Latvija globalizācijas tīmekļos

Annotation Apkopoju un PDF grāmatas formā izdevu visus savus rakstus, kuri kaut kur publicēti no 2009. gada februāra līdz 2012. gada jūlijam. Krājuma nosaukums: "Latvija globalizācijas tīmekļos: krīzes gadi".

Publikācijas (2009 - 2012) 321 enerģiju balstītai valsts tautsaimniecības attīstības stratēģijai.

• atteikties no jebkādām – slēptām vai atklātām – energojomas privatizācijas shēmām – pieņemt principu, ka no vienotās energosistēmas vienlīdzīgu labumu gūst visi Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi; • valstiski atbalstīt indivīdu, organizāciju un zinātnieku centienus alternatīvu elektroenerģijas iegūšanas veidu izpētē un ieviešanā, taču šīs jomas nepadarot par privileģētiem peļņas gūšanas avotiem uz citu enerģijas patērētāju rēķina.

2011. gads 1. marts Attopieties! – šis režīms metodiski iznīcina Latviju!

Vakar TvNet portālā izlasīju rakstu „Tā viņi aizbrauc. Darbaspējīgie”. Ta s i r skaudrs stāsts par kārtīgu, Latviju bezgalīgi mīlošu latviešu ģimeni ar trim maziem bērniem, kas miera laikā spiesti atstāt Dzimteni, lai dotos nezināmā svešumā. Un tādu ģimeņu ir tūkstošiem.

Kārkliņu ģimene aizbrauc kopā, cerot sevi saglabāt arī svešumā. Bet cik tūkstoši pēdējos 10 gados aizbraukuši, lai svešumā pelnītu savai Latvijā palikušajai ģimenei, bet ar laiku šīs ģimenes izjukušas, kļūstot par akli dreifējošiem cilvēcisko attiecību fragmentiem? Nav pat tādas statistikas, bet arī aiz šīs neesošās statistikas ir konkrēti cilvēcisko traģēdiju stāsti. Bet galvenais – aiz tā visa ir šā vietvalžu režīma mērķtiecīga politika – cilvēku eksports, mērķtiecīga dzīves iespēju likvidēšana Latvijā, lai ar lētu, viegli asimilējamu baltās rases darbaspēku apgādātu izmirstošās Rietumeiropas nācijas, kuras savu dzīvo spēku izšķiedušas imperiālistiskos karos, pakļaujot, paverdzinot un kolonizējot nācijas, kuras mūsdienās mēdz saukt par Trešās pasaules valstīm, kā arī nekontrolētās patēriņa orģijās. Konsekventi īstenojas jau 1990. gados sludinātais Latvijas politisko algotņu sauklis, kuru mēs izlikāmies nedzirdam: „Latvija pasaules apritē ieies ar savu lēto darbaspēku.” Ar ko šis Latvijas iedzīvotāju eksports pēc būtības un rezultātiem atšķiras no 1940. gadu deportācijām uz Sibīriju, padomājiet paši!

Globālā kazino shēmotāji un laupītāji Katrs droši vien pazīst kādu cilvēku, kurš iedomājies kļūt bagāts, spēlējot kazino. Viņš ne tikai zaudējis savu naudu, bet arī izpostījis visu savu ģimeni, tuviniekus un draugus, nemitīgi aizņēmies un noslīcis neatmaksājamos parādos. Bet tagad iedomājieties, ka šis kazino spēlmanis ir visa valsts, kas savus resursus izmantojusi kā likmi globālajā kazino.

Tas ir stāsts par mūsu Latvijas pagrimšanu šajā 20 gadus ilgušajā formālas pastāvēšanas periodā.

Ja XIX un XX gadsimtenī starptautisko imperiālismu raksturoja liellaivu diplomātija, soda

ekspedīcijas, koncentrācijas nometnes, cilvēku deportācijas, pasaules kari, netaisnīgi tirdzniecības līgumi, tad pēdējās desmitgadēs šo uzkundzēšanās instrumentu klāstu papildina arī finanšu imperiālisms, ko raksturo veselu valstu ievilkšana krāpnieciskās, 322 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos spekulatīvās shēmās, kuru iznākums jau iepriekš ieprogrammēts šīs spēles noteikumos.

Tieši tāds finanšu imperiālisms pilnā apjomā un ar vietvalžu līdzdalību tika un arvien tiek izmantots arī pret jauno Latvijas valsti. Jau 1990. gados ar finanšu žņaugiem tika mērķtiecīgi likvidēta Latvijas ražošana un citas dzīvei nepieciešamās jomas. Emitējot normālai tautsaimnieciskai darbībai nepietiekamu nacionālās naudas apjomu un vienlaikus paverot durvis nekontrolētai ārvalstu kapitāla ieplūšanai, mūsu valsts resursi pakāpeniski nonāca ārzemnieku kontrolē. „Treknos gadus” var salīdzināt ar gaļas lopu nobarošanu pirms vešanas uz lopkautuvi.

Latvijā tika ielaistas „zviedru bankas”, kurām maz saistības ar zviedru tautu, bet kuras darbojās kā globālā kazino aģentūras. Tās mērķtiecīgi uzpūta Latvijas tirgu (mērķtiecīga naudas apjoma un nekustāmo īpašumu tirgus cenas uzpūšana, inflācija), lai radītu klasisku parādu piramīdu. Šāda krāpnieciska shēma ir izmantota daudzās valstīs, bet tieši Latvijā šādai shēmai tika radīti gandrīz ideāli priekšnoteikumi, nedalīts valdības un citu institūciju atbalsts. Nevis Latvijas valdība regulēja šīs globālā kazino aģentūras, bet otrādi – ārvalstu bankas regulēja Latvijas valdību.

Nākamais etaps ir laupījuma paņemšana. Tas saistīts ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju. Svarīgi saprast, ka SVF/EK aizdevums nav parasts aizdevums, ko valsts var pēc saviem labākajiem ieskatiem izmantot savas reālās ekonomikas glābšanai no sabrukuma un atdzīvināšanai. Šis aizdevums ir saistīts ar kompleksu nosacījumu paketi, kuras principi detalizēti izklāstīti slepenībā turētajā Latvijas valdības, Latvijas Bankas un SVF Memorandā, kā arī ES un Latvijas saprašanās memorandos. SVF/EK aizdevuma mērķis ir ārvalstu banku akcionāru glābšana un finanšu stabilitātes nodrošināšana laupīšanas periodā. Minētā aizdevuma nosacījumi nepārprotami izslēdz jebkādu tautsaimniecības attīstību vai pat noturēšanu esošā Status Quo stāvoklī. SVF noteikumi paredz tālāku reālās ekonomikas žņaugšanu ar finanšu svirām (t.s. budžeta konsolidācija), sociālās jomas noārdīšanu un palikušo Latvijas uzņēmumu, infrastruktūras, zemes un citu resursu lētu izpārdošanu noteiktām ārvalstu interešu grupām. SVF un zviedru bankām interesē ne tik daudz mūsu parāda maksājumi (tos eiro un dolāru papīrīšus viņi var pēc vajadzības sadrukāt paši), cik reālu resursu (mūsu zemes, mežu, zemes dzīļu, ūdeņu, infrastruktūras, energosistēmu, ūdensapgādes sistēmu, ostu u.c.) pilnīga pārņemšana. Šie anonīmie „viņi” grib pārņemt visu, kas mums vēl palicis! Un šo uzdevumu tiešā SVF un zviedru banku vadībā īsteno t.s. Dombrovska valdība.

Partiju uzpirksteņu spēle Es nevēlos demonizēt vai kaut kā īpaši izcelt tieši Valdi Dombrovski. Viņa vietā var būt jebkurš cits politiskais algotnis. Jauno kolonizatoru mērķis ir šo laupīšanu noformēt tā, lai izskatītos, ka to brīvprātīgi veikuši pašu Latvijas iedzīvotāju ievēlēti pārstāvji, un vislabāk, ja šie pārstāvji būtu paši latvieši. Īstenie laupīšanas organizētāji un ieguvēji tikmēr paliek anonīmi. Piemēram, mēs taču nezinām, tieši kas ir t.s. zviedru banku īstenie akcionāri vai ārvalstu lielveikalu tīklu īstenie īpašnieki? Tāpat ir iecerēts, ka mēs nezināsim, tieši kuri cilvēki nopirks „Latvenergo” vai citu struktūru akcijas un pēc tam spiedīs maksimālu peļņu uz mūsu rēķina. Lai šāda miglaina spēle kļūtu iespējama, ir radīta tāda politisko partiju sistēma, kāda Latvijā izveidojusies.

Droši vien esat kaut reizi vērojuši uzpirksteņu spēli. Daži izmanīgi zēni kaut kur tirgus Publikācijas (2009 - 2012) 323 rajonā veikli manipulē dažus uzpirksteņus un melnu gumijas bumbiņu. Te pienāk kāds it kā nejaušs vīrs vai sieva un iesaistās spēlē. Visi ar skaudību noraugās, kā spēlmanis laimē apaļu un visai lielu summu. Un nu ziņkārīgo barā uzrodas jauni gribētāji, kuri arī vēlas kļūt stāvus bagāti. Viņi nezina vai nevēlas redzēt, ka it kā nejaušais laimētājs un spēles organizētāji patiesībā ir viena komanda. Tieši tā darbojas mūsu partiju sistēma – tā ir viena komanda, kas vēlētājus manipulē ar dažādiem brendiem un atšķirīgām mārketinga stratēģijām (atvainojos par rakstā lietotajiem svešvārdiem, bet tāds nu ir šo imperiālistu žargons, ko es nevēlos latviskot – J.K.).

Jā, šī partiju sistēma darbojas tieši tāpat kā biznesa korporācijas, kuru mērķis ir pamudināt patērētāju nopirkt to, kas tam patiesībā nemaz nav vajadzīgs. Katrai preču grupai ir dažādi, uz dažādām fokusa grupām orientēti brendi, kuri šķietami konkurē, taču patiesībā tas ir viens un tas pats produkts dažādos iepakojumos, kas jāiesmērē nedomājošai patērētāju masai.

Par mūsu daudzpartiju sistēmu jau esmu rakstījis materiālā „Par vēlēšanām ar atbildību un izvēli”, taču aplūkosim tuvāk 10. Saeimas konfigurāciju. „Vienotības” loma šai aplaupīšanas shēmā ir uzturēt ilūziju par rietumvalstu labvēlību, ka tās mums it kā palīdz un nepametīs nelaimē, kā arī mūs pasargās no austrumu pūķa nekrietnajiem tīkojumiem. Nacionālā apvienība VL/TB/LNNK neveselīgi uzbudina latviešu nacionālās jūtas un tracina krievus, kā arī novērš latviešu uzmanību no notiekošās laupīšanas.

PCTVL un „Saskaņas centrs” absorbē un manipulē krieviski runājošo neapmierinātību, tracina latviešus, kā arī novērš krieviski runājošo uzmanību no notiekošās laupīšanas. „Par labu Latviju” it kā pārstāv vietējo uzņēmēju intereses, bet šīs apvienības līderi ir cilvēki, kas savu bagātību guvuši, izlaupot Latviju un iztirgojot Latvijas resursus ārzemniekiem. Zaļo zemnieku savienība ir kā bezsatura receklis, kas pielāgojas katrai tendencei un krāsai, ja vien tas nodrošina palikšanu pie siles. Lai kāda būtu šo partiju retorika un lozungi, patiesībā tā ir viena politisko algotņu komanda, kas veic vienu darbu: metodiski iznīcina Latviju ārvalstu lielbiznesa interesēs. Ja arī kādas partijas spicē vēl palicis kāds disidents, tad tas nemaina kopīgo krāpnieciskās shēmas būtību.

Bet ko mēs paši?

Bieži vien cilvēki savu dzīvi izvērtē tikai uz nāves gultas. Par šo pārdzīvojumu rakstījuši vairāki izcili domātāji, tai skaitā Ļevs Tolstojs darbā „Ivana Iļjiča nāve”. Taču šādu dzīves izvērtējumu iespējams veikt arī agrāk, negaidot nāves gultu. Tas nozīmē saprast, kas dzīvē ir patiesi svarīgs, bet kas – tikai savas dzīves izniekošana, negudra dzīšanās pēc mirāžām, kas nodarījusi neaprakstāmu ļaunumu gan pašam indivīdam, gan viņa tuvākajiem un tautai. Un šie domātāji nonākuši pie vienota slēdziena, ka svarīgas ir nevis egoistiskās apmātības un kaislības, bet tie labi darbi, kas mīlestībā veltīti citiem cilvēkiem. Tieši par tiem mirējs sava zemes mūža noslēgumā izjūt patiesu gandarījumu un svētlaimi.

Neesmu vairs tajā vecumā un garīgā brieduma stadijā, lai par visu vainotu tikai valdību. Gana esmu to lamājis jau tad, kad citi lielākoties klusēja. Valdība šādu politiku nespētu īstenot, ja mēs paši apzināti vai neapzināti, pasīvi vai aktīvi, to neatbalstītu vai vismaz ar to nesamierinātos, naivi ticot, ka „gan jau mani tas neskars”.

Aicinu kritiski paraudzīties pašiem uz sevi, izmeklēt savu sirdsapziņu! Vai arī mēs savā 324

Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ikdienā pret saviem tuvākajiem neizturamies tikpat ļauni un nekrietni, kā šis režīmspamāte pret visu tautu? Vai arī mēs bieži neesam gatavi savas alkatības dēļ pazudināt savu ģimeni un nodot valsti? Vai arī mēs akli netiecamies pēc iedomātas bagātības, varas, ērtībām un baudām, savā ceļā saminot un nododot to, kas svēts cilvēcībai un tautai? Vai arī mēs reizēm ļauni nepriecājamies par sava tuvākā pakrišanu un nenogrūžam grāvī vājākos? Vai arī mēs paši neesam kļuvuši par vergiem savām iekārēm, neierobežotas patērēšanas kultam, naudai, slavai, varai, iedomātam prestižam un „augstākajam stilam” sabiedrības sociālajā hierarhijā? Vai mēs, ja liktenis pavērtu iespēju „tikt pie siles”, nerīkotos vēl cūcīgāk par šiem politiskajiem algotņiem, kas, dzīdamies pēc savas laupījuma daļas (ko biznesā sauc par komisijas naudu vai privilēģijām), iztirgo un palīdz izlaupīt savu Dzimteni?

Nevēlos pārāk aizrauties ar moralizēšanu vai izslēgt arī sevi no šiem sirdsapziņas izmeklēšanas jautājumiem, taču vai nav tā, ka vispirms jāizņem baļķis no savām acīm, pirms rādīt uz skabargu sava brāļa acī?

Lai mēs kā tauta spētu mainīt savas valdības politiku, vispirms mums pašiem jākļūst morāli tīrākiem un labākiem par šo valdību, proti, mums kritiski jāizvērtē un jāmaina sava vērtību sistēma, tā jāpakārto augstākām cilvēciskām vērtībām. No negudras konkurences jāpāriet uz sava tuvākā mīlestību un sadarbību. No tautas uzticības izmantošanas savtīgam labumam uz nesavtīgu kalpošanu tautai. No individuāla egoisma – uz domāšanu ģimenes, visas sabiedrības, valsts un globālā mērogā. No peļņas kāres par katru cenu – uz sabiedriski derīgu ieguldījumu attīstībā un cilvēku pamatvajadzību nodrošināšanā. No spekulācijām un krāpšanas – uz reālu vērtību radīšanu un ekvivalentu apmaiņu ar citiem sabiedrības locekļiem. No slinkas nīkulības uz nemitīgu attīstību un pilnveidi. No degradācijas un vergošanas savām pārejošām iegribām – uz kalpošanu augstākām vērtībām, domājot par visas tautas tuvāku un tālāku nākotni. No aklas un pasīvas paļaušanās uz tirgus impulsiem – uz valsts attīstības īstermiņa un ilgtermiņa stratēģiju. No ignorances un negativitātes anonīmu interneta komentāru līmenī – uz patiesu gudrību, zināšanu alkām un izpratni. No vainīgo meklēšanas uz personīgas atbildības uzņemšanos par savu dzīvi. No mistiskie māņiem un ideoloģiskiem mītiem – uz realitāti. No ieslīgšanas aizvien jaunās atkarībās – uz brīvību un savas cilvēciskās misijas īstenošanu.

Pienācis laiks tautas kustībai Latvijā izveidotā politiskās pārvaldes sistēma ir absolūti disfunkcionāla un bezjēdzīga.

Presē ik dienas uzplaiksna skandāli, intrigas un kaislības ap politikas un biznesa personāžiem, taču netiek runāts par būtību. Piemēram, nesen daudz rakstīja par jaunā cilvēktiesību ombuda (tiesībsarga) apstiprināšanu, drīz rakstīs par Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanām, taču ne vārda par šo posteņu funkcijām, misiju un mērķiem.

Nu labi, jaunais ombuds izvēlēsies komandu, pārkārtos savu biroju un mājas lapu tīmeklī, uz valsts rēķina atjauninās datorsistēmu, iegādāsies jaunas mēbeles, veiks dārgu remontu, pieņems jaunu sekretāri, palīgus un padomniekus, iespiedīs jaunas vizītkartes, izdomās, kā sev „izsist” jaunas kompensācijas un citas privilēģijas, bet kas tālāk? Klusa veģetēšana, algu un prēmiju saņemšana piecu gadu garumā? Atrādīšanās svinīgos pasākumos un neko nepasakošas intervijas pakalpīgajai presei?

Publikācijas (2009 - 2012) 325 Patiesībā šis raksts būtu jāraksta nevis man, bet tieši cilvēktiesību ombudam.

Latvijā daudz tiek tukši muldēts par cilvēka tiesībām, taču kaut kā pārāk abstrakti un nenozīmīgos gadījumos. Atgādināšu, kas bez pilsoniskajām un politiskajām tiesībām pastāv arī ekonomiskās, sociālās un kultūras cilvēka tiesības, kas apkopotas ANO 1966. gadā pieņemtajā Starptautiskajā paktā ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Šā pakta 1. pantā nepārprotami rakstīts: „Visām tautām ir tiesības uz pašnoteikšanos. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību. Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, nepārkāpjot nekādas saistības, kas izriet no starptautiskās ekonomiskās sadarbības, kura balstās uz savstarpēja izdevīguma principa, un no starptautiskajām tiesībām. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.”

Vai jaunais ombuds kaut ko darīs šā pakta ievērošanai Latvijā?

Pēc maniem novērojumiem, kas ilguši daudzus gadus, es vairs neticu, ka kāda institūcijas kaut ko darīs Latvijas labā, ja vien to atbilstoši rīkoties nepiespiedīs pati tauta, izmantojot mērķtiecīgas un organizētas akcijas, kas pāraugs visas tautas kustībā un suverenās varas atgūšanā. Lai panāktu labvēlīgas pārmaiņas Latvijas politikā, nepieciešama ne mazāk kā nevardarbīga tautas revolūcija.

Ceru, ka šī revolūcija jau sākusies ar to cilvēku mobilizāciju, kas pašlaik notiek „Latvenergo” nosargāšanai. 24. martā plkst. 12.00 pie Prezidenta pils ieplānotā akcija būs tikai pirmais solis tautas varas atgūšanā. Paļaujos, ka aktīvisti pēc akcijas neizklīdīs pa mājām, bet veidos pāri partijām stāvošu organizāciju, kas būs atvērta visu politisko pārliecību, reliģiju, tautību, dzimumu, vecumu un sociālo kārtu cilvēkiem. Jo cilvēka tiesības ir universālas – vai nu tās manto visi, vai – neviens.

Neviens cits mūsu vietā šīs pārmaiņas nesāks, paļauties varam tikai paši uz sevi un Dieva žēlastību. Izcilais brīvības cīnītājs Mahatma Gandijs teica: „Ja vēlies labas pārmaiņas, pats kļūsti par šo pārmaiņu nesēju!”

2011. gada 14. marts Domājot par Latvijas energosektora nākotni Līdzšinējais Latvijas politiskais kurss ilgstoši bijis tik nelīdzsvarots un labvēlīgs starptautiskā biznesa interesēm, ka Latvija faktiski pārvērsta par šo alkatīgo interešu koloniju ar minimālām, lielākoties tīri simboliskām suverēnas valsts pazīmēm.

Iedomātas brīvās tirdzniecības ideoloģijas vārdā ir likvidētas vai paralizētas daudzas tautas attīstībai nepieciešamās tautsaimniecības un citu jomu nozares, veselas jomas vairs nekalpo sabiedrībai, bet ir pārvērstas par savtīgu interešu peļņas izspiešanas avotiem. Vairākas jomas, kā banku sektors, tirdzniecība un citas, ir pilnīgi nodotas ārvalstu kontrolē. Šo nozaru peļņa no Latvijas aizplūst.

Sekas tam ir tikai likumsakarīgas: hronisks ārējās tirdzniecības bilances iztrūkums, 326 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Latvijas resursu izpārdošana, Latvijas depopulācija, demogrāfiskā katastrofa, masveida aizbraukšana no valsts, masveida bezdarbs, sociālā netaisnība un noslāņošanās, nabadzība, noziedzība, pelēkā un melnā ekonomika, krāpnieciski izraisīta parādu krīze, dabas bagātību barbariska, nesaimnieciska izlaupīšana, nolaista, pussabrukusi infrastruktūra, slikti tautas veselības rādītāji un sarūkošs vidējais mūža ilgums, depresija, cilvēku grimšana atkarībās un psihiskās slimībās, ticības zudums sev, valstij,

cilvēciskajiem ideāliem un nākotnei.

Faktiski jāatzīst un jāceļ trauksme, ka notiek mērķtiecīgs, pret Latvijas iedzīvotājiem vērsts genocīds, un Latvija kļuvusi par valsti, kas negudras politikas un negatīvu dominējošo vērtību iespaidā aprij pati sevi.

Melīgas propagandas kampaņas iespaidā panāktā Latvijas iekļaušana Eiropas Savienībā izrādījusies traģiska kļūda, jo pieņemti Latviju diskriminējoši dalības noteikumi, un ES neveidojas kā suverēnu valstu brīvas sadarbības organizācija, bet gan kā nedemokrātiska, birokratizēta struktūra ar centralizētu diktātu. Latvija Eiropas Savienībai ziedojusi vienu suverēno pozīciju pēc otras, un arī „Latvenergo” aprakstītājā shēmā tiek gatavots kā kārtējais upuris, ko no mums nekaunīgi pieprasa starptautiskā biznesa intereses.

Kas notiek aiz slepenības priekškara?

Latvijas tauta visas tautas referendumā 2000. gadā nepārprotami noraidīja jebkādu šā tautai piederošā uzņēmuma privatizāciju vai sadalīšanu. Diemžēl valsts pārvaldes iestādes ir darījušas daudz, lai šo tautas gribu apietu: uzņēmums faktiski jau ir sadalīts un paredzēta tā tālāka dalīšana; uzņēmums apgrūtināts ar dažādiem starpniekiem un privātas peļņas gūšanas shēmām, atsevišķas ienesīgas funkcijas atdotas privātām struktūrām; uzpūsts uzņēmuma pārvaldes aparāts, uzņēmuma pārvaldes un pārraudzības orgāni pārvērsti par barotavu valdošo partiju nomenklatūrai; noteiktas uzpūstas atsevišķu pakalpojumu cenas, alternatīvas enerģijas iegūšanas vārdā radītas privilēģijas šo projektu īstenotājiem, nosakot tiem paaugstinātus iepirkšanas tarifus uz pārējo enerģijas patērētāju rēķina. Un, visbeidzot, – valsts pārvaldes iestādes mērķtiecīgi sabotē mūsu tautsaimniecību, elektrisko enerģiju mākslīgi sadārdzinot ar strauji pieaugošu nodokļu nastu. Tas tiek darīts it kā krīzes pārvarēšanas nolūkā, lai gan patiesībā, šādi pasākumi krīzi tikai padziļina, Latviju padara vēl nabadzīgāku un konkurēt nespējīgāku.

Rodas iespaids, ka ekonomiski nepamatotā tarifa pacelšana ir tikai taktisks manevrs, lai panāktu šādus galvenos mērķus: 1) padarītu Latvijas enerģijas tirgu pievilcīgu t.s. ārvalstu investoriem (uz maksimālu peļņu orientētiem spekulantiem, tirgus manipulatoriem); 2) novirzītu tautas dusmas uz „Latvenergo”, lai gan patiesībā politiskos lēmumus pieņem „Latvenergo” akciju turētāji Ekonomikas ministrijā un valdībā kopumā, bet Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija nelemj enerģētikas politikas jautājumus, bet tikai pārbauda iesniegto aprēķinu matemātisko pareizību; 3) novērstu sabiedrības uzmanību no daudz būtiskākām pārmaiņām, kas tiek gatavotas slepenībā.

Latvijas enerģētikas nākotne ietīta necaurredzamā slepenības plīvurā, sabiedrība tiek turēta neziņā, nenotiek nekādas atklātas diskusijas par šiem katram Latvijas Publikācijas (2009 - 2012) 327 iedzīvotājam svarīgajiem jautājumiem. Lūk, daži apsvērumi, kas izraisa bažas: • Visai neskaidros apstākļos tika nomainīta visa „Latvenergo” vadība, aizstājot to ar jaunu komandu; ar to lielā mērā izskaidrojama enerģijas nozares speciālistu klusēšana, jo viņi ir iebaidīti; • Sabiedrība netiek informēta par mūsu valdības solījumiem Starptautiskajam Valūtas fondam, taču jau ir konstatēta ASV Valsts departamenta un citu valstu pārstāvju īpaša interese par Latvijas enerģētikas sektoru; • Eiropas Savienības centralizētā birokrātija bez sabiedriskas apspriešanas un apejot

demokrātiski ievēlētās institūcijas, ir iesākusi virzīties uz integrēta un liberalizēta visas Eiropas enerģijas tirgus izveidi. Jau pieņemtas EK direktīvas Nr. 2003/54/EC un Nr. 2009/72/EC, kas saistītas ar kopēja elektroenerģijas tirgus iekšējiem noteikumiem, kuri apkopoti trijās „Enerģijas paketēs”. Kā šo normatīvu ieviešanas gala termiņš ir noteikts 2011. gada marts, kas nozīmē, ka direktīvas Nr. 2009/72/EC normas ir jāpārņem nacionālajās tiesībās līdz šim datumam. Nacionālajām normām, ar kurām tiek pārņemtas minētās direktīvas, ir jāstājas spēkā 2013. gada martā. Arī par šiem plāniem Latvijas iedzīvotāji netiek informēti, viss tiek kārtots pilnīgā slepenībā. Šajā procesā „Latvenergo”, kādu mēs to līdz šim pazīstam, var pazust pavisam, zaudējot arī tās priekšrocības, kuras mums dod Latvijas HES ražotā lētā enerģija un citi faktori; • Tiek izplatīti mīti, ka enerģijas tirgus liberalizācija un atvēršana citiem operatoriem rada veselīgu konkurenci, kuras iespaidā pazeminās elektroenerģijas tarifi patērētājiem, taču tā nav patiesība. Labākajos gadījumos tarifi pieaug vidēji par 40%, bet vairākos gadījumos, kā, piemēram, ASV Kalifornijas štatā, tirgus liberalizācija izraisījusi enerģētikas sektora krīzi un radījusi nepieciešamību šo sektoru glābt uz nodokļu maksātāju rēķina, izdodot milzīgas summas. Tirgus liberalizācija nav nekāda panaceja, pasaulē par šo jautājumu turpinās asas diskusijas, bet arī par to Latvijas iedzīvotāji netiek informēti.

Atcerēsimies, kā mūs savulaik tie paši politiķi maldināja ar zemes tirgus liberalizāciju un atvēršanu! Ar ko tas beidzās? Kāds no tā labums Latvijai? Atcerēsimies, kā mūs vēl nesen tie paši politiķi maldināja ar banku sektora liberalizāciju un atvēršanu!

Iznākums bija tāds, ka šo sektoru ātri okupēja ārvalstu bankas un nu Latvija iedzīta krīzē, nesamaksājamos parādos un pakļauta SFV/EK diktātam. Kāda garantija, ka līdzīgi nebeigsies enerģētikas sektora liberalizācija un atvēršana?

Nekādas!

Lēta enerģija kā krīzes pārvarēšanas un tautsaimniecības attīstības stratēģija „Latvenergo” ir viens no pēdējiem saimnieciskajiem cietokšņiem, kas vēl palicis Latvijas kontrolē un kura politiku mēs varam demokrātiski iespaidot. Vieglprātīgi, bez nopietnas analīzes un apspriešanas atsakoties no „Latvenergo”, mēs riskējam zaudēt to, kas mums vēl ir un darbojas, tā vietā akli paļaujoties uz anonīmiem tirgus spēkiem, kuru politika nav no mums tieši atkarīga.

Mans priekšlikums ir „Latvenergo” veidot kā dabisku monopolu – vienotu, visai 328 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sabiedrībai piederošu bezpeļņas uzņēmumu. „Bezpeļņas” tādā nozīmē, ka no elektrības ražošanas, iepirkšanas (Latvija nesaražo visu sev nepieciešamo elektrību), sadales un pārdošanas nedrīkst gūt peļņu nekādas privātas struktūras, starpnieki vai privāti akcionāri, kuri nav absolūti nepieciešami uzņēmuma funkciju sekmīgai veikšanai.

Pašam „Latvenergo” plānojama saprātīga peļņa, kas izlietojama darbinieku algošanai, infrastruktūras uzturēšanai un atjaunināšanai, ieguldīšanai uzņēmuma attīstībā un modernizācijā, kā arī jaunu elektroenerģijas iegūšanas veidu zinātniskos pētījumos.

Zinātniskie pētījumi ir īpaši svarīgi, jo tieši Latvijas zinātnieki jau veikuši nozīmīgas iestrādes kodolsintēzes un citās jomās. Pašlaik šie zinātnieki spiesti savus atklājumus lēti pārdot ārvalstu fondiem, jo Latvijas valsts savu zinātni noniecinājusi.

Elektroenerģija ir nepieciešama visiem: ražotājiem, celtniekiem, lauksaimniekiem, pakalpojumu sniedzējiem, infrastruktūrai, iestādēm, birojiem, slimnīcām, skolām,

mājsaimniecībām u.c. Jo lētāka elektrība, jo efektīvākas un sekmīgākas būs visas mūsu dzīves jomas, augs vispārējā turība, pieaugs Latvijas eksports un arī valsts budžeta ieņēmumi. Tieši aiz šā apsvēruma līdzīgās nozarēs jau sen par labāko ir atzīta dabiskā monopola koncepcija, proti, neviens negūst tiešu peļņu no monopola, bet labumu (lētu elektroenerģiju) bauda visi. Tā ir demokrātija tautsaimniecībā – pretstatā šauru, oligarhisku aprindu peļņas interesēm. „Latvenergo” arī patreizējā, krietni izkropļotajā stāvoklī ir stabils, sekmīgs, pelnošs, visas funkcijas veiktspējīgs uzņēmums. Tam nav nepieciešami nekādi ārvalstu investori, kreditori, akciju spekulācijas biržās, tirgus atvēršana citiem energouzņēmumiem un tālāka liberalizācija.

Kā katrā nozarē, arī enerģijas ražošanā ir pelnošas, mazāk pelnošas un zaudējumus nesošas funkcijas. Piemēram, enerģijas pārdošana ir tīri ieņēmumi, bet infrastruktūras uzturēšana – tīrie izdevumi. Ja uzņēmums ir vienots, tad izdevumus pats uzņēmums kompensē ar saviem ieņēmumiem. Tieši tāpēc uzņēmumu vienkārši nedrīkst sadalīt, tam jādarbojas kā pašpietiekošam, vienotam veselumam. Tiklīdz uzņēmumu sāks sadalīt un izregulēt, šī sistēma izjuks, peļņa sāks aizplūst, trūks līdzekļu infrastruktūras uzturēšanai, nāksies ņemt kredītus vai iepludināt valsts subsīdijas, bet elektrības cena patērētājiem nemitīgi pieaugs. Radīsies arvien jauni reģioni, kuru elektroapgāde izrādīsies nerentabla, jo cilvēki nespēs maksāt.

Katra saprātīga valsts, kas rūpējas par savu iedzīvotāju interesēm, izmanto savas dabiskās un pašu radītās priekšrocības, lai ieņemtu labas pozīcijas sadarbībā ar citām valstīm. Latvijas gadījumā viena no nozīmīgākajām priekšrocībām, kuru mēs varam radīt un izmantot, būtu orientācija uz lētu enerģiju. Tātad nevis jāceļ elektrības tarifi, bet saprātīgās iespēju robežās tie jāsamazina, elektrība un citi energonesēji (degviela, kurināmais) jāatbrīvo no nodokļiem, tautsaimniecības attīstības stratēģija jābalsta uz iespējami lētu enerģiju.

Lai ko prasītu Eiropas Savienība, SVF, PB un PTO, mums nav viņiem par prieku jānolemj sevi nacionālai pašnāvībai. Ja Rietumeiropa mūs diskriminē lauksaimniecības subsīdiju un daudzās citās jomās, tad mums ir tiesības šādu diskrimināciju kompensēt ar pašu radītām priekšrocībām citās nozarēs. Tādējādi mēs Latvijai piesaistīsim nevis spekulantus un finanšu mahinatorus, bet nopietnus investorus, kuri gribēs Latvijā celt Publikācijas (2009 - 2012) 329 ražotnes, lai izmantotu mūsu lēto enerģiju (nevis lētu darbaspēku). Uz lētu enerģiju un vēl dažiem stimulējošiem pasākumiem balstīta attīstības stratēģija Latviju izvedīs no krīzes un pakāpeniski izvirzīs attīstīto valstu saimē. Bez tam šāda stratēģija ļaus dzimtenē atgriezties tiem tūkstošiem mūsu bērnu, vecāku, brāļu un māsu, kuri ar veco, prettautisko politiku tika izdzīti no Latvijas.

Dažas idejas īsumā • nodrošināt pilnīgu atklātību visos ar Latvijas enerģijas sektoru saistītajos jautājumos.

Pirms pieņemt svarīgus lēmumus, no kuriem atkarīga mūsu enerģētikas sektora nākotne, veicama kompleksa visu faktoru analīze, par kuras rezultātiem jāinformē visa sabiedrība, kā arī nepieciešama sabiedriska diskusija par visiem ar enerģētikas politiku saistītiem jautājumiem, līdz panākta nacionāla vienošanās par valstij izdevīgāko politiku; • „Latvenergo” veidot kā vienotu, visai tautai piederošu bezpeļņas uzņēmumu; • pašam „Latvenergo” plānojama saprātīga peļņa, kas izlietojama darbinieku

algošanai, infrastruktūras uzturēšanai un atjaunināšanai, ieguldīšanai uzņēmuma attīstībā un modernizācijā, kā arī jaunu elektroenerģijas iegūšanas veidu zinātniskos pētījumos; • kategoriski un pilnīgi atteikties no „Latvenergo”, tā atsevišķu apakšuzņēmumu vai peļņu nesošu funkciju atklātas var slēptas privatizācijas; • noraidīt ārvalstu energouzņēmumu ienākšanu Latvijas tirgū vai „Latvenergo” akciju kotēšanu biržā, jo tas automātiski nozīmēs energonozares komercializāciju un pakārtošanu privātas peļņas gūšanas interesēm, kā arī spekulatīvām manipulācijām; • valstiski veicināt abpusēji izdevīgu un Latvijas interesēm atbilstošu starptautisku sadarbību energoprojektu un transporta koridoru nozarēs, kuras ilgtermiņa mērķis būtu Latvijas neatkarība elektroenerģijas jomā; • valstiski atbalstīt indivīdu, organizāciju un zinātnieku centienus alternatīvu elektroenerģijas iegūšanas veidu izpētē un ieviešanā, taču šīs jomas nepadarot par privileģētiem peļņas gūšanas avotiem uz citu enerģijas patērētāju rēķina; • krīzes pārvarēšanas un tautsaimniecības attīstības stratēģiju balstīt uz iespējami lētas enerģijas izmantošanu; šim nolūkam: – „Latvenergo” atbrīvot no politisko partiju aizbildniecības, kā arī visiem uz peļņu orientētiem privātiem starpniekiem, bez kuru pakalpojumiem var iztikt, slēdzot tiešus līgumus, un krāpnieciskām privātas peļņas gūšanas shēmām, – elektroenerģiju pilnīgi vai iespējamā maksimālā apjomā atbrīvot no nodokļu nastas, – kritiski izvērtēt atbilstošo ES direktīvu atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm un par primārām uzskatīt Latvijas nacionālās intereses, – līdzīgi izvērtēt Latvijai uzlikto starptautisko saistību pamatotību oglekļa dioksīda izmešu un t.s. oglekļa kvotu jautājumā.

2011. gada 17. marts 330 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos 24. marta mītiņa rezolūcija 2011. gada 24. marta akcijas REZOLŪCIJA Saskaņā ar Satversmes 1. pantu, Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

Saskaņā ar Satversmes 2. pantu, Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šie ir paši svarīgākie Satversmes panti, kurus nekādi deputāti, ministri vai prezidenti nevar atcelt vai mainīt.

Suverēns valstī ir tas, kam piekrīt augstākā, pēdējā un galīgā izšķiršana visos svarīgākajos dzīves jautājumos. Latvijā suverēns ir Latvijas tauta. Saeimas deputāti un prezidents šai shēmā ir tikai tautas pārstāvji, tautas gribas pildītāji, tautas kalpi.

Uzņemoties savus pienākumus, Saeimas deputāti tautas priekšā svinīgi apsola „aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti”, kā arī „ievērot Latvijas Satversmi”. Savukārt Valsts prezidents, uzņemoties savus pienākumus, tautai apsola: “Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību.”

Satversmes principu ievērošana jānodrošina arī Satversmes tiesai, bet vai tā to dara?

Solījumi ir cēli, bet kādi ir reālie darbi?

Līdzšinējais Latvijas politiskais kurss ilgstoši bijis tik nelīdzsvarots un Latvijas tautas interesēm neatbilstošs, ka Latvija faktiski pārvērsta par alkatīgu starptautiskā biznesa interešu koloniju ar minimālām, lielākoties tīri simboliskām suverēnas valsts pazīmēm.

Iedomātas brīvās tirdzniecības ideoloģijas vārdā ir likvidētas, paralizētas vai minētajām biznesa interesēm atdotas daudzas tautas attīstībai nepieciešamās nozares. Šo nozaru peļņa no Latvijas aizplūst, mūsu darbavietas pazūd, ienākumi sarūk, izsīkst iespējas cilvēka cienīgai dzīvei savā Dzimtenē.

Sekas šādai ilgstoši īstenotai, pret Latvijas interesēm vērstai politikai ir tikai likumsakarīgas: hronisks ārējās tirdzniecības bilances iztrūkums, Latvijas resursu izpārdošana, depopulācija, demogrāfiskā katastrofa, masveida aizbraukšana no valsts, masveida bezdarbs, sociālā netaisnība un noslāņošanās, nabadzība, noziedzība, pelēkā un melnā ekonomika, krāpnieciski izraisīta parādu krīze, dabas bagātību barbariska izlaupīšana, nolaista, pussabrukusi infrastruktūra, slikti tautas veselības rādītāji un sarūkošs vidējais mūža ilgums, depresija, cilvēku grimšana atkarībās, ticības zudums sev, valstij, cilvēciskajiem ideāliem un nākotnei. Šāda politika jau ilgstoši min kājām Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesības, tai skaitā „ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām” noteiktās katras tautas tiesības „brīvi noteikt savu politisko statusu, brīvi nodrošināt savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību”. Savu mērķu sasniegšanai katrai tautai ir tiesības „brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem”. „Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus,” to nosaka šis pret koloniālismu vērstais starptautiskais pakts.

Jāatzīst un jāceļ trauksme, ka notiek mērķtiecīgs, pret Latvijas iedzīvotājiem vērsts genocīds, un Latvija kļuvusi par valsti, kas tautai nelojālas politikas iespaidā aprij pati sevi.

Publikācijas (2009 - 2012) 331 Mēs šeit esam pulcējušies, lai noraidītu ekonomiski nepamatoto elektrības tarifu pacelšanu, bet kā šāda nepamatota pacelšana un citas manipulācijas ap tautai piederošo uzņēmumu vispār kļuvušas iespējamas?

Latvijas tauta 2000. gadā nepārprotami noraidīja jebkādu šā tautai piederošā uzņēmuma privatizāciju vai sadalīšanu. Referendumam pret „Latvenergo” privatizāciju savākto balsu skaits bija tik pārliecinošs. Diemžēl suverenitātes iztirgotāji ir darījuši daudz, lai šo tautas gribu apietu: uzņēmums faktiski jau ir sadalīts, pārveidots par koncernu un iesākta tā tālāka dalīšana; uzņēmums apgrūtināts ar dažādiem starpniekiem un privātas peļņas gūšanas shēmām, atsevišķas ienesīgas funkcijas atdotas privātām struktūrām; uzpūsts uzņēmuma pārvaldes aparāts, uzņēmuma pārvaldes un pārraudzības orgāni pārvērsti par barotavu valdošo partiju nomenklatūrai; noteiktas nepamatoti uzpūstas atsevišķu pakalpojumu cenas, alternatīvas enerģijas iegūšanas vārdā (mazie HES, vēja parki, „zaļā enerģija” u.c.) radītas privilēģijas šo projektu īstenotājiem, nosakot tiem paaugstinātus iepirkšanas tarifus uz pārējo enerģijas patērētāju rēķina. Un, visbeidzot, – valsts pārvaldes iestādes mērķtiecīgi sabotē mūsu tautsaimniecību, elektrisko enerģiju mākslīgi sadārdzinot ar strauji pieaugošu nodokļu nastu.

Neraugoties uz šo sabotāžu un ārvalstu kompāniju ielaišanu Latvijā, „Latvenergo” tik un tā arvien ir stabils, sekmīgs, pelnošs, visas funkcijas veiktspējīgs uzņēmums. Tam nav nepieciešami nekādi ārvalstu investori, kreditori vai spekulācijas akciju biržās. Tad kāpēc mums būtu no tik laba uzņēmuma, kurš maksā lielus nodokļus Latvijas valstij, jāatsakās?

Nedemokrātiski ieceltās Eiropas Komisijas spiediena ietekmē sākta Latvijas elektroenerģijas sektora liberalizācija un atvēršana t.s. ārvalstu investoriem. Šim

nolūkam jau sākta „Latvenergo” tālāka sadalīšana un uz šķērssubsīdijām balstītā iekšējā norēķinu mehānisma izjaukšana. Faktiski tas nozīmē visas vairāku paaudžu laikā par mūsu līdzekļiem uzceltās „Latvenergo” sistēmas piespiedu demontāžu un likvidāciju, elektroenerģijas infrastruktūras saraustīšanu gabalos un izdalīšanu t.s. ārvalstu investoriem. Tiem pašiem „investoriem”, kuri Latviju jau iegrūduši nesamaksājamu parādu verdzībā.

Mūs māna, ka tādējādi Latvijas iedzīvotājiem būs dota iespēja izvēlēties sev izdevīgāko operatoru un zemākos tarifus. Taču tā nav taisnība, jo mums jau ir zemi, vienoti, valsts regulēti tarifi. Elektrības tirgus jau ir atvērts, bet ārvalstu investori pagaidām nesteidzas, jo šādi tarifi viņiem ir par zemu. Investori grib penīt un pelnīt daudz! Investori nav labdarības organizācijas, bet uz maksimālu peļņu orientētas korporācijas un biržu spēlmaņi! Ārvalstu investori gaida un nāks bariem, bet tikai pēc tam, kad Latvijas valsts atteiksies no tarifu regulēšanas un kad „Latvenergo” izveidotā sistēma būs likvidēta.

Tikai tad mēs īsti izjutīsim, ko nozīmē svārstīgi, no globālā tirgus manipulācijām atkarīgi tarifi. Un tie vairs nebūs zemi.

Likvidējot „Latvenergo”, mēs zaudēsim arī mūsu Daugavas spēkstaciju dotās priekšrocības. Bet pats galvenais – ienākumi no elektrības sektora vairs nepaliks Latvijā un nepapildinās mūsu valsts budžetu, bet tiks no Latvijas izvesti, noguldīti ārvalstu investoru kontos un seifos. Un Latvija šajā izkārtojumā paliks vēl nabadzīgāka. Vai mēs patiešām to gribam?

332 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Tāpēc mums ne tikai jāprotestē pret tarifu nepamatotu paaugstināšanu, bet vēlreiz no alkatīgiem tīkojumiem jānosargā mūsu tautas uzņēmums „Latvenergo”.

TAUTAI PIETIEK! Tāpēc mēs, kas šeit pulcējušies, un tie, kas nevarēja atnākt, bet mūs atbalsta, pieprasām: – Nekavējoties atcelt ieplānoto elektrības tarifu pacelšanu, kā arī apturēt visus uz „Latvenergo” likvidāciju un elektroenerģijas tirgus liberalizāciju vērstos pasākumus!

– Publiskot visu ar šiem pasākumiem saistīto informāciju, kā arī valdības un citu amatpersonu parakstītās saistības (memorandus, to slepenos pielikumus un papildinājumus) ar Starptautisko Valūtas fondu, ES institūcijām, Pasaules Banku un citām starptautiskām institūcijām. Tautai jāzina, ko mūsu valdība šīm institūcijām mūsu vārdā apsolījusi!

– Veikt pilnu „Latvenergo” koncerna darbības auditu un tā datus publiskot!

– Ievērot referenduma procedūrā pausto tautas gribu – „Latvenergo” veidot kā vienotu, visai tautai piederošu bezpeļņas uzņēmumu! Tas nozīmē, ka „Latvenergo” plānojama saprātīga peļņa, kas nav izmaksājama dividendēs, bet izlietojama infrastruktūras uzturēšanai un atjaunināšanai, ieguldīšanai uzņēmuma attīstībā un modernizācijā, kā arī jaunu elektroenerģijas iegūšanas veidu zinātniskos pētījumos; – Kategoriski un pilnīgi atteikties no „Latvenergo”, tā atsevišķu struktūrvienību vai peļņu nesošu funkciju atklātas vai slēptas privatizācijas; – Atbrīvot „Latvenergo” no politisko partiju aizbildniecības, kā arī visiem uz peļņu orientētiem privātiem starpniekiem, bez kuru pakalpojumiem var iztikt, slēdzot tiešus līgumus! Atbrīvot uzņēmumu no krāpnieciskām peļņas gūšanas shēmām!

– Noraidīt ārvalstu energouzņēmumu ienākšanu Latvijas tirgū vai „Latvenergo” akciju kotēšanu biržā, jo tas automātiski nozīmēs energonozares komercializāciju un

pakārtošanu privātas peļņas gūšanas interesēm un spekulatīvām manipulācijām!

– Valstiski veicināt abpusēji izdevīgu un Latvijas interesēm atbilstošu starptautisku sadarbību energoprojektu jomā, kuras ilgtermiņa mērķis būtu Latvijas enerģētiskā neatkarība!

– Valstiski atbalstīt indivīdu, organizāciju un zinātnieku centienus alternatīvu elektroenerģijas iegūšanas veidu izpētē un ieviešanā, taču šīs jomas nepadarot par privileģētiem peļņas gūšanas avotiem uz citu enerģijas patērētāju rēķina!

– Izstrādāt un sākt īstenot saimnieciskās krīzes pārvarēšanas un tautsaimniecības attīstības stratēģiju, kas balstīta uz lētu energoresursu izmantošanu. Atbrīvot šos resursus no pārliekas nodokļu nastas!

– Arī citās jomās pārtraukt darbību, kas veicina šajā Rezolūcijā uzskaitītās genocīda izpausmes!

– Pieprasām, lai LR Saeima, Valsts Prezidents un citas atbildīgas institūcijas mēneša laikā sniedz konkrētu atbildi uz mūsu prasībām, ziņo par paveikto un iecerēto!

Ja Valsts Prezidents un Saeima nekavējoties nesāks atbildīgu rīcību mūsu prasību izpildīšanai, mēs paturam sev tiesības turpināt plašas un regulāras protesta akcijas, ekonomiskās prasības papildinot ar politiskām.

Akcijas dalībnieku un atbalstītāju vārdā pasākuma organizētājs: Publikācijas (2009 - 2012) 333 Ja karalis negrib redzēt savu plikumu „Lai viņi ēd kūkas!” /Francijas karaliene Marija Antuanete/ „Valdi, Valdi, Valdi!” unisonā skandināja labajam karalim vēl ticēt gribošie pavalstnieki. „Prezidentu”, prezidentu, prezidentu!” sauca aukstajā vējā salstošie protestētāji. „Pīrādziņ, nāc ārā!” vēl nokliedzās kāds, kad tautas masas jau sāka plūst uz Augstā nama pusi.

Ja būtu priekšvēlēšanu laiks, neviens deputāts nepalaistu izdevību ar saldiem vārdiem iemidzināt tādu labas ziņas alkstošu cilvēku masu, kas savu saietu bija pielāgojusi Augstā nama darba kārtībai (ceturtdiena Saeimā darbdiena). Taču šoreiz deputāti par to nedomāja un bija jau laikus evakuējušies, atstādami tikai savu priekšsēdi, kurai īsti nebija ko teikt, apsardzi un kalpus.

Gan jau padziedās, paklaigās un izklīdīs, un viss turpināsies ierastajās sliedēs.

Runājošās galvas televīzijā kaut ko paspriedīs par katra tiesībām izteikt savu viedokli un demokrātiju. Eksperti vakarā iemidzinās ar garlaicīgām runām par tarifu dinamiku, aprēķinu metodikām un globālajām tendencēm, un kārtējā rūgto zāļu porcija tiks norīta. Kā visas iepriekšējās un turpmākās reizes.

Bet ja nu šoreiz būs citādi? Ja tautai patiešām pietiek? Ja tie, kas atbalstīja un iesniedza ultimatīvas prasības, jau plāno nākamo akciju, kurā tiks ņemtas vērā iepriekšējās kļūdas un atrastas jaunas ietekmēšanas sviras? Ja šādas akcijas sekos cita citai, pieņemoties spēkā, mērķu skaidrībā un apņēmībā?

Ja tautas kalpi ir tik tālu atrāvušies no tautas, ka to nevēlas pat redzēt un ar tautu runāt, ja tautas kalpu apkalpotāji atļaujas nievājošus komentārus, tad varbūt tauta var šo vēlmi apmierināt un kādu dienu patiešām vairs ar viņiem nerunāt?

Kas gan var būt efektīvāks par pilnīgu klusumu, par pilnīgu novēršanos, par pilnīgu boikotu?

Patiesībā 24. marta akcijā bija pulcējušies tie, kurus ieplānotais elektrības tarifu uzskrūvējums nemaz neskartu, jo viņi mēnesī nenodedzina vairāk par 100 kilovatstundām. Mītiņā nejuta uzņēmēju klātbūtni, kuriem jaunie tarifi patiešām sāpīgi iegriezīs. Nejuta arī inteliģences klātbūtni. Hallo, vai vēl neesat pamodušies? Šoreiz patiešām runāja pati tauta. Ar visām savām sāpēm, maldiem, neorganizētību, arī vēl nenotērēto naivumu. Tāda, kāda tā ir, bet mūsu vienīgā tauta, jo citas mums nav un nebūs. Un bēdas tiem iedomīgajiem valdītājiem, kuri aizmirsuši, ka arī viņi nebūs nekas, ja nebūs šīs tautas, no kuras viņi savā iedomībā kaunās, smalki rauc degunus un grib norobežoties.

Izrādās, mūsu tauta valsts lietas saprot labāk par tiem, kuri savus mandātus ieguvuši, izmantojot manipulatīvas polittehnoloģijas. Tauta nav atrauta no valsts realitātes, tāpēc jūt, ka līdzšinējā politika mūs ved pazušanā. Izrādās, vienīgie naivuļi palikuši šie paši manipulatori, kuri vēl tic, ka to pašu spēli varēs turpināt bezgalīgi. Jo ne jau viņu bērni spiesti braukt uz Īriju gliemežus rīta vēsajā mitrumā lasīt, vai uz Londonu tualetes 334 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos tīrīt, vai uz Afganistānu citas tautas paverdzināt.

Vienīgā atšķirība starp uzkundzējušos režīmu un tautu ir tā, ka pirmais ir organizēts un neskaitāmām korupcijas saitēm siets, bet tauta pagaidām nav organizējusies.

Pagaidām.

Pašiedomātie valdnieki uzcēluši ap sevi personīgās labklājības un komforta sienas, tos sargā labi atalgotu padomnieku, stila speciālistu, preses sekretāru, frizieru, spoku rakstnieku, PR speciālistu, uzpirktu ekspertu, glaimojošu lišķu, miesassargu un īpaši apmācītu dumpju apspiedēju kordons. Un tad jau var tautu gudri pamācīt, ka vajag vairāk strādāt, un vienlaikus finansiāli nožņaugt darbavietas, kurās varētu strādāt. Un tad jau var nemitīgi pievilkt finansiālo žņaugu skrūves un skaidrot, ka tādējādi tiek atveseļota ekonomika. Bet cik ilgi, kungi un dāmas? Vai biļetes uz aizjūru jau pasūtītas? Šorīt man piezvanīja kāds draugs no Atmodas laikiem, kurš bija no malas vērojis varas un mēdiju reakciju uz 24. marta mītiņu, un ieteica labu ideju.

Lai kādas būtu mūsu nākamās akcijas, mums ir iespēja līdz 4. maijam sagatavot arī īpašu akciju, kas neizmaksās ne santīma un kas no mums neprasīs nekādus varoņdarbus un nebūs pat paģiru. Varēsim jauki pavadīt pavasarīgu dienu: pie dabas, ģimenes dārziņā, ar bērniem un draugiem.

Tuvojas 4. maijs, kas simbolizē ne tikai Latvijas neatkarības atjaunošanas pasludināšanu, bet arī šo politisko kursu, kas Latviju novedis stāvoklī, kādā pašlaik esam. Lai cik trūcīgs palicis valsts un pašvaldību budžets, nauda šīs jubilejas pompozām svinībām netiks žēlota. Tāpat kā Romas impērijas norieta periodā, tiks gādāts par „maizi un izpriecām” iedomātajiem plebejiem.

Bet kā būtu, ja mēs izvēlētos un vienotos uz šīm izpriecām, parādēm un pat salūtu neatnākt? Ja pie Brīvības pieminekļa un citās vietās nostāsies orķestris, tiks ierīkots apsardzes kordons, tiks sanesti no Holandes importēto ziedu kalni, ieradīsies „viņu majestātes”, bet tauta un skatītāji neieradīsies? Ja sagatavotās runas un priekšnesumi izskanēs tukšumā? Ko rādīs režīmam kalpojošā televīzija? Ko skaidros ārvalstu diplomātu korpusam? Kas viņos vispār klausīsies?

Valdība bez tautas?

2011. gada 25. marts Elektrības tarifi Latvijā jāsamazina

un to var izdarīt! „Jebkādas darbības ar esošām obligātā iepirkuma kvotām, koģenerācijas atbalstiem mums jāvērtē ne tikai no tarifu viedokļa, bet arī no tiesiskās paļāvības, ko valsts ir apņēmusies investoriem.” /EM valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele, LTV, „Atklātā ceturtdiena”, 2011.

Publikācijas (2009 - 2012) 335 gada 24. marts/ “Ja Latvijas iedzīvotājam kaut kas nav pa prātam, viņš var doties strādāt uz ārzemēm, vai meklēt labāku darbu šeit pat. Valsts ar katru individuāli auklēties nevar.” /Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks, LTV, „Labrīt, Latvija”/ Latvijā valdošās politiskās aprindas, neatkarīgi no partejiskās piederības, jau sen īsteno Latvijas tautai naidīgu un ārvalstu biznesam izdevīgu politiku. Viena no svarīgākajām jomām, kurā šī politika spilgti izpaužas, ir enerģētika. Enerģētika ir stratēģiska nozare, no kuras tieši atkarīgas visas pārējās mūsu dzīves jomas. Izrādās, Latvijas elektroenerģijas patērētājs jau gadiem no sava maciņa finansē ne tikai parazītiskas privātās intereses, bet nu jau arī ārvalstu enerģijas patērētājus. To vairākās intervijās publiski atzinis arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (turpmāk tekstā SPRK) padomes loceklis un LU profesors Edvīns Karnītis. Augstajām enerģijas cenām Latvijā nav nekāda saimnieciska pamatojuma – tās noteiktas ar politiskiem lēmumiem, kuru motivācija tiek turēta slepenībā. Taču tas nozīmē, ka šo Latvijas iedzīvotāju aplaupīšanu, Latvijas turēšanu atpalicībā un nabadzībā var pārtraukt ar citiem politiskiem lēmumiem. Ja vien Latvijas tauta izmantos savas Satversmē paredzētās suverēna tiesības.

Kā pa miglu E. Karnītis atzīst, ka SPRK regulē tikai pusi no visām tarifu aprēķinos ieliktajām izmaksu pozīcijām, pārējā „Latvenergo” darbība ir atstāta „brīvā tirgus” manipulācijām, kuras notiek komercnoslēpuma aizsegā. Un arī šīs regulējamās izmaksu puses pozīcijas netiek atklātas, jo arī tās slēpj „Informācijas atklātības likums” (kāds orvelisks likuma nosaukums!). Tātad, lai gan „Latvenergo” arvien skaitās valstij piederošs, neprivatizējams sabiedrisks uzņēmums, faktiski visa jomas darbība notiek slepenībā un ir reāli notikusi daudzu tā funkciju privatizācija. Lai mēs pilnībā apjaustu savas energonozares patiesās iespējas un zemūdens akmeņus, nepieciešams minētos likumus mainīt. Pilnīga atklātība ir arī viena no galvenajām 24. marta mītiņa rezolūcijas prasībām. Ja nav atklātības, visas politiķu runas ir tukša vāvuļošana un izvairīšanās no patiesības.

Tomēr arī no pieejamās informācijas var izlobīt tālejošus secinājumus, kas visai precīzi atspoguļo visas energonozarē notiekošās manipulācijas. „Latvenergo” jau no iesākuma tika veidots kā vienota sistēma. Tā kā Latvija ir salīdzinoši neliela teritorija ar nelielu iedzīvotāju blīvumu, tieši vienota sistēma ir arī visracionālākā un lētākā. Nav neviena racionāla saimnieciska argumenta, kāpēc šī sistēma būtu mākslīgi jāsadala. Tomēr tieši tas jau ir izdarīts ar politiskiem lēmumiem, izpatīkot Briseles birokrātiem, kuri visdrīzāk Latvijā pat nav bijuši un nespētu to atrast uz kartes.

Uzspļaujot Latvijas tautas 2000. gada referenduma sasaukšanas procedūrā nepārprotami paustajai gribai „Latvenergo” saglabāt kā neprivatizējamu vienotu uzņēmumu, jau ir mākslīgi radītas „meitassabiedrības”: AS „Augstsprieguma tīkls”, AS „Latvijas elektriskie tīkli” un AS „Sadales tīkls”, kā arī tiek plānota tālāka uzņēmuma

saraustīšana un ārvalstu operatoru ielaišana. Šīs mākslīgās meitassabiedrības no „mātes” īrē tīklus, kas paver visplašākās grāmatvedības manipulāciju iespējas, uzpūstas 336 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos administratīvās izmaksas un savstarpējai sabotāžai pielīdzināmus idiotismus. Šo haosu ilgi uzturēja arī tas, ka „Latvenergo” vēl no padomju laikiem nebija pārskatījis infrastruktūras novērtējumu, kas apgrūtināja nepieciešamo amortizācijas, remonta un iekārtu nomaiņas izmaksu noteikšanu. Lai arī kopumā mūsu tīklu infrastruktūra ir diezgan labā stāvoklī (salīdzinot ar kaimiņvalstīm), tomēr ik gadus smagi izjūtam nolietotās infrastruktūras neatbilstību ekstremālām klimatiskām parādībām. Tikmēr „Latvenergo” peļņu, ko varētu izmantot infrastruktūras atjaunināšanai, valsts vienkārši pārskaitījusi budžetā, lai to izšķērētu savām politiskajām avantūrām.

Gandrīz viss, ko saka politiķi, algotie eksperti un ierēdņi, ir meli. Piemēram, elektrības sistēmas plānotā un jau īstenot sāktā pieslēgšana Baltijas un Skandināvijas tirgiem tiek pasniegta kā augstākais labums. Patiesībā Skandināvijas valstīs ir elektrības trūkums un būtiski augstāki elektrības tarifi. Pievienojoties Skandināvijas valstīm, tās iegūs mūsu lēto enerģiju, bet mēs „iegūsim” Skandināvijas augstos tarifus.

Kā brīnumzāles pret visām kaitēm tiek pasniegta „zaļā enerģija”. Atkal gribot izpatikt Briseles birokrātiem un ar tiem saistītajām privātajām interesēm, Latvijas valdība pasteidzās dot Eiropai solījumu 40% enerģijas nākotnē iegūt no alternatīviem vai zaļajiem enerģijas avotiem (starp tiem ir arī vēja, biogāzes, saules, koģenerācijas staciju, biodegvielas u.c. projekti). Valdība jau„investoriem” izsniegusi tik daudz licenču, ka šis stahanoviešu cienīgais plāns var tikt ar uzviju pārpildīts, un Latvijā īstenosies arī Hruščova plāns par kukurūzas un miežagrauda plantācijām no apvāršņa līdz apvārsnim.

Ar „zaļās enerģijas” perspektīvām var nedaudz iepazīties tīmeklī publicētajā rakstā „Zaļās enerģijas ieguves tumšās puses”.

Aiz šās afēras ir zinātniski nepamatotā teorija par it kā cilvēka darbības radīto oglekļa dioksīda izmešu iespaidā izraisīto globālo sasilšanu (patiesībā jau vairākus gadus notiek zemeslodes klimata atdzišana, sākas mazais ledus laikmets). Ar šo maldu teoriju tiek pamatots arī t.s. Eiropas nodoklis, ko maksājam Briselei, un t.s. oglekļa kvotas, kuras tiek tirgotas, no kurām tiek pūsts jauns finanšu burbulis, kuras Latvijai piešķirtas nepiemēroti mazā apjomā un kuras turklāt mūsu valsts iztirgo ārzemniekiem, žņaudzot arī mūsu energonozares attīstību. Regulējot Latvijai atļautās oglekļa kvotas, starptautiskie spekulantu centri regulē (t.i., tur atpalicībā, nabadzībā un parādos) mūsu tautsaimniecību. Viena afēra pēc otras!

Pieņemts likums, kas nepamatoti, uz pārējo enerģijas patērētāju rēķina, apbalvo šo alternatīvo projektu privileģētos īstenotājus, no kuriem strāva tiek iepirkta (valdība noteikusi t.s. obligāto iepirkumu) par četrkāršu tirgus cenu! Lai gan viss tiek darīts it kā brīvā tirgus ideoloģijas vārdā, patiesībā tie ir administratīvi pasākumi. Protams, arī šie administratīvi noteiktie iepirkumi būtiski uzpūš elektrības gala tarifu. Latvija uzvedas kā piedzēries kovbojs, kas pats šauj sev kājās.

Liela Latvijas priekšrocība, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, ir lielo Daugavas HES dotā lētā enerģija. Tomēr Latvija vairs nebūtu Latvija, ja tā šo priekšrocību izmantotu. Likums nosaka, ka Daugavas HES enerģiju ražotājs no tālākpārdevēja pērk par nolīgtu cenu. Gan ražotājs, gan pārdevējs ir tas pats „Latvenergo”, kas pats no sevis pērk elektrību nevis par pašizmaksu (apmēram, 2 santīmiem par kilovatstundu), bet par biržas noteiktu cenu (tagad apmēram 3,5 santīmiem par kilovatstundu). Pats fakts, ka elektrības tirgus

Publikācijas (2009 - 2012) 337 cenu nosaka birža, nozīmē, ka no tā pelna vēl kāds, proti, biržas spekulanti un vesela starpnieku ķēde. Arī šīs ar likumu noteiktās mahinācijas būtiski iespaido elektrības gala tarifu, ko maksājam mēs visi.

Arī TEC staciju saražotās enerģijas cena netiek valstiski regulēta atbilstoši ražošanas pašizmaksai, bet tiek iepirkta par t.s. tirgus cenu (bet faktiski maksājot vēl vairāk nekā būtu biržā). Arī par šo uzpūsto enerģijas cenu galu galā jāsamaksā gala patērētājiem, t.i., mums un visai Latvijas tautsaimniecībai.

Izpatīkot tam pašam Briseles un citu starptautisko centru diktātam, kā arī savām koruptīvajām interesēm, Latvijas valdītāji apzināti un mērķtiecīgi žņaudz Latvijas tautsaimniecību. Vēl viens piemērs ir mūsu uzņēmumi. Tiklīdz darbinieku skaits uzņēmumā pārsniedz 50 darbiniekus, tā šim uzņēmumam elektrība jāiepērk par tirgus cenu, tas ir, par būtiski lielāku cenu. Līdz ar to pati Latvijas valdība gādā, lai Latvijā neveidotos lieli, konkurētspējīgi uzņēmumi, lai nerastos jaunas darbavietas. Bet galvenais, ka Latvijas valdība nolēmusi panākt, lai arī pats „Latvenergo” vairs nebūtu liels un konkurētspējīgs uzņēmums. Latvijas tirgū jau pieteikušies ienākt un saņēmuši atļauju gandrīz 20 ārvalstu elektrības piegādātāji, no kuriem aktīvi darbojas tikai Igaunijas piegādātājs SIA „Enefit”. Pārējie pagaidām nogaida, līdz Latvijas valdība būs vēl tālāk sadalījusi un faktiski iznīcinājusi „Latvenergo”. Valdībai tīk publiski runāt par konkurenci, taču tās aizstāvamajiem ārvalstu investoriem, protams, nekāda nopietna konkurence nav nepieciešama.

Tā ir ciniska spēle: no vienas puses, valdība mērķtiecīgi žņaudz pati savus ražotājus, bet, no otras puses, publiski vaimanā par Latvijas ražotāju zemo konkurētspēju. Tikmēr jauni un jauni tūkstoši Latvijas cilvēku spiesti atstāt Dzimteni, un vēl jauni tūkstoši kā glābiņu gaida Vācijas darba tirgus atvēršanos jau šā gada maijā. Tas ir mērķtiecīgs genocīds, ko mūsu valdība īsteno pret savu tautu.

Atklātība nepieciešama arī tāpēc, lai uzzinātu, kas ir šie mistiskie „investori”, kurus tik bieži piesauc, it kā tie būtu kādi glābējeņģeļi vai labdarības organizāciju misionāri, un kuru intereses sargā likums par investīciju aizsardzību. Latvija ir iedzīta nesamaksājamos parādos, tāpēc visdrīzāk tie ir kādi ārzemnieki, vai arī vietējie „draugu kapitālisti”, kuri paņēmuši kredītus ārvalstu bankās (citu mums nav), vai eirofondu saņēmēji, kuri pēc noteikumiem ir spiesti visas iekārtas iepirkt ārzemēs, tāpēc ne mazākā mērā nestimulē Latvijas ekonomiku. Atklātos arī daudzas koruptīvās saites, kas motivē mūsu partijas, politiķus, ministrus un citus lēmumu pieņēmējus, izpildītājus un izpalīgus.

Tad kāpēc mēs šo atklātību un „caurspīdīgumu”, par ko tik daudz un tukši runā visādas „delnas” un partiju rupori, nepieprasām un nepanākam? Vai tad godīgiem cilvēkiem būtu kas slēpjams?

Nākotne, ja līdzšinējā politika turpināsies Šorīt ārvalstu banku intereses pārstāvošais Latvijas finanšu ministrs Andris Vilks LTV radījumā „Labrīt, Latvija!”, atbildot uz trāpīgu žurnālista jautājumu, ļaudīm paziņoja: „To diemžēl negrib daudzi uztvert – kopējais Latvijas ekonomiskais fons uzlabojas.

Diemžēl katrs to neredz. Pieņemsi, jūs to neredzat, bet ir daudzi cilvēki, kas redz, ka viņiem ir stabils darbs un ienākumi.”

Daudzus šie „redzīgā” ārvalstu interešu pakalpiņa un Latvijas budžeta graizītāja vārdi 338 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

aizvainoja un saniknoja, taču jābūt iecietīgiem un jāsaprot, ka šis ierēdnis nepārstāv Latviju, bet pavisam citu pasauli, kas ir šo mistisko investoru pasaule, kura patiešām šo „ekonomiskā fona uzlabošanos” ne tikai „redz”, bet caur saviem aģentiem mūsu iestādēs rada un uzsūc. Jo lielāki nodokļi mums, jo vairāk nogriež no mūsu budžeta, jo biezāki maki ārvalstu investoriem. Kā to patiešām var neredzēt?

Jautājums ir pavisam cits – kā mūsu sabiedrība var būt tik neredzīga, ka savas valsts iestādes un likumdevējus ar prieku atdevusi ārvalstu investoru pakalpiņiem?

Viņi tikai dara savu darbu un visādi rūpējas, lai mēs neredzētu, kā interesēs šis darbs tiek veikts. Piemēram, tagad, dziļākās krīzes laikā, viņi apzināti un mērķtiecīgi žņaudz Latviju, nemitīgi uzskrūvējot nodokļus un ceļot tarifus, un nekaunīgi apgalvo, ka „ekonomiskais fons uzlabojas”. Viņi mērķtiecīgi padziļina krīzi un mērķtiecīgi Rietumeiropu apgādā ar lētu baltās rases darbaspēku. Viņi to dara kalkulēti un apzināti, jo viņi nevar nezināt, ka krīzes pārvarēšana prasa diametrāli pretējus pasākumus: nodokļu samazināšanu, valsts tautsaimniecības valstisku stimulēšanu, jaunu darbavietu radīšanu, parazitārās ekonomikas izskaušanu u.c.

Manipulatoru iemīļotākais paņēmiens ir „skaldi un valdi”. Tieši tā vērtējama „Latvenergo” PR kampaņa, kas mazajiem patērētājiem (līdz 1200 kilovatstundām gadā) sola saglabāt iepriekšējos tarifus. Tas viss ātri aizmirsīsies nākamajās krīzēs, kuras jau tiek mērķtiecīgi gatavotas.

Piemēram, jau no pirmā jūlija tiks paaugstināti dabas gāzes tarifi. Līdz ar to Latvija zaudēs arī Krievijas piegādātāju atlaidi – 15%. Gāzes cena būtiski pieaugs, bet tieši no gāzes tiek saražota gandrīz trešā daļa Latvijas elektrības. Tātad drīzumā gaidāms nākamais elektrības tarifu pieaugums. Tas būs arī brīdis, uz ko gaida ārvalstu elektrības piegādātāji, lai agresīvi pārņemtu Latvijas tirgu, jo uz jauno tarifu fona viņi izskatīsies tīri pievilcīgi un uz kādu laiku varēs atļauties arī dempingu (citas valstis sev izcīnījušas pietiekamas oglekļa kvotas un citas priekšrocības). Un drīz pēc tam Latvija vispār atteiksies no tarifu regulēšanas, jo te būs citu operatoru tirgus, visa enerģijas peļņa un nodokļi no Latvijas aizplūdīs, jo ārvalstnieki operēs no ārzonās reģistrētām starpniekfirmām.

Jāredz arī visa sistēma kopumā. Uzskrūvēti tiek ne tikai elektrības un gāzes tarifi, bet arī degvielas, pārtikas un citu produktu un pakalpojumu cenas. Degviela un elektrība izraisīs jaunu sadārdzinājumu vilni visās jomās. Papildus tiek gatavota pamatīga nekustamā īpašuma aplikšana ar nodokli, kā arī pamatīga valsts budžeta griešana 2012. gadā – par 270 miljoniem vai vairāk. Sāksies arī paņemtā starptautiskā aizņēmuma atdošana, lai gan ne cents no šā aizdevuma nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, tikai uzspiesti nosacījumi mūsu tautsaimniecības nožņaugšanai un cilvēku izspiešanai no Latvijas. Par pārējo katrs var pafantazēt pats.

Tātad ir pienācis liktenīgi izšķirošs brīdis, kad mūsu aktīva rīcība vai tās trūkums noteiks, vai Latvija vispār pastāvēs, – kaut vai šajā Rietumu kolonijas formā? Vai mūsu bērniem vispār būs Dzimtene?

2011. gada 30. marts Kas pievāks 7 santīmus par Publikācijas (2009 - 2012) 339 kilovatstundu?

31. martā Ekonomikas ministrs Artis Kampars uzaicināja ciemos 24. marta akcijas organizētāju delegāciju, lai svinīgos apstākļos sniegtu atbildi uz mītiņa rezolūcijā

izklāstītajām prasībām. Runāja viņš gari, haotiski un garlaicīgi – gandrīz par visu, tikai ne par minētās rezolūcijas prasību izpildīšanas iespējām. Protestētāju pārstāvji, kad reizēm tika pie vārda, centās ministru piesaistīt kaut minimālai konkrētībai, taču velti.

Noklausoties sarunu, jāatzīst, ka protestētāju izpratnes līmenis visumā bija krietni augstāks nekā ministram, taču arī viņi bija aizmirsuši par galveno sanākšanas iemeslu – pašu iesniegtajā rezolūcijā izklāstītajām prasībām.

Tātad ministram izdevās ne tikai izvairīties no sarunas par būtību, bet arī protestētājus ievilkt neauglīgas vārdu ekvilibristikas purvā. Līdz ar to 1. aprīlī jaunie elektrības tarifi stājās spēkā, un vienīgais vainīgais, kā uzskata A. Kampars, ir „Latvenergo” nolīgtā PR firma, kas nepratusi sabiedrībai izskaidrot jaunos elektroenerģijas tarifus. “Tas, ka šī komunikācija nav bijusi kvalitatīva, vienkārši liecina, ka vai nu šī firma vai „Latvenergo” attiecīgais departaments strādājis nekvalitatīvi. Tas būtu jāmaina, zibenīgi jāatlaiž, ko vairākkārt mutiski esmu teicis Latvenergo vadībai,” 5. aprīļa rītā intervijā Latvijas Radio izteicās A. Kampars.

Neoliberālā aritmētika Vai Kampars cer, ka Latvijas iedzīvotāji pa šiem 20 debilizācijas gadiem jau aizmirsuši pirmajā klasē vai pat bērnudārzā apgūto elementāro aritmētiku? Ja biržā, jau izgājusi caur nevajadzīgu starpnieku slāni, gatavās elektroenerģijas cena sasniegusi 3,5 santīmus par kilovatstundu, bet jaunie tarifi paredz maksāt 10,74 santīmus par kilovatstundu, tad kam tiks starpība – apmēram 7 santīmi par kilovatstundu?

Arī uz to ministrs, protams, atbildēt nespēj. Jau minētajā 5. aprīļa intervijā Latvijas Radio Kampars atzina, ka uz privileģētajiem „atjaunojamās enerģijas” (atjaunojamā enerģija liekama pēdiņās, jo šajos projektos noplicinātā augsne un izpostītā daba diez vai tik viegli atjaunosies) projektiem pieteikušās ārzonās reģistrētas firmas, kuru īpašnieki nav zināmi. Kampars personīgi, kā viņš apgalvoja, gan gribētu izslēgt ārzonu firmu piedalīšanos, taču to neļaujot likumi. Tātad Latvija ar likumā paredzētajiem „obligātajiem iepirkumiem” uz visu enerģijas patērētāju rēķina kādiem anonīmiem parazītiem nodrošina garantētu, vieglu peļņu, bet pat ministrs nezina, kam tā peļņa plūdīs makos.

Diemžēl arī 24. marta protesta organizētāji ir ļāvuši sevi ievilkt šajā neoliberālajā paradigmā, ka kādai saujiņai anonīmu „investoru” noteikti jāpelna uz visas valsts un sabiedrības rēķina. Turklāt jāpelna daudz – bez mazākā riska un bez nopietniem, visai valstij nepieciešamiem ieguldījumiem, Latvijai nemaksājot pat nodokļus.

Taču tieši šī neoliberālā paradigma ir galvenais mūsu posta cēlonis, jo anonīmi „investori” jau pārņēmuši praktiski visas dzīves jomas un parazitē uz Latvijas iedzīvotāju rēķina, izslēdzot jebkādu attīstību, nosmacējot katru godīgu iniciatīvu, stumjot Latviju nabadzībā un parādos, simtiem tūkstošiem liekot atstāt dzimteni, simtus tūkstošus atstājot bez darba un iztikas.

Elektroenerģijas nozare ir ļoti svarīga, jo no elektrības cenas ir atkarīgas visu pārējo 340 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos nozaru iespējas, bet anonīmi „investori” ir salīduši visur, izspiežot no Latvijas maksimālu peļņu. Pateicoties šiem „investoriem”, Latvijā ir mākslīgi uzskrūvētas visu produktu un pakalpojumu cenas. Daudzi kā uz paradīzi dodas uz lielveikaliem, bet tirdzniecības uzcenojums Latvijā nereti sasniedz pat 1200%! Turklāt šī nauda nepaliek Latvijā, jo lielveikali pieder lielākoties anonīmiem ārvalstu akcionāriem, kuri peļņu no Latvijas izved vai iegulda tur, kur var vairāk pelnīt – finanšu spekulācijās un valdību atbalstītās

krāpnieciskās shēmās.

Lielveikalu ienākšana nozīmēja vietējo uzņēmēju izspiešanu no tirdzniecības jomas, naudas un darbavietu izsūkšanu no vietējām kopienām. To pašu dara ārvalstu akcionāriem piederošās bankas un apdrošināšanas sabiedrības. Bankas ar savu nodevu apliek praktiski katru mūsu maksājumu, stimulē tikai importētu patēriņu un uzpūš spekulatīvus burbuļus. Pat lecīgākie automobiļu īpašnieki nezina, ka baro ārvalstu investorus, jo tie pārņēmuši arī valsts funkcijas. Piemēram, CSDD paspārnē esošās tehniskās apskates stacijas, kuru ieņēmumus valsts arvien kāpina, paceļot pakalpojumu izmaksas, pieder privātiem ārzemniekiem.

Ja arī Latvijā vēl palikusi kāda sava ražotne, kas varētu nest labumu un turību Latvijai, tad valdība dara visu, lai arī to nožņaugtu, atstātu bez darba. Piemēram, Latvijā vēl pastāv AS „Rīgas vagonbūves rūpnīca”, bet valdība savam uzņēmumam „Latvijas dzelzceļš” spiež rīkot starptautisku konkursu jaunu vilciena sastāvu pasūtīšanai. Tātad arī šīs darbavietas tiks kādiem ārzemniekiem, bet mūsu strādnieki un inženieri būs spiesti izbraukt, lai kļūtu par lētu darbaspēku ārzemēs. Ārzemnieku interesēs, protams, ir arī Latvijas nodokļu politika, kas darbaspēku aplikusi ar visaugstākajiem nodokļiem pasaulē. Un ja vēl arī mākslīgi sadārdzināta elektrība, tad spriediet paši, kāda būs Latvijas nākotne neoliberālajā kārtībā?

Ja turpināsies līdzšinējā neoliberālā politika, Latvijā tiks privatizēts (lasi izpārots ārvalstu investoriem) viss: ceļi, uz kuriem parādīsies braukšanas naudas iekasēšanas būdiņas, namu pārvaldes, apkures uzņēmumi, sabiedriskais transports, ūdens un kanalizācijas sistēmas, meži, ūdeņi, vēl neprivatizētā zeme, zemes dzīles, elektrostacijas, valdības un pašvaldību funkcijas, atlikušās sabiedriskās skolas un ārstniecības iestādes, pasts, dzelzceļa infrastruktūra utt.

Risinājums jau piedāvāts Faktiski 24. marta mītiņā rezolūcija Latvijai piedāvāja atteikties no minētās neoliberālās paradigmas, pieprasot „izstrādāt un sākt īstenot saimnieciskās krīzes pārvarēšanas un tautsaimniecības attīstības stratēģiju, kas balstīta uz lētu energoresursu izmantošanu.

Atbrīvot šos resursus no pārliekas nodokļu nastas”. Protams, mūsdienu Latvijā tā ir tik revolucionāra prasība, ka to neuztvēra pat daudzi 24. marta protesta organizētāji, kuri diskusijās bija šo rezolūciju atbalstījuši, taču, acīmredzot, tajā īsti neiedziļinoties.

Tātad izejam no fakta, ka visām tautsaimniecības nozarēm un mājsaimniecībām ir nepieciešama elektriskā strāva, bet Latvijā elektriskā strāva ir mākslīgi sadārdzināta un aplikta ar lieliem nodokļiem – gan akcīzi, gan PVN. Šādam sadārdzinājumam nav objektīvu saimniecisku iemeslu, tas panākts ar politiskiem lēmumiem. Bet politiskus lēmumus var pārskatīt un mainīt.

Protams, arī citās Eiropas valstīs ir mākslīgi sadārdzināta elektrība, lai gan ne visur Publikācijas (2009 - 2012) 341 vienādi. Piemēram, Lielbritānijā elektrība aplikta tikai ar 5% PVN likmi. Tieši tas ir galvenais iemesls, kāpēc ražošanas uzņēmumi no Eiropas tiek pārvietoti uz valstīm ar lētākiem resursiem. Taču ne uz Latviju, jo arī Latvijā viss ir mākslīgi sadārdzināts, tai skaitā darbaspēks. Lai gan strādnieki Latvijā saņem mazas algas, šīs algas ir apliktas ar lieliem nodokļiem un ir augsta dzīves dārdzība, tāpēc mazo algu efekts ir zudis. Bez tam mazas algas ir arī sociālā netaisnīguma izpausme.

Kas notiks, ja Latvija izvēlēsies attīstības stratēģiju, kas balstās uz lētiem energoresursiem, atbrīvos darbaspēku no pārliekas nodokļu nastas, likvidēs iespējas

firmas reģistrēt ārzonās un izvairīties no nodokļiem, ar t.s. Tobēna nodokli apliks banku spekulatīvās transakcijas un nodokļu smagumu pārbīdīs uz nekustamajiem īpašumiem (nepieciešami arī daži citi pasākumi, taču par tiem citos rakstos)?

Tieši tā, Latvija kļūs par ražošanai piemērotu zemi, spekulācijas un parazitēšana tiks ierobežotas, un nauda ieplūdīs ražošanā. Par darbu ražošanā un infrastruktūras būvniecībā varēs maksāt pieklājīgas algas. Latvijā varēs atgriezties simti tūkstoši ekonomisko bēgļu, mūsu bērniem tiks nodrošināta cilvēka cienīga nākotne savā Dzimtenē. Turklāt būtiski pieaugs valsts un pašvaldību budžeti, radīsies līdzekļi infrastruktūras modernizācijai, zinātnes attīstībai un citām vajadzībām.

Protams, tik īsā rakstā nevar izskaidrot visu, tāpēc esmu nolēmis sākt izglītojošu rakstu sēriju. Vienlaikus tiem Latvijas ekonomistiem, kuriem nav sveši klasiskās politekonomikas principi (mūsdienu augstskolās tos vairs nemāca), būtu jāsāk izstrādāt Latvijas attīstības stratēģija tuvākam un tālākam periodam. Tās mērķis – atteikties no neoliberālisma dogmām un mainīt līdzšinējo Latvijas politiku.

Latvijai ir visas iespējas kļūt par attīstību, turīgu valsti.

2011. gada 6. aprīlis Mums ir tiesības un pienākums sevi aizstāvēt „Zeme gādā par katra cilvēka vajadzībām, bet ne par katra cilvēka alkatību.” „Vardarbības un ļaunuma saknes ir šādas: - bagātība bez darba; - bauda bez sirdsapziņas; - zināšanas bez rakstura; - komercija bez morāles; - zinātne bez humānisma; - pielūgšana bez ziedošanas; - politika bez principiem.” /Mahatma Gandijs/ Ja kuģis sācis lēni grimt, tad skaidrs, ka tā korpusā radusies viena vai vairākas sūces.

Ja šīs sūces netiks novērstas, kuģa grimšana turpināsies arvien pieaugošā ātrumā, 342 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos līdz kuģis sasvērsies un ar pēdējo vilni pazudīs okeāna dzīlēs. Ko jūs domātu par kuģa kapteini un viņa komandu, ja tie šādos apstākļos nolemtu kuģa korpusā izsist vēl dažus caurumus un sāktu izpārdot ūtrupē kuģa stūres iekārtu, dzenskrūvi, dzinējus un navigācijas sistēmu?

Tad nu iztēlojaties, ka šis grimstošais kuģis ir Latvijas valsts, bet sūces – tie ir dažādi politiskās izvēles radīti kanāli (caurumi un shēmas), pa kuriem Latvija tiek paātrināti izsūkta, izzagta, izsaimniekota, izlaupīta, koloniāli ekspluatēta, iztirgota par ūtrupes cenām.

Tautsaimniecības krīze būtu vispiemērotākais laiks, kad šīs sūces varētu likvidēt, lai visus resursus mobilizētu krīzes pārvarēšanai un jauna attīstības cikla iesākšanai.

Taču tā vietā Latvijas vadītāji izvēlējušies paātrināt kuģa nogremdēšanu, kuģa iekārtu izpārdošanu ūtrupē un kuģa pasažieru (Latvijas iedzīvotāju) iztirgošanu verdzībā citiem kuģiem. Bez tam iniciētas provokācijas uzmanības novēršanai, piemēram, referendumi par valodu, kuru mērķis ir sašķelt un sanaidot gan kuģa komandu, gan pasažierus. Tātad

grimstošs kuģis ar sanaidotu komandu un pasažieriem.

Mērķtiecīgais latviešu tautas genocīds Ja Latvija tomēr nākotnē pastāvēs, tad vēstures grāmatās šos 20 gadus aprakstīs kā kopš Ziemeļu kara un Melnā mēra laikiem nepieredzētus latviešu genocīda gadus. Ja salīdzina dzimušo un mirušo Latvijas iedzīvotāju skaitu, tad kopš 1991. gadā iesāktās šoka terapijas esam zaudējuši apmēram 240 tūkstošus iedzīvotāju. Publicists Juris Paiders NRA publicētajā rakstā „Demogrāfijas strupceļš” raksta: „Tomēr galvenais – ikvienam politiķim, uzņēmējam vai vienkārši domājošam latvietim ir jāatver [Latvijas statistikas] gadagrāmatas 125. lappuse, kurā redzama Latvijas iedzīvotāju dzimuma un vecuma piramīda. Kā jau norādīja vairāki Rietumu ekonomisti (tostarp Maikls Hadsons), Latvijas dzimuma un vecuma piramīda izskatās kā valstij, kuras teritorijā aptuveni 15 gadus (no 1994. gada) būtu noticis nopietns un asiņains karš. Bērnu dzimstība no 1994. gada ir aptuveni līdzīga kā pasaules kara vai skarba pilsoņu kara laikā. Masveida privatizācijas demogrāfiskās sekas ir līdzvērtīgas smagam pilsoņu karam. No 1994. gada nav piedzimuši 600 000 bērnu, kuriem būtu jāpiedzimst pie normālas valsts attīstības scenārija.”

Tātad runa ir par karu ar citiem līdzekļiem, šai gadījumā ekonomisko, kulturālo un ideoloģisko karu, kuru Eiropas Savienība un plašākā nozīmē starptautiskā finanšu oligarhija jau 20 gadus bez atklāta kara pieteikuma vērsusi pret Latviju. Pasaules vēsturē šādas kara metodes jau gadsimtiem tiek apzīmētas ar vārdu koloniālisms. Ja pastudējam koloniālisma vēsturi, tad redzam, ka ne vienmēr kādas zemes koloniāla pakļaušana saistīta ar militāra spēka izmantošanu, taču pakļaušanas rezultāts ir līdzīgs. Ideoloģija, kuru izmanto Rietumu paveida kolonizatori, ir nosaukta par brīvā tirgus sistēmu (angliski Free Trade vai Free Market). Lai izlaupīšanai, ekspluatācijai un diskriminējošiem līgumiem atvērtu kādas zemes tirgu, ir veiktas daudzas militāras pakļaušanas, piemēram, pret Ķīnu vērstie „Opija kari” XIX gadsimtā, Irākas okupācija vai patlaban sāktā Lībijas bombardēšana, taču bieži tirgus atvēršana tiek panākta, uzpērkot vai citādi kontrolējot attiecīgās valsts politisko eliti. Latvija tam ir spilgts piemērs. Šai gadījumā uzpirkto, korumpēto eliti sauc par kompradoriem, kolaborantiem, aģentiem Publikācijas (2009 - 2012) 343 jeb, latviskāk izsakoties, kangariem.

Nepārprotami konstatējama tiešā saistība starp brīvā tirgus sistēmas ieviešanu un demogrāfiskā stāvokļa pasliktināšanos. Piemēram, pēc SVF receptēm īstenotā šoka terapija 1991. gadā dzimstību Latvijā samazināja uz pusi un apmēram uz pusi palielināja mirstību. Ārzemju banku mākslīgi uzpūstā burbuļa laikā jeb t.s. treknajos gados (2004.

– 2008.) dzimstība uz laiku nedaudz pieauga, bet pēc burbuļa plīšanas atkal strauji samazinājās. 2010. gadā dabiskais iedzīvotāju skaita pieaugums jau atkal tiecās uz negatīvu rekordu – mīnus 10 281. 2011. gads iesācies ar vēl dramatiskāku kritumu.

Protams, šie ekonomiskie un kulturālie spaidi izraisa arī ģimeņu iziršanu un citas sociālās un psihiskas slimības. Latvijas iedzīvotāji arvien straujāk grimst neatmaksājamos parādos, jo līdztekus SVF un ārvalstu bankām darbojas simtiem t.s. nebanku aizdevēju (parādu haizivis), kuri bezizejā iedzītajiem vai saimniekot neprotošajiem iedzīvotājiem piedāvā īstermiņa patēriņa kredītus ar milzīgiem augļu procentiem, soda procentiem un reketu.

Taču tās nav visas genocīda izpausmes. Lai arī Latvijai ir novecojusi, pussabrukusi infrastruktūra un neiedomājami daudz steidzami veicama darba, ar finansiāliem

žņaugiem tiek mākslīgi nomākta jebkāda produktīva, tautas attīstībai nepieciešama aktivitāte. Tā vietā tiek mērķtiecīgi veicināta aktīvā darbaspēka izbraukšana uz vecajām ES dalībvalstīm, lai mūsu cilvēki, pārsvarā jaunieši, kā balti nēģeri celtu citu valstu labklājību. Nekāda statistiska uzskaite netiek veikta (arī tā nav nejaušība), taču, pēc ārvalstu avotiem spriežot, no Latvijas piespiedu kārtā, lai pelnītu iztiku vai maksātu parādus, jau izbraukuši vismaz 300 000 Latvijas iedzīvotāju. Tai pašā laikā vismaz 200 000 Latvijas iedzīvotāju ir reģistrēti vai nereģistrēti bezdarbnieki pašu dzimtenē.

Tikmēr valdība strādā pie imigrācijas programmām, proti, no dzimtenes izspiesto cilvēku vietā plāno Latvijā iepludināt svešu darbaspēku.

500 000 jeb pusmiljons cilvēku, kuriem savā dzimtenē nav darba, – tā jau ir vesela lielvalsts armija. Ja šos Latvijai naidīgās politikas upurus saskaita procentuāli, latviešu tautas genocīda apjomu Latvijā var salīdzināt ar genocīda apmēriem Kambodžā Pola Pota režīma laikā vai 1994. gada genocīdu Ruandā.

Lai arī no šoka terapijas un brīvā tirgus laupīšanas cieš visi Latvijas iedzīvotāji, jānorāda, ka genocīda smaile ir vērsta tieši un galvenokārt uz latviešu tautas iznīdēšanu un izklīdināšanu. Šo stratēģiju īpaši uzvēra arī krieviski runājošie ekonomisti Jevgeņija Zaiceva un Aleksandrs Gapoņenko, intervija („1/4 izdevumu – valsts aparātam”) ar kuriem publicēta 11. aprīļa NRA. Tam ir šāds izskaidrojums. Cittautieši dzīvo galvenokārt lielajās pilsētās. Lai cik grūti, viņiem ir iespēja iekļauties sociālo pabalstu sistēmā, piemēram, Rīgā sociālie pabalsti var sasniegt 500 latus mēnesī vienai ģimenei. Taču laukos un mazpilsētās 80 līdz 90% iedzīvotāju ir latvieši, turklāt tieši lauki glabā dziļākās latvisko tradīciju un tikumu saknes. Eiropas Savienības un SVF finansiālie žņaugi tiek vērsti tieši pret laukiem un mazpilsētām. Latvijā strauji vairojas tādu kādreiz apdzīvoto vietu skaits, kurās pilnīgi iznīcināta visa dzīvei nepieciešamā infrastruktūra: desmitiem vai pat simts kilometru attālumā nav nevienas pašvaldības iestādes, slimnīcas, skolas, bibliotēkas, veikala, sabiedriskā transporta, pasta, bankas pakalpojumu iestādes, arī darba vietu, un ceļi 344 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sabrūk. Jauniešiem, ja tādi vēl vispār dzimst, vienīgā iespēja ir aizbraukt, atpakaļ neskatoties.

Starptautiskā „Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to” genocīdu definē ne tikai kā kādas cilvēku grupas vai tautas fizisku nogalināšanu ar ieročiem, bet arī „tīšu tādu dzīves apstākļu radīšanu šādai grupai, lai to pilnīgi vai daļēji fiziski iznīcinātu”, tādu līdzekļu izmantošanu, „kuru mērķis ir novērst bērnu dzimšanu šādā grupā”. Cilvēkiem, kuri atbalsta genocīda politiku Latvijā, ir jārēķinās, ka zināmos apstākļos viņi par šādu politiku var tikt bargi sodīti.

Savukārt, „ANO Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām”, kas ir daļa no starptautiskās cilvēktiesību likumdošanas, nosaka katras tautas tiesības „brīvi noteikt savu politisko statusu, brīvi nodrošināt savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību”. Savu mērķu sasniegšanai katrai tautai ir tiesības „brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem”. „Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.” Šo paktu, kuru ANO pieņēma 1966. gadā koloniju atbrīvošanās kustības iespaidā.

Domājot par Latvijas un latviešu tautas nākotnes perspektīvām, jebkāda sadarbība ar šo genocīda politiku īstenojošo režīmu un šo politiku apkalpojošajām partijām ir pielīdzināma sadarbībai ar nacistu režīmu 1940. gados vai staļinistu režīmu padomju

varas uzspiešanas periodā. Atšķirība tikai tā, ka tagad svešās varas nav okupējušas Latviju militāri, un svešās varas centri atrodas nevis Berlīnē vai Maskavā, bet Briselē un Vašingtonā. Kā tolaik, tā tagad svešo varu plānus Latvijā apkalpo vietējo kolaborantu slānis.

Pārējās ir tīri kosmētiskas atšķirības, piemēram, radīta virspusēja demokrātijas ilūzija, kuras ietvaros tautai it kā dota iespēja nobalsot par sev pieņemamāko partiju. Taču tā ir tikai ilūzija, jo tautai netiek dotas iespējas pašai izvirzīt atbalstāmos kandidātus, bet tikai nobalsot par no augšas piedāvātiem un politikas pasūtītāju finansētiem sarakstiem. Balso, par kuru partiju gribi – tas nemaina valsts politiku. Tāpēc jāmeklē un jāaktivizē citas valsts politiku ietekmējošās sviras, jo, neatkarīgi no bezjēdzīgās režīma algoto politologu un „ekspertu” tukšmuldēšanas, suverenā vara Latvijā tomēr pieder nevis uzpirktām partijām vai viņu izrīkotājiem Briselē, bet Latvijas tautai.

Līdzšinējā politika nogalina Dziesmotās revolūcijas laikā maz tika diskutēts par valsts iekārtu pēc neatkarības atgūšanas – vai saglabāsim modificētu padomju sociālisma modeli vai izvēlēsimies Skandināvijas paveida sociālismu, vai Vācijai raksturīgo sociāli atbildīga kapitālisma modeli. LTF programmā bija paredzēta jaukta ekonomika, kurā atzīts privātīpašums, privāta uzņēmējdarbība un kooperācija, bet saglabāts arī nozīmīgs sabiedriskais jeb valsts sektors. Tautā daudzi ar nostaļģiju atcerējās „labos Ulmaņa laikus”, un daudzi tieši tādu iztēlojās arī nākotnes Latviju. Jānorāda, ka Ulmaņa laikā Latvijā dominēja tieši valsts sektors, stingra regulēšana un valsts uzņēmumi.

Taču no sapņa par Ulmaņa laiku atgriešanos visspilgtāk sabiedrības apziņā bija iespiedies savas zemes saimnieka tēls – pats kungs un pats arājs. Visorganizētākie un aktīvākie izrādījās bijušie īpašnieki un viņu pēcteči, kuri kāroja atgūt padomu varas 1940. gados nacionalizētos īpašumus, lai gan 50 gadu laikā bija notikušas milzīgas Publikācijas (2009 - 2012) 345 pārvērtības: daudzi bijušie īpašnieki devušies bēgļu gaitās uz Rietumiem, citi izsūtīti uz Sibīriju, citi mainījuši dzīves vietu, dzīvesveidu un nodarbošanos tepat Latvijā. Vairs nebija tā laika organizāciju, biedrību un kooperatīvā tīkla, kā arī kameru sistēmas. Līdz ar to palika tikai plika alkatība – vēlme par katru cenu atgūt īpašumu, protams, ērti aizmirstot, ka daudzi īpašumi 1940. gadā bija apgrūtināti ar parādiem un neizmaksātām hipotēkām. Alkatība cilvēku padara aklu, uz alkatību balstīta sistēma nekad nav stabila un ilgtspējīga, tā apēd pati sevi.

Otra uz pašiznīcību vērsta apmātība bija neiecietīgs, noliedzošs nicinājums pret visu, kas saistīts ar padomju varu un „okupantiem”: pret nepilsoņiem, padomju saimniecībām (bija ne tikai „padomju rūpnieciskie monstri”, kuri nodarbināja galvenokārt iebraucējus, bet arī pavisam latviskas lielsaimniecības: mežrūpnieki, elektrotīkls, lauku kopsaimniecības, zvejnieku kopsaimniecības, vairākas flotes u.c.) un citām institūcijām, kas bija visai noderīgas, piemēram, DOSSAF jauniešu bezmaksas apmācības sistēma un padomju kooperatīvais tīkls, kuru atlika tikai reformēt. Taču aklais antisovjetisms to visu norakstīja iznīcībai.

Visai populārs kļuva arī nacionālisms. Nacionālisms var dot pavisam pozitīvu motivāciju uz izaugsmi, pilnveidi un augstiem morāles standartiem, taču Latvijā izveidojās „pamazinošais nacionālisms”. Nevis tāds, kas vērsts uz augšanu, jaunu jomu aptveršanu un jaunu piekritēju iekļaušanu, bet tāds, kas tiecas attīrīties no visa svešā, nelojālā un citādi domājošā. Ar to pamazinošais nacionālisms faktiski pārvēršas par

dogmatisku, fanātisku sektu. Lieki teikt, ka arī dogmatisms un fanātisms cilvēku padara aklu un negudru.

Līdz ar to nebija nekādas pretestības, kad tā laika politiķi, aizrāvušies ar savu polittūrismu, pēc 1991. gada puča izvēlējās pieņemt jaunu reliģiju – ASV impērisko aprindu dzemdināto brīvā tirgus paveidu, ko pieņemts saukt par neoliberālismu vai „Vašingtonas konsensu”.

Saknes šai politikai meklējamas Miltona Frīdmana „Čikāgas skolas” monetārismā, kura principus pēc vardarbīgas demokrātiskās valdības gāšanas 1973. gadā izmēģināja Čīlē, balstoties uz pulkveža Pinočeta diktatorisko varu. Vēlāk šos principus inflācijas apslāpēšanas nolūkā daļēji izmantoja ASV un Lielbritānijā – prezidenta R. Reigana un premjerministrs M. Tečeres valdīšanas periodā. 1989. gadā Vašingtonā notika apspriede par Latīņamerikas parādu krīzes jautājumu, kurā referātu lasīja angļu ekonomists Džons Viljams. Tieši Viljama programmatiskais dokuments, kas vispilnīgāk iemiesoja ASV analītisko centru, valdības un tās kontrolē esošo SVF, PB un PTO vēlmes, tika ņemts par pamatu politikai, kuru ar graujošiem rezultātiem uzspieda gan Latīņamerikas un Āfrikas, gan arī bijušā Austrumu bloka valstīm; un tieši Latvija šos principus pieņēma vispilnīgāk un padevīgāk, tāpēc tieši Latvija ir novesta līdz visdziļākajai krīzei un katastrofai. „Vašingtonas konsensa” pasludinātais mērķis bija pāreja no autoritāro režīmu regulētās ekonomikas uz Rietumu paveida liberālo finansiāli ekonomisko modeli. No šās programmas var izdalīt 10 punktus, kurus pieņemts saukt par Vašingtonas konsensu: • ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”); • valsts un pašvaldību sektora privatizācija; 346 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos • finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina); • īpašuma un īpašnieku tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm); • ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām; • brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām); • ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības); • finanšu tirgu liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.); • nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu, no bagātajiem uz nabagiem); • valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

Katrs pieredzējis analītiķis un moderno laiku vēstures zinātājs pateiks, ka, ievērojot šādus politikas principus, valsts atsakās no savas suverenitātes un sevi pakļauj globālo investoru nekontrolētām iegribām. Tieši šādi principi tika uzspiesti arī Lielbritānijas kolonijām, lai tās turētu atkarībā, nabadzībā un atpalicībā. Nu tos līdzīgiem mērķiem izmanto jaunā globālā lielvalsts ASV, tikai tiešās koloniālās pārvaldes vietā ASV impērija savas gribas uzspiešanai izmanto globālās starpniekorganizācijas: Starptautisko Valūtas fondu (SVF), Pasaules Banku (PB) un Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO), kuras korejiešu izcelsmes Kembridžas universitātes profesors Hadžūns Čangs trāpīgi nosaucis par „Grēcīgo Trīsvienību” (skat. latviešu valodā izdoto Čanga grāmatu „Sliktie

Samarieši”). „Vašingtonas konsensam” līdzīgus noteikumus savām jaunajām dalībvalstīm, it īpaši bijušajām PSRS republikām, uzspiež arī Eiropas Savienība (ES), tāpēc tā nav nejaušība, ka pašlaik iznīcināšanas noteikumus Latvijai diktē kā SVF, tā Eiropas Komisijas (EK) misionāri. Tātad Latvija pakļauta dubultai koloniālisma nastai: gan ASV dominētajam SVF režīmam, gan Briseles režīmam.

Nu jau vairs nav jāmeklē ekonomisti-brīvdomātāji vai nonkonformisti, lai saprastu, ka „Vašingtonas konsenss” nogalina. Šā gada 3. aprīlī, uzrunājot Džordža Vašingtona vārdā nosauktās universitātes klausītājus, būtībā to pašu pateica pats SVF izpilddirektors Dominiks Strauss-Kāns (Dominique Strauss-Kahn). Viņš Vašingtonas konsensu nosauca par „pagātni” (skat. pilnu uzrunas tekstu angļu valodā: “Global Challenges, Global Solutions” – an Address at George Washington University). Taču tas SVF misijai Rīgā netraucē mums diktēt tos pašus Vašingtonas konsensa noteikumus, kas papildināti ar ES prasībām. Tas izskaidrojams ar dubultstandartiem, kas tik raksturīgi Rietumu diplomātijai – „klausies manus vārdus, bet neskaties manus darbus”.

Nu jau EK nepārprotami pieprasījusi, lai Latvija privatizē arī tos savus atlikušos valsts uzņēmumus, kurus privatizēt aizliedz likums: Latvijas mežus, Latvijas dzelzceļu, Publikācijas (2009 - 2012) 347 Latvenergo, Latvijas Ceļus, Latvijas Pastu u.c. Turpinot pildīt SVF un EK diktātu, nonāksim arī pie tā, ka privatizēt (lasi: lēti izpārdot ārzemniekiem) nāksies arī pašvaldību uzņēmumus un pārējo infrastruktūru: apkures, ūdens un kanalizācijas uzņēmumus, namu pārvaldes u.c. Tas nozīmē, ka zudīs vēl tūkstošiem darbavietu, visur parādīsies maksas iekasēšanas būdiņas un jauni maksas pakalpojumi, bet peļņa no šīm jomām vairs neienāks budžetā, bet aizplūdīs uz ārzonu kontiem.

Kāpēc neviens mūs neuzklausa?

Pirmkārt jau tāpēc, ka arī mēs paši cits citu neuzklausām, vai arī – it kā dzirdam, bet nesaprotam. Lai arī runājam it kā vienā valodā, mēs katru jēdzienu izprotam atbilstoši tai ideoloģijai, kuru esam pieņēmuši vai dzirdējuši lietojam citus. Līdz ar to veidojas Bābeles torņa efekts, tikai dažādo valodu loma tagad piekrīt dažādām ideoloģijām un to diktētajiem stereotipiem.

Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā sākās intensīva deideoloģizācijas kampaņa, kas izpaudās ne tikai vārdos, bet arī kā institūciju attīrīšana no iespējamiem svešas, respektīvi, padomju, ideoloģijas nesējiem. Šī kampaņa, protams, bija absurda, jo vai tad padomju perioda pēdējā desmitgadē kāds nopietni ticēja oficiālajai padomju ideoloģijai?

Patiesībā nekāda deideoloģizācija nenotika, bet notika iedomāto vienas ideoloģijas nesēju aizvietošana ar citas ideoloģijas nesējiem – iedomāto Austrumu lojālistu nomainīšana ar pavisam reāliem Rietumu lojālistiem, no kuriem daudzi bija tikko pārmetuši savu kažoku otrādi. Ja padomju perioda noslēgumā oficiālās ideoloģiskās nostādnes ievēroja tikai formāli (formālās sapulcēs, svinīgās sēdēs, armijā, iestāžu telpu noformējumā, svētku uzrunās, radio un TV pārraidēs, ielu lozungos un plakātos), tad tagad ar jauno neoliberālālisma ideoloģiju ir piesūcināts absolūti viss, pat šķietami neitrālas ziepju operas, banāli trilleri, ziņu pārraides, porno filmas un realitātes šovi televīzijā. Neoliberālisms ir īpaši neiecietīgs, agresīvs un greizsirdīgs. Totalitārs. Jaunās nostādnes, stereotipi un tabu, izmantojot modernās tehnoloģijas, tiek suģestēti un pasīvos prātos iestrādājas gandrīz vai nosacījuma refleksu līmenī. Šos smadzeņu

skalošanas rezultātus var labi vērot daudzos anonīmos interneta komentāros.

Tieši tāpēc mūsu sabiedrībā strauji noplacis brīvdomātāju un nonkonformistu īpatsvars. Tieši tāpēc mums ir tik grūti saprasties. Brīvdomība izspiesta pat no virtuves sarunām starp citādi tuviem cilvēkiem – vīrs ar sievu var sastrīdēties, izkauties un pat šķirties dēļ kādām stulbām politpartijām, kuras ir viena PR projekta sastāvdaļas. Ja arī kādu cilvēku domāšana šķietami atšķiras no oficiālās ideoloģijas, tad bieži vien šie cilvēki paši ir upuri kādai šaurai ideoloģiskai apstrādei slēgtā organizācijā, piemēram, reliģiskā sektā. Taču arī šādas sektas darbojas neoliberālisma paradigmas ietvaros un dominējošajai ideoloģijai nav kaitīgas. Vai tu esi baptists, dievturis, nacionālists, dedzīgs kosmopolīts, nihilists, maniakāls cilvēknīdējs, dzīvnieku mīļotājs vai karojošs seksuālās minoritātes pārstāvis – tas sistēmas vadītājiem neinteresē un netraucē, kamēr vien tu vāries šaurā domubiedru grupā, rūpējies par rindu tīrību un nesāc domāt par dzīvi kopumā. Šo postmoderno paradigmu grāmatā „Eiroremonts” talantīgi aprakstījis Pauls Bankovskis. Viss notiek, katram savs – Anything Goes.

Ideoloģiskās pārveides procesā, kas sākās ar to, ka daži ietekmīgi politiķi savas 348 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Austrumu sievas nomainīja pret Rietumu sievām, bija un paliek daudz dubultstandartu, liekulības un blefa. Piemēram, no visas plašās kompartijas par darbību komunistiskajā partijā sodīts tikai viens cilvēks. Iestādes tika attīrītas no bijušajiem padomju specdienestu darbiniekiem, taču nekādi šķēršļi netiek likti pavisam reāliem Rietumu specdienestu darbiniekiem. Vēl vairāk – aktīvs dienests Rietumu specdienestos tiek uzskatīts par priekšrocību amata ieņemšanai Latvijā, piemēram, lemjot par SAB vadītāja amatu (tas gadījums ar Jāni Kažociņu). Aizliegums kandidēt vēlēšanās attiecināts uz bijušajiem padomju specdienestu darbiniekiem, bet ne uz rietumniekiem. Tiesības uz dubultpilsonību tiek attiecinātas uz Rietumu latviešiem, taču ne uz Austrumu latviešiem.

Sistēmas fiziskā deģenerācija notiek ātrāk par pārmaiņām cilvēku prātos un uzskatos.

Latvijā nebija un nav alternatīvas preses. Alternatīva informācija interneta laikmetā, protams, ir atrodama, taču tās meklēšana prasa aktīvu piepūli, dzīvu interesi, atbrīvotu prātu un dažu svešvalodu zināšanas. Līdz ar to cilvēki jūt, ka kaut kas nav kārtībā, bet nezina, tieši kas nav kārtībā, un kas būtu jādara, lai būtu kārtībā. Tiek meklēt primitīvi risinājumi, piemēram, kādus maitas apšaut ar kalašņikovu, taču katra iniciatīva izkurt neauglīgos prātojumos, neierastas domāšanas apkarošanā un iemeslu meklēšanā, kāpēc kaut ko nevar izdarīt. Tas, protams, attaisnojums nekā nedarīšanai.

Tātad vispirms jāatbrīvo prāti, jāizmet ideoloģiskās brilles, jāatraujas no pasīvas masu mēdiju produkcijas patērēšanas (jāatrauj pakaļas no TV ekrāna un čatošanās internetā), jāatjauno jēdzienu sākotnējā jēga, jāatgriežas realitātē, lai kāda tā būtu. Izcilais Ķīnas reformators Den Sjao Pins savulaik pateica vienkāršu un ģeniālu patiesību: „Vienalga, kādā krāsā kaķis, ka tik tas ķer peles.” Kaķa krāsa šai gadījumā ir tikai ideoloģisks širmis, kas neļauj redzēt un saprast galveno. Pirms ko darīt, ir svarīgi saprast. Negaidīt režīma algotu ekspertu slēdzienus, bet saprast pašiem. Jau minētais ekonomists Hadžūns Čangs uzvēris, ka 95% ekonomikas izprotama ar veselo saprātu, ar ko apveltīs katrs cilvēks, un tikai 5% gadījumu nepieciešamas specializētas zināšanas. Tātad mēs varam tikt skaidrībā paši.

Otrkārt, ir jāorganizējas. Tagad mēs katrs esam pats par sevi, katrs iegrimis savā mazā pasaulītē, savās ilūzijās, maldos, ieradumos un atkarībās, katrs cīnāmies par savu

eksistenciālo izdzīvošanu, veģetējam autopilota režīmā, bet valdošais režīms tikmēr ir organizēts un strukturēts, balstās uz starptautisko struktūru atbalstu un 60 000 cilvēku lielu pārvaldes aparātu. Mūs uzklausīs tad, ja būsim bruņoti ar sapratni, organizēti, strukturēti un mērķtiecīgas rīcības spējīgi. Ja arī neuzklausīs, tas vairs nebūs tik svarīgi, jo mēs paši jau būsim spēks, kas var veidot savām vajadzībām piemērotas struktūras.

Labākā demokrātija, kādu var nopirkt par naudu Lai mēs orientētos un saprastu, vispirms prāts jāatbrīvo no vairākiem ierastiem stereotipiem, kuri sevi nav attaisnojuši, tātad neatbilst realitātei un ir atmetami.

Piemēram, daudzi ir dusmīgi uz partijām, Saeimu un valdību. Par šīm institūcijām 20 gados uzrakstīts tūkstošiem rakstu, miljoniem komentāru. Runāts, gaidīts un spriests tiek gan masu mēdijos, gan privātās cilvēku sarunās. Regulāri tiek noteikti partiju reitingi, prognozētas viņu izredzes nākotnē, analizētas partiju koalīcijas utt. Pirms katrām vēlēšanām tiek sakāpinātas iracionālas cerības, kurām nenovēršami seko Publikācijas (2009 - 2012) 349 kārtējā vilšanās, kritika, lāsti un demonizācija. Šāds neauglīgs cerību un vilšanās cikls atkārtojies jau sešas reizes (kopš 5. Saeimas), bet reti kuram ienācis prātā, ka valstī, kas atteikusies no suverenitātes, parlaments un valdība neko nenosaka un patstāvīgi nelemj, tikai izpilda savu īsto saimnieku pasūtījumu.

XIX gadsimtā „pasaules darbnīcā” Lielbritānijā sākās strādnieku kustība, kas visās nelaimēs vainoja darbgaldus un par savu mērķi izvēlējās darbgaldu un citas rūpnīcu tehnoloģijas bojāšanu un iznīcināšanu – atbrīvošanos no tehnoloģijām. Pagāja ilgs laiks, līdz strādnieki saprata, ka mašīna ir tikai mašīna – ne slikta, ne laba, ka mašīna ir tikai instruments bez savas brīvas gribas, kas dara tikai to, ko cilvēks tai liek. Ka vainojamas ne jau mašīnas, bet konkrētie rūpnīcu īpašnieki un pārvaldnieki, kuri mašīnu faktoru izmanto, lai samazinātu strādājošo skaitu un atalgojumu. Tikai pēc šīs atziņas veidojās arodbiedrību kustība, kura vairs nelauza mašīnas, bet piespieda rūpnīcu vadību rēķināties ar strādājošo interesēm. Tieši šāda apziņas maiņa nepieciešama arī mūsdienu Latvijā. Jo arī mūsu partijas, Saeima un valdība nav suverēnas struktūras, kas kalpo Latvijas tautas interesēm, bet tikai instrumenti, kurus savās interesēs izmanto pavisam citi spēki.

Politika suverenitāti zaudējušā valstī ir tikai viens no ienesīgākajiem biznesa paveidiem – kolaboracionisms par naudu un nosacītu ietekmi. Ar politiku var pelnīt, turklāt pelnīt viegli un daudz. Pareizāk mūsu politiķus būtu saukt par politiskajiem algotņiem vai politiskajiem aktieriem, bet viņu veidoto pārvaldes sistēmu – par okupācijas administrāciju.

Kā veidojas partija? Kāds uzņēmīgs cilvēks izdomā iesaistīties politikas biznesā (izredzes lielākas, ja viņam jau ir sakari ietekmīgās aprindās, ja viņš jau ir daļa no t.s. politiskās vai ekonomiskās elites). Viņš nedomā, kādu politiku veidos vai kā kalpos sabiedrībai, bet domā, kā piesaistīt naudu kampaņai un kā iegūt Saeimā iespējami daudz vietu, t.i., kā tikt pie siles. Jo vairāk vietu, jo lielākas iespējas veidot valdošo koalīciju un pelnīt. Ne tikai Saeimas deputāta algu, visas iespējamās kompensācijas un citas privilēģijas, bet arī komisijas naudu par „pareizi” izkārtotu privatizāciju, valsts pasūtījumiem, koncesijām, iespējas iekārtot ērtos amatos savus tuviniekus un draugus, tikt uzņēmumu padomēs, tikt ievēlētam Saeimas un komisiju amatos utt.

Tālāk viss, kā jebkurā biznesā. Tiek sastādīts biznesa plāns, kuru iesniedz potenciālajiem finansētājiem. Ja plāns piesaista finansētāju uzmanību (vai ja nodrošinātas labas citu

politiskā tirgus spēlmaņu rekomendācijas), notiek darba intervija un pārrunas par īpašajām finansētāja interesēm, kuras partijai būs saistošas. Ja viss noris sekmīgi, tiek parakstīts formāls vai neformāls sadarbības līgums, un jaunais politiskais aktieris var saņemt naudu savas komandas veidošanai, PR kampaņai un vēlāk arī vēlēšanu kampaņai.

Tālākais ir reklāmas, PR kampaņas, brendu, ikonu, saukļu un citu polittehnoloģiju jautājums. Partijas tiek bīdītas pēc tiem pašiem mārketinga principiem, pēc kuriem bīda veļas pulveri, zobu pastu vai jaunas konstrukcijas bikšu ieliktnīšus. Partijām nav ne mazākās saistības ar sabiedrības interešu pārstāvēšanu.

Partijas tapšana var noritēt arī citādi. Dibināt partiju var nolemt kāda korporācija, ekonomiskais grupējums, banka, banku grupa, oligarhs, ārvalstu specdienests vai ES struktūra. Tad tieši šī struktūra izvēlas nākamās partijas līderi, veic ar to pārrunas, 350 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos vienošanās gadījumā aicina to veidot komandu, piešķir finanses, kontrolē sava ieguldījuma atstrādāšanu, izvirza papildus prasības utt. Tālāk viss rit kā parasti.

Protams, partijas reģistrācijai savāc arī likumā paredzēto partijas dibinātāju skaitu, kas šajā procedūrā ir viens no vieglākajiem uzdevumiem. Parastos partijas biedrus vēlāk izmanto kā statistus, plakātu izlīmētājus kampaņu laikā, pasīvus balsotājus kongresos utt. Partijas biedra nauda bija svarīga masveida partiju laikmetā, bet mūsdienās vairs nav aktuāla.

Nabadzīgā valstī ar lielu bezdarbu var itin viegli atrast cilvēkus, kurus vilina izredzes „izsisties elitē” vai vismaz dabūt kādu amatu. Daudz atbildīgāks ir vēlēšanu listes veidošanas darbs. Vēlēšanu listē iekļaujamie rūpīgi jāatlasa un jāpārbauda (vēlams kompromāts), lai neiekļūtu grūti prognozējami vai patstāvīgi domājoši, kontrolei nepakļāvīgi cilvēki, kuri vēlāk var izdomāt nepakļauties frakcijas disciplīnai un radīt daudz nepatīkamu mirkļu. Protams, vēlēšanu liste un atslēgas kandidāti tiek saskaņoti ar partijas finansētājiem. Bijuši gadījumi, kad deputātu kandidātiem piedāvā parakstīt parādzīmi par apaļu summu, kura stājas spēkā, ja šis kandidāts vēlāk izdomā nepakļauties frakcijas disciplīnai. Ir arī citi deputātu disciplinēšanas paņēmieni, kuri nodrošinājuši, ka līdz šim disidentu vai dumpinieku skaits Saeimā ir bijis tik minimāls, ka vērtējams kā nenozīmīgs.

Protams, starp vairāk nekā 50 partijām ir arī nefinansētas un nenopirktas partijas. Tās veido pašdarbnieki, azartisti un avantūristi, labi apzinoties, ka viņu izredzes „tikt pie siles” nav lielākas par izredzēm loterijā vinnēt automobili. Ir vesela rinda indivīdu, kas visus šos 20 gadus ik pēc 4 gadiem mobilizējas, savāc vai aizņemas kādu naudiņu, izdot pāris avīžu numurus un izmēģina laimi. Ja neskaita šo amatieru draugus un tuviniekus, neviens par viņu aktivitātēm pat nezina. Jo viņiem nav naudas, nav bijis arī apņēmības veikt nepārtrauktu, pacietīgu struktūru veidošanas un politiskas apgaismības darbu.

Bez partiju finansētāju interesēm ir arī citi faktori, kuri nosaka partiju darbības prioritātes Saeimā. Piemēram, visas 8. Saeimā pārstāvētās partijas (arī PCTVL un Saskaņa) parakstīja līgumu, ka pilnībā pakļausies un veicinās Latvijas orientāciju uz iestāšanos ES un NATO. 9. un 10. Saeimas deputātiem lika nobalsot par slepenībā turēto vienošanos ar SVF un EK. Valsts prezidents Valdis Zatlers (man patiesi žēl noskatīties uz šā kādreiz cienījamā ķirurga degradāciju līdz politiska mērkaķa statusam, kurš vairs neuzdrošinās paust nevienu patstāvīgu domu), lai atkratītos no „zoodārza prezidenta” statusa un kļūtu „starptautiski respektabls”, devās privātā vizītē pie ietekmīgā finanšu terorista Džordža Sorosa. Nesen viņš guva arī Vatikāna svētību, un nu sevi pasludinājis

par „vislabāko kandidātu”.

Bez tam Saeimas darbība ir pakārtota arī citiem starptautiskiem līgumiem, kuri ir prioritāri attiecībā pret nacionālajiem likumiem. Piemēram, līgums ar SVF, Pasaules Banku, Starptautisko Tirdzniecības organizāciju, Kioto protokolu un neskaitāmām citām organizācijām un līgumiem, kuriem Latvija pievienojusies uz diskriminējošiem noteikumiem un kuri reglamentē burtiski visas mūsu dzīves jomas. Īpaši amizanti uz šo regulējošo līgumu fona izskan „brīvā tirgus” ideologu spriedelējumi, jo patiesībā nekad agrāk starptautiskā tirgus joma nav bijusi tik reglamentēta un balstīta uz dubultstandartiem kā tagad, XXI gadsimtā.

Publikācijas (2009 - 2012) 351 Taču visšokējošākais bija gandrīz simtprocentīgs Saeimas atbalsts Lisabonas līguma ratifikācijai, to pat neizlasot. Līdz ar šo balsojumu Saeima lielum lielāko daļu savu nominālo pilnvaru valstij svarīgāko jautājumu lemšanā deleģējusi Briselei. Tagad Saeimu vairs nevar īsti saukt par likumdevēju, jo tā tikai piemēro likumus Briseles nospraustajām vadlīnijām.

Taču arī pakļautība Briselei nav nedalīta, jo vēl verdziskāk Latvijas okupācijas administrācija pakļaujas Vašingtonai. Patiesībā Latvija Eiropas Savienībā uzņēmusies arī ASV kontrolēta Trojas zirga funkcijas. Aizvien biežāk ES intereses nonāk pretrunā ar ASV impērisko stratēģiju. Sevišķi uzkrītoši tas bija vērojams pirms Irākas kara, kad ietekmīgākās ES dalībvalstis Vācija un Francija bija pret karu, bet Latvija pasteidzās iekļauties „gribošo koalīcijā” un iniciēja ES sadalīšanos „vecajā Eiropā” un „jaunajā Eiropā”, par ko saņēma uzslavas no Vašingtonas.

Patiešām grūti saprast, par kādu „neatkarību” 4. maija svinīgajos pasākumos runās okupācijas režīma angažētie oratori. Pirmais Latvijas pilsoņu pasākums Latvijas neatkarības atjaunošanas virzienā varētu būt šo pasākumu pilnīgs boikots. Manuprāt, katram godprātīgam Latvijas pilsonim būtu nicinājumā un kaunā jānovēršas no šādiem okupācijas administrācijas organizētiem PR pasākumiem.

Taču šī bēdīgā aina varētu būtiski mainīties, ja sabiedrība būtu organizēta un apzinātos savas suverena tiesības Latvijā. Par to turpmākajās raksta nodaļās.

Raksta pirmajās daļās esmu uzsvēris šādus galvenos secinājumus: – jau kopš neatkarības pasludināšanas Latvijā īstenota īpaša „brīvā tirgus” politika, kuru ierasts saukt par neoliberālismu jeb „Vašingtonas konsensu”, kuru pat galvenā šīs politikas uzspiešanas instrumenta SVF izpilddirektors Dominiks Strauss-Kāns atzinis par nācijām kaitīgu un atstājamu pagātnē. Līdzīgu politiku Latvijai uzspiež ES birokrātiskais centrs Brisele. Šīs politikas sekas ir Latvijas deindustrializācija, nepieredzēta sabiedrības polarizācija bagātajos un nabagos, pakļaušana starptautisko banku karteļa diktātam, kolonizācija, masveida izceļošana, demogrāfiskā katastrofa un genocīds; – cilvēku demokrātijas vietā Latvijā ieviesta „naudas demokrātija”, t.i., principa „viens cilvēks – viena balss” vietā ieviests princips „viens dolārs – viena balss”; – Latvijas suverenitāte pa šiem gadiem ir pilnīgi zaudēta, valsts institūcijas faktiski pārvērstas par koloniālo vai okupācijas administrāciju, Latvijas tautai nav atstātas nekādas Satversmē paredzētās valsts politikas ietekmēšanas sviras un instrumenti; faktiski koloniālā administrācija ir atklāti atteikusies no atbildības par Latvijas nākotni, ko labi raksturu finanšu ministra A.Vilka vaļsirdīgais izteiciens: “Ja Latvijas iedzīvotājam kaut kas nav pa prātam, viņš var doties strādāt uz ārzemēm, vai meklēt labāku darbu šeit pat. Valsts ar katru individuāli auklēties nevar”;

– arī pašas sabiedrības vairākums nav īsti izpratis notikušo pārmaiņu būtību, tāpēc turpina aktīvi vai pasīvi sadarboties ar okupācijas režīmu, apzināti vai neapzināti piedaloties savas valsts iznīcināšanā. Lai arī valda vispārēja neapmierinātība, tomēr sabiedrība kopumā ir pasīva, jo neredz izeju vai arī netic savām spējām kaut ko mainīt.

Sabiedrība turpina maldīties okupācijas administrācijas un masu mēdiju iepotētajos stereotipos. Ja neskaita dažas stihiskas pelēkās ekonomikas izpausmes, kas orientētas uz izdzīvošanu ekstremālos apstākļos, Latvijā nav sākusies mērķtiecīga tautas 352 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pašorganizēšanās savas valsts atgūšanai. Tā vietā, lai atgūtu un sakārtotu savu valsti, arvien vairāk aktīvo cilvēku vienkārši aizbrauc, lai celtu citu valstu labklājību. Viņi ienīst un nolād Latvijā valdošo režīmu, taču nesaprot, ka patiesībā šim režīmam palīdz (uzlabo makroekonomiskos rādītājus), jo tieši tāds bija un ir okupācijas administrācijas mērķis: apgādāt ES veco dalībvalstu ekonomikas ar lētu baltās rases darbaspēku.

Lai arī pēdējā laikā vērojama zināma sabiedrības aktivizēšanās, taču pat šo akciju iniciatori nespēj izvēlēties vienojošus, mobilizējošus mērķus un šo mērķu sasniegšanas līdzekļus. Arvien dominē naivs priekšstats, ka kaut kas jāprasa no tiem, kas mūs šai purvā un iznīcībā ieveduši, jālamā kārtējā valdība vai jāmeklē vainīgie. Neveiksmes cilvēki mēģina izskaidrot ar politiķu korupciju, zagšanu vai nekompetenci, bet ne ar pieņemtajiem politiskajiem principiem, kuru rezultāti ir tikai likumsakarīgi.

Pārāk maz esam apzinājušies savu atbildību. „Brīvā tirgus” eksperiments Latvijā turpinās jau 20 gadus, tā rezultāti un tendences bija jūtamas jau 1991. gadā, bet mēs arvien visus šos gadus esam šo politiku pieņēmuši un sevi mānījuši ar ilūzijām, ka kaut kas var ar laiku uzlaboties vai brīnumainā kārtā nest pārticību. Lai cik to nepatīkami atzīt, mēs visi esam ar šo režīmu sadarbojušies, pasīvāk vai aktīvāk, apzināti vai neapzināti iekļāvušies tā graujošajās darbībās. Latvija tika demontēta mūsu acu priekšā, bet mēs esam klusējuši un pasīvi uz šo postu noskatījušies, it kā tas mūs neskartu, bet nereti arī paši iesaistījušies.

Raugoties un analizējot plašākā mērogā, patreizējā sociālā un saimnieciskā krīze (arī genocīds) ir tikai sekas kaut kam daudz fundamentālākam. Tā, pirmkārt, ir intelektuāla un morāla krīze! Ja pat Latvijas izglītotākā cilvēku daļa 20 gados nav tikusi skaidrībā, ko nozīmē neoliberālā politika, tad tas liecina ne tikai par garīgu kūtrumu, bet arī par apkaunojošu konformismu, egoistisku izolēšanos no tautas, pielāgošanos un pat izkalpošanos iedomātajiem „pasaules varenajiem”, liekulību un lišķību, iesaistīšanos vispārējā alkatībā, kad runāt patiesību šķiet neērti, jo tas var apdraudēt karjeru, var zaudēt ērtu darbu (sinekūru uz visas sabiedrības rēķina) vai ārvalstu grantus, tikt melnajos sarakstos. Faktiski jau nekas nav mainījies kopš padomju perioda kolektīvās šizofrēnijas laikiem, kad patiesību runāja vien virtuvēs, pīpētavās un reizēm privātās sarunās, bet publiski sludināja stīvo partijas ideoloģiju.

Taču tā ir tuvredzīga un negudra nostādne. Turpinoties Latvijas demontāžai, īpašumu un varas privatizācijai, aizvien straujāk zudīs arī ērtās darbavietas un ārvalstu fondu granti. Jo arī Latvijas kolonizētāji savus kolaborantus nicina un uzskata par neērtiem genocīda lieciniekiem. Vietējie kolaboranti tiks izmantoti, saudzēti un uzturēti ne dienu ilgāk, kā tas būs nepieciešams viņu saimniekiem. Pēc tam viņus sagaida Amerikas indiāņu liktenis.

Neviens Latvijas iedzīvotājs esošā režīma apstākļos nevar būt drošs par savu nākotni.

Kuru katru dienu pie katrām durvīm var pieklauvēt bezdarbs, nabadzība, nesamaksājami

parādi, pajumtes zaudēšana, izstumšana no aktīvās aprites. Kuru katru dienu var tikt izgaismota kolaborantu darbība pret savu tautu, atklāti un arestēti kolaborantu konti ārvalstu bankās, iznīcinātas gadiem rūpīgi veidotās karjeras.

Vienīgā garantija pret šādu notikumu iespējamību ir nostāšanās Latvijas interešu un Publikācijas (2009 - 2012) 353 tautas pusē, organizēšanās savas valsts atgūšanai.

Taču Latvija nav izolēta sala. Kas tikmēr notiek pasaulē?

Pasaule ir dramatisku pārmaiņu priekšā Šķiet, atkārtojas 1930. gadu scenārijs: vispirms neierobežotas finanšu alkatības izraisīta krīze, pēc tam – starptautiskās drošības sistēmas sagraušana (tad tā bija Nāciju Līgas, tagad – ANO sistēma) un visbeidzot pasaules karš. Uzsvēršu dažus punktus, kas svarīgi arī Latvijai: – 2008. gada globālā finanšu krīze nav beigusies, tikai iedzīta dziļumā; gaidāmi jauni, dramatiski nobrukumi, kas apdraudēs starptautisko tirdzniecību; visvairāk cietīs valstis, kas nav parūpējušās par sava nacionālā tirgus aizsardzību, pašu ražotas pārtikas un citu pirmās nepieciešamības izejvielu pietiekamību, kā arī importa aizvietošanas programmām. Šai ziņā Latvija ir īpaši ievainojama; – parazitējošo zombijbanku glābšana, kurā arī Latvija ieguldījusi 8,8 miljardus eiro, izraisījusi jaunus spekulāciju burbuļus – glābšanai sadrukāto un aizņemto naudu zombijbankas izmanto spekulācijās ar pārtikas, naftas, gāzes un citu izejvielu cenām starptautiskajās biržās, izraisot strauju šo produktu cenu kāpšanu. Latvijā šo zombijbanku karteli pārstāv visas ārvalstu banku filiāles, kuras ne centu neiegulda tautsaimniecībā, bet tikai parazitē un diktē valdības politiku. Krīzes periodā būtu sevišķi svarīgi šīm bankām atņemt licences, piedzīt caur tiesu kompensācijas par parādu krīzes izraisīšanu un izraidīt. Ja to nedara valsts, tad to var izdarīt paši pilsoņi, šīs bankas boikotējot; – pasaules galvenās valūtas (ASV dolāri, eiro u.c.) strauji zaudē savu vērtību, par ko liecina straujā zelta un sudraba cenu augšana. Eiro sistēma ir galvenais iemesls, kas ES dalībvalstīm neļauj īstenot patstāvīgus krīzes pārvarēšanas pasākumus. Notiek pasaules mēroga valūtu karš, spekulatīvi uzbrukumi valstu ekonomikām. Ne dolāra, ne eiro nākotne nav droša. Šādā stāvoklī būtu svarīgi nodrošināties ar suverēnu savstarpējo norēķinu sistēmu, kā arī slēgt bartera tirdzniecības līgumus ar kaimiņvalstīm; – Latvijā izmēģināto krīzes izraisīšanas un parādos iedzīšanas modeli starptautiskā oligarhija pašlaik sāk izmantot pret citām Eiropas valstīm: Īriju, Islandi, Grieķiju, Spāniju, Portugāli, Itāliju, Lielbritāniju u.c. Līdz ar to arī šajās valstīs varam gaidīt strauju dzīves līmeņa krišanos, bezdarba pieaugumu, viesstrādnieku izraidīšanu. Daļa šo viesstrādnieku ir Latvijas iedzīvotāji; – vērojama mērķtiecīga Vidējo Austrumu, Ziemeļāfrikas un Vidusāzijas reģionu destabilizācija, kā arī militāro spēku koncentrēšanās šajos reģionos. Jūtams nodoms no šiem reģioniem izspiest pasaulē lielāko ražotāju Ķīnu, kā arī destabilizēt katru nacionālo valsti. ASV veic aktīvu karadarbību pret četrām valstīm (Afganistānu, Pakistānu, Irāku un Lībiju), rupji pārkāpjot starptautiskās drošības sistēmas principus. Vienlaikus šajās operācijās tiek ievilktas NATO dalībvalstis. Vācija cenšas neiesaistīties, bet Lielbritānija un Francija sākušas XIX gadsimtam raksturīgas militāras ekspedīcijas un nesankcionētas diversijas. Tiek apdraudētas Ķīnas, Irānas un Krievijas intereses. Kuru katru brīdi šī spriedze var pāraugt pilna mēroga pasaules karā ar kodolieroču izmantošanu. Jūtama

Vašingtonai verdziski pakļāvīgo Latvijas „vistu vanagu” gatavība šajās impēriskajās avantūrās ievilkt arī Latviju. Būtu svarīgi, ja mēs šoreiz neatkārtotu XX gadsimtā 354 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pieļautās kļūdas, t.i., neļautu sevi ievilkt svešos, netaisnīgos karos. No otras puses, šādas starptautiskas jukas ir īstais brīdis, lai atjaunotu Latvijas neatkarību.

Priekšnoteikumi sekmīgai tautas kustībai un pašpārvaldei Latvija XX gadsimtā ir daudz cietusi no šķelšanās starp rietumniekiem un austrumniekiem, sarkanajiem un baltajiem, bagātajiem un nabagiem, un no tā izrietošiem brāļu kariem. Labs paraugs varētu būt Lietuva, kas līdzīgos apstākļos nesteidzās karot svešu lielvalstu armijās, nedz masveidīgi evakuēties no savas zemes, un pat Lietuvas kompartija PSRS periodā centās aizstāvēt savas tautas intereses (neatradās savs Pelše un Voss). Vēl labāks piemērs ir XX gadsimta tautas kustības Indijā, ASV, daļēji arī Īrijā, kā arī pašās Baltijas valstīs 1990. gados, kurās pārmaiņas notika nevardarbīgi.

Mūsu nav tik daudz, lai šķiestos ar dzīvo spēku, turklāt vardarbība un naids tikai izraisa jaunu vardarbības un naida vilni, un jaunu revanša vai atriebības ciklu, kamēr vēlamie risinājumi tā arī netiek panākti.

Ja pret tautu tiek vērsts mērķtiecīgs genocīds un ja tai atņemti citi konstitucionāli valsts politikas ietekmēšanas instrumenti, tad tautai ir tiesības un pat pienākums sevi aizstāvēt ar tiem nevardarbīgiem līdzekļiem, kādi tai konkrētajā situācijā ir pieejami: protesti, manifesta iesniegšana ar savām prasībām, brīdinājuma iesniegšana starptautiskām iestādēm, ka nekādi režīma ņemti aizņēmumi un uzņēmumu izpārdošana netiks atzīta, koloniālās administrācijas pasākumu sabotāža, iestāžu boikots, nesadarbošanās, nevardarbīga pretestība, izpārdodamo objektu aizsardzība, netaisnīgu likumu demonstratīva nepildīšana, nodokļu nemaksāšana, pelēkā ekonomika, alternatīvu struktūru un pat alternatīvas pašpārvaldes izveide u.c.

Lai šādas nevardarbīgas cīņas formas būtu efektīvas, tautai jābūt organizētai, solidārai (jāievēro princips: visi par vienu, viens par visiem), morāli pārākai par valdošo režīmu, izglītotai, ar skaidriem, taisnīgiem mērķiem, kā arī jāorientējas nevis uz uzvaru, atriebību vai esošās varas pārstāvju pazemošanu, bet gan uz taisnīgu risinājumu, kas var noslēgties ar nacionālu izlīgumu. Cīņu nedrīkst balstīt uz naida vai atriebības jūtām, vai uz tieksmi sagrābt varu vai jukās iedzīvoties, jo tas padara aklus un paver iespējas dažādām manipulācijām un provokācijām. Cīņa jābalsta pozitīvās emocijās – mīlestībā uz savu tautu un zemi.

Birmingemas (ASV) kustības pārstāvis Džeimss Luters Bevels par to rakstīja: „Birmingemas kustības panākumu atslēga slēpjas principā: “nevardarbīga kustība Birmingemā tiecas pēc taisnīguma un samierināšanās, nevis pēc uzvaras.” Bez šādas fundamentālas izpratnes labākajā gadījumā ir iespējamas tikai demonstrācijas bez fiziskas vardarbības, bet ne sekmīga kustība. Ja kustība nav balstīta uz paškonfrontāciju, vainas atzīšanu un labošanos, tad tā nespēj pareizi izaicināt netaisnīgu sociālo politiku.

Pašpārbaudes, vainas atzīšanas un labošanās trūkums kustībā izraisa organizatorisku šķelšanos.”(..) „Ja kustības vadība personīgi jūtas apbēdināta vai sarūgtināta, tā tieksies pēc atriebības. Ja tā ir ambicioza, tā tieksies pēc uzvaras un slavas. Ja tā būs gļēva un alkatīga, tā lūkosies pēc politiska izdevīguma. Tāpēc sekmīgas kustības vadībai sava griba jāpakļauj tikai Dieva gribai, jākalpo nācijas konstitucionālajām interesēm, visu Publikācijas (2009 - 2012)

355 pilsoņu tiesībām, interesēm un labklājībai.”(..) „Kustībai, kas tiecas pēc risinājuma, nevis uzvaras, absolūti nepieciešams morālais pārākums. Ja kāds neatzīst savu vainu, nenožēlo un nepiedod, viņa darbība būs orientēta nevis uz risinājumu, bet uz atriebību. Tāpēc tie, kuri nekad nespēj atzīt vainu, labot savas kļūdas un piedot citiem, nekad nespēs pareizi izprast sociālo problēmu, noteikt tās cēloņus un rast risinājumu. Ja nav atzīšanās, labošanās un piedošanas, persona neapzināti nostājas pašaizsardzībā vai uzbrūk citiem. Šī persona tāpēc nespēj koncentrēties uz problēmu un tās risinājumu.”(..)

Par nevardarbīgas pretošanās un nesadarbošanās kustības filozofisko un psiholoģisko būtību daudz rakstījis Mahatma Gandijs, kura domas un praktiskos apsvērumus, iztulkotus latviski, variet palasīt šeit.

Latviešu valodā iztulkota arī Džīna Šarpa grāmata „Patstāvīga valsts aizsardzība bez posta un kara”, kuras tekstu var ielādēt šeit.

Augšanas grūtības Martā un aprīļa sākumā biju iesaistījies „Tautai pietiek” domubiedru (turpmāk DB) grupā, kas draugiem.lv portālā organizēja 24. marta protesta akciju pret elektrības tarifu pacelšanu. Biju mītiņa Rezolūci jas teksta autors un aktīvs diskusiju dalībnieks.

Lai gan katra mērķtiecīga aktivitāte visai sabiedrībai svarīgu mērķu sasniegšanā vērtējama atzinīgi, tomēr jāatzīst, ka kopumā šis pasākums bija nesagatavots un haotisks. It kā veselu mēnesi turpinājās interneta diskusijas, tajās no 900 cilvēku lielās domubiedru grupas aktīvi piedalījās tikai daži, un pat šie aktīvākie, izrādās, nebija sapratuši, ka mītiņš ir pieņēmis Rezolūciju ar izklāstu, konkrētām prasībām un pat konstruktīvu piedāvājumu tautsaimniecības attīstības stratēģijai. Lai gan mītiņa dalībnieki par Rezolūciju nobalsoja un tā tika iesniegta koloniālajai administrācijai (Saeimai un Valsts Prezidentam), pat mītiņa aktīvākie organizatori bija sapratuši, ka es lasu savu runu (nevis iepriekš izdiskutētu Rezolūciju), un aizrādīja, ka varēju gan mazliet īsāk izteikties (lai gan mītiņā vispār nebija nevienas iepriekš gatavotas, pārdomātas runas, un bija jādomā, kā aizpildīt laiku).

Sekas šādam haotiskam pasākumam ir likumsakarīgas – nekāda rezultāta. Ne Prezidenta administrācija, ne Saeima uz Rezolūciju neatbildēja pēc būtības (lai gan to prasa likums), un mītiņa organizatori tādu atbildi pat negaidīja un neprasīja. Tiekoties ar Ekonomikas ministru, domubiedru grupas pārstāvji paši bija aizmirsuši par savu Rezolūciju un vairākas stundas ar ministru pļāpāja par pavisam citām tēmām.

Beigās vispār nevarēja saprast, tieši kuri cilvēki ir DB grupas izvirzītie pārstāji, kas ir koordinatori un, ja tādi ir (par ko man neizdevās pārliecināties), ko viņi vispār dara, kāda ir viņu atbildība? Kad ierosināju dibināt konkrētas darba grupas pa jomām, atsaucās tikai daži, bet arī tie neuzņēmās šādas grupas patiešām veidot, bet acīmredzot gaidīja (arvien gaida), ka to uzņemsies kāds cits.

Nu jau vairākas nedēļas DB grupa „Tautai pietiek” diskutē par akcijas rīkošanu 4. maijā Esplanādē. Šoreiz nav pat Rezolūcijas vai kāda cita teksta projekta, un vispār nav saprotams, kāds būs pasākuma mērķis. Viens anonīms dalībnieks aicina turpināt prasīt atcelt paaugstinātos elektrības tarifus, cits rosina prasīt Ekonomikas ministra demisiju, cits mudina izvēlēties radikālākas metodes – ceļu un Saeimas nama bloķēšanu, līdz 356 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos valdību piespiedīsim darboties tautas interesēs, vēl cits, pats būdams krievs, neveselīgi

satraucies, vai tik DB grupa nav sabiedrojusies ar radikālām krievu organizācijām, kuras vāc parakstus par otru Valsts valodu. Lielum lielākā komentāru daļa vispār nav par tēmu. Šo kritiku nebiju domājis, lai „noliktu” vai kaut kā nomelnotu, izsmietu šo DB grupu, atzīstu arī pats savu nespēju citus iedvesmot sakarīgākai darbībai. Taču šī pieredze liecina, cik nesagatavotā stāvoklī ir pat mūsu sabiedrības aktīvākā, atsaucīgākā daļa.

Un šis konstatējums ir ļoti svarīgs, lai saprastu, kurā virzienā turpmāk jāpiestrādā, uz ko jāvērš pastiprināta uzmanība.

Jābeidz vaimanāt, jāuzņemas atbildība Bet, protams, ka ceļu un tiltu bloķēšana, vai visas valsts ģenerālstreiks, ir ļoti efektīvas metodes politikas ietekmēšanai, bet vai mēs uz to esam spējīgi bez ilgstoša organizēšanās un gatavošanās darba? Šķiet, vispilnīgāk tādas protesta un ietekmēšanas metodes ir apguvuši francūži.

Viņi dažu dienu laikā spēj izvest uz ielām miljonus, nobloķēt ne tikai satiksmi (auto, dzelzceļa, gaisa), bet visu valsts infrastruktūru. Vēl nesen francūži burtiski okupēja dažas amerikāņiem piederošas ražotnes, arestēja uzņēmumu vadību, panāca kompensāciju izmaksu utt. Taču francūži šādas revolucionāras metodes ir slīpējuši jau kopš Lielās franču revolūcijas laikiem, Francijā darbojas gadsimtiem organizētas masu arodbiedrības, ir solidāra sabiedrība, skaidri cilvēka cienīgas dzīves un taisnīguma orientieri, dziļas pilsonisko aktivitāšu tradīcijas, dažādu novirzienu prese, klubi, kooperatīvi utt. Tāpēc tieši Francija ir zeme, kas, vienlaikus būdama ES dibinātāja, ir sev izcīnījusi izņēmuma stāvokli, kas to pasargā no daudzām Briseles pārmērībām.

Jā, no Francijas mēs daudz varam mācīties, studēt viņu pieredzi, bet savas pilsoniskās ietekmes sviras mums tomēr jāveido pašiem, un tas būs ļoti ietilpīgs darbs. Ha, Latvijas arodbiedrību „šefiem” un citiem būtu jānoskatās filma „Meltdown – The Secret History of the Global Financial Collapse”, kurā franču arodbiedrību vadītāji personīgi vada savas arodbiedrības biedru ielu akcijas, personīgi šturmē blēdīgus uzņēmumus, arestē un tumšās telpās iespundē uzņēmuma vadību ar visiem ārvalstu akcionāriem. Tad mēs sapratīsim, ka Latvijā nav ne īstu arodbiedrību, ne īstu partiju, ne kādu citu organizāciju.

Katrs esam pats par sevi. Viss pastāv tikai formāli un uz papīra, bet šajā formā nav nekāda satura, nedz sava mērķa – viens vienīgs receklis, kas ieņem katra trauka formu, kurā to lej. Mūsu arodbiedrības tikai tēlo, ka pastāv, bet patiesībā ir pakļāvīgas koloniālā režīma marionetes, pazemīgi lūdzēji pie ārvalstu fondu virtuves durvīm.

Mēs nevis dzīvojam un stāvam uz savas zemes, bet bailīgi eksistējam, lienam kā ēnas un spēlējam lomas, kuras mums iedalījuši citi. Jau 20 gadus pret mums īsteno genocīdu, mūsu suverenitāte sen izbārstīta pa visu pasauli, bet mēs arvien tēlojam, ka dzīvojam neatkarīgā, eiropeiskā valstī, gatavojamies iet uz oficiālajiem 4. maija pasākumiem, klausīties falšas runas, saņemt apbalvojumus par līdzdalību savas valsts iznīdēšanā un vakarā baudīt salūtu? Ļaudīm patīk mazohistiski vaimanāt par prihvatizatoriem, zagļiem, kampējiem, bet ko darījām mēs paši laikā, kad notika šī zagšana un kampšana? Vai cukurbiešu audzētāji un pārstrādātāji paši nepiekrita saņemt personīgu kompensāciju, lai likvidētu Publikācijas (2009 - 2012) 357 visu cukura rūpniecību? Vai patērētāju sabiedrību biedri pasīvi nenoskatījās, kā viņu īpašumus izpārdod kaut kādas privātpersonas? Vai ļautiņi paši nenesa savu naudu uz banku „Baltija” un citiem blēžiem, lai pelnītu „lielos procentus”? Vai zemi un namus

ārzemniekiem nepārdeva mūsu pašu bāliņi un māsiņas? Vai strādnieki, kuru uzņēmumus bija nolemts sagriezt metāllūžņos, paši to neļāva, noticot pasakainiem solījumiem? Vai mēs paši vēl un vēl nebalsojām par tiem, kas visu acu priekšā atkārtoti zog un kampj?

Vai mēs paši (vismaz lielākā daļa) nenobalsojām arī par Latvijas suverenitātes atdošanu Briselei? Vai mēs paši nepagriezām muguras saviem uzņēmējiem, precēm un veikaliem, lai bariem drāztos uz ārvalstu lielveikaliem un bankām, pirktu spožos papīros ievīstītus atkritumproduktus un reklāmpreces, bez apdoma grābtu šķietami lētos kredītus, dzīvotu pāri saviem nopelnītiem līdzekļiem? Vai paši nepirkām nekustāmos īpašumus ar vienīgo nodomu vēlāk tos pārdot dārgāk? Pārdot vienalga kam?

Var jau taisnoties, ka mēs tolaik nezinājām, kā darbojas „brīvā tirgus” sistēma, ka noticējām solījumiem, bijām saskatījušies ziepju operas, kurās cilvēki dzīvo dīkdienīgi un bez rūpēm. Mēs šīs samākslotās drāmas noturējām par reālo dzīvi, kāda iespējama arī mums.

Bet vai tas mūs atbrīvo no atbildības, vai tad nav jādomā ar savām galvām, vispirms tādi jautājumi jāizpēta, jāizsver? Vai kaut kur sirds dziļumos nejutām, ka īsti labi tas tomēr nav, bet darījām tik un tā?

Kas ir cilvēks bez atbildības? Kurš vispār rēķināsies ar cilvēku, kas ir lētticīgs un bez atbildības? Protams, arī tiem, kas solīja un mānīja, ir sava atbildība, bet tas mūs neatbrīvo no mūsu personīgās atbildības daļas. Uzņemties atbildību ir priekšnoteikums, lai neatkārtotu vecās kļūdas un lai mēs spētu izvēlēties jaunus mērķus un mobilizēties to sasniegšanai. Jā, mēs visi to, kas noticis, pieļāvām un izjutām savas maldīšanās sekas, bet tagad mēs, to visu apzinoties, izlemjam rīkoties citādāk, savu dzīvi un vērtības mainīt. „Atbildīgs” nozīmē „atbildēt spējīgs”: atbildēt spējīgs par savu rīcību un tās sekām, atbildēt spējīgs par savu solījumu vai apņēmību, atbildēt spējīgs uz izaicinājumu utt.

Tikai atbildēt spējīgs cilvēks spēj arī mainīties, jo viņš atzīst un līdz ar to izprot patiesos savas nelaimes cēloņus un spēj pieņemt nepieciešamos lēmumus. Piemēram, tipisks dzērājs ir atbildēt nespējīgs, tāpēc dzer vēl un vēl. Viņš neuzņemas savu atbildību, tāpēc iemeslus dzeršanai meklē un atrod ārpus sevis: vainīga sieva, priekšnieks, draugs, pudeles brālis, neveiksme, apstākļi, arī veiksme, kas „jāatzīmē” utt. Viņš nedzertu, ja nebūtu šo ārējo apstākļu...

Gluži līdzīgi mēs esam ieciklējušies Latvijas nelaimēs – vainojam tikai ārējos apstākļus, atsakāmies redzēt, ka bez mūsu personīgās līdzdalības un sadarbošanās tā nemaz nevarētu notikt. Šo domu ir ārkārtīgi svarīgi saprast un pieņemt. Tikai tad būsim gatavi labām pārmaiņām. Kā teicis Mahatma Gandijs: „Ja vēlies pārmaiņas, pats kļūsti par šīm pārmaiņām!”

Manuprāt, interneta sarakste un diskusijas, lai arī reizēm var būt lietderīgas, tomēr nav īstā vide kustības organizēšanai. Nepieciešama dzīva cilvēku saskarsme un mijiedarbība. Tāpēc, manuprāt, katrā pilsētā, lielpilsētas rajonā un biežāk apdzīvotos pagastu centros jāizvēlas piemērota vieta un laiks, un jāpiesaka permanenta akcija.

358 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Vismaz reizi nedēļā jātiekas, jāsagatavo runas par konkrētām tēmām, jārīko lekcijas un priekšlasījumi, jāanalizē valsts un vietējie apstākļi, jākoncentrējas uz atbalsta grupu veidošanu, kuras ar laiku veidosies par rīcības komitejām un uzņemsies konkrētas funkcijas.

Viss jārada pašiem, turklāt no nulles

Ja tautai liegti konstitucionālie instrumenti valsts politikas iespaidošanai un ja pret tautu vērsts genocīds, tad tautai pašai jārada savi nevardarbīgi instrumenti, ar kuriem prasmīgi un atbildīgi īstenot savas suverenās tiesības. Lai šos instrumentus pilnībā un efektīvi izmantotu, tautai jābūt organizētai. Tātad katrā rajonā un apdzīvotā vietā kādam jāuzņemas iniciatīva un atbildība sameklēt domubiedrus un tos organizēt bezpartejiskās aktīvistu grupās, ap kurām kā ap kristāliem veidosies jaunās Latvijas struktūras, aizsardzības un atbalsta punkti. Vēlāk primāro organizāciju pārstāvji veidos pašvaldību, novadu, reģionālos un republikāniskos koordinācijas centrus.

Faktiski viss jāveido no nulles, no tukšas lapas, aiz pagātnes durvīm atstājot savu veco ideoloģisko, politisko, reliģisko, sociālo, mantisko, etnisko, kastu, profesionālo, izglītības, ieņemamā amata un citu aizspriedumu bagāžu, kas līdz šim mūs šķīra, dalīja, naidoja, drumstaloja, lika konkurēt (nevis sadarboties) un atomizēja.

Vai tā šķiet utopija? Padomāsim vēlreiz.

Mūsu sabiedrība šajos gados ir līdz smieklīgumam sadrumstalota – katrs par sevi un katrs savā iedomātā čaulā. Mēs automātiski citiem pielīmējam etiķetes vai birkas un no viņiem norobežojamies, ceļam barjeras. Mēs cits citam neticam, jo šķiet, ka katrs, kas mums pilnīgi nepiekrīt vai mūsu mazajā tusiņā īsti neiederas, nav labs, nav uzticams.

Mēs arī paši sev neticam, jo nespējam līdzināties stila žurnālos, šovos un reklāmās uzburtajām ikonām. Mums vairāk kastu nekā XIX gadsimta Indijā: biezie, ierēdņi, bezdarbnieki, bomži, pareizie un vispareizākie ticīgie, nacionālisti, pofigisti, eiromīļi, skeptiķi, urlas, gansi, kampēji, liberasti, sarkanie, taukmūļi utt. Ja katrs uz jauno iesākumu ieradīsimies ar savu apsūbējušo sociālo, reliģisko vai politisko masku, ar savām īpašajām pretenzijām, iedomātiem nopelniem, nemainīgo gudrību, neārstējamo stulbumu vai nekļūdīgumu, vienīgajiem pareizajiem vai vienmēr nepareizajiem uzskatiem, vai mēs vispār spēsim sarunāties, saprasties un par kaut ko vienoties?

Es jau „Tautai pietiek!” DB grupas diskusijās ievēroju, ka katra diskusija tiek iedzīta strupceļā vai novirzīta uz pavisam citu tēmu, tiklīdz parādās kāds aktīvs „nelokāmas pārliecības” un „vienīgās patiesības, vienīgās idejas” cīnītājs, kas citiem cenšas uzspiest savu „vienīgo pareizo” dienaskārtību. Lai arī šim cenosim nav nekāda plāna vai koncepcijas, tikai stīva poza un daži pāris vārdos formulējami lozungi, kurus viņš gatavs atkārtot kaut 1000 un vienu reizi, katru reizi uzsverot – „kas nav ar mums, tas ir pret mums”. Citus tādi censoņi nomāc ar savu maniakālo neatlaidību un iespēju neierobežotu laiku sēdēt internetā.

Ja jau šos 20 gadus mūsu „nemaldīgā gudrība” nav palīdzējusi Latvijai, ja neviena algota „eksperta” prognoze nav piepildījusies, tad tas ir nopietns iemesls pat „viskompetentākajiem profesionāļiem” izjust zināmu pazemību un ar atvērtu prātu visu labi pārdomāt, vērīgi ieklausoties arī citos. Tikai idiots spēj nemitīgi atkārtot vienu un to pašu darbību, katru reizi cerot uz citu iznākumu.

Publikācijas (2009 - 2012) 359 Tās sociālās lomas, kādas ikdienā esam pieraduši spēlēt, ir tikai mūsu ego radītas vai nekritiski pieņemtas prāta konstrukcijas, kuras kritiskos apstākļos saplīst kā ziepju burbuļi, un kuras, kad būsim uz nāves gultas, mums šķitīs muļķīgas un absolūti nesvarīgas. Taču šīs sociālās maskas un iedomas mums neļauj sazināties, nemaz nerunājot par saprašanos un vienošanos siržu vai dvēseļu līmenī, kurā slēpjas cilvēka dziļākā būtība. Ja mēs vēlamies savai kustībai likt veselīgus un noturīgus pamatus, tie jābalsta tieši siržu vienībā, jāmācās sazināties sirsnīgi un līdz galam godīgi, kā arī

uzklausīt citam citu.

Raksts palika nepabeigts 2011. gada 25. aprīlis Melnais bruņinieks ir eiropieties, Kangars - eirooptimists Pēc Latvijas iekļaušanas ES eirooptimistiskie politiķi triumfējoši paziņoja, ka nu, beidzot, pēc 60 gadu pārtraukuma, Latvija ir atgriezusies Eiropā, kur tā vienmēr bijusi.

Viens no pirmajiem lielajiem projektiem pēc valsts neatkarības atjaunošanas bija vācu bruņniecības simbola – „Melngalvju nama” atjaunošana pašā Rīgas centrā, vēlāk blakus parādījās arī gluži koloniāla stila „rātsnams”, sabojājot strēlnieku laukuma kopainu.

Vienlaikus tika atjaunoti un uzspodrināti vairāki citi svešo kungu godināšanas kulti un slava – Kurzemes hercogs Jēkabs, „labie zviedru laiki”, Hanzas savienība u.c. Vairākas ielas un citi objekti, kuri padomju periodā dažādās Latvijas pilsētās nesa latviešu atmodas darbinieku vārdus, piemēram, E. Veidenbauma iela, tika pārdēvēti, piešķirot tiem eiropeiskus nosaukumus. Gluži vecajā ģermāņu koloniālā kultūrtrēģerisma garā viss eiropeiskais un rietumnieciskais tika saukts par „civilizētu”, it kā vietējie iedzīvotāji būtu kokos dzīvojoši mežoņi. Tātad jau no pirmās „neatkarības” dienas Latvija tika gatavota jaunai kolonizācijai, šajā procesā iesaistot visu radošo inteliģenci, masu mēdijus un citus „pareizā toņa” diktētājus.

Latvijas pirmā kolonizācija Jau XII gadsimtā Daugavas grīvā piestāja kuģi ar vācu tirgotājiem, kuri baltu un lībiešu virsaišiem piedāvāja brīvu tirdzniecību un citus patīkamus vilinājumus. Protams, tirdzniecībai nepieciešama infrastruktūra un savi noteikumi. Tā tika panākta vienošanās par pirmo tirdzniecības apmetņu, baznīcu un arī cietokšņu būvi. Baltu un lībiešu virsaiši ar svešiniekiem noslēdza drošības un sadarbības līgumus. Sākumā viss noritēja draudzīgi, un reti kuram radās kādas aizdomas.

