Latvija globalizācijas tīmekļos

Annotation Apkopoju un PDF grāmatas formā izdevu visus savus rakstus, kuri kaut kur publicēti no 2009. gada februāra līdz 2012. gada jūlijam. Krājuma nosaukums: "Latvija globalizācijas tīmekļos: krīzes gadi".

Latvija globalizācijas tīmekļos krīzes gadi Jāņa Kučinska rakstu krājums 2009 - 2012 Saturs Ko sēsim, to pļausim 7 Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 49 KAS IR EIROPAS SAVIENĪBA? 79 Eiropas Savienība pārtop par totalitāru diktatūru 103 Krīzes mīti un vēstījums 107 Kā izvēlēties jauno valdību tā, lai izvairītos no Pelšes-Vosa sindroma? 114 Krustcelēs 119 Kā dzīvosim Post-Amerikas laikmetā?

126 Par demokrātiju, varu un izglītību 131 Vērtību, uzskatu un ieradumu vētīšanas laiks 136 Pienācis laiks atjaunot Latvijas neatkarību! 147 Vai Debesu valstība iespējama? 156 Kad nekas vairs nav savs 163 Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību 166 20 gadi kazino gulagā – no komunisma uz globalizāciju 172 Dažas patiesības par naudu 182 Īpašā sala Gernsija 184 Latvijas tautsaimniecību iznīcina apzināti un mērķtiecīgi 186 Stāsts par suni, kas kalpo savam lentenim un cērmēm 189 1922. gada Satversmes un daudzpartiju sistēmas radītais strupceļš

194 Finanšu teroristu galvenais upuris – mūsu jaunatne 199 Globālā finanšu oligarhija vai tautu brīvība?

209 Nē finansiālās bardzības režīmam Eiropā! 213 Latvijas Tautas tiesību atgūšanas MANIFESTS 230 Ko mēs īsti gribam un kā to panākt?

233 Attīstīt valsti vai palikt par koloniju – tā ir mūsu pašu brīva izvēle 236 Latvija arvien dzīvo aizvakardienā 239 Viena diena latvieša Jāņa Kalniņa dzīvē 246 Sociopāta profils 248 Dolāra superimperiālisms – globālā ekspansija un sabrukums 254 Nacionālais minimālisms jeb – kāpēc mums nepieciešama Latvija?

261 Pie velna sieru, – līdīsim ārā no šā slazda! 265 JUOZA GIRŅUS ATZIŅAS PAR NACIONĀLU VALSTI, PATRIOTISMU, KOSMOPOLĪTISMU UN NACIONĀLISMU 275 Ko un kā mācās Amerikas elitārajās privātskolās 280 Kam jāatstāj Latvija – mums vai plēsonīgajām ārvalstu bankām?

282 Kas Ēģiptei kopīgs ar Latviju?

287 Krāsaino revolūciju anatomija 292 Latvijas ekonomisko slepkavu portreti un ēnas 301 Baņķieru reliģija 304 Ideoloģiskie maldi sāk izklīst 307 VL! ir latviešiem kaitīga organizācija 311 Latvenergo – tas ir Latvijas spēks un tautas labklājība 317 Attopieties! – šis režīms metodiski iznīcina Latviju! 321 Domājot par Latvijas energosektora nākotni 325 24. marta mītiņa rezolūcija 330 Ja karalis negrib redzēt savu plikumu

333 Elektrības tarifi Latvijā jāsamazina un to var izdarīt! 334 Kas pievāks 7 santīmus par kilovatstundu? 338 Mums ir tiesības un pienākums sevi aizstāvēt 341 Melnais bruņinieks ir eiropieties, Kangars - eirooptimists 359 Mācīsimies lasīt starp rindām un - gatavosimies!

362 Sargi un cel Latviju!

366 Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture 371 Par cilvēka apziņas evolūciju 381 Vai ir pamats priekam par Saeimas atlaišanu?

390 Maijpuķīšu revolūcija ir globālās oligarhijas vadīts apvērsums 393 Kolaboracionisma vilinājums un posts 397 Pasaulē lielākais ļaundaris – Soross!

402 Latvijas politiskā spektra inventarizācija 405 Eiropai uzspiež pašnāvību, par piemēru norādot uz Latvijas modeli 410 Daži iemesli, kāpēc Latvijā nevar notikt likumīgas un demokrātiskas Saeimas vēlēšanas 414 Lielais grābiens pēc resursiem un... kara mākoņi aiz apvāršņa 416 Visapkārt vieni oligarhi 417 „Ofšoru atvēršana” – kārtējais politisko iluzionistu triks 421 Varu Rietumos sagrābuši genocīda piekritēji 426 Globālā oligarhija gatavo masu badu 430 Latvijas krīzei nav vienkārša risinājuma 437 Zatlera Reformu partija – kārtējais kolaborantu režīma PR projekts bez skaidra mērķa 447 Politisko pīlīšu pūtēji un tautas nākotne 449 Komerciālais projekts “Eiropas Savienība” turpina brukt un vairot postu 455 Ceļazīmes uz interešu harmoniju 458 Atzīsim patiesību un rīkosimies! 464

Vēlēšanas pēc vecajiem noteikumiem – laika zaudēšana 469 Latvijas “veiksmes stāsts” vai 20 genocīda un laupīšanas gadi?

471 Rietumi savus sabiedrotos tikai izmanto un ... bez žēlastības upurē 477 Kāpēc mums nav savas ekonomikas un cilvēki atstāj Latviju? 481 Latviešu pakalpiņi svešu baņķieru interesēs iznīcina vēl vienu ražojošu latviešu uzņēmumu 486 Lai būtu pārmaiņas, vecā sistēma jāboikotē 487 Politiskā farsa iznākums likumsakarīgs – kārtējais vanckars 491 Daudzpartiju sistēmas astoņkājis 493 Partiju intrigas un Latvijas realitāte 497 Latvija tiek gatavota lielai izlaupīšanai un etniskai konfrontācijai 498 Kas paslēpts zem aisberga virsotnes?

501 ASV “demokrātijas” atbaidošā seja Lībijā 503 Latvijas ekonomiku varētu veicināt alternatīva valūta 505 Katra mērķtiecīga darbība, kas saskaņota ar augstākiem ideāliem, agrāk vai vēlāk nes rezultātu 507 Banku Moloham upurēs neaizsargātākos, godīgākos, patriotiskākos 508 Jums, Padomju Savienībā, nebija seksa!

513 Dubultdomas triumfs 526 Specdienestu provokācijas kļūst Latvijai nāvīgi bīstamas!

528 Visa anglo-amerikāņu veidotā finanšu sistēma ir krimināla aplaupīšanas shēma 532 Hipotēku banku pārdot nedrīkst! 533 Ilūzijas un īstenība 535 Latviešu valodas nākotni apdraud tie, kas jau 20 gadus mērķtiecīgi iznīcina Latviju 538 10 cilvēku manipulācijas stratēģijas 540 Latvijai nepieciešama dekolonizācija un kooperācija 543 Pienācis laiks Trešajai Republikai! 546 “Latviskas Latvijas” vīruss – valsts stūrakmens vai kapakmens?

548 Bēdas tautai, kas dzīvo melos un realitātes noliegumā 550 Destabilizācijas un apvērsumu tehnoloģiju evolūcija 555 Politiķis domā par nākamajām vēlēšanām, valstsvīrs – par nākamajām paaudzēm

558 Latviskuma teatrālais farss 562 Dari, ko darīdams, apdomā galu 565 Pārdomas par pensiju sistēmas nākotni Latvijā 569 Kā latviešu “nacionālisti” sadarbībā ar Krievijas specdienestiem grib nacificēt latviešu tautu 573 Latvija izvēlējusies būt par pasažieri savā automobilī 577 Banku jautājums beidzot jāatrisina 578 Kapitālisms - demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģija?

580 Neiespējamā misija 592 Maģiskās domāšanas triumfs 596 Katru pašdarbību sistēma soda 600 In Memoriam 602 Jezuītisms un rusofobija 606 Sabiedrību viegli izprovocēt uz rīcību, kas pretēja tās interesēm 607 Latvija atgūst realitātes sajūtu 608 Veiksmes stāsta divas puses un nevienlīdzības slimības 609 Kooperācija vai čemodāni 613 Īsa Latvijas postmoderno politisko terminu skaidrojošā vārdnīca 626 Ko sēsim, to pļausim 7 Ko sēsim, to pļausim Pagājis vairāk nekā pus gads, kopš bankrotējusi Latvijas valsts, kādu mēs to līdz šim pazinām. Vai ir radusies kāda skaidrība par šā bankrota dziļākajiem cēloņiem, vai ir atrastas un izanalizētas tās kļūdas un maldīgie pieņēmumi, kas likumsakarīgi noveda līdz bankrotam? Vai ir izstrādāta jauna politika, nosprausti jauni mērķi un darbības virzieni, apzināti konkrēti mērķu sasniegšanas soļi, kas mūsu valsti paredzamā laikā izvestu no sabrukuma un liktu pamatus jaunai attīstībai? Vai tiek mobilizēti resursi un sabiedrība krīzes pārvarēšanai vai vismaz sabiedrības izdzīvošanai un drošībai tuvākajā nākotnē?

Atbilde uz šiem un līdzīgiem jautājumiem, protams, ir skaidrs „nē”.

Kad pēc pirmās banku krīzes izvērtās skandāls par trīs miljonu nozagšanu, tika nodibināta parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas regulāri informēja sabiedrību par izmeklēšanas gaitā noskaidroto. Komisijas patiesais mērķis bija popularitātes gūšana pirms vēlēšanām, tāpēc konkrēti vainīgie tā arī netika noskaidroti, nedz sodīti, tomēr zināms priekšstats par ēnās notiekošajām darbībām radās, kā arī tika ieviesta zināma,

lai arī nepietiekama, banku jomas regulēšana.

Turpretī, kad Godmaņa valdība uz sabiedrības pleciem uzkrāva vienas privātas bankas (Parex) spekulācijās radītos parādus, kuri mērāmi miljardos, nekādas izmeklēšanas vispār nebija. Par to klusē gan slavenais afēru atmaskotājs Lato Lapsa, gan pārējie (vienīgi biedrības „Grupa A” juristi uzrakstījuši iesniegumu KNAB, Ģenerālprokuratūrai un Valsts kontrolei, kurā pieprasīta „Parex” pārņemšanas izmeklēšana). Par to vairs nerunā vispār, lai gan mēs visi taču šo parādu, kas nav mūsu parāds, maksājam un, ja nekas nemainīsies, turpināsim maksāt! Vai tas par kaut ko būtisku neliecina? Kāpēc tik viegli sabiedrības uzmanību var novērst no būtiskā uz meliem un viltus orientieriem?

Kāpēc mēs tik viegli ļaujam sevi manipulēt?

No Latvijas „brīvās” preses vispār izskausti analītiski raksti, kas analizētu situāciju kopumā. Ir bezgala daudz ar ekonomiku saistītu aģentūru un t.s. ekspertu, kuri visi saņem labas algas, bet neviens no viņiem neprognozēja valsts bankrotu, neviens vispār neanalizē mūsu tautsaimniecību kopumā. Ne pašai valstij, nedz kādai partijai vai nevalstiskai organizācijai nav nekādu īstermiņa vai ilgtermiņa valsts mērķu, nedz attīstības vīzijas, nedz programmu šo mērķu sasniegšanai. Pat Latvijas augstskolās netiek apgūti klasiskās ekonomikas un valsts pārvaldes pamati. Latvija ir kā kuģis bez mērķa, stūres un kompasa. Neziņā griežamies globalizācijas duļķainajos ūdeņos bez jelkāda mērķa vai sajēgas par notiekošo. Esam pilnīgi atkarīgi no ārēju institūciju plāniem un iegribām, jo pašiem savu plānu taču nemaz nav.

Varas struktūrās esošie grupējumi un viņiem kalpojošā prese 20 gados tā iemācījušies manipulēt sabiedrības apziņu, ka nu jau spēj iestāstīt, ka melns patiesībā ir balts, bet balts – noteikti nav balts. T.s. treknajos gados cilvēkiem bija iestāstīts, ka bagāts var kļūt, ielienot arvien lielākos parādos. Tagad pat nosacītās opozīcijas pārstāvjiem iestāstīts, ka ekonomiku var atveseļot, nožņaudzot arī to, kas vēl no reālās ekonomikas palicis pāri; ka valsts budžetu var līdzsvarot, ielienot vēl lielākos ārējos parādos. Sabiedrība ir piekritusi nest nepanesamus upurus, vienīgā kurnēšana ir par to, ka arī varas struktūrām 8 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pietuvinātie grupējumi nevēlas solidarizēties, t.i., pietiekami samazināt arī savas algas un nest līdzīgus upurus.

Kāds iztapīgs inteliģents notiekošo procesu apzīmēšanai izdomājis maldinošu skaistvārdiņu – dižķibele, mudinot domāt, ka šī sistēmas krīze ir tikai kaut kāda pārejoša nejaušība, kas izzudīs pati no sevis. Arī valdošās aprindas mums mēģina iestāstīt, ka no budžeta izdevumu samazināšanas, nodokļu palielināšanas, darbavietu un uzņēmumu likvidēšanas kaut kādā mistiskā ceļā mūsu ekonomika atveseļosies pati no sevis.

Patiesībā pats no sevis nekas nenotiek, izņemot tādus entropiskus procesus kā pūšana, rūsēšana un nāve. Lai kaut ko sasniegtu vai atveseļotu, nepieciešamas mērķtiecīgas pūles, būtiski resursu un darba ieguldījumi. Lai ko domātu bezatbildīgie politiķi un kroņa komentētāji, neviens vēl nav atcēlis universālo patiesību: „Ko sēsi, to pļausi.”

Bankrotējušās sistēmas apoloģēti mums mēģina iestāstīt, ka neviens iepriekš šo valsts sabrukumu nebija paredzējis un nevarēja paredzēt. Arī šis apgalvojums ir melīgs.

Paredzēja daudzi, tai skaitā arī es. Varu atkārtot vien to, par ko daudz rakstīju jau 90. gadu vidū un kas skaidrs pat ar savu galvu domājošam pamatskolniekam: nevar ilgstoši pastāvēt sabiedrība, kas orientējusies tikai uz patērēšanu un pati gandrīz neko neražo.

Jo nekas nerodas ne no kā. Līdz šim esam iztikuši no pirmās Latvijas Republikas laikā un padomju laikā radītajiem resursiem. Nu tos esam iztirgojuši, gandrīz neko jaunu

neesam radījuši, un nu nākas par šo tuvredzību sāpīgi maksāt.

Galvenie mūsu tautsaimniecības sabrukuma cēloņi un posmi Kad es savos rakstos (skat. laikraksta „Pavalstnieks” 1996. gada jūnija numurus un vēlāk izdotās grāmatas) prognozēju valsts bankrotu un izklāstīju tā cēloņus, patiesībā es šo sabrukumu gaidīju ātrāk. Aizkavēšanās izskaidrojama ar to, ka sistēmas agoniju paildzināja masveida spekulatīvā kapitāla iepludināšana, nekustamo īpašumu tirgus burbuļa uzpūšana un iedzīvotāju iedzīšana parādos, izmantojot patēriņa kredīta agresīvas ekspansijas mehānismu. Turpinot 90. gados iesākto politiku, Latvijas tautsaimniecības sabrukums notiktu neatkarīgi no globālās krīzes un citiem blakusfaktoriem.

Nu jau mūsu valdība ķērusies pie vecāko ļaužu un bērnu aplaupīšanas un genocīda, bet sākās šī politika jau 90. gadu sākumā, kad Godmaņa valdība kopā ar Repšes vadīto Latvijas banku sāka nīdēt Latvijas ražotājus un īstenot šoka terapiju pret Latvijas iedzīvotājiem. Jau tad šis genocīds notika saskaņā ar Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas prasībām. Jau tad tika nežēlīgi graizīti valsts izdevumi, likvidētas ražotnes, pensiju vietā izmaksāja niecīgus pabalstus, pārejot uz latu, aplaupīja cilvēkus, no sistēmas izspieda tautsaimniecības funkcionēšanai nepieciešamo naudu, iestādes padarīja atkarīgas no ārvalstu kredītiem (t.i., viss tika mākslīgi sadārdzināts, jo bija jāmaksā lieli procenti), spekulantu zaudējumus sedza uz visas sabiedrības rēķina (atcerēsimies pirmo banku krīzi), uz korporatīvām saitēm balstītu parazitēšanu padarīja izdevīgāku par produktīvu darbu. Lai gan lats tika formāli pasludināts par vienīgo likumīgo norēķināšanās līdzekli, faktiski Latvijā nekontrolēti darbojās ārvalstu kapitāls: dolāri, markas u.c. Bez tam apzināti tika noteikts Latvijas ražotājus bankrotā dzenošs lata apmaiņas kurss. Sākās Latvijas valsts un tās iedzīvotāju mērķtiecīga iedzīšana parādos un tai sekojošā paverdzināšana.

Ko sēsim, to pļausim 9 Šoka terapiju pārdzīvoja nedaudzi ražotāji, genocīda upuru skaits līdz šai dienai pārsniedzis 210 000 (ja salīdzina mirušo un dzimušo skaitu kopš 1991. gada), simti tūkstoši aktīvāko Latvijas cilvēku izdzīvošanas iespējas ir spiesti meklēt ārvalstīs, kamēr spekulāciju orģijās radušies vairāk nekā tūkstotis miljonāru-parazītu, bet Latvijas ekonomikas krējumu metodiski nosmeļ ārzemnieki. Vai tiešām Latvija ir jau uzcelta, ja pat vietējiem te nav darba?

Otrais ražotāju iznīcināšanas vilnis saistāms ar Latvijas iekļaušanu ES. To neizturēja daudzi līdz tam izdzīvojušie ražotāji, piemēram, cukurbiešu audzētāji un cukurfabrikas, un tagad nolemtībai pretī iet piena ražotāji un vairākas citas nozares. Pārējām ražojošām jomām attīstību ierobežo ES noteiktās ražošanas kvotas, diskriminējošas subsīdijas (piemēram, lauksaimniekiem) un citi ierobežojumi. Latvijas preču veikalos un tirgos paliek aizvien mazāk. EK direktīvu ieviešana mūsu dzīvi mērķtiecīgi sadārdzina, sarežģī, padara nebaudāmu un iznīcina.

Latvijas iznīdēšana saistībā ar paredzamo dalību ES sākās vēl pirms Latvijas formālās uzņemšanas ES. Ar ES tika noslēgti t.s. brīvās tirdzniecības līgumi, kuri darbojās tikai vienā virzienā, proti, ES dalībvalstis varēja neierobežoti eksportēt uz Latviju savu subsidēto un citur lēti iepirkto produkciju, bet Latvijas ražotāju iekļūšana Rietumeiropas tirgos tika mērķtiecīgi ierobežota. Vienlaikus Latvija tuvredzīgi sabojāja attiecības ar saviem austrumu un dienvidu kaimiņiem, kur tradicionāli ir mūsu dabiskais ražojumu noieta tirgus. Arī šo savu tirgu mēs atdevām Rietumeiropai un ASV. Naidīgā politika pret

austrumiem bija iemesls arī Latvijas tranzīta nozīmes būtiskai mazināšanai, jo Krievija un citas valstis savam tranzītam sāka meklēt un atrada apkārtceļus, no kā Latvija cieta milzīgus zaudējumus. Bez tam Krievija savu energoresursu eksportam uz Latviju piemēroja tos pašus sadārdzinājumus, kādus baudīja citas ES un NATO valstis.

Kā klājās citām valsts attīstībai svarīgām jomām? Izglītība, it sevišķi augstākā, ir pārvērsta par ienesīgu biznesu, kurā par naudu var iegūt ar zināšanām nesegtus izglītības dokumentus. Tā kā pašai valstij nav mērķa, tad netiek gatavoti arī valstiskiem mērķiem nepieciešamie speciālisti. Tiem, kam tomēr izdodas iegūt kādu derīgu specialitāti, darbs bieži vien jāmeklē ārvalstīs. Arī medicīna ir pārvērsta par biznesu, kurš peļņas nolūkos ir ieinteresēts vairot hronisko un smago slimnieku skaitu, sabiedrību padarīt atkarīgu no arvien pieaugošas medikamentu industrijas komercproduktu un izmaksu ietilpīgo tehnoloģiju patērēšanas. Cilvēku veselībai šī nozare ir ārkārtīgi dārga un bīstama!

Atlikušie zinātnieki padarīti atkarīgi no ārvalstu grantiem, tātad strādā citu valstu labā.

Kultūra atražo uz atkarību un aizmiršanos orientētas banalitātes. Iedvesmas un garīga pacēluma vietā – apstulbinoša un bezjēdzīga izklaide.

Izanalizējot visus ar Latvijas integrāciju ES saistītos aspektus, nākas secināt, ka vecās ES dalībvalstis pret Latviju izturas kā pret karā sakautu ienaidnieku, vai savu koloniju, kura rietumu metropolēm interesē kā ērts noieta tirgus, potenciālo konkurentu neitralizēšana, placdarms ekspansijai austrumu virzienā un lēta darbaspēka avots. Šī nostāja loģiski izriet no Rietumos izplatītā mīta, it kā Rietumi uzvarējuši aukstajā karā. Šo tendenci ievērojuši arī neangažētie novērotāji pašos rietumos. Piemēram, ASV ekonomisti Maikls Hadsons un Džefrijs Somerss, kuriem Latvijas situācija nav sveša, raksta: 10 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos „[ES Ekonomikas un finanšu komisārs Hoakins]Almunja nepārprotamos vārdos norādījis uz nosacījumu, ka Latvija Eiropas Komisijas aizdevumus nedrīkst izmantot, lai attīstītu savu ekonomiku vai atvieglotu nodokļu nastu, radot jaunas darba vietas, bet tikai un vienīgi, – lai atdotu parādus Rietumu kreditoriem un samaksātu par precēm, kas tiek no tiem patērētas. Šāds “nosacījums” Latviju būtībā nostāda karā zaudējušas reparāciju maksātājas stāvoklī. Ne jau uz to šī valsts cerēja, kad lūdza Rietumeiropas palīdzību, vēloties rietumnieciskot savu ekonomiku. (skat. portālu „Delfi”, 2009-0707).”

Kāda jēga savienībai, ja tās vadība pret mums izturas kā pret karā sakautiem ienaidniekiem, kuriem liegts attīstīties un kurus izmanto kā lētu resursu – „baltos nēģerus”?

Acīmredzot jāatzīst, ka iestāšanās ES uz esošajiem noteikumiem ir bijusi stratēģiska Latvijas kļūda. Kāds iebildīs, ka tur vairs neko nevar darīt, jo Latvijas iedzīvotāju vairākums referendumā nepārprotami nobalsoja par iestāšanos ES. Es tādai nolemtības teorijai kategoriski nepiekrītu. Jā, kļūdīties var gan indivīds, gan vesela tauta. Tomēr cilvēkiem ir dota iespēja savas kļūdas atzīt, mācīties un labot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka minētais referendums nebija godīgs un tautas izvēle nebija balstīta uz apzinātu informācijas analīzi. Ja atceramies, Latvijas neatkarības aizstāvjiem pirms referenduma netika dotas iespējas brīvi paust objektīvu informāciju par gaidāmo darījumu (kā laiks parādīja, t.s. eiroskeptiķu prognozes izrādījās apbrīnojami precīzas), bet valsts un ES finansētie informācijas līdzekļi vispār nesniedza nekādu informāciju par uzņemšanas noteikumiem un to prognozējamām sekām. Bija tikai uz emocijām tēmēta

propagandas kampaņa, kas solīja tikai ES naudas straumes un fantastiskas iespējas katram, bet ne mazākā mērā neatspoguļoja realitāti. Bija arī iebaidīšanas kampaņa, piemēram, tas pats E. Repše dienu pirms referenduma TV pārraidē draudēja: ja cilvēki nenobalsos par iestāšanos ES, jau nākamajā dienā Doma laukumā būs Krievijas tanki.

Bez tam Latvijas pilsoņi nobalsoja par savienību, kura tika attēlota kā nosacīti neatkarīgu valstu savienību, bet tagad, pēc Lisabonas līguma parakstīšanas, situācija ir būtiski mainījusies. ES nepārprotami pārtop par nedemokrātisku, centralizētu impēriju, kuras vara centrēta Briselē un ietekmīgāko dalībvalstu galvaspilsētās. Arvien vairāk mūsu dzīvei svarīgu lēmumu tiek pieņemti Briselē – demokrātiski nevēlētās institūcijās, bet mūsu nacionālajam parlamentam atstātas vien tulkošanas biroja un citur pieņemtu likumu pasīvas apstiprināšanas un piemērošanas funkcijas. Tātad turpmāka palikšana ES sastāvā nonāk pretrunā ar Latvijas Satversmi, pēc kuras Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kuras suverenā vara pieder Latvijas pilsoņiem. No tā izriet, ka visas institūcijas un amatpersonas, kas izpilda ES centra diktātu, ir antikonstitucionālas, tātad nelegālas. Latvijā vairs nav varas, kura mērķtiecīgi rūpētos par līdzsvarotu valsts pārvaldi un attīstību. Ir tikai Briseles izpildvaras birojs un parādu piedzinēju kantoris, kurš darbojas starptautiskā spekulantu karteļa interesēs.

Ja paanalizējam amatpersonu izteicienus pēdējos mēnešos, veidojas satraucoša aina.

Vienīgais konkrētais mērķis, ko izteikusi pastāvošā valdība un Latvijas Banka, ir eiro ieviešana līdz 2012. vai 2014. gadam. Lai sasniegtu šo mērķi, valdība un parlaments ir gatavi nomērdēt pensionārus un bērnus, likvidēt darbavietas un uzņēmumus, turpināt Ko sēsim, to pļausim 11 Latvijas deindustrializāciju, slēgt slimnīcas un skolas, nožņaugt jelkādas produktīvas aktivitātes.

Ko tas nozīmē? Nacionālā valūta ir svarīgs suverenitātes un valsts pārvaldes instruments, ar kuru atbildīga valdība var efektīvi regulēt visas dzīves un darba jomas.

Atteikties no savas valūtas nozīmē atteikties no šā ļoti svarīgā valsts suverenitātes un pārvaldes instrumenta. Konkrētā gadījumā šis instruments tiks atdots Eiropas Bankas birokrātu rokās. Vai esam aizmirsuši, kā vēl nesen cīnījāmies par nacionālās valūtas ieviešanu un saimniecisku autonomiju, kā mūsu zinātnieki 1988. gadā šīs prasības drosmīgi ierakstīja savos saimnieciskā aprēķina projektos, kā tos aizstāvēja Maskavā, kā vēlāk šīs prasības nonāca Latvijas Tautas frontes programmā un galu galā pavēra ceļu uz Latvijas neatkarību? Kādā ziemas miegā gan esam gulējuši, ja ļāvām šos savus iekarojumus tik vienkārši nozagt, un tagad klusējam?

Taču es mūsu nelaimēs negribu vainot tikai Rietumus. Ir taču muļķīgi vainot suni, ja tas rej un kož, biti, ja tā dzeļ, nātri, ja pieskāriens tai sūrst. Tāda nu ir modernā Rietumu biznesa daba, ka tas izmanto cilvēku vājības un muļķību, lai tos piekrāptu, aplaupītu, izspiestu, iedzītu bankrotā, padarītu atkarīgus, izmantotu, nogalinātu. Ne mazāk ciniski Rietumu bizness aplaupa arī savus pilsoņus un tiecas parazitēt uz visas pasaules rēķina. Šo dabu labi aprakstījis Džons Perkinss savās dokumentālajās grāmatās „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze ( Confessions of an Economic Hit Man)” un „Amerikas impērijas slepenā vēsture”( The Secret History of the American Empire) , kuras latviešu valodā diemžēl nav pārtulkotas. Savukārt šās politikas pamatā liktā ideoloģija labi atspoguļota Kanādas aktīvistes Naomi Kleinas grāmatā „Šoka doktrīna: posta kapitālisms darbībā” ( The Shock Doctrine: Disastre Capitalism in Action). Īstā traģēdija meklējama mūsu gatavībā šo Rietumu biznesa parazītisko dabu piesavināties un tai pakļauties, gaidīt

no tās kādus labumus. Un vienlaikus noniecināt sevi, neticēt saviem spēkiem un savai gudrībai. Kas liedza Latvijai pēc neatkarības atgūšanas izvēlēties mūsu vajadzībām un interesēm piemērotus mērķus un politiku? Tad arī rezultāti būtu pavisam citi.

Cik gan dezorientētai bija jābūt Latvijas sabiedrībai, lai tos pašus genocīda un posta meistarus, kurus simbolizē maniakālie likvidatori Godmanis un Repše, atkal un atkal ievēlētu vadošos amatos? Tā nav nejaušība, ka tieši Godmanis uzvēla sabiedrībai „Parex” spekulantu parādus un parakstīja Latvijas paverdzināšanas un aplaupīšanas protokolu ar SVF, bet Repšem atkal piešķirtas ārkārtas pilnvaras atkārtotai un mērķtiecīgai Latvijas sabiedrības aplaupīšanai un mērdēšanai. Ja Repši atstās šajā pozīcijā, genocīdam pakļauto Latvijas iedzīvotāju skaits augs ģeometriskā progresijā, jo, sašaurinot ekonomiku, arvien lielāks cilvēku skaits paliek lieks – vai nu jābrauc prom, vai jānomirst uz vietas.

Piekrītu E. Veidemanes ierosinājumam NRA 15. jūnija rakstā „Laupītāju valsts”, ar ko ieteikts politiķus pirms ievēlēšanas pakļaut psihiatriskai pārbaudei. Godmaņa un Repšes gadījumā pārbaudes rezultāti noteikti būtu interesanti un vērtīgi. Ja viņi tomēr tiktu atzīti par pieskaitāmiem, tad būtu darbs tautas tribunālam, kas viņus tiesātu par valsts nodevību un mērķtiecīgu genocīdu. Diemžēl arī pārējie politiķi šīs maniakālās nekaunības priekšā jūtas kā žņaudzējčūskas hipnozei pakļautas, apjukušas vistas.

12 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Korupcija likta mūsu politiskās sistēmas pamatos Tomēr es negribu mūsu nelaimēs vainot tikai Latvijas politiķus. Citādi būtu jāatzīst, ka mēs visi esam bezpalīdzīgi idioti, nevainīgi apstākļu upuri un pasīvas skrūvītes citu izveidotajā mehānismā. Tautai naidīga vara nevar ilgstoši darboties bez pašas sabiedrības vairākuma aktīvas vai pasīvas līdzdalības un piekrišanas. Tas nozīmē, ka visas līdzšinējās valdības tikai atspoguļojušas sabiedrībā valdošos tikumus, noskaņas un maldus. Un daudzi no mums paši piedalījās tā zara nozāģēšanā, uz kura pašiem jādzīvo.

Arī tagad mēs pasīvi noskatāmies, kā paši tiekam mērķtiecīgi un netaisnīgi aplaupīti.

It kā tas mūs nemaz neskartu, it kā tas būtu kāds TV seriāls vai grāvējs, ko varam pasīvi noskatīties, ērti iekārtojušies savā dīvānā ar alus bundžu rokās. Ļoti jau negribas atteikties no vilinošajām ilūzijām, kurām savulaik esam noticējuši. Nevēlamies kritiski pārvērtēt savus vecos, aplamos uzskatus. Mēs paši ar savām aktivitātēm vai vismaz kūtrumu esam piedalījušies Latvijas nākotnes iznīcināšanā, savas valsts graušanā. Šo atbildību atzīt ir svarīgi kaut vai tāpēc, lai paši savas kļūdas spētu arī labot. Jo labot varam tikai to, ko vispirms atzīstam par savu kļūdu.

Politiskās sistēmas korupcija sākās ar to, ka tika pieļauta Latvijas partiju finansēšana no privātu ziedojumu līdzekļiem, kā arī zemie kritēriji, kas nepieciešami, lai partiju reģistrētu. Līdz ar to partijas jau no iesākuma sāka kalpot alkatīgu spekulantu un viņu grupējumu interesēm. Sākot jau no partijas „Latvijas ceļš”, kuru finansēja pat krimināli grupējumi.

Tātad mūsu politiskā sistēma jau pēc savas dziļākās būtības ir korupta un parazitāra, un politika ir viņu bizness, kam nav nekāda sakara ar valstiskiem mērķiem vai sabiedrības interesēm. Tikušas Saeimā, partijas tikai atstrādā finansētāju piešķirto naudu un pilda starptautisko institūciju prasības. Proti, tās meklē arvien jaunas iespējas izspiest sabiedrību, lai nodrošinātu arvien lielākas privilēģijas saviem finansētājiem, vienlaikus neaizmirstot arī savas izvirtušās intereses. Arī Korupcijas apkarošanas birojs ir tikai šīs koruptās sistēmas uzburta ilūzija. Tā mērķis nav vis apkarot korupciju, bet gan kalpot

par instrumentu politisko konkurentu savstarpējos cīniņos. Bieži vien Korupcijas apkarošanas birojs ir ticis izmantots, lai neitralizētu un diskreditētu tieši godīgākos politiķus un amatpersonas.

Partijas mums pat nepiedāvā nekādus valstiskus mērķus, nedz to sasniegšanas plānus, kuru īstenošanā varētu iesaistīties visa sabiedrība. Es nekad neesmu sapratis, kāpēc cilvēki vispār iet uz vēlēšanām (es negāju ne padomju laikā, nedz tagad)? Bet tāpat es nesaprotu, kāpēc daļa cilvēku savas sūri nopelnītās algas vēl un vēlreiz nes uz kazino, lai paspēlētu. Diemžēl ne visu mūsu dzīvē nosaka racionāli veselā saprāta apsvērumi.

Taču no tā izriet steidzama vajadzība: ja vien vēlamies glābt savu valsti no bojāejas, mums steidzami un būtiski jāreformē visa politiskā sistēma. Tie kosmētiskie labojumi, kurus no Saeimas pieprasīja Valsts Prezidents, bija domāti tikai acu aizmālēšanai un tvaika nolaišanai.

Kas tad mūsdienu Latvijā ir politiskā partija? Faktiski tā ir uz roku pirkstiem saskaitāmu cilvēku grupiņa, kas nekādus sabiedrības slāņus nepārstāv, bet kas nolēmusi taisīt politisku biznesu. Biznesa galvenais mērķis ir gūt maksimālu peļņu saviem akcionāriem (finansētājiem) un projekta menedžeriem (partijas reālajai vadībai). Lai partiju Ko sēsim, to pļausim 13 reģistrētu, šī grupiņa pierunā vēl pāris simtus cilvēku (paziņas radus, kaut kādus gadījuma cilvēkus), kuri aiz kaut kādiem apsvērumiem piekrīt, lai viņus iekļauj partijas sarakstā, kas nepieciešams, lai partiju reģistrētu. Šie cilvēki lielākoties ir absolūti pasīvi, pat nemaksā biedra naudu. No viņiem neko neprasa, ja nu vienīgi bez maksas izlīmēt jau iepriekš sagatavotus plakātus vai izmētāt pa pastkastēm partijas lapiņas vai avīzes.

Arī viņi no partijas vadības neko neprasa, jo partiju kongresi tiek organizēti tā, ka šādas iespējas tiek maksimāli ierobežotas, neapmierinātos apvaino šķeltniecībā, izslēdz utt.

Daži vīlušies partiju atstāj, viņus aizstāj ar citiem statistiem, bet citi tajā pasīvi paliek, un pat aizmirst, ka tur iestājušies.

Latvijā ir degradēts un sagrozīts pats politikas jēdziens. Sākot no boļševiku lozunga, ka partijas mērķis ir cīnīties par varu, beidzot ar liberālo bezjēdzību, ka politika ir kompromisu māksla. Ja partijas pārstāvētu reālus pilsoņu slāņus vai kārtas, tiešām viens no mērķiem varētu būt šo slāņu interešu saskaņošana un zināma kompromisa panākšana, kas apmierinātu visus. Taču, kā jau uzsvēru, mūsu partijas nekādus iedzīvotājus slāņus nepārstāv. Turklāt tiek noklusēts, ka sabiedrībai ir arī kopējas intereses un vērtības, kuras nav nepieciešams saskaņot, bet gan jāapzinās un jāīsteno.

Realitātē partijas varbūt cenšas panākt kompromisu vai vienošanos starp dažādiem parazitārās ekonomikas grupējumiem, kuri šīs partijas finansējuši. Protams, šīs vienošanās ir uz sabiedrības rēķina.

Taču praksē finanšu grupējumi finansē vairākas partijas, kā arī katra partija ar talantīgi izstrādātu biznesa projektu var cerēt uz vairāku finanšu grupējumu atbalstu. Šis apstāklis izskaidro, kāpēc galvenajos jautājumos visas ievēlētās partijas (gan pozīcijas, gan opozīcijas) ir apbrīnojami vienotas. Piemēram, visas partijas bez nopietnām debatēm atbalstīja Latvijas iekļaušanu ES un NATO, Parex parādu uzkraušanu sabiedrībai, kā arī pašlaik notiekošo sabiedrības aplaupīšanu. Tāpēc ir skumji noraudzīties, kā sabiedrība tiek šķelta un tracināta saistībā, piemēram, ar nacionāliem vai pilsonības jautājumiem.

Politiku nosaka ne jau pirmsvēlēšanu ideoloģiskie lozungi, bet gan finansētāji, kuri dažādu ideoloģisko etiķešu nēsātājiem ir vieni un tie paši. Arī Parex bankas vienbalsīgā glābšana, neuzdodot nekādus jautājumus, kļūst skaidra, ja apzināmies, ka šī banka

ilgstoši finansēja lielu partiju skaitu – sākot no sociāldemokrātiem, beidzot ar visiem pārējiem nacionālistiem un internacionālistiem. Faktiski Latvijā arvien ir tikai viena partija, kuras virtuālajām personifikācijām profesionāli tēlu veidotāji uzbūruši dažādus imidžus. Ja padomju laikā bija pasludināts „monoteisms” (tas netraucēja vienīgās partijas ietvaros reāli darboties dažādiem klaniem, reģionālajiem grupējumiem, frakcijām un interesēm), tad tagad – iluzora daudzdievība, lai gan „dievs” tāpat palicis tas pats vienīgais.

Patiesībā īstenā demokrātijā politika ir valsts pārvaldes māksla. Partijām nav jādod nekādi salaveča solījumi, jo ne jau partijas ir reālo vērtību radītājas, kas kaut ko var solīt, dalīt vai dot. Reālo vērtību radītāja ir sabiedrība – valsts pilsoņi, kas ir arī augstākā suverenā vara. Lai valsts pilsoņu darbību saskaņotu tā, lai cilvēku pūliņi nestu lielāku kopējo labumu, valstij ir nepieciešama pārvalde. Nevis politiskā elite, kas bauda privilēģijas, bet gan īsteni tautas kalpi, kuri sabiedrības interesēs pilda minētās koordinējošās un pārvaldošās funkcijas. Ja jau pat nelielai firmai ir nepieciešama 14 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pārvalde un attīstības stratēģija, tad valstij vēl jo vairāk.

Lai labāk saskaņotu dažādu indivīdu, iestāžu, organizāciju, uzņēmumu un nozaru darbību un sadarbību, partijas var piedāvāt valsts attīstības vīziju, valsts mērķus un stratēģiju pasaules kontekstā, konkrētas programmas konkrētu mērķu veiksmīgai sasniegšanai, nozaru attīstības plānus u.tml. Šie plāni, protams, jāsaskaņo un jāveido sadarbībā ar pašiem nozaru, sabiedrības slāņu un pašvaldību izvirzītiem pārstāvjiem.

Lai tas būtu iespējams, šīm nozarēm un slāņiem pašiem jābūt organizētiem un aktīviem.

Patiesa demokrātija īstenojas virzienā no apakšas uz augšu, nevis otrādi. Nevis astei jākustina suns, bet gan suns pats kustina savu asti. Diemžēl Latvijā viss ir izveidojies pēc shēmas „aste kustina suni”, un tautas kalpi ir uzmetušies par tautas izkalpinātājiem.

Lai iztirzātu vēlamo politiskās sistēmas reformu, būtu nepieciešama vesela grāmata, taču šai rakstā uzsvēršu tikai galvenos punktus: • jāatsakās no kārtības, kuras ietvaros partijas finansē privāti ziedotāji (lasi: oligarhi, ārzonās reģistrētas firmas, kriminālie grupējumi, Latvijā reģistrētas ārvalstu firmas un citas ieinteresētas ārvalstu aģentūras). Partija jāuztur tās biedriem, maksājot obligātas, bet stingri reglamentētas (ierobežotas) biedru naudas. Tas partiju vadības ieinteresēs piesaistīt pēc iespējas vairāk dalībnieku. Lai to panāktu, partiju vadības būs spiestas savā darbībā ieinteresēt plašus sabiedrības slāņus, un to savukārt varēs paveikt ar patiešām labām idejām un reāliem darbiem. Ar likumu jānosaka minimālais partijas biedru skaits, kas nepieciešams, lai partiju reģistrētu. Es piedāvāju 10 000 biedru. Ar to būs panākti divi vēlamie mērķi: a) partija patiešām pārstāvēs reālu un vērā ņemamu sabiedrības daļu; b) krasi samazināsies reģistrēto partiju skaits un no tā izrietošā aizkulišu tirgošanās. Valsts interesēm neatbilstoša partija zaudētu savus biedrus (jo kurš gan gribēs finansēt savām interesēm neatbilstošu vai netalantīgu partijas vadību?) un līdz ar to automātiski zaudēs partijas statusu ar visām no tām izrietošām sekām: • pilnīgi jāaizliedz pirmsvēlēšanu reklāma – visi šie TV klipi, radio iekliegšanas, bezmaksas koncerti, plakātu un lielbilžu līmēšanas, staigāšanas pa dzīvokļiem, dāvanu dalīšanas u.c. preču mārketinga triki, kuriem nav nekādas saistības ar īstenojamo valsts politiku. Reklāmas vietā partijas varēs sabiedrību informēt par saviem konkrētajiem mērķiem, to sasniegšanas programmām, konkrētiem attīstības

modeļiem, īsām kandidātu biogrāfijām un jau padarīto darbu uzskaitījumiem. Šo apjoma un formas ziņā ar likumu reglamentēto informāciju par valsts budžeta līdzekļiem iespiedīs un izplatīs oficiālais valsts vai pašvaldības laikraksts, izdodot īpašu pirmsvēlēšanu pielikumu, kuru vēlētājiem piegādās par valsts budžeta līdzekļiem.

Savukārt valsts televīzija un radio partijām bez maksas piedāvās vienādu raidlaiku tematiskām diskusijām, kurās partiju pārstāvji varēs izklāstīt savus konkrētus risinājumus svarīgām valsts dzīves problēmām, kā arī atbildēt uz profesionālu raidījuma vadītāju, kā arī klausītāju jautājumiem. Protams, partiju pārstāvji par savu naudu varēs apbraukāt arī vēlēšanu apgabalus, lai tiktos ar vēlētājiem, skaidrotu savas programmas un atbildētu uz jautājumiem. Tā kā partijas būs skaitliski lielas, tās pastāvīgi būs pārstāvētas visos Latvijas reģionos. Par savām biedru naudām tās varēs uzturēt birojus, regulāri izdot informatīvus biļetenus, rīkot tikšanās un izglītojošus Ko sēsim, to pļausim 15 pasākumus, uzturēt dzīvu saikni gan ar saviem biedriem, gan vēlētājiem. Taču ne reklāmas kampaņas; • ieviešama mažoritārā vēlēšanu sistēma, kuras ietvaros katrs vēlēšanu apgabals darbībai Saeimā izvēlēs vienu kandidātu, kurš būs atbildīgs gan savas partijas, gan konkrētā apgabala vēlētāju priekšā. Krāpšanas vai nelojalitātes gadījumā savu deputātu varēs atsaukt gan viņa partija, gan apgabala vēlētāji. Proporcionālā vēlēšanu sistēma izrādījās neefektīva jau Pirmajā Latvijas Republikā, veidotās valdības tāpat bija nestabilas, īslaicīgas, bez skaidras atbildības un apšaubāmu lojalitāti. Tāpat bija vērojamas deputātu migrācijas starp partijām, atkāpšanās no iepriekš izvirzītajiem mērķiem un trūka jelkādas ATBILDĪBAS; • lai starp varas atzariem būtu veselīgs līdzsvars, kas novērstu zināmas pārmērības un nepilnības, ieviešama pārvaldes sistēma, kurā darbotos visas tautas vēlēts Valsts Prezidents ar lielākām pilnvarām un pienākumu veidot monolītu speciālistu valdību, kura būtu spējīga darīt visu nepieciešamo valsts mērķu sasniegšanai.

Gan parlamentam, gan izpildvarai zināmos jautājumos būtu dotas veto tiesības, kuru pārvarēšanai būtu nepieciešams kvalificēts cita varas atzara balsu vairākums.

Jāparedz, ka kvalificētam Saeimas vairākumam, kā arī vēlētāju vairākumam, konkrētos gadījumos ir tiesības ierosināt prezidenta atsaukšanas procedūru. Tādējādi veidotos arī veselīgs līdzsvars starp nacionālajām un reģionālajām interesēm: deputāti, kuri rūpējas par sava reģiona attīstību, un prezidenta administrācija, kurai rūp valsts attīstība kopumā. Trešais varas atzars būtu no abiem iepriekšējiem neatkarīga tiesu vara. Vadošie tiesu sistēmas pārstāvji tāpat būtu ievēlami vispārējās vēlēšanās; • arī mažoritārā vēlēšanu sistēma nenodrošina labus rezultātus automātiski. Lai sistēma tiešām darbotos valsts un tautas interesēs, sabiedrībai jābūt aktīvai, izglītotai, pašapzinīgai un organizētai. Nedrīkst pieļaut politiskās „elites” veidošanos, kas atraujas no pārējās sabiedrības un tai uzkundzējas. Katram jāsaprot, ka Saeimas deputāti un prezidentālā izpildvara ir tikai tautas kalpi, bet suverenā vara un galvenā teikšana visos stratēģiskos jautājumos ir Latvijas tautai. Gan deputātu, gan prezidenta un ministru atalgojums matemātiski jāsaista ar viņu darbības rezultātiem. Jāievieš koeficents, pēc kura aprēķina deputātu un amatpersonu algas, izejot no tautas vispārējās labklājības līmeņa, proti, minimālās algas visā valstī. Tas politiķiem būs labs stimuls censties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka kalpošana savai tautai uzskatāma par goda lietu. Ne vien vārdos, bet arī darbos.

Pirms apjēgt un izvēlēties galvenos saimnieciski politiskos darbības virzienus, svarīgi ir saprast, kas ar Latviju noticis t.s. treknajos gados, kurus ievadīja Latvijas iekļaušana ES un pievienošanās NATO. Jo ne jau A. Kalvīša valdībai bija resursi pēkšņi uzburt „treknos gadus”. To panāca visas iepriekšējās valdības, krāpnieciski inscenējot Latvijas iekļaušanu ES un NATO. Tieši ES bija „trekno gadu” efektam nepieciešamie resursi, un Kalvītis šo stāvokli tikai mantoja, lai arī, protams, pats bija šajos procesos līdzdarbojies.

Ja runājam par iekļaušanu NATO, Tautas partijai bija pozitīva, taču mērena pozīcija.

Dedzīgākie NATO „vanagi” bija „Jaunais laiks” un Valsts prezidente V.V. Freiberga. Lai 16 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos gan arī pārējās partijas šo pozīciju vairāk vai mazāk atbalstīja. „Trekno gadu” fenomens Es negribu noniecināt pārējās nozares, izņemot klaji parazītiskās, bet kā svarīgāko šoreiz gribu izcelt reālo ekonomiku, ar kuru saprotu galvenokārt nacionālo ražošanu, infrastruktūras būvi, tranzītu un vēl dažus iekšējos un starptautiskos pakalpojumus, kas ir valsts labklājības galvenais pamats un ekonomikas dzinējspēks. Tātad jau tā novājinātā reālā ekonomika „treknajos gados” saruka vēl vairāk, it īpaši ražošana, kas, kā jau norādīju, ir Otrās Latvijas Republikas vājā vieta. Pirmkārt, Brisele panāca vairāku ražošanas nozaru pilnīgu likvidēšanu (piemēram, cukura un kafijas rūpniecība, cukurbiešu audzēšana) un pārējo nozaru ierobežošanu ar niecīgām ražošanas kvotām, piemēram, zvejniecība u.c.

Tā saucamā Eiropas nauda arī netika ieguldīta mūsu reālajā ekonomikā, bet gan tautsaimnieciski nenozīmīgos projektos, kuru īstenošana pēc Briseles noteikumiem bija izdevīga galvenokārt Rietumeiropas korporācijām. Savukārt t.s. Eiropas standartu ieviešana kalpoja kā vēl viens efektīvs instruments mūsu nacionālo ražotāju iznīdēšanai un ražošanas procesu sadārdzināšanai. Visbeidzot, mūsu ražotāji un uzņēmēji, kas iesaistījās ES projektos, zaudēja savu brīvību un kļuva pilnīgi atkarīgi no ES birokrātu un dažādu aģentūru diktāta. Šāda Briseles politika vēl vairāk palielināja Latvijas atkarību, likvidēja neskaitāmas darbavietas (bezdarbnieku faktiskais skaits nav nosakāms, jo tūkstoši bez darba palikušo vienkārši emigrēja uz citām valstīm), palielināja jau tā kritisko ārējās tirdzniecības iztrūkumu, t.i., mūsu ārējo parādu, kurš jau tuvojas 25 miljardiem latu. Tāpēc pilnīgi reāls ir eiroskeptiķu apgalvojums, ka nevis ES finansē Latviju, bet gan Latvija finansē ES. Lai arī Latvija ES budžetā maksā pilnu dalības maksu, tomēr mūsu ražotāji, piemēram, lauksaimnieki, saņem 6 līdz 8 reizes mazākas subsīdijas nekā viņu kolēģi vecajās ES dalībvalstīs. Tā ir nekaunīga diskriminācija un tīša Latvijas gremdēšana, kas diskreditē pašu Eiropas Savienības ideju.

Pašu kapitāls, kuru varējām ieguldīt savā tautsaimniecībā, no Latvijas sāka paātrināti aizplūst. Piemēram, mūsu pensiju fondus atdeva privātām bankām (galvenokārt ārvalstu bankām), kuras tos ieguldīja starptautiskos spekulatīvos darījumos, un lielā mērā šo kapitālu nospēlēja. Tāpat arī citus mūsu pilsoņu iekrājumus, noguldījumus un apdrošināšanas iemaksas bankas ieguldīja nevis Latvijas tautsaimniecībā, bet galvenokārt ārvalstu vērtspapīros. Arī šis kapitāls lielā mērā tika zaudēts. Bez tam ārvalstu bankas ar savu nodevu apliek praktiski katru mūsu pilsoņu, uzņēmumu un iestāžu transakciju, sākot ar individuāliem komunālajiem maksājumiem, beidzot ar lielo pašvaldību un lielāko uzņēmumu kontu apkalpošanu. Kopumā no šīm nodevām savācas lielas summas, kuras tāpat tiek izvestas no Latvijas.

Dalība ES pastiprināja jau iepriekš vēroto tendenci, kad ienesīgāko Latvijas nozaru uzņēmumi reģistrējas t.s. ārzonās jeb „nodokļu paradīzē”. Citiem vārdiem, šie lielie uzņēmumi nemaz nemaksā nodokļus Latvijas valstij. Arī pašlaik, kad mūsu valstij tik nepieciešami naudas līdzekļi un budžeta ieņēmumi, valdība pat nemēģina kaut ko šajā nenormālajā stāvoklī mainīt, jo vieglāk šķiet naudu izspiest no sirmgalvjiem un bērniem.

Ko sēsim, to pļausim 17 Lielo uzņēmumu neaizskaramībai un privilēģijām ir arī cits svarīgs iemesls: šīs firmas finansē mūsu politiskās partijas. Tas ir vēl viens svarīgs iemesls, kāpēc nepieciešama politisko partiju un vēlēšanu sistēmas reforma.

Latvijas saistības NATO struktūrās krasi palielināja dažādās budžeta ailēs sarakstītos militāros izdevumus: gan dalībmaksa NATO, finansiāla palīdzība NATO, bruņojuma un cita aprīkojuma iepirkumi, infrastruktūras pielāgošana NATO standartiem, maksa par NATO un ASV starptautiskām operācijām. Līdz ar to latvieši zaudēja savas morālās tiesības runāt par kādreizējo Latvijas okupāciju, jo tagad okupanti ir paši latvieši, kuri iesaistījušies netaisnos, koloniālos, ar meliem attaisnotos karos. Dalība NATO radījusi arī netiešus finansiālos zaudējumus, piemēram, būtiski cietusi mūsu tranzīta nozare, jo Krievija vienkārši nevēlas barot savus potenciālos pretiniekus, un tas tiešām tai nav jādara.

Vai dalība NATO ir nodrošinājusi Latvijas drošību pret potenciāliem agresoriem? Nē, jo vienīgos īstenos agresorus mēs jau esam ielaiduši savā teritorijā, un viņi var Latviju izmantot kā placdarmu agresijai pret mūsu kaimiņiem, līdz ar to Latviju iesaistot kārtējā pasaules karā. Nav noslēpums, ka jau tagad Latvija iesaistīta dažādu krāsu revolūciju eksportā, kas ir pret kaimiņiem naidīga, graujoša politika. Bez tam Latvijas iesaistīšanās ASV imperiālistiskajās avantūrās padarījusi mūs par naida un nicinājuma objektu visā pasaulē. Līdz ar to varam secināt, ka dalība NATO tikai pasliktinājusi mūsu attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem un mazinājusi mūsu drošību. Bez tam vēsturiski Rietumi Latvijas intereses vienmēr ir bez šaubīšanās iztirgojuši, tiklīdz tas viņiem šķitis izdevīgi.

Atcerēsimies kaut vai Molotova-Ribentropa paktu, angloamerikāņu pozīciju 1940. gadā un vēlāko Jaltas vienošanos.

Tātad visus t.s. treknos gadus Latvija ir tikusi bezkaunīgi un nežēlīgi slaukta un izlaupīta. Var teikt arī, ka tikusi ekonomiski okupēta un kolonizēta.

No kā tad radās šķietamais „trekno gadu” efekts?

Jā, Latvijā ieplūda patiešām milzīga nauda, taču tā bija spekulatīvu darījumu nauda, no kuras kaut kas atlēca gan politiķiem, gan ierēdņiem (par šādas afēras pieļaušanu), gan arī tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kuri šos darījumus apkalpoja vai strādāja dažādu projektu ietvaros. Kādu brīdi pat šķietami pieauga reālais algu līmenis, lai gan to tūlīt deldēja strauji augošā inflācija un pieaugošā kredītu masa. Ja mūsu pašu nauda tiktu ieguldīta reālajā ekonomikā, nekādas inflācijas nebūtu, bet spekulatīvos darījumos ieguldīta nauda vienmēr rada inflāciju. Palielinājās arī tirdzniecības un savstarpējo pakalpojumu apjomi, taču diemžēl tas nestimulēja mūsu nacionālo ražošanu, bet tikai vēl lielāku importu. Tātad Latvija tika dzīta aizvien lielākos parādos.

Parasts patērētājs to varēja nezināt, bet banku un valdību vadītāji gan labi saprata, kāds ir šādas spekulatīvās naudas invāzijas galvenais mērķis. Tā ir klasiska un vēsturē bieži izmantota cilvēku paverdzināšanas un aplaupīšanas shēma. Vispirms tiek masveidīgi un mākslīgi uzpūsts nekustāmo īpašumu, vērtspapīru vai citu aktīvu tirgus, labi apzinoties, ka agrāk vai vēlāk uzpūstais burbulis nenovēršami plīsīs un cenas kritīs. Taču šā procesa

ietvaros daudzi cilvēki (kredītu ņēmēji, vērtspapīru uzpircēji u.c.) ir uzņēmušies milzīgas parādu saistības. Tirgum sabrūkot, šo cilvēku parādi lielākoties paliek nesamaksājami.

Līdz ar to upurvalsts iedzīvotāji nonāk parādu verdzībā, bet valsts un iedzīvotāju resursi 18 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos lēti nonāk baņķieru īpašumā.

Mums pašlaik svarīgi saprast, ka šo plānu labi apzinājās un mērķtiecīgi īstenoja tieši tās skandināvu un citu ārzemnieku bankas, kas tagad tēlo mūsu draugus, lai gan patiesībā priecājas un mūs uzskata par saviem vergiem. Tieši šīs bankas pārstāv Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Eiropas Komisija un individuālas Rietumu valdības, kuras tagad diktē mūsu valsts politiku un pēc kuru norādījumiem tiek samazinātas mūsu algas, aplaupīti mūsu sirmgalvji un bērni, slēgtas mūsu skolas, slimnīcas, uzņēmumi un darbavietas. No Latvijas izspiestā nauda tiek atdota tieši tiem pašiem spekulantiem, kuri šo krīzi apzināti izraisīja!

Ko mēs no tā varam secināt?

Tēlaini izsakoties, „treknie gadi” bija narkoze, kuru starptautiskais spekulatīvas kapitāls iešļircināja Latvijas valsts organismā, lai pēc tam veiktu šā organisma izrūnīšanu (sterilizāciju) un svarīgāko locekļu amputāciju. Pašlaik šī operācija ir sākusies, un mūsu „elite” to ciniski nodēvējusi par „dizķibeli”, jo baidās pati par savu līdzatbildību Dzimtenes interešu nodevībā. Tieši tāpēc pastāvošā vara pat nemēģina analizēt saimnieciskā sabrukuma cēloņus un izmeklēt „Parex” bankas afēru. Jo šāda izmeklēšana atklātu viņu līdzdalību vai vismaz klusējošu nolaidību, ja ne stulbumu.

Eiropas Savienība nav vis patiesa līdztiesīgu valstu vai tautu savienība, bet gan tā paša starptautiskā spekulantu karteļa no augšas veidots reģionāls, birokrātisks, nedemokrātisks veidojums. Arī NATO mūsdienās ir tā paša parazitārā kluba instruments, kam nav nekāda sakara ar dalībvalstu kolektīvās aizsardzības vai drošības interesēm.

Labā ziņa ir tāda, ka suverēnai valstij, kāda Latvija arvien de jure skaitās, ir tiesības šādi radītus parādus neatzīt un likt iesaistītajām bankām pašām uzņemties atbildību par savu avantūru sekām. Proti, mūsu valstij ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizstāvēt savus pilsoņus, nevis glābt starptautiskos spekulantus.

Nevis slinkojot un pūstot Nu nav vienalga, ko cilvēki dzied. Dziedot vai bieži klausoties dziesmu, mēs programmējam savu zemapziņu, tātad savu dzīvi. Dziedot dziesmu, mēs apzināti vai neapzināti kaldinām savu likteni. Sevišķi tas attiecināms uz valsts himnu, ko dziedam un klausāmies svinīgos, simboliskos un izšķirošos brīžos.

Dziedāšanai un dejošanai ir svarīga nozīme cilvēku dzīvē, bet vai tā būtu vienīgā darbība, kas jāizceļ valsts himnā, kā tas dzirdams mūsu patreizējā himnā „Dievs, svētī Latviju”?

Latviešiem ir arī otrā jeb neformālā himna – „Pūt, vējiņi!”. Skaista melodija, bet vai tā būtībā nav dzērāju dziesma? Tautā populāras arī dziesmas, kas stāsta par svešu kungu bargām varām, par to, kā bāleliņam nenovēršami jākaro svešos karos vai jāvergo svešā kunga rijā. Uz ko mēs sevi programmējam, dziedot šādas dziesmas? Un vai šo dziesmu tēmas patiešām neīstenojas arī mūsu dzīvē?

Nē, nav vienalga, ko tauta dzied. Izvēloties dziesmu, jāpadomā, uz ko mēs sevi noskaņojam, uz kurieni virzāmies?

Manuprāt, valsts himnai ir īsi un mobilizējoši jāatspoguļo valsts mērķis un šā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Kāds ir mūsu valsts mērķis? Izrādās, mēs par to neesam pat

Ko sēsim, to pļausim 19 domājuši. Jau pagājuši gandrīz 20 gadi kopš neatkarības pasludināšanas, bet neviens nav uzdrīkstējies pasludināt mūsu valsts mērķi! Ko gan mēs varam gaidīt, uz ko mēs varam orientēties, pēc kā varam vērtēt savus sasniegumus, ja paši neesam apzinājušies savas valsts mērķi?

Esmu ilgi par šo tēmu domājis. Mērķim jābūt vērtīgam, vienkārši apjaušamam, saprotamam un visu sabiedrību vienojošam. Manuprāt, valsts mērķis ir kopējiem spēkiem radīt priekšnoteikumus katra valsts pilsoņa maksimāli iespējamai labklājībai visa sava zemes mūža garumā. Ar labklājību es nedomāju tikai materiālu labklājību un noteikti ne jau kādu patērētāju paradīzi. Tipiska patērētāju sabiedrība ir pasīva, amorāla un parazitāra, tā iezvana sabiedrības iziršanu, degradāciju, attīstības apstāšanos, dzīvotgribas apsīkumu un drīzu bojāeju. Mēs nekritiski no Rietumiem pārņēmām patērētāju sabiedrības modeli, tāpēc arī šī sistēmas krīze un sabrukums.

Labklājība iedalāma materiālā, intelektuālā, emocionālā un garīgā labklājībā, iespējā katram gūt nepieciešamo izglītību un brīvi veidot savu, savu tuvinieku un visas valsts dzīvi. Labklājība ir iespēja sevi nemitīgi pilnveidot: attīstīt, likt lietā savas dotības un talantus. Labklājība ir brīva iespēja pašiem izmantot savas zemes resursus un senču atstāto mantojumu, iespēja savā Dzimtenē vai dzimtajā vietā ierīkot savas dzimtas ligzdu, iespēja apzināti un jēgpilni ieguldīt savu darbu sevis, savu tuvinieku un visas tautas labklājībā, kas turpinātos un vairotos no paaudzes uz paaudzi. Labklājība nozīmē iespēju katram savā zemē apmierināt cilvēka pamatvajadzības un cilvēka pamattiesības: tiesības uz dzīvību, uz elementāru pārticību, uz pieejamu izglītību, uz veselību, uz personīgās dzīves brīvību un cilvēka cieņu, uz savu pajumti, uz darbu, uz pienācīgu atalgojumu par savu darbu, uz nepieciešamo atpūtu, uz nodrošinājumu vecumdienās, uz labu infrastruktūru, uz savas valsts aizsardzību, uz draudzīgu sadzīves kārtību, uz garīgu attīstību (sirdsapziņas brīvību), uz veselīgu kultūru, uz iespējām likt lietā savas radošās dotības, uz morālu gandarījumu, uz taisnīgumu, uz pozitīvām vērtībām. Labklājība nozīmē arī garīgu briedumu, atbildības uzņemšanos par savu dzīvi.

Valsti var iztēloties kā tautas augstāko pašorganizēšanās formu, kas kopīgiem, saprātīgi organizētiem spēkiem var katram savam pilsonim nodrošināt tādu dzīves kvalitāti, ko nespētu sev nodrošināt katrs indivīds, balstoties tikai uz saviem spēkiem.

Tātad valsts mērķis būtu radīt priekšnoteikumus katra pilsoņa dabiskajai vēlmei nemitīgi pilnveidoties un uzlabot savu, savu tuvinieku un visas tautas dzīvi. Lai katra paaudze nākamajai paaudzei aiz sevis atstātu kaut nedaudz labāku Latviju, nekā to, kuru saņēma, ierodoties šajā pasaulē. Jo visi taču esam savstarpēji saistīti. Ko nespēj viens, to varam, savus spēkus apvienojot un apzināti virzot vēlamajā virzienā.

Latvijā patlaban ir tik daudz nedarītu darbu, trūkumu, nejēdzību, netaisnības un nepilnību, un ir tik zema dzimstība, ka nav pamata nedz bezdarbam, nedz strādāt gribošu cilvēku emigrācijai. Mēs taču neradījām Latviju, lai kalpotu svešiem kungiem, spekulantiem, bandītiem un svešām bankām? Mēs taču neradījām Latviju, lai mūsu bērni izdzīvošanas iespējas būtu spiesti meklēt svešās zemēs? Mēs taču necīnījāmies par neatkarību tikai tāpēc, lai pēc tam savus resursus lēti un tuvredzīgi iztirgotu svešajiem? Tad kāpēc mēs to tik viegli pieļaujam un bezpalīdzīgi noskatāmies, kā tiek noārdīta mūsu valsts?

20 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

Ņemot vērā iepriekš teikto, es ieteiktu par valsts himnu izvēlēties dziesmu „Nevis slinkojot un pūstot”. Tā stāsta par tautas godu, tā orientē uz prāta gaismas gūšanu, tā aicina katru iesēt savu graudu tautas uzplauksmes druvā, tā noraida tukšu pelavu tirgoņus (spekulantus, draugu kapitālistus, blēžus un parazītus), tā noskaņo uz veselību, stiprumu, nepārtrauktu augšanu un pilnveidošanos, uz dzīves laimi. Tā savieno individuālo ar kopīgo un apliecina universālo likumsakarību: „Ko sēsim, to arī pļausim”.

Arī Dieva svētība nezudīs, jo dziesma orientē uz Dievam tīkamiem darbiem un tikumiem (kāpēc gan Dievam būtu jāsvētī tāda Latvija, kas tīko vien dziedāt un diet?). Dziesmai ir arī enerģiska, mobilizējoša, dzīvespriecīga un pacilājoša melodija. Vai tas nav tieši tas, kas mums pašlaik tik nepieciešams?

Protams, kāds talantīgs dzejnieks sadarbībā ar apdāvinātu komponistu var radīt arī pilnīgi jaunu valsts himnu, taču, lai saglabātu saikni ar mūsu priekšgājēju un tautas modinātāju ideāliem, manuprāt, gana piemērota himna būtu „Nevis slinkojot un pūstot”. Ieklausīsimies un paši sevī izdziedāsim, dziļi sevī ieprogrammējot savu individuālo un kopīgo nākotnes ceļu!

Nevis slinkojot un pūstot Tautu augstā godā ceļ; Tik pie prāta gaismas kļūstot, Tauta zied un tauta zeļ.

Ja ikviens tik zemē sētu Vienu graudu veselu, Kas gan izskaitīt tad spētu Zelta kviešu krājumu?

Bet kas lielīdamies pārdod, Ved uz tirgu pelavas, Tas kā pelus, vējam ārdot, Zūd no ļaužu piemiņas.

Augsim lieli, augsim stipri, Būsim sveiki, veseli, Uzdziedāsim, uzdziedāsim Augstu laimi Latvijai!

Kā atgūt mūsu Latviju?

Darāmais būtu iedalāms divās aktivitāšu grupās: 1) prasības, kuras mēs, kā suverenā vara, izvirzām jau esošajam parlamentam, amatpersonām un valdībai; 2) pašorganizēšanās un darbības, kuras mēs veicam patstāvīgi, kā brīva, pilsoniska Ko sēsim, to pļausim 21 sabiedrība.

Labā ziņa tā, ka mums šādās lietās jau ir sava laba pieredze!

Rietumos daudzi dzīvo ilūzijās, ka viņi mūs uzvarējuši aukstajā karā, tāpēc ar to guvuši tiesības uz mūsu rēķina baudīt savas uzvaras augļus un uzvarētāju privilēģijas. Tāpēc viņi mūs nepieņem kā līdztiesīgus partnerus, bet gan kā sakautus un izmantojamus ienaidniekus. Rietumi mūs izmanto!

Tā ir daļēja patiesība, jo daudzi padomju pilsoņi tiešām bija uzķērušies vilinošiem patērētāju sabiedrības ideāliem, proti, bija gatavi graut padomju impēriju, lai tiktu pie firmas lupatām un iespējām grezni dzīvot (parazitēt), neieguldot reālu darbu

sabiedrības attīstībā. Šis faktors tiešām krietni iedragāja padomju ideoloģiskos pamatus un pamatīgi demoralizēja galvenokārt tieši kompartijas nomenklatūru, kura tad arī iesāka dubultu dzīvi un t.s. pārbūves politiku, kas galu galā noveda līdz impērijas sabrukumam. Taču ne jau Rietumu specdienesti un propaganda sagrāva padomju impēriju. Patiesībā tieši šiem specdienestiem PSRS sabrukums bija vislielākais un negaidītākais pārsteigums, kam viņi vēl vairākus gadus nespēja īsti noticēt.

Galvenais PSRS sabrukuma cēlonis bija aizvien augošā parasto PSRS pilsoņu nesadarbošanās ar valdošo režīmu! Un šīs nesadarbošanās priekšgalā bija tieši Baltijas republiku un it īpaši – tieši Latvijas iedzīvotāji! Tieši Latvija visspilgtāk noteica toni procesam, kas beigās sagrāva visu vareno impēriju! Tā ir mūsu pieredze un mūsu spēks!

Neviens režīms nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā pilsoņi ar režīmu nesadarbojas, ja pilsoņi režīma ieceres apzināti vai neapzināti boikotē. Tas attiecās gan uz padomju režīmu līdz 1990. gadam, gan uz pašlaik Latvijā valdošo režīmu.

Latvijā pēdējos 20 gados notikušie procesi bija iespējami vien tāpēc, ka mūsu sabiedrības vairākums vairāk vai mazāk aktīvi šos procesus atbalstīja un tajos iesaistījās.

Vai šeit varētu darboties ārvalstu bankas, ja mēs paši šajās bankās neatvērtu savus kontus un nepieņemtu viņu vilinošos kreditēšanas piedāvājumus? Vai varētu notikt prihvatizācija, ja mēs paši šajā procesā neiesaistītos? Vai varētu attīstīties piramidālas banku krāpnieciskās shēmas, ja mēs paši šajās bankās neieguldītu savu kapitālu? Vai Latvijā varētu izveidoties no sabiedrības atrauta varas „elite”, ja mēs paši neuzķertos uz lētiem reklāmas trikiem un šos politiskā biznesa klubus vēl un vēlreiz neatbalstītu vēlēšanās? Vai Godmaņa valdība varētu uz mūsu pleciem uzkraut „Parex” bankas parādus, ja mēs vienoti izietu ielās un neatkāptos, kamēr valdība būtu spiesta no sava netaisnīgā nodoma atteikties? Vai Latvija tiktu pakļauta SVF un EK tiešajai pārvaldei (diktātam), ja mēs šādu lēmumu kategorisku noprotestētu un nepieļautu? Vai mums vispār būtu finanšu krīze, ja mēs paši nebūtu to atnesuši uz saviem pleciem? Vai t.s. „politiskā elite” un mēdiji spētu mūs tā muļķot, ja mēs paši rūpētos par savu izglītību, pārvarētu savu kūtrumu un vienaldzību?

Tā mēs sev varam uzdot simtiem līdzīgu jautājumu un secināt, ka visi apkārt notiekošie negatīvie procesi bija iespējami vien tāpēc, ka mēs paši tos aktīvi vai pasīvi atbalstījām.

Vien tāpēc, ka mēs klusējām un šos procesus nenovērsām. Atzīt to ir ļoti svarīgi, jo tikai tādā gadījumā mēs būsim uzņēmušies atbildību par savu dzīvi un spēsim savas kļūdas labot. Kļūdu labošanas galvenais priekšnoteikums ir šo kļūdu atzīšana. Mēs varam 22 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ietekmēt un mainīt tikai to, ko atzīstam un par ko uzņemamies personīgu atbildību.

Nesadarbošanās ar nedraudzīgu varu ir plašs jēdziens, kas ietver klasisku nevardarbīgo pretošanos (Gandijs ar šādu taktiku panāca Indijas atbrīvošanu no britu koloniālā jūga; Martins Luters Kings līdzīgi piespieda ASV varas iestādes ievērot nēģeru tiesības); nevardarbīgas protesta demonstrācijas; infrastruktūras bloķēšanu, līdz panākta taisnīgu prasību izpildīšana; taisnīgu prasību iesniegšanu varas iestādēm un šo prasību aizstāvēšanu līdz to galīgai atzīšanai un pieņemšanai; atteikšanos pildīt netaisnus likumus, atteikšanos maksāt nodokļus, kurus vara izmanto netaisniem vai prettautiskiem mērķiem; nedraudzīgu iestāžu un uzņēmumu boikotu; alternatīvu pašpalīdzības struktūru veidošanu; kooperāciju, organizēšanos biedrībās, kurām izvirzīti taisnīgi, produktīvi mērķi; alternatīvas informācijas izplatīšanu domubiedru

apzināšanai un sabiedrības mobilizācijai; dažādus piketus un demonstrācijas, kuru mērķis sabiedrības uzmanības pievēršana netaisnībai vai sasāpējušām problēmām utt.

Instrumentu klāsts valsts un arī vietējo pašvaldību politikas ietekmēšanai un mainīšanai ir bezgalīgi plašs. Katrs mēs savā vietā un laikā varam darīt kaut ko vērtīgu, lai sasniegtu sabiedrībai svarīgus mērķus. Tomēr, lai šī darbība būtu sekmīga un sasniegtu iecerētos mērķus, nepieciešams ievērot vairākus stingrus nosacījumus.

Tautas kustībai jābūt morāli nevainojamai (tātad morāli pārākai par netaisno vai korumpēto varu), brīvprātīgai (jāatsakās no piespiedu pasākumiem, fiziska vai morāla terora, cilvēku manipulēšanas), pašaizliedzīgai, dāsnai un nesavtīgai (nav jāprasa, kas man par to būs; vispirms jādomā, ko tu vari dot sabiedrības kopējam labuma, jāsaprot, ka tavs individuālais labums atkarīgs no vispārējā sabiedrības labuma; došana un gūšana ir nedalāmas un savstarpēji saistītas viena procesa puses, no kurām galvenā ir tieši došana; ja neviens nedos, tad neviens arī nesaņems; ja neviens nesēs, tad neviens arī nesagaidīs ražu), jāizvēlas visai sabiedrībai nozīmīgi, taisnīgi un cēli mērķi.

Kustībā jāvalda brālības un solidaritātes garam, mīlestībai un savstarpējai cieņai.

Nedrīkst pieļaut elitārismu, slepenību, dalīšanos savtīgu interešu grupās un privilēģiju dalīšanu, jo tas demoralizē kustību, kā arī paver varai iespējas kustību sašķelt. Tā bija viena no Tautas frontes galvenajām kļūdām, kad vēl pirms varas iegūšanas Tautas frontes līderi sāka dalīt privilēģijas, bezbēdīgi dzīvot uz tautas saziedoto līdzekļu rēķina, piešķirt sev algas, kas lielākas nekā kompartijas bosiem, doties plezīrizbraucienos pa Rietumu trimdas tautiešu kopienām, dzīties pēc luksus precēm, manipulēt LTF domju un padomju sēdes utt. Lūk, no kurienes cēlies vēlākais korumpētais Latvijas valsts degradācijas modelis!

Tātad tautas kustības mērķiem jābūt saprātīgiem (visās lietās jāievēro saprātīga mērenība), līdzsvarotiem (atbilstošiem visas tautas kopīgām interesēm), taisnīgiem (atbilstošiem augstiem morāles standartiem), drosmīgiem un radošiem (brīviem no veciem, aplamiem aizspriedumiem, dogmām, tumsonības un meliem), iedvesmojošiem (ar skaidru un cēlu nākotnes vīziju, kurā katrs saredz savu svarīgu vietu, ieguldījumu un guvumu). Rūpīgi jāizanalizē līdzšinējo politisko aktivitāšu kļūdas. Jārēķinās, ka netaisnīga vara nenovēršami izmanto „skaldi un valdi” principu. Piemēram, 90. gados vairāku rūpniecības uzņēmumu kolektīvi (pārsvarā krievvalodīgie) izvirzīja taisnīgas un tīri saprātīgas prasības, bet latvieši viņus neatbalstīja vien tāpēc, ka bija aizspriedumi Ko sēsim, to pļausim 23 pret mākslīgi uzpūsto interfrontes naidnieka tēlu. Tad nu līdzīgi arī krievvalodīgie neatbalstīja tās aktivitātes, kuras organizēja galvenokārt latvieši. Un līdz šai dienai tiek saglabāta neveselīga starpetniska spriedze, kas neļauj mobilizēt spēkus kopīgu mērķu sasniegšanai, kā arī uztur iespēju itin viegli izprovocēt starpetniskus konfliktus.

Pat tādi salīdzinoši izglītoti slāņi kā skolotāji un mediķi par savām interesēm ir cīnījušies tuvredzīgi, negudri un līdz ar to cietuši neveiksmi. Viņi pieprasīja algu pielikumu un dažādas privilēģijas tikai sev, absolūti ignorējot pārējās sabiedrības intereses. Viņi tā arī nav sapratuši, ka skolotāju un ārstu labklājība ir tieši saistīta ar visas sabiedrības labklājību, ka skolotājiem un ārstiem labas algas būs nodrošinātas vien tad, ja arī pārējai sabiedrībai būs cilvēka cienīgs darbs un taisnīgs atalgojums. Lai nodrošinātu stabilu un labu pārticības līmeni tādām specialitātēm kā skolotāji, ārsti, zinātnieki un ierēdņi, valstī jāpastāv arī attīstītai ražošanai, stabiliem ražošanas uzņēmumiem un labi atmaksātiem darbiniekiem, kuru maksātie nodokļi tad arī nodrošinās cienīgas algas arī

pārējo nozaru pārstāvjiem.

Bet pats galvenais – tautas kustība nedrīkst būt vardarbīga (ne domās, ne darbos) vai apvienota uz uzpūsta ienaidnieka tēla pamata. Daudzas sākotnēji nevardarbīgas un taisnīgas kustības ir cietušas kaunpilnu sakāvi vien tāpēc, ka varas iestādēm izdevās tās izprovocēt uz vardarbību. Jārēķinās, ka korumpētā vara tiecas korumpēt (samaitāt, demoralizēt) arī savus padotos. Jārēķinās, ka vara noteikti centīsies kustībā infiltrēt savus aģentus, kuri savukārt aģitēs pāriet uz vardarbīgām cīņas metodēm. Jārēķinās, ka ielu akcijās protestētāju rindās iefiltrēsies maskēti aģenti, kuri paši sāks vardarbīgi uzbrukt policijas spēkiem. Tādi provokatori ir nekavējoties jāsavalda, jāatmasko un jāizolē.

Tiklīdz kustībā parādās vardarbīgu metožu piekritēji, kustības daļa sāk radikalizēties, rodas šķelšanās un savstarpēja apkarošanās. Šajās kaislībās itin viegli aizmirstas sākotnējie cēlie mērķi, izjūk disciplīna un saskaņa, sākas iekšēja stīvēšanās, sava viedokļa uzspiešana pārējiem, intrigas utt. Līdz ar to kustība demoralizējas, pašizolējas, zaudē savu sākotnējo motivāciju, kā arī sabiedrības vairākuma morālo un praktisko atbalstu.

Sabiedrības vairākums nekad neatbalsta morāli apšaubāmu radikālismu. Un pareizi vien dara. Jebkura vardarbība diskreditē cēlus mērķus un labas idejas, jo pati ir pārkāpusi cilvēcīguma un savstarpējās cieņas principus. Līdz ar to kustība zaudē savu morālo nevainību, tā bieži kļūst morāli zemiskāka par pašu korumpēto varu, pret kuru kustība sākotnēji organizējās. Korumpētā vara uz šāda fona var sākt izskatīties par taisnīguma un miera simbolu, aiz kura nostājas liela sabiedrības daļa. Bez tam vardarbīga kustība var itin viegli pāraugt pilsoņu karā.

Nekad un nekur labas pārmaiņas nav notikušas vardarbīgas sacelšanās vai kara rezultātā, jo katra vardarbība vairo tikai jaunu vardarbību. Ir cilvēki, kuriem ir grūti saprast nevardarbīgas pretošanās milzīgo spēku. Mani pašu kā opozicionāru publicistu bieži uzrunājuši cilvēki, kurus vada pārliecība, ka netaisnība tiks novērsta tikai apšaujot zaglīgos deputātus, ierēdņus un ministrus. Viņi uzskata, ka nevardarbība ir vājums un kapitulācija.

Nekas nav tālāks no patiesības. Patiesībā nevardarbīgā pretošanās prasa izcilu drosmi 24 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos un stipru garu. Nevardarbīga pretošanās nav domāta gļēvuļiem. Vai gļēvulis spēs neapbruņojies nostāties pret bruņotu policistu kordoniem, pakļaudams sevi iespējai tikt apcietinātam, sistam, spīdzinātam, pat nogalinātam? Un nevardarbīgo pretošanos nevajag jaukt ar pacifismu. Pacifisms ir pasīva pozīcija, bet nevardarbīga pretošanās ir aktīva, pašapzinīga un taisnīga cilvēka pozīcija. Varas struktūru bruņotajos sargos jāspēj saskatīt tādus pašus cilvēkus kā mēs, kuriem tāpat ir bērni, kuri tāpat vēlas taisnīgumu un cilvēka cienīgu dzīvi. Nevardarbīgas kustības mērķis ir šos režīma algotos cilvēkus pārliecināt, ka arī viņiem jāpāriet tautas pusē. Un tieši šis moments tad arī iezvanīs netaisnīgā režīma pilnīgu sabrukumu. Kad ar ziediem bruņoti cilvēki nebaidījās caur šķietami naidīgu miliču un čekistu rindām pieiet pie Brīvības pieminekļa, kā arī nebaidījās no draudiem tikt represētiem, apcietinātiem un izsūtītiem, iestājās padomju režīma gals. To pašu mēs varam izdarīt vēlreiz.

Tautas kustību, ja tā vēlas būt sekmīga, nedrīkst balstīt arī uz apspiestu naidu, skaudību vai atriebības alkām. Naids un līdzīgas jūtas cilvēku padara aklu, sagrauj garīgi un fiziski, izsit no līdzsvara, padara vāju, gļēvu un tuvredzīgu. Naids ir arī viens no

šķelšanās un vardarbības priekšnoteikumiem. Varbūt to sākotnēji ir grūti pieņemt, bet saviem ienaidniekiem un pāridarītājiem vispirms ir sirsnīgi jāpiedod un viņi pat jāmīl (kā to sludināja Jēzus savā Kalna sprediķī). Tas nenozīmē, ka arī turpmāk jāsamierinās ar pāridarījumiem un apspiestību, bet par jau nodarītajām pārestībām – ir jāpiedod.

Tikai tādā veidā cilvēks var gūt cēlai un sekmīgai cīņai nepieciešamo gara stiprumu.

Viss, ko izvēlamies darīt, jādara mīlestībā. Neierobežota mīlestība ir vienīgā realitāte, pārējais ir ilūzijas, kuras mūs ieved maldos. Mīlestības darbi paver iespēju brīnumam, ļauj saskatīt pareizos mērķus un šo mērķu sasniegšanas ceļus. Pat ja mums nav nekā cita, katrs var rīkoties mīlestībā, un nekļūdīties.

Mīlestība ir veiksmīgas kustības mērķis un atslēga. Tā ļauj saliedēt tautu. Latvieši gadsimtiem ir bijuši sašķelti. Mainoties varām, vieni tiek par vagariem, bet otrus – represē vai vismaz diskriminē. Nekādas intelektuālas pārrunas vai apsvērumi nespēj šo sašķeltību sadziedēt, ja trūkst galvenā – mīlestības. Tāpēc par cīņas mērķi nedrīkst pasludināt (vai prātā paturēt) vienas sabiedrības daļas triumfu pār otru. Īstas tautas kustības mērķis ir uzvara visiem, nevis tikai kādai tautas daļai.

Un vēl viena delikāta, taču ļoti svarīga lieta. Pirms domāt un ķerties pie savas valsts atbrīvošanas, vispirms brīviem jātop pašiem atbrīvotājiem. Pirmām kārtām brīviem jābūt vismaz kustības aktīvistiem un līderiem. Runa ir par visparastākajām atkarībām, kuras patērētāju sabiedrības gaisotnē tā savairojušās. Kas gan tas par cīnītāju, ja viņš pats ir vergs alkoholam, cigaretēm, narkotiskām vielām, spēļu automātiem, nesātīgai ēšanai, ar apsēstību robežotai seksa kārei, televizoram, datoram, vai ja viņa pašsajūtu uz kādu brīdi spēj uzlabot tikai kārtējā iepirkšanās orģija? Un nevajag sevi mānīt ar tādiem attaisnojumiem kā „vienu glāzīti jau var, ja zina mēru”, „tā tikai zālīte, no kā nekāds ļaunums necelsies” vai – „es tikai 1 latu pamēģināšu, un tad iešu prom”. Tā jau atkarības būtība, ka cilvēks sevi vairs nekontrolē, un viņa mēra izjūta ir zudusi. Bez tam atkarīgam cilvēkam būtiski mainās realitātes uztvere.

Ko sēsim, to pļausim 25 Ko mēs varam darīt katrs un ko kopā?

Iespēju mainīt savu dzīvi un valsts politiku ir bezgala daudz. Ja nekas nemainās, tas nozīmē vien to, ka mēs gandrīz neko neesam darījuši. Esam bijuši kūtri, slinki, pasīvi, vienaldzīgi, depresīvi, laiski, tuvredzīgi, ļāvušies iemācītai bezpalīdzībai. Varbūt vienkārši pietrūcis izpratnes. Šajā rakstā es spēšu pieskarties tikai dažām iespējām. Pārējās radīsies un dabiski sekos jau darbības gaitā. Lai uzskaitījums būtu saistošāks, informatīvāks un saistīts ar zemtekstu, izklāstu sadalīšu pa tēmām un jomām.

Prāta atbrīvošana Nekad agrāk vēsturē valdošo aprindu propagandai nav bijusi tik liela ietekme uz cilvēku prātiem un pasaules uztveri kā mūsdienās, kad elektronikas sasniegumi ļauj propagandu padarīt visaptverošu – tādu, kas zibenīgi ātri sasniedz katru dzīvokli, katru indivīdu, un aptver visas dzīves jomas. Pirmo reizi vēsturē propagandas meistariem izdevies radīt valdošajai oligarhijai vēlamu virtuālu pasaules ainu, kas būtiski atšķiras no realitātes, turklāt tiek adaptēta katram sociālajam slānim, katram vecumam, dzimumam, reliģiskajai sistēmai un pat katrai novirzei. Visdažādākie masu informācijas līdzekļi tiecas diktēt visu: modi, dzīves stilu, patēriņa izvēli, cilvēku uzskatus, attieksmi pret dzīvi, ikdienas izvēles, noskaņojumu, pašapziņu, vērtību sistēmu – visu.

Mēs katru dienu tiekam bombardēti ar savstarpēji nesaistītām informācijas driskām,

manipulējošu reklāmu, speciālistu radītiem tēliem un dzīves modeļiem, skaņu un krāsu efektiem, subliminālām suģestijas formulām. Cilvēks, kurš ikdienā pasīvi izmanto viņam piedāvātās informācijas izplatīšanas tehnoloģijas (televīziju, internetu, oficiālos laikrakstus, stila žurnālus, FM radio, izklaides industrijas piedāvājumus u.c.) faktiski ir kā pieslēgts virtuālai matricai, kura totāli kontrolē cilvēka dzīvi un apziņu. Ja vērīgi paklausāmies savu paziņu izteicienos un spriedumos, varam konstatēt, ka tās nemaz nav viņu domas, ka viņi mehāniski kā papagaiļi atkārto priekšā pateiktos viedokļus, kuri iepriekšējā dienā izskanējuši TV Panorāmā vai citā informācijas kanālā. Šķiet, cilvēki ir atradinājušies no patstāvīgas domāšanas un dziļākas dzīves apceres, bet tikai mehāniski atkārto speciālistu sagatavotās formulas.

Daudzi ir tā pieraduši pie „elektroniskajiem suflieriem”, ka baidās palikt klusumā ar savām domām. Daudzi jaunieši pat guļ ar saviem portatīvajiem datoriem, pleijeriem un mobilajiem telefoniem, bet laiku nosit ar dažādām, pārsvarā negatīvām un bezjēdzīgām, spēlēm, piemēram, stundām ilgi nogalina cilvēku tēlus datorspēlē, dzīvo kaut kādās briesmoņu dominētās fantāzijās. Tātad masu informācijas līdzekļiem ir arī adiktīvs raksturs, t.i., cilvēki paliek atkarīgi no elektroniskiem medijiem. Gluži kā narkomāns ir atkarīgs no kārtējās narkotiku devas. Tikpat adiktīvi (t.i., atkarību veidojoši) ir produkti, kurus šie masu informācijas līdzekļi reklamē. Sevišķi tas attiecināms uz garīgi nenobriedušiem jauniešiem.

Svarīgi saprast, ka masu mēdiju atlasītā informācija nesniedz pilnu pasaules ainu, tai ir kaleidoskopa, haotiska, saraustīta daba. Informācija tiek atlasīta tā, lai dominētu negatīvas ziņas. Šādai atlasei ir konkrēts mērķis: vara vēlas, lai cilvēki neorientētos reālajos pasaules procesos un lai viņi dzīvotu bailēs un neziņā. Cilvēks, kas dzīvo 26 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos nemitīgās bailēs un spriedzē, pierod domāt ar dzīvnieciskajām jeb rāpuļu smadzenēm, viņa apziņā dominē izdzīvošanas instinkti (barība, sekss, dominēšana pār citiem, atkarība no citu atzinības, cīņas vai bēgšanas instinkts, pārspīlēta ego apziņa). Tādus cilvēkus ir viegli manipulēt. Negatīvais ziņu fons vairo apziņu, ka dzīvojam naidīgā pasaulē, kurā galvenais ir cīņa par izdzīvošanu un savu vietu zem saules.

Par laimi vēl nav īstenojies Dž. Orvela grāmatā „1984” uzburtais apziņas kontroles ideāls, kad „lielais brālis” vēro katru mūsu darbību un pat sejas izteiksmi, un kad cilvēki ne mirkli nespēj atslēgt ekrānu, caur kuru saņem tikai „lielā brāļa” izstrādātas instrukcijas un viņas darbinieku atlasītas un pielāgotas ziņas. Mēs vēl varam izslēgt televizoru, varam atrast alternatīvus informācijas avotus, varam lasīt vērtīgas grāmatas, varam izvēlēties saviem mērķiem atbilstošus domubiedrus, varam rīkot alternatīvas lekcijas, diskusijas un tautskolas, varam internetā atrast pilnīgāku informāciju, varam paši organizēt alternatīvus informācijas kanālus, varam paši rakstīt un labvēlīgos apstākļos pat publicēties, lai mūsu domas izlasītu citi, varam apgūt svešvalodas, kurās pieejama daudz plašāka informācija utt.

Jāsaprot, ka esošos formālos masu informācijas līdzekļus kontrolē tās pašas aprindas, kuras kontrolē mūsu politiskās partijas. Turklāt šie mēdiji ir atkarīgi no ietekmīgu industriju reklāmas, tāpēc principiāli nespēj būt brīvi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu prese neanalizē procesus, kāpēc nebrīdināja lasītājus par bīstamo banku politiku u.c. Kā, piemēram, laikraksts var rakstīt par veselīgu dzīvesveidu, kas nodrošinātu labu veselību, ja laikraksta pastāvēšana ir atkarīga no farmācijas kompāniju un atkarību izraisošu produktu ražotāju reklāmām? Kā laikraksts vai televīzija var analizēt lielveikalu

politiku vai krāpniecisku apdrošināšanas aģentūru darbību, ja tā pastāvēšana ir atkarīga no šo aģentūru dāsnajām reklāmām? Kā informācijas mēdijs var analizēt partiju un grupējumu darbību, ja tam jārēķinās ar ieņēmumiem, kuri nāks līdz ar vēlēšanu reklāmas pasūtījumiem nākamajās vēlēšanās.

Vēl viena neveselīga tendence ir nopietnas analīzes aizstāšana ar izklaidējoša rakstura banalizētiem materiāliem. Nu jau izklaidējošas ir ne vien sporta, slavenību, horoskopu un dažādu izdomātu sensāciju nodaļas, bet arvien vairāk arī ziņu nodaļas. Pat salīdzinoši nopietniem mēdijiem pie „labā stila” pieder katru ziņu miniizlaidumu noslēgt ar kādu joku vai kuriozu, bet katru minikomentāru izrotāt ar tēmu atšķaidošu, tukšu daiļrunību vai šķietami asprātīgu pārgudrību, kurā stils dominē pār saturu. Arī ziņas un komentāri nu kļuvuši par visuresošās izklaides sastāvdaļu. Proti, mēs tiekam turēti par plebejiem, kuru izturēšanās kontrolējama ar nebeidzamu „maize un izpriecas” pasākumu tiražēšanu. Pie šā stila pieder arī nebeidzamie seriāli, laimes spēles u.c. raidījumi, kuri mūs tiecas atraut no dzīves realitātes un mūsu apziņu piesaistīt kaut kādai mākslīgi konstruētai aizspogulijai. Sevišķi kaitīgas ir laimes spēles, jo tās uzbur ilūziju, ka dzīvē iespējams gūt panākumus, neieguldot nekādu reālu un sabiedrībai derīgu darbu. Arī šī joma ir atkarību radoša, un atkarīgs cilvēks noteikti nav brīvs cilvēks.

Prese no informācijas līdzekļa ir pārvērtusies par propagandas līdzekli, kuram turklāt jārūpējas par savu akcionāru peļņu un interesēm. Vairāki masu mēdiji, kuri vārdos pretendē uz Latvijas interešu aizstāvību, patiesībā pārstāv ārvalstu akcionāru intereses.

Labs piemērs tam ir zviedru akcionāriem piederējušais kosmopolītiskais laikraksts Ko sēsim, to pļausim 27 „Diena”, kurš tiecās agresīvi un tieši ietekmēt Latvijas politiku. Par to 2009. gada 8. jūlija „Neatkarīgajā Rīta avīzē” labi uzrakstījis Bens Latkovskis (skat. rakstu „Pretvalstiskais kurss netiks mainīts”). „Diena” bija arī tas instruments, kas veicināja skandināvu banku invāziju Latvijā.

Taču arī šajā gadījumā vēlos uzsvērt, ka šādi, Latvijai naidīgi informācijas mēdiji nespētu ilgstoši pastāvēt bez pašu Latvijas pilsoņu atbalsta. Nekādi zviedri „Dienu” nefinansētu, ja paši latvieši šo laikrakstu nelasītu un neabonētu. Taču šī nepatīkamā atziņa paver ceļu arī alternatīvai iespējai: ja tie Latvijas pilsoņi, kuri līdz šim ar savu naudu uzturēja Latvijas interesēm neatbilstošus mēdijus, šo naudu izvēlēsies ieguldīt alternatīva informācijas līdzekļa dibināšanā, Latvijā dzims no oligarhiem un reklāmdevējiem neatkarīga prese, kuru varēsim uzskatīt par savējo. Tā varbūt nebūs tik krāsaina, bieza un izklaidējoša (šos uzmanības novēršanas atribūtus finansēja reklāmdevēji), taču būs brīva no reklāmdevēju un akcionāru jūga un pildīs savas preses sākotnējās un vienīgās īstenās funkcijas: informēt, apgaismot, izglītot un iedvesmot.

Ziņas mūsdienās tiek pasniegtas īsā kategorisku apgalvojumu formā, kas izrādās ļoti suģestējošs paņēmiens, taču tas nerada plašāku priekšstatu par notiekošo un notikumu dziļāko zemtekstu. Šādas ziņu lodes tiek gandrīz nemainītā veidā regulāri raidītas katru stundu vai pat pus stundu. Šis no ASV aizgūtais ziņu pasniegšanas veids nerada veselu priekšstatu par pasaulē notiekošo, taču gandrīz kā hipnozes seansā ieraksta zemapziņā ziņu pasūtītājiem vēlamās „patiesības”. Tā ir nevis informācijas sniegšana, bet gan apziņas indoktrinācija, ko tautā dēvē arī par smadzeņu skalošanu.

Latvijā faktiski vairs nav sabiedrisku mēdiju, jo pat valstij piederošie informācijas līdzekļi padarīti atkarīgi no reklāmu devējiem un apzināti nepietiekošā budžeta. Televīzijā nav iespējams noskatīties nevienu pārraidi, lai to vairākkārt nepārtrauktu agresīvu reklāmu

pauzes. Intervējamie nevar brīvi izklāstīt savus uzskatus vai sasniegumus, jo tas var tikt kvalificēts kā reklāmas raidījums, par kuru dārgi jāmaksā. Vietējie ražotāji vai raidījumu vadītāji pat nedrīkst minēt konkrēta produkta vai firmas nosaukumu (runa ir par vietējām Latvijas firmām un radošiem indivīdiem), jo arī tas tiks uzskatīts par reklāmu.

Tādējādi tiek nodrošināts globālo korporāciju monopols un diktāts mūsu mēdiju telpā.

Tieši šīs korporācijas, kā arī Briseles birokrāti, diktē arī raidāmo materiālu izvēli. Līdz ar to gandrīz netiek rādīti pašas Latvijas sasniegumi, ja neskaita padomju perioda Latvijas filmas, kuras nav ierobežotas ar autortiesībām. Briseles un citu starptautisku institūciju noteikumi diktē, cik un kādas filmas vai dziesmas raidāmas mūsu sabiedriskajā televīzijā un radio. Tātad arī preses brīvība ir tikai vēl viena fikcija.

Reklāma ir vēl viena „tradīcija”, kuru esam nekritiski pārņēmuši no Rietumiem un jo īpaši no ASV. Daudzas pasaules valstis ļoti veiksmīgi iztiek bez reklāmas, jo pietiekamu, turklāt objektīvu informāciju par produktiem un pakalpojumiem taču var nodrošināt ar parastiem sludinājumiem un preču katalogiem, kurus publicē tiem paredzētās vietās.

Bez tam slava par labu preci vai pakalpojumu ne mazāk ātri izplatās daudz tradicionālākā veidā – no cilvēka uz cilvēku.

Modernā reklāma manipulē cilvēku apziņu un uzbur emocionālas asociācijas, kas cilvēkus mudina iegādāties to, kas viņiem patiesībā nav vajadzīgs, lietot to, kas viņiem pat kaitīgs. Reklāma sadarbībā ar lielveikalu kultu radījusi vienu no plašākajām 28 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos smagajām atkarībām – šopingu. Reklāma rietumu parauga liberālajās sabiedrībās izpilda informācijas līdzekļu cenzūras funkcijas. Reklāmas aģenti dažādiem līdzekļiem iegūst informāciju par cilvēku privāto dzīvi un to izmanto, lai viņus padarītu atkarīgus.

Reklāma faktiski diktē sabiedrības vairākuma dzīves veidu un stilu. Turklāt to veidojot tādu, lai vairotu globālo korporāciju peļņu. Tieši reklāma bija viens no noteicošajiem faktoriem, kas Latvijas sabiedrību pamudināja zaudēt kontroli pār saviem patērēšanas paradumiem un dzīvi, neprātīgi patērēt un nonākt lielos parādos. Reklāma ir melīga, reklāma ir legalizēti meli! Es iesaku no šā cilvēku manipulācijas žanra atbrīvoties pilnīgi, vai vismaz no tā jāatbrīvo valsts un pašvaldību informācijas līdzekļi.

Ja mēs sevi cienām, tad jāprasa godīga, pilnīga un līdzsvarota informācija un jānoraida apziņas manipulācijas elementi informācijas līdzekļos. Kamēr tas netiks panākts, lietderīgi būtu izslēgt televīziju un vairs nepasūtīt reklāmdevēju cenzēto presi.

Tā vai citādi, bet svarīgi ir atkal godā celt gudrību un tos informācijas avotus, kas šādu gudrību veicina. Ja vēlamies izprast Latvijā un pasaulē notiekošos procesus un izvēlēties tiem atbilstošu politiku, jāķeras klāt pie nemitīgas sevis izglītošanas un pilnveidošanas, jāmācās meklēt, analizēt, saprast, domāt ar savu galvu, diskutēt, regulāri pārvērtēt savus vecos uzskatus, paplašināt savu redzes un izpratnes loku. Neļausim sevi pārvērst par papagaiļiem, mēdiju speciālistu iepriekš sagatavotas „gara barības” pasīviem atgremotājiem!

Ja esam svarīgas izvēles priekšā, nav jāaizmirst arī sava dvēsele, veselīga intuīcija, apliecinošs (pozitīvs, uz risinājumiem orientēts) skats uz dzīvi un sirdsapziņa. Katrs cilvēks ir apveltīts ar iekšēju kompasu, kas palīdz orientēties dzīvē un pareizi izvēlēties.

Ja vien mēs sevī ieklausāmies.

Finanses un bankas Skolās māca, ka finanses un bankas ir ekonomikas asinsrite. Klasiskā ekonomikā tas tā patiešām ir un ideāli tā jābūt. Turklāt bankas tādā sistēmā ir pakārtotas

reālajai ekonomikai jeb to apkalpo. Taču līdz ar pasaules globalizēšanu un patērētāju sabiedrības kultivēšanu bankas un visa finanšu joma ir no reālās ekonomikas pilnīgi atrāvusies un uzsākusi patstāvīgu dzīvi. Tā kā valdības atteikušās no finanšu jomas regulēšanas un atbrīvojušas no nodokļiem spekulatīvus darījumus, nauda sāk plūst tur, kur iespējama lielāka peļņa, proti, uz vērtspapīru, valūtu, nekustāmo īpašumu un citu aktīvu spekulācijām, kriminālām jomām, kariem. Īsāk sakot – ar naudu taisa naudu, apejot ražošanas ciklu. Ražošana vairs nav iespējama bez kreditēšanas un akciju pakļaušanas riskantām biržu spekulācijām, kas sadārdzina visus procesus. Akciju īpašnieki peļņas nolūkā cenšas ietaupīt uz strādnieku algu, sociālo garantiju, nodokļu un dabas rēķina. Sabiedrība no tā aizvien polarizējas, radot bezdibeni starp dažiem bagātniekiem un beztiesisku nabagu vairākumu. Procesam turpinoties, vidusšķira izzudīs pavisam. Acīmredzams banku mērķis ir iejaukties visās dzīves jomās un savus klientus padarīt pilnīgi atkarīgus. Uz peļņu orientēto banku ideāls ir panākt stāvokli, kad katram cilvēkam paliek tikai plikai izdzīvošanai nepieciešamie līdzekļi, bet pārējais tiek pārskaitīts bankām procentu, kredītu un citu saistību atmaksāšanai. Un tas jau ir feodālisms un totāla banku kontrole.

Ko sēsim, to pļausim 29 Dažām lielām bankām Rietumu attīstības vēsturē arī agrāk bijusi pārmērīga ietekme uz valdību politiku, taču tikai kopš 1980. gadiem pirmo reizi vēsturē izveidojies stāvoklis, kad nevis valdības regulē banku sistēmu, bet gan vadošās bankas regulē valdības. Taču šis stāvoklis nav neatgriezenisks.

Latvija nav liela, bet kāpēc tajā tik daudz banku?

Jo vairāk banku, jo vairāk sadārdzinās kreditēšana, jo katrai bankai taču jāalgo savs darbinieku un speciālistu aparāts. Bez tam banku asā konkurence veicina veselīgu kreditēšanas standartu neievērošanu un līdz ar to sliktu kredītu izsniegšanu un tirgus aktīvu uzpūšanu. Vēl bīstamāk, ja valsts bankām ļauj izsniegt kredītus ārvalstu valūtā, kamēr kredīta ņēmēji algas pelna latos. No tā visa sanāk tas, kas mums ir sanācis.

Un vēl traģiskāk, ja šo daudzo banku akcionāri ir ārzemnieki, kuri banku peļņu (kas nav maza) no Latvijas izved. Turklāt šiem ārzemniekiem neinteresē mūsu ražošana, mūsu valsts attīstība, mūsu sociālās problēmas, jo viņi dzīvo tālu, bet darbu viņiem dara vietējie klerki – mūsu pašu bāleliņi.

Tā kā tieši caur ārvalstu bankām esam iekļuvuši „dižķibelē” („Parex” arī spekulēja ar ārvalstu sindicētajiem kredītiem) un valdība neko nav gatava mainīt, tad to itin viegli varam darīt mēs paši.

Par laimi, Latvijā vēl darbojas viena cienījama mūsu valsts banka. Tā ir Hipotēku un zemes banka. Hipotēku banka veic gan parastas komercbankas funkcijas, gan ir gatava uzņemties attīstības bankas funkcijas, t.i., veicinoši kreditēt tieši mūsu ražotājus un infrastruktūru. Tai ir pietiekami labi starptautiskie sakari un filiāļu tīkls visos Latvijas rajonos. Ja būs vajadzība un Latvijas pilsoņu atbalsts, tīklu var paplašināt līdz katrai apdzīvotai vietai. Vēl viena Hipotēku bankas priekšrocība ir tā, ka tai, kā valsts bankai, maksimālā peļņa nav noteicošais darbības mērķis. Valsts caur savu banku var brīvi veicināt dažādus attīstības projektus, nosakot pazeminātu vai subsidētu procentu likmi vai pat vispār prioritāros projektos atteikties no peļņas procentiem.

Hipotēku banka līdz šim bijusi vienīgā, kura jau ieguldījusi nozīmīgus līdzekļus Latvijas tautsaimniecībā, infrastruktūrā un nacionālās uzņēmējdarbības veicināšanā.

Ja šis ieguldījums šķiet nepietiekams, tad tikai tāpēc, ka bankai nav bijis vairāk kapitāla,

jo lielāko vietējā kapitāla daļu ir piesaistījušas ārvalstu bankas, kuras nav ieinteresētas Latvijas attīstībā.

Ko mēs šajos apstākļos varam darīt? – Ieguldīt savā rīcībā esošo kapitālu tur, kur tas darbosies mūsu labā.

Tas nozīmē, ka katra saprātīga un patriotiska pilsoņa pienākums būtu pārtraukt sadarbību ar ārvalstu banku filiālēm. Proti, slēgt savus kontus ārvalstu bankās un atvērt kontus tuvākajā Hipotēku bankas filiālē, caur kuru turpmāk veikt visus savus darījumus. Ja darbavieta vai cita aģentūra līdzekļus mums līdz šim pārskaitījusi caur ārvalstu banku, mums jāuzraksta iesniegums, lai turpmāk šos līdzekļus pārskaita uz mūsu kontu Hipotēku bankā. Tas pats attiecināms arī uz mūsu pensiju fondiem, termiņa noguldījumiem un citiem uzkrājumiem. Turklāt būtu vēlams panākt likuma pieņemšanu, kurš noteiktu, ka šie līdzekļi ieguldāmi Latvijas tautsaimniecībā atbilstoši esošajām valsts attīstības prioritātēm.

Otrkārt, jāsāk koordinētas sabiedriska spiediena akcijas, kuru mērķis ir pārliecināt 30 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos mūsu vietējās pašvaldības, pašvaldību iestādes, valsts iestādes, komunālās iestādes un arī privātos uzņēmumus, lai arī tie slēdz savus kontus ārvalstu bankās un atver tos Hipotēku bankā.

Jā, arī Hipotēku banka par saviem pakalpojumiem ņems zināmu samaksu, kas nepieciešama bankas uzturēšanai un attīstībai, kā arī bankas darbinieku algošanai, taču tad šie mūsu līdzekļi neaizplūdīs no Latvijas, bet gan tiks ieguldīti mūsu tautsaimniecībā, t.i., bagātinās mūs pašus. Hipotēku bankas iespējas pieaugs vairākkārt, paverot iespējas finansēt aizvien nozīmīgākus attīstības projektus.

Tas pats attiecināms uz apdrošināšanas jomu. Dažādām indivīdu un iestāžu apdrošināšanām jāizvēlas tāda aģentūra, kuras kapitāls pieder Latvijas pilsoņiem vai Latvijas valstij. Tā kā Latvija nav liela valsts, ideālā variantā jāatbalsta vienas, visu teritoriju aptverošas apdrošināšanas aģentūras izveide. Ar likumu jāierobežo šīs aģentūras peļņas procents. Rezultāts būs tāds, ka tas ļaus būtiski samazināt apdrošināšanas iemaksas, standartizēt un atvieglot apdrošināšanas izmaksāšanas procedūru. Un arī apdrošināšanas jomā gūtā peļņa ieguldāma Latvijas tautsaimniecībā.

Taisnība tiem, kuri iebildīs, ka nav prātīgi visas olas likt vienā grozā. Ir arī cilvēki, kuri principiāli neuzticas bankām, kā arī bažīsies, vai vienas bankas monopols netiks izmantots pret sabiedrības interesēm. Šādi apsvērumi ir saprotami un pamatoti. Tāpēc jāizmanto arī alternatīvas iespējas, kuras tāpat mums sniegs bankām raksturīgus pakalpojumus. Vispirms jau tādu iespēju sniedz pašu pilsoņu veidota kredītkooperācija jeb krājaizdevu sabiedrības.

Katras apdzīvotas vietas, katras profesijas vai kopienas locekļi var dibināt savus kredītkooperatīvus, krājaizdevu sabiedrības vai pašpalīdzības kases. Kooperācija iespējama un vēlama arī apdrošināšanas jomā. Kapitālu šādos kooperatīvos var ieguldīt arī vietējās pašvaldības un vispārējā attīstībā ieinteresēti uzņēmumi.

Kooperatīvu priekšrocības ir šādas: • kooperatīviem ir demokrātiska pārvalde (katram loceklim ir balss tiesības ar kooperatīva politiku saistītos lēmumos); • kooperatīva mērķis ir nevis maksimāla peļņa, bet gan visu tā biedru labklājība un iespēju palielināšana; • kooperatīvs ir tuvāks tā pakalpojumu saņēmējiem, to dibina savstarpēji pazīstami

cilvēki, kuri apzinājušies kooperācijas priekšrocības un savu sadarbību nolēmuši balstīt uz savstarpēju uzticību; • vietējo kooperatīvu iespējas pieaug, ja tie nolemj apvienoties reģionālās un/vai valsts mēroga apvienībās; • kooperatīviem raksturīga izglītojoša darbība: tie izglīto gan savus biedrus, gan sabiedrību kopumā.

Vairāk par kooperāciju lasiet manās grāmatās: 2004. gadā izdotajā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē” un 2004. gadā izdotajā „Krājaizdevu sabiedrību ceļvedis”.

Praksē kredītkooperācijas iesākumus var vērot vairākās Vidzemes pašvaldībās.

Iespējami arī citi naudas apriti atvieglojoši pasākumi: pašvaldības un lieli uzņēmumi Ko sēsim, to pļausim 31 var veidot savus norēķinu centrus, var dibināt krājkases, pasta krājkases, nozaru bankas u.c. Galvenais šādas darbības mērķis ir panākt, lai krējumu no mūsu finansiālajām transakcijām nenosmeļ ārvalstu bankas un lai mūsu kapitāls kalpotu Latvijas attīstībai.

Ja šādu akciju atbalstīs pietiekami liels mūsu pilsoņu un iestāžu skaits, ārvalstu bankas pašas brīvprātīgi atstās Latviju un mēs būsim atguvuši kontroli pār savu finanšu jomu.

Bankas ir ārkārtīgi spēcīgs attīstības instruments, un muļķīgi to atdot pelņas kāriem ārvalstu akcionāriem, kuriem mūsu attīstība nerūp. Ņemsim šo instrumentu paši savās rokās un prasmīgi veidosim savu nākotni! Neviens cits to mūsu vietā nedarīs. „Stiprais” lats Sava nacionālā valūta ir vēl viens spēcīgs attīstības instruments, ja vien to prasmīgi lieto. Sava valūta ir viena no valsts suverenitātes pazīmēm. Suverenai valstij ir tiesības un pienākums pašai emitēt savu valūtu, pasludināt to par vienīgo maksāšanas līdzekli valsts teritorijā un noteikt valūtas politiku atbilstoši valsts attīstības prioritātēm un tās pilsoņu vajadzībām. Ņemot to vērā, noteikti jāatsakās no eiro ieviešanas nodoma. Pildot eiro ieviešanas noteikumus un uzturot mums neizdevīgo lata apmaiņas kursu, Latvijas valsts jau ir nesusi milzīgus, bet pilnīgi veltīgus upurus. Tas ir viens no galvenajiem patreizējā sabrukuma cēloņiem. Beidzot jāpieliek šim neprātam punkts!

Ar valūtas emitēšanu un regulēšanu parasti nodarbojas valsts nacionālā banka vai valsts kase. Diemžēl Latvija 1991. gadā pieņēma no Lielbritānijas aizgūto centrālās bankas modeli, pēc kura Latvijas Banka nav pakļauta ne mūsu parlamentam, ne Latvijas valdībai. Tāpēc Latvijas Bankas politiku vairāk ietekmē starptautiskie finanšu centri.

Līdz ar to šī banka visā savā pastāvēšanas vēsturē faktiski ir darbojusies pret Latvijas interesēm. Lai Latvijas Banka kalpotu Latvijas interesēm, tā vispirms būtu jānacionalizē.

Jau kopš lata ieviešanas LB ierēdņi (sākot ar E. Repši) to dēvējuši par „stabilu un stipru” valūtu. Tie izrādījušies tādi paši meli kā viss, kas nācis no Repšes.

Vispirms jau jāšķir lata iekšējā pirktspēja (cik preču un pakalpojumu par latu var nopirkt Latvijas tirgū) un lata apmaiņas kurss pret citām pasaules valūtām. Lata iekšējā pirktspēja ir nemitīgi dilusi saistībā ar inflāciju. Līdz ar to lata stabilitāte ir tikai iedomāta fikcija.

Lats nav brīvi konvertējama valūta, kura vērtība brīvi svārstās atbilstoši valsts tautsaimniecības konjunktūrai. Lata apmaiņas kursu katru dienu izsludina LB, balstoties uz pārmaiņām vairāku ietekmīgu valūtu grozā (t.s. SDR). Vien pēdējos gados lata apmaiņas kurss ir piesaistīts ES valūtas eiro svārstībām. Abos variantos šis kurss patiešām bijis salīdzinoši augsts, taču tas noteikts neatkarīgi no valsts tautsaimniecības

devuma vai tās interesēm.

Teorētiski augsts lata apmaiņas kurss palētina preču importu. Tā arī vienīgā iedomātā „stiprā” lata priekšrocība. Bet vai tā patiešām bijusi priekšrocība?

Kaut kādā šaurā nozīmē – jā. Piemēram, apmainot latu pret dolāriem, mūsu tūristi un mazumtirgotāji var lētāk iepirkties tajās valstīs, kuru vietējā valūta ir „vājāka”. Līdz ar to daļa mūsu pilsoņu ir lētāk iepirkušies, piemēram, Lietuvā vai Polijā, lai pēc tam šīs preces dārgāk pārdotu Latvijā. Tas šiem pilsoņiem ļāvis kaut ko reāli nopelnīt, lai gan 32 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos citiem vārdiem to sauc par spekulāciju, un tā nav uzskatāma par produktīvu, visai valstij labumu nesošu darbību. Gluži otrādi – legāli vai kontrabandas ceļā ievedot Latvijā importa produkciju, ir cietuši mūsu pašu ražotāji, darbu zaudējuši daudzi Latvijas pilsoņi.

Nepārprotiet, es neesmu pret preču importu, jo Latvija sev nevar saražot visu un daudz kas mums patiešām jāimportē. Taču valdības un Latvijas Bankas pienākums būtu veicināt veselīgu līdzsvaru starp importu un eksportu, proti, būtu jārūpējas, lai imports nepārsniegtu eksportu. Pretējā gadījumā valsts dzīvo uz parāda, kā tas realitātē visus šos gadus arī bijis.

Tātad stiprs lats visus šos gadus ir veicinājis nesamērīgi lielu importu un kontrabandu, bet iznīcinājis mūsu pašu nacionālo ražošanu, iznīcinājis mūsu darbavietas un mazinājis nodokļu ieņēmumus budžetā. Stiprā lata vienīgā teorētiskā priekšrocība arī lielā mērā izrādījusies iluzora, jo importētās preces mūsu veikalos tomēr ir dārgākas nekā tās pašas preces valstīs ar zemāku valūtas kursu, t.i., to pašu importa preci Lietuvā, Igaunijā vai Baltkrievijā var nopirkt daudz lētāk. Tas noticis galvenokārt triju iemeslu dēļ: 1) mūsu tirgotāji preci iegādājas no garas starpnieku ķēdes, kuri paši pelnījuši par savu starpniecību; 2) mūsu tirgotāji precēm uzlikuši nesamērīgi lielu tirdzniecības uzcenojumu; 3) mūsu tirgotāji un starpnieki preces pirkuši uz kredīta, kas būtiski sadārdzina preces galīgo cenu. Tas attiecināms arī uz tādām precēm kā degvielas un energoresursu imports. Piemēram, lai gan pasaules tirgos naftas produktu cenas kritušās, Latvijas uzņēmumos degvielas un gāzes cenas šīs svārstības neatspoguļo. Var piebilst, ka šāda cenu politika saistāma arī ar politisku korupciju.

Teikšu īsi: lai atdzīvinātu Latvijas ražošanu, radītu jaunas darbavietas un vairotu nodokļu ieņēmumus, lata apmaiņas kurss ir būtiski jāpazemina, t.i., lats ir jādevalvē līdz līmenim, kas atspoguļo mūsu tautsaimniecības realitātes un intereses.

Latvijas sabiedrībai iedvestas iracionālas bailes no vārdiņa „devalvācija”. Patiesībā „velns nav tik melns kā to mālē”. Teorētiski pēc devalvācijas jāpieaug importa cenām mūsu veikalos, taču praktiski to var novērst vai arī panākt, ka cenas pieaug pavisam nedaudz. Lai to panāktu, ar likumu jāierobežo tirdzniecības uzcenojums un jānovērš politiskā korupcija, kas ļauj no importa baroties veselai starpnieku armijai. Bez tam cenas ir atkarīgas arī no nodokļu politikas.

Patiešām atzīstama problēma ir to kredītu atmaksāšana, kas paņemta ārvalstu valūtās: ASV dolāros, eiro u.c. Taču arī to suverēna valsts var novērst.

Tā kā arī ārvalstu bankām ir jāuzņemas sava atbildības daļa par tirgus uzpūšanu un savu agresīvo patēriņa kredītu ekspansijas politiku, nepieciešama tikai patriotiska un enerģiska mūsu valdības rīcība savu pilsoņu, nevis ārvalstu spekulantu, labā. Šādu valsts politiku no savas valdības varam pieprasīt mēs, rīkojot plašas protesta akcijas, uz konkrētiem mērķiem virzītas demonstrācijas, piketus, iesniedzot valdībai konkrētas

prasības un panākot šo prasību izpildi.

Pirmkārt, valdība var pasludināt kredītu atmaksāšanas moratoriju uz krīzes pārvarēšanas laiku, kā arī aizliegt bankām uz šo laiku konfiscēt ieķīlātos pilsoņu īpašumus. Otrkārt, valdība var pieņemt lēmumu ārvalstu valūtās ņemtos kredītus konvertēt uz kredītiem latos. Treškārt, valdība var uzsākt sarunas ar starptautiskajiem Ko sēsim, to pļausim 33 kreditoriem par viņu atbildību un viņu saistībām parādu krīzes pārvarēšanā. Jāpieprasa kredīta saistību pārskatīšanu, jo patlaban esošie kredīti vienkārši nav samaksājami. Ārvalstu kreditoriem jāpiedāvā samierināties ar mazāku guvumu. Daudzi kredīti vienkārši ir jānoraksta. Pretēja alternatīva ir zaudēt visu.

Visbeidzot valdībai ir jādevalvē lats un jāiniciē konkrēti attīstības projekti, kuru mērķis ir lielā mērā aizvietot līdzšinējo importu, radīt daudz jaunu darbavietu, palielināt budžeta ieņēmumus. Jāveic arī plašas nodokļu politikas un valsts atbalsta politikas reformas, kuras būtu izdevīgas vietējiem ražotājiem. Piemēram, jāsamazina nodokļu slogs vietējiem ražotājiem, taču vienlaikus jānodrošina, lai nodokļi patiešām tiktu iekasēti. Par izvairīšanos no nodokļiem paredzami un īstenojami patiešām bargi sodi.

Ar nodokļiem jāapgrūtina spekulācijas, parazitēšana un izšķērdība, nevis valsts attīstībai nepieciešamā produktīvā darbība. Turklāt valstij jākļūst par galveno attīstības projektu finansētāju. Līdzekļi attīstībai nav vis jāaizņemas starptautiskajā tirgū, bet gan jāemitē pašiem. Nepieciešamiem attīstības projektiem emitētā nauda nerada inflāciju.

To var veikt, izmantojot tās attīstības bankas funkcijas, kuras jau gatava uzņemties valstij piederošā Hipotēku un zemes banka. Bez tam valstij dažādiem līdzekļiem (izglītošana, nodokļu politika u.c.) jāveicina tieši attīstības, nevis patēriņa kredīti. Jo patēriņa kredīti preces un pakalpojumus nesamērīgi sadārdzina un veicina tuvredzīgu „dzīvošanu pāri saviem līdzekļiem” politiku. Turpretī attīstības kredīti palielina mūsu iespējas un dzīvi padara lētāku.

Visbeidzot, jāapsver, vai nebūtu prātīgi izsludināt vispārēju līdz konkrētam datumam un konkrētās jomās ņemto kredītu norakstīšanu (parādu atlaišana, parādu piedošana).

Tā ir veca un derīga Rietumu civilizācijas tradīcija, kura pēdējā laikā diemžēl aizmirsusies. Šāds akts būtiski samazinātu neskaitāmas izmaksas, tarifus un pakalpojumus cenas.

Jo viens no galvenajiem nesamērīgi augsto cenu iemesliem ir tas, ka pakalpojumu sniedzēji ir iestiguši kredītu parādos, kurus nu cenšas atmaksāt, sadārdzinot savus pakalpojumus un preces.

Valsts budžets Valsts budžets ir vēl viens ārkārtīgi svarīgs valsts politikas instruments. Valsts budžets faktiski nosaka valsts virzību – tās uzplauksmi vai lejupslīdi.

Visus Latvijas otrās republikas pastāvēšanas gadus ir sludināta radikāla valsts budžeta izdevumu samazināšana. Ja tās mērķis būtu saprātīgs taupīgums un izšķērdības novēršana, tad šādu politiku varētu atbalstīt. Taču patiesais budžeta samazināšanas mērķis ir bijis starptautisko konsultantu, korumpētu ierēdņu un dažādu tirgus fundamentālistu diktētā atbalsta liegšana valsts attīstībai svarīgām nozarēm un visu dzīves jomu nonākšana atkarībā no ārvalstu kreditoriem. Tieši ar to izskaidrojams hroniskais līdzekļu trūkums tieši svarīgākajām nozarēm: izglītībai, veselības aprūpei, zinātnei, infrastruktūras uzlabošanai, lauksaimniecības atbalstam, taisnīgu algu izmaksai, sociālām vajadzībām utt. Taču vienlaikus vērojama bezdievīga izšķērdība: luksus automobiļi, mākslīgi sadārdzināti projekti (kā Dienvidu tilts u.c.), greznas villas,

dārgi ierēdņu komandējumi, greznas svinībās, nepelnītas privilēģijas. Līdz ar to Latvijā veidojas feodāla kārtu sabiedrība, vairojas bezdarbs un nabadzība, plaukst parazītisms.

34 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Filozofiski orientēšanās uz budžeta samazināšanu liecina par uz trūkuma principu orientētas psiholoģijas dominēšanu. Stāsts ir par pīrāgu, kura visiem nepietiks. Vai par deķīti, kura visiem nepietiks, tāpēc katrs dažādiem līdzekļiem šo nepietiekamo patvērumu cenšas pārvilkt uz savu pusi. Lai vienam iedotu, citiem ir jāatņem utt.

Tā ir pašierobežojoša, negatīva filozofija, kas ved uz pašas sludināto trūkumu, visu karu pret visiem un disharmoniju. Daudz auglīgāk būtu domāt nevis par to, kā nogriezt budžeta izdevumus, bet gan – kā palielināt budžeta ieņēmumus un līdz ar to arī izdevumus. Tā būtu pārpilnības un neierobežotas attīstības filozofija.

Un patiešām – Latvijā ir tik daudz nolaistu vietu, nebūšanu, trūkumu, neizmantotu vai nelietderīgi izmantotu resursu, tik daudz neizmantotu uzlabošanas iespēju un vienlaikus tik daudz cilvēku, kuri palikuši bez darba vai spiesti samierināties ar nevērtīgu darbu un mazu algu, ka jāvaicā – kāpēc gan to visu nelikt lietā visiem par labu un Latvijai par slavu?

Patlaban notiekošā budžeta graizīšanas scenārija cēloņus es redzu tā.

Budžeta samazināšanas tendence un filozofija pastāvēja jau kopš 1991. gada, un tās galvenais iemesls bija tas, ka Latvija ražo mazāk nekā patērē. Pat ja nebūtu citu negatīvu faktoru, mēs galu galā nonāktu līdz sabrukumam.

Taču pagājšgad nobrieda spekulāciju uzpūstā globālā parādu burbuļa plīšana. Rietumu starptautisko banku vadība saprata, ka viņu uzburtais kāršu namiņš tūlīt sabruks, tāpēc kredītu plūsmu strauji apturēja un sāka plānot, kā no iznīcināto ekonomiku drupām pēc iespējas ātrāk izvilkt savu iecerēto, bet nu apdraudēto peļņu. Banku karteļa vadība labi apzinājās divas lietas: 1) visi parādi nav atgūstami, jo ieķīlātās vērtības bija spekulatīvi uzpūstas; 2) suverenām valstīm ir tiesības no tādiem parādiem atteikties. Tāpēc mērķis bija izvilkt maksimāli iespējamo parādu apjomu un to darīt ātri, kamēr parādu jūgā nonākušās sabiedrības neatjēdzas, ka tās tiek pilnīgi izģērbtas, un neapjauš, ka tām šādi parādi nemaz nav jāmaksā. Tiklīdz sabiedrība sapratīs savu traģisko stāvokli un tā patiesos cēloņus, tā taču var pieprasīt savai valdībai aizstāvību, ko var sniegt suverēna valsts. Banku kartelim šajā laupīšanas operācijā bija tikai viens sabiedrotais: upurvalstu korumpētās valdības.

Viens no lielākajiem parādniekiem Latvijā bija privātā banka „Parex”, kura spekulēja, izmantojot uz kredīta paņemtos naudas līdzekļus. „Parex” globālajā arēnā bija zemākas kategorijas spēlmanis, tāpēc principā upurējams, tomēr kartelis nevēlējās atteikties no „Parex” parādiem. Lai to panāktu, kartelim caur Latvijas Banku izdevās pārliecināt Latvijas valdību, lai tā uzņemas „Parex” parādus, t.i., lai tos pārliek uz Latvijas nodokļu maksātāju pleciem. Tā tas arī notika.

Rezultātā Latvijas valdība, pamatojoties uz slepenībā noslēgto vienošanos, pirmajos mēnešos no budžeta „Parex” parādu nomaksā iepludināja apmēram 1,2 miljardus latu un garantēja arī atlikušo „Parex” parādu atmaksu.

Tā kā bija noplakusi kredītu straume un liels budžeta apjoms bija novirzīts „Parex” parādu segšanai, radās milzīgs budžeta caurums, kuru valdība nolēma aizpildīt divos veidos: 1) nežēlīgi samazinot budžeta izdevumus; 2) pilnīgu budžeta sabrukumu novēršot, aizņemoties no SVF un EK. Kā arī apņemoties strikti pildīt tos smagos noteikumus, kurus kredīta izsniegšanai izvirzīja SVF un EK.

Ko sēsim, to pļausim 35 Tātad „Parex” parādu uzņemšanās bija pirmais galvenais iemesls budžeta izdevumu pirmajai samazināšanai un nodokļu palielināšanai, kuru veica Godmaņa valdība.

Un ir tikai likumsakarīgi, ka pirmā budžeta izdevumu samazināšana kalpoja par iemeslu budžeta ieņēmumu noplakšanai. Līdz ar to bija nepieciešama otrā budžeta samazināšana, kuru veica jau Dombrovska valdība. Taču arī tā neko neatrisināja, jo samazinātie izdevumi vēl vairāk samazinās arī nākamos ieņēmumus. Tāpēc drīz vien būs nepieciešama jau trešā budžeta samazināšana. Un pēc tam – ceturtā, piektā, sestā, un tā līdz absolūtai nullei. Jo darbojas lejupvedoša samazināšanas spirāle, kas prasa arvien jaunus un vēl lielākus upurus. Notiek mērķtiecīga Latvijas tautsaimniecības nožņaugšana, nerēķinoties ar sekām.

Sajūtot Latvijas valdības padevību, starptautiskās institūcijas savas prasības tikai uzskrūvē. Spiež uz maksimālo, kamēr vien no Latvijas ekonomikas līķa var ko izspiest.

Patiesībā nekādi SVF un EK kredīti Latvijā nemaz nenonāk, jo tie tiek uzreiz pārskaitīti starptautiskajiem kreditoriem. Latvijā tiek slēgtas slimnīcas, skolas, slimnīcās tiek atceltas operācijas, bērniem tiek atņemti pabalsti, pensionāriem pensijas, cilvēki tiek atlaisti no darba, algas tiek nogrieztas, nodokļi tiek uzskrūvēti, uzņēmēji tiek dzīti bankrotā, arvien lielāka Latvijas pilsoņu daļa kļūst lieka, atstāta badam un nāvei, cilvēkiem tiek atņemti īpašumi utt. Un viss tas tikai tāpēc, lai būtu nauda, kuru pieprasa starptautiskie spekulanti. Citiem vārdiem to sauc par genocīdu.

Amatpersonu kuslie apgalvojumi, ka šāda politika kaut kādā brīnumainā kārtā atveseļos ekonomiku, ir salti meli, jo ir pretrunā ekonomikas attīstības likumiem. Lai atveseļotu ekonomiku, jādara tieši pretējais: jāpalielina budžeta izdevumi, jāiegulda reālajā ekonomikā, jāsamazina nodokļu slogs, jārada jaunas darbavietas, jāaizsargā iekšējais tirgus (lai dotu iespējas vietējiem ražotājiem), jāstimulē patēriņš, jālikvidē tie birokrātiskie sastrēgumi, kas traucē normālai naudas un vērtību apritei. Taču nekas tāds netiek darīts.

Var piekrist, ka nepieciešami līdzekļu ietaupījumi, taču tikai tajās jomās, kas neaizspiež elpu reālās ekonomikas procesiem. Otrkārt, nedrīkst pieļaut tādu jomu nožņaugšanu, bez kurām cilvēki nevar izdzīvot; nedrīkst vairot bezdarbnieku armiju, jo bezdarbnieki no balsta pārvēršas par papildus slogu. Var, piemēram, samazināt tautsaimniecībai mazsvarīgu ierēdņu skaitu vai likvidēt liekas aģentūras, taču tikai ar noteikumu, ka šie cilvēki tiks nodarbināti citos sabiedrībai derīgos darbos.

Krīzes pārvarēšana nav „bizness kā parasti”, krīzes pārvarēšana prasa ārkārtas pasākumus, jaunas pieejas, jaunu, radošu domāšanu, nederīgu stereotipu un ideoloģisku dogmu atmešanu.

Lai budžets būtu attīstību sekmējošs, pirms tā sastādīšanas jāizvēlas budžeta mērķis. Budžeta mērķis nevar būt abstrakta makroekonomiska stabilitāte, jo ideāla makroekonomiskā stabilitāte ir tikai kapos starp apbedītajiem. Budžeta mērķis nevar būt arī SVF noteikumu pildīšana, jo tas ir mūsu valsts budžets, un Latvija nav kāda SVF struktūrvienība, ar kuru šis fonds var izrīkoties pēc patikas. Latvija ir suverēna, demokrātiska valsts, kurā vara pieder Latvijas tautai. Un mums nav saistoši ārvalstu spekulantu zaudējumi. Jo tad jau, balstoties uz šādu precedentu, katrs kazino spēlmanis pieprasīs viņa zaudējumus segt no valsts budžeta!

36 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

Latvijas valsts pienākums ir gādāt par tās pilsoņu labklājību, nevis par dažādu spekulantu un afēristu peļņu.

Es budžetam piedāvāju šādus mērķus.

Budžeta minimālais mērķis ir nodrošināt katra Latvijas iedzīvotāja pamatvajadzības un pamattiesības: tiesības uz dzīvību, veselību, pajumti, pārtiku, izglītību, sabiedrībai derīgu darbu un taisnīgu atalgojumu. Optimālais budžeta mērķis ir visās šajās un citās jomās nodrošināt nemitīgu uzlabojumu, izaugsmi un attīstību. Savukārt krīzes pārvarēšanas budžeta mērķis ir maksimāli ātra nosaukto pamatvajadzību nodrošināšana. Budžeta veidošanas filozofija ir maksimāli ātri panākt stāvokli, kad Latvija savām vajadzībām saražo vairāk nekā patērē, t.i., kļūst par saimnieciski neatkarīgu valsti.

Kā būtiski palielināt budžeta ieņēmumus, ņemot vērā, ka krīzes pārvarēšana prasa ārkārtas pasākumus?

1. Latvija ir iestājusies gandrīz visās starptautiskās organizācijās, kurām mēs maksājam dalības naudu valūtā, bet no kurām lielākoties Latvijai nav nekādas atdeves vai labuma. Vienlaikus Latvijai trūkst diplomātisku un tirdzniecības pārstāvju, kuri starptautiskā mērogā rūpētos par Latvijas interesēm. Tātad jāizvērtē, kuras organizācijas mums patiešām nepieciešamas un jānodrošina, lai mūsu cilvēkiem šajās organizācijās būtu konkrēti mērķi, kas visefektīvāk nodrošinātu Latvijas intereses. No pārējām organizācijām vienkārši jāizstājas, līdz ar to ietaupot daudz naudas. Pirmām kārtām jau jāizstājas no Starptautiskā Valūtas fonda, Pasaules Bankas un Starptautiskās Tirdzniecības organizācijas, kas ir globālie koloniālisma instrumenti, kuru darbība ir vērsta uz Latvijas neatkarības un saimnieciskās patstāvības novājināšanu.

2. Gandrīz visas Latvijas ienesīgākajās jomās un nozarēs saimnieko ārzonās reģistrētas firmas, kuras izmanto Latvijas resursus, taču nemaksā Latvijai nodokļus. Šādām firmām valsts var piedāvāt divas alternatīvas: 1) reģistrēties Latvijā un maksāt nodokļus valsts budžetā (par nodokļu apjomu var saprātīgi vienoties); 2) visas šādas ārzonu firmas nacionalizēt. Tāpat jāievieš kārtība Latvijas dabas resursu saimniecībā. Piemēram, kāpēc milzīgas Latvijas mežu platības ir uz nenoteiktu laiku iznomātas ārzemju firmām? Vai mums pašiem nav jābūt savu resursu saimniekiem?

3. Jāpārtrauc prakse, kad lieli valsts uzņēmumi, piemēram, „Latvijas dzelzceļš” un „Latvenergo”, ir sadalīti daudzos meitas uzņēmumos, kuriem katram sava dārga administrācija, grāmatvedība, un kuri ienesīgākos darbus uzticējuši dažādām privātām firmām, kurās „savi cilvēki” gūst nepamatotu peļņu uz visas sabiedrības rēķina, piemēram, izredzēti mazo elektrostaciju īpašnieki, kuri par savu neefektīvo devumu iekasē privileģētus tarifus. Tas nesamērīgi sadārdzina šo uzņēmumu pakalpojumus, paralizē šo jomu darbu (piemēram, vienam pieder tīkli, otram augstsprieguma tīkli, trešam elektrostacijas, ceturtam apakšstacijas un transformatori, un tad nu viens no otra iekasē naudu par pakalpojumiem) un veicina korupciju un „draugu kapitālismu”. Tādiem uzņēmumiem kā Latvijas dzelzceļš, Latvenergo un sakaru tīkli ir jābūt kā vienotām, efektīvi pārvaldītām sistēmām, kas sniedz visu pakalpojumu kopumu un pilnīgi atbild par darba galarezultātiem, un kurām pilnīgs monopols un valsts uzraudzība visā Latvijas teritorijā. Ieguvums būs Ko sēsim, to pļausim 37 lētāki pakalpojumu tarifi visiem, arī mūsu ražotājiem.

4. Līdzīgi arī citās jomās jāpārtrauc mākslīgi radītā sadrumstalotība un birokrātiskie

ierobežojumi, uz kuru rēķina nepamatotu pelņu gūst privāti un arī ārvalstu uzņēmumi. Piemēram, kāpēc skolām, internātiem, armijai un citām līdzīgām iestādēm nevar būt savas saimniecības, savas virtuves, pašu brīvi izvēlēti apgādātāji, pat savas ražotnes un dzīvokļu fonds? Līdz ar to šīs iestādes daļēji sevi aprūpētu pašas (mazinātos izdevumi), atbalstītu vietējos zemniekus (iepērkot bez starpniekiem viņu produkciju), bet skolniekiem un karavīriem tiktu vērtīga praktiskās dzīves pieredze, augtu viņu pašapziņa un gatavība patstāvīgai dzīvei. Kad es dienēju padomju armijā, es pats līdz ar citiem mizoju kartupeļus, baroju cūkas, remontēju kazarmas, uzturēju telpās kārtību, mazgāju savu formas tērpu utt. Man nebija vajadzīgi ne algoti apkopēji, ne algoti virtuves strādnieki, ne algoti oficianti ēdnīcā. Un es par šo pieredzi esmu dziļi pateicīgs. Tā ir mans ieguvums, kas noder visam mūžam. Kāpēc līdzīgu pieeju neizmantot tagad, krīzes pārvarēšanai?

5. Latvija ir iesaistījusies netaisnīgos koloniālisma karos. Vai mums nepieciešami ienaidnieki? - Nē! Tāpēc nekavējoties jāatsauc mājās visi mūsu karavīri, instruktori un „neredzamās frontes” dalībnieki. Tā kā NATO vairs nepilda savas sākotnējās kolektīvās aizsardzības funkcijas, arī no šīs organizācijas jāizstājas. Tādējādi budžetam iegūsim lielus līdzekļus valūtā un uzlabosim attiecības ar kaimiņvalstīm, kas nāks par labu mūsu uzņēmējiem, dos daudz jaunu darbavietu.

6. Ļoti ienesīgas jomas ir arī alkohola un cigarešu tirdzniecība, naudas maiņa, degvielas tirdzniecība un citas līdzīgas nodarbes. Kāpēc peļņu šajās jomās valsts atdevusi privātiem uzņēmumiem un bieži vien arī ārzemniekiem, samierinoties vienīgi ar ne visai efektīvu akcīzes nodokļa iekasēšanu. Kā liecina Skandināvijas pieredze, valsts monopola ieviešana šajās jomās ir pilnīgi legāla un ienesīga valsts budžeta papildināšanas prakse. Bez tam valsts monopols var dot priekšroku pašmāju ražotajiem, tādējādi būtiski stimulējot visu tautsaimniecību.

7. Daudz kapitāla no Latvijas aizplūst no neefektīvajām valsts un pašvaldību iepirkuma procedūrām. Valstij un pašvaldībām ir tiesības un pat pienākums pakalpojumus pirkt pirmkārt tieši no nacionālajiem un vietējiem pakalpojumu sniedzējiem.

Līdz ar to mūsu nodokļu nauda atbalstīs mūsu vietējos ražotājus un bagātinās mūs pašus. Pakalpojumu iepirkšana no ārvalstīm pieļaujama vien gadījumos, kad valstiski svarīgiem projektiem uz vietas nav izpildītāju, piemēram, ja nolemjam celt sev atomelektrostaciju. Līdzšinējā konkursu rīkošanas kārtība ne mazākā mērā nenovērš korupciju un nepamatoti augstas izmaksas. Var pat apgalvot, ka tieši šī kārtība veicina korupciju, dažu cilvēku iedzīvošanos nepelnītā bagātībā un vietējo uzņēmēju izputināšanu. Tāpēc no šās kārtības ir jāatsakās, vietā radot jaunu.

8. Jāpārtrauc šis nožēlojamais elitārisma kults, kas nav savienojams ar demokrātiskas valsts ideāliem. Piemēram, Zviedrijā ministri, deputāti un citas atbildīgas amatpersonas pārvietojas ar sabiedrisko transportu, iztiek bez neierobežotiem reprezentācijas izdevumiem un citām privilēģijām, un viņu algas ir samērotas ar parasto Zviedrijas pilsoņu algām. Turpretī Latvijas pašieceltā „elite”, šķiet, savus ideālus smēlusies ASV impēriskās varas kultā vai vismaz amerikāņu filmās par 38 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos mafijas bosiem. Kāpēc, piemēram, mūsu prezidentam, kuram Satversme paredz visai simboliskas funkcijas, nepieciešama tik plaša apkalpotāju armija, kurai maz sakara ar reālo valsts politiku, dārgas automašīnas, apsargu armija, dārgas rezidences un visas šīs pārspīlētās privilēģijas pēc amata atstāšanas, kas nav saistītas

ar darbības rezultātiem? Kāpēc, piemēram, mūsu bijusī prezidente V.V. Freiberga vēl arvien turpina darboties, izmantojot ievērojamus valsts budžeta līdzekļus?

Kāpēc viņu automātiski turpina godāt par kaut kādiem konkrēti nenosauktiem „lieliem nopelniem Latvijas labā”? Kādi tad ir šie „nopelni” un kā labā tie veikti?

Tas pats lielākā vai mazākā mērā attiecināts uz ministriem, daudziem ierēdņiem un deputātiem. Vai tad mūsu princips nav „viens likums priekš visiem”? Vai vispār šīs amatpersonas jādēvē par „augstām”, par „kungiem”, „kundzēm” un „eminencēm”?

Vai uzsvars nebūtu jāliek uz atbildību un kalpošanu? Diemžēl šis ārišķīgais elitārisms ieviesies arī pārējā sabiedrībā: par sasniegto vai iecerēto stāvokli sabiedrībā liecina dārgas automašīnas, grezni biroji, lielas jahtas, lidaparāti, rezidences iekšzemē un ārzemēs, apkalpotāju armija, zīmēšanās „augstākās sabiedrības” pasākumos un dzeltenās preses „privātās dzīves” skandālu slejās, nicinoša, augstprātīga attieksme pret līdzpilsoņiem. Vai tas viss nav smieklīgi un nožēlojami? Es personīgi pazīstu pāris amerikāņu miljardierus, kuri savu kapitālu sakrājuši ar savu godīgu darbu.

Viņi ģērbjas vienkārši, iepērkas taupīgi, pārvietojas vairākus gadus kalpojušās automašīnās, kuras pirktas, ņemot vērā praktiskās dzīves vajadzības, nevis iedomātu prestižu, uz viņu rokām ir tulznas. Izcelties cenšas vien iznireļi un jaunbagātnieki, kuri savu materiālo bagātību guvuši ar ne visai godīgiem līdzekļiem vai laimējuši spēlēs.

9. Ar iepriekšējo punktu saistīta ir sabiedriskā transporta tēma. Sekojot Amerikas modelim, mēs esam mantojuši nolaistu, nepietiekamu un dārgu sabiedrisko transportu, pilsētu ielas ir pārslogotas ar privātām automašīnām (kurām trūkst stāvvietu), bet pilsētu gaiss no tā ir nepatīkami piesārņots. Vai vispār ir palicis kāds cilvēks, kuram šis stāvoklis šķiet ērts un saprātīgs? Ja valsts mērķtiecīgi atbalstītu sabiedrisko transportu, būtiski pieaugtu pasažieru un arī maršrutu skaits, mazinātos viena pasažiera pārvadāšanas izmaksas un biļešu cenas, ielas un pagalmi atbrīvotos, gaiss kļūtu tīrāks, rastos jaunas darbavietas, mazinātos mūsu atkarība no degvielas importa, ietaupītos daudz naudas. Šo budžeta ieņēmumu papildināšanas sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, taču ideja, ceru, ir skaidra. Pats par sevi saprotams, ka no SVF un EK kredītiem jāatsakās, jo tā tikai palielina mūsu parādus, bet ne mazākā mērā nedod ieguldījumu mūsu reālajā ekonomikā. Uz krīzes pārvarēšanas laiku valdībai jāpasludina parādu atmaksāšanas moratorijs, vienlaikus uzsākot sarunas ar starptautiskajiem kreditoriem par taisnīgu saistību sadalīšanu. Un jāiztiek tikai ar saviem resursiem, protams, neizslēdzot abām pusēm izdevīgu starptautisku sadarbību. Nav jāaizmirst, ka Latvijas valstij pašai ir tiesības emitēt naudu saimnieciski saprātīgu un sabiedrībai derīgu projektu finansēšanai.

Jādomā arī par citām mūsu saimniecības potenciāla vairošanas iespējām nākotnē.

Piemēram, lai mūsu tautsaimniecība kļūstu konkurētspējīgāka, daļu minētajos Ko sēsim, to pļausim 39 pasākumos iegūtās naudas valsts var ieguldīt divu atomelektrostaciju celtniecībā.

Līdz ar to mēs iegūsim lētākus energoresursus, nodrošināsim enerģijas neatkarību, samazināsim ražošanas un infrastruktūras izmaksas un turklāt vēl Latvija pārvērtīsies no enerģijas importētājas par eksportētāju. Tātad gūsim vēl jaunus ieņēmumus budžetā.

Pārējos līdzekļus var ieguldīt infrastruktūrā: labos ceļos, tiltos, ostās, dambjos, zemes meliorācijā, mežu infrastruktūras modernizācijā, mājokļu atjaunināšanā un siltināšanā (atkal lieli ietaupījumi), ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu uzlabošanā, sabiedrībai

nepieciešamu objektu celtniecībā un citur. Vārdu sakot, nekādam bezdarbam Latvijā nav ne mazākā pamata.

Nacionālā tirgus atjaunošana Periodos, kad viss galvenajās līnijās ir labi, kad valsts plaukst un dzīvo saskaņā ar saviem ieņēmumiem, nav nekāds grēks nopirkt kādu eksotisku ārzemēs ražotu mantiņu, atļauties kādu luksus preci vai piedzīvojumu. Taču pavisam citas prioritātes rodas valsts sabrukuma periodā. Tad katra pilsoņa pienākums ir viņa iespēju robežās darīt visu, lai krīzi pārvarētu ātrāk un efektīvāk.

Krīze nav piemērotākais laiks nodoties sapņiem par ārzemju ceļojumiem vai dzīvi pāri saviem līdzekļiem, vai izdabāšanai apšaubāmām svešu draugu interesēm. Krīze ir laiks mobilizācijai, lai atbalstītu, pirmkārt, savējos un līdz ar to arī sevi!

Kāpēc mūsu veikalos un tirgos mēs gandrīz neredzam vietējos ražojumus? Kāpēc mums vairs nav pat savu veikalu? Kāpēc mūsu ienākumi un kredītlīdzekļi aizplūst prom no Latvijas?

Tas tāpēc, ka savulaik mēs noniecinājām savējo, dzināmies pēc svešā. Līdz ar to mūsu ražotāji panīka un izputēja. Un tagad mēs visi esam atkarīgi no svešu kungu žēlastības, jo nespējam pat sevi pabarot un apgādāt ar elementārām vajadzībām.

Padomāsim, kas notiek, ja mēs ārzemniekiem piederošā veikalā nopērkam ārzemēs ražotu preci? Un ja vēl naudu šīs preces iegādei mēs esam aizņēmušies no ārzemju bankas?

Mūsu nauda aiziet ārzemju ražotājiem, rada ārzemēs jaunas darbavietas, vairo kādas ārvalsts budžeta ieņēmumus, bet likvidē kādu darbavietu Latvijā un samazina Latvijas budžeta ieņēmumus. Ārzemnieki priecājas, bet mūsu pašu cilvēki nīkuļo, nevar atļauties apmierināt elementāras savas ģimenes vajadzības, nevar aiziet pie ārsta vai nosūtīt bērnu skolā. Tā kā noplakuši arī mūsu budžeta ieņēmumi, tad valdība samazina mūsu algas, slēdz iestādes, uzliek palielinātus nodokļus utt.

Nav izslēgts, ka tieši mūsu darbavieta vēl nav likvidēta. Bet tad nu mēs lielu savas samazinātās algas daļu nesam ārvalstu bankai (vēlreiz vairojot svešu akcionāru un svešu zemju labklājību), lai atmaksātu to kredītu, par kuru sākotnēji pirkām ārzemju preci. Mēs vēl kaut kā turamies, bet mūsu bērniem vairs nav darba, tāpēc jādodas uz ārzemēm, lai tur kalpotu par lētu darbaspēku un vēlreiz celtu svešu zemju labklājību.

Tāda bija mūsu līdzšinējā politika. Ne tikai valdības, bet arī pašas tautas līmenī. Un šī politika mūs novedusi līdz valsts sabrukumam. Ko darīt?

Lai pārvarētu krīzi, jārīkojas tieši pretēji. Kad un kur viens iespējams, priekšroka jādod Latvijas ražojumam vai pakalpojumam! Pat ja tas konkrētā brīdī šķiet dārgāks, neglītāks 40 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos un pieticīgāks. Un jāiepērkas Latvijas pilsoņiem piederošā veikalā, un nav jāņem kredīts patēriņa preču iegādei! Ja nu tomēr pieņemts lēmums kredītu ņemt, tad vismaz tas jāņem Latvijas bankā!

Ja mēs rīkosimies tā, tad mēs ar savu naudu stiprināsim Latvijas ražotājus un uzņēmējus, radīsim jaunas darbavietas Latvijā, atbalstīsim Latvijas veikalus un Latvijas bankas, papildināsim Latvijas budžetu, bagātināsim savus kaimiņus un līdz ar to arī sevi.

Mūsu personīgie ieguldījumi Latvijas ekonomikā drīz vien nesīs vairākkārtēju efektu visā saimniecībā, visās tās nozarēs un jomās!

Ja tā rīkosies daudzi Latvijas iedzīvotāji, tad mūsu uzņēmēji nostiprināsies, spēs savu ražošanu paplašināt un uzlabot; Latvijas veikali nostiprināsies, paplašinās savu

tirdzniecības apjomu, pāries uz lielākām telpām, spēs iztikt bez kredītiem; komunālie uzņēmumi laikus saņems naudu par saviem pakalpojumiem un arī spēs iztikt bez kredītiem, līdz ar to varēs samazināt savus tarifus (ieguvums visiem); augs Latvijas banku kapitāls, līdz ar to mūsu bankas spēs lētāk kreditēt tieši Latvijas uzņēmumus; augs Latvijas budžets, no kura labums izplūdīs uz visām dzīves jomām un to baudīsim arī mēs personīgi. Augs algas, pensijas, pabalsti, būvēsies labi ceļi utt.

Tātad patiesībā viss ir mūsu rokās un mūsu ziņā! Mēs neesam bezspēcīgi, mēs varam, ja vien izvēlamies gudru dzīves politiku!

Runājot par tirdzniecību, jāpieskaras lielveikalu politikai. Pirmkārt, lielveikali ir tādi kā patērētāju sabiedrības tempļi jeb svētvietas, kas pats par sevi nav veselīgi, jo patērētāju sabiedrība liecina par atkarību un norietu. Vēl bēdīgāk, ja šie lielveikali pieder ārzemniekiem. Tas nozīmē, ka arī tirdzniecības uzcenojums nepaliek Latvijā, bet no tās aizplūst.

Otrkārt, lielveikali tiecas monopolizēt tirdzniecību un diktēt savus noteikumus gan ražotājiem, gan patērētājiem. Piemēram, lielveikalu tīkls var izvēlēties piena produktus iepirkt kaimiņvalstī vai kaimiņu rajonā, līdz ar to iznīcinot vietējos ražotājus. Ja arī ko iepērk no vietējiem ražotājiem, tad lielveikals tiem diktē iepirkuma cenu, ražojuma kvalitāti, apjomus un citus noteikumus. Piemēram, liek daļu produkcijas atdot par akcijas cenu, kas ir zem ražošanas pašizmaksas.

Vēl lielveikaliem raksturīga globālo surogātproduktu tirdzniecība, līdz ar to tiek ietekmēti mūsu ēšanas ieradumi, bieži vien nekvalitatīvas vai pat indīgas produkcijas virzienā. Lielveikalu produkcijai raksturīgas ķīmiskas piedevas, kas nodrošina produkta nebojāšanos, ilgstoši stāvot plauktos, vilinošu, bet mākslotu aromātu, krāsu, piegaršas, fiziskās īpašības, iepakojumu. Taču visas šīs piedevas bendē mūsu veselību.

Vēl globalizēto pārtikas karteļu produkcijai raksturīgs tas, ka tā rada atkarību. Šajā produkcijā iestrādātas tādas cukura, tauku, sāls, dažādu aromatizatoru, krāsvielu, stabilizatoru, emulgatoru un citu ķīmisko piedevu proporcijas, ka ēdājs nespēj apstāties un zaudē sāta izjūtu. Viņš paliek tikpat atkarīgs no konkrēta produkta, kā dzērājs no alkohola vai pīpmanis no tabakas. Ēšana un dzeršana kļūst par viņa galveno dzīves mērķi. Tāpēc arī Latvijā saradies daudz neveselīgi resnu cilvēku, it īpaši jauniešu vidū.

Vai tas mums tiešām vajadzīgs?

Tāpēc izdarāmas vismaz divas lietas. Pirmkārt, lielveikalu darbība ir stingri jākontrolē, ieviešot stingrus un veselīgus kvalitātes standartus, kā arī novēršot monopolstāvokļa Ko sēsim, to pļausim 41 ļaunprātīgu izmantošanu. Vienam no priekšnoteikumiem lielveikala darbībai jābūt prioritārai vietējo ražotāju produkcijas iepirkšanai par taisnīgu cenu.

Otrkārt, jāveido alternatīvas tirdzniecības vietas. Viens virziens ir jau minētais esošo vietējo veikalu atbalsts. Otrs – jādibina jauni veikali. Šai sakarā izmantojamas kooperācijas priekšrocības. Tirdzniecības kooperāciju tautas valodā sauc par patērētāju biedrībām vai paju sabiedrībām. Patērētāju biedrības pieder pašiem pircējiem un tirdzniecības peļņu sadala starp patērētāju biedrības biedriem (tātad pašiem pircējiem, kas iegādājušies pajas) atbilstoši viņu pirkšanas apjomam. Bez tam klasiskās patērētāju sabiedrības var veidot arī savas ražotnes, izejvielu sagādes un pārstrādes centrus un citus saimnieciskos objektus. Tātad ļoti demokrātiska, taisnīga un produktīva tirdzniecība. Vairāk par to lasiet šajā rakstā jau norādītajā grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”.

No valdības jāprasa stingri un līdzsvaroti iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi, kuri apkopojami saskaņotā, skaidrā un mērķtiecīgā sistēmā.

T.s. attīstītās rietumvalstis aizgūtnēm sludina brīvu tirgu, atvērtu sabiedrību, atvērtas robežas, brīvu kapitāla, preču un darbaspēka kustību, kā arī nosoda tirgus aizsardzību jeb protekcionismu. Taču praksē šīs valstis sludinātos principus neievēro – tās pašas ir kā nepieejamākie protekcionisma cietokšņi. Protekcionisms ir viens no galvenajiem šo valstu attīstību veicinošajiem faktoriem. Mums nevajadzētu no Rietumiem mācīties šādu divkosību un dubulstandartus, taču protekcionisma tradīcija tiešām būtu pārņemama un ražīgi izmantojama. Vēl jo vairāk tāpēc, ka aizsardzība ir katras nācijas, katras teritorijas un pat mājas svētas tiesības. Mēs taču neatstājam savas mājas durvis vaļā, lai tajā saimnieko visi, kam nav slinkums?

Latvijas starptautiskais statuss Daudz netaisnības un vardarbības var atrast visos pasaules reģionos un visos laikos.

Lai gan bijuši arī noturīgi miera un attīstības periodi, kurus vēstures grāmatās atspoguļo mazāk vai nemin nemaz. Gluži kā mūsu presē vairāk raksta par dažādiem skandāliem un novirzēm, nekā par saticīgām ģimenēm un kopienām. Taču šoreiz gribu runāt par t.s. attīstītajām Rietumu valstīm, kuras izvirzījušas pretenzijas uz globālu varu un „vēstures galu”, ar to domādamas pilnīgu amerikāņu parauga liberālisma uzvaru un dominēšanu pasaulē uz mūžīgiem laikiem.

Rietumu dominēšanas vēsture ir, pirmkārt, melu un vardarbības vēsture: vergu tirdzniecība, koloniju iekarošana un izmantošana, veselu tautu un civilizāciju iznīcināšana, savstarpēji kari, koncentrācijas nometnes, veselu pilsētu noslaucīšana no zemes virsmas bez stratēģiskas militāras vajadzības, organizēts bads, deportācijas, genocīds ar pašu vai algotņu rokām. Aptuveni šādus noziegumus esmu uzskaitījis savā 2001. gadā izdotajā grāmatā „Dzīve karastāvoklī”.

Runa nav tikai par pagājušajiem laikiem. Būtībā jau nekas nav mainījies, ja neskaita vēl izsmalcinātākas metodes, vēl nekaunīgākus melus, vēl izaicinošāku cinismu un vēl lielākus noziegumu mērogus. Bijušās kolonijas arvien tiek turētas atpalicībā un atkarībā, nepakļāvīgi līderi arvien tiek nogalināti, nepakļāvīgas valdības – vardarbīgi gāztas, arvien tiek atbalstīti tirāniski režīmi, arvien vergu miljoni ražo patēriņa preces, 42 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kuras varam nopirkt lielveikalos, arvien tiek organizēts bads, no zemes tiek noslaucītas pilsētas, indētas un maitātas tautas.

Arī mūsdienās turpinās veselu tautu deportācijas. Piemēram, vēl 1970. gados Lielbritānija sadarbībā ar ASV deportēja un līdz šai dienai tur apspiestībā čagos tautu, kas apdzīvoja Djego Garsijas salu grupu, kurā tagad iemitinājusies lielākā ASV karabāze, no kuras tiek bombardēta gan Irāka, gan Afganistāna un Pakistāna. Turpinās ne vien militāras operācijas un genocīds, bet arī „karš ar citiem līdzekļiem”. Tā nosaukta nāciju iedzīšana parādu verdzībā jeb ekonomiskais karš, kuram tagad pilnā mērā pakļauta arī Latvija. Par šīm tēmām internetā atrodami neskaitāmi materiāli. Angļu valodas pratējiem iesaku internetā atrast un noskatīties kaut vai Džona Pildžera ( John Pilger) dokumentālās videofilmas.

Gandrīz visu Rietumu dominēšanas periodu no šādas politikas cietusi arī Latvija. Sākot ar krustnešiem, vācu baronu jūgu, zviedru laikiem, poļu laikiem, beidzot ar mūsdienām.

Jā, Latvija cieta arī no Krievijas impērijas, taču tikai periodā, kad Krievija sadarbojās ar Rietumiem (kopš Pētera I laikiem, kad Krievija faktiski bija integrēta Rietumos) un

bija sadalījusi ietekmes sfēras. Arī cariskās Krievijas laikā Latvijas teritorijā faktiskā vara piederēja vācu baroniem (izņemot Latgali, kurā dominēja poļu pani un pārpoļoti vācu baroni), kuriem bija liela ietekme Krievijas cara galmā. Taču raksturīgi tas, ka Krievijas dominēšanas periodos Latvija bija attīstītākā impērijas (vēlāk PSRS) daļa, bet Rietumu dominēšanas periodos Latvija bijusi tikai lēti ekspluatējams, beztiesīgs darbaspēks un maiņas monēta ģeopolitiskajās spēlēs ar Austrumiem. Neaizmirsīsim 1939. gadu (Rībentropa – Molotova paktu), 1940. gadu (Latvijas iekļaušanas PSRS de facto atzīšana, Latvijas valsts kases līdzekļu izmaksāšana PSRS, viltoto vēlēšanu rezultātu priekšlaicīga publicēšana britu presē) un Jaltas konferenci, kurā Rietumi mūs atkal iztirgoja, kārtējo reizi pārdalot ietekmes sfēras. Nu ir pienācis brīdis, kad šāda iztirgošana var atkārtoties vēlreiz.

Taču stāvoklis pasaulē pašlaik strauji mainās. Rietumi ir zaudējuši savu industriālo potenciālu, rietumvalstu tautām ir negatīva dzimstība un vājināta vitalitāte, patērētāju sabiedrības kūtrumā kritušie rietumnieki vairs nevēlas karot frontēs (vienīgi gatavi veikt tālo apšaudi un stratēģisko bombardēšanu), pašās rietumvalstīs strauji pieaug bijušo koloniju iedzīvotāju skaits, kuriem citi mērķi. Bet galvenais – pasaulē strauji rodas jauni saimnieciskās aktivitātes un varas centri. Nu jau var droši apgalvot, ka globalizācijas mēģinājums un vienpolārā pasaule ir izsapņota, jo veidojas pilnīgi cita globālās sadarbības struktūra, kurai būs raksturīgi vairāki centri.

Vēl jau ASV un tās dominētā NATO cenšas iespaidot notikumus un destabilizēt stāvokli, bet to spēki ir pārāk izstiepti pa visu zemeslodi un līdz ar to novājināti. Tā ir tā pati nelaime, ar kuru beidzās visu līdzšinējo impēriju pasaules iekarošanas sapņi. Impērijas mirst no gremošanas orgānu traucējumiem.

Jautājums ir par to, vai šādā periodā Latvijai ir lietderīgi palikt zaudētāju un netaisnības pusē?

Es iesaku Latviju turpmāk veidot kā neitrālu, blokos neiesaistītu valsti, kas tiecas uzturēt draudzīgas attiecības ar citām valstīm, it īpaši kaimiņiem. Mums nav vajadzīgi ienaidnieki, un vēl jo vairāk tādi nav jārada ar savu tuvredzīgu politiku. Latvijas Ko sēsim, to pļausim 43 ģeogrāfiskais stāvoklis mums dod lielas priekšrocības vien tad, ja mēs īstenojam draudzīgas attiecības ar visiem kaimiņiem, turklāt ar tiem veidojot abpusēji izdevīgu sadarbību. Lai veidotu sadarbību ar valstīm Rietumos un Austrumos, nav nepieciešama ne dalība militārās aliansēs, nedz dalība tādā savienībā, kas mūs diskriminē, izmantot un ierobežo.

Latvija ir ideāla vieta tranzītam starp Rietumiem un Austrumiem, kā arī tādai ražošanai, kas vienlīdz līdzsvaroti izmanto vienas puses tehnoloģiju un darbgaldus, un otras puses izejvielas. Šādas sadarbības priekšnoteikums ir neiesaistīšanās naidīgos blokos, brīvas rokas abpusēji izdevīgu tirdzniecības līgumu slēgšanai, kā arī tiesības pašiem brīvi noteikt savu fiskālo, monetāro, nodokļu, budžeta un subsīdiju politiku (ES noteikumi to liedz). Mūsu priekšrocība arī tā, ka mēs gadsimtiem ilgi esam bijuši saskarsmē gan ar Rietumiem, gan Austrumiem, ar šo tautu mentalitāti, un šajā ziņā esam iekrājuši lielu pieredzi.

Ja runājam par dalību ES, teorētiski ir iespējamas pārrunas ar Briseli, kuru mērķis būtu diskriminējošo un ierobežojošo normu izņemšana no Savienības līguma. Gan teorētiski, gan praksē. Taču es personīgi šādu pārrunu pozitīvam iznākumam vienkārši neticu. Kā liecina līdzšinējā prakse, Briseles birokrāti nav spējīgi uz taisnīgu, solidāru rīcību. Nav

arī izslēgts, ka gan ES, gan eiro līdzšinējā formā globālo krīzi nemaz nepārdzīvos, jo ES darbības principi ir pretrunā ar krīzes pārvarēšanai nepieciešamajiem pasākumiem.

Kooperācija un vēlreiz kooperācija Mēs esam pieraduši visu gaidīt no valsts un par visām neveiksmēm vainot valsti un politiķus. Manuprāt, tā ir nepareiza un pasīva pozīcija, kas sevi nekad nav attaisnojusi.

Tieši šāda aplama pozīcija ir iemesls tam, ka starp valsts varu un pārējo sabiedrību, kā arī starp dažādiem sociālajiem slāņiem ir izveidojies atsvešinātības bezdibenis, kā arī tam, ka valsts aparāts ir uzkundzējies pārējai sabiedrībai, palicis elitārs, bezatbildīgs un sabiedrojies ar starptautisko oligarhiju pret savu tautu.

Demokrātijas būtība slēpjas ne jau oficiālās deklarācijās vai šķietami demokrātiskās procedūrās, bet gan pašas sabiedrības aktivitātē, nemitīgā pašorganizēšanās spējā un pilnā atbildībā par savu likteni. Patiesa demokrātija iespējama tikai virzienā no apakšas uz augšu. Nevis valsts varas institūcijas ir mūsu uzraugi un izrīkotāji, bet gan mēs paši esam suverenās varas nesēji, kuri iestādēm deleģējuši tikai dažas pārvaldes funkcijas, par kurām šīs iestādes ir atbildīgas mūsu priekšā. Saeima, valdība, pašvaldības un tiesu sistēma ir burtiski uzskatāmas par tautas kalpiem. To uzdevums ir kalpot sabiedrības vispārējām interesēm. Ar kalpošanu es šai gadījumā saprotu godpilnu, cēlu pienākumu.

