl bija iespējama tāda apkārt vazāšanās? Cienīgtēva dzīvojamās telpas bija iesvētītas — tātad nekādiem mošķiem tur nevajadzēja iek[ūt.

Tā sevi nomierinājis un iedrošinājis, logu rūpigi aizklājis un naktslampiņu neizdzēsis, Neubrandts nākošā vakarā iekāpa savā mīkstajā gultā. Pagāja pusstunda — stunda, bet viņš vēl valstījās pusmiegā.

Tad piepeši kautkur iebrēcās bērns. Vai balss nāca no pagraba, bēniņiem, vai tepat no istabas kakta, to satraukumā īsti nevarēja izšķirt. Gulētājs uzlēca sēdus, pirmā brīdī gribēja atkal saukt Marīchenu, bet apdomājās un ieņēma porciju miega zā|u. Droši vien tie bija viņa paša sabojātie nervi. Dzirdes halucinācijas — nekas vairāk. Pārpūlēšanās amata pienākumos. To tēvišķo padomu vieglprātīgo jaunavu neprecēt viņš Godiņam taču nedeva sevis, bet baznīcas interešu labā. Vai tas nebija draudzes gana pienākums? Kam kāda tiesība viņu par to vainot, vai vajāt?

Miega zāles vēl nebija paguvušas atnest savu mierinājumu, kad kautkur atkal ieskanējās žēli pīkstieni. Nē, žurkas tā nepīkstēja! Tā bija sīka, nevarīga bērna balstiņa …

— Ferfluchte Eulalia!— sadusmots iesaucās tā Kunga taisnīgais kalps.— Vai tāda ir pateicība par to, ka draudzes priekšā noslēpu tavu negodu? Ka tevi un tavu kucēnu aiz žēlastības apguldīju svētītā zemē, ne mēslainē aiz sētas, ko tu biji pelnījusi? Un tagad tu mani pat naktīs vajā, kā Zauls Pestītāju! Prom, prom ar šīm pamažām! Jau rīt es likšu pārmeklēt visu māju un pārsvētīšu katru kaktu! Māžiem te nebūs vietas!

Savus draudus cienīgtēvs izpildīja. Visu izdarīja rūpīgi un pamatīgi. Pagrabā, aiz mucām, Jukums atrada nosprāgušu kaķi. Tas bija jau satrunējis, tātad ņaudēt nevarēja. Noslēpumainie pīkstieni un šņukstieni tomēr nemitējās. Agrāk vai vēlāk, tie ieskanējās katru nakti. Neviens nespēja pateikt, no kurienes tie cēlās un kad beigsies. Arī ķēķene Marija kļuva nemierīga. Viņa paziņoja, ka apburtā mājā baidoties gulēt. Iešot pie māsas uz pilsētu. Neubrandtam tas pagalam nepatika. Tad tukšajās istabās viņš paliktu gluži viens. Kas viss tad varēja atgadīties… Naidnieku cienīgtēvam netrūka ari starp dzīvajiem, kuru radinieki — bezdievji bija nodoti valdības stingrajās rokās. Uz Marīchenu gan krita nopietnas aizdomas par cā|u un sviesta zādzībām, par kurām viņa bija brīdināta, draudot ar padzīšanu no vietas.

Tagad to nācās pieciest — Marīchena bija nepieciešama. Neklājās taču Jukumu no kūts piebūves aicināt uz kunga māju. Katram jāpaliek tur, kur īstā vieta nolikta. Ķēķene Marija Bārbele tomēr tik viegli nepadevās. Savā mūžā viņa bija dienējusi gan pie baroniem muižās, gan pie smalkiem vācu kungiem pilsētā. Zināja, kā bālajām freilenēm cērmes izdzīt, kā mollīgām madāmiņām kafijas torti izcept ar marcipāna rozi vidū. Vai te, pie skopā cienīgtēva, bija kāds vieglais darbs? Katru dienu jānoplucina pa dzīvam cāļam, kāds kungam labāk smēķēja, un jāberž tie lielie kapara kastroļi, kas tikai izskata pēc karājās pie sienas. Naktis arī viņu mocīja bailes no spokiem. Ja cienīgtēvs atļautu māsas bērniem nākt pie viņas pārgulēt, tad varētu vēl paprovēt kādu brīdi tur augšā noturēties. Nē,

to nevarēja atļaut. Tas būtu Marīchenai jauns, smags kārdinājums. Viņa sāktu tos bērnus barot ar sava kunga labumu un šo to paslepus vēl iegrūstu viņiem ķešās. Neubrandts solīja ķēķenes algu paaugstināt, kamēr māja nemierīga, par pusrubli mēnesī. Marija izdiņģēja veselu rubli, piedevām dabūja žurku zāles un palika savā dienestā.

Bet kas ar to bija līdzēts? Uzmācīgais spoks žurku zāles nebrūķēja, par pārsvētīšanu nelikās zinis.

Pīkstieni un šņukstieni nerimās. Tagad tos dzirdēja arī Marīchena savā pažobelē. Miega zāles cienīgtēvam nācās ieņemt arvien lielākās porcijās. Rītos sāpēja galva, bija nelaba dūša, atmiņa kļuva vājāka un vājāka. Kancelē kāpjot, izdomātais sprediķis reizēm pazuda, iekrita kā akā. Tādos gadījumos viņš runāja par pasaules radīšanas brīnumiem, vai par lielajiem plūdiem, kuros noslīkuši visi grēcinieki.

Cik ilgi tā varēja atkārtoties? Ticīgie jau skaidri zināja, kā tas viss noticis. Viņi iesnaudās, krāca un arvien biežāk palika mājās. Tas vēl nebūtu nekas bīstams. Pestītāja kungs jau bija teicis: kur trīsi kopā, tur es viņu vidū! Tātad pietika ar diviem klausītājiem, lai kalpošana Dievam būtu pilntiesīga.

Klusībā cienīgtēvs sajuta, ka galvenā nelaime slēpjas viņā pašā. Astoņdesmit gadi, grūtais galvas darbs, nepatikšanas, pārpūlētie nervi… Ko Dievs, vai dakters tur vairs varēja lidzēt? Mieru, mieru, mieru! Tas nozīmēja — prom no šis spoku ligzdas, kur tikdaudz svētītu gadu pavadīts. Nebija viegli par to domāt. Gribējās vēl nogaidīt. Varbūt notiek kas negaidīts? Ja ne tieši brīnums, tad vismaz kāda nomierināša​nās.

Tā pagāja dienas un nedēļas. Nomierināšanās vietā pieauga satraukumi naktīs, aizmāršība un nelabumi dienās. Beidzot vecais kungs izšķīrās, ka jāpieliek punkts ilggadīgam darbam Cianas kalna vīna dārzā. Ņemdams to, kas pienācās, neatteikdams dāvanas, kas lemtas no augšienes, un allaž taupīgi dzīvodams, viņš tagad nebija plikām rokām ņemams. Rīgas bankā glabājās tik daudz, ka varētu nopirkt kādu īstu muižu. Bet to viņš nedarīs. Pirks tikai lopu muižu un sameklēs krietnu stārastu, lai pašam vecuma dienās nav jālamājas un jākaujas ar izlaistiem gājējiem.

Kad Marīchenai šī lielā pārmaiņa nāca zināma, viņa aizgāja pie Šanas virsaiša.

— Miķel, maksā nu ragā!— ķēķene bravurīgi iesaucās.— Tas ir izdarīts. Vecais skopulis izvācas.

Jau rītu pat. Še tev tavs šleijers un pīkstulis! Man tie nav vairs vajadzīgi…

Miķelis pasmaidīja. Tad kļuva nopietns, taustījās pa ķešām un izvilka maku. Tas izskatījās plāns un laikam nespēja uzrādīt vajadzīgo summu.

— Mīļā Vēdzelīt! Vai nevarētu kādu bišķi nolaist? Šanas finanču pamati patreiz satricināti, bet akcijas joprojām stāv augstu,— virsaitis iegalvoja.— Tu esi biedrības zivs. Un kad tu savu galu ņemsi, Šana uz tava laicīgā kapa noliks krāšņu ūdensrožu kroni, paturēdama mūžīgā piemiņā savu nopelniem bagāto Vēdzelīti…

— Nemuldi!— ķēķene apskaitās. Ar tādām skaistām pasaciņām viņa nebija piebarojama.— Kur lai es tagad palieku? Vecais bija dzīvs draņķis. Lamāja mani par zagli. Bet kā lai tieku pie jauniem kungiem?

Neubrandta vietā te nākšot tāds Pavasars…

— Lieliski!— virsaitis viņu pārtrauca.— Mans principāls to kungu pazīst. Es palūgšu, lai aizmet kādu vārdu tavā labā.

— Nu, ja tas izdosies, tad es apmierinos ar 10 rubļiem. Bet lētāk ne kapiķa!

Viņi vienojās, ka šīs grūti pelnītās naudas izmaksa notiks pa 2 rubļiem mēnesi. Un pašās beigās tad vēl nāks ari tas ūdensrožu kronis.

Nesaderinamo saderinašana Pēc Bitītes saskrāpēšanas, Minnu šūšanas un tamborēšanas vakaros vairs neaicināja. Tāda centība bija atzīta par ļaundabīgu un bīstamu. Izstumtā tagad klusībā darināja savu pūru, un baznīcas dāmas jau zināja, ka kāzu godības šoreiz notiks nevis rudeni, ap lopu kaujamo laiku, bet pēc Pestītāja piedzimšanas, lai pēcnācējiem nodrošinātu viņa svētību. Brūtgāns tā bija vēlējies un viņa izskaidrojums Minnai likās diezgan pārliecinošs. Pati viņa pa to laiku pašūs un noadīs visas bērna drēbītes un leiferlšus. Smalki iekārtos arī famllijas dzīvokli jauniepirktā namā, kur jānotiek lepnām kāzām. Diezgan ilgi tās gaidītas. Lai tad satek viss Valmieras krējums tur kopā. Lai redz, kā māk dzīvot un pie svētības kļūt īsti latviešu censoņi.

Pamatīgi iepazinusies ar priekšzīmīgi iekārtotiem dzīvokļiem mācītāja muižā, divās vācu kaufmaņu ģimenēs, pie vācu meldera, un ar istabas meitas palīdzību iekļuvusi arī Levenšteina pilī pie Iršu dārza, Minna pārliecinājās, ka tāda grezniba jāsavāc palēnām, pamazām. Visur viņa redzēja raibas, puķainas tapētes, mīkstus krēslus un dīvānus, sarkanbrūnas plīša portjēras, kroņlukturus un buduāru lampas, lielas un mazas bildes smagos, zeltainos rāmjos. Tepiķi pie sienām ar skatiem no Svētās zemes, zem kājām — tik raibi un biezi, ka gribas uzgulties virsū. Kas tādus var iztīrīt, kad tie ar dubļiem piebradāti? Viss tas maksāja lielu naudu . ..

Jālūko būtu lētāk iepirkt. Minna stūma Breksi uz visiem okcioniem, bet — aizgājis, vai neaizgājis — viņš vienmēr atrunājās, ka blakšu pilnas grabažas vien tur esot bijušas. Tad Minna nolēma rīkoties uz savu roku. Pamanījusi Oderu ar krāsu kasti un pindzelēm staigājot, viņa iedomājās šo drūmo vīru atbalstīt, saķēra viņu aiz elkoņa un teica, ka labi samaksāšot par divas pēdas garu bildi, uz kuras būtu redzams Gaujas augstais krasts ar ūdeni apakšā un tilts ar ledlaužu āžiem. Ūders pasmaidīja un apsolīja pamēģināt.

Kad pēc nedēļas bilde bija gatava, mālderis prasīja tikai par to audekla gabaliņu bez kāda rāmja 20 rub|us. Tā nu bija vēl nekur nedzirdēta plēsonība! Vai tas cilvēks Minnu noturēja par zosi, vai nepilnīgu?

Cukermanis, arī liels plēsējs, skārņa šilti pār visu sienu ar Zeltradzi vidū, uzpervēja par 5 rubļiem, kad ilgāk padiņģējās. Nē, viņa nav no muļķu mājām!.. . Sāka diņģēties un uzvarēja. Mākslinieks atmeta ar roku, apmierinājās ar 10 rubļiem un lūdza par šo naudu izsniegt skārņa preces viņa saimniecei. Minna priecājās — veseli 10 rubļi bija nopelnīti, kā no ielas pacelti. Lai Breksi nu redz, kas viņa par veikalnieci. Otru tādu viņš neatradīs! Bet jau nākamā okcionā Minnai laimējās nosolīt 3 pēdas garu Reinas krastu ar visu rāmi par 5 rubļiem. Blaktis gan bija pamatīgi aptaisījušas,— tas nekas. To varēja nomazgāt. Nu bija skaidrs, ka tas mālderis viņu tomēr piešmaucis. Lielāks šķiņķa gabals un garāks desas luņķis arvien maksāja vairāk nekā mazākais vai īsākais. Ar bildēm nevarēja būt citādi. Minna paziņoja Ūdera saimniecei, ka gaļu dabūs tikai par 2 rubļiem, un ari tad jau būs par daudz samaksāts. Viņu vis nepiekrāps.

Kad saimniece to pateica Ūderam, viņš iesmējās, cienīgi nocēla savu Rubensa platmali un izsaucās: — Uz pannas! Uz pannas!— Ko tas nozīmēja? Nevis skārņa jaunkundzi pašu, bet to zosi, kas iemājoja Minnā, viņš atrada par nobriedušu pannai.

Kad tuvojās Pestītāja dzimšanas svētki, Minna domāja, ka nu būtu pienācis laiks uzsaukties no kanceles. Svētkos atliek vairāk laika pieņemt apsveikumus, ļaudis var priecīgo gadījumu mierīgāk pārrunāt un tā tik svarīga lieta beidzot kļūst klāra. Ieradies kārtējā nakts apciemojumā, Breksis kļuva domīgs par tādu steigu. Šķiroties viņš teica, ka gaužam to nožēlojot, bet apstākļi viņu spiežot atklāt, ka radušies jauni šķēršļi viņu abu kopdzīves laimei: — Tu, sirdspuķīt, esi mana māsīca, tātad asins radiniece. Šinī ziņā pie cilvēkiem tās lietas nav akurāt tāpat kā pie lopiem. Cienīgtēvs tik tuvus radus negrib laulāt, laikam rakstos noteikts. Dakteri saka, ka tādiem izdodoties švaki pēcnācēji, slimi vai pustraki. Bet pēcteči mums vajadzīgi stipri un veseli. Kas cits visu to mantu apgūs un tālāk vairos?

Minna kļuva brīdi mēma. Tāda runa izklausījās kā sitiens ar cirvja pietu, no kā pat vērsis būtu sagrīļojies. Kad ievilka elpu un atguvās, spēra vaļā: — Paldies! Nu es tevi pazīstu! Slīpēts žuļiks un godīgu sieviešu krāpnieks tu esi! Kas tādam nekaiš?

Kalpone par brīvu, piegulētāja par brīvu, visi solījumi un zvēresti par brīvu, bet kad jāņem — šis nevar!

Es pate zinu, ka vēl tuvāki radi ir kārtīgi apprecējušies. Tos veselīgos pēcnācējus es varu dabūt no kura katra spējīga vīrieša. Skaistuma man vēl netrūkst! Pagaidi, putniņ! Piesmiet un izblamēt godīgu sievieti visas pasaules priekšā es nu gan tev neļaušu. Te sāksies tiesas darbi! . ..

Breksis nebija tik viegli iebaidāms. Galva viņam strādāja kā študierētam knifu zinātājam: — Kuš, kuš, mana mīļā! Nesavāri to putru par karstu — apdedzināsi lūpas! Es te teicu tikai to, ko citi domā. Pats palieku pie savām domām un solījumiem. To lietu mēs vēl pamatīgi un no visām pusēm izpētīsim. Nav likuma bez līkuma. Prātīgi ļaudis nedrīkst pārsteigties …

Kad tik nenoteikta valoda Minnu vēl nenomierināja, nelaimīgais brūtgāns ķērās pie visdrošākā ieroča:— Esmu nolēmis sastādīt testamenti,— viņš teica.— Tur kustamie un nekustamie īpašumi pēc manas nāves, ja tā atnāks dabīgā ceļā, būs novēlēti tev vienīgai, mana mīļā. Tev — un nevienai citai!

Goda vārds! Tādai testamentei nekāda baznīcas svētība nav vajadzīga. Kas reiz uzrakstīts, paliek spēkā uz visiem laikiem.

Minna nomierinājās. Visi īpašumi viņai vienīgai… tas neskanēja slikti. Tā tam bija jābūt! Bet kas tas par dabīgo ceļu, pa kuru jānāk tai nāvei?

Breksis iesmējās.— Nu, tas jau tā puspajokam! Lai mani kāds nelaikā nenokauj, vai nenojiftē ar vecu desu …

Minna šādu piesardzību saprata. Viņa to nedarīs. Tāpat jau viss tiks viņai. Tad var arī nelaulāties.

Lieka iztērēšanās vien iznāktu. Tagad katra kapeika jākrāj kā sava manta.

Kad Breksis aizgāja, Minna iegrima pārdomās. Tēvs viņam nodzīvoja 59 gadus. Kas zin, būtu varbūt vēl dzīvojis, ja uz plāna ledus bļitkodams neielūztu ezerā. Tēva tēvs bija celmus lauzdams sastaipījies un Dieva mierā aizgājis jau ap 40 gadiem. Māte dzīvoja vēl tagad un katrus Ziemassvētkus dēls aiz labas sirds viņai uz Piebalgas nabagu māju nosūtīja desas. Bet ar mātes vecumu jau dēla mūžu nevarēja mērot.

Pats viņš bija gaužam šiverīgs, resns un bieži uzbudinājās. Tādi ilgi nedzīvojot. Ja pagadītos, ka kāds bullis nobada — vai tā tad būtu dabīgā nāvē? Ja kases sapulcē kāds vēl stingrāk iegāztu pa pakausi — vai ar to pietiktu, lai testamente stātos spēkā? Bija vēl nopietni jāizpēta, kas īsti ir tā dabīgā nāve… un kā to veicināt. Mazbērna drēbītes pagaidām nolika tīnes dibenā. Gan jau vēl ievajadzēsies. Vai cienīgtēvs kādreiz, ālavnīcas mierinādams nebija teicis, lai neskumst un nezūdās, jo dažām bībeles sievām vēl lielā vecumā atskrējuši mazi brēkuļi. Minnai bija tikai nedaudz pāri 40 gadiņiem un, ar jaunāku precoties, to 4 varētu izskrāpēt un pārtaisīt par 3. Savas pārdomas nobeidzot, Minna apņēmās gādāt, lai Breksis dzertu vairāk alu, kas nemaksāja daudz un bija vislabākais līdzeklis zarnu izskalošanai resniem cilvēkiem.

Skārnī un slaktūzī arvien būs pie rokas šis nepieciešamais, visu dakteru ieteiktais dzēriens.

Tā nu nesaderināmais un nesalaulājamais pāris varētu ar mierīgām sirdīm un klusām nākotnes cerībām sagaidīt gaišos svētkus, kas nāca ar pilnu lādi naudas un tāpēc bija patiesi svētīgi. Bet kas to deva! Dzīve bija kā nemierīga jūra un neviens nespēja paredzēt, vai nosapņot, kādā miera vietā ielauzīsies tās sālītie viļņi. Pašā svētku vakarā, kad garīgi iepriecināti, ļaudis nāca mājās no Valmieras baznīcas, lai pie bagāti klātiem galdiem arī laicīgi iestiprinātos, Zeltradža miesnieks ar savu civilsievu — kā baznīcēni mēdza teikt — atradās viņu vidū. Ari viņi bija priecīgi, ka Pestītājs piedzimis, jo abi saprata, ka bez pestīšanas tā lieta neies. Galds šoreiz bija klāts Brekša pagaidu dzīvoklī, turpat blakus skārņam, kur uzaicināti arī uzticamākie cīņu biedri Švunka uVi Kašķītis. Neviena draudzība jau nav tik stipra, ka to nevajadzētu vēl vairāk saliedēt un nostiprināt.

Tikko Minna paguva iegrūst cepešu krāsnī taukos saceptos kartupeļus, lai tie tur sasiltu, un drusku ieeļļot savas skārnī sasprēgājušās rokas, kad viesi jau klauvēja aiz durvīm. Pirmais ienāca Kašķītis.

Pakāris mēteli un jērādas cepuri priekšnamiņā uz brieža ragiem, viņš zemu paklanījās un sniedza tāpat

neizvīstītu savu altāra puķi Minnai. Tad ar skaļu šmaukstu nobučoja viņas roku un vēlēja augstas laimes, bagātību un Dieva svētību. Savus ziedus pasniegdams, Švunka teica:— Skūpstu roku, cienītā kundze!— bet solījumu neizpildīja. Kad Minna savu roku neatlaidīgi turēja viņam pie paša zoda, Švunka iesmējās un paskaidroja, ka ārzemēs tagad esot tāda mode — pateikt ar vārdiem, bet nesasmērēt lūpas nevietā. Tāds joks kungiem patika, bet Minna jutās nepatīkami vīlusies.

— Ak šitā gan, — viņa novilka. — Bet man, kungi, ar vārdiem vien nepietiek. Es esmu riktīga sieviete.

Arī tas bija joks istā vietā. Nu smējās visi — trīs kungi un viena dāma. Tad daudz laimes un dievpalīga vēlējumus saņēma pats mājas tēvs. Arī viņam gribējās kautko atjautīgu atbildēt: — Posts vien ir ar tām svētku laimēm! Šodien jau te bija počtaljons un dvorņiks. Abi kā vienā balsī: Daudz laimes! Augstas laimes! Tam vienam iegrūdu pusrubli, tam otram pusmārciņu jaktsdesas. Es jums saku: dvēseli velk no maka laukā!

— Mēs jau tā nē!— Kašķītis taisnojās par abiem.— Mēs uz to ilgi gaidīto saderināšanos …

— Kas par saderināšanos?— Breksis uztraucās.

— Vai mēs saderināti? — Minna atsaucās. — Vēl jau mazbišķin jāpagaida . ..

— Prot gan tie sievieši tādās lietās izlikties! — Kašķītis atsaucās.

— Viss jau izdarīts un izziņots, bet negrib atzīties līdz pēdējam mirkļam. Vai nu to nevainības vainagu līdz kapa malai nesīs? Man pašam otrā sieva, kad trešais bērns jau bija gaidībās, ļaužu priekšā saucās: Līze Pepermente. Vai es to varēju liegt?

Lieltirgotājs Švunkas kungs pa to laiku bija no vestes kabatas izvilcis mazu kuvēriņu, no kura izņēma glītu kartiņu un smaidīdams to pasniedza Minnai: — Mīļais Dievs! — viņa priecīgi pārsteigta iesaucās. — Kas te redzams! Divi kopā saķēdējušies gredzeni! Un apužā driķēts: Minna Šķirba no Rīgas Andž Brekss no Piebalgas saderināti Apsveikumus pieņem skārnī (tur un tur) Mīļais Andž! Kāda laime! — viņa abām rokām apkrita savam izredzētajam ap kaklu.— Un tu nu to beidzot izdarīji un izziņoji! Cik tu esi labs! Nu es esmu droša, ka viss paliks man! Tu pārsteidzi mani ar visdārgāko svētku šķiņķību!

Breksis raisījās vaļā, bet atklātu skandālu, viesiem dzirdot, viņam negribējās sacelt. Uzņems pagaidām pa jokam. Nokārtos vēlāk divatā. Kas šo nedarbu pastrādājis, to nebija grūti uzminēt. Minnu sakaitināt patreiz nedrīkstēja. Tad blamāža izskrietu pa visu pilsētu. Visi naidnieki smietos, sūtītu apsveicējus un — dies pas'!— ieliktu vēl avīzēs. Tikai ar labu!… Viņš piebikstīja Minnai, ka laiks saukt pie galda.

— Laipni lūdzu kungus pie maltītes!— Minna nekavējās, pirmo reizi jusdamās likumīgā mājas mātes lomā.— Brūķējiet nu, ko Dievs devis! Tā sakot — ala puršete! (Šos vārdus viņa bija dzirdējusi skārnī no kungu dienastmeitām, bet īsti nesaprata, ko tie nozīmē.)

Kungi nevarēja teikt, ka Minnai trūktu fantazijas. Svētku galds bija oriģināli dekorēts, par ko varēja tikai priecāties. Pašā vidū atradās diža cūkas galva ar burkānu un pāris sīpoliem mutē. Apkārt tai sirds veidā vijās aknu desa, kurā saspraustas dega krāsainas svecītes. Ap tām savas vietas bija ieņēmušas dzērienu pudeles, glāzes un telēķi.

— Brīnišķīgi! — iesaucās Švunkas kungs, krēslu tuvāk pievilkdams.

— Kas ir eglīte pret tādu mirdzošu, smeķīgu sirdi?

Mihnas uzslavēšana Breksim patreiz nepatika.— Ta nav sirds, bet gūžas!— viņš iesmējās par tik laimīgi atrastu salīdzinājumu.

— Fui, Andž! — Minna aprāja, kartupe|us dalīdama. — Kas nu viesiem pakaļu galdā liks? Švunkas kungam taisnība: tā ir mana mīlestības liesmās degošā sirds! Griežat nu paši un ielejat balto!

— Tā gan, tā gan!— Kašķītis atsaucās.— Un uzdzersim uz to priecīgo notikumu. Prozit! Tikai neaizmirstat, ka mūsu baznīcai ari savs vārds tur sakāms! Nelaulāsities tak kautkur Rīgā vai Piebalgā.

— Tas būs vēl jāizdomā. Tagad par agru runāt,— Breksis atteica. Tāda muldēšana ap šo nepatīkamo lietu viņam pavisam nebij pa prātam.— Dzersim labāk uz trīs draugu kopā turēšanos bēdās un priekos! Prozīt!

Tāda uzdzeršana visiem iepatikās. Kungi meta monopoļku un bairīti. Minna sūca saldo liķierīti. Visi kļuva arvien skaļāki un vaļsirdīgāki. Lai parādītu, ka zin vairāk nekā citi, Kašķītis atklāja baznīcas noslēpumu. Protams, tikai klātesošo zināšanai. Cienīgtēvs izbāris adjunktu par to, ka viņš pieļāvis Minnas kundzi izmest no dāmu komitejas. Kašķītis pilnvarots šo kļūdu izlabot.— Kas bijis — bijis! Štrunts par to! Tagad cienītai kundzei būs jānāk atpakaļ ērķelēt draudzes bazāram!

— Pie tām stervām? Ne mūžam! Lai viņas nolūdzas un nobučo manu vēja stabuli!— Minna lepni atcirta.— Savām vajadzībām esmu jau visu izadījusi un sašuvusi.

— Ja jau tik tālu, tad lai iet uz pirmo mantinieku!— Švunkas kungs pacēla glāzi.— Nav vairs ko kavēt! Kā dziesmā dzied: Te zied, te vīst, te nobālē …

Lieltirgotāja kungs iesāka vilkt dziesmas sērīgo meldiju, bet Kašķītis, kājās pielēcis, viņu pārtrauca: — Dzersim labāk uz dvīnīšiem, vai piecīšiem!— viņš sauca, gribēdams iepriekšējo runātāju pārtrumpot.

— Oja, ūja! Vai nu es kāda sivēnu māte! Un vai Andžs kāds ērzelis?— Minna atsaucās. Grūti nācās saprast, vai viņa jutās glaimota, vai aizvainota. Breksis pa īstam saskaitās. Tie bezkauņas vēl arvien bāza degunus viņa slepenās mājas darīšanās. Gaļīgā seja pietvīka vēl sarkanāka, ausis ietrīsējās un sviedru lāses izspiedās uz pieres un pakauša, kad viņš, sevi valdīdams, iesaucās: — Mani kungi! Te nav ne kūts, ne stallis, bet Zeltradža īpašnieka dzīvoklis! Es lūdzu to ievērot mūsu sarunās! Neaizmirstat, ka mūsdie- vam ir arī tādi, kas aplec citu sievas un apcērp dumjās lauku aitiņas … Pietiks! Šovakar ir Ziemassvētki. Dzersim uz Pestitāja veselību! Lai dzīvo!

— To katrā laikā!— Kašķītis atsaucās,— bet es gribu zināt, kas te aplec citu sievas? Es prasu paskaidrojumus! . Un kas tās par dumjām aitiņām, kas ļaujas apcirpties?— Švunkas kungs smaidīdams piebalsoja.

— Mierā, kungi!— Minna sabijusies iesaucās.— Andžs jau tikai joko. Viņam tāds niķis citus pakaitināt. Dziedāsim: Ak meitiņa, ak meitiņa, Tu neesi pastāvīga …

Kungi neatsaucās. Andžs nejokoja. Viņš atcirta:— Kas vainīgs, tas bailīgs! Prasat zvirbuļiem uz ielas — tie jums visu pateiks…

— Tā ir bezkaunība! Baznīcas apvainošana!— Kašķītis pielēca kājās, uztraukumā apgāzdams savu šņabja glāzi.— Bezdievja namā mieloties ir apgrēcība. Es nopurinu pīšļus no savām kājām!— viņš streipuļoja uz priekšnamiņu.

— Tad jāiet ari man!— Švunka piecēlās.— Kopā nākuši, kopā iesim. Tās apcirptās aitiņas lai paliek tavam slaktūzim!— viņš ņirdzīgi pateica mājas tēvam.— Es atradīšu citas. Ardievu!

— Skrejiet ratā! Tādu draugu man nevajaga!— Breksis atcirta un, it kā ugunsgrēku dzēsdams, vienā rāvienā izdzēra veselu pudelīti bairiša.

Minna apjuka. Viņa redzēja, ka te nav vairs ko glābt, ļāva viesiem aiziet un tad šāva vaļā:— Andž, aitas galva! Vai tu traks, vai negudrs? Kāda putra nu vārīsies visā pilsētā!. ..

— To putru vispirms izstrēbsim paši savās mājās!— Breksis nikni atsaucās. To saderināšanos es atsaukšu avīzēs un to Žaņu priekšnieku nodošu tiesai. Viņš man sēdēs par blamāžas taisīšanu!.. .

— Kādas blamāžas taisīšanu? Ko tu atsauksi avīzēs? Mūsu saderināšanos? — Minna brīnījās. — Vai gribi mani apsmiet visas pasaules priekšā? Nē, putniņ! Tad arī tu sēdēsi aiz restēm! Kas tas bija, kas nakts laikā noģiptēja Grasmaņa asinssuni un pats ar pakaļtaisltu atslēgu iezagās viņa skārni? Kas ienesa tur cīskiņus ar kaķa gaļu, lai suņi tos aprietu? Es to varu apliecināt Dieva un cilvēku priekšā!

— Čūska, ne bāba! — Breksis iešņācās. — Laukā no manas mājas! … — Tad viņš sagrīļojās, atkrita uz kušetes, kautkas sita pa deniņiem, acu priekšā kļuva tumšs. Minna pagrūda spilvenu zem galvas, izskrēja ķēķi, no turienes atgriezās ar aukstā ūdeni samērcētu dvieli un uzsedza to savam saderinātam uz pieres. Tad atpogāja bikses un vesti, aptaustīja pulsu. Tas bija nekārtīgs, lēkāja kā jauns gailēns, bet vēl sita.

— Pāries, — Minna mierīgi konstatēja. — Nav jau pirmā reize. Jāpāriet, nav jau viss vēl līdz galam nokārtots… — Un pret Andžu pagriezusies, viņa vēl piebilda: — Bet to es tev saku: nekāda avīzēs driķēšana te nebūs. Kas izdarīts, tas izdarīts — un beigas.

Breksis neatbildēja. Laikam nedzirdēja. Minna piegāja pie loga un atvēra to, lai piepīpētā istaba ienāktu svaigs gaiss. Pretējās mājeles logi bija apgaismoti. Tur mirdzēja baltas svecītes istabas vidū novietotās eglītes zaros. Dzidras bērnu balstiņas dziedāja: Ak tu priecīga, Ak tu svētīga, Ziemas svētku dieniņa . ..

— Es esmu saderināta …— Minna viegli nopūtās.

Divreiz bez vainas vainīgs Mazais koka namelis Pasta ielas galā, pašā pilsētas nomalē, bija jau iegrimis ziemas vakara dziļā tumsā. Šaudīgi, plosīgi vēji reizēm iegaudojās skurstenī un trieca asas slapjdraņķa šaltis jumta istabiņas aizklātajā loga. Kas gan šādā laikā vēlējās būt ārpus savas pajumtes? Tādi tomēr atradās. Cits pēc cita, ar noteiktām laika atstarpēm, tie klusi un neuzkrītoši salasījās šinī ligzdā. Pat slapjās virsdrēbes nenopurināja, lai nesaceltu troksni, bet pakāra tās ārpus durvīm pie bendelēs iedzītām naglām. Tā šaurajā telpā sapulcējās četrpadsmit cilvēki. Viņi apsēdās uz divu mājinieku gultiņām, uz ķeblīšiem un uz bēniņos atrastiem dēļiem, kurus nolika šķērsus starp vienu un otru lažiņu. Tā radās četrstūris, ar apklātu galdu vidū. Pie griestiem pakārta, dega petrolejas lampiņa, uz galda stāvēja krievu gaumē ar sarkanu rozi apkrāsota tējas kanna un dažas glāzes, cukura trauciņš, sviests uz apakštasītes un šķēlītēs sagriezta baltmaize.

Tādus pieticīgus tējas vakarus rīkoja skolēni, kopā ar klases biedriem atzīmēdami savas vārda vai dzimšanas dienas. Tādās reizēs parasti daudz dziedāja, smējās par pilsētas vācu dižvīriem, aprunāja krievu skolotājus, vai ķildojās par literatūru. Šis bija Teņa vakars, viens no mājiniekiem patiesi nesa Teņa vārdu un viņa viesi arī izskatījās skolas gados. Tiktāl viss būtu saprotams, tikai viņi visi izturējās pavisam citādi nekā tādos gadījumos parasts. Visās jauniešu sejās varēja manīt dziļu nopietnību, runāja viņi tikai pusbalsīs, itin kā kādu svarīgu noslēpumu sargādami. Šis noslēpums nebija ilgi jāgaida. Kāds slaids puisis, iesarkaniem matiem un vasaras raibumiem uz sejas, no žaketes kabatas izvilka pāris aprakstītas papīra lapiņas un nolika tās sev priekšā uz galda. Viņu sauca par Hermani, aiz konspirācijas neminot uzvārdu, ko gan visi jau labi zināja. Viņš bija partijas referents šī vakara -slepenajā sanāksmē.

Tā bija divu šūniņu sapulce ar aģitātora runu par jauno sociālismā mācību — marksismu. Biedrs Hermanis, strādnieku zēns, šo mācību gan pagaidām pazina tikai pēc Marksa-Engelsa Komūnistu manifesta un vēl pāris populārām brošūrām krievu valodā, bet pamata principi jau viņam šķita skaidri.

Visu kā uz delnas izlikt šādā vakarā tik un tā nevarēja. Pietika ierosināt pārrunas, kurās tad paši klausītāji daudz ko spēja izdebatēt un noskaidrot. Manāmi uztraukts, biedrs Hermanis nokrekšķinājās, iedzēra muti tējas un tad iesāka.

— Biedri! Mēs dzīvojam, tā sacīt, lielā un skaistā laikā — revolūcijas laikā. Vecā kapitālisma pasaule ar savām netaisnībām un strādnieku šķiras izsūkšanu, tā sacīt, iet bojā, un tās vietā nāk sociālisms — taisnības un vienlīdzības valsts, kurā vairs nebūs ne apspiesto, ne apspiedēju, bet visi dzīvos kā brāļi un māsas draudzībā un pārticībā. Mums, strādnieku šķirai, kura, tā sacīt, var zaudēt tikai savas važas, bet iegūt visu pasauli, vistaisnāko ceļu uz sociālismu rāda Markss un Engels savos darbos par šķiru cīņu un saimniecisko attīstību. Kapitālismam pieaugot un koncentrējoties, arvien plašākas strādnieku masas tiek nospiestas galīgā nabadzībā un izmisumā. Valstis aizstāv kapitālistus. Strādniekiem tāpēc jāgāž valstu pastāvošā iekārta un valdība, tā sacīt, jāsagrābj savās rokās, tāpat fabrikas, muižas un tirgotavas jāpārvērš par tautas mantu. Tad būs taisnība, sociālisms un, tā sacīt, visi varēs justies laimīgi. Uz pēdējo un izšķirošo cīņu par šo lielo un cildeno mērķi mūs visus aicina sociālistu partija un revolūcija. Visu zemju proletārieši, savienojaties — teica Markss — tad uzvara būs jūsu un brīvi ļaudis jūs!

Klausītāji iesniedza jautājumus. Lai neiznāktu garas runāšanas, tos uzrakstīja uz zīmītēm īsi un skaidri. Aģitātors tad izlasīja un katram atbildēja.

Kā mēs varēsim uzvarēt bruņoto cara armiju un žandarmus, kad mums nav plinšu un lielgabalu?— kāds jautāja.— Ar aģitāciju, biedri, ar runām un proklamācijām. Krievu zaldāti gan vēl neprot lasīt — tiem viss jāizskaidro un viņi jāpārliecina mutiski. Kad sapratīs, kļūs apzinīgi un savus ieročus vērsīs pret patvaldības kalpiem. Mums visiem jāaģitē un slepenībā jākaļ ieroči, tad, tā sacīt, uzvarēsim visus tumšos spēkus.

— Un kā tad būs, ka uzvarējuši mēs paši vēl nepratīsim valsti un fabrikas vadīt?— Tas būs, kā

sacīt, sīkums. Drīz vien iemācīsimies. Visas skolas jau būs mūsu rokās. Visi tad varēs tās apmeklēt par brīvu. Vai strādniekiem sliktākas galvas, kā bagātnieku dēliņiem? Pēc revolūcijas mēs visu iekārtosim daudz labāk nekā tagad.

Otrais jautājums: Vai sociālismā būs tāpat krievi, vācieši, un latvieši, kā līdz šim? Un kā tad viņi satiks savā starpā?— Markss saka, ka satiksmei pasaulē attīstoties, tautas arvien vairak sajauksies cita ar citu, saplūdīs kopā un kļūs, tā sacīt, par vienu internacionālu ļaužu masu ar kopīgu valodu. Buržuju slavētais tautiskums, senču dievi, raibie brunči un putojošie alus kausi, ir tikai strādnieku apziņas apmulsināšana un sociālismā vairs nederīgas pagātnes grabažas.

Trešais jautājums: Kas notiks ar tagadējām valstīm, policiju un karaspēku? Vai tās nekaros un nemetis cietumos cilvēkus arī pēc sociālisma uzvaras?— Nē, biedri, tas nevarēs notikt. Visi cilvēki būs, tā sacīt, kā brāļi, cits citam palīdzēs un valstis vairs nebūs vajadzigas. Visi būs pārtikuši — kas tad vairs zags, vai laupīs? Visi domās un sapratīs vienādi — par ko tad cits citu vajās un metīs cietumos? Zaldāti, policisti un cietumi pazudīs, tā sacīt, kā baigas pagātnes ēnas. Visi būs brīvi un laimīgi.

Ceturtais jautājums: Cik gara būs darba diena fabrikās, bodēs un uz laukiem — Darba laiks kļūs arvien īsāks. Tagad mēs cīnāmies par 8 stundām, tad strādāsim 4 stundas dienā un vēl mazāk. Visu padarīs mašīnas, mēs tās tikai uzraudzīsim. Tagad strādnieks ir pie mašīnas piekalts darba vergs.

Sociālismā viņš būs darba kungs, viņam piederēs viss. Saražoto paši sadalīs taisnīgi, pēc katra vajadzībām. Visiem pietiks un vēl pāri paliks. Neviens, tā sacīt, nepārēdīsies un neviens nepaliks pliks un badā. Valdīs taisnība.

Piektais jautājums: Kas notiks ar baznīcām un cienīgtēviem?— Viņus, tāpat kā baronus un kapitālistus, pāraudzinās un iemācīs viņiem strādāt, tā sacīt, ražīgu darbu sabiedrības labā. Baznīcas nenoplēsīs, bet tur sarīkos mītiņus un koncertus tautai. Cilvēki tad sapratīs, ka nevis kāds pasaku Dievs tur augšā aiz mākoņiem tos sargā un uztura, bet viņi paši valda par dabas spēkiem un ražo sev visus labumus. Tad pienāks gals visām māņticībām un cilvēks beidzot sapratīs, ka nekāds Dievs vai Velns viņam, tā sacīt, nav vairs vajadzīgi.

Sestais jautājums: Kā iznīcinās žūpības postu? Vai traktierus slēgs un aizliegs vodku tecināt?

— Strādnieki tagad dzer, lai alkohola reibumā aizmirstu savu nožēlojamo nabadzību, pazemojumus, verdzību kapitālistiem un savu ģimeņu postu. Viņi dzer, tā teikt, aiz izmisuma. Sociālismā alkoholisms izzudīs pats no sevis. Nelabojamos žūpas ievietos slimnīcās un tie tur pagaisis līdz ar buržuāzijas atliekām. Jaunās dzīves cēlājiem vajadzēs skaidras galvas, lai strādātu vispārīgai labklājībai. Šie strādnieki būs visi vienlīdz brīvi, pārtikuši un laimīgi. Tiem svešs būs alkohola bezcerību un izmisuma tvans, tāpat kā baznīcH sludinātā māņticība.

Septītais jautājums: Vai strādniekam ir dzimtene?— Nē, strādnieku šķira ir internacionāla. Tā nepazīst ne valstu, ne zemju robežas. Strādnieks jūtas mājās visur tur, kur viņam labi klājas. Dzimtenes mīlestība un patriotisms ir buržuju ideoloģijas izdomājums, lai atrautu strādniekus no viņu vispasaules vienības un padarītu tos par savu netaisni sarausto īpašumu sargiem.

Hermanis nepaguva nobeigt. Bēniņos kautkas iegrabējās, visi sastinga. Vai tas varēja būt Miķelis Amālijas dēls, kas šoreiz nebija laikā ieradies? Nē, tie bija viegli steidzīgi bērna soļi. Meitenīte, kas turpat apakša dzīvoja pie saviem vecākiem, un tāpēc bija norīkotā sardzē, aši atrāva durvis: — Žandarmi stāv apakšā! — viņa pusbalsī iesaucās. Un tikpat steidzīgi atkal pazuda. Lejā pie ieejas durvīm jau klauvēja un bija dzirdamas balsis. , — Mierīgi, biedri!—aģitātors uzsauca.— Ielejiet tēju. Dzeriet un ēdiet. Mēs svinam vārda dienu.

Un ātri pievāciet zīmītes. Nemetiet krāsniņā — aprijiet! Vai visiem kabatas tīras?— Pats viņš pirkstos saburzīja konspekta lapiņas un iemeta tās mutē.— Runājiet! Smejaties!

Apakšā kāds atvēra durvis. Smagi soļi skriešus tuvojās pa šaurām, čīkstošām koka trepītēm. Tad durvīs parādījās divu žandarmu galvas.

— Rokas augšā!— vkii uzsauca.— Visi paliekat savās vietās. Jūs esat ielenkti. Kam ir iereči

kabatās?

Neviens neatsaucās.

— Nepiekrāpsit mūs, balodīši! Tūlīt apčamdīsim.

Istabelē ienāca vēl divi žandarmi. Sapulces dalībnieki nu iesāka taisnoties, ka te tikai ēduši, dzēruši un jokojušies, Teņa vakaru svinēdami. Par politiku neko nezinot un nesaprotot.

Pietiek, pietiek! To redzēsim vēlāk — viens no četriem uzsauca un apsēdās pie galda. Gūstekņus sadzina ciešāk kopā, pa vienam izsauca, pierakstīja protokola lapā un tad pamatīgi pārmeklēja drēbes, liekot izģērbties līdz veļai un novilkt zābakus. Abas sievietes protestēja — Leontīne raudāja, Lina sadusmojās un lietoja rupjus vārdus, bet žandarmi tikai smējās. Vai nu pirmo reizi izģērbjoties kungu sabiedrībā? Vecmāmuļa Ieva Paradīzes dārzā pavisam kaila staigājusi.

Tikpat centīgi pārmeklēja istabeli — krāsniņu, grīdas spraugas, abas lažiņas un bēniņus. Kaut gan neko aizdomīgu neatrada, žandarmu vecākais teica:— Uzvelkat virsdrēbes. Vismaz šī nakts jums visiem būs jāpavada aresta telpās.

Tā viņi, žandarmu ielenkti, aizgāja tumsā un vētrā, droši ticēdami gaišam ritam, kam drīzumā jāaust.

Pamestā, izjauktā jumta istabelē pa neaizvērtajām durvīm ielauzās nakts vēju brāzieni, it kā tur vēl kautko meklētu, vai kādu apraudātu.

Tajā pašā nakti bija izkratītas visu apcietināto pajumtes. Tās nodeva žandarmērijas rokās vieglprātīgi glabātas proklamācijas, sarakstes un nelegālu literātūru. Hermanis un četri skolēni no aresta telpām vairs neiznāca. Viņus ilgi un bargi pratināja, beidzot apvainoja par nodomu graut valsti pastāvošo iekārtu un visus nosūtīja uz Rīgas centrālcietumu. Tur jaunie brīvības un laimes valsts sapņotāji izmeklēšanā nonīka turpat vai veselu gadu un, prāvu iztiesājot, Hermanis dabūja katorgas važas, četri pārējie — nometināšanu Sibirijas taigā.

Prāva smagi atbalsojās Valmierā. Pagrīdes darbību pagaidām apturēja. Meklēja vainīgo — nodevēju. Aizdomas atkal savijās ap Miķeli Amālijas dēlu. Viņš zināja par šūniņu sanāksmi, bet nebija tajā ieradies. Protams, zināja ari vēl daži citi, bet viņiem tur nevajadzēja būt. Šanas priekšnieks jutās dziļi satriekts un aizvainots. Vai tas nelaimīgais medālis par centību viņu arvien vēl vajāja? Un kā viņš lai spētu šo apvainojumu atspēkot? Tiesa, tajā vakarā viņu bija aizturējis Horns, dodams jaunus rīkojumus un padomus no centra. Horns arī šoreiz nešaubīgi paļāvās uz drauga godīgumu un atrunāja no goda tiesas pieprasīšanas. Tā saceltu bīstamus putekļus un vēl plašāku sarūgtinājumu, bet neko nespētu noskaidrot.

Tikpat labi jau vainīgais varēja būt ari sanāksmes apmeklētāju vidū, droši zinot, ka atkal tiks brīvībā. Ari cietumu kamerās iesūtīja spiegus katordznieku važās, lai uz tiem drošāk paļautos izmeklēšanā sēdošie pagrīdnieki.

Horns gan mudināja palikt uzticīgiem partijai un tautas atsvabināšanas lielajam darbam, bet maz tas līdzēja. 'Kā pusplaucis zieds, ko aizlauzuši nevērīgi pirksti, Miķelis Amālijas dēls ievilkās atkal sevī, kļuva vientuļš un grūtsirdīgs. Vakaros viņš biežāk kā parasti aizstaigāja uz biedrības bufeti, dzēra un muldēja niekus ar pilsētas večiem, nemaz neslēpdams, cik nelabi tie cits par citu aiz muguras izteikušies.

Tur viņš kļuva par tādu kā patiesības avotu, no kura baidījās un tomēr nespēja atturēties, lai tajā jo biežāk neieskatītos.

Kādu laiciņu lietas risinājās diezgan gludi. Līdz ar atklājumiem radās vispārēja ziņkāre, mutes palaidējos dusmas un piesardzība. Tad kādu vakaru biedrībā ieradās ādu ģērmanis Ģelzis — garš vīrs ar spiču, sirmu bārdu, kautkas līdzīgs Donkichotam — un pie bufetes sastapis sīko, izkāmējušo friziermeistaru Ķiploku, viņam bargi noprasīja: — Saki, vai es esmu elefants?

Frizieru meistars par šādu jautājumu sabijās, bet negribēja to likt manīt. Viņš māksloti iesmējās un atteica: — Kas tādas dumjības izdomājis? Tu, meistar, esi tāds pat cilvēks, kā visi citi.

— Bet kas tas bija par fruktu, kas par manu meitu Elfrīdu Velēna bodē teica: Tā paliks ālavēs. Kas

tādu ziloni var aplekt? Ģelža vienīgā meita un ģimenes lepnums bija tajos gados, kad jāstājas pie altāra un jāiemanās ērtā laulības ostā. Bet viņai bija gandrīz tēva izskats un brūtgāni pie tāda putnu biedēkļa negribēja ķerties. Nu klāt nāca vēl blamāža, kas bez jokiem sadusmoja tēva gādīgo sirdi. Mēļotājs nepaguva atbildēt, kad ādu meistars viņu saķēra aiz apkakles, krietni sapurināja un, it kā mierinādams, teica: — Nebīsties un neķepurojies tu, pintiķi. Tava vecā āda nav to vērts, lai tevi nodīrātu. Es tikai paprovēšu, cik tā vēl izturīga.

Parāvis friziermeistaru kā nerātnībās pieķertu puiku sev uz ceļgala, garais Ģelzis viņam sadeva ar bikšu siksnu.

— Tā! Saki nu paldies par labu pamācību. Un manu famīliju liec mierā …

Tā bija īsa un vīrišķīga pamācība. Friziermeistars nopurinājās un, kā glābiņu meklēdams, aši aizlīda aiz bufetes. Viņš nepateicās savam inkvizltoram, bet jutās dziļi apkaunots. Visi to bija redzējuši, bet neviens nebija iedomājies viņu paglābt. Tur sēdēja, sarunājās un par notikušo smējās viņa kundes, kuriem ar jaunām ziņām un jokiem tik daudzkārt nācās izpalīdzēt. Tāda nu bija atmaksa par viņa labo sirdi. ..

Sanāca biedrības runas vīri un sprieda, ko darīt, lai turpmāk tādus starpgadījumus publiskās telpās novērstu. Ja tas atkārtotos, viesi vairs nebūtu droši, un policija sūtītu savu dežurantu. Tos biedrībai tad nāktos atalgot, padzirdīt un paēdināt. Neviens nešaubījās, ka īstais vaininieks ir Šanas virsaitis, kas te ierodas, runā atklāti par lietām, kas būtu jānoklusē, un tā sakaitina pilsoņus citu pret citu. Lēmums — Miķeļam Amālijas dēlam noliegts uz nenoteiktu laiku biedrības bufeti apmeklēt, kaut ari viņam kabatā ir goda biedra karte. Pamatojums — mutes palaišana, kas kaitē pilsoņu labai slavai un saticībai.

Kad virsaitis to dabūja zināt, viņš pasmīnēja un teica:— Ilgi viņi bez manis neiztiks. Par ko tad runās un smiesies? Ko stāstīs savām sievām, mājās aizgājuši? Es varu pagaidīt. ..

Tā viņš atkal palika viens, šoreiz ar divkāršiem apvainojumiem apkrauts, no divām debespusēm it kā tuksnesī izstumts.

Partijā varētu pieprasīt izmeklēšanu un goda tiesu, bet nebija tādu, kas atklāti apvainotu. Vai tas bija slikts darbs — palīdzēt godīgiem pilsoņiem apvaldīt savas mēles, liekot tiem kost pašiem savu klaču rūgtajos augļos? Virsaiša sirds klusi smeldza par viņam nodarītām netaisnībām, bet tā nebija smaga un bezcerīga.

Viņš tos nepazina Atkal Miķelis savās vientuļās stundās risināja līdz galam neizdomāto domu — pa kādu ceļu iet, lai sasniegtu citu, visiem labāku dzīvi? Revolūcija solīja rupjas varas un apspiešanas sagraušanu, nabadzības un bagātības izlīdzinājumu, taisnīgāku un laimīgāku dzīvi tepat zemes virsū. Baznīca neko tādu nesolīja, atzina un svētīja visu — svešās varas, tautas apspiešanu, bagātību saraušanu uz nabago ļaužu rēķina, tikai pēc lielās tiesas dienas un mirušo uzmodināšanas paklausīgajiem solīdama debesu priekus tur kautkur augšā, nepaklausīgajiem — elles mokas kautkur apužā. Revolūcijas prieka mācība apgalvoja: Cilvēki paši var padarīt visu savu dzīvi arvien gaišāku un brīvāku, taisnīgāku un pārtikušāku. Baznīca savā prieka mācībā jeb evanģeliumos, sludināja, ka viss notiek pēc Dieva prāta un nodoma — tātad viss ir labi un pareizi iekārtots. Cilvēks nav nekas un nespēj neko bez Dieva gribas un žēlastības, kas jāizlūdzas zemojoties, savus grēkus sūdzot un to Kungu slavējot ar tūkstoš mēlēm. Bet kas gan tā patiesi un no sirds darīja? Tātad visus galu galā gaidīja elles sodības! Debesis bija tikai reklāma, jo burtam neticēja un tā prasības nepildīja pat liekulīgie svētuļi. Ja viss notika pēc Dieva prāta, tad cilvēks nedrīkstēja neko grozīt. Te atklājās strupceļš: Dieva varenība, cilvēka niecība, netaisnība un ciešanām pilna dzīve, bez kādas iespējas to labot. . . Vai tiešām tas Cilvēka dēls, cilvēkus mīlēdams, kādreiz tā bija mācījis? … Ko par viņu pauda tā mazā, melnā grāmatiņa?

Pūlēdamies tur izlasīto atcerēties un sakopot, Miķelis laikam bija iesnaudies. Tagad viņš sēdēja krastā pie krācītēm, kur vientuļās pārdomu stundās jau vairākkārt bija atradis klusu patvērumu. Viņš domāja tās pašas domas tālāk. Un lūk, nedzirdamiem soļiem no krēslas iznira kāds cilvēks, apstājās viņam blakus, un it kā turpināja Miķeļa risināto domu. Pienācējam nebija cilvēka balss, bet viņš saprotami teica:— Burts nokauj, gars dara dzīvu un brīvu. Gars uzvar …— Miķeļam nelikās, ka tas būtu svešnieks. Viņš izjuta, it kā pienācēju pats būtu aicinājis, tāpēc neizvaicāja viņu. Tie vārdi šķita jau kautkur lasīti. Bet kas īsti bija tas burts, no kā atmiņas balss tagad brīdināja? Prāts teica: Viss sastingušais, nedzīvais, cilvēku nemitīgai attīstībai par kavēkli kļuvušais, līdz ar to ļaunais un netaisnais.

Kā baznīcas, tā revolūcijas mācībā to sauca par dogmu, ko neviens nedrīkst aizskart, vai apšaubīt. Un gars? Vai tas līdzinājās baltam, Dieva sūtītam balodītim, kas pieder tikai baznīcai, palīdz svētīties un velk ugunīgus riņķus ap iesvaidīto galvām? Nē — kautkur bija rakstīts ari par gara uguni, kas aprij veco un šķīsta jauno. Tātad gars līdzinājās dzīvai ugunij, nesalaužama spēka, liesmainas ticības pilnai sirds ugunij, kas sadedzina visu nokaltušo, par važām kļuvušo, lai laikmetu maiņās jaunais pavasars ātrāk izaugtu pāri pelniem. Kur liesmo gara uguns, tur uzvar augstāka taisnība.

Vai Miķelis pats tā domāja, vai tas bija kāds cits — to viņš neizšķīra. Tagad viņš it kā gāja uz pilsētas pusi un tas otrais soļoja blakus. Tur nebija nekā dīvaina. Aiz pils drupām atklājās vecā baznīca ar gaili torņa galā.

— Kas ir tā lielā pils ar sargu torni?— blakusgājejs iejautajas.— Vai kāds cietoksnis?

— Nē, tā ir baznīca,— Miķelis atteica.

— Nepazīstu. .. Kāds varens gailis! Vai tur notiek gaiļu cīņas?

— Nē. Tur sludina Kristus prieka mācību.

— Ieiesim paklausīties . ..

Bija tā kā svētdiena. Pie baznīcas durvīm stāvēja un tupēja skrandaini ubagi. Tiem nebija atļauts ieiet. Uzposušies ļaudis nāca ārā un gāja iekšā. Miķelis un tas otrais viņiem pievienojās. Ērģelnieks pašlaik spēlēja kādu korāli.

— Vai tās ir leģionāru trompetes?— līdzgaitnieks ievaicājās.— Tad drīz iznāks zemes soģis . ..

— Nē, tās sauc par ērģelēm.

— Un kas tas, kas stāv tur mucā?—svešais ienācējs neatlaidās.— Vai kāds Romas patricietis?

Cezara soģis? . ..

— Nē, tas ir mācītājs. Viņš sprediķo.

— Žēl. .. Viņš nerunā ar sirdi, bet ar mēli. Es nesaprotu. Ko viņš saka?

— Viņš saka: kas tic, tas taps svēts, kas netic — taps pazudināts. Pestītājs to pastarā tiesā sodīs ar mūžīgām mokām elles ugunīs.

— Viņš maldās. Mīlestība nesoda. Es viņu nepazīstu . ..

Tai brīdi Miķelis pamanīja, ka Kašķītis noliek savu mīlestības dāvanu virlopu, piesteidzas tam otrajam un satver viņu aiz rokas: — Ej laukā! Kailām kājām nav at|auts nākt baznīcā! Tad jau te, tā Kunga namā, sanāktu visādi lupatlaši! . ..

Tiešam! Nu arī Miķelis pamanīja, ka viņa pavadoņam bija kailas, it kā tāla ceļā apputējušas kājas un plecos kautkas rupjam palagam līdzīgs.

— Augstais kara kalps,— izraidāmais lūdzās.— Ļauj jel pagaidīt, kad tas māceklis nāks un man, mazākajam starp mazākiem, nomazgās kājas. ..

— Nepļāpā niekus!— Kašķītis saskaitās.— Cienīgtēvs nevienam kājas nemazga. Viņam pašam nak pedikīrs. Ej tūlīt uz māju un apģērbies pieklājīgi! Ja neklausīsi, nodošu policijai.

— Putniem ir ligzdas, zvēriem ir alas. Kur ir manas mājas?— izraidāmais nopūtās un paklausīja.

Plecu pie pleca ar Miķeli viņš izgāja no baznīcas.

— Brīdi pasēdēsim te, starp nabagiem,— izraidītais teica Miķeļam, kad viņi bija ārpus durvīm.— Vai tas tur iekšā nebija Jūdass? Viņš žvadzināja sudraba grašus savā kulē. ..

Sudraba grašu pieminēšana satrauca ubagus. Miķelis nepaguva atbildēt, kad tie jau sacēla nelabu kņadu, pieprasīdami, lai svešie tūlīt birājas prom. Te ubagot atļauts tikai pašu draudzes nabagiem.

Viņi gāja it kā pa Rīgas ielu. Aiz policijas nama līdzgaitnieks apstādināja Miķeli: — Palūk,— viņš teica, norādīdams uz krustiem virs krievu baznīcas kupoliem.— Tur priekšā ir Soda vieta! Romas leģionāri var mūs noķert. Nodevējs žvadzināja naudu. Pagriezīsimies te sāņus, pa kreisi.

Tālāk viņi gaja pa šauru, tukšu ieliņu uz Gaujas pusi. Tad pēkšņi atradās Podiņa mājas istabā, kur mitinājās skolnieki. Tiem bija sanākuši viesi. Laikam pulciņa sapulce, Miķelis nodomāja. Jā gan! Tur jau sēdēja garais Vintēnu Pēteris, dzēlīgais Noriņš, gudrinieks Hermanis, brāļi Smilgas un citi, kas vaļā acīm sapņoja par brīvību, taisnību un pasaules glābēju — sociālismu. Par jauno mācību tiem vēl trūka pamatīgāku zināšanu, bet visiem spēkiem viņi lauzās tanī arvien dziļāk iekšā. Kas tas bija par varenu spēku, nesalaužamu gribu un ticību šajos revolūcijas jaunekļos? Viņu jaunajās sirdīs bija uzliesmojusi un tagad gaišās liesmās dega kāda laika tecējumā aprakta un it kā izdzisusi uguns. To varēja saukt par apmātības, sajūsmas, vai dzīvā gara uguni. Runāja Ivars Smilga, sīks lauku zēns ar linu baltu galvu. Asi un nesaudzīgi viņš sodīja tautas apspiedējus un izsūcējus — baronus, viņu padevīgos kalpus — cienīgtēvus, baznīcu liekulīgos svētuļus un krievu bendes — sodekspedī- ciju kazakus. Viņš izskatījās pietvīcis, aizrautīgs un bezbailīgs, it kā kāda neredzama spēka spārnots, kas sludināja revolūcijas pastaro tiesu. Tā nāks kā bargs pērkona negaiss bula laikā, un sagraus visas vecās tumsības varas un netaisnības, lai virs zemes valdītu brīvība un vienlīdzība visiem! Lai cilvēks cilvēkam nebūtu vilks, bet draugs un brālis. Mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs! …

Ienācējus viņi laikam nepamanīja. Abi brīdi pastāvēja, tad līdzgaitnieks pačukstēja Miķe|am tāpat bez vārdiem: Es palikšu te. Ej un atved tos nabagus, ko baznīcā neielaiž. Ved nabagos no viņu būdām un slimos no viņu cisām. Ved maukas un cietumniekus. Ved šurp visus apsmietos, pazemotos un apbēdinātos.

Te sludina prieka mācību. ..

Miķelis atmodās. Kāds ērmots sapnis!.. . Vai pelni un uguns saderēja kopā? Vai revolūcija bija kāda sakropļota stāda jauna, spēcīga atvase? Vai patiesā pravieša Kristus mācība kādreiz bija vedusi uz to pašu skaisto sapni, par kuru šodien cīnījās revolūcijas apgarotie ideālisti un mocekļi? Ja tā, tad bija tikai viens ceļš ar skaidru sirdi ejams. Revolūcijas ceļš.

Runču balle lopmuižiņā Žurka piena kannā! .. . Šie trīs vārdi ar neatturāmu spēku kādu rītu izlauzās no Vuškas kundzes piena bodes. Tie pārlidoja visu Valmieru, atstādami aiz sevis tādu kā sliktu smaku un aizspriedumu pret citkārt iecienīto pienu. Kas gan to nezināja, ka Uztupene ir nikna sieva, kas atgādina tīģera mātīti un ko dusmu pacilātībā pat viņas vecais ar siksnu nespēj savaldīt. Šoreiz viņai bija radies neapšaubāms pamats būt saniknotai. Jau piecas reizes viņas meitēns bija dabūjis cauru vēderu no tām samazgām, ko te nobalināja un sauca par pienu. Nu beidzot Uztupene pati ar savām acīm ieraudzīja, kā no kannas padibenēm noslīkusi žurka plunkšķēdama iekrita viņas zaļajā piena krūzē. To trakumu izdarīja leišu merģele Bonifacija, saukta Bočka. Par vēdera tiesu un kundzes novalkātām panckām viņa mācījās jau trešo gadu piena bodnieces amatā. Kamēr kundze sēdēja pie kases un laipni čaloja ar turīgākām kundēm, merģele cilāja smagas kannas, mēroja un dalīja balto šķidrumu, pēc vajadzības to papildinādama sētā no pumpja. Izdzirdusi Uztupeni nelabi kliedzam, Vuškas kundzīte aši ieskrēja dibenistabā, kur dalīja pienu. Viņa izrāva negantniecei krūzi no rokām un izsaucās: — Dieviņ — tētiņ! Kas par nelaimi! Nabaga pelīte iekritusi. Še, Bočkiņ, izlej tūliņ sūdu kastē!

Varbūt vēl dzīva. Lai skrien prom uz savu midziņu. Bet tu, mīļa, nebrēc! Netaisi tādu lērumu nabaga radībiņas pēc. Es zinu, ka tev mīksta sirds, bet visiem mums reiz jāmirst. Merģele izskalos krūzi un tad pielies tev ar kaudzīti.

Uztupene, padumja sieva, pirmajā brīdī neapķērās, kas te īsti darāms. Kad merģele ar krūzi bija jau aiz durvīm, pārsteigtajai nokrita it kā šleijers no acīm. Viņa nāca pie prāta un saprata, ka Vuškas kundzīte te grib godīgu sievu apšmaukt. Uztupene ar delnu aši noslaucīja savu degungalu, kas no uztraukumiem allaž kļuva mitrs, un iekliedzās vēl niknāk: — Ko tu te pļurkši, vecā kreima ķērne! Uz pēdām atdod manu krūzi! Nu tu reiz esi manos nagos!

Taisnībai jābūt! Ar šito pašu švunku prom uz policiju! Es gribu zināt, kas te akurāt ir: piena bode vai žurku bedre?

— Kuš, kuš, mīļā! Veselu nedēļu tu dabūsi vislabāko pieniņu gluži par velti. Valdi tikai savu mēlīti.

Tad viss būs labi. Un dzīvosim atkal pa draugam, kā kristīgiem cilvēkiem pieklājas …

— Neturēšu vis mēli aiz zobiem! Un labi tev, resnpakaļa, šoreiz neies! Laikam jau no tām tavām žurku zālēm mans meitēns tā pļūtīja. Kur mana krūze? Dod šurp! Un tagad pie paša pristava!

Uztupene aizdrāzās plancku planckām. Vuškene bez lieka uztraukuma noraudzījās viņai pakaļ. Lai skrien! Labi, ka prom. Vai nav teikts: kā vējš skrien — kā miets atduras … Nu bija laiks ņemt merģeli u^ grauda. Ak tu, dumjā leišu zoss! Kam nepašļakstināji un neapmaisīji kannas dibenā? Cik reizes to esmu tev mācījusi? Tagad man pietiek! Ja negribi mācīties, dienests jāatstāj. Tāda muļķe man neder. Jau šodien pat lasies prom no manām acīm. Ej kur gribi! Piena bodniece no tevis neiznāks.

Merģeli ķēra kā zibens no skaidrām debesīm. Kur lai viņa nu iet, kur lai paliek? Kas te pieņems, ja pietrūkst prāta? Kā tikt prom līdz leišu zemei? Māte nomira ar asinsguļu. Nekādu radu te nebija. Meitenes pleci sāka raustīties. Viņa šņukstēja, seju netīrā šotelītē paslēpusi. Tad kundzīte iežēlojās un teica: t — Neraudi. Kaut gan tu esi vainīga un smagu sodu pelnījusi, man ir mīksta un žēlīga sirds. Es tev šoreiz vēl piedošu, bet par to tev jāapliecina, ka to žurku kannā iemeta pati Uztupene. Tu tajā bridi biji pagriezusies sāņus, bet skaidri dzirdēji, ka kannā kaut kas iekrita. Piens noplunkšķēja. Viņa to darīja, lai ar draudiem no manis izspiestu kreimu, bet es nesabijos un neielaidos tādās šmugulēs. Tu nekad žurku neesi redzējusi un nezini, kāda tā izskatās. Tā tev policijai jāapliecina. Vai saprati?

— Sapratu gan, kundzlt. Bet es nedrīkstu pie svētās jumpravas — Dieva mātes to apzvērēt. Tas būs grēks. ..

— Ak tu muļķā Dieva gotiņa!— kundzīte iesmējās.— Nekas tev nebūs pie tās jumpravas jāapzvērē.

Tu jau rakstīt nemāki. Tad es tev iešķiņķošu vienu kleitu. Pate varēsi pāršūt. Varbūt iznāks vēl jacīna ari.

Un skaistas kurpes. Izskatīsies kā riktlga preilene. Brūtgāni kritis kā mušas uz medu. Bet bez mācītāja tu neielaidies! Kur tad to brēkuli liks?

Kad ūsas braucīdams, ar protokolu mapi padusē, Vuškas piena bodē ieradās vecākais bļachins Trofims Ņikiforovičs, kundzīte viņu apsveica kā gaidītu viesi. Abi smaidīdami sarokojās un bez liekiem vārdiem zipāja, cik patīkams un ienesīgs atgadījums šoreiz viņus savedis tik draudzīgi kopā. Viesim izrādīja visus kaktus gan pagrabā, gan pārdotavā, lai viņš pats ar savām acīm pārliecinās, cik viss te tīrs un dezinficēts ar kaļķu atšķaidījumu. Ne suņus, ne kaķus neielaiž, lai nepiegāna. Tie dzīvo sētā un jau pa gabalu aprij katru pelīti, kas uzdrošinās bodei tuvoties. Merģelei bija apsieta viena no kundzītes platajām, baltajām šircēm. Viņa atcerējās kādu baznīcā redzētu bildi un jutās kā eņģeļa kreklā. Trūka tikai garās sveces. Tās vietā viņa tikpat svinīgi turēja savu piena stopu. Tad apdomājās un paķēra kausu. Tā garais kats atgādināja sveci un droši vien svētai jumpravai labāk patika.

— Nu redzat pats, augstais policijas kungs,— Vuškene čivināja, smaidīdama kā pati nevainība,— kur te pelīte var rasties, ja nekur nav pat tik mazas aliņas, ko ar īlenu var izdurt? Skaidrs kā baznīcā, ka Uztupene pate to nelaimīgo dzīvībiņu ir brunču kabatā atnesusi un pieniņā iemetusi, lai man celtu blamāžu visas pasaules priekšā! Viņa ir vella bāba, bezdieve un zociāliste! Visu grib konfiscierēt bez maksas. Bet es — ņedavai! Saku: kliedz un ārdies cik gribi, vēl mums ir policija un likums, kas mantu un godu aizsargā. Gan mūsu taisnīgā valdīšana tev, negantniece, uzliks uzpurni …

Lai Trofims Ņikiforovičs pats pārliecinātos, cik pieniņš frišs un tauks, kundzīte lūdza katru rītu atnākt pēc viena stopiņa nosmeķēšanai. Pāris mārciņas sviesta un krūzīti kreima viņa uzdeva Bočkiņai aiznest uz Trofima kunga dzīvokli, kad protokols būs uzrakstīts. Tad vecākais bļachins sēdās pie galda, cienīgi kaut ko rakstīja un pratināja ari Bočku. Tā kā viņa krievu valodu neprata, tad atbildēja pati kundzīte. Beidzot merģele ar savu roku norādītā vietā uzvilka īstam garkāja krustam līdzīgu ķeburi un pratinātājs piezīmēja — ņegramotnaja. Viss bija labākajā kārtībā. Šķiroties Trofims Ņikiforovičs smaididams teica, ka kundzite, pamatojoties uz policijas izmeklēšanu, nu varēšot to zociālistu sakūdito sievu iesūdzēt miertiesā par sliktas slavas celšanu priekšzīmīgi iekārtotai piena bodei.

— Ja tā vella bāba neturēs savas žaunas, es noteikti to darīšu, dārgais policijas kungs! Taisnībai jābūt!— Vuškas kundzīte atsaucās. Viņai bija mīksta sirds, kā tīrā kreimā cepts pīrāgs, bet vai tāpēc varēja ļaut citiem sevi dzīvu apēst?

Tās pašas dienas vakarā, tikko ieradusies lopmuižiņā, Vuškas kundzīte sauca savu veco tiesas priekšā. Kas te īsti notiek — žurku audzēšana, vai piena slaukšana? Kur te ir saimnieka acs un pātaga?

Ak, žurku zāles jau bija izkaisītas? Ar to tu, putniņ, sveikā neiziesi! Kad žurkas savā dullumā lec kannā iekšā, to tavas slaucējas neredz! Abas uz karstām pēdām tagad triec pie vella! Vai kārtīgu slaucēju trūkums?

Vecais Vuška, no dabas kluss un lēnīgs vīrs, kautko atrūca, bet neko neapsolīja. Abas meitas bija jaunas, spriganas un slaikas kā kārklu vicas. Patiesību sakot, viņam tās patika vairāk par savām govim.

Slaukšanas laikā viņš parasti nostājās kūts durvis un mieloja acis pie šiem jaukajiem radījumiem. Brunčus pāri ceļgaliem uzspraudušas, koka tupeles apvilkušas, meičas tur tupstljās un gramstījās ap pierietējušiem tesmeņiem.— Pievelk, pievelk, lai tek čurkstēdams!— viņš tad uzmudināja, par izslaukumu maz priecādamies. Kādas viņām bija stingras, atsperīgas krūtis, kā mazi putras āboliņi! Un cik slaidas, vingras kājas, tievākas par viņa madāmas ļenganām rokām! Varēja abām ari šad tad tā tikai pa jokam pieķert. Bija jau pieradušas.