Protams, līgumi paredzēja svešiniekiem dažādas priekšrocības un mantojamas privilēģijas. Kaut reizi gadā katram iezemietim, izņemot labiešus, nācās pildīt klaušas jauno kungu īpašumos, kara gadījumos bija pienākums pulcēties kungu karadraudzēs, bet citādi dzīve sākutnēji ritēja šķietami ierastās sliedēs. Tas nekas, ka arvien vairāk nācās dalīties ar iebraucējiem, tas nekas, ka karošana iznāca galvenokārt ar radniecīgajām baltu, lībiešu un igauņu ciltīm, kamēr tās visas bija parakstījušas līdzīgus vasaļu līgumus 360 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ar vācu ordeni un citām tā laika reģionālām un starptautiskajām institūcijām (nacionālas valstis tajā laikā nepastāvēja).

Kad svešinieku vara bija gana droša un konsolidēta, tad gan parādījās eiropiešu īstie nodomi: pilnīga Baltijas zemju pakļaušana, pilnīga vara pār dzimtcilvēkiem – viņu atbruņošana un visu tiesību atņemšana, arvien pieaugošas klaušas un citādi spaidi.

Un baltvāciešu vara pastāvēja ilgi, arī tajos pāris gadsimtos, kad pašreizējā Latvijas un Igaunijas teritorija bija iekļauta Krievijas impērijā.

Vēl pavisam nesen – XIX gadsimtā – latvietim savā teritorijā nebija nekādu tiesību. Bez svešā kunga vai viņa pārvaldnieka ziņas latvietis nedrīkstēja ne makšķerēt, ne medīt, ne šūpulim līksti nocirst kungu īpašumos. Šo vācu un citu eiropiešu muižnieku absolūto varu satricināja pirmie latviešu un igauņu dzimtcilvēku nemieri, piemēram, Kauguru nemieri, dzimtbūšanas atcelšana, 1905. gada revolūcija un I pasaules karš, kurā Krievijas impērija cīnījās ar Vācijas impēriju.

Viens no apvienotās Vācijas (Vācija kā valsts izveidojās vien XIX gadsimtā) impērijas mērķiem I pasaules karā bija Kurzemes un vēlāk arī visas Baltijas kolonizācija, Kurzemē vien plānojot izmitināt ap 2 miljoniem vācu kolonistu. Arī II pasaules kara laikā tika izstrādāti plaši Ostlandes teritoriju kolonizācijas plāni, kuri neīstenojās. Bija nepieciešami jau minētie 60 gadi, lai Latvijas kolonizāciju varētu atsākt – nu jau zem Eiropas Savienības jumta, kolonizējamo teritoriju demokrātiski dalot ietekmes sfērās ar citām vecajām ES dalībvalstīm: galvenokārt Skandināvijas valstīm (Zviedriju, Norvēģiju) un Dāniju. Tātad valstīm, kuras veidojušās no kareivīgajām ģermāņu ciltīm. Vācija pēc izietajiem denacifikācijas un kolektīvās vainas uzņemšanās procesiem patlaban nav tik agresīva, taču neiztiek arī bez tās. Vēl viena valsts ar jūtamu ģermāņu asiņu piejaukumu ir Lielbritānija, kurai liela ietekme starptautiskajā finanšu jomā, kā arī gadsimtos izsmalcinātas koloniālās pārvaldīšanas tradīcijas un nepārspēta koloniālās diplomātijas skola.

Koloniālisma restaurācija Ja pirmā Latvijas Republika sākās ar zemes reformu, kuras ietvaros tika nacionalizētas svešo kungu muižas, to vietā iekārtojot valsts paraugsaimniecības, skolas, kooperatīvus, selekcijas saimniecības un jaunsaimniecības, tad otrā Latvijas Republika sākās ar denacionalizāciju. Jaunajai varai rūpēja ne tik daudz bijušo īpašnieku labklājība vai vēsturiskais taisnīgums, cik mērķis demontēt visu nacionālo infrastruktūru: lauku un zvejas lielsaimniecības, bagātās mežrūpnieku organizācijas, tehnikas parkus un to apkalpojošo infrastruktūru, ražotnes, kultūras infrastruktūru. Tas tika izdarīts administratīviem līdzekļiem, pieņemot politiskus lēmumus, īstenojot teritoriālo reformu, nogriežot budžetu. Šie pasākumi bija tik radikāli, ka jau pirmajā gadā tūkstošiem ģimeņu zaudēja darbu un iztiku: daudzi vīrieši, zaudējuši jēgu dzīvei, nodzērās, daudzas sievietes bija spiestas pārdoties seksa verdzībā. Pat daudzi bērni kļuva par lēti pērkamiem vergiem svešinieku perverso tieksmju apmierināšanai.

Lai nevarētu nostiprināties tās ģimenes, kuras atguva vai no jauna paņēma zemi saimniekošanai, tika atvērts tirgus neierobežotam importam, kā arī masveida kontrabandai. Vienlaikus tika likvidēta patērētāju biedrību struktūra, paverot ceļu ārvalstu lielveikaliem. Vēlāk ārzemniekiem tika pārdota praktiski visa banku sistēma.

Publikācijas (2009 - 2012) 361 Liela daļa valsts mežu tika uz 99 gadiem izīrēta skandināvu firmām, demagoģiski, bet neatlaidīgi tika steidzināta likumu pieņemšana par zemes tirgus atbrīvošanu.

Ap 1995. gadu tika noslēgti brīvās tirdzniecības līgumi ar ES un Baltijas valstīm, kuri darbojās vienā virzienā, t.i. no Eiropas varēja ievest visu un bez ierobežojumiem, kamēr eksports uz Eiropu tika maksimāli apgrūtināts ar grūti pārvaramu ierobežojumu, formalitāšu un pārbaužu barjeru. Viena no lielākajām barjerām, protams, bija augstais lata kurss, kas labvēlīgs importam un kontrabandai, bet sadārdzina un padara konkurētnespējīgu eksportu. Līdzīgi procesi tika īstenoti arī rūpnieciskajā sektorā – privatizācijas aizsegā tas tika vai nu iztirgots par sviestmaizes cenu vai sagriezts metāllūžņos. Tika un arvien tiek darīts viss, lai iznīcinātu un finansiāli nožņaugtu vietējo, nacionālo, bet pavērtu durvis ārzemniekiem. Tieši tā saprotama „brīvā tirgus” būtība un mērķis – atbrīvot nacionālo tirgu ārvalstnieku intervencei.

Atbilstoši SVF un ES noteikumiem atsakoties emitēt tautsaimniecības funkcionēšanai nepieciešamo naudu, vienlaikus atsakoties no tirgus aizsardzības, ielaižot ārvalstu bankas un nekontrolējot Latvijā ieplūstošās karsto (spekulatīvo) investīciju plūsmas,

Latvijas valdība mērķtiecīgi audzēja ārējo parādu un pieļāva spekulatīvo burbuļu veidošanos, kuru iznākums ir parādu krīze. Parādā ir gan pati valsts, gan uzņēmumi, gan daudzas privātpersonas. Šie parādi ir galvenokārt ārzemniekiem un strauji pieaug.

Pakļaujoties tām pašām institūcijām, pašlaik valdība, kuru pareizāk būtu saukt par koloniālo administrāciju, turpina žņaugt tautsaimniecību: uzskrūvē nodokļus, samazina izdevumus, iedzen bankrotā gan uzņēmumus, gan cilvēkus. Bez darba un iztikas palikušie iedzīvotāji ir spiesti vai nu zagt un laupīt (palielinās noziegumu skaits), vai arī izbraukt no Latvijas, šo teritoriju atbrīvojot kādiem citiem.

Krīze, saimnieciskā depresija un parādi ir laiks, kad visu var nopirkt ļoti lēti. Un šis stāvoklis, ko raksturo mērķtiecīga krīzes padziļināšana un parādu uzkrāšana, tiek uzturēts apzināti – valsts politikas līmenī. Ārvalstu bankas nacionālo ražošanu nefinansē, tas aizliegts arī pēdējai valstij piederošajai bankai – Hipotēku bankai. Jebkādi ceļi attīstībai slēgti pat mazajiem uzņēmējiem. Piemēram, Valsts Nodarbinātības dienesta programmā „Atbalsts komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai” ir sīki uzskaitītas nozares, kuras valsts nedrīkst finansēt vai atbalstīt.

Izmantojot mērķtiecīgi uzturēto krīzi, ārzemnieki jau ir sākuši Latvijas zemes kolonizāciju. Kā parasti, precīzas statistikas nav, bet pat koloniālās administrācijas angažētajā presē parādās raksti par to, kā arvien lielākas zemes un mežu teritorijas nonāk ārzemnieku īpašumā. Lai arī uz trim gadiem atlikta pilnīga lauksaimnieciski izmantojamās zemes tirgus atvēršana ārzemniekiem, tas ir tikai formāls šķērslis, jo zemi ārzemnieki var brīvi nopirkt, reģistrējot Latvijā firmu. Zemes cenas Latvijā, salīdzinot ar Rietumeiropu, ir fantastiski zemas, tāpēc zemi var nopirkt pat ārzemnieks, kurš savā dzimtenē ir bezdarbnieks. Protams, viņam ir pieejami arī kredīti.

Pēc pēdējiem datiem, lauksaimnieciski izmantojamas zemes hektārs Dānijā maksā vidēji 21 000 eiro, Anglijā 18 000 eiro, Īrijā 20 000 eiro, Beļģijā 19 000 eiro, Holandē 30 000 eiro, Vācijā – 19 000 eiro. Viszemākās cenas ir Bulgārijā – tikai 1900 eiro par hektāru, bet Latvijā – mazliet vairāk.

Milzīgas teritorijas Latvijā, pat veseli pagasti, jau pieder ārzemniekiem. Dažās no tām 362 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos jau ir sākta ražošana, piemēram, bēdīgi slavenajās dāņu cūku nobarošanas fermās. Ārzemnieki to var atļauties tāpēc, ka bauda gan vietējās koloniālās administrācijas piešķirtās priekšrocības un atbalstu, gan savu mītnes zemju, piemēram, Dānijas atbalstu un subsīdijas. Protams, ārzemniekiem tiek ļauts sacūkot arī Latvijas dabu, ko viņi nevarētu darīt savā dzimtenē.

Taču lielākajā daļā ārzemniekiem piederošo teritoriju pagaidām nekas nenotiek.

Varbūt tas tāpēc, lai priekšlaicīgi neradītu trauksmi vietējā sabiedrībā, varbūt tāpēc, ka tiek nogaidītas kādas īpašas politiskās pārmaiņas (parādos iedzītai valstij var diktēt), taču zemes kolonizācija turpinās straujos tempos. Jo vairāk vietējo saimniecību iznīkst un vairāk vietējo cilvēku izbrauc, jo vairāk zemes nonāk tirgū lētai ārzemnieku uzpirkšanai.

Nākamo zemes pārdošanas vilni varētu izraisīt plānotā nekustamā īpašuma nodokļa uzskrūvēšana.

Tāpat kā XIII gadsimtā vietējie iedzīvotāji nenojauta ārzemnieku tālākos plānus, tāpat tas notiek arī tagad. Varbūt tad, kad tiks kolonizētas un konsolidētas iecerētās teritorijas, ap tām parādīsies robežstabi vai sienas (apsargāti žogi) ar uzrakstiem, ka tas privātīpašums, nepiederošiem ieeja aizliegta. Varbūt latviešiem paredzēts tāds pats liktenis kā palestīniešiem okupētajās teritorijās: aizliegta pārvietošanās pa

noteiktiem ceļiem, aizliegta pieeja ūdens avotiem, auglīgās zemes un infrastruktūra pieder kolonistu apmetnēm, ieeja tajās tikai nolīgtam darbaspēkam, uzrādot speciālas caurlaides, izejot caur bruņotiem kontrolpunktiem utt.

Pats traģiskākais tas, ka Latvijas sabiedrība pagaidām uz savas valsts kolonizāciju noraugās kā pasīvi vērotāji. Mēs klusu un lēti izpārdodam to, par ko mūsu vectēvi pirms 90 gadiem lēja savas asinis un atdeva dzīvības.

Kauns Latvijas koloniālajai administrācijai un tās pakļāvīgajiem pavalstniekiem, kuri neko nav mācījušies no vēstures un vientiesīgi iztirgo savu bērnu nākotni, savu vienīgo dzimteni!

2011. gada 3. maijs Mācīsimies lasīt starp rindām un gatavosimies! „Eiropas Komisijas viceprezidents transporta jautājumos Sīms Kallas un Starptautiskās ekonomikas Petersena institūta eksperts Anders Aslunds diskusijā atzinīgi novērtēja Latvijas panākumus ekonomikas stabilizācijas un izaugsmes nodrošināšanā. A.Aslunds norādīja, ka Baltijas valstis ir paraugs citām Eiropas valstīm ekonomikas krīzes pārvarēšanā un izaugsmes veicināšanā,” lasām 14. maijā „Dienā” publicētajā rakstā „Dombrovskis konferencē Tallinā uzsver Latvijas pieredzi krīzes pārvarēšanā”. Vai pēc šādas uzslavas siltums un pacilāts lepnums ielīst katra Latvijas patriota sirdī?

Kad mūs pēdējo reizi tā slavēja un sumināja? Vai tas nebija 2006. – 2008. gados, kad Latviju dēvēja par „Baltijas tīģeri” un rakstīja par Latvijas „ekonomisko brīnumu”, kas izpaudās lielākajos IKP pieauguma tempos visā Eiropā? Un kas sekoja tūlīt pēc tās slavēšanas?

Publikācijas (2009 - 2012) 363 Dievs, pasargi mūs no augsta IKP! Galvenais rādītājs, pēc kura neoliberālajā tirgus ekonomikā vērtē sasniegto līmeni, ir Iekšzemes kopprodukts jeb IKP, kas atspoguļo kopējo naudas apgrozījumu valsts teritorijā noteiktā laika periodā. Mēs esam radināti priecāties par IKP pieaugumu, taču cik tāds prieks ir pamatots un atbilst tautas interesēm?

Par piemēru ņemsim divas ģimenes – ģimeni A un ģimeni B. Ģimene A ir saticīga, ar augstu morāli, priekšzīmīgu veselību un darba tikumu. Abi pieaugušie ne tikai strādā sabiedrībai derīgu darbu un ir izpalīdzīgi, bet uztur arī iespaidīgu mājas saimniecību: paši iekopuši dārziņu un nelielu lopu kūti, ēdienu gatavo mājās, lielā mērā no pašu audzētiem produktiem, katru vasaru ziemai savāc sēnes, ogas un ārstnieciskās tējas, ģimenes rūpēs iesaistot arī savus bērnus, kurus radina pie atbildības. Visi ir veseli un dzīvespriecīgi, kā arī solidāri ar saviem tuvākajiem kaimiņiem. Visu, ko var paveikt paši, dara paši.

Savukārt ģimene B ir gandrīz izjukusi un nesatiek. Abi vecāki gan raujas vairākos darbos, bet savus bērnus gandrīz neredz. Lai izpirktu savu vainu, bērni tiek piekukuļoti: nopirkti jaudīgākie datori, DVD iekārtas, pleijeri un stilīgi mobilie un drēbes, kā arī dota dāsna kabatas nauda. Tēvam patīk iedzert vai naudu nospēlēt kazino. Māte brīvo laiku pavada lielveikalu ķemmēšanā (šopingā), rūpēs par modernu apģērbu, rotām un kosmētiku.

Abiem patīk jautras kompānijas un pasēdēšanas prestižos restorānos. Protams, abi grimst parādos, draud ieķīlātās mājas un mantotās vasarnīcas izūtrupēšana, nesen atklājies, ka bērni blēņojas ar narkotikām un arī palikuši parādā, sieva gatavojas ierosināt šķiršanos, meklē izdevīgāko variantu, kā sadalīt kopīgo mantu utt.

Kā jūs domājat, kura no šīm ģimenēm vairāk ceļ IKP? Protams, ka ģimene B. Ģimene A no neoliberālās sistēmas viedokļa ir neproduktīva. Ja tādu ģimeņu būtu daudz, valsts IKP sāktu krist, tāpēc no makroekonomiskās stabilitātes viedokļa tādu ģimeņu vairošanos nedrīkst pieļaut, kas arī tiek visādiem līdzekļiem darīts.

Tā mēs varam izsekot katru dzīves jomu un secināt, kas ir labs priekš IKP. Sabiedrība ar veselīgu dzīvesveidu un labu slimību profilakses sistēmu ir nerentabla, jo maz tērē zālēm un dārgām procedūrām, bet slimīga sabiedrība ar ielaistām kaitēm un lielu zāļu patēriņu būtiski kāpina IKP. Individuālistiska, savstarpēji konkurējoša vientuļnieku sabiedrība, kas sirgst ar visām iespējamām atkarībām, būtiski kāpina IKP, bet solidāra, pašpietiekoša sabiedrība ar stiprām ģimenēm, kas sadarbojas kopējam labumam (stiprinot vietējo ekonomiku), ir nerentabla. Piesārņota daba ir rentabla, jo ļauj par naudu tirgot it kā tīrus resursus, piemēram, ūdeni pudelēs, kā arī vairo dažādas alerģijas un slimības, kas ceļ medicīnas pakalpojumu apjomus. Labas preces IKP neceļ, jo kalpo ilgi, bet sliktas preces ir izdevīgas IKP celšanai, jo bieži jāremontē vai jānomaina. Katra vietējā vai nacionālā ekonomika ir nerentabla, jo cilvēkus padara neatkarīgus no starptautiskajām korporācijām, bet vietējās ekonomikas sagraušana ir rentabla, jo būtiski ceļ IKP. Taupība un saimnieciskums gremdē IKP, bet izšķērdība, korupcija un parādi IKP kāpina.

Ja visi ir iedzīti parādos, aug augļotāju bagātība, jo visiem nepieciešams aizņemties un maksāt aizvien pieaugošus procentus. Neierobežotas spekulācijas un mahinācijas ar vērtspapīriem vislabāk ceļ IKP, bet godīgs, sabiedrībai derīgs darbs ir nerentabls, tāpēc attiecīgie strādnieki tiek atalgoti viszemāk, bet spekulanti plaukst (pastudējiet 364 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Lato Lapsas savākto Latvijas miljonāru sarakstu). Labas algas ir sliktas priekš IKP, jo cilvēkus padara turīgus, neatkarīgus no kreditēšanas, bet zemo algu politika ir izdevīga IKP, jo cilvēkus padara atkarīgus. Zemas cenas (atbilstošas izmaksām un mērenam tirdzniecības uzcenojumam) ir sliktas priekš IKP, bet uzpūstas cenas (liels tirdzniecības uzcenojums, monopols, daudz starpnieku) ir labas, jo palielina IKP. Vietējā ekonomika ir slikta, jo mazinās transporta, uzglabāšanas un dažādu starpnieku izmaksas, bet globālā ekonomika ir laba, jo pieaug transportēšanas, starpniecības izmaksas, cenu var uzpūst biržās. Globālā ekonomika ceļ IKP un dod peļņu starptautiskām korporācijām. Līdz ar to globalizācijas periodā krasi pieaugusi polarizācija starp bagāto saujiņu katrā sabiedrībā un nabagajiem (vidusslānis izzūd), starp bagātajām un nabagajām valstīm.

Gatavosimies grūtiem laikiem Kad PSRS laikos televīzijā rādīja kadrus par labu kokvilnas ražu Vidusāzijas republikās, tad varēja gaidīt, ka no veikaliem pazudīs kokvilnas izstrādājumi: palagi, pārvalki u.c.

Kad Latviju 2008. gadā dēvēja par „Baltijas tīģeri”, bija jāgatavojas finanšu sistēmas sabrukumam un finansiālās bardzības pasākumiem. Ja tagad Latviju atkal slavē, tad jāprot lasīt starp rindām un jāgatavojas visļaunākajam.

Latvija gandrīz pilnībā atdota starptautiskajām korporācijām, mēs vairs sevi neapgādājam ar pašu nepieciešamāko. Pat pārtika lielākoties tiek importēta (lai gan vismaz 750 000 hektāru Latvijas zemes netiek apsēta), pārtikas cenas atkarīgas no starptautiskās tirdzniecības un spekulācijām biržās, bet stāvoklis pasaulē pašlaik ir ārkārtīgi saspringts un nestabils, tikai vēsturnieki nākotnē konstatēs, tieši kurā gadā faktiski sācies III pasaules karš. Lielveikali pieder ārzemniekiem un šiem veikaliem nav noliktavu ar lielām rezervēm. Kad sāksies panika, veikalu plaukti paliks tukši pāris dienās.

Tātad, cik vēl iespējams, jāsteidz apsēt pieejamās zemes platības. Jākooperējas ar tiem, kam ir zeme, un ar tiem, kas gatavi strādāt. Vienlaikus nesteidzoties jāiepērk produktu krājumi ar ilgu glabāšanas laiku, kamēr tie vēl brīvi pārdodas veikalos. Tikai bez panikas – lēni un pakāpeniski jāveido krājumu rezerves.

Tāpat jāiepērk visnepieciešamākie medikamenti un pirmās palīdzības līdzekļi.

Vēlams iegādāties labu velosipēdu ar rezerves daļām, kuru varēs lietot, kad benzīna un dīzeļdegvielas cenas kļūs nepieejamas. Jāiegādājas instrumenti, kurus var izmantot bez elektrības, jāapgūst kāda prasme, ar kuru varēs pelnīt grūtos laikos. Tāpat silts apģērbs un siltināšanas līdzekļi gadījumam, ja pilsētu mājas vairs netiks apkurinātas.

Ar kaimiņiem un citiem vietējiem iedzīvotājiem jāveido sadarbības, pašpārvaldes un drošības struktūras, jo juku laikos policija nedarbosies.

Vārdu sakot, jāapdomā, kā varēsim dzīvot un izdzīvot ekstremālos apstākļos.

Ko tad, ja es kļūdos un tādi grūtie laiki nemaz nepienāks? Tad varēsim pateikties Dievam un būt priecīgi par prasmēm un resursiem, kurus būsim ieguvuši šajā sagatavošanas procesā.

Latviju var glābt „ēnu ekonomika” Lasīsim minēto rakstu tālāk: „Premjers [V. Dombrovskis] norādīja, ka būtisks ekonomikas stabilizācijas priekšnosacījums ir cīņa ar ēnu ekonomiku.”

Būsiet jau ievērojuši, ka „lasīšana starp rindām” parasti nozīmē tekstu saprast otrādi.

Publikācijas (2009 - 2012) 365 Ja starptautiskajām korporācijām kalpojošais V. Dombrovskis sola cīnīties ar „ēnu ekonomiku”, tas šai gadījumā nozīmē, ka tieši ēnu ekonomikā meklējams mūsu glābiņš.

Latvijas ekonomika Dombrovska vadībā ir tik tālu „atlabusi”, ka cilvēkiem vairs nav naudas pašu nepieciešamāko vajadzību apmierināšanai. Kā esmu aprādījis jau citos rakstos, notiek mērķtiecīgs genocīds pret Latvijas tautu, bet mums ir tiesības aizstāvēties.

Latvijas ekonomika faktiski ir iznīcināta. Jau tiek gatavota pēdējo mūsu uzņēmumu un infrastruktūras izpārdošana starptautiskajām korporācijām. Pārējais jau pieder starptautiskajām korporācijām, sākot no bankām un lielveikaliem, beidzot ar dabas bagātībām, kuras izsaimnieko ārzemnieki, diemžēl ar mūsu līdzdalību.

Korporācijas ir sociopātiski uzņēmumi, kuru galvenais mērķis ir maksimāla peļņa anonīmiem akciju turētājiem un galvenajiem pārvaldniekiem, pat ja tas nozīmē veselu valstu iznīcināšanu, tautu izmērdēšanu un pārvietošanu (deportāciju). Korporācijas pēc definīcijas nedrīkst dot labumu sabiedrībai, kuru tās kolonizējušas, jo labums sabiedrībai nozīmētu atņemt daļu labuma korporācijas īpašniekiem. No korporāciju viedokļa tas ir noziegums pret brīvā tirgus principiem un „svēto īpašuma tiesību” pārkāpums.

Cilvēkiem, kas strādā korporācijās, ir jāatsakās no visa: cilvēka tiesībām, vārda brīvības, sirdsapziņas. Stājoties darbā kaut vai parastā lielveikalā, darbinieks paraksta kontraktu, kurā apņemas sargāt korporācijas noslēpumus un visos gadījumos ievērot korporācijas intereses. Šo kontraktu var izmantot pret nogrēkojušos darbinieku tiesā. Ja darbinieks mēģina izrādīt patstāvīgu iniciatīvu, pat ja šī iniciatīva domāta korporācijas interesēs, šāds darbinieks tiek nekavējoties atlaists. Arodbiedrību darbība korporācijās netiek pieļauta. Korporatīvās sistēmas apkalpotāji arī paši vai nu ir, vai ir spiesti būt sociopāti (skat. manu rakstu „Sociopāta profils”). Svaigs piemērs tipiskam sociopātam ir SVF izpilddirektors Dominiks Stross Kāns (skat. „Dienas” rakstu „Aizdomās par izvarošanas mēģinājumu aizturēts SVF izpilddirektors Stross-Kāns”). Ja korporācijas pārņem valsts pārvaldi, tad

tas jau ir fašisms, kuru arī pats Benito Musolīni raksturoja kā korporāciju saplūšanu ar valsts varu. Jā, Latvijā valda fašisms.

Ja valdību šajā korporāciju pārvaldītajā telpā var uzskatīt par koloniālo administrāciju, kas apkalpo korporāciju intereses, tad korporāciju darbinieki faktiski ir korporāciju vergi.

Arī daudzi šķietami neatkarīgi uzņēmumi, piemēram, kāds mežizstrādes SIA, faktiski kalpo korporācijām kā subkontraktori. Viss, ko nekontrolē korporācijas, no korporāciju viedokļa ir „ēnu ekonomika”. Sadarbojoties ar korporācijām, piemēram, sadarbojoties ar ārvalstu bankām vai lielveikaliem, mēs faktiski uzturam šo korporatīvo sistēmu. Bez mūsu – parasto pilsoņu – sadarbības korporācijas vienkārši nespētu iesakņoties un gūt varu.

Tauta, kas nokļuvusi korporāciju verdzībā, bet vēlas no šīs verdzības atbrīvoties, var izvēlēties divas galvenās stratēģijas: 1) pēc iespējas boikotēt korporācijas; 2) attīstīt savu vietējo un nacionālo ekonomiku. Tieši šo vietējo vai nacionālo ekonomiku V. Dobrovskis nosaucis par „ēnu ekonomiku”, kurai viņš pieteicis karu, aizstāvot starptautisko korporāciju intereses. Šo momentu ir ļoti svarīgi saprast – tā ir atbrīvošanās frontes līnija.

Tāpēc nevajag rakstīt naivas petīcijas koloniālajai administrācijai (skat. lauksaimnieku „Atklāto vēstuli”), bet jāķeras pie Latvijas atbrīvošanas pašiem.

366 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Lai ēnu ekonomikas attīstība būtu sekmīga, mums jāmaina sava vērtību sistēma. Ja korporatīvā sistēma mums potē alkatīgu individuālismu, tad mums jāizvēlas altruisms, ģimenes, kopienas un sociālās vērtības. Ja korporatīvā sistēma mums potē savstarpēju konkurenci, tad mums jāizvēlas sadarbība jeb kooperācija kopīgā labuma sasniegšanai.

Ja korporatīvā sistēma mums potē patēriņa kultu, tad mums par galveno jāizvēlas radoša darbība un reālu vērtību radīšana. Ja korporācijas māca, ka galvenais dzīvē ir nauda, tad mums jāizvēlas rūpes par saviem tuvākajiem, kuras bieži var paust bez naudas starpniecības. Ja korporācijas mūsu dzīvi pārsātina ar reklāmām, tad mums jāizvēlas izglītība un garīgs briedums. Ja korporācijas vēlas piespiest pirkt ārvalstu preces, tad mums jāizvēlas ražot savas. Utt. Motivācijas var būt dažādas, bet faktiski ēnu ekonomika Latvijā jau pastāv. Atliek tai piešķirt atbrīvošanās cīņas un valsts neatkarības atjaunošanas raksturu, kā arī vērst plašumā. Apstākļos, kad pret mūsu tautu ir vērsts genocīds, ēnu ekonomika ir attaisnojama un morāla, bieži tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, izglābt no bojāejas savus tuvākos, izglābt no depopulācijas un iztirgošanas veselus valsts reģionus.

Kā to darīt praktiski?

Mums ir daudz cilvēku bez darba un daudz cilvēku ar nepietiekamiem iztikas līdzekļiem, kurus turklāt koloniālā administrācija korporāciju interesēs žņaudz ar nepanesamu nodokļu un citu finansiālo žņaugu nastu (skat. „Dienas Biznesa” rakstu „Zemnieki spiesti maksāt dubultā”).

Piemēram, dzīvo šāds nožņaugšanai paredzēts zemnieks, kuram aug bērni. Bet blakus dzīvo darbu pazaudējusi skolotāja. Lai abi varētu izdzīvot, zemnieks apņemas skolotāju apgādāt ar kartupeļiem un dārzeņiem, bet skolotāja apņemas mācīt zemnieka bērnus.

Katrs saņem savu pakalpojumu, bet nekāda nauda netiek lietota, nedz nodokļi maksāti.

Turpat blakus pagastā vai pilsētā dzīvo arī citu amatu pratēji un vērtību ražotāji; feldšeri, ārsti, veterinārārsti, bērnu pieskatītāji, kopēji, kādas prasmes apmācītāji, amatnieki, kalēji, auto remontētāji, audēji, arāji, pārtikas pārstrādātāji utt. Viņi visi var vienoties apmainīties ar saviem ražojumiem un pakalpojumiem, apejot korporatīvo

sistēmu un balstoties uz savstarpēju uzticību. Ja to darīsim mērķtiecīgi un plaši, faktiski mēs izveidosim alternatīvu norēķinu sistēmu, kas daudziem ļaus izdzīvot, nebraukt uz ārzemēm, negrimt nabadzībā un bezcerībā, saglabāt ģimeni utt.

Iesākumā šī alternatīvā norēķinu sistēma būs tikai kā papildus sistēma oficiālajai, bet ar laiku tieši šī sistēma, kuru šodien nicinoši dēvē par „ēnu ekonomiku”, kļūs par pamatu brīvās Latvijas tautsaimniecībai.

Angļu valodas pratējiem vēlos ieteikt pāris interneta vietnes, kurās par šiem jautājumiem var iegūt plašāku informāciju: „Living Economies Forum”, „Life Incorporated”.

2011. gada 15. maijs Sargi un cel Latviju!

Mums saka, ka ir vienalga, kam pieder Latvijas zeme, dabas resursi, infrastruktūra, veikali, ostas, sakaru sistēmas, tranzītceļi, bankas, uzņēmumi un pati valsts pārvalde.

Publikācijas (2009 - 2012) 367 Mums mēģina iestāstīt, ka tā būs pat labāk, ja tas viss piederēs ārvalstu korporācijām, jo tās esot efektīvākas un protot taisīt biznesu, bet latviešiem trūkstot biznesa gēnu.

Mēs lielā mērā esam tam noticējuši un daudz ko – ai, cik daudz! – jau esam atdevuši ārzemniekiem. Tikai – kur ir solītais uzplaukums un labklājība? Kāpēc mūsu pagasti un mazpilsētas tukšojas un izmirst, kāpēc tik daudz nabadzīgo, izstumto un bēgļu, kāpēc demogrāfiskā katastrofa? Kāpēc mūsu bērniem nav nākotnes pašu dzimtenē? Kāpēc Latvijas pārvaldes institūcijas pārvērtušās par starptautiskā biznesa servisa centriem?

Kāpēc Latvijā pēc starptautisko korporāciju ielaišanas sākusies permanentā krīze, kuras laikā mūsu resursi tiek masveidīgi pārsūknēti svešzemnieku pārvaldījumā? Kāpēc Latvijas politiku vairs nelemj Rīgā, bet diktē no Briseles un Vašingtonas? Kur palikusi demokrātija un tautas suverenā vara? Kāpēc esam parādu verdzībā un kāpēc tagad tiek gatavota pēdējo Latvijas resursu izpārdošana ārvalstu korporācijām?

Kam pieder resursi, tam pieder arī suverenā vara Ja jau būtu vienalga, kam pieder valsts resursi, tad kāpēc starptautiskās korporācijas tomēr tik ļoti grib, lai tie par katru cenu piederētu tām? Un kāpēc mēs nedrīkstam gribēt, lai noteicēji pār Latvijas resursiem tomēr būtu MĒS PAŠI? Atbilde ir vienkārša: kam pieder resursi, tas arī ir šo resursu faktiskais saimnieks un gūst no šiem resursiem labumu vai vismaz laupījumu. Kam pieder valsts resursi, tam faktiski pieder arī suverenā vara pār šo valsti. Ja resursi piederētu mums, tad mēs būtu saimnieki un paši varētu brīvi lemt, kā šos resursus izmantot tautas un valsts attīstībai. Atdodot resursus ārvalstu korporācijām, mēs tām atdodam arī suvereno varu pār Latviju, un visas iespējas, ko sniedz šie resursi, tad izmanto šīs korporācijas savam savtīgam labumam. Tāpēc Latvijas Satversmes 2. pants – „Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai” – vairs nedarbojas. Tieši tāpēc mūsu pārvaldes iestādes, pieņemot lēmumus, vairs neņem vērā Latvijas tautas intereses, bet pilda šo korporāciju un starptautisko institūciju (Briseles, Vašingtonas, SVF, EK) impērisko gribu, pašas pārvēršoties par koloniālo administrāciju. Caur korporāciju mehānismu Latvija tikusi laupīta un izsūkta jau 20 gadus. Par korporāciju būtību jau tuvākajā laikā apsolu uzrakstīt īpašu materiālu. Šis scenārijs bija prognozējams, jo visās valstīs, kas uz „Vašingtonas konsensa” * noteikumiem ielaidušas starptautiskās korporācijas – šos mūsdienu krustnešus, ir noticis tas pats: nabadzība, vietējo ražotņu likvidēšana, tautsaimniecības pārstrukturēšana

koloniālas ekspluatācijas režīmā, parādi, slimības, korupcija, iznīcība, suverenitātes zaudēšana.

Kas mums svarīgāks – starptautisko korporāciju peļņa vai Latvijas labklājība? Mēs varam izvēlēties vienu vai otru, bet ne abas, jo šīs izvēles ir savstarpēji izslēdzošas.

Lai arī Latviju vēl nebombardē kā Lībiju un nav ievests militārs okupantu kontingents, tomēr tas ir karš – finansiāls un ekonomisks karš, kas tāpat sagrauj uzņēmumus, izposta apdzīvotās vietas, sagrābj resursus un stratēģiskos objektus, nogalina un bēgļu gaitās aizdzen cilvēkus. Karš ir ārkārtas stāvoklis, kurā darbojas kara likumi: ir frontes līnija, ir ienaidnieki jeb nelabvēļi, ir viņu kolaboranti, nodevēji, ziņotāji un spiegi, diversanti, dezinformācija un melnā propaganda, štābi, sakaru tīkli un ieroči. Tikai mēs visu šo laiku nezinājām vai izlikāmies neredzot, ka mums ir pieteikts karš. Ienaidnieks savus štābus 368 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos jau izvietojis mūsu valsts pārvaldes iestādēs un plānveidīgi okupē mūsu teritoriju, bet mēs pat neesam aptvēruši, ka sācies karš un ka arī mums vajag organizēties, ierīkot savus štābus, veidot struktūras un sargāt savu Dzimteni. Vēl vairāk – mēs paši visādos veidos esam savus ienaidniekus atbalstījuši, ar viņiem sadarbojušies, uzņēmuši viņus kā labākos draugus.

Arī krustnešus un vācu tirgotājus mēs XIII gadsimtā pieņēmām kā draugus, ļāvām viņiem uz mūsu zemes iekārtot savas apmetnes, baznīcas un nocietinājumus, parakstījām brīvās tirdzniecības un drošības līgumus, kuros tika nostiprinātas viņu privilēģijas, un mūsu virsaiši ar viņiem sadarbojās. SVF, PB, ES vietā tolaik bija Hanzas savienība, Vācu, Livonijas un Zobenbrāļu ordeņi. Vai ļausim vēsturei atkārtoties?

Frontes līnija Atdot valsti rijīgām ārvalstu korporācijām ir viegli, bet atgūt būs daudz grūtāk. Tāpēc sargāsim un attīstīsim to, kas mums vēl ir, un vēlāk pakāpeniski atgūsim to, ko esam lētticīgi atdevuši!

Ienaidnieka masu iznīcināšanas un kolonizācijas ieroči ir starptautiskās korporācijas, viņu atbalsta struktūras ir katra valsts ar impēriskām ambīcijām, SVF, Pasaules Banka, Starptautiskā Tirdzniecības organizācija, Eiropas Savienība, NATO, kā arī viņu vietējie kolaboranti.

Faktiski lielāki vai mazāki kolaboranti esam mēs visi, jo esam šajā procesā aktīvi vai pasīvi piedalījušies, tāpēc augstprātīgai iedomībai mūsu vidū nav pamata. Visi, kas sadarbojas ar korporācijām, ir kolaboranti.

Jāņem vērā, ka 1990. gadā, kad pasludinājām Latvijas neatkarības atjaunošanu, mums nebija nekādas patstāvīgas valsts pārvaldīšanas pieredzes, mēs daudz maldījāmies, ļāvām sevi muļķot un manipulēt. Bet tagad mums ir pieredze 20 gadu garumā, kā valsti nedrīkst pārvaldīt. Arī slikta pieredze ir vērtīga, ja mēs no tās protam gūt derīgu mācību. Ir pienācis pēdējais laiks, kad katram Latvijas iedzīvotājam jāizšķiras, vai viņš turpmāk savus pūliņus veltīs Latvijai, vai arī turpinās kalpot ārvalstu korporācijām un viņu institūcijām. Tāpēc tagad neatstumsim nevienu, bet laipni aicināsim nostāties Latvijas pusē. Šai labvēlīgajai attieksmei gan nepieciešams kāds termiņš, pēc kura tomēr frontes līnija būs jāiezīmē skaidri, un katram par savu pozīciju būs jāuzņemas pilna atbildība. Dzimtenes apzināta nodevība visos laikos bijusi sodāma. Šis pamudinājums nav domāts, lai noliegtu jebkādu sadarbību ar ārvalstīm un izolētos.

Nevēlama ir tikai tāda sadarbība, kuru viena puse uzspiež otrai, kuras iznākums nav vienlīdz izdevīgs abām pusēm, kura balstās uz vienas puses impērisku diktātu,

diskriminējošiem līgumiem (kā dalības līgums ES) vai krāpnieciskām shēmām (ārvalstu banku darbība Latvijā). Ja sadarbība balstās uz abpusēji izdevīgu, brīvu vienošanos un ir noslēgta bez viltus un piespiešanas, tad tāda sadarbība ir visādi veicināma. Arī ārvalstīs aktivizējusies pret impērisku globalizāciju vērsta un savu suverenitāti apliecinoša masu kustība, ar kuru mums noteikti jāsadarbojas. Šis pamudinājums nav vērsts pret kādu valsti, tautu, cilvēku vai organizāciju, bet ir vērsts uz taisnīgu risinājumu, kura ietvaros Latvijas tauta atgūs suvereno varu savā valstī. Mums nav jāvēršas pret kādu valsti vai organizāciju, bet tikai pret impērisku diktātu, kura mērķis ir mums atņemt zemi un resursus, laupīt Latvijas suverenitāti.

Publikācijas (2009 - 2012) 369 Mēs nekārojam neko svešu, bet tikai gribam atgūt to, kas likumīgi pienākas mums.

Nevienam nav tiesību atņemt tautai pastāvēšanas līdzekļus vai šo tautu paverdzināt.

Pirmie soļi suverenitātes atgūšanai Amerikas revolūcija sākās ar to, ka Ziemeļamerikas kolonijas sāka boikotēt Lielbritānijas preces un neievērot Lielbritānijas likumus. Indijas revolūcija sākās ar to, ka indieši sāka boikotēt Lielbritānijas preces un sāka neievērot netaisnīgus Lielbritānijas likumus (skat. Mahatmas Gandija rakstus). Līdzīgi sākās arī Īrijas revolūcija. Acīmredzot, tas pats ceļš ejams arī mums, un tā būs atbrīvošanās cīņa no netaisnīgas, aplaupošas koloniālas svešinieku kundzības. Tiem, kas izlēmuši cīnīties par Latviju, atliek pulcēties un organizēties patriotu vienībās, neatkarīgi no politiskās, reliģiskās, nacionālās piederības, dzimuma, vecuma un sociālā stāvokļa.

Tiem, kas nostājušies Latvijas interešu pusē, koloniālās administrācijas likumi un lēmumi vairs nav saistoši, jo tie pieņemti starptautisko korporāciju interesēs, ignorējot Latvijas Satversmes galvenos pantus (Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā suverenā vara pieder Latvijas tautai). Latvijas patriotiem nav saistoša arī tā propaganda, sabiedriskās domas manipulācijas un dezinformācija, ko raida korporāciju pakļautībā nonākušie masu informācijas līdzekļi. Patriotiem jādomā ar savu galvu, analizējot realitāti, lai kāda tā būtu. Patriotu vidū nav pieļaujamas impēriskas ambīcijas, ambīciju dzīta konkurence un intrigas, kad vieni vai kāda grupa censtos dominēt pār pārējiem.

Patriotiem jākultivē biedriskums, taisnīgums, skaidra valoda, savstarpēja cieņa, sadarbība, godīgums, solidaritāte, dedzīgums, pacietīga mērķtiecība, radošs gars, mīlestība, drosme, ražīga darbība kopējo mērķu sasniegšanai. No korporāciju vergiem un pasīviem patērētājiem mums jāpārtop par aktīviem savas zemes pilsoņiem. Mums nevar būt lieku cilvēku, katrs cilvēks un viņa devums ir ļoti svarīgs. Kustībā iesaistāmi arī uz ārvalstīm izbraukušie Latvijas iedzīvotāji.

Atbrīvošanās stratēģija ir pavisam vienkārša: - ja sadarbosimies un atbalstīsim to, kas svešs un netaisnīgs, tad paši uz savas nelaimes rēķina stiprināsim svešo, un beigās šis svešais mūs pilnīgi aprīs; - ja sadarbosimies un atbalstīsim to, kas savējais, tad plauks un stiprināsies savējais – un Latvija atdzims!

1) katrā solī mums jāatbalsta savējie: Latvijas, novada, pašvaldības, kaimiņu, ģimenes.

Kur vien ir iespēja izvēlēties starp savējo (preci, pakalpojumu, uzņēmumu, veikalu, banku, iestādi) un korporatīvo, tur jāizvēlas savējais. Ja savējā konkrētajā vietā nav, tad tas ir jāorganizē un jārada; 2) mums jānosargā katrs uzņēmums, objekts, zemes gabals, dabas resurss, ja kāds to nolēmis pārdot ārzemniekiem. Ja, piemēram, kaimiņš nolēmis pārdot zemi

ārzemniekam vai ārvalstu uzņēmumam, tad ar viņu ir jārunā un kopīgi jāatrod risinājums, kā šo zemi var izmantot vietējās kopienas interesēs (dibināt kooperatīvu, iznomāt tiem, kas grib apstrādāt zemi utt.); ja koloniālā administrācija grib izpārdot ārzemniekiem kādu uzņēmumu vai tā daļas, šis uzņēmums ir jāsargā gan ar savas gribas aktīviem demonstrējumiem, gan, ja nepieciešams, pat fiziski, būvējot barikādes, vai ieņemot uzņēmuma telpas un tās nobloķējot pret iespējamiem tīkotājiem; 3) mums ne tikai jāsargā tas, kas vēl mūsu, bet arī jārada jauni savi uzņēmumi: formāli 370 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos vai neformāli kooperatīvi, savas kooperatīvās tirdzniecības vietas, vietējo preču un pakalpojumu tīklus, vietējās ražotnes, sadarbības organizācijas sakariem ar ārvalstīm; 4) katrā apdzīvotajā vietā aktīvākajiem cilvēkiem jāorganizē savi klubi, komitejas, dažādu jomu biedrības, kooperatīvi, pašpārvaldes, pašpalīdzības un pašaizsardzības tīkli; jābūt gataviem iespējai, ka līdzšinējā krīze pāraugs pilnīgā saimnieciskā un administratīvā sabrukumā; jācenšas pašpārvaldē iesaistīt arī oficiālo pašvaldību pārstāvji un tie jāaizstāv pret iespējamām koloniālās administrācijas sankcijām, piemēram, mēģinājumiem attiecīgo amatpersonu atstādināt no amata; 5) jādibina savi preses un informatīvie izdevumi, jāizvērš plaša izglītojoša un skaidrojoša darbība, lai kustībā iesaistītu arvien vairāk cilvēku, kā arī jānodrošina koordinācija ar radniecīgām organizācijām citos novados un Rīgā.

6) kad kustība izveidosies par organizētu spēku visas Latvijas mērogā, jāizstrādā Latvijas atbrīvošanas un tālākās attīstības stratēģija, kā arī dokumenti ar mūsu mērķiem, kas iesniedzami kā koloniālajai administrācijai, tā starptautiskajām organizācijām, kas saistītas ar Latvijas kolonizāciju, kā arī ar tiem jāiepazīstina visplašākās Latvijas iedzīvotāju masas, aicinot tās iesaistīties Latvijas atbrīvošanā un jauncelsmē.

Kolonizatori jābrīdina, ka jebkādi pret tautas gribu veikti kolonizācijas pasākumi agrāk vai vēlāk tiks atzīti par nelikumīgiem un anulējamiem; 7) organizējama sava alternatīva savstarpējo norēķinu sistēma (tautā saukta par vietējo naudu), kas sākotnēji darbosies paralēli koloniālās administrācijas ieviestajai sistēmai un palielinās pilsoņu patstāvīgas sadarbības iespējas visos līmeņos. Latvijā ir ļoti daudz steidzami veicamu darbu un daudz bezdarbnieku, bet tie netiek veikti, jo finansiālās žņaugšanas pasākumu iespaidā, kurus korporāciju interesēs veic koloniālā administrācija, cilvēkiem nav naudas. Alternatīvā (vietējā, kopienas, pagasta, mazpilsētas utt.) norēķinu sistēma būtiski palielinās apgrozījumā esošās naudas kopējo apjomu. Pēc iespējas lielāka preču un pakalpojumu apmaiņas daļa veicama bartera un citu savstarpējas uzticības nolīgumu ietvaros, kas arī faktiski palielinās naudas kopējo masu, turklāt ļaus izvairīties no žņaudzošajiem nodokļiem. Pelēkā jeb ēnu ekonomika konkrētajos apstākļos, kad tiek finansiāli žņaugta saimnieciskā aktivitāte un pret Latvijas iedzīvotājiem tiek vērsts genocīds, ir pilnīgi likumīga izdzīvošanas stratēģija.

To var papildināt, dibinot formālus vai neformālus kredītkooperatīvus vai krājaizdevu sabiedrības. Par kooperācijas principiem ir sarakstīta grāmata „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē: idejas, vēsture, perspektīvākie attīstības virzieni”. Šo aicinājumu uzrakstīju tikai kā pamudinājumu pamatīgākai apspriešanai, domu apmaiņai, kontaktu dibināšanai un organizatoriskiem pasākumiem. Šim nolūkam portālā draugiem.lv atvērts domubiedru grupas forums ar nosaukumu „MĒS PAŠI”.

Nebūsim vairs kūtri un vienaldzīgi! Par mūsu Latviju!

Jānis Kučinskis

* Vašingtonas konsenss – noteikumu pakete, ko uzspiež kolonizējamām valstīm: • ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”); • valsts un pašvaldību sektora privatizācija; Publikācijas (2009 - 2012) 371 • finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina); • īpašuma un īpašnieku (sevišķi t.s. ārvalstu investoru) tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm); • ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām; • brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām); • ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības); • finanšu tirgu liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.); • nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu; no bagātajiem uz nabagiem); • valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

2011. gada 19. maijs Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture 1990. gados mēs Latvijā ielaidām ideoloģiju un sistēmu, par kuru lielākajai mūsu daļai nebija un arvien nav pilna priekšstata. Šai ziņā mēs bijām nezinošāki par mūsu senčiem XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā.

Tagad esam zaudējuši savu suverenitāti, piedzīvojam demogrāfisku katastrofu, parādu verdzību, masveida izbraukšanu, bet arvien esam tik apmulsuši, ka aiz inerces atbalstām šo sistēmu, saistot ar to nenoteiktas ilūzijas. Šā raksta mērķis ir pavērt impēriskās sistēmas priekškaru, lai mēs labāk saprastu, ko mēs īsti atbalstām, kāpēc dzīvojam tā, kā dzīvojam, un kāda varētu būt alternatīva.

Impēriski veidojumi uz pasaules pastāvējuši jau kādus 5000 gadus, taču Rietumeiropas modernā imperiālisma vēsturi lietderīgi pētīt no 1500. gada. Nogurusi no nebeidzamiem savstarpējiem kariem par teritorijām, Eiropas aristokrātija vienojās sadalīt ietekmes sfēras, un pilsētvalstis apvienot nacionālās valstīs ar monarhisku kārtību. Tā vietā, lai noasiņotu savstarpējās militārās kampaņās, monarhi (izņemot sadrumstalotās vācu valstiņas) savu ekspansiju sāka īstenot ārpus Eiropas kontinenta, pakļaujot savas kontrolei attālu zemju teritorijas, resursus un cilvēkus. Tādējādi līdz 1887. gadam, lai arī eiropieši veidoja salīdzinoši nelielu pasaules iedzīvotāju daļu, tie kontrolēja 67% pasaules sauszemes teritorijas un praktiski visus jūras ceļus.

372 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Taču pilsētvalstu saplūšana nacionālās valstīs un tirgotāju ietekmes pieaugums sāka apdraudēt arī pašu monarhu absolūto varu. Monarhijas lēni mira, bet impērijas paplašināja atbalsta bāzi un nostiprinājās.

Lai arī liela nozīme koloniju pakļaušanā bija nacionālo valstu bruņotajiem spēkiem, jaunais impēriju modelis savu tīkojumu īstenošanai arvien biežāk pilnvaroja sev

pietuvinātus piedzīvojumu meklētājus, laupītājus un īpaši organizētas korporācijas. Šiem laupītājiem tika izsniegta licence darboties visai patstāvīgi, taču daloties laupījumā ar monarhiem, citiem augstmaņiem un korporāciju akcionāriem. Tā pakāpeniski veidojās varenas impēriskās korporācijas, kuras savu varu un kontroli sāka īstenot ar īpaši veidota naudas mehānisma starpniecību. Kopš tiem laikiem cilvēki mēdz teikt, ka pasauli pārvalda nauda.

Koloniju sagrābšana Par tiem laikiem uzrakstīts daudz grāmatu un uzņemtas filmas, kurās šie notikumi atspoguļoti saistošā, romantiskā gaismā un glorificēti, taču patiesībā tā ir tumša necilvēcīgas iekarošanas, laupīšanas, cilvēku paverdzināšanas un genocīda vēsture.

Romantiski aprakstītie jūras ceļotāji patiesībā bija monarhu pilnvaroti un finansēti iekarotāji, laupītāji un slepkavnieki: Kristofors Kolumbs (1451-1506), Ernando de Soto (1496-1542), Hernans Kortess, Fransisko Pizarro un citi, kuri nodibināja pirmos Spānijas un Portugāles valdījumus Amerikas kontinentā. Kortess pakļāva Spānijai bagāto Montesumas valsti. Spānija kļuva tik bagāta ar zeltu, ka ar to pārpludināja visu Eiropu un izraisīja inflāciju, bet pati atstāja novārtā savu ekonomiku, jo zelts spāņiem ļāva visu nepieciešamo iepirkt no citiem, atsakoties no savas ražošanas (velkamas paralēles ar mūsdienu ASV impēriju, kura tāpat visu iepērk par dolāriem starptautiskajā nebrīvu ražotāju tirgū, sašaurinot savu ražošanu).

Līdz XVI gadsimta vidum Spānija un Portugāle kontrolēja faktiski visu Centrālās un Dienvidamerikas teritoriju. Šo monarhiju „panākumi” iedvesmoja arī citas Eiropas monarhijas: Holandi, Lielbritāniju un Franciju, kuras arī steidza dibināt kolonijas Āfrikā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Krievija īstenoja atšķirīgu ekspansijas modeli, sev pievienojot blakus esošās teritorijas un veidojot vienotu impērisko telpu, kas kādu laiku iesniedzās pat Ziemeļamerikā.

Mūsdienu privatizētāju priekšteči – privatieri Briti savu koloniālo politiku iesāka nevis ar militāru iekarošana un kolonizēšanu, bet ar spāņu un portugāļu kuģu aplaupīšanu – legalizētu pirātismu, kuru tolaik sauca par privatierismu vai bukanierismu. Monarhs izsniedza laupīšanas licences privāti finansētām, bruņotām flotēm, kuras uzbruka koloniālo laupījumu transportējošiem Spānijas kuģiem, kā arī Spānijas valdījumiem Amerikas kontinentā. Šajos laupītāju reidos varēja investēt arī citi tā laika investori. Šādai politikai bija vairākas priekšrocības: Spānija nevarēja laupīšanā tieši apvainot Anglijas monarhu, jo formāli tā nebija monarhijas flote; otrkārt, pirātiskā darbība ērti apgādāja ar ienākumiem allaž parādos grimstošo monarhu un citus augstmaņus. Līdzīgu biznesu iesāka arī Spānijas kundzību gāzusī Holande, kā arī Francija.

Anglijas privatieri savu darbību izvērsa karalienes Elizabetes I laikā – no 1558. līdz 1603. gadam. Pazīstamākie privatieri, kurus karaliene iecēla bruņinieku kārtā, bija Publikācijas (2009 - 2012) 373 Džons Hokins, Henrijs Morgans un Frensiss Dreiks. Angļu ekonomists Džons Meinards Keins vēlāk norādīja, ka tieši Dreika ekspedīcijās gūtais laupījums tika likts pamatā vēlākajām britu globālajām investīcijām.

Tikai 1856. gadā Eiropas valstis, izņemot Spāniju, parakstīja Parīzes deklarāciju, kas privatierismu pasludināja par nelikumīgu. ASV, kuras kopš dibināšanas lielu ienākumu daļu guva no privatierisma, atteicās šim nolīgumam pievienoties līdz pat XIX gadsimta beigām.

Korporācijas Ar laiku monarhi sāka atteikties no licencētu pirātu un laupītāju pakalpojumiem, lai līdzīgas pilnvaras piešķirtu īpašiem veidojumiem, kurus līdz pat mūsdienām sauc par korporācijām. Galvenais iemesls tam bija tirgotāju, baņķieru un vēlākās buržuāzijas ietekmes pieaugums, kuri, lai ņemtu dalību svarīgu lēmumu pieņemšanā, panāca pāreju uz parlamentāru pārvaldes iekārtu. Parlamenti gribēja kontrolēt arī monarha ieņēmumus un izdevumus. Lai izvairītos no parlamentārās kontroles un tomēr nodrošinātu patstāvīgu ienākumu plūsmu, monarhi sāka dibināt privileģētas korporācijas, kuras turpmāk kļuva par galveno koloniālās ekspansijas, koloniju pārvaldes un izlaupīšanas instrumentu. Piemēram, Anglijas karaļi Džeimss I un Čarlzs I korporācijām piešķīra monopola tiesības un citas privilēģijas.

Tā laika aristokrātijas finansētās korporācijas darbojās visai patstāvīgi, bet saviem investoriem nodrošināja ienākumus atbilstoši viņu ieguldījumam, t.i., nopirkto akciju skaitam. Caur korporācijām gūtā peļņa netika pakļauta parlamenta kontrolei. Vēl vairāk – korporāciju akcijas pirka un peļņu guva arī paši parlamentārieši, tādējādi kļūstot tieši ieinteresēti šādā iedzīvošanās veidā. Korporācijas bieži vien uzņēmās valstiskas funkcijas, piemēram, uzturēja britu sūtniecības, nocietinājumus, jūras un militāros objektus, uzņēmās britu pavalstnieku juridisko un administratīvo aizstāvību kolonizētajās teritorijās.

Interesanti, ka pirmie ASV kolonisti uz kontinentu tika nogādāti ar korporāciju kuģiem, kuri uz Ameriku transportēja nebrīvu darbaspēku, pārsvarā parādu vergus, kurus Amerikā nodarbināja korporācijas. Vēlāk sākās Āfrikas vergu transportēšana uz Amerikas kontinentu, kurā piedalījās visas koloniālās lielvaras.

Galvenais britu koloniālisma instruments bija 1600. gados licenci saņēmusī Austrumindijas kompānija ( The British East India Company), kura Indiju kā savu privātīpašumu pārvaldīja līdz 1784. gadam. Tikai 1858. gadā Lielbritānija uzņēmās tiešu Indijas pārvaldi.

XIX gadsimta sākumā Britu Austrumindijas kompānija sāka ienesīgu tējas eksportu no Ķīnas, pretī piedāvājot opiju un ķīniešus pieradinot pie narkomānijas. Kad Ķīnas varas iestādes konfiscēja lielu opija kravu un aizliedza opija ievešanu, Lielbritānija pret Ķīnu izvērsa t.s. Opija karus. Šie kari, kas ilga no 1839. līdz 1842. gadam un kuros Lielbritānija uzvarēja, tika veikti brīvās tirdzniecības vārdā. Pēc militāras uzvaras Lielbritānija Ķīnai uzspieda līgumu, kas paredzēja Ķīnas iekšējā tirgus atvēršanu, kompensācijas izmaksu Lielbritānijai, brīvu pieeju piecām Ķīnas ostām, kā arī Ķīnas atteikšanos no britu pilsoņu tiesāšanas. Ķīnas Honkonga kļuva par lielu britu finansiālo un nelegālās tirdzniecības centru. Tas bija sākums modernajai brīvās tirdzniecības ( Free Trade) politikai.

374 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Britu līgums ar Ķīnu arvien kalpo par paraugu t.s. brīvās tirdzniecības līgumiem, kurus Rietumu lielvalstis uzspiež vājākām valstīm. Vācu politekonomists Fridrihs Lists jau XIX gadsimtā brīvo tirdzniecību nosauca par rungu, ar kuru stiprās nācijas aplaupa vājākās nācijas. Sekojot britu paraugam, līdzīgus līgumus Ķīnai un citām Dienvidaustrumāzijas valstīm uzspieda arī citas Rietumeiropas lielvalstis. Savukārt bijusī britu kolonija ASV līdzīgu diskriminējošu līgumu XIX gadsimtā uzspieda Japānai.

1602. gadā licenci saņēmusī Holandes Austrumindijas kompānija kolonizēja Indonēziju, vietējiem zemniekiem atņemot zemi un uz tās audzējot garšvielas eksportam. Līdzīgu praksi Rietumu korporācijas izmanto arī mūsdienās. 1664. gadā

dibinātā Franču Austrumindijas kompānija ( The French Company of the East Indies) līdzīgu laupīšanu organizēja Francijas kontrolētajās teritorijās Indijas subkontinentā, austrumu Āfrikā un salās. 1670. gadā dibinātā The Hudson Bay Company kolonizēja patreizējās Kanādas teritoriju. The British South Sea Company sākotnēji tika dibināta Āfrikas vergu tirdzniecībai. Tās darbība izraisīja t.s. Dienvidu jūru burbuli – tajā laikā lielāko krāpniecisko shēmu, kas beidzās ar finanšu krīzi.

Holande pirmā ieviesa jaunu korporācijas formu – akciju sabiedrību, kas barojās no biržā publiski tirgotām akcijām, piesaistot t.s. investorus. Šī forma saglabāja divas viduslaiku privilēģijas: akciju publisku tirgošanu un akciju īpašnieku aizsardzību pret kompānijas saistībām. Mūsdienās īpašnieku aizsardzību globālajā tirgū nodrošina arī ar īpašiem investīciju aizsardzības likumiem, kurus spiež parakstīt valstīm, tai skaitā Latvijai. Tas korporācijām ļauj koncentrēt praktiski neierobežotu kapitālu, kā arī nodrošināt korporācijai ilgu mūžu. Akcionāri var mirt un mainīties, bet korporācija savu darbību turpina. Kopš tā laika korporācijas kļuva par naudas taisīšanas mašīnām un to panākumus mērīja ar iekšzemes kopproduktu.

Ja korporācijas darbība nes zaudējumus, akciju īpašnieki par tiem nav atbildīgi un zaudēt var tikai to kapitāla daļu, ko sākotnēji ieguldījuši. Lai arī bijušas vairākas korporācijas, kuru īpašnieki vienlaikus bijuši arī vadītāji, piemēram, Forda korporācija, vairākas skandināvu un vācu korporācijas, parasti akciju īpašnieki uzņēmumu pārvaldē nepiedalās, pārvaldīšanai tiek algoti profesionāli pārvaldnieki, kuru galvenais uzdevums ir visiem līdzekļiem kāpināt korporācijas īpašnieku peļņu.

Tādējādi starptautiskās korporācijas jau no iesākuma veidojās kā legāli sankcionēti un valsts aizsargāti noziedzīgi sindikāti ar privātām flotēm un armijām, kurus rietumvalstu valdības pilnvaroja izspiest nodevas, sagrābt zemi un resursus, monopolizēt tirgus, tirgoties ar narkotikām un vergiem, organizēt finanšu krāpšanas shēmas. Arī mūsdienās šīs kompānijas ar ierobežotu atbildību, kuru akcijas tirgo publiski, faktiski bauda juridisku imunitāti. Tās drīkst nesodīti un masveidīgi īstenot tādas darbības, par kurām parastu pilsoni krimināli sodītu.

Privāti tirgota korporācija ar ierobežotu atbildību ir mākslīgi veidots iestādījums, kas atbildīgs tikai tā īpašnieku priekšā, kuru intereses pārstāv nolīgti korporācijas pārvaldītāji un darbinieki, neatkarīgi no tā, kādas sekas korporācijas darbība atstāj uz vietējo sabiedrību un dabas resursiem.

Ja kāds pajautā par ētiku un morāli, biznesa un tieslietu profesori parasti studentiem māca, ka ētiskas dabas apsvērumi, pieņemot ar korporācijas darbību saistītus lēmumus, Publikācijas (2009 - 2012) 375 ir neētiski, jo var kaitēt akciju turētāju peļņas interesēm. Korporāciju pārvaldnieki tērē miljardiem dolāru juristu, lobiju un PR speciālistu armijas uzturēšanai, kuras mērķis ir manipulēt politiskos procesus ar mērķi nodrošināt maksimālu brīvību no likumiem un normām, pēc kurām tiek vērtēti parastu pilsoņu rīcība. Tātad korporācijas jau pēc būtības ir sociopātiski iestādījumi, kas šauras akcionāru grupas mantiskās intereses tur augstāk par visas sabiedrības interesēm. Korporācijas ir neierobežotas alkatības īstenošanas mehānismi.

Pirmo triecienu Eiropas aristokrātijas radītā koloniālā sistēma saņēma 1776. gadā, kad sākās Amerikas revolūcija. Monarhijas institūcija pirmo triecienu saņēma 1789. gadā, kad sākās franču revolūciju. Francijas provincēs izcēlās zemnieku sacelšanās, kurai pievienojās un iniciatīvu pārtvēra tirgotāju vidusšķiras jeb buržuāzijas konservatīvie

pārstāvji. Rezultātā tika pieņemta cilvēka tiesību deklarācija un izstrādāta konstitūcija, kas Francijas dižciltīgajiem un garīdzniecībai liedza kādreizējās privilēģijas. XIX gadsimta sākumā, t.s. Napoleona karu laikā, Spānijas un Portugāle sāka zaudēt savu varu Centrālajā un Dienvidamerikā. Pēc ASV parauga Latīņamerikas kolonijas pasludināja neatkarību un tiecās kļūt par neatkarīgām valstīm, kurās varu pārņēma bijušo kolonizatoru baltās rases pēcnācēji. Citu Eiropas monarhu bailes, ka arī viņu vara tuvojas noslēgumam, izrādījās pamatotas, jo visu Eiropu, ieskaitot Krievijas rietumu provinces, XIX gadsimta vidū pāršalca demokrātisku revolūciju vilnis. Arī Latvijas teritorijā bija vērojami pirmie nemieri, nacionālā atmoda, dažādu biedrību un sociālo kustību aktivizēšanās.

ASV kļūst par dominējošo impēriju Lai kaut cik saglabātu savu varu, atlikušās Eiropas monarhijas savu varu dalīja ar augošo buržuāzijas slāni, kā iespaidā korporāciju ietekme tikai pieauga. XIX gadsimta otro pusi līdz I pasaules karam var uzskatīt par korporatīvās globalizācijas pirmo periodu.

Pasaule bija sadalīta kolonijās un kļuva par šauru. Jo vairāk tāpēc, ka savas tiesības pieteica jauna un dinamiska lielvalsts – apvienotā Vācija. Arī tā vēlējās sev pienācīgu koloniālā laupījuma daļu. Par tālākas ekspansijas plāniem Ķīnas, Konstantinopoles un Indijas virzienā sapņoja arī Lielbritānijas karaļa un Vācijas ķeizara brālēns – Krievijas cars. Turpretī pasaulē lielākā impērija Lielbritānija saprata, ka koloniju pārdalīšana tai nozīmēs pakāpenisku koloniju zaudēšanu un ietekmes sfēras sašaurināšanos.

Tieši šīs monarhu intrigas, nevis Austrijas troņmantnieka nogalināšana, bija galvenais iemesls I pasaules karam un tā loģiskajam turpinājumam – II pasaules karam. Pateicoties īpaši viltīgai britu diplomātijai un palīdzībai no ASV puses, I pasaules kara iznākumā gāja bojā vairākas monarhijas: Vācija, Krievija, Austroungārija un Osmaņu impērija.

Viņu kontrolētās teritorijas, laužot iepriekš dotos solījumus apspiestajām tautām, nekavējoties sagrāba un sadalīja Lielbritānija ar Franciju. Savu ietekmi palielināja ASV, kura arī bija sākusi ekspansiju bijušajās spāņu un portugāļu koloniālajās teritorijās.

Starp abiem pasaules kariem korporāciju visatļautība un neierobežotā alkatība izraisīja Lielo saimniecisko depresiju. Tās pārvarēšanas gaitā korporāciju vara iekšzemē tika ierobežota un pakļauta lielvalstu nacionālajām interesēm. Sevišķi stingri tika regulēts banku sektors. ASV prezidents Rūzvelts nostiprināja arodbiedrību tiesības un iesāka milzīgus infrastruktūras projektus, kas balstījās uz valsts organizētiem sabiedriskajiem darbiem.

376 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Taču lielvalstis gatavojās jaunam karam. Un arī šī gatavošanās neiztika bez korporācijām, piemēram, Vācijas militārā potenciāla atjaunošana lielā mērā notika ar ASV korporāciju un britu kapitāla palīdzību. ASV korporācijas un to koncentrētais kapitāls sniedza būtisku ieguldījumu arī PSRS industrializācijā. Lai saglabātu anglosakšu jeb anglo-amerikāņu dominējošās pozīcijas pasaulē, atlika vien Vācijas militāro potenciālu vēlreiz virzīt pret PSRS militāro potenciālu, lai šīs abas kontinentālās lielvaras viena otru novājinātu vai pat savstarpēji iznīcinātu.

Taču Lielbritānijas impēriskie plāni īstenojās tikai daļēji un ne pašas britu superimpērijas labā. Lielbritānijas impēriju, lai gan tā pēc I pasaules kara teritoriāli paplašinājās, drupināt bija sākusi Īrijas neatkarības kustība Sinn Féin, kā arī Gandija iedvesmotā nacionālās atbrīvošanās kustība Indijā, no kuras iedvesmojās arī citas britu paverdzinātās tautas. Samierinājusies ar savas „pērles” Indijas gaidāmo zaudējumu, Lielbritānija cerēja nostiprināties Vidējos austrumos, kur pēc Lielbritānijas iniciatīvas

tika nodibināta Izraēlas valsts, un Ziemeļāfrikā (Hitlers pirms savas krišanas bija sagrāvis galveno Lielbritānijas konkurenti Franciju).

Taču karš bija vājinājis arī pašu Lielbritāniju un to padarījis par ASV parādnieci. Vienīgā lielvalsts, kuru karš nebija izpostījis, bet tikai stiprinājis, bija ASV (arī PSRS bija kļuvusi stiprāka par spīti Vācijas nodarītajiem postījumiem), un tai bija savas impēriskās ambīcijas, kas ietvēra arī Lielbritānijas koloniālo teritoriju sagrābšanu.

Kara laikā visas korporācijas tika pakļautas nacionālo valstu interesēm un faktiski darbojās kā valsts uzņēmumi kara ekonomikas attīstīšanai. Arī pēc kara ASV savas korporācijas un bankas stingri regulēja, kas veicināja plaša vidusslāņa izveidošanos ASV un vispārēju labklājību. Arī Rietumeiropas valstis pēc kara attīstījās, par mērķi izvēloties vispārējas labklājības valsts modeli, tātad ar ierobežotām un stingri regulētām korporācijām. Šādai tendencei bija vairāki iemesli: pēc kara upuriem cilvēki pieprasīja cilvēka cienīgu dzīvi, un šie cilvēki bija labi organizēti ietekmīgās arodbiedrībās un citās organizācijās. Otrkārt, cīņā par cilvēku prātiem un sirdīm bija iesaistījies jauns konkurents – sociālistisko valstu sistēma. Sākās sacensība, kura sistēma spēs vairāk dot parastajam cilvēkam. Korporāciju ierobežošana nodrošināja arī samērā ilgstošu stabilitātes periodu bez krīzēm.

Sociālistiskās sistēmas valstis mērķtiecīgi un sekmīgi veicināja koloniju atbrīvošanās cīņu. Taču liela daļa bijušo koloniju nepiebiedrojās ne sociālistiskajai, ne kapitālistiskajai nometnei, bet sāka veidot „nepievienojušos valstu” bloku, kuru mēdza saukt arī par Trešo pasauli. Klasiskā koloniālisma periods bija beidzies, taču ne pats koloniālisms.

Koloniālisms miris, lai dzīvo koloniālisms!

Taču ASV, kurai pēc II pasaules kara patiešām bija milzīgs saimnieciskais potenciāls, bija savi plāni. Ne vairāk, ne mazāk kā globāla impērija – Amerikas laikmets, Pax Americana, par paraugu ņemot kādreiz tik vareno Romas impēriju. Pamati šai impērijai tika likti jau 1944. gadā Amerikas pilsētiņā Bretonvudā, kur savācās ietekmīgākie rietumvalstu stratēģi un ekonomisti. Tieši Bretonvudā tika dibinātas patiesi globālas institūcijas: Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka un GATT, kuru vēlāk pārdēvēja par Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Tika panākta vienošanās, ka starptautiskās tirdzniecības valūta turpmāk būs ASV dolārs (iepriekš tā bija britu sterliņu mārciņa).

Publikācijas (2009 - 2012) 377 Tolaik šim lēmumam bija loģisks pamatojums, jo ASV patiešām bija izveidots vislielākais ražošanas potenciāls, bet dolāra vērtība bija nodrošināta ar pasaulē lielākajiem zelta krājumiem. Mūsdienās ne viens, ne otrs faktors vairs nav spēkā, tāpēc dolāra īpašajam statusam vairs nav ekonomiska pamata.

Tajā periodā daudzi pasaulē uz ASV raudzījās kā uz draudzīgu sabiedroto, kurai, kā bijušajai britu kolonijai, bija daudz sekotāju visdažādākajās pasaules valstīs. Brīžiem šķita, ka ASV patiešām ir pret imperiālismu un koloniālismu. Piemēram, kad Suecas kanāla krīzes laikā Suecā iebrauca britu un franču karakuģi, ASV šīm valstīm piesūtīja ultimātu un lika izvākties. Taču šis manevrs bija domāts tikai, lai britu un franču kolonizatoru vietu ieņemtu paši. Vēl britu premjers Čērčils paguva izsludināt „dzelzs priekškara” teoriju un pieteikt „auksto karu”. Tātad jaunais ienaidnieks bija atrasts – tā bija bijusī Rietumu sabiedrotā cīņā pret Vāciju un Japānu – PSRS. Līdz ar to kara laikā radītais ASV militāri rūpnieciskais komplekss netika demontēts, bet tika paplašināts un attīstīts jau globāla mēroga operācijām. Pēc PSRS sabrukuma par galveno ienaidnieku tika izvēlēts plaši definēts „islāma fundamentālisms”.

Daļa bijušo koloniju sekmīgi sāka attīstīt savas tautsaimniecības, bet daļa, kurās pie varas palika bijušie kolaboranti, it kā attīstības vajadzībām sāka aizņemties no ASV kontrolētajām Bretonvudas institūcijām. Ne tikai mākslīgi sadārdzinātiem infrastruktūras projektiem, bet arī jaunās elites ērtas dzīves vajadzībām. Par šiem projektiem daudz rakstījis Džons Perkinss latviski izdotajā grāmatā „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” un „Slepenā Amerikas impērijas vēsture”.

Pasaules bankas finansētie un ASV korporāciju realizētie projekti parasti gan izrādījās krāpnieciski, un valstu parādi krājās. Īpaši strauja parādu nastas uzpūšana notika pēc naftas cenu uzskrūvēšanas saistībā ar karu Tuvajos austrumos. Palīgā steidza otra Bretonvudas institūcija SVF, kas savus aizdevumus saistīja ar noteikumu paketi, kuru vēlāk nosauca par „Vašingtonas konsensu” un kuras galvenais mērķis bija parādos nokļuvušo valstu pilnīga atvēršana neierobežotai starptautisko korporāciju darbībai.

Tātad koloniālisms nekur nebija pazudis, tikai transformējies par neokoloniālismu.

Te standarta „strukturālo reformu” saraksts, kuru parasti uzspiež kolonizējamām valstīm korporāciju interesēs: – atcelt regulējošos likumus, kuri pieņemti, lai aizstāvētu strādājošo intereses, sociālo drošību, sabiedrības veselību un vides standartus, bet kuri palielina darba izmaksas; – atcelt visus ierobežojumus ārvalstu importam, ārvalstnieku īpašuma tiesībām, starptautiskajām finanšu plūsmām, dabas resursu eksportam, ārvalstu banku un citu finanšu institūciju darbībai, lai starptautiskās korporācijas varētu brīvi, pēc vajadzības pārvietot savus kapitālus un salaupītos resursus; – sabiedrībai (valstij, pašvaldībām) piederošo īpašumu un pakalpojumu privatizācija, šos resursus piedāvājot nopirkt privātiem investoriem par simbolisku cenu; – budžeta izdevumu sabiedrības vajadzībām strauja samazināšana, subsīdiju atcelšana vietējiem pašmāju ražotājiem, saimniecības pārkārtošana, lai atbrīvotu kapitālu parādu maksāšanai; – īpašu nodokļu atlaižu, subsīdiju un citu atvieglojumu nodrošināšana ārvalstu investoriem.

378 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Citā redakcijā faktiski tās pašas prasības ir noformētas t.s. Vašingtonas konsensa ietvaros: • ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”); • valsts un pašvaldību sektora privatizācija; • finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un attīstības programmu rēķina); • īpašuma un īpašnieku tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm); • ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām; • brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām); • ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības); • finanšu tirgus liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.); • nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu; no bagātajiem uz nabagiem); • valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par

prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

Ja paanalizējam, ļoti līdzīgas prasības Brisele izvirza jaunajām ES dalībvalstīm, it sevišķi Austrumeiropas valstīm.

Lai piesaistītu šādus privileģētus „investorus”, valstis un pašvaldības ir spiestas sacensties, kura šīm korporācijām spēs piedāvāt izdevīgākus noteikumus: lētāku un beztiesīgāku darbaspēku, nodokļu atlaides, tiešas subsīdijas, atbrīvošanu no rūpēm par infrastruktūras uzturēšanu un ekoloģiskā kaitējuma novēršanu, tiesībām organizēt krāpnieciskas shēmas u.c. Bet rezultātā šīs valstis iznīcinājušas savus ražotājus, savu sabiedrību iedzinušas nabadzībā, paliekot pilnīgi atkarīgas no korporācijām.

Līdz ar to tiek panākts tas pats efekts, kāds bija klasiskā koloniālisma laikmetā, tikai kolonizētās valstis tagad skaitās neatkarīgas, bet koloniālo administrāciju funkcijas pilda jau nosauktās starptautiskās institūcijas: SVF, PB, PTO un mūsu gadījumā arī ES centrs Briselē. Nepieciešamības gadījumā, ja kāda valsts šim diktātam nevēlas pakļauties, protams, iejaucas ASV un NATO bruņotie spēki.

Periodā pēc Otrā pasaules kara ASV ir tieši vai ar algotņu starpniecību militāri iejaukusies neskaitāmu valstu iekšējās lietās: organizējusi militārus apvērsumus, uzpirkusi vai iebaidījusi politiķus, izraisījusi karus. Bieži vien šīs naidīgās akcijas bija vērstas pret demokrātiski ievēlētām valdībām, kuras bija izvēlējušās sekot pašu ASV vēsturiskajam piemēram. Tas netraucēja šos tautai tuvos reformatorus nomelnot par „Maskavas aģentiem” vai komunistiem, kas apdraudot brīvā tirgus sistēmu un ASV drošību. Bet ASV atbalstu ir baudījuši un turpina baudīt daudzi militāri diktatori un despoti, kuri īsteno ASV korporācijām draudzīgu politiku.

Publikācijas (2009 - 2012) 379 Taču tā īsti Amerikas impēriskā kārtība savu seju atklāja pēc dzelzs priekškara krišanas un sociālistisko valstu sistēmas sabrukuma 1991. gadā. Nu atkrita nepieciešamība konkurēt ar alternatīvu sistēmu un pavērās neierobežotas iespējas izlaupīt arī gandrīz visas bijušā Austrumu bloka valstis. Tā bija starptautisko korporāciju Lielā stunda – vēl nepieredzēts Eldorado un 20 gadus ieilgušas laupītāju dzīres ar orģijām. Šos procesus diezgan precīzi aprakstījusi itāļu izcelsmes ekonomiste un pētniecības žurnāliste Loreta Napoleoni savā grāmatā „ Rogue Economics: Capitalism’s New Reality” un citi no korporācijām neatkarīgi autori.

Korporāciju kriminālā alkatība iznīcina arī pašus Rietumus Pēc salīdzinoši neilgā labklājības, sociālās harmonijas un attīstības perioda, kas sekoja II pasaules karam, ASV politiķi drīz vien aizmirsa Lielās depresijas mācības. Jau prezidentu Kārtera un Reigana laikā sākās plašas reformas, kuru mērķis bija pakāpeniski atcelt banku un citu korporāciju regulēšanu, kā arī izskaust strādājošo arodbiedrības un sociālās drošības sistēmu. Tas nozīmēja vārtu atvēršanu korporāciju alkatībai ne tikai aiz robežām, bet arī pašā ASV. Vienlaikus stingrai regulēšanai korporāciju interesēs tiek pakļauti parastie iedzīvotāji.

Nekad agrāk pasaule nav bijusi tik centralizēti regulēta un reglamentēta, kā tagad.

Lai par to pārliecinātos, atliek mēģināt iedziļināties ES regulu un direktīvu plūdos, kas patlaban noslīcina un paralizē Latviju. Tie ir likumi un noteikumi korporāciju kalpiem un vergiem, lai tiem liegtu iespējas dzīvot ārpus korporāciju ietekmes.

Dzenoties pēc maksimālas peļņas un varas, korporācijas, it īpaši pēc 1990. gada, nolēma atjaunot verdzību XXI gadsimta versijā. Nē, tas nenozīmēja Āfrikas vergu vešanu uz ASV un tirdzniecību, bet gan vergu ražotņu organizēšanu kolonijās un atkarīgajās

valstīs, lai uz turieni pārceltu pašas ražotnes. Lai izvairītos no nodokļu maksāšanas un valsts dienestu kontroles, pašas korporācijas un finanšu institūcijas sāka reģistrēties t.s. ārzonās jeb nodokļu paradīzes. Atlikušajās regulēšanas institūcijās par priekšniekiem iecēla fanātiskus regulēšanas piekritējus, kuri šo sistēmu paralizēja. Un, protams, vispārēja privatizācija.

Alkatības un neierobežotas varas aklumā jaunie vergturi un viņiem pakalpīgie intelektuāļi pasludināja postindustrālisma laikmetu, pāreju uz pakalpojumu ekonomiku, „jauno ekonomiku” un patērētāju sabiedrību. Šo agresīvi augstprātīgo neprāšu fantāzijā amerikāņi turpmāk nodarbosies ar vērtīgāko, intelektuālo darba daļu, savos birojos ražos inovācijas, kamēr melno un mehānisko darbu veiks aizjūru vergi, kuru lēto produkciju amerikāņiem piegādās varenas lielveikalu ķēdes. 70 vai pat vairāk procentu iekšzemes kopprodukta radīs patērēšana jeb prasts šopings. Lai cik dīvaini, šo utopisko modeli pārņēmusi arī Latvija, par to norēķinoties ar saviem resursiem un suverenitāti.

Ja runā par inovācijām, tās dzimst tur, kur notiek ražošana. Konkrētajā gadījumā – Ķīnā, Vācijā, Indijā, Japānā, Dienvidkorejā un vēl dažās valstīs. Amerikāņu inovatīvā domāšana, ja neskaita militāri industriālo kompleksu, kas arvien darbojas kā valsts uzņēmumi, kas pārtiek no valsts budžeta, izpaudās galvenokārt kā krāpnieciskas finanšu shēmas, manipulācijas ar apdrošināšanu un nekustāmā īpašuma spekulācijām – Maikla Hadsona aprakstītais FIRE sektors (finanses, apdrošināšana un nekustamais īpašums). Rezultātā ASV kļuvusi par pasaulē lielāko parādnieci, kas dzīvo no viena 380 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos spekulatīvā burbuļa uz otru, un pasauli šantažē ar savu militāro potenciālu. Pārfrāzējot kādreiz lietoto izteicienu par PSRS, ASV tagad ir Trešās pasaules valsts – „Augšvolta ar kodolraķetēm”.

Rietumu banku sistēma pēdējos 25 gados ir pārvērsta par milzīgu kazino, kas pārsūknē visas pasaules reālā darba augļus uz dažu superbagātu manipulatoru kontiem. Šīs bankas vairs nekreditē šā vārda klasiskajā nozīmē, bet uzspiež pasaulei iepriekš ieprogrammētu spēli, kas izpaužas kā krāpnieciskas shēmas, tirgus cenu anipulācijas, uzskaites datu viltošana, parādu piramīdas, finanšu burbuļi, nevērtīgi vērtspapīri ar AAA reitingu, kurus iesmērē pensiju fondiem un citām institūcijām, spēlē gūto zaudējumu kompensēšana uz nodokļu maksātāju rēķina utt. Šīs manipulācijas mēs labi izjutām arī Latvijā: nekustāmo īpašumu tirgus uzpūšana, inflācija, blēdīgu kredītu iesmērēšana labticīgiem cilvēkiem, parādu piramīda, parādu verdzība, krāpniecisko banku glābšana uz nodokļu maksātāju rēķina, jauni aizņēmumi, SVF un EK noteikumi, kuru mērķis ir Latvijas zemes, objektu, dabas bagātību, uzņēmumu un īpašumu lēta izpārdošana ārzemniekiem. Neieguldot nevienu santīmu Latvijas tautsaimniecībā un pat izputinot Latvijas ražotājus ar importa kreditēšanu, šīs blēžu bankas ir kļuvušas par faktiskajām politikas diktētājām, bet Latvija nokļuvusi parādu verdzībā. Ja kaut ko līdzīgu mēģinātu darīt parasta privātpersona, viņu par šādu krāpniecisku darbību tiesātu, bet bankas par to pašu darbību lielā mērogā tiek atalgotas un pat glābtas uz šīs noziedzīgās darbības upuru rēķina. Šīs bankas arvien darbojas Latvijā un jau izliek nākamos slazdus naivajiem patērētājiem.

XXI gadsimta pirmā desmitgade skaidri nodemonstrējusi, ka no impēriskas politikas, koloniālās sistēmas un laupītājkorporācijām, kas šo sistēmu uztur, nav atteikusies ne tikai ASV, bet arī Rietumeiropas valstis, kas apvienojušās militārajā NATO organizācijā.

Ne tikai ASV, bet arī Lielbritānija, Itālija, Spānija, Dānija un pat Latvijas koloniālā

administrācija bez garas domāšanās iesaistās militārās avantūrās valstīs, kas bagātas ar resursiem, bet kuru valdības cenšas īstenot neatkarīgu, korporācijām nepakļāvīgu politiku. Jaunākais, bet ne vienīgais piemērs ir suverenā Lībijas republika, kas tagad pakļauta barbariskai bombardēšanai, bet Rietumu korporācijas jau mobilizē privātas algotņu armijas šīs zemes izlaupīšanai.

Taču vienlaikus Amerikas impērija caur savām bankām un korporācijām cenšas deldēt un iedzīt krīzē savus sabiedrotos Rietumeiropā. Jau otro gadu turpinās ASV finanšu centra Volstrītas uzbrukumi eiro sistēmai. Šīs laupītāju orģijas pasauli bīstami pietuvinājušas jaunam pasaules karam, jo arvien vairāk valstu atsakās pakļauties šo laupītāju nekaunīgajai patvaļai. Piemēram, pirms dažām dienām pasaulē produktīvākā valsts Ķīna pieteica ultimātu ASV, uzsverot, ka militāru uzbrukumu Pakistānai vērtēs kā uzbrukumu pašai Ķīnai. Lai sevi aizsargātu pret laupītājiem, vairākas valstis izveidojušas Šanhajas sadarbības grupu un t.s. BRICK valstu grupu, kas meklē iespēju attīstīties ārpus aplaupošās dolāru sistēmas.

Tātad pasaulei ir alternatīva: atteikties no impēriskām attiecībām un citu valstu kolonizēšanas, izvēloties attiecības, kas balstās uz partnerību un brīvu, abām pusēm vienlīdz izdevīgu sadarbību. Šī paradigmas maiņa īstenojama ne tikai starpvalstu attiecībās, bet arī attiecībās starp cilvēkiem katrā sabiedrībā.

Publikācijas (2009 - 2012) 381 Vienīgais, ko var droši zināt par impērijām, ir, ka tās aug un sabrūk, aiz sevis atstājot senās greznības drupas, kā tas attēlots Tomasa Kola ilustrācijās „Impērijas ceļš”.

Jautājums ir, vai cilvēcei pietiks gudrības nepieļaut jaunas impērijas?

2011. gada 27. maijs Par cilvēka apziņas evolūciju Iztēlosimies, ka pludmalē baudīt atpūtu pie dabas ir ieradušās divas kompānijas: A un B. A kompānija uzvedas izaicinoši, dzīro, par kaut ko ķīvējas, cits citam uzmācas, izbradā apstādījumus, pat sakaujas. Aizbraucot tā aiz sevis atstāj visus atkritumus, bet stikla pudeles pat sadauza, atstājot asas stikla lauskas. B kompānija ir saticīgāka, iesaistās atrakcijās, sporto, ieinteresēti apspriež visiem interesējošus jautājumus, cits citā ieklausās. Aizbraucot B kompānija aiz sevis visu novāc un sakārto, atkritumus paņemot sev līdzi. Kā mēs vērtēsim šos atšķirīgos uzvedības modeļus?

Droši vien daudzi A kompāniju nosauks par cūkām, kas domā tikai par sevi un nerēķinās ne ar dabu, ne citiem cilvēkiem. Savukārt B kompāniju uzskatīs par apzinīgiem, atbildīgiem augstas kultūras cilvēkiem, kuriem rūp apkārtējā vide un arī sabiedrība.

Taču atradīsies arī tādi, kas A kompāniju uzskatīs par normālu un pat stilīgu, jo ir taču pasaulē tādi idioti, lūzeri un „baltie nēģeri”, kuriem par to maksā algu, lai viņi aiz mums novāktu mēslus.

Konkurences sabiedrība – zemojies stiprākajiem, samin vājākos Jau 21 gadu neoliberālās autoritātes, masu mēdiji, skolas un pat bērnudārzi mums cenšas ieaudzināt konkurētspēju: konkurēt izglītības tirgū, darba tirgū, mēdiju tirgū, reklāmas tirgū, ražošanā, starptautiskā tirgū, dzīvē.

Kas tad ir konkurence? Konkurence nozīmē, ka tev kāds jāizkonkurē, jāizspiež no tirgus, no dzīves telpas, jāizmanto, jāpiemuļķo, jāpiešmauc, jāiznīcina. Konkurencē kāds uzvar, bet kāds zaudē, vai daži uzvar, bet pārējie zaudē. Uzvarējušais ieņem zaudējušā vietu, pārņem viņa resursus, kļūst turīgāks, ietekmīgāks, varenāks, vēl

konkurētspējīgāks, spējīgs izkonkurēt vēl citus. Konkurence tiecas uz monopolstāvokļa vai vismaz oligopoliska stāvokļa (kad tirgu sadala vairāki lielie spēlētāji, kas vienojas par monopolcenām un līdzāspastāvēšanu) ieņemšanu, kas ļauj diktēt pārējiem.

Konkurence ir sociālā darvinisma koncepcija: uzvar un izdzīvo stiprākais, stiprākais samin vājākos, stiprākais izmanto jeb ekspluatē vājākos, bauda privilēģijas, ieņem augstāku vietu varas hierarhijā, valda pār vājākajiem.

Konkurences sabiedrība ir impēriska sabiedrība, kurā mazākums dominē pār vairākumu, kurā mazākums parazitē uz vairākuma rēķina. Impēriska sabiedrība paredz varas piramīdu un hierarhiju, kurā daži privileģētie ir piramīdas augšā un ekspluatē tos, kas piramīdā ieņem zemāku stāvokli. Izmantojot naudas vai varas mehānismu, ir iekārtots tā, ka piramīdas apakšā ir reālā darba veicēji (zemnieki, strādnieki un citi sabiedrībai nepieciešamo vērtību radītāji), kuru darba augļus piesavinās un sadala tie, kuri piramīdā ieņem augstāku stāvokli. Jo augstāk piramīdā, jo lielākas privilēģijas, lielāka vara, izdevīgāki spēles noteikumi. Piemēram, ja parasts cilvēks veikalā nozog 382 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos maizes kukuli, viņu var iespundēt cietumā, bet ja zviedru bankas izveido krāpniecisku parādu piramīdu un aplaupa visu sabiedrību, bankas ne tikai netiek sodītas, bet saņem vēl lielākas privilēģijas: glābšanas paketi, tiesības diktēt valsts politiku, pieprasīt no jau aplaupītajiem upuriem jaunus upurus: samazināt algas, uzskrūvēt nodokļus utt.

Mēs esam tā pieradināti pie impēriskas varas hierarhijas, ka to pieņemam kā dabisku procesu. Tāda ir dzīve, mēs sakām. Bet vai tiešām tās ir vienīgās iespējamās attiecības starp cilvēkiem un valstīm?

Atgriežoties pie pludmales ainas, varam secināt, ka iespējamas arī citas attiecības, kuras raksturo brīva sadarbība, solidaritāte, rūpes par dabu un cilvēkiem, resursu apvienošana kopīgam labumam, mīlestība, iejūtība, līdzjūtība, sinerģija. Un tā nav utopija, jo mēs arī mūsdienu dzīvē redzam dzīvus piemērus šādām vērtībām cilvēku savstarpējās attiecībās. Ja nebūtu šo pozitīvo piemēru, kas sabiedrību satur kaut kādos morālās atbildības rāmjos, pasaule jau sen būtu gājusi bojā. Ja mēs ieklausītos dziļi savā sirdī, tad atzītu, ka tieši tādas solidāras attiecības mums šķiet tuvākas un pareizākas.

Tad kāpēc mēs tomēr dzīvojam impēriskā, uz konkurenci balstītā sistēmā?

Apziņas modināšana Pašlaik pasaule pārdzīvo bīstamu krīzi, kas pakāpeniski pāraug arvien intensīvākos un plašākos vardarbīgos konfliktos. Konfliktos, kuros iespējama kodolieroču un citu masu iznīcināšanas ieroču izmantošana. Pateicoties tieši konkurences un neierobežotas alkatības ilgstošai kultivēšanai, lielākā pasaules tautu daļa ir nonākusi parādu atkarībā, iznīcinātas vietējās ekonomikas, nostiprinās starptautisko korporāciju monopoli, globālās institūcijas aizvien nekaunīgāk iejaucas tautu iekšējās lietās un diktē savus noteikumus. Strauji pieaug bezdibenis starp bagātnieku saujiņu un parādos iedzīto masu, izzūd stabilizējošais vidusslānis, tiek nežēlīgi ekspluatēti dabas resursi: vieniem tie tiek atņemti (privatizēti, korporāciju pārņemti), citi zaudē saprātu pārpilnības orģijās.

Ir skaidri redzams, ka impēriskais modelis apdraud turpmāko civilizācijas pastāvēšanu.

Tad kāpēc mēs šo modeli arvien balstām, kāpēc turpinām spēlēt mums iedalītās lomas, kāpēc vismaz starp saviem tuvākajiem nemēģinām iedibināt attiecības, kas balstās uz augstākiem morāles principiem: sadarbību, solidaritāti, rūpēm par kopīgo labumu? Vai impēriskais attiecību modelis spētu pastāvēt, ja mēs paši to neuzturētu?

Pirmais apziņas līmenis: maģiskā apziņa

Mātes dzemdē bērna embrijs ir pilnīgi atkarīgs no apkārtējās vides, viņš sevi neapzinās.

Pēc dzemdībām bērns tiek izmests svešā, neierastā pasaulē, kas rada lielu spriedzi. Nu ar vecāku vai citu aprūpētāju atbalstu jaunajam cilvēkam jāapgūst šī jaunā pasaule.

Apmēram no divu līdz sešu gadu vecumam bērns pasauli izjūt kā neizprotamu plūdumu, kurā viss atkarīgs no maģiskām būtnēm: labām un ļaunām. Bērns vēl īsti nespēj savas fantāzijas skaidri atšķirt no realitātes: tā ir fantāziju caurvīta pasaule, kurā darbojas salavecis, Lieldienu zaķis, labās un ļaunās fejas. Bērnam šajā periodā grūti savu noturīgo būtību atšķirt no mirkļa emocionāliem, instinktu noteiktiem impulsiem, viņam grūti apjaust sakarību starp paša rīcību un tās sekām nākotnē. Maģiskā apziņa ir atkarīga no ārējiem apstākļiem, ārējām būtnēm, kuras kaut kādā maģiskā veidā spēj izdarīt, lai viss būtu labi, bet spēj arī nodot, pievilkt, atstāt, atstumt. Bērns maģiskās apziņas periodā nespēj uzņemties atbildību par savu rīcību, kā arī atšķirt kādas ārējās Publikācijas (2009 - 2012) 383 pasaules likumsakarības, un tas no viņa nav jāgaida. Cilvēki ar maģisku apziņu uz ārējiem impulsiem reaģē emocionāli.

Otrais apziņas līmenis: impēriskā apziņa Pāreja no maģiskās uz impērisko apziņu parasti notiek 6 – 7 gadu vecumā, kad bērns sevī attīstījis spēju reālus notikumus atšķirt no fantāzijas tēliem. Šajā līmenī bērns ir jau iemācījies saskatīt sakarības starp darbību un tās sekām, un zina, ka sekas daudzos gadījumos ir paredzamas. Bērns arvien labāk saprot, ka pasaulē valda zināma kārtība, regularitāte un stabilitāte, kas paver iespēju zināmā mērā kontrolēt un iespaidot to, kas agrāk šķitis kā neparedzams notikumu plūdums. Tagad bērns zina, ka ar savu rīcību viņš var ietekmēt turpmākos notikumus un citu cilvēku attieksmi. Ja viņš izdarīs to, ko no viņa gaida, būs tā, bet ja neizdarīs, būs citādāk, piemēram, būs sods. Atlikusī maģiskā apziņa bērnam fantāzijās ļauj sevi iztēlot (vai identificēties ar) par dižvaroni, kam piemīt pārdabiskas spējas. Bērna dzīves perspektīva arvien ir centrēta uz sevi, tā ir egoistiska vai pat narcisistiska.

Pārejas periodā uz impērisko apziņu bērns uzzina, ka cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi, ka attiecības prasa savstarpēju mijiedarbību – tu pakasīsi muguru man, bet es tev. Lai kaut ko saņemtu, kaut kas ir jādod.

Bērna taisnības izjūta šajā periodā atbilst visai primitīvai Vecās derības formulai: aci pret aci, zobu pret zobu. Bērnam arvien ir grūti kontrolēt savus emocionālos impulsus: dusmas, prieku, aizvainojumu.

Impēriskās apziņas periodā bērns spēj atšķirt citu cilvēku nostājas un spēj aprēķināt, kā labāk panākt to, ko viņš vēlas. Šajā periodā bērni spēj būt veikli manipulatori, pat tiranizēt savus vecākus, tuvākos un svešiniekus, lai tikai panāktu savu. Taču šī zināšana ir tāla no spējas just līdzi, būt patiesi lojālam, pateicīgam, taisnīgam, sirsnīgam. Bērns šīs jūtas spēj notēlot, lai iegūtu uzticību, bet pēc tam šo uzticību izmantot pavisam savtīgās interesēs. Liela daļa bērnu šajā periodā spēj nocitēt „zelta likumu” („dari otram tā, kā tu gribētu, lai viņš tev dara”), taču nespēj īsti iejusties cita ādā. Ja jutīs vajadzību, bērns šo zelta likumu bez šaubīšanās pārkāps, neizjūtot nekādu nožēlu vai kaunu. Taču kategoriski pieprasīs, lai citi gan šo likumu attiecībā pret viņu ievēro. Šajā periodā bērni iemācās, ka pielāgojoties citu, it īpaši autoritāšu, vēlmēm, iespējams gūt balvas, uzdienēties, kļūt par mīluli, favorītu. Tāpēc labu uzvedību motivē vēlme uzlabot savu stāvokli un pozīciju. Tā ir vēlme izpatikt vai izvairīties no pieķeršanas nedarbos, lai tikai iegūtu autoritāšu labvēlību. Šajā periodā varam dzirdēt bērnu

taisnošanos, kuras mērķis ir attaisnot sliktu uzvedību: „viņš man iesita vai apsaukājās pirmais”, „man nebija nodoma nodarīt pārestību”, „visi tā darīja” utt.

Trešais apziņas līmenis: socializētā apziņa Pāreja uz socializēto apziņu parasti notiek 11 – 12 gadu vecumā un parasti sakrīt ar pusaudžu sadumpošanos pret savu vecāku autoritāti. Socializēto apziņu raksturo identificēšanās ar kādas lielākas grupas normām. Lai gan sadumpojušies pret vecākiem, pusaudži šajā periodā mēdz pārvērsties par lieliem komformistiem attiecībā pret savu references grupu vai autoritāti. Viņi ļoti jūtīgi pret to, ko teiks vai nodomās citi. To labi var vērot skolās, kur bērnam šķiet ļoti svarīgi, kā viņš ģērbjas, kā uzvedas, kādu mobilo telefonu nēsā. Šajā ziņā viņš cenšas visiem spēkiem pielāgoties savas grupas 384 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos prasībām, jo citādi draud apsmiešana vai izstumšana no grupas. Par visu svarīgāk bērnam šķiet, lai viņš tiktu pieņemts un atzīts grupā. Šajā periodā bērni var viegli kļūt par smēķētājiem, alkohola un narkotiku lietotājiem, zināma stila apģērbu nēsātājiem, nesekmīgajiem, laupītājiem, huligāniem, ja vien to pieprasīs grupas autoritātes. Taču var kļūt arī priekšzīmīgi, ja nokļūst tādā grupā. Bērns savu vērtību saista ar atbilstību grupas prasībām un standartiem.

Socializētā apziņa bērnos attīsta emocionālo inteliģenci – prasmi noturēties grupā, iekļauties tās hierarhijā, redzēt sevi ar citu acīm. Ja impēriskā apziņa liek rēķināties ar citiem tikai tāpēc, lai šos citus manipulētu savu savtīgo mērķu sasniegšanai, tad socializētā apziņa ir spējīga uz patiesu līdzjūtību, iejušanos cita cilvēka ādā, spēju just un rūpēties par otra cilvēka emocionālo labklājību, spēju savas vajadzības pakārtot grupas interesēm, nesavtīgi upurēties grupas vai tās ideālu labā.

Socializētā apziņa atzīst vajadzību pēc taisnīgiem likumiem, noteikumiem, politiskām, reliģiskām autoritātēm un institūcijām, kurām jārūpējas par kārtību un morālo normu ievērošanu. Socializētam indivīdam taisnīgums nozīmē sabiedrību, kurā tiek atalgots derīgs darbs, kurā slinkums vai parazītisms netiek atalgots, bet likumu pārkāpēji tiek sodīti ar naudas sodu, brīvības atņemšanu vai nāves sodu. Neizprotot attiecību komplekso dabu, kas veselām cilvēku grupām liedz iesaistīties produktīvā dzīvē vai ievērot visus likumus, socializētā apziņa neatzīst nekādas atlaides tiem, kas neievēro likumu. Piemēram, jaunekļi var atbalstīt tādu jauniesaucamo bargu sodīšanu, kuri atsakās dienēt bruņotajos spēkos reliģisku vai sirdsapziņas apsvērumu dēļ. Tādus izņēmumus socializētā apziņa uzskata par uzaicinājumu neievērot likumu. Šajā ziņā jaunieši var būt ļoti nežēlīgi.

Socializētā apziņa sevi veido caur identificēšanos ar primārajām references grupām, kuras definē dzimums, vecums, rase, etniskā izcelsme, reliģiskā piederība, pilsonība, sociālā šķira, politiskā partija, nodarbošanās, lojalitāte firmai vai korporācijai, pat simpātijas kādai profesionālā sporta komandai vai ekrāna zvaigznei. Parasti socializētā apziņa ir ārkārtīgi lojāla savai grupai, slimīgi uztver savas grupas kritiku, to uzskatot par smagu apvainojumu, ko tāpat vien nedrīkst ignorēt vai palaist gar ausīm. Arī pašam grupas dalībniekam ir grūti savu grupu vērtēt kritiski, jo tāda kritika taču nozīmētu nelojalitāti, ja ne nodevību.

Grupas kulturālās un morāles normas var kalpot par attaisnojumu jebkurai rīcībai grupas interesēs, kā arī pasargā no kauna vai vainas sajūtas par šo rīcību. Ar to var izskaidrot, kāpēc, piemēram, Staļins, Hitlers, Mao, Pols Pots un citi despoti savas lielākās zvērības savulaik veica tieši ar atbilstoši indoktrinētu jauniešu organizāciju

starpniecību (komjaunieši, Hitler-Jugend, hunveibini u.c.). Tieši ar socializētu apziņu var izskaidrot, kāpēc kādas partijas faniem partijas intereses un slava šķiet svarīgāka par visas sabiedrības un valsts interesēm. Ņemot vērā šo faktoru, varam prognozēt, ka iespējamā VL jauniešu un krievu skolu aizstāvības štābu konfrontācija saistībā ar „valodu kariem” var izvērsties visai radikāla, asa un bez kompromisiem. Iespējams, ka zināmi specdienesti tieši šim nolūkam veidoja jauniešu organizācijas.

No otras puses, cilvēki ar socializētu apziņu parasti ir priekšzīmīgi, likumpaklausīgi pilsoņi un labi cilvēki, tikai to labumu parasti vērtē atbilstoši savas grupas iekšējās Publikācijas (2009 - 2012) 385 kultūras vērtībām. Viņi ir priekšzīmīgi, atsaucīgi un apzinīgi savas „mazās pasaules” pilsoņi, kas ir solidāri ar citiem savas grupas jeb mazās pasaules pilsoņiem. Trūkums tas, ka cilvēki ar socializētu apziņu viegli krīt par upuriem reklamētāju, PR speciālistu, dažādu propagandistu un politisko demagogu manipulācijām. Cilvēki ar socializētu apziņu sastāda lielāko sabiedrības daļu un ir tās svārstīgais elektorāts, par kura lojalitāti tad arī cīnās politiskie manipulatori.

Ceturtais apziņas līmenis: kulturālā apziņa Ienākot pieaugušo pasaulē, cilvēks parasti sastopas ar tādu kulturālo perspektīvu, kas nesaskan ar iepriekšējās identitātes grupas rāmjiem. Pirmā reakcija, saduroties ar šādu atšķirīgu perspektīvu, parasti ir šovinistiska pārākuma apziņa, ka vienīgais pareizais ceļš ir manai grupai.

Ja tomēr šis indivīds jūtas pietiekami drošs savā apziņā, viņš var mēģināt ieinteresēties un atzīt, ka arī citas kultūras atšķirīgajā redzējumā ir kaut kāda jēga, loģika un vērtība.

Un varbūt, ka tas atšķirīgais redzējums dod, lai gan atšķirīgus, bet gana vērtīgus un interesantus rezultātus. Tātad iespējama izvēle, dažādi ceļi, iespējas un inovācijas. Šis solis ļauj kritiski pārvērtēt tos pieņēmumus un morālās normas, pēc kurām cilvēks orientējies savā iepriekšējā dzīvē, būdams socializētajā apziņā.

Lai novērstu ļaunumu un netaisnību, cilvēks ar kulturālu apziņu atzīst pasākumus, kuru mērķis ir visu sabiedrību aizsargāt pret morāli nenobriedušu sociopātu tīkojumiem.

Ja impēriskā apziņa ir norūpējusies, lai likums aizsargātu, pirmkārt, viņa personīgās intereses un drošību, bet socializētā apziņai rūp grupas intereses, tad kulturālai apziņai vienlīdz svarīga taisnība priekš visiem cilvēkiem.

Kulturālā apziņa ļoti reti attīstās pirms 30 gadu vecuma, un lielākā cilvēku daļa modernajās impēriskajās sabiedrībās šo apziņas līmeni nesasniedz nekad. Lielākoties tāpēc, ka uz impēriskām attiecībām balstītās korporācijas, uz socializēto apziņu balstītās politiskās partijas, baznīcas, arodbiedrības un izglītības iestādes cenšas cilvēkus iekļaut savos rāmjos un nepieļaut viņu apziņas evolucionēšanu. Cilvēks ar kulturālu apziņu šīm iestādēm traucē, uzdod neērtus jautājumus, apšauba morālos rāmjus un vērtības, apdraud iekšējo stabilitāti. Tāpēc šādām organizācijām šķiet ērtāk šādus cilvēkus nepieņemt savās rindās, diskreditēt, apmelot, pasludināt par nodevēju, izstumt.

Tāpēc cilvēkiem ar kulturālu apziņas līmeni dzīvē bieži nākas būt vientuļiem, nesaprastiem un aizdomās turētiem. Viņu domubiedru skaits var būt ierobežots, no viņiem var novērsties pat cilvēki, kurus viņi mīl vai kuri mīlējuši viņu.

Cilvēks ar kulturālu apziņu pasaulē redz vietu un taisnību visiem, viņiem sveša gan paļaušanās uz maģisku nejaušību, gan egoistiskas manipulācijas, gan šauras grupu intereses. Ar prātu viņš tās saprot, bet labi redz šo šauro interešu aprobežotību.

Kulturālā apziņa spēj domāt ārpus egoistiski vai sociāli nospraustiem rāmjiem, kas

būtiski palielina cilvēkam pieejamo iespēju un izvēļu spektru.

Piektais apziņas līmenis: spirituālā jeb garīgā apziņa Tā ir augstākā cilvēciskuma izpausme, kas visu cilvēci un tās apdzīvoto pasauli redz kā vienotu, garīgu veselumu. Vienā ziņā tā ir it kā atgriešanās pirmatnējā vienības izjūtā, ko bērna embrijs izjūt dzemdē, taču jau ar bagātu un niansētu spēju novērtēt pasaules daudzdimensiālo kopību, kas izpaužas katrā cilvēkā, dzīvniekā, augā, minerālajā dabā, 386 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ūdeņos un visumā. Ja piedzīvojums un vienības izjūta dzemdē ir pasīva, tad spirituālās apziņas cilvēks atrod jēgu aktīvi kalpot šai vienotajai pasaulei – kā partneris un līdzradītājs.

Spirituālo apziņu sasniedz izcili skolotāji, garīgās autoritātes, izcili valstsvīri, gudri cilšu vecākie, garīgās atjaunošanās kustību vadītāji, pravieši, kas redz jēgu universāliem taisnības, mīlestības un līdzjūtības principiem, kas vienlīdz atklāti gandrīz visās reliģisko praviešu sistēmās. Konflikti, pretrunas un paradoksi šiem cilvēkiem nav problēmas, kas jāpārvar, bet iespēja gūt dziļāku izpratni un vienot.

Pāreja no kulturālās apziņas uz spirituālo apziņu notiek mijiedarbībā ar dažādiem cilvēkiem un situācijām, meklējot aizvien dziļāku izpratni par dzīves iespējamībām.

Katra tāda sadursme atver jaunu logu iepriekš apslēptām realitātēm ceļā uz dziļāku radības garīgo vienotību.

Cilvēkiem ar socializētu apziņu var šķist, ka cilvēks ar spirituālo apziņu ir atrāvies no sabiedrības problēmām un nodarbojas ar neauglīgu prātuļošanu (dzīvo mākoņos), jo viņš nejūt nekādu lojalitāti ne pret vienu grupu vai identitāti. Taču patiesībā šāda garīga autoritāte paceļas pāri ierasto grupu šaurajām, savstarpēji izslēdzošajām interesēm, lai aptvertu iekļaujošu veselumu ar visām tā neskaitāmajām sastāvdaļām.

Pienākuma apziņa un lojalitāte, kas iepriekš rezervēta tikai ģimenes, etniskās grupas, valsts vai reliģijas interesēm, nu aptver visu veselumu. Kalpošana veselumam kļūst par pietiekamu gandarījumu spirituālas apziņas mūžā.

Saskatot sociālo attiecību sarežģīto pilnību, spirituālā apziņa noraida uz atriebību balstītu taisnīgumu, jo tas izraisa nebeidzamus atriebības ciklus, kuri neveicina ne indivīda, ne sabiedrības labklājību. Spirituālā apziņa atzīst restauratīvo jeb atjaunojošo taisnīgumu, kas, cik tas iespējams, atjauno gan upura godu, gan reabilitē arī ļaundari (saprotot, ka ļaundarība veikta dēļ šauras lietu izpratnes, instinktīvas reakcijas vai pārprastas lojalitātes grupas interesēm). Bet iznākumā tiek panākts izlīgums un risinājums, kas novērš iespējamo ļaundarības recidīvu nākotnē. Tieši tā saprotama Jēzus sludinātā piedošanas un izlīguma mācība. Cilvēki ar impērisku vai socializētu apziņu šādu nostāju var iztulkot kā atbalstu ļaundariem un noziedzniekiem, vai pat nostāšanos ļaundaru pusē, jo viņi šādus aktus nespēj novērtēt kā lielāko labumu visiem.

Taču spirituālā apziņa pievienojas kulturālajai apziņai, lai mainītu netaisnīgus likumus, izmantojot nevardarbīgas cīņas metodes. Izcils piemērs šādai cīņai par taisnīgumu bija Mahatmas Gandija nevardarbīgā cīņa par Indijas brīvību. Angļu kolonizatorus Gandijs neuzskatīja par ienaidniekiem, tāpēc viņam izdevās gūt lielas Anglijas sabiedrības daļas, kā arī visas pasaules simpātijas un atbalstu.

Agrāk tradicionālās un cilšu sabiedrībās, jauniešiem, pirms viņus iesvētīja pieaugušu vīriešu vai sieviešu kārtā, vispirms bija ārpus savas ģimenes loka jāiziet visai gara apmācība sava dzimuma vecāko vadībā un pēc tam jāiztur nopietns pārbaudījums.

Pārbaudīta tika ne vien fiziskā izturība, izvēlētā aroda prasme un prāta asums, bet arī

emocionālais un garīgais briedums. Pēc šādas iniciācijas jaunais vīrietis un sieviete pieņēma savu vārdu un uzņēmās savai dzīves misijai atbilstošu atbildību.

Mūsdienās iesvētīšanas ceremonijas baznīcu draudzēs vai pēc skolu beigšanas ir vairāk formālas – iemesls svinēšanai bez brieduma pārbaudes un skaidras atbildības Publikācijas (2009 - 2012) 387 uzņemšanās. Līdz ar to pieaugušo dzīvē ienāk pilngadīgi cilvēki ar pieauguša cilvēka fiziskām pazīmēm, vairāk vai mazāk attīstītu intelektu, bet vismazākā vērība tiek veltīta cilvēka emocionālajam un garīgajam briedumam, t.i., raksturam. Pēdējos gados Latvijā centralizētā skolu sistēma krietni pazeminājusi prasības arī bērnu fiziskai un intelektuālai sagatavošanai. Arī tās kļūst par formalitāti. Skolu sistēmas mērķis vairs nav izglītība (patstāvīgi domāt spējīgu, radošu indivīdu gatavošana dzīvei), bet vairāk saistīta ar attieksmju ieaudzināšanu, intelektuāli viduvējas masas sagatavošanu reglamentētai eksistencei korporāciju pārvaldītā pasaulē.

Fiziskais, prāta, emocionālais un garīgais briedums nenotiek pats no sevis vai automātiski. Iespējami fiziski nobrieduši cilvēki, kuru emocionālā un garīgā attīstība iestrēgusi kaut kur bērnībā. Arī intelektuāli izglītots cilvēks var būt garīgi nenobriedis – aizķēries impēriskās vai pat maģiskās apziņas līmenī. Par maģiskās apziņas vērā ņemamu klātbūtni liecina kaut vai iracionāla ticība, ka alkatības dzīta neregulēta tirgus sistēma var nest labklājību visiem. Ja valsts prezidents un premjerministrs var svinīgi paziņot, ka Latvija jau pārvarējusi ekonomisko krīzi, tad ir pamats padomāt, kurā bērnības fāzē viņi aizķērušies, kādā lomā iejutušies?

Morālais autisms Ja 12 gadus vecam bērnam impēriskā apziņa ir normāla un dabiska, tad pieaugušam cilvēkam, kurš turklāt ieņēmis atbildīgu amatu, impēriska apziņa nozīmē būt sociopātam – nāvējošam vēzim sabiedrības organisma vitālajos orgānos. Mūsdienu Latvijā sociopāti pie varas ir ierasta ikdiena un norma, ko sabiedrība visumā pieņēmusi vai samierinājusies, lai gan tādiem indivīdiem piemērotāka vieta būtu kāda sociālās korekcijas iestāde.

Pieaugušais ar maģisko apziņu arvien vēl dzīvo it kā citā pasaulē: gadījuma attiecības, fantāzijas par pārdabisku spēju esamību, ticība maģiskiem aizsargātājiem, zīmēm, brīnumiem, pats nekad ne par ko neuzņemas atbildību, vien svārstās starp emocionālu sajūsmu un tikpat emocionālu vilšanos.

Pieaugušais ar impērisko apziņu dzīvo „manā pasaulē”. Uz sevi centrēta morāle pasauli sadala draugos un ienaidniekos: „Tie, kas nav ar mani, ir pret mani.” Labs ir tas, kas kalpo manām interesēm, slikts tas, kas kaitē manām interesēm. Katra situācija tiek vērtēta, izskaitļojot iespējamos ieguvumus vai zaudējumus sev. Piemēram, kad politiķi aģitēja par labumiem, ko gūsim, iestājoties ES, viņi īpaši nemeloja, tikai ar labumiem saprata labumus personīgi sev. Labumus, ko guva kā samaksu par savas valsts nodevību, suverenitātes iztirgošanu.

Pieaugušie ar impērisko apziņu tiecas pēc varas pār citiem cilvēkiem, demokrātiju viņi saprot kā cīņu par varu. Tikuši pie varas, viņi savas vērtības un intereses cenšas uzspiest pārējiem. Atšķirībā no bērniem, viņi spēj izstrādāt un īstenot kompleksas politiskās stratēģijas. Lai arī paši nespēj izjust līdzjūtību, viņi veikli manipulē ar morāliem argumentiem, lai atstātu iespaidu un radītu uzticību tautā. Viņi spēj melot un maldināt bez mazākā mulsuma vai neveiklas aizķeršanās, bet viņi nekad nav spējīgi atzīt savas kļūdas vai uzņemties atbildību par savas rīcības sekām. Pēc tā viņus var pazīt. Vai kāds

Latvijā redzējis politiķi vai baņķieri, kas atzītu savas kļūdas vai lūgtu piedošanu?

Jā, viņi ir sociopāti, kas dzīvo impēriskā apziņā, viņi nespēj savas intereses atšķirt no 388 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sabiedrības interesēm, visi pūliņi centrēti tikai uz paša interesēm. Vēl vairāk – viņi savu personīgo labumu publikai mēdz pasniegt kā cēlu pašuzupurēšanos visas tautas labā, un var justies dziļi sašutuši, ja kāds to apšauba. Visi, kas apšauba sociopāta godaprātu, tiek apzīmēti par ienaidniekiem vai ļaunu spēku aģentiem. Sociopāts vienmēr atradīs argumentus, kāpēc tieši viņa gadījums ir tik īpašs, ka noteikti nepieciešama atkāpe vai izņēmums no vispārpieņemtām normām un likumiem. Piemēram, ja zemnieka saimniecība bankrotē dēļ nelabvēlīgas valsts politikas, tad tā tai arī vajag, tāds ir tirgus ekonomikas likums, bet ja bankrotē politiķu protekcionēta banka, tad tā noteikti jāglābj uz visas tautas rēķina, jo tas, protams, esot visas sabiedrības interesēs.

Paanalizējiet visu mūsu politiķu un baņķieru gājienus, sākot no Godmaņa, Repšes un Laventa 1990. gados, beidzot ar Šķēli, Karginu un Dombrovski tagad, un jūs iegūsiet brīnumainu sociopātu galeriju! Teologs Daniels Magvaiers šo parādību nosaucis par morālo autismu. Ikdienā mēs no tādiem cilvēkiem izvairāmies, bet pēc politiskas apstrādes un PR manipulācijām tieši tādus nez kāpēc ievēlam atbildīgos amatos.

Pirmais nejaušais cilvēks, ko no rīta uz ielas satiekam, ar lielu varbūtību būtu labāks un atbildīgāks, bet mēs nez kāpēc atbalstām tieši rafinētākos, izmeklētākos sociopātus?

Kā to izskaidrot?

Impēriskā projekta apbrīnojamā konkurētspēja Uz iepriekšējo jautājumu atbilde vismaz daļēji ir skaidra. Tauta pati nemaz neizvirza kandidātus atbildīgiem amatiem. Tautai tiek piedāvāts nobalsot vien par tiem kandidātiem, kurus īpaši atlasa politiskās partijas un to finansētāji, tātad tie paši sociopāti. Un atlasa viņi vai nu līdzīgus sociopātus, vai naivus cilvēciņus ar maģisko apziņu, vai kāda socializēta grupējuma pārstāvjus (piemēram, VL), vai bezrakstura lupatas, kas gatavas klusēt un spaidīt pogas, kā tiem liek. Tāda ir vēlēšanu sistēma. Ja to būtiski nemainīsim, nekas uz labo pusi nemainīsies (skat. rakstu „Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”).

Otrkārt, tauta pati vēl nav apjautusi, ko nozīmē celt savu valsti. Tā arvien domā, ka šis darbs jāveic kādam citam, un uz šo procesu noskatās no malas, it kā tas būtu saistošs realitātes šovs.

Kā uzsvēru rakstā „Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture”, impēriskā sistēma pasauli dominējusi jau vairākus tūkstošus gadu, tāpēc uzkrājusi milzīgu cilvēku kontrolēšanas un manipulēšanas metožu pieredzi. Tas nenozīmē, ka pasaulē šai periodā nav bijis uz savstarpēju cieņu, partnerību un solidaritāti balstītu attiecību un plaukstošu kopienu, vai nebūtu bijis izcilu atbrīvošanās kustību paraugu, bet kopumā tomēr dominējušas impērijas.

Lai arī dziļi sirdī cilvēki jūt, ka šī sistēma ir netaisnīga un nav īsti laba, tomēr ir ieraduši ar to kaut kā sadzīvot, pat uzskatīt par dabīgu. Un inercei ir liels spēks. Cilvēku apziņu var tik lielā mērā samudžināt, ka viņi spējīgi neticēt pat savām sajūtai un sirds balsij. Kā citādāk izskaidrot visas šīs nobalsošanas par „mazāko ļaunumu”?

Kā jau minēts, lielum lielāko sabiedrības daļu sastāda cilvēki ar socializēto apziņu.

Viņi ir spējīgi uz līdzjūtību, sadarbību kopējā labuma vārdā, pat upurēšanos par labu citiem cilvēkiem, taču bieži ar tiem citiem cilvēkiem viņi saprot tikai savu identitātes Publikācijas (2009 - 2012)

389 grupu (etnisko, politisko, konfesionālo, reģionālo u.c.), tāpēc viņus viegli manipulēt, izmantot konfrontācijai ar citām grupām, skaldīt un valdīt. Tieši uz socializētās apziņas pārstāvjiem tiek vērsta visa propagandas, reklāmas, aģitācijas un manipulācijas mašinērija, notiek cīņa par šo cilvēku sirdīm un prātiem. Bet būtībā viņi ir labi cilvēki, kas var produktīvi dzīvot uz partnerattiecībām balstītās kopienās un daudz ieguldīt.

Sociopātu Rietumu sabiedrībās nav daudz – ne vairāk kā 4% (skat. rakstu ‘Sociopāta profils”), Austrumu sabiedrībās vē l mazāk, u n savu varu viņi notur, manipulējot ar socializētās apziņas cilvēkiem.

Par labu impērijai nāk nenoteiktība, nedrošība, nestabilitāte, katastrofas, dažādi draudi, piemēram, terorisms, karš, ekoloģiskas katastrofas. Imperiālisti ļoti bieži savās manipulācijās izmanto baiļu faktoru un nedrošību, jo baiļu pārņemtu cilvēku apziņa regresē uz primitīvākiem apziņas līmeņiem, aktivizējas izdzīvošanas instinkti. Ja baiļu un nedrošības nav, imperiālisti tās izdomā vai rada, piemēram, paši finansē teroristu organizācijas, saceļ trauksmi par Sadama masu iznīcināšanas ieročiem, lai pēc tam it kā pret šiem draudiem karotu, šim karam mobilizētu sabiedrību, liktu tai samierināties ar sociāliem spaidiem un cilvēktiesību ierobežojumiem.

Faktiski visa Rietumu paveida reklāma balstās uz baiļu un nedrošības iedvešanu: „Pērc manu produktu, un tas tev atgriezīs veselību, skaistumu, pievilcību, laimi”, „Tici manam dievam, un tas tevi atpestīs no grēkiem, pavērs mūžīgu svētlaimi tajā saulē”, „Paļaujies uz neregulēta tirgus neredzamo roku, un tā tev nesīs labklājību jau rīt”, „Ieguldi manas bankas pensiju fondā, un tas tev nodrošinās bezrūpīgas vecumdienas”, „Paņem no manis kredītu, un jau rīt dzīvo zaļi un baudi dzīvi”, „Balso par mani, un es tev nodrošināšu Eiropas līmeņa labklājību, pasargāšu no teroristu briesmām un ļaunā austrumu lāča tīkojumiem”.

Tātad vispirms baiļu un nedrošības sajūtas iedvešana, bet pēc tam vienkārša burvju formula baiļu mīkstināšanai. No paša mietpilsoņa nekas netiek prasīts, tikai akla paļaušanās uz visvareno sociopātu, kas visu tavā vietā nokārtos, sakārtos un izkārtos.

Pati impērijas kultūra un institūcijas parazitē no garīgi nenobriedušiem, verdziski padevīgiem cilvēkiem, apbalvo par brieduma trūkumu, to kultivē un slavē, lai tas atražotos un tiktu pārņemts no paaudzes uz paaudzi. Turpretī psihiski nobriedušu cilvēku iniciatīva tiek slāpēta, diskreditēta, sodīta, izstumta. Tik pamēģiniet izrādīt personīgu iniciatīvu vai savas radošās spējas korporācijai piederošā bankā, lielveikalā, valsts iestādē vai skolā, pamēģiniet kaut ko darīt citādi, nekā priekšā teikts, un jūs uz savas galvas dabūsiet veselu vezumu nepatikšanu. Tā bija gan padomju laikā, gan tagad.

Jebkuru patstāvīgu iniciatīvu impērija soda.

Uz partnerību balstītas kopienas priekšrocības Lai cik nesatricināma šķistu impēristu vara, vairāki apstākļi paver reālu iespēju nostiprināties demokrātiskām kopienām. Pirmkārt, ilgas pēc pilnības ir ierakstītas cilvēka dabā. Visos laikos cilvēki tiekušies pēc brīvības, taisnīguma, auglīgas sadarbības, pilnīgākas izpratnes, augstākiem principiem un labākas dzīves. Ja ne pašiem, tad nākamajai paaudzei. Otrkārt, lielākā cilvēku daļa jau ir sasniegusi socializēto vai vēl augstāku apziņas līmeni, kas viņiem ļauj izprast visas sabiedrības labuma koncepciju, tās pārākumu pār indivīda vai šauras kliķes interesēm un privilēģijām. Par to liecina arī tas, 390 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ka pat paši sociopāti, lai gūtu sabiedrības uzticību, ir spiesti lietot uz vispārēju labumu

orientētus saukļus, lozungus un retoriku. Neviens vairs atklāti neuzdrīkstas teikt, ka plebejiem vai zemcilvēkiem nekas nepienākas (vēl XIX gadsimtā kungi tā runāja atklātā tekstā). Faktiski impērija jau ir spiesta runāt mums piemērotā valodā, tikai tās vārdi nesaskan ar darbiem. Kā ceturto labvēlīgo faktoru var minēt modernās tehnoloģiskās iespējas viegli sazināties ar cilvēkiem dažādos reģionos, tautās un kontinentos, iegūt informāciju, faktus, liecības un idejas, kuras korporācijām pakļautie masu mēdiji noklusē, sagroza vai noslīcina nevērtīgā virtuālā drazā, dibināt kontaktus. Jāņem gan vērā, ka globālās korporācijas patlaban cenšas savai kontrolei pakļaut arī internetu.

Lai arī cilvēkiem ar nobriedušu apziņu ir pretīgi iesaistīties sociopātu organizētajās cīņās par varu, šie cilvēki labprāt uzņemas iniciatīvu modināt sabiedrības apziņu, atmaskot oligarhijas melus, iedvesmot sociālas kustības, mest izaicinājumu impēriskas dominēšanas politikai, kā arī organizēt alternatīvus projektus.

Taču svarīgākais stimuls ir tas, ka cilvēcei, ja tā grib pastāvēt, nav citas izejas, jo līdzšinējā impēriskā politika ir pasauli ievedusi strupceļā, kas izpaužas kā ekonomiska, sociāla, morāla un ekoloģiska krīze, kā arī pavisam reāla varbūtība, ka impēriskā negausība mūs ieraus jaunā pasaules karā.

Sociopātija patlaban vēl skaitās neārstējama. Tā ir tikai stingri ierobežojama. Taču pārējiem cilvēkiem ir atvērta iespēja savu apziņas līmeni celt, uzņemoties atbildību par savu un kopienas dzīvi, iesaistoties dzīvā sadarbībā ar līdzpilsoņiem, dodot savu ieguldījumu un rūpes kopējās dzīves iekārtošanā.

Svarīgi saprast, ka sociopātu un imperiālistu dibinātās starptautiskās korporācijas, kas patlaban pārņem mūsu dzīvi, ir nedzīvas, alkatīgas naudas izspiešanas un cilvēku paverdzināšanas mašīnas. Korporāciju darbinieki ir kā vienādās formās tērpti roboti, kuri nedrīkst paust savu brīvu gribu vai izrādīt savu cilvēcību. Tiem ir tikai viens mērķis un likums – pelnīt naudu korporācijas akcionāriem. Korporācijas darbojas kā vēzis, kas tikai ņem, bet neko nedod pretī.

Varbūt to vieglāk saprast, salīdzinot ar dabā notiekošajiem procesiem. Piemēram, cilvēka organismā visi orgāni un šūnas saskaņoti sadarbojas, nemitīgi apmainās ar enerģiju, attīrās no toksīniem, piegādā barības vielas, sūta informāciju un uztur atgriezenisko saiti pa nervu kanāliem, tādējādi uzturot dzīvību. Bet kas notiek, ja daļa šūnu sāk konkurēt ar pārējo organismu – tikai ņem, bet neko nedod pretī? Pareizi, to sauc par vēzi, kas pakāpeniski pārņem visu organismu un nolemj to nāvei. Gluži līdzīgi procesi notiek sabiedrībā. Lai sabiedrība būtu vesela, katrai sastāvdaļai ir ne tikai jāņem, bet arī jādod, jāiesaistās saskaņotā sadarbībā ar citiem sabiedrības locekļiem, jāveido sadarbības institūcijas. Tieši tādā nozīmē sociopātija un viņu institūcijas ir salīdzināma ar vēzi cilvēka organismā. Tās nogalina.

Tāpēc uz dzīvību orientētiem cilvēkiem ir jāapvienojas, jāsadarbojas un jāatsakās no kalpošanas vēzim.

2011. gada 28. maijs Vai ir pamats priekam par Publikācijas (2009 - 2012) 391 Saeimas atlaišanu?

Parasti es par politiskā teātra intrigām nerakstu, taču ļaužu komentāros jūtamā eiforiskā reakcija uz Valda Zatlera 28. maija paziņojumu par Saeimas atlaišanu mani iedvesmoja šo principu šoreiz pārkāpt. Jo ārkārtīgi reti nācies dzirdēt tik pretrunīgu amatpersonas paziņojumu.

Zatlera uzrunu sākšu analizēt ar pozitīvo. Citēju: „ Jaunajā Saeimā bija vairāk nekā 60% jaunu seju. Cilvēki, kas vēlējās būs aizrautīgi un ar degsmi kalpot Latvijai. Daudz kas labs ir paveikts kopš tā brīža. (..) Mūsu valstī ir panākums. Mēs trīs gadu laikā, izmisīgi cīnoties, brīnumainā kārtā esam pārvarējuši ekonomisko krīzi, esam kā paraugs citām valstīm – apņēmības paraugs, rīcības paraugs, rezultāta paraugs.”

Manuprāt, šim apgalvojumam vajadzēja izskanēt kā gadsimta notikumam – pārvarēta ekonomiskā krīze, esam paraugs citām valstīm, daudz kas labs ir paveikts! Ja tā ir taisnība, tad abu Dombrovska valdību locekļiem, „Vienotības” komandai un Saeimas deputātu saimei kopumā, kas šo gigantisko darbu tik prasmīgi vadījuši un paveikuši, būtu piešķirami gan Triju Zvaigžņu, gan Lāčplēša augstākās pakāpes ordeņi, un jānovēl šo sekmīgo politiku turpināt, panākto nostiprināt un vairot!

Bet lasīsim tālāk par Saeimas atlaišanas iemesliem – „niķiem un stiķiem”: „ Saeima izrādīja necieņu un neuzticēšanos tiesu varas kompetencei. Un diemžēl tā nebija pirmā reize. Jau 9.Saeimā likumdevējs neapstiprināja amatā tiesnesi, kura profesionālā atbilstība bija novērtēta tiesu varā. Likumdevējs neapstiprināja amatā ģenerālprokuroru, kuru virzīja tiesu varas augstākā amatpersona, Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Arī šajā Saeimā jau bija pirmais signāls, ka tikumi un netikumi diemžēl ir pārmantoti – amatā netika apstiprināts arī tiesnesis Judins.”

Tas nu ir pavisam mulsinoši: ja jau Satversmē un likumos ir paredzēta amatpersonu apstiprināšana Saeimā un ja deputātiem ir tiesības balsot, tad kuram ir tiesības norādīt, ka balsot drīkst vienīgi „par”? Turklāt šo „par” balsošanu pieprasa nevis kādi mīklaini oligarhi, bet, ar atpakaļejošu datumu, – pats prezidents! Ja jau nedrīkst balsot „pret”, tad kāda vispār jēga balsošanai? Kāpēc tad šāds demokrātijas teātris, ja visiem obligāti jābalso tikai „par”? Tieši tāpēc jau radīti trīs varas atzari, lai tie cits citu līdzsvarotu un vajadzības gadījumā ierobežotu. Tas pats attiecināms arī uz deputātu balsojumu par deputāta imunitātes atcelšanu.

Lasām tālāk: „Saeima vairākkārtīgi parādīja, ka vispirms tā aizstāv kādu šauru grupu vai pat konkrētu cilvēku personīgās intereses, nevis valsts intereses. (..) diemžēl visvairāk skatās uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas, lai gan būtu jābūt tādai situācijai, ka valdību vada Ministru prezidents un valdība ir atbildīga Saeimas priekšā.”

Apvainojumi tiešām smagi, bet lūdzu – kaut vienu faktu, prezidenta kungs? Kas tas par mistisku „cilvēku ārpus Saeimas”? Vai kādas partijas finansētājs? Ja jā, tad kuras partijas, jo visas partijas taču kāds finansējis? Bet varbūt domāts SVF vai EK misijas vadītājs, bez kura ziņas Saeima tiešām nav spērusi nevienu soli? Ja jā, tad būtu šai misijai jāiesniedz valsts līmeņa protesta nota. Ja jau lieta tik svarīga, tad taču vajadzētu 392 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kādu konkrētību un atbildību par saviem vārdiem.

No otras puses, ja jau Saeima, „visvairāk skatoties uz to, ko saka kāds cilvēks ārpus Saeimas”, ir pārvarējusi ekonomisko krīzi, tad varbūt tas ārpussaeimas cilvēks ir ļoti labs, vai pat ģeniāls, un tieši viņš būtu jāieceļ par Saeimas priekšsēdi, valdības galvu vai prezidentu?

Jo tālāk, jo trakāk – Valsts prezidents pieprasa: „ Izravēt to ļaunuma sakni, kas šķir varu no sabiedrības.”

Un atkal nekādas konkrētības. Kur tā sakne ir, prezidenta kungs, arī mēs gribam palīdzēt

pie tās ravēšanas! Ja negribēji izplūst detaļās savā uzrunā, tad liec, lai tavas kancelejas darbinieki šo ļaunuma sakni vismaz apraksta un publicē tavā mājas lapā! Tas taču tik svarīgi! Varbūt pat svarīgāk par „apbrīnojamo ekonomiskās krīzes pārvarēšanu”!

Tālāk jau prezidents no krīzes pārvarēšanas sludinātāja pārvēršas par man līdzīgu disidentu un „brīvā tirgus sistēmas” noraidītāju, konstatējot un aicinot: „ Mēs jau šobrīd sākam gandrīz vai runāt ne tikai par valsts nozagšanu. Varētu pat nojaust, ka tuvojas arī mūsu valsts demokrātijas privatizācija. Un to ir skumīgi vērot. (..)

Vispirms – vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Vienreiz pielikt punktu, ka visa mūsu sūri, grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos. ” Prezidenta kungs, ņemiet mani par savu padomnieku un izstrādāsim likumprojektu ofšoru aizklapēšanai, ja jau jūs 4 gadu laikā to nejaudājāt izdarīt un izmantot savas konstitucionālās tiesības iesniegt Saeimā atbilstošu likumprojektu! Ofšori ir „tirgus ekonomikas” pamatpilārs un „melnais caurums”, – iespēja anonīmi reģistrēties „nodokļu paradīzēs”, lai nemaksātu valstij nodokļus. Es jau sen sen aicināju tos aizklapēt. Protams, mums nepiekritīs ne SVF, ne Briseles komisāri, bet štrunts ar komisāriem – pasludināsim Latviju par neatkarīgu valsti un atteiksimies no „tirgus ekonomikas” ideoloģijas, kas mūs novedusi līdz parādu verdzībai! Ja kuģim sūce, tā ir steidzami jāaizdrīvē! Neviena firma vai korporācija, kas kāro Latvijā darboties, nedrīkst būt anonīms rēķins ofšorā! Lai maksā godīgi savus nodokļus vai vācas prom!

Tikai – vai krīze tiešām pārvarēta?

Kas tad pēdējos trijos gados panākts? Kā prezidents pareizi norādīja, samazinājies darbavietu skaits un algas, uzskrūvēti nodokļi. Piebildīšu, ka no Latvijas izspiesti tūkstošiem iedzīvotāju, padziļinājusies demogrāfiskā katastrofa, kādi 250 000 no palikušajiem ir bez darba, spekulantu sataisītie parādi ir uzkrauti nodokļu maksātāju pleciem, valsts slepenībā paņēmusi miljardos mērāmu aizņēmumu, no kura ne santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, bet izmantots blēdīgu banku glābšanai un lata kursa noturēšanai, lai pēc pāris gadiem no lata vispār atteiktos (nacionālā valūta ir viens no svarīgākajiem suverenitātes instrumentiem). Latvija uzņēmusies ofšoros reģistrēto spekulantu sadzīvoto parādu, paņēmusi nevajadzīgu aizdevumu un meklē jaunus aizdevumus starptautiskajos finanšu tirgos (Finanšu ministrija grasās tirgot parādzīmes, cerot uz 7% likmi), lai aizņemtos vēl. Un šie mūsu nepilnvarotie aizņēmēji uzskata par pašsaprotamu, ka šos parādus ar procentiem ilgus gadus maksās nevis viņi paši, bet mēs (nodokļu maksātāji) un mūsu bērni. Vai to var saukt par „ekonomiskās krīzes pārvarēšanu” un piedāvāt par paraugu „citām valstīm”?

Publikācijas (2009 - 2012) 393 Ja pie Tevis, cienījamais lasītāj, atnāks kaimiņu Pēteris un paziņos, ka viņš no kāda kaktu augļotāja aizņēmies miljonu, bet šis parāds ar procentiem būs jāmaksā Tev, vai Tu šādam trikam piekritīsi? Bet tieši to Tev piedāvā „krīzi pārvarējusī” Saeima un valdība, kas jau degradējusies par ārvalstu augļotāju pārņemtu koloniālo administrāciju!

Vai Tu kaut santīmu saņēmi no šā aizņēmuma? – Nē!

Vai tas kaut kur sabiedrībai derīgi ieguldīts? – Nē!

Tad kāpēc man un Tev tas svešu onkuļu aizņemtais parāds būtu jāmaksā?

Vai vara patiešām nodota tautai?

Savu uzrunu prezidents noslēdza ar patiešām iedvesmojošu paziņojumu: „ Ar šo brīdi es, Latvijas Valsts prezidents, nododu tautai varu lemt par savu turpmāko

likteni.”

Ak vai, no tā tiešām var samulst un palikt ar slapjām acīm, vai ne?

Ja runājam par Satversmē paredzēto referendumu, tad patiešām tajā varēsim piedalīties un nobalsot „par” vai „pret” Saeimas atlaišanu.

Bet tālāk?

Vēlēšanu likums mainīts nav, tātad tautai arvien nebūs tiesību izvirzīt savus kandidātus, ievēlēt un atsaukt tieši savu kandidātu. Sāksies tas pats teātris, kas jau vairākas reizes izspēlēts: ofšoros reģistrēti partiju finansētāji atlasīs sev uzticamus kandidātus, sapakos tos listēs, nofinansēs reklāmas rullīšus, izkārs plakātus ar uzpūderētiem purniem, iebļaus saukļus reklāmu pauzēs, sadrukās partiju solījumu brošūras, kurus neviens nedomā pildīt un – viss nāk un aiziet tālumā, lai sāktos viss no gala..

Kur tad tas liktenis, kas it kā nodots mūsu rokās?

Cienījamie tautieši un līdzpilsoņi! Vai tiešām ļausim sevi vēlreiz piemuļķot ar to pašu triku, tiem pašiem vecajiem grābekļiem, kas jau apauguši ar vairākkārtējas vilšanās nogulsnēm?

Neviens mums varu tāpat vien nedos, ja paši neorganizēsimies un neuzņemsimies atbildību par savu piesmieto un parādu verdzībā ievilināto Latviju.

2011. gada 31. maijs Maijpuķīšu revolūcija ir globālās oligarhijas vadīts apvērsums Ar Sorosa tīkliem saistītie „Maijpuķīšu revolūcijas” trubadūri pasludinājuši izpratni, ka Latvijas attīstību apdraud t.s. oligarhi, ar tiem saprotot trīs ar pārdabiskām spējām apveltītus biznesmeņus, bet it īpaši Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, kuru eksprezidents Valdis Zatlers savā uzrunā tautai nosaucis par „cilvēku ārpus Saeimas”. Un patiešām jāatzīst, ka šo redzējumu atbalstījuši daudzi, kas izraisījis vēl nepieredzētu aktivitāšu sprādzienu. Katrs, kas mēģina apšaubīt šo vienīgo pareizo izpratni, bez domāšanas tiek apzīmēts par oligarhu kalpu un ierindots Latvijas ienaidnieku nometnē. Tātad atkal darbojas jezuītu un citu totalitāro despotu un demagogu lozungs: „Kas nav ar mums, tie ir pret mums”. Ērti un saprotami, – beidzot 394 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos atrasta eksprezidenta minētā „ļaunuma sakne”, kas vienkārši jāizravē, un jēdziens „izravēt” ir bezgala ietilpīgs – sākot ar īpašuma konfiskāciju un ietupināšanu, beidzot ar „ļaunuma saknes” un viņu atbalstītāju fizisku iznīcināšanu. Gan Staļins, gan Hitlers šādu „galīgo risinājumu” saprastu un atbalstītu.

Sākšu ar pavisam personīgu ievadu, kas ilustrēs manu ilgstošo iesaisti un nostāju šajā jautājumā.

Nekad neesmu pieņēmis vai atbalstījis tos pret cilvēka augstākajām vērtībām vērstos procesus, kas Latvijā sākās pēc 1990. gada 4. maija. Konkrēti 1991. gada 4. maijā pie Brīvības pieminekļa es viens pats protestēju pret notiekošo, turēdams rokās plakātu „4. maijs – Latvijas Melnā diena, mūsu kopīgais kauns”. Tautieši, garām ejot, mani („Helsinki – 86” aktīvistu un Pilsoņu kongresa delegātu) apsaukāja par Rubika pakalpiņu un spļāva manā virzienā. Kāds cits vīrietis (vārdu neatceros), protestējot pret Latvijā notiekošo, pie Brīvības pieminekļa nošāvās ar pašdarinātu ieroci un atstāja vēstuli tautai. 1994. vai 1995. gadā laikrakstā „Pavalstnieks” es publiski aicināju tautu gāzt pastāvošo iekārtu, par ko Ģenerālprokuratūra man izteica oficiālu brīdinājumu par

krimināllietas ierosināšanu.

1996. gadā „Pavalstniekā” es prognozēju gaidāmo ekonomisko un sociālo katastrofu, par to brīdināju arī 2000. gadā un vēlāk izdotajās grāmatās, kā arī neskaitāmos rakstos.

Un savos brīdinājumos tieši norādīju, ka Latvijas sabrukuma cēlonis būs oligarhiskā iekārta tās lokālajās un globālajās izpausmēs. Iespējams, ka biju pirmais, kas Latvijā sāka lietot jēdzienu „oligarhija”, kā arī pirmais sāku rakstīt par globālā megaspekulanta Sorosa veidoto tīklu mērķiem. Palasiet kaut vai manu 1999. gadā uzrakstīto grāmatu „Jaunā pasaules kārtība un mēs paši”.

Nevēlos apgalvot, ka tad vai tagad biju sevišķi gudrs vai visu zinošs, taču caur vēsturiskiem pētījumiem, ar veselo saprātu un sirdi jutu, ka tas, kas notiek Latvijā, nav labi un ne pie kā laba nevedīs. Esmu pārliecināts, ka arī jūs dziļi sirdī jutāt to pašu (sirds nemelo). Atšķirība tā, ka es pret šo sistēmu aktīvi protestēju, nekad to neatbalstīju, šiem procesiem rūpīgi sekoju un analizēju, šajā sistēmā netaisīju karjeru, neloloju nekādas ilūzijas un centos brīdināt sabiedrību, bet jūs savu sirds balsi apslāpējāt, nodevāt savus cilvēciskos ideālus un šo sistēmu pieņēmāt, ik pēc 4 gadiem apliecinot tai savu lojalitāti. Un arī tagad jūs jau gatavojaties ar entuziasmu iet uz nākamajām vēlēšanām, lai vēlreiz apliecinātu savu atbalstu tai pašai oligarhiskajai sistēmai, tikai vēl radikālākā formā. Esmu pārliecināts: ja ar esošo izpratni un vērtēšanas kritērijiem tiks vēlēta jauna Saeima, tā būs vēl oligarhiskāka par iepriekšējo! Un ir gandrīz vienalga, par kuru partiju balsosiet, jo tās visas ir oligarhiskas un jau pirms kampaņas oligarhu nopirktas! Atšķirības var būt tikai radikālisma gradācijā un lojalitātes pakāpē globālajai oligarhijai. Varu vien norādīt, ka patlaban visradikālākie globālās oligarhijas kalpi plašāk pārstāvēti partijās „Jaunais laiks”, „Pilsoniskā savienība” (sevišķi Ēlertes pulcinātajā „lietussargu grupējumā”) un „Visu Latvijai”. Ir viņi arī citās partijās, bet ne tik radikāli un plaši pārstāvēti, taču arī viņi iet – kā apliecināja arī jaunais prezidents A. Bērziņš – „vienā virzienā”, neapjaušot, ka ar to paraksta nāves spriedumu arī sev.

Tātad netaisnības un posta pirmcēlonis ir tas, ka sabiedrības nospiedošs vairākums 1990. gadu sākumā pieņēma sistēmu, kuras dzinējspēks ir privāta, neierobežota Publikācijas (2009 - 2012) 395 alkatība un konkurence. Tādā sabiedrībā resursi netiek izmantoti visas sabiedrības labumam, bet nenovēršami nonāk arvien šaurākas grupas kontrolē. Tā kā Latvija ir atvērta globālo korporāciju nekontrolētai ienākšanai, tad tas nozīmē arī to, ka mūsu resursi pakāpeniski nonāk šo globālo korporāciju kontrolē, un ir tikai likumsakarīgi, ka agrāk vai vēlāk mūsu vietējie oligarhi un nacionālie uzņēmēji, kas resursus koncentrēja pirmajā privatizācijas posmā, sāk traucēt globālajiem oligarhiem un tiek izspiesti.

Jo nacionālo oligarhu iespējas ir niecīgas, salīdzinot ar globālajiem spēlmaņiem. Ja tagad atkal dzirdam runas par privatizāciju, tad ar to domāta mūsu atlikušo resursu izpārdošana globālajām korporācijām. Tam nav nekādas saistības ar rūpēm par tautu.

Kā tas varēja notikt, ka tagad jūs pēkšņi masveidīgi vēršaties pret vietējiem oligarhiem, bet es atkal brīdinu, ka šī Sorosa tīklu iniciētā masveida aktivizēšanās novedīs vēl dziļākā degradācijā un postā?

Vienā teikumā var atbildēt tā: tāpēc, ka Jūs, globālās oligarhijas algotņu sarīdīti (viegli pakļaujaties korporatīvo mēdiju suģestijai), uzbrūkat dažiem cilvēkiem (tātad sistēmas kroplīgiem simptomiem), bet neuzdrīkstaties apšaubīt pašu sistēmu (t.i., novērst oligarhijas cēloņus).

To apzinoties vai neapzinoties, jūs esat kļuvuši par akliem instrumentiem globālās

oligarhijas rokās, lai ar jūsu rokām likvidētu nacionālo oligarhiju (pēc tam arī visus nacionālos uzņēmējus), kuras resursus nolemts pārņemt. Tas nav nekas unikāls Latvijas vēsturē: tas pats būtībā notika pirms 700 – 800 gadiem, kad vācu krustneši sarīdīja baltu un igauņu ciltis, lai ar viņu rokām pārņemtu visus baltu un igauņu resursus.

Ja šo apvērsumu gribētu aprakstīt īsi un kodolīgi, tad varētu tā: Globālā oligarhija nolēmusi likvidēt Latvijas nacionālo oligarhiju, pārņemt tās kontrolētos resursus (piemēram, Ventspils ostu) un pēc tam pakāpeniski pārņemt arī pārējo nacionālo uzņēmēju kontrolētos resursus, cik nu to palicis. Globālistu iecerētais rezultāts: visas Latvijas teritorijas un resursu nonākšana pilnīgā globālo korporāciju kontrolē, vietējos iedzīvotājus atstājot bez resursiem un neatkarīgas eksistēšanas iespējām. Darbu šajā korporāciju kontrolētajā teritorijā saņems ierobežots Latvijas iedzīvotāju skaits. Tātad nolemts pabeigt procesu, kas jau lielā mērā īstenots. Lieko cilvēku liktenis korporācijām vienkārši neinteresē: tie var braukt prom vai izmirt tepat.

Protams, nekā personīga, bet tāds bizness.

Otrs apvērsuma mērķis ir ģeopolitisks. Līdzīgas krāsainās revolūcijas notikušas gan bijušajā PSRS teritorijā (Gruzija, Ukraina, Vidusāzijas valstīs, mēģinājums destabilizēt Baltkrieviju), gan nesen Āfrikas Ziemeļos un Vidējos Austrumos. Tām visām mērķis ir destabilizēt veselus reģionus, likvidēt valstu suverenitāti, pakļaut šo valstu resursus globālo korporāciju kontrolei. Latvija ir valsts pie Krievijas rietumu robežas. Krievijas milzīgie resursi vēl nav līdz galam pakļauti (Putina administrācija Krievijas oligarhus ierobežoja), tāpēc tiek destabilizēts stāvoklis gar visu Krievijas un arī Ķīnas sauszemes robežu. Destabilizētajās valstīs, protams, tiek ierīkotas ASV karabāzes. Tiek gatavota militāra konfrontācija. Stratēģiskais mērķis ir šīs valstis sadalīt nelielās, savstarpēji konkurējošās vasaļvalstiņās, kuru resursus paredzēts pakļaut globālo korporāciju kontrolei un peļņas interesēm.

Globālās oligarhijas galvenais masu iznīcināšanas ierocis ir korporācijas (skat.

396 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos manu pārskatu „Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture”). Liela daļa Latvijas resursu un infrastruktūras jau ir pakļauti starptautiskajām korporācijām, bet korporācijas savstarpēji konkurē un var nemitīgi mainīties: lielākajām aprijot mazākās.

Kas ir korporācijas? Korporācijas ir valstu licencēti iestādījumi, kuru vienīgais uzdevums ir gādāt maksimālu peļņu saviem akcionāriem. Korporācijas nav ne labas, ne ļaunas, tām nav dvēseles, jūtu vai kādu citu mērķu, kā tikai gādāt iespējami maksimālu peļņu saviem akcionāriem. Korporācijas nav privātuzņēmumi klasiskajā šā vārda izpratnē, jo īpašnieki ir atrauti no pārvaldes, un korporāciju klienti vai darbinieki parasti nezina, kam konkrēti pieder viņu uzņēmums. Korporāciju pārvaldes centrs var būt ārzonā reģistrēta firma ar anonīmiem īpašniekiem. Arī paši akcionāri var nezināt, kur darbojas viņu finansētās korporācijas, viņi vienkārši nopirkuši biržā akcijas un gaida pēc iespējas lielākas dividendes.

Akcionāri paši parasti nepiedalās korporāciju pārvaldē – šim nolūkam tiek pieņemti direktori, kuri pieņem darbā pārvaldes aparātu un darbiniekus, kuru vienīgais mērķis ir gādāt peļņu, sargāt korporācijas noslēpumus un intereses. Korporāciju akcionāru loks var būt tik plašs (spekulanti, baņķieri, pensiju fondi, valdības, valdību aģentūras, anonīmas ofšor firmas, citas korporācijas), dažāds un izmētāts pa visu zemeslodi, ka viņi nekad netiekas un lēmumu pieņemšanu uztic kādai trasta kompānijai.

Korporācija ir kā bezpilota lidmašīna, kuras tiešais operators sēd Vašingtonā ērtā birojā ar gaisa kondicionieri, un ar datorpeli, uzkozdams čipsus, izvēlas bombardēšanas mērķus kaut kur Pakistānas kalnos. Bombardēšanas upuri ir pavisam reāli, dzīvi cilvēki – tie noasiņo, viņu locekļi tiek saraustīti un izmētāti, un viņi mirst, bet operators jūtas kā tīnis aizrautīgā datorspēlē. Paspēlē, un pēc darbalaika beigām dodas pie ģimenes uz māju. Uz viņa rokām nav asiņu. Nekā personīga – tāds bizness.

Korporācijas nodarbina vergu darbaspēku kaut kur Trešās pasaules valstīs vai tepat Latvijā, bet mēs pēc tam citām korporācijām piederošos lielveikalos varam pirkt lētas preces. Nekā personīga, jo mēs jau tos vergus (sievietes un bērnus, kas saņem mazāk par dolāru dienā, bez kādas sociālās aizsardzības) neredzam, lai gan arī korporācijām piederošie lielveikala darbinieki būtībā ir tādi paši vergi, kuriem personīgās domas un jūtas jāpatur sevī.

Arī ārvalstu bankas Latvijā darbojas kā korporācijas. Bankās strādājošie Latvijas pilsoņi ar profesionālu smaidu, bez sirdsapziņas pārmetumiem saviem tautiešiem iesmērē kredītus uzpūsta tirgus apstākļos, par katru piesaistīto klientu saņemot bonusu. Tagad šie klienti ir banku vergi, viņu īpašumi ieķīlāti bankā, bet nekā personīga – tāds bizness.

Arī banku klerki ir banku vergi, un jau gatavo nākamos slazdus lētticīgajiem. Starp citu, ar jūsu pensijas uzkrājumiem viņi spēlē globālajā kazino. Ja paspēlēs, tad neuztraucaties – nekā personīga. Bizness tāds.

Es saprotu, ka šīs komplicētās pakļaušanas un dominēšanas shēmas ar veselu saprātu grūti aptvert, par tiem neinformē arī masu mēdiji, jo arī tie pieder korporācijām.

Ko darīt?

Pirmkārt, atteikties no oligarhiskas sabiedriskās iekārtas, kuras dzinējspēks ir neierobežota privāta alkatība. Alkatības, konkurences un kalpošanas korporācijām Publikācijas (2009 - 2012) 397 vietā izvēlēties brīvību, sadarbību, savstarpēju solidaritāti un kopējo labumu.

Atteikties no principa, pēc kura uzņēmējdarbības mērķis ir privāta alkatība.

Uzņēmējdarbības būtība ir kalpošana sabiedrībai (skat rakstu „Vai debesu valstība iespējama”).

Nauda nav bagātība, bet tikai savstarpējās norēķinu sistēmas pieņemta mērvienība, ko oligarhi izmanto manipulācijām. Bagātība ir nevis nauda, bet vesela, pārtikusi sabiedrība, izglītoti, veseli, dzīvei sagatavoti bērni, veselīga pārtika, sakopta daba, plaukstošas vietējās kopienas katrā pašvaldībā, jumts virs galvas, iespējas katram cilvēkam attīstīt savu fizisko, intelektuālo un garīgo potenciālu un ar to kalpot visai sabiedrībai un visas tautas nākotnei.

Mēs esam dzimuši brīvi, apveltīti ar brīvu gribu un radošām spējām, mums nav jākalpo ne vietējai, ne globālai oligarhijai. Mums ir tiesības būt saimniekiem savā zemē, novadā un sētā, darboties Latvijas uzplaukumam.

Brīva sabiedrība ir pretstats oligarhijai. Oligarhija un brīvība nav savienojamas.

Tāpēc neiekļausimies grupējumu savstarpējos cīniņos, nedalīsimies konkurējošās grupās, bet sadarbosimies, lai kopīgi celtu labāku sabiedrību. Veidosim savas struktūras katrā apdzīvotā vietā un katrā jomā, veidosim savus mēdijus un tīklus. Atmaskosim un boikotēsim korporācijas! Sagatavosim apstākļus, lai Latvijā var atgriezties tie, kurus korporatīvā sistēma izspiedusi trimdā!

Tas, protams, īsumā. Jāsagatavo detalizēta Latvijas attīstības stratēģija, kurā nebūtu vietas oligarhu kundzībai.

2011. gada 8. jūnijs Kolaboracionisma vilinājums un posts Pašlaik Latvijā vērojama histēriska aktivizēšanās nedomājoša pūļa līmenī – tiek meklēti vainīgie, kas it kā atbildīgi par to, kāpēc mēs tik slikti dzīvojam. Ne tikai meklēti, bet bez mazākajiem pierādījumiem un jebkādas analīzes arī atrasti, apbērēti un okultā kapusvētku rituālā sadedzināti. Nu tik atliek aiziet pie vēlēšanu urnām, un beidzot sāksim dzīvot kā cilvēki. Tāds būtībā ir mums piedāvātais stāsts, vai ne?

Bet vai jūs kādreiz esat padomājuši, kāpēc tiesāja un arvien tiesā, piemēram, Višī valdību Francijā vai Kvislinga valdību Norvēģijā, vai kaut vai mūsu pašu Kirhenšteina valdību 1940. gadu Latvijā? Kāpēc šīs svešu varu marionetes visā pasaulē arvien nicinoši dēvē par kolaborantiem, savas tautas nodevējiem? Kāpēc pasaulē arvien tiek tiesāta un nosodīta valsts nodevība, kaitēšana valsts nacionālajām interesēm, savtīgums, alkatība, algota kalpošana naidīgām vai savtīgām interesēm, kāpēc arvien citās valstīs tiek definētas nacionālās intereses? Kāpēc arī mums vēl arvien par tautas nodevības simbolu kalpo Pumpura „Lāčplēsī” un Raiņa darbos aprakstītais Kangars? Vai varbūt tā vairs nav taisnība?

Mīļie draugi, tautieši un līdzpilsoņi! Mūsu stāvoklis ir ārkārtīgi kritisks un pavisam nopietns! Tāpat kā līdz 1987. gada 14. jūnijam mūsu tautas lielākā daļa izlikās 398 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos neredzam, ka pašā Rīgas centrā ir mūsu Brīvības piemineklis, tāpat arī šos pēdējos 20 gadus mēs esam tikai tēlojuši neatkarīgu valsti un izliekušies neredzam, ka visu šo laiku esam ļāvušies savtīgu ārēju spēku manipulācijām, ka visas mūsu t.s. valdības ir bijušas tikai svešu spēku raustītas marionetes un būtībā ne ar ko nav atšķīrušās no Višī, Kvislinga vai Kirhenšteina leļļu administrācijām. Taču ir vēl traģiskāk, jo Višī un Kvislings tomēr saglabāja zināmu nacionālo stāju un dažus nepārkāpjamus nacionālo interešu principus. Ne Višī, ne Kvislinga, ne Kirhenšteina laikā kolaboracionisms nav bijis tik masveidīgs, nav aptvēris tik plašas vienkāršo cilvēku masas, kuras pat nenojauš, ka būtībā ar savām rokām, balsīm un reizēm pat entuziasmu pašas balsta šo koloniālās atkarības režīmu un noārda savu valsti!