Tieši tāpēc ir muļķīgi varas institūcijas vainot par mūsu neveiksmēm, vai gaidīt, ka tās mainīsies. Mainīties vajag mums pašiem, tad arī varas institūcijas mainīsies!

Latvijā bija laiks, kad nebija Latvijas valsts un Latvijas iedzīvotāji bija beztiesīgi paši savā zemē. Piemēram, tāds laiks bija XIX gadsimtā, kad tik atcelta dzimtbūšanas iekārta, bet latviešiem dota „putna brīvība”. Latvieši bija atstāti pilnīgi bez savas zemes, mantas un kapitāla. Turklāt bija sākusies pārkrievošanas politika, kuras mērķis bija Latvijas teritoriju pilnīgi sapludināt ar Krievijas impēriju.

Latviešus XIX gadsimta beigās izglāba savstarpēja biedrošanās. Tās bija gan uz 44 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos savstarpējā atbalsta pamata dibinātas reliģiskās draudzes (piemēram, „Brāļu draudzes”), gan kultūras biedrības (kopdziedāšana, teātris, izglītojoši priekšlasījumi), gan saimnieciskās darbības biedrības (dažādi kooperatīvi).

Kooperācija ir sabiedrības saimnieciskas pašorganizēšanās forma, kurā katrs iegulda savus resursus, lai celtu visu iesaistīto cilvēku labumu. Kooperācija nav ne sociālistiska, ne kapitālistiska, to neorganizē ne pavēles dodoši komisāri, ne peļņas kāres dzīti kapitālisti un viņu algotie menedžeri. Kooperāciju organizē paši cilvēki labprātīgi, un arī kooperācijas augļus taisnīgi sadala attiecīgā kooperatīva biedri. Tā ir vienīgā saimnieciskās kopdarbības forma, kurā lēmumi tiek pieņemti biedriski un demokrātiski, balstoties uz savstarpēju uzticību un paļāvību. Kooperācijai svešs ir elitārisms, patērētāju sabiedrība, cilvēku ekspluatācija, tirānija un verdzība. Kooperācijai nav nepieciešamas ne valdības atļaujas (lai arī modernos laikos valdības cenšas kooperatīvu darbību reglamentēt, regulēt un kontrolēt), nedz kādu svešu investoru līdzekļi. Kooperatīvu var izveidot vairāki cilvēki, kuri apvieno viņu rīcībā esošos resursus. Tādējādi auglīgu saimniecisku darbību var uzsākt arī cilvēks, kuram pašlaik varbūt nav savu materiālu resursu, bet ir vēlme savu prātu un spēku ieguldīt ražīgā pasākumā. Bez tam viena no kooperācijas tradīcijām ir savu biedru un arī visas sabiedrības izglītošana, kas ir ļoti svarīgi. Kooperācijas iespējas ir neizsmeļamas, jo arī kooperācijas biedru skaits nav ierobežots. Pareizi izmantojot kooperācijas principus, latvieši XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā īsā laikā kļuva par saimnieciski aktīvu, materiāli turīgu un garīgi

nobriedušāku tautu. Ja šo procesu nepārtrauktu Pirmais pasaules karš, daudzu cilvēku došanās bēgļu gaitās un vēlākās revolūcijas, Latvija mūsdienās būtu pilnīgi cita valsts.

Taču nekas mums neliedz šo procesu turpināt tagad.

Kooperācijas pētnieks Eduards Balodis apkopojis šādas atziņas par kooperācijas nozīmi: • Kooperatīvi ienes rosīgumu saimnieciskajā dzīvē, jo veic tos darbus, kuri paliktu nedarīti, ja kooperatīvu nebūtu. Var teikt arī, ka tie rada jaunas un labas darbavietas.

• Kooperatīvi ceļ darba ražīgumu un kvalitāti.

• Kooperatīvi palielina savu biedru ienākumus.

• Kooperatīvi samazina savu biedru izdevumus, ietaupa laiku un enerģiju.

• Kooperatīvi paceļ visas valsts tautsaimniecību, līdz ar to uzlabojot arī nebiedru dzīvi.

• Kooperatīvi veicina savu biedru un arī sabiedrības izglītošanu.

• Kooperatīvi cilvēkos ieaudzina kopības apziņu un dziņu pēc vispārējā labuma, jo kooperatīvu darbības princips ir: viens par visiem un visi par vienu! Tāpēc īpaši jārūpējas, lai kooperatīvus vadītu godīgi cilvēki, kuriem rūp arī citu cilvēku labums.

• Kooperācija parasti dzimst apstākļos, kad daudzi cilvēki cieš no nabadzības, posta un netaisnības. Kooperatīvu biedri neorganizē revolūcijas un negatavo valsts apvērsumus, bet vienkārši paši uzņemas atbildību par savu dzīvi un padara to labāku.

Tāpēc vietā ir arī franču kooperatora Šarla Žida atzinums: “Kooperācija ir nabadzības meita un pārticības māte.”

Ko sēsim, to pļausim 45 Nav tādas dzīves jomas, kurā cilvēki nevarētu organizēties kooperācijai. Tā kā par šo tēmu jau esmu uzrakstījis grāmatu, aicinu to izlasīt. Pieprasiet bibliotēkās vai lasiet internetā, piemēram, portālā „Tautas forums” (adrese: www.tautasforums.lv).

Ieskatam izanalizēsim vienu piemēru. Līdz 1990. gadam Latvijā bija attīstīta vieglā rūpniecība, tai skaitā apģērbu ražošana. Ar dažiem apģērbiem Latvija lielā mērā apgādāja visu Padomju Savienību. Pašlaik no šīs rūpniecības palikuši daži nelieli cehi, kuri pilda ārvalstu firmu pasūtījumus, par to saņemot visai pieticīgu algu. Mūsu ļaudis savu apģērbu pērk vai nu humpalu bodēs vai tirgū (mazvērtīga ķīniešu produkcija), vai dārgos firmas veikalos. Faktiski apģērbu ražošana Latvijā ir iznīcināta, lai gan mums ir labi šuvēji, izcili modelētāji un laba gaume.

Ko darīt? Pieredzējuši šuvēji, piesaistot labus modelētājus un ieguldot ne pārāk lielus līdzekļus (audumu, diegu un šujmašīnu iegāde, telpu iekārtošana), var organizēt šūšanas kooperatīvus, kuri ražo gan standarta produkciju veikaliem, gan individuālus pasūtījumus pilsoņiem. Valdībai jāpieprasa ieviest saprātīgus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, bet pilsoņi jāmudina izvēlēties vietējo ražotāju produkciju (skat. iepriekšējās nodaļas).

No maziem kooperatīviem pakāpeniski veidosies lielākas kooperatīvu apvienības un ražošanas centri. Ar to pilnīgi pietiks, lai jau dažos gados šuvēji ne vien nodrošinātu ar apģērbiem Latvijas iedzīvotājus, bet arī iekarotu ārējos tirgus. Līdzīgi var rīkoties gandrīz katrā vieglās rūpniecības nozarē.

Kooperācija izmantojama ne tikai rūpnieciskā ražošanā, bet arī tirdzniecībā, finanšu jomā un apdrošināšanā, lauksaimniecībā, zvejniecībā, veselības aprūpē, izglītībā, zinātnē, kultūrā, mājokļu politikā u.c.

Nobeigšu ar kooperatora

V. Totomianca domām: “Kooperācija ir prakticisma un ideālisma savienojums. Tā netiecas tikai pēc materiāliem labumiem, taču neļauj aizrauties arī ar neīstenojamiem sapņiem. Kooperācijā saprātīgi sakausēts individuālisms ar solidaritātes garu. Tā ir nevis šķiru un atsevišķu profesiju, bet gan vispārcilvēciska solidaritāte. Kooperācija ir iecietīga pret uzskatiem un ticību, tajā apvienojas personas no dažādiem sabiedrības slāņiem, kuri citā vietā varbūt savstarpēji cīnītos. Kooperācija ir mūžīga, jo no visiem sabiedriskās kustības veidiem tikai tā pastāvēs arvien. Tā vēl nav pilnīgi kristalizējusies, bet tikai veidojas. Un šī veidošanās notiek virzienā no apakšas uz augšu, tāpēc tā mūžīga.”

Alternatīvās krīzes pārvarēšanas un suverenās varas atjaunošanas struktūras Turpinoties līdzšinējai tautsaimniecības nožņaugšanas politikai, mēs jau šoruden varam nonākt ārkārtīgi smagā stāvoklī. Līdz rudenim krasi samazināsies esošo darbavietu skaits, esošie bezdarbnieki vairs nesaņems pabalstus, jaunajiem bezdarbniekiem varbūt vairs nevarēs izmaksāt pabalstus. Nav zināms, cik cilvēkus varēs racionāli iesaistīt sabiedriskos darbos un cik lielu pabalstu par to varēs saņemt.

Līdz ar to aizvien vairāk cilvēku nespēs samaksāt maksu par dzīvokli un komunālajiem pakalpojumiem. Iespējams, sāksies izlikšanas no dzīvokļiem un komunālo uzņēmumu bankroti. Problemātiski būs nodrošināt apkuri un citus komunālos pakalpojumus.

Aizvien vairāk cilvēku, kuri nespēs izbraukt uz ārzemēm, nonāks uz ielas un būs spiesti 46 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos zagt un laupīt, lai izdzīvotu. Turpat nonāks daudz bērnu un pusaudžu. Krasi pieaugs noziedzība. Ja nekas būtiski nemainīsies, šāds scenārijs ir visai reāls, ar to jārēķinās.

Jaunajos sabrukuma apstākļos aizvien neefektīvāk darbosies arī valsts iestādes: skolas, slimnīcas, policija, ugunsdzēsēji, sabiedriskais transports u.c. Daudziem realitāte būs bads un izdzīvošana no dienas uz dienu. Samazinoties apgrozījumam, darbību var pārtraukt arī daudzi veikali un citi pakalpojumu sniedzēji. Grūti prognozēt, kā šādos apstākļos izvēlēsies rīkoties policija un citas drošības iestādes: vai tās turpinās uzturēt kārtību, varbūt tās ieņems neitrālu pozīciju, vai varbūt pat sāks sadarboties ar kriminālām aprindām, vai arī vienkārši izklīdīs? Vai valsts varu vispār kāds respektēs?

Kā šādos apstākļos nodrošināt sabiedrisko kārtību un nodrošināt izdzīvošanu?

Acīmredzot aktīvākajiem cilvēkiem (kuriem vietējā sabiedrība uzticas) ir jāorganizējas, jāveido alternatīvas struktūras, kuras nodrošinās kārtību un drošību katrā apdzīvojamā vietā, organizēs pašpalīdzību un kooperāciju, izplatīs iedzīvotājiem nepieciešamo informāciju, koordinēti rīkosies, lai valdību piespiestu īstenot Latvijas interesēm atbilstošu politiku, t.i., organizēs sabiedriskas aktivitātes, iesniegs valdībai un ārvalstu institūcijām savas prasības un priekšlikumus, dibinās ražotnes, pārtikas un pirmās nepieciešamības preču sadales vai apmaiņas punktus, spriedīs tiesu, dibinās alternatīvus sakarus un tirdzniecību ar kaimiņvalstīm, mērķtiecīgi rīkosies, lai atjaunotu valsts varu un īstenotu Satversmes 2. pantu, kas nosaka, ka suverenā vara Latvijas teritorijā pieder Latvijas tautai. Iespējams, šīm alternatīvajām struktūrām pašām nāksies uzņemties atbildību par valsti, veidot kādu nacionālā izlīguma vai cita veida pagaidu valdību.

Vismaz es nevēlētos, lai Latvija nogrimtu patvaļā un kriminālā anarhijā, vai arī tiktu pievienota kādai kaimiņvalstij un pazustu no pasaules kartes. Tāpēc mudinu jebkuros

apstākļos tomēr pieturēties pie mūsu valsts Satversmes galvenajiem pantiem. Tāpēc alternatīvās struktūras ierosinu saukt par Satversmes atjaunošanas komitejām vai konstitucionālām komitejām. Var saukt arī citādi, taču būtu svarīgi nepārprotami saglabāt šo konstitucionālo saikni ar Latvijas valsti. Nekādā gadījumā šīm struktūrām nav jābūt pretvalstiskām. Tās var nostāties pret patreizējo varas iestāžu politiku, taču ne pret pašu valsti. Gluži otrādi, – mums sava valsts ir jāsaglabā un jānosargā jebkuros apstākļos vai satricinājumos.

Taču pirmais un galvenais uzdevums ir panākt valdības un SVF Latvijas demontāžas pakta anulēšanu. Ticiet, šis pakts Latvijas pastāvēšanai nav mazāk bīstams par 1939. gadā slepeni noslēgto Rībentropa – Molotova paktu.

Kāpēc meklēt zvaigzni, ja Tu pats esi zvaigzne?

Es nezinu, vai šis raksts radīs plašāku interesi un atsaucību. Un vai tas kalpos par impulsu reālai un mērķtiecīgai tautas kustībai. Vai vismaz plašākai diskusijai, kura novedīs līdz kādai rīcībai vai risinājumam, pat ja tas būs risinājums, kas būtiski atšķirsies no manis piedāvātā. Arī tad mans mērķis būs sasniegts. Ļaunākais šajos apstākļos būtu apātija, vienaldzība un pārlieka vilcināšanās. Laiks šoreiz tiešām nestrādā mūsu labā.

Vēsture liecina, ka jaunas idejas sākumā gūst tikai pavisam nelielas sabiedrības daļas aktīvu vai pasīvu atsaucību. Pirmie parasti paliek kādu laiku nesaprasti, pat izsmieti, nicināti, apmeloti, izolēti, vajāti, apcietināti, nogalināti. Piemēram, pirmie ideālisti, kas Ko sēsim, to pļausim 47 atklāti pieprasīja atcelt verdzību un vergu tirdzniecību, savas dzīves laikā savu ideju uzvaru nemaz nepieredzēja. Tikai viņu bērni pieredzēja formālu verdzības atcelšanu, bet mazbērni un mazmazbērni – verdzības palikušo seku pakāpenisku deldēšanu.

Atceros, kad Latvijā darbību sāka cilvēktiesību aizstāvības grupa „Helsinki 86”, tai netrūka klusu līdzjutēju, taču tikai retais uzdrīkstējās grupā iestāties un par to paziņot atklātībai. Mūsdienās it kā nav padomju laikiem raksturīgo represīvo orgānu, taču tas nenozīmē, ka kustībā iesaistījušies cilvēki paliks brīvi no jebkāda eksistenciāla vai iedomāta riska. Tāpat aktīvisti var nokļūt drošības dienestu uzskaitē un uzraudzībā, zaudēt darbu, izprovocēt savam uzņēmumam dažādu dienestu nepatīkamas pārbaudes (ja ir vēlēšanās, vienmēr jau var atrast, kam piekasīties), zaudēt iestāžu, paziņu un pat draugu labvēlību, varbūt pat prestižu zināmās aprindās un tuvu cilvēku izpratni.

Tomēr jārēķinās, ka mūsu sabiedrība pēdējās desmitgadēs bijusi visai konformiska un pat neiecietīga pret citādi domājošajiem. Es kā brīvdomātājs varu liecināt, ka padomju laikā savus uzskatus varēju paust brīvāk un rast vismaz neformālu cilvēku atbalstu un izpratni. Tagad tas reizēm ir grūtāk.

Dažiem tīk saviem oponentiem piekārt noniecinošas etiķetes, piedēvēt tiem izdomātus motīvus un idejas, vai vismaz izvairīties no runas par būtiskāko. Ar šādu attieksmi ir jārēķinās un nav sevišķi par to jāuztraucas, jo tāda gānīšana ir gan skaļa un var šķist dzēlīga, taču jāapzinās, ka tie ir tikai šo cilvēku mainīgie viedokļi.

Daudziem cilvēkiem vairs nav ko zaudēt, piemēram, bezdarbniekiem, kuru skaits nemitīgi pieaug. Viņi var tikai iegūt. Būtu labi, ja tie, kam vēl ir iztikšana, atbalstītu tos, kuri jau izspiesti no aktīvās aprites. Piemēram, bezdarbnieki varētu nodrošināt permanentus piketus gandrīz katrā apdzīvotā vietā, taču būtu labi, ja citi viņus atbalstītu, – vismaz pienestu sviestmaizes un tēju.

Labā ziņa tā, ka kustība faktiski jau ir sākusies, lai arī neorganizētā, stihiskā formā.

Piemēram, arvien vairāk iedzīvotāju ir izpratuši vajadzību atbalstīt Latvijā ražotas

preces un sava novada uzņēmējus.

Grūtāk būs pieņemt ideju par Latvijas statusa maiņu saistībā ar patreizējo dalību NATO un ES, jo pat patriotiski cilvēki un jo īpaši patrioti arvien dzīvo dziļā ilūzijā, ka NATO un ES mūs no kaut kā sargās vai par mums rūpēsies. Viņiem varu ieteikt savu stingro pārliecību tomēr mēģināt saskaņot ar realitāti un faktiem, kā arī Latvijas vēsturisko pieredzi, kas attīrīta no ideoloģiskiem un emocionāliem uzslāņojumiem.

Acīmredzot tiem, kas gatavi kaut ko darīt savas Dzimtenes labā, ir jāatbrīvojas no īstermiņa ego diktētiem apsvērumiem un šaubām. Dzīvē daudz kas ir svarīgāks par acumirkļa un aizvien mainīgiem cilvēku viedokļiem, pārvaramiem pārpratumiem, iesīkstējušiem aizspriedumiem, mainīga vai iedomāta prestiža, sociālā stāvokļa, īstermiņa drošības apsvērumiem un visparastākās inerces. Tas tiesa, ka viss jaunais un katras pārmaiņas sākotnēji baida, moka neziņa un šaubas. Taču atliek spert pirmo soli un iziet cauri pirmajām bailēm, lai cilvēks atgūtu fokusu, iekšēju mieru, pārliecību un pacilājošu prieku par iesākto ceļu.

Būtu pavisam bēdīgi, ja mēs savu dzīvi nodzīvotu tukši un pasīvi, neatstājot aiz sevis nekādu pēdu un pazūdot aizmirstībā. Ir cilvēki, kas pusi mūža neuzdrīkstas neko iesākt, jo uzskata, ka vēl ir par jaunu, bet atlikušo mūžu neko neuzdrīkstas, jo uzskata, ka jau ir 48 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos par vecu. Bēdīgi, ja mūža galā nākas nožēlot to, ko varējām izdarīt, bet pat nemēģinājām.

Jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir daudz kas vairāk nekā viņa miesa, dzimte, vecums, izcelsme, profesija, izglītība, amats, sociālais stāvoklis, materiālā turība, prestižs, ārējais izskats u.tml. Patiesībā tās ir tikai etiķetes, kuras kāds (vai sabiedrība kopumā) mums piedēvējis un mēs tās esam automātiski pieņēmuši.

Cilvēks ir garīga būtne, kas apveltīta ar nemirstīgu dvēseli un radošu garu. Katrs spēj pacelties virs sava ego un pārvarēt agrāk pieņemtos ierobežojumus. Katram ir sava neaizstājama gudrība, talanti, prasmes un citas cēlas īpašības. Un mūžības vai Dieva priekšā katra dvēsele ir vienlīdz dārga un mīlestības vērta. Neviens no mums nav dzimis mazvērtīgs vai nekam nederīgs, vai lieks. Katrs savā laikā un vietā var izrādīties neaizstājams un unikāls.

Tad nu izmantosim šo savu augstāko, cēlāko būtību, lai veiktu cēlus darbus! Mūsu nākotne patiešām ir mūsu rokās un mēs esam gana pilnīgi, lai iztiktu bez svešiem aizbildņiem vai elkiem.

Ko sēsim, to arī pļausim! Tas ir tik vienkārši un taisnīgi!

2009. gada jūlijs Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 49 Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt „Ir divi nācijas iekarošanas ceļi.

Pirmais ir ar zobenu, otrais – ievilinot parādos” /ASV prezidents Džons Adams/ Iztēlojies, ka esi nolēmis ar vilcienu braukt no Rēzeknes uz Rīgu. Tev ir ceļa soma un biļetei nepieciešamā nauda. Tu ierodies Rēzeknes stacijā, kurā vilcienu jau gaida arī citi pasažieri. Taču kasiere paziņo: „Jā, vilciens tūlīt pienāks, un es redzu, ka jums visiem ir nauda. Taču braukt jūs nevarēsiet, jo man beigušās biļetes.” Un tā vilciens, piecas minūtes pagaidījis, aizbrauc uz Rīgu tukšs, sapīkušos braukt gribētājus atstājot

uz sniegotā perona. Pēc nedēļas avīzē lasām paziņojumu, ka vilciens Rēzekne - Rīga pārtraucis satiksmi, jo biļešu trūkuma dēļ SIA „Pasažieru vilciens” vairs nav naudas dīzeļdegvielas iepirkšanai un mašīnistu algošanai.

Nauda kā pakalpojuma vai padarītā darba mērvienība Vai izklausās neticami?

Taču tieši tāda parādība pašlaik vērojama visā Latvijas ekonomikā, tikai biļešu trūkuma vietā mūs žņaudz naudas trūkums. Mums nav naudas, tāpēc bankrotē uzņēmumi, zūd darbavietas, samazinās pirkumi veikalā, algas, sociālie pabalsti un pensijas, arvien vairāk cilvēku vairs nespēj samaksāt par dzīvokli, medikamentiem, kredītu un citiem pakalpojumiem. Vilciena biļete faktiski arī ir nauda, kas izteikta tajā pašā mērvienībā, bet kas derīga tikai noteiktos vilcienu maršrutos. Piemēram, uz biļetes Rēzekne - Rīga atradīsiet summu – Ls 4,80. Biļeti katrs var kasē apmainīt pret naudu, un otrādi.

Ievadā aprakstītais scenārijs varēja būt arī citādāks. Piemēram, tu ierodies Rēzeknes stacijā ar kartupeļu maisu, cits pasažieris – ar cūkas gurnu, vēl cits ar lietotu šujmašīnu, ceturtais piesakās par mašīnista palīgu utt. Kad pienāk vilciens, pasažieri drūzmējas pie mašīnista ar saviem atnestajiem labumiem un kaulējas, par cik mašīnists būs gatavs katru aizvest līdz Rīgai. Kad vienošanās panākta, mašīnists savāc pasažieru veltes, un pasažieri laimīgi ieņem vietas vagonos. Rīgā mašīnists daļu savākto labumu atstāj sev iztikšanai, daļu nodod SIA „Pasažieru vilciens”, bet atlikumu iemaina pret dīzeļdegvielu nākamajam reisam.

Vai tā varētu būt? – Protams! Patiesībā tieši tā savulaik rīkojās mūsu senči. Piemēram, kāds kaimiņam aiznesa pāris maisu auzu, lai aizņemtos zirgu braukšanai uz tuvāko tirgu, kurā savukārt citu savu produkciju iemainītu pret saimniecībā nepieciešamām precēm: ziepēm, izkapti, apģērbu u.c. Arī mēs ikdienā iesaistāmies šādā naturālā tirdzniecībā, piemēram, kāds skolnieks pret saliekamo nazi iemaina pastmarku kolekciju. Šādu vērtību apmaiņu mūsdienās sauc par barteri. Taču piekritīsiet, ka tāda tirdzniecība bieži vien būtu visai neērta. Tāpēc jau cilvēki izdomājuši naudu un citus vērtspapīrus.

Naudai pašai par sevi nav nekādas vērtības. Droši vien daudziem mājās glabājas veci padomju vai cara laika rubļi, pirmskara laika papīra lati, okupācijas laika vācu 50 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ostmarkas, Staļina laika valsts aizņēmuma obligācijas un citi līdzīgi papīri. Tiem vairs nav vērtības, ja nu vienīgi kolekcionāru vidū. Arī mūsdienu latiem, iespējams, pēc kāda laika nebūs nekādas vērtības. Taču pagaidām mēs par latiem varam brīvi pirkt dažādas nepieciešamas un ne tik nepieciešamas mantas un pakalpojumus.

Patiesībā nauda ir tāda pati mērvienība kā centimetri, kilogrami, litri. Ja ar centimetriem vai collām mēs mēram priekšmetu garumu vai attālumu, tad ar naudu mēs mēram darba, mantu vai citu pakalpojumu vērtību.

Tomēr t.s. tirgus ekonomikā mēs vērojam brīnumainas lietas. Ja centimetri un kilogrami kā mērvienības gadu no gada nemainās, tad naudas vērtība un pirktspēja mainās gandrīz nepārtraukti. Latvijas Banka ik dienas izsludina oficiālo lata apmaiņas kursu pret citu valstu valūtām, taču arī iekšzemē vērtību cenas mainās inflācijas, deflācijas un citu ekonomisku parādību iespaidā. Kad latu sāka emitēt 1993. gadā, par pieciem latiem varēja nopirkt samērā daudz, bet tagad – krietni vien mazāk. E. Repšes sludinātā lata stabilitāte, protams, bija salti meli un propaganda. Svarīgi saprast, ka mainās nevis darba un pakalpojumu vērtība (maizes kukulis 1993. gadā bija tikpat vērtīgs kā tagad), bet gan pati vērtību mērvienība – mūsu gadījumā lats. Kāpēc tas tā notiek?

Naudu manipulē Lai arī patiešām nauda sākotnēji tika radīta ar vienīgo nolūku – atvieglot vērtību apmaiņu, tomēr zināmas aprindas ar laiku iemanījās naudu manipulēt – ar naudu taisīt vēl vairāk naudas. Tā ir ļoti sena parādība, un cilvēce jau no iesākumiem pret to dažādi cīnījusies un aizsargājusies. Taču vēstures mācības ātri vien tikušas aizmirstas, tāpēc valstis un civilizācijas ar apbrīnojamu cikliskumu atkal un atkal pārdzīvo ekonomiskas krīzes, sabrukumus un postu.

Visās reliģijās un garīgajās mācībās manipulācijas ar naudu ir kategoriski aizliegtas.

Senatnē galveno naudas manipulācijas formu sauca par augļošanu, vēlāk – arī par spekulācijām. Visizplatītākais, lai arī ne vienīgais, augļošanas paveids ir naudas aizdošana uz procentiem. Rietumu civilizācijā ar to sāka nodarboties zeltkaļi, kuri vēlāk kļuva par baņķieriem.

Ierasts domāt, ka banku sektoram ir kaut kāda īpaša saistība ar ebrejiem – tradicionālais baņķiera tēls sabiedrības apziņā ir ebrejs. Arī mūsdienās divas redzamākās bankas, kuru bankrots satricināja Latvijas ekonomiku (Banka Baltija un Parex) formāli piederēja ebreju tautības pārstāvjiem. Lai arī daudzas bankas pārvalda citu tautību pārstāvji, minētajam iespaidam patiešām ir vēsturisks pamats.

Lai arī jūdu reliģijā augļošana ir aizliegta attiecībās ar citiem jūdiem, taču naudu uz procentiem atļauts aizdot citu reliģiju pārstāvjiem (skat. Veco derību – Deuteronomija 15: 6 un citās vietās). Kristiešu attieksmi pret augļošanu praksē demonstrēja pats Jēzus, izdzenot augļotājus no Jeruzalemes tempļa. Augļošanas aizliegums sākotnēji bija spēkā gan kristiešu, gan musulmaņu zemēs, taču ar laiku kristīgo zemju pārvaldītāji to sāka pieļaut un veicināt, taču ar noteikumu, ka to drīkst darīt vienīgi jūdi, kuru reliģija to atļauj. Un tā paši kristiešu karaļi, lai uzturētu savu izšķērdīgo dzīvesveidu un finansētu karus (kas, protams, arī notika pretēji Jēzus mācībai), labprāt no šiem baņķieriem aizņēmās, parādus garantējot ar visu savas karaļvalsts bagātību. Tas arī bija galvenais Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 51 iemesls, kāpēc banku jomā tradicionāli sāka dominēt jūdu ticībai piederošie (jūdaismu ir pieņēmušas arī vairākas neebreju tautas). To varētu raksturot arī kā pašu kristiešu valdītāju liekulību – veidu, kā apiet pašu sludināto reliģisko aizliegumu. Kad parādos iedzītās tautas sadumpojās, baņķieri tika padzīti, bet ar laiku, kad sašutums norima un aizmirsās, tos atkal aicināja atpakaļ. Mūsdienās spekulāciju joma vairs nav ebreju monopols, un ir gadījumi, piemēram, skandalozais ASV uzņēmējs Bernards Medofs, kad vieni ebreji aplaupa citus ebrejus. Bet atgriezīsimies pie naudas manipulācijām.

Mūsdienās augļošanas un spekulāciju māksla ir attīstījusies bezgala daudzos virzienos un astronomiskos apjomos. Sākot ar visparastākajām tirdzniecības shēmām (nopērc lētāk, pārdod dārgāk) un finanšu noguldījumu piramīdām (jau minētā Banka Baltija), beidzot ar globāla mēroga valūtu kursu spekulācijām, kuras vairs neveic individuāli cilvēki ar savu prātu un izmanību, bet gan speciālas datorprogrammas interneta vidē.

Miljardiem dolāru mūsdienās ik minūti milzu ātrumā joņo pa internetā saslēgtām elektroniskām datu bāzēm, spekulējot ar cilvēku godīga darba augļiem, savā ceļā laupot un postot. Izdomāti sarežģīti vērtspapīri (derivāti), kuri domāti, lai it kā apdrošinātos pret valūtu un cenu svārstībām nākotnē, bet faktiski izpaužas kā derības un azartspēles.

Hipotekārās ķīlu zīmes un citi parādi tiek pārvērsti jaunos vērtspapīros un vairākkārt tirgoti, astronomiski palielinot kopīgo parādu apjomu. Ik dienas vairāki spekulanti apvienojas, lai valūtu tirgus operācijās sagrautu neatkarīgu valstu naudas sistēmas,

aplaupītu pensiju fondus un citus iekrājumus, devalvētu valstu valūtas utt. Kopējā parādu summa jau simtkārt pārsniegusi visas pasaules vērtību cenu, bet spekulācijas turpinās, savā ceļā sagraujot valstu un reģionu ekonomikas. Faktiski modernā globālā ekonomika pārvērsta par milzīgu kazino, kas parazitē uz cilvēku un reālās ekonomikas (godīga, sabiedrībai noderīga darba) rēķina. Jo katru reizi, kad kāds spekulants vai spekulantu grupa vinnē, kādi citi cilvēki tiek aplaupīti. Tieši šis spekulāciju izvirdums tad arī izraisījis pasaules ekonomikas krīzi, kas visvairāk skārusi tieši tās valstis, kuras vairāk pakļāvušas starptautisko augļotāju diktētajiem noteikumiem.

Legalizētā zagšana Ja parasts pilsonis vilto naudu, viņu par to tiesā un soda. Un pareizi dara, jo ar viltotu naudu tiek pārkāpti godīgas vērtību apmaiņas noteikumi. Naudas viltotājs, neveicot sabiedrībai derīgu darbu, cenšas iegūt citu cilvēku godīga darba augļus, tātad faktiski viņš ir zaglis.

Nauda ir tikai varas iestāžu apstiprināts un sabiedrībā atzīts dokuments, kas apliecina paveiktā darba vai pakalpojuma vērtību. Piemēram, kāds uzņēmējs mājas īpašniekam izrok aku un par šo darbu saņem 500 latus. Tā ir summa, par kuru vienojies mājsaimnieks ar uzņēmēju. 500 lati apliecina, ka uzņēmējs ir veicis kādam nepieciešamu un derīgu darbu. Protams, mājīpašnieks uzņēmēja darbu varēja atalgot arī citā ceļā, piemēram, ar daļu no sava dārza ražas. Taču nauda ir ērtāka, jo to kā maksājumu pieņem arī citi sabiedrības locekļi. Tas pats uzņēmējs par 500 latiem var veikalā nopirkt pārtiku, apģērbu, jaunus darba instrumentus, vai arī samaksāt citam uzņēmējam, piemēram, par jaunu logu ielikšanu viņam piederošajā mājā.

Faktiski savu naudu varētu izlaist katra kopiena, jo nauda ir tikai vērtību mērvienība.

52 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Taču, lai varētu ērti tirgoties arī ar attālākiem kaimiņiem, citām pilsētām, novadiem un pat citu valstu iedzīvotājiem, ir ērti, lai katrā valstī būtu vienota un vispāratzīta naudas vienība. Un valstij būtu jārūpējas par šīs mērvienības stabilitāti, drošību un likumību.

Tā Latvijas Bankas mājas lapa lasām: „Saskaņā ar likumu “Par Latvijas Banku”, tai ir monopoltiesības izlaist nacionālo naudu - banknotes un monētas - kā vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī.” Diemžēl mūsu gadījumā šis labi domātais likuma pants netiek ievērots, jo citi likumi un panti pieļauj maksāt un saņemt kredītus arī citu valstu valūtās. Bez tam lata apmaiņas kurss neatspoguļo mūsu tautsaimniecības potenciālu, bet gan ir piesaistīts citai valūtai – eiro. Bet par to vēlāk.

Vēsturē bijis daudz gadījumu, kad ar citu valstu naudas viltošanu nodarbojas naidīgas valstis. Piemēram, lai sagrautu Amerikas koloniju ekonomiku, Lielbritānija savulaik viltoja un milzīgos apmēros Amerikā izplatīja viltotas ASV banknotes, t.s. kontinentālus.

Līdz ar to kontinentāls zaudēja savu vērtību un Amerikas koloniju ekonomika tika paralizēta. Tas arī bija galvenais iemesls Amerikas revolūcijai, kuras mērķis bija neatkarības gūšana no britu kolonizatoriem. Līdzīgi rīkojās arī Vācija Hitlera valdīšanas laikā. Starptautiskie likumi šādu praksi nosoda un pielīdzina karadarbībai ar citiem līdzekļiem, proti, finansiālam karam, kura rezultāti ir līdzīgi militārai agresijai.

Taču vienlaikus valstīs, kuras pieņēmušas t.s. neoliberālo doktrīnu (tātad arī Latvijā), naudas manipulācijas ir ne tikai pilnīgi legalizētas, bet pat tiek veicinātas valstiskā līmenī, piemēram, nosakot spekulantiem dažādas nodokļu atlaides un citas privilēģijas, pakļaujot reālo ekonomiku augļotāju diktētajiem noteikumiem un dažādu parazītu savtīgajām interesēm. Šādas politikas iznākums ir sociāli netaisnīga valsts iekārta un

vāja reālā tautsaimniecība, kas izdevīga tikai šauram spekulantu un legalizētu zagļu lokam, kurus mēdz saukt arī par laupītājbaroniem un kleptokrātiem (tulkojumā kleptokrātija nozīmē zagļu vara).

Neoliberālu valsti, kāda ir arī Latvija, raksturo ačgārna vērtību sistēma, kuras ietvaros reāla darba veicēji, piemēram, zemnieki un citi godīgi uzņēmēji, tiek žņaugti ar parādiem un nepanesamu nodokļu nastu, bet parazīti, piemēram, bankas un nekustamo īpašumu spekulanti, bauda privilēģijas un nesamērīgi iedzīvojas uz pārējās sabiedrības rēķina.

Visus 19 Latvijas pastāvēšanas gadus var raksturot kā vērtību pārsūknēšanu no darba cilvēkiem uz zagļu un viņu līdzdarbnieku kontiem. Tāpēc arī Latvijas sabiedrība ir tik polarizēta – bagātajos un nabagajos. Baņķieri un citi spekulanti taču neveic nekādu sabiedrībai derīgu darbu – ne tie ar, ne pļauj, bet tomēr viņu bagātība un privilēģijas ar katru gadu pieaug, kamēr godīga darba veicēji ieslīgst arvien dziļākos parādos un tiek pārvērsti par parādu vergiem.

Parādu vergi patiesībā ir daudz sliktākā stāvoklī nekā, piemēram, tie vergi, kas tika ekspluatēti senajā Romas impērijā vai pavisam nesen ASV dienvidu štatos, kur izmantoja lētu nēģeru darbaspēku. Ja parasto vergu turētājs tomēr ir spiests savu vergu barot, gādāt par viņa pajumti un izdzīvošanu, tad parādu vergam par to jārūpējas pašam. Līdzīgi parastai verdzībai parādu verdzība tiek nodota no paaudzes uz paaudzi, jo parādu apjoms tādā sistēmā nemitīgi pieaug, un atbildība par maksāšanu jāuzņemas arī verga pēcnācējiem. Piemēram, Latvijas valdība pašlaik aizņemas mūsu vārdā, bet šā procesa iznākumā radītie parādi būs jāmaksā arī mūsu bērniem un bērnu bērniem.

Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 53 Vismaz tā tas iecerēts.

Tas pats attiecināms uz veselu valstu paverdzināšanu. Lai valsti iekarotu ar militāru spēku, nepieciešama labi bruņota un motivēta armija. Lai noturētu okupācijas varu, bez armijas jāuztur arī vesels kolaborantu tīkls, pašiem jāveido administrācija, jārēķinās ar iedzīvotāju aktīvu (partizāni) un pasīvu (sabotāža, boikots, nesadarbošanās) pretestību.

Bet, ja valsti pakļauj ar finanšu līdzekļiem un panāk parādu atzīšanu, paverdzināšana notiek ar pašu vietējo iedzīvotāju spēkiem.

Latvijas Satversme pasludinājusi, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un ka suverenā vara Latvijas Republikā pieder Latvijas tautai, proti, mums visiem kopā. Tas nozīmē, ka mums ir tiesības un pat pienākums pašiem demokrātiski pārvaldīt savu valsti, un valsts pārvaldi valstiskā un starptautiskā līmenī īsteno mūsu izvēlēti pārstāvji, kuri pilda mūsu suvereno gribu. Tātad valsts un pašvaldību institūciju darbinieki vistiešākajā nozīmē ir tautas kalpi, kurus mēs varam pieņemt un atlaist no darba. Ja vien izvēlamies šādu mērķi un kopīgā sadarbībā to īstenojam. Valdība bez tautas nav iespējama. Tātad, patiesi, – Saeimas un valdības vara var tikt īstenota tikai tādā gadījumā, ja mēs katrs to aktīvi vai pasīvi atbalstam. Atbalsts katrā konkrētā gadījumā izpaužas kā sadarbība vai vismaz samierināšanās ar valstī īstenoto politiku.

Taču kleptokrātijas apstākļos labi domātie Satversmes panti zaudē jebkādu jēgu. Ja valdība un deputāti tomēr ir atkarīgi no demokrātiskajiem procesiem sabiedrībā, tad baņķieri nav pakļauti tiešai demokrātiskai kontrolei. Daudzi Latvijā darbojošos banku īpašnieki un akcionāri vispār nav Latvijas pilsoņi un dzīvo kaut kur Skandināvijā vai Detroitā. Banku īpašnieki un citi spekulanti ir izsūkuši ne tikai mūsu naudu un izpostījuši mūsu tautsaimniecību, bet ir nozaguši arī mūsu suvereno varu.

Kā tas noticis?

Valsts nozagšana Pēdējās patiesi demokrātiskās vēlēšanas (ja neskaita PSRS okupācijas karaspēka daļu piedalīšanos) Latvijā notika 1989. gadā, kad mēs ievēlējām LPSR Augstāko padomi un PSRS Augstākās padomes deputātus. Tās bija mažoritāras vēlēšanas, kurās kandidātus izvirzīja pati tauta. Latvija bija sadalīta vēlēšanu apgabalos, kuros tika organizētas vēlētāju sapulces. Tad nu šīs sapulces arī izvirzīja deputātu kandidātus. Protams, arī tad šajā procesā bija manipulācijas, jo daudzus kandidātus mums „silti ieteica” vai nu vecās varas pārstāvji vai LTF vēlēšanu koordinācijas centrs, tādējādi apgabalu sarakstos iekļuva daudzi no centra atsūtītie „vajadzīgie cilvēki”. Taču tādu dārgu izklaides un solījumu dalīšanas kampaņu, kādas tika organizētas vēlāk, tolaik vēl nebija. Vismaz formāli katram Latvijas iedzīvotājam bija iespēja atbalstīt vai neatbalstīt konkrētu kandidātu, jo katram kandidātam bija jāsavāc ar likumu noteiktais atbalstītāju skaits, un pastāvēja iespēja no sava vidus izvirzīt cilvēkus, kuriem mēs patiesi uzticamies. Es domāju, ka tāda vēlēšanu kārtība būtu vislabākā arī tagad, bet par to citā rakstā.

Diemžēl, kamēr Latvijas iedzīvotāji priecājās par tik viegli iegūto valsts neatkarību, LPSR Augstākā padome lika pamatus arī nākamajai kleptokrātijai, proti, pieņēma neoliberālos spēles noteikumus, kuru ietvaros visas privilēģijas atvēlētas legalizētajiem zagļiem. Tika veikta arī t.s. šoka terapija, kuras iznākumā sabiedrības vairākums tika aplaupīts, valsts uzņēmumi tika izlaupīti un vājināti, bet uz tā rēķina ļoti īsā laikā radās 54 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos jaunbagātnieku jeb legālo zagļu slānis. Jau 5. Saeimas vēlēšanām kandidātus vairs neizvirzīja tauta, bet gan jaunbagātnieki un pat kriminālas struktūras. Sākās politiskā biznesa laikmets.

Līdz 5. Saeimas vēlēšanām dibinājās daudzas mazskaitlīgas partijas. Tā kā valsts jau bija iegrūsta nabadzībā un šokā, šīs partijas vairs nemeklēja demokrātisku atbalstu tautā, bet gan devās pie tā laika bagātniekiem, kuri normālā valstī tiktu kvalificēti kā krimināli elementi vai pat mafiozas struktūras. Tad nu šie jaunbagātnieki talantīgākajiem politisko biznesmeņu grupējumiem, piemēram, partijai „Latvijas ceļš”, piešķīra naudu vēlēšanu kampaņas organizēšanai (vairāk par to lasiet Māra Gaiļa atmiņu grāmatā „Varas tehnoloģija”), bet faktiski – tautas muļķošanai. Ja vēl 1989. gadā vēlēšanu kampaņās kandidāti runāja par vēlamo valsts politiku, tad vēlākās kampaņas tika organizētas pēc stingriem biznesa mārketinga un reklāmas principiem, kas būtībā ir manipulācijas tehnoloģijas, kuru mērķis ir klientiem (vēlētājiem) iesmērēt tādu preci (deputātus), kādu klients patiesībā nemaz nav gribējis (jau mēnesi pēc vēlēšanām cilvēki savu izvēli nožēlo). Faktiski šīs kampaņas jau bija kā izklaidējošas šova, manipulāciju un tukšu solījumu dalīšanas izrādes, kurās par politiku vispār vairs nerunāja. Lai pievilinātu un piemuļķotu vēlētājus, partiju sarakstos iekļāva tautā populārus komponistus, sportistus, aktierus un žurnālistus, kuriem nebija pat mazākās intereses par valsts politiku. Taču nu viņi bija nopirkti, jo bija jāatpelna zagļu ieguldītā nauda. Proti, bija arī turpmāk jānodrošina kleptokrātijai labvēlīgi spēles noteikumi. No šiem deputātiem neprasīja daudz – tikai nobalsot atbilstoši frakcijas vadītāja ar īkšķi rādītajai zīmei. Taču arī šiem politiskajiem aktieriem tika nodrošinātas zināmas privilēģijas – iespējas kaut ko pagrābt no dalāmā pīrāga un automātiski saņemt privileģētu deputāta pensiju. Tieši tāpēc es šos partiju darboņus nosaucu par politiskajiem biznesmeņiem.

Daudzi Latvijas cilvēki pašlaik savas nākotnes cerības saista ar nākamajām Saeimas vēlēšanām. Diemžēl arī šoreiz viņus sagaida rūgta vilšanās. Ja netiks mainīta pastāvošā

vēlēšanu kārtība, kuras ietvaros kleptokrāti kandidātus nopērk jau pirms ievēlēšanas, nekas būtiski nemainīsies. Jo visdziļākā korupcija paslēpta tieši šajā pirmsvēlēšanu posmā. Neoliberālā kārtība ir korumpēta savā dziļākajā būtībā – starp neoliberālismu un korupciju var likt vienlīdzības zīmi. Bez tam jāņem vērā arī tas, ka Latvija ir negudri iemānīta tādā impēriskā un nedemokrātiskā veidojumā kā Eiropas Savienība, kurā lēmumus un direktīvas izstrādā nevis parlaments, bet ieinteresētu korporāciju iecelti komisāri. Saskaņā ar Saeimas apstiprināto Lisabonas līgumu (ko deputāti apstiprināja, pat neizlasot), turpmāk vismaz 75% mums svarīgu lēmumu tiks pieņemti nevis nacionālajos parlamentos, bet gan Briselē.

Jūs jautāsiet, kāpēc par to neraksta lielajās avīzēs, nerāda TV kanālos un neziņo pa radio? Vienkārši tāpēc, ka kleptokrāti nopirka arī šos informācijas kanālus, un neatkarīgas preses Latvijā gandrīz nav. Žurnālisti, kas notiekošo saprot, protams, ir, taču akcionāri viņiem neļauj par to brīvi izteikties. Ja viņi grib palikt darbā, jāmācās sevi cenzēt. Tāpēc labākajā gadījumā kaut ko varam nojaust tikai starp žurnālistu rakstītajām rindām.

Zīmīgi, ka drīz pēc Latvijas neatkarības atgūšanas lielāko dienas laikrakstu „Diena” un lielāko biznesa avīzi „Dienas bizness” nopirka Zviedrijā reģistrēts uzņēmums, ar to sagatavojot t.s. zviedru banku invāziju un Latvijas iedzīšanu parādos. Tiklīdz darbiņš Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 55 bija paveikts, tā zviedru investoriem interese par avīzēm zuda, un tās tika pārdotas citiem.

Tieši „Diena” burtiski diktēja zināmām augļotāju aprindām vēlamo politiku, kā arī sagatavoja tai Latvijas iedzīvotājus. Pašlaik bijusī dienas redaktore, miljonāre Sarmīte Ēlerte dibina vēl vienu augļotāju politikas balstu un cerību – politisko apvienību „Vienotība”.

Jaunie vecie zviedru laiki Ar zviedriem šajā rakstā es nedomāju visu zviedru tautu, kura pati ir cietusi no augļotāju politikas, bet gan Zviedrijā reģistrētās bankas. Zinošākie zviedri ir pret Zviedrijas banku izrīcībām Baltijas valstīs.

Faktiski Latvija ES tika iekļauta kā izlaupīšanai paredzēta kolonija, proti, uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem. Piemēram, jau pievienošanas līgumā paredzēts, ka Latvijas lauksaimniecība saņems būtiski mazākas subsīdijas, kā arī lielā mērā atteiksies no zvejošanas tiesībām savos teritoriālajos ūdeņos. Vēlāk nāca citas prasības, piemēram, likvidēt cukurbiešu audzēšanu un cukura rūpniecību. Pašlaik ES komisāri uzbrūk „Latvijas dzelzceļam”, lai tam atņemtu kravu pārvadājumus.

Taču bija arī neformālas vienošanās, kuru ietvaros Latvijas politiķi iztirgoja Latvijas intereses. Faktiski ES vecākās dalībvalstis sadalīja Latviju interešu sfērās. Piemēram, dāņiem tika lauksaimniecība, somiem un zviedriem – mežu saimniecība. Skandināvijas korporācijas dominē arī Latvijas sakaru jomā. Un zviedriem tika arī Latvijas banku joma, par ko šis raksts.

Zviedrijas banku akcionāriem tika atļauts pārņemt vairākas lielākās Latvijas bankas.

Pēc tam zviedru baņķieri salika konteineros zviedru noguldītāju un pensionāru naudu, pārveda to uz Latvijas banku seifiem un sāka to dalīt laimīgajiem Latvijas cilvēkiem?

Atvainojiet, tas bija nejauks joks no manas puses...

Trakākais jau ir tas, ka faktiski zviedru baņķieri Latvijas tautsaimniecībā nav ieguldījuši nevienu santīmu, bet tikai pelnījuši, pelnījuši un pelnījuši – rausuši, rausuši un rausuši.

Uzskatāmībai iztēlosimies vēl vienu ainu. Teiksim, Anna ar uzcītīgu un gudru darbu

vairāku gadu garumā ir iekrājusi 5000 latu. Bet viņas kaimiņam Pēterim ir steidzami veicami darbi saimniecībā, tikai pietrūkst apmēram 1000 latu. Anna Pēterim uzticas un viņam tos trūkstošos 1000 latus aizdod (gan jau Pēteris, kurš arī uzcītīgs un godīgs vīrs, vēlāk atdos, kad varēs). Uzdevums ir pateikt, cik latu pēc aizdevuma palika Annai?

Ja teicāt, ka 4000 latu, tad atbilde ir pareiza.

Velkot paralēles, tieši tā vajadzētu būt arī gadījumā, ja aizdevumu izsniegusi banka.

Taču tur jau tā lieta, ka banku gadījumā neoliberālā sistēmā šāda 3. klases aritmētikas likumsakarība nedarbojas. Zviedru bankas Latvijā nav ievedušas nevienu santīmu, tikai rausušas, rausušas un rausušas.

Lai to saprastu, jāsaprot neoliberālā banku sistēma, ko diemžēl skolās mums nemāca un pat populārajā raidījumā „Kā dzīvot labāk” nestāsta.

Protams, pastāv arī likumi, kuri regulē banku darbību. Likums nosaka, ka bankai, lai nodarbotos ar kredītu izsniegšanu, jābūt zināmām reālās naudas rezervēm. Parasti šīm rezervēm jāsasniedz vismaz 10 procentus no izsniegto kredītu masas. Taču var būt noteikts ar cits rezervju īpatsvars, bez tam to grūti kontrolēt, jo darbojas arī 56 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos komercnoslēpumu likums. Kā liecina ASV lielāko korporāciju prakse, šie biznesa giganti nekautrējas krāpties, uzdot viltotus grāmatvedības datus, peļņas rādītājus u.tml.

Zviedru bankas Latvijā ir tikai meitas uzņēmumi. Tātad vismaz daļēji rezerves atrodas Zviedrijā, kāda daļa arī Latvijas Bankā. Rezervēs tiešām var būt minētie zviedru noguldījumi un pensiju nauda, lai gan arī tos bankas brīvi izmanto spekulācijās.

Protams, mātes uzņēmumi vēlas, lai viņu meitas uzņēmumi rīkotos nosacīti autonomi, t.i., paši rūpētos arī par savam rezervēm. Savas rezerves bankas sapelna ar citiem uzņēmējdarbības veidiem. Piemēram, banka atvelk komisijas naudu par katru mūsu komunālo maksājumu. Tā kā maksātāju ir daudz, gada laikā tādā veidā sakrājas vērā ņemamas summas. Bankas apkalpo ne vien cilvēku, bet arī iestāžu rēķinus, par ko arī saņem naudu. Peļņu nes arī valūtu maiņa un spekulācijas, lai gan pēdējās var nest arī zaudējumus. Bankas arī spekulē biržās un darbojas kā investīciju bankas. Piemēram, ja kāds turīgs latvietis iegulda zviedru bankā savu naudu, visdrīzāk šo naudu banka ieguldīs kādās vairāk vai mazāk riskantās operācijās kaut kur Krievijā vai Kiprā. Līdzīgi bankas izrīkojas ar mūsu pensiju fondiem. Tā kā Latvijā ieviesta ražošanai nelabvēlīga politika, mūsu nauda faktiski nekad netiek ieguldīta Latvijas reālajā tautsaimniecībā.

Gards kumoss gadās, ja korumpēti politiķi nolemj likvidēt savas pašvaldības vai pat valdības norēķinu centrus un to funkcijas uztic kādai privātai bankai, kas to atbalstījusi vēlēšanās. Par norēķinu apkalpošanu atkal laba peļņa. Tieši tā rīkojās, piemēram, Parex. Tātad bankas nosmeļ krējumu visām mūsu naudas plūsmām, bet peļņu no Latvijas parasti izved – to saņem ārvalstu akcionāri. Un tās ir lielas summas. Ja palasām statistiku par iepriekšējiem gadiem, bankas Latvijā strauji auga un pelnīja miljonu miljonus. Kamēr Latvijas reālā tautsaimniecība grima nabadzībā.

Banku seifos mūsdienās ir visai niecīgi līdzekļi, kuri nepieciešami ikdienas operāciju veikšanai. Kāds grib naudu izņemt, kāds iegulda. Ja izņemamā summa liela, banka pat nespēj to momentā izmaksāt, tāpēc lūdz klientu pagaidīt, kamēr bankas darbinieks sazvanīsies un sagaidīs naudas ievedumu.

Bet pavisam cita attieksme ir tad, ja kāds vēlas ņemt kredītu. Jo tad nekāda reāla nauda nav nepieciešama. Tas notiek tā. Bankas ierēdnis kredītņēmēja kontā (datora elektroniskajā informācijas bāzē) ieraksta ciparu, kas atspoguļo kredītā izsniegto

summu. Pretī viņš saņem parakstītu kontraktu, kurā saņēmējs apņemas noteiktā laikā atdot gan kredīta pamatsummu, gan augļu procentus. Nekādu reālu vai savu naudu banka neizsniedz. Bankai ir tūkstošiem kredīta ņēmēju, no kuriem katrs ik mēnesi iemaksā bankai kontraktā noteikto summu. Tad nu šī summa, ko kredīta ņēmējs ik mēnesi pārskaita vai atnes bankai, ir vienīgā reālā nauda, kas figurē bankas un kredīta ņēmēju attiecībās. Un šādu kredīta ņēmēju un atmaksātāju ir ļoti daudz. Saistības ideālā gadījumā nolīdzinās banku sistēmas savstarpējos norēķinos. Individuālai bankas filiālei svarīgi tikai tas, lai bankas kopējā bilance būtu vairāk vai mazāk līdzsvarota. Proti, lai bankas datu bāzē saistības un ieņēmumi būtu noteiktā līdzsvarā. Ja bankas rezerves sarūk un ir nepietiekamas, to papildināšanai banka var aizņemties no citām bankām starptautiskajā tirgū. Aizņemas lēti, bet no saviem klientiem prasa lielus procentus.

Taču arī šajā gadījumā nenotiek reālas naudas pārsūtīšana, bet tikai – atbilstoši ieraksti banku elektroniskajās datu bāzēs.

Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 57 Lai bankas varētu ilgstoši darboties tādā parazītiskā režīmā (neieguldīt neko, bet saņemt reālu naudu ar procentiem), tām nepieciešami aizvien jauni kredītu ņēmēji, t.i., parādnieki. Tātad tiek veidota parādu piramīda. Ja Banka Baltija savulaik veidoja noguldījumu piramīdu, solot noguldītājiem fantastisku peļņu, tad Parex un zviedru bankas veido parādu piramīdu.

No kurienes tad nāk tie reālie naudas līdzekļi, kurus kredīta ņēmēji tomēr var izmantot savos pirkumos un darījumos? – Pavisam vienkārši, tos bankai atnes citi parādnieki, maksājot par saviem parādiem. Tieši tāda jau ir parādu piramīdas būtība.

Lai nodrošinātu nepārtrauktu aizņēmēju plūsmu, pati valsts spekulantu interesēs radīja to veicinošus apstākļus. Latvijas valdība jau no iesākumiem ar pārlieku smagiem nodokļiem aplika reālā darba darītājus (strādniekus un uzņēmējus), bet parazītus (bankas un nekustamo īpašnieku spekulantus) no nodokļiem praktiski atbrīvoja. Sekas šiem pasākumiem bija gan pelēkā ekonomika (uzņēmēji, kas izdzīvošanas nolūkā centās izvairīties no nodokļu maksāšanas, aplokšņu algas u.c.), gan – hronisks līdzekļu trūkums reālajā tautsaimniecībā. Ja kāds uzņēmējs vai iestāde vēlējās ko produktīvu darīt, bija jāņem kredīts. Faktiski valsts ar savu politiku mērķtiecīgi visus dzina kredītu (lasi – parādu) atkarībā, t.i., darbojās augļotāju interesēs. Normāli ir tad, ja uzņēmēji savu darbību attīsta un paplašina no saviem ieņēmumiem un uzkrājumiem, taču valsts radīja apstākļus, lai šādu brīvu ieņēmumu (peļņas) vienkārši nebūtu.

Parādu piramīda spēj pastāvēt vien tik ilgi, kamēr tā aug. Proti, kamēr tiek piesaistīti arvien jauni kredītņēmēji un kamēr šie kredītņēmēji spēj maksāt parādus. Līdz ar to starp bankām veidojās asa konkurence tieši kredīta ņēmēju piesaistīšanas jomā. Banku aģentiem, kuru mērķis bija piesaistīt jaunus parādniekus, maksāja minimālas algas, taču par katru piesaistīto kredīta ņēmēju tika izmaksāta prēmija. Banku vadība labi zināja, ka lielākā kredītu ņēmēju daļa savus parādus nespēs maksāt, bet tomēr sacensību turpināja, jo – ja kredītu nepiešķirs, piemēram, Swedbanka, tad to piešķirs cita banka.

Rezultātā tika fantastiski uzpūsts nekustamo īpašumu tirgus un spēlē iesaistījās daudzi spekulanti, kuru mērķis bija nopirkt lētāk, lai pēc tam pārdotu dārgāk. Cenu uzpūšana bija patiesi astronomiska, piemēram, divistabu dzīvokli Jēkabpilī, kuru vēl nesen varēja nopirkt par 200 līdz 500 latiem (nomaksājot komunālos parādus), 2008. gadā varēja pārdot jau par 16 līdz 20 tūkstošiem latu! Lai gan dzīvokļa patiesā vērtība faktiski bija kritusies, jo nekādi uzlabojumi netika veikti.

Nekustamo īpašumu tirgus cenas uzpūšana izraisīja lielu inflāciju visā valstī. Inflācija rodas tad, ja nominālās naudas masa pieaug straujāk par reālo ražošanu. Inflāciju rada augļošana un spekulācijas. Ne jau „taukmūļi”, kā dēvēja Tautas partijas deputātus, radīja inflāciju, vai oligarhi, bet gan visu valdību politika kopš 1991. gada. „Taukmūļiem” nepaveicās vien ar to, ka viņu valdīšanas laikā plīsa garā laika periodā uzpūstais īpašumu un parādu burbulis. Īpašumu tirgus uzpūšana un tās izraisītā inflācija rada milzīgus zaudējumus gan visai tautsaimniecībai, gan valsts iedzīvotājiem personīgi. Darbavietas zūd ne tikai tagad, bet zuda jau sen pirms parādu piramīdas sabrukuma. Pirmie izstumto tūkstoši uz Īriju un citām vietām masveidīgi izbrauca jau tajā periodā, kad valdība un politiķi eiforijā klaigāja par lielajiem Latvijas ekonomikas sasniegumiem, par straujāko iekšzemes kopprodukta 58 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pieaugumu Eiropā u.tml. Lieta tā, ka iekšzemes kopprodukts nemaz neatspoguļo reālo ekonomiku, bet gan kopējo naudas apgrozījumu. Piemēram, katrs ieraksts banku bilancē par izsniegto kredītu tika ieskaitīts mūsu iekšzemes kopproduktā. Tātad faktiski iekšzemes kopprodukta pieaugumu veidoja tieši mūsu cilvēku un valsts parādi! Kamēr reālā ekonomika nenovēršami virzījās pretī savam sabrukumam. Un tieši šajā reālās tautsaimniecības iznīcināšanas periodā zviedru bankas guva vislielāko peļņu! Tāpēc jau šādu ekonomisko politiku esmu nosaucis par parazitāru, bet iekārtu – par kleptokrātiju.

Parādu maģija Gan latviešu, gan citu tautu gudrība mums māca: parāds nav brālis. Taču neoliberālie politiķi un viņu padomdevēji jau 19 gadus mums mēģina iestāstīt pretējo, proti, ka parāds ir labs. Standartrecepte katras uzņēmējdarbības sākšanai sākas ar biznesa plāna izstrādi un kredīta ņemšanu, t.i., parāda saistību uzņemšanos. Tāds ieteikums ir līdzvērtīgs instrukcijai, ka peldēšanas apgūšana sākama ar smaga akmens uzkāršanu kaklā. Protams, tāds „peldētājs” nogrims, tā arī nesācis īsti peldēt. Un līdzīgi nogrimst arī lielākā uzņēmēju daļa, kas savu darbību sākusi ar parādu. Jo maksājamā parāda summa un procenti nepanesami sadārdzina produktīvo darbību. Kredītu var atļauties ņemt tikai spekulanti, nevis ražotāji. Tieši tā sāka vairāki mūsu salmu miljonāri – paņēma kredītu, nopirka īpašumus, pagaidīja, kad īpašumu cenas tiks uzpūstas, un tad šo uzpūsto īpašumu laikus pārdeva.

Kāpēc Latvijā ir tik augstas cenas, lieli nodokļi, mazas algas un bezdarbs, bet godīga ražošana neatmaksājas? – Tieši tāpēc, ka jau no paša iesākuma jaunā Latvijas valsts sāka ar spekulācijām un parādiem, un savu tirgu atvēra Rietumu finanšu haizivīm.

Atgūstot neatkarību no PSRS, Latvija bija valsts bez parādiem, un tas pavēra fantastisku iespēju attīstīt ļoti efektīvu ekonomiku, jo Rietumu valstis tajā laikā jau bija iegrimušas lielos parādos. Patiesība ir tā, ka 1990. gadu sākumā Rietumi bija sabrukuma priekšā, un tieši laupīšanas un spekulācijas iespējas, kas pavērās, krītot dzelzs priekškaram, Rietumu sabrukumu ļāva atlikt – uz mūsu un pārējo bijušā Austrumu bloka valstu rēķina (protams, rietumu finanšu haizivis uz nebēdu laupīja arī Dienvidameriku, Āfriku un Dienvidaustrumāziju).

Tā vietā, lai pati emitētu tautsaimniecības attīstībai nepieciešamo brīvas naudas apjomu un sāktu modernizāciju, Latvijas valdība sāka ar sava tirgus atvēršanu spekulācijām un aizņemšanos. Latvijas Banka 1993. gadā emitēja valsts attīstības vajadzībām nepietiekamu latu daudzumu, šo daudzumu nosakot atkarībā no aizņemtās ārvalstu naudas rezervēm, turklāt nosakot tautsaimniecības vajadzībām nepiemērotu

lata apmaiņas kursu. Tā sākās mērķtiecīga mūsu reālās ekonomikas (ražošanas un patērēšanas) žņaugšana. Aizņēmās ne tikai valsts, bet arī pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi, komunālie uzņēmumi, privātie uzņēmēji.

Parādu īpatnība ir tā, ka tie jāatmaksā. Mūsu gadījumā ne tikai pats parāds, bet arī procenti, kas deviņdesmito gadu sākumā bija fantastiski uzskrūvēti (un arī pašlaik tiek uzskrūvēti, jo daudzi kredīti izsniegti ar mainīgām likmēm). Lai valsts atmaksātu savus parādus, tai jāpaceļ nodokļi, kurus iekasē no mums visiem. Lai komunālais uzņēmums atmaksātu parādus, piemēram, kredītu par kurināmā iepirkšanu, tam ir jāpaceļ savu pakalpojumu tarifi. Lai slimnīca atmaksātu parādus, tai jāpaceļ pakalpojumu cena, Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 59 jāatsakās no slimību profilakses un efektīvām, lētām ārstniecības metodēm (jo par lētām nevar iekasēt naudu), jāsamazina savu darbinieku skaits un algas, un citi nepieciešamie izdevumi (tātad arī ārstnieciskie standarti) un jāpiepelnās nelegāli (jāpieņem aploksnes, jāuzstāda dārgas viltus diagnozes, jāmanipulē ar punktu sistēmu, jānonāk zāļu firmu atkarībā u.tml.). Lai skola atmaksātu parādus, tai jāatsakās no ēkas remonta un uzlabojumiem, jāatsakās no derīgām nodarbībām un nepieciešamā inventāra, jāmazina skolotāju algas un skaits, jāievieš maksas pakalpojumi (nelegāla skolas nauda u.c.), jāizīrē savas telpas sektām vai citām šaubīgām nodarbēm utt. Lai ražošanas uzņēmums atmaksātu savus parādus, tam jāsamazina strādājošo skaits un algas, jāatsakās no zinātniskās pētniecības, jāiesaistās nelikumīgās shēmās. Lai veikalnieks atmaksātu parādus, tam ir jāpaceļ preču cena un/vai dažādi jākrāpjas.

Lai uzņēmējs atmaksātu savus parādus, tam jākrāpj valsts (jāizvairās no nodokļiem, jāmaksā aploksnēs ), nežēlīgi un lēti jāekspluatē vai jākrāpj savi strādnieki, jādzīvo uz likumu pārkāpšanas robežas. Lai indivīds atmaksātu savus parādus, tam jāatsakās no citām savām pamatvajadzībām: pietiekamas pārtikas, piemērotas pajumtes un apģērba, veselības aprūpes, izglītības, kultūras dzīves, bērnu vajadzību apmierināšanas, brīvā laika un atpūtas (lai maksātu parādus, jāraujas vairākos darbos). Un tā mēs visi 19 gadu laikā esam sapīti parādu valgos – dzīvojam atpalicībā, nabadzībā, melos un parādu verdzībā. Šī krīze būtu laba iespēja līdzšinējo politiku kritiski pārvērtēt un izvēlēties labākus valsts pārvaldes principus. Taču politiķi un inteliģence, kuri arī paši dzīvo parādos un atkarībā no saviem finansētājiem, ir izvēlējušies noliegt realitāti un vēl stingrāk ar tiem pašiem vecajiem paņēmieniem žņaugt reālo ekonomiku, kā arī turpināt genocīda politiku pret saviem vēlētājiem un tautu kopumā.

Iztēlosimies vēl vienu ainu. Pie smagi sasirguša slimnieka ierodas ārsts un izraksta dārgas zāles. Neraugoties uz dārgo zāļu cītīgu lietošanu, slimnieka stāvoklis pēc nedēļas ir tikai pasliktinājies un kļuvis kritisks. Vēlreiz tiek uzaicināts dakteris. Pēc garas izmeklēšanas dakteris svarīgā balsī paziņo, ka ārstniecības kurss ir bijis sekmīgs, tikai dārgo zāļu deva ir trīskārši jāpalielina. Vai jūs tādam dakterim uzticētos? Ja nē, tad kāpēc turpināt uzticēties valdībai, kas dara to pašu?

Tāpat kā minētais dakteris mūsu iztēlotajā ainā, tā arī mūsu valdība spītīgi turpina sludināt visabsurdākās lietas, kuras vienkāršu cilvēku valodā varētu iztulkot tā: – parāds ir labs, jo tas mums dod iekšzemes kopprodukta pieaugumu; – ekonomiku var atveseļot, vēl vairāk ielienot parādos; – lieli nodokļi atveseļo ekonomiku; – jo vairāk lielu nodokļu, jo vairāk līdzekļu ieplūst valsts budžetā;

– lai izārstētu vēža slimnieku, ir jābaro vēzis; – valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, jo valsts uzņēmumi nespētu sacensties ar privātajiem parādu taisīšanā; – cilvēku bēgšana no savas dzimtenes patiesībā ir liela privilēģija, ar ko mūs svētījis ES brīvais darbaspēka tirgus; – kas labs ārvalstu bankām, tas labs arī Latvijai; – sava nacionālā valūta ir slikta, tāpēc no tās pēc iespējas ātrāk jāatsakās; 60 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos – vislabākais finanšu ministrs ir izšķērdīgs parādnieks un pleibojs, tāpēc tam jāpiešķir ārkārtas pilnvaras; – lai sadarbotos ar citām valstīm, noteikti jāiekļaujas eirokomisāru pārvaldītā mafiozā grupējumā uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem; – pašu ražots cukurs, zivju produkcija, piena un citi pašražotie produkti ir slikti, jo tos taču var nopirkt ārzemēs vai ievest, izmantojot kontrabandu; – lai Latvija plauktu, mums jāizpārdod sava zeme, resursi un īpašumi; – lai celtu mūsu zemnieku konkurētspēju starp ES agrorūpnieciskajām korporācijām, zemniekiem jāsaņem tīri simboliskas subsīdijas un jāpalielina nodokļi; – lai arī jau kopš 1999. gada vērojama zemes atmosfēras pakāpeniska atdzišana, mums noteikti jāmaksā nodokļi arī tiem, kuri izdomājuši globālās sasilšanas teoriju.

– mums par katru cenu jāsaglabā blēžu un parazītu uzticība, citādi viņi var apvainoties un vairs ar mums nesadarbosies (nedraudzēsies). Šo neoliberāļu gudrību sarakstu varētu turpināt ilgi, tāpēc smadzeņu vingrināšanas nolūkā aicinu jūs, cienījamie lasītāji, to papildināt. Jo – tikai apzinoties mūsu dzīves absurdus un melus, mēs no tiem vieglāk un ātrāk atbrīvosimies.

Krāpnieciski radīti parādi nav jāatmaksā No iepriekš teiktā izriet, ka, runājot par ekonomiku vai tautsaimniecību, valdība un mēs katrs ar to saprotam kaut ko pavisam citu. Vadošajiem politiķiem ekonomika nozīmē naudas spekulantus, uz peļņu orientētus apdrošinātājus un nekustamo īpašumu spekulantus. Tātad aprindas, kuras neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet gan parazitē uz sabiedrības un produktīvās tautsaimniecības rēķina. Šos politiķus un „ekspertus” tīri cilvēcīgi var saprast, jo tieši šie parazitārie grupējumi taču finansē partijas, pārvalda naudas plūsmas un dalās savā laupījumā arī ar politiķiem. Un tas šķiet vieglāk un patīkamām nekā pašiem ķerties pie valsts pārvaldīšanas darba.

Taču parastie, nenopirktie un augļošanas grēkā nekritušie cilvēki jau kopš seniem laikiem par tautsaimniecību uzskata to, kas ar, audzē, būvē, ražo un par saprātīgu cenu sniedz derīgus pakalpojumus cilvēkiem. Bet nauda – tā ir tikai padarītā darba vai pakalpojuma mērvienība, kas atvieglo vērtību apmaiņu starp cilvēkiem.

Tikai retos garīgā un morālā pagrimuma periodos cilvēki reizēm notic blēņām, ka nauda ir vērtība pati par sevi, un līdz ar to samierinās ar augļotāju kantoru pastāvēšanu un pat uzkundzēšanos. Un vienmēr šādi maldi ir izraisījuši traģiskas krīzes, konfliktus, sociālo netaisnīgumu, revolūcijas, pilsoņu karus, valstu karus un valstu vai pat veselu civilizāciju sabrukumu. Mūsu gadījumā ir trūcis arī elementāras izglītības un pieredzes, jo vairākas paaudzes dzīvojām padomju iekārtā. Lai kādas vainas un netaisnības piemita padomju iekārtai, taču spekulācija ar naudu (ja neskaita pagrīdes ekonomiku) tolaik nepastāvēja, un sabiedrība bija brīva no parādiem. Padomju valsts balstījās uz citiem, daudz neefektīvākiem pakļaušanas un piespiešanas paņēmieniem.

Taču neoliberālā uzskatu paradigma ne tikai samierinās ar augļošanas legālu pastāvēšanu, bet to pat uzskata par reālās ekonomikas kodolu un galveno dzinējspēku.

Viņi izdomājuši t.s. „trickle down” (angļu valodā – nopilēt) teoriju, pēc kuras – ja bankas būs bagātas, kaut kas no šīs bagātības nopilēs arī pārējiem. Parazitārā ekonomika šādā Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 61 iekārtā bauda īpašas privilēģijas un īpašas tiesības, kas ir ar likumu noteiktas tiesības parazitēt. Šie spekulanti un mahinatori darbojas pēc citiem likumiem, viņi nemaksā tos nodokļus, kurus maksājam mēs, viņiem nav jāatbild par īpašumu vērtības mākslīgu uzpūšanu, par inflācijas radīšanu, par citu cilvēku blēdīgu iedzīšanu parādos, par visas sabiedrības aplaupīšanu un paverdzināšanu, un pat par savas destruktīvās darbības likumsakarīgajiem rezultātiem.

Tāpat kā mūsu gremošanas sistēmā iemitinājies lentenis, tā arī šīs augļotāju bankas agresīvi pieprasa savas tiesības uz neierobežotu parazitēšanu. Šīm bankām tiešām piemīt dabā sastopamo parazītu īpašības. Pētījumi bioloģijā atklājuši, ka parazīts, pirms sūkt asinis, vispirms sava upura miesā iešļircina nervus paralizējošas vielas, lai upuris uzreiz nejustu sāpes. Tā arī bankas savus upurus vispirms narkotizē (izved no veselā saprāta), upuru iztēlē uzburdamas skaistas nākotnes ainas materiālā pārpilnībā: iespaidīgu māju, greznu mašīnu, firmas apģērbu, satriecošu dzīvesbiedru vai mīļāko blakus, un laimīgus bērnus, kas ēd visādus gardumus vai rotaļājas ar visizsmalcinātākajām un dārgākajām mantiņām. Un pēc tam piedāvā šķietami vai pat neticami izdevīgus kredīta noteikumus, kuros zemūdens akmeņi paslēpti sīkā drukā. Jums tikai jāparaksta – un kārotā labklājība rokās! Baudi šodien – maksā rīt! Cik vilinoši, vai ne?

Rūgtā atmošanās no sapņa nāk tikai vēlāk, kad jau esi bezpalīdzīgi iepinies parādu tīmekļos.

Bankas darbojas lēni, gandrīz nemanāmi, bet mērķtiecīgi. Tā pamazām viņu taustekļi ielien visās mūsu dzīves jomās. Nu mēs jau nevaram savus komunālos maksājumus nokārtot tieši ar to sniedzējiem, bet jāiet uz banku un jāmaksā tai nodevas. Nu jau mēs pat savu algu nevaram saņemt bez banku starpniecības. Bankas reklāmās attēlotas kā labākie draugi un palīgi visās lietās. Labāki un uzticamāki pat par paša ģimenes locekļiem (kuri zaudējuši dzīvesprieku parādu verdzībā). Atnesīs pensiju, uzkrās pensiju, piegādās pastu, nokārtos rēķinus, piegādās tieši mājās. Tikai uzticies…

Kad liela daļa mūsu hipotekāro kredīta ņēmēju vairs nespēja maksāt par mākslīgi sadārdzinātajiem īpašumiem un luksus precēm, un kad šī maksātnespēja ieguva globālus mērogus, banku cītīgi būvētā parādu piramīda sabruka kā kāršu namiņš. Jā, sabrukums ir ne tikai Latvijā, bet globāls. Latvija tikai izceļas ar to, ka bija dziļāk ielīdusi banku atkarībā, salīdzinot ar kaimiņiem. Un Latvijai nav likumu, kas aizsargātu kredītu ņēmējus (piemēram, ASV cilvēks, kurš nespēj kārtot savas hipotekārā parāda saistības, zaudē tikai ieķīlāto īpašumu, bet pats paliek brīvs no parāda). Protams, nav arī likumu, kuri skaidri noteiktu pašu banku atbildību par veiktajām afērām. Latvija ir banku un parazītu paradīze! Un valsts vara kalpo nevis tautai, kā noteikts Satversmē, bet gan kleptokrātu grupējumiem, kuri Latvijā jau iedibinājuši savdabīgu finanšu oligarhiju.

Dzīvē ir daudz nejēdzību un netaisnību, taču katrai nekaunībai tomēr ir robeža, aiz kuras tā vairs netiek paciesta. Piemēram, ja parasts uzņēmējs ir izvēlējies nepārdomātu darbības stratēģiju un cietis bankrotu, viņam ar to jāsamierinās. Ja kāds cilvēks ir aizgājis uz kazino un nospēlējis savu naudu, arī viņš ir spiests samierināties ar zaudējumu. Nav dzirdēts, ka kāds naudu zaudējušais spēlmanis pieprasītu, lai viņa

zaudējumus kompensētu uz visu nodokļu maksātāju rēķina, lai arī viņš nekautrējas apzagt savus tuviniekus un draugus. Taču bankas šos godīgas spēles noteikumus atzīt 62 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos negrib, tās nevēlas uzņemties atbildību par savas darbības likumsakarīgām un iepriekš paredzamām sekām!

Protams, kamēr vien banku kontos ieplūda un arvien turpina ieplūst nesamērīga peļņa, tās to ar prieku pieņem, bet tiklīdz rodas iepriekš paredzami un likumsakarīgi zaudējumi, tā bankas pieprasa, lai šos zaudējumus tām kompensē visi nodokļu maksātāji. Arī tie, kuri nekādus kredītus nekad nav ņēmuši. Tieši tā rīkojās Parex banka, tieši tā pašlaik rīkojas t.s. zviedru bankas.

Par laimi pasaulē, neatkarīgi no bezatbildīgu cilvēku gribēšanas vai negribēšanas, darbojas vairāki nemaināmi principi, piemēram, gravitācijas spēks, vielas un enerģijas nezūdamības likums, Dieva dotie morāles likumi, kurus var mēģināt piemānīt kādu laiku, bet ne mūžīgi, kā arī Ņūtona ievērotā sakarība, ka katra darbība izraisa atbilstošu pretdarbību.

Pasaule iekārtota tā, ka katra darbība sevī ietver lielāku vai mazāku risku. Ar to jārēķinās katram. Ja bērns grib iemācīties staigāt, viņam jārēķinās ar kritieniem. Ja banka grib ilgstoši un droši pelnīt, tai jāatturas no savu klientu krāpšanas. Pretējā gadījumā uzticība zudīs, un tad nekāda turpmāka sadarbība vairs nebūs iespējama.

Atliks domāt, kā ar godu no Latvijas aiztīties prom (zviedriem to jau reizi nācās darīt).

Jo krāpnieciski, ar viltu uzspiesti parādi mums nav jāmaksā.

Bet izrādās, arī tas vēl nav viss.

Zombijbanku nākotnes plāni Bankām jau ir gatavi plāni, kā savu parazītisko darbību pastiprināt vēl vairāk. Bankas jau ir salīgušas starptautisko parādu piedzinēju (Starptautisko Valūtas fondu) un arī vietējos parādu piedzinējus (faktiski – legalizētu reketu). Bankas grib savu triumfu izbaudīt divkārši: gan savus zaudējumus piedzīt no Latvijas valsts (proti, visiem nodokļu maksātājiem), gan arī turpināt izsūkt tos parādniekus, kurus Latvijas valsts jau izpērk (likvidējot darbavietas un ceļot nodokļus), kā arī turpināt izsūkt pārējos Latvijas iedzīvotājus!

Tātad šīs faktiski jau bankrotējušās bankas (jo kopīgie zaudējumi vairs nav atgūstami nekādiem līdzekļiem; Amerikā šādas bankas sauc arī par zombijbankām) savā paspārnē jau dibina nekustamo īpašumu pārvaldīšanas uzņēmumus. Šo uzņēmumu mērķis ir ar maksimālu peļņu banku interesēs apsaimniekot tos īpašumus, kurus bankas jau atņēmušas un turpinās atņemt saviem parādniekiem, vienlaikus turpinot no parādniekiem piedzīt arī parādus (jo patreizējā īpašumu vērtība ir daudz zemāka par parādu summām). Ko bankas ar šiem īpašumiem darīs? Kamēr nav vēlreiz uzpūsta īpašumu tirgus cena, tās tos iznomās par maksimālo tirgū iespējamo cenu. Kā uzsvēris nekustamo īpašumu firmas „Latio” valdes priekšsēdētājs Edgars Šīns, banku mērķis ir iegūt simtprocentīgu monopolu nekustāmo īpašumu jomā. Monopols nozīmē absolūtu diktātu un kontroli. Tādējādi bankas jau ieplānojušas slaukt divas vai pat trīs govis: Latvijas valsti, savus tiešos parādniekus un vēl arī nekustāmo īpašnieku īrniekus. Nav slikti izdomāts, vai ne?

Diemžēl mūsu valdība šim totālas paverdzināšanas plānam ir jau piekritusi, pat tajā neiedziļinoties (SVF dotie valdības solījumi ir slepeni, tos neatklāj pat Saeimas deputātiem, lai gan tas tiem netraucē par šīm saistībām nobalsot). Jau sen nav

Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 63 noslēpums, ka t.s. Valūtas fonda aizdevums, kas faktiski ir ES sagādātais aizdevums (jo pašam Fondam savu līdzekļu nav), nav domāts Latvijas tautsaimniecības atdzīvināšanai, bet gan parādu maksāšanai. SVF aizdevuma līdzekļi pa taisno tiek pārskaitīti Latvijā darbojošos banku kreditoriem, pašai Latvijai atstājot tikai parādus valsts bilancē un postu cilvēkiem. Jā, Latvijā darbojošās bankas nav pasaules naba, jo tās pašas ir parādā vēl citiem kreditoriem – globālā kazino uzturētājiem. Tie savukārt meklējami tādos spekulāciju centros kā Ņujorkas Volstrītā un Londonas Sitijā, ar filiāļu tīklu ārzonas salās, t.s., nodokļu paradīzēs.

Tad nu atliek savu vārdu teikt īstenajam suverenās varas nesējam Latvijā – pašai Latvijas tautai. Jo mums jau neviens neprasīja, vai vēlamies Latviju pārvērst par globālā kazino filiāli un vai esam gatavi uzņemties spēlmaņu un parazītu parādus, paši paliekot par vergiem un ķīlniekiem. Un mēs nebūsim vienīgā tauta, kas noraidīs augļotājus. Jau savu likteni rokās ņēmuši islandieši un grieķi. Līdzīgas kustības sākušās Spānijā, Itālijā, ASV, Lielbritānijā un citur.

Parasts Latvijas iedzīvotājs (izņemot tos nedaudzos, kas par šo tēmu pastiprināti interesējas) nebija un nav informēts par globālā kazino aizkulišu noslēpumiem un trikiem, tāpēc jau tik viegli padevās banku kredītu melīgajiem vilinājumiem. Bet tie, kas mūs vilināja, gan ļoti labi saprata, ko dara. Varbūt to nezināja vai īsti nesaprata parasts bankas darbinieks (mūsu pašu bāleliņi un māsas, kurus uzņēma darbā bankās), bet banku īpašnieki un menedžeri gan zināja. Viņi labi zināja, ka mākslīgi uzpūš tirgu, ka rada inflāciju, ka mērķtiecīgi iznīdē Latvijas ražotājus, ka kredīta ņēmēji nespēs nomaksāt parādus par uzpūsto īpašumu cenu un mainīgajām procentu likmēm. Viņi ļoti labi apzinājās, ka dara ļaunumu, ka mērķtiecīgi ievilina cilvēkus parādu slazdā un visu tautu plānveidīgi iedzen postā un bezizejā. Tas ir noziegums pret cilvēci, kas savā cinismā un apmēros aizēno Hitlera un Staļina ambiciozākos plānus!

To labi zināja arī dominējošie spēki Latvijas valdībā un, protams, Latvijas Banka.

Latvijas Banka nemaz nav Latvijas banka Var jau teikt, ka arī parastie Saeimas deputāti un valdības locekļi, kuri valdībā bieži vien nonāk nejaušu kompromisu un tirgošanās rezultātā, nesaprot banku darbības principus neoliberālajā sistēmā. Var jau būt, ka tas tiešām tā ir.

Bet ir taču Latvijas Banka, kuras tiešais pienākums ir uzraudzīt un regulēt banku darbību Latvijas teritorijā. Kā izskaidrot, ka ne 1990. gadu vidū, kad bankas un noguldījumu firmas uzpūta noguldījumu piramīdu, ne XXI gadsimta pirmajā desmitgadē, kad bankas uzpūta parādu piramīdu, Latvijas Banka ne tikai neiejaucās, bet arī nebrīdināja Latvijas pilsoņus par draudošajām briesmām?

Ir gan tiesa, ka Latvijas Banku dibināja LR Augstākā padome, kura apstiprināja arī pirmo Latvijas Bankas prezidentu Eināru Repši, kā arī formāli nobalsoja par Repšes izvirzītajiem LB padomes locekļiem. Bet ar to parlamenta pilnvaras arī beidzās. Zīmīga bija arī kandidātu izvēle. Gan Repše, gan vairāki citi atbildīgi ekonomikas darbinieki tika uzaicināti uz ASV, kur izgāja īsus apmācības kursus. Kāpēc un kas izvēlējās apmācīt tieši šos cilvēkus? Uzskatu, ka viņi tika mērķtiecīgi atlasīti pēc viņu morālajām un garīgajām īpašībām. Piemēra, E. Repše jau bija nodemonstrējis savu nekontrolēto alkatību, piesavinoties daudzas LNNK lietošanai ziedotās mantas un līdzekļus (skat LNNK arhīva 64 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

materiālus un liecības, kas savāktas Odiseja Kostandas vadīšanas periodā), un drīz pēc tam nododot arī LNNK ideālus. Aizokeāna manipulatori nekļūdījās – Repše arī vēlāk nespēja atturēties no dzīves pāri saviem līdzekļiem un nemitīgām spekulācijām. Kad tauta Repšem saziedoja „honorāru”, viņš to ieguldīja ne jau Latvijas tautsaimniecībā, bet gan ASV vērtspapīros un spekulācijās. Un paspēlēja, nokļūdams personīgos parādos. Arī Repšes pēcnācējs LB prezidenta amatā nav imūns pret viegli gūtas bagātības vilinājumiem. Par to liecina gan pašnoteiktā alga, kas pārsniedz ASV centrālās bankas prezidenta algu, gan milzīga kredītu ņemšana sava dižīpašuma iegādei. Esmu gandrīz pārliecināts, ka līdzīgus kadrus ASV apmācīja „mākslai”, kā izsaimniekot savu zemi, iztirgot to ārzemniekiem un par to saņemot personīgas privilēģijas.

Taču tie tikai subjektīvi apsvērumi. Likuma „Par Latvijas Banku” 13. pantā ir skaidri noteikts: „ Izpildot uzdevumus un veicot kontroli saskaņā ar Kredītiestāžu likumu un šo likumu, Latvijas Banka neprasa un nepieņem norādījumus no valdības vai citām institūcijām un nav pakļauta valdības vai citu institūciju lēmumiem un rīkojumiem.

Latvijas Banka ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā un to praktiskajā realizēšanā.”

Tātad Latvijas Banka nav atkarīga ne no parlamenta, ne valdības. Ne reizi savas pastāvēšanas mūžā LB nav atskaitījusies valdībai ne par savu darbu, ne darījumiem, ne naudas lietām. Tā darbojusies kā valsts valstī un tā nav mūsu valsts ekonomiskās politikas instruments. LB gan emitē Latvijas valūtu – latus, taču šī nauda nav Latvijas valdības īpašums. Ja valdība gribētu bez apkārtceļiem izmantot LB emitēto naudu, tai tā būtu jāiepērk, maksājot arī procentus. Bez tam lata segums nav Latvijas tautsaimnieciskais potenciāls, bet gan ārvalstu valūtu rezerves. Un kādu gan pakalpojumu nacionālās valūtas stabilitātei izdara I. Rimševics, atklāti aģitēdams par eiro ieviešanu un pats personīgos kredītus ņemot ārvalstu valūtā?

Kas tad ir LB īstenie saimnieki? Lasām jau minēto likumus, kura 2. pantā rakstīts: „ Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībniece.

Latvijas Banka savā darbībā ievēro Eiropas Centrālās bankas normatīvos aktus un norādījumus atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam un Eiropas Centrālo banku sistēmas un Eiropas Centrālās bankas statūtiem.”

Turpat 7. pantā noteikts: „ Latvijas Banka ir Latvijas Republikas pārstāve ārvalstu centrālajās bankās un starptautiskajās valūtas institūcijās. Latvijas Banka var piedalīties citu starptautisko finanšu un kredīta organizāciju darbībā, kas atbilst tās mērķiem un uzdevumiem.”

Par to, ka LB ir no Latvijas valsts pilnīgi neatkarīga institūcija, liecina arī fakts, ka, piemēram, Latvijai postošās vienošanās ar SVF un Pasaules Banku (PB) atsevišķi paraksta gan kārtējais Latvijas valdības vadītājs, gan LB prezidents. Valdības vadītāji mainās, bet LB prezidents paliek.

Tātad LB īstenie saimnieki ir aiz robežām vai pat aiz okeāna (palasiet paši arī citus LB darbību regulējošos likumus un saistības). Zināma ietekme uz LB ir arī Latvijas teritorijā

strādājošajām privātajām komercbankām, kuras savas rezerves glabā LB. Bet LB nav pakļauta Latvijas demokrātiskajiem procesiem, nedz tiem likumiem, kas saistoši citiem LR pilsoņiem un iestādēm.

Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 65 Lai Latvijas Banku pārvērstu par Latvijas banku, tā būtu jānacionalizē un pilnīgi jāpārraksta tās darbību regulējošie likumi un principi.

Ko glābsim – parazītus vai tautu?

Latvija ir parakstījusi ANO cilvēktiesību deklarāciju un tās principi – tiesa, visai atšķaidītā un izplūdušā veidā – ir iestrādāti arī mūsu Satversmē. Tātad tie ir saistoši visām mūsu valsts iestādēm. Cita starpā cilvēka tiesības uzliek valstij atbildību par savu pilsoņu nodrošināšanu ar darbu, iztiku, taisnīgu atalgojumu, pajumti, veselības aprūpi, izglītību un citām pamatvajadzībām. Varam mūsu Satversmi lasīt krustām šķērsām, taču nekur neatradīsim, ka mūsu valstij būtu jārūpējas par ārvalstu biznesa interesēm.

Jā, starptautiskas saistības ir jāpilda, taču ne jau uz savu pilsoņu pamattiesību rēķina.

Tāpat starptautiskās konvencijas kategoriski aizliedz genocīdu un nacionālo resursu nolaupīšanu tautām un valstīm, to brīvai attīstībai.

Protams, var atrast dažādas demagoģiskas atrunas, taču mūsu gadījumā nav vietas laiskai filozofēšanai, jo mūsu tauta patiešām strauji izmirst, masveidīgi zaudē darbu un iztiku, ir spiesta masveidīgi meklēt darba iespējas ārvalstīs, strauji krīt iedzīvotāju veselības rādītāji, brūk valsts infrastruktūra. Un nedzīvojam mēs kādos tumšos viduslaikos, kad kā Šekspīra lugā augļotājs var pieprasīt izgriezt sava upura sirdi.

Tātad jāizvēlas, kas mums ir svarīgāks – labas attiecības ar augļotājiem un parazītiem, vai arī – turpmāka tautas pastāvēšana un attīstība savā vienīgajā dzimtenē?

Valsts savā politikā var pieļaut kļūdas un arī netaisnību, taču tāpēc jau tā ir suverēna valsts, ka tai ir tiesības un pienākums savas kļūdas labot. Ja tā nebūtu, mēs arvien vēl smaktu vācu muižnieku rijās vai maksātu nesamaksājamus parādus muižniekiem par tās zemes izpirkšanu, kura jau sākotnēji bija mūsu. Ja tas bija iespējams lielajā Krievijas impērijā XIX gadsimtenī, tad vēl jo vairāk to mēs varam panākt savā valstī un XXI gadsimtā.

Mēs arvien dzīvojam lielo pārmaiņu laikā. Ja vēl nesen bruka Padomju impērija, tad tagad brūk tās dialektiskais pretstats un dvīņu brālis Rietumos, kas ir ne mazāk materiālistisks, rijīgs un varaskārs. Austrumu bloka sabrukums gan paildzināja Rietumu lielā brāļa eksistenci, ļaujot tam laupīt nu jau globālā mērogā, taču to nenovērsa.

Pasaules reālās ekonomikas centrs jau ir pārvietojies uz Dienvidaustrumāziju. ASV ražo tikai toksiskus vērtspapīrus, patērētāju sabiedrības atkritumus, ar ko piesārņo zemi un atmosfēru, un masu iznīcināšanas ieročus, kuri tad arī vēl pagaidām notur dolāra kursu. Bet pati Amerika ir lielākā parādniece pasaulē, un vairs arī savus tankus un iznīcinātājus nespēj salikt bez ķīniešu ražotām rezerves daļām. ASV militārie spēki ir pārstiepušies, cenšoties kontrolēt un iebaidīt visus pasaules reģionus, lai gan patiesība tā, ka tie vairs nespēj kontrolēt pat viduslaiku līmenī dzīvojošās Afganistānas ciltis. Pasaule šos ietiepīgos un augstprātīgos dominēšanas centienus vēl pacieš vien tāpēc, lai neizraisītu psihopātisku reakciju – kodolkaru. ASV valdošās aprindas uzvedas kā nojūdzies terorists, kas vēl nav sapratis, ka ir iestidzis paša raktajās bedrēs. Viņus var salīdzināt tikai ar vēl vienu pasaules iekarotāju – Napoleonu, kurš tikai pēc tukšās Maskavas nodedzināšanas saprata, ka ir iekritis slazdā un ka nu ir jālaižas un sava armija jāatstāj, bez sajēgas klīstot par Krievijas purviem. Tāpat arī ASV lielākā problēma drīz

būs, kā dabūt mājās savus pa pasauli izkaisītos karotājus. Tikmēr arvien vairāk pasaules 66 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos valstu atrod veidus, kā tirgoties un sadarboties bez dolāra starpniecības.

Arī Eiropas Savienība, kāda tā pašlaik izveidojusies, nav nākotnes valsts. Tā nav tautu, bet gan korporāciju apvienība, kuru birokrātiju līmenī satur korporāciju rijība un vēlme par katru cenu parazitēt uz citu rēķina. Starp ES dalībvalstīm nepastāv solidaritāte, dalībvalstu parāds nekļūst par ES parādu. Tā arī galvenā pazīme, ka eiro nav pilntiesīga valūta, bet tikai monetārs līdzeklis dalībvalstu kontrolēšanai un ekspluatācijai. Gan ASV progresīvais ekonomists Maikls Hadsons, gan ASV ekonomists profesors Nuriels Rubini, kuri abi jau laikus precīzi prognozēja Rietumu pasaules saimniecisko depresiju, tagad prognozē arī drīzu eiro sistēmas sabrukumu.

Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka no Briseles mēs saņemam nevis brālīgu palīdzību, bet gan impēriski augstprātīgus uzbrēcienus, ierobežojošas kvotas, jaunus nodokļus, regulas, direktīvas, aizliegumus, jaunus, ar iznīcinošiem noteikumiem apgrūtinātus kredītus un plānprātīgu komisāru pamācības. Lai jau pabļaustās šie jaunmarksistu kundziņi, kamēr viņus kāds klausās. Arī viņu impēriskie plāni atduras pret citu realitāti.

ES dalībvalstīm, kā Grieķijai, Spānijai, Īrijai, Itālijai un citām, neatliek nekas cits kā atjaunot savas nacionālās valūtas un glābties pašu spēkiem. Bez tam gandrīz visām vecajām ES dalībvalstīm vēl cita problēma, kas nākusi no citu tautu pakļaušanas nesenajā pagātnē – pamatnācijas izmirst un arvien lielāka šo valstu iedzīvotāju daļa ir iebraucēji no bijušajām kolonijām, kuri tās daudzinātās rietumu vērtības nemaz nepieņem. Tās ir pārsvarā musulmaņu tautas, kuras nepieņem arī augļošanu.

Mazliet politekonomijas Varbūt beidzot jātiek skaidrībā par jautājumu – kas ir ekonomikas depresija? Ja to pārtulko saprotamā valodā, tad depresija ir mērķtiecīgi izraisīts naudas trūkums tautsaimniecībā. Tātad valstī ir neizmantoti resursi un ražošanas jaudas, ir cilvēki bez darba un ir arī pieprasījums pēc precēm, pakalpojumiem un infrastruktūras, bet nav naudas, kas sistēmai ļautu darboties.

Jau minētās augļotāju bankas ir izveidojušas parādu piramīdu, t.i., radījušas milzīgu parādnieku armiju. Ne tikai Latvijas, bet visas Rietumu pasaules mērogā. Un tagad t.s. kreditēšana (faktiski parādu vairošana) ir apstājusies, proti, parādu piramīda ir sabrukusi. Bet palikuši ir parādnieki – gan indivīdi, gan iestādes, gan veselas valstis, kuras uzņēmušās savu pilsoņu parādus. Tās summas, kas parādniekiem jāatdod bankām, vairs nevar tikt izmantotas preču un pakalpojumu iepirkšanai. Tā kā arī pati valsts ir parādā, tad tiek likvidētas darbavietas un celti nodokļi, un arī nodokļos maksājamās summas iedzīvotāji nevar tieši izmantot preču un pakalpojumu pirkšanai.

Tāpat pamatīgi ierobežoti ir arī bezdarbnieku līdzekļi. Līdz ar to viss ir apstājies.

Kā šādu sastingumu pārvarēt? Pavisam vienkārši – valstij jāemitē papildus nauda un jāatbrīvojas no augļotājiem! Nobela prēmijas laureāts Miltons Frīdmens pat ieteica konkrētu jaunas naudas izplatīšanas mehānismu: no helikoptera apdzīvotajās vietās izkaisīt svaigi drukātas banknotes. Pilsoņi šo naudu pacels un sāks iepirkties. Līdz ar to atkal varēs strādāt pakalpojumu sniedzēji un ražotāji, jo būs atjaunots pieprasījums pēc viņu precēm un pakalpojumiem. Nu viņiem atkal ienāks nauda, ko viņi savukārt varēs izmantot savām vajadzībām utt. Protams, vienlaikus ražotāji un darbaspēks jāatbrīvo no pārlieku lielas nodokļu nastas un vajadzības gadījumā jāsamazina nacionālās valūtas Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt

67 kurss. Tieši tā Rietumu valstis 1930. gados pārvarēja Lielo depresiju. Tikai tad šo mehānismu britu ekonomista Džona Meinarda Keinsija vārdā dēvēja par keinsiānismu.

Lai sabiedrību atbrīvotu no nesamaksājamu parādu nastas, pazīstama vēl senāka tradīcija, kuru sauc par Jubileju. Arī senos laikos tautas reizēm nonāca augļotāju verdzībā. Tāpēc, tiklīdz pie varas nāca jauns karalis, kurš vēlējās savu valsti attīstīt, viņš izsludināja vispārēju parādu atlaišanu (piedošanu) un visu ieķīlāto īpašumu atdošanu to īpašniekiem. Šādu parādu vispārēju atlaišanu tad arī sauc par Jubileju. Tā kā arī mūsdienās augļotāju radītie parādi nav samaksājami pat ar visiem pasaules resursiem, šis būtu piemērots brīdis seno tradīciju atjaunot. Tieši Latvija varētu starptautiskā arēnā nākt ar iniciatīvu norakstīt visus parādus, protams, to darot arī savā valstī. Jo, vēlreiz atkārtoju, – neoliberālās bankas Latvijā nav ievedušas ne santīma savas naudas.

Parādu piramīdu tās uzbūvēja, manipulējot ar mūsu pašu naudu, proti, jauniem kredīta ņēmējiem izsniedzot to naudu un augļu procentus, kurus tās bija piedzinušas no iepriekšējiem kredīta ņēmējiem.

Taču jāatzīst, ka Keinsija risinājums Latvijas apstākļos dos minimālu efektu. Jo mūsu veikalos ir ārkārtīgi maz Latvijas preču. Pieaugot tirdzniecībai, mēs stimulēsim galvenokārt ārvalstu ražotājus, nevis savējos. Latvijas īpatnība ir tā, ka mums ir ārkārtīgi vāja ražošana, veca un nolietota infrastruktūra, liela energoatkarība, milzīgs starpnieku, ierēdņu un spekulantu slānis, kā arī – nepastāv vērā ņemama vietējo ražotāju aizsardzība. Tāpēc mums piemērotāki būs vācu tautsaimnieka Fridriha Lista un mūsu pašu tautsaimnieka Kārļa Baloža ieteiktie tautsaimniecības principi.

Protams, valstij pietiekamā daudzumā jāemitē sava nacionālā valūta, turklāt tā nav jāpiesaista ārvalstu valūtu rezervēm, bet gan augošam valsts tautsaimniecības potenciālam – visiem mūsu resursiem. Šī nauda kā bezprocentu kredīti vai tiešās investīcijas jāiegulda nacionālās ražošanas attīstībā un svarīgos infrastruktūras projektos. Piemēram, jābūvē moderni ceļi, tilti, ostas, dambji, dzelzceļi, jāveic mājokļu siltināšana un citi enerģijas taupīšanas pasākumi, jābūvē elektrostacijas (lai mazinātu atkarību no importa), jābūvē koksnes, zemes minerālu un citu derīgu resursu pārstrādes rūpnīcas. Piemēram, Latvija var sevi pilnībā apgādāt ar celtniecības materiāliem. Tāpat atjaunojama kādreiz tik spēcīgā vieglā rūpniecība un mašīnbūve.

Jāapsver arī linu, rapšu, ādas un citu kultūru pārstrāde gan vietējām vajadzībām, gan eksportam. Tā kā Latvija ir neliela valsts un nav lietderīgi visu ražot pašiem, tad jāizvēlas un valstiski jāatbalsta tās nozares, kuru produkcijai būs noiets ārvalstīs, lai ar tādējādi gūto valūtu ārvalstīs iepirktu to, ko paši neražojam. Princips ir skaidrs: lai kaut ko iepirktu, vispirms jāsaražo produkti, kurus ārvalstīs gatavi pirkt no mums. Ārējās tirdzniecības bilancei jābūt ja ne pozitīvai, tad vismaz līdzsvarotai. Iespējami arī ilgtermiņa piegāžu (bartera) līgumi ar citām valstīm, piemēram, Latvija apņemas ik gadu pēc noteikta grafika un noteiktos daudzumos piegādāt kādai valstij piena un gaļas produktus, pretī saņemot noteiktu daudzumu dīzeļdegvielas un dabas gāzes.

Lista un Baloža principi nodrošinās multiplicējošu augšanas efektu. Minēto projektu īstenošana radīs daudz jaunu darbavietu un daudz pasūtījumu visās tautsaimniecības nozarēs. Piemēram, ceļot kādu lielu objektu, pasūtījumus saņems daudzu nozaru pārstāvji: ceļu būvētāji, zemes melioratori, elektriķi, arhitekti, santehniķi, celtniecības 68 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos materiālu ražotāji, transporta un tehnikas apkalpotāji u.c. Tāpat objekta tuvumā būs

nepieciešami veikali, skola, bērnudārzs, ambulance, izklaides un sporta kompleksi utt.

Tas viss savukārt radīs vēl daudz jaunu darbavietu, un visi nodarbinātie saņems algas, par kurām savukārt apmierinās savas dzīves vajadzības, tādējādi dodot darbu vēl citiem ražotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Tādā veidā 3 līdz 5 gadu laikā mēs Latviju vairs nepazīsim – tā būs pavisam cita valsts! Latvijā ne tikai atgriezīsies pašlaik izbraukušie darba meklētāji, bet būs nepieciešams uzaicināt pat viesstrādniekus.

Protams, lai šādu vērienīgu attīstību īstenotu, jāveic drosmīga nodokļu reforma.

Proti, jāatslogo no nodokļu nastas reālā darba veicēji (strādnieki un uzņēmēji), bet ar nodokļiem jāapliek īpašumi (sevišķi zeme) un spekulācijas. Līdz ar to tie, kuri sagrābušies īpašumus (tai skaitā bankas), būs spiesti maksāt lielus nodokļus (trūcīgo sabiedrības daļu var atbrīvot no nodokļa par vienīgo mājokli). Tātad viņi būs spiesti vai nu īpašumus lēti pārdot vai arī organizēt uz tiem reālu ražošanu, un Latvija no banku un spekulantu paradīzes pārtaps par ražotāju paradīzi.

Nepieciešama decentralizācija Tomēr nebūtu pareizi orientēties tikai uz lieliem uzņēmumiem un lieliem infrastruktūras projektiem. Gan pirmskara Latvijā, gan, piemēram, mūsdienu Vācijā, lielākais devums tautsaimniecībai nāk no maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas vienmērīgi attīstās katrā pašvaldībā un novadā. Bija jau arī mūsdienu Latvijā tāda ideja – attīstīt mazo un vidējo uzņēmējdarbību, taču šī labā ideja palika tikai kā tukšs lozungs un priekšvēlēšanu kampaņu sauklis.

Jo realitātē Latvijas valdības, vienpusēji piekāpjoties savu starptautisko partneru spiedienam, pavēra ceļu neierobežotam importam, lielveikalu ķēdēm, lielām ārvalstu bankām, ārvalstu benzīna tankiem utt., un vienlaikus liedza atbalstu vai pat lika šķēršļus vietējai uzņēmējdarbībai. Vairākas nacionālās nozares tika vienkārši likvidētas ar administratīviem pasākumiem, piemēram, cukura rūpniecība un zvejniecība. Labākajā gadījumā tika veicināts Latvijas resursu un izejvielu, piemēram, nepārstrādātas koksnes, eksports. Tātad tika ieviests tipisks kolonijas režīms, kurā siltumnīcas apstākļi radīti ārvalstu interesēm. Iznākumā Latvijas lauki, mazās un vidējās pašvaldības palika bez attīstības un strauji izmirst. Vai arī aktīvākie cilvēki ir spiesti no šīm pašvaldībām aizbraukt, lai darbu meklētu citur. Sevišķi cietusi ir Latgale. Izveidots uz peļņu orientēts mehānisms, caur kuru visi Latvijas resursi un naudas līdzekļi tiek izsūknēti gan no vietējām kopienām, gan Latvijas kopumā, uz vietas atstājot tikai nabadzību, postu un parādus. Aiz katras iestādes, pat komercializētajām slimnīcām un skolām, ir kādi ārvalstu akcionāri, piemēram, zāļu firmu, lielveikalu vai banku īpašnieki, kuri pelna uz mūsu rēķina.

Tā kā vienīgais reālais cilvēka cienīgas dzīves un turības avots ir produktīvs darbs, tad mums jārūpējas par darbavietu atjaunošanu katrā pašvaldībā, pilsētiņā un pagastā.

Ja kāds apgalvo, ka mazi uzņēmumi ir neefektīvi, tad viņš pauž tikai starptautisko korporāciju viedokli. Taču pēdējo gadu prakse pārliecinoši pierādījusi, ka starptautisko korporāciju intereses (maksimāla peļņa un globāla cilvēku izmantošana) nav savienojamas ar tautu un cilvēku interesēm.

Decentralizācija ir sistēma, kas katram cilvēkam nodrošina pilnvērtīgu dzīvi tajā Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 69 vietā, kur viņš pastāvīgi dzīvo. Ja tas ir pagasts vai mazpilsēta, tad turpat uz vietas tiek nodrošināts gandrīz viss: darbs, skola, kultūras dzīve, garīgā dzīve, pašvaldības un valsts iestāžu pakalpojumi, veselības aprūpe, apdrošināšanās pret nelaimes gadījumiem,

pasts, tirdzniecība un viss pārējais. Tikai retos gadījumos, piemēram, lai gūtu augstāku izglītību vai ieņemtu amatu valsts pārvaldē, cilvēkam var rasties nopietna nepieciešamība doties uz valsts galvaspilsētu. Šādai dzīvei ir dziļa racionāla un arī garīga jēga. Katra kopienas locekļa darbs bagātina gan viņu pašu, gan pārējos kopienas locekļus, jo radīto vērtību mērvienība nauda apgrozās turpat kopienā, vairojot kopienas kapitālu un turību. Visi viens otru pazīst.

Tam ir milzīgas priekšrocības, jo diez vai vietējais veikalnieks, dakteris, dzirnavnieks vai krājaizdevu sabiedrības vecākais uzdrīkstēsies krāpt savus kaimiņus. Ja arī uzdrīkstēsies, tad par to drīz zinās visi un atbilstoši rīkosies.

Decentralizācija nodrošina vislabāko demokrātiju, jo cilvēki uz amatu pašvaldībā vai valsts pārvaldes iestādē izvirzīs kādu no sava vidus, kuru labi pazīst kā labu saimniekotāju, saticīgu un godprātīgu kaimiņu, labu ģimenes locekli un gudru, nesavtīgu cilvēku.

Tādam kaimiņam nekāda vēlēšanu kampaņa vai dārga reklāma nav nepieciešama.

Decentralizācija nodrošina, ka cilvēkiem nav jābalso par kaķi maisā.

Decentralizācija nodrošina labu saimniekošanu un sadarbību. Optimāli tiek izmantoti vietējie resursi, transporta izdevumi ir minimāli. Kopiena atbilstoši savu resursu struktūrai saražo nepieciešamo priekš sevis, bet pārpalikumu tirgo ar ārpasauli – citām kopienām un ārvalstīm. Salīdzinot ar centralizētu sistēmu, transporta izdevumi samazinās vismaz divas reizes, bet faktiski – vēl vairāk. Jo viss, kas dzīvē ir nepieciešams, atrodams uz vietas.

Decentralizācija veicina ģimeņu stiprumu, jo visiem pieaugušajiem darbs ir uz vietas, un arī bērni var paļauties uz to, ka vai nu pārņems vecāku saimniecību, vai arī apgūs citu specialitāti, kuru, iespējams, varēs praktizēt uz vietas. Uz vietas vai pārnovadā varēs atrast arī savu dzīves biedru. Un atkal tas nebūs kaķis maisā, bet tuvākā vai tālākā apkārtnē pazīstams cilvēks. Protams, vienmēr būs arī tādi jaunieši, kuri izvēlēsies pārcelties uz dzīvi citā novadā, novada centrā, galvaspilsētā vai pat ārzemēs. Taču arī tad viņiem būs droša aizmugure, atbalsta un patveršanās osta dzimtajā kopienā.

Decentralizācija atrisinās arī banku problēmu. Katrs novads, pilsēta un pašvaldība dibinās savu municipālo banku, kas sadarbosies ar nacionalizēto Latvijas banku un no valsts saņems attīstībai nepieciešamos līdzekļus. Tā kā šīs bankas būs sabiedriskas, tad tām zudīs jēga dzīties pēc maksimālas peļņas. Ja arī, lai veicinātu krāšanas tikumu un atalgotu darbiniekus, šo banku aizdevumiem būs mēreni procenti, tad tie netiks kaut kādiem ārvalstu akcionāriem, bet gan tiks caur budžetu ieguldīti attīstībā vai arī caur pakalpojumiem un nodokļiem atgriezīsies apritē, lai finansētu sabiedrībai nepieciešamos projektus. Bez tam katras pašvaldības iedzīvotāji varēs dibināt savas krājaizdevumu sabiedrības un citus kooperatīvus, kas arī ir bezpeļņas organizācijas, no kurām labumu gūst pašu šo kooperatīvu biedri un vietējā sabiedrība kopumā.

Atcerēsimies, ka pēc dzimtbūšanas atcelšanas XIX gadsimta beigās latviešu zemniecība savu turību atguva tieši caur krājaizdevu sabiedrībām un citiem kooperācijas veidiem.

Katra pagasta centrā bija lepna krājaizdevumu sabiedrības ēka, un kopumā šī 70 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kooperācijas sistēma nesa tādu turību, ka lauku kredītkooperatīvi sāka finansēt pat lielo namu būvniecību Rīgā. Vairāk par to lasiet manā grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”.

Tātad runa ir par mazo lauku skolu atjaunošanu, par vietējo pienotavu, dzirnavu, elektrostaciju, mežsaimniecību, benzīna tanku, bibliotēku, ambulanču, kreditēšanas

iestāžu, dažādu amatnieku darbnīcu, nelielu ražotņu, kooperatīvu, tirgotavu, tipogrāfiju, tautas namu, baznīcu, brīvprātīgo ugunsdzēsēju, kārtības sargu un citu biedrību atjaunošanu. Ļaudis vēl nav aizmirsuši Ulmaņa laikus, kad tieši ar šādu decentralizētu saimniecību Latvija pirms kara īsā laika periodā un bez ārvalstu palīdzības uzplauka par vienu no Eiropas attīstītākajām valstīm, kurai allaž bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance. Un Latvija nevienam nebija parādā.

Ko darīt ar ārvalstu bankām un parādiem?

Vēlreiz gribu īsi uzsvērt ārvalstu un vietējo privātbanku patiesos mērķus. Īsiem vārdiem, tā ir maksimāla peļņa un kontrole pār resursiem, kas tiek panākta, cilvēkus iemānot parādu verdzībā. Un banku mērķis ir vairot tieši nesamaksājamus parādus, jo tie paver praktiski neierobežotu varu pār cilvēku un veselu tautu dzīvēm. Amerikāņu dokumentālajā pētniecības filmā „Maxed Out” konstatēts, ka lielāko peļņas daļu bankas gūst tieši no tiem nabadzīgajiem cilvēkiem, kuriem nav cerību savas dzīves laikā parādus atmaksāt. Tieši tādus cilvēkus bankas izsūc līdz pēdējam dzīvības pilienam, lai pēc tam turpinātu izsūkt viņu bērnus.

Un Latvija nav izņēmums. Bankas apzināti tiecās pēc tā, lai maksimālu cilvēku un iestāžu skaitu ar saldiem melu vārdiem un viltīgiem līgumiem ievilinātu nesamaksājamos parādos. Nu šāds stāvoklis ir sasniegts, un bankas, kuru iespaidā darbojas arī mūsu valdība, tagad ķērušās pie nākamā paverdzināšanas posma: ieķīlāto nekustamo īpašumu un citu valsts resursu pārņemšanas, lētas pārējo īpašumu nopirkšanas, visas valsts piespiešanas uzņemties savu pilsoņu parādu saistības un – totālas kontroles pār mūsu dzīvi. Faktiski visa vara Latvijā tagad pieder šīm bankām. Tieši tās diktē valdības politiku un arvien jaunus cilvēku aplaupīšanas pasākumus. Tātad šīs bankas darbojas kā pirāti, kā izspiedēji, kā teroristi. Rietumos, kuriem ilgāk bijusi darīšana ar šiem parazītiem, jau sen tautas valodā ir iegājies apzīmējums – „finanšu terorisms” vai „laupītājbaroni”. Nesen arī latviešu valodā pārtulkota un izdota Džona Perkinsa dokumentālā grāmata „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. Tajā sīki dokumentēta ekonomikas slepkavu darbība globālā mērogā, taču no šīs grāmatas var saprast, kā tas noticis arī ar mūsu Latviju.

Latvijas valdības šajā periodā ir rīkojušās kā „melno pulkvežu” režīmi kaut kur Dienvidamerikā, Indonēzijā vai Filipīnās. Tās ir mērķtiecīgi savu tautu iedzinušas atpalicībā un parādu verdzībā, par to no saviem ārvalstu sazvērniekiem izkaulējot personīgas privilēģijas sev.

No otras puses, Latvijā uzbūvētā parādu piramīda ir tikai daļa no globālās parādu piramīdas. Un šādā perspektīvā tās bankas, kuras tagad diktē noteikumus mums, pašas ir parādnieces citām kredītiestādēm un ir faktiski bankrotējušas. Pat lielākās ASV bankas faktiski ir bankrotējušas, tikai šis bankrota stāvoklis vēl nav juridiski noformēts! Dažādiem Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 71 ceļiem tajās jau iepludināti vismaz 13 triljoni dolāru amerikāņu nodokļu maksātāju naudas, bet tas tikai piliens jūrā, jo kopīgie parādi, kā jau norādīju, nav samaksājami pat ar visiem zemeslodes resursiem. Ja Latvijas teritorijā esošajām bankām piemērotu uzņēmējdarbībai saistošos noteikumus un veiktu revīziju, tad atklātos, ka šīs bankas ir bankrotējušas un maksātnespējīgas. Amerikā tādas bankas dēvē par zobijbankām.

Negaidīta atklāsme nākusi arī no mūsu deputāta eiroparlamentā, ekonomista Roberta Zīles, proti, ka ar saviem upuriem un postu, kas domāti it kā krīzes pārvarēšanai, mēs faktiski glābjam visas Eiropas banku sistēmu. Zīle gan nepateica, ka šie upuri ir veltīgi,

jo šī finanšu piramīda vairs nav glābjama un tā nav jāglābj. Vienīgais, kas vēl ir glābjams, esam mēs paši, mūsu reālā tautsaimniecība un valsts neatkarība.

Uz šāda pamata vien suverenai valstij ir tiesības un pat pienākums bankrotējušās bankas pakļaut bankrota reorganizācijai (atgūstot noguldītāju līdzekļus), nacionalizācijai vai pat darbības licences atņemšanai. Lietas būtība ir tāda, ka, lai gan Latvijā darbojas ārzemniekiem piederošas bankas, tomēr tā ir Latvijas banku sistēma, un Latvijas valstij ir suverenas tiesības savu banku sistēmu iekārtot un arī pārkārtot (reformēt vai reorganizēt) atbilstoši valsts iedzīvotāju interesēm un mūsu tautsaimniecības vajadzībām. Protams, šāda revīzija jāveic Latvijas ierēdņiem (nevis melīgiem starptautiskiem auditoriem, kuri, kā rāda pieredze, darbojas banku interesēs un nekad nav atklājuši patiesību) un pēc Latvijā izstrādātiem kritērijiem. Un šie kritēriji jāizstrādā tautsaimniekiem, nevis pašiem baņķieriem. Bet tas vēl nav viss.

Vēl arvien modē ir ik pēc laika (parasti pirms vēlēšanām) dibināt valsts līmeņa komisijas, kas piestādītu rēķinu Krievijai par okupācijas laikā Baltijas valstīm nodarītajiem zaudējumiem. Manuprāt, tas ir nekorekti, jo Krievija tomēr pēc PSRS sabrukuma uzņēmās maksāt visu PSRS ārējo parādu, tai skaitā šā parāda Baltijas valstu daļu, tādējādi mūs palaižot brīvībā bez parādiem. Tas, ka mēs vēlāk paši ielīdām citos parādos, tomēr nav Krievijas vaina. Taču līdzīgu rēķinu mēs varētu piestādīt ārvalstu bankām (un arī Eiropas Savienībai) par Latvijai nodarītajiem zaudējumiem finanšu okupācijas laikā. Tātad par zaudējumiem, kuri mums radās no banku uzpūstā nekustamo īpašumu tirgus, no mērķtiecīgi radītās inflācijas, no kredītņēmēju apzinātas krāpšanas, no parādu piramīdas veidošanas (manipulācijām ar mūsu pašu naudu), par spekulācijās paspēlētajiem mūsu pensiju fondiem un citiem noguldījumiem, par izraisīto krīzi, par radīto bezdarbu, par piespiedu emigrāciju un citiem zaudējumiem, ko vienā vārdā varētu nosaukt par mērķtiecīgu genocīdu. Kopumā tā būtu ļoti liela summa.

Protams, piedzīt šos zaudējumus mums neizdosies, un paši daļēji esam par tiem vainojami, tomēr tas būs labs pamats sarunām, kurās bankas aicināsim uzņemties savu atbildības daļu par radīto postu. Un kompromiss varētu būt tāds, ka zviedru un citām ārvalstu bankām tiktu piedāvāts ar godu brīvprātīgi izvākties no Latvijas, par pūlēm paturot iepriekšējos gados gūto milzīgo peļņu, kā arī saņemot tos līdzekļus, kurus šīs bankas gūs, pārdodot izsolē savas ēkas un iekārtas, piemēram, bankomātus un datorsistēmas. Zviedru banku izvākšanos varētu veicināt arī paši iedzīvotāji, masveidīgi likvidējot savus kontus (noguldījumus, algas kontus, pensiju fondus, kredītkartes, internetbankas kontus u.c.) ārvalstu bankās un to vietā atverot kontus kādā Latvijas bankā, piemēram, Hipotēku un zemes bankā. Šādā veidā mēs no ārvalstu bankām 72 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos atbrīvotos pat bez oficiālas valsts iejaukšanās. Ja atsakāmies no mums piedāvāto lomu spēlēšanas, tad jāatzīst, ka īstā vara Latvijas teritorijā tomēr pieder mums pašiem – Latvijas tautai.

Kad žurnālisti Latvijas politiķiem vaicāja, kāpēc bija jāglābj Parex banka, viņi atbildēja apmēram tā: tāpēc, ka tā bija sistēmu veidojoša banka un tajā bija ieguldīti valsts līdzekļi. Un politiķi nemeloja, tikai nepateica visu. Vienkārši žurnālistiem bija jājautā tālāk: kāpēc mums jāglābj šāda parazitējoša sistēma un vai valsts un pašvaldību līdzekļu ieguldīšana spekulējošā privātbankā neliecina par visaugstāko korupciju un apzinātu kaitniecību valsts interesēm? Tad varbūt mēs nonāktu pie skaidrības, ka tāda sistēma, kas mūs pakļauj parādu verdzībai un mūsu naudu paspēlē globālajā kazino, mums

nemaz nav vajadzīga, un tādas bankas nav jāglābj. Jāglābj tikai godīgu noguldītāju, valdības, pašvaldību un pensiju fondu nauda. Bet politiķi, kas valsts naudu iegulda kazino tipa bankās, ir jāsoda. Lai citi baidītos un tā vairs nedarītu. Mēs nevaram saviem politiķiem aizliegt piedalīties azartspēlēs ar savu personīgo naudu, taču kategoriski būtu aizliedzamas un bargi sodāmas azartspēles ar valsts naudu.

Cita procedūra piemērojama attiecībās ar tādām starptautiskām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka un līdzīgām iestādēm, kurām Latvija arī diemžēl palikusi parādā. Pirmkārt, tūlīt jāpārtrauc jaunu kredītu ņemšana. Jo tie nav domāti mūsu tautsaimniecības attīstīšanai, bet tikai parādu kārtošanai ar tām pašām zviedru un Parex līdzīgām bankām vai to ārvalstu kreditoriem. Bez tam tie nav parasti aizdevumi, bet gan tādi, kas nāk kopā ar graujošu noteikumu paketi. Tieši šie noteikumi ir vērsti uz Latvijas reālās tautsaimniecības pilnīgu sagraušanu, mūsu resursu un īpašumu zaudēšanu un pilnīgu nonākšanu ārējo parādu atkarībā. Kā uzsvēris arī nesen Latvijā pabijušais ASV ekonomists un „The Center for Economic and Policy Research” vadītājs Marks Veisbrots, SVF noteikumi ir sagrāvuši desmitiem agrāk plaukstošu valstu. Arī citi autori, piemēram, Džons Perkinss, SVF un PB vērtē kā masu iznīcināšanas ieročus.

Latvijai viņi iesaka sekot Argentīnas paraugam – atteikties no šo parādu maksāšanas.

Taču Latvija varētu būt diplomātiskāka. Sarunās ar SVF Latvijas delegācijas nostāja varētu būt apmēram šāda: ja vēlaties vispār kaut ko saņemt, tad parādu piedzīšanu no Latvijas atlieciet līdz laikam, kad mēs būsim atkopuši savu ekonomiku. Jo parādu maksāšana šajā periodā faktiski nozīmē genocīdu pret tautu, un to mēs nedarīsim, jo genocīds ir amorāls un starptautiski tiesājams noziegums.

Tātad es personīgi uzskatu, ka Latvijai nav vajadzīgas ne ārvalstu bankas, ne vispār privātas, uz peļņu orientētas komercbankas. Ja jau valsts uzņēmusies atbildību par garuma, tilpuma, svara, temperatūras, spiediena un citu mērvienību standartu nodrošināšanu, tad vēl jo vairāk valstij jāuzņemas pilna atbildība par godīga darba mērvienību, kas mūsu gadījumā ir nacionālā valūta lats. Nevienam citam nav personīgi jāpelna, manipulējot ar mūsu darba mērvienību. Katra augļošana ir amorāla, grēcīga un noziedzīga. Veselīgu savas naudas apriti spējam nodrošināt mēs paši ar savām valsts, pašvaldību, attīstības, nozaru bankām, krājkasēm un citām bankām, kā arī pašu cilvēku organizētiem kredītkooperatīviem un vietējās naudas sistēmām. To jau pierādījuši mūsu senči, jo pirms kara Latvija tīri labi iztika bez ārvalstu bankām. Jā, bija arī pirms kara vairāki nejauki finanšu skandāli un afēras, taču tās bija saistītas tikai ar privātām Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 73 peļņas institūcijām, kā arī vairākiem kredītkooperatīviem, kuri, pretēji kooperācijas garam un principiem, bija politizējušies, t.i., nonākuši partiju atkarībā un iesaistījušies no tā izrietošajos ķīviņos, šķeltniecībā un intrigās. Tāpēc arī tagad šīm parazītbankām laipni jāparāda durvis, īpaši netielējoties, jo darīšana taču ir ar zagļiem, parazītiem un teroristiem, kas ļaunprātīgi izmantojuši mūsu viesmīlību un sabiedrības neinformētību par šo parazītu patiesajiem nolūkiem.

Kā mēs varam pamatot savus argumentus?

Pirmkārt, jau ar to, ka vispār nav noticis godprātīgs darījums. Kredīta ņēmēji tika pievilināti ar melīgu reklāmu, taču tie netika informēti par iespējamām saistību uzņemšanās sekām. Kādas sekas var būt kredītam, kas ņemts ārvalstu valūtā (turklāt pārkāpjot likumu „Par Latvijas Banku”), kādas sekas var būt kredītam ar mainīgu procentu likmi, kādas sekas ir kredītam, kas ņemts uzpūstas tirgus konjunktūras apstākļos utt. No

vienas puses darbojās profesionāli banku stratēģi un juristi, kas jau pieredzējuši vairākas banku krīzes, tai skaitā Zviedrijā un Somijā, un līdzīgus gadījumus studējuši augstskolās un speciālajā literatūrā), bet no otras puses – maldināti un neinformēti cilvēki, kuriem liegta pat savas valsts aizsardzība. Otrkārt, Latvijā, paklausot starptautiskiem konsultantiem un ieinteresētiem baņķieriem, ir pieļauti dubultstandarti likumdošanā, kas vienai pusei (baņķieriem) piešķir privilēģijas un neuzliek nekādu atbildību, bet otrai pusei piemērotas diskriminējošas likumu normas un atbildība par citu blēdībām.

Treškārt, visa banku joma Latvijā darbojas dziļā slepenībā, līdz ar to pārējai sabiedrībai liedzot pilnu informāciju, pēc kuras tā varētu pieņemt informētus lēmumus. Ir pieņemts likums par komercnoslēpumu, kas sargā legalizētu zagļu intereses. Arī turpmākā notikumu attīstība, kas iespaido katru Latvijas iedzīvotāju, ir notikusi dziļā slepenībā.

Piemēram, slepenībā Latvijas iedzīvotājiem tika uzspiesta Parex bankas glābšana uz nodokļu maksātāju rēķina. Slepenībā notika sarunas ar SVF un slepenībā tika slēgts darījums ar SVF. Slepenībā ne tikai no parastiem Latvijas iedzīvotājiem, bet pat no Saeimas deputātiem, kuri nobalsoja par pilnvarojumu valdībai visu Latvijas iedzīvotāju vārdā parakstīt saistības ar SVF. Tās visas ir spilgtas krāpnieciskas darbības pazīmes, tāpēc mums tās nav saistošas. Tiesāt var tos, kas šos diskriminējošos apstākļus radīja un iesaistījās slepenā konspirācijā, bet ne šīs konspirācijas upurus.

Protams, arī komercnoslēpuma likums Latvijā ir jāatceļ uz visiem laikiem, jo godīgiem uzņēmējiem nav nekas slēpjams, bet negodīgi uzņēmēji mums vienkārši nav vajadzīgi.

Citi iespējamie risinājumi Tomēr pieļauju, ka citi Latvijas cilvēki varētu vienoties arī par citiem risinājumiem, kas arī šo problēmu mīkstinātu vai kaut cik līdzsvarotu.

Latvijā sevi pieteikusi Kredītņēmēju apvienība. Tūlīt norādīšu, ka šī apvienība ne mazākā mērā neiebilst pret pašu parazitāro augļošanas sistēmu, vienīgi vēlas nedaudz mīkstināt banku izrēķināšanos ar saviem parādos iedzītajiem upuriem. Apvienība ir vākusi parakstus īpaša krīzes likuma pieņemšanai, taču šāds pieticīgs mērķis ir krietni novēlots, un nav spējis apvienot un mobilizēt pietiekamu kredīta ņēmēju skaitu.

Turklāt apvienība pieprasa prāvu dalības maksu, kuru izmanto tikai sava „speciālistu” aparāta un mājas lapas uzturēšanai. Cik man zināms, tā neveic nekādus izglītošanas pasākumus, neveido struktūras, nevēlas redzēt plašāku situācijas kopainu, nedz domāt 74 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos par kompleksiem risinājumiem. Mājas lapā izvietotajos attēlos šie „speciālisti” izskatās pēc tipiskiem, bezkaislīgiem baņķieriem. Tikpat labi šo apvienību varēja izveidot paši baņķieri, laikus rūpējoties par šķietamas piekāpšanās pozīciju, kas būtībā kredītņēmēju problēmas neatrisinās.

Rietumu pasaulē ir pieņemta prakse, kas liedz pieņemt likumus ar atpakaļejošu darbību. Tātad par kredītu ņēmēju aizsardzību un kredītu devēju atbildību vajadzēja parūpēties jau pirms zviedru banku ielaišanas. Tad varbūt nekāda parādu piramīda nebūtu uzpūsta. Vēl ticamāk, ka zviedru bankas vispār nebūtu šeit nākušas, jo tādi likumi novērstu tik plašas parazitēšanas iespējas. Protams, šos likumus varam izstrādāt arī tagad. Labāk vēlāk nekā nekad. Taču jārēķinās, ka tie sargās tikai nākamos kredīta ņēmējus un pārējos banku klientus, nevis tos, kas jau ir iekrituši parādu slazdā vai banku dēļ zaudējuši savus iekrājumus.

Tomēr arī šajā gadījumā var atrast tiesiskus risinājumus. Jau minēju iespēju veikt banku revīziju, un bankrotējušās bankas pakļaut bankrota reorganizācijai, tās nacionalizēt vai

atņemt darbības licenci. Šim nolūkam ir steidzami jāizstrādā nepieciešamie likumi.

Tikai nevajag iekrist uz Rietumu sabiedrībai raksturīgā „grābekļa”, kad ar banku darbību saistītos likumus uztic izstrādāt pašiem baņķieriem (āži par dārzniekiem), kā tas līdz šim bijis arī Latvijā.

Var pieņemt likumus par bankās ieķīlātajiem īpašumiem un personīgas maksātnespējas pasludināšanu. Var ar likumu noteikt ģimenes vai indivīda ienākumu minimumu (pēc nodokļu, komunālo maksājumu un kredīta maksājumu atvilkšanas), zem kura ģimene vai indivīds ir tiesīgs pasludināt savu maksātnespēju un atteikties turpināt maksājumus bankai. Bankai šai gadījumā būs tiesības ieķīlāto īpašumu formāli pārrakstīt savā īpašumā, taču būs aizliegts izlikt dzīvokļa iemītniekus un uzliks bankai pienākumu mēneša laikā šo īpašumu par latiem pārdot izsolē, turklāt pirmpirkuma tiesības piešķirot dzīvokļa pastāvīgajiem iemītniekiem. Vienlaikus valstij piederošajai Latvijas Hipotēku un zemes bankai jāpiešķir valsts emitēti līdzekļi latos, kurus tā kā bezprocenta aizdevumu izsniegs bankās ieķīlāto dzīvokļu un māju iemītniekiem, lai viņi par šo naudu varētu savus dzīvokļus izsolē atpirkt. Pēc kāda laika, kad Latvijas ekonomika būs atdzīvojusies, varēs pieņemt lēmumu šos bezprocentu kredītus vienkārši norakstīt.

Tā vai citādi, bet šādā ceļā ārvalstu bankas vairs nevarēs pārņemt mūsu īpašumus, un tie būs jāpārdod par tirgus cenu to iedzīvotājiem. Tā kā ieķīlāto mājokļu ir daudz, tirgus cena būs visai zema un katrā gadījumā tā būs daudz mazāka par iepriekš mākslīgi uzpūsto cenu. Kredīta ņēmēju parādi šajā gadījumā tiks pārvērsti jau par mūsu valsts iekšējiem parādiem (tātad problēma risināma valsts politikas ietvaros, starp savējiem), kuri turklāt būs jāmaksā tajā valūtā, kādā cilvēki pelna savu algu, t.i., latos. Parādu norakstīšanas precedents ir atrodams Latvijas vēsturē. Tieši tā Latvijas valsts rīkojās 1930. gados, kad tika pārvarēta „Lielā depresija”. Valstij tas neizmaksāja vairāk par tipogrāfijas izdevumiem latu drukāšanai un dažu ierēdņu darbu. Tā kā depresija nozīmē naudas trūkumu, tad šādiem nolūkiem emitēta valsts nauda inflāciju nerada.

Suverenai valstij, kāda arvien skaitās Latvija, ir tiesības vispār ar likumu pasludināt parādu maksāšanas un ieķīlāto īpašumu atņemšanas moratoriju uz nenoteiktu laiku, kamēr tiks atrasts visām pusēm pieņemams risinājums. Parādu maksāšanu apjomā, par Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 75 kuru vienotos puses, varētu atlikt līdz krīzes pārvarēšanai. Mēs gan zinām, ka bankām interesē ne jau parādu nokārtošana, bet mūsu īpašumu lēta pārņemšana, taču tās ir viņu problēmas. Valdība vispār var izsludināt banku brīvdienas (pēc ASV prezidenta F.D. Rūzvelta parauga) un banku kontu iesaldēšanu līdz cita risinājuma atrašanai. Tās visas ir suverenas valsts tiesības, kuru dēļ stāvējām uz barikādēm un kuru dēļ varam uzcelt jaunas barikādes.

Vēl efektīvāks paņēmiens, kuru var kombinēt ar iepriekš aprakstīto, ir radikāla nodokļu sistēmas reforma.

Tātad pašlaik ārvalstu bankas ir noskaņojušās pārņemt ieķīlātos īpašumus un ar trīskāršu jaudu sākt slaukt gan Latvijas valsti, gan savus parādniekus (līdz mūža galam), gan pārņemto īpašumu īrniekus. Tā būtu Latvijas katastrofa ar grūti līdz galam paredzamām, bet jau sāpīgi jūtamām traģiskām sekām. Taču valsts tāpēc jau ir valsts, ka tai ir tiesības savā teritorijā visu iekārtot un pārkārtot atbilstoši valsts un tās iedzīvotāju interesēm. Tāpēc jau mēs pirms 19 gadiem cīnījāmies par neatkarību un stāvējām sardzē uz barikādēm, lai paši būtu saimnieki un galvenie noteicēji savā dzimtajā zemē!

Jā, ārvalstu bankas ir viltīgas un nežēlīgas, taču, mums par laimi, tām jādarbojas Latvijas

jurisdikcijā, jāievēro valsts likumi un noteikumi. Tāpat kā pirms kādiem gadiem 15 Latvijā tika pieņemti ārvalstu spekulantiem labvēlīgi likumi, tāpat tagad mēs varam panākt Latvijas iedzīvotājiem un mūsu reālajai tautsaimniecībai (t.i., godīga darba darītājiem) labvēlīgu noteikumu pieņemšanu. Jo esam visai sāpīgā veidā pārliecinājušies, ka ārvalstu spekulantu intereses nav savienojamas ar mūsu ražotāju un pārējo iedzīvotāju interesēm. Kas labs viņiem, tas slikts mums, un otrādi. Tāpēc mums atliek izvēlēties to, kas labs pašiem. Ja arī vēlamies būt filantropi, tad palīdzēsim nabadzībā nonākušajiem, nevis baņķieriem un augļotājiem, jo pēdējie savu jau ir saņēmuši. Un katra labdarība sākas ar savu māju. Jo tikai tas, kas nodrošinājis sevi, spēj palīdzēt arī citiem.

Pašlaik Latvijā ar nepanesamu nodokļu nastu ir apgrūtināts produktīvais darbs un patēriņš, bet gandrīz nekādus nodokļus nemaksā īpašumu turētāji, banku un apdrošināšanas bizness, ārzonās reģistrētie uzņēmumi un pārējie spekulanti un nodokļu nemaksātāji. Tieši tāpēc Latvijā ir tās visas nebūšanas ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, aplokšņu algām, aplokšņu pateicībām, šo bezdievīgo spekulēšanu un no tās izrietošajām lielajām preču un pakalpojumu cenām. Ja bankas un spekulanti grib pārņemt īpašumus, tad – lūdzu! Taču vienlaikus šie īpašumi (pārsvarā zeme) un spekulācijas ir jāapliek ar kārtīgu nodokli! Tad nevis bankas slauks mūsu valsti, bet gan valsts slauks bankas un spekulantus! Turklāt no zemes nodokļa praktiski nav iespējams izvairīties, jo, kā savulaik izteicās E. Repše, – „zemi jau ar maisiem neizvedīs…”. Pat ja kāda Latvijas firma reģistrēta ārzonas salās, tad zeme, uz kuras tā darbojas, tomēr ir šeit. Un vai tas nebūs tikai taisnīgi?

Ja zeme un spekulācijas tiks apliktas ar kārtīgu nodokli, tad zudīs pats stimuls spekulēt ar īpašumiem, bet radīsies stimuls attīstīt ražošanu un citu sabiedrībai derīgu darbību.

Ja nebūs spekulāciju, nevarēs uzpūst cenas. Ja tiks samazināts nodokļu slogs darbam, tad līdzsvarotas attīstības nodrošināšanai daudzos gadījumos vairs nebūs jāņem kredīts, jo pietiks ar produktīvā darbā gūtajiem uzkrājumiem vai kooperācijas ceļā ieguldīto kapitālu. Līdz ar to dzīve Latvijā plauks, būs nesalīdzināmi lētāka un taisnīgāka.

76 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Kāpēc ar nodokli apliekama galvenokārt zeme, bet ne uz tās celtie objekti? Tieši tāpēc, lai neapgrūtinātu celtniecību un būvju renovāciju, lai zemes īpašnieki būtu ieinteresēti celt un ražot.

Galvenais princips, domājot par nodokļu sistēmu, ir attīstības un vispārējas labklājības veicināšana, nevis reālās ekonomikas bremzēšana un apgrūtināšana, kā tas Latvijā diemžēl bijis šos 19 gadus. Un vēl jāraugās, lai kopīgais nodokļu slogs, ar ko aplikts darbs un patēriņš, būtu krietni zemāks nekā mūsu kaimiņvalstīs. Tādā veidā patiešām piesaistāmas produktīvas investīcijas ražošanā, nevis spekulatīvais kapitāls. Un atkal padomu varam gūt no Latvijas pirmās republikas pieredzes.

Kāds teiks, ka tā jau varētu darīt, taču to nepieļaus Latvijas parakstītie starptautiskie līgumi un dalības noteikumi Eiropas Savienībā. Tam varētu daļēji piekrist, bet tikai daļēji, jo pastāv arī līgumi, kas garantē cilvēku un tautu tiesības, un arī tos Latvija ir parakstījusi. Pie tiem arī vajadzēja turēties, nevis parakstīt veselu jūru līgumu, kuri savstarpējā pretrunā un arī pretrunā ar mūsu Satversmi un tautas interesēm.

Un nekas nav mūžīgs, arī dažādi līgumi. Kādreiz mūsu virsaiši parakstīja līgumus ar vācu bruņinieku ordeņiem, kādreiz darbojās dzimtbūšanas likumi, kas latviešus padarīja par baronu kustamo īpašumu, vēlāk bija līgumi ar Krieviju, Vāciju, drošības garantijas Nāciju Līgas ietvaros utt. Protams, arī mūsdienās Eiropas komisāri nebūs iepriecināti

par mūsu suverenitāti. Bet vai tikai tāpēc, lai eirokomisāri smaidītu, mums būtu jāveic kolektīva pašnāvība?

Ir vērtības, kas ir augstākas par laicīgiem līgumiem. Neviens līgums nav ne graša vērts, ja dēļ tā kaut vienam bārenim jāmirst badā. Ja līgumi traucē Dzīvības principam, ja tie nonāk pretrunā ar brīvības principu, taisnīguma principu, cilvēcības principu, tad līgumiem jāatkāpjas.

Kā šos pasākumus īstenot?

Daudz pamatotāks šķiet apgalvojums, ka mūsu valdība nekad neīstenos iepriekšējā nodaļā uzskaitītos pasākumus. Bet – „nekad nesaki nekad”. Katrai tautai ir līdzekļi, ar kuriem savu valdību iespaidot, jo tā ir mūsu valdība – tautas kalpi, kas ir vienkārši aizmirsuši, kāpēc ieņem savus amatus. Šo līdzekļu klāstu tad arī sauc par demokrātiju, t.i., tautas varu. Demokrātija nav tikai biļetenu mešana reizi četros gados, lai gan šoreiz mēs savā labā varam izmantot arī vēlēšanu tuvumu.

Latvija nav vienīgā valsts, kas nonākusi līdzīgā situācijā. Islandes parādu nasta vēl lielāka, bet tur tauta cīnās. Jau vairāk nekā gadu Islandē turpinās tautas akcijas. Tās jau panākušas salīdzinoši labvēlīga risinājuma apstiprināšanu Islandes parlamentā, taču arī šo salīdzinoši labāko risinājumu Islandes tauta noraida. Tā panākusi, ka Islandes prezidents šo risinājumu nav parakstījis, bet gan nodevis tautas nobalsošanai. Iznākums varētu būt, ka islandieši noraida jebkādu atbildību par spekulantu radītajiem parādiem.

Jānis Ošlejs rakstā „Atdot vai neatdot” Islandes nostāju apraksta tā: „Līdz ar pasaules ekonomikas krīzi Islandes bankas kļuva maksātnespējīgas. Valdība tās pārņēma, bet atteicās apmaksāt jebkuras citas saistības, izņemot depozītus. Taču arī valsts garantētie depozīti, kuru drošību Islande bija vēlreiz apsolījusi, iestājoties EEZ, kopumā sastādīja milzīgu summu – 3, 8 miljardus eiro.

Islandes parlaments apstiprināja lēmumu tos atmaksāt, kad ekonomika būs sasniegusi Kā mūs ievilināja parādu verdzībā un kā no tās izkļūt 77 vismaz 2008. gada līmeni, bet ne ātrāk kā 2016. gadā, un noteica, ka atmaksas ikgadējais apmērs nevar būt lielāks par 6 procenta daļām no izaugsmes virs 2008. gada IKP lieluma, maksājot ne ilgāk kā 15 gadus. Tomēr islandiešiem šķiet, ka pat šādi noteikumi ir pārāk piekāpīgi pret kreditoriem, un ceturtdaļa salas iedzīvotāju ir pieprasījusi referendumu par šo jautājumu, ko valsts prezidents nesen arī ir izsludinājis.”

Arī Grieķija ir dziļā krīzē. Mūsu avīzes par to gandrīz neinformē, bet šā raksta tapšanas brīdī gandrīz visa Grieķija streiko. Tāpēc vien, ka valdība grasījās baņķieru interesēs apgraizīt valsts budžetu un iesaldēt algas (to pašu Latvijā jau sen izdarīja Kalvīša valdība, bet mēs nereaģējām). Līdzīgas kustības pret finanšu imperiālismu aug daudzās pasaules valstīs, tai skaitā arī pašā ASV. Vien Latvijā baņķieru inspirētās sankcijas pagaidām neizraisa nekādu vērā ņemamu tautas pretestību. Bet Latvijā, pēc jau minētās Kredītņēmēju apvienības datiem, ir ap 800 tūkstošiem kredīta ņēmēju! Un viņiem ir ģimenes, tuvinieki un draugi. Turklāt var teikt, ka no baņķieru izraisītās depresijas cieš visi, arī tie, kas nekad nekādus kredītus nav ņēmuši. Arī viņiem zūd darba vietas, samazinās algas un pabalsti, pieaug nodokļi un priekšā biedējoša nākotne. Ja šie cilvēki organizētos, tas būtu milzīgs spēks! Daudz lielāks un skaidrāk motivēts nekā savulaik Latvijas Tautas fronte. Arī pieredze mums ir vēl no LTF laikiem.

Kas nepieciešams, lai organizētos? Tātad, līdzīgi kā LTF darbības laikā, katrā apdzīvotā vietā jādibina iniciatīvas grupas, kas apzina un reģistrē kredīta ņēmējus un pārējos

cietušos. Jārīko pilsētu, pagastu, rajonu un republikas mēroga konferences, sapulces un apspriedes, jāvāc ziedojumi, jāizstrādā darbības plāns. Ja katrs topošās kustības loceklis ziedos kaut divus latus, kas nav daudz, kopumā tiks savākta miljonos mērāma summa (turīgākie var atļauties arī lielāku ziedojumu). Par šo summu beidzot varēs sākt izdot no kleptokrātijas neatkarīgu avīzi divās valodās, izveidot efektīvu interneta vietni un, kas galvenais, noorganizēt darba grupas, kas izstrādās programmu Latvijas atbrīvošanai no parādu verdzības un atbilstošus likumprojektus un rezolūcijas, kuras iesniegs mūsu valsts atbilstošām instancēm. Vienlaikus sākamas sabiedriskas aktivitātes visos Latvijas novados. Pirmkārt, tā varētu būt šajā rakstā jau minētā sadarbības pārtraukšana ar ārvalstu un Parex banku – šo banku totāls boikots. Nekādus kontus, kredītkartes, norēķinu kartes, algu kontus, noguldījumus vai pensiju uzkrāšanas šajās bankās!

Kustībā esošie speciālisti sagatavos atbilstošu iesniegumu paraugus. Nepieciešamos kontus pagaidām varēs atvērt Latvijas valstij piederošajā Hipotēku bankā, kas tāpat var veikt visas nepieciešamās operācijas. Otrkārt, jāpieprasa, lai arī pašvaldību iestādes, valdības aģentūras un uzņēmēji pārtrauc sadarbību ar ārvalstu bankām. Darba vietās un iestādēs jāiesniedz iesniegumi, kuros norādīti jaunie konti, uz kuriem turpmāk pārskaitāmas algas un citi maksājumi. Protams, arī komunālos maksājumus jākārto savā bankā vai tieši pakalpojumu sniedzējiem. Tas gan daudziem var radīt zināmas pagaidu neērtības, taču šī stratēģija atmaksāsies tālākā perspektīvā.

Otrkārt, ar sabiedriskām aktivitātēm jārada nepārtraukts spiediens uz valdību, lai tā jau pirms vēlēšanām kardināli mainītu valsts politiku ar parādiem saistītajos jautājumos.

Ja nepieciešams, var rīkot arī beztermiņa ģenerālstreiku, taču arī bez tā ir iespējams nepārtraukts spiediens, kādu līdz šim uzturējuši tikai Brīvības komūnas (telšu pilsētiņas 78 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Brīvības ielā) dalībnieki. Latvijā taču ir aptuveni 300 tūkstošu bezdarbnieku (kopā ar tiem, kas ir bez darba, bet nav reģistrējušies vai saņēmuši oficiālu bezdarbnieka statusu)!

Tātad mēs neesam bezizejas stāvoklī un mūsu rīcībā ir visas iespējas, lai mainītu Latvijas politiku un mūsu sabiedrības nākotni. Lai pēc tam saviem bērniem nebūtu jāskaidro, kā tas nācās, ka mēs varējām, bet tomēr izvēlējāmies viņu labā neko nedarīt.

2010. gada janvāris

Kas ir Eiropas Savienība?

79 KAS IR EIROPAS SAVIENĪBA? 2009. gada 6. jūnijā Latvijā notika Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kandidāti, kā nu kurš prazdams, solīja Briselē pārstāvēt Latvijas intereses, proti, kārtot mūsu lietas un vajadzības. Vai jūs kopš tā laika esat par saviem pārstāvjiem Briselē kaut ko dzirdējuši, vai viņi jau sākuši kaut ko kārtot? Tieši ko? Vai kāds, varbūt izņemot Alfrēdu Rubiku, ir atskaitījies par savu darbību? Ko viņi vispār tur dara?

2008. gada 8. maijā Latvijas Saeima bez debatēm un gandrīz vienbalsīgi ratificēja Lisabonas līgumu, kurš stājās spēkā 2009. gada 1. decembrī. Vai kāds, ieskaitot deputātus, kuri par to balsoja, ir šo līgumu vispār pilnībā izlasījis un var saprotami paskaidrot, kādas saistības Latvija ir uzņēmusies vai kādas tiesības šis līgums mums devis? Vai kādam vispār ir kaut aptuvens priekšstats par to, kas ir Lisabonas līgums, vai kāds ir ar to saistīto dokumentu kopumu kaut rokā paturējis vai redzējis saliktu vienā plauktā?

Vai jūs zināt, ka Eiropas Savienībai ir prezidents? Nu jā, tas pats pelēkais vīriņš, kas mazliet līdzīgs mūsu Augustam Kirhenšteinam 1940. gadā (skat. fotogrāfijas, Rumpejs – kreisajā pusē). Atšķirība vien tā, ka Kirhenšteins tomēr bija zinātnieks – mikrobioloģijas pamatlicējs, bet kas ir ES prezidents Hermans van Rumpejs?

Kas un kāpēc Rumpeju ievēlēja vai iecēla? Kādi ir Rumpeja pasaules uzskati, līdzšinējie sasniegumi un nākotnes plāni? Kas un kāpēc izvēlējās tieši viņu, bet ne citu kandidātu?

Starp citu, Eiropas Savienībai nu ir arī sava ārlietu ministre – Katrīna Eštone. Kas viņa ir, kas un kāpēc viņu iecēla? To nezina atbildēt pat 99% Lielbritānijas iedzīvotāju, no kuriem šī lēdija cēlusies. Bet viņa taču ir arī MŪSU ārlietu ministre, viņa pasaulē pārstāv arī mūs!

Labi, nebūsim tik bargi tikai pret ārzemniekiem. Ko mēs kā latvieši varam pateikt par latviskas izcelsmes ES komisāru Andri Piebalgu (skat. attēlu)? Izņemot to, ka viņš zināmos laika periodos ir „ieņēmis amatu”? Piemēram, viņš bija Latvijas finanšu ministrs laikā, kad sabruka Banka Baltija un pārējās noguldījumu piramīdas. Kāda bija viņa nostāja un rīcība? – Nekāda. Kādas bija viņa iniciatīvas, iepriekš ieņemot izglītības ministra amatu? – Nekādas! Absolūta nulle un reti sastopama pelēcība! Kopš tā laika viņš paguvis ieņemt ES enerģētikas komisāra amatu, bet nu ir jau ES attīstības 80 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sadarbības komisārs. Vai beidzot Piebalgs sācis izrādīt kādu iniciatīvu? Spriediet paši.

Un ar līdzīgiem rezultātiem varam mēģināt izsekot katram ES politiķim vai ierēdnim.

Tās ir kā ēnas vai runājošas galvas, kuras šad tad tiek pieslēgtas mēdiju kanāliem, lai pateiktu pāris vispārējus teikumus. Bet viņus kāds izvēlas un ieceļ. Kas un kāpēc?

– Atbildes netiek dotas. Bet tikmēr jau izskanējuši paziņojumi, ka Eiropas Savienība veidos vienotu armiju, vienotu izlūkdienestu, vienotu tiesu utt. Ar ko šī armija karos, ko izspiegos vienotais izlūkdienests, ko un par ko tiesās? Kāpēc viss ietīts noslēpumā? Kas vispār ir Eiropas Savienība un kāpēc arī mēs tajā esam iekļauti?

Senie simboli un melnie uzvalki Ja ir tik daudz pelēkas noslēpumainības un miglainas nenoteiktības, tad jājautā – kas un kādēļ tiek slēpts? Un tas jau paver plašu lauku sazvērestības teorijām. „Sazvērēties” nozīmē – slepeni vienoties. Piemēram, Hitlers slepeni vienojās ar Staļinu par ietekmes sfēru sadalīšanu Eiropā, otrās Godmaņa valdības pārstāvji slepeni vienojās ar Parex bankas vadību par šīs bankas nacionalizāciju, tās parādu uzkraušanu visai valstij, ietekmīgāko anonīmo noguldītāju glābšanu, dāsnām kompensācijām bankas izsaimniekotājiem un šā visa darījuma paturēšanu slepenībā. Ar sazvērestībām ir pilna visa vēsture un arī mūsu ikdiena. Sazvērestības nepatīk tikai pelēkiem ierēdņiem, kuri ir cītīgākie sazvērestību slēpēji. Sevišķi jau tas attiecināms uz Eiropu, kuras vēsture pārpilna ar pasaules iekarošanas plāniem, sākot jau ar Maķedonijas Aleksandru, Romas impēriju, Svēto Romas impēriju, krusta kariem, Napoleona plāniem, Hitlera jaunās

pasaules kārtības plānu u.c. Tieši Eiropā sākās divi un pagaidām vienīgie pasaules kari, kas notika pavisam nesen. Un katram pasaules iekarotājam piemīt vājība aiz sevis atstāt pēdas: leģendas, pieminekļus, simbolus. Un šie simboli tiek pārmantoti, pārņemti, sargāti, it kā tiem piemistu sakrāls spēks un iespēja caur tiem gūt varu un kontroli pār citiem. Lielākie simbolu sargātāji ir Eiropas aristokrātija, kas arvien saglabājusies, neraugoties uz vairākām demokrātiska rakstura reformām un revolūcijām.

Savukārt aiz katra simbola ir reliģiski kulti un slepenas biedrības, kas šos kultus piekopj un nodod mantojumā nākamām paaudzēm. Tā kā Eiropas civilizācija izveidojās salīdzinoši nesen, tad reliģiskos kultus tā pārņēma galvenokārt no vidējo austrumu civilizācijām: jūdiem, Ēģiptes, Babilonijas. Tieši Babilonijas (šumēru) kulti ir vissenākie, ar tiem saistītas daudzas leģendas, kuras vēlāk pārņēma senie ēģiptieši un arī jūdi.

Eiropā šos kultus ieveda sākotnēji grieķi, bet vēlāk un pamatīgāk – Romas impērija.

Tāpēc tieši Romu – pilsētu uz septiņiem kalniem – dēvē par jauno Babilonu.

Arī kristietība ir cēlusies no vidējiem austrumiem, un imperatora Konstantīna laikā šo tautas garīgo kustību, kas balstījās uz Jēzus mācību, ierāmēja ciešos Babilonas mistēriju kultu rāmjos. Tāpēc nenākas brīnīties, ka gan senie kristiešu dievnami, gan visas senās Eiropas pilsētas ir pārpilnas ar senajiem babiloniešu kulta simboliem: pagānu obeliskiem, īpatnējām celtnēm, mitoloģiskiem dzīvniekiem augstmaņu heraldikā, valstu un pilsētu ģerboņos u.c. Faktiski Konstantīna dibinātā Romas baznīca pārņēma visus parastajiem cilvēkiem domātos pagānu svētkus, kultus, simbolus un rituālus, tikai pagānu dievību vietā liekot baznīcas svētos. Formāli Romas baznīca pārņēma arī

Kas ir Eiropas Savienība?

81 Jēzus mācību, taču pati visbiežāk rīkojās pretēji šai mācībai. Tāpēc varam runāt par divām kristietībām: Jēzus sludināto un Konstantīna kristietību. Ja pirmā ir mīloša, tad otrā – impēriska, alkatīga un asiņaina. Konstantīna baznīca no pagāniem pārņēma arī trīsvienīga Dieva ideju: Tēvs, Dēls un Svētais gars. Dievu triādes pazīstamas praktiski visos pagānu kultos, piemēram, ēģiptiešu triāde: Hors, Ozīriss un Izīda, latviešu – Dievs, Laima un Māra.

Viens no senākajiem mītiem, kas atspoguļots arī jūdu un kristiešu svētajos rakstos ir mīts par Bābeles torni. Lūk, tā attēls, bet tam blakus ... Eiropas Parlamenta ēka Strasbūrā un stilizēts (sapludināts no diviem) jaunā Bābeles torņa attēlojums.

Stāstu par Bābeles torni un tā celšanas mērķiem, lūdzu, izlasiet paši. Bet vai jūs zināt, kā radās Eiropas nosaukums?

Tam pirmsākumi meklējami grieķu mitoloģijā. Feniķiešu ķēniņam Tīram bija ļoti skaita meita vārdā Eiropa (vienlaikus arī pagānu dieviete), kuru bija iekārojis ietekmīgs dievs vārdā Zevs. Zevs nolēma iekāroto skaistuli nolaupīt. Šim nolūkam viņš pārvērtās par neparastas krāsas bulli. Kad Eiropa aiz ziņkāres uzsēdās uz šā dīvainā buļļa, tas pēkšņi

metās jūrā un meiteni aizveda uz Krētas salu, kuras krastā bullis atkal pārvērtās par dievu Zevu. Šo leģendu sauc par „Eiropas nolaupīšanu”. Jā, tikai iztēlojaties – EIROPAS NOLAUPĪŠANU! Vai vēsture nav atkārtojusies?

Bet tagad apskatīsimies šo simbolu saistībā ar Eiropas Savienības pārvaldi. No kreisās puses pirmajā attēlā redzama stilizēta Eiropa uz buļļa pašā ES pārvaldes sirdī Briselē, otrajā – pie t.s. Vinstona Čērčila nama, tālāk – dažādos propagandas izdevumos, uz ES naudas, telefona kartē un citur. Iepriekšpēdējā attēlā redzami ES komisāri melnos uzvalkos, kas tīksminās par savu Eiropas nolaupīšanas simbolu.Bet pēdējais attēls labajā pusē ir jau no citas leģendas – Atklāsmes grāmatas Jaunajā derībā. 17. nodaļā rakstīts: Viens no tiem septiņiem eņģeļiem, kuriem bija septiņi kausi, nāca un sacīja man tā: “Nāc, es tev rādīšu, kādu sodu saņem lielā netikle, kas sēd pie lielajiem ūdeņiem.

Pasaules ķēniņi dzīvojuši ar viņu netiklībā, un zemes iedzīvotāji apreibinājušies ar viņas netiklības vīnu.”

Un viņš garā aiznesa mani tuksnesī. Tur es redzēju sievu sēžam uz sarkana zvēra, kas bija pilns zaimu vārdu; tam bija septiņas galvas un desmit ragi. Sieva bija tērpta purpurā un sarkanā audumā, greznojusies ar zeltu, dārgiem akmeņiem un pērlēm; tai 82 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos rokā bija zelta kauss, pilns ar bezdievības negantībām un viņas netiklības netīrumiem.

Uz viņas pieres bija rakstīts noslēpumains vārds: lielā Bābele, visas zemes netikļu un negantību māte. Es redzēju: sieva bija piedzērusies no svēto asinīm un no Jēzus liecinieku asinīm. Viņu redzēdams, es varen izbrīnījos.

Eņģelis man sacīja: “Kāpēc tu esi tā izbrīnījies? Es tev pateikšu, kas ir šis sievas noslēpums un zvēra ar septiņām galvām un desmit ragiem noslēpums, kas nes sievu.

Zvērs, ko tu redzēji, bija, tā tagad vairs nav; bet tas izkāps no bezdibeņa un ies bojā; tad zemes iedzīvotāji, kuru vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma, brīnīsies, redzēdami zvēru, kas bijis, bet kura tagad nav un kas atkal būs. Šeit vajag gudrības, lai saprastu: septiņas galvas ir septiņi kalni, uz kuriem sēd sieva; tās ir arī septiņi ķēniņi: pieci ir krituši, viens ir tagad, viens vēl nav atnācis; un, kad tas nāks, tam būs palikt tikai īsu brīdi. Zvērs, kas bijis un kura tagad nav, tas pats ir astotais, tomēr viens no septiņiem, un aiziet bojā. Un desmit ragi, ko tu redzēji, ir desmit ķēniņi, tie valdību vēl nav saņēmuši, bet tiem ir ķēniņa vara dota kopā ar zvēru vienu stundu.

Tie ir vienisprātis un nodod savu spēku un varu zvēram. Tie karos ar Jēru, bet Jērs tos uzvarēs, jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu.”

Tad viņš man saka: “Ūdeņi, ko tu redzēji, pie kuriem sēd netikle, ir tautas un ļaužu pulki, ciltis un valodas. Un desmit ragi, ko tu redzēji, un zvērs - tie ienīdīs netikli, to atstās postam un izģērbs kailu, ēdīs viņas miesas un viņu pašu sadedzinās ar uguni.

Jo Dievs ir devis viņu sirdīs darīt Viņa gribu, darīt vienu nodomu un nodot savu valstību zvēram, kamēr piepildīsies Dieva vārdi. Un sieva, ko tu redzēji, ir lielā pilsēta, kam pieder valdība pār visas zemes ķēniņiem.”

Eiropas Savienības karogs ir 12 zeltainas zvaigznes, kas izvietotas aplī uz tumši zila fona. Arī tas ir sens simbols: 12 Izraēļa ciltis, 12 pravieši, 12 mācekļi, 12 dārgakmeņi uz virspriestera krūtīm, 12 stundas dienā, 12 mēneši gadā, 12 horoskopa zīmes utt. 12 zvaigznes redzamas arī ap pagānu dievietēm un pat Svētās jaunavas Marijas oreolā, kur tas nonāca imperatora Konstantīna, kurš bija saules dieva pielūdzējs, dibinātās katoļu baznīcas ietekmē. Lūk, daži raksturīgi attēli ar simboliskajām 12 zvaigznēm:

Iepriekšpēdējais attēls bija oficiāls Eiropas Parlamenta vēlēšanu propagandas plakāts, kurš sludināja: „Daudz valodu, viena balss!” Pēdējais ir ES pretinieku plakāts, kas simbolizē totalitāro varu maiņu Eiropā: no Hitlera un Staļina līdz Eiropas Savienībai.

Tā kā ES patieso veidotāju plāni sniedzas tālu pār Eiropas kontinenta robežām, tad viņi kategoriski atteicās par savienības simbolu izvēlēties paneiropas kustības emblēmu – sarkanu krustu dzeltenā aplī, kā arī atteicās konstitucionālos dokumentos ierakstīt, ka tā ir kristīgu valstu savienība. Paneiropas kustību I pasaules kara laikā dibināja Rietumeiropas aristokrāti ar Habsburgu dinastiju priekšgalā. Iesaistīto aristokrātisko ģimeņu saknes stiepjas dziļā senatnē – Svētajā Romas impērijā un Romas impērijā, bet, iespējams, ka vēl tālāk. Jau tagad zināmi plāni ES impērijas robežas paplašināt vismaz līdz senajām Romas impērijas robežām, iekļaujot arī bijušās provinces, sākot ar mūsdienu Turciju un Izraēlu.

Par ES himnu izvēlēta tēma no Bēthovena 9. simfonijas pēdējās daļas prelūdijas – „Oda priekam”. Oriģinālā tās vārdu autors bija Fridrihs Šillers. Vārdos attēlota ļaužu

Kas ir Eiropas Savienība?

83 saplūšana pagānu dievietes templī un apvienošanos brālībā, kas balstīta uz šīs dievietes maģisko spēku. Te, lūk, Šillera dzejas oriģināla pirmās rindas: O Freunde, nicht diese Toene!

Sondern lasst uns angenehmere anstimmen und freundenvollere!

Freude, schoener Goetterfunken, Tochter aus Elysium, Wir betreten feuertrunken, Himmlische dein Heiligtum.

Deine Zauber binden wieder, Was die Mode streng geteilt; Alle Menschen werden Brueder, Wo dein sanfter Fluegel weilt.

Wem der grosse Wurf gelungen, Eines Freundes Freund zu sein, Wer ein holdes Weib errungen, Mische seine Jubel ein!

84 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Eiropas diena tiek svinēta 9. maijā. Tā ir diena, kurā 1950. gadā Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans teica tālejošus vārdus, aicinot Franciju, Vāciju un citas Rietumeiropas valstis apvienot savu ogļu un tērauda rūpniecību, lai „ liktu pirmo betona akmeni Eiropas federācijas pamatos”. Tātad jau 1950. gadā runa nebija par neatkarīgu valstu savienību, bet gan par unitāru veidojumu. Šo būtisko akcentu gan Eiropas politiķi ilgu laiku centās neuzsvērt, lai priekšlaikus neatbaidītu iekļaušanai ES paredzētās tautas.

Viens no spilgtākajiem ES simboliem, protams, ir kopējā valūta eiro. Arī šīs valūtas pakāpeniska ieviešana liecina par plāniem izveidot unitāru federāciju, nevis valstu savienību. Jo sava valūta ir viens no svarīgākajiem valsts pārvaldes instrumentiem un suverenitātes pazīmēm. Pagaidām eiro iztrūkst vairāku īstas valūtas īpašību, jo vēl nepastāv vienots budžets, nav vienotas nodokļu sistēmas, un vienas dalībvalsts parādi nekļūst par visas ES parādiem. Taču, iespējams, šos trūkumus paredzēts novērst, izmantojot patreizējo globālo finanšu sabrukumu. Kad t.s. PIIGS (Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija un Spānija) un HELL valstis tiks novestas neciešami katastrofālā stāvoklī, Kas ir Eiropas Savienība?

85 iespējams, tām tiks piedāvāts šāds impērisks risinājums. Aplūkosim dažus ES naudas paraugus. Pats Eiro simbols € redzams iepriekšējā attēlu galerijā – kā piemineklis pie Eiropas Centrālās bankas ēkas.