— Ak tad šitā! Tu neklausi vis!— madāmiņa aiz dusmām ietrīcējās kā želatīna receklis.— Gribi grūst mani postā un ļaužu valodās? Lai tad notiek, kas notikdams! Es ritu pat atvedīšu valdīšanu. Lai redz, kā te govis stāv līdz pupiem sūdos. Un kādās nemazgātās slaucenēs slauc pienu ar netīriem pirkstiem! Lai paklausās, kā pa kūtsaugšu spiegdamas plēšas žurkas! Lai redz, kādas lupatas liek kāstuvēs un cik sarūsējušas ir vecās piena kannas! Lai tad tā būda rūc un sakrīt čupā! Dieva vārds — neko vairs neslēpšu!

Gan es pienu dabūšu no lauķiem. Vai pievedēju trūkums?

Vecais Vuška, mierīgs cilvēks, šoreiz jutās smagi ķerts vārīgās vietās. Uz to pusi jau bija. Bet slaucējas atteicās sūdus izraust. Tur vajadzēja laist darbā stipru puisi, kas maksātu lieku naudu. Kūts bija par vecu, lai to no žurkām iztīrītu. Bet jaunu celt — atkal maksātu naudu, kas krājkasē ieguldīta nesa drošus augļus bez kāda darba un pūlēm. Vai kannas un kāstuves nemaksāja? Tāpat zaļās ziepes roku mazgāšanai.

— Kāpēc tu šoreiz tā pārspīlē, mana mīļā?— vecais beidzot ierunājās.— Visiem es esmu teicis, ka man ir tā skaistākā un gudrākā sieva pasaulē. Esi arī šoreiz tāda. Neaizmirsti, ka tā ir ari tava manta, ko tu gribi izputināt. Kurš cilvēks pie pillā prāta un saprašanas grābj pats savā ķešā un sviež naudu zemē? Ar ko tad tu bauksi uz Ķemeriem vannoties, ja mūsu lopmuižiņa izputēs? Tur jau pat smirdošais ūdens maksā dārgu naudu. Jauns kažoks arī tev vajadzīgs.

Kundzīte apklusa. Tā Ķemeru kūre bija nepieciešama, lai vismaz reizi gadā kreimu no āderēm izskalotu un tauku svars mazinātos. Un tie amizieri ar augstiem kungiem mīlestības ozolā, vai pa vientuļām taciņām gar purva malu bija tik romantiski, ka visu ziemu iznāca ko ziņkārīgajām draudzenēm stāstīt un priecāties par viņu skaudību. Kurš katrs vis nevarēja uz Ķemeriem braukt un tik tuvu piekļūt augstākai sabiedrībai. Tāds pļezlrs prasīja smagu maku. Un jauns kažoks — patiesību sakot, bez tā ari ilgāk nevarēja iztikt. Jau trešo gadu viņa staigāja tajā vecajā minķena ādas greznībā, kas izgājusi no modes.

Tagad jāpērk īsts karakuļčiks„lai visas mīļās draudzenītes kļūst zaļas aiz nenovīdības. Sak: kas māk, tam nāk! Vecajam tomēr bija taisnība. Turklāt viņš svēti apsolījās kūti izraust, žurku alas aizspundēt un pats uzpasēt, lai nekas lieks neielektu kannās. Tik dūšīgas slaucējas nekur neesot sameklējamas. Kāpēc tad lopiņi tā speroties? Viņas nekad neniekojoties ap pupiem, bet velkot tik stingri, ka pēdējā lāsīte ne tikai no piena pūšļa, bet arī no nagiem un ragiem iztekot. Vārdu sakot — nekāds mitrums tur vairs nepaliekot iekšā …

— Nu, ka tādas tās lietas, ta lai paliek vēl darbā,— kundzīfe nāca pie prāta.— Tikai tu pats ej biežāk kūtī un pielūko, lai velk, cik var. Kura govs gan pate grib pienu dot, ja nav teļa apakšā? Gājēji tagad izlaisti un samaitāti. Nekam vairs nevar uzticēties.

Tas bija patiesi prātīgs vārds. Uzticēties nevarēja ari mīkstas sirds naivai iedomai, ka policijā savas elles dusmas izgāzusi, Uztupene norimsies un apklusīs, kā kristītai sievai pieklājas. Kas to deva! No policijas viņa negāja vis godīgi uz māju, bet kā vētra iedrāzās Trēziņa konditorijā, nopirka savam meitēnam divus piena kliņģerus un svinīgi paziņoja: — Ļautiņi, ko domājiet? Žurka, riktīga žurka, piena kannā!

— Oja, trakā muldoņa! — atsaucās Līdaciņa, manāmi aizvainota, — te nav ne žurkas, ne piena kannas!

— Abet pie Vuškienes ir abas divas! Pate savām acīm šorīt redzēju. Dievs debesīs! Manā krūzē ielēja to sprāgoņu. Nu nāks tiesas diena. Taisnībai jābūt!

Vecais parikmachers Ķiploks patreiz knosījās pie savas darbistabas atvērtajām durvīm. Frizētava bija tukša, un viņš nezināja, kā veselīgāk pavadīt savu brīvo laiku — saulē, vai ēnā? Gados vēl jaunie kundes teica: saulē! Vecāki ļaudis apgalvoja: ēnā! Tā īstā patiesība nu pašam bija jāizdomā. Garām iedama Uztupene uzsauca: — Meistar, ko tu te slaisties bez darba? Vušķene meklē ģēģerus! Žurkas peld pa piena kannām un pate* ar savu rudzu bisi vairs nespēj tās nomaitāt. Es nupat aizstellēju gardavaju palīgā. Gaidi tiesas dienu. Valdīšana neļaus dzīvus cilvēkus jiptēt… Ķiploks pakasīja aiz auss, nošķaudījās, un kad Uztupene bija jau gabalā, sevi norūca:— Nupat vairs cilvēks netiek gudrs — vai tā vecene ir jukusi, vai tā gaspaža traka? Ja tā varētu būt laika zīme, tad jāpalasa Jāņa parādīšanas grāmatā. Šā vai tā — kundēm tāda ziņa būs kā medus uz mēles.

Tālāk Uztupene drāzās tieši uz Kašķīša kunga zārķu bodi. Ari tur viss likās tukšs un kluss, kā izmiris.

Viltus kundei nācās saukt pilnā kaklā:— Ei, kur tu pagaisi, vecais bībelniek! Sagatavo nu savas kastes:

Drīz ļaudis te kritīs kā mušas. Sajiptētas žurkas jau peld pa piena kannām. Ja netici, aizdiedz tūlīt uz Vuškenes piena bodi. Tur policija jau strādā Dieva darbus …

Kašķītis saskaitās. Kas tā par bezdievīgu lamāšanos? Viņš bija visas draudzes cienīts baznīcas kalps un Vuškas kundze — dāmu komitejas priekšniece. Un tagad pie viņas policija!? Nudien, trakas lietas!

Uztupeni pa durvīm izraidījis, Kašķītis drošības pēc nogaidīja līdz pievakarei. Tad noslēdza savu magazīnu un uzmanīgi tuvojās piena bodei. Atvērta gan. Un policijas tur iekšā nevar manīt. Kundzīte nav aizvesta uz ķurķi, bet sēd turpat pie kasītes un smaida kā saulīte. Ak tu, trakā vecene, kā samelojusi!

Tādas bezdieves jau melo aklu zirgu no pura laukā. Nu tai pašai būs uguns pie paka|as!

Kašķītis iegāja piena bodē. Kundzīte pate steidzās visu izstāstīt kā pēc notīm. Ak tad tādas tās lietas!

Bezkaunīgs izspiešanas mēģinājums! Protokolā skaidri un gaiši ierakstīts, ka pati pelīti nožmiegusi, brunču ķešā atnesusi un tad savā krūzē, merģelei redzot, iemetusi. Tā tas ari pierakstīts un apliecināts.

Tad viņa bez kādas žēlastības jāsūdz iekšā! Lai tup aiz restēm par tādu negantību! Tā, lūk, velns ielien cilvēkā, kas nenāk pie svētā dievgalda tā Kunga miesu un asinis baudīt! Kad lieta grozās ap kundzītes nevainību, tad cienīgtēvs allaž būs pirmais un Kašķītis, tā Kunga kalps, otrais liecinieks viņas pusē.

Vuškas kundze ilgi spieda Kašķiša roku, kas tik grūtā brīdī bija piedāvāta glābt viņas neaptraipīto godu. Lūk, ko nozīmēja kristīga mīlestība! … Likās pat, ka mīkstas sirds asariņa viņai iemirdzējās vienas acs stūrītī. Jā, iesūdzēt to pagānieti vajadzētu! Viņai par pamācību un citām par brīdinājumu. Bet kā to izdarīt? Kam gan Vuškas kundze varēja teikt, ka tā leišu merģele ne par kādu naudu nebija pielaužama tiesas priekšā visu, ka nākas, apzvērēt.— Svētā jumprava — Dieva māte, apžēlojies par nabaga grēcinieci un neieved mani kārdināšanā!— tā vien viņa skaitīja, raudāja un krustījās. Zoss kas zoss!— Vai tad tā jumprava cauri jumtam un griestiem var no augšas redzēt, kas piena izdalāmā istabā notiek?— kundzīte neatlaidās.

— Var gan!— merģele droši atcirta. Tad atkal šņukstēdama turpi​nāja:— Pats baznīckungs teica: ja tu guli pie lutera, tad Dievmāte skaidri redz visu to, kas gultā zem deķa notiek . .. Svētā jumprava, neieved mani kārdināšanā!

Vuškas kundzītei neatlika nekas cits, kā atsaukties uz savu mīksto, patiesi kristīgo sirdi, kas saviem ienaidniekiem atmaksā ar labu un [auj tām nezālēm augt starp tiem kviesīšiem līdz pļaujas laikam. Tā iznāca tiešām augstsirdīga piedošana un apbrīnojama cilvēku mīlestība.

Vai tikpat cildeni domāja arī citas labāko aprindu dāmas? Diemžēl, viņām trūka izdevības tik viegli un lēti apliecināt savu dvēselisko dižciltību. Tādēļ viņas visas kļuva skaudīgas un nenovīdīgas, ka kāda savos tikumos tik nekautrīgi paceļas pāri citām. Pirmā paklusām teica:— Man tā vien liekas, ka tur būs notikušas kādas šmugules ar policiju. ..— Otrā jaū drošāk piebilda:— Mīļā, es pazīstu vienu viņu lopu meitu. Vecajam Vuškam tā būda jau gāžoties kopā. Žurkas, kā saka, brūkot dzīvam cilvēkam virsū. Vai tad kāds brīnums, ka Uztupenei ari viena tika?— Trešā zināja:— To nabaga leitenīti viņa izkomandē un izripelē uz visām kantēm. Liek šai par vecām panckām noliecināt ko vien iedomājas. Bet pasaules priekšā tik vēlīga un tik salda, kā slrapa mučele.

Vuškenei abas ausis atradās īstajās vietās. Tā to nevarēja atstāt. Lai komitejas priekšnieces gods neizčibētu, mīļo draudzenīšu asās žaunas nācās ar laipnību aizlipinat. Kad vecais ar divu puišu spēku bija sūdu kaudzes no kūts izmēzis, žurku koridorus kautcik aizķitējis, sienas ar kaļķiem izbalsinājis un pat dārgās mušpapira lentes vietām izkāris, kundzīte laipni aicināja komitejas dāmas uz sava Bužullša otro dzimšanas dienu. Par Bužulīti sauca kundzītes mīluli — pelēku runclti. Labā kostē turēts un mīkstos spilvenos guldināts, viņš izskatījās tikpat garš, cik resns. Neraugoties uz dižciltīgas sugas trūkumu, sava mīkstuma, skaistuma un, kā mednieki saka, spīdīgā akota šim luteklim netrūka. Viņam par godu tad nu kādu svētdienu pēc dievvārdiem, lopmuižiņas uzspodrinātā balkonā bija klāti divi bagāti galdi. Tas augstākais dāmām, kuras ieradās ar saviem mīluļiem padusēs, vai beitelīšos. Tas zemakais un apaļais — runčiem un runcīšiem, lai visi skaistulīši tur apkārt varētu pietupties un katrs rātni apēst savu sviestā ceptu reņģīti, desertam izlokot pa tasītei salda krējuma. Zīda zalvjetītes bija uzsietas tikai izskata pēc. Labais

tonis prasīja, lai katrs izglītots runcis, mielastu beidzis, pats pieklājīgi aplaizītos.

Mīļo viešņu pirmais gājiens, protams, bija veltīts muižiņas labierīcību apskatīšanai. Dārzā vecais Vuška dāmas iepazīstināja ar dažādām ābeļu zortēm un īpašībām. Pa gabalu rādija jaunos bišu stropus, kas vairs nebija izdobti koku stumbros, bet izskatījās pēc mazām, četrstūrī- gām mājiņām ar lēzeniem jumtiem un lipigām kājiņām, lai mīzenes nelien augšā medu izēst. Bites čakli lidoja iekšā un ārā. Ka īsts bitenieks, vecais droši pacēla vienas mājiņas jumtu un lūdza apskatīties, kā rāmjos pildas šūnas. Šis nodoms neizdevās. Jau pēc pāris soļiem dāmas iesaucās: Acherjē! un muka atpakaļ, savus mīluļus glābdamas. Pagalmā atradās pumpis. Vecais apgalvoja, ka tur apakšā krājoties vistīrākais un smeķīgākais ūdens Valmierā. To dodot ari lopiņiem, tāpēc pienam esot tik piemīlīga, it kā mazdrusciņ kaļķaina garša.

Bet kaļķis vienmēr veseligs — tas visās ārstniecības grāmatās aprakstīts. Turpat gara staba galā, kā maza bišu mājiņa,atradās knapsieriņu žāvētava.

— Acherjē, kas par smalku ierikti!— dāmas iesaucās.— Bet vai žagatas neknābj laukā? Un vai kūts smaku nepūš virsū?

— Te nekas tāds nenotiek, manas skaistulītes,— vecais galanti atteica.— Mūsu žagatas ir labdabigas. Tās žagina, bet neknābj. Un mūsu kūtī nav nekādas sliktas smakas. Viss tīrs un balts kā baznīcā! Laipni lūdzu, manas dāmas! Nākat un redzat!— viņš plaši atvēra kūts durvis. Dāmas uzmanīgi panācās tuvāk.

Patiesi! Viss tur bija balts, kā tikko izmazgāts. Aiz lopiņiem nemanīja nevienas pļeckas. No kā tad tā smaka lai rastos? Pa svaigiem pakaisīšiem kurpītēs staigāja abas lopu meitas un ar tādām kā vilnas kārstuvēm gludi nosukāja govju muguras. Kad dāmas brīnījās, kāpēc tā jākasa, viņas paskaidroja:— Lai putekli nesakrajas. Pupus mēs mazgājam ar ziepēm no rītiem un vakaros. Reizēm kungs liek ari iepūderēt.

— Abas viņas, kundzes baltos ķiteļos ietītas un tikpat baltiem lakatiņiem galvā, arī izskatījās kā iepūderētas no galvas līdz papēžiem.

— Tie skaistie lopiņi tokš ēd un dzer — dārza atgriežoties ierunājās kada aplam ziņkārīga viešņa.

— Kur tad tās pļeckas paliek?

— Pavisam vienkārši!— vecais iesmējās.— Tad paliek topsīšus pie pakaļas. Lopiņi ir tā pieradināti, ka vienmēr taisni ietrapa.

Visas dāmas iesmējās. Kāpēc gan ne? Viņu mīļie runcīši to prata izdarīt katrs savā kastītē, baltās smiltiņās. Tikai jāpamāca, jāizglīto.

Diena bija pagadījusies tik rāma, klusa un gaiša, kā vecmāmiņas smaids. Dārzā nečabēja ne lapa, nešūpojās ne zieds apaļās un sirdsveidīgās puķu dobēs. Tikai pievakares tumšzaļganās ēnas auga augumā un pēc tveicīgās pēcpusdienas atnesa patīkamu dzestrumu. Balkona logi bija atvērti līdz galam un rozā gardīnes ar ieaustiem eņģelīšiem aizbīdītas kaktos. Vecās, biezos mūros celtās dzīvojamās mājas istabas arī vasarā oda pēc viegla pelējuma, bet koka balkons likās sauss kā izkaltusi skaida un vakaros tur pa pilnam ieplūda jauka matiolu smarža. No turienes varēja ari apbrīnot lielo mušmiri, izkrāsotu kā princesi, un zem tās rūķus ar slotām un āmuriem.

Kad vecais viešņas ieveda balkonā, viņas tur viegla un pufīga, kā ienācies pūpēdis, ar saldu smaidu sagaidīja laipnā mājas māte. Viņa bija apvilkusi tikko no savas šneiderienes saņemtu, puķaina muslīna kleitiņu un plecos uzmetusi zilu zīda šallīti, kas atgādināja taurenīša spārnu. Šādas dekorācijas uzdevums, pievienojot tai sejas krāsas un pūdera burvību, bija kundzīti padarīt par gadiem desmit, vai divdesmit jaunāku un skaistāku. Vispirms viņa lūdza nosēdināt dāmu mīluļus uz krāsainiem spilventiņiem ap zemo, apaļo galdu. Tur tupēja jau jubilārs Bužulītis ar rozā šlaufīti ap kaklu un it kā gaidīja savu augsti izglītoto sabiedrību. Tā nu sabira melni, ar baltām ķepiņām, pelēki ar baltumu astes gala un raibi ar sārtiem purniņiem. Ņurruks, Pupuks, Mīļumiņš, Junkuriņš, un kā nu viņus visus tur sauca. Nav jābrīnās, ka visi tie bija īsti runči. Kad večiem mājā jau apnika un tie bija aizgājuši uz Ripu, vai sita stukulku Māmuļas bufetes telpās, tad šos vīriešu kārtas atgādinātājus bez kāda riska ņēma klātgulēt. Šoreiz Bužulītis mazdrusciņ izblamējās. Nenogaidījis zīmi, kad mielasts jāsāk visiem reizē, viņš nerātni iegrūda purniņu

krējuma tasītē tik dziļi, ka ūsas aplipa gluži baltas. Nespēdams tās nolaizīt, viņš papurināja galviņu un aprasinaja ari blakus tupētājus. Vuškas kundzīte nezināja, ko nu aiz kauna iesākt, bet dāmas smējās pilnā kaklā un mierināja, ka jubilāram jau daudz kas esot atļauts. Tad runči sāka kārtīgi ēst un dāmas sēdināja ap augsto galdu, kur dega divas resnas jubilāra sveces un smaržoja atnestie rožu pušķi. Galda vidū, kā balta sniega kupena, greznojas milzīga krējuma torte ar marcipāna rozi pie krūts. Pa labi no tās smaržoja ābolkūku plate, pa kreisi — grozs ar siltiem Fiļipova pīrāgiem un ķimeņmaizitēm. Viss mājās cepts un darināts, labumu netaupot. Vuškas kundzītei pašai, savu pamatu novietošanai, galda galā atradās dubultplats pītais krēsls ar diviem dūnu spilveniem sēdvietā. Viņa atnesa spoži noniķelētu kafijkannu un lūdza mīļās viešņas nu justies kā savās mājās un apkalpoties pašām saviem spēkiem. Viņai gan esot arī istabu meita, bet to neklājoties tik tuvu pielaist dāmu krencchenam. Citādi saklausoties pa ausu galam izglītotas valodas, neko nesaprotot un vēlāk izp|ukšot pilsētā briesmu lietas. Tikko apsēdusies, viņa vēl atgriezās pie Bužulīša kļūmes. Nelaimes gadījums — nekas vairāk. Viņš ir jau tik apbrīnojami gudrs, ka baltu no balta atšķir bez mazākās misēšanās. Kreimu lok labprāt, bet pienam ne virsū neskatās. Nu, ko jūs uz to teiksit, manas dāmas? Dāmām, protams, nebija nekādu iebildumu. Viņas kā vienā balsī priecājās par tām gara dāvanām, ar kādām Radītājs tik bagātīgi bija apveltījis visus izglītotos runčus. Cik daudz apbrīnojamu vērojumu te nāca dienas gaismā! Cik daudzreiz cilvēki nevarēja sacensties ar runču tikumiem un karakteriem! Ja to visu kāds aprakstītu — tur iznāktu tā gudrākā grāmata pasaulē. Tā dāmas vienojās.

— Nu reče, mīļās, cik rātnīgi un cienīgi viņi visi tur sēd,— mājas māte vēlreiz pievērsa dāmu uzmanību runčiem. īstenībā jau te bija viņu svētki un gaviļnieks tupēja tur.— Ap apaļu galdiņu es sēdinu tāpēc,-— kundzīte turpināja — lai neviens nejustos apvainots, ka pēc ranga nosēdināts par zemu. Viņi to izjūt vairāk kā cilvēki.

Runči tiešām likās pašapmierināti. Viņi sēdēja rāmi, kā iedresēti, un cits pie cita šādās godībās jau pieraduši. Marta mēnesī neizbēgamā plēšanās pēc brūtēm uz jumta šķores, likās jau augstsirdīgi aizmirsta.

Noslavējušas, kā pieklājas, visas smeķīgās Dieva dāvanas uz galda, dāmas brīdi pievērsās draudzes darīšanām. — Ko jūs gan domājat, mīļās! — iesaucās namsaimnieka Keblitca kundze — drūma, stingra izskata sieva, ar vīrišķīgiem vaibstiem. Lai izskatītos svētulīgāka, viņa ģērbās melna no zoda līdz potītēm.

— Mūsu pilsētā dzīvo kristītas famīlijas, kas veselu gadu nav bijušas pie Dieva galda! Kadi bērni tur izaugs? Zagļi un slepkavas! Kaskilca kungs visus tos grēku āžus pierakstījis un licis cienīgtēvam priekšā.

Tagad nu mūsu komitejas dāmām būšot jāiet iekšķīgā misionē un jāsludina atgriešanās.

— Es nu gan tur neiešu savu galu ņemt!— errīgi atsaucās namsaim​nieka Bišentropa kundzīte.— Lai iet jaunākas un stiprākas.— Tiesa, viņa bija pastiva uz kājām, dzīvoja otrajā stāvā un katru vakaru strostēja savu knauzerīgo vīru, kas negribēja ierīkot braucamo krēslu. Uz tirgu, vai bodi jau aiztecēja dienastmeita, bet savu runcīti tikai viņa pate iznēsāja frišā gaisā. Gāja uz nūjas balstīdamās un aizdomīgi skatīdamās visapkārt, vai tikai kāds elles suns negrasās uzbrukt.

— Es gan ietu un sludinātu, ja Dieviņam tā patīk,— pazemīgi teica ķestera Jurkinga kundze,— bet kas tad vecam putru vārīs un kur paliks mans Baltķepītis? Tādās čužu alās pie bezdievīgiem ļaudīm tokš nevar viņu ņemt līdzi!— Viņa bija taupīgākā un dievbijīgākā no visām komitejas dāmām. Vēl arvien, neraugoties uz slepenībā turētiem 55 gadiem, saglabājās tik tieva, ka iesvētīšanas kleitu varēja jau piekto reizi pāršūt pēc jaunākās modes un justies tajā, it kā nupat tikai pilni astoņpadsmit. Vecis bija garš kā kamlāde. Katru svētdienu, no baznīcas pārnākušam, sieva rūpīgi pārmeklēja garā svārka un bikšu kabatas.

Kad tur atrada kaut ko nepiedienīgu, viņa arvien bargi izsaucās:— Ak tu, elles prauls! Atkal esi ievilcis tā Kunga mantu. Ko tu viņam atbildēsi pastarā tiesā?— Daudz jau tās mantas nebija un ķesteris domāja, ka tādu nieku dēļ tas Kungs netiesāsies. Dažas saskaitot sāņus pabirušās kapeikas Jurkinga kundze veikli iebēra savā maciņā.

— Nu kas tad ies? Es saku, ka visām jāiet kā zaldātiem, kad tos iesauc karā pret ienaidnieku!— pavēlošā balsī iesaucās Krūming-Buš kundze.— Kam bail, lai ņem pistoli līdz. Kafn nav pistoles, lai ņem

tintes pudeli. Vai mūsu mīļotais ticības tēvs nesvieda vellam ar tintes pudeli? Svieda un uzvarēja! Es saku: darīsim tāpat!

— Mīļās damas!— sarunā iejaucās Vuškas kundze, it kā gribēdama novērst tālākas nesaskaņas.— Jūs jau zināt, ka pēc slavas un goda amatiem es nekad nedzenos. Man pašai darba diezgan savā pienūzītī, lai tas atrastos arvien priekšzīmīgā tīrībā un sniegtu kundēm tikai pirmās šķiras mantu. Bet es kā mūsu dāmu komitejas priekšniece, tūdaļ griezīšos pie paša cienīgtēva un melns uz balta viņam izskaidrošu, ka tādi darbi jādara stiprajam dzimumam — vīriešiem. Vai mūsu Kungs un Pestītāš ir kādu dāmu sūtījis pie pagāniem? Nav dzirdēts. Nu, lūk, še! Tādas lietas ir pamatīgi jānoklārē. Izlutinātais vīriešu dzimums jāsaņem stingri.

Tālāk runātāja netika. Tai brīdī atgadījās kautkas neizprotams. Visi rātnie runcīši, kā ar vienu liešķeri sviesti, izlēca pa logu dārzā. Ak tu, Dieviņ — tētiņ!— Vuškas kundzīte sasita rokas. Kāds šausmīgs pārpra​tums! Vai tad uz viņiem bija mērķēts tas vīriešu dzimums? . ..

Dāmas izmisumā saskrēja pie balkona logiem. Dievs žēlīgais! Kādas briesmas! Visi viņi tur dobes malā kasījās, ņurdēja un kūleņoja. Ka vienā jezgā sasieti! Rakās smiltīs ar notašķītiem purniņiem, staipījās un vāļājās cits uz cita, kā zivis nārsta laikā. Svešas kaķenes nemanīja. Vai tā bija trakuma sērga?

Vai paša Nelabā apsēstība? Bet par kādiem grēkiem? Kad tik nav žurku zāles krējumā iebirušas!

Vuškenei nodrebēja rokas un kājas, bet viņa to neizrādīja. Patiesību sakot, neatlika laika to darīt. No krūmiem, aiz dārza sētas, izlēca plēsīgs āpšu sugas suns un, varonīgi riedams, metās virsū runču jandāliņam. Dāmas pārvērtās sāls gubiņās. Vai pie Zodoma un Gomoras varēja notikt kas vēl trakāks?

Melnais āpsis strādāja kā rūdīts miesnieks. Vienu nelaimīgo sagrāba aiz astes un tā tūdaļ kļuva īsāka.

Otru upuri ciešāk sažmiedza pie kakla un tas nolikās mierīgi gulēt. Tikai tad pārējie atģidās, kas tiem darāms. Glabās ābelēs, iemuka ogulāju krūmos un lielās izbailēs viens pat uzlēca uz lielo mušmiri.

Sastingušās dāmas ievaidējās un ķēra pēc šņudauci- ņiem, ar ko noraust izplūdušās asaras.

— Vecais tūļa! Kur tu esi? Vai stāvus akā iekritis? Dārzā traks suns! Skrej nu galvu pa kaklu, ķer bisi un gāz tam lopam virsū!— mājas māte kliedza pagalam izmisusi.— Šauj uz vietas nost! Ak tu, Dieviņ — tētiņ, kāda nelaime!…

Apša nelaime bija tā, ka viņš izvēlējās tieši mušmirē uzleķušo mājas runcīti. Sātans; laikam saoda, ka šis tas jubilārs. Viņš lēkāja ap sēni un nikni rēja, it kā gribēdams Bužulīti nobaidīt lejā. Runcēns svaidīja asti, reizēm iešņācās, bet zemē neleca. Vieta ap mušmiri bija klaja, krūmu neaizsargāta. Aiz stūra norībēja šāviens un runču mednieks apmeta kūleni.

— Acherjē, kas par ģēģeri!— iesaucās ķesteriene.— Ja mans vecais tā ko spētu, tad mums cepeša nekad netrūktu!

Laukā iet dāmas vēl baidījās. Varbūt tas trakais tikai izliekas beigts un pagalam. Vai nav dzirdēts?

Suņi ir viltīgi. Viņas sauca savus mīluļus vārdos, be tie nelikās dzirdam. Lūk, tur jau nāca pats vecais Vuška. Tik stalti un cienīgi, kā barons no jaktsgaitam. Plecā uzmestās plintes gals vēl kūpēja. Vispirms viņš lūkoja noņemt Bužulīti. Tad palīgā piesteidzās ari kundzīte. Ka tik nenokrīt un nenositas! Pēc citiem būs jākāpj ar trepēm — Vuška prātoja. Gan nonāks paši, kad ieradīsies dāmas — Vuš- kene mierināja.

Vispirms aizvāc to sprāgoņu … Te viņa pamanīja, ka sprāgoņam ap kaklu ir ādas saite ar spožu bļembu.

Vai die! viņa iestenējās. Tas jau mūsu miertiesneša Taksis!. .. Vāc tūdaļ prom, ieroc un vēlāk saki, ka pats nosprāga. Lai dāmas to nedabū zināt… Ģēģeris paķēra āpsi, tāpat kā zaķi, aiz pakaļkājām, sirdīgi nospļāvās, un aizvilka to aiz kūts izraktā sūdu bedrē. Klausi nu sieviešiem! Kad sāks meklēt un izsludinās iekš Volmarsche Anzeiger — ķibeles vien būs! Vai tās zosis muti turēs? Ģēģeris nebaidījās no tukša gaisa. Baltķepītis bija zaudējis savu runča godu un Pupuks — dzīvību.

Pirms un pēc viņa bērēm dāmas cītīgi meklēja vainīgā āpša īpašnieku, lai to iesūdzētu miertiesā. Tik gudrs runcis maksāja lielu naudu. Atlīdzību varēja pieprasīt arī par izbailēm. Tikai lad', kad miertiesnesis sāka meklēties — viņas pēkšņi apklusa. Ka lopmuižiņas dārzā savu galu ņēmis akurāt viņa Taksis, to jau

neviens skaidri nezināja. Bet pasarg Dievs, ja tā būtu atgadījies! Ar to cilvēku bija visiem jāsadzīvo.

Likumus viņš smalki pazina un prata iztulkot tā, kā kuro reizi vajadzīgs. Pats sev jau nekad ķešā negrābtu.

Runču balles tajā gadā vairs nerīkoja. Pindzulenes izlaistais un nekad nepieēdināmais puika, kas Taksi todien bija laimīgi noķēris un dārzā iesviedis arī baldrijāņu pudelīti, no Šanas virsaiša iekasēja 50 kapeikas. Par stingru mutes turēšanu viņam uz nākamo rudeni bija apsolīta arī šļicava vienai kājai.

Par runču jampadraci ilgi runāja un sprieda visa Valmiera. Dažs smējās, dažs apraudājās.

Miertiesneša aizdomas krita uz Vušku.

Pāvs pieņem parādi Tā tas laimīgi it kā pats no sevis sagadījās. Rudens pusē vecajam Vuškam iekrita autiņu svētki. Viņš bija piedzimis raženā gada laika un droši vien tāpēc dzīvoja raženu mūžu. Kaut kluss un pagauss no dabas, tomēr sava cienījamā stāvokļa dēļ ieņēma špricmeistara vietu pažarnieku komandā. Špricēja jau jaunākie un lokanākie, viņš tikai skatījās un savu ārtavu kārtīgi iemaksāja komandas ziedojumu lādē. Kas lai zina — cilvēks domā. Dievs dara — varbūt ari Vuškas loptnuižiņā kādreiz var iemaldīties sarkanais gailis. Tad labāk, ja pašam līdzi teikšana un rīkošana. Kāds pusducis ūsaiņu bija Vuškas kunga parastie viesi. Visi viņi ar neizsīkstošu baudu tempa bairīti, muciņu slavēdami, piekoda uz iesma ceptu jaktsdesu, galdam knaukšot spēlēja žeļesku un rēkdami stāstīja savus pašizdomātos piedzīvojumus zvēru un meitu medībās. Vuškas kundzīte tur tuvumā nerādījās un drošības pēc arī lopu meitām neieteica līst tik jautriem viesiem tīšu pratu acīs.

Akurāt tā tas norisinājās ari tanī sestdienas vakarā, kad laimīgā vai nelaimīgā kārtā, pašā dzīru laikā, aizdegās lopmuižas vecā pirtiņa. Vai nu no pārkarsētiem ceru akmeņiem, vai no mazās petrolejas lampiņas krāsns mutē, uguns bija izšāvusies jumtā, griestus nemaz nemaitādama. Abas lopu meitas, kas tur iekšā sparīgi pērās, šo nelaimi nemanīja līdz tam brīdim, kad piesteidzās glābēji. Ūsaiņi strādāja ar prasmi un baudu. Uz spēli te bija liktas divas jaunas dzīvības, ugunsdzēsēju gods un pienākums. Viņi izgāza pirts lodziņu, iebruka priekšiņā, kur nekas vēl nedega, tad atrāva pirtiņas durvis un metās iekšā.

Abas tik pēkšņi un nekaunīgi pārsteigtās Ievas tāpat bez vīģes lapām, bet ar karstā ūdenī izmērcētām pirts slotām rokās, sēdēja uz lāvas un mirkli it kā sastinga. Kad atjēdzās, abas iesāka visā balsī kliegt, spiegt un uzvedās pavisam nepieklājīgi. Saviem varonīgajiem glābējiem viņas vispirms uzgāza ķipes iesmelto, karsto ūdeni, tad zvetēja ar slotām un spērās kājām, kad slapjas, glumas un sārtas ūsaiņi pūlējās tās satvert, lai iznestu drošībā. Tur uguns vīri šīm glodenēm uzmauca pirts priekšiņā atrastos, svaigos kreklus, gardi smiedamies paplakšķināja pa mīkstākām vietām, un tad bez kāda naida palaida brīvībā.

Kamēr divu dzīvību glābēji savu darbu bez liekas steigas paveica, pirtiņas jumts sprakšķēdams dega pilnās liesmās. Ko tur vairs varēja līdzēt? Ar pāris ķipjiem dīķītis nav izsmeļams un uzgāžams uguns postam. Prātīgākais spriedums šoreiz bija — ļaut pirtiņai mierīgi nosvilt, bet vīriem apslaucīties un atgriezties pie bairīša mučeles.

Jau pie pirmās kāršu partijas izrādījās, ka uguns šoreiz nav sātīgāka kā citās reizēs. It kā paredzējusi, ka pelnu čupā vairs nebūs ko darīt, pirtiņas sienām sagāžoties, ta spožā dzirksteļu kūlī pa vējam viegli un jautri pārlidoja uz kūts jumtu. Vecais, sausais lubiņu jumts nebija divreiz aicināms feierverķi turpināt.

Saulē izkaltušās sūniņas tur augšā pie šķorēm aizsvilās kā pakulu kodeļas un pēc īsa brīža gaiši liesmoja viss jumts. Kam te vairs bija laika skriet uz pilsētu pēc dzēšamiem rīkiem un stumt tos šurp? Katrs saprata, ka vispirms jāglābj dzīvā radība — lopiņi, viņu siles un barība. Uguns vīri kūtī atrada divdesmit brūnaļas un viņu siles, bet barība kūtsaugšā vēl nebija sadzīta. Paldies Dievam, ka tā. Lopiņi badā nenosprāgs un pilsētai nepietrūks vienmēr friša piena.

Kad visas ragaines bija drošībā un pirtiņas nimfas tās sadzina piemājas aplokā, omulīgais alus vakars varēja netraucēts turpināties. Visi jutās apmierināti. Vienā vakarā, it kā pa jokam, bija izglābtas divu jaunu meitu un divdesmit piena lopu dzīvības. Tāds ķēriens nevarēja palikt bez pagodinājuma un atalgojuma.

— Labi gan, ka jumtā tev bija lubiņas,— namatēvam teica šprices vīrs Bikše,— bairīša putas no ūsām izslaucīdams.— Salmu jumta ēkas apdrošināšanas fereinā švakāk atmaksājas.

— Ni nu man tā nauda no svara, — vecais Vuška prātīgi atteica. — Nevarēju vairs ilgāk aizklausīties. Vecā ņaud no vakara līdz rītam: kad nāks tā jaunā kūts? Kad tiksim pie tīrāka . .. (viņš aprāvās). Nu būs miers mājās. Iedzersim uz jauno!…

Kad brandmajorain notikušais, nāca zināms, viņš bez iebildumiem atzina, ka ar pažarnieku spēkiem

izglābtas divdesmit divas dzīvības. Bet tā kā viņa viri bija rīkojušies bez priekšniecības pavēles un uniformām, bez komandas un dzēšamiem rīkiem, par disciplīnas pārjcāpšanu viņiem nekāda atzinība nepienācās. Nopelnītie medāļi bija piekarami tām krūtīm, uz kurām atspoguļojās visas varonīgās glābšanas no uguns posta. Tādas varēja būt tikai brandmajora krūtis. Tur jau bija gana ko skatīt un skaitīt, bet tā ap bikšu skroti vēl atlika rūmes vienai goda zīmju rindai. Kad šī rinda būs aizpildīta, viņš droši varēs stāties blakus katram krievu ģenerāļam un ar nicīgu smīnu vaicāt: Cik un ko tu, putna biedēkli, esi izglābis?

Kad Henšelis visus savus nopelnus ar vācu akurātību saskaitīja, izrādījās, ka izglābtajiem lopiem sanāca jubilejas skaits — kopā divi simti suņu, kaķu, trušu, kazu un beidzot arī tik vērtīgie liellopi.

Vistas,- piles un kalkoņus viņš neskaitīja — putniem bija spārni, ko glābties, ja tie tīšu prātu nevēlējās ņemt savu galu. Tādu jubileju, protams, nācās atzīmēt ar svinīgu parādi un godu, kam gods nācās. To parādi pieņems viņš pats, bet kas piespraudis jaunos medāļus un teiks apsveikšanas runu? Tik ievērojamu personu nevarēja atrast ne Valmierā, ne Cēsis, ne Valkā, ne Limbažos. Visur tur brandmajoriem bija mazāk goda zīmju — tātad mazāk cienīgs izskats. Tādus valmierieši neskries apbrīnot. Bet ja tāds augsts kungs visā greznībā ierastos no pašas Rīgas, tad tirgus placi nāktos paplašināt, lai visi ziņkārīgie tur atrastu sev vietas. Kas tā būtu par nepiedzīvoti krāšņu izrādi! Kā par tādu godināšanu priecātos un ilgi, ilgi vēl saviem bērniem stāstītu Valmieras birģeļi! Tie varētu lepoties ar savu brandmajoru un vācu kultūras krāšņumu šajā drošsirdīgo bruņi​nieku zemē.

Henšeļam laimējās. Rīgas oberbrandmajors pats gan nevarēja ierasties. Viņam bija jāpaliek drošības sardzē pie krievu gubernatora, kas rīkoja dārza svētkus ar ragu mūziku un romantiski raibām papīra laternītēm veco liepu zaros. Vējā šūpodamās, šādas laternltes viegli varēja aizdegties. Kāda elles pānika tad pārņemtu oficieru kungus un viņu dāmas muselinā, turpat apakšā dejojot! Augstais amata brālis un reizē tautietis tomēr bija Henšeļam labvēlīgs. Dienesta vēstulē viņš apsolīja uz Valmieru aizkomandēt savu pirmo palīgu, brīvkungu fon Špricmeijeru.

Svinības bija noliktas svētdienā, sākumu saskaņojot ar Rīgas vilciena pienākšanas laiku. Tad baznīcā beidzās vācu dievkalpojums, un cienīgtēvs līdz ar citiem goda viesiem varēja ieņemt savas vietas. Aiz tām drūzmējās ziņkārīgie latvieši, vecās māmiņas un rezgalīgos puikas ieskaitot. Jau sestdienas vakarā pie stacijas uzcēla goda vārtus ar brūklenāju vītnēm, raibām fladziņām un zeltainu uzrakstu: Wilkommen in unser Wolmar! Tā kā vieni un tie paši ragu pūtēji nevarēja augsto viesi no vagona izkāpjot apsveikt un parādes placī ar maršu sagaidīt, uz staciju Henšels līdz ar savu vietnieku aizsūtīja kādu vīru, kas zaldātos bija iemācījies pūst trompeti. Ar to pietika. Brandmajoram pašam neklājās uz ceļa pretim skriet. Rīgas viesa atvešanai mobilizēja divus Valmieras fūrmaņus. Paredzēja gan sūtīt visus trīs, bet vecais Boķis teicās ar baušlaku savārdzis un ķēvele klibojot. Laikam neapkalto pakaļkāju izmežģījusi. Tādu nu nevarēja Rīgas kungam rādīt.

Svinību diena bija pagadījusies diezgan nelāga — dzestra, māku- ļaina, bez spirgtāka vēja. Brīžiem, kā no smalka sieta, lēni lejup rasināja sīks lietutiņš. Ļaužu ap tirgus placi tomēr netrūka. Katru dienu tādu Rīgas kungu nedabūja redzēt.— Viņam būs goda zīmes arī uz pleciem un pie biksēm — daži jokoja, saspiedušies pudurīšos zem veciem lietus sargiem.

Pažarnieku torni, saviem kātiem pieplakuši, mirka trīs karogi. Tas viens bija krievu valsts trlsstūrainais, otrs — pažarnieku baltais ar sarkanu, šļūtenes cilpā iežņaugtu gaili vidū. Uz trešā rēgojās Valmieras pilsētas zieģelis — sarkana vērša piere ar ausīm un ragiem, pār tiem brūns liepas zars uz zeltaina pamata. Apkārt uzraksti: Siegel der Kreis-Stadt-Wolmar. Krieviski: Voļmarskij magistrat. Ar šo ģerboni vācieši lepojās. Viņiem to bija izdevies atgūt krievu divgalvainā ērgļa vietā, pārliecinot gubernatoru, ka pastāvot pilsētai dotām zviedra Ukšenšerna privilēģijām, jāpatur arī viņa ģerbonis.

Uz tīri nomēstā un noskalotā tirgus plača vīri spožās ķiverēs, cirvīšiem pie sāniem, klusēdami stāvēja taisnās rindas kā īsti zaldāti. No torņa bija izstumtas trīs sarkani krāsotas dzēšamās šprices. Plača vidū spīdēja misiņa ragi, gaidīdami mājienu, kad varēs likt Valmieras nameļiem iedrebēties.

Sidrabaini balts no galvas līdz papēžiem, mirdzošu jostu ap vidu un varenu pušķi pie ķiveres, no lietus nebaidīdamies, savas armijas priekšā stāvēja brandmajors Henšels. Neviens kautcik saprātīgs cilvēks neuzdrošinājās apgalvot, ka viņš nebūtu tikpat kā feldmaršals, vai vēl kautkas bišķi vairāk. Viņa adjutants atradās savā postenī, pāris desmit soļus uz pilsētas pusi, ar uzdevumu — dot ziņu, tiklīdz fūrmaņi, Gaujas tillu šķērsojuši, iebrauks galvenā ielā.

Kur tie kavējās? Brandmajors jau vairākas reizes nepacietīgi ieskatījās savā zelta kabatas pulkstenī, kas līdzinājās biezai pūdera dozei. Piecas — septiņas, desmit, trīspadsmit minūtes pāri paredzētajam laikam. Vai vilciens atkal nokavējies? Ak, šī sasodītā krievu nekārtība! … Tād īss, spalgs svilpiens — viņi brauc! Ļaužu bars sakustas, izstiepj kaklus. Henšels svinīgi paceļ kreiso roku. Baltais cimds tajā tura kautko sudraba zižļam līdzīgu. Lielie un mazie misiņa ragi pēkšņi paceļas augšup un izgrūž gaisā varenas skaņas. Tas ir apsveikums — pažar​nieku maršs.

Kā jau lietainā laikā pieņemts, fūrmaņi bija uzsituši kulbas, lai kungi nesālītu. Vispārējā uztraukumā neviens, kam tas būtu jāzina, neapdomājās, ka tur brauc trīs pajūgi. Viens gabaliņu pa priekšu, divi aiz tā.

Tikko pirmais apstājās blakus Henšeļam, "no kulbas veikli izlēca kungs garā pērmindera svārkā, ar cilindru galvā, baltiem cimdiem rokās un smagiem ordeņiem pār visu krūti. Ar kreiso roku, padusē iežmiegtu, viņš turēja kādu lielu putnu, ar labo aši saķēra Henšeļa roku, papurināja to un uzsauca pilnā kaklā: — Zdrastu, maršal! Apsveicu no Šanas tautas!.. .

Tad viņš apsviedās uz ierindas pusi, pie kājām turēdams, pacēla pāvu uz pleca un droši uzsauca: — Sveiki, brašie pažarnieki!.. .

Putns laikam saskaitās, skaļi ieķērcās savā nelabajā balsī un ar spārnu nosita lepno cilindru no sava nesēja galvas. Barā atskanēja smiekli un plaukstu sitieni. Ragu balsis apklusa. Miķelis neatskatīdamies mudīgi soļoja gar ūsaiņu rindu uz Latviešu biedrības pusi. Neviens viņu netraucēja.

Bridi Henšels stāvēja pagalam samulsis. Tad dusmu skurbumā izkliedza tikai vienu vienīgu vārdu:— Lops!. ..

Akurāt tajā nelaimīgajā brīdī no otra fūrmaņa kulbas viņa priekšā izkāpa brīvkungs fon Špricmeijers ar savu adjutantu. Izdzirdis tik negaidīto apsveikumu un pamanījis aiz niknuma piesarkušo sagaidītāju, augstais viesis palika stāvot blakus fūrmaņa zirgam. Vai viņš varēja sniegt roku tam neliešam pēc tik smaga publiska apvainojuma? Ļaudis joprojām smējās. Vai viņš bija šurpu ataicināts pūļa apsmieklam?

Pamest cimdu divkaujai? Bet tas tur nebija ne oficieris, ne dižciltīgs. Viņš dabūs pļauku!

Kad Henšels spēra pirmo soli uz viesa pusi, lai pazemīgi atvainotos par pārpratumu, fon Špricmeijers no pļaukas pēkšņi atteicās, ielēca atpakaļ ratos un uzkliedza: — Fūrman, sofort curik nach Banhof! …

Henšels izmisis māja savam adjutantam zirgu pie galvas apturēt. Pats teciņus skrēja cieši līdzās kulbai, kaut ko sauca savam tautiešam un nemanīja, ka baltās goda bikses gar riteņiem berzdamās, kļūst dubļaini pelēkas. Zirgu apturēja, bet tiklīdz tas bija noticis, braucēji atgrūda kulbu un sauca: — Policei! Spasai! Reuberbande!…

Pārgalvīgie apturētāji, kā sviesti, atlēca sānis. Turpat nedaudz soļus priekšā atradās cietums un policijas nams. It kā pūlēdamies smieklus pārkliegt un nelaimi aizpūst, misiņa ragi tirgus placi atkal brāza vaļā kādu patriotisku maršu. Vecais Boķis ar savu ķēveli bija jau aizklibinājis mājup. Henšels pamanīja trešo fūrmaņi, ieleca viņa ratos un sekoja rīdziniekiem. Dzelzceļa stacijā, vilcienu gaidot, viņi izrunāsies, izskaidrosies, sapratīsies. Tad kopā atgriezīsies un viss beigsies ar spožu apoteozi. Kā tad tie smējēji aiz nenovīdības raudās un tas Žano fon DInakant par tik bezkaunīgu kārtības traucēšanu ar visu savu krievu medāli tupēs aiz restēm.

Cilvēks domā — Dievs dara. Savā cienībā un dižciltībā dziļi aizvainotais Rīgas viesis Valmieras tirgus placi neatgriezās. Skaļā ragu pūšana ļaudīm drīz apnika. Samirkuši, bet apmierināti ar jautro izrādi, viņi atgriezās savās pajumtēs. Šanas Miķelis kļuva īstais dienas varonis.

Wolmarsche Anzeiger ekstrānumurs iznāca jau nākamā dienā. Melns uz balta tur bija lasāms: Ar dziļu nožēlošanu ziņojam, ka mūsu pilsētas varonīgo ugunsdzēsēju ordeņu svētki, kurus visi par savas mantas un savu drošību pateicīgie birģeļi ar nepacietību gaidīja, brandmajora kungam bija jāatliek uz vēlāku laiku. Pavisam negaidītā un nelaimīgā kārtā Augstais Viesis no Rīgas, brīvkungs fon Špricmeijers, kas mūsu pilsētu pagodināja ar savu ierašanos, svinīgo apsveikuma maršu uzņēma ar necerēti dziļu aizkustinājumu. Dižciltīgā viesa jūtīgā sirds to neizturēja, viņu ķēra viegla šlaka un nācās steidzīgi atgriezties pie saviem dakteriem. Lai Dievs dod, ka Valmieras augstais labvēlis drīz izveseļojas mums visiem par prieku un svētību.

Brenguļu muižā pazudušo un pilsētā ieklīdušo pāvu, ko aplam uzskatīja par zagtu putnu, Sanas virsaitis tai pašā dienā ar drošu vīru nosūtīja pēc piederības.

Ķeburu Pētera jubileja Ķeburu Pēteram tuvojās simtais gadiņš. Kad tas iekrita pēc rakstiem, to ne viņš, ne cits kāds v^irs spēja atcerēties. Kas gan priekš simts gadiem gāja kalendārus pētīt? Kā muižā izdomāja, tā ierakstīja.

Vēlāk, mācītāja muižai degot, grāmatas aizgāja postā. Sērgās arī pajuka raksti. Ķeburu Pēteris palika dzīvs, izbēga no zaldātu ķērājiem, un ar paša izdomātu krievu pasi dzīvoja cepuri kuldams.

Tagad viņa pajumte bija pilsētas nabagu māja. Ka viņš tur dzīvotu, tas būtu par daudz teikts. Vecais vīrs vilka dzīvību tikpat sīksti un pacietīgi, kā viņa likteņbiedri, kurus Dievs bija aizmirsis un Velns nepieņēma. Ķeburu Pēteris nebija kaut kāds ieklīdenis, bet īsts valmierietis. Četrdesmit gadus viņš nostrādāja par pilsētas aptīrītāju. Mēza sētas un ielas, nošķūrēja un aplaistīja tirgus placi. Kas gan viņu tur nepazina? Godīgi ļaudis uzslavēja. Kur Pēteris ejot ar savu slotu, tur varot staigāt ka pa spieģeli un vajadzības gadījumā pat apsēsties. Ne nomestu spičku turziņu, ne papirauska galu tur ar uguni nesameklēšot. Pēteris jutās pagodināts un centās. Bet muļķa puikas kaitināja: — Ķebur, joz nu uz tirgus pusi! Tur nupat zvirbulis attupās …

Pēteris nedraudēja ar slotas kātu, vai kādu metamo. Kam trūkst prāta, ar to nav ko iesākt. Viņš tikai pasmaidīja un atsaucās:— Paldies par padomu! Ja tur kas ķersies, dabūsit trešdaļu par uzrādīšanu.

Tā nemanot aizsteidzās gadi un pienāca laiks, kad aptīrītajam pašam bija jālūko paglābties aptīrāmo vidū. Galva griezās riņķī bez dzeršanas. Viena kaja kļuva stīva, otra ļodzījās. Sīkākus mēslus vairs nevarēja skaidri saskatīt. Ilgāka palikšana amatā varēja tikai kaitēt Ķebura labajai slavai. Viņam laimējās par ilggadīgiem nopelniem iekļūt nabagu mājā.

Kad Šanas priekšnieks visu to izpētīja un klusībā pārdomāja, viņam radās jauks nodoms: jārīko Ķeburam jubileja! Nevis kautkāda bodnieku, vai namsaimnieku jubileja, lai tiktu pie goda un reklāmas.

Ne zelta vai sudraba kāzas, lai pāršvētītais pāris turētos ciešāk kopā. Te bija atrasts īsts — trīskārtējs jubilārs. Simts gadi mūža ceļā, četrdesmit — pilsētas aptīrītāja amatā un divdesmit — nabagu mājā.

Kad Ķeburu Pēteris izdzirda par savu pirmo jubileju, viņš satrūkās. Jubilejas rīkoja kungi. Viņš nevienā tādā nebija piedalījies, tomēr no piedzīvojumiem noskārta, ko tās īsti nozīmē. Kad nakti jubileju svinētāji bija nākuši no vācu Muses, vai latviešu Māmuļas, tad nākamā rītā pie kokiem un renstelēs rēgojās tas, ko gavilētaji par daudz bija ieņēmuši iekšā. Kas te, nabagu mājā, bija ko ieņemt, vai laist atklātībā? Šķidri, suņu kaulos vārīti, kāposti, nemizoti kartupeļi, ņuka rupjas maizes un sūra tēja. Seši veči vienā istabā — divi sten un vaid, divi krekš un krēpojas, divi palaiž pakaļas un lamājas. Par ko cilvēks lai gavilē? Un ko tad darīs, kad tiks tur augšā tā Kunga bēniņos? Tas Šanis jau laikam tāds padulls?

— Ķertais? Nebūs vis no tās sugas,— dzejnieks Rieteklis viņu mierināja, kas bija izdibinājis, par ko draugs prāto. Kādreiz, kad vēl pa bišķam varēja sadzirdēt, viņš bija rīkojis savu kurpniekmeistara jubileju. Lai kundēm ari tiktu kāds prieks, veselu nedēļu bija sitis papēžus un puszoles par brīvu, tikai par ādām licis samaksāt. Un kas iznācis? Jubileja atmaksājusies. Visu nedēļu kundes nesuši ij dzeramo, ij ēdamo. Dzēruši no vakara līdz ritam, asarām acis dziedājuši: Še, kur līgo priežu meži! Jauki bijis. Tādu jubileju pats birģermeistars nav varējis nosvētīt.— Tas Šanis ir živaipuika. Viņš visu izriktēs. Tu tikai ņem pretī, ko dod.

Pretī ņemt jau neskādētu. Kā saka — lai kauli negrab. Pēteris — simtgadnieks domāja un izdomāja, ka jāpadodas liktenim. Rieteklis sēdēs viņam līdzās un piebikstīs, kā tādos gadījumos jāuzvedas. Ieradās Miķelis Amālijas dēls, lai patincinātu nākošo jubilāru, bet maz šis varēja pateikt. Viss bija jau aizmirsies.

Tāds sīkums nekavēja sacerēt jūsmīgu cildinājumu tautas censoņam, kas paša spēkiem nodzīvojis simts gadus, ticis gandrīz par publiskās tīrības inspektoru un tagad valda laimīgas vecuma dienas pateicīgās pilsētas apgādībā. Rakstu rindās, ko vācu valodā iespieda Wolmarsche Anzeiger, jubilārs saucās Petter Kebbur, cēlies no sakšu zemes. Rīgas latviešu lapas ziņoja par Ķeburu Pēteri no Murjāņiem. Vardu sakot, jubilārs bija ilgi dzīvojis, daudz darījis, mīlējis, cietis un daudz arī sasniedzis tik garā mūžā, kam vēl

nemanīja galu. Ķeburu Pētera jubilejas ideja nebija no gaisa nokritusi. Varētu teikt, ka tā bija balsij priekšā aizsteigusies atbalss. Visa pilsēta dzīvoja jubileju zīmē. Vācieši gatavojās ar bruņinieku parādi un lāpu gājienu godināt vecās pilsdrupas un to drošsirdīgos Kristus mīlestības nesējus paganu zemē. Latviešu birģeļi nepalika parādā. Savai saviesīgajai Māmuļai viņi bija nolēmuši pašu izgudrotā jubilejā sarīkot plašu Trimpus vakaru ar tēvu tēvu miestiņu un tautiskām dziesmām. Tās dziedās viru koris uz vairākām balsīm un dzērājpuikas katrs savā meldiņā tik spēcīgi, lai vecie mūri nodreb un drīzāk sagāžas. Šanas priekšnieks ar savu Ķeburu Pēteri aizsteidzās abām lielajām jubilejām priekšā.

Goda dienas rītā jau agri simtgadnieka apsveicēji pulcējās tirgus laukumā ap Šanas karogu. Tie bija Miķeļa Amālijas dēla biedrības biedri — skolnieki, jokupēteri un dzīves pabērņi. Šanas padarīšanas viņiem patika. No Rīgas bija atbraukuši divu lielo avīžu ziņotāji, lai simtgadnieku pamatīgi izprašņātu.

Kam gan negribējās zināt, kā šis varējis tik ilgi nodzīvot? Rīdziniekiem un citām amata personām priekšnieks izdalīja pie krūtīm spraužamas lentes krievu valsts krāsās. Stabulnieka personā ieradās biedrības koris un orķestris. Beidzot Kaparvēders pieveda divus bārdainus večus. Tie dzina divas ķerras.

Vienā atradās alus kurvis, otrā — bairīšdesas ar ūdenskliņģeriem. Tā nu, karogam un lentām rīta vējā plivinoties, gājiens virzījās gar Māmuļu, tad pāri Dzirnavezera tiltiņam, aiz kura pa labi atradās vecā nabagmāja. Šajā biezu akmens mūru ēkā laikam kādreiz bija par Valmiermuižas labklājību gādājis krogus.

Tagad diendienā ap zemei pieplakušo māju valdīja tukšums un klusums. Neviens garāmgājējs vai braucējs neinteresējās, kas tur iekšā notiek. Bet nu uzreiz vesels gājiens apstājās pie aizputējušiem logiem un dziedāja: No salda miega mosties Un jūti spirgtumul …

Patiesību sakot, Ķeburu Pēteris torīt jau ar mazu gaismiņu bija uzmodies. Nekāda gulēšana nebija iznākusi. Pa sapņiem šādi tādi apsveicēji un roku kratītāji, kā dunduru bars, mācās virsū. Vieni bija jau miruši un aicināja dancot. Otri, vēl dzīvie, kautko deva, kautko ņēma un viņš nezināja, ko kuram sacīt, lai viss izdotos pa godam. Miga un modās, reizēm nosvīdis, reizēm nosalis.

— Posts vie ir, kad mužiks ieraušas karitē,— jubilārs nopūtās. Ķipi viņš bija saņēmis siltu ūdeni, muti jau nomazgājis, matus saglaudis, un saimniece Baba patreiz palīdzēja uzvilkt tīru pakulu kreklu.

Bārdu jubilāram Rieteklis bija ar šķērītēm appucējis. Posās un stenēdami mazgājās ari citi veči un večiņas, palīdzēdamas cita citai matiņus savlt copītēs. Siltu ūdeni viņām nedeva, tik daudz jau nevarēja pievārīt. Viss tas kopā patiesi izskatījās pēc veciem-, mierigiem cilvēkiem uzbrukuša posta, kaut gan Baba mierināja: — Kas nu par postu, Pēter! Pacienās mūs visus, uzdziedās, paslavēs un aprakstīs avīzēs. Vēl pēc nāves pieminēs …

Tanī brīdi laukā atskanēja dziesma par mošanos no saldā miega. Ķeburu Pēteris salika rokas it kā lūgšanā. Viņš saprata, ka nupat iet vaļā. Večiņas žigli aiztipināja pie logiem, nemaz neapjēgdamas, ka pa tiem neko nevar saskatīt. Apužējās rūtis bija nopervētas baltas, lai ziņkārīgie kādreiz no ārpuses nelūrētu iekšā. Nenācās jau ilgi gaidīt tos brīnumus. Pa pagalma durvīm ienāca viss godinātāju bars. Veči palika sēdus gultās, večiņas saspiedās gar sienām, lai visiem būtu vairāk rūmltes. Šanas priekšnieks vispirms zemu paklanījās Ķeburu Pētera priekšā, piesprauda viņam pie krekla trijastainu goda šleifi, pats uzlika amata cepurīti galvā un teica: — Augsti godātais jubilāri Godātie nabagu kungi, dāmas un freile- nes! Mēs visi zinām, ka nodzīvot simts gadus un nenomirt,— nav joka lieta. To var tikai vareni viri un dūšīgas sievas. Tik ilgi dzīvodams, jubilārs ir vairojis tautas godu un ienākumus. Tāpēc, Pēter, pateicīgā Sanas biedrība tevi dekorē ar šo goda šleifi. Viena aste tai nozīmē — dzīvošanu, otra — strādāšanu, trešā — pagodināšanu, ko tu ar savu ilgo klātbūtni esi parādījis, šai debesu priekšistabai. Uzaicinu tev par slavu nodziedāt valsts himnu Dievs, sargi ķeizaru!

— Riktīgāk būtu Dievs, sargi Ķeburu …— kāds vecis ierūcās.

— Stimmē, čabata! — priekšnieks atsaucās. — Bet tā nav brīv. Himna pieder ķeizaram.

— Ģeldētu kāda peršiņa no dziesmu grāmatas,— drošākā večiņa ierosināja.

— Stimmē, čabatiņ!— priekšnieks atkal piekrita.— Bet vēl nav īstais laiks. Par miršanu un bēdām dziedāsim citā gadījumā.

— Es pats gribētu par tiem priežu mežiem,— jubilārs sadūšojās, lai gan neviens viņa domas neprasīja.

— Stimmē! Dzied visi kā kāzās — Še, kur līgo priežu meži!

Dziedāja, kaut gan tik braši kā kāzās vēl neskanēja. Jubilārs bija uzstutējies kājās un slaucīja acis. Citi veči nodomāja, ka ari viņiem jādara tāpat. Baznīcā jau cēlās un tupās visi reizē. Autors stāvēja savam draugam simtgadniekam lidzās. Pateikdamies par jauko dziesmu, priekšnieks saķēra dzejnieka roku un sāka to purināt. Dziesmu nesadzirdējis, Rieteklis kratījās va|ā, ar otru roku badīdams uz Ķebura pusi: — Es nē, kungs! Es nē! Viņš tas gaviļnieks…

Priekšnieks manīja, ka laiks pienācis iestiprināties, lai pātari nesajuktu. Viņš pamāja Omuliņam, lai sper vaļā savu dzejisko aicinājumu. Jaunās paaudzes dzejnieks skaitīja no galvas: Čabatas, čabatas! Jums jau tukšas kabatas. Diezgan sūru čuslu plītēt, Diezgan suņu kaulus vītēt! Šodien jubileju svinam — Visus jūs kā viesus minam. Miestiņkurvi nesat iekšā, Desu ceļat katram priekšā! Šodien balle nabagmājā, Leksim, kaut vai viena kāja! Bet vispirms ar piņģerotu Šlūters lai to garu dotu Jubilāru stiprināt, Slavas dziesmas skandināt!

Kaparvēders to tik bija gaidījis. Divreiz nelūgts, no ķešas viņš izvilka vecās mātes piņģerotu un blašķīti kočiņas lielumā. Izskatījās, ka tur iekšā būtu tīrs ūdentiņš. Bet kad Ķeburu Pēteris pats pirmais dabūja piņģerotu iztukšot, viņš nokracās, atkal apraudājās un tad iečāpstējās: —« Ak tu tētīt! Kož kā Nelabais! Būs laikam Jardanā apsvētīts …

Tai brīdī biedrības koris, kā norunāts, sāka dziedāt: Vēl ilgus gadus! Vēl ilgus gadus!

Ve-e-e-ēl i-i-ilgus ga-a-dus!…

Stabulnieka plēšas pūta pilnā spēkā, kā jau koram pienākas, dziesmu atkārtodams dažādās toņkārtās.

To viņš spēja, ar to lepojās. Vecā māja tādu lērumu nebija ilgi dzirdējusi. Kad, klausīties apnikuši, koram pievienojās arī citi jubilāra godinātāji, likās, ka biezās sienas iedrebas un akmeņi atbalsojas.

Pēteris vēlreiz apraudājās, bet šoreiz tās nebija prieka, vai sajūsmas asaras. Vēl ilgus gadus .. . Kas tādu postu varēs izturēt? Vienalga — debesīs, vai ellē, kaut tik tiktu drīzāk laukā no šīs vaimanu bedres!

Bet vai to kādam te varēja sacīt?

Kamēr piņģerots ar kreptīgām spirta lāsēm apce|oja mājiniekus, Rigas korespondenti manījās darbā.

Abi saprata, ka vēlāk, kad jubilārs piedzersies, no viņa neko sakarīgu vairs nedabūs laukā.

— Es sākšu pirmais,— teica tautiskās lapas līdzstrādnieks.— Manu avīzi lasa visa tauta. Pa to laiku tu izej laukā un paklausies lakstīgalas tepat gravā.

— Kāpēc tā? — pretojās progresīvais. — Progress iet visur pa priekšu, bet atpakaļrāpuļi rāpo uz pakaļpusi. Jubilārs pieder pie progresīvām strādnieku aprindām. Es sākšu pirmais!

Strīdus iekaisa un neatstāja patīkamu iespaidu. Priekšnieks nāca ar priekšlikumu — izlozēt. Atbildes nenogaidījis, viņš izvilka divas spičkas, • paslēpa tās saujā un aicināja: — Kungi! Te jārīkojas pēc mūsu tikuma un paražas. Kas izvilks garāko, tam priekšroka! Sāk vecākais.

Abas izvilktas spičkas izrādījās vienāda garuma. Tātad abiem bija priekšroka jubilāru reizē pratināt.

— Onkul, vai tu patiesi esi simts gadus vecs?

— Tā jau runā. Kungi zin labāk.— Pēteris nemeloja.

— Kā tu varēji tik ilgi nodzīvot?

— Tāpat, kā citi bedovaj veči.

— Ko tu ēdi?

— Visu, kas pagadījās. Kā smejies, vēders jau nav grāmata.

— Vai iedzēri ari?

— Vai nu sausā nodzīvoju? Kad gadījās, nesmādēju.

— Un brūtes ari bija?

— Kā nu bez brūtēm? Bija un izbija.

— Kāpēc neapprecējies?

— Dieviņ, tētiņ! Kas viņas visas varēja apprecēt? Tad jau būtu, kā smejies, par turku jādzīvo.

Visi iesmējās.— Reče, cik riktīgi mūsu Pēteris atbild,— večiņas iečukstējās. Viņam ir nags, kā jaunības dienās. ..

— Vai kādu mīlestības piedzīvojumu vēl atminies?

— Nē, kas tur ko atminēties?

— Kas tad tev palicis prātā?

— Reiz puikas gados noķēru trīs mārciņas smagu līdaku. Kas tas bija par prieku! To gan nevaru aizmirst.

— Un tad kļuvi par kaislīgu makšķernieku?

— Nē! Es nedomāju, ka otrreiz vairs tādu noķeršu.

— Vēlāk ilgus gadus strādāji tīrīšanas darbos?

— Tā jau nu iznāca …

— Darbs laikam ļoti iepatikās?

— Kas tur ko patikt? Pasauli, kā smejies, nekad neaptīrīsi. Kur viens pietaisa, otram jātīrās. Tā ir bijis un tā būs . ..

— Vai gribi vēl ilgi dzīvot?

— Nupat kungs jautā kā negudrs. Ko es, vecs nabags, varu gribēt, vai negcjbēt? Kad nāvīte nenāk, jāpagaida. Kad nāks — jāiet.. .

— Vai Dievam tici?

— Nezinu. Nav bijis ar viņu nekādu darīšanu.

— Bet kristīts tak esi?

— Neatminos. To zin mācītāš.

Vairāk no tik veca praula nevarēja izdabūt. Korespondenti tomēr jutās apmierināti. Par simtgadniekiein viņi droši rakstīja to, ko paši izdomāja.

Nabagmājas dūšīgā Baba, kurai Otnuliņa perša lāgā nepatika, bļodiņas un krūzītes tomēr bija sameklējusi un nolikusi uz galda. Mustis bļodiņās ieritināja pa desai un kliņģerim. Kaparvēders krūzītes piepildīja ar bairīti, papildinādams to no piņģerota, lai stipro varētu vieglāk ieņemt. Priekšnieks uzsauca augstas laimes jubilāram un visiem Valmieras goda pilsoņiem, kāš te mājo ar daiļo virspavēlnieci Babu priekšgalā. Apsveiktie iestiprinājās, viesi sauca: Urrā! Lai dzīvo jubilārs, smukā Baba un goda pilsoņi! … Baba jutās apmierināta.

Priekšnieks no amata tašas izvilka apsveikšanas rakstus un telegrammas. To bija brangi daudz.

Birģermeistars vācu valodā ziņoja, ka jubilārs iecelts par Valmieras goda birģeli. Vispārējā sajūsmā Baba nobučoja Pēteri, večiņas arī mācās virsū, akurāt kā sapnī, un Sānis sauca: Hip, hip, hurā! … Galva džingstēja. Sirds lēkāja kā zvirbulēns. Nebija viegli tik lielu godu pieņemt. Mokrozādovs ar izejošu rakstu Nr. 606 darīja zināmu, ka lielās un varenās Krievijas pavalstnieks no zemnieku kārtas Pjotrs Krišovičs Keburovs kā īsts patriots, ilgi dzīvodams vairojis krievu zemes spēkus, par ko saņems īpašu simtgadnieka medāli, tiklīdz tas būs Pēterburgā izkalts. Cienīgtēvs izteica savu atzinību un svētību par uzticīgu sekošanu bībeles vectēviem, kurus Dievs mīļojis ar sevišķu mīlestību. Cietuma priekšnieks pateicās par viņa neapgrūtināšanu simts gados. No namsaimniekiem, Ripas un kapračiem sekoja vesela rinda vilinošu solījumu, kurus tie teicās izpildīt nākamajos simts gados. Pēteris klausījās un noticēja.

Dziedāja Lai dzīvo sveiks! Veči slējās kājās. Večiņas jestri tekāja pa istabu un smējās tik sirsnīgi, kā to sen nebija darījušas. Kopējo sarunu strauts plūda burbuļodams.

Priekšnieks noģida, ka nupat ir laiks pāriet no vārdiem uz darbiem. Viņš pavēlēja iznest galdu un uzsauca: — Vārds biedrības orķestram! Rauj vaļā pirmo danci!

Stabulnieks naski izvilka plēšiņas, piepūta vaigus, un atskanēja visiem pazīstamais Tūdaliņ, tagadiņ, pastalnieki danco!…

Baba piesviedās jubilāram un vilka viņu uz placi, bet Pēteris baidījās, ka nogāzīsies garšļaukus, un spītīgi turējās pie gultas. Tad Babu paķēra priekšnieks. Viņiem aiz muguras pāros stājās visi, kas spēja nostāvēt kājās. Uchcinai! Tradiridirai! Šitā danco tēva kāzās! sauca Šana. Uzdziedat, čabatas!

Kad dancis beidzās, visi vēl turējās kājās. Arī pats jubilārs, kas uz Rietekļa plecu atbalstījies, ar vienu kāju bija provējis turpat uz vietas padancot. Elpu atvilkušas, vecās iedomājās uzdziedāt kautko nerātnāku. Sarunāja un iesāka ar kāzu ziņģi: Nu mani mičos! Nu mani mičos!

Vedīs tumšā kambarī…

Tai brīdī durvis atvēra Vuškas kundzīte. Viņa palika, kā apstulbusi stāvot. Aizņemts ar turīgākiem kundēm, Kašķītis bija atteicies kundzīti uz nabagmāju pavadīt. Tā nu viņa viena, kā Daniels lauvu bedrē, plaši atplestām acīm stāvēja iereibušo veču un veceņu midzenī, gaidīdama, kad tiks pie vārda.