Esam tik dziļi iejutušies savās kolaborantu lomās, ka tās uzskatām par dabiskām, normālām, pat patriotiskām! Izpārdot Latviju kļuvis patriotiski! Sajūsmināties par svešo un noniecināt savējo kļuvis stilīgi! Akli dancot pēc aizjūras mahinatoru finansētas stabules kļuvis revolucionāri! Spēlēt statistu lomas citu režisoru iepriekš uzrakstītās performancēs kļuvis par pilsoniskās aktivitātes kalngalu! Apspļaudīt un pat nolādēt savējo kļuvis par nonkonformisma standartu!

Bet tieši tāpēc jau mums nekā sava nav, tieši tāpēc mūsu bērniem nav nākotnes savā Dzimtenē! Vai tiešām tas nav skaidrs?

Vai nav skaidrs, ka patiesi neatkarīgā valstī pilsoņi riebumā novērstos no nacionālo interešu nodevējiem, naidīgas ārvalstu struktūras ātri vien nonāktu drošības iestāžu uzmanības lokā, tiktu izmeklētas, atmaskotas, neitralizētas, aizliegtas, sodītas. Valsts, kuras parlamentā dominē ārvalstu interešu aģenti, lemta bojāejai!

Ko darīt? – Mainīt vērtību paradigmu!

Komentāros pēc maniem rakstiem man bieži vaicā – bet ko darīt? Šad tad esmu tiešām uzrakstījis pa punktiem, ko varētu darīt. Bet tad sākas interesanta spēle. Daži izliekas, ka uzrakstīto „ko darīt” nemaz nav redzējuši, citi cenšas mainīt sarunas tēmu,

vēl citi sāk pavisam interesantus prāta vingrinājumus: meklē un tiešām izfantazē ļoti daudzus iemeslus, kāpēc to nevar darīt, kāpēc to nevar izdarīt, kāpēc mums neviens to neļaus darīt utt. Paiet dažas dienas, un jau zem kāda cita mana raksta tie paši cilvēki jautā – bet ko darīt?

Esmu secinājis, ka cilvēki nemaz negrib neko darīt paši, bet grib, lai to viņu vietā dara kāds cits. Lai cik gudras runas būtu bijušas, beigās viss atgriežas pie tiem pašiem vecajiem grābekļiem: kuru partiju varētu atbalstīt, kurš prezidenta kandidāts labāks, vai nav vienalga, kam pieder zeme, kurā ārvalstu lielveikalā lētākas desas, kurā no zviedru bankām ērtāki pakalpojumi vai zemāki procenti...

Tātad šajā periodā mūsu prātos notikusi vērtību paradigmas maiņa. Mēģināšu paskaidrot, ko nozīmē paradigmas maiņa?

Mūsu rīcība vai tās trūkums atkarīgs no mūsu pasaules redzējuma. Savukārt redzējums atkarīgs no tā, kādā līmenī vai mērogā mēs uz šo savu pasauli raugāmies, pēc kādiem kritērijiem vērtējam. Piemēram, ja mēs uz fizisko pasauli raugāmies no savas pļavas vai dzīvokļa loga, mēs skaidri redzam, ka saule griežas ap zemi – lec un riet. Bet ja mēs savu platformu paceļam augstāk visumā, tad skaidri redzam, ka patiesībā ir pavisam otrādi – zeme riņķo ap sauli. Tās ir divas dažādas paradigmas, kas mūsu izpratni apgriež Publikācijas (2009 - 2012) 399 ar kājām gaisā.

Pirmā paradigma bija balstīta uz ilūziju, bet otrā balstīta uz realitāti. Un mūsu rīcība būs atkarīga no tā, kuru paradigmu mēs būsim pieņēmuši par savējo – uz ilūzijām vai uz realitāti balstīto. Konkrētajā gadījumā apziņas revolūcija notika, atsakoties no ilūzijās balstītās paradigmas, ka saule griežas ap zemi, un pieņemot realitātē balstīto paradigmu, ka zeme griežas ap sauli.

Gluži līdzīgi mēs dažādos līmeņos varam raudzīties uz Latvijas politiku. Ja mēs to vērtējam pēc tiem kāda sagatavotajiem materiāliem, kurus rāda korporatīvie TV kanāli, tad patiešām kādam var šķist, ka visa Latvija griežas ap trim ļauniem oligarhiem, bet ja mēs uz reālajiem procesiem Latvijā raugāmies globālā mērogā, tad paveras pavisam cita aina: Latvija ar visiem „oligarhiem” griežas ap pavisam citiem varas centriem: Vašingtonu, Briseli, SVF, PB, ES, NATO, globālo megaspekulantu un laupītāju Sorosu, lielvalstu vēstniecībām, globālo finanšu karteli, ārvalstu specdienestiem utt.

Impēriskā paradigma jeb korporatīvais stāsts Impērisko paradigmu mums piedāvā ārvalstu korporācijām piederošie mēdiji un to pieaicinātie algotie eksperti. Skaidrības labad paskaidrošu, ka arī Latvijas sabiedriskais radio un televīzija tiek turēti tādā līdzekļu badā, ka ir spiesti pārdoties ārvalstu reklāmdevējiem un savu raidlaiku pārdot savtīgas intereses pārstāvošiem mēdiju aģentiem, piemēram, Kārlim Streipam vai Sorosa finansēto organizāciju pārstāvjiem un „ekspertiem”. Tātad arī mūsu sabiedriskie mēdiji faktiski pārstāv ārvalstu korporāciju un citas savtīgas intereses, vai vismaz nedrīkst tās kritizēt un atmaskot, citādi paliks bez naudas.

Korporatīvais stāsts šobrīd īsumā ir apmēram šāds. Latvijas ir neatkarīga demokrātiska valsts ar savām institūcijām, kuras pārstāv Latvijas pilsoņu intereses. Demokrātija izpaužas tā, ka mums dotas tiesības brīvi balsot par dažādām partijām, savus uzskatus paust aptaujās un anonīmos interneta komentāros, varam brīvi iegūt informāciju mēdijos, varam sūdzēties tiesā un citās atbilstošās iestādēs. Arī partijas pārstāv mūsu intereses un pilda mums dotos solījumus, tikai diemžēl daži politiķi nonākuši ļaunu

oligarhu ietekmē un traucē mūsu attīstību. Kad no šiem „oligarhiem” atbrīvosimies, būsim gana konsolidējuši budžetu un sakārtojuši tiesisko vidi, tad vien atliks piesaistīt ārvalstu investīcijas un – dzīvosim cepuri kuldami.

Ja mēs šādu paradigmu pieņemam par savējo, tad tiešām nekas pašiem nav jādara, tikai jāsajož ciešāk josta, apzinīgi jāpiedalās vēlēšanās, jāatbalsta Sorosa finansētie dedzināšanas rituāli, jākonkurē globālajā darba tirgū un jāpatērē korporatīvie produkti.

Jautājums tikai, vai mēs tiešām šo stāstu atzīstam par atbilstošu realitātei?

Un patiesība darīs tevi brīvu Ja esam tikuši tik tālu, ka korporatīvo paradigmu esam atzinuši par realitātei neatbilstošu, tad atliek savus uzskatus saskaņot ar realitāti, lai cik smaga un nepatīkama tā būtu. Un tad mums būs cits stāsts – skarbs, bet atbrīvojošs.

Latvija neatkarīga ir tikai uz papīra (juridiski), bet patiesībā tā ir ārvalstu interešu kolonizēta teritorija, kurā varu sagrābušas starptautiskās korporācijas un citas savtīgas ārvalstu aģentūras. Saeima, valdība un iestādes vairs nepārstāv mūsu intereses, bet faktiski tās veido koloniālo administrāciju. Partijas, kādas tās ir, ir tikai politisko aktieru 400 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos grupas, kas savus pakalpojumus piedāvājušas savtīgām interesēm. Tās pat nedomā par Latvijas valstiskajām vai tautas interesēm, tām nav nekādas programmas, un ir gandrīz vienalga, kuru partiju vēlēšanās atbalstīt, jo politiku tas neiespaido.

Kopš Lisabonas līguma ratifikācijas galvenie lēmumi tiek pieņemti nevis Rīgā, bet Briselē. Kopš Latvijas iekļūšanas parādu atkarībā, Saeimas lēmumus regulē arī SVF. Latvijā vairs nav nevienas institūcijas, kas pārstāvētu Latvijas iedzīvotāju intereses, un šādas institūcijas pašas no sevis neradīsies, ja tās neorganizēsim MĒS PAŠI. Tieši šis ir realitātē balstītā stāsta atbrīvojošais moments, kas mūs atbrīvo no ilūzijām, maldiem un vēlmju domāšanas, un liek paļauties tikai pašiem uz sevi. Atliek izslēgt televīziju un visiem ķerties pie darba. Jo neviena cita jau nav un nebūs, kas to gribētu darīt mūsu vietā.

Mācīsimies domāt un rīkoties kā partizāni okupētā teritorijā Atceros, kā ASV finansētā raidstacija „Brīvība” savulaik stāstīja par notikumiem PSRS okupētajā Afganistānā. Uz padomju durkļiem balstītā marionešu režīma iestādēs un spēka struktūrās strādāja vietējie cilvēki, kuri vakaros pēc darba nosvieda savu kolaborantu dienesta tērpu, lai pārvērstos par mudžahediem – brīvības cīnītājiem. Līdz ar to afgāņu partizāniem bija zināma visa okupācijas iestādēs pieejamā informācija, bija pieejami ieroči un resursi, ziņas par okupantu ieplānotajām operācijām, un līdz ar to atbrīvošanās kustība kļuva neuzvarama.

Līdzīga partizānu taktika Afganistānā vērojama arī mūsdienās – bet nu jau pret ASV un NATO okupantiem (tai skaitā Latvijas kontingentu). Afgāņu brīvības cīnītāji tikai okupantu acīs ir „teroristi”, jo okupanti apzinās savu stāvokli un viņiem ir bail. Patiesībā afgāņu brīvības cīnītāji ir mūsu likteņa brāļi un māsas. Nevienam nav tiesību uzspiest citām tautām savu impērisko varu. Ne Afganistānā, ne Latvijā!

Es neaicinu pāriet uz bruņotu pretestību, tikai iemācīties domāt un rīkoties tā, kā pieklājas svešu interešu kolonizētā teritorijā dzīvojošiem savas dzimtenes patriotiem, kuri nolēmuši no šā koloniālā jūga atbrīvoties. Jāmācās Latvijas tautas intereses skaidri atšķirt no ārvalstu korporatīvās dienaskārtības!

Neticēt pretinieka aģentiem, algotņiem un dezinformācijas kanāliem, nepiedalīties demokrātijas viltošanas pasākumos (piemēram, vēlēšanās), mācīties lasīt starp

pretinieka raidītās propagandas rindām, pēc iespējas nesadarboties ar pretinieku, organizēt savas saimnieciskās, pašpalīdzības un sadarbības struktūras, pēc iespējas boikotēt kolonizatoru uzņēmumus mūsu teritorijā, veidot pašiem savus mēdijus un sakaru sistēmas, modināt savus neziņā esošos tautas brāļus un māsas, veidot savus tīklus un struktūras visā Latvijas teritorijā, veidot savu pašpārvaldi un savstarpējo norēķinu sistēmu, veidot pašiem savu alternatīvās izglītības sistēmu. Visās lietās, kurās iespējama izvēle, atbalstīt savējos un boikotēt kolonizatorus. Likt skaidri saprast, ka koloniālisms mums ir nepieņemams un ka mēs ar to nekad nesamierināsimies. Veikt pārrunas ar kolaborantiem, lai viņi apsver, kurā pusē nostāties – tautas vai kolonizatoru.

Aicināsim katru, kas strādā koloniālajā administrācijā vai tās drošības orgānos, sadarboties ar tautas kustību, sniegt informāciju u.tml. Boikotēt, izgāzt un diskreditēt visus kolaborantu režīma oficiālos vai propagandas pasākumus. Nepieņemt kolaborantu režīma izsniegtos ordeņus un apbalvojumus. Veidot savu kultūras, izglītības, mākslas Publikācijas (2009 - 2012) 401 vidi, mēdijus un smadzeņu centrus. Katram uzņemties atbildību un kļūt par līderi kādā darbā, kas iecerēts nākotnes Latvijai. Mācīties sadarboties citam ar citu!

Lai veicinātu „partizānu domāšanas” prasmi, esmu sācis rakstīt „Īso Latvijas moderno politisko terminu skaidrojošo vārdnīcu”, kur ā cenšos ī s i u n realitātei tuv u raksturot Latvijā vērojamās parādības. Vārdnīca nav izsmeļoša un ideāla, bet var palīdzēt tuvoties realitātes izpratnei.

Jārada jauns stāsts nākotnes Latvijai Vai Latvijā jau ir organizējies kāds jauns spēks (kustība, organizācija), kas ar darbiem pierādījis, ka darbojas visas Latvijas interesēs un kurš ir izstrādājis skaidru Latvijas suverenitātes atgūšanas un attīstības stratēģiju? Ja nav, tad viena no pirmajām un skaistākajām kolaborantu režīma boikota akcijām varētu būt šajā rudenī ieplānoto Saeimas ārkārtas vēlēšanu masveida boikots. Ja jau piedalīšanās neko būtiski nemaina, tad kāpēc mums būtu jau nez kuro reizi jāpiedalās šajā „demokrātijas” teātrī un farsā?

Jau bez kāda boikota vēlēšanās parasti piedalās mazāk nekā puse vēlēt tiesīgo. Saeimu ievēlēs arī bez mums, jo Satversmē nav noteikts, cik procentiem jāpiedalās, lai Saeima skaitītos ievēlēta. To var ievēlēt arī kāds tūkstotis vai simts cilvēku, un ar to šai leļļu iestādei pietiks – tā nevarēs runāt un slēgt savus slepenos līgumus visas tautas vārdā.

Ar masveida boikotu mēs visai pasaulei raidīsim skaidru signālu, ka: – šim kolaborantu režīmam vairs neticam un nelolojam nekādas ilūzijas; – mēs noraidām pret mums vērsto genocīda politiku; – mēs vairs neļausim sevi muļķot un manipulēt; – spekulantu un ārvalstu aģentūru nopirktās partijas mūs nepārstāv un mēs neesam atbildīgi par viņu afērām; – kolaboracionismam un kazino ekonomikai nav nākotnes; – šis Latvijas kolonizācijas projekts ir sevi izsmēlis, nodarot Latvijai vēl nebijušus materiālos, dzīvā spēka un morālos zaudējumus, bet nu mēs šai ērai pieliekam punktu; – uz kolaborāciju, nodevību, resursu iztirgošanu un finanšu spekulācijām balstītu politiku mēs noraidām, šīs politikas rezultātus neatzīstam par likumīgiem un sev saistošiem; – mums ir savas nacionālās intereses – visiem kopīgas; – mēs neatzīstam šā režīma slepenībā ņemtos aizņēmumus, no kuriem ne santīms nav ieguldīts mūsu tautsaimniecībā; mēs šos aizņēmējus neesam pilnvarojuši un

nepilnvarosim arī turpmāk; – mēs neatzīstam arī parādus, kas radušies no ārvalstu banku uzpūstiem burbuļiem un blēdīgām parādu piramīdām, jo arī šie spekulantu kantori Latvijas tautsaimniecībā nav ieguldījuši ne santīmu – nākotnes Latvijā tiem nebūs vietas; – kolaboracionisma un manipulāciju iznākumā veidotā sistēma ir bankrotējusi gan finansiāli, gan morāli – tā vairs nav glābjama, stutējama, labojama, lāpāma vai citādi uzturama, no tās vienkārši jāatsakās!

Un mūsu atbrīvotajos prātos dzims jauns stāsts nākotnes Latvijai, kurā būs cilvēka cienīga vieta visiem, arī tiem, kas bija spiesti no savas dzimtenes aizbraukt.

2011. gada 11. jūnijs 402 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Pasaulē lielākais ļaundaris – Soross!

Latvijas politiskajos un ekonomiskajos procesos aizvien lielāku ietekmi iegūst algoti vai citādi uzpirkti cilvēki – mūsu līdzpilsoņi, kuri darbojas Sorosa tīklos, vai kuri par savu iztiku, sabiedrisko un sociālo stāvokli pateicību parādā pasaulē skandalozākajam megaspekulantam Džordžam Sorosam. Kas ir Soross? Pats sevi viņš publiski salīdzinājis ar Dievu un „pasaules sirdsapziņu”, daudzi neiedziļinājušies cilvēki viņu uzskata par labdari vai filantropu. Latviešu valodā ir maz līdzsvarotu rakstu par Sorosu, tāpēc nolēmu pārtulkot CBS žurnālista Stīva Krofta rakstu, kas saucas „ Pasaulē ļaunākais cilvēks”.

Rakstā lietotajiem finanšu tirgus spekulāciju terminiem neatradu latviskus analogus, tāpēc tos atstāšu angļu valodā, iekavās ierakstot aptuvenu latvisko skaidrojumu. Seko Stīva Krofta raksta nedaudz saīsināts tulkojums (pilnas angļu versijas saite augstāk).

Pirms kāda laika es uzrakstīju rakstu, vaicājot, kas varētu būt tas spēks, kas izbīdījis Baraku Huseinu Obamu. Šādam spēkam jābūt, citādi grūti izskaidrot Obamas meteoram līdzīgo pacelšanos līdz prezidenta līmenim – bez kādas iepriekšējas pieredzes, ar apšaubāmu gudrību un mīklainu pagātni, kas tik rūpīgi izdzēsta un paslēpta, ka to neviens nevar pārbaudīt. Acīmredzot kāds leļļu meistars samaksājis par Obamas izglītību, viņa mīklainajiem ceļojumiem uz Pakistānu, viņa izbīdīšanu Ilionoisas pavalstī un tad nacionālās politikas līmenī.

Es ieminējos, ka šis spēks varētu būt miljardieris Džordžs Soross. Tagad es par to esmu pārliecināts vairāk nekā jebkad agrāk. Džordžs Soross varētu būt visļaunākais cilvēks pasaulē, kas nolēmis sagraut Ameriku un katru vērtību, kas mums dārga. Obama virzās vienā solī ar Sorosa filozofijām un ir instruments Sorosa pasaules pārveidošanas stratēģijā. „Galvenais šķērslis taisnīgai pasaules kārtībai ir Amerikas Savienotās Valstis,” paziņojis Džordžs Soross.

Ja papētām Sorosu, mēs atrodam, ka viņš ir multimiljardieris un ateists ar sašķobītām morālajām vērtībām un sociopātam raksturīgu sirdsapziņas neesamību. Viņš sevi uzskata par elitāru pasaules līmeņa filozofu, nicina amerikānisko dzīvesveidu un viņam ļoti patīk būt par sociālu inženieri, kas maina kultūru.

Giardži Švarcs (Gyargy Schwartz), ko labāk pazīstam kā Džordžu Sorosu, dzimis 1930. gada 12. augustā Ungārijā. Viņa tēvs Tivadars bija aizrāvies ar 1887. gadā radīto esperanto valodu, kas bija iecerēta kā globālā valoda, viņš bija brīvs no jebkādas nacionālas identitātes. Švarci bija reliģiju nepraktizējoši ebreji. 1930. gados, izplatoties nacismam, viņi savu uzvārdu pārmainīja uz Soross, kas atvieglināja viņu asimilēšanos

goju sabiedrībā. Kad Ungārijā ieradās Hitlera rokaspuisis Ādolfs Eihmanis, lai pārraudzītu ebreju slepkavošanu, Džordžs Soross iesaistījās darbā ar cilvēku, kura uzdevums bija ebreju īpašumu aprakstīšana un konfiscēšana. Šos reidus viņi veica kopā. Tas notika 1944. gadā – gadā, kuru Džordžs Soross atkārtoti nosaucis par „vislabāko gadu manā dzīvē”. „70% Sorosa tautiešu Ungārijā, gandrīz pus miljona cilvēku, šajā gadā tika nogalināti, tomēr Soross neizrāda ne mazāko zīmi, ka šis fakts kaut kā varētu apēnot Publikācijas (2009 - 2012) 403 viņa sajūsmu – ne tajos gados, ne tagad, retrospektīvā.”

Intervijas laikā, Sīva Krofta raidījumā „Sešdesmit minūtes”, Soross tika iztaujāts par viņa „labāko gadu”.

Krofts: Esmu sapratis, ka jūs gājāt kopā ar savu aizbildni, kurš apzvērēja, ka tu esi viņa adoptētais krustdēls.

Soross: Jā, jā.

Krofts: Gājāt, lai palīdzētu konfiscēt citu ebreju, jūsu draugu un kaimiņu, īpašumus?

Soross: Jā, tas ir pareizi, jā.

Krofts: Es gribēju uzsvērt, ka tas izskatās pēc pieredzes, pēc kuras daudzi cilvēki sajuktu prātā, ilgus gadus ārstētos psihiatriskās iestādēs. Vai tev tas nebija grūti?

Soross: Nē, nemaz nē. Nē, tad jau drīzāk man tas šķita interesanti... (angliski - I rather enjoyed it, tulk.)

Krofts: Vai tev saistībā ar to nav nekādas vainas sajūtas?

Soross: Nē, tikai absolūtas varas sajūta.

Pēc Otrā pasaules kara Soross mācījās Londonas ekonomiskajā augstskolā, kur viņš nonāca cita ateista un bijušā Ungārijas iedzīvotāja Karla Popera ietekmē, kurš bija viens no profesoriem. Popers bija Sorosa mentors līdz savai nāvei 1994. gadā. Divas svarīgākās Popera mācības bija “atvērtā sabiedrība” un fallibilisms. Fallibilisms ir filozofiska doktrīna, kas sludina, ka visas pretenzijas uz zināšanu būtībā ir kļūdainas (proti, zināt nav iespējams – tulk. komentārs). „Atvērtā sabiedrība” nozīmē uz testiem un vērtējumiem balstītu pieeju sociālajai inženierijai. Rojs Čilds (Roy Childs) par „atvērto sabiedrību” rakstīja, ka kopš Otrā pasaules kara lielākā Rietumu demokrātisko valstu daļa ir sekojusi Popera sociālās inženierijas padomiem un īstenojušas sociālās reformas, kas šīs valstis novedušas šausmīgā juceklī.

1956. gadā Soross pārcēlās uz Ņujorku, kur viņš strādāja Volstrītā (ASV finanšu centrs – tulk.piez.) un sāka uzkrāt savu bagātību. Viņš specializējās hedžfondos un valūtu spekulācijās. Soross šajos darījumos ir absolūti nežēlīgs, amorāls un viltīgs, savu salaupīto bagātību viņš vairo ļoti ātri. Jau 1980. gados viņš kļuva viens no globālajiem finanšu grāvējiem, kāds viņš ir pašlaik.

Kaila Anna Šivera (Kyle-Anne Shiver), rakstot The American Thinker, apliecina, ka savu pirmo miljardu Soross ieguva 1992. gadā, spekulatīvi ar palienētiem miljardiem uzbrūkot britu mārciņai. Viņš kļuva par cilvēku, kas „iedzina bankrotā Anglijas banku” (vienlaikus izjaucot arī pirmo ES mēģinājumu ieviest vienotu valūtu ekjū – tulk. piez.). To viņš paveica uz smagi strādājošu angļu mugurām (angļu vārdu spēle, kurā „bankrots” skan vienādi ar „salaušanu” - broke), kuru mājas acumirklī zaudēja vērtību, tika nolaupīti mūža iekrājumi un pensijas.

404 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos 1994. gadā The New Republic slejās Soross lielījās, ka „bijusī Padomju impērija nu

tiks saukta par Sorosa impēriju”. Banku komisijas priekšsēdis republikānis Džims Līčs (Jim Leach) to nosauca par Rašengeitas skandālu un „cilvēces vēsturē lielāko sociālo aplaupīšanu”, kas 1999. gadā gandrīz sagrāva Krievijas ekonomiku. Tik tiešām – Sorosa impērija.

1997. gadā Soross gandrīz iznīcināja Taizemes un Malaizijas ekonomikas. Malaizijas premjerministrs Muhameds Mahathirs Sorosu nosauca par „ļaundari un plānprātiņu (moronu)”, Taizemes aktīvists Vengs Todžirakarns (Weng Tojirakarn) paziņoja: „Džordžu Sorosu mēs uzskatām par sava veida Drakulu. Viņš izsūc cilvēku asinis.”

Interneta vietne „Grieķu nacionālais lepnums” ziņo, ka „Soross bija daļa no spēkiem, kuri sadalīja Dienvidslāviju un izraisīja apvērsumus Grūzijā, Ukrainā un Birmā. Slavējot sevi par filantropu, Soross savelk globalizācijas un Jaunās pasaules kārtības ideoloģiskos žņaugus, vienlaikus vairojot savu finansiālo laupījumu. Viņam nav sirdsapziņas, viņš ir kapitālists, kuru dzen absolūta amoralitāte.”

Francijā atbalstīts iepriekš pieņemtais tiesas lēmums, kas Sorosu vaino par kriminālu insaider-tirdzniecību (spekulēšanu, balstoties uz nelegāli gūtu iekšējo informāciju; tāpēc jau Soross visās struktūrās saliek savus cilvēkus), piespriežot Sorosam sodu 2,9 miljonu dolāru apmērā.

Nesen viņa dzimtene Ungārija Sorosam piesprieda 2.2 miljonus dolāru sodu par „nelikumīgām tirgus manipulācijām”. (..)

Ar šiem piemēriem vēlējos ilustrēt, ka Soross ir planetāra mēroga parazīts. Viņa vara, alkatība un rijība sasniegusi globālus apmērus.

Bet kā ar Ameriku? Austrālijas nacionālajam laikrakstam The Australian Soross paziņoja: „Amerika, kā globalizēto finanšu tirgu centrs, izsūca visas pasaules iekrājumus. Tagad tas ir garām, spēle ir beigusies.” Pienācis laiks „ļoti nopietnai amerikāņu patērēšanas ieradumu pieregulēšanai”. Tālāk Soross uzsvēra, ka tieši viņš ir tas cilvēks, kam ir vara to pieregulēt. „Pasaules finanšu krīze bija stimulējoša un savā ziņā tā bija mana mūža darba kulminācija,” paziņojis Džordžs Soross.

Nesen Obama apsolīja 10 miljardus dolāru mūsu nodokļu maksātāju naudas Brazīlijai, lai tā paplašinātu savas naftas lauku atradnes okeāna piekrastē. Obamas dāsnā velte nāca tūlīt pēc tam, kā viņa atbalstītājs Soross bija ieguldījis lielus līdzekļus Brazīlijas naftas kompānijā Petrobas. „Aizdevums Petrobas nozīmē milzīgu laupījumu Sorosam, kurš ieguldījis Brazīlijā, bet tās ir slikta ziņa ASV,” raksta Tets Trassels (Tait Trussel). (..)

Tulkojis Jānis Kučinskis Papildus lasīšanai: Internetā bez maksas ielādējams PDF fails un filma „Your Enemy: George Soros”.

Whistleblower publikācija „George Soros and His Evil Empire”; Internetā atrodams materiāls: ‘Billionaire Soros’s War Stock Investments’, kurā aprakstīti Sorosa ieguldījumi ASV militāri industriālajā kompleksā.

Sorosa aktivitātēm var sekot arī interneta vietnē Soros Monitor.

2011. gada 9. jūnijs Publikācijas (2009 - 2012) 405 Latvijas politiskā spektra inventarizācija Savu iepriekšējo rakstu beidzu ar ideju par nākamo Saeimas vēlēšanu masveida boikotu

šajā rudenī. Iemesls: nevienam politiskajam spēkam nav ticamas, Latvijas nacionālajās interesēs balstītas attīstības stratēģijas. Taču, tā kā mūsu sabiedrība arvien ir pasīva un viegli manipulējama, cerības uz alternatīvas kustības organizēšanos tuvākajā laikā arvien ir visai mazas. Tāpēc, lai tomēr radītu kādu racionālas izvēles iespēju, turu par lietderīgu paanalizēt, kā labāk rīkoties jau esošās sistēmas ietvaros. Par to arī šis raksts.

Latvijai nav definētas nacionālās intereses Lai gan Latvija juridiski pastāv jau 21 gadu, arvien vēl nav definētas mūsu valsts nacionālās intereses un nav izstrādāta tām atbilstoša valsts attīstības stratēģija.

Un neesmu dzirdējis, ka kāds to grasītos darīt. Visus 20 gadus notikusi tikai Latvijas suverenitātes izbārstīšana dažādām, galvenokārt ASV dominētām, starptautiskām institūcijām (SVF, PB, PTO, NATO, ES u.c.).

Valsts, kura neapzinās savas intereses, nenovēršami kļūst par manipulējamu un tirgojamu kauliņu citu spēlmaņu stratēģijās. Tas nozīmē arī to, ka mums, tautai, nav skaidru kritēriju, pēc kuriem vērtēt partijas, politiķus, kā arī valsts pārvaldes institūciju darbu. Esam sabiedrība bez skaidra mērķa, bez vīzijas un virziena. Esam kā duļķēs sakulti ūdeņi, kuros zivis ķer visas pasaules avantūristi – durvis atvērtas visiem, kam vien nav slinkums. Un šī laupīšana duļķainos ūdeņos, protams, notiek uz mūsu rēķina – Latvijas resursi vairs nekalpo mums.

Mēs, tauta, un mūsu likumīgās intereses tiekam iztirgoti. Nu jau aizgājis tik tālu, ka sākam tirgot uzturēšanās atļaujas Latvijā (perspektīvā arī pilsonību) katram „investoram”, kurš gatavs nopirkt kādu gabalu Latvijas vai ieguldīt naudu kādā Latvijā reģistrētā spekulatīvā kantorī. Vienlaikus tiek gatavota Latvijas zemes un uzņēmumu izpārdošana. Nākamā loģiskā stratēģija, kas jau tiek gatavota, būs naudas pelnīšana, iztirgojot Latvijas teritoriju un pastāvīgas uzturēšanās atļaujas starptautisko bēgļu izmitināšanai. Patlaban ASV globālais imperiālisms destabilizē veselus pasaules reģionus, no kuriem Eiropas virzienā gāžas bēgļu miljoni, un Eiropa (domātas vecās ES dalībvalstis) gatava maksāt naudu tam, kas piekritīs šos bēgļus izmitināt savā teritorijā (vairāk par to šeit). Vai parādos iedzītajai Latvijai šajā ziņā ir kāda izvēle?

Globālā konfigurācija Periods kopš 1990. gada pasaulē tiek dēvēts par globalizācijas laikmetu. Taču ar to nav domāta suverēnu valstu brīvprātīga un taisnīga sadarbība globālā mērogā, bet gan vienas konkrētas superlielvaras ekonomiska, politiska, militāra un kulturāla dominēšana pār pasauli. Runa, protams, ir par ASV imperiālismu visās tā izpausmēs: Zbigņeva Bžezinska „Lielā šaha dēļa” doktrīna, neokonservatoru „Mūžīgais karš pret terorismu”, Pax Americana, Project for The New American Century un Sorosam līdzīgu finanšu laupītāju impērija. Ar šo konstatējumu es nevainoju amerikāņus kā nāciju, bet tieši ASV impērisko politiku, kuru liela daļa amerikāņu nosoda. ASV pašlaik ietekmi gūst 406 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos cilvēki, kuru lozungs ir „Es mīlu Amerikas republiku, bet ienīstu Amerikas impēriju!”

(I Love The US Republic, And I Hate The US Empire). Taču pagaidām Amerikā dominē impēriskā politika.

Pilnīgi dabīgi un atbilstoši Ņūtona likumam, pasaulē pieaug gan stihiska, gan organizēta pretestība ASV globālajam imperiālismam. Pavisam nesen Ķīna faktiski iesniedza ultimātu ASV saistībā ar ASV militārajiem draudiem Pakistānai, arvien vairāk valstu cenšas mazināt savu atkarību no ASV dolāra, ir izveidojusies Šanhajas sadarbības organizācija, kaut kādu patstāvīgu politiku cenšas īstenot tā sauktās BRICK valstis

(Brazīlija, Krievija, Indija, Ķīna, kuru pozīcijai tuvinās vairākas citas valstis). Pretestība ASV imperiālismam aug Dienvidamerikā, Dienvidaustrumāzijā, Āfrikā, Tuvajos Austrumos un pat Eiropas Savienībā (patstāvības pazīmes Vācijas politikā).

Taču vienlaikus jāatzīst, ka arī katrā no šīm alternatīvā projekta valstīm pastāv spēcīgas proamerikāniskās frakcijas. Par piemēru varam ņemt kaut vai Krieviju. Orientāciju uz BRICK un Šanhajas sadarbības organizāciju nosprauda bijušā Krievijas prezidenta Putina grupējums, taču vienlaikus Krievijas politikā liela ietekme ir proamerikāniskajai frakcijai, kurā liela ietekme ir Krievijas oligarhiem, dažādu nokrāsu „demokrātiem” un „liberāļiem”, kā arī tiem, kuri pašlaik pulcējas ap prezidentu Medvedjevu. Tieši tāpēc no Krievijas bieži dzirdam ļoti pretrunīgus paziņojumus pat visaugstākajā līmenī.

Piemēram, Lībijas jautājumā Putinam un Medvedjevam ir diametrāli pretējas pozīcijas.

Cīņa starp frakcijām turpinās un saasinās, tuvojoties Krievijas prezidenta vēlēšanām.

Līdzīgs stāvoklis vērojams arī citās alternatīvā projekta valstīs.

Otrs faktors, kas situāciju padara divdomīgu un nenoteiktu, ir tas, ka arī pret ASV imperiālismu noskaņotās valstis arvien ir atkarīgas no ASV dolāra sistēmas un savu preču noieta tirgiem ASV. Piemēram, lielu daļu Ķīnas eksporta aizņem ASV. Ķīnai, Japānai, Krievijai un vairākām naftas eksporta valstīm pieder milzīgas ASV dolāru un ASV parādzīmju rezerves. Ķīna un naftas eksportētāji faktiski kreditē gan ASV patēriņu, gan ASV militāri rūpniecisko kompleksu un ASV izraisītos karus. ASV ir pasaulē lielākā parādniece, bet minētās valstis ir ASV kreditori, bet šai gadījumā kreditori ir atkarīgi no sava parādnieka. Lai šo situāciju vieglāk izprast, aptuveni pārstāstīšu vienu amerikāņu anekdoti: „Ja tu esi parādā bankai 1000 dolārus, tad tā ir tava problēma. Bet, ja tu esi parādā bankai miljardu dolāru, tad tā jau ir bankas problēma.”

Tātad šo savstarpējo atkarību ir grūti pārtraukt, jo no tā cietīs visas iesaistītās valstis, sabruks visa starptautiskās sadarbības sistēma. Tāpēc turpinās savstarpēji manevri: valūtu kari, militārie konflikti un reģionu destabilizācija, bet pilna mēroga konfrontācija pagaidām netiek pieļauta. Arvien vairāk šķiet, ka ASV kreditori paliks ar vērtību zaudējušiem ASV vērtspapīriem rokās, un līdzšinējā starptautiskā kārtība sabruks tik un tā, jo tā ir bankrotējusi – pie dzīvības tiek uzturētu ar neierobežotu dolāru masas emisiju. Otrs scenārijs ar lielu varbūtību ir globāla militāra konfrontācija ar kodolieroču izmantošanu.

Proamerikāniskā frakcija Latvijā Ja pat Krievijā un Ķīnā ir ietekmīgas proamerikāniskās frakcijas, kas sadarbojas ar ASV imperiālisma aģentūrām, tad vēl jo vairāk skaidrs, ka šāda frakcija pastāv un zeļ arī Latvijā. Patiesībā tā ir arī vienīgā frakcija, kurai ir skaidrs mērķis: visiem līdzekļiem Publikācijas (2009 - 2012) 407 atbalstīt un īstenot ASV impēriskās ambīcijas.

Ko tas nozīmē praksē?

– visos gadījumos, kad jāizvēlas starp Latvijas nacionālajām interesēm un ASV impēriskajām interesēm, proamerikāniskā frakcija izvēlas ASV intereses; – visos gadījumos, kad jāizvēlas starp Eiropas Savienības vai kādu citu valstu interesēm, proamerikāniskā frakcija izvēlas ASV impēriskās intereses; – visos gadījumos proamerikāniskā frakcija verdziski pilda ASV dominēto starptautisko organizāciju (SVF, PB, PTO, NATO, Volstrītas finanšu centra u.c.) diktātu.

Sniegšu dažus piemērus. Kad Buša administrācija 2003. gadā vāca „gribošo koalīciju” iebrukumam Irākā, Latvija verdziski šai koalīcijai piebiedrojās, lai gan vairākas ES

dalībvalstis (Vācija, Francija u.c.) bija pret to. Tieši Latviju Buša administrācija uzslavēja kā „Jauno Eiropu”. Tātad Latvija faktiski drīkojās kā ASV Trojas zirgs Eiropas Savienībā, ES vienotības šķēlējs. Līdzīga pozīcija bija vērojama pavisam nesen Lībijas jautājumā. Lai gan ES un NAO arvien nav vienprātības par agresiju pret Lībiju, Latvijas valdība steidza piedāvāt savus pakalpojumus. Trešais piemērs ir Latvijas verdziskā pakļaušanās ASV kontrolētā SVF diktātam, kas vērsts uz Latvijas pilnīgu izpārdošanu. Šķiet, ka neviena cita valsts nav izcēlusies ar tik verdzisku pakļaušanos SVF, tieši tāpēc Latvijas modelis tiek piedāvāts kā piemērs citiem globālā finanšu terorisma upuriem. Latvijas intereses šai frakcijai nav svarīgas, tā gatava Latviju pilnīgi ziedot uz ASV impērisko avantūru altāra.

Kādi spēki ietilpst proamerikāniskajā frakcijā?

Starp radikālākajiem un fanātiskākajiem var nosaukt „Jauno laiku”, „Pilsonisko savienību”, Ēlertes „lietussargu” grupējumu, TB/LNNK/Visu Latvijai!, kā arī visas Sorosa finansētās organizācijas un indivīdus: „Sorosa Fondu Latvija”, „Delnu”, „Providus”, starptautiskās geju kustības filiāli „Mozaīka”, „Latvijas institūtu (kura orientāciju noteica jau Vaira Vīķe Freiberga) u.c. Proamerikāniskā frakcija pārņēmusi gandrīz visus masu mēdijus un dominē vairākās valsts iestādēs, piemēram, KNAB, Ģenerālprokuratūrā (sevišķi bijušā ģenerālprokurora Maizīša grupējums) u.c. Šai frakcijai pieder arī lielākā daļa politologu un citu „ekspertu”, kas formē sabiedrisko domu. „Pareizo toni” diktē portāli politika.lv, dialogi.lv, žurnāls „IR” (bijušie „Dienas” žurnālisti), vairāki žurnālisti, kas darbojas sabiedriskajā radio un televīzijā, piemēram, Kārlis Streips.

To pateicis, es vēlos uzsvērt, ka ne visi cilvēki šajās organizācijās ir pār vienu kārti metami. Varam vērot, cik grūti ir „Vienotības” koalīciju konsolidēt vienotā organizācijā.

Pašlaik šajās partijās ( arī organizācijā „Cita politika”) notiek roku izlaušana disidentiem un rindu attīrīšana no citādi domājošajiem. Vienlaikus „Vienotības” proamerikāniskais kodols sācis kampaņu cilvēku pārvilināšanai no citām organizācijām, pret visiem citādi domājošajiem izvēršot psiholoģisku teroru, pielīmējot tiem „oligarhu” uzlīmi.

Tātad ne visi cilvēki šajās partijās ir vienādi radikāli un vienādi domājoši. Tas pats sakāms arī par TB/LNNK/Visu Latvijai!. Taču viņi visi ir proamerikāniski, atšķiras tikai ar proamerikāniskā radikālisma pakāpēm. Iespējams, daļa no viņiem varētu pāriet uz mērenākām organizācijām, bet diemžēl Latvijā nav nevienas organizācijas, kuru nepārprotami varētu pieskaitīt „Latvijas frakcijai”.

408 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Neizlēmīgo frakcija Pārējās organizācijas es gribētu nosaukt par „neizlēmīgo frakciju”. Tajā var ierakstīt ZZS, „Saskaņas centru” un „Par labu Latviju” apvienotos politiķus, kā arī daudzas Saeimā neievēlētās partijas, kuras pieņemts saukt par „sīkpartijām”. Neizlēmīgo frakcija bez sevišķa entuziasma vai pat ar sakostiem zobiem seko proamerikāniskajai frakcijai un to atbalsta daudzos lēmumos, taču radikālākajos un kritiskākajos jautājumos viņi var sadumpoties. Arī neizlēmīgo frakcijas organizācijās ir daži proamerikāniski noskaņoti vai Latvijas kritisko stāvokli neizprotoši indivīdi, kuri zināmos apstākļos var pievienoties „Vienotībai”, taču visai bieži šīs frakcijas cilvēki var atrast kopīgu valodu ar mērenākajiem proamerikāniskās frakcijas pārstāvjiem. Diemžēl nekāda skaidra frontes līnija nav iezīmējusies.

Neizlēmīgo frakcija izceļas ar lielu pasivitāti un lavierēšanu. Tai ir pavisam niecīga ietekme masu mēdijos. Lai arī šai frakcijai instinktīvi jūt līdzi daudzi Latvijas nacionālie

jeb vietējie uzņēmēji, viņi tā arī nav spējuši izveidot kopīgu forumu, izstrādāt kopīgu stratēģiju un radīt kaut vienu ietekmīgu mēdiju, kas stāstītu par Latvijas interesēm un uzrunātu tautu. Tieši tāpēc šie cilvēki ir mēmi un bezspēcīgi, kad proamerikāniskā frakcija caur saviem mēdijiem sāk manipulēt sabiedrību. Tas bija labi jūtams „Maijpuķīšu revolūcijas” un „Oligarhu kapusvētku” laikā.

Taču daudzos jautājumos „neizlēmīgo frakcijas” vadītājiem ir savs viedoklis, kas būtiski atšķiras no proamerikāniskās frakcijas oficiālās nostājas. Piemēram, par sadarbību ar SVF, par budžeta konsolidāciju, par Latvijas iedzīvotāju sociālo aizsardzību, par valsts uzņēmumu izpārdošanu ārzemniekiem u.c. Ja bez aizspriedumiem šīs atšķirības izvērtējam, tad nākas atzīt, ka „neizlēmīgo frakcijas” pozīcija ir daudz tuvāka Latvijas iedzīvotāju interesēm.

Neizlēmības un laipošanas iemesls, manuprāt, ir tas pats, ko jau uzsvēru raksta sākumā – nav noformulētas Latvijas nacionālās intereses. Tieši tāpēc pietrūkst kritēriju, pēc kuriem izvēlēties Latvijas interesēm piemērotāko politiku.

Neizlēmīgo frakcijai līdz rudenim jāpārtop par Latvijas frakciju!

Ja tauta paliks tikpat pasīva un viegli manipulējama kā agrāk, nekas pozitīvs no rudenī gaidāmajām vēlēšanām nav gaidāms. Visdrīzāk, rīdot tautu pret „oligarhiem”, savas pozīcijas nostiprinās proamerikāniskā frakcija.

Ko darīt, lai vēlēšanas iegūtu citu jēgu un skaidrus orientierus? Acīmredzot vēlēšanu sistēmas maiņai vairs nav laika. Taču mainīt var vēlēšanu kampaņas saturu un raksturu.

Tautai un tās intereses pārstāvošām organizācijām skaidri jāpasaka partijām, ka mēs vairs neticam pirmsvēlēšanu solījumiem, kurus neviens nedomā pildīt, ka mēs vairs nereaģēsim uz PR tehnologu veidotiem video rullīšiem, aktieru iebļāvieniem reklāmpauzēs, iebaidīšanai ar Maskavas briesmām un milzīgiem reklāmas plakātiem ielu malās. Pietiks ar mums manipulēt – laiks ir runāt par lietu, t.i., Latvijas interesēm un Latvijas nākotni!

Laika mobilizācijai ir atlicis ārkārtīgi maz. Līdz vēlēšanām būtu jāsarīko vairākas visas Latvijas konferences un neskaitāmas cita formāta apspriedes, kurās tiktu analizēti apdraudējumi Latvijai un nosprausta stratēģija Latvijas interešu aizstāvībai un īstenošanai. Partijām, kuras grib aizstāvēt Latvijas intereses, jāgatavo nevis zombējoši Publikācijas (2009 - 2012) 409 reklāmas klipi, bet jāizstrādā Latvijas attīstības stratēģijas un uz šo stratēģiju bāzes jāapvieno spēki, atmetot savas personīgās ambīcijas. Gluži tāpat kā „Vienotība” konsolidē savus atbalstītājus uz proamerikāniskās bāzes, tā neizlēmīgo frakcijai jākonsolidē visi spēki uz prolatviskās bāzes! Latvijas uzņēmējiem jāmobilizē savi resursi, lai izveidotu savus mēdijus: savu laikrakstu, savu interneta vietni, savu radio, savu televīzijas kanālu. Jāmodina un jāmobilizē tauta savas Dzimtenes aizstāvēšanai – neatkarīgi no politiskās, reliģiskās pārliecības, tautības, ticības, dzimuma, vecuma un sociālā stāvokļa! Jāveido Latvijas interešu atbalsta struktūras visā Latvijas teritorijā!

Jādefinē Latvijas intereses visās mūsu dzīves jomās! T.s. sīkpartijām jāatmet savu līderu ambīcijas un jāapvienojas, lai vēlētājiem būtu skaidra izvēle, lai Latvijas intereses sargājošie spēki nebūtu sadrumstaloti!

Daži virzieni, kuriem pievēršama uzmanība – jātiek skaidrībā par slepenībā veikto „Parex” bankas pārņemšanu, kas Latvijai radījusi milzīgus zaudējumus; jāveic šīs afēras atslepenošana un izmeklēšana; – jāizmeklē t.s. zviedru banku afēra, kuras rezultātā daudzi Latvijas iedzīvotāji un

uzņēmumi nokļuvuši parādu verdzībā. Ja zviedru bankas nav gatavas uzņemties savu atbildības daļu, tām atņemama darbības licence Latvijas teritorijā; jāizvērtē, vai un cik ārvalstu banku darbība ir atbilst Latvijas interesēm; – jāizmeklē slepenībā slēgtā vienošanās par SVF un EK aizņēmumu, no kura ne santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, bet kura rezultātā Latvijas administrācija uzņēmusies Latvijas interesēm neatbilstošas saistības un nesamaksājamus parādus; no netaisnīgām, Latvijas interesēm kaitējošām saistībām jāatsakās; – nacionālā valūta ir viens no svarīgākajiem suverenitātes un ekonomikas regulēšanas instrumentiem, tāpēc kategoriski jāatsakās no nodoma ieviest eiro; gluži otrādi – lats jāpārvērš par suverēnu valūtu, kas segts ar Latvijas resursiem; citu valūtu izmantošana Latvijā stingri jākontrolē; – jāveic Latvijas saimnieciska inventarizācija, lai noskaidrotu, kas kontrolē Latvijas resursus; jāizstrādā plāns, kā atgūt kontroli pār šiem resursiem; – jāpieliek punkts nekontrolētai starptautisko korporāciju darbībai Latvijas teritorijā, jāievieš Latvijas interesēm atbilstoši regulējumi un noteikumi; – jāatsakās no t.s. „Vašingtonas konsensa” politikas (uz to mudināja arī SVF izpilddirektors Dominiks Strauss Kāns, par ko viņš tika gāzts no amata), kas nav savienojama ar Latvijas suverenitāti; – jāievieš ar Latviju saistīto finanšu plūsmu kontrole, spekulatīvi darījumi vai nu jāapliek ar t.s. Tobēna nodokli vai jāaizliedz pilnīgi; – ar likumu jāaizliedz Latvijā darboties ofšoros reģistrētiem uzņēmumiem, jāizslēdz iespēja reģistrēties ofšoros ar nolūku izvairīties no nodokļu maksāšanas; – jāpārskata Latviju diskriminējošie dalības noteikumi ES; ja Brisele nav gatava atteikties no Latvijas diskriminācijas, no šīs savienības jāizstājas; – jāizvērtē, cik konstitucionāla un Latvijas interesēm atbilstoša ir Lisabonas līguma ratifikācija Saeimā, šo suverenitāti ierobežojošo līgumu pat neizlasot un neapspriežot; – viens no Latvijas vērtīgākajiem resursiem ir meži: jāpārtrauc mežu izciršana koksnes eksportam, kā arī valsts mežu noma skandināvu firmām; jārada ražotnes koksnes 410 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos pārstrādei un racionālai izmantošanai tepat Latvijā; – jāveic pasākumi spekulāciju ierobežošanai ar nekustamiem īpašumiem; nekustāmie īpašumi apliekami ar lielākiem nodokļiem, vienlaikus būtiski samazinot nodokļus darbaspēkam un pirmās nepieciešamības patēriņam, ievērojot principu, ka nodokļiem jāstimulē ražošana; – jāpārskata t.s. brīvās tirdzniecības jumta līgumi, to vietā slēdzot abpusēji izdevīgus tirdzniecības līgumus ar konkrētām valstīm; – lai dotu iespēju Latvijā attīstīties un nostiprināties jaunām produktīvām nozarēm, ieviešami līdzsvaroti iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi; – valstiski kreditējami un aizsargājami ražotāji, kuru produkcija aizvieto importu; šim nolūkam dibināma īpaša attīstības banka un veidojama sava nacionālā banku sistēma; – valstiski atbalstāmi infrastruktūras atjaunošanas un modernizācijas projekti; – pakāpeniski līdzsvarojama ārējās tirdzniecības bilance, ievērojot principu: lai kaut ko importētu, kaut kas līdzīgā apjomā jāeksportē; jāorientējas uz tehnoloģiju (nevis patēriņa preču) importu; – kritiski jāizvērtē teritoriālās reformas rezultāti, veicot korekcijas, kas veicinātu lokālo ekonomiku attīstību katrā Latvijas reģionā;

– lai radītu priekšnoteikumus Latvijas ekonomisko bēgļu pārnākšanai mājās, veicama vērienīga, valsts atbalstīta tautsaimniecības atjaunošanas un reģionu attīstības programma; – jālīdzsvaro Latvijas ārpolitika, veidojot labu un abpusēji izdevīgu sadarbību ar visiem Latvijas kaimiņiem; ņemot vērā, ka pasaules ekonomiskās attīstības centrs no Rietumiem jau ir pārvietojies uz Austrumiem, it sevišķi Dienvidaustrumiem; – Latvijai jāpārtrauc līdzdalība ASV un NATO militārajās avantūrās, mums nav jāpiedalās citu valstu okupācijā un pakļaušanā. Šo sarakstu varētu turpināt vēl ilgi un katru punktu varētu detalizēt un analizēt, taču tas nav šā raksta mērķis. Šā raksta mērķis ir orientēt uz Latvijas interesēm atbilstošu politiku un iezīmēt zināmus orientierus, pēc kuriem vērtēt politiskos spēkus.

2011. gada 13. jūnijs Eiropai uzspiež pašnāvību, par piemēru norādot uz Latvijas modeli Ja Latvijas iedzīvotāji varēja skumji pasmaidīt par V. Dombrovska plaši izreklamēto grāmatu un V. Zatlera paziņojumu, ka Latvija ir pārvarējusi ekonomisko krīzi, tad ES valdošā oligarhija, pēc kuras spiediena Latvijā tika īstenots šis sociālais eksperiments, to uztver pavisam nopietni un Latvijas modeli piedāvā Īrijai, Islandei, Grieķijai, Portugālei, Spānijai, Itālijai un citām valstīm. Faktiski tas nozīmē, ka varu no demokrātiski ievēlētiem parlamentiem pārņem starptautiskos baņķierus un spekulantus pārstāvoša Publikācijas (2009 - 2012) 411 nešķīstā trīsvienība jeb „troika”: Eiropas Komisija (EK), Eiropas Centrālā banka (ECB) un Starptautiskais Valūtas fonds (SVF). Amerikāņu finansists un ekonomikas vēsturnieks Maikls Hadsons savā topošajā grāmatā „Parādi, kurus nevar atmaksāt, netiks atmaksāti” ( Debts that Can’t be Paid, Won’t Be) šo apvērsumu nosaucis par „politikas finansializāciju un ekonomikas privatizāciju”.

Ekonomiku pārņēmuši spekulanti un laupītāji Lai saprastu notiekošo, nepieciešams mazs ievads politekonomikā. Pastāv reālā ekonomika (reālu preču ražošana un reāli pakalpojumi) un ir finanšu sektors (banku sistēma un apdrošināšana). Veselīgā sistēmā finanšu sektoram jāapkalpo reālā ekonomika, piemēram, jākreditē ražošana, infrastruktūras uzturēšana un citi reāli pakalpojumi. Veselīgā sistēmā baņķiera darbs ir visai garlaicīgs: izsniegt kredītus ekonomiski pamatotiem reālās ekonomikas sektora projektiem un sekot kredīta atmaksāšanai, par savām pūlēm saņemot saprātīgus procentus (valsts var atļauties arī bezprocentu kreditēšanu vai tiešās investīcijas).

Taču pavisam cita aina veidojas, ja finanšu sektoru atbrīvo no visiem noteikumiem un regulējumiem, un tam ļauj taisīt naudu no naudas, proti, spekulēt ar naudu, vērtspapīriem un to atvasinājumiem, nemaz neieguldot reālajā ekonomikā. Reliģiskās mācībās šādu nodarbi sauc par augļošanu, kas vērtēta kā smags grēks. Taču tieši šādai praksei zaļā gaisma tika iedegta 1990. gadu sākumā un tai ir tieša saistība ar procesu, ko sauc par globalizāciju, t.i. neierobežotām naudas un atvasināto vērtspapīru plūsmām globālajos finanšu tirgos, kuri neatzīst valstu robežas. Bez tam šādus darījumus mūsdienās veic nevis individuāli spekulanti, bet, pateicoties interneta tehnoloģijām, lieljaudas datori, kas veic tūkstošiem spekulatīvu darījumu sekundē.

Ir bezgala daudz „kreatīvu” paņēmienu, kā no naudas taisīt naudu, nemaz

neieguldot reālajā ekonomikā: spekulācijas akciju un preču biržās, nekustāmo īpašumu spekulācijas, spekulācijas (faktiski derības) uz valūtu svārstībām, spekulācijas ar derivātiem, finanšu burbuļu uzpūšana, noguldījumu vai parādu piramīdas. Ar spekulācijām nosauktās svārstības var būtiski pastiprināt un pat vadīt. Ir izveidotas tik komplicētas finanšu shēmas, ka tās nespēj vai negrib izskaidrot pat paši to veidotāji.

Bet vienkāršiem vārdiem to var raksturot kā reālās ekonomikas izlaupīšanu, resursu sagrābšanu, finansiālo pirātismu, finanšu terorismu, kazino ekonomiku vai spekulatīvo burbuļu ekonomiku.

Piemēram, t.s. zviedru bankas Latvijas tautsaimniecībā nav ieguldījušas ne santīma savas naudas, bet tikai parazitējušas no katra mūsu maksājuma, kā arī spekulatīvi apgrozījušas valsts, pašvaldību, uzņēmumu un indivīdu noguldījumus. Vienīgā kreditēšana bijusi patēriņa kreditēšana, turklāt šis patēriņš bijis importēts, tātad vājinājis mūsu vietējos ražotājus. Taču galvenā šo banku krāpnieciskā shēma bija nekustāmo īpašumu tirgus uzpūšana. Būtībā tā bija krimināla shēma, kas šīm bankām neizmaksāja ne santīmu savas naudas. Naudu šīs bankas radīja ar pāris datorklikšķiem, aizņēmēju kontos ierakstot digitālus skaitļus. Nopērkot, piemēram, dzīvokli uzpūstā tirgū, šis skaitlis no pircēja konta tika pārcelts uz pārdevēja kontu. Bilances otrā pusē tika ierakstītas aizņēmēja saistības atmaksāt kredītu ar procentiem, kas šādos darījumos ir vienīgā reālā nauda, kas jānopelna.

412 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Taču finanšu tirgū šī fiktīvā banku nauda parādījās kā reāla nauda, kas ietilpa m3 rādītājā un izraisīja pavisam reālu inflāciju. Pakalpīgie ekonomisti šo burbuli nosauca par „treknajiem gadiem”. Šai shēmai bija nenovēršami jāsabrūk, tāpat kā sabruka „noguldījumu piramīdas” 1990. gadu vidū. Un zviedru bankas to ļoti labi zināja, jo līdzīgu burbuli tās savulaik bija uzpūtušas arī pašā Zviedrijā. Tātad šī krāpnieciskā shēma bija labi izplānota un apzināta. Par katru pievilināto kredītņēmēju bankas darbinieki saņēma bonusu.

Ja Latvija būtu neatkarīga valsts un mums būtu godīgi valstsvīri, tādas shēmas netiktu pieļautas, un vispār nav nekāda ekonomiska pamatojuma ārvalstu privātbanku ielaišanai valstī. Ja arī pieredzes trūkuma dēļ šādas shēmas tiktu pieļautas, tad pēc tam šīs blēžu bankas tiktu tiesātas un izraidītas no Latvijas. Taču reālajā Latvijā spekulācijās bankrotējušās zviedru bankas un arī Parex banka tika glābtas uz nodokļu maksātāju rēķina, turklāt no parādu verdzības neatbrīvojot piekrāptos kredītņēmējus. Šajā zviedru un Parex banku glābšanas akcijā izšķirošu lomu spēlēja arī pašreizējais „Maijpuķīšu revolūcijas” mīlulis Valdis Zatlers, kurš Saeimai lika pārstrādāt jau pieņemto maksātnespējas likumu. Pārstrādāt par labu zviedru bankām. Tā arī bija viena no nedaudzajām prezidenta iniciatīvām. Patiešām var apbrīnot latviešu tautu, kas tagad gatava šo bezrakstura gļēvo ielikteni nēsāt uz rokām.

Taču ir vēl trakāk – Latvijas iedzīvotāji paši mīl zviedru bankas un turpina ar tām sadarboties. Tas ir unikāls fenomens, kuru jau minētais Maikls Hadsons salīdzinājis ar „Stokholmas sindromu”. Aplaupītie mīl savus aplaupītājus. Vai tiešām nesaprotat, ka vienīgais iemesls mūsu krīzei, algu samazināšanai, darbavietu zudumam un nodokļu uzskrūvēšanai ir šo ārvalstu blēžu banku īstenotā afēra?

Līdzīgs process notika visā Eiropa: bankas izraisīja krīzi, bet tika glābtas uz nodokļu maksātāju rēķina. Runa ir par triljoniem dolāru, no kuriem Latvija banku glābšanā ieguldījusi vairāk nekā 8 miljardus eiro (jaunāko skaitļu man nav). Lai glābtu parazitējošu

spekulantu sektoru, tiek ziedota reālā ekonomika un sagandētas cilvēku un veselu valstu dzīves. Jeb vēža slimnieku ārstē, barojot vēzi.

Islandes vīruss Pirmā Eiropas tauta, kas atteicās uzņemties baņķieru safabricētos parādus, bija islandieši. Tautas pusē nostājās arī Islandes prezidents (salīdziniet ar gļēvo marioneti Zatleru), ļaujot notikt jau diviem referendumiem, kuros islandieši baņķieru diktatūru noraidīja. Cīņu pret spekulantu diktatūru turpina arī grieķi, portugāli, spāņi un pat briti.

Ja arī Latvijas iedzīvotāji apzinātos savas intereses, cīņai pret baņķieriem tiktu atklāta arī ziemeļu fronte, un kopējiem spēkiem būtu lielākas izredzes šo finanšu hidru savaldīt un ieslodzīt pienācīgā vietā – aiz restēm, plus visu aktīvu konfiskācija.

T.s. kreditori Islandes iesākto varonīgo cīņu salīdzinājuši ar bīstamu infekciju, kas var izplatīties visā Eiropā. Nav šaubu, ka tā jau iedvesmojusi grieķus, portugāļus, spāņus un angļus, kuru katru brīdi tā var „aplipināt” arī īrus. Tāpēc vēl jo skaļāk un neatlaidīgāk ES oligarhi slavina „Latvijas piemēru”, apgalvojot, ka „Latvija krīzi jau pārvarējusi”. Bez šaubām šāda melu propaganda vājina brīvības cīnītāju pozīcijas. Latvija kļuvusi par streiklauzi demokrātisko spēku cīņā pret banku oligarhu diktatūru.

Zāles, ko SVF, EK un ECB oligarhi piedāvā Grieķijai un citām valstīm ir tās pašas, kuras Publikācijas (2009 - 2012) 413 padevīgi rijam mēs (ilustrācijai skat. arī starptautiski godalgoto latviešu filmu „Norīt krupi”): sabiedrībai piederošo uzņēmumu privatizācija (lasi pārdošana starptautiskām korporācijām un baņķieriem), sociālo programmu likvidēšana, budžeta griešana tautas attīstības vajadzībām, slimnīcu un skolu slēgšana, darba un patēriņa aplikšana ar nesamērīgiem nodokļiem, produktīvu uzņēmumu iedzīšana bankrotā, darbavietu likvidēšana, pensiju un pabalstu samazināšana vai likvidēšana u.tml. Protams, par iemeslu šai reālās ekonomikas un cilvēku dzīvotspējas nožņaugšanai tiek minēta arī eiro glābšana, pēc kura tik ļoti kāro Latvijas koloniālā administrācija un Latvijas Banka, kas patiesībā nemaz nav Latvijas banka, bet ECB filiāle Latvijā. „Maijpuķīšu revolūcijas” patiesie iemesli un mērķi Protams, protams, arī mūsu t.s. politiķu iekšējās intrigas, stulbums un alkatība, taču galvenais iemesls ir tas, ka, pēc rīkotāju domām, „reformas” Latvijā noris pārāk lēnu.

Lai cik nespējīgas ir opozīcijas partijas un opozīcija valdošās koalīcijas iekšienē, tomēr tām izdodas šīs „reformas” bremzēt, aizkavēt un ievilkt. Un tas savukārt draud ar to, ka tauta var atjēgties un izvēlēties iet Islandes ceļu.

Ko nozīmē „reformas”? – Tas ir tas pats izslavētais „Latvijas modelis”: izpārdot sabiedrībai vēl piederošos uzņēmumus, zemi, mežus un objektus, vēl vairāk apgriezt un konsolidēt budžetu, vēl vairāk iedzīt bankrotā ražojošos uzņēmumus (lai arī tie būtu spiesti pārdoties spekulantiem un starptautiskajām korporācijām), vēl straujāk likvidēt darbavietas un samazināt algas, vēl straujāk uzskrūvēt nodokļus, vēl vairāk apcirpt pabalstus un pensijas. Vai tad jūs nemaz nepamanījāt, kā „oligarhu partijas” mēģināja aizkavēt Dombrovski, kad viņš atvēzēja cirvi, lai vēl vairāk apcirptu jūsu algas, pabalstus un pensijas?

Jā, koloniālā administrācija baņķieru pieprasītās „reformas” konsekventi īsteno, taču to dara, viņuprāt, pārāk lēni. Tātad „reformas” ir jāpaātrina. Un tieši tāpēc šī Saeima, kas tā iestrēgusi, tūļājas un stiepj gumijas, ir jāatlaiž, lai „Maijpuķīšu revolūcijas” līderu vadībā ievēlētu starptautiskajām bankām vēl draudzīgāku Saeimu, kas griezīs, cirtīs un žņaugs bez atskatīšanās. Visi, kas pretosies šai kolektīvajai pašnāvībai, tiks saukti par

„oligarhiem”, demonizēti un vajāti.

Alternatīva pašnāvībai – Islandes modelis Esmu vienkāršs zēns, par laimi neesmu augstās skolās gājis, taču jau kopš 1980. gadu sākuma rūpīgi sekoju pasaulē notiekošajiem procesiem. Tas man ļāva jau 1980. gadu vidū prognozēt PSRS sabrukumu un 1990. gadu beigās prognozēt šo krīzi, kas tik drīz nebeigsies, jo tiek iedzīta dziļumā un izmantota demokrātijas demontāžai.

Un pašlaik mana prognoze ir šāda: ja starptautiskajai oligarhijai izdosies uzspiest Eiropai „Latvijas modeli”, tā būs arī šīs mākslīgi sastiķētās savienības un eirozonas pašnāvība, kā arī demokrātijas gals. Un tieši eiro mehānisms ir viens no galvenajiem cēloņiem, kas aizvien straujāk gremdē ES dalībvalstis, jo viņām atņemts viens no svarīgākajiem savas nacionālās ekonomikas regulēšanas instrumentiem – suverēna valūta. Piemēram, Grieķija varētu itin viegli mīkstināt savu parādu krīzi, ja tai vēl būtu nacionālā valūta drahma. Bet nu tai ir tikai eiro, kuru regulē ECB. Ja Latvijas sabiedrība paliks pasīva un ļaus sevi vazāt aiz deguna šiem „oligarhu dedzinātājiem” un „Maijpuķīšu revolūcijas” inspirētājiem, jau šo rudeni sagaidīsim 414 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos krietni konsolidētā starptautisko baņķieru un korporāciju diktatūrā. Šīs oligarhiskās aprindas jau tagad ir pie varas, taču revolūcijas mērķis ir šo varu vēl vairāk konsolidēt un nostiprināt, padarot to totalitāru. Mums, kā bijušajiem padomju pilsoņiem, būtu labi jāatpazīst totalitārie toņi revolūcijas tribūnu balsīs.

Ja Latvijas nacionālie uzņēmēji šajā laikā nespēs apvienot resursus un izstrādāt savu aizsardzības stratēģiju, tad viņi visi tiks cits pēc cita aprīti – sākot no „oligarhiem”, beidzot ar sīkzemnieku un mazākās bodītes īpašnieku. Tad arī viņi varēs braukt pasaulē darba meklējumos vai pazemīgi stāvēt pie starptautisko korporāciju durvīm, lai sev izlūgtos kādu darbiņu vai vagara vietu.

Tas ir pavisam nopietni, stāvoklis ir ārkārtīgi kritisks: tā sauktā „Ārvalstu investoru padome” jau ir okupējusi Ekonomikas ministriju un pieprasa totālu privatizāciju (lasi: izpārdošanu), līdz papēžiem korumpētais ekonomikas ministrs viņu uzdevumā uzbrūk Latvijas lidsabiedrībai „ Air Baltic”, ārvalstu banku lobijs jau sen plāno visu Dombrovska kabineta (lasi: koloniālās administrācijas) darbakārtību, bet Latvijas nacionālie uzņēmēji arvien ir katrs par sevi un lēni grimst – gan saimnieciski, gan klusā izmisumā. Tauta?

Tauta tikai skatās televīziju un reizēm piedalās citu scenāristu izplānotās performancēs.

Diemžēl mūsu uzņēmēju apziņa nav tālu priekšā parasto pilsoņu lētticībai. Taču ir pēdējais laiks uzņemties atbildību par Latvijas tālāko virzību!

Cilvēkiem es neiesaku lolot kādas realitātē nebalstītas ilūzijas saistībā ar Saeimas ārkārtas vēlēšanām. Protams, ja izveidosies kāds ticams politiskais spēks, kas spēs definēt Latvijas nacionālās intereses, izstrādāt to īstenošanas stratēģiju un ap to mobilizēt nozīmīgu sabiedrības daļu, tad tas ir jāatbalsta. Bet citādi vislabākais ceļš ir organizēšanās pēc Islandes tautas modeļa, sava vietējās ekonomikas sektora izveide (ēnu ekonomika) un pievienošanās Eiropas tautu cīņai pret baņķieru diktatūru.

Un vēl viens kluss brīdinājums: ja ārvalstu kolonizatori jutīsies apdraudēti, viņi ir gatavi uz vēl radikālāku rīcību, nekā šāda maijpuķīšu revolūcija. Piemēram, viņi var noorganizēt Latvijai savu „Reihstāga dedzināšanu”, Perlharboru, 11. septembri vai Tonkinas līča incidentu. Proti, noorganizēt šokējošu vardarbīgu provokāciju, kuras mērķis būs iebaidīt tautu un to saliedēt ap kolaborantu režīmu, noskaņot to pret kādiem „ļauniem spēkiem”, kā arī dot iemeslu citādi domājošo fiziskām represijām.

Tātad mums jābūt gataviem visdažādākajiem stāvokļa destabilizācijas mēģinājumiem.

Uz tiem jāreaģē mierīgi, bez vardarbības, neticot propagandai, domājot ar savu galvu, bet ar ciešu apņēmību nosargāt Latvijas Republiku.

2011. gada 15. jūnijs Daži iemesli, kāpēc Latvijā nevar notikt likumīgas un demokrātiskas Saeimas vēlēšanas 1. Pretēji Satversmes burtam un garam, Latvijas tautai liegtas iespējas pašai izvirzīt Publikācijas (2009 - 2012) 415 vēlēšanām savus kandidātus. Šādas tiesības monopolizējušas partijas un to finansētāji.

2. Vēlēšanu kārtība noteikta tāda, ka kampaņai nepieciešama liela nauda, bet tautai lielas naudas nav. Tāpēc pamanāmu kampaņu var atļauties tikai tie, kas tautu aplaupījuši vai arī ieinteresēti ārvalstu grupējumi, kas savu darbību reģistrējuši Latvijā. Kopš kura laika demokrātija ir pērkama?

3. Arvien nav izmeklēta slepenībā notikusī Parex bankas pārņemšana, zviedru banku afēra un slepenībā slēgtās vienošanās ar SVF. Bet runa ir par ļoti lielu naudu, kas nolaupīta tautai vai aizņemta uz slepenībā turētiem noteikumiem. Tieši šī nauda tagad var tikt izmantota, lai uzpirktu partijas un viņu kandidātus. Tāds stāvoklis nav savienojams ar demokrātiju. Kā var balsot par partijām un politiķiem, ja mēs nezinām, kādas afēras tie veikuši pēdējos gados un ko tie apsolījuši ārvalstu kreditoriem?

4. Latvijā nav neviena politiski neitrāla sabiedriskā masu informācijas līdzekļa, jo arī Latvijas sabiedriskais radio un televīzija tiek turēta līdzekļu badā, tāpēc nonākusi atkarībā no reklāmas devējiem un citām ieinteresētām aģentūrām, kas pērk un monopolizē raidlaikus. Pārējie informācijas kanāli pieder pārsvarā ārzemniekiem vai ārzonās reģistrētiem anonīmiem īpašniekiem. Tādos apstākļos nevar nodrošināt līdzsvarotu un godīgu informāciju. Masu mēdiju nosliece ieņemt konkrētiem finansētājiem labvēlīgu pozīciju vērojama jau ilgus gadus, kas paver iespēju neierobežotām sabiedriskās domas un apziņas manipulācijām.

5. Liela Latvijas sabiedrības daļa ir nospiesta tādā nabadzībā, ka nespēj pasūtīt laikrakstus vai izmantot citus informācijas kanālus, lai tajos sameklētu viņiem interesējošo informāciju.

6. Liela un aktīvākā Latvijas sabiedrības daļa ir vispār atrauta no procesiem dzimtenē, jo ir caur ekonomiskiem spaidiem spiesta dzīvot un strādāt ārvalstīs.

7. Nesamērīgi liela Latvijā palikušo pilsoņu daļa (vairāk nekā 90 000) ir iekārtota darbā kā ierēdņi valsts pārvaldē, tāpēc ir objektīvi ieinteresēta saglabāt esošo sistēmu un Status Quo. Jebkuras pārmaiņas viņi uztver kā draudu savam privileģētajam stāvoklim, kas nodrošina salīdzinoši stabilu eksistenci. Tāpēc šie atkarīgie, kantoros sēdošie un sabiedrībai neko derīgu nedarošie cilvēki ir ieinteresēti balsot par varas partijām.

8. Jebkādus satricinājumus baidās arī milzīgā pensionāru armija, kas padarīta par stāvokļa ķīlnieci, jo baidās pazaudēt arī to mazumu, ko vēl saņem. Viņus viegli iebaidīt un manipulēt. No esošās valsts administrācijas atkarīga arī milzīgā bezdarbnieku armija.

9. Līdzšinējā pieredze liecina, ka partijas savus pirmsvēlēšanu solījumus nepilda, nav radīti nekādi mehānismi, caur kuriem sabiedrība varētu kontrolēt vai atsaukt solījumus nepildošus deputātus. Tāpēc vēlēšanu kampaņas un solījumi ir tikai dārgas izrādes, kas ne mazākā mērā nenodrošina sabiedrības kontroli un līdzdalību politiskajos procesos.

Jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām ievēlētie deputāti uz saviem vēlētājiem uzspļauj.

Vai kāds grib šo farsu atkārtot un dabūt vēl vienu spļāvienu sejā?

10. Līdzšinējā sarakstu sistēma nodrošinājusi stāvokli, kas ievēlētos deputātus atbrīvo no jebkādas atbildības vēlētāju priekšā. Neviens vēlētājs nevar zināt, tieši kuru deputātu viņš ir ievēlējis, kurš ir viņa deputāts, pie kā varētu nākt ar savām prasībām vai pretenzijām. Tāpēc valda pilnīga bezatbildība un haoss, kurā atbildība vienmēr tiek novelta uz kādu citu, un galu galā neatbild neviens.

416 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Kamēr šie jautājumi nav sakārtoti, nekādas likumīgas un demokrātiskas vēlēšanas Latvijā nevar notikt, ne par kādu demokrātiju vai racionālu izvēli nav pamata runāt.

Bet no otras puses, šā neleģitīmā veidojuma pieņemtie lēmumi un starptautiskās saistības, kā, piemēram, ārējie aizņēmumi vai Lisabonas līgums, līdz ar to nav saistoši Latvijas tautai, kurai nebija un nav dota iespēja likumīgi un demokrātiski ievēlēt savus pārstāvjus.

Lai visi t.s. ārvalstu investori un kreditori zina un ir brīdināti, ka viņi slēguši līgumus ar nedemokrātiski un neleģitīmi ievēlētu pārstāvniecību! Kad vien radīsies iespēja, Latvijas tauta šīs saistības var pārskatīt un atzīt par spēkā neesošām no parakstīšanas brīža.

Gluži tāpat, kā vēl nesen par nelikumīgiem un spēkā neesošiem tika atzīti padomju laikā pieņemtie likumi un lēmumi.

2011. gada 16. jūnijs Lielais grābiens pēc resursiem un... kara mākoņi aiz apvāršņa Kamēr mēs kaislīgi strīdamies par sīkumiem – oligarhiem, partiju reitingiem un izredzēm rudens vēlēšanās, mēs nepamanām pašu galveno tendenci, kas globāli apdraud visus.

Kad 1914. gadā Austrija iesniedza Serbijai ultimātu saistībā ar Austroungārijas kroņprinča Ferdinanda noslepkavošanu, cilvēki turpināja strīdēties par sīkumiem. Bija dažas brīdinošas balsis, taču tās noslīka tirgus kņadā. Turpinājās „bizness kā parasti”.

Kad Austrijas karapulki ar klusu Vācijas svētību jau pārgāja Serbijas robežu un Krievijā tika izsludināta vispārēja mobilizācija, kļuva nedaudz interesantāk, bet nekas sevišķs.

Pasaules prese gudri pareģoja, ka tiks pārmācīti daži nekauņas, un līdz rudenim karš beigsies. Neviens šo karu tad nesauca par pasaules karu. Tādu nosaukumu tas guva tikai pēc dažiem gadiem, kad bija noslaktēti miljoni un no eņģēm izgāzta pus pasaule.

Arī tagad reti kurš runā vai brīdina par jaunu pasaules karu. Nu jā, tā tam Sadamam un Kadafi vajag. Ak, NATO pietrūcis bumbu un raķešu, ar ko bombardēt Lībiju?

Nieki, – savilks jostas un saražos! Bet jau sākta Jemenas bombardēšana, gatavojas plašs uzbrukums Pakistānai, jau sen izstrādāts plāns uzbrukumam Irānai, kāds aicina bombardēt arī Sīriju, konflikts saasinās Afganistānā un Irākā, Ķīnai tiek nogriezts ceļš uz sadarbības partneriem Ziemeļāfrikā un Vidējos Austrumos. Ķīna un Krievija jau ielenkta. Tiek destabilizēti un radikalizēti veseli pasaules reģioni: krāsainās revolūcijas, nemieri, protesta demonstrācijas, ģenerālstreiki. Bet mēs turpinām zīlēt, kuru partiju aplaimos Zatlers, un cenšamies sev iestāstīt, ka „bizness kā parasti” turpināsies mūžīgi.

Eiropai tiek uzspiests „Latvijas modelis”: visu izpārdot un griezt, griezt, griezt. Arī mums tagad sava ziedu revolūcija un rituāla oligarhu dedzināšana. Labs šovs dīkdieņiem un ziņkārīgajiem, bet arī mums diktē: izpārdot visu, izpārdot visu, izpārdot visu. Lietišķi vīri pelēkos un citu krāsu biznesa uzvalkos izstiepuši rokas pēc mūsu resursiem, ostām

un transzītceļiem. Tieši tāpēc Ventspils „oligarhs” traucē, tāpēc tas jānovāc no ceļa.

Esam taču resursiem bagātās Krievijas pierobeža!

Publikācijas (2009 - 2012) 417 Es nezinu, kuru datumu vai notikumu nākotnes vēsturnieki izvēlēsies par Trešā pasaules kara sākumu. Varbūt 2001. gada 11. septembri, kad Bušs izsludināja „mūžīgo karu pret terorismu”. Bet tendence ir skaidra un nemainīga: militāro kampaņu skaits nemitīgi aug, tiek celtas aizvien jaunas karabāzes, tiek sagrābtas resursiem bagātas vai citādi stratēģiskas teritorijas. Arī Latvijā.

20 gadu garais „brīvā tirgus” sociālais eksperiments Latvijā ir beidzies. Tagad jāmaksā par ilūzijām, lētticību un morālo vaļību.

Aizmirstiet visu, ko šī sistēma mums kādreiz solījusi un turpina solīt! Tā ir bankrotējusi un vairs nav reanimējama. Aizmirstiet par solītajām Eiropas algām un pensiju uzkrājumiem! Aizmirstiet par dolāra vai eiro stabilitāti, apdrošināšanas firmu sniegtajām garantijām, un banku kredītlīnijām! Tas bija tikai tāds bizness, kuru mēs arvien barojam.

Tie greznie biroji var tikpat ātri aizvērties, kā nesen atvērās. Arī lielveikali var aizvērties, un to tukšajās sienās svilpos vējš, laidelēsies vārnas. Iedomātā papīra vai digitālā bagātība var kuru katru brīdi izplēnēt kā nebijusi. Svarīgi būs tikai reālie resursi. Svarīgi būs tas, ko mēs spēsim sev nodrošināt ar reālu darbu un izmantojot sev pieejamos resursus. Itin drīz var pienākt brīdis, kad svarīgi būs nevis tas, ko šodien vēl redzam vitrīnās, TV reklāmās un internetšopos, bet gan tas, ko mēs paši būsim izaudzējuši savā zemē. Svarīgi ir nosargāt resursus un tos kooperējoties apsaimniekot!

Tāpēc tagad ir svarīgi par katru cenu nosargāt Latvijas resursus! Kategoriski noraidīt Latvijas uzņēmumu izpārdošanu, kategoriski noraidīt brīvu zemes tirgu un spekulācijas, pateikt skaidru „nē” SVF un EK komisāriem un viņu vietējiem vietvalžiem. Tie resursi ir mūsu, ārvalstu investori ir laupītāji, kas mums grib šos resursus izvilināt. Neiekritīsim vēlreiz tajos pašos slazdos! Šie investori mūs laupīja un krāpa jau 20 gadus, tāpēc esam tādā stāvoklī, kā esam.

Un neticiet NATO „vistuvanagiem”! Viņi paši nebrauks karot un nesūtīs savus bērnus, viņi grib karos sūtīt tikai jūs un jūsu bērnus! Latvija jau gana noasiņojusi divos pasaules karos, neļausim sevi ievilkt trešajā!

2011. gada 16. jūnijs Visapkārt vieni oligarhi 2. jūnijā es godīgi noklausījos visas kaislības, ko raidīja Latvijas radio vārdā nosauktais FM raidītājs. Dzirdēju ovācijas mūsu varonīgajam eksprezidentam, ekspertu gudros vērtējumus, demokrātisko spēku kvēlās runas, oligarhu kalpu drūmo klusēšanu un izvairīšanos, tumšo spēku uzvaru un visas tautas sašutumu, kuras vārdā svilpa un kliedza divas interesantas Sorosa organizācijas, oligarhu kandidāta nekaunīgo izrunāšanos, gaišo spēku paustās bažas par nācijas nākotni, arī VVF liktenīgo vēstījumu, ka Latvija atsviesta vairākus soļus oligarhijas virzienā. Bija arī publiski aicinājumi vai nu iedzert vīnu vai gatavot valsts apvērsumu: kas nav ar mums, tie ir pret mums. Un tas viss notika dažās dienās – no dižā eksprezidenta drosmīgā soļa un tautas līksmošanas 28. maijā līdz oligarhisko spēku slepeni saplānotajam tumšo spēku triumfam.

Atkāpe jeb vēsturisks ievads Latvijas oligarhismā Mēs jau 20 gadus dzīvojam sabiedrībā, kuras galvenais dzinējspēks un motivācija ir 418 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

privātas intereses – privātu interešu apmierināšana. Pirmais būtiskais pasākums pēc valsts neatkarības pasludināšanas bija privatizācija. Tas nozīmē, ka Latvijas zeme, meži, ūdeņi, dabas bagātības, ilgstošā periodā iekārtotā infrastruktūra un uzņēmumi caur īpašu procedūru tika sadalīti privātai izmantošanai. Viens sagrāba vairāk, otrs mazāk, trešajam vispār nekas netika. Jau dažos mēnešos bija skaidrs, ka sabiedrība noslāņosies tajos, kam ir, un tajos, kam nav. Un tiem, kam ir, būs lielākas iespējas savu ietekmi un varu vairot uz to cilvēku rēķina, kuriem ir mazāk vai nav nemaz.

Veidojās oligarhiska varas piramīda, kuras virsotnē ir daži privileģētie, kuru interesēs darbojas visi, kas ir zemākajos varas piramīdas līmeņos. Jo augstāk kāds atrodas varas un naudas piramīdā, jo lielākas tam iespējas kontrolēt un savās interesēs izmantot tos, kas ir zemākajos līmeņos. Pašā piramīdas apakšā izkārtojies sadalītās sabiedrības vairākums, uz kura balstās visas piramīdas smagums un kuram šī varas piramīda ir burtiski jānotur uz saviem pleciem. Turklāt, kā jau visās oligarhiskās sabiedrībās, izkārtojies tā, ka piramīdas apakšējā daļā ir nospiesti reālu vērtību radītāji, bet piramīdas augšienē – augļotāji, naudas sistēmas manipulatori un shēmotāji, kuri paši nekādu sabiedrībai derīgu darbu, protams, neveic. Apakšā esošajiem atliek savu darbu, prasmes un lojalitāti pārdot tiem, kas augšā. Piramīdas lejā esošie šo piramīdu gan baro, gan ir no tās atkarīgi. Tā ir klasiska oligarhiskā iekārta. Turēt šo piramīdu uz saviem pleciem vai neturēt, tā ir pašu turētāju brīva izvēle.

Otrais solis bija „investīciju piesaiste”. Svešzemju investorus mēs uzņēmām kā glābējus – tikpat naivi un draudzīgi, kā savulaik Amerikas indiāņi Kolumbu vai mūsu senči vācu tirgoņus un krustnešus. Un šie investori klusu, bet mērķtiecīgi ieņēma vietas piramīdas augšgalā, pakāpeniski izspiežot vietējos privatizatorus.

Tā nav dzīve, tas ir kino Kāpēc mēs šādu iekārtu pieņēmām? Tas ir mūsu katra personīgais noslēpums. Bet varbūt vienkārši tāpēc, ka mums iestāstīja, ka tā būs labāk priekš visiem, ka bagātība no augšā sēdošo kungu galdiem kaut kādā mistiskā veidā noplūdīs uz zemākajiem piramīdas līmeņiem un aplaimos visus. Un mēs (protams, bija izņēmumi, bet viņos neieklausījās) šai pasaciņai jeb ideoloģijai noticējām, jo tajā laikā tik populārās rietumu ziepju operas it kā liecināja, ka tā ir laba kārtība, un mēs taču gribējām dzīvot tā, kā ziepju operu varoņi. Ziepju operām un seriāliem arvien piemīt tik milzīga maģiska ietekme, ka Latvijas cilvēki pat drūmākajos krīzes mēnešos saziedoja televīzijai naudu, lai tikai turpinātos iemīļotā vietējā ražojuma ziepene. Ak, ak ...

Un tā mēs pārtapām par skatītāju sabiedrību. Mums nav savas dzīves, bet atliek vien nospiest TV pulti, un tur iznesīgi kungi stilīgos tērpos, ekscentriski dēkaiņi, radoši dīkdieņi, izsmalcinātas dāmas un rafinētas palaistuves dzīvo pilnasinīgu dzīvi. Televīzijā mēs ik dienas varam dzīvot līdzi saviem elkiem un viņu vētrainajiem piedzīvojumiem.

Pasaules labāko firmu reklāmas mūs kārdina ar jaunības atjaunošanas un seksuālās potences pagarināšanas eliksīriem un atbilstošiem tēliem. Jā, viņi tik labi zina, ko mums vajag...

Mūsu reālajā dzīvē nekādas demokrātijas nav, mēs esam atsvešinājušies, vientuļi un nelaimīgi, sanīdušies ar saviem kaimiņiem, radiem un paziņām, priecājamies par viņu nelaimēm, apskaužam un aprunājam viņu veiksmes, cenšamies pārtrumpot vai kaut Publikācijas (2009 - 2012) 419 kā uzmest savus konkurentus, ienīst tos, kas nedomā gluži tā, kā mēs. Mēs uz brīdi jūtamies laimīgi, ja vispār kāds mūs pieņem vai iekārto darbā un par to arī kaut ko

samaksā. Vēl labāk, ja varam sēdēt datorizētā birojā, čatoties draugos, piedalīties spēlē vai pētīt pornogrāfiju, šad tad ierakstīt kādu riebīgu komentāru, un par to vien saņemt nelielu, bet stabilu algu. Mēs neieredzam savus bosus, bet vienlaikus cenšamies tiem izpatikt. Taču atliek vien nospiest TV pulti, un patīkami jauni cilvēki mums pastāsta visu par demokrātiju, par partiju, prezidentu un līderu izredzēm, par reitingiem, par prezidenta kundzes jauno kleitu un bijušā premjera dārgo jahtu vai kaklasaiti, par smalkajām aprindām, par augstu ārvalstu komisāru izteiktām atzinībām. Un arī par ļauniem oligarhiem.

Sanāk gandrīz tikpat aizrautīgi kā ziepju operā. Ir, kam just līdzi, ir, ko ienīst un nolādēt.

Ir, ko vainot visās savās nelaimēs. Bet galvenais – nekas pašiem nav jādara, tikai jānospiež pults. Var arī pie tā paša piedzert aliņu, pagrauzt čipšus. Ja ir, par ko nopirkt.

Ja nav, var taču aizņemties.

Tas viss tik aizraujoši un reizē tik bēdīgi, ka gribas nojūgties vai vismaz sadalīties vairākās daļās, no kurām kaut viena varētu dzīvot tur – televīzijā, kur visiem jautājumiem dota skaidra atbilde, kur uzmin visas tavas vēlmes, kur ir pašaizliedzīgi cīnītāji par demokrātiju un tautas interesēm, un viltīgi, nekaunīgi oligarhi, kur skaistas, vaļīgas meitenes un asi zēni, skaistas automašīnas, dzidri zili baseini, zelta rokturi, marmora kāpnes, siltas jūras, austrumu statuetes, mīksti paklāji un džakuzi vanna ar izmanīgu masāžistu. Galvenais, ka pašam nekas nav jādara – tikai jāļaujas burvībai, un viss notiek – te un tagad.

Un arvien biežāk sāk šķist, ka tā pasaule, kuru agrāk maldīgi uzskatījām par īsto, nemaz tik īsta nav. Īstā ir tā, kas uz ekrāna. Jo tajā nejaukajā pasaulē, kuru daži arvien uzskata par reālo, tu esi tikai vergs, bet televīzijas tēlu pasaulē tu vari būt viss, kas vien vēlies. Un galvenais, ka pašam nekas nav jādara. Tu esi savas virtuālās pasaules absolūts pavēlnieks! Vien nospied pulti, un Tu esi citā kontinentā vai pat citā galaktikā, tev apkārt pasakainas būtnes ...

Ja televīziju izslēgtu Zinu, zinu, ka tas ir tikpat grūti un neiespējami, kā atmest pīpēšanu, alkoholu un narkotikas, izlaist šopinga tūri vīkendā vai paiet garām kazino viesmīlīgajām durvīm.

Televīzijā ir viss, bet te ir drūma realitāte: ne demokrātijas, ne smaidošu meiteņu, ne džakuzi vannas, – vien parādu piedzinēji, saērcināti radi un nelietīgi priekšnieki.

Bet ja tomēr pamēģinātu. Vai vismaz iedomātos, ka jau esi pamēģinājis...

Kā būtu, ja mēs pārceltos uz dzīvi reālajā pasaulē un saņemtos drosmi paskatīties atbaidošās varas piramīdas visu redzošajā acī, piramīdas, kuru paši jau 20 gadus esam barojuši un turējuši uz saviem pleciem, un ietu sameklēt Lielo oligarhu?

Tātad izejam no mājas, lai dotos pa savas dzimtās pilsētas vai ciema ielām – ļaunā oligarha, simtgalvainās hidras staipekņu meklējumos. Mums interesē „cilvēks ārpus Saeimas”, kura pavēlīgā balsī ieklausās valdība un tautas priekšstāvji, un dreb pat prezidents. Ļaunuma ģēnijs, kurš pakļāvis katru mūsu dzīves taku, pievāc mūsu sūrā darba augļus, lai tos kā žurka savilktu savos aizjūras jeb ofšor slēpņos.

Izpētīsim visu pamatīgi: kam pieder vai kā labā strādā lielveikali, bankas, apdrošināšanas 420 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sabiedrības, mēdiji, degvielas stacijas, mežinieku firmas, redakcijas, tipogrāfijas, pārstrādes uzņēmumi, mašīnu tehniskās apskates, nevalstiskās organizācijas, zvejas flotes, ostas objekti, kūdras ieguves vietas, no mūsu izejvielām ražoto būvmateriālu rūpnīcas, plaši zemes apgabali? Vai atradāt kaut vienu Lielā mūdžu mūdža –

superoligarha uzņēmumu? Ahā, viens ventspilnieks kaut ko atrada, bet pārējie?

It kā jau zinām, ka mums ir zviedru bankas, skandināvu lielveikali ar visas pasaules precēm, dāņu cūku audzētāji, skandināvu mežinieki, sakari un mēdiji, vācu zemes līdēji, meksikāņu seriāli, amerikāņu laimes spēles, SVF glābēji, Sorosa labdarītāji, ķīniešu restorāni un viss pārējais – kā īstā Eiropā. Bet kur ir ļaunais OLIGARHS? Jā, šo to pie paša jūras krasta atrada, bet arī tam uzlikts tiesas arests, konti iesaldēti, seifs uzlauzts un konfiscēts, bet īpašnieku jau sen vajā un apsūdz „smagos noziegumos”, tiesā un nespēj vien notiesāt. Vien hūte, šķelmīgais smaids un pāris neitrālas slejas NRA palikušas. Nu gluži, kā „Smaragda pilsētas burvī”.

Bet ja nu viss ir pavisam otrādi?

Ja mēs veiktu šādu pamatīgu izmeklēšanu vai Latvijas zemes inventarizāciju, tad atklātu, ka paši Latvijas pilsoņi apsaimnieko tikai pavisam nelielu valsts resursu daļu, un arī tās firmas un iestādes, kas vēl formāli skaitās sabiedriskas vai arī formāli pieder Latvijas pilsoņiem, faktiski strādā ārvalstnieku labā. Piemēram, šķietami vietējās mežinieku firmas apkalpo Skandināvijas un Lielbritānijas koksnes tirgus, ir apakšuzņēmēji ārvalstu firmām un ir no tām pilnīgi atkarīgi. Latvija, gluži kā kolonija, eksportē mazapstrādātu koksni. Slimnīcas, cik nu tās palikušas, formāli skaitās pašvaldību valdījumā, bet faktiski ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kuras kalpo ārvalstu apdrošināšanas sabiedrībām, zāļu un medicīnas tehnoloģiju firmām. Cilvēku veselība vai ārstēšana vairs sen nav šo iestādījumu prioritāte.

Varbūt to uzreiz grūti saprast, bet Latvijā vispār nav sabiedrisku prioritāšu. Katra legāla darbība mūsdienu Latvijā kādam nes privātu peļņu. Vienalga, kāda ir joma – laukkopība, glezniecība, reliģija, labdarība, rakstniecība vai izglītība, pirmkārt tā ir komercjoma, kas balstās uz naudas plūsmām. Ja nevar piesaistīt naudu, nekas nenotiek. Ja arī kāds vēl kaut ko dara no labas sirds, tad tā ir pašdarbība vai ēnu ekonomika, kas no sistēmas viedokļa vērtējama vai nu par lūzeru muļķību vai noziegumu, kas turklāt kropļo tirgu un samazina iekšzemes kopproduktu. Pat šķietami altruistiskiem ziedojumiem parasti ir komerciāla motivācija – vai nu nodokļu atlaides vai reklāma, kas veicina kādu peļņu. Īpaša ziedojumu kategoriju ir ziedojumi partijām, kas ir viens no ienesīgākajiem biznesiem. Ienesīgāks par narkotiku un vergu tirdzniecību. Ar šiem ziedojumiem tiek pirkti valsts likumi un īpašas privilēģijas. Par likumiem tos gan nevajadzētu saukt, tie ir kādam vai kādiem izdevīgi spēles noteikumi. Noteikumi, kas vieniem ļauj plaukt uz pārējo rēķina.

Protams, arī informācijas jomas jeb masu mēdiju galvenais mērķis ir nevis objektīvas informācijas izplatīšana, bet gan peļņas gūšana, – un tādu informācijas vai izklaides programmu veidošana un izplatīšana, kas veicina mēdiju īpašnieku peļņu. Piemēram, privātie mēdiji ir atkarīgi no reklāmu piesaistes, un būtu pavisam dīvaini un pašnāvnieciski, ja savās slejās un raidījumos kāda mēdija žurnālisti ievietotu saviem īpašniekiem un reklāmu devējiem nelabvēlīgus materiālus. Gandrīz visi masu mēdiji Publikācijas (2009 - 2012) 421 Latvijas tirgū pieder ārzemniekiem, un arī remklāmdevēju nospiedošais vairākums ir ārzemnieki.

Tas pats attiecināms uz šķietami sabiedriskiem mēdijiem – Latvijas radio un TV. Tā kā šie mēdiji no valsts nesaņem pietiekamu finansējumu, tad arī viņi ir atkarīgi no reklāmu piesaistes, kā arī ir spiesti savu raidlaiku atvēlēt (iznomāt par naudu) ieinteresētu ārvalstu aģentūru, piemēram, Sorosa fonda, algotiem darbiniekiem. Protams, arī lielākie

interneta portāli pieder ārvalstu īpašniekiem un ir spiesti rēķināties ar viņu vēlmēm.

Tāpēc tā nav nejaušība, ka visi šie mēdiji sludina peļņas, naudas un konkurences kultu, kā arī mītu, ka ir vienalga, kam pieder zeme un viss, kas uz tās iekārtots. Nu jau pat ne vienalga, bet labāk skaitās, ja tas viss pieder ārvalstu korporācijām. Un tieši šim mērķim ir pakļauta visa šo mēdiju darbība un filozofija.

Kapitālisma iekārtas asinsrite ir kapitāla plūsmas – nauda. Kam pieder Latvijas banku sektors, apdrošināšana, tirdzniecības tīkli, kredīta un likmju regulēšanas iespējas? Ārvalstniekiem. Ar to vien ir gana pateikts, lai konstatētu, ka šī valsts ir kolonija.

Protams, daudzi kaislīgi mēdiju lietotāji iebildīs, ka tiešām labāk, ja viss pieder ārzemniekiem, jo ārzemnieki prot taisīt biznesu, viņiem viss labāk sanāk. Ka mūsu senči, kas gadu simtiem lēja sviedrus vācu kungu tīrumos un rijās, dumpojās, tika izsūtīti uz Sibīriju, dārgi izpirka „savu stūrīti zemes”, izcīnīja revolūcijas, noasiņoja vairākās kara frontēs, lai tikai atgūtu Latvijas zemi, patiesībā bija idioti un ksenofobi.

Varēja taču nesaspringt, būt pateicīgi muižniekiem par maizes druskām un degvīnu, bučot stērbeles, vairāk strādāt un mēģināt no tā izjust baudu. Jo ir taču vienalga, kam pieder zeme, vai ne?

STOP! Bet ja nu viss ir pavisam otrādi, nekā mums rāda televīzija un stāsta radio?

Vai esat lasījuši „Alīsi brīnumzemē”?

Ja nu tie, kas sevi uzbāzīgi slavē par demokrātiem un tautas kalpiem, patiesībā pārstāv visus tos svešzemniekus, kuri jau sagrābuši gandrīz visu, bet tie, kurus sauc par oligarhiem, patiesībā kautrīgi, vairāk instinktīvi un pavisam neveikli, bet tomēr mēģina glābt vēl to, kas te mums tomēr vēl pieder, lai arī ar parādiem aplikts? Jūs taču neesat aizmirsuši stāstu par veiklo zagli, kurš uzmanību no sevis novērsa ar skaļiem saucieniem: „Ķeriet zagli!”?

Un ja nu tomēr nav vienalga, kam viss pieder, ja Dievs šo zemi un visu, kas uz tās, novēlējis tieši un tikai mums, lai mēs paši to saticīgi apsaimniekotu, dalītos ar saviem tuvākajiem un no tā iztiktu? Un to atstātu mantojumā mūsu bērniem, nevis svešzemju korporācijām?

Un ja nu tieši tagad pienācis pēdējais brīdis izslēgt televizorus, atjaunot draudzību ar dzīves saērcinātajiem kaimiņiem un kopīgiem spēkiem parādīt ārvalstu kolonizatoriem durvis?

2011. gada 21. jūnijs „Ofšoru atvēršana” – kārtējais 422 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos politisko iluzionistu triks Šķiet, 4. maija kolaborantu režīms jau iegājis savā pēdējā dezintegrācijas fāzē, ko raksturo iluzionistu parādīšanās uz politiskās skatuves. Te premjers uzrakstījis grāmatu divās valodās par to, kā Latvija jau pārvarējusi ekonomisko krīzi, te starptautisko oligarhu uzpirkti pakalpiņi tēlo cīnītājus pret oligarhiem un runā visas tautas vārdā, te nenozīmīgas parlamentāras domstarpības tiek nosauktas par „ļaunuma sakni”, te anonīmi ofšor darbinieki ierosina cīņu pret ofšoriem. Ko gan šāda traģikomēdija varētu nozīmēt, kādi brīnumi vai pārbaudījumi vēl priekšā?

Notikumu hronoloģija Vispirms izliksim faktus hronoloģiskā secībā: 28. maijā Valdis Zatlers TV uzrunā teica: „Mēs jau šobrīd sākam gandrīz vai runāt ne

tikai par valsts nozagšanu. Varētu pat nojaust, ka tuvojas arī mūsu valsts demokrātijas privatizācija. Un to ir skumīgi vērot. (..) Vispirms – vienreiz pielikt punktu šauru personu grupu patvaļai. Vienreiz pielikt punktu, ka visa mūsu sūri, grūti kopā pelnītā bagātība nogulst ofšoru firmu kontos.”

8. jūnijā „Oligarhu kapusvētku” ietvaros internetā tika atklāta ofšorā izvietotā tautas balsošanas platforma „Mana balss”, kurā tās organizētāji jau bija ielikuši iniciatīvu „Ofšoru atvēršana”. Jau balsošanas laikā iniciatīvas teksts tika mainīts un patlaban ar visām gramatiskajām kļūdām lasāms tā: „Vēlamies, lai Latvijai būtu lielākas iespējas cīnīties ar krāpniecīgām ofšoru shēmām.

Vēlamies, lai tiktu pieņemtas likuma izmaiņas, kas atvieglotu darbu tiesībsargājošām iestādēm, skaidrojot, kas ir patiesie ofšoru naudas saņēmēji. Vēlamies, lai uzņēmējus, kas melos par ofšoru patiesā labuma guvējiem, varētu sodīt par apzinātu nepatiesu ziņu sniegšanu.

Nepieciešams, lai Saeima grozītu likumus, lai uzliktu par pienākumu uzņēmumiem, kam vismaz 25% īpašnieku paslēpušies ārzonu pastkastīšu firmās, jāatklāj to patiesie labuma guvēji. Grozījumus pavasarī pieņēma Valdība un nosūtīja izskatīšanai Saeimas deputātiem. Bet Tautsaimniecības komisijā tie iestrēga, jo Andris Šķēle ieteica no Tieslietu ministrijas priekšlikumiem atteikties. Par A.Šķēles ideju iestājās ZZS, Saskaņas Centrs un Par Labu Latviju. Tādējādi ZZS, Saskaņas Centrs un Par Labu Latviju mērķtiecīgi bloķē mūsu valsts iespējas nodrošināt caurspīdīgu uzņēmējdarbību.

Ofšori ir veids kā uzņēmēji var paslēpt savas pēdas, gan izvairīties no nodokļu maksāšanas. Tas apdraud uzņēmējdarbības caurspīdīgumu, kavē ārvalstu investīcijas un padara mūsu valsti labvēlīgāku koruptīvām un negodīgām shēmam, turklāt mūsu tiesībsargājošās institūcijas ir bezpalīdzīgas. Šī ir ļoti vienkārš solis uz mazliet labāku valsti. Tāpēc pieprasām Saeimu un attiecīgās komisijas izskatīt un pieņemt šo likumprojektu paātrinātā kārtā.”

22. jūnijā Valdis Zatlers tikās ar apvienības „Vienotība” vadību, lai pārrunātu stāvokli valstī un iespējamo sadarbību vēlēšanās. „Vienotības” vadība sarunu gaitā pilnībā atbalstīja „Ofšoru atvēršanas” iniciatīvu, par kuru savāktas jau 10720 balsis, bet V. Zatlers šo iniciatīvu padarīja vēl radikālāku – ofšor īpašnieku īpatsvaru uzņēmumā, kuriem jāatklāj īstie labuma guvēji, pazeminot līdz 10%.

Publikācijas (2009 - 2012) 423 Kas ir ofšori?

Ofšoru jeb ārzonu jēdziens radās gangsterkapitālisma, azartspēļu un alkohola kontrabandas uzplaukuma periodā Amerikā, kad alkohola tirgotāji „sausā likuma” apstākļos un azartspēļu organizētāji sāka savu nelegālo nodarbi veikt uz kuģiem, tātad – „aiz krasta” (angliski – off shore), kur nedarbojās ASV legālie aizliegumi. Vēlāk šādas shēmu izkopa, izsmalcināja un globalizēja Amerikas gangsteri, kas tirgojās ne vien ar alkoholu, bet arī ar narkotikām, ieročiem un seksa vergiem, kā arī ārpus ASV ierīkoja spēļu elles un dažādus reketus, kuri strauji pārņēma arī ASV pilsētas. Pakāpeniski šī nodarbe koncentrējās uz krāpnieciskām finanšu, izspiešanas un nodokļu nemaksāšanas shēmām. Pēc II pasaules kara šī kriminālā darbība sāka legalizēties (skat. arī manu rakstu „Kam jāatstāj Latvija – mums vai plēsonīgajām ārvalstu bankām?”).

Mūsdienās dažādas shēmas, kas ļauj izvairīties no nodokļu maksāšanas valstij, kuras resursus un infrastruktūru kriminālais uzņēmējs izmanto, tiek sauktas skaistvārdā – „nodokļu plānošana” (skat. juristes Vitas Libertes izklāstu „Kā latviešu uzņēmējam

izmantot ārzonas nodokļu plānošanā”). Liberte mūs informē, ka jau „1935. gadā ASV federālais tiesnesis lietā Helvering vs Gregory atzinis: «Katrs ir tiesīgs kārtot savas finanšu lietas tā, lai samazinātu nodokļu izmaksas, nevienam nav jāplāno savi izdevumi un ienākumi Finanšu ministrijas labad; pilsonim nav absolūti nekāda patriotiska pienākuma palielināt savas nodokļu izmaksas.» Arī Eiropas Kopienu tiesa 2006. gadā atzinusi, ka sabiedrību dibināšana citā valstī, lai plānotu nodokļus, nevar būt pamats vispārējai prezumpcijai par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.”

Kad politiķi runā par „brīvām kapitāla plūsmām” globalizētajā pasaulē, kad par vienu no Eiropas Savienības pīlāriem izvēlēta „brīva kapitāla plūsma”, tad ar to domāta tieši šo valstu ofšorizācija. Arī Latvijas banku sistēma vairākās valstīs tiek uzskatīta par ārzonu.

Taču izvairīšanās no nodokļu maksāšanas nav vienīgā un pat ne galvenā ārzonās reģistrēto firmu nodarbe. Ir izstrādātas neskaitāmas finanšu laupīšanas un krāpšanas shēmas, kurām pilna zaļā gaisma tika iedegta pēc 1990. gada un kas būtībā arī ir globalizācijas un kriminālā laupītājkapitālisma (skat. Loretas Napoleoni grāmatu angļu valodā – „ Rogue Economics: Capitalism’s New Reality”) galvenā iezīme un patreizējās globālās krīzes dziļākais cēlonis.

Bez ārzonās reģistrētiem uzņēmumiem un kontiem nebūtu iedomājamas pēdējos gados vērojamās bezdievīgās vērtspapīru spekulācijas, resursu sagrābšana, hedžfondu uzbrukumi valstu valūtām un vērtspapīriem, veselu valstu un reģionu aplaupīšana, iegrūšana nabadzībā un nesamaksājamos parādos caur finanšu mahināciju shēmām.

Tieši ārzonu shēmas baro starptautisko organizēto noziedzību, atdzimušo pirātismu, ļauj atmazgāt noziedzīgās operācijās gūto naudu, finansēt terorismu, bruņotus konfliktus, krāsainās revolūcijas, apvērsumus, seksa un darba verdzību, cilvēku tirdzniecību un citas kriminālās ekonomikas izpausmes.

Pateicoties ārzonu kriminālajām shēmām, notikusi krasa polarizācija starp superbagātnieku saujiņu un aplaupītajām masām, vidusslāņa un sociālās drošības likvidēšana, polarizācija starp bagātajām un parādos iedzītajām valstīm, dabas resursu sagrābšana, vergu sviedrētavu ierīkošana parādos iedzītajās valstīs, no dzīves izspiesto cilvēku masveida migrācija un neskaitāmas citas traģēdijas. Ārzonu sistēmu patiešām 424 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos var pamatoti nosaukt par „ļaunuma sakni”. Atsakoties izravēt šo ļaunuma sakni, Rietumu civilizācija strauji virzās pretī savai bojāejai, līdzi cenšoties paraut arī pārējo pasauli.

Bet, runājot lietišķi, ārzona ir teritorija, kuras likumi nodrošina finanšu un personālo slepenību ārvalstu rezidentiem, kuri par zināmu samaksu var šajā teritorijā reģistrēt savu uzņēmumu vai kontu, un no šās teritorijas veikt komerciālu darbību citās valstīs. Ārzonas šādus uzņēmējus neapliek ar nodokļiem vai apliek ar tīri simboliskiem nodokļiem. Uzņēmumu reģistrētāji ārzonās var uzdot fiktīvus uzņēmuma īpašnieku vārdus, veidot fiktīvus trastus, finanšu aģentūras un korporācijas, kuru patieso īpašnieku vārdi paliek noslēpumā. Arī mēs, Latvijā, nezinām, kas ir lielveikalu tīklu, banku un citi korporāciju patiesie īpašnieki un labuma guvēji. Tas paver plašas iespējas dažādām krāpnieciskām, laupīšanas un izspiešanas shēmām. Līgumi par dubultu neaplikšanu ar nodokļiem nodrošina, ka šādi ēnu uzņēmumi netiek aplikti ar nodokļiem valstīs, kurās tie veic darbību. No morāles viedokļa šāda darbība ir noziedzīga, jo šie ēnu uzņēmumi nemaksā nodokļus valstij, kuras resursus, infrastruktūru un darbaspēku tie izmanto.

Arī tie Latvijas uzņēmumi, kuri, lai izvairītos no pārliekās nodokļu nastas, sevi

pārreģistrē, piemēram, Igaunijā, būtībā ir ārzonas uzņēmumi, taču šajā gadījumā tie bieži vien ir spiesti tā rīkoties, lai izdzīvotu. Latvijas valstij no šādām shēmām, protams, rodas milzīgi zaudējumi, kas valsti grūž parādos un maksātnespējā. Ja gana liels uzņēmumu skaits nemaksā nodokļus valstij, kurā darbojas, valsts infrastruktūra sabrūk, ko patiešām varam vērot arī mūsu izlaupītajā Latvijā. Esmu pārliecināts, ka nekāda Latvijas atveseļošanās nebūs iespējama, kamēr pie mums ar likumu un starptautiskiem līgumiem tiks atļauta un pat veicināta ārzonās reģistrētu uzņēmumu darbība.

Ofšorizācija ir viens no 4. maija kolaborantu režīma pīlāriem Jau kopš „Dzelzs priekškara” krišanas ofšoru shēmas bija galvenais kriminalizētā biznesa dzinējspēks Latvijā. Pat tādi valstij piederoši uzņēmumi kā „Latvijas kuģniecība” izmantoja „lētos karogus” un sarežģītas meitas uzņēmumu shēmas, lai tikai nemaksātu valstij nodokļus un šo lielo uzņēmumu izlaupītu. Tā bija un arvien vēl ir oficiālā valsts politika. Līdz šai dienai tiek rīkoti starptautiski valsts pasūtījuma konkursi, kuros piedalās ofšoros reģistrētas kompānijas, lai kādi ēnu darboņi gūtu laupījumu uz Latvijas rēķina. Kad politiķi runā par „ārvalstu investīciju piesaistīšanu”, viņi domā par Latvijas atvēršanu ofšor impērijas laupītājiem. Tieši tāpēc jau esam tādā parādu caurumā.

Taču neviens no politiķiem vai partijām nav nopietni ierosinājis šā kriminālā biznesa izmeklēšanu un analīzi, nemaz nerunājot par tā ierobežošanu vai likvidēšanu. To nedara arī anonīmie „ofšoru atvēršanas” iniciatori – šī iniciatīva ir domāta neinformētai publikai, kas uzķeras uz lētiem trikiem. Vēl vairāk – pašu „Mana balss” platformu finansējis viens no veiklākajiem ofšor shēmu manipulatoriem, bēdīgi slavenais un vairākkārt tiesātais mega spekulants un finanšu laupītājs Džordžs Soross. Tieši tāpēc minētajā iniciatīvā ne ar mājienu nav apšaubīta pati ofšor sistēma. Gluži otrādi – runa ir par vēl lielāku „ārvalstu investīciju” piesaisti (pārlasiet vēlreiz iniciatīvas tekstu!).

Tas arī saprotams, jo ir iecerēta pēdējā Latvijas izlaupīšanas un mūsu resursu izpārdošanas fāze, un starptautiskie ofšor laupītāji nevēlas, lai viņus šajā iecerē kāds traucētu vai kavētu. Pirmkārt jau traucēt un kavēt varētu Latvijas vietējie uzņēmēji, kuri Publikācijas (2009 - 2012) 425 negrib zaudēt pēdējo. Ar to arī izskaidrojama iniciatīvā minētā dažu partiju pretestība iecerētajiem labojumiem Komerclikumā. Aiz šīm partijām ir vietējie uzņēmēji, kuri labi saprot, kā šie labojumi tiks izmantoti pret viņiem: „Vienotības” un citu Sorosa pakalpiņu inspirētas VID pārbaudes, KNAB reidi, krimināllietu ierosināšana, kontu un īpašumu iesaldēšana utt. Par t.s. ārvalstu investoru nodomu pilnīgi sagrābt Latvijas resursus lasiet arī manā rakstā „Eiropai uzspiež pašnāvību, par piemēru norādot uz Latvijas modeli”.

Latvija jāpadara par no ofšor piesūcekņiem brīvu teritoriju Mēs dzīvojam unikālā laikā, kad brūk ārzonās bāzētā starptautisko megalaupītāju kriminālā sistēma. Šī parazītiskā sistēma ir bankrotējusi, to pie dzīvības uztur tikai neierobežota dolāru drukāšana un korumpēto valdību centieni šo sistēmu glābt un reanimēt uz savu iedzīvotāju rēķina, tai ziedojot savu reālo ekonomiku un resursus (skat. arī rakstu „Lielais grābiens pēc resursiem un ... kara mākoņi aiz apvāršņa”.

Lai arī kādi pārbaudījumi vēl priekšā cilvēcei, otrās globalizācijas eksperiments jau ir pagātne.

Nekad vairs pasauli dabiskā veidā nedominēs „nešķīstā trīsvienība” (SVF, PB un PTO) un pārējās koloniālās institūcijas, dolāra dominētās sistēmas pilnīgs sabrukums ir tikai laika jautājums. Tālredzīgākās tautas jau domā par nākotni, kas sekos pēc šīs sistēmas sabrukuma, kā arī rīkojas lai pašas netiktu apraktas zem brūkošās sistēmas

drupām. Ja Latvija sev vēlas nodrošināt cienīgu vietu šajā nākotnē, arī mums jādomā uz priekšu, par nākotni.

Viens no pirmajiem soļiem labākas nākotnes virzienā patiešām varētu būt pilnīga atteikšanās no ofšoru sistēmas, tās pilnīga aizliegšana Latvijas teritorijā. Jau pirms rudens vēlēšanām mēs varam vienoties, ka visiem uzņēmumiem, kas darbojas Latvijas teritorijā, ir jāmaksā nodokļi Latvijas valstij. Cita lieta, ka esošā nodokļu sistēma ir jāpārveido, padarot to par draudzīgu reālai ražošanai un jaunu jomu attīstībai. Šo stimulu ietvaros valsts var noteikt atvieglotus nodokļus tām jomām un uzņēmumiem, kas nepieciešamas Latvijas harmoniskai attīstībai, atbrīvot no pārliekas nodokļu nastas darbaspēku, kā arī ieviest šo jomu attīstībai piemērotus iekšējā tirgus aizsardzības pasākumus.

Lai izanalizētu un novērtētu krīzes cēloņus un izvairītos no jaunām kļūdām, – beidzot jātiek skaidrībā par slepenībā veikto „Parex” bankas pārņemšanu, kas Latvijai radījusi milzīgus zaudējumus; jāveic šīs afēras atslepenošana un izmeklēšana; – jāizmeklē t.s. zviedru banku afēra, kuras rezultātā daudzi Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi nokļuvuši parādu verdzībā. Ja zviedru bankas nav gatavas uzņemties savu atbildības daļu, tām atņemama darbības licence Latvijas teritorijā; jāizvērtē, vai un cik ārvalstu banku darbība atbilst Latvijas interesēm; – jāizmeklē slepenībā slēgtā vienošanās par SVF un EK aizņēmumu, no kura ne santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, bet kura rezultātā Latvijas administrācija uzņēmusies Latvijas interesēm neatbilstošas saistības un nesamaksājamus parādus; no netaisnīgām, Latvijas interesēm kaitējošām saistībām jāatsakās. Šiem jautājumiem jākļūst par priekšvēlēšanu diskusijas galvenajiem jautājumiem.

2011. gada 25. jūnijs 426 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Varu Rietumos sagrābuši genocīda piekritēji Kopš Latvija pirms 20 gadiem pievienojās SVF un vēlāk arī ES kontrolētajai sistēmai, notikusi vēl nepieredzēta demogrāfiskā katastrofa un masveida cilvēku izbraukšana no Latvijas. Lai arī šīs politikas rezultāti ir labi zināmi, Dombrovska koloniālā administrācija nolēmusi līdzšinējo kursu ne tikai turpināt, bet to padarīt vēl radikālāku. Tieši ar to izskaidrojama patlaban notiekošā dzīvībai nepieciešamo resursu sadārdzināšana (elektrības, apkures, gāzes tarifi, degvielas un pārtikas cenas u.c.), iesāktā kampaņa pret „oligarhiem” un vietējiem ražotājiem (uzbrukumi Latvijas cepumiem, aviosabiedrībai, zemniecībai, vietējam tirdzniecības tīklam Elkor u.c.), kā arī neiecietības kampaņa pret visiem, kas nav vienisprātis ar genocīda politiku (skat. angažētās galma dzejnieces Mā r a s Zālītes aicinājumu s a ukt p i e atbildības „angažētus žurnālistus”, k ā a r ī Arta Pabrika aprādījumus – „Militāra apdraudējuma apstākļos pieļaujami demokrātijas ierobežojumi”). Īsa maltusiānisma vēsture Tā nav sagadīšanās vai nejaušība, jo katrai parādībai ir konkrēti cēloņi.

Iepriekš minētās un citas globālās pārvaldības organizācijas XX gadsimta otrajā pusē ir pārņēmuši t.s. neomaltusiānisti, proti, XIX gadsimta britu reakcionārā filozofa Tomasa Maltusa teorijas sekotāji, kuri uzskata, ka zemeslode ir pārapdzīvota, tāpēc jāaptur zinātnes attīstība un jāveic pasākumu komplekss, kas samazinās iedzīvotāju skaitu. Starp iedzīvotāju skaita samazināšanas pasākumiem minami kari, bads, epidēmijas, nabadzība,

antisanitāru dzīves apstākļu radīšana, ekonomiskie un koloniālie spaidi, dzimstības kontrole, zinātnes sasniegumu apkarošana, debilizējošas izglītības programmas, enerģijas patēriņa samazināšana, ekonomiskās attīstības apturēšana u.c. Par tipisku šīs „revolūcijas” pārstāvi var uzskatīt ASV prezidenta Baraka Obamas palīgu zinātnes un tehnoloģijas jautājumos, Baltā nama zinātnes un tehnoloģijas biroja direktoru Džonu Holdrenu (John Holdren).

Pirmo reizi dokumentētajā vēsturē zemes pārapdzīvotības arguments minēts XIII gadsimtā pirms mūsu ēras – t.s. Trojas kara laikā. Kopš tā laikmeta šo argumentu izmantojuši neskaitāmi oligarhi, iekarotāji, imperiālisti un diktatori, kā arī viņus atbalstošie „zinātnieki”, inteliģences pārstāvji un reakcionārie filozofi, no kuriem redzamākais pirms Tomasa Maltusa, Džeremija Bentama, Čārlza Darvina un Frensisa Galtona bija XVIII gadsimta Venēcijas oligarhijas filozofs Džamarija Marija Ortess.

Džons Holdrens ir radikālā ekoloģiskās kustības guru Pola Ērliha māceklis, kurš 1968. gadā izdeva skandalozo grāmatu „Iedzīvotāju skaita sprādziens” (Paul Ralph Ehrlich – „The Population Bomb”). „Romas klubs” 1972. gadā izdeva grāmatu „Izaugsmes robežas” (The Limits to Growth). ASV dzimstības kontroli un attīstības novēršanu Trešās pasaules valstīs par oficiālo globāli īstenojamo politiku izvēlējās 1974. gadā, Henrija Kisindžera vadībā pieņemot „Nacionālās drošības memorandu 200” (National Security Study Memorandum 200: Implications of Worldwide Population Growth for U.S. Security Publikācijas (2009 - 2012) 427 and Overseas Interests). Kopš tā laika notikušas vairākas pasaules depopulācijai un dzimstības novēršanai veltītas konferences ANO un citu globālo organizāciju ietvaros.

Pārmaiņu uzspiešana caur nezinātniskām baidu teorijām Viens no iespaidīgākajiem instrumentiem neomaltusiānistu rokās ir teorija par it kā cilvēku darbības izraisītu „globālo sasilšanu”. Tā kā pēdējos gados faktiski novērota zemes atmosfēras atdzišana, šī teorija pakāpeniski pārdēvēta par cilvēku darbības rezultātā notiekošām „klimatiskajām pārmaiņām” vai „klimata krīzi”, kura it kā apdraudot turpmāko dzīvības pastāvēšanu uz zemeslodes. Šīs pseidozinātniskās teorijas iespaidā oglekļa dioksīds, kuru mēs ik brīdi izelpojam un ko patērē augu valsts, faktiski nosaukts par nāvējošu indi, un tiek veikti globāli piespiedu pasākumi CO izmešu ierobežošanai, kas izpaužas kā CO kvotu ieviešana nacionālām valstīm, CO 2 2 2 nodokļa maksāšana, tirgošanās ar CO kvotām (angliski „Cap and Trade system”) un 2 jauna finanšu burbuļa uzpūšana saistībā ar šīs sistēmas finanšu derivātu spekulācijām.

Taču pats galvenais genocīda uzspiešanas instruments neomaltusiānistu rokās arvien ir SVF, PB, PTO un EK noteikumi un reālās ekonomikas pakļaušana finanšu spekulantu (globālā kazino spēlmaņu) interesēm, kas pasauli iegrūduši globālā finanšu krīzē un saimnieciskā depresijā.

Lai genocīda politikas aizstāvji nesmīkņātu par „sazvērestības teorijām”, par neomaltusiānista piemēru izvēlējos tieši ASV prezidenta padomnieku Džonu Holdrenu, kurš savu pasaules redzējumu skaidri un saprotami izklāstījis kopā ar jau minēto Polu Ērlihu 1977. gadā uzrakstītajā grāmatā „Ekozinātne: iedzīvotāji, resursi, vide” (Ecoscience: Population, Resources, Environment).

Holdrens par galveno pasaules problēmu uzskata pašus cilvēkus, kuri, viņaprāt, ir kā vēzis uz zemeslodes ķermeņa. Viņš sevi atklāti dēvē par neomaltusiānistu, bet savus pretiniekus sauc par kornukopejistiem (no vārda kornukopija, kas latīņu valodā nozīmē pārpilnību; cilvēki, kuri uzskata, ka pasaulē valda resursu un iespēju pārpilnība, ko cilvēkiem tikai jāprot saprātīgi izmantot). Holdrens noraida jebkādu attīstību un pat ierosina dibināt zinātnes tiesu, kas lemtu, kādi zinātnes atklājumi ir īstenojami, bet kādi – aizliedzami. Viņš noraida pārliecību, ka krīze pārvarama ar attīstību, tā vietā piedāvājot krīzes menedžmentu.

Ja minētais Dž. Ortess uzskatīja, ka maksimālais iedzīvotāju skaits uz zemes nedrīkst pārsniegt 3 miljardus cilvēku, tad Holdrens ir daudz radikālāks, pieļaujot, ka zemes optimālā nestspēja ir tikai viens miljards cilvēku. Tā kā pašlaik uz zemeslodes dzīvo ap sešiem miljardiem cilvēku, tad ko darīt ar pārējiem?

Ja T. Maltuss risinājumu redzēja karos, badā un epidēmijās, Č. Darvins – cīņā par stiprāko izdzīvošanu, tad sers F. Galtons – eigēnikā (pseidozinātnē par pilnvērtīgāko cilvēku un rasu selekcionēšanu un nepilnvērtīgāko likvidēšanu, piemēram, sterilizējot „nepilnvērtīgus” cilvēkus, kurus sers Galtons nosauca par deģenerātiem, lai viņiem nebūtu pēcnācēju). XX gadsimta pirmajā pusē eigēnikas kustībai bija daudz sekotāju un liela ietekme anglosakšu zemēs un vēlāk arī Hitlera pārvaldītajā Vācijā. Tikai pēc II pasaules kara ASV pavalstīs un citās rietumvalstīs atcēla eigēnistu programmas un likumus, kuru ietvaros patiešām tika veikta „nepilnvērtīgā materiāla” sterilizēšana un „lieko ēdāju” likvidēšana. Iemesls aizliegumam – pārāk tieša asociācija ar tikko sakauto 428 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos hitlerismu. Taču paši eigēnisti nekur tālu nepazuda, tikai sāka sevi saukt citiem vārdiem: ģimenes plānotāji, dzimstības kontroles atbalstītāji, ekoloģijas kustības dalībnieki, dabas draugi (Hitlers arī bija dabas draugs un veģetārietis), transhumānisti u.c.

Dzimstības regulēšanas metodes Holdrens, protams, iet tālāk par eigēnistiem, Hitleru, Staļinu, Mao un Pol Potu. Viņš piedāvā ne tikai vīriešu un sieviešu sterilizāciju, bet arī citus iedzīvotāju skaita kontroles pasākumus, piemēram: palīdzības pārtraukšanu krīzē iedzītajām Trešās pasaules valstīm, Trešās pasaules valstu atgriešanu viduslaiku atpalicībā (de-development), kad cilvēku vidējais mūža garums bija ap 30 – 35 gadiem.

Lai to panāktu, Holdrens ierosina iedibināt „planetāro režīmu”, proti, pasaules valdību, kas kontrolētu katru cilvēka dzīves aspektu. Pašlaik līdzīgas funkcijas jau diezgan sekmīgi mēģina pildīt manis minētās SVF, PB, PTO un EK, bet Hodrens grib iet vēl tālāk, efektīvāk un radikālāk. Individuālām valstīm Holdrens iesaka pieņemt „Iedzīvotāju skaita likumu”, kas nosaka maksimālo pieļaujamo iedzīvotāju skaitu valstī. Šis likums regulētu ģimenes lielumu, kā to jau darījusi Ķīna periodā pēc Mao Dzeduna „kultūras revolūcijas”. Šim mērķim Holdrens iesaka dažādus sterilizācijas veidus, piemēram, ķirurģisko sterilizāciju, obligāto vasektomiju (sēklvadu nobloķēšanu vai pārgriešanu) ģimenēs, kurās jau ir maksimāli pieļaujamais bērnu skaits, piespiedu abortus, pretapaugļošanās implantu iešūšanu zem sieviešu ādas, pretapaugļošanās vai sterilizējošu vielu pielikšanu dzeramajam ūdenim sabiedriskajā ūdensvadā vai pārtikas produktiem, maksas dzemdēšanas licenču izdošanu un tirgošanu brīvajā tirdzniecībā (ar visām sekām, kādas parasti notiek, ja licences, sertifikātus vai citus vērtspapīrus palaiž brīvā spekulāciju tirgū), bezmaksas izglītības liegšanu ģimenēm, kurās bērnu skaits pārsniedz pieļaujamo, īres tiesību liegšanu sabiedriskajā mājokļu sektorā, bērnu

konfiscēšanu no ģimenēm u.c.

Lai dabu pasargātu no cilvēkiem, Holdrens ierosina pasludināt koku juridiskās tiesības un ieviest īpaši apmācītus advokātus, kuri pārstāvētu koku tiesības tiesā. Vairāk par šīm genocīda metodēm varat izlasīt jau minētajā Ecoscience grāmatā.

Dž. Holdrens nav vienīgais fanātiķis Obamas administrācijā. Jāmin Obamas padomnieks regulēšanas jautājumos, biheiviorisma ekonomikas speciālists Kess Sanstīns (Cass Sunstein), kura uzdevums ir radīt stimulus, lai no cilvēkiem panāktu vēlamo uzvedību.

Sanstīns, piemēram, aicina ieviest juridiskas tiesības dzīvniekiem, ieskaitot tiesības būt pārstāvētiem ar advokātu tiesā. Klimata, Globālās sasilšanas un enerģijas padomniece Obamas administrācijā ir Kerola Braunere (Carol Browner), kuras ilgstošo graujošo darbību šajās jomās detalizēti aprakstījis Kristofers Korners nesen iznākušajā grāmatā Power Grab: How Obama’s Green Policies Will Steal Your Freedom and Bankrupt America.

Baidu teorijām nav nekā kopēja ar zinātni Uzaicinot Džonu Holdrenu par Baltā nama zinātnes caru, Obama, iespējams, cerējis savai genocīda politikai piešķirt zinātniskuma piekrāsu, taču šīm uz genocīdu vērstajām programmām ar zinātni vai veselo saprātu nav nekādas saistības. Pola Ērliha prognozes par „iedzīvotāju skaita sprādzienu” nav piepildījušās – gluži otrādi – vērojamas stipras depopulācijas tendences. Strauji izmirst gan Latvija, gan citas bijušā Austrumu bloka Publikācijas (2009 - 2012) 429 valstis, gan pati Rietumeiropa, Japāna un ASV. Lai nodrošinātu nepieciešamo strādājošo skaitu, t.s. attīstītās rietumvalstis spiestas importēt iedzīvotājus no bijušajām kolonijām un bijušajām Austrumu bloka valstīm. Dzimstība krīt arī tajās Trešās pasaules valstīs, kuras sasniegušas pieklājīgu attīstības un pārticības līmeni. Tātad tieši attīstība un pārticība nodrošina mērenu dzimstību dabiskā ceļā. Arī ekoloģiskie rādītāji vislabākie ir salīdzinoši attīstītās un turīgās valstīs.

Klimata pārmaiņas, protams, ir realitāte. Piemēram, es savos 55 gados esmu piedzīvojis gan periodu ar aukstām, garām ziemām, gan periodu ar siltām ziemām, kad sniegs īsti neturējās, bet tagad atkal sākas aukstuma periods. Pasaules apzinātajā vēsturē ir bijuši vairāki garie un īsie ledus laikmeti, bet bijuši arī pavisam silta klimata periodi, kad, piemēram, vikingi apmetās Grenlandē, lai tur nodarbotos ar lauksaimniecību, bet Britānijas salās cilvēki nodarbojās ar vīnogu audzēšanu.

Taču šīm periodiskajām klimata svārstībām nav vērā ņemamas saistības ar cilvēku aktivitātēm, bet gan ar saules aktivitāti. Sakarība starp oglekļa dioksīda saturu atmosfērā un temperatūru patiešām pastāv, tikai „ekozinātnieki” cēloni ir apzināti sajaukuši ar sekām. Kad klimats ir siltāks, no okeānu ūdeņiem izgaro vairāk CO gāzes. Arī polārie 2 ledāji kūst atkarībā no gadalaikiem un klimatiskajiem periodiem. Cilvēku aktivitātes mūsdienās ir atbildīgas tikai par apmēram nepilniem 2% no kopējā CO sastāva 2 atmosfērā, pārējās „siltumnīcas gāzes” rodas dabiskā ceļā. Tagad, kad gada vidējā temperatūra atkal krītas, samazināsies arī CO izmeši. Par Austrumanglijas institūta 2 klimata parametru viltojumiem jau rakstīts saistībā ar t.s. klimatgeitas skandālu, kas izjauca vienprātību Kopenhāgenas klimata pārmaiņām veltītajā konferencē, kuru iznākumā Kioto 2 protokols tā arī netika pieņemts. Taču globālajiem ierēdņiem tas

netraucē turpināt darbību tā, it kā nekāda skandāla nebūtu bijis.

Patiesībā Ziemeļu valstis, tai skaitā Latvija, būtu lielas ieguvējas, ja vidējā temperatūra patiešām pieaugtu par 5 – 10 grādiem, jo tas pavērtu plašas iespējas zemkopībai (patlaban salīdzinoši īsās un vēsās vasaras Latvijas zemkopju iespējas būtiski ierobežo).

Nekāda konsensa starp dabas zinātniekiem klimatisko pārmaiņu jautājumā nav. T.s.

ANO Starpvaldību klimata pārmaiņu komisija sastāv no algotiem zinātnes ierēdņiem, nevis neatkarīgiem zinātniekiem. Bailes par draudošajām klimata pārmaiņām tiek radītas nevis caur brīvām zinātniskām diskusijām, bet caur nemitīgu šo draudu atkārtošanu mēdijos, skolās un visās iestādēs. It kā cilvēku aktivitāšu izraisīta „globālā sasilšana” jau būtu neapgāžams fakts.

Apmātība ar „zaļo enerģiju” Ja kas ir reāls, tad tie ir pavisam konkrēti genocīda pasākumi, kurus globālisti veic „klimata pārmaiņu” vārdā. Viens no pasākumiem, kurā Latvija apņēmusies ieņemt līdera pozīcijas ES, ir t.s. atjaunojamo jeb alternatīvo enerģijas avotu izmantošana, jeb t.s. zaļā enerģija. Ja citas ES dalībvalstis apņēmušās no „atjaunojamajiem” avotiem iegūt apmēram 20% patērētās enerģijas, tad Latvijas pakalpīgie ierēdņi apņēmušies sasniegt 40%. Tātad kopš Pelšes un Vosa laikiem nekas nav mainījies – mūsu kangari arvien grib izcelties pakalpībā, nacionālo interešu iztirgošanā un trulā muļķībā. „Zaļā enerģija” faktiski nozīmē atgriešanos XIX gadsimtā sākumā, kad enerģiju ieguva no malkas un vējdzirnavām. Tā ir nesamērīgi dārga, nekvalitatīva un neefektīva enerģija, 430 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kuru kapitālisma apstākļos var ražot tikai ar lielām valsts subsīdijām. Ar to izskaidrojams arī elektrības tarifu pieaugums Latvijā, bet tas ir tikai pats sākums!

Presē bieži lasām par „zaļo enerģiju”, „tīro enerģiju”, „zaļajām darbavietām” un citām zaļām lietām. Šo histēriju uzkurina ar vēl vienu pseidozinātnisku teoriju, kura sludina drīzu naftas krājumu izsīkšanu (angliski Peak Oil Theory). Ja vēl pieliek minēto „globālās sasilšanas” teoriju, sanāk patiešām nāvējošs maisījums. Spānija, kura līdz šim bijusi rekordiste „zaļās enerģijas” ieviešanas jomā, raksturojas arī ar ES lielāko bezdarbu un straujāko nabadzības pieaugumu. Apmaiņā pret katru dārgi radīto „zaļo darbavietu” Spānijas ekonomika zaudē vidēji divas labi atmaksātas darbavietas citās tautsaimniecības jomās, kā arī valsts konkurētspēju. Dānijas vēja ģeneratoru ražotāji tā sadārdzinājuši elektrību Dānijā, ka nu ir spiesti savas ražotnes pārcelt uz valstīm, kuras vēl nav apmātas ar „zaļo enerģiju”. Turklāt zaļajām darbavietām ir sezonāls, nestabils raksturs, tās pastāv, tikai pateicoties nodokļu maksātāju subsīdijām.

Par Latvijas mērķtiecīgu iznīcināšanu un genocīdu esmu jau daudz rakstījis, tas atspoguļots arī manis uzrakstītajā 24. marta mītiņa Rezolūcijā. N u šim vērtējumam pievienojies arī „Itera Latvija” priekšsēdētājs Juris Savickis. Taču tas vēl nav viss.

Viens no „zaļās enerģijas” iegūšanas veidiem ir enerģijas ražošana no biomasas. Līdz ar to milzīgas zemes platības pasaulē tiek apsētas ar šim nolūkam audzētu kultūru. Ņemot vērā, ka citu pasākumu rezultātā valstis ir atteikušās no tradīcijas uzkrāt labības rezerves bada gadiem, var prognozēt, ka tiek mērķtiecīgi gatavots pasaules mēroga bads. Bet par to vairāk kādā no nākamajiem rakstiem.

2011. gada 7. jūlijs Globālā oligarhija gatavo masu badu Nu jau ir vairāk nekā skaidrs, ka globālā oligarhija nevēlas pieļaut finanšu krīzes

pārvarēšanu, bet ir nolēmusi šo krīzi padziļināt vēl vairāk un to izmantot saviem antihumāniem mērķiem, par kuriem sāku vēstīt rakstā “Varu Rietumos sagrābuši genocīda piekritēji”. Bankas, ofšoros izvietotie hedžfondi un citas spekulantu hiēnas un haizivis tiek glābtas uz nodokļu maksātāju rēķina, valstīm uzņemoties bankrotējušo banku saistības. Iedzīvotāji tiek pakļauti aizvien radikālākiem finanšu un sociāliem žņaugiem, bet izglābtās banku iestādes kļuvušas vēl lielākas un ietekmīgākas, par sviestmaizes cenu aprijot veselīgus uzņēmumus, reālo ekonomiku un pasaules valstu dabas resursus. Vecās sistēmas glābšanai paredzētie līdzekļi tiek izmantoti jaunu spekulācijas burbuļu uzpūšanai, resursu un it sevišķi pārtikas produktu cenu uzskrūvēšanai, ko arī mēs ik dienas izjūtam uz savas ādas. Pasaulē jau bijis gadījums, kad „brīvā tirgus” vārdā noorganizēts masu bads – tas bija „kartupeļu bads” Īrijā, kurā mira vairāk nekā miljons īru. Šajā rakstā izsekosim, kā šī laupīšanas sistēma veidojusies un ko tā var nest cilvēcei, ja mēs šīs tendences neapturēsim vai pret tām nenodrošināsimies.

Publikācijas (2009 - 2012) 431 Pārtikas rezervju likvidēšana Tas ir XXI gadsimta paradokss: lai arī mūsu planētas resursi ir pietiekami daudzkārt lielāka cilvēku skaita pabarošanai, arvien vairāk cilvēku pasaulē jau tagad cieš no hroniska bada, – 2 līdz 3 miljardi cilvēku iztiek ar mazāk nekā vienu eiro dienā. Lai gan nav notikusi liela dabas katastrofa, nedz arī pēkšņi pieaudzis cilvēku skaits, pārtikas cenas pieaug kosmiskā ātrumā un aizvien biežāk dzirdam brīdinājumus par gaidāmo masu badu. Par šādu paradoksu parūpējušies konkrēti spēki un interešu grupas, kuru mērķis ir mākslīgi vairot trūkumu un badu, kā arī samazināt iedzīvotāju skaitu.

Iespēja neatkarīgi no piedāvājuma un pieprasījuma manipulēt pārtikas pamatproduktu cenas globālā mērogā ir samērā jauna parādība, kas tika mērķtiecīgi sagatavota. Līdz 1970. gadu “labības krīzei” pasaulē nebija vienotas cenas par graudiem un citiem produktiem. Graudu cena katrā vietā tika noteiktas lokāli, izejot no pieprasījuma un piedāvājuma, kā arī katrā valstī pastāvošās sociālās politikas, kas varēja izpausties arī kā pārtikas subsidēšana. Lai nodrošinātos pret sausumu vai citām dabas stihijām, kas izraisīja neražu, jau kopš senās Šumeru civilizācijas laikiem (2000 gadus pirms mūsu ēras) katra civilizācija uzkrāja īpašas graudu rezerves, kurās graudi savu vērtību saglabāja 7 gadus vai pat ilgāk. Tā tas turpinājās līdz mūsdienām. Pat Latvijai pēc neatkarības atgūšanas bija pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču rezerves, par kurām rūpējās valsts. Šādas kārtības izjaukšana sākās jau pēc II pasaules kara, kad Vašingtonā tika parakstīts GATT nolīgums, kura mērķis bija liberalizēt tirdzniecību starp industriāli attīstītām valstīm, it īpaši ASV un Eiropas Kopienu. Eiropieši un jo īpaši Francija uzstāja, lai šajās sarunās netiktu skarta lauksaimniecība – joma, kurā Eiropas Kopienai bija sava iekšējā politika.

Kārtība sāka mainīties 1980. gados – līdz ar M. Tečeres un R. Reigana “revolūciju”, kuras pamatā bija brīvā tirgus ekstrēmista un monetārista Miltona Frīdmana idejas.

Kopš tā laika soli pa solim tika noārdīta tā barjeru un noteikumu sistēma, kas līdz tam bija nodrošinājusi 30 gadu nepārtrauktas bez-krīžu attīstības periodu. Pēdējās barjeras abpusēji izdevīgai starpvalstu sadarbībai krita līdz ar Austrumu bloka sabrukumu, kad tečerisma principi un „Vašingtonas konsensa” noteikumi tika iedzīvināti arī bijušā sociālistiskā bloka teritorijās.

1993. gadā ES piekāpās GATT sarunu Urugvajas raundā, kas paredzēja būtiski

samazināt nacionālo lauksaimniecības tirgu aizsardzību, kā arī likvidēt nacionālo valstu valdību atbildību par stratēģiskajām labības rezervēm. GATT līguma organizācija tika nosaukta par Pasaules Tirdzniecības organizāciju (PTO), kuras ierēdņi tika pilnvaroti pārraudzīt līguma ievērošanu un uzspiest sankcijas valstīm, kuras šo līgumu pārkāps.

Līdzīgi kā SVF un PB gadījumos, arī PTO lēmumos noteicošā bija ASV griba un intereses.

Nelielu valstu un Trešās pasaules valstu intereses PTO netiek ņemtas vērā.

Kopš tā laika labības rezervju pārvaldīšana tika uzticēta “brīvā tirgus” spēkiem, bet faktiski milzīgām agro-korporācijām un karteļiem, starp kuriem dominē ASV pārtikas industrijas giganti, kā ADM ( Archer Daniels Midland), Continental Grain, Bunge un Cargill. Tie tad arī kļuva par lielākajiem GATT sarunu uzvarētājiem un labuma guvējiem, bet labības tirgus tika pakļauts vēl nebijušām tirgus manipulācijām un spekulācijām.

432 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Par to nenākas brīnīties, jo Urugvajas sarunu raundā pieņemtās vienošanās lauksaimniecības nodaļu sagatavoja tieši bijušais Cargill izpilddirektors Dans Amštuts ( Dan Amstutz). Globālo lauksaimniecības reformu sagatavošanā piedalījās arī M. Frīdmana kolēģis un Deivida Rokfellera vadītās Trīspusējās komisijas ( Trilateral Commission) ziņojuma par tirgus orientētām lauksaimniecības reformām līdzautors D. Geils Džonsons. Tieši Rokfellera grupu un tās smadzeņu centrus var uzskatīt par patiesajiem “reformas” arhitektiem.

Līdz 2000. gadam tika likvidētas visas nacionālās labības rezerves, izņemot tās, kuras saglabājusi Ķīna un Indija.

Volstrītas haizivju iesaistīšanās Nākamais solis pārtikas nolaupīšanā pasaulei bija ar lauksaimniecības precēm saistīto vērtspapīru (derivātu, nākotnes kontraktu, opciju, svopu u.c.) spekulāciju deregulācija, kas pavēra ceļu nekontrolētām spekulatīvām tirgus manipulācijām.

Reformas biržām 1999. - 2000. gados prezidenta Klintona administrācijas laikā sagatavoja arī patlaban Obamas administrācijā ļoti ietekmīgie banku lobija sūtņi Tims Gaitners un Lerijs Sammers ( Tim Geithner and Larry Summers) un apstiprināja Preču Nākotnes kontraktu tirdzniecības komisija ( Commodity Futures Trading Commission jeb CFTC). Faktiski jebkādi noteikumi, kuri līdz tam regulēja vērtspapīru tirdzniecību, piemēram, Čikāgas Tirdzniecības palātā ( Chicago Board of Trade) vai NYMEX, tika atcelti.

Patlaban pārtikas tirdzniecībā tiek brīvi izmantoti tie paši finanšu instrumenti, ar kuriem vēl nesen tika uzpūsts un sagrauts nekustamo īpašumu tirgus, un pārtikas cenas mūsu veikalos nav atkarīgas no mūsu lauksaimnieku devuma, bet gan no spekulantu orģijām kaut kur Čikāgā, Ņujorkā vai viņu oršor filiālēs. Taču par šiem oligarhiem mūsu bijušais prezidents, Māra Zālīte un pārējie sorisisti klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši.

Jo viens no ietekmīgākajiem globālajiem ofšor mahinatoriem, kas parazitē uz visas pasaules rēķina, ir viņu aizbildnis, maizes tēvs un hedžfondu operētājs Džordžs Soross.

Soross finansiāli atbalsta arī dažādas radikālas spiediena grupas, kas ietekmē politiku ne tikai mazajā Latvijā, bet arī lielajā ASV un citur pasaulē.

Kas kontrolē pārtiku un enerģiju, tas kontrolē arī cilvēkus un tautas ASV megabankas šīm laupīšanas orģijām gatavojās jau sen. Piemēram, Goldman Sachs banka jau 1991. gadā ieviesa tā saucamo Goldman Sachs indeksu (GSCI), kas kļuva kā globāls standarts derivātu spekulācijām, ieskaitot spekulācijām ar pārtiku un naftas

produktiem. Tas Ņujorkas finanšu centru Volstrītu pārvērta par „vienas pieturas” kazino aģentūru, caur kuru vienlaikus var ietekmēt 24 preču un izejvielu cenas pasaules tirgū, kā arī nosmelt krējumu no šīm operācijām. GSCI baņķieriem, hedžfondu menedžeriem un citiem ēnu darboņiem tas ļāva slēgt nākotnes darījumus par precēm, kuras viņiem pašiem reāli nebija jāpiegādā. Nauda plūda tikai no datora taustiņu spaidīšanas moderni iekārtotos spekulantu birojos, kādus varam redzēt, piemēram, ASV filmā “Wall Street”.

Pārtikas cenas sāka manipulēt kazino līdzīgas iestādes – no Volstrītas līdz Londonas Sitijai un tālāk, kuras tirgojās ar nākotnes kontraktiem, opcijām un citiem derivātiem, Publikācijas (2009 - 2012) 433 kā arī slēdza derības Čikāgas, Mineapolisas vai Kanzasas biržās, un kuru vienīgais arbitrāžas likums ir pirkt lēti un pārdot dārgi. Ja kādreiz nākotnes kontrakti un dažādas apdrošināšanas shēmas fermeriem reāli kalpoja kā nodrošinājums pret sliktu ražu un citiem objektīviem riskiem, tad tagad cenas vairāk atkarīgas no baumām un “tirgus taisītāju” mahinācijām, nekā no realitātes.

GSCI strukturēts tā, ka investori var nopirkt tikai kontraktu. Tādējādi neviens nevar slēgt derības uz cenu samazināšanos, bet tikai uz pieaugumu. Šāds mehānisms nodrošina, ka pārtikas cenas nekrīt arī tad, ja pasaulē padevusies bagātīga raža. Līdz ar to arvien vairāk investoru tiek ievilināti augsta riska spekulāciju virpulī, kas baņķieriem ļauj spēlēt ar citu cilvēku naudu, peļņu pievācot sev, bet zaudējumus atstājot saviem klientiem un – tirgus sabrukuma gadījumā – nodokļu maksātājiem. Drīzi vien savus indeksus iedibināja arī citas lielākās bankas un finanšu iestādījumi: Barclays, Deutsche Bank, Pimco, JP Morgan Chase, AIG, Bear Stearns, Lehman Brothers u.c. Tā tika iedibināts sociālisms baņķieriem, bet brīvais tirgus – pārējiem cilvēkiem.

Pateicoties tirgus deregulācijai, pārtikas spekulāciju tirgū tika ieguldīts tādu institūciju kapitāls, kurām tradicionāli nav nekādas saistības ar pārtikas ražošanu, piemēram, hedžfondi, pensiju fondi, investīciju bankas. Tā kā atcelts arī Glāsa Stīgela likums, kurš atdalīja un regulēja komercbanku, investīciju banku un apdrošināšanas sabiedrību funkcijas, kļuvis iespējams arī tāds ārprāts, kad bankas aplaupa savus klientus, pensiju fondu pārvaldītāji iegulda naudu augsta riska toksiskos vērtspapīros, kuriem kredītreitinga aģentūra par samaksu piešķīrusi AAA vērtējumu u.tml.

Pēc dot.com spekulāciju burbuļa sabrukšanas 2000. gadā finanšu tirgus spēlmaņi meklēja alternatīvas: reālas preces un resursus, kā arī augsta riska derivātus, kas emitēti, balstoties uz šo preču un resursu groziem. Investīcijas dažādu indeksu fondos, no kuriem lielākais ir GSCI, pieauga no 13 miljardiem dolāru 2003. gadā līdz 317 miljardiem 2008. gadā, kad tika uzpūsts naftas un pārtikas produktu spekulāciju burbulis. Kopš 2008. gada, lai gan bija dažas svārstības, investoru fondi turpināja ieplūst preču spekulāciju tirgū, uzturot augstas un augošas cenas.

No 2005. līdz 2008. gadam pārtikas cenas pasaulē tika uzskrūvētas par 80% un turpināja augt. No 2010. gada maija līdz 2011. gada maijam kviešu cena pieauga jau par 85%. Pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, kopš 2004. gada pārtikas cenas pasaulē uzskrūvētas par 240%. Īpaši liels investīciju pieplūdums preču tirgū sākās pēc nekustamo īpašumu tirgus sabrukuma 2007. gadā, kad pasauli pārņēma arī pirmie bada dumpji. Pārtiku importējošās valstis nu bija spiestas pārtikas importam tērēt vidēji par 30% vairāk, kas veidoja 1,3 triljonus dolāru papildus izdevumu!

Pārtikas cenu straujš pieaugums bija arī viens no galvenajiem iemesliem krāsainajām revolūcijām Ziemeļāfrikā un Vidējos austrumos.

Agrobizness, līdzās ieroču eksportam, izveidojies par ASV stratēģisko sektoru, kuram Vašingtona velta īpašu uzmanību un rūpes. Starptautiskais pārtikas tirgus, kas vēl pirms 30 gadiem bija pavisam niecīgs, nu ir izaudzis līdz gigantiskiem apmēriem un tajā dominē jau nosauktie ASV pārtikas karteļi. Ja vēl nesen pasaulē bija daudz pašpietiekamu valstu, tad tagad SVF, PB un PTO politikas iespaidā gandrīz visas valstis, tai skaitā Latvija, pārvērstas par pārtikas importētājām. Piemēram, parādos iedzītām valstīm SVF liek 434 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos audzēt eksportam piemērotas monokultūras, bet pārējo pārtiku importēt. Importētā pārtika parasti ir neveselīga vai pat indīga: konservantiem, hormoniem un antibiotikām piesūcināti subprodukti, kuri var gadiem stāvēt lielveikalu plauktos un nebojāties.

Aizvien biežāk pārtikas produktu producēšanā tiek izmantotas Tyson Foods, Smithfield, Cargill vai Nestle tehnoloģijas, un peļņa šiem uzņēmumiem daudz svarīgāka par klientu veselību un labklājību. Bez tam šie giganti cilvēkiem uzspiež ģenētiski modificētus produktus, kuru iespaids uz cilvēku veselību netiek pētīts vai arī esošie pētījumi tiek apkaroti (palasiet Viljama Engdāla grāmatu „Seeds of Destruction”). Lēts agrobiznesa imports, kurš parasti netiek aplikts ar nodokļiem, jo operē no ofšor zonām, izspiež no tirgus vietējos ražotājus, kuru dabiskie produkti, it sevišķi valstīs ar nabadzīgiem iedzīvotājiem, cenu ziņā ir konkurēt nespējīgi. Tieši tādā veidā tiek izspiesti no aprites arī Latvijas ražotāji.

Pēc Buša administrācijas apstiprinātajiem likumiem, 2008. gadā ap 35% aramzemes ASV tika apstādīta ar kultūrām biodegvielas ražošanai, 2011. gadā šīs platības sasniegušas jau 40% no aramzemes. Tādējādi radīti priekšnoteikumi tam, ka pat neliels tirgus satricinājums var izraisīt masīvu spekulatīvā burbuļa uzpūšanos starptautiskajā labības tirgū, kas var nozīmēt pārtikas cenu vairākkārtēju pieaugumu līdz līmenim, kad liela cilvēku daļa vairs nespēj maksāt.

Harvardas projekts un globālais agrobizness Mūs arvien baida ar ideoloģizētām klišejām, piemēram, Rietumus saucot par „brīvo pasauli”, bet bijušo PSRS – par totalitāru „Ļaunuma impēriju” vai „Gulaga arhipelāgu”.

Es pats arī vēl nesen šīm klišejām ticēju un jutu līdzi Rietumiem. Taču, vērojot Latvijā notiekošos procesus, vācot materiālus grāmatām un rakstiem, esmu secinājis, ka gan Rietumos, gan Austrumos daudzi procesi ritējuši apbrīnojami līdzīgi un paralēli.

Mūs arvien vēl šausmina ar Staļina kolektivizāciju un cilvēku deportācijām, bet kaut kas līdzīgs, tikai krietni efektīvāk noticis arī „brīvās pasaules” citadelē ASV. Brīvus Amerikas fermerus mēs varam vērot tikai vecās kovboju vai romantiskās filmās. Vēl pirms kara lauksaimniecību Amerikā sauca par agrokultūru ( agriculture), un šai nozarē patiešām dominēja privāti fermeri. Taču kopš tā laika miljoniem fermeru ir izputināti, nodzīti no zemes, izklīduši lielpilsētu džungļos vai pieteikušies par profesionāliem kara algotņiem nebeidzamajos ASV karos. Un lauksaimniecību ASV tagad sauc par agrobiznesu ( agribusiness), kuru kontrolē dažas gigantiskas korporācijas.

Staļins par tādu centralizāciju, kolektivizāciju un vergu darbu (nelegālo imigrantu darbs ASV) varēja tikai pasapņot. Tas pats par deportācijām. Saskatiet paši, cik cilvēku no Latvijas deportēja Staļina laikā un cik cilvēku no Latvijas deportēts tagad, izmantojot „brīvā tirgus” stimulus? Turklāt tik labi deportēts, ka aizbraucējiem visai niecīgas iespējas jelkad atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Dzimtenē, jo te iepriekš minēto iemeslu dēļ nav darba un iespēju attīstīties.

ASV Zemkopības ministra vietnieks Aizenhauera administrācijā Džons Deiviss ( John H.

Davis) 1955. gadā Rokfellera fonda uzdevumā ieradās Harvardas Biznesa skolā, kur kopā ar profesoru Reju Goldbergu ( Ray Goldberg) un krievu izcelsmes ekonomistu Vasiliju Ļeontjevu sāka strādāt pie maz reklamēta projekta. Ļeontjevs jau bija sācis strādāt ASV valdības uzdevumā, izveidojot ekonomikas dinamiskās analīzes metodi, kuru līdz Publikācijas (2009 - 2012) 435 šai dienai dēvē par „input-output” analīzi. Ļeontjevs sadarbojās ne vien ar ASV Darba departamentu, bet arī ar CIP priekšteci – Stratēģisko dienestu biroju ( Office of Strategic Services). Jau 1956. gadā Deiviss zinātniskā ziņojumā rakstīja: „Vienīgais veids, kā uz visiem laikiem atrisināt tā saucamo fermu problēmu un atbrīvoties no apgrūtinošām valdības programmām, ir virzoties no agrokultūras uz agrobiznesu.”

1948. gadā Ļeontjevs saņēma Rokfellera fonda grantu 100 000 dolāru apmērā „Harvardas pētniecības projekta par Amerikas ekonomikas struktūru” iesākšanai.

Projektam pievienojās arī ASV Gaisa karaspēka speciālisti ar savām iestrādēm tranzistoru, elektronisko kompjūteru un lineārās programmēšanas jomās. Ar savu finansējumu projektam pieslēdzās arī ietekmīgais Forda fonds. Harvardas projekta mērķis bija revolucionizēt vispirms ASV, bet vēlāk visas pasaules lauksaimniecību.

Minētais profesors Goldbergs agrobiznesa revolūciju un ģenētiski modificēta agrobiznesa attīstību novērtēja tā: „Tā pārmainījusi globālo ekonomiku un sabiedrību daudz dramatiskāk nekā jebkurš cits notikums cilvēces vēsturē.”

Amerikāņi 1970. gados bija jau piemirsuši par 1920. gados izcīnītajām cīņām pret trestiem, monopoliem un gigantiskiem, vertikāli integrētiem konglomerātiem.

Agrobiznesa pamatideja bija vertikālās integrācijas atjaunošana Amerikas tautsaimniecībā, ekonomikas pakļaušana dažu monopolu jeb oligopolijas kontrolei. Šis process, kā arī desmitgadēs rūpīgi izstrādāto pārtikas drošības, veselības un patērētāju aizsardzības standartu demontāža sekmīgi notika prezidenta Kārtera administrācijas laikā 1970. gados. Vertikālās integrācijas process tika īstenots ar „ekonomiskās efektivitātes” un „mēroga ekonomikas” lozungiem. Valdības kontroli nomainīja maksimālā peļņā ieinteresētu biznesa lielkorporāciju kontrole. Un, protams, tas tika veikts arī brīvības vārdā – sludinot, ka valdība ar saviem likumiem, normām un regulējumiem ir pārāk dziļi iebridusi pilsoņu personīgajā dzīvē, tāpēc nepieciešama deregulācija. Deregulācija skāra ne tikai kvalitātes, veselības, drošības un sociālos standartus, bet arī no jebkādiem ierobežojumiem atbrīvoja Volstrītu. Nu varēja sākties pelnīšana, tikai pelnīja nevis tie, kas sēja un pļāva, bet tie, kas manipulēja ar citu cilvēku darba augļiem.

Ja velns grib kādu sodīt, tas vispirms upurim atņem veselo saprātu Līdz 2007. gadam pārtikas derivāti bija jau pilnīgi deregulēti, ASV stratēģiskās pārtikas rezerves pilnīgi likvidētas, nu vien atlika radīt radikālu stimulu pārtikas cenu pamatīgai uzpūšanai. Šādu stimulu līdz ar pirmajiem globālā finanšu tirgus cunami šoka viļņiem oligarhiem deva varbūt visodiozākais ASV prezidents šīs valsts vēsturē – Džordžs Bušs jaunākais, uzrunā nācijai paziņojot, ka degvielas patēriņš ASV līdz 2010. gadam tiks samazināts par 20%, degvielu atšķaidot ar biodegvielu. Tika uzdoti divi galvenie iemesli šādai politikai: atkarības mazināšana no naftas importa un „siltumnīcas gāzu” izmešu samazināšana. Tas nekas, ka biodegviela ģenerē vēl bagātīgākus CO izmešus, ka tik labi 2 lielajam biznesam.

Buša plāns paredz bioetanola ražošanu līdz 2017. gadam kāpināt līdz 133 miljardiem litru gadā. Šim nolūkam tādi agro-giganti kā ADM saņems bagātīgas nodokļu maksātāju subsīdijas. Patlaban par vienu galonu (4,54 litriem) bioetanola tiek izmaksāta subsīdija 436 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos 51 centa apmērā. Šajā gadā ap 40% aramzemes ASV apsēti ar kultūrām, kas paredzētas bioetanola ražošanai. Tātad par šo „inovāciju” nodokļu maksātāji tiek apdīrāti divkārši: dārgas subsīdijas korporācijām un dārga pārtika lielveikalos.

Lai neatpaliktu no „visgudrākā” ASV prezidenta, arī ES birokrāti Briselē, BP, Cargill, ADM un citu biodegvielas lobiju mudināti, pieņēma līdzīgu lēmumu, kas paredz līdz 2010. gadam sasniegt biodegvielas daļu degvielā – 10%. Lai gan tā pati Eiropas Komisija nesen bija apstiprinājusi ziņojumu par šādas pārejas uz subsidētu biodegvielu graujošajām sekām. Komisijas pētījumā bija konstatēts, ka biodegvielas īpatsvara palielināšana pāri 5,6% būtiski palielinās oglekļa emisijas daudzumu atmosfērā, kā arī nodarīs milzīgu kaitējumu videi (izraisot augsnes eroziju u.c.).

