Annotation GUNĀRS CĪRULIS LIKUMA vārdā!. VĒROJUMI un PĀRDOMAS IZDEDNIECTBA « LIESMA » RĪGA 1968 mākslinieks A. Lielais Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
PAR VĒLU VEIKSMES LĪNIJA APRAUJAS NEGAIDOT MEDAĻAS OTRA PUSE PIEZĪMJU BLOKA LAPPUSĒS MĀKOŅI SABIEZĒ
piezīmju bloka lappuses VĒTRA VAI ATELPA? JAUNI VĒJI KREISĀ ROKA MELNO AVJU GANI SATURS GUNĀRS CĪRULIS LIKUMA vārdā!.
PAR VĒLU I Šoferim Pēterim Kaktiņam vēl nenāca miegs. Novietojis pašizkrāvēju mašīnu garāžā, viņš gan pagriezās uz māju pusi, bet jau pēc dažiem soļiem apstājās. Negribējās! Nevilināja ne gultas vieta tumšajā caurstaigājamā istabā, ne sakaltusi baltmaize pieliekamajā. Tādos apstākļos pat grāmatu rokā nepaņemsi. Tādos apstākļos var tikai apgulties, aizvērt acis un sapņot. Bet kāda jēga sapņiem, ja labākajā gadījumā ir cerības beidzot iekļūt autotransporta kantora kopmītnē, kur tāpat būs jādzīvo kopā ar svešiem cilvēkiem, tāpat jātup uz neizkravātiem čemodāniem un rītos jāstāv
rindā pie vannas istabas vai gāzes pavarda. Nē, prātīgāk ne par ko nedomāt. Prātīgāk aiziet uz bufeti un nīkuļot tur, kamēr pieveiks nogurums … Un Pēteris Kaktiņš virzīja savus soļus uz pilsētas centru. Nesen bija nolijuši krietna gāze. Vējš trenkāja pa debess jumu draudīgus mākoņus. Purināja koku lapotnes, šūpoja virs ielām pakārtās laternas, kuru gaišie apļi skrēja pa spīdīgo asfaltu. Drebinājās arī sarkano neona burtu atspulgs brāziena sakruzuļotajos milzīgas peļķes ūdeņos. Tā likās vienīgā kustība plašajā stacijas laukumā. Pat sarkanais uzraksts RĪGA, uztriepts tumšajiem padebešiem, šķita atrauts no pilsētas. Kaktiņš ierāva galvu paceltajā apkaklē un atvēra bufetes durvis.
Krogs kā krogs. Tas gan bija jauns un moderni iekārtots, bet būtībā palikusi tā pati dzertuve. Ari publika te iegriezās parastā, vismaz Pēterim radās iespaids, it kā viņš visus šos apmeklētājus būtu jau kaut kur redzējis. Nenovilcis lietus mēteli, viņš piegāja pie letes un palūdza bufetniecei: — Mazo kausu! — Alus ir tikai pudelēs. Pēteris iegremdēja roku darba uzvalka kabatā un pārskaitīja sīknaudu — pudelei nepietika. Viņš jau grasījās doties projām, kad blakām atskanēja zobgalīga balss: — Kas kaiš? Vai rožainās brilles pazaudēji? — Nē, miljonu. Kabatā caurums, laikam būs izkritis, — Pēteris īgni atcirta
un palūkojās kaimiņā. Tas bija švītīgi ģērbies slaida auguma gaišmatis. Maisiņi zem neizteiksmīgajām, zilajām acīm liecināja, ka viņš ir biežs ciemiņš šādās bufetēs. — Caurumu mēs tūlīt salāpīsim . . . Anniņ, četrus bairīšus ar pirmo kosmisko ātrumu! — vīrietis uzsauca tūļīgajai oficiantei. — Otrajam tavs' miesas svars diemžēl nav piemērots . .. — Ko tev no manis vajag? — Pēteris ar aizdomām vaicāja, tomēr sniedzās pēc glāzes. — Lai dzīvo šoferu starptautiskā solidaritāte! — jaunais paziņa uzsauca un saskandināja ar Pēteri. Viņi iedzēra. — Kā tu uzminēji? — Pēc cauruma kabatā, — vīrietis