— Kas tā par šakteli?— jubilārs iēprasījās. Rieteklis nesadzirdēja un pamācīja, ka pateicības runa Pēteram jāsakot pašās beigās. Ko tad isti sacīt? Un kā tas izdosies? Šī neziņa kā dzirnavu akmens gulās jubilāram kaklā, piepildīja viņu ar nemieru un nomāca visu prieku. Tikko vecās apklusa, Vuškas kundzīte apvaicājās, kurš te ir jubilārs, nostājās Pētera priekšā un uzņēma pa pusei svinīgu, pa pusei raudulīgu toni: — Dārgais gaviļniek un mīļie nabadziņi! Mūsu Anceigeritī bija iedriķēts, ka Kebbur kungs svēta simts gadu šūpuļa svētkus. Mūsu augsti godātais cienīgtēvs ilgi pētīja vācu draudzes rakstus un, paldies Dievam, nupat nāca pie gaismas, ka ar viņu špāsējis driķes fēleru velniņš. Dāmu priekšniece — viņš man pavēlēja — aizskrej un aiznes tai vecajai avij mūsu ticības tēva Mārtiņa Lutera Mazo kaķismi. Lai sataisās viņpasaules dzīvei, ja baznīcā vairs nevar atnākt. Mēs, dāmas, jau visu atdodam to mīļo nabadziņu labā. Man pašai šitā kleitiņa jau trešo reizi pāršūta un aubīte vēl no vecās mātes pūra lādes dibena. Man jau tā mīkstā sirds — neko pate sev neatļaujos. Bet daudz, daudz sūri grūti pelnītu rubulīšu aizripo to moru kristīšanai. Nevar tokš grūst viņus dzīvus Vellam nagos! Tāpat jau cilvēku bērni vie ir un mātes auklējums, kauc tādi melli izdevušies. Tad nu, dārgais gaviļniek, mūsu mīļā tēvu tēvu baznīca tev novēl Dieva svētību un, kad savu pēdējo stundiņu jutīsi tuvu, mūsu ķestera kungs tev jau šinī dzīvē izsniegs dievmaizītes un lāsi svētā vīna. Un eņģeļi dziedās Alelūjā! … Šoreiz eņģeļi nedziedāja, bet tāda runa prasīja svinīgu noslēgumu. Biedrības orķestris klausīdamies neko pacilājošu nebija atradis, toties koris pašā pēdējā brīdī iedomājās piedienīgu pantu. Stabulnieks lika savai brīnumstabulei skanēt: Vīna kausu sniedziet, Sniedziet man! Laiks ir īss un aiztek drīzi, Tvēri to un kausu līdzi — Vīnu man, vīnu man!…

Vīna nebija. Pabeidza tās pašas bairīša padibenes. Vuškas kundzīte manījās prom. Jubilārs vēlreiz ieņēma no piņģerota. Nu arī viņam bija diezgan. Atkrita gultā un neko sakarīgu vairs nespēja parunāt. Kā sapnī dzirdēja, ka vecās atkal uzņem nebēdīgu dziesmu. Jauki!… Ķeburs gulēja kā kādreiz šūpulī. Līkste laikam locījās. Kas viņu šūpoja, kas viņu pūpoja … Apkārt kļuva tā kā klusāks. Laikam vairs negavilēja … Nūjā, kad gaviļnieks guļ, kā tad var gavilēt? Ķeburu Pēteris gan sajuta sliktu dūšu, bet viņš negulēja.

Skaidri dzirdēja, ka no istabas kakta viņam pievelkas visšvakākais krekšķis. Viņš apsēdās uz jubilāra gultas malas, nostenējās, itkā tālu ceļu būtu gājis, un pēc brīža iečukstējās: — Pēter, vai tu nu esi apmierināts? Tik lepnas bēres tev nebūs…

— Nezinu. Nedabūju kungiem paldies pasacīt. Un tu?

— Man, kā sacīt, ir visas kaites,— krekšķis pasmīnēja.— Trūkst tikai ūdens ceļkaulos. Ja tas rastos, es būtu apmierināts.

Ar to saruna beidzās.

Vecpuišu parks Ja tā labi apdomā, tad jāsaka, ka sacensība tikpat bīda uz priekšu, cik velk atpakaļ. Piemēram, ja kādai draudzītei uzkluptu divi cienīgtēvi, tad avju dvēseles tie divreiz ātrāk stumtu uz augšu, bet viņu pašu ienākumi par tikpat slīdētu uz leju. Vai Valmierā tāds dabas likums varēja būt citāds? Tur konkurēja divi dakteri. Abi tie klusībā gaidīja sērgas, lai darba laikā nebūtu jāgarlaikojas. Bet kur bez kariem un badiem ķert tadas ienesīgas sērgas? No zaļiem āboliem, sapelējušas maizes un sagandēta piena ļaudis vairs nebaidījās. Tāpat pašu spēkiem tika galā ar kašķi, cērmēm un baušlaku. Nevienam negribējās naudu izsviest dakteriem, kamēr nāve neķērās pie skausta. Bet kad tas notika, bija jau par vēlu prāvākas šeines nopelnīt.

Dakteris Hincinbergs prata ērtāk iekārtoties. Viņš bija pilsētas ārsts, kas saņēma cietu algu par šādām, tādām uzraudzībām. Pāri visam viņš bija nodibinājis ienesīgus sakarus ar Čūsku veceni. Ripas kundēm viņa neaizmirsa atgādināt: — Ja pagadās šā, vai tā, nav ko bēdāt. Aizejat tikai pie Hincinberģa. Viņš kā ar roku atņems. Un varēsit turpināt…

Tas bija patiesi neizsīkstošs un neaizsalstošs ienākumu avots. Zelta rublīši krājās valsts bankā. To atkal un atkal pārskaitot, nekad neatlika laika Ripas ārstnieciskai uzraudzībai.

Aplam būtu teikt, ka dakteris Apings justos malā izkonkurēts tukšinieks. Kroņa bankā arī viņam bija iekrāts savs labums, kas nesa augļus. Kur gan apaļš vecpuisis varēja vērtīgāku naudu pagrūst mazajā Valmierā? Viņš nebija ne dzērājs, ne pīpmanis, ne meitu ģēģeris. Saprazdams, ka vāciskais spārns jau aizņemts, Apings pamazām pārvil​kās uz latvisko spārnu. Tautiskie bodnieki un namsaimnieki uzskatīja par goda pienākumu latviešiem iet pie latviešu daktera. Visiem bija jāatbalsta tautiskā lieta. Pilsētā iebraukušie laucinieki arī deva priekšroku latviešu dakteram. Viņš labāk pazina savu tautiešu kaites un slimais varēja vaļsirdīgāk izrunāties. Tā vēlreiz pārmainījās šiltite pie Apinga durvīm. Uz tās palika tikai: Dakteris G. Apin.

Vai slavas un populāritātes cilvēkam var būt kādreiz par daudz? Vai gods un piemiņa viņa labajiem darbiem nav kā augstākās procentes ilgtermiņa noguldījumam? Ta domāja dakteris Apin's, kad kādā dienā bija izrēķinājis, cik viens mazpilsētas pilsonis, tikumīgi un likumīgi dzīvodams, savā mūžā var notērēt.

"Skaitļi viņa slepenā grāmatvedībā rādīja smagu pārpalikumu. Nams bija jau uzcelts. Varēja pirkt muižu, vai akcijas. Diemžēl, no tādām lietām Apins neko nesaprata. Ja viņu kads piekrāptu — ietaupījums būtu zaudēts. Ja viņš pelnītu — pārpalikums pieaugtu vēl lielāks. Pieņemt kādu puiku, vai meiteni audzināšanā un mantiniekos? Jā, to varētu. Bet vai kads spēja paredzēt, kas no tiem dienas iznāks? Pa kaktiem čukstētu, ka tie viņa ārlaulības bērni, bet laba slava Valmierā bija zelta vērta.

Ilgi ideālais dakteris izprātojās gan šā, gan tā, bet ne par velti. Ir teikts: kas meklē, tas atrod. Kad tas bija noticis, dakteris Apins ziedoja dažus tūkstošus pilsētas slimnīcas celšanai, tā nodrošinādams sev direktora vietu. Tad uz sešām recepšu lapiņām uzrakstīja sešus aicinājumus. Viņš ielūdza sešus turīgākos Valmieras vecpuišus ierasties savā slimnieku pieņemšanas kabinetā.

Tas nu bija kautkas neparasts. Trīs ielūgtie jutās pavisam veseli. Tikai vienam kādreiz tika pārbaudītas gara spējas, kad viņš tiesā, mantkārīgos nolūkos, izlikās par muļķi. Otrais lāgu lāgiem bija kontrolē- jies pie Hincinberģa, bet tobrīd neko aizdomīgu nesajuta. Trešais jaunībā, pie lozēm ejot, bija ierijis neasu pakavnaglu. Tā laukā neiznāca, kautkur gulēja ieķērusies bez nāvīgām sekām un ap to tagad nelonēja ķimerēties. Dakteram tomēr bija jāpaklausa. To saprata visi seši izredzētie.

Kad viņi noteiktā laikā satikās daktera kabinetā, izbrīns kļuva vēl pārsteidzošāks. Vai nu visus uzreizi izģērbs un spaidīs kā pirtī uz lāvas? Varbūt tikai rīkles pārbaudīs? Krājaizdevu kases sapulce atkal tuvojās. Tad bija nepieciešamas stipras balsis, lai pārkliegtu pretiniekus. Tā prātojot, ienāca dakteris. Laipni sasveicinājies, viņš teica:

— Mani kungi! Te nu mēs ir kopā septiņi vecpuiši. Tikpat kā septiņi mūki iekš vienu klosteri.

Gādāsim par rfiūsu dvēseļu glābšanu. Izdarīsim visi kopā vienu svētītu darbu. Lai mūsu godavārdi nezūd kā pelus iekš vēja. Tautai gribas maizi un lustes. To maizi lai nopelna katrs pats. Mēs savai Valmierai uzbūvēsim Vecpuišu parku. Tur tautai būs danču lustes, bufete, velna sišana, uz stabu rāpšana un vēl citādas spēles. Kungi! Es zinu, ka jūs nav ar pliku roku ņemami. Dosim katrs tikai vienu tūkstotīti, un parks ar mūsu vārdiem uz goda tāfeli nāks gatavs. Ja kāds nespētu maksāt, neatstumsim arī to. Liksim viņu uz mazturīgo tāfeles ar 500 rublīšiem. Visiem mums tagad jākalpo tautiskai lietai.

Seši veči aiz pārsteiguma bridi bija ka mēmi. Viņi jutās kā kopigā pirti ar ledainu ūdeni aplieti. Tā bija skaidra laupīšana! Tautiskā lieta kalpoja ieņemšanai, nevis izdošanai. Mantai Ildzi nāca cieņa un gods. Kurš gan gribēja redzēt savu vārdu izblamierētu uz mazturīgo tāfeles? Par to zobotos visa pilsēta.

Sasodīts dakteris! Vai Katrīna (tā sauca tūkstoti) bija no rensteles paceļama? Sasodītā tautiskā lieta — ko viņi paši bija tik jūsmīgi cildinājuši, alus kausus saskandinādami …

— Kad jau tā, tad jāupurējas vie būs, — trīsstāvnieks pirmais ierunājās.— Viegli tas nav.

— Bet vai tā cilvēks nevar, kā saka, stāvus izputēt? — otrs iebilda.— Man ir tikai divstāvu namiņš. Bēniņu pažobeles jau nav ko skaitīt. Pēc taisnības tad man pienāktos maksāt vienu trešdaļu mazāk.

— Nepūt nu, Pēter, pilītes!— trešais iesaucās.— Pasaki, cik sver tavs muķis? Un ko tu debesu valstībā, kur viss būs par brīvu dabūjams, ar to zelta naudu iesāksi? .. .

Tie bija vardi īsta vietā. Tautiskie censoņi jau soļoja uz septīto gadu desmitu. Tālāk par to bībelē nebija paredzēts. Tas mantkārības gars viņos gan vēl iemājoja, bet nebija vairs agrākā spara, nedz jēgas plēsties, lai pēc nāves savu labumu atgrūstu kādam attālam radiniekam rīklē. Vai tāds taisīs goda tāfeli, vai cels pieminekli un liks ķēdes ap kapu? Kad tā gruntīgāk padomāja,— dakteram bija sava taisnība. Lai danco tauta, lai lustējas, iedzer un piemin goda vīrus — turīgos vecpuišus! Apspriede beidzās vienprātīgi un ar iecerētām sekmēm.

Tāds notikums nevarēja paslēpties kā svecīte zem pūra. Apdīrātie veči ar to lielījās Māmuļas bufetē.

Pateicoties viņu gādībai un upuriem, nu vairs šādi tādi tukšinieki no zemākām aprindām te iekšā nelīdīs.

Tiem uzcels pašiem savu izprieču māju un dārzu, kur izkauties. Tik jauka ideja tūlīt iepatikās Šanas virsaišam. Apstākļus vispusīgi noskaidrojis, viņš nolēma simpātisko pasākumu darbīgi atbalstīt. Vienas un tās pašas spalvas rakstīti un runas vīru sēdē apstiprināti, atklātībā parādījās trīs ziņojumi.

Wolmarsche Anzeiger vēstīja pirmā lapas pusē: Tas ticības spēks uzvar.— Ev.-lut. ticības spēkam un sajūsmībai bez apstāšanās pieaugot, ļautiņi mūsu vecā mīļā Valmieras baznīcā tā savairojušies, ka visiem tur vairs nepietiek rūmes. Tāpēc allažiņ dievbijīgais Dr. Georg Apping kungs un vairāki mūsu pilsētas augsti cienījami labdari ir apņēmušies Dievam par godu un ļautiņiem par svētību pie dabas krūts izbūvēt jaunu dievnamu. Līdz ar kupliem kokiem, puķēm un putniņiem tur varēs savu Radītāju slavēt pats radības kronis cilvēks. Tā to darīja tā Kunga izredzētais Noās pēc grēku plūdiem savā vīna kalnā un tie svētie vectēvi zem Mamres ozoliem. Novēlēsim dievpalīgu kristīgās mīlestības darbam.

Rīgas Avīze rakstīja: Slavējama priekšzīme.— Viens no mūsu tautas kultūras nesēju dižākiem sniegumiem — vecie, krāšņie muižu parki, diemžēl, sāk jau izkurtēt un, ar mīlestību neapkopti, aiziet bojā. Lai mūsu dzimtene nezaudētu savu seno skaistumu, ir jāglābj bruņinieku piļu drupas un steidzīgi jāgādā par jaunu parku dēstīšanu. Tāpēc ar sevišķu prieku apsveicam Valmieras turīgo tautiešu patriotisko priekšzīmi. Ar plaši pazīstamo labdari Dr. Apingu priekšgalā, šie tautieši nolēmuši, līdzekļus netaupīdami, ierīkot pilsētas centrā Vecpuišu parku tautiskām izpriecām kristīgā un patriotiskā garā. Parka izbūvē viņi ieguldīs 7000 rubļus no saviem personīgiem ietaupījumiem. Tas ir patiesi cēls un augstu slavējams dzimtenes mīlestības darbs, ko sirsnīgi apsveic ka vācu, tā latviešu aprindas. Labas sekmes!

Dienas Lapa rakstīja: Tautisko dižmaņu ālēšanās.— Lai saduļķotu darba ļaužu šķiras apziņu, atpakaļrāpulīgie mantrauši un viltus patrioti visiem spēkiem cenšas rādit, ka tikai ar viņu liekulīgo filantropiju var sagādāt darba tautai kādas sīkas labierīcības. Tā tagad notiek Valmierā, kur septiņi

vecpuiši, no strādnieku pūliņiem naudas maisus sarausuši, ierīkošot Vecpuišu parku ar pilnu bufeti, dančiem un balagānu būdām. Katrs apzinīgs cilvēks sapratīs, ka tautiskie bizmaņi te spekulē uz strādnieku izsūkšanu ar labdarības metodēm. Darba ļaudis, esat uzma​nīgi!

Tiklīdz šis Dienas Lapas numurs pienaca Valmiera, septiņi labdari to tūdaļ izpirka un sev par prieku sadedzināja.

Tad Šanas biedrība ar sava virsaiša un amatpersonu parakstiem, tituliem un zēģeļiem Dr. Apinam iesniedza šādu memorandu: Augsti godātais septiņu vecpuišu priekšnieka kungs! Mūsu slavenā Šanas biedrība, kas lielā vienprātībā apvieno līdz šim vēsturē nepieredzētas tautas masas, ar dzīvu interesi seko jūsu apbrīnojamam pasākumam un ir nesatricināmi pārliecināta, ka tas augstu cels mūsu pilsētas nošļukušo godu un iedragāto labklājību. Ievērojot nesaderību preses orgānos, mēs deklarējam, ka ar pilnu krūti un pilnās burās nostājamies mūsu pilsētas septiņu labdaru pusē. Lai mūsu atzinības pilnie vārdi nebūtu tikai runāšana, tiem sekos arī darīšana. Šana ar šo iesniegumu svinīgi deklarē, ka steigsies tautas darbiniekiem talkā un no savas puses jaunajā parkā 1.

Iedēstīs biezu krūmu pudurīšus, kur mīlas pārīšiem paslēpties no ziņkārīgu garāmgājēju nekautrīgiem skatiem.

2. Katra tāda pudurīša vidū mūsu biedrība uzstādīs pa mīksti polstierētam soliņam, lai centīgiem mīlētājiem nebūtu pa kailu zemi jāvaļājas.

3. Mūsu biedrība izgatavos un abās pusēs goda tāfelei uzstādīs negoda tāfeles. Tur būs melniem burtiem uzrakstīti visu to godāto pilsoņu vārdi, kas mazas algas maksādami tikuši pie lielas naudas, vai augstas cenas un īres plēsdami, godkārības Vellam par prieku atmetuši niecīgus ziedojumus.

4. Vienlīdzības un taisnības labā, V. sišanas aparātam blakus mūsu biedrība uzstādīs D. sišanas aparātu, jo viņš ar savu nepaklausību ir daudziem nodarījis kreņķus un aizdevis dusmas.

5. Vecpuišu parkā, pie kuplāko ozolu zariem mūsu biedrība izkārs ziedojumu ķeseles. Tauta tajās sabērs savus pateicības grašus cienīga pieminekļa celšanai Valmieras septiņiem labdarīgiem vecpuišiem un viņu pēcnācējiem.

6. Piemineklis izskatīsies tāds: Goda staba galā karāsies septiņi naudas maisi. Godkārības pelīte būs tajos izgrauzusi caurumiņus, pa kuriem kapeiciņas slīdēs laukā. Gruntē ieguldītie Katrīnu maisi kliegs pretim: Spundē ciet! Spundē ciet! Tā tur nav tā īstā viet!… Par tālāko garīgo un miesīgo palīdzību Šana tautai paziņos īpašos manifestos.

Dots t Centrašanas Ģenerālštābā Dziļā godbijībā un tautiskā Anno Domini 1908 gara pacilātībā rokas gorod Voļmar, Ļifļandskoi gub. pielikuši: Izejošais numurs 606 (seko septiņi paraksti).

Dr. Apins neatbildēja. Viņš saprata, ka tā bija nopietnai lietai nepiedienīga āzēšanās. Izejošais numurs nozīmēja kadu tai laikā pazīstamu preparātu pret venēriskām kaitēm. Kāda bezkaunība! Citus vecpuišus nesasniedzis, Sanas memorands izkūpēja daktera krāsni.

Tūļības, vai saudzības dēļ, nauda vēl nebija sadzīta kopā. Henšeļa gruntsgabals bija tikai aizrunāts.

Tad pavisam negaidot no Pēterburgas pienāca lēdijas Ketijas telegramma. Puslīdz pieklājīgā angļu valodā viņa lūdza notāru Klingendreķi sniegt informāciju, vai Valmieras pilsētā būtu pērkams kāds prāvāks gruntsgabals, kur varētu uzcelt vasaras pili, izjājamo zirgu staļļus, ierīkot golfa laukumu un japāņu parku. Lēdijas rezidence atradās Londonā, bet patlaban viņa viesojās krievu galmā. Viens no bagātākiem senčiem pieņēmis krievu ģenerāļa vārdu un ar Ivana Briesmīga karapulkiem sturmējis Valmieru. Tik vēsturiskā vietā augstdzimusē lēdija Ketija nu vēlējās dažus mēnešus uzturēties.

Klingendreķis, aiz priekiem nopelnīt, daudz neprātoja. Viņš ieradās pie Henšeļa. Jā, tāds

gruntspleķis bija dabūjams. No bagātās lēdijas varēja prasīt vismaz divtik, cik no septiņiem vecpuišiem.

Divarpustūk- stošu vietā Henšels noteica 5000 rubļus. Notārs par to telegrafēja lēdijai uz Pēterhofu, kur viņa laikam ieņēma kādas cara rezidences telpas. Trešā dienā pienāca atbilde: Gruntsgabalu rezervēt. Cena pieņemama. Augstdzimusē lēdija drīzumā ieradīsies Valmierā lietu nokārtot.— Kambarkungs sers Džons.

Sākās satraukta gaidīšana. Visa Valmiera par to vien runāja. Divas akmens lodes, putrasābola lielumā, baznīcas mūrī bija saglabājušās no tā Briesmoņa laikiem, bet tik dūšīga šāvēja augstdzimušu pēcteci neviens te nebija redzējis. Dr. Apins jutās kā no laivas izkritis. Avīzēs izziņots un uzslavēts, paviljons uzzīmēts un nauda tikpat kā sadzīta — un nu uzreiz viss vējā!.. . Nē, tas pažarnieku pāvs Henšels nebija goda virs, ja par naudu viņš lauza solījumu un cienītiem pilsoņiem sagādāja tādu negodu!..*.

Liekas, ka Dr. Apins, tā domadams, maldījās. Arī Henšels vēl nebija iebraucis svētā laulības ostā.

Viņš izskatījās smuks no vaiga, prata smalkas manieres, atradās pašos vīrišķīgā nobrieduma gados. Vai būtu kāds brīnums, ka klusībā viņa gara acu priekšā tēlotos romantiskas izjādes ar lēdiju? Staļļmeistara nopucēti, viņas sugas zirgi spīdētu kā līņi un medību suņi tos pavadītu, skaļi riedami. Henšeļam piederēja plašākā manufaktūras bode un viņš saņēma ari vācu modes lapas. Nu bija īstais laiks papētīt, kāds izskatās angļu lordu jaktsmundieris. Varen elegants! Ka galmu pāžiem! Galvā sarkana kepka … Te jaukais domu pavediens pēkšņi aprāvās. Ja nu tas nerrs, tas dumjais bodes zellis, iztaisa tādu pašu un blandas pa ielām? … Tad Lācaram viņš tūdaļ jāpadzen no vietas, Hincinbergam jāizraksta trakuma cedele un policijai tik bīstams noziedznieks jānogādā uz Stakelnas (Strenču) anštalti. Brandmajors nav pārvācots dakteris, ar ko var āzēties.

Ar to brandmajora rūpju kamols vēl nebija atšķetināts. Kur apmetīsies bagātā lēdija, kad viņa, savas svītas pavadībā, iebrauks Valmierā pirkšanas kontraktu parakstīt? Rīgas viesnīca, kur apmetās no laukiem iebraukušie baroni un cienīgtēvi, likās par šauru un prastu. Vajadzēs vismaz 10 vai 12 rūmes un lielo salonu ar kamīnu, grāfu mēbeles, pie sienām briežu ragus, meža kuiļu galvas un senču portretus smagos, zeltītos rāmjos. Mācītāja muižā šis un tas bija atrodams. Bet ērbēģis vecs, žurku apsēsts. Pats galvenais — neviens nezināja, pie kādas ticības tāda lēdija turējās. Lutera kristīta tā nevarēja būt, jo nebija vācu firstene. Varbūt presbiterāniete, anglikāniete, vai pat par krievieti pārkrustījusies? Var apvainoties, ja liek pie Lutera.

Cita atrisinājuma neatradis, Henšels izmeta uz ielas divas savu tautiešu famīlijas. Tas īrēja ērtus dzīvokļus viņa jaunā mūra nama otrajā stāvā. Ko šie labi audzinātie bruņinieku pēcteči varēja kliegt, kad lieta grozījās ap visu vāciešu godu? Henšels pats viņiem sekoja, bez vaimanām un nopūtām pārceldamies cienīgtēva neapdzīvotajās rūmēs. Nu viss viņa nama otrais stāvs bija atbrīvots un tur jau četrpadsmit stundas dienā skanēja amatnieku rīki. Nepieredzētā steigā veidojās augstdzimušās lēdijas apartamenti.

Tiem stila mēbeles, lustras un senču bildes pieveda no īpašnieka pamestās Valmiermuižas. Angļu lēdijai nebūs jāsarkst, ka vācu namā trūkst kultūras! Protams, par visu to viņa bagātīgi atlīdzinās …

Pagāja nedēļa. Lēdija Ketija neatbrauca. Nav ko brīnīties — Henšels sevi mierināja — tik augstas kārtas lēdijai daudz pieņemšanu, baļļu un polītisku darīšanu galmā. Jājāj un golfs jāspēlē. Kā viņa, apbrīno​jamā, visu to var izturēt?

Pagāja otra nedēļa. Nekādu ziņu no Pēterhofas … Tas jau likās dīvaini. Protams, varēja gadīties, ka pārpūlējusies, vai saslimusi krievu purvu neveselīga gaisā un kambarkungs aizmirsis par to telegrafēt.

Henšels katru dienu vairakas reizes zvanīja notāram, bet telegrammas nebija.

Kad pagāja trešā nedēļa, Henšels bija jau nogatavojies visļaunākain. Sniagu sirdi viņš griezās pie krievu policijmeistara un lūdza ar valdības palīdzību šo tumšo lietu noskaidrot. Pēc divām nedēļām pienāca Pēterburgas policijas izziņa. Tada lēdija Ketija no Londonas galma aprindās nebija reģistrēta.

Adrese Pēterhofā noveda pie kāda parku aptīrītāja, kas bija krievu-japāņu kara invalids, pēc tautības leitis, politiski uzticams un angļu valodu nesaprata. Viņa mājiņā dažas dienas bija ciemojies mirušā brāļa

dēls, glauns students no Liflandijas. Kur tas tagad atradās, to viņš nezināja. Izmeklēšana turpinājās.

Notikās, ka tovakar Henšels Musē pirmo reizi atklātības priekšā piedzērās. Viņš bija allaž priekšzīmīgi savaldīts, solīds, iznesīgs, savu amatu cienīgs, bet tagad piedzērās kā sētas puisis. Izsauca divus pažarniekus. Tie savu komandieri iecēla vecā Boķa kalešā un paklusām aizveda uz mācītāja muižu.

Lepnais un cienīgais Valmieras brandmajors bija piekrāpts un izāzēts. Kur vainīgais? Kā sagūstīt un dabūt pie karātavu staba? Henšels zināja, ka bez ilgas un pamatīgas kukuļošanas krievu policija neko nenoskaidros. Bet vai būtu prātīgs darbs pēc visa notikušā un vairs neatsaucamā bērt vēl naudu caurā maisā? Gudrāk likās visu drīzāk apklusināt un aizmirst. Tikai Dr. Appingam jāsamaksā sāpju nauda. Viņš pie šī negoda lidzvainīgs. Būtu laikā samaksājis par gruntsgabalu, nebūtu ko solīt tai krāpniecei. Tagad viņam jāsamaksā augstākā cena. No tiem pāris tūkstošiem tā vien būs, kā segt nama pārbūves un mēbeļu transportus.

Septiņi vecpuiši nopūtās un samaksāja. Velna vācietis! Riktīgs septiņu ādu dīrātājs. Vēlēšanās nāks atmaksa! Patreiz atkāpšanās nebija. Kas tad vairs ticētu viņa solījumiem? Visus parka izbūves plānus nācās pārgrozīt. Par atlikušo naudiņu varēja uzcelt tikai dēļu paviljonu ar danču un bufečika telpām. Citu nācās pamazām sanest tautai no saviem maciņiem.

Vecpuišu parka atklāšanas svinībās skanēja daudz skaistu un cildinošu runu. Septiņi labdari, ar krāšņām šleifēm izpušķoti sēdēja tālu pārredzamā vietā — uz pūtējiem ierīkotā paaugstinājuma. Tautas bija daudz un tautiskā sajūsma izplauka pa īstam. To paredzēdami, brandmajors un vācu rātskungi nebija ieradušies. Aiz iedzimtas kautrības apsveicēju rinda pats pēdējais pieteicās Miķelis Amālijas dēls, kaut gan viņam, pēc tautas atzinuma, pienācās viena no pirmajām vietām. Toties Šanas virsaitis šoreiz droši pacēla balsi uri runāja pēc iedzimtas vaļsirdības: — Augsti godātā Šanas tauta! Nemirstīgie tautas darbinieki! Man ir vēstures uzdevums apsveikt jūs visus ar šo lielo un svētīto darbu mūsu tautas druvā. To darīt man savas pilnvaras ir devusi mūsu biedrība, es pats un mana līdz nāvei uzticīgā brūte lēdija Ketija. (Smiekli.) Ja šī augstdzimusē labdare nebūtu augstsirdīgi atteikusies no šitā zemes pleķa jums visiem par labu, kas tad te būtu šodien? Zirgi, suņi un kambarkungi! (Smiekli.) Tāpēc vislielākā pateicība pienākas lēdijai Ketijai! To apliecinādami, nodziedāsim viņas himnu Tiperēri. Bliukš! Urā!…

Britu populāro kareivju dziesmu ne pūtēji, ne dziedātāji tobrīd vēl neprata. Un nebija ari laika.

Dziesmas nosaukums atgādināja kādu nelāgu kaiti. Tauta smējās kā kutināta. Sita plaukstas un kliedza: — Lai dzīvo Šana! Lai dzīvo lēdija Triperēri!…

Vecpuišu parks bija spoži atklāts.

Jānis Kārkliņš Stokholmā 50. gadu beigas.

Grāmatas pirmizdevuma 1. daļas, 1964. gads, Stokholmā, apvaks. Mākslinieks Niklāvs Strunke.

Kārlis Konrāds — grāfs Miķelis Amālijas dēls Vanags, Šanas biedrības virsaitis.

Konrādu ģimene ap 1896. gadu. 1. rindā no kreisās: māte Liene, meita Emma, tēvs Mārcis, dēls Kārlis, 2. rinda: dēls Rūdolfs, meita Kristīne.

Kārlis Konrāds ar māsu Kristīni ap 1920. gadu Valmierā

Valmiera no putna lidojuma 30. gados.

Sveiciens no Valmieras! /1900. gads/. Valmieras panorāma, 1900. gads.

Pilsdrupas un Simaņa baznīca, 1920. gads

Tirgus laukums un ugunsdzēsēju depo — «špricmāja», 1914. gads.

Valterkalniņš ap 1925. gadu.

Dzirnavu ezers un Pelerburgas, tagad Lačplēša iela, 1910. gads.

Jāņa parks, 1910. gads. Viesīgās biedrības dārzs, 1910. gads.

— «kreisskola».

Slavie krasti.

Valmieras pilsētas skola, saukta

Skolotāju seminārs, 1905. gads.

Pilsētas un tirdzniecības skolas audzēkņi, 20. gadsimta sākums.

Pilsētas kapsēta, 1900. gads. Rīgas iela un pareizticīgo baznīca, 1905. gads.

Aresta (elpas — «Meķa viesnīca».

Dzirnavu iela pie Ziedu gravas, 1905. gads.

«Vecpuišu parks».

Simjudu (irgus Valmiera.

Limbaži.

Limbažu ugunsdzēsēji, 1910. gads.

Šanas brīnumsivens Kamēr tautiskie censoņi pilsētās braši kāvās pa savām krājaizdevu kasēm, lai drīzāk tiktu pie namiem un veikaliem, ari lauciniekiem iegribējās straujāk tikt uz augšu. Agrāk populāro saviesīgo un sadraudzīgo biedrību vietā arvien plašākas un rosīgākas k|uva lauksaimniecības un lopkopības organizācijas. Tās apvienojās divos centros — Vidzemē un Kurzemē Latviešu lauksaimniecības centrālbiedrībā, Latgalē — Ekonomiskā sabiedrībā. Pirmo vadīja progresīvi ļaudis, jaunā rosīgā lauku intelliģence. Otro — pilsonības reakcionārais spārns un klerikāļi. Abas atzina, ka teļos un sivēnos ir tautas nākamība, bet teļu lietā saķildojās. Ekonomisti kā mūris stāvēja par raibajiem, centrālisti tikpat nepiekāpīgi aizstāvēja tikai brūnos ragulopus. Katriem tur bija savi aprēķini un pierādījumi. Abi centri sūtīja instruktorus, lai tie priekšlasījumos mācītu un praksē rādītu, kā no lopa var vairāk dabūt laukā, kas jādod iekšā un kā tas beidzot jāsagatavo savai Golgatai, lai īpašniekam vairāk iekristu makā. Tā izauga lauksaimnieku ideoloģija, pareizāk sakot — romantisms, ko saistīja ar visas tautas renesansi zem piena lopu un bekona cūku zīmes.

Valmieras lauksaimniecības biedrības priekšniekam bija laimējies iegūt vērtīgu darbinieku Uli. Vieni viņu sauca par cūku, otri par piena instruktoru. Ulis pats, laikam aiz iedzimtas godkāres, gribēja, lai viņu godā par agronomu, bet agronomi par savējo neatzina. Dažus gadus pavadījis Amerikā un šo to labu tur iemācījies, Ulis bija kustīgs kā ūdens zāle. Savam darbam viņš pieķērās ar sirdi un enerģiju, runās un rakstos lauciniekiem pausdams amerikāņu praktiskos dzīves uzskatus. Vērotājiem likās, ka jaunais instruktors, pelēkos svārciņos skraidīdams, sviestmaizītes un vārītas cūku pupas grauzdams, līdzinās neatlaidīgai skudrai, kad tā nes par sevi daudz smagāku nastu. Uz meitām un pudelēm neskatīdamies, Ulis prata koncentrēties darbam. Biedrības priekšnieks ļāva viņam pilnu vaļu, priecādamies par ierosmju bagāto instruktoru, kas nekad nesamierinājās ar sasniegto un neiegrima krievu veida birokrātijā, ko visapkārt izplatīja cara činavnieki. Ulis nesamierinājās ar priekšlasījumiem un padomiem laikrakstos.

Viņš rīkoja arī izstādes. Tur lauku tēvaiņi varēja parādīt sasniegumus, salīdzināt tos un saņemt goda rakstus par izcilākiem sugas eksemplāriem.

Viena tāda cūku izstāde notika arī Karlovkā. Tā valmierieši dēvēja pilsētas attālāko daļu, kas atradas aiz priedulāja, dzelzceļa stacijas tuvumā. Tur starp nabadzīgām strādnieku mājelēm bija uzceltas ari linu uzpircēja Briča noliktavas un ap tām nojumes laucinieku vezumu iebraukšanai. Nojumēs nenācās grūti ierīkot aizgaldus četrkājainajiem eksponātiem. Tikpat viegli bija sētu izslaucīt un pārvērst par izstādes laukumu, kur muzikanti pūta ragus, lai būtu svinīgs noskaņojums, pārdeva siltas desas un Kokmuižas alu, lai vēderi būtu pilni un gars pacilāts.

Laikam līdzi soļodams, arī Šanas biedrības virsaitis bija noīrējis vienu aizgaldiņu. Kad Ulis to dabūja zināt, viņš uzdeva kasierim šo pieteikumu noraidīt, bet izrādījās, ka to vairs nevar tik viegli izdarīt — aizgaldiņš bija jau samaksāts, kvīte izrakstīta, darījums likumīgi nokārtots. Kasieris vēl gribēja ar labu tikt vaļā. Viņš jutās vainīgs par savu pārsteidzību un centās virsaišam iegalvot, ka Šana taču neesot cūkkopības biedrība, bet sekojot daudz augstākiem mērķiem. Izstāde esot lauku večiem pavisam nopietna goda lieta un tie nekādus štukus tur nepielaidīšot. Velti! Miķelis nepieļāva domu, ka viņa biedrībā cūku nebūtu, ja tās bija visur citur. Un kas nav, tas var vēl rasties — viņš dziļdomīgi nobeidza, palikdams pie sava.

Valmieriešos šī mazā nesaskaņa radīja lielu interesi. Tā solīja kautko jaunu viņas sadzīves vienmuļībā. Izstādes svētdienā ļaudis jau agri pulciņos soļoja uz Karlovkas pusi, it kā tur notiktu ceļojošā cirka izrāde. Ulis juta, ka viņam tas reizē patīk un nepatīk. Bez tāda pamudinājuma pilsētnieki nebūtu turp gājuši, bet tagad tie maksās katrs 50 kapeikas par ieejas biļeti un biedrībai nauda būs kasē. Nepatika tāpēc, ka neizdevās atklāt, ko īsti virsaitis savā aizgaldā izstādīs. Viņš zināja, ka klauns Durovs ar savām cūkām cirkū bija apvainojis pašu gubernātoru, pats par to tūlīt izsūtīts, bet cirkum uzlikts smags naudas

sods. Šana varēja sablamēt visu izstādi, tāpēc pats biedrības priekšnieks apsolījās uzmanīt, vai no Miķeļa Amālijas dēla sivēnu maisa neizsprūk kautkas politisks.

Gara redeļu ratu rinda bija piebraukusi jau rīta krēslā. Katros ratos sēdēja saimnieks un saimniece, apģērbušies tāpat kā baznīcā braucot. Aiz muguras viņiem, maisos iedzīti, uz salmiem noguldīti un ar krietnu valgu pārsieti, rukšēja godalgu cienīgie sugas eksemplāri. Tur gulēja nikni un spēcīgi kuiļi, no dabas apveltīti ar izcilām darba spējām. Tikpat mierīgi kā migā bija izlaidušās varenas sivēnu mātes ar platām mugurām un pupainām pavēderēm. Speķa cūkas, kā dzeltenas plūmes, aiz tauku svara negribēja turēties kājās, toties mēreni barotie bekoni izturējās tik kustīgi un dzīves priecīgi, it kā dzīvi gribētu skriet uz Angliju cienījamiem seriem un lēdijām mutē. Visskaistāki un pievilcīgāki tomēr izrādījās naivie rozā sivēniņi. Ar ziepēm nomazgāti, ar mašu norīvēti. Pie silītes viņi atgādināja bezspārnu eņģelīšus, kuru ziņkārīgos purniņus kopējām gribējās nobučot. Katram bija līdz sava pase ar sugas grāmatas numuru, vārdu, svaru un līdzšinējiem sasniegumiem. To izkāra pie aizgalda, lai lietpratēji varētu ātrāk izvērtēt un izspriest. Goda rakstus un naudas balvas izsniedza pievakarē turpat izstādes laukumā. Šanas vezums piebrauca pats pēdējais. īstenībā tie bija rokas ratiņi, pazemīgi mazi un pietiekoši veci, lai čīkstētu rukšēšanas vietā. Ratiņos uz salmiem kautkas mierīgi gulēja superfosfātā maisā. Divi, par neatšķaidītu šņabi saderēti Pārgaujas veči, bārdas kustinādami, vilka šo mantu. Otri divi tādi paši aiz rate|iem nesa slotas kātos plakatu ar uzrakstu: Mums visiem ejams cūku ceļš — Mums visiem mērķis Zelta teļš! Virsaitis pats goda uzvalkā, ar ordeņiem un garu šleifi pie krūts, soļoja priekšgalā. Ziņkārīgo pavadītāju pulciņu, kā arvien, priecīgi lēkādami, kliegdami un svilpdami, noslēdza Pārgaujas nerātnie zēni.

Plakātu pie izstādes vārtiem kārtībnieki aizturēja.— Kas par vainu? Lūdzu neiejaukties biedrības darīšanās!— virsaitis protestēja. Cerberi palika pie sava. Tāda cūku ceļa Valmierā neesot un teļu izstādi rīkošot tikai pēc pusgada. Ja tā, tad veči plakātu pieslēja turpat ārpusē pie sienas un rateļus stūma pa vārtiem iekšā. Tur viņi savu lopu ar visu maisu iecēla aizgaldā un Miķelis Amālijas dēls pie dēlīša piesprauda viņa pasi: Nosaukums: Šanas brīnumsivēns.

Suga: Pašu suga. Ievests Šanas sugas grāmatā zem Nr. 1. Vecums: Tam nav nozīmes, jo nekad nenoveco un nekļūst jaunāks, īpašas pazīmes (kopēju novērotas): Labdabīgs — nekož un nesper. Viegli barojams — ar vienu pašu cūku pupu iztiek no šūpuļa līdz kapam. Pēc tam šo pupu atstāj saviem dārgajiem pakaļpalicē- jiem.

Vienmēr pieklājīgs — nerukš, nekviec un nekāpj ar kājām silē, kur citiem jāēd. Cik ņem iekšā, tik dod laukā. Nekā neievelk nāsi. Labi audzināts — nekad sivēnu mātītēm neuzmācas ar divdomīgiem priekšlikumiem.

Paklausīgs! Ja saimnieks dievbijīgs — labprāt stāv ar snuķi uz baznīcas pusi. Ja ciena valdīšanu — tikpat labi jūtas pret policijas namu.

Tīrīgs — ar ziepēm nav jāmazgā. Tautiskās šeftēs un krājkasēs iekšā nelien. Nav godkārīgs — pēc diplomiem un goda zīmēm nekviec, jo apzinās savu vērtību. Bet ja kungi vai dāmas kādu atzinības zīmi piešķir, aiz pieklājības to nenoraida. Pašapzinīgs — par brīvu neļauj sevi apbrīnot. Šo Šanas brlnumsivēna personības apliecību bija pašrocīgi parakstījis pats virsaitis un kā zvērināti liecinieki — visi četri baskāji veči ar saviem ķeburiem.

Lietpratēju komisija — biedrības priekšnieks, cūkkopības instruktors un Kauguru pagastvecis — ar raibām šleifēm pie krūtīm, apstaigāja visus aizgaldus, novērtēja katru rukšētāju un datus pierakstīja lielā grāmatā. Tas izskatījās tikpat svinigi, cik interesanti. Katrs saimnieks, vai saimniece, deva vēl īpašus paskaidrojumus par to, ar kādu ēdināšanu, dzirdināšanu un izlasi viņi tikuši pie tādiem ievērojamiem sasniegumiem tautiskā cūkkopībā. Citi klausījās un mācījās.

Kad komisija nonāca pie Šanas aizgalda, brīnumsivēns vēl arvien atradās maisā. Viņš gan vairs negulēja tik mierīgi kā rateļos — kautkas tur iekšā kustējās un laikam gribēja tikt laukā, bet izlikās mēms.

Ulis pieprasīja maisu atvērt, lai redzētu ar ko komisijai te darīšana. Uz to virsaitim atbilde bija jau sagatavota. Viņš pakāpās uz ķeblīša, izcēla krūti un ar pacilātu balsi, Uli atdarinādams, teica mazu uzrunu: — Augsti godātā trīs gudro komisija. Dāmas un kungi. Mūsu tautas gudrība saka: runāšana ir sudrabs, klusu ciešana zelts. Ja nu man, Šanas biedrības uzdevumā, šobrīd tomēr jāatsakās no zelta un jāsniedz paskaidrojumi dažu sudraba grašu vērtībā, tad tas notiek justament tāpēc, ka šodien ir tā Kunga diena, kad mūsu domas un darbi jānovērš uz debesu pusi. Mūsu ticības tēvs ir teicis un sacījis: Kas tic, tas taps svēts, bet kas netic — taps pazudināts. Vai mēs visi neesam kā tās avis no viņa kūts? Vai mums visiem neklājas ticēt tam, kas rakstos lasāms (te viņš norādīja uz brīnumsivēna pasi), nevis bāzt degunu sava tuvākā kulē? …

Daži lauku veči iesmējās. Ulis piesarka, uzsita ar lielo grāmatu pa aizgalda malu un iesaucās: — Te nav cirks, bet izstāde! Kungi, iesim tālāk! .. .

Tā jau es domāju,— virsaitis nopūtās un atmeta ar roku.— Tā ticības sludināšana ir tikpat grūta lieta pie moriem, kā pie kauguriešiem.

Prātīgi veči, kas godarakstus gaidīdami bija jau pa kraukšķam iemetuši, apgalvoja, ka viņi ticot katram vārdam uz tās cedeles tāpat kā bībelei, bet tomēr nevarot savas acis aizvērt, Jadu lopu neredzējuši. Virsaitis par viņiem iežēlojās, teica, lai čabatas papriekš samet kolekti garīgiem mērķiem un viens viņa baskājis jau tuvākos apstaigāja ar cepuri rokā, kad piesteidzās izstādes kārtībnieks. Kungi sakot, ka te nekāda naudas vākšana neesot atjauta. Virsaitis zināja, ka ķildoties būtu velti. Viņš lika sivēnu iecelt atpaka| rateļos un izstumt pa Vārtiem laukā. Tad paziņoja, ka apskate un tautas.novērtējums notikšot uz neitrālas territorijas. Ļaudis gāja līdz un katrs meta cepurē pa sudraba grasim. Ziņkārība ir lipīga sērga. Kā nezāle tā izskauž gudrus vārdus un labas pamācības. Priekšnieks, instruktors un pagastvecis palika trijatā pie aizgaldiem. Uz ielas izkļuvis un savu ziedotāju draudzi ap rateļiem nostādījis, virsaitis teica otru īsu un kodolīgu uzrunu: — Augsti godātās tautietes un brašie tautas dēli! Kas mēs esam bez mūsu cūkām? Pīšļi un putekļi priekš tā Kunga vaiga — kā teica gudrais Zālamans. Un kas mēs esam ar cūkām? Kāds ievērojams dzejnieks ir teicis: Mūsu sivēnu mātes ir mūsu dzīvības spēks. Mūsu vepros — mūsu nākamība. Un mūsu bekona sivēniņi ir kā sēkla, no kuras dīgst balta naudiņa. Tāpēc Šanas biedrība jūs aicina: Apvienosimies visi kā viens un stāvēsim droši kā klints cūku kopšanas frontē! Tad skauģi mūs neaprīs un labvēļi neapvedīs ap stūri. — Čabatas, tauta vēlas, lai atdara kuli!

Tikko bārdaiņi atsēja maisam galu, no turienes, kūkumu uzmetis un sabozies, izskrēja liels melns runcis. Laikam no bailēm, vai dusmām viņš ātri uzlēca uz sētas un no turienes, asti vicinādams, noraudzījās uz cilvēkiem. Daži iesmējās, bet vairums protestēja. Tā esot krāpšana. Prasīja skaidrību: kā tas varējis notikt, ka sivēns pārvērties par runci? Viņi bija ziedojuši savu naudu, lai redzētu brīnumsivēnu.

— Rāmu garu! Rāmu garu, tautieši!— virsaitim nācās neapmierinātos apsaukt.—Tas melnais saucas godkārības velnēns, un nu ir laukā. Bet īstais ir vēl iekšā. Viņš allaž nevaļīgs. Čabatas, velkat aiz ausīm laukā, lai tauta nomierinās!

Bārdaiņi lēnām atrotīja maisu. Virsaitis tai laikā, it kā aicinādams, nemitīgi atkārtoja: Rukš — rukš, rukš!… Tikko parādījās sārts, apaļš purniņš, kāds gudrinieks iesaucās: — Jorkširs gan!

— Kā to var zināt?— cits tūlīt atsaucās.

— Var! No purna. Agronoms iemācīja.

— Kāds agronoms?

— Nu, mūsu pašu. Ulis. Viņam patīk, kad tā godā.

Nu jau arī piere, ausis un visa galva bija laukā. Cits iesmējās, cits nospļāvās. Atskanēja balsis: Tas ir no māla taisīts! Tādu neved iz​stādē! .. .

— Rāmu garu, čabatas!— virsaitis jutās spiests tautu vēlreiz nomierināt.— Kur tas ir teikts, ka

izstādē tikai dzīvie eksemplāri jāved? Tādas instrukcijas nav. Un vai šis brīnišķīgais biedrības veprēns nav īsts meistara darbs? Vai viņš nav sārts, tīrs un skaists kā tikko izplaucis rožu pumpurs? Vai viņā nav laimīgi apvienotas visas tās cēlās un vērtīgās īpašības, kādas uz šīs cedeles lasāmas? Nē, savas mīlestības dāvaniņas viņa kopējiem jūs neesat zemē nometuši! Pats viņš nekad necieš trūkumu (Miķelis pacēla figūru, gandrīz normāla sivēna lielumā, pakratīja to rokas un visi dzirdēja sīknaudas žvadzoņu jorkšīra vēderā). Varens cūku pupu ēdājs! …

Tauta smējās, saprazdama, uz ko tas mērķēts.

Virsaitis klanīdamies pateicās par biedrības eksemplāram parādīto interesi, uzdeva bārdainajiem Šanas brīnumsivēnu bāzt atpakaļ maisā, bet pats no kabatas izvilka glīti darinatu cūku pupu dūres lieluma.

Melnā bantltē piesietu, viņš to piestiprināja pie izstādes vārtiem līdz ar papīra lapu, kas līdzinājās atzinības diplomam. Tur bija rakstīts: Pašu sugas agronomam Uļam — par jestru šiverēšanos cūku frontē.

— Šanas Brīnumsivēns.

Pilsētā atgriezušies, četri bārdainie baskāji sadalīja kolekti. Katram iznāca rublis 65 kapeikas. Tā bija smuka naudiņa. Viņi teica:— Paldies, virsaiti! Tā biedrība ir ko vērts.. . Un aizgāja garīgi iestiprināties.

Karš 1914. gada vasarā nodārdēja Habsburgu dinastijai veltītās bumbas sprādziens Sarajevā.

Patriotiskais serbu students tai bridi iededza pirmo pasaules karu. Visu plašo Krieviju satrauca kājās, it kā šī bumba būtu sprāgusi kautkur tepat sv.Pēterburgā, vai pašā Cara ciemā. Tā tas nebija noticis.

Vajadzēja steigties palīgā slavu brāļiem — serbiem, kurus Austrijas ķeizars par šādu pārdrošību gribēja pārmācīt tāpat, kā to būtu darījis cars, ja viņa tuvumā bumbu nomestu kāds polis vai latvietis. Cara varmācības daudzkārt pārsniedza Habsburgu radīto apspiestibu un ari viņa atmaksa būtu bijusi daudzkārt smagāka. Nabaga slavu brāļi šoreiz bija vajadzīgi mērķiem, kurus nesauca vārdā. Panslavisma ideja noderēja tikai par skaistu, nesavtīgu izkārtni, aiz kuras slēpās miegainā garlaicībā iesūbējušo ģenerāļu tieksmes pēc jauniem ordeņiem un varoņu slavas, virsnieku ilgas pēc drīzākiem paaugstinājumiem činās un iekļūšanas muižnieku kārtā, kupču un fabrikantu gaidas pēc labi samaksātiem valsts pasūtījumiem armijas vajadzībām. Kas gan cits, ja ne karš, varēja atnest slavu un peļņu ātrāk un vairāk nekā mazvērtīga miera gadi?

Nevarīgais cars savas birokrātijas sprostā dzēra mierīgi vodku, cariene un galma dāmas savā izlaidībā lipa ap Sibirijas brlnumveci Raspuķinu, progresīvie studenti un kāda saujiņa revolucionāro strādnieku gaidīja politiskas pārmaiņas, ko reakcijas plašajā kapsētā varētu ienest kara neveiksme. Viņu balsis nevarīgi ieskanējās tikai valsts domes opozīcijā, toties kroņa patrioti kliedza bez gala un mēra: — Celies kājās, svētā Krievija! Visi par caru, par ticību, par tēviju! Par lielo un vareno, par nedalāmo un neuzvaramo krievu zemi! Palīgā brāļiem serbiem! Nost ar viņu neticīgajiem apspiedējiem!

Tiem jāsaņem Dieva un cilvēku sods! Lai dzīvo visu slavu tautu svētā vienība zem krievu ērgļa vareniem spārniem! Uz priekšu, pareizticīgie! Urrā!…

Vai Valmiera varēja palikt ārpus šis sajūsmas? Ja arī gribētu — tas nebija atļauts. Patriotiskās manifestācijās, ko rīkoja valsts varas iestādes, pa ielām dzina zaldātus un skolēnus, līdzi soļoja pilsētas varas un maku viri, tā apliecinādami savu uzticamību cara patvaldībai. Ari te atskanēja tā pati liekulīgā sajūsma, kādu varēja dzirdēt visur citur pēc pavēles. Baznīca pēkšņi bija aizmirsusi savu septīto bausli: Tev nebūs nokaut! … Pops iznesa savas svētbildes uz ielas, pats soļoja garnizona priekšgalā, svētīja ieročus, tos apslacinādams ar svēto ūdeni, un kliedza līdz runātāju satracinātiem zaldātiem: Nāvi ienaidniekam!. .. Dievs, sargi ķeizaru!

Luteru cienīgtēvs, kā jau puspagāns, tik tuvu klāt netika. Viņš tikai aizlūdza par dzimtenes sargiem, ieteica tam Kungam sodīt bezkaunīgo ienaidnieku, un par godu karam savas baznīcas tornī sita: bim-bam, bim-bam!.. .

Pilsētas vācu varasvīri šoreiz soļoja gājienos tik klusi un rātni, kā nopērti puikas. Ienaidnieki taču bija vācieši tāpat kā viņi. Tur augšā, pie cara galma, gan vēl rūga vācu raugs, bet tumšā, satracinātā krievu tauta un atmaksas kārie latvieši ienīda vāciešus vispār, gaidīdami izdevību ar tiem norēķināties.

Vācieši sēdēja uz aizlauzta zara un sauca: Urrā! tikai tāpēc, ka tas tā bija jādara. Toties latviešu pilsoņi centās jo skaļāk un jūsmīgāk izkliegt savu kroņa patriotismu. Viņi nu cerēja tikt vācu vietās pilsētas pārvaldē, rīkoties ar pilsētas kasi un, protams, arī pieklājīgi nopelnīt par šo cildeno uzticību caram un tēvijai. Lai tik tur frontē karo un sit ienaidnieku. Aizmugures izredzes likās gaišas un ienesīgas. Kas gan nevēlējās tikt uz augšu un tāpēc būt labs patriots! Žēlsirdīgo samarieti godam pieminēdamas, baznīcas dāmas atkal šuja, adīja, ērķelēja un rīkoja plašu bazāru par labu varonīgajiem tēvijas sargiem, ja kādu no tiem ievainotu zvērīgais ienaidnieks. Tas izvaroja un kāva arī sievas un bērnus, ko mūsējie nekad nedarīja. Ballēs, sapulcēs un savās viesībās kungi cēlās kājās un svinīgi dziedāja: Dievs, sargi ķeizaru! Dod viņam spēku Valdīt par slavu, par slavu mums!

Lai ienaidnieki trīc priekš viņa rokas!

Sargi, ak sargi, Dievs, ķeizaru!

Latviskā tulkojumā gan bija izkritis svarīgs vārds — pareizticīgo ķeizaru, tomēr tas Kungs sargāja arī bez tā un viss likās labā kārtībā.

— Vai mūsu ķeizaram zaldātu trūkst!— sauca kā vecie, tā jaunie, biedrības bufetē par godu pirmām spožām uzvarām sadzerdami.— Austriešus un vāciešus ar cepurēm vien apmētās un kā jērus safangos!

Jedrit vai micīt! Būtu mēs ar tikuši tur klāt! Tad medāļi birtu grabēdami. ..

Drīz vien izrādījās, ka zaldātu cara tētiņam tomēr bija par maz. Kur viņi palika, to neviens īsti nezināja, jo gūstā mūsējie nekad nepadevās un no lodēm vai zobeniem arī nekrita. To darīja tikai ienaidnieki, bet krievi, pēc avīzēm spriežot, gāja vairāk uz priekšu, nekā atpakaļ. Neskatoties uz visu to, kara apriņķa priekšnieks izsludināja iesaukšanu armijā. Mobilizācijas posts ķēra vairākus gadagājumus jauno patriotu. Valmiera apklusa. Ne varonīgā bravūra, ne patriotiskās runas te vairs nelīdzēja. Bija jāgādā katram par sevi, jāglābj sava āda vispirmā vietā. Abi pilsētas ārsti — Hincinbergs un Apins — kas vērtēja iesaucamo veselību, nu varēja kļūt stāvus bagāti, bet viņiem bija aizliegts mājās pieņemt iesaucamo gadu pacientus un izdot tiem kādas apliecības bez komisijas ziņas. Krievu kara kungiem jau netrūka piedzīvojumu, no kuriem tie bija mācījušies neļaut naudai ieplūst svešās kabatās. Noteikšanu paturēja viņi savā ziņā un to varēja iespaidot tikai virskārta ar pietiekami smagiem makiem, zinot īstos ceļus, ko citiem neatklāja. Visu citu glābšanā laiks bija pienācis pieklājīgi nopelnīt katram, kas no vesela cilvēka prata pāris dienās iztaisīt vēlāk izlabojamu invalīdu. Diemžēl, tadu gudrinieku atradās maz. Šo un to no saviem zaldāta gadiem un krievu tautas ārstniecības pūra atcerējās vecais Ķiploks. Ar viņu sacentās kāds uzklīdis čigāns, kas teicās savā mūžā nekad un nevienam ķeizaram nedienējis, arī savus sešus dēlus izglābis gan ar vāģa smēru, gan ar vilku sakni un mušmirēm. Viņa noslēpums, ko glabāja no paaudzes uz paaudzi, bija justament riktīgi noteikt, kā šos līdzekļus pareizi lietot, lai neieņemtu par maz, vai nenojiptēties. Čigāns ar savu kulbu bija iebraucis Pārgaujas priedēs. Viņa sieva šo prieka ziņu iznēsāja pilsētā un pie Dieva sodības nozvērējās, ka zāles ģeld veciem un jauniem, tikai tos sešus izglābtos dēlus gan nekur nemanīja. Viņš maksu ņēma naudā un graudā.

Vecais Ķiploks nebija no muļķu mājām. Viņš prata pacelt pieklājīgu cenu par saviem slepeniem padomiem. Sniedza tos tikai saviem uzticamākiem kundēm, lai slava neizietu tālu pasaulē un glābēju nenovestu aiz restēm. Vienu un to pašu līdzekli nedrīkstēja pie daudziem atkārtot, lai kara kungos nemodinātu aizdomas. Sievas pamudināts, viņš pieņēma Švunku, ko pats nebija ieskaitījis savos draugos.

Un te nu vecais vīrs piedzīvoja gandrīz to pašu, ko pirmais Ādams ar paklausību savai Ievai. Švunka ilgi diņģējās, solīja nieka grašus un beidzot nevienošanās gadījumā draudēja pašu kaktu dakteri nodot policijai. Gudrinieks juta, ka nu ir iedzīts slazda un, protams, beidzot piekāpās. Viņš bija no dabas godīgs un arī šinī gadījumā deva tikai patiesi derīgu padomu. Vai Breksim tas palika nezināms? Nē, viņš to ieguva vēl lētāk, atstādams veco Ķiploku pilnā mierā. Kopīgu interešu draudzība nerūs. Sastapušies biedrības "bufetē, kur sapulcējās visi, kas jautāja cits citam: Nu, kas jauns? Vecie draugi drīz pārcēlās Brekša dzīvoklīti, kur varēja vaļsirdīgāk izrunāties. Mājas tēvs cēla galdā treknu pīļpakaļu, kas prasīt, prasījās pēc peldamā šķidruma. Breksis centās paslepus draugam ieliet divtik marzavčiku, cik pats izdzēra. Švunka kļuva arvien priecīgāks un lielīgāks par savu lielisko izdevību pie vecā Ķiploka, līdz beidzot dullumā visu atklāja bez kādas maksas Breksim, kam arī bija jāstajas komisijas priekšā. To tikai draugam vajadzēja — Čigānam viņš lāgā neuzticējās, ar Ķiploku bija sanaidojies, nosaukdams viņu par vecu mērkaķi, no kura pat pastalu āda neiznākšot. Breksis lielīja drauga spējas pie dāmām, apbrīnoja viņa veikalnieka talantu un uzslavēja par vecā skopuļa izāzēšanu, ne vārda nebilsdams, ka interesētos par viņa doto padomu. Kad Švunka izgulēja paģiras, viņš apķērās, ka par daudz izmuldējies. Ja Breksis šo ieguvumu pārdotu tālāk, viņš izrādītos vēl veiklāks veikalnieks. Vēl atlika divas dienas līdz komisijai.

Kāpēc ar tik vajadzīgu mantu nepatirgoties Švunkam pašam? Te vēl varēja smuki nopelnīt. Tā bija lieliska ideja, tikai sekas izrādījās līdz galam neizdomātas. Kas nu vairs meklēja veco Ķiploku, ja viņa gudrību varēja pirkt gandrīz uz ielas un par puscenu. Vecais pa gabalu lamāja sievu,

bet viņa atcirta: — Vai es, par tik jaunu un pieklājīgu cilvēku apžēlodamās, kadu kauna, vai grēka darbu esmu izdarījusi Dieva un cilvēku priekšā? Ripa vēl neesmu bijusi. Tur tās tavas brūtes dzīvo …

Komisija konstatēja, ka kādiem trīsdesmit iesaucamiem uzmetusies viena un tā pati kaite. Citam uz rokas, citam uz kājas, vēl citam uz sēdamo vietu. Visi viņi slimoja ar lielāku, vai mazāku nedzīstošu brūci, kas jēla pūžņojot jau gadiem ilgi, dažiem kopš pašas bērnības. Ārsti spaidīja un pētīja, bet nespēja pateikt, vai slimie runā patiesību. Tur vajadzēja izdarīt ilgākus novērojumus. Ja brūčaino būtu mazāk, varētu ar tiem nepiņķerēties un palaist mājās. Tagad tie likās aizdomīgi, tādēļ lēmums bija: Uz pārbaudi! Švunkam brūce bija uzmetusies uz kreisās rokas, ar kuru plinte jātura, Brekšam uz labās kājas, un ar kreiso vien tādu smagu augumu nevarēja zaldātos noturēt, par skriešanu jau nemaz nerunājot. Diemžēl, arī viņi abi iekļuva pārbaudamo kategorijā. Tas nozīmēja, ka jāierodas kazarmēs, no turienes lopu vāģos jābrauc uz Tērbatu un tur vismaz pāris nedēļas jāpaliek kara slimnīcā, jābarojas ar krievu kāšu un skābiem kāpostiem, jāguļ cieši blakus pavisam svešiem blēžiem, vai ar sliktām kaitēm aplipušiem sādžu krieviem. Abi draugi errojās, kaut gan bija labu grasi nopelnījuši, bet tie citi izskatījās pavisam apmierināti. Visparastākais vara pieckapeiku gabals jau katram atradās kabatā. Ar to jēlums bija ierīvēts un, ja tas draudētu sadzīt, atkal un atkal par jaunu varēja to norīvēt jēlu. Vecajam Ķiplokam nočieptā gudrība bija tikpat vienkārša, cik vērtīga.

Ne visi iesaucamie bija tik gudri. Tā jau nu ir, ka no muļķiem allaž iznāk vairākums. Mobilizācijas kazarmē izskatījās kā lielā pirtī, vai slaktūzī, kur kaujamos dzen garā rindā meistaru apstrādāšanai. Kaili, kādus Dievs devis, tur stāvēja pilsētas izstīdzējušie bodes zeļļi, kaulainie strādnieki, lauku puiši, muskuļaini kā atlēti. Viņus svēra, mēroja un ar lopu kupču nopietnību aplūkoja abi ārsti un spožiem medāļiem apkartie krievu kara kungi. Katram iesaucamam jau bija kautkas, par ko sūdzēties. Neviens nejutās vesels, it kā kāda smaga sērga būtu pēkšņi piemeklējusi visus nākamos tēvijas sargus. Vairākas dienas pardzērušies un pārpīpojušies, daudzi izskatījās zili un zaļi pēc vaiga. Viņi jutās nelabi un dziļi gārdzošām krūtīm klepoja tik gari un smagi, it kā visīstākā baušlaka ķerti. Diemžēl, šiem cietējiem glābiņā izredzes bija pavisam niecīgas. Viņu sērga izrādījās tik parasta un tāda mērā izplatīta, ka komisijas kungi to vairs neņēma nopietni. Viņi zināja, ka rīt vai parīt tā pāries un kazarmēs vairs neatkārtosies. Tāpēc katram nelaimīgajam jau pa gabalu uzsauca vienu un to pašu: — Goģen! Derīgs! Lai nak nākamais . ..

Vārgie puiši to sajuta kā smagu netaisnību. Viņus neizmeklēja, nepieklauvēja pie krūtīm un muguras, neizklausīja ar trūbiņu, lai dzirdētu, kas viss tur iekšā notiek. Tur gārdza un guldza, čerkstēja un burbu|oja kā verdošā katlā, kas nupat var uzsprāgt gaisā. Tā vien likās, ka plaušas, aknas un dvēsele savārisies vienā zupā. Bet ko tas viss līdzēja, ja kara kungiem nekas nebija iegrūzts ķešā?

Abi Šanas virsaiša principāli savu solīdo gadu dēļ paglābās no kara briesmām. Toties viņu zel[us tās noķēra bez kādas liekas žēlastības. Cerēdams lētāk tikt cauri, arī Ādolfs bija paklusām uzmeklējis čigānu Džindžalausku, kā viņš pats ļaudīm uzdevās. Čigāns kulbas paka|ā zem salmiem sameklēja kādu blašķi ar sarkanu, nelabi smirdošu sulu un lāsi no tās ielēja Ādolfa pudelītē, stingri pieteikdams to nevienam citam nedot, tad purkšķis vien iznākšot. īstā laikā Ādolfa vēderā iekļuvusi, šī nieka lāse to sagrieza it kā kvēlošā grīstē. Vai tās bija kodīgās ziepju zāles, smirdošais velna sūds, vai vēl kas cits nelabāks, to nu pētīt bija jau par vēlu. Ādolfs rīstījās, guldzījās, braucīja vēderu un reizēm izgrūda sarkanu šķidrumu, mēģinādams kungiem iegalvot, ka jau kopš bērna kājas ciešot no iedzimtas asinssērgas.

Tā bieži atkārtojoties un tad pielīpot arī citiem kā klīsteris. Abi dakteri skaļi iesmējās un krievu kungs bargi uzsauca: — Provaļivai! (Vācies!) Goģen!. .. Ādolfs, neskatoties uz nopietnām vēdera sāpēm, nopietni saskaitās, uzrāva bikses kājās ačgārni un skrēja pie Džindžalauskas atprasīt savu naudu par nederīgajām zālēm. Priedēs viņš notupās aiz krūma ne dzīvs, ne miris — čigāna tur vairs nebija.

Michails Amaļjevičs komisijas priekšā stājās droši un stalti — bez biksēm, bet ar savas dižciltības liecinieku — monokli acī. Mazās ūsiņas bija saskrullētas uz augšu un melnie, ar pomādi piesmērētie mati spīdēja ka nopulierēti. Iesaucamais jutās drošs, ka ķeizaram viņš nebūs derīgs. Bet — kā mēdz teikt — cilvēks domā, kučiers brauc … Ahā, putniņ, tu biji tas, kas novēmi manas mājas stūri, to nenotīriji, bet dabūji vēl medāli par tādu cūcību — atcerējās Hincinbergs. Un blamēji mani, vazādamies pa Ripu ar tādu pašu cepurīti, kādu es vienīgais te valkāju . . . Kollēģa atmaksas domu turpināja Apins. Nu tu dabūsi kautkur tālāk pastaigāties . . .

— Zelbšucā biji? Šaut un durt vari?— viņš cieši noprasīja Miķeļam Amālijas dēlam un, atbildi nenogaidījis, turpināja:— Munsturējot pleci var izlīdzināties, derēs denščikos. Citādi visādi vesels…

— Goģen!— uzsauca krievu kungs — un monoklis nokrita no virsaiša dižciltīgās acs, pakārdamies aiz auss aizmestā lentītē. Tik traku joku šķībs un greizs cilvēks nebija šajā pasaulē gaidījis. Taisnības nebija ne šur, ne tur — to viņš zināja un saprata. Bet par ko visu mūžu nācās nest šķībus plecus un kuprīti mugurā, ja tie pat šoreiz neko nespēja līdzēt? Būtu vismaz ticis uz pārbaudi, tad vēl šo to varētu izdomāt un samelot. Bet tagad — jau pēc pāris dienām, cik atļāva mājas apstākļu nokārtošanai, jābrauc tieši krievu lāčam rīklē … Nūjā, paša nopelns — domāja jaunais cara un tēvijas sargs. Kāds velns mani dīdīja tos dakterus bez laika kaitināt?

Nākošā dienā pilsētā atveda pirmos ievainotos. Tie bija panīkuši, bārdām apauguši krieviņi, ieģērbti vecās, augumiem nepiemērotās zaldātu drēbēs. Ap noļukušiem stulmeņiem un saburzītiem šineļiem lipa vēl^ ierakumu dubļi un asiņu traipi. Novārgušos cīnītājus ievietoja pilsētas slimnīcā izmeklēšanai un apārstēšanai. Viņu bija skaitā trīsdes​mit.

— Mūsu varoņi ir klāt!— iesaucās labdarīgās dāmas.— Steigsimies viņus apsveikt un iepriecināt!

Visa komiteja, Godiņa un Kašķīša vadībā, ieradās slimnīcā. Smuko adjunktu, kā jau dvēseļu ganu, kara briesmas neapdraudēja. Viņu atstāja pie sava ganāmpulka, lai kopā ar to izlūgtos no augšienes drīzāku uzvaru krievu ieročiem un vissmagāko soda mēru ienaidniekam. Kašķīša pase, kas bija nupat atjaunota un izlabota pēc baznīcas grāmatām, neapšaubāmi rādīja, ka viņš ieskaitāms jau tik vecos vīros, kādus mobilizācijas posts vairs nepiemeklēs. Viņi abi nu stāvēja sava ganāmpulka mīkstsirdīgākās izlases priekšgalā un gribēja darīt cēlu patriotisku darbu, bet dakteris pretojās. Tas bija Dr. Apin's. Ievainotie vispirms esot pirtī jānomazgā, jāpārģērbj un jāizmeklē. Varbūt kādam esot lipīga miesas kaite, vai dvēseles trakuma pazīmes.

Tāda dumja runa visdziļāk satrauca Kašķīša patriotiskās jūtas. Kas par lipīgām kaitēm? Kas par dvēseles trakumu? Kā tā drīkst runāt par tēvijas sargiem? Dāmas un adjunktu atstājis uzgaidāmā istabā, viņš steidzās tieši pie garnizona komandanta. Apsūdzēja tur Apini par aizdomīgu vācieti, kas krievus nevarot acu galā ieraudzīt. Tad izstāstīja, ar cik daudziem un dažādiem labumiem, kas šodien rūpīgi sagatavoti, bet rīt jau būšot veci, patriotiskās dāmas gribējušas savus varoņus apsveikt. Nu tām jāejot atstumtām un apkaunotām mājup …

Dr. Apin's tūlīt saņēma rīkojumu apmeklētāju delegāciju bez ierunām pielaist pie ievainotiem. Viņš piekāpās. Ne katru reizi gudrāks var uzvarēt stiprāko. Uzvarētājs jutās Kašķītis. Tagad viņš rīkojās pa slimnīcas telpām tā, it kā visa vara un teikšana būtu nodota uzvarētāja rokās. Personālam pavēlēja nemaisīties pa kājām, bet nostāties pie durvīm un nodziedāt: Ak, Jeruzaleme modies! Tad adjunkta kungs istabas vidū noskaitīja lūgšanu par cietējiem brāļiem, ieteica tam Kungam drīzāk gādāt par viņu veselību, un atkal visiem bija kopīgi jānodzied: Bože, carja chraņl! Dziedot dāmas apraudājās, bet kad tas bija padarīts, žēlsirdīgā Vuškas kundze no sava mārsniņa izvilka kukulīti baltas maizes un bundžiņu medus.

Tas bija viens piliens no viņas veča plašās bišu dravas. Dāmas apsmērēja maizes riciņas un viņa tās izdalīja.

— Ēdat nu, mīlīši! Cik varu, tik dodu no savas nabadzības. Jūs jau tikpat kā mani miesīgi bērni.