Izvēlētajiem 10% nav nekāda racionāla pamatojuma, skaitlis paķerts no gaisa vai izzīsts no pirksta. Neviens komisārs nespēj atbildēt, kāpēc tieši 10% un kur ņems aramzemes platības, lai šos 10% nodrošinātu (Eiropā nav tik plašu prēriju kā Amerikā)? Vai ierīkos plantācijas Āfrikā? Vai arī Eiropā ieviesīs Staļina vai Ļeontjeva parauga kolektivizāciju un centralizāciju?

Tādā, lūk, veidā, ar krāpšanu, pseidozinātniskām teorijām un administratīviem lēmumiem ir dzimusi jauna lielbiznesa nozare, kas pārtikas produktus pārstrādās subsidētā, toksiskā biodegvielā. Patlaban visvairāk biodegvielas (60% no pasaules devuma) ražo ASV, otrais lielākais ražotājs ir Brazīlija, bet trešajā vietā ar 6% ir Eiropas Savienība.

Kas ir tie spēki, kuri pasaules lielvalstīm liek izvēlēties pašnāvniecisku politiku? Kas bīda ASV un ES enerģijas un pārtikas politiku? Tie ir jau minētie naftas un pārtikas giganti: BP, Shell, ExxonMobil, Chevron, ADM, Cargill un vēl daži.

Taču tas vēl nav viss. Jau šajā gadā Vācijas valdība un vēl dažas ES valstis izteikušas apņēmību līdz 2020. gadam likvidēt savas kodolelektrostacijas, kuras līdz šim Eiropu apgādājušas ar lētu un ekoloģiski tīru enerģiju, kā arī uzturējušas Eiropas ražotāju konkurētspēju pasaulē.

Eiropas vides politikas institūts IEEP šā gada janvārī laidis klajā „Atjaunojamo enerģijas resursu darbības plānu”, kurā teikts, ka līdz 2020. gadam vairāk nekā puse no „atjaunojamās” enerģijas ES dalībvalstīm būs jāiegūst no biomasas, biošķidrumiem un biodegvielas. Tādējādi bioenerģijai jākļūst par galveno „atjaunojamās” enerģijas sektoru. Transporta sektoram līdz 2020. gadam bioenerģijas īpatsvars jākāpina līdz 90%!

Lai panāktu tik lielu bioenerģijas izmantošanas pieaugumu, šim nolūkam izmantotās aramzemes platība būs jāpalielina par 4,1 līdz 6,9 miljoniem hektāru. Tajā pašā IEEP ziņojumā uzsvērts, ka šāda biodegvielas izmantošana CO izmešu daudzumu palielinās 2 par daudzumu, ko radītu 26 miljoni papildus transporta līdzekļu uz Eiropas ceļiem.

Pārtikas oligarhiem varētu palīdzēt arī saule Šķiet ticami, ka visi šie iepriekš aprakstītie pasākumi, kas apdraud pasaules pārtikas drošību, laika ziņā sakritīs ar saules aktivitātes krituma periodu.

Pavisam nesen Amerikas Astronomu biedrības Saules fizikas nodaļas, Nacionālās

Saules observatorijas un ASV Gaisa karaspēka pētniecības laboratorijas zinātnieki savā gadskārtējā sanāksmē analizēja pētījumu rezultātus saistībā ar saules uzliesmojumu Publikācijas (2009 - 2012) 437 aktivitāti, no kuras lielākoties atkarīgs Zemes klimats. Novērots, ka saules uzliesmojumi notiek regulāros 11 vai 22 gadus garos periodiskos ciklos. Saules aktivitātes pētījumi ar lielu varbūtību norāda uz iespēju, ka pašlaik esam pazeminātas saules aktivitātes cikla sākumā, kas varētu turpināties 10 gadus vai ilgāk.

Samazināta saules plankumu (vai punktu) aktivitāte nozīmē, ka šai pazeminātas aktivitātes periodā mazināsies okeānu ūdens iztvaikošana un līdz ar to arī nokrišņu daudzums. Tas var nozīmēt sausuma periodu, kādi pasaulē novēroti visā dokumentētās vēstures garumā. Tieši gatavojoties šādiem sausuma periodiem, tautas un civilizācijas allaž uzkrājušas stratēģiskās labības rezerves. Bet nu varbūt pirmo reizi vēsturē šādu rezervju nav.

Sausums var nozīmēt arī auglīgās augsnes virskārtas aizpūšanu ar vēju, kā tas 1930. gados, Lielās depresijas laikā, notika auglīgajos ASV Vidējo rietumu apvidos un citās valstīs.

Rakstā izmantots Vācijā dzīvojošā Viljama Engdāla pētījums „Getting used to Life without Food: Wall Street, BP, bio-ethanol and the death of millions”.

2011. gada 9. jūlijs Latvijas krīzei nav vienkārša risinājuma “Mums nepieciešama jauna globalizācijas forma, taisnīgāka globalizācijas forma – globalizācija ar cilvēcisku seju. Izaugsmes nestie labumi jāsadala plašāk, tos nedrīkst sagrābt vien daži privileģētie. Lai arī tirgum jāpaliek centrā, nedrīkstam pieļaut, ka neredzamā roka pārvēršas par neredzamo dūri. (..) “Vašingtonas konsenss” atstājams vēsturei.” /Bijušais SVF Izpilddirektors Dominiks Stross-Kāns, 2011. gada 4. aprīlis/ Tuvojoties 23. jūlija referendumam un iespējamām ārkārtas Saeimas vēlēšanām, Latvijai kārtējo reizi tiek piedāvāts banāli vienkāršs risinājums: atbrīvosimies no “oligarhiem” un tad godīgie, eiropeiskie politiķi valsti izvedīs saulītē. Patiesībā līdzīgs risinājums tika piedāvāts jau pirms iepriekšējām vēlēšanām un tas balstījās uz mītu, ka krīzē Latviju ieveduši oligarhi „taukmūļi”, uzburdami „treknos gadus” un izzagdami valsti. Šā raksta mērķis ir šādu skaidrojumu apgāzt un rosināt risinājumus meklēt pavisam citā virzienā.

438 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Permanenta krīze bija Latvijas politikas mērķis jau kopš 1991. gada Krīze Latvijā faktiski turpinās jau 20 gadus. Allaž trūcis līdzekļu tautas attīstībai nepieciešamām jomām, bet šoka terapeiti to izlikās neredzam, tikai slavināja dažus atlasītus sistēmas makroekonomiskos rādītājus. Tikmēr reālā ekonomika iznīka, cilvēki masveidīgi zaudēja darbu, kļuva nabagi, strauji izmira vai devās bēgļu gaitās. Šķiet, arī sabiedrība vairs nejūt savas pagrimšanas dziļumu, jo ir kā varde, kas uzvārīta, pakāpeniski palielinot ūdens temperatūru. Ja vardi uzreiz iemestu karstā ūdenī, tā justu apdegumu un ātri izlēktu no katla, bet ja ūdens tiek uzsildīts pakāpeniski, vardes organisms pielāgojas, un pat šķiet, ka nemaz nav tik neciešami.

Politiķus, padomdevējus un t.s. ekspertus var salīdzināt ar iedomīgu dakteri, kas izrakstījis sliktas zāles. Kad slimniekam paliek vēl sliktāk, dakteris savu kļūdu neatzīst, pat mēģina iestāstīt, ka zāles bijušas pareizas, tikai jāpalielina deva.

Nekad neesmu bijis SVF apoloģēts, taču piedzīvoju dienu, kad pats SVF izpilddirektors uz brīdi kļuva par manu domubiedru. Dominika Strosa-Kāna vēstījums izskanēja šā gada 4. aprīlī un publicēts ar nosaukumu Global Challenges, Global Solutions – an Address at George Washington University. Jādomā, tieši šis aicinājums atteikties no “Vašingtonas konsensa” un mainīt SVF politiku bija patiesais D. Strosa Kāna atbrīvošanas no amata iemesls (tas, protams, neizslēdz, ka viņam piemīt tieksme pavedināt svešas sievietes).

Latvija “Vašingtonas konsensa” noteikumus pieņēma 1991. gadā un tieši tajā gadā sākās arī permanentā krīze, kas izpaudās kā šoka terapija, nacionālās tautsaimniecības mērķtiecīga likvidēšana un pakļaušana finanšu spekulantu interesēm, privatizācija, hronisks līdzekļu trūkums tautas attīstībai svarīgām jomām, masveida bezdarbs, demogrāfiskā katastrofa, sabiedrības noslāņošanās bagātajos un nabagos, masveida izceļošana, spekulatīvā ārvalstu kapitāla invāzija u.tml.

“Vašingtonas konsenss”, pirmkārt, nozīmē atteikšanos no valsts suverenitātes, otrkārt, atteikšanos no atbildības par valsts attīstību un iedzīvotāju sociālo stāvokli, treškārt, valsts tautsaimniecības iegrūšanu permanentā krīzē un atkarībā no globālo institūciju diktāta. “Vašingtonas konsenss” izslēdz pasākumus krīzes pārvarēšanai, vien pieļauj krīzes pārvaldīšanu jeb krīzes menedžmentu, proti, dažādas manipulācijas, kuru mērķis ir novērst sociālo sprādzienu vai revolūciju. Piemēram, Latvija masu bezdarbu un nabadzību mīkstina, veicinot cilvēku eksportu uz citām valstīm. Šo stratēģiju Latvijas politiķi bija ieplānojuši jau 1990. gadu sākumā, atklāti sludinot, ka “Latvija pasaules apritē ienāks ar savu lēto darbaspēku”. Tas – iespēja strādāt ārzemēs – bija arī viens no „argumentiem”, kāpēc Latvijai jāiestājas Eiropas Savienībā.

Neatkarīgas politikas vietā – “Vašingtonas konsenss” Izanalizēsim “Vašingtonas konsensa” punktus pēc kārtas: ekonomikas liberalizācija un deregulācija (t.s. „valsts neiejaukšanās ekonomikā”); valsts un pašvaldību sektora privatizācija; brīvi konvertējamu valūtu ieviešana (atteikšanās no suverenajām valūtām); finanšu disciplīnas ieviešana (minimāls budžeta deficīts uz sociālo izdevumu un Publikācijas (2009 - 2012) 439 attīstības programmu rēķina); finanšu tirgu liberalizācija (atteikšanās no regulēšanas, aplikšanas ar nodokļiem, jebkādu barjeru noteikšanas u.c.); ierobežojumu atcelšana tiešajām ārvalstu investīcijām; īpašuma un īpašnieku tiesību pastiprināta aizsardzība (pat ja tas kaitē sabiedrības interesēm); ārējās tirdzniecības liberalizācija (atteikšanās no nacionālo tirgu aizsardzības); nodokļu samazināšana (nodokļu nastas pārcelšana no nekustamajiem īpašumiem un finanšu kapitāla uz nesamērīgu darbaspēka un patēriņa aplikšanu, no bagātajiem uz nabagiem); valsts budžeta struktūras reorganizācija, atsakoties no valsts subsīdijām, par prioritāti izvēloties primāro veselības aprūpi, pamatizglītību un infrastruktūru.

Tā kā pirmie divi punkti izskaidro paši sevi, sāksim ar finansiālo noteikumu bloku. Katrai suverēnai valstij ir tiesības emitēt savu suverēnu valūtu, kā arī atbilstoši ekonomiskajām

vajadzībām regulēt savu monetāro un fiskālo politiku. Savu valūtu valsts var balstīt uz saviem resursiem, zeltu vai pat vienkārši valsts autoritāti.

Pieņemot “Vašingtonas konsensu”, Latvija no šīm suverenajām tiesībām atteicās.

Lats tika emitēts kā ASV dolāra atvasinājums, balstīts uz ārvalstu valūtu rezervēm (tātad, uzņemoties ārējo parādu) un piesaistīts galveno pasaules valūtu (vēlāk eiro) SDR grozam. Latvijas Banka tika dibināta kā no Latvijas valsts neatkarīga iestāde, kas pakļauta SVF un citām globālām institūcijām, pēdējos gados arī Eiropas Centrālajai bankai (ECB). Arī apgrozībā esošo latu daudzumu noteica globālās institūcijas. Tā ir konsensā minētā finanšu disciplīna.

Praksē latus allaž emitēja tautas saimniecībai nepietiekamā daudzumā. Atcerēsimies, kā pirmajos gados pēc lata emisijas trūka naudas, ko izmaksāt algās, trūka naudas, par ko iepirkt kurināmo, produktus, medikamentus, apmaksāt komunālos rēķinus utt. Šādam mākslīgi uzspiestam naudas deficītam bija un ir konkrēts mērķis: visus padarīt atkarīgus no kredītiem un t.s. ārvalstu investīcijām. Šim nolūkam paredzēts 6. punkts. Lai ārvalstu spekulatīvās naudas plūsmas netiktu apgrūtinātas ar nodokļiem vai citiem šķēršļiem, paredzēta 5. punktā minētā “finanšu tirgus liberalizācija”. Finanšu tirgus liberalizācija, protams, ietver arī ofšor kontus, ofšoros reģistrētas bankas, uzņēmumus, veikalu tīklus, starpniekus, piegādātājus u.tml. Tātad ofšorus neizdomāja mūsu “oligarhi”, tā ir starptautisko institūciju prasība un oficiālā Latvijas politika kopš 1990. gadu sākuma.

Vai caur ofšoriem Latvija tiek izlaupīta? – Jā, tieši šim nolūkam ofšor sistēma ir radīta.

Ar finansiālo noteikumu bloku vien pietiek, lai valsts būtu pilnīgi atkarīga no alkatīgu ārvalstu investoru stratēģijām. Mākslīgi uzspiestais naudas deficīts noteica, ka pat valstij piederošā Hipotēku banku nevar veikt brīvu kreditēšanu – līdzekļi kreditēšanai tai jāaizņemas starptautiskajā tirgū un jāievēro kreditoru diktētie noteikumi. Arī pati valsts atteicās no tiesībām brīvi emitēt naudu un kreditēt savu tautsaimniecību.

Latvijas valsts naudu savām vajadzībām, ja neskaita nodokļu ieņēmumus, bija un ir spiesta aizņemties vai nu starptautiskajā finanšu tirgū (emitējot valsts parādzīmes) vai no privātām komercbankām pašā Latvijā, par to maksājot procentus, kuri brīžiem bija fantastiski augsti.

440 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Lai kaut kas Latvijā vispār darbotos, bija jāaizņemas un jāmaksā procenti. Katru apgrozībā esošo latu kāds vai kādi bija aizņēmušies. Kamēr latu daudzums apgrozībā ir stingri ierobežots, tikmēr ārvalstu valūtu cirkulēšana Latvijas teritorijā ir pilnīgi brīva un neregulēta. Aizņēmuma procenti, protams, tika ieskaitīti produktu un pakalpojumu cenā, tāpēc visus šos 20 gadus cenas un tarifi Latvijā ir nemitīgi augušas, nesot nesamērīgu peļņu anonīmiem investoriem, bet iedzenot nabadzībā parastos Latvijas iedzīvotājus.

Jau pirmajos Latvijas pastāvēšanas gados šī laupīšanas sistēma noteica, ka produktīvs darbs reālajā ekonomikā tiek atmaksāts lēti, cilvēki tiek pārvērsti par preci, kurai jākonkurē “darba tirgū”, bet nauda plūst tur, kur notiek spekulācijas, pērc-pārdod operācijas, privatizācija, dažādas legalizētas krāpšanas shēmas, iepriekš ieprogrammētos starptautiskos konkursos iztirgoti valsts pasūtījumi un politiskais bizness, kas faktiski ir Latvijas interešu iztirgošanu. Otrkārt, jāuzsver, ka reālā ekonomika tika padarīta atkarīga no finanšu mahinatoriem (normāli ir, ja finanšu sektors kalpo reālajai ekonomikai). Līdz šai dienai visi reālie un sabiedrībai nepieciešamie darbi un procesi tiek turēti atkarībā no iespējas piesaistīt finanšu mahinatorus, protams, uz šo mahinatoru noteikumiem.

Tātad Latvijas atpalicība, nabadzība, demogrāfiskā katastrofa un resursu izpārdošana bija ieplānota un ieprogrammēta jau 1990. gadu sākumā. Šādu politiku atbalstīja visi politiskie spēki. Tas jau no iesākuma bija viņu bizness, kas saucās Latvijas interešu iztirgošana. Tagad šie politiķi ir sadalījušies dažādās partijās, lai manipulētu un muļķotu vēlētājus, bet viņi arvien ir pie varas.

Katrai suverēnai valstij ir tiesības patstāvīgi veidot arī savu ārējās tirdzniecības politiku, aizsargāt iekšējo tirgu, atbalstīt savus ražotājus, veidot un uzturēt infrastruktūru, noteikt savu nodokļu un budžeta veidošanas politiku. Taču, pievienojaties “ Vašingtonas konsensam” un tā izpildinstitūcijām, kā SVF, PB un PTO, Latvija no šīm suverēnajām tiesībām atteicās. Jau 1990. gados nodokļu politiku un budžeta veidošanas principus Latvijas valdības saskaņoja ar SVF prasībām, katra gada mērķus ierakstot īpašā Memorandā, kuru parakstīja SVF izpilddirektors, LB prezidents un Latvijas Ministru kabineta priekšsēdētājs (man šo memorandu kopijas ir mājās). Ar to arī izskaidrojams, kāpēc Saeimas un valdības lēmumi neatspoguļo pirmsvēlēšanu solījumus tautai, bet tiek slepus saskaņoti ar starptautiskām institūcijām. Vēl detalizētāka Latvijas politikas saskaņošana sākās pēc visu partiju koleģiāla lēmuma Latviju iekļaut Eiropas Savienībā uz diskriminējošiem noteikumiem. Nu bija jāsaskaņojas ne tikai ar Vašingtonas, bet arī ar Briseles ierēdņiem un, protams, šādu saskaņojumu rezultāti allaž bijuši ārvalstu investoru, ne Latvijas interesēs.

Lai gan tas nav atspoguļots “Vašingtonas konsensa” 10 punktos, šī vienošanās paredz pievienošanos arī neskaitāmām citām globālām institūcijām un līgumiem: SVF, PB, PTO, Kioto protokols, autortiesību līgums u.c. Katra šāda institūcija vai līgums nozīmē saistības, noteikumu ievērošanu, iemaksas, atskaites, slepenus darījumus, kontroli, parādus, atkarību. Tam nav nekādas saistības ar demokrātiju vai Latvijas pilsoņu interesēm, jo ne jau Latvijas politiķi nosaka šo institūciju prioritātes. Politiķi šajā dalībā saskata vien iespēju iekļūt “globālajā elitē” un gūt kādu personīgu labumu no Latvijas interešu iztirgošanas.

Publikācijas (2009 - 2012) 441 Reformas, reformas, reformas Mūsdienu Latvijā nekas nav veidots, rēķinoties ar mūsu vajadzībām, mūsu plāniem, mūsu interesēm un ar mūsu speciālistu smadzenēm. Cik vien atceramies, nemitīgi bijušas kādas ārvalstu aģentūru ievestas reformas. Piemēram, es pats biju liecinieks, kā veselības aprūpes sistēmas reformu projektu pēc priekšā likta parauga sarakstīja bars ārvalstu studentu (PB projekta ietvaros), un pēc tam šī koncepcija tika pārtulkota birokrātizētā latviešu valodas žargonā. Reformas tika veiktas ar aprēķinu, lai šo nozari komercializētu un padarītu par peļņas avotu ārvalstu korporācijām, piemēram, zāļu un medicīnas tehnoloģiju firmām. Latvijas valsts par šo reformu ārvalstu “speciālistiem” samaksāja milzīgu naudu, un nu mums ir viena no dārgākajām un neefektīvākajām veselības aprūpes sistēmām pasaulē. Līdzīgi tika “reformēta” arī izglītības sistēma, sociālā joma, zinātne, visa valsts pārvalde, atsevišķas tautsaimniecības jomas un nozares, piemēram, cukura ražošanas nozare un zvejniecība. Bet nu vēl tiek bīdīts politiskais pajoliņš, Sorosa marionete V. Zatlers, kam galvā sakāpusi 28. maija slava, ar savu “reformu partiju”.

Ja valsts atsakās no savu nozaru attīstības un atbalstīšanas, bet ieslēdz zaļo gaismu ārvalstu finanšu interesēm, tad ir tikai likumsakarīgi, ka valsts nonāk ne tikai ārējā atkarībā, bet arī tiek burtiski nopirkta. Tāpēc nav jābrīnās, ja gandrīz visa tirdzniecība,

banku sektors, apdrošināšana jau sen pieder anonīmiem ārvalstu akcionāriem, tiek masveidīgi izpirkta zeme, dabas bagātības un meži. Nonācis tik tālu, ka faktiski vienīgais veids, kā turpināt kādu saimniecisku aktivitāti, ir pārdoties ārzemniekiem, iesaistīties kādā ārvalstnieku projektā vai piesaistīt ārvalstu fondus un pildīt šo fondu savtīgos noteikumus. Precīzu datu nav, bet tiek lēsts, ka ārzemniekiem jau pieder vairāk nekā 70% Latvijas resursu. Kam pieder resursi, tie arī nosaka, kā šie resursi tiks izmantoti, kā arī gūst no šiem resursiem peļņu.

Rietumu biznesa praksē pagājušā gadsimta beigās tika izgudrots mehānisms, kā maksimizēt korporāciju peļņu. Šo koncepciju nosauca par “akcionāru vērtības maksimizēšanu” (S hareholders Value Maximization). Anglosakšu zemēs korporācijas teorētiski pieder akciju īpašniekiem, kuri šīs akcijas brīvi pērk un pārdod biržās, t.i., spekulē, lai gūtu peļņu. Tāpēc akcionāru sastāvs nemitīgi mainās. Faktiski korporācijas pārvalda nevis to īpašnieki, bet darbā pieņemts izpilddirektors vai pārvaldnieks, kurš veido savu komandu un birokrātisko aparātu. Akcionāru vērtības maksimizēšana nozīmē, ka izpilddirektora, viņa komandas vai valdes alga un prēmijas atkarīgas no peļņas, ko saņem akcionāri vai no korporācijas akciju kapitalizācijas biržā. Bet mainīgie akcionāri savukārt ir ieinteresēti ātrā un maksimālā peļņā. Viņus neinteresē konkrētā uzņēmuma nākotne ilgā perspektīvā, bet tikai tas, cik lielas dividendes vai summu no akciju pārdošanas viņi var saņemt jau tagad, lai pēc tam to varētu ieguldīt varbūt pavisam citā uzņēmumā vai spekulatīvos vērtspapīros.

Ko tas nozīmē uzņēmumam? Lai gādātu maksimālu un ātru peļņu akcionāriem, jāsamazina izdevumi, piemēram, jāsamazina strādnieku algas, jāsamazina strādnieku skaits, jāizmanto nekvalitatīvas izejvielas vai surogāts, nav jāiegulda uzņēmuma attīstībā, pētniecības darbos un infrastruktūrā, jāliedz darbiniekiem sociālās garantijas, jāatbrīvojas no arodbiedrībām, kas varētu cīnīties par darbinieku interesēm, jāiesaistās 442 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos finanšu mahinācijās, jāizvairās no nodokļiem (reģistrējoties vai atsevišķas operācijas reģistrējot ofšoros) vai arī uzņēmums vispār jāpārceļ uz citu valsti, kur lētāks darbaspēks, zemāki nodokļi, zemāki sociālie un vides standarti.

S hareholders Value Maximization tagad ir oficiālā biznesa prakse Rietumos, lai arī tā bieži vien noved pie korporāciju bankrota, kā tas nesen notika ar trijām ASV automobiļu ražošanas korporācijām. Liela kādreizējo korporāciju daļa vispār atteikusies no ražošanas, bet nodarbojas ar subkontraktoru līgšanu un finanšu mahinācijām.

Piemēram, kādreiz tik vareno ASV korporāciju General Electric Latvijā mēs pazīstam kā GE Money banku. Kad Latvijas politiķi par savas politikas stūrakmeni pasludinājuši ārvalstu investoru piesaisti, tad mums jāzina, ka runa ir tieši par tādiem laupītājiem un spekulantiem, kam interesē tikai maksimāla īstermiņa peļņa.

Latvijā ļoti reti iegājuši tādi investori, kas no nulles radījuši kādu ražotni, kurā par cilvēka cienīgām algām nodarbina vietējos strādniekus. Ja arī bijuši, tad ātri vien aizvākušies prom, jo Latvijā radītā vide nav labvēlīga ražošanai, bet tikai spekulācijām.

Tāpēc lielākā investoru daļa ieinteresēta tikai lēti sagrābt kaut ko gatavu vai resursus, lai pēc tam tos izlaupītu, kapitālu savāktu savos ofšor kontos un pazustu tālēs zilās. Tieši šis kontingents, pateicoties “Vašingtonas konsensa” noteikumiem, ir galvenie Latvijas politiķu klienti.

Tagad, kad Latvija likumsakarīgi iegrābusies lielos parādos, Dobrovska valdība ir nobriedusi spert nākamo likumsakarīgo soli: izpārdot ārvalstu laupītājkorporācijām

visu, kas vēl palicis mūsu sabiedrības pārziņā: sakaru uzņēmumus, Latvenergo, Latvijas Dzelzceļu, Latvijas mežus, ostas, namu pārvaldes, ceļus, komunālos uzņēmumus, zemi, dabīgo izrakteņu vietnes, ūdeņus, kultūrceltnes, pārējos pašvaldību objektus.

Novēršot uzmanību ar skaļu kampaņu pret vietējiem “oligarhiem”, Dombrovska valdība gatavo visas Latvijas izpārdošanu starptautiskajiem oligarhiem. Lai arī cik izpatīkošas un mazspējīgas bijušas opozīcijas partijas un “Vienotības” valdības partnere ZZS, acīmredzot, tās tomēr nebija gatavas pilnīgi pievienoties Dombrovska ekstrēmistiskajam plānam. Tāpēc, lai šīs partijas iebaidītu, noliktu pie vietas vai vispār izspiestu no politiskā teātra skatuves, bija nepieciešama “Maijpuķīšu revolūcija”.

To pateicis, vēlos uzsvērt, ka man nav īpašu ilūziju par opozīcijas partijām vai ZZS. Kā tūlīt pēc ievēlēšanas izteicās jaunais prezidents Andris Bērziņš, mierinādams savus oponentus, – “mēs visi ejam vienā virzienā”. Labāk pateikt nevarēja. Tas nozīmē, ka arī opozīcija nav padomājusi par citu politiku un būtībā ir gatava sekot Dombrovska plānam, taču ne jau tik strauji, atklāti un brutāli. Opozīcija grib neiespējamo – gan Latviju izpārdot, gan pēc tautas draugiem izskatīties. Tā piekrīt, ka sunim aste noteikti jānocērt, tikai grib to cirst pa nelieliem gabaliņiem.

Latvieši ir pārdzīvojuši dažādus laikus, un vienmēr, kad vien pastāvošā sistēma bijusi daudz maz jēdzīga, izrādījuši apbrīnojamas spējas. Vienalga, vai tā bija brīvlaišana pēc dzimtbūšanas atcelšanas, revolūcijas, kari, sabiedriskās iekārtas maiņa, izsūtīšana uz Sibīriju, bēgšana uz Rietumiem vai piespiedu kolektivizācija, latvieši allaž spējuši piemēroties, izrādīt fantastisku sīkstumu, dzīvotgribu, atjautību un arī sekmes. Vēsturē zināmi tikai divi periodi, kuros latvieši nīkuši un izmiruši: vācu muižniecības zelta laiki no Ziemeļu kara līdz XIX gadsimta pirmajai pusei un – “brīvā tirgus” sistēmas triumfs, Publikācijas (2009 - 2012) 443 ko mēģinām pārdzīvot tagad.

Tā ir milzīga traģēdija, ka tieši šajos 20 gados, kad Latvija ir juridiski neatkarīga valsts, mūsu tautā nav organizējušies veselīgi spēki, kas spētu un gribētu sabiedrību mobilizēt savas valsts attīstībai labvēlīgas politikas īstenošanai. Kāda varētu būt šī politika, mēģināšu ieskicēt raksta otrajā daļā.

Par pastāvošā režīma plāniem, manuprāt, labi informējis LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs: Latvijas tautsaimniecība krustcelēs: ja ne tagad, tad kad? Tātad nekā jauna – tikai tā pati griešana, genocīds un akla sekošana globālo institūciju diktātam.

Ja „Titānika” grimst, tad prātīgi cilvēki raugās pēc glābšanas laivas un līdzekļiem, kas varētu kalpot kā glābšanas veste. Otrs mērķis ir aizirties pietiekami drošā attālumā, lai grimstošā kuģa radītais vilnis glābšanas laivu neapgāztu un neierautu dzelmē.

Latvijas gadījumā laikus jārūpējas, lai mēs nepaliktu zem brūkošās sistēmas drupām.

Otrkārt, jāgādā, lai mēs paši spētu izdzīvot pēc tam, kad līdzšinējās starptautiskās tirdzniecības saites pārstās darboties. Tātad gan valsts, gan individuālā līmenī jārada pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču rezerves laikam, kāds būs nepieciešams, lai mēs šos resursus spētu ražot paši. Līdz tam īstenojama intensīva importa aizstāšanas politika.

Disfunkcionālo saišu saraušana nozīmē, ka Latvijai jāatsakās no „Vašingtonas konsensa” noteikumiem, SVF un ES diktāta, kā arī vairākām citām saistībām, kas aprij mūsu resursus, piemēram, oglekļa kvotu tirdzniecības, oglekļa nodokļa maksāšanas un Kioto protokola noteikumu ievērošanas, militārām un finansiālām saistībām pret NATO, dalības starptautiskajā autortiesību līgumā, starptautisku konkursu izsludināšanas

gadījumos, kad attiecīgos darbus varam veikt paši, valsts mežu izīrēšanas skandināvu firmām u.c. Jo esam nonākuši tādā galējībā, ka pat savus nacionālos simbolus (karogu, naudu, pases, akcīzes markas u.c.) pasūtinām ārzemēs un par to maksājam ar valūtu.

Latvijā pilnīgi aizliedzama ofšoros reģistrētu uzņēmumu darbība un citas nodokļu nemaksāšanas shēmas. Un pats par sevi saprotams, ka jāatsakās no nodoma izpārdot Latvijai piederošos īpašumus, zemi, mežus un infrastruktūru, jo šie resursi būs ļoti nepieciešami mums pašiem, no tiem atkarīga mūsu izdzīvošana. Šai sakarā katrs var pievienoties vietnē ManaBalss ievietotajai iniciatīvai, kas pieprasa atteikties no Latvijas uzņēmumu izpārdošanas plāniem.

Tēlaini izsakoties, jāaizdrīvē visas sūces, kas draud nogremdēt mūsu nacionālo kuģi un jāievēro princips: visu, ko varam saražot paši, ražojam paši.

Lai varētu rīkoties valstiski, jāatjauno Latvijas suverenitāte Lai gan līdzšinējās valdības pacentušās parakstīt visas iespējamās starptautiskās saistības, no kurām lielākā daļa mums tikai kaitējušas, Latvija arvien ir starptautiski atzīta valsts, kuras Satversmē arvien rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijai tautai. Šos konstitucionālos principus atliek īstenot dzīvē.

Jā, tā saucamā starptautiskā sabiedrība mūs par to nosodīs, bet mums ir labi argumenti savas suverenitātes atgūšanai: sekojot SVF un ES noteikumiem, ir demontēta Latvijas nacionālā ražošana un infrastruktūra ir sabrukuma stadijā; 444 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos notikusi sen nepiedzīvota demogrāfiskā katastrofa un valsts depopulācija; līdzšinējās politikas turpināšana nozīmēs mērķtiecīgu genocīdu pret Latvijas tautu, kas ir starptautiski sodāms noziegums.

Lai ko runā sveši ļaudis, ne viņiem te dzīvot, un neviens mūs nevar piespiest turpināt brīvprātīgu pašnāvību, lai iztaptu kaut kādiem globālajiem oligarhiem un citām savtīgām interesēm. Jāpievienojas „ANO Starptautiskajām paktam par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām”, kurā noteiktas katras tautas tiesības „brīvi noteikt savu politisko statusu, brīvi nodrošināt savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību”. Savu mērķu sasniegšanai katrai tautai ir tiesības „brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem”.

Latvija ir finanšu kara stāvoklī Latvijai draudzīgais amerikāņu finansists un ekonomikas vēsturnieks Maikls Hadsons 8. jūlija intervijā SVF nosauca par „ekonomisko karātavu bendi” (IMF the Economic Hangman) un SVF politiku pret vairākām ES dalībvalstīm salīdzināja ar karu – karu ar finanšu ieročiem. Jau iepriekš Hadsons norādījis, ka visnežēlīgāk šie finanšu kara ieroči vērsti tieši pret Latviju.

Tas nav poētisks salīdzinājums, bet visīstākais karš, vēl efektīvāks un nāvējošāks par militāru invāziju. Latvijas zaudējumi šajā karā jau sen pārsnieguši zaudējumus Pirmajā un Otrajā pasaules karā, kopā ņemot. Ja Islande noraidījusi savas valsts izlaupīšanu ar starptautisko baņķieru rokām, ja Grieķijas un Spānijas tautas nepagurdamas cīnās pret finanšu laupītājiem, tad Latvija šos laupītājus ir labprātīgi ieaicinājusi, viņu ielikteņus sasēdinājusi savā valdībā un brīvprātīgi spēlē pēc viņu diktētiem noteikumiem.

Nekritiska sadarbība ar finanšu laupītājiem (pakļaušanās „Vašingtonas konsensa”, SVF, PB, ES noteikumiem u.c.) izrādījusies nesalīdzināmi graujošāka par 1939. gada bāzu

līgumu un 1940. gada okupāciju!

Latvijas Satversmē ir panti, kā rīkoties militāras agresijas gadījumā, bet nav pantu, kā rīkoties finanšu kara gadījumā. Tāpēc mums tagad radoši jāvienojas par nepieciešamo rīcību un šī stratēģija jāpielāgo Satversmes garam. Tuvākajā nākotnē noteikti jāizstrādā pilnīgāka un līdzsvarotāka Satversme, kas orientēta uz vispārēju labklājību un interešu harmoniju.

Kara stāvoklis ir ārkārtas stāvoklis, kurā jārīkojas atbilstoši kara stāvokļa likumiem. Kad ASV pieteica karu Lielajai depresijai, prezidents Rūzvelts pieprasīja ārkārtas pilnvaras, kas viņam ļāva valdīt ar dekrētiem un pavēlēm. Līdzīgi 1930. gados rīkojās arī Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis. Manuprāt, līdzīgi jārīkojas arī tagad. Tikai – kas jādara, lai Latvijā ieceltu tādu krīzes pārvarēšanas kabinetu ar ārkārtas pilnvarām?

Pēdējās Godmaņa un sekojošo Dombrovska valdību mērķis bija Latviju iedzīt vēl dziļākā krīzē un parādos, lai pēc tam visu lēti izpārdotu t.s. ārvalstu investoriem. Nav ievērots, ka kāda no partijām būtu šim pašnāvnieciskajam kursam nopietni pretojusies.

Domstarpības bijušas tikai par tempu un griešanas dziļumu. Tāpēc uz partijām paļauties nevaram. Vēl jo vairāk tāpēc, ka neviena partija nav par savu mērķi izvirzījusi Latvijas izvešanu no krīzes un atveseļošanu (Dombrovskis ar kompāniju pat aizsapņojies, ka viņi Latviju jau esot izveduši no krīzes, taču grūti saprast, ko viņi ar to domā).

Iniciatīva izveidot krīzes pārvarēšanas kabinetu ar ārkārtas pilnvarām varētu nākt Publikācijas (2009 - 2012) 445 no jaunā prezidenta Andra Bērziņa, kurš jau pacenties izrādīt dažus tautai draudzīgus žestus. Taču pat gadījumā, ja prezidents patiešām nolemtu kaut ko darīt Latvijas labā, ar viņa iniciatīvu un stāju vien nepietiktu. Ja prezidents šādos centienos būs viens, viņu vienkārši nories, diskreditēs vai novāks. Tāpēc nepieciešams visas sabiedrības spiediens, kas var izpausties gan kā masu manifestācijas ar konkrētām, skaidrām prasībām, gan kā nobalsošana referendumā. Šādam referendumam būtu jāietver vismaz šādi Latvijas attīstībai svarīgi jautājumi: – līdzīgi islandiešiem jāatsakās uzņemties baņķieru safabricētos parādus; – jāatsakās no tām saistībām un solījumiem, kuras nosauktās valdības slepus no tautas devušas SVF un EK; – jāizmeklē t.s. zviedru banku un Parex pārņemšanas afēra, sadalot atbildības; – jāpieprasa krīzes pārvarēšanas kabineta iecelšana ar ārkārtas pilnvarām, kura darbības laikā Latvijas likumi mūsu teritorijā būtu prioritāri, respektīvi, uz nenoteiktu laiku līdz krīzes pārvarēšanai tiktu apturēta ES un citu starptautisko nolīgumu darbība Latvijas teritorijā. Līdz Latvijas tautsaimniecības atveseļošanai jāizsludina arī ārējo parādu maksāšanas moratorijs.

Pēdējie nosacījumi ir ļoti svarīgi tāpēc, ka ES, SVF un līdzīgi noteikumi ierobežo vai pat pilnīgi paralizē Latvijas iespējas pieņemt patstāvīgus lēmumus savas valsts glābšanai.

Jālikvidē politisko partiju tirgus Kā jau esmu aprādījis rakstā „Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”, esošā politisko partiju sistēma nav tautas gribas īstenošanas instruments. Partijas ir tikai politiskā biznesa grupas, caur kurām tie, kam ir daudz naudas, nopērk sev vēlamo politiku. Līdz ar to demokrātijas vietā Latvijā izveidojusies finanšu ekonomisko grupējumu naudas vara. Esošās partiju un vēlēšanu sistēmas neatbilstību Satversmei uzsvēris arī Videvuds Ārijs Lapsa rakstā „Izvairīsimies no politiskā vēža”.

L a i atjaunotu izvēles iespēju u n noteiktu skaidru ievēlēto pārstāvju atbildību, nepieciešams

atgriezties apmēram pie tādas kandidātu izvirzīšanas un ievēlēšanas kārtības, kāda pastāvēja 1990. gada Augstākās padomes vēlēšanās: 1) kandidātus no sava vidus brīvi izvirza attiecīgā vēlēšanu apgabala iedzīvotāji; 2) kandidātu programmas bez maksas publicē vietēja prese, nodrošinot arī vienota standarta programmas plakātus sabiedriskās vietās; 3) sabiedriskās telpas par pašizmaksas cenu nodrošina kandidātu tikšanos ar vēlētājiem. Papildus nosakāma skaidra attiecīgā vēlēšanu apgabala iedzīvotāju iespēja savu deputātu atsaukt, kā arī līdzsvars starp galvenajiem varas atzariem: lēmējvaru, izpildvaru un tiesu varu. Līdz ar to deputāti kļūs atkarīgi no saviem vēlētājiem, nevis naudas grupējumiem. Prezidents, protams, ievēlams visai tautai un viņam piešķiramas pilnvaras patstāvīgi veidot izpildvaru. Arī tiesneši ievēlami vispārējās vēlēšanās (skat. jau minēto rakstu „Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”).

Finanšu jomas nacionalizācija Tā kā pret Latviju vērsti tieši finanšu ieroči, svarīgi ir pirmām kārtām atgūt kontroli pār Latvijas finanšu jomu un banku sistēmu. Vispirms maināmi Latvijas Bankas statūti, šo iestādi pakļaujot valdībai (faktiski nacionalizējot), statūtos paredzot tautsaimnieciskus 446 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos uzdevumus, tai skaitā tautsaimniecības kreditēšanu. Atjaunojams Latvijas Bankas filiāļu tīkls Latvijas novados.

Otrkārt, tautsaimniecības nozaru un uzņēmumu kreditēšanā iesaistāma Hipotēku banka, kurai beidzot jāpiešķir attīstības bankas statuss un uzdevumi (skat. manu grāmatu „Hipotēku banka vakar, šodien, rīt: attīstības bankas tapšana”).

Pēc t.s. zviedru banku un Parex bankas afēras vispusīgas izmeklēšanas un atbildību sadalīšanas jāatsauc darbības licence visām ārvalstu bankām, jo tās nekad nav kreditējušas Latvijas tautsaimniecību un nav neviena cita argumenta ārvalstu banku darbībai Latvijas teritorijā. Laikā periodā līdz licenču atsaukšanai šīs bankas jāapliek ar nodokli, kā arī t.s. Tobēna nodokli spekulatīvām transakcijām.

Manuprāt, finanšu joma pilnīgi jāpakārto reālās ekonomikas vajadzībām, tāpēc pilnīgi jānacionalizē. Sabiedriski kontrolētas bankas tāpat varētu pieņemt cilvēku noguldījumus, par tiem maksāt mērenus, bet stabilus procentus, kā arī sniegt finanšu pakalpojumus. Taču nav pamata finanšu jomā paturēt spekulantus un manipulatorus.

Protams, pašiem pilsoņi var veidot savus kredītkooperatīvus, pašpalīdzības kases un krājaizdevu sabiedrības (skat. Manu grāmatu “Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē”). Ja arī pieļaujamas privātas bankas, tad tās varētu darboties pēc principiem, kas līdzīgi islama banku sistēmai. Kopš 1997. gada krīzes stabilu attīstību, ko neskar globālā finanšu krīze, sākušas islama bankas, kuras izslēdz augļošanu un stājas partnerattiecībās ar kreditējamiem uzņēmumiem, dalot gan peļņu, gan zaudējumus.

Suverēna valūta Uz peldošiem valūtu kursiem, derivātiem un spekulācijām balstītā globālā finanšu sistēma tuvojas savam loģiskajam galam. Gandrīz visas valstis ir ievilinātas parādos, un vislielākie parādi ir tieši tām valstīm, kas sevi augstprātīgi dēvē par attīstītām. Uzpūstie parādi nav fiziski atmaksājami, tāpēc agrāk vai vēlāk tie būs jānoraksta. Bet mums nav jāgaida tik ilgi, jo pa šo laiku varam sabrukt pavisam. Kad izveidosies jauna globālā sistēma, tad arī domāsim, kā un uz kādiem noteikumiem tajā iekļauties, bet pašlaik mums jādomā par izdzīvošanu. Latvija ir suverēna valsts, tāpēc mums ir tiesības emitēt savu suverēnu valūtu, ko varam balstīt uz saviem resursiem un valsts autoritāti. Tās ārvalstu valūtu rezerves, kas pašlaik kalpo par lata nodrošinājumu varam izmantot

lietderīgāk, iepērkot Latvijai nepieciešamos resursus un tehnoloģijas.

Pasaulē ir tikai viena valsts, kura savu importu pagaidām var apmaksāt, drukājot ar neko nesegtus dolāru papīrīšus vai pat datorā „emitējot” digitālus dolārus. Piemēram, pēdējos trijos gados ASV federālās rezerves šādā veidā emitējušas ap 20 triljoniem dolāru savas banku sistēmas glābšanai. Par šiem dolāriem tiek pirkti reāli resursi, un, kā teikts vecā anekdotē – Amerikai dolārus drukāt vieglāk nekā arābiem un krieviem sūknēt naftu. Šī parazitārā sistēma darbosies tik ilgi, kamēr vērā ņemams valstu skaits dolāru atzīs par savu rezerves valūtu un izmantos reālu vērtību pirkšanai un pārdošanai.

Vairākas pazīmes liecina, ka dolāra sistēmas mūžs var izrādīties neilgs.

Eiro vispār nav īsta valūta, jo Eiropas Centrālajai bankai nav tiesību kreditēt ES dalībvalstu ekonomikas, nav arī centralizētas nodokļu iekasēšanas eiro valūtā. ECB tikai rada vidi privāto banku peļņai.

Arābi savu importu var apmaksāt, eksportējot naftu. Par naftas eksportā ietirgotajiem Publikācijas (2009 - 2012) 447 dolāriem arābi var iepirkt pārtiku un citas nepieciešamās preces un resursus.

Lai gan arī Latvijas teritorijā un teritoriālajos ūdeņos ir nafta, pagaidām neesam sākuši tās ieguvi un eksportu. Tāpēc vienīgais veids, kā iegūt valūtu importa apmaksai, ir savu izstrādājumu un pakalpojumu eksportēšana. Lai kaut ko importētu, kaut kas līdzīgā vērtībā jāeksportē. Šāda sistēma bija teicami nostādīta pirmskara Latvijā, kad valūtas pelnīšanai tika organizētas uz eksportu orientētas nozares, piemēram, linu, sviesta un bekona eksports. Pirms kara Latvijai allaž bija pozitīva ārējās tirdzniecības bilance, pirmā Latvijas Republika nekad nedzīvoja uz parāda un nekad neiztirgoja ar savu zemi, nekustamos īpašumus, resursus vai cilvēkus. Latvijā nebija arī ārvalstu banku un tirdzniecība bija pašu rokās. Gluži otrādi – Latvija savā attīstībā iesaistīja citu valstu, piemēram, Lietuvas un Polijas, darbaspēku, bet eksportēja tikai gatavu produkciju (izņēmumi bija tikai smagajos pēckara gados). Manuprāt, uz līdzīgu politiku mums jāorientējas arī nākotnē: suverēna valūta, plus iekšējā tirgus aizsardzība, plus valsts kreditēšana, plus līdzsvarota ārējā tirdzniecība un līdzsvarots valsts budžets.

Nepabeigts 2011. gada 21. jūlijs Zatlera Reformu partija – kārtējais kolaborantu režīma PR projekts bez skaidra mērķa Vispirms atskatīsimies uz Zatlera fenomena veidošanās stadijām.

Zatleru prezidenta amatam izvirzīja Tautas partija. Sākotnēji masu mēdiji prezidentu Zatleru uzņēma ar lielu neuzticību, piekasīgi un ar asu izsmieklu. Zatlers tika raksturots kā Tautas partijas oligarhu ieliktenis, žurnālisti piekasīgi izmantoja Zatlera vaļsirdīgo atzīšanos par aplokšņu ņemšanu, pildot ārsta pienākumus. Drīz vien Zatleru izsmēja pavisam atklāti un ņirdzīgi, apsaukājot viņu par “zoodārza prezidentu”, “aplokšņu prezidentu” un citādāk. It sevišķi agresīvi pret Zatleru izturējās tieši Sorosa struktūras un sorosiskās noslieces žurnālisti.

Man pašam Zatlera sākotnējais stils pat patika, jo tas patīkami kontrastēja ar glumo politiķu lavierēšanu, liekuļošanu un blefošanu. Manuprāt, atklāti un brīvprātīgi atzīt aplokšņu ņemšanu, kas ir veca Latvijas (un ne tikai Latvijas) tradīcija, bija vīrišķīgi un patiesi. Es šai tradīcijā neredzu neko sliktu, ciktāl tā ir brīvprātīga pacientu pateicības izpausme, nevis izspiešana, manipulējot ar slimnieku un viņu tuvinieku bailēm.

Manuprāt, no Zatlera puses tas bija atsvaidzinošs, pret vispārējo liekulību vērsts solis.

Vien cilvēknīstoši sorosisti varēja kašķēties ap šo atklātības žestu un uzpūst no tā negatīvu sensāciju.

448 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Taču diemžēl Zatlers ātri vien salūza un sāka transformēties pēc sorosītu ģīmja un līdzības. Drīz vien viņš atbrīvojās no sava atklātā vaļsirdības stila un sāka runāt tikai to, ko algoti padomnieki uzrakstījuši priekšā. Proti, arī Zatlers vairs nepauda savas domas, bet kļuva par tādu pašu glumu lavierētāju, kā citi politiķi, runāja tukši, neko skaidri nepasakot, politisko intrigu viļņus sērfoja tā, lai ne vienam neuzmītu uz varžacīm.

Sorosītu organizētā “Lietussargu revolūcija” (cilvēku mobilizācija Loskutova aizstāvībai 2007. gada rudenī) manuprāt bija robežšķirtne, kad Zatlers jau pilnīgi atklāti sāka flirtēt ar Sorosa frakciju (“Jauno laiku” un citiem, kas tobrīd bija opozīcijā). Līdzīgu lomu Zatlers centās nospēlēt arī 2009. gada 13. janvāra jeb “Bruģa revolūcijas” laikā. Sorosa struktūras un to rupori Zatlera pārsviešanos uztvēra labvēlīgi un naidīgās propagandas toni krietni pieklusināja. Ja ne lielīja, tad vismaz ievēroja zināmu neitralitāti.

Lai Zatlers no sorosītu nievu objekta pārtaptu par nedalīta atbalsta objektu un pat “tautas varoni”, bija nepieciešami daudz pārliecinošāki lojalitātes apliecinājumi. Šī robežšķirtne bija 2009. gada 25. septembris, kad ASV vizītes laikā prezidents Zatlers personīgi apciemoja pašu Džordžu Sorosu ( skat. Financenet materiālu “Zatlers iepazinies a r Sorosa viedokli p a r pasaules ekonomikas attīstību”). P a r k o Zatlers vienojies ar Sorosu, kādus solījumus devis, par to vēsture pagaidām klusē, bet kopš tā datuma nav bijis neviena Sorosa struktūru un tām draudzīgās preses uzbrukuma Zatleram. Momentā tika aizmirsts gan zoodārzs, gan aploksnes, gan Zatlera patiesie izbīdītāji.

Zatlera vizītei Sorosa dzīvoklī sekoja jau konkrēti lojalitātes apliecinājumi banku pasaulei, kas ir Sorosa darbības lauciņš un tiešo interešu sfēra. Tā 2010. gada jūnijā līdz tam pasīvais Zatlers pēkšņi aktivizējās un banku lobija interesēs lika pārskatīt Saeimas jau pieņemto “Maksātnespējas likumu”, ar to saminot daudzu banku pievilto kredītņēmēju cerības (skat. TVNET materiālu “Zatlers Saeimai liek pārstrādāt trīs pretrunīgi vērtētus likumprojektus”).

Taču Zatlera zvaigžņu stunda bija šā gada 28. maijs, kad Zatlers nāca klajā a r ļoti pretrunīgu tekstu (skat. manu Zatlera uzrunas analīzi “Vai ir pamats priekam par Saeimas atlaišanu?“) un lēmumu atlaist Saeimu. Tam sekoja Zatlera nepārvēlēšana un “Maijpuķīšu revolūcija” ar sorosītu rīkotajiem “Oligarhu kapusvētkiem”.

Pārvēlēšanas zaudējušo Zatleru pie Saeimas ar maijpuķītēm apsveica tās pašas Sorosa aktīvistu struktūras, kas vēl nesen bija viņu demonizējušas. Tādas, lūk, brīnumainas transformācijas: no apsmieta “zoodārza prezidenta” līdz tautas saulvedim un augstākajai cerībai.

Ja prezidenta Zatlera salaušana un transformācija par 180 grādiem liecina par šā politiskā spēlmaņa mīksto mugurkaulu un vājo raksturu, tad saprotams arī, kā uz šo vājas gribas cilvēku iedarbojas pastiprinātie masu mēdiju slavinājumi un straujā bīdīšana uz augšu. Jā, Zatlera galviņa apreibusi no pēkšņajiem un vieglajiem “panākumiem”. Kā saka tautā – “slava sakāpusi galvā”. Tāpēc nav jābrīnās, ja šis cilvēks faktiski sācis kāpt pa personības kulta stāvajām kāpnēm un pat savu partiju nosaucis savā vārdā. Ar to arī Zatlera fenomens bīstams, ka viņš, kalpojot savas personības un iedomātās varas kultam, būs gatavs, tēlaini izsakoties, kāpt pār līķiem. Slavaskāre taču padara aklu un

viegli manipulējamu.

Publikācijas (2009 - 2012) 449 Vēl viens stimuls “kāpšanai pār līķiem” varētu būt Zatlera sievas ambīcijas. Lilitai tā iepatikusies bezrūpīgā un TV kameru dokumentētā galma dzīve, arvien jauni un dārgāki iedomātā prestiža aksesuāri un iespējas tērēt tautas naudu savām iegribām, ka viņa varētu būt viens no Zatlera kulta dzinējiem. Tas varētu būt klasiskais gadījums, kad augstu amatu ieņēmušu bezrakstura vīru regulē un bīda viņa alkatīgā sieva.

Jā, slava dara aklu un viegli manipulējamu, tāpēc nav jābrīnās, ja šis apmātais politiskais pigmejs, kas sevi iztēlojies par gigantu, tik viegli ļaujas slīpētu polittehnologu shēmām, dibinot jaunu partiju, kurai nav neviena konkrēta valstiska mērķa. Izlasiet uzmanīgi Zatlera Reformu partijas “Manifestu” jeb 10 principus, un jūs sapratīsiet, ka tās ir tikai abstraktas, vispārējas frāzes, kādas Latvijas politikā visādi locītas un deldētas jau gadu desmitiem. Neviena konkrēta, izmērāma, atbildīga mērķa – tikai tukšas frāzes!

Vienkārši, skaidri un vienādi spēles noteikumi visiem bez izņēmuma.

Pārvalde tikai tāda, kas nepieciešama cilvēku vajadzību nodrošināšanai — maza un praktiska. Tā strādā konkrētam mērķim un rezultātam, kas attaisno tās pastāvēšanu.

Tiesu vara ir neatkarīga, ātra un taisna. Tiem, kas vainīgi, no atbildības neglābties.

Spēcīgas ģimenes un kopienas ir attīstības, solidaritātes un valsts nākotnes stūrakmens.

Kur cilvēki paši var lemt un izdarīt, tur ierēdņa starpniecībai nav jābūt.

Par savu un bērnu labklājību un veselības aprūpi nodokļu maksātāji lemj atbildīgi un patstāvīgi.

Veselīga ekonomika ar stingru naudas disciplīnu un efektīvu valsts atbalstu ir pamats pensiju un pabalstu sistēmas ilgtspējai. Nodokļiem jābūt saprotamiem un samaksājamiem.

Eiropas mērogā konkurētspējīga izglītība ir viegli pieejama un lietderīga kā jauniem, tā veciem.

Pilsoņu iniciatīvas un referendumi kā pašvaldībās, tā valsts līmenī virza attīstību un īsteno iedzīvotāju gribu, ne šauru grupu intereses un vienošanās.

Godīga konkurence un vienādi noteikumi Latvijas zemniekiem un uzņēmējiem gan Latvijā, gan Eiropā ir valsts nacionālās intereses.

Visi ir mūsējie, kas stāv un krīt par Latvijas valsti, tās cilvēkiem un godā latviešu valodu.

Ko no tādas partijas var gaidīt? Tikai tās pašas vecās politikas klonēšanu, bezmērķīgu lavierēšanu globālo oligarhu regulētajos dzungļos.

2011. gada 22. jūlijs Politisko pīlīšu pūtēji un tautas nākotne “Leksim bedrē, leksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks?” /Imants Ziedonis/ 450 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Tikko noticis tautas referendums, kurā nepilni 50% vēlētāju atbalstīja iniciatīvu atlaist 10. Saeimu. Kā šo notikumu vērtēt?

Protams, nekādu mīlestību 10. Saeimas darbība sabiedrībā neradīja, tikai pēc SVF un EK komandas grieza budžeta izdevumus, likvidēja darbavietas, mazināja algas, pensijas un pabalstus, cēla nodokļus, grūda valsti vēl dziļākā krīzē un parādos. Taču ne jau šī

drūmā realitāte tika uzdota par iemeslu Saeimas atlaišanai. Gluži otrādi – V. Zatlers savā leģendārajā 28. maija uzrunā apgalvoja tieši pretējo (citāts): „Jaunajā Saeimā bija vairāk nekā 60% jaunu seju. Cilvēki, kas vēlējās būs aizrautīgi un ar degsmi kalpot Latvijai. Daudz kas labs ir paveikts kopš tā brīža. (..) Mūsu valstī ir panākums. Mēs trīs gadu laikā, izmisīgi cīnoties, brīnumainā kārtā esam pārvarējuši ekonomisko krīzi, esam kā paraugs citām valstīm – apņēmības paraugs, rīcības paraugs, rezultāta paraugs.”

Tad kāpēc tomēr tika nolemts atlaist Saeimu, kura, pēc Valsts prezidenta vārdiem, krīzi pārvarējusi, tik daudz laba paveikusi un citām valstīm par paraugu kalpojusi? Vai tiešām tāpēc, ka neapstiprināja tiesnesi Judinu, kurš tagad sekmīgi iekļāvies “Vienotības” rindās?

Pirmkārt, iniciatīva atlaist Saeimu nenāca no sabiedrības un nebija tautas mērķtiecīgu aktivitāšu rezultāts. Iniciatīvu atlaist Saeimu 28. maijā uzņēmās cilvēks, kurš četrus gadus visai necili tikai tēlojis Latvijas prezidentu. Visai ticamas ir aizdomas, ka galvenais šīs iniciatīvas stimuls bija V. Zatlera bailes, ka viņš varētu tikt nepārvēlēts un līdz ar to skarbi beigtos bezrūpīgā muļķa laišana, uzpūderētā pozēšana kameru priekšā, tukšu frāžu malšana un greznā dzīvošana pie siles uz tautas rēķina.

Otrkārt, 10. Saeimas atlaišana ne mazākā mērā negarantē, ka 11. Saeima būs labāka.

Partiju finansēšanas un vēlēšanu noteikumi arvien tie paši, PR aparāts un mēdiji tie paši, vēlētājiem arvien liegts izvirzīt kandidātus no sava vidus, nekāda jauna organizācija ar alternatīviem mērķiem vēl nav radusies.

Taču skaidrs ir viens: līdzšinējā partiju un vēlēšanu sistēma ir pierādījusi savu disfunkcionalitāti, tā nekalpo ne valstij, ne tautai, tātad nav jēgas zaudēt laiku un lolot ilūzijas, bet jāveido cita.

Anti-oligarhijas krustneši Jaunas organizācijas imitāciju, šķiet, mēģina uzburt jau minētais V. Zatlers, kura darbības analīzi vēl pirms Zatlera Reformu partijas (ZRF) dibināšanas veicu rakstā “Zatlera Reformu partija – kārtējais kolaborantu režīma PR projekts bez skaidra mērķa”.

Partijas dibināšanas kongresa norise manas prognozes tikai apstiprināja. Delegātu runās vispār nejuta nekādas saistības ar Latvijas realitāti un veicamajiem uzdevumiem.

Acīmredzot, delegāti pilnīgi pievienojas Zatlera apgalvojumam, ka krīze jau ir pārvarēta un vairs nav nekādu valstisku izaicinājumu, ja neskaita nu jau nodrillētos saukļus par visaptverošo oligarhu ietekmi politikā.

Vēl jo kuriozāk šie saukļi skan, ja atceras, ka paša V. Zatlera iebīdīšana politikā varbūt ir visspilgtākais piemērs, kad patiešām vietējie oligarhi zoodārzā vienojās par šķietami nevarīgas, patstāvīgi domāt nespējīgas, viegli vadāmas personas izvirzīšanu atbildīgam amatam. Un viņi (t.i., “oligarhi”) būtībā nekļūdījās, tikai iznāca tā, ka Zatleru sāka vadīt Publikācijas (2009 - 2012) 451 pavisam citi, daudz ietekmīgāki oligarhi.

ZRF priekšsēža valdes un partijas dokumentu apstiprināšanas procedūra (tikai viens priekšsēža kandidāts, kura ieteikto valdi delegāti apstiprināja gandrīz bez debatēm) liecina, ka šis viegli vadāmais “līderis” savā partijā pulcinājis tikpat viegli vadāmus ierindniekus – pelēku konformistu masu bez jelkādas iniciatīvas vai personības iezīmēm (no viņiem dažus pazīstu personīgi kā sīkus avantūristus, piemēram, odiozo muldētāju un blēdi Ilmāru Drulli u.c.). Liela bezdarba un nabadzības apstākļos piesaistīt pakalpīgus gribētājus “izsisties politikā un tikt pie siles” nav liela māksla. It sevišķi tad, ja gandrīz

visi masu mēdiji iesaistījušies šāda pret oligarhiem vērsta krusta kara mobilizācijā. Par to, ka šī teatrāla farsa stilā ieturētā kampaņa iecerēta tieši kā krusta karš, liecina arī ZRP pieņemtā krustnešu emblēma.

Latvijas modelim ir globāli pasūtītāji Kā jūs domājat, pa kuru laiku V. Dombrovskis paguvis uzrakstīt grāmatu „Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi”?

Es pats esmu astoņu grāmatu autors, tāpēc zinu, cik no cilvēka dzīves paņem grāmatas sarakstīšana.

Lai arī Dombrovskis ir par mani krietni jaunāks, līdz šim viņš nebija pazīstams kā rakstnieks. Esmu pārliecināts, ka viņa dienaskārtība rakstīšanai daudz laika neatstāj, tāpēc ne jau viņš ir patiesais grāmatas autors, bet gan kāda “spoku vai ēnu skribelētāju” komanda Andersa Aslunda vadībā, kura turklāt operatīvi sagatavojusi arī grāmatas tulkojumu angļu valodā (vai varbūt otrādi – tulkojumu no angļu valodas?).

Kā jau aprādīju rakstā “Eiropai uzspiež pašnāvību, par piemēru norādot uz Latvijas modeli”, Latvijas “krīzes pārvarēšanas” modelis tiek uzspiests arī citām ES dalībvalstīm un pat aiz Eiropas robežām, piemēram, ASV. Tā kā lielākā pasaules daļa Baltiju neatšķir no Balkāniem (atcerēsimies ASV prezidenta Buša runu un neseno ziņu ASV presē, ka Latvija 2014. gadā gatavojas iestāties ES), tad šāda blēņu grāmata, kuru lasot nosarktu pat Hitlera propagandas ministrs Gēbelss, var tikt visai veiksmīgi izmantota pasaules muļķošanai. Ja Hitlera propagandas ministrijā strādātu Dombrovska un Zatlera kuratori, Vācija varbūt uzvarētu II pasaules karā. Tāpēc tā nav nejaušība, ka tieši tajā brīdī, kad ASV republikāņi un Obamas administrācija pieteikusi ASV budžeta un sociālo programmu griešanu un uzsākta diskusija par parāda griestu pacelšanu, vizītē ASV tika uzaicināts arī mūsu Dombrovskis ar savu brīnumu grāmatu, kurā mēģināts iegalvot, ka ekonomiku var atveseļot, to finansiāli nožņaudzot un ielienot vēl lielākos parādos.

Varbūt tādas blēņas kādu laiku var iestāstīt visai aprobežotajam Amerikas patērētājam, kas par Latvijas realitāti neko nezina, bet kā vērtēt “Vienotības” propagandas meistaru nekaunību, radio viļņos ik pēc stundas palaižot šādas pīles un iluzionisma trikus (seko reklāmas teksta citāts)?

“Pirmais. Pēdējos 15 mēnešos Latvijā atjaunotas vairāk nekā 50 tūkstoši darba vietas, šī gada maijā sasniedzot visstraujākos bezdarba samazinājuma tempus Eiropā.

Otrais. Latvijā ir sākusies ražošanas izaugsme. Tādās būtiskās nozarēs kā farmācija, kokrūpniecība un datortehnoloģiju ražošana pat ir pārsniegusi agrākos apjomus. Trešais.

Ir sācies straujš un valsts izaugsmei būtisks, svarīgs Latvijas preču un pakalpojumu eksporta apjoma pieaugums, šī gada pirmajos mēnešos pārsniedzot trīs miljardus latu.

452 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Tik daudz mēs neesam eksportējuši nekad Latvijas vēsturē, ne treknajos gados, ne Ulmaņa laikos.”

Kā jau to korekti aprādījis NRA žurnālists Juris Paiders rakstā “Maģiskie skaitļi un valdības nopelni”, realitāte ir gluži pretēja šajā propagandas reklāmā aprakstītajai.

Ja gribētu īsi vērtēt apvienības “Vienotība”, Dombrovska kabineta un Valsts prezidenta Zatlera darbības rezultātus, tad realitātei tuvāks vēstījums būtu šāds: Dažos gados likvidēts vairāk nekā 100 000 darbavietu, valsts parāds vairāk nekā pieckāršots, būtiski samazinātas strādājošo algas un pabalsti, uzskrūvēti nodokļi un cenas, pasliktināti jau tā katastrofālie demogrāfiskie rādītāji, tūkstošiem jaunu cilvēku devušies ekonomisko bēgļu gaitās, vairāk nekā kritisks bezdarba līmenis jauniešu vidū, sasniegts kopš 2008. gada (pirmskrīzes perioda) nepieredzēts ārējās tirdzniecības

deficīts, radot priekšnoteikumus jauniem ekonomikas nobrukumiem un katastrofām, sagatavota Latvijas uzņēmumu un resursu izpārdošana ārzemniekiem par bankrota cenām. Taču saglabāta režīma stabilitātes bāze – uzpūstais ierēdņu aparāts.

Es nezinu, cik var uzticēties sabiedriskās domas izpētes aģentūrām, kuras mūs apgādā ar partiju reitingiem, gan, šķiet, ar savu darbību cenšas sabiedrisko domu arī formēt.

Ja tomēr var uzticēties to sniegtajiem skaitļiem, samērā liela Latvijas sabiedrības daļa pauž atbalstu manis aprakstītajiem kolaborantiem, hameleoniem un iluzionistiem. Bet kā tad īsti ir ar t.s. oligarhiem, kuriem tagad pieteikts krusta karš?

Arī oligarhu bubulis uzpūsts Lai arī tie pārsvarā ir anonīmi komentētāji, kuri sevi neapgrūtina ar iedziļināšanos rakstu saturā, pēdējā laikā bieži esmu apvainots oligarhu aizstāvēšanā. Ar oligarhiem šoreiz domāju tieši Dombrovska un Zatlera izvēlētos A. Lembergu, A. Šķēli un A. Šleseru, lai gan tie nav vienīgie.

Kas ilgstoši lasījis manus rakstus un grāmatas, tie zinās, ka nekad šos cilvēkus neesmu slavējis vai kā citādi atbalstījis. Gluži otrādi – jau pirmajā grāmatā centos attēlot ne visai taisnos un patriotiskos ceļus, pa kuriem viņi tikuši pie savas bagātības un ietekmes, un tolaik viņi bija viena komanda ar saviem šās dienas vajātājiem.

Pavirši raugoties, “oligarhi” ne ar ko neatšķiras no oligarhu medniekiem. Viņi tāpat atbalstīja Latvijas pakļaušanu “Vašingtonas konsensa” noteikumiem (skat. rakstu “Latvijas krīzei nav vienkārša risinājuma”), aktīvi piedalījās Latvijas šoka terapijā, privatizācijā, aktīvi palīdzēja Latviju ievilkt pašlaik brūkošajā komercprojektā, ko sauc par Eiropas Savienību, tāpat balsoja par Latvijas ievilkšanu agresīvajā pasaules žandarmā NATO, kā arī atbalstīja Lisabonas līguma ratifikāciju. Es nezinu, vai viņi tad apzinājās, kur šis politiskais kurss mūs novedīs. Visdrīzāk, ka nē, lai gan domājošiem cilvēkiem uzraksts uz sienas jau bija labi saredzams.

Tādiem praktiķiem kā mūsu “oligarhiem” bija jāsaprot, ka šajā globalizētajā brīvā tirgus kazino sistēmā lielās zivis agrāk vai vēlāk aprīs mazākās zivis, tai skaitā arī viņus pašus. Tāpat kā “oligarhi” aprija pārējos Latvijas iedzīvotājus un mazos uzņēmējus, tāpat globālās korporācijas neaizsargātā valstī aprīs vietējos jeb nacionālos “oligarhus”.

Un tieši tagad pienācis tas brīdis, jo Dombrovska valdība gatavojas ārzemniekiem pārdot ne tikai atlikušos valsts un pašvaldību uzņēmumus, bet arī gatavo ceļu tam, Publikācijas (2009 - 2012) 453 lai ārvalstu korporācijas varētu ērti aprīt arī to, kas vēl privāti pieder nacionālajiem uzņēmējiem, proti, tiem, kurus tagad apsaukā par oligarhiem. Un to nu gan “oligarhi” negrib. Tieši šajā momentā sākas nesamierināms konflikts.

Atšķirība starp “oligarhiem” un viņu vajātājiem ir tā, ka pirmie ne tikai piedalījās Latvijas izlaupīšanā un privatizācijā, bet arī prata nolaupīto saglabāt un apsaimniekot.

Sevišķi tas sakāms par Lembergu. Ja pavērosim “Vienotības”, Zatlera partijas un citus “ne-oligarhiskos” partijniekus un pelēkos kardinālus, tad redzēsim, ka starp viņiem nav īstu uzņēmēju vai apsaimniekotāju. Viņu bizness ir tikai politika, kas izpaužas kā Latvijas izsaimniekošana un izpārdošana. Bet paši viņi nekad nav neko paliekošu noorganizējuši, tikai parazitējuši, izmantojot savu politisko ietekmi. Gluži otrādi – visi šie repšes, dombrovski un rimševiči paši ir bezcerīgi banku parādnieki un no biznesa viedokļa – brēcoši neveiksminieki. Vienīgais, ko viņi pieprot, ir Latvijas interešu iztirgošana caur savām pozīcijām politikā. Zatlers vispār ir nulle, kas neko nesaprot, lai gan pie siles palikt gribās. Tad nu viņu tagad izspēlē un izmanto politiskajās intrigās rūdītie leļļu

meistari. Viņu izmantos tik ilgi, kamēr uz šā zirga varēs pajāt, pēc tam – bez žēlastības izmetīs mēslainē.

Tas tiesa, ka “oligarhi” un ne tikai oligarhi izmanto ofšorus, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas un citām shēmām. Taču šīs shēmas Latvijā ir pilnīgi legālas, – ne Zatlers, ne “Vienotība” negrasās aizliegt ārzonās reģistrēto firmu darbību Latvijā! Viņi grib tikai apgrūtināt konkrēto “oligarhu” iespējas izmantot ārzonas, kā arī vēlas tikt pie iekšējās informācijas, kuru pēc tam varētu nodot saviem ārvalstu kuratoriem. Jo ofšori ir neatņemama “Vašingtonas konsensa” sastāvdaļa. Visi tā saucamie ārvalstu investori Latvijas izlaupīšanai izmanto ofšor shēmas, bet pret tiem ne Dombrovskim, ne Zatleram nekādu pretenziju nav.

Internetā atradu šādu modernās oligarhijas un oligarha definīciju: “Oligarhija ir tāda valsts pārvalde, kurā valda tikai daži cilvēki, bet oligarhs it tāds, kuram pieder politiskā, ekonomiskā un mēdiju vara.” Oligarhu jēdziens pie mums ienācis no Krievijas, kurā pēc Jeļcina šoka terapijas un privatizācijas 1990. gados izveidojās daži ārkārtīgi ietekmīgi ekonomiskie grupējumi, kuri kontrolēja gan ienesīgākās tautsaimniecības jomas, gan valsts pārvaldi, gan galvenos Krievijas informācijas mēdijus. Vai šāda ietekme patiešām piemīt uzvārdos nosauktajiem Latvijas “oligarhiem”?

Protams, Lembergs, Šķēle un Šlesers ir turīgi cilvēki, taču īpaši neizceļas uz pārējo vairāk nekā tūkstoš Latvijas miljonāru fona, kas veido Latvijas “kompradoru buržuāziju”.

Ienesīgākās Latvijas jomas tirdzniecību un banku sektoru pārņēmuši ārzemnieki. Ja paanalizējam Latvijas tautsaimniecības struktūru, Lemberga, Šķēles un Šlesera daļa ir visai niecīga. Arī ikdienā Latvijas caurmēra pilsonim, ja neskaita dažas šauras nišas, ir minimāla saskare ar šo cilvēku kontrolētajiem uzņēmumiem. Lielākajai daļa Latvijas pilsoņu vispār nav nekādas saistības ar Lemberga, Šķēles un Šlesera uzņēmumiem.

Ja paanalizējam Latvijā darbojošos lielos mēdijus, gandrīz visi, ieskaitot t.s. sabiedriskos mēdijus, ir iesaistījušies aktīvā kampaņā pret “oligarhiem”, tātad tie šiem “oligarhiem” nepieder, bet pieder citiem oligarhiem, pārsvarā ārzemniekiem. Pat Lembergs, lai sešas minūtes uzrunātu tautu, bija spiests LNT samaksāt 20 000 latu. Tātad arī Latvijas lielos mēdijus “oligarhi” nekontrolē.

454 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Ja izanalizējam Saeimas, valdības, Ģenerālprokuratūras, KNAB un Latvijas Bankas darbību, tad arī tur kopš Kalvīša valdības atkāpšanās “oligarhu” ietekme ir nebūtiska.

Gluži otrādi – šīs valstiskās iestādes ir aktīvi iesaistījušās “oligarhu” vajāšanā. Gandrīz visus Saeimas svarīgākos lēmumus kontrolē un diktē pavisam citas institūcijas: Starptautiskais Valūtas fonds, Eiropas Komisija un banku sektors, kura pārstāvji pat iecelti valdības sastāvā, piemēram, finanšu ministrs A. Vilks. Un tās ir ārvalstu bankas.

Tātad uzdrīkstos apgalvot, ka Latvijā no vietējo uzņēmēju vidus oligarhu nav, taču Latvijā jūtama milzīga starptautisko oligarhu ietekme. Tā kļuvusi tik aptveroša, ka Saeima un valdība nesper ne mazāko soli, iepriekš to nesaskaņojot ar nosauktajām starptautiskajām institūcijām. Latvija ir ārvalstu interešu kolonija, un pastāvošā valsts pārvalde darbojas kā koloniālā administrācija, izpildot tikai no ārpuses diktētos noteikumus un norādījumus.

Varbūt esmu naivs, taču ceru, ka tieši šīs vajāšanas un raganu medības “oligarhus” piespiedīs kļūt par īstiem Latvijas patriotiem. Jo tikai Latvijas suverenitātes atjaunošana var mūs pasargāt no pilnīgas starptautisko korporāciju okupācijas. Kļūstot par Latvijas patriotiem, oligarhi varētu lielā mērā izpirkt savu vainu par tiem nedarbiem, kurus viņi

šajos 20 gados sastrādājuši. Tai skaitā par manipulējamā pigmeja Zatlera iebīdīšanu politikā. Ar tādām lietām nedrīkst jokot, tā ir necieņa pret atbildīgu valsts amatu, šā amata apgānīšana un degradācija.

Neveiksminieku šarms jeb – līdzīgs pievelk līdzīgu Nav noslēpums, ka daudziem latviešiem tīk noniecināt visu, kas savs – pašu lolots, pašu gatavots, pašu organizēts. Tāpēc jau Latvijā tik viegli ienāca ārvalstu surogātprodukti, kultūras nihilisms un relatīvisms, patēriņa preces, lielveikali, bankas, ziepju operas, pornogrāfija, geju kults, zīmola un prestiža preces un citi Rietumu jaukumi. Paskatieties kaut Latvijas televīziju – cik tur palicis latviskā starp šiem bezgaumīgajiem šoviem, klipiem, efektiem, reklāmpauzēm, vardarbības slavinājumiem, vulgāru banalitāti un citām drazām? Tā diemžēl ir Latvijas seja!

Un tad nu nav jābrīnās, ja tik daudz latviešu pielūdz starptautisko megalaupītāju Sorosu, cerības liek uz Eiropas komisāriem, NATO rīkļurāvējiem, Volstrītas spekulantiem un pat Hitlera “zaudētās lietas” apoloģētiem.

Svešo kungu pielūgsmes kults iesēdies tik dziļi aknās, ka šie cilvēciņi pat nejūt, kā paši tiek muļķoti, manipulēti, aplaupīti un iznīcināti, ka paši šajā shēmā ir nožēlojami neveiksminieki. Jo, kas nemīl un nelolo savu, tam arī nebūs nekā sava, nekā dārga vai svēta. Ja vajadzēs, par falša stikla krellītēm vai firmas lupatām pat māti un dzimteni pārdos.

Tad nu paskatīsimies patiesībai acīs – tas arī ir tradicionālais kolaborantu elektorāts plus milzīgā ierēdņu armija. Neveiksminieki balso par neveiksminiekiem. Vēl Zatlers nav neko pateicis, nevienu konkrētu mērķi nav nosaucis, pat partijas vēl īsti nav, bet reitingi jau skrien debesīs! Neveiksminieki šūnu līmenī tik ātri atpazīst savējo – sīku, bailīgu, lavierējošu, melīgu, bet sekli alkatīgu neveiksminieku, kas izmisīgi raujas pie siles. Viņš taču tāds pats kā mēs – degradācijas produkts, absolūta nulle, raustāma marionete ar jau no dzimšanas pieaudzētiem rokturiem. Tipisks svešu kungu pakalpiņš Publikācijas (2009 - 2012) 455 un stērbeļu bučotājs ar ielīkušu mugurkaulu – „jā, ser, tieši tā, ser, tiks izdarīts, ser, būs, jūsu ekselence, jau skrienu, madam, jawohl, yes man, есть, точно так...”

Laikam jau nāksies šo bērnišķības slimību pārslimot pavisam smagā formā, pirms spēsim attīrīties, atkopties un mobilizēties ap Latvijas interesēm.

2011. gada 25. jūlijs Komerciālais projekts “Eiropas Savienība” turpina brukt un vairot postu Tas nemaz nebija tik sen, kad gandrīz visas Latvijas partijas, redzamākie politiķi, prezidente VVF, premjers E. Repše, politologi, ekonomisti, nevalstiskās organizācijas, citi algotie eksperti, inteliģences pārstāvji un rūpīgi atlasītas “balsis no tautas” par Eiropas naudu sarīkoja vērienīgu propagandas kampaņu, lai Latvijas pilsoņus pārliecinātu referendumā nobalsot par Latvijas iekļaušanu ES. Viens no galvenajiem “par” argumentiem bija, ka pēc pievienošanās Latvijā ieplūdīs “Eiropas nauda”.

Ieplūda ar, lai gan ne tik daudz, kā solīts, bet vēl vairāk naudas no Latvijas aizplūda (skat. rakstā “Kas ir Eiropas Savienība?” ievietotos aprēķinus), jo propagandisti aizmirsa piebilst, ka Eiropa no mums prasīs dalības maksu, neskaitāmus nodokļus un netiešus tēriņus, ko izmaksās nepārredzamo ES noteikumu ievērošana. Tagad esam Eiropas banku parādnieki – gan privāti, gan kā valsts.

Eiropas naudu saņēma arī tie, kas piekrita atteikties no patstāvīgas saimniekošanas, cukurbiešu audzēšanas, jūrā braukšanas, patstāvīgas finanšu politikas un citām produktīvām nodarbēm, kuras monopolizēja Eiropa. Līdzfinansējumu saņēma arī projekti, no kuriem lielāko labumu guva pašas eiropiešu firmas. Eiropai ziedojām arī savu aktīvāko darbaspēku. Jo vairāk naudas ieplūda Latvijā, jo lielāka mūsu atkarība no Eiropas. Tātad – iztirgojām savu pašpietiekamību, brīvību un neatkarību. Nu gandrīz katru sabiedrisku vai saimniecisku darbību stingri reglamentē ES regulas. Diemžēl ne mūsu labā, – arī no tā labumu gūst kāds ārpus Latvijas.

Maitas putni salaižas uz laupījumu Jau pagājušajā vasarā Eiropu satricināja finanšu krīze, kuras savaldīšanai iztērēti triljoni eiro. Ne tikai Latvija, bet arī Īrija, Grieķija un Portugāle pamodās nesamaksājamu parādu bedrē. Nu šīm valstīm pievienojas arī Spānija un Itālija, kuru ekonomiskais potenciāls sastāda apmēram 24% no visas ES ekonomikas. Uz bezdibeņa malas šūpojas arī Lielbritānija, kur tāpat sākti sāpīgi “taupīšanas pasākumi” uz tautas un reālās ekonomikas rēķina.

Kamēr mēs Latvijā spēlējām demokrātiju, Briselē 21. jūlijā uz ārkārtas sanāksmi pulcējās ES dalībvalstu līderi, lai vienotos par kārtējo “glābšanas paketi” jeb ielāpu Grieķijai. Protams, nevienam eiro-oligarham nenāk ne prātā glābt pašu Grieķiju, bet gan Grieķijas parādzīmju turētājus – Vācijas un Francijas bankas, kā arī ASV bankas, 456 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kuras šos parādus “apdrošinājušas” ar saviem derivātiem, kurus ārēji pieklājīgā publikā sauc par Credit Default Swaps, bet vienkāršāki ļaudis par – toksiskiem vērtspapīriem.

Otrkārt, un to nemaz neslēpa Eiropas politikas noteicēji, tiek mēģināts glābt pašu brūkošo eiro sistēmu. To pašu, kurai 2014. gadā tik ļoti cer pievienoties Latvijas eiro-kalpi. Lai Grieķiju glābtu no maksātnespējas, tai piedāvā kredītus ar vēl lielāku procentu likmi. Visi spēlmaņi saprot, ka Grieķija nekad šādus parādus nespēs atdot, tāpēc aizkulisēs tiešā tekstā tiek runāts par Grieķijas uzņēmumu, teritorijas un resursu sadalīšanu starp kreditoriem. Proti, visas valsts izūtrupēšanu, “palaišanu zem āmura”.

Somijas pārstāvis nemaz savus nodomus neslēpa – viņš naudu Grieķijā gatavs ieguldīt tikai pēc tam, kad Grieķija par atbilstošu summu ieķīlās savus īpašumus. Jauka un draudzīga savienība, vai ne?

“Taupības pasākumiem” piemīt tāda īpašība, ka tiem nekad nav gala. Jo vairāk uz reālās ekonomikas rēķina “ietaupa”, glābjot bankas un parazitāro sistēmu, jo lielāki izaug parādi. Jo parazitārā augļošanas sistēma aprij organismu, no kura pati barojas.

Par to jau pilnībā un praksē pārliecinājusies arī Latvija, kuru jau gaida nākamais “taupīšanas” un griešanas cikls, un drīz pēc tam – Latvijas izūtrupēšana.

Tagad tādai pašai terapijai tiek pakļauta ES dalībvalstu lielākā daļa, taču šie pasākumi nenovērsīs nākamo sistēmas nobrukumu, kurš var pārsniegt 2008. gadā pārdzīvoto.

Atšķirība tā, ka tagad valdībām vairs nebūs tos triljonu nodokļu maksātāju naudas, ar ko šo neaptveramo finanšu caurumu aizlāpīt. Tā nav nejaušība, ka arī ASV tieši šajās dienās notiek intensīvas diskusijas par budžeta izdevumu un sociālo programmu griešanu un valsts parāda griestu pacelšanu. Par šo diskusiju līmeni liecina fakts, ka uz ASV elitārā smadzeņu centra Starptautisko attiecību padomes (Council on Foreign Relations) sēdi bija uzaicināts mūsu vunderkinds Valdis Dombrovskis, kurš ar ASV varenajiem dalījās pieredzē, kā likvidēt reālo ekonomiku, izmērdēt un izkliedēt tautu.

Arī ES varenajiem nav formulas, kā atrisināt nesamaksājamo parādu krīzi, tāpēc arī

viņi par savu rokasgrāmatu izvēlējušies V. Dombrovska un A. Aslunda literāro grāvēju “How Latvia Came through the Financial Crises” (Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi). Ar 21. jūlijā pieņemto lēmumu sabrukums tiek tikai novilcināts un krīze iedzīta dziļumā. Jo dziļāka krīze, jo drausmīgāks pēc tam sabrukums.

Taču aizkulisēs popularitāti gūst piedāvājums vairākas ES dalībvalstis izslēgt no eiro zonas. Ja arī Grieķijas “glābšanai” naudu kaut kā sagrabinās, tad kur ņems naudu atkārtotai Īrijas un Portugāles, kā arī gaidāmajai Spānijas un Itālijas “glābšanai” (baņķieri jau berzē rokas, runājot par samērā lielajām Itālijas zelta rezervēm)? Un cik ilgs laiks dots, pirms Īrijas, Portugāles, Spānijas, Itālijas un varbūt arī Latvijas ļaudis aptvers baņķieru triku un līdzīgi Islandei pateiks savu “Pietiek!”?

Savu nacionālā lepnuma simbolu doičmarku nav aizmirsuši arī Vācijas iedzīvotāji, kuri ir sašutuši arī par Vācijas banku iesaisti Grieķijas izlaupīšanā. Taču Vācijas lielbizness, kura intereses pārstāv Merkeles kundze, ir par esošās kārtības saglabāšanu, jo vājš eiro veicina Vācijas eksportu.

Otrs parādu krīzes risinājums, pie kura varētu pieķerties eiro-komisāri, būtu vēl lielāka varas un finanšu centralizācija Eiropas Savienībā, šo savienību pārvēršot par unitāru impēriju, centralizēti iekasējot nodokļus un valdot ar Briseles dekrētu starpniecību.

Publikācijas (2009 - 2012) 457 Šāds solis patiešām varētu paildzināt ES projekta mūžu, ja vien Eiropas tautas šādai diktatūrai pakļautos, kas ir maz ticami.

Eiroprojekta būtība Tā vai citādāk, bet ar katru dienu kļūst skaidrāki ES paplašināšanas patiesie mērķi.

Paplašinātā ES nekad nebija iecerēta kā brīvprātīga Eiropas valstu sadarbības organizācija, bet gan kā komerciāls projekts, kura patiesais mērķis bija koloniāla sistēma, kurā centrālo valstu (Vācijas, Francijas, arī Lielbritānijas) lielbizness izsūktu un parādu verdzībā iedzītu jaunās dalībvalstis, tai skaitā Latviju. Savā laupījumā centrālās valstis dalās ar dažām Skandināvijas un Beneluksa valstīm, kā Zviedriju, Dāniju un Nīderlandi.

Zviedrija un Dānija bija arī tik gudras, ka paturēja savu nacionālo valūtu. Arī Somijai ļāva saglabāt zināmu patstāvību, bet pārējām valstīm uzspieda diskriminējošus noteikumus.

Un tieši eiro mehānisms, kas nostiprināts Māstrihtas un Lisabonas līgumos, ES dalībvalstis iegrūdis nesamaksājamu parādu bedrē, jo liedz tām izmantot fiskālās regulēšanas iespējas.

ES projektam ir neskaitāmas perversas sekas, tai skaitā absolūts demokrātijas trūkums un centralizēta eirobirokrātu vara. Par augošo centralizāciju liecina ne vien bez izlasīšanas un debatēm pieņemtais Lisabonas līgums, kurš paredz dalībvalstīm svarīgu lēmumu pieņemšanu Briseles birokrātu kabinetos, bet arī konkrēts dalībvalstu budžeta kontroles mehānisms, kurš poētiski nosaukts par “Eiropas semestri” (skat.

Māras Dzirnieces rakstu “Latvijas budžetu kontrolēs Briesele!?”). Starptautisko banku unspekulantu varu pārstāvošajiem Eiropas birokrātiem izdevies pilnīgi izjaukt un izkropļot klasisko politisko novirzienu spektru. Piemēram, Grieķijā banku spekulantu intereses tagad pārstāv sociālists Georgioss Papandreu, kurš ir arī Otrās Sociālistiskās internacionāles priekšsēdētājs. Itālijā banku intereses viskaismīgāk pārstāv bijusī kompartija, kas tagad mainījusi nosaukumu. Arī starp ES komisāriem ir daudz bijušo sociālistu un komunistu, kas konsekventi aizstāv banku spekulatīvo kapitālu.

Visspožākais piemērs tam ir pats EK priekšsēdis, bijušais portugāļu komunists, maoists, vēlāk sociāldemokrāts Žuzē Manuels Barozu. Tātad Eiropas tautām ir liegta iespēja

demokrātiski nobalsot par sociāldemokrātisku politiku, jo aiz sociāldemokrātiskas izkārtnes var slēpties reakcionāri neofeodālas vai pat verdzības iekārtas fanātiķi, kurus dzen neremdināma varas un naudas kāre.

Kā no šīs laupītāju bedres izkļūt? Šis raksts sākās ar atgādinājumu par tiem spēkiem un personām, kuri ar apmaksātas melu kampaņas starpniecību Latviju iestūma Eiropas Savienībā. Ja palūkojamies apkārt, šie cilvēki arvien ir pie varas un savus melus nav ne atzinuši, ne nožēlojuši. Gluži otrādi – šie Latvijas neatkarībai naidīgie cilvēki arvien turpina mūs stumt dziļāk atkarības bedrē. Piemēram, SVF un ECB pakļautās Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs, kurš arī pats ir parādnieks bankām (tātad dzīvo pāri saviem līdzekļiem), ir gatavs Latviju pazudināt forsētos tempos (skat. viņa rakstu “Latvijas tautsaimniecība krustcelēs: ja ne tagad, tad kad?”).

Visas Saeimā pārstāvētās partijas ir eiropartijas, tai skaitā arī VL nacionālisti un SC. Eiroorientācija ir tas, kas šos politiskā biznesa pārstāvjus vieno. Es pat nezinu, vai 458 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Latvijā palikusi kaut viena partija, kura būtu konsekventa Latvijas neatkarības aizstāve?

Būtībā visas šīs partijas ir antikonstitucionālas un pretvalstiskas, jo mērķtiecīgi un ilgstoši grauj Latvijas neatkarību. Normālā valstī tādas partijas būtu aizliegtas ar likumu un tiktu tiesātas par valsts nodevību un neatkarības graušanu, bet Latvijā tādas partijas ir pie varas! Pat Satversmes tiesa izliekas neredzam šo organizāciju antikonstitucionālo darbību (skat. Satversmes tiesa lēmumu par Lisabonas līgumu).

Kā zināms, iekrist slazdā parasti ir viegli, bet izlīst no slazda – daudz grūtāk. Taču, ja jautājums ir par dzīvību vai nāvi, tad no grūtuma nav jāvairās.

Gluži tāpat kā savulaik šīs pretvalstiskās personas par naudu izvērsa melu kampaņu par Latvijas iekļaušanu ES, tā tagad mums bez naudas pašu spēkiem jāsarīko kampaņa par Latvijas neatkarību. Nekur un nekādā veidā nav jāatbalsta neviena eiropartija, pat ja tas nozīmētu plašu vēlēšanu boikotu. Taču pašu spēkiem jāorganizē kustība par Latvijas neatkarības atgūšanu.

Brīvība un neatkarība ir ne ar ko nenopērkamas un neaizvietojamas vērtības. Brīvība nozīmē pašiem patstāvīgi pieņemt lēmumus, pēc kuriem iekārtojam savu un savas valsts dzīvi, pašiem uzņemties atbildību par savu valsti un savu nākotni. Ir pienācis brīdis, kad tas ir ļoti, ļoti svarīgi, ja negribam, lai arī Latviju ūtrupē izpērk Eiropas baņķieri un spekulanti.

2011. gada 26. jūlijs Ceļazīmes uz interešu harmoniju “Bet katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav.” /Imants Ziedonis/ – Vai 20 neveiksmju, lejupslīdes, krīzes un genocīda gadi ir pietiekams periods, lai mēs sāktu kritiski izvērtēt un pārvērtēt tos principus un pieņēmumus, kuriem apzināti vai neapzināti esam šos gadus sekojuši?

– Es domāju, ka jā.

– Vai kāda no esošajām partijām, grupām un organizācijām to dara? Man šāds fakts nav zināms.

– Kam tad tas ir jādara, ja to nedara ne partijas, ne valdība, ne viņu aizokeāna aizbildņi?

– Pašai tautai.

– Kādi šie principi bija un arvien ir?

– Uz “Vašingtonas konsensu”, privātu alkatību, spekulācijām un savstarpēju konkurenci balstītā “brīvā tirgus” sistēma.

– Kāda varētu būt alternatīva?

– Aizsargāts nacionālais tirgus, līdzsvarota tautsaimniecība, attīstības programmas, sadarbība, interešu harmonija.

Kurā brīdī sākām iet greizi?

Savulaik nebiju kvēls LTF atbalstītājs, taču tagad secinu, ka sākotnējā LTF neatkarības atjaunošanas programmā un tai sekojošajos soļos tomēr bija daudz saprātīgu ierosmju, kuras, ja tiktu īstenotas, nestu labumu visai sabiedrībai. LTF ekonomiskā Publikācijas (2009 - 2012) 459 programma paredzēja jauktu ekonomiku, kuru līdzsvaroti veidotu sabiedriskais (valsts un pašvaldību), privātais un kooperatīvais sektors. Ārpolitikā bija iezīmēta neitralitāte, neiesaistīšanās militāros blokos un virzība uz Baltijas valstu savienību. 4. maija Neatkarības deklarācija paredzēja pārejas periodu uz pilnīgu valsts neatkarību (tolaik vēl Latvija formāli skaitījās PSRS sastāvdaļa) un jaunas Satversmes izstrādi. Doma par jaunu Satversmi, manuprāt, izrietēja no Pirmās Latvijas Republikas pieredzes, kad mūsu priekšgājēji jau bija pārliecinājušies par 1922. gada Satversmes vājumu un neatbilstību sabiedrības mērķiem. Jo arī tad izveidojās tāds pats partiju tirgus, kā tagad.

Grūti pateikt, kā būtu, ja būtu, bet tūlīt pēc 1991. gada augsta puča izgāšanās pārejas periodā iesāktais tika rupji pārtraukts, LTF programma tika izmesta, aizmirsta tika arī apņēmība izstrādāt jaunu Satversmi (lai gan Juris Bojārs projektu bija sagatavojis). Sekoja strauja un nelīdzsvarota orientācijas maiņa uz Rietumiem, “Vašingtonas konsensa” pieņemšana, piespiedu privatizācija, ražošanas mērķtiecīga likvidācija, strauja integrācija spekulatīvajā tirgū, lēmums virzīties uz dalību ES un NATO. Pieķeršanās pie 1922. gada Satversmes un pirmskara Civillikuma, manuprāt, izskaidrojama ar vēlmi restaurēt bijušās īpašuma tiesības, vienlaikus aizmirstot par bijušo īpašnieku parādsaistībām. Tieksme otru reizi pēc 50 gadiem iekāpt tajā pašā upē, kas, protams, nav iespējams, noteica arī to, ka LR Augstākā Padome, ķeroties pie Pilsonības likuma burtiskas interpretācijas, daļu savu vēlētāju izstūma ārpus pilsoņu loka, līdz ar to valsts pamatos ieliekot mīnu ar laika degli.

Pirms 20 gadiem pieļautās kļūdas labot nebūs viegli, bet, manuprāt, LTF programmā iezīmētā virzība arvien ir derīga, jo arī pašlaik esam brūkošā, centralizētā savienībā, un valsts atjaunošanai nepieciešama drosmīga suverēnas tautas varas izmantošana.

Velkot paralēles, veicami šādi uzdevumi: – Pārejas perioda un tajā veicamo pasākumu noteikšana valsts suverenitātes atjaunošanai; – Jaunas Satversmes projekta izstrāde, kurā iestrādājama arī atbildīgāka vēlēšanu un tautas pārstāvniecības kontroles kārtība (skat. rakstu “Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”); – Tautsaimniecības attīstības ilgtermiņa stratēģijas izstrāde, ka s balstītos u z jauktu ekonomiku: sabiedrisko, privāto un kooperatīvo sektoru, no kuriem virzošais būtu sabiedriskais, t.i., valsts un pašvaldību sektors; – Tā kā Latvija pašlaik ir mākslīgi izraisītā parādu un saimnieciskā krīzē, pārejas periodā ieceļama krīzes pārvarēšanas valdība ar ārkārtas pilnvarām; – Tā kā Latvijas sabiedrība ir sašķelta, izkliedēta, cietusi demogrāfisko katastrofu,

kā arī apdraudēta no starptautisko oligarhu plāniem Latvijā nometināt svešu kultūru imigrantus, sabiedrības konsolidācijas nolūkā pilsonība piešķirama visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Par prioritāti nosakāma priekšnoteikumu sagatavošana, lai Latvijā varētu atgriezties visi tās iedzīvotāji, kuri ekonomisko un sociālo spaidu rezultātā bijuši spiesti Latviju atstāt.

– Vēl pārejas periodā pēc Islandes parauga sarīkojams referendums, kurā tauta varētu atteikties segt privāto banku parādus, kā arī SVF/EK aizdevumu, no kura ne cents nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, un par kuru valdības vienojušās slepus no 460 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos tautas. Trešais punkts, ko tauta varētu noraidīt referendumā, ir atteikšanās no Latvijas uzņēmumu izpārdošanas.

– Pārejas periods izmantojams arī, lai aizdrīvētu tos caurumus Latvijas kuģī, pa kuriem no Latvijas aizplūst kapitāls: jāatsakās no „Vašingtonas konsensa” noteikumiem, SVF un ES diktāta, kā arī vairākām citām saistībām, kas aprij mūsu resursus, piemēram, oglekļa kvotu tirdzniecības, oglekļa nodokļa maksāšanas un Kioto protokola noteikumu ievērošanas, militārām un finansiālām saistībām pret NATO, dalības starptautiskajā autortiesību līgumā, starptautisku konkursu izsludināšanas gadījumos, kad attiecīgos darbus varam veikt paši, valsts mežu izīrēšanas skandināvu firmām u.c. Jo esam nonākuši tādā galējībā, ka pat savus nacionālos simbolus (karogu, naudu, pases, akcīzes markas u.c.) pasūtinām ārzemēs un par to maksājam ar valūtu. Visbeidzot nacionalizējamas ārvalstnieku kontrolē nonākušās banku un tirdzniecības jomas, kuru peļņa līdz šim aizplūdusi no Latvijas.

– Latvijā pilnīgi aizliedzama ofšoros reģistrētu uzņēmumu darbība un citas nodokļu nemaksāšanas shēmas. Izsludināma amnestija tiem jaunmiljonāriem un oligarhiem, kuri gatavi salaupīto naudu no ofšor kontiem pārvest uz Latviju un ieguldīt reālās ekonomikas attīstībā. Vienlaikus produktīvs darbs jāatbrīvo no pārliekas nodokļu nastas un ieviešama progresīvā ienākumu nodokļu sistēma.

Jauktās ekonomikas modeļa pamatojums Privātas iniciatīvas atraisīšana un stimulēšana ir laba lieta, kas tika ignorēta Padomju Savienībā, taču paļaušanās tikai uz privāto iniciatīvu nekad un nekur nav sevi attaisnojusi.

Tautsaimniecības un infrastruktūras attīstība prasa lielus ilgtermiņa ieguldījumus, no kuriem atdeve nāk ilgstošā periodā vai arī vispār nenāk tiešā veidā. Piemēram, tādi projekti kā atomenerģijas izmantošana, datorsistēmu izveide vai pat japāņu tipa vieglo automašīnu izstrāde līdz masveida ražošanai prasīja ilgstošus pētījumus un ilgstošus valsts ieguldījumus. Ilgu laiku no šiem projektiem nebija nekādas atdeves vai peļņas, kā arī nebija nekādas garantijas, ka šie projekti vispār izdosies. Tā kā privātiem uzņēmējiem interesē pēc iespējas ātrāka peļņa, viņu līdzekļi ir ierobežoti un viņi tos negrib iesaldēt ilgstošos projektos, kuru iznākums nav prognozējams, tad skaidrs, ka līdzīgos projektos līdzekļus var ieguldīt tikai valsts. Tas pats vērojams arī krīžu periodos, kad privātais bizness pats nespēj izrāpties no parādu bedres, tāpēc pat varenās Volstrītas bankas lūdz, lai tās glābj valsts ar nodokļu maksātāju naudu.

Tādi lieli projekti kā valsts elektrifikācija, gazifikācija, ūdens un kanalizācijas sistēmu izbūve, ceļu, dzelzceļu un kanālu sistēmas allaž prasījušas valsts un pašvaldību ieguldījumus, vai vismaz dāsnas valsts koncesijas gadījumos, ja šajos projektos iesaistīts privātais sektors. Ceļi un dzelzceļi nepieciešami visiem, tie ceļ gan sabiedriskā, gan privātā sektora, gan indivīdu produktivitāti, atvieglo dzīvi visiem. Taču to būvniecība

un uzturēšana prasa milzīgus un regulārus ieguldījumus. Svarīgi arī sociālie apsvērumi.

Var jau šos projektus privatizēt un uz ceļiem uzstādīt maksas iekasēšanas būdiņas, bet tas nozīmēs, ka lielai sabiedrības daļai modernā infrastruktūra būs nepieejama.

Turklāt uz peļņu kārās privātās intereses steidz celt tarifus, bet parasti nav tik kāras uz ieguldījumiem infrastruktūras uzturēšanā un modernizācijā, jo šie svarīgie pasākumi mazina peļņu. Tikai valsts un pašvaldības var sociāli atbildīgi radīt un uzturēt modernu Publikācijas (2009 - 2012) 461 infrastruktūru.

Tāpat tikai valsts var atļauties ilgtermiņa ieguldījumus zinātniskos pētījumos, izglītības un medicīnas infrastruktūras radīšanā un uzturēšanā. Arī šie ieguldījumi nenes ātru un tiešu peļņu, bet tie ir ārkārtīgi nepieciešami vispārējai valsts un tautas attīstībai.

Tas pats attiecināms uz lieliem rūpnieciskiem projektiem, piemēram, celulozes un papīra rūpnīcas vai atomelektrostacijas būvniecība. Privātais sektors nekādu iniciatīvu 20 gados nav izrādījis. Somu koncerns piedāvāja uzcelt rūpnīcu, bet uz absolūti nepieņemamiem, aplaupošiem noteikumiem. Taču šādus projektus var pavilkt valsts.

Labā ziņa tā, ka valsts finansētos projektos kā apakšuzņēmēji pasūtījumus var saņemt arī privātie uzņēmēji. Kur kaut kas būvējas, tur nepieciešama arī tirdzniecība, sadzīves pakalpojumi, izklaide. Arī tur var izvērsties privātie.

Pie kooperācijas nekavēšos, jo par to esmu uzrakstījis veselu grāmatu. Latvija ir ļoti daudz zaudējusi, neizmantojot šīs demokrātiskās kopdarbības sniegtās iespējas.

Atjaunotās Latvijas mērķi Valstij ir jākalpo visiem tās iedzīvotājiem, nevis tikai izredzētu oligarhu saujiņai. Tieši tāpēc esmu izvēlējies jēdzienu Interešu harmonija. Interešu harmonija, protams, ir ideāls, uz ko tiekties un orientēties, kam sirsnīgi tuvoties. Tīri cilvēciski nedrīkstam pieļaut, ka šis ideāls tiek upurēts kaut kādu ideoloģisku mītu, piemēram, brīvā tirgus ideoloģijas, vārdā. Nekādas privilēģijas vai vienas sabiedrības daļas uzkundzēšanās pārējiem nav attaisnojama.

Tāpēc par valsts mērķi izvēlos kopīgo labumu, valsti kā kopīgo projektu, kurā visiem tās pilsoņiem dotas iespējas līdztiesīgi piedalīties un par savu dalību saņemt taisnīgu atalgojumu. Tādā nozīmē valsti var uzskatīt par lielu kooperatīvu apvienību, kopdarbu, kurā katram ir iespēja piedalīties un sadarboties ar citiem, kopīgiem spēkiem radot priekšnoteikumus katras personas maksimāli iespējamai pilnveidei, radošai izaugsmei un sava ieguldījuma sniegšanai kopīgā labuma radīšanā. Ja tīk, šo principu var saukt arī par kalpošanu. Kalpošanu nevis aizokeāna vai vietējiem kungiem, bet savas tautas nākotnei. Kalpošanu ar lielo burtu. Šāda valsts koncepcija radikāli atšķiras no patlaban esošās, jo esošā orientēta uz atvērtu tirgu un savstarpēju konkurenci, bet piedāvātā – uz radošu, savstarpēji papildinošu un stiprinošu sadarbību.

Kā konkrētus apakšmērķus var nosaukt: – Dinamiska Latvijas industrializācija, vienlaikus saglabājot saudzējošu attieksmi pret dabu un kultūrvidi; – Infrastruktūras modernizācija un lieli ražošanas projekti, racionāli izmantojot vietējos un ievestos resursus.

– Reģionālā attīstība, kas nozīmē ieguldījumus Latvijas reģionu attīstībā, ievērojot principu “visu, ko savām vajadzībām un par saprātīgām cenām var saražot uz vietas, jāražo uz vietas”. Ar pārpalikumu var tirgoties vai eksportēt. Šo projektu īstenošanas

procesā radīsies priekšnoteikumi izbraukušo Latvijas pilsoņu pārnākšanai mājās; – Idejiska un materiāla kooperācijas attīstības stimulēšana. Tie pilsoņi, kas nejūt dziņu dibināt privātu uzņēmumu, bet neredz savu vietu arī sabiedriskajā sektorā, var apvienoties kooperatīvos. Praktiski visās dzīves jomās ir iespējama un vēlama 462 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kooperācija (ko nevar paveikt viens, to var paveikt kopā): kredītkooperatīvi, patērētāju sabiedrības, lauku saimniecības, apdrošināšana, transports, mašīnu parki, izglītība, medicīna, celtniecība, mājokļi, kultūra u.d.c.

– Pieaugot valsts turībai, īstenojami stimulējoši pasākumi ģimeņu nostiprināšanai un būtiskai dzimstības palielināšanai. Tas būs pozitīvs risinājums latviešu īpatsvara pieaugumam savā Dzimtenē.

– Izglītības sistēmas reforma, pieskaņojot to ilgtermiņa valsts attīstības stratēģijai un paverot iespējas arī praktiskai dzīvei nepieciešamo tehnisko prasmju bezmaksas apgūšanai skološanās periodā, kā arī mācot bērnus sadarboties un risināt savstarpējos konfliktus; – Veselības aprūpes reforma, uzsvaru liekot uz veselības profilaksi un veselīgu dzīvesveidu; – Kultūras un sporta jomu tautiskošana, pārorientējoties no skatīšanās un patērēšanas uz masveida piedalīšanos.

– Atbalsts tautskolu kustībai, mūža izglītībai un pilnveidei, interešu klubu, lekciju, pašdarbības un daiļrades kolektīvu kustībai. Atjaunojama bērnu, jauniešu un citu grupu organizāciju (pašdarbības, daiļrades u.c.) tradīcija.

Harmonija un veselais saprāts nepieciešams visur Ja uzsvērta harmonija un sadarbība starp sabiedrisko, privāto un kooperatīvo tautsaimniecības sektoriem,tad ne mazāk svarīga ir harmonija starp tādām produktīvajām jomām kā lauksaimniecība, rūpniecība un tirdzniecība. Patlaban Latvijā šis līdzsvars ir pavisam izkropļots – ražojam maz, bet tirdzniecību esam atdevuši pārsvarā ārzemju lielveikalu ķēdēm. Līdz ar to šos gadus mēs esam bagātīgi atbalstījuši ārvalstu ražotājus, tirgotājus un spekulantus, bet atstājuši novārtā savu saimniecību.

Rezultāts ir tikai likumsakarīgs – parādi un atkarība.

Kā redzat, ārpus sava vienādojuma esmu atstājis finanšu un pakalpojumu jomu. Tās ir tieši tās jomas, uz kurām īpašu un nesamērīgu uzsvaru likušas līdzšinējās valdības.

Tik lielu, ka mēs esam pārvērsti par naudas un naudas mijēju (pārsvarā ārzemnieku) vergiem. Tik lielu, ka produktīvās jomas jeb reālā ekonomika tika pakārtota naudas plūsmu shēmām un augļotāju interesēm. Līdz ar to godīgs, sabiedriski derīgs darbs Latvijā tiek atalgots viszemāk, bet shēmotāji sacenšas par iekļūšanu miljonāru sarakstā un parazitē uz visas sabiedrības rēķina.

Manā piedāvājumā finanses un pakalpojumi ir svarīgi, taču tās ir tikai palīgjomas, kurām jākalpo reālās ekonomikas vajadzībām. Tā ir fundamentāli atšķirīga pieeja. Ja līdz šim mums lika atteikties no sabiedrības vajadzību apmierināšanas tāpēc, ka “nav naudas”, tad manā koncepcijā primāras ir tieši sabiedrības vajadzības. Tātad nav jāsāk ar naudas skaitīšanu, bet gan ar reālo darbu plānošanu. Kad darba virzieni nosprausti, tad valsts savu naudas politiku pielāgo reālās ekonomikas vajadzībām.

Tas nozīmē, ka finanšu un banku joma ir nacionalizējama un pakārtojama reālās ekonomikas vajadzībām. Proti, nākotnes Latvijā var darboties valsts bankas, municipālās bankas un nozaru bankas, piemēram, pasta krājkases vai īpaša kuģniecības

banka. Protams, cilvēki var organizēt savus kredītkooperatīvus un pašpalīdzības kases, taču arī šīs iestādes stingri regulējamas, lai novērstu ļaunprātīgas manipulācijas ar Publikācijas (2009 - 2012) 463 naudu un procentiem. Ja arī pieļaujamas privātas bankas, tad tās varētu darboties pēc principiem, kas līdzīgi islama banku sistēmai. Islama bankas izslēdz augļošanu un stājas abpusēji atbildīgās partnerattiecībās ar kreditējamiem uzņēmumiem, dalot gan peļņu, gan zaudējumus. Ārpolitika Arī ārpolitikā mums jātiecas uz harmoniju un līdzsvaru, tātad – pēc iespējas labām attiecībām ar visiem tuvākiem un tālākiem kaimiņiem, visos gadījumos paturot prātā un ievērojot pašas Latvijas intereses. Lai abpusēji izdevīgi tirgotos un sadarbotos ar citām valstīm, nav jābūt kādas savienības sastāvā, jāstājas PTO vai jāslēdz kādi brīvās tirdzniecības jumta līgumi. Gluži otrādi – Latvijas atrašanās ES sastāvā mūs ierobežo un diskriminē, arī PTO ir domāta nevis tirdzniecības brīvībai, bet starptautisko korporāciju visatļautībai un valstu suverenitātes likvidēšanai. Piemēram, Šveice un Norvēģija nav ES dalībvalstis, taču tas netraucē šo valstu tirdzniecībai ne Rietumos, ne Austrumos.

Arī Latvijai nav sevi jāierobežo ar netaisnīgiem jumta līgumiem, bet jāizmanto savas dabiskās priekšrocības, kādas paveras, atrodoties tirdzniecības ceļu krustojumā starp Austrumiem un Rietumiem, kā arī Ziemeļiem un Dienvidiem. Pavisam muļķīgi ir orientēties tikai uz Rietumu tirgu, kur mūsu preces neviens īsti nevēlas, bet tikai izmanto Latviju par savu noieta tirgu un bezmaksas tranzīta maģistrāli uz Austrumiem.

Nelīdzsvaroti orientējoties tikai uz Rietumu tirgu, Latvija ir Rietumiem atdevusi arī savu Austrumu tirgu, faktiski paliekot bez izdevīgiem tirdzniecības partneriem. Esošais stāvoklis mūs diskriminē – Latvijas ir atvērusi savu tirgu, kamēr Rietumu puse savu tirgu aizsargā un liek šķēršļus arī mūsu tirdzniecībai Austrumu virzienā. Neizdevīgāku situāciju grūti iedomāties.

Runājot par brīvās tirdzniecības principiem, jāsaprot, ka rietumnieki tos gan sludina un uzspiež citiem, bet paši neievēro. Tā no viņu puses ir politika, kas balstīta uz dubultiem standartiem. Īsta brīvība tirdzniecībā būs tad, kad mēs paši lemsim, kā un ar ko tirgoties, savas intereses saskaņojot ar savu partneru interesēm un panākot abpusēji izdevīgas vienošanās. Ja mēs ražosim labas preces, tām noteikti būs pieprasījums pasaulē. Tad arī varēsim slēgt konkrētus tirdzniecības vai barterapmaiņas līgumus ar konkrētām valstīm vai kompānijām, pēc iespējas izvairoties no liekiem starpniekiem.

Pārejas periodā plaši jāizmanto importa aizvietošanas stratēģija, līdz pārejas perioda noslēgumam panākot pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci.

Latvijai aktīvi jāiesaistās starptautiskos tirdzniecības ceļu projektos, jāizmanto savas tranzītvalsts priekšrocības, kā arī jārada priekšnoteikumi praksei, kuras ietvaros daļa no austrumiem transportētās izejvielas Latvijā tiktu pārstrādātas precēs ar augstāku pievienoto vērtību, izmantojot Rietumu vai Dienvidaustrumāzijas tehnoloģijas.

Nākotnes projektos iesaistāmi Ķīnas un Dienvidkorejas speciālisti, kuri labprāt un uz daudz draudzīgākiem noteikumiem to dara. Jā, Latvijai nepieciešamas ārvalstu investīcijas, bet – tikai reālās ekonomikas ilgtermiņa projektos.

Lai nodrošinātu enerģijas pašpietiekamību, Latvijai jāceļ pašai sava atomelektrostacija un jāapgūst savas naftas atradnes, vienlaikus rūpējoties arī par iespēju šo naftu uz vietas pārstrādāt.

Ir nejēdzīgi, ja mūsu zemnieku produkcijai veikalu plauktos jākonkurē ar identisku

464 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Lietuvas un Igaunijas produkciju. Tā vietā jāvienojas par sadarbību, lai kopējiem spēkiem gūtu daudz plašākus tirgus Austrumos un Dienvidos. Tikpat nejēdzīgi ir, ja mūsu mazsubsidētajai produkcijai jākonkurē ar Rietumeiropas bagātīgi subsidēto produkciju. Šī diskriminācija jāizlīdzina, subsidēto produkciju apliekot ar papildus nodokli, ieviešot augstus kvalitātes standartus vai arī vienojoties par līdzsvarotām tirdzniecības kvotām.

Katrai valstij ir tiesības aizsargāt savu iekšējo tirgu, un gudras valstis to dara arī mūsdienās. Piemēram, katras valsts diplomāti un pārstāvniecības aktīvi cīnās par savas valsts un savu nacionālo kompāniju interesēm. Tas jāmācās darīt arī Latvijas diplomātiem. Tad mūsu izdevumi diplomātiskām un tirdzniecības pārstāvniecībām nebūs izšķiesti velti.

Kāds teiks, ka tas ir skaisti, pat pārāk skaisti, tāpēc neīstenojami, ka tā utopija.

Nestrīdēšos, vien atgādināšu, ka cilvēku un tautu dzīvi veido idejas, kurām mēs ticam un kurām mēs sekojam.

Lai raksts nepaliktu tukšumā, uz brīdi savas pārdomas pārtraukšu. Ja veidosies auglīga diskusija par jau uzrakstīto, tad arī varēsim turpināt.

2011. gada 3. augusts Atzīsim patiesību un rīkosimies!

“Karstākās vietas ellē rezervētas tiem, kuri morālās krīzes laikos saglabā savu neitralitāti.” /Dante Aligjēri/ Zinātniekiem, kuri ar faktiem un argumentiem apgāž teoriju par cilvēku darbības izraisītu globālo sasilšanu, Rietumos atņem grantus, liedz iespējas publicēties un strādāt, kā arī nosauc viņus par „klimata pārmaiņu noliedzējiem”, velkot paralēles ar holokausta noliedzējiem. Politiķus vai sabiedriskus darbiniekus, kuri apšauba, ka holokaustā nogalināti tieši 6 miljoni ebreju, Rietumos apvaino vēstures revizionismā, tiesā, soda, nepublicē viņu argumentus, kā arī izspiež no aprites. Tātad „demokrātiskajos” Rietumos jau reāli darbojas Orvela aprakstītā „domu policija” un „patiesības ministrija”, kas vērtē un tiesā pēc tādiem pašiem kvazireliģiskiem ticības kritērijiem kā viduslaiku inkvizīcija – kas nav ar mums, tie ir pret mums.

Inkvizīcija arī Latvijā Integrējoties Rietumu apritē, arī Latvijā sāktas cilvēku vajāšanas par viņu uzskatiem, pārliecību, ticību vai ticības trūkumu, nepareizu publisko nostāju vai citu ideoloģisku ķecerību. Piemēram, no dažiem politiķiem tiek prasīts publiski atzīt 1940. gada okupācijas faktu, no citiem tiek prasīts publiski atteikties no sadarbības ar „oligarhiem”.

Viens no jaunajiem inkvizitoriem pat publiski paziņojis, ka visa Dombrovska valdība līdz šim bijusi viena oligarha ķīlniece, tiesa, savu ģeniālo atklāsmi nepamatojot ne ar vienu konkrētu faktu vai argumentu. Acīmredzot, gluži kā Gēbelss paļaujas: jā kādu apgalvojumu atkārtos neskaitāmas reizes, ļaudis to pieņems par patiesību.

Interesanti, ka vajātie okupācijas fakta noliedzēji un „oligarhi” šo spēli ir pieņēmuši: viņi publiski taisnojas un prasa žēlastības periodu, kurā sola savu vainu izpirkt ar Publikācijas (2009 - 2012) 465 panākumiem saimnieciskajā jomā – gluži kā „tautas ienaidnieki” Staļina paraugprāvu laikmetā. Viņi tā arī nav sapratuši, ka „Vienotībai”, nacionālistiem un Zatleram Latvijas saimnieciska atjaunošana nemaz nav vajadzīga, ka viņu mērķis ir Latviju iedzīt vēl

dziļākā krīzē un izūtrupēt. Šīs dīvainās izdarības tiek veiktas „tiesiskuma” un „godīgas politikas” vārdā, taču Latvijā nav likuma par „oligarhiem” vai oligarhiskas darbības aizliegumu, jēdziens „oligarhs” nav ne tiesiski, ne pat literāri definēts. Šis apzīmējums latviešu valodā ienācis no Krievijas, aprakstot jaunbagātniekus, kas pasakaini iedzīvojušies no valsts īpašumu privatizācijas un savu naudu izmanto mēdiju un varas kontrolēšanai. Turklāt tos cilvēkus, kurus Krievijā dēvē par oligarhiem (piemēram, Berezovski, Hodorkovski u.c.), Latvijas politiķi un žurnālisti kvēli aizstāv, bijušo Krievijas prezidentu V. Putinu vainojot par demokrātijas un preses brīvības apspiešanu, un demokrātisko spēku vajāšanu.

Tas visu šo kampaņu vēl vairāk samudžina un padara pavisam mistisku: pēc kādiem kritērijiem vadoties, Krievijas oligarhi tiek aizstāvēti kā demokrātijas balsts, bet Latvijas oligarhi – vajāti? Vai varbūt ir labie un sliktie oligarhi, pareizie un nepareizie, savējie un svešie? Nāk prātā kāda ASV prezidenta izteiciens par vienu „pareizo” (t.i., ASV administrācijai lojālo) diktatoru: „Jā, viņš ir kuces dēls, bet viņš ir mūsējais kuces dēls.”

Kad vecie un jaunie kolaboranti tēlo patriotus Bet atgriezīsimies pie okupācijas fakta atzīšanas. Neesmu SC fans, taču šajā jautājumā es viņus gandrīz saprotu, lai arī ne līdz galam. Ja man kāds pārkrāsojies komunists vai bijušais komjaunatnes aktīvists, kurš tagad laiž muļķi „Vienotībā”, ZRP vai TB/LNNK (VL! jaunekļi saprotamu iemeslu dēļ kompartijā iestāties nepaguva) pieprasītu, lai es publiski atzītu 1940. gada okupācijas faktu, es šo liekulīgo nekauņu pasūtītu uz vienu neglītu vietu, un nekādus 1940. gada okupācijas faktus pēc viņa diktāta nepaustu! Kas šiem šeftmaņiem, hameleoniem un Latvijas interešu iztirgotājiem devis tiesības tirpināt citus cilvēkus par viņu uzskatiem un likt paust publisku lojalitāti uzspiestām dogmām?

Ja 1991. gada augusta pučs nebūtu izgāzies, visi šie glumišķie okupācijas trubadūri būtu pirmie rindā pie tanku bučošanas! Tā ir tāda vilkaču suga, kas laizās klāt katrai varai!

Taču saviem lasītājiem gan es atzīšu, ka 1940. gadu sākumā Latviju skāra daudz vairāk nekā parasta okupācija. Latviju pārņēma politiskas represijas, novāca un vajāja daudzus cilvēkus, bija plašas deportācijas un sabiedriskās iekārtas maiņa, notika vēlēšanas bez izvēles, tika likvidēta Latvijas suverenitāte, Latvijas teritorija tika inkorporēta PSRS, anektēta, integrēta, atkārtoti okupēta, vairākkārt izlaupīta, izvarota utt. Pateikt, ka Latvija 1940. gadā bija tikai okupēta, nozīmē gandrīz neko nepateikt. Tas bija labs sauklis Atmodas periodā, kad bija nepieciešama uzdrīkstēšanās šo vārdu publiski izrunāt, bet tas ir par seklu XXI gadsimtā. Tikai intelektuāli vārguļi, svešu varu pakalpiņi vai rafinēti manipulatori visus tos traģiskos procesus, kas Latvijā notika 1940. gados, var reducēt uz vienkāršu okupāciju faktu.

– Kāds tad varētu būt šādas morālās inkvizīcijas patiesais mērķis?

– Ja īsi, tad novērst uzmanību no jaunās Latvijas okupācijas, kas notikusi tieši ar šo inkvizitoru un kolaborantu aktīvu līdzdalību.

Vēsture ir ļoti svarīga – lai saprastu, kas un kāpēc notika, un kas jāņem vērā, lai turpmāk 466 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos šāda traģiska vēsturiskā pieredze vairs neatkārtotos. Es arvien ar aizrautību lasu Latvijā un trimdā sarakstītās atmiņu un liecību grāmatas par 1940. gadu dramatiskajiem notikumiem. Manuprāt, šie notikumi ir pārāk maz pētīti, analizēti un vērtēti. Pieņemta vien ideoloģizēta un vienkāršota vēstures versija – vienas dimensijas shēma, ko tagad pasniedz jaunajai paaudzei, bet kas neatsedz šo traģisko procesu dziļākos cēloņus, sekas un būtību. Lasot skolniekiem domātās vēstures grāmatas, šķiet, ka vairāk tiek

noslēpts, vienkāršots un ideoloģizēti interpretēts, nekā atklāts. Vai tas varētu būt ar nolūku, lai atvieglotu jaunu Latvijas okupāciju?

Lai gan metodes būtiski atšķīrās, spriežot pēc rezultātiem, es saskatu daudz līdzības starp suverenitātes zaudēšanas procesiem 1940. gados un tagad.

Pārsteidzošās paralēles – tad un tagad 1940. gadā PSRS okupācijas apstākļos Kārlis Ulmanis parakstīja vairākus rīkojumus, kas paralizēja Latvijas pašaizsardzības spējas, un varu nodeva Augusta Kirhenšteina valdībai. Tad tika rīkotas Saeimas vēlēšanas, kurās, gluži kā mūsdienās, tautai nebija tiesību izvirzīt savus kandidātus, bet tikai nobalsot par kaut kur citur sastādītu sarakstu. Šajā sarakstā bija maz komunistu un cittautiešu, jo okupantiem bija svarīgi, lai pievienošanos PSRS pieprasītu tieši tautas iemīlētais latviešu inteliģences zieds. Kad Maskava apmierināja latviešu inteliģences delegātu prasību uzņemt Latviju brālīgo PSR republiku saimē, sākās grandiozas reformas. Priekšraksti visām šīm reformām, protams, nāca no Maskavas. Pirms vēlēšanām dotie solījumi, protams, aizmirsās. Tas viss arī mums pēdējos 20 gados pazīstams.

Inteliģence ieveda un inteliģence izveda. Lai ievestu kaut kur citur.

Bet tas jau ir par 1990. gadiem.

Arī 1990. gadā ievēlētajā Augstākajā Padomē bija pārstāvēts latviešu inteliģences zieds, kas papildināts ar padomju agrorūpnieciskā kompleksa saimnieciskajiem kapteiņiem, kuriem drīzi vien apgrieza saknes (likvidējot lielsaimniecības). Bija arī nenozīmīga Interfrontes frakcija, kura svarīgāko balsojumu laikā parasti delikāti izgāja no zāles, lai nesabojātu latviešu tautas vēsturisko izvēli. Lai gan visa tautas ilgu enerģija tolaik bija koncentrēta uz valsts neatkarības atgūšanu, pēc 1991. gada puča izgāšanās Godmaņa komandai izdevās inteliģences ziedu pārliecināt par atteikšanos no sākotnējās LTF programmas un 4. maija Neatkarības deklarācijas nostādnēm. Bez liekām debatēm tika uzņemts kurss uz Rietumiem un kārtību, kura noteikta „Vašingtonas konsensā”.

Atkal bez apspriešanās ar tautu tika sāktas grandiozas reformas, kurām priekšraksti šoreiz tika izstrādāti ASV smadzeņu centros. Visas valsts pārvaldes, sabiedrisko, sociālo un saimniecisko jomu reformas tika izstrādātas un ieviestas ārvalstu padomnieku vadībā, izmantojot ārvalstu grantus, kredītus un dārgi algotus „ekspertus”!

Bet jau 1990. gadu vidū, tāpat neprasot tautas piekrišanu, sākās Latvijas likumu „harmonizācija”, pielāgojot tos Briseles prasībām. Vispirms Latviju dziļi un uz diskriminējošiem noteikumiem integrēja ES sistēmā un tikai pēc tam un apdullinošas propagandas kampaņas Latvijas pilsoņus aicināja nobalsot referendumā par jau notikušu faktu – Latvijas iekļaušanu Eiropas Savienībā. Inteliģences labā var minēt vienīgi to, ka šajā periodā jau bija sākušies partiju laiki, spēja kandidēt uz Saeimu tika pakārtota spējai piesaistīt naudu, pārdodot tirgū savus politiskos pakalpojumus, tāpēc Publikācijas (2009 - 2012) 467 inteliģence vairs nebija tik plaši pārstāvēta. Bija sācies Latvijas iztirgotāju laiks, kad demokrātiju aizstāja naudas vara. Tā arī viena no lielākajām atšķirībām, ja salīdzinām ar padomju periodu. Padomju sistēmā naudai nebija tika liela nozīme, tad politiku īstenoja ar administratīvām, propagandiskām un represīvām svirām. Tagad to dara ar naudu.

Latvijā ārvalstu finansētas aģentūras celtas lielā godā Runājot par naudu, jāatskatās uz vēl vienu līdzību. Nekas nenotiek pēkšņi un pats no sevis, bet tiek ilgstoši un rūpīgi gatavots. Arī 1940. gads tika rūpīgi sagatavots. Lai

arī kompartijas darbība Latvijā bija aizliegta, tā darbojās zem citiem nosaukumiem un saņēma Maskavas finansējumu. Bez tam veidojās arī no Maskavas finansēta pagrīde un dažādas legālas aģentūras, kas faktiski pārstāvēja PSRS intereses. Latvijas izlūkdienests par to bija aptuveni informēts un centās šo Maskavas aģentūru darbību izspiegot, kontrolēt, ierobežot un visādi bloķēt. Bloķēšanu apgrūtināja tas, ka daļa Latvijā iesūtītās Maskavas aģentūras pēc tautības bija latvieši. Protams, bija arī dubultaģenti, kas iefiltrējušies Latvijas iestādēs, tai skaitā pretizlūkošanas orgānos.

Lai kā, bet pirmskara Latvijā katram bija skaidrs, ka no ārvalstīm finansēti aģenti apdraud valsts drošību un pastāvēšanu. To pilnībā apliecināja 1940. gads, kad pārsteidzoši daudz šķietami lojālu pilsoņu pēkšņi un pat ar dedzību sāka sadarboties ar Maskavu un nobalsoja par Latvijas valsts likvidāciju.

Taču šāda imunitāte pret ārvalstu finansētiem aģentiem gandrīz nav vērojama mūsdienu Latvijā. Piemēram, ASV megalaupītājs Dž. Soross pilnīgi atklāti un brīvi vervē un finansē savus aģentus, un šie aģenti atklāti ietekmē Latvijas politiku visaugstākajā līmenī. Drošības iestādes šādu praksi izliekas neredzam vai pat pašas ir šādu aģentu vadītas, bet arī parastie cilvēki no ārvalstu finansētiem aģentiem nenovēršas un tos nenosoda, bet bieži tos pat atbalsta un ļauj sevi manipulēt.

Daudziem Latvijā radies naivs un idealizēts priekšstats par Rietumiem – kurus propaganda mums cenšas attēlot kā tādu vienprātīgu brīvības, demokrātijas, labklājības un vispārējās laimes pasauli. Patiesībā par vietu zem saules savstarpēji cīnās un konkurē arī paši Rietumu spēlmaņi, piemēram, ASV un ES. Tikai Latvijas paseklie politiķi cenšas izpatikt abiem, kas ir neiespējams uzdevums. Piemēram, tas pats Sorosa grupējums 2010. gada maijā īstenoja masīvu spekulatīvo uzbrukumu eirovalūtai. Tolaik eiro sagraut neizdevās, bet nāvīgi ievainot gan. Bet nu jau tiek gatavots jauns uzbrukums eirovalūtai, kura ietvaros redzamu lomu spēlē tas pats Soross, paužot noniecinošus izteicienus par eirozonas iedzimto vājumu. Nav izslēgts, ka nākamajā uzbrukumā eiro tiks izmantoti vai jau tiek izmantoti Sorosa aģenti Latvijā, jo tieši Latvija ir ES vājais posms, kurš turklāt grib izpatikt visiem.

Pirms atbrīvoties, jāatzīst realitāte Tātad Latvija atkal ir okupēta un ekonomiski kolonizēta, gaidāma arī svešu kolonistu ievešana un nometināšana Latvijas teritorijā. Latvijā ir NATO karabāzes un personāls, Latvijas gaisa telpu patrulē NATO aviācija, ir sagatavots plāns iespējamai lielāka NATO militārā kontingenta ievešanai Latvijas teritorijā. Lielākajos Latvijas uzņēmumos, ministrijās un departamentos ir t.s. NATO kabineti. Vēl vairāk – arī pašas Latvijas karavīri ir iesaistīti uz meliem balstītos imperiālistiskos karos, paši kļūstot par citu tautu 468 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos okupantiem. Līdz ar to mēs zaudējam morālas tiesības sevi pasniegt kā okupācijas upurus.

Kopš Lisabonas līguma ratifikācijas Saeima savas likumdevēja pilnvaras ir deleģējusi Briselei. Saeimā vairs netiek patstāvīgi pieņemts neviens svarīgs lēmums. Valsts budžeta projektu pirms pieņemšanas saskaņo ar SVF un EK. Mēs jau redzējām, kas notika, kad dažas frakcijas mēģināja izrādīt savu iniciatīvu un kavēt nobalsošanu par Briselē jau saskaņotiem lēmumiem – šo Saeimu atlaida. Saeima patstāvīgi vairs nedrīkst izstrādāt pat suņu turēšanas noteikumus. Tos izstrādā un pieņem Briseles birokrāti. Saeimai tik ļauts tos pārtulkot latviski, vienprātīgi atbalstīt un izdrukāt uz Saeimas veidlapas.

Vēlēt šādu Saeimu ir pilnīgi bezjēdzīgi un cilvēka cieņu pazemojoši. Vēlēšanas Latvijā

ir pārvērtušās par lojalitātes apliecināšanas rituālu esošajai politikai un pastāvošajai sistēmai. Tas ir veids, kā režīms leģitimē savu pretvalstisko kursu, nožēlojams padevības apliecināšanas farss, kurā vēlētāji izliekas, ka viņi izdarījuši brīvu izvēli, bet deputātimarionetes izliekas, ka viņi ir likumīgi ievēlēti un pārstāv neatkarīgu valsti. Cik ilgi vēl piedalīsimies šajā melu, ilūziju un izlikšanās teātrī, cik reižu vēlreiz kāpsim uz tiem pašiem pašapmāna un realitātes nolieguma grābekļiem?

Kā jau mēs vairākkārt esam pārliecinājušies, starp šķietami dažādajām partijām nav būtiskas atšķirības – balso, par kuru gribi, politika no tā nemainās. Atšķirība nav lielāka kā starp pepsikolu un kokakolu, pārējais – tikai mārketinga triki un zīmolu šovs. Visas bagātīgi finansētās partijas ir eiropartijas un nato-partijas, kas bez ierunām īsteno jau minētos “Vašingtonas konsensa” un Lisabonas līguma principus. Visas partijas, neatkarīgi no zīmoliem verdziski īsteno pret Latvijas interesēm vērstu politiku. Šo partiju vadītāju īstenie sabiedrotie ir starptautiskie spekulanti, finanšu laupītāji un kara noziedznieki.

Piedaloties vēlēšanu farsā, mēs: – legalizējam režīma sadzīvotos parādus un citas saistības un solījumus, ko režīms mūsu vārdā devis globālajām institūcijām; – legalizējam režīma politiku, kas vērsta uz Latvijas izpārdošanu (Zatlera partijas programmā šie mērķi ierakstīti atklāti, citas partijas tos paturējušas prātā); – legalizējam visus līdzšinējos režīma darījumus, kas slēgti slepus, ar viltu vai bez mūsu piekrišanas (piemēram, ārvalstu banku glābšanu); – atsakāmies no aktīvas darbības Latvijas labā, paļaujoties ilūzijai, ka to mūsu vietā darīs spekulantu uzpirkti politiskie aktieri.

Ja mēs atzīstam jauno Latvijas okupāciju un finanšu kolonizāciju, kā arī masveidīgi boikotējam vēlēšanu farsu, mēs: – veltīgi nezaudējam laiku un iniciatīvu, un tuvinām Latvijas pārvaldes reformas (jauna sistēma iespējama tikai tad, kad vecā vairs nefunkcionē); jau tā esam nepiedodami ilgi vilcinājušies un dzīvojuši ilūzijās, ciešot milzīgus zaudējumus; – noraujam kolaborantu režīmam masku, liedzam tam pilnvaras runāt un pieņemt lēmumus Latvijas pilsoņu vairākuma vārdā; liekam rēķināties ar mūsu neatkarīgo pozīciju; – izraisām apjukumu un šaubas kolaborantu nometnē; – reāli novērtējam savu patreizējo stāvokli un no ilūzijām modinām tos, kas vēl Publikācijas (2009 - 2012) 469 iesnaudušies; – pārstājam piedalīties melos, saglabājam savu cilvēcisko godu, morāli attīrāmies; – atbrīvojoties no ilūzijām un liekulības, mēs sevi atbrīvojam organizētai, solidārai un taisnīgai cīņai par Latvijas suverenitātes atgūšanu un koloniālā jūga nomešanu (atzīsti patiesību un tā tevi darīs brīvu); – būsim veikuši pirmo pilsoniskās nepakļaušanās akciju, kurai sekos citas, iesaistot arvien plašākas patriotisku cilvēku masas; Nepiedalīšanās vēlēšanu farsā nenozīmē pasīvu atteikšanos no savas valsts, bet tikai atteikšanos no liekulīgas spēles pēc kolaborantu un viņu finansētāju noteikumiem. Tas savukārt paver neierobežotas iespējas aktīvai, radošai un brīvai tautas pašdarbībai, sociālo pašpalīdzības tīklu un kooperācijā balstītu saimniecisko, kā arī informatīvo struktūru veidošanai, partizānu taktikas izmantošanai, savas pašpārvaldes iedibināšanai,

pakāpeniski atjaunojot tautas suvereno varu Latvijas teritorijā (Satversmes 2. pants).

Nav izslēgts arī nacionāls izlīgums, kura ietvaros kāda daļa kolaborantu pāriet tautas pusē vai vismaz izstājas no aktīvas politiskās darbības, paverot iespējas būtiskai sistēmas pārveidei.

2011. gada 6. augusts Vēlēšanas pēc vecajiem noteikumiem – laika zaudēšana ASV dominētā neoliberālā “brīvā tirgus” sistēma, kas pirms 20 gadiem augstprātīgi pasludināja savu globālo uzvaru un “vēstures galu”, turpina sabrukt. Tās nav biznesa cikla svārstības, bet gan sistēmisks sabrukums. Lai cik jaunu dolāru nesadrukātu Volstrīta, lai cik naudas no reālās ekonomikas un cilvēkiem nepārsūknētu bankrotējušajām laupītājbankām, tas šīs sistēmas agoniju nenovērsīs, bet tikai par kādu laiku paildzinās.

Brūk arī otrs impēriskais neoliberālā eksperimenta modelis – Eiropas Savienība.

Pasaule jau iegājusi otrajā sistēmas dezintegrācijas fāzē, aiz kuras sekos trešā – pilnīgs sabrukums, posts un haoss.

Nevēloties atzīt savu saimniecisko, intelektuālo un morālo bankrotu, imperiālisti un realitātes izjūtu zaudējušie spekulanti ķērušies pie atklātas laupīšanas, genocīda un resursu sagrābšanas. ASV Nobela Miera prēmijas laureāta Obamas vadībā jau iesaistījušās vienlaikus sešos laupīšanas karos, kuros tiek ievilktas arī pārējās NATO dalībvalstis. Suverēnām valstīm, tai skaitā Latvijai, tiek uzspiesti mākslīgi parādi, izspiešanas un demontāžas programmas, kā arī noteikumi, kas paredz resursu un infrastruktūras objektu izpārdošanu globālā tirgus spekulantiem. Tā vietā, lai nodrošinātu valsts izdzīvošanu, Latvija šai genocīda un laupīšanas programmai pilnīgi pakļāvusies, izliekas, ka krīze jau pārvarēta un gatavojas turpināt “biznesu kā parasti”.

Tieši tādā gaisotnē iesākusies un turpinās 11. Saeimas vēlēšanu kampaņa.

Tā kā neviena no vērā ņemamajām partijām nav uzskatījusi par nepieciešamu izanalizēt iepriekšējos 20 gados notikušos procesus, kas mūs noveduši šajā strupceļā, nav izstrādājusi kompleksu krīzes pārvarēšanas programmu un par šo tēmu pat nerunā, 470 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos tad jebkādas vēlēšanas pēc esošajiem noteikumiem ne tikai nav lietderīgas, bet nozīmētu noziedzīgu laika un resursu zaudēšanu. Piedalīšanās vēlēšanās būs tikai kā dezorientētas sabiedrības akls lojalitātes apliecināšanas rituāls līdzšinējam politiskajam kursam un disfukcionālajai sistēmai, kas ved uz valsts bojāeju un pašnāvību.

Plāns krīzes pārvarēšanai un Latvijas attīstībai Lai gan Latvijas iedzīvotāji 20 gadus turēti informatīvā un ideoloģiskā neziņā, un arī lielākā politiķu daļa nav interesējusies par valsts attīstības likumsakarībām, Latvijā ir cilvēki, kas šiem procesiem uzmanīgi sekojuši, tos saprot un ir domājuši par alternatīvām. Nu ir pienācis pēdējais laiks, lai mainītu visu Latvijas politikas paradigmu, proti, principus, pēc kuriem attīstīt valsti, šajos procesos iesaistot visus Latvijas iedzīvotājus, arī tos, kas no Latvijas spiesti aizbraukt.

Es ierosinu tos līdzekļus, kas iezīmēti bezjēdzīgajām Saeimas vēlēšanām, ieguldīt beztermiņa konferences rīkošanai, kurā tiks izstrādāta kompleksa krīzes pārvarēšanas un Latvijas attīstības programma. Nekavējoties izveidojams Republikas krīzes pārvarēšanas štābs, kurš organizēs konferences norisi un reģistrēs cilvēkus, kuri savas iestrādes, idejas un koncepcijas gatavi ieguldīt kopējā darbā. Sasaucot konferenci, jāatsakās no partejiskiem, mantiskiem, reliģiskiem, ideoloģiskiem, etniskiem un citiem

grupu aizspriedumiem, – neviens Latvijas iedzīvotājs, kas nāk ar savu ieguldījumu, nav atstumjams vai kaut kā diskriminējams.

Vienlaikus katrā pašvaldībā un lielākajās apdzīvotajās vietās aktīvākajiem cilvēkiem jādibina vietējās krīzes pārvarēšanas komitejas (nosaukums var būt arī cits), kurām būtu šādi galvenie uzdevumi: – veikt vietējo resursu, uzņēmumu un neatliekamāko vajadzību inventarizāciju, rezultātus iesniedzot Krīzes pārvarēšanas konferencei; – organizēt vietējo cilvēku sadarbību, pašpalīdzību, kārtības uzturēšanu, kā arī vietējās konferences un demokrātiskas diskusijas, kurās tiktu nosprausti ceļi un principi turpmākajai novada attīstībai; – šā darba laikā no sava vidus izvirzīt uzticību ieguvušos kandidātus vietējām un valsts mēroga vēlēšanām, kuras organizējamas pēc mažoritārās sistēmas (ievēlētie deputāti pārstāvēs konkrētu vēlēšanu apgabalu un būs atbildīgi saviem izvirzītājiem un vēlētājiem – skat. rakstu “Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”).

Balstoties u z K r ī zes pārvarēšanas konferences programmas principiem un rekomendācijām, ieceļama bezpartejiska Krīzes pārvarēšanas un nacionālā izlīguma pagaidu valdība ar ārkārtas pilnvarām. Ja nepieciešams, šīs pagaidu valdības pilnvaras un programmatiskie principi jāapstiprina visas tautas referendumā. Līdztekus krīzes pārvarēšanas programmas īstenošanai, jāsagatavo arī jaunas Latvijas Satversmes projekts un nākamās Saeimas vēlēšanas. Šīm vēlēšanām jābūt brīvām no naudas ietekmes un vecās partiju sistēmas.

Krīzes pārvarēšanas procesā dabiskā veidā un ar reāliem darbiem izvirzīsies jauniem līderi, kuri varēs kandidēt uz jaunajiem valsts pārvaldes posteņiem. Lai atdzīvinātu demokrātiju un aktivizētu sabiedrību, jaunajā pārvaldes sistēmā pēc Šveices parauga iestrādājami tiešās demokrātijas elementi, kas katram pavērs iespēju izvirzīt tautas nobalsošanai konkrētus likumprojektus – gan vietējās pašvaldības, gan visas valsts Publikācijas (2009 - 2012) 471 līmenī.

Grāmatas izpratnes padziļināšanai: Emīls Jakrins. Ekonomiskais patriotisms.

Hadžūns Čangs. Sliktie samarieši.

Jānis Kučinskis. Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē: idejas, vēsture, perspektīvākie attīstības virzieni.

Džons Pērkinss. Ekonomiskā slepkavas grēksūdze.

Naomi Kleina. Šoka doktrīna: katastrofu kapitālisma uznāciens.

2011. gada 8. augusts Latvijas “veiksmes stāsts” vai 20 genocīda un laupīšanas gadi?

“Mums nav mūžīgu sabiedroto, mums nav pastāvīgu ienaidnieku; pastāvīgas un mūžīgas ir tikai mūsu intereses, un mūsu pienākums ir šīm interesēm sekot.” /Lords Palmerstons (1784-1865)/ 29. augustā portāls “Delfi” vēstīja: “Valsts prezidents Andris Bērziņš 21. septembrī, sakot uzrunu ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā, uzsvērs, ka Latvija divdesmit gados ir nogājusi nopietnu attīstības ceļu, kas uz pasaules fona ir veiksmes stāsts, sacīja Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne.” Tātad arī jaunais prezidents ir ērti iekļāvies neoliberāļu

korī, kurš pēc ārvalstu pasūtījuma nekaunīgi apmelo Latviju, taisa starptautisku karjeru uz Latvijas nelaimes rēķina, apgalvojot, ka melns ir balts, ļauns ir labs un genocīds ir veiksmes stāsts. Veiksmes stāsts kam?

Patiesībā Andris Bērziņš nav ne pirmais, ne pēdējais, kas tik nekaunīgi melo. Melos mēs dzīvojam visus šos 20 gadus. Līdzīgas melu mantras ik dienas jāatkārto tiem, kas grib taisīt karjeru un tikt atzīti sorosītu dominētajā un starptautisko baņķieru okupētajā Latvijā.

Zīmīgi, ka Latvijas liberāļi savus “veiksmes stāstus” nekad nekonkretizē. Vai par Latvijas veiksmi uzskatāma sen nepieredzētā demogrāfiskā katastrofa, sabiedrības sociālā polarizācija, nacionālās ražošanas iznīcināšana, finanšu un banku sistēmas, kā arī tirdzniecības jomu atdošana ārzemniekiem, uzpūstie finanšu burbuļi un parādu verdzība, masu bezdarbs, nabadzība, masveida izceļošana no Latvijas, izglītības, zinātnes un veselības aprūpes jomu komercializācija, jaunā paaudze, kurai savā Dzimtenē nav nākotnes?

Taču presē varam atrast arī realitātei tuvāku viedokli. Piemēram, bijušais Augstākās 472 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Padomes deputāts, advokāts un vairāku drosmīgu grāmatu autors Andris Grūtups intervijā žurnālam “Kapitāls” atzinis, ka “savas pirmās premjerēšanas laikā Ivars Godmanis pieļāva liktenīgu vēsturisku kļūdu, paļaujoties uz liberālās ekonomikas teorijām”.

Liberālās reformas sagatavotas ārpus Latvijas Patiesībā Godmanis u n v i s i v i ņa pēcnācēji (ieskaitot tirgus fundamentālistu Dombrovski un tirgus ekstrēmistu Zatleru) bija un ir tikai viegli manipulējami izpildītāji.

Neoliberālā modeļa uzspiešana bijušajam Autrumu blokam tika mērķtiecīgi sagatavota mūžīgā Austrumeiropas ģeopolitiskā pretinieka smadzeņu centros Londonā. Tās nebija tikai liberālās teorijas, kuras briti gadsimtiem izmantojuši pasaulē lielākās koloniālās impērijas radīšanai, bet ģeopolitisks projekts, kura mērķis bija sadrumstalot, savstarpēji sanaidot un iznīcināt savus konkurentus Austrumos, tos politiski paverdzināt, kolonizēt, sagrābt mūsu resursus, bet iedzīvotājus pakļaut genocīdam. Par šo projektu esmu rakstījis jau savā 2000. gada grāmatā „Jaunā pasaules kārtība un mēs paši”. Lūk, neliels šīs grāmatas fragments: “1991. gada 23. augustā London Times ievadrakstā bija apkopots anglo-amerikāņu oligarhijas nākotnes nodoms: “Brīvā tirgus guru un smadzeņu centri, kas 80. gados palīdzēja pārveidot Britānijas ekonomisko karti, plāno ideoloģisku iebrukumu Padomju Savienībā, cerībā, ka neizdevies 21 – 22. augusta pučs šo impēriju ir sagatavojis tečerisma devai. Lai gan viņu ietekme mājās ir mazinājusies, tečeristi uzskata, ka pēdējo dienu notikumi PSRS radījuši ideālu laboratoriju viņu ideju izmēģināšanai.” Šai dienai britu šoka terapeiti bija gatavojušies jau kopš 1983. gada, kad Londonā lorda Harisa Ekonomisko lietu institūta paspārnē dibinājās Komunistisko ekonomiku izpētes centrs (KOIC). 80. gadu vidū šā centra sūtņi sāka aktīvi apmeklēt pasākumus Austrumeiropas valstīs. Ungārijā viņi iepazinās ar nākamajiem reformatoriem: Anatoliju Čubaisu un Jegoru Gaidaru no Krievijas, Lešeku Balceroviču no Polijas, Vaclavu Klausu no Čehijas, kā arī vairākiem Baltijas republiku pārstāvjiem. Tika sākta ideju apmaiņa un regulāras tikšanās dažādās valstīs. Šos braucienus lielā mērā finansēja multimiljardieris un megaspekulants Džordžs Soross.

1990. gadā Maskavā ar lorda Harisa līdzdalību tika dibināts Pārejas ekonomikas

pētniecības centrs. 1991. gada beigās gandrīz visi šā centra dalībnieki ieņēma vadošus amatus Krievijas valdībā. Gaidaru iecēla par neatkarīgās Krievijas pirmo premjerministru, bet Čubaiss organizēja privatizāciju. Citu bijušās PSRS dalībvalstu reformatori, kas sadarbojās ar minēto Londonas centru, savus amatus ieņēma vēl agrāk. Papildus monetārisma gudrības pirms stāšanās amatā reformatori apguva, izejot īsus kursus Hārvardas, Džordžtaunas vai Čikāgas universitātēs (ASV), vai līdzīgos iestādījumos. Amata pienākumus viņiem palīdzēja veikt tādi importēti padomnieki kā Džefrijs Sakss, Anders Aslunds (V. Dombrovska grāmatas “Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi” īstenais autors), Juris Vīksniņš vai Uldis Klauss. Tātad nekādu pārpratumu par patiesajiem šoka terapijas autoriem nevajadzētu rasties.

Liktenīgo lēmumu uzspiest Austrumeiropai un Krievijai šoka terapiju pieņēma G7 valstu vadītāju apspriede 1990. gada 11. jūlijā Hjūstonā. Citu reformu kursu kategoriski noraidīja Dž. Bušs un M. Tečere. G7 apspriede pilnvaroja SVF komisiju izpētīt PSRS Publikācijas (2009 - 2012) 473 ekonomiku. SVF sagatavotajā ziņojumā rakstīts: “Ideāli būtu iet pakāpenisku reformu ceļu, kas mazinātu ekonomiskos saviļņojumus un ļautu drīz vien plūkt uzlabotās ekonomiskās efektivitātes augļus. Bet mēs šādu ceļu neredzam…” SVF ziņojumā uzsvērts, cik svarīgi ir uzspiest ātrus un dziļus šokus, sašaurināt ražošanu, pacelt cenas un strauji palielināt bezdarbu, cik svarīgi šos pasākumus veikt pašā sākumā, lai panāktu pilnīgu un neatgriezenisku lūzumu ar pagātni un nodrošinātu neapturamu reformu procesa gaitu. Ziņojumā atzīts, ka dažus reformu pasākumus gan kādu laiku jāpatur neizmantotus, lai neizraisītu sociālo sprādzienu. Ar to domātas sabiedrisko pakalpojumu un dzīvokļu īres izmaksas.”

Britu impērija nav mirusi Viegli manipulēt sabiedrību, kura nezina savu vēsturi. Tieši tāpēc ne padomju laikā, ne tagad skolās nemāca patieso vēsturi. Padomju laikos nemācīja tāpēc, ka pašai boļševiku kustībai un tās rīkotajām revolūcijām bija pārāk cieša saistība ar Londonu, tāpēc būtu jāatbild uz pārāk neērtiem jautājumiem. Tagad nemāca tāpēc, ka arī 1918. gadā proklamētajai Latvijas Republikai pie šūpuļa un kapa stāvējuši miglainās Albionas aizbildņi, un arī 4. maija Republika radīta pēc Londonā un ASV smadzeņu centros uzrakstītiem projektiem.

Pirmā Latviešu Pagaidu nacionālo padomi atzina un atbalstīja Lielbritānija, vienlaikus atbalstot un finansējot (starp citu, caur mums pazīstamajām zviedru bankām) arī boļševiku apvērsumu Krievijā. Britu flote apšaudīja ķeizariskās vācu armijas pozīcijas Rīgā (par to vēlāk no Latvijas pieprasot dārgi samaksāt), diktēja Latvijai Strazdumuižas pamiera noteikumus un “palīdzēja” Latvijai iegrābties pirmajos parādos. Savukārt 1940. gadā britu prese pirmā apsveica Latvijas iekļaušanu PSRS, bet britu valdība atdeva PSRS Baltijas valstu zelta krājumus, ar ko norēķināties par britu korporācijai Lena Goldfields it kā radītajiem zaudējumiem. Starp citu, Staļina režīma organizēto 1940. gada Saeimas vēlēšanu rezultātus britu prese publicēja dienu pirms pašām vēlēšanām, un šie rezultāti precīzi sakrita ar Staļina režīma vēlāk nosauktajiem. Tātad Riberntropa-Molotova pakts ir tikai nenozīmīga vēstures detaļa, jo no oficiālās vēstures pilnīgi pazudusi britu impērijas izšķirošā loma pirmās Latvijas Republikas likvidācijā, kā arī paša Hitlera nākšanā pie varas. Pārāk maz izvērtēta arī Lielbritānijas un ASV loma Jaltas konferencē un citos ar to saistītajos slepenās diplomātijas darījumos.

Vai zināt, kāds bija pirmais oficiālais Latvijas pagaidu valdības darījums ar aglo-

amerikāņiem?

Latvijas Pagaidu valdība Kooperatīvo biedrību Centrālajai Savienībai “Konzums” uzdeva noslēgt līgumu ar ASV Kara materiālu likvidācijas komisiju par preču iepirkšanu divu miljonu dolāru vērtībā. Tolaik 2 miljoni ASV dolāru bija milzīga summa, jo dolārs bija nesalīdzināmi vērtīgāks nekā mūsdienās. ASV piegādātās preces izrādījās nekam nederīgas: asiņainas un pat saindētas drēbes, lietošanai nederīgi ieroči un citas nederīgas provīzijas un atkritumi. Amerikāņiem šāds darījums bija tradicionāls, jo arī saviem indiāņiem viņi savulaik piegādāja inficētas segas, lai indiāņi izmirtu epidēmijās.

Neraugoties uz to, 1925. gadā Latvijas valdība ar ASV parakstīja līgumu, kurā šis parāds tika uzpūsts jau līdz 5 775 000 dolāru. Kad sākās ASV izraisītā pasaules Lielā depresija, šis “Konzumam” uzkārtais parāds bija galvenais iemesls visas kooperatīvu kustības 474 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos krīzei Latvijā.

XX gadsimtu var nosaukt arī par anglosakšu vai anglo-amerikāņu dominēšanas laikmetu, kad angļu valoda kļuva arī par pasaules saziņas un diplomātu valodu (pirms tam Lingua Franca bija franču valoda). Šā gadsimta laikā vairākkārt sabruka visi galvenie anglosakšu impērijas konkurenti (Vācijas, Francijas, Krievijas, Austroungārijas, Osmaņu, Japānas impērijas u.c.), bet pozīcijas nostiprināja un gandrīz globālu hegemoniju sasniedza anglosakši.

Arī pati Britu impērija nav pazudusi, tikai transformējusies un labi nomaskējusies.

16 britu koloniālajās teritorijās, kuras tagad ietilpst Britu Sadraudzībā (The Commonwealth), arvien augstākā vara pieder britu monarham un britu karalienes ieceltiem ģenerālgubernatoriem. Britu karaliene arvien var atlaist šo valstu parlamentus, iecelt vai neiecelt premjerministrus, šo valstu vārdā pieteikt karu Lielbritānijas ienaidniekiem. Tomēr visefektīvākais pasaules pārvaldīšanas instruments ir britu monarhijai piederošajās salās (Menas, Gernsijas, Džersijas, Kaimanu u.c. salas) izvietotā ofšoru impērija, kā arī pasaulē lielākie finanšu spekulāciju centri, kas izvietoti Londonas Sitijā un Ņujorkas Volstrītā. Volstrīta un Londonas Sitija ir tikai anglosakšu ofšoru impērijas aisberga redzamās virsotnes!

Dominējošā pasaules valūta gan vairs nav britu mārciņa, bet ASV dolārs, taču šī sistēma arvien darbojas pēc vecajiem impēriskajiem principiem, kurus īsteno privātu baņķieru kontrolēta centrālā banka (ASV to sauc par Federālo Rezervju sistēmu), kurai faktiskās filiāles ir atkarīgo valstu centrālās bankas, tai skaitā Latvijas Banka. Lai diktāts nebūtu pārāk viegli atšifrējams un tiešs, to Federālo Rezervju uzdevumā veic anglo-amerikāņu dibinātās Bretonvudas institūcijas: Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules Banka un Starptautiskā Tirdzniecības organizācija. Arī Latvijas lats un pat Krievijas rublis arvien nav suverēnas valūtas, bet tikai dolāra atvasinājumi, kurus regulē globālās institūcijas.

Gan Latvijas, gan Krievijas centrālās bankas nav atkarīgas no savas valdības, bet gan no globālās, anglosakšu kontrolētās finanšu sistēmas.

Finansiālā koloniālisma triks ir tāds, ka tikai ASV Federālo rezervju sistēma (tā sauc privātu institūciju, kas ASV pilda centrālās bankas funkcijas) var brīvi un neierobežoti emitēt dolārus. Piemēram, lai iepirktu preces un resursus, finansētu korumpētus režīmus un karus, ASV var brīvi drukāt ne ar ko nesegtus dolārus vai pārdot savas parādzīmes, tādējādi parazitējot uz pārējās pasaules rēķina. Lai citas valstis šos dolārus pieņemtu kā legālu maksāšanas līdzekli, pastāv vienošanās ar korumpētām valdībām, kā arī drauds nepakļāvīgās valdības gāzt ar ārēji finansētām revolūcijām vai

ASV militārās varas potenciālu (skat. Džona Perkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”). Šī sistēma, kas balstās uz ASV dolāru un Bretonvudas institūciju diktēto fiskālo un monetāro politiku, pastāvēs tik ilgi, kamēr pasaules valstu kritiskais vairākums atzīs dolāru par savu rezerves valūtu un likumīgu maksāšanas līdzekli. Pakāpeniska atteikšanās no dolāra sistēmas jau sākusies.

Vēl daži fakti par anglo-amerikāņu ekonomisko imperiālismu.

Ekonomiskā liberālisma dzimtene ir Lielbritānija. Par liberālisma tēvu tiek uzskatīts Ādams Smits (Ādama Smita sacerējumi ir arī viens no marksisma pirmavotiem). To papildina Čārlza Darvina darvinisms, Frensisa Galtona, Herberta Spensera un Tomasa Publikācijas (2009 - 2012) 475 Maltusa sociāldarvinisms. Tie visi ir britu impēriskie teorētiķi, kuri savos darbos pamatoja “brīvā tirgus” sistēmu, brīvu konkurenci, “stiprākā izdzīvošanu” un “dabisko atlasi”, kuru briti ar savām korporācijām un militāro spēku uzspieda lielai pasaules daļai.

“Brīvā tirgus” doktrīna attaisnoja gan vergu tirdzniecību, gan neierobežotu sieviešu un bērnu ekspluatāciju, gan veselu tautu genocīdu un valstu iekarošanu, lai impērijai atvērtu šo valstu tirgus, ļautu sagrābt resursus un piespiestu parakstīt diskriminējošus “brīvās tirdzniecības” līgumus. Piemēram, pret Ķīnu XIX gadsimtā tika vērsti divi “Opija kari”, jo Ķīnas vadītāji gribēja ierobežot britu organizēto narkotiku tirdzniecību savā teritorijā. Būtībā nekas daudz kopš tā laika nav mainījies. Arī Latvija parakstījusi mūs diskriminējošus “brīvās tirdzniecības” līgumus, kā arī ir iesaistīta narkotiku un cilvēku tirdzniecībā. XX gadsimta otrajā pusē britu liberālisma teorijas radoši pilnveidoja ASV smadzeņu centri.

Eiro ieviešana ES bija viens no Lielbritānijas un ASV diktētajiem priekšnoteikumiem Vācijas apvienošanai, lai eiro mehānisms neļautu “atdzimt Ceturtajam Reiham”. Šo smago lēmumu, kas ierobežoja apvienotās Vācijas ekonomisko brīvību, vēlāk atklāti atzinis tā laika Vācijas kanclers Helmuts Kols. Pašlaik Vācija cīnās ar šā lēmuma sekām.