skaļi iesmējās un iebāza pirkstu Kaktiņa krūšu kabatas caurumā, kurā redzēja šofera apliecības vākus. — Jā, pat ar pašizkrāvējiem tagad grūti nopelnīt, — Pēteris iztukšoja glāzi, ko kaimiņš tikmēr bija atkal piepildījis. — Un kur tu rāvi tādu lepnu klozi? — Uzvalciņš nav zemē metams, vai ne? — Laikam sālīts gabals? — Varu atļauties. Iedzersim! — viņš pacēla glāzi. — Par tiem, kas prot dzīvot! Ja gribi, pasniegšu privātstundas … Starp citu, mani sauc par Arturu. Kad iepazīsimies tuvāk, iespējams, ka pateikšu arī uzvārdu un telefona numuru. Stundu vēlāk bufeti slēdza. Bet četrām alus pudelēm jau bija pievienojušies divi tukši pusstopi.
Arā smidzināja lietutiņš. Blāvās spuldzes bija tinušās sīku lāsīšu šķidrautā. Balstīdams streipuļojošo Pēteri, Arturs tramīgi raudzījās uz visām pusēm. — Ko tu meklē? — Pēteris īsu mirkli it kā atguva skaidru saprātu. — Tavu miljonu. Viņš vilka Pēteri uz mašīnu stāvvietu. Tas paklausīgi sekoja, pārliecināts, ķa jaunais draugs meklē savu automobili, un daudz nebrīnījās, ka Arturam tikai trešajā mēģinājumā izdevās atslēgt kāda «Moskviča» durvis — galu galā ar degvīnu ribās roka nekad nav sevišķi droša. Dīvaini turpretī, ka Artura balss nemaz neizklausījās drebulīga: — Rāpies iekšā! Ātrāk! Mašīnā Pēteris tūdaļ aizmiga. Viņu uzmodināja strauja bremzēšana.
Palūkojies apkārt, viņš ievēroja, ka «Moskvičs» apstādināts tumšā meža lankā. — Vai kaut kas ar motoru? — viņš centās apjēgt notikušo. — Netur spiedienu, — Arturs strupi atteica. — Kas? — Tu, — Arturs pasmīnēja. — Nopamp- sties, drīz būšu atpakaļ. Pēteris atkal iegrima murgu pilnā miegā. Viņš pamodās tikai tad, kad Arturs pakratīja aiz pleca un pasniedza domkratu. Blakām neskaidri iezīmējās gaišas «Volgas» apveidi. Vēl gluži samiegojies, Pēteris izlīda no mašīnas un ķērās pie darba. Ieraudzījis, ka Arturs noņemto riteni ripina uz «Volgas» pusi, Pēteris nobrīnījās.
— Ko tu dari? Riepa taču vēl gluži jauna. — Tieši tāpēc. Ar Kaktiņa palīdzību viņš visus piecus riteņus iekrāva gaišās mašīnas salonā. Turp aizceļoja arī «Moskviča» akumulators, karburators, sainis ar instrumentiem — viss vērtīgais, ko izdevās steigā un tumsā nomontēt. Kad Pēteris beidzot pienāca klāt, izrādījās, ka «Volgā» vairs nav vietas. Arturs iegrūda viņam kaut ko saujā: — Še, un brauc ar elektrisko bāni. Viņš ieslēdza starmetējus. To gaismā Pēteris ieraudzīja, ka tur rokā vairākus sarkanus desmitniekus. Viņš metās mašīnai pakaļ. — Tas viss man? — Ja netici, pasūti sev rožainas
brilles? — Artura balss pārkliedza motora rūkoņu … Nākamajā vakarā, meklējot Arturu, kā arī iespēju salāpīt paģiras — gan fiziskās, gan morāliskās, Pēteris atkal iegriezās tai pašā bufetē. Šoreiz viņam mugurā bija svārki, ne jau tik lepni kā Artura, tomēr gluži pieklājīgiArturs sēdēja kopa ar pusmūža vīrieti un pavisam jauniņu, uzkrītoši smiņķētu tumšmati, tāpēc Pēteris neuzdrošinājās tuvoties. Bet jaunais paziņa nemaz nebija iedomīgs. Piecēlās un pieaicināja pie galdiņa. — Iepazīsties, Važoni, — viņš stādīja Pēteri priekšā, — talantīgais jauneklis, kuram vakar pasniedzu pirmo privātstundu. Tālākai izglītošanai nododu viņu tavā uzraudzībā.