Tādu mantu vēl nebūsit dabūjuši …

Krieviņi ēda, skatījās un brīnījās. Pēc varoņiem viņi gan neizskatījās. Kāds ieminējās, ka derētu arī

pa čarkai vodkas un skābs gurķis.

— Nē! To vēl nevar atļaut, kamēr dakteris nav jūs visus izmeklējis.— Kašķītis pašapzinīgi paskaidroja. — Tad pieprasat, lai ceļ galdā …

Pēc niknās plēšanās krajkases sapulcē, Minna bija lūgta atkal darboties komitejā, jo uzstājās jau kā īsta skārņa kundze. Viņas pretiniecēm Godiņa kungs ieteica kristīgās mīlestības labā aizmirst un piedot to, kas bijis un izbijis. Viņš smaidīja tik saldi un teica tik jaukus glaimus, ka bija vien jāpaklausa. Minna no sava beitelīša izvilka trīsdesmit cīskiņus un dalīja tos katram pa vienam. Jau pašam pirmajam viņa noprasīja: — Nu, pasaki man, cik prūšu tu nodūri?

— Vai es?— krieviņš apjuka, nezinādams ko īsti atbildēt. Viņš nebija no kauslīgajiem un par traku melot arī negribējās, lai tie citi nesāktu smieties.— Tie kuņas dēli man pirmie nošāva rādītāja pirkstu, lūk, te labajai rokai. Tā es nemaz netiku pie duršanas…

— Dieviņ — tētiņ! Tad jau nemaz neesi varonis, bet gatavais blēdis, kas nepelnīti ēd manu desu!— Minna uztraucās.— Mans Andža dur desmit sivēnus pa dienu. Šie tikai notirinās, ne iekviekties nedabū!

Tikpat ienaidniekus ari viņš noliktu garš|aukus, ja tikai laistu klāt…

Blēdis gan . .. arī Kašķītis nodomāja par aizšauto krieviņu. To pirkstu jau frontē nošauj paši, lai drīzāk tiktu mājās … Bet šoreiz viņš klusēja, baidīdamies varoņus vēl vairāk sablamēt.

Bitite ar savu šķīsto līdzcietību bija sasniegusi visskaistāko izdomu. Bērnības gados viņai katrā Ziemassvētku vakarā tantes un onku|i dāvināja skaistas lellītes, mutes plēšiņas un eņģelīšus. Agri mirušais brālītis saņēma alvas lielgabaliņus, flintītes un zobentiņus. Visas šīs mīļās atmiņas jau ilgus gadus glabājās bēniņos, kadā žurku sagrauztā kastē. Nu bija pienācis īstais laiks tās nesavtīgi ziedot varoņiem.

Lai parotaļājas, nabadziņi, kādu brīdi pēc grūtajam cīņām. Tāpat jau cilvēki vien ir. Lai atceras savu bērnību, tantes un onkuļus . .. Smiedamās viņa apsēdās uz gultas malu, blakus kādam apdāvinātam, kas izskatījās smuks puisis. Puisis likās pārsteigts un nezināja, ko īsti ar spānietes kleitā ietērpto leļļu meitiņu iesākt. Viņš grozīja to gan ar galvu, gan ar kājām uz augšu, it kā ko apslēptu meklēdams.

— Ta ne! Tā ne!— Bitīte iesaucās, paņēma leļļu meitiņu un parādīja, kā tā rātni jānobučo uz lūpām.

— Ņet, ņet — krievs atsaucās.— Ķebjā chočū!— aplika Bitītei roku ap kaklu un gribēja viņu pašu nobučot uz lūpām. Bitīte nerātni iesmējās un pasita seju sānis. Bet tikko pār plecu atskatījusies, viņa šausmās iekliedzās un pielēca stāvus: — Uts! .. .

Bitīte nopurinājās. Liela balta uts nokrita uz grīdas. Viena mirklī kājās pielēca un no gultiņām kā izšautas bultas atspraga visas citas dāmas. Katra bija bāzusi kādam ievainotajam šo vai to mutē. Tagad tas palika pusēsts.

— Uts! īsta uts. ..— šausmu pilna sačukstēšanās gāja no mutes uz muti. Tas bija kaut kas neiedomājams, ar varoņu slavu nesavienojams! Un lipīgs . . .

— Manas damas, iesim!— Vuškas kundze deva labu padomu, rūpīgi izpurinādama savus kuplos brunčus un noglaudīdama pakaļu.— Paldies Dievam! Mēs savu mīlestības darbu esam padarījušas. Lai nu citi izdara tāpat .. .

No dzelzs gultiņām kāds iesaucās, vai kungiem neesot kāds šķipsnis machorkas un avīžu papīrs, kur kādu ļuļķi ietīt? Bet bija jau par vēlu. Atvadu dievvārdus nenoturējis, Godiņa kungs veda savas dāmas pa durvīm laukā. Visas viņas purinājās kā vistas smiltīs, cita citu 110 priekšas un pakaļas aizdomīgi apskatīdamas. Machorkas iekārotājam Kašķītis atbildēja: — Pacieties, pagaidi, balodīt! Te nav pīpotava, bet slimnīca. Kad dakteris izmeklēs, tad redzēsim, ko var dot un kas aizliegts.

— Ērmotas bābas,— nopūtās uts lietā vainīgais sādžas Vaņka, kad viesi bija jau prom.— Lipa klāt slimiem zaldātiem, it kā mēnešiem ilgi pēc puišiem izkāmējušas. Un tad uzreiz visas aizmuka no vienas pašas nieka uts .. .

Citi iesmējās.

Tai pašā laikā Lācara bodes zellis Ādolfs skraidīja kā negudrs no bodes uz krājkasi, no turienes uz notāru un vietējo kaktu advokātu Urķīti, nezinādams, ko iesākt ar savu ietaupījumu. Tik liels karš — varēja taču arī viņu trāpīt. Tēvs, māte bija jau miruši, brūte vēl nebija izraudzīta aiz tās pašas taupības, radi par niekiem sariebuši, neparedzēdami, kādu naudu var palaist vējā. Ādolfs gribēja taisīt tādu kā testamenti, bet pats nezināja, kam naudu novēlēt, un tāpēc jutās nelaimīgākais cilvēks pasaulē.

Arī Miķelis Amālijas dēls kļuva domīgs. Viņam gan nebija nekāda ietaupījuma, ap ko galvu lauzīt, bet klusa un domīga bija tagad visa pilsēta. Ļaudis sačukstējās par panīkušiem ievainotiem, par milzīgiem zaudējumiem un veselas armijas krišanu vācu gūstā pie Mazūru ezeriem, kur krievi bija ievilināti lamatās un tagad viņu atliekas bēga neatskatīdamās uz māju pusi. Armijas štābs ziņoja tikai par spožām uzvaram un dažiem frontes saīsinājumiem, bet leišos un Kurzemē jau klejoja krievu dezertieri. Tāpēc nekādu iesaukto izvadīšanas balli šoreiz nerīkoja. Tikai sludinātājs Podiņš savā pagaidu templītī rīkoja izvadīšanas un stiprināšanas dievvārdus. Arī Miķelis Amālijas dēls aizgaja veco paziņu paklausīties.

Podiņš mācīja, ka kari esot bijuši jau kopš pasaules radīšanas un būšot līdz tās galam. Arī debesīs esot kara pulki, kurus vadot eņģelis Gabriēls. Cilvēkam ar ļauno ienaidnieku esot arvien jākaro un jāpaļaujas uz Dieva palīdzību. Bez viņa ziņas ne mats no galvas nenokrītot. Kā tad varētu viss cilvēks krist un nobeigties, ja Dievs tā negribētu? Savus ļaudis viņš allaž glābjot, kā tas jau noticis ar Izraēļa bērniem Ēģiptes zemē. Viņš tikai bez mitēšanas jālūdzot un jāslavējot — tad ienaidnieka lodes aizskriešot garām kā miermīlīgas bitītes un viņu zobeni salūzīšot kā sausi skali.— Visi dziedāja: Kas necīnās, tas nenesis to goda kroni debesis.. . Apsveikdams tos, kas pagodināti ar iesaukšanu, Podiņš minēja arī Miķeli Vanagu un teica viņam:— Diezgan tu esi te jokus dzinis. Dzen nu ienaidnieku un tas Kungs tev stāvēs klāt!— Diev​vārdus nobeidza ar: Bože, carja chraņī! Čugunzellis, kā jau progresīvs cilvēks, turējās arvien laikam līdzi. Svinīgā dziesma, kas tagad skanēja no visām pusēm, viņam tā iepatikās, ka pa Rīgas ielu ģenģerēdams dziedāja to viens pats savā meldiņā. Tur viņu noķēra kāds krievu zaldāts un aizdzina uz častu, apvainodams par Dieva un ķeizara zaimošanu piedzērušā stāvoklī. Bet gorodovojs smējās un paskaidroja, ka tā jau šis uzticamais vīrs arvien iedams kratoties. Pēc dabas esot īsts Dieva un cara cienītas, jo gājienos turoties priekšgalā un himnu dziedot diktāk par citiem. Čugunzellis parādīja zaldātam pigu, uzsauca: Smērē beigts! un kā uzvarētājs lepni aizgāja mājās. Gorodovojs saņēma vēršasti un ķidiņas zupai.

Miķelis Amālijas dēls pārdomāja templītī dzirdēto. Viņš nesaprata, kāpēc gan tas Radītājs, kas pats savu darbu atrada labu esam, bija radījis ar kariem un ciešanām pilnu pasauli? Vai tas bija labs darbs?

Kāpēc viņš, būdams žēlīgs un visspēcīgs, neiznīcina to ļauno, ar ko nevarīgam cilvēkam jācīnās, vai jākļūst grēciniekam? Kāpēc Viņš palīdz tikai saviem izredzētajiem, ja radījis ir visus un, kā visuzinātājs, arī paredzējis, kādi tie būs? Kāpēc Viņš ir goda un slavas kārs, kā sliktas dabas cilvēks? Kāpēc grib, lai cilvēki sūdzas, lūdzas un pazemojas Viņa priekšā, kā nerātni bērni, kuriem draud pēriens? Lūdzās taču frontes abās pusēs, bet uzvarēja tie, kas bija gudrāki, stiprāki, labāk apbruņoti. Likās, ka uz lūdzējiem Dievs karos jieklausās. Ja Viņš iejauktos cilvēku ķildās un ticību lietās, tad sen jau visiem pagāniem vajadzēja būt izkautiem, svētajiem sēdēt valdnieku troņos un valdīt tikai vienai īstai ticībai … Viņš liek cilvēkiem maldīties un par šiem maldiem draud viņus sodīt.. . Nē, te kautkas nebija kārtībā!— nobeidza savas pārdo​mas pagodinātais cara un tēvijas sargs.

Mājas viņš jutās viens un pamests. Kāds iekšējs nemiers dzina laukā, kaut vai pie kokiem mežā. Kā straumes rautam, gribējās pie kautkā pieturēties. Kadu draugu atrast, svešumā dodoties. Kur tāds bija? Ne Podiņa sprediķi, ne Amālijā-Rozālijā. Savu melno pīlēnu pametusi, viņa ar Janku un citiem bērniem bija kautkur aizklīdusi, varbūt uz Rīgu fabriku darbos. Pirmdzimtais viņai bija tikai nepatīkama atmiņa par jaunības kaunu un grēku. Viņš bija viens. Par viņu smējās, bet viņu nemīlēja — viņš bija kroplis. Viņš cīnījās viens. Smiekli aizdzina asaras, joki mazināja vientulību, bet trūka cilvēcīgās mīlestības, kas jaunību dara skaistu un valdzinošu. Tukšums. .. Tikai viena sīka dzirkstelīte sirds uguns uzliesmoja un

pazuda. Atkal tukšums .. . Un viņš — tikai nerrs, kas noraut grib liekuļu maskas, lai tādi paši ļaudis par tiem bridi pasmietos. Tikai bezprātis, kas meklē taisnību blēžu karnevala! Ķeceris, kas sauc pret debesīm un nesaņem atbalsi. Kāda jēga bija dzīvot tadu dzīvi bez šīsdienas apmierinājuma, bez rītdienas vilinājuma? Un tagad — prom no vecās, mīļās Valmieras, lai savu kapu rastu kautkur tālu svešā ceļmalā.

Tad jau labāk tepat. ..

Tādas drūmas domas vēlās virsū Miķeļam Amālijas dēlam, kad viņš pēdējās dienas vakarā viens klejoja gar Stāvajiem krastiem. Ko viņš tur meklēja? No kā atvadījās? No savas nedzīvotās jaunības, no Piektā gada jūsmām un cerībām, no sapņa par meiteni, kas izgaisa tik nejēdzīgi. Lejā slīdēja laiva, skanēja draiskas jauniešu balsis. Tur iešūpojās valmieriešu iemīļotākā dziesma: Dažu skaistu ziedu Gaujā kaisīju, Sapņoju par laimi un par līgavu . ..

Tā pievilka kā magnēts. Miķelis bija piegājis pavisam tuvu augstajam, stāvajam nogruvumam, zem kura virpuļos griezās dziļš, melns ūdens. Tikai pus solis — un dzīves joku luga varētu beigties. Bet šoreiz neveiksme nāca — kliegdama.

— Virsaiti, dullais! Nestaigā pa gaisu! Tu jau alkal esi pilnā!— sauca doktors Horns, kas ar savu likumīgo sievu zem rokas bija atnācis gar Gauju pastaigāties. Pārliecinājies, ka virsaitis nav pilnā, Horns tūlīt saprata, ka vecajam zēnam kautkas nelāgs bijis padomā. Viņš pievilka draugu sev otrā pusē blāķus, veda uz pilsētas pusi un iesāka neparasti atklātu valodu: — Čabata, vai tu arī zini, cik liels uzdevums tevi tagad gaida? Partija sauc darbā! Mums, marksistiem, ir skaidrs, ka karš beigsies ar revolūciju. Tai brīdī mums jābūt sagatavotiem ņemt varu savās rokās un radīt visiem labāku, taisnīgāku dzīvi. Tu mūsu cīņu un ideju pazīsti jau kopš slavenā Piektā gada. Runā ar zaldātiem. Tie ir vēl tumši un neapzinīgi. Bet visi viņi ir dziļi neapmierināti ar tautas izkaušanu, ko sarīkojuši cara nelieši. Viņi uzklausīs. Vāc un organizē neapmierināto šūniņas, mēs tās apgādāsim un vadīsim tālāk. Tas ir liels darbs, ko tu vari darīt brīvības un taisnības labā. Visu mazo, apspiesto un izsūkto ļaužu labā! Tev es uzticos kā krietnam, pārbaudītam draugam .. .

Liels darbs taisnības un brīvības labā .. . Jauna revolūcija, pēc kuras pati tauta sāks valdīt.. . Un viņš, draudzībā pārbaudītais, varēja tai noderēt, būt līdzcīnītājs… Te jau bija kaut kas, kam varēja pieķerties un ziedoties, lai pazaudētā rītdiena iegūtu kādu jēgu. .

Paprovēsim … ja tautas labums to prasa — virsaitis it kā puspajo- kam atteica. Nevienam nebija jāzina, ka aiz šiem vārdiem viņā bija notikusi kāda dziļa, liktenīga izšķiršanās.

Katrai jūsmai un aizrautībai tālais, uzmanīgais, bet neatlaidīgais marksists Horns sen jau nebija runājis ar viņu par polītiku, par partijas lietām. Atklātības priekšā viņš dzīvoja zem parastā pilsoņa maskas, svētdienu rītos pat aizgāja cienīgtēvu paklausīties, bet vakaros sēdēja biedrības bufetē un prātīgi sprieda ar večiem par sociālistu postu. To sauca pār konspirāciju. Arī virsaitim, šķiroties nododams slepenās sarakstes atslēgu, viņš piekodināja: — Paliec arī turpmāk jokupēteris! Tas novērš aizdomas. Bet Šanu atstāj pagaidām manā ziņā — tumšie krievi to nesapratīs.

Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders — gultā kāpdams, Šanas virsaitis atcerējās šo tautas izteicienu. Tam viņš pievienoja pats savu atziņu: Gudrāk ir pagaidīt, nekā pārsteigties… un tad iegrima mierīgā miegā, lai atmodies dotos pretim svešai nākamībai.

Nu ardievu, Vidzemīte Valmiera atkal rībēja kara bungas un spoži misiņa ragi izkliedza patriotiskus maršus, kad iesaukto gājiens no kazarmām pa Rīgas ielu soļoja uz dzelzceļa stacijas pusi. Priekšgalā gāja orķestris, gādādams par dūšīgu un priecīgu noskaņu, tad dresētā solī braši maršēja pusrota zaldātu, izpildīdami it ka vedējtēvu uzdevumu . . . Aiz viņiem, pa četri rindā nostādīti, nākamie varoņi vēl cilāja kājas katrs pa savai vīzei un rindas reizēm pajuka. Toties viņi bija izpušķoti vairāk nekā uz zaļumballi ejot un katrs lūkojās tikai uz saviem pavadītājiem. Juceklīgais bars, kas nesekoja vis aizmugurē, bet skrēja līdz gar gājienā abām pusēm, neatlaidigi kautko sauca, meta ziedus, lauzās rindās iekšā. Tēvi un mātes, sievas un līgavas, draugi un radiņi — visi uzskatīja par savu pienākumu piedalīties šajā gājienā. Viss vairums klusībā cerēja, ka nesoļo bēru gājienā, jo karam vajadzēja drīz beigties. Tad priecīga atkalredzēšanās būs pelnīta atmaksa par šķiroties izlietām asarām.

Savu iecerēto Švunkas kungu pavadīt bija ieradušās sešas mīlestībā uzticīgas saimniekmeitas no laukiem. Pašām viņām gan likās, ka brūšu sanācis par daudz, bet nevienai taču nevarēja iestāstīt, ka viņa nebūtu tā vienīgā un īstā, ka viņas jorģines, kokrozes un lefkojas vislabak nepatiktu, vai visbrīnišķīgāk nesmaržotu. Brašās sāncenses lauzās ar pleciem un elkoņiem cita citai priekšā un Čugunzellis, to vērodams, jautri sauca pilnā balsī:— Čabatas, smērē beigts!… Ļaudis smējās, brūtes nerimās un brūtgāns izskatījas kā ziedu žāvējamais zārds. Tā bija jauki. Minna vispirms stingri pieprasīja testamenti. Tik prātīgai valodai Andžs piekrita ar kājām un rokām. Viņš gandrīz vai apraudājās, ka tik ātrā laika tādu svarīgu dokumentu pēc visiem likumu pantiem vairs nevarēja izgatavot un visur, kur nākās, apštempelēt.

Toties viņš svēti nosolījās jau pēc dažām dienām dzīvs parbraukt mājās un tad visu kā solīts nokārtot…— Kam nauda ķešā, tam nav jakaro. Tāds ir nerakstītais likums,— viņš teica. Minna noticēja, nomierinājās un pavadītājos soļoja kā likumīga brūte savam Andžam blakus. Tāpat kā citas, kurām sirdis lūza un acis asaroja, viņa vienā rokā ņurcīja saslapinātu šņu- dauciņu, ar otru roku gaisā vicināja saburzītas puķes, lai tās pasniegtu visaizkustinošākā brīdī savam sirds bruņiniekam. Pie cepures Andžam jau karājās jorģīne, pie krūts, kā milzīgs ordenis, līgojās saules puķes zeltainais zieds ar visām sēklām.— Būs ko uzkost, ienaidnieku trencot!— viņš pats gardi smējās, un gāja tik pašapzinīgi, it kā būtu jau līdz feldfēbelim uzdienējis. Nē, viņš bija vairāk nekā feldfēbelis! Kabatās paslēptās, kreklā un biksēs iešūtās cara naudas zīmes tālu pārsniedza kautkāda nieka feldfēbeļa, vai kāda cita oficierīša vērtību.

Lauku puiši, bēdas dzēsdami, bija jau pilsētā sametuši pa lampu. Jo sirsnīgāk pavadītājas raudāja, jo bezbēdīgāk viņi smējās, cits citu drošinādami un solīdamies ar Vāczemes gardumiem pilnām sumkām braukt mājās. Visā šajā karnevālā tikai divi ierindnieki izskatījās kā pasaules aizmirsti bāreņi. Viens no viņiem bija Šanas virsaitis, otrs — kāds stulba izskata, izstīdzējis bārdainis, ar kūkumu mugurā. Ja ļaužu acīm izskatījās tā, it kā biedrība savu vadoni būtu pagalam aizmirsusi, tad vecais pulksteņmeistars Dāvids Goldbaums savu vienīgo dēlu un mācekli tomēr nebija grūtā brīdī pametis gluži vienu. Viņš tikai sava sīkā auguma un vājo spēku dēļ nejaucās barā, bet gāja gabaliņu atstatāk, gar pašu grāvmali. Valmierā Goldbaums bija iebēdzis no poļu zemes, kad tur pārāk bieži sāka atkārtoties žīdu grautiņi. Viņa jaunā, skaistā Mirjama bija aizbēgusi pie poļu šļahtiča. Kas lai zina, vai tas notika aiz neapvaldītas mantkāres, vai aiz trakas mīlestības. Vēl arvien lepnais un iznesīgais šļahtičs, jau izūtrupēts un parādos pāri galvai, ar skaisto žīdieti brīdi papriecājās, tad pārdeva viņu kādā Varšavas publiskā namā par smuku naudu.

Dāvidam palika meitenīte Rachela, kas drīz nomira, un dēls. Drošības labā tēvs viņam deva divus vārdus — Mozes un Ješuā. To viņš darīja, domādams par nākamību. Ja apmešanās vietu, šoreiz Valmieru, krievu valdība kādreiz ieskaitītu žīdiem aizliegtā joslā, tad viņa vienīgais dēls un mantinieks varētu nokristīties un viņam būtu pavisam drošs vārds — Jēzus. Ja kādreiz viņš atkal vēlētos atgriezties savā jūdu ticībā, tad tikpat labi noderētos vārds Mozus. Tā nodrošinājušies, tēvs un dēls pavisam vientulīgi mitinājās savā veikaliņā un aizveikala istabelē. Valmierā gan dzīvoja bagātās Dimantu un Šmuļjāņu ģimenes — viena

kristīta, otra nekristīta, un abas tirgojās ar kokiem. Goldbauma turība bija pārāk sīka, lai iegūtu draugos tādus vīrus, pie kuru galdiem sēdēja pats policijas pristavs un vācu brandmajors.

Tikai tad, kad gājiens bija stacija apstājies pie garas sarkano lopvagonu rindas, iesauktie vēlreiz pārskaitīti, katram iedots klaips maizes un ieteikts kipetoku iesmelt no mucas pudelēs, pie Miķeļa piegāja doktors Horns, draudzīgi uzsita uz augstākā pleca un teica: — Virsaiti! Še tev kartupeļu laksts! Norāvu pa ceļam. Spraud aiz auss un neaizmirsti, ka īstā vērtība nav tā, ar ko lepojas, bet tā" kas paliek apslēpta .. .

— Čabata!— virsaitis atsaucās.— Te nu tu redzi, kas tas ir par postu, kad cilvēkam nav pašam savas brūtes!

Viņi apkampās. Horns, mierinādams, piebilda:— Vēl viss nav zaudēts! Apčamdi tās krievu matronas un brauc drīz mājās. Biedrība darbosies arī zem lielgabalu uguns.

Kāds krievs jau bargi kliedza, lai visi, kam te jābrauc, tūlīt rāpjas vagonos iekšā. Atkal skanēja maršs, bira skūpsti un asaras, gaisā vicinājās slapjie šņudauciņi. Katrā vagonā ierāva arī divus apbruņotus zaldātus, tad durvis noslēdza un skarbi iesvilpās lokomotīve, pa savu plato skursteni izgrūzdama melnus dūmus. Ieklaudzējās vagonu rinda un dzelzs rati sāka ritēt. Uz platformas vēl pūta Dievs, sargi ķeizaru!, bet no vagoniem atskanēja spēcīgas balsis — Nu ardievu, Vidzemīte! Pakaļpalicēji klusēja. Vilciens pazuda aiz Brenguļu laukiem.

Kas tālāk notika ar aizbraucējiem, to nu zināja tikai viņi paši. Lopu vagonā stāvgrūdus berzējās virs pie vira, kamēr paši paguva kautcik izkārtoties. Gar sienām bija uzsistas divstāvu lāviņas no zarainiem dēļiem. Nogurušākie tūlīt tur nolikās garšļaukus. Vidū atradās čuguna ķepluška — maza krāsniņa ar bleķa skurstenlti cauri vagona jumtam. Vienā kaktā ateju aizvietoja spainis — paraška, kur visu vajadzīgo nācās izdarīt turpat citiem pie deguna. Sīkos lodziņus slēdza restes un pie atbidamām durvīm stāvēja pāris bruņotu zaldātiņu, kaut arī durvis bija noslēgtas. Braucēji jutās kā cietumā iesprostoti, bet negribēja par to vēl domāt. Jau ceļā līdz stacijai iestiprinājušies, viņi sasēdās uz netīrās grīdas, atvēra savas ceļa kules, ēda un dzēra tālāk kā pa tēva kāzām. Drīz vien abi bruņotie krieveļi, ar speķi un vodku bagāti pacienāti, nolikās uz saviem ieročiem drusku atpūsties un tūliņ aizmiga. Kamēr citi žēli vilkdami dziedāja par karā aiziešanu un mājās atstātām līgavām, Miķelis Amālijas dēls no savas mugursomiņas izvilka kādu sarullētu papīra lapiņu. Kad viņš to citu nepamanīts attina un piesprauda kaktā, kur atradās paraška, tā izrādījās ļoti patriotiska bilde — pats cars Nikolajs otrais Aļeksandrovičs. Pustumšajā telpā katrs bija aizņemts pats ar sevi, vai kādu citu — lielījās, stāstīja bezkaunības vai ieņēma uz māgas. Gaiss kļuva arvien smagāks no vīstošiem ziediem, lopu aizvietotāju spirtainās elpas un paraškas svaigiem izgarojumiem. Vīri svīda, bet bija saticīgi, kā grūtā bridi pieklājas. Tad četri uzņēmīgākie, starp tiem ari Andžs, krāsniņai nocēla vāku, tā vietā uzlika brezenta koferīti un sākās kāršu spēle. Trīs braši saimniekdēli, kas birkavu droši cēla uz pleciem, un Andžs, kas bulli aiz ragiem savaldīja kā jēru, sita uz acīti, ka knakšķēja vien. Vai viņiem rubuļu trūka ar ko palepoties šādu tādu plikadīdu vidū? Viņi brauca uzvarēt un katram gribējās parādīt, ka uzvarēt spēj un prot jau tepat. Vilciens vilkās kā gliemezis uz priekšu. Katrā piestātnītē stāvēja stundām ilgi, šņāca un svilpa, laizdams garām garu garos sastāvus ar lauku ķēķiem, transporta ratiem un zirgiem uz frontes pusi. Ap spēlētājiem salasījās ziņkārīgie pamācītāji un uzmudinātāji. Tie sauca urrā! bankas ņēmējiem, saņemdami par to savu klunkšķi no viņu pudelēm. Šo ziņkārīgo vidū, gara laika dzīts, vai naudas varas pievilkts, parādījās arī jaunais Goldbaums. Kad Jurka bija vinnējis, viņš visiem apkārtstāvētājiem aiz prieka grūda pudeles kaklu mutē un zakuskai ļāva nokost gabalu no biezas speķa šķēles. Goldbaums apjuka. Viņš gribēja atvilkties, izvairīties, bet Jurkas devība to nepieļāva.

— Dzer! Ko tūļājies?— viņš sauca.— Vai tev vēl mātes piens aiz lūpas?

— Tas jau ir mūsu pulksteņmeistara dēls,— Andžs paskaidroja.— Speķi neēd. Tāda ticība.

— Ahā! Ak tad štādi ar ir mūsu vidū! Puikas, uzdziedam par trīs žīdiem!

Lopu vagonā atskanēja iereibušu balsu vilkta dziesma: Reiz dzīvoja trīs žī-īdi!

Ži, ži, žī-di, di, di — Reiz dzīvoja trīs žī-īdi.

To vienu sauce A-habrams.

A, ha, ha-bra, bra, bra — To vienu sauce A-habrams.

To otru sauce ī-īsaks.

I, ī, ī-sak, sak, sak — To otru sauce I-īsaks.

To trešo sauce Mo-ovše.

Mo, o, o-še, še, še — To trešo sauce Mo-ovše.

Un kad tie žīdi mi-ire.

Mi, mi, mi-re, re, re — Tad visiem asras bi-ire.

Bezkaunīgākie vēl, balsis ļodzīdami, piekliedza vienu pantu: Un kad tos trīs apra-aka.

Ra, ra, ra-ka, ka, ka — Tad nosmirdēja sma-aka …

Goldbaums atkāpās kaktā un klausījās. Kad dziesma beidzās, viņš kautrīgi piebilda: — Ko jūs smejaties? Tas uz mani nezīmējas. Es saucos Mozus.

— Aha, putniņ! Tāds tu nu gan neizskaties. Mozu es pazīstu. Viņam bija balta bārda, bet tev ģīmis kā mazbērna paka|a. Viņš taisīja baušļus — un ko tu taisi?

— Pulksteņus,— Goldbaums vientiesīgi atbildēja.

— Nu, lūk!—Jurka turpināja—tad ir skaidrs kā baznīcā, ka tu, pagāns, neesi Mozus! Bet kā tu uzdrīksties krāpt kristīgus cilvēkus? Še, uz vietas apēd visu speķa šķēli! Vai man žēl? Ja ne — nāc laukā uz placi un tepat norēķināsimies!

Goldbaums paņēma pasniegto speķa šķēli, bet sabijies un apjucis, nezināja, ko ar to iesākt.

— Jurka, nesmērē pirkstus!— viņa kaimiņš, resnais Ješka ierunājās.— Nav vērts! Cilvēks vien jau ir.. .

— Vai es šo sist gribu?— Jurka pretojās.— Lai nāk lauzties! Tad redzēs, kam taisnība. Kad tā apdomā, man dvēsele pa muti kāpj laukā! Vai tas Smulis manu veco nepiekrāpa štutmalku pusparbrīv noblēdī​dams? Kā viņš, nekristītais, to drīkstēja darīt? Un kā šitais drīkst stiprākam pretoties?

— Noskaidrosim, kad tiksim galā!— arī Andžs pievienojās mierinātājiem.— Nāc pie galda, ja nebīsties spēli turpināt. Es gribu atvinnēt savu naudu.

Tas līdzēja. Jurka nebaidījās spēli turpināt. Viņš pagrieza nepaklausīgajam muguru un sēdās pie kārtīm. Lai visi redz, ka Jurka ne no viena nebaidās. Lai savas dusmas pret blēdīgo Smuli nomierinātu, Jurka vēl uzvilka kaukāziešu dziesmu: Pa piektdienām lien žīdi cisās.

Ai gulindžām! Ai gulindžām!

Tie brīžam guļ, tiem brīžam misās, Ai gulindžām! Ai gulindžām!

Pēc šīs atriebības viņš ar vieglu- sirdi varēja spēli turpināt.

Miķelis Amālijas dēls visu laiku bija, savrup aizvilcies, sēdējis kluss kā pelīte alā. Viņš kautko pārdomāja un vēroja, kā to dara makšķernieks, kad āķis iemests. Nebūtu prāta darbs ar viņa apšaubāmiem spēkiem jaukties tik stipriem un lepniem vīriem pa kājām. Tikai pēc Mozus Goldbauma iztramdīšanas viņš pataustījās pa savām kabatam, klusi nostājās Jurkam aiz muguras un brīdi uzmanīgi vēroja spēles gaitu. Jurkam laimējās. Viņš jau trešo reizi paņēma banku, līdz ar to kļūdams tik lielīgs kā baznīcas gailis.

Ješkam tas nepatika, Andžs kļuva aizdomīgs.

— Vai tik tu spēlē godīgi?— viņš ieminējās, naudu izskaitīdams.

— Jāpatausta, kas paslēpts kabatās — it kā pa jokam piebalsoja Ješka un iegrūda vienu roku Jurkam svārku ķešā. Jurka smējās un nepaguva aizsargāties, kad kaimiņa roka jau atgriezās visu acu priekšā ar vairākām kārtīm. Spēlētāji aiz pārsteiguma apklusa.

— Šūlers! — pirmais iešņācās Andžs. — Atdod manu naudu! Uz karstām pēdām! Ja ne — noskaiti tēvreizi un te paliks čupiņa kaulu miltu!

Jurka pietvīka ka vārīts vēzis. Viņš apjēdza, ka te nav vairs nozīme vārdus tērēt, paķēra krāsniņas čuguna vāku, pieleca kājās un ar švunku to uzsēdināja Andžam galvā. Tādas lietas kārtojot, arvien pirmais ir gudrākais — tā Jurka domāja ari tagad. Andžs gan sagrīļojās, bet palika uz kājām. Kad smagais čuguna gabals bija rībēdams nokritis uz vagona grīdas, viņš ar vienu roku pieķērās pie krāsniņas, ar otru aptaustīja, vai galva vēl īstā vieta. Tad ar mērkaķa ātrumu sagraba tukšo brezenta koferīti un zvēla ar to pretiniekam tik spēcīgi pa galvu, ka tā izlīda cauri abām sienām. Jurka nu stāvēja ar koferi kā ar sakām kaklā, norāva bleķa skurstenīti un bruka ar to naidniekam virsū. Bleķis noskanēja un uzvēlās krieveļiem.

Tie nu vienā mirklī bija kājās, ķēra katrs savu flinti un metās stipriniekiem vidū. Tas nebija viegls uzdevums paģirainajiem zaldatiņiem. Viņi negribēja ne šaut, ne durt savus labdarus, kuri nu šņākdami stradāja ar dūrēm.

— Maisus galvā! Maisus galvā!— daži iesaucās.

Maisu nebija, bet krieviņi paķēra šineļus, uz kuriem bija atpūtušies. Viņiem palīgos piesteidzās vairāki braši vīri, kurus tāda meņģēšanās bija sadusmojusi. Abiem cīkstoņiem sasēja rokas uz muguras, tad piesprādzējā katru pie sava durvju kloķa. Drošības pēc jostas pievilka tik cieši, ka sēdēt nevarēja.

Abiem nu bija jāguļ stāvus kā zirgiem. Andžam asiņoja galvas vidus, Jurkam lāsoja deguns.

— Kur te if Sarkanais Krusts?— Andžs ievaicājās.— Mums jātiek lazaretē iekšā.

— Patiess vārds! — Jurka atsaucās. — Tagad mums jāturas līdz nāvei kopā. Divus tik drīz nenomušīs.

Zaldātiņi paskaidroja, ka nākošā stacija abus kaušļus izsēdināšot. Tad viņi pēc smagā darba noslaucīja sviedrus ar piedurknēm: Paldies Dievam! un garšīgi nospļāvās. Viens no viņiem piegāja pie paraškas, nocēla vāku un, acis uz augšu pametis, palika domīgs stāvot.

— Sergej Jevlampjevič,— viņš pagriezās pret savu zemļaku.— Kā cara tētiņš te gadījies?

— Viņš var būt visur. Tāpat kā Dievs-tēvs,— nāca atbilde.— Tā tam jābūt.

— Bet es nevaru mīst, kad cars skatās …

— Tā tas ir, Jegor Gavrilovič.— Svētbildes priekšā arī grēcīgam cilvēkam neklājas mist.

Savaldies, balodīt!

Tas, kam bija vajadzība, savaldījās un uzlika vāku atpakaļ. Viņš atgriezās pie sava gudrākā dienesta biedra un apsēdās uz salocītā šineļa. Laukā bija tumša rudens nakts. Mazā petrolejas lampiņa ar aizkvēpušu cilindrīti tuvu pie griestiem tikko mirguļoja.

Dziļā krēslībā taustīdamies, Miķelis Amālijas dēls pārlaipoja gulētājiem, tad apsēdās pie zaldātiņiem un piedāvāja uz pochmeļām. Sarkangalvīti viņš bija atradis cīņas laikā no kādas kabatas izkritušu un tagad rīkojās ar to kā ar savu.

— Zaldātu kungi, vai drīkstu pacienāt?— Miķelis uzrunāja priek​šniecību.

— Jefreitors! Vai neredzi strīpu uz poļeti?— mazākais pašapzinīgi atbildēja.

— Kļūdījos, jefreitora kungs. Lūdzu aizmirst! Pēc tik smaga darba mazs iestiprinājums gan noderētos…

Sarkangalvīti ieraudzījis, jefreitors kļuva runīgāks. Kamēr Miķelis izurbināja korķīti, viņš stāstīja:— Nieks par smagumu, bet te es pirmo reizi redzēju, kā kungi kaujās. Kad salīdzina ar mūsu malačiem sādžā — jāsaka, nav liela starpība. Pie mums gāž pa galvu ar dūri vai koku, te — ar mēbelēm. Tikai mūsējos savaldīt daudz grūtāk. Speras, kožas, zveļ katram, kas tuvojas. Ech, malači! Ducis vīru jāmobilizē, lai

novāktu no ceļa un iemestu sūdu grāvī…

— Vai tas krievelis mūs par jēriem tura?— Jurka iesaucās.— Lai nāk uz placi, tad dabūs kaulu miltus! …

Krieviņi latviski teiktos vārdus gan nesaprata, bet tā kā daži iesmējās, viņiem izteiktais likās aizdomīgs. Jefreitors uzsauca:— Molčak! Ne vārda vairāk! Citādi abiem lupatas mutē …

Lupatas zelēt negribējās ne Jurkam, ne Andžam. Aiz piesardzības apklusa arī pārējie. Tikai sliedes vienmuļi klabēja un nākamie varoņi arvien vairāk iegrima murgainā miegā. Sarkangalvīte reižu reizēm ieklukšķējās un Miķelis ar priekšniecību turpināja prātīgu sarunu. Viņš izpētīja, ka abi vedēji ir no kāda krievu rezerves pulka. Tas atrodas pie slavenās Ostaškovas sādžas un turp viņi brauc. Tos, kas uzdodas par slimiem, Valkā pārkraus citos vagonos un sūtīs uz Jurjevas kara lazareti pārbaudīt tik ilgi, kamēr viņi paši lūgsies, lai laiž laukā apmācībās. Veseliem būs tūlīt jāmunsturē.

— Ar ko tā Ostaškova tāda slavena?

— Un to tu, balodīt, vēl nezini? Var tūlīt redzēt, ka izglītība jāpapildina,— jefreitors iesmējās.— Tur ir tādas bābas, kādas neatradīsi nekur citur pasaulē. Sārtas kā zemenes. Mīkstas un pupīgas, kā maize abrā. Grauž sauleņu sēkliņas no rīta līdz vakaram. Un devīgas arī, brālīt! Tikai viena nelaime — klāt netiek. Stingri aizliegts no nometnes iziet. Kara disciplīna — saproti?

— Tad jau tur jādzīvo kā cietumā?

— Kas par cietumu? Cietumā ir tumšs un bomis priekšā. Tur tu dabūsi izskrieties pa āru vairāk kā pašam patiks. Tikai dzeloņdrātis apkārt. Ja kāpsi pāri, karsēs tev virsū no sargu būdas. Labāk nemēģini.

Citādi visādi dzīve kā kungiem. Visi apģērbti un apauti gluži par brīvu. Kokardes pie cepurēm, šaujamie un duramie rīki rokās, raņica uz muguras. Pavārs katram izsniedz pilnu katliņu kāpostu, kāšas, vai voblas.

Par visu gādā cara tētiņš. Kur sādžā pie visa tā tikt? Uz krāsnsaugšas gulēt gan nevar, nav tā ierīkots. Bet kad uz lāvas ciešāk saspiežas kopā, siltuma netrūkst.

Atkal ieklunkšējās Sarkangalvīte un atgādināja arī Andžam, ka pasaulē vēl pastāv šķidrums. Viņš ierūcās un māja ar galvu uz paraškas pusi, tā ziņodams savu dabīgo vajadzību. Viņš bija dzēris daudz alus un tas neturējās iekšā.

— Nekā nebūs, putniņ!— jefreitors iesmējās.— Va|ā tevi nelaidīšu, lai tu būtu vai pats ģenerālis.

Likums paliek likums. Mācies paciesties. Neesi vairs savā muižā, bet cara tētiņa dienestā. Gan izturēsi, ja noskaitīsi kādu lūgšanu . ..

Nu arī otrs, treknākais krieviņš, kļuva nemierīgs. Viņš gribēja atviegloties un izskatījās pavisam nelaimīgs. Jefreitors palika nelokāms: caram redzot, tā nevar darīt. Jāsavaldās līdz nākošai stacijai. Tad lūkos pie sienas pieslēgto parašku izliet un pārnest otrā kaktā, kur cars nemana.

Treknākais smagi stenēja, aizdomīgi tupstījās un vairs nedzēra. Atlikušās padibenes izsūca jefreitors viens pats. Miķeļam kļuva mocekļa žēl.— Ja atļausit, es varu palīdzēt,— Miķelis ierunājās.

Krieviņi saskatījās. Viņi neticēja šim solījumam, bet aiz ziņkārības piebilda:— Nu tad parādi, kā tu to vari. Tikai caru neaiztiec, nekristītais!

Miķelis pakāpās uz krāsniņas un nopūta pie griestiem kūpošo petrolejas lampiņu. Pēkšņi iestājās pilnīga tumsa. Varēja dzirdēt, ka moceklis aši pielec kājās un taustīdamies streipuļo uz paraškas pusi. Tur viņš nometa vāku uz grīdas, smagi apsēdās un kā atpestīts iesaucās:— Ir gan kuņas dēls tāds vācietis, bet galva viņam arvien istā vietā! Kas to visu sādžā varētu iedomāties?

— Tur arī tāds izgudrojums neder,— jefreitors jutās drusku aizskarts, ka pats to nav izdomājis.— Lampadu ikonas priekšā tā nedrīkst izpūst. Tad, brālīt, velns klāt kā likts un jāskrien pie popa atpirkties.

Kad viņš gavēnī pārkrusta cūkas gaļu stana pristavam un saka:— Lai tā kļūst par zivi!— tad var droši ēst, jo zivs tā ir, kaut arī garšo pēc cūkas. Tādus brīnumus Dievs piešķir tikai saviem pareizticīgiem ļaudīm …

Kad redovojs Griška Jefimovičs atgriezās savā vietā, viņš nebija drošs, vai vēl nebūs kāds bridis jāpasēd. Tāpēc abi nolēma lampeli vēl neaizdedzināt, bet apsēdās uz saviem šineļiem un sāka snaust. Ari

Miķelis bija nplicies uz sava dēļa. Viņš vēl īsti nezināja, skumt, vai priecāties par Griškas komplimentiem. Biezais gaiss un dažu vīru neatlaidīgā krākšana mudināja aizmigt. Likās, ka ari priekšniecība jau apgūlusies. Tā tas nedrīkstēja notikt, bet viens uz otra modrību cerēdami, abi piekusušie krieviņi tomēr bija viens otru piekrāpuši. To manīdams, Andžs pirmais iečukstējās: — Jurka, man rādās, ka mēs esam ellē.

— Nebaidi mani. Kāpēc tev tā rādās?

— Te ir tāda elles tumsa kā mora vēderā. Un katram mums viens velns tup blakus.

— Bet nav ne katlu, kur vārīties, ne pliku meitu, kas padancotu,— Jurka vēl šaubījās.

— Un tāda elles smaka, it kā mēs būtu sūdu vedamā mucā iekāpuši. ..

— Nav dzirdēts, ka ellē smird,— Jurka vēl tiepās. Kur gaļu vāra, tur ir laba smaka.

Andžam tur nebija ko iebilst.— Vai tev nav kāds papirauss?— viņš ievaicājās.

— Ķešā ir, bet netieku klāt…

— Sasodīts!.. .— Andžs smagi nopūtās.— Kam mums vajadzēja kauties?

— Varētu jau iztikt arī bešā, ja tu tik bezkaunīgi nepalaistu savu mūli. Es vienmēr kaujos tikai par taisnību.

— Un es tāpat! Panāc uz placi!— Andžs saskaitās un tāpēc iekliedzās pārāk dikti: Driku-miku, tad redzēsim, kam būs tā taisnība!

Jefreitors pirmais pielēca kājās un iesaucās:— Griška, lupatu šurp! Bāz tam kuņas dēlam rīklē! Bet labi dziļi, lai neizspļauj laukā! Nolādēts vācietis! …

Tumsā varēja dzirdēt, ka Griška šņākdams traucās uz Andža pusi, bet vai kāda lupata arī bija viņa rokās, to nevarēja saredzēt. Zaldātiņi šņudaukus nepazina, tāpēc Andža apklusināšanai viņam varēja noderēt tikai no vaļenkiem izrauts kājauts.

Laukā smagi iesvilpās lokomotīve. Garās vagonu rindas buferi šķindēdami atsitās cits pret citu.

Vilciens apstājās. Laukā kāds skaļi sauca: — Stancija Valka!

Jēzus un Miķeļa ciešanas Kad garais lopu vāģu vilciens, vēl vienu diennakti ceļā nobumbulējis, beidzot apstājās pie Ostaškovas sādžas mazās, no apaļiem baļķiem celtās stacijas, kroņa kravu pirmo reizi izlaida svaigā gaisā. Laimīgs brauciens — visi vēl bija dzīvi, tikai briesmīgi sašļukuši, saņurcīti un bārdas rugājiem apauguši. Vārds tīrība, kā to saprata Vidzemē, nu bija jāaizmirst.

Kamēr sagaidītāji jaunos zaldātus vēl nebija saskaitījuši, izsaukuši pēc vārdiem un nostādījuši pa četri rindā, pie Miķeļa piesteidzās Goldbaums, saķēra viņu aiz rokas un teica: — Priekšniek, turēsimies kopā! Mēs abi no Valmieras …

Miķejam tur nebija ko iebilst. Droši vien jaunais draugs bija klusībā novērojis viņa prātīgos darbus vagonā. Kluso, sevi noslēgto pulksteņmeistara mācekli, kas ļaudis nerādījās, bet mājās lasīja grāmatas un par kaut ko sapņoja, Sanas virsaitis jau pēc izskata pazina. Ne rātnos, ne nerātnos darbos viņš nebija piedabūjams. Kopā turēšanās ari te pirmā bridi likās nopietni apdraudēta. Kāds sīks vīrelis, ar lielu papāchu galvā, lēkāja kā sienāzis, kliedza smalkā balstiņā un, kārtodams rindas, rāva katru aiz rokas.

Vīrus viņš nostādīja pēc garumiem un piekodināja tādā kārtībā ari turpmāk arvien palikt. Tā kā Goldbaums bija garāks par Miķeli, kopā viņi netika. Katrs dabūja sev blakus kādu vīžaini no Pliskavas, vai Vitebskas guberņas. Tie skatījās uz viņiem kā uz dīvainiem brīnumiem, bet nebilda ne vārda. Kad pirmais vads bija sastādīts, to vēlreiz pārskaitīja, uzsauca:— Līdzināties! Mierā!… un neviens vairs nedrīkstēja mīņāties, vai kasīties. Vīrelis sakārtoja vēl otru vadu, tad nostājās abiem priekšgalā, nošņauca degunu, pirkstus noslaucīdams šineļa piedurknē, un veda savus padotos pa dubļainu ceļu uz priekšu.— Viens-divi! Viens-divi! Labo-kreiso! Labo-kreiso!— viņš komandēja, cenzdamies panākt soļu ritmu, kas gājējiem vēl neizdevās. Kur garie priekšā spēra vienu soli, tur īsajiem aizmugurē nācās izlekt divus, lai tiktu līdz. Ceļš stiepās pa krūmainu, neapstrādātu lauku uz purvam līdzīgu ieleju. Tur varēja jau manīt kailas, rindās saceltas dēļu barakas. Sīkais virelis, pēc dzimšanas un kristīšanas dokumentiem Ņikita Semjo- novičs Tarakančiks savu īsto uzvārdu daudz necienīja. Viņš bija pēc činas jaunākais unteroficieris, bet saucās par vada komandieri, vai vēl vienkāršāk — par komandieri. Savus ļaudis viņš pieveda vienai no tādam barakām, vēlreiz pārskaitīja, vai kāds nav ceļā pazudis, tad deva pavēli palikt ierindā un gaidīt, kamēr ieradīsies kapķenarmus ar uniformām. Tikai tad, kad ore ar drēbēm un apaviem pēc pāris stundām ieradās un katram iedeva to, kas pa roku galam pagadījās, neraugoties uz viņa resnumu vai garumu, viri drīkstēja ieiet barakā un pārģērbties par īstiem zaldātiem. Visu telpu tur aizņēma kailas divstāvu nāras, gar kurām pie abām sienām veda šauri celiņi. Baraka bija pārdalīta divās daļās, lai katrā varētu novietot ap 50 dvēseļu. Pretim ieejai kaktā dega lampada svētbildes priekšā un nācēji meta krustus kā kliņģerus, cepuri padusē iežmiegdami un zemu palocīdamies. Ikonas tuvumā atradās tāda pati ķeplušķa, ar bleķa skurstenlti cauri jumtam, kāda ceļoja lopu vagonā, pie dibensienas — maza lāviņa un nekrāsotu dēļu galdiņš komandierim.

Steigā pārģērbušies un cits par cita izskatu papriecājušies, jaunie zaldāti stājās atkal ierindā un soļoja uz kukņu. Tur katrs saņēma pa bleķa katliņam un koka karotei, ko iebāzt vaļenku stulmā, kad katliņš bija iztukšots un piekārts pie raņicas. Biezie, skābie kāposti ar maizes riku piedevām visiem lieliski garšoja. Tad komandieris izraudzījās pāris dežurantus, bet pārējiem pavēlēja likties garšļaukus, citam pie cita uz dēļiem. Abi valmierieši atkal sastapās un novietojās blakus. Spilvenu vietā viņi zem galvas palika vēl sausos vaļenkus, segas pameta apakšā un apsedzās ar šineļiem. Drīz vien likās, ka baraka drebēt dreb no negantiem krācieniem. Tie skanēja visos reģistros, vēl šādu un citādu pieskaņu pavadīti. Miegs laikam negribēja nākt tikai valmieriešiem. Krievi jau mājās bija pieraduši pie cietās krāsnsaugšas, bet viņi, izlutināti ar gultā gulēšanu, tagad grozījās no vieniem sāniem uz otriem — abus spieda, abi tirpa.

Sarunāties gan bija aizliegts, tomēr Miķelis beidzot neizturēja un paklusām apvaicājās savam liktens biedram, kā tas varējis atgadīties, ka viņš — tik īsredzīgs un ar brillēm uz deguna — tomēr noņemts

zaldātos? Tā kā krievi viņu sarunu nesaprata, Goldbaumam tur nebija nekā ko slēpt, vai kaunēties.

— Kad izsludināja iesaukšanu — viņš stāstīja — mans tēvs Dāvids jutās pavisam satriekts. Nekad viņš nebija iedomājies, ka kādreiz var palikt gluži viens, bez dēla, drauga, palīga un veikala mantinieka.

Nu bija jāglābj, kas glābjams. Viņš zināja, ka nauda ir visdrošākais līdzeklis nekristīta cilvēka glābšanai, bet tik daudz naudas, lai mani izpirktu, viņam nebija. Tāpēc komisijas priekšā man bija jāizliekas par aklu. Negribējās melot, bet tēvam bija jāklausa. Viņš mani iemācīja ejot bailīgi taustīties un pats aizveda komisijā pie dakteriem. Tur viņš paskaidroja, ka dēls esot acu gaismu zaudējis pārāk ilgi sauli pētīdams.

Dakteri grūda man aizdegtu sveci pie vienas un otras acs, tad ar visiem pieciem pirkstiem it kā grāba acīs iekšā, bet es izturēju nesabīdamies. Dakteri sačukstējās. Viens izgāja uz balkona, atstāja durvis vaļā, otrs nostādīja mani tai pašā virzienā un pavēlēja iet droši uz priekšu bez šaubīšanās. Uz balkona pamanīju, ka tur nav treliņu. Apakšā stāvēja zaldāti ar tīklu. Bail bija, bet tēvam par prieku neapstājos un iekritu viņu tīklā. Piecēlies sapratu, ka biju glābts. Mani uzveda augšā un krievu kungs paziņoja:— Nederīgs! Atlaist mājās!— Aiz dumja prieka es pielēcu kājās, pateicos un tad steidzos taisni uz izejas durvīm, ātri satvēru kliņķi, un viena kāja jau bija laukā, kad tas pats labais kara kungs iesaucās — Atpakaļ! Simulants! Derīgs frontei!

Tā jaunais Goldbaums bija apbēdinājis savu veco tēvu, kas nu paļāvās vairs tikai uz Talmudu. Dēls savu kļūdu izjuta dziļi un sāpīgi. Lai izvairītos no Jehovas atriebības, viņš bija jau izšķīries vairāk pietuvināties kristītajiem un viņu mazāk dusmīgajam Dievam. Reizē tas arī nozīmēja, ka turpmāk viņš vairs nebūs Mozus, bet sauksies par Jēzu. Miķelis to saprata un savukārt izstāstīja arī savas nelaimes cēloņus.— Dakterus nekad nekaitini,— viņš draugu beidzot pamācīja.— Kad viņi saka: jāmirst — mirsti!

Kad saka: jādzīvo — nedomā, ka tik viegli varēsi nomirt. Bet kad pasludina: derīgs zaldātiem — arī nekur neaizmuksi, kaut vai tev abas kājas būtu apužā.

Tad viņi īsu brīdi aizmiga.

Pulksten sešos no rīta Tarakančiks jau pilnā balsī sauca:— Celties! Ģērbties! Viens, divi, trīs! Visi no migām laukā!

Kad Tarakančiks bija labā omā, viņš vispirms iedziedājās kā gailis: Kikerigī! Tad visi saprata, ka var rāpties no nārām zemē lēnāk, citādi tas bija jāizdara, kamēr viņš noskaitīja līdz 20. Pēc nākošiem 20 jau visiem bija jāatrodas ārpus barakas ierindā, lai katliņiem rokās maršētu pēc čajas. Šo tēju smēla no tā paša lielā katla, kur vārīja zupu un biezputru. Krāsa izskatījās īsta, bet pēc garšas nenācās grūti pateikt, ka tējas lapiņu vietu te aizpildīja sagrauzdētas maizes garozas ar tikko jūtamu sacharina saldinājumu. Katrs saņēma ari pa rupjas maizes gabalam. Protams, kroņa uzturs bija vaiga sviedros jāatpelna.

Jau tumsā sākās maršēšana, skriešana, lēkšana, gulēšana dubļos un sniegos. Kad sādžinieki vēl lāgā nespēja labo kāju no kreisās atšķirt, Tarakančiks pavēlēja pēc veca paraduma pie vienas kājas piesiet šķipsnu siena, pie otras — salmus, un pats tad komandēja: Sienu — salmus! Sienu — salmus! Tā veicās labāk. Vīriem spēka un paklausības netrūka. Neveicās tikai ar abiem valmieriešiem. Pie lieliem un nelokāmiem filca zābakiem nepieraduši, viņi samežģīja kājas, klupa un cēlās, traucēdami ierindas kārtību.

Krieviņi smējās un komandieris dusmojās par abiem neprašām. Beidzot viņš nolēma tos īpaši apmācīt, kad citi būs atlaisti barakā. Ja no sādžas kādreiz ierastos praporščiks, tik neapmācītus ierindniekus nedrīkstētu viņam rādīt. Gan šo kundziņu niķus es izārstēšu — nodomāja Tarakančiks un dzina abus kā hipodroma zirgus, gan pa ceļu, gan pār grāvjiem un ciņiem pusaizsaiušā purvā. Kad dubļiem notašķīti un sasvīduši viņi atgriezās barakā, komandierim, kas kliegdams jutās aizsmacis un nosalis, ienāca prātā ar abiem tuvāk iepazīties. Ka tie nav krievu cilvēki, par to viņam nebija šaubu. Čukči arī nē — tos viņš pazina. Varbūt noķerti vācieši, kuņas dēli? Tas bija jānoskaidro. Pirmo viņš nopratināja Miķeli.

— Vārds?

— Michail.

— Labi. Tēva vārds?

— Amaļjevič.

— Dīvaini. Nav dzirdēts. Bet uzvārds?

— Vanags.

— Aizdomīgs. No Pleskavas, vai Vitebskas guberņas?

— Nē, komandiera kungs. No Ļifļandijas.

— Tātad vācietis gan, kā jau domāju!

— Nē! Latvietis.

— Melo, kuņas dēls! Lotyšu mūsu caram nav. Par priekšniecības maldināšanu — trīs stundas zem vintovkas! Ej! Miķelis gribēja vēl kautko skaidrot, bet Tarakančiks nopietni sa​skaitās: — Ej, kad tev saka, nekristītais! Priekšniecībai atbildēt drīkst tikai: Tieši tā! vai: Nekā nezinu, jūsu labdzimtība! Par reglamenta pārkāp​šanu — rītu bez pusdienām!

— Tieši tā, jūsu labdzimtība!— atmaskotais vācietis pacēla roku pie papāchas, piesita kāju pie kājas tik neveikli, ka gandrīz griezdamies novēlās, un gāja pēc vintenes, lai izpildītu savu uzdevumu.

Tarakančika priekšā stājās Goldbaums.

— Vārds?

— Jēzus.

— Nezaimo, kuņas dēls! Tā sauc Dieva dēlu.

— Es esmu Dāvida dēls.

— Tas ir tas pats. Pops reizēm saka: Jēzus, Dāvida dēls. Pats esmu dzirdējis. Ej tagad pie svētbildes, met krustus un lūdzies. Tu esi smagi nogrēkojies dievmātes un visu svēto priekšā. Varbūt Pestītājs piedos. Es tur neiejaucos. Bet par priekšniecības krāpšanu — diennakti tumšā karcerī pie ūdens un suchariem. Tad runāsim tālāk. Marš!

Tarakančiks jutās no tiesas sarūgtināts un apvainots savā atbildīgajā postenī. Vai tie divi iedomīgie svešnieki gribēja viņu izsmiet? Vai noturēja par tādu muļķi, kas vācieti un Dieva dēlu nepazīst? Tāda neatļauta lepnība viņiem jāizdzen ar stingrību. Unteroficieram bija dota vara un atbildība izdresēt kārtīgus un padevīgus zaldātus.

Nākošās dienas pievakarē abi valmierieši saslima. Pusdienās bija dalīta voblas zupa. Tā nelabi smirdēja, jo Volgā zvejotās un mucās iesālītās zivis, laikam sāls trūkuma dēļ, bija sākušas pūt.

Priekšniecība gan deva rīkojumu iepuvušās zivis izgāzt mēslos, kapķenarmus tā arī ierakstīja savos norēķinu papīros, bet darīja citādi. Nebojātās voblas, ko viņš saņēma it kā aizmesto vietā, pārdeva sādža bodniekam un traktiera turētājam, bojātās lika mest katlā un krietni savārīt. Jēzus un vēl kāds ducis krieviņu tomēr bija saindējušies. Miķeļam sākās plaušu karsonis. Viņi lūdza ārstu, bet tāda nebija.

Nbsūtīja uz blakus baraku pie feldšera. Tur no visas nometnes gaidīja jau gara rinda slimo. Dežurants pa vienam ielaida feldšera istabā, kur tālāk par slieksni neviens netika. Baltu ķiteli uzvilcis, feldšers sēdēja pie tukša galda un katram uzsauca: — Kur tev sāp? Viens teica: mugurā! otrs — vēderā, trešais — karstumi, galva reibst, vai — zobs sāp! Atbilde visiem skanēja vienādi:— Ej! Dabūsi pulverīšus!

Barakās dežurants šos pulverīšus tiešam pienesa un tie visām kaitēm bija gluži vienādi. Slimie vaidēja, mocījās ar caureju, vai murgoja karstumos turpat uz cietajiem dēļiem citiem blakus. Tas likās tik dabīgi un saprotami, ka neviens par viņiem nelikās ne zinis, kamēr tie vēl elpoja. Beigtos aizvāca sanitāri ar nešļavām un kur tie palika, par to citiem nebija nekādas daļas. Raportā Tarakančiks katru vakaru pierakstīja, cik slimo, cik veselo un cik mirušo pagājušā diennaktī. Mirst, vai dzīvo — zaldāti bija jānorūda. Mīkstčauļi frontē nederēja.

Nelāgās smakas dēļ Jēzus sapuvušo voblu bija iestrēbis mazāk par citiem. Viņš atkopās ātrāk, bet tā ka citi vēl mocījās, arī viņu mācībās vēl nedzina. Viņš sēdēja pie Miķeļa, lika tam ledainā ūdenī samērcētus kāju autus uz krūtīm un zem muguras. Kad draugs atmodās no murgiem un prasīja dzert, pasniedza pa lāsei ūdens. Miķelis dega kā ugunīs, tomēr izturēja. Jēzus neaizmirsa nakti lopu vagonā un visādi centās slimniekam palīdzēt. Viņš aizsteidzās pie dzeloņžoga, caur kuru sādžas bābas tirgojās ar

pašceptām bulkām, un par savām pēdējām kapeikām atnesa mazu cienastu Miķeļam, kas skābos kāpostus, voblu un cieto kāšu vēl nevarēja ēst. Kādreiz, pusmiegā grimdams, Miķelis dzirdēja pazīstamo balsi sev tuvu pie auss čukstam Ņekrasova brīnišķos vārdus: Draugs mans — brāli, Mans daudzcietējs brāli, Kas tu ar' nebūtu — nezaudē dvēseles spēku!

Kaut vēl ļaunums un naids Visuvareni valda Cietēju asarām slacīto zemi, Tici — atnāks reiz laiks, Brīva modīsies tauta Un virs zemes uzvarēs mīla …

Kāds dīvains sapnis — domāja Miķelis. Tautā, ko žņaudza verdzība un netaisnība, kas bija nospiesta tumsā un nabadzībā, izvirta žūpībā un lipīgās slimībās — kads kautkur tomēr sapņoja par brīvi un mīlu.

Kaut ari tāds pārdrošs sapnis līdzinājās sīkai ugunij dziļā naktī — tas neizzuda, jo bija nepieciešams, lai dzīvotu.

Pirms Miķelis tika uz kājām, abus valmieriešus apsēda jauna sērga — utis. Naktīs tās līda no šineļa uz šineli, no gimnasķorkas uz ģimnasķorku, it kā siltākas vietas un treknāku barību meklēdamas. Visa baraka bija viņu varā. Pie tādām viešņām pieradušie sādžas krievi reizēm kreklus papurināja turpat uz grīdas, bet citādi nejutās traucēti. Valmierieši kasījās pa miegam un nomodā. Nebija nekādas iespējas izvairīties. Uz pirti vadu veda pa divām nedēļām reizi. Tur katram iznāca ķipis silta ūdens, ko noskaloties, bet ko tas līdzēja, ja drēbes nedezinficēja un patīrītie kroņa krekli bija pilni gnīdām.

Ar tādu bagātību mocīdamies, Jēzus iekļuva jaunā nelaimē. Vajadzēja lekt uz priekšu, kliegt: Urrā! un ar štiku durt salmu maisu, it kā tas būtu ienaidnieks. Jēzus to vienreiz izdarīja, bet Tarakančiks kliedza: — Koļī! Koļī! … Dur vēl! Kliedz diktāk!

Tieši šai brīdī dūrējam tik traki ieniezējās aiz apkakles, ka viņš aizmirsa bailes un vispirms ar pirkstu parausa gar savu kaklu. Tāda bezkaunība komandieri saniknoja. Viņš nebija ļauns no dabas, bet apzinājās savu varu, prasīja neierobežotu paklausību, necieta žīdus un vāciešus.

— Kuņas dēls!— viņš kliedza, uz augšu palēcies.— Job tvoju maķ! Vai ienaidnieks gaidīs, kamēr tu utis izdzenā? Dur tagad veselu stundu bez apstāšanās. Un kliedz tā, lai barakā var skaidri dzirdēt!

Kad vads pārnāca no mācībām, Jēzus vēl ilgi kliedza tur laukā un viņa balss izklausījās kā vilka gaudošana. Krievi smējās, bet Miķelis šīs žēli izmisīgās skaņas nevarēja vienaldzīgi paciest. Viņš klusu izmanījās ārā, it kā sevis pēc iedams. Bija jau dzija, vējaina rudens nakts. Laimīgi viņš nokļuva līdz mocību vietai un tur iesaucās: — Čabata, nesabīsties! Tas esmu es. Kliedz, bet nelec un nedur. To tu neizturēsi. Es maisu sagraizīšu ar kabatas nazīti. Kur te tas resnais salmu vācietis vāļājas?

Jēzus apstājās lēkāt, bet kliedza joprojām tikpat žēli. Tarakančiks to dzirdēja un, kaut arī tāda gaudošana no zaldāta mutes viņam lāgā nepatika, viņš bija paradis par centību sodus mīkstināt un jau pēc pusstundas atsauca nosodīto barakā. Likās, viss nu būs labākā kārtībā. Iznāca tomēr citādi.

Nākošā rītā Tarakančiks pamanīja, ka «resnais vācietis» nav vis ar štiku sadurstīts, bet maiss ar nazi, vai ko citu sagraizīts, un salmi iekšā veseli. Skaidrs — tas žīdelis bija viņu piekrāpis. Tāda bezkaunība komandieri no jauna satracināja. Pēc mācībām viņš izsauca viltus Jēzu no barakas, nostādīja pie sienas, un uzkliedza: — Nolādētais kuņas dēls! Kā tu uzdrošinies krāpt savu priekšniecību? Padod man vinteni! Un tagad stāvi pavisam mierīgs! Saproti — neviena pīkstiena! Es tev, sūds, parādīšu, kā jādur ienaidnie​kam!

Tarakančiks atkāpās soļus piecus, un tad ar gaisā paceltu vinteni ieskriedamies metās savam upurim virsū. Jēzus sastinga. Durklis gar viņa plecu ieurbās sienā.

— Sātans!— Tarakančiks īgni nospļāvās, it kā dusmodamies par savu kļūdu.— Tagad izplet abas

rokas un stāvi kā pienaglots, lai var pareizi trāpīt! …

Jēzus izpildīja pavēli, aizvēra acis un viņam likās, it kā vecais Dāvids skumjām, iekaisušām acīm mirkli paskatītos uz savu dēlu. Viņš dzirdēja, ka Tarakančiks atkal piecus soļus atkāpās, tad metās uz priekšu un asais štiks, pārplēsdams ģimnasķorku, ietriecās dēlī. Iestājās klusums. Kad moceklis nedroši atvēra acis, viņš redzēja, ka Tarakančiks pašapmierināti smaidīdams raugās uz savu upuri. Viņš gribēja nolaist rokas, bet spīdzinātājs jautrā, gandrīz mīlīgā balsi uzsauca: — Nu, balodīt, va! tagad zināsi, kā jāuzbrūk ienaidniekam?

— Tieši tā, komandiera kungs!— Jēzus atsaucās, it kā no baiga murga atmodies.

— Nē, nē! Rokas vis vēl nenolaid! Tā tu labi izskaties. Pastāvi kādu stundiņu un padomā, kāpēc tu piesiti pie krusta mūsu Kungu un Pestītāju . . . Būtu viņš šodien dzīvs, ne man, ne tev karot nevajadzētu.

Viens pats viņš aizsargātu svēto Krievzemi no vācu velniem. Es varētu ķert mūsu sādželē meitas un zivis. Un tu — ko tu ķer?

— Neko, komandiera kungs!

— Tā jau es domāju, ka muļķītis esi bijis! Te nu šis tas pirms nāves būs jāiemācās. Stāvi kā ledū sasalis! Kad būs laiks, es iesaukšu barakā.

Pamanījis, ka Tarakančiks ienāk viens, Miķelis kļuva nemierīgs. Kad draugs neieradās arī pēc desmit un piecpadsmit minūtēm (tā vismaz likās, jo līdzpaņemtais kabatas pulkstenis bija jau nozagts) Miķelis uztraucās vēl vairāk un izmanījās laukā. Tur viņš barakas galā pamanīja Jēzu pie sienas, izplestām rokām.

— Čabata, dullais! Vai tev kādas skrūves trūkst? Ko tu nakts laikā stāvi par putnu biedekli?

— Es stāvu pie krusta!— Jēzus čukstēja.

— Vai piesists?— Miķelis sabijās.

— Nē, pagaidām tāpat… Ej prom!— sekoja baiļu pilna atbilde, salmu maisu atceroties.

Tai brīdī Miķeļam atausa nojauta, ka labu gribēdams, viņš draugam ļaunu nodarījis. Kā savu kļūdu nu labot? Lūgt Tarakančiku, lai iežēlojas? Velti! Līdz ar slavisko viņš bija arī kaut kas tatārisks, ciets un nežēlīgs. Nevienam viņš neļāva savos rīkojumos iejaukties, savu varu aizskart. Miķelis brīdi stāvēja kā apmulsis, tad ātri pagriezās uz blakus barakas pusi un tur piedauzīja pie pēdējām durvīm. Durvis čīkstēdamas vērās, uz sliekšņa parādījās kāds garš, drukns stāvs.

— Esmu vainīgs, jūsu labdzimtība! Sodiet mani par traucējumu, bet citādi nevaru. Uz nužņiku iedams ieraudzīju — viens trakais, rokas izpletis stāv tepat pie blakus barakas. Nerunā ne vārda, tikai šņāc kā saniknots bullis . ..

— Vai nezini, ka tas tev jāziņo savam tiešam priekšniekam, kam esi padots pēc piederības?

— Zinu, jūsu labdzimtība, feldfebeļa kungs. Mana priekšniecība sēd barakā, bet man nav ieroču, lai līdz turienei aizlauztos. Trakais var nožņaugt, vai kā citādi paņemt dvēseli…

Varenais feldfebelis Gavrils Jefimovičs tosdams izvilka zobenu no maksts un soļoja Miķeļam pa priekšu. Jēzu ieraudzījis, viņš bargi uzsauca: — Ej, tu tur, kuņas dēls! Ko māžojies? Vai Nelabais tevi apsēdis?

— Nevaru zināt, jūsu labdzimtība …

— Vai no prāta esi izdzīvojis, vai kandžas piesūcies, ka nakti gar sienām grābsties?

— Ne šā, ne tā nevaru zināt, jūsu . ..

— No kuras barakas? Ej pa priekšu un nedomā bēgt, vai pretoties! Tad, balodīt, tūlīt pataisīšu tevi par galvas tiesu īsāku.

Kad feldfebelis Jēzu iedzina barakā, Tarakančiks piesarka aiz dusmām, bet negribēja teikt, ka norīkojis tādu sodu, kāds reglamentā nav paredzēts. Apķēris, ka arī sodītais nav par to izrunājies, viņš smiedamies paziņoja, ka dažas trakuma pazīmes jau agrāk esot novērojis pie izbēgušā. Tāpēc naktī to piesiešot pie nārām un rīt vedīšot pie daktera.

Kad feldfebelis aizgāja, Jēzu nekur nepiesēja, bet nākošā rītā aizsūtīja pie feldšera, kur pret trakuma

kaiti izsniedza tos pašus baltos pulverīšus. Miķeli Tarakančiks pasauca pie sevis un teica: — Ak tu, vāciet, pipar, aknu desa, vakar uzdrošinājies to žīdu pestīt? Vai nezini, ka viss jāziņo man — tavam tiešam priekšniekam? Un savu augumu taisni nest arī vēl neesi iemācījies! Tā tas ilgāk neiet! Šodien apmācībās, maršējot, lecot un skrienot, tu visu laiku uz sava augstākā pleca nesīsi desmit mārciņas smagu raņicu. Gan tad izlīdzināsies tas kūkums. Tikai piesien labi cieši, lai nenokrīt. Tad būs tāpat jāstāv vakarā. Nedomā mani piekrāpt! Es jau pirmā dienā redzēju, ka tu, gudriniek, tikai izliecies šķībs! Man ir laba acs un krietns nags. Es tevi izliekšu taisnu kā āža ragu.