“Vašingtonas konsensa” principus, kurus 1990. gadu sākumā uzspieda arī visām Austrumu bloka valstīm, 1989. gadā izstrādāja britu ekonomists Džons Viljamsons.

Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka pret jaunajām ES dalībvalstīm īsteno koloniālu politiku, kas balstās uz tiem pašiem “Vašingtonas konsensa” un SVF noteikumiem.

Megaspekulants un valstu suverenitātes apkarotājs Džordžs Soross izglītību un dzīves filozofiju guva Londonā, kur arī sāka savu praktisko darbību. 1956. gadā viņš pārcēlās uz ASV, kur iekļāvās Volstrītas spekulatīvajās operācijās, kuru iespējas tika vairotas, pateicoties britu ofšoru shēmām un liberālai regulēšanas sistēmai. Kā savdabīgs filozofs viņš iekļāvās finanšu oligarhijas kustībā, kuras mērķis bija panākt valsts regulēšanas un citu barjeru atcelšanu finanšu spekulācijām.

Zvaigznes stundu šī kustība sagaidīja, kad ASV prezidents R. Reigans un arī britu premjerministre M. Tečere par savas ekonomiskās politikas pamatu pieņēma t.s. Čikāgas monetāristu skolas dibinātāja Miltona Frīdmana teoriju, kas pēc ASV atbalstītā pulkveža Augusto Pinočeta militārā apvērsuma jau bija izmēģināta Čīlē. Sorosa pateicība pirmajai mītnes zemei Lielbritānijai izpaudās kā Lielbritānijas nabadzīgāko pilsoņu, vidusslāņa un pensionāru aplaupīšana 1992. gadā, kad Sorosa koordinēta finanšu uzbrukuma rezultātā Lielbritānijas “mazie ļaudis” zaudēja ap 3 miljardiem britu mārciņu. Pateicoties šai sistēmai, pasaule tagad ievilināta parādu krīzē, kuru Džordžs Soross intervijā nosaucis par “mana mūža darba kulmināciju”.

Veidojas globāla alternatīva liberālismam Ja pēc PSRS sabrukuma neoliberālās dogmas pieņēma visas Austrumu bloka valstis, tai skaitā Krievija un Baltkrievija, un cieta no tām pašām graujošajām sekām (demogrāfiskā katastrofa, deindustrializācija, resursu nonākšana ārvalstu korporāciju un vietējo oligarhu rokās, masu bezdarbs, nabadzība, iedzīvotāju izbraukšana un vispārējs sabrukums), tad dažās valstīs tomēr šim pašiznīcināšanās kursam paguva organizēties pretestība. Klasisks piemērs ir Baltkrievija pēc Lukašenko uzvaras vēlēšanās 476 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos un Krievija pēc Putina nākšanas pie varas. Tieši tāpēc mēs Rietumu un mūsu liberālajā presē varam vērot naidīgu kampaņu pret Baltkrievijas prezidentu Lukašenko un Krievijas premjerministru Putinu. Šim naidīgajam korim pievienojas Rietumu finansētie “cilvēktiesību aizstāvji”, ārvalstu finansētie fondi un nevalstiskās organizācijas.

Lukašenko un Putins burtiski apturēja savu valstu sabrukumu un nolika pie vietas oligarhus, kuri privatizēja, izlaupīja un iztirgoja šo valstu resursus. Vai nav interesanti, ka arī Latvijas “cīnītāji pret nacionālajiem oligarhiem” visādi atbalsta “demokrātiskos” Krievijas oligarhus (piemēram, Berezovski un Hodorkovski), viņu finansētos “demokrātus” un mēdijus? Vai nav interesanti, ka ārvalstu finansētie Latvijas “cilvēktiesību aizstāvji” skaļi nosoda Lukašenko, bet klusē, kad NATO aviācija akmens laikmetā iebombardē Āfrikas visturīgāko, no koloniālisma atbrīvoto, resursiem bagāto un sociāli taisnīgāko valsti Lībiju?

Patiesībā ne Krievijā, ne Baltkrievijā arī netrūkst tādu pašu “cilvēktiesību aizstāvju” un ārvalstu finansētu “demokrātu”. Viņi ir bieži Latvijā valdošo “demokrātu” ciemiņi, par viņiem raksta mūsu prese, viņu grāmatas tiek tulkotas un ir nopērkamas Latvijas grāmatnīcās. Taču šo valstu iedzīvotāji vairs viņus neatbalsta, jo ir ieguvuši imunitāti pret viņu liberālā totalitārisma idejām. Pameklējiet paši, cik procentus šie ārvalstu finansētie “demokrāti” iegūst vēlēšanās Krievijā un Baltkrievijā?

Lai apvienotos pret anglo-amerikāņu oligarhijas tīkojumiem, dibinājušās un darbojas šādas starptautiskas organizācijas: Šanhajas Sadarbības organizācija, kurā ietilpst Ķīna, Krievija, Kazahija, Tadžikija un Uzbekija, kā partneri un novērotāji arī Baltkrievija, Mongolija un Šrilanka; Eirāzijas Ekonomiskā savienība, kurā ietilpst Krievija, Baltkrievija, Kazahija, Kirgīzija, Tadžikija un Uzbekija. Viens no savienības mērķiem ir vienotas ekonomiskās telpas jeb muitas savienības izveide; Baltkrievijas, Krievijas un Kazahijas muitas savienība. Notiek pārrunās par Ukrainas pievienošanos šai muitas savienībai; Kolektīvās drošības līguma organizācija, kas ir militāras un drošības dienestu sadarbības organizācija cīņai pret starptautisko terorismu un anglo-amerikāņu atbalstītā islama fundamentālisma ekspansiju Eirāzijā un Āfrikā. Šajā organizācijā jau ietilpst Krievija, Baltkrievija, Armēnija, Kazahija, Tadžikija, Uzbekija un Kirgīzija; BRICS valstis. Šo ekonomiskās sadarbības apvienību sākotnēji dibināja Krievija, Ķīna, Brazīlija un Indija jeb Lielais Četrinieks, kurā dzīvo 40% pasaules iedzīvotāju. Tai pievienojusies Dienvidāfrikas Republika. Kopš ASV izraisītās globālās finanšu krīzes strauji pieaugusi BRICS valstu ietekme globālajā diskusijā par pasaules ekonomikas nākotnes arhitektūru, starptautiskās finanšu un tirdzniecības sistēmas nākotni. Tas arī saprotams, jo jau šodien uz šīm valstīm pārvietojies pasaules ražošanas galvenais centrs, kā arī tās kontrolē lielu resursu daļu. Par līdzdalību BRICS sākušas interesēties

arī tādas valstis kā Meksika, Dienvidkoreja, Turcija, Nigērija, Indonēzija u.c. BRICS darbība iezīmē pāreju no anglo-amerikāņu dominētās vienpolārās pasaules kārtības uz daudzpolāru sadarbību.

Dibināts arī regulāru sarunu forums starp Krieviju un ES. Tātad varam secināt, ka neatkarīgi no tā, vai anglo-amerikāņu oligarhijai izdosies Publikācijas (2009 - 2012) 477 izprovocēt 3. pasaules karu, pasaulē un pat starp Latvijas tuvākajiem kaimiņiem jau veidojas alternatīvas nākotnes attīstības un sadarbības saites. Tātad arī Latvijas iedzīvotājiem jāpadomā par labāko nākotnes izvēli, jo līdzšinējā izvēle mūs ievedusi strupceļā, bezcerībā un pašiznīcībā.

2011. gada 3. septembris Rietumi savus sabiedrotos tikai izmanto un ... bez žēlastības upurē Par to agrāk vai vēlāk pārliecinās visi Rietumu sabiedrotie. Parasti jau tad, kad ir par vēlu ko mainīt vai glābt. Piemēram, ASV dienesti paši radīja Osamas bin Ladena struktūras, lai tās izmantotu cīņai pret PSRS un citu reģionu destabilizācijai, ASV un citas rietumvalstis ilgstoši atbalstīja, kreditēja un bruņoja Sadamu Huseinu, lai ar viņa rokām sagrautu no kontroles izgājušo Irānu, Rietumi gadiem finansēja Hosnī Mubaraka režīmu Ēģiptē, Rietumi ilgstoši sadarbojās arī ar Lībijas vadoni Muammaru Kadafi.

Simtiem līdzīgu piemēru varam sameklēt arī vēsturē – sevišķi XIX un XX gadsimtā.

Tāds pats liktenis sagaidīja arī carisko un vēlāk boļševistisko Krieviju, kā arī pirmskara Latvijas pēdējā prezidenta Kārļa Ulmaņa režīmu. Varbūt visprecīzāk šo stratēģiju formulējis bijušais Lielbritānijas ārlietu ministrs Lords Palmerstons: “Mums nav mūžīgu sabiedroto, mums nav pastāvīgu ienaidnieku; pastāvīgas un mūžīgas ir tikai mūsu intereses, un mūsu pienākums ir šīm interesēm sekot.”

Vai nav pienācis pēdējais laiks, lai Rietumu sabiedroto nemainīgo likteni pārdomātu arī mūsdienu Latvijā valdošais režīms, kurš visas savas kārtis un pastāvēšanas jēgu licis uz absolūtu, nedalītu lojalitāti Rietumu aizbildņiem? Iztirgos vai novāks taču arī viņus!

Kā tas jau vairākas reizes noticis mūsu vēsturē. Zviedrija savas Vidzemes un Igaunijas teritorijas savulaik Krievijai izdevīgi pārdeva. To pašu izdarīja Kurzemes hercogi, bet Latgali Krievijai iedalīja, savstarpēji sadalot Poliju. Savu atbalstu Latvijai Rietumi liedza arī 1940. un 1945. gadā, bet atkārtoti izmantoja 1990. gadā. Tagad “Latvijas modeli” Rietumi izmanto, lai demontētu savu sociālās drošības sistēmu un destabilizētu Latvijas kaimiņus austrumos, taču jebkurā laikā, kad vien tas šķitīs izdevīgi, viņi savas marionetes bez žēlastības gāzīs, sanaidos, iztirgos vai ietirgos. Gluži kā lopkopis, kurš savus mājdzīvniekus uzbaro un reizēm pat palutina, lai pēc vajadzības tos nokautu, pārdotu lopkautuvei vai publiskām izrādēm (gladiatoru cīņām) kolizejā.

Lībijas stāsts XX gadsimta sākumā Lībiju okupēja, izlaupīja un genocīdam pakļāva Itālija. Pēc II pasaules kara Lībija nonāca Lielbritānijas aizbildniecībā. Briti Lībijā iecēla savu ielikteni karali Idrisu un 1951. gadā panāca šīs koloniālo lielvaru mākslīgi veidotās valsts starptautisku atzīšanu. Tobrīd Lībija bija viena no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, karalis Idriss Lībija dabas bagātības iztirgoja Rietumu korporācijām, savus pavalstniekus paturot nabadzībā un gara tumsonībā. ASV un citas rietumvalstis Lībijā iekārtoja karabāzes, lai nostiprinātu savas koloniālās intereses Āfrikā un Vidējos austrumos.

478

Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Taču 1969. gadā daži Lībijas virsnieki karali Idrisu gāza, panāca naftas uzņēmumu nacionalizāciju, ārvalstu kolonizatoru, vietējo kompradoru un Rietumu karabāzu izvākšanos. Tā bija pret koloniālismu vērsta sociāla revolūcija, kas iedvesmoja visu Āfrikas kontinentu.

Par spīti Rietumu ieviestajai ekonomiskajai blokādei un vairākiem apvērsuma mēģinājumiem, Lībija dažos gados kļuva par turīgāko un sociāli taisnīgāko Āfrikas valsti.

Modernākā infrastruktūra, bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, lēti mājokļi, dāsns atbalsts jaunajām ģimenēm, ražena dzimstība, reāla cilšu sabiedrības integrācija, tiešās demokrātijas elementi valsts pārvaldē – tāda bija Lībijas realitāte līdz 2011. gada NATO atbalstītajai kontrrevolūcijai, kas notiek zem karaļa Idrisa karogiem.

Tiesa, lai panāktu ekonomiskās blokādes atcelšanu un plašāku globālo sadarbību, Kadafi daļēji pakļāvās Rietumu spiedienam un Lībijā uzmanīgi sāka īstenot dažas liberālās reformas. Tas bija kā “mazais pirkstiņš”, ko Kadafi pasniedza Rietumiem, lai iegūtu Rietumu draudzību. Rietumi savu spēli pieprata: uz Tripoli straumēm devās Rietumu līderi, lai burtiski bučotu Kadafi roku un viņam glaimotu, pretī saņemot dāsnas Lībijas suverēno fondu investīcijas.

Kā tagad atklājies, Rietumu specdienesti sadarbojās ar Kadafi specdienestu, lai neitralizētu islama fundamentālistu diversijas Lībijā. Tonijs Blērs kļuva par Kadafi ekonomisko padomnieku, personīgas saites ar Kadafi dibināja gan Itālijas Berluskoni, gan Francijas Sarkozī, gan ASV amatpersonas, kā Kondolīza Raisa un Hilarija Klintone.

Kadafi modrība vājinājās, viņš pat nenojauta, cik bīstamā spēlē iesaistījies.

Lībijas teritorija ir ļoti liela, tās robežas grūti kontrolējamas. Turklāt vērienīgie infrastruktūras projekti Lībijai piesaistīja miljoniem viesstrādnieku, kuru pārvietošanās Lībijā bija neierobežota. Lībijas dienvidus tradicionāli apdzīvo melnādainās āfrikāņu ciltis, kurām bija dotas pilnas Lībijas pilsoņu tiesības, kā arī brīvi sakari ar radniecīgām ciltīm ārpus Lībijas robežām. Tas atviegloja arī Rietumu specdienestu darbību, gatavojot bruņotu, kontrrevolucionāru apvērsumu.

Nemierus Lībijā patiešām sāka dažas nelielas demonstrācijas, kuras rīkoja liberāli noskaņotā “google paaudze” (“17. februāra” kustība): turīgu lībiešu bērni, kas savu turību un idejas bija guvuši biznesa darījumos ar Rietumu korporācijām. Taču šos liberāļus drīz vien malā pastūma Rietumu specdienestu bruņotas un internacionālas islama fundamentālistu vienības (“Salafi džihads” u.c.), kuras savu kaujas pieredzi bija guvušas, izvēršot teroristisku darbību pret ASV karaspēku Afganistānā, Irākā un citos Rietumu destabilizētajos reģionos. Jā, jā, NATO apbruņoja spēkus, kurus pašos Rietumos ierasts saukt par Alkaidu. Ja grūti noticēt, tad vēlreiz uzmanīgi izlasiet Lorda Palmerstona formulu. Piemēram, pašlaik Tripoles militārais komendants ir pieredzējušais un ietekmīgais Alkaidas augsta līmeņa operators Abdels Hakims Belhadžs, kuru ASV specdienesti pirms vairākiem gadiem bija arestējuši, spīdzinājuši un vēlāk nodevuši Kadafi drošības dienestam.

Islama fundamentālistu bruņotās vienības Lībijā papildināja ar CIP sagatavotiem lībiešu kadriem, kurus Lībijā ieveda tieši no ASV – Kalifa Hiltera vadībā, karaļa Idrisa emigrācijā dzīvojušajiem lojālistiem, kā arī pārbēdzējiem no paša Kadafi administrācijas.

Salafi džihadistiem izdevās piesaistīt piekritējus arī no dažām dziļi reliģiozām berberu Publikācijas (2009 - 2012) 479 ciltīm (Lībija Kadafi laikā bija laicīga valsts, Islams Lībijā nebija valsts reliģija, Lībijā brīvi

darbojās arī katoļu un citas draudzes).

Protams, šī dīvainā, pa visu pasauli salasītā dumpinieku koalīcija, lai arī modernāk bruņota nekā Lībijas armija, pati ar saviem spēkiem varu pārņemt nespēja. Tāpēc spēlē agresīvi iesaistījās NATO militārā aviācija, kas Lībijā šogad veikusi vairāk nekā 21 000 uzlidojumu, no kuriem 8000 bija militāras kaujas ar Lībijas armiju. Lai islama fundamentālistu kaujinieki varētu ieiet kādā teritorijā, vispirms šo teritoriju smagi sabombardēja un raķetēm apšaudīja NATO lidmašīnas un “attīrīja” “Apači” helikopteri.

Piemēram, Tripoles ieņemšana bija ļoti vērienīga NATO operācija, kuras laikā tika sabombardēti visi iespējamie objekti (ielās redzamos cilvēkus un transportlīdzekļus no NATO helikopteriem papildus attīrīja ar lieljaudas ložmetējiem) un NATO specvienību vadībā, ar viņu tiešu līdzdalību krastā izsēdināti lieli desantspēki. Rezultātā bija iznīcināti ne tikai iespējamie militārie objekti, bet arī visa infrastruktūra: ūdens un elektrības apgādes sistēmas, transporta infrastruktūra, slimnīcas u.c. Lībijas valdības ēkas tika iznīcinātas ar 64 lieljaudas raķetēm, kas domātas arī pazemes bunkuru spridzināšanai.

Protams, ar to tika rupji pārkāptas visas ANO DP sniegtās pilnvaras, un Kadafi spēki izvēlējās šos objektus pamest.

Kas stāv aiz norvēģu terorista Beringa-Breivika?

Pirms lēmuma sākt militāru uzbrukumu Lībijai NATO dalībvalstu vidū nekādas vienprātības nebija. Vācija kategoriski atteicās iesaistīties šajā avantūrā, bet neatlaidīgi iebilda arī Norvēģijas premjerministrs. Beigās viņš gan piekrita NATO operācijai dot dažas Norvēģijas lidmašīnas, bet tikai līdz 1. augustam. Šaubīties sāka arī Dānija, Holande un Beļģija. Zināms, ka arī Berluskoni NATO militārai invāzijai Lībijā pievienojās visai negribīgi. Lai koalīcija neizjuktu, lai disciplinētu NATO dalībvalstis un dotu nepārprotamu brīdinājumu iespējamiem atkritējiem, 22. jūlijā pie valdības ēkām Oslo nogranda vairāki sprādzieni, bet mazliet vēlāk valdošās partijas funkcionāru bērnu nometnē tika vēsi apšauti valdošās partijas funkcionāru bērni un viņu viesi.

Viens cilvēks tik vērienīgu operāciju veikt nespētu, jūtams specdienestu rokraksts un vērienīga koordinācija. Kā allaž līdzīgos gadījumos, ir daudz neatbildētu jautājumu, piemēram, kāpēc Oslo policijai, lai ierastos salā, kur izvietota minētā jauniešu nometne, bija nepieciešama pusotra stunda, kā policisti uzreiz zināja Breivika vārdu u.c.?

Kāpēc NATO specdienesti savai iebaidīšanas operācijai izvēlējās tieši Norvēģiju?

Norvēģija jau sen ir Rietumu politikas melnā avs. Piemēram, Norvēģija jau sen iestājas par neatkarīgu Palestīnas valsti,iniciēja Oslo nolīgumu, ietur objektīvu neitralitāti Vidējo austrumu konfliktā utt.

Priekšzīmīgā angļu valodā uzrakstītā, 1500 lappušu garā Breivika “manifesta” autors, protams, nav Breiviks, jo Breiviks tik labi angļu valodu nepārzina. Turklāt lielākā manifesta daļa ir pārkopēta no amerikāņu “zaļā terorista” Teda Kaščinska jeb “unibomera” manifesta. Tikai pielikti pret musulmaņu valstīm vērsti saukļi. Taču signāls skaidrs un nepārprotams.

Atkal nafta, gāze, zelts un stratēģiskās bāzes Islama fundamentālistu kaujinieki vēl nekontrolē Lībijas teritoriju, bet jau sākuši dalīt dāsnas naftas koncesijas NATO dalībvalstu korporācijām. Iepriekšējie līgumi ar Ķīnas 480 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos un Krievijas firmām, kas piedalījās Lībijas infrastruktūras projektos, tiek ignorēti. Par tiesībām nokost lielāko pīrāgu jau sastrīdējušies Itālijas, Francijas, Lielbritānijas un citi militārās koalīcijas pārstāvji. Īstas laupītāju dzīres, kas var beigties arī ar lieliem

skandāliem un kautiņu.

Vienprātība zūd arī islama kaujinieku vidū. Militārie komandieri jau pieprasījuši Lībijas pagaidu nacionālās padomes atkāpšanos, jo tajā esot pārāk daudz pārbēdzēju no Kadafi nometnes. Pret Kadafi karojām kopā, bet nu slaktēsim viens otru.

Lībijas jaunās konstitūcijas projektā, kas balstīts uz karaļa Idrisa konstitūciju, parādījies pants par šariata likumu ieviešanu. Tātad Lībiju plānots pārveidot par teokrātisku islama fundamentālistu režīmu. Zīmīgi, ka militāro dumpi visiem līdzekļiem atbalstīja citas islama fundamentālistu monarhijas – piemēram, Katara un Apvienotie arābu emirāti (kas nodibināti ar britu gādību). Starp citu, ir informācija, ka “atbrīvotāju” līksmā sagaidīšana Tripoles “Zaļajā laukumā” patiesībā tika filmēta “Zaļā laukuma” holivudiskā imitācijā, kas uzbūvēta Katarā. Tikmēr Āfrikas Savienības dalībvalstis jauno Lībijas režīmu atzīt atsakās, un lielu Lībijas teritorijas daļu vēl joprojām kontrolē Kadafi armija.

Izrādās, jaunais islamistu režīms Lībija ir arī rasistisks. Piemēram, islama kaujinieki masveidīgi linčo melnādainos lībiešus, saucot tos par “Kadafi algotņiem”. Bet melnādainie apdzīvo visus Lībijas dienvidus un Kadafi laikā baudīja visas Lībijas pilsoņu tiesības.

Rietumu prese jau izplata ideju, ka NATO karaspēkam Lībijā jāierīko savas permanentas karabāzes. Gluži kā Afganistānā un Irākā. Bet diez vai par šādu ideju būs sajūsmā patreizējie NATO sabiedrotie no Alkaidas aprindām. Cik ilgi jāgaida, pirms šie kaujinieki sāks veikt terora aktus pret NATO objektiem, un aizvien lielāki Āfrikas bēgļu pūļi nepārpludinās Eiropu, tai skaitā Latviju?

Haoss, revolūcijas un kari – ienesīgākais bizness un gatavošanās lielajam karam Kāpēc šāda Lībijas sagraušana un haoss nepieciešams Rietumiem un it sevišķi viņu vadošajam kodolam – ASV? NATO iegūst stratēģiskas pozīcijas Vidusjūrā un Āfrikā, un cer sagrābt Lībijas resursus.

ASV paplašina nestabilitātes joslu Āfrikā un Vidējos austrumos, paverot ceļu radikālu islamistu režīmu dibināšanai, kurus pēc tam varēs izmantot jaunu konfliktu provocēšanai, sanaidojot, piemēram, sunnītu un šiītu pārvaldītās valstis, izraisot jaunu karu pret Irānu, karus starp arābu un melnādaino āfrikāņu valstīm.

No Āfrikas tiek izspiestas Ķīnas un Krievijas intereses, tiek izjaukti vairāki no angloamerikāņu impērijas neatkarīgi infrastruktūras projekti.

Tālākā perspektīvā var tikt izprovocēti kari starp islama valstīm un Ķīnu, konfliktos var tikt ievilkta arī Vidusāzija (uz kurieni islama revolūciju var eksportēt no Afganistānas) un Krievija. Tas ir anglo-amerikāņu augstākās pilotāžas sapnis – panākt, lai par viņu ģeopolitiskajām interesēm karo citas valstis.

Eiropas Savienības destabilizācija: Rietumeiropas pārpludināšana ar Āfrikas bēgļiem, kas provocēs nacionālisma un protekcionisma atdzimšanu Eiropā, kā arī pārslogos ES saimniecisko potenciālu.

Pilnīga starptautiskās drošības sistēmas izjaukšana. Atcerēsimies, ka ļoti līdzīga Publikācijas (2009 - 2012) 481 starptautiskās drošības principu atmešana notika arī 1930. gados, kas beidzās ar II pasaules karu.

Bankrotējušās un nesamaksājamos parādos iestigušās ASV ekonomikas izglābšana uz citu valstu un kara rēķina.

Vai šādi plāni īstenosies, ir atkarīgs no citu valstu un sabiedrību gudrības un gatavības

aizstāvēt morāli taisnīgu politiku. Jebkurā gadījumā arī mūs sagaida ļoti saspringti laiki, kuros svarīgi neuzķerties uz provokācijām un rīkoties gudri, paturot prātā visas Latvijas intereses. Kategoriski jānoraida Latvijas vietējie “vistu vanagi”, kuri gatavi Latviju ievilkt katrā NATO vai ASV militārā avantūrā.

2011. gada 10. septembris Kāpēc mums nav savas ekonomikas un cilvēki atstāj Latviju?

“Civilizācijas netiek nogalinātas, tās mirst pašnāvībā” /Britu vēsturnieks un sociologs Arnolds Džozefs Toinbijs/ Lai saprastu ekonomiku, nav jābūt diplomētam ekonomistam. Ka uzsvēris Kembridžas universitātes ekonomists un grāmatas “Sliktie samarieši” autors Hadžūns Čangs, 95% ekonomikas aptverama ar veselo saprātu. Praktiski visu attīstīto valstu uzplaukumu virzījuši valstsvīri bez ekonomiskās izglītības, un tieši Latvijas ekonomisti un diplomētie eksperti visus šos 20 gadus mums pūtuši pīlītes, nonākot pretrunā pat ar dabas likumiem. Ne jau tāpēc, ka viņi neko nesaprot, bet tāpēc, ka viņi kalpo “brīvā tirgus” ideoloģijai un izpilda šīs ideoloģijas izplatītāju pasūtījumu. Ideoloģija nav realitāte, bet īpaši veidota mācība, kuras mērķis ir attaisnot konkrētām interesēm atbilstošu politiku.

Ideoloģija drīzāk ir kā reliģija, kuras dogmas tiek uzspiestas sabiedrībai un ikdienā atkārtotas kā mantras.

Kā bērnu vecāki rada darbavietas Lietuvā un likvidē darbavietas Latvijā Nu jau vairākus gadus no dažādiem valsts reģioniem pienāk ziņas, ka konkursos par tiesībām barot skolēnus Latvijas skolās uzvar Lietuvas firmas. Pārtiku Lietuvas firmas iepērk savā dzimtenē vai no Lietuvas lielveikaliem. Tā sanākot lētāk.

Tas tiesa, ka lētāk. Par to var pārliecināties katrs, kas iepircies Lietuvas veikalos un tirgos. Lētāk tāpēc, ka Lietuvā ir labvēlīgāka nodokļu sistēma un labvēlīgāki valsts atbalsta mehānismi. Mums skaidro, ka lētāks pakalpojums ir izdevīgs arī Latvijai. Skan 482 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos šķietami loģiski, bet vai tā tiešām ir?

Diemžēl tas ir tuvredzīgs un pilnīgi aplams viedoklis: ietaupām dažus santīmus šodien, bet sagraujam visu Latvijas ekonomiku. Konkrētajā piemērā iznāk, ka Latvijas bērnu vecāki un pašvaldības, kuras izsniedz pabalstus bērnu brīvpusdienām, patiesībā rada jaunas darbavietas un turību Lietuvā, bet likvidē darbavietas un vairo bezdarbu Latvijā. Līdz ar to arvien jauni tūkstoši Latvijas iedzīvotāju un it sevišķi jaunieši ir spiesti atstāt Latviju, jo te viņiem nav darba. Un visa Latvija kļūst nabadzīgāka un stieg nesamaksājamos parādos. Tātad paši vecāki savā aklumā iznīcina darbavietas, kurās varētu strādāt viņu bērni.

No publikācijām jūtams, ka cietumos, armijā, pansionātos un internātos ēdināšanas īpatnības ir līdzīgas: iepērk tur, kur var nopirkt lētāk, un tas parasti nav Latvijā. Pat Latvijas valdības pasākumos uz galda parasti importēts minerālūdens un uzkodas. Tik daudz par izkropļoto patriotisma izpratni.

Kā tirdzniecības sistēma noplicina Latviju Ieejam mūsu pārtikas veikalos. Arī tur redzam daudz lietuviešu, igauņu, ķīniešu, poļu, spāņu un citu ārzemnieku produkcijas, kura turklāt lētāka par vietējo. Un arī liela daļa

šķietami vietējās produkcijas patiesībā Latvijā ir tikai safasēta vai ražota no ievestām izejvielām. Ir arī tādi kuriozi, kā Dānijā ražots “Jelgavas cukurs”.

Mēs esam radināti pirkt lētāko, bet reti padomājam, kāpēc šie produkti ir lētāki un ko šis lētums nozīmē mūsu ekonomikai un labklājībai.

Importētās produkcijas lētumam var būt vairāki iemesli: produkcija ir subsidēta (citas ES dalībvalstis saņem lielākas ES subsīdijas un lielāku savas valsts atbalstu, kā arī maksā mazākus nodokļus); produkcija ir ķimizēta un piesātināta ar konservantiem, lai to varētu ilgi uzglabāt transportēšanas konteineros, noliktavu un veikalu plauktos. Daudziem produktiem ir pievienotas surogātvielas, sintētiskas garšvielas, mākslīgi aromatizatori un krāsotāji, kā arī piedevas, kas izraisa atkarību. Gaļa un piens iegūti rūpnieciskās fermās, kurās lopus baro ar hormonu preparātiem, antibiotikām un citām piedevām, kuras grauj patērētāju veselību; ilgstoši lietojot šādu produkciju, cilvēki slimo un spiesti dzert zāles. Protams, importētas zāles; pārtikas piegādātāji ir ofšoros reģistrētas firmas, kuras Latvijai nemaksā nodokļus.

Iespējams, ka ofšoros reģistrēti ir arī paši lielveikalu tīkli.

Bez tam arī paši lielveikali lielākoties pieder ārzemniekiem, tie diskriminē Latvijas produktus, diktē vietējiem iepirkuma cenu, iepludina Latvijā ārvalstu preces, uzliek savām precēm nesamērīgi lielu tirdzniecības uzcenojumu. Tieši tāpēc, lai gan ir augsts lata apmaiņas kurss, cenas Latvijas veikalos ir lielākas nekā mūsu kaimiņvalstīs.

Zināms, ka peļņa tirdzniecības jomā ir lielāka nekā ražošanā. Iepērkoties ārzemniekiem piederošos veikalos, šī tirdzniecības peļņa no Latvijas aizplūst. Ja mēs būtu saglabājuši uzticību vietējiem veikaliem, peļņa paliktu Latvijā un vietējās pašvaldībās, bagātinot mūs visus.

Arī veikalos darbojas tā pati likumsakarība, kas skolu ēdnīcās. Pērkot Latvijas preci, mēs uzturam darbavietas Latvijā, palielinām nodokļu ieņēmumus, vairojam savu līdzpilsoņu turību, ceļam Latvijas sabiedrības labklājību, dodam iespēju vietējiem Publikācijas (2009 - 2012) 483 uzņēmējiem. Ja mēs pērkam šķietami lētākās ārvalstu preces, mēs īstermiņā ietaupām dažus santīmus, bet ilgtermiņā likvidējam darbavietas un turību Latvijā, kā arī, protams, radām darbavietas tajās valstīs, kuru produkciju iepērkam. Līdz ar to mēs atņemam darbavietas paši saviem bērniem un aplaupām paši sevi. Cik gudra ir tāda stratēģija, spriediet paši.

Ja ieejam rūpniecības preču nodaļā vai veikalā, aina ir vēl bēdīgāka, jo tur Latvijas preču gandrīz nav. Iepērkoties šajos veikalos, mēs radām un uzturam darbavietas ārvalstīs, ceļam šo valstu labklājību, sevi nolemjot nabadzībai, bezdarbam un depopulācijai.

Bet kas notiek būvniecības un infrastruktūras jomās? Latvijai ir visas izejvielas, lai ražotu būvmateriālus, bet realitātē tā pati aina: lietojam galvenokārt ievestus būvmateriālus un iekārtas. Ļoti reti izmantojam vietējo produkciju.

Ienāksim grāmatveikalā. Jā, lielākoties grāmatas ir iespiestas Latvijā, taču tās iespiestas uz importēta papīra un ar importētām krāsām. Arī skolnieku burtnīcas tiek importētas un apzīmētas ar ārvalstu reklāmām. Kā to savienot ar faktu, ka Latvijai vismaz teorētiski pieder lieli mežu resursi?

Bet labi, ieslēgsim savu importēto televizoru un izvēlēsimies kādu no Latvijas kanāliem.

Vismaz šajos kanālos taču varētu gaidīt Latvijas produkciju? Diemžēl arī šajā gadījumā jāviļas. Gandrīz visas filmas ir importētas. Neskaitāmie šovi it kā tiek raidīti latviešu

valodā, taču arī tie ir iepirkti kaut kur Amerikā, par tiem maksājam licences maksas un autortiesības. Tikai daži raidījumi patiešām veidoti Latvijā, bet arī par tiem jāpateicas reklāmām, pārsvarā ārvalstu reklāmām. Bez tam lielākā t.s. latviešu kanālu daļa pieder ārzemniekiem. Tātad arī TV peļņa aizplūst uz ārzemēm.

Tas pats vērojams Latvijas radio kanālos, pat sabiedriskajos. Tajos skan galvenokārt anglosakšu mūzika, par kuru mūsu valsts maksā autoratlīdzību ārzemniekiem. Arī caur radio mūsu kapitāls aizplūst uz ārzemēm un arī radiokanāli ir atkarīgi no ārvalstu reklāmdevējiem, tāpēc jau pēc definīcijas nevar būt brīvi.

Sakari? Arī šī stratēģiskā nozare faktiski pieder ārzemniekiem. Pērkam ne tikai ārzemju tehnoloģiju (mobilos telefonus), bet ārzemniekiem maksājam arī abonēšanas maksu.

Pat mūsu valsts nacionālie simboli (valsts karogs, pases, lati, akcīzes markas un pat trolejbusa biļetes) tiek ražoti ārvalstīs.

Tā varētu turpināt visu mūsu jomu analīzi un nonākt pie līdzīgiem rezultātiem.

Kā mūs izsūc ārvalstu bankas Bankas modernajā laikmetā ar savu nodevu (komisijas maksu) apliek gandrīz katru mūsu maksājumu – gan privātpersonām, gan iestādēm un firmām. Diemžēl no bankām izvairīties nevaram, jo administratīvi noteikts, ka savu algu, pensijas vai pabalstus varam saņemt tikai caur bankām, un arī savus maksājumus (piemēram, komunālos) varam veikt tikai caur bankām. Maksu bankas ņem arī par kontu apkalpošanu un citiem pakalpojumiem. Bankām līdzīgu darbību veic arī apdrošināšanas aģentūras, kuru galvenais biznesa mērķis tāpat ir maksimāla peļņa.

Kad mūsu bēdu ekonomisti cēla trauksmi par ekonomikas pārkaršanu, viņi, protams, pūta pīlītes, jo, kā jau nojaušat, Latvijai faktiski nav savas ekonomikas. Ar ekonomikas pārkaršanu šie ideoloģiskie darbinieki domāja banku uzpūsto spekulāciju burbuli, kurš izpaudās arī kā liela inflācija, no kuras cieta katrs. Kad bruka banku uzpūstā parādu 484 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos piramīda (parādu piramīda, tāpat kā noguldījumu piramīda, ir krāpnieciska shēma, par kuru normālās valstīs tiesā), aplaupīšanai tikām pakļauti visi – arī tie, kas nekad nav ņēmuši banku kredītus. Tā vietā, lai izmeklētu šo banku afēru, noteiktu baņķieru atbildību un no tiem piedzītu zaudējumus, Latvijas politiķi izvēlējās šīs bankas glābt no bankrota uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina: arvien turpina griezt budžeta izdevumus, celt nodokļus, mazināt algas, iedzīt bankrotā uzņēmumus, aizņemties jaunus parādus.

Latvijā ir viena valsts banka, kuru sauc par Hipotēku banku. Taču ne jau tajā savus kontus parasti atver pašvaldības un pati valsts. Arī banku sfērā dominē ārvalstu bankas. Daļēji vietējā, bet faktiski starptautiskā bija arī Parex banka, tās pārņemšanas dokumenti arvien ir aizslepenoti.

Tātad arī pelnītā un krāpnieciski izkrāptā banku peļņa tiek ārzemniekiem. Turklāt šie ārzemnieki mūsu tautsaimniecību praktiski nekreditē, bet kreditē uz importu balstītu patēriņu, kā arī uzpūš spekulatīvus burbuļus. Arī ārvalstu banku ielaišana Latvijā ir viens no galvenajiem faktoriem, kas iznīcina mūsu darbavietas, bet finansē darbavietas ārvalstīs.

Ja palūkojamies apkārt, Latvijā gandrīz nav produktīvu darbavietu ražošanas sektorā. Ir darbavietas valsts pārvaldē un dažādās apkalpošanas jomās. Turklāt mūsu birokrātiskais aparāts ir pārlieku uzpūsts un apkalpo tos, kam pieder Latvijas uzņēmumi, tātad galvenokārt tos pašus ārzemniekus.

Kā var pastāvēt valsts, kas gandrīz neko neražo?

Ilgstoši tāda valsts pastāvēt nevar, bet eksistēt kādu laiku var. Par to liecina arī 20 mūsu valsts lejupslīdes gadi.

Protams, arī līdzsvarotas suverēnas valstis daļu produkcijas importē. Tas nav nekas slikts, ja vien tiek ievērots saprātīgs līdzsvars starp importu un eksportu. Lai kaut ko importētu, kaut kas līdzīgā apjomā jāeksportē. Šis līdzsvars vai tā trūkums atspoguļojas valsts ārējās tirdzniecības bilancē. Latvijai šī bilance visus 20 pastāvēšanas gadus, protams, bijusi krasi negatīva.

Latvija ir absolūti disfunkcionāla valsts ar tīri simboliskām suverenitātes pazīmēm. Tai piemīt visas klasiskās kolonijas pazīmes.

Lai turpinātu eksistēt, Latvija spiesta savus resursus un uzņēmumus pārdot ārzemniekiem, kā arī uzņemties arvien augošus parādus. Tiek lēsts, ka apmēram 80% mūsu resursu jau ir izpārdoti ārzemniekiem. Tas mums ļāva eksistēt šos 20 gadus. Variet paši parēķināt, cik gadus vēl varēsim eksistēt, izpārdodot atlikušos 20%?

Taču vissmagākā maksa par tādu eksistenci “brīvā tirgus” paradīzē ir mūsu cilvēku resursi. Tieši ar tirgus reformu sākšanu 1991. gadā sākās mūsu demogrāfiskā katastrofa.

Līdz šim “brīvā tirgus” ideoloģijai esam upurējuši ap 600 000 nedzimušu bērnu.

Atteikušies no savas ražošanas, mēs esam spiesti eksportēt cilvēkus – pārsvarā savus bērnus. Arī viņi arvien augošā daudzumā nu ir spiesti kā lēts darbaspēks strādāt citu valstu labā, celt citu valstu labklājību.

Tikko BNS publicējusi pētījuma rezultātus par to, ka pēdējos 20 gados iedzīvotāju skaits Baltijas valstīs samazinājies par 1,5 miljoniem cilvēku. Apmēram tikpat daudz cilvēku pirms tirgus reformām apdzīvoja Igauniju. “Brīvā tirgus” efekts Baltijas valstīs ir Publikācijas (2009 - 2012) 485 tāds pats, kā kad Igaunijai 1991. gadā būtu uzmesta neitronu bumba, nonāvējot visus iedzīvotājus.

Vai politiķi un partijas par šīm lietām vispār runā un domā? Protams, ka nē. Lai gan daudzas valstis, globālajai krīzei sākoties, pastiprinājušas savu iekšējo tirgu aizsardzību, Latvija arvien izmisīgi turas pie “brīvā tirgus” dogmām un grib būt ticīgāka par pašu pāvestu.

Uz ko šie politiķi cer? – Uz to, ka vēl pagūs iztirgot atlikušos 20% Latvijas resursu (Latvenergo, mežus, dzelzceļu u.c.), par to iekasēt komisijas naudu un pēc tam... tad jau redzēs. Varbūt arī paši pārcelsies uz ārzemēm, kur jau iepirkti īpašumi un atvērti banku konti.

Kāpēc tika atlaista 10. Saeima un tagad tiek rīkotas ārkārtas vēlēšanas? Tāpēc, ka dažas partijas, kuras tagad apsaukā par oligarhu partijām, kavēja Latvijas izpārdošanu un valsts budžeta griešanu. Ar lielu reklāmu izveidojot t.s. Zatlera reformu partiju, Sorosa frakcija (“Vienotība”, TB/LNNK/LV u.c.) nākamajā Saeimā cer savākt pārliecinošu vairākumu (virs 50%), lai bez vērā ņemamiem traucējumiem veiktu vēl radikālāku budžeta griešanu un ātri izpārdotu ārzemniekiem atlikušos objektus un resursus.

“Demogrāfiskā ziema” pārņēmusi visu Eiropu Bijušais “Dienas Biznesa” redaktors Juris Paiders jau pirms Latvijas iekļaušanas ES precīzi prognozēja, ka viens no galvenajiem ES mērķiem ir tikt pie lētā Latvijas darbaspēka. Kāpēc?

Ja interesējaties par Rietumeiropu, tad būsiet dzirdējuši, ka populārākais vārds, ko vairākās ES vecajās dalībvalstīs piešķir jaundzimušajiem bērniem, ir Muhameds. Ja kādā

no rietumvalstīm ienāksiet bērnu preču veikalā, tur redzēsiet galvenokārt musulmaņu sievietes. Līdzīga aina pavērsies Rietumeiropas skolās un lielāko pilsētu ielās. Kristīgās baznīcas Eiropā paliek tukšas un tiek slēgtas, kamēr musulmaņu mošejās trūkst vietas, tāpēc liela dievlūdzēju daļa savus rituālus izpilda uz ielas – kvartālā ap mošeju.

Lieta tā, ka Rietumeiropa strauji izmirst. Ja neskaita iebraucējus, uz vienu sievieti Rietumeiropā dzimst nedaudz vairāk par vienu bērnu (skat. dzimstības karti, kurā gan atspoguļota tikai vidējā dzimstība, nenorādot etnisko vai reliģisko piederību).

Tas nozīmē, ka ar katru paaudzi īsto eiropiešu skaits samazinās uz pusi. Vēl pāris desmitgades, un ierasto sabiedroto vietā Rietumos būs musulmaņu valstis vai apvienotais Eiropas kalifāts. Jau tagad musulmaņi faktiski nosaka toni Rietumeiropas pilsētās un valstu pārvaldē. Mazskaitlīgie eiropiešu bērni vai nu nīkuļo pie datoriem un citām postmodernajām izklaidēm, vai arī paši pāriet uz islamticību. Turklāt musulmaņu jaunieši Eiropas kārtībā neintegrējas, dzīvo pēc saviem likumiem un ir ļoti vitāli, ja salīdzina ar vietējiem.

Nevis Eiropa integrē iebraucējus, bet iebraucēji integrē vietējos. Ja parastajās ziņās par to maz dzirdam, tad tikai tāpēc, ka politkorektuma un multikulturālisma kults neļauj lietas saukt to īstajos vārdos. Kad dzirdat teikumu par “Francijas jauniešiem”, tad ar to visdrīzāk jāsaprot, ka runa ir tieši par Francijas musulmaņu jauniešiem.

Eiropa ar savu bojāeju, šķiet, jau ir samierinājusies, vien cer savas pēdējās mirstamdienas pavadīt ierastajā patērētājkultūras komfortā. Taču izskatās, ka arī tas neizdosies, jo ES eksperiments sabrūk ne vien demogrāfiski, bet finansiāli un 486 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos saimnieciski. Tur, kur mūsu iztēlē vēl nesen bija Rietumeiropa, nekad vairs nebūs tā, kā bijis.

Vai Latvija arī gatava noiet no vēstures skatuves līdz ar Rietumeiropu?

Vai tomēr meklēsim savu attīstības ceļu?

2011. gada 10. septembris Latviešu pakalpiņi svešu baņķieru interesēs iznīcina vēl vienu ražojošu latviešu uzņēmumu Kā jau esmu vairākkārt uzsvēris, Latvijas valsti svešu, savtīgu spēku interesēs grauj un iznīcina paši latvieši, kas iemācījušies būt par priekšzīmīgiem pakalpiņiem un sadistiskiem savas valsts bojāejas šova skatītājiem.

Kārtējais ārvalstu baņķieru upuris šoreiz ir graudu pārstrādātājs, veselīgas rapšu eļļas, lineļļas un linsēklu ražotājs “Iecavnieks”.

Paplašinot savu ražotni un iegādājoties modernu tehnoloģiju, šā uzņēmuma vadītāji pieļāva stratēģisku kļūdu – aizņēmās no Swedbankas. Drīz pēc tam sākās zviedru banku izraisītā krīze, kuras iespaidā produkcijas pārdošanas apjoms samazinājās par 26%, līdz ar to apdraudot kredīta atmaksāšanas grafika ievērošanu. Šogad uzņēmumam, kurā strādā 80 cilvēki, atkal ir pozitīva bilance, jo pieaugusi gan ķīmiski nepārveidotas rapšu eļļas tirdzniecība dzimtenē, gan lineļļas un linsēklu eksports uz Lietuvu. Firmas vadība aktīvi mēģina vienoties ar Swedbank vadību par parāda pārstrukturēšanu, ražošanas un modernizācijas process turpinās, pašlaik tiek novākta jaunā graudaugu raža, nākotnes izredzes labas, taču Swedbank vadība tomēr nolēmusi “Iecavnieku” pakļaut bankrota procedūrai un izpārdot.

Latvijas nodokļu maksātāji zviedru banku glābšanā “brīvprātīgi-piespiedu kārtā”

ieguldījuši ap 9 miljardiem eiro, valstij uzņemoties ārvalstu banku parādus, taču nu šīs par mūsu līdzekļiem izglābtās bankas iznīcina mūsu atlikušos ražotājus (skat. materiālu par zviedru žurnālistes Birgitas Foršbergas grāmatu “Latvija-Swedbank Klondaika, kas gandrīz izputēja”). Tieši Swedbanka savu finanšu terorismu vērsusi arī pret citiem latviešu uzņēmumiem – piemēram, veselīgas pārtikas ražotāju un tirgotāju, daudznozaru uzņēmumu “Daugava”.

Zīmīgi, ka Swedbank Latvijas meitas uzņēmumu vada vietējie kadri – tīrasiņu latvieši, kuri nu centīgi savu saimnieku interesēs pamato maksātnespējas un izpārdošanas nepieciešamību. Droši vien arī tiesneši bija latvieši. Maksātnespējas administratore ir Ivita Baumane, Swedbank rupors un PR speciālists – Kristīne Jakubovska utt. Tikmēr īstenie finanšu teroristi netiek nosaukti un palikuši aizkulisēs. Tā jau ierasta taktika – Latviju iznīcināt ar pašu latviešu rokām.

Vai arī šoreiz mēs visi, kā parasti, pasīvi noskatīsimies vēl viena latviešu uzņēmuma iznīcināšanā un pat aplaudēsim, pie sevis ļaunā priekā tīksminoties – “tā viņiem arī Publikācijas (2009 - 2012) 487 vajag”? Vai protestus, piketus, blokādes un barikādes uzņēmuma aizstāvēšanai necelsim? Vai zviedru bankas neboikotēsim?

Un ko šai sakarā pasākušas tā saucamās “latviskās partijas”?

– Turpina pūst pīlītes un gatavojas pēc vēlēšanām izpārdot to, kas vēl nav nonācis ārvalstu īpašumā?

Tā arī ir Latvijas “veiksmes stāsta” dziļākā būtība, par ko pie mums pieņemts klusēt.

2011. gada 12. septembris Lai būtu pārmaiņas, vecā sistēma jāboikotē “Es saku jums jau dienas simt un piecas, – Lai puķi dabūtu, ir jāpieliecas.” /Imants Ziedonis/ – Kas tā par parādību, ja kāds cilvēks vai cilvēku grupa nemitīgi atkārto vienu un to pašu darbību, katru reizi gaidot uz citu iznākumu?

– Pareizi, tā ir viena no trāpīgākajām idiotisma definīcijām.

– Vai kaut kas līdzīgs idiotismam nav vērojams mūsu sabiedrībā, kas jau 7. reizi pēc kārtas, reaģējot uz tādu pašu pirmsvēlēšanu šovu, cer, ka šoreiz nu gan būs labāks iznākums, – ja vien vairākums novēlēs pareizi (ar “pareizi”, protams, katrs saprot kaut ko savu)? Vai tad pa šo laiku kaut kas Latvijā būtiski mainījies? Vai notikusi plaša, godīga un atklāta diskusija par turpmāk ejamo ceļu? Vai Latvijā notikusi kāda apziņas evolūcija vai sociāla revolūcija, kas materializējusies mērķtiecīgu, apņēmības pilnu un enerģisku cilvēku grupā, kurai nu varētu uzticēt pārstāvēt visas sabiedrības intereses un gribu?

– Nē, viss arvien pa vecam: tie paši polittehnologi un “eksperti”, tie paši mēdiji un sabiedriskās domas formētāji, tie paši PR speciālisti, reitingu aģentūras, ārvalstu finansētās nevalstiskās organizācijas un tēlu veidotāji, tie paši režisori, tās pašas politisko aktieru trupas, kas sevi dēvē par partijām, un tā pati pasīvā tauta.

Atcerēsimies visas iepriekšējās un varbūt arī pirms 1934. gada notikušās pirmsvēlēšanu kampaņas. Vai arī tad nebija līdzīgas intrigas un kaislības, līdzīga šķietamība, ka nu gan mēs beidzot savu paņemsim un noturēsim? Bija, bet kas nemainīgi sekoja pēc šīm kaislībām? Pareizi, vispārēja vilšanās.

Un citādāk nemaz nevarēja būt, jo tā veidota sistēma. Kamēr tā darbojas, kamēr

mēs piedalāmies un šo sistēmu aktīvi vai pasīvi stutējam, rezultāts ir jau iepriekš ieprogrammēts. Drošs, kā kazino.

488 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Politiskie aktieri un sistēmas legalizācijas rituāls Latvijā ir izveidota Rietumu parauga daudzpartiju sistēma. Demokrātiskās pārstāvniecības teorija balstās uz pieņēmumu, ka tieši partijas veido politiku, tāpēc mūsu nākotne atkarīga no tā, kādai partijai mēs šo atbildīgo darbu uzticēsim. Bet vai tas tā patiešām ir?

Vai jūs nemulsina fakts, ka ne jau mēs tās partijas veidojam, ne jau mēs izvirzām kandidātus, ne jau mēs nosakām pirmsvēlēšanu dienaskārtību, ne jau mēs izvirzām prioritātes, mērķus un jautājumus, kurus politiķiem jārisina, ne jau mēs un ne pēc mūsu pasūtījuma tiek gatavoti lēmumu projekti pieņemšanai Saeimā?

Diemžēl mēs esam tikai pasīvi skatītāji, bet šovu režisē citi, kampaņu finansē citi, kandidātus atlasa citi, programmas raksta citi, reklāmas konstruē citi, tēlus veido citi.

Stop, bet kāpēc jāveido tēli un kāpēc vajadzīgas reklāmas?

Pēc 20 gadiem patērētāju sabiedrībā it kā būtu jāsaprot, ka tās ir t.s. mārketinga tehnoloģijas, darbs ar fokusa grupām, zemapziņas impulsu pētīšana, reklāmas stratēģijas izstrāde, kampaņa, tēla radīšana, ilūziju uzburšana un ... preces pārdošana.

Tieši tā – partijas ir prece, ko pārdod. Tāpat kā veļas pulveri, mobilos telefonus, zobu pastu, jaunības eliksīru vai biksīšu ieliktņus ar dubultspārniņiem. Vai reklāmas uzburtais tēls atbilst preces reālajām īpašībām? Protams, nē. Pārdod ne tik daudz pašu preci, cik ilūzijas. Jums iedveš: ja jums būs tāda prece (vai zīmols), jūs jutīsities kā ... Toms Krūzs, Madonna vai vismaz Liene Candy ... vai kāda cita ekrāna slavenība, kulta figūra vai ikona, kuru uzpūtuši paši mēdiji.

Tātad partijas tiek tirgotas, lai jūs tās nopirktu jeb – atdotu par tām savu balsi. Nopirktu ne tik daudz partiju, cik ilūziju, ka jums ir sava partija, kas par jums rūpēsies.

Tātad mums piedāvā pirkt ilūziju. Tas nekas, ka jau pēc nedēļas jums šis “pirkums” zaudēs jelkādu burvību vai pat izraisīs smagu vilšanos un depresiju. Darījums jau noticis. Jūs savu izvēli veicāt. Tagad četrus gadus sēdiet pie ratiem! Jūsu vārdā šo laiku rīkosies citi!

Ja kaut kas nepatīk, vainojiet paši sevi. Jūs taču veicāt izvēli, jūs pilnvarojāt, deleģējāt savu suverenitāti! Nu gaidiet nākamo reizi, kad jums tiks dotas tiesības izvēlēties savu ilūziju. Jo jāievēro tiesiskā kārtība – likumi ir priekš visiem.

Ak solījumi? – Bet kā gan var nesolīt? Tā taču reklāmas kampaņa, un jūs uzķērāties, nopirkāt, nobalsojāt, atbalstījāt, piekritāt, legalizējāt.

Tirgus iekārtā arī politika ir tikai bizness, turklāt visienesīgākais, jo ieguldījumi politikā ļauj nopirkt vajadzīgo politiku, izdevīgus spēles noteikumus. Tāpēc arī politikā ir investori, prece, dividendes un peļņa. Tie, kas šo sistēmu ieviesa, tajā investē, lai gūtu tiešu vai pastarpinātu peļņu. Turklāt lielu peļņu. Vēlēšanas ir tikai rituāls, kurā vēlētāji apliecina savu lojalitāti esošajai sistēmai, sniedz savu piekrišanu sistēmas turpmākai pastāvēšanai, šo SISTĒMU legalizē. Jo vienmēr taču var pacelt Centrālās vēlēšanu komisijas dokumentus un apstiprinātos mandātus, kuros apliecināts kontrakts – demokrātisks atbalsts sistēmai. Tas nekas, ka šāda demokrātija, maigi izsakoties, balstās uz mārketinga trikiem, šovu, reklāmas kampaņu un ilūzijām. Jūs taču nevarat atteikties no darījuma tāpēc vien, ka darījums noticis mārketinga, reklāmas vai uzsaukta pusstopa (tautas valodā sakot – krāpniecības) iespaidā!

Publikācijas (2009 - 2012) 489 Kas pasūta un diktē valsts politiku?

Lai cik tas kādam šķistu bēdīgi vai pārsteidzoši, bet politiku neveido ne partijas, ne pat šo partiju formālie līderi. Arī tas, ko mums TV parāda no Saeimas dzīves, ir tikai šovs ar visiem labam šovam nepieciešamajiem intrigas elementiem. Un mēs esam vien pasīvi šova patērētāji – pasīvu skatītāju un patērētāju sabiedrība. Viens skatās profesionālā hokeja šovus, cits ziepenes, cits realitātes šovus, bet vēl citam interesē arī Saeimas šovi.

Kā jau esmu vairākkārt aprādījis savos rakstos, valsts politikas izvēle notika jau 1990. un 1991. gadā. Godmanis atbrauca no vizītes ASV un radio tiešraidē ar viņam raksturīgo tiešumu paziņoja, ka gluži neatkarīga mūsu valsts nemaz nevar būt. Atlaista no Maskavas aizbildniecības, LTF veidotā valdība nespēja izdomāt neko gudrāku kā izmest savu sākotnējo programmu un pieņemt Vašingtonas aizbildniecību – ar visu noteikumu paketi, ko šī jaunā aizbildniecība paredzēja. Bez jebkādām diskusijām (skat. arī materiālu “Godmanis pieļāva vēsturisku kļūdu”).

Guvuši labu treniņu jau Pelšes un Vosa laikos, Latvijas politiķi arī šoreiz ne vien pedantiski pildīja centra norādījumus, bet savā pakalpīgumā un izpatikšanas kārē pat pārcentās, pat mazāko aizbildņu vai karaliskā staļļa zirgupuiša žestu iztulkojot kā neapspriežamu pavēli. Ar to Latvija izcēlusies citu Vašingtonas satelītu vidū. Tāpēc arī t.s. liberālo reformu rezultāti tieši Latvijā ir visgraujošākie.

Kādi šie noteikumi bija un arvien ir? Vispārējā veidā tie apkopoti “Vašingtonas konsensā”, ko var izlasīt šeit. Tie mums zināmi: privatizācija, šoka terapija, robežu atvēršana brīvai ārvalstu investīciju, preču un finanšu plūsmām, budžeta disciplīna, ofšoru shēmas izredzētajiem, valsts neiejaukšanās ekonomikā, tirgus liberalizācija utt.

Latvijas lats tika emitēts nevis kā suverena valūta, bet kā ASV dolāra atvasinājums, kas segts ar dolāra rezervēm (kamēr pats dolārs segts ar pliku ticību), fiskālā, monetārā, budžeta un nodokļu politika īstenojama pēc SVF norādījumiem. Operatīvos norādījumus visām jomām un nozarēm Latvija saņēma no ASV kontrolētajām SVF, PB un STO, kā arī ASV vēstniecības. Pēc iestāšanās ES, pēc līdzīgiem principiem Latvijas politiku regulē arī Eiropas Komisija.

Ne partijas, ne valdība Latvijas lietās nekādus būtiskus lēmumus nepieņem un patstāvīgu politiku neīsteno. Ja arī atstāta kāda izvēle vai manevrēšanas telpa, tad tikai nosaukto globālo institūciju nospraustajos rāmjos. Piemēram, ja Eiropas komisāri nolemj, ka līdz noteiktam datumam Eiropas suņiem jāiešuj elektroniskie čipi (ar domu, ka nākamais lēmums varētu būt elektronisko čipu iešūšana arī cilvēkiem), tad Latvijas valdība var variēt tikai EK nosprausto termiņu robežās. Vai kritiskā gadījumā, ja nevar pagūt, tad palūgt EK pagarināt pārejas periodu.

Savā iepriekšējā rakstā “Kāpēc mums nav savas ekonomikas un cilvēki atstāj Latviju?” aprakstīju, kādas sekas ir Vašingtonas un Briseles diktētajai politikai: ražošanas likvidēšana, izmiršana, finanšu afēras, nabadzība, bezdarbs, cilvēku masveida aizbraukšana no Latvijas utt. Līdzīgas sekas nav tikai Latvijā, bet arī mūsu kaimiņos: Baltijas valstis 20 liberālo reformu gados zaudējušas pusotra miljona savu iedzīvotāju.

Neraugoties uz šiem katastrofālajiem rezultātiem un visas Rietumu ekonomikas sistēmisko krīzi, līdzšinējo politiku nolemts ne tikai turpināt, bet pat radikalizēt (to atklāti sola, piemēram, Zatlera partija). To varētu salīdzināt ar hipotētisku gadījumu, 490 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

kad ar arsēnu saindētam pacientam dakteris izraksta arsēna tabletes. Glābti tiek nevis cilvēki un reālā ekonomika, bet starptautiskā banku sistēma. Un to plānots darīt neatkarīgi no tā, kura partija uzvarēs vai saņems vairāk balsu vēlēšanās.

Partijas ir universāls līdzeklis īsteno politikas noteicēju rokās: pirmkārt, vēlēšanu rituāls Vašingtonas un Briseles politiku Latvijā legalizē, otrkārt, īstie politikas noteicēji paliek aizkulisēs. Kad notiek ļaunākais, cilvēki dusmojas uz partijām un vietējiem politiķiem, nesaprotot, ka šie politiķi ir tikai marionetes, bet aukliņas rausta mums nepazīstami onkuļi, kas dzīvo simtiem vai pat tūkstošiem kilometru attālumā. Tāpat kā mēs nezinām, kas ir īstie lielveikalu tīklu un zviedru banku īpašnieki, tāpat mēs, ja īpaši neinteresējamies, nezinām, kas pasūta Latvijas politiku. Īstie vaininieki, kā SVF un EK ar savu 7,5 miljardu eiro aizdevumu, šai spēlē pat figurē kā Latvijas glābēji no nekompetentās un korumpētās Latvijas politiķu rīcības, lai gan patiesībā šo “nekompetento” politiku diktējuši tieši SVF un EK. Ērti izdomāts, vai ne?

Vairākus iemeslus, kāpēc Latvijā šobrīd nav iespējamas demokrātiskas un godīgas vēlēšanas, esmu apkopojis rakstā “Kāpēc Latvijā nevar notikt likumīgas vēlēšanas”.

Priekšlikumus vēlēšanu sistēmas pārveidei esmu sniedzis rakstā “Par vēlēšanām ar izvēli un atbildību”.

Vai un kā iespējams mainīt pašu sistēmu?

Tā šī sistēma iecerēta un veidota, un kamēr mēs būsim vien pasīvi skatītāji un pasīvi līdzdalībnieki sistēmas rituālos, nekas uz labo pusi nemainīsies. Ja nu vienīgi ārēju pārmaiņu iespaidā, piemēram, pilnīgi sabrūkot ASV un ES finanšu sistēmai, kas visai ticami.

Lai Latviju atjaunotu pēc 20 gadus ilgušā neoliberālā eksperimenta, nepieciešama fundamentāla valsts politikas maiņa: Latvijas suverenitātes atjaunošana, atteikšanās no “Vašingtonas konsensa” politikas un Eiropas Komisijas diktāta, krīzes pārvarēšanas valdība ar ārkārtas pilnvarām, vienpusēji izsludināts ārējo parādu moratorijs, Latvijas Bankas un finanšu sistēmas nacionalizācija, valstiski virzīta ražošanas un infrastruktūras atjaunošana, nodokļu sistēmas pārveide par labu godīgam, produktīvam darbam, kontroles atjaunošana pār iekšējo tirgu, līdzsvarota ārpolitika un arī vēlēšanu sistēmas maiņa. Arī pašai sabiedrībai jātransformējas no pasīvu patērētāju sabiedrības uz aktīvu pilsoņu, ražotāju un radītāju sabiedrību. Šo procesu sarežģīs fakts, ka 20 gados iznīcināta mūsu ražošana, pat Latvijai tradicionālā pārtikas ražošana, kas mūs padara bīstami atkarīgus no ārpasaules. Būtībā nepieciešamas revolucionāras pārmaiņas, kādas neviena no esošajām partijām ne tikai nesola, bet par šo tēmu pat nerunā. Un arī pati sabiedrība nav organizējusi alternatīvu kustību, kuru tagad varētu atbalstīt.

Piedalīšanās vēlēšanās šādos apstākļos nozīmētu pastāvošās kārtības un politikas atbalstīšanu. Tas būtu signāls, ka līdzšinējā Latvijas iznīcināšanas politika atkal guvusi Latvijas pilsoņu atbalstu, un šīs politikas īstenotāji – demokrātisku mandātu un leģitimitāti.

Turpretī plašs vēlēšanu boikots būtu signāls, ka pilsoņi līdzšinējai politikai vairs nepiekrīt, ir nolēmuši to boikotēt un visādi sabotēt. Boikots nav “nekā nedarīšana” vai “malā stāvēšana”. Boikots ir viena no pilsoniskās nepakļaušanās, tātad aktīvas cīņas formām. Ja boikots izdosies gana plašs, sistēma būs spiesta sākt dialogu ar sabiedrību Publikācijas (2009 - 2012) 491 un pavērsies iespējas atklātām diskusijām par turpmāko Latvijas politiku. Protams, ja sabiedrība būs gudra, organizēta un solidāra.

Nekas nerodas ne no kā. Mūsu revolucionārais dzejnieks Rainis uzvēra: “Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs; tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.” Neskaitāmās variācijās to pašu uzsvēris arī Imants Ziedonis: “Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam.” vai “Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.” Viss, kas patiesi labs un vērtīgs, no cilvēka prasa zināmu piepūli un pilnveidošanos. Savukārt pilnveidošanās un augšana iespējama tikai aktīvā, mērķtiecīgā darbībā.

Pasaulē ir bijuši daži gadījumi, kad jauni laiki nākuši caur vēlēšanām, bet arī šajos gadījumos vispirms notikusi ilgstoša organizēšanās, izglītošanās, savu kopīgo interešu apzināšanās un gatavošanās. Piemēram, īru atbrīvošanās kustība “Mēs paši” (Sinn Féin), pirms piedalījās un uzvarēja vēlēšanās, gatavojās gadiem un jau bija aptvērusi visus sabiedrības slāņus. Vai mēs kaut ko tamlīdzīgu esam veikuši? – Nē, neesam pat sākuši.

Tātad visos iespējamos variantos Latvijas tautai ir jāaktivizējas un jāorganizējas.

Latviju var izglābt tikai plaša tautas revolūcija vai revolūcijas ekvivalents. Manuprāt, vislabākais pirmais solis šajā virzienā būtu pēc iespējas plašāks vēlēšanu farsa boikots.

Lai mums šoreiz izdodas pārvarēt apātiju un inerci, un atsperties, lai beidzot sāktu kāpt uz augšu!

2011. gada 13. septembris Politiskā farsa iznākums likumsakarīgs – kārtējais vanckars Kā jau uzsvēru savā iepriekšējā rakstā “Lai būtu pārmaiņas, vecā sistēma jāboikotē” un citos, labs vēlēšanu rezultāts nevar būt, ja: nav nosprausti skaidri nākotnes mērķi; nav notikusi plaša diskusija par labākajiem šo mērķu sasniegšanas ceļiem; vēlēšanu kampaņas vietā tiek organizēts šovs ar ierastajiem šova elementiem – intrigām, baiļu iedvešanas tehnoloģijām, emocionālu apstrādi, reklāmas un mārketinga trikiem utt., kurā publikai atvēlēta pasīvu skatītāju loma; vēlētājiem nav tiesību pašiem izvirzīt uzticību guvušus kandidātus no sava vidus u.d.c. Šādos apstākļos vislabāko iznākumu dotu plašs vēlēšanu farsa boikots, jo tikai tas piespiestu varu rēķināties ar tiem, kuri vēlas patiešām būtiskas un reālajām vajadzībām piemērotas pārmaiņas. Tad notiktu arī visas sabiedrības diskusija, un sabiedrība vairs nebūtu tikai pasīvi skatītāji profesionālu režisoru izplānotā šovā.

Kas notika realitātē?

Vēlēšanas ļoti dažādu iemeslu dēļ boikotēja tikai apmēram 40% balsstiesīgo pilsoņu.

Turklāt tas nebija organizēts boikots ar skaidriem mērķiem, bet drīzāk stihiska novēršanās no farsa. 40%, lai arī tas vairāk nekā iepriekšējā vēlēšanu farsā, tomēr ir par maz. Režīms to var mierīgi ignorēt. Izredzes pārtraukt šovus un farsus pieaugtu, ja šos 492 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos samākslotos, no realitātes atrautos rituālus boikotētu 60 līdz 80% vēlētāju, kuri turklāt organizēti izvirzītu savu alternatīvu.

No tiem, kas vēlēšanu farsā piedalījās, lielākā daļa ļāvās mēdiju tiražētajai propagandai, un šīs propagandas mērķus zināmā mērā attaisnoja, proti, daudzi nobalsoja par Zatlera reformām, pat nepainteresējoties, kādas reformas ir paredzētas. Vēl trakāk – Zatlera partijas reitings bija izaudzis jau pirms Zatlera partijas dibināšanas.

Tātad liela daļa cilvēku balsoja bez domāšanas, bez jelkādiem racionāliem

argumentiem, akli. Pozitīvi tas, ka “Vienotības” vēlētāji šo sarakstu attīrījuši no sorosītu matriarhāta Ēlertes un Čigānes, oligarha Štokenberga un odiozā vistu vanaga Kristovska.

Tas gan nenozīmē, ka “Vienotībai” pilnīgi izrauts Sorosa indes zobs.

Pateicoties baidīšanai ar Austrumu lāci, negaidīti lielu atbalstu guvuši “nacionālisti”, kuri, bez ierunām atbalstot “Vienotības” genocīda politiku, latvisko nevis Latviju, bet gan Īriju, Angliju un Vāciju, uz turieni trimdā aizdzenot pārsvarā tieši Latvijas latviešus.

Tad jau daudz nacionālāki solījumi nāca no “Saskaņas Centra”, kurš mudināja nesteigties ar lata likvidēšanu (t.i., pāreju uz eiro), kā arī mudināja nesteigties ar parādu atdošanu SVF un EK, no kuru “aizdevuma” ne santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā. SC bija arī pret nesamērīgo budžeta griešanu uz sociālo vajadzību rēķina, tātad par sociāli atbildīgu politiku.

Bet tikai bija, jo SC vadība tik stipri iekārojusi tikt pie siles, ka gatava no saviem nacionālās politikas elementiem atteikties (skat. rakstu “SC gatavs atkāpties no ieceres atlikt starptautiskā aizdevuma atdošanu” u.c.). Lai tiktu pie siles, SC gatavs atteikties arī no pensiju indeksācijas un citām sociāli atbildīgām iecerēm. Lai tiktu pie siles, SC gatava pārvērsties par “Vienotības” klonu un satelītu.

Ja ZRP un “Vienotība” nebūtu tikai viduvēja līmeņa pakalpiņi, viņi šīs SC varas ambīcijas varētu itin viegli izmantot, lai uz visiem laikiem šo organizāciju diskreditētu SC vēlētāju acīs un SC atbalstītājus sašķeltu. Lai SC elektorātam liktu nāvīgi vilties, atliktu vien SC iesaistīt valdošajā koalīcijā un tam piešķirt vairākus atbildīgus amatus tieši tajās jomās, kurās SC atkāpies no saviem solījumiem.

Var jau būt, ka tas tieši tā arī notiks, un līdz ar to SC šarms izplēnēs uz visiem laikiem.

Taču man aizdomas, ka iesūnojušie spēles principi to nepieļaus, un SC tiks kārtējo reizi izstumts opozīcijā. Tādā gadījumā SC akcijas turpinās augt un krievvalodīgie vēlētāji tikai radikalizēsies. Tas nozīmēs, ka “latvisko partiju” principialitāte krās karstas ogles uz latviešu galvām. Tāda nu ir šī dīvainā spēle, kas vairāk līdzinās mīnai ar laika degli.

Pavisam nožēlojama ir SC un VL cīkstēšanās par vietu pie siles, par iespēju kļūt par “Vienotības” politiskajiem satelītiem.

Jā, šajā vēlēšanu farsā uzvarēja sorosītu koalīcija: “Vienotība” un ZRP (kopā 42 mandāti), bet faktiski intrigās rūdītā “Vienotība”. ZRP ar saviem “zaļajiem gurķiem” var cerēt kļūt par “Vienotības” radikālo spārnu (“ļauno čekistu”), bet SC un VL cīkstas par iespēju kļūt par “Vienotības” liberālo vai nosacīti kreiso spārnu (“labo čekistu”). Un tad nu šīs abas it kā nesaderīgās organizācijas cenšas izrādīties Rietumu “sabiedroto” acīs: CS “nacionālistus” apvaino par politiski nekorektiem ierakstiem tviterī (VL valdes locekļa Jāņa Iesalnieka paziņojumiem), bet VL “Saskaņu” apvaino par ebreju kapu apgānīšanu.

Publikācijas (2009 - 2012) 493 Kā tad beidzās karš ar “oligarhiem”?

Amorfā un visiem izpatikt gatavā ZZS varbūt pelnīti ir zaudējusi daudzus mandātus.

No Saeimas izspiesti vairāki cilvēki, kas šai sistēmā spējuši kaut ko pozitīvu sasniegt un kaut ko derīgu noorganizēt. Starp palikušajiem vairums ir pelēki neveiksminieki, banku parādnieki un ārvalstu pakalpiņi. Viņi nekad nav spējuši uzņemties atbildību, kaut ko vērtīgu sasniegt, atzīt savas vainas vai savā komandā iesaistīt patiešām spējīgus, talantīgus cilvēkus. Viņi gan ar entuziasmu kalpo starptautisko banku oligarhijas interesēm, tām upurējot Latvijas intereses, bet sev blakus nav spējīgi paciest gudrus, enerģiskus un patriotiskus cilvēkus. Jo tas tā rīvē kantes...

Citiem vārdiem to var saukt par infantilismu pie varas. Par to der aizdomāties arī sabiedrībai, kas šādus infantilus, garīgi nenobriedušus šiverētājus atbalsta cilvēka cieņu pazemojošā vēlēšanu farsā.

Sīkās kaislības un politiskais farss Latviju atstās nesagatavotu sistēmas sabrukuma priekšā Kamēr turpinās šīs negudrās kaislības ap koloniālās administrācijas portfeļiem, tikmēr aiz kadra paliek reālās Latvijas problēmas un draudīgais starptautiskais stāvoklis.

Pasaules finanšu sistēma un arī eiro sistēma turpina brukt, Rietumi ieslīd baņķieru tirānijā, Eiropā jau sākusies banku panika ar neparedzamām sekām. Reālā ekonomika un cilvēki tiek upurēti, lai glābtu kriminālās bankas. Pat eirolojālie politiķi, kā ES prezidējošās valsts Polijas finanšu ministrs J. Rostovskis un pats EK prezidents Ž. M. Barrozu, sākuši atklāti bažīties par eiro zonas un visas ES iespējamo sabrukumu.

Gudras valstis šādam scenārijam atbilstoši un laikus gatavojas, bet Latvija?

Ja neesam spējīgi organizēties, tad vismaz individuāli jāgatavojas grūtiem laikiem: jāgādā pārtikas rezerves, jāapgūst kāds juku laikiem derīgs amats, jāiegādājas totālas krīzes apstākļiem derīgi darba instrumenti un cits inventārs, jāapsēj visi lauki, jākooperējas ar kaimiņiem utt.

2011. gada 20. septembris Daudzpartiju sistēmas astoņkājis Nu jau septīto reizi pēc kārtas Latvijas pilsoņu vairākums piedalījies LR Saeimas vēlēšanās, bet kaislības, intrigas un arī iznākums arvien tas pats. Ja palasīsim vēsturiskās atmiņas par pirmskara Latviju līdz 1934. gada apvērsumam, arī tad gājis līdzīgi. Ja pavērojam partiju politiku demokrātijas etalonā ASV, arī tur redzam, ka izvēle starp partijām politiku nemaina. Piemēram, pirms dažiem gadiem ASV pilsoņi ar lielām cerībām atbalstīja B. Obamas kandidatūru, kas solīja lielas pārmaiņas ( Change): izbeigt Dž. Buša sāktos karus, kā arī izbeigt Buša iesākto banku glābšanu uz nodokļu maksātāju rēķina. Tomēr Obama Buša politiku ne vien turpināja, bet ievilka Ameriku vēl jaunos karos un kriminālo banku glābšanas ciklos. Vai varētu būt, ka daudzpartiju sistēma radīta tikai nedomājošas publikas manipulācijai un uzmanības novēršanai no patiesajiem politisko procesu cēloņiem un bīdītājiem?

494 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Reitingus rada paši mēdiji Vai jūs zināt, cik kandidātu un partiju piedalījās pēdējās ASV prezidenta vēlēšanās?

Lielākā daļa droši vien atbildēs, ka divas: republikāņi un demokrāti. Ja lasām mēdiju ziņas, tad tāds iespaids tiešām var rasties, jo nekādus citus kandidātus mēdiji nerādīja, par citiem kandidātiem neinformēja. Bet patiesībā sacensībās par ASV prezidenta posteni bija iesaistījušies 14 Amerikas partiju kandidāti un neatkarīgais kandidāts Ralfs Neiders ( Ralph Nader). Kandidātu diskusijās gan šos kandidātus nerādīja, ievadrakstus un komentārus par viņiem nerakstīja. Tāpat kā Latvijas mēdiji nerādīja t.s. “mazpartijas”, un visi “eksperti” brīdināja par tām nebalsot, jo tā būs “veltīgi izmesta balss”.

Mēdiju pāstāvji skaidro, ka rāda tikai tās partijas, kurām ir reālas izredzes tikt ievēlētām, un par šīm izredzēm liecinot partiju reitingi. Tas šķiet loģiski, taču tad rodas jautājums – kā var celties reitingi, ja mēdiji par šīm partijām nemaz neinformē?

Tātad kāds mūsu vietā izvēlas, par kurām partijām informēt, bet par kurām noklusēt.

Mēdiju Latvijā daudz, un visi sevi iztēlo par “brīvajiem mēdijiem”, taču redzam, ka praktiski visi ir vienisprātis, kuras partijas reklamēt, bet kuras ignorēt. Vai šāda

vienprātība ir tikai sagadīšanās?

Teorētiski katrs var ievietot mēdijos savu reklāmu, taču par to jāmaksā nauda. Arī par partijas pieteikšanu vēlēšanām jāmaksā nauda. Kopumā, lai partiju vispār pamanītu, nepieciešama pavisam liela nauda. Vai parastiem Latvijas pilsoņiem tāda nauda ir?

Tātad varam secināt, ka “preses brīvība” un arī iespējas uzpūst kādas partijas reitingu ir atkarīga no naudas, kuras parastiem Latvijas pilsoņiem nemaz nav.

Ja Latvijā būtu masveida partijas, naudu tām varētu saziedot partijas biedri ar savām biedru naudām, bet faktiski visas partijas ir “mazpartijas”, tāpēc tām nauda ir jāpiesaista no ārienes, proti, jāpiesaista investīcijas. Tas ir partiju īstais bizness – pārējais ir ilūzijas un propaganda.

Kam Latvijā ir liela un lieka nauda, kuru var atļauties ziedot partijām? Protams, tiem, kas ir guvuši reālu labumu no pastāvošās sistēmas un vēlas šo stāvokli saglabāt.

Vai šīs personas ziedos naudu “revolucionāriem”, kuri grib pastāvošo sistēmu gāzt vai būtiski mainīt? Nē, protams.

Vai pastāvošā likumdošana dod Latvijas pilsoņiem tiesības pašiem izvirzīt deputātu kandidātus vēlēšanām? Nē, protams.

Var jau iestāties kādā partijā vai dibināt jaunu, un mēģināt sevi iedabūt kandidātu listē. Var, bet tad iespējami divi varianti: 1) ja partija ir par īstām pārmaiņām, tai nebūs naudas un Latvijas sabiedrība par šādu partiju nemaz neuzzinās; 2) ja partija ir par esošās kārtības saglabāšanu un tai ir ticams biznesa projekts laba reitinga uzpūšanai, tā saņems naudu no tiem, kas ieinteresēti vecās kārtības saglabāšanā, šī nauda pavērs “brīvās preses” durvis un visas pārējās iespējas, kas nepieciešamas tikšanai Saeimā.

Bet vai šāda naudas maisu atbalstīta partija būs brīva savā politiskajā darbībā?

Protams, nē, jo par šīs partijas politiku jau ir samaksāts, kandidātu saraksts ir saskaņots ar finansētājiem, ar katru kandidātu veikts “interešu saskaņošanas darbs”.

Ar to arī izskaidrojams, kāpēc jau 20 gadus Latvijas politika nemainās, neatkarīgi no tā, Publikācijas (2009 - 2012) 495 kura partija “uzvarējusi vēlēšanās”. Viss pārējais ir tikai politiskā šova elementi.

Politiskais šovs uzmanības novēršanai Klausoties Latvijas mēdijus, arī tā saucamos sabiedriskos mēdijus (kurus finansē no mūsu nodokļiem), var vērot, ka sistēmas izredzēto partiju reklāmai nav nepieciešama pat nauda, jo mēdiji par šo partiju redzamākajiem pārstāvjiem raksta, rāda un informē katru dienu un pat katru stundu. Sevišķas priekšrocības bauda pie varas esošās un arī “galma opozīcijas” partijas, kuru pārstāvji tiek intervēti, komentēti, analizēti un rādīti burtiski katru dienu, un tās nav apmaksātas reklāmas. Interesanti, ka ne KNAB, ne “Delna” šādu slēpto reklāmu izliekas neredzam, bet “Delna” pat tajā aktīvi piedalās.

Katru dienu TV, interneta, avīžu, žurnālu un radioziņu programmās var lasīt kliedzošus virsrakstus par to, ko teicis vai noliedzis kāds politiķis. Pēc tam šos izteikumus dziļdomīgi komentē vai analizē vesels, bet slēgts “ekspertu” un “politologu” loks, kurš saliek “pareizos” akcentus un interpretācijas, kā šis jautājums “pareizi” jāizprot publikai.

Sevišķi šie “ekspertu” izvēlētie jautājumi tiek saasināti pirms vēlēšanām vai pirms svarīgiem balsojumiem Saeimā.

Piemēram, pirms pēdējām vēlēšanām tika saasināti jautājumi par “okupācijas fakta atzīšanu”, “valodas jautājumiem”, “Latvijas veiksmīgo krīzes pārvarēšanu”, “tiesiskumu”

un “oligarhiem”. Par tiem tika daudz runāts, būvētas dažādas domu pilis, radīta virtuāla Latvijas politiskās skatuves aina, kurai nekādas saistības ar mūsu realitāti.

Daļa publikas uz šīm virtuālajām prāta konstrukcijām un no tām uzpūstajām intrigām parasti uzķeras, nostājas vienā vai otrā pusē, raksta niknus komentārus, strīdas vai zvana pa tālruni, lai viņu balss tiktu uzklausīta “tiešajā ēterā”.

Tā tas bijis visus šos 20 gadus. Bet vai mēdiju uzburtā aina atbilst realitātei un vai izceltie jautājumi patiešām ir tik svarīgi Latvijai?

Protams, dažiem tie šķiet svarīgi un par tiem var strīdēties mūžīgi, bet pa to laiku aiz kadra paliek un netiek runāts par Latvijas attīstībai patiešām svarīgiem jautājumiem, nav diskusijas, piemēram, par to, kā pārvarēt augošo parādu krīzi, kā uzlabot demogrāfisko stāvokli, kā atjaunot ražošanu, kā pavērt iespējas atgriezties dzimtenē tiem, kas Latviju atstājuši utt.

Tātad strīdamies par mēdiju uzpūstiem sīkumiem, bet nerunājam par pašu galveno.

Mēdiji, izmantojot daudzpartiju sistēmu, šķeļ sabiedrību un vērpj intrigas, bet par galveno – Latvijas nākotni – nemaz netiek runāts.

SC bubulis Patiesībā neviena Saeimā iekļuvusī partija neko negrasās mainīt, un, no sabiedrības kopīgo interešu viedokļa, ir pilnīgi vienalga, kuras partijas veidos valdības koalīciju.

Protams, partijām pašām nav vienalga. Lai arī visi deputāti saņems algu un varēs savus radus, brūtgānus un mīļākās iekārtot darbā par deputātu padomniekiem, palīgiem vai “šoferu dēliem”, tomēr īstā sile ir valdības koalīcija, jo tikai tā paver iespējas salikt savējos dažādās uzņēmumu padomēs, saņemt komisijas naudu par konkrētu lēmumu pieņemšanu vai konkrētu uzņēmumu iztirgošanu utt.

Neatkarīgi no tā, kuras partijas veidos valdības koalīciju, turpināsies vecā politika: rudenī tiks vēlreiz griezts budžets, likvidētas darbavietas, celti nodokļi, apstiprināti kārtējie Eiropas Komisijas lēmumi (piemēram, obligātā suņu čipošana vai jaunu gāzes 496 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos balonu ieviešana, vai iemaksas bankrotējušās banku sistēmas glābšanai). Pēc jau zināma laika sāksies “parāda atdošana” par SVF aizdevumu, no kura neviens santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, turpināsies Latvijas uzņēmumu iedzīšana bankrotā ar ārvalstu banku rokām, Latvijas atlikušo uzņēmumu un resursu izpārdošana ārzemniekiem.

Atkārtoju: tas notiks neatkarīgi no tā, kuras partijas veidos valdības koalīciju. Šādu scenāriju var novērst tikai aktīvi, organizēti un masveidīgi Latvijas iedzīvotāju protesti vai revolūcija.

Kāpēc latvieši tiek baidīti ar SC nonākšanu pie varas?

Pirmkārt, jau tāpēc, ka t.s. “latviskās partijas” grib pašas gūt personīgu labumu no Latvijas interešu iztirgošanas, proti, būt “pie ruļļiem” un arī saņemt atbilstošas komisijas naudas.

Protams, to pašu grib arī SC. Ja valdības koalīcijā būs SC, tā darīs to pašu, ko nolēmušas darīt “latviskās partijas”.

Nu varbūt SC pacentīsies iniciēt kādu simbolisku žestu savam krievvalodīgajam elektorātam, piemēram, panākt, lai valsts un pašvaldību iestādēs varētu iesniegt iesniegumus un saņemt informāciju arī krievu valodā, faktiski legalizējot to, kas jau reāli ieviesies praksē.

Vai SC var nobalsot par Latvijas neatkarības likvidēšanu un Latvijas pievienošanu

Krievijai?

Teorētiski var, bet to nekādā gadījumā nedarīs, jo šādam balsojumam nepieciešami atbilstoši ģeopolitiskie priekšnoteikumi. Ja būs atbilstoši ģeopolitiskie priekšnoteikumi (kā 1940. gadā), par Latvijas pievienošanu Krievijai nobalsos arī t.s. latviskās partijas.

Atcerēsimies, ka 1940. gadā ievēlētā Tautas Saeima bija pat ļoti latviska un tajā bija pavisam maz komunistu. Par Latvijas iekļaušanu PSRS nobalsoja latviešu inteliģences zieds. Un tieši tas bija svarīgi šā procesa režisoriem, lai par to nobalsotu tieši paši latvieši. Atcerēsimies, kā izgāzās vācu imperiālisti, kuri 1919. gadā Latvijas pašpārvaldes iestādēs bija salikuši savējos vāciešus.

Bez tam kopš 1940. gada ir būtiski mainījušās imperiālistu metodes. Ja agrāk impērijas atklāti lepojās ar pievienotām teritorijām un pasaules politiskajās kartēs tās iezīmēja savas impērijas krāsā, tad tagad pakļautajām valstīm tiek saglabāta formāla neatkarība: tām ir savs karogs, himna, pārstāvniecība ANO un citās starptautiskās organizācijās.

Tā ir neokoloniālisma stratēģija: kolonijas pakļaut ar ekonomiskiem un finansiāliem līdzekļiem (militāru spēku izmantojot tikai galējas nepieciešamības gadījumos, piemēram, Irākā vai Lībijā), koloniju valdībās iesēdināt savus ielikteņus, bet formāli saglabāt šo valstu de jure neatkarību.

Latvijas neatkarību vairs nevar likvidēt, jo tā jau ir likvidēta, un to jau sen izdarījušas t.s. latviskās partijas. Latvijas de facto suverenitāte jau sen ir likvidēta: pievienojoties SVF, PB, STO un ES, ratificējot Lisabonas līgumu utt. Jau sen mums svarīgus lēmumus nepieņem Rīgā, bet gan Briselē un Vašingtonā.

Ja gribam Latvijā panākt īstas pārmaiņas, tad mums vispirms jāatjauno Latvijas suverenitāte. Un to nekad nedarīs esošās partijas, jo tās ir veidotas nevis pārmaiņām, bet esošās kārtības saglabāšanai.

Publikācijas (2009 - 2012) 497 Latvijā pastāvošā sistēma tiek regulēta ar naudas mehānismiem: gan partijām, gan mēdijiem būtībā ir tie paši finansēšanas avoti, tāpēc tie darbojas saskaņoti. Sašķelta ir Latvijas sabiedrība, un tas tiek panākts ar daudzpartiju mehānisma palīdzību.

Lai cik kāju ir astoņkājim, tam ir vienas smadzenes un vienota nervu sistēma. To pašu var teikt par daudzpartiju sistēmu. Svarīgi to saprast un uz šīs sistēmas provokācijām neuzķerties. Tas jau būs svarīgs solis uz priekšu, lai atbrīvotos no šīs sistēmas jūga, kas mums nolaupījusi un privatizējusi suverēno varu.

Ja vēlēšanas kaut ko mainītu, tās sen būtu aizliegtas ar likumu.

2011. gada 23. septembris Partiju intrigas un Latvijas realitāte „Pasaules finanšu krīze bija stimulējoša un savā ziņā tā bija mana mūža darba kulminācija.” /Džordžs Soross/ Partiju funkcionāri, fani un viņus atbalstošie masu mēdiji atkal cenšas uzpūst kārtējo histēriju: “straujiem soļiem mūsu valsts tiek atdota”, “apdraudēta virzīšanās uz Rietumu demokrātiju”, “var tikt zaudēta valsts ideoloģija”, “uztrauc Alfrēda Rubika vadītās Latvijas Sociālistiskās partijas programma, kas paredz atteikšanos no Latvijas dalības NATO un ES”. Ar tādiem un līdzīgiem saukļiem tiek bombardēti, tracināti un kūdīti Latvijas iedzīvotāji. Iemesls tam – Zatlera partijas pasludinātā gatavība valdības koalīciju veidot ar SC un “Vienotību”. Tāds ir 28. maijā sāktās “Maijpuķīšu revolūcijas”, par kuru esmu gana daudz rakstījis, likumsakarīgs turpinājums – viena masu histērija

pāraug citā. Ja vien histērijas limits jau nav izsmelts.

Vai vēsture atkārtosies kā farss?

Man šis jandāliņš atgādina PSRS sabrukuma pēdējos gadus. Sistēma brūk, bet tās cēlāji arvien izmisīgāk turas pie ideoloģijas un principiem, klaigā par sociālistiskajām (tagad neoliberālajām un Rietumu) vērtībām, aicina neatkāpties no principiem, sargāt svētos sociālisma (tagad neoliberālisma) iekarojumus, sludina jaunas sociālistiskā darba (tagad tirgus ekonomikas) uzvaras, brīdina no ienaidnieku zemiskajiem tīkojumiem, atmasko šo ienaidnieku atbalstītājus (finansētājus) un patiesos mērķus. Aiz mums Maskava (tagad Brisele un Vašingtona), – atkāpties nav kur. Tāds, lūk, svešzemju pakalpiņu liktenis. Atliek redzēt, vai atkārtosies arī pučs. Tomēr vērojamajam farsam ir dažas īpatnības, kas to padara vēl intriģējošāku. Ja PSRS norietā savstarpēji apkarojās dažādas frakcijas vienotā un vienīgajā partijā, tad tagad mums vesela partiju varza, un svaigākie sorosīti apkaro vecākos sorosītus. Ja vecākos pārstāv partija “Vienotība”, tad svaigākie izveidojuši ZRP. Protams, arī SC netrūkst cilvēku, kuri labi saprotas ar aizokeāna mecenātu. Neticami? – Pastudējiet revolucionāra Trocka “permanentās revolūcijas” teoriju, kuru, acīmredzot, 498 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos labi apguvusi Sorosa komanda. Nekāda loģika nav nepieciešama, – galvenais ir vairot haosu, destabilizēt situāciju, duļķot ūdeņus, jo tikai tādos ir viegli zagt un laupīt. Soross ir “atvērtas sabiedrības” piekritējs, valstu suverenitāti neatzīst, bet aktīvi apkaro.

Permanents haoss – vispirms izvirzīja “Vienotību”, bet tagad tai virsū uzrīdīja varas, slavas un naudas kāro Zatleru, kuru nebeidz bikstīt viņa personīgā sieva. Bez tam Sorosam ir personīga nepatika pret vairākiem “Vienotības” biedriem, kuri ikdienā lieto nacionālu retoriku. Arī tad, ja šī retorika ir tikai aizsegs savas tautas iznīcināšanas politikai. Par Sorosa attieksmi pret nacionālismu lasiet Visvalža Lāča materiālā.

Neoliberāļi Latviju iekļāvuši jaunā ļaunuma impērijā Vai nav nožēlojami, kā vieni sorosīti tagad klaigā par “valsts atdošanu”, ko veic citi sorosīti? Patiesībā valsts jau sen atdota. Tā ir Rietumu kolonija, kuru tagad pārvalda starptautiskie baņķieri. Baņķieru veiksmes stāsts, teritorija, kas pastiprināti tiek attīrīta no pamatiedzīvotājiem (skat. materiālu “Sasniegts emigrācijas rekords”). Ražošana faktiski iznīcināta, pēdējos vietējos uzņēmumus aprij starptautiskās bankas un apņēmusies līdz galam izpārdot ZRP, kuras ekonomisko programmu izstrādājis Sorosa Fonda Latvija valdes loceklis un ministra kandidāts Vjačeslavs Dombrovskis. Neoliberāļi Latvijā izraisījuši kopš “Melnā mēra” laikiem nepiedzīvotu demogrāfisko katastrofu, cilvēki, it sevišķi lauku un mazpilsētu latvieši, no Latvijas bēg projām neatskatoties.

Paliek tādi, kuriem pazīšanās augstās iestādēs, un viņi izveidojuši vēl nebijušu birokrātisko aparātu, kurš slāpē ik katru brīvu, produktīvu aktivitāti, un pārcentīgi iepin Latviju ES un Vašingtonas direktīvu tīmekļos. Es nezinu otru tādu teritoriālu veidojumu, kas tik ļauns pret saviem iedzīvotājiem, pret pamattautu.

Mācieties lasīt starp rindām Ja sorosīti baidās zaudēt “valsts ideoloģiju”, kas mūs ievedusi nepieredzētā postā, tad tieši tas mums ir jādara: jāatsakās no neoliberālās ideoloģijas, jāatbrīvojas no Sorosa struktūrām, baņķieru diktatūras un uzpirkto partiju varzas, jāizstājās no brūkošās ES un NATO, jāatjauno suverenitāte un jāsāk celt Latvijas valsts. Par to esmu detalizēti rakstījis daudzos rakstos un grāmatās.

2011. gada 3. oktobris Latvija tiek gatavota lielai

izlaupīšanai un etniskai konfrontācijai “Cilvēkam tik saimnieku, cik viņam grēku.” /Sv. Augustīns/ Pieņemoties spēkā globālās krīzes otrajam vilnim, vērojami vairāki procesi. Globālajai finanšu oligarhijai kalpojošās valdības sākušas neierobežoti drukāt (vai digitāli uzburt) naudu, glābt banku institūcijas un pieņemt aizvien radikālākas finanšu bardzības programmas, kuru mērķis ir krasi samazināt nabadzīgo un vidēji turīgo sabiedrības slāņu Publikācijas (2009 - 2012) 499 ieņēmumus, palielināt nodokļus, likvidēt darbavietas, noārdīt sociālās drošības tīklus, atņemt līdzekļus veselības aprūpei, izglītībai un pārējai infrastruktūrai, iedzīt bankrotā ražojošos uzņēmumus, lai visi šie un citi resursi lēti nonāktu kriminālo baņķieru, spekulantu un citu laupītāju īpašumā. Par paraugu šai reakcionārajai genocīda politikai ņemts “Latvijas modelis”, kāds tas izklāstīts A. Aslunga un V. Dombrovska propagandas grāmatā “Kā Latvija pārvarēja krīzi”. Resursu sagrābšana izpaužas arī kā aizvien jaunas ASV un NATO militārās agresijas gandrīz visos pasaules reģionos.

Taču katra agresīva darbība agrāk vai vēlāk izraisa pretdarbību. Nu jau gandrīz visu Rietumu pasauli pārņēmušas protesta akcijas un masveida streiki, kuros visdažādāko kārtu ļaudis noraida kriminālo banku diktātu. Jauns protestu vilnis pārņēmis Grieķiju, kuru Papandreu sociālistiskā (pareizāk būtu to saukt par fašistisko) valdība nolēmusi aplaupīt un izpārdot banku haizivīm, pašus grieķus pārvēršot par parādu vergiem un ekonomiskajiem bēgļiem. Protesta vilnis pārņem arī spekulantu, laupītāju un kara noziedznieku citadeli ASV. Vienu ASV pilsētu pēc otras ieņem “Occupy Wall Street!” akcijas dalībnieki. Lai arī šai protesta kustībai vēl nav skaidru mērķu un to cenšas kontrolēt Sorosa struktūras, lai paildzinātu Obamas marionešu režīma mūžu, process ir sācies un attīstās.

Vienīgi Latvija arvien palikusi to valstu vidū, kuru iedzīvotāji paši atbalsta savus aplaupītājus un iznīcinātājus – finanšu oligarhu uzpirktās politiskās marionetes. Un kad režīmam nav citu argumentu, tiek aktivizēta nacionālā kārts. Šādu attīstību es prognozēju jau šā gada marta sākumā, kad vairākās vietnēs tika publicēts mans raksts “VL! ir latviešiem naidīga organizācija”. Etniskās konfrontācijas aizdedzinātāja lomu uzņēmies varas apsēstais politiskais klauns Valdis Zatlers.

Ja gribi kādu manipulēt, izmanto viņa vājības un apmātības Ja kādi ārēji spēki savu savtīgo mērķu sasniegšanai grib izmantot pašus iezemiešus, viņi starp iezemiešiem sameklē Kangaru. Cilvēkus manipulē caur viņu vājībām, iekārēm un apmātībām. Tā var būt pārlieka godkāre, iedomība, lepnība, seksuāla apmātība, alkatība, varas, naudas vai slavas kāre. Tātad īpašības, kuras katoļu vai jebkurā citā garīgā mācībā apzīmē par nāves grēkiem (katoļu mācībā septiņi nāves grēki ir negausība, slinkums, miesaskāre, lepnība, dusmas, skaudība, alkatība; sastopamas arī nedaudz atšķirīgas tulkojuma redakcijas). . Ja cilvēks ir savas apmātības varā, viņam nekas cits nav svēts, viņam nav nekādu citu ideālu, vērtību vai principu. Ja viņš iedomāsies atradis ceļu savas iegribas vai apmātības apmierināšanai, viņš ies pār līķiem.

Izpētījuši Latvijas politisko anti-eliti, ārvalstu manipulatori par piemērotāko Kangara lomai šoreiz atrada Valdi Zatleru – absolūtu, bet pretenziozu pelēcību, kas četrus gadus tēlojis Valsts prezidentu, apaudzis ar “augstākās sabiedrības” prestiža atribūtiem un

laidis muļķi.

Tieši ar to izskaidrojama pēdējās nedēļās vērojamā Zatlera raustīšanās un vairākkārtējās pozīciju maiņas. Zatleru rausta visi: starptautiskie oligarhi, sorosisti, Ventspils oligarhi (šoreiz tie, kuri pieteikuši karu Lembergam), “Vienotības” intriganti, sieva, sabiedrībā pazīstamas ekrānu slavenības, citu iesaistīto partiju funkcionāri un pašas ZRP biroja darbinieki.

500 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Ja Zatlers būtu turējies pie sava sākotnējā lēmuma veidot valdību kopā ar SC, tas vēl nebūtu sliktākais variants. Protams, ja neskaita personīgi A. Rubiku, SC ir tāda pati neoliberāļu komanda kā visas pārējās. Par to spilgti liecina SC vadības lēmums no partijas izslēgt “Antiliberālās koalīcijas” veidošanas iniciatoru Armandu Strazdu (skat. materiālu “Antineoliberālās koalīcijas veidotāju Strazdu izslēdz no ‘Saskaņas”).

Pirms vēlēšanām SC gan bija izvirzījusi vairākus principus, kuri, ja tos īstenotu, nāktu Latvijai par labu un būtu labs sākums, bet tas, cik viegli un pat ar entuziasmu SC vadība no savām saprātīgajām iniciatīvām atteicās, liecina, ka tās nemaz nebija nopietni domātas.

Tā vai citādi, bet ZRP/SC koalīcija, iespējams, mīkstinātu dažas ekstrēmākās ZRP iniciatīvas. Tādas kā nodokļu palielināšana medikamentiem, bērnu barībai, izdevniecību produkcijai u.c. Varbūt šāda koalīcija atturētos arī no ZRP nodoma vēlreiz izvarot izglītības sistēmu un tik lielā mērā nesteigtos ar Latvijas uzņēmumu un resursu izpārdošanu ārzemniekiem. Droši vien tiktu nobremzēts arī ar SC saistīto personu ierosinātais referendums par otro Valsts valodu, vai arī šis referendums noritētu bez īpaša entuziasma un rezultātiem.

Taču galvenais sasniegums būtu tas, ka mainītos 20 gadus praktizētā paradigma, pēc kuras valdību drīkst veidot tikai t.s. latviskās partijas. Iznākums būtu tāds, ka arī krievi viltos savos deputātos un SC zaudētu savu politiskās nevainības nimbu. Līdz ar to zustu arī mīts, ka Latviju 20 gadus grāvušas tikai t.s. latviskās partijas, nevis neoliberālā politika. Tas savukārt vājinātu tās barjeras, kas līdz šim traucējušas rīkot kopīgas akcijas pret režīma politiku, kurās apvienotos gan latvieši, gan krievi. Manuprāt, tieši šī barjera ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijā tā arī nav izveidojusies rīcības spējīga antineoliberāla tautas kustība. Tā vietā, lai analizētu valdošo ideoloģiju un atrastu Latvijas katastrofas cēloņus, daudzi latvieši savu enerģiju izšķiež etniskos vārdu karos, un otrādi.

Taču tagad ar raustāmās marionetes Zatlera palīdzību ir radīti reāli priekšnoteikumi etniskās spriedzes straujai kāpināšanai un viegli izprovocējamai etniskai konfrontācijai, kura viegli var pāraugt arī tīri fiziskās sadursmēs ar nekontrolējamām sekām.

Jo krievi patiešām jūtas piekrāpti un atstumti. Tagad T. Ždanokas un citu PCTVL funkcionāru 1990. gadu propaganda par krievu diskrimināciju iegūst ticamus un taustāmus apveidus. Tas nozīmē, ka krievi radikalizēsies, viņu prasības un spars strauji pieaugs. SC nelaišana valdībā tagad kalpos par cīņas karogu aktīvai masveida mobilizācijai referendumam par otru Valsts valodu. Radīsies arī citas līdzīgas iniciatīvas.

Tas savukārt radikalizēs arī zināmas latviešu aprindas, jo krievu aktivizēšanās piešķirs ticamību arī latvisko partiju propagandai par “krievu nelojalitāti”, “piekto kolonnu”, “Maskavas roku” u.tml. Tieši tā tiek organizētas etniskās konfrontācijas, no kurām līdz šim Latvija, paldies Dievam, bijusi pasargāta.

Ko nozīmē “reformas un tiesiskums”?

Etniskās kaislības varbūt ir vislabākais fons, lai novērstu uzmanību no koloniālās

administrācijas nodoma izpārdot Rietumu baņķieriem Latvijas uzņēmumus un resursus, kāpināt genocīdu pret Latvijas tautu, izspiest no Latvijas vēl simtus tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, Latvijas teritoriju nodot pilnīgā starptautisko oligarhu, laupītāju un kara noziedznieku rīcībā, iesaistīt Latviju jaunos karos, piemēram, pret starptautiskās Publikācijas (2009 - 2012) 501 oligarhijas neieredzēto Baltkrievijas republiku.

Jau vairākas nedēļas masu mēdijos tiek skandinātas vienveidīgi tukšas frāzes, kurās ietilpst vārdi “reformas” un “tiesiskums”. Nu ir panākta vienošanās arī par “Reformu un tiesiskuma koalīcijas” izveidi. Taču neviens nav papūlējies šīs frāzes iztulkot cilvēciskā valodā. Vēl trakāk – neviens arī neprasa, kas konkrēti domāts ar “reformām” un “tiesiskumu”? Vai tiešām esam tik apātiski vai degradējušies, ka mums pat neinteresē, ko ar mums pašiem kāds nolēmis darīt, kādi jauni eksperimenti ar Latvijas iedzīvotājiem ieplānoti?

Protams, reformas un tiesiskums ir tikai neoliberāļu žargons, aiz kura slēpjas tie paši vecie globālistu-neoliberāļu nodomi: izpārdot visu ārzemniekiem, pēc iespējas izspiest pēdējo sulu no Latvijas iedzīvotājiem un padevīgi pildīt visas komandas, kādas vien pienāks no SVF, PB, Eiropas komisijas, Eiropas Centrālās bankas vai NATO ģenerālštāba.

Latvijas iedzīvotājiem tas nozīmē tikai genocīda turpināšanos, kuru nu var papildināt arī etniska konfrontācija.

Jautājums vairs nav “Ko darīt?”, bet vai vispār esam gatavi kaut pirkstiņu pakustināt savas apsmietās un aplaupītās Latvijas labā?

Ja jau mums tas viss ir vienalga, varbūt to arī esam pelnījuši?

2011. gada 14. oktobris Kas paslēpts zem aisberga virsotnes?

17. oktobrī NRA publicēta intervija ar vēsturnieku un starptautisko attiecību speciālistu Kārli Daukštu – “Putina autoritārā mobilizācija”. Intervija it kā par Krieviju, taču tā atsedz dažas zīmīgas lietas, kuras, manuprāt, izgaismo Latvijas politiķu citādi grūti izprotamos manevrus.

Jau 2000. gadā savā grāmatā “No interešu kariem uz interešu harmoniju” es uzsvēru, ka Latvija nevis “atgriežas Eiropā”, kā daudzi tolaik apgalvoja, bet ir kļuvusi par tipisku ASV satelītu vai marioneti. Tā kā Eiropas Savienības mērķi bieži vien atšķiras no ASV globālajiem mērķiem, tad Latvija un citas Austrumeiropas valstis Eiropas Savienībā stāsies kā Amerikas “Trojas zirgs”. Šo manu prognozi apstiprināja notikumi pēc ASV administrācijas lēmuma 2003. gadā uzbrukt Irākai. Centrālās ES valstis Vācija un Francija bija pret šo agresiju, un tieši tajā brīdī sevi spilgti pieteica Austrumeiropas valstis un it sevišķi Latvija, kuras pilnībā atbalstīja ASV agresiju un tajā aktīvi iesaistījās.

ASV rezidenta Buša administrācija šo šķeltniecisko un uz meliem balstīto politiku uzslavēja, Austrumeiropas valstis nosaucot par “Jauno Eiropu”, pretstatā nicināmajai “Vecajai Eiropai”.

Presē jau bija skopa informācija, ka tieši pirms sava 28. maija paziņojuma bijušais Latvijas prezidents Valdis Zatlers piedalījās Austrumeiropas valstu vadītāju sanāksmē Varšavā, kur ticies ar ASV prezidentu Baraku Obamu. Daži novērotāji saskatīja saistību starp šo tikšanos un Zatlera pēkšņo lēmumu ierosināt 10. Saeimas atlaišanu.

Citas ziņu aģentūras, piemēram, Deutsche Welle, šo tikšanos nodēvēja par ASV un 502

Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Austrumeiropas valstu sammitu un to vērtēja ar vāji slēptu skepsi un ironiju.

Taču minētais Kārlis Daukšts atklāj vairāk: šajā sanāksmē piedalījies arī ASV Nacionālās drošības padomes Krievijas un Eirāzijas reģiona direktors, Krievijas jautājumu speciālists un arī krāsaino revolūciju tehnologs Maikls Makfols ( Michael Anthony McFaul), kuru Obama nominējis arī par jauno ASV vēstnieku Maskavā. Lai arī sammitā runāts par šo un to – globālo krīzi, attieksmi pret Vidējiem Austrumiem un Lībiju – pamatā tomēr bijušas ASV globālās intereses saistībā ar Krieviju. Piedalījušies arī ietekmīgāko ASV banku pārstāvji. Sammita rezultāti netiek publiskoti varbūt tāpēc, ka tiem pārāk intīms vai slepens raksturs – ASV establišmenta pārstāvji aprunājušies ar saviem “trojas zirdziņiem” ES, un šīm runām bijusi tieša saistība ar ASV interesēm Krievijā, kā arī Krievijas sabiedrotajās valstīs, piemēram, Baltkrievijā.

Acīmredzot, Kārlim Daukštam ir labāki informācijas kanāli, jo viņš intervijā informējis par pavisam interesantiem projektiem, piemēram, plānu, kura ietvaros “Intel nodrošinās Baltkrieviju ar vairākiem miljoniem datoru, kurus dalīs cilvēkiem bez maksas. Tas nozīmē, ka tiek gatavota bāze visaptverošām sociālā tīkla saitēm. Tā būs individuāla korelācija starp iedzīvotājiem, nevis partijām... ” Tātad runa bija par plānoto krāsaino revolūciju Baltkrievijā, Lukašenko valdības gāšanu, kurā sava loma tiks iedalīta arī Austrumeiropas valstīm, tai skaitā Latvijai.

Daukšts min, ka Maikls Makfols ir arī Hūvera institūta sagatavotās “Brīvības doktrīnas” (The Liberty Doctrine: Reclaiming the purpose of American power) īstenais autors. Šī doktrīna ir par unilaterālās ASV globālās varas un liberālās kārtības izplatīšanu visā pasaulē, izmantojot gan krāsaino revolūciju, gan militārās tehnoloģijas. Šajos globālajos centienos savu devumu sniedzis arī minētais Maikls Makfols, kurš kopā ar brīvā tirgus fundamentālisma un šoka teorijas ideologu Andersu Aslundu uzrakstījis pētījumu par “Oranžo revolūciju” Ukrainā ( Revolution in Orange: The Origins of Ukraine’s Democratic Breakthrough). Jā, jā, – kopā ar to pašu Andersu Aslundu, kas uzrakstīja Valda Dombrovska bestselleru “Kā Latvija pārvarēja finanšu krīzi”. No tā varam secināt, kādu kārtību pasaulei nolēmuši uzspiest ASV militārie stratēģi, sociālie manipulatori un globālie baņķieri.

Kārlis Daukšts stāsta: “Patlaban starptautiskajās attiecībās vērojamas divas paradigmas: pasaule virzās pa demokrātijas attīstības ceļu. Tā atteikusies no valsts dominējošās lomas un pāriet uz visas sabiedrības iesaisti valsts pārvaldē. Šo tendenci savulaik analizējusi arī Maikla Makfola ekspertu grupa. [..] Tātad savā slavenajā darbā Liberty Doctrine Makfols saka, ka sākusies globālā atmoda. Pēc viņa domām, pasaules attīstību bremzē valsts dominante, šķelšanās pēc ticības un piederības nacionalitātēm. Makfols uzskata, ka jāatmet valsts regulējošā tendence jeb totalitārā, autoritārā mobilizācija un visi rīcības līdzekļi jāatdod indivīdu rokās. Proti, cilvēks ar cilvēku veido savstarpējas sadarbības tīklu un tādējādi regulē attiecības sabiedrībā [..]. Šo paradigmu iekšienē ir daudz dažādu teoriju, tai skaitā par valsts dominantes turpinājumu, ģeopolitisko haosu, ASV vadošās lomas noliegums un tml. 19. septembrī vienā no Korejas avīzēm parādījās slavenā poļu izcelsmes ASV politologa Zbigņeva Bžezinska raksts, kurā skaidri atklājas daudzas starptautiskās kopsakarības. Viens no Publikācijas (2009 - 2012) 503 galvenajiem secinājumiem – jāizbeidz jebkādi vēsturiskie strīdi starp valstīm [..].

Pieļauju, ka šogad maijā Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu vadītāju sanāksmē Varšavā Zatlers varētu būt ticies ar Maiklu Makfolu. Varbūt toreiz viņš saņēma vēstījumu, ka jāveido vienota līnija ar šeit esošajiem Krievijas ekonomiskajiem spēkiem, jāsamazina nacionālās pretrunas un jāatrisina vēsturiskās pretenzijas. Iespējams, starp ASV un Krieviju ir noslēgts kompromiss attiecībā uz Baltijas valstīm. Proti, saglabājot politisko kontroli šeit, Amerikai nebūs iebildumu, ja Krievijai Baltijā ir īpašas ekonomiskās intereses. Pieļauju, ka tāpēc arī parādījās sadarbības priekšlikums ar SC. Makfols ir viens no tiem, kurš uzskata, ka Baltijas valstis ir ģeopolitisks poligons, kur izmēģināt jaunas stratēģijas un taktikas. Mērķis ir saglabāt ES kā ASV sabiedroto; vienlaikus izmantot Baltiju kā starpposmu Krievijas piesaistei, ņemot vērā tās sadarbību ar Ķīnu. ” Tātad iznīcināt valstu suverenitāti un visur ieviest unitāru, ASV dominētu “liberālās demokrātijas” kārtību, kurā valstis savus iedzīvotājus vairs nesargās no starptautisko korporāciju un finanšu institūciju diktāta. Līdzīgu kārtību tai, kura, šķiet, jau iznīcinājusi Latvijas valsti, bet tās izdzīvojušos iedzīvotājus izkliedējusi pa visu pasauli.

Tos, kas saprot angliski, aicinu pastudēt arī pašu “Brīvības doktrīnu”, kurā vietām visai atklāti pausti Amerikas impēriskie plāni un metodes, piemēram, šādās frāzēs: “Režīma maiņu ne vienmēr var panākt ar piekukuļošanu, tirdzniecību, atlīdzību piešķiršanu vai kolektīvo diplomātiju, reizēm izmantojami arī piespiešanas līdzekļi.”

“Palīdzība nav labdarība, palīdzība ir ASV nacionālās drošības instruments.”

“Militāro kampaņu pret komunismu papildināja jauni ieroči, tai skaitā Pasaules Banka, Starptautiskais Valūtas fonds, Miera korpuss, radio “Brīvā Eiropa” un Nacionālais Dāvinājums demokrātijai ( The National Endowment for Democracy).”

“Mums trūkst “humanitārās inteliģences” – slepeno aģentu, spiegu un ziņotāju – Vidējos Austrumos. Taču mēs ciešam arī no lingvistu, akadēmisko zinātnieku un pieredzējušu politikas veidotāju trūkuma Nacionālās Drošības aģentūrā, kuri pārzinātu Vidējo Austrumu valodas, kultūras un ekonomiku.”

2011. gada 19. oktobris ASV “demokrātijas” atbaidošā seja Lībijā “Mēs atnācām, mēs ieraudzījām, un viņš mira” /ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone/ “Kur sākas karš, pirmā tiek upurēta patiesība” Neviena tauta pasaulē nevēlas karu, tomēr kari notiek. Karu mērķis ir paverdzināt citas tautas, nolaupīt tām resursus, kolonizēt, pārdalīt ietekmes sfēras. Lai karus attaisnotu un saņemtu savu pilsoņu pasīvu vai pat aktīvu atbalstu, tiek izdomāti meli: “Huseina režīms apdraud ASV nacionālo drošību un mieru pasaulē”, “Huseins ražo masu iznīcināšanas ieročus”, “Huseinam ir sakari ar alkaidu”, “Irākas armija izmetuši zīdaiņus no inkubatoriem Kuveitā”, “Irāna ražo masu iznīcināšanas ieročus”, “Kadafi no lidmašīnām bombardējis miermīlīgas demonstrācijas Lībijā” utt.

504 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Savus pretiniekus agresori ne tikai apmelo, bet demonizē, piešķirot tiem necilvēciskas īpašības, tos saucot par bandītiem, slepkavām, teroristiem, diktatoriem, suņiem, nezvēriem utt. Tā tas bijis visos laikos, un arī Lībijas revolūcijas vadonis Kadafi, kura vadībā Lībija 1969. gadā tika atbrīvota no Rietumu koloniālisma, attīstījās par plaukstošu oāzi tuksnesī un tika ieviesta uz tiešās demokrātijas elementiem balstīta pašpārvalde, tika saukts par diktatoru un teroristu. Lībijas suverēnos fondus, kuri veica plašas

investīcijas daudzu valstu attīstības projektos, nosauca par “Kadafi salaupīto naudu”.

Internacionālās islama fundamentālistu bandas un marodierus, protams, Rietumi dēvēja par “demokrātiskajiem spēkiem” un “Nacionālo pagaidu valdību”, kas cīnās pret Kadafi “diktatūru”. NATO aviācijai, flotei un raķetēm piedēvēja “humanitāru misiju”.

Taču meliem īsas kājas, patiesība agrāk vai vēlāk atklājas.

Lai gan NATO aviācija un raķetes bija pilnīgi sagrāvuši Vidusjūras pērli Sirtu un tā bija ilgstoši ielenkta, Sirtes aizstāvji nepadevās. Militāriem līdzekļiem, izmantojot visu NATO stratēģisko potenciālu, pilsētu ieņemt neizdevās. Tāpēc tika izmantots viltus – sāktas NATO atbalstīto dumpinieku sarunas ar Sirtes aizstāvjiem. Tikai tagad, nedēļu pēc dramatiskajiem notikumiem, vairākas ziņu aģentūras, piemēram, Asian Tribune, Larry Sinclair.org, bijušais ASV drošības dienestu darbinieks, tagad izmeklēšanas žurnālists, Veins Madsens (Wayne Madsen) un pat britu The Guardian no saviem avotiem Lībijā saņēmuši notikušā detaļas.

Izrādās, sarunās starp NATO atbalstītajiem dumpiniekiem un Kadafi lojālajiem spēkiem tika panākta vienošanās par pamieru, kura laikā Kadafi piekrita atstāt Lībijas teritoriju, bet dumpinieku vadība apņēmās nodrošināt brīvu un netraucētu Kadafi transporta kolonnas izbraukšanu no Lībijas teritorijas. Par vienošanās rezultātiem tika informēta arī ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone, kura 19. oktobrī viesojās Lībijā.

Ja Kadafi būtu vēlējies pazust nemanīts, viņš to būtu darījis nakts aizsegā. Taču Kadafi valdības pārstāvju kolonna no Sirtes 20. oktobrī izbrauca krietnu laiku pēc saullēkta, lai, saskaņā ar panākto vienošanos, visiem būtu redzami baltie pamiera karogi, kas tika piestiprināti un plīvoja virs transporta līdzekļiem. Izbraukšana tika organizēta ciešā saskaņā ar panākto pamiera vienošanos, kā arī Trešās Ženēvas konvencijas noteikumiem, kuri aizsargā pamieru parakstījušo pusi. Šo noteikumu pārkāpšana tiek kvalificēta kā kara noziegums.

Pēc Kadafi nogalināšanas Rietumu dominētajos globālajos mēdijos parādījās vairākas pretrunīgas versijas: vieni ziņoja, ka Kadafi kritis apšaudē starp dumpinieku spēkiem un Kadafi aizstāvjiem, citi ziņoja, ka Kadafi ar pistoli nogalinājis kāds gados jauns kaujinieks, kurš Kadafi atradis paslēpušos drenāžas caurulē. Bija arī citas izdomātas versijas. Tika izplatīti arī dažādi “Kadafi testamenta” varianti. Bet kas notika patiesībā?

Ar baltajiem karogiem aizsargāto kolonnu apšaudīja ASV bezpilota lidmašīnas. Daudzi tika nogalināti vai ievainoti (tai skaitā pats Kadafi), kolonna apstājās. Tikai pēc tam tai uzbruka NATO algotie dumpinieki, Lībijā iebraukušie radikālie islama kaujinieki, cilvēcību zaudējušie fanātiķi. Žurnālisti slaktiņa vietai tika pielaisti tikai pēc tam, kad tika novāktas visas balto karogu atliekas.

Kadafi un vairāki Lībijas valdības pārstāvji ne vien tika nogalināti, bet tika vairākas stundas spīdzināti un apgānīti, tai skaitā ar sodomītiem raksturīgām seksuālas Publikācijas (2009 - 2012) 505 apgānīšanas metodēm, izmantojot asu priekšmetu. Par to parādījusies informācija vairākās Latvijas interneta vietnēs, bet minētajā Larry Sinclair.org vietnē ievietots arī video materiāls. Līdzīgi izrēķinājās arī ar simtiem Sirtē palikušajiem pilsētas aizstāvjiem.

Tā bija masveida izrēķināšanās ar Sirtes aizstāvjiem, rupji pārkāpjot gan pamiera noteikumus, gan jebkādas cilvēcības normas.

Tie ir kara noziegumi. Paliek jautājums, vai tā bija Hilarija Klintone, kura par pamieru un gaidāmo Kadafi transporta kolonnas izbraukšanu informēja ASV bruņotos spēkus? Vai šis kara noziegums tika izdarīts ar Obamas administrācijas slepenībā turētu piekrišanu?

Vai un kad kara noziedznieki tiks tiesāti?

Lai arī globālie mēdiji sludina Lībijas kara izbeigšanos, vairākas pazīmes liecina, ka NATO izraisītā intervence un pilsoņu karš varētu turpināties. NATO algoto un apbruņoto dumpinieku vadība jau paziņojusi par šariata likumu ieviešanu Lībijā, kura Kadafi laikā bija laicīga, salīdzinoši rietumnieciska valsts.

Lībijas modernā infrastruktūra ir pilnīgi sagrauta. Pat Tripolē ir grūti atrast dzeramo ūdeni. Tas nozīmē, ka sagrauta arī Kadafi vadībā ierīkotā “cilvēku raktā upe”, kas no tuksneša bija atkarojusi un dzīvībai piemērojusi plašas teritorijas. Pat uz meliem balstītā ANO Drošības padomes rezolūcija nav NATO pilnvarojusi sagraut Lībijas pilsētas un infrastruktūru, bet nu viss 40 gados celtais guļ drupās.

Pārtraukti arī Lībijas suverēno fondu finansētie projekti citās Āfrikas valstīs. Sākusies Āfrikas rekolonizācija. Šim nolūkam ASV militāristi nodibinājuši īpašu komandstruktūru, kas nosaukta par Africom (U.S. Africa Command). ASV militāristi jau sākuši savas operācijas vairākās Āfrikas valstīs. Ciešās pēdās aiz militāristiem seko Rietumu finanšu struktūras (SVF, PB, PTO) un tā saucamie investori. Patiesībā – laupītāji. Un to mēs jau esam iepazinuši uz savas ādas: PB kredīti, SVF noteikumi, liberālās reformas, totāla privatizācija, ārvalstu investori un globālās korporācijas, nekontrolētas Rietumu kapitāla plūsmas, spekulācijas, resursu sagrābšana un izlaupīšana, nabadzība, sabiedrības polarizācija, bēgļi.

Vairākās arābu un islama valstīs, kurās ASV dienesti organizēja krāsainās revolūcijas, pie varas “demokrātiskā” ceļā nonāk islama fundamentālisti. Tiek gatavota militāra sadursme starp dažādu islama novirzienu pārstāvjiem, piemēram, starp sunnītu fundamentālistiem un šiītiem, kuri dominē Irānā un Sīrijā. Pārtraukti arī tie attīstības projekti, kurus šīs valstis bija sākušas sadarbībā ar Ķīnu. Nav izslēgta konfrontācija ar Izraēlu. Briest globāla mēroga militārs konflikts. Un to organizē tie spēki, kurus Latvijas koloniālā administrācija sauc par “Latvijas sabiedrotajiem”.

Kamēr netiks atmaskoti meli un apturēti noziegumi, neviena tauta pasaulē nevarēs justies droša.

2011. gada 27. oktobris Latvijas ekonomiku varētu veicināt alternatīva valūta Nesen Ventspils emitējusi savu naudu – ventus. Tiesa, tā nav īsta alternatīvā valūta, 506 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos bet tikai līdzeklis tūristu piesaistei un Ventspils kultūras objektu apmeklēšanas veicināšanai. Tomēr stagnējošajā Latvijā tas ir patiešām svaigs, inovatīvs notikums, kas varētu rosināt tālākus meklējumus šajā virzienā. Šajā rakstā vēlos lasītājus nedaudz iepazīstināt ar īstu alternatīvo vai papildinošo (komplementāro) valūtu, kas jau 75 gadus sekmīgi darbojas visā Šveices teritorijā, stabilizē tās ekonomiku krīžu periodos, rada jaunas darbavietas un būtiski stimulē Šveices reālo ekonomiku. Runa ir par WIR bankas naudas vienību viru (oriģinālais nosaukums ir WIR).

WIR ir atvasināts no vācu vārda “wirtschaftsring”, kas tulkojumā nozīmē “saimniecisko loku”. Vēl WIR vācu valodā nozīmē “mēs”, simbolizējot cilvēku kopību un solidaritāti.

WIR sāka emitēt “Lielās depresijas” laikā (1934. gadā) Cīrihē, kad saimnieciskās krīzes iespaidā krasi samazinājās apgrozībā esošās oficiālās valūtas daudzums, bankrotēja bankas un uzņēmumi, netika izmaksātas algas, samazinājās preču un pakalpojumu

tirdzniecība un strauji pieauga bezdarbs. WIR kooperatīvo banku 1934. gadā dibināja 16 Cīrihes uzņēmēji, tādējādi izglābjot sevi un savas sekotājus no droša bankrota un izputēšanas.

WIR nav uz papīra drukāta nauda, tās vērtība parādās tikai kā skaitlis uz īpašiem vekseļiem, kredītkartēm un pēdējā laikā arī datoru datu bāzēs. WIR vērtība jau no iesākuma tika piesaistīta Šveices frankam: 1 WIR = 1 Šveices franks. Šveices konfederācija šo papildinošo naudas vienību ir oficiāli atzinusi kā legālu maksāšanas līdzekli.

“Lielā depresija” jau sen beigusies, bet WIR izrādījies tik efektīvs, ka šī alternatīvā valūta turpina pastāvēt un ir viens no galvenajiem faktoriem, kas nodrošina Šveices turību, sociālo līdzsvaru un saimniecisko stabilitāti.

Ja rēķina uz vienu iedzīvotāju, Šveice ir industriāli attīstītākā valsts pasaulē. Tikai paviršam nezinātājam Šveice iztēlē saistās ar noslēpumus glabājošām bankām, pulksteņiem, caurumainu sieru un tūristiem domātiem niekiem. Un Šveices industriālo potenciālu nodrošina galvenokārt mazo un vidējo uzņēmumu tīkls. Tieši uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem orientējas arī Šveices alternatīvās valūtas emitētājs – WIR banka. Pašlaik WIR banka apkalpo vairāk nekā 60 000 mazo un vidējo uzņēmumu un WIR īpatsvars kopējā investīciju daudzumā Šveicē pārsniedz 10%.

Faktiski WIR sistēma ir īpašs kooperācijas paveids, kas atvieglo un stimulē preču un pakalpojumu apmaiņu, paplašina visu sistēmā iesaistīto dalībnieku saimnieciskās iespējas. WIR bankas partneri izveidojuši kooperatīvu savstarpējā bartera sistēmu, kas atbalsta šīs sistēmas dalībniekus. Tā kā banka nemaksā procentus par WIR noguldījumiem, arī kreditēšana notiek par tīri simboliskiem procentiem vai pat bez procentiem. Sistēma izrādījusies tik efektīva, ka tā ātri aptvēra visu Šveices teritoriju.

Otrs labums tāds, ka WIR sistēma stimulē tieši un tikai vietējos uzņēmējus, ražotājus un viņu klientus. Tas Šveicei ļauj nosargāt un attīstīt nacionālo ekonomiku arī globalizācijas laikmetā. Jo cilvēki, kuri iekļāvušies WIR sistēmā, ir ieinteresēti sadarboties ar citiem šīs pašas sistēmas dalībniekiem. Pateicoties tam, saimnieciskā un sociālā dzīve plaukst arī Šveices laukos un mazpilsētās, nodrošinot līdzsvarotu visas valsts attīstību. Lai arī Šveices konfederācijā sadzīvo vairākas tautas un ticības, Šveicē nav atpalikušu, depresīvu reģionu, Šveices jauniešiem nav jādodas darba meklējumos Publikācijas (2009 - 2012) 507 uz ārzemēm. Palīdz, protams, arī Šveicē ieviestie tiešās demokrātijas elementi, kas par cilvēku dzīvei svarīgiem jautājumiem gan valsts, gan kantonu līmenī ļauj lemt šo teritoriju iedzīvotājiem.

WIR bezprocentu kredītiem atrasts labs pielietojums gandrīz visās dzīves jomās.

Piemēram, pērkot māju vai automašīnu, trešdaļu vai vairāk kredīta var ņemt WIR vienībās un par šo summu nemaksāt nekādus procentus. Ja kredīts paņemts Šveices frankos, tā procentus var maksāt WIR. WIR sistēmas dalībnieki paši brīvi vienojas, kādu savstarpējo norēķinu daļu maksās šajā naudā.

Tā kā WIR nenes tiešus peļņas procentus, šīs naudas turētāji ir ieinteresēti ātrā WIR apgrozījumā, kas stimulē saimniecisko darbību. Taču vislielākais pluss tas, ka WIR sistēma izslēdz mūsdienu pasaules lielāko ļaunumu spekulācijas –naudas taisīšanu ar naudu, neieguldot to produktīvā darbībā. Līdz ar to arī šīs globālās krīzes periodā Šveices ekonomika cietusi minimāli. Turklāt ne no naudas trūkuma, bet no sava stabilā franka, kuru tagad pastiprināti iekārojuši citu valstu spekulanti, tādējādi uzskrūvējot franka apmaiņas kursu. Lai novērstu franka kursa kāpšanu, Šveices valdība nesen bija

spiesta franka kursu piesaistīt eiro kursam.

Plašāku informāciju par WIR sistēmas darbību, lūdzu, meklējiet internetā un citās publikācijās.

2011. gada 14. oktobris Katra mērķtiecīga darbība, kas saskaņota ar augstākiem ideāliem, agrāk vai vēlāk nes rezultātu Islandieši organizējās, solidarizējās, ilgstoši cīnījās un noraidīja starptautisko baņķieru mēģinājumu uzkraut Islandei savus parādus. Līdz ar to Islande ir brīva no baņķieru parādiem un diktāta, jau sākusi no krīzes atkopties, bet banku krāpnieki tiek tiesāti.

Grieķi ilgstoši cīnās pret starptautisko baņķieru diktātu, un jau panākuši, ka puse Grieķijai pierakstīto parādu (ap 100 miljardiem eiro) ir norakstīta. Nu vēl atliek nosargāt savus resursus un norakstīt otru parāda pusi.

Lībieši cīnījās un turpinās cīnīties. Lai arī pirmā kauja šķiet zaudēta, izrādītā apņēmība, varonība, pašaizliedzība un upurēšanās Dzimtenes labā ir garants Lībijas uzvarai tuvākā vai tālākā nākotnē.

Latvijas iedzīvotāji praktiski necīnījās un visam, ko mums diktējuši un uzspieduši, ar prieku piekrita. Līdz ar to mēs maksājam un maksāsim arī par to, ko nekad neesam saņēmuši. Mūs aplaupīja un turpinās aplaupīt plikus. Jaunā “reformu un tiesiskuma” administrācija turpinās Latvijas demontāžu, tautsaimniecības iznīcināšanu un izpārdošanu, kā arī genocīdu pret Latvijas tautu.

Nekritiski piekrizdami starptautisko finanšu teroristu diktātam, mēs paši esam kļuvuši par viņu nozieguma līdzdalībniekiem un atņemam saviem bērniem nākotni.

508 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Katram noziegumam ir divas puses: ļaundaris, kas izprovocē, un upuris, kas ar šo ļaundari pakalpīgi sadarbojas. Bieži vien upuris ar savu pārlieko padevību pats ieved kārdināšanā ļaundari.

Es nezinu, vai tā ir lētticība, intelektuāls trulums, kūtrums, gļēvums, morāls pagrimums, apmātība, garīga nāve vai viss kopā, bet pat aprobežotam egoistam būtu skaidrs, ka tāda perversa pakļaušanās nekaunīgam starptautisko institūciju diktātam nozīmē garantētu bojāeju.

Ja šie jau neatgriezeniski ielaistie destruktīvie procesi nekavēti turpināsies, nebūs nākotnes ne Latvijai, ne tās tautai. Iznīksim un izmirsim necili, neatstādami aiz sevis pat leģendu.

Globālais liberālisms, lai kādu masku tas sev katru reizi pielaiko, iemidzina garu, padara aklus, nomāc cilvēciskos ideālus un nonāvē!

Liberālisms šķiet simpātisks cilvēkiem, kuri negrib redzēt tālāk par savu degunu un gatavi noliegt realitāti.

Cilvēkiem, kuri pieņem “liberālās vērtības”, nekas vairs nav svēts!

Liberālisms ir garīga un pēc tam arī fiziska nāve!

2011. gada 27. oktobris Banku Moloham upurēs neaizsargātākos, godīgākos, patriotiskākos Jau tūlīt pēc “Maijpuķīšu revolūcijas” savos rakstos centos brīdināt no tā absolūtā

ļaunuma, kas, bruņojies ar liekulīgiem lozungiem un kārdinošām ilūzijām, tiecas pēc absolūtas varas Latvijā. Tomēr, kā tas ne reizi vien jau noticis, ilūzijas daudziem izrādījās dārgākas par laika zīmēm un realitāti, saldi meli izrādījās vilinošāki par rūgto īstenību.

Līdz ar to jauno koloniālās administrācijas koalīciju veido radikālākā ļaunuma triumvirāts un avangards – sorosītu algotņi “Vienotība”, ZRP un VL. Kas vērīgi lasījis Dantes “Dievišķo komēdiju”, tie šo koalīciju viegli identificēs ar elles dziļāko loku iemītniekiem: nodevējiem, krāpniekiem, augļotājiem, pievīlējiem, pavedinātājiem, sodomītiem, apgānītājiem, savu kaislību vergiem – cilvēces zemākās krišanas gatavotājiem. Kā no krātiņiem izlaistas žurkas, viņi tagad metušies saplosīt to, kas vēl atlicis no sapņa par Latviju.

Starptautiskais fons Lai saprastu Latvijā notiekošo, svarīgi zināt globālās tendences un fonu, kurā šie notikumi attīstās. Pasaulē vērojama vēl nepieredzēta kriminālā banku sindikāta varas konsolidācija un centralizācija. Lai to panāktu, tiek uzpirktas vai iebaidītas partijas un valdības, sagrābti resursi visās valstīs un kontinentos, veidotas arvien jaunas parādu piramīdas, organizētas krāsainās revolūcijas, izprovocēti un sākti aizvien jauni kari, iebombardētas akmens laikmetā tās valstis vai sabiedrības, kuras šim diktātam Publikācijas (2009 - 2012) 509 brīvprātīgi nepakļaujas. Lai šāda varas un kontroles konsolidācija būtu īstenojama, katrā valstī tiek veidotas globālā banku sindikāta aģentūras – piektā kolonna, kura pret zināmām privilēģijām gatava nodot nacionālās intereses, iztirgot nacionālos resursus un infrastruktūru, pat pakļaut savu zemi NATO koalīcijas bombardēšanai. Spožs piemērs tam ir nesenie notikumu Lībijā.

Latvijā šo piekto kolonnu veido sorosītu tīkli: partijas, liela nevalstisko organizāciju daļa un ārpus sabiedriskās kontroles esošie speciālie dienesti, piemēram, KNAB, kā arī ārvalstu bankas, kuras kontrolē iekšējās naudas plūsmas. Lai saglabātu savas darbavietas un izdzīvotu, šīm struktūrām spiesti kalpot gan valsts un pašvaldību ierēdņi, gan sabiedrisko jomu darbinieki, piemēram, skolotāji un masu mēdiju industrijas darbinieki, kuri mūs un mūsu bērnus gatavo verdziskai eksistencei banku sindikāta tirāniskajā impērijā.

Savukārt pašu globālo banku sindikātu veido vai apzināti balsta aptuveni 0,1% rietumvalstu un to satelītu sabiedrības, kas sevi lepnīgi dēvē par eliti. Patiesībā šo šauro slāni veido sociopātiski varas un totālas kontroles maniaki, garīgi slimas un hroniski ļaunas būtnes, kuru īstā vieta būtu psihiatriskajās klīnikās (skat. arī manu rakstu “Sociopāta profils”) vai garīgās veseļošanās klosteros.

Banku sindikāta varas konsolidācija Latvijā Tāpēc tā nav nejaušība, ka viens no pirmajiem sorosītu valdības lēmumiem ir ārvalstu finanšu teroristiem pārdot vienīgo un pēdējo mūsu valsts banku – Hipotēku banku, tās komerciālo daļu, iepriekš to sadalot sešās paketēs. Šo lēmumu sagatavojuši banku sindikāta pārstāvji – “SEB Enskilda” konsultanti – un pieprasa “Eiropa”. Līdz ar Hipotēku banku šiem finanšu marodieriem tiks lēti pārdoti arī Hipotēku bankas klienti un viņu parādi. Lēti tāpēc, ka izpārdošana notiks finanšu krīzes un saimnieciskās depresijas apstākļos, kad šādi darījumi ir īpaši lēti. Pat oficiālajos mēdijos izskanējis, ka pārdošana Latvijai nesīs lielus zaudējumus (skat. rakstu “Hipotēku bankas pārdošanas dēļ var zaudēt 110 miljonus”).

Ir pamats domāt, ka Hipotēku bankas klientu lielākā daļa ir patriotiski noskaņoti

Latvijas pilsoņi, jo Hipotēku banka neizcēlās ne ar kādām “ekstrām” un ērtībām, bija taupīga, cilvēcīga un konservatīva, bet sevi pasniedza patriotiski – kā “Tavas valsts” banku. Bija arī vairākas sabiedriskas akcijas un iniciatīvas, kuras patriotiskos pilsoņus mudināja pārtraukt sadarbību ar ārvalstu bankām un apliecināt uzticību savas valsts bankai. Nu šie patriotiski noskaņotie klienti tiek izbaroti ārvalstu finanšu haizivīm.

Līdz ar sorosītu apvērsumu sarosījušies visi augļotāji un shēmotāji. Ik uz stūra cilvēki atkal tiek vilināti ņemt “izdevīgus kredītus”. Starp solītājiem daudz t.s. nebanku sektora pārstāvju – parādu haizivis, mūsdienu šailoki (skat. Šekspīra drāmu “Venēcijas tirgonis”).

Bet arī formālās ārvalstu bankas sarosījušās pēc jauna laupījuma, jauniem upuriem.

Tā nav nejaušība, ka gan finanšu ministra, gan ekonomikas ministra amatus ieņēmuši t.s. zviedru banku darbinieki. Tā nav nejaušība, ka lēmumu pārdot Hipotēku banku pieņem premjerministrs V. Dombrovskis, kura sieva ir parādā Hipotēku bankai. Tā nav nejaušība, ka jaunais izglītības ministrs bīda “izglītības reformu”, kuras ietvaros plānots likvidēt budžeta vietas augstskolās, to vietā piedāvājot t.s. studiju kredītus. Proti, ārvalstu banku kredītus studijām, kuras ne mazākā mērā negarantē labi apmaksātu 510 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos darbu pēc specialitātes. Tātad tas ir plāns, kā mūsu jaunās paaudzes centīgāko daļa, it sevišķi trūcīgāko ģimeņu atvases, pārvērst par parādu vergiem ārvalstu bankām. Viņi vēl nebūs iesākuši aktīvo dzīvi, bet jau parādnieki mūža garumā. Tas nav tukšs baidu stāsts, jo šis mērķis jau ir sasniegts, piemēram, ASV, kurā studējošās jaunatnes kopējais parāds augļotājiem jau pārsniedzis triljonu dolāru un ASV presē tiek saistīts ar nākamo finanšu burbuli.

Pēc Hipotēku bankas izpārdošanas varēs uzskatīt, ka ārvalstu bankas un nebanku finanšu institūcijas ir 100% pārgājušas ārvalstu kontrolē, radīti visi priekšnoteikumi ārvalstu banku tirānijai Latvijā. Šīs tirānijas apveidi jau iezīmējušies. Pēc skaļajām sorosītu deklarācijām, ka “Latvija jau pārvarējusi finanšu krīzi”, tomēr arī jauno budžetu diktē t.s. starptautiskie kreditori jeb SVF un EK misiju sūtņi. Bet nākotnē plānots dalībvalstu budžetus izstrādāt tieši Briselē. Faktiski visi t.s. ekonomikas eksperti, padomnieki, konsultanti jau ir ārvalstu banku pārstāvji. Ieklausieties ziņu un komentāru pieteikumos, kuru “ekspertu” tituli sākas ar SEB, Swed u.tml.! Pat Valsts prezidents ir “bijušais SEB darbinieks”. Arī tieslietu ministra amatam “nacionālisti” bīdīja zviedru banku advokātu Jāni Bordānu. Šoreiz šis konkrētais triks neizdevās, bet izdevās citā svarīgā jomā.

Latviju iznīcina nacionālistu rokām Jau esmu rakstījis, ka Latvija un latvieši tiek iznīcināti ar pašu latviešu un it sevišķi t.s. nacionālistu rokām (skat. rakstu “VL ir latviešiem naidīga organizācija” u.c.). Šoreiz gan noderīgais “nacionālists” sameklēts “Vienotības” nacionālajā spārnā. Tā ir pārbēdzēja no TB/LNNK, “Pilsoniskās apvienības” biedrene, “nacionālista” Jura Vidiņa meita un “nacionālista” Jura Viņķeļa sieva Ilze Viņķele, kura sorosītu valdībā ieņēmusi labklājības ministres amatu un jau nākusi klajā ar vairākām genocīda inovācijām.

Piekrītu, ka arī banku okupācijas apstākļos valsts budžetam nepieciešami ieņēmumi, lai iedzīvotājiem nodrošinātu vismaz pliku izdzīvošanu. Ja okupācijas administrācijai būtu kaut vai tik pieticīgi, bet tomēr humāni mērķi, pavērtos plašas šo mērķu īstenošanas iespējas. Piemēram, Francijas un Spānijas valdības nesen ieviesa “bagātnieku nodokli”, t.i. aplika ar lielākiem nodokļiem tos, kuri bija sarausuši lielas materiālās bagātības, pateicoties šai parazitārajai, oligarhiskajai sistēmai. Kāpēc šo priekšzīmi neizmanto

Latvija? Vairākās ES valstīs gatavojas ieviest “finanšu transakciju nodokli bankām” jeb t.s. Tobēna nodokli. To varētu darīt arī Latvijā, apliekot ar nodokli zviedru banku transakcijas.

Kādas vēl ir ieņēmumu palielināšanas iespējas? Liela Latvijas uzņēmumu daļa pieder ārzonās reģistrētiem, anonīmiem īpašniekiem. Galvenais ārzonās reģistrēšanās mērķis ir nemaksāt nodokļus. Ārzonu problēmu savā 28. maija uzrunā par 10. Saeimas atlaišanu minēja arī Valdis Zatlers. Tieši tāpēc daudzi Latvijas pilsoņi sāka Zatleru atbalstīt, jo bija sapratuši vai vismaz cerēja, ka Zatlers pieteicis karu ārzonām. Protams, šie Zatlera aklie atbalstītāji tika smagi piekrāpti, jo sorosītiem pat prātā nenāk aizliegt Latvijā ārzonu impērijas aplaupošo darbību, jo viņu patrons Dž. Soross taču ir viens no ietekmīgākajiem ārzonu impērijas prinčiem! Ja nebūtu to laupīšanas iespēju, kādas sniedz anonīmais ārzonu statuss, nebūtu ne milzīgā Sorosa kapitāla, ne Sorosa fondu, ne pašu sorosītu.

Publikācijas (2009 - 2012) 511 Par to, kā palielināt budžeta ieņēmumus, rakstīju jau 2009. gada augustā rakstā “Ko sēsim, to pļausim”, taču šīs un citas iespējas izmantotas netiek. Jo banku sindikāts ne tikai nevēlas samazināt savu laupījuma daļu, bet grib to nepārtraukti palielināt, jo pretējā gadījumā parādu piramīda vienkārši sabruks. Tā sabruks jebkurā gadījumā, taču vai varam gaidīt saprātīgu rīcību no varas maniakiem? Nē, viņi pie sava turēsies līdz pēdējais elpai!

Līdzīgi signāli nāk arī no ES centra Briselē: Latvijas iemaksas Briseles kopējā katlā plānots palielināt, bet Briseles ieguldījumu Latvijā – samazināt. Par to liecina kaut vai šis materiāls: “Jaunais EK priekšlikums par ES fondu sadali Latvijai ‘atņems’ miljardu eiro”.

Tad nu Ilzes Viņķeles vadībā atrastas vairākas inovācijas, kuru mērķis ir no jau tā aplaupītajiem cilvēkiem izspiest pēdējo sulu, pat ja tas nozīmētu šo cilvēku nāvi vai vismaz aizbraukšanu no valsts.

Ilze Viņķele tīri orveliskā stilā jau izteikusies par labklājības budžeta samazināšanu par 20 miljoniem latu. Vairākas savas sociālās funkcijas, piemēram, dzīvokļu pabalstu izsniegšanu, ministrija plāno pilnīgi pārvelt uz pašvaldību pleciem, vienlaikus samazinot pašvaldību ieņēmumus. Sociālo pabalstu jomā plānots ieviest arī citas “inovācijas”, piemēram, vairs neapmaksās skolu brīvpusdienas trūcīgo ģimeņu bērniem, atstās pašvaldībām “brīvākas rokas”, lemjot par dzīvokļu pabalstu piešķiršanu vai nepiešķiršanu, vērtēs pabalstu saņemšanas likumību, medīs tos, kas nelegāli piestrādā, apkaros “ēnu ekonomiku”, kas pagaidām daudziem ļauj izdzīvot utt. Vārdu sakot, baņķieru diktāts vērsts tieši pret trūcīgākajām un neaizsargātākajām ģimenēm.

Tādu pētījumu nav, taču domāju, ka aplaupīs tieši tos slāņus, kuri savā lētticībā uzķērās uz sorosītu propagandas āķa.

Koloniālā administrācija neplāno iet arī visdrošāko un tālredzīgāko ieņēmumu palielināšanas ceļu – ražošanas atjaunošanu un paplašināšanu. Gluži otrādi – Dombroska administrācija plāno iztirgot Latvijai piešķirtās oglekļa emisiju kvotas, kuras varētu izmantot reālās ekonomikas atjaunošanas programmas ietvaros. Tā kā pasaulē pašlaik ir saimnieciska depresija un arī emisijas kvotu cenas ir atkarīgas no spekulatīvā tirgus svārstībām, var diezgan droši prognozēt, ka kvotas tiks pārdotas pavisam lēti un nekādus būtiskus ieņēmumus budžetā neienesīs. Toties banku sindikātu tāda politika apmierina, jo upurus padara vēl atkarīgākus, izmisušākus, vēl vieglāk parādos

iedzenamus.

Turpinās arī spriedze, kuru jau pirms 10. Saeimas vēlēšanām izprovocēja VL, vācot parakstus par krievu valodas pilnīgu izspiešanu no krievu skolām. Pretreakcija likumsakarīgi bija organizācijas “Dzimtā valoda” iesāktā parakstu vākšana par otras valsts valodas ieviešanu Latvijā, kas nu jau nonākusi līdz referendumam. Etniska spiedze sociālā sairuma periodā ir vēl viens būtisks faktors, kuru pret Latviju var izmantot aizrobežu manipulatori un specdienesti.

Pastāvošās sistēmas ietvaros pozitīva attīstība vairs nav iespējama Visi šie negatīvie procesi gan Latvijā, gan pasaulē mudina secināt, ka esošā sistēma mūs ved tikai strupceļā un pašnāvībā. Vecā sistēma nav nedz labojama, nedz glābjama.

512 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos No tās nekas labs vairs nav sagaidāms. Tāpēc jāveido jauna, kas balstīta uz citiem principiem.

Jā, ir vērojamas arī dažas labi domātas, taču būtībā naivas pozitīvās iniciatīvas.

Piemēram, biedrība “Grupa A” 24. oktobrī visām Saeimas frakcijām un deputātiem iesniegusi tās priekšsēža Roberta Milberga parakstītu iesniegumu par Satversmes un likumu pārkāpumiem, kas pieļauti “Parex” bankas pārņemšanas periodā. Vārdiski un individuāli šo iniciatīvu, kuras mērķis ir « izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju « Par likuma «Par valsts budžetu 2008. gadam» budžeta līdzekļu izlietojuma, ieguldot pirmos 200 miljonus latu privātā akciju sabiedrībā «Parekss Banka», 2008. gada oktobrīdecembrī likumību, tiesībaizsardzības iestāžu darba kvalitātes, likumības un tiesiskuma izvērtēšanu», atbalstījuši vairāki dažādu frakciju deputāti, taču šie paši deputāti ir iesaistīti pret Latviju vērstā genocīdā, tāpēc maz ticams, vai viņi nopietni darīs kaut ko, kas šo politiku varētu apdraudēt. Turklāt līdzšinējā 20 gadu pieredze apliecina, ka neviena parlamentārās izmeklēšanas komisija nav sasniegusi savu deklarēto mērķi.

Sistēma jau no iesākuma bijusi disfunkcionāla.

Patriotu un izcilu saimniecisku darbinieku grupa pēc agronoma Andreja Lucāna iniciatīvas gatavo kārtējo Atklāto vēstuli Valsts prezidentam, Ministru prezidentam un 11. Saeimai – ar saukli “Tauta, Zeme, Dzīvība”, kas ilustrēta ar patriotisku dzeju un kuras mērķis ir aizliegt Latvijas zemes izpārdošanu ārzemniekiem. Vēstulē daudz vērtīgu ierosmju, kā varētu glābt, atdzīvināt un iekārtot dzīvi Latvijas laukos un mazpilsētās, lai cilvēkiem nav jāaizbrauc no Latvijas un lai uzsāktu visai sabiedrībai derīgu attīstību.

Nodoms labs un cēls, caurvīts ar dziļu tautas gudrību. Ar šo tekstu varētu un vajadzētu modināt Latvijas tautu. Taču patreizējā vēstījuma adrese ir nepareiza. Vai tiešām šie godprātīgie Latvijas vīri un sievas cer pamodināt patriotiskas jūtas sirdīs nocietinātajai piektajai kolonnai, jau vairākkārt uzpirktai un neglābjami sakompromitētai banku sindikāta aģentūrai?

Prieks, ka mūsu jaunākā paaudze – studenti – 4. novembrī Rīgā sarīkoja iespaidīgu protesta akciju pret koloniālās administrācijas nodomu samazināt budžetu izglītībai.

Jauniešiem piedodams, ka viņu protesta mērķis pagaidām visai egoistisks un naivs, un arī adresāts nepareizs. Paldies jauniešiem, kas tomēr sakustējās! Varbūt viņu degsme iekustinās arī pārējo sabiedrību, un ar laiku mēs nonāksim pie izpratnes, ka aplamas un maināmas ne tikai atsevišķas budžeta izdevumu sadaļas, bet visa sistēma, kas mūs novedusi pie šādas nožēlojamas eksistences un savstarpējas stīvēšanās par “deķīša pārvilkšanu” uz savu pusi.

Visu apsverot, mums vairs nav ar cepuri rokās jāstaigā pa piektās kolonnas institūcijām, bet pašiem jāuzņemas pilna atbildība par to, kas mūsu: mūsu zemi, mūsu cilvēkiem, mūsu nākotni. Tas ir ceļš uz tiešo demokrātiju – tautvaldību un pašpārvaldi.

Pakāpeniski jāatbrīvojas no grēka struktūrām, kuras kodols ir globālais banku sindikāts, vietā iedibinot suverēnu, tautas kontrolētu finanšu sistēmu, uz sadarbību, attīstību un vispārējo labumu orientētu tautas saimniecību, ražošanu un pārējām dzīves jomām.

Sevišķa vērība veltāma mūsu kultūras suverenitātei, kas 20 globālās dominēšanas gados izskalota un izspiesta no dzīves. Tautu var pakļaut militāri, administratīvi vai ekonomiski. Tas nav pārāk bīstami, kamēr vien saglabāta un dzīva kultūras suverenitāte.

Publikācijas (2009 - 2012) 513 Ja iznīdēta kultūra, tas gan nozīmē tautas garīgo nāvi.

Jāsaprot, ka mums darīšana ar varas maniakiem, kas tīko pēc globālas kundzības, absolūtas varas pār visu un visiem. Lai arī pašlaik šīs globālās varas konstrukcijas ļogās un brūk, maniaki tāpēc jau ir maniaki, ka viņi turpina un pat forsē iesākto varas un kontroles konsolidāciju, kontroles sviru centralizāciju. Kaut kādi anonīmi ierēdņi, kurus mēs nepazīstam un kuri nepazīst mūs, savos kabinetos turpina plānot un izdot direktīvas. Vakar viņi mums pavēlēja iešūt elektroniskos čipus mūsu suņiem un nomainīt gāzes balonus, bet šodien viņi jau gatavo direktīvas par elektronisko čipu iešūšanu katrā cilvēkā. Nu jau esam tiktāl aizdzīvojušies, ka pat mūsu attiecības ar tuviniekiem jākārto ar institūciju starpniecību – tik dziļi globālistiem kalpojošās institūcijas iebridušas pat mūsu privātajā dzīvē.

Vai mēs esam šos anonīmos ierēdņus pilnvarojuši kontrolēt, reglamentēt un vadīt mūsu dzīvi?

2011. gada 7. novembris Jums, Padomju Savienībā, nebija seksa! Šādu vai līdzīgu apgalvojumu 1990. gadu sākumā nācās dzirdēt vai lasīt visai bieži.

Parasti – no Rietumu latviešu mutēm ar mīkstu ASV akcentu, kuri pēc Dzelzs priekškara krišanas iebrauca Latvijā mums mācīt demokrātiju. Bet drīz vien šo “hītu” sāka papagailiski atkārtot arī vietējie censoņi. Parasti tie nebija ģimenes cilvēki. Ja tomēr bija, tad tā runāja karjeras dēļ.

Kā jums domājat, kāpēc šiem pamācītājiem tas šķita svarīgi, ko viņi ar to domāja un kāds bija šādas nostādnes mērķis?

Ilgāki vērojumi liek secināt, ka šim “seksam” ir kaut kāda fundamentāla saistība ar to Rietumu parauga liberālo demokrātiju, kura tagad tiek ar propagandu, draudiem un militāru spēku uzspiesta pasaulei. Piemēram, kad pēc ilgstošas Bagdādes bombardēšanas izpostītajā pilsētā ienāca amerikāņu karavīri, viņu pirmā sabiedriskā akcija bija žurnāla “Playboy” bezmaksas izdalīšana “atbrīvotajiem” bagdādiešiem (kas nezina, “Playboy” ir amerikāņu žurnāls ar kailu sieviešu attēliem un atbilstošiem rakstiņiem). Bagdādē vēl nebija atjaunota elektrības padeve, bet īpaši iekārtos kinoteātros, kurus darbināja ar ģeneratoriem, amerikāņu okupanti sāka demonstrēt pornogrāfiskas filmas. Kad irākieši šos kinoteātrus sāka spridzināt un tiem nebija apmeklētāju, seksa industrija pārcēlās uz Abugraibas cietumu un līdzīgām iestādēm, kurās irākiešus seksuāli pazemoja.

Kad Izraēla ap to pašu laiku kārtējo reizi okupēja palestīniešu pilsētu Ramalu, trīs izraēliešu pārņemtās TV stacijas sāka palestīniešiem raidīt pornogrāfiju. It sevišķi komandanta stundās, kad palestīniešiem bija jāuzturas savās mājās un televīzija bija

vienīgais informācijas kanāls ar ārpasauli. Līdzīgus piemērus pasaulē varam atrast ļoti daudz.

514 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Vērtību sistēmas pārprogrammēšana Bet tagad atgriezīsimies 1990. gadu Latvijā. Vēl bija padomju vara, bet vairāki nākamie Latvijas darboņi bija organizējuši iespaidīgu pagrīdes dzīvokļu tīklu, kurā par samaksu varēja skatīties Rietumu grāvējus, bet sevišķi jau pornogrāfiju.

1988. gadā milzīgu popularitāti un arī tautas uzticību guva TV raidījums “Labvakar”, kurš šķietami drosmīgi šaustīja dažādas padomju iekārtas nebūšanas. Protams, šādi raidījumi visās PSRS republikās tika veidoti ar kompartijas ziņu, un arī paši “drosmīgie puiši” bija ideoloģiskās frontes komunisti. Piemēram, Maskavā ļoti līdzīgs raidījums bija “Vzgļad”, tāpēc nekāda īpaša drosme raidījuma veidotājiem nebija jāizrāda. Taču tauta par tādām niansēm nedomāja – “Labvakar” puišus gandrīz visi mīlēja, dzīvoja līdzi un dievināja. Tad nu pirmais izaicinājums “Labvakar” vecākā gadu gājuma faniem bija sižets par skandalozo un no apgrozības izņemto bērnu žurnāla “Zīlīte” numuru, kurā zīmētu komiksu veidā bērniem tika smalki skaidrots viss bērnu radīšanas process.

Otrs “Labvakar” sižets šajā virzienā bija kailu sieviešu parādīšana. Protams, šie kadri bija tāli no pornogrāfijas, bet tomēr nekas līdzīgs padomju televīzijā iepriekš netika redzēts. Vecākai paaudzei šoks un neizpratne, bet jaunākajām – tāda kutelīga sajūta vai pat sajūsma. Taču tas bija tikai sākums visu tabu un psiholoģisko barjeru nojaukšanai.

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas sākās patiešām šokējoši un strauji pārmaiņu procesi, kurus pat pasaules ekonomisti un propagandisti atklāti sauca par šoka terapiju.

Cenas tika atbrīvotas, sākās privatizācija un denacionalizācija, īsā laikā likvidēja kolhozus, padomju saimniecības un rūpniecības uzņēmumus, simti tūkstoši zaudēja darbu. Vienlaikus tika padomāts arī par “opiju tautai” – uz katra stūra un caurām diennaktīm tika tirgots lēts un visai indīgs nezināmas izcelsmes alkohols. Uz katra stūra bija arī īsta pornogrāfija: gan pašu gatavoti, gan importēti porno izdevumi. Pilsētās nevarēja paiet 100 metrus, lai neredzētu kādu stendu, tirgošanās galdu vai kiosku, kura vitrīnās nerēgotos pliki dibeni, mākslīgi uzpumpētas krūtis un arī kopošanos visdažādākajās kombinācijās. Sievietes miesa tika visādi desakralizēta, profanizēta un preparēta. Apziņā iepotēts cits sievietes tēls – verdziski padevīgs dzīvnieks, kas pakļaujas visām iegribām. Pornofilmas vairs nebija jāskatās nelegālos dzīvokļos, nu katrs varēja pirkt pirātu videokasetes, vai arī porno produkciju skatīties tieši televīzijā.

Taču atvērās “erotiskās masāžas saloni” un reklamējās seksuālu pakalpojumu piegāde mājās un iestādēs. Cita temperamenta cienītājiem – dārgs seksa telefons.

Atcerēsimies to laiku labi! Simti tūkstoši zaudējuši darbu, visapkārt plaukst visādas rebes, ielas kontrolē gludi noskūti zēni sporta biksēs un ādas jakās, cenas aug, darba nav, vai arī par palikušo darbu vairs nemaksā algu. Zog un tirgo visu, kas nav pamatīgi piesiets. Latvija kļuvusi par krimināla tranzīta zemi. Rietumi lēti uzpērk visu: krāsainos metālus, zeltu, likvidēto rūpnīcu lūžņus, norautos elektrības vadus, kapu pieminekļus, ģimenes relikvijas. Nākotnei nekādas skaidras perspektīvas, vien baisa neziņa. Par godīgu darbu vairs nemaksā, bet plaukst visādi “pērc un pārdod” šiverētāji, rekets, sekss, narkomānija, alkoholisms un cilvēku tirdzniecība. Līdz ar reketieriem ielās iziet sievietes, meitenes un bērni. Lai pārdotu sevi, savu miesu. Nu gan vairs nevar teikt: jums nav seksa. Taču vairāk nekā divas reizes krīt dzimstība, krasi pieaug mirstība un aptuveni divas reizes krīt noslēgto laulību skaits. Sākas nācijas izmiršanas process.