ES vēsture: pakāpeniska varas centralizācija Sabiedrība kopumā jeb t.s. parastie cilvēki absolūti nemācās pat no savām kļūdām un tiem ir apbrīnojami īsa atmiņa. To veicina arī mūsu izglītības sistēma, kas skolniekus atstāj neziņā par elementārām valsts pārvaldes likumsakarībām un patieso tautas vēsturi. Piemēram, 1990. gadu sākumā E. Repšes un I. Godmaņa vadībā diezgan turīgā Latvijas sabiedrība tika nekaunīgi aplaupīta. 1990. gadu vidū to pašu aprindu vadībā daudzus vēl maksātspējīgos papildus aplaupīja Banka Baltija un citi noguldījumu piramīdas dalībnieki. Tas viss radīja priekšnoteikumus Latvijas iekļaušanai ES, šo savienību pasniedzot kā glābiņu un nākotnes pārticības garantu. Un šajā konfigurācijā cilvēkus aplaupīja vēlreiz, daudzus padarot par bezcerīgiem parādu vergiem. Nu jau to paveica t.s. Eiropas bankas. Bet daudzi arvien vēl nav neko sapratuši, un atkal glābiņu meklē tajos pašos funkcionāros: I Godmanī un E. Repšē, ar kuriem šī aplaupīšanas spēle sākās. Protams, ne jau Repše un Godmanis ir tie īstenie noteicēji. Viņi paši ir parādnieki un tikai bandinieki (melnie vai svītrainie uzvalciņi) daudz nopietnāku manipulatoru rokās. Velkot paralēles ar nesen latviski izdoto Džona Perkinsa grāmatu „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, Repše un Godmanis ir tipiskākie Latvijas ekonomikas slepkavas.

Aristokrātija tieši tāpēc ir aristokrātija, ka viņi mācās un savas zināšanas nodod no paaudzes uz paaudzi. Aristokrātisko dinastiju jeb namu saknes var izsekot cauri gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem. Viņi (jeb viņu pēcteči) arvien ir šeit, vien savu ietekmi īsteno caur pērkamiem politiķiem, ierēdņiem un citiem funkcionāriem, kurus esmu nosaucis par „melnajiem uzvalkiem”. Pēc Svētās Romas impērijas iziršanas par pirmo Eiropas nozadzēju var uzskatīt Rotšildu namu. 1743. gadā Vācijā dzimušais augļotājs Meiers Amšels Rotšilds (dzimis Bauers) savus dēlus ar naudu izsūtīja uz tā laikā svarīgāko Eiropas lielvalstu galvaspilsētām – uz Franciju, Itāliju, Angliju un Austriju.

Caur Angliju Rotšildu intereses iespiedās arī Ziemeļamerikas kolonijās, kas vēlāk kļuva par ASV. Finansējot karaļus un viņu karus (abas puses), finansējot revolūcijas un apvērsumus, ieprecoties citās bagātu aristokrātu dzimtās, Rotšildi pakāpeniski Eiropā izveidoja vienotu banku sistēmu, kas darbojās pāri valstu robežām un kuru kontrolēja Rotšildu nams, ko pieņemts saukt arī par Rotšildu ģimenes starptautisko banku dinastiju. 1790. gadā Rotšilds aristokrātu vidū izteica savu leģendāro atziņu: „Ļaujiet man kontrolēt nācijas naudu, un man vienalga, kas raksta šīs nācijas likumus.” Rotšildu banku dinastija savu ietekmi nav zaudējusi arī mūsdienās, varat kaut tūlīt ienākt tās atturīgi veidotajā interneta vietnē http://www.rothschild.com/. Taču ī s ti aristokrāti sevi īpaši nereklamē, viņu uzvārdus neatradīsiet „Forbes” bagātāko miljardieru

sarakstos, viņi reti sniedz intervijas, viņi darbojas caur saviem aģentiem un uzticības personām. Viņi ir tie, kas ar citu rokām rausta aukliņas globālajā leļļu izrādē. Un Eiropas Savienība šajā izrādē ir galvenā varas koncentrēšanas eksperimenta laboratorija, pēc kuras vadlīnijām plānots ieviest kontroli pār visu pasauli. Tieši šis varas centralizācijas process tad arī ir tik bieži piesauktā globalizācija.

Bijušā ASV prezidenta Bila Klintona skolotājs, Džordžtaunas universitātes profesors Dr. 86 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Kerols Kviglijs ( Carroll Quigley) grāmatā „Traģēdija un cerība” rakstīja: „Starptautisko baņķieru mērķis ir radīt tādu pasaules finanšu kontroles sistēmu, kas dominētu katras valsts politisko sistēmu un pasaules ekonomiku kopumā. Šo privāti veidoto sistēmu paredzēts pārvaldīt feodālā kārtībā, izmantojot centrālās bankas, kuras darbosies saskaņoti un balstoties uz slepenu vienošanos. Starptautisko baņķieru būtība nav rase, reliģija vai tautība, bet tikai kaislīga vēlme kontrolēt citus cilvēkus.”

Pirmais Eiropas mēroga pasākums kopš Svētās Romas impērijas iziršanas bija Napoleona karš (Napoleons pie varas nonāca caur to pašu Rotšildu finansēto franču revolūciju), kurā Rotšildi, protams, finansēja abas puses, un kura laikā, izmantojot viltību un dezinformāciju, Rotšildiem izdevās savām interesēm pilnīgi pakļaut visu Anglijas naudas sistēmu. Kopš tā laika tieši Rotšildu dominētā Anglijas banka ieguva tiesības emitēt Anglijas naudu, kuru britu valdība bija spiesta uz procentiem aizņemties no šīs privātās institūcijas. Britu impērijai aptverot visu zemeslodi, tieši Londona (lasi Rotšildu nams) kļuva par galveno pasaules finanšu centru.

Protams, bez Rotšildiem darbojās arī citas aristokrātiskas dinastijas, kuras kontrolēja tā laika impērijas. Piemēram, Austrijas impērijā liela ietekme bija Habsburgiem, kuru pēcteči XX gadsimtā organizēja ES priekšteci – paneiropas kustību.

Eiropas nozagšanas laukā darbojās daudzi. Piemēram, boļševiks V. I. Ļeņins, kurs ilgus gadus pavadīja Rietumeiropas trimdā, uzrakstīja grāmatu, kas veltīta „Eiropas Savienoto Valstu” radīšanas nepieciešamībai. Un viņam bija savs plāns. Par Romas impērijas atdzimšanu sapņoja arī bijušais sociālists un itāļu fašisma pamatlicējs B. Musolīni. Taču viņu apsteidza Ā. Hitlers, kura pasludinātais mērķis bija „jaunā pasaules kārtība” un arī „jaunā Eiropa”. Par laimi, šie plāni neīstenojās, jo rupjš militārs spēks rada atbilstošu un nekavējošu pretestību.

Eiropas aristokrātija ķērās pie nākamā savas varas konsolidācijas posma. Napoleons, Ļeņins, Hitlers, visas revolūcijas un apvērsumi bija tikai pirmā stadija spēlē, kuru sauc „problēma – reakcija – risinājums”. Tātad paši aristokrāti, atbalstot tādus maniakus kā Hitlers vai Staļins, rada problēmu. Problēma izraisa reakciju – pasaules karu. Rezultātā Eiropas valstis tiek izpostītas un izkautas, tautas un cilvēki noguruši no nebeidzamiem kariem, apvērsumiem un revolūcijām. Un tieši tajā brīdī citi tos pašu aristokrātu atbalstītie funkcionāri piedāvā risinājumu: lai vairs nebūtu karu, mums jāveido savienība.

Protams, funkcionāri uzreiz nepateica, par kādu savienību ir runa, proti, viņi slēpa aristokrātijas tālāko mērķi – centralizētas impērijas radīšanu. Sākumā tā bija tikai uz Roberta Šūmana plānu balstītā Ogļu un tērauda ūnija, kuru 1951. gadā izveidoja tikai sešas dalībvalstis: Rietumvācija, Francija, Itālija, Beļģija, Luksemburga un Nīderlande.

Vienošanās paredzēja smagās rūpniecības – ogļu un tērauda – kopīgu vadību. Šādā veidā neviena valsts nedrīkstēja ražot kara ieročus, lai tos pavērstu pret kādu citu valsti, kā tas notika agrāk. Nevienam saprātīgam cilvēkam pret šādu vienošanos nebija

nekādu iebildumu, jo šāda resursu apvienošana pat veicināja karā nopostītās industrijas attīstību. Aristokrātijas taktika bija pakāpeniska varas centralizācija. Tik pakāpeniska, ka caurmēra pilsoņi to gandrīz nejuta. Tas ir t.s. uzvārītās vardes efekts. Ja vardi uzreiz iemet karstā ūdenī, tad tā visdrīzāk no karstā ūdens izleks. Bet ja to pašu vardi ieliek Kas ir Eiropas Savienība?

87 remdenā ūdenī un šo ūdeni silda lēni, tad varde tajā paliks un pat nejutīs, ka jau tiek vārīta.

Jau pēc sešiem gadiem – 1957. gada 25. martā – tās pašas valstis parakstīja Romas līgumu, kas jau sākto sadarbību ogļu un tērauda rūpniecībā nu paplašināja arī uz citām tautsaimniecības nozarēm. Radušos savienību nosauca par Eiropas Ekonomisko kopienu jeb Kopējo tirgu. Tajā jau tika pakāpeniski ieviesti brīvas preču, pakalpojumu un personu kustības elementi pāri šo valstu robežām. Arī pret šādu savienību nevienam saprātīgam pilsonim nebija būtisku iebildumu. Valstis arvien saglabāja savu pilnu suverenitāti un brīva tirdzniecība tikai paplašināja daudzu cilvēku saimnieciskās iespējas. Tas bija arī straujas saimnieciskas attīstības periods visā Eiropā, tai skaitā arī PSRS teritorijā. Pret tādu savienību arī man nebūtu nekādu iebildumu.

1962. gada vasarā Eiropas kopiena sāka īstenot vienotu lauksaimniecības politiku.

Zemniekiem par viņu produkciju visās dalībvalstīs tika nodrošināta stabila un vienāda samaksa, kas turklāt bija līdzsvarota ar visām ražošanas izmaksām (cenu paritātes princips). Tas tā veicināja lauksaimniecību, ka Rietumeiropa varbūt pirmo reizi vēsturē ne tikai pati sevi pilnībā nodrošināja ar pārtiku, bet arī sāka to eksportēt. Protams, eksportu EEK vadība bagātīgi subsidēja. Tas nostiprināja zemnieku atbalstu Kopējam tirgum.

1968. gadā starp EKK dalībvalstīm tika pilnīgi atcelta muitas nodeva savstarpēji tirgojamām precēm, kā arī tika piemērota vienāda importa nodeva precēm, kuras ieveda no citām valstīm, kas nebija EKK locekles. Arī tas tikai veicināja vispārējo uzplaukumu, lai arī dažām nozarēm varbūt radīja zināmus zaudējumus, samazinot nacionālā tirgus aizsardzību. Tomēr, tā kā ekonomiskās attīstības līmeņi EKK dalībvalstīs bija aptuveni vienādi, tā nebija nekāda katastrofa, kas varētu izraisīt organizētu pretestību Kopienai.

Līdz ar to aristokrātija varēja droši spert nākamo soli varas centralizācijas virzienā.

Jau 1972. gadā tika veikti pirmie sagatavošanās pasākumi vienotas valūtas ieviešanas virzienā. It kā „monetārās stabilitātes” vārdā tika ieviests t.s. valūtas kursa mehānisms, kas ierobežoja dalībvalstu valūtu svārstības attiecībā vienai pret otru. Te nu patriotiem jau vajadzēja saausīties, atceroties Rotšilda spārnoto teicienu: „Ļaujiet man kontrolēt nācijas naudu, un man vienalga, kas raksta šīs nācijas likumus.” Taču, kā jau minēju, tautu atmiņa ir īsa.

Nākamajā gadā notika pirmā paplašināšanās: Kopienai pievienojās Lielbritānija, Īrija un Dānija. Un tad sākās arī pirmie juku laiki, kurus izraisīja karš starp Izraēlu un arābu valstīm un tai sekojošā naftas cenu uzskrūvēšana. Tas novirzīja sabiedrības uzmanību uz eksistenciālām problēmām. Atbildot uz lejupslīdi, 1974. gadā tika piedāvāts vēl viens risinājums – Eiropas reģionālās attīstības fonds, kura mērķis bija sniegt atbalstu nabadzīgākajiem reģioniem. Jau 1979. gadā notika pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Taču citādi jaunās Eiropas pilsoņi traumēti netika. Varas centralizācijas process turpinājās lēni un pakāpeniski.

1981. gada 1. janvārī Kopienā iestājās arī Grieķija. Tolaik tā bija tikko atbrīvojusies no „melno pulkvežu” režīma un vēl nezināja, kāds liktenis to 2010. gadā sagaidīs „melno

uzvalku” režīmā.

Tā kā muitas nodevu atcelšana tikai daļēji atbrīvoja savstarpējo tirdzniecību starp 88 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos EEK dalībvalstīm, 1986. gada 17. februārī tika pieņemts Vienotais Eiropas akts, kura mērķis bija pārējo nacionālo barjeru likvidēšana starp dalībvalstīm. Būtiski palielinājās Eiropas institūciju pilnvaras, daudzas reformas dalībvalstīm tika uzspiestas t.s. vides aizsardzības standartu vārdā. Cieta no tā, protams, dalībvalstu suverenitāte, bet vēl ne tik daudz, lai par to sašustu parastie pilsoņi. Turklāt priekšā bija jauna ēra, ko iezīmēja perestroikas politika PSRS, kas beidzās ar visa Austrumu bloka iziršanu, Vācijas apvienošanos un juku laikiem bijušā Austrumu bloka teritorijā, kas Rietumu biznesam pavēra plašas ekspansijas un laupīšanas iespējas, no kurām zināms labums tika arī parastajiem eiropiešiem.

Pastāv visai pamatots ieskats, ka visa Rietumu pasaule 1980. gadu beigās slīdēja smagā depresijā, ko iezīmēja pasaules mēroga akciju biržu sabrukums 1987. gada 19. oktobrī, t.s. Melnajā pirmdienā, kuras galvenais cēlonis bija britu premjerministres M. Tečeres un ASV prezidenta R. Reigena iesāktā neoliberālā deregulācijas un privatizācijas politika, kuru raksturoja bezdievīgas spekulantu orģijas. Faktiski tam globālajam finanšu sabrukumam, kuru mēs pārdzīvojam tagad, vajadzēja notikt jau 1980. gadu beigās. To izdevās atlikt gandrīz par 20 gadiem vien tāpēc, ka spekulantiem pavērās milzīgas laupīšanas iespējas Austrumu bloka valstīs un, līdz ar divpolārā pasaules pārvaldes modeļa sabrukšanu, arī citos pasaules reģionos. Līdz ar padomju ideoloģijas sabrukumu tika demontēti gandrīz visi iepriekš izkarotie sociālie standarti: tiesības apvienoties arodbiedrībās, 8 stundu darba diena, garantēta minimālā alga un citas sociālās garantijas.

1991. gadā Eiropā (konkrēti Balkānos) atkal uzliesmoja karš. Izmantojot vispārējās jukas, aristokrātija spēra jau lielāku soli varas centralizēšanas virzienā – 1992. gada 7. februārī Māstrihtā tika parakstīts līgums „Par Eiropas Savienību”, kas jau skaidri iezīmēja ceļu uz vienotu valūtu, vienotu ārpolitiku un drošības politiku, kā arī vienotu tiesu un citu normatīvu sistēmu, kas balstījās impēriskajās Romas tiesībās un ko tagad sauc par Aqui communautaire. EEK tika pārdēvēta par Eiropas Savienību. Un tas jau bija nopietni.

1995. gadā ES pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija. Tai pašā gadā Šengenas līguma ietvaros tika atcelta pasu kontrole kustībai starp vairākām ES dalībvalstīm. Tai pašā laikā tika slēgti brīvās tirdzniecības līgumi ar vairākām bijušā Austrumu bloka valstīm, kā arī iesāktas sarunas par šo valstu uzņemšanu ES. Zīmīgi, ka šie brīvās tirdzniecības līgumi jau tad bija diskriminējoši. Proti, Austrumeiropas valstis tika atvērtas brīvai ES preču un pakalpojumu ieplūšanai, bet Austrumeiropas valstu preču imports ES tika stingri ierobežots un regulēts. It sevišķi tas bija jūtams Latvijas gadījumā, jo mūsu iztapīgie politiķi jau tad bija gatavi parakstīt Latvijai visneizdevīgākos darījumus, cerot, ka viņu iztapība bruģēs tiem ceļu uz ES eliti. Līdz ar to ES Latviju metodiski izlaupa jau kopš 1990. gadu vidus, tieši tāpēc mums gandrīz nav savas ražošanas un valda nabadzība.

Tikmēr tika aizvien pilnveidoti varas centralizācijas mehānismi pašā ES. 1997. gadā tika parakstīts Amsterdamas līgums. Gatavojoties straujai ES paplašināšanai, 2000. gadā Nicā tika parakstīti ES Līguma grozījumi. Tā kā ES plānoja integrēt valstis ar atšķirīgu tautsaimniecības un sociālo struktūru, kā arī atšķirīgiem attīstības līmeņiem, sākās diskusijas par „vairāku joslu Eiropu” vai „vairāku ātrumu Eiropu”. Faktiski tas nozīmēja

Kas ir Eiropas Savienība?

89 Orvela principu, ka visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki. Proti, jau tad bija ieplānots ES sadalīt bagātajās un nabagajās dalībvalstīs, turklāt nabagās tika plānots kā kolonijas sadalīt ietekmes sfērās. Piemēram, Latvijas lauksaimniecību iedalīja dāņiem, Latvijas mežus un bankas – skandināviem utt.

Jauno gadu tūkstoti ES sagaida impēriskās noskaņās. 2002. gadā ECB sāk emitēt kopīgo valūtu eiro. 2004. gada 1. maijā ES uzņem astoņas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis, tai skaitā Latviju, un rindā uz uzņemšanu stāv vēl citas, tai skaitā Turcija, kuru tikai nosacīti var dēvēt par Eiropas valsti. Tomēr aristokrātija drusku pāršauj par strīpu.

Gandrīz visas ES dalībvalstis, kurām par ES Konstitūcijas projektu piedāvāja nobalsot referendumā, piemēram, Francija un Nīderlande, šo projektu noraidīja. Līdz ar to nākamais varas centralizācijas posms draudēja izjukt. Kā tik Latvijas politiķi un mēdiji tajās dienās nelamāja Franciju! Rakstīja pat par nodevīgu dunča dūrienu Eiropas mugurā!

Skaidrs bija, ka, ja vien par Konstitūciju ļaus balsot tautai, to noraidīs gandrīz visas vecās ES dalībvalstis. Tāpēc tika izdomāts viltus gājiens, lai apietu tautu demokrātisko izvēli. 2007. gada 13. decembrī 27 ES dalībvalstu vadītāji parakstīja Lisabonas līgumu.

Faktiski šis līgums ir tā pati ES Konstitūcija, tikai līguma statuss to gandrīz visās valstīs ļauj ratificēt ar parlamenta balsojumu, izslēdzot šo valstu pilsoņus no spēles. Bez tam līgums noformēts tā, ka tā tekstu nemaz nevar pilnībā izlasīt un aptvert kopainu. Liela daļa līguma pantu ir tikai labojumi citos ES dokumentos vai atsauce uz tiem. Kopīgais ES likumu un regulu apjoms tuvojas 200 tūkstošiem lappušu.

Skaidrs ir viens: Lisabonas līgums nozīmē dalībvalstu suverenitātes likvidēšanu un centralizētas varas koncentrēšanu ieceltās (t.i., demokrātiski neievēlētās) „melno uzvalku” birokrātijas rokās, bet „melnos uzvalkus” savukārt kontrolē jau minētās aristokrātu dinastijas, pirmkārt, jau finanšu oligarhi. Lisabonas līgums atņēma valstu veto tiesības svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Tā kā līgums nav izlasāms un nav aptverams, parlamenti par to nobalsoja bez lasīšanas un bez debatēm. Gluži tāpat kā 1940. gadā Latvijas Saeima nobalsoja par iestāšanos PSRS. Un lielākajai ES iedzīvotāju daļai vēl nav ne jausmas, kādos juridiskos tīmekļos viņu dzīve ir sapīta. Tas atklājas pakāpeniski un no gadījumā uz gadījumu. Piemēram, tagad savu stāvokli sāk apjaust Grieķijas iedzīvotāji. Bet pakāpeniski to apjautīs arī citi.

Pat t.s. Staļina konstitūcija paredzēja republiku tiesības izstāties no PSRS. Katra uzņēmuma statūti paredz ne tikai darbības mērķus un principus, bet arī uzņēmuma likvidēšanas vai reorganizācijas kārtību. Bet Lisabonas līgums izstāšanos neparedz. Tas neparedz arī rīcību gadījumā, ja bankrotē kāda no ES dalībvalstīm. ES administrācijai dotas tikai pilnvaras valdīt un regulēt, bet nekādas atbildības. Iespējams, ka šīs juridiskais defekts atstāts ar nolūku, lai aristokrātijai dotu lielākas manevrēšanas iespējas. Taču tas, kā arī fakts, ka līgums ratificēts bez iespējas to izlasīt un demokrātiski apspriest, ir arī tā vājuma punkts, kas šo rūpīgi būvēto Bābeles torni var itin viegli sagraut. Līgumi, kas pieņemti bez visu pušu pilnīgas izpratnes un brīvprātīgas vienošanās, nav jāpilda.

Atkarības bilance Latvija savu iekšējo tirgu Eiropas Savienībai vienpusēji atvēra 1995. gadā, bet faktiski – vēl agrāk. Tas nozīmē, ka kopš tā laika tika noņemtas visas barjeras ES subsidētās 90 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

produkcijas un arī pakalpojumu ieplūšanai Latvijā, bet Latvijas nacionālie ražotāji palika pilnīgi neaizsargāti. Tajā pašā laikā Latvijas ražotāju un pakalpojumu sniedzēju produkcijas eksports uz ES tika pakļauts divām barjeru joslām: pirmkārt, pašas ES noteiktajiem ierobežojumiem, kvotām un regulējumiem, otrkārt, Latvijas Bankas (to vadīja E. Repše) noteiktajam lata apmaiņas kursam. Stipra valūta, kā labi zināms, sadārdzina eksportu, bet atvieglo importu un kontrabandu. Un vienlaikus ar politisku lēmumu tika samazināta Latvijas sadarbība un tirdzniecība ar austrumu kaimiņiem, kas ir tradicionālais Latvijas preču noieta tirgus.

Latvija vēl nebija iestājusies ES, taču faktiski jau kopš 1995. gada notika Latvijas likumu un normu pielāgošana ES prasībām. Šo procesu sauca par likumdošanas harmonizāciju.

Ne ar ko nav pamatots, ka ES normas un standarti būtu labāki par Latvijā līdz 1995. gadam pastāvējušajiem, bet bieži vien tie ir izrādījušies daudz sliktāki, par ko liecina vairākas ES dalībvalstis piemeklējušās lopu sērgas, piemēram, govju trakumsērga, un pārtikas skandāli. Tomēr jebkuru jaunu standartu ieviešana prasa visu tautsaimniecības nozaru fundamentālu pārkārtošanu, ražošanas ēku pārbūvi vai jauncelsmi, iekārtu nomaiņu, tātad izmaksā lielas naudas summas. Tas bija vēl viens akmens Latvijas ražotāju kaklā. Faktiski tas nozīmēja Latvijas ražojošo nozaru metodisku iznīcināšanu.

Rezultāti šiem procesiem bija graujoši. Ja pirms kara brīvā Latvija bija viena no attīstītākajām Eiropas valstīm, kurai visus pastāvēšanas gadus bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance (vairāk eksportēja nekā importēja), tad kopš neatkarības atjaunošanas Latvija nīkuļoja ar hronisku ārējās tirdzniecības izrūkumu, kurš pieauga līdz ar Latvijas integrāciju ES. Ja vēl 1994. gadā Latvijas ārējās tirdzniecības deficīts bija 141 miljons latu, tad līdz 2007. gadam tas pieauga 26 reizes (!) un sasniedza 3,7 miljardus latu! Latvijā katastrofālā ātrumā tika likvidētas produktīvās darbavietas, bet auga ierēdņu korpuss, jo ES ir augsti birokratizēta struktūra. Padziļinoties Latvijas integrācijai ES, proporcionāli pieauga to cilvēku skaits, kuri bija spiesti darbu meklēt ārzemēs. Precīzs izbraukušo skaits nav zināms, taču skaidrs, ka tas vairākkārt pārsniedz uz PSRS Gulaga nometnēm izsūtīto un nacistiskās Vācijas darba dienestā iesaukto skaitu kopumā.

Bet Latvijas mēdiji šai periodā centās mums iedvest pavisam orvelisku ainu, apgalvojot, ka Latvijas ekonomika strauji aug, un izvēršot melīgu Eiropas propagandu.

Līdz referendumam šī par budžeta līdzekļiem un ES naudu finansētā propaganda sasniedza histērisku toņus un apdullinošu apjomu. Kādus tik Eiropas brīnumus mums nesolīja t.s. eirooptimisti! Vieni solīja Eiropas naudas straumes, citi reklamēja fantastiskas iespējas strādāt un mācīties Eiropā. Bija arī iebaidīšana. Piemēram, paša ES referenduma priekšvakarā TV ekrānos parādījās E. Repše un draudēja: ja pilsoņi nenobalsos par iestāšanos ES, jau rīt Doma laukumā būs Krievijas tanki. Tai pašā laikā Latvijas neatkarības aizstāvjiem netika dots vārds, it kā tādu nemaz nebūtu.

Kopš tā laika esmu runājis ar daudziem cilvēkiem, un radies iespaids, ka referenduma rezultāti par iestāšanos ES tika viltoti. Taču, ja arī tā nebūtu, par demokrātisku šo referendumu uzskatīt nevar arī citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Latvijas iedzīvotāji tika nostādīti jau notikuša fakta priekšā, jo faktiski Latvija bija integrēta ES jau pirms referenduma, tāpēc referendums bija tikai formalitāte. Otrkārt, referendumā tika balsots Kas ir Eiropas Savienība?

91 par iestāšanos tādā ES, kāda bija izveidojusies pēc Māstrihtas līguma parakstīšanas, proti, tā vēl bija salīdzinoši neatkarīgu valstu savienība. Bet pēc Lisabonas līguma

ratificēšanas ES jau faktiski ir vienota federācija. Tātad tas vairs nav tas veidojums, par kuru balsojām referendumā.

Kā tad palika ar to pirms referenduma solīto Eiropas naudu?

Jā, zināma nauda ienāca, bet ar smagiem un Latvijai neizdevīgiem noteikumiem. Daļa naudas faktiski bija sāpju nauda par savas tautsaimniecības iznīcināšanu, piemēram, maksājumi par neapsētām platībām un kompensācijas par atteikšanos no cukurbiešu audzēšanas. Bez tam eirooptimisti pirms referenduma noklusēja, ka arī Latvijai būs kaut kas jāmaksā. Proti, visai prāva dalības nauda. Noklusēja arī to, ka Latvija tiek uzņemta savienībā uz diskriminējošiem noteikumiem. Piemēram, Latvijas lauksaimnieki saņem daudz mazākas subsīdijas nekā ES veco dalībvalstu lauksaimnieki. Noklusēts tika arī par to, ka ES liks likvidēt vairākas Latvijas tautsaimniecības nozares, bet atlikušās nozares tiks apgrūtinātas ar ierobežojošām ražošanas kvotām un jauniem nodokļiem.

Pavisam nesen biznesa augstskolas „Turība” pārstāve Anda Komarovska un ES fondu konsultants Ainārs Komarovskis veica pētījumu „Latvijas un ES sadarbības bilance”.

Pētījumā konstatēts, ka: „Saskaņā ar Finanšu ministrijas datiem, kopš sadarbības uzsākšanas ar Eiropas Savienību – no 2004. gada 1. janvāra (Kohēzijas fondam no 2000. gada 1. janvāra) līdz 2009. gada 31. martam Latvija ir saņēmusi (pēc Latvijas Bankas kursa): No Kohēzijas fonda - 532 081 344 EUR jeb 366 315 622 Ls; No Struktūrfondiem - 496 178 993 EUR jeb 347 325 295 Ls. Tātad kopumā no KF un SF uz šo brīdi Latvija ir saņēmusi 713 640 917 latus.”

Turpretī Latvijas iemaksas ES budžetā laika posmā no 2004. līdz 2009. gadam kopumā sastādīja 716 870 000 latus.

Tātad mēs ES maksājam vairāk nekā saņemam atpakaļ. Bet arī tas būtu nieks, salīdzinājumā ar tām neizmantotajām iespējām, kādas būtu Latvijai kā neatkarīgai valstij. Ar kādu gan naudu var kompensēt faktu, ka Latvija kopš 1990. gada, ja salīdzina dzimušo un mirušo skaitu, ir zaudējusi gandrīz 250 000 cilvēku, proti, vairāk nekā divos pasaules karos. Ar ko var kompensēt tās tūkstošiem ģimeņu traģēdijas, kas radušās no eksistenciālas vajadzības darbu un iztiku meklēt ārpus valsts robežām (kur tie kalpo kā lēts darbaspēks citu nāciju labklājības celšanai)? Ar kādu naudu var kompensēt faktu, ka arī pašlaik Latvijā bezdarbnieku armija pārsniegusi 300 000 cilvēku un strauji turpina augt?

Savu pētījumu Anda Komarovska un Ainārs Komarovskis nobeidz ar secinājumu: „ Latvijas attīstību nodrošina ražošana, infrastruktūra un pakalpojumi, kas to apkalpo, kā arī pakalpojumi, kas pelna valūtu. Radot labvēlīgus apstākļus reālajam sektoram, tiktu atrisinātas citu nozaru problēmas, nodrošināta to attīstība, kā arī mazināta nepieciešamība pēc ārējo resursu piesaistes. Tikai tad, ja tautsaimniecības pamatfunkcijas ir pilnībā nodrošinātas, savus un piesaistītos līdzekļus drīkst izlietot otršķirīgām vajadzībām un vēlmēm.

Galvenās saistības, ko uzņēmās Latvija, iestājoties ES, bija iekšējā tirgus atvēršana un plaša spektra standartu un normu piemērošana valsts tautsaimniecībai. To 92 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ietekmē vairums tautsaimniecības nozaru kļuva nespējīgas nodrošināt rentablu un eksportspējīgu ražošanu.

Mūsu pienākumi un saistības attiecībās ar Eiropu ir obligāti un neizbēgami. Turpretī ieguvumi, tieši otrādi, ir neobligāti un iegūstami, ja vien tiek ievēroti visi priekšraksti.

Saņemtais SF un KF atbalsta finansējums atvēlētajām prioritātēm ir līdzvērtīgs mūsu iemaksām ES budžetā. Ņemot vērā, ka 75% Latvijas uzņēmumu kapitāla pieder nerezidentiem, nozīmīga daļa ES atbalsta finansējuma vairo citu valstu Nacionālo ienākumu, kura palielināšanā Latvija piedalās ar savu līdzfinansējumu.

Latvijas prioritātes dalībai Eiropas Savienībā neparedz ražošanas attīstību, bet fondu programmas un noteiktie saimnieciskās darbības standarti ievērojami palielina mūsu tautsaimniecības izmaksas un ierobežo pieeju ES tirgum. Tātad Latvijas iedzīvotāju labklājība nav savienojama ar Latvijas deklarēto prioritāšu izpildi dalībai Eiropas Savienībā.”

Vecie impēriskie rēgi Lai cik tas būtu interesanti, bet vieni no pirmajiem, kuri pamanīja ES „āža kāju”, bija PSRS disidenti, kas par savu politisko pārliecību savulaik bija sēdējuši padomju cietumos un perestroikas laikā tika izraidīti no valsts. Piemēram, pasaulē slavenais padomju disidents Vladimirs Bukovskis. Viņš, dzīvodams Eiropas Savienībā, ātri vien atpazina jau labi pazīstamo padomju impērisko garu un sistēmu. Padomju Savienībā darbojās ļaužu ievēlēta Augstākā padome, kura būtība neko nelēma, tikai apstiprināja jau sagatavotus lēmumus. Darbojās Ministru Padome, kas bija kā birokrātiska izpildinstitūcija, un darbojās kompartijas centrālkomiteja un tās politbirojs. Protams, aiz centrālkomitejas darbojās sabiedrībai neredzami, bet ļoti ietekmīgi reģionu un nozaru spēki. Katrā ziņā reālā vara plūda caur partijas centrālo komiteju un tās filiālēm republikās un reģionos.

Eiropas Savienībā izveidojusies ļoti līdzīga varas piramīda. Ir pilsoņu ievēlēts Eiropas Parlaments, kurš būtībā neko nelemj, tikai formāli apstiprina jau sagatavotus projektus.

Ir ES Padome, kas ir nepastāvīga lēmējinstitūcija, un ir ES Komisija, kuru ieceļ līdzīgi, kā tika iecelta kompartijas centrālā komiteja. Varas aizkulises publikai netiek atklātas.

Paralēles var vilkt tālāk. Tāpat kā PSRS valsts aparātā darbojās Pelšem un Kirhenšteinam līdzīgi pelēki cilvēciņi pelēkos uzvalciņos, tāpat arī ES aprātā dominē Piebalgam un Rumpejam līdzīgi cilvēciņi, tikai melnos uzvalciņos. Abām sistēmām bija un ir svarīgi, lai šie funkcionāri būtu pelēki, absolūti paklausīgi, bez savām domām, bez goda, līdzcietības un mugurkaula. Viņi ar vienlīdz tukšu seju var spaidīt gan balsošanas pogas, gan arī nospiest kodolraķetes palaišanas pogu. Ir zinātniski noteikts, ka rietumu civilizācijā 2 līdz 5% iedzīvotāju ir sociopāti, t.i., viņiem nav sirdsapziņas, nedz kauna, nedz līdzjūtības. No tādiem tad arī atlasa pelēkos funkcionārus.

V. Bukovska rīcībā nonākuši arī PSKP Politbiroja slepenie arhīvi. Tajos viņš atrada interesantu epizodi. 1990. gada 18. janvārī pie Gorbačova ieradās Trīspusējās komisijas delegācija: Deivids Rokfellers, Jasuhiro Nakasone un Valerī Žiskārs D’Estēns. Vi’’nu mērķis bija pierunāt padomju vadītāju integrēties pasaules ekonomiskās un finanšu organizācijās, kā arī ieviest brīvi konvertējamu rubli. Žiskārs D’Estēns nāca klajā ar negaidītu prognozi: “(..) Pašlaik Rietumeiropa maina savas struktūras un pēc pieciem, 10, 20 gadiem radīsies jauna, mūsdienīga federatīva valsts. Mēs tur jau ejam, un Kas ir Eiropas Savienība?

93 Padomju Savienībai ir jāgatavojas sakariem ar lielu vienotu Rietumeiropas valsti...”

Tātad Eiropas impērijas plāns ir realitāte, kas tajā laikā tika slēpta no pašiem eiropiešiem. Taču šī saruna liecina arī par to, ka aristokrātija nav visvarena. Tā gan plāno un rīkojas, taču tas vēl nenozīmē, ka viņu plāni īstenojas. Ja pat 1990. gada janvārī šī „elite” nespēja just drīzo PSRS sabrukumu, tad kā viņi jutīs savējo?

Arī PSRS pirmajam un pēdējam prezidentam M. Gorbačovam bija sapnis iekļauties

Eiropas un arī visas pasaules varas elitē. Gluži kā Hitlers viņš runāja par „jauno domāšanu”, „jauno arhitektūru”, Eiropu kā kopējām mājām no Lisabonas līdz Urāliem”, „jauno pasaules kārtību”. Taču rūdītie aristokrāti šo partijas funkcionāru itin viegli iztrumpoja.

Reģionu Eiropa, atkarības sviras un demokrātijas likvidācija Pamazām atklājas līdz šim rūpīgi slēptie varas aristokrātijas plāni. Mēs jau paši piedzīvojām, kā bez kāda pamatojuma tika likvidēta Latvijas cukura rūpniecība. Šķiet, ka līdzīgs liktenis paredzēts arī zvejas, piena ražošanas un citām Latvijai tradicionālajām tautsaimniecības nozarēm. Taču Latvija nav vienīgā. Izrādās, ka pat tāda lielvalsts kā Lielbritānija mērķtiecīgi likvidēja savu ogļu ieguves un tērauda rūpniecību, kā arī zvejniecības nozari. Izrādās, Lielbritānijai Eiropas impērijas projektā paredzēta cita loma: finanšu, apdrošināšanas un citu starpniecības pakalpojumu sniegšana.

Kāpēc tāda darba dalīšana? Tāpēc, lai nevienai ES dalībvalstij nebūtu pašpietiekošas, pilnvērtīgas tautsaimniecības, lai katra dalībvalsts būtu atkarīga no citām un nevarētu bez citām izdzīvot. Piemēram, jau tagad Latvijas lauksaimniecība ir likvidēta tik lielā mērā, ka mūsu dumpošanās gadījumā, un ja ES nolemtu ieviest soda sankcijas pret Latviju un blokādi, mums būtu jācieš bads.

Paralēli notiek arī ES reģionalizācija, kurai ir tiešs sakars arī ar Latvijā notiekošo administratīvi teritoriālo reformu. Šai reformai nav cita pamatojuma, kā tikai Briseles direktīvas. Turklāt reģioni tiks veidoti tā, ka tie bieži vien pārklās ES dalībvalstu robežas, t.i., reģioni sevī ietvers vairāku valstu teritorijas. Jau tagad reģionu līderiem tiek ieteikts savas darīšanas nekārtot ar dalībvalsts valdību, bet gan tieši ar Briseli. Šo reformu mērķis ir saraut tradicionālās sociālās, politiskās un kulturālās saites, kuras līdz šim vienoja nacionālo valstu pilsoņus.

Mērķtiecīgi izkropļotā tautsaimnieciskā struktūra ir iemesls arī tam, ka daudziem dalībvalstu iedzīvotājiem savā dzimtenē vairs nav darba. Tāpēc tūkstoši un miljoni cilvēku nepārtraukti brauc darba meklējumos uz citām ES dalībvalstīm. Līdz ar to tiek ārdītas ģimeņu, radu, tautiskās un reģionālās saites. Daudzi pagasti un pilsētas ātri iztukšojas un izmirst. Arī tā ir mērķtiecīga ES politika.

Denacionalizētas tiek arī politiskās partijas. Piemēram, Eiropas Parlamentā Latvijas pārstāvji nepārstāv Latvijas valsti, bet gan ir sadalīti t.s. Eiropas līmeņa politiskajās grupās. Pašlaik EP darbojas šādas politiskās grupas: Eiropas Tautas Partijas (Kristīgo demokrātu) grupa, Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa, Liberāļu un demokrātu apvienības grupa, Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa, Eiropas Konservatīvie un reformisti, Eiropas Apvienotā kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālā grupa, grupa „Brīvības un demokrātijas Eiropa” un – pie politiskajām grupām nepiederošie deputāti.

94 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Demokrātijas Latvijā nav jau kopš 1990. gada, kad tā laika tautas kustības, kā LTF, LNNK, zaļiem un citas, pāragri izklīda, nolēmuši, ka darbs jau ir padarīts un „sava vara” vairs nav ne jāuzrauga, nedz pret to jāprotestē. Tautai vairs nav iespēju pat izvirzīt savus kandidātus pārvaldes iestāžu vēlēšanām. Mums tiek piedāvāts balsot tikai par partiju (precīzāk partiju finansētāju jeb sponsoru) atlasītiem kandidātiem. Būtībā tādas vēlēšanās ne ar ko neatšķiras no padomju laika vēlēšanu farsa, jo arī tad kandidātus atlasīja partijas komitejas.

Mūsu partijām, lai tās vispār tiktu pamanītas, ir nepieciešama nauda, bet partiju

finansēšana Latvijā ar likumu atstāta privātu ziedotāju ziņā. Lieka nauda partiju finansēšanai ir tikai ieinteresētiem biznesa grupējumiem – dažādiem spekulantiem, draugu kapitālistiem, ārzemju firmām un citiem kleptokrātiem. Tie tad arī atlasa kandidātus partiju vēlēšanu sarakstiem, papildinot tos ar tautā populāriem aktieriem, komponistiem, sportistiem un ekrāna zvaigznēm. Pārkāpjot Latvijas Satversmi, tiesības iesniegt kandidātu sarakstus Latvijā dotas tikai partijām. Teorētiski pilsoņi varētu nodibināt savu partiju, taču diez vai kleptokrāti finansētu šādas partijas kampaņu. Ir jau mēģināts.

Kā atlasa kandidātus? Pirmkārt, izvēlas jau minētos paklausīgos, bezideju un bezmugurkaula „melnos uzvalciņus”, kuru vienīgais uzdevums ir tikai „pareizi” balsot un neuzdot nepatīkamus jautājumus. Ar kandidātiem tiek rūpīgi runāts, tie tiek vērtēti, par viņiem tiek krāti kompromitējoši materiāli. Kandidātiem tiek paskaidrots, ka nepaklausības gadījumā viņu politiskajai karjerai pienāks ātrs gals, bet paklausības gadījumā viņiem ir cerības uz labu atalgojumu, bezrūpīgu dzīvi un neskaitāmām privilēģijām. Viens no jautājumiem, par kuru jābalso nešaubīgi, ir Eiropas Savienības impēriskās prioritātes. Tāpēc nenākas brīnīties, ka jautājumos, kas skar ES, deputāti vairs nedalās pozīcijā un opozīcijā, bet visi balso vienbalsīgi un bez debatēm. Arī tā ir daļa no jaunās Eiropas kārtības. Šis nav mans pirmais raksts par Eiropas Savienību. Par to jau agrāk esmu rakstījis savās grāmatās un neskaitāmos rakstos. Pirms referenduma savas domas centos paust arī TV raidījumā „Kas notiek Latvijā”. Diemžēl manas tā laika prognozes ir piepildījušās.

Tomēr palieku optimists un ticu, ka ES sabruks tāpat kā sabruka visas iepriekšējās impērijas. Mani satrauc pavisam kas cits: cik nevajadzīgu upuru mēs ziedosim uz šīs impērijas altāra? Vai mums bezpalīdzīgi jāgaida impērijas sabrukums, vai arī mēs kaut ko varam darīt, lai no impērijas taustekļiem izrautos agrāk, līdz ar to veicinot arī tās sabrukumu?

Un varbūt labs brīdis, lai mēs un citas tautas atbrīvotos, ir tieši tagad, kad pasauli pārņēmusi vēl nepieredzēta finanšu un saimnieciskā krīze, kas smagi skārusi arī pašu Eiropas Savienību. Avīzēs mēs lasām par Grieķijas maksātnespēju, taču arī citu ES dalībvalstu stāvoklis nav daudz labāks. Kā šā gada februārī izteicās Eiropas lielākās bankas Société Générale priekšsēdis Alberts Edvards, eirozonas valstu kopīgo parādu attiecība pret šo valstu nacionālajiem kopproduktiem pārsniegusi 500%, kamēr Grieķijai šī attiecība ir ap 800%.

2010. gada februāris Kas ir Eiropas Savienība?

95 Eiropas Savienība ir Ceturtais Reihs Savā iepriekšējā rakstā “Kā latviešu “nacionālisti” sadarbībā ar Krievijas specdienestiem grib nacificēt visu latviešu tautu” centos aprādīt, kāpēc apgalvojums, ka Waffen SS Latviešu leģions cīnījās par Latvijas brīvību, ir mīts. Lai arī pastāvošais režīms diplomātisku apsvērumu dēļ 16. martu nav pasludinājis par valstiski atzīmējamu dienu, tas ir ļoti svarīgs mīts, kas iebūvēts 4. maija republikas ideoloģiskajā pamatā un no kura izriet viss, kas ar Latviju noticis pēdējos 20 gados: Latvijas deindustrializācija, privatizācija, Latvijas pakļaušana ārvalstu investoru kundzībai, kultūras, izglītības un zinātnes mērķtiecīga degradācija, Latvijas iekļaušana ES, NATO un citās globālās struktūrās, sociālās infrastruktūras demontāža, Latvijas iedzīvotāju genocīds, darbaspējīgo izstumšana starptautiskajā lēta darbaspēka tirgū (paralēles ar darba

dienestu Trešā Reiha laikā) utt. Jo tāds bija to aprindu mērķis, kuri pie varas stūres izbīdīja Ādolfu Hitleru un īsā laikā radīja Trešā Reiha militāri industriālo kompleksu “Jaunās pasaules kārtības”, tai skaitā “Jaunās Eiropas” ( Das Neue Europa) iedibināšanai.

Par Pirmo Reihu uzskatāma ģermāņu dominētā Svētā Romas impērija, kas XII gadsimtā pakļāva arī baltu zemes. Otro Reihu radīja vācu zemju savācējs Otto fon Bismarks. Tas krita līdz ar I pasaules karu, bet pēc II pasaules kara sākās Ceturtā Reiha periods. Šoreiz Reiha celtniecība notiek pakāpeniskāk un gudrāk, bet mērķi – tie paši, kādi bija iecerēti agrāk.

Sadarbībā ar citu valstu aristokrātisko kārtu (kā arī britu un ASV finansistiem un lielo biznesu), jaunās, apvienotās Eiropas projekts radās jau 1930. gados. Plašāku vācu publiku ar šo projektu iepazīstināja 1942. gadā, kad Berlīnē tika izdota grāmata “Die Europäische Wirtschaftsgemeinschaft”. Ar komentāriem angļu valodā šo izdevumu var bez maksas ielādēt no interneta.

Nē, Hitlers (precīzāk – tie, kas viņu bīdīja) nekad nebija vācu nacionālists, viņš bija globālists, kurš “augstākās vācu rases” apziņu vāciešiem potēja tikai tāpēc, lai viņu enerģiju izmantotu starptautiskās oligarhijas globālo mērķu sasniegšanai. Patiesībā nacionālisms tika uzkurināts visās teritorijās, kuras ieņēma Vērmahts, un visas pakļautās tautas, tai skaitā latvieši un pat krievi, veidoja īpašus SS formējumus Trešā Reiha globālo mērķu sasniegšanai. Jo tīkotājiem pēc pasaules kundzības mērķis attaisno līdzekļus, tāpēc tie savu mērķu sasniegšanai var izmantot jebkuru ideoloģiju. 1940. gados tas bija nacionālisms, tagad – neoliberālisms, kurš vajadzības gadījumā arī var izmantot seklu akmens laikmeta nacionālismu, lai iedarbinātu “skaldi un valdi” mehānismu.

Eiropas Savienības veidošanas posmus esmu jau aprakstījis divdaļīgajā rakstā “Kas ir Eiropas Savienība” . Hitlera iecerēto nosaukumu (Die Europäische Wirtschaftsgemeinschaft – Eiropas Ekonomiskā kopiena – EEC) tā ieguva 1957. gadā, parakstot Romas līgumu, taču šā līguma praktiskā sagatavošana sākās agrāk.

Par to vēsta vēlāk atslepenotais ASV izlūkdienesta (OSS) ziņojums Nr. EW-Pa 128, ko dēvē arī par “Sarkanā nama” jeb Maison Rouge ziņojumu. Saskaņā ar Hitlera vietnieka Martina Bormana plānu “Odessa”, 1944. gada 19. augustā Strasbūras viesnīcā “Maison Rouge Hotel” notika slepena nacistu augstākās vadības un industrijas pārstāvju sanāksme, kurā galveno referātu nolasīja augsta ranga SS virsnieks - obergruppenfīrers Dr. Šaids (Scheid). “Vācu industrijai jāsaprot, ka mēs vairs nevaram uzvarēt karā, tāpēc 96 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos jāveic sagatavošanās darbi komerciālās kampaņas izvēršanai pēc kara,” paziņoja Dr. Šaids.

Kopš tās dienas vācu industrijas kapitāls, kā arī liela daļa karadarbībā salaupītā kapitāla, tika izvests ārpus Vācijas, lai kopā ar nacistu atbalstītājiem ASV, Rietumeiropā un Dienvidamerikā veidotu plašu komerciālo struktūru tīklu darbības izvēršanai pēc II pasaules kara. Šo kapitāla pārdēstīšanu plaši aprakstījis amerikāņu autors Jim Marrs grāmatā “The Rise of the Fourth Reich”, kurā dots arī plašs citu grāmatu, pētījumu un avotu saraksts .

Kara beigās viss Vācijas industriālais potenciāls, augstākās militārās iestrādes (kuras vēlāk izmantoja ASV un arī PSRS) un viss zinātnes potenciāls nonāca Sabiedroto (Rietumu un PSRS) rokās. Sākās arī visu jomu nacistu speciālistu glābšana no tiesas un transportēšana galvenokārt uz ASV (skat. internetā Operation Paperclip). Tāpēc “Jaunās Eiropas” celtniecības darbu varēja atsākt tikai pēc tam, kad pret nacismu

vērstās kaislības Eiropā pierima. Taču aristokrātisko un lielā biznesa aprindu lokā sagatavošanas darbi aizkulisēs nepierima nekad. Sākās slepeno organizāciju laikmets, kurā slēgtos smadzeņu centros izstrādātos projektus vēlāk plānveidīgi bīdīja caur nacionālajiem parlamentiem.

Viena no ietekmīgākajām slepenajām organizācijām, kas arvien aktīvi darbojas, bija Bilderbergas biedrība vai klubs ( Bilderberg Group), kuras nosaukums cēlies no viesnīcas nosaukuma Holandē, kurā savācās pirmā kluba sapulce. Kopš tās reizes kluba biedru (ietekmīgāko ASV un Rietumeiropas biznesa un varas pārstāvju) apspriedes notiek regulāri, lai arī katru reizi citā vietā. Korporatīvie mēdiji par šīm sapulcēm un tajās lemtajiem jautājumiem sabiedrību neinformē.

Par Bilderbergas kluba dibinātājiem tiek uzskatīti poļu izcelsmes globālists, atlantisma doktrīnas piekritējs Jozefs Retingers un Nīderlandes princis Bernhards. Interesanti, kas 1930. gados vāciskās izcelsmes princis Bernhards bija ļoti aktīvs Hitlera nacistu partijas un SS biedrs, kā arī ietekmīgā vācu koncerna IG Farben izlūkdaļas vadītājs. IG Farben bija izšķiroša nozīme Trešā Reiha militārā potenciāla radīšanā. Karam sākoties, princis Bernhards devās pie citiem saviem aristokrātiskajiem radiniekiem uz Lielbritāniju, kur iesaistījās stratēģijas plānošanā jau pret Hitlera Reihu. Sekojot Hitlera nosliecei uz veģetārismu un dabas aizsardzību (faktiski Hitleru var uzskatīt arī par zaļo kustības iesācēju), princis Bernhards vēlāk kļuva arī par vienu no Pasaules Dabas fonda (World Wide Fund for Nature) un elitārā kluba 1001 Club dibinātājiem. Šiem klubiem bijusi ārkārtīgi liela nozīme globālās dienaskārtības uzspiešanā pasaulei. Visu viņa aktīvo mūžu princi Bernhardu pavadījuši skaļi korupcijas skandāli, kuri gan parasti ātri tika noklusināti.

1954. gadā Rietumu sabiedrotie nolēma piešķirt Rietumvācijai suverēnas valsts statusu, tā paša gada oktobrī tika parakstīts Parīzes līgums par okupācijas režīma atcelšanu Rietumvācijas teritorijā. Un jau 1955. gada septembrī Bilderbergas klubs savu konferenci (pēc skaita trešo) sarīkoja Vācijas pilsētiņā Garmisch-Partenkirchen.

Tikai 2003. gadā BBC izmeklēšanas žurnālistu grupai izdevās daļēji piekļūt Bilderbergas kluba pirmo sanāksmju arhīviem, kurus daļēji publicējis arī WikiLeaks. Izšķirošā Bilderbergas kluba sanāksme, kurā tika lemts par Eiropas federācijas arhitektūru un Kas ir Eiropas Savienība?

97 veidošanas stadijām, tai skaitā vienotas valūtas ieviešanu, notika tieši 1955. gadā Vācijā.

Bet tikai tagad visiem kļūst acīmredzama Vācijas banku un lielbiznesa izšķirošā loma kapitāla un varas centralizācijā ES un šīs sākotnēji irdenās savienības pārtapšanā par unitāru federācijuArī Latvija ar katru dienu vairāk izjūt varas un kontroles centralizāciju, kas pakāpeniski pārņem, regulē un kontrolē visas mūsu dzīves jomas. Esam liecinieki tam, kā top “Jaunā Eiropa”, par kādu sapņoja Hitlers un viņa atbalstītāji, par kādu spieda karot Latvijas leģionārus un kurā mūs neprātīgi iedzen politika, kādu 20 gadus īstenojusi t.s. Latvijas politiskā elite. Šis īsais pārskats tikai iezīmējis tēmas, kuras dziļāk un plašāk var izstudēt katrs angļu valodas (vai citu ietekmīgu svešvalodu) pratējs, kuram pieejams internets. Īpaši aicinu painteresēties, kādi spēki Rietumos finansēja Hitlera nākšanu pie varas Vācijā un Lielvācijas militārā potenciāla radīšanu. Starp tiem jūs atradīsiet gan ietekmīgākos Volstrītas spēlmaņus, gan bijušā ASV prezidenta Džordža Buša vectēvu Preskotu Bušu un viņa biznesa partnerus, gan britu aristokrātiju, gan citas interesantas personas, kuras arī šodien ir aktīvi pasaules globalizācijas un neoliberālā fašisma ieviešanas aģenti.

Vēl par šo tēmu lasiet: Who Financed Hitler: The Secret Funding of Hitler’s Rise to Power, 1919-1933 Hitler and His Secret Partners Trading with the Enemy: the Nazi-American Money Plot 1933-1949 Wall Street & the Rise of Hitler Nazi Nexus: America’s Corporate Connections to Hitler’s Holocaust 2012. gada 5. marts Eirosistēmas mērķis - jauna totalitāri sociālā kārtība Savā iepriekšējā rakstā “Eiropas Savienība ir Ceturtais Reihs” es iezīmēju hitleriskās Lielvācijas lomu Eiropas Savienības tapšanā. Daļa lasītāju šo rakstu neuztvēra kā nopietnu materiālu, jo tajā paustie fakti tik ļoti kontrastē ar oficiāli pieņemto ES izcelsmes versiju. Daži lasītāji to noturēja par interesantu sazvērestības teoriju, bet viens pret neoliberālismu noskaņots domubiedrs pat apgalvoja, ka Eiropas Savienība ir “sociāldemokrātu klubs”.

Tāpēc turpināsim meklēt vēl dziļākas eiroprojekta saknes.

Tradicionālistu kustība Eiropā un fašistiskie apvērsumi Kā jau uzsvēru, Hitlera Trešais Reihs bija tikai instruments Jaunās Eiropas radīšanai uz vecās Eiropas drupām. Ar “veco Eiropu” šajā gadījumā domāta Apgaismības laikmeta un sociālo reformu iespaidā tapusī suverēnu un demokrātisku republiku sistēma, kurā suverenā vara pieder tautai un kas savās teritorijās īsteno “vispārējās labklājības valsts” modeli. Protams, šāds modelis nepatika no absolūtās varas atstumtajām aristokrātu, zemes īpašnieku (lendlordu), augļotāju un rantjē kārtām, kuras sociālo taisnīgumu, cilvēka tiesības, tehnoloģisko attīstību un katru citu progresīvu vēsmu nicinoši sauca par “dekadenci”, bet sevi neitrāli dēvēja par “tradicionālistiem”. Viņus atbalstīja arī konservatīvie katoļu ordeņi un jo sevišķi ietekmīgais Opus Dei. Tieši šīs reakcionārās aprindas finansēja un citādi atbalstīja Musolīni, Hitlera un citu fašistisku režīmu nākšanu pie varas. Tagad par to nav pieņemts atcerēties, bet Lielbritānijas un ASV presē Hitlers 98 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos un Musolīni 1930. gadu otrajā pusē bija pasludināti par gada izcilākajiem cilvēkiem pasaulē.

Visdziļāk tradicionālisms bija nostiprinājies Francijā. Varbūt tāpēc, ka tieši franču revolūcijas tradīcija bija visvairāk satricinājusi veco feodālo kārtību un līdz ar to izprovocējusi spēcīgāko pretreakciju.

Lielu ietekmi franču tradicionālistu aprindās guva itāļu filozofs Juliuss Evola. Evola bija tik konservatīvs ideologs, ka viņam nepieņemami šķita pat Musolīni un Hitlers, jo tie esot “pārāk mīksti pret tautu”. Tradicionālisti viņam piekrita, tomēr pragmatiski nolēma Hitleru atbalstīt un izmantot savās interesēs. Pirmkārt jau Hitlers varēja palīdzēt apspiest liberālās un sociālās kustības pašā Francijā un citur. Tradicionālistu aprindās jau 1930. gados bija tapis Jaunās Eiropas plāns: Eiropa bez suverēnām nacionālām valstīm, bez republikāniskas iekārtas, sociālajām programmām un citiem Apgaismības laikmeta iedvesmotajiem sasniegumiem. Tradicionālistu aprindās jau tad rosījās nākamie Eiropas idejas “tēvi” Roberts Šumans un Žans Monē, kā arī monetārisma guru, “austriešu ekonomiskās skolas” pamatlicējs Fridrihs fon Hajeks.

Dīvainā Francijas kapitulācija Hitlera priekšā Lai gan 1930. gadu nogalē Francijai bija Eiropā lielākā un modernākā armija, un robežu ar Vāciju sargāja Mažino nocietinājumu līnija, ietekmīgas aprindas parūpējās,

lai šī armija un Francijas ziemeļos izvietotie britu bruņotie spēki bez nevienas lielas kaujas ielaistu Francijā daudz vājāko Hitlera armiju (mieru austrumos britu diplomāti un Hitlera diplomātiskais korpuss nodrošināja ar Rībentropa-Molotova paktu, kurš Baltiju atstāja PSRS ietekmes sfērā). Vērmahtam tas bija kā pavasarīgs pārgājiens līdz Parīzei.

Brīnīties par to nevajadzētu, jo jau 1930. gados ietekmīgākie Vācijas industriālisti, zemes īpašnieki un baņķieri bija izveidojuši lai arī neformālu, bet ļoti ietekmīgu organizāciju, kuras nosaukums bija „Centrālās Eiropas ekonomiskā padome”, kuras mērķis bija ekonomiskiem līdzekļiem Vācijas orbītā ievilkt visu Eiropu – „no Bordo līdz Odesai”. Viens no attīstības scenārijiem bija alianses veidošana ar PSRS, cits scenārijs paredzēja Francijas iesaistīšanu projektā. Abu scenāriju īstenošanu sāka īstenot bez liekas vilcināšanās, ar PSRS 1939. gadā noslēdzot Ribentropa-Molotova paktu un ekonomiskās sadarbības līgumu, bet ar Franciju, sākot no 1937. gada – vairākus līgumus, kuru ietvaros jau pirms II pasaules kara faktiski tika izveidota Francijas – Vācijas ogļu un tērauda savienība, kā arī sākās plaša sadarbība citās jomās. Līdz ar to ietekmīgas aprindas Francijā bija noskaņotas par stratēģisku sadarbību ar Vāciju un pret karu.

Francijā pie varas nāca Lielvācijai draudzīgā Filipa Petēna valdība, kura ar Hitleru noslēdza sadarbības līgumu. Kauliņi Jaunās Eiropas dibināšanai bija izlikti. Sadarbības līguma ietvaros franču ekonomists Fransuā Perū (François Perroux) 1943. gadā izstrādāja Jaunās Eiropas jumta līgumu, kurā bija iezīmēti gandrīz visi vēlākā Māstrihtas līguma principi. Jaunā Eiropa tika konstruēta kā Francijas un Vācijas kondomināts, kurā citām Eiropas valstīm, it sevišķi Dienvideiropā un Austrumeiropā, atvēlēta centra koloniju loma. Pēc 67 gadiem šīs eirokolonijas iesauks par PIIGS valstīm (angļu valodā – cūkas) un HELL valstīm (angļu valodā – elle). Protams, bija paredzēta arī Eiropas Centrālā Kas ir Eiropas Savienība?

99 banka un vienotā valūta, dalībvalstīm liedzot patstāvīgu monetāro un fiskālo politiku. Īpašā Lielbritānijas pozīcija Droši vien Jaunā Eiropa tiktu nodibināta jau 1940. gados, ja vien būtu izdevies vienoties ar Lielbritāniju. Kas lasījis Ā. Hitlera grāmatu “Mein Kampf”, tie varbūt būs ievērojuši, ka Hitlers bija fanātisks anglofils un dievināja britu impēriju. Arī britu aristokrātija, tai skaitā karaļnama pārstāvji, diezgan atklāti pauda savas simpātijas Hitlera plāniem un viņu atbalstīja. Hitlers vienmēr īpaši uzsvēra, ka par katru cenu jāizvairās no I pasaules karā pieļautās kļūdas, kad Vācijai nācās karot divās frontēs. Lielbritāniju Hitlers uzskatīja par savu dabisko sabiedroto, un viņam bija tuvi sabiedrotie ļoti ietekmīgās britu aprindās.

Tā arī nav īsti noskaidrots, kāpēc Lielbritānija tomēr nolēma nostāties pret Hitleru. Ļoti iespējams, ka tas bija ASV spiediens, jo Lielbritānija tolaik bija liela ASV parādniece par I pasaules karā sniegtajiem kara aizdevumiem. Bez tam D. Rūzvelta administrācijas dzīlēs bija izstrādāts plāns britu impērijas demontāžai (tolaik Lielbritānija bija pasaulē lielākā impērija, virs kuras saule nenoriet, un kura kontrolēja visus jūras ceļus), lai tās vietu ieņemtu pati ASV. Vēl ticamāk, ka Lielbritānija bija nobijusies no tā, ka Hitlers varētu noslēgt stratēģisku aliansi ar Staļinu (šādu iespēju pieļāva Molotova-Rībentropa pakts un no tā izrietošā sadarbība), jo Vācijā patiešām bija ietekmīgas aprindas, kuras bija par Eirāzijas savienību starp Vāciju un Krieviju un pret Lielbritāniju. Tāpēc Čerčils izmantoja visas sviras, lai viegli izprovocējamo anglofilu Hitleru tomēr piespiestu uzbrukt PSRS, un šīs abas lielvalstis savstarpēji noasiņotu. Tā vai citādi, bet Vinstona Čerčila valdība pēc

Hitlera iebrukuma Polijā pieteica Vācijai karu, lai arī nesteidzās šo karu sākt. Lai kaut kā pēdējā brīdī glābtu situāciju, Hitlers uz Lielbritāniju sūtīja augsta ranga sūtni – savu vietnieku Rūdolfu Hesu, kurš acīmredzot līdz savam mērķim netika, jo tika sagūstīts un ieslodzīts. Beigu beigās viegli manipulējamais Hitlers tā sapinās savās cerībās un ilūzijās, ka īstenojās visnelabvēlīgākais scenārijs: Vācijai nācās karot vismaz trijās frontēs, bet PSRS izrādījās daudz stiprāka nekā anglosakši un vācieši cerēja.

Līdz ar to Lielbritānijas monarhija palika it kā malā. Lai arī ar novēlošanos un uz īpašiem noteikumiem tā pievienojās Eiropas kopienai, vienoto eiro valūtu Lielbritānija nepieņēma, bet Londonas Sitija arvien ir viens no lielākajiem (ja ne lielākais) finanšu centriem pasaulē, kura filiāles izvietotas arvien britu monarhijai pakļautajās ārzonas salās. Šīs ārzonas globālajiem finanšu laupītājiem dod iespējas paslēpties no nodokļu maksāšanas, kā arī veikt sarežģītas, grūti atklājamas finanšu mahinācijas.

Eirosistēmas veidošanas nākamie posmi Tātad turpmākā notikumu attīstība, tai skaitā Vācijas militārā sakāve, uz samērā ilgu laiku eiroprojekta īstenošanu piespieda atlikt. Pēc kara tradicionālisms nebija modē, to nosodīja līdz ar fašismu un nacismu. Eiropā izveidojās jauna konfigurācija – pati Eiropa tika sadalīta divās daļās starp ASV un PSRS, un sabruka tradicionālās Eiropas lielvalstu koloniālās impērijas, kuras ASV savāca savā paspārnē. Eiroprojekta bīdītājiem nācās rīkoties piesardzīgi un pakāpeniski, savu galīgo mērķi maskējot ar labiem nodomiem.

Jaunā Eiropa bija saliekama, pakāpeniski pieņemot aizvien jaunus līgumus, no kuriem katrs nākamais paredzēja lielāku centralizāciju un integrāciju. Sākot ar “Ogļu un tērauda 100 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos savienību” starp Franciju un Vāciju, ko izveidoja 1950. gadā. Arī iegansts bija atrasts viscēlākais – lai novērstu turpmākus karus Eiropā.

Vēl pēc septiņiem gadiem, parakstot Romas līgumu, izdevās īstenot Trešā Reiha minimālo programmu, nodibinot Eiropas Ekonomisko kopienu (Europäische Wirtschaftsgemeinschaft). Centralizācija un varas koncentrācija turpinājās lēni un pakāpeniski, vienlaikus paplašinot pašu kopienu, tajā uzņemot jaunas dalībvalstis.

1943. gadā Francijā izstrādātā plāna īstenošanu tā īsti varēja atsākt tikai tad, kad sāka brukt PSRS, bet Francijā par prezidentu tika iecelts Fransuā Miterāns. Miterāna ievēlēšanas kampaņu finansēja vairāki globālie spēlmaņi, tajā skaitā triju lielu ASV banku pārstāvji. Kampaņas finansētāji Miterānam pieprasīja pakāpeniski likvidēt sociālās drošības tīklu un atteikties no pilnas nodarbinātības politikas. Par galveno sociālista Miterāna padomnieku tika iecelts reakcionārs galēji labējo aprindu ideologs, pēc pārliecības monarhists un pasaules valdības piekritējs – Žaks Atalī. Miterāna komandai darbā izdevās iesaistīt arī vairākus bijušos marksistus un pat Francijas komunistus, kuri jau tad sevi dēvēja par eirokomunistiem. Arī pašlaik starp ES komisāriem varam redzēt vairākus bijušos sociālistus, komunistus un pat maoistus, piemēram, pats virskomisārs – Ž. M. Barozu. Kādreiz tik ietekmīgā Francijas kompartija gan vairs nepastāv.

Lai arī formāli tikai prezidenta galvenais padomnieks, Žaks Atalī faktiski pildīja Francijas premjerministra funkcijas un kārtoja visas svarīgākās lietas. Ņemot par pamatu 1943. gada iestrādes, Atalī komandai izdevās izstrādāt dokumentu, kuru tagad pazīstam ar nosaukumu Māstrihtas līgums, un kuru dalībvalstis parakstīja 1992. gadā.

Māstrihtas līgums jau paredzēja vienoto valūtu un Eiropas Centrālo banku, kā arī stingrus ierobežojumus dalībvalstīm jeb t.s. Māstrihtas kritērijus, kuri ierobežoja valdību tiesības īstenot patstāvīgu monetāro un fiskālo politiku, un emitēt savu naudu.

Māstrihtas cilpa savelkas Tagad Eirozonas valstīm vispār liegtas tiesības emitēt savu valūtu, tās ir tikai ECB emitētās valūtas lietotājas. Lai nodrošinātu valsts pārvaldei nepieciešamos izdevumus, dalībvalstīm jāaizņemas no privātbankām t.s. parādzīmju tirgū (angliski – Bond Market).

Līdz ar to sākās dalībvalstu privatizācija, strauja investīciju un sociālo programmu apgriešana. Tas tad arī bija galvenais cēlonis vēlākajai eirozonas suverēno parādu krīzei.

Lai iegūtu līdzekļus valsts funkcionēšanai, tagad ES dalībvalstīm jāiet ar pastieptu roku pie privātām bankām un jāuzņemas parāds ar parādzīmju tirgus diktētiem procentiem.

Lai maksātu iepriekšējos parādus, valstīm jāaizņemas vēl vai jāmeklē glābiņš pie SVF. Tad sākas privāto investoru diktāts: vēl vairāk apgriezt izdevumus, privatizēt sabiedrisko infrastruktūru un sabiedrības resursus, samazināt algas un pensijas, atteikties no fiziskās infrastruktūras uzturēšanas (tāpēc mums tik labi ceļi un citi sabiedriskie objekti), likvidēt darbavietas utt. Interesanti, ka apmēram 90% Grieķijas un citu PIIGS valstu parādzīmju turētāji ir Francijas un Vācijas bankas. Tādējādi parādi kļūst neatmaksājami, jo tiek likvidēta reālā ekonomika, bet finanšu sektors kļūst par parazītu, kas izsūc pēdējo sulu. Kad demokrātiskās procedūras vairs nedarbojas kreditoru interesēs, dalībvalstij par vadītāju tiek iecelts izpildītājs-tehnokrāts (kā pašlaik Grieķijā un Itālijā) un tiek iedibināts tehnofašisms.

Kas ir Eiropas Savienība?

101 Kad ES dalībvalstis jau bija nonākušas atkarībā no privātā parādzīmju tirgus, tām uzspieda nākamos, vēl stingrākus un centralizētākus līgumus: Lisabonas līgumu un tagad arī Finanšu stabilizācijas paktu, kas ir daudz stingrāks par Māstrihtas kritērijiem, gūst konstitucionālu spēku un paredz pat automātisku dalībvalstu sodīšanu. Centralizētos lēmumus nevarēs apstrīdēt ne parlamentā, ne tiesā. Vara ir atņemta dalībvalstu demokrātiskajām pārstāvniecībām, uz vietas dalībvalstu galvaspilsētās tiek lemti tikai tādi piektās šķiras jautājumi, kā valodas lietošana, svinamās dienas vai EK direktīvu ieviešanas termiņi.

Līdz ar to ES dalībvalstu valdības vairs nepārstāv savu valstu intereses, bet kalpo globālajai finanšu oligarhijai. Eirofašistu impērija ir nodibināta. Eirofašisms pārņem arī tās ES dalībvalstis, kurās darbu atraduši mūsu līdzpilsoņi, kuri bija spiesti atstāt Latviju.

Rakstā izmantota bijušā Fransuā Miterāna administrācijas līdzdarbnieka, Université de Franche-Comte Ekonomikas, likumu un politisko zinātņu fakultātes ekonomikas profesora emeritus Alēna Parkēza (Alain Parguez) liecība, kuru viņš sniedza MMT ekonomiskā semināra laikā Itālijas pilsētā Rimini, šā gada 24. februārī.

Paskaidrojums: PIIGS valstis - Portugāle, Īrija, Itālija, Grieķija, Spānija. PIIGS valstu saraksts kopš tā laika ir paplašinājies un turpina augt.

HELL valstis ir Ungārija (Hungary), Igaunija (Estonia) , Latvija un Lietuva.

2012. gada 17. marts Eiropas Savienība pārtop par totalitāru diktatūru “Krīze ir pārāk svarīga izdevība, lai to atstātu neizmantotu” /ASV viceprezidents Rams Emanuels/ Ļoti bieži tautā nepopulāru lēmumu uzspiešanai izmanto manipulācijas mehānismu, kuru var aprakstīt trijos vārdos: problēma – reakcija – risinājums.

Operācija Gladio Piemēru ir bezgala daudz, bet izvēlēsimies vienu, kas tuvs aplūkotajai tēmai. 1980.

gados Eiropu satricināja šokējošs skandāls, kurš vēsturē ierakstīts ar nosaukumu “Operācija Gladio”. Izrādās, daudzus gadus (droši vien arī mūsdienās) NATO dalībvalstīs darbojušās slepenas NATO militārās struktūras, kuras sākotnēji radītas ar mērķi palikt aizmugurē gadījumā, ja Rietumeiropu okupētu PSRS karaspēks. Militāro vienību uzdevums šāda scenārija gadījumā būtu veikt diversijas un organizēt bruņotu pretestību padomju okupantiem. Šim nolūkam īpašās vietās tika ierīkotas ieroču un munīciju slēptuves, tika apmācītas un gatavotas kaujinieku un diversantu vienības.

Padomju okupācijas nebija, bet slepenajām struktūrām bija kaut kā jāattaisno sava eksistence un finansējums. Tāpēc tika meklēts un atrasts jauns mērķis – slepenie NATO kaujinieki jāgatavo iespējai, ja kādā no NATO dalībvalstīm vēlēšanās uzvarētu komunisti.

102 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Francijā un Itālijā šāds scenārijs kādu laiku šķita pavisam ticams.

Taču praktiskā “Gladio” darbība izpaudās kā terora aktu organizēšana Rietumeiropas pilsētās, bieži vien vainu par tiem uzveļot kreisajiem grupējumiem (kurus paši arī organizēja), vai, piemēram, Kadafi Lībijai. “Gladio” operatori nogalināja arī nevēlamus politiķus, piemēram, Itālijas premjerministru Aldo Moro un vismaz divus Rietumvācijas ekonomistus jau 1980. gadu beigās (piemēram, Detlev Karsten Rohwedder).

Terora akciju mērķis bija mieru un brīvību mīlošajām Rietumeiropas sabiedrībām iedvest bailes par savu dzīvību, kāpināt spriedzi. Un pēc tam piedāvāt savus drošības risinājumus. Tas bija svarīgi, jo citādi eiropiešiem būtu grūti izskaidrot, kāpēc Rietumeiropu arvien okupē ASV armija, kāpēc svarīgi palikt NATO sastāvā (piemēram, Francija prezidenta De Golla vadībā 1966. gadā no NATO izstājās), kāpēc nepieciešami lieli militārie budžeti un kāpēc nepieciešama cilvēku izspiegošana, izsekošana, nevēlamu personu un organizāciju vajāšana, nomelnošana un represēšana.

Te redzam, kā darbojas shēma: NATO slepenās struktūras veic teroru aktu sēriju (problēma), iedzīvotāji dzīvo bailēs (reakcija), NATO vadība piedāvā risinājumu (militarizēšana, nekontrolēti budžeta izdevumi, varas centralizācija, pilsoņu izspiegošana, represijas pret nevēlamām organizācijām, disidentiem utt.).

1990. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kas operāciju “Gladio” nosodīja un pieprasīja šīs slepenās darbības izmeklēšanu. Taču brīvie novērotāji uzskata, ka NATO slepenais karš pret saviem iedzīvotājiem tādās vai citās izpausmēs turpinās arī mūsdienās. Par šo gadiem ilgušo operāciju uzrakstītas daudzas grāmatas un uzņemtas dokumentālās filmas, no kurām redzamākās ir: Operation Gladio [BBC Timewatch, 1992] State-Sponsored Terrorism in Europe; NATO’s Secret Armies (2009).

Eiropas Stabilitātes mehānisms kā totalitāras varas superinstruments Esmu jau rakstījis, ka arī patreizējā globālā saimnieciskā depresija nav notikusi nejauši, bet ir mērķtiecīgi un ar valdību aktīvu līdzdalību izraisīta. Piemēram, Latvijas valdība 1990. gadu sākumā, paklausot SVF un citu Rietumu institūciju diktātam, ieviesa Latvijā t.s. Vašintonas konsensa noteikumus, no kuriem viens bija fiskālā disciplīna. Proti, mērķtiecīgi tika emitēts tautsaimniecības funkcionēšanai nepietiekams latu daudzums, lai mūsu iestādes, uzņēmumi un indivīdi grimtu parādos un būtu atkarīgi no globālās augļošanas un finanšu mahināciju sistēmas.

Pašlaik šī krīze pārņēmusi visu Eiropu, ASV un viņu satelīvalstis. Visas tās valstis, kuras vien pakļāvās “Vašingtonas konsensa” noteikumiem.

Tātad krīze tika izkārtota kā problēma. Reakcija bija valstu un sabiedrību nonākšana

nesamaksājamu parādu jūgā. Bez tam privāto spekulantu parādus uzņēmās valstu valdības. Labs piemērs tam ir Parex bankas pārņemšana, tajā nelikumīgi ieguldot vairāk nekā miljardu nodokļu maksātāju naudas, un tai sekojošā zviedru banku glābšana, par ko sabiedrība vispār netiek informēta (arī Parex bankas pārņemšanas apstākļi aizvien ir aizslepenoti).

Kā risinājums parādos iedzītajām valstīm ir piedāvāts budžeta izdevumu krass samazinājums, nodokļu uzskrūvēšana, jaunu aizdevumu ņemšana (no pašu izglābtajām bankām) uz smagiem noteikumiem un citi pasākumi ar genocīda pazīmēm, valsts Kas ir Eiropas Savienība?

103 atbalsta programmu pārtraukšana, resursu izpārdošana utt. To visu mēs tagad izbaudām uz savas ādas.

Jau esmu rakstījis par tendenci Eiropas Savienībā ieviest baņķieru un EK ierēdņu centralizētu diktatūru, bet nesen pieņemts pavisam konkrēts lēmums par īpaša centralizācijas un diktatūras instrumenta radīšanu. Šo instrumentu, kura mērķis esot eiro zonas glābšana, sauc par Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM), kuru kritiķi jau nodēvējuši par “Parādu paktu” ( A Treaty of Debt). Rakstu angļu valodā un video par šo ieceri var atrast internetā. Fonda kapitāls sākotnēji paredzēts 700 miljardu eiro apjomā, kuru var papildināt katrā brīdī. Fondu vadīs īpaša komiteja, kura baudīs juridisku imunitāti un neaizskaramību, un kuras lēmumus nevienā tiesā nevarēs apstrīdēt. Līguma 9. pants nosaka, ka kapitālu pēc pirmā ESM pieprasījuma 7 dienu laikā jāgādā šā līguma dalībvalstīm. Neatgriezeniski un bez jebkādiem nosacījumiem vai iebildumiem! Ņemot vērā ar naudas pārskaitīšanu saistītās procedūras, praktiski valstij, no kuras pieprasīta nauda, čeks jāizraksta 4 dienu laikā. Fonda valde pati var pēc saviem ieskatiem katrā laikā mainīt statūtu 8. pantu un palielināt fonda kapitāla apjomu, ja pati to uzskata par nepieciešamu. Arī šis lēmums nav nekādā instancē pārsūdzams vai apstrīdams. Tātad 700 miljardi eiro var izrādīties tikai sākums. ESM komitejas locekļi visos savos darījumos bauda absolūtu juridisko imunitāti un neaizskaramību, viņu darbībai nodrošināta pilna slepenība, nevienam nav jāatskaitās!

Tāds, lūk, varētu izrādīties 4. maija režīma 20 gadu politikas finālakords. Pastāstiet vēl pasaciņas par padomju totalitārismu!

Bet es jau saprotu, ka latviešiem šādas izrīkošanās ir sirdij tuvas un tīkamas, vai ne?

Patīk dzīvot melos, nabadzībā un liekulībā, piebalsot šīs pasaules varenajiem, atbalstīt katru viņu cūcību un zvērību, jūsmot par kara noziedzniekiem, vēlēšanās balsot par ārvalstu kapitāla ielikteņiem un gaidīt no viņiem brīnumus.

Re, pēc laiciņa atkal varēsim saliedēti svinēt 18. novembri, aplaudēt saviem saulvežiem, klausīties viņu falšajās runas, saņemt apbalvojumus un ordeņus par īpašiem nopelniem nebijušās brīvības cīņās un panākumiem Latvijas valsts graušanā, tās iedzīvotāju mērķtiecīgā genocīdā.

Eiropas Savienība pārtop par totalitāru diktatūru “Krīze ir pārāk svarīga izdevība, lai to atstātu neizmantotu” /ASV viceprezidents Rams Emanuels/ Ļoti bieži tautā nepopulāru lēmumu uzspiešanai izmanto manipulācijas mehānismu, kuru var aprakstīt trijos vārdos: problēma – reakcija – risinājums.

Operācija Gladio Piemēru ir bezgala daudz, bet izvēlēsimies vienu, kas tuvs aplūkotajai tēmai. 1980.

gados Eiropu satricināja šokējošs skandāls, kurš vēsturē ierakstīts ar nosaukumu “Operācija Gladio”. Izrādās, daudzus gadus (droši vien arī mūsdienās) NATO dalībvalstīs darbojušās slepenas NATO militārās struktūras, kuras sākotnēji radītas ar mērķi palikt 104 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos aizmugurē gadījumā, ja Rietumeiropu okupētu PSRS karaspēks. Militāro vienību uzdevums šāda scenārija gadījumā būtu veikt diversijas un organizēt bruņotu pretestību padomju okupantiem. Šim nolūkam īpašās vietās tika ierīkotas ieroču un munīciju slēptuves, tika apmācītas un gatavotas kaujinieku un diversantu vienības.

Padomju okupācijas nebija, bet slepenajām struktūrām bija kaut kā jāattaisno sava eksistence un finansējums. Tāpēc tika meklēts un atrasts jauns mērķis – slepenie NATO kaujinieki jāgatavo iespējai, ja kādā no NATO dalībvalstīm vēlēšanās uzvarētu komunisti.

Francijā un Itālijā šāds scenārijs kādu laiku šķita pavisam ticams.

Taču praktiskā “Gladio” darbība izpaudās kā terora aktu organizēšana Rietumeiropas pilsētās, bieži vien vainu par tiem uzveļot kreisajiem grupējumiem (kurus paši arī organizēja), vai, piemēram, Kadafi Lībijai. “Gladio” operatori nogalināja arī nevēlamus politiķus, piemēram, Itālijas premjerministru Aldo Moro un vismaz divus Rietumvācijas ekonomistus jau 1980. gadu beigās (piemēram, Detlev Karsten Rohwedder).

Terora akciju mērķis bija mieru un brīvību mīlošajām Rietumeiropas sabiedrībām iedvest bailes par savu dzīvību, kāpināt spriedzi. Un pēc tam piedāvāt savus drošības risinājumus. Tas bija svarīgi, jo citādi eiropiešiem būtu grūti izskaidrot, kāpēc Rietumeiropu arvien okupē ASV armija, kāpēc svarīgi palikt NATO sastāvā (piemēram, Francija prezidenta De Golla vadībā 1966. gadā no NATO izstājās), kāpēc nepieciešami lieli militārie budžeti un kāpēc nepieciešama cilvēku izspiegošana, izsekošana, nevēlamu personu un organizāciju vajāšana, nomelnošana un represēšana.

Te redzam, kā darbojas shēma: NATO slepenās struktūras veic teroru aktu sēriju (problēma), iedzīvotāji dzīvo bailēs (reakcija), NATO vadība piedāvā risinājumu (militarizēšana, nekontrolēti budžeta izdevumi, varas centralizācija, pilsoņu izspiegošana, represijas pret nevēlamām organizācijām, disidentiem utt.).

1990. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kas operāciju “Gladio” nosodīja un pieprasīja šīs slepenās darbības izmeklēšanu. Taču brīvie novērotāji uzskata, ka NATO slepenais karš pret saviem iedzīvotājiem tādās vai citās izpausmēs turpinās arī mūsdienās. Par šo gadiem ilgušo operāciju uzrakstītas daudzas grāmatas un uzņemtas dokumentālās filmas, no kurām redzamākās ir: Operation Gladio [BBC Timewatch, 1992] State-Sponsored Terrorism in Europe; NATO’s Secret Armies (2009).

Eiropas Stabilitātes mehānisms kā totalitāras varas superinstruments Esmu jau rakstījis, ka arī patreizējā globālā saimnieciskā depresija nav notikusi nejauši, bet ir mērķtiecīgi un ar valdību aktīvu līdzdalību izraisīta. Piemēram, Latvijas valdība 1990. gadu sākumā, paklausot SVF un citu Rietumu institūciju diktātam, ieviesa Latvijā t.s. Vašintonas konsensa noteikumus, no kuriem viens bija fiskālā disciplīna. Proti, mērķtiecīgi tika emitēts tautsaimniecības funkcionēšanai nepietiekams latu daudzums, lai mūsu iestādes, uzņēmumi un indivīdi grimtu parādos un būtu atkarīgi no globālās augļošanas un finanšu mahināciju sistēmas.

Pašlaik šī krīze pārņēmusi visu Eiropu, ASV un viņu satelīvalstis. Visas tās valstis, kuras vien pakļāvās “Vašingtonas konsensa” noteikumiem.

Tātad krīze tika izkārtota kā problēma. Reakcija bija valstu un sabiedrību nonākšana

nesamaksājamu parādu jūgā. Bez tam privāto spekulantu parādus uzņēmās valstu Kas ir Eiropas Savienība?

105 valdības. Labs piemērs tam ir Parex bankas pārņemšana, tajā nelikumīgi ieguldot vairāk nekā miljardu nodokļu maksātāju naudas, un tai sekojošā zviedru banku glābšana, par ko sabiedrība vispār netiek informēta (arī Parex bankas pārņemšanas apstākļi aizvien ir aizslepenoti).

Kā risinājums parādos iedzītajām valstīm ir piedāvāts budžeta izdevumu krass samazinājums, nodokļu uzskrūvēšana, jaunu aizdevumu ņemšana (no pašu izglābtajām bankām) uz smagiem noteikumiem un citi pasākumi ar genocīda pazīmēm, valsts atbalsta programmu pārtraukšana, resursu izpārdošana utt. To visu mēs tagad izbaudām uz savas ādas.

Jau esmu rakstījis par tendenci Eiropas Savienībā ieviest baņķieru un EK ierēdņu centralizētu diktatūru, bet nesen pieņemts pavisam konkrēts lēmums par īpaša centralizācijas un diktatūras instrumenta radīšanu. Šo instrumentu, kura mērķis esot eiro zonas glābšana, sauc par Eiropas Stabilizācijas mehānismu (ESM), kuru kritiķi jau nodēvējuši par “Parādu paktu” (A Treaty of Debt). Rakstu angļu valodā un video par šo ieceri var atrast šeit.

Fonda kapitāls sākotnēji paredzēts 700 miljardu eiro apjomā, kuru var papildināt katrā brīdī. Fondu vadīs īpaša komiteja, kura baudīs juridisku imunitāti un neaizskaramību, un kuras lēmumus nevienā tiesā nevarēs apstrīdēt. Līguma 9. pants nosaka, ka kapitālu pēc pirmā ESM pieprasījuma 7 dienu laikā jāgādā šā līguma dalībvalstīm. Neatgriezeniski un bez jebkādiem nosacījumiem vai iebildumiem! Ņemot vērā ar naudas pārskaitīšanu saistītās procedūras, praktiski valstij, no kuras pieprasīta nauda, čeks jāizraksta 4 dienu laikā. Fonda valde pati var pēc saviem ieskatiem katrā laikā mainīt statūtu 8. pantu un palielināt fonda kapitāla apjomu, ja pati to uzskata par nepieciešamu. Arī šis lēmums nav nekādā instancē pārsūdzams vai apstrīdams. Tātad 700 miljardi eiro var izrādīties tikai sākums. ESM komitejas locekļi visos savos darījumos bauda absolūtu juridisko imunitāti un neaizskaramību, viņu darbībai nodrošināta pilna slepenība, nevienam nav jāatskaitās!

Tāds, lūk, varētu izrādīties 4. maija režīma 20 gadu politikas finālakords. Pastāstiet man vēl pasaciņas par padomju totalitārismu!

Bet es jau saprotu, ka latviešiem šādas izrīkošanās ir sirdij tuvas un tīkamas, vai ne?

Patīk dzīvot melos, nabadzībā un liekulībā, piebalsot šīs pasaules varenajiem, atbalstīt katru viņu cūcību un zvērību, jūsmot par kara noziedzniekiem, vēlēšanās balsot par ārvalstu kapitāla ielikteņiem un gaidīt no viņiem brīnumus.

Re, pēc laiciņa atkal varēsim saliedēti svinēt 18. novembri, aplaudēt saviem saulvežiem, klausīties viņu falšajās runas, saņemt apbalvojumus un ordeņus par īpašiem nopelniem nebijušās brīvības cīņās un panākumiem Latvijas valsts graušanā, tās iedzīvotāju mērķtiecīgā genocīdā.

2011. gada 8. novembris 106 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Publikācijas (2009 - 2012) 107 Krīzes mīti un vēstījums Ģeniālais zinātnieks un domātājs Alberts Einšteins bieži uzsvēra to, kas

labi apjaušams pat brīvi domājošam pirmklasniekam (kam domāšanu nav deformējušas datorspēles un notrulinošas multenes): problēmu nevar atrisināt tajā pašā domāšanas līmenī, kurā šī problēma radīta. Muļķīgi paļauties, ka, turpinot to pašu rīcību vai politiku, izdosies gūt atšķirīgu rezultātu.

Tomēr mūsu redzamākie „ekonomisti” un „valstsvīri”, kuri vēl pirms dažiem mēnešiem aizgūtnēm slavēja Latvijas „ekonomisko brīnumu”, šķiet, arvien tic, ka krīzi izdosies pārvarēt ar tiem pašiem makroekonomiskajiem pasākumiem, kuri šo krīzi izraisījuši.

Un ka atkal, jau tuvākajā laikā, izdosies atgriezties pie tik ērtās burbuļekonomikas, kas balstīta uz Čikāgas skolas „brīvā tirgus” monetāristu guru Miltona Frīdmana utopisko ideoloģiju un kas 5 līdz 10% sabiedrības bez rūpēm nodrošināja strauji augošu materiālo bagātību, kamēr vidusslāni noplicināja, bet pārējos sabiedrības locekļus padarīja liekus (skat. Kanādas sabiedriskās aktīvistes Naomi Kleinas grāmatu „ The Shock Doctrine: Disaster Capitalism in Action“).

Uzvirmo nebeidzamas kaislības par valdības sastāvu un finanšu līdzekļu vēlamo sadalījumu vai pārdalījumu, taču pat nav sākusies veselīga diskusija par tās ideoloģijas lietderīgumu, kas gandrīz visu pasauli ievedusi vēl nebijušā depresijā. Netiek apšaubītas tās dogmas, kas noteica šīs un visu iepriekšējo valdību politiku 18 gadu garumā.

Tā ir pārāk plaša tēma, lai to aplūkotu vienā rakstā, tāpēc šoreiz uzsvēršu tikai dažus ideoloģiskos mītus, kuri mums neļauj redzēt krīzes dziļākos cēloņus, nepieciešamās pārmaiņas, kā arī labākas nākotnes perspektīvu.

Pašlaik ideoloģiski paralizēta ir gan valdība, gan sabiedrība kopumā. Dominē divas neproduktīvas pozīcijas. Vieni mūsu baida ar grūtiem laikiem, sagatavo arvien ciešākai jostas savilkšanai un šoka terapijām (algu un pabalstu samazināšanai, valsts izdevumu samazināšanai, arvien jaunām reformām un reorganizācijām, darbavietu likvidēšanai, nodokļu palielināšanai, starptautisku saistību pildīšanai u.tml.). Tā ir vienīgā recepte, ko mūsu valdības ir apguvušas jau kopš I.Godmaņa pirmās valdības laikiem. Sabiedrību tā iedzen vēl lielākā bezcerībā un depresijā, pieaug spēkā „iemācītās bezpalīdzības” sindroms. Un tieši I.Godmanis ir vispiemērotākais šādas pozīcijas iedzīvinātājs.

Kāds „Rīgas balss” žurnālists nesen Godmani trāpīgi nodēvēja par „krīzes vampīru”, kurš no krīzes gūst visaugstāko baudu. Lai par to pārliecinātos, uzmanīgi izlasiet Ingas Utenas grāmatu „Cilvēks Godmanis”, kas būtībā ir gara intervija ar pašu I.Godmani. Ļoti atklāta grāmata – gandrīz vai publiska izģērbšanās. Cauri grāmatai vijas viena Godmanim raksturīga tēma: sevi piespiest, sevi salauzt, sevi mocīt, mocīties. Tipiska mazohista pozīcija – gūt baudu no sevis mocīšanas. Taču komplekss kopumā saucas sadomazohisms, proti, mocīt ne vien sevi, bet arī citus.

Otra pozīcija ir vispār izvairīties no vārda „krīze” un domāt „pozitīvi”. Lai gan pozitīvai, apliecinošai domāšanai patiešām zināmās situācijās var būt neatsverama nozīme, tomēr pavisam bēdīgi, ja tā robežojas ar galvas paslēpšanu smiltīs, vēlmju domāšanu, realitātes noliegšanu un vieglprātīgu cerību, ka „gan jau viss nokārtosies”. Pozitīva domāšana nenozīmē realitātes noliegšanu, bet gan pozitīvu iespēju meklēšanu šķietami 108 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos bezcerīgās situācijās. Lai to īstenotu, vispirms situācija ir vispusīgi jāizanalizē, jāizprot.

Akla ticība mūs tuvina bezdibenim, kad aklais rāda ceļu aklajam.

No vārda „krīze” nevajag baidīties. Tāpat kā nevajag baidīties no slimības, nevajag to noliegt. Slimība ir tikai organisma signāls, kas mūs brīdina, ka ar savu līdzšinējo dzīvesveidu mēs esam nomākuši organisma pašdziedināšanās spējas (esam pļāvuši

tikai to, ko paši sējuši). Tātad, ja gribam atkal būt veseli, mums jāizvērtē līdzšinējais dzīvesveids un tas atbilstoši jāmaina. Ne jau rūgtu zāļu mūsu organismam pietrūcis iepriekšējā dzīves periodā. Tāpat arī krīze tikai pievērš mūsu uzmanību tam, ka iepriekšējos gados esam īstenojuši aplamu politiku. Krīze dod vienreizēju iespēju šo politiku kritiski izvērtēt, pieņemt veselīgus lēmumus un mobilizēties to īstenošanai. Ne jau naudas ir pietrūcis mūsu politikai, bet gan veselīgu principu, produktīva darba un elementāras morāles. Jā, – jebkuras saimnieciskās krīzes pamatā ir morāles krīze. Ja netiks atjaunota morāle, visi valstī iepludinātie miljardi vai pat triljoni pazudīs kā melnā caurumā, sabiedrībai nesdami tikai jaunas nelaimes un katastrofas.

Krīze dod vienreizējo iespēju mācīties ne tikai valsts pārvaldes un cilvēku sadzīves principus, bet arī atjaunot morāles principus, līdz ar to sabiedriskajā dzīvē atjaunojot ticību taisnīgumam un nepieciešamo motivāciju. Piemēram, ja no vienkāršiem cilvēkiem prasa atbildību par nenomaksātiem rēķiniem vai kļūdām viņu darbā, tad kāpēc bankām nav jāuzņemas pilna atbildība par viņu kļūdaino politiku?

Pirmais mīts: krīze sākās 2008. gadā Patiesībā krīze sākās jau 1991. gadā, kad Godmaņa valdība pēc Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un citu brīvā tirgus institūciju ieteikumiem nolēma Latvijā ieviest šoka terapijas, vispārējas privatizācijas un citu tirgus reformu paketi. Tā laika politiķi nekautrējoties sludināja visai apšaubāmas teorijas par to, ka valstij nav jāiejaucas ekonomikā, ka privāts uzņēmums vienmēr ir efektīvāks par valsts vai pašvaldības uzņēmumu, ka Latvijas ekonomikas likteni un virzienu noteiks ārvalstu investīcijas, finanšu institūcijas un īpašais Latvijas stāvoklis starp Rietumiem un Austrumiem, ka tādām jomām kā zinātne, māksla, izglītība, kultūra ir jāuztur sevi pašām, ka Latvija starptautiskā apritē ienāks ar savu lēto darbaspēku utt.

Rezultāti nebija ilgi jāgaida. Simti tūkstoši zaudēja savu darbu, viņu iepriekšējais darbs tika noniecināts, lai viņu darba augļus (plaukstošus ražošanas un infrastruktūras uzņēmumus) par sīknaudu privatizētu valdošajām aprindām tuvi censoņi, kuri tos vai nu sagrieza metāllūžņos vai pārdeva ārvalstu firmām, kuras baudīja īpašas privilēģijas un peļņas garantijas. Tā kā iepriekš Latvija bija visattīstītākais PSRS reģions un PSRS, neraugoties uz visiem trūkumiem, tomēr bija superlielvalsts, šāda politika Latviju no nopietnas konkurentes ar Eiropas līmeņa potenciālu pārvērta par atkarīgu „Trešās pasaules” valstiņu, starptautiskā kapitāla koloniju.

Faktiski Latvija īsā periodā cieta zaudējumus, kas pārsniedza zaudējumus abos pasaules karos kopumā. Tas atspoguļojās ne tikai reālajā ekonomikā, bet arī demogrāfijā. Dzimstība jau 1992. gadā samazinājās gandrīz uz pusi, mirstība pieauga līdzīgos apmēros. Dramatiski krituši cilvēku un it sevišķi jauniešu veselības rādītāji. Ātri Publikācijas (2009 - 2012) 109 izjuka tūkstošiem ģimeņu, katastrofāli krita jaunu laulību skaits. Izjuka visa sabiedrības struktūra: vairums ieslīga nabadzībā, bet daži pēkšņi kļuva pasakaini bagāti. Vidusslānis, kuram vajadzētu kalpot par valsts un sabiedrības stabilitātes pamatu, tā arī īsti neizveidojās. Tas arvien ir niecīgs un sastāv lielākoties no ierēdņiem, kuri apkalpo šo valdību un tās politiku. Ja salīdzinām valsts statistikā atspoguļoto dzimušo un mirušo cilvēku skaitu, laika periodā no 1991. līdz 2008. gadam Latvija ir zaudējusi 209 415 cilvēku! Desmiti tūkstoši izdzīvojušo Latvijā izrādījās lieki, tāpēc bija spiesti darbu un iztiku meklēt ārpus valsts robežām. Tūkstošiem bērnu pārstāja apmeklēt skolu. Vai tā

nebija ārkārtīgi dramatiska, pat liktenīga krīze?

Katru gadu kopš 1991. gada par krīzi un izdzīvošanas grūtībām ziņoja praktiski visas dzīves jomas, tika likvidētas veselas tautsaimniecības nozares, tūkstošiem cilvēku bija spiesti glābiņu meklēt pelēkajā vai pat melnajā ekonomikā (prostitūcija, narkotiku tirdzniecība, cilvēku tirdzniecība, azartspēles, bezjēdzīga izklaides un citu atkarību industrija). Patiesībā Latvijai vajadzēja sabrukt. Lai tas nenotiktu un kaut kā noturētu valsts maksājumu bilanci, starptautiskās institūcijas Latvijā iepludināja naudu, un līdz tam no parādiem absolūti brīvā Latvija (!) kļuva par starptautiskā kapitāla parādnieci.

Nekādas reālas attīstības šai periodā nenotika, jo līdz ar starptautiskajiem aizdevumiem nāca arī starptautisko institūciju diktāts. Ne jau Saeima, bet tieši starptautiskās institūcijas diktēja visus noteikumus: nodokļu politiku, valsts izdevumus, atbalstu (vai tā atraušanu) vietējiem ražotājiem un valsts attīstībai svarīgām jomām. Saeima tikai ar savām balsīm apstiprināja to, kas bija ierakstīts kārtējā sadarbības memorandā ar SVF. Savukārt, Pasaules Banka deva aizdevumus, lai pārstrukturētu, komercializētu un degradētu tādas svarīgas jomas kā medicīna, izglītība un zinātne. Lai gan nodokļu slogs tikai pieauga, pieauga arī maksa par pakalpojumiem, tarifi, mākslīgi uzpūstas administratīvās izmaksas, taču ne reālās algas. Lai gan E.Repše sludināja lata stabilitāti, tā iekšējā pirktspēja nepārtraukti mazinājās, bet nepamatoti augstais lata apmaiņas kurss tikai veicināja importu un kontrabandu, bet paralizēja mūsu pašu ražotājus.

Vispirms un galvenokārt paralizēja un likvidēja tieši tās jomas, bez kurām valsts attīstība nav iespējama. Līdz ar to tradicionālā lauksaimniecības zeme Latvija tagad ir spiesta pirkt Lietuvas un Igaunijas izstrādājumus, kā arī nezināmas izcelsmes indīgu pārtiku, kamēr pašu zemnieki visus šos gadus agonēja uz izdzīvošanas robežas.

Ieguldījumiem Latvijas reālajā ekonomikā zuda jelkāds pamats un jēga. Piemēram, ja kāds ieguldīja naudu bankā, tā tika investēta ārvalstīs. Ja ne vienkārši izkrāpta (kā Bankas Baltija gadījumā). Arī mūsu pensiju fondi naudu neieguldīja Latvijas tautsaimniecībā, bet gan ārvalstīs, tātad veicināja un arvien veicina ārvalstu labklājību uz mūsu rēķina. Par to varam pateikties augstajam lata apmaiņas kursam un Latvijas bankas īstenotajai monetārajai politikai. Zināma pārticības un uzplaukuma ilūzija „treknajos gados” tika uzturēta, lēti izpārdodot ārvalstīm Latvijas dabas resursus un īpašumus (tipiska koloniālisma iezīme). Bet nu arī šīs iespējas ir izsmeltas. Tāpēc arī krīze uzplaukusi vispārējos, sistēmiskos apmēros. Vēl „treknuma” ilūziju vairākus gadus uzturēja kreditēšanas ekspansija, kad galvenokārt ārvalstīm piederošas bankas agresīvi piedāvāja patēriņa un hipotekāros kredītus, labi apzinoties, ka sabiedrībai kopumā ar tādu tautsaimniecības struktūru nebūs iespēju šos kredītus atmaksāt. Kredīti visai 110 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos lielai sabiedrības daļai nozīmēja to pašu ko narkotikas nozīmē hroniskam narkomānam.

Baudi šodien – maksāsi rīt! Nedomā par nākotni, bet tikai par kārtējo narkotiku devu!

Bet nu pienākusi smagu paģiru un norēķināšanās stunda. Šai sakarā paliek neatbildēts ļoti svarīgs jautājums. Lielākā sabiedrības daļa uz kredītu makšķeres tomēr neuzķērās. Kāpēc arī viņiem tagad būtu jāmaksā par tiem, kuri gribēja dzīvot pāri saviem līdzekļiem?

Otrais mīts: pie visa vainīga valdība Daļēji tā ir patiesība, un par to es rakstīju iepriekšējā nodaļā. Tomēr suverenā vara (tātad arī galvenā atbildība) mūsu valstī pieder tautai (Latvijas Satversmes otrais pants). Šāda vara un šāda pret Latvijas interesēm vērsta politika nevarētu ilgstoši turpināties,

ja tā nesaņemtu sabiedrības vairākuma aktīvu vai pasīvu, apzinātu vai neapzinātu atbalstu.

Mēs esam tie, kuri līdz šim ir izdzīvojuši. Daudzi neizdzīvoja, nodzērās, aizbrauca, klusi izdzisa vai pat nemaz nepiedzima. Vai mēs nejutām un neredzējām, ka t.s. tirgus reformu politika konsekventi nes nāvējošus augļus, ka tas faktiski ir mērķtiecīgs genocīds pret mūsu tautu? Vai mēs neredzējām, kā daudzbērnu ģimenes tiek izliktas no mājokļiem (par to pat TV rādīja)? Vai mēs neredzējām, kā mūsu kaimiņi un tuvākie izdziest klusā izmisumā? Vai mēs nepamanījām, kā tūkstoši zaudē darbu un iztiku? Vai mēs nepadomājām, kāpēc mūsu jaunajā valstī, kurā tik daudz darāmā, nav vietas mūsu paziņām, tuviniekiem, bijušajiem darba biedriem? Vai mūsu sirdīs neielija līdzjūtība, kad redzējām, kā tiek iznīcinātas veselas tautsaimniecības nozares, kā izmisumā novesti zemnieki vai skolotāji mēģina ar pieklājīgām akcijām pievērst sabiedrības uzmanību savam traģiskajam liktenim? Vai mēs nepadomājām, ka līdzīgs liktenis drīzumā var skart arī mūs pašus?

Ja redzējām, tad kāpēc visus šos gadus turpinājām balsot par tiem pašiem politiķiem (lai arī dažādās partiju kombinācijās), kas mūs šai purvā ieveda un turpina vest?

Kāpēc mēs no šiem politiķiem taisījām sev elkus, lai gan politiķa misija ir kalpot savai tautai? Kāpēc pirms vēlēšanām mēs neprasījām nopietnu diskusiju par nākotnes politiku, bet samierinājāmies ar nožēlojamiem, uzbāzīgiem klipiem televīzijā, ar t.s. polittehnoloģijām? Kāpēc, kad tika skartas kādas sabiedrības daļas likumīgās intereses, mēs ar viņiem nesolidarizējāmies, neizgājām ielās, lai protestētu pret klajo netaisnību?

Vai tie nebijām mēs, kas pat ciniski nosodījām tos, kuri par savām interesēm tomēr cīnījās (ciniķu valodā – „mēģināja pavilkt deķīti uz savu pusi”)? Vai lētticība būtu uzskatāma par tikumu?

Kāpēc mēs visu gaidījām tikai no valdības, bet neizmantojām mūsu rīcībā esošās iespējas, piemēram, nedibinājām kooperatīvus (skat. manu grāmatu „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē: idejas, vēsture, perspektīvākie attīstības virzieni”), neorganizējāmies biedrībās, arodbiedrībās un citās sadarbības vai solidaritātes organizācijās? Ja mūsu pozīcija bija pasīva, vai tagad mums ir tiesības kādu vainot, pārmest? Šai sakarā nāk prātā nacistiskā režīma upura M.Niemolera novēlotā atziņa: „Vispirms viņi atnāca pēc komunistiem. Tā kā es nebiju komunists, tad neko neteicu. Vēlāk viņi Publikācijas (2009 - 2012) 111 atnāca pēc ebrejiem, bet, tā kā es nebiju ebrejs, atkal klusēju. Pēc tam viņi atnāca pēc katoļiem. Tā kā es nebiju arī katolis, tad tāpat neprotestēju. Visbeidzot viņi atnāca pēc manis. Neviens neprotestēja, jo visi jau bija paņemti.”

Vai esat televīzijā redzējuši, kā uz savu tiesību pārkāpumiem reaģē, piemēram, Francijas, Itālijas vai Dienvidkorejas iedzīvotāji? Vai esat redzējuši, kā cilvēki no dažādām jomām un sektoriem (valsts un privātā) solidarizējas, cits citu atbalsta; ja nepieciešams, īsteno ģenerālo streiku, nobloķē visus ceļus, paralizē jebkuru aktivitāti, kamēr nepanāk savu prasību īstenošanu? Viņu valdības (t.s. politiskā un finanšu elite) arī labprāt uzkundzētos savām tautām un nodotu nacionālās intereses. Taču sabiedrība ir aktīva un viņiem to neļauj. Ja vispār mūsdienās varam runāt par kapitālismu ar cilvēcīgu seju, tad par to jāpateicas attiecīgo tautu proaktīvajai dzīves pozīcijai.

Trešais mīts: valdībai nav plāna krīzes pārvarēšanai Jā, sava, Latvijai piemērota plāna patiešām nav. Taču ir starptautiskās saistības, kuras

ierakstītas pēdējā sadarbības memorandā ar SVF. Tāpat ir dažādi Eiropas Komisijas un NATO norādījumi, noteikumi, ieteikumi un prasības. Tā tad arī ir vienīgā programma, pēc kuras valdība strādā, uz kuru orientējas. Tautai to izskaidrot būtu visai grūti, tāpēc visa šī noslēpumainība, nenoteiktība un neveiklā mīņāšanās.

Ja pārskatām minētos dokumentus un to praksi, ko nosaka Latvijas dalība ES uz diskriminējošiem noteikumiem (piemēram, samazinātās subsīdijas lauksaimniekiem u.c.), tad atrodam tās pašas 1991. gada receptes, kuras mūs šai krīzē ievedušas: samazināti valdības izdevumi, kārtējā izglītības un veselības aprūpes sistēmu reforma (lasi degradēšana, daļēja likvidēšana un komercializācija), nodokļu uzskrūvēšana, samazinātas algas un pabalsti, darba vietu likvidācija, budžeta līdzsvarošana utt.

Atšķirība tikai viena, bet būtiska: ja 1991. gadā mēs vēl bijām attīstīta valsts bez ārējiem un iekšējiem parādiem, bet tagad parādu nasta būtiski pieaugusi. Katastrofāli sašaurinājusies arī ražošanas un nodokļu maksātāju bāze. Un parādu nasta pieaugs arī turpmāk, jo plānotā ražošanas samazināšana, uzņēmumu un veselu nozaru iedzīšana bankrotā, nodokļu, dažādu nodevu un administratīvo izmaksu uzskrūvēšana likvidēs pēdējās aktivitātes, kuras varētu nest reālus ienākumus un tātad arī iespējas kredītus kādreiz atmaksāt. Arī liela sabiedrības daļa tagad ir iestigusi lielos personīgos parādos, zaudējusi brīvību.

Starptautisko institūciju diktētie noteikumi ir vērsti nevis uz krīzes pārvarēšanu, bet gan uz tās padziļināšanu un paplašināšanu, Latvijas un tās pilsoņu iegrūšanu vēl lielākā atkarībā un parādu verdzībā. Otrkārt, starptautiskie aizdevumi valdībai ļauj vismaz tuvākajā laikā neko nepasākt stāvokļa uzlabošanai, bet atkal paļauties tikai uz ārvalstu kapitāla iešpricēm, kas ļaus kaut cik līdzsvarot tekošos maksājumus, nedomājot par rītdienu. Taču galvenais starptautisko aizdevumu mērķis ir panākt, lai t.s. ārvalstu investori varētu bez lieliem uztraukumiem izvest savu kapitālu un arī uzpūsto peļņu.

Tas nozīmē, ka aizņemtie miljardi tiks iepludināti ārvalstu finanšu uzņēmumos (bankās, apdrošināšanas sabiedrībās u.c.), lai kompensētu tos zaudējumus, ko šie uzņēmumi paspēlējuši vērtspapīru spekulācijās, kā arī bezatbildīgi aizdevuši Latvijas pilsoņiem.

112 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Jāatceras, ka ārvalstu bankas Latvijā ienāca ne jau labdarības nolūkos, bet gan lai pelnītu būtiski vairāk, nekā tas būtu iespējams viņu mītnes zemēs. Turklāt šīs bankas neko neinvestēja Latvijas reālajā ekonomikā (piemēram, ražošanā), bet gan pašu spekulatīvi uzpūstajā nekustāmo īpašumu tirgū un valdības garantētajos projektos. Ārvalstnieki jau ir labi nopelnījuši Latvijas tirgū (viņu bankas vairākus gadus guva milzīgu peļņu), taču vēlas sagrābt vēl un vēl. Protams, uz mūsu rēķina, jo paņemtie kredīti taču būs jāatmaksā mums, turklāt pēc stingra grafika un ar procentiem.

Izvēloties starp reālās ekonomikas attīstīšanu un augsto lata kursu, valdība devusi priekšroku lata kursam (perspektīvā arī Briselei ērtā pāriešanai uz eiro) – štrunts ar ražošanu, ka tik stiprs lats. Šāds lata kurss ir izdevīgs arī ārvalstu kapitālam, jo ļaus bez zaudējumiem un ātri izvest savu iecerēto peļņu. Pretēji populārajam ieskatam, mūsu kredītu maksātājiem augsts lata kurss tomēr nav izdevīgs. Jā, teorētiski ārvalstu valūtās ņemtie kredīti līdz ar lata devalvāciju nomināli sadārdzināsies, taču zemāks lata kurss pavērtu iespējas vietējiem ražotājiem. Tātad arī kredītu maksātājiem rastos iespēja nopelnīt labas algas, no kurām maksāt kredītus. Ja lata kurss paliks augsts, lielākā kredītu maksātāju masa vienkārši zaudēs darbu vai labākajā gadījumā gūs mazākus ienākumus.

Runa vairs nav par lata devalvāciju vai nedevalvāciju, bet gan – kad tā formāli notiks?

Ja latu devalvēsim tūlīt, zaudējumi būs minimāli (kredītu maksātājiem taču var piešķirt maksāšanas brīvdienas līdz ekonomikas atveseļošanai), bet ieguvumi lieli (attīstīsies reālā ekonomika). Ja devalvēsim dažus gadus vēlāk – Latvijas reālā ekonomika būs jau mirusi un zaudējumi vilcināšanās periodā būs vienkārši neaprakstāmi. Atkal tūkstošiem un tūkstošiem traģisku likteņu, ieslīgšana grūti prognozējamā haosā.

Runājot īsi, valdība ir izvēlējusies glābt nevis Latvijas ekonomiku, bet gan ārvalstu investorus un spekulantus. Protams, uz mūsu rēķina. Pēc tam – kaut vai plūdi, jo redzamākie politiķi jau parūpējušies, ka galīga sabrukuma vai revolūcijas gadījumā viņi vienkārši evakuēsies uz saviem īpašumiem ārvalstīs, kur bankās gaida arī viņu reformu gaitā sazagtais kapitāls.

Ko mēs varētu darīt jau tagad?

Paļauties un pasīvi gaidīt uz valdības vai opozīciju partiju pozitīvu iniciatīvu no augšas būtu nepiedodami naivi, dumji un lētticīgi. Es iesaku Indijas nacionālā varoņa Mahatmas Gandija nostāju: „Ja vēlies labas pārmaiņas, pats kļūsti par šo pārmaiņu nesēju.” To pašu droši vien vēlējās pateikt arī mūsu Rainis: „Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.”

Pirmkārt, mums katram būtu jāuzņemas pilnīga atbildība par savu un mūsu valsts likteni. Neteiksim vairs „viņi un mēs” – teiksim tikai „es” un „mēs”. Mēs te neesam pasīvi skatītāji – tas nav realitātes šovs televīzijā vai kāda ziepju opera. Tā ir mūsu vienīgā reālā dzīve. Un tie ir mūsu bērni, kuri varēs vai nevarēs dzīvot Latvijas valstī.

Attieksmes maiņa ir ārkārtīgi svarīga. Ja kādam tuvāks šķiet amerikāņu gars, tad ieklausīsimies, ko grūtā brīdī saviem līdzpilsoņiem ieteica vēlāk nogalinātais ASV Publikācijas (2009 - 2012) 113 prezidents Džons Kenedijs: „Neprasi, ko valsts tev dos, prasi, ko valstij vari dot tu?”

Viens nav karotājs. Kad būsim tikuši galā ar savu personisko atbildību, pasniegsim roku saviem tuvākajiem un kaimiņiem, atjaunosim biedrošanās un sadarbības tradīciju, kas mūsu senčiem tā noderēja grūtu laiku pārvarēšanā. Atcerēsimies, kā latviešu zemniecība pēc dzimtbūšanas atcelšanas XIX gadsimtā īsā laikā no „putna brīvības” izmisušiem baudītājiem pārvērtās par turīgāko Latvijas iedzīvotāju kārtu. Cik daudz biedrību uzplauka, cik priekšlasījumu, savstarpējās izglītošanās, talku, savstarpējas palīdzības, ziedošanās, kopdarbības, saviesības un garīga pacēluma!

Patīkami redzēt, kā daži zemnieki jau tagad atteikušies no dārgajiem starpniekiem (kuri tikai uzpūš cenu un tīko maksimālu peļņu) un savu produkciju piegādā tieši pilsētniekiem. Atliek zemniekiem kooperēties, lai īsā laikā atkal atkarotu Latvijas pārtikas tirgu un vēlāk Latvija kļūtu par nopietnu pārtikas eksportētāju (1980. gados Latvijas lauksaimnieki apgādāja ne vien Latviju, bet lielā mērā arī tādas miljonu lielpilsētas kā Maskava un Ļeņingrada).

Krīzes periodos parasti aktivizējas arī noziedzība. Tāpēc viena no cilvēku sadarbības formām varētu būt brīvprātīgu kārtības sargāšanas un pašaizsardzības struktūru veidošana katrā apdzīvotā vietā.

Tātad kooperācija, kooperācija un vēlreiz kooperācija! Visās dzīves jomās! Pietiks nīkuļot katram par sevi un par prieku ārvalstu kapitālam!

Diemžēl Latvija pārvērtusies par tādu kā patērētāju zemi. Patērējam vairāk nekā paši saražojam. Tāpēc arī šī krīze. Taču arī patērēšanas mehānismu iespējams izmantot Latvijas labā. Kad vien iespējams, pērciet Latvijas preci un izmantojiet Latvijas uzņēmumu

pakalpojumus! Kad vien iespējams, pērciet sava novada preci un pakalpojumus, lai tā nauda, ko izdodat, neaizplūst uz ārvalstīm, bet paliek mūsu kopienā un to savstarpēji bagātina. Pērciet Latvijas preci arī tad, ja tā tagad dārgāka par ievesto. Katrs santīms, ko samaksājam Latvijas uzņēmējam, ar uzviju bagātinās mūs pašus! Piemēram, ja dakteris vai skolotājs iepērk pienu un gaļu no mūsu zemnieka, tad šis zemnieks kļūst gana turīgs, lai gan pats ietu, gan savus tuviniekus sūtītu uz ārsta praksi vai skolu. Turklāt šis zemnieks vairāk spēj nomaksāt nodokļos un citos pakalpojumos, kas atkal bagātina mūsu cilvēkus, ceļ vispārējo labklājību. Un tā visās jomās, jo viss ir savstarpēji saistīts.

Nav jāšaubās, ka mūs gaida grūti laiki. Taču tikai no mums atkarīgs, cik grūti tie būs un cik ilgi turpināsies. Jāmācās dzīvot taupīgi un ar mīlestību. Jānolemj, kas dzīvē ir svarīgs, un bez kā varētu tīri labi iztikt. Jāatrod iespējas pašiem papildināt savus ieņēmumus un savas ģimenes uzturēt ar savu darbu un savu saimniecību. Piemēram, tuvojas pavasaris. Ja Tev pieejams kāds zemes gabals, ņem to uzar, apsēj un kop! Tā Tu sev iegūsi veselīgu ražu, un mazāk būs jāpērk lielveikalos toksīnu pārsātinātie pārtikas surogāti. Turklāt nebūsi tukšā arī tad, ja Latvijā iestāsies bads (lai Dievs nedod, taču arī ar to jārēķinās). Vasarā neaizmirstiet savākt veselībai nepieciešamās tējas un saknes, kā arī ogu un sēņu krājumus. Iesaistiet šajos pasākumos visu ģimeni, draugus un paziņas.

Un jūsu ģimene nostiprināsies (atklās sevi no jauna), jūsu labu draugu pulks pieaugs.

Arī tas grūtos laikos ļoti noderēs.

Paši rūpēsimies par savu garīgo, intelektuālo un fizisko veselību! Izslēgsim televizorus, kas mūsdienās pārvērtušies par smadzeņu apmaušanas, propagandas un mārketinga 114 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos instrumentiem. Nesēdēsim tik ilgi pie datoriem un internetā! Izņemot gadījumus, kad nepieciešams izglītoties, sazināties vai dibināt sakarus ar domubiedriem. Atdosim saviem bērniem viņu bērnību, ko nolaupījusi mūsu aizņemtība un bērnu atstāšana TV, interneta un datorspēļu audzināšanai. Bērniem ir dārgs katrs brīdis, ko patiesi veltam viņiem, kad patiesi esat kopā. Bērniem nepieciešama mūsu mīlestība.

Kad atbrīvosimies no televīzijas, datora un citām atkarībām, atklāsim, cik daudz brīva laika esam ieguvuši. To tad varēs izmantot jau minētajiem biedrošanās un izglītošanās pasākumiem, saimnieciskiem darbiem, dabas un īstas mākslas baudīšanai, kas sniegs mums iedvesmu labākai dzīvei. Neaizmirsīsim, ka bez miesas un prāta mums ir arī dvēsele, kas tāpat prasa rūpes un kopšanu. Ēdīsim veselīgu ēdienu, vairāk kustēsimies un priecāsimies, būsim veseli!

Jā, jā, – tas ir pats labākais, ko cilvēkam var sniegt krīze. Neviens krīzi nav pārvarējis drūmā noskaņā un bez neprātīgiem, drosmīgiem sapņiem! Pajautājiet saviem vectēviem un vecmāmiņām. Viņi atzīs, ka savulaik pārdzīvojuši ļoti grūtus laikus, taču tie viņiem bija arī paši prieka pilnākie laiki. Apskatiet dokumentālo filmu kadrus par smagajiem pēckara gadiem. Cik daudz prieka un dzīvības ir šo cilvēku sejās! Jā, krīzes pārvarēšana ir ļoti priecīga, pacilājoša un iedvesmojoša nodarbe. Ja neticiet, kaut vai sakopiet savu mājokli un apkārtni! Jutīsiet, kāds prieks un laimes izjūta pārņem pēc šā pasākuma.

Un ziniet, ka drūmajos kara gados cilvēkiem nebija raksturīgas tādas sasirgšanas kā saaukstēšanās vai depresija? Vārdu sakot – nost ar drūmām sejām!

Kad mūsu biedrības būs gana pieaugušas un sazarojušās, tad arī valdība būs spiesta mainīt savu attieksmi un tomēr sākt valsts interesēm atbilstošu politiku. Bez tam tautas biedrošanās un sadarbības organizēšanas procesā mums radīsies jauni, talantīgi valstsvīri un valstssievas. Citādi tie vienkārši nevar rasties un izaugt, kā vienīgi aktīvā

darbībā.

Lai mums veicas!

2009. gada 19. februārī Kā izvēlēties jauno valdību tā, lai izvairītos no Pelšes-Vosa sindroma?

“Mēs nedrīkstam ļaut sevi bīdīt un manipulēt svešām varām – pirmā vietā allaž stādāmas latviešu un Latvijas intereses.” – latviešu vēsturnieks un domātājs Uldis Ģērmanis.

Latvieši ir neparasti spējīga un talantīga tauta, diemžēl garie gadsimti citu tautu aizbildniecībā mums līdz šim nav ļāvuši sevī izkopt brīvai un patstāvīgai attīstībai nepieciešamos principus, stāju, pašapziņu un gudrību. To jūtam ikdienā. Patiešām svarīgās lietās mēs reti kad paļaujamies uz savu gudrību un savām spējām kaut ko Publikācijas (2009 - 2012) 115 priekš sevis panākt paši, mēs reti atzīstam savu tautiešu talantus un sasniegumus. Mēs pat apsmejam tos, kuri vēlas kaut ko paveikt savas valsts labā, un viņiem neticam. Mēs bieži apskaužam savus izcilākos cilvēkus un metam tiem spieķus riteņos. Daudzi izcili latvieši, kā, piemēram, pasaules līmeņa tautsaimnieks Kārlis Balodis, savu mūžu beiguši tautiešu apmeloti, izsmieti, izstumti un aizmirsti. Jādomā, vai mēs vispār ticam savas valsts nākotnei? Toties mēs pielūdzam svešus kungus, pat ja tiem nav nekādu nopelnu un ja tie īsteno Latvijai naidīgu politiku. Atcerēsimies milzīgo cilvēku pieplūdumu, kad Latvijā viesojās ASV prezidents B. Klintons un dažādas „karaliskās eminences”.

Tiesa, daudzi latvieši ir spoži iekārtojušies gandrīz visos pasaules kontinentos, visās varās un iekārtās, daudzi arī Latvijā sev iekopuši lepnas mājas un unikālas sētas. Mums bijuši izcili zinātnieki, mākslinieki, karavadoņi, nesalaužami cīnītāji, dedzīgi revolucionāri, jaunu saimniecisko jomu dibinātāji, organizatori, jaunatklājēji, pat valstsvīri, taču šie cilvēki savu talantu un censonību likuši citu valstu labklājības un varenības pamatā, kalpojuši svešām, amorālām varām. Tieši latvieši bijuši visuzticamākie kalpi gan Ļeņinam, gan Staļinam un Hitleram, par ko līdz šai dienai saņemam citu tautu lāstus un nicinājumu. Un arī tagad latvieši izrādījuši izšķirošu iniciatīvu, sekmējot vienas lielvaras globālās ambīcijas, kas balstītas uz meliem un savtīgām interesēm. Latvieši, kas vēl arvien mēdz Krievijai atgādināt 50 gadu okupāciju, nu paši kalpo okupācijas spēku formācijās, palīdzot atņemt brīvību citām tautām. Faktiski tieši Latvijas valdība pavisam nesen sašķēla Eiropas vienoto nostāju saistībā ar Irākas karu, par ko izpelnījāmies „jaunās Eiropas” līderu apšaubāmo reputāciju. Šis politiskais aklums pat tiek slavējoši apdziedāts mūsu tautas dziesmās: „Mūžam tavi bāleliņi svešos karos jās…”

Taču ko mums dod varoņdarbi svešos karos un revolūcijās, ja nespējam sakārtot paši savu valsti, savu pilsētu, savu pagastu un ģimeni, ja nespējam uzaudzināt Latvijai lojālu jauno paaudzi?

Pirms savās nelaimēs vainojam citas tautas, ieklausīsimies patriotiskā vēsturnieka Ulda Ģērmaņa vārdos: „Ilgajos nebrīves laikos rāts un pērts, latvietis lielā mērā pierod, ka “dziļākā gudrība, zināšanas un skunstes” piemīt sveštautiešiem un svešzemju kungiem.” Lai slimību ārstēt, vispirms tā jāatzīst, t.i., jānosaka diagnoze. Tāpēc arī šai gadījumā ir svarīgi vispirms apzināties savu vājo vietu, kas tad arī ir dziļākais mūsu tautas neveiksmju cēlonis. Jo tikai to, ko atzīstam un apzināmies, mēs varam arī labot un vērst par labu.

Ticīgāki par pašu pāvestu?

Ar ko tad izcēlās Arvīds Pelše un Augusts Voss? Patiesībā viņi bija pelēkas, neizteiksmīgas latviskas izcelsmes būtnes, kuras Maskava padomju periodā iesūtīja, lai viņi vadītu kompartijas vietējo filiāli. Viņi bija tikpat pelēki cilvēciņi, kā mūsu patreizējie eirokomisāri. Viņi nekad neaizstāvēja Latvijas intereses, taču darīja visu iespējamo un vēl vairāk, lai izpatiktu impērijas centram. Ne jau Maskava savulaik aizliedza Latvijā svinēt Līgo svētkus. To izdarīja vietējie latviskas izcelsmes pakalpiņi, kuri gribēja sevi parādīt par lielākiem internacionālistiem nekā viņu Maskavas bosi; kuri gribēja paspīdēt citu padomju republiku vadītāju vidū, par to saņemot atzinīgu uzsitienu uz pleca vai kārtējo Maskavas medāli. Šad tad arī prestižu vietu Maskavas politbirojā. Latviju šie 116 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos cilvēki nicināja un par mums kaunējās. Pat runāt latviski viņi kaunējās. Arī mēs bieži kaunamies. Arvien vēl kaunamies.

Ir tāds teiciens: „Ticīgāks par pašu pāvestu”. Ar šo teicienu var raksturot gan Pelšes un Vosa laika administrāciju Rīgā, gan vadošo politiķu plejādi mūsdienās. Ieskatieties mūsu valstsvīru sejās un ieklausieties viņu runās! Nekad tur neredzam sirsnības dzirksti vai entuziasma atblāzmu, nekad no viņu lūpām nedzirdam aizraujošu Latvijas nākotnes vīziju, kas iedvesmotu pārējos. Viņi pat nav spējīgi pateikt skaidru „jā” vai „nē”. Tikai vāvuļo riņķī un apkārt, nekad neuzņemoties ne par ko atbildību, nekad bez konsultēšanās ar „centru” neuzdrīkstoties pieņemt skaidru, Latvijas interesēm atbilstošu lēmumu. Nu jau pat atļauju indeksēt pensijas mūsu ministri lūdz Vašingtonā vai Briselē. Vašingtona un Brisele savas vēlmes var pat skaidri neizteikt. Tik un tā Latvijā katrs mājiens vai tā ēna tiks automātiski iztulkota kā absolūta Dieva griba un īstenota dzīvē ar uzviju. Protams, Vašingtonas un Briseles, nevis Latvijas interesēs. Verga dvēsele sevis noliegumā, pielūgsmē un mazohismā pārspēj svešo kungu mežonīgākās fantāzijas.

Kam šāda zemošanās vajadzīga?

Pat svešajos kungos tā izraisa tikai pretīguma sajūtu, jo ir pretdabiska, rāpulīga, pārāk lienoša un gluma. Arī potenciāli nodevīga, jo tie paši, kas tagad zemojas Vašingtonai, vēl nesen zemojās Maskavai. Lai arī kungu globālajām īstermiņa interesēm šāda zemošanās škiet visai noderīga. Starp citu, ar ko latviešu Waffen SS leģionāri atšķīrās no Somijas armijas karavīriem Otrajā pasaules karā? Ar to, ka somi cīnījās par savu dzimteni zem saviem karogiem un savas virspavēlniecības vadībā. Somija bija atklāta Hitlera Vācijas sabiedrotā, tātad līdztiesīgs partneris – ar saviem mērķiem un pašapziņu.

Somu karavīrus nemētāja pa frontēm, nelika viņiem veikt netīrus darbus – viņi cīnījās par savu zemi un tikai pret PSRS. Bet leģionāri bija tikai Hitlera karakalpi. Un te vairs nav svarīgi, kādas cēlas ilūzijas varbūt savā sirdī loloja konkrēts latviešu leģionārs – viņš bija tikai beztiesīgs svešas varas kalps. Tāpēc vēl aizvien Somijas armija bauda vispārēju pasaules cieņu, bet latviešus mēdz saukt par fašistiem, pakalpiņiem un līdzskrējējiem.

Valstiski domājošiem cilvēkiem šādas nianses ir skaidri jāizšķir. Tā ir neatņemama valstiskās apziņas sastāvdaļa. No šā viedokļa jāvērtē arī 16. marta svinību lietderība un vēlamie lozungi. Arī bijušais leģionārs Uldis Ģērmanis rakstīja: „Mūsu izmantotāji vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā labu un derīgu materiālu un drosmīgus karavīrus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt. Vismazākos zaudējumus esam cietuši un vislielākos panākumus guvuši, cīnīdamies zem saviem karogiem un par saviem nacionālpolitiskajiem mērķiem, bet smagi cietuši, izmantoti un pat zaimoti esam tad, kad labās cerībās dūšīgi kāvāmies svešu kungu un viņu mērķu interesēs.”

Lai ko mums agrāk un tagad cenšas iestāstīt, latvieši allaž bijuši gana čakli un sekmīgi.

Arī padomju laikā mūsu republika savā attīstībā bija viena no pirmajām – priekšā Lietuvai un Igaunijai. Bet kā mēs izmantojām savas centības augļus?

Gan Latvija, gan Lietuva un Igaunija bija spēcīgas lauksaimniecisko produktu ražotājas.

Tā kā PSRS bija vienota ekonomiskā telpa, daļa produkcijas bija jānodod vissavienības fondā jeb kopējā katlā. Lietuva un Igaunija vispirms piepildīja savus veikalus, un tikai pārprodukciju nodeva vissavienības fondā. Bet mūsu Pelšes un Vosa administrācijas arī šajā ziņā izvēlējās savu īpašo ceļu: vispirms pārpildīja nodošanas plānu vissavienības Publikācijas (2009 - 2012) 117 fondā un tikai tad, ja kaut kas atlika, to „izsvieda” mūsu veikalu pustukšajos plauktos.

Tāpēc pēc desām latviešiem bieži bija jābrauc uz Lietuvu vai Igauniju, toties Latvijas vadībai tika gods par kārtējo pārcenšanos uz savas tautas rēķina – plāna pārpildīšanu.

Turpretī Lietuvas vadība (arī formāli kompartijas biedri) gribēja, prata un nebaidījās aizstāvēt savas republikas intereses, izmantojot savas republikas labā arī vissavienības fondus. Tā Lietuva par PSRS naudu uzbūvēja sev labus lielceļus un citus infrastruktūras objektus, kā arī uzbūvēja atomelektrostaciju. Bet Latvija to nedarīja, tāpēc arvien braucam pa sliktiem ceļiem, bet enerģētikas jomā arvien esam atkarīgi no Krievijas un citiem enerģijas eksportētājiem. Un vēl arvien Latvijas veikalos ir grūti atrast Latvijas preci, un arī paši veikali lielākoties nepieder Latvijas pilsoņiem. Tādējādi peļņa no Latvijas aizplūst – mums atstājot tikai visai nožēlojamas aldziņas un nodoklīšus, kā arī aplaupošu cenu diktātu.

Kāds tam sakars ar jauno Latvijas valdību?

Vistiešākais. Arī mūsdienās visas Latvijas valdības ir darbojušās pēc Pelšes un Vosa shēmas: noniecināt savējos, izkalpoties svešiem. Turklāt valdošajās aprindās šī tendence jūtama daudz izteiktāk nekā vidusslānī vai parasto cilvēku vidū. Latvijā nav grūti atrast patriotisku uzņēmēju, patriotisku zemnieku vai pat patiesi patriotisku sētnieku, taču gandrīz neiespējami atrast patriotisku politiķi. Gadsimtos kultivētā negatīvā atlase arvien darbojas – latvieši arvien bijuši arī teicami vagari, kas paverdzinājuši savus tautiešus.

Gan masu mēdijos, gan internetā pašlaik tiek aptaujāti cilvēki – ko viņi vēlētos redzēt jaunā premjera amatā. Un priekšā tiek likti populāru un ne tik populāru politiķu sarakstiņi. Bet kādi ir izvēles kritēriji? Vai ārējais tēls un popularitāte (sliktā vai labā slava, par ko parūpējušies tie paši masu informācijas līdzekļi)?

Es piedāvāju valdības vadītāju izvēlēties pēc padarītiem darbiem, turklāt ilgstošā laika periodā. Ja kāds politiķis vai uzņēmuma vadītājs arī šajos graušanas un postīšanas laikos tomēr spējis būtiskāko saglabāt un attīstīt, ja viņam piemīt valstiska domāšana un vēriens, ja viņam netrūkst radošu ideju un drosmes, un ja viņam ir skaidra Latvijas nākotnes vīzija, kurā cienīga vieta mums visiem, tikai tad viņš vai viņa varētu arī visu Latviju izvest no krīzes. Un tādi cilvēki mums ir.

Nosaukšu tikai dažus. Piemēram, Ventspils mērs Aivars Lembergs. Jā, viņš nav nekāds eņģelis (un starp mums vispār nav perfektu eņģeļu). Viņš šajā procesā neaizmirsa arī savas personīgās intereses. Tomēr savā pilsētā Ventspilī viņš nebija grāvējs un postītājs.

Lembergs ne vien saglabāja tranzīta infrastruktūru un to iespēju robežās neiztirgoja ārzemniekiem, bet ir to arī modernizējis, uzcēlis jaunas ražotnes un labiekārtojis pilsētu, paglābis no pārdošanas ārzemniekiem vairākus objektus visā Latvijā. Tiem

uzņēmumiem, kuri vēlējās ienākt, lai darbotos Ventspilī, viņš ir pieprasījis par to labi samaksāt, ieguldīt vispārējā labklājībā. Un tas mūsdienās nav maz. Turklāt Lembergam ir daudz labu ideju, kuras viņš nebaidās paust un aizstāvēt. Pat ja par to viņu vajā un tiesā.

Manuprāt, vērā ņemams ir arī ZZS Saeimas frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa ierosinājums par premjerministru iecelt ilggadējo un sekmīgo Latvijas Hipotēku bankas 118 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos prezidentu Inesi Feiferi. Tā kā saimniecisko krīzi Latvijā lielā mērā izraisīja tieši pasaulē patlaban dominējošā finanšu sfēra, sekmīgs bankas vadītājs varētu būt pat ļoti noderīgs.

I.Feiferis Hipotēku banku pārņēma visai bēdīgā stāvokli, taču faktiski bez valsts atbalsta un īsā laikā ir to pārvērtis par vienu no vadošajām Latvijas bankām, kura turklāt izveidoja hipotekārās kreditēšanas un ķīlu zīmju vidi Latvijā, ir nākusi ar daudzām valstiskām iniciatīvām, sekmīgi pārdzīvojusi vairākas valsts un pat globāla mēroga finanšu krīzes.

Banka pasargāta arī no pavisam konkrētiem nodomiem to privatizēt. I.Feiferim ir liela un sekmīga starptautiskās sadarbības pieredze. Arī pats I.Feiferis personīgi pēdējos mēnešos ir nācis ar vairākām iniciatīvām krīzes pārvarēšanai, piemēram, programmu importa preču aizstāšanai ar Latvijas ražojumiem, vērienīgu mājokļu renovācijas programmu, kas mazinātu Latvijas energoatkarību. Ir sagatavoti priekšnoteikumi un idejas, lai Hipotēku banka uzņemtos Attīstības bankas funkcijas – nepieciešams tikai valdības akcepts. Attīstības banka ir valstisks attīstības mehānisms, ar kuru, piemēram, tika atjaunota Otrajā pasaules karā sagrautā Vācija. I.Feiferim, manuprāt, piemīt izcila valstiskā domāšana, vērienīgums, uzdrīkstēšanās, netrūkst ideju un gribas tās mērķtiecīgi īstenot. Viņam raksturīgas biedriskas attiecības ar padotajiem un citiem vienkāršiem cilvēkiem, varas un naudas perspektīva viņam nav „sakāpusi galvā”.

I.Feiferis nav komformists, taču prot darboties komandā arī tad, ja pastāv viedokļu dažādība. Viņam ir spēja iedvesmot un motivēt.

Tie tikai divi piemēri, lasītājs droši vien atradīs arī citus cienīgus premjerministra kandidātus.

Valdībai jāļauj strādāt Jau sarosījušies vecie tirgus reformu marodieri, kuri pieprasa krīzes pārvarēšanai iztirgot pēdējos lieluzņēmumus un valsts daļas uzņēmumos, kas vēl pieder Latvijas valstij. Tā ir Augusto Pinočeta cienīga recepte uz pilnīgu valsts izlaupīšanu un paverdzināšanu.

Netrūkst arī labu priekšlikumu par, piemēram, papīra rūpniecības atjaunošanu Latvijā (skat. NRA rakstu 2009. gada 21. februārī) un citu. Taču mūsu priekšstāvji valdībā un Saeimā izliekas tos nedzirdam – viņiem nav laika, jo jādala krēsli un ietekmes. Tāpat kā visus iepriekšējos 18 gadus. Tāpēc jau gan valdība, gan Saeima ir zaudējusi sabiedrības uzticību. Un diez vai pašreizējā sastāvā un ar pašreizējo attieksmi izdosies uzticību atgūt. Arī Saeimas ārkārtas vēlēšanas, manuprāt, tuvākajā laika periodā neko būtiski nemainīs. Jo arvien pastāv disfunkcionāla partiju un vēlēšanu kampaņu finansēšanas kārtība, kas partijas padara par dažādu lielbiznesa un savtīgu interešu ķīlniecēm. Nav arī izveidojusies alternatīva, valstiskas intereses pārstāvēt spējīga partija, par kuru varētu ar paļāvību balsot. Turklāt ārkārtas vēlēšanas tikai aizkavētu jau tagad nepieciešamos krīzes pārvarēšanas pasākumus.

Tikmēr Latvijas ekonomikas strauji noasiņo, simtiem uzņēmumu gaida konkrētus, skaidrus un mobilizējošus valdības lēmumus, skaidru politikas virzienu un taisnīgus

noteikumus, bet valdība un parlaments turpina kašķēties par formāliem sīkumiem un pieņem nenozīmīgus 5. šķiras lēmumus. Vai mēs to varam atļauties? Es uzskatu, ka nevaram.

Publikācijas (2009 - 2012) 119 Pašlaik visā pasaulē notiek grandiozas pārmaiņas. Brūk ticība brīvā tirgus reliģijai, arvien vairāk valstu iztaisno muguras, lai noraidītu vienas lielvalsts globālo diktātu. Ļogās arī dolāra hegemonija, sevi piesaka jauni saimnieciskās aktivitātes centri, un tie vairs neatrodas Rietumos. Tiek pārskatītas vecās dogmas un aizspriedumi. Jā, vēl jau vecie dinozauri var izraisīt pasaules karu, taču skaidrs, ka nekas vairs nepaliks tā, kā bijis pēdējos 20 gadus. Kārtējais pasaules iekarošanas plāns ir izgāzies. Vai Latvija vēlas palikt kā pēdējais pasažieris uz grimstošā „Titanika” klāja?

Kāda tad varētu būt izeja, ja neskaita 1934. gada 15. maijam līdzīgu valsts apvērsuma scenāriju?

Manuprāt, saimniecisku atveseļošanos nedrīkst īstenot uz demokrātisko brīvību zaudēšanas rēķina. Tauta nevis jāpiespiež strādāt ar varu vai iebaidīšanu, bet gan jāiedvesmo – jāatjauno radoša darba tradīcijas, gods un arī darba poēzija. Darbs taču var būt jēgas pilns, cilvēkus pacilājošs un vienojošs, prieka un garīga gandarījuma pilns! Taču vienlaikus skaidrs, ka nepieciešama ātra, enerģiska un mērķtiecīga rīcība. Ātri, varbūt pat ik dienas, jāpieņem ļoti svarīgi lēmumi. Un šiem lēmumiem nav jābūt nepopulāriem, jo vai tad atveseļošanās vispār var būt nepopulāra? Vai kāds Latvijā ir pret atveseļošanos?

Ir skaidrs, ka Saeima ar līdzšinējo attieksmi jebkuras pozitīvas pārmaiņas tikai bremzēs un sabotēs. Pat vislabākie projekti vienkārši iestigs nebeidzamās un tukšās debatēs, kabinetu spēlēs un aizkulišu intrigās. Tāpēc Saeima no šā sloga ir jāatbrīvo. Kad tiks apstiprināta krīzes pārvarēšanai piemērota valdība, Saeimai jāpieņem tikai viens svarīgs lēmums: jāpiešķir premjerministram ārkārtas pilnvaras uz noteiktu laiku (diviem vai trim gadiem) visās jomās, kas saistītas ar krīzes pārvarēšanu un Latvijas saimniecisko attīstību. Saeima turpinās darboties, pieņemot zemāka līmeņa juridiskos aktus valdības izvēlēto attīstības programmu ietvaros. Tieši tā rīkojās ASV, kad bija nepieciešamība pārvarēt 1930. gadu Lielo depresiju. ASV prezidentam Franklinam Delano Rūzveltam tika piešķirtas ārkārtas pilnvaras, kādas raksturīgas kara stāvoklim. Visi lielie attīstības projekti Amerikā tika veikti, balstoties uz ASV prezidenta dekrētiem.

Vēl tik viena nianse, kas svarīga pašreizējām Latvijas īpatnībām. Ir noteikti jāizbeidz partiju komisāru vara un interešu sfēru dalīšana starp partijām. Nekādu partiju pārstāvju uzņēmumu padomēs, nekādu barošanās iespēju, kādas sniedz piederība tai vai citai varas partijai. Jaunajam premjeram jādod tiesības pašam izveidot sava darboties spējīga komanda. Visdrīzāk tā būs jāpiesaista no sevi pierādījušu speciālistu vidus, nevis no partijām.

Un tagad katrs iztēlosimies gaišu vīziju, kādu mēs nākotnē gribētu savu Latviju.

Iztēlosimies savu un mūsu bērnu vietu tajā! Iztēlosimies arī savus darbus un devumus Latvijas labā! Iztēlosimies Latviju, kuru mēs mīlētu un ar kuru lepotos! Tad arī zināsim, par ko balsot, ko izvirzīt valdībai un ko atbalstīt. Arī grūtos brīžos atbalstīt.

Es ticu Latvijai! Mēs kopā varam to padarīt ziedošu un laimīgu!

2009. gada 23. februāris Krustcelēs 120

Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Mēs atkal esam krustcelēs. Šoreiz – uz globāla mēroga pārmaiņu sliekšņa. Mēs vēl nezinām, uz kuru pusi procesi nosvērsies, taču jau tagad droši varam paļauties, ka nekas uz pasaules vairs neturpināsies tā, kā bija ierasts pēdējās desmitgadēs. Tas ir mokošas neziņas, taču arī neiedomājamu iespēju laiks! Izslēgts nav nekas, tāpēc prāti jāatver, sapņi vairs nav jāiegrožo. Veco stereotipu aprobežots reālisms vairs nav labs padomdevējs. Jo tieši līdzīgos juku laikos arī tādām nelielām zemēm kā Latvija paveras negaidītas iespējas. Kad bruka trīs Eiropas impērijas, Latvija pirmo reizi ieguva neatkarību; kad bruka PSRS un viss Austrumu bloks, Latvija neatkarību atjaunoja, lai arī šo izdevību līdz galam neizmantoja. Tagad brūk visa vecā pasaules kārtība! Mēs taču nenogulēsim arī šo iespēju? Mostamies!

Pārplīsis pasaules vēsturē lielākais spekulāciju burbulis! Spekulantu tirgus (biržas un fondus) noārda vēl neredzēts tornado. Spekulāciju orģijās radītās parādu saistības vairs nav atmaksājamas. Pat ja visi pasaules iedzīvotāji atteiktos no ēdiena, pajumtes un apģērba, un visus pasaules īpašumus un resursus pārdotu kaut kādiem hipotētiskiem marsiešiem, iegūtās summas nepietiktu, lai segtu kaut desmito daļu no spekulācijās radītajiem parādiem. Lai kā pasaules baņķieri stīvētos, šos parādus agrāk vai vēlāk nāksies norakstīt. Dzīvotspējīgi paliks tikai tie ekonomiskie resursi, kas rada reālas vērtības.

ASV, kuru aiz vecas inerces vēl dēvējam par pasaulē bagātāko valsti, patiesībā ir pasaulē lielākā parādniece. Komunisma sabrukums izsludināts pāragri, jo ASV lielākais kreditors ir komunistiskās partijas pārvaldītā Ķīna. Izrādās, ASV ir ražojusi tikai papīra un digitālos dolārus, un citus nesegtus vērtspapīrus, bet reālo produkciju ražojusi Ķīna un citas donorvalstis. Izplēn kārtējais patērētāju sabiedrības mīts, jo pasaule allaž atradusi līdzekļus un gara spēku, lai atbrīvotos no parazītiem.

ASV valdība dažās lielākajās bankās un apdrošināšanas aģentūrās, lai tās glābtu, jau iepumpējusi vairāk nekā 11 triljonus dolāru, taču tas neko nav līdzējis – kreditēšana Amerikā nav atsākusies. Bankas iesūknētos dolārus pietur un nogaida brīdi, kad visu pārējo ekonomiku varēs nopirkt par sviestmaizes cenu un ieviest totālu diktatūru.

Tikmēr masveidā bankrotē ASV uzņēmumi, darbību pārtrauc milzīgās lielveikalu ķēdes, dažādie starpnieku un pakalpojumu kantori. Atbrīvotās telpas un biroji stāv tukši – nevienam tie vairs nav vajadzīgi. Ik dienas tūkstoši un tūkstoši zaudē darbu, amerikāņu ieķīlātās mājas pārņem kreditori, kredītkaršu parādi aug astronomiskā ātrumā. ASV pilsētās tiek izvietotas karaspēka daļas, lai apspiestu gaidāmos nemierus, arestētos gaida jau sagatavotās koncentrācijas nometnes, kuras ASV dēvē par FEMA Camps. Vairāk nekā miljons amerikāņu jau ierakstīti melnajos sarakstos – viņus var kuru katru brīdi arestēt bez apsūdzības uzrādīšanas. Viena no pazīmēm, lai nokļūtu melnajā sarakstā, ir atsaukšanās uz ASV Konstitūciju…

Neatkarīgie novērotāji jau sen to zināja, taču tagad pat tādi oficiāli atzītie ekonomisti kā Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans atzīst, ka krīze jau pārsniegusi 1929. gada Lielās depresijas apmērus un turpina padziļināties. Lai no tās izrāptos, ASV būs nepieciešami vismaz 10 gadi. Un arī tikai tādā gadījumā, ja valdība nekavējoties sāks īstus depresijas pārvarēšanas pasākumus. Jaunais ASV prezidents B. Obama, kuru izvirzīja ASV finanšu centrs Volstrītā, reālo ekonomiku atveseļot nesteidzas, bet turpina Publikācijas (2009 - 2012) 121 glābt spekulantus.

Kamēr ASV investori uz nebēdu laupīja Austrumeiropu un citus pasaules reģionus, tikmēr pašās ASV pagrima ne tikai ražošana (izņemot dažas militāri industriālā kompleksa kompānijas), bet arī valsts infrastruktūra. Bankrotējusi arī automobiļu rūpniecība, kas pēc II pasaules kara bija Amerikas lepnums. Dolāra turpmākais liktenis atkarīgs no Ķīnas, Japānas un naftas eksportētājvalstu labvēlības, kā arī no narkotiku industrijas un citu kriminālo industriju labvēlības, kuras līdz šim savu gigantisko peļņu atmazgāja caur Rietumu bankām, līdz ar to uzturot dolāra cirkulāciju. Dolārs turēsies tik ilgi, kamēr minētās valstis lielāko daļu savu ieņēmumu izmantos ASV Valsts kases obligāciju iepirkšanai. Cita seguma dolāram vienkārši nav.

Līdz šim dolāru cirkulācija balstījās uz vienošanos ar korumpētiem arābu valstu vadītājiem un militāras agresijas draudiem. Piemēram, lielākais Sadama Huseina grēks bija tas, ka viņš pavēlēja Irākas naftu tirgot par eiro, nevis par dolāriem. Arī Irāna savu naftu tirgo par eiro, tāpēc atkal jauna kara draudi.

Taču nu jau vairākas valstis sākušas atkratīties no dolāra jūga. Vairs tikai apmēram 60% starpvalstu darījumu pasaulē notiek dolāros. Dienvidaustrumu Āzijas valstis, lai atbrīvotos no dolāra, savu sadarbību sākušas balstīt uz ilgtermiņa bartera līgumiem.

Daudzos pasaules reģionos notiek sagatavošanās darbi, lai tirdzniecības un starpvalstu sadarbības nodrošināšanai turpmāk ieviestu reģionālās norēķinu sistēmas, kurām dolāri nebūs nepieciešami.

Tiesa, arī ASV sākusi pretpasākumus. Kā nesen Davosas foruma laikā atzina bēdīgi slavenais multispekulants Džordžs Soross, patreizējais naftas cenas kritums ir radīts ar nolūku vājināt tās naftu eksportējošās valstis, kuras uzdrīkstējušās pretoties pastāvošajai globālajai kārtībai, proti, Venecuēlu, Irānu, Krieviju un dažas arābu valstis.

Bez tam ASV sākušas palielināt savu militāro klātbūtni Centrālajā Āzijā. Jau sākta arī Pakistānas bombardēšana, jūtami centieni savā starpā sanaidot Indiju, Pakistānu, Ķīnu, Irānu, Krieviju un citas valstis. To paredz t.s. Zbigņeva Bžezinska doktrīna – kas kontrolēs Āziju, tas kontrolēs visu pasauli. Turklāt tieši uz Āziju ir pārvietojies pasaules ekonomisko aktivitāšu centrs. Taču šoreiz, šķiet, Āzijas valstis to labi saprot, tāpēc veido savu stratēģisko aliansi, kuras pamatā ir Šanhajas vienošanās.

Tā vai citādi, taču diemžēl nav izslēgts, ka ASV savu hegemoniju pasaulē centīsies glābt, izraisot III pasaules karu, kurā tiks uz nebēdu lietoti kodolieroči.

Pa vecam dzīvot nespēs arī Rietumeiropa. Lielbritānijai ir tās pašas fatālās vainas, kas ASV. Pārējās Rietumeiropas valstīs tautsaimniecības stāvoklis nedaudz labāks nekā ASV, vismaz infrastruktūras ziņā, taču par klupšanas akmeni kļūst tie pamati, uz kuriem būvēta Eiropas Savienības struktūra. Depresijas pārvarēšanai nepieciešamas apjomīgas valdību tiešo investīciju programmas, taču tās nav iespējamas, ja turpina ievērot t.s.

Māstrihtas kritērijus (budžeta deficīta ierobežojums u.c.). Ja Māstrihtas kritērijus neievēros (ko grasās darīt dažas dalībnieces, piemēram, Francija un Vācija), sabruks eiro un arī citas ES konstrukcijas.

Kā akmens slīcēja kaklā Rietumeiropai ir tās spekulatīvās investīcijas apmēram 1,5 triljonu apjomā, kuras veco dalībvalstu bankas (sevišķi Austrijas un Skandināvijas bankas) ieguldījušas Austrumeiropas valstu nekustāmo īpašumu burbulī, tai skaitā arī 122 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Latvijā. Arī šie kredīti nav atgūstami, taču tie var itin viegli sagraut Rietumeiropas valstu finanšu sistēmu. Visbeidzot spēcīgākās ES dalībvalsts Vācijas valdība jau ir paziņojusi, ka nekāda reāla palīdzība parādos iedzītajām Austrumeiropas valstīm nav pieļaujama.

Kādus pierādījumus mums vēl vajag, lai pārliecinātos par ES patieso vērtību un solidaritāti?

Tātad trekna jautājuma zīme ir uzlikta daudziem līdzšinējiem neoliberālisma svētumiem. Ja kritīs ASV ietekme, nepastāvēs arī tādas ASV dominētās globālās institūcijas kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un Pasaules Tirdzniecības organizācija. Tiesāti tiks tādi šo organizāciju spiegi un sargsuņi kā starptautiskās reitingu aģentūras. Dolārs vairs nebūs pasaules rezerves un tirdzniecības valūta, tā vietu ieņems reģionālās valūtas. Apšaubāma ir eiro un Eiropas Savienības nākotne. Ja nu vienīgi Eiropas Savienība spēs transformēties uz Eiropas tautām pieņemamākiem savstarpējās sadarbības principiem.

Latvijas valdības kurss uz sabrukumu Depresija ir tāds saimnieciskā panīkuma stāvoklis, kuru paši saviem spēkiem nespēj pārvarēt ne atsevišķi indivīdi, nedz pastāvošās privātās struktūras. Ja nenāks nekāds attīstības impulss no valsts puses, sabiedrība vienkārši būs spiesta atgriezties naturālās saimniekošanas stāvoklī. Tas nozīmē, ka cilvēki iespēju robežās atgriezīsies laukos, sēs un audzēs savām vajadzībām, iespēju robežās paši darinās apģērbu un darbarīkus, aizsargās savas mājas un laukus no apkārt klīstošām laupītāju bandām, šo to spēs nopirkt vai iemainīt no spekulantiem un kontrabandistiem. Naudas vietā būs bartera darījumi. Ceļi un pārējā infrastruktūra ātri aizaugs un sairs, vai arī tiks izlaupīta, nedarbosies daudzas ierastās sabiedriskās institūcijas, lielveikalu tukšās ēkas tiks izdemolētas, izlaupītas un apgānītas. Liela daļa cilvēku kļūs burtiski lieki. Viņiem atliks vai nu nomirt vai doties bēgļu gaitās uz citām zemēm.

Tieši uz šādu iznākumu orientēta tā politika, kuru patlaban saskaņā ar SVF prasībām īsteno Latvijas valdība. Samazinātie valsts izdevumi un palielinātie nodokļi izraisīs arvien vairāk bankrotu, radīs arvien vairāk bezdarbnieku. Jau tuvākajos mēnešos radītā bezdarbnieku armija vairs nesaņems nekādus pabalstus, jo vienkārši nebūs naudas.

Naudas nebūs arī pensijām, bērnu, māmiņu un invalīdu pabalstiem.

Godmaņa un tagad arī veidojamā Dombrovska valdība Latviju vada pa lejupejošu spirāli, kurā katrs nākamais cikls prasīs aizvien lielākus upurus. Nu jau ieplānots lēmums par 20% samazināt algas tiem, kuriem jau tā algas nav lielas. Kā arī palielināt nodokļus, kurus no brūkošas ekonomikas nebūs iespējams iekasēt. Augošā bezdarbnieku armija nodokļus nemaksās, bet tikai prasīs pabalstus. Tas nozīmē, ka valsts ieņēmumi strauji samazināsies, un jau pēc mēneša vai diviem valdībai būs jāapsver jauns izdevumu, algu un pabalstu samazinājums. Un pēc tam vēl viens un vēl viens – līdz pilnīgai paralīzei.

Kāpēc valdība un oficiālie ekonomisti uzņēmušies tik destruktīvu un iracionālu kursu, kas faktiski ir genocīds pret pašu tautu?

Protams, t.s. ārvalstu investoru interesēs. 7,5 miljardu palīdzības pakete nav nekāda palīdzības pakete, bet gan kredīts ar klāt pieliktu noteikumu paketi. Tas nav domāts Latvijas ekonomikas glābšanai vai krīzes pārvarēšanai. Kredīts domāts, lai kompensētu ārvalstu spekulantu zaudējumus, kā arī lai uzturētu valdību (administratīvo aparātu), Publikācijas (2009 - 2012) 123 kuras uzdevums ir turpināt piedzīt parādus to pašu ārvalstu investoru interesēs. Bet galvenais – lai pašu Latviju iedzītu vēl lielākos parādos un vēl lielākā atkarībā. Ārvalstu investoru mērķis ir Latviju ievest totālā bankrotā, lai pēc tam visus mūsu resursus nopirktu par sviestmaizes cenu. Kādu skaistu rītu Repše vai līdzīgs darbonis vienkārši paziņos: lai turpinātu maksāt Latvijas starptautiskos parādus un noturētu lata

kursu, mums jāpārdod Latvenergo, Latvijas dzelzceļš, Lattelekom valsts daļas, Hipotēku banka, Latvijas radio un pasts, ostas, termināli, meži, ceļi, pazemes naftas un gāzes vadi, elektrostacijas, Inčukalna pazemes gāzes krātuve utt. Bet privātie uzņēmumi, kuri vēl nav ārvalstnieku īpašumā, pārdosies paši, jo darboties tādos apstākļos vienkārši nebūs iespējams.

Kādi pasākumi nepieciešami depresijas pārvarēšanai?

Tie ir labi aprakstīti pētījumos par ASV prezidenta Franklina Rūzvelta „Jauno kursu” un mūsu pašu K. Ulmaņa pasākumiem Lielās depresijas pārvarēšanai 1930. gados.

Arī minētais ASV ekonomists Pols Krugmans savā grāmatā The Return of Depression Economics atzīst, ka nekas labāks vienkārši nav izdomāts. Par to vienisprātis arī daudzi neatkarīgie ekonomisti.

Lai sāktu ekonomikas atveseļošanu, Latvijas valstij vispirms jāmēģina ar starptautiskajiem kreditoriem vienoties par citu parādu nokārtošanas kārtību vai ilgtermiņa izlīgumu. Ja kāds cilvēks savu algu nospēlē kazino, viņš taču nevar pretendēt uz valsts kompensāciju? Tāpat, ja ārvalstu spekulanti brīvprātīgi iesaistījās riskantās spekulācijās un paši Latvijā ar savu kapitālu uzpūta nekustamā īpašuma burbuli (cerot uz ekonomiski nepamatotu peļņu), viņiem par to ir jāuzņemas arī sava atbildības daļa.

Ja ārvalstu investori nepiekritīs saprātīgam risinājumam, tad Latvijas valstij atliek vienpusējā kārtībā izsludināt valsts defoltu, kā arī savas suverenās tiesības pašai brīvi rīkoties ar Latvijas resursiem, lai valsti izvestu no depresijas.

Otrkārt, steidzami jāveic vispārēja valsts revīzija, lai noteiktu, kādi resursi un iespējas mums ir, un kādas ir galvenās vajadzības. Uz šīs revīzijas pamata jāizstrādā komplekss ekonomikas atdzīvināšanas plāns.

Tautsaimniecības atveseļošana prasa valsts izdevumu palielināšanu, nevis samazināšanu, kā arī nodokļu pazemināšanu ražotājiem. Lai nav tā, ka periodā, kad bankas grābj rekordpeļņu, reālo vērtību ražotāji ir spiesti bankrotēt.

Tā kā mūsu izdzīvošana ir atkarīga no preču importa, pirmkārt nepieciešami ieguldījumi ražošanas nozarēs, kuras importu aizvietos ar vietējiem ražojumiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka globālā krīze paralizē arī starptautisko tirdzniecību, un resursu cenas pasaules tirgū var svārstīties fantastiskā diapazonā. Un pirmkārt steidzami jāatbalsta vietējās pārtikas ražošana. Jo mēs varam tīri labi iztikt bez mobilajiem telefoniem un citām luksus precēm, bet bez pārtikas ilgi neizvilksim. Pārtika būs aktuāla jebkuros apstākļos.

Tātad lauksaimniekiem jārada maksimāli labvēlīgi ražošanas apstākļi. Jāievieš tirgus aizsardzības pasākumu komplekss, jāmaina lata kurss, jāmaina nodokļu politika utt.

Uz ES subsīdijām nenākas paļauties, jo tās mūsu lauksaimniekus diskriminē un padara konkurēt nespējīgus. Atmetīsim rozā ilūzijas: simtprocentīgi paļauties tuvākajos gados mēs varēsim tikai uz saviem resursiem.

Otrkārt, jāattīsta Latvijai tradicionālā vieglā rūpniecība, kas reformu rezultātā tika 124 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos iznīcināta. Jo otrā katra cilvēka pamatvajadzība ir apģērbs un apavi. Šai sakarā ir kategoriski jāatsakās no ievesto humpalu biznesa. Kamēr uz katra stūra kilogramiem tirgos ārvalstu humpalas, tikmēr mūsu pašu industrijai te vietas nebūs. Vieglā rūpniecība ir piemērota kooperācijas attīstībai, piemēram, paši cilvēki ar valsts atbalstu var organizēt šūšanas, aušanas un apavu ražošanas kooperatīvus. Izejvielas daļēji iegūstamas no pašu resursiem, taču kokvilna un daži citi materiāli diemžēl jāimportē.

Latvija nav sevišķi bagāta ar dabas resursiem, tomēr šis tas mums ir. Piemēram, meži.

Tai pat laikā koksnes produkciju ar augstu pievienoto vērtību mēs arvien importējam, maksājot valūtā. Piemēram, papīru. Tāpēc steidzami jāiegulda celulozes un papīra rūpnīcas celtniecībā. Bez tam no koksnes var iegūt arī daudzus citus produktus ķīmiskai un farmaceitiskai rūpniecībai, kurus varēsim arī eksportēt.

Latvija cieš no smagas energoatkarības. Arī enerģijas nesējus mēs galvenokārt importējam, maksājot ar valūtu. Šai ziņā iespējami vairāki pasākumu kompleksi, kas mūsu atkarību mazinātu: savas biodegvielas un kurināmo produktu ražošana (saistīta ar lauksaimniecību un mežrūpniecību), mājokļu siltināšana un renovācija (ietaupīsies enerģija, turklāt tūkstošiem celtnieku iegūtu labu darbu), atomelektrostacijas būvniecība. Mājoklis mūsu klimatiskajos apstākļos ir trešā katra cilvēka pamatvajadzība.

Jā, atomelektrostacijas būvniecībai būs nepieciešama valūta un ārvalstu speciālisti.

Valūtu valsts iegūtu, ja sakārtotu tranzīta jomu. Ienākumus no tranzīta pašlaik gūst vairākas anonīmas kompānijas, kas reģistrētas t.s. offshore zonās. Ja nevar citādi vienoties par saprātīgu ienākumu dalīšanu ar valsti, tad šī joma jānacionalizē.

Depresijas apstākļos tā ir normāla procedūra. Principiāli jāpārtrauc prakse, kad kādi Latvijā darbojošies uzņēmumi izvairās no nodokļiem, reģistrējoties offshore zonās. Tas būs svarīgs valsts ieņēmumu avots. Jā, varbūt nodokļu likmes var samazināt, taču ar visiem līdzekļiem jāpanāk, lai tie 100% nonāktu budžetā.

Latvija patlaban ir kā sacaurumots trauks, no kura uz visām pusēm izplūst mūsu resursi. Piemēram, pensiju otrais līmenis arvien tiek iepludināts ASV vērtspapīru tirgū, kur mūsu līdzekļi vienkārši pazūd spekulācijās uz neatgriešanos. T.s. ārvalstu investori ir piesūkušies faktiski visām mūsu ienākumu straumītēm, jo bankas un apdrošināšanas sabiedrības pieder galvenokārt ārvalstniekiem. Tas nozīmē, ka viņi pelna ( vai apliek ar nodevu) gandrīz no visa, kas Latvijā notiek: no mūsu komunālajiem maksājumiem, apdrošināšanas prēmijām, naudas pārskaitījumiem, kredītiem, valsts un pašvaldību kontu apkalpošanas, privātiem noguldījumiem utt. Šī noasiņošana vai valsts hemoroīds ir maksimāli jāaptur. Ja nevar vienoties citādi, tad šīs jomas jānacionalizē, jāatņem darbības licences u.tml. Banku nacionalizācija šai periodā ir normāla, dabiska procedūra – to jau dara daudzas valstis. Tās ir katras neatkarīgas valsts suverenās tiesības! Tā vai citādi, bet visiem iespējamajiem uzkrājumiem jāpaliek Latvijā – tie jāiegulda Latvijas tautsaimniecībā.

1990. gados Latviju bija pārņēmis iestāšanās drudzis gandrīz visās iespējamās starptautiskās organizācijās un līgumos. Taču tagad mēs visām šīm organizācijām maksājam dalības naudu, turklāt valūtā. Jāapsver, kura dalība patiešām ir lietderīga, bet bez kuras var iztikt. Piemēram, cik lietderīga bija pievienošanās Starptautiskajam autortiesību līgumam? Par katru Latvijas radio atskaņoto ārzemju dziesmu, par katru Publikācijas (2009 - 2012) 125 realitātes šovu, spēļu izrādi vai dumju ziepeni mēs tagad maksājam ārzemniekiem.

Katru gadu miljonus un vēlreiz miljonus dolāru. Un tai pašā laikā Latvijas kultūra, grāmatniecība un filmu industrija nīkuļo.

Var rīkoties arī citādi: no daudziem ārvalstu izklaides produktiem jāatsakās, to vietā izvēloties vietējo devumu. Tad atlīdzība par autortiesībām paliks Latvijā un stimulēs pašmāju radošos darbiniekus. Latvijai depresijas pārvarēšanas periodā patiešām nepieciešama poētiska un garīga iedvesma, kuru var sniegt kultūras darbinieki, kā arī amatieru mākslinieciskā pašdarbība katrā kopienā.