— Tieši tā!— Miķelis izstiepās kā diegs, uzgrūda labo roku pie papāchas, priekšniekam godu dodams, un piesita vajenkus vienu pret otru. Diemžēl, tie neskanēja kā jātnieku zābaki, jo tiem nebija piešu.

Pusdienā atkal vārīja voblu. Visa nometne nelabi smirdēja. Tarakančiks pats ar savu katliņu rindā nestāvēja. Viņa daļu vajadzēja atnest dežurantam un nolikt uz galdiņa barakā, kur uz savām nārām ēda arī visi citi. Noberzto plecu braukot un sāpi mugurā lutinot, Miķe|am šoreiz galvā iešāvās itin vērtīga doma.

Arī krievi jau bija pārliecinājušies, ka no feldšera iedotajiem pulverīšiem nekāda labuma nav. Viņi savā starpā strīdījās, kas tas īsti varētu būt: samalts krīts vai kaļķakmens, ko aizmirsuši pie popa apsvētīt. Pie feldšera viņi gāja, lai dabūtu kādu dienu barakā pavāļāties un atstaipīt kaulus, bet pulverīšus nevērīgi nometa turpat zem nārām. Tos nu Miķelis, cik spēdams, salasīja un sabēra no vecas avīžu lapas satīta tūtā.

Parasti tādas lapas saplēsa sīkos gabaliņos, ietina machorku, ar siekalām salīmēja un — smēķis bija gatavs. Šoreiz tik vērtīgajā papīrā sabira pulveri pret vēdera graizēm un zobu sāpēm, pret saberztām kājām un garo klepu, pret karstumiem, kaulu sāpēm un trakuma kaiti. Visu šo balto boršču Miķelis aši iešāva Tarakančika katliņā un voblas virumu vēl krietni samaisīja. Tam nu vajadzēja būt kautkam patiesi veselīgam.

— Ech, zēni, kas šodien par lielisku zupiņu!— komandieris priecīgi iesaucās.— Garda un tumīga kā sādžas skaistule, pirmo reizi aptaustot! Liekas, ka pat baltie miltiņi klāt piebērti. Tādu pie mums tikai augstos svētkos ce| galdā …

Pamanījis, ka Jēzus turpat gabaliņu tālāk sēd pie tukša katliņa, Tarakančiks apvainojās: — Ko tu tur gavē?— viņš uzsauca Jēzum.— Vai apsmiet gribi Dieva dāvanu? Skaties un mācies!

Tas vācietis, gudrinieks, tev blakus ari liek karoti pie lūpām it ka nobučot gribētu. Viņa zemē nav nevienas tik gardas zivs un tik platas upes kā mūsu māmu|a Volga. Tikai cara tētiņš var šādu mielastu saviem ļaudīm sagādāt.

Miķelis savu voblas virumu bija agrak lējis atejā. Tur viņu reiz tādā netikumā pieķēra dežurants, izlamāja, paskaidroja, ka ar tik vērtīgu barību kapķenarmus varētu veselu vepri uzbarot. Tad viņš pieķertajam draudzīgi uzsita uz pleca, apsolīja šoreiz tālāk vēl neziņot un nozvērināja pie visiem svētajiem zupu vairs nekad sūdos neliet. Miķelis šo klusā vietā doto zvērestu turēja un voblas virumu pēc ēdiena laika atdeva krieviem, kam nekad nepietika. Tā viņš ieguva labvēļus, kas naidniekiem neļāva nolādēto vācieti nosist.

Kad Tarakančiks bija paēdis un pāris reizes gardi atraugājies, viņš viltus Jēzu par Dieva dāvanas nicināšanu sodīja ar pilna vēdera ļaudīm piemītošo labsirdību: — Nākošā reizē, kad šito krievu zivi vārīs, tu savu porciju ēdīsi turpat pie lielā katla un sludināsi tā, lai visi dzird: Volgas vobla — garda vobla. Paldies Dievam un devējam!.. .

Kad sals pieņēmās un diena kļuva arvien īsāka, Tarakančikam negribējās ilgi laukā pa tumsu savus apakšniekus dzenāt un pašam tiem līdzi skraidīt. Viņš tad ļāva ātrāk atgriezties barakā un apmācīja tur savus padotos citās nepieciešamās zināšanās. Vispirms nācās iemācīt — un tas nebija tik viegli izdarāms — ka saucās cars, cariene, un lielkņazi ar visiem saviem tituliem, cik troņmantniekam gadu, kāda čina, un cik princešu, ar kādiem vārdiem, ir cara galmā. Tad smalki izpētīja ģenerāļu, palkavnieku, kapitanu un štaba kapitanu, poručiku, prapor- ščiku un citu oficieru pagones, mundierus un goda zīmes. Noteica, kā zaldātiem jāiet pa ielu, kad pretī nak palkavnieks pa trotuāru, kadā attālumā jāsastingst, jāgrābj pie

papāchas un kas tad jākliedz. Viss tas bija ļoti svarīgs un nepieciešams, lai ienaidnieku frontē sakautu.

Bija jau arī radušies savi varoņi, kuru slaveniem darbiem nācās visus iejūsmināt.

— Kā sauc krievu slavenās armijas lielāko varoni?— Tarakančiks -jautāja.

— Kozma Kručkovs!— visi vienā korī atsaucās.

— Pareizi! Bet ko viņš izdarījis?

— Nokāvis vienpadsmit vāciešus — nāca tāda pati atbilde.

— Tas arī pareizi. Piecus nošāvis, sešus nodūris un divus no- žņaudzis, — komandieris paskaidroja. — Prieks dzirdēt, ka cenšaties. Kā redzat, spēkā paliek lielā krievu kara vadoņa … (viņš bridi padomāja, bet neatcerējās kā to lielo sauc.) — Spēkā paliek gudrība: lode muļķe — štiks malacis!

Jādur nevis kā sivēnu kaujot, bet kā liellopu slaktējot. Tāds zaldāts Dievam un caram patīk un var cerēt uz medāli par centību.

Visu to Tarakančiks virsdienestā bija iemācijies no galvas. Ar rakstu zīmēm viņam neveicās.

Skaitļus līdz desmit un vēl tālāk bija ielauzījies uzrakstīt, bet burtu ābeci aizmirsis. Neradās jau sādžiņā nekāda vajadzība pēc tādām liekām gudrībām. Kad nu kādu nelaimīgu dienu praporščiks, kas komandēja rotu un dzīvoja sādžā pie meitenītēm-zeme- nītēm, Tarakančikam ar savu denščiku atsūtīja apdrukātu papīra lapu, barakas komandieris jutās kā līnis murdā. Atzīties, ka neprot lasīt — tas būtu zem viņa goda.

Tāpēc Tarakančiks ķērās pie krievu tautas parunas: Plikam netrūkst izdomas. Viņš pasauca Miķeli pie sevis un teica: — Gribu pārliecināties, vai tu krieviski lasīt kautcik proti. Ja nepratīsi, būs jāapmāca.

— Tieši tā, protu, jūsu labdzimtība, komandiera kungs.

— Nu tad pārliecināsimies. Izlasi man šo lapu. Lēni, skaidri, vārdu pa vārdam, lai neviens neizkrīt un nepazūd.

Tas bija kāds jauns rīkojums instruktoriem, kā apmācīt zaldātus pret uzbrukumiem no gaisa, kā no apakšas apšaudīt cepelīnus un divplākšņus, ar kādiem vācieši pārlidoja fronti izlūkošanas nolūkos. Turpat bija arī rakstīts, ka krievi bijuši pirmie lidotāji pasaulē un vācieši šo mākslu no viņiem tikai izspiegojuši un tad drusku aizsteigušies priekšā, pirmie slepenībā uzbūvēdami tādas gaisa mašīnas. Vārdā bija saukts slavenais krievu gaisa ērglis Utočkins, kas uzlidojis līdz padebešiem. Utočkinu Miķelis atcerējās.

Kādreiz pēc piektā gada viņš tiešām deva sensacionālu izrādi Rīgā. Labam vējam pūšot, laimīgi pacēlās no hipodroma, pārlidoja pāri žogam un nokrita turpat blakus kāpostu laukā, izmežģīdams sev kāju.

Skatītāju bija daudz — gandrīz viss krievu garnizons. Tie ilgi kliedza: Urrā! un aplaudēja, kad sanitāri kritušo varoni aiznesa uz ātrās palīdzības kulbu.

Utočkins bija vērtīgs varonis, kas nāca īstā laikā un ar īstu krievu uzvārdu.

Kad Miķelis visu to skaidri izlasīja un vēl piebilda, ka pats savām acīm redzējis, kā šis bezbailīgais ērglis uzšāvies lidz pašiem mākoņiem, Tarakančiks viņu novērtēja par galvas tiesu augstāk. Nu Miķelis kļuva par tādu kā personīgo sekretāru, kam komandieris iedeva apgrauztu zīmuļa galu ar papīra lapu un reižu reizēm uzsauca: — Michail Amaļjevič, pieraksti, cik dvēseļu aizved uz pirti! Cik šodien slimo, cik veselo. Kam sestdienā jāšķūrē baraka . ..

Baraku četras dvēseles šķūrēja reizi nedēļā. Tad uz grīdas salēja tikpat spaiņu auksta ūdens, ar slotām berza dubļus, mēslaino šķidrumu pa atvērtiem caurumiem sadzina zem grīdas un beidzot vēl grīdas dēļus, kurus nu varēja manīt, ar ūdeni noskaloja. Augstāk tīrības prasības nekāpa. Gar sienām, griestiem un uz nārām varēja mierīgi dzīvot un vairoties katrs kukainītis, kam tas palika.

Klusībā novērojis, ka Michails Amaļjevičs tiek uz augšu, Griška Vientiesis, kā Vitebskas zemļaki viņu sauca, sevī nopukojās: Vot, kāds sātans tas vācu kuilēns! Saucas krievu vārdā, lasa rakstus kā pats stana pristavs un tiek par denščiku. Kāpēc mēs netiekam?

— Tur gudrības vajag, braķec!— atsaucās kāds pliskavietis.— Tie nolādētie vācieši ir trakas lietas izmācījušies. Padomā pats: skrien pa gaisu, izkārnās mums virsū. Un ko mūsējie?

Griška bija ticīgs, vientiesīgs puisis. Ja jau tā, tad jālūko arī viņam tikt pie tās gudrības.

Mobilizētiem atstājot sādžu, iecerētā skaistulīte Duņka krita viņam ap kaklu un caur asarām čukstēja: Mīļais Griška! Kad tu, balodīt, būsi uzvarējis, brauc mājā ar medāli!.. . Duņkas vēlēšanās bija jāpilda.

Bet vai tāda godazīme sētmalā paceļama? Tam kuņas dēlam vajadzēja zināt, kā tiek pie medāļiem. Griška pasauca Michailu aiz barakas stūra.

— Tas nav viegli izdarāms,— gudrais pašapzinīgi paskaidroja.— Katram to nevar teikt. Bet tev pa draugam došu pāris padomus. Ja dūšīgi vingrināsies, varbūt laimēsies. Mans mātes tēvs, Vilhelms Gudrais, bija slavens rakstnieks un kalpoja caram. Uz viena paša miežu grauda viņš uzrakstīja krievu himnu — un dabūja medāli: Par centību! Mans tēva tēvs, Frīdrichs Lielais, bija varens stabulnieks un arī kalpoja cara tētiņam. Pats ar savu dibenu viņš izpūta Dievs, sargi ķeizaru! no viena gala līdz otram. Tā viņš saņēma medāli: Par centību! Izvēlies nu pats.

Griška priecājās kā mazs bērns. Protams, viņš izvēlējās tēva tēva māku. Kas tur ko neizpūst?

Medālis nu bija tikpat kā rokā. Saēdies zirņu, vai skābu kāpostu zupu, Griška vingrinājās guļus un stāvus, cik un kā spēdams. Sekmes ar laiku pieauga, toņi skanēja puslīdz pareizi, tikai pūšamais parasti izbeidzās ar «valdi par slavu mums»! Nepietika pašam galvenam «lai ienaidnieki trīc! …»

Nu arī citi sāka vingrināties. Tarakančiks nojauta, ka var iziet greizi. Censoņus, kam piepūtās vēderi, viņš nosūtīja pie feldšera. Šoreiz neviens nesaņēma pulverīšus. Dežurants atnesa smagu blašķi ar rīcineļļu un katram uzpūstajam ielēja divas karotes mutē.

Nākošā vakara baraku parņēma nepiedzīvots klusums. Griška smagi nopūtās, bet nebilda ne vārda.

Tādu izšķērdību, kādu radīja rīcins, neviens prātīgs cilvēks nevarēja atļauties.

Pienāca saltas decembra dienas, aukstums koda, kur vien pietika, bet visiem nepietika cimdu.

Vairāki maisi ar šo vērtīgo mantu bija ceļā pazuduši. Daļu dvēseļu aizveda uz fronti, bet atlikušām, kas vēl bija jādresē, piesala pirksti pie vintenēm. Tā viņi nevarēja laikā izšaut un ar savām čūlainajām rokām par vari lauzās pie feldšera. Laba gala neparedzēdams, Tarakančiks ļāva rokas ievilkt šineļa piedurknēs un maršējot galveno vērību piegrieza dziedāšanai. Pats viņš dziedāja kā mērens eņģelis. Meldiņu sākot, arvien it kā aiz prieka palēcās uz augšu, tad vieglā, slaviski samtainā tenorītī droši uzņēma katru dziesmu.

Arī ar iekliedzieniem un svilpieniem neviens nespēja viņam līdzi turēties. Tas vel vairāk pacēla komandiera dziedatprieku, kad viņš katru reizi atkārtoja savu iemīļoto: Kādreiz mūsu sādžiņai Joki notikās — Hei, ei-hei ei, ei! Joki notikās.

Liela gara ģimnāziste Dēlu dzemdēja. Hei, ei-hei, ei, ei! (piedziedājums atkārtojas).

Nezīdīja, nebaroja — Upē iemeta.

Mūsu zēni, braši zēni Zivis zvejoja .. .

Nenoķēra līdaciņu — Zuti izvilka …

Par to mūsu sādžiņāi Visi priecājās.

Bija ari dziesmas par plašākiem notikumiem. Piemēram: Raksta, raksta vācu ķeizars, Raksta cara tētiņam: Iekarošu tavu zemi, Pats tur braukšu uzdzīvot.

Neredzēsi mūsu zemi — Mēs tev pigu rādīsim!

Krievu zeme — svēta zeme, To līdz nāvei sargāsim!

Tarakančiks tūlit manīja, ka no Michaila Amaļjeviča īsts dziedātājs nekad neiznāks. Dziedāšanas laikā nekā nebija arī ko pierakstīt, tāpēc komandieris savu sekretāru vai denščiku, kā citi teica, tad varēja nosūtīt uz stacijiņu pēc spičkām, vai machorkas. Tur atradās bufete, kurā garāmbraucēji dzēra tēju un ēda sucharus, kamēr atskanēja trešais zvans. Tā Michailam laimējās sastapt abus tos pašus pavadoņus, kas viņu atveda šurp. Tagad tie veda apmācītos zaldātus uz fronti — tieši uz Rīgu.

Trijatā viņi ātri sapratās.

Tēvs Varlaams krista vella bērnus — Michail Amaļjevič!— iesaucās Tarakančiks kādā vakarā, kad viņa vads no munsturēšanas bija atgriezies barakā.— Feldfebeļa kungs pavēl tūlīt ierasties viņa rīcībā!

Balsis visapkārt apklusa.

Nu būs ziepes! Miķeļam pati pirmā doma iesitās galvā. Visi zināja, ka feldfebelis Bikovs ar niekiem nekrāmējas. Kad viņš zvēla pa vienu ausi, tad otra uz vietas nosarka. Kas gan šim ķeizariņam viņa valstībā šādu prieku varēja liegt? Kamēr Tarakančiks un citi prātīgie krustījās ikonas priekšā, lai visi svētie aizbildņi viņus pasargātu no Bikova dusmām, izsauktais moceklis prātoja, no kā tas varētu rasties?

Ja varenais pavēlnieks būtu ietempis zilo spirtu, vai iedzīvojies vēdera graizēs no sapuvušām voblām — kāpēc par to būtu jācieš un zobi jāizbirdina redovojam Michailam Amaļjevičam? Kavēties nedrīkstēja.

Viņš atvadījas no Jēzus Davidoviča. Lūdza viņu aizrakstīt sirsnīgas atvadīšanās vēstules vecām brūtēm uz Valmieru, ja pats pēc šī varonīgā gājiena vairs dzīvs neatgrieztos.

Feldfebeļam Bikovam un kapķenarmusam Žuļikovātijam bija pašiem savas istabas ar logiem uz sūdu dīķa pusi. Nelāgās smakas dēļ šos logus neatvēra, bet ar to maz bija līdzēts. Pa divām sasistam, ar lupatām aizbāztām rūtīm, dīķa aromats pat stipra sala laika ielauzās feldfebeļa istabā. Tāpēc Bikovs, dažadu papīru kaudzē rakņādamies, savu istabu centās piepīpot zilu no grīdas līdz griestiem. Machorkas asa smaka tad ņēma virsroku.

Kad Michails Amaļjevičs, tikko slieksni pārkāpis, sasita kājas, piegrūda plaukstu pie cepures un nelabi iekliedzās:— Vēlu veselību, jūsu! … viņš nepaguva pabeigt. Vīrs kā bullis, uz zobena atspiedies, pameta ar roku:— Brīvi stāvēt!

Tad viņš jautāja, ka ienākušais zaldāts saucoties vārdā, tēva vārdā, kur dzimis, kad kristīts, vai protot kautcik lasīt un rakstīt? Labi. Bet vai kautko sajēdzot arī no skaitļiem un rēķiniem? Cik tālu protot aizskaitīt bez kļūdīšanas? Lai pamēģinot! Jā, izglītības pietiktu. Bet cik reizes sodīts par zādzībām un kaušanos? Vārdu sakot — par huligānismu. Ko? ne reizes? Nu gan tu, kuņas dēls, melo! Kur tad visu laiku dzīvoji — sādžā vai baznīcā? Nu, tas nekas. Tu man noderēsi. Tikai zvēri, balodīt, ka vairāk nemelosi!

Nostājies tur kaktā, pie svētās Dievmātes un pacel trīs pirkstus pret debesīm! Lūk, tā! Skaiti: Otče naš, iže jesī na ņebesī! Un nepiekrāp, maitas gabals, svēto Dievmāti! Tad būs labi. Palūk, kas te kroņa papīru ko pētīt! Dzīvosim kā miesīgi brāļi. Kas nav jāredz, to neredzēsim. Kas nav jāzin, to nezināsim. Es tevi izvilkšu kā kucēnu no āliņģa, bet ja kodīsi roka, visus zobus izkratīšu un kupri dabūsi pavēderē! Saprati?

— Tieši tā! Visu sapratu, jūsu augst.. . lab …

— Nu, lai paliek!— Bikovs pārtrauca.— Saki man, ko tu domā par to nekristīto? Nu, par savu zem|aku Goldbaumu, kas bezdievīgi saucas Davidovičs? Vai viņš kautko saprot no godīgas tirdzniecības?

Ak, tēvs ar pulksteņiem … ar īstiem pulksteņiem tirgojās? Tad viņš īstu mantu pazīst. Tas ir labi. Jūs abi man vajadzīgi. Viens otru uzmanīsit. Tiklīdz kautkas kautkā — tūlīt man paziņosit. Jūs abus uzmanīs mūsu pops. Dāvāšu jums lielu uzticību. Bet tiklīdz kautkas kautkā — čiks! Pakāršu kā suņus. Un beigas. Vai saprati?

Michails Amaļjevičs atkal apgalvoja, ka visu sapratis, bet neko vēl nesaprata. Viņam un Goldbaumam uzdeva sagatavoties ceļam, tiklīdz papīri kancelejā izgatavoti.

Krieviņi brīnījās, kad lauvas bedrē iekritušais pārnāca pats ar savām kājām. Viņš neko ārīgi manāmu nebija pazaudējis, vai šķību sagriezis. Ne mazāk brīnījās arī pats tik brīnumaini izglābtais un viņa draugs Jēzus Davidovičs. Kas tas par ceļu? Kas par papīriem un uzticību? Kāpēc tik jaukas izredzes šūpoties ar cilpu kaklā?

Nebrīnījās tikai varenais Bikovs un veiklais Žuļikovātijs. Viņi zināja, ko dara un kas darāms.

Divpadsmit bija jau atstiepuši kājas. Vainu, protams, varēja uzvelt feldšeram par nemākulīgu ārstēšanu, vai viltus pulverīšiem. Ar to pārsteidzīgos aizgājējus tomēr neapturētu. Bikovs zināja, ko var izturēt

sādžas krieva vēders. Kad tas meta atpakaļ, tad cits nekas neatlika kā saukt popu palīgā. Garnizona pops, tēvs Varlaāms atnāca, paoda ar vienu nāsi, tad ar otru, nošķaudījās, bet svēto ūdeni velti netērēja.

— Svētība tur vairs neturas klāt,— viņš domīgi teica un papurināja galvu.— Voblas jau sapuvušas.

Gāz dīķī!

Tas nu nebūtu prāta darbs šādā laikā — vienojās Bikovs un Žuļikovātijs. Kāpēc nepārdot tepat sādžā? Kaut vai par puscenu. Tad kristīgi ļaudis varēs nopirkt, paēst, .un būs Dievam pateicīgi. Lai tikai krietni noskalo, savāra vai sacep. Kas to nedarīs — pats būs atbildīgs par savu galu. Zivtiņas uz goda! Ko tādas, sen jau nobeigtas, var vairs kaitēt dzīvam, veselam cilvēkam?

Piecdesmit baigi smirdošu mucu vietā nu nācās steidzīgi sagādāt kādu simtu jaunas, mazāk smirdošas. Nevajadzēja būt gudriniekam, lai pateiktu, ka kara laikā jaunas mucas ar papīra lapām — pavēlēm un pieprasījumiem — neiegūs ne kapķenarmus, ne feldfebelis, vai pat vēl lielāks vīrs ar spožām pagonēm. Līdzēt tur varēja tikai smērēšana un bīdīšana. Smērēšanai pulka budžetā nekas nebija paredzēts.

Ar bīdīšanu vajadzēja tikt galā tiem trim Bikova izraudzītiem. Viņiem bija jābrauc uz Caricinu pie Volgas pēc sālītām voblām.

Rekvizīcijas zīmi un citus kroņa papīrus nodeva popam kā uzticamākajam no trim. Pareizāk sakot — iešuva viņa amata talārā. Baznīcas kalpa nepaļaušanās uz savām kājām nebija noslēpums. Apgarotos brīžos šur un tur valstoties, daudz kas varēja izslīdēt no kabatām. Viņi visi trīs brauca ar pasažieru vilcienu. Braucēju netrūka. Tie sēdēja solos, gulēja plauktos, tupēja uz vagonu jumtiem, lipa pie buferiem, stāvgrūdus spiedās uz kāpnēm un koridoros. Popiem tāda burzmā nekādas cieņas nebija, bet tēvam Varlaāmam ar saviem spēcīgajiem pleciem palaimējās izlauzties līdz atejas vietai un tur ieraut arī abus ceļa biedrus. Viņi ieslēdzās. Lai tie citi savās vajadzībās izdarās pa logiem. Ja konduktors uzdrošināsies ielauzties — pops būs asinssērdzīgs, sēdēs uz brilles un divi zaldātiņi viņu pieturēs. * Tēvs Varlaāms bija labsirdīgs žūpa. Kad ieņēma no svētā ūdentiņa blašķes, nelika citiem sausām mutēm noskatīties. Viņš dalījās ari ar gabalu speķa, ko bija ieguvis par kaimiņa Semjonova govs apsvētīšanu. Zaldātiņiem bija līdz katram divi klaipi cietas rudzu maizes un pa grivenņikam skābu gurķu piepirkšanai. Viņi sapratās. Izrādījās, ka tēvs Varlaāms pats cēlies no Caricinas apkaimes, kur uzsācis savas garīgā gana gaitas. Tur joprojām mitinājās viņa radi un paziņas, kas prata varenus dzērienus tecināt.

Kroņa vodka un spekulantu brūvētā kandža pret tiem bija tīrais nieks. Kā nakts pret dienu! Kā baznīcas vīns … tēvs aprāvās.— Kad tiksim galā, paši varēsit pārliecināties, kas tā par Dieva dāvanu …

Galā tik drīz netika. Maskavā nācās pārsēsties citā vilcienā. Nužņikā vairs neizdevās. Tēvu Varlaāmu nekautrīgi iespieda aizdurvē. Viņš tur smagi stenēja un skaitīja: Kungs, apžēlojies! Kungs, apžēlojies! … Žēlastība ieradās tikai otrā dienā, kad uzticīgie pavadoņi tēvu plakanu izvilka no tumšās presētavas. Blašķe bija saspiesta, amata tērps pieslapi​nāts. Tēvs apsēdās kaktā un žāvējās.

— Liktens . .. viņš nopūtās.— Jāpacieš. Bet jums, balodīši, par labu darbu gribu dot labu algu.

Redzu, sirdis jums žēlīgas, bet trūkst pareizas ticības. Krustu nemetat, svētajam neklanaties, dievmāti nebučojat. Cik tālu tā tiksit? Nav jau jūsu vaina, ka piedzimāt par pagāniem. Tas Labais Gans pieņem visus pazudušos jērus savā laidarā. Ja iemācīsities Otče naš, jesī na ņebesī!. .. Kungs, apžēlojies!… un krustu mest iemanīsities ar trīs pirkstiem — es jūs nokristišu. Tas būs Dievam patīkams darbs un vislielākā laime. Jūs atzīs par krieviem un jūs tiksiet debesīs …

Izredzes pavērās tik lieliskas, ka Michails Amaļjevičs apsolījās censties. Viņš pierunāja arī Jēzu Dāvida dēlu nepretoties.

Piektās dienas vakarā vilciens apstājās Caricinā. Pops tūlīt aizmanījās pie radiem. Zaldātiņiem, ka jau parasts, pienācās pārgulēt turpat stacijā, trešās klases uzgaidāmā telpā uz kula. Viņi padzērās no toverīša novārīto ūdeni — kipjatoku un likās zem galda uz auss. Maizes vairs nebija. Gurķi nekur nevarēja atrast. Tas bija jau apēsts.

Kad nākošā rītā svaigs, izgulējies un iestiprinājies, atnāca tēvs Varlaāms, abi kristāmie savam nākamajam ganam atzinās, ka nolēmuši izdarīt grēka darbu — kautkur nozagt maizi. Par tādu uzticību pops

jutās tēvišķīgi aizkustināts. Viņš teica: — Balodīši, nedarat vis tadu grēku. Es aiziešu tepat uz tirgu un nozagšu priekš jums abiem. Kad gans nezog sev, bet sava ganāmpulka pabarošanai, tad Dievs piemiedz acis. Šoreiz tā nenotika. Tiklīdz tēvs Varlaāms savā labsirdībā bija bulku parāvis zem platā talara un grasījās iet, sieva aiz maizes galda iesaucās: — Baķuška! Baķuška! Jūs aizmirsāt samaksāt!…

Tie nebija patīkami saucieni. Vai viņa nabadze kļūtu, visužēlīgās Dievmātes kalpu netraucēdama?

Mantrausība ir grēks. Kas gan, naudu grābdams, ir iekļuvis debesīs? Pops atvainojās. Taustījās pa visam kabatām, bet naudu neatrada. Ta nu noticis. Sieva mājā maciņu izvilkusi. Gribējis pabarot bada cietējus.

Bulku viņš nolika atpakaļ uz galda, bet acīgā tirgus sieva to vairs nepieņēma.

— Ja bada cietējiem, tad. cita runa,— viņa smiedamās teica. Nes, baķuška, viņiem to bulku no tuklās Marfas. Lai ēd veseli un aizlūdz par manu labklājību.

Iesālīto voblu mucas gulēja garās rindās gar krastmalu, zem klajas debess. Ziemu sasala ledū, vasarās izkarsa un sažuva saulē. Kas varēja tik lielus pagrabus, vai spīķerus uzbūvēt? Daži zaldatiņi dienu un nakti apsargāja šo kroņa mantu, lai liellaivu vilcēji — burlaki to neaizvilktu neceļos. Jēzus Davidoviča, kā īstu pulksteņu pazinēja uzdevums bija rūpīgi izmeklēties tās svaigākās mucas un viņš to darīja. Neņēma pretim nevienu iedauzītu, vai uzpūtušos, būdams par katras saturu atbildīgs. Popam pienācās izraudzītās mucas turpat uz vietas apsvētīt, lai ceļā tās nesabojātos. Michails Amaļjevičs kārtoja visus papīrus, rakstīja un rēķināja. Ar lielu kaulēšanos, draudiem un kukuli viņam beidzot izdevās iegūt divus preču vagonus. Kur gan viņš kukuli varēja ķert? Nekur citur,— bija jāšķiras no divām mucām. Kad par tādu nodevu ieminējās popam, viņš aizspieda abas ausis on teica: — Bērni, es neko nedzirdu! Kroņa lietās dariet, kas jādara. Dieva lietās esmu allaž jūsu rīcībā.

Divas mucas — tas vēl nebija nekāds bīstams nobirums. Bez sava nobiruma jau nekur un nekas neapgrozījās. Papildus vēl iekrāva desmit maišeļus sāls. Trūka tikai maizes atpakaļceļam. Kur un ka to sapelnīt? Daudzi spēcīgi vīri bija aizsaukti karā, darbinieku rupjos gadījuma darbos tomēr netrūka. Ostā kastes un maisus no Volgas kuģīšiem izkraut pasteidzas burlaki, savas baržas atstādami sēklī. Šie līdz vidum plikie atlēti strādāja par dažām kapeikām. Ar viņu spēku, kas līdzinājās darba vēršu spēkam, neviens cits nespēja sacensties. Pilsētā, kur vēl nepazina kanālizāciju, ateju zeltu izsmēla bārdaini veči, salēja vaļējās mucās, veda uz Volgu un iegaza ūdeni. Jaukās smaržas dēļ vien tikai īsts krievu cilvēks šādu darbu spēja veikt. Cits viss bija pa pusei apstājies. Kur pietrūka darītāju, tur neko nevarēja darīt.

Zemīti pameta atmatā, mājas palika pusbūvētas, ielas neslaucītas. Tukšos veikalus slēdza. No tukšuma uzplauka bads, spekulācija un samagonkas brūži.

Viena tādā, tikpat slepeni, cik priekšzīmīgi ierīkotā brūzī, tēvs Varlaams uzaicināja Michailu Amaļjeviču pastrādāt un pamācīties. Likumīgais īpašnieks, kas neatzina atbildību likuma priekšā, bija popa radinieks. Viņš neuzticējās vietējiem spēkiem. Tie dzērumā izmuldējās un sagādāja liekus izdevumus policijas nomierināšanai. Jēzus Davido- vičs palika vagonus sargāt. Protams, viņš nebija ne drošsirdīgs, ne varonīgs sargs. Ja pilsētas huļigāni to zinātu, viņš būtu jau pirmā nakti pievākts un nogādāts līdz Volgai, bet vagoni aizripotu kur nākās. Tā tas nenotika. Otrā naktī pārradās Amaļjevičs.

Algu viņš nebija prasījis, bet par savu darbu piezadzies veselai nedēļai. Samagonkai bija jau augstāka vērtība, nekā cara naudai. Nu tikai atrast tēvu Varlaāmu, tad vagoni varētu ritēt uz Ostaškovas pusi. Ilgāk kavēties vairs nevarēja. Kapķenar- mus gaidīja voblas un feldfebeļam pienācās sava tiesa par administra​tīvo izkārtojumu.

Tēvu Varlaāmu atveda līdz ar veselu mučeli svētītā ūdentiņa. Tik izšķērdīgi apdāvināts, viņš ilgi krustījās un bučojās, no mīļiem radiņiem atvadīdamies. Visi priecājās — kas nu būs par lielisku braukšanu! Trīs dvēseles divo^ vagonos! Kurinās ķeplušku, sēdēs, gulēs un mielosies kā Dieva ausī…

Radiņi noraudājās, noslaucījās un aizgāja, bet voblu vagoni nekustējās no vietas. Kas par ķezu?

Aizmirsti? Pie sliedēm piesaluši? Nē — par smagiem. Trūkst tik spēcīgas lokomotīves, kas tos spētu

pavilkt reizē ar citiem preču vagoniem. Ko nu darīt? Svars jasamazina. Ja krava būs kada muca mazāk, varbūt iekustēsies. Patiesi — deviņdesmit sešas mucas iekustējās. Par tādu nobirumu vēl neuzkārs. Bet vai tas atlikušās mucas tālu tika? Nākošā dzelzceļu mezglā, vilciena sastāvu pārveidojot, voblu vagoni sastinga uz rezerves sliedēm. Kas par nekārtību? Viss kārtībā — trūkst tikai lokomotīves. Ja vagonu svars būtu mazaks … Nē — vēl vairak atviegloties nedrīkstēja. Michails Amaļjevičs nu rakstīja prošeņijas uz visām pusēm. Visi trīs iesalušie nosūtīja ari Bikovam kopigu SOS saucienu. Velti! Rakstītājs bija tikai zaldāts un feldfebeļa vara tiktāl nesniedzās. Viņš pavēlēja isi: Bīdīt! Bikovs.— Cik divi nieka zaldātiņi spēja pabīdīt? Pops dzēra un gulēja. Kad bija pamatīgāk atmodies, izgāja sevis pēc, noskaitīja kādu lūgšanu, dzēra un gulēja atkal. Vagoni stāvēja uz vietas.

Kādu dienu pie stacijas atskanēja neganta kliegšana un lamāšanās. Tiesa, ar piecu, sešu un septiņstāvu vārdiem jau lamājās visur un vienmēr, lai sirdis atvieglotu. Šoreiz pagalam saniknots ļaužu pūlis bija ielencis garu lopu vagonu rindu. Uz šo vagonu dubļiem un mēsliem notašķītajām sienām šur tur vēl varēja manīt galastaciju nosaukumus aiz Urāliem. Durvis visur bija aizvērtas, bet pūlis ar mietiem dauzīja vagonu sienas un svieda iekšā akmeņus pa augstajiem lodziņiem. Viņi rēca un priecājās, ka cilvēku balsis tur iekšā pīkstēja, vaimanāja un sauca pēc palīdzības. Vajātāji kliedza cits par citu skaļāk un mežonlgāk.

— Nosist! Pakārt! Uz mietiem uzdurt tos Vella bērnus — vāciešus! Nāvi cara tētiņa un Krievijas naidniekiem! Nekristītajiem sūdiem! Jobtvojumaķ!…

Michails Amaļjevičs stacijā sastapa dežurantu. Kur tādi vācieši te radušies? Vai sagūstīti? Klāt nav nekādas sardzes. ..

— Bez vodkas tur netiksi pie skaidrības,— viņam atbildēja.— Vilciens nāk no Ļiflandijas. Kas tur dzīvo? Ak lotyši! Nu tad, varbūt, tie būs viņi. Bet gudrāk tur neiejaukties. Tauta sadusmota, patriotiskas sajūsmas pilna. Neprasa, kā tevi sauc. Nepēta, kur galva, kur kakls. Tie nekristītie bija izlīduši pēc vārītā ūdens. Sasaucās savā čukču valodā. Tauta padzirdēja, nesaprata. Tā tas sākās.

Michails Amaļjevičs aizsteidzas pie tēva Varlaama. Raustīja, valstīja un knaibīja, kamēr beidzot atmodināja.

— Svētais tēvs,— viņš lūdzās.— Te ir piebraukuši ļaudis, kas grib steidzīgi kristīties pareizticībā.

Nemeloju! Dieva vārds! No manas guberņas. Visi godīgi patrioti. Bēg no Vella vāciešiem cara un svētās Krievijas aizsardzībā. Paķerat krustu! Steigsimies, kamēr vēl nav par vēlu! Viņus ved tālāk. Mēs ar Jēzu Davidoviču nesīsim ūdentiņu. Tas būs Dievam patīkams darbs.

Tēvs Varlaāms domāja tāpat. Par to varēja pat ierakstīt kādā avīzē. Tad viņa vārds kļūtu augstākai priekšniecībai zināms. Dabūtu uzslavu un paaugstinājumu amatā.

Ieraudzījis satrakoto pūli, pops apstājās, kļuva domigs. Viņš pazina savējos. Ja tos neizdevās savaldīt ar Dieva vārdu, tad satracināti viņi līdzinājās plēsīgiem zvēriem. Šoreiz nepietika ar diviem ūdens tovera nesējiem, kuri neprata liturģiju dziedāt. Nebija arī pindzelītes, ar ko svētīto ūdeni uzslacināt.

Nebija vaska, kur nogrieztās matu šķipsnas ievīstīt. Nebija eļļas, ar ko krustiņus aizvilkt. Tomēr tam tiktu pāri. Pops zināja, ka izņēmuma gadījumos bija atļauts svēto ceremoniju vienkāršot.

Kamēr patriotiskais pūlis auroja, neuzdrošinādamies ielauzties vagonos, kur iekšā varēja atrasties kāds apbruņots Vella bērns, tie trīs iegāja vecajā stacijas ēkā meklēt tur dažus īsti pareizticīgus ļaudis.

Viņiem izdevās. Četri ierēdņi bija ar mieru izpildīt cara un svētās Dievmātes uzdevumu. Varētu jau sadzīt īstu kori un iznest procesijai svētbildes no baznīcas, bet tad līdzi nāktu arī vietējie popi ar saviem ģjakoniem. Tas mazinātu tēva Varlaāma personīgos nopelnus. Mazā procesija ātri sakartojās. Priekšgala dziedādams soļoja pops. Labajā rokā, pari galvai paceltu, viņš nesa savu apzeltīto kakla krustu. Kreisajā turēja no stacijas priekšnieka palienēto mazbērnu aptīrīšanas pindzeli. Aiz viņa divi zaldāti stiepa no perona nocelto ķipetoka toverīti. Tam kailām galvām sekoja tie četri, kas nemitigi piebalsoja: Kungs, apžēlojies! Kristus, apžēlojies!

Pamanījis baznīcas procesiju tuvojamies, pūlis apklusa. Pie aptašķīto vagonu rindas nonācis, pops

apstājās un uzsauca: — Klausies, pareizticīgā tauta! Cars, Dievmāte un svētā Krievzeme pavēl šos ļaudis kristīt un sūtīt tālāk. Māte baznīca dara Dievam patīkamu darbu. Metaties ceļos un lūdzat līdz ar debesu eņģeļiem: Kungs, apžēlojies!.. .

Pūlis noslīga ceļos. Dažs gan vēl nedroši ieņurdējās: Kā ta? Vai tie nav Vella bērni vācieši? Kāpēc nesist nost? bet svēta krusta priekšā pretestība pazuda. Sākās klanīšanās un krustīšanās, kas pārvērtās arvien skaļākā murmulēšanā: Kungs, apžēlojies! Kristus, apžēlojies!.. . Pareizticīgā tauta lūdza par saviem ienaidniekiem. Šo nomierināšanos izlietodams, Šanas virsaitis uzsauca saviem tautiešiem skaidrā latviešu valodā: — Čabatas! Ver tūlīt durvis vaļā! Nāve vai kristīšanās! Te ir ūdens!.. .

Vagonos paslēpušies Vella bērni bija uzmanīgi klausījušies. Bija sadzirdējuši popa dziedāšanu un uzsaukumu pareizticīgai tautai. Tagad viņi saklausīja ari pamudinājumu latviešu valodā, priecīgi iemurdējās un drusku pavēra pāris durvis.

— Patiesi! Cdens! Pilns toveris! Lai nes iekšā!— iekliedzās sieviešu balsis. Bērni gulēja izkaltušām mutēm. Neviens jau otro dienu nebija ticis pie lāses ūdens. Katrā piestātnē viņus lādēja un grasījās nosist. Svešie neizskatījās pēc krieviem. Viņiem nebija neviena aizstāvja.

Sievas ar krūzītēm un pudelēm, kā uzburtas, salipa ap toveriti. Kristāmais ūdens bija nopietni apdraudēts. Kristāmie nedrīkstēja tā uzvesties krievu tautas priekšā. Michails cīnījās kā Etiopijas lauva un Jēzus viņam palīdzēja. Redzēdams, ka ar savu spēku un autoritāti te neko nepanāks, Miķelis Amālijas dēls droši uzkliedza: — Nost, čabatas! Krievu ķeizars ir pavēlējis, ka neviens nedrīkst kristāmo ūdeni lakt, kamēr nav nokristits! Kas neklausīs, to sitīs nost! Kas būs nokristīts, katru padzirdīs! Visu toveri varēsit nozagt.

Tagad — marš! Stājas rindā!

Prātīgākie tūlīt saprata. Tikai vecenītes murmināja, ka negribot savu tēvu ticībiņu tā uzreiz atstat un pie bārdainā krustīties. Miķeļam atkal nācās pamācīt: — Ko jūs, mammeles, tur niekus bubināt! Ir ziniski pierādīts, ka mūsu tēvu tēvu tēvi pielūdza Pērkonu un Pīkolu. Rāmava viņiem bija vareni priesteri ar garām bārdām un vaidelotes baltās balles kleitas. Tikai cienīgtēvi jūs pārkristīja bruņinieku un baronu ticībā, ko atnesa ar uguni un zobenu. Vai tā bija, cienītie tautieši? (Bija, bija! kāds atsaucās). Jā, tas ir ziniski pierādīts! Šito ticību katrā laika varēsit nomazgat, kad pagadīsies vairāk ūdens. Nu,vecās! Ašāk, ašāk! Stajas rindā!

Tēvs Varlaams centās ceremoniju izpildit pēc svēta rituāla prasībam. Viņš slacīja uz pieres, acīs, ausīs un mutē. Visi manījās muti vērt vaļa. Apslapināt pienācās ari roku delnas un kāju pēdas. Tā kā aukstā laika neviens negribēja kājas ataut, tēvs Varlaams aprasināja vagonu grīdu un ieteica vēlāk pa to pastaigāties kailām kājām. Viss gāja gludi. Pareizticīgā tauta lūdzās: Kungs, apžēlojies! Pops dziedaja pēc kanona un teica savu teicamo. Michails, kā jau rakstītpratējs, pierakstīja visu nokristīto uzvārdus un tēva vārdus. Tiem, kam bija nekrieviski vardi, pierakstīja jaunus, kādi atrodami svētos rakstos. Beidzot Jēzus kristīgi dalīja atlikušo ūdeni izslāpušajiem. Nācās atnest un apsvētīt vēl trīs tādus toverus ar ūdeni.

Jēzus neskopojās.

— Paklau, vai tu neesi vecā Goldbauma dēls no Valmieras?— kāds ziņkārīgais ievaicājās. Laga žīdiņš. Viņš man, palūk, šito pulksteni salāpīja.

— Jā, tas es esmu. Bet te mani sauc Jesus Davidovičs.

— Ak, tu tētīt, žēlīgais!— večiņas atkal ieņurdējās.— Zidu pielaiduši pie kristāma ūdentiņa! Lai nu saka viens cilvēks, ka krievos ir kāda kārtība! Piešmucēs visu to svētību .. .

Jaunais Goldbaums iesmējās:— Nebīsties, mammele! Mans vārds ir Jēzus. Vai es drikstu kādu šmuci taisīt?

Vecā atkāpās un pārkrustījās. Šoreiz jau pa krievu modei — ar trīs pirkstiem.

Kad veci un jauni bija nokristīti, tēvs Varlaams svētīja pareizticīgo tautu un atlaida to mājas. Visi

bija apmierinati. Michails Ama|jevičs teica savam draugam: — Nu tu redzēji, ko nozimē pareiza ticība! Lauvu bedre pārvērtās par jēru kūti un tie izslāpušie tapa dzirdināti.

Nokristītie tagad droši staigāja pa stacijas peronu. Viņi piepildīja savus dzeramos traukus pilnus, meklēja bulkas un skābos gurķus, ko varēja iemainīt pret spičkām, zeķēm vai vecam biksēm. Līdzi viņiem aizbrauca no jauna piepildītais kipetoka toverītis.

Vislaimīgakais jutās tēvs Varlaājns. Kas par jaukām cerībām! Kas par brīnišķām izredzēm! Var palaimēties, ka ar laiku tiek līdz pat archierejam:. .. Viņš ieņēma savu mēru un atlaidās uz sāls maišeļiem.

Cieti kā akmens! Bet ja tik augsts mērķis — jāpacieš, jāiztur. Miegā grimdams, tēvs domāja: Lūk, kas par pārdabīgu spēku pareizai ticībai … No popa par archiereju. Jebutvojurnaķ! Ticība dara brīnumus …

No ticības spēka voblu vagoni nesakustējās. Kā jau teikts — par smagiem. Feldfebelis atsūtīja jaunu, bargu pavēli: Spiest uz priekšu ar visiem speķiem! Kapķenarmusa šķūnis tukšs. Par katru nokavētu dienu — Dievs lai jums žēlīgs!. ..

Cik tālu varēja aizbidīt bez smērēšanas — bez kukuļa? Par kukuli pavēlē nestāvēja ne pušplēsta vārda. Michails un Jēzus jutās nelaimīgi. Ne tēvs Varlaams, ne ticības brīnums nespēja viņus glābt.

Vagoni nekustējās no vietas. Ritei bija jāiesmērē. Tā pazuda vēl divas mucas un piedevām maišelis sāls.

Bet kā būs, kad nonāks badainā Maskavā?

Kad voblu vagoni Maskavā sakustējās tālākam ceļam uz rietumiem, tie ritēja jau krietni vieglāk.

Trisdesmit sešas mucas bija nobirušas, nesagādādamas vedējiem nekādu personīgu svētību. Kad tēvs atkal gulēja un sapņoja svētlaimīgus sapņus, Jēzus Davidovičs paklusām teica draugam: — Miķel, mums beigas ša vai tā. Iztaisīsim vēl mazu veikalu. Pārdosim kādas desmit vai divdesmit mucas un nauda būs mūsu . ..

— Varena ideja!— Miķelis atsaucās.— Ja neizmuksim, iznāks bēru izdevumiem. Nebūs pakaļpalicējiem jāgrābj kroņa kasē. Mūsu dvēseles varēs debesu priekos bez parādiem ielidot.

Kad divi voblu vagoni pēc trīs nedēļu ilga ceļojuma nakts vidū apstājās Ostaškovas stacijā, par abiem kopā tie bija atveduši četrdesmit divas mucas un piecus maišeļus. Uz šiem maišeļiem mierīgi krāca garnizona pops. Neviena dzīva dvēsele viņu netraucēja.

Strēlnieks bez vintenes Torīt Tarakančiks bija noraizējies un saīdzis. Kā gan citādi varēja būt, ja naktī bija pazudušas divas viņa barakas dvēseles — Jēzus Davidovičs un Michails Amaļjevičs. Ka lai to paziņo praporam sādžā?

Vilcināties nevareja, bēgļi bija jāķer uz karstām pēdām. Ziņojumu nodeva feldfēbeļam un tas steidzās pie rotas komandiera. Žīds nebijis pie pilna prāta, bet vācietis būs ar savāktiem kara noslēpumiem aizlavījies uz savējo pusi. Praporščiks dabūja pulka komandiera rīkojumu izziņošanai uz visiem ceļiem un dzelzceļu frontes virzienā: Pastiprināt kontroli! Dzīvus vai mirušus aizturēt divus tuvāk aprakstīta izskata dezertierus un ar visu, kas pie viņiem atrodams, nogādāt tuvākā komandantūrā! Tarakančiks saņēma dienesta atzīmi par neuzmanību.

Abi bēgļi pa to laiku mierīgi brauca uz Rīgu. Pazīstamie pavadoņi — jefreitors un tas, kam šurpu braucot vēders apsapējās — līdz ar citiem frontei nozīmētiem viņus veda bez kādam rūpēm. No tiem 30 rubļiem, kas bija saņemti par pārdotam voblu mucām, jefreitora kabatā jau atradās 20 un tas otrais dabūja desmit. Visās kontrolēs viņi savus ļaudis nostādīja rindā un saskaitīja 32 dvēseles — tieši tik daudz, cik sarakstā bija minēts. Nevienam kontrolierim neienāca prata, ka arī paši pavadoņi var būt ceļa zīmē ierakstīti un viņu vietās, ar viņu vārdiem, tagad brauc divi dezertieri.

Patiesības labā gan jāsaka, ka īsti dezertieri te nebija ne viens, ne otrs. Viņi tikai patvaļīgi pārvietojās, cerēdami citās vietās atkal iestaties slavenās armijas rindās. Rigā, 12. armijas sastavā, bija nodibināti latviešu strēlnieku bataljoni, vēlāk pulki, lai tie kopā ar aizmugurē novietotām rezervēm noturētu fronti pret vāciešu niknajiem uzbrukumiem. Kad latvju zēni, smagus asins upurus nesdami, izrādījās uzticami un spējīgi šo uzdevumu veikt, strēlnieku tēvs, Krievijas valsts domes deputāts Goldmanis ieguva tiesību aicināt latviešus no krievu armijas daļām un pulcēt tos nacionalās vienībās. Tur viņos vēl sakūra vecveco naidu pret vācu apspiedējiem — baroniem un neierobežotu uzticību pret krieviem — glābējiem. Tad latviešus dzina kaujās gan ar armijas komandiera Radko-Dimitrijeva pavēlēm, gan ar pašu centīgo virsnieku uzkalpotgribu. Krievu daļām tomēr šāda klaiņošana nepatika, tādēļ latvieši, sadzirdējuši par savējo varoņdarbiem, paši bēga turpu. Viens no tiem bija arī Miķelis Amālijas dēls. Par varoni kļūt viņš gan necerēja — trūka talanta, bet no purva lauka bija jātiek. Jēzum tēvs bija sameklējis Pēterburgā tādu ka radinieku, vai labvēli intendantūras daļā. Tam bija iespējams no frontes drošā viela pieņemt rakstīt un lasīt pratēju uzpircēju, uz ko varētu arī tumšākās lietās paļauties. Vecajam Dāvidam tas maksāja visu viņa naudu, bet par to viņš tagad sēdēja Valmierā ar dēlam izrakstītu apliecību slepenā vietā. Ar šo dārgo papīri Jēzus-Ab- rams varēja braukt tieši uz Pēterburgu un stāties kroņa darbā.

Hornam Miķeļa pārvietošanās bija pa prātam. Sarakste ar Miķeli viņu pārliecināja, ka partijas labā tur krievos vēl nebija iespējams kaut ko jēdzīgu darīt. To pašu liecināja arī plašakos apmēros izdarītie novērojumi par armijā iesauktajiem krieviem. To attīstības līmenis bija tik zems, ka no viņiem bez lielākām pūlēm varēja gan iznākt laupītaji un citādu veidu kriminālisti, bet ne apzinīgi un disciplinēti revolucionāri. Tāpēc Latvijas sociālistu uzskats tagad bija — savu politisko aģitācijas darbu zem patriotiskā un pretvāciskā aizsega koncentrēt latviešu strēlniekos, radot no tiem gaidāmās revolūcijas bruņoto kodolspēku.

Laimīga sagadīšanās nāca Miķeļam Amālijas dēlam talka. Štāba kapteinis Forss mainija savu denščiku. Jefimka, ko viņš bija atvedis līdz no krievu daļas, neraugoties uz savu čaklību un uzticību, bieži iztukšoja sava kunga dzērienus un apgalvoja, .ka tie izžuvuši, vai izzagti, sabojaja klozetu un zābakus spodrināja ar vāģu smēru. Būdams jautras dabas bohēmietis, Forss bija padzirdējis par Šanu un tās priekšnieka dēkām. Tāds vīrs akurāt noderēja viņa tuvumā. Forša dzīvē un dienestā pašas no sevis pagadījās tādas sarežģītas lietas, kas prasīja krietnu tiesu atjautības nevien no viņa paša, bet arī no kalpotāja, lai kungs tiktu ar veselu ādu cauri. Jaunā denščika apskatīšanu un pirmo pārbaudišanu Forss nolika savā kabinetā, štāba telpās. Tur Miķeļam vajadzēja ierasties.

Tīreļpurvā un ap Ložmetēju kalnu tobrīd risinājās sīva kauja. Latvju zēni, vispirma kārtā pārgalvīgie Grīziņkalna pašpuikas, kā spoki baltos ķiteļos rāpās pa puteņaino sniegu, ar dzirklēm grieza, vai asiņainiem pirkstiem rāva dzeloņdrātis, tad ar durkļiem leca vācu ierakumos un tur stradāja kā miesnieki, pataupīdami arī pa gūsteknim. Simtiem viņu palika puteņos guļam, bet vāciešos bija iedvestas bailes no šiem velniem un krievu ģenerālštābs savos frontes ziņojumos sāka arvien biežāk minēt latviešu strēlniekus. Šiem ziņojumiem nācās strēlniekus uzmundrināt vēl vairāk, krieviem dot labus paraugus, kā jācīnās par caru un tēviju, bet no pašlepnuma apskurbušās latviešu tautas iegūt vēl vairāk asinsupuru.

Katru vardu, ko kāds augstāks krievu kungs bija izteicis par latviešu strelnieku varonību, prese un patriotiskie pilsoņi uzņēma kā goda pilnu atestātu visai latviešu tautai.

Akurāti noteiktā stunda un 15 minūtēs Miķelis sēdēja štāba uzgaidāmā telpā — sīks, kluss un bailīgs ierāvies savā pelēkajā Ostaškovas šinelī. Viņam vajadzēja būt sagatavotam katru brīdi lekt kājās. Turpat blakus atradās kanceleja, pilna dažādiem virsniekiem. Pa neaizvērtajām durvīm viņi, cauri uzgaidāmai istabai, staigaja ārā un iekšā, nemitīgi smēķēdami un ska|i sarunādamies krievu valodā. Tikai paris, garāmie- dami, pameta skatu uz niecīgo zaldātiņu un pavaicāja, kāda norīkojuma šis te ieradies. Štaba lepnajai svītai bija diezgan pašai savu rūpju un interešu ko diendienā pārrunāt.

— Apsveicu ar Annu, August Karlovič!

— Pateicos, Edgar Ansovič! Nav jau nekāds ievērības cienīgs sasniegums. Līdz Jurim vēl — tālu …

— Tomēr, tomēr!— pievienojās citi virsnieki.— Tas ir labs sākums. Katrs pagodinājums vairo mūsu svaru un izredzes krievu varena impērijā … Gratulēju!

— Pareizi, pareizi! Pievienojos! Pievienojos kapteiņa kunga domām!— teica nākamais roku spiedējs.— Anna nedrīkst palikt vecmeitās. Tagad jāgādā, lai tai blakus būtu Vladimirs! …

— Tieši tā, Ivan Marcevič!—iesaucās nākamais štāba brālis.— Ar Vladimiru nāk muižnieka tituls un tiesības. Baroni aizbēguši un neatgriezīsies. Jauna muižniecība mums vajadzīga. Vai citiem tās muižas lai atdodam?

— Jūrijs Fricovič spriež pareizi un patriotiski,— kada vecaka balss ieni piebilda.— Muižas jāiegūst mums. Tas ir vēsturisks uzdevums. Bet lai to pildītu, mūsu strēlnieku vārdam un varoņdarbiem vēl biežāk nekā līdz šim jāparadās galvena štāba frontes ziņojumos. Ir jāizkalpo — par brīvu neko nedos.

— Tieši tā, podpolkovņika kungs! Priecīgi censties! Mums ierakumos ir vareni zēni. Iedzimti varoņi! Agrāk policija ķerstīja pa Grīziņ- kalnu, Šmerli un Ilģeciemu, lai par kaušanos bāztu ķurķī. Tagad viņi ar Jura krustiem mums priekšā …

— Ar koka krustiem arī…— kads nedroši piebilda, it ka gribēdams mazu atjautību izteikt, bet neviens nepasinējās.

— Tā neklājas runāt virsniekam, Anton Viļevič!— vecākā balss viņu apsauca.— Katrs karš prasa upurus un tas, kas grib uzvarēt, nedrīkst ar tiem skopoties. Tagad uz spēli ir likts latviešu vārds un gods.

Es ceru, ka virsnieku kungi to pareizi saprot…

Kad apakšvirsnieks aizgāja pie krievu priekšniecības apspriesties, neveiklais podporučiks Antons Viļā dēls vēl saņēma gan kodīgas, gan līdzcietīgas piezīmes par savu netaktisko uzvešanos. Tad saruna novirzījās uz brīdinājumu. Stabā nebija noslēpums, ka cara galmā, Pēterpilī, vēl arvien valdīja stiprs vācu iespaids. Aizbēgušie baroni ar saviem sakariem centās lur kompromitēt latviešu strēlniekus. Tie esot krieviem neuzticami, apbruņoti kļūšot par laupītājiem un dumpiniekiem, tāpēc esot izformējami un atkal sadalāmi krievu pulkos. Strēlnieku vadība centās pierādīt darbos pretējo. Argumenti bija bezbailīgie pašpuikas un uzticības apliecinājumi cara impērijai. Vairums virsnieku domāja, ka jasargās no visa latviskā-nacionālā, ko naidnieki var izmantot denunciācijām. Tikai Auzāns, Goppers, Vācietis un vēl pāris virsnieku nesabijās. Lai paglābtu latviešu rakstniekus un māksliniekus no iznīcināšanas ierakumos, pie 2. brigādes štāba noformēja pusrotu kapt. Forša pārziņā. Tā bija paredzēta nacionālajam darbam strēlnieku īsajos atpūtas brīžos. Štābā tomēr pastāvēja uzskats, ka šie dienaszagļi tikai maisās pa kājām.

Visu nepieciešamo jau var izdarīt mācītāji.

Kad cits par citu bez lielākas nenovīdības gādās, ordeņi birs bagātīgi. Prapors Jakovs Marcevičs bija neapmierināts ar tik lēnu tempu. Viņš vēl gaidīja Staņislavu.

— Ko līdz mums tie galvenā štāba ziņojumi,— viņš sūrojās,— kad krievu daļās tomēr var tikt ātrāk uz augšu? Mans draugs Edvīns Petrovičs 17 gadus vecs beidza Kazaņas kara skolu. Un tagad? Pēc nepilna gada, no ienaidnieka aplenkuma ar savu rotu izbēdzis, viņš jau ir muižnieks! Padomājiet — sv. Annas ordenis ar šķēpiem, lentu un iegravējumu zobena «Par varonību», sv. Staņislavs ar šķēpiem, nēsājams kaklā, sv. Vladimirs, 4. pakāpe līdz ar dzimta muižnieka titulu un privilēģijām. Lūk, ko var sasniegt pie krieviem! Pats viņš to man raksta. Bet mēs te nīkstam un gaidam. Kam no tā kāds labums?

— Bet kam ir tikdaudz sv. Juru kaklā kā latviešiem?— kāds iebilda.

— Lieka greznība!— pesimists pretojās.— Tad jābāž galva ugunī un galu galā varoņa slavu iegūs tikai viens. Divi Brieži no tās nebarosies .. .

Ilgi savā kaktā ierāvies sēdēja un gaidīja nākamais denščiks. Beidzot kāds viņu atkal pamanīja un izprašņāja. Ak, štāba kapteinis Forss izsaucis? Viņš vēl arvien nav ieradies. Jāpiezvana uz dzīvokli.

— Viņi guļ!— nāca denščika atbilde.— Nav atļauts traucēt. Vai saslimis? Tieši tā! Kāda kaite?

Nevaru zināt, jūsu … Bet guļ.

Miķeli Amālijas dēlu nosūtīja atpakaļ uz šķirošanas punktu. Dienvidus pamalē bez rimas dunēja lielgabali. Tur bija iedegusies sīva kauja. Tikai vēlāk jaunpieņemtais denščiks pārliecinājās, ka viņa kungs bieži slimoja un lāgiem pat pazuda. Kaite nebija no bīstamām. To vienmēr pēc izskata varēja droši uzminēt. Bijušā teoloģijas kandidāta apaļā, gludi noskūtā seja tad bija pietvīkusi pavisam sarkana, puspiemiegtās acis niķīgi šaudījās apkārt un kuplo, izjukušo matu cekuls smagi nogūlās uz sviedrainās pieres. Štāba kapteinis atradās labā omā, bet dienestam nejutās drošs. Draudzīgā va|sirdībā, kas nepiederējās virsniekam, viņš izstāstīja kādu anekdotu, vai savu paša dēku, un tad mierīgi likās uz auss — vienalga, no rīta, vai vakarā.

Forss nebija ordeņu mednieks. Toties viņš cienīja mākslas, sevišķi teātri, un pats labprāt pacilātā balsī deklamēja drāmu, vai grieķu traģēdiju pantus. Savā aizbildnībā nodoto rakstnieku un gleznotāju pusrotu viņš saprata, saudzēja un tai labi klājās. Kāds no jaunajiem māksliniekiem gleznoja viņa portretu.

Kā jau modernists, gleznotājs portretu veidoja pēc sava iekšēja skatījuma, necenzdamies ne pēc kādas ārējas līdzības. Uniforma bija kā īsta, pagones un goda zīmes katra savā vietā, bet savu seju Forss nepazina, vienalga, no kuras puses uz to skatījās. Kādreiz viņš meistaru smagi piedzirdīja, tad pieteica strādāt pilnīgi klusumā, lai Dieva davanu — inspirāciju nekas netraucētu, pats veikli aizmanījās gulēt un denščiku savā uniformā norīkoja modeļa vietā. Meistars brīdi tā kā pabrīnījās, tad saprata, ka pār viņu nākusi jauna iedvesma un droši vilka arī jaunas sejas līnijas… Nākamā dienā Forss smiedamies uzsita meistaram uz pleca: — Nu redzi, draugs, tas nu beidzot esmu es pats savā dziļākā būtībā. Ne ko pielikt, ne kor atņemt.

Paldies!

Gleznotājs īsti nesaprata, vai viņu izjoko, vai uzslavē. Ar priekšniecību diskutēt neklājās. Portretu Forss iedāvinaja savam denščikam, kā pats teica, par piemiņu no karavīra gaitām. Tā nu Miķelis Amālijas dēls bija ar vienu lēcienu ticis gandrīz līdz kapitāna činai. Jā, nu viņš saprata, ka kara karjērā tiešām viss atkarīgs no priekšniecības.

To drīz vien piedzīvoja arī dzīves priecīgais štāba kapteinis Forss. Lai sagādātu štābos izvietotajiem un atpūtā atlaistajiem virsniekiem patīkamu izklaidēšanos, Rigas krievu teātrī viesojās no Pēterpils atbraukusi operetes trupa. Nams bija vienmēr izpārdots un kādu vakaru Jautro atraitni paklausīties tur bija ieradies arī 12. armijas komandieris Radko-Dimitrijevs. Viss gāja gludi un jautri, kā parasts. Oficieri ar savām kara brūtēm smējās bez liekas kautrības. Dāmas grozījās uzpucētas un izkrāsotas līdz pāvu greznībai — kavalieriem naudas netrūka. Tad starpbrīdī starp pirmo un otro cēlienu, cigāru izsmēķējis, ģenerālis no savas ložas pamanīja, ka uz skatuves, šaipus nolaista priekškara, ir uzkāpis kāds vīrs

pietvīkušu seju, izjukušiem matiem, oficiera mundierī. Tur viņš cilāja rokas, mainīja pozēs kā klasisko traģēdiju varonis, un ar spēcīgu patosu deklamēja kautko nesaprotamā valodā. Zalē palikušie brīdi apjuka. Vai tāds monologs piederēja pie operetes un deklamētājs bija aktieris? To lāgā neizprata arī ģenerālis un sūtīja savu adjutantu lietu noskaidrot. Tas atsteidzās ar ziņojumu, ka direkcija tādu aktieri nepazīstot. Ja tas neesot priekšniecības sūtīts, lai viņu apturot. Citādi nevarot izrādi turpināt. RadkoDimitrijevs tūlīt saprata, ka te ir atkal darīšana ar kādu deliriuma ķerto. Savā apgarotībā Forss par tādiem sīkumiem neko nenojauta. Sofokla un Euripida svinīgie panti viņu nesa kā uz ērgļa spārniem. Visiem klausītājiem vajadzēja liesmot līdz ar viņu, aizmirst brutālo karu un seklo opereti, ļauties tikai lielas un cildenas mākslas vienreizīgam pārdzīvojumam. Tik patiesi un cildeni domāja Forss tajā brīdi, kad ģenerāļa adjutants lūdza viņu apklust un divi skatuves kalpotāji satvēra katrs aiz savas paduses, lai izvestu no zāles. Neviena aplausa, neviena mākslas aizstāvja, pat neviena skauģa smiekla … domāja Forss. Vai te sēdēja un kustējās par cilvēkiem pārģērbti akmens tēli? Štaba kapteini Foršu aizveda pie ģenerāļa ložas. Radko-Dimitrijevs tur jau smēķēja savu otro cigāru.

Viņš neizskatījās ne laipns, ne dusmīgs, bet cienīgi vienaldzīgs. Forss izstiepās kā paresns diegs.

— Staba kapteinis Forss ir jūsu augstās ekselences rīcībā!

— Vai štaba kapitāna kungs zin ar ko viņš runā?— it kā Forša saprāta spējas pārbaudīdams, ģenerālis ievaicājās.

— Tieši tā, jūsu augstā ekselence, 12. armijas komandiera kungs.

— Vai štāba kapitāna kungam zināmi arī armijas oficieru uzvešanās noteikumi?

— Tieši tā, jūsu augstā ekselence! Tikai mākslinieciskas iedvesmes brīžos tie reizēm neturas galvā.

Vārdu sakot — pazūd!— Forss labsirdīgi iesmējās.— Es domāju, ka man ir Dieva dots talants runāt no skatuves …

— Neapšaubu — ģenerālis pārcirta Forša pašatzlšanos, negribēdams garākā sarunā ielaisties.— Dodu jums septiņas dienas brīvu laiku šo lietu vēl pamatīgāk pārdomāt hauptvaktē.

— Tiks izpildīts, jūsu augstā ekselence!— Forss atkal izstiepās, bet ģenerālis jau pazuda aiz ložas portjerām, btrais cēliens bija sācies.

Stabā zināja Forša parastās nelaimes. Gaidīja vienu dienu, gaidīja otru, bet trešā zvanīja uz viņa dzīvokli. Denščiks vienam teica — galvas sāpes, otram — zobu sāpes, trešam — gripa smagā veidā. Ja viņš būtu labāk apdomājis, ko runā un visiem teicis tikai pēdējo kaiti, tad droši vien tuvākie karabiedri nebūtu atnākuši Foršu apciemot. Kad viņi bija klāt, neapdomīgajam glābējam atlika tikai viena iespēja — savus labdabīgos melus turpināt. Viņš apgalvoja, ka kapitāna kungs aizvests uz kādu slimnīcu, bet kur īsti — to viņš nezināja pateikt. Oficieru kungi aizgāja, meklēšana turpinājās, līdz beidzot pienāca ziņa no hauptvaktes cietuma.

Niknas artilērijas un durkļu kaujas Rīgas frontē turpinājās. Galvenais štābs savos frontes ziņojumos bieži pieminēja latviešu strēlniekus un viņu varonību. Par to maksāja dārgu asins upuru cenu tie, kurus dzina cauri dzeloņžogiem uz ienaidnieka pozicijām. Par to jūsmoja un it kā ar savu pašu sasniegumu lepojās tie, kas sēdēja štābos, vai iedzīvojās aizmugurē un varēja runāt visas tautas vārdā. Kas viņus bija pilnvarojis to darīt? Pašlabums un trimdā aizdzītās, frontē noasiņojušās tautas nespēja atvērt mutes, pretoties. Strēlnieki pārrāva vācu fronti, izlauzās līdz Jelgavai, cerēdami vismaz vienu nelaimi no tautas pleciem novelt — vāciešus no Kurzemes izdzīt. Velti. Armijas komandieris nedeva nepieciešamos krievu papildu spēkus. Latviešu zēnus nop|āva vācu ložmetēji. Viņus uzslavēja un tīšu prātu dzina iznīcināšanā.

Kas aiz tā slēpās? Vācu nodevīgais iespaids krievu cara galmā un mājiens no augšas Radko-Dimitrijevam taupīt krievu rezerves, kuru frontes tuvumā netrūka. Strēlniekiem šī netīrā spēle nepalika apslēpta. Par to gādāja pagrīdē iedzītā, vajātā sociāldemokrātija. Noslēpums nebija frontes zēniem arī kazaku mežonīgā rīcība, ar kādu tie nodedzināja Kurzemes kviešu druvas, ar nagaikām izdzina latviešu strēlnieku tuviniekus no viņu mājām, lai garās lopu vagonu rindās tos izkliestu pa badīgo krievu zemi, kur saniknotie sādžu zemnieki meta uz viņiem akmeņus un lopu mēslus, domādami, ka atriebjas vāciešiem. Viss tas nāvei

nolemtajos modināja dziļi traģisku rūgtumu. Revolūcijas sēklai bija sagatavota auglīga zeme.

Denščiks Michails Amaļjevičs klusībā pildīja no Horna saņemtos uzdevumus. To radās arvien vairāk. Viņa dzīvība nebija mazāk apdraudēta kā tiem, kas baltos ķiteļos gulēja frontes vispirmās līnijās.

Lai revolūcija izlauztos atklātās liesmās, vispirms bija jāpanāk armijas dezorganizācija un sagrāve frontēs. Gļēvi apātiskos krievus spēja aizkustināt tikai viens lozungs: Uz mājām! … Latviešus iedvesmēja taisnības meklēšana — ar norēķiniem uz abām pusēm. No viņiem varēja attīstīties revolūcijas dzīvais kodols.

Forss nu bija atrasts. Viņš tikpat mierīgi noklausījās štāba priekšnieka Zagojanca izteikto dienesta piezīmi, kā štaba oficieru apsveikumus par laimīgu atgriešanos. Varēja jau par tādu joku viegli nokļūt frontē. Sodāms nu bija vēl Forša denščiks par priekšniecības maldināšanu. Ka tas darīts, lai savu kungu paglābtu, to visi saprata, bet tas nebija attaisnojums. Vienojās, ka Forss pats savā prātā pavieglo •denščiku stingri sodīs un padzīs no savas mājas. Lai par šādu uzticību pateiktos, Forss nolēma piecus maldinātos oficierus uzaicināt pie sevis uz glāzi tējas. Tējas vietā, protams, bija domāts kautkas karavīriem piemērotāks. Zakuskas sagādāt un galdā klāt Forss uzdeva savam denščikam, pieteikdams pirms viesu ierašanās pazust. Tā tas notika. Pikniks izvērtās jautrs un skaļš. Dziedāja Lejup pa māmuļu Volgu un Dzīvoja divpadsmit razbainieku.

Dzēra alu, šņabi, piedevām Šustovu. Uzkoda šprotes un tādā kā taukainā etiķī ietaisītas siļķes, šķiņķi un saeļļotus salātus. Pats par sevi saprotams, ka Foršam bija jāstāsta savi piedzīvojumi aiz restēm. Viņš neskopojās: — Kungi, vai varat iedomāties tādu bildi — kaktā sēd, kā liels ezis, ar bārdas rugājiem apaudzis pulkvedis. Protams, no intendantūras daļas. Iepazīstoties gribu dot pienācīgu godu, bet viņš atrūc:— Neāksties, jaunekli! Vai zini, kur atrodies?— Zinu, hauptvaktē.— Bet vai zini arī to, kā no šejienes ārā tikt?— Vēl nezinu. Jānogaida.— Es te gaidu trīs nedēļas. Un arī nezinu.— Ja drīkstu zināt, par ko tik ilga uzkavēšanās vienā vietā, pulkveža kungs?— Par ko? Nav vērts nospļauties. Par nieka trīs pazudušiem vagoniem. Cik Krievijā tagad ir vagonu? Simtiem tūkstoši. Kāds procents tad pazudis? Jāsmejas. Ja vēl būtu lielgabali vai vintovkas, bet pazudusi tikai labībiņa. Tā Maskavā tagad noder tikpat labi kā frontē, kur ienaidnieks var uzbrukt un atņemt. Vai kas kustas uz priekšu bez nobiruma? Katrā stacijā sliedes jāsmērē. Katrs bērns to zina. Bet pie mums jāatbild priekšniecībai. Jāgaida te, kamēr noskaidros un atradīs. Kas tur vairs no apēsta ko atrast? Zaldātiem frontē tik un tā jākrīt par caru un tēviju, bet tauta jācenšas paglābt no bada …

Oficieru kungi, sakiet, vai šim cilvēkam nebija sava taisnība? Spekulanti strādāja, nauda tūka kabatās un sirdsapziņa bija mierīga — tauta jāpaglābj.