Publikācijas (2009 - 2012) 515 Latvija dažos gados pārvērtās par seksa tirdzniecības un pedofilijas lielvalsti. Zviedru režisors Pols Holenders 2000. gadā par šo periodu Rīgā uzņēma filmu “Buy Bye Beauty” – par plaukstošo seksa industriju Latvijā. Latvijā filma izraisīja amatpersonu un konformistiskās publikas daļas liekulīgu sašutumu, kas vairāk līdzinājās infantilam realitātes noliegumam. Jā, varbūt Holenders stāstījumā pārspīlēja prostitūcijā iesaistīto sieviešu procentu, bet vai tāpēc vien var noliegt seksa industrijas pastāvēšanu Latvijā?

Un kurš gan ir skaitījis un vai to vispār iespējams uzskaitīt?

Patiesībā tā laika Latvijā var atrast visas organizēta seksa un cilvēku tirdzniecības industrijas pazīmes, sākot no bērnu un jauniešu sagatavošanas savas miesas pārdošanai, visu psiholoģisko barjeru un tradicionālo tabu noārdīšanas. Plus materiālie priekšnoteikumi un jelkādas cilvēka cienīgas dzīves perspektīvas neesamība jaunākajām paaudzēm. Ja padomju laikā maziem bērniem uzdeva jautājumu – par ko tu dzīvē vēlies kļūt –, atbildes parasti bija: par kosmonautu, inženieri, agronomu, ārstu, zinātnieku, skolotāju, kādas tehnikas vadītāju u.tml. Bet jau pēc kādiem 10 gadiem bērniem bija cits dzīves redzējums: modele, aktrise, baņķieris, ekrāna zvaigzne, reketieris, biznesmenis, politiķis. Šī industrija bija labi organizēta un labi finansēta. Piemēram, Latvijā Ārstu biedrības paspārnē sāka darboties importēta organizācija, kuru te sauca “Papardes zieds” un kas orientējās tieši uz jauniešiem un bērniem. Cilvēki varbūt atceras prezervatīvu un sīku brošūru dalīšanas akcijas pilsētu ielās, bet bija arī īpaši apmācīti lektori, kas brauca uz visiem rajoniem, pulcināja lauku bērnus, mācīja viņiem uztīt prezervatīvus, glorificēja sodomiju, aicināja bērnus aktīvi eksperimentēt un atrast savu patieso seksuālo orientāciju, iepriekš visādi slavinot homoseksuālismu. Pats kā žurnālists esmu bijis klāt pāris tādos semināros. Šajā darbā tika iesaistītas arī dažādas ārstu, it īpaši ginekologu, asociācijas, tika veidotas un finansētas jaunas. Auga vietējo kadru rindas (pirmie “speciālisti” bija iesūtītie Rietumu latvieši un aktīvi seksuālo minoritāšu pārstāvji).

Paralēli sākās no Amerikas importētie “skaistuma konkursi”, kuros aktīvi iesaistīja arī lauku bērnus un jauniešus. Kandidātu atlasē galvenā nozīme tika piešķirta psiholoģiskiem testiem. Vēlāk atklājās, ka daudzi konkursu organizētāji un laureāti ir saistīti ar pedofilijas tīkliem, narkotiku tirdzniecību un citām netradicionāli kosmopolītiskām nodarbēm.

Kontrakti, kurus ar vervētājiem parakstīja konkursu uzvarētāji, šos cilvēkus faktiski padarīja par dažādu aģentūru privātu īpašumu. Sankcijas par kontrakta noteikumu pārkāpšanu – ļoti bargas. Strauji ira nacionālās valsts morālie pamati.

Berlīnes mūra krišana nozīmēja arī vēl neredzētu seksa industrijas bumu Rietumos.

Rietumu bordeļus un citas miesu tirdzniecības aģentūras saņēma milzīgu pieplūdumu no bijušās PSRS un Austrumeiropas, tai skaitā Latvijas. Seksa biznesam Rietumeiropā, Turcijā un Izraēlā tika pārdoti simti tūkstoši, ja ne miljoni, Austrumeiropas seksa vergu, tai skaitā no Latvijas. Šo miesu biznesu savā grāmatā “Rogue Economics: Capitalism’s New Reality” detalizēti apraksta Anglijā dzīvojošā itāļu izcelsmes ekonomiste un izmeklēšanas žurnāliste Loreta Napoleoni. Interesentiem varu ieteikt arī dokumentālo filmu, kas daļēji saprotama krievu valodā: “Sex Slaves – Kidnapping and Prostitution Rings – PBS Frontline Documentary”.

Gadījās, protams, arī sievietes un vīrieši, kurus seksa verdzībā ievilināja ar viltu, solot 516 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos

normālu darbu ārzemēs, taču noskaidrots, ka daudzas sievietes ir labi apzinājušās vai vismaz nojautušas, par kādu darbu ir runa. Padoties verdzībā licis vai nu izmisums (kā uzturēt bērnus u.c.) vai naivas ilūzijas, ka seksa verdzenes lomā satiks savu cēlo princi, kurš viņu izpirks no verdzības un padarīs bagātu un cienījamu. Par šādām ilūzijām parūpējās Holivudas filmu industrija un vispārējā ziepju operu produkcija.

Par vērtību pārprogrammēšanu rūpējas arī mūsdienu kultūras dzīve, kuru valsts atstāja bez pietiekama budžeta – gan inovatīvi pārstrādājot klasisko lugu repertuāru, piemēram, Raiņa lugu varoņus attēlojot kā seksuālās minoritātes, gan ievedot īpašu produkciju, piemēram, iestudējot un visādi slavinot “Vagīnas monologus” un citas performances. Tikai šādai produkcijai bija izredzes piesaistīt grantus un investīcijas.

Protams, šo rakstu nevarētu uzrakstīt, neminot geju praidu un geju kulta uzspiešanu mūsu sabiedrībai. Šai sodomītu ideoloģijai nav nekāda sakara ar parastiem homoseksuāliem cilvēkiem Latvijā. Tā ir starptautiski organizēta un labi finansēta diversija pret pašu mūsu kultūras kodolu. Šim kultam ir savas dogmas un ideoloģija, kurai ir visas reliģiska kulta pazīmes. Sākot ar izcilu cilvēku glorifikāciju, kuriem sodomīti pierakstījuši homoseksualitāti (mirušie ģēniji taču sevi nespēj aizstāvēt), beidzot ar pseidozinātnisku apgalvojumu, ka apmēram 10% sabiedrības ir piedzimuši par homoseksuālistiem un šī orientācija ir ģenētiski noteikta.

Protams, neviens nav skaitījis vai pierādījies, tie ir pliki apgalvojumi, kurus mums neatlaidīgi cenšas iedvest. Geju praidos Latvijā piedalās galvenokārt ievesti Eiropas praida pārstāji, to skaitā parlamentu deputāti, un pulciņš vietējo, kuri no Latvijas puses nodarbojas ar šo pasākumu un propagandas organizēšanu, par to saņemot labu atalgojumu un dāsnus grantus. Atkal saskaramies ar Sorosa un līdzīgu fondu finansējumu, kā arī līdzfinansējumu no ES un mūsu valsts budžeta. Lūk, jaunākā “Mozaīkas” semināra nosaukums: „Seksuālā orientācija, dzimuma maiņa un cilvēktiesības”. Lūk, kāds progress: no “Zīlītes” numura līdz transnacionālam seksa eskorta servisam ar piegādi mājās, sodomijas kultam, svingeriem, dzimuma maiņai un seksa verdzībai!

Visbeidzot, jāmin vesela kaudze ilustrētu žurnālu, grāmatu, DVD disku un citu izdevumu, kas domāti sievietēm, vīriešiem, jauniešiem un pat bērniem, un kuru mērķis ir pakāpeniski drupināt tradicionālās vērtības, reliģiskos principus un morālās normas, kuras līdz šim saturējušas kopā mūsu sabiedrību un nodrošinājušas tās attīstību. Tos plaši izmanto arī kā mācību uzskates līdzekļus skolās. Jau minēju pornogrāfiskas filmas, taču mūsdienās par visietekmīgāko pornogrāfijas, pedofilijas un citu izvirtušu noviržu popularizētāju kļuvis internets. Atbilstošās interneta vietnēs var atrast arī daudzu Latvijas meiteņu kailfotogrāfijas visdažādākajās pozās un no visdažādākajām Latvijas pilsētām. Oriģinālus var iegūt, pasūtot eskorta servisu. Aptaujas liecina, ka rietumvalstīs vislielākais internetā pavadītais laiks veltīts tieši pornogrāfijai. Pornogrāfija līdzās narkomānijai pieskaitāma plaši izplatītām atkarībām. Pornogrāfijas atkarība cilvēku padara nederīgu abpusēji pilnvērtīgām attiecībām ar pretējo dzimumu. Īss pārskats par pornogrāfijas atkarību sniegts Wikipēdijā, taču der pameklēt arī citus avotus.

“Viņi ēdīs, bet nebūs paēduši, viņi nodosies miesas kārībām, bet nevairosies.[..] Netiklība, vīns un vīnogu sula paņem prātu.” /Hoz 4:1-4:19/ Publikācijas (2009 - 2012) 517 Lai izprastu seksa revolūcijas nozīmi un tālākās sekas, mums jāatgriežas pie pašām civilizācijas un dzīvības saknēm.

Jēdziens “sekss” latviešu valodā ievazāts no angļu valodas. Tulkojumā šā vārda pamatnozīme ir dzimums. Savukārt jēdzienam dzimums ir kopīga sakne ar “dzimt”, “dzimtene”, “dzīvība”. Tā nav nejauša sagadīšanās, jo dzimuminstinkta tiešais un vienīgais mērķis ir dzīvības turpināšana, radīšana. Dzimumattiecības ļauj cilvēkiem piedalīties Dieva radīšanas darbā.

Dzimuminstinkts cilvēkiem ir ārkārtīgi spēcīgs, bet arī svarīgs un nepieciešams, bez tā nebūtu cilvēces un arī pašas dzīvības. Dzimuminstinkts liek cilvēkiem veidot savstarpējas saites, sadarboties kopējam labumam, sargāt savu pavardu, liek citam par citu rūpēties, būt uzticīgiem, veikt lielus ģimenei un visas sabiedrībai nepieciešamus darbus. Dzimumu joma veido arī sabiedriskās morāles pamatu. Tāpēc tradicionālās sabiedrībās dzimumattiecības ir svētas un sargājamas ar īpašu tradīciju un tabu sistēmu. Dzimumattiecības tradicionālā sabiedrībā netiek iznestas ārpus ģimenes, netiek publiski demonstrētas vai tirgotas.

Taču, kā visas varenas, nepieciešamas un svarīgas vērtības, arī dzimuminstinktu var izmantot destruktīviem mērķiem. Neprātīga dzimumtieksme var demoralizēt un pazudināt ne vien pašu cilvēku, bet arī daudzus viņa tuvākos. Dzimumkaisle var cilvēku novirzīt no izvēlētā mērķa, likt aizmirst savas atbildības, solījumus un saistības, zaudēt saprātu, tikumu, drosmi un spēku. Dzimumatkarība cilvēku var padarīt par nodevēju, slepkavu, ļaundari. Seksuāli atkarīgs cilvēks nav brīvs, viņu viegli manipulēt, iznīcināt vai pārvērst par iznīcināšanas ieroci (palasiet Bībeles stāstu par Simsonu un Delīlu – Soģu 16). Homērs “Iliādā un Odisejā” stāsta, kā dažu cilvēku seksuāla apmātība izraisa garu un postošu karu starp civilizācijām. Svaigāks piemērs ir ASV prezidenta Bila Klintona seksuālā izlaidība (t.s. Monikas Levinskas seksa skandāls), kas mainīja visas pasaules attīstību. Lai izlīgtu ar saviem oponentiem, kuri centās viņam atņemt prezidenta pilnvaras, B. Klintons bija spiests noņemt pēdējās ierobežojošās barjeras Volstrītas finanšu mahinatoriem un spekulantiem, kā rezultātā pasaule tagad ir finanšu krīzes pārņemta un virzās pretī III pasaules karam.

Bet tikai XX gadsimta modernās tehnoloģijas pavēra iespēju seksualizēt visas sabiedrības apziņu, izraisot t.s. seksuālo revolūciju, tādējādi noārdot pēdējās barjeras, kas sargāja dzimumattiecību svētumu un tabu sistēmas paliekas. XX gadsimtā Rietumos dzimuminstinkts faktiski tika atrauts no šā instinkta vienīgā mērķa: dzīvības turpināšanas, pārvēršot to par baudas, neierobežotas iekāres un arī masveida manipulācijas instrumentu. XX gadsimta beigās Rietumu paveida liberālajās sabiedrībās seksuālā kaisle tiek izmantota šo sabiedrību masveida demoralizācijai un totālai kontrolei. Jā, manipulējot atbrīvoto dzimuma instinktu, tiek kontrolēta visa sabiedrība.

Otrs seksuālās revolūcijas iznākums ir Rietumu ietekmes sfērā esošo sabiedrību strauja izmiršana. Arvien retāk dzimuminstinkts tiek izmantots dzīvības radīšanai, tā vietā plaukst dzimstības kontroles, kontraceptīvo līdzekļu, abortu, seksuālo noviržu un geju kulta (sodomijas) industrijas. Mūsdienās skaitās pieņemami un pat ierasti, ja cilvēki izvēlas noslepkavot savus bērnus. Neaizsargātu bērnu slepkavošana kļuvusi par ierastu sabiedrības normu – vienā kategorijā ar zobu tīrīšanu vai ķermeņa higiēnu.

518 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Dzimuminstinkta nozīme dzīvības ciklā Ar dzimuminstinktu apveltīti ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieku un augu valsts pārstāvji.

Dzimuminstinkts, ko dažās mācībās apzīmē arī ar sugas turpināšanas instinktu, nodrošina dzīvības pastāvēšanu uz zemes, ūdeņos, atmosfērā un dzīlēs.

Dzīvniekos dzimuminstinkts var izpausties dažādi. Dažu sugu tēviņi pēc mātītes apaugļošanas vienkārši nomirst, citi turpina dzīvot, bet par saviem pēcnācējiem neliekas ne zinis. Vēl citi – piedalās jaunās paaudzes apgādāšanā ar dzīvībai nepieciešamo.

Lai gan dzīvniekiem nav ne baznīcu, ne skolu, nedz citu iestāžu, kas rūpētos par morāli vai pieklājības normām, dabā nekādu seksa revolūciju nemanām. Kaķi un suņi cauru gadu neklaiņo, meklēdami arvien jaunus seksa partnerus vai piedzīvojumus. Tie to dara tikai noteiktos periodos, turklāt tikai vienam mērķim – apaugļot olšūnas, lai radītu jaunu dzīvību.

Sekojot savam dzimuminstinktam, daži dzīvnieku valsts pārstāvji, piemēram, bites un citi kukaiņi, palīdz apaugļot arī augu valsti. No otras puses, viena radība var kalpot par barību citai radībai, tā noturot dabā līdzsvaru. Diemžēl cilvēka radīto tehnoloģiju nesaprātīga izmantošana mūsdienās šo līdzsvaru un savstarpējo mijiedarbību ir nopietni apdraudējusi. Piemēram, Rietumeiropā ir apdraudēta bišu un citu sugu turpmāka pastāvēšana. Orientēšanās uz maksimālu peļņu nesošu monokultūru kultivēšanu enerģijas iegūšanai, ģenētiski modificētu sugu ieviešana un atbilstošu herbicīdu lietošana apdraud visu dzīvības ciklu.

Ja dzīvnieku izdzīvošanu nodrošina tikai instinkti un dzīves laikā iegūtie nosacījuma refleksi, tad cilvēki apveltīti ne vien ar dzimuminstinktu, bet arī ar saprātu, brīvu gribu un spēju rīkoties atbildīgi vai bezatbildīgi. Īpaša nozīme atbildīgā dzīvē tradicionālās sabiedrībās piešķirta tieši dzimumjomai.

Dzimumattiecības tradicionālā sabiedrībā Tradicionālā sabiedrībā cilvēku instinkti, sadzīve un materiālās rūpes tiek pakārtotas gadsimtos izveidotai tradīciju un tabu sistēmai, kas var balstīties reliģiskā mācībā, tautu tradīcijās un sadzīves ierašās. Rietumu civilizācijas pamatā bija kristīgā mācība un Svēto tēvu iedibinātās tradīcijas. Var teikt arī, ka tradicionālā sabiedrība baltās uz Dabisko likumu, kuru mēdz saukt arī par Augstāko likumu, Nerakstīto likumu vai Dieva likumu. Dabiskā jeb Augstākā likuma mērķis tāpat ir nodrošināt dzīvību un taisnīgumu (harmoniju) cilvēku sadzīvē. Tāpat kā dabā, tradicionālā sabiedrībā dzimumattiecību vienīgais mērķis ir dzīvības uzturēšana.

Tradicionālas kristiešu sabiedrības pamata vienība bija ģimene. Ģimene bija pašnodrošinoša, patstāvīga sistēma, kas sevi pilnīgi uzturēja, protams, mijiedarbojoties ar citām ģimenēm un sabiedriskajām kārtām. Ģimene un arī dzimumattiecības ģimenē bija svētas, jo svēta ir arī pati dzīvība. Katram ģimenes loceklim šajā sistēmā bija sava atbildība. Bērnus, atbilstoši viņu vecumam un gatavībai, audzināja un gatavoja pieaugušo dzīvei – gan praktiskās dzīves jomās, gan garīgajās. Pirms iesvētīšanas pieaugušo kārtā jaunieši tika sagatavoti sava dzimuma vecajo vadībā un izgāja sarežģītu pārbaudi, kas noteica viņu gatavību un orientāciju turpmākajā dzīvē. Viena no augstākajām vērtībām jauniešiem bija dzimuma šķīstība. Tā bija augstākā goda lieta tieši tāpēc, ka ģimene un dzimumattiecības bija svētas, bet svētumu neiztirgo un Publikācijas (2009 - 2012) 519 neapgāna, svētumu nedemonstrē publikai un neiznes ārpus mājas.

Pēc iesvētīšanas, kas tolaik nebija tukša, formāla ceremonija, jaunieši ieguva gan tiesības, gan pienākumus. Tajā skaitā pienākumus pret saviem vecākiem, kas viņus uzturējuši un uzaudzinājuši, un pienākumus pret nākamo paaudzi. Tradicionālā sabiedrībā ģimeniskās saites starp visu paaudžu locekļiem, kā arī dzimtu un radiem bija ļoti stipras. Tā bija ideāla atbalsta sistēma gan jaunajiem, gan vecākiem un

vecvecākiem. Lai kur savā dzīvē dotos iesvētīts jaunietis, viņam vienmēr palika ģimene, kurā vajadzības gadījumā viņš varēja saņemt beznosacījumu atbalstu. Ģimene par šādu drošības ostu varēja kalpot tieši tāpēc, ka tā tika turēta svēta, un tā bija ciešu savstarpēju saistību sistēma. Tieši tāpēc Viduslaikos nebija nepieciešamības pēc sociālo pabalstu institūcijām. Ja nu vienīgi baznīcu draudžu labdarība, kas rūpējās par tiem, kas dažādu apstākļu dēļ bija palikuši bez ģimenes vai bez bērniem.

Katoļu garīdzniecības pagrimums un Baznīcas šķelšanās Pēc Romas impērijas rietumu daļas sabrukuma (austrumu daļa jeb Bizantijas impērija turpināja pastāvēt vēl 1000 gadu) Rietumeiropā un Viduseiropā tradicionālo kārtību radīja un ilgstoši uzturēja Romas katoļu baznīca. Par šo periodu (pirmo gadu tūkstoti pēc Kristus) vēstures grāmatās ārkārtīgi maz ziņu. Tomēr ar laiku tieši laicīgo aristokrātu un garīdzniecības kārtas sāka morāli degradēties jeb maitāties, tai skaitā dzimuma attiecību jomā. Rezultāts bija reliģiskas revolūcijas: Jana Husa, Mārtiņa Lutera, Žana Kalvina un citas. Lai arī neapmierinātībai ar katoļu garīdzniecības pagrimušo daļu bija nopietns pamats, protestantisms Eiropas kultūrā ienesa savas negācijas un atkāpšanos no vairākām kristīgām vērtībām, tai skaitā vājināja ģimenes svētumu. Piemēram, Anglijas karalis Henrijs VIII no Romas katoliskās baznīcas novērsās vien tāpēc, ka Romas pāvests viņam liedza pamest savu sievu un laulāties ar citu sievieti.

Tā viena augstmaņa iegribas izraisīja veselu reliģisko revolūciju sēriju. Vispirms par Anglijas valsts reliģiju tika pasludināts anglikānisms. Sekoja restaurācijas mēģinājumi, kari, kalvinisma ekspansija, puritāņu revolūcija un vēl jauni kari. Angļu puritāņi Angliju pasludināja par jauno Izraēlu. Faktiski tā jau bija atkrišana īpatnā jūdaisma versijā, ieskaitot mācības par šaura elitāra slāņa izredzētību un pārējo cilvēku pielīdzināšanu cilvēkveidīgiem lopiem jeb gojiem. Protams, arī seksuāla izlaidība ar cilvēkveidīgiem lopiem vairs neskaitījās grēks, un dzimumattiecības zaudēja savu svētumu. Ar šādu jūdaisma versiju tika pamatota citu tautu pakļaušana un iznīcināšana, cilvēku ekspluatācija un arī vergu tirdzniecība. Tā pilnībā īstenojās Anglijas kolonijās Ziemeļamerikā un citos reģionos. Savukārt tā saucamā protestantu ētika tika likta pamatā modernajam anglosakšu kapitālismam, kā arī reālās tautsaimniecības pakļaušanai finanšu spekulantu interesēm. Anglija kļuva par globālu impēriju un galveno pasaules tirgotāju, kas centās kontrolēt visus tirdzniecības ceļus, kas savukārt izraisīja neskaitāmus karus, tai skaitā I un II pasaules karus. Šādas attīstības iespaidā radušās modernās rietumvalstis, kā arī to satelītus, vairs nevar uzskatīt par tradicionālām sabiedrībām. Lai arī formāli tās skaitās kristīgas, kristīgais gars tajās jau ir miris. Palikuši vien tukši rituāli, kuros formāli piedalās aizvien mazāk cilvēku, kā arī sekularizēts jūdaisms. Arī jaunu cilvēku iesvētīšana vairs ir tikai formāls rituāls, iemels izrādīties un sarīkot kādu iedzeršanu vai kārtējo izklaidi. Jaunie 520 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos cilvēki vairs netiek gatavoti dzīvei, netiek pārbaudīti, paliek bez jelkādiem orientieriem vai atbildības. Bieži vien – savu iegribu vergi.

Pirmā seksuālā revolūcija Latvijā Tā kā Latvija pēdējos gadsimtos nonāca Krievijas ietekmes sfērā, pie mums šie netradicionālie sabiedrības degradācijas procesi noritēja lēnāk un ar laika nobīdi.

Piemēram, Latgale vēl līdz II pasaules karam dzīvoja stiprā katoļu baznīcas ietekmē un tradīcijas tajā saglabājās daudz ilgāk. Latgalei vēl pirms II pasaules kara bija raksturīgas stipras un lielas ģimenes. Šķiršanās vai šķīstuma zaudēšana pirms vai ārpus laulībām

Latgalē nozīmēja neiedomājamu negodu un nelaimi. Tikmēr pārējo Latvijas daļu jau bija saēdusi protestantisma ētika un materiālo bagātību vairošanas kults. Lai nevajadzētu sadrumstalot savas saimniecības un mantojumus, ģimenes pašas mērķtiecīgi ierobežoja bērnu skaitu, tādējādi negatīva dzimstība Latvijai (izņemot Latgali) bija raksturīga jau pirms II pasaules kara.

1940. gads, pasaules karš un pret baznīcu vērstā komunistu ideoloģija izpostīja arī Latgali. Latgaļu lielās ģimenes pēc kara izklīda pa visu Latviju un pasauli, katoļu baznīcas ietekme strauji mazinājās, un arī pati katoļu baznīca liberalizējās (šo liberalizāciju līdz galam kanonizēja II Vatikāna koncils). Ko nepaguva sagraut komunisti, to tagad pabeidz liberāļi ar savu “seksa revolūciju” un patēriņa kultu. Nu arī katoliskajā Lietuvā, Polijā un Latgalē ir negatīva dzimstība un izirusi ģimeņu struktūra. Atceros, kā interneta komentētāji nesen ņirgājās par kardināla Jāņa Pujāta izteicieniem dzimumattiecību jautājumos, bet, ja ne Latgales un katoļu baznīcas stipro tradīciju pirmskara Latgalē, latviešu skaits Latvijā būtu vēl krietni mazāks. Tā ka šie anonīmie troļļi faktiski ņirgājās par savu iznīcību, garīgo aklumu un tautas izmiršanu.

Par protestantisma ētiku un sekularizēto jūdaismu jau minēju, bet nākamais trieciens tradicionālajai sabiedrībai un visai rietumu civilizācijai nāca no divās radniecīgām ideoloģijām: liberālisma un marksisma. Kad liberāļi runā par brīvību, viņi, pirmkārt, domā par atbrīvošanos no tradīcijām, tai skaitā no tradicionālās ģimenes un dzimumdzīves svētuma. Karu ģimenei un ar to saistītājām tradīcijām pieteica arī marksisti. Krievijas un arī Latvijas marksisti laulību un ģimeni pasludināja par “augstāko verdzības formu”. Pēc boļševiku revolūcijas Krievijā sāka vajāt ne tikai garīdzniecību, bet arī pasludināja “brīvo mīlestību”. Tieši tāpēc par boļševiku Krieviju sākotnēji bija sajūsmā visa Rietumu liberālā inteliģence, kas par Krievijas revolūciju sarakstīja veselu kaudzi slavinošu grāmatu. Faktiski boļševiki organizēja pirmo seksa revolūciju pasaulē, ieskaitot ģimenes saišu vājināšanu, homoseksuālisma legalizāciju, feminismu jeb sievietes emancipāciju, kā arī izstrādāja konkrētus plānus dzīvei komūnās, kurās visi brīvi kopojas, bet bērnus audzina speciālas valsts iestādes. 1919. gadā Stučkas režīma laikā šī seksa revolūcija īsu periodu skāra arī Latviju. To savā grāmatā “Jaunie mērnieku laiki” detalizēti aprakstījis Matīss Kaudzīte. Šim izlaidības laikmetam PSRS treknu svītru pārvilka J.V. Staļins. Ļeņina “gvardi” un vēlāk arī Trocka permanentos revolucionārus viņš izsūtīja uz Sibīriju, kā arī atjaunoja vairākas tradicionālās sabiedrības iezīmes un atbildības. Tas arī galvenais iemesls, kāpēc Rietumu liberāļi Staļinu tik ļoti ienīst. Arī marksisti no Staļina norobežojas un kratās vaļā kā no velns no krusta. Interesanti, ka Staļina laikā PSRS tika sasniegta Publikācijas (2009 - 2012) 521 mierīga līdzāspastāvēšana un sadarbība ar kristīgajām baznīcām. Baznīcu vajāšana un likvidācija atsākās tikai pēc Staļina nosodītāja Hruščova nākšanas pie varas.

Hruščovs bija ļoti liberāls marksists, solījās panākt Ameriku pavisam liberālos rādītājos, piemēram, patēriņa apjomā.

Jāatzīmē, ka savas pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs padomju varu Latvijā īstenoja ģimenēm un dzimstībai labvēlīgu politiku. Lai stimulētu dzimstību, tika ieviests bezbērnu nodoklis, bet daudzbērnu ģimenes tika stimulētas. Līdz ar to ap 1987. gadu dzimstība Latvijā bija stabili pozitīva. Taču šo tendenci pilnībā sagrāva neatkarību atguvušās Latvijas pirmā valdība, kas atvēra visas durvis neierobežotai Rietumu ietekmei, tai skaitā pornogrāfijai, bagātības (elitārisma) kultam, patērētāju kultam un

seksa revolūcijai.

Seksa revolūcijas pirmsākumi Amerikā Liberāļu vadīta seksa revolūcija Amerikā notika tikai XX gadsimta 60. un 70. gados. Bet pagrieziens tika iezīmēts vēl agrāk un meklējams psihoanalīzes pamatlicēja Z. Freida teorijās. Analizējot savus pacientus – galvenokārt bagātāko Vīnes ģimeņu pārstāvjus – Freids secināja, ka cilvēku rīcību nosaka nevis racionāli prāta apsvērumi, bet gan zemapziņā nospiestas tumšas, bīstamas dziņas, no kurām galvenā ir seksuālā dziņa.

Protams, šī atziņa bija aplama, jo Freida pacienti bija tikai izvirtušu bagāto ģimeņu pārstāvji, nevis sabiedrība kopumā. Ar šo dziņu Freids mēģināja izskaidrot arī tādas parādības kā pasaules karu. Šo mācību praksē nolēma izmantot Amerikā dzīvojošais Z. Freida brāļa dēls Eduards Bernejs ( Edward Bernays), kurš šajā teorijā saskatīja iespēju ietekmēt un kontrolēt masu uzvedību, manipulējot cilvēku grupu kaislības un emocijas. Šo metodi Bernejs sekmīgi izmantoja, lai, piemēram, pārliecinātu amerikāņus par vajadzību iesaistīties I pasaules karā. Tā kā jēdzienu “propaganda” atklāti lietoja ķeizariskā Vācija, Bernejs savu masu manipulācijas metodi nosauca par “sabiedriskajām attiecībām” ( Public Relations jeb PR). Bernejs ar ASV valdības atbalstu dibināja t.s.

Sabiedrisko attiecību institūtu. Jā, jā, – E. Bernejs ir sabiedrisko attiecību pamatlicējs, kuras mēs tagad pazīstam arī Latvijā, un šo metožu mērķis ir manipulēt cilvēku grupu apziņu, virzīt sabiedrību šaurai elitei vēlamās sliedēs. Par šīs jomas iesākumiem Berneja vadībā BBC žurnālists Adams Kertiss ( Adam Curtis) uzņēmis fantastisku dokumentālo filmu četrās daļās - “The Century of The Self” (Man laikmets). Šī filma brīvi atrodama internetā. Iespējams, tā tulkota arī krievu valodā. Berneja mācību turpināja pilnveidot žurnālists un elites ideologs Valters Lipmans ( Walter Lippmann). PR iespaidā salīdzinoši tradicionālā Amerikas sabiedrība tika transformēta līdz nepazīšanai. Pēc tam šo modeli eksportēja uz citām rietumvalstīm un to satelītiem.

Tieši I pasaules kara laikā ar Berneja palīdzību Amerika uzņēmās mesiānisku misiju – padarīt pasauli drošu Amerikas parauga demokrātijai un brīvībai. Šo lozungu ASV lieto arī mūsdienās, uzspiežot citām valstīm savu kārtību. Tos pašus vārdus lietoja gan Dž.

Bušs, gan B. Obama, uzsākot kārtējo militāro agresiju pret kādu suverēnu valsti.

Pēc kara Bernejs secināja: ja cilvēkus var manipulēt kara laikā, tad var manipulēt arī miera laikā. Jāpiebilst, ka Bernejs citus cilvēkus, ieskaitot savus bērnus, uzskatīja par idiotiem, kuri nespēj paši pieņemt atbildīgu izvēli. Tāpēc to tautas masu vietā jādara atbildīgai elitei, un šīs elites lēmumi ar PR metožu starpniecību jāuzspiež visas 522 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sabiedrībai. Ja runājam par Latviju, tad tieši ar PR metodēm Latvijai tika uzspiests, piemēram, pozitīvs balsojums par iestāšanos ES, tātad atteikšanos no valstiskās neatkarības.

Visslavenākā Berneja PR masu akcija, kuru viņš 1929. gadā īstenoja pēc vadoša tabakas fabrikanta pasūtījuma, saucās “Brīvības lāpas” ( The Torches of Freedom) un tās mērķis bija piespiest sievietes smēķēt.

Kāds Ņujorkas psihoanalītiķis Bernejam izskaidroja, ka cigarete seksualizētā apziņā simbolizē vīrieša peni un vīrieša seksuālo varu. Sākot smēķēt, sieviete iegūs savu peni un līdz ar to izaicinās arī vīriešu varu. Bernejs sievietēm šo akciju pasniedza kā atbrīvošanos no vīriešu varas un emancipāciju. Lieldienu parādes laikā tika noorganizēta izskatīgu sieviešu grupa, kura parādē izgāja ar cigaretēm mutē (iepriekš Amerikā kaut kas tāds nebija iedomājams, jo smēķēja tikai prostitūtas un citas pagrimušas sievietes, turklāt

slepus, nevis uz ielas). Uzaicināti tika arī sensāciju kārās preses pārstāvji, kas šo akciju fotografēja, komentēja, un materiālus publicēja visos Amerikas nostūros.

Sākās sabiedriskas diskusijas, un ļoti īsā laikā cigarešu patēriņš Amerikā divkāršojās.

Sievietei smēķēt kļuva stilīgi, izaicinoši un pat seksīgi. Drīz vien šī mode šķērsoja okeānus un iekaroja visu pasauli. Sievietes jutās atbrīvotas un emancipētas, lai gan patiesībā kļuva atkarīgas no cigaretēm un iedragāja savu veselību, tai skaitā skaistumu un dzimumspējas.

PR industrija drīzi vien Amerikā pārņēma visas jomas: politiku, tirdzniecību, reklāmu, ekonomiku, biznesu un iespiedās arī ģimenēs, radikāli izspiežot tradicionālās attiecības.

Ja līdz Bernejam reklāma orientējās uz cilvēku vajadzībām un produkcijas lietišķajām kvalitātēm, tad pēc Berneja reklāma orientējās uz cilvēku iegribām, emocijām, kaislībām, tumšajām dziņām. Reklāmas ieguva arvien seksuālāku zemtekstu. Tas lika pamatus patērētāju kultam un patērētāju sabiedrībai. Kāds Volstrītas baņķieris jauno orientāciju formulēja tā: “Mums Amerika jāpagriež no vajadzību kultūras uz vēlmju kultūru. Cilvēki jāmāca iekārot, iegribēt jaunas mantas, vēl pirms nolietotas vecās.

Cilvēka iekārēm jāaizēno viņa vajadzības.” Amerikā netrūka gudru un principiālu cilvēku, kas no šāda pavērsiena brīdināja, patērētāju sabiedrībā un seksuālā izlaidībā saskatot norietošas sabiedrības pazīmes, bet viņos reti kurš ieklausījās. Brīvi pilsoņi strauji pārtapa par patērētājiem, savu vēlmju un kaislību vergiem. Īsā periodā šāds patēriņa kults Ameriku noveda līdz 1929. gada biržu sabrukumam, masveida banku bankrotam un “Lielajai depresijai”, kas pārņēma visu Rietumu pasauli un beidzās ar II pasaules karu. Šķiet, ka XXI gadsimtā šī vēsture atkārtojas.

Seksa revolūcija un imperiālisms Pēc II pasaules kara ASV palika vienīgā kara nesagrautā lielvara, tādējādi gūstot jaunu impulsu savai mesiāniskajai Pax Americana misijai, kuras mērķis bija dominēt un pārvaldīt visu pasauli. Tas pat īpaši netika slēpts, piemēram, dibinot Pasaules banku, Starptautisko valūtas fondu, vēlāk arī Pasaules tirdzniecības organizāciju.

Tomēr tradicionālās tautas Amerikas hegemoniju nepieņēma. Ja Korejas karā ASV tika apturēta, tad Vjetnamas karš atnesa pilnīgu sakāvi.

Tikmēr ASV tika izstrādātas jaunas sabiedrības kontrolēšanas metodes. Izcēlās bēdīgi slavenais MK Ultra projekts, kura ietvaros slepenie dienesti veica eksperimentus ar Publikācijas (2009 - 2012) 523 cilvēkiem. Piemēram, pret Vjetnamas karu noskaņotajās studentu pilsētiņās sāka dalīt LSD (narkotiskās vielas), eksperimentēt ar psihodēlisku mūziku, slepenās klīnikās veikt apziņas pārveidošanas eksperimentus, un, protams, izplatīt seksuālo brīvību. Kopumā šo kultūras revolūciju nosauca par Seksa, narkotiku un roka kontrkultūru (rock - drug sex counterculture). Šo kontrkultūru iemiesoja “saules bērnu” jeb hipiju kustība, kuras kodolu veidoja pārsvarā turīgu ģimeņu bērni. Viņi noliedza visas savu vecāku vērtības, tai skaitā ģimeni, kristīgo reliģiju, seksuālās šķīstības vērtību, tradīcijas, patriotismu, zinātnes progresu, kā arī jebkādu atbildību tuvinieku vai sabiedrības priekšā. Droši vien šie hipiji būtu ļoti izbrīnēti, ja kāds viņiem pastāstītu, ka līdzīgu eksperimentu jau veikuši Ļeņina boļševiki PSRS. Taču brīnīties nenākas, ja zina, ka šīs abas revolūcijas finansēja Volstrītas baņķieri un dažādi superbagātnieku fondi.

Seksa, narkotiku un roka kontrkultūra iezīmēja Rietumu civilizācijas attīstības apstāšanos un norietu. Kopš Kenedija ierosinātās “Apollo” programmas zinātnes attīstība Rietumos apstājās. Jā, pēc tam tirgū parādījās datori, mobilie telefoni un

digitālās kameras, bet šīs tehnoloģijas būtībā tika izstrādātas jau ASV kosmiskās programmas ietvaros. Vēlāk tās tikai pielāgoja patērētāju un tirgus vajadzībām. Visu pārējo, ko šodien lietojam un patērējam, būtībā pazina cilvēki, kuri dzīvoja pirms 1950. gada. ASV zinātnieki jau atzinuši, ka šodien vairs nespētu palaist kosmisko kuģi uz Mēnesi, atlikti arī visi Marsa un citu planētu kolonizācijas plāni.

Ja runājam par zinātni, pēc kontrkultūras attīstījās tikai pseidozinātniskas teorijas un nāves zinātne. Piemēram, teorijas par klimata pārmaiņām un zemes pārapdzīvotību. Apstājās arī kultūras un mākslas attīstība. Tās vietā ir postmodernie šovi un performances, seksa un vardarbības filmas. Ar nodokļiem neapliktie ASV superbagātnieku fondi, it sevišķi Rokfellera fonds, balstoties uz rasistisko eigēnikas viltus zinātni, ko no anglosakšiem savulaik pārņēma arī Hitlera režīms Vācijā, darbojas ar vienu mērķi: apkarot dzīvību. Tieši Rokfellera fonds radījis moderno medicīnas biznesu, finansējis ģenētiski modificētas pārtikas ražošanas izpēti, organizējis Zemes iedzīvotāju skaita konferences, izstrādājis jaunu slimību nesējus, ieviesis dzimstības kontroles un ģimenes plānošanas programmas, kuru ietvaros tiek praktizēta cilvēku sterilizācija, aborti, kontraceptīvo līdzekļu izplatīšana utt.

Kā tiek manipulēts dzimuminstinkts Dzīvniekiem dzimuminstinkts aktivizējas noteiktos laikos un izpaužas arī kā pārmaiņas ķermenī, kustībās un valodā (cik var runāt par dzīvnieku valodu). Tātad noteiktos periodos gan tēviņi, gan mātītes sāk meklēt partneri, ar kuru turpināt savu sugu.

Mātītes parasti šajā periodā uzvedas īpatnēji un izdala īpatnu smaržu, kas uz tēviņiem iedarbojas uzbudinoši. Sākas “mīlas rotaļas”, kuru laikā dzīvnieki atrod vai neatrod savu “īsto”.

Cilvēkiem tas ir līdzīgi. Piemēram, vīrieti uzbudina sievišķas ķermeņa formas, kustības, balss tonis, acu skatiens, žesti, sievišķa smarža, stāja, atklāti dzimumorgāni. Es nevaru zināt par sievietēm, bet esmu lasījis, ka arī sievieti pievelk vīrišķīgas ķermeņa formas, stāja, muskuļu spēks, žesti, valoda, izturēšanās kritiskās situācijās utt. Tam ir dabisks pamats, jo dzimuminstinkts liek izvēlēties veselīgu, spēcīgu partneri, no kura var dzimt veselīgs bērns un kurš var būt uzticams ģimenes apgādnieks. Sociāli netaisnīgā 524 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sabiedrībā šis instinkts var tikt piemānīts, reizēm liekot izvēlēties citādi nepievilcīgu vīrieti, bet kurš ir bagāts un materiāli nodrošināts.

Tradicionālā sabiedrībā pastāv īpaši rituāli, kuros vīrieši un sievietes demonstrē savus dotumus un izvēlas partneri turpmākai dzīvei. Pārējā laikā dzimuma dotumi demonstrēti netiek. Ģimenes ikdienā vīrs savu sievu kailu var redzēt īpašos svētkos vai vakaros pēc darba. Arī ārpus mājas sievietes tradicionālā sabiedrībā savas sievišķās formas nedemonstrē, kā to mūsdienaš varam vērot musulmaņu sabiedrībās. Tādējādi ikdienā tradicionālā sabiedrībā vīrieša instinkts uzbudināts netiek.

Pavisam citādi tas ir mūsdienu netradicionālajā sabiedrībā. Sieviešu seksualitāte tiek ar nodomu demonstrēta, valkājot apģērbu, kas izceļ sievišķās formas vai pat atsedz vai daļēji atsedz intīmās vietas. Turklāt ik uz soļa ir pornogrāfija: uz ielām, veikalu skatlogos, televīzijā, iestādēs, teātros, internetā, speciālos izdevumos. Ar seksuāliem signāliem caurvīta arī reklāma. Līdz ar to caurmēra vīrietis mūsdienu sabiedrībā, ja vien viņš nedzīvo kaut kur mežā un iztiek bez video un televīzijas, atrodas permanentā seksuālā uzbudinājumā. Viņa apziņa ir seksualizēta. Jābūt stingram raksturam, lai šiem stimuliem neļautos.

Seksualizētu apziņu caur dažādiem mēdijiem diktē arī t.s. dzīves stila noteicēji.

Piemēram, turēt mīļāko vai mainīt seksuālos partnerus skaitās stilīgi. Kompānijā vīrietim var pārmest “atpalikšanu no dzīves” vai “izdevības laišanu garām”, vai sievietei – naivumu. Pat tuvākā draudzene var ironiski pateikt – “un tu, muļķīte, tici, ka viņš tevi nekrāpj”, tādējādi mudinot vīram atriebties, uzlikt ragus. Arī skolās grupu līderi izsmej bērnus, kuri saglabājuši dzimuma šķīstumu. Līdz ar to veidojas tāda kā sacensība, kuram vai kurai būs vairāk seksuālu partneru. Tikai stiprākie un atbildīgākie raksturi spēj no šādas sacensības atturēties.

Bet rezultāts ir tāds, ka dzimuminstinkts tiek atrauts no dabiskā mērķa – dzīvības turpināšanas. Ja arī bērns no šādiem sakariem tiek negribot ieņemts, tad viņš bieži vien tiek noslepkavots, veicot abortu.

Seksualizēta sabiedrība ir izmirstoša un infantila Izmirstošajā Japānā bezbērnu sievietēm, lai apmierinātu viņu nepiepildīto mātes instinktu, tiek ražotas lelles, kuru funkcija ir imitēt dažādu vecumu bērnus. Izmirstošajos Rietumos savas nepiepildītās dzīves tukšumu un vientulību cilvēki cenšas aizpildīt ar dažādām atkarībām: šopingu, aizvien jaunu mantu krāšanu, uz kredīta gādātām ērtībām, azartspēlēm, narkotiskām vielām, realitātes šoviem, ziepju operām, auglību nenesošu seksu, ķermeņa pārveidēm, dzimuma maiņām, slimīgu sekošanu modei un stiliem, seksuālām novirzēm, bezjēdzīgu izklaidi, geju parādēm un dažādām ērmībām, ar kurām nokļūt Ginesa grāmatā.

Tās vairs nav pilsoņu, bet patērētāju sabiedrības, kas ir pēdējā sabiedrības iziršanas stadija. Patērēšanas kulta pārņemtie ir cilvēki, kuri baidās uzņemties atbildību. No tā vakar, 18. novembra uzrunā, brīdināja Latvijas luterāņu arhibīskaps Jānis Vanags.

Emocionāli un garīgi šie bezatbildīgie cilvēciņi palikuši bērnības stadijā. Tās ir infantilas sabiedrības, kuras elitei kalpojošie PR speciālisti manipulē kā mazus bērnus. Arī vēlēšanu šovi tiek organizēti pēc tāda paša principa: PR speciālisti ar vēlētājiem apietas kā ar maziem bērniem, kuriem visu var iestāstīt. Latvija tikko par to pārliecinājās.

Publikācijas (2009 - 2012) 525 Sabiedrības vairākumu apmuļķoja kā mazus bērnus. Un turpina muļķot.

Seksuālās revolūcijas un citu maldu pārņemti, liela daļa Latvijas iedzīvotāju pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas tā arī neuzņēmās nekādu atbildību, kādu no pilsoņiem prasa jaunas valsts celtniecība. Daudzi šo laiku vienkārši notrieca: nodzēra, notērēja un noseksoja. Ģimene vairs nav svēta un nav vērtība. Var taču padzīvot ar vienu, padzīvot ar otru, neuzņemoties nekādu atbildību, nekādas saistības. Ja pa dzērumam rokas bērni, tos taču var vienkārši izskrāpēt no dzemdes un izmest miskastē.

Un nu šī zudusī paaudze ir radījusi gaužām šķidru nākamo paaudzi, kurai arī, ja neskaita dažus izņēmumus, nav ieaudzināts dzimuma svētums, nedz atbildības apziņa.

Viņi klīst pa pasauli kā vēja norautas lapas. Latvija grimst parādu verdzībā, izklaidējas un izklīst. Tai paaudzei, kas paļāvās seksa revolūcijas vilinājumam, tagad tuvojas vecumdienas, bet viņi neko nav sējuši, nedz aruši, nedz kādu atbildību uzņēmušies. Tik maz pēcnācēju atstājuši, bet tagad viņi gaida, kad kāds viņiem maksās pensijas, kāds par viņiem rūpēsies...

Vai tā nav augstākā un nožēlojamākā muļķība?

Ak, Kungs! Palīdzi mums atšķirt Patiesību no patikas, gudrību no gļēvuma, atturību no vienaldzības, pazemību no pielīšanas, īstenību no ilūzijas, cerību no muļķības, pravieti no viltus pravieša, kungu no valstsvīra, tautas kalpu no tautas kalpinātāja!

Nobeigt vēlos ar pravietiskām rindām no Jesajas grāmatas: Viņu nekautrīgā sejas izteiksme liecina pret viņiem, par saviem grēkiem tie runā atklāti, kā citkārt sodomieši, un tos neslēpj. Bēdas viņu dvēselēm, jo viņi paši sev dara ļaunu!

Ak, mana tauta! Tās vadoņi ir bērni, un sievas valda pār viņiem. Ak, mana tauta! Tavi vadoņi ir tavi maldinātāji, viņi padara neejamu to ceļu, pa kuru tev jāstaigā.

Bēdas tiem, kas ceļ namu pēc nama un iegūst tīrumu pēc tīruma, kamēr nekas vairs pāri nepaliek, un jūs esat vienīgie zemes īpašnieki! Manās ausīs skan Tā Kunga Cebaota vārds: “Tiešām, būs daudz lielu un skaistu postā aizlaistu namu, tie stāvēs tukši!

Bēdas lai tiem, kas jau rīta agrumā kāro pēc reibinošiem dzērieniem un sēd līdz vēlam vakaram, lai apreibinātos ar vīnu! Tur ir cītaras un arfas, bungas un flautas un vīns viņu dzīrēs, bet Tā Kunga ceļus viņi neierauga, un Viņa roku darbu viņi neredz.

Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu!

Bēdas lai tiem, kas tikai pašu acīs ir gudri un prātīgi tikai paši savās iedomās!

Bēdas lai tiem, kas ir varoņi vīna dzeršanā un spēkavīri darīt reibinošus dzērienus, kas dāvanu dēļ attaisno vainīgo un atrauj taisnību nevainīgajam!

Un šās tautas vadoņi tiešām ir maldinātāji: viņu vadītie ir postam lemti.

Tādēļ, tāpat kā uguns aprij salmus un kā sakaltuši stublāji saplok liesmās, tā saplaks viņu sakne kā prauli, un viņu ziedi aizlidos kā putekļi, jo viņi ir atmetuši Tā Kunga Cebaota bauslību un nicinājuši Israēla Svētā vārdu.

Tādēļ Tas Kungs nepriecājās par viņu jaunekļiem un nesaudzēja viņu bāreņus un atraitnes, jo tie visi ir bezgoži un ļaundari, un katra mute pauž zaimus.

Bēdas tiem, kas izdod netaisnus likumus, un tiem, kas raksta smagus tiesiskus noteikumus, lai grozītu tiesu nabagiem un laupītu tiesības manas tautas cietējiem, ka 526 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos atraitnes aplaupa un bāreņus posta!

Es sūtīšu viņu pret bezdievīgu tautu un pret tautu, uz kuru Es esmu dusmīgs, lai viņš to izlaupa, sadala un samīda kā mēslus uz ielas.

Tā Bābelei, kas ir ķēniņu valstu glītums un kaldeju skaistums un lepnums, klāsies tāpat kā Sodomai un Gomorai, ko Dievs izpostīja līdz pamatiem.

Tanī dienā cilvēki atmetīs savus sudraba un zelta elka dievus, ko viņi bija darinājuši pielūgsmei, aizmetīs tos projām žurkām un sikspārņiem.

2011. gada 12. novembris Dubultdomas triumfs Jēdzienu “dubultdoma” (angliski – Doublethink) esmu aizņēmies no Dž. Orvela grāmatas “1984”. Dubultdoma nozīmē spēju savā prātā vienlaikus paturēt divus pretējus uzskatus, un abus pieņemt par vienlīdz pareiziem. Piemēram, Mīlestības ministrija nodarbojas ar citādi domājošo izsekošanu, spīdzināšanu un pāraudzināšanu.

Patiesības ministrija nodarbojas ar varai nepieciešamās realitātes konstruēšanu, šim nolūkam regulāri izdomājot totalitārajai varai izdevīgākās notikumu versijas un atbilstoši pārrakstot vēsturi. Miera ministrija gādā par nemitīgiem kariem, kuru pasludinātie mērķi neatbilst patiesajiem.

Mums mēģina iestāstīt, ka grāmatu “1984” Orvels rakstījis par padomju totalitārismu, taču vērotāji ar atvērtu prātu jau sen ievērojuši, ka grāmata ir par Rietumu un it sevišķi anglo-amerikāņu dominēto globālo kārtību, kāda tā izveidojās XX gadsimta beigās un

XXI gadsimta sākumā.

Interesentus aicinu palasīt vietni “Orvels mūsdienās” (http://www.orwelltoday. com/), kā arī noskatīties internetā atrodamo BBC filmu “The Real Room 101”.

Dubultdomas globālās izpausmes Mēs dzīvojam laikā, kad ASV un tās NATO satelīti uzsākuši vai turpina 7 karus un intensīvi gatavojas vēl vismaz diviem (pret Sīriju un Irānu), destabilizē veselus pasaules reģionus un mērķtiecīgi rada priekšnoteikumus Trešajam pasaules karam. Nobela komiteja ASV prezidentam B. Obamam piešķīrusi Miera prēmiju un nedomā šo savu lēmumu pārskatīt. Tātad par karu eskalāciju rūpējas “Miera prezidents”.

Mēs dzīvojam laikā, kad “humanitārās misijas” vārdā suverēnas valstis tiek iebombardētas akmens laikmetā, tiek iznīcināta šo valstu gadiem būvētā infrastruktūra un izlaupīti iedzīvotāju iekrājumi. Šo valstu iedzīvotāji tiek aplaupīti, nogalināti ar bezpilota lidmašīnām, ķekaru bumbām, noplicinātā urāna lādiņiem, lāzerieročiem u.c. Mēs dzīvojam laikā, kad “civiliedzīvotāju aizsargāšanas” vārdā tiek apbruņotas starptautisko teroristu, profesionālu slepkavu un algotņu bandas, kuras laupa, izvaro sievietes un vīriešus, spīdzina sirmgalvjus un bērnus, zvērīgi nogalina civiliedzīvotājus, linčo nēģerus utt. Labākais un svaigākais piemērs tam ir Lībija, bet tas nav vienīgais.

Turklāt svētību šādai akcijai, pārkāpjot savus statūtus un starptautiskās drošības normas, dod ANO Drošības padome.

Mēs dzīvojam laikā, kad Nobela prēmijas ekonomikā piešķir sociopātiskiem kriminālnoziedzniekiem, kuri izdomājuši jaunas shēmas cilvēku un tautu aplaupīšanai Publikācijas (2009 - 2012) 527 un tautu resursu sagrābšanai. Pasākumi, kas domāti cilvēku un tautu pakļaušanai vēl dziļākai parādu verdzībai, “jaunvalodā” (angliski atbilstošais Orvela apzīmējums ir Newspeak) tiek saukti par krīzes pārvarēšanas pasākumiem. Krīzes izraisītāji šai sistēmā tiek glābti un apbalvoti, bet krīzes upuri – aplaupīti vēl vairāk un izspiesti no aktīvās dzīves aprites.

Ciniskākos un nežēlīgākos finanšu laupītājus šajā globālajā kārtībā, piemēram, tādus kā Dž. Soross, dēvē par labdariem vai filantropiem, un viņiem kalpo algoti jaunu cilvēku un inteliģences tīkli. Šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi, bet vai dubultdoma ieviesusies arī Latvijā?

Dubultdomas triumfs Latvijā No augšas vadītā Atmoda Latvijā sākās ar lozungu “mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē un paši sev likumus lemt”, bet beidzās ar Latvijas izpārdošanu svešiem kungiem un likumdošanas funkciju deleģēšanu Vašingtonai un Briselei, kā arī šo centru radītajām globālajām institūcijām.

Atmodas lozungs “Gribam būt saimnieki mūsu zemē” nemanot transformējies par lozungu – “Zemi jau ar maisiem neaizvedīs”.

Tie politisko algotņu grupējumi, kuri 20 gadus metodiski un plānveidīgi rūpējušies par latviešu tautas genocīdu un simtu tūkstošu iedzīvotāju izdzīšanu no Dzimtenes, savu politiku dēvē par “cīņu par latvisku Latviju”.

VL un šīs grupas priekšteči, kas 20 gadus rūpējušies par latviskāko valsts rajonu infrastruktūras likvidēšanu un šo rajonu depopulāciju, tagad pastiprināti “cīnās par latviešu valodas pozīciju nostiprināšanu Latvijā”.

Jo intensīvāk tiek izlaupīta un iznīcināta Latvija, jo karstāki kļūst pašpasludināto patriotu aicinājumi “sākt patriotisko audzināšanu”. Nu šī ierosme sasniegusi savu piepildījumu:

Saeimā nodibināta “valstiskās audzināšanas” apakškomisija, kuru vadīs “valodu karu” izprovocētājs Raivis Dzintars. Vārdos neminētais, bet nojaušamais apakškomisijas mērķis: valodu karus eskalēt līdz vardarbīgu starpetnisku konfliktu līmenim, kuriem savukārt jākalpo par iemeslu Latvijas valstiskuma atlieku pilnīgai izdzēšanai no vēstures annālēm. Blakusprodukts varētu būt nostādne, ka pēdējiem latviešiem Latvija jāatstāj, šo Exodus (masveida izceļošanu) uzskatot par augstāko patriotisko pienākumu. Patriots būs tas, kurš pagūs aizbraukt vai aizbēgt, lai paglābtu vismaz savu pliku miesu. Vēl gan nav īsti skaidrs, kam paliks iztukšotā Latvijas zeme, jo daba tukšumu necieš, un Latvija ir pievilcīgs laupījums ar mērenu klimatu un stratēģisku ģeogrāfisko izvietojumu.

Protams, Orvela pasaule ienākusi arī koloniālās administrācijas ministrijās. Tā, piemēram, Labklājības ministrija nodarbojas ar labklājības deldēšanu, atņemot pēdējo tiem, kam jau tā gandrīz viss atņemts.

Tuvojas lielākie kolektīvās liekulības svētki – 18. novembris, kuros tie, kas iztirgoja Latvijas neatkarību, svinēs Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienu, cits citu apbalvodami par “īpašiem nopelniem Latvijas neatkarības atgūšanā un stiprināšanā”.

Paverdzinātās un iztirgotās zemes plebejus svētkiem piesaistīs ar bezmaksas koncertiem un salūtu. Norietošajā Romā ieviestais “Maize un izpriecas” princips arvien nav zaudējis savu iedarbīgumu.

Taču interesanti, ka dubultdomu pieņēmusi liela Latvijas sabiedrības daļa, arī t.s.

528 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos parastie cilvēki. Gan ikdienas gaitās, gan tādos politiskajos šovos kā vēlēšanās viņi kaislīgi pieprasa: aplaupiet mūs vēl, piespiediet mums aizbraukt un atstāt savas ģimenes, izdomājiet vēl kādus paņēmienus, ar kuriem mūs aplaupīt, kontrolēt un manipulēt, lai mēs savu kolektīvo pašnāvību varētu pieņemt kā lielu privilēģiju!

Kādā amerikāņu fantāzijas filmā rāda planētu, kurā varu pār cilvēkiem sagrābušas nežēlīgas ķirzakas. Neraugoties uz to, ka ķirzakas metodiski iznīcina šīs planētas civilizāciju, planētas iemītnieki savos vēlēšanu rituālos vēl un vēl balso par ķirzakām.

Kad kosmiskie viesi painteresējās, kāpēc iemītnieki tā atbalsta ķirzaku varu, tie saņēma skaidru atbildi: “Mēs balsojam par šīm ķirzakām tāpēc, lai pie varas netiktu nepareizās ķirzakas!”

Ar to tad nu arī mēs varētu noslēgt šo īso ekskursiju Orvela pasaulē, kas nu ir arī mūsu pasaule.

2011. gada 16. novembris Specdienestu provokācijas kļūst Latvijai nāvīgi bīstamas!

Noorganizēt masu slaktiņu mūsdienās nav grūti.

Par piemēru ņemsim bijušo Dienvidslāviju. Ja neskaita Kosovas albāņus, šo teritoriju 1980. gados apdzīvoja būtībā viena simpātiska un dzīvības pilna slāvu cilts, kas runāja vienā valodā (protams, ar reģionālu dialektu atšķirībām). Atšķirības bija vēsturiski noteiktas, jo dažādi Dienvidslāvijas reģioni vēsturiski bija sadalīti starp dažādām impērijām, piemēram, starp Osmaņu impēriju un Austroungāriju. Līdz ar to radniecīgie slāvi bija pieņēmuši dažādas reliģiskās ticības un parašas: katoļu, ortodoksālo Austrumu kristietību vai islamu. Taču bija radušās arī jaunas saites: simti tūkstoši, ja ne miljoni serbu, horvātu, slovēņu, melnkalniešu un bosniešu pēdējā gadsimta laikā bija sieti ģimeniskām saitēm, audzināja kopīgus bērnus, dzīvoja kopīgās mājās, kopā cēla modernu infrastruktūru, kopā mācījās, veidoja kopīgu kultūru, kopā priecājās un veica

kopīgus darbus.

Dienvidslāvija bija saimnieciski un kulturāli attīstīta valsts, kas izvietota stratēģiski svarīgā Eiropas reģionā. Taču tāda spēcīga slāvu valsts Eiropas vidū traucēja jaunajiem pasaules iekarotājiem – ASV un tās NATO satelītiem Eiropā. Un viņi nolēma Dienvidslāviju sadalīt vairākos proamerikāniskos režīmos. Šo procesu iniciēja specdienesti.

Viss sākās šķietami nevainīgi – ar demokrātiskām politiķu diskusijām par vēsturiskām pārestībām un netaisnībām, kuras it kā cits citam nodarījuši serbi, horvāti, bosnieši un pārējie. Bet drīzi vien provokatoru un anonīmu snaiperu iespaidā šīs diskusijas pārauga brāļu karā, masu genocīdā, bēgļu straumēs, koncentrācijas nometnēs, etniskās tīrīšanās (aplams apzīmējums, jo būtībā etnoss un valoda bija viena), NATO aviācijas bombardēšanā un vairāku disfukcionālu režīmu iedibināšanā.

Līdzīgs scenārijs pašlaik tiek īstenots Latvijā.

Publikācijas (2009 - 2012) 529 Valodu karš Latvijā Latvija nav tik liela valsts kā Dienvidslāvija, taču izvietota ne mazāk stratēģiski svarīgā reģionā – pie Baltijas jūras un Krievijas robežas. Nav noslēpums, ka Jaunās pasaules kārtības ieviesējiem ir plāni par Krievijas sadalīšanu savstarpēji naidīgos, bet proamerikāniskos satelītu režīmos (šis plāns izklāstīts, piemēram, Zbigņeva Bžezinska doktrīnā). Mērķis – sagrābt milzīgos Krievijas dabas resursus.

Faktiski jau Krievija 1990. gados bija atvērusies Rietumiem un tika uz nebēdu izlaupīta, bet tad V. Putina valdība šīm laupīšanas orģijām pielika punktu un ir daļēji atguvusi savu teikšanu pasaules lietās. Tātad globālo laupītāju ieceres vēl nav īstenojušās līdz vēlamajam galam. Tieši te parādās Latvijas nozīme.

Tā noticis, ka arī Latvijai ir sava sarežģīta vēsture, kas atstājusi sekas, tai skaitā daudzu PSRS republiku pilsoņu apmešanos uz dzīvi Latvijā. Šo jautājumu varēja mēģināt tiesiski risināt 1990. gadā, kad Latvija atguva valstisko neatkarību, taču tas netika darīts: PSRS laikā ieceļojušo PSRS pilsoņu dzīvošanu Latvijā ar savu lēmumu legalizēja pati Latvijas valdība (lai gan Krievija vairākkārt publiski aicināja savus tautiešus atgriezties dzimtenē). Nu jau liela ieceļotāju daļa ir kļuvusi par Latvijas pilsoņiem, bet arī pilsonību neieguvušie cilvēki Latvijā dzīvo pilnīgi legāli, maksā nodokļus, strādā Latvijas uzņēmumos un infrastruktūras objektos. Kur vien kāda celtniecība vai ražošana, tur redzam, ka strādnieku vairākums ir krieviski runājošie.

Protams, Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var brīvi attīstīties latviešu kultūra, un tāpēc gluži dabiski, ka par valsts valodu Latvijā tika pasludināta latviešu valoda. Tātad likumdošanas līmenī valsts valodas jautājums jau bija atrisināts, un neviens politiskais grupējums šādu risinājumu neapšaubīja. Pārējais bija atkarīgs no mums pašiem un mūsu valsts politikas. Visas iespējas bija mums dotas, jautājums tikai – kā un cik mēs tās izmantojām? Ja latvieši brīvās valsts iespējas būtu izmantojuši tautsaimniecības iekārtošanai un dzimstības kāpināšanai, Latvija šajos 20 gados būtu kļuvusi daudz latviskāka.

Pirms 10. Saeimas vēlēšanām liela daļa nelatviešu bērnu mācījās latviešu skolās, pārējie – tā saucamajās krievu vai citu tautību, piemēram, poļu, skolās. Simtprocentīgu krievu skolu gan nebija, jo arī tā saucamajās krievu skolās ap 70% mācību vielas tika pasniegta latviski.

Problēma bija pavisam cita. Tā kā Latvija bija izvēlējusies kļūt par Rietumu koloniju un savu valstisko neatkarību faktiski jau bija atdevusi Vašingtonai un Eiropas

Savienībai, latviešu valoda bija zaudējusi savu nozīmi un funkciju. Arī latviešu kultūra Latvijā nevarēja brīvi attīstīties, jo visus kultūras kanālus bija okupējusi pārsvarā ASV popkultūra. Tieši latviešu kultūrai pati Latvija bija liegusi atbalstu un finansējumu, tā vietā maksājot miljoniem dolāru autortiesību naudas ārvalstīm, kuru produkciju mums uzspieda visos kanālos. Paskatieties paši, kādu produkciju raida mūsu mēdiji! Vai tā ir latviešu kultūra? Vai Latvijai vispār ir kaut viens kultūras kanāls? Latviešu kultūra arī “brīvās Latvijas” apstākļos arvien iedzīta vāji finansētos brīvdabas muzejos un ģimeņu sētās.

Lai cik spožas latviešu valodas zināšanas neapgūtu mūsu jaunieši (neatkarīgi no tā, vai viņi latvieši vai krievi), viņiem Latvijā nav darba. Ir ļoti ierobežots skaits pilnvērtīgu 530 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos darbavietu, kurās var iztikt tikai ar latviešu valodas zināšanām. Arvien nepieciešama gan krievu valoda, gan – vēl jo vairāk – angļu valoda. Un šajā kontekstā diskriminēti tiek tieši latviešu bērni. Ja krievu bērni diezgan labi pārvalda latviešu valodu, tad latviešu jauniešu iespējas ir ierobežotas tajās darbavietās, kurās tomēr nepieciešama krievu valoda. Tāda bijusi un ir t.s. latvisko partiju politika – diskriminēt savējos.

Es uzdrīkstos apgalvot, ka tieši latvieši Latvijā tiek viszemiskāk diskriminēti un apspiesti.

Skolās pat Latvijas vēsturi īsti nemāca. Tas tāpēc, lai bērniem liegtu vēsturisko atmiņu, liegtu tieši latvisko kultūru. Tāda ir t.s. latvisko partiju un arī VL! politika.

Tieši Latvijas valsts ir devalvējusi, ja ne likvidējusi latviešu valodas un latviešu kultūras pozīcijas Latvijā. Pat salīdzinājumā ar padomju laikiem. Mūsu jaunieši – gan latvieši, gan krievi – aug amerikanizētā vidē: skatās amerikāņu pornogrāfiju, amerikāņu vardarbības trillerus, amerikanizētas ziepju operas un šovus, dejo amerikāņu dejas, klausās angļu vai amerikāņu mūziku, bet pēc skolas pabeigšanas darbu ir spiesti meklēt Īrijā, Anglijā vai Vācijā. Lūk, kādi faktori nosaka latviešu valodas un kultūras prestižu un ietekmi Latvijā!

Nosauciet dažus labus iemeslus, kāpēc, piemēram, krievu bērniem būtu ar prieku jāmācās latviešu valoda, ja viņi labi zina, ka viņiem Latvijā nav nākotnes, ka Latvija viņiem kā pamāte?

Un šādos nožēlojamos apstākļos, ārvalstu specdienestu mudināta, VL! pirms 10.

Saeimas vēlēšanām sāka vākt parakstus, kuru mērķis bija krievu skolām liegt arī tos 30% stundu, kuras viņi līdz šim mācījušies krievu valodā. Referendumā par šo provokatīvo ierosinājumu nobalsoja daudzi latvieši, paši nesaprotot, par ko balso. Nesaprotot tāpēc, ka VL! savās propagandas lapelēs un plakātos savu nodomu nemaz nebija izskaidrojuši.

Jo propagandas sauklis bija – “Par latviešu valodu!”, nobalsojumam pierakstot visādus ieguvumus, pat ekonomisko attīstību, bet ne patieso mērķi – liegt krievu bērniem dažas stundas krievu valodā.

Ja VL! tiešām sāpētu sirds par mūsu kultūras telpas amerikanizēšanu un darba vietu trūkumu latviešu valodas zinātājiem, viņi ierosinātu pavisam citus valstiskus pasākumus, un es būtu pirmais, kas viņus atbalstītu. Bet nē – VL! bija pavisam cits mērķis: radīt etnisko spriedzi, destabilizēt situāciju un izraisīt konfrontāciju.

Reakcija ilgi nebija jāgaida. Par to jau pasen rakstīju rakstā “VL! ir latviešiem naidīga organizācija”. Krieviski runājošo pārstāvji, kuri jau bija “norijuši” vienu krievu skolu reformu, ātri vien noorganizēja pretakciju: parakstu vākšanu par krievu valodas pasludināšanu par otro valsts valodu Latvijā.

Ja ar VL! pārstāvjiem esmu daudz runājis un pārliecinājies, ka viņi ir specdienestu

vadīti provokatori, tad par “Dzimtās valodas” akciju man tādas pārliecības nav. Pieļauju, ka daļēji tā varētu būt patiesa sašutuma reakcija pret valsts politiku un VL! ietekmes pieaugumu tajā, kuru pastiprināja dīvainais Zatlera partijas gājiens, vispirms aicinot SC valdībā, bet pēc tam viņus bez ceremonijām “uzmetot”. Bet arī starp krievu akcijas iniciatoriem pieļauju specdienestu ietekmes klātesamību. Etnisko spriedzi var veicināt vai nu apzināti provokatori vai arī negudri, emociju aizrauti cilvēki, kuri paši nesaprot, ko dara. Katrā ziņā tā ir bīstama spēle ar uguni.

Sevišķi mani izbrīna SC ekonomista Aleksandra Gapoņenko pozīcija, kurš arī iesaistījies Publikācijas (2009 - 2012) 531 parakstu vākšanā par otru valsts valodu. Intervijā NRA tieši Gapoņenko un Zaiceva pamatoja, ka Latvijas valsts organizē genocīdu tieši pret latviešiem. Šo interviju variet izlasīt šeit: “Intervija ar ekonomistiem: 1/4 izdevumu – valsts aparātam”. Tātad viņš labi saprot, ka t.s. latvisko partiju un VL! politika patiesībā ir vērsta pirmkārt pret pašiem latviešiem. Vai viņš nolēmis pievienoties šim genocīdam?

Pasaules kara mākoņi savelkas Sācies globālās ekonomiskās krīzes otrais posms, kurš būs graujošāks par pirmo.

Bet pēc tam būs vēl trešais posms. Ļoti iespējams saimniecisks haoss, starptautiskās tirdzniecības sistēmas nobrukumi un masu bads. It sevišķi tādās valstīs kā Latvija, kuras savu lauksaimniecību ziedojušas par labu Rietumu pārtikas karteļu monopolam.

Mākslīgais veidojums Eiropas Savienība izirst pa šuvēm, to kādu laiku var saturēt vienīgi centralizēta diktatūra, kas pašlaik veidojas mūsu acu priekšā. Pat tādas valstis kā Grieķija un Itālija jau atdotas ar globālo laupītāju eliti saistītu “tehnokrātu” rokās, lai tās privatizētu un izlaupītu. Āfrikā un Vidējos Austrumos turpinās un eskalējas karš, kurš itin viegli var pāraugt kodolkara fāzē. Sīriju jau sākuši dalīt maitu ērgļi, bet Sīrijas ūdeņos iebraukusi arī Krievijas flote. Irāna tiek demonizēta, apmelota un terorizēta, lai gan tā jaunāko laiku vēstures periodā nekad nav nevienu valsti apdraudējusi.

Krievija un Ķīna – galvenie šķēršļi ASV globālajai kundzībai – ir apliktas ar ASV un NATO karabāzēm un stratēģisko raķešu kompleksiem. Arī Latvijas teritorijā pret Krieviju izvietoti vairāki NATO objekti. Demonizēta tiek arī Lukašenko valdība Baltkrievijā, kas ir mūsu kaimiņš.

Lai radītu pretsvaru ASV ekspansijai, ap Krieviju un Ķīnu veidojas Eirāzijas savienība, kuras kodolu veido t.s. Šanhajas sadarbības organizācija. Arvien vairāk Āzijas valstu izteikušas vēlmi šai savienībai pievienoties. Tai skaitā pat NATO okupētā Afganistāna.

Impērijām nav atpakaļceļa. Lai pastāvētu, tām nepārtraukti jāizplešas, sagrābjot aizvien jaunus resursus, paverdzinot aizvien jaunas tautas. Impērijām sava ekspansijas un sabrukuma loģika, un nu uz šā ekspansijas un sabrukuma ceļa nostājusies Amerikas impērija ar saviem NATO satelītiem. Impērijas nobeidzas, kad ir sagrābušas vairāk nekā spēj sagremot. Tas pats liktenis gaida arī Amerikas impēriju, tikai jautājums – kāda cena par šo avantūru būs jāsamaksā pasaulei un tās tautām?

Latvija ir viens neliels ASV satelīts, bet mūsu teritorijai ir stratēģiska nozīme. Latviju var izmantot kā placdarmu konfrontācijai ar Krieviju un Baltkrieviju. Un tieši starpetnisks konflikts Latvijā var kalpot par Krieviju provocējošu faktoru. Ja te sāksies masveida etniskas sadursmes, Krievija būs spiesta iejaukties militāri. Lūk, tas arī ir valodu kara provocētāju galējais mērķis!

Katrā ziņā Latviju sagaida ļoti grūti laiki. Vai mēs šo grūtumu vēlamies vēl vairāk

sagrūtināt, papildinot to ar etnisku konfrontāciju?

Krievi nav mūsu ienaidnieki, un būtu ideāli, ja mēs visi būtu draugi un sabiedrotie. Jo tikai tā mums pavērsies iespējas grūtos laikus pārdzīvot ar mazākiem zaudējumiem.

Politiķi prot naidot cilvēkus, bet jācieš parasti vienkāršajiem cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka arī šoreiz provokatori jau sagatavojušies kritiskā brīdī no Latvijas pazust, bet mums šeit jādzīvo.

532 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Norobežosimies no visiem provokatoriem un naida kurinātājiem!

Veidosim tautas sadarbības diplomātiju un sadarbības struktūras starp Latvijas iedzīvotājiem, neatkarīgi no tā, kāda kuram tautība, dzimums vai ticība! Jo mēs visi esam cilvēki, un Augstākā priekšā visi vienlīdzīgi, ar tiem pašiem sapņiem un ideāliem.

Neļausim algotiem provokatoriem izjaukt mūsu dzīvi!

Izmantosim katru iespēju, lai viņus atmaskotu un izspiestu no politiski atbildīgiem amatiem! Protestēsim, kad vien naida runas izskanēs mēdijos!

Runāsim ar cilvēkiem, katrs savā vietā skaidrosim paziņām situāciju un meklēsim kopīgus risinājumus!

Gatavosimies, lai grūtie laiki mūs nepārsteigtu nesagatavotus un sašķeltus!

Neatteiksimies no sava sapņa par brīvību, taisnīgumu un brālību!

2011. gada 20. novembris Visa anglo-amerikāņu veidotā finanšu sistēma ir krimināla aplaupīšanas shēma “Visa ASV valdība ir viena milzīga krāpšanas shēma” /NASDAQ dibinātājs un par savu bagāto klientu aplaupīšanu notiesātais Bernijs Medofs/ Varbūt esmu vienīgais Latvijas publicists, kurš par globālās finanšu sistēmas sistēmiskās krīzes neizbēgamību Latvijas lasītājus brīdināja jau kopš 1996. gada.

Pēdējos 3 gadus esmu neatlaidīgi aicinājis nacionalizēt Latvijas Banku un visu Latvijas banku sektoru, kā arī boikotēt ārvalstu bankas, savus kontus atverot Hipotēku bankā.

Esmu atkārtoti uzsvēris, ka šī sistēma, kas balstās uz “Vašingtonas konsensu”, SVF, PB un PTO noteikumiem, ir veidota kā krimināla aplaupīšanas shēma, ka šī sistēma tiek izmantota kā Amerikas impērijas globālās dominēšanas instruments. Kopš 2007. gada sākusies tās dezintegrācija, kuru ASV un NATO cenšas kontrolēt un paildzināt ar tīri militāriem un administratīviem līdzekļiem, pakļaujot laupītāju sistēmai arvien jaunus citu valstu resursus.

Latvija vēl nav tikusi galā ar “Parex” un zviedru banku laupīšanas sekām, tikai uzņēmusies vēl lielākas parādu saistības, bet nu vēl klāt nāk Krājbankas afēra un tās tālākās izpausmes.

Latvijas iedzīvotāju vairākums arvien ir pilnīgā neziņā par šīs laupītāju sistēmas dziļāko būtību, tāpēc katrs jauns nobrukums mūsu sabiedrību pārsteidz nesagatavotu. Kā parasti, sākas panika un dažādu vainīgo meklēšana, kas ar neko nebeidzas. Tad kaislības kādu laiku norimst – līdz nākamajam nobrukumam vai afērai.

Publikācijas (2009 - 2012) 533 Pirmkārt, mums jāsaprot, ka Latvijai vispār nav savas banku sistēmas, kā arī nav savas neatkarīgas fiskālās un monetārās politikas. Latvijas Banka nepakļaujas Latvijas valdībai,

bet pakļaujas vairākām starptautiskām institūcijām, kuras tad arī nosaka LB politiku.

Patiesībā LB un FKTK (Finanšu un kapitāla tirgus komisija) nevis kontrolē ārvalstīm piederošās banku institūcijas, bet pārstāv ārvalstu “investoru” intereses Latvijā. Nevis sargā Latvijas iedzīvotājus no banku patvaļas, bet gan rūpējas, lai šāda patvaļa varētu netraucēti turpināties. To pašu dara t.s. starptautiskās reitingu aģentūras. Augsts reitings tiek piešķirts valstīm, kuras neierobežo savu pilsoņu aplaupīšanu, kas tiek veikta caur ārvalstu bankām un līdzīgām institūcijām.

Pavisam nesen tika pieņemts lēmums sadalīt sešās daļās un izpārdot ārzemniekiem pēdējo Latvijai piederošo banku – Hipotēku un zemes banku. Līdz ar to var uzskatīt, ka viss Latvijas banku sektors un ar to saistītās nozares (praktiski visas nozares) ir pilnīgā ārvalstu kontrolē. Finansiālā ziņā Latvija ir 100% okupēta valsts! Jo visas jomas ir atkarīgas no finansēm, līdz ar to tās tiek kontrolētas caur finansēm. Šis okupētas valsts stāvoklis atspoguļojas arī valsts administrācijā, kurā vismaz četrus ministru posteņus un arī prezidenta posteni ieņēmuši ārvalstu banku darbinieki.

Latvijas mēdiji tagad imitē vainīgo meklēšanu. Vieni saka, ka vainīgs Krievijas oligarhs Antonovs, citi, ka vainojama Krājbankas valde vai banku uzraudzības institūcijas.

Notikuši pat aresti (interesanti, ka nekādu arestu nebija Parex afēras gadījumā – kāpēc?). Šis ir tas gadījums, kad aiz atsevišķiem kokiem vērtētāji negrib saskatīt mežu.

Pašlaik pasaulē turpinās globālās finanšu sistēmas dezintegrācija. Bankas aplaupa savus klientus ne tikai Latvijā, bet visā Rietumu pasaulē: praktiski visās ES dalībvalstīs un arī ASV. Piemēram, tieši šajās dienās savus klientus dienas laikā aplaupīja “Universa pavēlnieks” – ASV bāzētais spekulāciju fonds MF Global. Katrā valstī šo laupītāju radītie parādi tiek nacionalizēti, proti, novelti uz nodokļu maksātāju pleciem. Latvija nav vienīgā valsts, kurā baņķieri kontrolē valdību. Piemēram, Grieķijā un Itālijā pavisam nesen par premjerministriem iecelti ASV megabankas Goldman Sachs augsta ranga darbinieki Lukass Papademos un Mario Monti. Eiropas Savienība apstiprinājusi t.s.

Eiropas stabilizācijas fondu, kurš faktiski liek pamatus banku diktatūrai.

Kamēr vien Latvija būs pakļauta šim anglo-amerikāņu globālās dominēšanas instrumentam, tikmēr mūs krāps un laupīs uz nebēdu. Krējbankas laupīšana nav ne pirmā, ne pēdējā.

Kāpēc es šo impērisko kontrolēšanas un aplaupīšanas sistēmu nosaucu par “angloamerikāņu”?

Lai arī tā balstās uz ASV dolāru un ASV militāro potenciālu, šo sistēmu savulaik izveidoja britu impērija. Londonas Sitija arvien ir pasaulē lielākais finanšu centrs un arī lielākais ofšors. Britu impērija aizvien kontrolē lielāko daļu ofšoru, caur kuriem tiek aplaupītas valstis un tautas.

2011. gada 23. novembris Hipotēku banku pārdot nedrīkst!

534 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir vienīgā mūsu valstij piederošā banka, kas ilgstoši attīstījusies tikai ar pašas piesaistītiem resursiem, kurai ir nodaļu tīkls visos valsts rajonos, kura darbojusies atbildīgi (izņemot dažus valdības uzspiestus lēmumus; valdība ir Hipotēku bankas akcionārs) un kura nekad nav aplaupījusi vai apzagusi savus klientus. Banku no paša iesākuma vadījuši patriotiski motivēti darbinieki, kas valdības noteikto rāmju robežās vienmēr orientējušies uz Latvijas tautsaimniecības attīstību. Tās ir īpašības,

kuras nav piemitušas nevienai privātai vai ārvalstu bankai, kuru galvenā motivācija bijusi tikai maksimāla peļņa uz mūsu rēķina. Un paskaitiet, cik lielus zaudējumus Latvijas iedzīvotājiem pa šiem gadiem nodarījušas privātās bankas?

Otrkārt, pat Hipotēku bankas izpārdošanas iniciatori atzinuši, ka bankas pārdošana iespējama ar lieliem zaudējumiem. Tad kāpēc jāpārdod? Vienīgais arguments ir tas pats vecais, kas Latviju jau gadiem vedis postā: to pieprasa Eiropa.

Treškārt, Hipotēku banka var kalpot kā valsts attīstības politikas instruments. Tā kā pasaulē tagad plosās finanšu karš, kurā pat ģeopolitiskie sabiedrotie karo cits pret citu, piemēram, ASV Volstrīta pret eirozonas valstīm un katra eirozonas valsts pret citām ES dalībvalstīm, tad Latvijai šāds pašu kontrolēts instruments ir absolūti nepieciešams.

Lai Hipotēku banka par šādu attīstības instrumentu taptu, tai nepieciešams piešķirt papildus pilnvaras, funkcijas un misiju: – ar likumu jānosaka, ka visi valsts un pašvaldību, kā arī valsts un pašvaldību uzņēmumu līdzekļi glabājami tikai savas valsts bankā, t.i., Hipotēku bankā; – caur Hipotēku banku finansējamas visas valsts un pašvaldību atbalsta, kā arī sociālās programmas; – algu un pensiju konti visiem Latvijas iedzīvotājiem atverami tikai Hipotēku bankā (tas varētu būt ārkārtas pasākums līdz krīzes pārvarēšanai); – tikai Hipotēku banka pilnvarojama pensiju fondu un citu Latvijas iedzīvotāju uzkrājumu apkalpošanai; – Hipotēku banka piemērojama Latvijas iedzīvotāju iekrājumu un noguldījumu investēšanai tikai valsts un pašvaldību attīstības projektos – gan sabiedriskos, gan privātos; – ierakstīt Hipotēku banku neprivatizējamo uzņēmumu sarakstā un piešķirt tai bezpeļņas uzņēmuma statusu; – veicama plaša izglītošanas kampaņa, kuras mērķis ir pārliecināt Latvijas uzņēmējus savus kontus un noguldījumus uzticēt tikai Hipotēku bankai; – jāizstrādā valsts attīstības stratēģija un tās finansēšana veicama caur Hipotēku banku; izmeklēt privāto un ārvalstu banku lomu Latvijas tautsaimniecības sagraušanā, kā arī kaitējuma nodarīšanā iedzīvotājiem; nepieciešamības gadījumā apturēt šo banku darbības licences. Šo pasākumu galvenais mērķis ir Latvijas nacionālā kapitāla koncentrēšana un izmantošana Latvijas attīstības mērķiem: infrastruktūras modernizācijai un ražošanas atjaunošanai, atbilstoši visu Latvijas iedzīvotāju nacionālajām interesēm tuvākā un tālākā nākotnē.

Vērā ņemams arī bijušā Hipotēku bankas prezidenta Ineša Feifera priekšlikums: Publikācijas (2009 - 2012) 535 apvienot Krājbanku, Citadeli un Hipotēku banku.

Protams, Eiropa un Amerika pret šādiem pasākumiem nejauki brēks un draudēs ar sankcijām, bet kas mums svarīgāks – ārvalstu spekulantu intereses vai savas valsts un tautas intereses? Paļaušanās uz globālajām struktūrām mums pagaidām nesusi tikai postu un neatgriezeniskus zaudējumus. Beidzot taču šai Latvijas izlaupīšanai un depopulācijai jāpieliek punkts.

Tāpēc aicinu visus Latvijas patriotus organizēties un darīt visu iespējamo un nelikties mierā, kamēr Hipotēku bankas izpārdošana tiks pilnīgi novērsta, un darīt visu, lai šo

mūsu banku padarītu par Latvijas atdzimšanu veicinošu struktūru.

2011. gada 26. novembris Ilūzijas un īstenība Televīzija gandrīz katru vakaru reklamē dažādu zīmolu ziedes, kas sola noņemt locītavu un muguras sāpes. Šīs ziedes nav īpaši dārgas. Ja reklāma atbilstu īstenībai, Latvijā tikai slinkie vai nezinošie nebūtu atbrīvojušies no savām locekļu sāpēm.

Reklāmas piedāvā bagātīgu zobu pastu klāstu, solot novērst zobu kariesu un bojāšanos.

Ja tā būtu taisnība, zobu klīnikas jau sen būtu bankrotējušas, bet zobārsti papildinājuši bezdarbnieku armiju vai pārkvalificējušies.

Reklāmas piedāvā īpašas kosmētisko līdzekļu formulas, kas, protams, radītas tieši priekš jums un kas sola atjaunināt jūsu ādu un izlīdzināt grumbas (vai atveseļot un nostiprināt matus). Ja tā būtu patiesība, mēs uz ielām neredzētu grumbainas sejas un neveselīgus matus.

Un kur nu vēl unikālas notievēšanas formulas, iekšējo orgānu reģenerēšanas formulas, redzes atjaunošanas brīnumlīdzekļi, seksuālās potences atjaunotāji, neskaitāmi uztura bagātinātāji, kas katrs kaut ko sola, ģimenes laimes atjaunošanas līdzekļi un “izdevīgi kredīti”, kuri garantē laimīgu ģimenes dzīvi jaunā, gaišā, ar modernām ērtībām aprīkotā mājoklī, un pilnīgu brīvību.

Ir taču skaidrs, ka šīs un visas pārējās reklāmas melo, uzmācīgi melo katru dienu un katru stundu. Tomēr pircēju reklamētajām precēm un pakalpojumiem nepietrūkst, pretējā gadījumā reklāmu bizness būtu bankrotējis. Tātad cilvēku vairākums uz šiem meliem ik dienas uzķeras un notic. Lai arī viļās, tomēr notic vēl un vēl, ja to pašu produktu iepako citā ietvarā vai mazliet citādi pasniedz.

Tātad cilvēki vēl un vēl ir gatavi maksāt naudu vai pat ņemt neprātīgus kredītus, lai nopirktu ilūzijas. Mēs dzīvojam ilūziju pasaulē un skrienam pēc ilūzijām. Cilvēku rīcība visbiežāk nav racionāla. Cilvēki sevi pazaudējuši, kādi leļļu meistari viņiem nolaupījuši dvēseli.

Traģiskākais tas, ka reklāmu uzpūstie brīnumlīdzekļi ne tikai deldē cilvēku makus, kaitē veselībai un ievilina viņus atkarībās, bet vispār novirza no dabiskā dzīves ceļa.

Daudzas lietas cilvēki savā dzīvē varētu patiešām uzlabot un atveseļot, bet ne jau ar reklamētajiem brīnumlīdzekļiem, bet ar veselīgu, harmonisku un tikumīgu dzīvesveidu.

Ilūzijas politikā Komentāros zem maniem rakstiem internetā bieži saņemu pārmetumus, kad atsedzu 536 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kādu politisko partiju, Latvijas politisko virzību, starptautisko banku oligarhiju, Amerikas imperiālismu, Eiropas Savienību vai to institūcijas. Zem katra asāka raksta saņemu anonīmus komentārus, kuros mani apsaukā par čekistu, Kremļa aģentu vai Kremļa suni, Pelšes un Vosa audzēkni, Krievijas dienestu rezidentu, staļinistu, kāda oligarha skribentu, Putina emisāru, slēptu “Saskaņas Centra” ideologu, latviešu nacionālisma nīdēju, Latvijas neatkarības ienaidnieku, nodevēju, ceļa bruģētāju uz Krieviju u.tml. Tik daudz goda, ka man jāsāk uztraukties par lieluma māniju.

Jo arī politika tirgus sabiedrībā balstās uz tiem pašiem ilūziju pārdošanas, PR un mārketinga principiem, uz kuriem balstās citu preču un pakalpojumu tirdzniecība.

Demokrātija tirgus sabiedrībā ir tikai ilūzija, ko imitē pasīviem patērētājiem un intrigu kāriem skatītājiem. Īsta demokrātija paredz aktīvu pilsoņu aktīvu līdzdalību savas ģimenes, kopienas, pašvaldības un valsts pārvaldē, bet tirgus demokrātija ir

permanents ilūziju šovs, ko pasīvi patērē manipulējams pūlis, kura emocijas manipulē sistēmai kalpojošie mēdiji. Partijas un politiķi tiek pārdoti publikai tāpat, kā pārdod veļas pulveri vai ziepes. Katrai gaumei savs zīmols. Un tāpat kā sabiedrība vairs nelieto pirms 5 gadiem reklamētu zobu pastu, tā tā atsakās no jau izmantotiem partiju zīmoliem, lai neprātīgi mestos pēc jauniem. Labi algoti PR speciālisti sabiedrību nenogurdami apgādā ar svaigiem ilūziju burbuļiem, kuri saplīst vēl pirms gaidītās pacelšanās gaisā.

Saplīst tieši piemuļķoto PR produkcijas patērētāju sejās, atstājot trulu sāpi, mulsumu un ziepjainu garšu.

Pašiem politiskajiem aktieriem (kurus pat īsti nevar nosaukt par politiķiem) tas ir tikai privāts bizness uz piemuļķotās un aplaupāmās tautas rēķina. Politiķi tikai saņem savus procentus par to, ka spējuši tautu kārtējo reizi piemuļķot un paturēt to uzkārtā nepamatotu gaidu un naivu cerību stāvoklī. Neviens politiķis taču nopietni nedomā savus solījumus pildīt, bet – kā var nesolīt?

Re, kādi zēni ar PR dotībām uzbūruši virtuālu konstrukciju, kuru nosauca par nacionāli konservatīvo apvienību “Visu Latvijai!”. Un deva latviešiem signālu, ka tie nu būs tie īstie un nesamaitātie, kas latviešu tautu saulītē vedīs. Un daudzi latvieši uz šā plikā āķa uzķērās. Ierija āķi tik dziļi, ka vairs nespēj no tā pašu spēkiem atbrīvoties. Noraugoties uz to, ko īstenībā dara pati “nacionāli konservatīvā apvienība”.

Pēc 20 gadiem tirgus sabiedrībā tā kā vajadzētu sākt saprast, ka reklāmai un zīmolam nav ne mazākās saistības ar īstenību. Latvijai svarīgākajos jautājumos VL! balso tieši tāpat kā balso “Vienotība”, ZZS vai SC. Ja neticiet, tad pārbaudiet paši! Savu nacionālo zīmolu VL! attaisno tikai ar tukšiem nacionāliem saukļiem un provokācijām. Ar vienu roku viņi iznīcina Latviju, bet ar otru tracina latviešus, vainu par visām pašu atbalstītām nelaimēm uzveļot mistiskai Maskavas aģentūrai.

To pašu var teikt par “Saskaņas Centru”. Latviešiem iestāstīts, ka SC pārstāvot krievu un Maskavas intereses, un arī daudzi krievu vēlētāji dzīvo līdzīgās ilūzijās. Tāpēc man patiesi žēl, ka šo koloniālo administrāciju neveidoja SC, jo SC vadītās koalīcijas politika būtu tieši tāda pati, kādu tagad īsteno “reformu un tiesiskuma” koalīcija. Muļķīgās ilūzijas sabruktu kā kāršu namiņš. Krievu vēlētājus SC tracinātu ar apgalvojumiem, ka pie visām nelaimēm vainīgi latviešu nacionālisti un “fašisti”, kas neļauj strādāt. Un, protams, viņus pieviltu gluži tāpat, kā tagad “latviskās partijas” pieviļ nu jau 20 gadus Publikācijas (2009 - 2012) 537 muļķoto latviešu elektorātu (vai tā jau nav diagnoze?).

Patiesībā VL! un SC ir dvīņu brāļi, kas cits citu balsta un uztur simbiotiskā mijiedarbībā.

Ja nebūtu VL!, tā būtu jāizdomā, jo bez tāda virtuāla ideoloģiskā pretpola SC sašļuktu kā pārdurts balons. Un otrādi, protams.

Pašlaik vadošo Saeimas koalīciju algotie politologi un žurnālisti dēvē arī par “latviskajām partijām” (no šā klubiņa nez kāpēc izslēdzot ZZS). Kopš kura laika pakalpīga Briseles un Vašingtonas direktīvu pildīšana, Latvijas resursu izpārdošana, Latvijas mērķtiecīga depopulācija, Latvijas pilsoņu izdzīšana uz ārzemēm un pakļaušana parādu verdzībai skaitās “latviska”? Ja nu vienīgi vērtējam pēc kāda XVIII gadsimta kritērijiem, kuri bija spēkā vācu muižnieku pārvaldītajā Livonijā.

Kā jau vairākkārt rakstīju, piemēram, rakstā “Daudzpartiju sistēmas astoņkājis” vai šeit, daudzpartiju sistēma Latvijā iecerēta kā starpnieks starp patiesajiem politikas noteicējiem un tautu. Šā starpnieka uzdevums ir tautai uzspiest aizkulisēs paslēpušos varas uzurpatoru gribu. Partiju dibināšana Latvijā ir viena no ienesīgākajām biznesa

nozarēm. Biznesmeņu klubi, kuri sevi dēvē par partijām, izstrādā biznesa projektus, kurus izsniedz potenciālajiem investoriem. Pēc tam par šo naudu tiek muļķota sabiedrība. Jo veiklāki muļķotāji, jo lielākas viņu izredzes tikt ievēlētiem. Un tad viņi saņemtās investīcijas ar uzviju atpelna, protams, uz tautas un valsts rēķina. Vismazākā teikšana šajā sistēmā ir pašai tautai, kura iecerēta kā pasīvs, manipulējams pūlis. Šī manipulatīvās tirgus demokrātijas sistēma Latvijā un arī pārējās postpadomju republikās importēta no Rietumiem. Tā ir tik ideāli atstrādāta, ka nenozīmīgam mazākumam (0,1% sabiedrības) ļauj manipulēt un pārvaldīt 99,9% sabiedrības. Tātad būtībā tā ir ļoti attīstīta oligarhiskas iekārtas forma, kurai nav nekādas saistības ar tautvaldību. Sabiedrība tiek tā apstrādāta, ka tai var iestāstīt gandrīz visu un liek rīkoties pretēji savām kopējām interesēm un veselajam saprātam.

Arī Latvijas neatkarība pašlaik ir tikai ilūzija. No valstiskās neatkarības latvieši atteicās paši, jo viņiem tika iestāstīts, ka iestāšanās ES (tātad atteikšanās no valsts suverenitātes) patiesībā tikai stiprināšot Latvijas neatkarību (spožs dubultdomas paraugs). Latvieši gadu simtos zem svešu varu jūga ir audzināti tā, ka tiem grūti iztēloties situāciju, kurā tie nebūtu kādam pakļauti. Strīdi ir vienīgi par to, zem kuru svešzemnieku varas būs labāk dzīvot – zem Rietumiem vai zem Austrumiem. Reti kurš latvietis pieļauj varbūtību, ka Latvija varētu būt patstāvīga valsts, kura ar saviem kaimiņiem sadarbotos atbilstoši Latvijas nacionālajām interesēm un uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem, būtu nevis kāda vasalis, bet partneris.

Dzīvojot manipulatīvā sabiedrībā, latvietim veidojas melnbalta pasaules uztvere jeb tuneļveida domāšana: vienus kungus viņš pielūdz un idealizē, citus – demonizē. Ja kāds uzdrīkstas kritizēt kārtējo ģeopolitisko elku, viņu apsaukā par pretējās puses aģentu.

Agrāk klanījās Maskavai un lamāja Vašingtonu, bet tagad otrādi – klanās Vašingtonai un lamā Maskavu. Vienīgais, kas abos gadījumos aizmirsts, ir pašas Latvijas intereses.

Bērnišķīga, ja ne slimīga, ir arī gandrīz mistiskā pieķeršanās dažādiem nenozīmīgiem juridiskiem aktiem. Atcerēsimies kaut vai referendumu par drošības likumu, ko izprovocēja VVF, vai “lietussargu revolūciju” (vai kāds atceras, par ko tā vispār bija?). Ne jau valodas likums nosaka, kādā valodā kurš runās uz ielas vai skatīsies televīziju mājās.

538 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Piemēram, Gruzijā, Lietuvā un Igaunijā arī padomju laikā dominēja attiecīgi gruzīnu, igauņu un lietuviešu valodas, bet valodas likums Latvijā nemainīja daudzu latviešu valodu lietošanas ieradumus. Cilvēks nav robots, kuru var pārslēgt uz citu valodu ar juridisku aktu, cilvēka uzvedību nosaka daudzi samērā komplicēti faktori, tai skaitā pašapziņa.

Ja latviešus neuztrauc Latvijas depopulācija, valsts izpārdošana un masveida izbraukšana, bet līdz histērijai uztrauc, kā tiks noformulēts valodas likums, tad kaut kas galīgi nav kārtībā – zudusi samēra izjūta starp svarīgo un nebūtisko. Kam tad mēs to stingro valodas likumu atstāsim, ja paši izmirstam, savu zemi izpārdodam un izklīstam pa visu pasauli?

Tā vietā, lai lietotu, mīlētu un attīstītu latviešu valodu un kultūru, vairotu un attīstītu savu tautu un valsti, mēs sevi ļaujam ievilkt muļķīgās specdienestu provokācijās un nikni cīnāmies par likuma burtu? Pat ja tas draud ar etniskām un starptautiskām konfrontācijām saimnieciska sabrukuma periodā?

Cilvēkus un organizācijas mēs nevaram vērtēt pēc PR kampaņām, reklāmas zīmoliem, algotu autoritāšu piešķirtām etiķetēm vai tituliem. Vērtēt mēs varam pēc reālajiem

darbiem un šo darbu augļiem tuvākā un tālākā nākotnē. Tāpēc, lūdzu, nemānīsim vairs sevi un neļausim sevi bezatbildīgi manipulēt! Sāksim dzīvot un plaukt šajā vienīgajā reālajā pasaulē, kuru mēs varam padarīt labāku un cilvēciskāku!

Ja vēlamies palikt par vienu no pasaules tautām, mums no pasīviem patērētājiem jāpārtop par aktīviem pilsoņiem, kas organizēti, solidāri, tālredzīgi un ar atbildību spēj attīstīt savu valsti.

Atteiksimies no bīdāmu kauliņu lomas svešās spēlēs! Mums ir tikai viena Dzimtene!

2011. gada 26. novembris Latviešu valodas nākotni apdraud tie, kas jau 20 gadus mērķtiecīgi iznīcina Latviju Praktiski visi Latvijas mēdiji un visi t.s. politiskie spēki tagad iesaistījušies etniskas konfrontācijas straujā eskalācijā, par ko esmu brīdinājis jau vairākkārt, piemēram, rakstā “Latvija tiek gatavota lielai izlaupīšanai un etniskai konfrontācijai”. Latviski rakstošie mēdiji par šo konfrontāciju vaino Lindermani, Osipovu un Rīgas mēru Ušakovu.

Esam aizmirsuši, ka latviešu valodas valstiskais statuss jau 20 gadus ir konstitucionāli nostiprināts, un neviens šo statusu neapšaubīja. Jau sen panākto Status Quo valodu jautājumā pirmā izkustināja nacionālā apvienība VL!, pirms 10 Saeimas vēlēšanām vācot parakstus, kuru mērķis bija no t.s. krievu skolām izskaust pēdējās stundas, kuras tur vēl tika pasniegtas krieviski. Tāpēc būsim taisnīgi pret sevi un citiem: augsni Lindermana un Osipova panākumiem sagatavoja VL! un tie, kuri, neiedziļinājušies jautājumā, nobalsoja VL! iniciētajā referendumā. Pirms VL! provokācijas Lindermans Publikācijas (2009 - 2012) 539 un Osipovs Latvijas politikā bija marginālas figūras, bez mazākajām izredzēm mobilizēt krieviski runājošo masas.

Es VL! provokācijā saskatu divus galvenos mērķus: ASV un NATO uzdevumā destabilizēt stāvokli pie Krievijas robežas; novērst sabiedrības uzmanību no citiem graujošiem procesiem Latvijā.

Destabilizācijas mērķi Lasot pasaules ziņas, vērojam, kā ASV impērija un tās militārais instruments NATO destabilizē veselus resursiem bagātus reģionus Āfrikā, Vidējos austrumos, Kaspijas reģionā un Vidusāzijā. Destabilizācijai tiek izmantotas šo valstu iedzīvotāju nacionālās, reliģiskās, klanu un etniskās atšķirības. Šo operāciju galvenais mērķis ir pārņemt totālu kontroli pār Eirāzijas resursiem, tādējādi paildzinot arī bankrotējušās finanšu sistēmas mūžu. Šo operāciju mērķis ir sagraut arī pēdējās valstis, kuras šādai resursu sagrābšanai pretojas: Sīriju, Irānu, Pakistānu, Ķīnu, Krieviju, Baltkrieviju u.c. Par placdarmu Krievijas un Baltkrievijas destabilizācijai tiek izmantotas bijušās Varšavas bloka valstis, kurās jau izvietotas pret Krieviju vērstas raķešu sistēmas, un bijušās PSRS republikas: Grūzija, Ukraina, Moldāvija, Vidusāzijas republikas un arī Latvija. Katrā no šīm valstīm destabilizācijai tiek izmantotas iedzīvotāju etniskās, lingvistiskās, reliģiskās un vēsturiskās atšķirības. Tas ir sen pārbaudītais “skaldi un valdi” princips.

Latvijas pilnīga sagraušana Šie graujošie procesi notiek te un tagad, mūsu acu priekšā, bet mēs tos vairs pat neievērojam, jo esam ļāvušies “valodu karu” emocijām. Kādi ir šie procesi?

– Latvijā tiek ieviesta ārvalstu baņķieru diktatūra, – jau valdības līmenī izskan priekšlikumi atteikties no pēdējām Latvijas suverenitātes

iezīmēm un Latviju iekļaut unitārā ES federācijā, kurā vara koncentrēsies starptautisko banku tehnokrātu rokās (Grieķijā un Itālijā tas jau paveikts), – ārvalstu bankas aizvien nekaunīgāk aplaupa visus Latvijas iedzīvotājus, piemēram, Krājbankas afēra mums izmaksās apmēram pus miljardu latu, – tiek sagatavoti izpārdošanai pēdējie Latvijas valstij piederošie objekti un citi resursi; arī vietējos uzņēmējus ārvalstu bankas grūž bankrotā un liek savus īpašumus un zemi pārdot ārzemniekiem, – “Vienotība” svinīgi melo, ka esot Latviju izvedusi no krīzes, lai gan patiesībā ir tikai pieaudzējusi Latvijas parādus un atkarību no starptautiskām institūcijām, – Latvija tiek dzīta aizvien lielākos parādos, nabadzībā, bezdarbā un demogrāfiskā katastrofā; arvien jauni Latvijas iedzīvotāju tūkstoši, it sevišķi latvieši, ir spiesti savu Tēvzemi atstāt, lai dotos svešumā, kur latviešu valodas zināšanas noderēs tikai sarakstei ar dzimtenē palikušajiem radiem; šai procesā tiek izārdītas neskaitāmas ģimenes un dzimtas, – Latvija tiek gatavota bēgļu izmitināšanai no NATO destabilizētajiem pasaules reģioniem; tie būs cilvēki ar mums pilnīgi svešu valodu, kultūru un tradīcijām.

Bez tam etniska konfrontācija šādos apstākļos mums draud ar Latvijas ievilkšanu militārā konfrontācijā ar Krieviju un Baltkrieviju. Nav izslēgti arī aizkulišu darījumi Jaltas konferences tradīcijās, kad Latvija tika iedalīta Austrumu interešu sfērā. Tādi scenāriji ar katru dienu kļūst arvien iespējamāki. Vai tiešām mēs to vēlamies?

540 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Par latviešu valodu tiešām jācīnās!

Ja patiešām gribam Latvijā nostiprināt latviešu valodas pozīcijas, mēs varam darīt ļoti daudz. Piemēram: – noraidīt politiku, kas jau 20 gadus īstenota ārvalstu finanšu oligarhijas interesēs un simtus tūkstošus latviešu izdzinusi no dzimtenes, – organizēties kustībā, kuras mērķis ir taisnīga Latvijas attīstība, kas mūsu izklīdinātajai tautai ļautu atgriezties savā dzimtenē un mums nodrošinātu ne vien pliku izdzīvošanu, bet arī brīvu nākamās paaudzes attīstību, – organizēties Latvijas iedzīvotāju kooperācijai un ražošanas atjaunošanai, – atjaunot solidaritātes, savstarpēja atbalsta un sadarbības saites starp Latvijas iedzīvotājiem – katrs to var darīt savā dzīves un darba vietā, šāda attieksme ātri sadziedēs politisko provokatoru cirstās rētas, – attīrīt Latvijas mēdijus no koloniālās drazas – visām šīm ārvalstu ziepenēm, šoviem, vardarbības, alkatības un izvirtības slavināšanas kulta, radīt alternatīvus mēdijus, kas orientēti un sadarbību, – īstenot demogrāfijas atveseļošanas programmu, lai mums būtu kuplas un stipras ģimenes, kas latviešu valodu ienesīs nākotnē, – atjaunot valsts atbalstu latviešu un citu tautu kultūrai, – rūpēties par latviešu valodas prestižu, pirmkārt, pašu latviešu skolās.

Latviešu valoda patiešām jālieto, jātur godā un jāattīsta, taču to nedrīkst izmantot kā ģeopolitisku ieroci naida un konfrontācijas radīšanai.

Latviešu valodas ietekme pieaugs un nostiprināsies tad, kad Latvija pati būs saimnieciski plaukstoša un sociāli taisnīga valsts.

2011. gada 6. decembris 10 cilvēku manipulācijas

stratēģijas 1. stratēģija: Uzmanības novēršana un izliedēšana Sociālās kontroles galvenā stratēģija, kuru izmanto modernie mēdiji, ir uzmanības novēršana no sabiedriskās dzīves problēmām un svarīgiem politiskās vai ekonomiskās “elites” lēmumiem vai iesāktajām pārmaiņām (reformām). To panāk ar tā saucamo Plūdu tehniku jeb apziņas aizpludināšanu ar nenozīmīgu informāciju un izklaidi.

Piemēram, līdz histērijai sakāpinātais “valodu karš” novērš sabiedrības uzmanību no valdības nodoma ieviest vēl bargākus finanšu izspiešanas pasākumus un izpārdot Latvijas īpašumus ārzemniekiem.

Uzmanības izkliedēšana un izklaides industrija tiek izmantota arī, lai sabiedrībā vispār nerastos interese par svarīgām zināšanām: zinātnēm, ekonomiku, politekonomiku, psiholoģiju, neirobioloģiju, kibernētiku u.c. “Turiet publiku aizņemtu, aizņemtu, aizņemtu! Lai tai nebūtu laika domāt; iesprostojiet to fermā pie citiem dzīvniekiem!” (skat. ‘Silent Weapons for Quiet Wars’).

Publikācijas (2009 - 2012) 541 Ideāls šīs stratēģijas instruments ir televīzija: nepārtraukti šovi, reklāmas, videoklipu efekti, seriāli, primitīvākos instinktus kairinošas filmas, īsas informatīvas pārraides, kurās īpaši atlasītas ziņas tiek pasniegtas vienkāršos apgalvojuma teikumos, bez analīzes un vēsturiskā konteksta. Daudzi cilvēki, it sevišķi nabadzīgākie, pie televizora pavada visu savu brīvo laiku. Par pasaulē notiekošajiem procesiem šiem cilvēkiem nav ne mazākā priekšstata, vien ziņu pārraidēs dzirdētas frāzes neapstrīdamu apgalvojumu formā.

Otrs ietekmīgākais uzmanības izkliedētājs ir internets. Cilvēki ar nedisciplinētu prātu internetā aizmirstas, viņu uzmanību sarausta intriģējoši attēli un video klipi, banneri un skrejošās rindas, hipersaites, reklāmas, e-pasti, bezjēdzīga čatošana, sekošana tviterziņām, spēles, t.s. sociālie portāli, visdažādākie piedāvājumi utt. Tipisks interneta lietotājs internetā var nosēdēt stundām un dienām, pat aizmirstot, kāpēc tur ienācis.

Tā ir arī smaga atkarība.

Līdzīga funkcija ir arī visam izklaides biznesam.

2. stratēģija: “Pats radi problēmu un pats piedāvā risinājumu” Šo metodi sauc arī par “problēma-reakcija-risinājums”. Tiek radīta problēma vai situācija, kurai jau iepriekš paredzama publikas reakcija. Atsaucoties uz šo reakciju, elite pieņem lēmumu (risinājumu), kurš citos apstākļos nebūtu iedomājams. Piemēram, elite pati izraisa ekonomikas krīzi, un tās pārvarēšanas vārdā samazina algas, likvidē sociālās programmas, lēti sagrābj sabiedriskos uzņēmumus vai institūcijas. Elite noorganizē terora aktu, un “cīņas pret terorismu” vārdā atceļ cilvēku tiesības un brīvības. Izplata teoriju par “globālo sasilšanu”, lai sāktu ierobežot, kontrolēt un ar jauniem nodokļiem aplikt enerģijas patērēšanu.

3. stratēģija: pakāpenība jeb “uzvārītās vardes”stratēģija Ja vardi uzreiz iemet karstā ūdenī, tā sasprindzina visus spēkus un no katla izlec. Ja grib uzvārīt dzīvu vardi, tā vispirms jāieliek remdenā ūdenī un tad ūdens jāsilda lēni un pakāpeniski.

Pēc šīs stratēģijas pasaulē tika ieviesta neoliberālā kārtība. Ja sabiedrībai uzreiz tiktu izskaidroti liberālo reformu mērķi un sekas, sabiedrība sadumpotos un noraidītu visu reformu paketi. Tāpēc reformas (valsts funkciju samazināšana un komercializēšana, privatizācija, masu bezdarbs, šoka terapija, tirgus atvēršana, monetārā disciplīna, valstu

ievilināšana nesamaksājamos parādos, starptautisko baņķieru diktatūras ieviešana) tika ieviestas pakāpeniski, pilienu pēc piliena, izstiepjot tās gadu vai gadu desmitu garumā.

4. Atlikšanas stratēģija Vēl viens veids, kā sabiedrību piespiest samierināties ar “nepopulāriem lēmumiem”, ir tos pasludinot par “sāpīgiem, bet nākotnei nepieciešamiem”. Cilvēkiem vieglāk samierināties ar upuriem nākotnē, nekā ar tūlītējiem upuriem. Jo masām raksturīga tendence naivi cerēt, ka “gan jau nākotnē viss nokārtosies” un, iespējams, tik lieli upuri nemaz nebūs nepieciešami. Šo stratēģiju veikli izmanto mūsu budžeta “konsolidētāji”. Iznākumā kopējā parādu nasta ir krietni pieaudzēta un zaudēts laiks, bet īstā maksāšana it kā atbīdīta laikā – sākot no 2013. gada. Lai nomaksātu uzpūstos parādus kopā ar procentiem, valdība starptautiskajā tirgū aizņemsies jaunus parādus ar vēl lielākiem procentiem. Tātad krīze 542 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ir nevis pārvarēta, bet padziļināta, padziļinot arī parādu verdzību.

5. stratēģija: “Uzrunā sabiedrību tā, it kā tie būtu mazi bērni” Šo stratēģiju plaši izmanto reklāmas un PR bizness. Manipulatori savos sižetos sabiedrību uzrunā tādā pat intonācijā un lietojot tādus pašus argumentus, kādus lietotu, uzrunājot mazu bērnu vai garīgi atpalikušu personu. Uzsverot cilvēku vājības un bezpalīdzību, un tūlīt piedāvājot vienkāršu risinājumu. Jo vairāk sabiedrība jāpiemuļķo, jo bērnišķīgāki argumenti jālieto. Šāda suģestijas metode iedarbojas tā: personas, kuras tiek uzrunātas ar bērnišķīgiem argumentiem, tiecas šo bērna lomu pieņemt un atbilstoši reaģēt.

6. stratēģija: “Jāuzsver problēmas emocionālie aspekti, jāizvairās no kritiskā prāta argumentiem” Izraisot emocionālu reakciju, cilvēkos atveras zemapziņas līmeņi, kuros var viegli iedēstīt idejas, bailes, vēlmes, iekāri, šaubas, apmātību, pirmatnējos instinktos balstītus uzvedības modeļus. Kad iedarbinātas instinktīvās reakcijas, cilvēkā atslēdzas spēja racionāli analizēt un racionāli rīkoties. Šo stratēģiju bieži izmanto demagogi, manipulējot pūļa instinktus mītiņos un citos saietos. Labs piemērs tam bija 13. janvāra demonstrācija Rīgā, kas pēkšņi pārauga grautiņos. Arī patreiz eskalētajā diskusijā par valsts valodas jautājumu abas puses izmanto tikai emocionālus argumentus. Līdz ar to nekāda racionāla diskusija un stāvokļa apjēgšana lielākajai sabiedrības daļai, kura šos emocionālos argumentus pieņēmusi, nav iespējama.

7. stratēģija: “Turi sabiedrību tumsonībā, veicini pelēku viduvējību!“ Rūpējies, lai sabiedrība nepārzinātu tās metodes un tehnoloģijas, kas tiek izmantotas tās kontrolei un paverdzināšanai. “Izglītības kvalitātei zemākajiem slāņiem jābūt tik zemai vai viduvējai, cik vien tas iespējams, lai zemākos slāņus no augstākajiem šķirtu nepārvarama ignorances plaisa” (skat. ‘Silent Weapons for Quiet Wars’).

Lai šādu stāvokli sasniegtu un uzturētu, Rietumu pasaulē pastāv divas skolu sistēmas: elitārā un vispārējā. Vispārējā obligātā izglītība ražo patstāvīgi domāt nespējīgus funkcionālos analfabētus. Pēdējos 20 gados šāda sistēma ieviesta arī Latvijā. Skat. arī ASV pedagoga Džona Teilora Gatto grāmatas un manu rakstu “Katrā cilvēkā snauž ģēnijs”.

8. stratēģija: “Mudini sabiedrību lepoties ar savu viduvējību” Iedvesiet sabiedrībai, it sevišķi jauniešiem, ka būt stulbam, vulgāram un neizglītotam

ir stilīgi.

9. stratēģija: “Veicini vainas sajūtu” Cilvēkiem jāiedveš, ka viņi paši vainojami par savām nelaimēm, jo nav bijuši pietiekami gudri, spējīgi, centīgi. Līdz ar to šie cilvēki nevis sacelsies pret netaisnīgu ekonomisko sistēmu, bet vainos sevi un dzīvos depresīvā stāvoklī. Savukārt depresijas sekas ir aktivitātes trūkums, bet bez aktivitātes nebūs revolūcijas. Tieši šādā depresīvā sevis vainošanas stāvoklī pašlaik iestrēgusi arī Latvijas sabiedrība.

Labs piemērs tam ir t.s. zviedru banku afēra Latvijā. Skaidrs, ka lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa vienkārši nebija informēta par gadu tūkstošos izstrādātajām banku krāpniecības shēmām. Par tām nemāca pat mūsu augstskolās. Tomēr bankas un arī Publikācijas (2009 - 2012) 543 valdība “treknajos gados” cilvēkus mudināja ņemt kredītus uzpūsta tirgus apstākļos, neizskaidrojot riskus un veselīgas kreditēšanas politikas principus. Kad krāpnieciskajā shēmā bija ievilināta pietiekama sabiedrības daļa un kredītu piramīda sabruka, baņķieri un politiķi sāka vainot šīs mērķtiecīgās krāpniecības upurus, kuri “paši vainīgi, ka ņēmuši, bet parāds ir jāmaksā”. Patiesībā banku rīcība ir krimināla, bet politiķi ir šā nozieguma aktīvi līdzdalībnieki.

10. stratēģija: “Izproti cilvēkus labāk, nekā viņi izprot paši sevi” Pateicoties zinātnes sasniegumiem, pēdējos 50 gados radusies milzīga zināšanu plaisa starp t.s. eliti un to apkalpojošiem tehnokrātiem, un parasto cilvēku sabiedrību.

Izmantojot atklājumus bioloģijā, neirobioloģijā un praktiskajā psiholoģijā, “sistēma” ieguvusi izpratni par to, kā “darbojas” cilvēks – gan fizioloģiski, gan psihiski. Lielā daļā gadījumu tas nozīmē, ka varas sistēma ieguvusi lielu varu pār cilvēkiem. Lielāku varu, nekā šie cilvēki paši pār sevi.

Materiāla sagatavošanā izmantots ASV lingvista, filozofa, kognitīvo zinātņu speciālista un sabiedriskā aktīvista profesora Noama Čomska līdzīga nosaukuma darbs.

2011. gada 9. decembris Latvijai nepieciešama dekolonizācija un kooperācija “Ekonomiska iespiešanās valstī rada tādu pašu efektu, kādu teritoriāla okupācija” / Vācu ģeopolitiķis Oto Mauls (Otto Maull)/ Kamēr Latvijai naidīgas aģentūras turpina eskalēt “valodu karus”, tiek novērsta uzmanība no pastiprinātas Latvijas ekonomiskās un finanšu kolonizācijas. Svaigākais Latvijas uzņēmēju apkarošanas piemērs ir tikko notikušais t.s. Konkurences padomes policejiskais uzbrukums triju zemnieku piensaimniecības kooperatīvu izveidotajai kooperatīvu savienībai “Latvijas piens”, kura iesākusi sava piena pārstrādes uzņēmuma celtniecību Jelgavā (skat. materiālu – “Latvijas piens”: KP apdraud turpmāko kooperatīvu veidošanos Latvijā”).

Kooperatīvu savienība “Latvijas piens” bija iesākusi to, kas jau sen bija jādara Latvijas vietējiem uzņēmējiem – apvienot spēkus, kooperēties, celt un ražot. Tas, protams, nepatīk tā saucamajiem ārvalstu investoriem, kuri faktiski okupējuši un monopolizējuši veselas Latvijas tautsaimniecības jomas un nekaunīgi parazitē uz Latvijas rēķina.

Konkurences padome to, protams, izliekas neredzam, jo arī pati kalpo ārvalstu kolonizatoriem. Arī Latvijas iedzīvotāji šo lienošo un kluso Latvijas okupāciju neredz vai pat savā naivumā atbalsta, jo viņu emocijas tiek nepārtraukti bombardētas ar “mūžīgajiem jautājumiem”: valoda, pilsonība, tautība, 1940. gada okupācija, Maskavas

draudi utt. Tikai retais uzdrīkstas jauno okupāciju un kolonizāciju nosaukt īstajā vārdā, kā to dara, piemēram, Jānis Miežagrauds rakstā “Investoru īstais vārds ir interventi”. Šis lienošās kolonizācijas process atgādina stāstu par vardes uzvārīšanu. Ja vardi iemet karstā ūdenī, tā sasprindzina visus spēkus un no katla izlec. Ja grib uzvārīt dzīvu vardi, tā jāieliek remdenā ūdenī un tad ūdens jāsilda lēni un pakāpeniski. Pēc šīs receptes tiek 544 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kolonizēta Latvija.

Kas aizliegts vērsim, tas atļauts Jupiteram Atbildot uz jautājumiem, Konkurences padomes pārstāve piena kooperatīvam (kooperatīvu apvienības Latvijā aizliegtas ar likumu) pārmeta apvienošanos un vienošanos par piena cenu. Viņasprāt, kooperatīviem bija nevis jāapvienojas, bet citam ar citu jākonkurē. “Eksperti” nemaz nemulsina tas, ka kooperācijas pamata princips un būtība ir nevis konkurence, bet tieši sadarbība un vienošanās. Ne vien kooperatīva biedru vidū, bet arī pret klientiem ārpus kooperatīva. Šo principu sekmīgi izmanto skandināvu un Rietumeiropas kooperatīvi, kuri Latvijā ienāk nevis kā kooperatīvi, bet kā kolonizatori. Skandināvijas valstīs kooperācija ir ļoti attīstīta, un tieši šajā faktorā slēpjas šo uzņēmumu spēks. Nav dzirdēts, ka Latvijas Konkurences padome mēģinātu ierobežot Skandināvijas lielo kooperatīvu ekspansiju Latvijā, bet tikko apvienoties sāk vietējie ražotāji, tā konkurences padome tūlīt klāt, ar policijas atbalstu konfiscē dokumentus un sāk “izmeklēšanu”, kura var ieilgt bezgalīgi. Tik ilgi, kamēr Latvijas kooperatoru iecerēto nišu aizņems ārzemnieki.

Lai arī ar lielu novēlošanos, vajadzību pēc kooperēšanās un vietējā tirgus aizsardzību sāk apzināties arī vietējie ražotāji. Tā Latvijas radio biznesa ziņās 9. decembrī plkst.

08:05 izskanēja ziņa, ka Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija nolēmusi turpmāk virzīt likumdošanas iniciatīvas, kuru mērķis ir vietējo ražotāju legālais protekcionisms. Tas izpaudīšoties valsts iepirkuma konkursu rīkošanas kārtībā, kuros priekšroka dodama Latvijas uzņēmumiem.

Nu tad beidzot! Lai gan uzreiz jānorāda uz divām interesantām niansēm. Pirmkārt, šo ziņu neizplatīja neviens cits masu mēdijs, pat pašas Pārtikas uzņēmumu federācijas mājas lapa, otrkārt, šo iniciatīvu nevirza vietējie pārtikas ražotāji, bet gan zviedriem piederošā AS “Aldaris”, kuras valdes priekšsēde Ināra Šura vienlaikus ir arī Pārtikas uzņēmumu federācijas priekšsēdētāja. Tātad iniciatīva patiesībā nāk no t.s. ārvalstu investoriem, kuri grib sevi pasargāt no citiem ārvalstu investoriem.

Kāpēc Latvijā nav Latvijas uzņēmumu padomes?

Masu mēdiju atturība ir saprotama, jo arī lielākā daļa šo mēdiju patiesībā pieder ārzemniekiem, un to vietējiem izpildītājiem vēl nav ieslēgta zaļā gaisma šādu ideju popularizēšanai. To pašu var teikt par dažiem mēdijiem, kuri vēl pieder Latvijas pilsoņiem. Viņiem ideja par Latvijas ražotāju aizsardzību šķiet pārāk ķecerīga un nelojāla pret “mūsu Eiropas sabiedrotajiem”. Tipisks latviešu pakalpiņu sindroms.

Drīz pēc “Maijpuķīšu revolūcijas” man bija gods uzrunāt NP Foods vadību. NP Foods ir vadības un attīstības uzņēmums, kurš administrē AS “Laima” un AS Gutta” darbību. Šie uzņēmumi atkal atgriezušies Latvijas uzņēmēju īpašumā.

Centos viņiem izskaidrot, ka akcija “oligarhu bēres” patiesībā ir uzbrukums visiem Latvijas uzņēmējiem un ražotājiem. Ja Latvijas uzņēmēji neapvienosies un neizstrādās kopīgu aizsardzības un attīstības stratēģiju, viņus aprīs pa vienam: sākot no AAA oligarhiem, beidzot ar visnabadzīgāko zemnieku. Signālu šim uzbrukumam 2007. gada

16. oktobrī savā bēdīgi slavenajā uzrunā LU deva ASV vēstniece Ketrīna Toda Beilija.

Pie uzdevuma izpildes ķērās mums jau pazīstamie kolaboranti “Vienotība”, Zatlers un VL, sarīkojot virkni krāsaino revolūciju un nodibinot “reformu un tiesiskuma” koalīciju.

Publikācijas (2009 - 2012) 545 Problēma ir tāda, ka Latvijas uzņēmēji ir neorganizēti un neaizsargāti. Tie cīnās tikai katrs par sevi un konkurē cits ar citu, kamēr t.s. ārvalstu investori ir organizēti, un tiem ir sava stratēģija, kuru tie diktē Latvijas valdībai. Faktiski Ārvalstu investoru padome ir kļuvusi par noteicošo Latvijas Ekonomikas ministrijas struktūru, kas pasūta Latvijas ekonomisko politiku. Apskatiet paši internetā, kā šī struktūra inkorporēta Ekonomikas ministrijas mājas lapā, bet tur neatradīsiet nevienu Latvijas uzņēmējus pārstāvošu struktūru.

Tāpēc es NP Foods vadību aicināju sazināties ar citiem Latvijas ražotājiem, organizēt kopēju forumu un darba grupas, izstrādāt kopīgu stratēģiju, nodibināt kopīgu mēdiju tīklu utt. Varbūt vainojamas manas pārliecināšanas spējas (to trūkums) vai pieredzes trūkums (nav pieredzes uzrunāt tādus forumus un gatavot efektīvas runas), bet šī ideja pagaidām pakārusies gaisā.

Iztēlosimies Latvijas valsti kā lielu akciju sabiedrību, kuru pārvalda akcionāri. Pēc dažādām aplēsēm, 80 līdz 85% Latvijas ekonomikas pieder t.s. ārvalstu investoriem, kuri ir labi organizēti un pilnīgi pārņēmuši galvenās jomas. Atlikušie 15 – 20% ekonomikas vēl pieder Latvijas valstij, pašvaldībām un privātiem vietējiem uzņēmējiem. Turklāt, vietējie uzņēmēji nav organizēti, neapzinās savas kopīgās intereses, bet valsts un pašvaldības danco pēc ārzemnieku stabules. Ārzemnieki pārņēmuši visu banku sistēmu, kas regulē naudas plūsmas un nosmeļ no tām savu krējumu, kontrolē gandrīz visu tirdzniecību, kontrolē valsts monetāro politiku, kontrolē mēdijus un lielā mērā arī sakarus. Ārvalstu investoru intereses pārstāv arī starptautiskās organizācijas, kurām pakļāvusies Latvija: ES, SVF, PB, PTO, NATO u.c.

Latvijas uzņēmējiem nav pat savas balss. Ja viņi kaut ko vēlas teikt valdībai vai Latvijas sabiedrībai, viņiem jāiet ar cepuri rokās uz mēdijiem, kurus kontrolē ārvalstu investori. Latvijā nav neviena alternatīva mēdija, kas darbotos nacionālā līmenī! Un tie mēdiji, kuri vēl skaitās Latvijas kontrolē, klusē, jo ir atkarīgi no tā paša ārvalstu kapitāla reklāmas pasūtījumiem. Tāpēc arī pati Latvijas sabiedrība ir dezorientēta, nav nevienas nacionāla mēroga idejas, kas to vienotu. Risinājumus sabiedrība gaida no koloniālās administrācijas un partijām, kuras patiesībā pārstāv reālo Latvijas akcionāru intereses, manis minēto 85% intereses. Cilvēkiem kaut kā nepielec, ka mums vairs nav savas valdības, ka tā struktūra, kuru aiz inerces pieņemts uzskatīt par savu valdību, patiesībā apkalpo 85% kapitāla, kas pieder ārzemniekiem, un dara visu, lai ārvalstu kapitālam atdotu arī atlikušos 15% Latvijas.

Neviens koloniālisms nevar būt labs tautai Es rakstu par lietām, kuras patiesībā mēs katrs labi zinām. Tikai ārvalstu kontrolēto mēdiju propaganda mums centusies iepotēt, ka ļauns bijis tikai padomju koloniālisms, bet atkarība no rietumvalstīm kaut kādā mistiskā veidā nāk mums par labu.

Nu ko, pastudējiet asiņaino koloniālisma vēsturi, pajautājiet atlikušajiem Amerikas indiāņiem, Āfrikas, Dienvidaustrumāzijas, Vidējo austrumu un Dienvidamerikas iedzīvotājiem, cik labs viņiem bijis Rietumu koloniālisms? Padomājiet un pacentieties izprast, kāpēc šīs tautas allaž cīnījušās par brīvību un neatkarību? Kāpēc arī tagad šī cīņa turpinās? Kāpēc tieši tagad, pēc gadu simtiem ilgušas līdzāspastāvēšanas un par

spīti “Monro doktrīnai”, Dienvidamerikas un Karību valstis nodibinājušas savienību, lai 546 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kopējiem spēkiem sevi aizsargātu no labā tēvoča Sema draudzīgajiem apkampieniem?

Kāpēc arī rietumvalstu pilsētās nemitējas masveida protesti pret t.s. elites prettautisko politiku?

Tātad brīvības atslēga ir sadarbībā un kooperācijā. Nekalpot nelūgtiem svešiniekiem, kuri mums uzspiež savu kārtību, bet vienoties savā starpā. Latvijas iedzīvotājiem trūkst kooperācijas. Ja būs kooperācija un solidaritāte starp savējiem, būs arī līdzekļi savu organizāciju, mēdiju un institūciju dibināšanai. Būs līdzekļi savas valsts dekolonizācijai un vieglprātīgi izšķērdētās brīvības atgūšanai.

2011. gada 10. decembris Pienācis laiks Trešajai Republikai!

Viens no “Maijpuķīšu revolūcijas” panākumiem bija portāla ManaBalss atklāšana.

Doma bija šķietami laba –, ka katrs pilngadīgs pilsonis šajā portālā var ierosināt likumdošanas iniciatīvu, kura, ja saņems nepieciešamo reģistrēto un elektroniski autorizēto atbalstītāju skaitu (vismaz 10 000 balsis), tiks iesniegta izskatīšanai Saeimā.

Lai arī ManaBalss iniciatīvas nav juridiski saistošas Saeimai (revolūcijas vadonis Zatlers par to aizmirsa parūpēties, jo viņam tas vairs nav aktuāli), tomēr šādu iniciatīvu netrūka, arī ļoti vērtīgu iniciatīvu. Bet nepieciešamo atbalstītāju skaitu savākušas tikai dažas, tai skaitā jaunākā – atņemt mandātu Saeimas deputātam Nikolajam Kabanovam par Saeimas deputāta zvēresta laušanu.

Ar zvēresta laušanu acīmredzot domāta tā zvēresta daļa, kurā katrs deputāts apņemas “stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu”. Kabanovs Centrālās vēlēšanu komisijas oficiāli (tātad likumīgi) izsludinātajā parakstu vākšanā bija parakstījies par otru valsts valodu un to godīgi atzinis visas sabiedrības priekšā. Pēc iniciatoru loģikas būtu jāatlaiž arī Centrālā Vēlēšanu komisija, kas šo parakstu vākšanas procedūru izsludināja, un tos, uz kuru lēmuma pamata tā tika izsludināta.

Var strīdēties, vai Kabanovam bijis apzināts nolūks vājināt latviešu valodu, bet pieņemsim, ka tiešām bija. Jautājums ir pavisam cits: kāpēc no zvēresta izrauta tikai viena neliela frāze un kāpēc tikpat stingras prasības par zvēresta turēšanu netiek piemērotas citiem deputātiem?

Lai par to tiktu skaidrībā, aplūkosim, kādu zvērestu pieņem Saeimas deputāts, uzņemoties savus pienākumus? Izlasīsim to uzmanīgi un vairākas reizes, mierīgi apdomāsim šā zvēresta būtību un galveno mērķi. Gan Satversmes burtu (zvērests ir Satversmes sastāvdaļa), gan garu. „ (..) Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”

Jauks un dižens zvērests, vai ne? Bet vai jūs varat nosaukt kaut vienu Saeimas Publikācijas (2009 - 2012) 547 deputātu, kurš kopš 1995. gada nebūtu šo svinīgo zvērestu lauzis, turklāt to darījis apzināti, mērķtiecīgi un atkārtoti, nepalaižot garām nevienu izdevību?

Es varētu nosaukt vienu vai divus deputātus, kuri pāris reizes ir mēģinājuši savu zvērestu tomēr turēt godā, piemēram, Visvaldis Lācis, kurš atturējās vai pat balsoja

pret Lisabonas līguma ratifikāciju. Jo Lisabonas līgums (faktiski tā ir ES konstitūcija), kuru deputāti atbalstīja bez izlasīšanas un debatēm, nepārprotami ir vērsts pret Latvijas suverenitāti un nozīmē Latvijas suverenitātes atdošanu Briselei. Un Visvaldis Lācis vienīgais šo līgumu neatbalstīja. Turklāt tas no viņa puses bija tāds vienas reizes varoņdarbs – tīrais donkihotisms dvēseles apskaidrības brīdī, jo visos citos gadījumos Lācis aktīvi piedalījās Briseles direktīvu iestrādāšanā Latvijas likumos.

Tātad varam droši apgalvot, ka absolūti visi Saeimas deputāti ir nepārtraukti un ilgstoši, mērķtiecīgi un sistemātiski vājinājuši Latvijas suverenitāti un līdz ar to arī latviešu valodu, ka viņi visi mērķtiecīgi un sistemātiski ir grāvuši Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, ciniski un nekaunīgi uzspļaujot Latvijas Satversmei, kuras 2. pants nosaka, ka suverenā vara Latvijā pieder Latvijas tautai. Un ka viņi to darījuši ar iepriekšēju nodomu, jau pirms zvēresta došanas pilnībā apzinoties, ka savu deputāta zvērestu lauzīs ik dienas un pie katras izdevības, vēl un vēl, ka mīdīs to kājām, tirgos suverenitāti visās pasaules biržās, bet suverenās varas nesēju (tautu) iedzīs parādos, pārdos verdzībā, pakļaus genocīdam, izklīdinās pa visu pasauli, ciniski krāps, aplaupīs, dzīs trimdā un ņirgāsies. Vārdu sakot, nicinās un nīdēs, cik vien to spēs.

Un nu šī totālā, kolektīvā un sistēmiskā zvēresta laušana mūs likumsakarīgi novedusi līdz stāvoklim, kad ministri, frakciju un Saeimas priekšsēži smaidot tērzē par veidiem, kā bankrotā iedzīto Latviju ātrāk un dziļāk iedabūt centralizētā federācijā un pakļaut internacionālo baņķieru kliķes tiešai pārvaldei. Satversmes Aizsardzības biroju (SAB), kura darbiniekiem šādus pretvalstiskus sazvērniekus vajadzētu nekavējoši arestēt un nodot taisnīgai tiesai, vada vienas paplukušas lielvalsts armijas ģenerālis, kuram tikai pirms iecelšanas amatā piešķirta Latvijas pilsonība ārpus kārtas, t.i., apejot Latvijas likumus. Drošības policija, kuras pienākumos ir novērst politiskas un ekonomiskas diversijas pret Latvijas valsti, mierīgi saņem algu un smaidot laiski noskatās, kā Latvija tiek sistemātiski izlaupīta un izvazāta, kā tās vadītāji vienlaikus ir arī galvenie valsts grāvēji. Kas zin, varbūt viņi tūlīt pamodīsies, izlasot šo rakstu. Ne jau lai novērstu nelikumības, bet lai arestētu vai apklusinātu tādus atgādinātājus kā mani.

Lūk, pie kā noved zvēresta laušana un dubultstandarti. Bet mēs to sen vairs nejūtam, jo esam jau pieradināti un paši aktīvi piedalāmies sazvērestībā pret savu valsti. Nodevība un zvēresta laušana Latvijā ir kļuvusi par normu. Par to pat apbalvo, paaugstina dienestā un piešķir prēmijas, it sevišķi 18. novembra jubilejas svinībās. Nē, 18. novembris nav Eiropas Federācijas dibināšanas diena. 18. novembris kādreiz bija Latvijas neatkarības proklamēšanas diena.

Varbūt kāds tomēr ierosinās šā pretvalstiskā veidojuma, kas sevi dēvē par Saeimu, atlaišanu un tiesāšanu, un Satversmes darbības atjaunošanu Latvijā? Ja jau deputāti sistemātiski un apzināti lauž zvērestu, tad viņi paši sevi pasludinājuši ārpus likuma.

Bez pārstāvniecības palikušajiem pilsoņiem steidzami jāsasauc Satversmes darbības atjaunošanas sapulce!

548 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Atgādinu, ka pēc Satversmes 2. panta, suverenā vara Latvijā nepieder ne deputātiem, ne Briselei, bet gan tautai, t.i., mums visiem kopā. Suverēnā vara nozīmē augstāko varu valsts teritorijā. Mēs varam brīvi izvēlēties – vai nu pasīvi piedalīties šajā sazvērestībā un to atbalstīt, vai tomēr aktīvi sakārtot un celt savu valsti.

Tā kā Saeima faktiski jau sen atteikusies no jebkādas atbildības par Latvijas un tās iedzīvotāju nākotni, tad ir pilnīgi dabiski, ka arī mums nav ne mazākā pienākuma ar

saviem nodokļiem uzturēt šo pretvalstisko un disfunkcionālo uzraudzības aparātu – institucionalizēto vagaru, kas uzblīdis līdz astronomiski traģikomiskiem apmēriem, metodiski nožņaudz katru attīstības impulsu, bet pats katru gadu aprij vairāk nekā ceturto daļu budžeta. Salīdzinājumam var minēt, ka pat padomju periodā valsts aparāts par saviem pilsoņiem tomēr rūpējās, plānoja un vadīja tautsaimniecību, un sevis uzturēšanai patērēja tikai 8% ieņēmumu.

Tādējādi varam secināt, ka šis režīms ir bankrotējis gan saimnieciski, gan morāli.

Pienācis laiks Trešajai Republikai!

2011. gada 12. decembris “Latviskas Latvijas” vīruss – valsts stūrakmens vai kapakmens?

Ar ko beidzās “arābu pavasaris” – šis twitter revolūciju seriāls bez skaidras vadības, bez jebkādiem mērķiem un programmas? Ar to, ka tika sagrautas vairāk vai mazāk suverēnas valstis un to vietā pašlaik tiek dibināti asiņaini koloniāli režīmi, kuri savu pastāvēšanu balsta uz ASV sabiedrotās Sauda Arābijas vahabītu laboratorijās sintezētas islama fundamentālisma versijas. Šo valstu resursi atkal tiek nodoti Rietumu korporāciju izlaupīšanai, tiek pārtraukti un sagrauti iesāktie attīstības projekti, valstīs ierodas SVF, PB un līdzīgas misijas, kuru mērķis ir šīs tautas atkal nospiest koloniālisma, neaprakstāmas nabadzības un analfabētisma jūgā. Šo valstu teritorijās tiek gatavotas līdz zobiem apbruņotas teroristu un diversantu vienības, kuras islama un Allaha vārdā palīdz Rietumu kolonizatoriem atkarot tās musulmaņu teritorijas un valstis, kuras vēl nav padevušās Jaunajai pasaules kārtībai: pirmkārt jau kristietības šūpuli Sīriju un nepakļāvīgo Irānu, kā arī citas musulmaņu apdzīvotās teritorijas, vienlaikus destabilizējot arī valstis ar musulmaņu kopienām, kā Ķīnu un Krieviju.

Minētajai islama fundamentālisma versijai ir maz kopēja ar tradicionālo islamu un musulmaņu tautu interesēm. Līdz nepazīšanai vienkāršotu un sakropļotu islama versiju šie kolonizatoru pakalpiņi izmanto, lai sagrautu tradicionālo musulmaņu dzīvesveidu, iznīdētu islama civilizācijas saknes, vēsturisko kultūras mantojumu un sociālās saites, lai no teritorijām izdzītu citu reliģiju kopienas (kristīgos koptus no Ēģiptes, Irākas un Sīrijas kristiešus), lai Allaha vārdā nogalinātu vai apklusinātu citādi domājošos musulmaņus, lai Rietumu kolonizatoru interesēs eksportētu revolūcijas, savā ceļā sagraujot neskaitāmas valstis. Islama fundamentālisms kalpo kā apziņas vīruss un Rietumu koloniālisma instruments – šariats koloniālisma kalpībā. Tāds ir šis ASV, Lielbritānijas un Francijas smadzeņu centros izstrādātais pasaules paverdzināšanas projekts. Angļu valodā lasošie Publikācijas (2009 - 2012) 549 ar šā projekta detaļām var iepazīties James Corbett, Michel Chossudovsky, Mahdi Darius Nazemroaya, William Engdahl, Webster Tarpley un citos līdzīgos pētījumos, kuri atrodami internetā.

Kāpēc es rakstu sāku ar “arābu pavasari”? Tāpēc, ka Latvijā vērojami līdzīgi procesi.

Protams, sekularizētajā Latvijas sabiedrībā nav iespējams reliģiskā fundamentālisma vīruss (kā, piemēram, evanģēlisko kristiešu fundamentālisms ASV), bet ir iespējams etniska fundamentālisma vīruss.

Tie, kuri 20 gadus to vien darījuši, kā iztirgojuši Latvijas nacionālās intereses un mūsu resursus, par šo nodevību no kolonizatoriem saņemot komisijas naudu un iedomātu starptautisku prestižu, nu ir nonākuši dilemmas priekšā. Latvija ir ievilināta nesamaksājamu parādu verdzībā, un nu ir jāpārdod pēdējais, kas vēl palicis no Latvijas

valsts un sapņa par Latvijas valsti, kurā mēs paši būtu gan saimnieki, gan arāji. Nu šo nacionālās nodevības aktu vairs nav iespējams noslēpt un argumentēti attaisnot. Viss, kam 20 gadus esam ticējuši un cerējuši, izrādījies vien krāsaini ilūziju burbuļi un meli.

Tuvojas Patiesības stunda.

Lai novērstu uzmanību no šās skaudrās realitātes un iegūtu laiku pēdējo Latvijas resursu izpārdošanai, režīmam kalpojošie dvēseļu inženieri un aģenti-provokatori palaiduši “latviskās Latvijas” ideoloģisko vīrusu – islama fundamentālisma latvisko versiju.

Kāpēc es to nosaucu par apziņas vīrusu? Tāpēc, ka tas vismaz sākotnēji neprasa nekādu garīgo vai fizisko piepūli, radošo enerģiju vai atbildību. Viss, kas jādara, ir nemitīgi jāatkārto “latviskas Latvijas” mantra, vaina par katastrofālās politikas sekām bez domāšanas jāuzveļ cittautiešiem un jāmeklē nodevēji savā tautā. Nodevēji šajā primitīvajā shēmā ir tie, kas neiekļaujas mantras atkārtotāju vienbalsīgajā korī, tie, kuri ceļ trauksmi par Latvijas valsts mērķtiecīgo iznīcināšanu, atgādina par valsts un tautas interesēm un iespēju vēl arvien celt savu valsti. Visi, kas nepiekrīt režīma politikai (Latvijas izpārdošanai un iedzīvotāju izdzīšanai trimdā), tiek ērti ierakstīti Maskavas aģentu rindās. Tātad radīts neizsmeļams ienaidnieka tēls un nosprausta sarkanā līnija: “Kas nav ar mums, tas ir pret mums.” Atliek vien veidot melnos sarakstus un no šiem traucējošajiem elementiem atbrīvoties.

Interesanti, ka lielākā daļa “latviskās Latvijas” sludinātāju internetā paši nav apguvuši latviešu valodu un savas mantras izplata kroplīgās frāzēs un kaut kādā noplicinātā jaunvalodā. Šīs digitalizētās “zelta jaunatnes” intelekta līmenis, ja par tādu var vispār runāt, neatbilst pat mūsu degradētās izglītības sistēmas 4. pamatskolas klases prasībām.

Jo mantru jau var iemācīties pat papagailis.

Tātad latviešiem tiek piedāvāts nīst cittautiešus (internetā Gardas meitenes jau rēķina masveida deportācijām nepieciešamo vagonu skaitu), lamāt Maskavu un meklēt slēptos nodevējus savā vidū – starp tuviniekiem, radiem un paziņām. Latviešiem novēlēts dzīvot savstarpējās aizdomās, šaubās un bailēs – bailēs no pasludinātajiem ienaidniekiem un pašu inkvizīcijas jeb domu policijas. Par Latvijas valsts nākotni latviešiem nav jādomā, nav jākritizē koloniālās administrācijas politika, nav jāprotestē, nav jāorganizējas, nav jāsadarbojas, vispār nav jādomā. Latviešiem nav jāuztraucas par demogrāfisko katastrofu, masveida Latvijas cilvēku izbraukšanu, jaunatnes bezdarbu 550 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos un atkarību epidēmiju, pēdējo uzņēmumu un zemes izpārdošanu, ārvalstu banku kriminālo reketu, SVF, Vašingtonas un Briseles diktātu un iesaistīšanu nebeidzamajos NATO karos. Latviešiem nekas nav jādara, lai atjaunotu Latvijas tautsaimniecību, sagatavotos nākamajam globālās depresijas vilnim, novērstu draudošo badu utt. Nekas nav jādara, tikai mehāniski jāatkārto mantra par “latvisku Latviju” un jāmaksā aizvien pieaugošie nodokļi ārvalstu kreditoriem. Tādi ir “latviskās Latvijas” vīrusa izplatītāju patiesie mērķi.

Neprasiet par “latviskas Latvijas” nākotnes vīziju, attīstības mērķiem un programmu.

Tādas vienkārši nav, jo tā ir tikai mantra, apziņas vīruss un garīga terora ierocis, kuru ar laiku var izmantot arī fiziskam teroram pret tiem, kam vēl dārga Latvija un tās tauta.

Ir izgudrots arī otrs lozungs: “Latvijas valsts stūrakmens ir latviešu valoda”. Bet ja valsts ir izpārdota un atdota citiem, vai šis stūrakmens nepārtop par kapakmeni?

Nenovērtēsim šo apziņas vīrusu par zemu. Vīrusiem ir īpašība izplatīties, vīrusi nes

infekciju un nāvi. Apziņas vīrusi maina cilvēku uztveri un domāšanu. It sevišķi šis vīruss bīstams ilgus gadus muļķotā, propagandas apstrādātā, dezorientētā, aplaupītā, nabadzībā un izmisumā iedzītā sabiedrībā, kura nospiesta infantilas maģiskās apziņas līmenī, tāpēc ir atvērta primitīviem risinājumiem, vēlmju domāšanai un arī raganu medību vilinājumam.

Tas ir pavisam nopietni un nāvīgi bīstami! Esiet gatavi un stipriniet savu patriotisko imunitāti pret provokatoru izplatītiem vīrusiem. Alternatīva ir uzņemties aktīvu atbildību par Latvijas un tās tautas nākotni. Neviens cits mūsu vietā Latviju neglābs!

2011. gada 18. decembris Bēdas tautai, kas dzīvo melos un realitātes noliegumā Nesen mēdijos parādījās ziņa par BBC žurnālistu veidoto video sižetu, kurš informē par Latvijas saimniecisko, sociālo, demogrāfisko un kultūras pagrimumu pēc iestāšanās ES. Minēto video sižetu var noskatīties šeit. Manuprāt, šis sižets labi un līdzsvaroti atspoguļo Latvijas realitāti pēc mūsu valsts suverenitātes zaudēšanas un iekļaušanas ES (tieši iekļaušanu ES un globālo krīzi raidījuma vadītājs uzskata par vispārējā pagrimuma cēloņiem). Ja BBC žurnālisti vēlētos Latviju parādīt no vēl sliktākas puses, viņi izvēlētos nevis salīdzinoši pasargātās Cēsis, bet kādu pavisam depresīvu Latvijas reģionu, kurā jau likvidēta pilnīgi visa sociālā infrastruktūra. Neesmu BBC fans, taču šoreiz esmu šim mēdijam pateicīgs, ka tas pasauli informē par globalizācijas un suverenitātes likvidēšanas sekām kādreiz tik attīstītajā Baltijas reģionā – pašā kādreiz plaukstošās Vidzemes sirdī.Ja mani kas šokē, tad tā ir Latvijas žurnālistu (amorālai varai kalpojošus žurnālistus ASV prognožu speciālists Džeralds Selente sauc par prestitūtām – saīsināti no preses prostitūtām) un iedzīvotāju reakcija uz šo mūsu bēdīgās realitātes patieso un trāpīgo atspoguļojumu (skat. NRA materiālu Iedzīvotāji šokā par BBC kritiku Cēsīm). Tā vietā, lai vainotu un izvērtētu iepriekšējo gadu politiku, kas Latviju novedusi tik traģiskā stāvoklī, latvieši vaino BBC žurnālistus, kas šo realitāti talantīgi atspoguļojuši. Viņiem Publikācijas (2009 - 2012) 551 taču vieglāk būtu nointervēt Valdi Dombrovski vai līdzīgu pīlīšu pūtēju, kas stāstītu, “cik veiksmīgi Latvija pārvarējusi finanšu krīzi” un kā tā kalpo par paraugu citām internacionālo baņķieru izlaupītajām valstīm, bet no tālienes atbraukušie žurnālisti tomēr nevainojami pildīja savu misiju – devās Latvijas iekšienē, lai atspoguļotu realitāti.

Manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar tiem, kas šo visiem redzamo realitāti noliedz un ļauj sevi manipulēt pīlīšu pūtējiem un Latvijas nacionālo interešu nodevējiem. Patiesībā BBC žurnālisti 100 sekunžu īsā sižetā talantīgi parādīja latviešu neaprakstāmo muļķību un traģēdiju: sākot ar negudro šampanieša dzeršanu un bērnišķīgo diešanu par godu Latvijas suverenitātes galīgai zaudēšanai 2004. gadā (faktiski suverenitāte tika ziedota un izšķiesta jau no 1991. gada) un beidzot ar drūmo realitāti pie sasistās siles: tukšajām Cēsu ielām, slēgtajām ražotnēm, slimnīcām, skolām, kultūras iestādēm, bankrotējušajiem veikaliem. Ja britu žurnālisti iebrauktu vēl dziļāk Latvijā, viņi atrastu vēl lielāku postu – visas klasiskās valsts un tautas iziršanas un sociālās degradācijas pazīmes. Un uz šās kolektīvās šizofrēnijas un sabrukuma fona – sašķeltu, strauji izmirstošu sabiedrību, kas verdziski atbalsta savus iznīcinātājus politikas līmenī un provokatoru izraisīto valodu karu, kura mērķis ir etniska konfrontācija starp tiem, kuri vēl no Latvijas nav aizbraukuši un ir kaut kā izdzīvojuši jau 20 gadus ilgušajā genocīdā.

Kas ir suverēna valsts?

Suverēna valsts ir noteiktas teritorijas iedzīvotāju kopēja, brīvi pausta griba patstāvīgi organizēt un savām interesēm atbilstoši iekārtot savu dzīvi, kopīgi celt, uzturēt, regulēt un attīstīt valsts politisko, saimniecisko, sociālo un kultūras infrastruktūru, kuras mērķis savukārt ir nodrošināt katra pilsoņa brīvu attīstību, tautas vairošanos un dzīves apstākļu nemitīgu uzlabošanu, optimālu (taisnīgu un ražīgu) sadarbību kopējo interešu labā. Valsts uztverama kā paplašināta ģimene, kurā kopējo mērķu sasniegšanai apvienojušies daudzi indivīdi, ģimenes, ciltis un citas kopienas, gādājot par racionālu sadarbību, solidaritāti un savstarpēju atbalstu. Suverenitāte nozīmē gribu un spēju valstij un katram tās loceklim svarīgus lēmumus pieņemt patstāvīgi, izejot no valsts nacionālajām interesēm. Suverenitāte (burtiskā tulkojumā augstākā vara valstī) nenozīmē izolacionismu, bet gan patstāvību, pieņemot lēmumus, tai skaitā lēmumus par starptautisku sadarbību uz līdztiesīgiem, partnerībā, savstarpējā cieņā un izdevīgumā balstītiem principiem. Šāda starptautiska sadarbība iespējama tikai starp suverenām valstīm, suverenitāte ir šādas sadarbības priekšnoteikums. Ja viena puse nav suverēna, tad tādu sadarbību sauc citiem vārdiem, piemēram, koloniālisms, imperiālisms, tautu pakļaušana, paverdzināšana, aplaupīšana vai citāda izmantošana savtīgiem, netaisnīgiem mērķiem.Suverenā vara Latvijā pēc Satversmes pieder Latvijas tautai. Citiem vārdiem tas nozīmē, ka augstākā vara un galīgais (pēdējais) vārds katra lēmuma pieņemšanā pieder valsts iedzīvotājiem vai pilsoņiem, t.i., tautai. Tātad valsts pamats ir valsts infrastruktūra, kas veidota un tiek uzturēta atbilstoši Latvijas nacionālajām interesēm un tautas suverenajai gribai.

Starpetniska konfrontācija latviešu valodas mūžu tikai saīsinās Kāda vieta šajā valsts shēmā ir valodai? Valoda ir svarīgs savstarpējas sazināšanās, 552 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos informācijas iegūšanas un apmaiņas, kā arī savas gribas izteikšanas un citu gribas uzklausīšanas līdzeklis. Valoda ir ļoti svarīga kultūras infrastruktūras sastāvdaļa, it sevišķi modernajā tehnoloģiju laikmetā, kurš diktē standartizāciju un vienotus terminus. Tā kā vēsturiski Eiropā bijušas neskaitāmas valodas un dialekti, veidojoties suverenām valstīm, visur tika panākta vienošanās par katrā valstī oficiāli lietojamo valodu vai vairākām valodām. Ne Eiropā, ne Āzijā nav etniski viendabīgu nāciju, tāpēc vienošanās par kopīgu oficiālās valodas lietošanu nekur nav bijusi viegla, bieži bijusi saistīta ar lielāku vai mazāku uzspiešanu vai kompromisiem. Nekur nāciju neveido kāda viena etniska grupa, nācija ir augstāks jēdziens par etnisku grupu.Risinājumi bijuši ļoti dažādi, piemēram, mūsdienās tik ietekmīgā angļu valoda vispār ir daudzslāņains un gadsimtiem ildzis dažādu valodu sintēzes mākslīgs rezultāts. Ne tikai Īrijas īri, bet arī Anglijas velsieši, skoti, Francijas gaskoņi un neskaitāmas citas etniskās grupas vispār pazaudējušas savu valodu. Vairākas Vācijas zemes savu valodu zaudējušas pavisam nesen (Vācija ir salīdzinoši jauna valsts, kas tikai XIX gadsimtā apvienojās), šo valodu vai dialektu pēdējie lietotāji atrodami vien dažās salīdzinoši izolētās nomalēs. Valodas zudušas arī Latvijas teritorijā, piemēram, seno Latvijas pamatiedzīvotāju lībiešu valodu pazīst vairs tikai daži cilvēki. Līdzīga izzušana draud arī citām Latvijas vietējām valodām.

Plaukstošā un demokrātiskā Šveice pieņēmusi četras līdztiesīgas oficiālās valodas un šo stāvokli prot sekmīgi izmantot savās interesēs. Viena no lielākajām pasaules valstīm Indija par valsts valodu izvēlējusies nevis kādu no daudzajām Indijas subkontinenta reģionālajām valodām, bet mākslīgi veidoto angļu valodu, vienlaikus neliedzot arī

vietējo zemju valodas. Arī tas nebija viegls lēmums, jo Indija ir bijusī Anglijas kolonija, tāpēc daudziem angļu valoda saistījās ar koloniālo pagātni. Līdzīgs, bet ne identisks valodas risinājums pastāvēja arī PSRS. Oficiālā valoda bija krievu, bet krievi bija skaitliski lielākā PSRS tauta, tāpēc citas PSRS tautas šādu risinājumu varēja uzskatīt par izdevīgu krieviem un diskriminējošu sev. Indija no šādas PSRS kļūdas izvairījās.Tātad valoda ir svarīgs valsts infrastruktūras elements, bet tas ir tikai viens no daudziem valsts dzīves faktoriem, kuru savukārt nosaka neskaitāmi citi faktori.Vai valsts valodu var noteikt voluntāri, ar ierakstu Satversmē?Iedomāsimies, kas notiktu, ja mēs aiz cieņas pret senākajiem Latvijas pamatiedzīvotājiem, kuru pēcteči ar pilnām tiesībām latviešus varētu saukt par okupantiem, par valsts valodu pasludinātu lībiešu valodu? Protams, nekas labs no tādas cēlas ieceres nesanāktu. Lai arī daudzu Latvijas iedzīvotāju dzīslās rit lībiešu asinis, bet savu valodu šie cilvēki jau sen ir pazaudējuši.Ja būtu iespējas izanalizēt katra latvieša (kam tā rakstīts pasē) etnisko izcelsmi, tad atklātos, ka tīrasiņu latviešu nemaz nav. Lai gan sevi uzskatām par latviešiem, mūsu dzīslās rit visdažādāko Eiropas un pat Āzijas tautu asinis, piemēram, Latvijā savulaik tika nometināti daudzi turku gūstekņi, bet karagājienos Latvijas teritorijā piedalījās arī tatāri un citas tālas tautas. Tie, kurus mēs tagad uzskatām par latviešiem, patiesībā ir daudzu tautu vēsturiskas sajaukšanās un asimilācijas produkts, kas izvēlējies vai pieņēmis latviešu tautību. Tas bija gadsimtiem ilgstošs process. Arī svaigākie iebraucēji Latvijā nav tikai no PSRS laikiem. Tūkstošiem viesstrādnieku, pārsvarā poļi un lietuvieši, Latvijā iebrauca un palika jau Ulmaņa laikos. Iebrauca tāpēc, ka Latvija bija nodrošinājusi tautas augšanai nepieciešamo infrastruktūru, bet latviešiem pašiem dažādu iemeslu dēļ bija Publikācijas (2009 - 2012) 553 zema dzimstība. Tā ir nenovēršama vēstures likumsakarība: ja kāda tauta nerūpējas par savu vairošanos, tās teritoriju pakāpeniski sāk apdzīvot citas tautas.Tātad saziņas valodas lietošanu nosaka ne tik daudz ieraksts Satversmē (ieraksts par latviešu valodu kā Latvijas valsts valodu parādījās pavisam nesen, sākotnējā 1922. gada Satversmes redakcijā tā nebija), kā tautas pieaugumam un attīstībai nepieciešamā infrastruktūra vai tās trūkums, kā arī tautas griba vairoties un pastāvēt vai tās trūkums.Tā kā pēdējo 20 gadu politika tautas dzīvei nepieciešamo infrastruktūru Latvijā ir iznīcinājusi un latvieši masveidīgi izmirst un izbrauc, tad latviešu valodai Latvijā nav nākotnes. Neatkarīgi no tā, kā 18. februārī nobalsos Latvijas pilsoņi. Pat latviešu skolās latviešu valodai nav prestiža, jo bērnus taču gatavo aizbraukšanai no Latvijas. Nākotnes Latvijā nav arī krievu valodai, jo krievi Latvijā izmirst vēl straujāk nekā latvieši, turklāt krievi strauji izmirst arī pašā Krievijā. Nav tālu laiks, kad krievi būs minoritāte arī Krievijas teritorijā.