Cilvēkiem pašiem jāorganizē mākslas un kultūras biedrības, dažādi zinātniski

un informatīvi priekšlasījumi, pieredzes apmaiņa, draudzīgas kopā saiešanas, iedvesmojošas teātra izrādes, kā arī saimnieciskās kooperatīvās biedrības. Tas viss stiprinās tautas garu un saliedētību krīzes pārvarēšanas periodā.

Kooperācijas principi izklāstīti ar Hipotēku bankas atbalstu sarakstītajā grāmatā „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”. Meklējiet to bibliotēkās un internetā.

Vēl var atrast daudzus valsts ienākumu un ietaupījumu avotus, kurus īsā rakstā nav lietderīgi aprakstīt. Ideja taču skaidra?

Daudzi arvien inerces vai nezināšanas dēļ cer uz ārvalstu investīcijām, kredītiem vai palīdzību. Pēdējais laiks saprast, ka nekā tamlīdzīga tuvākajā laikā vienkārši nebūs, jo tagad katra valsts ir aizņemta ar sevis glābšanu. Gluži otrādi – kapitāls no Latvijas strauji aizplūst. Tāpēc arī mums šai periodā jāglābj pašiem sevi, protams, iespēju robežās sadarbojoties ar citām valstīm, taču uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem.

Tai pašā laikā esam aizmirsuši, ka arī Latvijas valstij ir tiesības emitēt savu naudu.

Ja dolāra segums ir nestabils – balstīts uz nesamaksājamiem parādiem un militāriem draudiem – , tad mēs sava lata vērtību varam segt ar reāliem projektiem, kuri mūs turklāt izvedīs no depresijas. Latvijai ir tik daudz nolaistu vai sagrautu nozaru, tik daudz steidzami darāmu darbu un projektu, ka nekādam bezdarbam vienkārši nav pamata.

Gluži otrādi – šī depresija paver vienreizēju iespēju atsaukt mājās arī tos Latvijas pilsoņus, kuri tagad spiesti kā lēts darbaspēks sevi pārdot citām valstīm. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Īriju, Lielbritāniju un citas viesstrādnieku zemes tagad pašas kritušas depresijā un vēlas no svešajiem viesstrādniekiem atbrīvoties.

Valsts finansētu attīstības programmu ietvaros radīsies tūkstošiem jaunu darbavietu.

Ja vēlamies kļūt moderna valsts, ar kuru labprāt vēlēsies sadarboties citas valstis, mums pirmkārt jāizveido moderna infrastruktūra: labi ceļi, ātrgaitas dzelzceļi (vēlams, starptautisku tranzīta projektu ietvaros), modernas ostas, tilti, metro līnijas, pārējā loģistikas infrastruktūra, zinātniskie centri, ražošanas bāzes, izglītības iestādes, kuras gatavo tautsaimniecībai nepieciešamos speciālistus (nevis kaut kādas abstraktas modes profesijas, kas nevienam nav vajadzīgas), kultūras objekti. Ja Rietumeiropa vēlēsies izdzīvot (jācer, ka vēlēsies), tā noteikti izvērsīs plašu sadarbību ar Krieviju un jaunajiem attīstības centriem Āzijā. Latvijai tas paver unikālas iespējas, kuras vienkārši nedrīkstam nogulēt.

Tikai viens brīdinājums. Mēs šos objektus nedrīkstam celt līdzšinējā kārtībā, ar mākslīgi uzpūstām cenām, kā, piemēram, bēdīgi slaveno Dienvidu tiltu. Līdzšinējā konkursu rīkošanas kārtība ir defektīva – tā nenodrošina nedz objektu kvalitāti, nedz 126 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos optimālas darba izmaksas. Līdz šim neviena apjomīga jaunbūve vai rekonstrukcija Latvijā nav notikusi bez neglīta skandāla. Bez tam līdzšinējā konkursu kārtība lielā mērā bija orientēta uz ārvalstu kontraktoru privilēģijām, kuri pēc uzvaras konkursā līga reālos darba izpildītājus – dažādu līmeņu subkontraktorus. Šādas rebes ir vienkārši jāpārtrauc, orientējoties vienīgi uz Latvijas ilgtermiņa interesēm. Arī te darbs zinātniekiem, projektētājiem un praktiķiem, kuri spēj projektēt izturīgas būves un aprēķināt reālās izmaksas. Ja šādus darbus nav gatavas veikt privātās firmas, tad valstij jādibina savas firmas vai akciju sabiedrības.

Kad Somija nonāca lielās saimnieciskās grūtībās, tā ieguldīja lielus līdzekļus zinātnē, lai pārorientētu savu tautsaimniecību jaunajiem apstākļiem, kādi radās pēc PSRS sabrukuma. Pasaulē slavenā Nokia ir tikai viens no šo valsts gudro ieguldījumu augļiem.

Kas būs Latvijas Nokia?

2009. gada 13. marts Kā dzīvosim Post-Amerikas laikmetā?

Vai virsraksts sasmīdināja?… Atceros, kā pirms kādiem 25 gadiem (no 1983. līdz 1986. gadam), kad es kādā kompānijā, parasti pie šņabja glāzes, sāku klāstīt par drīzo PSRS sabrukumu un iespēju Latvijai kļūt neatkarīgai, par maniem vārdiem vienkārši smējās. Labsirdīgi, bet tomēr smējās. Tas gan pēc pāris gadiem tiem pašiem cilvēkiem netraucēja pavisam nopietni ar spožām acīm stāvēt mītiņos zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem. Un smieties ir veselīgi. Smiekli izkrata vecas, sapelējušu domu konstrukcijas, mazina emocionālo spriegumu.

Nē, neesmu nekāds Eižens Finks vai Pāvels Globa, un uz gaišreģa spējām nepretendēju.

Taču kopš bērnu dienām mani intriģē pasaulē notiekošie procesi. Tieši reālie procesi, nevis to līdz nepazīšanai sagrozīts atspoguļojums t.s. masu informācijas līdzekļos!

Neskatos futbolu, nedz TV Panorāmu vai raidījumu „Kas notiek Latvijā”, nedz citus realitātes šovus. Standartformātā tiražētās ziņas mani labākajā gadījumā garlaiko.

Turklāt tās neuzlabo garastāvokli, jo pārsvarā ir negatīvas. Taču cenšos ielūkoties un izjust to, kas notiek aiz šīs fasādes. No tā varu krist azartā, pat naktis negulēt. :) Jau gadiem sekoju līdzi tiem vērotājiem un pētniekiem, kuri prognozē ASV impērijas drīzu sabrukumu, tomēr pats ilgi šaubījos, vai par to rakstīt, tāpēc šādu iespēju minēju tikai garāmejot un drīzāk kā publicistiem raksturīgu pārspīlējumu.

Cilvēki, tāpat kā valdības, tiecas turēties pie tā, kas ir un kas ir pazīstams, pat ja tas pazīstamais ir indīgs, pazemojošs, atkarību izraisošs un citādi nebaudāms. Viss jaunais baida, tāpēc ierastai domāšanai un uzskatiem ir milzīga inerce. Tas ir fakts, ka visas impērijas agrāk vai vēlāk sabrūk, taču vai tiešām mums vienas paaudzes laikā lemts būt par lieciniekiem divu globālu impēriju sabrukumam, kas visu pasauli vēlreiz apgriezīs ar kājām gaisā?

Lai par to mierīgi domātu, jābūt psihiskai gatavībai, iekšējai brīvībai un atvērtam Publikācijas (2009 - 2012) 127 prātam. Tāpēc es jūs neaicinu man noticēt. Turpiniet ticēt, ka notikusi tikai kārtējā biznesa cikla korekcija, ka pēc dažiem jostas savilkšanas gadiem vai mēnešiem ekonomika brīnumainā kārtā atveseļosies, un viss turpināsies pa vecam: bankas izsniegs kredītus, lielveikali ar lētām precēm cīnīsies par mūsu maciņiem un kredītkartēm, biržas un sociālie fondi plauks, investori nāks iekšā un sēs jaunu labklājību; galu galā arī starptautiskais terorisms tiks sakauts uz mūžiem un iestāsies F. Fukujamas pasludinātais vēstures gals – tūkstošgadīgā liberālisma valstība. Šajā rakstā pat nevēlos neko pierādīt, izvirzīt kādus loģiskus apsvērumus, vilkt paralēles ar citām no vēstures zināmām impērijām. Par to ir sarakstīti biezi sējumi.

Meklējiet, un jūs atradīsiet, ja ir tāda vēlme. Interesējieties un domājiet paši! Šoreiz aicinu tikai piedalīties pavisam nenopietnā prāta spēlē par tēmu „Kā dzīvosim pēc Amerikas sabrukuma”. Varam uz brīdi iztēloties, ka tā tāda stilīga datorspēle. Vienkārši pafantazēsim!

Kas notiek, kad sabrūk impērijas un sistēmas?

Nekas vairs nedarbojas tā, kā vēl nesen. Vakarējie tikumi un ierašas vairs neder.

Nekas, kas gadiem lolots un cerēts, vairs neskaitās. Viss liekais un uzpūstais pazūd.

Atklājas daudzi meli, bet tam vairs nav praktiskas nozīmes. Vecais prestižs un kādreiz

rūpīgi būvētās karjeras pārvēršas par ļaunu joku. Nedarbojas bijušās iestādes un institūcijas. Jebkādi pūliņi glābt sistēmu nozīmē tukšu laika un izdevību zaudēšanu.

Taču īstenās universālās vērtības, kuras iepriekš varbūt tika noniecinātas, aizmirstas un izsmietas, paliek un iegūst nebijušu spēku. Arī pēc sistēmas sabrukuma dzīve turpinās (lai gan daudzi, kas nav tam sagatavojušies, iet bojā), tikai tā iegūst citus vaibstus, citas prioritātes. Cilvēki pēkšņi apjauš, kas dzīvē ir patiešām svarīgs, bet kas bijis tikai maldi, ilūzijas un sevis izniekošana.

Patiesībā tas sabrukums, ko piedzīvojām pēc PSRS krišanas, bija tikai tāds pussabrukums. Taču tam bija daudzas īsta sabrukuma iezīmes, kuras izjuta un arvien vēl izjūt liela sabiedrības daļa. Un mēs nesabrukām līdz galam, jo ātri vien pārlēcām uz citu platformu, kurā bija mums jau pazīstamas iezīmes.

Gan PSRS, gan ASV bija daudz kopīgu iezīmju: industriālisma, militārās varenības, tehniskā progresa un materiālisma kults ar globālām ambīcijām. Abas impērijas balstījās uz mesiānisku ideoloģiju, kuru tiecās dažādiem paņēmieniem uzspiest pārējai pasaulei.

Arī realitātē abas impērijas sacentās par cilvēces prātiem un sirdīm, no kā pasaulei pat atleca zināms labums. Piemēram, lai vairotu savu pievilcību, abas impērijas centās pasaulei parādīt, ka arī parastais cilvēks viņu sistēmas ietvaros dzīvo labāk. Lai pārspētu PSRS, arī Amerika bija spiesta ieviest astoņu stundu darba dienu, nodrošināt minimālo algu, vecuma pensijas un citas sociālās garantijas, ievērot arodbiedrību prasības utt.

Kad PSRS sabruka, Rietumos parasto cilvēku tiesības tika būtiski apgraizītas, lai nodrošinātu maksimālu peļņu lielā kapitāla turētājiem. Atbrīvoti no vajadzības ievērot parasto cilvēku intereses, finanšu sektors un korporācijas zaudēja jelkādu mērenību.

Tieši šis apstāklis paātrināja šīs sistēmas iespēju izsmelšanu. Līdz ar to nonākam pie paradoksāla secinājuma: kapitālisma sistēmas bojāeju, ko pamatoti prognozēja izcilie domātāji jau XIX gadsimtā (ne tikai marksisti, bet arī humānisti, nacionālisti un dažādi sociālie reformatori), paildzināja eksistenciāla vajadzība konkurēt ar alternatīvu 128 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sistēmu, kuru iemiesoja PSRS parauga komunisms. Komunisma sistēmai sabrūkot, kapitālisms savā iedomātās uzvaras reibumā zaudēja pašsaglabāšanās instinktus, atteicās no svirām, kuras ilgstoši nodrošināja kapitālisma dzīvotspēju.

Arī sabrukuma galvenie cēloņi abām impērijām ir līdzīgi. Nosaukšu dažus būtiskos: iestigšana neuzvaramos karos (Afganistāna, Irāka u.c.), mērenības zaudēšana, nosakot militāro budžetu, ieslīgšana nesamaksājamos ārējos parādos un iracionāla izšķērdība, grūtības nodrošināt tehnoloģiskajam progresam nepieciešamos resursus, korumpēta politiskā sistēma un smags valsts aparāts, kas nav spējīgs reformēties, valdošo aprindu lieluma mānija, kas izslēdz atklātas, godīgas diskusijas un dialogu ar sabiedrību.

Un nosauciet kaut vienu labu iemeslu, kāpēc pasaulei būtu turpmāk jāpacieš parazītiska piramīdas shēma, kura pati neko neražo, tikai izlaupa pasaules resursus, savu morālo nepilnvērtību un garīgo tukšumu remdina patēriņa orģijās, nekaunīgi izmanto citu zemju darbaspēku, visiem uzspiež savu kroplīgo mācību, bet nepakļāvīgos iebombardē atpakaļ akmens laikmetā?

Tādas piramīdas shēmas sabrūk, tiklīdz tās zaudē tālākas izplešanās iespējas. Gluži kā „Banka Baltija” Latvijā, ja kas tādu vēl atceras.

Pēc Amerikas sabrukuma vēlreiz mainīsies ģeopolitiskais līdzsvars, un Latvijai vairs

nebūs atpazīstamas platformas, uz kuras tik viegli pārlēkt. Ja nu vienīgi Krievija, taču pārmaiņas grūti prognozējamā veidā skars arī Krieviju, kura patlaban arī ir lielā mērā integrējusies Amerikas dominētajā pasaules kārtībā. Katrā ziņā jaunās kārtības izveidošanās prasīs zināmu laiku, kurā, iespējams, Latvijai neatliks nekas cits kā mēģināt beidzot nostāties pašai uz savām kājām. Vai arī – piedzīvot pilnīgu sabrukumu un dezintegrāciju.

Civilizācijas sabrukuma stadijas aizņemos no krievu izcelsmes amerikāņa Dmitrija Orlova raksta „Piecas sabrukuma stadijas”: I. Finanšu sabrukums. Tiek zaudēta ticība ierastajam biznesa ciklam.

Nākotne vairs neatbilst priekšstatam par pagātni tādā mērā, ka tas neļauj reāli izvērtēt risku vai garantēt finanšu vērtību nezušanu. Finanšu institūcijas pārņem maksātnespēja, iekrājumi pazūd, pieeja kapitālam zūd.

II. Komerciālo struktūru sabrukums. Zūd ticība, ka „par visu gādās tirgus”.

Nauda tiek devalvēta vai arī saplok tās apjoms, atlikušās preces tiek slepeni uzkrātas ārpus komerciāliem uzņēmumiem, sabrūk importa un vairumtirdzniecības tīkli, par normu kļūst pirmās nepieciešamības preču trūkums.

III. Politiskais sabrukums. Zūd ticība, ka „par visu gādās valdība”. Jelkādi ierēdņu mēģinājumi nodrošināt izdzīvošanas preču pieejamību cieš neveiksmi vai dod tieši pretējus rezultātus. Politiskās institūcijas zaudē pēdējo leģitimitāti un nozīmi.

IV. Sociālais sabrukums. Zūd ticība, ka „par mani parūpēsies cilvēki”. Vietējās sociālās institūcijas un labdarības organizācijas, kuras steidz aizpildīt radušos varas vakuumu, ātri vien izsmeļ savus resursus un/vai izšķīst iekšējos konfliktos.

V. Kultūras sabrukums. Zūd ticība cilvēces cēlajām īpašībām. Indivīdi zaudē spēju būt laipni, atsaucīgi, iejūtīgi, nesavtīgi, līdzjūtīgi, godīgi, viesmīlīgi, mīloši. Ģimenes izjūk un Publikācijas (2009 - 2012) 129 turpmāk katrs tās loceklis individuāli cīnās par izsīkstošajiem izdzīvošanas resursiem.

Par moto kļūst teiciens – „kaut tu nomirtu rīt, lai es varētu izdzīvot līdz parītam”.

Izplatās kanibālisms.

Vai Latvija bija neatkarīga?

Vispirms jātiek skaidrībā, kas ar Latviju (Amerikas impērijas perifērijas sastāvdaļu) noticis pēdējos 18 gados?

Latvija gan pasludināja politisko neatkarību, taču, lai izpatiktu saviem Amerikas aizgādņiem, mērķtiecīgi iznīcināja savas reālās ekonomikas bāzi, t.i., ražošanu. Kāpēc tas bija nepieciešams varenajai Amerikai?

Amerikas morāli apšaubāmās globālās ambīcijas noteica, ka pat uz saviem tuvākajiem sabiedrotajiem tā paļauties nevar, tāpēc tie jātur stingrā atkarībā. Amerika izvēlējās kursu uz „pilna spektra dominēšanu” pār visu pasauli. Amerika uz zemeslodes izvēlējās gan savas dabas resursu krātuves, gan lēta darbaspēka ražotnes, un to visu tiecās integrēt vienā globālā tīklā, kura pārvaldes sviras atdotas drošās anglo-amerikāņu oligarhijas rokās. Globalizācija (valstu suverenitātes deldēšana) nebija objektīvs process, bet gan mērķtiecīga ekspansija uz citu tautu rēķina.

Katra patiesi neatkarīga valsts šo globālo kārtību apdraudēja – gan burtiski, gan simboliski – kā paraugs citām valstīm. Izejvielu apgādātāju loma bija nozīmēta ar resursiem bagātām valstīm, bet lēta darbaspēka loma – Trešās pasaules valstīm, kuru klimats un īpatnības samazināja darba izmaksas. Latvija šajā shēmā neiekļāvās. Toties Latvija bija nozīmīga kā stratēģiska ģeogrāfiska vieta pie Krievijas un Baltkrievijas robežas. Jo attīstība Krievijā arvien bija neprognozējama, ko pierādīja arī vēlākie notikumi.

Ja Latvija būtu patiesi (gan politiski, gan ekonomiski) neatkarīga, tā kādā izšķirošā brīdī varētu iziet no globālās kontroles. Piemēram, kad ASV bija nepieciešams Rietumeiropas atbalsts karagājienam uz Irāku, Francija un Vācija atteicās sadarboties, jo paļāvās uz savu spēju pārdzīvot jebkādas iespējamās Amerikas sankcijas. Lai tomēr Amerika savos nodomos nepaliktu viena un izolēta, tā aktivizēja atkarīgās vasaļvalstis, tai skaitā Latviju, lai vismaz formāli izveidotu t.s. „gribošo koalīciju”, kas Amerikas rīcībai kaut nedaudz piešķīra to starptautiskās leģitimitātes auru, ko tā nespēja iegūt Apvienoto Nāciju forumā.

Kamēr Amerikas globālā piramīda darbojās, Latvijai vai zināmai tās sabiedrības daļai tika ļauts gūt no tā zināmu labumu. Visus šos gadus mums bija ļoti negatīva ārējās tirdzniecības bilance, t.i., mēs patērējām daudz vairāk nekā paši saražojām.

Latvijas veikalos, ja neskaita daļēji pārtikas produktu plauktus, tikpat kā nav Latvijas ražojumu. Un Latvijas eksports sastāv galvenokārt no izejvielām un pusfabrikātiem ar zemu pievienoto vērtību, un arī šāds eksports apsīkst. Tā ir klasiska kolonijas iezīme.

Tā eksistence, kas daļai sabiedrības (daudzi tomēr bija spiesti izbraukt un daudzi jau tagad dzīvo gandrīz naturālās saimniecības līmenī vai darbojas pelēkajā ekonomikā) vēl nesen tika nodrošināta, balstījās uz mūsu resursu izpārdošanu un kredītiem.

Skaidrs, ka tā tas nevarēja turpināties ilgi, jo katra piramīda sabrūk. Tiklīdz sākās globālā depresija, Latvija nonāca neapskaužamā stāvoklī, jo pati ir iznīcinājusi savu reālās ekonomikas bāzi. Esam nesamaksājamos parādos un atkarīgi no preču importa, 130 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kurš ir apdraudēts mūsu maksātnespējas dēļ.

Tā vietā, lai kaut tagad steigtu atjaunot nacionālo ražošanu (pirmām kārtām jau lauksaimniecību, kas nodrošinātu pietiekamus pārtikas krājumus), valdība, aiz inerces un pildot savu aizbildņu prasības, turpina apkalpot brūkošo globālo piramīdu. Latvijas valdība pašlaik glābj nevis reālo ekonomiku, bet gan ārvalstu spekulantus. Valdība nav pat slepenībā apsvērusi kaut vienu reālu pasākumu vietējās ražošanas atjaunošanai, lai gan to vēl iespējams darīt. Un arvien nav atcelti birokrātiskie un fiskālie šķēršļi tiem mūsu uzņēmējiem, kuri jau gadiem paši mēģinājuši sākt reālu ražošanu.

Post-Amerikas laikmeta prioritātes Var jau būt, ka valdības vīri jau sev noskatījuši siltus kaktiņus kaut kur ārzemēs, uz kurieni doties kritiskajā brīdī, un lai viņiem veicas! Bet ko darīt mums, kuriem

acīmredzot lemts palikt izlaupītajā un sevi apgādāt nespējīgajā Latvijā?

Ja nespējam un nevēlamies (vai kautrējamies, nespējam kūtrumu pārvarēt) jau tagad ar dažādām sabiedriskajām aktivitātēm pagriezt valdības seju pret tautu un piespiest valdību darboties valsts interesēs, tad atliek gatavoties sabrukumam un patstāvīgai dzīvei pēc sabrukuma.

Mums jau tuvākajā laikā jāgatavojas pēc iespējas labi izdzīvot apstākļos, kad nav naudas, nav vairumtirdzniecības tīklu, nav sabiedriskā transporta, nav importa (tai skaitā naftas produktu un gāzes) un nedarbojas arī vecās institūcijas (skolas, policija, tiesas, cietumi, pašvaldības u.c.). Vai tas vispār iespējams?

Jā, un tam ir pat savas gaišās puses. Piemēram, būs tīrs gaiss un nepiesārņota vide, cilvēki atkal dzīvos draudzīgās kopienās, apgūs derīgus amatus, darbus un prasmes, atbrīvosies laiks, lai kontaktētos ar ģimenes locekļiem un kaimiņiem, ēdīs veselīgāku barību, daudz kustēsies, kļūs priecīgāki, veselāki, atsaucīgāki un draudzīgāki, cieņā atkal nāks gudrība un gods. Tā dzīvoja mūsu nesenie senči. Apskatiet vecas fotogrāfijas savos ģimenes albumos. Pat tās, kuras uzņemtas Sibīrijas izsūtījumā. Mūsu senči dzīvoja patiešām smagos apstākļos, bet kāpēc viņiem tik priecīgas, apgarotas un dzīvas sejas?

No kurienes šī iekšējā apskaidrība? Ieskatieties šajās sejās un padomājiet!

Galvenais ir nenolaisties līdz 4. sabrukuma stadijai, un to taču mēs varam?

Lai izdzīvotu un dzīvotu, nevajag daudz: pārtiku, pajumti, mūsu klimatam piemērotu apģērbu, drošību, pārvietošanās līdzekļus, kuri var darboties bez degvielas, un stipru garu.

Es nezinu, vai šis raksts ir vajadzīgs un nav pāragrs? Vai tas jāturpina? Vien zinu, ka tāds raksts būs novēlots tad, kad būsim noslīdējuši trešajā sabrukuma stadijā. Pašlaik esam pirmajā stadijā un jau vērojamas dažas otrās stadijas iezīmes. Tāpēc aicinu izmantot iespēju, kamēr mēs varam šeit tā ērti sazināties, lai katrs sniegtu savas domas un idejas – kā dzīvosim Post-Amerikas laikmetā?

Parunājiet par šo tēmu arī ar saviem tuviniekiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām!

Parunājiet kaut ar sevi! Tas noderēs jebkurā gadījumā, jebkura attīstības scenārija apstākļos. Tas nepieciešams jau tagad!

2009. gada 15. marts Publikācijas (2009 - 2012) 131 Par demokrātiju, varu un izglītību „Ja tu domā par vienu gadu, iesēj sēklu; ja domā par nākamajiem 10 gadiem, iestādi koku; ja domā simt gadu mērogā, izglīto cilvēkus!” / Konfūcijs, 551. – 479. gads p.m.ē./ Jau Senās Ķīnas domātājs Konfūcijs uzsvēra, cik svarīgi krīzes un juku laikos ir atjaunot sabiedrībai svarīgāko jēdzienu patieso nozīmi. Tas arī saprotams: ja jēdzieni ir sagrozīti, ja tiek izjaukta cēloņu un seku sakarība, mēs ne vien nespējam skaidri domāt, bet arī nespējam cits ar citu sazināties. Un mūsu domāšana nosaka mūsu rīcību un attieksmi.

Mums tiek sludināts, ka dzīvojam demokrātiskā iekārtā. Demokrātija grieķu valodā nozīmē tautas varu. Arī mūsu Satversmē šis princips ir formāli nostiprināts: suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Bet ko nozīmē vara? Vara ir spēja patstāvīgi pieņemt un īstenot lēmumus un uzņemties atbildību par savu lēmumu sekām. Vara bez atbildības ir patvaļa.

Kā šis princips darbojas mūsu reālajā dzīvē? Vai tauta īsteno savu varu (t.i., pieņem lēmumus) un uzņemas atbildību par savu lēmumu sekām? Atbildēsim uz šo jautājumu

paši – katrs sev.

Kā demokrātija darbojās Senajā Grieķijā jeb t.s. grieķu pilsētvalstīs?

Vispirms jau tā bija tiešā demokrātija. Pilsoņi regulāri savācās noteiktās vietās, izvirzīja un apsprieda dažādus jautājumus, lai pēc tam pieņemtu lēmumus. Šos lēmumus tālāk īstenoja gan īpaši ieceltas izpildinstitūcijas, gan paši pilsoņi. Līdzīgi savu politiku lēma arī pilsoņu sapulces dažās Eiropas ziemeļu tautās.

Vai lēmumus pieņēma visi grieķu pilsētvalstīs dzīvojošie cilvēki?

Nē. Vispirms jau lēmumu pieņemšanā nepiedalījās bērni. Otrkārt, lēmumu pieņemšanā nepiedalījās arī vergi un daži citi slāņi, kuri dažādu iemeslu dēļ nebija uzņēmušies atbildību par savu dzīvi vai tika uzskatīti par nepiemērotiem atbildīgu lēmumu pieņemšanai.

Kāpēc arī mūsdienās daudzi cilvēki uzskata par svarīgu vēl un vēlreiz studēt Senās Grieķijas vēsturi, valodu, mitoloģiju, politiku, mākslu, kultūru, filozofiju, medicīnu, dabas zinātnes un citas jomas? Kāpēc saistībā ar senajiem grieķiem tiek lietots apzīmējums „klasiskā”? Kas ir klasiskā izglītība?

Arī tas ir saprotams. Lai cilvēks spētu pieņemt atbildīgu lēmumu, viņam ir jābūt zinošam, vispārēji izglītotam. Tas nozīmē, ka lēmumu nevar pieņemt bez skaidra pasaules uzskata, bez skaidra priekšstata par pasaulē notiekošajiem procesiem un skaidra priekšstata par sekmīgiem valsts pārvaldes principiem. Tieši Grieķija bija tā valsts, kas šādus principus izstrādāja. Arī Ķīnā un citās senajās civilizācijās šie principi bija pazīstami, bet vēlākā arābu civilizācija un caur to arī Rietumu civilizācija šos principus pārņēma galvenokārt no Grieķijas. Jā, tas mūsdienās netiek popularizēts, bet grieķu zinības Rietumeiropā ienesa tieši arābi. Arābu iekarotāji uzbūvēja Rietumeiropā pirmās universitātes un bibliotēkas, kurās tolaik barbariskie eiropieši varēja apgūt grieķu zinības. No tiem laikiem Grieķijas mantojuma apgūšanu dēvē par klasisko izglītību.

Pat cariskajā Krievijā un pirmajā Latvijas Republikā uz šiem principiem veidotās skolas sauca par klasiskajām grieķu ģimnāzijām.

132 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Ģimnāzisti pastiprināti studēja ne vien lasītprasmi un elementāro matemātiku, bet arī vēsturi, ģeogrāfiju, dabas zinības, filozofiju, vairākas valodas (starp tām klasiskās), klasisko literatūru, mākslas un kultūras priekšmetus (dejošanu, zīmēšanu, apguva mūzikas instrumentus un citas prasmes, kas attīstīja bērnu iztēli un radošās spējas), fizisko kultūru, mitoloģiju, ticības ētiskos pamatus, saimniecisko vēsturi, astronomiju u.c. Iznākumā, pabeidzot klasisko ģimnāziju, jaunietim bija skaidrs priekšstats gan par pasauli kopumā, gan par pareiziem valsts pārvaldes principiem. Bez tam valodu prasme un savstarpējās saziņas iemaņas jauniešiem ļāva patstāvīgi turpināt izglītību visa mūža garumā. Šādi cilvēki patiešām spēja pieņemt atbildīgus lēmumus. Turklāt viens no izglītošanās procesa galvenajiem mērķiem bija rakstura audzināšana, t.i., spēja atteikties no instinktīvu iegribu tūlītējas apmierināšanas, lai savus spēkus mobilizētu svarīgāku dzīves mērķu sasniegšanai. Citiem vārdiem to var nosaukt par pašdisciplīnu. Jebkuru spēju laba apgūšana no cilvēka prasa pašdisciplīnu.

Tātad senajās grieķu demokrātijās lēmumus pieņēma izglītotā un atbildīgā (uz izaicinājumiem atbildēt spējīgā) sabiedrības daļa.

Vēlāk Rietumeiropā un Ziemeļamerikā šis princips tika degradēts. Vispirms tiesības pieņemt svarīgus lēmumus uzņēmās aristokrātija, kas sev piešķīra it kā Dieva dotas

privilēģijas, kuras aristokrātu dzimtas mantoja no paaudzes uz paaudzi. Sākoties kapitālisma laikmetam, tiesības pieņemt lēmumus piešķīra mantīgajai kārtai, t.i., lēmumus pieņēma tie, kuriem piederēja nozīmīgs nekustamais īpašums. Turklāt lēma tikai pilngadīgie vīriešu kārtas pārstāvji. Tikai XX gadsimta sākumā Rietumu pasaulē pakāpeniski tika ieviestas vispārējās vēlēšanu tiesības. Un tieši Latvijas Republika to izdarīja viena no pirmajām. ASV vēl tagad liela sabiedrības daļa nevar piedalīties vēlēšanās, it sevišķi melnādainie cilvēki ASV dienvidu pavalstīs, kuri ar dažādiem aizbildinājumiem netiek iekļauti vēlētāju sarakstos.

Tātad vispārējās vēlēšanu tiesības ir pavisam nesen ieviesta kārtība, kas darbojusies ar visai pretrunīgiem rezultātiem. Piemēram, Hitlers nāca pie varas, uzvarējis vispārējās vēlēšanās. Vispārējās vēlēšanu tiesības nenodrošina pasauli pret kariem, saimnieciskām krīzēm, kultūras, garīgo jomu, kā arī apkārtējās vides un izglītības sistēmas degradāciju.

Viens no vispārējo vēlēšanu tiesību blakusproduktiem ir sabiedrību ieslīgšana nekontrolēta patēriņa un zemāko instinktu tūlītējas apmierināšanas kultā. Tas savukārt liecina par rakstura, pašdisciplīnas un jelkādas dziļākas izpratnes un atbildības trūkumu.

Iemesls tam ir acīmredzams: tiesības pieņemt lēmumus dotas cilvēkiem, kuriem trūkst klasiskās izglītības, kā arī priekšstata par atbildību.

Arī Latvijas sabiedrība pēc valsts neatkarības atgūšanas savu suvereno varu nekavējoties atdeva ķildīgu un sīku politisko grupējumu ziņā. Taču arī šie grupējumi nezināja, ko ar šo varu iesākt, tāpēc to tikpat viegli atdeva starptautiskiem grupējumiem, paši sev atstājot tikai starpnieka vai sabiedrisko attiecību speciālista lomu attiecībās starp Latvijas pilsoņiem un starptautisko oligarhiju. Un par to nenākas brīnīties, jo atbilstoša izglītība un atbildība netiek prasīta ne vien no vēlētājiem, bet arī no pašiem tautas priekšstāvju kandidātiem. Īstenojusies V. L. Ļeņina formula, ka valsti var vadīt pat ķēkšas!

Publikācijas (2009 - 2012) 133 Latvijā ir notikusi totāla demokrātijas jēdziena degradācija. Piemēram, politiskās partijas (faktiski sīkas interešu grupiņas, kas finansētājiem piedāvā savu politiskā biznesa projektu), atklāti plātās, ka partiju galvenais uzdevums ir cīņa par varu! Ja Latvijā darbotos Satversme, šādi politikāņi tiktu nekavējoties arestēti un tiesāti par antikonstitucionālu darbību, jo suverenā vara taču pieder Latvijas tautai! Faktiski šie politikas dīleri ir uzurpējuši suvereno varu Latvijā, lai pēc tam to iztirgotu starptautiskajam kapitālam! Taču nav jāaizmirst, ka mēs paši sava kūtruma, lētticības vai muļķības dēļ esam šo varu izlaiduši no savām, t.i., Latvijas tautas, rokām. Mēs paši esam brīvprātīgi atteikušies no atbildības par savu valsti un par savu dzīvi. Bet atbildība iestājas neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai negribam. Par visu dzīvē ir jāmaksā, arī par savu slinkumu vai pasivitāti. Un nu ir pienākusi norēķināšanās stunda.

Lai iegūtu tiesības braukt ar auto, mums jāiziet autovadītāju kursi un jānokārto pārbaudes eksāmens. Lai strādātu par visparastāko medicīnas māsiņu, ir jāpabeidz medicīnas skola, jānokārto pārbaudījumi un jāiziet kaut kāda prakse. Agrākos laikos, lai kļūtu par amata meistaru, vispirms vairāki gadi bija jānostrādā par mācekli. Šie un citi amati ir svarīgi un visnotaļ cienījami, no tiem atkarīga to cilvēku labklājība, ar kuriem mums ikdienā iznāk darīšanas, piemēram, citi ielu satiksmes dalībnieki vai slimnieki. Valsts pārvalde ir nesalīdzināmi atbildīgāka joma, jo no tās ir atkarīga visu valsts pilsoņu labklājība, visu dzīves jomu funkcionēšana, kā arī to ārvalstu labklājība, ar kurām mums ir sadarbība vai cita saskarsme. Latvija ir daļa no pasaules, un uz pasaules

viss ir savstarpēji saistīts.

Tad kā izskaidrot faktu, ka mūsu valsti pārvalda cilvēki, kuri nekādā veidā netiek sagatavoti šim atbildīgajam darbam un kuru spējas, raksturs un tikumi netiek iepriekš pārbaudīti? Sākot jau ar vēlētājiem, kuriem dotas tiesības izvēlēties savus pārstāvjus operatīvai valsts pārvaldīšanai periodā starp vēlēšanām. Latvijā jebkurš cilvēks ar kaut kādu formālu izglītības dokumentu un kuram ir „pareizie” sakari, var kļūt par jebkuras ministrijas vadītāju, prezidentu vai pat eirokomisāru! Iedomāsimies, kas notiktu ar daudzbērnu ģimeni, ja tajā ģimenes politikas jautājumus izlemtu balsojot, turklāt balsošanas tiesības būtu dotas visiem, arī nepilngadīgajiem bērniem, kuriem nav dzīves pieredzes, bet kuriem ģimenē ir balsu vairākums? Bet valsts taču ir daudz komplicētāka sistēma par parastu ģimeni!

Līdz ar to ir iestājies absolūtas bezatbildības periods. Pareizāk sakot, par darba rezultātiem atbildību prasa tikai no visparastāko darbu veicējiem, piemēram, autovadītājiem, maizes cepējiem, biļešu kontrolieriem. Un arī ne vienmēr. Piemēram, lielās būvfirmas, pamatojoties uz viltīgi noformētiem līgumiem, nenes nekādu atbildību par būvju un ceļu atbilstību kvalitātes, drošības un izturības parametriem.

Līdz ar to iznāk, ka vēlētāji (suverenās varas nesēji!) atbildību par valsts politiku nogrūž uz pašu ievēlētajiem politiķiem un pat lepojas ar savu bezatbildību, pasludinot, ka „es politikā nejaucos, politika ir netīra”. Arī politiķi nekādu atbildību neuzņemas, jo ir izdomājuši t.s. „politiskās atbildības” principu. Proti, viņi pasludina: ja tauta mūsu devumu uzskatīs par sliktu, tad viņi par mums nākamajās vēlēšanās nebalsos. Politiķu algas nav saistītas ar viņu darbības rezultātiem, t.i., no pārējo pilsoņu labklājības.

Neatkarīgi no valsts stāvokļa un minimālās algas parasta darba veicējiem, politiķi savas 134 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos algas nosaka paši!

Vai viņus var vainot? Nē, jo vēlētāji vispār no politikas ir norobežojušies un nopietni par savu pārstāvju darbu nemaz neinteresējas, to nekontrolē un pat nemēģina ieviest korekcijas aplamā valsts politikā! Piemēram, pavisam nesen daži politiķi šaurā lokā aiz slēgtām durvīm nolēma vienu miljardu (un tā vēl nav galējā summa) nodokļu maksātāju naudas ieguldīt vienas starptautiskas privātbankas glābšanā un pat neuzskatīja par nepieciešamu savus apsvērumus izskaidrot suverēnajai varai (ar „Parex” bankas pārņemšanu saistītie dokumenti pasludināti par slepeniem, t.i., ar tiem nevar iepazīties pat Saeimas deputāti), bet neviens nopietni neprotestēja, neviens šo šauro sazvērnieku grupu pat nemēģināja iesūdzēt tiesā! Vēl vairāk – tādas augstāko izglītību baudījušās kārtas kā ārsti un skolotāji ir brīvprātīgi piekrituši savu algu samazināšanai, lai tikai valdībai paliktu nauda kaut kādu anonīmu ārvalstu spekulantu glābšanai!

Hei, kādā muļķu zemē mēs vispār dzīvojam!!!

Lasītāji varbūt iebildīs, ka viņi nevar zināt visas valsts politikas nianses un ka arī deputātiem tās nav jāzina, jo šim nolūkam kalpo vesela armija atbilstoši izglītotu un trekni atalgotu deputātu palīgu, vietējo un ārvalstu padomnieku, diplomētu ekonomistu, dažādu jomu ekspertu, politologu utt.

Par trekno atalgojumu piekrītu, taču kā tas nākas, ka visi šie eksperti un profesionāļi nespēja pamanīt tuvojošos tautsaimniecības sabrukumu? Gluži otrādi – līdz pat pēdējam brīdim viņi vienbalsīgi apgalvoja, ka ar Latvijas ekonomiku viss ir teicamākajā kārtībā, pat to slavēja un piedāvāja par paraugu citām valstīm. Es personīgi nešaubos, ka daudzi no viņiem par draudošajām briesmām vismaz nojauta, taču klusēja. Jo tieši

par klusēšanu un aplamu vērtējumu sniegšanu viņi saņem tās lielās algas. Kā jau norādīju, tauta ir atteikusies no savas suverenās varas, tāpēc uzurpatori neuzskata par vajadzīgu plašāku publiku pat informēt, jo tad daudzas blēdības tiktu pāragri atklātas un vairs tik gludi neizdotos.

Tātad neatliek nekas cits kā atgriezties pie izglītības. Lai tauta varētu īstenot savu suvereno varu un kontrolēt savu pārstāvju darbu, vēlētājiem jābūt atbilstoši izglītotiem.

Jā, mūsu laikos vairs nav klasiskās izglītības, un arī augstskolu diploms nekādu skaidru priekšstatu par pasauli un valsts pārvaldes principiem diemžēl nedod. Augstākā izglītība Latvijā ir pārvērsta par parastu biznesa nozari, kas par naudu sniedz iespēju iegūt izglītības dokumentu, kāds nepieciešams amatu ieņemšanai dažādās iestādēs. Taču tā nedod un pat neveicina patiesu izglītību, ja nu vienīgi kāds pasniedzējs ar savu personību iedvesmo studentus zināšanas apgūt patstāvīgi. Ja kāds cilvēks sevi tomēr izglīto, tad tam nav ne mazākā sakara ar augstākajām mācību iestādēm, par vidusskolām nemaz nerunājot. Vidusskolas atestātu var iegūt, pat neiemācoties izteikties un pareizi rakstīt dzimtajā valodā, un neizlasot nevienu klasisku grāmatu! Un pēc neatkarības atgūšanas tūkstoši bērnu neapmeklē pat pamatskolas! Daudzi no viņiem nespēj pat elementāru domu izteikt, toties prot skatīties televīziju vai video un spēlēt datorspēles, kurās dominē destruktīvi, morāli degradējoši motīvi. Taču arī viņiem ir tiesības piedalīties tautas priekšstāvju vēlēšanās.

Vēl vairāk – augstākā izglītība nesniedz pietiekamu priekšstatu pat par to šauro jomu vai specializāciju, kurā tā sola sniegt zināšanas. Piemēram, es pazīstu vairākus Publikācijas (2009 - 2012) 135 diplomētus ekonomistus un finansistus, kuri vairākkārt savus ietaupījumus ieguldīja Bankā Baltija un patiešām ticēja, ka nopelnīs solītos procentus. Lai arī ekonomikas vēsturē ir aprakstītas klasiskās piramīdu un nekustamā īpašuma burbuļu shēmas, tās tiek apskatītas atrauti no XXI gada ekonomikas. Taču lielākoties ekonomikas vēsture vispār netiek mācīta pat ekonomistiem. Tāpat netiek pasniegta politekonomija, kuru pasniedza vēl padomju augstskolās.

Sniegšu nelielu piemēru no savas personīgās dzīves. Man nav augstākās izglītības.

Padomju laikā pabeidzu Rīgas Industriālā politehnikuma ķīmijas fakultāti. Tā bija laba skola, līdz šai dienai esmu pateicīgs pasniedzējiem, kas mani lika pie mācībām un iepotēja iekšēju nepieciešamību izprast procesus. Šā tehnikuma diplomdarbi bija augstākā līmenī nekā līdzīgās specialitātēs Rīgas politehniskajā institūtā. Pēc armijas es dažus gadus pamācījos Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātē, taču tur vairs tā radošā gara, kas mudinātu pārvarēt izaicinājumus, nebija. Turpmāk esmu izglītojies pašmācības ceļā. Pašmācībā apguvu arī angļu valodu, kas vēlāk lieti noderēja.

Padomju laikā es biju disidents un pat jūsmoju par rietumvalstu panākumiem. Taču, kad pēc neatkarības pasludināšanas Latvijā ieviesa t.s. tirgus reformas un parādījās pirmās neatbilstības ar teoriju, es sāku pastiprināti interesēties par brīvā tirgus ekonomiku. Noskaidroju šīs ideoloģijas izcelsmi, mērķus un praktisko izmantošanu.

Tāpēc jau aptuveni 1995. gadā sāku rakstīt gan par piramīdu shēmām, gan valstu pakļaušanas un izlaupīšanas paņēmieniem brīvā tirgus vārdā, gan par globalizācijas patiesajiem nolūkiem. Piemēram, 1996. gada jūnijā laikrakstā „Pavalstnieks” varat izlasīt manu rakstu „Bankokrātijas apvērsums”, kurā prognozēju globālā tirgus sabrukumu, ja tiks turpināta uzsāktā politika. Desmit gadus vēlāk grāmatā „Mājokļu politika un tās instrumenti” es konkrēti brīdināju par uzpūstajām nekustamā īpašuma cenām Latvijā

un gaidāmo tirgus sabrukumu, kurš izraisīs smagas sekas. Aprakstīju līdzīgus piemērus citās valstīs. Tikmēr augsti atalgotie un smalki diplomētie eksperti Latvijas ekonomiku slavēja gan individuāli, gan korī. Un algoti viņi tiek par nodokļu maksātāju naudu.

Ar to es gribēju pateikt, ka mēs katrs varam gūt skaidru priekšstatu par pasaulē notiekošajiem procesiem un valsts pārvaldes principiem, un šo izpratni izmantot, lai uzņemtos suverenās varas īstenošanai nepieciešamo atbildību.

Līdz tam laikam, kamēr mums izdosies Latvijā atjaunot klasisko izglītību, vajadzētu uz brīvprātīgi sabiedriskiem pamatiem veidot tautas izglītības struktūru: gan neformālas tautskolas, kurās brīvprātīgi pasniedzēji palīdzētu klausītājiem apgūt nepieciešamās zināšanas un izpratni, gan biedrību tīklu, kurā tiktu organizēti priekšlasījumi par mūsu dzīvei svarīgām tēmām un risinātos demokrātiskas diskusijas.

Latvijā netrūkst cilvēku ar bagātu pasaules uztveri un izpratni par notiekošajiem procesiem, kā arī vēlamajām pārmaiņām. Atalgot viņus varētu ar neformāliem ziedojumiem un dāvinājumiem. Tieši tā darbojās mūsu apgaismības darbinieki pirmās tautas atmodas laikmetā. Turklāt šis process būtu jāvirza tā, lai izvairītos no nu jau ierastās pakalpojumu sniedzēju un patērētāju nostādnes, kurā neviens ne par ko neatbild. Ļaudīm jāsaprot, ka izglītošanās un zināšanu gūšana ir viņu interesēs; tā ir iespēja (Dieva dāvana), kas dota, lai mēs beidzot varētu sākt dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi.

Jāmodina sevī dedzīgas zināšanu alkas, jāmodina radošais gars un dzīves izaicinājumu 136 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pārvarēšanas gars.

Vēl ir ļoti nepieciešami periodiski izdevumi un grāmatas, kurās būtu lasāmi izglītojoši materiāli, kā arī pamatīgas notiekošo procesu analīzes. Esošā prese to diemžēl nedara.

Analīzes tiek izslēgtas, nosakot maksimālo teksta garumu. Ir tikai īsi komentāri, kuri izceļ kādu aspektu, taču nedod pilnu notiekošā ainu. Līdz ar to mūsdienu preses lasītāji negūst dziļākai izpratnei nepieciešamo priekšstatu, un viņi notiekošajos procesos neorientējas.

Ja Latvijai vispār būs nākotne, bet tas atkarīgs no mums visiem, būs fundamentāli jāpārskata demokrātijas principi. Ja jau vienkāršu darbu veikšanai nepieciešami kursi, prakse un pārbaudes eksāmeni, tad arī vēlētāja statuss nebūtu piešķirams automātiski.

Vispirms vai nu skolā vai tautas universitātē jāapgūst valsts pārvaldes principi, pēc tam jāveic kompleksa izpratnes pārbaude un tikai pēc tam jārīko iesvētīšanas rituāls, kurā pārbaudījumus izturējušie svinīgos svētku apstākļos saņemtu godpilno politiskā brieduma apliecību, kas ļaus uzņemties savu atbildības daļu valsts pārvaldē.

Nē, politika nav netīra! Politika savā dziļākajā būtībā ir valsts pārvaldes māksla. Netīru politiku var padarīt vispārēja bezatbildība, morāles relatīvisms un gara tumsonība. Jā, pašlaik politika Latvijā izpaužas kā pūļa manipulācijas shēmas, taču mūsu iespējās ir politiku reabilitēt un atdot tai pienākošos godu. Tikai tad Latvijai noteikti būs nākotne!

2009. gada 19. marts Vērtību, uzskatu un ieradumu vētīšanas laiks „Patiesa verdzība iespējama vienīgi tad, ja paši vergi savu stāvokli neapzinās un vergo brīvprātīgi.”

Latvijā un lielā daļā pasaules ir iestājusies krīze. Krīze pati par sevi nav ne laba, ne ļauna, – tā ir iepriekšējo ticējumu, uzskatu un rīcības likumsakarīgs iznākums. Dzīvojot

tā, kā mēs dzīvojām, cita rezultāta nemaz nevarēja būt. Taču krīze vēl nenozīmē pasaules galu. Drīzāk tā ir pat ļoti noderīga, jo piedāvā vienreizēju iespēju īsā laikā atbrīvoties no vecām ilūzijām un iesīkstējušiem stereotipiem, kuri līdz šim noteikuši mūsu rīcību, attieksmi un reakciju uz notikumiem. Krīze mudina atbrīvoties no visa neīstā, aplamā un liekā. Katru krīzi var transformēt atdzimšanā!

Tā nav taisnība, ka neviens nevarēja paredzēt globālo krīzi, kas tagad iestājusies un strauji padziļinās. Patiesībā tie, kam tas patiešām interesēja, par gaidāmo sabrukumu zināja jau 1990. gadu sākumā. Un pat sarakstīja bagātīgu pētījumu un grāmatu klāstu Publikācijas (2009 - 2012) 137 par to, kā no šīs krīzes varētu izvairīties, vai arī – kā to pārvarēt, ja noslīdēsim tik tālu. Pat manā 2000. gadā izdotajā grāmatā „Jaunā pasaules kārtība un mēs paši” līdzīgu brīdinājumu varēja izlasīt. Tikai lielākā daļa cilvēku tolaik šajā vēstī nevēlējās ieklausīties. Krīze ir laba ar to, ka tā liek ieklausīties un pārdomāt.

Vai Latvija ir kara stāvoklī?

Ja atskatāmies vēsturē, mēs uzzinām daudz derīgu lietu. Par plaukstošām sabiedrībām, zinātnes atklājumiem, garīgām atdzimšanām, visuma izzināšanu, varoņiem (no vārda „varēt”). Bet arī par izzudušām civilizācijām, pagrimumu, kariem, postu, verdzību, nāvējošām slimību epidēmijām, impērijām, kuras uzkundzējās citām tautām un centās pakļaut visu pasauli, taču šai procesā nenovēršami sabruka pašas.

Tas nemaz nebija tik sen. Vēl pirms 150 gadiem lielākā latviešu daļa bija beztiesīgi dzimtcilvēki, bet Amerikā izmantoja vergu darbu. Un verdzība vēl nav izzudusi, bet drīzāk jau augusi apmēros. Piemēram, daudzas mūsu modes preces, kuras piepilda pasaules lielveikalu ķēdes un ar kurām ikdienā dižojas turīgi cilvēki, arvien tiek masveidā ražotas Trešās pasaules valstu sviedrētavās, kurās beztiesīgi vergi, sevišķi sievietes un bērni, par savu necilvēcīgo darbu saņem dažus ASV centus stundā. Kafijas pupiņas, kuru produktu dzeram, arvien milzīgās latifundijās vāc beztiesīgi cilvēki, kuru liktenis sūrāks nekā bijušajiem Amerikas vergiem. Šo parādību sauc par „brīvo tirdzniecību” vai globalizāciju. Koloniālisma seku arvien plosītajā Āfrikā savu nāves pļauju turpina AIDS un citas epidēmijas, turpinās brāļu kari un genocīds. Šo cilvēku nabadzība un izmisums, pat ja to censtos aprakstīt vārdiem, mūsdienu cilvēkiem Latvijā paliktu neizprotams.

Taču arī mēs neesam no tā pasargāti. Kādi vien iekarotāji nav centušies pakļaut Latvijas zemi un tautu! Un cik impērijas Latvijas teritorijā nav sakrustojušas savus zobenus, aiz sevis atstājot izdedzinātus laukus un mājas! Cik reižu mūsu senčiem nenācās visu atsākt no jauna, no nulles? Tāpēc līdz šai dienai latvieši ir slikti krājēji un plānotāji.

Mums trūkst nākotnes vīzijas un kopīga darba šīs vīzijas īstenošanai. Jo ir ierasts, ka ik pēc laika mierīga darba augļus atkal noposta kārtējais karš, naudas un iekārtas maiņa, kā arī katrai ideoloģijai raksturīgās reformas.

Ir ierasts lielvalstu uzkundzēšanos saistīt ar militāru pārspēku un militāru agresiju.

Patiešām vēsturē lasām par impērijām, kas savu ietekmi izplatījušas ar militāru pārspēku: Maķedonijas Aleksandrs, Romas impērija, Čingishans, spāņu konkistadori, krustneši, Britu impērija, virs kuras saule ne mūžam nenoriet, Hitlers un citi. Iekarojumu un koloniju pārdalīšana bija galvenais iemesls abiem pasaules kariem vēl XX gadsimtā.

Taču zinām arī, ka militāra uzkundzēšanās nekad nenes paliekošus rezultātus. Jo militāra ekspansija ir pārāk brutāla, atklāta un redzama – tā drīz vien izprovocē aktīvu pretestību.

Katra atklāta darbība ātri vien izraisa pretdarbību. Iekarotāji ir visiem redzami, ir skaidra frontes līnija. Līdz ar to impērijas nenovēršami iestieg nebeidzamos karos un ir spiestas

cīnīties vairākās frontēs. Galu galā impērijas nobeidzas no gremošanas traucējumiem, jo militārie resursi, lai cik tie iespaidīgi, tiek sadrumstaloti neskaitāmos cīņas teātros, kā arī ne mazāk nāvējošā cīņā ar pakļauto zemju partizāniem. Patiesībā atklāts karš ir visnegudrākā iekarošanas stratēģija, un jau sen ir izstrādātas daudz efektīvākas citu tautu pakļaušanas metodes.

Kas notiek modernā militārā sadursmē, kuras mērķis ir citas teritorijas iekarošana?

138 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Aizsardzības spēki tiek sagrauti, atkāpjas vai arī padodas bez cīņas. Militārās sadursmēs dzīvību zaudē liels cilvēku skaits abās pusēs, sevišķi vīrieši. Pret mierīgiem iedzīvotājiem tiek vērsts terors un propaganda, lai tie atteiktos no jebkādas pretošanās un sadarbotos ar okupācijas iestādēm. Kara laikā tiek iznīcināta iekarotās zemes ražošana un infrastruktūra. Atlikusī tautsaimniecības daļa un visas pārējās jomas tiek pārkārtotas tā, lai tās kalpotu iekarotāju interesēm. Šo procesu parasti sauc par reformām. Faktiski visi resursi no iekarotajām zemēm nonāk iekarotāju rīcībā un kontrolē. Civiliedzīvotāji zaudē savu ierasto darbu, algas ir minimālas, iestājas bada un slimību periods, cilvēki cīnās par izdzīvošanu, kā vien to katrs prot. Plaukst kontrabanda, spekulācijas un melnais tirgus. Daudzi dodas bēgļu gaitās uz kara neskartām zemēm.

Bet tagad atskatīsimies uz mūsu valsts 18 pastāvēšanas gadiem. Ja salīdzina mirušo un dzimušo skaitu, Latvija šai periodā zaudējusi 209 415 cilvēku (oficiālie statistikas dati).

Lielākā daļa priekšlaicīgi mirušo ir vīrieši (t.s. „zudušo vīriešu” fenomens, kas kopš 1991. gada novērots visās Austrumeiropas valstīs). Mūsu ražošana lielā mērā ir iznīcināta, infrastruktūra – sagrauta vai nolaista, īsti nedarbojas zinātnes, izglītības un veselības aprūpes jomas. Finanšu un pakalpojumu jomas lielā mērā pārņēmuši ārvalstnieki.

Kapitāls no Latvijas aizplūst. Liela daļa sabiedrības iegrimusi nabadzībā. Desmiti, ja ne simti tūkstoši cilvēku ir devušies bēgļu gaitās, lai savu iztiku pelnītu reformu neskartajās vai maz skartajās valstīs. Visas dzīves jomas, izņemot parazitāro ekonomiku, šos gadus eksistējušas izdzīvošanas režīmā. Un, protams, Latvijas valsti visu šo periodu raksturoja plašs kontrabandas, spekulāciju, pelēkās un arī melnās ekonomikas uzplaukums.

Tātad militāra konflikta Latvijas teritorijā šajos gados nav bijis, taču iznākums ir tāds pats, kā pēc ilgstoša kara un okupācijas. Kā to izskaidrot?

Cilvēku un tautu pārvaldīšanas metodes „Maldi nepārvēršas par patiesību vien tāpēc, ka to neskaitāmas reizes atkārto, un patiesība nekļūst par maldiem vien tāpēc, ka to neviens neredz.”

Mahatma Gandijs 1. Pasaules uzskata izkropļošana Pasaules uzskats ir ļoti svarīgs, jo cilvēks ikdienā rīkojas atbilstoši savai ticībai. Ja, piemēram, cilvēks tic, ka pasaule ir gaiša un labvēlīga, tad arī šis cilvēks jutīsies drošs, brīvi pilnveidos savas spējas un talantus, ar paļāvību iekļausies sadarbībā, attiecībās būs laipns un dāsns, viņa apziņu neaptumšos negatīvas jūtas un motīvi. Turpretī, ja cilvēks tic, ka pasaule ir naidīga bēdu ieleja, viņš dzīvos vienās bailēs un stresā, kas viņu lēni sagraus. Savus brāļus šāds cilvēks uzskatīs par naidīgiem konkurentiem, kuri jāpārspēj, jāpiemuļķo vai pat jāiznīcina, lai izdzīvotu pats.

Tātad pastāv divi pretēji uzskati, kurus ērtības labad nosaukšu par apliecinošo un noliedzošo.

Apliecinātāji tic, ka Dievs ir Mīlestība, pasaule ir Dieva mīlestības auglis un cilvēki ir Dieva bērni. Viss, kas nav mīlestība, ir ilūzija un maldi. Pasaulē valda pārpilnības princips.

Ja iesēsi vienu graudu un to kopsi, pretī iegūsi vairākas vārpas ar daudziem graudiem.

Publikācijas (2009 - 2012) 139 Ja pasaulei dāvāsi savu sirsnīgu smaidu (kas tev neko nemaksā), pretī saņemsi daudz labvēlības, siltuma un atsaucības. Ja kādu sasildīsi, arī pašam paliks silti. Ja klauvēsi, tev tiks atvērts, ja meklēsi, tad atradīsi, ja lūgsi, tad saņemsi. Cilvēku Dievs apveltījis ar brīvu gribu. Atšķirībā no dzīvniekiem, kuri vadās no instinktiem, un ieprogrammētiem robotiem, cilvēks katrā savā dzīves brīdī var brīvi izvēlēties, kā rīkoties. Katram cilvēkam ir dvēsele, kas pauž viņa dziļāko būtību un ir mūžīga, kā arī gars, kas iedvesmo uz labiem darbiem. Dzīves krustcelēs dvēsele vai sirdsapziņa ir drošākais orientēšanās kompass, jo caur satrauktu prātu bieži runā baiļpilns ego, kas ir slikts padomdevējs.

Arī savstarpējās attiecībās cilvēkiem jāvadās pēc mīlestības principa (mīli savu tuvāko kā sevi pašu), kas visu paceļ, dod jēgu un piepildījumu; padara ražīgu. Tieši mīlestība ļauj cilvēkiem sadarboties vispārējam labumam, vēl vairāk vairojot pārpilnību un ar to piedaloties lielajā Dieva radīšanas darbā. Apliecinātājus raksturo atziņas: dots devējam atdodas; lai mans kaimiņš uzplaukst, tad arī es viņu vidū plaukšu. Un tas nav tikai abstrakts ideālisms. Arī praktiskā dzīvē redzam, ka turīgā cilvēku kopienā trūkumcietēju nav un nevar būt. Viss ir savstarpēji saistīts. Došana ir saņemšanas otrā puse, kas nodrošina mūžīgu garīgo un materiālo vērtību apriti.

Apliecinātāji tic, ka pasaule ir kaut kas vairāk nekā tās materiālās lietas un parādības, kuras mēs uztveram ar saviem jūtu orgāniem: redzi, dzirdi, ožu, garšu un tausti. Patiesībā pasaulē ir daudz noslēpumu, kuri mums tikai pakāpeniski atklājas. Apliecinātāji tic brīnumam. Un brīnumu viņu dzīvē netrūkst.

Noliedzēji tic, ka Dievs ir bargs, godkārīgs, greizsirdīgs soģis, kuram baudu sagādā cilvēku mocības un zemošanās. Viņš mūs nemitīgi pārbauda un bez viņa ziņas ne mats no mūsu galvas nenokrīt (tātad cilvēkam nav brīvas gribas). Pasaule ir jau iepriekš nolemta, tajā valda trūkuma princips – pasaules resursi ir stingri ierobežoti un jau tuvojas izsīkumam. Visi procesi ir entropiski. Tāpēc pasaulē ne mirkli neaprimst savstarpēja cīņa un konkurence par tiesībām kontrolēt un savās interesēs izmantot šos izsīkstošos resursus, – notiek nerimstoša cīņa par izdzīvošanu – visu karš pret visiem.

Tikai stiprākie un viltīgākie kontrolē galvenos resursus (sociālais darvinisms darbībā).

Ja kāds paņem daļu no vienīgā dotā pīrāga, citiem paliek mazāk, un daudzi paliek bez savas daļas. Starp cilvēkiem ir Dieva izredzēto kārta (iesvētītie, oligarhija), kuriem jāuzņemas barga aizgādnība pār tiem neapzinīgajiem slāņiem, kuri paši neprot sevi pārvaldīt un neapzinās savu vietu un labumu. Šie zemākie slāņi ir nemitīgi jākontrolē un jāvirza, un viņiem viss nav jāzina. Tāpēc tiek veidota haotiska, primitīva līmeņa izglītības sistēma, kas neļauj apjaust pasaules kopainu; izklaides un baudu industrija (Romas impērijā piekoptā „maizes un izpriecu” kultūra modernā izpildījumā); mēdiju tīkls, kurš uzbur oligarhijai vēlamo pasaules notikumu versiju.

Reāls ir tikai tas, ko varam izjust, apjaust un precīzi izmērīt. Tātad materiālā pasaule un tās izpausmes. Mīlestība ir tikai sentimentāla muļķība. Patiesais vēlamo procesu dzinējspēks ir peļņa, konkurence un cilvēka zemākās dziņas (nauda, vara, miesiskās baudas, materiālais komforts, ārējais prestižs, skaudība, godkāre, atriebība, alkatība).

Noliedzējus raksturo princips: lai mans kaimiņš iznīkst.

Ja atskatāmies, visus pēdējos 18 gadus mums tiek sludināta noliedzēju dzīves filozofija.

Jau no skolas sola mums tiek potēta konkurence un pasaules resursu izsīkšana. Pirms 140 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos dažām dienām svinējām 20 gadu jubileju, kopš bērnu žurnāls „Zīlīte” sāka bērniem mācīt seksu. Ar to tad arī sākās kontrolētā „atmoda” jaunās oligarhijas versijā, kas izvirtušās varas „elites” tradīcijā izvērtusies par pedofilijas biznesa privilēģiju.

2. Vēstures sagrozīšana Vēsture ir visu mūsu iepriekšējo paaudžu pieredze, kurā atspoguļots gan mūsu spēks, gan vājības. Nezinot savu patieso vēsturi, mēs tiecamies vecās kļūdas atkārtot, kā arī nezinām, kā mūsu priekšteči nodrošināja savu attīstību un pārvarēja savas krīzes. Lai gan mēs dzīvojam modernajā laikmetā, tie likumi un principi, kas noteica mūsu tautas uzplaukumu vai pagrimumu, arvien ir spēkā.

Ieviesusies mazliet ciniska atziņa – cilvēki no vēstures neko nav mācījušies. Mēs ātri aizmirstam pat pavisam nesenu vēsturi, kuras liecinieki bijām paši. Vai gan citādi mēs ik pēc 4 gadiem būtu vēlēšanās atbalstījuši tos pašus politiķus dažādās kombinācijās, kuri mūs šajā krīzē sākotnēji ieveda un kuru savtīgie motīvi bija visiem labi redzami?

Ja mēs labi zinātu savu vēsturi, tad varbūt būtu laikus pamanījuši līdzību starp pirmajiem vācu misionāriem XIII gadsimta sākumā un ES misionāriem 1990. gados, starp Ivana Bargā karapūļiem un Staļina „atbrīvotājiem”, starp mītu par „labajiem zviedru laikiem” XVII gadsimtā un „labajām” zviedru bankām un zviedru mežizstrādātājiem XXI gadsimta sākumā, starp britu imperiālo politiku XIX un XX gadsimtā un ASV imperiālo politiku mūsdienās.

Ja esam lasījuši Dž. Orvela antiutopiju „1984”, tad zinām par Patiesības ministriju, kuras galvenais uzdevums bija nemitīgi pārrakstīt vēsturi, lai tā atbilstu kārtējiem Lielā brāļa politiskajiem mērķiem. Tieši tas pats noticis ar oficiālo Latvijas vēsturi pēdējos 150 gados. Patiesībā mums par senču dzīvi saglabājušās vien fragmentāras liecības folkloras materiālu līmenī un poētiskā izteiksmē. Arī no tā var daudz ko izlobīt un izprast, taču vai mēs to darām?

Ja runājam par hronoloģiskiem vēstures izdevumiem, tad XX gadsimtā latvieši zināšanas par savu vēsturi varēja smelties no dažādiem cariskās Krievijas izdevumiem, baltvācu iespaidā sarakstītiem darbiem, partiju laika Latvijas vēstures, Ulmaņa laiku Latvijas vēstures, vairākām padomju laikā izdotajām vēstures versijām, Rietumu trimdā sarakstītajiem darbiem (kuros arī bija dažādi vērtējumi) un mūslaikos izdotās oficiālās vēstures. Ja šos darbus paanalizējam, varam secināt, ka tās ir tikai versijas, kuras atbilst tajā laikā valdošo aprindu tā mirkļa politiskajām prioritātēm. Turklāt šīs versijas sarakstītas kā savstarpēji nesaistītu sensacionālu notikumu kaleidoskops, kurš nesniedz kopējo ainu un vienojošo pavedienu.

Lai gūtu īstāku priekšstatu par notikušo, lietderīgāk palasīt tā laika notikumu liecinieku personīgās atmiņas. Parasti tās ir pašu līdzekļiem izdotas grāmatas, kurās daudzi notikumi atspoguļoti pavisam citādi. Par XX gadsimtu varam uzzināt no vectēvu un vecmāšu stāstījumiem par reālajiem notikumiem un cilvēku likteņiem.

Tomēr vēsturē nav nekā tāda, ko vēstures pārrakstītāji varētu uz visiem laikiem noslēpt, padarīt par nebijušu. Ir teiciens, ka manuskripti nedeg. Tā vai citādi, bet nopietni meklētāji un pētnieki spēj rekonstruēt patieso vēstures gaitu; haotisko un savstarpēji it kā nesaistīto notikumu kaleidoskopu pārvēršot organiski vienotā vēsturisko procesu Publikācijas (2009 - 2012) 141

mozaīkā. Tas nu būtu mūsu tautas vēsturnieku un katra latvieša svarīgs uzdevums.

3. Ideoloģijas un organizētā reliģija XX gadsimtā latviešiem ir uzspiestas vairākas ideoloģijas: „Viens cars, viena ticība un viena valoda”, marksisma ļeņiniskā versija, liberālā daudzpartiju demokrātija Veimāras republikas stilā, korporatīvā vadonības sistēma K. Ulmaņa izpildījumā, marksisma staļiniskā versija, Hitlera nacionālsociālisms āriešu izredzētības mērcē, attīstītais sociālisms Brežņeva laikā un visbeidzot „brīvā tirgus” ideoloģijas neoliberālā versija mūsdienās.

Ideoloģijas ir mākslīgi radītas intelektuālas konstrukcijas, kuru mērķis ir mitoloģizēt un attaisnot konkrētu politiku, kuras patieso mērķi no vienkāršās sabiedrības slēpj.

Visas ideoloģijas jau pēc savas definīcijas ir melīgas un utopiskas, taču to vārdā tiek pastrādāti briesmīgi noziegumi.

Ja atceramies, Trešās atmodas jeb Dziesmotās revolūcijas laikā cilvēkus vienoja tikai abstrakta Latvijas neatkarības ideja. Katrs tajā ielika savu saturu, sajūtu un sāpi, jo dzīvot pa vecam vairs negribēja. Taču nebija skaidra un vienojoša priekšstata, kā iegūto neatkarību pēc tam izmantot un kādi būs neatkarīgās republikas mērķi. Daudzi vienkārši gribēja lielāku autonomiju PSRS sastāvā, citus vadīja idealizēta Ulmaņa laiku restaurācijas vīzija, citus vilināja ārēji spožie Rietumu patērētāju sabiedrības brendi, citus vienkārši aizrāva Latvijas Tautas frontes (LTF) organizētie masveida pasākumi.

Atceros, kā vēl 1989. gada pavasarī Rīgā Daugavmalā savākušies tūkstoši ar vienlīdz lielu entuziasmu atbalstīja pilnīgi pretējas rezolūcijas un uzsaukumus. Gandrīz vienbalsīgi.

Tas bija vēsturisks mirklis, kad sabiedrību varēja pagriezt jebkurā virzienā, izņemot atklāti definētu atgriešanos vecās ideoloģijas sliedēs. Starp citu, arī Interfrontes vadītāji noraidīja veco padomju ideoloģisko doktrīnu. Tagad skaidrs, ka mūsu sabiedrība patstāvīgai dzīvei brīvībā tolaik vēl nebija gatava.

Grūti prognozēt, kā virzītos notikumi, ja pārejas periods pēc 1990. gada 4. maijā LPSR AP pieņemtās Neatkarības deklarācijas (kas nepasludināja pilnīgu atdalīšanos no PSRS) būtu ieildzis gadiem. Taču visu kardināli mainīja 1991. gada 19. augustā Maskavā izprovocētais pučs. Padomju Savienība sabruka kaut vai tāpēc, ka no tās izstājās tās kodols – B. Jeļcina administrācijas vadītā Krievija. Neatkarība iekrita klēpī ne vien Baltijas republikām, kuras bija to pieprasījušas, bet arī visām pārējām PSRS republikā, kuras nemaz tādu vēlmi nebija izteikušas. Turklāt šīs pārējās republikas pārņēma lielāku PSRS mantojuma daļu. Piemēram, Ukraina un Baltkrievija pilnībā pārņēma arī viņu teritorijā esošās militārās bāzes un pat kodolieročus un stratēģisko spēku infrastruktūru, kas iepriekš PSRS nodrošināja superlielvalsts statusu. Baltijas republikas nez kāpēc no tā visa atteicās.

Tieši 1991. gada augustā aktivizējās tie Latvijas politiķi un ekonomisti, kuri jau iepriekš bija sagatavoti „brīvā tirgus” reformu un šoka terapijas straujai ieviešanai Latvijā. Par šo jautājumu nebija nekādu diskusiju, par sabiedrības viedokli neviens neinteresējās. Viss bijušais tika nomelnots un demonizēts, par vienīgo patiesību pasludināja jau minēto „brīvā tirgus” neoliberālo modeli.

Un tad jau nebija grūti sabiedrību pierunāt atteikties arī no tikko gūtās valsts 142 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos neatkarības. 50 gadus cietuši no Maskavas diktāta, tagad tikpat pacietīgi ciešam Vašingtonas un Briseles diktātu. Mainījušās tikai ideoloģijas.

Uzdrīkstos apgalvot, ka Latvijā tā arī ne mirkli netika īstenota patstāvīga, valsts

interesēm atbilstoša politika. Tiklīdz Maskavas diktāts izbeidzās, LTF programma tika izmesta, bet LTF sastādītās I. Godmaņa valdības emisāri tūlīt devās pāri okeānam, lai Latviju piedāvātu citiem aizbildņiem, kuri pārstāvēja globālo spekulantu karteli. Vēl pēc pāris gadiem Latviju uz klaji diskriminējošiem noteikumiem sāka integrēt arī lielbiznesa intereses pārstāvošajā Briseles reģionālajā zonā. Visus šos gadus Latvijas valdības politiku diktēja SVF, PB un citas globālās kontroles institūcijas, kā arī Briseles direktīvas.

Faktiski Latvijas t.s. politiskā un finanšu elite (kompradoru kārta) pārvērtās par saprātu zaudējušu spēlmani, kurš Latvijas bagātības un likteni metodiski paspēlēja globālajā kazino.

Reliģija ir jūtīgs jautājums, par kuru ārkārtīgi viegli sastrīdēties. Patiesībā reliģijas vārdā un ar organizētās reliģijas svētību ir notikuši gandrīz visi cilvēces vēsturē zināmie kari un konflikti.

Baznīca un priesteru kārta faktiski pārējiem cilvēkiem piedāvā savu starpniecību attiecībās ar Dievu. Daudzi priesteri saka atklāti – ceļš pie Dieva iespējams tikai caur mums. Organizētās reliģijas doktrīnas un to iedzīvināšanas paņēmieni ir izstrādāti gadu tūkstošos, un ir pielāgoti katra laikmeta, katras sabiedrības īpatnībām. Nav tā, ka baznīca palikusi nemainīga. Piemēram, ideāls XXI gadsimta katolis ar saviem uzskatiem un principiem, ja viņš kaut kādā veidā spētu ierasties un dzīvot XIV gadsimta katoļu draudzē, visdrīzāk tiktu apvainots sakaros ar pašu nelabo un sadedzināts uz sārta. Tāds pats liktenis viņu sagaidītu, ja viņš ierastos XVI gadsimta luterāņu draudzē.

Līdzīgi cauri gadsimtiem ir mainījies organizētās reliģijas sludinātais priekšstats par Dievu. Un arī katra baznīca un reliģiskā kustība savā attīstībā ir izgājusi caur vairākiem evolūcijas periodiem, sākot no pirmajām ideālistu draudzēm, beidzot ar dogmatisku un stingri ritualizētu sistēmu, kas darbojas ciešā saistībā ar pastāvošo laicīgo varu. Tāpēc reliģijas vārdā ir veikti gan neskaitāmi garīgie varoņdarbi, gan neskaitāmi noziegumi.

Kāpēc tas tā?

Katra cilvēka dvēselē ir vieta Dievam. Katrs cilvēks instinktīvi un intuitīvi meklē saikni ar savu Radītāju. Reliģija piemīt katram cilvēkam. Arī tiem cilvēkiem, kuri sevi dēvē par agnostiķiem vai ateistiem. Reliģija ir katra cilvēka intelektuāla, garīga, emocionāla un intuitīva vajadzība – izpratne par pasauli un savu saistību ar šo pasauli. Ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ uz laiku vai ilgstoši zaudē saikni pats ar savu dvēseli, viņam ir viegli pieņemt Dieva surogātu. Piemēram, viņš ar lielu (tātad reliģisku) degsmi var pielūgt materiālus priekšmetus, dabas parādības, baudas vai citus cilvēkus, t.i., elkus.

Tieši šo cilvēcisko vājību prot izmantot organizētā reliģija. Tā cilvēkos tiecas iepotēt sagrozītu priekšstatu par Dievu. Ar savu mācību, sakramentiem un rituāliem baznīca tiecas kontrolēt visu cilvēka dzīvi. Priesteri, kas tulkojumā nozīmē kalpus vai kalpotājus, uzkundzējas savām draudzēm un pieprasa sevi dēvēt par baznīckungiem, mācītājiem, cienīgtēviem, ekselencēm. No savām draudzēm tie pieprasa absolūtu pakļāvību, pazemību, pielūgsmi un stērbeļu bučošanu.

Tradicionālo baznīcu priesteri paši tiek īpaši sagatavoti un šai procesā atsijāti. Jebkāda Publikācijas (2009 - 2012) 143 brīvdomība tiek izskausta. Baznīcā pastāv stingra varas hierarhija, kas rūpējas par sludināto principu stingru ievērošanu. Jelkāda pašdarbība vai pašiniciatīva netiek atalgota. Brīvāk domājošus priesterus vai nu nosūta pārmācīt uz kādu klosteri vai arī aizkomandē uz nomaļu, mazapmeklētu draudzi. Tos, kuri turpina savu neatkarīgo ceļu, vienkārši ekskomunicē, t.i., pasludina ārpus baznīcas, izslēdz, apvaino ķecerībā, uzliek

baznīcas lāstu. Tikai juku laikos, kad baznīcas stingrā hierarhija sašķobās, priesteri ideālisti var brīvāk un ar degsmi sludināt savu patieso izpratni par Dievu, un paveikt daudz laba iedvesmojoša darba savās draudzēs.

Vēsturē ir zināmi priesteri, kuri veikuši patiešām izcilus varoņdarbus, izveduši cilvēkus no verdzības, tumsonības un pagrimuma. Ideālistiski priesteri bieži vien, ja apstākļi tam labvēlīgi, nodibina savas draudzes, kuras izved no garīgi mirušās mātes baznīcas.

Vēsturē pazīstami daudzi priesteri un mūki, kuri veicinājuši savu tautu atdzimšanu pēc grūtiem periodiem. Piemēram, pēc Melnā mēra epidēmijas Rietumeiropā tieši katoļu mūki pieņēma savā paspārnē bāreņus, tos izglītoja un līdz ar to izveidoja izcilu valstsvīru un kultūras atdzimšanas darbinieku paaudzi. Līdzīgi svētīgu darbu veica hernhūtiešu Brāļu draudzes kara, mēra un alkoholisma izpostītajā Vidzemē XVIII gadsimtā.

Es nevēlos apgalvot, ka no organizētās reliģijas nenākas gaidīt neko labu. Arī mūsdienās daudzi apmaldījušies cilvēki, iekļaujoties reliģiskās draudzēs, ir spējuši sakārtot savas dzīves, atbrīvoties no kaitīgiem ieradumiem un apmātībām, iegūt savai dzīvei augstāku jēgu un mērķi. Arī mūsu tradicionālās kristiešu baznīcas kritiskos brīžos reizēm ir nostājušās sabiedrības interešu un augstāko principu pusē. Piemēram, mūsu katoļu, luterāņu, baptistu, ortodoksālo kristiešu un vecticībnieku vadība vairākkārt ir kopīgi protestējusi pret valdošo aprindu politikas necilvēcīgākajiem aspektiem.

Taču kopumā pasaules vēsture ir pārpilna ar noziegumiem, kuru īstenošanai svētību devuši augstākie organizētās reliģijas priesteri. To pašu viņi turpina darīt arī mūsdienās.

Viņi svētījuši neskaitāmus karus, veselu tautu iznīcināšanu un pakļaušanu. Arī Latvijā tradicionālās baznīcas savulaik centās savām draudzēm ieaudzināt bijību un paklausību svešajiem kungiem, nodarīdamas lielu ļaunumu. Arī mūsdienās redzam, kā priesteri laicīgās varas pārstāvjiem savos Dievnamos ierāda īpašas vietas, aicina draudzes balsot par konkrētiem politiķiem, aicina ticīgos pacietīgi nest savu pārbaudījumu nastu, paciest netaisnību u.tml. Bez tam vairāku konfesiju priesteri savu draudžu locekļiem tiecas iedvest grēcīguma, vainas un mazvērtības sajūtu, ar to netieši mudinot būt vājiem un grēcīgiem, ar zemu pašapziņu. Aizmirstot, ka katrs cilvēks ir Dieva bērns ar dievišķu dzirksti dvēselē, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības.

Kad Jēzus Kristus veica brīnumus, viņš teica, ka arī mazākais no viņa draudzes spēj paveikt to pašu un pat vēl vairāk. Tad nu daudzi priesteri, kuri runā Jēzus vārdā, nez kāpēc cenšas to noliegt. Vai viņi nekalpo citiem dieviem?

Visbeidzot, tradicionālās baznīcas tiecas cilvēkus atbrīvot no personīgās atbildības un personīgā ieguldījuma Debesu valstības radīšanā. Pārāk daudzi kristieši priesteru ietekmē uzskata, ka ar pasīvu ierašanos baznīcā un pasīvu piedalīšanos rituālos reizi nedēļā, kā arī kaut ko ziedojot baznīcas darbībai, viņi ir izpildījuši savu kristieša pienākumu. Bet aiz baznīcas mūriem var turpināt savu veco dzīvi un neko nemainīt, un neko savā dzīvē nepilnveidot. Līdz ar to baznīca daudzus apzināti vai neapzināti atbrīvo 144 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos no vajadzības garīgi augt un pilnveidoties. Tas veicina liekulību, garīgu panīkumu un dubultu dzīvi.

Kā Dieva baznīcu atšķirt no korumpētas baznīcas?

Ja tavā baznīcā vai draudzē (pat ja tā nav kristiešu draudze) sludina mīlestības darbus un veicina garīgu izaugsmi, un to dara ar īpašu degsmi (entuziasms sengrieķu valodā nozīmē Dieva klātbūtni dvēselē), tad tā ar lielu varbūtību ir Dieva baznīca. Jo Dievs ir mīlestība.

Turpretī, ja baznīcā dzirdi galvenokārt tiesāšanu, iebaidīšanu, augstprātīgu moralizēšanu, mazvērtības un vainas sajūtas iedzīšanu, vienaldzību, tukšu daiļrunību, vairāk vai mazāk atklātu atbalstu ļauniem darbiem; ja baznīcā vērojama cilvēku dalīšana pēc īpašiem „nopelniem”, pretstatīšana, intrigas un manipulācijas; ja gaisā jūti konformismu, liekulību, stīvu neiecietību un dubultstandartus, kā arī barjeru starp priesteri un parastajiem draudzes locekļiem, tad labāk turp vairs neej. Ticība bez darbiem ir mirusi, un vai aklais aklajam spēj pareizo ceļu rādīt?

4. Ekonomiska izmantošana Latvijā tiek daudz runāts un rakstīts par valdības, parlamenta, ierēdņu un partiju korumpētību. Pārsvarā ar to saprot kukuļu ņemšanu vai došanu, partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas likumu pārkāpumus un reizēm arī likumu pieņemšanu kāda konkrēta iekšējā grupējuma vai spēlmaņa interesēs. Taču ēnā atstātas daudz dziļākas, būtiskākas un plašākas korupcijas izpausmes, piemēram, mērķtiecīga, iepriekš plānota un sistemātiska valdības politika, kas vērsta pret savas valsts un sabiedrības interesēm, jeb politika, kas ilgstoši un mērķtiecīgi tiek īstenota kādu ārēju spēku interesēs. Otrkārt, es redzu arī paralēles ar organizēto reliģiju. Arī politiķus (tāpat kā priesterus) taču dēvē par tautas kalpiem, diemžēl mūsdienās ar rūgtu ironiju. Jo politikas sākotnējā būtība bija kalpošana savas tautas interesēm, tās pārstāvēšana gan iekšējos procesos, gan starptautiskā mērogā. Diemžēl mēs saviem politiķiem esam ļāvuši šo cildeno misiju aizmirst. Viņi jau sen no kalpiem pārvērtušies par augstprātīgiem kungiem un vagariem, politisko intrigu spēlmaņiem. Viņi jau sen aizmirsuši, ka, saskaņā ar Satversmi, suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai, nevis partijām, valdībai vai Starptautiskajam Valūtas fondam. Diemžēl to ir aizmirsusi arī sabiedrība kopumā. Tieši to tad es arī uzskatu par dziļāko un kliedzošāko valsts varas un arī pašas sabiedrības korupciju. Ne valdība, ne sabiedrība vairs nepilda savas funkcijas.

Kāds tam sakars ar ekonomiskiem tautu pakļaušanas instrumentiem?

Pat vienkāršo ļaužu vidū ir visai izplatīta atziņa, ka pasauli pārvalda nauda jeb kapitāls.

Un daudziem cilvēkiem arī praksē naudas pelnīšana, krāšana, tērēšana un „naudas taisīšana ar naudu” ir izvēlēta par galveno dzīves mērķi. Citi savukārt naudai piedēvējuši kaut kādas dēmoniskas, ļaunumu vairojošas īpašības. Naudu šie cilvēki uzskata par netīru.

Patiesībā nauda nav ne laba, ne ļauna, - tai piemīt vien tās īpašības, kuras tai piešķīruši paši cilvēki. Nauda ir tikai simboliska vērtību mērvienība, par kuru vienojušies cilvēki, un kas sākotnēji ieviesta, lai atvieglotu dažādu vērtību apmaiņu starp cilvēkiem. To pašu vērtību apmaiņu varētu veikt arī bez naudas, un šādu apmaiņu mūsdienās dēvē Publikācijas (2009 - 2012) 145 par bartera darījumiem. Starp citu, tieši ekonomiskās depresijas periodos, kad naudas apritē izveidojas sastrēgumi, bartera loma būtiski pieaug. Naudas nozīme pieauga līdz ar plašākiem darba dalīšanas procesiem un sadarbības iespēju pieaugumu starp dažādos Zemes reģionos dzīvojošiem cilvēkiem un tautām.

Vēl svarīgi atšķirt reālo jeb produktīvo ekonomiku (ar visām palīgnozarēm) no parazitārās ekonomikas. Reālā ekonomika rada jaunas vērtības, kas nepieciešamas cilvēku dzīvei un attīstībai. To var salīdzināt ar dažādu orgānu saskaņotu funkcionēšanu cilvēka organismā, kurā katrs orgāns ir svarīgs cilvēka dzīvības nodrošināšanai. Savukārt parazitāro ekonomiku var salīdzināt ar parazītorganismiem vai ļaundabīgiem audzējiem, kuri cilvēka orgānus nomāc, patērē cilvēka enerģiju saviem savtīgiem mērķiem.

Par šādu parazītjomu jau senatnē uzskatīja augļošanu, t.i., naudas aizdošanu maksimālas peļņas nolūkā nosakot iespējami lielus augļu procentus. Kā arī spekulāciju.

Parasti augļošana un spekulācija kļuva iespējama, mākslīgi izraisot saimnieciskas krīzes, mākslīgi radot trūkumu un monopolstāvokļus.

Starp citu, gandrīz visas reliģijas un garīgās mācības augļošanu un spekulāciju pasludināja par smagu grēku, jo tās bija pretrunā ar apliecinošo pasaules uzskatu, kurā Dievs ir mīlestība.

Islama reliģija augļošanu kategoriski aizliedz, lai gan praksē vairāku musulmaņu valstu korumpētie vadītāji paši iesaistījušies globālajās augļošanas un spekulācijas orģijās. Arī katoļu baznīca, kurai viduslaikos bija liela ietekme un gandrīz absolūta vara, augļošanu aizliedza. Taču pati arī atrada apkārtceļu, kā šo aizliegumu liekulīgi apiet un nomaskēt.

Ar augļošanu atļāva nodarboties jūdu reliģijas pārstāvjiem, ar ko arī mūsdienās izskaidrojams lielais ebreju īpatsvars bankās un citās finanšu institūcijās (jūdaisms atļauj aizdot uz augļiem citu reliģiju tautām: 5. Mozus grāmatā 23:20; 28:12 rakstīts: „ Tev nebūs prasīt augļus no sava brāļa: nedz augļus no naudas, nedz augļus no pārtikas, nedz augļus no visādām lietām, ko vien var uz augļiem aizdot. No sveštautieša tu vari prasīt augļus, bet savam brālim ne, lai Tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētītu pie visa, ko tavas rokas dara tanī zemē, uz kuru dodies, lai to iemantotu.” „Un Tas Kungs tev atvērs Savu labumu krātuvi, debesis, lai dotu savā laikā lietu tav ai zemei un svētītu visu tavu roku darbu, un tu aizdosi daudzām tautām, bet pats neaizņemsies.”).

Protams, netieši jau tolaik augļošanā iesaistījās arī kristieši, sākot jau no pašiem karaļiem (kuri sevi dēvēja par Dieva iesvētītajiem), kuri labprāt un milzīgos mērogos izmantoja augļotāju pakalpojumus, iedzenot savas valstis parādos un pat bankrotā.

Mūsdienās kristīgās baznīcas lielākoties augļošanu vairs pat nenosoda un bieži tajā iesaistās pašas.

Ar laiku Rietumos finanšu sektors pilnīgi atdalījās no reālās ekonomikas un sāka patstāvīgu, uz augļošanu un spekulācijām orientētu darbību. Valstu valdības pakāpeniski atteicās no savām suverenajām tiesībām emitēt naudu, un sāka naudu aizņemties no privātbankām, maksājot privātbanku noteiktos procentus (piemēram, ASV šāda sistēma tika ieviesta 1913. gadā, pretēji ASV Konstitūcijai nodibinot no valdības neatkarīgu Federālo rezervju banku). Naudas emitēšanu uzticēja pēc Anglijas 146 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos bankas parauga dibinātajām centrālajām bankām, kuras pārstāvēja lielāko privāto baņķieru intereses un vairs nebija pakļautas valstu valdībām.

Mūsdienās var droši apgalvot, ka ASV un daudzās citās valstīs finanšu sektoram faktiski ir atdota arī visa politiskā vara (ASV prezidents Franklins Rūzvelts, lai pārvarētu Lielo depresiju, baņķieru varu gan uz laiku ierobežoja un pašus baņķierus nodēvēja par banksteriem – no vārda „gangsters”). Tās nosaka, kādi kandidāti tiks izvirzīti vēlēšanām un diktē arī šo valstu politiku. Prezidenti un parlamenti ir tikai publikai demonstrētie realitātes šova aktieri, kuri īsteno starptautisko finanšu centru diktēto politiku. Arī Latvijas Banka faktiski Latvijas valdībai nav pakļauta un īsteno starptautisko finanšu centru diktēto monetāro politiku. Lai Latvijas Banku piespiestu darboties Latvijas interesēs, tā būtu jānacionalizē.

Pakāpeniski valdībām tika atņemtas arī citas suverenās tiesības: regulēt finanšu tirgus,

tieši atbalstīt nacionālos ražotājus un citus valstu attīstībai nepieciešamos sektorus, aizsargāt iekšējo tirgu, tieši stimulēt savu tautsaimniecību, ar tiešām investīcijām nodrošināt laikmetam atbilstošu infrastruktūru, nodrošināt cilvēku pamattiesības u.c. Īsāk runājot, šo valsts tiesību apcirpšanu sauca par valsts neiejaukšanās politiku, un praksē tā aizvien vairāk atgādina feodālās iekārtas restaurāciju globālā mērogā, kuras ietvaros karaļi tikai nomināli pārvalda savas valstis, bet faktiski izpatīk ietekmīgāko feodāļu interesēm. Visi nāciju tiesību iekarojumi, kas tika izcīnīti pēdējos 200 gados un kas izpaudās spēcīgās cilvēka tiesību, humānistu, arodbiedrību, kooperatīvu un citu biedrību kustībās, pakāpeniski tika vājināti vai pakļauti augļotāju un spekulantu korporatīvajām interesēm. Sabiedrības atkal transformējās par oligarhijām, kurās 1 – 5% ģimeņu, kas sevi dēvēja par elitēm, savās rokās konsolidēja aizvien lielāku varu pār sabiedrības vairākumu, kurš savukārt grima aizvien dziļākā nabadzībā un beztiesībā.

Vēl šādu iekārtu dēvē par krīzes vai šoka kapitālismu, kurš savas „liberālās reformas” pārējai sabiedrībai uzspiež mākslīgi radītu krīžu un katastrofu periodos. Arī Latvijas sabiedrības pakļaušana globālajam diktātam tika sākta ar t.s. šoka terapiju. Šoka terapijas ietvaros sabiedrība tiek aplaupīta un iedzīta parādos, tiek iznīcināti cilvēku patstāvīgas eksistences pamati. Un tad tie paši spēki, kuri izraisījuši šoku, piesakās par glābējiem, piedāvājot tautai izvēlēties „mazāko ļaunumu”, kurš sevī ietver t.s. nepopulāros lēmumus. Protams, tas viss tiek ietērpts brīvības un demokrātijas saukļu plūdos, kas nav nekas cits, kā vien masveidīga un nekaunīga smadzeņu skalošana.

Preses un vārda brīvība ir vieni no lielākajiem meliem, jo apmēram 90% informācijas mēdiju pasaulē pieder 9 globālajiem koncerniem. Tai skaitā arī Latvijas televīzijas kanāli un lielākie laikraksti. Vienīgi internets pavēris lielākas brīvā vārda izplatīšanas iespējas, taču arī šo kanālu šīs pasaules varenie ir nolēmuši jau tuvākajā nākotnē iegrožot. Starp jaunās ASV administrācijas plāniem ir slēgt pašreizējo pasaules interneta tīklu (WWW), tā vietā palaižot t.s. Otro internetu, kurš tiks stingri regulēts.

2009. gada 8. marts Publikācijas (2009 - 2012) 147 Pienācis laiks atjaunot Latvijas neatkarību!

Ko jūs domātu par cilvēku, kurš neko nedara savas dzīves labā, bet gaida, lai to viņa vietā izdarītu citi, un visās nelaimēs vaino citus? Kā jūs justos, ja šāds cilvēks būtu jūsu dēls, znots, vedekla vai pat dzīves biedrs? Un ja nu izrādītos, ka šāds cilvēks esat jūs pats?

Taču mūsu gadījums ir vēl daudz traģiskāks: bezatbildīgu dzīvi savos 18 pastāvēšanas gados ir atļāvusies visa mūsu valsts – Latvija.

Divu Latviju salīdzinājums Kad 1920. gadā Latvija pirmo reizi ieguva faktisku neatkarību, tā bija karu un revolūciju izpostīta un neskaitāmas reizes izlaupīta zeme, kuras pilsoņu liela daļa arvien bija bēgļu gaitās, kuras infrastruktūra bija pārvērsta drupās, rūpnieciskās jaudas izvestas uz Krieviju, lauki nodedzināti, sabombardēti un mīnēti, Latvijas teritorijā darbojās vairākas spekulācijām pakļautas un vērtību zaudējušas valūtas, tirdzniecībā dominēja melnais tirgus un pilsoņus apdraudēja neskaitāmi bandītiski grupējumi. Krievijā turpinājās postošs pilsoņu karš, bet arī rietumvalstis bija kara izpostītas. Ne uz kādu starptautisku palīdzību Latvija nevarēja cerēt, tāpēc bija spiesta paļauties vienīgi uz saviem trūcīgajiem resursiem. Pat starptautisko atzīšanu Latvija ieguva vienīgi pēc tam, kad to izdarīja Padomju Krievija. Kā izņēmumu var minēt ASV sniegto „palīdzību”: ASV

Kara materiālu likvidācijas komisijas piedāvātās preces, kuras Latvijas Pagaidu valdība uzdeva iepirkt atdzimušajai patērētāju biedrību savienībai „Konzums”. Tā radās pirmais Latvijas parāds – divi miljoni dolāru (tajā laikā iespaidīga summa, kas vēlāk kalpoja par „Konzuma” maksātnespējas iemeslu), lai gan amerikāņu piegādātās preces izrādījās ne vien lietošanai nederīgas, bet arī saindētas.

Tomēr, paļaujoties tikai uz saviem resursiem, Latvija dažos gados pārvērtās par plaukstošu un turīgu Eiropas valsti. Vairāk par šo tēmu lasiet Viļa Selecka grāmatā „Latvija 10 gados – toreiz un tagad”.

Turīga un plaukstoša Latvija bija arī 1940. gadā, veiksmīgi pārvarējusi 1929. gadā sākušos pasaules Lielo depresiju. Visus pēdējos pastāvēšanas gadus Latvijai bija pārliecinoši pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, mantojumā tā atstāja lielas zelta rezerves, jaunas rūpnīcas, elektrostacijas, modernu infrastruktūru un monumentālas būves. Depresija tiktu pārvarēta vēl vieglāk un ātrāk, ja vien Ulmaņa valdība nebūtu vilcinājusies devalvēt Latvijas latu. Turēšanās pie „stipra lata” arī tolaik Latvijai nesa milzīgus zaudējumus. Tikai pēc lata devalvācijas strauji uzplauka Latvijas bekona, sviesta, šokolādes izstrādājumu un citu preču eksports.

Taču arī pirmajā Latvijas Republikā bija jomas, kurās valdība paļāvās uz starptautiskām struktūrām, it sevišķi uz Lielbritānijas iedomāto aizbildniecību un starptautiskām drošības garantijām. Šīs jomas bija ārpolitika, diplomātija un valsts drošība. Šī tuvredzīgā paļaušanās uz iedomātām Rietumu garantijām tad nu arī kalpoja par iemeslu Latvijas valsts bojāejai. Salīdzinājumam varam minēt Somiju, kura arī šajos jautājumos paļāvās uz saviem resursiem un gudru ārpolitiku, tāpēc savu neatkarību nosargāja pat PSRS 148 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos militāras agresijas apstākļos.

Kad 1991. gadā Latvija savu neatkarību atjaunoja, tā bija nesalīdzināmi labākā stāvoklī.

Latvija 1990. gadā bija attīstītākais un turīgākais PSRS reģions ar Eiropai raksturīgu dzīves līmeni. Mums nebija ne iekšējo, ne ārējo parādu, bija salīdzinoši laba infrastruktūra, spēcīgi lauku un mežu uzņēmumi, liels rūpniecības potenciāls, iespaidīgas tirdzniecības, tankkuģu un zvejniecības flotes, liela eksportspēja, jau apgūti eksporta tirgi. Tiesa, gan lauku lielsaimniecības, gan rūpniecības uzņēmumi bija jāmodernizē un jāpielāgo jaunajiem apstākļiem, ko paredzēja tautsaimnieku izstrādātās un Latvijas Tautas frontes programmā iekļautās saimnieciskā patstāvīguma koncepcijas. Taču pēc 1991. gada augustā notikušā puča izgāšanās Latvijas valdība par šīm programmām aizmirsa, bet devās pēc padoma pāri okeānam. Šoreiz Rietumu pasaule Latvijai savu „palīdzību” neliedza, taču tā bija vēl indīgāka par 1920. gados amerikāņu pārdotajām precēm. Latvijas valdība absolūti nekritiski, bez jelkādām diskusijām, pieņēma t.s. Vašingtonas konsensa ietvaros izstrādāto tirgus reformu paketi, ko pareizāk būtu dēvēt par kolonizācijas un pakļaušanas instrumentu paketi. ASV caur tādām ASV valdības kontrolētām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) un Pasaules Banka (PB) piešķīra Latvijai kredītus (kuri tolaik bija absolūti nevajadzīgi), pretī prasot privatizācijas vārdā likvidēt mūsu ražošanas potenciālu, infrastruktūru privatizēt (pārdodot to ārzemniekiem), ieviest uz parādiem balstītu finanšu bardzības režīmu, likvidēt jebkādas barjeras t.s. starptautiskajiem investoriem, liberalizēt (t.i., vairs neregulēt un nekontrolēt) finanšu un pārējos tirgus, ārvalstu investoriem piešķirt īpašas privilēģijas un garantēt viņu peļņu, krasi samazināt valsts izdevumus un komercializēt tādas sociālās un attīstības jomas kā veselības aprūpe,

izglītība un zinātne.

Efekts bija tāds, ka visam, kas bija nepieciešams attīstībai, vienkārši nebija naudas (ar šo argumentu 18 gadu periodā tika apstādinātas visas veselīgās ieceres). Proti, Latvijas Banka mērķtiecīgi emitēja nepietiekamu latu daudzumu, kamēr Latvijā neierobežoti apgrozījās nekontrolēta dolāru, marku, mārciņu un vēlāk eiro masa. Otrkārt, Latvija kā pēc burvju nūjiņas mājiena acumirklī zaudēja savu saimniecisko neatkarību, jo nonāca parādos, turklāt pat visnepieciešamākās preces nu nācās importēt. Līdz ar to jau no paša iesākuma Latvijas ārējās tirdzniecības bilance bija traumējoši negatīva. Reālā tautsaimniecība faktiski sabruka. Tāpat krasi negatīva kļuva dzimstība un pārējās tautas attīstību raksturojošās jomas. Pat paši reformu ieviesēji tās dēvēja par šoka terapiju.

Varam piezīmēt, ka šā šoka sekas bija postošākas par zaudējumiem, kurus Latvija cieta abos pasaules karos kopumā.

Protams, ne mazāk svarīgas bija arī politiskās reformas. Arī politisko partiju sistēma tika komercializēta, padarīta atkarīga no finanšu grupējumu un ārvalstu investoru ziedojumiem. Faktiski šīs partijas nepārstāv nekādus Latvijas iedzīvotāju slāņus vai kārtas, tās ir tikai nelielas savtīgu interešu (politisko aktieru) grupas, kuras saviem finansētājiem iesniedz politiskā biznesa projektus, lai iegūtu naudu vēlēšanu kampaņām un pēc ievēlēšanas lielbiznesa investīcijas ar uzviju atstrādātu. Vēlēšanu kampaņās nemaz netiek runāts par konkrētiem valsts attīstības plāniem, – tās tiek organizētas kā izklaidējoši šovi, kuros PR speciālistu radīti politiķu tēli cīnās par popularitāti.

Publikācijas (2009 - 2012) 149 Ideoloģiskajām nokrāsām ir tikai alus pudeļu etiķešu vērtība, jo visām „reālajām” (t.i., finansējumu saņēmušajām) partijām ir tikai viens mērķis: pārstāvēt savu finansētāju intereses valsts līmenī un nodrošināt esošās sistēmas stabilitāti. Partijas, kuras vēlas mainīt pašu sistēmu, finansējumu vienkārši nesaņem. Jāņem vērā, ka liela finansētāju daļa savu risku izkliedē, finansējot vairākas, pat ideoloģiski pretējas partijas, tādējādi jebkura vēlēšanu iznākuma gadījumā nodrošinot savu interešu pārstāvību Saeimā un valdībā. Līdz ar to Latvijas valsts politika nav atkarīga no vēlētāju izvēles, – balso, par kuru vēlies, tik un tā politika no tā būtiski nemainīsies.

Mērķtiecīgā Latvijas neatkarības demontāža 1990. gadu sākumā Latvijas valdība paļāvās uz starptautiskajiem kredītiem, kuri likumsakarīgi tika izzagti un beigās izraisīja vispārēju banku krīzi. Tolaik ārzemnieki par to īpaši neuztraucās, jo galvenais viņu mērķis bija iedzīt Latviju parādos un padarīt to atkarīgu, kas arī tika sekmīgi panākts. Vēl vairāk – starptautiskās reitingu aģentūras pat palīdzēja novest bankas līdz bankrotam, jo līdz pat pēdējam brīdim apgalvoja, ka šīs bankas darbojas nevainojami un sekmīgi, ar to maldinot gan valdību, gan Latvijas sabiedrību.

Tad Latvijas valdība ķērās pie novājinātās rūpniecības, lauksaimniecības un infrastruktūras privatizācijas, vienlaikus sludinot, ka Latvijas attīstību nodrošinās ārvalstu investīcijas. Tikmēr tika sākts kurss arī uz Latvijas politiskās neatkarības zaudēšanu. Sekojot pirmās Latvijas Republikas sliktajam piemēram, Latvijas drošība un nākotne tika saistīta ar integrāciju starptautiskās struktūrās. Latvija centās iestāties visur, kur vien var iestāties, izņemot NVS un Šanhajas klubu. Tikpat aktīvi tika slēgti dažādi brīvas tirdzniecības un investīciju garantiju līgumi ar rietumvalstīm.

Te mazliet jāpaskaidro, ko nozīmē brīvā tirdzniecība un brīvā konkurence Rietumu lielvalstu izpratnē. Tā ir tāda pat ideoloģija kā komunisms, tikai to savulaik radīja

Lielbritānija, lai atvieglotu un attaisnotu koloniju iekarošanu un vēlāku izlaupīšanu.

Vēlāk šo ideoloģiju pārņēma ASV un citas valstis, kuras uzskatīja par vēlamu uzkundzēties citām tautām. Praksē šī ideoloģija izpaužas tā, ka upurvalstis tiek aicinātas atvērt savas robežas, atteikties no savu ražotāju atbalstīšanas, liberalizēt (t.i., atteikties no regulēšanas un kontroles) savus tirgus, piešķirt privilēģijas t.s. ārvalstu investoriem u.tml. Tikmēr pašas lielvalstis savus iekšējos tirgus turpina sargāt. Tātad brīvais tirgus ir ideoloģiska diversija, kas domāta tikai eksportam, lai pakļautu un izlaupītu atkarībā nonākušās valstis.

Labs piemērs ir Latvijas slēgtie brīvās tirdzniecības līgumi ar ES. To ietvaros ES valstis pilnīgi brīvi pārpludināja Latvijas tirgu ar savu bieži vien apšaubāmo produkciju, kamēr Latvijas eksportētājiem tika liktas nepārvaramas barjeras. Labākajā gadījumā Rietumi no Latvijas importēja lētas izejvielas un pusfabrikātus, piemēram, koksni.

Arī brīvā konkurence ir tāda pati ideoloģiska blēdība. Piemēram, Latvija pēc Rietumu sabiedroto norādījuma likvidēja savas lielsaimniecības, mežrūpniecības uzņēmumus un flotes, bet pēc tam neorganizētos un naturālā saimniekošanā iedzītos zemniekus, rūpniekus un zvejniekus aicināja konkurēt ar milzīgām starptautiskām korporācijām, kuru gada apgrozījums pārsniedz vairākus Latvijas nacionālos kopproduktus. Turklāt šīs korporācijas varēja baudīt īpašas privilēģijas, piemēram, nodokļu atlaides. Ja Latvijā 150 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos būtu saglabāti spēcīgie mežrūpniecības uzņēmumi, vai te varētu bez konkurences ienākt zviedru un somu mežizstrādātāji? Ja būtu saglabātas lielsaimniecības, vai Latvijā varētu ienākt dāņu cūkaudzētāji, kuri turklāt saņem milzīgas ES subsīdijas un Dānijas valdības atbalstu? Ja Latvija administratīvi nelikvidētu savas cukurfabrikas, vai Latvijas veikalos tagad tirgotu dāņu cukuru?

Pildot Rietumu norādījumus, Latvijas valsts atteicās no jelkādiem saviem attīstības projektiem. Gluži otrādi – tā administratīvā kārtībā likvidēja arī tos uzņēmumus, kuri bija pārdzīvojuši šoka terapiju un turpināja attīstīties. Līdz ar to Rietumi tika atbrīvoti ne jelkādas konkurences – gan Latvijas tirgū, gan tradicionālajos Latvijas noieta tirgos, piemēram, Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā u.c. Latvija ne tikai izvēlējās eksportam nepiemērotu lata kursu, bet arī mērķtiecīgi sabojāja attiecības ar saviem kaimiņiem.

Līdz ar to arī Latvijas noieta tirgus austrumos ieņēma rietumnieki. Politisku provokāciju iespaidā cieta pat mūsu tranzīts.

Nav noslēpums, ka paši Rietumi savus ražotājus aktīvi atbalsta un cīnās par viņu interesēm ārvalstīs. Piemēram, Lielbritānijas un vēlāk Skandināvijas diplomāti izdarīja rupju spiedienu, lai viņu uzņēmums varētu iegūt monopolstāvokli Latvijas telekomunikāciju jomā (Lattelekom pārņemšana, mobilie sakari). Lai monopols būtu absolūts, Latvijas valsts britu interesēs likvidēja pat savu tradicionālo lepnumu – pasaules līmeņa uzņēmumu VEF un citus.

Lai notiktu kaut kāda saimnieciska aktivitāte Latvijā, mūsu iestādēm un uzņēmumiem nācās aizņemties. Protams, no ārzemēm un uz ārzemnieku noteikumiem. Un noteikumi bija tādi, kas jebkuru darbību tikai apgrūtināja un nevajadzīgi sadārdzināja. Līdz ar to esam nonākuši stāvoklī, kad gandrīz visi ir parādā: gan pilsoņi, gan Latvijas uzņēmumi un pašvaldības, gan pati Latvijas valsts. Ja arī kāds personīgi nav parādā, tad tomēr viņš ir spiests maksāt uzņēmumu parādu iespaidā uzskrūvētos tarifus, kā arī ar saviem nodokļiem segt valsts un pašvaldību parādus. Tā kā arī mūsu banku un apdrošinātāju sektors ir atdots ārzemnieku kontrolē, tad katrs mūsu maksājums vai transakcija tiek

aplikts ar nodevu, kuru iekasē ārzemnieki. Arī tirdzniecības peļņa no Latvijas aizplūst, jo arī tirdzniecības tīkli lielākoties pieder ārvalstniekiem.

Tomēr ar to vien mūsu Rietumu „sabiedrotie” neapmierinājās. Lai aprakstītais process noritētu pēc iespējas neatgriezeniski, viņi vēlējās laupīt arī Latvijas politisko neatkarību. Arī uz to mūsu korumpētie un Rietumu vilinājumu apžilbinātie politiķi, protams, parakstījās. Jau krietni pirms formālās iestāšanās ES, mūsu valdība sāka t.s. likumdošanas harmonizēšanas procesu, t.i., mūsu valsts sāka dzīvot pēc Briseles norādījumiem un pieņemot Briseles diktētās normas, kas mūsu dzīvi tikai sarežģīja un sadārdzināja. Tika darīts viss, lai izmaksas un cenas būtu kā Rietumos, lai gan algas vairāk līdzinājās Āfrikas līmenim. Tā bija blēdība, jo pašos Rietumos izmaksas nosaka, ņemot vērā viņu algas, Rietumiem raksturīgos nodokļus un administratīvās izmaksas.

No tā varam secināt, ka izmaksu pieaugums Latvijā tika radīts mākslīgi – balstījās uz administratīviem lēmumiem un nekontrolētu alkatību. Līdz ar to Latvija zaudēja arī vienīgo augstā lata kursa priekšrocību – lētu importu. Ņemot vērā lata kursu, importa precēm mūsu veikalos būtu jābūt lētākām nekā valstīs ar zemāku nacionālās valūtas kursu. Tomēr tas nenotiek – gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan Krievijā un Polijā, gan pašās Publikācijas (2009 - 2012) 151 rietumvalstīs tās pašas preces ir nopērkamas daudz lētāk.

Politiskā neatkarība tika zaudēta vairākās pakāpeniskās stadijās. Vispirms Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tolaik tā bija neatkarīgu valstu savienība ar dažiem kopējiem principiem, kas izpaudās galvenokārt saimnieciskajās jomās. Protams, arī šajā ziņā Latvija tika uzņemta uz diskriminējošiem noteikumiem: lai arī Latvija ES budžetā iemaksā tādu pašu dalības naudu kā citi, mēs zaudējām tradicionālās zvejas vietas, likvidējām cukura rūpniecību, mūsu zemnieki saņem daudz mazākas subsīdijas, tagad mums jau piedāvā atteikties arī no piena ražošanas utt. Taču kopš t.s. Lisabonas līguma parakstīšanas (kuru mūsu politiķi pat neizlasīja) stāvoklis ir būtiski mainījies – ES pārvēršas par centralizētu impērisku veidojumu, kurā Latvijai ir tikai provinces tiesības.

Visi svarīgākie lēmumi tiek pieņemti Briselē.

Vienlaikus Latvija pievienojās NATO, ko dominē ASV. Arī šis akts būtiski ierobežo Latvijas politisko neatkarību un uzliek saistības, kuras ne mazākā mērā neatbilst Latvijas interesēm. Nu Latvijas karavīri ASV interesēs ir kļuvuši par okupantiem vairākās valstīs, maksā dalības maksu, rezervē garantētu budžeta daļu NATO izdevumiem, kalpo par placdarmu krāsaino revolūciju eksportam austrumu un dienvidu virzienā, kamēr pašas Latvijas drošībai nav izveidota neviena cīņas spējīga karaspēka vai zemessardzes vienība.

Mēs kārtējo reizi esam sabojājuši attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem, lai iztaptu mēra sajūtu zaudējušajam aizokeāna onkulim, kurš Latviju tikai diskriminē, piemēram, ASV iebraukšanas vīzu un savstarpējās tirdzniecības jautājumā. Bet vai aizokeāna onkulis nopietnu briesmu gadījumā Latviju aizstāvēs? Ja vēl nav skaidrs, pajautājiet to Gruzijas prezidentam Saakašvili! :) Līdz ar pasaules saimnieciskās depresijas sākšanos, kuru izraisīja galvenokārt ASV un Lielbritānijas biržu spekulanti viņu izveidotās sistēmas ietvaros, Latvija nonākusi patiešām neapskaužamā stāvoklī. Es nezinu, kā atbildēt uz jautājumu – kā iespējams neatkarību vienlaikus zaudēt vairākas reizes, bet Latvijas gadījumā tieši tā ir noticis.

Lai gan mēs jau bez tā savu neatkarību bijām iztirgojuši gan Briselei, gan Vašingtonai, tagad esam nonākuši tiešā SVF pārvaldījumā. SVF ir starptautiska finanšu aģentūra, kuras politikas noteikšanā galavārds pieder ASV administrācijai, proti, tām pašām

aprindām, kuras izraisīja globālo krīzi. Un tagad šī mūsu ASV „sabiedroto” vadītā iestāde faktiski nosaka visu Latvijas valdības politiku. Latvijas valdība ir kļuvusi par savdabīgu SVF parādu piedziņas kantori jeb tiesas izpildītāju, kurš rīkojas pēc SVF uzrakstītajām instrukcijām. SVF pieder pirmtiesības paņemt katru mūsu nopelnīto dolāru, taču SVF nav vienīgais Latvijas kreditors – arī pārējie parādi Latvijai nav atlaisti. Desmitiem ASV dominētās globalizācijas jūgā nonākušās valstis jau pārliecinājušās, ka vienošanās ar SVF līdzinās nāves skūpstam, bet SVF kredīti – bēru naudai, ar kuru apglabāt vēl dzīvo tautsaimniecības daļu.

Kā slīcēja akmens kaklā ir absolūtas slepenības apstākļos pārņemtā Parex banka, kas ir galvenais iemesls Latvijas nonākšanai SVF pārvaldījumā. Parex banka bija privāta starptautiska banka, kuras kapitālu sastādīja galvenokārt citu valstu pilsoņu ieguldījumi un konti, tostarp visai apšaubāmas izcelsmes nauda. Diemžēl jāatzīst, ka tradicionālā kolaboracionisma un korupcijas garā Parex bankā kontus bija atvērušas arī daudzas Latvijas valsts un pašvaldību (sevišķi Rīgas) iestādes (jo Parex banka taču finansēja arī 152 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos politiskās partijas), lai gan Latvijas valstij taču pieder sava banka – Latvijas Hipotēku un zemes banka, kuru valsts spēj kontrolēt. Turpretī privātā Parex banka, piesedzoties ar negodprātīgiem reitingu aģentūru vērtējumiem, iesaistījās ārkārtīgi riskantās starptautisko spekulāciju orģijās, kā arī neprātīgi aizņēmās, lai spekulācijas turpinātu.

Un zaudēja. Tas, ko slepenībā pārņēma Latvijas valsts, bija tikai izēsta bankas čaula ar milzīgu un iepriekš nenovērtētu parādu kaudzi – miljardiem dolāru. Latvijas valsts uzņēmās un uz savu pilsoņu mugurām uzkrāva privātu spekulantu sadzīvotos parādus!

Un tipiskā korupcijas garā šī nekrietnā akcija pat netiek izmeklēta un novērtēta – neviens nav saukts pie atbildības. Kleptokrātijai lojālie žurnālisti par Parex afēru raksta neticami maz, sabiedrības uzmanību cenšoties novērst ar sīku blēdību un sīku elites pārmērību sīkmanīgiem atmaskojumiem. Piemēram, raksta par Gaismas pils modeļa izveidošanai tērētajiem tūkstošiem, bet neraksta par miljardiem, kuru atmaksāšana uzkrauta parastajiem nodokļu maksātājiem.

No kreditoru viedokļa racionālāk būtu Latvijā ieviest tiešo SVF pārvaldi, kas ļautu atteikties no uzpūstā valsts pārvaldes aparāta uzturēšanas. Taču tā būtu pārāk atklāta rīcība, kas varētu izraisīt asu Latvijas sabiedrības pretreakciju. Tāpēc kreditori nolēmuši rīkoties ar mūsu pašu valdības rokām, kā to savulaik darīja arī PSRS okupācijas iestādes, kuras Latvijas demontāžu juridiski ļāva noformēt K. Ulmaņa un A. Kirhenšteina valdībām.

Līdz ar to Latvijas valdība tagad pilda trīs galvenās funkcijas: parādu piedzīšana, kreditoru instrukciju tulkošana un iestrādāšana valdības lēmumos, kā arī PR funkcijas.

Taču arī tas vēl nav viss. Latvija ir uzņēmusies saistības izpildīt visus noteikumus, kurus diktē vēlme ieviest eiro. Tie ir t.s. Māstrihtas kritēriji, kuri būtiski ierobežo mūsu budžeta struktūru, inflācijas un citus makroekonomiskos rādītājus, kā arī pakļauj Latviju citiem Eiropas bankas noteikumiem. Bet kur ir garantija, ka līdz 2012. gadam eiro un pati ES vispār pastāvēs un ka mūsu eiro ieviešanas nolūkā ziedotie upuri nebūs veltīgi? Vai eiro ieviešana, ja tāda vispār nepieciešama, nebūtu atliekama uz periodu pēc depresijas pārvarēšanas?

Ir vēl viens būtisks kapitāla aizplūšanas avots. Vēl arvien daudzu labu peļņu nesošu privatizēto uzņēmumu īpašnieki plašākai publikai nav zināmi, jo tie ir reģistrēti t.s. ārzonās. Reģistrācija ārzonās jeb t.s. nodokļu paradīzēs ir ar mūsu likumiem atļauts paņēmiens, kas ļauj nemaksāt nodokļus Latvijas valstij. Proti, šie anonīmie uzņēmumi

brīvi ekspluatē Latvijas resursus, taču faktiski ir atbrīvoti no nodokļiem. Arī šajā krīzes periodā valdība neuzdrīkstas pat ieminēties par iespēju arī no šiem uzņēmumiem iekasēt nodokļus.

Pašlaik esam liecinieki tikai pasaules depresijas pirmajai stadijai. Īstais kritums vēl priekšā. Lai depresiju pārvarētu, Rietumeiropas valstīm nāksies veikt tiešas valsts investīcijas savās nacionālajās ekonomikās, ko nepieļauj ne Māstrihtas kritēriji, ne Eiropas bankas politika. Tātad, lai pārvarētu krīzi, no impēriskā diktāta nāksies atteikties. Jau tagad katra Rietumeiropas valsts sākusi rūpēties, pirmkārt, par savām nacionālajām interesēm un arvien vairāk sāk īstenot nacionālā protekcionisma politiku.

Turpinoties līdzšinējām tendencēm un neatrodot citus dalībvalstu sadarbības principus, ES pastāvēšana tuvākajos gados var izrādīties vairāk nekā apšaubāma.

Publikācijas (2009 - 2012) 153 SVF nāves skūpsts Vienošanās ar SVF Latvijas mēdijos tiek atainota kā kāds glābšanas akts, kurā galvenais glābējs un labdaris ir SVF. Bet vai SVF diktētie pasākumi var Latviju izvest no krīzes?

Spriediet paši! Pieļauju, ka piekritīsiet domai, ka nekas nevar rasties ne no kā. Proti, lai panāktu labus rezultātus, ir jāiegulda reāls darbs un jānodrošina šā darba augļu nonākšana mūsu rīcībā, lai tos tūlīt ieguldītu nākamajā attīstības ciklā.

Vai Latvijā ir sākušies mērķtiecīgi reālās ekonomikas atjaunošanas pasākumi? Vai budžeta un algu samazināšana, nodokļu palielināšana un uzņēmumu iedzīšana bankrotā, kā arī bezdarba vairošana pati par sevi var veicināt tautsaimniecības izaugsmi? Kādas būs pašreizējās politikas sekas?

Ja valdība samazina budžetu un algas, kā arī vairo bezdarbnieku skaitu, tad skaidrs, ka jau nākamajā mēnesī samazināsies arī nodokļu iemaksas un budžeta ieņēmumi. Tātad jau nākamajā mēnesī budžeta izdevumus nāksies vēlreiz pārskatīt un samazināt vēl vairāk. Nākamajā mēnesī – vēl vairāk, un tā līdz absolūtam valsts bankrotam.

Tas atstās graujošas sekas visās mūsu dzīves jomās, kuras jau esam sākuši izjust. Jo mazāk naudas cilvēkiem, jo mazāk viņi tērēs (arī kreditēšana taču ir apstājusies). No tā cietīs tirdzniecības un pakalpojumu ieņēmumi. Arvien mazāk cilvēku varēs atļauties maksāt komunālos maksājumus, tāpēc bankrotēs arī komunālās iestādes. Arvien mazāk cilvēku spēs apmeklēt poliklīniku, zobu ārstu, iegādāties grāmatas, zāles, pārtiku, apģērbu un citas ikdienā nepieciešamās preces un pakalpojumus. Arvien mazāk vecāku spēs savus bērnus sūtīt uz bērnudārziem, skolām, augstskolām, ekskursijām utt. Drīz vien valsts un pašvaldības vairs nespēs ieguldīt naudu ceļu remontā, elektrotīkla uzturēšanā, ūdens apgādē, apkurē, epidēmiju apkarošanā, sabiedriskās kārtības uzturēšanā utt. Atlikušie uzņēmumi bankrotēs, jo viņu precēm un pakalpojumiem vairs nebūs pietiekama noieta. Arī imports apsīks, jo vairs neatmaksāsies transportēt arvien dilstošās preču partijas. Un pavisam drīz valsts vairs nespēs kārtot arī savus ārējos un iekšējos parādus, nemaz nerunājot par eiro ieviešanu. Tāds ir SVF, Briseles un Vašingtonas diktētais un Latvijas valdības īstenotais Latvijas demontāžas kurss.

Vai ārvalstu kreditori to nesaprot?

Manuprāt, saprot pat ļoti labi, un tieši to vēlas. Tas arī ir viņu galvenais mērķis – iedzīt Latviju pilnīgā bankrotā. Jo bankrotējušus uzņēmumus un īpašumus taču var nopirkt par sviestmaizes cenu, bankrotējušiem cilvēkiem var diktēt noteikumus. Vispirms jau valsts, lai turpinātu parādu maksāšanu, būs spiesta lēti pārdot savus vēl neprivatizētos uzņēmumus: Latvijas mežus, Latvenergo, elektrostacijas, dzelzceļu, pastu, Lattelekom

akcijas, valsts ceļus (privatizētāji turpmāk ieviesīs tiešo maksu par ceļu izmantošanu), pašvaldību infrastruktūras objektus (piemēram, attīrīšanas iekārtas, ūdensvadus, gāzes un naftas vadus, ostas, pazemes gāzes krātuves u.c.), pat valsts iestādes, kuras taču arī var privatizēt kā Lielbritānijā. Lai elementāri izdzīvotu, savus īpašumus ārzemniekiem būs spiesti pārdot arī uzņēmēji un pārējie Latvijas iedzīvotāji. Un Latvija nonāks pilnīgā kreditoru verdzībā.

Plānotais demokrātijas gals Vai esat dzirdējuši stāstu par vardes uzvārīšanu?

Ideja tāda. Ja vardi uzreiz iemet katlā ar verdošu ūdeni, viņa sasprindzina visus savus 154 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos spēkus, lai no katla izlēktu. Bet ja vardi vispirms ieliek remdenā ūdeni un katlu silda pakāpeniski uz lēnas uguns, varde pie siltuma pierod, un atjēdzas tikai pēc tam, kad jau ir par vēlu.

Tieši tādā veidā šos 18 gadus ir notikusi mūsu brīvības un iespēju atņemšana. Tā notikusi lēni un pakāpeniski, ļaujot pakāpeniski pierast pie arvien jauniem spaidiem un blēdībām. Kas aizvakar vēl dažos izraisīja vieglu sašutumu un neizpratni, tas šodien jau tiek uzskatīts par normu. Cilvēks pie visa pierod, arī pie savām važām un nebrīvības. Nu jau mēs uz saviem paverdzinātājiem un pasaules padibenēm raugāmies kā uz glābējiem, un esam gatavi viņu labā nest vēl vakar neiedomājamus upurus. Nu jau esam samierinājušies ar Latvijas neatkarības laupīšanu, dažādu ārvalstu aģentūru diktātu, politiķu „nepopulāriem” lēmumiem un vispārēju netaisnību. Bet viss taču sākās ar nelieliem kompromisiem, maldinošiem vilinājumiem, tukšiem solījumiem, nelieliem meliem un, kas galvenais – neticību savām spējām attīstīt savu valsti. Un re, – jau esam aizmirsuši, ka tieši mēs – Latvijas tauta – esam vienīgā un īstenā suverenā vara Latvijas teritorijā (skat. Latvijas Republikas Satversmi).

Kad aktīvākā Latvijas sabiedrības daļa atjēgsies, kādā slazdā esam ievilināti, iespējams, sāksies stihiskas protesta demonstrācijas, dumpji, dažādas sašutuma izpausmes un grautiņi, kā arī savstarpēja apkarošanās, ko varas iestādes spēs ievirzīt viegli izprovocējamās sadursmēs starp latviešiem un krieviski runājošajiem, starp pilsētniekiem un lauciniekiem u.tml. Taču arī to ir paredzējuši mūsu kreditori. Jau tagad Eiropas presē daudz raksta par jau šovasar gaidāmiem masu nemieriem – dusmu vasaru (Summer of Rage), kura Eiropas teritorijā pēc dažām prognozēm var turpināties 30 gadus. Miera un sabiedriskās drošības vārdā jau tiek plānota ārkārtas stāvokļa ieviešana un nemieru apspiešana ar NATO vienību un dažādu privātu drošības struktūru palīdzību. Arī Latvijas teritorijā nemieru apspiešanai var tikt uzaicinātas speciāli apmācītas NATO karaspēka vienības. Tās tad arī centīsies nodrošināt kārtību Latvijas totālas izpārdošanas periodā.

Kas ļauj izdarīt līdzīgas prognozes? Lieta tā, ka Rietumu sistēmā elites ir iemācījušās vadīt un manipulēt sabiedrisko domu, kas pieradināta visu uztvert viegli prognozējamās patērētāju kategorijās. Lielā mērā tas notiek ar masu mēdiju starpniecību („Lielā brāļa” sindroms ekrānā). Vēl vairāk – tieši varas iestādes ar savu aģentu palīdzību centīsies izprovocēt vardarbību, lai gūtu iemeslu ārkārtas stāvokļa ieviešanai. Ārkārtas stāvoklis un demokrātisko brīvību apspiešana nepieciešama starptautiskās oligarhijas plānu īstenošanai, jo pastāv pamatotas bažas, ka cilvēki no savas brīvības labprāt neatteiksies.

Ne Latvijā, ne vēl jo vairāk tādās valstīs kā Francija, Itālija, Spānija, Lielbritānija u.c.

Pēdējo 20 gadu tendences Rietumu pasaulē liecina par starptautiskās oligarhijas

nodomu likvidēt suverēnas valstis un reālo varu no pilsoņu vēlētiem parlamentiem pārcelt uz tehnokrātu un birokrātu pārvaldītām pārvalstiskām organizācijām.

Piemēram, Eiropas Savienībā reālā vara nepieder vis ES valstu pilsoņu vēlētajam Eiropas Parlamentam, bet gan Eiropas Komisijai, kurai nav jāatskaitās vēlētājiem.

Līdzīgi procesi ir vērojami arī citos pasaules reģionos. Un tieši tagad Rietumu masu mēdijos aizvien biežāk un atklātāk tiek runāts par pasaules valdības nepieciešamību.

Aizbildinoties, ka, lūk, globālas problēmas (starptautiskais terorisms, globālās klimata Publikācijas (2009 - 2012) 155 izmaiņas, globālās ekonomikas krīze u.c.) spēj risināt vienīgi globālas institūcijas. Tātad tieši tās globālās institūcijas, kas šo krīzi ir mērķtiecīgi izraisījušas, tagad tiek pasniegtas kā vienīgie glābēji.

Mani ļoti mulsina, satrauc un nospiež divas dominējošas tendences, kuras jau labu laiku vērojamas latviešu sabiedrībā: 1) šķietami fatāla kolaboracionisma tradīcija, kas kombinējas ar imunitātes trūkumu pret svešām, elitārām ideoloģijām; 2) iemācīta bezpalīdzība, neticība saviem spēkiem, neticība pozitīvām pārmaiņām.

Ar nolūku lietoju svešvārdu kolaboracionisms, lai pasvītrotu atšķirību no latviskāka jēdziena „sadarbība”. Sadarbība noteikti ir pozitīva tendence, kas balstās uz sadarbībā iesaistīto pušu brīvprātību, kopīgu un skaidru risināmo uzdevumu vai mērķu izpratni, abpusēja izdevīguma vai kāda augstāka labuma principu. Cilvēki, vietējās kopienas un nācijas var sadarboties kopēju interešu vārdā, tādējādi palielinot iesaistīto pušu iespējas, padarot dzīvi labāku un vērtīgāku. Īsta sadarbība ietver izpratni, ka visas iesaistītās puses ir savā būtībā patstāvīgas, līdztiesīgas, uz brīvu rīcību spējīgas un vienlīdz cienījamas. Arī latviešu sabiedrībā vēsturiski pastāvējusi šādas sadarbības tradīcija, piemēram, dažādu biedrību un kooperācijas kustībā. Taču mūsdienās šī cēlā tradīcija, manuprāt, ir panīkusi un vairs netiek godāta. Tās vietā tiek izcelta konkurence, alkatīgs egoisms, atsvešināšanās, kopības saišu deldēšana, parazitēšana, sadrumstalošanās sīkās interesēs – visu karš pret visiem.

Turpretī jēdzienu „kolaboracionisms” cilvēki sāka lietot Otrā pasaules kara laikā, ar to pievēršot uzmanību zināmas sabiedrības daļas tieksmei sadarboties ar svešu, agresīvu varu, savu tuvāko līdzcilvēku un nacionālo interešu nodošanu, lai ar to veicinātu svešās varas mērķus un izpelnītos svešās varas atzinību, kura savukārt var izpausties dažādās apšaubāmās privilēģijās: kāpšanā pa karjeras kāpnēm, materiālos labumu gūšanā uz savas tautas rēķina, aktīvu līdzdalību savas tautas apspiešanā u.tml. Kolaboracionistu liktenis ir traģisks, jo izpelnās gan svešās varas, gan savas tautas nicinājumu.

Kolaboracionistus svešā vara gan labprāt izmanto, turklāt tiem uzticot visnetīrākos un amorālākos darbus, taču pēc tam visdrīzāk iznīcina, jo nevēlas atstāt savu noziegumu lieciniekus.

Savukārt bezpalīdzība ceļas no tā, ka cilvēki neuzņemas atbildību par savu dzīvi, bet gaida, ka visu nokārtos kādi augstāki spēki. Līdz ar to šie cilvēki zaudē galveno – brīvību un dzīves garšu. Šādu pasīvu un pakārtotu attieksmi vienlīdz veicinājusi latviešu ilgstošā eksistence svešu varu aizbildniecībā: sākot ar pakļaušanos vācu krustnešiem XII gadsimtā, beidzot ar pakļaušanos PSRS varas nomenklatūrai. Taču vēlos apgalvot, ka nekad agrāk šī dzīve svešu varu aizbildniecībā nav izpaudusies tik smagi un pašiznīcinoši, kā pēdējos 18 gados. Ja agrāk mūsu dzīvi un cerības tomēr uzturēja kaut

kāda vienojoša tradīcija, kuras ietvaros indivīdi varēja atļauties zināmu brīvību savas dzīves iekārtošanā, tad tagad vērojama vispārēja sociālo saišu iziršana, solidaritātes trūkums un pat elementāra izdzīvošanas instinkta izdzišana. Cilvēkiem arvien grūtāk ir 156 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos par kaut ko vienoties, jo zudusi skaidra perspektīva.

Kāpēc mums vispār vajadzīga sava valsts? Vai tiešām tikai tāpēc, lai šaura alkatīgu cilvēku grupa varētu finansēt politiskas partijas, kuras nemaz nepiedāvā nekādus valstiskus (t.i., visu sabiedrību ietverošus) mērķus un to sasniegšanas programmu, kas paredzētu apzinātu un brīvprātīgu visas sabiedrības līdzdalību tai saprotamu un pieņemamu mērķu sasniegšanā? Bet kuras tikai atpelna savu finansētāju ieguldījumu, nodrošinot privilēģijas dažiem, un pārējo savu eksistenci attaisnojot ar starptautisko institūciju prasību izpildīšanu? Vai tiešām valsts mums nepieciešama tikai tāpēc, lai egoistisku politiķu kliķes varētu nodrošināt no atbildības brīvas darba vietas saviem draugiem, radiem un mīļākajām/iem, organizējot aizvien jaunas birokrātiskas aģentūras bez skaidriem mērķiem, bet kuru uzturēšana nu jau draud izsmelt visus valsts resursus?

2009. gada 25. aprīlis Vai Debesu valstība iespējama?

Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā. Nevarēs arī sacīt: redzi, še viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū.”

(Lk 17: 20,21) Šis raksts nav par reliģiju vai kādas baznīcas doktrīnām, lai gan tajā izmantota Cilvēka dēla Jēzus mācība. Šis raksts ir par mums – par katru un visiem kopā.

Jau senās Ķīnas domātājs Konfūcijs 400 gadus pirms mūsu ēras uzsvēra, cik svarīgi krīzes periodā ir atjaunot jēdzienu sākotnējo, patieso izpratni un nozīmi. Arī mūsdienu Latvijā daudz tiek runāts par demokrātiju, varu, tautu, vadītājiem, mīlestību, ekonomisko attīstību un citām lietām. Ja mēs katrs ar to iztēlojamies kaut ko citu, tad mēs ne tikai nespējam sazināties, bet arī nespējam pieņemt sabiedrības vispārējam labumam atbilstošus lēmumus.

Demokrātija Katru lietu, jēdzienu un ideju, lai cik tā šķiet cēla un derīga, var izmantot gan labiem, gan ļauniem mērķiem. Piemēram, ar nazi var nogriezt maizes riecienu un izgriezt rotaļlietu mīļotam bērnam, bet ar nazi var arī nogalināt, izdzēst fizisko dzīvību. Vārdi par mīlestību var iedvesmot cēliem darbiem, taču tos var izmantot arī cilvēku manipulācijai un krāpšanai. Tāpēc radies teiciens, ka ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli. Nevis uz kādu mitoloģisku šķīstītavu, bet uz pavisam reālu elli tepat mūsu vidū, kuru daudzi piedzīvo arī mūsdienās. Mēs to visi esam pieredzējuši, bet vai tāpēc varam teikt, ka vainīga ir mīlestība?

Demokrātija tulkojumā no grieķu valodas nozīmē tautas varu. Arī Latvijas Satversmes galvenajiem panti ir deklarācijas, ka Latvijas ir neatkarīga, demokrātiska republika un ka vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Tātad ne politiķiem, ne partijām, ne oligarhiem, ne Vašingtonas vai Briseles birokrātiem vai citiem aizkulišu diriģentiem, ne augstākajiem baznīcu priesteriem, ekrāna zvaigznēm, jaunbagātniekiem, baņķieriem, kriminālām autoritātēm, no tautas norobežotiem prezidentiem vai augsti titulētiem zinātniekiem, bet Latvijas tautai, t.i., tiem cilvēkiem, kas savu dzīvi saistījuši ar Latviju, kas šeit Publikācijas (2009 - 2012)

157 pastāvīgi dzīvo – tātad mums visiem.

Demokrātija nav par demokrātiskām dēvētas institūcijas, kādas žēlsirdības dāvanas vai formālas procedūras, piemēram, piedalīšanās tautas pārstāvju vēlēšanās reizi četros gados, kurās turklāt pārstāvju kandidāti jau iepriekš atlasīti un nopirkti, un pirmsvēlēšanu kampaņās nemaz netiek runāts par valstij nepieciešamo politiku.

Gan aptaujās, gan ikdienas sarunās mums bieži tīk apgalvot, ka Latvijā demokrātijas nemaz nav. Tam gandrīz varētu piekrist, bet iesim tālāk. Ja taujāsim demokrātijas trūkuma iemeslus, cilvēkiem tīk vainot politiķus, kuri domā vienīgi par savu labumu, partijas, kuras nepilda solījumus, oligarhus, kuri, izmantojot korupcijas mehānismus, ir sev sarausuši milzīgas materiālās bagātības, kamēr tautas vairākums nīkuļo nabadzībā, izmirst vai ir spiests glābiņu meklēt svešumā.

Arī šajās atbildēs ir daļa patiesības. Tikai viena problēma – aptaujātie no kopējās ainas ir izslēguši paši sevi. Iznāk, ka viņi demokrātiju gaidījuši kā kādu debesu dāvanu, kuru pienākums pasniegt kādam no augšas – acīmredzot, tiem pašiem nolādētajiem un zākātajiem politiķiem, partijām, oligarhiem un citiem „elites” pārstāvjiem.

Vai tiešām uzskatīsim, ka demokrātija ir kaut kas ārpus mums sagatavots, kas mums automātiski pienākas, ka kādam (bet ne konkrēti mums) ir pienākums tās (demokrātiskās tiesības) priekš mums sagādāt un nodrošināt? Vai nav tā, ka tiesības izriet no pienākuma un atbildības, ka demokrātija ir pašu individuāliem un kopīgiem spēkiem iedzīvināma, būvējama, kopjama, pilnveidojama, nemitīgi sargājama, stiprināma un uzturama?

Aicinu raudzīties vēl tālāk un dziļāk! Vai demokrātija, kas ir mūsu vara, nav iespēja tādam dzīves, sadzīves un savstarpēju attiecību modelim, kas tuvina Debesu valstību, kas, kā to norādījis Jēzus, ir mūsu vidū, tātad – mūsos? Vai demokrātija nav iespēja veidot labāku dzīvi mums visiem, līdz ar to arī katram no mums personīgi? Ja mēs atzīstam, ka demokrātijas nav, vai līdz ar to mēs neapsūdzam paši sevi – savā nespējā, labas gribas trūkumā, kūtrumā, aklumā, pasīvā nostājā, nenovīdībā?

Pirms vainot politiķus, partijas, baņķierus un pārējos, varbūt ieklausīsimies vēl Jēzus vārdos: „Liekuli, izvelc papriekš baļķi no savas acs un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” (Mt 7: 5) Citādi – “Vai akls aklam ceļu var rādīt? Vai abi nekritīs bedrē?” (Lk 5:39) Un vēl: „Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti; piedodiet, tad jums taps piedots. Dodiet, tad jums taps dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu un pārpārim ejošu mēru jums iedos jūsu klēpī; jo ar to mēru, ar ko jūs mērojat, jums atmēros.” (Lk 6: 37, 38) Noliedzot demokrātiju, mēs noliedzam paši sevi, savu varēšanu; mēs atzīstamies savā personīgajā bankrotā. Demokrātija ir mūsu kopējo pūliņu un arī neizdarību rezultāts.

Demokrātija var būt stipra un vāja, vesela un kropla. Cik un ko mēs tajā ieguldījām, tāda tā arī izveidojusies. Tāpēc pareizāk būtu jautāt pašiem sev: „Ko es esmu darījis, lai demokrātija būtu stiprāka, dzīvāka un veselīgāka, lai tā mums visiem nestu bagātākus augļus?” Kāpēc visiem? – Ja mēs tieksimies bagātus augļus nodrošināt tikai sev un uz citu rēķina, tad mēs nonāksim lielā nedrošībā: mums nāksies ap sevi būvēt augstus nocietinājumus, algot dārgu, bet neuzticamu apsardzi, pārvietoties bruņu mašīnās, norobežoties no tautas, dzīvot bailēs no līdzīgiem konkurentiem un aukstā vientulībā.

158 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Arī tā daudziem Latvijā jau ir realitāte.

Vara nozīmē varēšanu Ja runājām par tautas varu, tad – kas ir vara?

Mūsdienās vara ir gandrīz lamu vārds. Tā mūsu iztēlē saistās ar savtīgām interesēm, slepeniem aizkulišu darījumiem, sazvērestībām, korupciju, uzkundzēšanos citiem, alkatību, negodīgumu, intrigām, iedzīvošanos uz citu rēķina, krāpnieciskām manipulācijām, cilvēku izmantošanu, visai tautai doto resursu sagrābšanu šaurā sazvērnieku lokā, kontroli, meliem utt.

Faktiski ir notikusi paša varas jēdziena izkropļošana un samaitāšana. Šādā nozīmē vara ir ceļš uz verdzību. Un ne tikai tiem, kurus paverdzina, bet arī un jo sevišķi pašiem paverdzinātājiem. Vienā no pēdējām Paulu Koelju grāmatām „Uzvarētājs ir viens”, kas pārtulkota arī latviešu valodā, kāds varas vergs sapratis: „Ejot pa varas ceļu, nevar apstāties un atgriezties. Viņš bija pats savas izvēles vergs uz visiem laikiem. (..)Viņš saprata, ka – pretēji citu cilvēku domām – pilnīga vara nozīmēja absolūtu verdzību.”

Un kas no tās pasaulīgās greznības paliek? Vai to var paņemt kapā līdzi? Varbūt to atstāt saviem bērniem, lai samaitātu arī viņu dzīves? Varbūt par to bagātību uzcelt sev milzīgu mauzoleju, kur iebalzamētā veidā likt glabāt savas mirstīgās atliekas, un ap savu dzīvi radīt mītu, kura rēgi vēl ilgi baidīs pasauli?

Ir arī tā gadījies, taču šādi centieni ne par sprīdi mūs nav tuvinājuši Debesu valstībai.

Tāpēc Jēzus saka: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.” (Mt 6:19, 20) Jēdziens „vara” ir cēlies no darbības vārda „varēt”. Tas apraksta mūsu individuālo un kopīgo spēju padarīt šīs pasaules dzīvi labāku. Tātad mums katram piemīt vara, jo mēs katrs kaut ko varam izdarīt. Jautājums tikai – kā mēs savu varu esam nolēmuši izmantot: verdzības, netaisnības un slimīgu attiecību vairošanai vai vispārējam labumam?

Kā varošu cilvēku etaloni mums tiek pasniegti dažādi veiksmīgi uzņēmēji, politiķi, ekrāna zvaigznes un citi tā saucamie „sabiedrības elites” pārstāvji. Intervijās viņi bieži stāsta par to, kā viņi to varējuši, kas bijis likts viņu panākumu pamatā. Taču šajos panākumu stāstos bieži vien izpaliek galvenais – citi cilvēki, sadarbība ar kuriem padarīja iespējamus minētos panākumus. Cilvēks viens pats, ja citi ar viņu dažādu iemeslu dēļ nesadarbojas, tāda veida panākumus nekad negūs. Piemēram, autors, kura grāmatas mēs nepirksim un nelasīsim, nekad nekļūs par populāru vai materiāli bagātu autoru.

Izdevniecības vadītājs, kura izdotās mācību grāmatas saistībā ar ministrijas lēmumu nebūs spiesti pirkt tūkstošiem ģimeņu (izmantojot arī sociālās palīdzības līdzekļus), nekad nekļūs par miljonāru. Lielveikalu īpašnieki nekļūs bagāti, ja attiecīgās valsts likumdevēji un ierēdņi neradīs labvēlīgus vai pat monopola apstākļus šo veikalu darbībai, un ja mēs paši neatstāsim savus mazos veikalus, lai iepirktos lielajos. Banku akcionāri negūs fantastisku peļņu, ja mēs paši nekļūsim par šo banku klientiem, neņemsim kredītus, neieguldīsim savus iekrājumus, ja valsts likumi nepieļaus nekontrolētas spekulācijas un krāpnieciskas shēmas ar citu cilvēku ieguldīto vai tirgū aizņemto naudu.

Kazino neplauks, ja uz to savu naudu nenesīs simti un tūkstoši spēlmaņu. Politiķis nekļūs ietekmīgs, ja mēs paši viņu neievēlēsim, ja mēs viņam nedosim plašas pilnvaras Publikācijas (2009 - 2012) 159 rīkoties mūsu vārdā, ja mēs viņu aktīvi vai pasīvi neatbalstīsim.

Tātad katra cilvēka panākumi ir atkarīgi no citiem cilvēkiem. Būtībā mēs paši kādam dodam vai uzticam daļu savas varas, bet pēc tam bieži vien viņu sākam apbrīnot un pat

pielūgt kā elku tikai par to, ka viņš šo mūsu devumu ir pratis koncentrēt vai vienkārši neizšķērdēt. Un neprasām no šā cilvēka mūsu devumam vai uzticībai atbilstošu atdevi.

Ja kāds īsā laikā kļuvis pasakaini bagāts vai ietekmīgs, kamēr daudzi citi panīkuši, tad tas taču nozīmē vienīgi to, ka viņš ir tikai ņēmis un ņēmis, bet neko nav devis pretī. Viņš ir izjaucis līdzsvaru starp došanu un ņemšanu. Bet mēs to visu esam aizmirsuši un pat sākuši šo slavenību pielūgt, viņam visādi pakļauties un izdabāt. Bet Jēzus šai sakarā saka vārdus, kurus izliekas nedzirdam pat daudzi šķietami kristīgu baznīcu priesteri: „Neviens pie mājas piederīgs kalps nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.” (Lk 16:13) Varam piebilst, ka nevarēs kalpot arī tautai un mantai.

Labā ziņa tā, ka mēs savu varu varam gan dot, gan arī atņemt, ja tā tiek izmantota netaisnīgi vai pret mūsu interesēm. Jo tā taču ir mūsu vara, kuru varam izmantot pēc saviem labākajiem ieskatiem. Ja, piemēram, konstatējam, ka skandināvu bankas (kuras šeit tikai viesu statusā) izvērsušas tautas interesēm neatbilstošu politiku un pat sākušas neveselīgi diktēt mūsu valdības politiku, kas savukārt izposta daudzu cilvēku dzīves, tad mēs itin viegli un pavisam ātri varam šo banku darbību apturēt. Atliek pietiekamam cilvēku skaitam likvidēt savus kontus minētajās bankās un pārtraukt ar tām jebkādu sadarbību, lai tās būtu spiestas aizvērt savas filiāles un aizvākties. To pašu mēs varam izdarīt ar tiem politiķiem, kuri aizmirsuši, ka ir tautas kalpi. Atliek liegt tiem mūsu atbalstu (aktīvu un pasīvu sadarbību), lai viņi no „elites” pārvērstos par absolūti nevarīgiem un pat smieklīgiem radījumiem, kuri pamodušies pie sasistas siles un velti klaigā par savām iedomātajām privilēģijām (lai gan uzraksts uz Saeimas sienas sludina: „Viens likums un viena taisnība visiem”). Un svarīgi tas, ka mēs to varam izdarīt bez mazākās vardarbības, bez mazākā naida sirdī. Plašāk par nevardarbīgas cīņas metodēm latviski lasiet Gandija darbos (skat. interneta vietnē www.tautasforums.lv) va i amerikāņu aktīvista Džīna Šārpa (Gene Sharp) darbos, kurš ieteicis 198 nevardarbīgas cīņas metodes (skat. www. aeinstein.org, kur ielādējamas vairākas publikācijas, t.sk. arī latviešu un krievu valodā).

Tātad ir ļoti negudri lamāt pastāvošo varu, jo tā ir mūsu vara, ko esam paši labprātīgi deleģējuši saviem pārstāvjiem vai iedomātām autoritātēm, bet paši varam to arī paņemt atpakaļ. Svarīgi, lai mēs paši arī ikdienā (ģimenē, kopienā, darbā un citā sabiedriskā saskarsmē) savu varu izmantotu taisnīgi, ar cieņu un mīlestību pret citiem cilvēkiem.

Tieši uz to mūsu mudina arī Jēzus, kura vārdi nosaukti par „Zelta likumu”: „Jo baušļi: tev nebūs pārkāpt laulību, tev nebūs nokaut, tev nebūs zagt, tev nebūs iekārot un ja vēl ir kāds cits bauslis, saņemami kopā šinī vārdā, proti: mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Rom 13:9). Ja iedziļināsimies, tad sapratīsim, ka šis ir ne tikai morāli augstākais, bet arī visos gadījumos gudrākais likums.

Mūsu ēras lielākie meli Priesteri (starp citu, tulkojumā arī priesteris nozīmē kalpotāju) mēdz būt dažādi, ir arī patīkami izņēmumi, bet parasti, ja ienāksiet baznīcā, jūs dzirdēsiet stāstu, kurā cilvēks attēlots kā grēcīgs (grēkā dzimis un ar iedzimtu grēku) un vājš radījums, kurš nespēj 160 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos atturēties no grēkiem vai saviem spēkiem pasākt ko cēlu. Vienīgā cilvēka cerība ir savu vājumu un grēcīgumu atzīt un nožēlot, kā arī gaidīt uz Jēzus žēlsirdību. Cilvēki, kas šo mācību apšauba, tiek apvainoti lepnībā, kas ir vēl viens un ļoti smags grēks.

Lai cik tas būtu negaidīti, bet līdzīgu doktrīnu sludina arī modernā zinātne, lai gan tās pārstāvji parasti no baznīcas stingri norobežojas. Radikālākie zinātnieki apgalvo, ka

cilvēks un civilizācija ir kā ļaundabīgs audzējs uz zemes mātes ķermeņa, un labākais, ko vajadzētu izdarīt, būtu no cilvēkiem atbrīvoties kā no sugas un lielākās evolūcijas kļūdas.

Visai populāras ir Z. Freida un viņu sekotāju mācības, no kurām izriet, ka cilvēka rīcību nosaka tumši instinkti, starp kuriem kā dominējošo Freids izdala seksuālo, bet daži viņa sekotāji – varas instinktu pār citiem cilvēkiem. Atbilstoši Freida mācībai, katrs mazs zēns sapņo tikai par sava tēva nogalināšanu un seksuālu saplūšanu ar savu māti, bet meitenes, protams, seksuāli iekāro savus tēvus. Vienīgi sabiedrības spiediens indivīdus attur no neierobežotas savu iekāru īstenošanas. Vai sevi pazināt Freida mācībā?

Balstoties uz Freida un saviem pētījumiem, viņa tuvs radinieks Eduards Bernejs (Edward Bernays) cilvēkus sāka uzskatīt par programmējamiem un manipulējamiem biorobotiem, un viņa ieteiktās manipulācijas metodes tika un arvien vairāk tiek plaši izmantotas politiskās manipulācijās, biznesā, reklāmas un sabiedrisko attiecību jomā.

Es nevēlos apšaubīt faktu, ka cilvēkiem patiešām piemīt seksuālais un citi instinkti, kas mūsu dzīvē ir visai noderīgi un svarīgi. Taču modernās patērētāju sabiedrības iezīme ir tā, ka tās arhitekti mērķtiecīgi šos instinktus stimulē un piedēvē tiem pavisam citu nozīmību, lai pēc tam, manipulējot ar šiem instinktiem, manipulētu pašu cilvēku. Piemēram, seksuālā pievilcība mudina vīrieti iepazīties ar sievieti un caur dzimumattiecībām radīt sev pēcnācējus, dzīvības saglabāšanas instinkts liek cilvēkam patērēt barību, bēgt vai citādi pārvarēt dzīvības apdraudējumus, nodrošināt dzīvei piemērotu vidi u.tml. Taču gandrīz visi masu mēdiji un milzīgā izklaides industrija šiem ļoti svarīgajiem instinktiem piešķir citu nozīmi: neierobežota seksuālā bauda, gardēdība vai pārmērīga ēdienu baudīšana, caur naudu un varu iegūstamais materiālais komforts, bezrūpīga dzīve uz citu rēķina un drošības ilūzija. Līdz ar to Radītāja gudri dotie instinkti vairs nekalpo saviem sākotnējiem mērķiem, bet gan paši cilvēki paliek par savu instinktu vergiem un, protams, līdz ar to zaudē savu brīvību, paliekot par manipulāciju objektiem.

Tātad gan baznīca, kas runā Jēzus vārdā, gan modernā zinātne, kas ticības vietā sola mūs apgādāt ar precīzām zināšanām, faktiski nodarbojas ar cilvēku instinktu manipulēšanu. Baznīca manipulē ar iedvestām bailēm, vainas un mazvērtības apziņu, bet zinātne izstrādājusi savas manipulācijas metodes. Abām kopīgs tas, ka tās spēlē uz mūsu reālām vai iedvestām vājībām. Orientējoties uz vājībām un tās kultivējot, mēs, protams, aizmirstam un atstājam novārtā savu spēku, kā arī aizmirstam, ka esam Dieva bērni.

Bet ko teica pats Jēzus, kura vārdā it kā runā baznīca?

Vispirms jau jāmin, ka Jēzus nebija elites pārstāvis un nemaz nelīdzinājās tipiskam mūsdienu priesterim vai reliģiskam sludinātājam. Lai arī viņš jau 12 gadu vecumā bija vairākas dienas palicis templī, lai ar tā laika gudrākajiem cilvēkiem spriestu par svētajiem rakstiem, viņa mācekļi un iemīļotā vide bija tādi cilvēki, kurus mūsdienās Publikācijas (2009 - 2012) 161 uzskata vai nu par neveiksminiekiem vai arī par visai nerespektablu publiku: parasti darba cilvēki, izstumtie, prostitūtas, muitnieki, dažādu slimību nospiesti cilvēki. Un ne jau tāpēc, ka viņš šādās kompānijās gribētu izjust savu morālu vai intelektuālu pārākumu vai vēlētos tiem lasīt morāli un iedzīt vainas sajūtu. Jā, grēku Jēzus sauca par grēku, lai arī ne tādos gadījumos, kurus par grēcīgiem uzskatīja farizeji un citas tā laika autoritātes, kuras liekulīgi turējās pie likuma burta (salīdziniet ar mūsu ierēdņiem), jo – „burts nokauj, bet gars dara dzīvu”. Vēl vairāk – Jēzus aicināja cilvēkus netiesāt (skat.

iepriekš doto citātu). Kad priesteri bija nolēmuši ar akmeņiem nogalināt sievieti, kura bija pārkāpusi laulību, Jēzus teica: „Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jņ 8: 7) Moralizēšanas un tiesāšanas vietā Jēzus centās ļaudīm parādīt labāku ceļu, kurš tos tuvinās Debesu valstībai, kā arī cēla šo ļaužu pašapziņu. Kad Jēzus pats bija brīnumaini dziedinājis vairākus smagus slimniekus, viņš apkārtesošajiem teica, ka pat mazākais no viņiem var paveikt to pašu un vēl vairāk.

Līderis kā kalpotājs No angļu valodas aizgūtais vārds „līderis”, kas varētu nozīmēt vadītājs, ir ieguvis gandrīz autonomu vietu mūsu ikdienas valodā. Ar to parasti iztēlojamies kādu cilvēku, kas ieņem augstāku posteni, guvis sasniegumus savā karjerā vai kādā citā dzīves jomā.

Tātad līderis vada citus cilvēkus, dod rīkojumus, ievieš korekcijas, varbūt arī, izmantojot dažādus stimulus – apbalvojumus un sodus, ievieš komandā vai sabiedrībā zināmu disciplīnu.

Piemēram, no mūsu avīžu lappusēm un TV ekrāniem arvien nepazūd bijusī Latvijas prezidente Vaira Vīķe Freiberga – šķietami spilgta līdere, ko mēdz saīsināti saukt arī par VVF un kura „tik daudz darījusi Latvijas labā, nesusi Latvijas vārdu pasaulē” utt., ka arvien turpina baudīt vairākas privilēģijas, kuras tiek nodrošinātas ar nodokļu maksātāju naudu. Man gan no šiem daudzajiem slavinātājiem nav gadījies dzirdēt, kādu konkrētu labumu tad viņa Latvijai devusi, turklāt tik lielos daudzumos? Varbūt viņa mūs iecēlusi brālīgajā ES tautu saimē un NATO, varbūt ievilkusi uz meliem balstītajā Irākas karā? – Tad nu var iebilst, ka arī bez VVF netrūka pārcentīgu ievilcēju un braukātāju pa ārvalstu metropolēm – rezultāts būtu tas pats.

Tā vai citādi, bet VVF bez acu pamirkšķināšanas pieņēma greznu dzīvokli Rīgas centrā un pārējās pienākošās privilēģijas, nekautrējās šo dzīvokli par budžeta līdzekļiem dārgi pārbūvēt un arī turpmāk nekautrējās saņemt budžeta naudu, lai piedalītos dažādu elitāru klubu saietos, kur lolot savu sapni par tikšanu ANO priekšsēdētāja vai vismaz ES prezidenta godā. Veikli norakstītie dāvanu pulksteņi uz šā fona ir gluži vai vērā neņemams nieks, lai gan arī labi raksturo līderes stilu un raksturu. Viņai taču pienākas, viņai ir tiesības uz mums pakāpties, lai paceltos vēl augstākā orbītā. Un VVF nav vienīgā Latvijā ar līdzīgu pasaules redzējumu un uzskatiem. Tikai spilgtākā.

Tikai jautājums: ko viņa pārstāvēja – Latviju pasaulē vai šīs pasaules varenos Latvijā?

Un kāpēc viņa tik maz izmantoja savas prezidenta pilnvaras, lai vismaz censtos labvēlīgi iespaidot to politiku, kura viņas prezidentūras laikā Latviju novedusi bankrotā?

Ko par tādiem līderiem teica Jēzus? „Bet Jēzus pieaicināja tos un sacīja: “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie 162 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt; bet, kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”” (Mt 20: 25 – 28) Vai jūtat atšķirību? Un Jēzus arī praksē nevis augstprātīgi norobežojās no tautas, bet pat saviem mācekļiem kājas mazgāja. Kad vajadzēja, arī savu dzīvību atdeva.

Tātad jauna, lai arī pat ne tik jauna paradigma – līderis, kas savā vietā un laikā kalpo citiem cilvēkiem. Oficiāls postenis viņam var būt, bet var arī nebūt. Līderis, kas kandidē nevis, lai baudītu amatam pienākošās un citas privilēģijas, bet gan lai kalpotu. Līderis,

kurš nevis augstprātīgi izrīko, bet ieklausās un ar savu rīcību rāda paraugu, iedvesmo, paceļ, ļauj noticēt savai varēšanai. Tā, lai pēc tam cilvēki varētu teikt: „Jā, mēs to paveicām.” Tā tas, starp citu, arī iesākumā bija. Deputātus un ministrus, kā arī priesterus, sauca par „tautas kalpiem”. Arī tagad vēl reizēm sauc, tikai – ar rūgtas ironijas pieskaņu.

Bizness vai kalpošana?

Arī uzņēmējdarbības saknes ir kalpošana. Katrs cilvēks nespēj un neprot pats tikt galā ar visām savas dzīves vajadzībām, tāpēc ir gatavs izmantot citu cilvēku vai organizāciju sniegtos pakalpojumus, kā arī šos pakalpojumus atlīdzināt ar saviem pakalpojumiem vai naudu. Tas ir tik vienkārši, vai ne?

Nesen presē pavīdēja ziņa, ka konkursā par tiesībām ēdināt vairāku Valmieras skolu skolēnus uzvarējis Lietuvas uzņēmums, kurš gatavs par daudz zemāku cenu nodrošināt labu barošanu. Vietējie uzņēmēji, protams, bija sašutuši par tādu pašvaldības lēmumu, un viņus var saprast. Es arī uzskatu, ka mūsu iestādes esam spējīgi apgādāt ar saviem spēkiem un tieši tā arī tas jādara.

Taču, dziļāk izmeklējot šo gadījumu, atklājās, ka vietējie uzņēmēji piedāvājuši fantastiskus savu pakalpojumu izcenojumus. Piemēram, parasts sviests viņu aprēķinos maksājis 5 latus par kilogramu, cukurs apmēram tikpat utt. Tad jājautā, vai mūsu „patriotiskie” un visādi „nacionālie” uzņēmēji gribēja pakalpot mūsu bērniem, vai arī – uz bērnu un budžeta rēķina labi iedzīvoties?

Tas, protams, nav vienīgais tāds gadījums, kas liecina par uzņēmējdarbības principu degradāciju un korupciju. Bezdievīgi lieli uzcenojumi raksturīgi praktiski visiem mūsu tirgotājiem un citiem darījumu slēdzējiem. Mums taču ir tik stiprs lats, bet nez kāpēc importētās preces veikalos maksā vairāk nekā kaimiņvalstīs. Interesantus datus par bezkaunīgiem uzcenojumiem, mākslīgiem sadārdzinājumiem un korupciju var lasīt Jura Paidera rakstā „Celtniecības un korupcijas paradoksi“, un tas ir visai saudzīgs vērtējums.

Zaudētāji no šādas alkatības esam mēs visi. Pirmkārt, pakalpojumu izmantotāji, kas maksā nesamērīgi daudz; otrkārt, arī paši uzņēmēji, kuri savas rijības dēļ ir lemti bankrotam, jo vienmēr atradīsies tādi ārvalstu uzņēmēji, kuru apsvērumos vēlme pakalpot pārsvērs tuvredzīgu alkatību.

Tad nu domāsim paši, vai Debesu valstība mūsu vidū ir iespējama, un kas jādara, lai to tuvinātu?

2009. gada 25. novembris Publikācijas (2009 - 2012) 163 Kad nekas vairs nav savs „Daugav’s abas malas mūžam nesadalās: ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu!” /Jānis Rainis/ Reizēm aizdomājos par to, cik gan sabiedrībai kopumā ir īsa atmiņa, un cik viegli to novirzīt no ilgstošā periodā lolotajiem un izvēlētajiem mērķiem. Tāpēc aicinu visus atgriezties ne tik senajos 1987. – 1990. gados. Kādi mēs bijām un ko mēs gribējām?

Trešās tautas atmodas ideāli Tolaik mēs vēl dzīvojām Padomju Savienībā, bet mūsu sapņi un domas jau bija citur.

Mums bija apnikusi „lielā brāļa” aizbildniecība un tukšās nomenklatūras birokrātu runas. Par tiem tautā klīda anekdotes. Latvija bija visattīstītākā padomju republika – padomju zemes skatlogs uz rietumiem. Jā, jā, – pat Igaunija, Lietuva un Baltkrievija, kuras tagad nedaudz apskaužam, bija aiz mums. Uz leišiem un poļiem aiz veca

paraduma raudzījāmies kā uz „nabagiem”, jo vēl no 30. gadiem viņus atcerējāmies kā lētu darbaspēku Latvijas saimniecībās. Un mēs jutāmies pazemoti, ka pat jaunu torti nedrīkstam cept, pirms tās recepte nav apstiprināta kaut kur Maskavas kabinetos. Un tā visās jomās: koncertprogrammu pirms koncerta bija jāapstiprina kaut kādiem kultūras birokrātiem, kopsaimniecību attīstības plāni bija jāapstiprina kompartijas komitejās un jāsaskaņo plānu komitejā. Tas viss bremzēja un kropļoja mūsu vislabākos nodomus.

Mēs gribējām ātrāk, racionālāk, labāk, vairāk. Jo izskatījās, ka nelielie piemājas dārziņi un siltumnīcas ir produktīvāki par centralizēti plānotajām saimniecībām, pagrīdes sīkražotnes deva kvalitatīvāku produkciju nekā lielajās rūpnīcās. Tās lauku kopsaimniecības, kuru vadītāji uzdrīkstējās lauzt jaunus ceļus, kļuva par miljonārēm, kuru iedzīvotāji baudīja privilēģijas un kuras pievilka dažādus speciālistus pat no galvaspilsētas. Pat tie, kas vēl neuzdrīkstējās domāt par pilnīgu Latvijas neatkarību, pieprasīja republikas saimniecisko, kulturālo un pat monetāro patstāvību. Latvijas zinātnieki un tautsaimnieki izstrādāja republikas saimnieciskā aprēķina un patstāvības plānus, kuriem piekritēju netrūka pat Maskavā. Bija izaugusi jauna speciālistu un tautsaimniecības vadītāju paaudze, kuru nebija skārušas Staļina laiku represijas un kuri uz nākotni raudzījās ar pašpārliecību un drosmi. Arī sabiedrībā kopumā valdīja optimisms un pašpārliecība. Latvija piedzīvoja pēckara gados augstāko dzimstību un augstākos dzīves kvalitātes rādītājus, un cilvēku sirdīs valdīja apņēmība, ka šai jaunajai paaudzei jādzīvo labāk. Tas viss izpaudās aktīvās diskusijās, kas pakāpeniski pārauga tautas kustībā.

Tātad uzsvars bija uz valsts patstāvību. Oratori atkārtoja, ka mums pašiem jākļūst par pilntiesīgiem saimniekiem savā zemē. Runa bija ne tikai par republikas, bet arī par pagastu un mazpilsētu patstāvību. Ļaudis sapņoja par mazo lauku skolu atjaunošanu, par vietējo pienotavu, dzirnavu, elektrostaciju, mežsaimniecību, benzīna tanku, bibliotēku, ambulanču, kreditēšanas iestāžu, dažādu amatnieku darbnīcu, kooperatīvu, tirgotavu, tipogrāfiju, tautas namu, baznīcu, ugunsdzēsēju biedrību atjaunošanu. Ļaudīm vēl nebija aizmirsušies Ulmaņa laiki, kad tieši ar šādu decentralizētu saimniecību Latvija 164 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pirms kara bija īsā periodā uzplaukusi par vienu no Eiropas attīstītākajām valstīm, kurai allaž bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, un Latvija nevienam nebija parādā.