— Apmainīsimies ar mundieriem!— kāds cits iesaucās.— Es it kā dzērumā nolamāju priekšniecību, lai varētu uzkavēties šajās viesmīlīgajās telpās, bet nu jau parīt jadodas uz fronti ugunīs. Es te labprāt uzkavētos līdz pat kara beigām.

— Paklau, kāds nelietis ar spožām pogām, — pulkvedis atrūca. — Par sodu priecājas, negrib tēviju sargāt. Man ir uzticēti svarīgāki uzdevumi. Lai sēd, vai uguni skrien tie, kas tādus nespēj pildīt. Es jums saku: mani izpirks, lai tas maksā, ko maksādams …

Visi iesmējās.— Tad pieņem mūs par vagonu stūmējiem. Un smērē, lai nečīkst.. .

Viņu sauca Pochļobkins. Un izpirka jau nākamā dienā .. .

Nu ari Forša viesi iesmējās:— Vērtīgs cilvēks — viņi iesaucās.— Var mācīties, kā jādzīvo un jāstrādā mūsu laikos, ja grib tikt uz priekšu. Ar ordeņiem apkāries vien uz drošiem pamatiem netiksi.

Treknajā mērcē ietaisītas, ar etiķi sajauktās siļķītes un citas zakuskas oficieru kungiem, braši iemetot, garšoja lieliski. Forss ieminējās, ka tas vēl esot viņa bijušā denščika kulinārās mākslas sasniegums. Žēl, ka nu no tāda meistara jāšķiroties. Kad Šustova pudele bija jau pāri pusei iztukšota, konjaku dzerot veselām glāzēm, ar cukura apbērtu citrona šķēli, kā tas pie krieviem parasts, laipnie viesi bija ar mieru nelāgo denščiku vēl brīdi paciest. Tikai sods viņam bija jāizcieš pilnā mērā. Zaldāts pret

virsnieku atvainoties nevarēja. Katrai kārtai bija noteikts dzīvot savā stingri norobežotā pasaulē — kā putnam gaisā, vai tārpam zemes pīšļos.

Oficieru kungi kļuva vēl omulīgāki, kad Forss viņiem pastāstīja nākamo epizodi hauptvaktē:— Kungi, vai varat iedomāties? Nākamā istabā pie galda sēd vīrs kā brūnais lācis. Tip-top Tarass Buļba no Zaporožjes. Sēd viens pats un liek pasjansu. Liec viņu mierā — man saka pazinēji. — Podpolkovņiks ir bīstams kauslis. Kur tas dzirdēts: skaidrā prātā piekāvis sev padotos oficierus — savus viesus — un izsviedis no mājām, it kā tie būtu vienkārši zaldāti!— Skatos, seja nav ļauna, vairāk rezignēta. Interesants eksemplārs, nodomāju. Jālūko tuvoties. Pirmais skats neuzticīgs, jautājošs, bet tiklīdz ierunājamies par kāršu un sapņu noslēpumainām spējām iztulkot cilvēku likteņus, lācis kļūst vaļsirdīgs, familjārs. Viņš nepelnītas vientulības izmocīts šinī sprostā. Balss kļūst tēvišķi silta.— Vai es zvērs, ka visi no manis te vairās. Krievu dvēsele man tāda pati, kā visiem citiem. Tikai cūcības es nevaru ciest, saproti — cūcības, un tā mana nelaime. Ielūdzu viņus kā savus bērnus pie sevis. Domāju — pasēdēsim, papriecāsimies visi kopa. Manus 50 gadus nosvinēsim svešā malā. Vai man žēl labāko galda likt? Visi zem viena Dieva staigājam. Kas zina, kad kurais galvu noliksim. Bet pašā visjaukākā brīdi, kad jāsakas sirsnīgām runām, kad vīrs vīru apkampj un bučo ka līgavu aiz pāri plūstošas sirsnības, padomā tikai — mani pēkšņi izsauc uz štābu. Un kad pēc paris stundām atgriežos — lai visi svētie stāv man klāt — ko es tur redzu pats savā dzīvoklī!.. . Mani zēni, mani nenogaidījuši, jau ielīksmojušies kā pēc lielā gavēņa. Kroņlukturis norauts, klavieres apķēzītas, klozets pārplūdis. Nu, var jau tā gadīties. Sievas māsa, jau pāri četrdesmitiem, apgalvo, ka sešreiz izvarota. Nu, tā arī vēl nebūtu tik liela nelaime, jo vairāk jau sieviešu mājās nebija.

Mani saniknoja pavisam kas cits. Klausos — kāpēc mans kanārijputniņš vairs nedzied? Un te nu atklajās tā īstā cūcība. Manam kanārijputniņam korķu viļķi ieskrūvējuši pakaļā un apgalvo, ka tā jau tas esot bijis.

Rīkli tas netraucējot … Ar to man pietika. Lai tu prapors, poručiks vai kapteinis — man viss viena alga.

Visus aiz apkakles, ar celi pa dibenu un riteniski lauka uz ielas. Es, brālīt, esmu kristīgs cilvēks un krūtīs man krievu dvēsele. Taisnībai jābūt! — Bet kur tā bija, to pateikt varēja vienīgi pasjanss.

Forša viesos iedegās domstarpības. Vieni atsaucās uz krievu cilvēka plašo dabu un mistiski dziļo taisnības meklētāju dvēseli, ar ko centās mazināt nesavaldīgā apakšpalkavnieka vainu. Otri atsaucās ar dzelžaino armijas disciplīnu, īpaši kara laikā, kad katram augstākam priekšniekam jābūt par nevainojamu priekšzīmi citiem. Trešie meklēja tādu kā kompromisu, izskaidrodami, ka ne jau tā nieka putna dēļ tāds vīrs iededzies nesavaldāmās dusmās. Tas noticis tāpēc, ka viņa viesi — oficieri melojuši — un tas nekad nedrikst notikt — it kā korķu viļķis jau kopš dzimšanas būtu atradies tādā vietā.

Arvien biežāk viesi cēlās kājās un izgāja brīdi vienatnē uzkavēties. Drīz pienāca brīži, kad to iegribējās darīt diviem, vai pat trim uz reizi. Tad nebija vairs ko slēpt, ka kungiem kļuvuši pārlieku vaļīgi vēderi. No kā gan tas varēja rasties? Viss galdā liktais šķita pirmklasīgs. Ka konjaks tā iedarbotos, tas nebija dzirdēts. Alus gan ātri iztecēja, bet pa citu vietu. Forss, kā mājas tēvs, jutās nelaimīgāks par visiem citiem. Nē, tik nedrošā stāvoklī oficieru kungus uz mājam nevarēja laist. Viegli varēja gadīties, ka vienkārši nespēj tikt līdz galam. Tāda nelaime nekādos apstākļos nebūtu savienojama ar virsnieku godu un stāju.

Slimos viesus izvietojis gan savā gultā, gan uz mīkstākām mēbelēm, Forss pats pēdējais ielīda kalpones istabiņā aiz ķēķa, kur parasti gulēja viņa denščiks. Šaurā telpa likās piesmakusi. Viņš atrāva trešdaļlogu, dziļi krūtīs ievilka sētas gaisu, tad atlaidās uz salmu maišeļa, kas likās patīkami vēss.

Sasodīta kļūme — domāja Forss, papirosu aizdedzinādams. Vai tikai tas Michails Amaļjevičs nav kautko piebrūvējis? Tie taču visi viņa vajātāji… Miegs aiz errastībām nenāca. Pagalvī maisiņš likās par augstu un cietu. To pacēlis, lai kautcik izlīdzinātu, Forss pamanīja, ka apakšā atrodas kādi laikrakstos ievīstīti papīru ruļļi. Viņš jau gribēja tos iesviest pagultē, bet tad pēkšņi ierunājās ziņkārība. Ko gan denščiks tur slēpa un glabāja? Varbūt pornogrāfiskus uzņēmumus, vai avīžu izgriezumus par varoņu apbalvošanām?

Nebija jau viegli uzminēt, ko tāds jokupēteris īsti pievāc. Pirmo rulli atsedzot, Forss plati ieplēta acis, labu brīdi tās mirkšķināja, it kā redzamam lāgā neuzticētos, un kļuva pavisam kluss. Viņš lasīja melnu uz

balta: Uzsaukums latviešu strēlniekiem. Biedri strēlnieki!… Frontē jūs tīši dzen nāvē un iznīcībā. To vēlas cara vāciskais galms, lai mazinātu krievu armijas spēku. To vēlas krievi, lai drīzāk iznīcinātu mūsu tautu un pārkrievotu mūsu zemi. Jūs sauc par varoņiem un jūs saņemat koka krustu tīrelī, bet jūsu virsniekiem par padevību dala činas un Jura krustus. Kad jūs pārraujat vācu fronti, jums liedz krievu papildspēkus. Viņi grib, lai jūs drīzāk noslīkstat savās asinīs.' Strēlnieki, šis karš nav jūsu upuru vērts!

Lai noasiņo divi lielie plēsoņas. Tad atnāks mūsu laiks un mūsu cīņa par tautas brīvību. Saudziet sevi un paturiet ieročus rokās. ..

Tālāk Forss netika. Likās, ka mazā papīra lapiņa pirkstos sāka degt. Paraksts: Revolucionārā komiteja. Vai tās bija bailes, vai nesavaldāmas dusmas? Nē, kautkas vēl ļaunāks! Tā bija patiesība, ko daudzi jau klusībā apzinājās, bet neuzdrošinājās izpaust pat saviem vislabākiem draugiem, vismazāk strēlniekiem. Zēni frontē darīja to pašu. Bija gan paklīdušas tenkas par kādām noziedzīgām proklamācijām, bet virsnieku rokās tās nenonāca. Par tām draudēja nāves sods.

Forss tonakt neaizmiga. Viss dzīru skurbums bija kā ar roku atņemts. Viņš ilgi prātoja, ko tagad iesākt ar savu denščiku. Viena dzīvība bija viņa rokās. To varēja izpūst kā sveci ar vieglu uzpūtienu. Un tas būtu pavisam likumīgi. Bet vai taisnīgi, cilvēcīgi? Foršam bija laba sirds un tāpēc grūta izšķiršanās.

Pamodinājis vāji gulējušos viesus, viņš pacienāja tos ar melnu, stipru kafiju un ap brokasta laiku aizvadīja darbā. Pats palika mājā un gaidīja denščiku pārnākam.

Miķelis ieradās laipns un niķīgi smaidīgs, kā arvien. Ar ko viņš tagad kapteiņa kungam varēja pakalpot?

— Pievāc nu, draudziņ, savas mantiņas. Un noskaiti tēvreizi. Būs šodien pat jāaizceļo …

— Vai par to kortelīti rīcineļļas, kas izskalo vēderus?— Miķelis brīnījās.

— Un katrā ziņā neaizmirsti pievākt tos slepenos rullīšus, kuri guļ tavas gultas pagalvī — Forss mierīgi turpināja.

Miķelis nobāla. Viņš stāvēja kā pārakmeņots, bet sevī domāja: tās nu ir beigas . ..

— Es nezinu, kas tev tur iekšā noglabāts, bet pagājušo nakti tie man nejēdzīgi spieda kaklu un neļāva aizmigt,— Forss viegli pasmaidīja.

Miķeļam asinis atgriezās vaigos. Viņš saprata, ka ir augstsirdīgi izglābts.

Forss apsēdās pie tālruņa. Viņš zvanīja uz Valmieru, kur atradās rezerves pulks.

— Jūsu augstlabdzimtība Ernests Ansovičs? Priecājos, priecājos! Te jūsu padevīgais kalps, štāba kapteinis Forss. Vienmēr dzīves un cīņu priecīgs! No kurienes runāju? Nu, pats par sevi saprotams, no pašām pirmajām līnijām! Vai rezerves atkal pietrūkušas? Nē! Pazemīgi pateicos, palkavnieka kungs!

Pagaidām iztiksim paši ar saviem spēkiem. Ir kāda cita, tā sacīt, kristīgas mīlestības un palīdzības lieta.

Es zinu, ka jūsu augstlabdzimtība ir patiesi reliģiozs karavīrs. Nav jau nekas liels. Te man pagadījies tāds denščiks — valmierietis. Lāga zēns. Labi aptīra, lieliski gatavo. Nudien, žēl šķirties! Bet jāsaka vārda tiešā nozīmē — beidzas nost. Brūte laužas šurp uz fronti, šis — uz Valmieru. Tā atgadās jaunībā, kad pazaudē galvu un sirdi. Paši jauni bijām — paši to saprotam. Vai jūsu augstlabdzimtlbai patiktu viņu pieņemt dzimtās pilsētas klēpi? Ak varēs? Nu lieliski! Krāšņi! Pazemīgi pateicos! Izrakstīšu ceļa zīmi.

Vienmēr jūsu augstlabdzimtības padevīgais kalps …

Tai pašā dienā Miķelis Amālijas dēls devās ceļā. Viņš jutās gandrīz vai laimīgs.

Ar tādu nokārtojumu pavisam apmierināts jutās arī Forss. Neviens cits kā Ernests Ansovičs bija viņu no rezerves pulka piestūmis tuvāk frontei.

Atkal Valmierā Kā karš te visu pārvērtis? Mazajā, parasti tik klusajā un mierīgajā Valmieras dzelzceļa stacijā izkāpdams, Miķelis Amālijas dēls tūlīt pamanīja, ka visas rezervju sliedes pieblīvētas lopu un preču vagoniem. Ap to garajām, sarkanajām rindām ložņāja zaldāti un stacijas ierēdņi. Katram kautkas bija pazudis, kautko nedabūja ne uz priekšu, ne atpakaļ. Polnische Wirtschaft… viņš agrāk bija dzirdējis vāciešus pašlepni ironizējam. Šoreiz tā bija īsta russische VVirtschaft, tikai neviens Valmieras vācietis par to neironizēja. Visi viņi ievilkās kā vēži alās, izlikās klusi un nemanāmi.

Pāri pilsētiņai, baznīcas torņa gala vēl arvien tupēja vecais, kašķīgais lielības gailis. Toties ielas un nameļi lejā bija pazaudējuši savu agrāko seju. Jau ceļš no stacijas līdz pilsētai izskatījās pēc dubļainiem arumiem, kuros līdz rumbām ieslīga kara rati. Braucēji kliedza un bez mitēšanās lamāja pusbadā nonīkušos zirģeļus. Ātrāk uz priekšu netika pa pilsētiņas bedrainām ielām un izlauzītiem trotuāriem.

Neviens nedomāja, ka tie jalabo. Kara laiks, cilvēku trūkums. Grūtības jāpacieš. Jāpagaida, kamēr uzvarēs ienaidniekus. Uz vecā Treya nameļa vācu izkārtne bija pazudusi. Tās vietā stāvēja uzraksts krievu burtiem: Ķipografija — Kņižnaja torgovļa. Henšels bija pārvērties par Genšeli un ugunsdzēsēju parādes vairs nesarīkoja. Švunkas drēbju veikals — bankrotējis, izsolīts aukcionā un' telpas pārvērstas par armijas siļķu mucu noliktavam. Slēgta bija arī Trēziņa kafejnīca. Krievi kafiju nepazina un to nekur vairs nevarēja dabūt. Gardās ābolkūkas valmierieši atcerējās kā jauku sapni. Mēdz teikt, ka tukša vieta nekur pasaulē nepaliekot. Šoreiz moroženoje krievs kafejnīcas vietā ierīkoja savu čainuju. Tēju tur dzēra pēc krievu modes — no apakštasītēm, ar cukurgraudiņu aiz lūpas. Reizēm dabūja ari barankas, kad tadas no slepus uzpirktiem miltiem palaimējās izcept. Abi skārņi vēl dažas stundas dienā atvēra durvis, bet iekša rēgojās nabadzība un tukšība. Lopus uzpirkt vairs nedrīkstēja, tos rekvizēja armijai. Atlika tikai kritušie zirgi, kurus pardeva intendantūra. Zirgu gaļu bāza ari desās, bet ļaudis tām neuzticējās. Gar Minnas skārni skriedami, Pārgaujas puikas kliedza: Ņau, ņau, ņau! Vau, vau, vau! Tas nozīmēja, ka desās sabāztie kaķi un suņi vēl arvien ķildojas. Drošības pēc valmierieši tagad mājās audzēja trušus. Kaut arī tie, istabās novietoti, nelāgi oda, gaļa bija mīksta un garšīga.

Kamēr vecā māgas kaite Grasmani saistīja pie gultas, Čugunzellis jutās gandrīz kā firmas īpašnieks.

Kautuvē vairs nebija ko darīt, tāpēc viņš pārcēlās uz skārni. Dalīja gaļu un kaulus sacirta smalkās drumslās.

— Te ir progresīva bode,— viņš teica kundēm — latviešiem. Tikai tā Matildīte pie kases špreķē deič. Es visu pa ruskamu. Paskat, kur karājas ķeizars! Ķeizariene vāciete — paslēpusies no tautas dusmām. Vai pazīstat to, kas caram blakus karājas? Kozma Kruškovs. Ar zelta zobenu pie sāniem un trīspadsmit nocirstām galvām kulē. Varonis! Mums jāseko laika garam .. .— niķīgi smīnēdams nobeidza Čugunzellis. Tad viņš sabēra kaulu drumslas grozā un piebilda:— Lošadni buļon! Ģeļikaķes. Pervei sort!

Par Breksi bija pienākušas ziņas, ka Tērbatas lazaretē viņam misējies. Švunka tur kadam mazākam iegrūdis simtnieku un ticis vezumniekos. Breksis domājis, ka jātiek tūlīt mājās. Grūdis vislielakam dakteram piecsimtnieku — un nokļuvis tieši frontē. Vai taisnība kādreiz ir bijusi pasaulē? Nav, kas to atcerētos. Tā Breksis nokļuvis Karpatos, cīnījies, tnucis, noķerts un atkal cīnījies, kā nu pratis. Beidzot viņš pavisam pazudis. Vai nu savaņģots, kādā kalnu aizā iekritis, vai pierē trāpīts — to neviens nezināja.

Valdība un kara vadoņi arī uz Valmieru nekādas mierinošas ziņas nesūtīja. Minna jau sen no sava Andža nebija saņēmusi ne raksta galiņa. Par to viņa neuztraucās. Viss jau bija novēlēts un tikpat kā pie tiesas norakstīts uz viņas — civilsievas vārda. Viņiem abiem jau trūka tikai to gredzenu, kuri pie altāra salaulātiem tik bieži pazuda. Ja Dievs tā nolicis, lai salda dusa Andža pīšļiem.

Krievu garnizons mitinājās kazarmēs. Latviešu strēlnieku rezerves pulks — Valmieras muižas ēkās.

Sākumā krievi uz fronti sūtīja latviešu bataljonus. Kad tie izrādījās uzticami — pie vāciešiem pāri neskrēja, uz ko manīgas bija krievu daļas — bataljonus pārvērta pulkos. Ta<^ no Tērbatas uz Valmieru

parcēla ari rezerves bataljonu, kas kļuva par pulku. Kāpēc tas krievu kara kungiem bija vajadzīgs? Vecā naidā pret vācu baroniem — soda ekspedīcijas vadītājiem un viņu kanceļu kraukļiem, satracināti ar izdomātām vācu zvērībām Kurzemē, strēlnieki cīnījās ar īstu pašpuiku drosmi un pārgalvību. Tūkstošiem viņi krita Tīreļpurvā un Nāves salā, pieplakuši sasalušai zemei, vai karādamies dzeloņdrāšu režģos. No Valmieras tos varēja vieglāk piegādāt, kaut vai kājām ejot, nekā no Tērbatas pa aizdambētu dzelzceļu.

Ziemeļvidzemē intendantūra varēja arī šo un to vairāk palaupīt no zemniekiem. No krieviem viņi visu slēpa, bet saviem tautiešiem neliedza, cik un ko spēja.

Kad denščiks Michails Amaļjevičs ieradās Valmieras muižā pie sava "nākošā priekšnieka, izrādījās, ka vecais podpolkovņiks Murdins-Murdin- skis ir — kā mēdz teikt — kaislīgs mednieks. Pulka lietas viņu maz interesēja. Ilgus gadus poļos nokalpojis, viņš Belovežas puščā bija drošsirdīgi gāzis dažu labu sumbri, par ko vēl arvien labprāt palielījās. Valmiermuižas izmirušie kungi arī savā Iršu parkā kādreiz bija ieaudzējuši sumbrus, ko izšauties un izpriecāties par vareniem medījumiem. Tagad neko vairāk par dažu tramīgu zaķi un izbiedētu vāveri šajā parkā nevarēja atrast. Podpolkovņiks tāpēc šava kovārņus un zvirbuļus, kaut gan nekāds cepetis no tiem nesanāca. Adjutants kritušos rūpīgi saskaitīja, uzlasīja un atdeva muižas kaķiem. Tie plucināja, ņurcīja un beidzot ieņurrāja māgās zvirbuļus, bet par kovārņiem nelikās zinis. Tik nedisciplinēta rīcība viņa augstlabdzimtību Murdinu-Murdin- ski sadusmoja. Savam jaunajam denščikam vispirmo darbu viņš uzdeva — līdz vakaram nošaut visus iespītīgos kaķus muižas pagalmā. Podpolkovņikam pašam, protams, neklājās ar tādu mednieka necienīgu darbu savu godu aptraipīt.

— Priecīgs censties, jūsu …— denščiks atsaucās.— Tiks izpildīts! Bet vai es nedrīkstu izlūgties tiem noziedzniekiem klusāku nāvi?

— Kāpēc?

Atļaujiet ziņot, jūsu augstlabdzimtība! Kaķi jau kopš dzimšanas baidās no blīkšķiem. Kad sāks skriet katrs uz savu pusi, nevaru galvot, vai katram trāpīšu īstajā vietā. Un nav ko slēpt — kad kārtīgi pakar, adiņas nesabojājas.

— Moloģec! Prātīga valoda man patīk,— Murdins-Murdinskis iesmējās.— Kar augšā! Adas būs tavas. Es mazākas par lāča ādām nepaturu.

Denščiks kaķus nepakāra, bet kādu duci sabāza maisā, aizsēja galu un visu to ļurļaku aizvilka līdz muižas vārtiem. Pirmais braucējs uz pilsētas pusi viņu līdz ar maisu paķēra pie sevis un aizveda līdz ģērmaņam.

— Lielisks veikals! Vienreizēja izdevība! Nepalaid garām! Novelc adas!— denščiks ieteica.— Dalīsimies kristīgi: sešas tev, sešas man. Gaļu liec,, k\ir gribi. Iegaumē — tā nav privāta, bet kroņa manta, ko priekšniecība man dāvināja par gudru valodu.

Viņi sapratās. Abi bija prātīgi cilvēki. Tad denščiks steidzās atpakaļ, lai savu kara kungu neatstātu bez vakariņām. Kungs bija mednieks. Ko tadam celt galdā, lai būtu apmierināts un pārliecināts par sava kalpa kulināro mākslu? Miera laikos Šanas virsaitis gan prata kartupeļus izvārīt, vai pelnos izcept un desiņas uzkarsēt tā, lai tās nepārsprāgtu. Frontes tuvumā oficieri barojās no daudz un dažādām bundžām, kuras viņi iemanījās veikli atgriezt. Diemžēl, tas nebija mednieku ēdiens. Paši sevi tie uzskatīja par īstiem gurmāniem.

Pa ceļam domīgais denščiks iegriezās Latviešu biedrības bufetē. Agrākus laikus tur lauku un pilsētas veči —-^vienalga, vai tiem medību^ bises bija, vai nebija — bieži lielījās ar saviem mednieku piedzīvojumiem un bufečikam pieprasīja medinieku gardumus. Paldies Dievam, vecais pavārs Kastroļu Pēteris bija vēl dzīvs. Viņš pameta pannu uz uguns, piedurknē noslaucīja sviedrainos vaigus un priecīgs apsveica Šanas virsaiti ar atgriešanos Valmiera. Brīdi viņi aplūkoja viens otru kā nejaušu atradumu, lad aprunājās un sapratās.

Tovakar Murdins-Murdinskis ēda uz iesma ceptu jakts desu ar ūdens kliņģeriem un stiprām krievu sinepēm. Gaidā bija arī pāris pudelītes kautkur izrauta alus. Pats viņš atnesa ādas kulē iešūtu blašķi ar

īstu medinieku brandavīnu. Visu to iebaudīdams, Murdins-Murdinskis jutās ļoti apmierināts. Denščiku viņš atkal nosauca par moloģec un naktī pa sapņiem šaudija uz visām pusēm Belovežas mežos.

To pašu jaktsdesu varonīgais medinieks dabūja daudzas reizes, bet katru reizi tā garšoja citādi.

— Neko teikt. Mākslinieks esi, — podpolkovņiks uzslavēja savu denščiku.— Bet kā tu to izdari?

— Nav ko slēpt, jūsu .. . Bet nav arī ko izpaust. Katrs prātīgs pavārs savas receptes tura slepenībā.

Citādi, ja kungs saskaišas, viņš var pazaudēt savu vielu.

— Prātīga valoda!— podpolkovņiks atkal iesmējās.— Ja šitā cepsi, tevi nepadzīšu. Esmu augstsirdīgs pret saviem apakšniekiem. Stāsti.

— Talanti, mēdz teikt, ir iedzimti. Kā slaveni medinieki, tāpat izslavēti pavāri par savu lietu domā jau šūpulī. Un tā ar laiku iemanās. Vienreiz, teiksim, desu izcep dūmos, otrreiz uz oglēm, trešo — uz pannas, ceturto — uz paegļu zariem, piekto — uz karstiem ķieģeļiem un tā joprojām. Mans vecais tēvs, ari pavārs, man teica: Dēls, kad desu cep uz aitu spirām, kas sajauktas ar šņabi un sinepēm, tad ģēģeriem tādas visvairāk smēķē . . .

— To es tev aizliedzu darīt!— podpolkovņiks pārtrauca.— Aita nav nekāds medījums.

Kad kungam zābaki bija nospodrināti, uniforma izpletēta un istaba uzposta, denščiks varēja aizdiegt uz pilsētu. Šo un to savam kungam pameklēt, šo un to pats apklausīties.

Skaidri sajutusi, ka pienācis pēdējais laiks apņemt vīru, Minna lenca Kašķīti. Par Andžu nebija ko bēdāt. Tur Karpatos jau simtiem tūkstoši bija nolikuši savas galvas. Kāpēc lai Andžs citādi rīkotos? Savā mūžā viņš te bija uzkāpis tikai Brežģa kalnā. Ja nu tur pagadās augstāki un stāvāki kalni, tad Andžs, ilgi negaidot, varētu krist un nosisties. Un kur nu vēl tās ienaidnieka lodes no visām pusēm! Nē, uz Andžu vairs nevarēja cerēt! Un nebija jau arī nekāds čaklais ņēmājs. Pie altāra būtu jāved ka vērsis aiz ragiem.

Kašķītis — pavisam cits mitriķis. Goda vīrs, ar drošu fundamenti apužā. Kad cilvēki nav miruši un bāzti zārkos? Vai viņiem allažiņ nav gribējies gaļas un desu? Ja divi tik ļoti nepieciešami — varētu teikt, paša Dieva iestādīti — veikali apvienotos — kas tā būtu par bagātu un skaistu dzīvi!

Kašķītis labprāt lakstojās ap Minnu un izpalīdzēja viņas vajadzībās, bet arī viņš vilcinājās stāties pie altara. Kašķītis, piesardzīgs būdams, vēl tik droši nenoticēja, ka Andžs ņēmis karavīra galu. Viņš gribēja nogaidīt. Smeķīgākos gabaliņus no visa slepeni slaktētā jau dabūja arī bez kāzu izdevumiem par brīvu. Gan jau tas skārnis nekur neaizmuks, viņa makā iekritīs.

Minna domāja citādi. Tā kā Zeltradža skārnī nebija ko darīt, viņa it kā saslima, ļaudīs nerādījās, un kādu dienu aizbrauca uz Rīgu. Kad pēc pāris nedēļām atgriezās, grozā viņai brēca dvīnīši. Minna aicināja laimīgo tēvu tos tuvāk apskatīt. Kašķītis neieradās, bet stāstīja ļaudīm, ka tie neesot viņa darbs. Kā tad cita? — Minna pretojās. Te viņš nāca, ēda un dzēra, cēlās un gūlās. Pats uzmācās un deva cerības man, godīgai sievietei. Ja nu beidzot šitā, tad lai iet tā lieta tiesā … Minna draudēja tiesāties lidz pašam sinātam. Valmierieši gaidīja pikantu prāvu.

Svētdienā denščiks savam kungam lika zupas tēriņu galdā. Gaišai tumei līdzīgais vārījums jau pa gabalu likās nāsij patīkams. Tiklīdz Murdins-Murdinskis to ielēja šķīvī, karoti pie mutes nepielicis, viņš priekā izsaucās: — Uchā!… Gods Dievam debesīs! Kur tu to ķēri?

— Izvārīju, izspiedu, uzkarsēju, jūsu augstlabdzimtība!

— Kas iemācīja?

— Mans tēva tēvs bija īsts pavārs grāfa Minchauzena medību pilī. Tur viņa savārīto zupu strēba pats gubernators. Viņš pavāru uz vietas pārsolīja un paņēma pie sevis. Aiz tiem priekiem gubernātors strēba, kamēr nomira. Šitā ir tā pati zupa .. .

— Psakrev!— podpolkovņiks drusku prata arī poļu valodu.— Nepūt dudkas! Man gan reiz bija draugs tāds gubernātors Uchānovs, bet no mednieku zupas viņš nenomira. Bija jau vecs. Vairs lāgā neredzēja. Pats sev iešāva vīrišķīgā vieta. Uchā uz goda! Atliks vēl rītdienai …

Grāfs manam tēvam par tādu meistardarbu arvien deva dzeram​naudu. Gubernātors teica: Mans labais

kalps! Dzer vodku, cik tev patīk. Tikai nepiedzeries ka cūka.

— Ko var grāfs, to var arī polkovņiks!— ar Murdinska muti ierunājās pašlepnums.— Dzeramnaudu uzliec uz iepirkumiem. Vodku dabūsi, kad monopolbodes atkal atvērs.

Doktoram Hornam bija palaimējies iekārtoties par tādu kā kara skrīveri, vai lietu kārtotāju. Pēc Raiņa apsveikuma strēlniekiem, viņš atzina latviešu bruņoto spēku radīšanu, bet asi nostājās pret mūsu zēnu tīšo izkaušanu cariskas Krievijas un vācu kolonizātoru labā. Latviešu spēki saglabājami revolūcijas sardzei, kadu nespēja dot krievu tumšā, bruņotā masa. Tā laupīja cik spēja un steidzās atpaka] uz savām sādžām, lai tur iegūtu labākos zemes gabaliņus. Aizplombētā vācu vagonā no emigrācijas atsūtītais Ļeņins tos solīja, lai sagrautu fronti pret vāciešiem un līdz ar to sociālrevolūcionāra Kerenska parlamentāro valdību. Diplomātiski viltīgais Ļeņins solīja pa labi un kreisi. Viņš droši pārsolīja visus citus, lai tikai tiktu pie varas un tad tikpat viegli savus solījumus aizmirstu. Sociāldemokrāti jau bija sašķēlušies divās grupās. Mazinieku stāvoklis starp lieliniekiem un sociālrevolūcionāriem nelikās vieglais. Pirmie kliedza, solija paradīzi un rāva tumšās masas caur chaosu uz diktatūru. Otrie gribēja ar veselu saprātu turēties pie krievos vēl nepopulārā parlamentārisma — valsts domes. Viņi prasīja karu līdz uzvarai. Godīgi rīkojoties, mazinieki nevarēja solīt tikpat daudz kā Ļeņins — tā būtu tautas krāpšana. Tāpat viņi neatzina visa vēcā sagraušanu, tautas ievilkšanu pilsoņu karā, badā un chaosā. Bet viņi pretojās ari bezjēdzīgai kara turpināšanai ar Vāciju, ko uzvarēt nebija vairs nekādu cerību. Ja Vācijas sakaušanu iedomātos kaut teorētiski, tad Krievijā drīz atkal galvas paceltu vecie, reakcionārie spēki. Tāpēc Horns domāja, ka patreiz jānogaida divu ideoloģisko galējību izplūkšanās, lai tad teiktu saprāta vārdu. Turoties pie Marksa mācības, reālie apstākļi sociālai revolūcijai vēl nebija nobrieduši ne primitīvā Krievijā, ne saimnieciski vairāk attīstītā Baltijas apgabalā. Presē un mītiņos strīdi ar lieliniekiem gan turpinājās, bet lielākus aplausus arvien ieguva tie, kas skaļāk kliedza un vairak solīja.

Nākošā svētdienā Murdins-Murdinskis rīkoja buku medības. Savam adjutantam Jurijam Augustovičam viņš uzdeva visu smalki izpētīt un nevainojami noorganizēt. Vāca apmācītus suņus, izvēlējās dzinējus no zemnieku mājam. Likās, ka no Brenguļu mežiem neviens stirnu buks dzīvs neizspruks. Lai ciešāk nostiprinātu personīgu draudzību, medībās uzaicināja arī krievu garnizona priekšnieku, polkovņiku Kabanovu. Kaut gan viņš bija jau atvaļinājuma vecumā un bieži mocījās ar ģikti, kad kļuva īgns un errīgs, šis krievu kara kungs tomēr uzskatīja sevi par Valmieras īsto valdnieku. Viņa labvēlībai bija vērtība.

Medības ir veselīgākā un kundziskākā izprieca, kādu Radītājs dāvinājis cilvēkam — prieku dienai gatavodamies, domāja Murdinskis. Nekādas mākslas, ne zinības nespēj tādu baudu sagādāt. Pat kari un mīlestības nāk un paiet, bet medību prieks paliek visu mūžu.

Pirms medinieku aizbraukšanas manīgais denščiks savam kungam sagādāja jaunu pārsteigumu.— Te būs ceļa maize, jūsu . . .— viņš teica, pazemīgi pasniegdams pāris vīstokļus. Kad Murdins-Murdinskis vienu iztina no taukainā papīra un piegrūda degunam, viņš skaļi izsaucās: — O, Matka boža! Tā tik ir Dieva dāvana! Žāvēta apša ciska! īsts medinieku gardums!— Viņš iecirta zobus ciskā un ēsdams piemetināja:— Kur tu, holēra, to nomedīji?

— Priecīgs ziņot, jūsu .. . Mans tēvs bija slavens āpšu medinieks. Ar lielu medāli apbalvots. Varbūt arī man laimēsies . . .

— Pietiek, pietiek! Ka tu izžāvēji?

— Ar lieliem izdevumiem, jūsu. .. Tāda lopiņa ciska vispirms krietni jāsamērcē alū, tad šņabī.

Citādi sīksta kā piepe. Ne garšas, ne sulīguma.

— Kur tās sulas ņēmi?

— Dieva vārds, jūsu … Ne pilite te nav pirkstiem pielipusi. Esmu atturībnieks jau trešā augumā.

Melnā tirgū pirku. Bargi maksāju, lai tikai savu kungu iepriecinātu.

— Pareizi darīji. Pieskaiti saimniecības izdevumiem.

— Padevīgi pateicos.

Vakariņas Murdins-Murdinskis pasūtīja četriem — sev, Kabānovam un abiem adjutantiem. Denščiks teica, ka varētu sagatavot lielisku šašliku, bet pilsētā nav etiķa. Visu izrijuši, vai paslēpuši. Ja mērcētu šņabī, garšotu vēl brīnišķāk. Viesi tādu nekad nebūs ēduši.

Murdina-Murdinska godkāre un uzticība savam denščikam pieauga tik bīstamos apmēros, ka viņš viltus atturībniekam atstāja sava dzērienu pagraba atslēgu.— Še, mērcē, kas tev mērcējams. Visam jābūt uz goda! Tikai pats pie lūpām neliec. Citādi — marš uz fronti! Šaprati?

Jā, denščiks visu saprata kā uz delnas. Viņš apsolījās priecīgi censties. Laika pietika atliku likām.

Visupirms viņš aizsoļoja pie vecā pavāra Latviešu biedrības ķēķī.

— Tagad, čabata, varēšu tevi bagātāk apgādāt,— denščiks teica. Līdz šim no atlikumiem iznāca maz ko salaistīt. Nu pagrabeļa atslēga ir manā ķešā. Še kortelītis! Vecais pildījums, īsta stolovaja. Varēsi dārgi pārdot. Tikai — klusuciešana vai nāve! Lieta grozās ap tavu un manu galvu. Saprati? Tad ir labi.

Līdz pēcpusdienai izmērcē man šašliku četrām personām. Nē — piecām! Man pašam arī derēs. Naudu vecais at|āva, cik vajadzīgs. Uz redzēšanos!

Svētdienā apmācības nenotika. Strēlniekus tomēr uz pilsētu nelaida. Viņi staigaja pa muižas ēkām, spēlēja kārtis un stāstīja anekdotes. Draudzīgi kā liktensbrāļiem sarunājoties noskaidrojās, ka viena daļa strēlnieku bija tieši iesaukta latviešu daļās, otra atkomandēta no krievu karaspēka daļām, trešā pati atbēgusi no tām, nespēdama ilgāk paciest krievu utis un brutālitāti, ceturtā — brīvprātīgi iemukuši pie savējiem, lai līdz ar izraidīto bēgļu vilni nebūtu jāpazūd badainā Krievijā. Visi jutās nomākti, vīlušies.

No tās patriotiskās sajūsmas, par kādu kladzināja pilsoņu prese, te nemanīja ne ēnas. Kur slēpās tas latviskums latviešu pulkos? Krievu šineļos, ar krievu kokardēm pie cepures staigāja kā virsnieki, tā strēlnieki. Viņu savstarpējās attiecības, rupjā disciplīna, krievu valoda — viss, tāpat, kā krievu daļās.

Vai tās nieka krūšu nozīmītes un Ķemeru Anniņas dēļ bija vērts kāpt Ložmetēju kalnā, ieķerties Nāves salā un savas galvas tur nolikt, lai sargātu krievu aizmugures daļas? Tā prātoja latviešu vīri krievu šineļos. Pulkā gāja kā iebraucama vietā — pa vienām durvīm nāca iekšā, pa otrām dzina laukā — tieši uz fronti. Tikko saformētas, yēl lāgā neapsildījušās vienības svieda niknās ugunskristībās. Ka ar saviem spēkiem vien dzimteni neaizsargās, to nāvei nolemtie skāidri zināja. Ka par pāris atzinīgām rindiņām virspavēlnieka štaba ziņojumā būs jasamaksā ar simtiem latviešu jaunekļu dzīvībām — to arī viņi zināja.'Tāpat zināja, ka par simtiem koka krustu viens dabūs Jura krustu, ar ko palepoties. Rūgtuma kauss pildījās; stiprs varēja kļūt tas, kas ar to prata rīkoties.

Medības beidzās pavisam neparedzēti. Neviens stirnu buks negulēja nošauts un laimīgam šāvējam nepiesolīja savus radziņus. Šāvēju jau mastā netrūka. Dzinēji — suņi un cilvēki — nāca virsū kā melns padebess. Diemžēl, neviens pat stirnas spiru nemanīja. Skaidrs — krūmu medinieki aizsteigušies priekšā un nostrādājuši tīru darbu. Tikai pie pašām beigām, vakara krēslā, Kabānovs bija nogāzis zemnieka teļu, kas turpat kūts tuvumā izskrējis paspriņģoties. Viņa adjutants, no dabas piesardzīgs karotājs, bija pamanījis vilku sugas suni, noturējis to par īstu vilku, šāvis galvā un nošāvis asti. Noskaidrojās, ka suns ir policijas īpašums, kur viņu bez astes vairs neņems pretim. Skādi samaksāt pienācās medību rīkotājam, ne viņa lūgtiem viesiem. Tie varēja paturēt savas trofejas. Tik muļķīgs stāvoklis kaitināja MurdinuT Murdinski. Kauna lieta! Viņam pašam, Belovežas mežu varonim, nebija nekāda medījuma. Viņš pamāja Jurijam Augustovičam: — Palūk, kur dīķmalā stāv pirtiņa ar piebūvīti. Tur iekšā var atrasties kaza. Izdzen to paklusām krūmos.

Adjutants pavēli izpildīja. Bet Murdins-Murdinskis velti cerēja pirmais nošaut savu atradumu. Tikko krūmos pavīdēja kazas baltais kažociņš, viss mednieku bars kūra tam virsū. Jurijs Augustovičs pēc kari noteikumiem pieplaka zemei un skaitīja tēvareizi. Viņa tuvumā saļima kaziņa. Tikko šāvienu zalve apklusa, viņš izdzirda Kabānovu nikni lādamies: — Pie visiem velliem! Jobtvojumaķ! Visus jūs pakāršu kā trakus suņus! Kuņas dēli nolādētie! O … och!…

Nez' no kurienes skriedamas, vairākas skrotis likās paslēpušās viņa ciska. Tās dzēla, Kabanovs stenēja un braucīja trāpīto vielu.

Jurijs Augustovičs piecēlās un aptaustīja savus stilbus. Neko aizdomīgu tur nesajuta. Re, ka bija vērts mūsu tēvu skaitīt!. ..

Psakrev! Murdins-Murdinskis īgni nospļāvās. Nu esmu šļurā -r- viņš domāja. Sāksies izmeklēšana un pratināšanas, kas šāvis ar skrotīm. Jācer, ka nav renkuļi. Varbūt pat, ka dibenā viņam iekurts sāls lādiņš … Lai viņš ņem arī to kazu. Varbūt ātrāk nomierināsies. Samaksāt jau visu varēs ar rekvizīcijas zīmēm. Pats galvenais — draudzīgas attiecības. Bez tām ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kur latvieši var tikt, ko sasniegt bez lielas krievu tautas labvēlības?

Izteicis Kabānovam savu visdziļāko līdzjūtību un piekomandējis ari savu adjutantu viņa nogādāšanai slimnica, Murdins-Murdinskis viens pats apsēdās pie šašliku galda. Viņš jutās noguris un saīdzis. Kad denščiks savu kungu apsveica ar daudz labiem trāpījumiem un medību priekos pavadīto dienu, podpolkovņiks ielēja sev veselu tējas glāzi baltā, izdzēra, nokrācās un atrūca: — Pateicos … Ne vienmēr māte bliņas cep. Te nav ne Polija, ne poļu mednieku. Gatavie nemākuļi!

Sevī viņš nodomāja: medības ir kungu izprieca. Tadā nevar pie​dalīties kurš katrs meža kuilis .. .

Kabānovs no saviem sālsgraudiein drīz tika vaļā. Tie izkusa un iztecēja. Bet kad slimais padzirdēja, ka šajā apgabalā tā šaujot uzbāzīgus suņus, viņā iedegās īsta meža kuiļa niknums. Viņš pieprasīja kara tiesu, ja vainīgo atrastu. Ja tādu neatrastu — visu dzinēju un pagasta ļaužu izraidīšanu uz Sibiriju.

Aizdomās iekļuva pat Murdins-Murdinskis. Nelaimīgās medības kā dzirnavu akmens nu gulēja uz viņa sirdsapziņas. Jā, te nebija Polija … Un kas viņš par latvieti? Jātiek prom! Jo drīzāk, jo labāk.

Viņa augstība iejāj uz kumeļa mātes Limbažos Varžu parkā dzelzceļa lokomotīvīte iespiedzās tik nelabi, it kā kāds būtu uzminis uz varžacīm. īstais iemesls bija pavisam cits. Jūrmalas apvidū atkāpdamies sablīvējās krievu karaspēks, kam trūka gan ēdamā, gan šaujamā. Zemnieku kūtis un klētis bija jau iztukšotas, vai nu izlaupot, vai izpērkot par nevērtigām kerenkām. Gudrākie lopus sadzina mežos, labības maisus ieraka zemē un paši gaidīja vāciešus, lai tie vismaz ievestu kādu kārtību un drošību. Vācieši kavējās, krievi kā pirmo dienu laukā izlaisti teļi, spriņģoja un klaigāja pa saviem mītiņiem. Karot viņi vairs negribēja, neēduši kājām uz mājām iet ari nevēlējās. Bet pats galvenais — nevarēja tikt skaidrībā: brāļoties vai nebrāļoties ar vāciešiem?

Tie visu laiku bija daudzināti par īstiem briesmoņiem un dzīvu cilvēku ēdējiem. Grūti nācās ātrumā pierast, ka ar tādiem var brāļoties pareizticīgi ļaudis, kuriem Dievs vēl sēd debesīs un svētie lūrē no ikonām istabas kaktā. Runāja, ka vācieši labi pārtikuši, bet vai varēja brāļoties, sēsties pie viņu galda, skaidri nezinot, kas vārās tādu pagānu katlā? Nē! Krievi pieprasīja maizi, kāšu un kāpostus paši no savas priekšniecības. Tāpēc šaursliežu lokomotīvītei vienai pašai nācās vilkt sešus vagonus ar Valmierā ceptiem maizes kukuļiem un trīs ar iepuvušu kāpostu mucām. Kā lai nespiedz, ja tvaicenīcai vēderā tikai mitras malkas šķilas, kas čūkst, bet nedod spēka?

Brīdi padrebinājusies un paraustījusies, lokomotīvīte tomēr iekustināja preču vagonu rindu. Tikko tā iesāka slīdēt uz priekšu, kāda balss iesaucās: — Urrā, čabatas! Mēs braucam …

Murdina-Murdinska denščiks bija izkaulējis pāris dienas atvaļinājuma un atkal pārvērties Šanas virsaitī. Viņš atradās kādā aizvērtā vagonā. Viņš laikam bija aiz prieka pārsteidzies. Vairākas citas balsis pārdrošnieku tūlīt apklusināja. Stacijas dežurants, kas vilcienu nolaida, to skaidri dzirdēja, bet izlikās pakurls. Viņš tikai pasmaidīja. Virsaitis atkal pilnās burās … Lai brauc, ja ieticis kara vilcienā. Kas dežurantam par daļu, ja pats savām acīm nav viņu redzējis? Tad lūk, kāpēc lokomotīvītes vadītājs izskatījās tik lunkans un smaidīgs! Gar krāsni gorīdamies, viņš joka labā bija uzsaucis savai lokomotīvītei: — Velc nu, vecā kaza! Ko vēl gribi? Rīkles tev nav, bet iestiprinājumus šinīs bada laikos neviens pakaļā nelej…

Laiks bija patiesi baigs un sauss. Baidīdamies, ka armija piedzersies un sajauks fronti, Kerenskis izdeva krievu vēsturē nepiedzīvotu sauso dekrētu. Katra stiprāka lāse pēkšņi kļuva zelta vērta.

Savu vērtību apzinādamies, Šanas biedrības amata vīri brauca uz zaldātu maizes kukuļiem bez liekām rūpēm. Pārdroši būtu teikt, ka viņi tur sēdēja kā ērtos klubkrēslos. Tas nebija vajadzīgs, ja varēja izlaisties guļus. Griesti spieda vairāk par mīkstajiem maizes klaipiem. Kad tos stingrāk piemina un sabīdīja stūros, telpas pietika. Kāda roka aizdedza maizē ieurbtu sveci. Tās gaismā no tumsas iznira piecu vīru augumi. Par priekšnieka izskatu, kā jau parasts, varēja izteikties tikai cildinoši. Viņš bija ar pomādi iespīdinājis matus un padeguni, apvilcies amata tērpu un apkāries ordeņiem.

Omuliņš, no dabas un bufetes apaļīgs jauneklis, tosa kā aizdusas ķerts. Viņš bija rāpies gar vagona sienu augšup līdz lodziņam, kabatās nesdams divas odekolona blašķes un divas ļergas katrīnes. Tas izrādījās grūts uzdevums, bet tukšām rokām neklājās braukt tālos ciemos. Ētera pudeli — to stiprāko un vērtīgāko iebaudījumu — virsaitis rūpīgi glabāja pats pie sevis. Biedrības bilžu meistars Bozīte, lepns būdams, vāļājās krievu aitādas kažociņā un smagos velteņzābakos. Zābaki bija nosperti tepat pulka noliktavā, puskažociņu piegādājis kāds dezertieris. Siltais apģērba gabals nesa sev līdz frontē parasto knosīšanos, tāpēc meistars par nodarbības trūkumu nekad nesūdzējās. Rīšanas un Valkāšanas pilnvarotie, kurus Centrošana bija izsaukusi svarīgam notikumam, izturējās tik klusi un domīgi, it kā vēl nebūtu sacerējuši savas runas masām. Tikai kārtis spēlējot viņi nepieciešamās vietas pavēra muti un lietišķi teica: Pīķis trumpā! Ercins marijāžs. Tev jādala … Muti viņi klusēdami atvēra arī tad, kad pienaca kārta ieņemt pa malkam no nenorūgušās ļergas duļķainā brūvējuma. Tur tiešām nebija ko slavēt, ne ko pelt —

vajadzēja tikai izturēt.

Vilcieniņš vilkās lēni — tik lēni, ka pats sakaunētos, ja sevi ieraudzītu. Laukā jau nogūlās tumsa, uz jumta skrāpējās vējš. Varbūt ceļš aizputināts, vai kurināmais samircis? Šādi minējumi tomēr nespēja nomierināt braucējus, kam gribējās drīzāk tikt galā.

— Vai drīz jau būsim Ozolos?— fotogrāfs ievaicājās.

— Pacieties, bračkiņ — dzērienu devējs pasmaidīja, īsto vainu uzminējis. Drīz būsim pusceļā. Bet galā — tā ap brokastlaiku. Abi delegāti mēmi saskatījās. Nebija šaubu, ka viņi domāja vienu un to pašu.

Iedzertā ļerga jau signalizēja. Fotogrāfs gribēja kautko iebilst, vai apvaicāties, bet netika pie varda.

Omuliņš turpināja: — Jāpierod, bračkiņ, jāpierod. Reizēm tas ļoti noder. Man gadījās pavadīt brūti no dančiem uz māju. Nedomājat — kautkādu. Pavisam jaunu un svaigu brūti, kurai pie sāniem vēl nedrīkst šā vai tā uzvesties. Pie galdiņa šī tikai pa liķierišam, bet man jāparāda vīrišķība. Iztempu pusduci un virsū vēl kādu kraukšķi. Sākām iet. Šī dzīvo pavisam otrā galā pilsētai. Jūtu, ka viegli nebūs. Saku: pasauksim fūrmaņi, drīzāk aizvedīs, mamma nebārsies. .. Viņa nē! Negrib ierādīt, ka no bailīgajām. Esot tik brīnišķa nakts, mēness spīdot, dūju tēviņi gurgulējot un zvirbulis savējai čukstot — Nāc pie manas krūts …

Deklamēsim Po- ruka dzejas!— Vai es tadā ķezā varēju par dzejām domāt? Pamanīju, ka gar sētmali velkas melns kaķis un priecīgi iesaucos: Nudien, tas ir manas saimnieces runcis! Viņš vazājas pa naktīm apkārt un viņa vjena raud mājā. Uzgaidat, jaunkundzi Es to rakari noķeršu.. . Kaķis patiesi iemuka pa vārtu apužu pagalmā, kur es cerēju bridi tikt aiz malkas šķūnīša. Bet tavu traku nelaimi. .. Kungi, iekampj nu vēl, lai zarnas neizžūst! … pagalma pamodies negants suns! Rej kā negudrs, ķeras manās jaunajās biksēs, veči jau lūrējas aiz logiem. Jāmūk … Iela izbeidzas. Ejam pa lauku ceļu. Viņa čivina un smejas.

Es svīstu un domāju: kā tas beigsies? Ticat man: nelaimē ir vienmēr kāda kripata laimes. Skatos, pa kreisi birztaliņa, tāda pašķidra gan. Saku: jaunkundz, es esmu tālredzīgs … Viņa iesmejas: tāds jūs gan neizskatāties!— Dieva vārds! es meloju acīs skatīdamies. Lūk, tur krūmā tup lakstīgala! Ejat vien pa priekšu. Es viņu noķeršu un nolikšu jums pie kājām .. . Atkal aizdomīgi smiekli. Laikam jau tur tāds putns nekad nebija dzīvojis. Tas, protams, sīkums. Jutu, ka pienācis pats pēdējais brīdis pazust. Kad atgriezos, brūte bija pazudusi. Uz visu mūžu …

— Jauks stāsts — virsaitis uzslavēja.— Aizsūti to Derīgu grāmatu nodaļai. Būs mums viens rakstnieks vairāk. Tauta jāmāca uzvesties.

Stāstītājs īsti neaptvēra, vai tā bija patiesa atzinība, vai slēpta ironija. Sava prieka labā viņš izvēlējās pirmo.

Noklausīdamies tādu pārdzīvojumu, trīs nemierīgie to visnepatīkamāk izjuta paši pie sevis. Tāda nelaikā un nevietā uzbrukusi iztēle pavairoja viņu klusās ciešanas līdz atklātai bezkaunībai.

— Ka būtu, ja mēs tepat iekšā nolaistu ūdeni?— ierunājās jērādās kažociņa īpašnieks.— Tie kukuļi jau drīž izžūs.

— Es skaidri zinu, ka krieviem smēķē sāļa maize — Rīšanas delegāts steidzās viņu atbalstīt.— Sāli viņi ēd aizdara vietā .. .

— Stop, čabatas!—virsaitis pārtrauca abus .bezkauņas.— Tādu numuru biedrība bez tautas nobalsošanas nevar pieļaut… kaut arī tas beidzas ar -šana. Šā vai tā, tēvijas sargi vien ir … tāpat, kā es.

Kad sāļu ieēdis, gribēs dzert. Kur lai ķer dzeramo, kad viss izdzerts un valdīšana stūrē pa sauso?

Likās, ka viņam bija taisnība.

— Kad iekšā nevar un ārā nevar, tad jāmeklē kāds vidusceļš — Omuliņš ierunājās, it kā apzinadamies savu līdzvainīgumu.— Provēsim pavērt durvis.

Nudien, ari viņam bija sava taisnība. Bīdāmām durvīm bija noslēdzamā sprādze kautkur pazudusi.

Tās izskata pēc sedza tikai garš dzelzs stienis ārpusē. Virsaitis aiz līdzjūtības šoreiz nepretojās. Trīs nepacietīgie tūlīt stājās pie izmēģinājuma. Atbīdīt jau vajadzēja tikai nelielu šķirbu, bet viņiem steigā likās, ka arī to nebūs viegli izdarīt. Velteņi atspiedās no vienas puses, četras rokas ieķērās durvīs no otras

puses. Virsaitis, kā jau piedzīvojis karavīrs, komandēja pirmām rāvie​nam: — Raz-dva-tri-I! …

Tai pašā brīdī notika kautkas pavisam neparedzēts, pēkšņs un drausmīgs. Tā nebija ne zemestrīce, ne pastarā diena, bet kautkas pa vidu. Durvis atsprāga divu vīru platumā, svece nodzisa, kukuļu masa neatturāmi bruka uz atvērto vietu. Sev līdz tā vienā mirklī aizrāva spiedēju, tad arī abus vilcējus. Viens no viņiem vēl īsu bridi spītīgi pieķērās pie stieņa, bet kukuļu straume neļāva nekur kājas atspiest, vēlās uz galvu un rokām. Viņš pazuda.

— Kur ir pudeles?— pēc pirmā apstulbuma iesaucās virsaitis. Viņš bija ierāvies vienā kaktā un mina it kā velosipēdu, lai tur noturētos.

— Būs laikam aizrautas līdz ar mēteli,— Omuliņš otrā kaktā bailīgi atsaucās.

— Trakais! Tad viss pagalam! Biedrība jāslēdz! Skrej, sauc, lai uzlasa!…

Brīdi klusums. Pamanījis, ka Omuliņš vēl tūļājas un kukuļi vairs nebirst, virsaitis pats aiztenterēja lidz bīstamai vietai. Aizputinātā grāvī, kā mīkstā pēlī, tuntuļojās tris vīri. Vilcieniņš vilkās tik lēni, ka viņi vēl atradās iepretim pēdējam vagonam.

— Nelaimīgie!— uzsauca viņiem virsaitis.— Tagad ar skriešanu! Tikai ar skriešanu! Un pudeles pievācat! Pierādāt, ko varat! Kas jūs par Šanas amata vīriem, ja šitādu gliemezi nevarat noķert?

Abi delegāti centās sekot virsaiša prātīgajam padomam, bet garie mēteļi viņiem tinās pa kājām.

Mocekļi krita un cēlās.

— Ašāk, ašāk!— mudināja Omuliņš, kas tagad bija izlīdis no sava kakta un droši nostājās Miķeļam blakus.— Kad tiksit uz buferiem, tad mierīgi nokārtojat savas darīšanas …

Sniegā vēl kūņājās fotogrāfs. Beidzot viņš izrāpās no velteņiem, paķēra tos padusē, tika uz sliežu ceļa. Gabaliņu paskrēja, tad atģidās, ka aparāts palicis sniegā, atmeta ar roku un apsēdās. Skrējēji vēl brīdi tenterēja, tomēr buferus sasniegt viņiem nelaimējās. Kautko sauca, bet bija tik aizelsušies, ka nevarēja saprast.

Kā viņus paglābt? Vilkt zignālšņori, lai aptura lokomotīvi? Kad tas notiktu, saceltos tracis par pazudušo maizi. Nāktos to savākt, samest atpakaļ un diezin, vai pašus tad vestu tālāk. Nebija jau te jūra, kur pār bortu aizrautie nogrimst dibenā. Visprātīgākais bija braukt mierīgi tālāk un izlekt gabaliņu pirms Ozolu stacijas. Gan dārgie pakaļpalicēji sev ceļu atradīs.

Vilcieniņš jau mierīgi pukšķināja aiz Ozolu stacijas. Vai vagonu durvis atvērtas, vai aizvērtas, tas stacijas priekšnieku neinteresēja. Šoreiz vēl laimīgā kārtā bija pagadījies tā, ka atrautās durvis aizslīdēja pa platformiņas otro pusi. Pamanījis divus nācējus pa sliežu uzbērumu, priekšnieks tos sagaidīja ar krievisku sirsnību un krieviskiem lamu vārdiem bargi izbāra, beidzot pieprasīdams soda naudu. Te nu izrādījās, ka nācēji bija smagi piedzērušies, teicās apalojušies sniega vētrā un uzrādīja tukšus makus. Ar tādiem nelonēja piņķēties.

Aiz stacijas, pie lendera atspiedies, gaidīja Limbašanas sūtītais pasta vecis. Pēc sejas viņš izskatījās kā liels bārdas kamols, kurā pārgalvīgi iesprausta kūpoša pīpe. Pie pelerīnmēteļa spīdēja amata pogas, ap jērenīcu vijās dzeltena lente ar uzrakstu: Ļemzaļskaja konnaja počta. Vecais nu bija, bet zirgu nebija. Tos līdz ar pasta vāģiem ceļā atņēmuši kara kungi — vecais taisnojās. Kas var pretoties, kad pistoles stobru iesprauž pīpes vietā? Kājām kungiem tādu gaisa gabalu nebūšot jāstupā — vecais mierināja. Viņš tepat tuvumā pie veca druka izkaulējis ķēveli. Kumeļš skries līdz. Traku naudu tas skrjaga gribot, bet gan jau kungs šoreiz maksāšot.

— Kāds kungs?— Omuliņš satrūkās par savu maku.

— Vecais pasta kungs. Kas tad cits? Runā, ka viņš jau ar' tiem šanaviešiem piesviedies. Sit trumpas, dzer samagonku. Sieva raud, meitas velk uz māju.

Omuliņam vairs nebija mēteļa. Viņu ietina lielajā lakatā un zirgu deķī. Ķēvele drošības pēc iezviedzās, kumeļš atsaucās, bārdainis pievilka grožus. Sākās brauciens.

Ceļā izdevās noskaidrot, ka sagaidītāji pulcēsies tirgus laukumā, pie Stumpa grāmatu bodes. Vīram

ar uzrakstu: Limbažu zirgu pasts — šoreiz uzdots tur piebraukt. Pie dziļākas skaidrības vecais Grigors nebija ticis. Vieniem tie šanavieši liekoties tādi ka septītās dienas apustuļi, vai Jehovas liecinieki. Otri apgalvojot, ka viņi vairāk līdzinoties vecticībniekiem, kas nogriezuši bārdas. Apustuļu garu varot manīt dzērumā — tad tie nekaujoties, bet bučojoties un muldot katrs savu. Vēl citi čukstot par kandžas brūveriem un meitu ģēģeriem. Tā nu gan būšot čepuhā — viņa kungam vodkas nekad neesot trūcis un tagad jau 80 uz pleciem.

Diena bija pagadījusies rāma un saulaina. Braucēji varēja nosnausties pēc tramīgās nakts, vai papriecāties par baltajiem laukiem un klusajiem mežu puduriem ziemas gaismā — bet kas to deva?

Nebija jau miera laiki, kad apjūsmo idilles - un kluso dabu. Smago kara ratu izbrauktais ceļš svaidīja tēvu tēvu kamaniņas, kā rieksta čaulu, no vienas ceļa grambas otrā — vēl dziļākā. Dubļu laika izbrauktas, tās vietām līdzinājās vēl īsti neizraktiem grāveļiem. Čaganais ledus tur slieču kritienus vairs neizturēja.

Bārdainis tad palēca sānis, grožus no rokām neizlaizdams. Braucēji turējās viens pie otra, lai abi neizkristu uz grumbuļainā ceļa.

Tā tas gāja, kamēr Grigoram palaimējās. Sajutis, ka pīpe vairs nekūp, viņš gribēja kungiem palūgt kādu papirosu galu, ko tur iegrūst, un nepamanīja, ka ķēvele jau āža mugurai pāri un nupat tur uzraus slieces. Tai pašā mirklī atskanēja ass grikš!… brakš!.. . Vecais nokrita atmuguriski, braucēji izvēlās, apkampušies kā divi dvīņi, ķēvele pasitās uz sāniem un apstājās. Abas slieces likās kā ar nazi vidū pārgrieztas. Viena no tām bija turpat aizķērusies, apgāzusi braucamo un apturējusi vilcēju. Kumeļš par tādu joku jautri iezviedzās un atskrēja pie mātes pēc tuvākām ziņām. Bārdainis viņam īgni atrūca: Čort, poberī!… Šanas amata vīri vispirms aptaustīja savas kabatas. Tur neko mitru nesajutuši, viņi reizē piecēlās un vaicāja, cik tālu vēl esot līdz Limbažiem?

— Paris kaķa lēcienu, kungs,— Grigors meloja. Atlika vēl vismaz trīs verstes, bet viņš negribēja kungus baidīt, nedz kaitināt. Kaut arī pats Nelabais būtu šo braucienu apsēdis, uz dzeramnaudu vēl varēja cerēt. Ķēveli izjūdza. Grožus, slejas un iemauktus paturēja. Kamaniņu mirstīgās atliekas ievēla grāvī. Tad bārdainis ņēma pavadu savās rokās un viņi sāka iet. Diemžēl, kājām neveicās labāk kā braukšus. Bija jau jāturpina tas pats sasodītais ceļš. Lops iet droši un nekrīt apkārt, bet cilvēks nezina, kur kāju spert, kur mesties četrrāpus. Jau aiz pirmā mežiņa virsaitis teica: — Ja tie tur priekša nav reņģu galvaspilsētas torņi un kupoli, tad tālāk — nekust! Omuliņ, pameklē Troinoj blašķi!

Viņi nogāja ceļmalā. Grigors mierināja, ka kungam vēl čutočku-ču- točku jāpaciešoties, lai nelaikā nepārsteigtu sagaidītājus. Kamēr Omuliņš knibinājās ap odekolona atkorķēšanu, varēja jau arvien skaidrāk saskatīt, ka iedomātie kupoli nebija nekas cits, kā pretimbraucēji. No attālāka uzkalna virzījās šurp vesela rinda kara vezumnieku. Viņi brauca tukšā, tāpēc laida rikšos un skaļi sakliedzās, kā jau brīvības laikā. Zirdziņi izskatījās pagalam nodzīti, stīvi un kaulaini, kādus tikai krievu sādžās varēja atrast. Bez pamatīgas kliegšanas tos uz priekšu nedabūja. Pamanījuši ķēveli, vezumnieku krievi to kāri uzlūkoja. Kāds iesaucās: — Klau, tu, vecais Velns! Samainīsim! Kam tev tāda skaistule? Dabūsi machorku piedevām!… Otrs piebalsoja:— Paķersim to kume​liņu zupai! Vēders jau rūc. Visa vobla braucot izkratīta …

Vai nu trīsvīru spēks ceļmalā, vai neapturami plūstošā braucēju rinda neļāva viņiem apstāties un ķerties pie darba, kas tik cildinoši apdziedāts krievu varoņdziesma par divpadsmit laupītājiem.

Huļigāni, ne zaldāti!— vecais nospļāvās. Ari viņš bija krievs, bet dzimis un uzaudzis tepat Limbažos, kāpēc jutās pārāks par kautkādiem Pleskavas, vai Vitebskas sādžiniekiem.

— Vai balto cieni?— virsaitis viņu uzrunāja, kad pats bija blašķes kaklu nobučojis.

— Kur ir tāds, kas to neciena?— Grigors pasmaidīja ar abām acīm.

— Ar cik acīm tu redzi?— virsaitis turpināja.

— Ar abām, kungs! Ticat, vai neticat, to pudelīti, kas jums rokā, redzu tik skaidri, kā vanags vistu.

— Tad še tev plakanā karlīna. Ievelc ūsās krietnu klumšķi. Ja viena acs saskatīsies un rādīs tikai melno, tad otra vēl paliks. Ar to tad tu redzēsi vismaz trīs ķēves šitās vienas vietā. Tā ar vienu rāvienu kļūsi bagāts vīrs.

Tik spožas izredzes reti kāds cits dzērājiem varēja solīt. Grigors ieņēma pilnu muti. Kaut acīs saskrēja asaras, viņš ugunīgo malku norija un paldies vietā izteica šādu komplimentu: — Tas ir gan Velna dzēriens! Skaidri var sajust, ka aiziet līdz nabai un tur apgriežas . ..

— Nu tikai nepīpē, lai tur iekšā neaizdegas! — Omuliņš pamācīja.

— Ēteris deg trakāk kā petroleja. Tu katrā ziņā pārsprāgsi …

Pašaizsardzības nolūkos vecais tūlīt iebāza sniega sauju mutē.— Nupat jau sākās,— viņš iestenējās, kad sniegs bija ierīts. Patiesībā tās bija tikai iedvestas bailes. Nekas viņā neaizdegās, jo ēteris bija sajaukts ar odekolonu, lai vairāk iznāk.

— Man ir ideja!— Omuliņš iesaucās.— Tev, virsaiti, jātiek ķēvei mugurā. Lai vecais ved pie pavadas, kamēr nav nodedzis. Tu tikai turi grožus. Es to lopu pieskatīšu no pakaļpuses. Padomā, kas tas būs par neaizmirstamu skatu, kad tu, uz kumeļa mātes sēdēdams, svinīgi iejāsi Limbažos!…

— Vai es izskatos tik godkārīgs? — virsaitis bažīgi ievaicājās.

— Tiesa, ordeņi man gan ir tik lieli un smagi, kā nevienam citam, bet tos jau es nesu pret godkārības postu.

Viņi gāja lēnām uz priekšu. Beidzot disputā iejaucās arī zirgupasta vecis. Nelāgās nāves bailes viņā bija jau aprimušas. Likās, ka izsvilinātā rīkle un māga sāka jau apdzīt. Atcerēdamies savu atbildību par lopu, viņš piekrita, ka prātīgāk būtu vienam jāt. Tad laupītāji ķēveli tik viegli nevarētu paķert. Jātnieks, kā vētra, auļotu pāri grāvim, mežā iekšā un kumeļš no pakaļas. Šādam iebildumam virsaitis nevarēja pretoties. Viņš gan drošības pēc gribēja, lai jāj vecais pats, bet Omuliņš steidzās tam palīgā. Kā jau iedzimts oportūnists, viņš bija atradis jaunu kompromisu. To svinīgās iejāšanas ceremoniju jau varēja izveidot vareni teātrālā izskatā. Apmēram tā, it kā kāds medībās nomaldījies karalis, vai dūšīgs ģenerālis iejātu uzvarētā pilsētā. Jā, tāda bilde nebūtu peļama biedrības vēsturē! Ne sevis, bet — kā saka — sava tuvāka un viņam uzticētas mantas labā virsaitis rāpās ķēvītei mugurā. Bez divu vīru piepalīdzības viņš to nespētu izdarīt. Sirds arī pēc šāda sasnieguma nekļuva vieglāka. Šanas virsaitis nebija ne kavalērists, ne zirgu zaglis, tāpēc jāšanas mākslā bez kādām pamatzināšanām. Uz palienēta velosipēda viņš gan prata kautcik noturēties, bet te nebija ne kur kājām atspiesties, ne kur rokām pieturēties. Dieva laime, ka ķēvīte izskatījās rāmas dabas, kumeļš tecēja turpat blakus, un viņai nebija par ko uztraukties.

Diemžēl, tik bezrūpīgi nevarēja justies Šanas amatvīri. Viņiem uz karstām pēdām nācās izdomāt teātrālo ceremoniālu. Abi saprata, ka tam jābūt svinīgam, Šanas cienīgam. Kā tādu uzburt?

— Mums trūkst rekvizītu,— atzinās Omuliņš. Viņš kādreiz Blaumaņa lugā bija tēlojis izlaistu puiku un aizmirsis gana kuli pakārt kaklā, tāpēc zināja, ko tas nozīmē teātra valodā.

— Justament,— apstiprināja virsaitis.— Kad ierodas ģenerālis, tad nepieciešami zaldāti, kas kliedz: Urrā! un labi baroti zirgi, ķas aiz sajūsmas mīņādamies palaiž pakaļas. Lai tas netraucētu, karaspēks šauj gaisā un baida putnus. Kad nes karali, lai nedzirdētu kā nesēji sten, jo karaļiem ir daudz smagu ordeņu no apkakles līdz bikšu skrotij, nerram jāmet kūleņi un jāsmejas kā kutinātam, bet meitām jādanco un jārāda plikumi, ko karalis apbrīno.— Tādas ainas virsaitis bija matījis vidus​laiku vēsturē.

Aiz ceļa nākamā likuma abi vēl nebija tikuši gudrāki. Limbažus ari vēl nevarēja saskatīt. Virsaitis saprata, ka zirgu pasta veča iztēlotie kaķa lēcieni būs verstīm gari. Sā vai tā — ķēvelei mugurā viņš bija ticis un pa zemi staigāt vairs negribēja. To nepieļāva virsaiša augstajam amatam pienācīgā cieņa. Tāpēc viņš teica: — Vella milti! Ari tie ir reiz samalti. Lai iet šoreiz uz labu laimi! Gan izdosies. Ko mēs gudras galvas lauzīsim? Kad tā labi apdomā, urrā kliedzēji, gaisā šāvēji, kroņa mūzikanti un viss cits tik svinīgai biedrības apsveikšanai ir jāsagādā viņiem — Limbašanas amata vīriem. Kas var kara laikā tādu švadronu

līdzi izvadāt? Vai drīkst pārslogot kroņa vilcienus reprezentācijas nolūkos? Šoreiz vēl mēs tā nedarījām.