Tas apliecina, cik muļķīgas un tuvredzīgas ir pašreiz uzvirmojušās kaislības par valsts valodu. Ja šīs kaislības novedīs pie vardarbīgas starpetniskas konfrontācijas (tātad arī dzīvā spēka upuriem un pastiprinātas aizbraukšanas vai došanās bēgļu gaitās), latviešu un krievu valodu mūžs Latvijas teritorijā tiks vēl vairāk saīsināts.

Latviešu alkaida Latviešu valoda nav tik bagāta, lai trāpīgi raksturotu tos provokatorus, kuri nu jau gadiem mērķtiecīgi provocē etnisku konfrontāciju Latvijā. Lai krievi paši tiek skaidrībā par saviem kūdītājiem, bet es mēģināšu raksturot nosacīti latvisko kūdītāju pusi, kuru patlaban simbolizē un iemieso apvienība VL!, bet nedaudz klusāk atbalsta arī citas “latviskās” partijas. Manuprāt, tie ir psihiski slimi vai naidīgas propagandas nozombēti izdzimteņi, kuriem pilnīgi sveša valstiskās atbildības apziņa un vienaldzīga savas tautas

nākotne, bet kuri labprāt iesaistās destruktīvās ārvalstu slepeno dienestu operācijās.

Presē daudz rakstīts par Raivi Dzintaru un Imantu Parādnieku, taču, manuprāt, visspilgtāk VL! pretvalstisko un necilvēcisko būtību atklāti pauž tādi VL! gariņi kā Jānis Dombrava un Ritvars Eglājs. Viņi pavisam atklāti pauž prieku par Latvijas izmiršanu un depopulāciju, savās slimajās smadzenēs izrēķinājuši, ka latvieši, lūk, izmirstot lēnāk par citām etniskām grupām, līdz ar to, paātrinoties izmiršanai, Latvija paliekot latviskāka.

Viņuprāt, – jo straujāk izmirst Latvija, jo tā kļūst latviskāka (aizmirstot, ka izmirusi teritorija tukša nepaliek- tajā ieplūst citas tautas). Lūk, atbilstoši materiāli internetā: Latviešu skaits pieaug latviskā vidē; Latvijas stiprība: 60,36%. Un te vēl viens Eglāja meistardarbs: “Izmērīts Saeimas deputātu latviskums”. Līdz tādiem murgiem pat Hitlers neaizdomājās.Pavisam nesen Jānis Dombrava divvalodības aizstāvjus (simtus tūkstošus cilvēku, kas parakstījušies par referendumu) faktiski nosauca par noziedzniekiem.

Protams, raksts noformēts tā, lai apgrūtinātu krimināllietas ierosināšanu, bet tieši tāda ir vēsts, ko Dombrava publiski sūtījis krievvalodīgajiem (skat. materiālu Noziedznieki atbalsta divvalodību un tā krievisko atreferējumu krievu Delfi: Домбрава: референдум поддерживают преступники), un tā nepaliks bez atbilstošas reakcijas. Viņiem žurnālā Playboy savdabīgi piebalso no rietumiem iebraukušais provokators Krišjānis Kariņš (skat. materiālu Iesniegums par Kariņa izteikumiem nodots Drošības policijai). Lūk, ar tādiem rakstiem tiek bruģēts ceļš uz vardarbīgu starpetnisku konfrontāciju un ārvalstu militāru iesaistīšanu izprovocētā konflikta nomierināšanā.Atgādināšu, ka valodu karus 554 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Latvijā iesāka tieši VL! (skat. manu rakstu “VL! ir latviešiem naidīga organizācija”), un tieši VL! mērķtiecīgi veic iesāktā konflikta turpmāku eskalāciju, piemēram, savācot 30 Saeimas deputātu parakstus par jau izsludinātā referenduma atcelšanu (skat. materiālu Ideja par divvalodības referenduma apturēšanu rada plaisu koalīcijā). Padomājiet paši, kā tas radikalizēs krievvalodīgos, ja tiem liegs izteikties jau izsludinātajā referendumā?

Faktiski VL! mērķtiecīgi rūpējas par V. Lindermaņa un līdzīgu krievvalodīgo kūdītāju ietekmes pieaugumu krievvalodīgo vidē. Reakcija nebija ilgi jāgaida. Lūk, jau nākamā krievvalodīgo iniciatīva: Vāc parakstus pilsonības piešķiršanai visiem nepilsoņiem Latvijā. Protams, arī vecas muļķības, kā pilsonības liegšana tik lielai iedzīvotāju daļai, ar laiku nenovēršami atspēlējas. Bet ilustrācija ir par to, kā provokatori visās valstīs sadarbojas, lai izraisītu starpetniskas vai starpreliģiskas konfrontācijas. Tieši tāpēc VL! spici esmu salīdzinājis ar radikālo musulmaņu organizāciju Alkaida. Alkaida tēlo musulmaņu patriotus, bet faktiski kalpo ASV specdienestiem un kara kurinātājiem.

Nesen Lībijā iefiltrētie Alkaidas aktīvisti panāca plaukstošās Lībijas iebombardēšanu akmens laikmetā un pilsoņu karu. Tieši to pašu Latvijā grib panākt VL!.

Latvija iznīcināta ar pašu latviešu aktīvu un ilgstošu atbalstu Rakstu iesāku ar latviešu vēlmi dzīvot realitātes noliegumā, politiķu un PR speciālistu radītajos mītos, melos, liekulībā un provokācijās. Faktiski Latvijas nemaz nav bijis – tā uzreiz atteicās no savas suverenitātes, un mēs tikai tēlojām neatkarīgu valsti, eksistējām vēlmju domāšanas ilūzijās.Valodu kari un citas nesaskaņas ir tikai likumsakarīgas valsts iziršanas un bojāejas izpausmes. Kad valsts mirst, aktivizējas maitasputni un dažādi marodieri, kas cer iedzīvoties vai uzdienēties uz citu nelaimes rēķina.Tieši tā notiek valsts bojāeja. Kad valsts infrastruktūras demontāža sasniegusi kritisko masu, turpmākais sairums notiek automātiski un arvien pieaugošā ātrumā. Nu jau esam pieraduši, kā plānveidīgi slēdz skolas, pasta nodaļas, autobusu maršrutus, ražotnes,

slimnīcas, bibliotēkas un pārējo infrastruktūru, kā likvidē darbavietas un sabrūk ceļi, kā ik pēc mēnešiem atkal griež budžetu, un viss vērtīgais tiek izpārdots ārzemniekiem, kamēr pašu cilvēki, it sevišķi jaunatne, no Latvijas aizbrauc, lai iekļautos globālajā lētā darbaspēka tirgū (modernā verdzības forma). Tā tas turpināsies, līdz vienā bēdīgi skaistā dienā lavīnveidīgi sabruks viss, kas vēl palicis un kaut kā funkcionē. No Latvijas paliks vien ģeogrāfisks un administratīvs nosaukums, bet saimniekos un dzīvos šeit citi.

Bet kā šis valsts sabrukums sākās? Mantojumā no PSRS pirms 20 gadiem mēs taču saņēmām attīstītu un funkcionējošu valsti, kas bija pilnīgi brīva no parādiem!Latvijas demontāžas plāni tika izstrādāti Rietumos un kopumā šo valsts suverenitātes likvidēšanas un kolonizācijas plānu pasaulē sauc par “Vašingtonas konsensu”. Par šo plānu konkrētāk esmu rakstījis citos savos rakstos un grāmatās.Latvija šos 20 gadus ir bijusi pīlīšu pūtēju un tiem paklausīgu muļķu zeme. Tie, kas sevi uzskata par politiķiem vai citiem sabiedriskās domas veidotājiem, latviešiem iestāstīja, ka valsts var plaukt bez savas ražošanas un jebkādiem attīstības mērķiem vai plāna, ka valsts resursi jāprivatizē un jāpārdod ārzemniekiem, ka jāveic Amerikas smadzeņu centros izstrādātas valsts demontāžas reformas, ka valstij nav jāiejaucas ekonomikā, nedz jāatbild par savu pilsoņu labklājību vai sociālo taisnīgumu, ka mums jādzīvo nevis solidaritātē un sadarbībā, bet savstarpējā konkurencē, kurā stiprākais un viltīgākais aprij vai nožņaudz Publikācijas (2009 - 2012) 555 vājāko un godprātīgāko. Mēs visus šos gadus dzīvojam ačgārnā vērtību sistēmā un absolūti amorālā iekārtā. No vienas afēras līdz otrai, un tā bez gala un mēra.Atgādināšu, ka latvieši visas šīs aplamības ir gadiem pieņēmuši un ar apbrīnojamu konsekvenci vadošajos valsts amatos atbalstījuši minētos pīlīšu pūtējus un svešzemju imperiālistu kalpus.Gan latvieši, gan krievi ir gļēvi un pasīvi noraudzījušies, kā tiek demontēta viņu valsts Latvija, bet tagad vēl ļauj sevi sarīdīt starpetniskai konfrontācijai. Ak jā, vēl jau Amerikas impērijas iesāktais pasaules karš, kurā bez iztikas palikušie latvieši un cittautieši varēs iesaistīties kā NATO lielgabalgaļa un citu tautu paverdzinātāji. Degradācijai, ja tā pārņēmusi sabiedrību, nav robežu!Latvijā nav nevienas organizācijas, kura sabiedrību kaut mēģinātu modināt un vienot Latvijas suverenitātes atjaunošanai un valsts attīstībai, bet ir ļoti daudz organizāciju, kuras dzīvo no ārvalstu grantiem, konsekventi drupina Latvijas suverenitāti, iztirgo Latvijas resursus, svētku datumos imitē neatkarīgu valsti, cits citu apbalvodami par savas valsts nodevību, bet tagad sākušas sarīdīt un naidot vēl izdzīvojušos Latvijas iedzīvotājus.Ne latvieši, ne krievi nav gatavi ne pirkstiņu pakustināt savas nākotnes un valsts labā.Atvainojiet, bet tādā situācijā man vairs nav ko teikt. Pret masveida muļķību un kolektīvu šizofrēniju vienkārši nolaižas rokas.

Lūgsim Dievu, lai Tas mums atgriež saprātu, taisnīguma un goda apziņu, sirdsapziņu, dzīvotgribu un tai nepieciešamo dūšu! Kamēr vēl eksistējam, paliek vismaz teorētiska cerība, ka kādu dienu no šā hipnotiskā murga tomēr pamodīsimies.

2012. gada 14. janvāris Destabilizācijas un apvērsumu tehnoloģiju evolūcija 1953. gadā demokrātiski ievēlētais Irānas vadītājs Muhameds Mosadeks sāka īstenot pirms vēlēšanām apsolīto Irānas tautsaimniecības un it sevišķi naftas industrijas nacionalizāciju, lai šo industriju peļņa paliktu Irānā un kalpotu tautas attīstībai. Lielbritānija, kuras naftas kompānija Anglo-Iranian Oil Company (tagad British Petroleum) bija sagrābusi Irānas naftas ieguvi, bija zaudējusi savu kādreizējo

varenību, tāpēc Mosadeka gāšanai Irānā tika iesūtīta dāsni finansēta ASV CIP operatoru grupa Kermita Rūzvelta vadībā. Rūzvelts sadarbībā ar atbilstošiem britu slepenajiem dienestiem uzpirka Irānas armijas ģenerāli Fazlollah Zahedi un izveidoja plašu aģentūras tīklu, kas tēloja komunistus vai Mosadeka drošības dienestu aģentus. Viņi veica vairākus terora aktus pret musulmaņu objektiem. Uzpirktā prese šos terora aktus pierakstīja Mosadeka režīmam. Sākās ielu nekārtības radikālu islamistu vadībā. Nemieru rezultātā pie varas nonāca britu un amerikāņu ieliktenis šahs Muhameds Reza Pahlavi, kurš apturēja Irānas naftas industrijas nacionalizāciju un Irānā nodibināja proamerikānisku diktatūru. Šo apvērsuma metodi, kuru Džeimss Korberts (James Corbett) nosaucis par Destabilization 1.0, ASV vēlāk veiksmīgi izmantoja daudzu valstu destabilizācijai un proamerikānisku diktatūru iedibināšanai Dienvidamerikā un citos pasaules reģionos.

Taču šai metodei bija arī lieli trūkumi, jo CIP ir oficiāla ASV valdības institūcija, kuru finansē un daļēji kontrolē ASV Kongress. Vairākas CIP diversijas tika atmaskotas un 556 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos sagādāja diplomātiskas neērtības ASV valdībai. Tāpēc turpmāk valstu destabilizācijai un kolonizācijai vairāk tika izmantotas tādas starptautiskas institūcijas kā SVF un PB, kuras skaitījās starptautiskas, bet kuras faktiski kontrolēja ASV valdība un tās Rietumu sabiedrotie.

Destabilization 1.1 jeb globālo institūciju diktāts Šī metode tika un arvien tiek izmantota Trešās pasaules valstu destabilizācijai un ievilināšanai parādu atkarībā. Mērķis paliek iepriekšējais – valstu suverenitātes likvidācija un kolonizācija Rietumu korporāciju interesēs. Metode balstās uz korumpējamās valdības uzpirkšanu. Piemēram, Pasaules Banka piedāvā finansēt lielu attīstības projektu, kura ietvaros 10% finansējuma paliek līguma parakstītājam (diktatoram vai korumpētai valdībai) kā komisijas nauda. Finansējums tiek dots ar noteikumiem, kas gādā par to, lai kreditējamā valsts nekad nebūtu spējīga aizņēmumu atmaksāt.

Otrajā drāmas cēlienā parādās SVF misionāri, kuri piedāvā jaunu aizdevumu, bet ar vēl nelabvēlīgākiem noteikumiem: privatizācija, netraucēta ārvalstu kapitāla kustība, sociālo izdevumu samazināšana, tirgus liberalizācija un deregulācija, monetārais režīms utt. Šī noteikumu pakete, kas tiek saukta par “Vašingtonas konsensu” regulē apmēram 111 ekonomiskos un finansiālos parametrus, kas valsti atver Rietumu korporāciju izlaupīšanai un ekspluatācijai, noved aizvien lielākā atkarībā, parādos, sociālā polarizācijā un nabadzībā. Arī šī programma tika plaši izmantota daudzās valstīs, sākot no Jamaikas, Čīles un Mjanmaras, beidzot ar Zimbabvi un jaunajām postkomunisma valstīm. Arī šī destabilizācijas metode vajadzības gadījumā paredz režīma maiņu, ko īsteno, izraisot t.s. SVF dumpjus.Šo destabilizācijas metodi pasaulei 2001. gadā izklāstīja Pasaules bankas galvenais ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Džozefs Stiglics (Joseph Stiglitz), kuru par šo drosmīgo soli atbrīvoja no amata. Vēl detalizētāk šo metodi atmaskoja šā procesa aktīvs dalībnieks Džons Perkinss (John Perkins), kura grāmata “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze” pārtulkota arī latviešu valodā.

Destabilization 1.2 jeb krāsainās revolūcijas Lai arī iepriekš aprakstītā metode izrādījās ļoti efektīva, jo likvidēja daudzu valstu suverenitāti un tās atvēra Rietumu korporāciju izlaupīšanai, pēc minētajiem atmaskošanas gadījumiem globālās ģeopolitikas arhitektiem nācās meklēt aizvien jaunas demokrātiski ievēlētu valdību gāšanas vai ietekmēšanas metodes. Destabilization 1.2 metode paredz CIP un citu slepeno dienestu funkcijas deleģēt “nevalstiskām

organizācijām” ar neitrāliem vai pat cēli skanošiem nosaukumiem, piemēram, “Atklātās sabiedrības institūts” un citas Dž. Sorosa fonda finansētas institūcijas, “Brīvības nams”, “Nacionālais dāvinājums demokrātijai” (Open Society Institute, Freedom House, the National Endowment for Democracy). Līdzīgi kā ASV militāristi savu mērķu sasniegšanai izmanto privātas militāro kontraktoru firmas, piemēram, Blackwater, tā arī šajā gadījumā CIP savu mērķu sasniegšanai izmanto šķietami sabiedriskas organizācijas. Šīs organizācijas demokrātijas, tiesiskuma un cilvēktiesību vārdā atver savas filiāles upurvalstīs, kur sāk finansēt, apmācīt, veidot un mobilizēt opozicionāras kustības, atbalstīt opozicionāras partijas un nevalstiskas organizācijas. Šo organizāciju vajadzībām izstrādātas “nevardarbīgas revolūcijas” rokasgrāmatas, kuras balstās uz Alberta Einšteina institūta vadītāja Džīna Šārpa (Gene Sharp) iestrādēm. Šīs instrukcijas Publikācijas (2009 - 2012) 557 pārtulkotas daudzās valodās un pielāgotas katras kultūras īpatnībām. Finanšu oligarha Džordža Sorosa finansētas “nevardarbīgās revolūcijas” sekmīgi īstenotas daudzās valstīs: Ukrainā, Serbijā, Grūzijā, Kirģīzijā u.c. Parasti šīs revolucionārās kustības mobilizācijai izmanto noteiktas krāsas pazīšanās simbolus, tāpēc tās iesauktas par krāsainajām revolūcijām.Tomēr arī šo destabilizācijas un režīma maiņas metode ir vairākkārt atmaskota, uzrādot šo kustību saiknes ar rietumvalstu dienestiem. Vairākās valstīs, piemēram, Moldovā un Baltkrievijā, krāsainās revolūcijas tika laikus atmaskotas un cieta neveiksmi. Arī Grūzijā, reaģējot uz Saakašvilli apvērsumu un diktatūru, izveidojusies spēcīga anti-Sorosa kustība.

Destabilization 2.0 jeb Twitter revolūcijas Šī metode ir Destabilization 1.2 atvasinājums. Jauninājums tāds, ka protesta mobilizācijai tiek izmantoti t.s. sociālie tīkli internetā, it īpaši Twitter un Facebook tīkli, kā arī nacionālie sociāli tīkli. Liels uzsvars tiek likts uz dezinformāciju un viltojumiem, kurus izplata globālie korporatīvie mēdiji, piemēram, protesta ainas Lībija tika filmētas Indijā un Katarā, protesta ainās Maskavā vērīga acs pamana palmas kokus, protesta dalībnieki Sīrijā parādīti vasarīgā apģērbā, lai gan pašlaik Sīrijā ir ziema, Sīrijas prezidenta Asada atbalstītāji tiek parādīti kā pret Asadu vērsti protestētāji utt.

Interesanti, ka šo destabilizācijas metodi pirmo reizi izmantoja 2009. gadā un atkal Irānā prezidenta vēlēšanu laikā. Vēlēšanu rezultāti vēl nebija saskaitīti, bet jau opozīcijas līderis Mir-Huseins Musavi paziņoja par savu pārliecinošu uzvaru un piedraudēja, ka jebkuri citi rezultāti tiks apstrīdēti. Rietumu mēdiji kā pēc komandas sacentās cits ar citu Irānas prezidenta Ahmadenidžada nomelnošanā. Melu izplatīšanā, šķiet, uzvarēja BBC, kura Ahmadenidžada atbalstītāju demonstrāciju attēloja kā opozīcijas protesta demonstrāciju (šo viltojumu atsaucot krietni vēlāk). Internetu pēkšņi pārpludināja 30 tūkstoši “tvītu” par tautas sacelšanos. Lielākā daļa bija angļu valodā, un tos raidīja svaigi reģistrēti lietotāji ar identiskiem profiliem. YouTube apgādāja pasauli ar hipersaiti uz “pēdējiem notikumiem Irānā”. Par laimi, Irānas demokrātiski ievēlētajai valdībai izdevās šo spiedienu pārvarēt un noturēties. Praksē valstu destabilizācijai un valdību gāšanai tiek izmantoti visu uzskaitīto metožu elementi.Pašlaik līdzīga destabilizācijas metode tiek izmantota Krievijā. Pagaidām neveiksmīgi, bet nākamais raunds gaidāms jau martā, kad Krievijā paredzētas prezidenta vēlēšanas. Starp citu, pat Krievijas “demokrātiskā” telekanāla “Lietus” (Дождь) fani, balsojot par gada cilvēku, atbalstīja nevis ASV skoloto Krievijas “demokrātu” elku Alekseju Navaļniju, bet Lībijas varoni Muamaru Kadafi. Šīs metodes variantu pagājušajā pavasarī varējām vērot arī Latvijā,

t.s. “Maijpuķīšu revolūcijas” un “Oligarhu bēru” laikā. Galvenie aktīvisti atkal bija dažādu Sorosa finansētu organizāciju stipendiāti. Arī Draugos LV tika sacelta histērija pret “oligarhiem” un par prezidentu Zatleru. Sauklis “Zatlers ir mūsu prezidents” savāca desmitiem, ja ne simtiem tūkstošus atbalstītāju. Interesanti, kur šie Zatlera atbalstītāji palikuši tagad un ko viņi tagad domā par savu tā brīža elku Zatleru?Starp citu, Zatlera revolūcija Latvijā uzvarēja un tagad mēs dzīvojam “tiesiskuma un reformu” ērā, lai gan pat “revolūcijas” organizētāji nespēj sakarīgi izskaidrot, par kādu tiesiskumu un kādām reformām vispār bija runa, un kādi bija “revolucionāru” patiesie mērķi?

Destabilizācijas metožu klasifikāciju aizņēmos no Japānā dzīvojošā ASV analītiķa 558 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Džeimsa Korbeta materiāla, kas lasāms šeit: http://www.corbettreport.com/articles/20090623_destabilization.htm Manu rakstu “Krāsaino revolūciju anatomija” var sameklēt internetā.

2012. gada 19. janvāris Politiķis domā par nākamajām vēlēšanām, valstsvīrs – par nākamajām paaudzēm Brīvdienās noskatījos Krievijas dokumentālo filmu sēriju 7 daļās – “PSRS: impērijas krahs”. Galvenais secinājums, manuprāt, – PSRS sagrāva pati Maskavā koncentrētā kompartijas nomenklatūra. Filmā atspoguļoti procesi vairākās PSRS republikās, bet Latvija nav pat minēta. Tas neglaimo “dziesmotās revolūcijas” arhitektiem Latvijā un tiem, kuri jau vēlāk pieteicās pie “baļķa nešanas”, bet atspoguļo patiesību: Latvija bija tik ārkārtīgi lojāla Maskavas ortodoksālajai (ļeņiniski staļiniskajai) līnijai, ka ne tikai krietni atpalika no tiem pārbūves procesiem, kuri vārījās pašā Maskavā un citos PSRS reģionos, bet tiem aktīvi pretojās. Lai arī Latvijā organizētu “Tautas fronti”, kura vēlāk evolucionēja līdz neatkarības idejai, Rīgā no Maskavas ieradās ļoti ietekmīgs PSKP CK Politbiroja loceklis Aleksandrs Jakovļevs. Secinājums: Latvijā nebija proaktīvu brīvības cīnītāju – gan pārbūvi, gan vēlāko neatkarību Latvijai uzspieda Maskava. Atcerēsimies, ka tieši Latvija bija Pelšes un Vosa fenomenu dzimtene, kuri bija ticīgāki par pašu Maskavas politbiroju. Diemžēl arī pēdējos 20 gados Latvija ģenerē tādu pašu pelšismu un vosismu, tikai ģeopolitiski pretējā virzienā.

Otrkārt, minētā filma labi ataino, cik ātri mainījās PSRS iedzīvotāju noskaņojums un sabiedriskā doma – nevis gados vai mēnešos, bet pat nedēļās, dienās un stundās.

Centrs Maskavā rīkojās tik destruktīvi un pretvalstiski (no PSRS interešu viedokļa), ka apbrīnojami īsā laikā piespieda republikas noticēt ilūzijai, ka PSRS ir galvenais, ja ne vienīgais šķērslis labākai dzīvei. Atliek vien atbrīvoties no Centra un republikām, un katrs Savienības subjekts pēkšņi un bez piepūles sāks dzīvot “kā rietumos”: veikali būs pilni firmas lupatām un simt šķirņu desām, uz ielām slavenas automobiļu markas, veiksminieki varēs ceļot pa pasauli un zīmēties “smalkajās aprindās” utt.

Arī šim gandrīz reliģiskajam ticējumam ir tieša saistība ar notikumiem Latvijā. Ja LPSR AP vēlēšanas notiktu kādu pus gadu agrāk, Latvijas iedzīvotāji neatkarību neatbalstītu, ja pus gadu vēlāk, neatkarību atbalstītu visi, ieskaitot PSRS karaspēka vienības Latvijas Publikācijas (2009 - 2012) 559 teritorijā. Tik dinamisks bija impērijas dezintegrācijas process. Par to es pārliecinājos personīgi, kad 1987. gadā iesaistījos grupā “Helsinki – 86”. Jēkabpilī bez manis grupā

iestājās vien kāds ideālistisks, 85 gadus vecs pensionārs un viens gados jauns drošības orgānu pārstāvis (kā vēlāk noskaidrojās). Pārējie vien smaidīja un, ja nebija liecinieku, izteica vārdiskus komplimentus, bet grupā nestājās un varbūt pat aiz muguras stučīja. Bet jau pēc dažiem mēnešiem komunisti mani tēvišķi pamācīja par “latviešu patriotismu” un “tautas vienotības nepieciešamību”.

Un šai apziņas revolūcijai nebija ne mazākās saistības ar kādiem īpašiem “latviešu brīvības centieniem”. Neaizmirsīsim, ka gandrīz visi vēlākie Interfrontes līderi savu karjeru sāka kā Latvijas Tautas frontes aktīvisti, bet tieši vēlākie TB/LNNK “radikāļi” šo periodu izvēlējās, lai vēl pagūtu iestāties kompartijā. Šīs dienas “varonis” Vladimirs Lindermans bija LTF izdevuma “Atmoda” krievu izdevuma redakcijas darbinieks, vēlāk – pirmās porno-avīzes izdevējs. Tātad īsts revolucionārs un cīnītājs par vārda brīvību Rietumu izpratnē.

Tā kā AP vēlēšanas notika tad, kad tās notika, par neatkarību nobalsoja pārliecinošs Latvijas iedzīvotāju vairākums, ieskaitot “okupācijas karaspēka” kontingentu, bet bija arī pretinieki, kuri veidoja mazākumu. Tā vairs nebija nekāda varonība vai uzdrīkstēšanās, bet gan konformistiska piesliešanās tiem procesiem, kas notika visā PSRS teritorijā.

Ne dziļa, gadiem lolota pārliecība, bet spontāns modes kliedziens. Un šādu lēmumu dienām un naktīm propagandēja tie paši kompartijas mēdiji, kuri tolaik baudīja monopolstāvokli. Ja kāds ar Triju zvaigžņu ordeni apbalvots “komandieris” tagad jums stāsta par savu cīņu par brīvību jau komunistu laikos, tad ziniet, ka šis liekulis melo.

Viņa stāsti brīvi mainās līdz ar varas un iekārtas maiņām.

Nacionālisms daudznacionālā valstī ir graujošs un pretvalstisks faktors Tas vēl viens svarīgs secinājums pēc minētās filmas noskatīšanās. Pirmie etniskie nemieri brūkošajā PSRS notika Kazahijā, kur Maskava par vietvaldi bija iecēlusi no centra atsūtītu kadru ar krievu uzvārdu. Pēc tam tēvzemi sāka dalīt armēņi ar azerbaidžāņiem, Krimas tatāri ar kazahiem un ukraiņiem, gruzīni ar abhāziem un osetīņiem. Pašā Krievijā auga pārliecība, ka labāka dzīve būs bez PSRS republiku nastas (visas PSRS republikas, izņemot pašu Krieviju un Baltkrieviju tika dotētas, un PSRS nacionālās nomales bija attīstītākas par Krievijas vidieni). Šodien noklausījos viena talantīga Krievijas (ne krievu, bet tieši Krievijas) impērijas propagandētāja un vairāku grāmatu autora Nikolaja Starikova lekciju. Uz jautājumu par krievu nacionālismu Starikovs šo kustību asi nosodīja, uzsvērdams, ka nacionālisms daudznacionālā valstī ir ārkārtīgi destruktīvs un graujošs spēks. Tā vietā nepieciešams slēgt savienības ar apkārtējām tautām, tās ieinteresēt. Jautāts par iespējām radīt savienību bijušās PSRS robežās, Starikovs atbildēja, ka tas būs iespējams tikai pēc tam, kad pati Krievija sakārtosies un atgūs spēku.

Arī Latvijas valsts un tās vēsturiskais priekštecis Livonija allaž bijusi daudznacionāla.

To var teikt gan par 1918. gadā proklamēto Latvijas Republiku, kuras saimnieciskajā elitē dominēja cittautieši, gan 1990. gada 4. maijā proklamēto Latvijas Republiku, kas kļuva iespējama, pateicoties daudzu tautību atbalstam un pašas Maskavas 560 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos dotajam impulsam (tieši Krievija pirmā atzina Latvijas Republikas suverenitāti, bet no rietumvalstīm – Islande).

Diemžēl latviešu vairākums nav izkopis spēju domāt valstiskās kategorijās. Tas arī saprotams, jo vēsturiski latvieši ilgi dzīvojuši citu tautu aizbildniecībā un sava valstiskuma

pieredze bijusi pārlieku īsa. Valstiska domāšana ietver ne vien solidaritāti, sadarbību un spēju domāt par visu valsts iedzīvotāju kopējām stratēģiskajām interesēm, bet arī spēju domāt tālākā perspektīvā, – nevis tikai dienu, mēnesi vai gadu uz priekšu, bet vairākas paaudzes uz priekšu. Tipiski politiķi labākajā gadījumā domā par nākamajām vēlēšanām, bet īsti valstsvīri – par nākamajām paaudzēm. Skaitliski nelielām tautām svarīgi, lai valstiski domātu liela sabiedrības daļa.

Ja 1990. gados Latvijā dominētu valstiska domāšana, mēs nekad nebūtu lieguši pilsoņu tiesības tik lielai iedzīvotāju daļai (laužot LTF pirms vēlēšanām doto solījumu).

Arī nelielai daļai nebūtu lieguši, jo valstiska domāšana pēc definīcijas orientējas uz augšanu, uz jaunu piekritēju piesaistīšanu. Ja sekls nacionālisms ir pamazinošs un dilstošs, tad valstisks nacionālisms – iekļaujošs, augošs un paplašinošs. Ja Latvijā dominētu valstiska domāšana, mēs nekad nebūtu pieņēmuši valsts dezintegrācijas programmu, ko Rietumos sauc par “Vašingtonas konsensu”, nedz arī dalību ES lielbiznesa projektā. Ja Latvijā dominētu valstiska domāšana, mēs domātu par valsts augšanu, nevis suverenitātes izdalīšanu. Valstiski domājoši cilvēki pat instinktu līmenī novērstos no jebkādām sekla nacionālisma izpausmēm. Valstiski domājošā valstī nebūtu vietas ne TB/LNNL/VL, ne Ždanokai un Lindermanam.

Valsti vai impēriju N. Starikovs salīdzināja ar cilvēka organismu. Katrs cilvēks savā organismā pārnēsā daudz baciļu, vīrusu un citu mikroorganismu, kuri zināmos apstākļos var izraisīt slimību vai vēzi. Kamēr cilvēka veselība ir stipra, šie organismi netraucē, vai pat veic derīgas, attīrošas funkcijas, kā arī nostiprina cilvēka imunitāti. Bet ja veselība zūd, šie mikrobi aktivizējas un sāk nomākt vai pārņemt visu organismu. Gluži tāpat ir ar valsti.

Protams, katrā sabiedrībā ir cilvēki ar seklu, kroplīgu nacionālisma izpratni. Būtībā viņi ir kā vīrusi, kurus pārnēsā sabiedrība. Veselīgai sabiedrībai un stiprai valstij tie nav kaitīgi, un pat var izrādīties derīgi, piemēram, atgādinot par nacionālām saknēm un tradīcijām. Taču bēdas tādai daudznacionālai valstij, kurā sekls nacionālisms kļūst par valsts politiku. “Četras kājas — labi, divas kājas — slikti!”

Lai raksturotu Latvijas politiku un demokrātiju pēdējos 20 gados, pilnīgi pietiek ar šo Dž. Orvela formulu: “Četras kājas – labi, divas kājas – slikti!”. Protams, šī formula tiek izmantota postmodernisma laikmetam raksturīgā, elastīgā stilā. Ar “divām kājām” jāsaprot, pirmkārt, Maskava un Krievija. Ne jau visa Krievija, bet tā Krievijas daļa, kura nepiekāpjas Amerikas impērijas “Jaunās pasaules kārtības” globālajām prasībām.

Amerikas impērijai (Pax Americana) nekādi konkurenti vai brīvdomātāji nav pieņemami.

Atbilstoši Vašingtonas doktrīnai, visām pārējām valstīm jāatsakās no suverenitātes, jāatver savas robežas ārvalstu investoriem, jāpieņem dolāra sistēma, jāatbrīvo finanšu plūsmas spekulācijām, jāatsakās no sociālās drošības, visi resursi jāprivatizē, jākotē Ņujorkas biržā un arī jāiztirgo. Proti, jādara viss tas, ko Latvija konsekventi darījusi Publikācijas (2009 - 2012) 561 visus šos 20 gadus, Pat ja tas nozīmē savas ražošanas iznīdēšanu, dzīvošanu uz parāda, resursu pārdošanu ārzemniekiem, valsts pilsoņu izmešanu “starptautiskajā darba tirgū” un izmiršanu.

Krievijā ir tādi spēki, kas šādām reformām piekrīt. Tos mūsu mēdiji sauc par “Krievijas demokrātiskajiem spēkiem” un mūsu grāmatnīcās nopērkamas viņu sarakstītās grāmatas, kurās Krievija tiek visādi demonizēta un nomelnota.

Krievija nav vienīgā, kas pretojas “Vašingtonas konsensam”. To nepieņem arī Irāna, Ķīna, Sīrija un vēl daudzas valstis, tai skaitā Islande, kura pirmā atzina Latvijas suverenitāti. Patiesībā tam pretojas visas tautas, ieskaitot vienkāršos amerikāņus. Par “Vašingtonas konsensu” un “četrām kājām” ir tikai korumpētās valstu elites.

Latvijā šī “četru kāju” politika visbiežāk tiek pasniegta kā “nacionāla politika”, “latviskums”, “latviskas Latvijas” doktrīna, partijas ar “stingru nacionālu stāju”, “Rietumu demokrātiskās vērtības”, lai gan tieši latvieši ir galvenie šīs politikas upuri. Jo tie politiķi, kuri sevi slēpj aiz “latviskās Latvijas” lozunga, ir tie paši, kuri patiesībā tikai kalpo Amerikas imperiālismam. Tad jau “Vienotība”, kas priekšplānā izvirzījusi “Rietumu demokrātiskās vērtības”, ir salīdzinoši patiesāka. Lai gan būtībā visas t.s. “latviskās partijas” tagad ir vienlīdz iesaistījušās arī valodu karos, tāpēc būtisku atšķirību vairs nav.

Ja LPSR Augstāko Padomi vēlēja visi Latvijas iedzīvotāji un valdīja starpetniskas solidaritātes gars, tad Saeimu vēlēšanās pats galvenais jautājums vienmēr bijis nacionālais un pilsonības jautājums. Politiķiem nebija jārūpējas par tautsaimniecību, iedzīvotāju labklājību, valsts interesēm, valsts attīstību un personīgo morāli, ja vien viņiem bija gana “stingra nacionālā stāja”. Tas pats, protams, attiecināms arī uz t.s. krieviskajām partijām. Nekādu citu domstarpību nav, izņemot tās, kas saistītas ar elektorāta etnisko piederību. Līdz ar to mūsu valsts ir novesta bojāejas priekšā, un etniskie vīrusi pārņēmuši un saindējuši visu novājinātās valsts organismu. Nu šī totālā saindēšanās pārņēmusi visu politisko spektru un pēdējā laikā izpaužas kā konfrontācija par valsts valodas jautājumu. Ja jau varenā PSRS tika sagrauta ar nacionālisma instrumentiem, kāds ir pamats cerēt, ka Latvija šo etniskās konfrontācijas sprādzienu pārdzīvos?

Kāda nozīme valodai un pilsonībai, ja valsts un tās iedzīvotāji iet bojā?

Visus šos gadus partijas Latvijas pilsoņus šķēlušas un manipulējušas ar nacionālo jautājumu. Atliek pabaidīt ar krieviem vai Maskavu, un latvieši kārtējo reizi konsolidējas ap saviem manipulatoriem. Atliek pabaidīt ar “latviešu fašisma atdzimšanu”, un krievvalodīgie vēlētāji kārtējo reizi konsolidējas ap saviem manipulatoriem. Bet mūsu valsts tikmēr iet bojā, tās iedzīvotāji izmirst un izbrauc pa īrijām, Latvijas resursi nonāk ārzemnieku rokās, bet politiķi saņem savu komisijas naudu par šiem Latvijas izpārdošanas darījumiem. Abu pušu mēdiji labprāt publicē pretējās puses bezatbildīgākos izteicienus un uzkurina savu publiku. Lai panākumus gūtu SC, jāaktivizējas VL. Lai panākumus gūtu VL, jāaktivizējas Lindermanam un SC. Pēc tam abas manipulējošās puses draudzīgi uzdzer šņabi par otras puses veselību. Ērti iekārtojusies mūsu politisko parazītu šķira, vai ne?

Daudzi lasītāji man vaicājuši, kā reaģēt uz 18. februārī ieplānoto referendumu?

Atklāti sakot, es nezinu, jo jautājums formulēts tā un valsts nostādīta tādā stāvoklī, ka 562 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos jebkurš rezultāts būs slikts Latvijai. Tik tālu esam degradējušies un šo slimību ielaiduši.

Ja latviešiem būtu griba organizēties, kopā ar citiem iedzīvotājiem atjaunot Latvijas suverenitāti, attīstīt savu valsti un kultūru, un būt saimniekiem savā zemē, tad valsts valodai, protams, jābūt latviešu. Bet ja šādas gribas nav, tad kāda gan paliekoša nozīme valsts valodai? Turklāt ļoti iespējams, ka visi glābšanas mēģinājumi būs jau novēloti.

Ja slimība bojājusi dzīvībai kritiski nepieciešamos orgānus, iestājas neatgriezeniskas sekas.

Lai gan pēc dabas esmu optimists, pašlaik es nejūtu reālu pamatu optimismam. Viss

nolaists tik tālu, ka es neredzu, kā latvieši vieni paši bez cittautiešu (un pat zināma starptautiska) atbalsta varētu atgūt Latvijas valsti, pat ja viņi to vēlētos un spētu organizēties.

Tātad vispirms nepieciešams atjaunot to starpetnisko un sociālo solidaritāti, kāda Latvijā valdīja 1989. un 1990. godos, pirms sākās mērķtiecīga sabiedrības šķelšana.

Pirmais solis šādas solidaritātes atjaunošanā būtu Latvijas pilsonības beznosacījumu piešķiršana visiem pastāvīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja nemaldos, parakstu vākšana par šādu iniciatīvu jau izsludināta. Vienlaikus šāds pasākums efektīvi neitralizētu galveno manipulācijas un šķelšanas instrumentu politisko manipulatoru rokās.

Vai mēs uzdrīkstēsimies šādu soli spert, es nezinu. Drīzāk jau nē.

Bet, ja baidās vilkus, tad nevajag iet mežā. Laiks pārvarēt šo “mazā letiņa ar kruķiem” kompleksu, ko mums, latviešiem, iedvesuši politiskie manipulatori un viņiem kalpojošie mēdiji. Smelsim iedvesmu no tiem mūsu tautiešiem, kuri savulaik kļuva izcili, neraugoties uz visām iespējamām diskriminācijām, un spēja ietekmēt pat pasaules vēstures gaitu.

Skaidrs ir viens – līdzšinējā politika nozīmē pašnāvību. Ar tādu politiku mums nav nākotnes.

2011. gada 23. janvāris Latviskuma teatrālais farss “Pārāk daudz latviešu piedalās un atbalsta politiskus murgus.” /Latviešu vēsturnieks un domātājs Uldis Ģērmanis/ Daudzos rakstos un komentāros, it sevišķi krievu mēdijos, bieži lasāmi apgalvojumi, ka Latvija ir monoetniska, gandrīz vai nacistiska vai etniskā aparteīda valsts, kurā atbildīgus amatus var ieņemt tikai latvieši vai, izņēmuma kārtā, kāds priekšzīmīgs latviešu valodas pratējs. Un latvieši šai brēcošajai aplamībai priecīgi piebalso un vēl nikni uzstāj, ka tieši tā arī tām lietām jābūt. Nu arī valodu karš uzsākts – ar grūti prognozējamu konfrontācijas dinamiku. Kas vēju sēj, tas vētru pļauj.

Daļēji šim mītam ir tīri anekdotisks pamats. 1990. gadu sākumā Latvijā radās jauna profesija – “latvietis”. Proti, privātajā biznesā, kurā jau no iesākuma dominēja cittautieši, par formālajiem prezidentiem un sekretārēm iecēla cilvēkus ar latviskiem uzvārdiem, kuri prata izteikties latviski. Šiem zicdirektoriem bija tīri butaforiska nozīme, viņi neko nelēma, tikai pozēja pie prezidija galda preses konferencēs un prezentācijās, tika uzrādīti, ja firmā ieradās valodas inspektors, vai uzņēmās atbildību Publikācijas (2009 - 2012) 563 par firmas pārkāpumiem. Ārkārtīgi pazemojoša profesija. No otras puses, politiskās un sabiedriskās struktūrās parasti centās iesaistīt kādu “dežūrējošo krievu”, ko atrādīt Briseles cilvēktiesību komisāriem. Ar šo kroplīgo fenomenu sākās nacionālo jautājumu liekulības farss Latvijā.

Uzreiz teikšu, ka tas ir pašiedvests mīts, virtuāla fasāde, kam gandrīz nekādas saistības ar realitāti. Patiešām apbrīnojami, kā šādas blēņas var iestāstīt latviešiem, kuri taču labi zina, ka tā nav taisnība. Iznāk, ka viņi tikai tēlo “latviešus ar stingru nacionālo stāju”, un šis tēls ir tikai demonstrēšanai zināmā publikā un zināmos gadījumos, piemēram, anonīmos interneta komentāros.

Lielie uzņēmumi Patiesībā kopš padomju laikiem nekas nav būtiski mainījies. Padomju uzņēmumos, kurus nelikvidēja un kuros krievu valoda dominēja agrāk, tāds pats stāvoklis ir arī tagad.

Ja neskaita minēto zicdirektoru, sekretāri, tulku, juristu un varbūt kādu grāmatvedi ar latvisku uzvārdu.

Tā kā latviešu jauniešiem krievu valodu vairs nemāca, un ja viņi to nav apguvuši paši, viņiem darbs šādos uzņēmumos nespīd. Tie visi ir lieli uzņēmumi, piemēram, Latvijas Dzelzceļš, Latvijas Gāze, Latvijas Kuģniecība, Ventspils tranzītuzņēmumi, būvniecības uzņēmumi u.c. Latviešu valoda arvien dominē tajos uzņēmumos, kuros tā dominēja arī padomju laikā, piemēram, Latvenergo, Latvijas meži u.c. Tā kā lielsaimniecības un lauku infrastruktūra likvidēta, tradicionāli latviskajos laukos darbavietu skaits latviešiem ir būtiski sarucis. Izmiruši simtiem ciematu, mazpilsētu ielas tukšojas, latvieši brauc uz īrijām.

Pakalpojumu joma Ražošana, kurā padomju laikos dominēja cittautieši, ir lielā mērā iznīcināta.

Pasludināts postindustriālais laikmets un notikusi pāreja uz “pakalpojumu ekonomiku”.

Tā ir tirdzniecība, tūrisms, finanšu pakalpojumi, dažādi starpniecības, tehniskie un spekulantu kantori, lielā mērā arī pašvaldību iestādes, proti, iestādes, kurās apkalpo klientus.

Lai ko runātu politiķi, tirgus ekonomikā vienīgas dievs, kuru pielūdz, ir tirgus un peļņa.

Peļņa atkarīga no klientu piesaistīšanas. Tāpēc darbam ar klientiem Latvijas uzņēmumi, piemēram, lielveikali, pieņem tikai gados jaunus cilvēkus, kuri labi pārzina vismaz divas valodas – latviešu un krievu, bet vēlams arī angļu.

Tā kā latviešu skolas jau 20 gadus nemāca krievu valodu, bet krievu jaunieši gluži labi apguvuši latviešu valodu, tas nozīmē, ka uzņēmumos, kuri apkalpo klientus, darbu saņem galvenokārt krievu jaunieši, proti, Latvijas ekonomikas lielākā daļa ir latviešiem nelabvēlīga. Latviešu jauniešiem, kuri krievu valodu nepārzina, darbs šajos uzņēmumos nespīd. Viņiem jābrauc uz īrijām.

Lielās pilsētas un lauki Visiem labi zināms, ka investīcijas Latvijā plūst uz lielpilsētām. Tāpēc lielpilsētās ir arī darbavietas un dāsnas sociālās programmas. Lauki, mazpilsētas un veseli reģioni slāpst investīciju badā, tajos nav darba, tiek likvidēta infrastruktūra, nav naudas sociālajām programmām.

564 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Tāpat labi zinām, ka lielpilsētās iedzīvotāju vairākums ir cittautieši, bet laukos un mazpilsētās – latvieši. Tātad arī šādā griezumā labi redzams, ka atstāt valsti ir spiesti galvenokārt latvieši. Cittautieši lielpilsētās var tīri labi izdzīvot no sociālajiem pabalstiem.

Piemēram, Rīgā ģimene var saņemt līdz 500 latu pabalstu mēnesī.

Tas nozīmē vien to, ka Latvijas valdības un t.s. latvisko partiju politika visus šos gadus īstenojusi tieši latviešu genocīdu. Latvija ir valsts, kura visvairāk un mērķtiecīgi iznīcina savus pamatiedzīvotājus latviešus.

Interesanti, ka šo sakarību ievērojuši nevis propagandas apmuļķotie latvieši, bet gan divi krievu ekonomisti – A. Gapoņenko un J. Zaiceva. Lūk, fragments no šo ekonomistu intervijas NRA 2001. gada 11. aprīlī: J. Z.: – Aizsāktā medicīnas un izglītības izdevumu optimizācijas programma ved uz atklātu valsts genocīdu pret latviešu tautu.

A. G.: – Latvijas....

J. Z.: – Nē, latviešu! Skaidroju, kāpēc. Tāpēc, ka izglītības un medicīnas optimizācija noved pie tā, ka pirmām kārtām tās kļūst nepieejamākas lauku iedzīvotājiem. Bet lauku

ļaudis mums ap 80–90% ir latvieši. Mums ir novadi, kur praktiski nav nevienas izglītības iestādes, pat pamatskolas. Bet, ja nav skolas, nav stimula dzīvot laukos un dzemdēt bērnus. Tas jau ir genocīds, un tās jau ir tieši Dombrovska valdības darbības sekas.

Tāpēc, ka viņš pēdējos divus gadus ir īstenojis mūsu te iepriekš apcerēto politiku.

Valsts pārvalde Ja apskatām valsts pārvaldi, tad arī tajā nevar strādāt tikai latviešu valodas pratēji, jo patiešām svarīgi dokumenti ir tikai angļu valodā. Šo aspektu detalizēti analizējis Ventspils mērs A. Lembergs rakstā “Referendumu demokrātija labajiem un sliktajiem” (http://zinas.nra.lv/viedokli/aivars-lembergs/64307-referendumu-demokratijalabajiem-un-sliktajiem.htm). Tātad latviešu valoda valsts valodas godu nebauda pat valsts pārvaldē.

Valsts valoda Latvijā kalpo tikai propagandas un manipulāciju mērķiem!

Nekur citur latviešu valodai nav savu māju, ja nu vienīgi dažās pašu latviešu radītās brīvdabas saliņās.

Ar šo nelielo ieskatu vēlējos demonstrēt to politiķu neaprakstāmo cinismu, kuri tagad kūda un tracina latviešus par valsts valodas tēmu. Tie ir tieši tie paši politiķi, kuri jau 20 gadus veic plānotu latviešu tautas genocīdu un reāli Latvijā diskriminē tieši un galvenokārt latviešus. Tie ir politiķi, kuri pat prestižām valsts iestādēm, piemēram, LU un AirBaltic, vadītājus meklē aiz Latvijas robežām, paši strādā Briseles komisāru uzraudzībā, bet investīcijas Latvijai piesaista, tirgojot Krievijas biznesam uzturēšanās atļaujas.

Vēl varētu uzrakstīt rakstu par to, ka finansējumu šīs “latviskās partijas” saņem ne jau no šķīstiem latviešu zemniekiem. Latviešu zemniekus šī sistēma mērķtiecīgi iznīcina, bet šo genocīda politiku pasūtījušas pavisam citas un nepārprotami nelatviskas aprindas, kuras ieinteresētas Latvijas depopulācijā un izmantošanai saviem korporatīviem mērķiem.

T.s. latviskās partijas jau sen sevi neuzskata pat latviešu tautas daļu, bet sevi iedomājušās globālās elites rindās. Latvieši šiem politiskajiem aktieriem ir tikai pateicīgs, viegli manipulējams materiāls, uz kura pakāpties savā karjerā. Protams, viņi Publikācijas (2009 - 2012) 565 sevi māna, jo globālā elite šos iedomīgos tautas deldētājus tikai izmanto, lai pēc tam izmestu vēstures mēslainē.

Elites nāk un iet, bet jautājums ir pavisam cits: kāpēc latvieši dzīvo acīm redzamos melos, ļauj sevi tik nekrietni manipulēt un muļķot, konsekventi atbalsta paši savus iznīdētājus? Vai tiešām latvieši zaudējuši pēdējo pašcieņu un vēlmi dzīvot?

2012. gada 8. februāris Dari, ko darīdams, apdomā galu “Ikviena valsts, kas savā iekšienē sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst.” /Jēzus Kristus/ Kad ASV Ziemeļu pavalstis pilsoņu karā militāri sakāva dienvidu pavalstu veidoto Konfederāciju, ASV prezidents vakardienas ienaidniekiem, kurus iepriekš bija pasludinājis par valsts nodevējiem, piedāvāja izlīgumu, līdzvērtīgu vietu ASV pārvaldē un plašu atjaunošanas programmu. Konfederācijas varoņu pieminekļi un īpatnā ASV dienvidu pavalstu kultūra saglabājusies līdz mūsdienām.

Kad cariskās Krievijas karaspēkam pēc smagām un ilgstošām cīņām 1859. gadā izdevās salauzt Ziemeļkaukāza tautu bruņoto pretestību imama Šamila vadībā, Šamils saņēma

Krievijas muižnieku augstākās kārtas titulu, viņam godu atdeva gan Krievijas cars Aleksandrs Otrais, gan viņa armijas ģenerāļi. Un Šamila vadītā pretestība nebija veltīga, jo tā Krievijas impēriju piespieda ievērot un cienīt Ziemeļkaukāza tautu dzīvesveidu un pašpārvaldes sistēmu.

Tā rīkojas tālredzīgi valstsvīri, kuriem rūp savas valsts un tautas nākotne. Taču vēl augstāka meistarība nepieciešama, lai jau laikus novērstu priekšnoteikumus, kuri var izraisīt nemierus, pilsoņu šķelšanos un pilsoņu karu.

Pašiznīcināšanās šūpoles Latvijā Bēdas tām valstīm, kuras pašas sēj sēklas savai bojāejai. Diemžēl Latvija jau izsenis piekopusi tuvredzīgas pašiznīcināšanās tradīciju. Gadsimtiem ilgi vācu muižniecība ar vietējo vagaru starpniecību kalpināja latviešus, bet latvieši nespēja vienoties, lai no šā netaisnā jūga atbrīvotos, līdz 1905. gadā tie nonāca iesūtītu aģitatoru ietekmē un nodedzināja vācu baronu pilis. Vācu baroni un viņu pakalpiņi ātri vien atgriezās, lai ar kazaku soda ekspedīcijas palīdzību nodedzinātu latviešu mājas, apkautu revolucionārus, bet pārējos nospiestu pazemojošā verdzībā.

1919. gadā triumfēja “sarkanie”, kuri arī nemeklēja izlīgumu, bet slaktēja un laupīja “baltos”. Pēc dažiem mēnešiem sākās “baltais terors”, kas nīdēja sarkanos, bet līdz ar viņiem arī katru, kam dārgi bija cilvēku brālības un sociālā taisnīguma ideāli.

1940. gadā atkal pienāca sarkanā terora kārta, kas asiņaini izrēķinājās ar baltajiem, daudzus nobendēja, atkulakoja vai izsūtīja. Pēc Vācijas armijas ienākšanas revanša 566 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos iespējas atkal tika baltajiem, bet jau pēc dažiem gadiem viņiem nācās bēgt tālos ceļos vai palikt, rēķinoties ar sarkano atriebību. Nekāda kompromisa, nekāda izlīguma: vai nu kļūsti sarkans, vai mirsti. Tad nu daudzi dzīvoja ar sarkanu masku un gaidīja atmaksas stundu.

Tā pienāca pēc 1990. gada. Bijušo stārastu un vagaru pēcteči atkal Latvijā ieaicināja Rietumu kungus, padomniekus un naudas mijējus, atjaunoja Baltijas muižniecības pieminekļus un simbolus (piemēram, Melngalvju namu un hercoga Jēkaba pieminekli). Sarkanos vairs neveda uz nošaušanu, bet sodīja visu tautu: šoka terapija, denacionalizācija, tirgus fundamentālisms, sabiedrības sadalīšana kungos un beztiesīgos nabagos, ekonomisks genocīds un valsts depopulācija. Šīs politikas upuru skaits un morālie zaudējumi 20 gados krietni pārsnieguši visas iepriekšējās terora kampaņas. Sarkanā tradīcija aizliegta ar likumu, bet līdz ar to arī jebkādas cilvēciskās brālības, sadarbības un taisnīguma idejas. Vēsture atkal ir pārrakstīta, glorificējot Rietumu kundzību, bet katru pretestību pasniedzot kā absolūtu ļaunumu un Austrumu absolūtisma izpausmi. Ieviests sociālā darvinisma režīms, kas izslēdz jebkādu tautas un valsts attīstību, bet pavēris ceļu neierobežotai parādu verdzībai. Latvijas tauta atsviesta atpakaļ par 200 gadiem.

Latvijas destabilizācija Tāpat kā vācu muižniecības laikmetā, lai šādu prettautisku režīmu noturētu (vēlams, bez durkļu palīdzības, jo atklāta vardarbība var izraisīt dumpi, uz durkļiem nosēdēt grūti), nepieciešama sašķelta un viegli manipulējama upuru sabiedrība. Mūsdienu tehnoloģijas un vispārējā izglītības līmeņa mērķtiecīga degradācija šādas manipulācijas padara īpaši efektīvas. Atliek vien pilnā jaudā ieslēgt propagandas aparātu, lai neko nesaprotošo masu emocionāli satracinātu, sakūdītu atbalstīt visnecilvēcīgākās idejas un visreakcionārāko politiku, kas Latvijas valsti jau pārvērtusi par 3. šķiras Rietumu

koloniju.

Uz šā tautas genocīda fona tad arī sākās manipulatīvā referendumu politika: – VL! parakstu vākšana par pilnīgu krievu valodas izspiešanu no jau iepriekš latviskotajām krievu skolām (atsaucās un parakstījās vairāk nekā 120 000 dezorientētu latviešu). Kampaņas mērķis bija mērķtiecīgi pazemot krievus, sanaidot sabiedrību (ko varēja panākt tikai, ķeroties pie krievu bērniem), radīt iekšējā ienaidnieka tēlu un piekto kolonnu (skat. arī manu rakstu “VL! ir latviešiem naidīga organizācija”), bet pašiem tikmēr uzmesties par ievēlētiem “latviskuma” aizstāvjiem. Šīs kampaņas loģiskais turpinājums bija parakstu vākšana par otru valsts valodu un 18. februāra referendums.

– 10. Saeimas atlaišana, “Maijpuķīšu revolūcija” un oligarhu bēres. Šīs kampaņas iesākums bija “Lietussargu revolūcija”, “pareizā krieva” Loskutova aizstāvība, VVF iniciētā parakstu vākšana par grozījumiem Nacionālās drošības likumā. Visu šo kampaņu galvenais virzītājspēks bija Dž. Sorosa finansētās organizācijas, kampaņas galvenais mērķis bija nacionālās buržuāzijas vājināšana ārvalstu oligarhijas interesēs.

Lai arī t.s. ārvalstu investori jau pārņēmuši apmēram 80% Latvijas ekonomikas, viņi grib pārņemt pilnīgi visu. Vietējie “oligarhi” naivi cerēja, ka arī viņi, līdz ar ārvalstu kungiem, varēs piedalīties Latvijas pārvaldē un viņu intereses tiks respektētas. Taču šī nacionālā buržuāzija neko nebija mācījusies no vēstures: Rietumu kundzības shēmā Publikācijas (2009 - 2012) 567 augstākā latvieša karjeras virsotne ir kļūt par uzticamu vagaru, kurš svešo kungu interesēs izkalpina, aplaupa un visādi apspiež savas tautas brāļus un māsas. Nekādi vietējie konkurenti ārvalstu investoriem nav vajadzīgi, viņu formula allaž bijusi: “Uzvarētājs paņem visu.”

“Maijpuķīšu revolūcija” savu mērķi sasniedza – Saeima lielā mērā tika attīrīta no vietējo uzņēmēju finansētiem pārstāvjiem (ZZS nospiesta opozīcijā, “Par labu Latviju” – izgāzta, cittautiešu uzņēmēju atbalstītā SC – atstāta pie ratiem), bet krasi pieauga Sorosa struktūru un ārvalstu banku ietekme Latvijas administrācijā. Vietējo oligarhu nišu nekautrējoties ieņēma ārvalstu oligarhijas pārstāvji, kas tūlīt pēc vēlēšanām ar zviedru banku starpniecību sāka žņaugt un iznīcināt vietējos uzņēmējus. Naivajiem latviešiem iestāstīja, ka tā būs priekš viņiem labāk. Bet vai ir labāk?

Vēl viena tāda “uzvara”, un Latvija pārstās eksistēt Tomēr vislielāko Latvijas destabilizācijas efektu sasniedza etniskās sanaidošana, kas būtībā ir visas līdzšinējās prettautiskās politikas kulminācija.

Kā jau norādīju, 18. februāra referendums bija likumsakarīgs pret latviešiem vērstās VL! provokācijas turpinājums. Lindermanam & Co nebūtu nekādu izredžu savākt 180 000 parakstu par otru valsts valodu, ja iepriekš VL! nebūtu savācis 120 000 parakstu par faktisku krievu skolu likvidāciju. Pieaugušie krievi gatavi paciest daudz, bet sasparojās, kad VL! vērsās pret viņu bērniem.

VL! provokācijai nebija nekāda sakara ar rūpēm par latviešu valodas un kultūras nākotni. VL! ir tikai “ārvalstu investoru” pakalpiņi, kuri līdz ar citām partijām veic mērķtiecīgu latviešu genocīdu. Šai ciniskajai provokācijai grūti atrast analoģiju pasaules vēsturē. Ja nu vienīgi amerikāņu “rūpes” par rezervātos sadzīto indiāņu labklājību, tiem izdalot ar nāvējošiem baciļiem saindētas segas. Pat Hitlers neiedomājās rūpēties par senebreju valodas propagandu nāves nometnēs sadzītajiem ebrejiem. Tā taču būtu tik fantastiska PR kampaņa, par ko sajūsmā rakstītu pasaules prese!

Tāpēc latviešiem nebūtu paštaisnā neziņā jātēlo baltie un pūkainie, jo tieši 120

000 latviešu nekritiski parakstījās zem VL! provokācijas un tādējādi deva ne ar ko neatsveramu ieguldījumu Lindermana & Co lietā. Diemžēl latvieši savu kļūdu nespēj ne redzēt, ne atzīt. Gluži otrādi – viņi itin viegli un vēl kuplākā pulkā pakļāvās arī nākamajai propagandas kampaņai, kurā nu iesaistījās praktiski visas “latviskās partijas” un visi masu mēdiji. Šī kampaņa bija par “pret” balsojumu referendumā.

Protams, protams, arī šoreiz propagandisti latviešus maldināja, iestāstot, ka no “pret” balsojuma atkarīga latviešu valodas nākotne, bet vai pašiem savas galvas nav, vai vienmēr akli jāpakļaujas masu mēdiju propagandai, kas mūs maldinājusi jau 20 gadus?

Patiesībā referenduma juridiskais mērķis bija noskaidrot, cik pilsoņu atbalsta ierosinātos labojumus par otras valsts valodas ierakstīšanu Satversmē, un tie paši latviski raidošo mēdiju propagandisti darīja visu, lai “par” balsojums būtu iespējami liels. Piemēram, uzkurināja vispārējo histēriju un tieši pirms referenduma aizvēra Krievijas robežu tiem Latgales iedzīvotājiem (tai skaitā latviešiem), kuri savu izdzīvošanas iespēju genocīda apstākļos bija atraduši lēto Krievijas preču un resursu ievešanā un tirdzniecībā.

Tieši Latgalē “par” balsojums bija visiespaidīgākais un tam pievienojās arī daudzi latvieši. Pavērojot referenduma rezultātu ģeogrāfisko karti, nav grūti ievērot šādu 568 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos likumsakarīgu: jo ekonomiski depresīvāks reģions, jo lielāks arī “par” balsojušo procents. Piemēram, salīdzinoši pārtikušajā Rīgā ir liels krievvalodīgo iedzīvotāju pārsvars, bet “par” nobalsoja tikai 37%, taču Latgalē “par” balsojums ir nepārprotams un pārliecinošs. Tāpēc ir nopietns pamats uzskatam, ka lielā mērā “par” balsojums liecināja nevis par vēršanos pret latviešu valodu, bet par protestu pret valsts politiku.

Par “par” balsojumu rūpējās arī interesantās propagandistu formulas, piemēram: “Balsojot pret, tu balsosi par”. Propaganda tika tā pārsālīta un samudžināta, ka pilnīgi sajauca tautiešu prātus, un beigās daudzi palika dziļās šaubās, kā tad īsti jābalso, lai būtu “pareizi”.

Tātad referenduma mērķis (otras valsts valodas ieviešana) bija atkarīgs tikai no “par” nobalsojušo skaita. Panākumus referendums gūtu vienīgi tad, ja “par” būtu nobalsojuši vairāk nekā puse no visiem balsstiesīgajiem, t.i., vairāk nekā 771 892balsstiesīgiepilsoņi (neatkarīgi no “pret” balsojušo skaita). Arī paši referenduma iniciatori atklāti atzina, ka šādu rezultātu viņi necer sasniegt, vien sūtīt signālu varai. Tas nozīmē, ka valsts valodas pozīcijas netika apdraudētas, un “pret” balsojušo skaits bija nepieciešams tikai propagandas nolūkiem, lai turpinātu etniskās konfrontācijas eskalāciju. Šo eskalāciju varēja just jau svētdienas rītā, kad simti VL! fanu pārpludināja internetu (tai skaitā krievu portālus) ar triumfējošām uzvaras gavilēm un “zaudētājus” zaimojošiem pazemojumiem. Esmu pārliecināts: ja tik pazemojoši komentāri krieviem tiktu veltīti pirms referenduma, “par” balsu būtu krietni vairāk.

Jāatzīst, ka krievi pret referendumu izturējās daudz atturīgāk un atbildīgāk nekā propagandas satracinātie latvieši. Ja rēķina no visu balsstiesīgo pilsoņu skaita, “par” nobalsoja tikai 17%. 25% sanāk vien tad, ja rēķina no to skaita, kuri referendumā piedalījās.

Latviešu vairākums apbrīnojami viegli pieņem totalitāru domāšanu, ja aiz tās stāv apdullinošs propagandas aparāts. Atlika Alvim Hermanim izvirzīt tēzi, ka valsts nodevēji ir ne tikai tie, kas balsos “par”, bet arī tie, kuri neies uz referendumu vai sabojās biļetenus, un tūkstošiem latviešu šo totalitāro formulu ar prieku pieņēma.

Ak, cik vareni nu jūtamies – pat nepadomājam, ka esam paši izveidojuši pasaules

vēsturē lielāko “piekto kolonnu”: 273 347 pilsoņu, kas nobalsoja “par”, pārējie krievi, kuri referendumā nepiedalījās, bet pēc “latviešu triumfa” radikālajām izpausmēm var savas domas mainīt, un vairāk nekā 300 000 nepilsoņu, kuriem vispār liegtas vēlēšanu tiesības. Un tas valstī, no kuras iedzīvotājiem genocīda politikas iespaidā atlikuši vien 1,9 miljoni.

Paļaujoties uz ārvalstu specdienestu bīdītām provokācijām, latvieši paši sevi iedzinuši visneapskaužamākajā strupceļā: Eiropas Savienība Latviju iznīcina, bet nu sabojātas attiecības arī ar Krieviju Man ļoti grūti par šīm lietām rakstīt – jūtos šokēts un paralizēts par to vieglumu, ar kādu latvieši pakļaujas zombējošai, totalitārai propagandai. Latvieši, kuri pēc savas iniciatīvas nespēj savākt pat pāris simtus parakstu pret Latvijas uzņēmumu izpārdošanu ārzemniekiem un kuriem normālos apstākļos nacionālisms vispār nav raksturīgs, propagandas aparāta ietekmē pēkšņi zaudē prātu un aizdegas, lai valsts iekšienē Publikācijas (2009 - 2012) 569 izveidotu vēl nepieredzēta apjoma “piekto kolonnu”! Latvieši, kuri savu valsti nodevuši totālā atkarībā no ārvalstu investoriem un globālajām laupīšanas institūcijām, nu sāk apkarot pēdējos valstiskās un pilsoniskās patstāvības piekritējus, piekarot tiem “nodevēju” birku. Zūd pēdējās ilūzijas par tautas gudrību un iespējām izdzīvot šajā manipulatīvās “demokrātijas” sistēmā.

Tos, kuri šīs sistēmas strupceļu izprot, aicinu organizēties pilnīgai sistēmas nomaiņai.

Tas arī vienīgais ceļš, kā Latvijā atjaunot nacionālo saskaņu.

Jāsaprot, ka neviens nevienam nevar uzspiest savu valodu, vērtības vai principus.

Katra uzspiešana nenovēršami rada pretestību un gluži pretēju efektu iecerētajam. Ar varu mīļš nekļūsi, tikai ienaidniekus un “piekto kolonnu” dabūsi pats sev uz galvas.

Kad Krievijas impērija savām nacionālajām nomalēm sāka uzspiest “Viens cars, viena ticība, viena valoda” politiku, sākās mazākumtautību pretestība, kas tad arī impērijai grūtā brīdī šo impēriju sagrāva. Kad padomju režīms tikpat negudrā veidā aizvien jaunās dzīves jomās sāka uzspiest savas ideoloģiskās dogmas, kurām pats neticēja, un krievu valodas lietošanu, tieši PSRS mazākumtautības palīdzēja sagraut arī padomju impēriju.

Gluži tāpat – ar lielu postu un nenovēršamu sabrukumu – beigsies arī Amerikas impērijas centieni savu kārtību uzspiest pārējai pasaulei.

Kas mums ļauj cerēt, ka latviešu valodas administratīva uzspiešana cittautiešiem beigsies ar citu rezultātu? Kas no vēstures nemācās, tas atkārto vecās kļūdas. Šī vēstures mācība vienlīdz attiecināma kā uz latviešu mēģinājumu savu valodu uzspiest krieviem, tā uz krievu vai jebkuras citas tautas mēģinājumiem savu valodu uzspiest latviešiem. Tāpēc vien tādi referendumi, kādus organizēja VL! vai V. Lindermans, ir destruktīvi un panāk pretēju efektu. Tā būtībā ir provokācija pret sabiedrību vai pat apzināta valsts destabilizācija kādu ārēju spēku ģeopolitiskajās interesēs. Tikpat neefektīvas, mākslotas un pretdabiskas ir Rietumu institūciju veidotās “integrācijas” programmas.

Ja mēs ko varam, tad varam caur vispārēju izlīgumu radīt tādu valsts attīstības modeli, kura ietvaros varēs brīvi attīstīties un augt visi Latvijas iedzīvotāji. Pārējo integrāciju veiks laiks, kurā mēs visi kopā celsim savu valsti.

Koloniālā atkarība no “ārvalstu investoriem” jānokrata nekavējoši, jo koloniālisms ir svešu spēku uzkundzēšanās, bet vergi spēj ģenerēt tikai jaunus vergus.

2012. gada 20. februāris Pārdomas par pensiju sistēmas nākotni Latvijā Mūsu apbrīnojamā valdība, kas pavisam nesen pasludināja pilnīgu krīzes pārvarēšanu un ideālākā attīstības modeļa atklāšanu visai pasaulei, turpina mūs aplaimot ar jaunām ģeniālām atklāsmēm.

Laikā, kad Latviju turpina žņaugt konsolidācija un masu bezdarbs, kad arvien jauni jauniešu tūkstoši spiesti darbu meklēt aiz robežām, mūsu ģeniālā valdība nolēmusi palielināt pensionēšanās vecumu, līdz ar to darba izredzes jauniešiem samazinot 570 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos vēl vairāk. Jau panākta vienošanās par pensionēšanās vecuma palielināšanu līdz 65 gadiem, bet tiek optimistiski runāts arī par 75 gadiem.

Režīmam apbrīnojami lojālā tauta būtu gatava uz visu, taču daudzi vēl mietpilsoniski šaubās, vai tik ilgi spēs nodzīvot un izbaudīt solītos pensionāra priekus. ES attīstītāko valstu pieredze šķiet vājš mierinājums, jo tur pagaidām arī vidējais mūža ilgums ir vismaz par gadiem 10 garāks. Kaut kā mūsu režīmam lojālās sabiedrības patriotisms vēl nesniedzas tik tālu, lai ar savu pašaizliedzīgu, priekšlaicīgu nāvi atvieglinātu budžeta konsolidāciju un ES finanšu stabilizācijas līguma īstenošanu dzīvē. Vai tiešām jārīko vēl viens referendums, kurā triumfēs visaugstākās patriotisma jūtas?

Neoliberālisms vispārēju labklājību un sociālo atbildību neparedz Ja nopietni, tad mūsu pilsoņu vairākums, šķiet, tā arī nav sapratis, kādā iekārtā dzīvo. Šis nav ne padomju sociālisms, ne keinsiānisma laikmets Rietumos, kuru ietvaros savulaik veidojās divi vispārējās labklājības valsts modeļi, kurus raksturoja četrdesmit stundu darba nedēļa, dāsni atvaļinājumi, aizliegums ekspluatēt bērnus un sievietes, darba nespējas pabalsti, bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, kā arī pelnīta došanās vecuma atpūtā jau pēc 55 vai 60 gadu vecuma sasniegšanas (daudzās jomās pat agrāk). Pastāvošajai iekārtai maz kopēja arī ar Ulmaņa laikiem, kurus raksturoja mērķtiecīgs, valsts virzīts ražošanas kāpinājums, lieli projekti, pilna nodarbinātība, augsta kooperācijas pakāpe un līdz ar to arī labklājības līmeņa līdzsvarota augšana.

Mēs jau 20 gadus dzīvojam iekārtā, kuru sauc par tirgus ekonomiku, neoliberālismu, tirgus fundamentālismu vai globalizāciju. Šīs iekārtas praktiskie pamatlicēji bija varonīgais ģenerālis A. Pinočets, M. Tečere un R. Reigans. Tirgus ekonomikas mērķis ir pilnīga brīvība “neredzamajiem tirgus spēkiem”, proti, starptautiskajām bankām un korporācijām. Kamēr pus pasaulei krīzes pārvarēšanas vārdā konsolidē budžetus, algas, pabalstus, pensijas, darbavietas un nodokļus, tikmēr multimiljardieru skaits pasaulē šajā periodā pieaudzis vairāk nekā par 33%.

Vai zināt, ar kādu nodokli pēc Otrā pasaules kara bija apgrūtināti ASV bagātnieki, lai nodrošinātu “vispārējo labklājību”, kas ierakstīta ASV konstitūcijā? 92% (!), un tas tā turpinājās līdz Reigana reformām, kad šo nodokli samazināja zem 30%. Bet tagad šis “darba devēju” kapitāls ir no nodokļiem praktiski atbrīvots pilnīgi (ja arī nomināli paredzēts, tad ar juristu palīdzību apejams) un savu svētīgo darbu var veikt jau globālā mērogā. Katras valdības mērķis neoliberālajā sistēmā ir rūpēties nevis par savu iedzīvotāju labklājību, bet apkalpot globālo oligarhiju – apmēram vienu procentu t.s. elites. Tas arī galvenais iemesls rietumvalstīs augošajai Occupy Wall Street protesta kustībai, kas simbolizē 99% sacelšanos pret 1% tirāniju. Neoliberālisms nav klasiskais

kapitālisms, bet drīzāk jau atgriešanās feodālismā.

Jā, Latvijā neoliberālās reformas ieviesa pakāpeniski, lai neradītu pārāk strauju šoku “padomju cilvēka” smadzenēs un ieradumos. Taču jau sen esam pieraduši, ka izglītība un medicīna vairs nav bez maksas, ka darba devējs var likt strādāt tik, cik viņam nepieciešams vai labpatīkas, un maksāt tik maz, cik vien iespējams masu bezdarba apstākļos. Vai arī nemaksāt nemaz, jo aiz vārtiem jau gaida citi darba gribētāji. Vai tad kāds nopietni solīja, ka šajā iekārtā vispār būs garantētas pensijas? Vai jūs tiešām ticat, Publikācijas (2009 - 2012) 571 ka sistēmisko krīzi pārdzīvos arī privātie pensiju fondi? Baby Boomer paaudze ASV jau samierinājusies, ka būs jāiztiek bez gadiem iekrātajām pensijām, jo tie iekrājumi jau ir paspēlēti globālajā kazino.

Apsverot parādu piramīdas augšanas un glābšanas dinamiku, esmu pārliecināts, ka, pastāvot līdzšinējai sistēmai, pensiju jau tuvākajos gados nebūs vispār. Arī tiem, kuri līdz oficiāli noteiktajam pensionēšanās vecumam nodzīvos.

Vispārējās labklājības modelis balstījās uz paaudžu solidaritāti Labklājības valsts un sociālās garantijas, tai skaitā pensijas, bija ilgstošas sociālo kustību un sociālo reformatoru cīņas rezultāts. Vēl XIX gadsimtā lielākā cilvēku daļa dzīvoja laukos un paplašinātās ģimenēs, kurās darbaspējīgās paaudzes gādāja gan par maziem bērniem, gan par darbaspējas zaudējušiem sirmgalvjiem. Cilvēkiem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ nebija savas ģimenes, bija divi ceļi: vai nu viņus rotācijas kārtībā uzturēja pagasta saimnieki, vai arī pagasts iekārtoja speciālas nabagmājas. Protams, viņi varēja arī ubagot, sēdot pie baznīcām vai krogiem – ar pastieptu roku un lūdzošām acīm.

Pilsētās no strādājušajiem tika izspiesta visa sula un nebija nekādu sociālo garantiju: pat bērni un sievietes fabrikās tika kalpināti pa 16 stundām dienā, visnežēlīgākajos apstākļos, bez jelkādām darba darba drošības normām, bet naktis pavadīja pārpildītos, antisanitāros graustos. Par to var daudz izlasīt gadsimtu mijas latviešu literatūrā, piemēram Augusta Deglava grāmatās, kas arvien pieejamas mūsu bibliotēkās.

Latviešu literatūrā var izlasīt arī par to brīžiem asiņaino un garo cīņu, kādu pašaizliedzīgi izcīnīja mūsu senči, lai šos necilvēcīgos dzīves apstākļus uzlabotu. Jā, latvieši bija revolucionāra tauta, un par to mēs varam lepoties. Diemžēl viņu sasniegumus mēs pēdējos 20 gados esam iemainījuši pret neoliberālisma ilūzijām.

Vispārējās labklājības modelis balstījās uz reģionālo un paaudžu solidaritāti. Vecāki tāpat apgādāja savus bērnus, vajadzības gadījumā saņemot arī valsts atbalstu vai dzimstības stimulēšanas līdzekļus. Dzīves apstākļi industrializētā sabiedrībā gan mainīja dažus solidaritātes akcentus. Tā kā liela cilvēku daļa pārcēlās uz dzīvi pilsētās, paplašinātās ģimenes modelis vairs nedarbojās, lai gan arī mūsdienās laukos vēl sastopamas ģimenes, kurās zem viena jumta sadzīvo vairākas paaudzes. Tāpēc vairs nedarbojās shēma, pēc kuras izaugušie bērni tieši gādā par saviem darbaspējas zaudējušajiem vecākiem. Taču viņi to darīja netieši, maksājot sociālo nodokli. Modernajās valstīs tika radīta sociālā infrastruktūra, kas gādāja par cilvēku pamatvajadzībām dažādos mūža posmos. Darbaspējīgie uzturēja gan savus bērnus, gan – netieši, caur nodokļiem – arī pensionārus, rēķinoties ar to, ka arī par viņiem vēlāk vai darbaspēju zaudēšanas gadījumā (nelaimes gadījums, invaliditāte, slimība) gādās sociālās drošības sistēma.

Paaudžu solidaritāte izpaudās arī bezmaksas izglītībā, veselības aprūpē, zinātnē, sporta, mākslas un citās kultūras jomās. Vēl tagad vairākās Eiropas valstīs bez maksas ir

pat augstākā izglītība. Lai šo sociālo jomu uzturētu, tika organizēta pilna nodarbinātība un valstis aizsargāja savus nacionālos tirgus. Visu, ko varēja saražot paši, ražoja paši, un arī patērēja galvenokārt pašu ražoto. Līdz ar to nauda apgrozījās uz vietas, bagātinot visus. Līdz ar to kapitāls darbojās visu iedzīvotāju labā – gan pašvaldību, gan valsts mērogā, un neaizplūda uz ārvalstīm. Ārējā tirdzniecībā tika ievērots līdzsvars starp 572 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos eksportu un importu, valsts veica tiešas investīcijas infrastruktūras attīstībā.

Līdz ar tirgus ekonomikas ieviešanu un robežu atvēršanu Latvijā iznīcināta tika ne tikai ražošana, bet arī sabiedrības sociālā struktūra. Mēs patērējam galvenokārt to, ko paši neražojam, par to maksājot gan ar saviem resursiem, gan ar cilvēkiem, un vēl paliekot strauji augošā parādā. Pērkot galvenokārt ievestu produkciju, mēs finansējam nevis savus, bet ārvalstu ražotājus. Mūsu cilvēki paliek bez darba un ir spiesti aizbraukt.

Neviens nav saskaitījis precīzi, bet aizbraukuši 300 000 līdz 500 000 darba spējīgāko cilvēku, pārsvarā jaunatne. Līdz ar to solidaritātes princips Latvijā vairs nav iespējams.

Mūsu jaunākās paaudzes (vesela darba armija) ar savu darbu ceļ citu valstu labklājību un gādā par citu valstu pensionāriem.

Pieņēmuši netaisnīgu sociālo iekārtu un pret tautas interesēm vērstu politiku, mēs esam parakstījuši nāves spriedumu paši sev.

Pensiju vietā – nesamaksājami parādi Ja mēs savas jaunākās paaudzes eksportējam uz ārvalstīm, neesam parūpējušies arī par pozitīvu dzimstību, nedz arī par vērā ņemamu ražošanu, tad no kurienes var rasties līdzekļi pensiju maksāšanai? Protams, tas ir tikai laika jautājums, kad pensiju izmaksa tiks pārtraukta pilnīgi. Tiem, kas paļaujas uz Eiropu, atgādināšu, ka sociālās programmas ES ietvaros ir katras dalībvalsts iekšējā lieta.

Pensiju vietā būs nesamaksājami parādi. Dobrovska “krīzes pārvarēšana” izpaudās ne vien kā valsts izdevumu “konsolidācija” un reālās ekonomikas sašaurināšana, bet arī kā Latvijas ārējā parāda dubultošana. Neoliberālisma iekārtā parādi un garantēta investoru peļņa ir svētas, neaizkaramas lietas, kas tiek turētas augstāk par kaut kādām darbaļaužu sociālajām programmām. Kad būs jāizšķiras (un tas būs jādara pavisam drīz), vai izmaksāt pensijas vai kārtējo parādu maksājumu, priekšroka tiks dota parādiem.

Kā Latvija var maksāt savus parādus?

Klasiskais ārējo parādu maksāšanas veids ir ražošana un eksports. Tā kā mēs savu ražošanu esam lielā mērā iznīcinājuši un jau 20 gadus pēc kārtas importa apjomi gandrīz divas reizes pārsniedz eksportu, tad šāda iespēja mums liegta. Gluži otrādi – ārējā tirdzniecība Latvijai ir viens no galvenajiem parāda augšanas cēloņiem. Ar katru gadu, kurā importa apjoms pārsniedz eksportu, pieaug Latvijas ārējais parāds.

Kādu laiku mēs to neizjutām tik tieši un sāpīgi, jo ārējās tirdzniecības iztrūkumu sedzām ar savu resursu (zemes, mežu, izejvielu, nekustamo īpašumu un uzņēmumu) iztirgošanu ārzemniekiem. Nu jau ap 80% Latvijas resursu ir nonākuši ārzemnieku īpašumā un viņi ir īstenie Latvijas politikas noteicēji. Ārvalstu investori Latvijā ir labi organizēti, un viņus pārstāv Ārvalstu Investoru padome. Šī ārvalstu investoru sistēma Latvijā darbojas kā putekļu sūcējs: tā iznīcina vietējos ražotājus un pakalpojumu sniedzējus (tātad vietējo ekonomiku), bet vietējo patērētāju naudu (izņemot daļu, ko valsts iekasē ar nodokļiem, un pelēkās ekonomikas sektora apgrozījumu) no Latvijas izpumpē. Tā tas turpinājies jau gadiem un šī tendence tikai pieaug spēkā.

Ir palikušas tikai dažas un mūs aplaupošas parāda atmaksāšanas iespējas. Vienu, ko vispār nevar uzskatīt par parāda kārtošanu, jau iesākusi Dombrovska valdība. Tā ir valsts parādzīmju emisija un tirgošana starptautiskajā finanšu tirgū, kurā ar šo parādzīmju Publikācijas (2009 - 2012) 573 likmēm tiek spekulēts. Tātad, lai nomaksātu daļu vecā parāda, tiek ņemts jauns parāds ar vēl lielākām procentu likmēm. Rezultātā kopējais parāds tikai pieaugs eksponenciāli (palasiet internetā paši par compound interest trikiem). Tāpēc šo metodi, kuru atklājusi mūsu ģeniālā valdība, vajadzētu saukt par parāda audzēšanas metodi. Šīs metodes iznākumu demonstrē Grieķija: jo vairāk samaksā, jo lielāks kļūst parāds.

Otrais parādu kārtošanas veids ir turpināt mūsu resursu izpārdošanu, kas arī tiek darīts. Tā var būt gan tieša uzņēmumu vai to akciju izpārdošana, vai arī šo akciju kotēšana un tirgošana starptautiskajās biržās. Tā vai citādi, resursi nonāks ārvalstu investoru īpašumā, jo naudu Rietumos sadrukā pēc vajadzības, bet mums tā jānopelna vai jāaizņemas ar procentiem. Runa nav tikai par tādiem uzņēmumiem kā “Latvijas meži”, “Latvenergo” infrastruktūra, dzelzceļš, zeme, ostas, bet arī par pašvaldību komunālajiem uzņēmumiem: ūdens apgādes un kanalizācijas sistēmām, atkritumu saimniecībām, apkures uzņēmumiem, namu pārvaldēm, namiem, ielām, infrastruktūras objektiem utt. Rezultātā vietējiem iedzīvotājiem Latvijā vairs nepiederēs nekas un visu diktēs ārvalstu investori.

Varam rēķināt, kā vien gribam, bet neoliberālās sistēmas ietvaros pensiju un citu sociālo labumu saglabāšana nākotnē ir matemātiski neiespējama.

2012. gada 2. marts Kā latviešu “nacionālisti” sadarbībā ar Krievijas specdienestiem grib nacificēt latviešu tautu “Mūsu izmantotāji vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā labu un derīgu materiālu un drosmīgus karavīrus.

Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt.” / Latviešu vēsturnieks un bijušais leģionārs Uldis Ģērmanis / Pagājušajos 100 gados latviešu karavīri ir karojuši ļoti daudzos karos: Pirmajā pasaules karā latvieši zem Krievijas impērijas karoga karoja pret Vācijas impēriju. Tā kā cīņas lielākoties notika Latvijas teritorijā, var uzskatīt, ka šie karavīri cīnījās arī par savu dzimteni.

Pēc Krievijas revolūcijas latviešu strēlnieki dūšīgi karoja arī Krievijas pilsoņu karā: gan Sarkanās, gan baltgvardu armijas pusē. Kopš tiem laikiem par latviešu formējumiem Krievijas un Ukrainas teritorijās palikušas baisas atmiņas.

Otrajā pasaules karā latvieši karoja gan zem PSRS karogiem pret Hitlera Lielvāciju, gan vēlāk arī zem Vācijas karogiem pret PSRS. Diemžēl bija kaujas arī starp pretējās puses latviešiem: dēls pret tēvu, brālis pret brāli. Bet bija arī latvieši, kuri paguva pakarot zem abu šo lielvaru karogiem, un no abām saņēmuši apbalvojumus.

574 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos 1950. un 1960. gados latviešu karavīri karoja zem ASV karoga Korejā un Vjetnamā.

1980. gados latviešu karavīri zem PSRS karoga karoja Afganistānā. To pašu dara vēl tagad, bet nu jau zem NATO karoga.

Daudzas varas slavējušas latviešu karavīru nepārspējamo varonību, taču karš vienmēr ir traģēdija, no kuras vajadzētu pēc iespējas izvairīties, jo kara cirstās brūces dzīst ļoti ilgi, karu viegli uzsākt, bet ļoti grūti pabeigt. Parasti seko revanšs, atriebība, naids un rūgtums, kas neizzūd paaudzēs.

Taču šajā laikā bijis tikai viens karš, kurā latviešu karavīri varonīgi cīnījās zem Latvijas karoga, Latvijas virsnieku vadībā un Latvijas uniformās. Tās bija 1919.-1920. gadu Brīvības cīņas. Šo cīņu piemiņas dienu Latvija svin 11. novembrī un to sauc par Lāčplēša dienu.

Jau citētais latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis par šo tēmu izteicies tā: “Vismazākos zaudējumus esam cietuši un vislielākos panākumus guvuši, cīnīdamies zem saviem karogiem un par saviem nacionālpolitiskajiem mērķiem, bet smagi cietuši, izmantoti un pat zaimoti esam tad, kad labās cerībās dūšīgi kāvāmies svešu kungu un viņu mērķu interesēs.” Šo atziņu būtu svarīgi pārdomāt tagad, kad Latvija iekļauta agresīvajā NATO organizācijā, kura pašlaik veic agresiju pret vairākām valstīm un terorizē visu pasauli.

Pasaulē atkal rīb jauna kara bungas, propagandas valoda saasinājusies, un es nedomāju, ka tā ir nejaušība, ka nesen Latvijā notika rezervistu mobilizācijas mācības.

Mīts par “Latviešu leģionu” Bet ķersimies pie virsrakstā paustās tēmas.

Nezinu, kā jums, bet man šķiet, ka Latvijas patriota sirdij tuvākie militārie svētki ir Lāčplēša diena, kad dažādu tautību Latvijas karavīri kopā ar sabiedrotajiem cīnījās par mūsu valsts brīvību. Pieminēt varētu arī Pirmā pasaules kara strēlniekus, kuri varonīgi mira Nāves salā un Tīreļpurvā, lai mūsu dzimteni aizsargātu no negantiem iebrucējiem – vāciešiem un viņu kolonizācijas plāniem.

Taču dzīvē redzam, ka Lāčplēša diena, lai gan kalendārā atzīmēta sarkanā krāsā, parasti paiet klusi vai pat paliek nepamanīta, ja neskaita kādu klusu Zemessardzes parādi Latvijas izmirstošajās pilsētās. Jauniešu aptaujas liecina, ka daudzi nezina, kas īsti Lāčplēša dienā tiek svinēts. Klusu šo dienu garām palaiž arī mūsu “nacionālisti”, kuri sevi pasludinājuši par Latvijas patriotisma augstāko iemiesojumu un ar savu olekti uzbāzīgi mēra citu cilvēku – gan cittautiešu, gan vēl jo vairāk latviešu – lojalitāti. Kurš neatbilst šīs olektes standartiem, tiek nodēvēts, ja ne gluži par nodevēju un 5. kolonnu, tad par Maskavas simpatizētāju gan.

Vērojot emocionālās pacilātības līmeni, ja ne histēriju, var konstatēt, ka “nacionālisti” viscentīgāk gatavojas 16. marta atzīmēšanai. 16. marts simbolizē notikumu, kad 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latvijas Waffen SS leģiona divīzijas austrumu frontē pie Veļikajas upes pret Sarkanarmiju cīnījās kopā. Šo izvēli vēl dīvaināku padara fakts, ka vienā koalīcijās ar PSRS tolaik pret Hitlera Vāciju karoja arī mūsu šodienas “stratēģiskie sabiedrotie”: ASV, Lielbritānija, Francija un citas NATO dalībvalstis.

16. marta svinības un mīts par “Latviešu leģionu” Latvijā importēts no Rietumu trimdas latviešu organizācijām, it īpaši no “Daugavas Vanagiem”. Tīri cilvēciski var saprast bēgļu Publikācijas (2009 - 2012) 575 gaitās devušos latviešus, kuriem svešumā nācās uzturēt sabiedrisko dzīvi un tai piešķirt kādu augstāku mērķi – piemēram, atgriešanos dzimtenē, kad tā tiks atbrīvota. Tātad “cīņa nav beigusies”, un tad jau loģiski, ka šīs cīņas sākumu var saistīt arī ar dienestu Hitlera Waffen SS divīzijās un šim dienestam piešķirt cēlu mērķi: “cīņu pret boļševiku iebrucējiem un par brīvu Latviju”.

Taču tas ir ļoti pavirši sadiegts mīts. Jau 1941. gada vasarā, dažas nedēļas pēc Vācijas armijas ienākšanas, visiem bija skaidrs, ka Hitlera nodomos neietilpst Latvijas neatkarības atjaunošana. Okupācijas administrācija pat neatcēla padomju veikto nacionalizāciju un citus likumus. Lai arī samērā daudzi latvieši bija cietuši no padomju represijām un 14. jūnijā veiktās deportācijas, kuru tie labprāt atriebtu “sarkanajiem”, hitlerieši no tādas palīdzības augstprātīgi atteicās, latviešiem dodot iespēju tikai sasmērēties netīros darbos, piemēram, ebreju vajāšanā un policejiskās kārtības nodrošināšanā. Latviešu jauniešus gan labprāt iesauca darba dienestā, kad viņi, gluži kā tagad, varēja braukt uz Rietumiem, lai tur kļūtu par lētu darbaspēku impērijas rūpnīcās.

Par latviešu militārajām spējām atcerējās vien tad, kad Vācijas armija Austrumu frontē cieta stratēģiskas sakāves un kara laime nosvērās uz pretējo pusi.

Jā, Latvijas Waffen SS leģionā iesaistījās arī daži brīvprātīgie, tomēr pamatā, pārkāpjot visas konvencijas par okupēto valstu iedzīvotāju tiesībām, leģionā Latvijas iedzīvotāji tika iesaukti piespiedu kārtā. Tā esam atklājuši vēl vienu mītu: tas nebija “latviešu leģions”, jo tajā tika iesaukti dažādu tautību Latvijas iedzīvotāji, kuri bija sasnieguši iesaukšanas vecumu un kuru veselība atbilda dienesta prasībām. Lai arī kā centās “latviešu pašpārvaldes” amatpersonas, vācu virspavēlniecība kategoriski noraidīja jebkādas runas, ka dalība leģionā būtu kaut kādā veidā saistāma ar iespējamo Latvijas neatkarības atjaunošanu vai atzīšanu nākotnē. Leģionāri uzticību zvērēja nevis Latvijai, bet Lielvācijai un personīgi vadonim Hitleram. Par Vācijas nodomiem attiecībā pret Latviju un latviešiem pēc uzvaras liecina vairāki vēlāk atrasti dokumenti, bet nekādu ilūziju nebija arī tajos gados: Latvijas leģionāriem tika piedāvāts mirt zaudētā karā.

Parasti leģionārus sūtīja bezcerīgās, pašnāvnieciskās operācijās, kuru mērķis bija segt vācu daļu atkāpšanos.

Ak, šī brīnišķīgā saspēle!

Tagad palūkosim, kāds dīvains dialogs tiek izspēlēts pasaules priekšā. Dialogā piedalās Krievijas diplomātiskie dienesti un mēdiji, bet otru pusi pārstāv latviešu “nacionālisti” un lielā mērā arī visa Latvijas valdība un diplomātija.

Krievijas mēdiji pa visu pasauli ziņo, ka Latvijā atdzimst fašisms un ielās maršē esesieši.

Protams, pārspīlējums, bet latviešu “nacionālisti” steidz to apstiprināt: jā, “Latviešu leģions” ir mūsu brīvības cīnītāji, latviešu karavīra ideāls, kas cīnījās pret noziedzīgo boļševiku režīmu un okupantiem. Un tūlīt steidz to uzskatāmi nodemonstrēt, visai pasaulei rādot vēsturiskas fotogrāfijas ar vīriem esesiešu formās un nāves galvām, labi zinot, ka Eiropā (tai skaitā pašā Vācijā) un Amerikā esesieša tēls simbolizē vislielāko ļaunumu, kas iedzen bailes visiem, un nacisma propaganda tiek krimināli sodīta.

Faktiski Krievijas propagandas meistari var mierīgi gulēt, jo visu darbu viņu vietā paveic latviešu “nacionālisti”. Atliek tikai mēdijos pārpublicēt viņu izteicienus vai rakstu fragmentus ar atbilstošām ilustrācijām, kuras arī dāsni piegādā latviešu “nacionālisti”.

576 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Tas savukārt dod vielu nacionālistu un Latvijas diplomātu propagandai: redziet, kāda ir Krievija ļauna, cik tā naidīga Latvijai un apdraud mūsu drošību un stabilitāti.

Unikāla propagandas operācija noris tieši tagad. Ziņās lasām, ka “Latvijas Ārlietu ministrija aizliegusi iebraukt valstī krievu vēsturniekiem Aleksandram Djukovam un Vladimiram Simindejam, kuri esot grasījušies vest uz Latviju un demonstrēt izstādi par latviešu līdzdalību Vērmahta pastrādātajos kara noziegumos okupētajā Krievijā un Baltkrievijā II pasaules kara laikā”.

Protams, protams, Djukova pasākums ir propagandisks un provokatīvs. Bet, no otras puses, ja Latvijas diplomātija patiešām gribētu šo nejauki smakojošo spēli reiz izbeigt, tā ir brīnišķīga iespēja provokāciju pārvērst dialogā un neitralizēt. To paveikt būtu pavisam viegli. Tātad Djukovs laipni jāaicina atbraukt un jāatvēl gana plašas telpas viņa izstādei, bet ar noteikumu, ka ekspozīcija tiks papildināta ar Latvijas puses materiāliem par 29. krievu SS grenadieru divīzijas (ko sauc arī par “Krievu tautas atbrīvošanas armiju” jeb RONA) kara noziegumiem Krievijas un Baltkrievijas teritorijā, un izstādes ietvaros paredzēt starptautisku diskusiju par padomju tautu traģiskajiem likteņiem Otrā pasaules kara laikā.

Taču kaut ko tādu mēs nesagaidīsim. Latvija grib turpināt saspēlēties ar Krievijas propagandas meistariem un dot viņu rokās visus šiem meistariem nepieciešamos ieročus. Tāpēc vēsturnieka Djukova iebraukšana ir aizliegta un turpinās gatavošanās 16. marta svinībām, kuras visplašāk atspoguļos Krievijas un visas pasaules mēdiji. Šķiet, ka Latvijas puse grib par katru cenu visai pasaulei pierādīt, ka tikai latviešiem pieder monopoltiesības uz Hitlera “zaudētās lietas” īsteno bruņinieku godu, viņu misijas turpināšanu un SS zīmoga uzlikšanu visai latviešu tautai.

Kamēr patiesībā daudz vairāk latviešu cīnījās Sarkanarmijas rindās, bet viņu piemiņas svētkus nolemts pielīmēt tikai t.s. krievvalodīgajiem, lai veicinātu etnisko konfrontāciju Latvijā. Kāds gan bija skandāls, kad latviešu dziedātājs Ainārs Mielavs uzdrīkstējās dziedāt 9. maija pasākumā! Vai tad tie strēlnieki, kuri brīvprātīgi vai piespiedu kārtā cīnījās Sarkanarmijas rindās, nebija latvieši, vai tie nebija mūsu tautas brāļi un māsas?

Vai tad ne paši latvieši (vai ar viņu aktīvu līdzdalību) plānoja un cēla arī pieminekli Uzvaras parkā?

Patiesība ir tāda, ka Hitlera Vācijas armijā tika iesaistīti gandrīz visu PSRS tautu pārstāvji, bet skaitliski visvairāk paši krievi. Bez jau minētā RONA SS formējuma (pameklējiet internetā informāciju par 29. Waffen-Grenadier-Division der SS RONA (russische Nr.1), ir atrodama arī Krievijā ražota dokumentālā filma) krievi pret staļinisko PSRS cīnījās Andreja Vlasova armijā, balto kazaku formējumos un vēl citos. Tā bija mūsu tautu kopējā traģēdija, kas visiem kopā mierīgi jāpārrunā, jāgūst vēsturiskā mācība un jāpanāk izlīgums. Vienreiz jāsaņemās un Otrais pasaules karš jāizbeidz, kamēr tas nav pāraudzis Trešajā pasaules karā!

Jura Andersona ierosinājums Pārkopēju beigu daļu no Jura Andersona raksta “Citāda Latvija”, jo tas pauž arī manas domas un izpratni.

“Karš. Neesmu ar daudziem karavīriem runājis par pārdzīvoto, bet no tā mazumiņa izriet – vai domājat, ka šie jaunie, no skolas sola izrautie zēni saprata vairāk nekā mēs, Publikācijas (2009 - 2012) 577 labi paēduši, 20 gadus savā valstī mierā dzīvojuši un nesapratuši? Kādam labestīgam vīram acis aizmiglojās un lūpas iedrebējās: cik pārbijušies mēs bijām, kā mēs bēgām... un balss sāka trīsuļot, atgriežoties seno pārdzīvojumu varā, kad viss jaunības dzīves apsolījums izrādījies vien lielgabalšāviņa saplosīta gaļas gabala vērtībā. Tagad mēs noliekam šos vīrus vienu otram pretim, lai viņi raudātu atkal un izraudāto asaru daudzumā lēšam savu politisko kapitālu nākotnē.

Un, ja domāju par prezidentu, kādu novēlu Latvijai, tad lai tas būtu cilvēks, kurš ar vienādu cieņu runātu ar leģionāriem un sarkanajiem karavīriem un pirmais kopā ar viņiem spētu – nezinu, kad, iespējams – 8.maijā, noiet ceļu no Arkādijas parka līdz

Brīvības piemineklim tā, lai šis ceļš ir nevis ienaida un aizdomu bruģēts, bet visu Latvijā dzīvojošo cilvēku ciešanu asaru mazgāts balts, kā pienāktos būt ceļam no uzvaras pretī patiesai BRĪVĪBAI. P.S. Kopš kara beigām pagājuši 67 gadi un iespēja ieraudzīt šādu gājienu ik dienu dramatiski samazinās. Bet šāda procesija nozīmētu tikai vienu – karš ir beidzies arī Latvijā. Ja vien šie vecie vīri iespētu noiet šo garo ceļu un mēs, aiz viņiem, asarām baltu nomazgāt...”

2012. gada 3. marts Latvija izvēlējusies būt par pasažieri savā automobilī Šķiet, ka Latvijas pilsoņi tā arī nav sapratuši, ko nozīmē valsts neatkarība jeb suverenitāte, un kāpēc tā ir tik svarīga, lai mēs savā valstī varētu dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi, lai valsts darbotos mūsu interesēs un kļūtu par sabiedrības attīstības galveno instrumentu. Piemēram, šā gada 20. martā radio ziņoja par debatēm Saeimā, kurās t.s. nacionālie politiķi pilnā nopietnībā pilsonības piešķiršanu aicināja saistīt ar kandidāta lojalitāti valstij un tās neatkarībai. Veselīgi domājoša, stāvokli izprotoša sabiedrība šādu liekulību pārtrauktu ar svilpieniem un šādus politiķus nekavējoties patriektu uz visiem laikiem, jo tieši šie politiķi taču Latvijas suverenitāti jau sen atdevuši Briseles un citiem globālajiem tehnokrātiem, un paši jau gadiem darbojas pret Satversmi un Latvijas interesēm, tātad ir nelojāli valstij. Izveidojies šizofrēnisks stāvoklis: no vienas puses dzirdami izteicieni, ka valsts suverenitāte mūsdienās nav reāla, bet vienlaikus tiek svinēti valsts neatkarības proklamēšanas svētki un dalīti apbalvojumi par nopelniem Latvijas labā un par neatkarības nostiprināšanu.

Līdzība ar automobili Reizēm kompleksas problēmas palīdz izprast izklāsts vienkāršākās līdzībās. Šo paņēmienu savulaik izmantoja Jēzus, lai izskaidrotu, piemēram, kas ir Debesu valstība.

Es izvēlēšos mūsdienīgāku līdzību, valsti salīdzinot ar lielu, ietilpīgu automobili, bet tās pilsoņus – ar lielu saimi, kurai šis automobilis faktiski vai vismaz uz papīra pieder.

Kad PSRS vadība 1990. gados nolēma atbrīvoties no savienoto republiku nastas, uz īsu brīdi mums piederēja viss, kas atrodas Latvijas teritorijā, un arī tas, kas Latvijai piederēja 578 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos aiz tās robežām, piemēram, samērā lielā tirdzniecības, kravu un zvejas flote, kas vagoja pasaules jūras un okeānus. Tātad Latvijas automobilis piederēja saimei, proti, Latvijas pilsoņiem. Tas nozīmē, ka mēs paši varējām brīvi lemt, ko ar savu īpašumu iesākt un kā to labāk izmantot, lai saime būtu brīva, pārtikusi un laimīga. Neviens mums nediktēja, kā izmantot mūsu automobili: kur braukt vai nebraukt, ko vest vai nevest, cik ātri braukt un kur noteikti nebraukt, lai neciestu katastrofu.

Taču tā laika politiskie vadītāji negribēja būt par pilnīgiem automobiļa saimniekiem: gan kungiem, gan šoferiem. Viņi meklēja jaunu aizbildniecību. Šoreiz Rietumos.

Rietumu padomniekiem padoms jau bija labi pārdomāts un gatavs: saimei būs labāk, ja tā automobiļa vadīšanu uzticēs citiem – tādiem speciālistiem, kuri labāk zina, kā automobilis pareizi jāvada. Un vispār būs labāk, ja visas automobiļa sistēmas (dzinēju, bremzes, nesošās daļas, degvielas padevi, sajūgu, stūri, ātrumu pārslēdzēju u.c.) privatizēsim un kotēsim starptautiskajā biržā. Jāprivatizē un svešiem jāatdod arī remontdarbnīca un degvielas stacijas. Mūsu politiķi šos dīvainos padomus uztvēra pavisam nopietni, un tā saime kļuva par pasīvu pasažieri pati savā automobilī.

Sākās jautrās dienas. Sākumā, kamēr saime vēl nebija sapratusi šo “reformu” mērķi, šoferis laipni mūs vizināja un pat centās izdabāt mūsu iegribām. Bet tad tie, kas bija privatizējuši degvielas piedziņu, par savas daļas izmantošanu sāka prasīt samaksu citu automobiļa mezglu īpašniekiem. Tie, kam piederēja bremzes, sāka piedzīt samaksu par bremžu izmantošanu. Nesošās daļas īpašnieks vispār sāka diktēt noteikumus un maksu par tiesībām braukt. Remontdarbnīca un arī degvielas stacija diktēja savus noteikumus.

Un arī pats šoferis par saviem pakalpojumiem sāka pieprasīt vēl nedzirdētu algu. Un šos visus rēķinus reformisti pienesa automobiļa pasažieriem, t.i., saimei. Tā kā saimei savas naudas nebija, jo arī naudas drukāšanas tiesības bija atdotas šoferim, nācās braukt uz parāda. Un kādu laiku to mums ļāva, lai gan vienu otru pasažieri jau palūdza iet ar kājām.

Tā parādi krājās, bet arī šim periodam pienāca gals. Šoferis vispār atteicās vizināt parādos iestigušo saimi, izņemot ķīlai sagūstīto saimes galvu, kamēr tā nenomaksās savus parādus. Bet automobili šoferis sāka izmantot tikai savām darīšanām: pārvadāja svešus pasažierus un viņu kravas, nopelnīto naudu noguldot savā ārvalstu kontā.

Izklīdusī saime tā arī turpināja staigāt kājām un iztikt no gadījuma darbiem. Izaugušos parādus šoferim nomaksāt vairs nebija nekādu cerību, bet saime, izņemot pasaulē izklīdušo daļu, aiz inerces turpināja svinēt lielos automobiļa atgūšanas svētkus, dalīt apbalvojumus par varonīgo automobiļa atgūšanu un sodīt katru, kurš atgādināja, ka automobiļa saimei vairs nav, vai nosodīja tos, kas automobili saimei izkrāpuši, un tikai tēlo, ka automobilis arvien pieder saimei.

2012. gada 25. marts Banku jautājums beidzot jāatrisina Pēc banku sistēmas izraisītās krīzes, kas Latvijā sākās 2008. gadā un kas vēl nav Publikācijas (2009 - 2012) 579 beigusies, mēdiji, politiķi, eksperti un paši banku darbinieki vainu par krīzi centušies uzvelt kredītu ņēmējiem, kuri, viņuprāt, bijuši vieglprātīgi, atrāvušies no realitātes vai vienkārši stulbi. Tāpēc tieši kredītu ņēmējiem un arī tiem vienkāršajiem cilvēkiem, kas paši kredītus nav ņēmuši, jāuzņemas visa vaina par krīzi, un šī vaina individuāli un kolektīvi jāizpērk, maksājot lielākus nodokļus, paciešot lielākas izmaksas un valsts infrastruktūras demontāžu, saņemot mazākas algas un pabalstus, un zaudējot darbavietas, kamēr banku vadītāji diktē šos bargos noteikumus un turpina saņemt vēl lielākas algas un bonusus. Faktiski baņķieri pārņēmuši suverēno varu valstī, un bezatbildīga kreditēšana turpinās.

Interesanti, ka pati tauta, kas pēc Satversmes ir patiesā un vienīgā suverenās varas nesēja Latvijā, ar šādu netaisnīgu nostādni ir pilnīgi samierinājusies un klusējot pacieš visus finanšu varas apvainojumus un uzliktos spaidus, tādējādi atzīstot mēdiju iepotēto vainu pat tad, ja paši nekādus kredītus nav ņēmuši.

Pirmie jautājumi, kuri varētu rasties pat mazam, bet loģiski domājošam bērnam, ir šādi: 1. Bet kāpēc neviens nerunā par banku atbildību?

2. Kāpēc par krīzi jāmaksā tikai kredītu ņēmējiem, bet ne bankām, kuras šos kredītus izsniedza?

3. Kāpēc par banku un kredītu ņēmēju radīto krīzi jāmaksā tiem, kas nekādus kredītus no bankām nav ņēmuši?

4. Kāpēc nekādu atbildību nenes tie politiķi un uzraudzības iestādes, kuri šādu banku sistēmu Latvijā ieviesuši, pieņēmuši saistošus likumus un normas, regulējuši un uzraudzījuši kreditēšanas procesu?

Pieaugušam un izglītotākam cilvēkam varētu rasties vēl komplicētāki jautājumi: 1. Bankas kreditēšanas procesā bija aktīvā, izglītotā, speciāli sagatavotā un licencētā puse, bet kredītu ņēmēji – pasīvā un speciāli neapmācītā puse. Konkrētajā gadījumā t.s. zviedru banku vadība bija ne tikai izglītota specializētās augstskolās (tātad zināja atbildīgas kreditēšanas principus), bet arī pieredzējusi, jo tikai pirms dažiem gadiem bija izraisījusi līdzīgu kredītu krīzi Skandināvijas valstīs. Jautājums: kam jānes lielākā atbildība – speciāli apmācītai banku vadībai vai nepieredzējušiem, neizglītotiem kredītu ņēmējiem, kuri tika apstrādāti ar agresīvu reklāmas un mārketinga kampaņu?

2. Gan nekustamo īpašumu vērtību, gan kredīta ņēmēju maksātspēju noteica banku algoti un īpaši apmācīti speciālisti, kredītu ņēmējiem šajā ziņā nekādas teikšanas nebija. Vai tas nav vēl viens likumīgs iemels, kāpēc lielākā atbildības daļa par “sliktajiem kredītiem” jāuzņemas pašām bankām? Ja jā, tad kāpēc no bankām netiek pieprasīta konkrēta samaksa par izraisīto krīzi?

3. Kreditēšanas procesā bankas rupji pārkāpa vairākus Latvijas likumus, piemēram, likuma “Par Latvijas Banku” 34. pantu, kas nepārprotami nosaka, ka “Lats ir vienīgais likumīgais maksāšanas līdzeklis Latvijā”. Savukārt, Civillikuma 1592. pants līgumus, kas noslēgti nelikumīgi, pasludina par nesaistošiem. Kāpēc šie likumi netiek ievēroti praksē?

Tā kā bankas Latvijas iedzīvotājiem izsniegušas tik daudz “sliktu kredītu”, ka šie rādītāji neatbilst nekādiem labas un godprātīgas uzņēmējdarbības standartiem, pastāv divas 580 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos iespējas, no kurām neviena nerunā par labu bankām: 1. vai nu banku speciālisti bija nekvalificēti un neapmācīti; 2. vai arī viņi krīzi izraisījuši apzināti, mērķtiecīgi pārkāpjot gan atbildīgas kreditēšanas principus, gan mūsu valsts likumus.

Abos gadījumos mūsu valstij, manuprāt, jārīkojas līdzīgi: – pirmajā gadījumā atbildīgajām bankām jāatņem darbības licence un tiesiski jāpiedzen šo banku darbības izraisītie tiešie un netiešie zaudējumi; – otrajā gadījumā atbildīgi banku darbinieki jātiesā, bankām jāatņem darbības licence un tiesiski jāpiedzen šo banku noziedzīgās darbības izraisītie tiešie un netiešie zaudējumi.

Jebkurā gadījumā jāievēro taisnīgi un vienādi privātās uzņēmējdarbības standarti.

Privāto banku veiktā kreditēšana ir viens no privātas uzņēmējdarbības veidiem. Ja šī uzņēmējdarbība (bizness) bijusi neveiksmīgi izplānota, nepamatoti riskanta vai noziedzīga, uzņēmējiem un akcionāriem jāatzīst savi zaudējumi, nevis tie jāuzveļ sava biznesa upuru pleciem.

Un vēl viens ļoti svarīgs jautājums: kāpēc Latvijā vispār nepieciešamas ārvalstu bankas? Vēl jo vairāk, ja zinām, ka tās nekādu reālu naudu Latvijas ekonomikā neiegulda.

“Kreditēšana” mūsdienās notiek tā, ka banka vienā bilances pusē (un kreditēšanas līgumā) digitāli ieraksta izsniedzamās summas skaitli, bet pretī ieraksta kredīta ņēmēja apņemšanos noteiktā termiņā šo “kredītu” kopā ar procentiem atmaksāt, bet nu jau ar reālu, darbā nopelnītu naudu. Tā darbojas tā saucamā daļējo rezervju sistēma. Bankas kā kredītu “izraksta” tikai virtuālu naudu, ko sauc par bezskaidru naudu. Ja gana daudzi

kredītņēmēji pieprasītu “izsniegto” summu izmaksāt reālās banknotēs, bankām tādas naudas nebūtu.

No vēstures zinām, ka, piemēram, Ulmaņa laikā ārvalstu banku Latvijā nebija. Latvija nesteidzās ņemt arī ārvalstu kredītus, tāpēc tai faktiski nebija aizņēmumos iekrātu ārējo parādu. Tomēr reālā ekonomika auga. Auga tāpēc, ka suverēnai valstij ir tiesības pašai emitēt augošas tautsaimniecības funkcionēšanai nepieciešamo nacionālās valūtas apjomu, bet ārvalstu valūtas var iegūt tirdzniecībā, līdzsvarojot eksportu un importu.

Tādu pašu veselīgu politiku varam īstenot arī mūsdienās, ja nacionalizēsim Latvijas Banku, patrieksim ārvalstu bankas un sāksim emitēt tautsaimniecības vajadzībām nepieciešamo latu daudzumu – savu suverēno valūtu. Šis ir ļoti svarīgs jautājums, jo tieši ierobežotā lata emisija ir galvenais iemesls, kāpēc Latvija iestigusi lielos, esošās sistēmas ietvaros nesamaksājamos parādos: 5,678 miljardi latu valsts parāds un 20, 754 miljardi latu rezidentu parāds.

Labā ziņa tā, ka jau sākusies pretestība ārvalstu privāto banku patvaļai Latvijā. Šā gada 25. martā (nelikumīgi represēto dienā) Kongresu namā Rīgā notika seminārs “Par Latviju bez banksteriem”.

Diemžēl seminārā piedalījās ārkārtīgi maz cilvēku. Lai banku problēma tiktu atrisināta taisnīgi, šajā kustībā jāiesaistās un organizēti jārīkojas daudziem cilvēkiem.

2012. gada 7. aprīlis Kapitālisms - demokrātijas triumfs Publikācijas (2009 - 2012) 581 vai sociāla pataloģija?

Pagājuši aptuveni 20 gadi, kopš negaidīti sabruka Padomju Savienība un sociālistisko valstu sistēma, kuru kopumā dēvēja par “Otro pasauli”, un arī Latvijā kārtējo reizi mainījās sabiedriskā iekārta. Ir pieaugusi pirmā pēcpadomju paaudze, bet arvien lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa ir pieredzējusi laiku, kad Latvija iekļāvās sistēmā, kuru dēvēja par attīstīto sociālismu vai padomju varu. Tāpēc, manuprāt, tieši tagad ir pienācis labākais laiks, lai atskatītos, salīdzinātu, vērtētu.

Katru dienu mēdiji mums ziņo par jauniem skandāliem, konfliktiem, krīzēm, afērām, pat noziegumiem, tiek kritizēti atsevišķi politiķi, biznesmeņi, partijas, koalīcijas un citas nejēdzības, bet netiek analizēta pati sistēma, kurā dzīvojam. Tas atgādina pēdējās padomju varas desmitgades, kad tāpat varēja diezgan brīvi kritizēt atsevišķus politiķus (sevišķi mirušos, kā Staļinu, Pelši vai Hruščovu), uzņēmumu vadītājus un dažādas sociālistiskās sadzīves nejēdzības, bet nedrīkstēja apšaubīt vai analizēt padomju sistēmu kopumā.

Par padomju sistēmas sabrukuma cēloņiem vēl arvien nav vienprātības, cirkulē dažādas teorijas, taču varbūt tieši šis aizliegums kritiski izvērtēt vai analizēt pašu sistēmu ir viens no galvenajiem padomju varas sabrukuma cēloņiem, jo nozīmēja vārdu, ideju un īstenotās politikas aizvien lielāku neatbilstību realitātes izaicinājumiem. Ne dabā, ne sabiedrībā nevar radīt ideālu sistēmu – katrs attīstības posms prasa kritisku izvērtējumu un nepieciešamās korekcijas. Tas, kas varbūt bija nepieciešams vienā attīstības posmā, var izrādīties nederīgs vai pat graujošs citā posmā. Tas attiecināms uz visām pārvaldes sistēmām, tai skaitā – uz kapitālismu. Nekas uz šīs pasaules nav mūžīgs, un bieži vien kādas idejas šķietamais triumfs patiesībā iezvana visas sistēmas norietu.

Kapitālisma uzvaras stāsts Padomju Savienība sabruka drīz pēc tam, kad bija šķietami nostabilizējies

divu superlielvalstu – ASV un PSRS – spēku līdzsvars, kad tika sludināta mierīgas līdzāspastāvēšanas politika, detante, pakāpeniska atbruņošanās un Helsinku process, kas vēlreiz apstiprināja pēc II pasaules kara nospraustās robežas un ietekmes sfēras, taču dienaskārtībā ienesa arī cilvēktiesību jautājumu, par kuru abām pusēm bija visai atšķirīgi viedokļi – ASV uzsvēra politiskās tiesības, bet PSRS – sociālās un ekonomiskās. Radās arī citi disonējoši faktori: ASV prezidenta Reigana teatrāli pasludinātais krusta karš pret “Ļaunuma impēriju” un “Zvaigžņu karu” programma, kā arī PSRS karaspēka ievešana Afganistānā, kas izvērtās neuzvaramā zemas intensitātes karā. Tad pie varas PSRS nāca M. Gorbačovs ar savu “jauno domāšanu”, “paātrinājumu”, “ekonomisko ekonomiku”, “saimniecisko aprēķinu”, “pārbūvi” un kampaņveidīgām, savstarpēji nesaskaņotām reformām. “Atklātības” politikas ietvaros sākās vēstures “balto plankumu” šokējoša un reizēm pārspīlēta aizpildīšana, tika stimulēta arī zināma sistēmas kritika, kura drīz vien pārauga sistēmas pilnīgā noliegumā un nacionālās nesaskaņās. Tas jau bija sistēmas beigu sākums.

Tomēr PSRS sabrukums Rietumiem kopumā bija negaidīts, visvairāk pārsteigti bija tieši ASV sovjetologi, kuri gadiem ilgi bija pētījuši PSRS notiekošos procesus un meklējuši vājās vietas. Daudzi Rietumu līderi bija satraukti un neziņā par to, kas 582 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos notiks tālāk. Tikai pēc zināma samulsuma perioda neokonservatīvie toņa noteicēji pasludināja “uzvaru aukstajā karā” un “vēstures galu”, proti, teoriju, pēc kuras Rietumu “demokrātiskais, liberālais kapitālisms” ir guvis neatgriezenisku uzvaru globālā mērogā.

Tas bija galvu reibinošs idejiskais apvērsums, jo vēl 1970. gados Rietumos dominēja pesimistiskas teorijas par kapitālisma un demokrātijas sistēmisko krīzi. Trīspusējā komisija ( Trilateral Commission) izdeva īpašu pētījumu ar rekomendācijām, kurš tā arī saucās – “Demokrātijas krīze”. Šajā pētījumā dominēja bažas par to, ka demokrātiskais aktīvisms Rietumeiropā un ASV draud ar kapitālisma pīlāru atstumšanu no varas, bet ieteikts tika visiem līdzekļiem vairot politisko apātiju masās. Lai vājinātu politisko aktīvismu, tika ieteikts masu uzmanību saistīt ar dažāda veida izklaidi, preču patēriņa kultu, atteikšanos no industrializācijas, zaļo ideoloģiju u.c.

Bet vislielāko apjukumu PSRS sabrukums izraisīja Rietumu kreisajās partijās. Reigana un Tečeres politika jau bija vājinājusi arodbiedrību kustību, bet nu šķietami zuda arī sociālisma idejiskais pamats. Pēc zināma apjukuma perioda Rietumu kreisās partijas pasludināja kursu uz “jauno kreisumu” vai “trešo ceļu”, proti, politiku, kas pilnīgi atteicās no marksistiskā mantojuma un izvēlējās neoliberālisma doktrīnu, kas daudz neatšķīrās no Reigana un Tečeres kursa uz brīvo tirgu, vispārēju privatizāciju, finanšu jomas liberalizāciju un citiem “Vašingtonas konsensa” noteikumiem.

Vēstures gals nozīmēja arī “demokrātiskā kapitālisma” anglo-amerikāniskā modeļa eksportu uz visām pasaules valstīm, tātad globalizāciju un “Jauno pasaules kārtību”.

“Uzvarējušā kapitālisma” avangardā nostājās vairāki bijušie marksisti, maoisti un trockisti, kas nu sevi dēvēja par neokonservatoriem un ar īsti trockisku degsmi sāka bezkompromisa cīņu par kapitālisma uzvaru visā pasaulē.

Tā kā izjukušās PSRS sastāvdaļas šo revolūcijas eksportu labprāt pieņēma un pat ilgojās, Rietumiem nācās meklēt jaunu globālo ienaidnieku. Tā kā neviens ASV hegemoniju tieši neapdraudēja, ienaidnieku nācās izdomāt. Šo lomu drīz vien piešķīra “starptautiskajam terorismam” un “islama fundamentālismam”, vienlaikus gan neaizmirstot neuzkrītoši kultivēt nepatiku pret visu, kas saistīts ar bijušo PSRS un īpaši Krieviju. ASV militārie

izdevumi pēc “uzvaras aukstajā karā” ne tikai nemazinājās, bet strauji pieauga. Jo terorisms taču ir globāls, tāpēc “brīvās pasaules” galvenajam balstam savas militārās bāzes jāizvieto ne vien visos kontinentos un stratēģiskajos “ASV nacionālo interešu” reģionos, bet arī uz jūras, pazemē, kosmosā un kibertelpā. Tika izstrādāta “Pilna spektra dominēšanas” doktrīna, pasludināts “Jaunais Amerikas laikmets” ( The New American Century), Pax Americana (pēc Pax Romana un Pax Britannica vēsturiskajiem paraugiem), jaunu elpu guva “amerikāņu izredzētības” ( American Exceptionalism) patoss. Vārdu sakot, kapitālisms tika atbrīvots no jebkādiem ierobežojumiem vai iemauktiem, pasaule tika sadalīta Amerikas sabiedrotajos (satelītos, vasaļos) un Amerikas ienaidniekos (atklātajos un potenciālajos). “Kas nav ar mums, tie ir pret mums,” paziņoja ASV prezidents Dž. Bušs.

Pret satelītiem un vasaļiem varēja izmantot “maigo spēku” ( Soft Power – politiķu uzpirkšanu, preses un slavenību kooptēšanu, korumpēšanu, maigu šantāžu, draudzīgu partiju, mēdiju un nevalstisko organizāciju finansēšanu un vadīšanu), ar galvenajiem sabiedrotajiem varēja dalīties laupījumā, bet pret atklātajiem ienaidniekiem un Publikācijas (2009 - 2012) 583 vienkārši nepakļāvīgajiem varēja izmantot elastīgu maigā un cietā spēka ( Hard Power) kombināciju. Tas nozīmēja, ka valstis, kuras labprātīgi nepieņēma “Vašingtonas konsensu”, vai arī centās iet savu neatkarīgu ceļu, riskēja tikt iebombardētas akmens laikmetā, saindētas ar noplicinātu urānu, vai pat pieredzēt Hirošimas un Nagasaki likteni. Hard Power demonstrāciju pirmā uz savas ādas izjuta Irāka jau 1991. gadā un Dienvidslāvija dažus gadus vēlāk, un tad jau karadarbība turpinājās bez pārtraukuma.

Vara korumpē, bet neierobežota vara korumpē absolūti. Savukārt valstis, kuras labprātīgi pieņēma Vašingtonas diktēto modeli, pakāpeniski pārvērtās par Rietumu kolonijām neokoloniālā izpildījumā.

Lai arī jaunie pasaules valdnieki bija smalki izstudējuši Romas impērijas un Britu impērijas varenības izpausmes un grandiozos slavas rituālus, maz vērības tika piešķirts šo impēriju vājajām vietām, tai skaitā lepnības un neierobežotas alkatības liktenīgajai lomai šo impēriju norietā. Taču šāds aklums un atraušanās no realitātes ir viegli saprotams, jo neierobežota vara reibina un atņem saprātu.

Kā Franklins Delano Rūzvelts izglāba kapitālisma sistēmu Grūti iztēloties trauslāku un nestabilāku iekārtu par kapitālismu. Cik sen pastāvējis kapitālisms, tik sen cilvēce atceras nemitīgas krīzes, skandālus, korupciju un sociālus satricinājumus. Ir pat izstrādātas vairākas biznesa ciklu teorijas, kuras izskaidro, kā pēc katra pacēluma seko kapitālisma krīze jeb recesija. Agrāk šīs teorijas mācīja un pilnveidoja kapitālistisko valstu augstskolās, taču pēc kapitālisma galīgās uzvaras tika pasludināts, ka nu visām krīzēm pienācis gals, jo ir apgūta unikāla risku vadīšanas metode, turklāt kapitālisma globalizācija un liberalizācija (t.i. valstu neiejaukšanās tirgus mehānismos) nodrošina netraucētu tirgus “neredzamās rokas” darbību un tirgus pašregulēšanos.

Patiesībā kapitālismam ir daudz kopēja ar dabā sastopamajiem parazītiem. Jo lielāki un straujāki ir kapitālisma panākumi, jo lielāka ir varbūtība, ka parazīts nogalinās to organismu, no kura viņš pats barojas un pārtiek. Tāpēc kapitālisms var ilgstoši un daudzmaz stabili pastāvēt tikai apstākļos, kad tas tiek ierobežots un stingri regulēts, vai kad kapitālisma destruktīvo dabu līdzsvaro ar tīri komunistiskām aktivitātēm. Tiklīdz šie ierobežojumi atslābst, kapitālisma pastāvēšanu apdraud nevis vienkārša cikliskā krīze,

bet sistēmiskā krīze. Tieši tāda sistēmiskā krīze Rietumu kapitālismu paralizēja pēc rosīgajiem 1920. gadiem ( Roaring Twenties), kurus raksturoja līdz tam nepieredzētas spekulāciju orģijas uz parāda. Vēsturē sekojošo sistēmas vēsturnieki nosauca par “Lielo depresiju”.

Jēdziens “krīze” burtiski nozīmē krustceles, kurās sabiedrībai jāpieņem lēmums – turpināt līdzšinējo kursu un iet bojā, vai izvēlēties citu ceļu, kas nodrošinās turpmāku sabiedrības eksistenci. Šādās krustcelēs Amerika un mazliet vēlāk arī visa Rietumeiropa nonāca pēc Ņujorkas biržas sabrukuma un banku krīzes 1929. gadā. Bezdarba līmenis Amerikā pārsniedza 25%, badā mira miljoniem cilvēku (ap to pašu laiku, kad Staļina industrializācijas politikas iespaidā iestājās bads Ukrainā), bankrotēja visas bankas, apstājās tirdzniecība, sākās tirgus barjeru (nacionālā protekcionisma) un valūtu kari, sabruka starptautiskā naudas sistēma, kas balstījās uz zelta standartu un britu mārciņu. Pie varas daudzās 584 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos rietumvalstīs nāca fašistiski režīmi. Kapitālistisko sistēmu globālā mērogā pārņēma visas tās negatīvās parādības, kādas mēs un visi Rietumi sākām iepazīt kopš finanšu krīzes sākuma 2007. gadā.

Amerika jau tad bija vadošā kapitālistiskā valsts pasaulē, jo britu un franču impērijas bija novājinātas Pirmajā pasaules karā un maksāja kara parādus Amerikai, bet Vācija maksāja smagas kara reparācijas Antantes valstīm, it sevišķi Anglijai, Francijai un Beļģijai.

Pirmā ASV valdības reakcija uz krīzi bija līdzīga tai, kādu tagad pārdzīvojam mēs: aicinājumi līdzsvarot budžetu, samazināt budžeta izdevumus, ieviest finanšu bardzības pasākumus, glābt privātās komercbankas un spekulantus, no mājām izlikt parādniekus, izūtrupēt bankrotējušo zemnieku un uzņēmēju saimniecības utt.

Bet bija arī būtiska atšķirība. Gan Amerikā, gan Rietumeiropā pastāvēja aktīvas arodbiedrību organizācijas, sociālās kustības un ietekmīgas sociālistiskās, kristīgi sociālās un citu populistu partijas, kuras nemitīgi un aktīvi cīnījās par strādājošo un nabadzīgo cilvēku tiesībām. Ameriku bija pārņēmis iespaidīgs kreiso spēku aktīvisma vilnis, kas reāli apdraudēja kapitālistu iedibināto Status Quo un nebaidījās no nāves. Šādos apstākļos par ASV prezidentu tika ievēlēts no dižciltīgas dzimtas cēlies centrists Franklins Delano Rūzvelts, kurš līdz tam bija darbojies kā Ņujorkas gubernators un eksperimentējis ar vairākām populistu idejām (mūsdienās jēdzienam “populisms” kapitālisma ideologi piešķīruši noniecinošu krāsu, bet patiesībā populisti ir vienkāršās tautas tiesību aizstāvji).

Rūzvelts bija tipisks kapitālistu šķiras pārstāvis, bet viņš izrādījās gudrāks un pareizi novērtēja, ka šoreiz krīze ir sistēmiska, proti, pati bez radikālas valsts iejaukšanās nepāries, kā arī bija ieklausījies augošās sociālo aktīvistu kustības pārstāvjos un uzmanīgi vērojis reālus populistu eksperimentus.

Lielās depresijas pārvarēšanas tēma ir ļoti plaša un komplicēta, tāpēc to ar nolūku vienkāršošu, uzsverot tikai dažus galvenos virzienus. Rūzvelts un viņa komanda, kurā bija pārstāvēti visu virzienu pārstāvji, labi apzinājās fundamentālu pārmaiņu nepieciešamību. Rūzvelts uzturēja nemitīgu dialogu gan ar kapitālistu, gan sociālistu un populistu pārstāvjiem. Kapitālistiem viņa vēstījums bija apmēram šāds: neierobežota kapitālisma laikmets ir pagājis, jums nāksies dalīties ar pārējo sabiedrību. Dalīšanās izpaudās dažādi: uzņēmumu ienākumu nodokļa pacelšana (līdz uz katru dolāru, ko

iekasēja no privātām personām, no korporācijām iekasēja 1,5 dolārus), ieņēmuma nodokļa pacelšana bagātajiem (no katra dolāra, kas gadā pārsniedza 200 000 dolāru ieņēmumus, 96 centus nācās atdot valstij nodokļos). Tātad ieņēmuma nodoklis no bagātajiem bija 96%, un apmēram tāds tas saglabājās līdz 1970. gadiem. Rūzvelts ASV dolāru atkabināja no zelta standarta un krietni devalvēja, tā paglābjot parādniekus no izputēšanas vai parādu verdzības, turklāt sāka stingri regulēt banku darbību (Glāsa Stīgela likums u.c. regulējumi, kurus 1980. gados pakāpeniski atcēla) un ierobežoja lielo korporāciju patvaļu.

Risinājumu Rūzvelts piedāvāja arī strādniecības pārstāvjiem: dāsni pabalsti bezdarbniekiem, pensiju, darba nespējas un veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanu, arodbiedrību tiesību palielināšanu un miljoniem darbavietu, kuras radīs Publikācijas (2009 - 2012) 585 pati valsts. Vienīgais noteikums bija tāds, ka strādnieku kustībai jāatsakās no mērķa likvidēt pašu kapitālisma sistēmu – no revolucionāriem jāpārtop par konstruktīviem reformatoriem. Līdz ar to Amerikas arodbiedrības turpmāk darbojās kā “biznesa arodbiedrības”, t.i., cīnījās tikai par materiāliem labumiem, bet atteicās no centieniem iesaistīties politisku lēmumu lemšanā.

Sākās sabiedrisko darbu un lielo infrastruktūras projektu laikmets. Līdz II pasaules karam ASV valsts radīja apmēram 12 miljonus jaunu darbavietu un iespaidīgu sabiedrisko (nekapitālistisko) sektoru. Savu jauno kursu, kuru Rūzvelts piedāvāja sabiedrībai, viņš nosauca par The New Deal (Jauno norunu). Pilna nodarbinātība gan tika panākta tikai 1941. gadā, kad daļa strādniecības uzģērba karavīru uniformas, bet visi atlikušie gādāja par kara materiālu ražošanu. Kara laikā faktiski visa ASV ekonomika, izņemot individuālās bodes un sīkuzņēmumus, kļuva par valsts ekonomiku. Tādu pašu, kāda pastāvēja PSRS. Tāpēc labējie kritiķi Rūzveltu arvien dēvē par komunistu, lai gan faktiski viņš izglāba kapitālistisko sistēmu.

Interesanti bija Rūzvelta nodomi pēc II pasaules kara. 1944. gada 1. janvārī Rūzvelts publiski izsludināja savu nodomu pēc kara pieņemt Otro cilvēktiesību likumu, politiskās tiesības papildinot ar ekonomiskajām un sociālajām tiesībām. Projekts paredzēja katra ASV pilsoņa konstitucionālas tiesības uz taisnīgi atalgotu darbu (tātad pilnas nodarbinātības politiku), tiesības uz labu mājokli, labu izglītību, vispārēju un katram pieejamu veselības aprūpi, visas pamatvajadzības sedzošu atalgojumu, pilnu sociālo drošību utt. Pēc kara Trešās pasaules valstu bloks koloniālās atbrīvošanās kustības iespaidā šos principus iestrādāja “ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām”. Lieki teikt, ka ne vadošās rietumvalstis, nedz mūsdienu Latvija šo paktu nav parakstījusi, jo tas ir pretrunā ar kapitālisma principiem.

Rietumos arvien pastāv ieskats, ka dēļ nodoma pieņemt Otro cilvēktiesību likumu, kas būtu konstitucionāli nostiprinājis katra amerikāņa ekonomiskās un sociālās tiesības, Rūzvelts pirms kara beigām tika noindēts, bet Otrā cilvēktiesību likuma projekts tika “pazaudēts”. Šo projektu tikai 2008. gadā atrada ASV dokumentālo filmu režisors Maikls Mūrs, kurš minēto Rūzvelta uzrunu demonstrēja savā 2009. gada filmā “Kapitālisma mīlas stāsts” ( Capitalism: A Love Story).

Kapitālisma “zelta laikmets” Latvija šo laikmetu nepiedzīvoja, bet Rietumi kopumā šo zelta laikmetu kādu laiku pēc II pasaules kara (no kāda 1950. līdz 1970. gadu vidum) tiešām izbaudīja. Ne līdz tam, ne pēc tam kapitālisms šādu vispārēju labklājību un tik garu bezkrīžu periodu

nav piedzīvojis. Jo Rūzvelta “Jaunās norunas” un Eiropas sociāldemokrātiskās kustības iespaidā kapitālisms šajā periodā tika stingri ierobežots un regulēts. Līdzīga sociālās atbildības politika tika īstenota arī Japānā.

Lai arī Rūzvelts bija miris, tomēr “Jaunās norunas” inerce kādu laiku turpinājās.

Amerikāņi bija daudz mācījušies no “Jaunās norunas”, tāpēc no kara saplosītās Rietumeiropas un Japānas vairs nepiedzina parādus, bet īstenoja Maršala plānu, kurš bija abpusēji izdevīgs, lai arī galīgi neatbilda kapitālisma garam (kapitālistiem taču jākonkurē, nevis jāsadarbojas). Tā kā Rietumieropā nacismam aktīvi pretojušās bija galvenokārt sociāldemokrātiskās un kristīgi sociālās kustības, pēc kara tās ieguva lielāku 586 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ietekmi. Bet vēl lielāku ietekmi Rietumeiropā guva kompartijas, tāpēc sociāli atbildīga politika bija nepieciešama arī kā instruments, kas neitralizētu un vājinātu komunisma pievilcību, padarītu to lieku. Tas ir vēsturisks fakts, ka tādās valstīs kā Francija, Itālija, Grieķija u.c. kompartiju nonākšana pie varas vēlēšanu ceļā pēc II pasaules kara bija pavisam reāla. Pat leģendārais Francijas prezidents De Gols bija spiests sabiedroties ar kompartiju un īstenot daudzas tīri komunistiskas iniciatīvas, starp kurām bija arī kapitālistisko lieluzņēmumu nacionalizācija. Lai mazinātu komunistu ietekmi, nepietika tikai ar ASV karaspēka klātbūtni, CIP organizētiem apvērsumiem un NATO slepeno operāciju “Gladio” – nācās īstenot sociāldemokrātisku “vispārējās labklājības” politiku.

Sākās sacensība arī starp sistēmām – PSRS piedāvāto modeli un Rietumu “vispārējās labklājības valsti”. Un šīs sacensības iznākums ilgu laiku nemaz nebija tik drošs un paredzams.

Taču kapitālisti nebūtu kapitālisti, ja ar to samierinātos un neplānotu Rūzvelta “Jaunās norunas” iekarojumus pakāpeniski demontēt. Signāls kontrrevolūcijai bija 1950. gadā pieņemtā Nacionālās drošības doktrīna (NSC 68), ideoloģiskā kampaņa pret “Sarkanajām briesmām”, “Dzelzs priekškara” runa, Makartija kampaņa pret “komunistu infiltrāciju” valsts pārvaldē, izglītības sistēmā un kultūras jomās, kā arī aukstā kara pasludināšana. Kapitālisti vairs negribēja dalīties ar strādniecību un nabadzīgajiem, tāpēc visa propagandas mašinērija tika iedarbināta histērijas sacelšanai pret “sarkanajām briesmām”. Sākās kari pret valstīm, kuras bija nolēmušas atbrīvoties no koloniālā jūga, pat ja to vadītāji nebija komunisti, bet ASV militāro draudu dēļ šajā cīņā meklēja PSRS vai Ķīnas atbalstu. Neveiksmīgo Francijas karu Indoķīnā pārņēma ASV, šim nolūkam pat panākot ANO atbalstu. Nav noslēpums, ka gan PSRS, gan Ķīna koloniālās atbrīvošanās kustību savu trūcīgo iespēju robežās (PSRS bija kara izpostīta valsts) tiešām atbalstīja, vismaz simboliski, lai gan vairījās iesaistīties tieši, jo tas nozīmētu militāru konfrontāciju ar ASV un kodolkaru (šāda iespēja pavisam reāla kļuva t.s. Kubas raķešu krīzes laikā). Pasaules kara un savstarpējo ķīviņu novājinātā Anglija, Francija, Beļģija, Nīderlande un Portugāle formālu neatkarību savām bijušajām kolonijām sāka piešķirt pašas, taču savus koloniālos iekarojumus centās saglabāt citiem līdzekļiem. Savukārt ASV necentās šīs kolonijas pārņemt pēc klasiskā koloniālisma parauga, bet izmantoja neokoloniālisma metodes, kuras paredzēja formālu valstu neatkarību, bet atkarību ekonomisko, kultūras, ideoloģijas un militāro saistību līmenī. Tomēr, lai šo atkarību uzspiestu, bieži nācās iejaukties militāri – gan tieši ar savu karaspēku (kā Korejā, Vjetnamā, Laosā, Kambodžā), gan ar CIP organizētiem apvērsumiem (kā Irānā, Irākā, vairākās Latīņamerikas valstīs), gan caur ASV finansētiem režīmiem un diktatoriem (kā Filipīnās, Indonēzijā, Vidējos austrumos).

Taču šāda politika prasīja milzīgus militāros un specdienestu izdevumus, kas savukārt apdraudēja visu ASV dolāra dominēto finanšu norēķinu sistēmu, un kapitālisma sistēmu kopumā. Tādējādi jau 1971. gadā ASV prezidents R. Niksons bija spiests vēlreiz atteikties no dolāra piesaistes zelta rezervēm, glābt krītošo dolāra vērtību un kaut kā slāpēt joņojošo inflāciju. Palīdzēja ASV atbalstītie arābu režīmi un Irāna, kuri, aizbildinoties ar Izraēlas draudiem, caur naftas ražotāju organizāciju OPEC panāca naftas cenas četrkāršošanu 1973. gadā, bet saziņā ar ASV administrāciju noteica, ka Publikācijas (2009 - 2012) 587 nafta tiks tirgota tikai par ASV dolāriem. Šim ASV administrācijas diktētajam solim bija vairākas dramatiskas sekas. Tā kā naftu varēja nopirkt tikai par dolāriem, pieauga pieprasījums pēc dolāriem, līdz ar to panākot dolāra vērtības krituma apturēšanu. Necieta arī Rietumu naftas kompānijas, jo ar naftas ieguvējiem bija panākta vienošanās par peļņas sadali. Trešās pasaules valstis, kurām nebija savas naftas, bija spiestas naftu iepirkt globālajā tirgū par dārgu cenu, turklāt šim nolūkam bija jāgādā dolāri (t.i. vai nu jāgādā par palielinātu eksportu vai jāuzņemas parādi). Savukārt OPEC valstīm radās milzīgas dolāru rezerves, kuras lielākoties tika ieguldītas Rietumu bankās un saucās par naftas dolāriem ( Petrodollars). Tad nu Rietumu bankas šos dolārus labprāt aizdeva parādos nonākušajām valstīm, kas savukārt izraisīja Trešās pasaules parādu krīzi un atkarību no Rietumu finanšu institūcijām. Kad šīs valstis vairs nespēja maksāt parādus, Rietumi piedāvāja SVF aizdevumus, kuri savukārt tika saistīti ar smagiem noteikumiem, kurus mēs pašlaik pazīstam kā “Vašingtonas konsensa” noteikumus un kurus vēlāk piemēroja arī postsociālisma valstīm, tai skaitā Latvijai. Savukārt ASV nonāca unikālā pozīcijā: tā visu varēja nopirkt, vienkārši pēc vajadzības sadrukājot dolārus un citas valstis piespiežot par nopelnītajiem dolāriem pirkt ASV parādzīmes. Jo kāda gan atšķirība, vai bruņots gangsteris tev pieprasa naudas maku, vai pieprasa aizdot naudu, labi zinot, ka tev nebūs nekādu iespēju šo parādu no bruņotā gangstera piedzīt? Par šo tēmu Latvijai pazīstamais ekonomists Maikls Hadsons uzrakstījis grāmatu ar nosaukumu “Superimperiālisms”.

Gūstot arvien lielāku peļņu parādos nonākušajās III pasaules valstīs, Rietumu korporācijas strauji palielināja savu bagātību un arī politisko ietekmi. Nu šo ietekmi varēja izmantot arī pret pašmāju ļaudīm, lai pakāpeniski demontētu visus The New Deal sociālos iekarojumus. Līdz ar to tieši 1970. gados “labklājības valsts modelis” Rietumos sasniedza savu maksimumu: lielākās reālās algas, augstāko sociālo nodrošinājumu, augstāko dzīves standartu un arī augstāko socializācijas līmeni, kad arī Rietumos bija iespējama bezmaksas izglītība, stiprs sabiedriskais sektors, visiem pieejami medicīnas pakalpojumi un citi sociālie labumi. Kā jau minēju, pagrieziena punkts kapitālisma kontrrevolūcijai bija 1975. gadā izdotais pētījums “Demokrātijas krīze”, kurš iezīmēja kursu uz demokrātijas un visu sociālo iekarojumu pakāpenisku demontāžu, un kapitālisma atbrīvošanu no visiem ierobežojumiem. Tātad arī kursu uz nākamo sistēmisko krīzi, kura sākās 2007. gadā un kuras gals vēl arvien nav paredzams.

Jā, Rietumos vairs nav demokrātijas, bet savas pozīcijas maksimāli nostiprinājusi korporatokrātija, proti, korporāciju vara. Tieši starptautiskās korporācijas tagad diktē politiku rietumvalstīs un to satelītos, tai skaitā Latvijā. Partijas, politiķi un valdības ir tikai dekoratīvi korporāciju gribas izpildītāji, politiski aktieri, kas nekritiski izpilda visu, ko diktē korporācijas.

Kad 1991. gadā, paklausot Rietumu padomniekiem, Latvijā tika izsludināta

vispārēja denacionalizācija un privatizācija, to pamatoja ar vienkāršu apgalvojumu, ka privātīpašums esot efektīvāks. Izvēršot šo „patiesību”, kas esot tik acīmredzama, ka neprasa nekādus pierādījumus, propagandisti mums stāstīja, ka privātīpašums mazināšot birokrātiju un korupciju, kāpināšot atbildību (jo privātuzņēmējs taču rūpēsies par savu īpašumu un tajā notiekošajiem procesiem), racionālāk izmantošot 588 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos resursus, celšot darba ražību, maksāšot Eiropas līmeņa algas un iznākumā ieguvēji būs visi – Latvija strauji attīstīsies un ātri vien (kādos piecos gados) ieņems sev pienākošos vietu Eiropas valstu saimē, no kuras padomju okupācija mūs uz pus gadsimtu nelietīgi izrāvusi.

Tagad mēs skaidri redzam, ka tie visi bija meli un propaganda. Un es šo atziņu vēlos izmantot, lai atgādinātu, ka Atmodas gados un arī uz 1991. gada janvāra barikādēm neviens cilvēks nepieprasīja kapitālisma restaurāciju Latvijā. Arī LTF programmā, ar kuru šī jumta organizācija uzvarēja vēlēšanās, tika piedāvāta jaukta tipa ekonomika (ar stipru sabiedrisko sektoru un aktīvu valsts lomu) un sociāli atbildīga politika.

Privātas uzņēmības vietā – korporāciju oligopols un ārvalstu koloniālisms 1991. gadā Latvijas iedzīvotājiem bija visai miglains priekšstats par privātu uzņēmību, izņemot to visai plašo privāto rosību, kura plauka jau padomju gados: ziedu, augļu un dārzeņu audzēšana un tirgošana visā PSRS teritorijā, mājlopu turēšana, piena un gaļas nodošana valstij, dažādas privātās „haltūras”, kurās plaši izmantoja padomju uzņēmumu resursus un tehniku, kā arī pagrīdes uzņēmējus, kuri šuva apģērbus, remontēja dzīvokļus, cēla privātmājas, tirgoja no ārzemēm ievestas vai „pa blatu dabūtas” Rietumu patēriņa preces. Interesanti, ka tagad, 20 gadus pēc privatizācijas, tik plaša privāta uzņēmējdarbība Latvijā vairs nav iespējama, tā tiek saukta par ēnu ekonomiku un apkarota.

Inteliģentākie cilvēki droši vien bija lasījuši vecas grāmatas, kurās figurēja privātas bodītes un krogi, privāti amatnieki, paunu žīdi, ubagi, uzmācīgas prostitūtas, Parīzes vai Berlīnes krogos naudu notriecoši muižu īpašnieki, pirmie latviešu namnieki, kooperatori, spekulanti, skarbie Zemgales saimnieki, leišu un latgaļu gani saimnieku tīrumos, vāciešiem vai Ceplim līdzīgiem uzņēmējiem piederošas fabrikas, kurās par savām tiesībām un izdzīvošanu cīnās pirmie marksisti un arodbiedrību aktīvisti.

XIX gadsimta vidū par privātīpašumiem un to priekšrocībām Latvijā bija lielāka skaidrība, jo visi īpašnieki dzīvoja starp mums. Lūk, tas ir muižkungs, kura priekšā jānoņem cepure un jābučo stērbeles, tas ir muižas pārvaldnieks, tas ir vagars, kas uzrauga, izdzen un soda dzimtcilvēkus, tas ir mācītājs, kas bargs pret latviešiem, bet vēlīgs pret vācu kungiem, bet tas ir spiegs un ziņotājs, kurš pienes ziņas vagaram vai muižas pārvaldniekam. Daļu barona zemes apstrādāja muižas algoti vietējie strādnieki un klaušu pildītāji, daļa tika iznomāta vietējiem zemniekiem, kuri par zemi maksāja bargu renti. Tad dzimtbūšana tika atcelta, un latviešiem piedāvāja to zemi, ko kādreiz vācu iekarotāji bija tiem ar varu vai viltu atņēmuši, dārgi izpirkt. Bez zemes palikušie latvieši devās meklēt laimi uz lielpilsētām vai ārzemēm. Vai pirms 20 gadiem kāds varēja iztēloties, ka līdzīga situācija var atkārtoties?

Vai nav dīvaini, ka 20 gadus pēc privatizācijas privāta uzņēmība Latvijā ir visai reta parādība, bet paši privātie uzņēmēji tiek visādi apspiesti, izspiesti, žņaugti ar nodokļiem, iedzīti parādos un izūtrupēti? Privāti uzņēmēji, kas nebauda īpašu protekciju, mūsdienu

Latvijā ir iznīkstoša un visādi diskriminēta kārta. Grūtībās nonācis privāts uzņēmējs nevar pretendēt pat uz sociālo pabalstu, jo viņam taču vēl ir īpašums! Vidusslānis, par kuru tik daudz runāja 1990. gados, tā arī nav izveidojies, bet tie, kurus nosacīti varētu Publikācijas (2009 - 2012) 589 pieskaitīt plānajam vidusslānim, ir nevis privātuzņēmēji, bet valsts ierēdņi, kuru skaits, salīdzinot ar padomju laikiem, ir uzblīdis 6 – 8 reizes. Lielākā daļa cilvēku, kuriem pieder īpašums, to ir ieķīlājuši vai jau zaudējuši – solītās īpašnieku sabiedrības vietā mums izveidojusies parādnieku sabiedrība. Liela daļa nosacīti privāto uzņēmumu, kas kā tādi reģistrēti, pastāv vien tāpēc, ka tie vai nu apkalpo uzblīdušo valsts pārvaldes aparātu, vai arī saņem valsts vai pašvaldību pasūtījumus. Kaut cik turas tie uzņēmēji, kuri neapsaimnieko savu īpašumu, bet ir starpnieki kādai ārvalstu korporācijai, vai darbojas tās uzdevumā. Mēri, kā gribi, bet tie nav klasiskie privātuzņēmēji. Kā šādu rezultātu izskaidrot?

Ja īsi, tad Latvija šajos gados ir zaudējusi ne tikai bijušo PSRS un socvalstu tirgu (vairāk nekā sesto daļu pasaules), bet arī savu nacionālo (iekšējo) tirgu. Latvijas tirgu totāli kolonizējušas un okupējušas Rietumu korporācijas!

Tie politiskie aktieri, kuri manipulatīvi spēlē uz latviešu nacionālajām jūtām, arvien nepagurdami pūš propagandas pīlītes par skarbo un noziedzīgo PSRS okupāciju, kuras sen vairs nav, bet klusē par jauno, daudz totālāko okupāciju, kurā tagad smakdami mēģinām izdzīvot. Kas gan bija tie daži PSRS armijas garnizoni, kuri lojāli patērēja mūsu darba cilvēku ražojumus (tātad paplašināja iekšējo, nacionālo tirgu) un rudeņos kopsaimniecībām bez maksas palīdzēja novākt ražu, ja to salīdzina ar absolūti totālo Rietumu korporāciju okupāciju, kas mūsu potenciālajiem ražotājiem, ja neskaita dažas šauras nišas, vispār atņēmušas visu tirgu?

Vai jūs zināt, kam konkrēti pieder, piemēram, Rimi lielveikalu tīkls, Swedbank tīkls, Tele 2 tīkls, automobiļu tehniskās apskates punkti, apdrošināšanas kompānijas, „Latvijas gāze” u.c.?

Varat nepūlēties, jo neuzzināsiet. Arī Google meklētājā neatradīsiet. Arī tie atbildīgie darbinieki, kuri Latvijā šos tīklus uz vietas pārvalda, nevarēs nosaukt šo tīklu īpašniekus, izņemot tādu uzņēmumu kā Statoil, jo Statoil pieder Norvēģijas valstij un to nekādi nevarētu dēvēt par privātuzņēmumu.

Teorētiski šie un citi tīkli pieder šo korporāciju akcionāriem. Taču jau sen pagājuši laiki, kad tādi harizmātiski līderi kā Henrijs Fords paši pārvaldīja savu uzņēmumu (šī tradīcija nedaudz saglabājusies Vācijā un citās ģermāņu valstīs). Kāda daļa akciju parasti pieder lielākajiem akcionāriem, kuru uzvārdus varbūt varētu sameklēt, bet pārējās akcijas tiek nepārtraukti tirgotas biržās un nemitīgi maina īpašniekus.

Lielākā akciju īpašnieku daļa nemaz nezina, ka viņiem pieder uzņēmumi Latvijā un ka vispār tāda Latvija kaut kur uz pasaules ir. Parasti akcionāri ne mazākā mērā nepiedalās savu uzņēmumu pārvaldē un lēmumu pieņemšanā. To viņu vietā dara darbā pieņemti profesionāļi, kuri par savu darbu saņem algu un prēmijas (tikpat labi šos pārvaldniekus varētu algot valsts uzņēmumi). Algu un prēmiju (bonusu) lielums atkarīgs no korporācijas peļņas rādītājiem. Darbā viņus pieņem akcionāru pārstāvju pilnvarota institūcija (valde). Pārvaldnieku un viņa komandu šī valde jebkurā laikā var atlaist no darba un viņu vietā pieņemt citus. Vienīgais pārvaldnieku komandas uzdevums ir korporācijas darbu organizēt tā, lai akcionāri saņemtu maksimālu peļņu un dividendes.

Tas ir vienīgais un galvenais pārvaldnieku jeb menedžeru mērķis! Nekādi citi apsvērumi,

piemēram, taisnīgas algas, draudzīgas cenas, vietējo iedzīvotāju intereses, nodokļu 590 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos maksāšana, ekoloģiskie standarti u.c., netiek ņemti vērā. Korporācijas nav dibinātas labdarībai, bet tikai akcionāru peļņai. Katra pārvaldnieka darbība citu cilvēku vai kolonizētās valsts iedzīvotāju interesēs tiek iztulkota kā pret akcionāru interesēm vērsta darbība, kā nelikumība un korporatīvs noziegums. Jebkura pārvaldnieku vai pārvaldes zemākā posma darbinieku rīcība, kas veikta aiz humāniem apsvērumiem, tiek sodīta, var iestāties krimināla atbildība un, protams, tāds darbinieks tiek atlaists no darba.

Zemākajam parasto darbinieku posmam precīzi jāievēro instrukcija un korporācijas disciplīna, jāvalkā formas tērps, bez domāšanas jāizpilda visas augstāk stāvošo pavēles, un, protams, jāglabā korporācijas noslēpumi. Kā armijā vai specvienībā.

Lielās korporācijas būtībā ir kā valstis. Tām ir sava birokrātiskā hierarhija, savs budžets, savi pētniecības institūti, sava ideoloģija, politika un propagandas aparāts, savi drošības, izlūkošanas un pretizlūkošanas dienesti, savi diplomāti un preses dienests, savi pilsoņi (formās tērpti izpildītāji), no kuriem tiek prasīta absolūta pakļaušanās, lojalitāte un disciplīna. Ja neticiet, pajautājiet kaut vai kādai personīgi pazīstamai lielveikala pārdevējai. Es gan nedomāju, ka viņa stāstīs visu, jo ir parakstījusies par korporācijas noslēpumu neizpaušanu, un šo noslēpumu saraksts ir visaptverošs. Par noslēpumu izpaušanu var tiesāt un sodīt. Informācija par nelojāliem darbiniekiem tiek izplatīta visā korporāciju vidē, tāpēc darbinieku, kuru no darba atlaidusi viena korporācija, visdrīzāk darbā neņems arī citas korporācijas. Korporācijas, kuras ienākušas svešā zemē, ar labdarību nenodarbojas. Kā jau uzsvēru, korporāciju vienīgais mērķis ir maksimāla peļņa akcionāriem un maksimālas prēmijas pārvaldniekiem, kuri šo peļņu izspieduši. Neatkarīgi no tā, kādas sociālas vai ekonomiskas sekas no šādas darbības cieš kolonizētā zeme un tās iedzīvotāji. Korporācijas ir ideāls kolonizācijas instruments. Tāds tas bijis jau kopš XIV gadsimta. Rietumeiropa pārējo pasauli kolonizēja ar korporāciju starpniecību (skat. manu rakstu „Īsa Rietumu imperiālisma, brīvā tirgus sistēmas un korporātisma vēsture”).

Kolonizēto valstu sacensība uz leju Katra korporācija, lai gūtu maksimālu peļņu, tiecas uz monopola stāvokli, uz pilnīgu iekarotā (okupētā) tirgus kontroli. Mūsdienu praksē tomēr 100% monopols ir visai reta parādība. Parasti konkrēto tirgu savā starpā sadala vairākas korporācijas, vienojoties par kopīgu stratēģiju, cenām, algām un tirgus segmentu sadali. Šādu stāvokli sauc par oligopolu. No peļņas gūšanas viedokļa oligopols var būt vēl efektīvāks par monopolu, turklāt uzbur brīva tirgus un konkurences ilūziju. Reizēm oligopolu veido pat viena korporācija, piemēram, Superneto un Rimi lielveikali Latvijā: vieni orientējas uz nabadzīgāko klientu daļu, otri – uz turīgāko un prestiža kārāko. Līdz ar to korporācija aptvērusi lielāku tirgus segmentu nekā tad, ja tīkls būtu ar vienu nosaukumu.

Korporācijas ar savām milzīgajām iespējām (korporāciju apgrozījums pārsniedz atsevišķu valstu apgrozījumu) un svaru parasti no tirgus izspiež mazos uzņēmējus, ko labi varam vērot arī Latvijā. Visās valstīs, kurās ielaistas korporācijas, iznīkst vietējās (pašvaldību) ekonomikas, jo visu, ko agrāk veica vietējie uzņēmēji saviem spēkiem, tagad pārņēmušas korporācijas. Lai arī korporācija var nodarbināt kādus vietējos cilvēkus, peļņa tiek izvesta gan no pašvaldības, gan no Latvijas. Vienīgā problēma šādā gadījumā tā, ka bez darba un iztikas palikušie cilvēki vairs nespēj atļauties korporāciju un citus Publikācijas (2009 - 2012)

591 pakalpojumus, un ir spiesti aizbraukt vai nomirt uz vietas. Lai kurai valstij uzkundzējas korporācijas, kapitāls un darbs no šīm valstīm tiek izsūkts kā ar putekļusūcēju.

Valstis, kuras piekritušas „Vašingtonas konsensa” noteikumiem, paraksta t.s. investīciju aizsardzības līgumus un ir spiestas savstarpēji sacensties (konkurēt) par korporācijām labvēlīgāku apstākļu radīšanu savā teritorijā un uz savu pilsoņu rēķina. Korporācijām nav nekādas morāles, cilvēcisku jūtu, augstāku vērtību vai sentimenta. Korporācijas ir plēsoņas, kas pārvietojas tur, kur tām treknāks laupījums. Noplicinājušas vienu vietu, tās pārceļas uz citu. Ja, piemēram, kādā valstī strādnieki atteiksies strādāt par tik zemu algu vai mēģinās nodibināt arodbiedrību savu interešu kolektīvai aizstāvēšanai, attiecīgā ražotne tiks slēgta un pārvietota uz citu valsti, kurā strādnieki vai vergi gatavi to pašu darbu veikt lētāk. Tas pats par nodokļiem un citiem faktoriem, no kuriem atkarīga peļņa. Ja viena valsts no korporācijas pieprasīs taisnīgus nodokļus, darba drošības un ekoloģisko standartu ievērošanu, korporācija savu ražotni pārcels uz valsti, kur nodokļus neprasīs, vai prasīs mazākus nodokļus. Bez tam korporācijas parasti reģistrētas ārzonās un veido dažādas shēmas, tāpēc ieņēmumu nodokli nemaksā.