Tātad vispārējā tendence vēl 90. gadu sākumā sliecās uz decentralizāciju. Padomju ražošanas gigantus, lielsaimniecības un pakalpojumu kombinātus tautā nicinoši dēvēja par „padomju monstriem”. Decentralizācija ir sistēma, kas katram cilvēkam nodrošina pilnvērtīgu dzīvi tajā vietā, kur viņš pastāvīgi dzīvo. Ja tas ir pagasts vai mazpilsēta, tad turpat uz vietas tiek nodrošināts gandrīz viss: darbs, skola, kultūras dzīve, garīgā dzīve, pašvaldības un valsts iestāžu pakalpojumi, veselības aprūpe, apdrošināšanās pret nelaimes gadījumiem, pasts, tirdzniecība un viss pārējais. Tikai retos gadījumos, piemēram, lai gūtu augstāku izglītību vai ieņemtu amatu valsts pārvaldē, cilvēkam var rasties nopietna nepieciešamība doties uz valsts galvaspilsētu. Šādai dzīvei ir dziļa racionāla un arī garīga jēga. Katra kopienas locekļa darbs bagātina gan viņu pašu, gan pārējos kopienas locekļus, jo radīto vērtību mērvienība nauda apgrozās turpat kopienā, vairojot kopienas kapitālu un turību. Visi viens otru pazīst.

Tam ir milzīgas priekšrocības, jo diez vai vietējais veikalnieks, dakteris, dzirnavnieks vai krājaizdevu sabiedrības vecākais uzdrīkstēsies krāpt savus kaimiņus. Ja arī uzdrīkstēsies, tad par to drīz zinās visi un atbilstoši rīkosies.

Decentralizācija nodrošina vislabāko demokrātiju, jo cilvēki uz amatu pašvaldībā vai valsts pārvaldes iestādē izvirzīs kādu no sava vidus, kuru labi pazīst kā labu saimniekotāju, saticīgu un godprātīgu kaimiņu, labu ģimenes locekli un gudru, nesavtīgu cilvēku.

Tādam kaimiņam nekāda vēlēšanu kampaņa vai dārga reklāma nav nepieciešama.

Decentralizācija nodrošina, ka cilvēkiem nav jābalso par kaķi maisā.

Decentralizācija nodrošina labu saimniekošanu un sadarbību. Optimāli tiek izmantoti vietējie resursi, transporta izdevumi ir minimāli. Kopiena atbilstoši savu resursu struktūrai saražo nepieciešamo priekš sevis, bet pārpalikumu tirgo ar ārpasauli – citām kopienām un ārvalstīm. Salīdzinot ar centralizētu sistēmu, transporta izdevumi samazinās vismaz divas reizes, bet faktiski – vēl vairāk. Jo viss, kas dzīvē ir nepieciešams, atrodams uz vietas.

Decentralizācija veicina ģimeņu stiprumu, jo visiem pieaugušajiem darbs ir uz vietas, un arī bērni var paļauties uz to, ka vai nu pārņems vecāku saimniecību, vai arī apgūs citu specialitāti, kuru, iespējams, varēs praktizēt uz vietas. Uz vietas vai pārnovadā varēs atrast arī savu dzīves biedru. Un atkal tas nebūs kaķis maisā, bet tuvākā vai tālākā apkārtnē pazīstams cilvēks. Protams, vienmēr būs arī tādi jaunieši, kuri izvēlēsies pārcelties uz dzīvi citā novadā, novada centrā, galvaspilsētā vai pat ārzemēs. Taču arī tad viņiem būs droša aizmugure, atbalsta un patveršanās osta dzimtajā kopienā.

No centralizācijas uz totālu kontroli 1980. gadu beigās patiešām daudzi cilvēki atstāja savas vecās darbavietas, lai atgrieztos senču novados, atjaunotu saimniecības, būvētu modernas saimniecības ēkas. Vēl padomju varas pēdējos gados šim nolūkam varēja izņemt vērā ņemamus kredītus ar mērenām procentu likmēm. Šķita, ka pavisam drīz daudzi pagasti atdzīvosies un sāksies cita dzīve, jo Latvija bija atguvusi arī savu neatkarību. Patiešām atjaunojās daudzas lauku skolas, nelieli veikaliņi, darbnīcas un citas iestādes. Taču tieši pirmā neatkarīgās Latvijas valdība ar mūsu klusu piekrišanu šai rosmei pārvilka pāri treknu svītru.

Publikācijas (2009 - 2012) 165 Nu mūsu pilsētās un pagastos gandrīz nav nekā sava. Lielveikali pieder kaut kādiem anonīmiem aizrobežu akcionāriem. Tāpat bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Un no šo banku labvēlības ir atkarīgas visas pārējās iestādes, kā arī politiskās partijas, kuras pretendē uz savu vietu pārvaldē. Vietējās ražotnes tika iznīdētas. Veikalu plauktos gandrīz tikai ārvalstu preces. Peļņa, ko gūst šie centralizētie, ārvalstniekiem piederošie uzņēmumi, aizplūst ne vien no vietējām pašvaldībām, bet arī no Latvijas kopumā, aiz sevis atstājot tikai parādus. Pati Latvija atkal ir savienībā, kas saucas Eiropas Savienība. Taču tā nav tautu savienība, bet gan starptautisku korporāciju savienība. ES parlamentam ir vēl mazāka loma nekā savulaik PSRS Augstākajai padomei. Kompartijas komisāru vietā nu valda peļņas kāru korporāciju iecelti eirokomisāri. Centralizācija un kontrole Eiropas Savienībā ir tik liela un visaptveroša, ka padomju vadītājiem tāda pat sapņos nerādījās.

Kādas ir jaunās centralizācijas sekas?

Varas nav ne tikai vietējām pašvaldībām, bet arī Latvijas Saeimai un valdībai.

Pati Latvijas valsts jau kopš 1990. gadu sākuma savus iedzīvotājus un iestādes tur naudas trūkumā, spiezdamas tos aizņemties ārvalstu bankās. Arī pati valsts nonākusi strauji augošos parādos, tāpēc aplikusi darbaspēku un uzņēmējus ar nepanesamu nodokļu nastu, kamēr spekulantiem un augļotājiem visas privilēģijas un atlaides.

Strauji izmirst gan Latvijas lauki un mazpilsētas, gan valsts kopumā. Starpība starp

dzimušo un mirušo skaitu kopš 1991. gada jau tuvojas 250 tūkstošiem, bet vēl simti tūkstoši devušies darba meklējumos aiz valsts robežām, vai arī plāno to darīt tuvākajā laikā. Ģimenes, radu un draudzības saites izirst. Katrs palicis viens ar savu nelaimi.

Lauku pagastos un mazpilsētās nav darba, tāpēc jaunieši ir spiesti doties uz galvaspilsētu vai ārzemēm. Izglītības sistēma un veselības aprūpe ir komercializēta pēc Pasaules Bankas norādījumiem un vairs nepilda savas funkcijas. Strauji tiek likvidētas skolas, slimnīcas, pasta nodaļas. Arī tās, kas savulaik izdzīvoja pat drūmākos kara gadus un neskaitāmas valsts iekārtu maiņas.

Latvijas iedzīvotāji un iestādes ir nonākušas nesamaksājamos parādos, un ārvalstu bankas jau gatavojas pārņemt visus ieķīlātos īpašumus. Tā kā arī valsts ārējie parādi nav samaksājami, tad, ja nekas netiks būtiski mainīts, valstij nāksies lēti pārdot ārzemniekiem arī tos infrastruktūras uzņēmumus, kas vēl palikuši sabiedrības īpašumā, piemēram, dzelzceļu, Latvenergo, pastu, valsts mežus utt. Kopumā šis rietumu institūcijās izplānotais eksperiments Latvijai nodarījis lielākus materiālos, cilvēciskos un morālos zaudējumus, nekā abi pasaules kari, kopā ņemot.

Bet vēl pirms 19 gadiem Latvija bija optimisma un apņēmības pilna, ziedoša valsts, kas bija brīva no parādiem.

Vai tiešām vēl nav skaidrs, ka tā vairs dzīvot nevar, ka nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, kuras var iekustināt tikai izglītota un organizēta tautas kustība?

Neviens cits to mūsu vietā nedarīs.

2010. gada 31. janvāris 166 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību „(..) Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Nē, draugi, tas nav kaut kādas slepenas nacionālradikāļu pagrīdes organizācijas zvērests. Tas ir Latvijas Satversmes 18. pantā ierakstītais Saeimas deputāta zvērests, uzņemoties deputāta amata pienākumus.

Tad kā izskaidrot, ka tieši no Saeimā pārstāvēto valdošo aprindu dzīlēm ir nākušas tik daudzas pret valsts suverenitāti vērstas iniciatīvas: Latvijas ievilkšana nedemokrātiskajā Eiropas Savienībā uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem; Lisabonas līguma ratificēšana, to pat neizlasot, bet kurā paredzēts, ka vismaz 75% Latvijai svarīgu lēmumu turpmāk tiks pieņemti Briselē; valdības pilnvarošana parakstīt slepenas saistības ar SVF, tās pat neizlasot; Latvijas armijas iesaistīšana militārās operācijās pret citām suverenām valstīm; slepenas vienošanās ar starptautisko banku tīklu, kas ārvalstu spekulantu zaudējumus paredz kompensēt uz Latvijas iedzīvotāju rēķina, mūsu valsti faktiski pakļaujot parādu verdzībai?

Tie ir tikai daži spožākie piemēri, kas ilustrē, cik tālu mūsu sabiedrība ir aizmaldījusies no kādreizējo valsts dibinātāju, divu tautas atmodu un mūsu Satversmes ideāliem, un cik tālu mēs esam no demokrātijas. Bet vēl svarīgāk ir saprast, kā tas varēja notikt un kā pēc visa tā mēs varam atjaunot likumību un demokrātiju?

Tas ir plašs un komplekss temats, tāpēc šoreiz iztirzāšu tikai vienu demokrātijas aspektu, kas saistīts ar Saeimas un pašvaldību vēlēšanām.

Politiskais bizness un valsts nozagšana Satversmes 102. pantā rakstīts: „Ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās.”

Tā arī vienīgā vieta Satversmē, kurā minētas politiskās partijas. Savukārt 9. pantā noteikts: „Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.” Tātad nekur nav teikts, ka šim ievēlētajam pilsonim jābūt kādas politiskas partijas biedram vai jābūt ierakstītam kādas partijas vēlēšanu sarakstā. Tomēr realitātē jau kopš 5. Saeimas vēlēšanās drīkst piedalīties tikai politisko partiju vai šo partiju veidotu vēlēšanu apvienību biedri. Kāpēc šādi Satversmei neatbilstoši ierobežojumi?

Izrādās, šī antikonstitucionālā patvaļa paredzēta vēlēšanu, partiju finansēšanas, partiju darbību regulējošos un citos likumos, kuru mērķis ir vēlēšanām atlasīt tikai valdošajai oligarhijai tīkamus kandidātus. Lai arī deputātus dēvē par tautas kalpiem, realitātē ne jau tauta viņus izvirza, finansē vēlēšanu kampaņas un pēc tam kontrolē viņu darbību.

Atgriezīsimies laikā pirms 5. Saeimas vēlēšanām. Latvija jau bija pakļauta Rietumu Publikācijas (2009 - 2012) 167 partneru ieteiktajai šoka terapijai, monetārisma žņaugiem, naudas taisīšanas filozofijai, privatizācijai (ko tautā dēvēja par prihvatizāciju, t.i., piesavināšanos), sertifikācijai, ražošanas bāzes noārdīšanai un citiem procesiem, kas mūsu sabiedrību sadalīja nabagajos un jaunbagātniekos. Cilvēki labi ievēroja, ka jaunbagātnieku fenomenam bija krimināls raksturs, jo šie censoņi ne ara, ne pļāva, ne rūpnīcās strādāja, tomēr īsā laikā kļuva pasakaini bagāti. Un ik pēc laika uz ielām risinājās konkurējošu grupējumu savstarpējas izskaidrošanās un pat apšaudes. Tā bija viena liela pārņemšanas, spekulāciju un legalizētas (valsts deklarēja, ka atļauts ir viss, kas nav skaidri aizliegts ar likumu, bet daudzu likumu darbību apturēja) zagšanas orģija, tas bija laiks, kad ielās pirka un pārdeva visu, un šo sistēmu pārvaldīja sporta biksēs tērpti, īpatnēji skūti sportiska auguma bandītiski tipi. Un tieši šajā kriminālajā ekonomikā koncentrējās lielā nauda.

Ap to laiku starp politiķiem dzima vēlme no Rietumiem pārņemt visai banālu ideju, pēc kuras demokrātija ir daudzpartiju sistēma, kuru finansē un pēc tam lobē (kontrolē) sabiedrības bagātie slāņi. Latvijas gadījumā – kriminālās struktūras, dažādi spekulanti, korumpanti un mahinatori, kurus kopā ērtības labad nosaukšu par kleptokrātiju (tulkojumā – zagļu vara). Tas bija pa prātam arī kleptokrātijai, jo tā saprata, ka atklāta reketa laikmets nevar turpināties ilgi, tāpēc jāparūpējas par smalkākām un legalizētām parazitēšanas formām, kā arī īpašām privilēģijām. Un viņi bija gatavi partijas nopirkt jau pirms to ievēlēšanas Saeimā. Vairāk par tā laika procesiem, lūdzu, lasiet Māra Gaiļa atmiņu grāmatā „Varas tehnoloģija” un citās tā laika grāmatās, kā arī avīžrakstos.

Līdz ar to partijas neveidojās pēc pirmskara shēmas, kad tās tiešām pārstāvēja plašus iedzīvotāju slāņus, piemēram, zemniecību, lielsaimniekus, strādniekus, rūpniekus, etniskās grupas, kara veterānus u.c.. Bet veidojās nelieli politisko biznesmeņu grupējumi, kuru pirmais un galvenais mērķis bija piesaistīt kleptokrātijas finansējumu.

Un vēlēšanas tika organizētas kā lieli izklaides šovi, kuros politiķus pavadīja algoti mūziķi, aktieri un mākslinieki, kas bez maksas nabadzīgo publiku aplaimoja ar banāliem jokiem, dziesmām, dāvanām un citu izrādīšanos, kā arī tukšiem solījumiem un konkurentu apcelšanu. Vienlaikus visas ielas tika nolīmētas ar plakātiem un bildēm, radio un TV

viļņos granda apdullinošas reklāmas un klipi. Trūka tikai viena svarīga pirmsvēlēšanu elementa – godīgas diskusijas par nākotnē vēlamo politiku.

Protams, šādas izklaides kampaņas maksāja lielu naudu, ko deva kleptokrātija. Un kleptokrātija nebūtu kleptokrātija, ja necerētu savus ieguldījumus atpelnīt simtkārši. Tā no partijām pieprasīja sev labvēlīgus likumus, draudzīgus pasūtījumus un arvien jaunas privilēģijas. Ja arī sākotnēji daži deputāti tādai ciniskai naudas atstrādei pretojās, tad tos apstrādāja pati partijas vadība. Jo bija taču skaidrs: ja sponsoru nauda netiks ar uzviju atstrādāta, tad nākamajās vēlēšanās nekāda finansējuma nebūs.

Bez tam arī paši deputāti nepalika tukšā. Tie varēja atbilstoši nopelniem [kleptokrātijas priekšā] piedalīties pie tautai nozagtā pīrāga dalīšanas, kā arī noteikt privilēģijas paši sev, ko tie arī nekautrējās darīt, lai gan turpat uz sienas rēgojās visai kaitinošs lozungs – „Viens likums un viena taisnība visiem”. Līdz ar to partijas ātri vien degradējās par politiskā biznesa grupējumiem un balsošanas mašīnām, kurām pat nav jādomā, jo frakciju vecākie, iepriekš saskaņojoties ar saviem finansētājiem, ar īkšķi parādīja, kad 168 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos un kā spiežamas balsošanas pogas.

Protams, tāda „demokrātija” bija pa prātam arī starptautiskajam spekulatīvajam biznesam, kurš ātri vien izcīnīja sev privilēģijas piedalīties Latvijas izlaupīšanā. Lai arī likums it kā aizliedz partiju tiešu finansēšanu no ārvalstu avotiem, tomēr, ja ārvalstu „investors” reģistrējas Latvijā, tad jau tas vairs neskaitās ārvalstu. Tā pie mums ienāca visi lattelekomi, zviedri un dāņi, kā arī viņu bankas, kurām mēs nu skaitāmies parādā palikuši. Un kādu laiku, pieaugot mūsu parādiem, līdzi auga arī Latvijas kopprodukts, kura lielākā sastāvdaļa, protams, bija mūsu pašu parādi. Un to visu Latvijas politiķi vēl pirms pāris gadiem lepni dēvēja par „Latvijas ekonomisko brīnumu”, bet Baltijas valstis – par „Baltijas tīģeriem”.

Kāda tad ir tipiska Latvijas politiskā partija? Tā ir saujiņa izveicīgu vīru vai sievu, kuri, lai reģistrētos kā partija, savas retās rindas papildina ar gadījuma rakstura statistiem (draugiem, radiem, paziņām, psihiski nelīdzsvarotiem varas maniakiem), kā arī tautā populāriem komponistiem, aktieriem, žurnālistiem, sportistiem, slavenu cilvēku uzvārda brāļiem vai kādām ekrāna zvaigznēm. Tīri cilvēciski šos tautas mīluļus var mēģināt saprast. Lai gan viņi nekad nav interesējušies par valsts pārvaldes mākslu, tomēr iztikšana pie jaunās zagļu kārtības kļuvusi tāda pašķidra, – kāpēc gan nenodrošināties ar deputāta privilēģijām?

Taču šos tautā populāros cilvēkus izmanto tikai kā ēsmu vēlētāju pievilināšanai un arī kā paklausīgas balsošanas mašīnas.

Tad nu kopš tā laika partiju dibinātāji steidz pie kleptokrātiem un ārvalstu biznesa pārstāvjiem ar saviem politiskā biznesa plāniem, lai iegūtu tautas apmuļķošanas kampaņai nepieciešamo naudu. Un šādos gadījumos kleptokrātija neskopojas, jo tieši tādi ir visienesīgākie un drošākie ieguldījumi, kas garantēti ar visu valsts mantu. Lai nekad nepaliktu tukšā, partiju finansētāji parasti finansē vairākas partijas. Vienalga, kuras uzvarēs – tik un tā „pie šprices” būs savējie. Pārējais ir tikai manipulācijas tehnoloģiju jautājums, – teātris, kurā partijas sadalījušās labējās, kreisās un centriskās – katram pēc viņa gaumes. Turklāt nez kāpēc labējās tiek pasniegtas kā latviskas un prorietumnieciskas, bet kreisās – kā cittautiešu vai pat Maskavas aģentu partijas. Lai arī abiem spārniem ir gandrīz vieni un tie paši finansētāji, vieni kliedz: „latvieti, nepadodies, krievi nāk!”, bet otri nemitīgi sūdzas par diskrimināciju un cilvēktiesību apspiešanu.

Sevišķi šādas kaislības tiek uzpūstas pirms vēlēšanām, kad abu pušu iebaidītos jāpiespiež nobalsot par to, par ko viņi normālos apstākļos nekad nebūtu balsojuši. Parasti jau pēc kāda mēneša kaismīgākie balsotāji ir dziļi vīlušies, bet politiskais bizness turpinās.

Protams, patiešām svarīgos jautājumos, piemēram, Latvijas iekļaušana ES vai NATO, visu orientāciju partijas vienojas apbrīnojami viegli, pat bez debatēm un liekas izrādīšanās. Lai atvieglotu balsošanas mašinēriju, partijas Saeimā ir radījušas dīvainus un Satversmē neparedzētus veidojumus, piemēram, valdošās koalīcijas padomi. Tātad padomāts ir par visu, tikai ne par tautas interesēm.

Otra partiju sistēmas iezīme ir absolūta bezatbildība. Lai arī vēlētāji sarakstā var konkrētiem uzvārdiem pielikt plusus vai mīnusus, viņi var balsot tikai par pašu partiju veidotu sarakstu. Partiju saraksti tiek aizpildīti galvenokārt ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, par kuriem nevienam, izņemot varbūt nejaušam kandidāta paziņam vai Publikācijas (2009 - 2012) 169 ģimenes loceklim, nekad ne prātā nenāktu balsot. Bet sarakstu stratēģiskajās vietās izvietotas preses un profesionālu tēlu veidotāju uzpūstas „lokomotīves” un jau minētie tautā populārie cilvēki: komponisti, aktieri, sportisti. Bez tam 5% barjeru pārvarējušās partijas (atkal viena barjera, kas ir pretrunā ar Satversmes 6. pantā uzsvērto proporcionalitāti) savā starpā sadala arī aiz barjeras palikušo partiju vietas. Līdz ar to neviens vēlētājs nevar pateikt, kurš konkrēti ir viņa ievēlētais pārstāvis, no kura viņš varētu prasīt atbildību vai vismaz sazināties. Lai kā arī deputāti nerīkotos, Satversmes 14. pants nosaka: „Vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas locekļus.”

Ievēlēt deputātus ir neparasti viegli, bet atsaukt – praktiski neiespējami. Tātad vēl viena asimetrija, kas pretrunā ar demokrātijas garu un atbildības principu. Tiesa, pāris Satversmes pantu paredz visas Saeimas atlaišanas iespēju, taču šī procedūra ir ļoti sarežģīta, gara un dārga, tāpēc nekad vēl nav izmantota. Un līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām daudz kas ir aizmirsies, pirms vēlēšanām deputāti pēkšņi paliek ievērojami draudzīgāki. Bez tam notiek arī deputātu migrācija un pārgrupēšanās. Pēkšņi uzrodas „disidenti”, „dumpinieki”, „nācijas glābēji”, „cīnītāji pret korupciju”, un tautas muļķošana turpinās. Ja palūkojamies, tad galvenās figūras – tie paši izveicīgie atslēgas cilvēki un īkšķu rādītāji – ir savas pozīcijas saglabājuši visu piecu Saeimu garumā, vai vismaz iekārtojušies ērtā biznesā, kuram augsne sagatavota valsts varas struktūrās.

Kas tad paliek mūsu „demokrātijas” sausajā atlikumā? Kolektīva bezatbildība un partiju atkarība no kleptokrātijas. Var pat teikt, ka šīs abas parādības ir tā saplūdušas, ka partijas ir kļuvušas par kleptokrātijas instrumentu. Un kopumā šādu iekārtu var saukt arī par korporatīvo fašismu.

Vēlēšanu sistēmas reforma Par vēlēšanu kārtības reformēšanu tiek runāts nepārtraukti, taču šajās runās un mēģinājumos netiek skarti iepriekš aprakstītie piedauzības punkti. Tāpēc es ierosinu pavisam citu piegājienu, kas atbilst arī mūsu Satversmes garam.

Jā, katram cilvēkam ir tiesības apvienoties politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. Un tās finansējamas tāpat kā visas sabiedriskās organizācijas, t.i., no organizācijas locekļu biedra naudas vai dalības maksas. Partiju gadījumā gan biedru nauda būtu reglamentējama ar likumu un skaidri ierakstāma statūtos, jo partijas taču pretendē uz valsts varu. Piemēram, ar likumu var noteikt, ka biedra nauda nevar būt liekāka par 5 latiem mēnesī. Ja kāda partija patiešām gribēs pārstāvēt kādu noteiktu sabiedrības slāni vai sociālo grupu, tad tās organizētāji rīkosies tā, lai cilvēki redzētu jēgu

šai partijai pievienoties. Jo vairāk cilvēku iestāsies, jo lielāks būs šādas partijas budžets.

Turklāt paši biedri raudzīsies, lai partija turētos pie pasludinātajiem principiem, pretējā gadījumā no partijas izstāsies. Par iekasēto biedru naudu partijas varēs uzturēt savu aparātu, īrēt telpas, izdot avīzi vai informatīvas brošūras, rīkot konferences utt. Taču nevarēs piedalīties vēlēšanās ar partiju sarakstiem.

Lai tautas pārstāvji būtu atbildīgi gan sava reģiona, gan visas Latvijas priekšā, es ierosinu pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Proti, Latvija sadalāma vēlēšanu apgabalos, un katrs apgabals no savu iedzīvotāju vidus pārstāvniecībai Saeimā izvirza un ievēl vienu pārstāvi (otrs variants – divus pārstāvjus). Līdzīgi vēlēšanas Latvijā tika rīkotas 1989. gadā (PSRS Augstākās padomes vēlēšanas) un 1990. gadā (LPSR Augstākās 170 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos padomes vēlēšanas, pēc kurām tika deklarēta Latvijas neatkarības atjaunošana). Taču ierosinu vienu būtisku atšķirību. Ja 1989. un 1990. gadā daudzus deputātu kandidātus mums „silti ieteica” centrs (vecās varas struktūras vai LTF vēlēšanu koordinācijas centrs) un atsūtīja no Rīgas, tad šoreiz svarīgi, lai deputātu kandidātus izvirzītu paši vēlēšanu apgabala iedzīvotāji no savu pastāvīgo iedzīvotāju vidus. Iemesls tam tāds, ka līdz šim Latvijas novadi tika atstāti novārtā, tiem tika liegta attīstība un finansējums.

Tāpēc ir svarīgi, lai Saeimā būtu pārstāvēti visu novadu ieinteresēti pārstāvji. Rīga arī šajā gadījumā nepaliks novārtā, jo Rīga tiks sadalīta vairākos vēlēšanu apgabalos un līdz ar to tiks atbilstoši pārstāvēta.

Lai vairs nebūtu tā, ka deputātu kandidātus izvēlas partiju vadība šaurā lokā vai oligarhi, ierosinu divu pakāpju kārtību, kuras ietvaros kandidātus izvēlas paši attiecīgā apgabala vēlētāji. Ar likumu jānosaka, ka, lai kāds pastāvīgais iedzīvotājs kvalificētos par deputāta kandidātu, viņam savā apgabalā jāsavāc, piemēram, 1000 atbalstītāju paraksti. To var darīt gan vēlētāju sapulcēs, gan apbraucot savu apgabalu, gan – kaut vai staigājot no mājas uz māju, bet parakstiem jābūt individuāliem un juridiski pārbaudāmiem. Par kandidātu var tikt izvirzīts katrs apgabala pastāvīgais iedzīvotājs, kas vēlēšanu dienā būs vecāks par 21 gadu (protams, kandidēt var aizliegt smagi krimināli sodītiem, psihiatriskā uzskaitē esošiem un līdzīgām kategorijām). Kandidāts var būt kādas politiskas partijas biedrs, bet var arī nebūt. Cilvēkiem ir tiesības par kandidātu izvirzīt katru, kas atbilst viņu ieskatiem par labām cilvēciskām, organizatoriskām, morālām, saimnieciskām, ģimeniskām vai citām kvalitātēm. Partiju biedriem nav paredzamas nekādas citas īpašas priekšrocības kā vien tās, ka viņi varēs sevi dēvēt par kādas partijas biedriem, un partijas biedri varēs viņus dažādi atbalstīt kampaņas laikā un arī pēc tam. Bet tikpat labi partijas biedri var atbalstīt arī kādu bezpartejisku kandidātu, un otrādi.

Tādas dārgas un apjomīgas priekšvēlēšanu un reklāmas kampaņas, kādas mēs pazīstam kopš 5. Saeimas vēlēšanām, protams, nav nepieciešamas un ir pat aizliedzamas. Tā ka sponsoru vai Amerikas onkuļu ziedojumi pilnīgi atkrīt. Ar likumu jānosaka, ka pašvaldību avīzēm, radio un televīzijai par materiāla sagatavošanas pašizmaksas cenu (nevis reklāmas izmaksām) visiem kandidātiem jānodrošina līdzvērtīgs informējošs materiāls.

To apmaksā vietējās pašvaldības no budžeta. Tas var būt arī speciāls pašvaldības avīzes bezmaksas izdevums, kas par katru kandidātu vienādā apjomā sniedz informāciju par kandidāta piedāvātajām reģiona un Latvijas attīstības iecerēm, korektu fotoattēlu, īsu, korektu kandidāta biogrāfiju un līdzšinējo sabiedriski nozīmīgāko darbu vai nedarbu uzskaitījumu. Protams, katrs kandidāts var rīkot tikšanās ar vēlētājiem, kurās apspriest savus reģionālos un valstiskos uzdevumus tautas kalpa lomā. To visu var noorganizēt

ļoti lēti un visām pusēm derīgi. Jo kandidāts taču nav kaut kāds kaķis maisā, bet gan vietējais iedzīvotājs, kura dzīve un darbi runā paši par sevi.

Tātad nav nepieciešama tēlu veidošana, slavas vai baiļu uzpūšana, vēlētāju uzpirkšana, apziņas manipulācijas triki vai tukšu solījumu dalīšana, bet gan lietišķa saruna ar vēlētājiem par reģionam un valstij būtiskām lietām. Jo deputāti jau nav nekādi salaveči, kas kaut ko var dot, bet gan tikai tautas pārstāvji valsts pārvaldes institūcijā, kuriem jādarbojas ciešā saistībā ar saviem vēlētājiem. Un vēlētāji, protams, nav pasīvi patērētāji, bet gan atbildīgi sava likteņa kaldinātāji, kuriem nepieciešami savi pārstāvji Publikācijas (2009 - 2012) 171 dažādos valsts pārvaldes līmeņos.

Deputāta amats nav uzskatāms par privilēģiju vai iemeslu pāriešanai augstākā sociālā slānī, bet gan – tā ir kalpošana savai valstij un tautai. Tāpēc uz deputātiem attiecināmi tie paši likumi, pēc kuriem dzīvo pārējā tauta – „Viens likums un viena taisnība visiem”.

Tātad nekādu īpašu deputāta pensiju, nekādu šoferu, sulaiņu, kafijas pienesēju vai mīļāko uz valsts rēķina (kas noformēti kā deputāta palīgi). Saeima jau ir apgādāta ar datoriem, kabinetiem, kancelejas precēm, mēbelēm un visu nepieciešamo produktīvam darbam. Deputāta palīgi izvēlami pēc viņu lietišķajām un profesionālajām spējām, nevis radniecības saitēm. Lai deputāti būtu ieinteresēti visas tautas labklājības līmeņa celšanā, tiem nosakāma alga, kas samērojama ar vidējo izpeļņu valstī. Nu varbūt 10 vai 20% virs vidējās izpeļņas valstī. Deputātiem savas algas nav jānosaka, jo tās pēc minētajiem kritērijiem automātiski izrēķinās Saeimas kanceleja. Plus, ja nepieciešams, valsts var finansēt dzīvesvietu Saeimas viesnīcā (par apsaimniekošanas pašizmaksas cenu), ceļu sabiedriskajā transportā līdz mājām pāris reizes nedēļā, saprātīgu limitu telefonsarunām. Vietējās pašvaldības var finansēt telpas, kurās deputāti varēs tikties ar saviem vēlētājiem. Un tas arī viss. Līdz ar to darbs Saeimā vairs nebūs iekārojams minētajiem politiskā biznesa darboņiem, bet būs gana labs un godājams tiem, kas patiesi vēlas kalpot savai tautai. Un tādi cilvēki Latvijā ir. Šāda sistēma nodrošinās arī deputātu pastāvīgu saikni ar saviem vēlētājiem. Jo šajā gadījumā vēlētāji zinās, kurš ir viņu pārstāvis. Dzīvei ejot uz priekšu, vēlētāji varēs ar savu deputātu sazināties: rakstīt vēstules, zvanīt, tikties, izteikt savas vēlmes, atbalstīt, brīdināt. Ja tomēr kādam deputātam piemirsīsies, ka viņš ir tautas kalps un ka pārstāv konkrētu reģionu, atbilstošā apgabala vēlētāji varēs savu deputātu atsaukt (šim nolūkam Satversmes 14. pants jālabo) un ievēlēt citu (vai arī deputāta mandātu automātiski iegūs nākamais vairāk balsu saņēmušais kandidāts). Tādējādi nemaz netiks apdraudēts visas Saeimas darbs. Atsaukšanas procedūrai, protams, jābūt sarežģītākai par ievēlēšanas procedūru (lai arī vēlētāji justu savu atbildību), tomēr pāris mēnešu laikā reāli īstenojamai.

Lasītāji var iebilst, ka šādā sistēmā Saeima var tikt sadrumstalota pa reģionu interesēm. Protams, viss ir jāsamēro. Lai reģioni nekļūtu tik autonomi, ka novārtā atstātu visas valsts kopīgās vai stratēģiskās intereses, es ierosinu visas tautas vēlētu prezidentu ar pastiprinātām. Šiem varas atzariem (Saeimas likumdošanas vara un prezidenta izpildvara) jābūt labi līdzsvarotiem. Šajā shēmā tieši prezidents veidotu arī valdību, kas būtu tāda, lai to apstiprinātu Saeima. Un šī valdība nebūtu jāveido no partiju komisāriem, bet gan no nozaru speciālistiem.

Pašvaldību vēlēšanas būtu organizējamas līdzīgi kā Saeimas vēlēšanas, tikai vēlēšanu apgabali būs mazāki. Valstī būtu veicama būtiska decentralizācija, kuras ietvaros

pieaugtu pašvaldību tiesības, funkcijas un atbildība. Pašlaik pašvaldību tiesības ir tik ierobežotas, ka tām ir tikai simboliska teikšana savas teritorijas pārvaldīšanā. Tas degradē pašu pašvaldības un demokrātijas jēdzienu, padara cilvēkus par attālas varas vai birokrātijas ķīlniekiem, un tālos kabinetos pieņemtu lēmumu pasīviem izpildītājiem.

Nedrīkstam aizmirst arī par klasisko trešo varas atzaru – tiesām. Pašlaik pastāv kārtība, pēc kuras tiesnešus uz visu mūžu ieceļ tā pati kleptokrātijas uzpirktā Saeima. Tāpēc nav 172 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos jābrīnās, ja arī tiesu vara kļuvusi korupta un disfunkcionāla, t.i., vairs nekalpo tautas un tiesiskuma interesēm. Es ierosinu, ka arī tiesneši ievēlami tādā pašā kārtībā un ik pēc 4 gadiem kā mēs vēlēsim savus deputātus. Vienīgā atšķirība tā, ka uz tiesnešu amatiem varēs kandidēt cilvēki ar juridisku izglītību. Apsverama arī tiesas piesēdētāju institūcijas atjaunošana.

Un vēl viena lieta. Uzskatu, ka līdzšinējā kārtība, kas vēlēšanās ļauj piedalīties tikai Latvijas pilsoņiem, nav sevi attaisnojusi. Visus šos gadus Saeimā dominējuši cilvēki ar latviskiem uzvārdiem un it kā patriotisku stāju, taču tas ne mazākā mērā viņiem nav traucējis iztirgot Latvijas intereses un pat pašu suverenitāti. Bet vienlaikus valstī dzīvo tūkstošiem cilvēku, kuri tāpat kā mēs maksā nodokļus, bet kuri netiek pielaisti vēlēšanām. Tas tikai veicinājis aizvainojumu, atstumtību un varbūt pat naidīguma jūtas pret mūsu valsti. Nodokļi bez pārstāvniecības ir nedemokrātisks princips, un vai tiešām mums nepieciešami valstij naidīgi spēki mūsu teritorijā?

Bez tam jaunākajā paaudzē praktiski visi jau ir pilsoņi. Tāpēc es ierosinu vēlēšanu tiesības piešķirt visiem atbilstošu vecumu sasniegušajiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, izņemto tos, kuri ir pieņēmuši citas valsts, piemēram, Krievijas, Lietuvas, Vācijas vai ASV, pilsonību. Mums priekšā ir daudz kritisku cīņu par Latvijas interesēm un mums nevar būt par daudz sabiedroto, kuri būtu personīgi ieinteresēti Latvijas demokrātiskajos procesos.

Jā, bet ko darīs komponisti, aktieri, sportisti un pārējās ekrāna zvaigznes?

Viņi ar vēl lielāku prieku komponēs, dziedās, iestudēs iedvesmojošas izrādes un sportos. Un mēs par to viņus mīlēsim, vai ne?

2010. gada 12. februāris 20 gadi kazino gulagā – no komunisma uz globalizāciju Tikko Briseles, Vašingtonas un SVF politiku īstenojošā Latvijas marionešu valdība diezgan smagnēji un, kā parasti, šķirti no tautas nosvinēja 4. maija deklarācijas [par neatkarības atjaunošanu] 20. gadadienu. Netrūka it kā skaisti domātu vārdu, bet no politisko ielikteņu, birokrātu un ārvalstu vēstnieku mutēm tie skanēja kaut kā neīsti, bez prieka un sirsnības. Laikam jau pat viņiem nav viegli runāt par to, kas varēja būt, bet kā realitātē nav. Un šoreiz es nedomāju krīzi, liesējošo budžetu un naudas trūkumu, bet gan pašu svinību iemeslu – valsts neatkarību.

Arī internetā uzvirmoja aizvainojumi un ironizēšana par uz svinīgo sēdi neuzaicināto „saulvedi”, par nepareiziem brīvības cīnītājiem piešķirtajiem ordeņiem, kā arī mēģinājumi izskaidrot, kāpēc 4. maijs nogājis tik greizi. Pat it kā nopietni cilvēki uzsvēra, ka, neraugoties uz visām nejēdzībām, korupcijas zaņķi un neizdošanos, neatkarība un demokrātija tomēr ir reālas vērtības, kuras mums atnesusi 4. maija uzdrīkstēšanās. Tā vien šķiet, ka arī viņi nav sapratuši, kādā utopiju pasaulē šo laiku dzīvojuši.

Publikācijas (2009 - 2012)

173 Tāpēc sāksim ne ar Kārli Marksu vai kreisajiem oportūnistiem, bet autentisku amerikāņu klasiku. Tā ir jaunās domāšanas menedžera Džensena runa no ASV 1976. gada kinofilmas „The Network” (Tīkls). Amerikā ierasts ekrānu jūtīgo publiku lielām pārmaiņām sagatavot ar atbilstošām kinofilmām, tāpēc tās jāuztver nopietni.

Jaunais evaņģēlijs Tu esi nostājies pret dabas pirmatnējiem spēkiem, mister Bīl! Un es to nepieļaušu! Vai tas tev skaidrs?

Tu domā, ka esi tikai apturējis biznesa darījumu (runa ir par TV zvaigznes Bīla mēģinājumu apturēt viņa TV studijas pārdošanu Saūda Arābijai – tulk. piez.), bet tas nav tā. Arābi no šīs zemes ir saņēmuši miljardiem dolāru (pārdodot naftu – tulk. piez.) un tagad viņiem šie dolāri ir jāatgriež atpakaļ. Tas ir paisums un bēgums, paisuma un bēguma gravitācija! Tas ir ekoloģiskais līdzsvars!

Tu esi vecs vīrs un tu domā nāciju un cilvēku kategorijās. Bet tagad vairs nav nāciju, nav tautu, nav valstu! Vairs nav ne arābu, ne krievu. Vairs nav Trešās pasaules un nav arī Rietumu! Ir tikai viena holistiska sistēmu sistēma – viena plaša, atbrīvota, savstarpēji savīta, interaktīva multivariantu multinacionāla dolāru domīnija! Petrodolāri, elektrodolāri, eirodolāri, multidolāri! Reihsmarkas, rini, rubļi, sterliņu mārciņas un šekeļi! Tā ir starptautiskā valūtu sistēma, kas nosaka šīs planētas dzīves kopumu! Tā šodien ir lietu dabiskā kārtība! Tā ir atomiskā, subatomu un galaktiskā lietu struktūra šodien! Tu esi iejaucies pirmatnējo spēku domīnijā un tev šis grēks būs jāizpērk!

Vai tu mani saproti?

Tu vakar nostājies tajos mazajos 21 collas ekrānos un kliedzi par Ameriku un demokrātiju...

Bet Amerikas vairs nav, un arī demokrātijas vairs nav. Ir tikai IBM un ITT un AT&T. Ir tikai Du Pont, Dow, Union Carbide un Exxon (starptautiskas korporācijas – tulk. piez.).

Tās šodien ir pasaules nācijas!

Kā tu uzskati, – par ko šodien domā un runā krievi savas valsts padomē? Par Kārli Marksu? Nē, viņi stāv pie savām lineārās programmēšanas diagrammām, apspriež statistiskās lēmumu pieņemšanas teorijas, spriež par minimālajiem un maksimālajiem risinājumiem, un – tāpat kā mēs – rēķina izmaksu-cenu iespējamības savām transakcijām un investīcijām.

Mēs vairs nedzīvojam nāciju un ideoloģiju pasaulē, mister Bīl! Pasaule ir korporāciju kolēģija, kuru nenovēršami regulē nemainīgi biznesa likumi! Pasaule – tas ir bizness, mister Bīl. Un tāda tā bijusi, kopš cilvēks izrāpās no gļotām. Un mūsu bērni, mister Bīl, vēl savā dzīvē pieredzēs to perfekto pasauli, kurā nebūs karu un bada, nebūs apspiešanas un brutalitātes. Tā būs milzīga, ekumēniska holdinga kompānija, kurā strādās visi cilvēki. Visi cilvēki kalpos kopīgajam peļņas mērķim un katram piederēs sava daļa akciju šajā vienotajā holdingā. Visas vajadzības tiks apmierinātas, visi satraukumi – apmierināti, katra garlaicība – izklaidēta.

Un es esmu izvēlējies tevi, mister Bīl, par šā evaņģēlija sludinātāju!

– Kāpēc mani, mister Džensen?

– Tāpēc, ka tu esi televīzijā, muļķi! Tevi redz un klausās 60 miljoni cilvēku! Katru 174 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos nedēļas vakaru – no pirmdienas līdz piektdienai!

– Esmu redzējis dieva seju!

– Šoreiz tev varētu būt taisnība, mister Bīl!

Tai paaudzei, kurai skolā vēl pasniedza komunisma nākotnes mācību, Džensena evaņģēlija patoss un vīzija nebūs sveši. Arī komunisms solīja pārņemt visu pasauli, valstij bija paredzēta atmiršana, cilvēcei – vienotība, mūžīgs miers, atteikšanās no ekspluatācijas, vispārēja labklājība, visiem darbs un visu ļaužu vajadzības – apmierinātas. Tāpat kā Džensens jau nākamajai paaudzei sola laimīgu dzīvi globālajā ekumēniskajā holdingā, tāpat arī virs Rīgas namu jumtiem (aiz Vērmanes parka) vēl pirms 30 gadiem zaigoja milzīgs lozungs: „Nākamā paaudze dzīvos komunismā!”. To pašu sludināja diktori padomju televīzijā. Tas – par jauno paaudzi – ir tas pats solījums, ko varam atrast arī Jaunās derības evaņģēlijā. Līdzība nav nejauša. Runa tiešām ir par reliģisku kultu, kurš sola paradīzi zemes virsū. Tikai šoreiz runa nav par kristietību vai komunismu, bet gan par globalizāciju, ko dažādi domātāji dēvē arī par neoliberālismu, brīvo tirgu, jauno ekonomiku, monetārismu, tirgus fundamentālismu, kazino gulagu, finanšu terorismu, pasaules valdību, zelta trako kreklu (Tomasa Frīdmana apzīmējums), zelta miljardu (populāra sazvērestības teorija), jauno pasaules kārtību u.tml.

Arī fināls tādām elku reliģijām ir līdzīgs: citādi domājošo vajāšana, iedomātās kārtības vardarbīga uzspiešana, atteikšanās no demokrātijas utopiskas idejas vārdā, meli, bezjēdzīgi upuri, globālas ambīcijas, krīzes, kari, sabrukums.

Pāreja uz vispārējās labklājības valsts modeli Laikam jau gudrais Zālamans Vecajā derībā izteicās, ka nekā jauna nav šai pasaulē. Ja cilvēki mūsdienās tik daudz laika neizšķiestu negudrai izklaidei TV ekrānu vai datoru priekšā un citādi nenosistu laiku, bet vairāk painteresētos par cilvēces un savas tautas vēsturi, mēs zinātu, ka bijusi gan globalizācija, gan Lielā depresija, gan patiesa cīņa par cilvēku tiesībām, gan – vispārējās labklājības valsts.

Iepriekšējais globalizācijas laikmets bija XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā.

Globalizāciju īstenoja Britu impērija, „virs kuras saule nenoriet”. Viss bija tāpat kā tagad, tikai interneta vietā bija telegrāfs, jūras ceļus kontrolēja britu liellaivu flotes, sauszemes reģionus savienoja dzelzceļu tīkls. Finanšu jomā dominēja zelta standarts, un šo jomu kontrolēja centrs Londonas Sitijā, starptautiskā valūta bija britu sterliņu mārciņa.

Tāpat britu autoritātes citiem sludināja brīvā tirgus principus (kurus paši neievēroja), no kolonijām saņēma lētas izejvielas un lētu darbaspēku, cīnījās pret protekcionismu („Opija kari” u.c.), spieda valstis neiejaukties privātajā biznesā (ko faktiski kontrolēja briti), bija plāns izveidot Eiropas Savienotās valstis un arī cīņa par globālo kundzību. Tā kā nesen apvienotā un ātri uzplaukusī Vācija negribēja samierināties ar otršķirīgu lomu pasaules kontrolēšanas arēnā, britu ģeostratēģiem izdevās izprovocēt pasaules karu, kurā kontinentālās lielvalstis savstarpēji noasiņoja un tika sagrautas (neoficiālais britu kara lozungs bija: „mēs cīnīsimies par uzvaru līdz pēdējam francūzim”), bet Austrumos ne bez latviešu būtiskas līdzdalības sākās komunisma celtniecības eksperiments.

Pēc postošā pasaules kara pavērās jaunas ekspansijas iespējas (gluži kā pēc PSRS un Publikācijas (2009 - 2012) 175 Austrumu bloka sabrukuma 1990. gados). Lielbritānija arī pati bija cietusi un pati sevi žņaudza ar „zelta standarta” trako kreklu, toties savas globālās iespējas sāka apzināties bijusī britu kolonija – Amerikas Savienotās Valstis, kuras karā cieta maz, bet bija labi nopelnījušas (galvenie karotāji tai bija palikuši parādā). ASV finanšu centrs Volstrīta, balstoties uz 1913. gadā pēc Anglijas centrālās bankas impēriskā parauga izveidotās ASV centrālās bankas sistēmu (Federālajām rezervēm), sāka bezdievīgas spekulāciju orģijas.

Šo spekulāciju laikmetu sauca par „rosīgajiem divdesmitajiem” ( Roaring Twenties).

Gluži kā tagad, arī tad spekulācijas noveda pie krasas valstu un sabiedrību polarizācijas: bagātie kļuva arvien bagātāki, bet nabagie – nabagāki. Kā parasti, spekulāciju orģijas beidzās ar pamatīgu krīzi (mūsdienās teiktu – ekonomikas pārkaršanu), kas vēsturē iegāja ar nosaukumu Lielā depresija, un tā aptvēra gandrīz visu pasauli.

Ameriku no Lielās depresijas izveda prezidenta Franklina Rūzvelta un viņa domubiedru vadītais Jaunais kurss ( New Deal). Dolārs tika atbrīvots no zelta standarta, finanšu jomā ieviesa stingru regulēšanu, ieviesa progresīvo nodokļu sistēmu, valsts organizēja plašus infrastruktūras būvniecības projektus, kuros miljoni ieguva vērtīgu darbu, parādniekus atbrīvoja no parādu verdzības, nostiprināja arodbiedrību tiesības, ieviesa minimālo algu, maksimālo darba dienas ilgumu, aizliedza ekspluatēt bērnus, ieviesa sociālās drošības sistēmu (pabalstus, vecuma pensijas, veselības apdrošināšanu u.c.). Līdzīgi procesi ar līdzīgiem rezultātiem tika ierosināti arī citās valstīs, tai skaitā Latvijā. Latvijā Jaunā kursa periodu atceras kā Ulmaņa laikus, kurus raksturoja plaša būvniecība un straujš saimnieciskais pacēlums.

Jaunā kursa principi pasaulei deva tik lielu impulsu, ka jau pēc II pasaules kara (līdz 70. gadiem) gan Rietumos, gan Austrumos nostabilizējās vispārējās labklājības valsts modelis, kuram sāka sekot arī no koloniālās atkarības atbrīvojušās Trešās pasaules valstis. Šo modeli raksturo jaukta ekonomika (plašs sabiedriskais jeb valsts un pašvaldību sektors, privātsektors un kooperācija), progresīvā nodokļu sistēma, stingra finanšu jomas un sociālās infrastruktūras regulēšana, sociālās garantijas, garantēta, valsts subsidēta veselības aprūpe un izglītība (solidaritātes princips), stipras arodbiedrības, valsts atbildība par visu pilsoņu labklājību un cilvēka tiesībām (piemēram, Somijas konstitūcija visiem garantē mājokli), demokrātija. Šāda sistēma nodrošināja pilnu nodarbinātību un nepolarizētu, solidāru sabiedrību (gandrīz nav superbagātnieku un nabagu, bet ir plašs vidusslānis). Rietumeiropā šis modelis vistipiskāk izpaudās Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā, un zināmā mērā šis skandināvu modelis saglabājies arī pašlaik.

Kas kopīgs tečerismam, reiganomikai, SVF, PB, Eiropas Komisijai, eirozonai un 4. maija Latvijai?

Bet, kā teiktu marksisti, – reakcijas spēki nesnauž. Tāpat kā daudzi egalitārās padomju iekārtas vadoņi 1990. gados pēkšņi pārvērtās par alkatīgām biznesa haizivīm, tāpat arī angloamerikāņu pasaulē ne visi bija apmierināti ar labklājības valsti. Katrā sabiedrībā ir zināms procents (Rietumos – 3 - 5%) sociopātu – cilvēku bez sirdsapziņas, kuri slimīgi grib uzkundzēties citiem, tos pazemot, alkatīgi raust priekš sevis, kontrolēt citus vai 176 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pat visu pasauli, likt bučot pātagu. Un, ja šie 3 – 5 procenti kļūst aktīvi, agresīvi un organizēti, viņi var savu panākt. Vismaz uz kādu laiku.

Vēsturiskos romānos un ideoloģizētās vēstures grāmatās maniakālus sociopātus bieži attēlo kā romantiskus vizionārus, pasaules pārveidotājus, bet nekā romantiska šai apmātībā nav. Tā vienkārši ir vardarbības un zemāko negatīvo dziņu glorifikācija un propaganda. Starp citu, tikai pēc Otrā pasaules kara fašisms kļuva par lamuvārdu.

1930. gados Musolīni un Hitlers bija pasaules mīluļi un uzlēcošās zvaigznes bruņinieki, ar kuriem greznoja žurnālu vākus. Vai jūs zināt, ka arī Latvija savulaik piešķīra Lāčplēša ordeni dučem Musolīni? Tā tika mērķtiecīgi gatavots II pasaules karš. Un

tā nav nejaušība, ka arī tagad TV ekrānos, datorspēlēs un pārējā izklaides industrijā atkal dominē vardarbības un alkatības kults, un valstis kā goda viesus pieņem masu slepkavību organizētājus, sauc tos par sabiedrotajiem, atkārto viņu melus un piedalās viņu agresīvajās misijās. To dara arī „neatkarīgā” Latvija, tāda ir mūsu oficiālā valsts politika. Bet atgriezīsimies pie tēmas.

Tātad vēl 1970. gados pasaulē dominēja divi attīstības modeļi: sociālistiskās valstis, kurās visu noteica valsts, un vispārējās labklājības valstis ar jauktu ekonomiku (plašu sabiedrisko sektoru, kooperāciju un privātsektoru). Tautsaimniecības abos modeļos orientējās uz nacionālo resursu attīstīšanu, iekšējā tirgus aizsardzību (tirdzniecības tarifi un kvotas, abpusēji izdevīgi tirdzniecības līgumi), fiksētiem valūtu kursiem (kas maksimāli apgrūtināja spekulācijas), valsts regulēšanu un stimulēšanu, aizvien pieaugošiem sociāliem standartiem. Un labi rezultāti neizpalika. Pat bijušajās kolonijās strauji cēlās izglītības līmenis, veselības aprūpe, turība, vidējais mūža ilgums un citi dzīves kvalitātes rādītāji. Pasaulē dominēja divas lielvalstis: ASV un PSRS, kuras sacentās par labāka attīstības modeļa piedāvāšanu citām valstīm, cenšoties tās pārvilkt savā nometnē. Bija arī reģionāli kari un lielvalstu specdienestu atbalstīti apvērsumi (Vjetnama, Āfrikas valstis, Dienvidamerika), bet citādi valdīja optimisms.

Par liktenīgu varētu nosaukt 1973. gadu. Par ieganstu izmantojot karu starp arābu valstīm un Izraēlu, kura rezultātā Izraēla okupēja plašas arābu teritorijas, naftu eksportējošo valstu kartelis OPEC panāca naftas cenu daudzkārtēju palielināšanu starptautiskajā tirgū. Naftas cenu uzskrūvēšanu, protams, vēlējās arī lielās Rietumu naftas kompānijas, kurām ar OPEC bija noslēgti līgumi par peļņas dalīšanu, proti, jo lielāka cena naftai, jo lielāka arī naftas kompāniju peļņa. Lai pamatotu naftas cenu palielināšanu, Rietumu kompānijas jau 1956. gadā sāka izplatīt pseidozinātnisku teoriju par naftas resursu izsīkšanu 50 gadu laikā (tātad apmēram 2006. gadā). Kopš tā laika šīs teorijas sludinātāji rīkojas līdzīgi reliģiskajiem pasaules gala sludinātājiem, kuri ik pēc laika iepriekš prognozēto pastardienu atliek.

Ierobežoti resursi ir labs cenu uzskrūvēšanas pamatojums, ar ko tiek attaisnoti pat kari (piemēram, 1991. un 2003. gada uzbrukumi Irākai). Bez tam rietumvalstis bija vienojušās ar OPEC, ka naftu tās pārdos tikai par ASV dolāriem. Tā radās ASV filmā „Network” minētais apzīmējums – petrodolāri, kuriem bija jācirkulē kā okeāna masai paisumā un bēgumā. Taču naftas cenu uzskrūvēšana bija liels trieciens tām jaunattīstības valstīm, kurām nebija savu naftas resursu un nebija arī pietiekamu dolāru rezervju. Lai pirktu naftu savai attīstībai, tām nācās aizņemties dolārus un maksāt lielus Publikācijas (2009 - 2012) 177 procentus. Tā radās pirmā parādu krīze (arī ASV grima parādos, jo karš Vjetnamā un citi impēriskie izdevumi prasīja lielus upurus; 1971. gadā ASV prezidents Niksons atteicās no zelta seguma ASV dolāriem, līdz ar to dolāra vērtība turpmāk balstījās tikai uz ticību un ASV militāro varenību).

Maksātnespējā iedzītajām valstīm palīgā steidzās ASV valsts kases kontrolētais Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules banka. Taču šo institūciju palīdzība, kā to pārliecinājusies arī Latvija, bija saistīta ar smagiem noteikumiem: totāla privatizācija, pilnīga robežu atvēršana ārvalstu kapitālam un precēm, kapitāla kontroles atcelšana, visu ekonomikas nozaru deregulēšana, valsts budžeta izdevumu krasa samazināšana, sociālo garantiju un sociālo izdevumu atcelšana, bieži vien arī nacionālās valūtas devalvācija, tās kursa piesaistīšana dolāram, arodbiedrību un pārējās sociālās likumdošanas

likvidēšana, valsts subsīdiju likvidēšana, nodokļu uzskrūvēšana darbaspēkam, regresīvā ienākumu nodokļa ieviešana, īpašumu un spekulāciju atbrīvošanas no nodokļiem utt.

Praksē šie noteikumi nozīmēja visa labklājības valsts modeļa demontāžu un koloniālās atkarības atjaunošanu. SVF noteikumi bija tādi, ka sākotnējie parādi tikai auga ģeometriskā progresijā. Atgriezās analfabētisms, tika slēgtas slimnīcas un skolas, apgrieztas vai likvidētas pensijas, atgriezās jau apkarotās epidēmijas, strauji samazinājās vidējais mūža ilgums un citi attīstības perioda sasniegumi. Auga bezdarbs un vergu darbs. ASV un citu rietumvalstu korporācijas vēlāk uz šīm zemēm sāka pārcelt savas ražotnes, kurās, gluži kā XIX gadsimta Anglijā (palasiet Č. Dikensa grāmatas), atkal nežēlīgi ekspluatē sievietes, bērnus, ieslodzītos un pārējo beztiesisko darbaspēku (var atkārtot arī Aspāzijas dzejoli „Ak, lakstīgala, nedziedi”). Varbūt visuzskatāmāk SVF noteikumu ieviešanas sekas redzamas Argentīnas gadījumā, kura no attīstītas un bagātas Pirmās pasaules lielvalsts tika atsviesta XIX gadsimtā un nesamaksājamos parādos.

1973. gadā sākās vēl viens tālejošs eksperiments. Ar ASV atbalstu Čīles ģenerālis Augusto Pinočets vardarbīgi gāza demokrātisko Aljendes valdību un valstī izvērsa asiņainu teroru, kura aizsegā arī Čīlē tika ieviestas mums jau pazīstamās brīvā tirgus reformas, kas šo labklājības zemi pārvērta par kazino gulagu. Zīmīgs šis notikums bija ar to, ka Čīlē izmēģināto un pilnveidoto modeli vēlāk piedāvāja un ieviesa bijušajās Austrumu bloka valstīs, tai skaitā Latvijā. Šo modeli izstrādāja Čikāgas universitātes profesors Miltons Frīdmens. Čikāgas universitāte apmācīja arī vairākus Čīles studentus (aristokrātisko ģimeņu atvases), kurus vēlāk kā „Čikāgas zēnus” iesūtīja Pinočeta pakļautajā Čīlē, lai veiktu privatizāciju un šoka terapiju. 1990. gados līdzīgu „īso tirgus ekonomikas” kursu izgāja arī mūsu saulveži, sākot no E. Repšes un I. Godmaņa. Un nu šo „priecas mācību”, bet ne klasisko politekonomiku, var apgūt tepat Latvijas augstskolās.

M. Frīdmens par savām pūlēm atgriezt cilvēci feodālismā un verdzībā saņēma Nobela prēmiju. Gluži tāpat kā Buša karu paplašinātājs Obama nesen saņēma Nobela miera prēmiju.

Lai arī modernais „brīvās tirdzniecības” teorētiskais guru neapšaubāmi ir M. Frīdmens (faktiski jau viņš tikai atsvaidzināja britu koloniālās Austrumindijas kompānijas ekonomistu izstrādāto brīvā tirgus mācību), pie praktiskās tirgus režīma ieviešanas vairāk ir piestrādājis cits Nobela prēmijas laureāts ekonomikā. Tas ir Kanādā dzimušais 178 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos amerikānis, Kolumbijas universitātes profesors Roberts Mandels ( Robert Mundell). Ja britu premjere M. Tečere pirmā uzdrīkstējās valsts privatizāciju un šoka terapiju uzspiest Rietumu lielvalstij un viņa rīkojās pēc M. Frīdmena priekšrakstiem, tad par Reiganomikas īsto tēvu tomēr atzīstams R. Mandels. New York Times ilggadējais ievadnieks un vairāku globalizāciju slavinošu grāmatu autors Tomass Frīdmans ( Thomas Friedman) jauno tirgus paradīzi nodrošinošos principus salīdzināja ar „zelta trako kreklu”. Viņaprāt, šis trako krekls nodrošina neierobežotu un vieglu bagātību visiem, kuri šos noteikumus ievēro. Tad nu M. Tečeri viņš nosaucis par zelta trako krekla piegriezēju, bet ASV prezidents R. Reigans, sekojot Mandela padomiem, ir šim trako kreklam piešuvis pogas.

Patiesi jābrīnās, kāpēc mūsu Latvijas saulveži par valsts svētkiem nav pasludinājuši R. Mandela dzimšanas dienu, vai vismaz viņam nav piešķīruši I pakāpes Triju zvaigžņu ordeni par īpašiem nopelniem Latvijas privatizācijā? Jo šis neparasti aktīvais un ietekmīgais cilvēks savu roku un prātu ir pielicis visiem 4. maija republikas svētumiem!

R. Mandels tai vai citā kvalitātē ir ilggadējs Apvienoto Nāciju, Starptautiskā Valūtas Fonda, Pasaules Bankas, Eiropas Komisijas, ASV Federālo rezervju valdes, ASV valsts kases un neskaitāmu citu iestāžu ekonomiskais padomnieks, un tieši šīs organizācijas taču faktiski izstrādāja Latvijā ieviesto kārtību. Tātad zināmā mērā R. Mandels ir 4. maija republikas idejiskais dibinātājs un tēvs!

Kas tagad ir vienīgais un galvenais 4. maija republikas mērķis? Pareizi, – līdz 2014. gadam atteikties no nacionālās valūtas un ieviest eiro. Tad nu mums būtu jāatdod pienākošais gods eiro sistēmas izgudrotājam un radītājam. Tas ir neviens cits, kā mums nu jau pazīstamais R. Mandels! Tieši 1970. gados viņš izstrādāja eiro ieviešanas pamatprincipus, kas vēlāk parādījās Māstrihtas un citos kritērijos, un tieši par savu fundamentālo darbu monetārās dinamikas un optimālās valūtas jomās viņš 1999. gadā saņēma Nobela prēmiju. Tātad R. Mandels ir arī mūsu eiro tēvs. To katru vakaru vajadzētu ar pateicību pieminēt katram Latvijas iedzīvotājam, kam ir eiro nominētie parādi.

Interesants arī veids, kādā R. Mandels nonāca līdz idejai par eiro ieviešanu. To viņš pats atklāti pastāstīja BBC žurnālistam un „Bruņotā trakonama” (Armed Madhouse) autoram Gregam Palastam ( Greg Palast). Kā jau idejisks globālā ciema pilsonis, kura darbi atbilst paša sludinātajam evaņģēlijam, Mandels 1970. gados bija sev nopircis senlaicīgu pili Itālijas Toskānas provincē. Taču drīz vien viņam nācās labklājības saindētajā Eiropā smagi vilties. Vispirms jau vietējā pašvaldība Mandelam aizliedza nojaukt pāris sienas senajā pilī, lai tur iekārtotu amerikāniski vērienīgu tualeti. „Eiropā ir pārāk stingra regulēšana,” sapīcis konstatēja Mandels. Mazliet vēlāk viņš ar sašutumu atklāja, ka nav tik viegli no darba atbrīvot pieņemtos strādniekus, jo Eiropā strādājošo tiesības sargā likums un arodbiedrības! Tas nu bija par daudz! Un Mandels sāka domāt, kā šo aplamo kārtību fundamentāli mainīt. Kā pieredzējis Reiganomikas veterāns Mandels saprata, ka Eiropa jāsagrābj aiz (kā jūs domājāt?) … valūtas. Lai to varētu izdarīt, Eiropā jāievieš vienota valūta. Ja vienoto valūtu regulēs no vēlētājiem neatkarīga centrālā banka, tad gan valstis, gan pašvaldības zaudēs visas iespējas mērķtiecīgi pārvaldīt savu tautsaimniecību, un visa vara nonāks t.s. starptautisko investoru un baņķieru rokās. Eiropas aristokrātijas aprindās Mandela ideja atrada dzirdīgas ausis. Un tā – Publikācijas (2009 - 2012) 179 no starpgadījuma ar Mandela tualeti – tapa lēmums par eiro ieviešanu un vēl viena Nobela prēmija.

Zelta trakokrekls Viens no populārākajiem globalizācijas sludinātājiem, grāmatas „Lexus un olīvkoks” autors Tomass Frīdmans 2001. gada maijā Starptautisko lietu padomes rīkotajā diskusijā Klīvlendā globalizāciju skaidroja tā: „Globalizācija – tā ir komunikāciju revolūcija, internets. Tu vari sēdēt savā guļamistabā, tirgot caur amazonkom akcijas un sūtīt e-pasta vēstules eskimosiem. Un to visu tu vari darīt savā pidžamā. Mēs esam savienoti, stiprināti un iespējoti, turpināja Frīkdmans. Un ja ar to nepietiek, tad globalizācija liek augt ekonomikām. Katra nācija uz šīs planētas, kas devusi solījumu un seko kartei, var atvērt apslēptu zelta atradni. Nabadzība beigsies, tāpat kā valdību tirānija. Un katram bolīvietim būs sava e-pasta adrese.

Bet, lai tas tā notiktu. Ir jāsper daži specifiski soļi: samazināt valdības, samazināt budžetu un birokrātiju, privatizēt praktiski visu, bankām dot brīvību spekulēt un brīvi pārvietot savu kapitālu pāri robežām, deregulēt valūtas un kapitāla tirgus. Bet ar to vēl

nepietiek. Katras valsts saimniecība jāatver starptautiskai tirdzniecībai, jālikvidē vecā tarifu sistēma, bez ierobežojumiem valstī jāielaiž ārvalstu investori, nacionālās robežas jāatver komercijai, visas cenas – no elektrības līdz ūdenim – jāļauj noteikt tirgum.

Lai investīcijas virza arbitrāža, valdības jāatdod giljotīnai, jānogriež valsts pensijas un sociālie pabalsti, jāpārtrauc subsīdijas, arodbiedrības – jāiztrenkā. Lai politika sarūk, – lai mūs vada tirgus!”

Tomass Frīdmans – tas ir modernais misters Bīls no minētās kinofilmas neesošā turpinājuma. Viņš ir spēlējis golfu (angļu aristokrātu spēle) ar Indijas multimiljardieri, Kolumbijas narkobaronu, vergu sviedrētavu impērijas īpašnieku, Arābijas šeihu un bijušo autorūpnieku, kurš savu ražošanas impēriju pārvērtis banku impērijā. Dolāri aizplūst un brīvi plūst atpakaļ. Frīdmanam visa pasaule šķiet „plakana”, bez barjerām – viena liela autostrāde ar neona apmirdzētiem golfa laukumiem, lielveikaliem, Makdonalda ēstuvēm un interneta termināliem. Valsts, kurā ir Makdonalda ēstuvju tīkls, ir demokrātiska, spriež Frīdmans. Ja arī turpat Sietlā kaut kādi koku apskāvēji rīko protestus pret Pasaules tirdzniecības organizāciju, bet Bolīvijā tanki apspiež izmisumā iedzītu protestētāju pūļus, tad „viņi vēl nav sapratuši, ka globalizācija visiem ir laba, tā nes pārticību. Bet ir vēl daži bezatbildīgi elementi”.

Tikmēr lielākā daļa indiešu nezina, kas ir golfs. Lai konkurētu ar vergiem Ķīnas sviedrētavās, Indijas trikotāžas ražotājiem samazina algas, paildzina maksimālo darba laiku – 60 stundas nedēļā, 80 stundas… Indonēzijā bērni šuj Nike modes apavus par 18 centiem stundā, vairākas maiņas pēc kārtas, līdz zaudē samaņu. Viņus sargā un uzrauga bruņota apsardze. Sūdzēties nedrīkst, ar žurnālistiem runāt – nedrīkst. Citādi zaudēsi to pašu, kas vēl ir. Frīdmans apsveic jauno Indiju ar pievienošanos globālajam ciemam, ar atbrīvošanos no Gandija vecmodīgajām vispārējās labklājības un brīvības idejām.

Dolāri plūst. Rietumu patērētāji ar lēto produkciju Volmart lielveikalos – apmierināti.

Ko? – Nafta pret asinīm? Arī tas labs darījums. Ja vien pašam vai paša bērnam nav jābrauc karot.

180 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Nav jau tā, ka cieš tikai Trešās pasaules valstis. Tirgus filozofija un posts kopš Reiganomikas laikiem pakāpeniski pārņem arī pašu Ameriku, kas no industriāli spēcīgākās valsts ar līdzsvarotu sabiedrību nu pārvērsta par kārtējo kazino gulaga nometni, kas ražo tikai bruņojumu un toksiskus vērtspapīrus, un kuras sabiedrība polarizējas kosmiskā ātrumā.

Amerikas veikalos amerikāņu produkcijas gandrīz nav. Tāpat kā Latvijā. Un Amerika ir vislielākā parādniece pasaulē. Tās lielākais kreditors – komunistiskā Ķīna. Amerikai pagaidām tikai viena priekšrocība – tā var neierobežoti drukāt dolārus, kurus pagaidām pasaule atzīst par galveno rezerves un starptautiskās tirdzniecības valūtu. Dolāri plūst un atplūst. No naftas transakcijām, narkotiku transakcijām, lētajām vergu sviedrētavām, kurās investējušas ASV korporācijas. No nepārtrauktiem kariem, kuri tāpat lielā mērā privatizēti un kotējas biržās.

Par to daudz runā grāmatas „The Economic Elite vs The American People” (Ekonomiskā elite pret Amerikas tautu) autors Deivids Degro ( David Degraw).

Ekonomiskā elite – tas ir apmēram pus procents ASV iedzīvotāju, kas tuvs organizācijai „Biznesa apaļais galds” ( Business Roundtable). Tā dominē arī Amerikas politiskos procesus – finansē partijas, lobē.

2010. gada sākumā ASV bez darba vai ar nepilnu darba slodzi bija 30 miljoni cilvēku.

Nākamajā desmitgadē korporācijas plāno 25% atlikušo darbavietu pārcelt uz valstīm ar lētu darbaspēku. 1% ASV bagātāko iedzīvotāju pēdējos 5 gados pārņēmis 75% no ekonomisko aktivitāšu kopapjoma, kontrolē vairāk nekā 70% ASV finanšu aktīvu.

400 bagātāko amerikāņu kontrolē vairāk bagātības nekā 155 miljoni nabadzīgāko amerikāņu kopā. 50 miljoni amerikāņu dzīvo nabadzībā un šis skaits strauji pieaug.

Vairāk nekā 5 miljoni ģimeņu zaudējušas savus mājokļus un viņu skaits strauji pieaug.

Aplēsts, ka līdz 2014. gadam savus mājokļus zaudēs 15 miljoni amerikāņu ģimeņu. 3 miljoni ASV ģimeņu ir bezpajumtnieces. 2.3 miljoni cilvēku Amerikā ir ieslodzītie. 700 no 100 000 pilsoņiem ASV ir cietumos, kas ir pasaulē augstākais ieslodzīto rādītājs (salīdzinot Ķīnā, kas tiek vainota cilvēktiesību apspiešanā, ieslodzīti tikai 110 cilvēki no katriem 100 000). Bankrotu skaits pieaudzis par 32%, pusotrs miljons amerikāņu pasludinājuši savu bankrotu. 50 miljoniem amerikāņu nav veselības apdrošināšanas polišu, 60% bankrotu izraisa medicīnas izdevumi, kas augstākie pasaulē. No tiem 75% cilvēku ir tādi, kuri bankrotē neraugoties uz to, ka viņiem ir veselības apdrošināšana.

Pašlaik Amerikā tiek pilnīgi iznīcināta vidusšķira, kura vēl pirms 10 gadiem dominēja un simbolizēja t.s. amerikānisko dzīvesveidu. Vairāk nekā 60% amerikāņu tagad dzīvo no rokas mutē, no algas līdz algai, no pabalsta līdz pabalstam, bet kādiem iekrājumiem, bet ar lieliem parādiem. Apmēram puse amerikāņu bērnu līdz pilngadības sasniegšanai ir spiesti lielāku vai mazāku periodu dzīvot no pārtikas taloniem ( Food Stamps) vai badoties. Viena no katrām četrām amerikāņu ģimenēm pagājšgad saskārās ar fizisku badu.

Parastie amerikāņi no savām pensijām un iekrājumiem krīzes periodā zaudējuši 5 triljonus dolāru. Kopējā mājokļu vērtība krīzes periodā zaudējusi 13 triljonus dolāru.

55 – 60 gadus vecie amerikāņi, kuri strādājuši vairāk nekā 20 - 30 gadus, zaudējuši vidēji 25% savu pensijas iekrājumu.

Publikācijas (2009 - 2012) 181 2009. gadā ASV izveidojās 100 jaunas bruņotu kaujinieku grupas (milicijas), kopējam „miliču” skaitam dubultojoties. Pieprasījums pēc ieročiem izaudzis tik strauji, ka vairāk nekā 200 ieroču firmas nespēj apmierināt pieprasījumu pēc munīcijas. Vienlaikus ASV pavalstīs strauji rodas un pieaug kustības par atdalīšanos. Tiktāl Deivids Degro.

Saistībā ar krīzi Grieķijā nesen pieņemts lēmums par 750 miljardu eiro lielu aizdevumuglābšanas paketi. Ne jau Grieķiju glābs, grieķi tikai maksās parādus un demontēs savu labklājības valsti, ja no šiem „labvēļiem” neatkratīsies līdzīgi islandiešiem. Glābšanas pakete domāta to pašu starptautisko baņķieru un ES vienotās valūtas eiro glābšanai.

Mākslīga valūta var izrādīties ļoti dārgs prieks. Ne jau parastie grieķi šos parādus sadzīvoja, kā mums cenšas iestāstīt. Mūsdienu Eiropa ir „vairāku ātrumu Eiropa”.

Dažādām ES dalībvalstīm ir dažādi attīstības līmeņi, dažādi dalības noteikumi ES un arī dažāda integrācijas pakāpe globālajā spekulāciju sistēmā. Grieķijas parādi cēlās no konservatīvo aprindu sadarbības ar ASV lielāko banku Goldman Sachs. Grieķijas finanšu institūcijas iesaistījās krāpnieciskās shēmās ar vēl viltīgākiem finanšu teroristiem.

Un viņu zaudējumus tagad uzveļ visai grieķu tautai. Tāpat kā Parex un zviedru banku zaudējumus uzveļ Latvijas tautai. Atšķirība tikai viena: kamēr mēs pazemīgi pieņemam finanšu teroristu diktātu un nesam nevajadzīgus upurus, tikmēr grieķi un islandieši pret šādu krāpniecību un savas valsts demontāžu (izlaupīšanu) cīnās.

Ja paraugāmies plašākā mērogā, ES vēsture ir labklājības valsts modeļa demontāžas vēsture Eiropas kontinentā. Ar katru nākamo līgumu (Romas, Māstrihtas, Amsterdamas,

Nicas, Lisabonas u.c.) ES dalībvalstis zaudē kādu vai vairākus labklājības valsts balstus, kā arī zaudē daļu savas suverenitātes, t.i., tiesības pieņemt patstāvīgus demokrātiskus lēmumus savā teritorijā. Visbiežāk savu suverenitāti valstis atdod nedemokrātiski, vienkārši politiķiem parakstot līgumus šaurā lokā, kamēr sabiedrība par parakstītajām saistībām vēl ilgi paliek neziņā. Daudz kas atkarīgs no politisko vadītāju godaprāta un patriotisma. Daudziem līderiem, ja tos tā var saukt, šo īpašību vairs nav. Viņi slēdz aizkulišu darījumus, bet savai tautai ciniski melo. Tā tas bija arī Latvijā.

Tomēr reizēm nācijas ir gana gudras un modras, lai šādu nodevību nepieļautu.

Piemēram, dāņi un zviedri eiro ieviešanu noraidīja, norvēģi vispār noraidīja iestāšanos ES. Vai domājat, ka viņi ir muļķi?

Vai tā ir nejaušība, ka tieši Dānija, Zviedrija un it sevišķi Norvēģija ir tieši tās Eiropas valstis, kuras arvien lielā mērā saglabājušas labklājības valsts modeli? Jau dzirdu gudrus izsaucienus: „Jā, bet Norvēģijai ir nafta!” Jā, ir, bet nafta ir arī Nigērijai un Sudānai. Un pat Latvijai ir nafta! Tikai Nigērijai un Sudānai nafta ir lāsts, bet Norvēģijai – svētība.

Kāpēc?

Tāpēc, ka Norvēģijā ar naftas ieguvi un tirdzniecību nodarbojas valsts kompānija, kas lielu ienākumu daļu iegulda valsts budžetā, tai skaitā sociālajā budžetā. Proti, naftas dotās bagātības Norvēģijā iemanto visa tauta, bet Nigērijā un Sudānā no naftas ienākumus gūst starptautiskās kompānijas un saujiņa vietējo oligarhu-kompradoru.

Līdzīga parādība vērojama arī Latvijā.

Kas kopīgs Dānijai, Zviedrijai un Norvēģijai? Tām ir sava suverēna valūta, stingra tirgus regulēšana, stingra darba un sociālā likumdošana, stipras un lielas arodbiedrības, plaša kooperācija, aktīva sabiedrība, nav ne superbagāto, ne nabagu, aktīva valsts 182 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos loma tautsaimniecībā, lieli sabiedriskie sektori, progresīvā ienākuma nodokļu sistēma, salīdzinoši lielas algas (Dānijā vidējā alga ir virs 25 dolāriem par stundu), stabila un dāsna pensiju un sociālo pabalstu sistēma, efektīva iekšējā tirgus aizsardzība. Tātad gandrīz viss, no kā globalizators Tomass Frīdmans aicināja atteikties. Nu nepatīk skandināviem zelta trakokrekls!

Globalizatori uzvarēs tad, kad dāņu, norvēģu ražotājiem, kas pelna vidēji vairāk par 25 dolāriem stundā un strādā mazāk nekā 35 stundas nedēļā, kā arī Latviešu ražotājiem, nāksies bez jebkādiem aizsargmehānismiem konkurēt ar indiešiem, ķīniešiem un indonēziešiem, kas par 18 centiem stundā gatavi strādāt 80 un vairāk stundas nedēļā.

Salami liberāltotalitārisms Latvijā stilīgi skaitās savu valsti noniecināt, taču tas nav labs stils. Mēs neesam ne ar ko sliktāki par citiem, ja vien pacenšamies un iztaisnojam mugurkaulu, un neļaujam sev smadzenes pūderēt ar lētu propagandu.

Pirms kara Latvija bija strauji topoša labklājības valsts. Tikai maz laika bija mūsu senčiem atvēlēts šim darbam. Jā, bija arī tad visādas nejēdzības, korupcija, draugu būšanas, netaisnība, šķelšanās un rīdīšanas. It sevišķi disfunkcionālajā partiju un vājās Satversmes periodā. Bet Ulmaņa gados, lai arī bija lieli saimnieciski sasniegumi, tauta atradinājās patstāvīgi domāt, vien klausījās „Vadonī” (ar sajūsmu vai sašutumu), kurš sagatavoja ceļu citam vadonim.

Jā, tas viss bija, bet bija arī daudz kā laba, no kā mēs arī šodien varam mācīties.

Piemēram, saimnieciskās krīzes pārvarēšanu. Lielo depresiju Latvija 1930. gados pārvarēja un no tās izgāja daudz stiprāka nekā bija pirms depresijas. Lai arī bija

nemierīgs un nestabils pirmskara laiks, kad Eiropa vārījās. Kā tas tika panākts?

Nē, Latvija neņēma starptautiskus aizņēmumus, negaidīja uz investoru, spekulantu vai privātsektora žēlastību. Latvijā nebija nevienas ārvalstu bankas. Iniciatīvu uzņēmās pati valsts un kopīgam koordinētam darbam mobilizēja visu sabiedrību.

2010. gada 13. maijs Dažas patiesības par naudu • Federālās rezerves (ASV centrālās bankas nosaukums) patiesībā nav federālas (t.i., valstij piederošas). Tā ir privāta korporācija, kas pieder ļoti lielam starptautisku banku konsorcijam.

• Ja neskaita metāla monētas, ASV valdība neemitē ASV valūtu. Dolāra zīmes (Federālo rezervju banknotes) emitē privātā Federālo rezervju korporācija, kura to uz procentiem aizdod ASV valdībai.

• Taustāma nauda (monētas un dolāra zīmes) kopumā sastāda mazāk par 3% no kopējā ASV valūtas apjoma (no tām valsts emitētās monētas – tikai tūkstošo daļu).

Pārējie 97% ir tikai elektroniski dati, kas redzami datoru ekrānos, un visu šo naudas masu radījušas privātas bankas, izsniedzot aizdevumus.

Publikācijas (2009 - 2012) 183 • Nauda, ko aizdod bankas, netiek ņemta no iepriekš eksistējošiem noguldījumiem. Tā ir pilnīgi jauna nauda, kuras pirms aizdošanas nebija.

• Mēs esam pilnīgi atkarīgi no komercbankām. Katrs dolārs, kas ir apgrozībā, skaidrā naudā vai kā kredīts, kādam ir jāaizņemas uz procentiem. Ja bankas rada pietiekamu sintētiskās naudas apjomu, mēs esam turīgi; ja nē, tad mums jāmirst badā. Mums nav nekādas pastāvīgas naudas sistēmas. Ja kāds iztēlojas pilnu šīs traģiskās situācijas ainu, mūsu bezcerīgā stāvokļa absurdums ir gandrīz neticams, bet te tas ir. Tā ir vissvarīgākā tēma, kādu vien inteliģents cilvēks var izpētīt un dziļi pārdomāt.

• Aptuveni 30% tās naudas, kuru ar ierakstu uzskaites ailēs rada bankas, bankas investē savā kontā.

• ASV banku sistēma, kura savulaik izsniedza produktīvus aizdevumus lauksaimniecībai un rūpniecībai, mūsdienās ir pārvērsta par milzīgu spēļu automātu jeb kazino. 2007. gada decembrī banku sistēmā apgrozījās kompleksi augsta riska derivāti, kuru nominālvērtība sastādīja 681 triljonu dolāru. Šī saistību summa 10 reizes pārsniedza visas pasaules ekonomikas kopējo gada produkciju. Šos derību papīrus emitē lielākās ASV bankas, aizņemoties naudu, kas radīta tikai uz datoru ekrāniem. Derivātus izmanto, lai manipulētu tirgus, izlaupītu ražotnes, iznīcinātu veselas ekonomikas.

• ASV valsts parāds nav atmaksāts kopš prezidenta Endrjū Džeksona laikiem. Maksāti tiek vienīgi parāda procenti, bet pamatsumma turpina augt.

• Federālais ieņēmumu nodoklis tika ieviests ar vienīgo mērķi – piespiest nodokļu maksātājus maksāt privātām bankām valsts parāda procentus. Ja naudu emitētu pati valdība, nevis to aizņemtos no privātām bankām, tad no ieņēmumu nodokļa varētu atteikties pavisam.

• Tikai procentu maksājumi par ASV valdības parādu vien drīz pārsniegs apjomu, kādu nodokļu maksātāji spēj maksāt. Kad mēs vairs nespēsim maksāt valdības parāda procentus, uz federālajām rezervēm balstītā dolāru sistēma sabruks.

• Pretēji populārajam viedoklim, nepārtraukto inflāciju rada nevis valdības, bezatbildīgi drukājot naudu, bet gan privātas bankas, kuras kopējo naudas apjomu uzpūš ar aizdevumiem, kuri radīti „no tīra gaisa”, vienkārši aizdodamās summas

ierakstot kredītņēmēja kontā.

• „Banānu republikās” vērojamo hiperinflāciju rada nevis nacionālās valdības, drukājot par daudz naudas, bet gan globālie spekulanti, kuri starptautiskajos tirgos uzbrūk nacionālajām valūtām, sagraujot to vērtību.

• Līdzīga spekulāciju izraisīta devalvācija var skart arī ASV dolāru, ja starptautiskie investori to izmetīs tirgū un/vai pārtrauks to pieņemt kā rezerves valūtu. Vairākas valstis jau sākušas līdzīgus draudus īstenot, lai aizsargātos pret to, ko tās uztver kā Amerikas ekonomisko imperiālismu.

• No šā purva eksistē izeja. To jau sekmīgi izmantojuši pirmie Amerikas kolonisti, prezidents Ābrahams Linkolns un citi nacionālie līderi: valdība var atgūt savas 184 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos tiesības pašai emitēt savu naudu.

Tulkots no amerikāņu autores Elēnas Braunas grāmatas „Web of Debt” (Parādu tīmeklis) 2010. gada 26. februāris Īpašā sala Gernsija Daudziem latviešiem pazīstamā Gernsijas sala atrodas tuvu Francijai, taču tā ir Lielbritānijas protektorāts ar visai patstāvīgu iekšpolitiku. Lai arī ārpolitikas un aizsardzības jomās Gernsijas valdībai jārēķinās ar Lielbritāniju, savu iekšējo dzīvi aptuveni 65 tūkstoši šīs salu grupas iedzīvotāju tradicionāli iekārtojuši un pārvaldījuši paši. Gernsija nav Lielbritānijas administratīvā sastāvdaļa, lai gan formāli atzīst britu kroņa virsvaldību. Gernsija nav iekļauta arī Eiropas Savienībā. Bet pats interesantākais ir tas, ka jau 200 gadus savu valūtu – Gernsijas mārciņu – salas valdība emitē pati, un šī nauda ir brīva no procentiem. Proti, Gernsijā nav britu parauga centrālās bankas.

Klasisks nacionālās ekonomikas paraugs Šāda prakse sākās pēc Napoleona kariem, kuros Gernsija bija pamatīgi cietusi. Sienas, kas šo gleznaino salu aizsargāja pret jūras stihiju, bija pamatīgi sadrupušas. Neparasti šaurie ceļi bija nolaisti līdz neizbraucamu dubļu grāvju stāvoklim. Salas kopīgie gada ieņēmumi 1816. gadā sasniedza 3 tūkstošus mārciņu, bet valsts parāds – 19 tūkstošus.

Katru gadu vismaz 2400 mārciņu no ieņēmumiem bija jāatdod valsts parāda segšanai.

Valdīja bezdarbs un nabadzība, tāpēc salas iedzīvotāji sāka strauji izbraukt uz citām valstīm. Tātad stāvoklis bija līdzīgs tam, kādā tagad esam nonākuši mēs.

Atšķirība bija tā, ka Gernsijas valdība sāka enerģiski un gudri rīkoties. Neprasot atļauju britu aizbildņiem un neiesaistot spēlē augļotājus-baņķierus, tā 1816. gadā emitēja valsts naudu 6000 mārciņu vērtībā. Šī suverenā valūta bija brīva no parādiem un segums tai bija valsts autoritāte. 4000 mārciņas tika ieguldītas jūras sienas labošanā un ceļu būvē, bet pārējā summa tika bez procentiem aizdota citiem projektiem. Gernsijas tautsaimniecība ātri atdzīvojās.

1820. gadā Gernsijas valdība emitēja 4500 mārciņas, 1821. gadā vēl 10 000, 1824. gadā – 5000, 1826. gadā – 20 000 mārciņu. Līdz 1837. gadam tādā veidā Gernsijas valdība bija emitējusi 50 000 mārciņu, kuras bez procentiem tika ieguldītas jūras krasta nostiprināšanā, ceļu, tirgus laukumu, baznīcu, skolu un citu būvju celtniecībā. 13 gadu laikā naudas kopējais apjoms Gernsijā bija dubultojies, bet nekādas inflācijas nebija.

Savas nacionālās naudas emisiju Gernsijas valdība turpināja arī 1914. gadā, kad Lielbritānijas valdība saistībā ar I pasaules karu bija ierobežojusi naudas emisiju. Četru gadu laikā Gernsija emitēja vēl 142 000 mārciņu. Līdz 1958. gadam šādā veidā

un neizraisot nekādu inflāciju, Gernsijas valdība bija emitējusi 542 tūkstošus mārciņu.

Publikācijas (2009 - 2012) 185 Salā darbojās arī privātas komercbankas, kuras aizdeva privātiem klientiem, bet pati valsts nekad neuzņēmās nekādus parādus, kurus vajadzētu segt nodokļu maksātājiem.

Kad vien radās nepieciešamība būvēt vai modernizēt sabiedrisko infrastruktūru vai sniegt citus sabiedriskus pakalpojumus, valdība vienkārši emitēja naudu šo projektu finansēšanai. Šāda finansēšanas kārtība salai ļāva ieviest arī ļoti vienkāršu un draudzīgu nodokļu sistēmu. Gernsijā vispār nav pievienotās vērtības vai apgrozījuma nodokļa, nav mantojuma nodokļa, kapitāla pieauguma un kapitāla pārvietošanas nodokļa, kā arī īpaša korporāciju nodokļa. Visi strādājošie maksā vienādu 20% iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Līdz 2007. gadam gan iedzīvotāji, gan uzņēmumi maksāja vienādu 20% ienākuma nodokli. Bet kopš 2008. gada, kamēr indivīdi turpināja maksāt šo 20% ienākuma nodokli, uzņēmumi ienākuma nodokli maksā atkarībā no ieņēmumu avota. Standarta likme ir nulle procentu. To maksā parastie uzņēmēji, dažādi ofisi un pakalpojumu sniedzēji.

Vidējo ienākuma nodokļa likmi – 10% – maksā banku jomas uzņēmumi. Visaugstāko uzņēmuma nodokļa likmi – 20% – maksā īpašam regulatoram pakļauto pakalpojumu tirgotāji, zemes un nekustamā īpašuma īpašnieki. Tas, ka nekustamo īpašumu turētāji ir aplikti ar lielāko nodokļa likmi, Gernsiju pasargā no īpašumu spekulācijām un spekulāciju burbuļu uzpūšanas. Turklāt no šā nodokļa praktiski nav iespējams izvairīties.

Tāpēc Gernsijai nav raksturīgas tās krīzes un depresijas, kādas ik pēc laika pārdzīvo citas rietumu valstis. Bezdarbs arī patreizējās krīzes periodā Gernsijā ir tīri simbolisks – 0,86%, turklāt Gernsija piesaista viesstrādniekus. Tiek lēsts, ka vasarās Gernsijā strādā 4000 darbinieku no Latvijas vien. Otra lielākā viesstrādnieku grupa ir portugāļi.

Kopš Gernsijas valdība pirms 200 gadiem sāka pati emitēt savu suvereno naudu, naudas apjoms ir pieaudzis 25 reizes, bet inflāciju šīs salas iedzīvotāji nav pieredzējuši.

Vidējais mūža ilgums Gernsijā vīriešiem ir 78 gadi, sievietēm – 83 gadi. Gernsijas iedzīvotāju dzīves līmenis ir viens no augstākajiem pasaulē, turklāt nav novērota citām rietumvalstīm raksturīgā polarizācija starp bagātajiem un nabagajiem. Pēdējos gados gan šo sociālo harmoniju nedaudz izjauc tas, ka Gernsija, pateicoties tās draudzīgajai nodokļu sistēmai, kļuvusi par izdevīgu ārzonu banku reģistrācijas vietu. Taču šās banku darbības rezultātā izveidojusies turība nav panākta uz citu salas iedzīvotāju rēķina. Ārzonu banku bizness, fondu pārvaldīšana un apdrošināšana Gernsijai dod aptuveni 32% ienākumu. Bez tam salās ir attīstīta lauksaimniecība, ziedu audzēšana, tūrisms, optisko instrumentu un citu izstrādājumu ražošana. Lai arī Gernsija izjūt lielu ES un citu rietumvalstu spiedienu veikt neoliberālas reformas, piemēram, privatizāciju, arī šajā ziņā tiek saglabāts veselīgs līdzsvars. Varbūt tāpēc Gernsijas vārds tik reti parādās starptautisko izdevumu skandālu lappusēs. Otrs iemesls, kāpēc par Gernsiju raksta maz, ir tieši šī unikālā pieredze, kura varētu ieinteresēt arī citas valstis, tai skaitā Latvijas iedzīvotājus. Tieši tāpēc ceru šo balto plankumu nedaudz aizpildīt ar šo rakstu.

Pasaulē ir daudz valstu, kuras kādu laiku ir emitējušas savu suverēnu, no parādiem brīvu valūtu, taču Gernsija ir viena no nedaudzām, kas to darījusi ilgstoši, līdz ar to pārliecinoši apgāžot daudzus neoliberālo ideologu izplatītos mītus. Bieži vien, kad kāda valsts uzdrīkstas atgūt suvereno kontroli pār savu naudu, seko prezidentu noslepkavošana (piemēram, ASV prezidenti Linkolns un Kenedijs), valdības apvērsumi, 186

Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos boikoti, karš vai cits starptautisko spekulantu organizēts uzbrukums. Kādu laiku suverēnu naudu sekmīgi emitēja Amerikas kolonisti, kamēr britu valdība naudas mijēju ietekmē šādu emisiju aizliedza. Tieši šis fakts, pēc daudzu vēsturnieku domām, bija galvenais iemesls Amerikas neatkarības karam. Arī pašas Lielbritānijas ekonomika plauka, pateicoties tās karaļu emitētajai suverēnajai nauda, līdz Olivers Kromvels pavēra vārtus naudas aizdevējiem. Pēc 1700. gada tiesības emitēt Lielbritānijas naudu tika nodotas privātai Anglijas bankai, kas naudu piesaistīja zelta standartam. Kopš tā laika Lielbritānijai raksturīgā centrālās bankas sistēma tika ar viltu vai varu uzspiesta daudzām rietumvalstīm, padarot tās atkarīgas no baņķieru un spekulantu kontroles.

Patreizējā pasaules finanšu krīze ir gandrīz 300 gadus audzētas parādu piramīdas rezultāts. Varbūt labāko izeju no strupceļa mums parādījusi mazā Gernsijas sala.

2010. gada 3. marts Latvijas tautsaimniecību iznīcina apzināti un mērķtiecīgi Jau trešo gadu turpinās starptautisko banku spekulantu un citu finanšu teroristu un tirgus fundamentālistu izraisītā ekonomikas depresija Latvijā. Lai arī valdošie politiķi mūs mierina ar apgalvojumiem, ka krīzes smagākais posms ir jau aiz muguras un sākusies „rāpšanās ārā no bedres”, patiesībā mēs arvien straujāk tiekam ievilkti aizvien dziļākā parādu, nabadzības un atkarības bedrē. Ja vēl pirms trim gadiem, neraugoties uz hronisko tautsaimniecības mazspēju, Latvijas ārējais parāds bija salīdzinoši neliels, tad tieši krīzes periodā tas tiek mērķtiecīgi uzpūsts. Pat pēc visoptimistiskākajām Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) prognozēm, pēdējo divu gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) apjoms ir krities par 25,5%, uzstādot pasaules rekordu, un paredz IKP kritumu vēl par 4%. Tam sekojošais Latvijas ekonomikas sabrukums aizēnos ASV Lielās depresijas rādītājus. Latvijas valdība strauji palielina parādus. Ārējais parāds no 7,9 % 2007. gadā pieaugs līdz 74 % šā gada beigās un saskaņā ar SVF visoptimistiskāko scenāriju 2014. gadā stabilizēsies 89% līmenī, atstājot Latviju tālu aiz Māstrihtas vienošanās kritēriju robežām.

Kāpēc tas tā notiek?

Dabīgais un vienīgais depresijas pārvarēšanas ceļš būtu Latvijas reālās ekonomikas stimulēšana un attīstīšana, taču šis ceļš netika pat apspriests. Lai arī suverenai valstij ir tiesības pašai emitēt valūtu savas ekonomikas vajadzībām, tā vietā tika paņemts starptautisko banku un Eiropas Komisijas nolīgtā parādu piedzinēja – Starptautiskā Valūtas fonda – kredīts. Šis kredīts nav domāts ieguldīšanai mūsu reālajā tautsaimniecībā, bet gan – to pašu starptautisko banku un citu parazītu glābšanai. Tātad glābta tiek nevis Latvija, bet gan tie parazīti, kas visus šos 20 gadus bija Latviju aplaupījuši, turējuši atkarībā un izraisījuši šo krīzi. SVF un EK aizdevuma un citi Eiropas Komisijas noteikumi kategoriski aizliedz ieguldīt naudu Latvijas tautsaimniecībā, bet paredz nepārtrauktu nodokļu un citu izmaksu uzskrūvēšanu, kā arī krasu budžeta izdevumu un algu samazināšanu. Šo pasākumu dabiskās sekas ir vēl atlikušo uzņēmumu bankrots, ko labi Publikācijas (2009 - 2012) 187 simbolizē Latvijas sejas – Gunāra Ķirsona „Lido” uzņēmumu nonākšana maksātnespējā, un nemitīga bezdarbnieku skaita pieaugšana (realitāte jau ir ap 200 000 oficiāli reģistrēto bezdarbnieku, bet ap 300 000 faktiski bez darba palikušo). Bet šo pasākumu mērķis ir visu Latvijas atlikušo resursu (zemes, dzīļu, ūdens baseinu, mežu, būvju, infrastruktūras

objektu) lēta nonākšana ārzemnieku rokās. Par to netieši liecina arī ierosinātā Latvijas valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā, kur esošās zemās tirgus konjunktūras apstākļos tās pavisam lēti varētu nopirkt ārvalstu spekulanti.

Par to, ka Latvijas reālās ekonomikas mērdēšana notiek apzināti un mērķtiecīgi, liecina vairāki fakti. Latvijas mēdijos jau izskanējusi skandalozā ziņa, ka pat valstij piederošā Hipotēku banka nedrīkst kreditēt ražošanu zemnieku saimniecībās, nedrīkst tām aizdot pat apgrozāmos līdzekļus. Nedrīkst tāpēc, ka valdība, kurai pieder 100% Hipotēku bankas akciju, to ir aizliegusi (lai gan pati Hipotēku bankā nav ieguldījusi nevienu santīmu; Hipotēku banka nerīkojas ar budžeta naudu, bet savus līdzekļus uz savu risku piesaista pati). Tas nozīmē, ka bankrotā tiks iedzīti daudzi zemnieki un ar tiem saistītās nozares, vairosies bezdarbnieku skaits, saruks nodokļu maksātāju bāze, bet mēs nonāksim vēl lielākā atkarībā no ievestās pārtikas.

SVF un EK kabalas iezīme ir šāda: jo vairāk mēs maksājam mums netaisnīgi uzspiestos parādus un nodokļus, jo lielākos parādos nokļūstam. Par to jau sen praksē ir pārliecinājušās neskaitāmas Trešās pasaules valstis, kuras ielaidušās ar SVF. Bet visatklātāk šo cinismu varbūt pauž par nodokļu maksātāju naudu uzturētā Nodarbinātības Valsts dienesta programma „Atbalsts komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai”. Pirms ar potenciālo uzņēmēju vispār sāk runāt, viņam jāparaksta sekojošas saistības (seko fragments no Nodarbinātības Valsts aģentūras sagatavotās IESNIEGUMA VEIDLAPAS - varat nospiest veidlapas hipersaiti, lai izlasītu pilnu tekstu): Ar savu parakstu apliecinu, ka: 1) sniegtā informācija par iegūto izglītību ir pareiza; 2)  |…| pašnodarbinātību vai |…| komercdarbību neplānoju uzsākt: 2.1. zivsaimniecības un akvakultūras nozarē, uz ko attiecas Padomes Regula (EK) Nr.104/2000; 2.2. sarakstā uzskaitīto lauksaimniecības produktu primārajā ražošanā (sarakstu skatīt pielikumā); 2.3. sarakstā uzskaitīto lauksaimniecības produktu pārstrādē un tirdzniecībā un lūgt atbalstu (sarakstu skatīt pielikumā): 2.3.1 pamatojoties uz produktu, kuru attiecīgais darba devējs iepircis no sākotnējiem ražotājiem vai laidis tirgū, cenu un daudzumu; 2.3.2. lai produktus daļēji vai pilnībā nodotu sākotnējiem ražotājiem; 2.4. lai veiktu eksportu uz trešajām valstīm vai Eiropas Savienības dalībvalstīm, t.i., lai veiktu darbības, kas saistītas ar eksportētajiem daudzumiem, ar izplatīšanas tīkla izveidošanu un darbību; 2.5. lai veiktu darbības, kas nodrošina, ka importētu preču vietā tiktu izmantotas vietējās preces; 2.6. ogļu nozarēs, kas definētas Padomes Regulā (EK) Nr.1407/2002; 2.7. lai veicot komercpārvadājumus ar autotransportu, vēlētos saņemt atbalstu kravas autotransporta līdzekļu iegādei.

3) neapvienošu saņemto finanšu atbalstu ar citu komercdarbības atbalstu attiecībā uz tām pašām kompensējamām izmaksām.

Tātad no šā iesnieguma varam secināt, ka uzņēmēji šo atbalstu nedrīkst izmantot 188 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos uzņēmējdarbībai Latvijas reālajā ekonomikā (ražošanai, importa aizstāšanai, eksporta veicināšanai u.c.), bet atbalstīta tiek starpniecība vai cits atbalsts ārvalstu uzņēmumu interesēm. Otrs vērojums ir, ka daudzi aizliegumi izriet tieši no ES regulām.

Daži secinājumi pēc 20 „neatkarības” gadiem Lai zinātu, uz ko orientēties turpmāk, būtu lietderīgi noteikt, kurp esam atnākuši pa šiem 20 otrās Latvijas Republikas gadiem, kas nav mazs periods, zinot, ka faktiski tikpat

ilgi pastāvēja pirmā Latvijas Republika.

• Latvijas valdības politiku tagad diktē starptautiskā finanšu oligarhija (tai skaitā šeit reģistrētās skandināvu bankas), proti, finanšu korporācijas ir saplūdušas ar valsts varu, tās finansē un kontrolē arī pastāvošo partiju sistēmu. Otrkārt, vērojama varas koncentrācija visās jomās un līmeņos. 1930. gados tādu iekārtu bez liekas kautrēšanās sauca par fašismu. Zīmīgi, ka fanātiskākie pastāvošās iekārtas aizstāvji nesen izveidojuši apvienību ar nosaukumu „Vienotība”. Vienotība ir viens no svarīgākajiem fašisma simboliem un lozungiem. Protams, tā ir no augšas uzspiesta un/vai dažādos veidos manipulēta vienotība; • Tā kā minētās finanšu korporācijas pārstāv ārvalstu kapitālu, tad Latvijā pastāvošais režīms ir arī tipisks kompradoru režīms (skat. svešvārdu vārdnīcu), un Latvija faktiski ir kolonija. Neokoloniālisma stratēģija pieļauj formālu koloniju suverenitāti (savs karogs, himna u.tml.), un koloniālais režīms tiek nodrošināts nevis caur tiešu impērisko klātbūtni, bet ar pašu iezemiešu (jau minēto kompradoru un pasīvas sabiedrības) rokām; • Kopš 1990. gadiem sludinātā un slavētā globalizācija nav nekas cits kā jau pazīstamais britu parauga koloniālisms un imperiālisms, tikai šoreiz impērisko nastu uzņēmusies ASV, un šī stratēģija daļēji tiek īstenota ar neokoloniālisma metodēm, starp kurām dominē finanšu imperiālisms: valstu pakļaušana Volstrītas un Londonas Sitijas finanšu diktātam, kas izpaužas kā mērķtiecīga iedzīšana parādu verdzībā un tai sekojoša feodāla atkarība no t.s. ārvalstu investoriem un spekulantiem. Pret valstīm, kuras šim diktātam nevēlas pakļauties, tiek vērsti ASV un NATO militārie spēki. Diemžēl šajās operācijās ir iesaistījusies arī Latvija: Balkāni, Afganistāna, Irāka, Pakistāna u.c., kam var sekot agresija pret Irānu un III pasaules karš.

• Ja kādā mūsu sabiedrības daļā vēl saglabājusies dzīva griba pēc brīvības un griba būt saimniekiem savā valstī, tad šai sabiedrības daļai ir jāuzņemas iniciatīva atjaunot Latvijas Satversmes 2. panta darbību, kas nosaka, ka „Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.” Tas panākams organizējot plašu kustību un mērķtiecīgi rīkojoties, kā arī atbalstot citas iniciatīvas, kas orientētas uz Latvijas neatkarības atjaunošanu un valsts attīstību.

• Ja runājam par nākamajām Saeimas vēlēšanām, tad vienīgā no redzamākajām apvienībām, kurai ir vēlme un programma Latvijas attīstībai, ir Sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa”. Taču vēl nav skaidrs, cik konsekventa un stipra ir šīs partijas vadības apņēmība savus mērķus īstenot. Šaubas manī rosina arī ideja tik būtiski Publikācijas (2009 - 2012) 189 mainīt Latvijas politiku, neizstājoties no ES vai vismaz būtiski nemainot Latvijas dalības noteikumus ES (SP „Saskaņa” ir par Latvijas dalību ES). Jo tā politika, kas Latviju noveda līdz sabrukumam un ir noplicinājusi Latvijas sabiedrību, bija un ir tieši ES politika, visus šos gadus esam dzīvojuši pēc ES priekšrakstiem (dažās jomās – pēc Vašingtonas diktāta). Tā vai citādi, arī šī partija savus pasludinātos mērķus nespēs īstenot bez plaša, organizēta un aktīva sabiedrības atbalsta.

2010. gada 3. maijs Stāsts par suni, kas kalpo savam lentenim un cērmēm Turpināsim barot lenteni, vai tomēr pažēlosim suni?

10. maijā ES finanšu ministri vienojās par 750 miljardu eiro jeb gandrīz triljonu dolāru

liela stabilizācijas fonda izveidi eiro valūtas aizsargāšanai. Mums to pasniedza kā Grieķijas „glābšanas paketi”, taču runa tiešām ir par pašu eiro un ES banku sistēmu, kura 6. maijā pārcieta milzīgu un koordinētu tirgus spekulantu uzbrukumu. Viens no galvenajiem spekulantiem, kas centās sagraut eiro, kā apliecina Wall Street Journal, bija mums pazīstamais finanšu terorists Džordžs Soross. Bet, protams, šīs finanšu hiēnas uzbruka ne jau veselīgai sistēmai, bet gan vājiniekam, kas jau pirms tam bija smagi un neglābjami sasirdzis. „Mēs aizsargāsim eiro, lai arī ko tas prasītu,” pēc vienošanās apliecināja ES ekonomikas un monetāro lietu komisārs Olli Rēns. „Ja kritīs eiro, kritīs Eiropa un Eiropas Savienības projekts,” vakar draudēja Vācijas kanclere Angela Merkele, uztraukta par savas partijas neveiksmi vēlēšanās.

Kādu brīdi šķita, ka tirgus atdzīvojas, eiro kurss pret dolāru pakāpās par pāris ASV penijiem, bet tad atkal sāka krist. Lai arī eiro sistēma vēl pastāv, kopumā šī glābšanas operācija uzskatāma par izgāzušos. Un citādāk tas nemaz nevarēja būt, pat ja „stabilizācijas pakete” sasniegtu 10 vai pat 1000 triljonus dolāru. Jo vaina ir daudz dziļāka un plašāka. Globālajā finanšu sistēmā, kurā integrējusies arī ES, nekontrolēti cirkulē ne ar kādām vērtībām nesegti spekulatīvi (toksiski) vērtspapīri (t.s. derivāti) nu jau pusotra kvadriljona jeb 1500 triljonu nominālvērtībā! Pat ja kādam Piena ceļa galaktikas kosmiskajam tirgonim izdotos pārdot visu Saules sistēmu ar visu tās planētu vērtībām, tāda summa nesavāktos. Astronomiski uzskrūvētie parādi vairs nav samaksājami, sistēma ir bankrotējusi.

Ja runājam par globālo krīzi, kas tagad ieiet savā otrajā fāzē, runa nav par parastām biznesa cikla svārstībām, bet gan par sistēmisku krīzi, globālās finanšu sistēmas sairumu. Tā jau ir depresija, kas apjomos un aiz fasādes paslēptā melnā cauruma dziļumā pārsniegusi 1929. gada Lielo depresiju. Pašlaik esam tajā fāzē, kādā Rietumu pasaule bija 1931. gadā. Tātad viss galvenais smagums vēl priekšā.

10. maija glābšanas pakete nebija pirmais mēģinājums paildzināt bankrotējušās sistēmas mūžu. Tāpat kā Latvijas nodokļu maksātājus piespieda glābt Parex un zviedru bankas, līdzīgas operācijas notikušas praktiski visās rietumvalstīs: Anglijā, Francijā, 190 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Vācijā, Islandē, Itālijā, Spānijā u.c. ASV banku glābšanai atvēlēti 15 triljoni dolāru (pagājšgada Bloomberg aģentūras dati). Šīs glābšanas akcijas gan nodrošināja lielas prēmijas baņķieriem un finanšu starpniekiem, taču neglāba tautsaimniecības reālo sektoru, vien palielināja bezdarbu un kopīgo parādu summu. Jo glābti tiek nevis cilvēki un reālā ekonomika, bet gan tie parazīti un spekulanti, kas pasauli ieveda krīzē.

Depresija iestājas tad, kad krāpniecisku finanšu manipulāciju rezultātā radītā parādu piramīda paralizē reālo ekonomiku: ražošanu, būvniecību, lauksaimniecību, izglītības un veselības aprūpes sistēmu un pārējās cilvēku dzīvei nepieciešamās nozares. Tas nozīmē, ka arvien ir cilvēki, kuri grib strādāt, ir resursi un veicami darbi, kas darāmi, bet vairs nav iespējama norēķināšanās ar naudu, jo visi ir parādā un jaunus kredītus neizsniedz.

Ja ASV tos pašus 15 triljonus dolāru izdalītu parādos nonākušajiem amerikāņiem, lai tie nokārtotu savus parādus, parādu krīze ASV beigtos un varētu atsākties normāla dzīve.

Ja tos miljardus, kurus Latvijas valdība atvēlēja Parex un zviedru banku glābšanai, tā būtu izdalījusi parādos nokļuvušajiem Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, lai tie nokārtotu savus parādus, parādu krīzes nebūtu arī Latvijā.

Problēmas būtība ir tā, ka neoliberālās sistēmas ietvaros finanšu un banku joma ne tikai darbojas nekontrolēti un atrauti no reālās ekonomikas, bet ir uzkundzējusies valstīm

un tautām, faktiski diktējot valdību un arī reālajā sektorā strādājošo privātuzņēmēju politiku. Šo valstu politikas pamatā vairs nav reālais, cilvēkiem nepieciešamais darbs un cilvēku vajadzības, bet gan spekulantu iegribas, kuriem interesē maksimāla peļņa un kontrole pār sabiedrībām. Un katrs dolārs vai lats, ko nopelna baņķieri, kādam citam ir parāds. Tā ir uz parādiem balstīta sistēma, kas darbojas kā vēzis, kas pārtiek no veselā organisma. Tā vietā lai glābtu veselo organismu, neoliberālās valdības pakļaujas baņķieriem un baro vēzi!

To varam labi redzēt arī Latvijas piemērā. Mums cenšas iedvest, ka mēs esam vainīgi, ka „treknajos gados” esam saņēmuši pārāk lielas algas un pabalstus, dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem, uzņēmušies neatmaksājamus parādus utt. Patiesībā mūsu algas ir bijušas ļoti mazas, un nekādi baņķieri mums nav aizdevuši nekādu reālu savu vai savu noguldītāju naudu. Mūs ar parlamenta un valdības aktīvu līdzdalību tikai ievilināja krāpnieciskā shēmā. Lieta tā, ka mūsdienās pēc frakcionālo rezervju principiem strādājošās privātbankas neizsniedz kredītos savu vai savu noguldītāju naudu. Līdz ar to tās Latvijas ekonomikā nav ieguldījušas nevienu santīmu, tikai manipulējušas ar mūsu pašu naudu un radījušas nesamaksājamu parādu piramīdu.

Kā notiek „kreditēšana”? Ja kāds grib ņemt kredītu, piemēram, dzīvokļa iegādei, banka vienkārši viņa kontā ieraksta norunāto summu. Kad dzīvoklis nopirkts, banka šo summu no ņēmēja konta pārraksta uz dzīvokļa pārdevēja kontu. Tā nav reāla nauda, kas maina kontus, bet tikai ieraksts elektroniskajā datu bāzē. Bet „kredīta” ņēmējs par šo „pakalpojumu” paraksta līgumu, kurā viņš apņemas bankai atmaksāt nu jau reālu naudu (ko viņš nopelnījis darbā) un plus kredīta procentus (parasti ar mainīgu likmi, kas var izrādīties ļoti liela). Un tādu aizņēmēju, kas katru mēnesi bankai ieskaita kārtējo reālas naudas maksājumu, bankai ir daudz. Ja kāds no bankas klientiem grib no sava konta izņemt reālu naudu kādam pirkumam skaidrā naudā vai iztikai, tad viņam banka izmaksā to naudu, kuru tai atnesuši „kredīta” ņēmēji, vai kuru banka Publikācijas (2009 - 2012) 191 nopelnījusi citās savās operācijās: valūtu maiņa, kontu apkalpošana, komisijas naudas par komunāliem maksājumiem, investīciju portfeļu apkalpošana, valsts vērtspapīru iegāde, manipulācijas ar pensiju fondiem, citas spekulācijas globālajā tirgū, kas bieži nes zaudējumus, u.c. Šajā „kreditēšanas” procesā tiek uzpūstas nekustāmo īpašumu cenas un tiek izraisīta liela inflācija, kas nodara lielus zaudējumus katram cilvēkam un valstij kopumā. Tieši tas notika „treknajos gados”. No tā izriet, ka kredīta ņēmēji bija spiesti aizņemties uzpūstas, reālajām vērtībām neatbilstošas summas. Piemēram, man zināms reāls dzīvoklis Jēkabpilī 1996. gadā tika nopirkts par 500 latiem, bet 2006. gadā to pašu dzīvokli bez kādas remontēšanas pārdeva jau par 20 000 latiem (tātad cena tika uzpūsta 40 reizes!).

Trekni šie gadi bija tieši bankām. Par to varat pārliecināties, internetā sameklējot to gadu statistikas rādītājus, kas atspoguļoja milzīgu banku peļņu. Faktiski šīs zviedru bankas bija un arvien ir aplikušas ar savu nodevu katru mūsu maksājumu un papildus ieguvušas to fantastisko peļņu, ko kādu laiku deva pašu uzpūstais īpašumu burbulis.

Tātad izslavētās zviedru bankas Latvijā bija un arvien vēl ir tikai kā bagātības izsūknēšanas pumpis (peļņa tiek izvesta no Latvijas), kas pats Latvijas tautsaimniecībā nav ieguldījis ne santīmu. Bet nu iepriekš aprakstītās krāpšanas shēmas rezultātā tūkstoši Latvijas iedzīvotāju ir pataisīti par parādniekiem.

Līdzīga krāpšanas shēma ir arī 7,5 miljardi eiro lielais EK un SVF aizdevums Latvijai.

No šīs summas neviens santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā! Gluži otrādi – kopā ar šo „aizdevumu” nāk EK un SVF noteikumi, kuri paredz valsts izdevumu samazināšanu, algu un pabalstu samazināšanu, pensionēšanās vecuma palielināšanu, nodokļu palielināšanu, slimnīcu, skolu un citu nepieciešamu iestāžu slēgšanu vai apcirpšanu (piemēram, policijas) utt. Šo noteikumu rezultātā tiek likvidēts tūkstošiem darbavietu, samazinās tirdzniecības apgrozījums, bankrotē uzņēmumi, paliek neapsēti lauki utt. Bet kur paliek „aizdotie” 7,5 miljardi? – Tos pārskaita ārvalstu baņķieru un parazītiskās sistēmas glābšanai.

Kāds tad ir visu šo „ekonomikas atdzīvināšanas” pasākumu sausais atlikums pēc divu gadu „glābšanas”? Ir nožņaugta liela Latvijas reālās ekonomikas daļa, likvidētas darbavietas, paralizēta tautsaimniecība, bet kopējā Latvijas parāda nasta ir pieaugusi vairākkārtīgi!

Sistēmas parazītisko dabu var ilustrēt arī tā. Latvijā jau kopš dibināšanas tika īstenots tāds monetārais režīms, ka vienmēr visām dzīves vajadzībām pietrūka naudas: zemniekiem nemaksāja par nodoto produkciju, uzņēmējiem nebija naudas darbības uzsākšanai, budžetā trūka naudas skolotājiem, mediķiem un policijai, trūka naudas algu izmaksai, nodokļu maksāšanai, kurināmā iepirkšanai, ūdens un kanalizācijas sistēmas remontam, ceļu remontam, sabiedriskā transporta kustības nodrošināšanai utt. Lai kaut kas tomēr notiktu, gan iestādēm, gan infrastruktūras objektiem, gan privātfirmām nācās aizņemties vai arī savus resursus lēti pārdot ārzemniekiem. Sākumā aizņemties varēja tikai ar ļoti lieliem procentiem. Tā bankrotēja daudzi uzņēmumi vai pat veselas nozares. Līdz ar to tika panākts efekts, ka katru latu, kas nonāca apritē, kāds vai kādi bija spiesti kaut kur aizņemties un par to maksāt procentus. Tas ārkārtīgi sadārdzināja mūsu dzīvi, bet nodrošināja nepārtrauktu un treknu peļņas plūsmu bankām un citiem 192 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos augļotājiem. Visus šos gadus finanšu joma ir noplicinājusi un žņaugusi Latvijas reālo ekonomiku. Tāpēc arī esam nonākuši pie tāda rezultāta, ka reālā ekonomika ir gandrīz mirusi, un nu visi tieši vai pastarpināti maksā kaut kādus parādus (personīgos vai tos, kurus mūsu vārdā uzņēmusies valsts).

Vienīgais Latvijas parāds, ko tiešām varam atzīt, izriet no ārējās tirdzniecības negatīvās bilances, kas liecināja, ka patērējām vairāk nekā saražojām. Bet iemesli šai negatīvajam bilancei ir tie, kurus uzskaitīju iepriekš.

Tātad skaidrs, ka ne banku sistēmas glābšana, ne valsts budžeta samazināšana mūs no krīzes neizvedīs, bet tikai vēl dziļāk iegrūdīs depresijā un parādos. Tā nav izeja.

Lai atrastu izeju, nemaz nav jābūt ekonomikas profesoram. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neviens ekonomikas profesors šo izeju nav parādījis (ja kādu neesmu dzirdējis, tad atvainojos). Lai redzētu izeju, pietiek ar veselo saprātu un tautas gudrību. Ko jūs katrs darītu, ja atklātu, ka jūsu suņa gremošanas sistēmā saimnieko resns, nobarojies lentenis, vesels bars cērmju un citi tārpi, un sunītis pavisam sanīcis, negrib vairs pat staigāt? Profesori un dārgi atalgoti valdības padomnieki nešaubīgi apgalvos, ka jāglābj lentenis un cērmes. Viņi par valūtu pirks speciāli izstrādātu lenteņa barību, ievadīs to suņa organismā un teiks: „Tagad sunītis veseļosies, un te jums rēķins par ārstēšanu.”

Kad pēc nedēļas zvanīsiet profesoram, ka sunītis vairs pat apsēsties nespēj, profesors atbildēs, ka tās jau ir pirmās atveseļošanās pazīmes un lai tik lenteņa barības devu palielina trīskārši...

Bet ko šajā situācijā darītu jūsu vecmāmiņa? – Pareizi, viņa atrastu iespēju sunīti no

lenteņa atbrīvot, un jūsu mīlulis dažu dienu laikā atlabtu. Tad nu atliek saprast, ka suns šai gadījumā ir lenteņa nomocītā Latvijas tauta, bet lentenis – visi šie ārvalstu baņķieri, viņu vietējie izpalīgi un pati disfunkcionālā finanšu sistēma.

Kā to īstenot dzīvē? Kad Lielo depresiju sāka pārvarēt ASV prezidents Franklins Rūzvelts un arī mūsu Kārlis Ulmanis, viņi pirmkārt finanšu jomu pakļāva stingrai valsts regulēšanai, atbrīvoja savas valūtas no baņķieriem vēlamā režīma (tā būtiski samazinot parādnieku saistības), stiprināja strādājošo tiesības un sāka plašus būvniecības un citus sabiedrisko darbu projektus, kas Ameriku izcēla no saimnieciskā sastinguma. Rūzvelts nebija konsekvents līdz galam un ASV banku sistēmu tomēr nepakļāva pilnīgai bankrota reorganizācijai, tāpēc saimniecības atveseļošanās nebija gana ātra un ieilga līdz pasaules karam. Tomēr Rūzvelta administrācijas radītais impulss deva tik milzīgus rezultātus, ka vēl tagad ASV dzīve lielā mērā balstās uz Rūzvelta Jaunā kursa periodā sasniegto.

Arī Latvijā depresijas pārvarēšana izvērtās par gigantisku jauncelsmes darbu, kas tika paveikts dažos gados: tapa jaunas rūpnīcas un elektrostacijas, jaunas būves (skolas, slimnīcas, dzelzceļa stacijas, iestāžu ēkas, ilgu laiku kalpojošas privātās būves u.c.) un kultūrceltnes, jauni ceļi, zemes meliorācijas un dzelzceļa attīstības projekti. Šajos gados Latvijā ne tikai nebija bezdarba, bet tika uzaicināti tūkstoši un tūkstoši viesstrādnieku, galvenokārt leiši un poļi. Un to visu mēs varam jau citā kvalitātē atkārtot arī tagad, ja vien sāksim glābt cilvēkus un attīstīt reālo ekonomiku, nevis glābsim neatgriezeniski bankrotējušo un parazitāro banku sistēmu.

T.s. Ulmaņa laikā Latvijā nebija nevienas ārvalstu bankas, bet bija valsts un pašvaldību bankas, kā arī pašu cilvēku organizētie kredītkooperatīvi. Tam bija milzīga nozīme, jo Publikācijas (2009 - 2012) 193 valsts un pašvaldību banku mērķis ir kreditēt vai pat dotēt sabiedrībai nepieciešamos darbus, nevis gūt peļņu. Ja arī šīm iestādēm bija peļņa, tad tā nenogūla privātu akcionāru seifos, bet gan atgriezās sabiedriskajā apritē, finansējot arvien jaunus darbus. Nauda šīm bankām nebija jāizņemas ar procentiem starptautiskajā tirgū, to tautsaimniecībai nepieciešamajos daudzumos emitēja valsts. Tā bija suverēna, no parādiem brīva Latvijas nauda un vienīgais legālais norēķinu līdzeklis Latvijas teritorijā. Tehnoloģiju un citu vajadzību iepirkšanai nepieciešamo ārvalstu valūtu Latvijas valsts ieguva ar savām eksporta programmām (ārvalstu valūtu uzkrāja un vajadzības gadījumā arī privātiem uzņēmējiem izsniedza speciāla valsts iestāde). Jauncelsmes darbu pārtrauca karš, bet visus pirmskara gadus Latvijai bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, katra gada budžets tika izpildīts ar krietnu pārpalikumu, Latvija nevienam nebija parādā, bet īsā laikā sakrāja ievērojamas zelta rezerves. Lūk, ko var panākt, ja atsakās no lenteņa barošanas!

Kā to īstenot mūsdienās? Būtu jau ideāli, ja, piemēram, G-20 valstis vai vismaz Eiropas Savienība vienotos toksiskos vērtspapīrus un t.s. hedžfondu darbību pasludināt par nelikumīgu, ieviest stingru banku darbības regulēšanu, pasludināt vispārēju parādu norakstīšanu vai vismaz parādu maksāšanas moratoriju un vienotos par bankrotējušās finanšu sistēmas reorganizāciju. Taču izskatās, ka tas tuvākajā laikā nenotiks. Izskatās, ka baņķieru pavadā ejošās valdības atkārtos 1930. gados pieļauto kļūdu: turpinās glābt disfunkcionālo finanšu sistēmu, šai procesā nonāks līdz diktatorisku režīmu ieviešanai savās valstīs, bet mākslīgi radīto parādu problēmu centīsies atrisināt ar jaunu pasaules karu, kas šoreiz varētu tikt izprovocēts Tuvajos austrumos, piemēram, uzbrūkot Irānai.

Ja pasaules lielvalstis to nedarīs, tad to savā teritorijā var izdarīt pati Latvija, apliecinot

savu suverenitāti. Ja globālā sistēma izvēlējusies grimstošās „Titānikas” likteni, tad mums ir tiesības nodrošināties ar savu glābšanas laivu, lai nenogrimtu kopā ar „Titāniku”.

Tā kā pārrunas ar starptautisko banku sistēmu aizņemtu daudz laika un šādām sarunām pašlaik nav piemērota fona, tad atliek uzņemties vienpusīgu iniciatīvu. Valdībai jāizsludina visu parādu atmaksāšanas un ieķīlāto īpašumu atsavināšanas moratorijs uz nenoteiktu laiku, vismaz līdz krīzes pārvarēšanas brīdim. Izveidojama valstij un pašvaldībām piederošu banku sistēma, kas orientēta uz reālās ekonomikas kreditēšanu.

Hipotēku bankai jau ir nopietnas sagatavošanās iestrādes, lai tā uzņemtos attīstības bankas funkcijas. Atbalstāma arī pašu iedzīvotāju organizēta kredītkooperācija un citas kooperācijas formas, kuru ietvaros iedzīvotāji paši varēs organizēt sev darba vietas.

Jāievieš šiem mērķiem piemēroti banku darbības standarti. Ja Latvijas teritorijā esošās ārvalstu banku filiāles šos standartus pieņems, tad tās varēs turpināt savu darbību.

Ja nepieņems, tās zaudēs savu darbības licenci. Jo, ja runājam atklāti, nav neviena nopietna argumenta, kāpēc mums būtu nepieciešama peļņā ieinteresētu ārvalstu banku klātbūtne (dārgs starpnieks tam, ko varam paveikt paši). Visbeidzot jānacionalizē un jāreorganizē Latvijas Banka (tiem, kas to nezina, paskaidroju, ka pašlaik LB nav pakļauta Latvijas valdībai un nav Latvijas valsts iestāde) un jāorganizē tautsaimniecības attīstīšanai nepieciešamās suverēnas Latvijas valūtas emitēšana. Tiem, kas sabaidīti ar inflāciju, paskaidroju, ka reālajā ekonomikā ieguldītā nauda (atšķirībā no patēriņa kreditēšanas, balstoties uz frakcionālo rezervju sistēmu) rada reālas vērtības, tāpēc 194 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos inflāciju neizraisa. Inflācija rodas, ja naudas masa aug straujāk nekā ražojumu un pakalpojumu vērtība.

Kad finanšu sistēma reorganizēta un sagatavota tautsaimniecības kreditēšanai, tad nekavējoties sākami reālie tautsaimniecības atjaunošanas un attīstīšanas projekti, par paraugu ņemot Rūzvelta Jaunā kursa, mūsu pašu Ulmaņa laika un citu valstu pozitīvā pieredze. Darba pietiks visiem, un būtiski rezultāti būs jūtami jau ļoti ātri. Sevišķa un tūlītēja vērība veltāma Latvijas lauksaimniecības atjaunošanai un paplašināšanai, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu neatkarību no pārtikas importa un nerastos pārtikas trūkums, ko citādi sauc par badu. Lieki teikt, ka globālā krīze visai drīz var izpausties kā pārtikas trūkums un pārtikas cenu būtisks pieaugums starptautiskajā tirgū. Nav izslēgta arī starptautiska pārtikas blokāde.

Vienlaikus veicama arī būtiska nodokļu reforma, kuras galvenais mērķis ir būtiski atvieglot nodokļu nastu darbam, bet palielināt – īpašumiem un spekulācijām. Protams, ieviešams progresīvs ienākumu nodoklis.

Paliek pats galvenais jautājums, kas izriet no mūsu sabiedrības pasivitātes: kā piespiest savu valdību rīkoties mūsu valsts interesēs?

Skaidrs, ka patreizējā valdība, kas ieklausās tikai baņķieru diktātā, šādu politikas maiņu bez nopietna sabiedrības spiediena neuzņemsies. Līdz vēlēšanām vēl tālu, to rezultāti grūti prognozējami, bet tikmēr mūsu un visas ES ekonomikas grimšana depresijā notiek tik strauji, ka, iespējams, rudenī jau būs ļoti grūti kaut ko glābt civilizētā un organizētā veidā. Kā liecina Argentīnas bēdīgā pieredze, tautsaimniecības paralīze var izraisīt sabiedrības sociālo, saimniecisko un pārvaldes struktūru iziršanu, var iestāties haoss, bads, anarhija un patvaļa primitīvas izdzīvošanas apstākļos.

Tātad nepieciešama būtiska mūsu sabiedrības aktivizēšanās, organizēšanās visas tautas kustībā un konsolidēšanās. Konsolidēšanās ne ap personībām vai partijām, bet

ap ideju un mērķi. Latvijai mestais izaicinājums ir milzīgs. Tāpēc vismaz uz periodu līdz krīzes pārvarēšanai mūsu sabiedrībai vajadzētu mobilizēties galvenajam mērķim, un līdz tam laikam vitāli nepieciešams atteikties no jebkādām sīkām partejiskām, ideoloģiskām, šķiru, reliģiskām, etniskām vai kādām citām domstarpībām, negatīvām emocijām, destruktīvām kaislībām vai aizspriedumiem. Nekādā gadījumā nav pieļaujamas vardarbīgas metodes! Taču izmantojamas pilsoniskās nepakļaušanās, nevardarbīgas pretestības un nesadarbošanās metodes. Katra šķelšanās vai izprovocēta vardarbība apdraud mērķa sasniegšanu. Visa enerģija un entuziasms jāsakopo galvenajam – krīzes pārvarēšanai. Mēs visi esam vienā laivā, un ar kopīgiem spēkiem šī laiva jādabū mierīgos jauncelsmes un atjaunošanas darbu ūdeņos.

Faktiski jāatkārto Atmodas laiks, kad mēs visi spējām vienoties par galveno. Un tad šī tautas vienotā griba jāmanifestē sev, valdībai un pasaulei! Tautas kustība, kas zina, ko grib, un vienojas sava mērķa sasniegšanai, ir neapturama.

2010. gada 14. maijs 1922. gada Satversmes un Publikācijas (2009 - 2012) 195 daudzpartiju sistēmas radītais strupceļš Satversmes sapulce, izstrādājot un vēlāk pieņemot Latvijas Satversmi, vairākus tās svarīgākos principus aizguva no pasaules karā sakautās Vācijas (t.s. Veimāras republikas) un Francijas Trešās republikas konstitūcijām. Tolaik Latvijas Satversme tika uzskatīta par vienu no demokrātiskākajām un liberālākajām konstitūcijām pasaulē. Piemēram, atšķirībā no citām rietumvalstīm, Latvijas Satversme jau tad paredzēja balsstiesības sievietēm. Taču ne Latvijā, ne Veimāras republikā konstitūcijas deklaratīvais demokrātisms neizpaudās kā efektīva valsts pārvalde un abos gadījumos noveda līdz konstitucionālai krīzei un apvērsumam, ko partiju intrigu nomocītie pilsoņi pieņēma ar lielu atvieglojumu. Šķiet, ka arī otro Latvijas Republiku tā pati Satversme novedusi līdz līdzīgai krīzei un sastingumam.

Arī otrās republikas lāsts ir daudzpartiju sistēma, kāda tā izveidojusies. Kā liecina jaunākie SKDS aptaujas dati (2010. gada aprīlis), tikai 6,8% Latvijas vēlētāju ir vismaz viena partija, kurai tie uzticas, bet 93,2% Latvijas pilsoņu nav savas partijas, kurai tie uzticētos.

Konstitucionālās mazspējas iemesli Kā pirmo iemeslu gribētu minēt Satversmē paredzēto proporcionalitātes principu, ievēlot tautas pārstāvjus Saeimā un pašvaldībās.

Valstīm, kurās parlamentu ievēl proporcionāli un pēc partiju sarakstiem, raksturīga tendence dibināt lielu, praktiski neierobežotu partiju skaitu. Tā tas bija pirms kara un tā tas ir arī tagad. Ja arī kādai no šo partiju bara būtu konkrēta programma (parasti jau nav) un valstiski mērķi, šī partija nekad nespētu šos mērķus īstenot, jo parasti neiegūst lēmumu pieņemšanai nepieciešamo vairākumu (51%). Līdz ar to nākas veidot koalīciju ar citām partijām, kā rezultātā sākotnējie mērķi izšķīst un pazūd, valsts dzīves nozares tiek sadalītas starp partijām ietekmēs sfērās, un šo kompromisu rezultātā izveidotā valdība parasti ir nestabila un/vai rīcībnespējīga, t.i., atkarīga no aizkulišu tirgošanās un intrigām.

Lai arī pilsoņiem teorētiski piešķirtas tiesības demokrātiski izvēlēties savus pārstāvjus parlamentā, praksē vēlētājiem nekāda skaidras izvēles nav, kā arī nav tiesību savus

pārstāvjus atsaukt. Patiesībā neviens pilsonis pat nezinu, kuru deputātu viņš ir ievēlējis un kurš deputāts viņu pārstāv. Tā kā balsot tiek piedāvāts par partiju sarakstiem, kurus sastāda pašas partijas (kopā ar finansētājiem), tad iznāk, ka paši pilsoņiem nav tiesību ne izvirzīt sev vēlamu un viņus pārstāvošu kandidātu, ne par viņu nobalsot. Atliek balsot par t.s. saraksta lokomotīvi, kuru lielākā pilsoņu daļa nemaz nepazīst, jo nekādas objektīvas informācijas nav. Ir tikai mēdiju un sabiedrisko attiecību (PR) speciālistu uzburts virtuālais tēls (imidžs), par kuru piedāvāts atdot balsi. Par konkrētiem valsts politikas principiem pirmsvēlēšanu kampaņās nemaz netiek runāts. Partijas tiek reklamētas tāpat, kā reklamē veļas pulveri, zobu pastu vai biksīšu ieliktņus. Tāpat kā zobu pastas reklāma nesniedz patiesu informāciju par zobu pastas sastāvu un 196 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos īpašībām, tā arī partiju reklāma nesniedz objektīvu informāciju par partijas vai partijas saraksta īpašībām. Vēlētāji nobalso par mēdiju uzburto „lokomotīves” tēlu, bet līdz ar lokomotīvi Saeimā tiek ievilkti arī statisti, par kuriem vispār nav nekādas informācijas un kuru uzdevums vēlāk būs tikai spaidīt pogas atbilstoši frakcijas vadītāja raidītajiem signāliem.

Ja ņem vērā, ka neviens deputāts, nedz ievēlētā partija nepārstāv konkrētus vēlētājus (vēlēšanu apgabala iedzīvotājus vai sociālos slāņus), ir neatsaucams (atlaist var tikai Saeimu kopumā, bet tas prasa praktiski neīstenojamu procedūru), bet par vēlēšanu kampaņas manipulācijās iztērēto naudu ir parādā privātiem ziedotājiem, tad rezultāts ir no finansētājiem atkarīga balsošanas mašīna, un Satversmes 2. pants (Suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai) ir tikai tukša deklarācija.

Otrs varas mazspējas iemesls ir līdzsvara un nodalījuma trūkums starp galvenajiem varas atzariem: lēmējvaru, izpildvaru un tiesu varu, kā arī to vājums, kas izriet no iepriekš minētajiem kompromisiem. Tiesnešus ievēl Saeima uz visu mūžu. Arī par kārtējo kompromisos savārstīto valdību Saeima nobalso formāli, ievērojot sponsoru un partiju intereses, bet ne valsts intereses. Saeima valdībai gan var izteikt neuzticību, bet citos gadījumos tā faktiski nonāk atkarībā no pašas apstiprinātās valdības. Prezidentu neievēl tauta un tam lielākoties ir tīri ceremoniālas funkcijas. Prezidents šai sistēmā ir kā tāds labi uzposts pajoliņš, kas runā viņam priekšā uzrakstītus vārdus un piedalās ceremonijās. Katru neizdarību un nespēju šis varas purvs cenšas attaisnot ar vajadzību „glābt vai nosargāt valdības stabilitāti”. Aiz visas šīs žonglēšanas un aizkulišu darījumiem pazūd jelkādas valsts vai sabiedrības intereses, kā arī tām atbilstoša skaidra politika.

Tātad galvenais „tautas pārstāvju” mērķis, kas arī netiek īpaši slēpts, ir „tikt pie varas” (lai gan Satversmē rakstīs, ka vara pieder tautai). To partijas sludina atklāti – tikt pie varas. „Vara” viņiem nozīmē automātisku pacelšanos sociālajā hierarhijā, nokļūšanu vismaz vidusslāņa augšgalā, ja ne vēl augstāk. Pakalpīgie žurnālisti un PR smadzeņu duļķotāji šo stāvokli dēvē par nonākšanu „varas elitē”. Tas nozīmē privilēģijas, atraušanos no pārējās sabiedrības, stabilu dzīves līmeni, deputātu pensijas utt. Galvenais, kas nepieciešams, lai „paliktu pie varas”, ir „pareizi” spiest pogas (lai arī nākamo reizi ieliktu sarakstā) un apmierināt privāto ziedotāju vēlmes. Tauta, kā redzam, šajos rēķinos netiek ņemta vērā.

Izsekojot daudzpartiju sistēmas darbību Latvijā ilgstošā periodā, varam nonākt pie visai interesantiem secinājumiem. Piemēram: • neatkarīgi no tā, par kurām partijām nobalso vēlētāji, tas būtiski neietekmē Saeimas politiku;

• Saeimā ievēlētās partijas absolūti zaudē jelkādu interesi par saviem vēlētājiem (un pat par saviem ierindas biedriem) un iepriekš dotajiem solījumiem, tās aktivizējas tikai dažus mēnešus pirms nākamajām vēlēšanām; • deputātu lojalitātes maiņa savai partijai nav izskaidrojama ar konkrētā cilvēka pasaules uzskata maiņu, prāta apgaismību vai garīgo evolūciju, bet tikai ar vēlmi atrast jaunu kombināciju, ar kuru nākamajās vēlēšanās varētu vēlreiz piemuļķot tautu; Publikācijas (2009 - 2012) 197 • partijas var skaļi strīdēties par maznozīmīgiem vai simboliskiem jautājumiem, kā arī, lai noveltu vainu uz citiem, bet būtisku jautājumu izlemšanā (piemēram, iestāšanās ES, NATO, Lisabonas līguma ratificēšana, ārvalstu banku glābšana, pievienošanās starptautiskām organizācijām) visas partijas balso vienbalsīgi un bez būtiskām debatēm; • ja arī Latvijas oficiālajā politikā vērojamas būtiskas pārmaiņas, tad cēlonis politikas maiņai meklējams nevis Latvijā, bet ārpus tās robežām (piemēram, EK, SVF, PB iejaukšanās, Briseles direktīva vai pat zvans no kādas ārvalstu vēstniecības); • tā kā Saeima nepārstāv Latvijas intereses, tad tā spiesta paļauties uz atbalstu ārpus Latvijas, līdz ar to arī pakļauties ārēju spēku diktātam; • vienīgās intereses, kas Saeimā nekad netiek pārstāvētas, ir Latvijas tautas intereses.

Ja arī valsts reaģē uz iekšējām vajadzībām, tad tā parasti ir iejaukšanās ugunsdzēšanas režīmā, lai glābtu vai nostabilizētu pastāvošo sistēmu; • ja sistēma tomēr sabruks, tad politiķi savu „patriotismu” demonstrēs, sakāpjot kuģos vai helikopteros un emigrējot.

Ar sīkāku partiju sistēmas analīzi un alternatīviem priekšlikumiem varat iepazīties manā rakstā „Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”.

Gaidāmās „milžu cīņas” Runājot par nākamajām Saeimas vēlēšanām, vērojama vēl nepiedzīvota taktikas maiņa, kura tomēr izskaidrojama ar iepriekš uzskaitītajiem secinājumiem. Šī maiņa izpaužas kā partiju pārgrupēšanās lielās pirmsvēlēšanu apvienībās. Fanātiskākie līdzšinējā politiskā kursa aizstāvji apvienojušies organizācijā „Vienotība”. Viņi par katru cenu grib saglabāt un stiprināt to, kas bija, bet īsti vairs nevar turpināties. Interesanti, ka šajā grupējumā nolēmuši iesaistīties arī tie, kuri sevi pozicionējuši zem latviešu nacionālisma karoga, piemēram, apvienība TB/LNNK un „Visu Latvijai”. Nacionālistiem pēc definīcijas būtu jāmīl sava tauta un jābūt izciliem savas zemes patriotiem. Kas gan viņus var vienot ar kosmopolītisko „Vienotības” kolaborantu šļuru, kas Latviju mērķtiecīgi ievedusi parādu verdzībā un pilnīgā atkarībā no globālā kazino kapitāla? Ideoloģiski un sirds līmenī – nekas. Taču viņus vieno jau iepriekš uzsvērtais: vēlme „tikt pie varas”. Simtiem reižu pievīluši nacionāli domājošos vēlētājus un sevi pilnīgi diskreditējuši, viņi savu nacionāli iekrāsoto zīmolu nu ir gatavi pārdot, lai uz „Vienotības” astes iebrauktu Saeimā. „Vienotība” sevi pozicionējusi kā prorietumniecisks spēks, taču nav pamanījusi, ka arī Rietumi ir būtiski mainījušies un nekad vairs nebūs tādi, kā vēl nesen bija. Garantēts vairs nav nekas: ne dolārs, ne eiro, ne ASV, ne ES turpmāka pastāvēšana līdzšinējā stāvoklī.

ASV un Rietumeiropa ir iegājusi tikai otrajā saimnieciskās depresijas fāzē, un gala šai sistēmas krīzei vēl neredz. Patlaban Rietumu valdības ir tikai glābušas savas privātās bankas un pašas nonākušas nesamaksājamos parādos. Finanšu sistēma parazitē uz šo valstu nodokļu maksātāju un reālās tautsaimniecības rēķina. Zīmīgs ir Vācijas kancleres

Angelas Merkeles izteikums „The Telegraph” 6. maija numurā: “Vispirms bankrotēja bankas, piespiežot valstis veikt to glābšanas operācijas. Bankas globālo ekonomiku gandrīz iegrūda bezdibenī, un mums nācās vākt glābšanas paketes, kas palielināja 198 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos valstu parādus. Taču tagad bankas veic spekulatīvus uzbrukumus valstu parādiem. Tā ir liela nodevība. Valdībām jāatgūst vara. Šī ir cīņa pret finanšu spekulantu tirgiem, un es esmu apņēmības pilna šo cīņu uzvarēt.”

Tātad A. Merkele ir apjautusi bēdīgo realitāti un sākusi runāt skaidru valodu, kamēr mūsu „Vienotība” arvien dzīvo pagātnē un gatavojas arī turpmāk kalpot starptautiskajai finanšu oligarhijai un tirgus fundamentālistu ideoloģijai. Sekas šādai stratēģijai var izrādīties pilnīgi pretējas iecerētajām. Rietumi vēl ilgu laiku būs aizņemti ar sevis glābšanu, un iznākums ir grūti prognozējams. Spekulatīvais kapitāls jau sen sācis atstāt tādas savas kolonijas kā Latvija. Ja „Vienotība” iegūs lielu vēlētāju atbalstu un turpinās līdzšinējo politiku, varbūt pat forsētā un vēl radikālākā veidā, Latvijas ārējais parāds pieaugs astronomiski, un valsts tiešām būs spiesta pārdot visu, kas vēl pārdodams. Tā kā Rietumu kapitāls Latviju atstāj, te visu lēti nopirkt varēs tieši Krievija! Un šo procesu būs veicinājuši tieši latviešu dezorientētie nacionālisti.

Otra lielākā apvienība, kas varētu iegūt plašu atbalstu nākamajās vēlēšanās, ir nesen konsolidētā sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa”, kas izveidojusies uz „Saskaņas centra” bāzes.

Atšķirībā no citām partijām, kuras iztiek ar populistiskiem solījumiem un apziņas manipulācijas trikiem, „Saskaņai” patiešām ir programma, kas, ja to valstiski īstenotu, varētu izvest Latviju no krīzes un atjaunot Latvijas patstāvību. Šī programma, kas izstrādāta sadarbībā ar ASV ekonomistu Maiklu Hadsonu, saucas „Atjaunotā Latvija”.

Man nav šaubu par to, ka „Saskaņas” sastāvā ir arī patriotiski, godīgi cilvēki, kuri patiešām gribētu iniciēt labas pārmaiņas. Taču izskatās, ka visi labie nodomi atduras pret iepriekš aprakstīto daudzpartiju sistēmas loģiku. „Saskaņas” vecais kodols divdesmit gadus ir nosēdējis pasīvā opozīcijā, piesavinādamies visus Latvijas partiju netikumus. Viss varbūt būtu savādāk, ja šie profesionālie opozicionāri šo laiku būtu strādājuši un būtu aktīvā opozīcijā. Bet nu beidzot viņi ir nobrieduši „tikt pie varas”! Partijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs 26. janvāra intervijā „Citai Dienai” tā arī sludina: „(..) Jo es būšu vara. Es būšu vara! Mans opozīcijas limits ir izsmelts. Es būšu vara, es nevaru nebūt, un ja ne ar jums, tad ar tiem, jo mana armija nevar visu laiku būt treniņnometnē. Mēs esam izaudzinājuši lērumu cilvēku, kas ir labāki, godīgāki un spējīgāki par jūsējiem, un es gribu to pierādīt.”

Interesanti, kas J. Urbanoviča „labajiem cilvēkiem” traucēja vismaz mēģināt savas labās idejas īstenot līdz šim? Tā vietā visu šo laiku vērojama kaut kāda muļķīga spēle un lubu romāniem raksturīga flirtēšana. „Vienotības” funkcionāri „Saskaņu” atklāti apsaukā par Maskavas partiju, bet „Saskaņa” taisnojas, ka viņi tādi nav, un mēģina pierādīt, ka viņi nav kamieļi. Lai to pierādītu, viņi sola visās lietās bez noteikumiem atbalstīt „Vienotības” valdību un tiešām to arī dara. Lai netraucētu „Vienotībai” demontēt Latvijas valsti, „Saskaņa” pagājušā gada beigās pat atturējās no sava alternatīvā budžeta projekta aktīvas virzīšanas un aizstāvēšanas, pat paši palīdzēja izšķirošajā brīdī (kad uz ielām bija tūkstošiem protestētāju) šo alternatīvo projektu apglabāt informācijas blokādes klusumā. Un visos patiešām svarīgos jautājumos „Saskaņas” opozicionāri allaž balsojuši tieši tā, kā pozīcijai vajadzēja.

Es patiešām nezinu, kā varētu pierādīt, ka „Saskaņa” visus šos gadus bijusi opozīcijā?

Publikācijas (2009 - 2012) 199 Latvija tiek mērķtiecīgi dzīta parādu verdzībā un demontēta, Latvijas aktīvākie cilvēki izklīst pa visu pasauli un izmirst, „Saskaņa” to labi zina un saprot, tai ir alternatīvas idejas, bet tā tik un tā dogmatiski atbalsta šo Latvijai nāvējošo kursu!

Tā vietā, lai popularizētu savas alternatīvās idejas, veidotu motivētu un stāvokli izprotošu cilvēku struktūras un tādējādi jau tagad iespaidotu sabiedrisko domu (sabiedrība taču pārmaiņām jāsagatavo) un valdības politiku, „Saskaņa” klusē kā baltkrievu partizāns. Pat savas partijas dibināšanas kongresā J. Urbanovičs no tribīnes nerunāja par Latvijai nepieciešamo fundamentālo politikas maiņu, kādu paredz programma „Atjaunotā Latvija”, vien popularizēja no konteksta izrauto Somijas vēsturisko piemēru, to pavisam aplami saistot ar Nokiju. Nekādu dzīvu diskusiju! Tā vietā tika ar pompu prezentēts „nākamais premjerministrs” un ministru kandidāti. Es šajā kongresā biju, bet nudien neradās iespaids, ka esmu liecinieks vēsturiskai jauna politiskā kursa dzimšanai. Bija vienkārši garlaicīgi.

Jaunus programmatiskos principus neatradīsiet arī „Saskaņas” avīzē „Tava avīze”. Vien kaut kādi augstmanīgi, birokrātiski stīvi spriedelējumi par „stabilitāti” un piedāvājumi nodokļu sistēmas grozījumiem, kuri nemaz neatspoguļo programmā „Atjaunotā Latvija” sludinātos.

Partijas ierindas biedru dūšas stiprināšanai J. Urbanovičs gan sāka runāt par „Lielās tīrīšanas laiku”, bet tajā pašā laikā mēdijiem viņš sludina, ka pēc vēlēšanām gatavs sadarboties ar visiem. Uz „Citas Dienas” jautājumu „kas ir jūsu ministri?”, Urbanovičs atbild nepārprotami: „Bijušie ministri un valsts sekretāri”.

Es, protams, nezinu, kā rīkotos „Saskaņa”, ja tā vēlēšanās iegūtu vairāk nekā 51% balsu (droši vien paši no tāda iznākuma apjuktu un justos ļoti nelaimīgi). Taču skaidrs, ka neiegūs. Lai tomēr piepildītos sapnis „es būšu vara”, „Saskaņas” vadība būs gatava pieņemt kaut vai visas „Vienotības” nostādnes (kā to darīja līdz šim), varbūt ar dažiem tīri kosmētiskiem mīkstinājumiem savu vēlētāju mierināšanai.

Bez „Vienotības” un „Saskaņas” vēl jau paliek mazliet pragmatiskāki tirgus fundamentālisti: AŠ kvadrātā un LZS. Aiz LZS varētu būt grūtāk prognozējamais Aivars Lembergs, kurš, ja nekļūdos, vismaz nav ārzemniekiem iztirgojis Ventspils infrastruktūru.

Taču, ja jau galvenais mērķis ir „tikt pie varas”, tad arī šīs partijas savus labos nodomus, ja tādi vispār ir, būs gatavas nonivelēt līdz neatpazīstamam stāvoklim un tos iespiest „politika kā parasti” cietajos rāmjos.

Es ļoti vēlos, lai manas prognozes nepiepildītos, lai šoreiz notiktu izņēmums, kas atšķirtos no ierastās prakses. Taču pagaidām mana prognoze ir šāda: ja vien Latvijas politiku nesatricinās kādas fundamentālas ārējās pārmaiņas vai arī pašā Latvijā nesāksies tautas revolūcija, visi cilvēki, kurus kaut kādā veidā pārliecinās atbalstīt kādu partiju, tiks kārtējo reizi piemuļķoti. Visi!

Vai ir kāda alternatīva? Alternatīva ir vienmēr. Tā ietver visas sabiedrības aktivizēšanos un organizēšanos, lai atgūtu partiju un to finansētāju nolaupīto suvereno varu.

2010. gada 19. maijs Finanšu teroristu galvenais upuris 200 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos – mūsu jaunatne

Tiem vecāko paaudžu cilvēkiem, kuri darbu nezaudēja nu jau divus gadus ieilgušajā banku spekulantu glābšanas akcijā, kaut kāds darbs vēl pagaidām ir. Ja neskaita tās amatpersonas, piemēram, LB vadību, kuras algu sev nosaka paši, algas cilvēkiem ir zem faktiskā iztikas minimuma līmeņa, bet tomēr kaut kā izdzīvot vēl var. Pagaidām. Daudz bēdīgāks ir to jauniešu stāvoklis, kuri šajos gados pabeiguši vidusskolas, tehnikumus vai pat augstskolas. Ja vien viņi nav kādas ministrijas vai pašvaldības šoferu dēli vai meitas, ja vien viņiem nav citas īpašas pazīšanās vai radniecības priviliģētajā slānī, tad brīvu darbavietu, kas šos jauniešus gaidītu, vienkārši nav.

Bankas glābjošie valdības ierēdņi dižojas ar oficiālā bezdarba līmeņa rādītāju krišanos un jau steidz izsludināt ekonomikas atveseļošanos. Taču rūgtā patiesība ir pavisam cita: katru dienu Rīgas lidosta ir pilna ar cilvēkiem, kuri Latviju atstāj, lai sev izdzīvošanu meklētu citās valstīs (aizbrauc arī ar vilcieniem, autobusiem un automobiļiem). Pārsvarā šie izbraucēji ir jaunieši, kuri nu, kā lēts darbaspēks, būvēs citu zemju labklājību, vai arī nonāks cilvēku tirgotāju mafijas verdzībā. Lidostas sienas jau piesūkušās ar aizbraucēju un palicēju šķiršanās asarām, pēdējiem apskāvieniem un ... Latvijas – savas Dzimtenes – nolādēšanu. Bet tikmēr ar šodienu – 2010. gada 1. jūliju – stājas spēkā jaunie grozījumi Imigrācijas likumā, kas būtiski atvieglo ārzemnieku ieceļošanu Latvijā. Vai mūsu jauniešu nomainīšana ar naudīgiem ārvalstu ieceļotājiem, kuriem šeit piedāvās nekustāmos īpašumus, ir mērķtiecīga, iepriekš izplānota politika?

Augstākās izglītības slazds Izglītība, tāpat kā citas jomas jaunajā Latvijas Republikā, ir komercializēta atbilstoši Pasaules Bankas un citu globālo institūciju priekšrakstiem. Izglītība ir tikai viens no biznesiem, kura galvenais mērķis ir nevis sniegt dzīvei nepieciešamo izglītību, bet gan gādāt garantētu peļņu kleptokrātiem, kā arī nodrošināt treknu ierēdniecības slāni.

Protams, gadās izņēmumi, kad bērnus izglītoties iedvesmo gudri vecāki vai talantīgi pedagogi (riskējot ar savu stāvokli ierēdņu ieviestajā birokrātiskajā režīmā), taču pārsvarā vidusskola ir tīri formāls process, ko var iziet, sevi neapgrūtinot ar izglītošanās darbu. Ja vien skolnieks kaut cik regulāri apmeklē skolu, viņu cauri vidusskolai vai deviņām klasēm kaut kā izvilks. Jo arī skolas ir ieinteresētas ministrijai iesniegt „labas”, pieņemtajiem indikatoriem atbilstošas atskaites. Taisnība tiem publicistiem, piemēram, Viktoram Avotiņam, kas mūsdienu izglītības sistēmu Latvijā nosaukuši par debilizācijas sistēmu.

Tā kā mūsu valstij nav nekādas attīstības stratēģijas, netiek domāts arī par valsts attīstībai nepieciešamo speciālistu gatavošanu specializētajās un augstākajās izglītības iestādēs. Vidusskolu beigušie skolnieki, kurus uz augstāko izglītību pierunā vecāki, klasesbiedri, reklāmas kampaņas, vai arī kuri to izdomā paši, pārsvarā izvēlas vai nu modes specialitātes (kuras tiek reklamētas gluži kā veļas pulveris), vai tās specialitātes, uz kurām mazāks konkurss un mazākas prasības. Ir, protams, arī studenti, kuri savu specialitāti izvēlas pārdomāti un mērķtiecīgi, taču es rakstu par dominējošo tendenci.

Turklāt daudzas specialitātes, kuras neatkarīgai valstij būtu nepieciešamas, Latvijā nemaz nemāca. Nemāca tāpēc, ka mums nav pilnvērtīgas tautsaimniecības, nav valsts Publikācijas (2009 - 2012) 201 atbalstītas zinātnes un veselības aprūpes, gandrīz nav ražošanas un vairāku citu tai nepieciešamo jomu.

Daudz pēdējos gados rakstīts par hipotekāro kredītu krīzi, nesaprātīga patēriņa parādiem, kā arī parādiem, kas radušies, apgūstot t.s. Eiropas fondu naudu. Bet mazāk

rakstīts par parādu verdzību, kas tēmēta tieši uz jauniešiem. Jo arī par nevērtīgu augstāko izglītību mūsu valstī ir jāmaksā ļoti dārgi. Pēc Studiju un zinātnes administrācijas (SZA) datiem, līdz 2010. gadam jauniešiem izsniegti 41 312 studiju kredīti par kopējo summu 80, 897 miljoni latu (vidēji 1959 lati uz cilvēku plus procenti) un 20 462 studējošo kredīti par kopējo summu 45, 645 miljoni latu (vidēji 2280 latu uz cilvēku plus procenti). Arī šajā gadījumā kreditori izmantojuši visas parādu verdzību veicinošās sviras, piemēram, kredīti lielākoties izsniegti ar mainīgu procentu likmi. Pagājušā gada jūlijā t.s. Rigibor likme sasniedza 25, 09%. Bankas parūpējušās arī par tiesībām kredītu piedzīt no galvotājiem. Tātad aptuveni 60 000 jauniešu, pabeidzot augstāko izglītību, patstāvīga dzīve sākama ar nevērtīgu izglītību, parādu nastu un bez vērā ņemamas perspektīvas atrast labu darbu.

Latvija atstumj savu jaunatni Kāda tad ir šo un citu jauniešu perspektīva? Ja neskaita tos, kurus priviliģētā darbā (kādā no privileģētām sinekūrām) iekārto paziņas, mīļākie vai tuvinieki, jauniešiem atliek nevērtīgi darbi kādā pakalpojumu vai tirdzniecības jomā, piemēram, ārvalstu akcionāriem piederošā lielveikalā, produktu izplatīšanas tīklā, kazino vai citā azartbiznesa jomā, kas robežojas ar prostitūciju. Tieši Rīga ir pasaules mērogā atzīts prostitūcijas, izspiešanas un spēļu elles centrs. Interneta porno un seksa pakalpojumu vietnēs plaši reklamējas meitenes un zēni no visām Latvijas pilsētām. Savukārt porno un seksa pakalpojumi, un azartbizness ir cieši saistīti ar organizēto noziedzību: cilvēku, narkotisko vielu un ieroču tirdzniecību, izspiešanu, krāpnieciskām cilvēku aplaupīšanas shēmām, t.sk. totalitāro reliģisko sektu darbību. Otra perspektīva ir jau minētā izbraukšana uz ārvalstīm, lai tur kļūtu par lētu un beztiesisku darbaspēku. Taču šī iespēja drīz var zust, jo arī tādas viesstrādnieku zemes kā Lielbritānija ir ķērušās pie tādiem pašiem budžeta izdevumu samazināšanas, finanšu bardzības, darbavietu likvidēšanas un nodokļu uzskrūvēšanas pasākumiem, kādus nu jau divus gadus izjūtam Latvijā. Šo valstu pamatiedzīvotājos aug neiecietība pret viesstrādniekiem, kuri nosit algu līmeni un izkonkurē vietējos strādniekus. Pieaugot bezdarbam un nabadzībai, arī Rietumeiropas valstis būs spiestas pārskatīt savu darba politiku. Pieaugot saimnieciskajai depresijai un valstu protekcionismam, itin drīz, varbūt jau šajā gadā, pienāks brīdis, kad rietumvalstis viesstrādniekus vienkārši deportēs atpakaļ uz viņu izcelsmes zemēm.

Bez iztikas un darba atstātus jauniešus apdraud arī citi riski: visdažādākās atkarības (azartspēles, alkoholisms, narkomānija, totalitāras sektas, video spēles, atkarība no interneta un elektroniskām ierīcēm, adiktīvas surogātpārtikas, stimulējošiem kulta dzērieniem, medikamentiem u.c.), ārvalstu specdienestu vervētāji, kriminālās struktūras, teroristisku organizāciju vervētāji. Esmu personīgi saskāries ar to, ka pēc mūsu jauniešiem tīko arī kaujinieciskās islāma organizācijas, it sevišķi t.s. vahabīti.

Paklaiņojiet pa draugiem.lv, un jūs atradīsiet daudzus latviešu un citu tautību jauniešus, kuri reklamējas ar saviem musulmaņu iesvētītajiem vārdiem. Vahabītu vervēšanas sekas 202 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ir grūti paredzamas, jo islāms un jo sevišķi vahabītisms būtiski atšķiras no mūsdienu kristietības. Ja pat aktīvākajiem kristiešiem reliģija mūsdienās nozīmē kādu stundu vai divas svētdienās veltīt formālam dievkalpojumam, tad musulmaņiem reliģija ir visa dzīve, un garīgo autoritāšu lēmumi viņiem ir likums.

Ir, protams, arī tādi jaunieši, kuri arī pēc pilngadības sasniegšanas turpina dzīvot uz vecāku rēķina. Tā vai citādi, bet kopīgais šīm tendencēm ir tas, ka jauniešiem netiek dota

iespēja sākt patstāvīgu, pilnvērtīgu dzīvi un viņi nonāk atkarībā no ārējiem apstākļiem un citu, ne vienmēr labvēlīgu cilvēku plāniem. Dzimtene Latvija savu jauno paaudzi atstumj un pret to izturas kā pamāte. Līdz ar to Latvija iznīcina pati savu nākotni.

Kā bija tad, kad es biju jaunietis?

Ja šo rakstu lasa kādi jaunieši, varbūt viņi īsti nesaprot, par ko esmu tik sašutis, jo viņi ir šai absurdajā sistēmā dzimuši un neko citu, ar ko salīdzināt, nav paši piedzīvojuši. Es neesmu padomju iekārtas idealizētājs (jau tad biju disidents, kas pie pirmās izdevības iesaistījās „Helsinki-86” darbībā), tomēr pastāstīšu savu pieredzi, kurā, atskatoties, esmu atradis daudz laba un derīga.

Kad 1975. gadā pabeidzu Rīgas industriālā politehnikuma ķīmijas nodaļu, mani jau diplomdarba aizstāvēšanas dienā uzrunāja vairāku rūpniecisku un pētniecisku uzņēmumu vadītāji, kuri man piedāvāja darbu. Es varēju izvēlēties, vai strādāt Rīgā, Olainē, Jūrmalā, Valmierā vai Daugavpilī (pilsētas, kurās tolaik bija attīstīta ķīmiskā rūpniecība). Tehnikumus, profesionāli tehniskās skolas un augstskolas pabeigušie tajā laikā ieguva „jauno speciālistu” statusu. Atkarībā no savām sekmēm jaunie speciālisti varēja izvēlēties prestižākās darbavietas.

Jaunie speciālisti baudīja vairākas priekšrocības, piemēram, priekšrocību ārpus kārtas saņemt dzīvokli un cita veida atbalstu (sevišķi tad, ja jaunais speciālists bija nodibinājis ģimeni). Dzīvokļi tajā laikā bija valsts subsidēti, komunālie maksājumi – tīri simboliski. Tiesa, pastāvēja dzīvokļu deficīts Rīgā un citās prestižākās pilsētās, tāpēc jaunā speciālista statuss bija sevišķi vērtīgs. Ģimeņu veidošana un bērnu dzimstība tika valstiski atbalstīta. Ģimenes bez bērniem maksāja bezbērnu nodokli, kuru izmantoja bērnu atbalstam. Līdz ar to 1987. gadā Latvijā tika panākts XX gadsimtā augstākais dzimstības līmenis un vislabākie veselības rādītāji. Turpretī 1991. gadā t.s. šoka terapijas iespaidā dzimstība samazinājās gandrīz uz pusi, Latviju iegrūžot demogrāfiskā izmiršanas katastrofā, no kuras mēs tā arī vēl neesam atguvušies. Ja salīdzinām dzimušo un mirušo skaitu vien, šajos 20 Latvijas pastāvēšanas gados esam zaudējuši vairāk nekā 250 000 cilvēku.

Algas tolaik nebija lielas arī tiem, kas bija beiguši augstskolu. Patiesībā savu amatu labi apguvuši profesionāli tehnisko skolu audzēkņi – metinātāji, virpotāji, atslēdznieki, mežstrādnieki, melioratori, jūrnieki un citi tehniski darbinieki – parasti saņēma lielākas algas nekā inženiertehniskie darbinieki. Bet bija lēta dzīvokļu īre un komunālie maksājumi, bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, kā arī plašas izaugsmes iespējas tiem, kas centās. Latvijā nebija bezdarbnieku, bet vietām pastāvēja akūts darbinieku trūkums. Tas bija iemesls, kāpēc uz dzīvi Latvijā iebrauca daudzi citu PSRS republiku iedzīvotāji, kurus 1980. gadu beigās mēs saucām par migrantiem (faktiski šie migranti aizpildīja to tukšumu, ko radīja 1940. gadu represijas, karš un lielas iedzīvotāju daļas Publikācijas (2009 - 2012) 203 bēgšana uz rietumvalstīm). Tiem, kas mēģināja izvairīties no pastāvīga darba, draudēja soda sankcijas. Viņus sauca par slaistiem un liekēžiem.

Izglītība tolaik nebija tik formāla un teorētiska (ja neskaita politnodarbības un ideoloģizētos priekšmetus), bet tika saistīta ar praktisko dzīvi. Katrs skolas gads sākās ar izbraukumu uz lauku kopsaimniecībām, kur skolnieki palīdzēja lauku ļaudīm novākt ražu. Tika veicināta skolnieku iesaistīšanās lauku darbos arī vasaras brīvlaika periodā.

Tā skolnieki sāka pelnīt paši, lai varētu sev paši nopirkt iecerēto: velosipēdu, mopēdu, fotoaparātu, mūzikas instrumentu, jaunu apģērbu u.c. Arī pašām skolām parasti bija

savas saimniecības (iekopti dārzi, mājdzīvnieki u.c.), kurās darbojās skolnieki un kuru produkciju patērēja skolu kopgaldi. Profesionāli tehniskajās skolās, tehnikumos un augstskolās teorijas apgūšanas semestri mijās ar prakses semestriem labākajos tā laika uzņēmumos. Tur pavadītie mēneši tika ieskaitīti jauno cilvēku darba stāžā, kā arī tika izmaksātas algas.

Lauku darbos, studentu celtnieku vienībās un citās studentu vienībās tika iesaistīti arī augstskolu studenti. Dalība studentu vienībās bija goda un prestiža lieta, turklāt neatsverama savstarpējās saskarsmes, sociālo saišu un mūža draudzības dibināšanas skola. Arī vislīksmāk pavadītais laiks, kurā netrūka romantikas un piedzīvojumu. Skolēni tika iesaistīti arī vasaras nometnēs. Visās mācību iestādēs tika veicināts sports, tehnisko prasmju pulciņi un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvi. Faktiski skolās, pionieru namos un DOSSAF iestādēs varēja bez maksas apgūt visu: dejošanu, dziedāšanu, sportu, tehniskās (piemēram, amatieru radio tehniku, modeļu aviāciju, auto vadīšanu u.c.) un amatnieku prasmes, un citas intereses. Visu to, ko pēc 1990. gada Latvijas skolās pakāpeniski un metodiski iznīdēja. Pabeidzot jebkuru skolu, lielākā daļa jauniešu patiešām bija sagatavoti praktiskai, patstāvīgai dzīvei.

Ja runājam par augstskolām, padomju laikā bija vēl viens stimuls turpināt izglītību, lai gan tas bija attiecināms tikai uz zēniem. Padomju laikā visus pilngadību sasniegušos zēnus, kuriem bija gana laba veselība, iesauca obligātajā dienestā padomju armijā.