Es lokomotīves vīram svēti apsolīju, ka piespiedīsim ar pleciem, kad būs jāvelk pret kalnu. Tas nebija vajadzīgs, bānītis nepiekusa. Toties mēs izdarījām vēl patriotiskāku varoņdarbu: mēs ziedojām tris vērtīgus Šanas vīrus, lai bānītis varētu vēl ātrāk paskriet un mūsu frontes varonīgo aizstāvju vēderi tiktu drīzāk pilni. Ta stiprinājām fronti un retinājām aizmuguri. Kas tad notiktu, ja visi sabruktu kā gadatirgū skatīties un brīnīties kā zaldāti cinas? Viņi tūdaļ pārdotu biļetes labākiem plačiem, andelētos ar nelikumīgi brūvētiem iestiprinājumiem un traucētu šāvējus. Es pats, kā uzdienējis zaldāts, zinu, cik grūti trāpīt, kad ienaidnieks nestāv mierīgi uz vietas, vai pats tu domā par citām lietām. Tas pats ar duršanu. Es savus likteņbrāļus Ostaškovā bieži pamācīju:— Kad tev jādur un pats nekur vairs nevari šprukt, uzsauc ienaidniekam: Nekusties, sātan! Citādi aizduršu garām. Tad tev, kuņas dēlam, būs vēl jātrīc un jāgaida nākamais slakteris!.. . Tas nāca priekšniecībai ausīs. Par šādu padomu feldfebelis mani paaugstināja gandrīz līdz jaunākam jefreitoram. Patriotiskā kliedzienā viņš pārmainīja tikai vienu vārdu — slakteris vietā ielika varonis.

Pagāja pusstunda, trīsceturtdaļas stundas, bet pilsētu vēl nemanīja. Ceļmalu koki un krūmi meta arvien garākas ēnas. Gliemju gaitā velkoties, ceremonijas laiks bija jau nokavēts. Cik ilgi viņi tur gaidīs?

Kas notiks, ja virsaitis iejās kā zaglis pa krēslu tukšā laukumā? Biedrība jutīsies izblamēta, tautas masas būs izklīdušas neapmierinātas. Par ko tās. mājās pārgājušās, melsīs, debatēs un pieņems rezolūcijas? Virsaišam gaužam iegribējās ielaist ķevelei ar grožiem pāris reizes pa pavēderi, lai ausās, bet viņš to nedarīja. Kas varēja galvot, vai jātnieks tad vairs atradīsies savā vietā? It kā kunga neapmierinātību saodis, pasta vecis atsaucās: ' — Smotrī, bārin! Eto gorod Ļemzaļ!

Limbaži nebija pakāpušies kādā pakalnā, lai tur jau iztālēm lepotos. Pilsētiņa gulēja lēzenā ieplakā, kas noslīdēja līdz pat abu ezeru līmeņam. Tur baltas dūmu strūkliņas mierīgi cēlās pret ziemas debesīm, it kā sīkie koka nameļi pīpotu katrs savu vakara papirosu. Labi gan, ka šādā pilsētā darbojas Šanas šūna — virsaitis domāja — citādi tā būtu aizmi​gusi un pasaules lielie notikumi paietu šai vietai nemanīti garām.

— Žēl, ka nepievāci ilksi!— virsaitis uzsauca un, manīdams, ka Omuliņš nespēj viņa ideju uzminēt, paskaidroja:— Tu tomēr būsi ceremonijmeistars. Bez tāda nevar. Pagrab tepat ce|malā kādu garāku mietu, sit ar to trīs reizes, kur vedējs apstāsies, tad pasvied ķēvītei zem kājām lupatu deķi un svinīgi pieteic manu ierašanos.

— Tiks izpildīts, virsaiti!— Omuliņš atsaucās dresēta zaldāta balsī. Jau pie pirmās mājeles viņš izlauza sētas mietu. Tas bija diezgan garš, bet satrunējis. Ne mežā augdams, ne pie sakņu dārziņa pūdams, šis koka gabals nebija paredzējis, ka pašās beigās tas kļūs par tādu kā galma maršala zizli.

— Stoj, borodā!— virsaitis pēkšņi apturēja vedēju.— Še, ņem tagad cigāru un spraud sev mutē, ja to vari atrast. Lūk, tā! Es uzraušu spičku. Velc labi dziļi un pūt dūmus lepni gaisā.— Īstenībā tas bija puscigārs, kas gandrīz pilnīgi pazuda veča izspurušajā bārdā.

Tai brīdī nomales puikas pamanīja ērmoto jātnieku. Viņi nebija no vakarējiem — tūlīt saprata, kas tas par putnu, jo paši bija izdaudzināto brīvdabas izrādi velti izgaidījušies. Bars svilpodams un spiegdams: Šana! Šana! aizdrāza uz tirgus laukuma pusi. Tūlīt ieskanējās arī pažarnieku torņa zvans. Ej nu sazini, vai tas aicināja, vai brīdināja. Kapu zvanam gan šie talkši nelīdzinājās — tas nozīmēja, ka biedrības skauģi un naidnieki te vēl nebija tikuši pie varas un teikšanas.

Tirgus laukums izskatījās patukšs. Laucinieki, savu labumu izpārde- vuši un par kerenkām tūlīt šo to iepirkuši, atradās jau ceļā uz mājām. Prāvāks ziņkārīgo pulciņš stāvēja tikai pie Latviešu biedrības nama, Stumpa grāmatu bodes priekšā. Tur pāri augstajam trotuāram bija izkārts valsts karogs, lai tautas sapulcēšanos nenoturētu par sektes, vai partijas mītiņu. Izdzirdis zvanu, ļaužu bars ātri pieauga. Pa bruģa akmeņiem, kā saukti, atrībēja pažarnieku rati. Tos vilka un stūma četri vīri, spožām ķiverēm galvā, tikpat pūtēju un bundzinieku pavadīti. Brandmajoram, kas pagaidām bija tikai Šanas jaundarbonis, virsaitis ieraudzīja tik daudz goda zīmju no pakakles līdz bikšu skrotij, ka pārsteigts satrūkās par savu cieņu un

atrāva mēteli vajā, lai atklātu ari savus spožumus.

Tikko ķēvele bija apstādināta, pēc norunas atskanēja divi mieta zvēlieni pa bruģa akmeņiem, pasta večam akurāt pie kājām. Bārdainis palēcās gabaliņu nostāk. Miets bija pārlūzis trijos gabalos. Omuliņš veikli paķēra garāko un pieklapēja ari trešo reizi. Tad viņš pameta lupatu deķīti norāditā vietā un pats ieņēma militāro stāju. Sagaidītāji nedabūja ne lāgā iesmieties, kad viņš jau deklamēja ar tikpat uzpūstu svinību, kā to dara klasisko traģēdiju varoņi: — Man ir piešķirts tas lielais gods Limbašanas izredzētiem amatvīriem, šīs skaistās un slavenās pilsētas Iabdzimušiem augstmaņiem, viņu varonīgiem pažarniekiem un visai te sapulcētai čaklai un ziņkārīgai tautai svinīgi paziņot, ka šajā vēsturiskajā brīdī, uz kumeļa mātes jādams, jūs visus ar savu ierašanos ir pagodinājis Vistautas apvienības Centroša- nas svaidītais virsaitis Miķelis Amālijas dēls Vanags — saukts ari Adlers vai Šperbers. Viņa augstība ir erceņģeļa Miķeļa bikšu lenču ordeņa bruņinieks, bezbailīgās Žannas štrumbantes zīmoga glabātājs, auglīgās Amālijas ordeņa pirmās, otrās un trešās zortes kavalieris un tā tālāk, un tā tālāk!… Lūdzu prasties un parādīt viņa augstībai pienācīgo godu!

Pagodinājumi izdevās lieliski. Neviens nevarēja pateikt, vai tā sekas bija komiskas, vai traģiskas.

Vienā un tai pašā brīdī pūtēji un bungotāji rāva vaļā apsveikumu: Kur tu teci, gailīt manu! Žīdēns Fišmanis, apdāvināts pirotechniķis, ar abām kājām uzlēca četrām petardēm. Tauta sauca: Lai dzīvo Šana! bet ķēvele no tāda trača nopietni sabijās un palēcās uz augšu. Ceremonijā tāda lēkāšana nebija paredzēta.

Virsaitis krita atmuguriski, bet paguva ieķerties lopiņam astē, tāpēc uz bruģa nogūlās bez miesas bojājumiem. Mēdz teikt: nelaime nenāk viena. Lielā raga pūtējs bija nostājies par tuvu Grigoram un bez kāda ļauna nolūka iepūta viņam akurāt sejā. Cigāra stubiķis pēkšņi iemirdzējās, dzirksteles ieskrēja vecajam bārdā un tur uzliesmoja.

— Odeni! Odeni!— sauca dzīvā lāpa, abām plaukstām seju berzēdama. Pažarniekiem ūdens nepagadījās pa rokai. Piesteidzās kāds Limbašanas amatvīrs. Rokas viņam bija augstā viesa pirmajam pacienājumam sagatavota šifona pudele. Pudele iešņācās, bet tur iekšā laikam bija kautkas tik stiprs, ka liesma uzšāvās no jauna. Pamanījusi, ka pavada nomesta, ķēvele iezviedzās un aizskrēja savu kumeļu paglābt. Tauta apjuka, ātrumā neapjēgdama, kas te darāms. Tad kājās uzslējās viņa augstība un braši uzsauca: — Smejaties, čabatas! Es esmu dziļi aizkustināts. Tā tam visam pēc rakstiem bija jānotiek. Kas nav zemē kritis — nevar augšā celties. Kas nav dedzis, kā tie vecajie, to nevar pasaule apdzēst. Kāds slavens kara vadonis ir teicis tikpat kā ar manu muti: atnācu — ieraudzīju — uzva​rēju! Lai dzīvo Šana!

Kad Grigors rikšoja izmukušo kumeļa māti gūstīt, neviens limbaž- nieks viņu vaigā vairs nepazina.

Vecais zirgu pasta kučieris izskatījās tik brūns un pliks no vaiga, kā tikko nosvilināts sivēns.

Visu varu Šanas biedrībai Limbašana bija pastrādājusi Dieva darbus. Tie savos pamatos nenozīmēja tukšu ālēšanos, bet cilvēka bēgšanu no kara un sabrukuma šausmām, lai paglābtos karātavu humorā. Biedru rindas stiepās no zīdaiņiem un skolu bērniem līdz pat vispārcienītiem večiem un dārgiem aizgājējiem. Brīvības un partiju laikam atnākot, nekāda rīvēšanās, frakcionāra šķelšanās un savstarpēja apkarošanās masās nebija manāma. Šanas ideja un darbības apjoms jau apvienoja visus un katram deva tik lielu brīvību un patstāvību, cik viņš pats to vēlējās iegūt.

Kad virsaiti, tautas masu pavadītu, vīri uz pleciem cienīgi aiznesa līdz vecā Prūša namam, pie parādes durvīm viņu ar trīskārtēju: Šana! Šana! Šana! salūtu apsveica Limbašanas priekšnieks, runas vīri un namsaimnieks. Ragi pūta tušu. Stumpa dzīvoklis ar garo zāli, kur biedrība darbojās, atradās nama otraja stāvā.

Zāle atgādināja īstu gleznu salonu. Gar sienām, no grīdas līdz griestiem, karājās Eduarda Brencēna gleznas — ainavas, ģīmetnes, Līgosvētku skati. Tanī galā, kur veda ieejas durvis no trepēm, kaktā gulēja kabatas kalendāru vāku kaudze, aiz tās — seši lieli māla podi. Tur iekšā klusi, bet nemitīgi rūga biedrības brūža kandža, telpā izplatīdama rozīņu saldeno smaržu. Ārsienu izroboja trīs augsti logi. Tie telpai deva svinīgu iespaidu, ko tūlīt gan iznīcināja pie pretējās sienas novietotās gultiņas. Tās izskatījās jau krietni vecas, lauku amatnieku darinātas un pārklātas ar vecās māfes austām segām.

Viss svinīgums atklājās zāles otrajā galā. Gar sienu tur bija uzsliets Limbašanas jaunais, apsvētāmais karogs gara kāta galā. Karogu grez​noja uzraksts dažādu krāsu burtiem — LIMBAŠANA. Zem tā, it kā cīņas pozīcijā, viens pret otru bozās Vecais vēzis un Revolucionārā reņģe. Vēzis bija melns, reņģe sarkana, kā jau krāsu valodā jābūt. Tā kā vēzis nevarēja uz priekšu iet un reņģe nespēja atpakaļ bīdīties, tad šīs simboliskās figūras bija jāatzīst par nevainojami laikmetīgām. Vieniem patika vēzis, otriem reņģe, bet tā kā abas figūras bija uzzīmētas vienlīdz cienījamās vietās, iekšējas ķildas tas neradīja.

Vienā stūrī varēja manīt krietnu šņaba glāzi, otrā — tējas glāzi, trešā — alus glāzi un ceturtā — kafijas tasīti. Tā kā arī te nopietnākas domstarpības neradās — katrs varēja cienīt, ko pats vēlās, tad karogu atzina par izdevušos kā idejiskā, tā mākslinieciskā ziņā. Brencēns berzēja rokas, smaidīja un teica, ka viņš gan turoties tikai pie šņabošanas.

Karoga priekšā uz gleznotāja statīva dega baltas sveces, turpat uz galda atradās lielāki un mazāki dzeramie trauki, pa kreisi paaugstinājums ar apsegtu un staipekļu vītnēm rotātu krēslu. To uzdevums bija atgādināt virsaiša troni. Abās pusēs goda krēslam stāvēja goda sargi tādos kā senlatviešu karotāju tērpos, ar tautiskām jostām ap vidu, virvju cepurēm galvā un skala šķēpiem rokās. Aizmugurē uz paaugstinājuma bija cienīgi nostājies garbārdains krīvs ar dižu medalus kannu kreisajā un pakaļtaisītu ozolzaru labajā rokā. Pie viņa sāniem pieglaudās divas mazas vaidelotītes, pēc izskata tik baltas un nevainīgas, kā savu dzimumu pazaudējušie eņģelīši ar svētās uguns svecēm rozā pirkstiņos. Zālē bija sapulcēti kāds pussimts limbažnieku — gan amata personas, gan jautras izrādes gaidītāji pavisam drūmā un sašķobītā laikā. Tāds kā viduslaiku galma nerrs melnā triko, ar baltu papagailīti pakaklē un tādu pat lentu ar uzrakstu: Izkārtošana — pār plecu, trīs reizes sasita plaukstas un iesaucās zemu palocīdamies: — Daiļās dāmas! Dižie kungi! Viņa augstība, Šanas virsaitis ierodas. Godam sveikt!

Ragos pūtēji pa ķēķa durvīm jau bija uzlavījušies augšā un, kopā ar sagaidītāju kori, braši spēra vaļā apsveikuma pirmatskaņojumu: Šana, Šana — Šanošana! Šana visa darīšana — Debess, Zemes radīšana, Brūvēšana, iedzeršana, Bēdāšana, lustēšana, Apsmiešana, slavēšana, Gudru vīru muļķošana, Vecu elku apgāšana, Jaunu meitu mīlēšana, Visas varas sagrābšana — Šana — visa darīšana! Visur Šana — šanošana — Šā! .. . Šā!… Šā! …

Vai tas notika aiz skaņu, vai siržu pārliekas aizkustināšanas — šoreiz palika nenoskaidrots, jo trūka

speciālistu šinī nozarē, bet sekas toties neviens nevarēja noliegt. Logiem, it kā aiz bailēm drebot, izbira divas rūtis un no sienām nokrita trīs cienīgas bildes. Tas vēl nebūtu nekas sevišķs tik svinīgā bridi, ja tāds satricinājums neietu plašumā. No apakšējā stāva, kur atradās namsaimnieka dzīvoklis, pavisam nelaikā uzskrēja sīka meitenīte un bērna balstiņā sauca: — Papa, papa! Diedz tūlīt lejā! Mamma raud! Māja apgāzīsies!

Vecajam pastmeistaram, kam te bija jāiztur runas vīra pārbaudījums, tāda neaicināta iejaukšanās vīru lietās nepavisam nepatika. Viņš pamāja ar roku meitenei klusēt un savam blakus stāvētājam, Katrīnas pagasta večam, iečukstēja ausī: — Vai sieva raud, vai aita miez, tas ir viens un tas pats … Šanas virsaitis pārliecinājās, vai katrs ordenis karājas savā īstajā vietā, vispārējā klusumā ievilka dziļi elpu un kodolīgos vārdos teica: — Šanas tauta! Mana pateikšana ir tik liela, ka vārdos to nemaz nevar izteikt. Par tādu godināšanu nepietiek ar tūkstoš mēlēm un muti tūkstoškārtīgu, kā svētā dziesmā teikts un sacīts. Pēc visām zīmēm spriežot, te būtu pateikšanas dziesma jādzied vismaz 10.000 eņģeļiem un jāpūš mazākais 5000 bazūnēs, bet tā Dieva dota saprašana sacīt saka, ka tadu lērumu nevar laist vaļā. Tad šī skaistā un slavenā pilsēta sagrūtu drupās arī bez grēku nastas mugurā. Tas neizskatītos smuki. Tāpēc es augstsirdīgi pieņemu, ka tāda tik traka godināšana nevar zīmēties personīgi uz mani, bet ka tā, kā pavasara plūdi, izgāžas uz visu plašo Šanas biedrību — tātad arī uz jums visiem. Tādu aizkustināšanu, kā jūs paši zināt, pat kapā mierīgi guļot nevar aizmirst. Un cik patīkami tad ir aiz gara laika atminēties savu iegūto godu! Tāpēc sadalīsim šito lielo godu kristīgi uz galviņām. Lai jūs visi esat tik lepni un laimīgi, kā savas vecmāmiņas kāzās, un lai mana goda nasta kļūst vieglāka, svarīgu amata darīšanu izpildīšanā. Laika trūkuma dēļ man jābeidz — un par to mēs visi priecājamies. Vardu sakot — Šā, jūs visi, Limbašanas čabatasl Čabatas tik īsai un sirsnīgai runai aplaudēja ar patiesu labpatiku. Tad zāles vidū iznāca ceremoniālais nerrs, zemu paklanījās uz visām pusēm, ka to prasa viņa amata manieres, un iesaucās: — Ša! Viņa augstība, virsaiti! Daiļās dāmas un dižie kungi! Šajā spožaja sapulcēšanās brīdī, kāds nav pieredzēts mūsu slavenās pilsētas gadsimtu vēsturē, un kāds nav svinēts nevienas impērijas galmā — kā otrais izkārtošanas punkts pēc ceremonijas protokola noteikšanas nāk — Centrošanas virsaiša Miķeļa Amālijas dēla svinīga dekorēšana. Silencium! Silensium! Akts sākas!

Viņa augstdižības priekšā, dziļi palocīdamies, nostājās Limbašanas dižvecis Pēteris Stumps. Viņam bija piešūta sirma, cienīga bārda, jo pēc Limbažu modes večus bez bārdām svinībās neņēma par pilnu.

Aiz uztraukuma drebošās rokās viņš turēja tādu kā garu pergamenta dvieli, uz kura šis un tas bija uzskricelēts. Kreisajā pusē viņam blakus piestājās kāds romiešu gladiātoram līdzīgs vīrs ar ordeņu spilventiņu vienā, ar garkāta slotu otrā rokā. Labajā pusē stāvēja divi tautiski bērniņi, katrs ar savu pīpīti mutē. Abi viņi turēja uz grīdas atbalstītu, varenu vecā tēva pīpi, kas pats no sevis vajadzīgā vietā mierīgi kūpēja. Aizmugurē vietu ieņēma ceremoniālais nerrs ar platu, baltu krūšulentu pār plecu. Dižvecis iekrekšķinājās un sāka lasīt lasāmo: — Ša! Jūsu augstība, Centrošanas virsaiti, Miķeli Amālijas dēls! Pamatojoties uz Limbašanas revolucionāro masu neapšaubāmu vēlēšanos un runas veču galīgo izlemšanu, man kā mūsu biedrības dižvečam un svētā Pētera vietniekam Limbažos, ir tas goda un atbildibas pilnais uzdevums Jums, slavenais virsaiti, nodot Limbašanas augstākas atzinī​bas dekoratīvos simbolus. Tādi ir — Revolucionārās Reņģes ordenis, superšķira, vērtīga izejviela, nēsājams uz īpašnieka vēdera, pie resnas jaunzelta pulksteņa ķēdes. — Ordeņa vēsture: Dibināts Limbažos, kara un revolūcijas slavenā 1917. gadā pēc Kristus. Pirmais eksemplārs darināts mākslas amatniecības primitīvā darbnīcā, gāzes vadam eksplodējot un abiem apgarotiem meistariem, Eidam un Jančam, gaišās liesmās aizdegoties, bet nesadegot kā tam ērkšķu krūmam tuksnesī. Biedrības krīvs pēc senām zintīm pareģo, ka tā ir laba liktenszīme spožai nakamībai ar sarkanu reņģi kaklā.

Pie šāda augsta ordeņa piederas pār plecu nēsājama lenta ar goda titulu: Jaunskungs no Limbažiem.

Tas ir tik slavens tituls, kāda vēl nav mūsu pilsētas galvai, nebūs strādnieku-zemnieku ispolkoma priekšsēdim, ne draudzes ganam, ne miliču komandieram, kaut arī viņi visi to būtu godīgi nopelnījuši.

Pie Limbašanas sāniem un ar teicamām sekmēm čakli darbojas Bērnu samaitāšanas sekcija.

Bērnošanai un tās večiem ar piešūtām bārdām ir plašs iespaids bērnu masās, sākot ar zīdaiņiem un beidzot ar vecbērniem, kuri jau interesējas par stārķu nedarbiem. Samaitāto izvēlētie delegāti te lūdz augstu nosēdināto virsaiti ar pateicību pieņemt viņu mazo dāvaniņu — tēva tēva tēvam nospertu miera pīpi. Samaitatie bērni skaļi un sirdīgi pieprasa mieru arvien tad, kad paši gatavojas kauties. Miera pīpes dūmi ir viņiem kā brūtes šleijers. Tik jauki, gudri un nevainīgi ir mūsu samaitātie bērni.-7- Miera pīpei seko šis pāris metrus garais goda diploms no pirmklasīgas teļu ādas pergamenta krāsā, ar neskaitāmiem parakstiem, un daudziem zieģeļiem. Daži no tiem uzspiesti jau pirms Pestītāja piedzimšanas, daži Jeruzalemes nopostīšanas laikā un viens pašas pirmās reņģes kristībās. Tāds diploms padara stāvus slavenu arī to, kas tāds vēl nav, un pasakaini bagātu ikkatru, kas ar diplomiem tirgojas, jo ir astotais pasaules brīnums, kam reklāmā nav vajadzīga. Šā virsaitim! Šanas tauta atbildēja ar trīskārtējo: Šā! Sekoja dekorēšana. To izdarīja pats dižvecis Pēteris I. Gladiators sita ar slotas katu virsaišam pa pleciem un trīsreiz sauca: Mēz tīri! Mēz tīri! Mēz tīri! un pārbaudītajam nodeva mēžamo slotu. Bērniņi pienesa vareno pīpi un sūcamo galu iepasēja virsaišam mutē. Viņa augstdižība ievilka dziļu dūmu, izpūta to pa nāsīm. Tāpat bija jāievelk mazajiem, jo miera pīpe jāsapīpo abām pusēm. It kā ugunsgrēku aiz dūmiem gaidīdams, biedrības krīvs iemērca savu pirts slotu medaļa kannā un tad iesāka svinīgi pacilātā basā: — Lielais virsaiti un baltās ķēves izraudzītais tautas vadoni! Zemojies dievu priekšā! Pērkons un Pīkols ir vēl lielāki un stiprāki par tevi! Meties tupus, noliec galvu un atsedz savu pakausi. Pildīdams dievu gribu, es tevi svaidīšu ar dievu dzērienu — medus alu, tāpat kā Jānis tas siseņu ēdājs svaidījās ar upes ūdeni, bet tev būs zvērēt ar zvērēšanu, ka itin kā ērglis gaisā, kā lauva virs zemes un vislielākā reņģe ūdeni sargāsi visu Šanas tautu, lai mūžu mūžos tā justos tikpat neaizskarama kā vecākās vaidelotes nevainība …

Virsaitis, paklausīdams dievu gribai, zvērēja: — Es, Miķelis Amālijas dēls, no tēva puses noslēpumainas, bet cildenas izcelsmes pēctecis, Centrošanas virsaitis, visu Šanu augstdižiba, Jaunskungs no Limbažiem, neskaitāmu ordeņu kavalieris un tā tālāk, un tā tālāk, izpildīdams senču dievu aicinājumu, zvēru ar šanisku zvērēšanu pie Rāmavas svēto ozolu celmiem, pie praviešu svētām bārdām, pie krievu svētā veča Raspuķina, pie Marksa svētā Kapitāla, pie indiešu svētajām govīm un visām citām svētām un nemaldīgām būšanām, ka stingri piekopšu katru šanu, cik vien laicīgi un garīgi spēki atļaus, mūsu tautai par godu un pašam par prieku.Šā!

Zvēresta laikā krīvs ar pirtsslotu apslacīja virsaiša galvu, murminādams kautko par pēršanos senču pirtī. Tad viņš no galda pacēla tādu kā Grāla kausu. Tas bija darināts no tik mānīgi sarkana stikla, it kā būtu pildīts ar kāda jēra asinīm. Krīvs to pacēla pāri savai galvai, šūpoja gaisā, it kā kādas noslēpumainas zīmes rakstīdams. Un atkal iedārdējās viņa bass: — Augstdižais virsaiti! Rāmavas svētās izdarībās, ko tagad sauc par sakramentiem, ar dievu ziņu ir noteikts, ka miesas svaidīšanai seko gara pacilāšana. Tā nāk no īpašā šķidrumā pārvērstā gara, saukta spiritus. Svētais spiritus ir radīts tikpat stiprs un karsts, kā lopu upurējamais uguns uz svētā altāra.

Ieņemšanas laikā dieviem pīpošana nepatīk. Pacilāšanas brīžos katrs pats nes atbildību par savas māgas aizdegšanos. Tad nu lai žēlīgie dievi gausina! Dzer, virsaiti, un paliec kājās! . ..

Virsaitis pazemīgi noliecās pie kausa. Likās it kā viņš piesūktu pilnus vaigus, tad pēkšņi atlieca muguru, ar pirkstiem aizturēja degunu, un balti garaiņi izplūda no apgarojamā mutes. — Deg, deg — bērniņi iekliedzās, bet tā izrādījās krāpšana, jo mazie bija jau pietiekoši samaitāti. Pēc brīža, atguvis valodu, viņš paskaidroja, ka esot pacilāts līdz pašiem debesu vārtiem.

Sekoja uzņemšana veču kārtā. Trīs bija no laukiem, divi mitinājās tepat pilsētā. Visi ieņēma cienījamus stāvokļus sabiedrībā un bija sasnieguši tikpat cienījamus mūža gadus. Pēc garīgās ieņemšanas

viņi visi apraudājās, bet tikai divi nokrācās, izlocījās kā nēģi uz karstas pannas, nobraucīja kaklu, krūtis un vēderu, iekūpējās — un sakraments bija izpildīts. Tie trīs pārējie, miesas izturībā šaubīgāki, neteica ne pušplēsta vārda, tikai teciņus steidzās kaktā, aiz kalendāru kaudzes un tur izšpurca neierijamo. Viens no viņiem bija pats vecais, cienījamais nama saimnieks. Nu viņš zināja, ko nozīmē, kad virs raud. Visi trīs viņi apgalvoja, ka tiem trim laimīgajiem esot tērauda rīkles un zābakzoļu māgas. Tos varot mest degošā ceplī kā veco žīdu Dānieļi, kas degdams nesadedzis. Uzņemto vārdā pateicās Katrinas pagasta vecākais.

Viņš vaļsirdīgi liecināja: — Savā mūžā esmu darbojies daudz un dažādās biedrībās. Pa provi: sugas lopu audzētāju, krājēju un aizdevēju, piena un bekona ražotāju, moru kristītāju un biškopju, mācītāju atraitņu apgādātāju un lopu aizsardzības, dziedātāju, izglītības, atturības un vēl citās biedrībās, kādas valdība un mūsu tautas censoņi ir dibinājuši. Bet tik smalkā un vērtīgā biedrībā, kāda ir šitā šana, kur cilvēks var justies patiesi brīvs un attīstīt savas Dieva dotās spējas uz visiem gaņģiem pēc sirds patikšanas — tādu biedrību nu esmu atradis pirmo un vienīgo reizi! Nevienai biedrībai, nudien, neesmu vedis tik labus iesala miežus un tik daudz brāgas miltu, kā šitai Šanai. Tā ir to vērts! Lai dzīvo mūsu nopelniem bagātais virsaitis, amatu veči un visa Šanas tauta! Urrā!

Svinību protokola pēdējais punkts: Limbašanas brūža pārbaudīšana un patukšošana — viesīgā sadzīvošanā ieilga pāri pusnaktij, līdz pat pirmajiem gaiļiem. Janča un Eidis jutās jau piekusuši.

Kalpones istabā viņi paklusām iemanījās šaurā gultiņa un tur brālīgi piespiedās viens otram blakus.

— Paklau, kur gailis jau Pēteri modina,— Eidis miegaini ieņurdējās.

— Veltas pūles,— Janča atbildēja.— Stumpa Pēteris vēl diņģējas ar Vidrīšu skrīveri par pagasta grāmatu driķēšanu.

— Ak ta gan. Ak tu makans! Abi piedzēruši. Kas labs tur var iznākt? Bet to pacilāšanos gan arī mums vajadzēja izprovēt.

— Nekā, bračkiņ! Vai tu zini, kas tā bija par šļuru? Tīrs ēteris! Svilina kā elles uguns.

— Var jau būt. Bet es tev saku, Janča, ka tā mūsu brūža salkanā rozīņu zupa man līdz kaklam apriebusies. Dieva laime, ka Miķelis atveda pāris blašķītes odekolona.

— Nu tad temp to iekšā un neraizējies, ko mēs ēdīsim un ko dzersim. Ar labu nakti!

Nākoša diena bija svētdiena. Sekojot laika garam un revolūcijas modei, arī Limbažos notika tautas demonstrācija ar plakātiem, maršiem un runām. Tai vajadzēja sākties pulksten 12 dienā no sapulcēšanas vietas tirgus laukumā. Viltīgais Ļeņins, kas droši solīdams vairāk par visiem citiem, arvien prata iztapt neapzinīgajām masām, bija stājies jau atklātā cīņā ar gļēvo, pļāpīgo advokātu Kerenski un viņa runātavu — valsts domi. Kerenskis braukaja gar fronti, mudinādams cīnīties līdz galīgai uzvarai un tad ļaut tautas vēlētai domei noteikt valsts nākamo iekārtu. Ļeņins aicināja zaldātus tūlīt pamest fronti un steigties mājup, lai kopā ar sādžu zemniekiem, vai pilsētu strādniekiem sagrābtu varu uz vietām, dibinātu stradniekuzemnieku-zaldātu padomes, konfiscētu fabrikas un sadalītu muižnieku zemi savā īpašumā. Kerenska skaistās frāzes zaldātiem neizteica neko. Turpretim sauklis: Varu uz vietām! ļāva iznīcināt muižniekus, kapitālistus un buržuļus, laupit viņu sakrāto mantu un dalīt zemi uz galviņām. Kam gan tagad vairs gribējās sēdēt ierakumos, brāļoties ar vāciešiem, vai riskēt ar savu galvu, kad kaimiņi sādžā jau dalīja zemi un, mājā sēdēdami, paķēra sev tās labākās strēmeles? Vācieši nebija vīlušies, Ļeņinu no trimdas aizblombētā vagonā atsūtīdami. Tādu muļķu krievu zaldātu šineļos nebija, kas pēc tik vilinošiem solījumiem vēl gribētu karot! Viņi posās mājup, kā kara trofejas pa ceļam pievākdami pulksteņus, kerenkas, cūku šķiņķus un ūdens klozetus, ar ko sādžā palepoties. Svētā, nedalāmā krievu impērija sabruka kā kāršu namiņš.

Kad Eidis atmodās, viņš izbrīna iepleta acis, it kā spoku ieraudzīdams. Tad abām rokām pamatīgi izberzēja plakstus un uzrunāja draugu, kas jau apģērbies turpat bļodiņā mazgāja seju.

— Janča, tu esi savairojies . ..

— Kā tu to domā?— uzrunātais izbrīnā nospurcās.

— Nu tā, kā tas ir. Vakar, kad te apgūlāmies, tu vēl biji viens. Citādi jau nepietiktu rūmes štādā

lažiņā. Tagad es redzu — nudien!— jūs tur mazgājaties veseli trīs!

— Paģiras!— Janča iesmējās.

— Nē! Es redzu arī trīs logus, trīs bikses, trīs pārus savu kurpju … pag, pag … un piecpadsmit pirkstus savai rokai … Dieva darbi! Es nejokoju.

— Jeibogu, tās ir trakas paģiras no trīskārtējā odekolona. Nedzer vairāk! Tas sātans lien acīs. Bet ne bez savas jēgas. Debesu tēvs jau palaikam mīl dzērājus. Viņš ar gudru ziņu ir ierīkojis tā, ka tukšos brīžos tie viena maka vietā atrod trīs makus, viena rubļa vietā — trīs rubļus un nekrīt izmisumā par naudas trūkumu. Velc nu visas tās sešas kurpes kājās. Mums jāsteidzas pie lautas, lai kads cits nepaķer visu varu …

Miliču priekšnieks, skolotājs Bērtiņš, pēc dabas rosīgs cilvēks, bija turpat vai visus limbažniekus sacēlis kājās. Trūka tikai cienīgtēva, kas todien sprediķoja tukšā baznicā, un nabagu majas vecenīšu, kuras sirga ar reimatismu un nespēja nostāvēt kājās. Limbažniekiem pievienojās atpūtā novietotā krievu bruņu mašīnu nodaļa, ko komandēja Limbašanas biedrs kapteinis Grieze. Bija sagādāti sarkanie karogi un pažar- nieki — Marseļjezas pūtēji. Arī skolēni stāvēja pa četriem blakus ierindā. Viss sarkanais papīrs Stumpa grāmatu bodē bija izpirkts, tomēr katram bērniņam pa fladziņai neiznāca. Tukšā palicēji skaudīgām acīm raudzījās uz saviem revolūcionāriem brālīšiem un māsiņām. Diemžēl, runātājs no Rīgas aizsmakuma dēļ nebija varējis ierasties, tāpēc nācās iztikt ar vietējiem spēkiem — progresīvo skolotāju Reieri un mutīgo skroderi Sprukstiņu. Arī Reieris bija šanists, bet skroderis vēl nogaidīja, kas ņems virsroku.

Tikko Eidis un Janča, riksī diegdami, ieradās Šanas runas vīru vietās, pie sarkaniem karogiem, pažarnieki uzsāka savu maršu par ūsaiņiem. Tauta sakustējās un gājiens virzījās pa Jūras ielu cauri pilsētai uz ezera pusi. Pašā priekšgalā pēkšņi pacēlas liels, balts plakāts ar uzrakstu: Visu varu Šanas biedrībai!

Pie diviem slotu kātiem piestiprinātais Stumpa palags šo nepārprotamo prasību izkliedza ugunssarkaniem burtiem. Slotu kātus varonīgi savās rokās turēja Eidis un Janča, sekodami tūlīt aiz sava virsaiša muguras. Šanieši un viņu piekritēji kliedza:— Lai dzīvo Šana! Tā visu dara!— Pie Tīla fabrikas, uz tukšām kaļķu mucām uzrāpušies, neapzinīgi puikas atsaucās:— Nost Žaņus! Lai dzīvo reijmatisms!— No tādām lietām neko nesaprazdami, krieviņi atsaucās: urrā! Soļojot visi dziedāja revolucionāras dziesmas no lapiņām kā dažkārt kapu svētkos. Masas vēl nebija vārdus no galvas izmācījušās, ari meldiņi bija vēl daudziem sveši un pažarnieku pūtēji palaida reizēm greizus toņus. Drošākie meldiņu turētāji izrādījās klasēs jau apmacītie skolēni. Viņi dziedāja skaļāk par visiem citiem proletāriešiem: Putra mums pa kuņģi vandās, Mūsu miesas apklāj skrandas, Vergojot priekš tranu bandas, Bet kad vadzis pilns — tas lūzt!. ..

Patiesību sakot, putras gan viņiem vēderā nebija. No rītiem tie ēda sviestmaizes. Trūka arī skrandu.

Laukos pašaustie pelēkie vadmalas svārciņi, kādus nesa mazākie, izskatījās tīri un glīti, bez kādiem ielāpiem. Meitenes ģimnāzistu zilās kleitiņās ar baltām apkaklītēm un Deidera tirdzniecības skolas audzēkņi ar spožām pogām un kokardēm pie cepures izskatījās^ kā īsti švīti no kungu sugas. Traniem arī viņi nevergoja — bet tāda nu tā dziesma bija un citādi to dziedāt nevarēja, lai nekļūtu par bīstamu melnsimtnieku.

Tikai labu vien domadams, Limbašanas talantīgais pirotechniķis Joske Fišmanis — tas pats, kas to ķēveli sabaidīja — uzkalnā aiz kapsētas mūra sētas tik svinīga gājiena tuvošanos apsveica ar vairāku petardu salūtu. To izdzirdot, masās aiz pārpratuma radās pēkšņs apjukums. Tas draudēja izvērsties pānikā. Nodomādami, ka gājienu apšauda aiz kapsētas sētas paslēpušies baroni, melnsvārči un viņu kalpi, bailīgākie demonstranti jau bariņos muka atpakaļ uz pilsētas pusi, aicinādami sev līdzi citus mazdūšīgos.

Krieviņi salēca bruņumašīnās, bet viņiem nebija nekādu šaujamo. Tik bīstamā brīdī virsaitis skaidri saprata savu vēsturisko misiju. Viņš ne mirkli nezaudēja aukstasinību un ar to drosmi, kas visas varas nesējam jāuzņemas, deva stingru mājienu ragos pūtējiem apklust. Kad tas bija noticis, viņš drošsirdīgi

pacēla balsi un sauca: — Čabatas, stop! Ne soli atpakaļ! Tikai uz priekšu, tēvu zemes dēli, kā mūsu dziesmā sacīts. Mēs visi sekojam laika garam un mums jābūt progresīviem. Šanas biedrība ir iešana uz priekšu un uz augšu, kā Čugunzellis saka. Pulvera trūkuma dēļ visu tautu nenošaus. Stēdelnieki paliks. Tas, kas tur kapsētā pistungas sit, ir jūsu pašu Joske. Viņš blīkšķina par godu Šanas tautai un viņas neuzvaramai armijai. Lai dzīvo Joske! Visu varu Šanas biedrībai! Urrā!

Krieviņi pēc komandas atsaucās — Urrā! Demonstranti nomierinājās, no jauna salasījās rindās.

Tikai kāds pusducis večiņu aizkūkumoja uz pilsētas pusi. Viņas nebija lāgā sadzirdējušas, ko tas tur klaigā.

Sajūsmināto pirotechniķi Joski apvaldīja. Drīz pēc tam viņš pazuda. Kad gājiens nonāca līdz kapsētas vārtiem un tālāk vairs neklājās iet, uz akmens sētas pakāpās miliču priekšnieks, skolotājs Bērtiņš. Savā runā, kas bija stingri politiska, viņš pamatīgi nostrostoja Kerenski. Valsts varu šis pļāpīgais vīrs pametis uz ielas, visus grožus palaizdams vaļā. Lai ievestu jaunu kārtību, kas apsargās pilsoņu mantu un dzivību, runātājs aicināja arī Limbažos bez kavēšanās nodibināt Strādnieku-Zemnieku un Zaldātu padomi. Tai tūlīt jāpārņem visa vara uz vietas…

Skanēja tautas aplausi. Pūta un dziedāja: Mostaties jūs, darba ļaudis!

— Lūdzu vārdu!— sauca Šanas virsaitis.

Vārdu apsolīja, bet izrādījās, ka orātori bija jau pieteikušies no kultūras un armijas sektoriem, no grāvračiem, reņģu pievedējiem un namsaimniekiem. Nācās gaidīt. Šana ar to samierinājās, lai tautai teiktu pēdīgo un izšķirīgo vārdu.

Skolotājs Reiers runāja par jaunas dzives rītu, ko mūsu tauta pēc 700 verdzības gadiem tagad sagaidījusi. Uz to jau lielais Rainis aicinājis, pravietiski dzejodams: Tik visi līdz,, tik visi līdz!

Aust brīvestības zelta rīts! …

Viņš cildināja dziesmu garu, kas tautu izglābis. Un godam pieminēja lielo limbažnieku Baumaņu Kārli. Sacerējis mūsu tautas lūgšanu, viņš tagad atpūšas tepat savas skaistās pilsētas romantiskā kapu kalnā. Dievs, svētī Latviju!…

Pūtēji pūta, tauta dziedāja. Dažs jutās lepns, dažs apraudājās. Runa bija izvilkusi īsto lomu.

Kad tauta kautcik aprimās, uz sētas kapa kapteinis Grieze. Gadu simteņi rāda — viņš teica — ka lielās Krievijas varonīgā armija ir būtībā neuzvarama. Ja patreiz mēs aiz stratēģiskiem aprēķiniem saīsinam fronti, tad tas nenozīmē, ka mēs negribam šaut. Tas nozīmē tikai to, ka mums nav ar ko braukt un šaut. Kad atkal būs granatas un patronas izgatavotas, bencins izrakts un sapumpēts mucās, armija uzticīgi un līdz pēdējam vīram kalpos tai jaunai valdībai, kurai būs visa vara rokās un galīgi sakaus ienaidnieku.

Urrā!. ..

— Urrā! atsaucās varonīgā armija, bet tauta skeptiski piezīmēja:— Ja gan! Kausies katrs pa savu sādžu, bet mūs pametīs vāciešiem rīklē … Tā kā cara himna bija atcelta, pūta populāro pažarnieku maršu par trubačiem un usačiem.

Grāvracis pie vārda netika. Lielezera krastā limbažnieki bija pamanījuši baltu dūmu stabu. Tas ātri pieauga un kāpa kā mākonis debesīs.

— Deg! Deg! Mācītāja muiža deg!— atskanēja satrauktas balsis. Kustoņi sadegs! Skriesim glābt!…

Līdzjūtīgo un ziņkārīgo masa nebija vairs apturama. Garā rindā jaunākie un veiklākie skrēja papriekšu, aiz viņiem pažarnieki vilka un stūma savu šprici, beigās vilkās vecie un klibie. Nekādi saucieni un aicinājumi viņus vairs nespēja apturēt. Palika tikai rīkotāji pie sētas un krieviņi ierindā.

— Kungi un biedri! Augsti godātie čabatas!— vārdu ņēma Šanas virsaitis.— Mītiņš nav beidzies un nebeigsies, kamēr kopīgiem spēkiem tiksim līdz punktam. Tā kā grāvraču un reņģu vedēju pilnvarotie, tāpat namsaimnieku reakcionārais elements, ir pievienojušies pažarnieku komandai, tad vārds pēc likuma un taisnības pienākas man. Es lieku priekšā bez liekas kavēšanās ievēlēt to SZZ komiteju! Tā kā krievu

zaldāti ir cauri gājēji un nav limbažnieki, tad viņiem vara te nepienākās. Šanas biedrībā, kuras vairākums tagad te acīm redzams, netrūkst pašai savu bijušo un nākošo zaldātu, ko laist darbā. Kas ir pret varas sagrābšanu klātesošo tautas darbinieku rokās? . ..

Daži iesmējās. Neviens neatsaucās.

— Viens, divi, trīs . .. Miķelis skaitīja kā aukcionā.— Iebildumu nav! Priekšlikums pieņemts un stājas spēkā!…

— Pag, pag, virsaiti!— miliču priekšnieks iebilda.— Nepietiks jau darbinieku visiem amatiem un sekcijām. Met jokus pie malas!

— Iztrūkumi jāpapildina kooptācijas ceļā. Tieši no masām! Un visplašākos apmēros! Lai visi jūtas pagodināti. Iebildumu nav! Konstruēšanās sēde jau šovakar Limbašanā. Pateicos, kungi un biedri, par uzticību un pacietību! Ar to es šo tautas sapulci slēdzu. Lai dzīvo Šana! Urrā!

Krieviņi trīsreiz atsaucās. Miliču priekšnieks kautrējās otrreiz iejaukties. Viņš bija ielūgts pie Stumpa vakariņās. Miķelis deva pēdējās pavēles:— Biedri kapteini Ved zaldātus šķūnī, lai atvelk elpu!

Mēs SZZ komiteja, steigsimies pažarniekiem palīgā!…

Steigšanās neiznāca. Dūmu stabs saplaka. Pie ezera sastapa pirmos aculieciniekus. Muiža vesela.

Degusi tikai mācītāja salmu kaudze aiz kūtīm. Laikam kāds aizkurinājis.

— Rakaris,— iesmējās Reiers.— Tas būs mūsu pirotechniķis. Par godu revolūcijai…

— Malacis!— atsaucās virsaitis.— Vai citādi mēs tik viegli būtu visu varu sagrābuši?

Saviem tituliem viņš pievienoja jaunu papildinājumu: Jaunskungs no Limbažiem.

Iet krievos, vai palikt dzimtenē Sibirijas svētais vecis Raspūķins nomušits un iemests Nievā. Cara tētiņš nogāzts, aizvests no Petrogradas un kautkur ieslodzīts. Latviešu frontes sektoros strauji attlstas brāļošanās ar vāciešiem. Pie krieviem gausāk — neprot sarunāties. Noskaņojums tomēr visur viens — diezgan karots! Krievi iet mājās bez brāļošanās. Revolūcija tur sola jaunu, laimīgu dzīvi. Ar saglabātu dzīvību tiks tālāk, nekā ar karā iegūtu krustu. Tai pašā laikā revolūcija iet savu neapturamo gaitu — pārvēršas iekšējā pilsoņu karā.

Katrai partijai savs ceļš. Pilsoņiem un strādniekiem — katriem savi mērķi. Izveidojas trīs pamatgrupas: revolūcijas noliedzēji — kontrrevolūcionāri, revolūcijas atzinēji demokrātiskās konstitūcijas veidā un revolūcijas padziļinātāji līdz sociālam apvērsumam — boļševiki. Tumšās, politiskai domāšanai nesagatavotās tautas dēļ Krievijai draud chaoss un sabrukums.

Ko un kā nu tālāk?— prāto latviešu viri un zēni, kas vēl dzīvi palikuši. Rīgā nodibinājies Iskolastrels. Revolūcijas valodā tas nozīmē Latviešu strēlnieku izpildu komiteja. Tā sasauc sapulces, kurās gari un plaši stridās runātāji, cenzdamies cits citu pārsolīt. Jaunie apstākļi liecina, ka pilsoņu preses cildinātie, par dažiem krievu komplimentiem pirktie latviešu asins upuri frontē bijuši veltīgi. Krievu aunu bari fronti negrib un nespēj noturēt. Latviešu zemi viņi atdos vāciešiem. Kas tad notiks ar latviešu strēlniekiem — asāko skabargu vācu aci? Kas viņus glābs no atriebības un iznīcināšanas?

Kā fronte, tā gūsts ved uz pašiznicināšanos. Vai ir vēl kāds ceļš? Jā, ir divi ceļi, bet liekas, ka ari tie ved uz Golgātu. Pirmais — slēpties dzimtenē un pārvērsties partizānos, otrs — kopīgi, ar ieročiem rokās, doties iekšā krievu zemes jūkli. Daudziem turp aizdzīti tuvinieki, draugi, paziņas. Varbūt izdodas tos paglābt no bojā ejas. Varbūt rodas izdevība nodibināt kādu kārtību, ko krieviem jau kopš Rūrika laikiem ir gādājuši cittautieši. Varbūt…

Rīgā paceltie un bieži vien asās debatēs līdz drāmatiskām pretrunām sakarsētie jautājumi pārsviedās ari uz Valmieru. Ieradās runātāji, sasauca pulka sapulci. Bijušai priekšniecībai vairs nepiederēja teikšana. Rīkojās pulka izvēlētā komiteja. Denščikus tanī neielaida. Virsniekiem bija jālien kā kamieļiem caur adatas aci. Vadīšana un valdīšana tagad nāca no apakšas.

Rīdzinieki domāja, ka sapulcei jānotiek baznīcā. Citas tik plašas telpas, kur visu pulku sadzīt, pilsētā nevarēja atrast. Kur cienīgtēvs? Jādabū atslēgas. Pulka komiteja pavēl tūlīt ierasties. Cienīgtēvu atved, bet atslēgu viņam nav. Tās glabājas pie draudzes priekšnieka. Kas tādu putnu pazīst? Te ir kāds denščiks, pamatīgs valmierietis. Viņš savējos pazīst kā raibus suņusl— kāds iesaucas. Atsauca denščiku. Ko šis te vēl slaistās pie bijušiem kungiem?— rīdzinieki jautā. Tagad vairs aizmugures žurku nebūs. Visiem jātaisa revolūcija.

— Priecīgs censties, jūsu augstlab …

— Nemuldi!— viņu pārtrauca runātājs.— Tagad jāsaka: tautas ma​jestāte!

— At|aujiet paskaidrot… jūsu majestāte!— roku pie cepures turēdams, teica denščiks.— Man nav tas gods būt aizmugures žurkai. Pēc dienesta pakāpes esmu viņa augstlabdzimtības podpolkovņika Murdina- Murdinska labi ieredzēts denščiks Michails Amaļjevičs. Privātā dzīvē — Šanas biedrības likumīgais virsaitis, Miķelis Amālijas dēls.

Rīdzinieki iesmējās. Par tādu Pūcesspieģeli bija jau dzirdēts.— Tagad tu, čomiņ, būsi te mūsu denščiks!— noteica pats galvenais, garš vīrs ar mazu galviņu galā.— Kalposi revolūcijai un neākstīsies.

— Turpat revolūcijas denščiks saņēma savu pirmo uzdevumu.

Mika Kašķītis ne pa jokam sabijās. Kas viņam ar zaldātiem? Viņi rīkojās tā, it kā visa pasaule jau piederētu sarkanajiem velniem. Vai kāds būtu nosūdzējis, ka zārķi par dārgiem? Lai nāk un pērk, tad paši redzēs. Varbūt viņš bija aplam rīkojies, neparakstīdams ziedojumu listi kritušo revolūcionāru

godināšanai? Bet vai paši viņi baznīcas misiones listes ir parakstījuši? Un kāpēc nevāca kritušo cara sargu godināšanai, nabadziņu iepriecināšanai un Dieva vārdiem? Tādas domas lidoja pa Kašķīša smadzenēm, kamēr viņš velti stīvējās, ka bodi dienas laikā nedrīkstot slēgt. Denščika rīcībā bija divi pelēkie ar šautenēm plecos. Tie pārliecināja, ka jāklausa. Kašķītis soļoja kā uz Golgātu. Paziņas uz ielām skatījās acis iepletuši. Ak nu beidzot arestēts gan!… Zārķu bodnieka garos svārkus un liekulīgi noļukušo seju pamanījis, garais rīdzinieks uzsauca: — Nu, pērmindera tēv, kur ir baznīcas atslēgas? Gādā šurp!

Kašķītis ievilka elpu. Nē, tādu atslēgu viņam nav. Tās laikam pie cienīgtēva. Vispār par baznīcas lietām viņš neko nezina.

— Puiši, aizvedat šito pie sētas un aizsienat acis. Varbūt, ka tad zinās …

Kašķītis nobāla. Nē, nē! To tikai nē! Viņš visu izstāstīs. Atslēgas atdos. Pats būtu to tūlīt darījis, bet cienīgtēvs noliedzis. Viņš pats jau no bērnības bijis sociālists un Dieva nebijies. Muižas dārzā ābolus zadzis, vēlāk medījis barona zaķus.Tikai savu īsto pārliecību slēpdams, izlicies par baznīcas cilvēku.

Tagad ir atnākusi ilgi gaidītā brīvība un droši var teikt: Lai dzīvo Markus un Levins! Lai dzīvo revolūcija!

— Lieliski! — pasmējās rīdzinieki. — Puiši, vedat viņu mājās un paņemat atslēgas. Bet visu ceļu lai viņš skaļi sauc tos pašus vārdus par revolūciju un vadoņiem! Ja nē — pie sienas un — punkts!

Pulka sapulce baznīcā tomēr nenotika. Vecais skolotājs-ērģelnieks gulēja smagi slims. Cita spēlētāja neatrada. Revolūcijas denščiks, vietējo apstākļu pazinējs, apgalvoja, ka ragu orķestrim pūst uz visām notīm Marseļjezu baznīcā būšot tikpat kā masu slepkavība. Lielā, ap 1200. gadu celtā baznīca ir gan no ārpuses sastutēta, bet par iekšpusi neviens nav domājis. Velves tikko turas kopā — žurkas kaļķus izgrauzušas, radušās bīstamas plaisas. Tāpēc resnās dūkas ērģelēm nemaz nelieto. Ja nu tā būda sagāžas, kas tad atbildēs tribunālā?

Atbildēt neviens negribēja. Diena pagadījās dzestra, bet saulaina. Pulks sanāca kopā turpat muižas pagalmā. Pūtēji pūta: Ienaida negaisi pāri mums krājas. Tad ievēlēja jau izraudzīto sapulces vadību.

Priekšsēdis teica:— Biedri! Vispirms godināsim kritušos varoņus ar dziesmu: Uz ciņu mosties, darba ļaudis!— Pūta un dziedāja, kas prata. Noskaņa bija svinīga. Paši aplaudēja. Priekšsēdis piecēlās un teica: — Pirmām vārds pienākas mūsu viesim no Rīgas, Iskolastrela de​legātam, biedram Daniševskam.

Kāda ap runātāja kasti sapulcēta strēlnieku grupiņa skaļi sita plaukstas. Citi klusēja. Gara auguma rīdzinieks pakāpās uz kastes, paskatījās apkārt it kā pretiniekus meklēdams, un iesāka: — Biedri, strēlnieki! Apsveicu jūs visu latviešu pulku likumīgi ievēlētās revolūcionārās vadības vārdā!…— Arī viņam mugurā bija pelēks strēlnieku mētelis. Balss skanēja vietām spiedzoši, viscaur ar revolūcionāru patosu.— Imperiālistu izraisītais karš, tautu noziedzīgā izkaušana, tagad jāizbeidz. Tautas ņem varu savās rokās — tās negrib karot, bet dzīvot brālīgā mierā kā Krievijā, tā Vācijā. Līdz ar to jākrīt kapitālistiskai iekārtai, jāpazūd tautas verdzinātājiem un izsūcējiem! Tad karu vairs nebūs. Kad krievi" ies mājās, ies arī vācieši mājās un gāzis savu ķeizaru. Tautas negrib karot! Tās grib mieru un brīvu, laimīgu dzīvi. Lai to drīzāk sasniegtu, revolūcija jāpadziļina. Jāsatriec buržuāzijas atliekas, kas grib valsts domē pļāpāt un karu turpināt, lai no tā iedzīvotos. Karš pilīm — miers būdiņām! Tāds tagad ir strādnieku, zaldātu un zemnieku kopīgais ceļš uz tautas laimi — sociālismu! Pa šo ceļu ved vienīgi drošā un varonīgā boļševiku partija. Tā nemaldīgi seko Marksa un Engelsa ģeniālai mācībai par cilvēces atbrīvošanu. Lielā krievu tauta vēl snauž neapzinības miegā. Tāpēc mums, latviešiem, jāstājas pašās pirmajās cīnītāju rindās. Mums, strēlnieki, jāpilda liels un goda pilns uzdevums visas pasaules priekšā!

Mums jādodas līdz revolūcijas spēkiem uz Krieviju! Ar ieročiem rokās tur jāsagrauj kontrrevolūcija, jāpadziļina un jāapsargā revolūcijas sasniegumi visas tautas un cilvēces labā. Iskolastrels šādu lēmumu ir jau pieņēmis. Jums tas tikai jāapstiprina, ja gribat būt droši un apzinīgi vīri, kādi jūs visi esat.

Marksa-Engelsa partija, ko vada Ļeņins, sola jums mūžīgu slavu un laimīgu nākamību. Nost ar karu!

Nost ar buržuāziju un tās kalpiem! Viss pieder tautai! Lai dzīvo sociāla revolūcija Krievijā un visā

pasaulē! Lai dzīvo šīs revolūcijas varonīgie izcīnītāji — latviešu strēlnieki! Lai dzīvo brīvība, brālība, miers un visu tautu laime! Urrā!

It kā pēc komandas tuvāk sapulcētie atkārtoja krievu trīskārtējo: urrā! Atskanēja pareti aplausi. Tad vārdu deva praporščikam Susuri- ņam. Augstākā priekšniecība klausījās un klusēja. Grāvrača dēlam Susuriņam ikdienas dzīvē piederēja streļķu simpātijās. Viņš bija frontē smagi ievainots, tur vairs nederīgs, tāpēc pārcelts uz aizmuguri. Prata taisnīgi un draudzīgi ar zēniem sadzīvot.

— Kara biedri! Virsnieki un strēlnieki!— viņš uzrunāja sapulci pēc sadalījuma, kāds vairs nederēja.— Piekrītu priekšrunātājam, ka mums, latviešiem, jābūt apzinīgiem, pareizi jāsaprot un jānovērtē lielie notikumi ap mums. Uz tiem mums vispirmā kārtā jāskatās mūsu tautas un dzimtenes labā.

(Strēlnieku aplausi. Tos apsauc.) Pēkšņi pamest fronti — tas nozīmētu mūsu zemi pamest vācu kolonizācijai, tautu — baronu atriebībai un iznīcināšanai. (Saucieni grupā: Baronu vairs nebūs! Vācijā būs revolūcija! Tautas sapratīsies!). Bet ja nesaprotas — ko tad? Mūsu pagātne māca, ka vāciem nevar uzticēties. Krievi atvilksies savas zemes plašumos un tur padziļinās savu revolūciju. (Saucieni: Kāpēc savu? Arī mūsu revolūciju!) Tad tā vairs nenotiks uz mūsu zemes. Bet kas notiks ar te pamestiem un svešumā izkaisītiem latviešiem? Vai tas nebūs mūsu mazās tautas gals? (Saucieni grupā: Šovinisms! Visas tautas saplūdīs vienā! Tur nav ko sargāt!). Vai dzimtene nevienam mums nav vairs mīļa? (Dzimtene — buržuāzijas aizspriedums! Strādnieki ir pasaules pilsoņi!) Strēlnieki! Mēs esam savas mīļās tautas un dzimtenes sargi! (Nemuldi! Mēs esam revolūcijas sargi! — Pretbalsis: Lai runā! Netraucē!) Strēlnieki!

Mēs zinām, ka vieni savu uzdevumu nespējam veikt. Bet neatklāsim fronti! Pagaidīsim vēl īsu brīdi, lai valdība noslēdz taisnīgu mieru. (Mēs esam tā valdība!— sauc rīdzinieki. Skrej uz pozicijām un gaidi, aizmugures žurka! Mēs negaidīsim!— Pretbalsis: Klusu!) Susuriņš turpināja:— Boļševiku kungi! Es nāku no pozicijām, bet vai jūs tur esat bijuši? Esmu tur ložmetēju ugunīs, salā un putenī gulējis blakus saviem zēniem, bet jūs tur nemanījām …

Nošalca aplausi. Tie vēl vairāk satrauca atbraucējus un viņu grupu. Kamēr viņi apspriedās, runāja kāds pusmūža vīrs no strēlnieku vidus.

— Kara biedri, latvju strēlnieki!— viņš teica.— Mūsu mazās tautas asinis ir dzērušas lielās tautas gan rietumos, gan austrumos. Šodien mūsu asinis ir par daudz dārgas, lai ar tām lāpītu pasauli un izšķirtu krievu tautas strīdus. Mūsu uzdevums ir sargāt mūsu zemi un tautu, lai pati tā brīvi varētu kārtot savu nākamo dzīvi. (Aplausi strēlniekos). Bet bargā īstenība ir tāda, ka krieviem aizbēgot, mēs vieni te nevaram palikt par vācu atriebības upuriem. Vāciešiem nav ienīstāku ienaidnieku par mums. Mūs viņi iznicinātu. Tāpēc slēgtās rindās, ieročiem rokās, mūsu pašu vadībā, mums pagaidām jāiet krievos. Tur jāsaglabā pašiem sevi Latvijai, jāsavac un jāpasarga mūsu bēgļi, lai tos kādreiz pārvestu dzimtenē.

Neviena vara un netaisnība nav mūžīga. Varām mainoties, mēs tautai un dzimtenei atkal būsim vajadzīgi.

Kopa ar citiem latviešu pulkiem, mēs būsim un paliksim disciplinēts spēks, kas nepazudīs arī visgrūtākos apstākļos plašajā Krievijā. (Grupā aplausi. Saucieni: Pa​reizi!)

Visu to noklausījies, Murdins-Murdinskis ari iedrošinājās pieprasīt vārdu. Dot, vai nedot?— sapulces vadītājs jautāja klausītājus. Atskanēja jā un nē. Vairākums tomēr bija par došanu. Murdiņam latviešu valoda neveicās, tāpēc viņš runāja taupīgi, isos vārdos. Apsveica strēlnieku došanos uz austrumiem līdzšinējās priekšniecības vadībā. Tur drošākas un plašākas izredzes tikt uz augšu. No savas puses viņš ieteica doties tieši Polijas virzienā. Tur Belovežas mūža mežos rūmes diezgan. No medījumiem visi varēs pārtikt. Viņš šos mežus smalki pazīst, tāpēc lietas labā labprāt uzņemtos virspavēlnieka posteni.

Klausītāju smiekli kļuva arvien skaļāki un drīz pārvērtās saucienos: Beidz! Pietiek, ģeģermeistar!

Vai sumbri esi redzējis? Šaudi tepat zvirbuļus! Iztiksim bez tevis …

Vecais podpolkovņiks jutās dziļi aizvainots. Par tik prātīgu padomu tāda nepateicība un ņirgāšanās!

Cik stūrgalvīgi un iedomīgi ir latvieši! Ar krieviem varēja daudz saticīgāk sadzīvot. Tie bijās un cienīja priekšniecību. Vajadzētu demobilizēties. Bet kas tad dos pārtiku.

Beigās runāja vēl kāds cits rīdzinieks — jauneklis ar gariem, pinkainiem matiem. Tādus armijā nepieļāva, kaut gan mugurā viņam bija strēlnieku šinelis. Viņš kliedza tik skaļi un aizrautīgi, rokām mētādamies, ka brilles bija jānoņem, lai tās nenokristu no deguna.

— Neej tuvāk,— kāds strēlnieks piegrūda blakus stāvētājam.— Es viņu pazīstu. Tas ir aģitātors Draudiņš. Kad runā, špurc desmit pēdas uz visām pusēm. Tāds paradums. Paskat, kā tie tur jau slaukās! …

Draudiņš uzslavēja strēlniekus. Tik nospiedošā vairākuma, ko droši var saukt par lielu vienprātību, viņi piekrituši Iskolastrela lēmumiem. Vai sapulcei ir vēl kādi citi priekšlikumi? Acīmredzot, tādu nav.

Tātad uzskatīsim …— viņš bēra kā no ložmetēja, cerēdams tūlīt tikt galā. Bet viņu pārtrauca saucieni: — Ir, ir! Pagaidi. Nebrauc tik dikti!

Iesniedza vēl divas rezolūcijas.

— Tagad, biedri, mums formas pēc jāliek nobalsot par trim re​zolūcijām,— teica sapulces vadītājs.

— Tas nav vajadzīgs, ja pirmā skaitās jau vienprātīgi pieņemta, — pretojās Daniševskis.

Strēlnieki tomēr neatlaidās. Viņi pieprasīja nolasīt visas trīs rezolūcijas un tad par tām nobalsot. Tas vēl ne par vienu neesot noticis.

Sapulces vadītājs pirmo nolasīja Iskolastrela rezolūciju: Latviešu pulkiem kauju gatavībā pēc pavēles pārcelties uz Krievijas iekšieni (tur bija nostrīpots pēc «padomju varas» pavēles. Tāpat beigu daļa «un nodot sevi revolūcionārās valdības rīcībā»).

Otrā bija praporščika Susuriņa rezolūcija: Neatstāt fronti līdz pēdējai iespējai, bet ja to salauztu un sāktos vācu okupācija — palikt dzimtenē un pāriet partizānu karā.

Trešo bija iesnieguši vairāki strēlnieki ar saviem parakstiem: Atstāt katram brīvību rīkoties pēc savas personīgās pārliecības.

— Biedri strēlnieki! Kas ir pret Iskolastrela rezolūciju?— sauca Draudiņš, nenogaidījis sapulces vadītāja rīcību. Neviens neatsaucās.— Lieliski! Pateicos! Tad nav vairs nozīmes atturēties. Iskolastrela rezolūcija ir vienbalsīgi pieņemta! Līdz ar to atkrīt balsošana par abām pārējām rezolūcijām. Lai dzīvo latviešu slavenie strēlnieki! Lai dzīvo pasaules revolūcija! Lai dzīvo strādnieku-zaldātu-zemnieku vara!

Lai dzīvo tautu brīvība un laime!

Pūtēji pūta Marseļjezu. Kas kautcik vārdus prata, tie nedroši vilka līdz. Atkārtoja trīs reizes. Tad steidzīgi paziņoja, ka sapulce slēgta. Strēlniekos valdīja negaidīts apjukums, bet rīdzinieki smaidīja.

Iskolas- trelam varēs ziņot par rezerves pulka vienprātīgo, sajūsmas pilno lēmumu — kalpot revolūcijai.

Pulka vadību un politisko audzināšanu uzņēmās Rigā izraudzīts komisārs un zaldātu revolūcionārā padome. Murdins-Murdinskis par sīkiem pārkāpumiem pazaudēja mundieri un denščiku. Viņš būtu aizmucis viens pats uz Belovežu, bet neat|āva. Nācās pildīt visas komisāra neapšaubāmās pavēles un tomēr atbildēt par pulku. Murdiņš bija murdā. Šādam gūsteknim, pēc jaunās sistēmas, varēja uzkraut visas kļūdas un vainas, lai beidzot to likvidētu kā bistamu kontrrevolūcionāru.

To vēroja Murdiņa bijušais denščiks. Tāds murds nemodināja viņā simpātijās. Arī viņš bija līdz šim nesis savu pienākumu nastu un šo to darījis tā, ka likums nebija paredzējis. Bet vai cilvēku pienācās likt pie sienas tāpēc vien, ka viņš sekojis sava laika garam un sadzīves modei? Bija jau varens gods kļūt par viņas ekselences tautas, vai pasaules revolūcijas denščiku. Un tomēr — kā lai visai tai augstībai izkalpo un visus kā nākās uzpasē, kad pašam jāvada sava Šanas biedrība ar nodaļam visās pasaules daļās? Te viņš atcerējās sava vecā skolotāja Balodīša gudro padomu: Neplēsies pušu, dēls, dzīvē uz visām pusēm, bet pazemīgi pildi to uzdevumu, ko Dievs pats tev uzlicis. Vai tie krievi tur austrumos tiks gudri, kad tiem mācīs atzīt un cienīt tik slavenu biedrību, kāda ir Šana? Viņi prasīs, kāds svētais ir tās aizstāvis debesīs?

Būs jāatbild: Erceņģelis Miķelis. Viņi visi pārkrustīsies, bet gudrāki netiks.

Baidīdamies, ka viņam tagad var atņemt ari Minskas gubernātora dāvināto zelta pulksteni, MurdinsMurdinskis kādu dienu palūdza savu bijušo denščiku šo vērtslietu pārdot. Revolūcijas denščiks bija ar mieru pakalpot. Kad viņš iegāja vecā pulksteņmeistara bodītē, tur nebija nevienas dzīvas dvēseles.

Blakus istabelē, aiz apputējušām portjērām, kāds smagi elsoja. Kad denščiks nevērīgi uzsauca:— Ķēniņ Dāvid, lien laukā! Būs šeftes!— vecais vīrs iznāca. It kā smagu slogu noveldams, viņš izstiepās taisns un iesāka diņģēties. Ak pulkstenis? Smuka lietiņa. Bet kur lai tagad zeltu liek? Visi grib pārdot, neviens negrib pirkt. Var nolaupīt. Cena nokritusi līdz sudrabam. Rīgā pat tikdaudz nemaksā . . . Diemžēl, denščiks nebija ap stūri apvedams. Viņš zināja, ka zeltu tagad meklēja kā ar uguni, lai tiktu vaļā no kerenku kaudzēm, kuras drīz varēja kļūt pilnīgi bezvērtīgas. Veikalnieciskajā sarunā Dāvids ātri atžirga.

Viņi vienojās. Bet tikko nauda bija izmaksāta un pulkstenis saņemts, vecais vīrs pēkšņi pārvērtās. Viņš sabruka turpat uz letes un tikai ar pārdevēja palīdzību nokļuva uz kušetītes aiz portjērām. Tur uz ķeblīša domīgs sēdēja kāds Dāvida tautas brālis kara ierēdņa mēteli. Kamēr vecais sabrucis šņukstēja, viņi iepazinās. Te nu atklājās, ka svešais bija atvedis satriecošu ziņu. Ziņu par Mozes-Ješuā Goldbauma nāvi Petrogradā. Dāvida vienīgā dēla, vienīgās cerības, dzimts turpinātāja un vecuma atbalsta — vairs nebija.

Ja nebūtu bodītes, viņš tagad apvilktu maisu, sēstos pelnos un kasītos ar poda lausku, kā viņa senči to darīja dziļās bēdās un izmisumā. Tagad nācās pašam sevi saplosīt, divas dzīves reizē dzīvot.

Denščikam kļuva žēl sava Ostaškovas elles drauga. Ne mazāk aizkustināja viņa tēva ciešanas. Kā palīdzēt — mierināt? Vispirms tad būtu jāzina, kā viss tas noticis.

Kad Dāvidu atkal kāds kunde izsauca veikalā, denščiks palūdza Joseli Movševiču — kā svešo sauca — steidzīgi, kautko pastāstīt. Viņš negribēja, ka vecais to vēlreiz dzirdētu un no jauna pārdzīvotu. No Mozes stāstījumiem Joselis jau pazina Miķeli Amālijas dēlu. Saruna divatā tomēr neizdevās. Dāvids to nepieļāva. Viņš vēl un vēl pats gribēja visos sīkumos dzirdēt un pārdzīvot šo nelaimi, it kā tā būtu notikusi ar viņu pašu. Arā krēsloja. Dāvids steidzīgi noslēdza veikaliņu, savāca maisiņā vērtslietas, lai tās vēlāk noslēptu, tad lūdza viesi atkārtot visu, ko tas zināja. Joselis stāstīja: — Oi, revolūcijas pirmajās dienās, tad visi dzīvoja ka pa kāzām. Ļaudis dziedāja, dancoja, braukaja smagās mašīnās un pievāca, kas ēdams, dzerams, vai kabatās bāžams. Nekā vēl netrūka. Tauta un zaldāti brāļojās. Ari Mozes dziedāja, dancoja un priecājās par revolūciju. Kā lai nepriecājas: brīvība, brālība un vienādas tiesības visiem! Bet apgāde drīz sabruka un izsīka. Pilsētā ienāca bads un aukstums. Padomes apķērās, ka šur tur vēl atlikušais jāpasargā. Mūs norīkoja sardzēs. Dienās meklējām kautko ēdamu iegūt, naktīs sargājām, lai citi to nedara.

Kādā tumšā, vētrainā vakarā mūs nosūtīja pie Ziemas pils pagrabiem. Zinājām jau, kas tur noticis.

Milzīgās, paaudzēm gulējušās, vīna mucas bija atrautas vaļā, vīns pieplūdis līdz aizrestētajiem lodziņiem.