Kas nepieciešams maksimālas peļņas gūšanai? Pareizi, – visu izdevumu maksimāla samazināšana un ieņēmumu maksimāla palielināšana. Kādus izdevumus var samazināt? Strādnieku algas, maksājamos nodokļus, izejvielu cenas, ietaupījumi uz darba drošības un sociālo garantiju rēķina, vērtīgu izejvielu aizstāšana ar surogātiem un atkarību izraisošu vielu piedevām, vienošanās, ka attiecīgā valsts gādās par korporācijai nepieciešamo infrastruktūru un citādi subsidēs korporāciju. Līdzīgus noteikumus savulaik somu korporācija piedāvāja Latvijai saistībā ar celulozes rūpnīcas būvniecības projektu – visi izdevumi un atkritumi Latvijai, bet visa peļņa un tīrā produkcija – somu korporācijai. Vienīgais attaisnojamais izdevumu palielinājums – melīgām, manipulatīvām propagandas un reklāmas kampaņām, kā arī ierēdņu un politiķu uzpirkšanai, ko mūsdienās mēdz saukt par lobēšanu. Tādējādi korporāciju pārvaldītā pasaule grimst korupcijā, nabadzībā, parādos un verdzībā par vēdera tiesu, kamēr šaurs korporatīvo akcionāru un pārvaldnieku slānis iegūst arvien lielāku varu un kontroli. Protams, arī politisko varu. Korporāciju varas saplūšana ar politisko varu ir Benito Musolini dotā fašisma definīcija. Viņš laba zināja, par ko runa, jo bija pirmās fašistiskās diktatūras dibinātājs. XXI gadsimtā korporatīvais fašisms ieguva globālu raksturu.

Autoritatīva diagnoze Par korporācijām un to darbības radītajām sekām visas pasaules mērogā varētu sarakstīt vairākas grāmatas. Latviski šai tēmai veltīta Džona Perkinsa grāmata „Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. Angļu valodā izdotas daudzas līdzīgas grāmatas.

Grāmatu nelasītājiem varu ieteikt dokumentālo filmu „The Corporation”, kuru bez maksas var noskatīties internetā. No šīs filmas aizņemos pasaulē vadošā sociopātijas (Rietumos šo psihisko kroplību parasti dēvē par psihopātiju) speciālista un FBI konsultanta sociopātijas jautājumos Dr. Robert Hare, Ph.D. vērtējumu.

Zemāk esmu izrakstījis jautājumus no Pasaules veselības organizācijas oficiāli apstiprinātās kontrollapas psihisko slimību diagnosticēšanai, kas publicēta šīs organizācijas izdotajā rokasgrāmatā (ICD-10; DSM-IV): – cietsirdīga nevērība pret citu cilvēku jūtām; 592 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos – nespēja uzturēt ilgstošas attiecības;

– noziedzīga nevērība pret citu cilvēku drošību; – patoloģisks melīgums: atkārtota melošana un cilvēku krāpšana; – nespēja izjust savu vainu; – vispārpieņemto sociālo normu ignorēšana; Tā kā korporācijām ir juridiskas personas statuss un uz minētajiem kontroljautājumiem (speciālajā literatūrā var atrast vēl plašāku kontroljautājumu, uzvedības modeļu un pazīmju sarakstu) atbilde ir „jā”, tad mūsdienu korporācijām ir visas un spilgti izteiktas sociopātijas pazīmes.

Sociopātija ir neārstējama pataloģija, sociopāti ir humanoīdi bez cilvēciskām jūtām un sirdsapziņas, kurus vada plēsoņas instinkts (skat. arī manu rakstu „Sociopāta profils”).

Normāli cilvēki, kuri spiesti (jo apkārt bezdarbs un nabadzība) darboties sociopātiskās struktūrās, pret savu gribu kļūst par sociopātu instrumentiem jeb – proto-sociopātiem [šo tēmu plaši iztirzājis īru aktīvists un vairāku grāmatu autors Tomass Šeridans ( Thomas Sheridan)].

Neierobežots kapitālisms nozīmē privilēģijas sociopātijai, korporāciju varu, korporatokrātiju, fašismu.

Cilvēce no sociopātijas struktūrām jāaizsargā. Latvijai no korporāciju varas jāatbrīvojas.

2012. gada 30. maijs Neiespējamā misija Rakstīt šoreiz mani iedvesmoja kārtējā SVF sūtītā impēriskā klauna Marka Grifita izteicieni vizītes laikā Rīgā. Izteicieni tik pretrunīgi un absurdi, ka jābrīnās, kāpēc portāli tos nav ievietojuši humora un satīras nodaļā. Taču, no otras puses, – nekas sevišķs nav noticis, jo visa Latvijas politika pēdējos 20 gadus ir balstījusies tikpat neiedomājamā absurdā (sludināto solījumu un darbu neatbilstībā), ka humora un satīra žanrs ir atmiris vispār. Ja nu vienīgi melnais humors. Šo rakstu var uzskatīt par solīto raksta “Kapitālisms – demokrātijas triumfs vai sociāla pataloģija” turpinājumu.

“Neiespējamā misija ir izpildīta,” pilnā nopietnībā paziņoja minētais Marks Grifits, nemaz nenosarkstot par izteikumā iestrādāto pretrunu un savos turpmākajos izteicienos tikai padziļinot absurda bezdibeni. Ja Grifita vēstījumu iztulkotu cilvēku valodā, iesirmais tīnis ar godīgu īru uzvārdu Grifits Latvijas vietvalžus aicina turpināt žņaugt un deldēt Latvijas ekonomiku, likvidēt vai pārdot pēdējās ražotnes, samazināt algas un sociālās programmas, piespiest cilvēkus labprātīgi nomirt vai aizbraukt no Latvijas, lai beigās iegūtu “ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi”, mazinātu nevienlīdzību, celtu “tirdzniecības potenciālu” un, protams, ieviestu eiro. Tāda, lūk, maģija. Šķiet, Latvija izvēlēta par galveno neoliberālā eksperimenta poligonu (tāpat kā PSRS Pārbūves periodā), jo vienlaikus ar Grifitu Latvijā ieradusies arī pati SVF galvenā šefiene – Kristīne Lagarda madāma, kas pēc SVF receptēm iesāktajai Latvijas iznīcināšanai pacentusies piedēvēt rainisku dimensiju: “Pastāvēs, kas mainīsies!”. Vēl viens absurda un impēriskas nekaunības kalngals, jo Rainis šo izteicienu lietoja tieši pretējā nozīmē.

Uzklausot līdzīgus globālās oligarhijas sūtņu izteicienus, latviešiem būtu jāmācās lasīt Publikācijas (2009 - 2012) 593 starp rindām. Ja Grifits uzslavējis simtlatnieku programmu, tad tas ir nepārprotams mājiens par likteni, kādu drīz sagaidīs arī tie, kam vēl ūdens mutē nesmeļas. Pagaidām, jo arī kapitālisma dzirnas maļ lēni un pakāpeniski.

Impēriskā lepnība un lielummānija Ka jau uzsvēru, neierobežots kapitālisms rīkojas kā parazīts, kas nogalina organismu,

no kura pats barojas. Neoliberālā kapitālisma priesteri (jā, tā jau ir reliģija) jau 20 gadus līdz apnikumam uzbāzīgi atkārto savas maģiskās panākumu mantras un aicina domāt pozitīvi (t.i., politkorekti), un šo mantru neatbilstība realitātei tikai uzkurina priesteru degsmi un mudinājumus tās pašas kapitālisma brīnumzāles lietot vēl lielākās un koncentrētākās devās. Ja pasaule iedziļinātos šo mantru būtībā, tā varētu kapitālismu nosmiet vēstures mēslainē. Diemžēl tūkstošiem mēdiju, runājošo galvu un PR speciālistu izpildījumā suģestija uz daudziem iedarbojas ar hipnotisku spēku. Ļautiņi šīs veiksmes formulas automātiski atkārto un dzīvo cerībā, ka arī viņu logā reiz iespīdēs kapitālisma saule. Uzburtie tēli un ilūzijas tā piesātinājuši nogurdināto emocionālo sistēmu, ka realitāte vairs nav svarīga.

Ja runa būtu tikai par lētticīgajiem latviešiem, varbūt tiešām “neiespējamā misija” beigtos ar pilnīgu uzvaru: Latviju atstātu pēdējie tās iedzīvotāji un tā pārvērstos par 100% nekustamo īpašumu Klondaiku, kuru saplosītu gabalos, sadalītu un pārdalītu alkatīgas kapitālisma haizivis. Taču plāns ir daudz plašāks – “neiespējamo misiju” īstenot globālā mērogā. Nezinu, vai arī globālā mērogā tiks lietots Lagardas apgūtais Raiņa citāts, bet jau tagad skaidrs, ka citās vietās kapitālisma evaņģēlija sludinātājiem neklājas tik viegli. Tāpēc jau viņi tā pieķērušies mūsu vietvalžiem: zilacainajam SVF un EK paraugzēnam Dombrovskim & Co, ar viņu globāli tiražēto “veiksmes stāstu” un nesen caur Saeimu izstumto finanšu nožņaugšanas paktu.

Mūsdienu kapitālisma mīts nav saprotams atrauti no Amerikas impēriskās misijas – uzkundzēties visām valstīm un tautām, pilnīgi kontrolēt un savās interesēs izmantot viņu resursus, cilvēkus un tirgus, kaut vai ar noplicinātā urāna raķetēm, algotu slepkavnieku bandām un dziļumbumbām, bet uzspiest viņiem neoliberālo priecas mācību. Maldās tie, kas uzskata, ka aukstais karš bija vērsts tikai pret PSRS “ļaunuma impēriju”. PSRS jau sen vairs nav, bet ASV un tās satelīti sevi arvien dēvē par “brīvo pasauli” un “civilizēto pasauli”, kurai pienākums nest “brīvību un demokrātiju” atsaldētiem barbariem un pārējiem teroristiem, padarīt pasauli “drošu demokrātijai”, īstenot “humānās misijas”, kuru rezultātā viss nepakļāvīgo tautu daudzās paaudzēs uzceltais tiek iebombardēts akmens laikmetā, privatizēts un izlaupīts, radot aizvien izmisušākas bēgļu un badā mirstošo plūsmas. “Maize un izpriecas” impērijas metropolē, un nebeidzami kari perifērijā.

Imperiālisms – tā ir galēji slimīga iedoma, ka impēriskā nācija ir visās nozīmēs augstāka, attīstītāka, pareizāka, pārāka, izredzēta, ka tai nav saistoši tie likumi un morāles normas, kas citiem, ka Dievs tai uzticējis vissvētāko misiju pārvaldīt un civilizēt zemākās tautas, kuras pašas sevi nespēj pārvaldīt, bet tikai veltīgi izšķērdē resursus, kurus pareizi pārvaldīt prot tikai impēriskā nācija. Vēl vairāk – tās citas ir tik zemas un neattīstītas, ka Dievs tās radījis ar īpašu nolūku būt iekarotām, pakļautām, pārvaldītām, vadītām, iedresētām, pieradinātām (kā mājlopi), pakļautām jaunajai kārtībai, un jautājums, vai 594 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos tās vispār ir tautas un cilvēki?

Vēl gluži nesen spāņu un britu kolonizatoriem kalpojošie “eksperti” nopietni diskutēja, vai Amerikas indiāņiem ir dvēsele, vai tie ir cilvēki. Austrālijas kolonizatori vietējos aborigēnus vēl pavisam nesen pārvaldīja caur “faunas un floras” ministriju. Vēl 1940. gados amerikāņu bērniem skolās mācīja, ka japāņi ir tikai dzeltenvēderaini pērtiķi, kurus jāiznīdē kā tarakānus virtuvē. Vēl 1970. gados amerikāņi vēsu prātu apšāva, sabombardēja, sadedzināja ar napalmu un noindēja ap 4 miljoniem vjetnamiešu,

sakropļoja vēl vairāk, bet viņu laukus, mežus un ūdenskrātuves saindēja ar ķīmiskiem un bakterioloģiskiem ieročiem, un līdz šai dienai to nav atzinuši par noziegumu.

Memoriāls uzcelts tikai kritušajiem amerikāņu karavīriem, kuri “cīnījušies par brīvību un demokrātiju”. Nekas šai ziņā nav būtiski mainījies arī XXI gadsimtā, jau sabombardētas Irākas un Lībijas tautas, tāds pats liktenis tiek gatavots sīriešiem, irāņiem un citiem.

Uz citām tautām tipiski amerikāņi lūkojas tāpat kā uz indiāņiem, kā uz zemākiem radījumiem, kuri necienīgi aizņēmuši to teritoriju un izšķērdē tos resursus, kurus Dievs novēlējis izredzētajai nācijai. Katra “zemāko tautu” nepakļaušanās tiek iztulkota kā “antiamerikānisks akts”, drauds pasaules civilizācijai, terorisms.

Protams, tā ir lieluma mānija un smaga delūzija (saprāta aptumsums). Amerika nav pirmā impērija, kas kritusi par upuri līdzīgiem “svētajiem maldiem”. Nācija, kas nostājusies uz impērijas ceļa, neglābjami atraujas no realitātes, zaudē jebkādu mēra izjūtu, krīt aklas lepnības grēkā, visu vērtē pēc impēriskās loģikas un nenovēršami atrod savu bojāeju, kad “pie vārtiem klauvējas barbari”. Nākamā impērija, kas jau ieņēmusi rindu pie impēriju kapsētas vārtiem, ir Amerika. Protams, paši amerikāņi par to uzzinās paši pēdējie, pagaidām viņi vēl mūs “civilizē”, piemēram, Valsts departamenta līmenī finansē un organizē internacionālo praidu Rīgā, kurā šogad iesaistīja arī nākamo civilizēšanas upuru grantus saņemošos pārstāvjus no bijušajām PSRS republikām.

Nācija, kas iekodusi impērijas ābolā, vairs nespēj aizmirst reibinošo garšu. Tā neristas tik ilgi, līdz nedabū nelabu galu gan sev, gan saviem sekotājiem.

Vienlaikus ar praidu un Lagardas vizīti Rīgā notiek arī bēdīgi slavenais pasaules oligarhu saiets Šantilijas hotelī, Virdžīnijas štatā. Te šogad tiekas tā saucamais Bilderbergas klubs, kurā pasaules varenie tradicionāli dziļā slepenībā vienojas par savām prioritātēm nākamajam gadam: kuru kandidātu atbalstīt vēlēšanās, kuras valstis destabilizēt, kurās mainīt režīmu, kuru iebombardēt akmens laikmetā, kā pārdalīt pasaules resursus, kuras zobijbankas izglābt no bankrota, kādiem resursiem pacelt cenas utt. Šogad, šķiet, Bilderbergas klubs savu svētību piešķīris republikāņu kandidātam ASV prezidenta vēlēšanās mormonim Mitam Romnijam (iepriekš Bilderbergas klubs līdzīgi atbalstīja Obamu), kurš izcēlies ar īpaši skaļu kara bungu rībināšanu un agresīviem ārpolitikas lozungiem. Par Amerikas ienaidnieku numur viens Romnijs pasludinājis Putina vadīto Krieviju, neaizmirstot arī par Sīriju, Irānu un daudziem citiem ienaidniekiem. Attiecīgi uz Bilderbergas saietu uzaicināts pret Putinu vērstās opozīcijas pārstāvis, šaha čempions un nacionālboļševiku līdera E. Ļimonova sabiedrotais H. Kasparovs, kā arī Krievijas privatizācijas un oligarhizācijas tēvs A. Čubaiss. Tātad – Krievijā mainīt režīmu un privatizēt līdz galam. Tāpat uzaicināta Sīrijas opozīcijas pārstāve Basma Kodmani (kamēr Sīrijā šī pati opozīcija noorganizēja Hulas slaktiņu). Sīrijā nav īpaši daudz resursu, ko Publikācijas (2009 - 2012) 595 pārdalīt, bet Sīrija nepieciešama, lai pilnīgi ielektu un nožņaugtu (varbūt arī apslaktētu ar kodolieročiem) Irānu. Protams, lielu satraukumu oligarhu aprindās radījusi arī Aleksija Cipras vadītā “Siriza” bloka (iegaumējiet šo nosaukumu un uzvārdu, šai kustībai ir nākotne) iespējamā uzvara parlamenta vēlēšanās Grieķijā, kas varētu nopietni apdraudēt banku oligarhijas plānus Eiropā. Tāpēc uz saietu uzaicināti daži ietekmi zaudējušie Grieķijas politiķi, piemēram, bijušais finanšu ministrs, kuri parakstījuši Grieķijas izlaupīšanas memorandu ar SVF un EK. Tātad Grieķijā varam sagaidīt arī kārtējo “melno pulkvežu” apvērsumu vai vismaz vēlēšanu rezultātu viltošanu. Tā, lūk, pēc uzaicināto saraksta (gluži kā pēc politbiroja sastāva un hierarhiskā izvietojuma PSRS

laikos) var netieši spriest par nākotnes politikas prioritātēm no oligarhijas pozīcijām.

Kā arī par to, ka šie oligarhi neko nav mācījušies ne no vēstures, ne no kapitālisma sistēmiskās krīzes, kura turpinās piekto gadu un pāriet nākamajā depresijas fāzē, un savu mērķu sasniegšanai gatavi iet pāri līķiem.

Impēriska lepnība tās upurus padara apbrīnojami aklus un nejūtīgus pret realitāti.

Kamēr viņi lemj par pasaules nākotni, tikmēr ekonomisko aktivitāšu centrs jau pārvietojies uz austrumiem. Tečeres un Reigana sludinātā “īpašnieku sabiedrība” pārvērtusies par “parādnieku un antidepresantu sabiedrību”. ASV ietekmē saslietā Eiropas Savienība pārvērtusies par parādu un spekulatīvo papīru piramīdas shēmu, kurā ap Vāciju centrētais kodols aprij Eiropas perifēriju un cer uz Ķīnas finansiālo palīdzību.

Tikmēr BRICS valstis jau nolēmušas dibināt savu attīstības banku, kas nebūs atkarīga no SVF, PB un dolāra. Aizvien vairāk valstu ne vien noslēgušas savstarpējus tirdzniecības līgumus, kuros paredzēts iztikt bez dolāriem, bet arī savas valūtas sākušas balstīt uz rezervēm, kurās būtiski mazinājies dolāru un arī eiro īpatsvars. Paši amerikāņi arvien patērē Ķīnā ražotas preces un par tām norēķinās ar naudu, kuru tiem aizdevusi komunistu pārvaldītā Ķīna un citas ražotājvalstis Āzijā. Bet ap 60 miljoniem amerikāņu vairs nespēj pat uz kredīta nopirkt lētās ķīniešu, japāņu un korejiešu preces, bet pārtiek no pārtikas taloniem, kurus finansē ASV valdība, kura tāpat aizņēmusies no Ķīnas un citām eksportētājvalstīm. Un naivi domā, ka tā tam arī jābūt un tā tas turpināsies mūžīgi.

Tomēr katram gadījumam Ķīna arvien biežāk tiek raksturota kā drauds Amerikas drošībai un ap Ķīnu tiek pastiprināts ASV kara flotes un karabāžu ielenkums. ASV militārais budžets ir lielāks nekā visu pārējo valstu militārie izdevumi, kopā ņemot.

Pentagona algotņi izvietoti 150 pasaules valstīs, zemeslode apjozta ar apmēram 1000 ASV karabāzēm un sadalīta Pentagona komandapgabalos. ASV okupācijas karaspēks arvien nav izvests pat no Rietumeiropas, tātad ASV oligarhija īsti neuzticas pat saviem tuvākajiem sabiedrotajiem. Rietumeiropā un nu arī Austrumeiropā atkal tiek izvietotas pret Krieviju un Baltkrieviju vērstas kodolraķetes.

Arī tā ir tipiska impērijas lielummānija, kas tradicionāli noved pie pārstiepšanās un fatāliem gremošanas traucējumiem. Tomēr impērija, kuras ceturtā daļa iedzīvotāju pārtiek no pārtikas taloniem, nespēj iegādāties medicīnas apdrošināšanas polisi, atļauties zobārsta pakalpojumus, iestigusi nesamaksājamos parādos (ASV ir pasaulē lielākā parādniece), arvien mūs māca, kā dzīvot.

Tas vēl būtu saprotami, jo izskaidrojams ar jau minēto lepnību un atrautību no 596 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos realitātes. Grūtāk izskaidrojams tas, ka vēl arvien liela Latvijas iedzīvotāju daļa šīm impēriskā ārprāta izpausmēm arvien tic, tās pieņem, un nav gatava ne pirkstiņu pakustināt, lai domātu, organizētos (kaut vai pēc Siriza parauga) un sev nodrošinātu cilvēka cienīgu nākotni post-Amerikas laikmetā.

2012. gada 6. jūnijs Maģiskās domāšanas triumfs Bērniem līdz apmēram 6 gadu vecumam maģiska domāšana ir pilnīgi normāla apziņas attīstības stadija. Tas ir periods, kad bērns vēl nespēj izprast saistību starp dažādiem notikumiem, piemēram, starp pieskaršanos karstām krāsns durvīm un no tā izrietošajām sāpēm un ādas apdegumiem. Tas ir periods, kad bērns tic Lieldienu zaķim un Salavecim, kad vecāki, citi cilvēki, dzīvnieki vai pat priekšmeti viņam šķiet kā labi vai

ļauni burvji. Savādāk ir, ja maģiskā domāšana saglabājas pusaudža, brieduma un pat vecuma gados.

Tā var izpausties dažādi: tautas ticējumi, dažādas māņticības, ticība ekstrasensiem, horoskopiem un citām okultām parādībām un mācībām, saistības noliegums starp cēloņiem un sekām. Sevišķs maģiskās domāšanas uzplaukums parasti vērojams sabiedrības morālā pagrimuma periodos un sociāli netaisnīgās sociālās sabiedrībās vispār. Jo kā gan citādi attaisnot sociālu netaisnību, ja ne ar dažādiem mītiem, izdomājumiem un iracionāliem uzskatiem? Tā nav nejaušība, ka, piemēram, okultisma uzplaukums allaž vērojams pirms sociāliem apvērsumiem, saimnieciskām krīzēm un lieliem kariem. Arī pašlaik mēs dzīvojam maģiskās domāšanas triumfa periodā.

Finanšu piramīda MMM Droši vien katrs dzirdējis par Krievijas avantūrista un krāpnieka Sergeja Mavrodi 1990. gados radīto MMM finanšu piramīdu, ar kuras starpniecību miljoniem cilvēku (ap 15 miljoniem) zaudēja savus ieguldījumus. Par šo afēru tik daudz rakstīts un rādīts, tā tika krimināli izmeklēta, un pats Mavrodi notiesāts ar cietumsodu. Šķiet, ka pēc tāda skandāla neviens loģiski domājošs cilvēks postpadomju telpā vairs līdzīgās krāpniecības shēmās neiesaistīsies.

Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Gluži otrādi – Sergejs Mavrodi kļuva par tautas varoni, viņu pašaizliedzīgi aizstāvēja gan parastie cilvēki, gan jaunbagātnieki, pat ievēlēja par Krievijas Domes deputātu un gatavojās ievēlēt par Krievijas prezidentu. Cietumā Mavrodi uzrakstīja grāmatu “Искушение” (Kārdinājums), kas kļuva par bestselleru, vēlāk grāmatu “Lucifera dēls” un “ПираМММида”, pēc kuras motīviem pagājušogad uzņemta kinofilma ar tādu pašu nosaukumu, un drīz vien Mavrodi ķērās pie nākamās finanšu piramīdas (MMM - 2011) būvniecības, kas aptvērusi jau 16 valstis, tai skaitā Latviju un Lietuvu, un kuru Mavrodi nosaucis par “Globālu savstarpējās palīdzības kasi”, ieviešot arī jaunu vērtspapīru – Mavro.

Nu jau šī piramīda likumsakarīgi brūk, bet Mavrodi ceļ nākamo (MMM - 2012), kura domāta iepriekšējās “glābšanai”. Un atkal miljoni cilvēku Mavrodi uzskata par tautas draugu un varoni, kura ģeniālajam turības vairošanas plānam traucē ļaunprātīgu baumu izplatītāji masu mēdijos un valsts kriminālās izmeklēšanas orgāni.

Publikācijas (2009 - 2012) 597 Mavrodi pat īpaši neslēpj, ka MMM 2011 ir finanšu piramīda (proti, procentu izmaksas dalībniekiem atkarīgas no jaunu dalībnieku piesaistīšanas) un brīdina, ka tās dalībniekiem iespējami zaudējumi, kā arī iespējama shēmas apturēšana uz laiku, jo “vecā pasaule tik viegli nepadodas”. Jā, Mavrodi šoreiz savu shēmu balstījis uz globāliem un apokaliptiskiem mērķiem, kādi it kā aprakstīti Bībelē, Atklāsmes grāmatā, ar Zvēra skaitli 666, 42 mēnešu valdīšanu un noteikumu, ka pirkt un pārdot varēs tikai tie, kam būs Mavrodi dolāri jeb Mavro. Vai MMM varētu būt Lucifera pielūgšanas kults?

Interviju ar S. Mavrodi, kurā viņš šīs it kā gaidāmās pārvērtības izskaidro, variet izlasīt šī intervijas latviešu tukojumā, kas atrodams šeit: http://www.naudasjautajums.org/2012/03/intervija-sergejs-mavrodi-mmm-2011. html Un te vesela sērija rakstu par Mavrodi piramīdu latviešu valodā: http://www.delfi.lv/temas/sergejsmavrodi Investoru portālā “Naudas lietas” kāds Ainis Vanaģelis apgalvo (skat. rakstu “Cilvēku “čakarēšana” postpadomju stilā – A/S “MMM””), ka MMM ir tikai postpadomju

civilizācijai raksturīga parādība, ar to mudinādams domāt, ka uz tādiem trikiem uzķeras tikai neizglītots padomju iekārtas produkts vai nabadzības izmisumā ievests “homo sovieticus”.

Nekas nav tālāk no patiesības. Finanšu piramīdas kā krāpniecības un ātras iedzīvošanās shēmas jau gadsimtiem attīstījušās tieši Rietumos, sākot ar “Tulpju māniju” Nīderlandē, “Dienvidjūras burbuli” Anglijā un Džona Lo burbuli Francijā, un visos gadījumos spekulāciju orģijās iesaistījās tieši bagātākie un izglītotākie šo valstu pavalstnieki. Tieši finanšu piramīdas iezīmēja kapitālisma dzimšanu un attīstību. Arī patlaban augošo finanšu krīzi izraisīja lielākoties bagāti megabanku un bankām līdzīgu iestāžu spekulanti, kuri ik gadus bonusos par savām mahinācijām saņēma un turpina saņemt miljonus, ja ne miljardus. Vienīgā persona, kas par šādu burbuļu pūšanu ir arestēta un ieslodzīta, ir ebreju izcelsmes ASV bagātnieks Bernijs Medofs. Un tas tikai tāpēc, ka Medofa klienti paši bija ārkārtīgi bagāti un ietekmīgi cilvēki, kuri lielākoties paši bija ietekmīgi finanšu spekulanti. Tātad pat finanšu tirgus lielspekulanti, kuri paši pieraduši rēķināt un mērķtiecīgi manipulēt, nav pasargāti no vēl lielākas un vieglāk iegūstamas bagātības vilinājuma.

Vienīgais, kas vieno piramīdu upurus, neatkarīgi no izglītības un sociālā stāvokļa, ir iracionāla ticība, ka bagātību var iegūt, pašam neieguldot nekādu sabiedriski derīgu darbu, ka iespējams naudu taisīt no naudas, neieguldot to sabiedrībai derīgā darbībā jeb reālā ekonomikā. Šāda ticība ir globālā kapitālisma dziļākā būtība, un finanšu piramīdu vilinājums (citiem vārdiem iracionāla, neierobežota alkatība) ir galvenais kapitālisma dzinējspēks. Uz šādu ticību vai reliģiju balstīta arī 4. maijā dibinātā Latvijas Republika.

Kapitālistiskā audzināšana Mums jau 20 gadus cenšas iestāstīt, ka valsts var attīstīties bez savas ražošanas, tikai – lētāk iepērkot un dārgāk pārdodot, vai arī – iesaistoties globālajā kazino. Mums māca, ka patērēšana nav jānosedz ar atbilstošu ražošanu, ka imports nav jānosedz ar atbilstošu eksportu, ka ir vienalga, kam pieder Latvijas resursi, ka turīgs var kļūt, 598 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ielienot parādos vai spēlējot uz naudu, ka parādu pieckāršošana un reālās ekonomikas nožņaugšana ir krīzes pārvarēšana un veiksmes stāsts, un ka tā tas turpināsies mūžīgi.

Tāda pati audzināšana vērojama mikro līmenī. Mūsu dzīve pārvērsta par šovu, kurā uzvarētāji iegūst balvu. Visas TV programmas piesātinātas ar tēliem, kuri grezni dzīvo bez reāla darba – tikai ar beznoteikumu konkurenci, intrigām, vardarbību, dzīšanos pēc baudām, bagātības un modes precēm, krāpšanu, nodevību, augstā stila ikonu demonstrēšanu u.tml. Krietnu daļu TV raidlaika aizņem šovi, kuros cilvēki savstarpēji sacenšas par kādu balvu, arī datorspēlēs tas pats princips: sacensība par bonusiem, jauniem līmeņiem utt. Zemtekstā doma, ka bagātību var iegūt sīvā sacensībā un bez reāla, sabiedrībai derīga ieguldījuma. Uz to pašu mudina reklāmu, slavenību kults un izklaides industrija. Un tipisks jaunietis pie TV, datora vai citu elektronisko ierīču ekrāniem pavada lielāko sava nomoda daļu, bet reizēm arī naktis. Lūk, kāda darba tikuma audzināšana! Faktiski šie propagandisti gatavo upurus Mavrodi un līdzīgām krāpniecības shēmām.

Tātad gandrīz visi mēdiji, politiķi un ierēdņi ar savām tukšajām runām un propagandas aparāts bez pārtraukuma strādā, lai radītu īpašu, jaunu cilvēka tipu, kam raksturīga neierobežota alkatība un iracionāla, gandrīz reliģijas līmeņa ticība, ka bagāts var kļūt bez

derīga darba. Šim jaunajam cilvēka tipam jau izdomāts nosaukums – homo economicus.

Līdz ar globalizāciju izsludināts t.s. postindustriālisma laikmets, kura simbols ir pie datora sēdošs veiksminieks, kurš pelna ar peles klikšķiem un dažiem uzsitieniem pa klaviatūru. Bet netiek rādītas vergu ražotnes Āzijā vai Āfrikā, kur šīs naudas pelnīšanas ierīces tiek ražotas, vai kur tiek iegūtas izejvielas šo ierīču ražošanai.

Līdz ar to uz pasaules radīta vēl nepiedzīvota nevienlīdzība un nelīdzsvarotība. Kopš kapitālisma globālās uzvaras un globalizācijas sākuma vērojama strauja polarizācija starp nabadzīgajām valstīm un bagātajām valstīm (lai gan tieši t.s. bagātās un attīstītās valstis vienlaikus ir arī lielākās parādnieces), kā arī starp nabagiem un bagātajiem katrā sabiedrībā. Kamēr miljardi grimst badā, saujiņa superbagātnieku katrā sabiedrībā cīnās par bagātības rekordiem. Ja paanalizēsim miljonāru sarakstu Latvijā vai miljardieru sarakstu Amerikā, tad redzēsim, ka lielākā šo superbagātnieku daļa neveic un neorganizē nekādu sabiedrībai derīgu nodarbi, bet tikai spekulē ar naudu, nekustamiem īpašumiem, resursiem vai vērtspapīriem. Tikai nepilns procents finansiālo darījumu pasaulē ir saistīts ar reālu preču un pakalpojumu tirdzniecību, pārējie ir spekulācijas.

Savelkas pasaules saimnieciskās depresijas un kara mākoņi Ja paanalizēsim dziļāk, arī ASV dolārs un ES eiro kopā ar attiecīgajām toksisko vērtspapīru masām būtībā ir tikai finanšu piramīdas. Lai novilcinātu šo piramīdu sabrukšanu, nepieciešams nodrošināt jaunas ieguldījumu plūsmas šajās spekulatīvajās piramīdās. Šīs plūsmas shēmas radītāji cenšas nodrošināt dažādi: drukājot vai digitāli uzburot jaunas naudas zīmes, valstiski glābjot bankrotējušās finanšu institūcijas (kuras speciālisti dēvē par zombijbankām), vēl vairāk aizņemoties finanšu tirgū, destabilizējot, iekarojot un aplaupot diktātam nepakļāvīgās valstis, pieņemot t.s. taupības un valsts budžeta līdzsvarošanas programmas, liekot valstīm privatizēt savus uzņēmumus un citus resursus, lai arī tie nonāktu spekulāciju tirgū (ar to izskaidrojams, piemēram, Latvijas Ārvalstu investoru padomes aicinājums atlikušos Latvijas uzņēmumus privatizēt vai Publikācijas (2009 - 2012) 599 kotēt biržā). Pie šiem pasākumiem pieskaitāms arī nesen Saeimas ratificētais Eiropas finanšu stabilitātes pakts.

Ko šie piramīdas glābšanas pasākumi nozīmē reālajā dzīvē?

Tiek žņaugta reālā ekonomika, vairots bezdarbs un nabadzība, lai šādā veidā izspiestos līdzekļus iepludinātu spekulāciju superpiramīdā. Piemēram, samazinot budžeta un sociālos izdevumus, tiek samazināts arī darbavietu skaits un cilvēku ieņēmumi. Līdz ar to sabiedrība vairs nespēj norēķināties par savām pamatvajadzībām un strauji samazinās patēriņa apjoms, kas savukārt vēl vairāk samazina pieprasījumu ražotājiem.

Ražošanas centrs mūsdienās ir galvenokārt Ķīna un citas Āzijas valstis. Galvenais Ķīnas preču noieta tirgus ir ES, otrais lielākais – ASV. Tā kā patēriņš ES un ASV samazinās, Ķīnai jāsamazina ražošana. Daļēji preču noieta kritumu ES un ASV Ķīna cenšas kompensēt ar iekšējā patēriņa palielināšanu (palielinot algas saviem strādniekiem), kā arī radot jaunus noieta tirgus citos pasaules reģionos. Taču šis process notiek lēni, tāpēc ražošana Ķīnā turpina samazināties. Samazinoties ražošanai Ķīnā, samazinās arī Ķīnas pieprasījums pēc izejvielām. Tas savukārt nozīmē darbavietu likvidēšanu izejvielu iegūšanas valstīs – Dienvidamerikā, Āfrikā, Krievijā, Tuvajos austrumos u.c. Tādā veidā saimnieciskā depresija pārņem visu pasauli: aug bezdarbs, vairojas nabadzība utt.

Depresijas nākamais vilnis jau ir klāt. Mēs to jūtam kā cenu samazināšanos resursiem: naftas produktiem, pārtikai u.c.

2007. gada finanšu krīze bija brīdinājums spekulāciju apmātajai Rietumu pasaulei, ka šīs parazītiskās orģijas ir jāpārtrauc. Brīdinājums uzklausīts netika. Rietumi savu alkatību apturēt nespēj. Gluži otrādi – rietumvalstis sāka glābt tieši savu spekulatīvo sektoru un žņaugt to, kas vēl atlicis no reālās ekonomikas. Arī Latvija, kā jau Vašingtonas un Briseles satelīts, dara to pašu, līdz ar to izvēloties kolektīvu pašnāvību.

Lai glābtu savas spekulāciju piramīdas, Rietumi ar savu specdienestu un NATO starpniecību sākuši īstenot valstu destabilizācijas un militāro konfliktu izraisīšanas stratēģiju resursiem bagātajos reģionos, par ko liecina jau notiekošā karadarbība vairākās valstīs un jaunu militāru konfliktu gatavošana. Šīs stratēģijas mērķis ir visu pasaules resursu pakļaušana Rietumu organizētajam spekulatīvo laupītāju tirgum. ASV un tās tuvākie sabiedrotie grib kontrolēt visu, piemēram, ASV neapmierina stāvoklis, kad Ķīna brīvi iepērk naftu no Irānas un īsteno infrastruktūras projektus Irānā. ASV grib, lai Ķīna Irānas naftu varētu iepirkt tikai no Rietumu starpniekiem un lai projektus Irānā kontrolētu ASV globālās aģentūras – PB un SVF. Tātad ASV biržu spēlmaņi grib nosmelt maksimālu peļņu no visa, kas vien pasaulē notiek, turpināt savu parazitēšanu uz pasaules rēķina. Tāds stāvoklis jau pastāv Latvijā, piemēram, kad mēs Krievijas naftas produktus iepērkam no skandināvu starpniekiem, bet katru mūsu naudas maksājumu kontrolē un ar nodevām apliek skandināvu bankas.

Rietumi pēc krīzes brīdinājuma varēja izvēlēties citu politiku: norakstīt spekulatīvi uzpūstās finanšu saistības, turpmāk šādas orģijas aizliegt un atgriezties pie reālās ekonomikas un sociālā taisnīguma principiem. Taču Rietumos dominējošās aprindas nespēj apstāties – tās grib krāpt un laupīt vēl un vēl.

Briest vēl nepiedzīvota globāla saimnieciskā depresija un globāla militārā konfrontācija, kas neko labu nesola arī Latvijai, jo esam tikai Rietumu satelītvalsts pie 600 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Krievijas robežas. Šķiet, lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa to vēl neapzinās, jo ir maģiskās domāšanas varā.

2012. gada 11. jūnijs Katru pašdarbību sistēma soda Pēdējās dienās interneta vidē jūtams sašutuma vilnis saistībā ar “Vienotības” deputāta Dzintara Zaķa rīcību, izvairoties no nodokļa maksāšanas par aplinkus ceļā nopirktu automašīnu, kā arī valdošās koalīcijas samierniecisko nostāju šajā jautājumā, kurā saskatāmi dubultstandarti: stingri sodi, ja nodokļus nesamaksā parasts cilvēks, bet piedošana, ja no nodokļu maksāšanas izvairījies pašu deputāts.

Sašutumu tīri cilvēciski var saprast, taču kārtējo reizi jākonstatē, ka pati sabiedrība nav sapratusi pastāvošo pārvaldes sistēmu. Daudzi cilvēki arvien naivi uzskata, ka Latvija ir suverēna, demokrātiska valsts, ka Saeima ir šīs valsts augstākais likumu lēmējs (izņemot pilsoņu referendumu), ka deputāti pārstāv savus vēlētājus un ir tiesīgi īstenot patstāvīgu politiku sabiedrības interesēs. Nekas nav tālāks no patiesības par šiem labticīgajiem maldiem.

Deputāti ir nopirkti aktieri – kapitāla gribas izpildītāji Atgādinu, ka Latvijas vēlēšanu sistēma neparedz tautas izvirzītu pārstāvju vēlēšanas.

Tautai atvēlēta tikai pasīva loma: nobalsot par kādu no sarakstiem vai kandidātiem, kurus tiem sagatavo kāds cits. Būtībā kopš padomju laikiem nekas nav mainījies: kaut kādas tautai nezināmas struktūras izvirza kandidātus un saliek tos sarakstos, par kuriem tautai ļauts nobalsot. Atšķirība vien tā, ka padomju laikā katram vēlēšanu apgabalam

tika apstiprināts viens kandidāts, bet tagad tiek piedāvāti vairāki saraksti, starp kuriem vēlētājs var izvēlēties vienu. Taču šī atšķirība nav būtiska, jo nav noslēpums, ka kompartijas dzīlēs savstarpēji konkurēja vairākas frakcijas (reģionālie un arī ideoloģiskie grupējumi). Tagad šīs frakcijas, kuras agrāk ietilpa vienā partijā, ir noformētas kā dažādas partijas. Cīņas, kas agrāk tika izcīnītas starp vienīgās partijas frakcijām, tagad notiek starp šķietami atšķirīgām partijām, kuras vēlētāju tirgus segmentus ideoloģiski sadalījušas pēc biznesa mārketinga principiem: starp labējiem, kreisajiem, centristiem, nacionālistiem, kristiešiem, liberāļiem utt.

Kopīgs arī tas, ka ne jau paši deputāti kaut ko patstāvīgi lemj. Gan padomju laikā, gan tagad deputāti tikai izpilda to struktūru gribu, kuras viņus izvirzījušas un finansējušas.

Otrkārt, deputātu virsuzdevums ir saglabāt pastāvošo politisko un sociāli ekonomisko sistēmu. Padomju laikā tā bija Maskavas dominēta padomju sistēma, bet tagad – Vašingtonas un Briseles izveidotā sistēma. Teorētiski katrs var sameklēt draugus vai domubiedrus un izveidot partiju, bet, ja šī partija reāli apdraudēs pastāvošo sistēmu, to neviens nefinansēs un nepopularizēs arī masu mēdijos (atcerieties katras vēlēšanas, pēc kurām vairākas reģistrētās partijas veltīgi protestēja pret to, ka tām liegta iespēja vēlētājus uzrunāt caur masu mēdijiem). Līdz ar to partijas, kuras sistēma atzinusi par nevēlamām vai nevajadzīgām, paliek neievērotas.

Sistēmas prasībām atbilstošie un investīcijas piesaistīt spējīgie grupējumi tikai piedāvā savus pakalpojumus. Kā biznesā. Ja viņiem izdodas pārliecināt kādus finansētājus, viņi Publikācijas (2009 - 2012) 601 saņem naudu, līdz ar to tiek nopirkti. Ja viņi tiek Saeimā, šī nauda jāatstrādā. Kā katrā biznesā. Nekāda atbildība vēlētāju priekšā vienkārši nav paredzēta un nav juridiski konstatējama. Tāpēc deputāti pārstāv nevis vēlētājus, bet gan tos investorus, kas viņos ieguldījuši savu kapitālu. Un, protams, pašu sistēmu, kuru mūsdienās personificē ASV un tās sabiedroto ģeopolitiskās intereses. Tas arī viss.

Disidentus sistēma diskreditē un izslēdz no spēles Teorētiski, protams, nopirktie un formāli ievēlētie deputāti var izvēlēties īstenot patstāvīgu politiku. Arī Latvijas īsajā vēsturē ir bijuši tādi gadījumi, kad atsevišķi deputāti mēģinājuši izaicināt sistēmu un panākt politikas maiņu. Tāds bija, piemēram, Gundars Valdmanis, dažos jautājumos arī Leopolds Ozoliņš un patstāvīgi domājošais Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors Ervids Grinovskis. VL iekšējo disciplīnu izaicināja Visvaldis Lācis. Kaut kādu atšķirīgu politiku īstenot vai vismaz izdevīgi pārdot savus deputātus, šķiet, mēģināja no Vācijas iebraukušais Joahims Zīgerists (tas viņam neizdevās, viņš tika apiets).

Viskonsekventāk sistēmu izaicināja, protams, Gundars Valdmanis, un jūs droši vien atceraties, par kādu šortos tērptu klaunu, dzērāju un “Tālavas taurētāju” viņu sabiedrības acīs pataisīja mēdiji. Es biju šo notikumu tuvs aculiecinieks, arī faktiskais Gundara Valdmaņa grāmatas “Starp Dzirnakmeņiem” sarakstītājs, tāpēc varu apliecināt, ka mēdiju uzzīmētais Valdmaņa tēls neatbilda īstenībai. Tā vai citādi, bet arī pārējie nosauktie Saeimas disidenti no politiskā teātra skatuves ir aizvākti.

Kāds bija Dzintara Zaķa īstais grēks, kura dēļ masu mēdijos tika nopludināta informācija par nodokļa nesamaksāšanu un izvērsta kampaņa, kuras mērķis ir Zaķi izdot tautas saplosīšanai?

Protams, ne jau nodokļa nesamaksāšana. Deputātiem, kas ir cītīgi izpildītāji un neapdraud sistēmu, ir ļautas daudzas lielākas vai mazākas privilēģijas, no kurām

izvairīšanās no nodokļiem ir tā mazākā. Visa 4. maija republikas vēsture ir viena nebeidzama afēru, skandālu, melu un nodevības virkne, kurā tā vai citādi figurē kādas deputāts, deputātu grupa vai visi deputāti. Pats lielākais skandāls, protams, ir Latvijas suverenitātes faktiskā likvidēšana, panākot Latvijas iekļaušanu ES un NATO, ratificējot Briseles līgumu un nesen arī ES parādu paktu, kurš oficiāli nosaukts par „Starpvalstu valdību līgumu par ekonomiskās un monetārās savienības stabilitāti, koordināciju un pārvaldību”.

Dzintara Zaķa īsto grēku un ķecerību jau pagājušā gada 8. augustā atklāja NRA žurnālists Bens Latkovskis rakstā “Vienotība, kurp iesi?”. Citēju šā raksta fragmentu: “Dz. Zaķis pauda diametrāli pretēju viedokli tam, kuru līdz tam daiļrunīgi bija aizstāvējuši Kalniete, Kariņš un Vilks. Zaķis publiski noliedza neoliberālisma doktrīnu un līdz šim piekopto ekonomisko kursu atzina par kļūdainu. Viņš no tribīnes runāja par protekcionisma un subsidētas rūpniecības nepieciešamību. Viņš pieminēja kādreizējo Korejas tekstilpreču ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu Samsung, kuru Korejas valdība savulaik gandrīz vai piespiedusi uzsākt darbību elektrotehnikas nozarē. Viņš pieminēja Somijas kādreizējo gumijas zābaku ražošanas uzņēmumu Nokia, kurš ar nepāprotamu valsts atbalstu kļuvis par mobilo sakaru līdzekļu ražošanas gigantu. Viņš aicināja ņemt šos piemērus par paraugu un rīkoties līdzīgi. Patiesības labad jāatzīmē, 602 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos ka kongresā Zaķa novatoriskās idejas nekādu rezonansi neguva, jo, kā jau tas Vienotībā pierasts, – ekonomiskie jautājumi šajā veidojumā nepelna lielu popularitāti.

Kad vēlāk jautāju Vilkam, kāds ir viņa viedoklis par Zaķa idejām, tad Vilks atrunājās, ka neesot tajās iedziļinājies, jo esot «aizdomājies par ko citu». Savukārt, Zaķis uz manu nedaudz ironisko jautājumu: «kopš kura laika esi kļuvis kreisais?» ne tikai nekratījās vaļā no Latvijas politikā par apvainojumu uzskatītā «kreisuma», bet – tieši otrādi – apliecināja, ka patiesi kļuvis kreiss. Apvērsumu viņa pārliecībā esot radījusi slavenā korejiešu ekonomista Hadžūna Čanga grāmata “Sliktie samārieši”. Lasot šo grāmatu, Zaķa uzskatos noticis lūzums un viņš apjautis visas Latvijā līdz šim piekoptās ekonomiskās politikas absurdo būtību. Sapratis, ka liberālā ekonomika ir izdevīga spēcīgām, labi strukturētām ekonomikām, bet iedarbojas graujoši uz vājām, neattīstītām ekonomikām, kuras, sekojot šādam politiskajam kursam, sevi nolemj mūžīgai atpalicībai.”

Iespējams, Zaķis savu nodomu nav atmetis un turpinājis kaut ko darīt, lai Latvijas absurdo politiku mainītu. Bet varbūt arī neko nav darījis, es nezinu. Taču “Vienotības” kongresā paustās Zaķa idejas pašas “Vienotības” un valdošās sistēmas acīs ir gana liela un nepiedodama ķecerība, lai šo domu paudēju diskreditētu un ierādītu tam īsto vietu. Vēl labāk, ja šādu brīvdomīgu, attīstības ideju inficētu “zaķi” var izdot pašas tautas saplosīšanai. Ne jau par attīstības idejām, bet par tādu saprotamāku grēku kā nodokļu nemaksāšana. Pārējais ir tīri tehniska lieta: uzost grēku (kam gan tādu nav) un informāciju nopludināt lētu sensāciju kāriem mēdijiem.

Zaķis, protams, nav ne vienīgais, nedz arī lielākais grēkāzis, ar kuru sistēma izrēķinās.

Līdzīgas ķecerīgas idejas pirms kāda laika pauda pats Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektors Dominiks Stross Kāns, aicinādams veikt fundamentālas globālās ekonomikas reformas, uz „globalizāciju ar cilvēcīgu seju”. Tas viņam beidzās traģiski: skandāls par viesnīcas apkopējas izvarošanu un pat apvainojums starptautiskā prostitūtu tirdzniecībā (sutenerismā).

Sistēmas atriebība iekšējiem disidentiem ir jezuītiska: Dz. Zaķa gadījumā

dezorientētās tautas saplosīšanai izdots varbūt vienīgais deputāts, kurš patiešām vismaz domājis par valsts attīstību un tautas labklājību.

Tik daudz nu katram Latvijas pilsonim par “neatkarību un demokrātiju” būtu jāsaprot.

Jo tikai atzīstot esošo stāvokli, mēs varam sākt domāt, kā no šā stāvokļa izkļūt.

Starp citu, šo gadījumu vēlos izmantot, lai visiem ieteiktu izlasīt gan Hadžūna Čanga grāmatu “Sliktie samarieši”, gan Džona Pērkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”, gan citas līdzīgas grāmatas. Tās mums palīdzēs izprast sistēmu, kurā dzīvojam. Mainīt varam tikai to, ko izprotam un pazīstam.

2012. gada 18. jūnijs In Memoriam “Ļaujiet man kontrolēt nācijas naudu, un man vienalga, kurš lems likumus.” /Meiers Amšels Rotšilds/ Presē parādījusies ziņa par mūsu vietvalžu lēmumu pārdot četras Latvijas Hipotēku un Zemes bankas komercaktīvu paketes. Kā parasti līdzīgos gadījumos, darījums Publikācijas (2009 - 2012) 603 noticis dziļā slepenībā. Pārdošanas cena netiek izpausta, lai gan Zviedrijas akcionāriem piederošais “Dienas Bizness” apgalvo, ka 10 – 30% zem bilances vērtības (ja minēts tāds diapozons, laikam jau īsti nezina, vai arī apzināti maldina). Pircēji – it kā divas Latvijā ielaistās zviedru bankas – Swedbank un SEB banka grupas uzņēmums SEB Wealth Management. Tā kā Hipotēku bankas kapitāls pirms darījuma tika steidzami palielināts par 25 miljoniem latu, pieļauju iespēju, ka Latvijas vietvalži patiesībā Hipotēku banku ne tikai uzdāvājuši, bet vēl piemaksājuši. “Pārdeva” ne tikai Hipotēku bankas ēkas, darbiniekus, datu bāzes un iekārtas, bet arī bankas klientus (gan privātpersonas, gan uzņēmumus), viņu uzkrājumus, kredītus, ķīlas un pensiju 2. līmeņa uzkrājumus.

Pārdošanas formālais iemesls – nodoms uz atlikušās Hipotēku bankas daļas bāzes veidot attīstības banku. Šā projekta izstrādātājs, protams, darījumā ieinteresētās SEB bankas struktūrvienība SEB Enskilda. Vai interešu konflikts? Ne tikai, bet arī kārtējā norāde uz to, kas patiesībā diktē politiku Latvijā, kam pieder mūsu politiķi un viņu institūcijas. Vai ticat, ka ārvalstu privātbanka, izstrādājot Latvijas attīstības bankas koncepciju, domājusi par Latvijas un tās iedzīvotāju interesēm? Līdzšinējā pieredze par to liek šaubīties. Visticamāk, ka koncepcija pielāgota tieši ārvalstu privātbanku interesēm, lai vēl efektīvāk noslauktu Latviju, kontrolētu katru naudas plūsmu. Jau iepriekš nopirktie politiķi formāli saviem saimniekiem pārdevuši vai uzdāvājuši pēdējo Latvijas valstij piederošo banku (“Citadelei” ir pagaidu statuss, arī to pārdos vai uzdāvinās ārzemniekiem). Shēma tā pati, pēc kuras pirms 700 gadiem latvju un lībiešu virsaiši uzdāvāja varas privilēģijas, zemi un īpašuma tiesības krustnešu bruņiniekiem un viņus pavadošajiem melnsvārčiem. Kādreiz tik ierasti draudzīgais sauklis “Hipotēku banka – tavas valsts banka” vairs nav spēkā. Būtībā vairs nav arī pašas valsts, tāpēc “valdību” tekstā saucu par vietvalžiem.

Neesmu cilvēks, kurš staigā pa bankām, ņem kredītus, nogulda termiņdepozītus vai veic valūtu maiņas operācijas. Taču ar Hipotēku banku man bijusi ilgstoša saskarsme un pat visciešākā sadarbība. Esmu pat uzrakstījis grāmatu par Hipotēku banku: tās vēsturi, darbības atjaunošanas apstākļiem un nākotnes nodomiem. Grāmatas nosaukums – “Hipotēku banka vakar, šodien, rīt: attīstības bankas tapšana”. Jā, attīstības banka bija iecerēta jau sen, pat apstiprināta tās veidošanas un darbības koncepcija. Taču tā bija mūsu pašu iecere, nevis SEB struktūrvienības biznesa projekts.

Pirmo reizi par Hipotēku banku dzirdēju, kad 1999. gadā rakstīju Gundara Valdmaņa grāmatu “Starp Dzirnakmeņiem”. Gundars stāstīja, es viņa stāstījumu pierakstīju, apkopoju un sakārtoju grāmatā (pats Valdmanis latviešu valodā nespēja rakstīt, jo auga bēgļu nometnēs un Kanādā). G. Valdmanis savulaik bija darba grupas sastāvā, kas izstrādāja Hipotēku bankas izveides projektu. Valdmanis bija iecelts par Hipotēku bankas pagaidu vadītāju un jau Ministru kabinetā apstiprināšanai bija iesniegts projekts par viņa iecelšanu par Hipotēku bankas pirmo prezidentu. Valdmanim bija grandiozas Latvijas attīstības ieceres un nepieciešamā pieredze, arī banku jomā. Kaut kas līdzīgs Ķīnas attīstības modelim, jo kompānijas Dymanics Capital uzdevumā viņš bija darbojies Ķīnas Tautas republikā. Tomēr bankas padomei, kuru iecēla valdība, uzspieda garus un neauglīgus strīdus par to, vai atjaunojami Zemes bankas un Hipotēku bankas kredītņēmēju pirmskara parādi. Tāpat formālu iemeslu dēļ ilgi netika apstiprināti 604 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos bankas statūti, līdz galu galā par bankas prezidentu tika iecelts akadēmiķis Arnis Kalniņš.

Tomēr īsta Hipotēku bankas attīstība sākās tikai pēc tam, kad par bankas prezidentu tika apstiprināts pieredzējušais tautsaimnieks Inesis Feiferis.

Lai arī sākotnēji Feiferis bija “Latvijas ceļa” biedrs, viņš no saviem partijas kolēģiem atšķīrās ar plašu redzējumu, patriotismu, valstisku domāšanu, atvērtību jaunām idejām un spēju iekustināt lielus projektus visas valsts interesēs. Viņa prezidēšanas laikā banka ne tikai strauji auga, bet arī izstrādāja hipotekārās kreditēšanas un ķīlu zīmju emitēšanas tiesiskos pamatus, kā arī uzsāka vairākas valsts atbalsta programmas. Banka iesaistījās arī sabiedriskas nozīmības iniciatīvās, piemēram, katrā pilsētā, kurā darbojās Hipotēku bankas filiāle, organizējot pilsētas sakopšanas talkas ar devīzi – “Mēs paši”.

Tā nav nejauša sagadīšanās, ka “Mēs paši” tēma uzsvērta arī manās grāmatās un citās publikācijās.

Feiferim raksturīgs plašs, stratēģisks redzējums un interese par dažādām attīstības veicināšanas metodēm. Sekodams notikumiem un idejām Latvijā, viņš bija lasījis manus rakstus, kas reizēm parādījās tā laika presē. Tā kā arī es (atšķirībā no žurnālistu vairākuma) rakstīju par valstiski atbalstītas attīstības veicināšanu, viņš pats mani sameklēja, lai iepazītos tuvāk. Kad tuvojās Hipotēku un Zemes bankas atjaunošanas 10 gadu jubileja un bija nobriedusi iecere veidot attīstības banku, viņš tieši man piedāvāja par to uzrakstīt grāmatu. Sadarbība ar to nebeidzās. Tā kā Hipotēku banka bija sākusi atbalstīt arī kooperāciju un krājaizdevu sabiedrību dibināšanu, kā arī iesaistījusies mājokļu attīstības projektos, sadarbībā ar banku es uzrakstīju Krājaizdevu sabiedrību ceļvedi, grāmatas par kooperāciju un mājokļu politiku.

Taču jau nākamais Ministru kabinets iepriekšējās valdības apstiprināto attīstības bankas koncepciju faktiski iesaldēja vai uzskatīja par nesvarīgu. Aizvien dziļāk iesaistoties ES, Latvija savā banku sektorā ielaida starptautiskās skandināvu bankas, kuru potenciāls un resursi bija nesalīdzināmi lielāki. Jau tad varēja prognozēt, ka Latvijas vietējās bankas tiks aprītas – gan privātās, gan valstij piederošā. Pavērdama ceļu neierobežotai ārvalstu banku invāzijai, Latvijas valdība vienlaikus visādi ierobežoja sev pakļauto Hipotēku banku, pēdējos gados pat aizliedzot kreditēt vietējos ražotājus, it sevišķi tos, kuru darbība varētu apdraudēt ārvalstu korporāciju dominēšanu Latvijas tirgū. Līdz ar to Latvijas uzņēmumi nonāca atkarībā no ārvalstu bankām un bieži vien tika likvidēti.

Latvijas vietvalži Hipotēku banku metodiski diskriminēja, lai tikai izpatiktu Rietumu

bankām, kā arī partijas uzpirkušajai Parex bankai un Krājbankai. Valsts un pašvaldību līdzekļi tika turēti nevis savas valsts bankā, bet ārvalstu un privātās bankās, kur tie parasti arī pazuda. Maldās tie, kas domā, ka Hipotēku banka rīkojās ar valsts naudu. Lai arī tai bija valsts bankas statuss un tās akcionārs bija Latvijas valdība, naudas līdzekļus Hipotēku bankai nācās meklēt un piesaistīt pašai – kā kurai katrai komercbankai.

Labākajā gadījumā valdība sniedza garantijas kādam konkrētam kreditēšanas projektam, kuram līdzekļus Hipotēku banka aizņēmās starptautiskajā tirgū.

Nelielajā Latvijas tirgū ielaistās skandināvu bankas sāka mērķtiecīgi uzpūst nekustamo īpašumu un bezatbildīga patēriņa tirgu, uzpūta augstu inflāciju un visu Latviju virzīja uz parādu krīzi. Plēsonīgi sacenzdamās par lielāku tirgus un klientu daļu, t.s. zviedru Publikācijas (2009 - 2012) 605 bankas apzināti degradēja atbildīgas kreditēšanas principus, un mūsu valsti mērķtiecīgi iestūrēja parādu verdzībā. Jau miljardi Latvijas nodokļu maksātāju naudas iztērēti ārvalstu un privāto banku glābšanai pēc spekulatīvā burbuļa plīšanas. Šo banku vadība ne tikai neatzīst savu atbildības daļu par izraisīto krīzi, bet vajā savus parādu slazdā negodprātīgi ievilinātos klientus un visu valsti, kā arī faktiski uzurpējusi suverēno varu Latvijā.

Esmu daudz rakstījis par to, ka struktūras, kuras formāli sevi dēvē par Latvijas parlamentu un valdību, un kuru uzdevums būtu rūpēties par Latvijas interesēm, faktiski pārstāv ārvalstu korporāciju intereses, līdz ar to Latviju pārvēršot par tipisku koloniju.

Hipotēku banka, manuprāt, bija vienīgā valsts struktūra, kas savu ierobežoto iespēju robežās centās kalpot Latvijas interesēm. Hipotēku bankas darbinieki lielākoties bija Latvijas patrioti un viņu kopdarbībā bija jūtams patriotisks gars un valstisks ideālisms.

Tagad šī struktūra ir galīgi nožņaugta un atdota ārzemniekiem, – kopā ar klientiem, kuri bija atsaukušies “savas valsts bankas” aicinājumam, tātad bija patriotiski noskaņoti.

Liela daļa Hipotēku bankas darbinieku tuvākajā laikā tiks atbrīvoti no darba, citiem piedāvās strādāt ārvalstu privātā kapitāla interesēs.

Tas nozīmē, ka sagrauta pēdējā cerība, ka esošās sistēmas ietvaros iespējama kāda darbība Latvijas interesēs. Mēs esam nodoti un pārdoti pilnīgi! Latvijas Banka faktiski ir SFV un ECB filiāle, bet Latvijas komercbanku sistēmu, no kuras atkarīgas visas pārējās saimnieciskās un sociālās aktivitātes, 100% kontrolē ārvalstu kapitāls. Latvijas sapnis par savu valsti esošās sistēmas ietvaros ir pilnīgi izsapņots. Katra izlikšanās, ka tā tas nav, liecina par vēlmju domāšanu un realitātes noliegšanu, vai par liekulības teātri.

Ko darīt tiem Latvijas pilsoņiem, kuri negrib attiekties no sapņa par savu valsti un grib kaut daļēji saglabāt savu personīgo brīvību un suverenitāti?

Manuprāt, iespējami divi stratēģiskie virzieni: – cik vien iespējams, mazināt sadarbību (boikotēt) ar ārvalstu kontrolētajām institūcijām, tai skaitā ārvalstu bankām; – savstarpējā kopdarbībā veidot savas struktūras: krājaizdevu sabiedrības, pašpalīdzības kases, vietējās norēķinu sistēmas, formālus un neformālus kooperatīvus, dažādas biedrības. Šo pašpalīdzības un sadarbības struktūru mērķis būs pēc iespējas nodrošināt patriotiski noskaņoto pilsoņu pašpietiekamību un neatkarību, vairot viņu skaitu un stiprināt sadarbības saites, atjaunot globalizācijas sagrautās vietējās ekonomikas un ražošanu, nodrošināt sevi ar pašu ražotiem produktiem, pasargāt atlikušos resursus (zemi, nekustamos īpašumus, mežus u.c.) no izpārdošanas ārzemniekiem, kapitāla

uzkrāšana sabiedriski nozīmīgām aktivitātēm, tai skaitā nacionālajai kultūrai, izglītībai un saviem mēdijiem (jo esošos mēdijus tāpat kontrolē ārzemnieki), uzkrāt spēkus un saglabāt iespēju Latvijas neatkarības atjaunošanai nākotnē. Šo rakstu nobeigšu ar itāļu domātāja Antonio Gramši atziņu, kas piemērota arī mūsdienām: “Vecais mirst, jaunais vēl nav dzimis, bet starplaikā – dažādi slimību simptomi.”

Mūsu uzdevums šajā smagajā laikā ir ne tikai fiziski izdzīvot (saglabāt tautas dzīvo spēku), bet arī sēt veselīgas sēklas labākai nākotnei.

606 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos 2012. gada 26. jūnijs Jezuītisms un rusofobija Latvijas okupācijas gadadienā – 17. jūnijā – vienlaikus visos Latvijas mēdijos teksta vai video sižeta formā parādījās materiāls ar nosaukumu “Bijušajā Ķirsona īpašumā Gaiziņkalna pakājē saimnieko krievu miljonārs”. Lai cik uzmanīgi vai pavirši katrs iedziļinātos materiālā, galvenā vēsts skaidra: latviešu nacionālajā svētvietā saimnieko krievs. Katra tipiska mēdiju patērētāja propagandas ilgstoši sagatavotajā apziņā instinktīvi ieslēdzās trauksmes signāls – krievi nāk!

Tikai vērīgākie lasītāji tajā pašā tekstā atrada, ka svēto vietu “apgānījis” ne nu īsti krievs, bet Izraēlas pilsonis Jurijs Šeflers, kuram Latvijā jau pieder “Latvijas Balzāms” un vairāki nekustamie īpašumi, un kurš pats pie Gaiziņa īsti netiek, jo patvēries turpat, kur jau kopš XIX gadsimta politiskā patvēruma aizsegā pulcējas arī citi Krievijas oligarhi, kleptokrāti un revolucionāri (piemēram, Berezovskis un Antonovs), pret kuriem Krievija sākusi kriminālu vajāšanu. Proti, Londonā. Klusāk rakstā minēti arī vācieši, kuri sapirkušies zemi pie Gaiziņa, lai to vēlāk pārdotu par dārgu cenu, tātad spekulētu, bet ne jau pret šiem spekulantiem vērsts raksta patoss. Spekulācija ar zemi ir neatņemama Latvijas oficiālās politikas sastāvdaļa.

Rakstā nav minēta t.s. zviedru banku loma šajā Latvijas zemes izpārdošanā. Raksts noklusē arī to, ka Krievijas bagātnieku (Krievijas izlaupītāju un grāvēju) investīciju (zagtās naudas) piesaistīšana, pretī solot pastāvīgas uzturēšanās atļauju un citas privilēģijas, kā arī brīvs zemes tirgus, ir oficiālā bankrotējušās Latvijas politika. Dažs varbūt atcerēsies pirms gadiem uzņēmēju aprindās cirkulējušās baumas, ka Andris Šķēle savu lēti privatizēto “Latvijas Balzāmu” ienesīgi pārdevis “kriminālajai Pēterburgas žīdu mafijai”, un ka arī šāda privatizācija (lēti ieprivatizēt vietējiem draugiem, lai pēc tam dārgāk pārdotu ārzemniekiem) bija oficiālā Latvijas politika – tās galvenais stūrakmens.

Tātad tikai vērīgākie lasītāji, notikumu vērotāji un procesu analizētāji sapratīs, ka visas nejēdzības un skandāli, kas jau 20 gadus pavada Latvijas iznīcināšanu, ir tikai likumsakarīgas 4. maija režīma politikas sekas, un ka šī politika arvien nav pienācīgi analizēta, izmeklēta un sodīta. Gluži otrādi – tā tiek turpināta.

Cik gan jezuītiskiem jābūt režīma propagandas meistariem, lai no šādas savas politikas izsistu arī Rietumu aizbildņiem nepieciešamo propagandas efektu – rusofobiju? Proti, naidu pret visu krievisko un Krieviju, kas savukārt ir 4. maija režīma ārpolitikas un iekšējās “skaldi un valdi” politikas stūrakmens.

Vērīgs lasītājs un notikumu vērotājs no šādiem ideoloģiski pielādētiem materiāliem var izvilkt tālejošus secinājumus. Pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā Rietumu transnacionālais lielbizness un ģeopolitiskie stratēģi izvirzīja mērķi pārņemt visus bijušās PSRS resursus un tirgus, un pret “auksto karu zaudējušajām” Austrumeiropas tautām izturēties kā

pret karā sakautu ienaidnieku – tās kolonizējot, padarot par satelītiem un izlaupot.

Latvijā šis mērķis tika ātri sasniegts, bet Baltkrievijā un daļēji arī Krievijā iesāktās “reformas” sastapa pretestību. Krievijā šo pretestību simbolizē Putina faktors. Tieši Putina komanda apturēja trauksmaini sākto Krievijas resursu izlaupīšanu un sadalīšanu Publikācijas (2009 - 2012) 607 starp Rietumu korporācijām, kā arī ierobežoja t.s. Krievijas oligarhu varu, pret dažiem oligarhiem sākot kriminālu vajāšanu.

Rietumu cīņa pret nepakļāvīgo Krieviju turpinās. Sava necila loma šajā cīņā iedalīta arī Krievijas pierobežā esošajiem Rietumu satelītiem: Baltijas valstīm, Polijai, Čehijai, Kosovai, Grūzijai, Ukrainas, Baltkrievijas un pašas Krievijas prorietumnieciskajai opozīcijai u.c. Šīm satelītvalstiņām par katru cenu jāatbalsta Krievijas oligarhi un pret Putinu vērstā opozīcija, lai kāda tā būtu (piemēram, Ed. Ļimonova nacionālboļševiki, V. Novodvorskas vai B. Ņemcova labējie liberāļi, vai G. Zjuganova vadītie Krievijas komunisti), jāsludina rusofobija, kā arī savās teritorijās jāizvieto NATO militārie objekti, tajā skaitā ballistiskās kodolraķetes. Latvijas puses izpildītājus nemaz nemulsina fakts, ka, piemēram, Krievijā tie atbalsta Ļimonova nacionālboļševikus, kuru pārstāvis Latvijā V. Lindermans pasludināts par Latvijas ienaidnieku numur viens. Marionetēm neprasa, ar ko tām kuru nakti jāpārguļ.

Latvijai šajā shēmā, šķiet, ierādīta ēsmas un galvenā upura loma: uzturēt nemitīgu etnisko spriedzi pie Krievijas robežas, kas nepieciešamajā brīdī jānoved līdz etniskai konfrontācijai, tādējādi izprovocējot Krieviju uz atbilstošu atbildes reakciju, kuras upuri būs galvenokārt latvieši.

Rusofobija Latvijā visu šo laiku tiek pasniegta kā “nacionāla politika”. Jo naidīgāks kāds politiskais aktieris pret krieviem un Krieviju, jo viņš skaitās “nacionālāks”, ar “stingrāku mugurkaulu” un “nacionālo stāju”. Tas nekas, ka galvenie šo marionešu politikas upuri ir paši latvieši (Latvijā tiek iznīcināti galvenokārt latviskie lauki un mazpilsētas). Jo patiesais “nacionālistu” mērķis ir nevis rūpes par savu tautu, bet gan – izkalpošanās Rietumu aizbildņu priekšā. Latvijas “nacionālisti” būtībā ir Rietumu ietekmes aģenti – aģenti-provokatori.

Latvijas patriotiem jābūt gana vērīgiem un gudriem, lai šajos propagandas džungļos nenomaldītos.

2012. gada 21. jūnijs Sabiedrību viegli izprovocēt uz rīcību, kas pretēja tās interesēm Ziņu, ka tiesa pagājušogad paaugstinātos elektrības tarifus atzinusi par nelikumīgiem un ka Latvenergo nu būs jāatmaksā nelikumīgi iekasētā nauda par patērēto elektrību – apmēram 45 miljonus latu – sabiedrība uztvēra kā savu uzvaru. “Nu tik prasīsim no ļaunā Latvenergo atpakaļ mums noblēdīto naudu,” cilvēki internetā cits citu uzmudina un jau skaita, cik nu kurš saņems.

Rezultāts šai Pirra uzvarai var izrādīties gluži pretējs iecerētajam. Lai kompensētu zaudējumus, ja arī Augstākā tiesa apstiprinās lēmumu, tiks atcelts pazeminātais starta tarifs (0,0825 Ls par Kwh) tiem nabadzīgajiem vai taupīgajiem abonentiem, kuriem faktiski tarifs pirms gada nemaz netika paaugstināts. Otrkārt, pret Latvenergo vērstais tautas sašutums var tikt izmantots, lai šo valstij piederošo koncernu vispār pārdotu ārzemniekiem, kas arī ir šīs marionešu valdības mērķis – visu atdot ārzemniekiem.

608

Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Jebkurā gadījumā tarifi turpinās pieaugt, jo uz to virzīta vietvalžu politika.

Cilvēki, kuri steidz pieprasīt no Latvenergo 45 miljonus latu, vienkārši nesaprot īstos iemeslus, kāpēc mums nemitīgi tiek celti tarifi. Ne tikai elektrības, bet arī citi.

Ne jau pats Latvenergo lemj savu politiku. To tam diktē t.s. valdība, kura savukārt iet ārvalstu investoru pavadā. Un tad nu iznāk tāds absurds, ka pašu ražoto HES strāvu Latvenergo jāiepērk par ārvalstu biržās noteiktām cenām.

Latvenergo sen vairs nav vienots uzņēmums, bet ir restrukturizēts par koncernu, kas sastāv no vairākām daļām: enerģijas ražotājiem, iepircējiem, realizētājiem, elektrisko tīklu uzņēmuma, sadales tīkliem, dažādiem starpniekiem utt. Viena daļa ienes peļņu, bet citām daļām tieša peļņa neienāk. Tām nākas piepelnīties, piemēram, ņemot nesamērīgu samaksu par elektrības pieslēgšanu. Tas rada stāvokli, kad koncerns kopumā ir rentabls, bet atsevišķas tā daļas – it kā nerentablas, un spiestas piepelnīties.

Ieņēmumu pārdales starp koncerna sastāvdaļām nav. Tas arī ir galvenais iemels, kāpēc tiek celti tarifi. Un šo politiku nav izvēlējies pats Latvenergo, bet gan Latvijas politiskā vadība.

Ja protestēt, tad jāprotestē pret šo politisko vadību, kas uzspiedusi šādu ačgārnu un nedraudzīgu politiku, nevis pret Latvenergo.

Nav noslēpums, ka pastāv ārvalstu spiediens Latvenergo par katru cenu privatizēt. Un mūsu politiķi itin priecīgi līdzīgiem spiedieniem pakļaujas, jo par katru Latvijas resursu iztirgošanu saņem savu komisijas daļu.

Pašlaik mēs vērojam jezuītisku mēģinājumu sabiedrību noskaņot nevis pret valdības politiku, bet pret uzņēmumu Latvenergo. Ja tauta būs sašutusi par Latvenergo, to būs vieglāk iedzīt bankrotā un lēti pārdot. Turklāt politiķi, kas ir īstenie vaininieki, paliks neskarti, bet cietīs Latvenergo darbinieki un Latvenergo klienti, t.i., mēs paši.

Atjēdzieties! Nav jāuzbrūk Latvenergo, bet gan politiskajai vadībai, kas Latvenergo nostādījis sitamā zēna lomā. Jāpieprasa nevis kompensācija no Latvenergo, bet gan visas enerģētikas politikas maiņa.

2012. gada 26. jūnijs Latvija atgūst realitātes sajūtu 28. jūnijā Rīgā tika prezentēts Latvijas Vēstures mazās bibliotēkas atbalsta fonda pētījums “Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija”. Tas izdots gan papīra grāmatas, gan elektroniska dokumenta formā. Katrs internetā šo grāmatu var ielādēt bez maksas. Pētījums balstīts uz vairāku Latvijā izdotu laikrakstu analīzi un uz SKDS sabiedriskās aptaujas datiem. Pašu fondu finansē no Eiropas Komisijas un Latvijas valdības noslēgtās Vadības partnerības līdzekļiem. Tā deklarētais mērķis ir sabiedrības informēšana par Eiropas Savienību. Tātad to var uzskatīt par vienu no ES propagandas ruporiem. Interesanti, ka režīmam lojālie Latvijas mēdiju komentētāji šim pētījumam nav veltījuši plašāku analīzi, jo, acīmredzot, vēl nav saņemti norādījumi, kā labāk reaģēt uz pētījuma rezultātiem, un propagandas sektorā iestājies zināms apjukums. Paša fonda ieteikums – “uzlabot politisko komunikāciju”, “valdībai vienoti uzrunāt iedzīvotājus, veicinot piederības sajūtu ES”. Tātad – vēl vairāk propagandas.

Publikācijas (2009 - 2012) 609 Kas tik šokējošs atklājies sabiedriskās domas aptaujā?

Jāņem vērā, ka atbildes ir atkarīgas no uzdotajiem jautājumiem, jautājumu formulējuma un citiem faktoriem, piemēram, zināmas bijības pret pastāvošo varu,

kas daudziem atbildētājiem apgrūtina oficiālajai propagandai neatbilstošu domu brīvu paušanu (to traucē iekšējā cenzūra). Aptauju pasūtījušas un veikušas režīmam lojālas, proeiropeiskas, daļēji Briseles finansētas organizācijas (citu organizāciju Latvijā nemaz nav). Aptauja veikta 2011. gada nogalē, kad Latvijas informatīvajā telpā dominēja antikrievisks noskaņojums. 20 gadus Latvijas informatīvajā telpā dominējusi prorietumnieciska, pret Krieviju, kā arī padomju pagātni vērsta propaganda. Bez tam izaugusi jauna paaudze, kas padomju laikus nav pieredzējusi. Un tomēr aptaujas rezultāti izrādījušies, maigi izsakoties, režīmam netīkami.

– 70,9% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka rietumvalstis Latviju izmanto savās interesēs.

Pilnīgi šai nostājai nepiekrīt vien 3% iedzīvotāju.

– 56% iedzīvotāju domā, ka iestāšanās ES veicinājusi Latvijas ekonomisko lejupslīdi.

78,3% uzskata, ka Latvija ES ir otrās šķiras valsts. 71% domā, ka ES vadībai ir vienalga, kā jūtas Latvijas iedzīvotāji. 39,3% prognozē, ka ES drīzumā sabruks.

– 54,4% iedzīvotāju domā, ka Latvijai PSRS sastāvā klājies tīri labi. Šim apgalvojumam nepiekrīt vien 12,8% iedzīvotāju.

– 64.6% iedzīvotāju domā, ka Latvijas ekonomikas glābiņš būtu ciešāka sadarbība ar Krieviju un citām NVS valstīm.

– 50,4% iedzīvotāju domā, ka nacionālistiskā politika valsti novedusi krīzē.

– 42,6% iedzīvotāju uzskata, ka Latvija kā neatkarīga valsts nespēj pastāvēt. 46,2% atbildējušo šādam apgalvojumam nepiekrīt.

– 53,6% aptaujāto patiktu, ja valstī pie varas būtu viens līderis ar plašām pilnvarām. Ņemot vērā iepriekš uzskaitītos faktorus un to, ka daļai aptaujāto nebija noteikta viedokļa, jāatzīst, ka rezultāti ir pastāvošajam režīmam graujoši. Iespējams, ka vēl graujošāki tie būtu, ja Latvijā pastāvētu ietekmīgi alternatīvie mēdiji. Un vēl graujošāki, ja Latvijā pastāvētu esošajai politikai alternatīva un ietekmīga organizācija. Nāk prātā viena ASV valstsvīra atziņa (manā brīvā atstāstā): dažus var piemānīt ilgu laiku, kādu laiku var piemānīt gandrīz visus, bet nav iespējams visus piemānīt uz visiem laikiem.

Cilvēku radošais gars ar laiku triumfē pār mehānisku propagandas mašīnu. Jo šī mašīna tiks darbināta skaļāk un uzbāzīgāk, jo rezultāti būs pretēji iecerētajiem.

2012. gada 1. jūlijs Veiksmes stāsta divas puses un nevienlīdzības slimības “Peļņa peļņas dēļ ir tā pati filozofija, kas vēža šūnām liek pārņemt visu organismu” /autoru neatceros/ Rīgas domes vadība aizliegusi ubagošanu Rīgas ielās un citās stratēģiskās vietās. Nu paštaisni pilsoņi interneta komentāros var gudri izteikties, cik labi, slikti, pareizi vai 610 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos nepareizi, gudri vai negudri tas izdarīts, un kā tas var mainīt partiju reitingus.

Protams, protams, tuvojas pašvaldību vēlēšanas un LV prezidentūra ES, un arī Ušakova polittehnologu komanda steidz pieteikt savu ieguldījumu Latvijas tēla veidošanā un “veiksmes stāstā”. Viņi rīkojas tikpat loģiski kā modernais medicīnas bizness: nevis novērš slimības cēloņus (liberālā kapitālisma un tirgus fundamentālisma sistēmu), bet cenšas kaut kā nomaskēt šīs slimības pārāk uzkrītošos simptomus (ubagus ielās, laukumos un tuneļos, pārāk uzkrītošu rakņāšanos miskastēs u.c.). Izliekoties neredzam acīmredzamo: ubagi, liekie un izstumtie, prostitūcija, rakņāšanās miskastēs, ielu bērni,

bezpajumtnieki, humpalu bodes, narkotiku, miesas, sirdsapziņas, bērnu un iekšējo orgānu tirdzniecība un citas līdzīgas parādības ir tikai liberālā kapitālisma monētas otrā puse, bez kuras nebūtu iespējama arī pirmā puse: spoži biroji, kazino pilis, dārgi limuzīni, privātas jahtas un lidmašīnas, ekskluzīvi krogi un uzdzīves vietas, nopirktie Londonas futbola klubi, nocietinātās un rūpīgi apsargātās rezidences, smalko aprindu dzīve, foto sesijas un glaimojošas apceres glancētajos žurnālos, privāta muižiņa kaut kur Bahamu salās, anonīmi offshore konti britu salās, iespēja nopirkt partijas un to lēmumus, ar kāju vērt ministru kabinetu durvis utt. Un arī ubagošana un miskastu apsaimniekošana mūsdienu Latvijā ir tikai bizness. Piemēram, manā pilsētā Jēkabpilī ubagu nav, jo tie plūst tur, kur plūst lielākās investīcijas – uz Rīgu un citu metropoļu centriem. Par labu ubagošanas vietu Rīgas centrā ir jāmaksā un jāalgo “jumts” (sava veida investīciju aizsardzības organizācija, protekcija), par tiesībām noteiktā rajonā revidēt miskastes ir jācīnās uz dzīvību un nāvi. Viss kā jau biznesā: nežēlīga konkurence, cīņa par maksimālu peļņu, tirgus segmentu sadalīšana un pārdalīšana, uzvarētāji un lūzeri. Aizliedzot ubagošanu Rīgas centrā, šis bizness nepazudīs, vien atradīs citas pašrealizācijas formas. Vēl kroplīgākas un destruktīvākas.

Rīgas domes vadība, aizliedzot ubagošanu ielās, nav izdomājusi neko jaunu. Gluži tāpat rīkojušies varas pārstāvji arī citos laikmetos. Ubagošana ielās ir tikai redzamākā aisberga virsotne daudz dziļākai un plašākai slimībai, kas kā vēzis pārņem visu sabiedrības organismu. Ubagi Rīgas centrā krīt acīs un reizēm novietojušies pārāk tuvu vietām, kurās jāstaigā ne tikai ārvalstu tūristiem, bet arī pārējai “respektablai” publikai, kura nevēlas to redzēt un kuru šādi skati apgrūtina un dziļi aizvaino, liek novērst skatienu, izlikties, ka neredz. Provocē to, kas atlicis no atmērdētās sirdsapziņas, liek justies neērti, sabojā pozitīvo noskaņojumu.

Gluži tāpat rīkojas tie Rīgas pilsoņi, kuriem vēl ir jumts virs galvas, līzingā paņemta mašīna un kāds kaulus nelauzošs darbiņš datorizētā birojā. No rītiem, ejot iesildīt mašīnu, viņiem jāiet garām miskastēm, kurās nekautrīgi saimnieko pelēki cilvēku stāvi bez sejām. Reizēm šie pelēkie cilvēki, kurus negribas atzīt par cilvēkiem un viņus redzēt, pat izrauj “respektablajiem” pilsoņiem no rokām plastmasas maisiņus ar atkritumiem, lai tos steidzīgi izrevidētu un atšķirotu to, kas var noderēt. Šie pelēkie stāvi, kuri saimnieko miskastēs, ir tāds neērts atgādinājums par pasauli un kārtību, kurā dzīvojam, lai arī kā gribētos izlikties, ka viss ir labi. Pelēko cilvēku nepatīkamā esamība pie miskastēm izsaka arī vārdos nepateikto: katrs “respektablais” pilsonis kuru katru dienu var zaudēt savu statusu un piebiedroties pelēkajiem stāviem. Āriene bieži vien ir mānīga, jo daudziem “respektablajiem” viņu “dzīves kvalitāte” un “prestižs” Publikācijas (2009 - 2012) 611 tiek uzturēts ar krietnu aizņēmumu kādā no ārvalstu bankām, kamēr “miskatnieki” lielākoties ir brīvi no parādiem. Tad kurš no viņiem ir laimīgāks un kurš var dzīvot bez mākslīgiem stimulantiem vai antidepresantiem?

Kad latviešiem vēl bija drosmīgi rakstnieki un dzejnieki, par šīm lietām varēja uzskatāmi izlasīt grāmatās: Viļa Plūdoņa “Atraitnes dēls”, poēma “Divi pasaules”, smeldzīgi dzeļošā Eduarda Veidenbauma dzeja (tāpēc jau pēc 4. maija neoliberālā apvērsuma ielām daudzās pilsētās tika atņemts Veidenbauma vārds, pārāk neērts jaunajai iekārtai Veidenbaums), Andreja Upīša “Pie bagātās kundzes”, Pāvila Rozīša “Ceplis”, Augusta Deglava, Jāņa Raiņa un citi līdzīgi darbi. Tagad, šķiet, šo tradīciju cenšas turpināt vien dziesminieks Kaspars Dimiters, pārējie “inteliģenti”, kā nu prot, cenšas apkalpot “eliti”,

darboties autortiesību reketā un citādi jaukt prātus saviem tautiešiem. Tas arī sava veida bizness – garīgā prostitūcija. No augstākās morāles skatupunkta, garīgā prostitūcija ir krietni zemāka degradācija par miesas tirgošanu.

Sociālā nevienlīdzība degradē, vājina un dara slimu visu sabiedrību Kļūdās tie, kas domā, ka nabadzība un izstumtība ir tikai pašu nabagu problēma.

Divi britu epidemioloģi – Ričards Vilkinsons un Keita Pikita (Richard Wilkinson and Kate Pickett), kuri darbojas arī Lielbritānijas un ASV augstskolās, sadarbībā ar citiem līdzstrādniekiem veikuši plašus sabiedrības labklājības pētījumus 23 tā saucamajās attīstītajās valstīs, kuru iedzīvotāju skaits pārsniedz 3 miljonus, kā arī atsevišķi visās ASV pavalstīs. Pētījuma rezultāti apkopoti jau atkārtoti izdotajā grāmatā ar papildinājumiem “The Spirit Level: Why Equality Is Better For Everyone”. Sociālo vienlīdzību vai nevienlīdzību dažādās valstīs raksturo t.s. gini koeficients jeb līdzīgi indeksi, kuri atspoguļo bagātības sadalījumu starp dažādām ienākumu grupām. Kur vien iespējams, attiecīgo sabiedrību labklājības rādītāji ņemti no ANO vai līdzīgu oficiālo struktūru apkopotās statistikas, kā arī socioloģiskiem pētījumiem.

Lai arī attīstītās valstis pieņemts uzskatīt par līdzīgām un vienotām (zelta miljarda teorija), patiesībā tajās ir ļoti atšķirīgi sociālās vienlīdzības rādītāji. Salīdzinot, kādu ieņēmumu daļu saņem bagātākie 20% šajās sabiedrībās, un trūcīgākie 20%, sociāli harmoniskākā valsts ir Japāna, kurā bagātākie 20% saņem nepilnas 4 reizes lielākus ienākumus nekā nabadzīgākie 20%. Japānai atbilstoši pieaugošā nevienlīdzības kārtībā seko Somija, Skandināvijas valstis, Beļģija, Austrija, Vācija, Holande, Spānija, Francija, Kanāda, Šveice, Īrija, Grieķija, Itālija, Izraēla, Jaunzēlande un Austrālija. Vislielākā sociālā nevienlīdzība starp pētījumā iekļautajām valstīm valda Lielbritānijā, Portugālē, ASV un Singapūrā. Šajās valstīs bagātākajiem 20% ienākumi ir deviņas reizes lielāki nekā nabadzīgākajiem 20%. Ja ņemtu mazākas ienākumu grupas (10%, 5%, 1%) atšķirība starp bagātajiem un nabagiem šajās valstīs būtu astronomiska. Latvija pētījumā nav iekļauta, taču šķiet, ka tā pieskaitāma sociāli nevienlīdzīgākajām sabiedrībām.

Viens no pētījuma secinājumiem ir tāds, ka sabiedrības vispārējā labklājība un laimes sajūta ir atkarīga ne tik daudz no vispārējā attīstības līmeņa (piemēram, no iekšzemes kopprodukta uz vienu cilvēku), cik no bagātības sadalījuma un sociālā taisnīguma ievērošanas. Ja sabiedrība sasniegusi attīstības līmeni, kas nodrošina cilvēku pamata vajadzības (pārtika, apģērbs, jumts virs galvas, iespēja izglītoties un pilnveidoties, 612 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos strādāt interesēm atbilstošu darbu, baudīt kultūru un elementāras cilvēka brīvības), tad šī sabiedrība jūtas gana laimīga un apmierināta, ja vien iegūtā bagātība tiek taisnīgi sadalīta starp visiem. Viņi būs daudz laimīgāki un arī veselīgāki nekā tās sabiedrības, kuras kopumā sasniegušas augstāku līmeni, bet kurās valda liela sociālā nevienlīdzība.

Sociāli nevienlīdzīgās patērētāju sabiedrībās cilvēka statusu un prestižu nosaka viņa ieņēmumi, kā arī ārējie materiālās bagātības atribūti, kā lepna māja, automašīna un citas prestiža preces, apģērba stils, ieņemamais amats, pieeja elitāriem klubiem u.tml. No šiem ārējiem atribūtiem atkarīga attiecīgā cilvēka pašapziņa, pašvērtējums, citu vērtējums, pašsajūta, vieta varas hierarhijā un piederības apziņa. Lai noturētos iedomātajā prestiža grupā, cilvēkam jādara viss, lai uzturētu attiecīgo ienākumu līmeni, neizkristu no grupas, neatpaliktu, nenokavētu. Tas nozīmē daudz darba, vairākus darbus, iesaistīšanos riskantās afērās, nokļūšanu parādu atkarībā utt. Tas savukārt

nozīmē dzīvi nepārtrauktā hroniskā stresā, kas savukārt vājina cilvēka imūno un kardiovaskulāro sistēmu. Akūts stress nav cilvēkam bīstams, jo tikai iedarbina bēgšanas vai cīņas instinktu uz laiku, kamēr pastāv reālas briesmas. Taču hronisks stress pret iedomātām briesmām (piemēram, uztraukumu par sociālā statusa vai prestiža zaudēšanu, darba zaudēšanu, parāda atdošanu u.c.) cilvēku pakāpeniski sagrauj – gan fiziski, gan garīgi. Līdz ar to sociāli nevienlīdzīgas sabiedrības raksturo palielināts hroniska stresa un garīgo slimību līmenis. Turklāt nemitīga cīņa un konkurence izslēdz solidaritāti starp cilvēkiem un savstarpējo uzticību. Tātad visu sociālo grupu pārstāvji sociāli nevienlīdzīgā sabiedrībā ir arī vientuļi. Bagātie gan var nopirkt sev kalpus, miesassargus, mīļākās vai mīļākos, bet nevar nopirkt patiesu draudzību, līdzjūtību, īstu uzticību vai mīlestību. Sociāli nevienlīdzīga sabiedrība ir nelaimīgu vientuļnieku sabiedrība, kurā cilvēks neuzticas citiem cilvēkiem, neiesaistās sirsnīgā sadarbībā, sabiedriskās aktivitātēs, sirsnīgās attiecībās, kooperācijā, politiskajos procesos un līdzīgos sociālās mijiedarbības pasākumos. Ja esat lasījuši pirmās latviešu bēgļu grāmatas par dzīvi bēgļu nometnēs pēc Otrā pasaules kara, tad varbūt ievērojāt, ka kopīgās briesmas, trūkums, pārtikas līdzīga sadalīšana, bijušo sociālo atšķirību izzušana šos cilvēkus patiesībā tuvināja, saliedēja, viņu attiecības padarīja sirsnīgākas, īstākas, mudināja uz labiem darbiem, atraisīja līdz šim snaudušus talantus un spējas. Līdzīgas pārvērtības bija vērojamas arī starp tiem, kuri tika izsūtīti uz Sibīriju. Protams, arī šajos apstākļos netrūka neliešu, karjeristu, nodevēju, ziņotāju un krāpnieku, bet tie visdrīzāk bija sociopāti – humanoidi bez sirdsapziņas, kas nespēja saindēt vispārējo cilvēcisko gaisotni. Rietumu valstīs vidēji 4% cilvēku ir sociopāti, bet tā nav šā raksta tēma.

Vientuļi cilvēki sociāli nevienlīdzīgās sabiedrībās savu stresu visbiežāk cenšas izkliedēt ar dažādām atkarībām: pastiprinātu alkohola un citu narkotisko lietu lietošanu, antidepresantu lietošanu (ASV patērē ap 60% no visiem pasaulē patērētajiem legālajiem antidepresantiem, tāpēc ASV sauc arī par “Prozaka nāciju”), šopinga (iepirkšanās) orģijām, pārmērīgu ēšanu, seksuālām pārmērībām un novirzēm u.c.

Kā redzams klāt pieliktajā diagrammā, sociāli nevienlīdzīgās sabiedrībās pazemināts vidējā mūža ilgums, palielināta zīdaiņu mirstība, palielināts resnu cilvēku īpatsvars, palielināts sirds un asinsvadu slimnieku skaits, izplatītas bērnu augšanas problēmas (autisms, uzmanības deficīts u.c.; rietumvalstīs bērniem bieži izraksta psihotropiskas Publikācijas (2009 - 2012) 613 iedarbības medikamentus), palielināts agrīnu grūtniecību skaits pusaudžu vidū, palielināts slepkavību un citus smagu noziegumu līmenis, zemi sekmības rādītāji izglītības iestādēs, funkcionāls analfabētisms, nesaticība un brutāla uzvedība pusaudžu vidē, uzticēšanās trūkums starp cilvēkiem, zema iesaistīšanās sabiedriskos procesos un kopīgos pasākumos (zems t.s. sociālais kapitāls), zema sociālā mobilitāte (iespēja uzlabot savu stāvokli mūža laikā vai starp paaudzēm), pazeminātas radošās un inovatīvās spējas. Un, protams, sociāli nevienlīdzīgās sabiedrībās nav iespējama demokrātija, jo politiskie lēmumi tiek vienkārši nopirkti, bet sabiedrība nespēj solidarizēties un līdz ar to neprot arī sadarboties. Jo neviens taču citiem īsti netic.

Secinājumus, lūdzu, izdariet paši.

2012. gada 4. jūlijs Kooperācija vai čemodāni „Cilvēki savā dziļākajā būtībā ir sadarbības būtnes. Kad cilvēki apvienojas, viņi kļūst sekmīgi”

/Viens no „Mondragon” dibinātājiem Haviers Salaberija/ Kooperācija tulkojumā nozīmē kopdarbību.

Lai kooperētos, nepieciešama: 1. Liela gribēšana vai sāpīga vajadzība; 2. Savstarpēja uzticība; 3. Kooperācijas principu un vērtību izpratne, kā arī aroda zināšana; 4. Praktiska darbība soli pa solim.

“Ceļu būvējam, to ejot” /Mondragon kooperatīvu devīze/ Ja papētam katras kooperatīvas kustības iesākumus dažādās valstīs un laikos, tad ievērojam, ka parasti cilvēki sāk kooperēties grūtos laikos. Grūti laiki var izpausties dažādi: – Sociāli netaisnīgs režīms; – Liela un plaša nabadzība; – Vispārējs morāles pagrimums; – Karu, epidēmiju vai citu katastrofālu notikumu sagrauta ekonomika; – Ekonomikas krīze, masu bezdarbs; – Kad zudušas cerības uz citiem krīzes risinājumiem. „Kooperācija ir nabadzības meita un turības māte” 614 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos /Šarls Žids/ Labs grūtu laiku piemērs ir periods pēc dzimtbūšanas atcelšanas Latvijā XIX gadsimta otrajā pusē, kad latviešu zemnieki ieguva t.s. putna brīvību, kad teorētiski no muižniekiem varēja izpirkt zemi, bet zemniekiem nebija līdzekļu, nedz arī kādas valsts atbalsta programmas. Tāpēc bez savas zemes un naudas līdzekļiem palikušie iedzīvotāji nolēma sev palīdzēt paši.

Arī tajā smagajā periodā daudzi cilvēki izvēlējās no Latvijas aizbraukt, bet palikušie sāka sadarboties, lai krīzi pārvarētu kopīgiem spēkiem. Dibinot dažādas biedrības, krājaizdevu sabiedrības, lauksaimniecības kooperatīvus, patērētāju biedrības un citas kooperatīvās sadarbības formas, lauku cilvēki atdzīvināja vietējo saimniekošanu un samērā īsā laikā radās turība. Gandrīz katra pagasta centrā tika uzbūvēts lepns krājaizdevu sabiedrības nams, parādījās savi veikali, darbnīcas, koppienotavas, krejotavas, dzirnavas un citi objekti. Drīz vien turīgie lauku kooperatīvi bija tik stipri, ka sāka investēt Rīgā. Grūti iztēloties, cik tālu šis saimnieciskais pacēlums būtu gājis, ja to nepārtrauktu karš.

Vai mūsdienu Latvijā ir nobrieduši apstākļi vajadzībai pēc kooperācijas?

Es uzskatu, ka noteikti jā. Faktiski kooperācijai bija jāsākas krietni agrāk, tad mēs nebūtu nonākuši tik dziļā krīzē. Bet – labāk vēlāk, nekā nekad. Īss patreizējā stāvokļa raksturojums 20 gadus Latvijā īstenota ekonomiskā un sociālā politika, kuras galvenie rezultāti ir šādi: – Lielā mērā iznīcināta nacionālā un vietējā ražošana; – Iekšējais tirgus nav aizsargāts, tāpēc pārtiekam galvenokārt no ievestas produkcijas, kas nozīmē dzīvi uz parāda un masu bezdarbu. Visus pastāvēšanas gadus Latvijas ārējās tirdzniecības bilance bijusi ar lielu iztrūkumu; – Latvijai nav patstāvīgas monetārās un fiskālās politikas, tāpēc visu šo laiku esam

dzīvojuši naudas trūkumā un uz kredīta, kas sadārdzinājis visas izmaksas un radījis atkarību no kreditoru noteikumiem; – Veselas jomas, kā banku sektors un mazumtirdzniecība, faktiski atdotas starptautiskām korporācijām, kurām neinteresē mūsu stāvoklis, bet maksimāla peļņa.

Iznākumā kapitāls no Latvijas aizplūst, bet vietējā ekonomika panīkst; – Katras produktīvas darbības žņaugšana ar nodokļiem un subsīdiju politiku, vienlaikus saudzējot augļošanu un spekulācijas, kā arī tos uzņēmumus, kuri reģistrējušies ārzonās.

– Notikusi un turpinās mērķtiecīga Latvijas depopulācija, kas izpaužas kā krasi negatīva dzimstība (izmiršana), masveida izbraukšana un infrastruktūras sabrukums (slēdz skolas, slimnīcas, pasta nodaļas, sab. Transporta maršruti, brūk ceļi, likvidēti apmēram 500 pagasti vai ciemi); – Starpība starp dzimušajiem un mirušajiem pa šiem gadiem pārsniegusi 260 000, vairāk nekā 300 000 darbaspējīgu cilvēku izbraucis no valsts, bet šī izbraukšana, kas Publikācijas (2009 - 2012) 615 turpinās, nav mazinājusi bezdarba līmeni. Oficiāli bez darba Latvijā pašlaik ir 133 423 cilvēki jeb no darbaspējīgo skaita, bet tie ir tikai reģistrētie bezdarbnieki, kuri ieguvuši vai vēl nav zaudējuši šo statusu. Patiesībā bez darba ir daudz vairāk cilvēku.

– Katastrofāli pieaudzis parādu slogs. Latvijas valsts parāds sasniedzis 5,678 miljardus latu, bet rezidentu parāds – 20, 754 miljardus latu. Pastāvot esošajai sistēmai, šos parādus nav iespējams atdot un tie turpinās augt, izveidojies klasiskais parādu slazds, kas nozīmē: jo vairāk izmaksājam parādu segšanai, jo vairāk pieaug kopējā parādu nasta.

– Apmēram 80% uzņēmumu jau pieder ārzemniekiem.

Daži kooperācijas mērķi katrā reģionā – Atjaunot vietējo ekonomiku, pašiem radot darbavietas un orientējoties uz pilnu nodarbinātību, – Tiekties uz stāvokli, kad vietējais patēriņš tiek nodrošināts galvenokārt ar vietējo ražošanu un pakalpojumiem; – Mazināt un iespēju robežās novērst atkarību no ārvalstu bankām, apdrošināšanas un tirdzniecības ķēdēm, radot savu kreditēšanas un tirdzniecības sistēmu; – Saglabāt un vairot vietējo kontroli pār vietējiem resursiem: zemi, mežiem, ūdeņiem, infrastruktūru, zemes bagātībām; izvēlēties jomu vai nozari, kurā reģions varētu kļūt vadošs visas valsts mērogā; – Demokratizēt vietējo varu, lai pašpārvalde nebūtu tikai tukšs lozungs, iedzīvotāju iesaisti pašpārvaldē veicinot arī ar nepieciešamiem izglītības pasākumiem; – Savu pieredzi popularizēt, veicinot līdzīgu attīstību arī citos valsts reģionos un labvēlīgi ietekmējot valsts likumdošanu.

– Pats galvenais resurss kooperācijā ir pats cilvēks un viņa darbs, tāpēc kooperācijas mērķis ir nodrošināt katra cilvēka cienīgu, augstākas jēgas piepildītu un perspektīvu dzīvi.

Skaidrs, ka šos mērķus nevarēs sasniegt ar tiem pašiem paņēmieniem un morāli, kuri mūs ieveduši krīzē. Būtībā kooperācija ir kustība, kas balstās uz augstākiem ideāliem, un kas šos ideālus praktiski īsteno dzīvē. Kooperācija ir ilgtermiņa projekts, kas orientēts ne ne tikai uz šodienu, bet arī uz nākamām paaudzēm. Līdz šim mums nav paveicies, jo katru iesākto attīstību ik pēc laika pārtraukuši kari, revolūcijas, iekārtu maiņas, sociāli apvērsumi. Taču attīstības pieredze un tradīcija ir palikusi.

Trīs paradigmas Birokrātiskais sociālisms: Sabiedrības intereses īstenosies stingrā un centralizētā partijas avangarda vadībā; Tirgus fundamentālisms (globālais neoliberālisms): sabiedrības interešu nav; visu noteiks brīvi konkurējoši un uz peļņu orientēti tirgus spēki, neierobežotas privāta 616 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kapitāla plūsmas; Kooperatīvā kustība: sabiedrības intereses īstenosies brīvprātīgā, demokrātiskā un apgaismotā sadarbībā starp cilvēkiem un dažādām uzņēmības formām. Šos pēdējos 20 gadus mums mācīta konkurence un uz maksimālu peļņu orientēta uzņēmējdarbība jeb bizness, pat ja šis bizness nozīmē citu cilvēku iedzīšanu postā. Un šī paradigma mūs tiešām iedzinusi postā.

Pretējā paradigma ir sadarbība, solidaritāte, demokrātija arī darbā un kopīgais labums.

Līdzīgus lozungus izmantoja arī komunisti, bet šīs vērtības tika birokrātiski uzspiestas no augšas, bieži vien nerēķinoties ar cilvēkiem. Kooperācijā sadarbība ir brīvprātīga un atvērta. Tā gan orientēta uz solidaritāti un kopīgo labumu, bet šajā procesā neiznīcina un nenonivelē indivīdu. Kooperācijas rezultāti dažādās valstīs ar savu praksi apgāzuši vairākus komunisma un kapitālisma potētus mītus, pierādot, ka: – efektivitāte ir savienojama ar demokrātiju; – ekonomiskās intereses ir savienojamas ar sociālajām; – hierarhija ar taisnīgumu; – privātās intereses ar kopējām; – kooperatīvā identitāte var līdzās pastāvēt sadarbībā ar citiem uzņēmējdarbības modeļiem; – iespējamas nepārtrauktas pārmaiņas un jauninājumi, vienlaikus neatsakoties no kooperācijas pamatprincipiem.

Kooperācija iespējama visās dzīves jomās, un kooperācijas iespējām nav robežu.

Piemēram, ja valsts aizvērusi jūsu reģionālo slimnīcu vai vietējo veselības punktu, vai skolu, paši iedzīvotāji, kooperējoties, var atvērt savu.

Starptautiskās kooperācijas vērtības: – Pašpalīdzība – Atbildības uzņemšanās par sevi – Demokrātija – Taisnīgums – Solidaritāte – Godīgums – Atvērtība – Sociālā atbildība – Rūpes par citiem Globālā biznesa vērtības neoliberālā sistēmā: Publikācijas (2009 - 2012) 617 – Alkatība – Nevienlīdzība – Negodīgums – Egoisms

– Netaisnīgums – Slepenība – Bezatbildība pret citiem cilvēkiem un dabu Mērķis: monopolstāvokļa sagrābšana un maksimālas peļņas izspiešana, nerēķinoties, kādas sekas cietīs pārējā sabiedrība.

Kooperatīvu korporācijas Mondragon pamatprincipi 1. Atvērta dalība MKK ir atvērta visiem cilvēkiem neatkarīgi no dzimuma, rases, tautības, reliģiskās piederības, politiskās pārliecības vai izcelsmes. Vienīgais uzņem¬šanas kritērijs ir profesionālās spējas un vēlme pieņemt noteikumus, kuri savukārt balstīti uz šiem pamatprincipiem.

2. Demokrātiska organizācija Visiem korporācijas biedriem ir vienādas tiesības, ko izmanto pēc prin¬cipa: viena persona – viena balss (kapitālistiskos uzņēmumos darbojas princips: viens dolārs – viena balss). Visām balsīm ir vienāds svars neatkarīgi no balsotāja vecuma, nopelniem, ieņemamā amata, profesionālisma vai uzkrātā kapitāla.

3. Darba cilvēka suverenitāte MKK par lielāko prioritāti tiek uzskatīts cilvēka darbs, jo tikai tas spēj pārveidot dabu, sabiedrību un pašus cilvēkus. Tā kā cilvēku darbs tiek uzskatīts par galveno bagātības radītāju, arī darba augļu sadales modelim jāatbilst ieguldītajam darbam.

MKK nedala cilvēkus “produktīvā” darba darītājos (tiešajos virsvērtības radītājos) un “neproduktīvajos” darbiniekos (biroja, tirdzniecības vietu personāls, kas tieši nerada virsvērtību, bet gādā par tās realizēšanu sabiedrībā un darba priekšnoteikumu radīšanu). Ņemot vērā darbam piešķirto prioritāro nozīmi, kooperatīvi rūpējas par jaunu darba vietu radīšanu un ir pieņēmuši “no darba neatbrīvošanas” po¬litiku. Ja kādā kooperatīvā izveidojies darba roku pārpalikums, bez darba palikušos strādniekus pārceļ uz citu kooperatīvu, kurā darbs ir. Otra iespēja: darīt visu, lai krīzes skartais kooperatīvs atveseļotos, sāktu ražot citu produkciju vai pārkārtotos uz sektoru, kurā šī produkcija ir ne¬pieciešama.

4. Kapitāla instrumentālā un pakārtotā nozīme (cilvēks augstāks par kapitālu) Lai gan kapitāla kā “uzkrātā darba” vērtība ir atzīta un ir atzīta tā nepie¬ciešamība uzņēmējdarbības attīstībā, kapitāls tomēr ir pakārtots darbam. Kapitālam nevar būt neatkarīgas eksistences, imperatīva vai savas loģikas – to kapitālam piešķir cilvēku darbība. Praksē šī pamatvērtība izpaužas arī tā, ka par uzņemšanu MKK jāmaksā 618 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos salīdzinoši liela iestāšanās nauda (pašlaik jau 11 361 eiro), bet tas nenozīmē, ka kooperatīvā netiks uzņemts naba¬dzīgs cilvēks. Viņš var nepieciešamo summu aizņemties pašā kooperatīvā (“CAJA LABORAL” sistēmā) un atmaksāt vairāku gadu periodā. Arī atdeve par sakrāto vai ieguldīto kapitālu ir “taisnīga, bet ierobežota”.

Dividenžu lielāko daļu darbinieki saņem, tikai pensionējoties vai izstājoties no kooperatīva, toties šis “atliktais” kapitāls turpina strādāt visu kooperatīva biedru un kopienas labā.

5. Dalība pārvaldē (pašpārvalde) Kolektīvo uzņēmumu ar demokrātisku dalību pārvalda paši darbinieki, pamatojoties uz brīvu pieejamību visai informācijai un apmācībām, amat¬personu ievēlēšanu no

darbinieku vidus, konsultācijām un pārrunām par visiem lēmumiem, kas iespaido darbiniekus.

6. Algu solidaritāte Algām jābūt pietiekamām salīdzinājumā ar algu līmeni reģionā un kooperatīvam pieejamajiem līdzekļiem. Darbam un darba stundām jābūt līdzīgām visos korporācijas uzņēmumos. Atalgojumam jāatbilst iekšējiem noteikumiem, kas balstās uz solidaritāti.

Tas nozīmē, ka arī attiecībai starp lielāko un mazāko algu uzņēmumā jābūt saprātīgai.

Iesākumā šī attiecība MKK bija 3:1, vēlāk – 4,5:1, tagad, nedaudz pielāgojoties vispārējām ten¬dencēm biznesā – 6,5:1. Tādējādi parastie strādnieki MKK saņem nedaudz vairāk nekā vidēji reģionā, bet speciālisti un pārvaldnieki – mazāk nekā atbilstoši darbinieki komercstruktūrās. Lai gan būtībā šāds salīdzinājums ir nekorekts, jo neņem vērā katra darbinieka individuālo kontu, kas tiek uz¬krāts visa darba mūža garumā.

7. Sadarbība starp kooperatīviem Arī tā ir solidaritātes izpausme, kas balsta saimniecisko darbību. Kooperācija veidojas starp kooperatīviem vienas apakšgrupas ietvaros, starp kooperatīviem MKK ietvaros, starp MKK kooperatīviem un kooperācijas kustību pasaulē, starp MKK kooperatīviem un nekooperatīvām organizācijām pasaulē, ar kurām tiek veidotas kopfirmas. Kooperācija starp līdzīgiem vai savstarpēji papildi¬nošiem kooperatīviem ļauj veidot ieņēmumus uzkrājošas apakšgrupas, vajadzības gadījumā pārcelt darbiniekus uz kooperatīviem, kuros tie vairāk nepieciešami, sasniegt lielāka mēroga uzņēmumam raksturīgu sinerģiju.

Savstarpējā kooperācija ietver arī savstarpēji izdevīgu virsbūvju veidošanu starp dažādu apakšgrupu kooperatīviem, ļauj iesaistīties kopējos attīstības projektos gan lokāli, gan globāli.

8. Sociālās pārmaiņas MKK ir veicinājis vispārēju basku sabiedrības evolūciju, ievērojami paaugstinot nodarbinātības un labklājības līmeni savā reģionā. Arvien no jauna ieguldot tajā daļu gūtās peļņas, atbalstot vietējās attīstības iniciatīvas, piedāvājot savējās, sadarbojoties ar citām basku sociālajām un ekonomis¬kajām institūcijām, veicinot vietējo kultūru, uz solidaritātes un atbildības principiem balstītu sociālās drošības politiku, MKK devusi lielu ieguldījumu reģiona sociālajā un kultūras attīstībā.

9. Universālums Publikācijas (2009 - 2012) 619 Iesakņošanās basku reģionā korporācijai netraucē solidarizēties ar vi¬siem spēkiem pasaulē, kas tiecas pēc ekonomiskās demokrātijas un darbo¬jas sociālās ekonomikas laukā. MKK ir neatņemama starptautiskās koope¬ratīvu kustības sastāvdaļa, atbalstot tās galvenos mērķus: mieru, taisnīgumu un attīstību.

10. Izglītība Iepriekšminēto principu īstenošana iespējama vienīgi tad, ja pietiekama vērība tiek veltīta cilvēku izglītošanai, ja kooperatīvajā un profesionālajā apmācībā ieguldīts pietiekams cilvēcisko un materiālo resursu daudzums, īpaša uzmanība šajā jomā pievēršama jauniešiem, kas noteiks MKK koope¬ratīvās pieredzes nākotni.

Ja mēs meklētu kādu īpašu MKK panākumu atslēgu, būtu jāizceļ unikālā māksla iepriekš nosauktos pamatprincipus allaž savienot ar modernā globalizācijas laikmeta mainīgajiem un pretrunīgajiem izaicinājumiem, ikreiz atrodot pieņemamu līdzsvaru. „Visu sociālo kustību pamata postulāts mūsdienās ir izglītības socializācija, lai katrs bez kādas diskriminācijas varētu brīvi izglītoties. Cilvēka tiesību pasludināšana, ja tā

nav nostiprināta ar ekonomiskām un izglītības garantijām, ir tikai gaistošs žests un tukša izrādīšanās, kas labus rezultātus nenesīs. [..] Šiem cilvēkiem jārūpējas par izglītību. Ja viņi dosies pa analfabētisma un ignorances ceļu, tad iegūs tikai verdzību.” „Zināšanas ir vara, un lai šī vara būtu demokrātiska, zināšanas jāsocializē.

Mēs neko nebūsim panākuši, ja tikai proklamēsim cilvēka tiesības, bet cilvēki šīs tiesības nevarēs izmantot.” „Mācībām, lai tās būtu efektīvas, jāturpinās nepārtraukti. Mašīnas un instrumenti nepārtraukti jāatjaunina un jāmodernizē, bet vislielākajai atjaunotnei jānotiek cilvēku prātos un mentalitātē, jo cilvēkiem lemts būt par mašīnu un instrumentu pavēlniekiem. /Tēvs Arizmendi/ „Zināšanas ir vara. Lai vara būtu demokrātiska, zināšanas jāsocializē” / Hosē Marija Arismendiarjeta/ „Galvenā institūcija, kurā cilvēks izkopj savas morālās īpašības, ir darbavieta” /Hosē Marija Arismendiarjeta/ 620 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Kooperatīvu korporācijas „Mondragon” vēsture Mondragona ir neliela pilsētiņa Spānijas basku reģionā. Baski ir ļoti sena Eiropas tauta, kas dzīvoja mūsdienu Spānijas un Francijas teritorijā. Spānija kopš sava impēriskā perioda baskus vienmēr apspieda un diskriminēja, tāpēc baskiem jau sen nācās mācīties dzīvot, paļaujoties tikai uz sevi.

1930. gados Spānija kļuva par demokrātisku republiku, un tās vadība baskiem apsolīja plašu autonomiju, tāpēc baski šo varu atbalstīja. Bet drīz vien ģenerālis Fransisko Franko veica militāru apvērsumu un nodibināja fašistisku režīmu. Republikāņi šim apvērsumam pretojās, un sākās Spānijas pilsoņu karš, kurā iesaistījās brīvprātīgie arī no citām valstīm. Baski pašaizliedzīgi cīnījās Republikas pusē. Kad nacistiskās Vācijas atbalstītais Franko režīms guva militāru pārsvaru, visvairāk cieta tieši basku zeme, kuras galvaspilsētu Gerniku vācu aviācija noslaucīja no zemes virsas. Pēc uzvaras pilsoņu karā Franko atriebība tika vērsta galvenokārt pret baskiem. Tika aizliegta basku valoda un kultūra, un ieviesti citi represīvi ierobežojumi. Daudzi baski bija spiesti atstāt Spāniju, lai izvairītos no droša nāvessoda. Basku zeme ieslīga dziļā nabadzībā un bezcerībā. Taču pretestības gars nebija salauzts, basku valodu un kultūru sāka mācīt un kopt pagrīdes apstākļos.

Sagatavošanas posms Tēva Arizmendi vadībā (1941 – 1955) un pirmais 24 cilvēku uzņēmums „Ulgor” 1941. gadā Mondragonā darbojās tikai viens uzņēmums, kuram piederēja arī vienīgā skola, kuru apmeklēt varēja tikai 15% bērnu. Šis uzņēmums bija „Union Cerrajera”.

Tēvs Arizmendi ilgi pārliecināja cilvēkus par nepieciešamību savākt ziedojumus sabiedriskai skolai. Atsaucās 600 cilvēku. 1943. gadā skola, ko vadīja tēvs Arizmendi, tika atklāta.

Tēvs Arizmendi bērniem mācīja ne tikai parastās zināšanas, kādas pasniedza citas skolas, bet arī spēju brīvi domāt, sociālo ētiku un apziņu, kā arī sadarbību. Arizmendi skolēni mācījās apšaubīt pastāvošos stereotipus un apgūt solidaritātes principus.

Pēc stundām Arizmendi līdzīgi izglītoja arī pieaugušos. Tā veidojās kooperatīvās kustības pamats un strādnieku kodols, kuri bija gatavi demokrātiski pārvaldīt savas

darba vietas.

Pieci Arizmendi audzēkņi pēc skolas pabeigšanas sāka strādāt „Union Cerrajera” un iespēju robežās izmantot praksē apgūtos sadarbības principus. Taču uzņēmuma vadībai tādas aktivitātes nebija pieņemamas, tāpēc 1955. gadā 5 darbinieki šo rūpnīcu atstāja un, izmantojot Arizmendi autoritāti, ceļoja pa visu basku apgabalu, pārliecinot cilvēkus savākt naudu jauna uzņēmuma iekārtošanai. Viņiem izdevās savākt 361,604 dolārus un ierīkot vienkāršu petrolejas plītiņu ražotni „Ulgor”. Šādas plītiņas bija ļoti pieprasītas un darbība nesa labus ienākumus. Uzņēmumā strādāja 24 cilvēki. Kad Spānijā ēdienu gatavošanai sāka izmantot butāna gāzi, „Ulgor” sekmīgi pārņēma šo nozari.

Publikācijas (2009 - 2012) 621 Kooperācijas augšana (1956 – 1969) Lai arī Franko režīms bija naidīgs pret baskiem, kopumā apstākļi Spānijā bija labvēlīgi kooperācijas attīstībai. Tā kā Franko tika uzskatīts par fašistisku diktatoru, Spānija bija nonākusi starptautiskā izolācijā, bet arī pats Franko īstenoja stingru protekcionisma politiku, kas izpaudās kā iekšējā tirgus aizsardzība pret ārvalstu firmu invāziju un preču importu.

Lai tomēr veicinātu Spānijas saimniecisko atkopšanos pēc Pilsoņu un II pasaules kara radītiem postījumiem un trūkuma, Franko atbalstīja kooperatīvus, jo kooperatīvos apvienojušies cilvēki paši radīja sev darbavietas.

Valsts atbalsts izpaudās kā lēts aizdevums 12,5% - 20% apjomā no uzņēmuma ierīkošanai nepieciešamā kapitāla. Pirmos desmit gadus uzņēmumi tika atbrīvoti no ienākumu nodokļa, bet pēc 10 gadiem no jaunveidotajiem kooperatīvajiem uzņēmumiem prasīja tikai pusi no ienākumu nodokļa. Uzņēmumi varēja brīvi attīstīties, jo pieprasījums pēc precēm Spānijā auga, bet importu ierobežoja protekcionisma politika.

1958. gadā Mondragon uzņēmumi apvienoja jau 149 cilvēkus.

1959. gadā „Ulgor” uzņēmums kapitalizējās un tika pārveidots par kooperatīvu, kura strādnieki vienlaikus bija arī sava uzņēmuma īpašnieki. Tajā pašā gadā viņi izveidoja savu kooperatīvo banku „Caja laboral Popular”, kas darbojās arī kā attīstības banka.

Sākās sava kapitāla uzkrāšana.

1969. gadā Spānijas valdība kooperatorus pasludināja par pašnodarbinātām personām, kuras nevarēja pretendēt uz valsts veselības aprūpes un bezdarba pabalstu programmām. Līdz ar to Mondragon kooperatīvi nodibināja savu kooperatīvo veselības aprūpes sistēmu „Lagun Aro”, kuras pakalpojumi izrādījās krietni lētāki, nekā spēja piedāvāt valsts. Drīz vien šis kooperatīvs sāka gādāt arī par dzīvības apdrošināšanu un pensijām.

Kooperatīvu ekspansija (1970 – 1984) Galvenie posmi: – 1974. gadā darbojas jau 45 kooperatīvi ar 17 000 biedriem; Ulgor streiko; – 1975. gadā mirst Francisko Franko, Spānijā sākas politiskas pārmaiņas; – 1982. gadā Basku reģions gūst vietējās autonomijas statusu, Mondragon izveidojusies par grupu ar 20 000 biedriem-īpašniekiem: 85 industriālajiem, 6 lauksaimniecības, diviem apkalpošanas kooperatīviem, 43 kooperatīvām skolām, 14 mājokļu kooperatīviem, 40 patērētāju kooperatīviem, banku ar 120 filiālēm, pētniecības institūtu, politehnisko koledžu, sociālās drošības un veselības aprūpes kooperatīvu.

– 1980. – 1983. gadā Spānija cieš smagu ekonomisko recesiju.

1970. gados Mondragon uzņēmumi auga un attīstījās apbrīnojamā ātrumā. Šos uzņēmumus, kas sagrupējās reģionālās apakšvienībās, vienoja asociācijas līgums un kopīga attīstības stratēģija, kas stingri aizliedza savstarpēju konkurenci. Daļa tirdzniecības notika starp pašiem kooperatīviem, izmantojot iekšējo norēķinu sistēmu.

Fantastiskā ātrumā auga arī Mondragon kapitāls, lai gan tas nebija pašmērķis. Piemēram, Mondragon atteicās no ienesīgiem pasūtījumiem ražot ieročus un nepraktiskas luksus 622 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos preces, kā arī atteicās no tādas ražošanas, kas pārmērīgi piesārņotu apkārtējo vidi.

1980. gados Spāniju pārņēma smaga un ilgstoša ekonomikas recesija, bezdarba līmenis pārsniedza 20%. Tā kā krita pieprasījums pēc ražojumiem, krīze skāra arī Mondragon.

Bet Mondragon savus strādniekus no darba atbrīvot nevarēja, jo strādnieki vienlaikus bija arī īpašnieki. Stājoties kooperatīvā, tiem tika garantēta mūža nodarbinātība un iztika. Lai arī zināmu periodu Mondragon samazināja tūlīt izmaksājamo atalgojuma daļu, samazināja darba laiku un uz periodu rotācijas kārtībā atlaida atvaļinājumā daļu strādājošo, neviens Mondragon biedrs netika atbrīvots vai atstāts bez iztikas.

Mondragon izmantoja visas savas kapitāla rezerves, lai nodrošinātu savus biedrus, kā arī izstrādātu jaunus ražojumus un atvērtu jaunus kooperatīvus. Ja basku reģions kopumā krīzes laikā pazaudēja 150 000 darbavietas, tad Mondragon šajā periodā radīja 4 200 jaunas darbavietas (pieaugums par 36%). Tikai 0,6% Molndragon darbinieku īsu periodu bija spiesti pavadīt atvaļinājumā, saņemot 80% no vidējā atalgojuma. Vēlāk viņi saņēma arī starpību.

Ja kapitālistiskajā sistēmā lielākā jaudibināto uzņēmumu daļa bankrotē jau pirmajos gados, ja ne mēnešos, tad Mondragon uzņēmumu sekmības rādītājs pārsniedz 90%. Viens no tik sekmīgas darbības cēloņiem ir savs iekšējais kapitāla fonds, kas kooperatīvajiem uzņēmumiem nodrošina pietiekamu bezprocentu kapitālu. Otrs iemels ir savas zinātniskās pētniecības un jaunu produktu izstrādāšanas iestādes. Pirmo šādu iestādi „Saiolan” Mondragon dibināja 1981. gadā. Tā ne tikai izstrādāja jaunus produkcijas veidus, bet arī apmācīja speciālistus, gatavoja tehniskos resursus, palīdzēja izstrādāt uzņēmējdarbības plānus un piešķīra tiem nepieciešamo finansējumu.

Jaunu ideju inkubēšanai, tālākai izstrādei un ieviešanai tika radīts pētniecības un attīstības centrs „Ikerlan”, kurš sadarbojas ar uzņēmējdarbības skolu. Tātad daļa Ikerlan darbinieku ir studenti, kuri savas mācības apvieno ar zinātnisku praksi un pat dibina savus uzņēmumus. Patiecoties sekmīgai Ikerlan darbībai, Mondragon pirmie Spānijā sāka ražot datorčipus, saules enerģijas paneļus un ūdeņraža dzinējus.

Mēs nedzīvojam paradīzē un mēs neesam enģeļi Nevajadzētu domāt, ka viss Mondragon attīstībā noritējis gludi un bez konfliktiem.

Lai gan lēmumus demokrātiski pieņem paši darbinieki, tomēr efektīvai un operatīvai darbībai nepieciešami arī darba vadītāji jeb menedžeri. Arī viņi tiek ievēlēti demokrātiski un tikpat demokrātiski var tikt atbrīvoti no amata, bet ne vienmēr izdodas demokrātiju ideāli līdzsvarot ar darbu vadītājam piešķirtajām pilnvarām.

Kad Ulgor sāka ledusskapju ražošanu, tika izveidota papildus ražotne ar nosaukumu Fagor un darbinieku skaits īsā laikā pieauga līdz 3 500. Jaunpieņemtie darbinieki steigā netika pietiekami apmācīti kooperatīvajā ideoloģijā, turklāt darbs noritēja ļoti lielā kolektīvā. Sāka veidoties plaisa starp menedžeriem un strādniekiem. Lai gan ledusskapju ražošana neizrādījās tik ražīga, salīdzinot ar citiem produkcijas veidiem, menedžeri gribēja sev lielāku atalgojumu, kā arī tiesības piešķirt vai nepiešķirt bonusus parastajiem

strādniekiem. Izcēlās konflikts, kura rezultātā 700 darbinieku pieteica streiku, kas ilga veselu dienu. Darbinieki atgriezās darbā, bet 24 streika iniciatorus menedžeri atbrīvoja no darba. Tā gan bija pagaidu atbrīvošana, jo tiesības pilnīgi atbrīvot no darba pieder tikai uzņēmuma kopsapulcei. Šis gadījums izraisīja plašas diskusijas. Lai gan risinājums Publikācijas (2009 - 2012) 623 galu galā tika rasts, palika zināma spriedze. Kopš tā laika Mondragon cenšas neveidot lielas ražotnes. Kad darbinieku skaits pārsniedz 300 līdz 400 un turpina augt, ražotne tiek sadalīta sīkākās vienībās. Tas jūtami uzlabo saskarsmi, jo mazākās ražotnēs cilvēki cits citu pazīst.

Pielāgošanās globālajai tirgus ekonomikai (1985 – 1990) Galvenie posmi: – 1986. gadā Spānija atveras Eiropai – 1987. gadā Mondragon apgrozījums pārsniedz 1.6 miljardus dolāru, 19% no tā ir eksports; – 1989. gadā Spānija savu ekonomiku atver visai pasaulei (paraksta PTO līgumu), basku zeme pieņem Mondragon attīstības modeli; – 1990. gadā Mondragon biedru skaits pārsniedz 21 300, aktīvu vērtība pārsniedz 2,6 miljardus dolāru, darbojas vairāk nekā 100 kooperatīvi, Mondragon skolās mācās 6500 studentu.

Globalizācija – tas ir nežēlīgs karš Globalizācija – tas ir nežēlīgs karš, kurā reizēm, kā Lībijas vai Irākas gadījumos, tiek izmantots arī militārais spēks.

Mēs pašlaik dzīvojam globalizācijas un neoliberālisma ideoloģijas laikmeta norietā.

Globālizācija nozīmē, ka nacionālo valstu robežas tiek atvērtas neierobežotai preču, pakalpojumu, kapitāla un arī cilvēku plūsmai. Tas nozīmē arī to, ka nacionālām valdībām vairs nav tiesību atbalstīt vai citādi aizsargāt savus uzņēmējus un ražotājus.

Teorētiski tiek runāts par vienādiem konkurences noteikumiem, bet praksē mēs labi redzam, ka vienlīdzīgi nav ne konkurences noteikumi, ne svara kategorijas. Piemēram, Latvijā ir vienas no zemākajām lauksaimniecības subsīdijām un vieni no augstākajiem nodokļiem ES, bet robežas augsti subsidētai produkcijai jātur vaļā. Arī svara kategorijai ir liela nozīme. Sportā taču nesūta ringā netrenētu pamatskolnieku, lai tas cīnītos ar smagsvara profesionālu bokseri. Bet neoliberālā ekonomikā plikam, nodokļu žņaugtam zemniekiem jākonkurē ar labi kapitalizētiem starptautiskajiem gigantiem.

Faktiski globalizācija nozīmē to, ka gigantiskas starptautiskās korporācijas sagrābj upurvalstu tirgus un tos bez žēlastības izlaupa. Korporāciju galvenais mērķis ir dot maksimālu peļņu saviem akcionāriem, un tām nav svarīgi, kā pēc tam dzīvos latvieši, spāņi, baski vai pat vienkāršie amerikāņi. Izlaupījušas vienu tirgu, korporācijas dodas uz nākamo. Tām nav ne juridisku, ne morālu tiesību samazināt peļņu, lai kaut ko labu izdarītu sabiedrībai, kuru tās okupējušas. Katra labdarība, ja vien tā nav rafinēta PR kampaņa, tiks traktēta kā noziegums pret korporācijas akcionāriem.

Korporācijas sagrābj ne vien okupēto valstu tirgu, bet arī varu. Tas nozīmē, ka okupēto valstu valdībām jāpārstāv nevis savu pilsoņu, bet starptautisko korporāciju intereses.

Tieši tā tas notiek arī praksē.

Nacionālie privātuzņēmumi nespēj efektīvi pretoties korporāciju invāzijai. Nespēj tāpēc, ka arī šiem privātuzņēmējiem ir tāds pats mērķis – maksimāla peļņa. Ja kāds piedāvā pievilcīgu cenu, tipisks privātuzņēmējs savu uzņēmumu pārdos. Vai arī paspēlēs

624 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos biržā. Tieši to izdarījuši daudzi Latvijas privātuzņēmēji. Es īsti nezinu, kam piederēja, piemēram, „Valmieras piens”, bet nu šis uzņēmums pārdots Krievijas pārpircējiem, kas iecerējuši to pārpakot un pārdot tālāk Francijas korporācijai „Danon”.

Kooperācija ir vienīgā uzņēmējdarbības forma, kas spēj pretoties korporāciju invāzijai.

Pirmkārt, tāpēc, ka kooperatīviem peļņa nav galvenais mērķis, un, otrkārt, tāpēc, ka visi kooperatīvu biedri ir arī īpašnieki, un viņi var nolemt nepārdoties. Lai pārdotu kooperatīvu, tas vispirms jālikvidē, un šādam lēmumam nepieciešams kvalificēts biedru vairākums.

Tas apstiprinājās arī Spānijas gadījumā. Pēc atvēršanās globālajiem spēlmaņiem Spānijā sākās agresīva ārvalstu korporāciju invāzija. Piemēram, tirdzniecību gribēja pārņemt Amerikas mazumtirdzniecības gigants Wal-Mart. Tā būtu noticis, ja ne Mondragon. Mondragon bija uzkrājis tik daudz sava kapitāla, ka Spānijas un daļēji arī Francijas lielākos veikalus spēja nopirkt pirmais. Pēc tam atlika šos veikalus konvertēt par patērētāju un darbinieku kooperatīviem. Tā dzima kooperatīvo veikalu tīkls „Eroski”.

Kooperatīvā banka „Caja Laboral” tika pārstrukturēta un sadalīta divās daļās: viena turpināja veikt specifiskas Mondragon kooperatīvu funkcijas, bet otra tika transformēta par parastu, bet arī darbiniekiem piederošu komercbanku, kas atvēra 389 filiāles visas Spānijas teritorijā, aizņemot būtisku Spānijas banku sektora daļu, kas vairs netika ārvalstu iebrucējiem. Saprotiet, kas par vērienu! Bet to visu sāka tikai viens pārgalvīgs jezuītu priesteris un pieci viņa audzēkņi!

Faktiski Mondragon grupa pati centralizēja savu pārvaldi un transformējās par Mondragon korporāciju, kura ar agresīvajām privātkorporācijām varēja konkurēt kā līdzīgs ar līdzīgu, vai pat tās pārspēt, jo Mondragon ir sava finanšu bāze. Jā, tā bija zināma atkāpšanās no sākotnējās Mondragon grupas struktūras, kurā katrs kooperatīvs bija pilnīgi autonoms, bet tā bija stratēģiska izdzīvošanas izvēle. Ne tikai basku reģionam, bet visai Spānijai.

Tā kā Mondragon saviem biedriem garantē darbu uz visu mūžu, nācās mainīt arī jaunu biedru uzņemšanas noteikumus. Tika ieviests gadu garš kandidāta termiņš, un dažos gadījumos, it īpaši ārpus Spānijas, tika pieļauta algotu strādnieku iesaistīšana darbā, šos strādniekus vispār neuzņemot kooperatīvā. Ir valstis, kuras vispār aizliedz kooperatīvu darbību vai arī to birokrātiski apgrūtina. Bet Mondragon pieder uzņēmumi arī šādās valstīs, piemēram, Meksikā, Ķīnā un Brazīlijā.

Ekspansija piecos kontinentos Pārstrukturējies un centralizējis savu stratēģiju, Mondragon turpināja savu ekspansiju arī globalizācijas apstākļos, bet nu jau piecos pasaules kontinentos. 1996. gadā korporācija apvienoja 86 kooperatīvus, no kuriem 86 turpināja ražot, 44 bija izglītības kooperatīvi, 7 – lauksaimniecības, 15 – būvniecības. Kopumā darbojās 66 000 biedru.

1997. gadā Mondragon aktīvu vērtība sasniedza 7,5 miljardus dolāru, tika nodibināta Mondragon universitāte, korporācija kļuva par vadošo mājsaimniecības preču un mašīnu ražotāju Spānijā un trešo lielāko automobiļu sastāvdaļu ražotāju Eiropā.

1999. gadā Mondragon pieņēma lēmumu piesaistīt ārējo kapitālu, bet bez balsošanas Publikācijas (2009 - 2012) 625 tiesībām. Pašlaik šāds no ārienes piesaistītais kapitāls sastāda 13% no Mondragon aktīviem.

2003. gadā Mondragon darbojās jau 160 kooperatīvi ar 75 000 biedru. Korporācija sadalīta trijos segmentos: industriālais (135 kooperatīvi), finansiālais (6 kooperatīvi) un tirdzniecības (14 kooperatīvi). Eroski ir trešais lielākais mazumtirdzniecības tīkls Spānijā, kura filiāles darbojas arī Francijā un Vācijā.

Pašlaik kooperatīva biedru skaits ir pārsniedzis 100 000, bet strādnieku skaits – krietni lielāks. Apmēram15% strādājošo ir kooperatīvu biedru kandidāti. Krīzes periodā, kāds, piemēram, Eiropā sākās 2008. gadā, kandidāti un piesaistītie nebiedri var tikt atbrīvoti no darba, bet kooperatīva biedriem arvien garantēts darbs uz mūžu, pensija, izmantojamas zemes gabals un rezerves fondā ieskaitītā kapitāla daļa. Atalgojums arī nebiedriem Mondragon uzņēmumos ir par vidēji 15% lielāks nekā līdzīga profila kapitālistiskajos uzņēmumos. Kooperatīva biedrus nevar uzskatīt par algādžiem, ik mēnesi izmaksātā nauda ir daļa no viņu kooperatīva prognozētajiem ieņēmumiem, mīnus atskaitījums rezerves fondā, nedalāmajā kapitālā un Mondragon sociālajās programmās. Gada noslēgumā parasti maksā „13. vai pat 14. algu”. Tā atkarīga no tā, cik prognozētā kooperatīva peļņa atbilst faktiskajai.

Patlaban Mondragon darbojas visās augstāko tehnoloģiju jomās, izceļas ar priekšzīmīgu kvalitāti un cenām. Cenas pieņemamā līmenī palīdz noturēt gan inovācijas gan fakts, ka kooperatīvu ražotnēs ir maz maz uzraugu un kvalitātes kontrolētāju, jo par kvalitātes pārbaudi atbildīgi rūpējas paši ražotāji. Taču arvien grūtāk konkurēt ar Ķīnas ražotājiem, jo Ķīnā pagaidām ir salīdzinoši lēts darbaspēks un ļoti elastīgs darba stundu skaits.

Katram kooperatīva biedram ir tiesības no kooperatīva brīvi izstāties, saņemot arī savu gados uzkrāto peļņas daļu, taču nav tiesību savu dalību pārdot ārpus kooperatīva.

Tas darīts ar gudru ziņu, jo daudzi kooperatīvi citās zemēs zaudēja savu statusu tāpēc, ka sāka brīvi tirgot savas daļas vai piesaistīt naudu no ārpuses, līdz ar dalību piešķirot arī balss tiesības. Tādējādi kapitālistiskiem uzņēmumiem bieži izdevās pārņemt kontroli kooperatīvā un konvertēt to par parastu peļņas uzņēmumu vai arī – likvidēt kā konkurentu.

Mondragon dibinātājs par cilvēces nākotni “Kooperatoru prātos ir ideja, ka nākotnes sabiedrība visdrīzāk būs daudzveidīga visās savās organizatoriskajās formās, ieskaitot ekonomiku. Darbosies un sadarbosies sabiedrībai piederoši uzņēmumi, kooperatīvi un privātas firmas; tirgus attiecības savīsies ar plānošanu un paternāla (birokrātiska) tipa uzņēmumiem – gan kapitālistiskiem, gan sociāliem. Katra saskarsme, katras darbības daba, katras kopienas evolūcijas un attīstības pakāpe prasīs īpašu pieeju, kas neaprobežosies ar vienu organizācijas formu. Ja vien mēs ticam cilvēku savstarpējai mīlestībai, viņu brīvībai, taisnīgumam un demokrātijai.”

626 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos Īsa Latvijas postmoderno politisko terminu skaidrojošā vārdnīca Ekonomists – cilvēks, kas ar nopietnu sejas izteiksmi klāsta valdošajai konjunktūrai nepieciešamo teorētisko abstrakciju, kurai nav nekādas saistītas ar realitāti. Ekonomistu prognozes atpazīstamas pēc tā, ka tās nekad nepiepildās. Ja tomēr ārkārtīgi retā gadījumā piepildās, tad tā ir minētāja laime.

Ekonomika – milzīgs kazino, kurā tie, kam daudz naudas, legāli aplaupa tos, kas strādā, kam nav naudas vai tās ir maz.

Tautsaimnieks – kādreiz pastāvējusi profesija, kuras uzdevums bija organizēt harmonisku saimniecisko kopdarbību. Pašlaik šī profesija iznīdēta un netiek gatavota, jo Latvijai nav valstisku mērķu, nav noteiktas nacionālās intereses un nav arī pašas tautsaimniecības. Ēnu ekonomika – nabadzībā iedzītas sabiedrības dzīlēs dzimusi saimnieciska pašdarbība, kuras mērķis ir izdzīvot ekonomiski represīva režīma vai genocīda apstākļos.

Būtībā tā ir kooperācija, kas cenšas pastāvēt ārpus vai paralēli korporatīvajai sistēmai. Ēnu ekonomika var radīt alternatīvu savstarpējo norēķinu sistēmu, kas darbojas līdztekus oficiāli uzspiestajai un būtiski palielina cilvēku iespējas izdzīvot, paliekot savā dzimtenē un saglabājot ģimenes. Ēnu ekonomika savā būtībā ir demokrātiska un tajā var izaugt stipri demokrātijas asni. Latvijā ēnu ekonomikas apkarošana pasludināta par primāro valdības uzdevumu.

Politiķis – bezatbildīgs cilvēks bez kauna un sirdsapziņas, kas par zināmu samaksu un privilēģijām gatavs tēlot politiķi un balsot tā, kā vajag viņa darba devējiem. Reizēm viņš vai viņa tā iejūtas lomā, ka aizmirst, ka ir tikai algots aktieris.

Politiskā partija – vidējā biznesa projekts, ko ambiciozu cilvēku grupa iesniedz oligarhiem. Ja oligarhi projektu atzīst par gana pārliecinošu elektorāta pievilināšanai, partijai tiek piešķirta nauda PR kampaņai. Ja partijai izdodas piemuļķot vēlētājus un tikt Saeimā, tai jāatstrādā oligarhu ieguldītā nauda, kā arī jāgādā par spēles noteikumu pielāgošanu politiskā biznesa vajadzībām.

PR – latviski PR nozīmē sabiedriskās attiecības, bet agrāk to sauca par propagandu.

Valsts prezidents – cilvēks, kurš bezjēdzīga šova un privilēģiju dēļ gatavs atteikties no savas dzīves un personības, bet kurš gatavs staigāt uzvalkā un nēsāt kaklasaiti (sievietei iespējami varianti). Par šo upuri pēc dienesta viņš saņem īpašu pensiju, dzīvokli, apsargu un sekretāri. Viņam ik pēc laika jārunā publiski, bet tā, lai neko skaidri nepateiktu.

Parlaments – no franču vārda „pļāpātuve”, bet būtībā liels cirks, kurā iluzionistiem pārliecinoši jātēlo, ka viņi pārvalda valsti. Patiesībā parlaments apkalpo tos, kas investējuši politikā. Latvijas gadījumā Saeima pielāgo likumus Briselē un citos starptautiskos varas centros pieņemtajiem lēmumiem un direktīvām.

Publikācijas (2009 - 2012) 627 Premjerministrs – cilvēks ar sadistiskām tieksmēm, kam jāpieņem nepopulāri (patiesībā noziedzīgi) lēmumi, bet jārunā optimistiski. Arī viņam jānēsā uzvalks ar kaklasaiti, kā arī jātēlo labs ģimenes cilvēks. Saistībā ar premjerministra apstiprināšanu parasti tiek sacelta liela brēka, taču būtībā derētu katrs sadists, kas gatavs staigāt uzvalkā un nēsāt kaklasaiti.

Politika – viena no ienesīgākajām biznesa jomām, caur kuru tiek iztirgotas tautas un valsts intereses.

Džordžs Soross – starptautisks mega spekulants, finanšu haizivs un laupītājs, kurš vienmēr rūpīgi sagatavo savas operācijas, veidojot savu algotu aģentu tīklu, kurš jau aptvēris visu zemeslodi un teritoriāli pārspējis visas vēsturē pazīstamās impērijas. Īpašu vērību Soross velta inteliģencei, kuru vienkārši nopērk caur grantiem un citiem mehānismiem, jo caur inteliģenci var manipulēt parastās tautas apziņu un domāšanas stereotipus. Kā jau inteliģents laupītājs, Soross nelielu sava laupījuma daļu ar cēlu, plaši izreklamētu žestu atdāvina paša aplaupītajiem upuriem. Tāpēc daudzi vienkārši ļaudis, kas nav iedziļinājušies, Sorosu uzskata par labdari. Soross bija viens no svarīgākajiem

faktoriem jaunākās globālās finanšu krīzes izraisīšanā. Patlaban Sorosa aģentūra īsteno tā saukto „maijpuķīšu revolūciju” Latvijā. Līdzīgu „revolūcijas” Sorosa tīkli īstenojuši Grūzijā, Ukrainā, Ēģiptē, Tunisijā, Vidusāzijas republikās un daudz kur citur. Vairākās valstīs pret Sorosu ierosinātas kriminālas izmeklēšanas.

Inteliģence – pērkams, bet iedomīgs cilvēku slānis ar pretenzijām, kam, ieķīlājot dvēseli, laimējies tikt pie Sorosa grantiem. Žurnālists – parasti gados jauns cilvēks ar vāju iztēli, kurš neinteresējas par dzīvi, bet par naudu sacer vienveidīgus stāstus par politiķiem, biznesmeņiem un citām slavenībām, kuras pats palīdzējis radīt. Reizēm žurnālists atceras, ka bez slavenībām Latvijā dzīvo arī citi cilvēki. Žurnālistus izmanto sabiedriskās domas formēšanai.

Politologs – PR speciālists, kura uzdevums ir tautai ieskaidrot neizskaidrojamo. Arī politologus aktīvi izmanto sabiedriskās domas formēšanai.

Korporatīvie mēdiji – korporācijas, kuru uzdevums ir novērst sabiedrības uzmanību no reālās dzīves, to aizvietojot ar savu virtuālās realitātes šovu. Mēdiju misija ir gādāt, lai mēdiju lietotāju apziņa būtu izklaidēta un izkliedēta, lai tie neko nesaprastu un nekad neapjaustu dzīves kopainu, kā arī nestu peļņu pašiem mēdijiem. Tipisks mēdiju patērētājs ir sarāvis saites ar citiem cilvēkiem, ja vien tie citi netiek rādīti mēdijos.

Korporācijas – naudas taisīšanas uzņēmums, kura uzdevums ir gādāt ārvalstu investoriem peļņu uz kolonizētās teritorijas noplicināšanas un saindēšanas rēķina.

Starp Latvijā ietekmīgākajām korporācijām minami ārvalstu banku un lielveikalu tīkli, mēdiji, sakaru tīkli u.d.c. Korporācijām ir tendence neierobežoti izplesties, ceļā aprijot nacionālos uzņēmumus, likvidējot nacionālo un vietējo ekonomiku. Korporāciju okupētā teritorijā iznīkst cilvēku dabiskās saites, solidaritāte un sadarbība.

Tauta – iedomāta abstrakcija, kuras vārdu bieži lieto nevietā vai nelietīgi. Korporāciju kontrolētā teritorijā tauta nevar pastāvēt, ir tikai korporāciju vergi un korporāciju klienti, kuru uzdevums ir ziedot savu dzīvi un brīvību, lai gādātu korporācijām peļņu.

Tautas iedīgļi gan var saglabāties pagrīdē. Tautas atlabšanu kavē cilvēku īsā atmiņa, nespēja mācīties no jau pieļautajām kļūdām un maldiem, nespēja galveno atšķirt no 628 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos nesvarīgā, cēloņus no sekām.

Oligarhi – investori (cilvēki vai korporācijas), kas iegulda politikā. Viņi finansē šo politisko teātri, no tā gūstot bezdievīgu peļņu un reālo varu.

Brīvais tirgus (saukts arī par „tirgus ekonomiku”) – ideoloģija, kas mudina atvērt valsti korporāciju ienākšanai un neierobežotai darbībai. Cilvēki bieži pārprot, iedomājoties, ka brīvība domāta viņiem. Patiesībā tā ir neierobežota brīvība un privilēģijas tikai korporācijām.

Latvija – korporāciju pārvaldīta teritorija, kurai ļauts lietot nacionālo karogu un dziedāt himnu. Iespējamas arī dažas citas dekorācijas un simboli, lai cilvēkiem radītu ilūziju, ka tā ir suverēna valsts.

Triju zvaigžņu ordenis – augsts apbalvojums par nopelniem korporāciju labā vai kollaborāciju, kā arī atzinības zīme zviedru karaļnama staļļa zirgu puišiem. Vairāki godīgi cilvēki no šāda apbalvojuma ir atteikušies, ar to cenšoties modināt Latvijas ļaužu apziņu un patriotismu.

Satversme – dokuments, kuru drīkst tulkot tikai šim nolūkam īpaši radītas iestādes un iecelti speciālisti.

Latvijas valdība – ar to pieņemts apzīmēt nacionālās varas iestādes: Saeimu, Ministru kabinetu, tiesu sistēmu. Ja izseko, kas diktē šo institūciju politiku, pareizāk šīs institūcijas būtu apzīmēt par koloniālo administrāciju.

Latvijas tauta – domāts Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošo cilvēku kopums, kas ieguvuši Latvijas pilsoņa statusu un kam pēc Satversmes pieder suverenā vara Latvijā.

Arī tas neatbilst reālajam stāvoklim, jo pirmkārt, pilsoņi no suverenās varas ir atteikušies, otrkārt, liela darbaspējīgo pilsoņu daļa vairs nedzīvo Latvijā un šī daļa strauji pieaug.

Eiropas Savienība – globālās korporāciju varas reģionālā administrācija Eiropā, kuras uzdevums ir nodrošināt korporācijām labvēlīgu biznesa vidi ES inkorporētajās un atkarīgajās teritorijās.

NATO – korporāciju varas militārais spārns, kura uzdevums ir pārliecināt suverēnas valstis, ka tām ērtāk būs atteikties no suverenitātes un atvērt robežas korporācijām. Lai arī sākotnēji dibināta kā eiroatlantiska aizsardzības alianse, pašlaik NATO veic proaktīvas un agresīvas militārās un policejiskās akcijas visos mūsu zemeslodes kontinentos.

Krāsainā vai ziedu revolūcija – misija tā pati, kas NATO, tikai militāru līdzekļu vietā tiek izmantota ārvalstu aģentūru pirkta, apmācīta un atbalstīta inteliģence, bez darba palikusī jaunatne, naivi ideālisti un ziņkārīgie, kuriem patīk demokrātiski lozungi, skaisti vārdi un filmēšanās korporatīvajos mēdijos. Lētticīgi ļaudis ar prieku un cerībām pulcējas masu akcijās, paši neko nesaprotot, jo revolūcijai nav izsludināti konkrēti mērķi. Ja valdība šā apvērsuma iznākumā krīt vai piekāpjas, valstī ienāk korporācijas jeb arī tiek palielināta korporāciju vara.

Geju kustība – globāli organizēta, bagātīgi finansēta un diplomātiski atbalstīta psiholoģiskā kara diversija pret katras kultūras pašu kodolu un dvēseli. Starptautiski organizētajām geju akcijām nav nekāda sakara ar parastiem homoseksuāliem cilvēkiem, taču šajās akcijās labprāt iesaistās inteliģence, žurnālisti un politiķi (izņemot tos, kas tēlo konservatorus; pārējās definīcijas skat. augstāk). Cilvēki ar iznīcinātu kultūras kodolu ir labi patērētāji un labi korporāciju vergi, tātad labi korporāciju biznesam un Publikācijas (2009 - 2012) 629 IKP. Geju kustībai ir daudz līdzību ar krāsainajām revolūcijām.

Demokrātija – patlaban tas ir tas, ko jums stāsta politiķi, politologi, inteliģence un rāda mēdiji. Definēt nav iespējams, ja nav kritēriju. Demokrātijas teātris eksistē vienīgi mēdiju rīkotajos realitātes šovos un viegli suģestējamu cilvēku iztēlē, kas automātiski atkārto iepriekšējā vakara „Panorāmā” vai līdzīgā raidījumā dzirdētās frāzes. Kaut kāda patiesa demokrātija būtu iespējama sabiedrībā, kas atbrīvojusies no korporācijām un citām despotijas vai oligarhijas formām. Demokrātija ir tad, kad pilsoņi paši aktīvā sadarbībā brīvi veido savu dzīvi, negaidot, ka to kāds varētu pasniegt gatavu no augšas.

Reklāma – tie ir speciālistu uzburti, fokusa grupās izmēģināti tēli, kas jums pasaka priekšā, ko jums patiesībā vajag. Ja reklāmu atkārto gana bieži un pārliecinoši, ievij to dažādos sižetos, tās patērētāji patiešām notic, ka tieši to viņiem vajag. Reklāma ir laba biznesam.

Liberāļi – cilvēku grupa, kas reizēm sevi pretenciozi dēvē par Eiropas liberālo vērtību nesējiem, bet kas nespēj paciest atšķirīgu viedokli.

Pasaules sabiedriskā doma – korporatīvajās ziņās un komentāros bieži lietots jēdziens, ar ko jāsaprot mums visiem ļoti labi zināmas superlielvalsts administrācijas oficiālais viedoklis. Padomju laikā bija analogs oficiālā viedokļa apzīmējums: „Visa

progresīvā cilvēce”.

Konkurence – sociālā darvinisma mācības (izdzīvo stiprākais, dabiskā atlase) modernizētā versija, ko mums māca, lai mēs cits ar citu plūktos, cits citu gremdētu, krāptu, muļķotu, nodotu, apmelotu, izspiestu no dzīves, dalītos grupās un cits citu apkarotu. Tā ir tā pati vecā oligarhu stratēģija, kurā viņiem pašiem paredzēta uzvarētāja un galvenā arbitra vieta. Kamēr mēs plūksimies, tikmēr uzvarētāji būs un pār mums valdīs starptautiskās korporācijas. Tautas stratēģija ir pilnīgi pretēja: sadarboties, palīdzēt, atbalstīt, solidarizēties, mīlēt, cienīt, sargāt, turēt svētu katru dzīvību, būt godīgiem pret sevi un citiem.

Bizness – no Amerikas ievazāts jēdziens, ar ko jaunākajos laikos ierasts apzīmēt naudas taisīšanu ( Money Making), sevi neapgrūtinot ne ar kādiem morāliem vai taisnīguma apsvērumiem, neradot neko sabiedrībai derīgu – ka tik nāk nauda, nauda nesmird. Visienesīgākais bizness ir nāves bizness, tāpēc biznesa cienītājiem patīk kari, tāpēc kari pasaulē nenorimst.

Izglītības sistēma – daļēji valsts finansētas iestādes, kas bērnus un jauniešus gatavo nožēlojamai eksistencei korporāciju pārvaldītā pasaulē: viduvēji vai pus apmācītus, bet paklausīgus korporāciju vergus, patstāvīgi domāt nespējīgus korporāciju klientus un patērētājus. Augstākā izglītība ir biznesa nozare, kas par naudu paver iespējas saņemt diplomu, bet negarantē iespējas gūt pastāvīgu darbu atbilstoši ierakstītajai specialitātei.

Nauda – sākotnēji iecerēta kā savstarpēju norēķinu vienība preču un pakalpojumu apmaiņas atvieglošanai, taču korporatīvajā pasaulē naudai piedēvēta lielākās bagātības nozīme. Viss tiek vērtēts pēc naudas, tāpēc saka, ka nauda valda pār pasauli. Pieņēmuši ilūziju, ka nauda ir visa mērs un bagātība, cilvēki dzenas pēc naudas, aizmirstot patiesās dzīves vērtības. Korporācijas šo ilūziju izmanto, lai tie, kam daudz naudas un kas kontrolē naudas apriti, varētu aplaupīt tos, kas rada vērtības, bet kuriem naudas ir mazāk vai tās nav nemaz. Kontrolējot naudas plūsmas, korporācijas kontrolē cilvēkus, 630 Jānis Kučinskis: Latvija globalizācijas tīmekļos kas dzenas pēc naudas.

Starptautiskās reitinga aģentūras – licencēti iestādījumi, kas par naudu piešķir vērtējumus finanšu iestādēm, vērtspapīriem un valstīm, par naudu var veikt arī auditu, safabricējot maksātājam izdevīgāko vērtējumu. Ja aģentūra paaugstina reitingu kādai valstij, parasti tas ir signāls, ka šajā valstī ir radīta korporācijām īpaši labvēlīga vide, bet šīs valsts parastie iedzīvotāji var gatavoties īpaši nekaunīgai aplaupīšanai vai krīzei.

Starp citu, Latvijai tikko mazliet paaugstināja kredītreitingu.

Tiesa – iestāde, kas konfliktus izšķir par labu tiem, kam ir nauda, vai tiem, kas prot atrast vai radīt caurumus likumos, kas arī parasti prasa naudu. Korporācijas likumus pasūta un nopērk, ko sauc par lobēšanu. Korporāciju tiesības nostiprinātas starptautiskos līgumos, kuriem tiek atzīts lielāks spēks nekā nacionālajiem likumiem.

Veselības aprūpes sistēma – palīgstruktūra globālo zāļu un medicīnas tehnoloģiju firmu, kā arī apdrošināšanas sabiedrību peļņas kāpināšanai. Lai peļņa būtu liela, jāgādā daudz hronisku slimnieku, kas zāles rij saujām. Ja zāles patiešām ārstētu, slimnieki izveseļotos un kristu peļņa, tāpēc zāles ir tikai simptomu nomākšanai un jaunu slimību radīšanai. Tāpēc sistēma atteikusies no veselības profilakses un veselīga dzīvesveida sludināšanas. Faktiski caurmēra dakteris pārvērsts par zāļu firmu izplatīšanas aģentu, uzskaitvedi un PR darbinieku.

Lielveikalu tīkli – tiem vairākas funkcijas: monopola vai oligopolijas izveide kolonizētajā teritorijā, vietējo tirgotāju iznīdēšana, iepirkšanas cenu diktēšana, lai iznīdētu vietējos ražotājus, pārdošanas cenu uzskrūvēšana (tirdzniecības uzcenojumi bieži pārsniedz 1000%), importa kāpināšana (valsts nonāk parādos), kapitāla izsūkšana no vietējām ekonomikām un izvešana no Latvijas, ilgstošai uzglabāšanai ar ķimikālijām apstrādātu, neveselīgu produktu izplatīšana, kas grauj sabiedrības veselību un imunitāti. Iepērkoties lielveikalos, mēs graujam savas valsts un vietējās pašvaldības ekonomiku, graujam savu veselību un gādājam peļņu ārvalstu korporācijām.

Latvijas banku sistēma – Latvijai nav savas banku sistēmas, pat Latvijas Banka ir tieši pakļauta Eiropas Centrālajai bankai un citām globālām finanšu institūcijām, un tai nav saistoši pat vietējās koloniālās administrācijas lēmumi. Komercbanku sistēmu veido ārvalstu banku tīkls un formāli valstij piederošā Hipotēku banka, kura tāpat atkarīga no starptautiskām. Komercbanku uzdevums ir kontrolēt visu mūsu dzīvi, būt mūsu svarīgākajam ģimenes loceklim, kontrolēt un ar nodevu aplikt katru mūsu maksājumu.

Bez tam bankas veicina patēriņa kultu (dzīvi pāri saviem līdzekļiem), finansē importu, ievada mūs parādu verdzībā, organizē parādu piramīdas, spekulāciju burbuļus un citas kriminālas shēmas. Pēdējos gados bankas ar savu interešu pārstāvju SVF, EK un PB starpniecību diktē katru Ministru kabineta un Saeimas soli. Ja kāds patiešām gribētu atbrīvoties no oligarhijas, tad to nevar izdarīt, apejot ārvalstu banku tīklu Latvijā. Tā ir oligarhijas asinsrite un sirds!

Lats – vēl viens skaistvārds, kas rada sentimentālas asociācijas ar pirms kara pastāvējušo suvereno Latvijas valūtu lats. Patreizējais lats dzima, Latvijai uzņemoties ārējo parādu un SVF noteikumus, tas segts ar ārējiem aizņēmumiem, sākotnēji piesaistīts SDR valūtu grozam, bet tagad – eiro. Tā kā ne dolāram, ne eiro nav reāla seguma, tad tāda nav arī latam. Lats nav suverēna valūta, nav arī tautsaimniecības regulēšanas instruments, jo Publikācijas (2009 - 2012) 631 bez lata Latvijā brīvi apgrozās neierobežots skaits citu naudas vienību. Protams, latu ar politisku lēmumu varētu pārvērst par suverēnu valūtu. Lai tas nekad nenotiktu, koloniālā administrācija nolēmusi no lata atteikties pavisam.

Uzņēmība – uzņēmējdarbība kā kalpošana tautai, piedāvājot tautas attīstībai nepieciešamo un par to saņemot taisnīgu atlīdzību. Tieši uzņēmības mums pašlaik pietrūkst visvairāk.

2011. gada 9. jūnijs Citi autora darbi „Jaunā pasaules kārtība un mēs paši”, 2000. gads Gundara Valdmaņa grāmatas “Starp dzirnakmeņiem” pamata teksts (bez vēlākiem pielikumiem un papildinājumiem) „No interešu kariem uz interešu harmoniju”, 2001. gads „Dzīve karastāvoklī”, 2001. gads „Hipotēku banka vakar, šodien, rīt: Attīstības bankas tapšana”, 2003. gads „Krājaizdevu sabiedrību ceļvedis: Kopdarbības iespējas Latvijā”, 2004. gads „Kooperācijas attīstība Latvijā un pasaulē: Idejas, vēsture, perspektīvākie attīstības virzieni”, 2004. gads „Mājokļu politika un tās instrumenti”, 2006. gads