Sauszemes armijā dienests ilga divus gadus, bet jūras karaspēkā – trīs gadus. Vismaz latviešu vidū dienests padomju armijā nebija sevišķi iemīļots, jo tā tomēr bija okupācijas armija, kurā bija jārunā krieviski, jādienē bieži vien bija tālos PSRS nostūros, daudzās armijas daļās (ne visās) jauniesauktie tika pakļauti pazemojošām ārpusreglamenta attiecībām utt. Taču no dienesta padomju armijā atbrīvoja tos, kuri tūlīt pēc vidusskolas iestājās augstskolā, un arī augstākā izglītība Latvijā bija bez maksas – sekmīgie studenti saņēma stipendijas, no kurām varēja izdzīvot, ja prata dzīvot pieticīgi un taupīgi. Parasti gan studenti baudīja arī savu vecāku atbalstu.

Taču arī šai ziņā latviešu jaunieši tika faktiski diskriminēti, jo latviešu plūsmas vidusskola ilga 11 gadus, kamēr krievu plūsmas vidusskolās bija tikai 10 klases. Līdz ar to latviešu jauniešiem bija mazāk laika iestāties augstskolā. Ja tūlīt līdz rudenim neiestājies, tad tiki iesaukts armijā. Kamēr krievu plūsmas vidusskolnieki varēja mēģināt augstskolā iestāties arī nākamajā gadā, jo vidusskolu viņi beidza gadu ātrāk, būdami nepilngadīgi.

Nevar teikt, ka armija bija tikai negatīva parādība vai zaudēti gadi. Padomju armijā, kurā netrūka arī graujošu izpausmju (sevišķi, ja jauno karavīru nosūtīja uz karu Afganistānā vai pakļāva pazemojošām ārpusreglamenta attiecībām), jaunieši ieguva 204 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ļoti vērtīgu dzīves skolu, fizisku rūdījumu, vīrišķību un arī daudzas derīgas prasmes.

Daudzi vecāku izlutināti zēni tikai armijā iemācījās klāt savu gultu, uzkopt telpas, rūpēties par savu apģērbu, stāju un higiēnisko tīrību, sadzīvot ar svešiem cilvēkiem, piedalīties ēdiena gatavošanā (padomju armijā oficiantu un pārējā servisa nebija – viss bija jāveic pašiem karavīriem). Tos, kurus armija nesalauza un nesamaitāju, pēc armijas izgāja daudz stiprāki, nobriedušāki, dzīvei sagatavotāki. Zēni, kuri nebija izgājuši armiju, meiteņu acīs kotējās daudz zemāk.

Vēl jāmin, ka 1970. gados sākās arī neformālās kustības, piemēram, folkloristu kustība (kura tad bija daudz dzīvāka, plašāka un iedzīvotāju iemīlētāka nekā tagad) un dabas draugu organizācijas. Negatīvi bija tas, ka visus bērnus ideoloģiski apstrādāja ar

valdošās komunistiskās partijas melīgo propagandu un prasīja izrādīt vismaz simbolisku lojalitāti padomju varai. Tas veicināja liekulību, karjerismu, dubultdzīvi, izspiegošanu, ziņošanu (par paziņu iespējamo nelojalitāti pret padomju varu) un nenovīdību, kas galu galā arī sagrāva padomju impēriju.

Fināls tam bija visai bēdīgs. Tieši jaunieši bija uzcēluši daudz tautsaimniecībai nepieciešamu objektu, kurus vēlāk privatizēja un izpostīja bijušie padomju karjeristi un pielīdēji, kuri arī tagad turpina iztirgot Latviju un iznīcināt dzīves iespējas tieši jaunajai Latvijas paaudzei.

Kā Latvija pārvarēja pirmo depresiju?

Lai arī pirmās Latvijas Republikas pilsoņi ātri novērsa karu un revolūciju nodarītos postījumus, tomēr arī tad attīstību traucēja tāds pats uzpirktu daudzpartiju tirgus, kādu vērojam tagad. Turklāt 1930. gados sākās Lielā pasaules depresija, kas jūtami skāra arī Latviju. Arī tad daudzi bankrotēja, tika iedzīti parādos, zaudēja darbu un iztiku.

Daudzpartiju tirgus arī tad ilgi un fanātiski turējās pie stiprā lata kursa (kamēr citas Eiropas valstis savas valūtas bija devalvējušas), iznīcinot Latvijas eksportu. Iestājās vispārējs panīkums un bezcerība.

Es neesmu Kārļa Ulmaņa politikas nekritisks apjūsmotājs, taču jāatzīst, ka vismaz saimnieciskās politikas laukā viņam izdevās Latviju pacelt un attīstīt vēl un arī pēc tam nebijušos augstumos. Vienīgā pareizā izeja no depresijas ir reālās ekonomikas dinamiska attīstība, vispirms to atbrīvojot no spekulantu, citu kleptokrātu un parazītisku starpnieku tīmekļiem.

Kas tad ir ekonomikas depresija? Ekonomikas depresiju izraisa nekontrolētas finanšu tirgus spekulācijas, kuru rezultātā no tautsaimniecības tiek izsūknēta brīvai saimnieciskai aktivitātei nepieciešamā nauda. Tātad ir ražošanas jaudas un resursi, ir strādāt un iepirkties griboši cilvēki, bet sistēmā nav naudas – visi ir kaut kam parādā, un augļotāji – līdzīgi kā spekulants Šekspīra lugā „Venēcijas tirgonis” – pieprasa sev miesas daļu no tautas organisma. Tā tas bija 1930. gadu sākumā un tā tas ir arī tagad, lai gan augļotāju metodes XXI gadsimtā ir daudz izsmalcinātākas un vēriens – daudz globālāks.

Depresijas mērķtiecīgi izraisa alkatīgi un varaskāri cilvēki, kuru raksturs atbilst pilnai sociopātijas definīcijai. Viņi grib pakļaut un kontrolēt visu un visus. Kā nesen izteicās kāds vadošs Goldman Sachs bankas darbinieks – „mēs darām Dieva darbu”.

Mūsdienu globalizācijas periodā tie, kas sevi iztēlojušies Dieva lomā, ir starptautiskie spekulanti – lielās globālās bankas un t.s. hedžfondi, kuri ar vietējo aģentu palīdzību Publikācijas (2009 - 2012) 205 mērķtiecīgi būvē dažādu manipulāciju shēmas un parādu piramīdas, kurās ievilina gan veselas valstis, gan indivīdus. Dažādu toksisko vērtspapīru (pārsvarā t.s. derivātu) masa pasaulē savā nominālvērtībā jau pārsniegusi 1500 triljonus dolāru, kamēr pasaules kopprodukts ir tikai 65 triljoni dolāru. Īsi sakot, globālie spekulanti tagad no pasaules grib izspiest šos 1500 triljonus. Lai to panāktu viņi gatavi ne tikai melot, baidīt, terorizēt, manipulēt, uzpirkt politiķus un amatpersonas, bet arī izraisīt III pasaules karu.

Un šī nesamaksājamā summa tikai līdzsvarotu globālās banku sistēmas bilanci. Faktiski globālā banku sistēma jau sen ir bankrotējusi un tā ir jāpakļauj bankrota reorganizācijai.

Bet tā vietā t.s. politiskās elites, tai skaitā Latvijas valdība, ir nolēmušas glābt nevis reālo tautsaimniecību un savus pilsoņus, bet gan šo bankrotējušo un parazītisko banku sistēmu. Ir radīts absurds stāvoklis, kad rati tiek jūgti priekšā zirgam. Nevis bankas kalpo ekonomikai un cilvēkiem, bet gan – reālā ekonomika un cilvēki vergo bankām.

Kā izpaužas naudas trūkums? Naudas trūkums ir tad, kad rūpniekam nav naudas, lai algotu darbiniekus, iepirktu izejvielas un maksātu nodokļus, kad uzņēmējam nav naudas, lai īrētu telpas un iegādātos nepieciešamās tehnoloģijas, kad zemniekam nav naudas, lai iepirktu sējai nepieciešamo degvielu, sēklas un minerālmēslojumu, kad īrniekam nav naudas, lai nomaksātu komunālos maksājumus, kad ģimenei nav naudas savas veselības aprūpei un bērnu sūtīšanai skolā, kad iestādēm nav naudas, lai algotu savus darbiniekus, kad pircējam nav naudas, lai nopirktu dzīvei pašu nepieciešamāko, kad valdībai nav naudas, lai finansētu slimnīcas un skolas, kad pašvaldībām nav naudas, lai salabotu ceļus un izremontētu kanalizācijas sistēmu, kad veikalniekam katastrofāli krītas pārdošanas apjomi, kad komunālajam uzņēmumam nav naudas kurināmā iepirkšanai utt. Un kad šo trūkstošo naudu par saprātīgu likmi nevar aizņemties arī bankā.

Kā šādā situācijā, kad nav naudas, rīkojas mūsu valdība? Valdība samazina budžeta izdevumus, likvidē darbavietas, slēdz skolas un slimnīcas, atņem subsīdijas un pabalstus, atsakās no attīstības projektiem, samazina algas, uzskrūvē esošos un rada jaunus nodokļus. Tātad valdība, klausot saviem ārvalstu padomniekiem un partiju finansētājiem, naudas trūkumu mērķtiecīgi palielina, līdz ar to vēl vairāk padziļinot arī depresiju. Jā, vēl valdība aizņemas naudu no starptautiskām institūcijām, taču aizņemto naudu nevis iegulda tautsaimniecībā, bet tikai pārskaita bankrotējušajām bankām.

Ja cilvēks domā tikai ģimenes budžeta mērogos, šāda valdības rīcība var šķist loģiska – izdevumi jāsaskaņo ar ieņēmumiem u.tml. Taču suverēna valsts ir kaut kas vairāk par parastu ģimeni. Suverēnai valstij ir tiesības emitēt savu suverēnu valūtu un ir tiesības kreditēt savu tautsaimniecību, kā arī ieguldīt tajā valsts līdzekļus tieši. Tas ir pat valsts pienākums – apgādāt savu tautsaimniecību ar plānotajām saimnieciskām aktivitātēm nepieciešamajiem apgrozījuma līdzekļiem, t.i., ar naudu. Taču tieši to otrās Latvijas Republikas valdība nav nekad darījusi. Latvijas lats jau no iesākuma 1993. gadā nav suverēna valūta un Latvijas Banka nav Latvijas valstij pakļauta iestāde. Emitēto latu apjoms jau no iesākuma tika ierobežots ar citu valstu valūtas rezervēm Latvijas Bankā.

Tieši ar šo monetāro mehānismu jau 1990. gadu sākumā Latvijā tika mākslīgi uzturēts hronisks un ass naudas trūkums (skat. iepriekš tā pazīmes). Lats tika ieviests, Latvijai, kura tad vēl bija pilnīgi brīva no parādiem, uzņemoties ārēju parādu. Katrs apgrozībā 206 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos esošais lats nav brīvs, bet tikai apliecinājums kādam vai vairākiem parādiem. Tāpēc Latvijā visu laiku bija lielas izmaksas un mazas algas.

Tieši tāpēc, lai te vispār kaut kas notiktu, cilvēkiem, iestādēm, uzņēmējiem, zemniekiem un pat vietējām bankām un pašai valstij bija jāņem kredīti vai jāemitē parādzīmes ar nepanesamiem procentiem. Un kredītu procenti tad bija fantastiski augsti. Tieši tajos gados tika likti pamati tai parādu piramīdai, kas tagad likumsakarīgi paralizējusi visu mūsu valsti. Patiesība ir tā, ka pati Latvijas valdība un Latvijas Banka, mākslīgi uzturot naudas trūkumu, mērķtiecīgi un apzināti iznīcināja mūsu ražošanu un Latviju padarīja atkarīgu no importa un ārvalstu spekulantu neesošās žēlsirdības.

Saimniecisko depresiju raksturo arī tas, ka privātie uzņēmēji paši par sevi nespēj dot impulsu ekonomikas attīstībai, jo viņi paši ir vai nu parādos, bankrotējuši vai naudas trūkumā. Vienīgais, kas spēj valsti izraut no depresijas, ir pati valsts. Tieši tā 1934. gadā rīkojās gan Ulmaņa valdība Latvijā, gan Rūzvelta valdība ASV, gan citas valstis, kuras uzņēmās sevi izvilkt no depresijas. Rezultātā depresija pārauga vēl nepieredzētā

attīstībā.

Ulmaņa tautsaimniecības politika ir plaša tēma, kurai būtu veltāma bieza pētījumu grāmata, bet galvenos principus var izklāstīt arī īsi. Tātad Ulmaņa valdība likvidēja spekulantu kantorus, blēdīgus uzņēmumus un bankrotējušās privātbankas, kā arī viņu radītos parādus, bet to vietā dibināja veselu virkni valsts akciju sabiedrību un iedibināja vairākus valsts monopolus. Jaundibinātie valsts uzņēmumi, kuru akcijas varēja iegādāties arī valsts pilsoņi un uzņēmēji, ķērās pie lieliem attīstības projektiem, kā arī inovatīvu produktu ražošanas, piemēram, valsts rūpnīcā VEF. Dažu gadu laikā šī attīstības politika Latviju pārvērta līdz nepazīšanai: tika uzceltas jaunas rūpnīcas, elektrostacijas, jauni ceļi, tilti, dambji, dzelzceļa līnijas, dzelzceļa stacijas, monumentālās būves, lauksaimniecības vajadzībām tika meliorēta zeme, meži un purvi, atbalstīta jaunu saimniecību ierīkošana no ilgi kalpojošiem materiāliem utt. Jauncelsmes darbā tika iesaistīti visi: sākot no skolniekiem mazpulku un skautu organizācijām, beidzot ar valsts monopoliem, kooperatīviem un kamerām, kas nodrošināja valsts saikni ar visu jomu ražotājiem. Ārvalstu kredītus Latvija izmantoja minimāli. Viens tāds ārvalstu kredīta ņemšanas piemērs bija Ķeguma spēkstacijas celtniecība, kurā piedalījās zviedru speciālisti un bija nepieciešamība iepirkt iekārtas. Tad nu Ķeguma HES celtniecības līgums paredzēja 14 miljonu latu kredīta aizņemšanos no Zviedrijas, pārējos izdevumus sedza pati Latvija. Naudu attīstības projektiem Latvija vienkārši emitēja pati, bet ārvalstu valūtas iegūšanai kalpoja daži valsts monopoli, piemēram, bekona un sviesta eksports. Visu ārvalstu valūtu, kas ienāca no eksporta vai tika izmantota importa preču un iekārtu iepirkšanai ārvalstīs, kontrolēja valsts. Šādiem valsts attīstības projektiem ir multiplicējošs efekts. Proti, šādi projekti veicina saimniecisku rosību visās dzīves jomās, tai skaitā privātajā sektorā. Piemēram, Ķeguma HES celtnieki saņēma labas algas, kuras tērēja, stimulējot privātos uzņēmējus (Latvijas iekšējais tirgus tika aizsargāts, tāpēc veikalos bija daudz Latvijā ražotās produkcijas).

Katram objektam bija nepieciešama plaša infrastruktūra: pievedceļi, ūdens un kanalizācijas pievadi, celtniecības materiāli, dažādu pakalpojumu sniedzēji. Arī to nodrošināja pārsvarā Latvijas uzņēmēji un privāti subkontraktori. Kur tika būvēts liels Publikācijas (2009 - 2012) 207 objekts, tur bija nepieciešamas arī dzīvesvietas strādniekiem, veikali, atpūtas objekti, frizētavas, kinoteātri, klubi utt. Jaunuzceltās rūpnīcas izmantoja lielākoties Latvijā ražotās izejvielas. Piemēram, cukurfabrikas iepirka Latvijas lauksaimnieku audzētās cukurbietes, celulozes un papīra fabrikas iepirka Latvijas mežinieku sagādāto koksni, būvmateriālu ražotnes iepirka Latvijas mālu, dolomītu un citus zemes iežus, eksporta uzņēmumi iepirka zemnieku audzētos lopus un pienu. Pastāvēja arī tieša kooperācija starp vietējiem uzņēmumiem.

Līdz ar to Latvijā 1930. gadu otrajā pusē ne tikai pazuda bezdarbs, bet uz Latviju peļņā brauca vismaz 50 tūkstoši viesstrādnieku. Pārsvarā viesstrādnieki bija lietuvieši un poļi, bet bija arī viesstrādnieki no tādām valstīm kā Zviedrija un Dānija. Par sava veida sezonas viesstrādniekiem varēja uzskatīt arī Latgales jauniešus. Tā kā zeme Latgalē bija mazāk auglīga un Latgalei bija raksturīgas kuplas daudzbērnu ģimenes, tad daudzi Latgales jaunieši vasarās devās peļņā uz Vidzemi, Zemgali un Kurzemi. Vēl jāiezīmē, ka Latvijas valsts 30. gados pret viesstrādniekiem izturējās ar cieņu, nodrošinot tiem ar likumu garantētu algu, pārtiku un pajumti un citus labvēlīgus apstākļus. Diemžēl mūsdienās Rietumeiropas valstīs pret Latvijas viesstrādniekiem bieži vien izturas kā pret 3. šķiras

pilsoņiem, ja ne vergiem.

Daži secinājumi 1. Nekavējoties jānoraida tā Latvijas valdības politika, kas orientēta uz mūsu tautsaimniecības nožņaugšanu, darbavietu likvidēšanu, algu apcirpšanu, Latvijas pilsoņu nomērdēšanu un izkliedēšanu pa pasauli, kā arī uz Latvijas resursu iztirgošanu ārzemniekiem. Tā vietā iniciējama dinamiskas attīstības politika, kurā galveno iniciatīvu un atbildību uzņemas pati Latvijas valsts. Attīstības projektu ietvaros atjaunojama un modernizējama Latvijas sabrukusī infrastruktūra, atjaunojamas vai ceļamas no jauna tādas ražotnes, kas, pirmkārt, var izmantot Latvijā iegūstamās izejvielas, otrkārt, orientējas uz inovatīvu produktu ražošanu. Ceļama Latvijas enerģētiskā neatkarība.

Katram attīstības stratēģijas virzienam dibināma viena vadošā valsts akciju sabiedrība, kurai iespējamas filiāles Latvijas reģionos.

2. Nacionalizējama un valdības kontrolei pakļaujama Latvijas Banka, kuras galvenā funkcija būs suverēnas valūtas emisija. Attīstības bankas funkcijas jāuzņemas Hipotēku bankai, kura šīm funkcijām ir jau gatavojusies un kurai ir filiāles visos reģionos. Pilnīgi jāatsakās no ārvalstu un privāto banku pakalpojumiem, ko var panākt ar iedzīvotāju boikotu un darbības licences anulēšanu (t.s. zviedru bankas ir Latvijā grābušas fantastisku peļņu, krāpušas savus labticīgos, bet banku mahinācijās neizglītotos klientus, izraisījušas inflāciju un parādu krīzi, tāpēc tām nekas te vairs nepienākas). Finanses pasludināmas par valsts un pašvaldību monopolu. Municipālo banku peļņai pēc ASV Ziemeļdakotas štata parauga jānonāk pašvaldības budžetā, kur jākalpo par bāzi zemu procentu vai bezprocentu kredītu izsniegšanai uzņēmējiem un privātpersonām, kā arī nodokļu sloga mazināšanai (iesaku izpētīt Ziemeļdakotas štata municipālās bankas The Bank of North Dakota pieredzi; Ziemeļdakota ir vienīgais ASV štats, kam nedraud bankrots, kurā nav kredītu krīzes un ir viszemākais bezdarba līmenis). Veicināma arī cilvēku kredītkooperācija jeb krājaizdevu sabiedrību dibināšana. Pietiks barot ārvalstu banku spekulantus un finanšu teroristus! Ārvalstu valūtas iegūšanai dibināmi īpaši 208 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos valsts monopoli.

3. Ar likumiem ierobežojama ārvalstu akcionāriem piederošo lielveikalu ķēžu patvaļa, diktāts un monopols. Veicināma vietējo iedzīvotāju privātveikalu un patērētāju sabiedrību veikalu dibināšana katrā apdzīvotā vietā, kas nodrošinās tirdzniecības peļņas palikšanu vietējās komūnās, kā arī tirgotāju tiešu sadarbību ar vietējiem ražotājiem. Tas nozīmē politisku kursu uz valsts decentralizāciju, pašvaldību nozīmes pastiprināšanu, cilvēku atgriešanos laukos un mazpilsētās, lielākas cilvēku iespējas demokrātiski iespaidot savu pašvaldību politiku (kritiski pārvērtējami teritoriālās reformas rezultāti, izšķirot „uzspiestās laulības” un ļaujot pašvaldībām pašām izvēlēties savus sadarbības vai apvienošanās partnerus). Vienlaikus veicami saprātīgi Latvijas iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi, ārējo tirdzniecību balstot uz abpusēji izdevīgiem starpvalstu tirdzniecības un sadarbības līgumiem.

4. Jāapzinās, ka Latvija iekļauta ES uz diskriminējošiem noteikumiem, un faktiski Eiropas Komisija ir pieteikusi finansiālu un administratīvu karu Latvijai (tās diktāts ir vērsts uz Latvijas saimniecisku iznīcināšanu). Ja nav iespējams panākt Briseles attieksmes maiņu sarunu ceļā, jābūt gataviem no ES izstāties, vienlaikus saglabājot un paplašinot savstarpēju sadarbību ar individuālām ES dalībvalstīm. Jebkurā gadījumā jāatsakās no LB nodoma pievienoties eiro zonai, jo eiro mehānisms ir jau pierādījis savu

nederīgumu, kļūstot par vienu no svarīgākajiem saimnieciskās depresijas cēloņiem Eiropā. Vienlaikus paplašināma tirdzniecība un sadarbība austrumu virzienā, uz kurieni strauji pārvietojas pasaules ekonomisko aktivitāšu centrs (Ķīna, Krievija, Indija, Dienvidaustrumāzijas valstis). Tā kā NATO ir zaudējusi savas sākotnējās aizsardzības un drošības funkcijas un ir kļuvusi par agresīvu globālo žandarmu, kas veic koloniālas pakļaušanas funkcijas ārpus Eiropas kontinenta, tad jāapsver arī Latvijas dalības NATO lietderība. Nedarīsim citiem to, kas mums pašiem nepatiktu. Proti, nekļūsim par citu valstu okupācijas un pakļaušanas līdzdalībnieku.

5. Starptautiskās sadarbības ietvaros Latvijā uzceļama vismaz viena moderna kodolelektrostacija ar pilnu kodoldegvielas pārstrādes un atkārtotas izmantošanas ciklu, kā arī jāapsver iespēja uzbūvēt vēl vienu hidroelektrostaciju uz Daugavas. Tas Latviju nodrošinās ar gana lētu un ekoloģiski tīru enerģiju. Latvijas zinātniekiem ir nopietnas iestrādes enerģijas ražošanā uz kodolsintēzes principiem. Valstij bagātīgi jāfinansē šie pētījumi, lai tos vēlāk izmantotu savām, kā arī eksporta vajadzībām.

6. Atbrīvojoties no nastas, kuru Latvija uzņēmusies saistībā ar dalību globālajā parādu un spekulāciju piramīdā, mums vienlaikus jāreformē visa nodokļu sistēma. Jāatbrīvo no pārmērīgās nodokļu nastas ražošana un cits produktīvais, sabiedrības attīstībai nepieciešamais darbs, bet ar nodokļiem jāapliek zeme un spekulācijas. Zeme un citas dabas bagātības nav mūsu radītas, bet ir Dieva dotas, lai tās izmantojam visas tautas attīstībai, nevis spekulantu saujiņas bagātību raušanai. Ja mūsu valūta būs suverēna, atkritīs vajadzība iesaistīties apšaubāmos darījumos un ieķīlāt zemi, bet zemes aplikšana ar nodokli īpašniekus mudinās to racionāli izmantot savā un pārējās sabiedrības labā, uz zemes organizējot ražošanu un citas sabiedrībai nepieciešamās vajadzības.

7. Veicot šos un citus pārkārtojumus, izvirzāmi šādi stratēģiski mērķi jau tuvākajai nākotnei: panākama pilna nodarbinātība un laba atalgojuma politika, kas nodrošinās Publikācijas (2009 - 2012) 209 arī izbraukušo Latvijas pilsoņu atgriešanos Latvijā; garantējama bezmaksas izglītība un bezmaksas, uz slimību profilaksi orientēta veselības aprūpes sistēma (veselību veicinās arī veselībai kaitīgu surogātproduktu importa aizliegums); jau tuvākajā laikā veicami dzimstības veicināšanas un ģimeņu stiprināšanas pasākumi.

Ja mēs to darīsim, nav izslēgts, ka Latvijā varētu sākt atgriezties arī 1940. gadu bēgļu pēcteči, jo daudzas pazīmes liecina, ka ASV un citas spekulantu tīklos sapinušās rietumvalstis gaida ārkārtīgi smagi laiki. Vēl smagāki nekā mums PSRS sabrukuma periodā.

Diemžēl no vajadzības apgūt izdzīvošanas mākslu vispārēja sabrukuma apstākļos neesam pasargāti arī mēs, ja vien turpināsim paciest šo mērķtiecīgo valsts pašnāvības politiku. Lai to novērstu, nepietiks ar pasīvu piedalīšanos kārtējā Saeimas vēlēšanu rituālā un farsā, kurā kandidēs jau iepriekš kleptokrātu nopirkti un rūpīgi atlasīti politiskā biznesa partiju saraksti. Būs vien jāorganizējas pašiem un par savu valsti un tās attīstību jācīnās. Neviens cits to mūsu vietā nedarīs. Ir pienācis laiks tautas kustībai par Latvijas attīstību un neatkarību! Mācīsimies un solidarizēsimies ar mūsu brāļiem un māsām Islandē, Grieķijā un citās valstīs, kurās tauta jau sākusi organizētu nevardarbīgu cīņu pret globālo finanšu terorismu un tendencēm atgriezt pasauli feodālā atkarībā!

Ja 20 gadus esam gājuši degradācijas un dehumanizācijas ceļu, kas mūs no pilsoņiem transformēja par patērētājiem un spēlmaņiem, un pēc tam par parādu vergiem, tad tagad mums jāspēj atkal uzņemties godpilna pilsoniska atbildība par savu dzīvi un savu

valsti, kuras nākotne piederēs mūsu jaunajai paaudzei.

2010. gada 1. jūlijs Globālā finanšu oligarhija vai tautu brīvība?

Ja pirms 100 gadiem – 1910. gadā – tā laika domātājiem kāds gaišreģis izstāstītu, kādi zinātnes jaunatklājumi un tehnoloģiskās iespējas cilvēcei pavērsies nākamo 100 gadu laikā, un šie domātājiem palūgtu uzrakstīt esejas par pasaules tautu dzīvi pēc 100 gadiem, tad mēs bibliotēku fondos tagad atrastu grāmatas par pārpilnības un brīvā laika sabiedrību otrajā tūkstošgades sākumā. Par ģimenēm, kuru pārticību nodrošina viena apgādātāja alga, par 3 dienu darba nedēļu, par četru stundu darba dienu, par ģimenēm, kuras daudz laika un rūpju velta savu bērnu audzināšanai un kopīgam kvalitātes laikam, par dzīvi bez kariem, cīņas par izdzīvošanu un destruktīvas konkurences, par daudziem radošiem un aktīviem brīvā laika pavadīšanas veidiem, talantu izkopšanu, kultūras un mākslas uzplaukumu, pasaules iepazīšanas ceļojumiem, kosmosa un Zemes dzīļu apgūšanu u.c.

No labklājības valsts uz neofeodālismu Patiesībā šādas grāmatas tiešām tika sarakstītas, un līdzīgi mērķi tika ierakstīti t.s. progresīvās ēras domātāju plānos. Par to vēl runāja un sapņoja 1960. gados. Un tam 210 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos bija reāls pamats dzīvē. Piemēram, ASV 1960. gados vidēju četru cilvēku ģimeni ar visu nepieciešamāko (māju, mašīnu, bērnu skološanu augstskolā, pilnvērtīgu atpūtu u.c.) spēja nodrošināt viens strādājošais – parasti ražošanā strādājošs vīrs. ASV bija industriāli visspēcīgākā valsts pasaulē ar salīdzinoši egalitāru (sociāli un materiāli viendabīgu) sabiedrību un plašu vidusslāni. Tādās vispārējas labklājības valstīs kā Dānija vēl nesen bija 32 stundu darba nedēļa un pasaulē lielākās algas. Tajā pašā virzienā orientējās arī sociālistiskās valstis. Filozofi un politiķi runāja par abu sistēmu miermīlīgu konverģenci jeb saplūšanu. Taču jau 1970. gados viss sāka strauji mainīties, un jau 1980. gados reiganomikas un tečerisma iespaidā klasiskā kapitālisma modelis tika radikāli transformēts neofeodālisma virzienā. Šo modeli, kurā dominē finanšu manipulācijas un monetārisms, deindustrializācija, infrastruktūras privatizācija, visu jomu komercializācija un sociālo programmu demontāža, nekritiski pārņēma arī Latvija. Šodien, ja neskaita militāri industriālo kompleksu, Amerikā faktiski vairs nav ražošanas, bet ir nestabili un nevērtīgi darbi pakalpojumu sektorā bez sociālajām garantijām.

Vidēja četru cilvēku amerikāņu ģimene parasti ir dziļos parādos: hipotekārais parāds, kredītkaršu parāds, studiju parāds u.c. Lai pilnīgi nenogrimtu un nezaudētu pajumti, jāstrādā abiem vecākiem, turklāt abiem – kā vāverēm ritenī – jāraujas pušu vairākos nevērtīgos darbiem, ja vispār izdodas atrast darbu. Bērnus vecāki gandrīz neredz (diennaktī vidēji bērns saņem vidēji mazliet vairāk par minūti pozitīvas uzmanības, toties vidēji 7 stundas dienā pavada pie televizora un ne mazāk – pie datora). Bērnu veselību sagrauj toksiska surogātpārtika un sēdošs dzīvesveids. Amerikas sabiedrība ir radikāli polarizēta starp bagātnieku saujiņu (finanšu spekulantu un oligarhiju) un nabadzīgu vairākumu. Bet – lai runā paši amerikāņi.

Deivids Degro ( David Degraw) nesen par šo tēmu izdeva grāmatu „ The Economic Elite vs The American People” (Ekonomiskā elite pret Amerikas tautu) .

Ekonomiskā elite – apmēram pus procents no iedzīvotāju skaita, kas tuva organizācijai „Biznesa apaļais galds”. Tā dominē arī Amerikas politiskos procesus – finansē partijas

un lobē (lobēšana – legalizēta uzpirkšana). 2010. gada sākumā ASV bez darba vai ar nepilnu darba slodzi bija 30 miljoni cilvēku. Nākamajā desmitgadē korporācijas plāno vēl 25% atlikušo darbavietu pārcelt uz valstīm ar lētu darbaspēku. 1% ASV bagātāko iedzīvotāju pēdējos 5 gados pārņēmis 75% no ekonomisko aktivitāšu kopapjoma un kontrolē vairāk nekā 70% finanšu aktīvu. 400 bagātāko amerikāņu kontrolē vairāk bagātības nekā 155 miljoni nabadzīgāko amerikāņu kopā. 50 miljoni amerikāņu dzīvo nabadzībā un šis skaits strauji pieaug. Vairāk nekā 5 miljoni ģimeņu zaudējušas savus mājokļus, un viņu skaits strauji pieaug. Aplēsts, ka līdz 2014. gadam savus mājokļus zaudēs vēl 15 miljoni amerikāņu ģimeņu. 3 miljoni ASV ģimeņu jau tagad ir pilnīgi bez pajumtes (ne mājokļa, ne īres dzīvokļa). 2,3 miljoni cilvēku Amerikā ir ieslodzītie. 700 no katriem 100 000 pilsoņiem ASV ir cietumos, kas pasaulē augstākais ieslodzīto rādītājs (salīdzinot Ķīnā, kas tiek vainota cilvēktiesību apspiešanā, ieslodzīti tikai 110 cilvēki no katriem 100 000). Bankrotu skaits pieaudzis par 32%, pusotrs miljons amerikāņu pasludinājuši savu bankrotu. 50 miljoniem amerikāņu nav veselības apdrošināšanas polišu, 60% bankrotu izraisa medicīnas izdevumi. No tiem 75% cilvēku ir tādi, kuri bankrotē neraugoties uz to, ka viņiem ir veselības apdrošināšana. Pašlaik Amerikā Publikācijas (2009 - 2012) 211 tiek pilnīgi iznīcināts sabiedrības vidusslānis, kurš vēl pirms 20 gadiem dominēja un simbolizēja t.s. amerikānisko dzīvesveidu. Vairāk nekā 60% amerikāņu tagad dzīvo no rokas mutē, no algas līdz algai, no pabalsta līdz pabalsta, bet kādiem iekrājumiem.

Apmēram puse amerikāņu bērnu līdz pilngadības sasniegšanai ir spiesti lielāku vai mazāku periodu dzīvot no pārtikas taloniem ( Food Stamps) vai badoties. Viena no katrām četrām amerikāņu ģimenēm pagājšgad saskārās ar fizisku badu.

Parastie amerikāņi no savām pensijām un iekrājumiem krīzes sākumposmā zaudējuši 5 triljonus dolāru. Kopējā mājokļu vērtība krīzes periodā zaudējusi 13 triljonus dolāru.

55 – 60 gadus vecie amerikāņi, kuri strādājuši vairāk nekā 20 - 30 gadus, zaudējuši vidēji 25% savu pensijas iekrājumu.

2009. gadā ASV izveidojās 100 jaunas bruņotu kaujinieku grupas (milicijas), kopējam „miliču” skaitam dubultojoties (bruņojuma brīvu iegādi un organizēšanos pašaizsardzības vienībās ASV garantē konstitūcijas 2. labojums, kuru gan Obamas administrācija tagad cenšas atcelt). Pieprasījums pēc ieročiem pieaudzis tik strauji, ka vairāk nekā 200 ieroču firmas nespēj apmierināt pieprasījumu pēc munīcijas. Viens no ienesīgākajiem „mazo cilvēku” biznesiem, kam prognozēta liela izaugsme – izdzīvošanas mākslas kursi ekstremālos apstākļos (pēc tam, kad sabrukusi visa sociālā infrastruktūra).

Arvien vairāk amerikāņu runā par jau tuvākajā laikā gaidāmo ASV sabrukumu pēc PSRS parauga. ASV ir pasaulē lielākā parādniece, kuras lielākais kreditors ir komunistiskā Ķīna. Neraugoties uz to ASV valdība gatavojas paplašināt savu kara darbību ārpus ASV robežām un sākt jaunus karus.

Demokrātija vairs nedarbojas Ja Ļeņina vadītie lielinieki gaišāku nākotni cerēja izkarot bruņota apvērsuma un šķiru cīņas ceļā, tad Rietumu sociāldemokrāti, sociālisti, leiboristi, progresīvisti, sociālie reformatori, humānisti un sociālie kristieši nolēma parasto cilvēku dzīvi uzlabot sociālās evolūcijas, izglītošanas un demokrātijas ceļā. Šā redzējuma ietvaros darba cilvēki organizējās arodbiedrībās, partijās, kooperatīvos, sociālo aktīvistu un reformistu kustībās, izplatīja izglītojošu literatūru, lasīja lekcijas, rīkoja diskusijas, izvirzīja savus pārstāvjus darbam izglītības iestādēs, pašvaldībās un valstu parlamentos. Un šai

taktikai bija labi panākumi, kuras iznākumu pēc II pasaules kara nosauca par vispārējās labklājības valsti.

Kāpēc šī progresīvā tendence tika pārtraukta, par to vēl filozofi nav vienojušies, taču pastāv vairākas hipotēzes. Viens no vienkāršākajiem izskaidrojumiem: progresīvistu vadība izvirta, kļuva elitāra, ļāva sevi uzpirkt, korumpējās. Arī labklājību sasniegušais vidusslānis reklāmu un patērētāju sabiedrības propagandas iespaidā attiecās no saviem pilsoniskajiem un cilvēciskajiem ideāliem, un deģenerējās par patērētājiem un spēlmaņiem. 1960. gadu beigās Rietumu jaunatni, kuru ASV sauc arī par beibibūmeru paaudzi, pārņēma kontrkultūras vilnis, kurā dominēja roka, seksa un narkotiku kults.

Tā iespaidā Rietumos (ar mazu nobīdi un mazliet mazākos mērogos arī Austrumos) sāka dominēt emocionālais anarhisms, morālais relatīvisms, iegribu momentānas apmierināšanas kults (tās lozungs: baudi šodien, maksā rīt). Jaunieši noraidīja gandrīz visas vecākās paaudzes vērtības, kuras balstījās tautu tradīcijās, tradicionālajā reliģijā un Lielās depresijas pārvarēšanā iegūtajā pieredzē. Sava tuvākā mīlestības ideālus aizstāja 212 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos narcisisms. Piemēram, ASV liberāļi, kreisie un progresīvisti atbalstīja ASV agresiju pret Vjetnamu un vēlāk arī citus karus. Un tieši tagad šie beibibūmeri ir pārņēmuši varu visās institūcijās un jomās.

Visas šīs tendences kopumā varam nosaukt par konservatīvo revolūciju (kuru vēlāk pārņēma arī liberāļi un kreisie, radušos ideoloģiju nosaucot par neoliberālismu).

Konservatīvo tādā nozīmē, ka tā pārstāv feodālā laikmeta oligarhisko tradīciju: kungu kārtas privilēģijas, tiesības gūt no nodokļiem atbrīvotus un sabiedriski derīgā darbā nenopelnītus ienākumus, atteikšanās no progresīvo nodokļu sistēmas un citiem progresīvā laikmeta sociālajiem ieguvumiem, sabiedriskā sektora privatizācija (bezmaksas sociālo infrastruktūru pārvēršot par maksas pakalpojumu jomu), tāds monetārais režīms, kas visas jomas un indivīdus padara atkarīgus no privātu augļotāju aizdevumiem un finanšu tirgus manipulācijām, finanšu un komunālo jomu deregulācija, uz maksimālu peļņu orientētu korporāciju privilēģijas, korporāciju atbrīvošana no sociālās un ekoloģiskās regulēšanas, un atbildības par nodarītajiem zaudējumiem, kapitāla plūsmu pilnīgi nekontrolēta globalizācija u.c.

Visu to, ko īsā periodā bija sasnieguši humānisti un progresīvisti, vēl īsākā laikā izdevās sagraut konservatīvajai revolūcijai. Piemēram, Reiganam un Tečerei izdevās sagraut arodbiedrību kustību, noārdīt uz solidaritātes principiem balstīto veselības aprūpes sistēmu (medicīnu padarot par dārgu pakalpojumu un biznesu, no kura neierobežotu peļņu gūst zāļu un tehnoloģiju ražotāji, un privāti apdrošinātāji, un kas orientējas uz slimību vairošanu), sagraut izglītības sistēmu, korporāciju kontrolei pakļaut visus masu informācijas līdzekļus utt.

Ja vēl 60. gados Rietumu vidusskolās pastiprināti mācīja vēsturi, dabas zinātnes, eksaktās zinības, sociālās zinības un arī ekonomikas pamatus, tad tagad pat augstskolās studentiem nepasniedz klasisko politekonomiku un tautsaimniecības vēsturi. Jā, klasiskā politekonomika mūsdienu Rietumos ir aizliegta zinātne! Tās vietā pasniedz monetārismu, abstraktu, no realitātes atrautu brīvā tirgus teoriju, t.s. tirgzinības jeb mārketingu, reklāmas paņēmienus, PR un citus psiholoģiskus trikus, ar kuriem muļķot patērētājus. Tāpēc nav jābrīnās, ka pat ekonomisko zinātņu doktori, profesori, dažādi „eksperti” un padomnieki nespēja paredzēt un novērst šo globālo krīzi, vēl arvien nav izpratuši šīs krīzes būtību, kā arī nezina vai negrib zināt, kā no tās izkļūt.

Humanitārās un eksaktās zinātnes pārzinošais latviešu publicists Viktors Avotiņš nesen savā rakstā šo sakropļoto izglītības jomu nosauca par „debilizācijas sistēmu”. Un tāda tā patiešām ir, jo dažādu dzīvei nepieciešamu zinību, praktisko iemaņu, interešu izglītības, praktisko darbu, mūzikas, mākslas un fizkultūras (praktiskie un mākslinieciskie priekšmeti, piemēram, glītrakstīšana, zīmēšana, darbmācība, dziedāšana un kustības nepieciešamas bērnu fiziskā ķermeņa un smadzeņu normālai attīstībai, kā arī rakstura veidošanai) vietā tā pasniedz dažādus nezinātniskus izdomājumus, kuri domāti sabiedrības iebaidīšanai un manipulēšanai. Jau bērnudārzā bērnus baida ar „ozona caurumiem”, „cilvēku radītu globālo sasilšanu”, kodolenerģijas un citu moderno enerģijas veidu bīstamību, drīzu dabas resursu izsīkšanu (naftas maksimumu jeb Oil Peak ) un citām maltuziānistu baidu teorijām, „zaļās enerģijas” priekšrocībām u.c.

Un, protams, skolās īsti nemāca vēsturi, bet tikai tās ideoloģizētu, primitīvu un melīgu Publikācijas (2009 - 2012) 213 versiju, ar ko tiek attaisnota slikta politika mūsdienās. Tāpēc pat augstskolu studenti nezina, ka līdzīga pasaules ekonomikas depresija jau ir bijusi, kādi bija tās cēloņi un kā to cilvēki pārvarēja, šajā procesā radot vispārējās labklājības valsts modeli. Jā, labklājības valsts bija progresīvistu un humānistu atbilde uz 1930. gadu Lielo depresiju, kuru tāpat bija izraisījuši finanšu tirgus spekulanti un citas oligarhiskās frakcijas.

Un tagad padomāsim, kā gan neizglītoti un debilizēti cilvēki spēj orientēties savā dzīvē, nemaz nerunājot par politisko partiju programmām? Pēc kādiem kritērijiem neizglītots cilvēks var izvērtēt, piemēram, politiķa solījumus, „ekspertu” padomus vai zviedru banku kredītu piedāvājumus? Kādu partiju vai programmu neizglītots cilvēks atbalstīs vēlēšanās? Vai nav tā, ka politiskā izvēle ir atkarīga no speciālistu sagatavotiem video klipiem, tukšu saukļu skaļuma un biežuma, emocionālām manipulācijām, kandidāta frizūras, speciālos kursos apgūta gluma tukšmuldēšanas stila, tautības, dzimuma un tamlīdzīgām nebūtiskām lietām? Ja tā, tad vai tādā neizglītotā sabiedrībā vispār ir iespējama demokrātija vai jebkura izglītota, ar prātu un dvēseli izsvērta izvēle?

No tā arī top skaidrs, kāpēc XX gadsimta zinātnes atklājumi un modernās tehnoloģijas nav atvieglojušas un pacēlušas cilvēku dzīvi, bet tikai devušas lielāku peļņu un varu alkatīgiem varas maniakiem un dažādiem līdzekļos neizvēlīgiem sociopātiem. Caur tehnoloģijām esam nonākuši nevis humānistu un ideālistu iezīmētajā nākotnē, bet atpakaļ feodālismā, nabadzībā, gara tumsonībā, nemitīgā konkurencē un permanentā kara stāvoklī, un ar tehnoloģijām stiprinātā globālā tirānijā.

Lai to pārvarētu, nepieciešama jauna renesanse, kas ietvertu morālu atjaunošanos, izglītošanos un atgriešanos pie klasiskajiem suverēnu valstu attīstības principiem, kuru īstenošanā nu ir iespējams izmantot arī jaunākos zinātnes atklājumus un uz tiem balstītās tehnoloģijas. No mūsu spējas īstenot šādu renesansi atkarīga visas Rietumu civilizācijas pastāvēšana nākotnē un, protams, arī Latvijas turpmākā pastāvēšana.

2010. gada 8. jūlijs Nē finansiālās bardzības režīmam Eiropā!

Ar šādu saukli un aicinājumu uz Rīcības dienu šā gada 29. septembrī nākusi klajā Eiropas Arodbiedrību konfederācija (EAK). Ar Rīcības dienu domāti streiki, demonstrācijas un citi protesta pasākumi, kuri rīkojami gan ES administratīvajā galvaspilsētā Briselē, gan citās ES dalībvalstīs.

EAK aicina noraidīt finansiālās bardzības plānus Eiropai (Latvijā tie jau sen tiek

īstenoti), algu un pensiju samazināšanu, nedrošību un bezdarbu jauniešiem un citiem iedzīvotāju slāņiem, darba standartu deregulāciju un sociālo regresu, nabadzību un izstumtību, kā arī pieaugošo sociālo polarizāciju ES. EAK savā paziņojumā norāda, ka banku izraisītās finanšu krīzes iespaidā Eiropa pārdzīvo lielākās grūtības kopš 1930. gadu saimnieciskās depresijas un ka plānotā finanšu bardzība Eiropu var iegrūst vēl dziļākā recesijā, vēl lielākā bezdarbā, nabadzībā, sociālā spriedzē un nedrošībā, kā arī ekonomikas sarukšanā. Taču ne jau darba cilvēki 214 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos vainojami krīzē, tāpēc bankām pašām jātiek galā ar pašu radīto krīzi, uzsver EAK. EAK pieprasa labas, stabilas darbavietas, labāku sagatavošanu darbam, pienācīga atalgojuma garantijas, stingru sociālo aizsardzību, cilvēku pirktspējas aizsardzību, labākas pensijas, kvalitatīvu sabiedrisko un sociālo pakalpojumu pieejamību, finanšu transakciju aplikšanu ar nodokli, dinamisku industriālās attīstības politiku (balstītu uz zemu oglekļa patēriņu), lielāku fiskālās politikas koordināciju un caurskatāmību, sociālā dempinga novēršanu Eiropā.

Vai vēstures ironija?

Protams, EAK nav nekāda revolucionāru organizācija, kas aizstāv darba cilvēku intereses. Jūtams, ka aicinājumu visai negribīgi sastādījuši arodbiedrību birokrāti, kuri jau sen sevi izjūt kā neatņemamu „politiskās elites” sastāvdaļu. Paziņojums izteikts politkorektā globālistu žargonā (Dž. Orvels teiktu – jaunvalodā), lietas netiek sauktas to īstajos vārdos, krīzes pamatā esošie procesi nav atsegti un īsti risinājumi netiek piedāvāti.

Paziņojumā atrodama dziļa pretruna, Piemēram, kā šie arodbiedrību bosi cer panākt dinamisku industriālo attīstību ar zemu oglekļa patēriņu? Vai ar vēja ģeneratoriem un saules baterijām, kuru ražošanai, uzstādīšanai un ekspluatācijai tāpat jāpatērē daudz oglekļa enerģijas, un iegūtā enerģētiskā atdeve tik zema, dārga un nestabila? Un kāpēc tādā gadījumā tiek atklāti aizvien jauni naftas un gāzes vadi no Krievijas, kāpēc jauna kara gatavošana pret ar naftu bagāto Irānu (ES jau aktīvi īsteno sankcijas pret Irānu; sankciju mērķis ir vājināt un ekonomiski žņaugt Irānu pirms militāra iebrukuma – līdzīgi kā tas tika darīts attiecībā pret ar naftu bagāto Irāku)? Nav dzirdēts, ka arodbiedrības atbalstītu atomelektrostaciju, kodolsintēzes un plazmas enerģijas staciju būvi, kas tiešām mazinātu atkarību no oglekļa enerģijas (izpētiet Francijas pieredzi).

Tā vien šķiet, ka paziņojums tapis, lai kaut kā attaisnotu arodbiedrību birokrātijas eksistenci, pārņemtu iniciatīvu un līdz ar to novērstu iespējamās daudz radikālāku spēku manifestācijas, kādas jau sākušās Islandē, Grieķijā, Spānijā un citur.

Vēstures ironija ir tā, ka tagad arī vecajām ES dalībvalstīm draud tādā pati (lai arī varbūt sākumā mazāk intensīva) šoka terapija, kādai Latvija ir pakļauta jau kopš 1991. gada. Latvijā finansiālās bardzības režīmu pēc SVF, PB un citu starptautisku institūciju priekšrakstiem ieviesa jau 1991. gadā. 1993. gadā Latvijā ieviesa uz ārējā parāda rezervēm balstītu un citu valūtu kursu grozam (pašlaik – eiro) piesaistītu latu, kurš visu šo laiku tika emitēts mūsu saimnieciskajām vajadzībām nepietiekamos apjomos.

Kopš tā laika – kombinācijā ar zemo algu un atvērtā tirgus politiku – mēs visu laiku aizņemamies un aizņemamies – lēti iztirgojot savus resursus, paši zāģējot to zaru, uz kura varētu attīstīties. Tagad šo neofeodālo regresijas modeli starptautiskie baņķieri nolēmuši īstenot arī vecajās ES dalībvalstīs. Ja eirokomisāri un arodbiedrību bosi grib redzēt savu valstu nākotni finansiālās bardzības režīmā, tad lai atbrauc uz Latviju un paskatās! Laipni lūdzam brīvā tirgus un blēžu paradīzē!

Ar „sociālo dempingu” paziņojumā neapšaubāmi domāti Austrumeiropas, t.sk.

Latvijas, un bijušo Rietumeiropas koloniju viesstrādnieki, kuri nosit algu līmeni vecajās ES dalībvalstīs. Tas ir signāls par ļoti iespējamo viesstrādnieku izraidīšanu no šīm valstīm jau tuvākajā laikā. Jebkurā gadījumā tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri savu nākotni un labklājību cer nodrošināt kā viesstrādnieki Rietumeiropā, nāksies vilties, jo tur viņi ir Publikācijas (2009 - 2012) 215 tikai viesi un lēts darbaspēks. Tiklīdz tiks apdraudēta vietējo iedzīvotāju izdzīvošana, viesstrādnieki tiks deportēti.

Par arodbiedrību vadības līdzdalību sazvērestībā pret saviem ierindas biedriem liecina fakts, ka tās klusēja krīzes sākotnējā periodā, kad šo valstu valdības glāba un turpina glābt savas bezdievīgajās spekulāciju orģijās bankrotējušās bankas (līdzīgi kā Latvijas valdība glāba un turpina glābt „Parex” banku un tās īpašos noguldītājus – Krievijas ēnu ekonomikas naudas atmazgātājus). Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc arī Rietumeiropas valstīs tagad tiek ieviests ekonomiskās bardzības režīms (piemēram, Lielbritānijā jau pieņemts lēmums izdevumus samazināt par 40%), jo banku glābšanā izlietoto naudu nolemts izvilkt no nodokļu maksātāju makiem, samazinot algas, pensijas, pabalstus.

Otra vēstures ironija ir tā, ka šie upuri uz nepiesātināmo banku altāra būs veltīgi, jo banku radītie parādi ir nesamaksājami – to apjoms vismaz 25 reizes pārsniedz visas pasaules gada kopproduktu. Faktiski starptautiskā banku sistēma ir pārvērsta par globālu kazino, kurā lielie spēlētāji piesavinās visus vinnestus, bet zaudējumus noraksta uz nodokļu maksātāju rēķina. Tikai nepilns procents no visiem finanšu darījumiem šajā globalizētajā azartspēļu sistēmā ir saistīts ar norēķiniem par reālu darbu un reāliem pakalpojumiem.

EAK klusēja, kad starptautiskie finanšu teroristi uzbruka Islandei, Grieķijai, Latvijai un citām valstīm. EAK nemin vēl vienu svarīgu šķērsli, kas Eiropas valstīm neļauj īstenot efektīvus pretkrīzes pasākumus. Šis šķērslis ir pats eiro valūtas mehānisms – Māstrihtas un citi noteikumi, kā arī ECB (Eiropas Centrālās bankas) diktāts –, kas visām dalībvalstīm, neatkarīgi no to attīstības pakāpes un vajadzībām, uzspiež vienādus, žņaudzošus noteikumus.

Tomēr es aicinu ES arodbiedrību iniciatīvu aktīvi atbalstīt un tajā aktīvi piedalīties. Jo ir jau tā, ka mēs paši pēc savas iniciatīvas valsts eksistēšanas 20 gados tā arī neesam iemācījušies pastāvēt par savām tiesībām un taisnīguma principiem. Esam pieraduši skatīties mutē dažādiem ārvalstu un vietējiem „ekspertiem” un pārcentīgi pildīt viņu norādījumus, kas arī mūs noveduši šai neapskaužamajā situācijā. Šai gadījumā varbūt tieši EAK iniciatīva varētu būt tas gadījums, kad ārvalstu iniciatīva ir vietā, un varbūt tā spēs mūs izkustināt no paralīzei līdzīgā nevarīgu upuru stāvokļa. Ja jau visa Eiropa, tad mēs arī..

Tomēr, tā kā Latvija savā saimnieciskās un sociālās dezintegrācijas ceļā ir tālu priekšā Rietumeiropas valstīm, tad arī mūsu mērķiem jābūt radikālākiem un konkrētākiem.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka šai rudenī Latvijā būs vēlēšanas un jauna valdība. Lai kāda būtu šī jaunā valdība, tai ir jāīsteno cita politika, jo līdzšinējā politika mūs var novest tikai vēl dziļākā pagrimumā un bezcerībā. Tāpēc šie divi mēneši līdz Rīcības dienai mums maksimāli jāizmanto, lai izstrādātu nākotnes valsts politikas principus. Lai 29. septembrī, kad iziesim ielās, mēs skaidri zinātu savus mērķus, un lai tos skaidri zinātu arī tās partijas, kas tagad visai banāliem līdzekļiem cīnās par mūsu dvēselēm. Neļausim vairs sevi lēti nopirkt par banāniem, piecīšiem un/vai tukšiem solījumiem! Mums

nepieciešama jauna politika, kuras īstenošanā katram Latvijas iedzīvotājiem būs aktīva, jēgpilna un cilvēka cienīga loma.

216 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Populāri maldi, salti meli un Stokholmas sindroms Mums mēģina iestāstīt, ka saimnieciskās krīzes galvenais cēlonis Latvijā ir „treknie gadi”, ar to domājot lielās algas, pensijas un pabalstus, kurus it kā nepelnīti saņēmuši Latvijas iedzīvotāji, pārlieku agro pensionēšanās vecumu, bezatbildīgu kredītu ņemšanu, zemo Latvijas konkurētspēju. Aizrunājušies pat tik tālu, it kā latviešiem kaut kas neesot kārtībā ar „uzņēmējdarbības gēniem”. Šādas propagandas mērķis ir panākt, lai tieši „mazais cilvēks” justos vainīgs par krāpniecisku banku krīzi un būtu gatavs savu vainu dārgi izpirkt. Un šādai melnajai propagandai patiešām ir panākumi. Ne tikai interneta portāliem piestiprinātie štata komentētāji, bet arī daudzi citi labprāt kaisa pelnus uz savām galvām un aizstāv īstos krīzes izraisītājus – starptautisko finanšu oligarhiju, kura faktiski pārņēmusi varu Latvijā.

Stāvokli, kad upuris sāk just līdzi teroristam vai citam varmākam vai pāridarītājam, sauc par Stokholmas sindromu.

Tomēr patiesība bija pavisam pretēja. Latvijā, ja salīdzina ar Rietumeiropu, visus šos gadus bija viszemākās algas, viszemākās pensijas (lielākoties zem iztikas minimuma), tikai simboliski bērnu pabalsti, izdzīvošanai nepiemēroti invalīdu pabalsti utt., taču viens no augstākajiem cenu līmeņiem Eiropā. Un mūsu darbs arvien ir aplikts ar visaugstākajiem nodokļiem. Un tieši šī mākslīgi no augšas uzspiestā hroniskā nabadzība bija cēlonis pārējiem izkropļojumiem.

Savus nodomus t.s. Latvijas politiķi nemaz neslēpa. 90. gados viņi pilnīgi atklāti un atkārtoti sludināja tādus nodomus, par kuriem cita pašcienoša sabiedrība būtu šos politiķus nosvilpusi no politiskās skatuves uz neatgriešanos. Ieplānota bija arī lēta darbaspēka eksportēšana, to nosaucot pat par privilēģiju. Aģitējot par iestāšanos ES, politiķi kā pozitīvu ieguvumu uzsvēra iespēju „strādāt un mācīties citās ES dalībvalstīs”.

Un spārnotais sauklis, kuru Latvijas iedzīvotāji laikus nenovērtēja, bija: „Latvija ieies pasaulē ar savu lēto darbaspēku.”

Katrs politiķis, kurš šai devīzei iebilda – bija arī tādi –, tika apsaukāts par populistu, Maskavas aģentu vai apsēdināts ar aizrādījumu, ka „Eiropa mūs nesapratīs”.

Ko nozīmē zemu algu politika?

Zemas algas var šķist vilinošas alkatīgiem uzņēmējiem, jo – ko izdodas noplēst no saviem strādniekiem, tas paliek pašiem. Taču sabiedrībai kopumā un ilgtermiņā arī pašiem alkatīgajiem uzņēmējiem zemu algu politika nozīmē strupceļu un visas tautsaimniecības sabrukumu. Zemas algas nozīmē nogalināt zosi, kas dēj zelta olas, jo katrs strādnieks un darba ņēmējs vienlaikus ir arī patērētājs. Visas t.s. attīstītās valstis savu potenciālu īstenojušas tieši ar lielo algu politiku. To sevišķi uzsvēra un praksē īstenoja, piemēram, leģendārais autorūpniecības tēvs Henrijs Fords. Viņš saviem strādniekiem maksāja tādas algas, lai tie, neņemot kredītus, varētu viegli nopirkt automašīnu, ko paši ražojuši. Bez tam Fords savus strādniekus un viņu ģimenes nodrošināja ar priekšzīmīgu izglītību, veselības aprūpi, pajumti un radošas atpūtas iespējām. Jo saprata, ka tikai vesels, izglītots, atpūties, apmierināts un atbilstoši motivēts strādnieks var strādāt īsti produktīvi. Ar šādu politiku H. Forda automobiļi iekaroja ne tikai ASV, bet arī visas pasaules tirgu. Pat Latvijā pirms kara tika ražoti Forda automobiļi, kurus varēja iegādāties par samērā zemu cenu. Zema cena – bija H. Forda

Publikācijas (2009 - 2012) 217 stratēģijas otrais balsts. Trešais – kvalitāte un vienkārša automobiļu apkope. Šādu politiku pēc neatkarības pasludināšanas varēja īstenot arī Latvija, kura vēl 1990. gadā bija pilnīgi brīva no parādiem. Taču ar polittūrismu aizrāvušies politiķi izvēlējās pilnīgi pretēju kursu, kas Latviju likumsakarīgi pārvērtis par starptautisko korporāciju koloniju ar administratīvas teritorijas statusu. Nu jau katrs, kas grib redzēt, redz, ka mums svarīgi lēmumi tiek pieņemti ne jau parlamentā, bet ārpus Latvijas robežām vai slepenās sapulcēs. Īsi pēc savas apstiprināšanas Latvijas pirmais premjerministrs I. Godmanis devās vizītē uz ASV, pēc kuras paziņoja, ka neatkarība ir mīts. Visus šos gadus Latvijas valdības ir visiem līdzekļiem centušās šo nostādni īstenot praksē. Lai arī bija vajadzība Latvijas tautsaimniecību modernizēt un pielāgot jaunajiem apstākļiem, tomēr mantojumā no PSRS mēs saņēmām labus un derīgus tautsaimniecības pamatus. Tad nu jaunā „elite”, pēc Čikāgas 30. gadu mafijas parauga pārsēdusies limuzīnos ar aptumšotiem stikliem un no tautas norobežojusies ar treknu apsardzi, ķērās pie šo pamatu metodiskas noārdīšanas. Šajā rakstā neuzskaitīšu visus noārdīšanas līdzekļus, par kuriem jau esmu rakstījis citos rakstos un grāmatās, bet uzsvēršu tikai dažus, kuri ilustrē apskatāmo tēmu.

Saeima nodibināja no Latvijas valsts neatkarīgu Latvijas Banku, un šī starptautiskajām institūcijām pakļautā iestāde sāka emitēt uz parādiem balstītu valūtu. Lats nav suverēna Latvijas valūta, bet tikai dolāra sistēmas atvasinājums, kura vērtība balstās uz Latvijas ārējo parādu. Latvijas valsts savu pastāvēšanu sāka ar ārējā parāda radīšanu. Tieši ārējais parāds kalpoja par rezervi lata stingri ierobežotai emisijai. Dzintars Zaļūksnis par godu šai parādībai sarakstīja īpašu grāmatu, kurai uz vāka ir bālais E. Repšes vaigs un virs tā dziļdomīgs nosaukums: „Mums nav naudas”.

Vidējā un vecākā paaudze vēl noteikti atceras tos laikus 90. gados, kad nekam, kas būtu vajadzīgs, nebija naudas. Ministrijām nebija naudas, lai uzturētu skolas un slimnīcas, pārstrādes uzņēmumiem nebija naudas, lai samaksātu zemniekiem par nodoto produkciju, rūpnīcām nebija naudas, lai samaksātu strādniekiem par darbu, ģimenēm trūka naudas, lai iegādātos pārtiku, medikamentus un nomaksātu komunālos parādus, komunāliem uzņēmumiem nebija naudas, lai veiktu savas funkcijas vai iepirktu kurināmo, policijai nebija naudas benzīna iegādei, robežsargiem nebija naudas tualetes iekārtošanai, speclīdzekļu un darba inventāra iegādei. Cilvēku iekrājumus iznīcināja hiperinflācija un E. Repšes un I. Godmaņa naudas reforma, kuras ietvaros par katriem 200 Latvijas rubļiem Latvijas Banka izsniedza vienu latu. Un tā visās dzīves jomās.

Lata ieviešanas cena bija visas tautsaimniecības mērķtiecīga paralizēšana. Skaidrās naudas daudzums, kas bija apgrozījumā, ar nolūku tika ierobežots, lai paralizētu katru produktīvu darbību, nemaz nerunājot par attīstību. Vienlaikus tika atvērtas robežas neierobežotai ārvalstu produkcijas un kontrabandas ieplūšanai, ko veicināja arī LB noteiktais, nepamatoti augstais lata apmaiņas kurss.

Saimnieciskās aktivitātes tika iedzītas pagrīdē. Lai izdzīvotu, radās melnā un pelēkā ekonomika. Bijušais „Dienas Biznesa” redaktors Juris Paiders par to sarakstījis grāmatu „Pelēkā ekonomika”. Tieši tad radās tādas jaunajai Latvijai raksturīgas parādības kā nodokļu nemaksāšana, aplokšņu algas, kukuļi amatpersonām, nelegālā nodarbināšana.

218 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

Arī rekets, azartspēļu, seksa, cilvēku un narkotiku tirdzniecības bizness. Atkārtoju, ka tā bija mērķtiecīga un apzināta valsts politika, kas bija domāta Latvijas integrācijai „civilizētajā” jeb „brīvajā” pasaulē, šai Aizspogulijā, kurā katru nekrietnību, nodevību vai stulbumu cenšas attaisnot ar „globalizāciju”.

Kas tad ir šī mistiskā globalizācija? Globalizācija būtībā ir tas pats imperiālisms, kas mūsdienās papildināts ar moderno tehnoloģiju iespējām un „atvērto durvju” politiku tradicionālās koloniālās pārvaldes vietā. Tāds pats globāls imperiālisms kā Senās Romas impērijai, Britu impērijai un tagad ASV impērijai. Svarīgs pakļauto tautu kontroles līdzeklis ir impēriskā valūta: Romas denārijs un aurejs, britu sterliņu mārciņa un tagad ASV dolārs. Eiro ir dolāru sistēmas atvasinājums.

Bet nauda, protams, bija, tikai tā nebija mūsu nauda, bet gan arvien jauni ārējie parādi.

Tā vietā, lai emitētu savu suverēnu valūtu, kas nepieciešama, lai norēķinātos par precēm un pakalpojumiem, kā arī finansētu tautsaimniecības attīstību, Latvijas valsts aizņēmās vēl un vēl. G-24 kredīti, Lata International afēra, arvien jauni Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda aizdevumi utt. Lielākoties šī nauda netika ieguldīta Latvijas tautsaimniecībā, bet tika vienkārši izšķērdēta vai arī samaksāta ārvalstu „ekspertiem”, kuri palīdzēja iznīcināt vai komercializēt visu to, kas mums vēl bija. Latvijai palika tikai arvien pieaugoša parādu nasta. Lai šos parādus maksātu, bija nepieciešams vēl un vēlreiz celt nodokļu nastu, kura savukārt vēl vairāk paralizēja Latvijas tautsaimniecību, veicināja korupciju un pelēko ekonomiku. Tauta sāka strauji izmirt – it sevišķi vīrieši, kuri zaudēja tradicionālo ģimenes apgādnieka lomu. ANO pētījums šo parādību Austrumeiropas valstīs nodēvēja par „zudušo vīriešu” sindromu. Bērnu dzimstība samazinājās uz pusi, pieauga mirstība un būtiski pasliktinājās vispārējais veselības stāvoklis. Sākās arī darbaspēka aizplūšana, jo uz vietas arvien grūtāk bija dabūt pat mazatalgotu darbu.

Starptautisko institūciju diktētā LB monetārā politika panāca to, ka gandrīz visi bija parādā visiem. Piemēram, daudzi dzīvokļu īrnieki nespēja nomaksāt īri un komunālos maksājumus. Līdz ar to komunālajiem uzņēmumiem pietrūka naudas nepieciešamo resursu iepirkšanai. Lai iepirktu, piemēram, kurināmo, nācās aizņemties bankās.

Bet kredītu likmes bija nepiemēroti lielas. Lai maksātu parādus, komunālajiem uzņēmumiem nācās nemitīgi celt savu pakalpojumu tarifus. Bet līdz ar to – apburtais loks: rēķinus vairs nespēja samaksāt vēl lielāka īrnieku daļa. Un līdzīgus piemērus mēs varam atrast visās jomās. Nepārtraukti auga dzīves dārdzība. To veicināja arī mērķtiecīgā attiecību sabojāšana ar austrumu kaimiņiem, kur mūsu resursu bāze un tradicionālais noieta tirgus. Protams, viņi reaģēja, pasakot: ja jau jūs tā, tad maksājiet par resursiem pasaules tirgus cenas. Un vienlaikus mēs savu noieta tirgu austrumos atdevām saviem „draugiem” Rietumeiropā un ASV. Tā kā Latvija gandrīz neko vairs neražoja, bet eksportēja galvenokārt izejvielas un lētu darbaspēku (tā ir raksturīga kolonijas pazīme), tad uzņēmēji (dažādi tirgotāji un pakalpojumu sniedzēji), lai tomēr gūtu peļņu, izvēlējās savus pakalpojumus apgrūtināt ar nesamērīgu tirdzniecības uzcenojumu. Nu jau to sāk atzīt oficiālā līmenī, ka tirdzniecības uzcenojums mūsu (atvainojos, ārvalstu akcionāriem piederošajos) veikalos pārsniedz 200, 500 vai pat 1200 procentus. Arī komunālie un līdzīgi maksājumi Publikācijas (2009 - 2012) 219 Latvijā ir būtiski augstāki nekā sociāli orientētās attīstītajās valstīs. Tātad no visām sistēmām esam aizguvuši to sliktāko: zemas algas, augstus nodokļus un augstas cenas.

Jā, arī augsti attīstītās valstīs mēdz būt augsti nodokļi, bet tur tie tiek izmantoti, lai nodrošinātu modernu bezmaksas infrastruktūru, bezmaksas izglītību un veselības aprūpi, dāsnas sociālās drošības programmas. Taču tas nav raksturīgs Latvijai: pie mums augsti nodokļi domāti valsts parādu maksāšanai. Turklāt augstus nodokļus Latvijā maksā tieši nabadzīgākie iedzīvotāju slāņi, kamēr bagātnieku aktivitātes ir no nodokļiem atbrīvotas (firmu reģistrācija ārzonās, simbolisks nekustāmā īpašuma nodoklis, regresīvais ienākumu nodoklis, spekulāciju atbrīvošana no nodokļiem u.tml.).

Un šādos apstākļos Latvijā noorganizēja afēru, kuru nosauca: „Treknie gadi” Gribu atgādināt vēl vienu populāru banalitāti, kuru latvieši lētticīgi norija. Kad Saeimā notika debates par brīvu zemes tirgu, tai skaitā ārzemniekiem, E. Repše un citi sazvērnieki pārgudri atkārtoja: „Zemi jau ar maisiem neaizvedīs”.

Un te nu skaidrs, kāpēc mūsu bērniem vairs īsti nemāca Latvijas un pasaules vēsturi.

Kas nezina vēsturi, tam lemts atkārtot vēsturiskas kļūdas, kuras kādreiz pieļāvuši mūsu priekšteči. Ja mēs zinātu vēsturi, tad mēs zinātu arī to, ka tieši ar šādu banālu apgalvojumu krustneši mierināja latvju cilšu virsaišus, ASV kolonisti mierināja indiāņu cilšu virsaišus un Izraēlas kolonisti – palestīniešus.

Zemi varbūt ar maisiem tiešām neaizvedīs (lai gan, piemēram, kūdru, melnzemi, ārstnieciskās dūņas, koksni un citus zemes resursus izved), bet iezemiešus no nopirktās zemes gan var patriekt. Mūsu priekštečiem XIX gadsimta beigās palaimējās, ka Krievijas cara reformu ietvaros radās iespēja savu zemi no baroniem dārgi izpirkt (šo procesu pabeidza tikai Latvijas valsts zemes reforma 1920. gados). Zeme ir Dieva dota bagātība, kas ir galvenais pamats un resurss katras tautas brīvai attīstībai. Vai tiešām mūsu vēsturiskā atmiņa tik īsa, ka piekritām savu zemi iztirgot vēlreiz?

Nav zināms, vai un kad mums vēlreiz radīsies iespēja atgūt savu zemi. Piemēram, Ziemeļamerikas indiāņiem tas neizdevās un šīs tautas faktiski gāja bojā. Palestīnieši par savu zemi cīnās, bet pagaidām nesekmīgi.

Vēsture liecina, ka angļu kolonizatori sākumā apmetās tikai šaurā zemes strēmelē Amerikas austrumu krastā, pārējo kontinentu apdzīvoja neskaitāmas indiāņu ciltis.

Lai gan kolonizatori bija labāk bruņoti, atklātā cīņā uzvarēt indiāņus cerību nebija.

Tāpēc kolonizatori nolēma rīkoties ar viltu, piedāvājot piekukuļotajiem cilšu virsaišiem „civilizēties” un ieviest brīvo tirgu. Viens no „civilizēšanas” pasākumiem bija zemes privatizācija, kad katrai indiāņu ģimenei tika piešķirts privāts zemes pleķis, kuru nu varēja pirkt un pārdot, ieķīlāt, mantot un … zaudēt. Tas un citi civilizēšanas pasākumi, kā alkohola brīva tirdzniecība, izjauca tradicionālo indiāņu dzīvesveidu, noārdīja indiāņu sociālās saites un citus tikumus. Indiāņi kļuva arvien līdzīgāki saviem baltajiem „brāļiem”. Ar dažādām mahinācijām tika panākts, ka veseli indiāņu apgabali ieķīlāja savu zemi un kļuva par „baltā tēva” parādniekiem. Veikli zemes spekulanti uzpūta tirgu (to laiku sauca par „Treknajiem gadiem”), ievilināja indiāņus parādos, bet pēc tam pieprasīja ieķīlāto zemi. Un tā pakāpeniski indiāņus atstūma arvien tālāk rietumu virzienā, bet ieķīlātās zemes pārņēma aizvien jauni kolonisti, spekulanti un laimes 220 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos meklētāji. Ik pēc laika ASV valdība ar indiāņu virsaišiem slēdza jaunus līgumus, kuros solīja, ka jaunās zemes, uz kurām tika pārvietoti indiāņi, viņiem piederēs uz mūžiem – kamēr „zāle augs un plūdīs ūdens”. Bet indiāņiem jaunajos apgabalos nācās cīnīties ar citiem indiāņiem (tā teikt, konkurēt brīvajā darba tirgū ar saviem brāļiem), no jauna līst

līdumus, pielāgoties citiem klimatiskajiem apstākļiem, pārciest slimību epidēmijas utt.

Un tā ar laiku spēku samērs mainījās. Kad indiāņiem kļuva skaidra balto brāļu viltība, bija jau par vēlu. Indiāņus, kuri sāka bruņoti pretoties, vienkārši izkāva. Un tā baltajiem kolonistiem tika zeme „no okeāna līdz okeānam”. Šie dramatiskie notikumi labi aprakstīti ASV vēsturnieka Hovarda Zinna grāmatā „Savienoto valstu tautas vēsture”.

Banķieru maģija Baņķieru krāpniecība balstās uz mums iestāstītu muļķīgu pieņēmumu, ka īsta nauda ir tikai dolāri un eiro, proti, „cietā valūta”. Katrs „gudrs” latvietis par godu un panākumu apliecinājumu uzskata šo maģisko papīrīšu iegūšanu savā kabatā vai bankas kontā.

Patiesībā jēdziens „cietā valūta” ir mantots no laikiem, kad pastāvēja tā saucamais zelta standarts (vēl viena fikcija). Mūsdienās dolārus var drukāt tonnām, bez jelkāda reālo vērtību seguma. Dolāra vērtība balstās uz korumpētu valdību vienošanos, ka naftas un citu stratēģisku vērtību tirdzniecība notiks dolāros un ka daļu iegūto dolāru šīs valstis ieguldīs ASV parādzīmēs, kā arī izmantos kā rezervi savu nacionālo valūtu nodrošināšanai. Pret valstīm, kuras šo kārtību izaicina, tiek vērsts specdienestu spiediens (līderu nogalināšana, apvērsumi) vai militārais potenciāls. Bet parasti jau pietiek ar nacionālo līderu uzpirkšanu un korumpēšanu. Šo procesu labi aprakstījis Džons Perkinss grāmatā „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, kas tagad iegādājama arī latviešu valodā.

Patiesībā nauda ir tikai nosacīts vērtības simbols, kas domāts, lai atvieglotu cilvēku apmaiņu ar vērtībām. Katra suverēna valsts ir tiesīga emitēt savu suverēnu valūtu savas tautsaimniecības vajadzībām. Ārvalstu valūtas var būt nepieciešamas ārējai tirdzniecībai un ir iegūstamas tieši ārējās tirdzniecības procesā, proti, eksportējot savu preci vai pakalpojumu un iegūto valūtu izmantojot citu preču un pakalpojumu importam. Tas nozīmē, ka Latvijai nekādi ārvalstu aizņēmumi vienkārši nebija vajadzīgi.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka faktiski šie aizņēmumi netika ieguldīti Latvijas tautsaimniecībā, bet gan tautsaimniecības iznīcināšanā, patēriņa preču nevajadzīgā iepirkšanā, spekulācijās un citās nevajadzīgās lietās. Vai arī – tika noziedzīgi notrallināti un iegūla mūsu jaunbagātnieku kontos. Taču, ja runājam par konkrētiem aizņēmumiem, kaitīgi bija ne tik daudz paši aizņēmumi, cik NOTEIKUMI, uz kuriem aizņēmumi tika doti. Piemēram, patreizējais Eiropas Komisijas un SVF kredīts tiek piešķirts ar tādiem noteikumiem, kas izslēdz iespēju šos kredītu atmaksāt normālā veidā. Proti, šis kredīts netiek ieguldīts mūsu tautsaimniecībā, bet nonāk mūsu kreditoru kontos. Un vienlaikus šie noteikumi paredz mūsu reālās ekonomikas tālāku iznīcināšanu un nacionālo resursu izpārdošanu.

Tāpēc šo parādu varēs atdot, tikai lēti iztirgojot to, kas mums vēl palicis: Latvijas mežus, dzelzceļu, zemi, infrastruktūras objektus. Ekonomiski aktīvie cilvēki paliek bez darba un ir spiesti izbraukt. Līdz ar to tiek panākts tas pats mērķis, ko angļu kolonizatori panāca Amerikā, iznīcinot indiāņus.

Otrs muļķīgais pieņēmums, uz ko balstās baņķieru krāpniecība, ir ticība, ka bankas Publikācijas (2009 - 2012) 221 mums aizdod reālu (savu vai bankas noguldītāju) naudu.

Tik tiešām, klasiskie banku darbības principi paredz, ka aizdot var to naudu, kura ir bankas akcionāriem vai kuru kāds cits bankā ieguldījis. Piemēram, krājkase pieņem cilvēku noguldījumus, par kuriem noguldītāji saņem 3% gadā (stimuls naudas krāšanai un noguldīšanai). Un pēc tam krājkase šo naudu aizdod citiem, prasot, piemēram, 5% gadā. Aizdodot naudu, bankas klerks rūpīgi pārliecinās, vai ņēmējs būs spējīgs šo kredītu

atdot. Procentu starpība domāta bankas darbības uzturēšanai, bankas darbinieku atalgošanai un iespējamo zaudējumu segšanai (piemēram, kāds aizņēmējs miris vai zaudējis darba spējas). Tātad šādai klasiskai bankai ir 100% naudas nodrošinājums.

Darbs visai garlaicīgs, bet atbildīgs.

Taču šādas bankas rietumu pasaulē vairs nepastāv, ja neskaita pašu iedzīvotāju organizētas krājaizdevu sabiedrības, atsevišķas municipālās vai valsts bankas.

Kādu laiku rietumu bankās pastāvēja tā saucamā frakcionālo rezervju sistēma.

Pieņemot, ka visi noguldītāji vienlaikus savus iekrājumus nepieprasīs, bankām tika atļauts kredītos izsniegt vairāk naudas nekā krājēji noguldījuši. Konkrēti ar likumu noteica, ka banka drīkst kredītos izsniegt 10 reižu lielāku naudas apjomu nekā bankā ir ieguldīts. Lai novērstu banku panikas un noguldījumu zaudēšanu, pēc Lielās depresijas tika ieviesta noguldījumu apdrošināšana un citi ierobežojumi, piemēram, noteikums, ka komercbanka vienlaikus nevar būt arī investīciju banka un/vai apdrošināšanas sabiedrība. Līdz 1970. gadiem šāda stingri regulēta banku sistēma rietumos darbojās gandrīz nevainojami – bez lielām krīzēm un panikas. Tomēr jānorāda, ka frakcionālo rezervju sistēma bija iemesls nepārtrauktai inflācijai, jo kredītos izsniegtā nauda faktiski bija pilnīgi jauna nauda, kas radīta ne no kā, proti, tikai ierakstīta aizņēmēja kontā. Līdz ar to pieauga kopējais naudas apjoms apgrozījumā un auga cenas.

Taču jau 1970. gados baņķieru lobiji panāca pakāpenisku banku sistēmas deregulāciju, un dolāra dominētā sistēma, kuru sauca arī par Bretonvudas sistēmu, atteicās no fiksētiem valūtu apmaiņas kursiem. Galvenais iesmels tam bija arvien augošie un nu jau nepanesamie ASV kara izdevumi, kurus tā laika valdība nolēma uzkraut visai pasaulei, sākot tirgot ASV valsts parādzīmes. Līdz ar to sāka svārstīties gan valūtu kursi, gan resursu cenas starptautiskajā tirgū. Nekas vairs nebija drošs un stabils. Lai kaut cik nodrošinātos pret šīm svārstībām, tirgotājiem un ražotājiem tika piedāvāta savdabīga apdrošināšanās, kas izpaudās kā t.s. derivātu tirdzniecība (pašlaik derivātus sauc par toksiskiem vērtspapīriem). Taču drīz vien ar to saistītās spekulācijas pārauga visas saprāta robežas – rietumu finanšu sistēma pārvērtās par globālu kazino, kurā tika slēgtas derības par visu: valūtu kursu svārstībām, akciju kursu svārstībām, resursu nākotnes cenām, klimatiskajiem apstākļiem, valstu parādzīmju kursiem, mājokļu cenām, sporta pasākumu peļņu, akciju kursiem, sekundāro ķīlu zīmju kursiem, kara darbības rezultātiem utt. Iznākums bija tāds, ka spekulācijas kļuva par galveno svārstību faktoru, proti, aste sāka pārvaldīt suni.

Kā zināms, derībās viens vinnē, bet cits zaudē, kas vienam vinnests, tas citam zaudējumus. Bet ja šādu azartspēli atbilstoši pieregulē, kazino nama īpašnieks zaudētājos nepaliek nekad. Izņemot gadījumus, kad spēlē iesaistās vairāki kazino nami.

Un ja vēl spēlē nevis individuāli spēlmaņi, kas katrs rausta spēļu mašīnas kloķi, bet 222 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos augstas frekvences datorprogrammas, kas veic tūkstošiem operāciju sekundē …

Tad bankrotē ne vien kazino nami, bet veselas valstis, vērtību zaudē valstu valūtas, tiek izpostītas veselas tautsaimniecības nozares, tiek paspēlēti veselu valstu pensiju uzkrājumi, dabas resursi, uzņēmumi utt. Tieši tādā sistēmā nesaprātīgi integrējusies Latvijas valsts.

Finanšu spekulantu, kurus dēvē arī par finanšu teroristiem, ietekme pēdējos 30 gados pieaugusi tik nesamērīgi, ka faktiski viņi ieceļ un kontrolē valstu valdības un nosaka to politiku. Kad komentētāji runā par globalizāciju, runa ir tieši par naudas

varas globalizāciju un centralizāciju. Bankas un tām līdzīgas institūcijas, piemēram, tā saucamie hedžfondi, iespiežas visās dzīves nozarēs un kontrolē visu. Ja tie savās derībās vinnē, visu peļņu, nemaksājot nekādus nodokļus, tie pievāc sev. Ja zaudē, tad liek valdībām savus zaudējumus segt, izspiežot savus nodokļu maksātājus. Tā ir izveidojies savdabīgs globālo banku sociālisms, kurā peļņu privatizē, bet zaudējumus – socializē.

Piemēram, starptautiskajai Parex bankai nepaveicās spekulācijās, un bankām kalpojošā Latvijas valdība slepenībā nolēma šos zaudējumus likt samaksāt Latvijas nodokļu maksātājiem.

Banku regulācijai mīkstinoties, prasība pēc banku rezervēm faktiski zaudēja jēgu. Ja sākotnēji banku rezervju un izsniegto kredītu apjoma attiecība frakcionālo rezervju sistēmā nedrīkstēja pārsniegt 1 pret 10, tad vēlāk jau 1 pret 20, 1 pret 50, 1 pret 100 utt. Pašlaik vadošās bankas vispār neievēro nekādas rezervju prasības. Pareizāk sakot, vienīgā rezerve ir kredītņēmēju saistības atmaksāt kredītu un procentus, kas parasti ir mainīgas likmes procenti. Sākotnējais bankas piedāvājums ir tikai „zivju iebarošanai” jeb lētticīgu muļķu pievilināšanai. Baņķierus neinteresē arī kredītu ņēmēju spēja kredītu atmaksāt, jo tik un tā valdības iespējamos zaudējumus piedzīs no valstu nodokļu maksātājiem.

Te nu mēs nonākam pie afēras, kas saucās „zviedru bankas” (šo banku mātes uzņēmumi gan reģistrēti Zviedrijā, bet īstos akcionārus mēs nepazīstam). Tātad šīs t.s. zviedru bankas Latvijas tautsaimniecībā nav ieguldījušas nevienu santīmu, bet vairākus gadus ir rausušas pasakainu peļņu. Kreditēšana izpaudās tā, ka aizņēmēju kontos tika ierakstīta summa, kas apliecināja naudu, kuras līdz ieraksta izdarīšanai reālajā pasaulē nemaz nebija. Vienīgā reālā nauda ir tā, ko tūkstoši kredītņēmēju ik mēnesi nes šīm bankām, atmaksājot savas kredītsaistības. Zviedru bankas Latvijā uzpūta klasisku parādu piramīdu, pašas neieguldot nevienu santīmu, taču ar šo fikciju uzpūšot nekustāmo īpašumu tirgu un radot Latvijā lielu inflāciju. Tātad „treknie gadi” tie bija tikai zviedru bankām un tās apkalpojošo iestāžu vadītājiem, nevis tautai. Ja arī bija jūtams algu nominālās summas pieaugums parastajiem cilvēkiem, tad to var izskaidrot tikai ar algu indeksāciju attiecībā pret inflāciju. Tiklīdz noplaka jaunu kredītņēmēju straume, uzpūstais parādu burbulis plīsa, un parastie cilvēki apjauta patieso „trekno gadu” vērtību – parādu verdzību.

Tātad zviedru bankas Latvijā ar mūsu valdības, parlamenta, LB un FKTK atbalstu izveidoja gigantisku krāpniecības shēmu, kuras galvenais mērķis bija Latvijas pakļaušana parādu verdzībai. Turklāt neviens „eksperts” nevar sniegt nevienu tautsaimnieciski pamatotu argumentu, kāpēc vispār Latvijā jāielaiž ārvalstu banku un ārvalstu lielveikalu Publikācijas (2009 - 2012) 223 tīkli, kuri tikai nosūc un no valsts un pašvaldībām izved mūsu jau tā noplicināto turību, nosmeļ krējumu no katra mūsu darījuma un pašus mūs atstāj aizvien lielākā parādu verdzībā?

Hameleonu rotaļas beigušās Par Latvijas sabiedrības nospiestību un pasivitāti vēl labāk liecina fakts, ka protestus neizraisīja pat ASV ziepju operas „Hameleonu rotaļas” seriālu izrādes pārtraukšana.

Tūkstoši skatītāju tā arī neuzzināja, kurš būs nākamais Brūkas vīrs un viņas nākamā bērna bioloģiskais tēvs. Bezrūpīgā un ārēji greznā dzīve kaislībās, intrigās, melos, alkatībā, liekulībā, nodevībā un manipulācijās, kurai līdzi juta arī tūkstoši Latvijas skatītāju, beigusies. Ja vien TV kanālos, kuru uztveršanai nu visi pērk vai īrē dekoderus, neturpinātos

vēl banālāki meksikāņu seriāli, nebeidzamas ekrāna zvaigžņu intrigas, laimes spēles, realitātes šovi, vardarbības trilleri, datorspēles datoros, porno vietnes internetā, čati, sēdēšana draugos.lv, Facebook, nepārtraukta sazināšanās caur mobilajiem telefoniem, sērfošana internetā, virtuālās naudas pelnīšana ar klikšķināšanu vai ziņu piesūtīšanu citiem, bezmērķīga komentēšana utt. Daudzi jaunieši vairs nespēj dzīvot bez kāda trokšņa fonā, video klipu ņirbēšanas vai nepārtrauktas taustiņu spaidīšanas.

Viņi pat guļ kopā ar saviem portatīvajiem datoriem un mobilajiem telefoniem, kļuvuši par elektronisku rotaļlietu vergiem. Tik daudz kontaktu un sazināšanās, tik iespaidīga statistika un maksājamie rēķini, bet būtībā – totāla vientulība, pamestība, augstākas jēgas un ideālu trūkums, un kluss izmisums. Apdzisušas un nepiepildītas patērētāju sirdis un parādi, parādi, parādi. Aug jauna paaudze ar nolaupītu bērnību, svešā nedraudzīgā pasaulē, sēdošā dzīvesveidā nomāktu veselību un nekādas dzīves perspektīvas izpostītajā dzimtenē.

Visai šai un citai „izklaidei” kopīgs tas, ka tā cilvēkus atrauj no īstās realitātes, novērš, izkliedē un nogurdina uzmanību, aptur domāšanas procesus galvā, pārveido uztveres un domāšanas veidu, padara atkarīgus no iluzoras, nekur neeksistējošas pasaules, bezjēdzīgi ik dienas nosit stundām mūsu ierobežotā dzīves laika, kuru varētu izmantot daudz vērtīgāk. Un tad arī mūsu dzīve būtu pavisam citādāka.

Par modernajām tehnoloģijām var teikt to pašu, ko par naudu: tās ir labs kalps, bet slikts kungs. Problēma jau tā, ka visa šī virtuālā draza, kas nepārtraukti bombardē mūsu emocionālos punktus un rausta mūsu uzmanību, daudziem viņu apziņā šķiet īstāka un patīkamāka par mūsu īsteno realitāti, kurā tomēr esam spiesti atrasties un dzīvot. Vēl traģiskāk tas, ka minētās virtuālajā telpā kultivētās vērtības – alkatību, zemās kaislības, viltu, intrigas, melus, bezrūpību, bezatbildību, nodevību, liekulību, vardarbību, paļaušanos uz laimes spēli, māņticību utt. – mēs apzinoties vai neapzinoties pārnesam uz savu reālo dzīvi. Mēs paliekam pret šīm „vērtībām” iecietīgi savā reālajā dzīvē un arī valsts politikā. Visa dzīve kļūst par nebeidzamām, monotonām hameleonu rotaļām – viens murgains hameleonu rotaļu seriāls 20 gadu garumā.

Latvijas Republika iesākās ar lētu alkoholu, reketu, blēžu kantoriem, plānotu deindustrializāciju, šoka terapiju, TV seriāliem, pornogrāfiju, prostitūciju, reklāmu lavīnu, tirgus fundamentālistu ideoloģiju, morālo relatīvismu, valsts mēroga afērām un arvien jaunu parādu uzņemšanos. Un tad nu tādai pārstimulētai, pāršokētai, normālas dzīves pamatus zaudējušai un apreibinātai sabiedrībai ar izkliedētu uzmanību nebija grūti 224 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos iestāstīt, ka valsts var pastāvēt bez ražošanas, ka viss jāprivatizē, ka visu nepieciešamo labāk iepirkt ārzemēs, ka visam iepriekšējo paaudžu celtajam nav nekādas vērtības, ka jāielaiž ārvalstu kapitāls, kas pats par visu parūpēsies un nodrošinās, ka naudu vislabāk nevis sakrāt godīgā darbā, bet aizņemties no ārzemēm vai legāli nozagt utt.

Bet nu, ja negribam aiziet pilnīgā zudībā, ir laiks atgriezties realitātē, kura sākotnēji šķitīs diezgan skarba, taču arī stimulējoša un ne bez entuziasma un jauncelsmes prieka.

Ja vien atzīsim realitāti un izlemsim uzņemties atbildību par savu dzīvi un valsti.

Es zinu, ka sākumā tas nebūs viegli – kā jau visās neierastās lietās vai centienos atbrīvoties no atkarības. Bet tomēr izslēdziet televizoru, nesēdiet bezmērķīgi internetā, neklausieties neko pasīvi, atstājiet mājās mobilo telefonu un lietojiet to tikai tad, kad patiešām ir nopietna vajadzība. Apspiediet sevī vēlēšanos iedziļināties zemiskās intrigās, bezmērķīgā ziņkārē, citu cilvēku aprunāšanās u.tml. Neklausieties, neskatieties

un nelasiet neko, ko jums piedāvā uz pasīvu patēriņu vai izklaidi orientēti mēdiji un reklāmas. Meklējiet tikai to, ko patiešām gribat zināt un saprast. Neesiet elektronisko mēdiju pasīvi vergi, izmantojiet tos tikai kā instrumentus, kad vēlaties orientēties reālajā pasaulē vai kaut ko derīgu paveikt. Šāda atslēgšanās nepieciešama, lai smadzenes atkal spētu uztvert reālo pasauli, lai tās atjaunotu spēju domāt, meditēt, saprast.

Sargiet sevi no mēdiju bombardēšanas un visiem šiem uzmanības izkliedētājiem.

Iztīriet savas dzīvojamās un darba telpas, kā arī apkārtni no visa liekā un neglītā, kas novērš, apgrūtina vai izkliedē jūsu uzmanību, slimīgi kairina emocijas u.tml. Izvairieties (atšujiet no sevis) no uzmācīgiem cilvēkiem, kuri mehāniski reproducē mēdijos uzsūktos sārņus, lamā valdību vai kādu citu grupu, atkārto iepriekšējā vakara „Panorāmas” vai kādas partijas propagandu, kā arī no tiem, kas ap sevi izstaro mūžīgu negativitāti, nolemtību, sakāvniecisku pesimismu, iedarbojas kā vampīri vai arī jūs mēģina ievilkt dzeršanā, narkotiku lietošanā vai citos destruktīvos laika nosišanas pasākumos.

Tā vietā sāciet sakārtot savas mājas un apkārtni, izejiet laukā pie dabas, baudiet skaistumu. Apgūstiet kādu derīgu prasmi, apgūstiet kādu svešvalodu vai mūzikas instrumentu. Uzlabojiet savu ēdienkarti ar dabiskiem Latvijas produktiem, pievērsiet uzmanību savam ķermenim un veselības stāvoklim, sāciet to vingrināt un darīt fiziskus darbus, vairāk kustieties un iepazīstiet pasauli ap sevi. Dzīvojiet veselīgi, atbrīvojieties no neveselīgiem ieradumiem. Mācieties dzīvot vienkārši, vērtīgi un ar prieku. Kļūstiet eleganti, skaisti, laipni un pieklājīgi. Iepazīstieties ar saviem kaimiņiem un darba biedriem, atjaunojiet sakarus ar saviem radiniekiem, skolas biedriem un citiem dzīves laikā pazaudētiem cilvēkiem, mācieties ar viņiem sadraudzēties, atrodiet domubiedrus, pārspriediet jūs satraucošus jautājumus.

Neesiet vairs patērētāji, kas pasīvi gaida, kad kāds cits kaut ko noorganizēs no augšas.

Tā vietā organizējiet kaut ko paši vai kopā ar saviem jauniegūtajiem draugiem. Sāciet ar maziem sirsnīgiem un tuvinošiem pasākumiem, kas sagrauj barjeras un izkausē ledu.

Piemēram, noorganizējiet pikniku vai svinības kādam savam tuvākajam vai kaimiņam (vienalga, kas viņš ir), tikai nedariet to restorānā, bet pašu veidotos apstākļos, bez televizora, Radio 2 vai kāda atskaņotāja fona. Runājiet un dziediet paši, skatieties cits citam acīs, mācieties cits citu saprast, atrast kopīgas intereses un kopīgi veicamus darbus. Atmetiet 20 gadus kultivēto konkurences kultu! Tā vietā mācieties ar citiem Publikācijas (2009 - 2012) 225 sadarboties, palīdzēt, pieņemt palīdzību un solidarizēties. Pārvariet atsvešinātību, kļūstiet par daļu no lielāka veselā.

Vēlreiz un vēlreiz noraidiet mums piešūto pasīva patērētāja un kredītņēmēja (t.i., mūžīgā parādnieka) statusu. Organizējiet paši nu jau kaut ko lielāku (negaidiet sponsoru atbalstu vai sabiedrisko fondu līdzekļus): ielas vai ciema svētkus, regulāras talkas, pašdarbības teātri, sporta pasākumus, derīgu lekciju un pārrunu vakarus, pašdarbības teātri, dziedātāju kopu, pašpalīdzības un sadarbības organizāciju, kooperatīvu, regulāru vietējo ražotāju tirdziņu, pārrunas ar pašvaldības amatpersonām par nepieciešamajām pārmaiņām. To darot, mēs atgūsim dzīvesprieku un entuziasmu, kā arī ticību saviem spēkiem. Un atklāsim, ka naudas trūkums nav problēma, ka viss patiesi vērtīgais šai dzīvē ir bez maksas vai par saprātīgu cenu.

Protams, jādomā arī par savu turību. Šai sakarā jāsaprot, cik svarīgi ir atbalstīt savējos, t.i., vietējos uzņēmējus, vietējos tirgotājus, vietējos ražotājus. Arī tad, ja uz šo brīdi viņu prece vai pakalpojums šķiet dārgāks vai mazāk spožs par ievesto. Jo tā

nauda, ko jūs samaksāsiet savējiem, turpinās apgrozīties vietējā kopienā, palīdzēs nostiprināties un augt vietējiem uzņēmējiem, radīs jaunas darbavietas, atgriezīsies caur nodokļiem pašvaldības infrastruktūrā un vēl daudzos veidos darīs bagātākus visus vietējos, tai skaitā jūs personīgi. Jo došana ir saņemšanas otra, neatdalāma puse.

Bet nauda, ko jūs atstājat ārvalstu lielveikalā vai bankā (bankas uzliek nodevu katram mūsu maksājumam), lielākoties tiek no jūsu pašvaldības izvesta (banku peļņa, milzīgais tirdzniecības uzcenojums utt.). Tieši tāpēc, ka mēs naudu atdodam par svešzemju produktiem, svešzemju veikalu un banku tīkliem, mēs esam palikuši nabadzīgi un mūsu bērniem nav darba Latvijā.

Globālā ekonomikas krīze nav beigusies, bet ir tikai tā īsti sākusies. Pašlaik sācies jaunāko laiku pasaules vēsturē Lielākās depresijas otrais posms, kas mūs „aplaimos” ar jauniem sabrukumiem un, ļoti iespējams, arī postošu karu, kas var sākties jau šoruden un kura pirmās iezīmes būs naftas cenu milzīgs kāpums un dramatiski starptautiskās tirdzniecības traucējumi. Līdzšinējie Kalvīša, Godmaņa un arī Dombrovska kabineta pasākumi bija vērsti nevis uz krīzes pārvarēšanu, bet gan uz tās padziļināšanu un saasināšanu, uz Latvijas iegrūšanu vēl lielākos parādos un lielākā atkarībā. Tāpēc valdošo aprindu plāni lēti iztirgot pēdējos Latvijas valsts īpašumus (mežus, Latvenergo, dzelzceļus u.c.) ir tikai likumsakarīgi. EK un SVF aizdevuma noteikumi izslēdz šā aizdevuma atdošanu normālā veidā (ar funkcionējošā tautsaimniecībā nopelnītiem ieņēmumiem) – Latvijas izpārdošana bija jau iepriekš ieplānota tieši caur šo mums pilnīgi nevajadzīgā EK un SVF aizdevuma mehānismu.

Tāpēc jābūt gataviem izdzīvošanai ārkārtīgi smagos apstākļos. Jāapgūst totālas krīzes apstākļiem nepieciešamās prasmes: apģērbu un apavu šūšana, būvniecība, dažādi amatniecības darbi, pašaizsardzības paņēmieni, dārzkopība, saimniecībā nepieciešamu materiālu ražošana mājas apstākļos, jānodrošinās ar alternatīvām apkures sistēmām, mierīgā garā (kamēr ir tādas iespējas) jānodrošinās ar nelielām nebojājošos produktu, medikamentu, pirmās nepieciešamības preču un izejvielu rezervēm, jāpadomā par sabiedriskās drošības nodrošināšanu apstākļos, kad nedarbosies policija, ugunsdzēsēji un citi dienesti, jāiegādājas materiāli, transportēšanas līdzekļi un darba instrumenti, 226 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kuri var darboties bez elektrības un degvielas u.tml.

Katram jāuzdod sev jautājums un jāieplāno risinājumi šādām līdz šim ierastām lietām: kā es vai mana ģimene dzīvos, ja nebūs elektrības (vai arī to ierobežoti pieslēgs uz kādu stundu diennaktī), centralizētās apkures un ūdens padeves, ja nedarbosies veikalu tīkli un komunālie dienesti, ja ielās siros vardarbīgi laupītāji, ja nedarbosies skolas un slimnīcas, ja nebūs pārtikas produktu vai arī tos tirgos par nepieejamām cenām?

Reālās pasaules fakti Lai dod Dievs, ka esmu pārspīlējis turpmākās krīzes izpausmes. Nekādā gadījumā nevēlos celt paniku. Panika neko neatrisina un var tikai kaitēt. Bet, ja tomēr pēc kāda laika šīs prognozes pilnīgi vai daļēji īstenosies, tai brīdī šādi ieteikumi būs jau novēloti.

Panika var pārņemt tikai nesagatavotus cilvēkus. Aicinu katru domāt un vērtēt ar savu galvu, neizslēdzot arī manis minēto notikumu attīstības scenāriju. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau tagad varam nekļūdīgi konstatēt faktus, kuri liek šaubīties par iespēju, ka mūsu nākotne varētu būt rožaina un bezrūpīga. Skaidrs ir tas, ka nekas vairs nebūs tā, kā bija ierasts iepriekšējos gados. Lūk, daži mani vērojumi.

• Lai arī juridiski Latvija vēl ir neatkarīga valsts, faktiski savu neatkarību un tautas

suvereno varu jau esam zaudējuši. Par to liecina fakts, ka neviens mūsu dzīvei svarīgs lēmums netiek pieņemts bez iepriekšējas saskaņošanas ar starptautiskām institūcijām vai pēc to diktāta. Mēs dzīvojam ārēju varas centru pārvaldītā administratīvā teritorijā, kurai piemīt gandrīz visas klasiskās kolonijas un/vai okupētas teritorijas iezīmes.

• Protams, Latvijai jau sen nav arī savas valdības un parlamenta, kas pārstāvētu un aizstāvētu Latvijas iedzīvotāju intereses. Tie vīri un sievas, kas sēd un spaida pogas tais iestādēs, neuzdrošinās pat brīvi nošķaudīties, iepriekš to nesaskaņojot ar iestādēm Briselē un Vašingtonā. Pēdējie disidenti un brīvdomātāji, kuri uzdrīkstējās nepakļauties frakciju disciplīnai, uzdeva neērtus jautājumus un mēģināja iesniegt tautai labvēlīgus likumprojektus, bija sastopami 6. Saeimā (varbūt vēl atceraties kluso profesoru E. Grinovski, dīvaino „Tālavas taurētāju” G. Valdmani, dakteri L. Ozoliņu un vēl dažus, kas to darīja). Nu mums ir tikai labi apmaksāta politisko aktieru veidota balsošanas mašīna, kuru aiz diedziņiem rausta globālo varas centru onkuļi.

Labākajā gadījumā šo veidojumu varētu saukt par EK/SVF tiešās pārvaldes vietvalžu administrāciju.

• T.s. politiskās partijas šai sistēmā ir tikai šās ārējās varas un vietējo oligarhu finansēti un kontrolēti brendi (latviešu valodnieki teiktu – zīmoli). Gluži kā veļas pulveru markas, kas dižojas ar dažādiem iepakojumiem un reklāmas tekstiem, bet būtībā ir tas pats ķīmiskais produkts, kuram varbūt pielikti atšķirīgi sintētiskie aromatizatori.

No visu šo no jauna pārpakoto partiju klāsta (tiem pašiem vēžiem citās kulītēs) vienīgi „Saskaņas centrs” sola būtisku politikas maiņu, taču es nevaru aicināt viņiem akli uzticēties vai viņus nekritiski atbalstīt, jo pats neesmu pārliecināts, vai un kā viņi savas deklarācijas īstenos. Ne jau Latvijas pilsoņi izvirza savus kandidātus parlamenta vēlēšanām. Tos rūpīgi atlasa šo politbiznesa grupējumu vadītāji kopā ar saviem finansētājiem. Kā liecina pieredze, kuru varu apliecināt ar konkrētiem Publikācijas (2009 - 2012) 227 piemēriem, patstāvīgi domājošus, nesakompromitētus un neuzpērkamus cilvēkus viņi savās listēs neliek. Tātad, ja salīdzinām ar padomju laikiem, šai ziņā nekas būtiski nav mainījies. Tolaik kandidātus izvirzīja partijas orgāni un arī tolaik viņi balsoja tā, kā viņu izvirzītājiem vajadzēja. Izņemot 1989. gadu, kad tautas spiediens viņiem lika balsot citādāk. Šo praksi varam atkārtot. Tāpēc es atkārtoju – nebūsim pasīvi patērētāji. Lai kas veidotu nākamo parlamentu un valdību, tauta var to piespiest darboties mūsu interesēs.

Par mērķiem tuvākiem un tālākiem Lai arī uz šo brīdi valsti esam zaudējuši un tauta suvereno varu ir izlaidusi no savām rokām (šo parādību sauc par valsts nozagšanu), mēs to varam atgūt, ja ņemsim vērā visas iepriekšējās kļūdas un spēsim mobilizēties valsts atjaunošanai, sākot no apakšas un gandrīz no nulles punkta. Tieši smaga krīze, kas liek sadurties ar skarbo realitāti, ir vislabākais laiks vērtību pārvērtēšanai un jaunas paradigmas pieņemšanai. 20. gadi savstarpējā konkurencē, alkatībā, korupcijā un nenovīdībā ir pierādījuši šādas politikas graujošo nepiemērotību. Ja gribam savu valsti un vispārēju labklājību, jāorientējas nevis uz konkurenci, bet gan uz sadarbību. Tāpat jāatsakās no nostādnes, pēc kuras tautai jāapkalpo oligarhu saujiņas privātās intereses. Tās vietā liekams kopīgā labuma un vispārējās labklājības princips. Jānoraida „lai mans kaimiņš iznīkst” princips, tā vietā liekot – „lai mans kaimiņš uzplaukst”. Starp uzplaukušiem kaimiņiem plauksim un

drošībā būsim arī katrs mēs. Šis princips ir īstenojams gan ģimenē un darbavietā, gan vietējā kopienā un visā valstī, gan starpvalstu attiecībās.

Kādi varētu būt mērķi un galvenās prasības gan EAK ierosinātajā Rīcības dienas manifestācijā, gan pirmsvēlēšanu diskusijās, gan nākamajai valdībai?

Latvijai jāpasludina visu savu parādu atmaksāšanas moratorijs līdz laikam, kad mēs būsim atjaunojuši savu tautsaimniecību un kļūsim maksātspējīgi. Kategoriski noraidāma Latvijas īpašumu izpārdošana ārzemniekiem (kas maldinoši tiek dēvēta par privatizāciju) parādu kārtošanai. Gluži otrādi – apsverama vairāku īpašumu un nozaru nacionalizācija, jo šie īpašumi ir resursi, uz kuriem varam balstīt savas tautsaimniecības atjaunošanu. Bankām, kuras ar negodīgiem paņēmieniem uzpūta tirgu, izraisīja inflāciju un uzbūvēja parādu piramīdu, atņemama darbības licence Latvijā. Pietiks barot ārvalstu blēžus un spekulantus! Mums ir pašiem sava valsts banka (Hipotēku banka) un pēc vajadzības varam sev iekārtot arī citas, vai dibināt savus kredītkooperatīvus. Lai mums neuzkundzētos jauni laventi, kargini un krasovicki, nacionalizējama visa Latvijas banku sistēma. Tas jādara kaut vai tāpēc vien, ka šī sistēma ir bankrotējusi, turpina parazitēt uz mūsu rēķina un nedod nekādu pozitīvu ieguldījumu mūsu reālajā ekonomikā.

Parādu krīze ir globāla problēma. Parādā ir ne tikai Latvija, bet gandrīz visas rietumvalstis. Šie parādi ir neatmaksājami un blēdīgi radīti, tāpēc agrāk vai vēlāk tie būs jānoraksta. Bet Latvija kā viena no visvairāk cietušajām valstīm ir tiesīga moratoriju pasludināt jau tagad, dodot labu piemēru citām valstīm. Ne jau Latvija izdomāja šo globālā kazino krāpšanas sistēmu, mums tā tika uzspiesta no augšas. Tā kā mēs nebijām informēti par šīs krāpnieciskās shēmas dabu un darbības sekām, tad darījums no civiltiesību viedokļa nav spēkā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šie starptautiskie krāpnieki neko nav ieguldījuši Latvijas tautsaimniecībā, bet tikai mūs gadiem izsūkuši. Arī starptautiskā 228 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos tiesības un ANO konvencijas aizliedz nacionālo resursu atņemšanu tautām un valstīm.

Ja jāizvēlas starp starptautisko spekulantu sistēmas glābšanu un tautu izdzīvošanu (cilvēka tiesībām), tad cilvēcību saglabājušajiem izvēle ir skaidra. Šim risinājumam ir arī garīgs pamatojums. Augļošana Bībelē pasludināta par grēku.

Vēl XVII gadsimtā par augļošanu Rietumu pasaulē draudēja nāves sods (islama zemēs augļošana aizliegta arī mūsdienās). Otrkārt, Bībelē paredzēts t.s. Jubilejas princips.

Proti, lai novērstu ekonomikas sabrukšanu un sabiedrības bojāeju, ik pēc laika senajās valstīs, parasti saistībā ar jauna valdnieka nākšanu pie varas, tika izsludināta visu parādu piedošana un ieķīlāto īpašumu atjaunošana. Tas pats darāms arī tagad.

Latvijas Banka ir nacionalizējama un pakļaujama demokrātiskai sabiedrības kontrolei.

Tai jākļūst par Latvijas valsts iestādi, kas emitē saimnieciskai attīstībai nepieciešamo suverēnas naudas apjomu. Tas pavērs iespēju finansēt vai ilgā termiņā kreditēt (bez procentiem) tautsaimniecības attīstībai nepieciešamos infrastruktūras modernizācijas un enerģijas nodrošināšanas projektus, kā arī ražošanas objektu radīšanu pirmkārt tajās nozarēs, kurām izejvielas iegūstamas Latvijā (pārtikas rūpniecība, koksnes pārstrādes nozares, ķīmiskā rūpniecība, celtniecības materiālu ražošana, ādu pārstrāde, linu rūpniecība u.c.). Šajos projektos labi apmaksātu darbu iegūs arī tie Latvijas iedzīvotāji, kuri tagad spiesti kā lēts darbaspēks celt citu valstu labklājību. Ražošana un ar to saistītās palīgnozares ir galvenais sabiedrības stabilas labklājības avots. Šiem ieguldījumiem būs multiplicējošs efekts, jo šie projekti radīs maksātspējīgu pieprasījumu pēc visu pārējo nozaru un jomu pakalpojumiem: arī izglītības, zinātnes un kultūras jomās.

Protams, šie procesi notiks pakāpeniski un vairākos posmos, jo patlaban Latvijas tautsaimniecība ir tik iznīcināta un esam tik dziļi integrēti un atkarīgi no starptautiskām piegādēm, ka vienā paņēmienā šis atkarību mezgls nav pārcērtams. Taču tas nav neiespējami, jo arī pēc I pasaules kara Latvija bija izpostīta, cilvēki izkauti un izklīdināti, nebija gandrīz nekādas ārējās palīdzības, tomēr dažos gados mūsu priekštečiem izdevās savu dzīvi padarīt tīkamu un cerīgu.

Taču ievērojami vairāki orientieri, uz kuriem tiekties. Visu, ko varam paveikt paši, pašiem arī jādara. Piemēram, ja RVR ir gatava uzbūvēt jaunus vilcienus „Latvijas dzelzceļam”, tad tieši RVR šis pasūtījums arī jāpiešķir, nevis jāmeklē kaut kādi ārzemnieki. Ārzemnieki iesaistāmi tikai tādos mūsu attīstībai svarīgos projektos un tādos apmēros, kuros paši ar saviem spēkiem tiešām nespējam tikt galā.

Anulējami vai pārskatāmi un koriģējami visi tie vispārējie brīvās tirdzniecības jumta līgumi, kuri ir diskriminējoši Latvijai vai darbojas tikai vienā virzienā. To vietā slēdzami konkrēti un līdzsvaroti tirdzniecības, vērtību apmaiņas un starpvalstu sadarbības līgumi.

Latvijas iekšējais tirgus ir aizsargājams. Jā, jā, – tas ir tas pats ilgi nopulgotais vārds – „protekcionisms”, kas tā nepatīk ieinteresētiem ārvalstu diplomātiem un ārvalstu biznesa interešu bīdītājiem. Neviena attīstīta valsts par tādu nav kļuvusi bez protekcionisma.

Nu nevar taču, piemēram, parādos iedzīts, dažādu uzraugu un inspektoru notrenkāts Latvijas zemnieks viens pats konkurēt ar trekni subsidētiem starptautiskajiem pārtikas karteļiem, kuru apgrozījums mērāms miljardos un kuru tīrumos izmanto vergu darbaspēku! Tāpēc mūsu zemniekiem nepieciešama valsts aizsardzība un atbalsts. Ja negribam mirt badā, pirmkārt atjaunojama tieši lauksaimniecība. Pārtikas Publikācijas (2009 - 2012) 229 pašpietiekamība ir galvenais valsts neatkarības priekšnoteikums un garants.

Noteikti pārskatāmi tie ES noteikumi, kuri diskriminējoši ierobežo mūsu lauksaimniecību (netaisnīgā subsīdiju politika u.c.), zvejniecību, cukura ražošanu un citas jomas. Ja ES vadība tam nepiekrīt, tad no ES vienkārši jāizstājas. Līdzīgi pārskatāma oglekļa dioksīda izmešu kvotu sistēma, kas balstīta uz viltus teoriju par it kā cilvēku darbības izraisītu globālo sasilšanu un kas ierobežo un sadārdzina mūsu attīstību. CO2 kvotas Latvijai noteiktas periodā, kad mūsu tautsaimniecība jau bija iznīcināta, tāpēc tās nav piemērotas valsts attīstībai.

Krīze ir ļoti izdevīgs periods īstu un vērtīgu ārvalstu investoru piesaistei, jo pasūtījumu apjomi starptautiskajā tirgū ir krasi noplakuši. Līdz šim esam Latvijā laiduši un par investoriem godājuši visādus avantūristus ar viņu spekulatīvajiem, bieži vien neesošajiem kapitāliem, kuri bez maksas un sava ieguldījuma pārņēmuši mūsu objektus, cēluši tarifus, baudījuši nepelnītas privilēģijas un parazitējuši. Vai arī šos objektus „iemarinējuši”, kā tas notika Ķemeru sanatorijas kompleksa gadījumā. Slēdzot Lattelekom jumta līgumu, mēs dabūjām pasaulē dārgākos sakaru tarifus un pārvilkām svītru pašmāju elektroniskās industrijas attīstībai (VEF un RRR likvidācija). Līdzīgu piemēru ir ļoti daudz.

Taču infrastruktūras modernizācijas un enerģētikas projektos, kā arī dažu rūpnīcu celtniecībā ārvalstu speciālistu palīdzība patiešām būs nepieciešama. Un gadījumos, kad konkrētais objekts ir dzīvīgi nepieciešams Latvijas attīstībai, protams, pieļaujamas zināmas koncesijas un ārvalstu investoru ieinteresēšana, taču šajos darījumos nedrīkst pazust pašas Latvijas intereses. Līgumiem jābūt abpusēji izdevīgiem un līdzsvarotiem, taču ne aplaupošiem vai bijušajām Rietumu kolonijām raksturīgiem. Kā tādu var minēt

līgumu, ko Latvija bija gatava parakstīt ar somu firmām Ozolsalas celulozes rūpnīcas būvēšanai. Paldies Dievam, mums izdevās šo nekaunīgo laupīšanas afēru izjaukt, bet celulozes un papīra rūpnīcas mums tiešām IR vajadzīgas!

Var droši apgalvot, ka nekaunīgi piedāvājumi, uzpūstas tāmes un aplaupoši noteikumi raksturīgi globalizācijas periodā izlutinātajām Rietumu firmām. Taču tām vairs nepieder monopolstāvoklis. Piemēram, Āfrikā un islama valstīs ar Rietumu firmām sekmīgi konkurē Ķīnas firmas. Tās strādā lēti un efektīvi, un viņu noteikumi ir attīstības valstīm daudz labvēlīgāki. Ķīna var būvēt gandrīz visu: ātrgaitas dzelzceļus, naftas atradnes (Kurzemē un mūsu teritoriālajos ūdeņos taču ir nafta!), sakaru tīklus, jebkura profila rūpnīcas, atomelektrostacijas utt. Un Ķīna, kura pašlaik cieš no saimnieciskā panīkuma Rietumos, kur bija galvenais Ķīnas preču noieta tirgus, ir ieinteresēta jaunu sadarbības sakaru dibināšanā, tai skaitā Latvijā. Ķīna ir ieinteresēta arī „Zīda ceļa” projektā. Un Ķīnai, kura ir lielākais ASV kreditors, ir arī kapitāls (nekādā gadījumā nedrīkst ņemt Pasaules bankas vai SVF kredītus!). „Zīda ceļa” projektam nav noteikti jābūt saistītam ar Daugavas gultnes pārrakšanu, tā var būt arī ātrgaitas dzelzceļa līnija (šai jomā labākie speciālisti ir ķīnieši, japāņi un vācieši). Kā sadarbības partneris nav noniecināma arī mums kaimiņos esošā Krievija un Baltkrievija. Ja runājam par naftas ieguvi, palīdzēt var arī Venecuēla un citas naftas eksporta valstis. Svarīgi līdzīgos projektos iesaistīt arī mūsu ļaudis, kuri kļūtu par speciālistiem attiecīgajās jomās.

Lai šos attīstības projektus īstenotu, nepieciešams radikāli mainīt nodokļu 230 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos politiku, atbrīvojot no pārlieku smagās nodokļu nastas darbu un ražošanas attīstībai nepieciešamos resursus. Ceļoties Latvijas labklājībai, noteikti jāpāriet uz lielo algu politiku. Tam būs būtiska nozīme, jo tikai labi atalgoti cilvēki var iztikt bez kredītiem savu dzīves nepieciešamību apmierināšanai, kā arī paši kļūt par krājējiem, noguldītājiem un investoriem. Tikai tā veidosies mūsu nacionālais kapitāls un atkritīs vajadzība pēc aizņēmumiem ārvalstīs.

Nākamais mērķis ir saimniecības decentralizācija un pārvaldes demokratizācija. Ir svarīgi panākt, lai uzņēmumi, iestādes un darbavietas būtu nevis tikai dažos centros, bet katrā pilsētiņā, pagastā un miestā. Kāda gan jēga, ja piena savākšanas mašīnas brauc no Rīgas līdz Lietuvas robežai, bet pēc tam citas mašīnas pārstrādāto un nesamērīgi uzcenoto produkciju ved atpakaļ? Kam vajadzīga tāda izšķērdība un Latvijas apdzīvoto vietu noplicināšana? Kad gribējām izstāties no PSRS, kā vienu no galvenajiem iemesliem uzsvērām pārlieko centralizāciju, varas tālumu no cilvēkiem un gigantomāniju (tos lielobjektus dēvējām par PSRS monstriem), bet vai tagad nav vēl lielāka centralizācija un gigantomānija?

Tātad nevajag mums tos centralizētos un nepilnīgi noslogotos monstrus, kas centralizējuši strauji izmirstošo Latviju! Lieluzņēmumiem būs vieta tad, kad tiks atjaunots Latvijas tautsaimniecības potenciāls un būs nepieciešamība eksportam nodrošināt vienota standarta produkciju. Taču vienlaikus lai dzīvo mazs, pārskatāms un skaists! Katrā pagastā lai ir pienotava, siernīca, graudu kalte, maizes ceptuve, dzirnavas, skaistuma salons, veikals, desu cehs, dažādu amatnieku darbnīcas, iestādes, krājaizdevu sabiedrības, klubs, bibliotēka, skola, baseins, sporta komplekss, citas iestādes, iekoptas un tikai vienam pagastam raksturīgas skaistuma vietas, un pļavās atkal lai ganās gotiņas un citi mājdzīvnieki! Tikai tādā veidā uzlabosies mūsu dzimstība, nostiprināsies ģimenes, veidosies plašs vidusslānis, plauks kultūra, atdzims sociālās

saites, izzudīs nabagie un izstumtie. Ja to nevar panākt katrs tikai ar saviem spēkiem, tad to var panākt kooperējoties. Tādā veidā saimniecisko patstāvību atguvušie cilvēki atgūs arī savu varu, un apzīmējums „pašvaldība” atgūs savu sākotnējo nozīmi – „pašu pārvalde”.

Lai mazinātu atkarību no naftas produktu importa, satiksmes sastrēgumiem un maksas stāvvietām, apsverama lētas sabiedriskā transporta sistēmas atjaunošana.

Sabiedriskā transporta krīze lielā mērā izskaidrojama ar tā dārdzību. 1990. gados Latvijā bija salīdzinoši lēta degviela un lētas lietotās automašīnas, kā arī tika visādi veicināta pāreja uz privātu automašīnu izmantošanu. Tagad ir acīm redzams, ka šis ceļš ir strupceļš. Atgādinu, ka padomju laikā brauciens tramvajā maksāja 3 kapeikas, trolejbusā – 4 kapeikas, bet pilsētas autobusos – 5 kapeikas. Arī starppilsētu autobusi un vilcieni nebija dārgi, tāpēc sabiedriskais transports bija labi noslogots un varēja atļauties lētas biļešu cenas.

2010. gada 2. augusts Latvijas Tautas tiesību atgūšanas Publikācijas (2009 - 2012) 231 MANIFESTS “Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām” 1. pants deklarē: “Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem [..]. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.”

Akli izpatīkot ieinteresētu starptautisko institūciju ieteikumiem un vietējo oligarhu spiedienam, līdzšinējās neoliberālās Latvijas valdības mūsu kādreiz tik plaukstošo Republiku ir likumsakarīgi novedušas līdz reālās tautsaimniecības sabrukumam, demogrāfiskai katastrofai, sociālai polarizācijai, masu bezdarbam un parādu verdzībai.

Pakļaujoties starptautiskā spekulatīvā kapitāla spiedienam, Latvija finansiāli noasiņo un ir kļuvusi par savas augstākās vērtības – cilvēku un it īpaši jaunatnes – eksportētājvalsti. Šāda politika pilnībā atbilst genocīda nozieguma definīcijai, jo pēc ANO 1948. gada “Konvencijas par genocīda nozieguma novēršanu un sodāmību” II panta, genocīds ir ne tikai kādas cilvēku grupas vai tautas fiziska iznīcināšana, bet arī “tādu dzīves apstākļu apzināta radīšana, kas vērsti uz tās pilnīgu vai daļēju iznīcināšanu, garīgu kropļošanu vai dzimstības apturēšanu.”

Līdzšinējie A. Kalvīša, I. Godmaņa un V. Dombrovska kabinetu pasākumi bija vērsti nevis uz krīzes pārvarēšanu, bet gan uz tās padziļināšanu un saasināšanu, uz Latvijas pakļaušanu vēl lielākiem parādiem un lielākai atkarībai. Jau pēc rudens vēlēšanām šīs pārkārtotās neoliberālās apvienības nolēmušas pildīt EK un SVF doto solījumu starptautiskajām korporācijām atdot mūsu atlikušos resursus: dabas bagātības un infrastruktūras objektus, šo procesu maldinoši dēvējot par „privatizāciju”. Ja šie spēki, kas katru valstisku lēmumu iepriekš saskaņo ar minēto starptautisko organizāciju prasībām, paliks pie varas arī nākamos četrus gadus, turpināsies arī mūsu ekonomikas finansiāla nožņaugšana – algu, pensiju un pabalstu samazināšana un nodokļu uzskrūvēšana, šo noziedzīgo darbību maldinoši dēvējot par „taupības pasākumiem”. Īstenojot šādu politiku, Latvijas tauta paliks XIX gadsimta dzimtbūšanas laikiem raksturīgā stāvoklī, un arvien jauni tūkstoši darbaspējīgā vecuma cilvēku būs spiesti

doties ekonomisko bēgļu gaitās pa ekonomiskās depresijas un karu plosīto pasauli, savus tuviniekus atstājot lēnai izmiršanai.

Līdzšinējā „politiskā elite” ir tik neglābjami sakompromitējusies un savā nacionālo interešu nodevībā aizgājusi tik tālu, ka atpakaļceļš tai ir slēgts – Rubikona pārieta. Ja mēs to pasīvi ļausim, viņi ies līdz galam. Kā psihiski sabrucis ārsts, kas tā vietā, lai ārstētu slimnieku, ar ļaunu prieku turpina barot vēža metastāzes. Taču šie alkatīgo interešu kalpi ir aizmirsuši, ka suverenā vara Latvijā pieder nevis viņiem vai starptautisko spekulantu centriem, bet gan Latvijas tautai (Satversmes 2. pants).

Aiz cieņas pret mūsu iepriekšējām paaudzēm un izpildot savu pienākumu mūsu nākamo paaudžu priekšā, mums sava „nozagtā valsts” ir jāatgūst, suverenā vara no jauna jāapliecina un savas intereses kopīgiem spēkiem jānosargā! Viņi ir daži, bet mūsu ir daudz. Neviens Saeimā vai valdībā pieņemts lēmums nedarbosies bez mūsu aktīvas 232 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos vai pasīvas līdzdalības un sadarbošanās. Gala vārds vienmēr pieder tautai! Tāpat kā piramīdas virsotne nevar pastāvēt bez piramīdas pamatnes, tāpat arī politisko aprindu „augšas” nespēj rīkoties bez apzinātas vai neapzinātas tautas masu sadarbības un tām piedāvāto lomu pildīšanas. Pārāk ilgi esam bijuši iecietīgi pret netaisnību un meliem, un pārāk ilgi esam atkāpušies. Nu ir pēdējais laiks novilkt treknu līniju smiltīs – tālāk ne soli, atkāpties vairs nav kur! Pietiks pasīvi norīt aizvien jaunus oligarhijas savtīgo interešu krupjus!

Tāpēc aicinām katru Latvijas iedzīvotāju, neatkarīgi no vecuma, dzimuma, tautības, pilsonības, reliģiskās pārliecības un dzīves filozofijas, mobilizēties solidārai cīņai par savām tiesībām un cilvēcisko cieņu! Gan Eiropas Arodbiedrību federācijas iniciētās Rīcības dienas pasākumos, kas ieplānoti šā gada 29. septembrī, gan priekšvēlēšanu kampaņas gaitā aicinām apspriest un atbalstīt šādas nākotnes politikas vadlīnijas un mērķus: • Pasludināt visu Latvijas parādu atmaksāšanas moratoriju līdz laikam, kad būsim atjaunojuši savu reālo tautsaimniecību un kļūsim maksātspējīgi! Kategoriski noraidīt Latvijas resursu un infrastruktūras izpārdošanu ārzemniekiem!

• Nacionalizēt Latvijas Banku un uzdot tai emitēt no parādiem brīvu, suverēnu valūtu tautsaimniecības atjaunošanas projektu finansēšanai caur Attīstības bankas mehānismu, perspektīvā panākot pilnu nodarbinātību un īstenojot lielo algu politiku!

• Atņemt darbības licenci bankām, kas ar maldinošu reklāmu un blēdīgām shēmām uzpūta Latvijas nekustāmo īpašumu tirgu, izraisīja inflāciju un radīja parādu piramīdu, nodarot Latvijai milzīgus zaudējumus, kā arī bankām, kas nav ieguldījušas un nav gatavas ieguldīt SAVUS līdzekļus Latvijas reālajā ekonomikā!

• Reformēt Latvijas nodokļu sistēmu, būtiski samazinot nodokļu nastu, ar kuru apgrūtināts darbs un darbam nepieciešamie resursi, kā arī pirmās nepieciešamības patēriņš, bet apliekot ar lielākiem nodokļiem zemi, finanšu spekulācijas, kā arī tos uzņēmumus, kuri, izvairoties no nodokļiem, reģistrējušies ārpus Latvijas robežām.

Ieviešams progresīvais ienākumu nodoklis un ar nodokļiem neapliekams iztikas minimums kā strādājošiem, tā pensionāriem. Atlaides paredzamas tikai ražotājiem, jaunu darbavietu radītājiem un lielām ģimenēm.

• Ieviest saprātīgus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus, lai mūsu 20 gadus vārdzinātajām ražošanas nozarēm dotu iespēju atkopties un nostiprināties! Jo galvenais sabiedrības attīstības un stabilas labklājības avots ir ražošana un ar to

saistītās palīgnozares. Katrs šo aizsardzību var veicināt ikdienā, vienmēr dodot priekšroku vietējiem ražojumiem un vietējiem uzņēmējiem. Tādējādi mūsu nauda paliks vietējās kopienās, palīdzēs tām nostiprināties un augt turībā. Pašu spēkiem visādi veicināma kooperācija.

• Valsts neatkarības galvenais priekšnoteikums ir pārtikas pašpietiekamība. Tāpēc pirmkārt atbalstāma, aizsargājama un stimulējama ir lauksaimniecības atdzimšana.

• Veicama vispārēja decentralizācija un varas demokratizācija, lai ražošana, vara un Publikācijas (2009 - 2012) 233 citi iestādījumi būtu koncentrēti nevis dažos centros, bet katrā apdzīvotā vietā.

• Veikt partiju finansēšanas kārtības un vēlēšanu kārtības reformu. Reformas mērķi: dot tiesības kandidātus vēlēšanām izvirzīt pašai tautai no sava vidus un savos vēlēšanu apgabalos, dot vēlētājiem tiesības atsaukt pašu ievēlētos pārstāvjus, atbrīvot tautas pārstāvjus no atkarības no finansētājiem, līdzsvarot likumdošanas, izpildvaras un tiesu varas atzarus.

Aicina šo sarakstu papildināt ar citiem uz mūsu kopējo labklājību vērstiem priekšlikumiem un prasībām!

Aicinām šo manifestu dažādiem līdzekļiem izplatīt starp saviem draugiem, paziņām un domubiedriem, kā arī apspriest aktīvāko cilvēku lokā un organizēties šo prasību atbalstam un īstenošanai!

Projekts, kas 2010. gada 18. augustā tika iesniegts streiku organizēšanas komitejai (streiks.lv) Ko mēs īsti gribam un kā to panākt?

Nevar par programmām nosaukt tos 4000 zīmju sacerējumus, kurus partijas piedāvā vēlētāju muļķošanai. Labākajā gadījumā tie ir tukšu solījumu, skaistu frāžu, lozungu vai asprātīgu izteicienu sakopojumi, nevis rīcības programmas. Pat lielākās un naudīgākās partijas nav uzskatījušas par nepieciešamu izstrādāt izvērstu rīcības programmu. Par ko tas liecina?

Taču vispārējais propagandas patoss ir skaidrs: ja ne palielināt, tad vismaz nesamazināt cilvēku ienākumus, ja ne samazināt, tad vismaz nepalielināt nodokļu slogu. Tikmēr neviena pozīcijas un opozīcijas partijām nav atsaukusi savus solījumus SVF, EK un citām neokoloniālisma institūcijām, bet Finanšu ministrijas dzīlēs ir sagatavotas „Nodokļu un nodevu sistēmas attīstības pamatnostādnes 2011.– 2015. gadam”, kuras paredz būtisku nodokļu sloga palielināšanu tūlīt pēc vēlēšanām. Tātad vēlētājiem partijas stāsta vienu, bet praktiskai īstenošanai gatavo pavisam citu politiku. Es saprotu, ka meli var šķist skaisti un vilinoši, taču meli ir un paliek tikai meli, un nelga ir tas, kurš uz meliem paļaujas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzīgi meli tika sacerēti arī iepriekšējās vēlēšanu kampaņās.

Virtuālo tēlu maģija Patiesību sakot, mani nepārsteidz pašu partiju stratēģija. Ja jau viņiem šis apmānīšanas triks ir vairākas reizes tik spoži izdevies, tad kāpēc to pašu neatkārtot vēlreiz? Kur aitas, tur cirpēji, un abi savās lomās ir tik ērti iejutušies. Tas ir filozofiskais jautājums par upura un noziedznieka sadarbību nozieguma izprovocēšanā un veikšanā: upuris, kas pakļāvīgi sadarbojas, faktiski pats izprovocē noziegumu, ar savu lētticīgo nevarību ievedot protenciālo noziedznieku kārdināšanā. Ja vēlētāji būtu izglītotāki, aktīvāki un prasīgāki, neviens taču viņiem tik nekaunīgu darījumu nepiedāvātu! Ja arī piedāvātu,

tad ciestu neveiksmi.

234 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Taču es nespēju iejusties tos cilvēku ādā, kuri kārtējo reizi gatavojas 2. oktobrī par šiem krāpniekiem balsot! Es saprastu, ja sabiedrības vairākums ļautu sevi piešmaukt vienu reizi, bet ja uz tā paša rupjā grābekļa cilvēki gatavojas uzkāpt jau sesto reizi pēc kārtas (!), tad kurš ir īstais blēdības vaininieks, un vai piekrāptajiem jau sen nebūtu laiks padomāt par diagnozi savai ierastajai rīcībai?

Pirms vēlētāji nav iekrituši galējā pirmsvēlēšanu histērijā, es aicinu visus mierīgi pārdomāt – par ko viņi īsti gatavojas balsot?

– Vai par iesmiņķētajiem, safrizētajiem un retušētajiem ģīmjiem plakātos?

– Vai par profesionālu reklāmaģentu sagatavotajiem TV klipiem?

– Vai par profesionālu sabiedrisko attiecību speciālistu sacerētajiem lozungiem?

– Vai par pakalpīgu žurnālistu un ārvalstu aģentūru sacerētajiem ideoloģiskajiem mītiem?

– Vai par pazīstamām, kaut kur TV redzētām sejām?

– Vai par kandidātu tautību, dzimumu un vecumu?

– Vai par speciālistu sagatavotām gludām frāzēm, ko satrenēti kandidāti šad tad rūpīgi nocitē pakalpīgu TV un radio raidījumu vadītāju aizvējā, neko būtībā nepasakot?

– Vai tas ir azarts par savu iedomāto „komandu” – kā sportā?

– Vai par sarakstos iekļautiem profesionāliem aktieriem, sportistiem un komponistiem, kuri, Saeimā iekļuvuši, mēmi nosēd savu termiņu?

– Vai jūs saprotiet, ka par jūsu vieglprātīgo attieksmi nākotnē būs jāsamaksā visiem Latvijas iedzīvotājiem (izņemot, protams, t.s. eliti, kas no nodokļiem izvairās un visu šo vēlēšanu farsu finansē) – ar savu nabadzību, atkarību, nepanesamajiem nodokļiem, masu bezdarbu, piespiedu emigrāciju, vispārēju sabiedrības degradāciju, valsts sabrukumu?

Ja jau jūs tik lēti noticat šiem nekaunīgajiem partiju meliem, tad kāpēc pēc vēlēšanām nepieprasiet, lai partijas savus solījumus tomēr pildītu vai arī atkāptos?

Sniegšu vienu raksturīgu piemēru. 2003. gadā sabiedrības aptauju dati liecināja, ka vairāk nekā 80% Latvijas iedzīvotāju ir pret Latvijas iesaistīšanos Irākas un Afganistānas karos (laikā, kad tādas ietekmīgas ES valstis kā Vācija un Francija Irākas okupācijā neiesaistījās). Tomēr vairāki ietekmīgi un arī bagāti politiķi un masu mēdiju enkuri izvērsa plašu melu kampaņu un panāca balsojumu par Latvijas iesaistīšanos karā. Tagad zinām, ka visi minētie karā iesaistīšanās argumenti bija safabricēti meli, bet Latvija aizvien karo un no mūsu nodokļiem finansē šos karus, kuri tikai vēršas plašumā. Kāpēc jūs atkārtoti atbalstījāt partijas, kuras meloja un klaji ignorēja sabiedrisko domu? Kāpēc jūs neprasāt, lai tagad šie bagātie politiķi no savas kabatas kompensē netaisnīgajos karos iztērēto nodokļu maksātāju naudu? Kāpēc neprasāt, lai šie vvf, ēlertes, repšes, kalnietes un citi kara kurinātāji paši savus bērnus ieģērbj plankumainos lindrakos un nosūta karot, ja jau viņiem šie kari tik nepieciešami? Kāpēc viņi paši neņem rokās kalašņikovus un nebrauc karot, bet sūta jūsu bērnus? Vai jūs nesaprotiet, ka latvieši, kas savulaik daudz cietuši no okupācijām, tagad paši ir svešu zemju okupanti?

Visi panākumi savulaik tika sūri izcīnīti Astoņu stundu darba diena, piecu dienu darba nedēļa, atvaļinājumi, vecuma pensijas, minimālā alga, sociālās garantijas, vispārējas vēlēšanu tiesības, sieviešu un bērnu Publikācijas (2009 - 2012)

235 tiesības, vārda un sirdsapziņas brīvība, tiesības apvienoties arodbiedrībās un cita veida biedrībās, tiesības uz taisnīgu atalgojumu par darbu, tiesības uz vispārēju izglītību, tiesības lietot dzimto valodu, tiesības uz saimniecisku suverenitāti, tiesības uz tautas pašnoteikšanos, tiesības uz savu kultūru, tiesības uz pajumti, pārvietošanās brīvība... Šo sarakstu var turpināt, un šie jēdzieni vēl 1990. gadu sākumā šķita tikpat pašsaprotami kā saule debesīs. Ja ne nodrāzti. Jo parasti jau cilvēki pārāk neaizdomājas par to, kas viņiem ir stabili nodrošināts vai mantots, vai iegūts bez pašu pūlēm un upuriem.

Taču vēl pirms kādiem 140 gadiem šīs idejas bija revolucionāras, par tām runāja un sapņoja slepenībā, to nesējus vajāja policija, par to paušanu cilvēkus nogalināja, pūdēja cietumos, izsūtīja uz Sibīriju, nodedzināja viņu mājas.

Mums vajadzētu būt lepniem un pateicīgiem savu senču priekšā, ka tieši Latvija bija ne vien šo revolucionāro ideju galvenais centrs Krievijas impērijā, bet arī viens no pasaules centriem cīņā pret feodālo un oligarhisko tradīciju!

Cīņa par šīm tiesībām prasīja vairāku paaudžu pašaizliedzīgus upurus, arī dzīvības upuri. Tie cilvēki, kas par šīm tiesībām sāka cīnīties, paši nepiedzīvoja šo tiesību īstenošanu. Viņi sevi upurēja, lai viņu bērni, bērnu bērni un arī mēs varētu šīs tiesības baudīt!

Tieši Latvijā notika Kauguru un citi līdzīgi nemieri, kas galu galā noveda līdz dzimtbūšanas iekārtas atcelšanai visā Krievijas impērijā. Tieši Latvija bija galvenais 1905. gada revolūcijas centrs! Tā laika latvieši, riskējot ar savu dzīvību, savācās slepenos pulciņos, izplatīja aizliegto literatūru, organizēja streikus un demonstrācijas, organizēja aizliegtās arodbiedrības, dibināja neskaitāmas citas biedrības, kas izplatīja idejas, organizēja tautiešu sadarbības tīklus, kultūras un izglītības pasākumus, saimnieciskās veicināšanas biedrības, pašpalīdzības biedrības un kooperācijas kustību. Tikai XX gadsimta sākumā izveidojās pirmās politiskās partijas, un tās organizēja nevis ciniski finansētāji (lai gan arī tad bija visādas provokācijas), bet gan cilvēki paši. Tas nebija vienkārši, jo pretestība un represijas bija bargas, necilvēcīgas, viltīgas un nežēlīgas.

Palasiet Augusta Deglava „Rīgu”, brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikus”, Valdemāra Kārkliņa ciklu „Dieva zeme” un Pāvila Rozīša „Valmieras puikas” ( arī „Cepli”, kurš jau iezīmēja degradācijas tendences brīvajā Latvijā). Atgūstiet savu vēsturisko atmiņu! Tas ir ļoti svarīgi, lai mēs spētu orientēties arī šīs dienas apstākļos!

Zaudētās tiesības jāatgūst no jauna Un ja mēs šodien redzam, ka minētās tiesības vairs netiek ievērotas, zaudē savu sākotnējo nozīmi, tiek metodiski noārdītas, un atkal galvu pacēlusi oligarhiskā un feodālā tradīcija, tad ir skaidrs, ka mēs savu senču panākumus esam aizmirsuši un citādi noniecinājuši, ka esam kā negudri skrējuši pakaļ mānīgiem vilinājumiem, ka esam ļāvuši deģenerēties mūsu solidaritātes jūtām pret tuvākajiem, morālei un sirdsapziņai.

Un ir skaidrs, ka neviena oligarhu vai ārvalstu spekulantu finansēta partija mums šīs zaudētās tiesības nepienesīs uz paplātes 3. oktobra rītā. Nāksies vien pašiem atkārtot to pašu ceļu, kuru kādreiz mūsu labā jau bija nogājuši mūsu leģendārie, izcilie priekšgājēji, un kuru iekarojumus mēs neesam nosargājuši. Lai dod Dievs, ka šis ceļš šoreiz nebūtu tik asiņains kā mūsu senčiem, bet jānoiet tas būs. Vai arī jāpazūd no vēstures kā tautai.

Motivācija mums var būt tāda pati kā mūsu priekšgājējiem: šīs cilvēko cieņu 236 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos nodrošinošās tiesības nodot mantojumā mūsu bērniem un bērnu bērniem, kā arī

gādāt, lai viņi tās turētu godā un modri sargātu.

2010. gada 16. septembris Attīstīt valsti vai palikt par koloniju – tā ir mūsu pašu brīva izvēle Ko tik nesola partijas šajā pirmsvēlēšanu periodā, taču neviena nerunā par galveno un būtisko: kā tas varēja notikt, ka labi attīstīta Otrās pasaules valsts 20 gados pārvērsta par parādos iestigušu atkarīgu teritoriju, kurai likumus un lēmumus diktē citi? Pat Valdis Dombrovskis ir spiests atzīt, ka Latvija ik dienu patērē par diviem miljoniem latu vairāk nekā nopelna. Gadā šis pārtēriņš sasniedz jau 730 miljonus, bet patiesībā vēl vairāk. Taču neviens neanalizē, kādi bijuši šīs nu jau 20 gadus ieilgušās krīzes cēloņi, un kas būtu jādara, lai Latvija beidzot sāktu attīstīties. Tas nozīmē, ka arī šīs vēlēšanas nekādas būtiskas pārmaiņas Latvijas līdzšinējā politikā neienesīs.

Pelēkos vadmalas svārkos tērptu vīru spēks Varbūt šai sakarā būtu lietderīgi paraudzīties, kā savu valsti attīstījušas tās nācijas, kuras tagad tiek sauktas par lielvarām. Piemēram, pēdējā superlielvalsts – ASV. Kad 13 Ziemeļamerikas kolonijas 1776. gadā guva politisku neatkarību no britu impērijas, tās bija nesalīdzināmi sliktākā stāvoklī nekā Latvija 1990. gadā. Ja Latvija no PSRS mantojumā saņēma modernai dzīvei piemērotu infrastruktūru, veselas rūpniecības nozares (lai arī ne visos gadījumos modernāko tehnoloģiju), zinātniskos institūtus, vispusīgi izglītotus cilvēkus, pilnu nodarbinātību un egalitāru sabiedrību, tad britu impērija savām Amerikas kolonijām bija vispār aizliegusi jebkādu rūpniecību – pat naglas un kniepadatas amerikāņi nedrīkstēja ražot paši. Visi rūpnieciskie izstrādājumi bija jāieved no Anglijas, un līdzekļus šim importam amerikāņi guva, ar vergu darbaspēku audzējot un Lielbritānijai pārdodot nepārstrādātu kokvilnu. Lai arī ASV kolonisti bija salīdzinoši izglītoti, tā bija pretrunu sašķelta, etniski un reliģiski jaukta sabiedrība, kas skaitliski nebija daudz lielāka par Latvijas iedzīvotāju skaitu mūsdienās.

Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas un militāras uzvaras pār Lielbritānijai uzticīgo karaspēku Amerikas kolonistiem pašiem bija jāuzņemas atbildība par jaunās valsts turpmāko likteni. Bija divas iespējas. Populārais Neatkarības deklarācijas autors un parakstītājs Tomass Džefersons aicināja arī turpmāk paļauties uz kokvilnas eksportu, Anglijas rūpniecisko preču importu un Anglijas banku finansējumu. Populārs viņš bija tāpēc, ka cilvēkiem vispār raksturīga tendence neko savā dzīvē krasi nemainīt, jo viss jaunais cilvēkos iedveš bailes. Džefersonu atbalstīja arī Anglijā dzīvojošais brīvā tirgus ideoloģijas pamatlicējs Ādams Smits, kurš Ameriku brīdināja no savas industrijas veidošanas, jo tā tiem radīšot „vien zaudējumus un nesīs nelaimi”.

Turpretī pirmais ASV prezidents un armijas virspavēlnieks Džordžs Vašingtons, Publikācijas (2009 - 2012) 237 riskējot kļūt nepopulārs un rēķinoties ar sīvu impērisko spēku un cilvēku inerces pretestību, piedāvāja organizēt savu nacionālo rūpniecību. Viņu atbalstīja finansists Aleksandrs Hamiltons, kurš par šo tēmu daudz rakstīja „Federālistu avīzē” un izstrādāja ASV dinamiskas attīstības plānu, kuru nosauca par „Ziņojumu par rūpniecību”, kā arī dibināja no Lielbritānijas neatkarīgu „Amerikas valstu banku”, kuras vadībā tika izveidota nacionālā banku sistēma. Dž Vašingtons Hamiltonu iecēla par pirmo ASV finanšu ministru.

Ierodoties uz prezidenta inaugurācijas ceremoniju, Dž. Vašingtons atteicās uzģērbt

smalko Anglijā ražoto smokingu, bet tā vietā izvēlējās rupjas pašaustas drānas uzvalku.

Apmēram tādu pašu, kādus vēl XIX gadsimta beigās valkāja latviešu zemnieki un nacionālā inteliģence. Tas bija ļoti svarīgi, ka tieši ASV prezidents ar personīgo piemēru iedvesmoja pārējos amerikāņus (salīdziniet šo rīcību ar Latvijas politiķu skandalozajām ārišķībām 1990. gadu sākumā un arī vēlāk).

Lai pārtrauktu atkarību no angļu importa, importa preces apgrūtināja ar lielām ievedmuitām, un jaunā Amerikas valsts savus līdzekļus ieguldīja infrastruktūras, izglītības un rūpniecības jomās. Jā, sākotnēji šī politika amerikāņiem radīja daudz neērtību, jo ievestās preces kļuva dārgas, bet vietējie ražojumi nebija tik izskatīgi un sākotnēji arī to kvalitāte nebija tik laba. Taču ievedmuitas barjera deva iespēju un aizsargāja valsts subsidētās nacionālās rūpniecības dzimšanu un nostiprināšanos.

Amerikāņi noraidīja visu anglisko – atteicās pat no Anglijas kolonijās audzētās tējas, paši kļūstot par kafijas lietotājiem.

Tāda bija ASV attīstības cena: paciest zināmas neērtības šodien, lai baudītu pasaulē spēcīgākās industrijas priekšrocības nākotnē. Tieši tā rīkojās arī citas industriālās valstis, kuras mūsdienās mēdz saukt par attīstītām vai bagātām. Ar vienu vārdu šādu politiku sauc par PROTEKCIONISMU, bet sistēmu – par nacionālās ekonomikas sistēmu.

Arī Latvija, būdama daudz labākos apstākļos, 1990. gadā varēja izvēlēties sekot ASV paraugam. Taču tā izvēlējās pilnīgi pretēju ceļu: demontēja savu industriju un paļāvās tikai uz importu un ieinteresētu ārvalstu „ekspertu” ieteikto politiku. Tāpēc arī rezultāti pilnīgi pretēji.

Koloniālās administrācijas vietā – „Grēcīgā Trīsvienība” Lasītāji varbūt iebildīs, ka tas bija sen, un šī mācība vairs nav piemērota mūsdienu apstākļiem un jaunajai globalizācijas paradigmai.

Patiesībā nekas nav būtiski mainījies. Ja agrāk noteikumus upurvalstīm diktēja lielvalstu koloniālās administrācijas, tad tagad tas notiek smalkākā veidā.

Jāsaprot, ka globalizācija ir tas pats vecais imperiālisms, tikai tas tiek īstenots modernākiem līdzekļiem un caur citām institūcijām. Arī britu impērija vēl līdz XX gadsimta vidum bija globāla un lepojās, ka „saule virs tās nenoriet”. Tā savām kolonijām diktēja, ko tās drīkst darīt un ko nedrīkst, kā arī tām uzspieda nevienlīdzīgus, aplaupošus līgumus. Šī klasiskā koloniālā sistēma sabruka tikai 1960. gados.

Mainījies arī globālais hegemons: Lielbritānijas vietu ieņēmusi tās bijusī kolonija ASV. Mainījusies arī sistēma: ASV, atšķirībā no Lielbritānijas, upurvalstīs nedibina savu koloniālo administrāciju, tikai zemeslodi ir apjozusi ar vairāk nekā 1000 lielākām un mazākām karabāzēm un neskaitāmām „brīvā tirgus” institūcijām, kuras maldinoši 238 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos tiek dēvētas par starptautiskām. Kur vien iespējams iztikt bez aviācijas un tankiem, ASV administrācija paļaujas uz korumpētām atkarīgo valstu valdībām un pasīviem šo valdību pavalstniekiem, kuru izklaidei Amerika eksportē savu šova industriju.

Noteikumus mūsdienu upurvalstīm diktē ASV un citu lielvalstu kontrolētās globālās institūcijas, kuras korejiešu izcelsmes Kembridžas universitātes pasniedzējs, ekonomikas doktors Ha Džūn Čangs ( Ha Joon Chang) nodēvējis par „Grēcīgo Trīsvienību” (to pretstatot kristiešu sludinātajai „Svētajai Trīsvienībai”), bet bijušais katoļu pāvests Jānis Pāvils II dēvēja par „grēka struktūrām”. Ārvalstu padomniekus un ekspertus, kuri diktē politiku upurvalstu valdībām, Ha Džūn Čangs nosaucis par „sliktajiem samāriešiem” (pretstatā Bībelē aprakstītajam labajam samārietim). Un šīs galvenās „Grēcīgās

Trīsvienības” institūcijas, kuras varētu saukt arī par neokoloniālisma instrumentiem, ir Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka un Pasaules Tirdzniecības organizācija.

Tāpēc tā nav nejaušība, ka tieši SVF un PB diktēja Latvijas valdības politiku jau kopš 1990. gadu sākuma un diktē arī tagad. Šādas politikas sekas ir viegli prognozējamas: vēl lielāki parādi, lielāka atkarība un lielāka nabadzība. Līdzīgi kā citām valstīm, kuras pakļāvušās SVF, PB un PTO diktātam.

Lielvalstis noņem kāpnes, pa kurām pašas tikušas pie bagātības un varenības ASV Nacionālās politekonomiskās sistēmas teorētiķis un Vācijas ekonomiskās sistēmas pamatlicējs Fridrihs Lists, analizējot Lielbritānijas impērisko politiku, 1841. gadā rakstīja: “Tas ir plaši izplatīts viltīgs paņēmiens: kad kāds ir sasniedzis varenības augstumus, viņš nostumj kāpnes, pa kurām tur uzkāpis, lai atņemtu šādu iespēju citiem, kas tur gribētu nonākt pēc viņa. Šajā paņēmienā slēpjas Ādama Smita kosmopolītiskās doktrīnas noslēpums.” Šo impērisko viltību nav izpratušas vai nav gribējušas izprast pat mūsu nacionālistu organizācijas. Sludinādamas pliku etnisko nacionālismu, faktiski tās tikai sašķeļ Latvijas sabiedrību un lej ūdeni uz kosmopolītisko laupītāju dzirnavām. Jau minētais F. Lists uz šo kļūdu norādīja jau XIX gadsimtā: „[..] etniski un lingvistiski balstīts nacionālisms ir tikai viena no sastāvdaļām nācijas veidošanas procesā. Bez ekonomiskā nacionālisma jeb nacionālās ekonomikas sistēmas etniskā nacionālisma idejām trūkst ārējā nodrošinājuma un mehānisma šo ideju spēka izmantošanai.”

Saprast, izplānot un īstenot!

Par valstu attīstības principiem, krīzes pārvarēšanu, F. Lista un citu nacionālās ekonomikas klasiķu devumu esmu rakstījis savā 2000. gadā izdotajā grāmatā „Jaunā pasaules kārtība un mēs paši”. Bet nu šo tēmu iztirzājis arī Emīls Jakrins savā tikko izdotajā grāmatā „Ekonomiskais patriotisms”. Visiem, kuriem rūp Latvijas nākotne, iesaku izlasīt šo grāmatu. Lūk, viens citāts no E. Jakrina darba: „Nacionālās ekonomikas veidošanā Lists lielu lomu atvēlēja valdībai, kas atšķirībā no savām interesēm sekojošiem indivīdiem spēj rūpēties par visas nācijas ekonomisko un politisko stiprināšanu. Valdības galvenie uzdevumi nacionālās ekonomikas ietvaros ir Publikācijas (2009 - 2012) 239 veidot ekonomikas institucionālo struktūru, kas orientēta uz rūpnieciskās ražošanas aizsardzību un attīstību, veidot iekšzemes transporta infrastruktūru, lai stiprinātu iekšzemes tirgus vienotību, uzlabot izglītības līmeni, pakārtojot to nācijas interesēm, un finansiāli stimulēt jaunievedumus un izcilus sasniegumus visās sabiedriskās dzīves jomās, tādējādi stimulējot nācijas mentālā kapitāla vairošanu. Pēc Lista domām, nācijas mentālo kapitālu nevar pavairot, paļaujoties uz finanšu kapitāla gravitēšanu pretim lielākās peļņas iespējām un labāko zemes un darbaspēka resursu izmantošanu.

Mūsdienu ekonomistu žargonā runājot, nācijas mentālais kapitāls nevairojas brīvā tirgus pašregulācijas rezultātā.”

Iesaku izlasīt arī latviešu valodā nesen izdoto bijušā PB galvenā ekonomista Džozefa Stiglica grāmatu „Globalizācija un neapmierinātība ar to”, kā arī jau minētā Kembridžas universitātes pasniedzēja Hadžūna Čanga darbus (diemžēl pagaidām tikai angļu valodā; varbūt kāds jau ir iztulkots krieviski):

Chang, Ha Joon. Kicking Away the Ladder - Development Strategy in Historical Perspective, London: Anthem Press, 2002.

Chang, Ha Joon. “Kicking Away the Ladder. An Unofficial History of Capitalism, Especially in Britain and the United States”, Challenge, 2002.

Chang, Ha Joon. “Kicking Away the Ladder: Infant Industry Promotion in Historical Perspective”, Oxford Development Studies, 2003.

Chang, Ha Joon. “Kicking Away the Ladder: The “real” history of free trade”, Globalization and the Myths of Free Trade. History, Theory, and Empirical Evidence, ed.

by Anwar Shaikh, Routledge, 2007.

Chang, 2007 — Chang, Ha Joon. Bad Samaritans. The Myth of Free Trade and the Secret History of Capitalism, London: Bloomsbury Press, 2007.

Domājošus un patriotiskus cilvēkus aicinu izstrādāt Latvijas industriālās attīstības plānu tuvākajam un tālākajam periodam, kā arī no sava vidus izvirzīt valdību, kas būtu gatava šo plānu pārvaldīt un tajā iesaistīt visus Latvijas iedzīvotājus, arī tos, kas bija spiesti Latviju atstāt. Ņemot vērā mūsu bēdīgos demogrāfiskos rādītājus, Latvijai nedrīkst būt lieku cilvēku.

2010. gada 23. septembris Latvija arvien dzīvo aizvakardienā Es netiekšos līdzi tiem žurnālistiem un politologiem, kuri pēc vēlēšanām visi kā viens apgalvoja, ka tieši šādus vēlēšanu rezultātus esot gaidījuši un prognozējuši. Nē, es tādus negaidīju un neprognozēju. Es vispār kampaņā neiesaistījos, neaģitēju par kādu partiju (jo neviena mani nepārliecināja), bet gan mudināju domāt par būtisku vēlēšanu sistēmas maiņu, deputātu atbrīvošanu no finansētāju atkarības un atbildības radīšanu savu vēlētāju priekšā. Šo tēmu jau pavasarī izklāstīju rakstā „Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”, kas viegli atrodams internetā. Neraugoties uz to, vēlēšanu rezultāti mani sarūgtināja. Ne tāpēc, ka pie varas netika kāds grupējums, bet tāpēc, ka man rūp Latvijas nākotne, kuras apdraudējums šo vēlēšanu iespaidā tikai pieaudzis.

240 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Latvija arvien bez valdības Latvija jau ilgu laiku eksistē bez valdības šā vārda sākotnējā nozīmē, t.i., mums nav tādas administrācijas, kura pārstāvētu un aizstāvētu Latvijas un tās pilsoņu intereses pasaulē, mērķtiecīgi rūpētos par līdzsvarotu valsts attīstību un tās interesēm tuvākā un tālākā perspektīvā. Pēdējā Kalvīša administrācija, Godmaņa un Dombrovska administrācijas bija tādas pašas „valdības” kā Augusta Kirhenšteina apstiprinātā valdība 1940. gadā vai t.s. latviešu pašpārvalde Hitlera Vācijas okupācijas periodā. Ja Kirhenšteina „valdība” paklausīgi pildīja Maskavas kremļa emisāra un PSRS vēstniecības darbinieku gribu, ja „latviešu pašpārvalde” Ostlandes militārās virspavēlniecības atļautajos rāmjos risināja dažus iekšējās sadzīves jautājumus okupācijas apstākļos, tad Dombrovska valdība ar lielu pārcentību pilda SVF, PB, Eiropas komisijas un pat ārvalstu vēstniecību trešās šķiras darbinieku norādījumus un vēlmes. Protams, uz Latvijas nākotnes un tās iedzīvotāju rēķina. Šāda prakse nav nekas jauns un tās lietderība ir viegli izskaidrojama. Ja Maskavai, Berlīnei, Briselei vai Vašingtonai nāktos pašām diktēt sev vēlamo impērisko politiku, ieceļot savus gubernatorus, šāds klajš diktāts varētu izraisīt Latvijas iedzīvotāju sašutumu, pretestību un sabotāžu. Tad viss būtu skaidrs: cilvēki pazītu savu apspiedēju, izmantotāju vai aplaupītāju. Tāpēc visu zemju imperiālisti par gudrāku uzskata

pakļautajās valstīs iedibināt nacionāli iekrāsotas vietvalžu administrācijas, kuras īsteno attiecīgajai impērijai nepieciešamo politiku, izskaidro tās nepieciešamību vietējiem iedzīvotājiem, to pasniedz kā nacionālām interesēm atbilstošu vai vismaz kā mazāko ļaunumu. Šādus režīmus sauc par vietvalžiem, marionešu valdībām, ielikteņiem, kolaborantiem, svešo kungu pakalpiņiem, kompradoriem un citādi.

XX gadsimta beigas un XXI gadsimtu gan raksturo divas jaunas nianses. Savu gribu impēriskie centri diktē nevis pa tiešo saviem ielikteņiem pakļautajās teritorijās, bet šim nolūkam izmanto tādas pārnacionālas organizācijas kā SVF (Starptautiskais valūtas fonds), PB (Pasaules banka), PTO (Pasaules tirdzniecības organizācija), Eiropas komisija.

Tikai vērīgākie cilvēki savos meklējumos atklāj, ka galvenie SVF, PB akcionāri un galvenie politikas noteicēji PTO ir ASV un Rietumeiropas lielvalstis. Arī Eiropas Komisija pārstāv ietekmīgāko ES dalībvalstu un starptautisko korporāciju gribu. Vēl viena jauna nianse ir tā, ka arī pašas rietumvalstu valdības ir sava veida ielikteņi, kuru darbību nosaka ietekmīgākās starptautiskās korporācijas un it sevišķi privātas finanšu institūcijas, kuras pieņemts saukt par bankām. ASV milzīga ietekme uz prezidentu un tā administrāciju ir arī jau prezidenta Eizenhauera definētajam militāri industriālajam kompleksam, kas kļuvis par valsti valstī. Taču arī militārā birokrātija ir lielā mērā pakārtota finanšu oligarhijai, kura mūsdienās ieguvusi vēl nepieredzētu varu un ietekmi. Visu šo sarežģīto impēriskās dominēšanas sistēmu pieņemts saukt par globalizāciju.

Par valdību neierobežotu pakļaušanos minētajai finanšu oligarhijai liecina vēsturē vēl nepieredzēta banku glābšanas akcija, kura turpinās jau trešo gadu un kurā iesaistījušās visas rietumvalstis un Centrālās Eiropas valstis, izņemot Islandi. Pēdējais finanšu spekulantu upuris ir latviešiem pazīstamā Īrija, kuras parāds bankām pēkšņi palielinājās par 50 miljardiem dolāru un kuras nekustamo īpašumu vērtība uz šo brīdi samazinājusies par 20%.

Publikācijas (2009 - 2012) 241 Banku glābšanai rietumvalstu valdības, tai skaitā Latvijas valdība, jau iztērējušas vairākus desmitus triljonus dolāru, taču tas ir tikai piliens jūrā, jo vairāku megabanku bilancēs ir ne ar ko nenosedzama toksisko vērtspapīru (t.s. derivātu) masa, kuras nominālvērtība sasniedz aptuveni pusotru kvadriljonu (1500 triljonus) dolāru (pasaules gada kopprodukts svārstās robežās no 50 līdz 60 triljoniem dolāru). Tātad banku sistēma ir bankrotējusi, taču tā to neatzīst un steidz izmantot savu ietekmi uz valdībām, lai iegūtu laiku un par valdību sagādāto (no iedzīvotājiem izspiesto) glābšanas naudu uzpirktu reālus resursus un reālus īpašumus. Šajā mākslīgi radītajā parādu piramīdā Latvija ir tikai viens mazs segments, taču bankām ir svarīgi, lai neviena valsts neizslīdētu no to tvēriena, kā to nesen izdarīja Islande. Jo tas no šo banku viedokļa būtu slikts piemērs pārējām valstīm.

Ko nozīmē Vienotības nosacītā uzvara Saeimas vēlēšanās (nosacītā tāpēc, ka Vienotībai nav balsu vairākuma un teorētiski iespējama valdības sastādīšana bez Vienotības)?

Tas nozīmē, ka vēl straujāk turpināsies Latvijas izlaupīšana, iedzīvotāju reālo ienākumu apcirpšana, darbavietu likvidēšana, uzņēmumu bankrotēšana vai pārcelšanās uz labvēlīgāku vidi, cilvēku izceļošana uz ārvalstīm (lai gan pēdējo tendenci sarežģīs fakts, ka arī Lielbritāniju un Īriju ir pārņēmusi saimnieciskā depresija). Jauna tendence būs atlikušo Latvijas valsts un pašvaldību uzņēmumu izpārdošana ārzemniekiem, arvien lielāku zemes, mežu un citu resursu apjomu nonākšana ārvalstnieku īpašumā. Arī t.s. nekustamos īpašumus paredzēts nodot ārvalstu banku pārvaldībā, par ko liecina īpašu

meitas uzņēmumu dibināšana pie bankām, kuras nodarbojas ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, parādu un īres piedzīšanu no Latvijas iedzīvotājiem.

Kāpēc ārvalstu dominētajām institūcijām izdevīga tieši „Vienotības” uzvara vēlēšanās? „Vienotības” pārstāvji jau sen sevi pierādījuši kā viscentīgākie un vispaklausīgākie ārvalstu institūciju gribas izpildītāji un pakalpiņi. Es nevēlos idealizēt apvienību „Par labu Latviju”, taču tā pārstāvēja vietējos uzņēmējus, kuri kaut vai aiz tīri egoistiskām interesēm nebija ieinteresēti Latvijas resursu nonākšanā ārvalstnieku kontrolē. Tāpat ļoti neērta starptautiskajam kapitālam būtu neprognozējamā un spurainā Aivara Lemberga nonākšana pie varas.

Zīmīga ir rietumvalstu valdību sajūsma par V. Dombrovska uzvaru. Tā iedvesmoja finanšu oligarhijas pakalpiņus visā pasaulē, jo sniedza praktisku piemēru, kā var panākt, lai iedzīvotāji paši labprātīgi nobalsotu pret savām interesēm. Faktiski liela Latvijas iedzīvotāju daļa nobalsoja par savu iznīcināšanu un par tādu banku oligarhu interesēm, kuru uzvārdus un dzīvesvietas viņi pat nenojauš.

Kā tas varēja notikt?

Apgrieztais totalitārisms arī Latvijā Amerikā dzīvojušais psihoanalīzes pamatlicēja Zigmunda Freida brālēns Eduards Bernejs ( E dward Bernay) pamatoti tiek uzskatīts par modernās propagandas tēvu, tikai mūsdienās šo cilvēku apziņas manipulācijas metodi sauc par sabiedriskajām attiecībām jeb PR tehnoloģijām. Pirmo reizi Bernejs kļuva slavens, kad viņš Amerikas sievietēm „iemācīja” smēķēt publiskās vietās. Cigaretes šajā akcijā viņš nosauca par „brīvības lāpām” – sieviešu emancipācijas un atbrīvošanās simbolu. Tikai vēlāk „atbrīvotās” sievietes aptvēra, ka kļuvušas par narkotiskās vielas nikotīna verdzenēm, bet tabakas 242 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kompānijas no šīs akcijas guva vēl nebijušu peļņu. To pašu tehnoloģiju vēlāk sekmīgi izmantoja kosmētikas un farmācijas industrijas, kā arī citi patēriņa preču ražotāji.

Mazāk zināms, ka Eduards Bernejs ar līdzīgām manipulācijas metodēm pārliecināja amerikāņus atbalstīt ASV iesaistīšanos vairākos karos. Savā 1928. gadā izdotajā grāmatā „Propaganda” Eduards Bernejs rakstīja, ka „inteliģenta masu viedokļu un organizēto ieradumu manipulācija ir svarīgs demokrātiskās sabiedrības elements” un ka manipulatori „veido neredzamo valdību, kurai pieder patiesā vara valstī”. Propagandu, lai neciestu no šā jēdziena negatīvā zemteksta, Bernejs ieteica dēvēt par sabiedriskajām attiecībām. Mūsdienās arī Latvijā nav nevienas iestādes vai vērā ņemama uzņēmuma, kurš neizmantotu labi atalgotus sabiedrisko attiecību jeb PR speciālistus.