Sarkanos plūdos peldēja orģijās apreibušo līķi. Slīkstot tie; bija krampjaini satvēruši solus, galdus, ķebļus, pie kuriem turējās vēl pēc nāves. Nosalušas, izbadojušās sievas, revolūciju lādēdamas, spiedās ap pagrabu lodziņiem. Viņas meklēja savus pazudušos vīrus, bet neatrada. Lodes tos bija ķērušas kautkur citur. Varbūt tie klusu peldēja Ņevā, vai kādā kanālā. Cīnījās jau revolūcija un kontrrevolūcija. Pilsētā valdīja apjukums. Līķus no pagrabiem neviens neizvāca. Dzērāji lauzās bariem pie cara labumiem. Ar neapbruņotiem tikām viegli galā. Tie sabijās no dažiem šāvieniem gaisā. Spītīgākie dabūja ar prikladu.

Ap pusnakti notika visļaunākais. Dziedādami tuvojās piedzēruši matroži. Līdz zobiem apbruņoti, viņi no paša velna nebijās. Mums vajadzēja klusām aizbēgt, bet Mozes ātrumā izdarīja visļaunāko — viņš izšāva. Nākošā mirklī pie viņa kājām sprāga rokas granāta. Viņš saļima. Matroži kliegdami un lamādamies pagāja garām. Viņi streipuļodami iebruka pagrabos. Kad noliecos pie Mozes, viņa saplosītais ķermenis vairs neelpoja. Pagrabos skanēja smiekli, šļakstēja sarkanā sula. Kāds kliedza: Pie velna! Te peld mūsējie! … Uzsāka Marseļjēzu, bet it kā aizrijās un apklusa. Uzcēlu Mozes plecos. Nesu uz kazarmēm. Nākošā dienā viņu apglabāja zaldātu kapu grāvī. Tas viss.

— Labi, ka laimējās izmukt,— viņš piebilda.— Tur iet tagad tā, kā pirms pasaules radīšanas. Ne ko pirkt, ne ko pārdot. Nauda vairs neder. Der tikai salaupītais. Bet tam seko lode pakausī.

Joseļa bēdu stāsts lika revolūcijas denščikam nopietni pārdomāt savu nākamo gaitu. Viņam nebija laupītāja talanta, nedz prakses. Par šo nodarbošanos viņš bija tik maz interesējies, ka neprata pat krievu iemīļoto varoņdziesmu par divpadsmit laupītājiem, kas dzīvo mežā un lej svēto kristīgo ļaužu asinis.

Katrai tautai bija savi varoņi. Vai to divpadsmit vidū latviešu strēlnieki spēs saglabāt sevi? Vai varēs palīdzēt pilsoņu kara ellē iedzītajiem bēgļiem? Cik atgriezīsies kādreiz dzimtenē?

Pāri šiem jautājumiem revolūcijas denščika sirdī nogulās smagas, tirdošas šaubas. Viņš laikam nebija īsts revolūcijas denščiks.

Komisārs un kapķenarmus Pulka komisārs Svīķurbju Janka likās pēc dabas lāga zēns. Audzis Rīgā, Felzera fabrikas strādnieka ģimenē, viņš jau no bērna kājas iemanījās tēva gaitās. Vienistabas dzīvoklis ar mazu ķēķīti vecā nomales mājā bija par šauru, lai tur ilgāk par nakts melnumu uzkavētos tēvs, māte un trīs bērni. Tāpēc tēvs, no fabrikas pārnācis, nomazgājies un paēdis, parasti kautkur aizgāja, paņemdams līdz savu vecāko dēlu Janku. Tolaik Jankam bija tikai gadu piecpadsmit. Viņi neiegriezās traktierī, neēda tur knablokdesas un nedzēra bairīti, kā to darīja citi strādnieki.

Vispirms abi aizgāja uz pilsētas lasītavu. Pētīja tur laikrakstus un žurnālus. Tēvs ņēma ari gramatas, lasīja tās un šo to ierakstīja savā kabatas gramatiņā. Lasītavā bija silti, gaiši un ērti — katrs varēja apsēsties pie kāda galda, lasīt, vai rakstīt. Reizi nedēļā viņi ieradās viesos pie kādiem paziņām, arī strādniekiem. Tēvs tad runāja pirmais, pēc viņa visi sprieda par streikiem, kariem, vai dumpjiem kautkur svešās zemēs.

— Tas puika, tev, Pēter, vēl par mazu. Var aplam izpļāpāties,— daži tēvam aizrādīja, bet viņš bija citās domās:— Lai klausās un mācās. Citādi noklīdīs no ceļa. Es atbildu par viņu.

Janka noprata, ka te notiek kas slepens un svarīgs. Viņš prata turēt muti, lai attaisnotu tēva uzticību.

Pat mātei neizpauda vairāk par lasītavā pieredzēto. Viss gāja glīši un gludi līdz tam, kad felzeriešu streika priekšvakarā žandarmi apcietināja vairākas strādnieku sapulces. Tēvs un dēls iekļuva plašajā prāvā, kur vairums par 102. pantu apsūdzētie, kā organizēti valsts iekārtas gāzēji, saņēma katorgas sodu, vai nometināšanu tālu Sibirijas ziemeļos. Tēvu ieslēdza roku un kāju važās, aizsūtīja uz Rēveli, Janka, savas nepilngadības dēļ, paglābās tepat Rīgas centrālcietumā, mācījās tur par grāmatu sējēju. Tā viņš, daudz lasīdams, iepazinās ar tā laika revolūcionāriem rakstiem. Bibliotekārs Baltiņš ļāva pat Marksa, Engelsa, Kautska, Krapotkina un citus sociālistu darbus iesiet aiz lubu romāniem, vai baznīcu rakstiem, pēc kuru nosaukumiem tādas grāmatas reģistrēja katalogos. Cietums tā kļuva par notiesāto strādnieku politisko zināšanu skolu. Viens no šis skolas centigākiem mācekļiem bija Janka līdz tam laikam, kad 1917. gada revolūcija viņu izlaida brīvībā. Dzīvē aiz cietuma sienām Jankam daudz kas bija svešs un neizprotams.

Toties teorijā viņš jutās stiprs un sajūsma par brīvību mudināja prasīt un solīt vairāk par citiem. Drīz viņš iestājās boļševiku rindās, kā krievi sauca lieliniekus.

Revolūcionārā komisāra postenī-iecelts, Janka, jeb Ivans Petrovičs, gribēja savam pulkam tikai labu darīt. Ar to nav teikts, ka viņš visus tur vienlīdz mīlētu, vai visu pasauli gribētu apkampt. Vajadzēja būt arī ienaidniekiem, kuri jāiznīcina, lai sasniegtu to labo. Tikai cīņā iegūsi savas tiesības!… Lozungs skaidrs — jācīnās! Pret ko? Pret tiem, kas līdz šim sēdējuši augstās vietās, darījuši pāri mazajiem brāļiem un vēl tagad grib sargāt reakciju. Par ko? Par brīvību, vienlīdzību un brālību. Brīvība jau nu bija sasniegta. Brālība nāks, kad ciņa būs galā. Kad būs sasniegta vienlīdzība, kuras vēl nebija. Par to jācīnās.

Murdinam-Murdinskim atņemtais denščiks tagad atradās pulka komisārā rīcībā. Bet Svīķurbju Janka, augstā činā ticis, pie tāda kalpiņa vēl nebija pieradis. Pats viņš reizēm pabirstēja savu šineli, patīrīja zābakus no dubļiem, un ēda ar strēlniekiem pie viena galda. Viņš nepieņēma nekādas priekšrocības, vēlēdamies būt par paraugu visu vienlīdzībai.

Pamanījis bijušo podpolkovņiku, kas naca no apmācību parbaudes, komisārs viņu apturēja un uzrunāja skaidrā latviešu valodā:— Biedri Murdiņi Ko jūs tur dzenājat strēlniekus no rīta līdz vakaram?

Kāpēc nav iekārtotas apmācību stundas polītgrāmatā?

— Nav paredzētas reglamentā, jūsu augstlabdzimtība!— vainigais atbildēja.

Svīķurbju Janka visā kaklā iesmējās. Tiesa gan, uz šineļa un gimnasķorkas viņam bija politiskā komisāra sarkanās uzšuves ar zvaigznītēm, bet pats viņš nebija painteresējies, kādu činu tās nozīmē.

Augstlabdzimtība . .. kāds izsmiekls!

— Biedri Murdiņ,— Janka turpināja,— vai jums nav zināms, ka augstdzimušie tagad vairs

nepastāv? Visi ir dzimuši vienādi. Saucat mani par biedri komisāru. Un neaizbildināties ar veciem reglamentiem. Tie visi atcelti. Es jums, biedri, pavēlu nolikt katru dienu četras stundas polītmācībām. Jūs nesat atbildību par visu, kas te notiek.

— Jūsu pavēle tiks izpildīta, biedri komisār!— Murdiņš, pēc vecās dresūras, turēja roku pie cepures.

Janka atkal iesmējās. Akurāt kā cietumsardzē!— viņš nodomāja. Bet revolūcionāro cieņas parādīšanu arī viņš pats vēl nezināja. Vakarā, visu pamatīgāk pārdomājot, Jankam uzmācās klusas šaubas.

Vai tikai viņš nebija drusku pārsteidzies? Nekāda rīkojuma no Iskolastrela vēl nebija. Bet vai viņiem tur tagad vaļas reglamentus taisīt? Samēri jau likās pareizi: četras stundas politikai, kas tagad visnepieciešamākā, divas munsturēšanai, jo kara vairs nebūs, un divas ko apkopties. Tā kopā sanāca astoņas stundas un vairāk par tām nevienu nedrīkstēja nodarbināt. To prasīja revolūcija. Bet vai viņš viens pats, visu pulku katru dienu četras stundas mācot, to varēs izturēt? Protams, ko teikt viņam bija bezgala daudz. Tumsība un neapzinība vēl perinājās visapkārt. Nevarēja arī tik ātri grozīt Murdiņam doto pavēli. Komisāram jābūt noteiktam un jāzina, ko viņš prasa. Jankam galva arī šoreiz bija īstā vietā. Viņš padomāja un atrada izeju. Pulkā vajadzēja atrasties partijniekiem — jau apmācītiem sociālistiem. Tie jāaicina palīgos. Tikai stingri jānozvērina, lai nepauž mazinieku, vai sociālrevolūcionāru maldīgos uzskatus.

Nākošā dienā izsludināja pavēli: Visiem tiem pulka strēlniekiem, kuri darbojušies sociālistu pagrīdes organizācijās, personīgi pieteikties pie pulka polītkomisāra.

Pieteicās kāds ducis «pelēko», kas teicās sastāvējuši pagrīdes organizācijā, bet teorētiski tie nebija sagatavoti; bez viņiem vēl pāris citu palīgu. Pirmais saucās Jāzeps Kazimira dēls Smēriņš — mazs, apaļīgs vīriņš, arvien laipns un gaužam šiverīgs. Gludie, diviem veģiem līdzīgie vaigi spīdēja kā ar olas dzeltenumu apsmērēti. Šaurās acis pus ziņkārīgi, pus neuzticīgi šaudījās apkārt. Rokas nemitīgi kustējās, it kā ko dotu un ņemtu. Viņš nāca no augšzemniekiem, kur šo to bija pircis un pārdevis, tikdams pie turības.

Krievu armijā izkalpojies lidz vērtīgam saimnieciskam postenim. Viņš bija kapķenarmus un šo uzdevumu pildīja ari latviešu pulkā. Nekādu tiešu pierādījumu par darbību partijā gan nespēja atrast — biedri krituši, vai krituši karā. Janka noticēja, ka Smēriņš pagrldniekus ilgus gadus apgādājis ar proklamācijām pieštapē- tām leišu zosīm un pats partijā saukts par Zostēviņu. Bijis arī apcietināts, bet izsprucis sveikā.

Lielinieks, vai mazinieks? To lāgā vairs neatceroties, bet laikam jau lielinieks — prāts allaž nesoties uz lielām lietām.

Jankam gan laikam būtu uzmākušās šaubas par biedra Smēriņa apzinlbas līmeni, ja viņš dabūtu kautcik apdomāties. Kapķenarmus bija pietiekoši manīgs, lai to nepieļautu. Bez atelpas viņš pūta vaļā par tām daudzajām blēdībām, zādzībām un kukuļošanām, kādas bija notikušas krievu armijas apgādē. Visu laiku viņš cīnījies pret tādām nebūšanām, bet cara laikā birokrātiskajā režīmā piedzīvojis tikai nepatikšanas un nav dabūjis kara ierēdņa — palkavnieka pakāpi, kas viņam pēc likuma pienāktos. Tagad viņš priecājās, ka izcīnīti brīvi laiki un biedrs komisārs palīdzēs ievest tādu kārtību, ka mazie brāļi beidzot dabūs visu, kas tiem pienākas.

Janka juta, ka neraugoties uz nenoskaidroto apziņu, Smēriņam tomēr bija taisnība. Viņš runāja kā īsts lielinieks, droši un atklāti nostādamies strēlnieku pusē. Ka ēdiens te bija sliktāks, nekā cara cietumā, par to Janka pats pārliecinājās. Bet karavīrs nav cietumnieks — viņam katrā ziņā jāsaņem labāks uzturs. Lūk, par ko jācīnās!

Komisārs atkal ķērās pie visa ļaunuma saknes. Viņš pratināja bijušo podpolkovņiku. Kāpēc pulkā nav taisnības? Kāpēc strēlnieki nesaņem visu, kas tiem nākās? Kur paliek zudums? Kas to ievelk nāsīs?

— Par to būtu jāpratina pulka kapķenarmus, biedri komisār!— Murdiņš taisnojās.— Ja tā tas būtu, tad pēc reglamenta noteikumiem — jāat​bild viņam.

— Nepūšat pīlītes, biedri Murdiņ! Tādu valodu es pazīstu,— komisārs pretojās.— Lielie arvien vainu noveļ uz mazajiem, bet nedod tiem nekādas tiesības rīkoties taisnīgi. Es zinu, jūs rīkojāt medības,

šāvāt bukus un nomaitājāt nabaga vaļinieka kaziņu, bet strēlnieki te ēda kāpostus, reņģes un biezputru. Kur palika tie medījumi? Ak atdevāt garnizona priekšniekam. Kukuļojāt! Bet kukuļus dot ir aizliegts. Mazos ļaudis aplaupīt arī stingri aizliegts! Samaksājāt! Vai no naudas var pienu izslaukt? Biedri Murdiņ! Jūs esat rūdīts cara kalps. Par visu jums būs jāatbild pulka tiesas priekšā. Tagad ejat un gādājat visiem labāku uzturu. Lai rīt pat jau būtu gaļa un piens galdā!

Pēc nepilnas pusstundas Murdiņš atnesa komisāram parakstīt pavēli par mājlopu rekvizīciju Valmieras apriņķi, atstājot katrā saimniecībā tikai vienu slaucamu govi, divas aitas un vienu cūku. Nu, lūk, tas jau bija kautkas! Janka pavēli parakstīja, ar savu roku piezīmēdams, ka strādnieku, zaldātu un bezzemnieku lopi paliek neaizkarami.

Kamēr rekvizīcijas komandas norīkoja pa pagastiem, komisāram atlika brivs brīdis aprunāties ar otru pagrīdnieku. Miķeļa lieta bija skaidra. Par viņa stāžu un nopelniem lielinieciskajā Vidienas organizācijā varēja liecināt Dr. Horns un bijušais Purbekas traktiera sētas puisis, kas tagad darbojās pilsētas izpildu komitejā. Lieliski! Janka spieda roku bijušam denščikam un smaidīdams teica, ka nu viņam būšot jādarbojas par padomju varas propagandistu pulkā. Kā pareizi un sekmīgi veikt šo svarīgo uzdevumu, par to abi vēl tuvāk aprunāšoties. Biedrs Miķelis tagad būšot tāds kā komisāra palīgs. Viņam, kā vecam revolūcionāram, uzticēšot darbu strēlnieku politiskā audzināšanā. Sākumā tikai lai noklausoties pāris viņa lekcijas par partijas ģenerālo līniju un tekoša​jiem jautājumiem, tad varēšot strādāt patstāvīgi.

Ko bijušais denščiks tur varēja piebilst? Visādu lietu propagandēšana, slavēšana, aizstāvēšana, padziļināšana un vēl daudzas citas šanas jau iederējās viņa biedrības neierobežoti plašajos mērķos.

Turklāt nāca vēl milzīgs paaugstinājums činā — no nieka denščika līdz paša komisāra pomoščņikam!

Varbūt dabūs arī kādu papīri, kas kādreiz var noderēties. Miķelis apsolīja priecīgi censties pēc savas labākas apziņas.

Jau nākošā dienā rekvizētie lopiņi, maudami, blēdami un rukšēdami, pa visiem ceļiem tuvojas Valmieras muižai. Janka skatījās un priecājās. Nu tik būs zupas! Bet kāpēc tas nebija jau agrāk izdarīts?

Pie pusdienu galda viņš paziņoja strēlniekiem, ka uzturs tagad tiks uzlabots vismaz par 50 procentiem. Par to jāpateicas padomju varas gudrai un enerģiskai rīcībai. Smaidīja arī Smēriņš un steidzās piebilst, ka nu reiz taisnība mājās. Oficieri neko vairs nevarēšot ievilkt. Ar biedra komisāra atbalstu viņš gādāšot, lai strēlniekiem visa būtu pa pilnam. Janka gaidīja, ka šādas ziņas pulks uzņems ar skaļām gavilēm, bet tādu nebija. Strēlnieku vairums nāca no lauku sētām. Viņi zināja, ko tur nozīmē šādas rekvizīcijas.

Visus lopus sadzina Iršu dārzā un pielika sargus. Vakarā tomēr izrādijās, ka kopskaits nav sanācis tik kupls, kā cerēts. Varbūt daļa pa ceļam pazudusi? Varbūt jau laikus paslēpti mežos? Smēriņš, kā jau speciālists, modināja šaubas vēl mazpiedzīvojušā komisārā. Nopratināja rekvizētājus un dzinējus. Nē — skaitļi saskanēja un par rekvizīciju neviens uz laukiem nebija iepriekš zinājis. Nelaime tā, ka krievi jau pirmie pasteigušies kūtis un klētis iztukšot. Nav taupītas ne strādnieku, ne bezzemnieku, ne zaldātu ģimenes. Saimnieki savus lopus drošības pēc pārdevuši bezzemniekiem. Pērk no tiem pa krūzītei piena un gabaliņam gaļas. Varbūt, ka šo un to arī apslēpuši, bet dievojas, ka aplaupīti un palikuši ar to, kas katram mugurā. Sanāca tomēr ap 60 ragulopu un turpat pie 100 sīklopu. Tas jau bija kautkas, ar ko nu varēja kapķenarmus rīkoties tālāk.

Agri no rīta Iršu parka ieskanējās spalgi šāvieni. Satrauktās govis skaļi māva, aitu bars tām piebalsoja. Ievainotie sivēni skraidīja kviekdami, pareizi trāpītie kārtīgi apvēlās uz muguras, notirināja kājas. Tad viņus varēja salmos nosvilināt, sacirst gabalos un sabērt lielajos lauku ķēķu zupas katlos.

Diemžēl, pulkā neatrada neviena īsta slaktera. Varbūt tie bija, bet slēpās, lai nebūtu bez maksas lieks darbs jāstrādā. Kas nu noslaktēs tos lielos? Kas nodīrās, iesālīs vai izžāvēs un izdēs desas? Smēriņš ari šoreiz nebija uz mutes kritis. Viņš ataicināja Čugunzelli. To padzirdējusi, arī Minna bija klāt.

Kapķenarmus runāja ar katru zem četrām acīm. Čugunzellis teica: — Smērē beigts! Tā mātīte te bizo pa tukšo. Ne viņa var lielo āmuru pacelt, ne ragulopam pretim stāties. Lai bērnojas, kamēr Andžs tutū, un plucina cālīšus. Es to lietu izdarīšu visprogresīvāk. Sit saujā!

Minna sacīja:— Tam špokam dreb rokas un kājas kā apšu lapas. Viņš nevar vairs trāpīt ne odam, ne ēlepantam. Visa pilsēta ir dzirdējusi, kā mocās tie aizkautie lopiņi Grasmaņa slaktūzī! Es pati samaksāju baznīcai, lai aizlūdz par tiem visas draudzes priekšā. Pie manis tādas lietas notiek tik forši, ka ne gailis neiedziedas pakaļā.

Smēriņš sapratās ar abiem konkurentiem. Slaktēs un sālīs Čugunzellis, žāvēs un desas dēs Minna.

Vai viņam žēl — lai nopelna abi. Biedram komisāram viņš ziņoja, ka viss tas pulkam nemaksās ne pliku vērdiņu. Čugunzellis par darbu saņems tikai kaulus un ādas, Minna — žāvējot iztecējušos taukus, asinis un pāris maišeļus putraimu — desu pildīšanai. Protams, tie putraimi desās nāks pašiem atpakaļ. Tāpat viss cits, jau gatavs. Liec tikai galdā, vai katlā.

Janka šādus līgumus atrada par patiesi izdevīgiem. Viņš uzslavēja biedri Smēriņu. Vai strēlnieki un viņu komiteja varēja teikt ko citu? Ne cars, ne Kerenskis tādu zupu nebija izvārījis. Tauki, kā saka, peldēja pa virsu un katram vēl iznāca brangs klumšķis gaļas. Janka smaidīja.

— Nu, biedri Murdiņ,— viņš teica,— vai oficieru kungu medījumi bija gardāki par šito tautas zupu?

— Atzīstos, biedri komisār, es vairāk šāvu, nekā pats brūķēju,— Murdiņš centās izvairīties no noteiktas atbildes.

— Šāvāt! — Janka neatlaidās. — Bet katrs tāds šāviens maksāja valsts naudu. Tautai tā bija jānopelna ar sviedriem un asarām. Tagad visu dabūjam gatavu bez viena šāviena.

Daži iesmējās.

— Ak jūs domājat tos sivēnus, ko šorīt patramdījām?— Smēriņš steidzās komisāram palīgā.— Tās bija mērķī šaujamās patronas. Vingrinājums pēc reglamenta, ne medības. Par visu, kas te galdā, mums jāpateicas tikai lielinieku partijai un revolūcijai.

Strēlnieki klusēja. Janka saprata, ka politiskās audzināšanas darbs jāpasteidzina. Četras stundas no vietas norunājis, viņš jau pirmajā dienā jutās kā slapja lupata. Noguris un vēl vairāk — vīlies un saīdzis pats uz sevi. Ierosinātās debates par dzirdēto neizcēlās. Nekādi jautājumi neienāca. Klausītāji likās pavisam vienaldzīgi.

Nākošā reizē vienu stundu sadalīja starpbrīžos, lai runātājs un klausītāji pārāk nenogurtu. Interese par dzirdēto tomēr nepieauga. Varbūt runa iznāca par gudru, teorētisku, bez dzīviem piemēriem?— Janka domāja. Kur te izeja? Kā viņš bija no grāmatām izmācījies, tā mācīja tālāk. Varbūt svešvārdu sanāca par daudz? Apjautājās, bet neviens neteica, ka kautko nesaprastu. Tomēr tiešā, dzīvā sakara joprojām trūka.

Janka to asi izjuta, jo bija dzirdējis, kā mītiņos daži runātāji aizrāva un satracinaja klausītājus. Katram strēlniekam ar šauteni rokās bija ne tikai skaidri jāapzinās, bet arī jāiedegas liesmainā sajūsma par savu milzīgo uzdevumu sociālās revolūcijas un visas cilvēces laimīgās nākamības labā. Vai man pašam tāda ir?— Janka sev vaicāja. Jā, ta viņam bija, tikai viņš neprata citus ar šo uguni aizdedzināt. Braukt uz Rīgu, atteikties? Kas to tagad ļaus, kad lielu darbu tik daudz, bet strādnieku partijai tik maz! Teiks: dezertēt gribi? Par zaķapastalu kļūt, kad cīņa sauc pirmās pozicijās? Nē, revolūcija bija viņu atbrīvojusi no cietuma mūriem — revolūcijai viņš nekļūs neuzticīgs. Japamēģina, lai ar viņiem runā biedris Miķelis.

Izteikties viņš prot un tagad zina arī partijas ģenerālo liniju. Var uzticēties. Janka pats tad nepiedalīsies, lai neizskatītos tā, it kā viņš kontrolē. Gan jau vēlāk strēlnieki izstāstīs, ko teicis un kā pateicis.

Komisārā palīgam tā diena nebija no baltajām. Grāmatas par politiku viņš nelasīja. Proklamācijas gan izlasīja un avīzēs pāršķirstīja jaunākos notikumus, nemaz neinteresēdamies par garajiem un gudrajiem ievadrakstiem, kuri parasti neko noteiktu nepateica. Par sociālismu bija pareiza nojauta, bet trūka spējas skaidrāk izšķirt, kas viss aiz tā slēpjās un ko māca katra partija. Ar tādām zināšanam nepietika, lai runātu bez gala un malas. Tomēr Šanas virsaitis, kas jau daudz smagu mākoņu bija laidis pāri savai galvai, arī šoreiz kautko derīgu izdomāja. Darīs tā: liks lai viņi, tie apmācāmie, paši izjautā par visu, ko tie vēlas dzirdēt. Tad lūkos šā vai tā izķepuroties sausā ar atbildēm. Šāda doma izrādījās īsti ražena. Jau pirmajā stunda strēlnieki uzrakstīja un aģitatoram anonīmi iesniedza tik daudz zīmīšu, ka nepietika laika uz visām atbildēt. Kas viss tur nāca laukā, par to varēja

tikai pabrīnīties. Gan joki, gan nopietnība. Gan naiva vientiesība, gan dzēlīga ironija par jauniem kungiem. Bet varbūt tā nemaz nebija vientiesība,— tikai aizsega kautkam kaili nepasakāmam? Reizēm komi​sāra vietniekam likās, ka viņš pats — Šanas virsaitis — šos jautājumus būtu uzrakstījis.

Kāds rakstīja:— Lūdzu paskaidrojiet, biedri aģitātor, kas tā revolū​cija un evolūcija īsti ir?

Sekoja atbilde:— Revolūcija, biedri, ir pavisam kas cits, nekā evolūcija, kaut gan tās abas šķir tikai viens vienīgs bokštābs. Tāpat kā utku no butkas un auku no maukas. (Skaļi smiekli.) Var droši teikt, ka evolūcija mierīgi tipina soļos uz priekšu, bet revolūcija lec ar lielu švunku un blīkšķi, kā no tumšas kūts izšprucis pavasara telēns. (Atkal smiekli.) Kad aizlec par tālu, var iegāzties grāvī. Kad trāpās par tuvu — jāpastumj no pakaļpuses uz priekšu. Galvenais — jānopasē uz īsto pusi…

Kada balss:— Tad jau tā lēcēja būs līdzīga sienāzim!

Atbilde:— Cienītais biedri! Tīri tā nevar sacīt. Ne katrs ķipurs, kas lēkā — piemēram blusa, vai sienāzis — ir godājams par revolūciju. Varu jums skaidru sirdi apliecināt, ka revolūcija ir kautkas daudz lielāks un stiprāks par sienāzi, kaut gan, labi apdomājot, mums jāatzīst, ka āžu arī viņā netrūkst. (Smiekli.)

Ir tāpat kā pie lopiem: kam stiprāki ragi, tas švakakos nobada. To nobadīto tad sauc par kontrrevolūcionāru. Tāpat kā kontradmirāli, kontraktu un kontrolieri. (Smiekli.) Smejaties vai nē, biedri, bet tā tas ir. Revolūcija kontraktus un kontradmirāļus neatzīst, nekādu kontroli par sevi nepielaiž. Viņa tikai ar dullu ātrumu lec uz priekšu un mums visiem jālec tai līdz. Tad būsim apzinīgi. Vai ir skaidrs, biedri?

— Skaidrs! Skaidrs! Leksim tik tālāk! Kas lai zina: ellē, vai debesīs…

Cits jautājums:— Ar ko atšķiras lielinieks no mazinieka?

— To, cienītie biedri, tūlīt noskaidrosim. Kā jau nosaukumi rāda — lielinieki ir tie lielie un mazinieki tie mazie. Kad mazais prasa, teiksim, pusi, bet lielais paņem visu, tad tas taisnīgi vien ir.

Piemēram, elefantam ir liels vēders, viņš apēd visu siena gubu, bet kaniķīšam mazs vēderiņš, viņam pietiek ar vienu kušķīti siena. Kad nu tie abi šo labumu dod atpakaļ, tad elefants pieliek pilnu spaini, bet kaniķīšam izbirst tikai dažas spiriņas. (Smiekli.) Saimnieks saka: Braškiņ, sūdu par maz. Saules puķes uz tādām spiriņām nevar izaugt. Jāuzsēj kāds kviesītis. Tāpēc tas, kam smēķē saules puķes sēkliņas, saka: Es par lieliniekiem! Tas, kas grib baltmaizi ēst, atsaucas: Es par maziniekiem. Mums, biedri, būs jāiet krievos un jāgrauž tur sēkliņas, tāpēc sauksim kā viens vīrs: Mēs par lieliniekiem! Par elefanta labumu!…

Vai tagad sapratāt?

— Sapratām! Sapratām! Visi par elefantu!…— atskanēja smiekli un aplausi.

Kāds laikam iepakaļpalikušais jautāja: Kāpēc mēs vairs neesam kungi? Tagad visiem jāsaka — tovarišči.

Aģitators neapjuka. Laikam pats Debestēvs viņam bija piešķīris zuša spējas izlīst no murda.— Tas viegli izskaidrojams — nāca atbilde.— Re​volūcijas dziesma nemelo. Jūs paši esat to dziedājuši: Draugs draugam teic: Klau', brāli, beidz Priekš kungiem sviedrus liet!

Nu sakait, vai kāds priekš mums ir sviedrus lējis? Pašiem jālej. Skaidrs, ka kungi mēs neesam. Tas krieviskais pagodinājums sastāv no diviem vārdiem — tovar i ščī. Prece un skābi kāposti. Es pats esmu tirgojies, tāpēc zinu, ka ir vērtigas un nevērtigas preces. Lai katrs saprot, kā grib. Bez skābiem kāpostiem krievi nevar dzīvot, un tagad tie ir arī mūsu māgās. Tātad — viss kārtībā, tovarišči!

Nākošais jautājums: Kas ir diktātūra?

— Diktātūra, biedri, ir tad, kad teiksim, viens skolmeistars klasē diktē no grāmatas un visiem skolniekiem, grib vai negrib, tas jauzraksta un jāiekaļ galvā. Citādi jāstājas kaktā … pie sienas.

Skolmeistars var diktēt arī dumjības, bet skolniekiem jāsaka, ka viņš tikai gudri runā un nemaldīgi rīkojas. Labi, ka neesam vairs skolas gados! (Balsis: Kas tur par labumu? Tagad jau vecus arī pārskolo!)

Biedri, skolas nekad nevar būt par daudz. Mūsu tauta cenšas pēc izglītības. (Balss: Kā krievu parunā

sacīts: Mūžu dzīvo, mūžu mācies — tik un tā duraks nomirs! Smiekli.) Diktātūra var būt tāda: Teiksim, es esmu viens pats, jūs — simts vai vairāk. Bet man ir ložmetējs un jums nav ne lingas, ne pugača. Tad es esmu tā diktātūra un jums diktēju: Biedri, nožmiedzat to trekno pūķi, kas aprij visu un jums liek tikai kauliņus skribināt! Jums tas bez iebildumiem jāizdara — diktātūrai nedrīkst pretoties. Citādi es ar savu verķi: klak, klak, klak! un jūs krītat kā mušas uz mušpapīra. Kad pūķis beigts, es saku: Biedri, iztaisat man tepat Iršu parkā Paradīzes dārzu! Tādu, kur vilks ar jēru meņģēsies, Ādams ar Ievu pliki bučosies, piens un medus tecēs ka pa renīti un visi būs laimīgi! (Smiekli. Balsis: Kas tam vilkam zobus izraus? Vai viņš tad maijpuķītes ēdīs? Tie plikie jau te nosals ka prusaki sniegā! Kur mēs to gudro čūsku rausim? Tagad vis miliči neļaus sievām bez krekla mugurā ābolus zagt!) Klusu, biedri čabatas! Diktatūrai nedrīkst tādus sīkumus jautāt! Tā visu zin un dara uz mata riktīgi. Es esmu tā diktātūra. Jums visiem jāsaka: Mēs esam laimīgi, ka mums jāierīko tāds Paradīzes dārzs! Kad tas būs gatavs, tad būsim vēl laimīgāki un dzīvosim kā Dieva ausī! Vai sapratāt? Labi. Nu tad darat tā un būsit apzinīgi!…

Kāds pieceļas un saka:— Biedrs aģitātors te minēja Dieva ausi. Bet vai Dievs pats arī vēl ir starp dzīvajiem? (Smiekli.)

Atbilde:—Tas,biedri, ir dziļi un pamatīgi izpētījams jautājums. Par to ausi es minēju tikai bilžaina nozīmē. Nevar tā vaicāt: Dievs vakar bija; bet šodien nav — kur tad viņš palika? Gudri zinību vīri strādā ar pilnu sutu, lai drīzāk tiktu skaidrībā, vai Dievs vispār kādreiz un kautkur ir bijis, vai viņš tikai cilvēku izdomāts. Nevienam nav vēl bijis laika uzkāpt debesīs un savām acīm pārliecināties, vai tur kāds vecītis sēž, vai tikai eņģelīši danco. Lielinieku partija ir pareizi lēmusi, ka Dievs nav atrasts — tātad viņa nav.

Pretim nav balsojis ne Dievs, ne kāds no centrālās komitejas locekļiem. Tāpēc mums pienākas visās atklātās sarunās piekrist partijai un apliecināt, ka vismaz pagaidām Dieva nav . ..

Jautājumi un atbildes turpinājās. Drīz vien debates gāja vaļā tik droši, ka aģitātors varēja atpūsties un tikai katra jautājuma beigās dot savus slēdzienus, tā sacīt, no partijas redzes punkta. No sirds izrunājušies un izsmējušies, vīri jutās apmierināti. Ne vairs snauda, ne garlaikojās. Tā kā Miķeļam sāncenši negadījās, Jankam denunciācijas nepienāca. Smēriņam tagad bija ko rauties. Viņš klausīties negāja un negribēja ari ar kādu saplēsties. Lai liek viņam mieru tāpat, kā viņš lika citus mierā. Cik komisāram izdevās noskaidrot, viņa palīgs nekļūdījās. Bija teicis, ka jāstāv par partiju un diktātūru, ari Dieva lietā jāseko partijai. Un tāpat par citiem tekošiem jautājumiem. Bet kāpēc strēlnieki tā priecājās, kad biedris Miķelis runāja? Tas jālūko noskaidrot. ..

Aiz durvīm klauvēja. Ienāca biedrs Smēriņš. Viņš griezās pie biedra komisāra ar priekšlikumu izdarīt jaunu rekvizīciju. Tikko nedēļa bija pagājusi kopš lopu ņemšanas. Gaļai vēl vajadzēja atrasties prāvos krājumos. Kāpēc tāda steiga?— Janka brīnījās. Tā gan esot, kapķenarmus paskaidroja, bet lai ēdiens neapniktu, jāgadājot arvien jaunas zortes katlā. Namsaimnieki un citi buržuji pilsētā slepus audzējot trušus. No tiem iznākšot lieliska maltīte — zaķis kas zaķis! Tikai taukāks un gaļa baltāka. Šie truši steidzīgi jāpievāc, kamēr krievi tos nav atraduši. Visi jārekvizē armijai. Truši ir varen vaislīgi.

Vasarā, siltā laikā, atnesas katru mēnesi. Ziemā, kad auksts laiks, tas atgadās retāk. Kopā tomēr iznākt vismaz astoņas reizes gadā, pa desmit galviņām katrā metienā. Tas nozīmē: ja Iršu dārzā ielaistu tikai 1000 trušu, tad pēc gada tur būtu jau 80.000. Katru mēnesi pulks varētu mierīgi apēst 5000 trušu — tas iztaisītu 60.000 gadā. Tai pašā laikā par skaidru naudu varētu pārdot buržujiem atpakaļ 19.000 un vaislai paturēt atkal to pašu tūkstoti. Kapitālisti mums materiāli jāruinē, kā biedris Markss teicis. Kā citādi naudu no viņu kabatām dabūsim laukā? Tā pulka kasē viena paša gada laikā ienāks krietna summa.

— Tik ilgi mēs te vairs nepaliksim,— Janka piezīmēja.

— Par to nekas,— Smēriņš neatlaidās.— Pusgadā iznāks 25.000 lielisku cepešu! Laikā neapēstos salādēsim vagonos un vedīsim līdz krievos. Kas tur mums gaļu dos? Ar voblu un kāpostiem tālu netiksim, kad būs par sociālismu jācīnās.

Likās, ka biedris kapķenarmus sprieda pareizi. Viņš domāja un rūpējās par pulka labumu. Ja tā, tad saprotams, jāparaksta orderis par visu trušu rekvizīciju Valmierā. Janka tagad bija pulka īstais vadītājs un

šāda rīcība neapšaubāmi iederējās komisāra uzdevumos. Rekvizīciju viņi nolēma izdarīt slepeni, nakts laikā, lai trušu īpašnieki nevarētu sazināties un gardos cepešus laikus noslēpt.

Rita agrumā, pēc nemierīgās nakts, no pilsētas izpildu komitejas neatlaidīgi zvanīja uz pulka štābu.

Meklēja komisāru. Kas noticis? Vai baltgvardi ielauzušies Valmierā? Vai krievu garnizons sacēlies pret padomēm? Nē! Latviešu strēlnieki aplaupījuši pilsētas mazturīgos iedzīvotājus. Ko tad pievākuši? Visus trušus no kūtiņām un pažobelēm. To viņi darījuši likumīgi, ar rekvizīcijas orderi. Vai izpildu komiteja aizstāv buržujus un namsaimniekus? Nē! Komiteja aizstāv nabagās strādnieku ģimenes. Tikai tās trušus audzē savos būcenīšos. Sievas gāž tagad komiteju apkārt. Sviež logos ar akmeņiem. Prasa taisnību. Vai biedris komisārs grib ar tām parunāt?— Jā. Lai izvēl delegāciju un ierodas pulka štābā.

Piecas niknākās Pārgaujas un Karlovkas sievas ieradās pie komisāra. Ak tad šitādas tās lietas!

Skaidra laupīšana! Nu tik ir atnākuši razbainieku laiki! Latvietis latviešam rauj aci no pieres laukā!

Strādnieku valdība esot! Mazos brāļus aizstāvot! Bet kad plinte rokā, nabaga strādniekiem atņem pēdējo gaļas kumosiņu! Šie pret buržujiem cīnoties? Kur ir tā cīņa? Buržuji un kapitālisti tagad pie miesniekiem zem galda pērk cūku cepešus, jēru ribiņas un diez kādus tur bifus! To neviens neredz! Bet strādnieku cilvēkiem ar varu no rokām izrauj pēdējo trusīti. Vai tā ir strādnieku valdība? Mums vienalga, Ļeņiņš vai ķēniņš, bet taisnībai jābūt! Truši jāatdod!

Janka noprata, ka ziepes laikam būs savarītas. Viņš centās niknās sievas kautcik nomierināt. Apsolīja drīzā laikā visu pamatīgi izmeklēt, vainīgos sodīt un tad strādniekiem atdot viņu trušus. Ja to darītu tūlīt, viņa prestižs smagi ciestu, viņš kļūtu smieklīgs. Kādu izeju te vajadzēja atrast.

Tikko sievas bija aizgājušas, komisārs aicināja pie sevis veco partijnieku Miķeli un pulka komitejas priekšnieku. Tā un tā — viņš vaļsirdīgi visu izstāstīja. Labu gribējis, bet notikusi kļūda. Ko nu tālāk? Ja sievām taisnība, kur abi skārņi ņem gaļu, ar ko slepeni tirgoties? Kāpēc kapķenarmus tik steidzīgi iemīļoja trušus, apkrāpdams komisāru, ka tos audzējot un cepjot buržuji? Jāizdara pēkšņa revīzija un jānoskaidro, cik gaļas viņam vēl glabājas noliktavā. To izdarīs pulka komiteja. Biedris Miķelis lūkos noskaidrot, vai tiešām skārņos, kuri saņem tikai zirgu gaļu, slepeni var dabūt arī gardākus cepešus.

Rekvizētie truši, kādas 500 galviņas, pa to laiku ganīsies Iršu dārzā.

Divu dienu laikā abi uzdevumi bija veikti. Pirmajā dienā Miķelis pa draugam no Čugunzeļļa nopirka sulīgu bifšteku.— Smērē beigts!— pārdevējs teica.— Vēderam nav mutes. Štapē ātrāk iekšā un pienāc vēl. Miķelis izpētīja, ka īstus sīpolklopšus var dabūt arī Latviešu biedrības bufetē. Tad viņš ieradās Zeltradža skārnī un atnesa Minnai sēru ziņu. Kāds labs draugs viņam atrakstījis no Karpatiem, ka tur cīnījies plecu pie pleca ar Andžu. Abiem bijuši piespriesti augsti medāļi. Tad uzreiz drāzusies ienaidnieka granāta, spiegdama kā dulla muša. Draugs bijis galvastiesu īsāks par Andžu, tāpēc apsvilinājis tikai matus, bet Andžam norauts viss augšstāvs līdz pleciem. Viņš gan vēl streipuļojis un provējis durt, tomēr tālu vairs neticis. Turpat aprakts ar kareivisku godu un plinti roka.

Stāsts izklausījās tik dzīvs un visos sīkumos pārliecinošs, ka Minna tūdaļ izslaucīja abas acis taukainā šotelē. Cik briesmīgi! Tāds pārdrošs un kauslīgs jau Andžs bija no dabas un karaktera.

Aizbraukdams vēl solījās katru lodi ar plaukstu atsist. Te nu bija!… Muti arī dažkārt aplam palaida. Lai nu miers viņa pīšļiem! To vēstuli gan viņa gribētu katrā ziņā saglabāt mūžīgai piemiņai.

— Varētu jau dabūt,— Miķelis iebilda,— bet man pašam arī tā dārga. Tagad tādi laiki: vecas lakstīgalas par brīv nedzied . ..

— Ko nu par to!— Minna nepretojās.— Lai maksā ko maksādama. Var arī grauda, ja proti muti turēt. Vai gribi veselu mārciņu tējdesas? Pirmās zortes — ka miera laikos. Tikai turi mēli aiz zobiem, tad vēl kādreiz dabūsi. Un rit atnes man to vēstuli.

Miķelis bija pieticīgs kunde.

Otrajā dienā pulka komiteja konstatēja, ka gaļas krājumā ir vairs tikai vienai nedēļai. Par tik bezkaunīgu patvarību — bāzt degunu tur, kur nepienākas — biedris Smēriņš pats aizskrēja sūdzēties biedram komisāram. Ko tas nozīmēja? Kas te ir kungs un noteicējs? Vai viņam, vecam partijas biedram,

grib izrādīt neuzticību? Vai biedram komisā​ram tas zināms?

— Jā, zināms gan,— Janka atteica, Smēriņu uzlūkodams ta, it kā būtu lapsu notvēris sprostā. Pulka komiteja izrēķinājusi, ka gaļas krājumam jāpietiek vismaz diviem mēnešiem. Tagad izrādās, ka tas izbeigsies divās nedēļās. Kā tas izskaidrojams?

— Pavisam vienkārši, biedri komisār! Tie ļaudis prot skaļi runāt, bet neprot gudri rēķināt. Viņi saka: lops sver tik un tik un tikpat jābūt mucā. Bet cik paliek pāri, kad tādam lopam nomauc ādu, izlaiž asinis, izlasa kaulus, izgāž iekšas ar visiem sūdiem un žāvējot iztecina taukus? Knapi viena ceturtā daļa.

To var apliecināt katrs godīgs miesnieks. Un, lūk, iznāk uz mata pareizi: dzīvsvarā diviem mēnešiem, mucā — divām nedēļām. Ja tāda tā pulka pateicība, tad biedrs Smēriņš atteicas no sava grūtā amata. Lai meklē gudrāku lietpratēju, tad redzēs, ko atradīs.

Janka vairāk nejautāja. Viņš apsolījās visu noskaidrot un gādāt, lai nevienu nepatiesi neapvaino.

Smēriņš pateicās. Viņš aizgāja puslīdz apmierināts ar šo sarunu, bet nemierā pats ar sevi. Notikumus vērodams, Smēriņš bija aprēķinājis, ka pulks aizies jau pēc paris nedēļām. Viņš tad paliks Valmierā un dzīvos zaļas dienas no iepirktām vērtslietām. Nu izrādījās, ka kalkulācija nederēja. Bet gan jau būs labi …

Komisārs apspriedās ar revidentiem. Tie smējās, vēderus turēdami. Skat, cik glums zutis! Vēl grib piesmērēties komisāram, izsprukt no murda. Tie bija lauku cilvēki, ar drošām zināšanām lopu slaktēšanas lietās. Janka pateicās un ataicināja atkal savus divus drošākos padomniekus. Nolēma — jāsasauc pulka tiesa — revolucionārais tribunāls. Uz apsūdzēto sola jāsēdina Smēriņš, Čugunzellis un Minna. Apsūdzība — par tautas armijas apzagšanu, kontrrevolucionāru darbību. Jāsoda pēc revolūcijas likuma — bargi un taisnīgi. Vārdu sakot — pēc revolucionārās sirdsapziņas. Priekšdarbi jāveic slepeni, lai vainīgie neizbēgtu.

Tiesas dienā notika piecas nepatikšanas. Pirmā — kad rīta agrumā bruņoti sargi apcietināja Minnu un Čugunzelli. Vedot uz Valmieras muižu, Minna dievojās, ka esot pavisam nevainīga, laikam |aunu mēļu aprunāta un nozākāta. Viņa lūgtin lūdzās, lai laižot dvīnīšu māti vaļā, citādi mazās dzīvībiņas nobeigšoties bada nāvē. Kad tas nelīdzēja, viņa solīja sākumā pa 100, tad pa 500 un beidzot pa 1000 kerenkām katram vedējam. Tad sāka šņukstēt un murmināja kaut ko par mūsu tēvu debesīs. Čugunzellis par tādu ņaudēšanu nopietni saskaitās.

— Par ko tu, plancka,tā bēdājies? — viņš iešņācās, viscauri drebinādamies. — Smērē beigts. Tu vari priecāties kā noplucināta vista.

— Par ko lai es priecājos šitādā ellē?— Minna ieinteresējās.

— Tevi šaus pirmo. Dāmām priekšroka. Man būs ilgāk jādrebinā- jas. ..

Puiši iesmejas. Minna neatbildeja. Viņus ieveda muižas zalē un nodeva citai sardzei. Tur viss jau bija sagatavots tiesai. Vienā galā garš galds, pārklāts ar sarkanu drēbi. Aiz galda izkārts sarkans karogs.

Gar sienām transparenti ar uzrakstiem: Visu zemju proletārieši, savienojaties!

Tikai cīņā iegūsi savas tiesības!

Tautas tiesa — taisna tiesa!

Nost ar verdzību! Nost ar izsūcējiem! Nost ar kapitālismu!

Brīvību, brālību un vienlīdzību Visām tautām!

Lai dzīvo sociālā revolūcija visā pasaulē!

Lai dzīvo Marksa un Ļeņina partija!

Tribunāla sēde bija strēlniekiem pieejama. Komisārs prasīja, lai viss notiktu atklāti, viņš pats pieteicās par liecinieku, nebaidīdamies no savām kļūdām. Klausītāji jau drūzmējās aiz zāles vidū izvilktas virves. Viņi gaidīja interesantas aizkulises.

Otra nepatikšana atnāca pavisam negaidot. Zālē uztrauktas ielauzās Pārgaujas špetnās sievas. Šoreiz viņu bija krietni vairak. Kur komisārs? Truši pa nakti pazuduši. Badā mērdēti. Izrakuši Iršu parkā alu un

aizbēguši pasaulē. Ko tas puika mums tagad atdos? Blēdis! Uz apsūdzēto sola tādu! Mūsu prasība jāapspriež pirmā! Lai atbild visas pasaules priekšā par darba ļaužu aplaupīšanu! Žēlastības nebūs! Mums viena alga — komisārs, Vai zirgu zaglis — tagad visi līdzīgi. Taisnība jādabū visiem. Kur viņš ir?

Kārtības sargi gribēja trakās sievas izvest laukā, bet Janka viņus apturēja. Viņš pats izrunāsies.

Pamanījušas komisāru, dullākās sievas grasījās sviest ar sapuvušiem kartupeļiem, ko bija sastūķējušas brunču ķešās. Viņas laikā apturēja un stingri pieteica, ka ķurķis neizbēgams. Arī plēsties ar priekšniecību aizliegts. Tad nedabūs nevienu trusi paostīt. Tas līdzēja. Kad smagākie lamu vārdi bija izskanējuši, komisārs teica: — Biedrenes! Es jūs uzklausīju, uzklausat arī jūs mani. Jūs saceļa- ties pret padomju varu. Tas nav atļauts. Padomju vara ir strādnieku vara — jūsu vara. Tatad saceļaties pašas pret sevi. Vēlreiz apsolu jums, ka savus trušus saņemsit atpakaļ. Pulks tos šodien saķers un jums piegādās mājās. Ejat tagad mājās un iztaisat sarakstu, cik katrai jums pienākas saņemt. To lai apstiprina pilsētas izpildu komiteja. Tad nākal un iesniedzat man šo sarakstu. Viss tiks nokārtots ātri un taisnigi.

Sievas aprimās un aizgāja. Viņu vietā ieradās trešā nepatikšana — Smēriņš bija pazudis. Vakar vēl manīts tepat šiverējamies, bet naktī aizmucis. Laikam ko nelabu saodis. Visus rēķinus sadedzinājis.

Atstājis tikai mazu zīmīti: Iepūšat man . ..

Tiesneši ienāca zālē, apsēdās ap galdu un priekšsēdētājs revolucionā​rās tautas vārdā paziņoja: — Tā kā galvenais apsūdzētais, pulka kapķenarmus Jāzeps Kazimira dēls Smēriņš, nav tribunāla sēdē ieradies, lietas iztiesāšana atlikta līdz viņa sagūstīšanai un nosēdināšanai uz apsūdzēto sola. Pārējie divi apsūdzētie paturami stingrā apcietinājumā.

Tās pašas dienas pēcpusdienā komisārs saņēma šifrētu, Iskolastrela parakstītu, 12. armijas štāba pavēli. Ievērojot gaidāmās pārmaiņas frontē, latviešu strēlnieku rezerves pulkam trīs dienu laikā jāatstāj Valmiera, pilnā apbruņojumā un ar visām kara mantām dodoties tāda un tādā virzienā. • Kā to izdarīt un nokārtot tik īsā laikā, trūkstot visnepieciešamākiem satiksmes līdzekļiem — tāda izskatījās ceturtā nepatikšana. Sliežu ceļš sastrēdzis. Vagoni jau pārlādēti ar mantām, kas nāca no frontes.

Trūkst mašīnu, trūkst bencīna. Trūkst arī zirgu un nav, ar ko tos pabarot. īsti krievisks sajukums! Jāiet kājām pa zemes ceļiem. Bet kā pārtiku un kara mantas dabūt uz priekšu?

Kamēr komisārs vakarā apspriedās ar pulka komiteju, čakli ieradās piektā nepatikšana. Sievas ar apstiprināto sarakstu bija klāt. Viņām pienācās saņemt 1200 trušus. Iršu dārzā bija nobeigušies 63, noķerti 215 truši. Tātad iztrūkums tuvojās veselam tūkstotim, kaut gan rekvizēts bija uz pusi mazāk. Acīmredzot, blēdība šoreiz bija tautas pusē, bet kā to ātrumā atrast un atspēkot? Varbūt trušu skaits rekvizīcijas zīmēs bija viltots, daļu izpārdodot turpat pilsētā? Janka solīja samaksāt naudā. Nē! Re, kas par knifiem! Kur tos kerensku vīšķus rīt, vai parīt liks? Pakaļu noslaucīt! Atdod gaļu, ko nolaupīji! Vai ar bomi būs strādniekiem jānāk savu taisnību meklēt?

Komisārs bija nopietnās šprukās. Pulka krājumu un reņģes atdot nevarēja. Ko tad strēlnieki paši ceļā ēdīs? Pēkšņi, kā tas pa laikam mēdz notikt dziļās bēdās, laimīga doma iešāvās viņam galvā. Janka teica: — Ejat tūlīt uz pilsētas izpildu komiteju! Es došu rīkojumu sadalīt jums visu, kas abos skārņos atrodams.

Neviena sieva negribēja tur ierasties pēdējā.

Pulks posās ceļā, steigšus izdarīdams jaunas zirgu rekvizīcijas.

Ne mūžam tas vairs neatkārtosies — Biedri Vanag,— Janka teica,— garnizona politruks man atsūtījis uzaicinājumu ierasties armijas atbrīvošanas mītiņā. Es labprāt ietu, bet nevaru. Tu zini, kāda momentā dzīvojam. Jāpaliek pie telefona.

Jāgaida steidzīgi rīkojumi no Cēsīm, vai Siguldas. Sestais un septītais streļķu pulks virzas šurp. Mūsu pulkam katru bridi var pienākt pavēle doties ceļā, lai atbrīvotu telpas. Aizej tu manā vietā un apsveic krievu biedrus. Rīt tev būs jādodas uz Strenčiem un jāsagatavo pulkam apmešanās vieta.

Tas bija atbildīgs uzdevums un augsts pagodinājums. Runāt paša komisāra vārdā varēja atgadīties likai vienreiz dzīvē. Krievu mēle Miķeļam gan locījās pastīvi, bet vai nu īsos, sirsnīgos vārdos apsveicot bija kāda gudrība jāizteic?

— Dzirdu un paklausu, biedri komisāri— Miķelis pēc vecā regla​menta atbildēja.

— Kaut gan mums darbu pilnas rokas,— Janka turpināja,— es došu tev līdz vadu strēlnieku. Lai krievu biedri redz, ka mēs, kā apzinīgi proletāri, esam solidāri ar viņiem.

Vadu veda bijušais praporščiks Susuriņš. Viņš bija degradēts par vada komandieri un noplicināts tikpat pelēks kā visi citi. Vai tagad viņš saucās par seržantu, jefreitoru vai citādi — nebija vēl noskaidrots. Sacīja vienkārši: biedri vada komandieri Šim komandieram blakus iet pienācās Miķeļam ar sarkano banti ap roku.

Sniegu vēl nemanīja, bet pievilka ass šaudīgs decembra vējš. Vīri ierāva galvas paceltās šineļu apkaklēs, uzmauca jērenes dziļāk uz ausīm. Kājas sildīdami, spēra spēcīgus soļus un dziedāja: Es vācieti dancināju Uz karstiem ķieģeļiem. Jo vācietis augstu leca, Es pakūru uguntiņ! . ..

Tā viņi maršēja cauri pilsētai uz kazarmju pusi. Dziesmas vārdi gan vairs īsti nepārliecināja. Šoreiz tie dancinātāji bija vācieši. Kopš augusta viņi atradas Rīgā un tagad mācās tālāk uz ziemeļiem.

Valmieras ielas izskatījas kā vēju izpūstas. Veikaliņi likās tukši, pustumši, bet slēgt tos bija aizliegts.

Tur iekšā netirgojās, bet īpašnieki, lai nenosaltu, kurināja bleķa krāsniņas. Ap tām sasildījās bijušie kundes, kuriem palaimējās izmukt no tranšeju rakšanas. Tik jauku labierīcību izbaudīja arī Pinīmarī, kas naktis pārgulēja neapkurinātā pagrabā. No vienas bodes uz otru plānā puspraķītī skriedams, viņš neviļus pamanīja strēlnieku vadu ar Miķeli priekšgalā.

— Šana, vai tu esi jenerālis?— vientiesītis uzsauca un apstājās.

— Jā! Tikpat kā sarkanais ģenerālis!— Miķelis atjokoja.

— Tad tu neesi ar tautu!— Pinimarī neatlaidās.— Jeneraļi ir pret tautu. Čugunzellis tevi izrāmīs! .. .

Streļķi iesmējās. Agrāk viņi to nekad nebūtu uzdrošinājušies darīt. Tagad bija cita disciplīna. Paši noteica. Miķelis jutās apsmiets un atsaucās savējiem: — Muļķītis! Neapzinīgs. Tomēr mūsējais — proletārietis. Uzdziedā​sim!

Atskanēja Divdūjiņas gaisā skrēja. Vads dziedāja ar tautisku lepnumu. Dzirdiet visi — nav vairs jādzied čubariki čupčiki. Latviešu strēlnieks tagad drīkst latviski dziedāt!… Valmierieši klausījās un priecājās. Kamēr latviešu strēlnieki būs te, mūs plikus neizģērbs un kaklus negriezīs …

Kazarmju laukumā vads nonāca īstā laikā, bet tur vēl bija kluss un tukšs. Tikai pie vingrošanas stabiem četri zaldāti lamādamies lūkoja piestiprināt runātāju kasti. Katrs rīkojās pēc sava paša padoma.

Kur viens iedzina naglu, tur otrs to vilka laukā, sita citā vietā, grozīja kasti ap stabu un netika nekādā galā.

Turpat no slapjiem bērza bluķiem un sacirstu durvju iekuriem bija sakrauts sārts. Vējš īdēdams skraidīja pa laukumu, šad un tad žēli iekaukdamies gar kazarmju šķorēm.

Atnācējus neviens nesagaidīja. Susuriņš ar vadu palika aizvējā stāvot. Komisāra sūtnis, kā pienakas, paņēma sev adjutantu — brengu- lieti Bindzoli, kas bija iesvētīts Šanas noslēpumos. Viņi gāja pa gariem, tukšiem koridoriem. Zaldāti tobrīd pagrabā dzēra tēju. Nezinādams, kur griezties, Miķelis apturēja pirmo krieviņu, kas stiepa maisu uz muguras.

— Biedri, kur atrodas jūsu politruks?

Zaldātiņš nosvieda maisu uz kula, izstiepis taisns un piegrūda pirkstus pie jērenīcas: — Biedri komisār! Man ir tas gods ziņot, ka jāiet taisni uz priekšu, tad jāgriežas pa kreisi, tad atpaka| un atkal pa kreisi! . ..

Bindzole iesmējās.

— Ko tu tur stiep?— Miķelis noprasīja.

— Epolētes un spīdīgus ordeņus, biedri komisār!

— Kas par epo|etēm?

— Viņu labdzimtībām oficieriem, kā pavēlēts, noplēsām. Jānes uz ugunskuru.

— Pareizi! Mans adjutants to izdarīs. Tu pats, biedri, nāc un parādi man isto ce|u.

Bindzolem Miķelis latviski pateica, lai tepat uz vietas ātrumā izraugas tās skaistākās pagones un sabāž visās ķešās. Kādreiz var noderēties.

Garnizona politruks Josifs Abramovičs Klockins, pieņemtā vārda Burevestņiks, sēdēja savā kabinetā. Pie durvīm, taisns kā svece, stāvēja sargzaldāts. Saņēmis pieteikumus, Burevestņiks steidzās viesim pretī. Neizrādīja vilšanos, ka atnācējs nav īstais un aicināja Miķeli pie galda.

Gariem matiem un krievu studentu bārdu apaugušais jauneklis bija apvilcis brūnu, pavisam jaunu ādas kurtku un apjozies ar revolveru. Uz galda sīca samovārs. Tam blakus stāvēja no bijušo oficieru krājumā paņemtā Šustova konjaka pudele. Pie savas glāzes tur sēdēja kāds sīks krieviņš ar sarkano lentu pie šineļa. Viņa noskūtā galva un strupais deguns labi saderējās ar vientiesīgo smaidu.

— Iepazlstaties, biedri! Mūsu garnizona izvēlētais sarkanais komandieris Foma Jefomičs Zaičiks.

Tēvs sēdējis cara katorga. Dēls daudz cietis un ātri kļuvis apzinīgs. īsts boļševiks!

Tā kā laiks pieturējās auksts un uzdevumi bija smagi, visi trīs labprāt iestiprinājās pie karstās tējas glāzēm, siltuma labā tām pieliedami Šustovu.

— Lūk, kuņas dēli, ko viņi te dzēruši! Bet mums bija jālok auksts ūdens!

Burevestņiks bija kādreiz Pēterburgā apcietināts studentu nemieros, tad kļuvis pagridnieks un ieguvis uzticama revolūcionāra reputāciju. Patreiz viņš bija apmācījis Zaičiku, kas viņam sakāms biedriem zaldātiem atbrīvošanas mītiņā.

Priekšniecībai izejot laukumā, karaspēks jau stavēja ierindās un iekliedzās: — Lai dzīvo biedri poļitruks un komandieris! Lai dzīvo revolūcija!

Burevestņiks atbildēja:— Lai dzīvo strādnieku, zemnieku sarkanā armija! Lai dzīvo boļševiku partija! Urrā!

Atbrīvošanas mītiņu aiz tīri cilvēcīgas ziņkāres noskatījās arī siltāk apģērbtie valmierieši. Viņu vidū netrūka moroženoje krieva, kas tagad tirgojās ar baranku virknēm un karstiem, neizpētīta satura, ciskeņiem. Tos viņš iegādājās Zeltradža skārnī. Tā īpašnieks bija teicis, ka krievu tauta ir tā gudrākā pasaulē un ka tas, kas andelējas ar siltiem ciskeņiem, var kļūt bagātākais kupcis visā guberņā. Revolūcija baranku krievam gluži labi patika. Tad ļaudis sapulcējās lielos baros, kliedza un strīdējās tik ilgi, kamēr iegribējās ēst. Tā varēja nopelnīt. Bet viņam nepatika tādi duraku lēmumi, kādi bija jau pilsētā izgudroti.

Tie, kam nekā nav, atņems tiem, kam kautkas ir, un paši tad valdīs cara vietā. Tā jau būtu skaidra laupīšana. Vai pasaule tā varēs pastāvēt? Vai Dievs un svētie to pieļaus?

Pūta vējš un pūta kurinātāji, bet ugunskurs ka dzisa, tā dzisa. Bluķi čūkstēdami pretojās liesmām.

— Biedri, liec lai atnes pitreļļu!— Miķelis ieteica Burevestņikam.— Tā deg ugunī un ūdenī. Nemaz nav jāiepūš . ..— Pitreļļas nebija. Sameklēja bencīnu, kas arī jau gāja uz beigām. Tiklīdz sārts iedegās un tam pāri kārtsgalā vējš satramdīja sarkano karogu, Burevestņiks kāpa uz kastes: — Biedri karavīri! Visu zemju strādnieku un zemnieku sarkanā armija! Šodien priecīgām sirdīm svinam mūsu atbrīvošanos no cara un kapitālistu tautu slaktiņa. No imperiālistu kara. Lidz šim mūs krāpa ģenerāļi un oficieri. Lēja samazgas uz mūsu galvām un mums bija jāklusē. Tagad pienācis laiks mutes atvērt! Mēs sakām: Diezgan tautas asiņu, upuru un ciešanu! Sniegsim rokas mūsu vācu brāļiem — strādniekiem pozīcijās. Kopīgi sauksim: Nost ar karu! Lai dzīvo tautu brālība! Lai dzīvo pasaules

revolūcija! Kad būsim vienoti un boļševiku partijas vadīli, nekāda vara nespēs mums pretī stāvēt. Cars ir jau beigts! Kapitālistus, muižniekus un kupčus iznīcinās pati tauta. Dieva nekad nav bijis un nebūs! Nost ar eseriem un meņševikiem! Lai dzīvo Markss, Ļeņins un boļševiki! Mēs jaunu pasauli sev celsim, kur valdīs taisnība un darbs!

Pūta Internacionāli. Kliedza urrā! Runātāja neapdomīgie vārdi par kupčiem baranku krievam aizdeva dusmas. Tekošā momentā nopietnāk neiedziļinājies, viņš nolēma tepat atriebties. Pēc kakla skaņām varēja dzirdēt, ka balamutis ir žīds. Ko tāds krievam varēja padarīt? Sadusmotais pacēla roku, pieteikdams jautājumu.

— Lūdzu, biedri!— poļitruks atsaucās.— Tagad visiem brīv runāt un jautāt. Apziņa jānoskaidro.

— Vai tu zini, kāda izskatās govs un aita?

— Zinu. Bet kāpēc tāds jautājums?

— Tūlīt dzirdēsi. Abi lopiņi puslīdz vienādi. Katram četras kājas, divas ausis, viena aste. Abi ēd zāli un puķītes. Bet govs izkārna pļeckas, aita — spiras. Kāpēc tas tā notiek?

— Tas man nav jazin!— Burevestņiks atcirta.

— Nu, ja tev trūkst zināšanu sūdu lietās, ko. tad tu vari spriest un zināt par Dieva lietām?— baranku krievs izkliedza uzvaras priekā.

Streļķi iešpurcās. Krieviņi to vēl neuzdrošinājās. Burevestņiks pietvīka. Pārdrošniekam atņēma vārdu. Cirkus muļķības nedrīkst mītiņā runāt. Aizgūtnēm orātora vietā uzmanījās Zaičiks: — Biedri zaldāti! Tagad būs tā: valdības biedris poļitruks man pavēlēs, es jūs komandēšu un garnizona padome dos man savus padomus. Rotas, līdzināties uz ugunskuru! Ar skatiem uz maisu! Tur, biedri, sadeg viņu labdzimtību pagones, pogas un ordeņi! Tur revolūcijas liesmās sadeg krievu armijas kauns un negods! Mēs zvēram, ka ne mūžam tas vairs neatkārtosies! … Es jūs komandēšu atpakaļ uz jūsu sādžām. Visi tur būsit laimīgi. Sadalīsim kroņa, muižu un kulaku zemes. Katrs dabūs pa strēmelei. Bet ja kāds pretosies, tad — karš pilīm, miers būdiņām. Vintenes paturēt rokās. Mums pakaļ nāks visa pasaule.

Lai dzīvo boļševiki un sarkanā armija! Urrā!

Miķelis nodeva kaujinieciskus sveicienus krievu biedriem, lai tie varonīgi soļotu pasaules revolūcijas pašā priekšgalā, novēlēja laimīgu ceļu atpakaļ uz viņu sādžām un slavenas sekmes, zemi sadalot un Marksa un Ļeņina nemirstīgā vadībā.

Klausītājiem likās, ka tas ir jau tikpat kā nolicis. Oficieru pagones un goda zīmes sadegušas uz mūžīgiem laikiem. Kas tad vairs traucēs? Visi jutās patiesi atbrīvoti un, garmoškai skanot, kazarmju neapkurinata zālē jautri dancoja līdz vēlai naktij.

No atbrīvošanās sapulces atgriežoties, Miķelis teica Bindzolem: — Nu esam brīvi. Pagriezisimies pa labi, uz Pargaujas pusi. Tur man sarunāta droša vieta, kur pārnakšņot. Tad uzsāksim savu ce|u.

Tai pašā nakti apcietināja pilsoni baranku krievu. Viņu apvainoja par spekulāciju ar tautas veselībai kaitīgiem produktiem. Par tik smagu noziegumu varēja likt pie sienas. Cīskiņus, barankas un saldējuma kasti nacionalizēja.

Jaunā brīvība uzplauka pirmos ziedos.

(Pirmās gramatas beigas.)

Saturs

Ar nerra svārku ……………………………………………………………………………………….. 3 Viņš ierodas …………………………………………………………………………………………….. 5 Klusēšana goda lieta …………………………………………………………………………………………….. 8 Siltums pirtiņā ………………………………………………………………………………………………….. 13 Trīs nedarbi Pie daktera lielkunga ………………………………………………………………………………….

24 Ķeza ar lielo kuili ……………………………………………………………………………………… 27 Pie pērmindera …………………………………………………………………………………………. 29 Čigānu nagos ……………………………………………………………………………………………………. 33 Bābele skolā ……………………………………………………………………………………………………… 37 Zajumballe Varžu vērī ………………………………………………………………………………..

43 Kuņu Janka precas ……………………………………………………………………………………

47 Šana ……………………………………………………………………………………………………………….

52 Brāļu kari ………………………………………………………………………………………………. 57 Pirmā mīlestība ………………………………………………………………………………………… 62 Ripā ………………………………………………………………………………………………………. 67 Medālis par centību …………………………………………………………………………………… 70 Masu sapulcēšana …………………………………………………………………………………….. 74 Neskaidrību skaidrošana ……………………………………………………………………………………… 77 Nāves cilpa ……………………………………………………………………………………………………….. 80 Lielais mītiņš …………………………………………………………………………………………… 84 Studenti cietumā ………………………………………………………………………………………………… 87

Melna sotņa …………………………………………………………………………………………….. 93 Atplūdu laikā …………………………………………… ……………………………………………………. 103 Modinātāju sapulcē …………………………………………………………………………………… 110 Taisnības meklētājs …………………………………………………………………………………………… 113 Divi āži badās ………………………………………………………………………………………………….. 117 Bēres un atbēres ……………………………………………………………………………………….. 123 Saprašanās ……………………………………………………………………………………………… 130 Mīlestības dāvanu ievākšana ……………………………………………………………………………….. 134 Bez vainas vainīgā aizstāvēšana ……………………………………………………………………………. 142 Šiškina-Miškina nopludināšana …………………………………………………………………………… 147 Sevis un Šanas apbalvošana …………………………………………………………………………

153 Maija naktī, kad ziedēja ievas ……………………………………………………………………………… 159 Koh! Koh! ………………………………………………………………………………………………………… I65 Brivā mīlestība …………………………………………………………………………………………………. 170 Cīniņš ap Pegazu ……………………………………………………………………………………………… 178 Kašķīša kunga zārku bode …………………………………………………………………………..

184 Tie mūsu Kunga un Pestītāja vārdi, kurus baznīcās nesludina . . I4 )!

Vella vajāšana un sargāšana Labās slavas uzlabošana …………………………………………………………………………………….. 207 Pasaule vairs neturas eņģēs ………………………………………………………………………………….. 215 Tā lielā cīnīšana …………………………………………………………………………………… .

223 Pilnas sirds atvieglošana …………………………………………………………………………………….. 230 Roze un ērkšķi …………………………………………………………………………………………. 234 Nesaderināmo saderināšana ………………………………………………………………………….

243 Divreiz bez vainas vainīgs

……………………………………………………………………………. 250 Viņš tos nepazina ……………………………………………………………………………………… 255 Runču balle lopmuižiņā ……………………………………………………………………………………… 258 Pāvs pieņem parādi …………………………………………………………………………………………… 269 Ķeburu Pētera jubileja ……………………………………………………………………………………….. 274 Vecpuišu parks ………………………………………………………………………………………………… 281 Šanas brīnumsivēns …………………………………………………………………………………… 289 Karš ……………………………………………………………………………………………………………….

294 Nu ardievu, Vidzemīte ………………………………………………………………………………… 304 Jēzus un Miķe|a ciešanas ………………………………………………………….. j . . . 312 Tēvs Varlaāms krista vella bērnus ………………………………………………………………….

325 Strēlnieks bez vintenes ……………………………………………………………………………………….. 333 Atkal Valmierā …………………………………………………………………………………………………. 343 Viņa augstība iejāj uz kume|a mātes Limbažos …………………………………………………………. 352 Visu varu Šanas biedrībai! ………………………………………………………………………….

362 Iet krievos, vai palikt dzimtenē ……………………………………………………………………..

372 Komisārs un kapķenarmus ………………………………………………………………………….

379 Ne mūžam tas vairs neatkārtosies …………………………………………………………………..

393 Jānis Kārkliņš LATVIEŠU PŪCESSPIEĢELIS Korektore Ingrida Kopmane Formāts 60X 84/16. Garnitūra «Taims». Ofsetspiedums. Izdevēja SIA «Imanta», A. Upīša ielā 7, Valmierā, LV —4201. Izdevējdarbības reģistrācijas apliecība Na 2-0635.

Salikta Valsts uzņēmuma «Poligrāfijas skaitļošanas centrs», Puškina iela 12. Riga. Iespiesta Rīgas Paraugtipo​grāfijā, Vienības gatvē U, Rīgā.