Savukārt Prinstonas Universitātes profesors, politiskais filozofs Šeldons Volēns (Sheldon Wolin) šo vadāmās demokrātijas paveidu nosaucis par inverto jeb apgriezto totalitārismu. Atšķirībā no klasiskā totalitārisma, kāds valdīja Staļina PSRS, Hitlera Vācijā, Pinočeta Čīlē vai Pol Pota Kambodžā, apgrieztajam totalitārismam nav nepieciešams harizmātisks vadonis un nežēlīgs represiju aparāts, jo iedzīvotāju paklausība tiek panākta šķietami labprātīgi, manipulējot ar faktiem, izdomājumiem un emocijām, it sevišķi – ar bailēm. Vispadevīgākais vergs ir cilvēks, kurš pats neapzinās savu verdzību, bet uzskata, ka rīkojas savas brīvas gribas vadīts.

Problēma – reakcija – risinājums Protams, PR tehnoloģijas ir bezgala dažādas un aptver visas dzīves jomas, taču gandrīz visas šīs metodes var reducēt uz vienkāršu formulu: problēma – reakcija – risinājums.

Problēma var būt reāla, mērķtiecīgi radīta, pārspīlēta (uzpūsta) vai pat pilnīgi izdomāta.

Šī reālā, uzpūstā vai izdomātā problēma rada visas sabiedrības vai kādas sabiedrības daļas reakciju. Šī reakcija var būt uztraukums, bailes, panika, agresija vai arī citas emocionālas reakcijas: aizskarta godkāre, alkatība, apdraudējuma sajūta u.tml. Un tad kāds, kurš parasti vienlaikus ir arī problēmas radītājs, piedāvā risinājumu, kurš tiek pasniegts kā mazākais ļaunums, ja salīdzina ar uzpūstās problēmas draudiem. Šādu shēmu var izmantot vairākas reizes pēc kārtas, jo šodienas risinājums ir rītdienas problēma, kura savukārt izraisa prognozējamu reakciju, kas prasa jaunu risinājumu.

Jaunais risinājums tiek pasniegts kā „mazākais ļaunums”, ja salīdzina ar jauno problēmu, bet ir lielākais ļaunums, ja salīdzina ar sākotnējo problēmu.

Iesaistīšanās šādā ciklā ir kā nonākšana apburtajā lokā, no kura nav acīmredzamas izejas pastāvošās uzskatu paradigmas ietvaros. Kā norādījis Einšteins, problēmu nevar atrisināt tajā izpratnes līmenī, kurā šī problēma radīta. Lai atrastu izeju, jāpāriet uz citu paradigmu. Šādas manipulācijas piemēri sastopami ik uz soļa. Nosaukšu dažus.

Dienu pirms referenduma par Latvijas iestāšanos ES vārds televīzijā tika dots Eināram Repšem, kura paziņojums skanēja apmēram tā: „Ja rīt Latvijas pilsoņi nenobalsos par Latvijas uzņemšanu ES, tad jau parīt no rīta Doma laukumā būs Krievijas tanki.”

ASV 2001. gada septembrī vaina par tirdzniecības torņu sagraušanu tika uzvelta viduslaiku apstākļos alās mītošiem islāma fundamentālistiem. ASV sabiedrības reakcija uz šo notikumu un tā interpretāciju tika izmantota, lai sāktu vairākus karus, kā arī būtiski ierobežotu pašu amerikāņu pilsoniskās brīvības un cilvēka tiesības.

Publikācijas (2009 - 2012) 243 Oligarhijas kontrolētie masu mēdiji (pēc tam arī pārējie) izplatīja mītu par cilvēka darbības izraisītu globālo sasilšanu, kas draudot ar dramatiskām klimata pārmaiņām, polāro ledāju izkušanu, lielu teritoriju applūšanu, badu, epidēmijām utt. Publikas reakcija globālo korporāciju kontrolētajām institūcijām ļāva aplikt valstis ar oglekļa izmešu nodokli, kontrolēt valstu ražošanu, tirgoties un spekulēt ar oglekļa izmešu kvotām. Neraugoties uz to, ka daudzi zinātnieki minēto teoriju apgāzuši un notikusi šo falsifikāciju atmaskojošā „klaimitgeita”, manipulācijas ar oglekļa kvotām ir pavērušas ceļu strauji augošam triljonu biznesam, kas balstās uz nekaunīgiem, bet agresīvi tiražētiem meliem. Melus par cilvēku izraisīto globālo sasilšanu māca, sākot jau no bērnudārziem, bērnu literatūras un filmām.

Tipisks caurmēra patērētājs, sekojot dzīves stila diktātam, daudz patērē neveselīgo lielveikalu produkciju un viņam ir sēdošs dzīvesveids, parasti TV vai datora ekrānu priekšā. Agrāk vai vēlāk viņa organisms novājinās un parādās slimību simptomi. To veikli izmanto farmācijas industrija, ar savām TV reklāmām suģestējot dažādas slimības.

Rezultāts ir tāds, ka cilvēki nemaina savu neveselīgo dzīvesveidu, bet top arvien atkarīgāki no medikamentiem, kuri domāti nevis ārstēšanai, bet slimību simptomu nomākšanai. Līdz ar to liela cilvēku daļa, pārsniegusi pusmūža vecumu, medikamentus rij burtiski saujām un ir pastāvīgi komercializētās medindustrijas klienti līdz kapa malai.

Pēc SVF un PB priekšrakstiem Latvijā 1990. gados tika ieviests hroniska naudas trūkuma režīms, proti, Latvijas Banka mērķtiecīgi emitēja saimnieciskās attīstības un citu jomu vajadzībām nepietiekamu naudas apjomu. Tas ierobežoja vai pat paralizēja visas Latvijas attīstībai svarīgās jomas, bet vienlaikus Latvijā tika pieļauta brīva, neierobežota un nekontrolēta citu valūtu ieplūšana un cirkulēšana. Tas bija stimuls Latvijas resursu izpārdošanai. Lai apmierinātu cilvēku reakciju uz hronisko naudas

trūkumu, līdz ar Latvijas iekļaušanu ES tika atvērtas durvis nekontrolētai ārvalstu banku darbībai Latvijas teritorijā (arī Parex banka pēc savas struktūras, nerezidentu noguldījumu īpatsvara un saistības ar t.s. sindicēto aizņēmumu būtībā bija starptautiska banka). Latvijas valsts šīm ārvalstu bankām neuzlika par pienākumu kreditēt ražošanu un infrastruktūru, bet tām ļāva brīvi aplikt ar nodevām visas mūsu naudas plūsmas un kreditēt patēriņu, tātad importu. Šīs ārvalstu bankas Latvijā izdarīja to, kas tām nav atļauts mītnes zemēs: uzpūta nekustāmo īpašumu burbuli, izraisīja lielu inflāciju un uzbūvēja klasisku parādu piramīdu, Latvijas tautsaimniecībā neieguldot ne centa savas naudas. Un tagad šai situācijai atrasts „risinājums”: jauns aizņēmums no EK un SVF, kas domāts ārvalstu banku glābšanai, Latvijas ievilināšanai vēl lielākos parādos un Latvijas resursu izpārdošanai, lai atmaksātu šos parādus. Politikas diktētājs atkal ir tas pats SVF, kurš šo politiku uzspieda sākotnēji – jau 1990. gados. Citu valstu pieredze liecina, ka šādus parādus uz SVF noteikumiem nemaz nav iespējams atmaksāt, tie tikai pieaug.

Atkal – uz tiem pašiem nacionālā jautājuma grābekļiem ..

Pozitīvā nozīmē sabiedrību var apvienot kopīgi mērķi, piemēram, valsts attīstības programma, kuras īstenošanā katram atvēlēta sava nozīmīga loma. Negatīvā nozīmē sabiedrību vai kādu tās daļu var apvienot kopīgs ienaidnieka tēls. Arī 4. maija režīms šo uz bailēm balstīto manipulācijas paņēmienu ir sekmīgi izmantojis jau kopš paša iesākuma, Tautas fronti pretstatot Interfrontei, radot tādas absolūtā ļaunuma ikonas kā 244 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Rubiks, Ždanoka, Maskava, Putins ...

Parasti manipulējošās partijas piekrīt, ka tās nav ideālas, bet tad seko retoriska piebilde Orvela stilā: „Bet jūs taču negribat, lai atgriežas Rubiks?”. Un tam seko sakramentālais aicinājums visiem doties uz vēlēšanām un atdot balsis ja ne par savu iemīļoto elku, tad vismaz par „mazāko ļaunumu”.

Tieši šāda manipulācija jau kuro reizi tika izmantota arī pēdējo vēlēšanu kampaņā.

Izmantojot augsto Saskaņas Centra (SC) reitingu socioloģiskajās aptaujās, gandrīz visi masu mēdiji, pašas partijas un t.s. eksperti uzkurināja baiļu histēriju, apgalvojot, ka SC ir Maskavas Kremļa partija, Krievijas prezidenta Putina sadarbības partneris, ka tā plāno ieviest otru valsts valodu, piesaistīt Latviju Krievijai, veikt vardarbīgu izrēķināšanos ar latviešiem Biškekas stilā (šis mīts dzima, izraujot no konteksta un sagrozot J. Urbanoviča teikto intervijā laikrakstam „Telegraf”) u.tml. Tātad vēsts būtībā bija tā pati, kādu pirms Latvijas formālās iekļaušanas ES raidīja E. Repše. Ņemot vērā, ka daudzi cilvēki (ne tikai latvieši) patiešām savulaik ir cietuši no padomju režīma un šī tēma visus šos 20. gadus tikusi nemitīgi uzsildīta, uzkarsēta un saasināta, lielas sabiedrības daļas reakcija instinktu līmenī bija viegli paredzama, un arī šoreiz manipulācija ar baiļu faktoru attaisnojās. Šai iebaidīšanas akcijai bija divi galvenie rezultāti. Pirmkārt, vēlēšanās necerēti lielu atbalstu guva radikālāko kolaborantu apvienība „Vienotība” un tās šķietami vēl radikālākais spārns „Visu Latvijai” (atcerēsimies, ka pirms vēlēšanām bija plānota VL un TB/LNNK saplūšana ar „Vienotību”, taču tad pēkšņi taktika mainījās, neizpaužot vērā ņemamus iemeslus, jo ideoloģiskā ziņā un radikālismā VL ne ar ko būtiski neatšķiras no „Vienotībā” jau iekļautās „Pilsoniskās savienības”). Otrkārt, ar lozungu „Krievi nāk” tika pārkliegtas īstās Latvijas kolonizācijas briesmas, kuras nāk pavisam no citas puses un kuru īstenošanai pie varas nepieciešami tieši „Vienotības” kolaboranti. Šo tēmu iztirzājis arī Juris Paiders NRA rakstā „Krie vi nāk un viltus nacionālisms”.

Lai arī ienaidnieka tēls tiek saistīts ar Maskavu, tomēr par konkrēto ienaidnieku – Maskavas aģentiem – neapšaubāmi tiek uzskatīti Latvijā dzīvojošie t.s. krievvalodīgie – gan Latvijas pilsoņi (drīz tādi būs visi krievvalodīgie), gan vēl atlikušie nepilsoņi. Tātad runa faktiski ir par iekšējā ienaidnieka tēlu, un visa šī stratēģija apzināti vai neapzināti ved starpetniskas konfrontācijas vai pat pilsoņu kara virzienā. Pat ja ienaidnieka tēla stratēģiem neizdosies izprovocēt pilsoņu karu (kas smagas saimnieciskas un sociālas krīzes apstākļos ir viegli izdarāms), tie maksimāli izmantos un jau izmanto „skaldi un valdi” taktiku. Jebkurā gadījumā aukstā kara periods Latvijas teritorijā vēl nav beidzies.

Dzīvojam aizvakardienā.

Ja neskaita dažas asimilējušās personas ar krieviskiem uzvārdiem, visus šos gadus krievvalodīgo pārstāvji ir tikuši atstumti no lemšanas Saeimas un valdības līmenī.

Krievvalodīgie nav marsieši, - viņi ir mūsu kaimiņi, mūsu kolēģi darbā, kopā ar mūsu bērniem iet skolās, bērnudārzos un armijā. Viņi personīgi nav okupanti. Zināmā vēstures periodā, saistībā ar PSRS politiku, viņi apmetušies Latvijā, tāpat kā daudzi latvieši tās pašas politikas iespaidā apmetās rietumvalstīs. Krievvalodīgie lielā vairākumā darbojas Latvijai svarīgās nozarēs (tranzīts, dzelzceļa infrastruktūra, transports, celtniecība), maksā valstij nodokļus. Atgādinu, ka nodokļi bez pārstāvniecības bija viens no Amerikas Publikācijas (2009 - 2012) 245 revolūcijas galvenajiem cēloņiem.

Tomēr domāju, ka krievvalodīgie šo stāvokli paciestu bez lielām traumām, ja vien šo latvisko valdību politika būtu bijusi sekmīga. Ja Latvija latvisko valdību vadībā būtu izveidojusies par attīstītu labklājības valsti, tad arī pašiem latviešiem un latviešu valodai būtu tik augsts prestižs, ka krievvalodīgie visai labprāt iekļautos visos procesos, labprāt lietotu latviešu valodu, samērā ātri latviskotos un/vai pat pilnīgi asimilētos.

Taču noticis ir tieši pretējais. Ļaujot sevi manipulēt ar ienaidnieka tēlu un „mazākā ļaunuma” filozofiju, latvieši katrās vēlēšanās ir atbalstījuši nevis savus godprātīgos, uz attīstību noskaņotos tautiešus, bet gan trešās šķiras kolaborantus, kuri pazemīgi kalpo starptautiskajam spekulatīvajam kapitālam. Līdz ar to Latvija ir pārvērsta par atpalikušu, parādos iestigušu un nabadzīgu koloniju, kura gandrīz neko neražo, bet kuras galvenā eksportprece ir lēts darbaspēks un nepārstrādātas dabas bagātības ar zemu pievienoto vērtību.

Tas tad arī, manuprāt, ir galvenais iemesls, kāpēc latviešiem un latviešu valodai ir tik zems prestižs. Ja jau paši latvieši atsakās no visa latviskā un labprāt samierinās ar angļu valodas un svešā dzīves stila invāziju, ārvalstu bankām, lielveikaliem, Briseles un Vašingtonas diktātu visās dzīves jomās, ar perspektīvu kļūt par ārzemnieku kalpiem gan dzimtenē, gan citās rietumvalstīs, tad kāda gan var būt cittautiešu motivācija mācīties un lietot latviešu valodu, cienīt valsts simbolus un kļūt par Latvijas patriotiem?

Es saprastu, ja latviešu nacionālās partijas izstrādātu pozitīvu valsts attīstības programmu un tās ietvaros īstenotu tādus pozitīvās diskriminācijas pasākumus, kuri veicinātu latvisku daudzbērnu ģimeņu veidošanos, tādējādi ar laiku panākot būtisku latviešu īpatsvara pieaugumu Latvijā. To saprastu arī cittautieši, taču nekā tamlīdzīga nav.

Tā vietā latviešu nacionālisms parazitē uz destruktīva negatīvisma un manipulācijām, kultivējot iekšējā ienaidnieka tēlu, radot apstākļus latviešu bēgšanai no dzimtenes un uzturot labvēlīgu vidi Latvijas resursu nonākšanai ārzemnieku īpašumā.

Kā uz šā fona vērtēt „Vienotības” deklarēto gatavību uz zināmiem noteikumiem pieļaut SC līdzdalību valdošajā koalīcijā?

Manuprāt, šo gājienu viņiem ieteicis kāds trešās šķiras ASV vēstniecības darbinieks vai Briseles ierēdnis. Vispirms vēlos norādīt, ka arī SC Saeimā tika ievēlēta bez sava valsts attīstības plāna. Lai gan SC paspārnē dibinātā RTFL darba grupa bija izstrādājusi kaut ko valsts attīstības plānam līdzīgu, partija šo programmu nepieņēma un nepopularizēja.

Līdz ar to arī SC iekļāvās tai uzspiestajā ienaidnieka tēla paradigmā, un SC atbalstītāji SC kandidātu sarakstu etniski attīrīja no latviskiem uzvārdiem, ja neskaita pašu J. Urbanoviču un J. Ādamsonu. „Vienotības” nodoms ir acīm redzams: iesaistīt SC savā kolaborantu politikā un ar to šo krievvalodīgo apvienību diskreditēt. Man nav sevišķi ilūziju par SC, jo arī šī apvienība veidota pēc tiem pašiem principiem kā viņu latviskie sāncenši, taču SC pieļautu lielu un varbūt neatgriezenisku muļķību, ja tiešām uzķertos uz šā „Vienotības” āķa.

Globalizācija ir beigusies, kungi!

Lai izrautos no vecās, neveiksmīgās paradigmas, ir jāizprot laikmeta gars, kas mūsdienās strauji mainās. Tas vēstures periods, kuru ierasts dēvēt par globalizāciju un ko raksturoja globālo institūciju diktāts, neierobežotas karstās naudas plūsmas, 246 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos blēdīgas shēmas un toksisku vērtspapīru spekulācijas, neoliberālisma brīvās tirdzniecības dogmas, vēl nepieredzēta sociālā polarizāciju gan starp valstīm, gan šo valstu iedzīvotājiem, neofeodālās tendences un ASV neapstrīdēta dominēšana, ir beidzies ar pasaules mēroga saimniecisku depresiju. Tie pasākumi, kurus maldinoši dēvē par pretkrīzes pasākumiem, šo depresiju ir tikai padziļinājuši.

ASV ir kļuvusi par pasaulē lielāko parādnieci, un tās kreditori (no kuriem lielākais ir kompartijas vadītā Ķīna) strauji samazinājuši ASV valsts parādzīmju iepirkšanu. Pasaules ekonomikas smaguma centrs un dzinējspēks ir jau pārvietojies uz austrumiem. Zelta un sudraba cenas starptautiskajā tirgū ir sasniegušas nebijušus rekordskaitļus, kas liecina par ASV dolāra un citu galveno valūtu vērtības strauju krišanu. Sācies nežēlīgs valūtu karš, kuru raksturo ASV hedžfondu masveidīgais uzbrukums eiro šā gada maijā (eiro no sabrukuma izglāba Ķīna, kas sāka masveidīgi iepirkt eiro valūtu), kā arī valūtu karš starp Ķīnu un Japānu un Ķīnas atteikšanās savu valūtu revalvēt (ko veltīgi pieprasa ASV).

Lai arī oficiālā līmenī arvien tiek tiražēta globalizatoru retorika un protekcionisma nosodīšana, praktiskajā politikā valstis sāk rūpēties par savām nacionālajām interesēm, sargā un stimulē savus nacionālos tirgus. Kā liecina Londonas Ekonomiskās politikas centra CEPR pētījums, kas publicēts Global Trade Alert biļetenā, kopš krīzes sākuma līdz 2010. gada jūnijam konstatēti 120 tirdzniecības ierobežojumi, kas skar Latvijas eksportu.

Tikai Latvija arvien dzīvo aizvakardienā un akli ievēro pirms 20 gadiem sacerētās globalizācijas dogmas, kuru būtība ir ASV ekonomiskais un militārais imperiālisms un feodālo tradīciju atdzimšana.

Tāpat kā pirmais globalizācijas periods (XIX gadsimta otrā puse un XX gadsimta sākums, kad pasauli dominēja Britu impērija) beidzās ar pasaules karu, kura turpinājums bija II pasaules karš, tāpat arī mūsdienās pastāv liela varbūtība, ka arī ASV impērijas dominētā globalizācija beigsies ar pasaules karu. Ja vien tautas neatmodīsies un savas valdības nepiespiedīs ievērot taisnīgus nacionālās politikas principus un meklēt pozitīvus starptautiskās sadarbības risinājumus. Zīmīgs ir ASV dzīvojošā ekonomiskā imperiālisma pētnieka Deivida Degro (David Degraw) tikko pabeigtās grāmatas nosaukums “The Road Through 2012: Revolution or World War III” (Ceļš caur 2012. gadu: revolūcija vai III pasaules karš).

2010. gada 14. oktobris Viena diena latvieša Jāņa Kalniņa dzīvē Jānis Kalniņš, lai arī dzimis Latvijā, ir mūsdienīgs cilvēks ar pavisam atvērtu prātu un apspiestiem aizspriedumiem. Šorīt viņš pamodās savā ērtajā, Zviedrijā ražotajā gultā. Pēc dažiem jogas vingrojumiem un izstaipīšanās viņš piegāja pie sava Somijā ražotā loga un palūkojās laukā, kur jau bija sākusies rosība pie norvēģiem piederošā lielveikala. Tad viņš noskalojās Spānijā ražotā dušā, kuru ar ūdeni apgādāja Itālijā ražots boileris. Pēc dušas viņš mirkli izbaudīja Francijā ražotā šampūna vieglo aromātu, kas vējoja no viņa tikko kondicionētajiem Publikācijas (2009 - 2012) 247 matiem, un ar patiku ieslēdza savu Vācijā ražoto „Braun” skuvekli. Taču laiks steidzināja.

Savā pēc eiroremonta standartiem pārkārtotajā virtuvē viņš ieslēdza Vācijā ražoto tējkannu un Polijā ražotajā krūzē iebēra Beļģijā ražoto kafiju un Dānijā ražoto cukuru.

Pēc ūdens piepildīšanas viņš savu tonizējošo dzērienu mīkstināja ar Lietuvā ražota piena devu. Iemalkojis spirdzinošo šķidrumu, viņš vēl paguva pašķirstīt tikko iznākušo „Playboy” žurnāla latviskoto versiju.

Uzģērbis Itālijā ražotas džīnas un botas, Kostarikā ražotu firmas T-krekliņu, paņēmis padusē Honkongā ražoto portatīvo datoru un Brazīlijā ražotās Toijotas atslēgas, viņš vingrā solī devās uz nesen ierīkoto, Francijā ražotā lifta kabīni.

Iekāpis uz līzinga Swedbankā paņemtajā automašīnā, viņš ar vieglu atslēgas pagriezienu iestartēja motoru, kura vieglajā zummēšanā kādu brīdi ieklausījās. Laicīgā celšanās Jānim ļāva bez spriedzes izstāvēt jau ierastos transporta sablīvējumus, ko veidoja gan jaunākas, gan vecākas importa mašīnas, un tieši laikā atvērt spožās sava biroja durvis.

Mašīnu viņš bija novietojis kādai skandināvu firmai piederošā stāvlaukumā, kas skaitījās drošāks par vietējiem, lai gan bija dārgs.

Jānim bija labs darbs – viņš pārstāvēja ārvalstu firmu, kuras galvenais uzdevums bija apgūt eksporta tirgus Baltijas reģionā. Ātri izskatījis un atbildējis savas priekšniecības e-pastā iesūtītos norādījumus, viņš vēl caur Skype sazinājās ar tirgus koordinēšanas biroju, kas bija izvietots Indijā. Indiete runāja pareizā angļu valodā, bet viņas balsi īpaši patīkamu darīja mīkstais akcents un melodiskā intonācija. Balss skanēja tik dzidri un skaidri, it kā meitene runātu no blakus kabineta. Tas bija arī Japānā ražoto austiņu nopelns. Ērti iegūlies savā IKEA pasūtītajā sēdeklī, Jānis vēl ieslēdza Ķīnā ražoto Sony uztvērēju, lai noklausītos pēdējās eiroziņas, kā arī pāršķirstīja svaigāko presi, kurā bija rakstīts par Pasaules Bankas jaunākajiem politikas ieteikumiem, Latvijas valdības sarunu rezultātiem ar starptautiskajiem aizdevējiem un gaidāmo nodokļu pacelšanu, ko pieprasījusi SVF. Tagad varēja ķerties pie darba, apzvanot preču izplatītājus reģionos, kuru uzdevums bija gādāt jaunus ievedamo preču pasūtījumus, lai veikalu plauktos nekad netrūktu Jāņa firmas piegādātas ekskluzīvās produkcijas. Pusdienlaikā Jānis atļāvās piezvanīt savai draudzenei, kura arī bija labi iekārtota – kā „Gucci” luksus apģērbu un aksesuāru izplatīšanas pārstāve Latvijā. Draudzenes vārds bija amatam atbilstošs – Nensija, un juristu birojā jau bija pasūtīts laulību līguma projekts, ko Jānis ar Nensiju parakstīs pirms savas kopdzīves reģistrēšanas. Šī perspektīva Jāni gan vilināja, gan baidīja. Nensija bija moderna no-nonsence meitene – ar augstām prasībām.

Atgriezies savā dzīvoklī, kas bija ieķīlāts NORDEA bankā, Jānis ieslēdza savu

Dienvidkorejā ražoto televizoru ar milzīgu plazmas ekrānu un kādu brīdi pavēroja realitātes šovu, par kura raidīšanu Latvija maksāja licences naudu kādai no daudzajām Holivudas kompānijām. Taču drīz vien izrāde sāka krist uz nerviem un ar vienu pogas nospiedienu Jānis ekrānu izdzēsa. No IKEA veikalā iegādātā bāra viņš izņēma Francijā ražoto baltvīnu un atvēra pēdējā Anglijas ceļojumā iegādāto amerikāņu „Glory” cigarešu paciņu, kas bija ražota īpaši Rietumu tirgum, un uz galda uzlika stilīgu, Francijā ražotu pelnu trauku.

Jāni sāka mākt smagas pārdomas. Lai arī ar darbu viņam bija palaimējies, ja salīdzina 248 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ar citiem tautiešiem, tomēr alga bija nepietiekama, lai samaksātu par visu to importa greznību un ērtībām, kurās Jānis savu dzīvi bija ierāmējis. Patiesībā viņa mājoklis bija tikai ērts cietums. Arī viņa firmas nākotne nebija droša, jo no pasaules finanšu tirgiem pienāca arvien satraucošākas ziņas. Runāja par Lielo depresiju, bet daži pat – par vislielāko. Daudzu agrāk ietekmīgu korporāciju vārdi jau bija pazuduši no globālā reģistra.

Ja tā padomāja, nekas pašam Jānim tā īsti nepiederēja – visu viņš bija aizņēmies.

Un tādu darbavietu, ar kuru algu to visu varētu atmaksāt un uzturēt, Latvijā vienkārši nebija. Jo viss, kas ražots un patērēts, taču bija ievests no citurienes. Un pats Jānis jau vairākus gadus šo politiku bija personīgi veicinājis.

2010. gada 28. oktobris Sociopāta profils Zinātnieki vērtējuši, ka vidēji 4% cilvēku rietumu pasaulē ir sociopāti (austrumu sabiedrībās – mazāk). Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai. Daudzi psihiatri jēdzienu sociopāts ne visai precīzi aizvieto ar jēdzienu „psihopāts”. Citi to saista ar kaut ko kriminālu, lai gan lielākā cietumos ieslodzīto cilvēku daļa nav sociopāti, un lielākā sociopātu daļa nekad nav krimināli sodīta. Tai pašā laikā krietni lielāka sabiedrības daļa, kas apveltīta ar šķietami neizsmeļamu spēju uzticēties un piedot, ir labprātīgi kāda sociopāta upuri un līdz ar to paši kļūst par sociopāta manipulāciju instrumentiem, kuriem vairs nav savas dzīves un kurus sociopāts var izmantot arī citu cilvēku manipulācijai. Jo visi esam savstarpēji saistīti.

Sociopāti dzīvo mūsu vidū. Sociopāts var būt Saeimas deputāts, ministrs, baņķieris, partijas boss, ierēdnis, darba kolēģis, priekšnieks (bet arī tavs padotais darbā), kooperatīva biedrs, mīļākais/kā, kaimiņš, „jaunais biezais”, ubags Rīgas tunelī, narkotiku izplatītājs, komentētājs interneta vietnē, tavs dzīves biedrs, znots, tēvs, vedekla, miesīgais bērns. Sociopāti instinktu līmenī izjūt cilvēka vājos punktus un tos bez žēlastības izmanto. Ideāls sociopāta upuris ir viņa pretstats: labs, iejūtīgs, līdzjūtīgs, uzticams, palīdzēt gribošs, nesavtīgs, piedodošs un citiem cilvēkiem ticošs cilvēks ar augstiem ideāliem. Sociopātija nav ārstējama, jo trūkst galvenā ārstēšanās priekšnosacījuma – cilvēka vēlmes mainīties. Sociopātam šķiet, ka viņš ir ideāls un ar to ir ļoti apmierināts. Tāpat kā darvas karote medus mucu, tāpat arī 4% sociopātu, kuri pēc dabas ir aktīvāki, agresīvāki un nekaunīgāki par citiem cilvēkiem, var sagandēt visas sabiedrības dzīvi. Tāpēc ir svarīgi šos cilvēkus bez sirdsapziņas pazīt un iemācīties sevi no viņiem aizsargāt.

Raksturīgas sociopātijas iezīmes Ārēja, lai arī virspusēja pieglaimība (lokanums, nolaizīta glumība) un šarms

Sociopāti prot ātri iepatikties, atstāt patīkamu iespaidu, upura iztēlē uzburt ilūzijas. Tā ir ēsma, ar ko sociopāts pievilina savus upurus.

Manipulācijas un vēss aprēķins Tipisks sociopāts citus cilvēkus uzskata par stulbiem idiotiem, kurus bez žēlastības Publikācijas (2009 - 2012) 249 jāizmanto, un visi līdzekļi šim mērķim ir labi. Sociopāts brīžiem var šķist draudzīgs un apburošs, bet iekšēji viņš ir naidīgs, aprēķinošs un dominējošs – tausta un atrod sava upura vājos punktus. Kad pienāk īstais brīdis, sociopātam patīk savu upuri atklāti dominēt un pazemot.

Savas personas svarīguma un pārākuma apziņa Sociopāts uzskata, ka viņam ir tiesības uz visu, ka viņam pienākas. Arī tad un it sevišķi tad, ja to var izdarīt uz citu rēķina, pakāpjoties uz sava labticīgā, mieru un labumu gribošā upura.

Patoloģiska melošana Katrs cilvēks šad tad melo, bet sociopāts melo visu laiku un visiem – vēsi, ar žilbinošu vieglumu, bez sarkšanas, plaukstu svīšanas vai sirdspukstu paātrināšanās. Viņš nekad nespēj būt patiess. Ja kāds spēj piemānīt melu detektoru, tad tas ir sociopāts.

Nepārprotami pieķerts melos, sociopāts savai rīcībai atrod pamatojumu, kura mērķis ir izcelt paša sociopāta cēlos nodomus un nevainību, bet vainu uzvelt citiem.

Uz izaicinājumu, kas apšauba sociopāta patiesumu, sociopāts var atbildēt kaut ko nesakarīgu vai arī uzbrukt pašam atmaskotājam. Pat ja sociopāts retu reizi atzīst savus melus, tad jau nākamajā minūtē viņš var uzkonstruēt jaunus melus.

Nožēlas, kauna un vainas izjūtas neesamība Tādas jūtas sociopāts vienkārši nepazīst un neizjūt, lai gan vajadzības gadījumā tās spēj spoži notēlot, lai manipulētu savus upurus. Šo jūtu vietā sociopāts izjūt iekšējas dusmas, kuras uz kāda jāizgāž.

Tādas jūtas citos cilvēkos sociopāts iztulko kā viltību, tēlošanu, vājuma pazīmi, kas jāizmanto. Sociopāts citus neuzskata par pilnvērtīgiem cilvēkiem, bet tikai par savu manipulāciju mērķiem, instrumentiem un izdevībām. Sociopātam nav draugu, bet ir upuri un pagaidu sazvērnieki, kuriem arī galu galā jākļūst par upuriem. „Mērķis attaisno līdzekļus” ir sociopātu dzīves moto. Sociopātiski uzvesties var arī valstis un impērijas.

Emociju seklums Ja arī sociopāts ārēji izrāda jūtas, kas citiem cilvēkiem liecina par siltumu, prieku, mīlestību un līdzjūtību, tad šai izrādei ir pavisam citi mērķi. Reizēm sociopātu dusmās iedzen kāds citiem nenozīmīgs sīkums, bet lietas, kuras samulsina normālus cilvēkus, sociopātu atstāj vēsu un neaizkustinātu. Tā kā sociopāti nespēj būt patiesi, tad arī viņu solījumi nekad nav patiesi. Gaidīt, ka sociopāts pildīs savu solījumu vai turēs savu vārdu, patiešām ir naivi, taču normāli cilvēki mēdz šiem solījumiem pieķerties un lolot cerības.

Nespēja mīlēt Nelaimīgs būs tas, kurs noticēs sociopāta mīlestības vārdiskiem apliecinājumiem. Tā tikai viena no manipulācijām, lai upuri iemānītu slazdā vai atjaunotu upura ticību un pēc tam to izmantotu savtīgos nolūkos.

Vajadzība pēc stimuliem Daudzi sociopāti dzīvo uz riska robežas. Sociopātiem patīk riskēt, nežēlojot ne citus, ne sevi. Ne visiem, bet daudziem sociopātiem raksturīgas daudzas vienlaicīgas intīmās

attiecības un azartspēles. Sociopāti neizjūt atbildību par nākotni, tāpēc viņi var itin viegli ņemt arī kredītus, dot solījumus, nedomājot, kā un kas vēlāk par to norēķināsies.

Visa dzīve sociopātam ir tikai spēle, kurā visi līdzekļi labi. Sociopātus raksturo bieži 250 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos vārdiski izvirdumi un/vai fiziska agresija, mantas demolēšana u.tml.

Cietsirdība un iejūtības trūkums Sociopāts nespēj just līdzi savu upuru sāpēm, viņš nicina citu cilvēku jūtas un nekautrējas tās izmantot pret pašu upuri.

Impulsīva daba, nekontrolēta uzvedība Nesavaldītas dusmas, nekontrolēta ārdīšanās sociopāta dzīvē parasti mainās ar īsiem mīlestības apliecināšanas un labu solījumu periodiem. Upuri parasti sociopāta solījumiem notic, taču šādi cikli nebeidzas nekad, tikai kļūst vēl rafinētāki, nekaunīgāki, brutālāki un sāpīgāki. Sociopāts svēti tic, ka viņš ir visvarens, visu zinošs un ka viņam pienākas viss, ko vien viņam labpaticies iekārot, neraugoties uz to, kādas sekas šādas ambīcijas atstāj uz citiem cilvēkiem. Tipisks sociopāts neievēros nekādas personu cieņas robežas, viņš izmantos katru izdevību izspiegot, ielīst dvēselē, lasīt sava upura personīgo saraksti (vai pat tajā anonīmi piedalīties), pārbaudīt kabatas, rokassomiņu, dienasgrāmatu, vēstules. Un to visu viņš nekautrēsies izmantot pret savu upuri. Arī kautrību sociopāti nepazīst.

Bezatbildība. Uz viņiem nevar paļauties nekad Sociopāts ar slimīgu prieku sagraus citu cilvēku dzīves un sapņus. Posts, ko sociopāts nodarīs citiem, viņiem ir pilnīgi vienaldzīgs. Pat vairāk – viņi to uzskata par savu uzvaru, savas gudrības, pārākuma un spēka apliecinājumu. Viņi nekad neuzņemas vainu vai atbildību par savu nodarījumu, bet vienmēr vaino citus. Tipisks sociopāts no sievas ar viltu izmānīs bērna dzimšanas pabalstu, lai par to nopirktu sev kādu iekārotu rotaļlietu, bet vainīga par to, viņaprāt, būs sieva vai sievas radi (ērtības labad es rakstu vīriešu dzimtē, bet, protams, arī starp sievietēm ir sociopātes).

Nekārtīga dzimumdzīve, neuzticība Tipiskam sociopātam vienlaikus var būt vairākas seksuālās attiecības. Izsūcis un izmantojis vienu upuri, viņš bez mazākās nožēlas var mesties uz nākamo, aiz sevis atstājot asiņojošas sirdis un izpostītas dzīves. Protams, arī bērnu seksuāla izmantošana, izvarošana un līdzīgi „varoņdarbi” sociopātam šķiet labi un likumīgi, ja vien viņš kaut ko tādu iegrib.

Kriminālas aktivitātes Ne jau visi sociopāti pievēršas kriminālam biznesam, taču tādi krimināli nodarījumi kā dokumentu viltošana, vārda un biogrāfijas maiņa, grēkāža (bijušā sazvērnieka) uzrādīšana, viltus liecības, izvairīšanās no kriminālatbildības sociopātam skaitās pavisam legāli un godājami izdzīvošanas un iedzīvošanās instrumenti.

Bieži sociopāti nodara kriminālu kaitējumu saviem tuvākajiem. Taču viņi jūt momentu, kad upura pacietības mērs draud pārplūst, un pēkšņi maina taktiku, sākot spēlēt, piemēram, cēla ģimenes tēva un apgādnieka lomu. Tā viņiem bieži izdodas savus tuviniekus pārliecināt, ka iesniegums uz policiju tomēr nav jānes. To pašu rezultātu sociopāts var panākt arī ar šantāžu, piemēram, nolaupot bērnus, draudot izdarīt vēl lielāku kaitējumu. Daudzu upuru pacietība un lētticīgums patiešām ir augstākās apbrīnas vērti, taču ar to upuri kļūst par sociopāta noziegumu līdzdalībniekiem, par ko vēlāk viņus var šantažēt vēl un vēl.

Reāla dzīves plāna trūkums, parazītisks dzīvesveids Publikācijas (2009 - 2012) 251 Sociopātam tīk brīvi sērfot pa dzīvi, dalīt solījumus, kurus prātā nenāk pildīt, mainīt darbavietas un pasākumus, neievērot nekādas darba ētikas normas, bet izveicīgi parazitēt uz citu rēķina. Ja sociopāts kādā darbavietā noturās ilgāk, tas nozīmē vien to, ka viņš tur izveidojis veselu upuru tīklu, uz kura rēķina parazitē. Tāda darbavieta varētu būt, piemēram, invalīdu uzņēmums. Vājākus par sevi sociopāts izmanto un ekspluatē bez mazākās žēlastības un ar kaislīgu, dominējošu nicinājumu pret saviem upuriem.

Nekāda dzīves plāna sociopātam parasti nav, viņš tikai meklē arvien jaunas parazitēšanas iespējas un izdevības. Ja sociopātam ir ģimene, viņš arī to un dzīvesbiedra radus pārvērš par savu parazitēšanas vidi.

Agrīnas uzvedības problēmas, jauniešu noziedzība Parasti sociopātam raksturīga gara uzvedības normu pārkāpumu un akadēmisko sarežģījumu vēsture, kas sākusies jau bērnībā. No galīgas neveiksmes jauno sociopātu izglābj viņa spēja muļķot, manipulēt un izmantot citus. Sociopātiem jau bērnībā nav bijis noturīgu draudzību, bet parasti ir novērota nežēlība pret citiem, ļauna izturēšanās pret dzīvniekiem, zagšana u.tml.

Nobeigumā publicēju īsu sociopātisko iezīmju sarakstu no dažādiem avotiem: · Nicinājums pret tiem, kas sociopātu vēlas saprast; · Nekad neatzīs, ka ar viņiem kaut kas nav kārtībā; · Autoritārisms un dominēšana attiecībās ar citiem cilvēkiem; · Noslēpumainība; · Paranoidālas izjūtas (vajāšanas mānija); · Sociopāts reti nonāk atklātā konfliktā ar likumu, bet meklē situācijas, kurās viņa tirāniskā uzvedība tiks paciesta, piedota vai pat apbrīnota; · Sociopāti parasti ģērbjas tradicionāli, atbilstoši vispārpieņemtajām normām, jo viņš grib izlikties esam tāds pats kā citi. · Sociopāta mērķis ir sava upura paverdzināšana; · Sociopāts tiecas nodibināt despotisku kontroli pār katru sava upura dzīves aspektu; · Sociopāts izjūt vajadzību attaisnot savus noziegumus un tāpēc tiecas iegūt sava upura atzinības apliecinājumus: cieņu, pateicību, mīlestību; · Sociopāta augstākais mērķis ir iegūt labprātīgu upuri, kurš viņam kalpo labprātīgi, it kā augstāku ideālu vai uzupurēšanās vārdā; · Sociopātam ir sveša cilvēciska pieķeršanās vai sirsnīgas attiecības; · Sociopātam raksturīgs ekstrēms narcisisms un grandiozas iedomas par sevi; · Daudzi sociopāti spēj atklāti atzīt, ka viņu mērķis ir pārvaldīt pasauli. · Sociopātiem patīk citos meklēt zemiskas jūtas un netīru motivāciju, vai arī šīs īpašības citiem piedēvēt, lai viņus nomelnotu sabiedrības acīs un izceltu sevi; · Sociopāti mēdz būt ļoti atriebīgi, kā arī ļoti jūtīgi pret iespējamo savas reputācijas zaudēšanu vai atmaskošanu. Tāpēc viņi gatavi izdarīt daudz, lai ziņas par viņu dzīvesveidu neizplatītos un lai viņu upuri klusētu. Ja tāds atmaskotājs pagadās dusmu uzplūdu laikā, pastāv liela vardarbīgas agresijas iespēja. Taču arī sociopāta dusmas salīdzinoši ātri pāriet.

Atkarības ķēdes un tīkli Cilvēks, kurš kļuvis par sociopāta upuri un ir ar šo savu statusu samierinājies vai pat 252

Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos no tā iemācījies gūt perversu baudījumu (t.s. Stokholmas sindroms vai mazohisms), faktiski pilnīgi atsakās no savas personības un savas personīgās dzīves, bet visu savu enerģiju velta sava mīļotā sociopāta apkalpošanai un apmierināšanai, kā arī sīkstai, neauglīgai cīņai ar savas vētrainās un ik pēc laika saplosītās dzīves sekām. Šādu cilvēku jau var nosaukt par labprātīgu upuri. Varbūt šis upuris pat tik lielā mērā pierod pie šādas dzīves, ka sāk to uzskatīt par normālu, jo – nav taču maizes bez garozas, vai ne?

Katrs droši vien savu paziņu lokā pazīst kādu, kurš varonīgi pacieš visus sava tuvākā vai darba biedra pārinodarījumus, raujas vairākos darbos, lai tikai apmierinātu sava sociopāta allaž mainīgās un augošās iegribas. Ja arī reizēm šādam cilvēkam aptekās dūša un nolaižas rokas, ja arī viņš pasūdzas kādam paziņam vai pat policijai, tad jau drīz pēc tam viņš savu iesniegumu paņem atpakaļ, par savu izmantotāju sāk stāstīt kaut ko labu un cerīgu, un dzīve turpinās vecajās sliedēs. Sociopāta upuri ir tikpat fatāli kā pats sociopāts, jo nodibinātas stabilas parazīta-upura attiecības.

Var droši apgalvot, ka šāda labprātīga upura dzīve kļūst pilnīgi atkarīga no allaž mainīgajām un pieaugošajām sociopāta iegribām, kā arī kārtējiem izlēcieniem, dusmu izvirdumiem, citiem cilvēkiem nodarītā ļaunuma. Vēl vairāk – šāds upuris kļūst par sava sociopāta reputācijas sargu un aizstāvi. Tā ir viena no smagākajām atkarības formām.

Taču parasti jau ar šādu tiešo upuri atkarības ķēde neapstājas, bet tiek iesaistīti arī citi upurim tuvi cilvēki. Iedomāsimies šādu hipotētisku, bet arī praksē sastopamu ainu.

Jūsu bērns salaulājas ar sociopātu, dzemdē bērnus un cenšas uzturēt ģimeni. Protams, sociopāts savu ģimeni drīz vien ievelk visādās avantūrās, regulāri rīko skandālus ar fizisku izrēķināšanos, aplaupīšanu un mantas demolēšanu, kaut kur bezatbildīgi notriec ģimenes naudu, ievelk ģimeni parādos, izdzen savu otru pusi no dzīvokļa (vai pazūd pats) utt.

Sākumā vecāki ir šokēti un varbūt pat sašutuši, bet – kā tu savam bērnam nepalīdzēsi?

Un to tikai sociopātam vajag! Jūsu palīdzība pazudīs bez pēdām, bērns centīsies šo misēkli visādi attaisnot un stāstīt par sava mīļotā jaunajiem, fantastiskajiem plāniem.

Nu bet protams, ka jāpalīdz vēl.

Drīz vien vecākiem, lai uzturētu augošo znota vai vedeklas rijību, jāmeklē papildus darbs, papildus ienākumi. Bet arī tas izrādās nepietiekami. Nu jau abiem vecākiem jāraujas darbos dienu un nakti, bez svētkiem un brīvdienām. Rezultāts ir tāds, ka bērna vecāki kļūst tikpat atkarīgi no sava znota vai vedeklas, kā viņu bērns, ja ne vēl atkarīgāki.

Taču arī ar to tā ķēde neapstājas. Vecākiem ir savi tuvinieki, radi, paziņas, draugi, no kuriem var lūgt palīdzību vai vismaz aizņemties, pie kuriem meklēt morālu vai cita veida atbalstu. Un arī viņi, ja piekrīt, kļūst līdzatkarīgi.

Paiet laiks, un sociopāts iemanās savā apgādes tīklā ieviest nesaskaņas, izplatīt baumas un apmelojumus, radīt aizdomas, savīt intrigas. Ja šāda atkarības ķēde netiek kategoriski un uz visiem laikiem pārcirsta, viens pats sociopāts var sagraut daudzu iesaistīto cilvēku dzīves.

Protams, bērnam neizliegsi, ja viņš par katru cenu gribēs dzīvot ar sociopātu, taču vecākiem nav pienākuma šādas attiecības finansēt vai citādi atbalstīt. Ļoti iespējams, ka vecāku labi domātais atbalsts patiesībā ir vienīgais pamats, uz kura šī kroplīgā savienība balstās. Tātad – tas ir „lāča pakalpojums”, kas bērnam var izpostīt visu dzīvi.

Publikācijas (2009 - 2012) 253 Līdzīgas ainas varam iztēloties arī darbavietā, iestādē, ministru kabinetā un katrā

organizācijā.

Daži aizsarglīdzekļi Kā jau uzsvērts šajā rakstā, sociopātija nav ārstējama. Jelkādas cerības, ka tāds cilvēks varētu mainīties vai laboties, ir veltīgas un pielīdzināmas sevis mānīšanai, bēgšanai no realitātes.

Ja esi skaidri pārliecinājies, ka attiecīgais cilvēks ir sociopāts, vienīgais drošais līdzeklis ir pilnīgi saraut visas iespējamās saites ar sociopātu, pat ja tas prasītu lielus īstermiņa upurus. Sociopātam nav jāatstāj nekāda iespēja sevi reabilitēt, nekāds gals, pie kura viņš varētu pieķerties, lai atjaunotu attiecības. Uz šādu gadījumu pilnībā attiecināms bībeliskais salīdzinājums par pirkstiņa iedošanu nelabajam – viņš noteikti centīsies ar uzviju aprīt visu! Nekādas lūgšanās, glaimi, draudi vai solījumi nav jāuzklausa, jo tie ir tikai manipulācijas instrumenti upura jaunai ievilināšanai labprātīgajā slazdā. Saišu saraušanu nevajag arī atlikt uz vēlāku laiku, jo tu nezini, ko šis sociopāts pa šo laiku sastrādās. Ja sociopāts ir ģimenes loceklis un ir kopīgi bērni, tad attiecību pārtraukšana jāveic ar varas iestāžu starpniecību, un katra turpmākā saskare pieļaujama tikai varas iestāžu uzraudzībā (fakti un pierādījumi par sociopāta noziegumiem jau laikus jādokumentē un jāiesniedz policijā, jāpanāk, lai policija aizliegtu sociopātam tuvoties saviem upuriem).

Lai šo visu saišu saraušanu padarītu iespējamu un efektīvu, jau laikus tuvākie cilvēki un policija ļoti detalizēti jāinformē par sociopāta izdarībām. Nekādā gadījumā nedrīkst slēpt sociopāta ļaunos nodarījumus un manipulācijas. Zinot sociopāta dabu, jānodrošinās pret to, ka viņš lasītu jūsu korespondenci vai citādi jūs izspiegotu. Esiet droši, ka to viņš noteikti centīsies darīt, jo tie viņa iemīļotie ieroči!

Informējot savus tuvākos uzticamos cilvēkus par sociopāta izdarībām, esiet ļoti detalizēti un precīzi – sakiet visu: vārdus, skaitļus, notikumu laiku, vietu, apstākļus, nodrošinieties ar lieciniekiem, nododiet uzticamiem cilvēkiem rakstisku informāciju.

Ja iespējams, ierakstiet sociopāta runāšanu portatīvajā diktofonā un arī šos ierakstus nododiet savām uzticības personām un policijai. Informējiet policiju, tuviniekus un draugus arī par katru sociopāta draudu vai šantāžu. Vien neļaujiet sociopātam zināt, pie kuriem cilvēkiem jūs esat atstājuši informāciju, jo viņš var mēģināt jūsu draugus psiholoģiski apstrādāt, iebaidīt vai pat noskaņot pret jums un viņus pārvērst par saviem aģentiem vai ziņu pienesējiem. Nekad nenovērtējiet sociopātu par zemu, jo viņš ir gatavs uz visu, – kas jums pat sapņos nerādās.

Ja sociopāts ir jūsu darbinieks, atrodiet likumīgu pamatu viņu atbrīvot no darba.

Ja sociopāts ir jūsu priekšnieks darbā un jums nav iespēju mainīt priekšnieku, labāk meklējiet citu darbu. Ja sociopāts ir jūsu kolēģis, neielaidieties ar viņu nekādās darīšanās un neslēpiet viņa cūcības.

Paši nedariet neko tādu, par ko sociopāts jūs varētu šantažēt, piemēram, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai citas sadzīves viltības, kuras var uzpūst un izmantot pret jums.

Spēja piedot ir augsts garīgais tikums, bet ja darīšana ar sociopātu, savā sirdī (bet ne balsī, kad sociopāts dzird) piedodiet, bet nekad to neaizmirstiet un nepieļaujiet tādu 254 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos situāciju, kad sociopāts savas ļaunās izdarības vēlreiz varētu vērst pret jums vai citiem cilvēkiem. Nekautrējieties citus cilvēkus brīdināt par sociopātu. Šai gadījumā tā nebūs aprunāšana, bet brīdināšana par reālām briesmām. Ja redzat, ka cilvēks var iekrist grūti

pamanāmā bedrē, jūs taču šo cilvēku brīdināt, vai ne?

Jo vairāk cilvēku būs informēti par katru konkrēto sociopātu, jo mazākas būs sociopāta iespējas manipulēt cilvēkus.

Protams, šāda visu saišu saraušana ar sociopātu nebūs viegla, taču šādu attiecību turpināšana būs nesalīdzināmi smagāka un pilnīgi bezjēdzīga. Es pats pazīstu cilvēku, kuram tas ir izdevies. Nu viņš ir pilnīgi brīvs, lai gan dzīvo tajā pašā pilsētā, kur sociopāts.

Izmantotā literatūra: Martha Stout. The Sociopath Next Door Derek Wood. Antisocial Personality Disorder Overview Caroline Konrad. The Malignant Personality Robert Hare. Without Conscience 2010. gada 23. novembris Dolāra superimperiālisms – globālā ekspansija un sabrukums Kad runa par imperiālismu, caurmēra latviešu lasītājam varbūt nāk prātā padomju antiimperiālistiskā propaganda vai kaut kas sens un izbijis – Čingishana impērija no okeāna līdz okeānam, senās Romas impērija, kas kaut kur kaut kad bijusi, un – pati PSRS. Nu varbūt arī britu impērija, kura tā īsti izira vai vismaz pārtapa neokoloniālā formā tikai pēc II pasaules kara. Reti kuram ar impēriju asociējas mūsdienu lielākā „liberālā demokrātija” un „brīvās pasaules” galvenais balsts – ASV. Tomēr, ja tā īsti iedziļināmies globalizācijas būtībā, tad tās dzinējspēku un saturošos tīmekļus atrodam dažādās ASV dominētās institūcijās (SVF, PB, PTO u.c.), ASV dolārā kā pasaules rezerves valūtā un ASV militārajā infrastruktūrā, kas ar vairāk nekā 1000 karabāzēm un atbalsta punktiem aptvērusi visus kontinentus, mēdijus un kibertelpu. Tad kļūst skaidrs, ka šī mistiskā globalizācija ir nekas cits kā pati Amerikas globālā impērija, kuru paši globalizatori nodēvējuši par Jauno Amerikas gadsimtu (The New American Century) un kurā citiem valstiskiem veidojumiem atvēlēta vien bīdāmu un izspēlējamu figūru loma lielajā šaha spēlē (skat. Zbigņeva Bžezinska konceptuālo grāmatu The Grand Chessboard). No tā izriet, ka arī globālā sistēmiskā krīze, kas globāli kļuva jūtama pirms diviem-trim gadiem, ir šīs impērijas krīze un sabrukuma priekšvēstnesis.

Impērijas tapšana II pasaules kara beigas Rietumeiropa, Japāna, PSRS rietumdaļa un Klusā okeāna baseins sagaidīja drupās un lielos parādos (piemēram, Lielbritānija vēl tagad nav ASV samaksājusi parādu pat par I pasaules kara izdevumiem). Kara neskarta un dinamiski Publikācijas (2009 - 2012) 255 attīstīta palika viena lielvalsts – ASV, kuru īpašumā bija nonākušas gandrīz visas pasaules zelta rezerves, kura bija lielākā ražotāja, lielākā eksportētāja, lielākā kreditore un arī vienīgā jaunā brīnumieroča – atombumbas – turētāja, kura spēku tā nekāvējās nodemonstrēt, no zemes virsmas noslaukot divas japāņu pilsētas.

Tāpēc šķita pavisam dabīgi, ka tieši ASV uzņemsies veidot jauno pasaules arhitektūru – Apvienoto Nāciju organizāciju un jauno monetāro sistēmu, kuras pamatus 1944. gadā lika ASV pilsētiņā Bretonvudā. Tieši tur dzima arī mums pazīstamais Starptautiskais Valūtas fonds un Pasaules banka, kurām sākotnēji bija patiešām pozitīva loma sagrautās pasaules (izņemot PSRS) atjaunošanā.

Par starptautisko valūtu pilnīgi dabīgi tika izvēlēts ASV dolārs (iepriekš tā bija britu

sterliņu mārciņa), kura pirktspēja balstījās jau minētajās zelta rezervēs, un kuru izmantoja starptautiskajā tirdzniecībā un kā rezerves valūtu citu nacionālo valūtu nodrošināšanai. Apmaiņu kursi starp dažādām valūtām bija fiksēti, kas novērsa uz valūtu svārstībām orientētas spekulācijas. Valūtas Fonds bija domāts tieši šo kursu nodrošināšanai un stabilizēšanai. Vismaz teorētiski ietirgotos dolārus katra valsts varēja samainīt pret ASV rīcībā esošo zeltu. Tā tas turpinājās līdz 1971. gadam, kad prezidents R. Niksons atcēla dolāra piesaisti zeltam. Tie bija arī dinamiskākie attīstības gadi visā pasaules vēsturē.

Otra militāri spēcīgākā pasaules lielvalsts bija pasaules karā uzvarējusī ASV sabiedrotā – PSRS, ar kuru ASV piekrita dalīt lomas pēckara pasaules pārvaldīšanā. Tā izveidojās divas nometnes, divas ietekmes sfēras. Abas lielvalstis vienojās tieši neiejaukties otrā partnera ietekmes sfērā, taču abas nekautrējās savu ietekmi nostiprināt tā saucamajā Trešajā pasaulē, ko veidoja bijušās Eiropas un Japānas kolonijas. Šī cīņa izpaudās kā PSRS atbalsts dekolonizācijas kustībām un ASV centieni nepieļaut šo valstu nonākšanu PSRS ietekmes sfērā. Tā iznāca, ka PSRS sniedza militāru un finansiālu atbalstu kreisi un nacionālistiski noskaņotām atbrīvošanās kustībām irstošajā koloniju sistēmā, bet ASV tiecās atbalstīt režīmus, kurus kolonizatori mēģināja atstāt aiz sevis. Bieži vien tie bija bijušo kolonizatoru ielikteņi – dažādi prinči, šeihi un diktatori. Bijušās kolonijas tika patvaļīgi sadalītas etniski un reliģiski nesaderīgās teritorijās, piemēram, kurdi tika sadalīti starp vismaz trijām jaunajām valstīm: Turciju, Irāku un Irānu. Tā sākās lielās pretstāvēšanas periods, kuru vēlāk nosauca par Auksto karu.

Aukstais karš izpaudās arī neskaitāmos karstajos konfliktos – gan starp bijušajām kolonijām, gan starp ASV sabiedrotajiem un kolonijām, piemēram, Korejas pussalā, Vjetnamā, Vidējos austrumos. Parasti karojošās puses finansiāli atbalstīja, militāri sagatavoja un apbruņoja kāda no lielvalstīm. Sākotnēji konfliktējošā teritorijā darbojās tikai lielvalstu militārie padomnieki, bet nereti ASV un Afganistānas gadījumā arī PSRS bija spiestas militāri iejaukties pašas.

Abās lielvalstīs tika izvērsta pret otru lielvalsti vērsta propaganda, pārspīlējot otras puses nodomus un iespējas. Otras puses demonizēšana sevišķi uzplauka pēc tam, kad arī PSRS izmēģināja savu atombumbu un sāka strādāt pie ūdeņraža bumbas ražošanas, kā arī kodollādiņu ievietošanas tāla rādiusa ballistiskajās raķetēs, kuģos un zemūdenēs.

Pasaule ilgi dzīvoja visu nopostoša kodolkara draudu ēnā. Katra puse savā propagandā pārspīlēja otras puses arsenāla lielumu. Tas noveda pie bruņošanās sacensības starp 256 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos abām lielvalstīm. ASV prezidents, ģenerālis Dvaits Aizenhauers (Dwight D. Eisenhower), atstājot savu amatu, 1961. gadā amerikāņus un pasauli brīdināja no militāri industriālā kompleksa neierobežotas ietekmes un aicināja bruņošanās sacensību pārtraukt (skat.

Aizenhauera runu).

ASV militāri industriālais komplekss 1960. gados izveidojās par valsti valstī un faktiski diktēja visu ASV globālo politiku. Tajā ietilpa ražotāji, kas ieguva valsts bruņojuma un infrastruktūras pasūtījumus, gūstot no tiem garantētu un milzīgu peļņu, privātas bankas, kas to finansēja, kā arī militārās un izlūkošanas iestādes pašā armijā. CIP vadību jau no paša iesākuma uzņēmās bijušie Volstrītas (starptautisks finanšu centrs Ņujorkā) darbinieki, sākot ar Alenu Dallesu (Allen Dulles). Militāri industriālais komplekss bija un ir ieinteresēts spriedzes un baiļu radīšanā un uzturēšanā, konfliktu izraisīšanā un uzturēšanā, ASV ietekmes nebeidzamā augšanā. Kaut ko līdzīgu militāri industriālajam

kompleksam 1970. gados mēģināja izveidot arī PSRS un dažās militārajās jomās guva zināmus panākumus, taču tie nebija salīdzināmi ar attiecīgā kompleksa visvarenību ASV. Kad patriotiski noskaņotais ASV armijas virsnieks Endrjū Basevičs (Andrew Bacevich) pēc dzelzs priekškara krišanas pats savām acīm ieraudzīja atpalikušo un trūcīgo PSRS militāro tehniku un infrastruktūru Austrumvācijas teritorijā, viņš bija smagi apstulbis, cik krasi šī aina atšķīrās no ASV propagandā iztēlotās, kuras ietekmē viņš bija dzīvojis.

Pēc šā šoka Basevičs 20 gadus pētīja ASV militāri industriālo kompleksu un tā diktēto politiku, savus secinājumus izklāstot divās fundamentālās grāmatās: The Limits of Power: The End of American Exceptionalism (American Empire Project) un Washington Rules: America’s Path to Permanent War (American Empire Project). Līdzīgus fundamentālus pētījumus veicis un atbilstošas grāmatas uzrakstījis arī nesen mirušais bijušais CIP konsultants Korejā un Japānā Čalmers Džonsons (Chalmers Johnson).

Gan II pasaules kara, gan Korejas un Vjetnamas karu izdevumu nastu lielā mērā uzņēmās paši amerikāņi – gan maksājot paaugstinātus nodokļus un ciešot citus kara laika upurus, gan paši iekļaujoties bruņotajos spēkos kā pilsoņi-karavīri. Taču neveiksme Vjetnamas karā visu mainīja. Turpmāk ASV karus un militāros izdevumus finansēja citas pasaules valstis. Piemēram, operāciju „Tuksneša vētra” 1991. gadā lielā mērā finansēja Rietumeiropas sabiedrotie un Japāna. Bet 2001. gadā, kad prezidents Dž. Bušs izsludināja mūžīgo karu pret terorismu, viņš vienlaikus aicināja amerikāņus turpināt patērēt un baudīt dzīvi uz nebēdu. Arī ASV armija kopš Vjetnamas sakāves vairs nesastāv no pilsoņiem-karavīriem, bet gan no profesionāliem algotņiem un paramilitāriem kontraktoriem, no kuriem lielākā daļa pat nav ASV pilsoņi.

Ja PSRS kara apgabalos savulaik bija sadalījusi savu teritoriju un savu satelītvalstu teritorijas t.s. Varšavas bloka ietvaros, tad tagad ASV kara apgabalos ir sadalījusi visu pasauli: sešos teritoriālajos apgabalos (Unified Combatant Commands) un četrās funkcionālajās komandjomās. ASV militārais budžets pārsniedz visu pārējo pasaules valstu militāros budžetus, kopā ņemot. ASV militāristi dominē gan kosmosā, gan uz ūdens, gan kibertelpā. Ārpus ASV teritorijas visos kontinentos darbojas vairāk nekā 1000 ASV pastāvīgo karabāžu (lielas bāzes 63 valstīs, bet militārais personāls izvietots 156 valstīs), neskaitot tās, kas ir okupētajās teritorijās, kā Irākā un Vjetnamā. ASV militāristi kontrolē arī globālo interneta tīmekli. Protams, šai kontroles sistēmā iekļauti Publikācijas (2009 - 2012) 257 arī ASV sabiedroto dienesti. Taču nekur totālā kontrole un visu dzīves jomu izspiegošana nav tik intensīva kā pašās ASV. Nu jau katrā ASV lidostā ir visa ķermeņa skanneri (Naked Body Scanners), darbojas neskaitāmas video novērošanas kameras, tiek izmantotas acu zīlīšu atpazīšanas un citas programmas, bet tos paredzēts izvietot arī autoostās, lielveikalos un citos punktos, kur apgrozās daudz cilvēku. Pasaules mērogā darbojas satelītu spiegošanas sistēmas. Drošs nav arī e-pasts un internets. Katru ASV pilsoni var katrā brīdī pazemojoši izmeklēt (izčamdot arī intīmās vietas), arestēt bez apsūdzības uzrādīšanas, turēt izolācijā, notiesāt bez zvērināto tiesas utt. ASV no demokrātijas transformējusies par policejisku valsti. Profesionāļi šo sistēmu nosaukuši par pilna spektra dominēšanu. Lūk, cik dziļi iesniegušies ASV militāri industriālā kompleksa taustekļi, par kuriem savulaik brīdināja ASV piecu zvaigžņu ģenerālis Aizenhauers!

Pasaules dolarizācija Pasaulē cirkulē apmēram šāda dzīves realitātei atbilstoša, anonīma anekdote: „Amerikāņi dolārus spēj drukāt ātrāk nekā arābi un krievi spēj sūknēt naftu.”

Padomju impērijas norieta periodā savulaik cirkulēja anekdotes par „padomju koka rubli” – pretstatot to ASV „cietajai valūtai” dolāram. Lai gan kopš 1971. gada arī ASV dolārs nebija nekāda „cietā valūta”, jo tai nebija nekāda skaidra seguma Amerikā, pasaule un it sevišķi bijušās padomju bloka valstis, kā tas mēdz nereti notikt, dolāru sāka pielūgt un turēt augstāk par visu. Arī jaunā Latvijas valsts ar neko nesegto dolāru pieņēma par segumu savai nacionālajai valūtai latam un līdz ar to pilnīgi integrējās jau sagrautajā Bretonvudas sistēmā, kurai nu bija impēriskas funkcijas. Visu Latvijas politiku kopš 1991. gada augusta diktē SVF, PB, PTO (t.s. „grēcīgās trīsvienības”) un citu globālo institūciju padomnieki un pat ārvalstu vēstniecību darbinieki. Tieši tāpēc Latvija no salīdzinoši attīstītas valsts bez parādiem 20 gados ir pārvērsta par pliku ubagu – bez savas ražošanas, savām institūcijām, savas politikas, bet ar lieliem parādiem un pa pasauli izklīdinātiem aktīvākajiem pilsoņiem, kuriem savā tirgus reformu izpostītajā zemē vairs nav ne darba, ne iztikšanas. Ja mēs gribētu izdalīt kādu vienojošu globālās krīzes likumsakarību, tad tā ir šāda: jo vairāk un centīgāk kāda valsts sekojusi minēto globālo institūciju noteikumiem un prasībām (kopumā šo noteikumu paketi sauc par Vašingtonas konsensu), jo dziļākā bedrē to krīze ieskalojusi. Mūsu resursi lielā mērā ir vienkārši iztirgoti vai tiek gatavoti iztirgošanai. Taču vēl arvien ar tautas aktīvu atbalstu turpinām barot nesātīgo un jau sen bankrotējušo sistēmu, uzņemamies arvien jaunus parādus. Mēs arvien tiecamies dzīvot kā amerikāņi, jo lielākā parādniece pasaulē, kas gandrīz neko neražo, izņemot militāro tehnoloģiju un toksiskus vērtspapīrus, tagad ir ASV. Kā tas varēja notikt?

Lai gan dolārs jau 1971. gadā tika noņemts no zelta standarta, starptautiskā dolāru sistēma ne tikai saglabājās, bet turpināja savu ekspansiju. Visa modernā attīstība pasaulē balstījās uz naftas resursiem, kurus, tāpat kā citus stratēģiskos resursus, varēja pirkt tikai par dolāriem, t.i., lai iegādātos naftu, vispirms vajadzēja vai nu ietirgot vai nopirkt dolārus, turklāt valūtu kursi pret dolāru tika atbrīvoti brīvām svārstībām (peldošajiem kursiem), kas pavēra ceļu spekulācijām un uzbrukumiem nacionālajām valūtām. Saistībā ar karu Tuvajos austrumos, tika organizēta naftas cenas vairākkārtīga uzskrūvēšana, no kā dolāra pasauli pārņēma inflācijas cikls, bet daudzas naftu iepērkošās 258 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos valstis iedzīvojās lielos parādos un to attīstība apstājās. Valstīm parādniecēm savu palīdzību piedāvāja SVF, taču aizdevums tika saistīts ar smagu noteikumu paketi, kura cita starpā ietvēra arī uzņēmumu un resursu privatizāciju, kas nozīmēja šo resursu lētu izpārdošanu t.s. ārvalstu investoriem. Tāds pats efekts tika panākts ar Pasaules bankas finansētiem infrastruktūras projektiem (skat. Dž. Perkinsa grāmatu „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”). Parādos nokļuvušajām valstīm bija būtiski jāsamazina valsts izdevumi, jāliberalizē tirgus, jāveic t.s. ekonomikas pārstrukturēšana (pārkārtošana parādu maksāšanas režīmā) un citi pasākumi, kuri labi pazīstami arī SVF un PB slazdā nokļuvušajai Latvijai.

Pašas ASV šajā konfigurācijā nokļuva unikālā stāvoklī. Tā kā starptautiskās tirdzniecības valūta vienlaikus bija arī ASV nacionālā valūta, ASV visu sev nepieciešamo varēja nopirkt, vienkārši drukājot dolārus. Līdz ar to ārpus ASV veidojās daudz lielāka dolāru masa nekā cirkulēja pašās ASV. Šīs dolāru masas sauca atbilstoši to funkcijām vai darbības jomām, piemēram, naftas dolāri, narkodolāri, eirodolāri. Lai tomēr dolārs pārāk strauji nezaudētu savu vērtību, bija jāpanāk tā recirkulācija. Ar naftu eksportējošām valstīm, un it sevišķi lielāko eksportētāju Sauda Arābiju, tika panākta vienošanās, ka tā zināmu daļu

savas peļņas ieguldīs ASV ekonomikā, piemēram, ASV valsts parādzīmju un bruņojuma iepirkšanā, kā arī īstenos ASV firmām izdevīgus pasūtījumus savas infrastruktūras izbūvē.

Kāpēc, piemēram, Sauda Arābija bija ieinteresēta šādā izkārtojumā? Galvenokārt tāpēc, ka šo valsti pārvalda bijušo kolonizatoru iecelta, korumpēta, feodāla kliķe, kura baidās gan no saviem arābu kaimiņiem, gan savas tautas, bet ASV administrācija šai un līdzīgām kliķēm piedāvāja aizsardzību un drošības garantijas. Bez tam šīs kliķes locekļi paši kļuva par ietekmīgiem finanšu tirgus spēlmaņiem. Līdz ar to ASV kļuva par galveno korumpēto režīmu, reakcionāru un prettautisku diktatoru balstu pasaulē.

Lai arī ASV arvien bija ražojoša valsts ar lielāko industriālo potenciālu, pēc kara postījumiem strauji atkopās arī Japāna un Vācija, strauju attīstību sāka Dienvidkoreja un citas Klusā okeāna baseina valstis, ar kurām konkurēt palika arvien grūtāk. Taču ASV korporācijas atrada pavisam citu izeju – kāpēc gan algot privileģēto un dārgo ASV darbaspēku, ja ražotnes var pārvietot uz lēta darbaspēka zonām?

Tā Amerikā sākās postindustriālais laikmets, pāreja uz pakalpojumu un starpniecības industriju: daudzi bijušie ASV ražošanas industrijas giganti arvien lielāku peļņas daļu sāka gūt nevis no ražošanas, bet no t.s. finanšu pakalpojumiem jeb, skaidrākā valodā, – spekulācijām. Šo pakalpojumu, starpniecības un spekulāciju utopiju pakalpīgie ekonomisti nosauca par Jauno jeb postindustriālo ekonomiku. Līdz ar to arī Latvijā, piemēram, bijušo ASV ražošanas gigantu General Electric mēs pazīstam kā GE Money banku. Iecere bija tāda, ka ASV firmas veiks vērtīgāko tehnoloģiju izstrādes un inovāciju darbu, bet melno darbu pie konveijeriem atstās ķīniešiem. Raugoties tālākā perspektīvā, tā bija stratēģiska kļūda, jo inovācijas rodas nevis no ražošanas atrautos birojos, bet gan tajās vietās, kur notiek pati reālā ražošana.

Amerikā darbību turpināja vienīgi ar militāri industriālo kompleksu saistītās korporācijas, kuras faktiski darbojas kā valsts uzņēmumi, lai gan formāli tie noformēti kā privātas korporācijas, un ar tām saistītā banku sistēma. Pieaugot ASV militārajai ekspansijai, šie uzņēmumi saņem garantētu un aizvien pieaugošu peļņu, arvien jaunus Publikācijas (2009 - 2012) 259 valsts pasūtījumus. Taču šai parādībai bija arī ēnas puse, jo šie privileģētie uzņēmumi sāka korumpēties, kriminalizēties un deģenerēties, paļaujoties, ka valsts viņus jebkurā gadījumā paglābs no avantūristiskās darbības iespējamajām sekām. Tā tas patiešām notika: gandrīz visi ar militāro industriju saistītie uzņēmumi ik pēc laika tiek glābti no bankrota par nodokļu maksātāju naudu. Līdz ar to Amerika veidojās par t.s. Bailout Nation (skat. Berija Ritholca [Barry Ritholtz] fundamentālo grāmatu Bailout Nation: How Greed and Easy Money Corrupted Wall Street and Shook the World Economy). Šai parādībai ir tieša saistība ar pašlaik notiekošo globālās banku sistēmas glābšanu par nodokļu maksātāju naudu. Šo tendenču iespaidā reālās ekonomikas centrs nenovēršami pārvietojies no Rietumiem uz Austrumiem, lielākoties uz Ķīnu, kur strādnieku algas nosaka kompartija, vai bijušajām kolonijām, kurās faktiski pēc SVF, PB un PTO priekšrakstiem tiek ekspluatēts beztiesisks vergu darbaspēks, tai skaitā bērni. Ja neskaita arvien lielākā korupcijā grimstošo ASV militāri industriālo kompleksu, amerikāņi paši gandrīz neko vairs neražo, palikušais ASV eksports ir galvenokārt ģenētiski modificēta lauksaimniecības produkcija, par ko gādā milzīgie lauksaimniecības karteļi, kuri gandrīz iznīcinājuši tradicionālo ASV brīvo fermeru sistēmu (daudzi bez darba palikušie, izputinātie fermeri, legālie un nelegālie imigranti un mazpilsētu iedzīvotāji nu ir spiesti savu pliko dzīvību pārdot ASV

profesionālajai armijai; līdzīga parādība vērojama arī Latvijas laukos).

Izšķiroša nozīme šai jaunajā verdzības un parazitēšanas sistēmā ir ASV dolāram.

Piemēram, lai iepirktu nepieciešamos resursus, Ķīnai nepieciešami dolāri. Tos tā iegūst, savu lēto produkciju pārdodot Amerikas un citu rietumvalstu lielveikalu tīkliem. Tā kā arī paši rietumu patērētāji ir jau sen bankrotējuši, Ķīna, lai uzturētu maksātspējīgus pircējus rietumos, ir spiesta masveidīgi iepirkt arī ASV valsts parādzīmes. Šī parādzīmju nauda ne vien paglābj ASV no likumsakarīgā bankrota, bet arī ļauj ASV militāristiem finansēt savu militāro ekspansiju un ierīkot arvien jaunas karabāzes, tai skaitā, ap Ķīnu.

Tātad faktiski pasaule pati finansē ASV globālo dominēšanu un uztur savu parazītu.

Lai gan ASV iedzīvotāju skaits nepārsniedz 5% pasaules iedzīvotāju skaita, tie patērē nepilnus 40% no pasaulē patērētajiem resursiem.

Tāda parazītiska sistēma ir absolūti disfunkcionāla, nedabiska, amorāla un ačgārna, un kādu laiku tā var pastāvēt tikai militāro draudu un spaidu ēnā. Dolāra impērija sabruktu, tiklīdz pietiekams valstu skaits atteiktos no dolāra lietošanas un ASV parādzīmju iepirkšanas. Tas attiecināms arī uz Latviju. Nav noslēpums, ka, piemēram, Latvijas Banka un privātie pensiju fondi, tā vietā, lai finansētu Latvijas tautsaimniecību, iepērk ASV parādzīmes, faktiski finansējot ASV globālo ekspansiju. Zināms, ka, piemēram, Irākas nepiedodamais grēks bija nevis masu iznīcināšanas ieroču ražošana un turēšana, bet gan savas naftas pārdošana par eiro, kas ir rupjš dolāra hegemonijas pārkāpums.

ASV militārisms pasaulei nodarījis neaprakstāmu ļaunumu. Lai neapgrūtinātu savu sirdsapziņu ar pašmāju imperiālisma noziegumiem, lai nedomātu par vairāk nekā pus miljonu irākiešu bērnu, kuri mira ASV sankciju rezultātā 1990. gados, lai nedomātu par pusotru miljonu irākiešu, kurus noslaktēja ASV militāristi pēdējā Irākas kara laikā, lai nedomātu par bezpilotu lidmašīnu apslaktētajiem Afganistānas un Pakistānas iedzīvotājiem, amerikāņi cenšas aizmirsties bezdievīgās patērēšanas un iepirkšanās 260 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos orģijās. Tipiska amerikāņa dzīves moto pirms globālās krīzes bija: „Shop Until You Drop!” (Iepērcies, kamēr krīti!). Lai gūtu mazu ieskatu neierobežotas, patoloģiskas patērēšanas „kultūrā”, piedāvāju šo nelielo video.

Amerika pasauli pārpludinājusi n e vi e n a r militāri balstītiem dolāriem, b e t a r ī ar toksiskiem vērtspapīriem apmēram pusotra kvadriljona jeb 1500 triljonu dolāru nominālvērtībā. Salīdzinājumam visas pasaules gada kopprodukts tikai nedaudz pārsniedz 60 triljonus dolāru. Toksiskie vērtspapīri, kurus sauc arī par derivātiem, ir blēdīgi izraisītas, nesamaksājamas parādu saistības, kuras tad arī ir galvenais iemesls globālās finanšu sistēmas krīzei un saimnieciskajai depresijai, kas pārņem visu pasauli.

ASV dolārā balstītā globālā finanšu sistēma ir neglābjami bankrotējusi. Racionāls risinājums būtu izsludināt vispārēju parādu atlaišanu un veikt finanšu sistēmas pilnīgu reorganizāciju. Taču alkatīgos baņķierus un citus spekulatīvā tirgus spēlmaņus tāds risinājums neapmierina. Tāpēc viņi, izmantojot globālās institūcijas un ASV militāro draudu potenciālu, piespiež valstu valdības uzņemties baņķieru saspēlētos parādus.

Ja neskaita Islandi, kura šādu risinājumu noraidīja, valstu valdības lielākoties šādam neiespējamam risinājumam ir piekritušas un ir sākušas vēl nebijušu banku glābšanas operāciju uz savu iedzīvotāju rēķina. Pēc pēdējiem Eiropas komisijas datiem, Latvija vien starptautisko banku glābšanai pēdējos divos gados iztērējusi 8,8 miljardus eiro, bet ES dalībvalstis kopumā – 4,5 triljonus eiro. Tie ir tikai oficiāli atzītie EK skaitļi, faktiski šīs summas varētu būt krietni lielākas. Latvijas gadījumā jāpiebilst, ka glābjamās bankas,

ja neskaita Parex (lai gan arī tā faktiski bija starptautiska banka ar lielu nerezidentu kapitālu), ir ārvalstu bankas, turklāt tās pat nedomā atlaist blēdīgi uzspiestos parādus saviem parādniekiem – Latvijas pilsoņiem. Ko bankas dara ar tām piešķirto glābšanas naudu? – Iepērk zeltu, uzņēmumus un reālus resursus tajās valstīs, kuras šīs bankas ir glābušas. Taču galvenais ir tas, ka šie banku glābšanas upuri ir pilnīgi veltīgi, jo kopējā parādu summa ir nesamaksājama – pusotrs kvadriljons ir cilvēka prātam neaptverama summa. Esošo starptautisko banku glābšana līdzinās mēģinājumam atdzīvināt mironi, tajā cenšoties iepumpēt svaigas asinis.

Tā, lūk, ASV no pasaulē lielākā ražotāja, lielākā eksportētāja un lielākā kreditora pēdējos 40 gados pārvērtusies par pasaulē lielāko patērētāju, lielāko parādnieku un lielāko eksistenciālo draudu. Likteņa ironija tā, ka tagad šīs „kapitālisma citadeles” lielākais kreditors ir komunistu pārvaldītā Ķīna.

Latvija to pašu sabrukuma ceļu nogājusi 20 gados, tikai mums nav pat savu militāri industriālā kompleksa un dolāra. Pārējais – gandrīz kā Amerikā.

Iespējamie nākotnes scenāriji Ja būtu iespējams īstenot globālo baņķieru izvēlēto scenāriju, pasaule īsā laikā atgrieztos tumšajos viduslaikos, kur saujiņa privileģētu globālo oligarhu neierobežoti pārvaldītu absolūti visu, bet atlikušie cilvēki būtu beztiesiski valdošo dinastiju dzimtcilvēki.

Taču šāds gluds scenārijs nav iespējams. Tuvināt minētajam iznākumam varētu militāristu izraisīts pasaules karš.

Pašlaik pasaule paātrināti ieiet haosa stāvoklī, kurā iespējams itin viss. Volstrītas finanšu oligarhija uzbrūk ne vien saviem nepakļāvīgajiem ienaidniekiem islāma pasaulē Publikācijas (2009 - 2012) 261 un citām Trešās pasaules valstīm, bet arī saviem vakardienas sabiedrotajiem, iegrūžot haosā un nabadzībā savus NATO sabiedrotos Grieķiju, Islandi, Īriju, Portugāli, Spāniju, Itāliju u.c., veicot biržas uzbrukumus eiro valūtai u.tml. Eiro faktiski turas, pateicoties tikai Vācijas saimnieciskajam potenciālam, bet cik ilgi Vācija piekritīs glābt pārējo Eiropu?

Taču aug arī organizēta pretestība. Protams, liela nozīme ir arī sabiedriskajiem protestiem pašā rietumu pasaulē, taču nāvējošs trieciens dolāra hegemonijai, manuprāt, nāk no Austrumiem. Jau kādu laiku vairākas Dienvidaustrumāzijas valstis slēdz savstarpējus bartera tirdzniecības līgumus, atsakoties no ASV dolāra. Pavisam nesen Ķīna noslēdza tirdzniecības līgumu ar resursiem bagāto Krieviju, kura ietvaros arī nav paredzēta vieta dolāram. Jādomā, ka šī tendence paātrināti turpināsies, iezvanot galu dolāram kā starptautiskās tirdzniecības un rezerves valūtai. Jau tagad lielākie ASV valsts parādzīmju iepircēji vairs nav Ķīna, Japāna vai Sauda Arābija, bet gan pati ASV. Cik ilgi tāds cirks var turpināties, cik ilgi viena Amerikas iestāde varēs pirkt citas iestādes emitētas parādzīmes?

Ja ASV neizdosies pasauli ieraut III pasaules karā vai izprovocēt reģionālus konfliktus starp lielākajām valstīm, piemēram, Ķīnu, Indiju, Pakistānu, Krieviju, jaunās pasaules lielvalstis būs Ķīna un Vācija (ar noteikumu, ka tā atteiksies no eiro un atjaunos savu doičmarku), un tā vismaz kādu laiku būs pavisam cita konfigurācija, citi starptautiskās sadzīves noteikumi. ASV, manuprāt, sabruks vēl dramatiskāk un nesalīdzināmi asiņaināk nekā PSRS, jo tā ir absolūti disfunkcionāla valsts. Citām valstīm pēc idiotiskajiem un neveiksmīgajiem mēģinājumiem glābt dolarizēto banku sistēmu, acīmredzot, nāksies

savu tautsaimniecību atjaunot no nulles, ievērojot savas nacionālās intereses. Būtu ideāli, ja jaunā globalizācija izpaustos kā brīvprātīga un savstarpēji izdevīga valstu sadarbība, bez uzspiestiem jumta līgumiem un globālām vai reģionālām birokrātijām.

Vismaz uz to mums jātiecas.

2010. gada 5. decembris Nacionālais minimālisms jeb – kāpēc mums nepieciešama Latvija?

1987. gadā Latvijas sabiedrība pēkšņi atklāja, ka pašā Rīgas centrā ir Brīvības piemineklis! Lai gan šis piemineklis tajā pašā vietā neskarts slējās jau kopš 1930. gadu vidus, kādus 40 gadus bija pieņemts izlikties, ka tāda pieminekļa tur nemaz nav. Šim unikālajam atklājumam sekoja vēl nebijušas diskusijas presē, nelegālas literatūras izplatīšana, neformālu organizāciju veidošanās un masu mītiņi Daugavmalā, kuros piedalījās simti tūkstoši cilvēku, kas pieprasīja Latvijas neatkarību. Liela šo cilvēku daļa bija gatavi iet uz barikādēm, lai atgūstamo brīvību nosargātu.

20 gadus vēlāk šie paši simti tūkstoši un viņu bērni ir Latviju atstājuši un vēl apmēram 262 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos 20% atlikušo Latvijas iedzīvotāju gatavojas darīt to pašu (skat. 12. decembra TV Panorāmu). Pati Latvija un liela daļa tās iedzīvotāju ir dziļos parādos un tauta kopumā strauji izmirst (pozitīvas dzimstības galotni mēs bijām sasnieguši tieši 1987. gadā – kā ierasts teikt – okupācijas režīmā). Tad jājautā, kāpēc mēs tolaik – pirms 20 gadiem – gribējām neatkarīgu valsti un vai šāds gribēšanas iznākums it tas, ko mēs tolaik patiesi vēlējāmies?

Kas ir valsts?

Es apzināti nemeklēju vārdnīcā valsts definīciju, jo vēlos runāt nevis par teorētiskām abstrakcijām, bet konkrētām lietām, ar kurām cilvēki saskaras ikdienā un no kurām atkarīga viņu dzīve. Turklāt katra valsts ir unikāla, un mums būtu svarīgi padomāt tieši par mūsu valsti – Latviju. Ar jēdzienu „nacionāls” es šajā rakstā domāju – SAVS, t.i., pašu radīts, pašu uzturēts, pašu attīstīts, kopts un audzēts, pašiem piederošs, pašiem augļus nesošs.

Vismaz latviešu vidū, šķiet, lielā mērā iedibinājusies vienprātība, ka mūsu valstij nepieciešams nacionālais karogs, valsts himna un stingrs valsts valodas (daļai arī pilsonības) likums, kas sargātu latviešu valodu. Sauksim to pagaidām par mūsu valstiskuma minimumu. Bet vai ar to pietiek, lai mēs varētu baudīt neatkarīgas valsts pilsoņu priekšrocības?

Ja palūkojamies apkārt, savs karogs, kaut kāds reklāmas džingls (vai ziņģe) un iekšējās saziņas līdzekļi var būt arī mazam restorānam, degvielas uzpildes stacijai, veikalam un bankai, bet tāpēc vien mēs šīs iestādes nesaucam par valstīm.

Ja iepazīstamies ar tā saukto attīstīto valstu vēsturi, tad atklājam, ka šajās valstīs bez karoga un himnas ir arī nacionālā rūpniecība, nacionālā zemkopība, nacionālā tirdzniecības sistēma, nacionālā banku sistēma, nacionālā veselības veicināšanas un izglītošanas sistēma, nacionālās zinātņu institūcijas, nacionālās kultūras institūcijas, nacionālā saziņas, transporta un pārvietošanās infrastruktūra, nacionālā drošības struktūra, nacionālā tiesību sistēma, nacionālā energosistēma un neskaitāmas citas cilvēku sadarbības formas. Lai arī globalizācija, starptautiskās korporācijas un globālais finanšu kazino ir šīs nacionālās sistēmas mazliet paplucinājis un izraisījis globālu krīzi,

tomēr caurmērā šajās valstīs dzīve arvien saglabājusi savu nacionālo pamatu.

Bet tagad atgriezīsimies Latvijā un pajautāsim sev – vai mums ir attīstītas iepriekš nosauktās nacionālās jomas? Ja neskaita šo to, kas vēl saglabājies no Krievijas caru, pirmskara Latvijas un padomju okupācijas periodiem, tad atbilde ir – nē.

Varbūt pienācis laiks izdarīt jaunu unikālu atklājumu, kas pēc nozīmības varētu līdzināties 1987. gadā atklātajam Brīvības piemineklim, un atzīt, ka mums gandrīz nav savas nacionālās ražošanas, bet tās bankas, veikali, degvielas stacijas, apdrošināšanas aģentūras un citas iestādes, ar kurām mums darīšanas ikdienā, pieder kādiem citiem un tie citi tad arī pievāc savu institūciju darbības augļus. Burtiski katru mūsu darījumu (izņemot pelēkās un melnās ekonomikas jomas, kur nodevas vāc citi) ar nodevu aplikusi kāda ārvalstu institūcija. Nu jau arī mūsu likumdevēju un valsts pārvaldes institūcijas darbojas pēc ārēju aģentūru norādījumiem un jau tiek gatavota pēdējo valsts uzņēmumu atdošana ārzemniekiem. Vēl mazliet – un mums savā dzimtenē vairs nepiederēs absolūti nekas!

Publikācijas (2009 - 2012) 263 Latvijas humpalizācija Mēs esam ieraduši ikdienā raudzīties, kur var ko dabūt lētāk, ērtāk un izdevīgāk, bet parasti nepadomājam, kāda būs šā šķietamā lētuma galīgā cena tuvākā un tālākā nākotnē. Proti, mēs domājam nevis kā savas valsts pilsoņi, bet kā kaut kādi bezdzimtenes klaidoņi vai kosmopolītiski patērētāji. Un šādas domāšanas rezultāts ir tāds, ka mēs patiešām paliekam bez dzimtenes un savas valsts.

Tūlīt pēc formālas neatkarības atgūšanas Latvija tiecās integrēties t.s. rietumu pasaulē. Taču to mēs darījām tipiski padomiskā stilā – bez iepriekšējas izpētes, bez domāšanas, akli un nekritiski. Mēs ticējām katram vārdam, ko rietumu pārstāvji mums teica, nesaprotot vai izliekoties nesaprotam, ka tā ir tikai propaganda un sabiedrisko attiecību (PR) triks. Ja mēs patiešām būtu vispirms iedziļinājušies mūsdienu rietumu politiskajā domāšanā, tad mēs viņu pašu darbos un diplomātijas principos atrastu cita starpā šādas atziņas: „Mums nav draugu vai ienaidnieku, mums ir tikai nacionālās intereses”, „Aiz katras kosmopolītiskas mācības slēpjas pavisam konkrētas impēriskās vai koloniālās intereses”, „Bezmaksas siers ir tikai slazdā”, vai – „Skaldi un valdi”.

Līdz ar to Latvija jau pašā iesākumā pieļāva vismaz četras fundamentālas kļūdas, kas kļuva par iemeslu pārējai notikumu gaitai un mūsu valsts pakāpeniskai iznīcināšanai: 1. Mēs sirsnīgi noticējām, ka rietumi ir mūsu draugi un drošības garants.

2. Mēs noticējām vai vismaz pieņēmām kosmopolītisko maldu mācību: vienalga, kam pieder zeme, bankas, veikali, uzņēmumi, ostas, cauruļvadi, sakaru līnijas, TV kanāli utt.

3. Mēs pieņēmām padomu, ka mums citam ar citu jākonkurē („Skaldi un valdi” princips, kas izteikts citos vārdos, upuriem domātā formā), nevis jāsadarbojas (sadarbība vai kopdarbība tika nosodīta kā komunisma recidīvs).

4. Mēs izvēlējāmies bezmaksas sieru.

Izpētījuši mūsu patstāvīgai dzīvei neizkopto raksturu, izolācijā izveidoto naivo dzīves redzējumu un padomju režīmā nerealizētās „brīvās pasaules” fantāzijas, rietumi iesāka tieši ar „bezmaksas sieru”. Lai gan Latvijā nebija ne dabas katastrofu, ne slimību epidēmijas, ne kara nesta posta, un Latvijai bija sava attīstīta vieglā rūpniecība, un mēs visi bijām glīti ģērbti, Latvijā tika ievesta humānā palīdzība (tautā saka – humpalas) – gan lietoti apģērbi un apavi, gan pārtika, veci vai neejoši medikamenti, vecas slimnīcu, tipogrāfiju un citas iekārtas. Bet vienlaikus tika mākslīgi bankrotā iedzītas

un metāllūžņos pārdotas mūsu rūpnīcas, aizvērtas vai privatizētas (pārdotas) daudzas iestādes. Mēs šos rietumniekiem nevajadzīgo vai jau izlietoto preču ievedumus (bieži vien atkritumus) pieņēmām kā draudzīgu palīdzību, bet rietumos tā jau sen ir labi nostādīta biznesa nozare, kas savus muskuļus uztrenējusi bijušajās kolonijās jeb Trešās pasaules valstīs.

Jau pagājuši 20 gadi, bet humpalu bizness Latvijā arvien vēl turpinās un pat plaukst.

No tā izriet divi svarīgi secinājumi: 1. Kamēr vien Latvijā darbosies humpalu bizness, tikmēr mums nebūs savas attīstītas nacionālās ražošanas.

2. Mūsu radiem, tuviniekiem un bērniem uz ārzemēm jābrauc tikai tāpēc, ka mums nav savas attīstītas nacionālās ražošanas (arī citu jomu, protams).

Bez tam jau PSRS pastāvēšanas pēdējos gados uz Latviju no rietumiem sāka 264 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos plūst finanšu straumes. Jau pirms pirmajām salīdzinoši brīvajām vēlēšanām visi iespējamie Latvijas politiķi (sākot no neformāļiem, baznīcu draudzēm un bijušajiem politieslodzītajiem, beidzot ar „gaišajiem” komunistiem) tika burtiski nopirkti. Tās nav baumas vai sazvērestības teorija, jo es pats visos līmeņos tolaik aktīvi darbojos Helsinku grupā, LNNK un kādu laiku arī LTF, tāpēc varu liecināt, ka visas organizācijas tika rietumu iebarotas finansiāli, turklāt vēl saņēma darbībai nepieciešamās tehnoloģijas, un tās nu gan nebija humpalas, bet modernākās versijas.

Nauda netika žēlota, jo devēji rēķinājās, ka nākotnē tā nesīs fantastiskas dividendes (šis aprēķins attaisnojies, jo pēdējos 2 gados vien Latvija ārvalstu bankām izmaksājusi 8,8 miljardus eiro un šai maksāšanai neredz galu) un kontroli pār visu, kas notiek Latvijā. Turklāt Latvijas rubļa vērtība bija tik zema, ka daudz nemaz nebija jādod, jo pat viens dolārs tolaik skaitījās liela nauda, ar kuru var vakaru nosēdēt restorānā.

Tad nu šie nopirktie politiķi, protams, aiz siltām draudzības jūtām, pieņēma rietumu „investoriem” nepieciešamos likumus un lēmumus. Tādā veidā ar visai pieticīgām investīcijām tika bruģēts rietumnieku ceļš uz Latvijas kolonizāciju. Un tieši šajā periodā tika iesētas sēklas Latvijas valsts aparāta pērkamībai un korupcijai. Jo, kā saka, – apetīte rodas ēdot.

Taču pats traģiskākais zaudējums no šādas iebarošanas un bezmaksas siera bija psiholoģisks un garīgs. Tas vēl vairāk izkropļoja mūsu jau iepriekš neizkopto raksturu.

Varbūt vēl kāds atceras latviešu teātra izrādi, no kuras atmiņā iespiedusies bieži citēta atziņa: „Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām”? Tikai šajā gadījumā pieradināti tikām mēs paši. Pieradināts šai nozīmē ir sinonīms atkarīgam (bet mēs taču gribējām neatkarīgu valsti un brīvību!). Cilvēki pierada, ka par viņiem kāds gādā no ārzemēm (daļa sabiedrības, kam bija radi ārzemēs, pie tā bija pieradusi jau agrāk). Līdz ar to mēs sevī neizkopām atbildību par savu dzīvi un savu valsti. Mēs necēlām savu valsti, bet gaidījām, kad kāds cits par visu gādās mūsu vietā – no ārienes (ES, NATO, SVF, PB u.c.). Un tā mēs arvien vēl gaidām, bet paši savas valsts labā pat pirkstiņu neesam gatavi pakustināt!

Bet vēl mēs esam pieraduši visās savās nelaimēs vainot citus. Piemēram, lamājam politiķus, deputātus, partijas, oligarhus utt. Atzīšos, ka arī man pašam šāds grēks bieži piemitis. Lai gan ar zināmām atrunām, es arī neiebildu apgalvojumiem, ka pie visa vainīgi politiķi un partijas, kas uzkundzējušies tautai, zog un blēdās, netur solījumus, melo utt.

Ir jau arī viņi vainīgi, taču ne vairāk kā mēs visi pārējie. To es līdz galam sapratu pēc ļoti nepatīkama strīda, kurā iesaistījos komentāru daļā zem sava raksta „Dolāra superimperiālisms – globālā ekspansija un sabrukums”. Mani oponenti bija cilvēki, kuri sevi uzskata par lielākajiem Latvijas patriotiem, cīnītājiem par brīvību un arī latviešu nacionālistiem, un man nav pamata šo viņu pārliecību apšaubīt. Uzskatu, ka mūsu strīda dziļākais iemesls bija fundamentāli atšķirīga izpratne par neatkarīgu valsti.

Mazliet pārfrāzēšu un saīsināšu, bet būtībā mans oponents izteica gatavību atbalstīt stāvokli, kurā Latvijai nav savas ražošanas, ja tik viņam būtu sagādāta iespēja humpalu veikalā lēti nopirkt Lee firmas džīnas, un ja Zīgeristam vai kādam citam būtu iespēja apgādāt mūsu slimnīcas ar humāno palīdzību. Viņš sūdzējās arī par Latvijai piederošo Publikācijas (2009 - 2012) 265 (vienīgo!) Hipotēku banku, jo tā, lūk, nestrādā svētdienās un tai nav bezmaksas tālruņa (secinājums izriet, ka jāiet uz zviedru bankām).

Es, protams, uz šādu patriotu ne pa jokam sadusmojos, bet velti. Ja jau pat viņš – cīnītājs un patriots – tā domā, tad jārēķinās ar lielu varbūtību, ka apmēram tāpat domā lielum lielākā sabiedrības daļa. Un partijas, Saeima un valdība nedara neko citu, kā tikai apmierina šo sabiedrības redzējumu un gādā par tā īstenošanu dzīvē. Tas nozīmē, ka nekāda valdību, politiķu vai partiju maiņa neko nemainīs, kamēr savus uzskatus nemainīs pati sabiedrība. Kad sabiedrība domās citādāk, tad tā izvirzīs arī citu valdību un atbalstīs citu politiku.

Ko darīt?

Es tiešām nezinu, vai esmu palicis vienīgais, kas Latviju grib brīvu, ražojošu, augošu un plaukstošu, un tās pilsoņus – saimniekus savā zemē. Ja tā, tad man atliek pievienoties nomācošajam vairākumam un kaut kā noeksistēt savu atlikušo mūžu, samierinoties ar perspektīvu, ka mani bērni kaut kur aizklīdīs nezināmajā pasaulē, uz vietas neatstājot nekādas pēdas, un šo teritoriju drīz apdzīvos kādas citas tautas. Un tad jau nav nekādas jēgas arī šai rakstīšanai un publicistikai.

Ja tomēr Latvijā vai pagaidu izbraukumā ir vēl citi līdzīgi domājoši cilvēki, tad mums kaut kā vajadzētu sazināties un tikties, un atkal sākt visu no nulles. Tāpat kā 1988. gadā jāizveido darba grupa, kas veic kompleksu pēdējo 20 gadu politikas analīzi, izstrādā krīzes pārvarēšanas un Latvijas attīstības programmu, ko piedāvāt Latvijas tautai.

Starp citu, pašā Rīgas centrā arvien vēl stāv neprivatizēts Brīvības piemineklis un gaida uz mums…

2010. gada 15. decembris Pie velna sieru, – līdīsim ārā no šā slazda!

Lai gan esmu par noteiktām, uz kopīgo labumu orientētām valsts funkcijām mūsu dzīvē (visiem nepieciešamā infrastruktūra, kas nav uzbūvējama un uzturama ar dažu indivīdu spēkiem, atbalsts zinātnēm, pētniecībai un kultūrai, nacionāla finanšu sistēma, iekšējā tirgus aizsardzība, nacionālo interešu īstenošana starptautiskajā politikā, enerģijas pašpietiekamības nodrošināšana, investīcijas mūsu resursu labākai izmantošanai u.c.), esmu kategoriski pret to, ka valsts par mūsu nodokļiem izveidojusi milzīgu birokrātisko aparātu, kas tiecas sistemātiski kontrolēt un manipulēt mūsu privātās dzīves, iztirgot mūsu nacionālās intereses, veikt mūsu vārdā slepenus darījumus, uzturēt privileģētu, parazītisku kārtu, kas ekspluatē pārējos, novērst demokrātiskas pašpārvaldes iespējas, graut mūsu tautsaimniecību, ievilināt iedzīvotājus parādu verdzībā, ierobežot katru

produktīvu aktivitāti vai to apgrūtināt ar pārlieku nodokļu nastu, reglamentēt mūsu 266 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos dzīvi un mūs sadalīt šķirās, eksportēt mūsu bērnus uz citām valstīm utt. Viena no jomām, kur valsts rupji ielaužas vēl nenobriedušu cilvēku dzīvē, ir obligātā un stingri centralizētā skološanas sistēma, kas lielā mērā apslāpē mūsu bērnu zināšanu kāri, atņem bērniem 12 labākos dzīves gadus un bieži vien aptur viņu attīstību mūžīgas bērnības fāzē. Obligātās valsts skolas ir kā sociālās baznīcas, kurās sludina korporatīvo evaņģēliju un gatavo kalpus šai disfunkcionālajai sistēmai. Šajā rakstā plaši izmantošu amerikāņu skolotāja Džona Teilora Gatto pētījumus un atziņas.

Kas ir skola?

Aizmirstiet oficiālās definīcijas, un jaunlatviešu perioda izglītošanās un gara gaismas ideālus nesaistiet ar to realitāti, kas mums šodien ir obligātā skološanas sistēma.

Atveriet vai aizveriet acis un kritiski novērtējiet – vai patiešām mūsdienu skolas ir tās vietas, kurās mūsu senči vēlējās redzēt „gaismas pilis” vai gudrību krātuves? Un cik jums pašiem tagad reālajā dzīvē noder tas, ko esat apguvuši skolā?

Vēl Atmodas gados sabiedrība instinktīvi pieprasīja – atjaunojiet mazās lauku un mazpilsētu skolas! Tātad mūsu vēsturē tiešām ir bijusi kaut kāda vērtīga izglītošanās tradīcija, kura mūsu vēsturiskajā atmiņā atstājusi nenoteiktas ilgas. Daudzas mazās skolas tiešām atjaunoja, taču tās tika arvien stingrāk pakļautas centralizētajai sistēmai, licencētiem skolu ierēdņiem, ministrijas apstiprinātām programmām un metodikām, rajonu skolu valdēm vai izglītības departamentiem, pārbaudēm un komisijām. Bet paši skolotāji tika pakļauti nemitīgām reformām, arvien jaunām atestācijām un tika noslīcināti aizvien pieaugoša apjoma atskaitēs un citās formalitātēs. Un tagad tiek slēgtas tieši šīs mazās lauku skolas. Kāpēc?

Lai varētu dresēt blusas, tās vispirms jāpieradina dzīvot nebrīvē. Ja blusas ievietotu petrī traukā (seklā, caurspīdīgā stikla traukā ar stikla vāku), tās acumirklī izleks – katra uz savu pusi. Bet ja šim traukam ātri uzliek vāku un pāris stundas tā atstāj, tad blusas lecot apdauza savas galvas un iemācās vairs nelekt. Tad var droši noņemt vāku un sākt eksperimentus. Blusas vairs pat nemēģinās no sava trauka izlēkt. Viņas pat nezinās, ka tepat blakus ir cita pasaule. Varbūt rupjš salīdzinājums, bet apmēram tāda funkcija mūsu bērnu dzīvēs ir obligātajai skolai (ja no tās mēģina izvairīties, bērnus uz skolu ved piespiedu kārtā ar policiju, mājskolas Latvijā atļautas tikai bērniem ar īpašām slimībām, ja izdodas iegūt atļauju). Jā, ir atsevišķi labi skolotāji, kuri, sirdsapziņas vadīti, bērnus iedvesmo un tiešām ļauj mācīties. Tādi skolotāji mūsu atmiņā paliek uz visu mūžu, bet tie ir izņēmumi, kuri faktiski sabotē sistēmu, riskējot zaudēt savu darbu.

Es negribu apgalvot, ka šādu sistēmu izdomāja ļauni cilvēki. Tās ir kārtu iekārtas sekas, veids, kā priviliģētā kārta (muižnieki, aristokrāti, elite, finanšu oligarhija u.tml.) pārvalda, viņuprāt, zemākās kārtas. Agrāk šie pārvaldītāji sevi atklāti sauca par tēviem un savus pārvaldāmos uzskatīja par bērniem. Tad nu skološanas mērķis ir zemākās kārtas bērnu attīstību apturēt mūžīgā bērnības stadijā. Ja cilvēki ir neizglītoti, savā apziņā atkarīgi un stulbi, tad taču viņus vieglāk vadīt.

Arī Latvijas vēsturē bija laiki, kad baltvācu muižniecība sprieda apmēram tā: izglītot zemniekus (arājus, baurus) ir nelietderīga un pat kaitīga lieta, jo tā var veicināt dumpības garu. Kam zemniekam izglītība? Viņa vieta ir pie arkla, viņa vietā lai domā kungs, baznīckungs, ierēdnis, cars, Pēterburgas galms!

Publikācijas (2009 - 2012)

267 Taču līdz ar tehnoloģiju attīstību dzīve kļuva sarežģītāka un vecā dzimtbūšanas sistēma tai tikai traucēja, jo bija nepieciešams paklausīgs darbaspēks jaunajām rūpnīcām, kā arī masu produkcijas patērētājs. Jaunajai attīstībai traucēja arī tradicionālās ģimenes saites un tradīcijas, kas saturēja kopā cilvēku kopienas. Tieši tad privileģētā šķira bija gatava ieviest obligāto skološanas sistēmu, kas sagatavotu rūpniecībai un ierēdniecībai nepieciešamos apkalpotājus, tos dehumanizējot. Pateicoties plaši izplatītajai Darvina teorijai, cilvēkos vairs nesaskatīja Dieva līdzību, turpmāk tas bija tikai noderīgs un/vai veidojams „materiāls”, „darba spēks”, izmantojams „resurss”, suga, šķira, zemākā kārta.

Interesanti, ka kopš tā laika teoloģisko izglītību guvušā Darvina teoriju gan kapitālisma, gan sociālisma zemēs bērniem sāka mācīt nevis kā vienu no daudzām eksotiskām teorijām, bet kā notikušu faktu. Cilvēkus pat atklāti un it kā gudrās grāmatās nosauc par sociāliem dzīvniekiem. Bērnudārzu un skolu mērķis ir šos „dzīvniekus” socializēt.

Arī mūsdienās sabiedrība ir sadalīta, rupji ņemot, darba devējos un darba ņēmējos.

Darba ņēmēji ir pilnīgi atkarīgi no darba devējiem (te es nerunāju par mazajiem uzņēmējiem, kas mēdz sev ņemt algotus palīgus, ar kuriem kopā strādā gandrīz kā kompanjoni). Latvijas īpatnība tā, ka darba devēji un kreditori bieži vien ir ārzemnieki, un viņi darbu mēdz dot arī svešās zemēs, kā līdz šim Īrijā vai Anglijā. Tad nu darba meklētājiem jāaizpilda savs CV, kurā jābūt visiem rādītājiem, tai skaitā ziņām par pabeigtām skolām vai augstskolām. Skolas beigšanas apliecība jau liecina par zināmu gatavību darīt to, ko negrib, paklausīt, nerunāt pretī, neaizstāvēt savas tiesības un sastrādāties komandā.

Tā kā Latvijai gandrīz nav savas ražošanas, mums galvenais darba devējs ir valsts aparāts. Ja privātam darba devējam izglītības dokumenti nav tik svarīgi, ka tik cilvēks prot un grib strādāt, tad valsts un pašvaldību iestādes gan kategoriski pieprasa dokumentus, jo sistēmai nepieciešami sistēmas sagatavoti darbinieki. Tu vari būt idiots un vienlaikus ieņemt izglītības ministra amatu, ja ir dokumenti, bet bez dokumentiem tevi pat bērnudārzā strādāt nepieņems, pat ja būsi īsts ģēnijs. Vienīgi tad, ja pats būsi neatkarīgs uzņēmējs un saimnieks, neviens tev neprasīs dokumentus par izglītību (lai gan mūsdienās gadās arī tā, jo daudziem uzņēmējdarbības veidiem nepieciešama licence, tā ka pavisam brīvi varam justies tikai pelēkajā ekonomikā). Mēs taču savam labajam zobu ārstam neprasām, kādas viņam bija atzīmes skolā?

Skološanai ir maz kopēja ar izglītošanos. Liela daļa pasaulē izcilāko cilvēku nekad nav gājuši skolā, vai arī bijuši no tās izslēgti. Izglītoties cilvēks var tikai pats, protams, mācoties un iedvesmojoties arī no citiem cilvēkiem, kā arī krājot savu dzīves pieredzi.

Izglītošanās ir aktīva darbība, ko veic pats cilvēks! Turpretī obligātā skološana ir aktīva darbība, ko veic valsts aparāts ar savu īpaši sagatavotu un licencētu ierēdņu starpniecību, bet ideāls skolnieks šajā mijiedarbībā ir pasīvs. Tieši tā sadalītas lomas mūsdienu klasēs: apmēram 90% aktivitāšu veic skolotājs, bet bērni lielākoties pasīvi sēž solos, sapņo par kaut ko citu, mēģina sevi izklaidēt ar kādām blēņām vai blakus lietām, garlaikojas un gaida zvanu uz starpbrīdi (zvanu sistēma pārņemta no Pavlova un viņa priekšgājēju eksperimentiem ar dzīvniekiem; līdzīgu signālu sistēmu izmanto arī armijā un cietumos). Patiesā izglītošanās procesā proporcijai būtu jābūt apgrieztai: 90% aktivitāšu veiktu paši bērni un tikai 10% – viņu skolotāji. Lai apgūtu kādu priekšmetu, 268 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos piemēram, matemātiku, bērnam uz skolotājam pietiktu pāris desmitu kopīgu stundu,

taču skolās šis process tiek nesamērīgi izstiepts.

Bez tam obligāto skolu sistēma ir viens no lielākajiem, ja ne pats lielākais bizness valstī, no kura atkarīga tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku labklājība. Skolu biznesam ir arī savi miljonāri, skolās ieinteresēti arī oligarhi un pat starptautiskas finanšu haizivis, kā, piemēram, Džordžs Soross. Jo tieši no skolām viņi gaida savus nākamos klientus, ietekmes aģentus un nedomājošu patērētāju masu.

Pati skolnieku sadalīšana klasēs ir zīmīga. Latviešu valodā to mazāk jūtam, bet citās (krievu, angļu, vācu) valodās gan klases skolās, gan cilvēku šķiras apzīmē ar vienu vārdu – klases. Skološana izriet no teorētiska pieņēmuma, ka bērni skolas pirmajā klasē ierodas kā tukši trauki, kurus skolotāji sistemātiski un metodiski piepilda ar dzīvei nepieciešamajām zināšanām. Ja tomēr šie „trauki” nav gluži tukši, bet tajos šo to jau ielējuši vecāki vai citi cilvēki vai mēdiji, tad šie trauki vispirms jāiztukšo. To panāk ar pacietīgu pāraudzināšanu, mainot bērnu reakciju uz autoritātēm un mainot bērnu attieksmi pret pārējo, kas viņu dzīvē bijis, ir vai būs. Gatto šo bērnu iztukšošanas būtību apkopojis uzskatāmos punktos.

Bērna iztukšošanas paņēmieni 1. Izolēt bērnu no reālās dzīves līdz laikam, kamēr viņš zaudējis spēju un vēlmi izglītoties.

2. Sadalīt bērnus pēc vecuma un spējām, tā, lai viņiem kļūtu tāla un nesvarīga gan pagātne, gan nākotne.

3. Izstumt no bērnu dzīves reliģiju, izņemot slepeni potēto civilo reliģiju uz apetīti un reakciju pastiprināšanu uz pozitīviem/negatīviem stimuliem.

4. Atņemt bērnam visas nozīmīgās mājas un ģimenes dzīves funkcijas, lai māja bērnam būtu tikai kā guļamvieta un virspusēju, paviršu attiecību vieta. Pārvērst vecākus par nealgotiem valsts aģentiem, iesaistīt viņus savu bērnu uzraudzīšanā un konformisma ieaudzināšanā saskaņā ar valsts noteikto dienaskārtību.

4. Novērot bērnu uzvedību no rīta ausmas līdz naktij, liegt viņiem privātu laiku un vietu. Aizpildīt viņu laiku ar kolektīvām aktivitātēm, veikt šo aktivitāšu kvantitatīvu vērtējumu un reģistrāciju atbilstošā žurnālā vai citos datu nesējos.

5. Pieradināt (padarīt atkarīgus) bērnus pie mehānismiem un elektroniskiem ekrāniem. Iestāstīt, ka tās ir vēlamas aktivitātes mācībām un atpūtai.

6. Izmantot speciāli izstrādātas spēles un komerciālus izklaides pasākumus, lai bērnos ieaudzinātu iepriekš plānotas ieražas, attieksmes, žestus un valodas lietošanas veidus.

7. Cik vien iespējams, izravēt no bērnu dzīves privātas dabas rituālus, tādus kā kopīga ēdiena gatavošana un kopīga pusdienošana pie ģimenes galda.

8. Gādāt, lai abi vecāki būtu maksimāli aizņemti ar svešu biznesu, ideāli, ja viņi rautos vairākos darbos, pelnot naudu kredītu atmaksāšanai, un strādātu ģeogrāfiski attālās vietās. Noniecināt tieksmi dzīvot saimnieciski neatkarīgi, sākot no mazuma. Gādāt, lai cilvēki strādātu priekš citiem, lai ārējās saistības būtu prioritāte, bet pašu attīstība – paliktu otrajā vai vēl zemākā vietā.

9. Preču tirdzniecības reklāma jāsaista ar pievilcīgu sieviešu tēliem labākajā reproduktīvajā (auglīgajā) vecumā, tā, lai fiziskās mīlestības un mātes tēla izstaroto Publikācijas (2009 - 2012) 269 enerģiju novadītu uz tirgojamajām precēm un pakalpojumiem.

10. Nepārtraukti un publiski jāvērtē bērna spējas un rādītāji. Tas jāsāk agri un jāgādā, lai katrs bērns skaidri zinātu savu vietu rangu tabulā (pēc tam arī sabiedrības hierarhijā).

11. Godiniet tos, kurus esat ievietojuši rangu tabulas augstākajās vietās! Turpiniet vērtēt un sadalīt pa rangiem nemitīgi, un to dariet, cik vien iespējams, atrauti no reālās dzīves un šo bērnu apstākļiem un sasniegumiem reālajā dzīvē. Tas jādara, lai izveidotu mākslīgu meritokrātiju (falšu autoritāšu loks, kura nozīmīgumu demonstrē ar abstraktiem nopelniem), kas atkarīga no autoritāšu atbalsta. Visneatkarīgākos un patstāvīgākos bērnus marģinalizējiet (padariet nenozīmīgus citu acīs, nonieciniet, apsmejiet), esiet neiecietīgi pret īstiem, oriģināliem, neatkarīgiem argumentiem.

12. Novērsiet patiešām noderīgu zināšanu efektīvu nodošanu bērniem, lai viņi nezina un neinteresējas, kā, piemēram, uzcelt māju, salabot automobili, pagatavot apģērbu.

13. Visādos veidos slavējiet un apbalvojiet atkarību. Sauciet to par „komandas darbu”, „izsmalcinātu dzīves stilu”.

14. Radiet vizuāli degradējošu vidi grupām un nosauciet to par „skolu”. Gādājiet, lai šajā vidē regulāri notiktu masveida pārvietošanās un skanētu mainīga līmeņa trokšņi.

Dariet visu, lai nepieļautu koncentrēšanos uz mācību procesu, lai no bērnu uzvedības repertuāra pakāpeniski izdzēstu intelektuālus meklējumus un pilsoniska diskursa (tematisku pārrunu) ieradumus.

Cilvēkiem patīk strādāt un saimniekot, tāpēc viņi jāpārliecina, ka darbs ir līdzīgs lāstam, no kā pēc iespējas jāizvairās, jāpērk aizvien jaunas, korporāciju ražotas „darba ietaupīšanas” tehnoloģijas, jāgūst pēc iespējas vairāk dīka laika, ko ziedot izklaides industrijai, maksimāli jāizmanto profesionāļu un „ekspertu” sniegti maksas pakalpojumi.

Cilvēkiem patīk izdomāt arvien jaunus risinājumus, lai vēlamo sasniegtu ar to, kas viņiem ir, taču no standartizētās masu ražošanas ekonomikas viedokļa šāda atjautība un taupīgums ir krimināla, un šādi piemēri draud inficēt citus atkarīgos patērētājus.

Cilvēkiem patīk pieķerties iemīļotām vietām un lietām, pat ar tām kopā novecot un mirt, taču šāda greznība ir bīstama mašīnu industrijai, kurai savi dārgie instrumenti nepārtraukti jāatjaunina, uzņemoties lielus kredītus.

Cilvēkiem patīk dzīvot savā, pašu iekoptā sētā, tāpēc tie jāpārliecina vilkt saspiestu, noplicinātu eksistenci dažādās pagaidu mītnēs.

Cilvēkiem patīk staigāt ar savām kājām, tāpēc jāiekārto pasaule, kurā viņi spiesti braukt ar mehāniskiem transporta līdzekļiem.

Visbīstamākie cilvēki patēriņa ekonomikai ir tie, kas, līdzīgi amīšiem (reliģiska grupa Amerikā, kas dzīvo patstāvīgi, balstoties uz savām tradīcijām), iekārtojuši sev neatkarīgu, ražīgu dzīvi.

Tā raksta vairākkārt godalgotais amerikāņu skolotājs Dž.T. Gatto un viņš apkopojis un apgāzis vismaz deviņus populārus pieņēmumus, kas mums likuši maldīties ideoloģizētā miglā.

1. Universālā valsts skološana ir svarīgākais sociālās saliedētības veicinātājs, cita ceļa nav, smagi birokratizētā sabiedriskā kārtība mūs pasargā no anarhijas un haosa. Pareizi, un ja tu pareizi nenoslaucīsi dibenu, tad no poda izlīdīs tualetes briesmonis un tevi 270 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos aprīs.

2. Bērnu socializācija stingri sadalītās vecuma grupās un valsts aģentu uzraudzībā ir svarīgākais līdzeklis, kā iemācīties sadzīvot ar citiem mūsu plurālistiskajā sabiedrībā.

Patiesībā šāda stingra sadalīšana pa kabinetiem veicina izkropļotu sociālo attiecību formu: pasīvi gaidi, kamēr tev pasaka, kas jādara, nevērtē savu veikumu, neapspriedies

ar saviem biedriem, nicini tos, kas par tevi jaunāki, un baidies tos, kas par tevi vecāki.

Uzvedies saskaņā ar to uzlīmi (apzīmējumu), kas piešķirts tavai klasei. Tie ir trako nama likumi. Nav jābrīnās, kad bērni pēc pirmajām atzīmēm raud un paliek niķīgi.

3. Dažādas izcelsmes bērniem no dažādām ģimenēm, tradīcijām un ticējumiem ir jāsajaucas kopā, jo tādā veidā tiek paplašināta viņu izpratne un bagātināts viņu pasaules redzējums. Patiesībā klases pārvaldīšanas gaitā cilvēku dažādībai tiek veltīta visminimālākā vērība un cieņa. Tās vietā tiek radikāli uzspiests kurss uz unitāru „zelta vidusceļu”, kurā atšķirīgās bērnu izcelsmes un ticības tiek smalki, bet stingri deldētas un diskreditētas.

4. Sertificētu skolmeistaru ekspertīze bērnu lietās ir krietni pārāka par parasto cilvēku, tai skaitā bērnu vecāku, izpratni. Sabiedrības interesēs ir bērnus aizsargāt no nesertificētiem, nekompetentiem amatieriem, tai skaitā bērna miesīgajiem vecākiem.

Patiesībā ilgstoša bērnu piespiedu segregācija (atšķiršana) no reālās pasaules tiem nodara lielu kaitējumu, jo pēc skolas viņiem tomēr jādzīvo reālajā pasaulē, kuru viņi nav iepazinuši. Protams, ir individuāli izņēmumi, taču kopumā, ja par standartu pieņemam koledžas līmeni, valsts sagatavotie skološanas speciālisti ir bērnu apmācīšanai gandrīz visnepiemērotākā grupa.

5. Bērnu izglītības vārdā veiktie piespiedu pasākumi ir likumīgas valsts varas izmantošanas tiesības, ja ne pienākums. Bērnu piespiedu savākšana specificētās grupās, saskaņā ar ieplānotiem intervāliem un secību, īpaši ieceltu pārraugu uzraudzībā akadēmiskās izglītības procesu netraucē. Vai mēs tikai vakar piedzimuši? Jau Platons norādīja: ”Neko vērtīgu indivīdam nevar uzspiest ar varu.”

6. Bērni savā izaugsmē nenovēršami attālināsies no savu vecāku vērtībām, un šis process jāveicina, mazinot vecāku ietekmi. Bērniem jāatņem pārliecība, ka viņu vecāki ir savā prātā un morālē suverēni. Ar šo nostādni vien pietiek, lai sakropļotu amerikāņu ģimeni. Uzspiestas nelojalitātes ģimenei iznākums ir pretīgi postošs, jo tas bērnam atņem vienīgo drošo balstu, uz ko viņa augošā dvēsele var vajadzības gadījumā paļauties. Ģimenes vietā skola bērnam piedāvā tādus fantomus kā ambīcijas, virzība uz augšu pa karjeras kāpnēm un izpriecas – tukšas dzīves rēgainos vēstnešus.

7. Svarīga skološanas funkcija ir bērnu pasargāšana no sliktiem vecākiem. Tā nebija nejaušība, ka skolu administrēšanas pamatlicējs Stenlijs Hols 1909. gadā uz Savienotajām valstīm uzaicināja Zigmundu Freidu, lai pēdējais radītu „zinātnisko bāzi” valsts skolu sistēmas pret ģimeni vērstajai nostājai.

8. Nevienai ģimenei neklājas pārmērīgi rūpēties par savu bērnu izglītošanu, šādas rūpes jādeleģē valsts sagatavotiem ekspertiem vispārējās izglītības sistēmas ietvaros.

Tāda ir visu sociālisma un citu utopisko mirāžu valsts pārvaldes formu pamatā liktā standartformula.

9. Valsts ir vispiemērotākais [bērna]vecāks un tai piemīt dominējošā (augstākā) Publikācijas (2009 - 2012) 271 atbildība par bērnu sagatavošanu, morāli un ticējumiem. Tā ir Francijas karaļa Luija XIV Parens Patriae doktrīna, kas nav piemērota republikāniskai iekārtai.

Daži Gatto ieteikumi bērnu izglītībai Gatto uzskata, ka patreizējā, valsts kontrolētā un regulētā skolu sistēma nav uzlabojama vai reformējama, tā turpinās strauji degradēties. Jebkādi uzlabošanas pasākumi nebūs ilglaicīgi, kamēr paliks sviras, kuras kāds var centralizēti regulēt. Nelīdzēs arī papildu finansējums – jo lielāks finansējums, jo efektīvāk šī sistēma dehumanizēs mūsu bērnus.

Bez tam izglītības jautājums ir tieši saistīts ar sociālo un ekonomisko iekārtu, kurā dzīvojam. Esošā sistēma ir konstruēta tieši šai korporāciju dominētajai patērētāju sabiedrībai, kura strauji brūk, jo ir disfunkcionāla. Tātad vispirms mums jāizlemj, vai mēs gribam arī turpmāk nest nesamērīgus upurus, lai tikai vēl kādu laiku saglabātu šo irstošo kārtību?

Otrkārt, nevajadzētu ļauties kārdinājumam vienu centralizētu sistēmu aizstāt ar kādu citu „vienīgo pareizo” sistēmu, ko uzspiest visiem. Cilvēki ir dažādi un unikāli, tāpēc viens piegriezums visiem nederēs. Masu cilvēka laikmets ir sevi izsmēlis.

Kad bruka varenā Romas impērija, kristieši teica: veidosim tagad savas kopienas!

Acīmredzot kaut kas līdzīgs jādara arī mums. Arī mēs dzīvojam viena laikmeta sabrukuma periodā, globalizācija mūs ir saraustījusi un izmētājusi pa visu pasauli. Vecā sistēma vēl kādu laiku darbosies aiz tīrās inerces, mehāniski, taču tajā jau tagad nav dvēseles, dzīvības un radošās dzirksts.

Kad pirmie kristieši (lūdzu, nejaukt ar tagadējo konfesionālo un sektantisko haosu) savos brāļos un māsās redzēja līdzību ar Dievu, viņi ar to saprata dievišķu radīšanas garu. Cilvēks savā būtībā ir radošs! Dehumanizējošā sistēma šo radošo garu tiecas nokaut, pāraudzināt mūs par socializētiem dzīvniekiem, bet šis radošais gars arvien vēl ir mūsos. Mēs atkal varam sanākt kopā un būvēt savu unikālu nākotni. Iespējamo nākotnes ceļu ir bezgala daudz.

Ko mēs varam darīt jau tagad? Pirmkārt, kritiski pārvērtēt savas līdz šim pieņemtās vērtības un izvēlēties citas dzīves prioritātes. Ir taču skaidrs, ka turpināt dzīvot uz parāda kā patērētāji vairs nevarēsim. Gatto aicina sekot jau minēto amīšu padomam – nelekt, pirms skaidri nezinām, kur nokritīsim. Šai brīdī „nelekt” nozīmē noraidīt jebkādus tālākas skolu sistēmas centralizācijas mēģinājumus. Nē – centralizētājiem un jaunām reformām centralizācijas vai „optimizācijas” virzienā! Neuzklausīsim vairs „ekspertus”, kuru visi iepriekšējie vērtējumi, ieteikumi un prognozes ir novedušas tikai vēl dziļākā purvā. Iniciatīvai jānāk no vietām, ne no centrālās ministrijas vai departamenta, vai rajona (novada) izglītības pārvaldēm. No viņiem nekad nenāks labas iniciatīvas, jo šie ierēdņi ir savstarpēji saistīti un ir ieinteresēti paildzināt un pilnveidot esošo sistēmu.

Pietiek!

Sākumam būtu labi, ja katrā skolā patiešām sāktu nopietni strādāt vecāku un skolotāju padomes, kuras konsultētos un ņemtu vērā arī skolnieku domas, un ja šīs padomes iegūtu tiesības pieņemt saistošus lēmumus savai skolai. Līdz šim tās pastāvējušas vairāk uz papīra, formāli un atskaitēm.

Latvijā būtu ļoti svarīgi panākt, lai ar likumu tiktu atļauta mājskološana un citas alternatīvas izglītošanās iespējas. Otrkārt, bērniem, kuriem tomēr nepieciešams kāds 272 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos izglītību apliecinošs dokuments, jādod iespēja nokārtot attiecīgā līmeņa eksāmeni un saņemt dokumentu bez iepriekšējas, regulāras skolas apmeklēšanas.

Bērnudārzi un obligātās skolas okupē mūsu bērnus un tos pārtaisa par sistēmas skrūvītēm! Vai mūsu kā vecāku sirdsapziņa neprotestē šādai kārtībai?

Tāpēc pārkārtosim savu dzīvi tā, lai paši varētu uzņemties daudz lielāku atbildību par saviem bērniem. Izlemsim, kas mūsu dzīvē ir galvenais (par šo tēmu ierosmei palasiet, piemēram, Tolstoja „Ivana Iļjiča nāvi”) un koncentrēsim savas pūles uz to.

Pirmais solis uz jauno dzīvi ir baiļu un vecās rutīnas pārvarēšana. Pēc pirmā soļa speršanas mūs pārņems prieks, entuziasms un jauna enerģija, kā arī radīsies jaunas

idejas. Tiklīdz tas iespējams, nesūtiet savu bērnu uz bērnudārzu. Un pēc tam nesūtiet viņu uz pirmajām klasēm, jo tieši šie gadi ir kritiski jūsu bērna attīstībai un izaugsmei.

Lai bērns mācās savā ģimenē un savu paziņu lokā, labāk viņu iepazīstiniet ar kādu interesantu, gudru cilvēku ar vērtīgu pieredzi.

Nenesiet savam bērnam jocīgās dzīvnieku figūriņas, popularizētās briesmoņu figūras, dejojošus alfabēta burtus, pārāk bērnišķīgas grāmatas ar spocīgiem zīmējumiem, neiemidziniet viņa apziņu ar salkanu mūziku. Jūsu bērnam šis ir laiks, kad viņš alkst apgūt īsto pasauli. Jocīgos dzīvnieciņus izgudroja prūšu sociālie inženieri, kuru mērķis bija pārorientēt bērnu fantāziju.

Jūsu četrus gadus vecais bērns grib spēlēties? Ļaujiet viņam piedalīties pusdienu gatavošanā, trauku mazgāšanā, tualetes labošanā, mājas tīrīšanā, sienas vai suņa būdas būvēšanā, iemāciet viņam dziesmu. Aizejiet kopā uz skaistām, interesantām vietām, esiet kopā pie dabas, ļaujiet viņam kaut kur aiziet vienam (iesākumā sekojiet no attāluma). Iedodiet viņam karti, spoguli, rokas pulksteni, ļaujiet viņam izsekot uz kartes pasauli, kurā viņš reāli dzīvo. Un drīz jūs sava bērna acīs redzēsiet prieku un vēlmi turpināt pasaules iepazīšanu!

Ik pēc laika ļaujiet savam bērnam apgūt kādu jaunu prasmi, ļaujiet viņam eksperimentēt, riskēt, kļūdīties, atklāt. Arī parastās spēles ir labas, taču ne jau visu dienu. Nepārvērtiet sava bērna dzīvi par spēļu cietumu!

Nemeklējiet vienu pareizo modeli, modeļu var būt bezgalīgi daudz. Atrodiet savam bērnam piemērotāko. Lai to atrastu, vērojiet savu bērnu, viņa dabiskās intereses.

Mūsu obligātā skološanas sistēma ir dārga, komplicēta un smagnēja. Ja mēs kaut daļu tās naudas ieguldītu savu bērnu izglītībā, iznākums var pārspēt katru mūsu fantāziju.

Ja mēs aizvērtu visas valdības skolas, ierīkotu visiem pieejamas brīvas bibliotēkas katrā apdzīvotā vietā, veicinātu sabiedrisko diskusiju grupas, katram jaunietim, kas to vēlētos, nodrošinātu atbilstošu skolotāju, katrai cilvēku grupai ļautu atvērt skolu (bez valdības licences un uzraudzības), vecākiem par savu bērnu izglītošanu atvēlētu daļu tās naudas, kas tagad tiek ieguldīta obligātajā skološanas sistēmā, mācību grāmatas rakstītu nevis atbilstoši ministriju programmām, bet pašiem bērniem, ja mēs iniciētu programmu ģimeņu un vietējo ekonomiku atdzimšanai pēc amīšu vai Mondragon (plaša kooperatīvu korporācija Spānijas basku provincē) parauga, obligātās skološanas lāsts atkāptos. Taču pagaidām tādas pizredzes ir pāragras.

Nākamā labākā perspektīva ir dekonstruēt piespiedu centralizēto skološanas sistēmu, mazinot skološanas un indoktrinācijas aspektus, bet pakāpeniski palielinot Publikācijas (2009 - 2012) 273 izglītojošo potenciālu, paverot bērniem piekļuvi izglītības instrumentiem, modeļiem un mentoriem, paplašinot izvēles iespējas. Šajā ceļā var palīdzēt Dž. Gatto ieskicētā „Partizānu programma”: kā gūt izglītību par spīti skolai Gatto iesaka neko neuzspiest. Ja cilvēkiem tiek piedāvāta izvēles brīvība, viņi paši spēj izvēlēties sev piemērotāko ceļu. Brīvība paver ceļu ģenialitātei.

Jāatsakās no lasīšanas un aritmētikas speciālistu armijas, kā arī komerciālās impērijas, ko viņi pārstāv: koledžām, ar skolām saistītajām izdevniecībām, konsultantiem, metodiķiem, materiālu sagādniekiem utt. Lasīšanu un aritmētiku ir viegli iemācīties, taču to gandrīz nav iespējams iemācīt. Ja no sistēmas izņemsim komerciālas peļņas faktoru, tā izveseļosies pati.

Bērnu skaits skolā nedrīkst pārsniegt dažus simtus un pat tas būs par daudz. Katrai

skolai jābūt nelielai un vietējai. Līdz ar to atkritīs bērnu transportēšanas nepieciešamība.

Cilvēku transportēšana ir kaut kas tāds, ko briti iesāka darīt ar rūdītiem noziedzniekiem.

Milzīgās skološanas fabrikas, kas izdevīgas celtniecības, pakalpojumu un transporta kompānijām, jāaizver. Katram pagastam, mazpilsētai un lielpilsētas mikrorajonam jāiekārto sava neliela skola, ko apmeklē tuvumā dzīvojošie bērni. Izglītība vienmēr ir individuāla, un individualizācija prasa savstarpējo uzticēšanos un operatīvu elastību. To spēj nodrošināt tikai mazas skolas.

Mācīt var katrs, kam ir kaut kas vērtīgs, ko citi grib mācīties. Nav jāmaksā alga nevienam, kas neziedo savu laiku tiešām nodarbībām ar bērniem. Līdzšinējais industriālais modelis ar piramīdveida pārvaldi un ērtām horizontālām vieglā darba nišām ir balstīts uz izšķērdību, alkatību, lietu nesapratni un vienaldzību. Tas ir administratīvs rekets, kas dārgi izmaksā nodokļu maksātājiem un korumpē sabiedrību.

Arī bērnu sekmes vērtējamas individuāli. Standartizētie testi zaudējuši savu morālo likumību tāpat, kā pašas obligātās skolas. Līdzīgus testus gan var izmantot orientējošiem nolūkiem, taču ne kā instrumentus bērnu sašķirošanai. Braukšanas prasmi nosaka ar pašu braukšanu. Tāpat vērtējamas arī bērnu sekmes.

Likvidējamas pašvaldību un novadu izglītības pārvaldes, veicama skolu decentralizācija līdz mikrorajona skolas līmenim. Katras skolas darbību var regulēt šīs skolas bērnu vecāku kolēģija vai pārvalde. Līdz ar to tiks nocirstas daudzas saknes korupcijai, piemēram bērnu ēdināšanas, materiālu iepirkšanas un darbinieku pieņemšanas jomās.

Starp vecākiem, skolotājiem un bērniem dibināma koleģiāla partnerība. Skolu politika pieskaņojama ģimeņu stiprināšanas mērķiem.

Bērnu izglītošanās un izaugsme balstāma uz „primārās pieredzes” pamatiem, atsakoties no abstrakciju diētas un rotaļām kā ekskluzīva bērnu pienākuma mācību procesā (rotaļām un citām rekreatīvām darbībām ir sava vieta tam atvēlētā laikā un vietā). Tātad mācības sākamas ar primāro pieredzi, kuru vēlāk var papildināt ar sekundāras nozīmes informāciju, to visu sajaucot ar darba, pienākuma, atbildības un prieka sastāvdaļām. Bērni jāiesaistīta īstu dzīves uzdevumu veikšanā, nevis tikai sintētiskās rotaļās un simulācijās.

Līdzšinējā skološanas prakse atzīstama par psiholoģiski un procedurāli nederīgu, dārgu un izšķērdīgu. Dosim bērniem arī privātu laiku un privātu telpu, kā arī priekšmetu, metožu un biedrošanās izvēles brīvību. Atbrīvosim bērnus no nepārtrauktas uzraudzības.

274 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Gribas brīvība, izvēles iespējas un atturēšanās no piespiešanas ir ļoti svarīgi izglītošanās priekšnosacījumi. Tas gan nenozīmē, ka atļauts ir viss. Jābūt skaidrām un pamatotām robežām, kuras pārkāpt tomēr nedrīkst.

Augstākais labums, ko mēs varam dāvināt saviem bērniem, ir personīgais paraugs, kas parāda, ka smags, centīgs darbs ir tā cena, kas brīvam garam maksājama par pašcieņu.

Atzīsim, ka nav viena vienīgā pareizā ceļa, kā sekmīgi izaugt par brīvu, izglītotu un cienījamu cilvēku. To vislabāk pierādījusi līdzšinējā skološanas sistēma. Mums jāparūpējas, lai bērniem būtu atvērti pēc iespējas vairāki iespējamie ceļi, no kuriem katrs var izvēlēties sev piemērotāko. Obligātā masu skološana šai ziņā ir pierādījusi savu neatbilstību. Tā centusies katru stilu, kultūru un personību iespiest neglītos zābakos, kuri īsti neder nevienam. Ar nodokļu atlaidēm, prēmijām un citiem līdzekļiem jāveicina izglītošanās loģikas dažādība. Un tam nav nepieciešama centralizēta uzraudzība, eksperimentēšana un apstiprināšana visas valsts līmenī.

Iemācīsim bērnus domāt dialektiski, lai viņi saprastu, kā darbojas pasaule un atrastu sev piemērotāko vietu tajā. Taču svarīgi uzsvērt, ka dialektiskā domāšana nav piemērota vairākām svarīgām dzīves jomām, kā mīlestībai un ģimenei.

Izglītībai vairāk jākoncentrējas uz kompleksām tēmām, nevis priekšmetiem. Arī priekšmetiem, protams, ir sava vērtība, taču priekšmetu studēšana līdz šim izmantota sociālās stratifikācijas radīšanai. Lai to labotu, nepieciešams liels interdisciplinārā darba apjoms.

Jaunā skolu struktūra jāveido tā, lai tā pieļautu elastību laika, telpas, secības un satura ziņā. Katrai studēšanai jābūt personalizētai, lai atbilstu katram individuālam stilam un īpatnībām. Tātad jāatsakās no stingrā 45 minūšu režīma un stingras turēšanās pie programmas un metodikas.

Ir ļoti svarīgi atteikties no skolotāju sertifikācijas monopola, lai katrs, kuram ir kas vērtīgs, ko citi grib apgūt, varētu savu prasmi pasniegt.

Līdzšinējā skološanas sistēma mūs izveidojusi par atkarīgiem, emocionāli noplicinātiem un pārmērīgi bērnišķīgiem cilvēkiem, kuri gaida, lai kāds pateiktu priekšā, kas darāms.

Tā ir mūsu nacionālā dilemma. Labākais veids, kā rast izvēles iespējas nekavējoties, ir sabiedriskajām skolām piešķirot tādu pašu neatkarību, kādu jau bauda privātās elitārās skolas. Otrkārt, cilvēkiem jāorientējas uz lielāku saimniecisko patstāvību savā dzīvē, lielāku atbildību par savu dzīvi un tiem, kuri strādā jūsu labā, kā arī principu primārumu pār bezprincipu pragmatismu. „Skola nekad nespēs atrisināt patiesi svarīgas lietas. Tikai izglītošanās var mums iemācīt, ka ne visi meklējumi nes gaidīto rezultātu, ka pat vērtīgas dzīves mēdz beigties ar traģēdiju un ka to nespēj novērst nauda, ka neveiksmes ir cilvēku dzīves nemitīgas pavadones, ka mēs nekad nesapratīsim ļaunumu, ka pēc dižiem mērķiem gandrīz vienmēr nākas tiekties vientulībā, ka mēs nevaram sarunāt mīlestību, ka par naudu mēs nevaram nopirkt to, kas patiesi vērtīgs, bet laime sasniedzama bez maksas,” raksta Džons Teilors Gatto.

Divpadsmit izglītota cilvēka ideāli, pēc kuriem tiekties 1. Izglītots cilvēks pats raksta savas dzīves scenāriju, viņš nav aktieris valdības vai korporāciju lugā, viņš nekritiski neatkārto kādas intelektuālas utopijas sapņojumus.

Publikācijas (2009 - 2012) 275 Izglītība un inteliģence ir dažādas lietas. Izglītots cilvēks lielā mērā ir pašnoteicošs.

2. Laiks izglītotu cilvēku nemulsina. Viņš var būt arī viens un tomēr produktīvs. Viņš nav neziņā, kā izmantot savu laiku.

3. Izglītots cilvēks ir izvēlējies savu personīgo vērtību sarakstu – unikālu dzīves filozofiju, kas tiecas uz pilnību, ne plastisku relativitāti, kas mainās atbilstoši svārstīgajiem apstākļiem. Izglītots cilvēks zina, kas viņš ir, ko viņš pieņems un kur atradīs mieru. Tai pašā laikā viņš apzinās un ciena cilvēku kopienas vērtības.

4. Izglītots cilvēks zina savas tiesības un zina, kā tās aizstāvēt.

5. Izglītots cilvēks pazīst cilvēku ceļus, tāpēc viņu grūti piemuļķot vai piekrāpt.

6. Izglītots cilvēks krāj dzīvē derīgas prasmes – viņš prot braukt, medīt, vadīt laivu, būvēt māju, apstrādāt zemi, audzēt pārtiku u.c.

7. Izglītots cilvēks izprot arī cilvēcisko attiecību dinamiku – daļēji pēc savas pieredzes, daļēji – lasot izcilu literatūru. Tāpēc viņš spēj veidot un uzturēt veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem.

8. Izglītots cilvēks saprot un pieņem savu mirstību; viņš saprot, ka bez novecošanas

un nāves dzīvei nebūtu nekādas nozīmes. Izglītots cilvēks mācās no visiem sava mūža posmiem, pat no savas dzīves pēdējās stundas.

9. Izglītots cilvēks spēj atklāt patiesību priekš sevis, viņš apzinās savas esības (atšķirībā no tā, ko viņš dara vai ko viņš patērē) dziļāko nozīmību, kā arī to, cik svarīgi ir būt „te un tagad”.

10. Izglītots cilvēks prot izdomāt, kā viņš var būt nepieciešams citiem.

11. Izglītots cilvēks spēj radīt: jaunas lietas, jaunu pieredzi, jaunas idejas.

12. Izglītībai ir desmit kodoli: metafiziskā realitāte, vēsturiskā realitāte, sasniedzamā fiziskā pasaule, ārpus personīgās apziņas pastāvošā fiziskā pasaule, asociāciju iespējamības, dzīves aicinājuma izpratne, mājas iekārtošana, pieauguša cilvēka izaicinājumi, zaudējumu izaicinājumi, novecošana un nāve.

Gatto uzskata, ka izglītošanās ir tuvošanās šiem ideāliem un vērtībām, kas ir savstarpēji saistīti. Strādājot pie viena ideāla, cilvēks tuvojas arī visiem pārējiem. Tāpēc, sākot kāpt pirmos pakāpienus, nav jābaidās vai jājūtas nomāktam.

2010. gada 27. decembris JUOZA GIRŅUS ATZIŅAS PAR NACIONĀLU VALSTI, 276 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos PATRIOTISMU, KOSMOPOLĪTISMU UN NACIONĀLISMU Dr. philos. Juozs Girņus dzimis Lietuvā 1915.gadā. 1944. gadā viņš devās bēgļu gaitās, dzīvo ASV, ir viens no trim Lietuvas Enciklopē dijas autoriem, sarakstījis vairākas grāmatas par tautiskuma no zīmi un problēmām. Latviešu apgāds “Akadēmiskā dzīve” 1963. gadā izdeva Juoza Girņus darba “Tauta un uzticība tautai” latvisko tulkojumu, kurā plaši apskatīts jautājums par uzticību savai tau tai. Piedāvāju ieskatu dažās Juoza Girņus atziņās. Raksts sagatavots pirms 10 – 15 gadiem, kad arī bija publicēts patriotiskā presē.

TAUTISKA VALSTS Katra cilvēciska pilnība ir tautiska un individuāla. Tauta ir pilnā mērā cilvēciska sabiedrība, ko saista nevis akli instinkti, bet garīgas un morālas saites. Ar valsts izveidošanu tauta iegūst organizācijas veidu. Valsts ir tautas tiesiskā personifikācija.

Tautiskas valsts ideju nostiprināja brīvības ilgas. Valsts totālisma pamatā ir partijas absolūtisms, bet ne tauta. Tauta valstij sniedz ne tikai faktisko, bet arī morālo pamatu, pilsonisko lojalitāti stiprinādama ar tautisku brālīgumu.

Bez savas valsts tauta nevar būt brīva. Valsts ir tā organizā cija, kas dod iespēju tautai dzīvot brīvi un celt savu tautisko kultūru. Atzīt tautu nozīmē atzīt tām tiesības uz neatkarīgu valsti. Nekas cilvēcīgs nav augstāks par tautu, izņemot pašu cil vēku. Visus sevī iekļaudama, tauta dabiski ir visu brīvības avots.

TAUTAS SŪTĪBA Tautu raksturo tādi pamata “elementi” kā rase vai kopīga cil me, valoda, tradīcijas, dzīvesveids, kopējs liktenis un vēsture. Šie faktori ir nozīmīgi tautas izveidošanā, tomēr neviens no tiem nav absolūti nepieciešams. Jo vairāk saišu vieno tautu, jo lielāks ir tās iekšējais izturības spēks. Nosauktās saites ir tautas materiālie elementi, tikai “viela”, no kuras tauta vei dojas. Kultūra šo vielu sakausē formas vienībā. Tautas iekšējā vienība sakņojas tās kultūras vienībā. Ja politisko organizēšanos nepavada pietiekami intensīva

kultūras rosme visās tās noza rēs, tad arī sasniegtā politiskā vienība nedod pietiekamu drošību tautas vienības īstenošanai. Būdama tautas dzīvības avots, kultūra vienlaikus ir tās sūtība, kas piešķir tās eksistencei cilvēcisko jēgu. Katra tauta ir vienlīdz aicināta izveidot saviem locekļiem cilvēciski vērtīgu vidi. Tāpēc tiklab atsevišķam cilvēkam, kā arī tautai ir uzdevums vērtīgi eksistēt, ne tikai pavadīt laiku. Cel dama savu kultūru, tauta īsteno arī savu sūtību.

Primitīva līmeņa sabiedrība savu vienību sargā ar masām rakstu rīgu prasību, lai ikviens būtu tāds, kā “visi”. Katra atšķirība tiek uzskatīta par pārkāpumu, kura gadījumā izturēties citādi nekā “visi” to dara šķiet sabiedrības pamatu graušana. Tāpēc primitī vās sabiedrībās tik liela nozīme tiek piešķirta visādām formām, rituāliem un ceremonijām. Kamēr pilnā mērā ir spēkā “visu” spie diens un vienība balstās nivelācijā, tikmēr kultūras augšupeja ir grūti iespējama. Bet tiklīdz atsevišķiem savā radošā garā Publikācijas (2009 - 2012) 277 spējīgākiem indivīdiem paveicas relativizēt “visu” iespaidu, tā atveras acis arī ieskatam, ka ir iespējama dziļāka vienība, nemaz neprasot, lai visi būtu vienādi. Brīvība meklēt patiesību kļūst par dzīvīgā ku vienības pamatu nekā prasība nekritiski par patiesību uzskatīt visu to, ko “visi” atzinuši. Garīgu atšķirību brīvība nevājina tautas vienību un nepadara tautu mazāk dārgu.

Celdamās savā kultūras līmenī un ar to pašu pāraugdama no primi tīvas “visu” kundzības brīvā sabiedrībā, tauta kļūst saviem locek ļiem dižāka savā vērtībā. “Visu” valdītā sabiedrība turas uzspiestā konformismā, spaidos, un atsevišķs loceklis tajā jūtas savējais līdzības dēļ ar citiem. Turpretī brīvā sabiedrībā cilvēks jūtas ne tikai savējais, bet arī brīvs. Tauta, kas savā kultūras augšupejā izaugusi par brīvu sabiedrību, kļūst dārga ne tikai kā sava, bet vienlaikus arī kā tāda sabiedrība, kurā cilvēks var brīvi izteikt visu savu individualitāti.

Vispārējā kultūra ir tautisko kultūru auglis, jo vairāk vai mazāk to veido visas tautas.

Kultūras diženums ir vienlīdz visām tautām panākams. Tāpēc mazām tautām ir tādas pašas tiesības dzīvot brīvi kā lielajām.

TAUTISKĀ APZIŅA Tikai – faktiski būt cilvēkam vēl nenozīmē arī patiesi cilvē ciski eksistēt. Savai cilvēciskai eksistencei cilvēks atmostas tikai caur apziņu, kas viņā aktualizē brīvas izšķiršanās iespējas. Tauta kā “subjekts” atmostas tikai tad, kad tajā nobriest kopējā apziņa. Tikai iedegoties tautiskai apziņai, etniskā kopība paceļas un kļūst par tautu.

Kultūra veido tautu kā “objektu” (faktisku īstenību), tautiskā apziņa apliecina tautu kā “subjektu” (apzinīgas gribas saliedētu kolektīvu). Zinātniekam ir dabīgi tautu vispirms atzīt par “faktu” un “objektu”, un pēc tā meklēt visas tās norises, kas noteic tau tas izveidošanos. Otrādi tas ir tautas mudinātajam, kas rūpējas, lai savu tautu pamodinātu “no miega vai briesmu brīdī”. Tam tauta vispirms ir “ideja” un “subjekts”, proti – ne tas, ko vajag pē tīt, bet gan tas, ko vajag celt un pie kā jāapelē, lai tauta būtu tā, kam tai vajag būt. Franču filozofam A. Renanam tauta ir “dvēsele, garīgs princips”. Tautu saista “morālā apziņa”: no vienas puses “cēla solidaritāte, ko veidojuši nestie upuri un arī tie, kam vēl gatavojamies”; no otras puses – “piekrišana, skaidri izteikta griba turpināt kopējo dzīvi”. “Kopīgi, cienījami darbi pagātnē, kopēja griba tagadnē, kopā veikti lieli darbi un griba tos vēl veikt ir būtiskie noteikumi tautai”. “Nerimtīga apņēmība ir veids, ar kuru tauta eksistē. Tautas eksistence ir ikdienas plebiscīts.”

Faktisko tautas vienību tautiskā apziņa paceļ morālā vienībā. Tautiskā apziņa ne

tikai uztver tautas individuālo savdabību, bet arī uzliek pienākumu “dzīvot tautai”.

Konformējošo spiedienu, lai ikviens būtu kā “visi”, tautā nomaina personas audzināšana individuālai atbildībai un radošai iniciatīvai. Etniska sabiedrība apmierinās ar vienkāršu konformismu (vienādību), bet tauta balstās apzinīgā patriotismā.

Katra kopēja apziņa balstās atsevišķu personu individuālā apzi nīgumā. Patriotisms tautisko apziņu padara par dinamisku spēku, piepilda to ar mīlestību, patriotisms saista personu ar tautu.

TAUTAS MĪLESTĪBA 278 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Kādēļ personai jāmīl sava tauta? Ko vispār varam mīlēt?

– Tikai to, kas ir mīlestības vērts. Bet mīlestības vērts ir tikai tas, kas pats sevī ir vērtīgs.

Mīlam vērtības, nevis faktus. Tautu ir vērts mīlēt, jo tā ir vērtību nesēja un vērtību radītāja. Nevar mīlēt to, kas nemaz nav pazīstams. Tomēr pazīšana ir tikai mīles tības noteikums, nevis tās pamats. Pazīšana atklāj tikai faktis kos objektus, bet vērtības mums parādās tikai caur jūtām. Vērtības nav vienaldzīgas: tās vajag ne abstrakti zināt, bet pašam pārdzī vot. Kurš paliek pret jebkādu vērtību sevī noslēdzies, tas nevar arī vērtības pārdzīvot. No otras puses – vērtības pašas ir mīlestī bas iededzinātājas. Ko kāds patiesi pārdzīvo, tas viņam pats no sevis kļūst vērtīgs. Vērtību atklāšana nozīmē arī to iemīlēšanu.

Neko nevar no malas uzlikt mīlestībai par pienākumu, bet mīles tība pati ir iekšēja pienākuma ierosinātāja. Kas mīl, tas brīvi uzņemas pienākumus. Principā personai sava tauta jāmīl tāpēc, ka tā ir savas tautas bērns. Tauta ir mūsu kopīga māte. Bet nevienu pienākumu nevar attaisnot tādam, kas prasa tā pierādīšanu. Katrs pienākums balstās vērtībā: “tā pienākas” faktiski nozīmē vērtību. Kurš ne apjauš šo vērtību, tam nekādu pienākumu nevar pierādīt.

TAUTISKAS VIENALDZĪBAS IEMESLI Tādam, kurš prasa, lai patriotisma pienākumu pierādītu, pierā dījumu vietā var tikai norādīt, kādi iemesli nosaka tautisko vien aldzību.

Pirmais ir EGOISMS, kas vispār ir akls katrai vērtībai. Egoists visu mēro tikai no materiāla labuma, un visas vērtības viņam ir tikai līdzeklis peļņas medīšanai. Ja atmaksājas, egoists var tēlot arī patriotu. Bet tiklīdz patriotisma tēlošana vairs nedod peļņu, bet prasa upurus, egoists vienu tēviju pārmaina pret citu: ubi bene, ibi patria – kur man labi, tur ir mana tēvija. Egoistam nav nodevības, jo viņam nav arī uzticības.

Visas mīlestības un uzti cības izpausmes viņam neko nenozīmē, ja viņš tur nesaredz peļņu. Arī nodevība viņam ir “vērtīga”, ja tik tā izrādās ienesīga. Nav pierādījumu, kas varētu egoistam atvērt acis, lai viņš saskatītu egoisma niecī gumu. Nevis pierādījumi var atklāt egoisma niecību, bet dzīves sitieni, uzskatāmi parādot, kur un kādas bijušas īstās vērtības.

Otrs tautiskā akluma iemesls – personas iekšējā saskaldīšanās PĀRTAUTOŠANAS procesā. Cēlies no vienas tautas, bet vairāk veidots citā tautā, cilvēks vairs neizjūt, kura tauta ir savējā. Vai nu vienā gadījumā viņš renegātiski necietīs savu tautu, vai citā gadījumā bez nožēlas to pametīs, vienlīdz abos gadījumos tauta tādam šķiet maināma lieta, un tāpēc arī ne tāda vērtība, ko nevarētu apmainīt.

Pārtautošanās notiek kā tikumiskas dabas konflikts, kas tomēr nemodina vainas apziņu, jo tā parasti notiek pakāpeniski, nejūtami, pašiem to nemanot, un tāpēc atstājot sirdsapziņu mierī gu. Zemapziņā vainas apziņa tomēr saglabājas arī tad, ja cilvēks jūtas

bez vainas. Raksturīgi pārtautošanās vainas jūtas no zemap ziņas izteicas neiecietībā un naidā pret tēvu tautu un visu, kas to atgādina. Tā ir neiecietība, kas raksturīga visiem renegātiem (atkritējiem). Tautību var mainīt tikai tāpēc, ka tauta, kaut gan sakņojas bioloģiskos pamatos (kopēja izcelsme), tomēr ir kultūras kopība, nevis rasiska grupa.

Trešais tautiskā vienaldzīguma iemesls – doktrinārs aklums pret tautu jeb tā sauktais Publikācijas (2009 - 2012) 279 KOSMOPOLĪTISMS. Ir vairāku paveidu kosmopolītisms: pacifistiskais kosmopolītisms mūžīgā miera ideālu pamato tautu iznīkšanā; imperiālistiskais kosmopolītisms caur tautu iznīkšanu cer nodibināt lielvalstis; materiālistiskais kosmopolītisms tautu atšķirības noraida proletāriskās vai kapitālistiskās internacionāles vārdā; ideālistiskais kosmopolītisms tiecas pēc apvienotas cilvē ces, lai iedzīvinātu brālības ideālus utt.

Vieni noliedz tikai tautu vērtību, uzskatīdami tās par pārejošu vēstures parādību, kas pamazām iznīks, citi tautas tieši paļā kā kolektīvā egoisma altārus. Vieni sirsnīgi sapņo par kosmopolītisma ideāliem, citi to sludina tikai priekš citiem, lai ātrāk tos pieveiktu.

Bet visi kosmopolīti vienlīdz nejūt tautas īpatnējo vērtību un nododas utopijai, ticēdami, ka tautas drīz iznīks.

Kosmopolītisms – tas ir morālais genocīds. Nav nejaušība, ka visi apspiedēji cenšas apspiestajos potēt kosmopolītisma noskaņas.

PATRIOTISMS KĀ TAUTAI KALPOŠANAS TIKUMS Mīlam to, kas ir savs. Tomēr mīlēt, kas savs, nenozīmē visu, kas savs, vienlīdz atzīt.

Patiesa mīlestība nav akla mīlestība: tai sāpīgi par visu, kas savējos ir primitīvs, bet tā uz visu raugās ar apņēmību trūkumus pārvarēt un novērst. Nekādas īstenī bas ēnas nespēj mīlestību mazināt, bet uzliek pienākumu cīnīties par labāku nākotni. Mīlēt savu tautu – tas ir celt to tādu, lai tā būtu entuziasma vērta visā savas būtības plašumā. Tas, kā vajag būt, mīlestībai ir nozīmīgāks par to, kā faktiski ir. Būt patriotam nozīme pašam sevi iesaistīt pienākumos tautas labā. Tautas sasniegumi un zaudējumi, triumfs un apkaunojums, visu tautas rūp ju pārdzīvojums cilvēku ietekmē uzņemties atbildību un iniciatīvu, gatavoties darbiem un tos veikt līdz galam. Īsts pārdzīvojums aizvien vēršas rosmē, pašaizliedzībā un darbā.

TIKUMISKĀ PATRIOTISMA IZPRATNE Ir tikums mīlēt savu tautu, bet to vajag mīlēt tikumiski. St. Šalkavskas izšķir celsmīgo patriotismu, kas ir īstais patrio tisms, un postīgo patriotismu, kas ir patriotisma “ļauna karika tūra”. Īstais patriotisms ir saprātīga savas tautas mīlestība, ko vada tikumiski principi, un tādā veidā tā ir apzinīgi pacelta “mo rālo tikumu augstumā”. Patriotisma karikatūra ir nacionālisms*: „neprātīga savas tautas mīlestība, kas izceļ tautību pāri tikumiem un tiesībām”. Katrā mīlestībā ir dižuma alkas uz mīlēto, jo “lietas mīl nevis tādas, kādas tās ir, bet tādas, kādām tām vajadzētu būt mūsu nākotnes iecerēs”.

Aplam tautas dižumu saprot, ja to “saista ar materiālu un fizisku varu, kas izplēšama neierobežoti un netaisnīgi”. Nacionālisms ir nosliece uz šādu “politisku materiālismu”, kurš ved uz imperiā lismu – visu cilvēces nelaimju avotu.

Prasīt savai tautai garīgu dižumu nozīmē gatavoties, “lai pats būtu pilnīgāks un varētu ar savu personu pakalpot tautai kā reāls materiāls, ar ko tautas dižuma ēka jāceļ”. Būt īstam patriotam nozīmē vispirms pašam būt krietnam cilvēkam. Arī nacionālisms prasa visus savus spēkus veltīt savai tautai. Tomēr šī prasība nacionālismā iegūst citu nozīmi ar to, ka tautu paceļ pā ri un augstāk par tikumību, atbrīvo to no tikumu prasībām.

Tāpēc nacio nālismā savas tautas mīlestība vispirms saprotama kā absolūta pa-

klausība tautas vārdā runājošam “vadonim” vai partijai. Visi tie nacionālisti, šovinisti, 280 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos imperiālisti, kas gribētu savā monopolā paturēt īsta patriotisma vārdu, patiesībā ir ne tikai cilvēces, bet arī savas tautas kaprači. “Nacionālisms, kas visam pāri min tautības faktu, visvairāk mīl to, kas jau bijis un kas ir, un tāpēc jau pēc savas dabas ir konservatīvs”.

Konservatīvisms – tā ir garīga skleroze, tāpēc Šalkavskas nacionālismu tā arī dēvē – par “kultūras destrukcijas faktoru”, kas dzen tautu kultūras pagrimumā, jo izplata ap sevi “garīgu sastingumu, konservatīvu atpalicību un noslieci uz reakciju.”

Tautas dzīves sargāšana no vispārējām kultūras vērtībām kā svešām, ir īpaši bīstama mazām tautām. Agresīvā imperiālismā tās neko daudz nevar izteikties, ja arī būtu tāds kārdinājums. Tām nākas vairāk sargāt savu dzīvību nekā sapņot par imperiālistisku ekspansiju. Mazo tautu diženums var balstīties nevis ārējā varenībā, bet iekšējā spēkā, to kultū ras gājienā. Bet tāpēc tām jo bīstama ir provinciāla noslēgšanās, kurā aizvien virza nacionālisms. Velti saceldams ārēja varenuma sapņus, kas tik un tā mazām tautām paliek veltīgi, nacionālisms tās novērš no rūpēm par iekšējo diženumu, kurā arī mazās tautas var pielīdzināties lielajām.

Patriotisms rūpējas, lai tas, kas tautisks, būtu arī cilvēcis ki vērtīgs, vispārnozīmīgs.

Patriotisms, likdams līdzīgi cienīt visas tautas, top par faktoru, kas tautas vieno cilvēces lokā. Kā nacionālisms ved provinciālā izolācijā un apmierinās ar tautas individualitātes vienkāršu saglabāšanu, tā patriotisms rūpējas par savas tautas iesaistīšanu cilvēcē – kā tās neaizstājamu locekli. Pārtautisku uzdevumu veikšanai nobriedusi tauta ir NĀCIJA. Nācija ir tauta, kas ar saviem universāli vērtīgajiem sasniegumiem tapusi par neaizstājamu locekli pasaules tautu saimē.

Materiāls sagatavots 2011. gada 1. janvārī Ko un kā mācās Amerikas elitārajās privātskolās Iepriekš jau aprakstīti amerikāņu skolotāja Džona Teilora Gatto uzskati par centralizēto bērnu piespiedu skološanas sistēmu un tās mērķiem. Taču tai pašā Amerikā un citās valstīs darbojas neliels skaits slēgtu skolu, kas domātas tieši nākamās elites sagatavošanai. Amerikā tās ir apmēram 300 privātas internātskolas, kuras katru gadu pabeidz tikai apmēram viens tūkstotis t.s. elites bērnu. Džons Teilors Gatto ilgstoši pētījis arī tās un apkopojis 14 principus, kas kopīgi šīm elitārajām iestādēm.

Cilvēku dabas iepazīšana Šo mērķi elites bērni sasniedz ne jau studējot moderno psiholoģiju, bet gan pastiprināti apgūstot vēsturi, literatūru, teoloģiju (ne ticības mācību), likumus un filozofiju, tai skaitā spēju analizēt un domāt dialektiski.

Aktīvā lasītprasme Aktīvā lasītprasme nozīmē ne tikai spēju patstāvīgi lasīt un saprast dažādus tekstus, bet arī brīvi, precīzi un ar izteiksmi izteikt savas domas rakstiski un runājot svešas publikas priekšā. Gatto pārliecināts, ka šīs prasmes var apgūt katrs bērns un tās būtiski palielina bērnu iespējas atrast savu ceļu dzīvē. To katrs spēj iemācīties arī patstāvīgi – pēc iespējas biežāk rakstot un runājot svešu cilvēku vai svešas auditorijas priekšā.

Publikācijas (2009 - 2012) 281 Ieskats galveno valsts un starptautisko institūciju darbības principos un mērķos

Apguvuši to, elitāro skolu audzēkņi samērā labi orientējas dažādu institūciju (likumdevēji, tiesas, izpildvara, armija, prese, korporācijas u.c.) darbībā un savstarpējā mijiedarbībā.

Labu manieru, pieklājības un laipnības apgūšana Šīs prasmes, kuras tiek slīpētas nepārtrauktos vingrinājumos, elites bērniem dzīvē paver daudzas durvis, ļauj dibināt un uzturēt nepieciešamos kontaktus. Tieši pēc labām manierēm un stājas eliti var atšķirt no obligāto skolu audzēkņiem, kuri dižojas ar rupjību, nežēlību, ārēju nevīžību, paviršu virspusējību.

Patstāvīgs darbs Ja obligātajās vidusskolās 80 – 90% aktivitāšu veic skolotāji, bet bērniem lielākoties tiek atvēlēta pasīva loma, tad elitārajās skolās šī proporcija ir apgriezta. Elitārās skolās tiek veicināts patstāvīgs bērnu darbs un sadarbība starp bērniem.

Enerģiskas fiziskās kultūras nodarbības Fizkultūra elitārajās skolās netiek uzskatīta par greznību vai tvaika nolaišanas mehānismu, bet galveno ceļu personīgās grācijas, stājas, izturības, rakstura, sāpju un izaicinājumu pārvarēšanas, kā arī pašdisciplīnas spēju izkopšanai. Pat mūsdienu filmās varam vērot, ka modernā aristokrātija nezaudē laiku pasīvi zvilnot televīzijas priekšā, bet aktīvi un ik dienas sporto (daudzveidīgos sporta veidos), caur to gūstot neatvairāmu fizisku šarmu, dabisku gaitas vieglumu un iespaidīgas klātbūtnes efektu. Elitāro skolu audzēkņi parasti par godu uzskata dalību spēcīgākajos nacionālajos sporta klubos.

Elitāro skolu pabeidzēji parasti ir arī izveicīgi dejotāji.

Spēja patstāvīgi piekļūt katrai vietai un personai Piemēram, skolēns var izvēlēties mērķi panākt personīgu tikšanos ar pavalsts gubernatoru vai lielas korporācijas vadītāju, patstāvīgi nokļūt un apmesties kādā tālā vietā.

Atbildības izkopšana Sākot no tā, ka katrs elitāras privātskolas audzēknis pats uzklāj savu gultu, sakārto un nospodrina savu apģērbu, ievēro priekšzīmīgu higiēnu (ko pārbauda katru rītu rīta līnijā), mazgā traukus, uzpoš telpas, uzņemas vadīt pasākumu vai klubu, izdot skolas avīzi utt. Atbildība šajā kontekstā nozīmē izdarīt vēl vairāk (spert soli tālāk), nekā no tevis tiek gaidīts, sasniegt izcilību. Pretstatā obligātajām vidusskolām, kurās dominē minimālisma psiholoģija.

Izdzīvošanas prasme un personīgo standartu kodekss Augsti un augoši personīgie standarti ražošanā (radošā darbībā), uzvedībā, morālē.

Meistarības iepazīšana mākslā un kultūrā Elitāro skolu audzēkņi labi orientējas izcilos mūzikas, glezniecības, dejas, skulptūru, dizaina, arhitektūras, literatūras, dramaturģijas un citos pasaules kultūras sasniegumos.

Ja neskaita reliģiju, māksla ir vienīgais veids, kā pacelties pāri dzīvnieciskam materiālismam un saskarties ar diženumu.

Spēja precīzi novērot un reģistrēt savus novērojumus Britu aristokrātija savulaik turējās pie šādas aksiomas: ja tu nespēj uzzīmēt to, ko esi redzējis, tad tu īsti neesi redzējis. Tātad zīmēšana un citi novērojumu pierakstīšanas 282 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos veidi nav laika nosišana, bet gan uztveres spēju trenēšana.

Spēja pārvarēt dažādu veidu izaicinājumus

Katram cilvēkam ir savas vājības un bailes. Lai celtu savu pašapziņu un iespējas, ir svarīgi pārvarēt savas lielākās bailes. Piemēram, šķietami nepārvaramu kautrību var pārvarēt, pieņemot izaicinājumu runāt lielas auditorijas priekšā. Ja cilvēks jūtas gļēvs, viņam ir svarīgi pārvarēt bailes no fiziska izaicinājuma vai sāpēm. Katram gadās pakrist, bet tā nav liela nelaime. Svarīgi ir, lai pakritušais atkal celtos kājās. Pat ja iznāk pakrist vairākas reizes pēc kārtas, katru reizi ir jāceļas kājās. Ja esi palicis atkarīgs no atkritumu barības (angliski – Junk Food), narkotikām, azartiskām spēlēm, seksa, ekrāna tēliem, patērētāja kultūras u.tml., ir svarīgi šo atkarību pārvarēt un izvēlēties augstākus standartus.

Spēja atturēties no sasteigtiem, nepārdomātiem, impulsīviem secinājumiem, instinktīvas reaģēšanas Tas ietver spēju domāt patstāvīgi, ieturēt pauzi, neuzķerties uz propagandas trikiem, baumām, aprunāšanu, melno propagandu, baiļu iedzīšanas teorijām un citiem „sabiedrības konsensa formēšanas” paņēmieniem, ar kādiem mūs ik dienas bombardē masu mēdiji un dažādi „eksperti”.

Savu spriešanas spēju un vērtību sistēmas nepārtraukta pārbaudīšana un uzlabošana Tas ietver arī savu ticējumu un aizspriedumu nemitīgu kritisku pārbaudi, savas vērtību sistēmas kritisku pārvērtēšanu. Ja vecie uzvedības modeļi nedod iecerētos rezultātus, tad ir skaidrs, ka tie ir nederīgi, tāpēc pārskatāmi. Tās pašas rīcības nemitīga atkārtošana, gaidot citus rezultātus, ir idiotisma pazīme.

2011. gada 8. janvāris Kam jāatstāj Latvija – mums vai plēsonīgajām ārvalstu bankām? „Kapitālisms ir apbrīnojama ticība, ka visļaunākie cilvēki, veikdami visļaunākos darbus, nodrošinās vislielāko labumu visiem.” /Angļu ekonomists Džons Meinards Keinss/ Amerikas mafija, ko veidoja galvenokārt sicīliešu, ebreju un īru ieceļotāji, nostiprinājusi savus muskuļus, prohibīcijas jeb „sausā likuma” periodā nelegāli tirgojot alkoholu, organizējot azartspēles un citas puslegālas vai nelegālas nodarbes, vienojās pārtraukt savstarpēju apkarošanos un izveidoja sindikātu, kas darbojās kā korporācija.

Pakāpeniski šis sindikāts pārņēma visas ar naudas iekasēšanu saistītās jomas Amerikā: izklaides industriju, profesionālo sportu, taksometrus, auto stāvvietas, celtniecību, azartspēles, prostitūciju, narkotiku tirdzniecību, nekustāmo īpašu spekulācijas, patēriņa kreditēšanu u.c. Tieši šajā periodā ASV presē parādījās tādi jēdzieni kā „organizētā noziedzība” un „rekets”. Peļņas sagrābšanas shēma bija vienkārša: komercializēt visas dzīves jomas, it sevišķi tās, kas balstītas uz cilvēciskām vājībām, nemaksāt nodokļus, bet daļu savas peļņas dalīt ar ietekmīgiem politiķiem, ierēdņiem, mēdiju īpašniekiem Publikācijas (2009 - 2012) 283 un tiesībsargājošām struktūrām, kuru uzdevums bija radīt siltumnīcas apstākļus šādam reketam.

Globalizācijas sākums „Uzvelciet putnubiedēklim savu jaunāko uzvalku, bet pats nostājieties viņam blakus, un jūs redzēsiet, ka ļaudis drīzāk sveicinās putnubiedēkli.” /Amerikāņu filozofs H.D. Toro/

Mafijas sindikāts kļuva par vērā ņemamu spēku. Sākoties II pasaules karam, kad vācu un itāļu militāristi bija nogremdējuši simtiem ASV kuģu, ar sindikātu sāka sadarboties pat ASV Jūras kara flotes izlūkdienests. Kopīgā akcijā tika atklāti daudzi Vācijas un Itālijas aģenti ASV austrumu piekrastē, un kuģu gremdēšana tiešām pierima. Šajā periodā savu ietekmi nostiprināja mafijas sindikāta līderi: Meiers Lanskis ( Meyer Lansky), Čarlzs Lusiano ( Charles (Lucky) Luciano) , B e ns Sīgals ( B e n Siegal) , S anto Trafikante ( Santo Trafficante) un citi. Paplašinot sindikāta darbību, tika uzcelta azartspēļu elle Las Vegasā, bet sindikāta tālredzīgākie prāti sāka raudzīties aiz ASV robežām. Pirmais mafijas ieguldījums pasaules globalizācijā bija nākamā Kubas diktatora Fulhensio Batistas ( Fulgencia Batista) nopirkšana un vienošanās par Kubas „sakārtošanu” ietekmes sfērās starp ASV gangsteriem, vietējo Kubas mafiju un korumpētās varas pārstāvjiem.

Vietējai mafijai tika atstāta prostitūcija un narkotiku tirdzniecība, ASV gangsteriem – visas jomas, kas apkalpos bagātos tūristus, ierēdņiem un viņu radiem – auto stāvvietas un līdzīgas naudas sūknēšanas jomas plus bagāti kukuļi no ASV mafijas. Protams, siltumnīcas apstākļi tika radīti arī citām ASV korporācijām un bankām, kas nosmēla krējumu no Kubas dabas bagātību un lētā darbaspēka ekspluatēšanas.

ASV prezidenta Harija Trumena administrācija ar prieku atzina militāra apvērsuma ceļā pie varas nākušo Batistas režīmu, bet nākamais prezidents Dvaits Aizenhauers par nākamo ASV vēstnieku Kubā iecēla kvēlu Batistas piekritēju un draugu Arturu Gardneru ( Arthur Gardner). ASV gangsteru impēriju Kubā bieži apciemoja daudzi ietekmīgi ASV politiķi un mākslinieki, tai skaitā senators Kenedijs un mafijas dziesminieks Frenks Sinatra. To visu savā 2008. gadā iznākušajā dokumentālajā grāmatā „Havannas noktirne” detalizēti aprakstījis ASV žurnālists Tomass Džozefs Inglišs ( Thomas Joseph English).

Kuba īsā periodā pārvērtās līdz nepazīšanai. Havanna kļuva par visas rietumu puslodes Eldorado, tās centrā kā sēnes pēc lietus pacēlās aizvien jaunas viesnīcas, kazino nami, nakts klubi, lielveikali, grezni luksus preču veikali, striptīza klubi, porno klubi visām gaumēm un citi iestādījumi, kas kalpoja katrai izvirtušai gaumei. Dienu un nakti Havannas centrs smaržoja pēc tropiskas erotikas, skanēja latīņamerikāņu deju ritmi, uz nebēdu tika šķiesti miljoni, lējās šampanieša jūras, griezās kazino laimes ripas, pulsēja pirmatnējie instinkti, ielās laiski šūpojās lepnākie motorrati, pārvietojās pasaules mākslas un seksa simboli, viss laistījās vienā spožumā, iekšā vilināja neskaitāmi izklaides iestādījumi. Tikai nomalēs un laukos aizvien dziļākā nabadzībā grima Kubas pamatiedzīvotāji, kuru eksistence bija pilnīgi atkarīga no ārvalstu gangsteru un vietējās korumpētās varas labvēlības.

Jā, jā, mēs arī to esam redzējuši un piedzīvojuši. Ja neskaita tropisko šarmu, kaut kas līdzīgs pēc 1990. gada notika arī Latvijā. Un vēl nav beidzies. Tā arī galvenā atšķirība no 284 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Kubas. Jo Kubā pret šo mafijas varu organizējās tautas kustība turīgā ģimenē dzimušā un juridisku izglītību guvušā cīnītāja Fidela Kastro vadībā (interesanti, ka Kastro pretinieki Lanskis un Batista bija dzimuši un auguši nabadzīgās ģimenēs). Pēc vairākus gadus ilgušas, šķietami bezcerīgas cīņas „26. jūlija kustība” varu Kubā pārņēma tieši 1959. gada 1. janvārī. Batista no Kubas aizbēga nakts aizsegā, bet pat ASV, kur Batista savulaik dzīvoja un kur viņam bija greznas mājas, viņam nesniedza politisko patvērumu (tas ir mājiens arī Latvijas kolaborantiem, kurus šie gangsteri gan izmanto, bet kurus pēc tam neglābs). ASV gangsteri vēl kādu laiku cerēja panākt vienošanos ar Fidela Kastro

administrāciju, taču tas neizdevās, un arī viņi bija spiesti Kubu atstāt, ciešot milzīgus zaudējumus (pēc nāves Meiera Lanska kontā biju palikuši tikai 57 tūkstoši dolāru).

Gan ASV gangsteri, gan ASV CIP operatori, par piesegu izmantojot reakcionāro Kubas emigrāciju, vairākkārt centās nogalināt Fidelu Kastro, veica vairākus militārus iebrukumus un diversijas Kubā, taču tas cerētos rezultātus nedeva. Ja arī Kuba mūsdienās nevar kalpot par vispārējas pārticības un uzplaukuma etalonu, tad jāņem vērā, ka līdz šai dienai pret Kubu ir vērsta totāla ASV un tās sabiedroto ekonomiskā blokāde, kuras noteikumus ievēro arī Latvija.

Globalizācija ir anonīmu gangsteru pārvaldīta gulaga sistēma „Tas, ko šodien visi skandina vai klusībā pieņem par patiesību, rīt var izrādīties meli.” /Amerikāņu filozofs D.H. Toro/ Ja katram Latvijas iedzīvotājam būtu iespēja izlasīt T.J. Ingliša grāmatu „Havannas noktirne”, kas diemžēl nav tulkota latviski, viņš saprastu, ka tā sistēma, kas pēdējos 20 gados uzspiesta Latvijai, ir tā pati parazitārā aplaupīšanas shēma, kādu savulaik Kubā ieviesa ASV gangsteru sindikāts. Kas savulaik līdz galam neizdevās Kubā, pēc 1990. gada izdevās lielākajā pasaules daļā. Valstis, kuras šai shēmai nepakļaujas, tiek demonizētas un pakļautas militāriem draudiem un varmācībai.

Esam jau pieraduši, bet Rīgas centrs ir viens liels kazino namu, ārvalstu banku un dažādu izklaides iestāžu cietoksnis. Līdzīga aina vērojama Latvijas rajonu centros. Kur vien pagriežamies, tur saduramies ar visdažādākajiem maksas pakalpojumiem, kurus kāds iekasē un diez vai pat nodokļus valstij samaksā. No katras mūsu naudas plūsmas ārvalstu bankas nosmeļ savu krējumu. Gandrīz katrs eksperts, kas analizē Latvijas tautsaimniecību, izsaka prognozes un ieteikumus, pārstāv kādu ārvalstu banku. Mūsu iepriekšējais finanšu ministrs bija banku parādnieks, bet jaunais – ir bijušais SEB bankas darbinieks. Valsts politiku, katru budžeta sadaļu un nodokļu posteni diktē starptautiskas banku institūcijas. Mūsu nodokļi, valsts un pašvaldību līdzekļi tiek pārskaitīti privātām ārvalstu bankām. Liela Latvijas pilsoņu daļa ir parādnieki ārvalstu privātbankām, un šie parādi radušies kriminālas krāpnieciskas shēmas rezultātā (mākslīgi uzpūšot nekustāmo īpašumu tirgu, būvējot parādu piramīdu, veicot agresīvu ievestu preču patērēšanas kampaņu). Mūsu pensiju un citus uzkrājumus ārvalstu bankas izmanto starptautiskās spekulāciju operācijās, nevis iegulda mūsu tautsaimniecībā. Pat pēdējās valstij piederošās bankas (Hipotēku bankas) pārveide par attīstības banku uzticēta privātas ārvalstu bankas struktūrai – SEB Enskilda. Mums pat nav savas suverēnas valūtas, jo lats ir segts nevis ar mūsu pašu valsts resursiem, bet ar strauji vērtību zaudējošu Publikācijas (2009 - 2012) 285 ārvalstu valūtu rezervēm (par galveno pasaules valūtu kontrolētu sabrukumu liecina arvien augošās zelta, sudraba un citu resursu cenas). Pat Latvijas Bankas prezidents ir ārvalstu banku parādnieks. Vai par to sapņojām, kad izvēlējāmies valstiskas neatkarības ceļu?

Pēc EK apkopotajiem datiem, pēdējos divos gados vien Latvijas valsts ārvalstu banku glābšanai pārskaitījusi 8,8 miljardus eiro un šiem maksājumiem neredz gala. Mūsu valdība par šiem darījumiem pat neinformē, šī informācija izskanēja tikai Latvijas radio 1 „Eiropas ziņās”. Taču arī „Eiropas ziņas” neinformē, tieši kam šī no mūsu nabadzības nodīrātā nauda tikusi? Katrai bankai taču ir konkrēti akcionāri, kuriem ir dzīves vieta, ģimene, vārds un uzvārds. Tātad, pat neprasot mūsu atļauju, mūsu nauda

tiek vienkārši pārskaitīta kaut kādiem anonīmiem ēnu darboņiem! Tāpat mēs nezinām, kam īsti pieder lielveikali, apdrošināšanas sabiedrības, degvielas uzpildes stacijas, transportlīdzekļu tehniskās apskates biroji un neskaitāmas citas iestādes, kas barojas no mūsu plokošajiem ienākumiem.

Mums jau kuro gadu stāsta pasaciņas par globālo ekonomiku un cik mēs no tās esam atkarīgi. Tiek runāts par kaut kādām mistiskām naudas plūsmām un investīcijām, kuras mums nez kāpēc jāpiesaista un kuru noteikumiem jāpielāgojas. Taču šādas politikas rezultātā mēs tiekam arvien vairāk aplaupīti: algas mazinās, nodokļi pieaug, darbavietas pazūd, mūsu jaunatnei Latvijā vairs nav vietas. Jo vairāk mēs pakļaujamies globālajam diktātam, jo vairāk tiekam aplaupīti, un pat nezinām, kas ir laupītājs. Tuvojas brīdis, kad mums pašiem Latvijā vairs nepiederēs nekas.

Globalizācija ir karš ar citiem līdzekļiem, kas tiek īstenots ar mūsu rokām „Cilvēki savu pašreizējo dzīvesveidu izvēlējušies labprātīgi” /Amerikāņu filozofs D.H. Toro/ Vēstures grāmatās esam lasījuši par nežēlīgiem kariem, kas paverdzina svešas teritorijas, iznīcina saimnieciskos objektus, piesavinās dabas resursus un no šo teritoriju iedzīvotājiem iekasē nodevas. Taču mazāk tiek runāts par to, ka tādus pašus rezultātus dažādi imperiālisti var sasniegt ar citiem līdzekļiem, piemēram, ar finansiālu ekspansiju.

Mēs paši ļāvām sev iestāstīt, ka: mums noteikti jāpērk katrs mēsls, ko kaut kur saražojuši korporāciju vergi; mūsu statuss un gods atkarīgs no tā, cik mantas un naudas esam sev sarausuši; mums jākonkurē citam ar citu, bet ārvalstu „investoriem” jāatver visas durvis; parāds mūs dara bagātus un ir labs, jo tas mums dod iekšzemes kopprodukta pieaugumu; ekonomiku var atveseļot, vēl dziļāk ielienot parādos; lieli nodokļi atveseļo ekonomiku; darbavietu masveida likvidēšana stabilizē ekonomiku; jo lielāki nodokļi, jo vairāk līdzekļu ieplūst valsts budžetā; vietējiem draugu kapitālistiem un ārzemniekiem nav jāmaksā nodokļi – tie savus uzņēmumus drīkst reģistrēt ārzonās vai baudīt privilēģijas; lai izārstētu vēža slimnieku, ir jābaro un jālutina vēzis; valstij nav jānodarbojas ar uzņēmējdarbību, jo valsts uzņēmumi nespētu sacensties ar 286 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos privātajiem parādu taisīšanā; cilvēku bēgšana no savas dzimtenes patiesībā ir liela privilēģija, ar ko mūs svētījis ES brīvais darbaspēka tirgus; kas labs ārvalstu bankām, tas labs arī Latvijai; sava nacionālā valūta ir slikta, tāpēc no tās pēc iespējas ātrāk jāatsakās; vislabākais finanšu ministrs ir izšķērdīgs parādnieks un psihiski nelīdzsvarots pleibojs, tāpēc tam jāpiešķir ārkārtas pilnvaras; lai sadarbotos ar citām valstīm, noteikti jāiekļaujas eirokomisāru pārvaldītā mafiozā grupējumā uz Latviju diskriminējošiem noteikumiem; pašu ražots cukurs, zivju produkcija, piena un citi pašražotie produkti ir slikti, jo tos taču var lētāk nopirkt ārzemēs vai ievest, izmantojot kontrabandu; lai Latvija plauktu, mums jāizpārdod sava zeme, resursi un īpašumi;

lai celtu mūsu zemnieku konkurētspēju starp ES agrorūpnieciskajām korporācijām, zemniekiem jāsaņem tīri simboliskas subsīdijas un jāpalielina nodokļi; lai gan jau kopš 1999. gada vērojama zemes atmosfēras pakāpeniska atdzišana, mums noteikti jāmaksā nodokļi arī tiem, kuri izdomājuši globālās sasilšanas teoriju; mums nemitīgi jārunā par 70 gadus vecu okupāciju, bet jāklusē par patlaban notiekošo Latvijas okupāciju un kolonizāciju; mums jāklausa jaunie kungi un viņu interesēs jādodas okupēt un paverdzināt citas tautas; mums par katru cenu jāsaglabā blēžu un parazītu uzticība, citādi viņi var apvainoties un mums pagriezt muguru.

Līdzīgu aplamību uzskaitījumu varētu turpināt ilgi, bet galvenais ir saprast un atzīt, ka mēs pēc šiem greizajiem noteikumiem esam dzīvojuši un turpinām dzīvot, un tas ir pamats mūsu „dižķibelei”. Latvijā nevarētu plaukt kazino nami, ja mēs paši turp nenestu savu naudu. Latvijā nevarētu iesakņoties ārvalstu bankas, ja mēs paši nekļūtu par šo banku klientiem un nenoticētu šo iestādījumu saldajiem vilinājumiem.

Latvijā nevarētu plaukt ārvalstu lielveikali, ja mēs paliktu uzticīgi saviem veikaliem.

Latvijas veikalu plaukti nepildītos ar globālo surogātprodukciju, ja mēs paši ražotu un pēc iespējas lietotu savus ražojumus. Latvija nebūtu deindustrializēta, ja mēs paši savus uzņēmumus nesagrieztu un nepārdotu metāllūžņos. Latvijas zeme un resursi nenonāktu ārvalstu un vietējo spekulantu rokās, ja mēs paši nebūtu tos par sviestmaizi viņiem pārdevuši. Latvijas infrastruktūru nekontrolētu un neslauktu ārzemnieki, ja mēs paši būtu uzņēmušies atbildību par tās uzturēšanu un uzlabošanu. Tas viss tika paveikts ar mūsu rokām!

Bet labā ziņa ir tā, ka katrs savas kļūdas, ja tās apzinājies, spēj arī labot. Tas nozīmē, ka mēs savus dzīves resursus spējam atgūt un turpmāk vecās kļūdas neatkārtot. Jā, kļūdīties ir cilvēcīgi, bet tikpat cilvēcīgi ir savas kļūdas labot.

Mēs vai ārvalstu bankas – tas ir tieši tik vienkārši! „Mēģiniet izdarīt to, ko sirmgalvji uzskata par neiespējamu, un jūs to paveiksiet. Bet tam, kurš taisās sev būvēt māju, derētu pielūkot, lai viņš sev neuzceļ cietumu.” /Amerikāņu filozofs H.D. Toro/ Publikācijas (2009 - 2012) 287 Latvijas patriotiskā biedrība “Antiglobālisti” aicina slēgt kontus citās bankās un tos atvērt vienīgajā pāri palikušajā valsts bankā – „Latvijas Hipotēku un zemes bankā”. Šā gada 13. janvārī, plkst. 17.00 pie Saeimas paredzēts mītiņš, kura nolūks – no deputātiem izdibināt skaidras atbildes, piemēram, uz tādiem jautājumiem: kādēļ pašvaldību un valsts uzņēmumu – tātad mūsu kopīgā nauda – tiek glabāta nevis mūsu, bet gan svešās bankās.

Protams, ar šo mītiņu vien nepietiks, bet tas ir labs sākums pareizajā virzienā. Tas būtu pirmais solis savas nacionālās finanšu un banku sistēmas izveidē. Vienlaikus varam ņemt piemēru no dzelzceļniekiem, jūrniekiem un vairāku Vidzemes pagastu iedzīvotājiem, dibinot paši savas krājaizdevu sabiedrības jeb kredītkooperatīvus.

Jo lielāka būs kooperācijas kustība, jo lielākas tās iespējas. Bet galvenais – ka mēs paši būsim šīs sistēmas saimnieki un noteicēji, kā arī paši baudīsim šīs kopdarbības augļus. Pārņemot savā kontrolē finanšu un banku jomu, mēs daudz vieglāk atgūsim arī tirdzniecības un ražošanas nozares.

Ārvalstu banku, veikalu, apdrošināšanas aģentūru un citu iestādījumu boikots (nevardarbīga pretestība, pilsoniska nesadarbošanās u.c. atbrīvošanās formas) ir likumīgs tautas atbrīvošanās līdzeklis, ko līdz šim ir sekmīgi izmantojusi Mahatmas Gandija vadītā kustība Indijā, Martina Lutera Kinga vadītā cilvēktiesību kustība Amerikā, mēs paši savas Atmodas pirmsākumos un daudzos citos gadījumos. Šoreiz lasītājus neapgrūtināšu ar detalizētu nacionālās tautsaimniecības izveides aprakstu un ar to saistītajiem apsvērumiem, jo to jau esmu darījis citos savos rakstos. Ņemot vērā mūsu aplamos ceļus pagātnē, daudzos gadījumos jārīkojas tieši pretēji: nevis savstarpēji jākonkurē, bet jāsadarbojas, priekšroka jādod nevis ārzemniekiem, bet savējiem, jāorientējas nevis uz maksimālu patēriņu, bet uz krāšanu un ieguldīšanu izaugsmē, nevis jāklausās algotu „ekspertu” padomos, bet jādomā un jādara pašiem, nevis jāatbalsta ārzemnieku un gangsteru uzpirktie politiķi, bet jāpaliek aktīviem pašiem.

Skaidrs, ka patreizējā valdība pati nepieciešamās pārmaiņas neuzsāks un plēsonīgās ārvalstu bankas nepadzīs un pat neierobežos. Kaut vai tāpēc, ka faktiski šīs bankas jau ir mūsu valdību privatizējušas. Bet ja pietiekams Latvijas iedzīvotāju skaits pārtrauks sadarbību ar ārvalstu bankām, tās būs spiestas Latviju atstāt pašas.

Stāvoklis patiešām ir dramatisks, bet nevajag krist izmisumā vai zaudēt veselo saprātu un dvēseles mieru. Šī zeme ir mūsu, un mums ir tiesības to pārvaldīt pašiem, un pašiem arī baudīt sava darba augļus. Ja ārzemju banku politikas dēļ mūsu bērniem jāatstāj dzimtene, lai izdzīvošanu meklētu svešās malās, tad tas ir aplami un nepieņemami.

Ja problēma nostādīta tā, tad loģiskākais un taisnīgākais risinājums būs, ja Latviju būs spiesti atstāt nevis mūsu bērni, bet ārvalstu bankas.

Un novēlēsim tām laimīgu ceļu! Šai gadījumā pasaule mūs sapratīs, cienīs un ņems no mums labu piemēru. Godīgie cilvēki pasaulē saviem līdzcilvēkiem teiks: „Let’s go Latvian Way!” (Iesim Latvijas ceļu!)

2011. gada 10. janvāris Kas Ēģiptei kopīgs ar Latviju?

288 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos „Ēģipte un Latvija atrodas vienā laika joslā,” atbildēs kāds atjautības šova dalībnieks, un šāda atbilde būs gana atbilstoša mūsdienu virspusējas erudīcijas līmenim. Taču, lai patiesi izprastu cilvēcei svarīgus procesus un to cēloņus, jāzina daudz vairāk.

Pasaules analītiķi jaunākos notikumus Ēģiptē vērtē dažādi: sākot no kārtējās „krāsainās revolūcijas”, kas beigsies ar vēl toksiskāka režīma ieviešanu, beidzot ar globālas revolūcijas sākumu pret pastāvošo pasaules kārtību. Tikai globālajiem informācijas kanāliem (CNN, BBC, Al Jazeera u.c.) un tos kopējošajiem nacionālajiem ruporiem viss ir skaidrs: demokrātisko spēku revolūcija pret diktatorisku režīmu un šā režīma algotņu pretreakcija.

Vēstures paralēles Vēl pirms 100 gadiem Ēģiptes valsts nebija – tā bija Osmaņu impērijas sastāvdaļa, ko apdzīvoja arābi un klejojošas beduīnu ciltis. Tā kā bija sācies naftas un citu stratēģisko resursu laikmets, savu ietekmi Vidējos austrumos sāka nostiprināt gan tā laika lielākā globālā impērija Lielbritānija un tās sāncense Francija, gan strauju attīstību piedzīvojusī ķeizariskā Vācija, kura arī vēlējās savu koloniālā pīrāga daļu. Tieši cīņa par kolonizējamām teritorijām bija galvenais un īstenais I pasaules kara iemesls.

Tā kā valdošā osmaņu dinastija bija jau daudz cietusi no britu tīkojumiem un intrigām,

tā izvēlējās ciešāku sadarbību ar dinamisko Vāciju. Sākās lieli attīstības projekti, piemēram, Berlīnes – Bagdādes dzelzceļš. Sākoties pasaules karam, Osmaņu impērija sabiedrojās ar Vāciju un Austroungāriju. Lai sagrautu šo Vācijas sabiedroto un pēc tam sadalītu iegūto laupījumu, Lielbritānija un Francija sāka stimulēt un atbalstīt arābu nacionālismu. Par piedalīšanos turku dominētās Osmaņu impērijas sagraušanā arābiem pēc uzvaras tika apsolīta neatkarība un sava valsts. Vienlaikus briti savu valsti tai pašā teritorijā apsolīja arī pa pasauli izklīdušajiem ebrejiem – cionistu organizācijām, kuru atbalsts bija nepieciešams, lai karā pret Vāciju iesaistītu ASV. Pēc uzvaras karā briti un francūži savus solījumus aizmirsa un arābu teritorijas sadalīja savā starpā, vienojoties arī par savstarpēji izdevīgu Suecas kanāla izmantošanu. Lai būtu pretspēks arābu nacionālismam, britu slepenie dienesti radīja arī radikālu reliģiski politisku kustību, kura arī mūsdienās tiek saukta par „Musulmaņu brālību”. Vienlaikus briti jauniegūtajā Palestīnas teritorijā ļāva iebraukt ebreju kolonistiem. Figūras jaunam konfliktu laikmetam bija izliktas.

Atliek vien piezīmēt, ka tajā pašā laikā briti un francūži iespaidoja un kontrolēja arī Baltijas valstu dzimšanu un vēlākās manipulācijas ap tām, tai skaitā šo valstu likvidēšanu 1940. gadā. Latvijas iekļaušanu PSRS britu elite apsveica, jo tādējādi tika nostiprinātas potenciālā Vācijas pretinieka pozīcijas. Teicienu „Mēs cīnīsimies pret Vāciju līdz pēdējam francūzim” var attiecināt arī uz citiem globālās spēles dalībniekiem.

Britu diplomāti arvien ir nepārspējami starptautisko intrigu meistari.

Pēc II pasaules kara britu impērija formāli sabruka, turklāt pasaules arēnā sevi pieteica daudz spēcīgāka angliski runājošā valsts – ASV, kas arī sapņoja par savu koloniālā pīrāga daļu. Lai arī formāli kolonijām tika piešķirta neatkarība, vecie un jaunie kolonizatori nekur nepazuda. Vispirms tie atkarīgās teritorijas patvaļīgi sadalīja jaunās valstīs, to robežas ar lineālu novelkot uz kartes, neņemot vērā nacionālās, cilšu un reliģiskās kopienas. Tādējādi arābi tika sadalīti vairākās lielākās un mazākās valstiņās ar Publikācijas (2009 - 2012) 289 jauktu nacionālo un reliģisko sastāvu. Varu jaundibinātajās valstīs briti nodeva saviem ielikteņiem, kuru uzdevums bija šīs valstis turēt viduslaiku atpalicībā un atkarībā no rietumvalstīm – bijušajām koloniju pārvaldniecēm un ASV. Jaunās ielikteņu valdības rietumvalstīm ļāva izmantot arī savas dabas bagātības. Piemēram, bēdīgi slavenā britu kompānija BP, kas nesen piesārņoja visu Atlantijas okeānu, sākotnēji tika dibināta kā Anglo- Persian Oil Company. Šo politiku pieņemts dēvēt par neokoloniālismu. Savukārt Palestīnas teritorijā 1949. gadā tika atzīta Izraēlas valsts, kuras teritorija un ietekme paplašinājās turpmākajos konfliktos.

Taču arābu nacionālisma ideja nebija mirusi. Viens no spilgtākajiem arābu līderiem, kuru pēc nozīmības varētu salīdzināt ar Kārli Ulmani Latvijā, bija Ēģiptes prezidents Gamels Abduls Nasers. Faktiski viņš par paraugu Ēģiptei izvēlējās Rietumiem raksturīgo nacionālas valsts attīstības modeli. Nasers iesāka īstenot strauju Ēģiptes attīstības programmu, ar to iedvesmojot arī pārējās arābu valstis.

Sākotnēji Nasers savas valsts attīstību bija iecerējis īstenot sadarbībā ar ASV, bet kad pēdējās neizrādīja interesi, Nasers sāka sadarboties ar PSRS un Itāliju. Tā īstenojās vairāki lieli infrastruktūras un ražošanas projekti, kuri Ēģipti tuvināja attīstīto valstu līmenim. Pēc Nasera nāves varu Ēģiptē pārņēma Anvars Sadats, kurš pārtrauca sadarbību ar PSRS un pārorientējās uz ASV. Sadats panāca arī miera izlīgumu ar Izraēlu.

Tomēr orientēšanās uz valsts attīstību kādu laiku saglabājās.

Protams, ne briti, ne amerikāņi nevēlējās attīstītus Vidējos austrumus, jo attīstība nozīmētu arī neatkarību un koloniālās atkarības pilnīgu galu. Uz attīstības ceļa nostājusies valsts noteikti gribēs savā pārvaldījumā pārņemt arī visus dabas resursus un infrastruktūru. Tāpēc britu kontrolētās „Musulmaņu brālības” aģenti Anvaru Sadatu nošāva. Pēc viņa pie varas tika Hosnijs Mubaraks, kurš tolaik bija Ēģiptes gaisa karaspēka virsnieks. Lai arī varbūt Mubaraks bija patriots, tomēr viņam trūka Nasera vīzijas un apņēmības. Viens kompromiss sekoja citam, vēl dažas provokācijas, un rezultātā Mubaraks palika pilnīgi atkarīgs no Rietumiem. Sevišķi šī atkarība izpaudās pēc PSRS sabrukuma un pirmā Persijas līča kara.

Lai arī Hosnijs Mubaraks ievēroja zināmus patstāvīgas politikas principus, daudzos jautājumos viņš kļuva par ASV administrācijas marioneti. Miera līgums ar Izraēlu paredzēja, ka Ēģiptes bruņotie spēki garantēs Izraēlas un tās okupēto teritoriju robežu drošību no Ēģiptes puses. Tas prasīja lielus izdevumus, tāpēc Ēģipte kļuva par otru lielāko (aiz Izraēlas) ASV militārās palīdzības saņēmēju. Atkarība aizgājusi tik tālu, ka pēdējos gados Ēģipte palīdz Izraēlai uzturēt Gazas sektora blokādi, nepieļaujot humānās palīdzības kravu nogādāšanu Gazas palestīniešiem. Mubaraks Ēģipti pārvērtis par milzīgu Guantanamo cietumu, uz kuru ASV dienesti nogādā savus nolaupītos upurus, kuri Ēģiptē tiek nežēlīgi spīdzināti vai pazūd bez pēdām. Šādai Mubaraka politikai nepiekrīt vairums parasto arābu, tāpēc pieauga aizliegtās „Musulmaņu brālības” ietekme (pēc dažādām aplēsēm, Brālību atbalsta līdz 50% ēģiptiešu). Tā kā bija pārtraukta arī attīstības politika, Ēģipte kļuva aizvien atkarīgāka no Rietumiem un kļuva par lielu Rietumu parādnieci. Pirms Persijas līča kara, lai paplašinātu savu sabiedroto koalīciju, ASV piedāvāja Ēģiptes parādus norakstīt, pretī prasot pakļaušanos Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) režīmam. Tas notika 1991. gadā.

290 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Tieši tajā pašā gadā SVF režīmam pakļāvās arī Latvijas valdība. Kas kontrolē SVF, PB un PTO (šīs institūcijas korejiešu izcelsmes ekonomists Hadžūns Čangs savā nesen latviski pārtulkotajā grāmatā „Sliktie samarieši” nosaucis par „Nešķīsto trīsvienību”)?

– Protams, ASV ar citu Rietumu ietekmīgāko valstu atbalstu.

Tālāko attīstību Ēģiptē mēs jau zinām pēc savas pieredzes: privatizācija, finanšu liberalizācija, pilnīga tirgus atvēršana Rietumiem, valsts atbalsta liegšana vietējiem uzņēmējiem, ārvalstu investoru un spekulantu ielaišana, dabas resursu un infrastruktūras (sakaru, mēdiju, banku, tirdzniecības tīklu u.c.) nodošana ārzemniekiem, šoka terapija, budžeta apgriešana, bezdarbs, nabadzība, ekonomiskie bēgļi, parādu verdzība, sabiedrības noslāņošanās bagātajos un nabagos, cenu un nodokļu uzskrūvēšana utt.

Kopā šo pasākumu, noteikumu un rezultātu paketi sauc par Vašingtonas konsensu, globalizāciju vai neoliberālo politiku. Kur vien šī pakete tiek īstenota, rezultāti ir tie paši: valsts izlaupīšana un iedzīvotāju genocīds.

Tātad jau 20 gadus Mubaraka valdība Vidējos austrumos tika visādi slavēta kā SVF „paraugskolnieks” – tāpat kā Latvijas valdība Eiropā. Protams, arī Ēģipte paklausīgi piedalījās starptautisko banku glābšanā uz savu iedzīvotāju rēķina. Kur tā glābšanas nauda tika izmantota? – Spekulācijās uz naftas un pārtikas produktu cenām. Tieši ar to izskaidrojama degvielas, energoresursu, citu resursu, kā arī pārtikas cenu uzskrūvēšana pasaules tirgū, kuru izjūt gan Ēģiptes, gan Latvijas iedzīvotāji. Bez tam starptautiskās institūcijas spieda Mubaraka valdību atcelt subsīdijas degvielas, maizes, eļļas un citu produktu cenām. Un te nu līdzība starp Ēģipti un Latviju beidzas.

Ēģipte ir liela valsts ar 86 miljoniem iedzīvotāju, lielu dzimstību, lielām, stiprām ģimenēm, gados jaunu, vitālu un reliģiski tikumīgu sabiedrību. „Maizes nemieri” Ēģiptē bijuši jau agrāk. Liedzot Mubarakam subsidēt maizi un citus pamatproduktus, ASV dominētās starptautiskās institūcijas labi zināja, ko dara, t.i., rada priekšnoteikumus plašiem nemieriem. Tieši tā – ASV administrācija pati gatavoja nemierus pret savu stratēģisko sabiedroto, savu paraugmarioneti Hosniju Mubaraku.

Tagad mēs ziņās dzirdam, ka Mubaraks jau 30 gadus bijis diktators, bet protestētāji ir „demokrātijas piekritēji”. Bet tā nu gluži nav, jo vēl pirms dažām nedēļām Mubaraks skaitījās „demokrāts” un „miera garants” Vidējos austrumos, kas uzvarējis „brīvās un godīgās” vēlēšanās „starptautisko novērotāju” uzraudzībā. Ēģiptē, tāpat kā Latvijā, darbojas daudzas partijas un notiek regulāras vēlēšanas, turklāt ar obligātu piedalīšanos.

Aizliegta ir vienīgi „Musulmaņu brālība” (Latvijā aizliegti atklāti komunisti). Cik tās demokrātiskas, mēs zinām no savas pieredzes – balso, par kuru gribi, politika no tā būtiski nemainās.

Ir svarīgi saprast, ko ar vārdu „demokrātisks” domā „starptautiskā sabiedrība”. Gluži kā padomju laikā jāprot lasīt starp rindām. Tātad „demokrātisks” skaitās tas, kas ir proamerikānisks vai arī opozīcijā kaut kam antiamerikāniskam. „Nedemokrātisks” vai „diktatorisks” ir antiamerikānisks (precīzāk – vērsts pret ASV imperiālismu) vai citādi neērts, savu melno darbu jau izdarījis, savu lomu jau nospēlējis, savas iespējas izsmēlis, politiski diskreditēts (iemantojis tautas naidu) utt. Piemēram, kad Krievijā ar tankiem apšāva Krievijas parlamentu, tad tie šāvēji skaitījās „demokrāti”. Kas bija par proamerikānisko Jeļcinu, tas arī bija demokrāts. Nākamais Krievijas prezidents Publikācijas (2009 - 2012) 291 Putins vismaz vārdos nebija gluži proamerikānisks un ir neprognozējams, reizēm nekontrolējams, tāpēc viņš tiek saukts par „diktatoru”. Bet katrs, kurš ir pret Putinu, tiek saukts par „demokrātu”. Arī mums pazīstamie Ļimonova nacionālboļševiki ar svastikām uz piedurknēm skaitās „demokrāti”, jo ir pret Putinu. „Demokrāti” vai vismaz „brīvības cīnītāji” savulaik skaitījās arī Sadams Huseins un Osama bin Ladens.

Par to derētu īpaši padomāt arī tiem globālistu un baņķieru pakalpiņiem, kuri ārvalstu interesēs jau 20 gadus metodiski iznīcina Latvijas valsti un veic genocīdu pret mūsu tautu. Amerikāņi, līdzīgi kā jebkuri citi imperiālisti, vienmēr savus pakalpiņus ir izmantojuši un pēc tam „uzmetuši” (Markoss, Batista, karalis Fahds (vēl nav uzmests), Djuvalje, Pinočets, Huseins, Irānas šahs Pahlavi, Suharto, Videla, Papadopulos, Amins, Bota, Ben Ali, Samosa u.d.c., tagad arī Mubaraks). Tas ir tikai laika jautājums, kad un kā „uzmetīs” arī mūsu „demokrātus”. Tāds ir pakalpiņu liktenis – viņus nicina gan tauta, gan izmantotāji.

Savas tautas diktators vienmēr ir vientuļš. Lai arī viņš sevi ielencis ar milzīgu ierēdņu, dienestu un lišķu armiju, viņš īsti nevar paļauties ne uz vienu. Tāpēc viņš spiests balstīties uz ārēju atbalstu, līdz ar to kļūdams par marioneti, ārvalstu interešu instrumentu pret savu tautu. Diktators pats nediktē, bet tikai izpilda to, ko viņam liek viņa saimnieki.

Es jau minēju par britu manipulācijām, kuri savulaik atbalstīja gan arābu nacionālistus, gan reliģiski politisko apvienību „Musulmaņu brālība”. To pašu taktiku izmanto arī ASV imperiālisti. Viņi atbalsta gan savu ielikteni, piemēram, Mubaraku, gan viņa opozīciju, piemēram, „Musulmaņu brālību”. Tiklīdz viens ieliktenis kļūst neērts, ir diskreditēts vai sāk izrādīt patstāvīgu gribu un principus, piemēram, Sadams Huseins, tā tas tiek nomainīts ar citiem ielikteņiem.

Tas pats kuru katru brīdi var notikt arī Latvijā. Piemēram, tagad „demokrāti” skaitās „Vienotība”, VL! un ZZS, „Par labu Latviju” skaitās korumpēti oligarhi, jo šī apvienība apvieno vietējos, pārsvarā latviskos uzņēmējus, bet „Saskaņas centrs” tiek dēvēts par „promaskaviskajiem spēkiem”. Paši spriediet, kā izpaužas mūsu „demokrātu” demokrātisms? Varbūt tā, ka nu viņi ir gatavi „demokrātiski” starptautiskajiem baņķieriem ziedot arī mūsu bērnu pabalstus, iztirgot pēdējos valsts uzņēmumus un jau divus gadus mežonīgi britu interesēs izcērt Latvijas mežus (skat Al Jazeera svaigo materiālu par Latvijas mežiem). Taču dažās nedēļās šie brendi var mainīties, ja vien to vēlēsies Vašingtonas un Briseles ierēdņi. Piemēram, CIP vai cita aģentūra liks saviem pakalpiņiem īstenot VL! ierosināto „skolu reformu” krievu skolās un krieviski raidošo TV kanālu blokādi. Kā reakcija sekos „krievu atmoda” un protesti ielās. Ja vien „Saskaņas centrs” būs gatavs sadarboties ar Vašingtonu un Briseli (domāju, ka būs gatavs), CNN kanāls tiešraidē krievu skolu aizstāvjus sauks par „demokrātiem”, bet valdošās koalīcijas nomierināšanas akcijas – par „nacistisku elementu reakciju un zvērībām”.

Savu sašutumu pirmie publiski paudīs liberālie Eiroparlamenta deputāti. Visas pasaules priekšā tiks dedzināti VL! un „Vienotības” līderu portreti, plīvos protestētāju krāsainie simboli, tiks rādīti nenoskaidrotu kaujinieku nošautie upuri, fonā skanēs „Līvu” dziesma „Dzimtā valoda”. Un „pasaules sabiedriskā doma” uzgavilēs demokrātijas uzvarai arī Latvijā. Vēl viena sekmīga krāsainā revolūcija. Ja jau par „demokrātu” varēja uztaisīt un kādu laiku noturēt Ukrainas kleptokrātu Juščenko, tad mūsu Urbanovičs aizies kā 292 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pa sviestu.

Faktiski viena krāsainā revolūcija Latvijā jau notikusi, un to mēdz saukt par „lietussargu revolūciju”. Tās dalībnieki-statisti varbūt jau aizmirsuši, par ko vai pret ko pirms diviem gadiem protestējuši (vai tas nebija par principiālo „korupcijas apkarotāju” A. Loskutovu?), bet apvērsums ir noticis – pie varas jau labu laiku nokļuvuši visradikālākie Amerikas un citu imperiālistu pakalpiņi, kas apvienojušies apvienībā „Vienotība” (tajā ir arī Loskutovs). To postu, ko šie pakalpiņi nodara Latvijai, var salīdzināt varbūt vienīgi ar izlaupīšanas un iznīcināšanas orģiju, ko pieredzējām pēc 1991. gada. Latvijā sekmīgi noris spožs valsts iznīcināšanas eksperiments.

2011. gada 5. februāris Krāsaino revolūciju anatomija Lai izprastu mūsdienu pasaulē notiekošo, nav nepieciešams lasīt sazvērestību teorijas, lai gan arī tajās reizēm atrodami patiesības graudi. Pilnīgi pietiks ar iedziļināšanos oficiāli pieņemtajā ASV militārajā doktrīnā – „Pilna spektra dominēšana” ( Full-Spectrum Dominance), kas panākama, izmantojot gan ASV, gan tās pagaidu sabiedroto (pret kuriem arī var tikt izmantota tā pati doktrīna) struktūras. Ne vien militārās struktūras, bet arī politiskās, finansiālās, nevalstiskās, ekonomiskās u.c. Pamatīgu šās doktrīnas analīzi veicis Viljams Engdāls grāmatā ar līdzīgu nosaukumu (F. William Engdahl. Full Spectrum Dominance: Totalitarian Democracy in the New World Order).

Kontroli pār visu pasauli un visiem tās resursiem plānots sasniegt gan ar absolūtu militārā spēka pārākumu visos kontinentos, okeānos un kosmiskajā telpā, neizslēdzot kodolieroču izmantošanu, gan ar tādiem līdzekļiem kā visu valstu atvēršana neierobežotai starptautisko korporāciju darbībai, finanšu mahinācijām, valstu suverenitātes likvidēšanu un pakļaušanu globālām institūcijām, pasaules reģionu destabilizāciju un balkanizāciju, globālu nevalstisko organizāciju tīklu un arī tādu destabilizācijas un

režīmu nomaiņas paņēmienu kā „krāsainās revolūcijas”. Pilna spektra dominēšanas sastāvdaļa ir arī ASV dolāra hegemonija, t.i., konsenss, kura ietvaros visas valstis pieņem dolāru par savu rezerves valūtu, kā arī izmanto dolāru naftas un citu dabas resursu un preču tirdzniecībā, līdz ar to paliekot atkarīgas no spekulatīviem darījumiem ASV un Lielbritānijas biržās.

Par šīs stratēģijas mērķiem un metodēm jau 1997. gadā pavisam atklāti uzrakstījis bijušais ASV prezidenta Dž. Kārtera padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bžezinskis grāmatā „Lielā šaha spēle: Amerikas pārākums un tā ģeostratēģiskie imperatīvi” (Zbigniew Brzezinski. The Grand Chessboard: American Primacy and Its Geostrategic Imperatives).

Bžezinska stratēģija balstās uz britu ģeopolitikas pamatlicēja Halforda Makindera izstrādāto formulu: „Kas pārvalda Austrumeiropu, tas pārvalda arī centrālo iekšzemi, Kas pārvalda centrālo iekšzemi, pārvalda arī pasaules salu (domāta visa Eirāzija, ieskaitot Vidējos austrumus – tulk. piez.), Kas pārvalda pasaules salu, tas pārvalda visu pasauli.”

Publikācijas (2009 - 2012) 293 Bžezinskis ar pasaules varas centru domā Eirāziju – „no Vācijas un Polijas uz austrumiem, caur Krieviju un Ķīnu līdz Klusajam okeānam, ieskaitot Vidējos Austrumus un Indijas subkontinentu”. Viņš skaidro, ka Amerikas neatliekams uzdevums ir nodrošināt, lai „neviena valsts vai valstu grupa negūtu iespēju izspiest ASV no Eirāzijas vai pat būtiski mazināt ASV kā noteicošā arbitra lomu”. Šīs pasaules daļas dominēšana, Bžezinskis turpina, ir visas planētas kontroles atslēga, kā arī galvenais NATO pastāvēšanas iemesls.

Kamēr mēs 1991. gada janvārī eiforijā svinējām barikādes Rīgā, šo mērķi oficiāli no ANO tribīnes pasludināja ASV prezidents Džordžs Bušs vecākais, to nosaucot par „Jauno pasaules kārtību”.

Daudzi austrumeiropieši tolaik šo „Jaunās pasaules kārtības” deklarāciju vai nu nedzirdēja, vai arī iztulkoja atbilstoši tajā laikā valdošajai noskaņai. Jo visur runāja par „aukstā kara” beigām, virs barikādēm Rīgā plīvoja arī Krievijas karogi, ar mums brāļojās Krievijas prezidents Jeļcins un citi krievu „demokrāti”, visiem krievvalodīgajiem Latvijā par atbalstu neatkarības centieniem bija apsolīta Latvijas pilsonība.

Arī patīkami satraucošie notikumi visapkārt šķietami liecināja par to pašu: PSRS apbrīnojamā kārtā pašatlaidās (lai gan vairāku republiku referendumos cilvēku vairākums bija par PSRS saglabāšanu), Krievijas vadītāji uzņēmās atbildību par visas PSRS ārējiem parādiem, Maskava atteicās no Brežņeva doktrīnas, atlaida Varšavas bloku un piekrita Vācijas apvienošanai. Vēlāk Krievija likvidēja savas kara bāzes Kubā, Vjetnamā un citur,, ratificēja kodolbruņojuma samazināšanas līgumu, izveda karaspēku.

Par to tas pats Dž. Bušs vecākais svinīgi apsolīja nepaplašināt NATO austrumu virzienā, uz bijušo Varšavas bloka valstu un PSRS republiku rēķina. Politiķi un komentētāji pat runāja par NATO „dabisko nāvi”, jo aukstais karš taču beidzies un Rietumiem vairs nav ienaidnieku vai nopietnu militāru draudu.

Tā bija vienreizēja iespēja visai pasaulei – zobenus pārkalt lemešos, sākt auglīgu sadarbību, veidot jaunus tirdzniecības un sadarbības tīklus, militāriem izdevumiem paredzētos resursus novirzīt attīstībai, cilvēku un tautu turības vairošanai…

Tomēr šodien varam secināt, ka aukstais karš nav beidzies, bet gan pamatīgi eskalējies.

ASV militārais budžets pārsniedzis triljonu dolāru gadā, Eiropā, Āzijā un Āfrikā top

aizvien jaunas ASV karabāzes, Eiropā atkal tiek instalētas kodolraķetes, pasaulē turpinās kari, okupācijas un genocīds, strauji pieaug badu cietēju un bēgļu gaitās izdzīto cilvēku skaits, Latvijas pilsētās demonstrē NATO bruņumašīnas un tankus, debesīs atkal patrulē militārās virsskaņas lidmašīnas, Latvijas diplomāti iejaucas kaimiņvalstu iekšējās lietās, Latvijas karavīri atkal karo Afganistānā, piedalās Irākas un citu valstu okupācijā. Ap Krieviju, Ķīnu un Vidējos austrumos uzliesmo aizvien jaunas „krāsainās revolūcijas”.

Tagad arvien vairāk cilvēku saprot, ko Dž. Bušs vecākais bija domājis ar „Jauno pasaules kārtību”. ASV nav ne pirmā, ne pēdējā impērija, kas tīko pēc kundzības pār visu pasauli.

Ja jau labticīgie, apzināti neziņā turētie un naivie Latvijas iedzīvotāji tik viegli uzķērās „Banka Baltija”, Parex, „zviedru banku” un citu blēžu medainajiem vilinājumiem, lai gan tās bija mērķtiecīgi izplānotas aplaupīšanas un parādu verdzībā iedzīšanas afēras, par kurām morāli noturīgākos laikos krimināli sodītu, tad varam arī saprast, kā tikpat lētticīgi uzķērāmies arī Vašingtonas un vēlāk Briseles vēl nekaunīgākiem un melīgākiem vilinājumiem. Taču šķiet, ka vēl tagad liela sabiedrības daļa nav īsti sapratusi notiekošo.

294 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Cik gan lielai bija jābūt ticībai, lai varētu ar smaidu paciest gadiem ieilgušo „šoka terapiju”, valsts sabiedrisko sektoru likvidēšanu, masveida privatizāciju (faktiski uzņēmumu, zemes un resursu atdošanu ārzemniekiem), deindustrializāciju, nepārtrauktas eksperimentālas reformas, nepārtrauktu nodokļu un cenu uzskrūvēšanu, sociālo izdevumu nepārtrauktu apcirpšanu un sociālo garantiju likvidēšanu, dzīvībai nepieciešamo jomu komercializāciju, nabadzības līmeņa algas un pabalstus, starptautisko korporāciju uzkundzēšanos, masu bezdarbu, 20 gadus ilgušo demogrāfisko katastrofu, darbaspējīgo cilvēku izbraukšanu, lai kā lēts darbaspēks celtu citu zemju labklājību, viltīgo partiju sistēmu, kas šo murgaino laiku paildzina un legalizē?

Tāda, lūk, Vašingtonas vilinājuma cena. Jo nekaunīgāki meli, jo vieglāk noticēt. Amerika taču sevi nekautrējas dēvēt par „brīvo pasauli”, lai gan pašā Amerikā ir pasaulē lielākā cietumu sistēma, sagatavotas nu jau 800 FEMA nometnes (FEMA Camps), kas gatavas darboties koncentrācijas nometņu režīmā. Pašus amerikāņus totāli izspiego, pakļauj „kailajai” caurskatei (Naked Scanning), liek melnajos sarakstos, var apcietināt bez apsūdzības uzrādīšanas, baro ar pārstrādātiem atkritumiem, ģenētiski pārveidotiem produktiem un toksiskām piedevām, sagatavota iespēja atslēgt vai vismaz cenzēt internetu (Internet Kill Switch), pat skolas un bērnudārzus apsargā bruņota apsardze.

Amerika pārvērsta par policejisku valsti, kurā pašlaik likvidē vidusslāni, un milzīgā baby boomer paaudze velti gaida pensiju un mierīgas vecumdienas. Bet tāda nu ir un vienmēr bijusi impērijas nasta. Ko impērija sējusi citur, to ar uzviju saņem atpakaļ. Kā saka paši amerikāņi, – Chickens come home to roost. „Krāsaino revolūciju” tehnoloģiju izstrādāja ASV smadzeņu centrs RAND Corporation.

Viņu žargonā to sauc par „spietošanu” (Swarming), bišu un citu kukaiņu kustības atveidu, pielāgojot to militārām operācijām ar citiem (arī nemilitāriem) līdzekļiem, plaši izmantojot modernās sakaru tehnoloģijas. Pie nevardarbīgām taktikām pamatīgi piestrādājis Alberta Einšteina vārdā nosauktais institūts Džīna Šārpa (Gene Sharp) vadībā. Šārpa mājaslapā atzīts, ka šis institūts cieši sadarbojies ar „prodemokrātiskām” kustībām Birmā, Taizemē, Tibetā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Serbijā. Tātad vietās, kurām pievērsta īpaša ASV valsts departamenta uzmanība. Džīna Šārpa grāmata tieši laikā tika iztulkota latviešu valodā un tika izmantota gan LTF un VAK vadīto tautas saietu, gan 1991. gada janvāra barikāžu organizēšanā. Tagad skatoties Al Jazeera filmētos

kadrus no Atbrīvošanās laukuma Kairā, pārņem ļoti labi iepazītas Déjà vu izjūtas.

Līdzīgas ainas varējām vērot „oranžajā revolūcijā” Ukrainā, „rožu revolūcijā” Grūzijā, olimpisko spēļu laikā „tumšsārtajā revolūcijā” Ķīnas Tibetā, Serbijā, Kirgīzijā, Lebanonā, „safrona revolūcijā” Mjanmarā (bijušajā Birmā, revolūcijas dzinējspēks bija budistu mūki), Baltkrievijā, Tunisijā, Sudānā, „zaļajā revolūcijā” Irānā u.c. Ne visas krāsainās revolūcijas uzvar un reizēm tās pāraug lielākā vai mazākā vardarbībā.

Bez nosauktajām organizācijām krāsaino revolūciju plānošanā, sagatavošanā un finansēšanā piedalās Džordža Sorosa Atvērtās sabiedrības fonds (Open Society Foundation), Brīvības nams (Freedom House), National Endowment for Democracy (NED), International Republican Institute (IRI), National Democratic Institute (NDI) u.c., kā arī neskaitāmas nosaukto organizāciju „meitas firmas”. Protams, šo organizāciju darbību kontrolē CIP, viss ASV valsts aparāts un tā aģentūras. Tās visas skaitās nevalstiskas Publikācijas (2009 - 2012) 295 organizācijas, taču tiek bagātīgi finansētas. Tā kā tās nav ASV valdības iestādes, tad nekādas atskaites par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu netiek prasītas.

Taču galvenā loma ir nevalstiskām un politiskām organizācijām zemēs, kurās krāsainā revolūcija ieplānota. Ar tām tad nu strādā iepriekš nosauktās Amerikas organizācijas.

Ne mēs šo no angļu valodas neveikli tulkoto nosaukumu izdomājām, bet jau esam pieraduši pie t.s. nevalstiskajām organizācijām. Lai arī Latvijas presē jau vairākkārt norādīts uz Sorosa fondu lomu tādu organizāciju kā „Delna” un „Providus” finansēšanā, tomēr vēl neesam apjautuši, ka faktiski visas nevalstiskās organizācijas ir iecerētas kā no ārzemēm finansējami globalizācijas aģenti. Tā ir mērķtiecīga politika – ar SVF, PB, PTO, EK un citu globālo institūciju palīdzību iedzīt valsti nabadzībā, naudas trūkumā un masu bezdarbā, bet vienlaikus daļai bez iztikas un darba palikušo piedāvāt iespējas darboties „nevalstiskajā sektorā”. Finansējumu nevalstiskās organizācijas var saņemt galvenokārt tikai no starptautiskiem fondiem. Tad nu jāraksta šiem fondiem tīkams projekts un jālūdz finansējums. Protams, fondi finansēs tikai viņu dienaskārtībai un mērķiem atbilstošus projektus. Tādā veidā nevalstiskās organizācijas nonāk tiešā ārvalstu fondu vadībā un atkarībā.

Krāsaino revolūciju organizētāji strādā ar opozīcijas partijām, dažādām pretestības kustībām, reliģiskām grupām, mazākumtautībām, citām neapmierināto grupām, disidentiem, inteliģences pārstāvjiem un nevalstiskajām organizācijām. Ja valsts vēl nav pakļauta globālo mēdiju kontrolei, tad strādā arī ar žurnālistiem un redaktoriem, kuru darbība ir ļoti svarīga krāsainās revolūcijas sagatavošanā, orientēšanā un operatīvā vadīšanā. Līdz ar to kļūst skaidrs, kāpēc arī Latvijā inteliģence, ja neskaita dažus izņēmumus, kalpo nevis savai tautai, bet Sorosam un citiem globālajiem finansētājiem.

Kas maksā, tas pasūta mūziku.

Veidojot savus taustekļus formāli suverenās valstīs, ASV operatori rīkojas ar impērisku nevērību, par ko liecina vairāki kuriozi gadījumi. Piemēram, FaceBook interneta vietnē bāzētajai Ēģiptes liberālo jauniešu organizācijai „6. aprīļa jauniešu kustība” (The April 6 Youth Movement) iedota tāda pati emblēma, kādu pirms vairākiem gadiem lietoja līdzīga serbu jauniešu organizācija Serbijā, kuras nosaukums bija „Otpor”.

Pēdējos gados ASV iestāžu dominētās nevalstiskās organizācijas mudina lietot saukli „Pietiek”. Ēģiptes arābu valodā „pietiek” nozīmē „Kefaya”. Tieši šis sauklis apvieno Ēģiptes nevalstiskās organizācijas, kuras apmācītas nemieru organizēšanā un tagad veido „Ēģiptes revolūcijas” kodolu ielās. Interesanti, ka 2003. gadā „rožu revolūcijas”

organizatorisko kodolu Grūzijā apvienoja sauklis „Kmara”, kas arī nozīmē „pietiek”.

Un arī „lietussargu revolūcija” Latvijā izmanto saukli „pietiek” (skat. interneta vietni pietiek.lv, kurā iesaistījies pazīstamais Latvijas oligarhu atmaskotājs Lato Lapsa).

Tieši Latvijas piemērs ļauj labi izprast ASV aģentūru dominēto nevalstisko organizāciju sūtību. Piemēram, Lato Lapsa šķietami pamatoti atmaskojis, šaustījis un pat demonizējis vairākus t.s. Latvijas oligarhus, taču viņš nekad necenšas parādīt šā fenomena dziļākos cēloņus, nekad nekritizē pašu sistēmu, kurai šāds fenomens organiski raksturīgs, un nekad nekritizē Rietumus, no kuriem šī sistēma ir pārņemta. Gluži otrādi – viņš tiecas radīt ilūziju, ka t.s. civilizētajā pasaulē tādas lietas nu gan nenotiek, ka tas tikai pie mums – „Sūnu ciemā”, „Muļķu zemē”.

296 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Līdzīgi rīkojas visa Latvijas prese, kas arī darbojas nezināmu ārvalstnieku kontrolē (nav legālu iespēju noskaidrot, kam pieder Latvijā darbojošies mēdiji) – tā mūs ik dienas bombardē ar dažādām negācijām, bet nekad necenšas atsegt šo negāciju dziļākos cēloņus un sistēmiskās saknes, un nekad necenšas meklēt sistēmisku risinājumu šo negāciju novēršanai. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Lato Lapsa, Delna, Providus, informācijas mēdiji un „lietussargu revolūcija” patiesībā novērš sabiedrības uzmanību no patiesajiem negāciju cēloņiem, sabiedrības neapmierinātību un dusmas novirza uz mistiskiem „Latvijas oligarhiem”, audzina sabiedrībā nihilistisku attieksmi pret Latviju un noniecinošu, mazvērtības kompleksā balstītu attieksmi pret sevi.

Būtībā „lietussargu revolūcija” bija vērsta pret Latvijas uzņēmējiem, lai kādi tie nebūtu. Interneta vietne pietiek.lv pirms vēlēšanām bija galvenais „Latvijas oligarhu” atmaskošanas un apkarošanas avots. To pašu savā propagandā darīja politiskā apvienība „Vienotība”, kurā – kāda sagadīšanās! – bija iesaistījušās arī Sorosa finansētās personas no Delnas, Providus un laikraksta „Diena”. Kad vēlēšanās uzvarēja „Vienotība”, bet apvienība „Par labu Latviju”, kurā bija apvienojušies daudzi Latvijas uzņēmēji, ieguva maz balsu un palika opozīcijā, sākās masveida izrēķināšanās ar Latvijas uzņēmējiem, kuru veica un turpina veikt „zviedru bankas” (skat. materiālus par „Lido”, daudznozaru kompāniju „Daugava” u.c.).

Lasītājs varbūt teiks, ka „tā tiem oligarhiem arī vajag, gana mūsu sviedrus dzēruši”.

Taču, raugoties stratēģiski, tas nozīmē, ka pēdējie īpašumi un jomas, kas vēl nesen piederēja vai kurus kontrolēja Latvijas uzņēmēji, nu nonāk ārzemnieku kontrolē.

Tas ir tieši tas mērķis, kuru ar nevalstisko organizāciju palīdzību gribēja sasniegt šo organizāciju kontrolētāji ārvalstīs. Faktiski „lietussargu revolūcijas” mērķis bija Latvijas nacionālā kapitāla iznīcināšana un tā nodošana ārvalstu kontrolē.

Tā tas bija iecerēts jau kopš t.s. liberālo reformu sākuma. Lai iegūtu aktīvāko cilvēku un uzņēmēju atbalstu, pirmajā privatizācijas fāzē kādu daļu uzņēmumu un īpašumu ļāva privatizēt iezemiešiem. Otrais posms bija Latvijas deindustrializācija un nelabvēlīgu apstākļu radīšana nacionālajai tautsaimniecībai, liekot tai konkurēt ar milzīgajiem starptautiskajiem karteļiem un ņemt aizņēmumus no ārvalstu bankām. Trešais posms bija Latvijas uzņēmumu iedzīšana parādu verdzībā un atņemšana. Nu šos uzņēmumus un resursus var pārņemt ārzemnieki.

Protams, ārvalstu kapitāls pārņem ne vien Latvijas uzņēmumus, bet arī to Latvijas pilsoņu privātos īpašumus, kuri nonāca maksāšanas grūtībās vai citādi tika ievilināti ārvalstu banku kreditēšanas programmās. Un nu labi redzams, ka ārvalstu kapitāls burtiski pārņēmis arī Latvijas valdību un varu visos līmeņos. Latvijas valdība katru savu

soli un pozīciju saskaņo, pārskaņo un nemitīgi koriģē atbilstoši tam, ko teiks vai aizrādīs SVF misija, Pasaules bankas misija, Eiropas komisija un vēl citas neskaitāmas ārvalstu institūcijas, kas noteikti nav Latvijas pilsoņu vēlētas vai atbildīgas Latvijas pilsoņiem.

Gan Rietumos, gan Austrumos cirkulē populāra sazvērestības teorija par Aļaskā izvietoto, ASV militāro resoru pakļautībā esošo un slepeno augstfrekvences jonosfēras izpētes programmu HAARP, kurai piedēvētas spējas izraisīt dabas katastrofas (plūdus, zemestrīces, viesuļvētras, orkānus) dažādos pasaules reģionos. Protams, HAARP iespējas šajās teorijās ir pārspīlētas, taču nav dūmu bez uguns. Nav bijis gadījuma, kad Publikācijas (2009 - 2012) 297 HAARP izraisītu zemestrīci ģeoloģiski stabilā reģionā. Taču ar līdzīgām metodēm var pastiprināt vai citādi modificēt dabas katastrofu tur, kur tai jau ir ģeoloģiski nosacīti priekšnoteikumi. Tas ir t.s. svārstību rezonanses efekts, kāds jau sen novērots, piemēram, uz tiltiem. Ja pār tiltu vienā solī maršē karavīru rota, un ja viņu soļu frekvence nonāk rezonansē ar tilta dabiskajām svārstībām, šis tilts var sabrukt.

Līdzīgi ir ar krāsainajām revolūcijām. Nekādi sazvērnieki no malas nevar izraisīt revolūciju stabilā, laimīgā sabiedrībā, kas vienojusies radošos un solidāros savas zemes attīstības centienos. Taču iniciatīvu revolūcijā var pārtvert tur, kur tai jau ir nobrieduši visi nepieciešamie priekšnoteikumi. Par to liecina kaut vai „Krievijas revolūcija” 1917. gadā, kurā iniciatīvu veikli pārtvēra zināmu Vācijas un ASV aprindu finansēta boļševiku saujiņa. Revolūcija tā laika Krievijā notiktu neatkarīgi no boļševiku iejaukšanās, bet bez tās revolūcijai būtu pavisam cits iznākums.

Bet tagad atgriezīsimies pie tēmas, kuru sāku iztirzāt rakstā „Kas Ēģiptei kopīgs ar Latviju?”

Pirmajā raksta daļā minētajai „Pilna spektra dominēšanas” doktrīnai ir izstrādāti konkrēti pārveides plāni katram pasaules reģionam. Jau Buša administrācija pēc 2001. gada izstrādāja t.s. The Greater Middle East (Paplašinātie Vidējie Austrumi) projektu, ko vēlāk modificēja un mēdz saukt arī par The New Middle East (Jaunie Vidējie Austrumi) projektu. Šis projekts paredz režīmu nomaiņu musulmaņu valstīs plašā joslā, kas aptver 3 kontinentus: sākot no Marokas Āfrikas Ziemeļrietumos, beidzot ar Centrālāzijas republikām – līdz Ķīnas un Krievijas robežām. Informācija par šiem plāniem lasāma arī Wikileaks nopludinātajos dokumentos. Lūdzu, neticiet man un veltīgi nemeklējiet manas saites ar Maskavu, bet paši uzmeklējiet informāciju par šiem projektiem internetā – no Rietumu avotiem!

Bušs šo režīmu nomaiņas projektu iesāka ar militārām invāzijām Afganistānā un Irākā, kas nu ir ieilgušas jau 10 gadus un tiek uzskatītas par neveiksmīgām. Taču paralēli noticis plašs „mīksto revolūciju” sagatavošanas darbs, ko vadījis NED (National Endowment for Democracy).

Protams, NED ar demokrātiju nav ne mazākās saistības. Varbūt starp ierindas darbiniekiem ir pa kādam zilacainam ideālistam, bet NED direktoru padomē atrodam labi pazīstamos „vanagus”: bijušo aizsardzības ministru, CIP direktora vietnieku un Carlyle Group pārstāvi Frenku Karluči, atvaļināto NATO ģenerāli Vesliju Klārku, Afganistānas invāzijas arhitektu Zalmaju Khalilzadu, Madlēnas Olbraitas kolēģi US Policy toward Reform in the Arab World darba grupā un ultra-impēriskā projekta Project For a New American Century līdzdibinātāju (kopā ar Diku Čeiniju un Donu Ramsfeldu) – Vinu Veberu u.c.

Par paraugu Jauno Vidējo Austrumu projektam ņemta Centrālās un Austrumu

Eiropas valstu pārņemšana 1988. – 1991. gados. Lai arī ASV administrāciju atbalstītajos autoritārajos Vidējo austrumu režīmos patiešām bijis daudz ieilgušu nejēdzību, par galveno stimulu nemieru sērijas izraisīšanai parūpējās ASV dominētā globālā sistēma.

Starptautisko baņķieru un spekulantu alkatība pasauli iegrūdusi Otrajā Lielajā depresijā. Tā vietā, lai novērstu depresijas cēloņus, globālā elite un tai paklausīgie neoliberālie režīmi nolēma glābt krīzes vaininieku – dolāra hegemonijā bāzēto 298 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos starptautisko banku un spekulatīvo fondu sistēmu, kas bija uzpūtusi nekustamo īpašumu un t.s. derivātu burbuli. Divos gados bankrotējušās banku sistēmas glābšanai izmantoti vairāki desmiti triljonu dolāru, no kuriem apmēram 8.8 miljardi eiro izspiesti no Latvijas. Tikko notikušajā baņķieru elites saietā Davosā šie finanšu teroristi no pasaules valstīm pieprasījuši vēl 100 triljonus dolāru (visas pasaules gada kopprodukts ir apmēram 60 triljoni dolāru)!

Kur šī nauda, kas bagātīgi sadrukāta un baņķieriem izdalīta, pasaules valstīm uzņemoties jaunus parādus, paliek? Nekāda reālās tautsaimniecības kreditēšana taču nenotiek, gluži otrādi – valstis un iedzīvotāji tiek pakļauti arvien bargākiem finansiāliem spaidiem, izglābtās parazītbankas sagrābj vēl funkcionējošus uzņēmumus, visās valstīs strauji aug bezdarbnieku armijas.

Pavisam vienkārši – izglābtās bankas nolēmušas no brūkošā dolāra masas atbrīvoties, masveidā iepērkot reālas vērtības: zeltu, naftas, pārtikas un citu derīgu resursu nākotnes kontraktus. Tieši ar to izskaidrojams zelta, sudraba, naftas un pēdējā laikā arī pārtikas produktu cenu straujš pieaugums starptautiskajā tirgū. Otrs faktors, kas ietekmē tieši pārtikas cenu celšanos, ir valdību bagātīgi subsidētā labības audzēšana pārstrādei spirtā, kuru savukārt paredzēts izmantot kā piedevu degvielai. Spirta ražošana degvielai, ko stimulē arī ES oligarhija, tiek pamatota ar vairākām viltus teorijām: globālo sasilšanu ogļskābās gāzes izmešu iespaidā un naftas maksimuma jeb Peak Oil teoriju, kas prognozē naftas resursu ātru izsīkšanu. Aiz šīm viltus teorijām viegli atrodama vecā labā Maltusa teorija par zemes resursu izsīkšanu un nepieciešamību samazināt cilvēku skaitu, proti, veikt cilvēku genocīdu.

Un tieši Vidējo Austrumu valstis ir atkarīgas no pārtikas produktu importa lielos apmēros! Strauji pieaugot pārtikas cenām starptautiskajā tirgū, minētā reģiona valstīm draud bads. Otrs bada faktors ir SVF uzspiestais režīms, kas šīm valstīm liedz subsidēt nepieciešamākās pārtikas preces. Un tieši tāpēc cilvēki izgājuši ielās ne vien Tunisijā un Ēgiptē, bet arī citās Vidējo austrumu valstīs. Varam diezgan droši prognozēt, ka nemieri pārsviedīsies arī uz Rietumeiropu, kurā, starp citu, dzīvo miljoni iebraucēju no Vidējie Austrumiem. Tādā nozīmē notikumi Ēģiptē patiešām var signalizēt globālu revolūciju pret ASV dominēto globālo laupīšanas sistēmu.

Taču viss nav tik vienkārši. Vai jums nešķiet dīvaini, ka enerģiskie protestētāji Atbrīvošanas laukumā Kairā jau kuro nedēļu pieprasa prezidenta Mubaraka atkāpšanos, taču šiem protestētājiem nav nekādu citu prasību, nedz mērķu, ja neskaita abstraktus lozungus par demokrātiju un brīvību? Arī opozīcijas pārrunās ar režīma pārstāvjiem runāts tiek vienīgi par labojumiem konstitūcijā, kas mainītu vēlēšanu kārtību.

Tieši tā, arī Latvijas dziesmotajā revolūcijā bija līdzīgi: skaistas runas par komunistu noziegumiem, prasība pēc abstraktas brīvības un demokrātijas, prasība labot konstitūcijas 6. pantu par kompartijas monopolu, bet nekādas konkrētas programmas valsts turpmākai attīstībai (to labo vēlmju sarakstu, ko dēvēja par LTF programmu,

vēlāk aizmirsa). Šāds idejiskais vakuums atstāj plašas iespējas vēlākām manipulācijām revolūcijas nākamajā fāzē, par ko uz savas ādas labi pārliecinājās arī Latvijas iedzīvotāji.

Atšķirībā no 1980. gadu revolūcijām, kad par vienojošo un koordinējošu informācijas avotu kalpoja ASV Kongresa finansētās raidstacijas „Amerikas balss” un „Brīvā Eiropa”, Publikācijas (2009 - 2012) 299 kā arī pašdarinātie informatīvie izdevumi (vēlāk arī žurnālistu materiāli dažās vietējās avīzēs, TV un radio), tagad krāsaino revolūciju norisē liela nozīme ir starptautiskajiem TV kanāliem, internetam un mobilo telefonu sakariem. Arvien lielāku nozīmību gūst t.s. „interneta kultūra”, kas sevišķi piesaistījusi jaunākās paaudzes. Varam runāt pat par masveida atkarību no interneta un citiem masu mēdijiem, kas aprīkoti ar ekrāniem.

Taču pakavēsimies pie „interneta kultūras”.

Patstāvīgi domājošs cilvēks internetā var atrast daudz vērtīgas informācijas un nodibināt vērtīgus kontaktus, taču lielākoties interneta lietošana nesniedzas tālāk par anonīmiem, toksiskiem komentāriem zem primitīviem, fragmentizētiem vienas tēmas artiķeļiem, bezmērķīgas čatošanas un tviterošanas, kas aprobežojas ar aprautiem teikumu fragmentiem un emociju ikoniņām. Tā ir cilvēka radošo spēju degradācija, kas robežojas ar savstarpēju tracināšanu, sakāvniecisma sludināšanu un negatīvām emocijām. Bet tieši šāds bezmērķīgs nihilistu pūlis ir vispateicīgākais materiāls dažādām manipulācijām, tai skaitā krāsaino revolūciju organizēšanai. Arī revolūcijai Ēģiptē pagaidām ir tikai viens mērķis – padzīt Mubaraku, bet kas pēc tam, kādi ir revolūcijas konstruktīvie mērķi?

Atceros, cik indīgi bija vairums anonīmo komentāru zem materiāla par telšu pilsētiņas iemītniekiem Brīvības ielā, kuri nežēlīgā aukstumā bija pieteikuši bada streiku, lai modinātu Latvijas sabiedrības sirdsapziņu. Šādās anonīmās vārdu kaujās kaut kā pazūd veselīgs patriotisms un pati cilvēcība. Vēl vairāk – katrs patriotisms tiek izsmiets, tam tiek meklēti zemiski motīvi. Anonīmi inkvizitori taujā, kas ideju autorus finansējis, kā labā viņi strādā? Internetā tiek piesmiets viss, kas līdzsvarotiem cilvēkiem ir svēts.

Interneta kultūra ir nihilisma un augstākā cinisma kultūra. Internetā anonīmi cilvēki izgrūž visu negatīvāko, kas viņos sakrājies reālajā dzīvē.

Taču arī šiem nihilistiem, kuriem svešs patriotisms un savas tautas nacionālās intereses, kuri vairs nav spējīgi iedziļināties tekstos un idejās, bet noliedz visu, gribas dzīvot un pat labi iekārtoties. Viņus neuztrauc tas, ka valsts cieš no globālās aplaupīšanas, viņi grib vēl vairāk globalizācijas, lai paši uzmestos par starpniekiem starp labu dzīvi sološajiem ārvalstu onkuļiem un savu tautu, kuru viņi uzskata par idiotu baru.

Amerikā vai Rietumeiropā viņi nebūtu nekas, bet Ēģiptē vai Latvijā globālisti viņiem var sagādāt iespējas ērtai dzīvei, pretī prasot sadarbību savas valsts izlaupīšanā. Nu tāds viegls darbiņš kādā valdības aģentūrā, kas bīda globālistu projektus, vai ārvalstu bankā, lai savus tautiešus ievilinātu parādu verdzībā, vai mēdijos, lai savus tautiešus muļķotu ar partiju brendiem.

Piemēram, Mubaraka administrācijā ir miljoniem darba vietu, iekšlietu struktūrās vien ap pusotru miljonu. Gāžot Mubaraku, šīs struktūras tiks attīrītas no Mubaraka kadriem un aizpildītas vai pat paplašinātas ar neitrāli smaidošiem, internetbāliem un „pareizi runājošiem” (neko būtībā nepasakošiem) „demokrātu” kadriem. Vai tas nevar būt sapnis valstī, kurā valda masu bezdarbs? Vai tā nihilistam nav gana laba izdevība, kuru var viegli nopelnīt, pāris nedēļas Atbrīvošanas laukumā paklaigājot par demokrātiju, piedaloties masu skatos un reizēm kaut ko pasakot Al Jazeera tiešraidē? Vai tieši tas

nav noticis arī Latvijā?

Pagājuši tie laiki, kad valsts apvērsumus organizēja diplomātisko institūciju aizsegā 300 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos iesūtīti specdienestu aģenti tumšās brillēs, kas vervēja ziņotājus, dalīja dolārus, uzpirka amatpersonas, armijas virsniekus un laikrakstu redaktorus, šantažēja utt. Pēdējais tāda veida apvēsums notika 1953. gadā (Staļina nāves gadā), kad CIP operatoru grupa organizēja demokrātiski ievēlētā Irānas premjerministra Muhameda Mosadeka gāšanu un Pahlavi iecelšanu šaha tronī. Latviešu lasītāji par šo apvērsumu var izlasīt Džona Perkinsa grāmatā „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. CIP operatori, protams, vēl tiek izmantoti, taču tie ir neērti, jo atmaskošanas gadījumā var izcelties nepatīkams starptautisks skandāls, jo CIP ir oficiāla ASV valsts struktūra. Turklāt tagad vairs nekas nav īpaši jāuzpērk, jo SVF režīmam pakļautajās valstīs gandrīz viss jau pieder ārvalstniekiem.

Es šoreiz gribu uzslavēt apvienību VL!, kuras deputāti nesen Saeimā ierosināja pieņemt likumu, kas ļautu uzzināt Latvijā darbojošos masu informācijas līdzekļu patiesos īpašniekus. Protams, „vecākie brāļi” tūlīt steidza VL! neprāšus apsaukt. Jā, zināt gan būtu labi, taču tas nav iespējams...

Tāpat mēs nezinām, kam īsti pieder „zviedru bankas” un lielveikalu tīkli, kas finansē mūsu zinātniekus, kas nopircis un pēc kādām programmām strādā mūsu ārsti, kam pieder CSDD tehniskās apskates punkti, kas kontrolē mūsu ostas, kas finansē mūsu nevalstiskās organizācijas, kā tiek sadalītas Latvenergo naudas plūsmas, pēc kādiem apsvērumiem tiek izstrādātas mūsu skolu apmācības programmas, no kā atkarīgi atbildīgos amatos ieceltie, bet arī parādos nonākušie „valstsvīri”, kas un kāpēc finansē politiskās partijas utt. Jā, mēs varam pēc zināmām pazīmēm nojaust, ieklausīties baumās vai minēt, bet īsti tomēr nezinām. Arī šķietami valstiskas iestādes, piemēram, Latvijas Banka, nav pakļauta Latvijas valdības vai parlamenta kontrolei (palasiet LB likumu), bet kāds tomēr tās kontrolē un nosaka prioritātes. Pat Latvijas valdība katru savu soli un pozīciju saskaņo, pārskaņo un nemitīgi koriģē atbilstoši tam, ko teiks vai aizrādīs SVF misija, Pasaules bankas misija, Eiropas komisija un vēl neskaitāmas institūcijas, kas noteikti nav Latvijas pilsoņu vēlētas vai atbildīgas Latvijas pilsoņiem. Arī Saeimu saista parakstītie memorandi, līgumi, frakciju un finansētāju disciplīna. Lūk, tāda demokrātija, Satversmē ierakstītā neatkarība un tautas suverenā vara.

Janvāra sākumā Latviju aplaimoja uzspēlēta patriotisma vilnis – 20 gadi janvāra barikādēm. Skanēja patriotiskas runas par neatkarību, godināja nez no kurienes uzradušos varoņus, slavēja neesošu panākumus. Arī presē (neatkarīgi no mēdija piederības) tika ielikta to dienu atceres hronika, aizvien jaunas liecības. Vien krieviskā prese atgādināja, ka virs barikādēm plīvojuši arī Krievijas karogi, ka pie Ministru kabineta ēkas bijis milzīgs lozungs krievu valodā – „Krievi, zem Krievijas karoga stājieties mums blakus!”.

Tomēr īstas svētku sajūtas nebija, jo – kur gan tā brīvība un neatkarība, kā arī politiķu savulaik solītais „Eiropas līmenis” 5 – 10 gados? To juzdama, Elita Veidemane NRA slejās pat meta pārmetumus saviem nepateicīgajiem tautiešiem (skat. E. Veidemanes rakstu „Riebums pret brīvību”). Šādas ilgstošas kognitatīvās disonanses (stāvoklis, kad realitāte neatbilst ideoloģiskajiem lozungiem), kā arī interneta kultūras rezultāts ir vispārējs nihilisms un sakāvniecisms.

Nihilisti spēj uzburt vienīgi bezmērķīgu dumpi, bet aizkulisēs paliek struktūras, kurām

Publikācijas (2009 - 2012) 301 ir savi nākotnes plāni, kas tiks īstenoti pēc tam, kad Atbrīvošanas laukums iztukšosies un satraucošās runas globālajos mēdijos pierims. Ēģiptē ir viena struktūra, kas reāli var pārņemt varu. Tā ir „Musulmaņu brālība” – samērā radikāla reliģiski politiska sunnītu novirziena masu organizācija, kas izgājusi garu cīņas rūdījumu un kuras aktīvisti gadu desmitiem nodarbinājuši Mubaraka cietumu sistēmu. Viņi spēj uzvarēt arī absolūti brīvās vēlēšanās. Vai tāds bija nemieru organizētāju plāns?

Kāda būs Ēģiptes nākotne „Musulmaņu brālības” vadībā? Iespējami vairāki scenāriji.

10 līdz 20% ēģiptiešu ir kristieši. Kā viņi jutīsies „Musulmaņu brālības” pārvaldītā valstī? Vai sadalīs Ēģipti pēc Sudānas parauga? Vai palikusī Ēģiptes daļa būs gana radikāla sunnītu valsts, kas sāks īstenot ASV plānu sagraut šiītu režīmu Irānā? Kādas būs radikālo sunītu pārvaldītas valsts attiecības ar Izraēlu? Kā mainīsies Ziemeļāfrikas valstu iesāktā sadarbība ar strauji plaukstošo Ķīnu? Vai tieši Tuvajos Austrumos veidojas priekšnoteikumi Trešajam pasaules karam?

Tātad viela pārdomām ir. Ne tikai Ēģiptes, bet arī Latvijas gadījumā, jo ar mums var manipulēt tikpat viegli. Kamēr paši nekļūsim gudrāki un izvēlēsimies kļūt par suvereniem noteicējiem (īsteniem saimniekiem) savā zemē.

2011. gada 10. februāris Latvijas ekonomisko slepkavu portreti un ēnas Kad latviešu valodā tika izdota Džona Pērkinsa autobiogrāfiskā grāmata „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, cerēju, ka tā latviešu lasītājiem vismaz liks aizdomāties un pārvērtēt savus uzskatus. Diemžēl nekāda sabiedriskās domas saviļņošanās nav jūtama. Varbūt TV grāvēju gadiem bombardētā publika jau notrulinājusies, varbūt grāmata uztverta kā literārs izdomājums, jo nez kāpēc izdevēji to patvaļīgi nodēvējuši par trilleri. Varbūt no teksta zudusi intīmā saite ar autoru un domas precizitāte, jo nez kāpēc mūsu tik angliskotajā vidē Pērkinsa grāmata tulkota nevis no oriģināla, bet no krievu tulkojuma. Tā vai citādi, bet palaista garām laba iespēja izprast to pasauli, kurā dzīvojam.

Ja Pērkinss, kurš jau uzrakstījis minētās grāmatas turpinājumu – „Slepenā Amerikas impērijas vēsture”, sava mūža labākajos gados kalpoja par ekonomisko slepkavu citās valstīs, tad mūsu pašmāju slepkavas to pašu vēl nežēlīgāk dara savā valstī, lēni un metodiski spīdzinot un nogalinot Latviju. Par to iedomājos, kad vakar radio ziņās dzirdēju, ka Latvijā izsludināta ēnu diena, proti, diena, kad skolniekiem dota iespēja klātienē sekot politiķu, valstsvīru un citu vadītāju darbam. Ko mūsu skolnieki šajās dienās iemācīsies?

Ja ieklausās, mūsu radio var dzirdēt daudz interesantu lietu. Piemēram, aizvakar klausījos, kā LR Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Ilze Viņķele, runājot ar jūtamu latgaliešu akcentu, mēģināja pamatot nepieciešamību vēl vairāk uzskrūvēt nodokļus, izpārdot valstij piederošos uzņēmumus, izskaust ēnu ekonomiku, samazināt ieguldījumus izglītībā un sociālajā jomā. Tātad likvidēt vēl atlikušos uzņēmumus, vairot 302 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos bezdarbnieku un aizbraucēju armiju, vēl vairāk izspiest jau tā parādos iedzīto sabiedrību, mazināt patēriņu, mazināt Latvijas konkurētspēju, iespējas izglītoties, iespējas izdzīvot.

Un tas viss tikai tāpēc, lai tādējādi no Latvijas izspiestos līdzekļus iepludinātu globālajā

kazino. Un to dara diplomēta sociālā darbiniece, triju dēlu māte, sieviete ar patriotiski iekrāsotu pagātni, mana bijušā cīņu biedra meita. Arī viņa – ekonomiskā slepkava.

Nu jau profesionāla, jo kādu laiku bijusi īpašu uzdevumu ministra Eiropas Savienības līdzekļu apguves lietās parlamentārā sekretāre. Nezinu, vai viņa kādreiz sekos Džona Pērkinsa piemēram un nožēlos savus grēkus? Vai būs, kam šos smagos grēkus izsūdzēt? Šis stundu garais raidījums manī uzjundīja veselu atmiņu okeānu un lika atskatīties uz satraucošo 1987. gadu. Bija notikušas divas grupas „Helsinki – 86” rīkotas manifestācijas pie Brīvības pieminekļa – 14. jūnijā un 23. augustā. Tā laika presē Helsinku grupa bija visādi nosodīta un izķengāta, un ķengāšanā iesaistījās daudzi sabiedrībā populāri cilvēki, kuri vēlāk iekļāvās Atmodas kustībā. Vairāki grupas dalībnieki labprātīgi vai draudu iespaidā bija atstājuši Latviju, līderi apcietināti. Sabiedrība turpināja dzīvot ierastajā vienaldzībā. Jau šķita, ka „kalendārie nemieri” norims, neatstājot nekādas nozīmīgas pēdas.

Bet pēkšņi caur „Amerikas balsi” un „Brīvo Eiropu” Latviju aplidoja ziņa, ka Helsinku grupā iestājies Rēzeknes un Strūžānu slimnīcas galvenais ārsts Juris Vidiņš, starp citu, arī kompartijas biedrs, kas iekļāvies Rēzeknes rajona vadošajā nomenklatūrā. „Amerikas balsi” tolaik klausījās daudzi. Tā kā es dzīvoju netālajā Jēkabpilī, tad nolēmu doties uz Rēzekni, lai tiktos ar Vidiņu pats. Kā dāvanu Vidiņam vedu paša pavairotus pagrīdes izdevuma „Auseklis” numurus. Pēc sazvanīšanās Rēzeknē mani saņēma Jura Vidiņa sieva Marija Vidiņa. Jutos kā nopratināšanā, taču laikam biju atstājis labu iespaidu, un drīzi vien istabā atsperīgiem soļiem ienāca pats Juris Vidiņš – neliela auguma, bet neparasti enerģisks, tiešs un optimistisks vīrs. Iepazinos arī ar Jura bērniem – nepilngadīgo Kasparu un Ilzi. Drīz vien jutos kā starp savējiem. Nākamajā Rēzeknes braucienā Vidiņa mājā iepazinos ar vēl vienu leģendu, kas bija iesaistījies Helsinku grupā – studentu Konstantīnu Pupuru.

Bija jau 1988. gads. Kompartija un tās kontrolētie dienesti bija nolēmuši turpmākās „Helsinki – 86” manifestācijas pie Brīvības pieminekļa nepieļaut, bet tuvojās 25. marts – 1949. gada deportāciju atceres diena. Šoreiz režīma taktika bija gudrāka: pirmkārt, nepieļaut Helsinku grupas aktīvistu un it sevišķi grupas vadītāja Jura Vidiņa ierašanos Rīgā; otrkārt, LPSR kompartijas centrālās komitejas locekļa Jāņa Petera vadībā rīkot alternatīvu deportāciju atceres dienu Brāļu kapos pie Mātes Latvijas pieminekļa. Tātad ierasties pie Brīvības pieminekļa bija bīstami, jo tur nofilmēs un varbūt arī apcietinās.

Bet doties uz Brāļu kapiem bija droši, jo tur „svinības” notiks pašas kompartijas vadībā.

Tā sākās pretestības kustības šķelšana.

Kā vēlāk noskaidrojās, 1988. gada 25. janvārī šoseju no Rēzeknes uz Rīgu visā garumā kontrolēja milicijas patruļas, arī pie Rēzeknes slimnīcas un Vidiņa mājas dežūrēja operatīvās drošībnieku mašīnas. Tai pašā maršrutā drošībnieki pārbaudīja arī visus vilcienu un autobusu pasažierus, bet visblīvākais drošībnieku ielenkums bija ap pašu Brīvības pieminekli. Visi dienesti bija mobilizēti, lai Vidiņš nenokļūtu Rīgā un ar savu piemēru neiedvesmotu jaunu tautas manifestāciju.

Publikācijas (2009 - 2012) 303 Taču pie Brīvības pieminekļa nokļuvām tieši laikā. Mūs veda izmanīgs šoferis, un pats Vidiņš bija pārģērbies un neuzkrītoši sēdēja aizmugures sēdeklī. Es paguvu ar videokameru nofilmēt, kā Vidiņš svinīgi noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa un īsi uzrunā apkārtējos. Pēc tam Vidiņš paņēma no manis videokameru un centās nozust pūlī. Vēl redzēju, kā viņu arestē daži privātās drēbēs tērpti vīri un aizved uz netrafarētu

vieglo mašīnu. Taču Vidiņš vēl paguva kameru ar nofilmēto materiālu atdot savai 16 gadus vecajai meitai Ilzei, kura mēģināja nozust citā virzienā.

Arī Ilze bija neliela auguma izskatīga, atjautīga, iecirtīga un, manuprāt, arī drosmīga meitene. Arī viņu tai dienā arestēja drošībnieki, ilgi vizināja pa Rīgas ielām, draudēja nakts laikā izsēdināt Maskavas rajonā, kur tādas meitenes mēdz izvarot (tā baidīja drošībnieki), mēģināja viņu pierunāt atdot videokameru. Taču Ilze atbildēja, ka to varēs paņemt tikai kopā ar viņas roku. 25. marta naktī, pēc aizturēšanas kādā milicijas iecirknī, abus revolucionārus (Juri un Ilzi) iekšlietu operatīvie darbinieki nogādāja atpakaļ Rēzeknē.

Taču drīzi vien viss mainījās. Juris Vidiņš Helsinku grupas biedrus mācīja, ka galvenais mērķis ir tikt pie varas, otrkārt, taisīt savu biznesu. Ja vara ir galvenais, tad viss pārējais ir tikai tehnoloģijas un manipulācijas. Piedzīvoju dienu, kad man no Rēzeknes zvanīja Vidiņa sieva Marija. „Ja jūs Vidiņu paši nenoliksiet pie vietas, es žurnālistiem pastāstīšu, kas jūs par brīvības cīnītājiem,” draudēja izmisusī Marija. Lai paplašinātu dinastiju un politiskās iespējas, Ilze apprecējās ar gandrīz 20 gadus vecāko, taču arī enerģisko un izmanīgo Juri Viņķeli, kuram jau bija bērni no iepriekšējās laulības, kurš par pretpadomju literatūras izplatīšanu bija izcietis cietumsodu, bet neatkarības periodā izvērsa vētrainu uzņēmējdarbību, kā arī guva ienākumus dažādu uzņēmumu padomēs, kur viņš tika deleģēts saistībā ar savu politisko darbību dažādās partijās. Parastais apsviedīga Latvijas politiķa stāsts.

Acīmredzot, arī kādreiz tik varonīgā meitene Ilze bija pieņēmusi tēva padomu – tikt pie varas par katru cenu, taisīt karjeru. Ja vara un posteņi ir galvenais, tad jau līdzekļi vairs nav tik svarīgi. Pat tad, ja jākļūst par savas Dzimtenes ekonomisko slepkavu.

Protams, Ilze nav vienīgā – ekonomiskie slepkavas Latvijā ir pie varas. Vara gan tā ir tikai tādā nozīmē, ka ir svešinieku dota vara veikt genocīdu pret savu tautu. Tā ir iluzora vara, jo nebalstās tautas cerībās un interesēs. Faktiski šie slepkavas ir svešu varu ielikteņi, kurus izmanto, bet pēc tam no tiem atbrīvojas kā no neērtiem noziegumu lieciniekiem.

Ilzi izcēlu vien tāpēc, ka kādreiz viņu pazinu un par viņu biju labās domās. Ja arī Ilzei pieliktas ēnas, ceru, tās saskatīs neatbilstību starp cēlo amata nosaukumu un godīga cilvēka sirdij pretīgām faktiskajām funkcijām. Un – cik maz soļu ideālistisku patriotu šķir no nozieguma pret savu tautu.

2011. gada 16. februāris 304 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Baņķieru reliģija Vai iespējams pelnīt par daudz? Vai var būt par daudz ambīciju? Vai kādam var būt par daudz panākumu? Es negribu, lai manas firmas cilvēki domātu, ka viņi priekš sevis paveikuši tik daudz, ka var doties atvaļinājumā. Kā savu akcionāru interešu sargs un, starp citu, domājot arī par visas sabiedrības mērķiem, es vēlos turpināt iesākto. Es nevēlos ierobežot savu darbinieku ambīcijas, man būtu grūti viņus pārliecināt atteikties no kompensācijām.

Tātad bizness turpināsies, kā parasti, lai arī cilvēki dusmās gaudotu uz mēnesi? Goldman Sachs – brīvā tirgus pīlārs, superpilsoņu vairotājs, vispārējas skaudības un godbijības objekts – turpinās raust naudu, kļūdams bagātāks par pašu Dievu? Blenkfaina seju pārņem draiskulīgs smīns.

Sauc viņu par trekno runci, kam sabiedrība izsmiekls, sauc viņu par ļaunu,

nosauc viņu, kā vēlies, bet Blenkfains teiks, ka ir tikai baņķieris, kas „veic Dieva darbu”. /Fragments no The Sunday Times 2009. gada 8. novembra materiāla par pasaulē lielākās investīciju bankas Goldman Sachs priekšsēdētāju Lloidu Blenkfainu./ Ideoloģija, kas par augstāko „tikumu” pasludina neierobežotu alkatību Ja Rietumeiropā dzima marksisma mācība, kas vēlāk Krievijā faktiski guva reliģijas statusu, tad Krieviju var uzskatīt par dzimteni citai ideoloģiskai reliģijai, kas savu triumfu piedzīvoja ASV, no kurienes tā pēdējos 40 gados veica uzvaras gājienu pāri visai pasaulei.

Runa ir par Krievijā dzimušās un studējušās Aienas Rendas ( Ayn Rand, dzimusi Alise Zinovjevna Rozenbauma) objektīvisma mācību, kas 1950. gados iesakņojās topošajā ASV finanšu elitē un kurai tieša saistība ar vēlāko pasaules globalizāciju un pakļaušanu finanšu elites diktatūrai.

Aiena Renda dzimusi 1905. gadā Pēterburgā, nereliģisku ebreju ģimenē. Viņas tēvs Zinovijs Rozenbaums bija sekmīgs ķīmiķis un farmaceits, kura farmācijas uzņēmumu pēc 1917. gada revolūcijas nacionalizēja lielinieki. Revolūcijas laikā Aienas simpātijas piederēja Krievijas pagaidu valdības vadītājam Aleksandram Kerenskim. Vidusskolu Aiena pabeidza baltgvardu kontrolētajā Krimas pussalā. Pēc pilsoņu kara viņas ģimene atgriezās Pēterburgā, kur Aienai bija iespēja pabeigt Petrogradas valsts universitātes sociālās pedagoģijas fakultāti. Šajā periodā Rozenbaumu ģimene dzīvoja ārkārtīgi trūcīgos apstākļos. 1926. gadā Rozenbaumi saņēma vīzu izbraukšanai uz ASV. Objektīvistu Bībele ir Aienas Rendas 1957. gadā izdotā, vairāk nekā 1000 lappušu biezā grāmata „Atlass parausta plecus” (Atlas Shrugged). To varētu dēvēt gan par apgrieztu boļševismu, gan aristokrātijas paranoju, gan alkatības manifestu. Pēc grāmatas izdošanas pati Aiena krita smagā depresijas periodā, ko, iespējams, izraisīja ilgstoša narkotisko vielu (amfetamīnu) lietošana. Lai gan bija ieceres rakstīt vēl vairākas grāmatas, Atlas Shruged bija pēdējā.

Atlass šajā Aienas fantāzijā domāts kā līdzība titānam grieķu mitoloģijā, kas uz saviem Publikācijas (2009 - 2012) 305 pleciem notur visu pasauli. Aienas grāmatā Atlass simbolizē visu radošo, intelektuālo eliti, sākot no lielrūpniekiem un finansistiem, beidzot ar māksliniekiem, kuri kādu dienu nolemj „apturēt pasaules motoru”, piesakot streiku un nodibinot savu brīvā tirgus paradīzi (distopiju). Bez šīs elites ASV sabrūk, jo nav vairs prātu, kuri agrāk organizēja sabiedrības dzīvi un attīstību.

Par pasaulē visradošāko domātāju Aiena, protams, atklāti pasludināja pati sevi. Aienas mācekļu saieti Rendas dzīvoklī, kuri sevi dēvēja par „kolektīvu”, arvien vairāk guva reliģiska kulta iezīmes. Visslavenākais un vēlāk ietekmīgākais no Aienas mācekļiem bija vēlākais ASV centrālās bankas (Federālo rezervju bankas) prezidents Alans Grīnspens.

Tieši Grīnspena politika ASV centrālās bankas prezidenta amatā tiek uzskatīta par galveno cēloni pasaules finanšu krīzei.

Ja boļševiki par parazītiem uzskatīja aristokrātiju, tad Aiena Renda – visas zemākās kārtas, kas parazitējot uz intelektuālās elites rēķina, un valsti kā tādu. Tāpēc Aiena noraida jebkādu valsts regulēšanu un iejaukšanos intelektuālās elites darbā, tai skaitā aplikšanu ar nodokļiem. Viņasprāt, zemākās kārtas izrāda nepietiekamu pateicību savai elitei un faktiski to ekspluatē (atkal paralēles ar Krievijas boļševiku ideoloģiju,

tikai apgrieztas otrādi). No tā izriet secinājums, ka elitei par tās devumu jābauda neierobežota atlīdzība. Aiena pilnībā noraida tādus New Deal perioda ideālus kā kalpošana sabiedrībai, valstij vai kopīgam labumam, ziedošanās sabiedrības labā, solidaritāte, līdzjūtība, žēlsirdība. Vienīgās valsts funkcijas, kuras Aiena atzīst, ir aizsardzība pret ielaušanos privātīpašumā un valsts aizsardzība pret ārēju iebrukumu.

Ar praksē lietojamiem principiem Aienas doktrīnu papildinājuši gan t.s. austriešu skolas ekonomisti (Ludvigs fon Mizess u.c.), gan vēlākais Nobeļa prēmijas laureāts Miltons Frīdmans, gan citi ideoloģiskie ekonomisti un citu jomu pārstāvji. Praksē šīs mācības sāka īstenot Margareta Tečere un Ronalds Reigans. Pēc dzelzs priekškara krišanas šī brīvā tirgus liberālisma mācība bez debatēm triumfēja gandrīz visā bijušā austrumu bloka teritorijā un izpaudās kā šoka terapija, masveida privatizācija un deindustrializācija, valsts neiejaukšanās ekonomikā, budžeta griešana, robežu atvēršana neierobežotai ārvalstu preču un finanšu plūsmai, paļaušanās uz t.s. ārvalstu investoriem un spekulantiem, tautsaimniecības dolarizācija, sociālās sistēmas demontāža utt.

Sabiedrības manipulācija ar „nepieciešamiem” meliem Pretēji praktiskai dzīves pieredzei cilvēku vairākums grib ticēt, ka viņu pārvaldītāji ir godīgi un taisnīgi, jo lielākā cilvēku daļa negrib atzīt, ka tai trūkst drosmes kaut ko savas sabiedrības dzīvē mainīt. Propaganda domāta nevis kritisku domātāju piemuļķošanai, bet lai morāliem gļēvuļiem dotu ieganstu nedomāt vispār. /Maikls Rivero/ Vēsture ir melu sakopojums, kam pieņemts ticēt. /Napoleons Bonoparts/ Stāsts par „objektīvistiem” nebūtu pilnīgs, ja neminētu vēl vienu teorētiķi, kurš tiek uzskatīts arī par Amerikas neokonservatoru idejisko tēvu. Tas ir 1899. gadā Vācijā dzimušais ebreju izcelsmes amerikāņu politiskais filozofs Leo Strauss (Leo Strauss).

Galvenā Strausa atziņa, ko aizguvuši modernie apziņas manipulatori, ir „nepieciešami 306 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos meli” vai „nepieciešamais mīts”, kas domāti sabiedrības mobilizācijai noteiktiem mērķiem. Šā principa praktisko pielietojumu savā dokumentālajā filmā „The Power of Nightmares” spilgti nodemonstrējis BBC žurnālists Adams Kertiss (Adam Curtis).

Līdzīgi Aienai Rendai, arī Leo Strauss pasauli tiecas attēlot melnās un baltās krāsās – kā nemitīgu ļaunā un labā cīņu. No tā cēlusies arī Reigana „ļaunuma impērija”, Buša „ļaunuma ass” un Al Kaedas teroristu šūniņu tīkls vairāk nekā 70 pasaules valstīs u.c.

Mīts, kas attaisno vēl nepieredzētus militāros izdevumus, ASV kara bāzes aptuveni 170 pasaules valstīs, nemitīgu karu, suverēnu valstu iebaidīšanu un veselu reģionu destabilizāciju. Taču šajā rakstā mūs var vairāk interesēt „brīvā tirgus” mīts, kura vārdā nu jau 20 gadus tiek izlaupīta liela pasaules daļa, tai skaitā Latvija.

Mīts un vilinājums it tāds, ka, ievērojot zināmus noteikumus (ideoloģiskā New York Times žurnālista Tomasa Frīdmana vārdiem – „uzvelkot zelta trako kreklu”), katrs var kļūt turīgs un laimīgs. Šie noteikumi, kuriem kaut kādā mistiskā kārtā mūs jāpadara brīvus, bagātus un laimīgus, ir jau kopš 1991. gada nemitīgi sludinātās dogmas: atbrīvot cenas, liberalizēt tirgu, valstij neiejaukties ekonomikā un pašai neveikt uzņēmējdarbību (jo tas izkropļošot tirgu), visu privatizēt (jo privātais vienmēr efektīvāks par sabiedrisko), paļauties uz globālajām investīciju plūsmām, ar izdevīgiem noteikumiem piesaistīt investīcijas, samazināt un līdzsvarot budžetu, lielos spēlmaņus atbrīvot no nodokļiem,

vietējos uzņēmējus atstāt konkurencei globālajā tirgū, pašiem iedzīvotājiem konkurēt darba tirgū un būt mobīliem (jo darba tirgus ir globāls), centrālās bankas neatkarība no valdības, glabāt slepenībā komercnoslēpumus utt. Lai attaisnotu manipulācijas ar enerģijas un citu resursu cenām, tiek izplatīti citi „nepieciešamie mīti”, piemēram, par naftas resursu drīzo izsīkšanu un globālo sasilšanu.

Taču šie paši mīti tiek ērti aizmirsti, kad no bankrota jāglābj paši tirgus manipulatori.

Tad valstu iejaukšanās tiek ne vien pieļauta, bet pat kategoriski un ultimatīvi pieprasīta.

Ar to es domāju nu jau divus gadus ieilgušo globālo banku glābšanas operāciju, kurai no nodokļu maksātāju makiem jau izvilkti desmiti triljoni dolāru un ir prasīti vēl simts triljoni dolāru, iegrūžot nesamaksājamos parādos veselas valstis un reģionus. Brīvā tirgus un demokrātijas principi tiek aizmirsti arī tad, kad jānosaka algas baņķierus apkalpojošām struktūrām: paralamentiem, valdībām, centrālās bankas darbiniekiem u.c.

Protams, ievērojot tādus spēles noteikumus, no cilvēkiem un sabiedrības nav atkarīgs nekas. Visu nosaka „tirgus”. Turklāt šis tirgus nav brīvs – to veido konkrēti spēlmaņi un manipulatori, kuri formulē arī valdību politiku. Jau minētās Goldman Sachs prezidents Lloids Blenkfains savu spekulantu megakantori lepni dēvē par tirgus veidotāju (Market Maker). Vēl vairāk – bankas pašas faktiski ieceļ un tieši kontrolē arī valstu valdības.

Piemēram, vesela rinda ASV prezidenta Obamas administrācijas vadošo darbinieku ir bijušie Goldman Sachs darbinieki. Arī Latvijas finanšu ministrs ir ārvalstu bankas darbinieks, visas prognozes un plānus Latvijas valdībai izstrādā ārvalstu bankas, katru valdības soli nosaka un kontrolē ārvalstu banku nolīgtais parādu piedzinējs SVF saspēlē ar neskaidros apstākļos ieceltu ES institūciju, kuru sauc par Eiropas Komisiju.

Par vēlēšanām reizi četros gados labāk vispār nerunāt, jo kandidātus neizvirza pati sabiedrība, bet rūpīgi atlasa partiju finansētāji – tie paši „treknie runči”.

Publikācijas (2009 - 2012) 307 Ja viss galvenais ir privatizēts (faktiski atstāts ārvalstu investoru un ārzonās reģistrētu anonīmu firmu rokās), protams, valstij nekad nebūs pietiekams budžets, kā arī iespējas šo budžetu izmantot atbilstoši valsts un sabiedrības interesēm. Dziesmu, ka visām vitālajām vajadzībām „trūkst naudas”, un ka viss „maskā tik, cik maksā”, klausāmies jau 20 gadus, bet stāvoklis tikai pasliktinās. Un patiešām jāapbrīno sabiedrība, kura arvien grib ticēt, ka šāda sistēma kaut kādā mistiskā veidā var mūs kādreiz padarīt brīvus, bagātus un laimīgus.

Ja būtu drosme un politiskā griba, budžeta ieilgušās problēmas varētu atrisināt dažos mēnešos, turklāt nodokļu kopējo nastu (procentuāli) pat būtiski samazinot. Piemēram, azartspēļu, alkohola un tabakas jomas pārņemot pilnīgā valsts pārziņā (ieviešot valsts monopolu) un Latvijā darbojošos uzņēmumus piespiežot reģistrēties Latvijā un nodokļus maksāt Latvijas valstij. Iegūtos un papildus emitētos līdzekļus valsts varētu ieguldīt plašos infrastruktūras un attīstības projektos.

Tā bija galvenā Lielās depresijas mācība 1930. gados, ka valsti no depresijas var izvilkt nevis privātas firmas vai spekulatīvas investīcijas, bet tiešās valsts investīcijas attīstības projektos, kā arī paļāvība tikai uz saviem resursiem un savu darbu. Šobrīd mēs ik dienas televīzijā varam vērot, kā cilvēki dažādās valstīs atbrīvojas no korumpētiem ielikteņu režīmiem. Vai nebūtu pienācis laiks arī pašiem par to padomāt?

2011. gada 22. februāris Ideoloģiskie maldi sāk izklīst

„Es mīlu Amerikas republiku, bet ienīstu Amerikas impēriju.” /Amerikāņu rakstnieks Gors Vidals/ Masveida nemieru vilnis, kas pirms apmēram gada sāka dramatiski šūpot Rietumeiropas valstis, nu ir aptvēris arī Ziemeļāfriku un Vidējos austrumus, kā arī atbalsojies pašā Amerikā. Tas ir tikai sākums, jo arī globālā neoliberālās sistēmas krīze tikai padziļinās, no ierastības miega celdama aizvien vairāk tautu un kārtu. Lai cik ātri darbotos dolāru drukāšanas mašīnas, lai cik jaunus triljonus neieguldītu globālo banku glābšanā un jaunu militāro bāzu celšanā, tas tikai vēl skaidrāk atsedz sistēmas saimniecisko un morālo bankrotu, un paātrina tās galu. Tikai bijušajās Austrumu bloka valstīs pagaidām viss mierīgi. Kā to izskaidrot?

Profesora Johana Galtunga pieredze Šā neparasti aktīvā norvēģu sociologa, miera un konfliktu risināšanas praktiķa vārds presē parasti neparādās, jo mēdiju veidotāji par ziņām uzskata tikai tādus notikumus, kuri atbilst šādiem galvenajiem kritērijiem: 1) ziņās jābūt skaidram subjektam, objektam un viegli interpretējamai darbībai; 2) ziņām jābūt negatīvām; 3) ziņām jābūt par elites pārstāvjiem vai elitārām valstīm; ja tomēr tiek ziņots par parastiem mirstīgajiem, tad tikai gadījumos, ja noticis kaut kas īpaši negatīvs un šokējošs.

Johans Galtungs dzima 1930. gadā ārstu un sabiedriski aktīvu cilvēku ģimenē. Kad Norvēģiju okupēja nacistu pārņemtā Vācija, visa Galtungu ģimene iesaistījās pret 308 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos okupāciju vērstā pagrīdes darbībā. Johana tēvs par šo darbību tika ieslodzīts nacistu koncentrācijas nometnē. Kad II pasaules karš beidzās, Johana māsa ar savu nākamo vīru paziņoja, ka viņi ir komunisti. Tam ir divi iemesli, paskaidroja māsa: 1) uzvaru pār nacismu izcīnīja padomju armija (Rietumu sabiedrotie tikai bombardēja vācu pilsētas un slaktēja mierīgos iedzīvotājus); 2) tikai padomju valdība rūpējas par parastajiem cilvēkiem: tos izglīto, gādā par veselības aizsardzību, sociālo drošību un jēgpilnu dzīvi.

Johanam tad bija tikai 15 gadi, bet viņš kaut ko bija dzirdējis par Staļina diktatūru.

Māsa nenoliedza diktatūras esamību PSRS, bet paskaidroja, ka tā ir tikai nepieciešama pagaidu fāze, vajadzība pēc kuras drīz atkritīs. Tā bija idealizācijas fāze, ko var salīdzināt ar neprātīgu cilvēka iemīlēšanos.

Pirmā grāmata, kas Rietumiem atklāti vēstīja par staļinismu, bija Kanādā izdotā ukraiņu tautības bēgļa Kravčenko „Es izvēlējos brīvību”. Šo daudz agrāk par Solžeņicina grāmatām izdoto atklāsmi iegādājās Johans un parādīja savai māsai. Māsas pirmā reakcija bija nicinājuma pilns un totāls noliegums: Kravčenko grāmatu viņa bez domāšanas dusmīgi ielidināja tieši atkritumu kastē. Pēc kāda laika viņa tomēr grāmatu no miskastes izvilka un sāka lasīt. Māsas reakcijas otrā fāze bija atziņa, ka Kravčenko ir nodevējs, droši vien viņam kāds par šādu grāmatu ir samaksājis.

Pēc kāda laika sekoja trešā māsas reakcijas fāze: „Labi, labi, kaut kas jau tai grāmatā ir, bet vainīgs ir tikai Staļins; kad Staļins aizies, viss būs labi.”

Ceturtā māsas vilšanās fāze bija: „Jā, vainīgs ne tikai Staļins, kaut kas nav kārtībā ar pašu padomju struktūru – vienas partijas diktatūra u.t.t.”

Vēl pēc kāda laika māsa piedzīvoja piekto vilšanās fāzi, atzīstot, ka pati padomju ideja nav bijusi pareiza jau no iesākuma. Taču daudzi eiropieši piedzīvoja arī sesto fāzi, kuru varētu nosaukt par aklu antisovjetismu. Kad ar nicinājumu tika noliegts viss, kas

saistīts ar padomju eksperimentu, tai skaitā arī tas, kas padomju iekārtā tomēr bija labs. Piemēram, uzņēmumi ar sociālajām funkcijām, atbalsts koloniju atbrīvošanās kustībām u.c.

Pats Johans Galtungs izvairījās no iemīlēšanās padomju ideoloģijā un propagandā, un līdz ar to sevi pasargāja no arī vilšanās un akla antisovjetisma. Johana uzskatus arī mūsdienās var apzīmēt par kreisiem. Bet tas bija tieši Johans Galtungs, kurš jau 1980. gadā, uzrunājot Maskavā sasauktu konferenci, prognozēja, ka 10 gadu laikā kritīs Berlīnes mūris un drīz pēc tam sabruks arī pati PSRS. Galtunga prognoze piepildījās precīzi. Taču šī prognoze nebija balstīta nedz astroloģijas gudrībās, nedz kādās gaišredzības spējās. Galtunga prognozēšanas metode balstās uz holistisku, dialektisku domāšanu, uz reālu pretrunu analīzi. PSRS sabrukumu Galtungs prognozēja, norādot uz piecām galvenajām pretrunām: 1) starp PSRS un tās satelītiem, kuri vēlējās neatkarību; 2) starp Krieviju un pārējām PSRS republikām, kuras vēlējās lielāku autonomiju; 3) attiecībās starp pilsētām un laukiem, kas bija raksturīgas PSRS konstrukcijai; 4) attiecībās starp sociālistisko buržuāziju un sociālistisko darbaļaužu šķiru; 5) starp naudas likviditāti un patēriņa preču trūkumu (nauda iedzīvotājiem bija, bet preču trūka).

Ja padomju vadītāji būtu Galtungā nopietni ieklausījušies un kaut ko darījuši, lai šīs Publikācijas (2009 - 2012) 309 pretrunas novērstu, ļoti iespējams, ka Austrumu bloks arvien pastāvētu un plauktu.

Taču impēriska augstprātība šos vadītājus padarīja aklus, un PSRS sabruka. Tās iedzīvotāji zaudēja arī to, kas PSRS tomēr bija labs un derīgs.

Otrā Galtunga prognoze 2000. gadā, uzrunājot ASV sasauktā konferencē, Galtungs nāca klajā ar jaunu prognozi – šoreiz par ASV impērijas sabrukumu līdz 2025. gadam. ASV impēriskajā politikā Galtungs atradis 14 galvenās pretrunas, kuras sadalījis četrās impēriskās (globālās) dominēšanas jomās: ekonomiskā dominēšana, politiskā dominēšana, kulturālā dominēšana un militārā dominēšana. Pavērojis ASV prezidenta Džordža Buša jaunākā politiku, Galtungs ASV impērijas mūžu savā prognozē saīsinājis vispirms par pieciem, bet pēc Buša atkārtotas ievēlēšanas – pat par 10 gadiem. Buša politiku viņš nodēvēja par impērijas sabrukuma paātrinātāju. Par šo tēmu viņš uzrakstījis grāmatu The Fall of the US Empire – And Then What?: Successors, Regionalization or Globalization? US Fascism or US Blossoming?

Dažas no Galtunga izceltajām pretrunām, kas viņaprāt novēršami grauj ASV impēriju, ir šādas: 1) starp saimniecisko izaugsmi un labumu sadali; 2) starp finanšu ekonomiku un produktīvo (reālo) ekonomiku; 3) starp ražošanu, sadali, patēriņu un dabas resursiem; 4) bez pastāvīga darba palikušie strādnieki un pēc kontrakta strādājošie; 5) starp vecākajām paaudzēm un jauniešiem; 6) netaisnīgi, diskriminējoši ekonomiskie līgumi ar citām valstīm; 7) starp ASV valsts terorismu un apspiesto tautu atbildes terorismu; 8) starp ASV un tās sabiedrotajiem (arī starp Eiropas elitāro kultūru un ASV vulgāro, plebejisko masu kultūras produkciju); 9) starp ASV un ANO;

10) starp jūdu un kristiešu aliansi un globālo islamu; 11) starp NATO un topošo Eiropas Savienības armiju (aktīvu ASV militāro sabiedroto skaits strauji sarūk); 12) starp ASV un citām civilizācijām (hinduismu, budismu, daoismu, konfuciānismu, Āfrikas un Amerikas indiāņu civilizāciju atmodu u.c.), 13) starp ASV un Dienvidaustrumāziju (iespējamā aliansē ar Krieviju un citām Šanhajas kooperācijas organizācijas dalībniecēm), kas kopumā sastāda 40% zemes iedzīvotāju; 14) strauja visas pasaules novēršanās no ASV. Faktiski tā pasaules daļa, kas visilgāk izbaudījusi ASV dominēšanu, strauji ieiet piektajā un sestajā vilšanās fāzē, ko raksturo akls antiamerikānisms, kas noliedz un noraida arī to, kas Amerikas sistēmā bijis labs un derīgs. Un tikai no pašas ASV atkarīgs, vai šis antiamerikānisms pāraugs asā visas pasaules riebumā un nepatikā pret visu amerikānisko, kad ASV kā globālās politikas faktors paliks absolūti nenozīmīgs un ignorēts. Lai šādu attīstību novērstu, ASV būtu pilnībā jāatsakās no impēriskās dominēšanas politikas un jākļūst par normālu demokrātisku republiku, kas ar citām valstīm sadarbojas kā ar līdztiesīgiem, suvereniem partneriem.

Ja runājam par bijušā Austrumu bloka valstīm, tai skaitā Latviju, tad tās Amerikas 310 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos dominēšanu izbaudījušas daudz īsāku periodu, turklāt vienlaikus pārslimojot akla antisovjetisma fāzi. Tāpēc process no absolūtas visa amerikāniskā idealizēšanas līdz antiamerikānismam noris ar krietnu iekavējumu, jo ilūziju zušanai nepieciešams laiks un smagi sitieni. Ja šo procesu salīdzinām ar Johana Galtunga māsas pakāpenisko pasaules uzskata evolūciju, tad mūsu sabiedrība atrodas kaut kur starp otro un ceturto vilšanās fāzi. Tieši ar to izskaidrojams, ka zem rakstiem internetā, kuri kritizē ASV politiku, bieži parādās komentāri, kas autoru dēvē par uzpirktu, „sarkano” vai Maskavas aģentu (salīdziniet ar Johana māsas reakciju). Tieši tāpēc bijušā Austrumu bloka valstīs pagaidām netiek novērota vērā ņemama pretestības kustība Amerikas imperiālismam un tā vietējiem kolaborantiem.

Cilvēciskā ļaunuma sakne ir savtīga tieksme uzkundzēties citiem Mīts par demokrātisko „brīvo pasauli” kopš padomju laika pēdējās desmitgades ir dziļi iesakņojies bijušo padomju pilsoņu apziņā, un no ierastām ilūzijām atteikties reizēm ir ļoti grūti. Lai arī visiem pieejami fakti šīs ilūzijas pārliecinoši apgāž.

ASV jau no paša iesākuma (pirmajām 13 britu kolonijām Ziemeļamerikas austrumu piekrastē) bija iekarošanas, vietējo iedzīvotāju (Amerikas indiāņu) genocīda un militāras ekspansijas projekts. Kopš ASV prezidents Džefersons 1801 – 1805. gados organizēja militāru uzbrukumu Lībijai, ASV līdz mūsdienām veikušas 245 militāras intervences visos pasaules kontinentos. Kopš II pasaules kara ASV veikušas 74 tiešas vai pastarpinātas (izmantojot ASV bruņotus un finansētus sabiedrotos) militāras intervences citās valstīs, kopumā nogalinot apmēram 20 miljonus cilvēku. Katram nogalinātajam, it sevišķi valstīs ar tradicionālu iekārtu, ir vismaz 10 tuvi radi vai draugi, kas zināmos apstākļos labprāt savu tuvinieku nāvi atriebtu. No tā arī t.s. terorisms.

Starp citu, arī Galtungu ģimenes domubiedrus-pagrīdniekus vācu nacistiskie iebrucēji Norvēģijā savulaik dēvēja par teroristiem, un arī pretošanās kustības dalībniekus Latvijā dažādi iebrucēji savulaik dēvējuši par teroristiem un bandītiem.

Taču tas vēl nav viss. Vidēji 125 000 cilvēku pasaulē katru dienu mirst no bada un/vai

normālos apstākļos viegli novēršamām slimībām. Gada laikā šādu upuru skaits pasaulē pārsniedz 45 miljonus. Ne visas šīs nāves var pierakstīt ASV imperiālismam, tomēr liela upuru daļa ir zemēs, kuras tā vai citādi pakļautas ASV impēriskajam diktātam, piemēram, pieņēmušas ASV kontrolētā Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas noteikumus. Arī Latvijā kopš 1991. gadā iesāktajām liberālajām tirgus reformām krasi pasliktinājusies cilvēku veselība, krasi samazinājies vidējais mūža ilgums un dzimstība. Šajos gados, ja salīdzinām dzimušo un mirušo skaitu, esam zaudējuši gandrīz 250 000 iedzīvotāju, kas Latvijai ir ļoti daudz – vairāk nekā zaudējām abos pasaules karos kopumā. Ne mazāks skaits Latvijas iedzīvotāju bijuši spiesti no savas dzimtenes aizbraukt, bet liela daļa palikušo velk nožēlojamu eksistenci. Arī viņi ir ASV globālās dominēšanas politikas upuri.

Mums tiek stāstīts, ka kari, konflikti un vardarbība pasaulē notiek galvenokārt dēļ nacionālām un reliģiskām atšķirībām, par piemēru šai tēzei liekot Ziemeļīriju, kur nebeidzas konflikts starp luterāņiem un katoļiem, vai arābu valstis, kuru reliģija it kā tās padarot par dabiskām Rietumu ienaidniecēm.

Publikācijas (2009 - 2012) 311 Taču tā nav patiesība. Kaut vai Latvijas piemērs liecina, ka luterāņi ar katoļiem var sadzīvot pat ļoti labi. Savukārt Šveices piemērs liecina, ka labi vienā valstī var sadzīvot arī dažādas tautības. Karš nozīmē, ka viena vai vairākas puses nav izmantojušas iespēju atrisināt konfliktu. Kari un konflikti rodas tad, kad viena cilvēku vai valstu grupa cenšas kaut ko uzspiest citai grupai vai valstij (līdzīga parādība vērojama arī cilvēku savstarpējās attiecībās). Citiem vārdiem izsakoties, starptautiskus karus izraisa imperiālisms, piemēram, britu imperiālisms Ziemeļīrijā, britu vai amerikāņu imperiālisms arābu pasaulē. Pirmo un otro pasaules karu izraisīja ne jau Austrijas kroņprinča Ferdinanda noslepkavošana, bet vairāku impērisko interešu ilgstoši gatavota sadursme. Vēl jāuzsver, ka katra impērija savas politikas īstenošanai izstrādā atbilstošu ideoloģiju.

Ideoloģijas kalpo, lai cilvēkus apmātu, radītu ienaidnieka tēlu, padarītu cilvēkus aklus un paklausīgus, lai patiesību, brīvu domu apmaiņu un risinājumu meklēšanu aizstātu ar ideoloģiskiem lozungiem, kuri izslēdz alternatīvus risinājumus, bet attaisno vardarbību.

Johans Galtungs savu mūžu veltījis nevis ideoloģiskam darbam un ienaidnieku meklēšanai, bet miera pētniecībai un konfliktu risināšanai. Viņš ir TRANSCEND International dibinātājs un ilggadējs vadītājs. Šīs organizācijas līdzdarbnieki sekmīgi darbojas visos pasaules reģionos. Daudzi miera risinājumi jau rasti, daudzi vēl priekšā.

Pasauli apdzīvo aptuveni 2000 tautību, no kurām katra ir unikāla un katra var dot vērtīgu ieguldījumu pasaules uzplauksmē. Un nevienam nav dotas tiesības šīm tautām kaut ko uzspiest ar varu vai viltu. Risinājuma atslēga meklējama spējā un gribā pacelties virs ideoloģiskiem rāmjiem un rast jaunu risinājumu mierīgai un savstarpēji auglīgai līdzāspastāvēšanai.

Problēmu nevar atrisināt tajā izpratnes līmenī, kurā tā radīta, uzsvēris Alberts Einšteins. Risinājums rodams, vienojoties augstākā izpratnes līmenī.

TRANSCEND nozīmē – pacelties pāri.

2011. gada 28. februāris VL! ir latviešiem kaitīga organizācija Starptautisko baņķieru un spekulantu izraisītā pasaules saimnieciskā un sociālā krīze ir tikai sākusies un padziļinās. Pasaulē arvien biežāk un skaļāk prognozē pilnīgu

dolāru sistēmas un ar to saistītās starptautiskās tirdzniecības sabrukumu, kas izraisīs vispārēju haosu, destabilizāciju, resursu cenu sprādzienu, badu un vardarbību. Šāda procesa sākums jau jūtams Ziemeļāfrikas un Vidējo austrumu reģionā. Latvijai šis ir arī laiks, kad starptautiskie baņķieri sasparojušies pārņemt pēdējos Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem vēl piederošos īpašumus, atņemt mūsu dzīvei nepieciešamos resursus.

Reti kurš aizdomājas, kādas varētu būt sekas, ja līdzīgs scenārijs īstenosies.

Bads, nabadzība, masu bezdarbs, haoss, bezcerība un sociālo saišu iziršana ir faktori, kas cilvēkos modina pirmatnējus izdzīvošanas instinktus un tieksmi atrast „vainīgos”. Šādā stāvoklī itin viegli uzliesmo savstarpēja neiecietība, bailes, naids, noziedzība un arī vardarbība: nabagie pret bagātajiem, kaimiņš pret kaimiņu, katoļi pret luterāņiem, 312 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos veselie pret slimajiem („liekajām mutēm”), baltie pret citām rasēm, viena etniskā grupa pret citu u.tml.

Tā vietā, lai visus spēkus mobilizētu krīzes pārvarēšanai, tieši šajā kritiskajā brīdī apvienība VL! izvēlējusies provocēt etniskas kaislības, savācot parakstus par faktisku vidējās izglītības likvidēšanu krievu valodā.

Mazliet par nacionālo politiku PSRS un latviešu Atmodas saknēm Esmu dzimis Padomju Savienībā, skolā sāku iet 1964. gadā. Ja neskaita krievu valodas stundas pāris reizes nedēļā, apmācības bija tikai latviešu valodā. Kad 1971. gadā iestājos Rīgas Industriālajā politehnikumā, krieviski apguvu arī militāro mācību, pārējie priekšmeti – tikai latviski. Kad mācījos Universitātē, vairākas lekcijas nācās klausīties krieviski, jo latvieši nespēja skaitliski noformēt pilnu grupu. Vismaz tā mums teica.

Profesori un docenti, kas mums lasīja lekcijas krievu valodā, paši bija latvieši.

Padomju armija bija tā vieta, kurā no manis nepārprotami gaidīja krievu valodas lietošanu. Bez krievu valodas nevarēja iztikt arī daudzās (ne visās) darbavietās un iestādēs, lai gan tā nebija kategoriska prasība. Ja kāds principiāli vēlējās runāt tikai latviski, pārējie pielāgojās, un nekāds tiešs sods par šādu stāju nesekoja. Tātad viss bija atkarīgs no paša latvieša pašapziņas.

Praksē visbiežāk gan notika tā: tiklīdz kāds ierunājās krievu valodā, visi klātesošie pārgāja uz krievu valodu. Bija arī tādi latviešu tautības priekšnieki, kuri vēlāk iegāja Latvijas valdībā, bet kuri padomju laikā ar saviem tautiešiem darbavietās runāja principiāli un tikai krieviski. Taču ne visur un ne visās jomās.

Pamudinājumus lietot krievu valodu varēja just nepārprotami. Parasti tas tika darīts tautu draudzības vārdā, krievu valodu pasniedzot kā savstarpējās sazināšanās valodu (komunisti teica – valodu, kurā runājis Ļeņins). Piemēram, katrā koncertā bija pieņemts nodziedāt vismaz vienu dziesmu krieviski (to darīja jau administratīvā komisija, kas apstiprināja koncerta repertuāru) vai arī kādā citā no padomju tautu valodām. Ne vienmēr un ne visi šo nerakstīto likumu ievēroja. Piemēram, neatceros, ka krieviski būtu dziedājuši „Līvi”, „Menuets” vai „Pērkons”. Pat latviešu dziesmu svētkos dažas dziesmas bija pieņemts veltīt „padomju tautu draudzības stiprināšanai”, lai gan kopumā šādi pasākumi izcēlās ar spilgtu tautiskumu – tie bija siltuma un tautiskas solidaritātes pilni latviešu tautas svētki (atšķirībā no patlaban vērojamās angliskas ālēšanās un popkulturēšanās, nemaz nerunājot par veselu rindu izpildītāju, kas ne tikai dzied angliski, bet pat izvēlējušies angliskus pseidonīmus).

Ja neskaita minētos meslus padomju tautu draudzībai, kā arī zināmu pašcenzūru

literatūrā, latviešu kultūra 1970. – 1980. gados (arī agrāk, t.s. Hruščova atkušņa laikā) piedzīvoja uzplaukumu. Piemēram, latviešu grāmatu metieni sasniedza simtus tūkstošus. Arī tagad lielā mērā dzīvojam no tajā laikā radītā latviešu kultūras zelta fonda – dziesmām, kinofilmām, grāmatām, gleznām.

Tomēr tendence izspiest un noniecināt latviešu valodu padomju periodā bija jūtama un nepārprotama. Bija arī zināma diskriminācija sadzīvē, piemēram, priekšroka uz dzīvokļa saņemšanu bija iebraucējiem, priekšrocības karjeras veidošanā parasti baudīja kompartijas kadri-cittautieši. Ja publika bija jaukta, sapulcēs parasti izvēlējās runāt Publikācijas (2009 - 2012) 313 krieviski. Taču ne visur. Piemēram, laukos, mežos, jūrmalas ciemos, elektrotīklu sistēmā un vairākās citās nozarēs un jomās dzīve bija latviska. Šī jūtamā tendence – izspiest latviešu valodu no sabiedriskās dzīves – latviešos izraisīja dabisku pretreakciju – saliedēšanos ap visu latvisko. Dienestu Padomju armijā tautā diezgan nievājoši dēvēja par „iešanu krievos”. Katra latviska tautiskuma izpausme latviešu vidū tika uzņemta ar lielu atzinību, solidaritāti un atbalstu. Plauka folkloristu kustība un citas neformālas tautiskās kultūras izpausmes. 1970. gados latviešu rakstnieki un pārējā inteliģence ar padomju iestāžu atbalstu cēla trauksmi par zemo tautas dzimstību un propagandēja ģimenes modeli ar trim un vairāk bērniem. Šīs kampaņas mērķis nepārprotami bija tieši latviešu ģimenes, un tai, kombinācijā ar materiālu stimulu sistēmu, bija panākumi – dzimstības rādītāju maksimums 1980. gadu beigās. Vienlaikus auga neformāla kustība, kuras mērķis bija ne tikai latviskās kultūras, bet arī Latvijas dabas saglabāšana, kopšana un izdaiļošana, dzimtenes mīlestība.

No visām šīm neskaitāmajās tautiskuma tērcītēm veidojās masveida kustība, kas vēlāk ieguva Atmodas nosaukumu. Atmoda bija dabiska pretreakcija Padomju Savienībā valdošajai tautu nivelēšanas politikai. Līdzīgas kustības radās arī citās padomju republikās, tai skaitā pašā Krievijā. Dažādu padomju republiku nacionālās atmodas entuziasti savstarpēji solidarizējās un sadarbojās. Atceros, kā folkloras festivāla „Baltica” laikā Viļņā mēs baltkrievu tautiskajos tērpos atklājām latviskus rakstus. Sekoja savstarpēja brāļošanās – patiesa un sirsnīga padomju tautu draudzība, kāda tā varētu būt, ja ne PSRS sintētiskais projekts – jaunas padomju tautas formēšana.

Tā vai citādi, bet latvieši 1980. gados labi pārzināja vismaz divas valodas, kamēr liels skaits krievvalodīgo – tikai vienu valodu. Šā apstākļa iespaidā divvalodīgie latvieši uz vienvalodīgajiem krieviem noraudzījās ar zināmu pārākumu. Mēs sapratām krievus, bet krievi ne vienmēr saprata, ko runā vai raksta latvieši. Tā bija reāla priekšrocība latviešiem. Atceros, cik nomākti, nelaimīgi un muļķīgi jutās tikai vienu valodu saprotošie krievi, nonākot latviskā vidē. 1980. gadu beigās runāt latviski skaitījās stilīgi un goda lieta.

Tas viss ir tikai dabiski un saprotami – katrs spiediens izraisa pretreakciju, ne vienmēr proporcionālu. Kā saka krievi – ar varu mīļš nekļūsi. Ja domājam dialektiski, tad varam secināt – latviskās Atmodas galvenais cēlonis bija PSRS īstenotā tautu nivelēšanas politika. Tas bija dinamīts, kas galu galā uzspridzināja visu PSRS impēriju (skat. arī manu rakstu „Ideoloģiskie maldi sāk izklīst”). Sintētiskas padomju tautas veidošanas projekts nivelēja ne tikai padomju minoritātes, bet arī pašas krievu tautas nacionālās saknes.

Visām padomju tautām, ieskaitot krievus, tika uzspiesta nedzīva pelēcība, vienādības nomācošais un seklais standarts.

Ceru, ka šis ievads palīdzēs notikušo izprast mūsu jaunākajai paaudzei un izklīdinās

dažus propagandas mītus.

Taču pasaule no savām kļūdām bieži vien nemācās, jo tūlīt pēc Padomju impērijas sabrukuma sākās vēl neprātīgāks eksperiments – globalizācija, kuras ietvaros pelēka vienādība tiek uzspiesta noplicinātā angļu valodā – „pidžin inglišs”, makdonaldi, kokakola, ekrāna vardarbība, katras garīgas vērtības mērķtiecīga degradācija, garīgo vērtību un morāles izdeldēšana, primitīvas patērēšanas un alkatības kults.

314 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Pretpadomju fanātiķu revanšs vai mērķtiecīga provokācija?

Diemžēl arī latvieši nav izmantojuši vienreizējo iespēju mācīties no citu kļūdām.

Tā vietā, lai pēc neatkarības atgūšanas visi kopā celtu savu valsti, latvieši metušies globalizācijas slazdā, bet pret cittautiešiem vērsuši vēl trulāku un stulbāku padomju nivelēšanas politikas versiju. Latviešiem taču vajadzēja vislabāk zināt, kas notiek, ja kādai grupai uzspiež nivelējošu sevis noliegšanas politiku!?

Nacionālais jautājums Latvijā jau 20 gadus tiek mākslīgi uzturēts un ik pēc brīža atkārtoti uzkurināts un saasināts, lai šķeltu sabiedrību, uzturētu nemitīgu spriedzi, kaislības un bailes, kā arī lai novērstu sabiedrības uzmanību no daudz svarīgākiem jautājumiem. Nacionālais jautājums arvien ir katru vēlēšanu galvenais jautājums un visu strīdu ābols. It kā Latvijai nebūtu citu problēmu.

Tā vietā, lai Latvijas valsts celtniecībā iesaistītu arī cittautiešu resursus un priekšrocības, zināma latviešu izcelsmes politiķu daļa mēģina krievus ar varu pārtaisīt par latviski runājošu piekto kolonnu.

Latvija ģeogrāfiski ir Eiropas krustceles, kur dabiski krustojas Rietumeiropas un Austrumeiropas tirdzniecības ceļi un citi sakari. No vienas puses, tā ir mūsu nelaime, jo vēsturiski visdažādākās lielvalstis par savu mērķi savulaik izvēlējušās kontroli pār šo reģionu, bet, no otras puses, šis stāvoklis, ja to prot līdzsvaroti un pareizi izmantot, mums paver plašas iespējas, jo esam vienīgie, kas samērā labi pazīst apstākļus gan Rietumos, gan Austrumos. Šai sakarā apkārtējo tautu valodu, kultūru un tradīciju pārzināšana ir liela vērtība, ko varam gudri izmantot savā labā. Priekšnoteikums gudrai politiskai stratēģijai šādos apstākļos ir labas attiecības un sadarbības projekti ar visiem kaimiņiem.

1990. gadu sākumā šo ideju – tilts starp Rietumiem un Austrumiem – popularizēja vairāki Latvijas politiķi, taču praksē tika sabojātas attiecības ar Austrumiem un izvēlēta nelīdzsvarota orientācija uz Rietumiem. Šādu vienpusīgu novirzi varētu salīdzināt ar cilvēku, kurš nolēmis nocirst savu labo roku, lai turpmāk iztiktu tikai ar kreiso, kura turklāt sakropļota. Kā liecina vēlākā attīstība, Rietumeiropai Latvija interesē nevis kā līdztiesīgs sadarbības partneris, bet tikai kā kolonizējama un izmantojama teritorija, patēriņa tirgus, lēta darbaspēka un lētu izejvielu avots, kā arī placdarms pie Krievijas robežas. Un, protams, Rietumeiropa ar prieku pārņēma arī mūsu tradicionālos tirgus Krievijā un citās bijušajās PSRS republikās. Nu mēs vairs īsti neesam nekur – ne Rietumos, ne Austrumos. Tiekam malti starp diviem dzirnakmeņiem. Šajā ceļā uz nekurieni tika sabojātas attiecības arī starp Latvijā dzīvojošām etniskām grupām. Vispirms jau 1989. gada vēlēšanās uzvarējusī Tautas fronte izvēlējās lauzt savu pirmsvēlēšanu solījumu – piešķirt Latvijas pilsonību visiem Latvijā patstāvīgi dzīvojošajiem cilvēkiem. Šis solis izraisīja vairākas negatīvas sekas. Daudziem krievvalodīgajiem tika liegta iespēja iesaistīties valsts pārvaldes darbā. Tā kā tika likvidēta arī ražošana, šiem cilvēkiem atlika divi ceļi: privāta uzņēmējdarbība vai kriminālais un

pelēkais bizness. Ar to izskaidrojams, kāpēc Latvijas biznesā dominē krievvalodīgie.

Arī tā saucamās latviskās partijas tiek finansētas galvenokārt no pavisam nelatviskiem avotiem.

Lai arī Atmodas periodā Latvijā tika atbalstītas dažādu tautu kultūras biedrības, drīzi Publikācijas (2009 - 2012) 315 vien notika pagrieziens tīri padomiskas nivelēšanas politikas virzienā, padomju praksi pat krietni pārspējot.

Tā kā esmu latvietis, tad vispirms gribu uzsvērt, ka šī nivelēšanas un debilizācijas politika tika vērsta galvenokārt tieši pret pašiem latviešiem. Šoka terapijā ietrenētās valdības, uzklausījušas SVF un citu misionāru padomus, sāka nogriezt līdzekļus tieši latviešu kultūrai: tika likvidēta latviskā Rīgas kinostudija, tika nogriezts valsts atbalsts latviešu rakstniecībai, zinātnei, radio un televīzijas radošajiem kolektīviem, tautas pašdarbības kustībai, lietišķajai mākslai un pārējām kultūras jomām. Latviskās kultūras vietu mēdijos aizņēma amerikāniskas popsas surogāts: banāli seriāli, „laimes spēles”, šovi, realitātes šovi, pornogrāfija, vardarbība, tumsonīga mistika, nebeidzams alkatības un garīga truluma slavinājums. Nekad padomju periodā latviešu kultūra nav bijusi tik apspiesta un mērdēta badā, kā pēc neatkarības formālās atgūšanas. No latviešu rakstniekiem varbūt vienīgi Laimonis Purs kaut kā tomēr iemanījās turpināt savu rakstnieka sūtību. Lielākā inteliģences daļa tika nolikta uz Sorosa un citu ārvalstu fondu dotāciju diētas – un, – kas maksā, tas pasūta mūziku. Grāmatveikali arvien pilni, taču – ar kādām sēnalām, starp kurā noslīkuši daži graudi!

Latviešiem savā dzimtenē nav neviena īsti latviska TV kanāla, nav neviena kultūras kanāla! Krievi un lietuvieši vismaz var mēģināt skatīties Krievijas un Lietuvas televīziju, bet latviešiem savā valstī nav nekā sava – tautiska, latviska. Valsts finansētās skolās latviešu valodai nolaupīts svarīga priekšmeta statuss, lielākā latviešu daļa pēc vidusskolas pabeigšanas ir funkcionāli analfabēti dzimtajā valodā, Latvijas vēsturi Latvijā nemāca, Latvijas ģeogrāfiju tāpat, par Latvijas patriotismu un dzimtenes mīlestību nemaz nerunājot. Pat parastu rūtiņu burtnīcu vairs nevar nopirkt bez amerikāniska barbarisma reklāmas uz vāka.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka līdzšinējās izglītības sistēmas reformas visnelabvēlīgākos apstākļus radījušas tieši latviešu jaunatnei. Dažādu iemeslu dēļ ļoti daudzās darbavietās Latvijā ir nepieciešamas labas latviešu, krievu un reizēm arī angļu valodas zināšanas, bet tikai retajam latviešu jaunietim pēc vidusskolas beigšanas tādas ir. Tāpēc daudzi latviešu jaunieši nespēj sev atrast darbu savā dzimtenē – vai nu viņi turpina dzīvot uz vecāku rēķina vai arī ir spiesti doties meklēt darbu ārzemēs. Turpretī daudzi krievu jaunieši tagad labi pārvalda gan krievu, gan latviešu valodas, turklāt viņiem ir reālas priekšrocības arī tāpēc, ka Latvijas biznesā dominē cittautieši, kuri nereti priekšroku dod saviem tautiešiem. Faktiski, ja salīdzinām ar padomju laiku, lomas ir mainījušās: tagad daudzi divvalodīgie krievi var ar pamatotu pārākumu noraudzīties uz vienvalodīgajiem latviešu jauniešiem. Vai tāds bija valdošā režīma mērķis?

Taču pēc tam tie paši ierēdņi, kas jau bija degradējuši un debilizējuši latviešu skolas, ķērās arī pie krievu skolām. Saprātīgi būtu, ja krievu skolām tiktu uzlikts valstisks uzdevums: sagatavot bērnus praktiskai dzīvei valstī, kurā valsts valoda ir latviešu. Un tad paši krievu pedagogi nolemtu, kā šo mērķi vislabāk un efektīvāk sasniegt, cik un kādas stundas pasniegt latviešu valodā, kādas krievu valodā, kādas iespējas dodamas tiem krievu bērniem, kuri latviešu valodu un kultūru vēlas apgūt pastiprināti, sagatavoties

studijām augstskolā utt.

Taču nekas tāds nenotika. Latviešu izcelsmes ierēdņi, kuri jau bija debilizējuši 316 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos un amerikanizējuši (debilizācija un amerikanizācija šai kontekstā ir sinonīmi, skat.

Džona Teilora Gatto grāmatu Dumbing Us Down – „Kā mūs debilizē”,) latviešu skolas, neapspriežoties ar krievu pedagogiem, sāka krievu skolām diktēt: kas un kā jāmāca.

Kvantitatīvi, procentuāli, nedomājot, kādas būs tuvākās un tālākās šādu „reformu” sekas. Šis diktāts pilnīgi dabiski izraisīja krieviski runājošo pretreakciju: krievu skolu aizstāvības štābs, saliedēšanās ap krievu partijām, krievu atmoda un ielu akcijas. Šo krieviski runājošo pretestību izraisīja nevis kādi mistiski Maskavas aģenti, bet gan mūsu pašu Latvijā valdošā režīma stulbā un provokatīvā politika.

Tā vai citādi, bet krieviski runājošā sabiedrība tai uzspiesto krievu skolu izvarošanu pieņēma. Pieņēma, taču es nedomāju, ka samierinājās. Ar tādu uzspiestu diktātu parasti nesamierinās – ne latvieši, ne krievi. Ar diktātu nevar vairot cilvēku mīlestību uz valsti vai režīmu, kas diktē. Dziļi sirdī paliek sāpes, aizvainojums un gruzdēšana. Starp citu, nevajag gaidīt, lai krievi būtu lielāki katoļi par pašu pāvestu. Arī latviešu vidū ir gruzdēšana pret šo režīmu, kas iznīcina tautas iespējas dzīvot. Tāpēc jau ir izplatīts teiciens: „Es mīlu Latviju, taču ne šo valsti”, ne šo režīmu, ne šo ideoloģiju.

Arī pagājušās vēlēšanas bija vēlēšanas krīzes apstākļos, taču tā vietā, lai piedāvātu krīzes pārvarēšanas programmu, partijas izspēlēja kārtējo „auksto” pilsoņu karu: rietumu „latviskās” vērtības pret „promaskavisko spēku tīkojumiem”. Iznākumā visvairāk balsu saņēma visfanātiskākie starptautisko banku pakalpiņi, visradikālākie kolaboranti un kompradori, kuri nu ķērušies pie pilnīgas Latvijas valsts demontāžas, pie Latvijas izūtrupēšanas. Savukārt, „Saskaņas centra” sarakstu krievvalodīgie vēlētāji etniski attīrīja no latviešiem. Šā aukstā kara laikā pazuda arī „Saskaņas centra” paspārnē esošās darba grupas izstrādātā ilgtermiņa attīstības programma „Atjaunotā Latvija”.

Tādi bija dominējošie spēles noteikumi – „mūsējie pret viņiem”. Vai – atdosim balsis par „mazāko ļaunumu”.

Tā kā režīms jau bija ieplānojis šajā Saeimas sasaukumā pabeigt Latvijas izpārdošanu ārzemniekiem par sviestmaizi, tad atlika tikai vēl vairāk sašķelt un savstarpēji radikalizēt sabiedrību, lai tā pret šo aplaupīšanu nespētu pretoties organizēti un kopīgiem spēkiem.

Tieši šajā kontekstā jāsaprot VL! provokācija, ierosinot referendumu par vidējās izglītības krievu valodā pilnīgu likvidēšanu. Aprēķins pavisam vienkāršs: kamēr latvieši plēsīsies ar krieviem, tikmēr tiks pabeigta pilnīga Latvijas pakļaušana starptautiskajām korporācijām. Princips vienlīdz cinisks, cik klasisks: skaldi un valdi.

Un tieši šajā brīdī, kad latvieši kopā ar citu tautu pārstāvjiem mobilizējas „Latvenergo” nosargāšanai pret starptautisko finanšu haizivju alkatīgajiem tīkojumiem, tiek izspēlēts nākamais gājiens konflikta eskalācijas un emociju uzskrūvēšanas virzienā: krievvalodīgo radikāļu organizācija „Dzimtā valoda” («Родной язык») sākusi vākt parakstus, kuru mērķis ierosināt referendumu par otras valsts valodas (krievu) ieviešanu un lietvedības pārkārtošanu divvalodības režīmā. Paralēli dažādos portālos parādās dezinformācija par gaidāmo „Latvenergo” nosargāšanas akciju. Tiek darīts viss, lai latviešu un krievu enerģija tiktu novirzīta savstarpējos strīdos un konfliktos, un lai nekad Latvijas iedzīvotāji nespētu apvienoties savu kopīgo interešu aizstāvībai. Starp citu, tieši šādu scenāriju es jau biju prognozējis savā rakstā „Kas Ēģiptei kopīgs ar Latviju?”

Es negribu personīgi apvainot nevienu VL! vai «Родной язык» pārstāvi, jo reizēm

Publikācijas (2009 - 2012) 317 grūti saprast, kur sākas muļķība, bet kur – apzināta provokācija. Taču tieši tā darbojas provokāciju mehānisms, kura mērķis ir manipulēt cilvēkus, skaldīt un valdīt. Un neviens nespēj kontrolēt, kurā brīdī šādas provokācijas var stihiski pāraugt vispārējā destrukcijā.

Jo saniknotu pūli pārņem pūļa psiholoģija.

No mums katra atkarīgs, vai mēs šādām provokācijām uzķersimies un noasiņosim savstarpējos konfliktos, vai arī sapratīsim šo cinisko spēli un spēsim vienoties par to, kas mūsu dzīvē ir patiešām svarīgs – svarīgs pašai mūsu izdzīvošanai, mūsu nākotnei.

Es personīgi labāk justos, ja mani cittautiešu kaimiņi būtu kultūras cilvēki, kuri būtu lasījuši Fjodoru Dostojevski un Ļevu Tolstoju, kā arī Raini un Ziedoni, nevis lumpenizēta, uzspiestu reformu saniknota, latviski runājoša piektā kolonna, kas tikai gaida izdevīgu brīdi revanšam. Reiz taču šis naida cikls ir jāaptur. Darīsim to jau tagad un tūlīt!

2011. gada 6. marts Latvenergo – tas ir Latvijas spēks un tautas labklājība Lai kaut kas būtu, darbotos un dzīvotu, nepieciešama enerģija. Enerģija ir it visur – gaisā, saulē, ūdenī, zemes dzīlēs, cilvēkos, citās dzīvās būtnēs un augos. Pateicoties zinātnieku atklājumiem, cilvēki iemācījušies citur gūto enerģiju pārvērst ērti izmantojamā un viegli transportējamā veidā – elektriskajā strāvā. Pirmās elektrostacijas Latvijā sauca par spēkstacijām. Ja vēl pirms 100 gadiem daudzi cilvēki elektrisko strāvu nepazina, tad mūsdienās gandrīz nav tādas dzīves jomas, kas darbotos bez elektrības.

No elektrības pieejamības un cenas ir atkarīgas visas pārējās nozares.

Pastāv daudzi elektrības iegūšanas paņēmieni, kuru efektivitāte, ieguldītā darba un resursu izmaksas būtiski atšķiras. Praktiski elektroenerģiju var iegūt katrs, taču ne visi mums pazīstamie paņēmieni praktiskajā dzīvē atmaksājas. Tāpēc tiek veidotas kompleksas valstiskas un reģionālas elektrības ražošanas, transportēšanas un sadales sistēmas, kas samazina elektrības ieguves un sadales izmaksas. Latvijā šādu sistēmu sāka veidot XX gadsimta pirmajā pusē un pabeidza padomju gados. Mēs šo sistēmu pazīstam ar nosaukumu Latvenergo. Tie bija valstiski projekti, kuros ieguldīta visas sabiedrības nauda, cerības un pūliņi.

Jādomā, ka nākotnē zinātnieki atklās jaunus, daudz efektīvākus un lētākus elektroenerģijas iegūšanas veidus, un šī joma transformēsies, taču pagaidām mums jārēķinās ar to, kas mums jau reāli ir un darbojas. Jo no elektrības pieejamības un cenas ir atkarīgas visas pārējās mūsu dzīves jomas: mājsaimniecības, iestādes, uzņēmumi, infrastruktūra, tautsaimniecības potenciāls, visas sabiedrības labklājība. Jo lētāka enerģija, jo efektīvāk un labāk var dzīvot un darboties visa sabiedrība. Tāpēc saimnieciski nepamatota elektrības tarifu celšana un elektrības aplikšana ar nodokli ir sabiedrībai kaitīga, valstiski negudra politika. It sevišķi saimnieciskas krīzes apstākļos.

Tieši tāpēc Rietumu civilizācijā energosistēmas sākotnēji tika veidotas kā dabiski, bezpeļņas sabiedriskie monopoli ar sociālām funkcijām (proti, strāvu saņēma arī t.s. nerentablie reģioni, elektrību subsidēja). Arī Latvenergo tika veidota kā vienota, visai 318 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sabiedrībai piederoša sistēma, kuras labumu bauda visi! Tikai 1980. gados Rietumos radās oligarhiska, neofeodāla tendence elektrosistēmu deregulēt, sadalīt un privatizēt, lai no tās peļņu gūtu tikai neliela privileģētu akcionāru grupa, kuras vadošā motivācija

bija un paliek neierobežota alkatība – izspiest maksimālu peļņu par katru cenu, protams, uz pārējās sabiedrības rēķina. Tas nozīmēja, ka saruka investīcijas energosistēmā un apkalpošanā, uzņēmumu akcijas tika pakļautas finanšu tirgus spekulācijām un citām mahinācijām (skat. kaut vai Enron skandālu ASV), bet elektrības tarifi uzņēmumiem un iedzīvotājiem nemitīgi auga, sasniedzot astronomiskus skaitļus. Faktiski privatizētās un deregulētās elektrosistēmas Rietumos darbojas kā rekets.

Tieši šāda privatizācijas un sabiedrības aplaupīšanas shēma bija iecerēta arī Latvijā.

Tikai pateicoties tā laika sociāldemokrātu un enerģijas arodbiedrības iniciatīvai Latvijas iedzīvotāji 2000. gadā referendumā pārliecinoši nobalsoja pret Latvenergo privatizāciju. Tā bija un paliek viena no nedaudzajām tautas gribas manifestācijām, ar ko neceļos noklīdušais režīms bija spiests rēķināties. Tā ir neapgāžama liecība tam, ka tautas pašorganizēšanās iniciatīvām tomēr ir liela nozīme, un ka tieši tā izpaužas reāla demokrātija.

Tomēr demokrātija nav samierināšanās ar vienu sekmīgu akciju. Demokrātija ir kā dārzs, kas nemitīgi jākopj, jāsargā, jāiztīra no nezālēm, jāuzlabo. Arī Latvenergo gadījumā privatizētgribētāji tūlīt meklēja un atrada dažādus apkārtceļus, lai visai tautai piederošo energosistēmu tomēr nolaupītu – pakāpeniski un pa daļām. Politiķu žargonā šo lienošo procesu sauc par restrukturizāciju, optimizāciju un konsolidāciju.

Jau drīzi pēc referenduma sākās Latvenergo sadalīšana un atbrīvošana no sākotnējām funkcijām, tai skaitā sociālajām. Vienam vadi un līnijas, citam elektrostacijas, katrā reģionā jauni kantori un augošs augsti atalgotu ierēdņu slānis, nepamatoti augstas pakalpojumu izmaksas, piemēram, elektrolīnijas pievilkšanai pie objekta, tradicionālie elektriķu darbi atdoti privātfirmu tīklam (lielā mēram pelēkajam ekonomikas sektoram), Latvenergo projektu uzticēšana apšaubāmai starptautisku konkursu sistēmai, afēras, manipulācijas ar alternatīviem enerģijas iegūšanas projektiem, no kuriem strāvu iepērk par paaugstinātām cenām, energotirgus atvēršana Eiropai, sadārdzinoši, komerclikumiem pakļauti savstarpējie norēķini starp Latvenergo autonomajām struktūrām utt. Bet iedzīvotāji šo procesu izjuta kā nemitīgu elektrības tarifu un citu pakalpojumu uzskrūvēšanu un sadārdzināšanu. Faktiski sabiedrības īpašumā palikusi vien Latvenergo čaula un nerentablās funkcijas, bet pelnošās funkcijas tiek pakāpeniski izdalītas privātām struktūrām. Pēdējā gadā jau dzirdamas runas par Latvenergo akciju kotēšanu biržās, kas šo struktūru pakļaus spekulatīviem darījumiem, pār kuriem sabiedrībai nebūs nekādas teikšanas.

Lai šādas mahinācijas saprastu, varbūt labāk noder nedaudz vienkāršākais cita valstij piederoša uzņēmuma – „Latvijas dzelzceļa” (LDz) piemērs. Tātad Latvijas dzelzceļš kopumā ir stabils, labi pelnošs, valstij un sabiedrībai noderīgs uzņēmums. Bet ja šo uzņēmumu sadala infrastruktūrā, pasažieru pārvadājumos un kravu pārvadājumos, tad veidojas cita aina. Dažādu iemeslu dēļ dzelzceļa pasažieru skaits 90. gados būtiski saruka, tāpēc pasažieru pārvadājumi kļuva nerentabli. Ja Latvijas dzelzceļš būtu vienots uzņēmums ar sabiedriskām funkcijām, zaudējumus pasažieru pārvadājumu Publikācijas (2009 - 2012) 319 nozarē varētu kompensēt ar peļņu kravu pārvadājumu nozarē. Rezultāts būtu labi funkcionējoša, sevi pilnīgi uzturoša sistēma, kas nodrošinātu visai sabiedrībai pieejamus pakalpojumus. Ar laiku, īstenojot valstisku stratēģiju, palielinātos arī pasažieru skaits, tādējādi atslogojot Latvijas autoceļus (dzelzceļa pārvadājumi ir rentablāki par autotransportu). Tas būtu valstiski stratēģisks risinājums, kas kalpotu visiem Latvijas

iedzīvotājiem.

Bet ja Latvijas dzelzceļu sadala, tad kravas pārvadājumi arvien darbojas ar peļņu, bet uzņēmums „Pasažieru vilciens” ir spiests celt biļešu cenas un lūgt valsts subsīdijas, lai nevajadzētu slēgt aizvien jaunus pasažieru pārvadāšanas maršrutus. Pašlaik tiek apdraudēta arī LDz peļņa no kravu pārvadājumiem, jo Eiropas komisija pieprasa likvidēt LDz Cargo monopolu un Latvijas tirgū ielaist citu valstu kravu operatorus. Ja tas tiešām notiks, Latvijai zudīs arī peļņa no dzelzceļa pārvadājumiem. Šo peļņu saņems ārzemnieki. Tieši tā izskatās koloniālisms.

Tas nozīmē, ka visas šīs lienošās reformas, sadalīšanas, pārdalīšanas, pārstrukturēšanas un komercializācijas ir plānotas nevis valsts un tās iedzīvotāju interesēs, bet citu savtīgu grupu interesēs. Pēdējos gados energosistēmas nolaupīšanas procesā agresīvi iesaistījusies arī Briseles birokrātija, starp citu, bijušā enerģijas komisāra A. Piebalga vadībā. Tieši šādi procesi ir tie, kurus varam saukt par valsts nolaupīšanu. Un kārtējā elektrības tarifu uzskrūvēšana ir jāsaprot tieši šā valsts nolaupīšanas procesa zemtekstā. Ja Latvenergo slēptā privatizācija un Latvenergo akciju izmešana spekulantu tirgū patiešām īstenosies, mēs kļūsim par bezpalīdzīgiem energoreketa upuriem, tarifi augs astronomiskos augstumos, veseli reģioni paliks vispār bez strāvas un tiks atsviesti viduslaikos, Latvijas ražojumi kļūs vēl dārgāki un tiks izspiesti no starptautiskās tirdzniecības, mūsu ārējās tirdzniecības bilance kļūs vēl negatīvāka, Latvija grims vēl lielākos parādos un atkarībā, un vēl jauni tūkstoši mūsu bērnu, brāļu un māsu būs spiesti Latviju atstāt. Šajā kontekstā ir lietderīgi vēlreiz izsvērt, ko nozīmē Latvijas iekļaušana ES? Uz ES altāra mēs atdodam vienu pozīciju pēc otras: mums vairs nav cukura rūpniecības, mūsu valsts meži lēti iznomāti uz 99 gadiem ārzemniekiem un tiek nežēlīgi izcirsti, mums vairs nav savas banku sistēmas, mums vairs nav savas tirdzniecības sistēmas, mūsu lauksaimnieki, zvejnieki un citu nozaru uzņēmēji tiek diskriminēti, ierobežoti un izspiesti no tirgus, mēs jau maksājam Eiropai pat par gaisu, ko elpojam (t.s. Eiropas nodoklis par oglekļa dioksīda izmešiem), mēs likvidējam savas slimnīcas, pētniecības iestādes un skolas, gatavojamies atteikties no pensijām un citiem sociālajām tiesībām, lai maksātu blēdīgi uzspiestus parādus, mēs gatavojamies ziedot savu nacionālo valūtu un nu mums atņem arī transporta un enerģijas sistēmas.

Cik vēl ilgi turpināsim atkāpties un pasīvi noskatīties, kā mums visu atņem ārzemnieki?

Vai vēl nav skaidrs, ka Latvija ES uzņemta tikai kā kolonija, ko ekspluatē ES vecāko dalībvalstu privātās intereses? Vai vēl nav skaidrs, ka ar šo aktu esam atteikušies no savām pirmdzimtības tiesībām, lai pretī saņemtu miglainus solījumus par lēcu viruma nodrošināšanu? Vai tāpēc stāvējām uz barikādēm, lai pēc tam savu suverenitāti izbārstītu pa visu pasauli? Vai alkatība un valstiska tuvredzība bija tas sauklis, kas mūs vienoja dziesmotās revolūcijas laikā?

320 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Taču atgriezīsimies pie Latvenergo. Enerģijas arodbiedrības vadītāja Jevgenija Stalidzāne NRA publicētajā materiālā „Kas notiek Latvijā?” raksta: „Nevajag melot cilvēkiem, ka likvidējot vienotu valsts uzņēmumu „Latvenergo”, viņi varēs saņemt lētu elektroenerģiju. Nevar taču būt ražošanas intereses bez realizācijas interesēm. Uzskatu, ka šķērssubsīdijas ir praktiskās darbības neatņemams elements.

Tās tieši veicina kāda noslēgta saimnieciska cikla veiksmīgu darbību. Jebkurā biznesā ir mazāk vai vairāk rentabli posmi, bet tikai kopā viņi var nodrošināt visa cikla sekmīgu

darbību.”

Iesaku vērīgi izlasīt visu Stalidzānes rakstu un padomāt.

Pēc Jēkabpilī dzīvojošās Ivetas Rīderes iniciatīvas pašlaik organizējas 24. martā ieplānotā akcija pret kārtējo Latvenergo tarifu uzskrūvēšanu (skat. interneta vietni šeit). Tas dod cerību, jo pārāk ilgi esam pasīvi klusējuši. Ne jau pasīva piedalīšanās vēlēšanās reizi četros gados ir demokrātija, bet gan tieša, aktīva un nemitīga līdzdalība sabiedrībai svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Taču protests pret tarifu paaugstināšanu būs tikai pirmais solis. Mums skaidri jāsaprot, ka tarifu celšana ir tikai likumsakarīgas sekas jau manis aprakstītajam Latvenergo pakāpeniskas nolaupīšanas procesam. Vainīgi nav ne Latvenergo darbinieki, ne Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kurai atstātas tikai tiesības izskatīt tarifu aprēķināšanas matemātisko pareizību. Vainojama ir valsts politika visaugstākajā līmenī un mūsu pasivitāte.

Latvenergo nolaupīšana ir politiskās gribas vai tās trūkuma akts. Ja mēs to saprotam, tad pārējais ir mūsu iespēju robežās, jo politisko gribu var ietekmēt un mainīt. Lai arī daudzi to aizmirsuši vai nav pat ievērojuši, bet pēc mūsu Satversmes suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Tātad mūsu griba ir primāra, augstāka par partiju aizkulišu darījumiem un Eiropas komisijas direktīvām, – ja vien mēs izvēlamies savu suverēno varu izmantot Latvijas labā. Ja pie varas esošā administrācija suverēnajai varai nepakļaujas, tad to var vienkārši nomainīt un iecelt tādu, kas darbojas sabiedrības interesēs. Ja nebūs iespējams cits civilizēts, saprātīgs risinājums, mēs varam nolemt izstāties arī no Eiropas savienības. Tas viss ir mūsu varā un paveicams.

Būtu svarīgi, lai šīs akcijas laikā pieņemtajā rezolūcijā tiktu maksimāli skaidri izteiktas mūsu prasības un politiskā griba: • saglabāt (faktiski atjaunot) Latvenergo kā vienotu, sabiedrisku bezpeļņas uzņēmumu; • pilnīgi pārtraukt Latvenergo sadalīšanu un komercializēšanu privātās vai lielā biznesa interesēs; • izvērtēt atbilstošo ES direktīvu atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm un par primārām uzskatīt Latvijas nacionālās intereses; • atteikties no Latvijas enerģijas tirgus atvēršanas t.s. ārvalstu investoriem; • izstrādāt valsts attīstības stratēģiju, kuras ietvaros paredzēt iespējami lētas enerģijas izmantošanu kā Latvijas priekšrocību nacionālajā un starptautiskajā tirgū; • uzdot Latvijas enerģētiķiem un zinātniekiem atrast jaunus risinājumus (kodolenerģija, aukstā kodolsintēze u.c.) Latvijas enerģētiskās neatkarības nodrošināšanai un uz lētu