— Pudeli konjaka! — Pēteris pasniedza oficiantei naudu. Par Važoni uzrunātais nopētīja samulsušo Kaktiņu, tad negaidot pasmaidīja. — Mēneša laikā garantēju augstskolas diplomu … — viņš piebīdīja Pēterim savu degvīna glāzīti, nogaidīja, kamēr tas iedzer, un jautāja: — Dejot māki, student? Pēteris bija tik pārsteigts, ka jaudāja tikai klusuciešot pamāt ar galvu. — Tad proties. Vīriem jāaprunājas par dzīvi. Pēteris paklausīgi piecēlās un uzaicināja tumšmataino meiteni. Viņš nebija nekāds veiklais dejotājs, bet, par laimi, tvists neprasa saskaņas — skaties partnerei acīs un gories, kā zini.
Taču meitenes kustības likās tik neapslēpti valšķīgas, krāsotajām lūpām pielipinātais smaids tik nepārprotami aicinošs, ka Pēteris apmulsa. Lai tiktu galā ar savu apjukumu, viņš mēģināja uzsākt sarunu. — Kur jūs strādājat? Melnmate mazliet atvirzījās nost. — Sakiet — kāpēc padomju cilvēki iepazīšanos ar glītu meiteni vienmēr sāk tieši ar šo jautājumu? — viņa saviebās. — It kā tam būtu kāda nozīme … Tiešām, kāda tam nozīme? Galvenais taču, ka viņam kabatā nauda un, kā liecināja visas pazīmes, arī turpmāk būs. Varēja mierīgi sarunāt vēl kādu tikšanos ar šo meiteni, kurai plikpaurainais Važonis derēja tēva vietā. II
Nakts dežūras milicijas pārvaldē mēdz būt dažādas — vienmuļas un atgadījumiem bagātas. Tikai mierīgu dežūru gan nav. Lielpilsētā Rīgā allaž kaut kas notiek, un operatīvās brigādes atkal un atkal dodas ceļā, šad tad apvaicādamās pa radiotelefonu, vai nav izsludināta trauksme. Tonakt, ja drīkstēja ticēt majora Nīzuļa ilggadīgajai pieredzei, tāda nebija gaidāma — aiz loga jau iezīmējās stiklainā pelēcība, kas vēstīja rīta tuvošanos. Vēlīgi atļāvis ekspertei Gustai Zabei nolikties uz auss, viņš nolēma pakavēt laiku ar Agātas Kristi kriminālromānu, kuru nez kādēļ turpinājumos iespieda kāds Maskavas antireliģiskais žurnāls.
Un tad iesākās. Ievērojis iedegamies spuldzīti, kas aizstāja izsaukuma trinkšķus, majors nocēla telefona klausuli. — Ko, degoša ātrās palīdzības mašīna?… Mežā? . . . Pagaidi, pagaidi, pārņemot dežūru, kaut ko tamlīdzīgu pamanīju gan … — Viņš ar labo roku ātri pārlapoja ziņojumu kaudzi. — Pilnīgi pareizi, pulksten astoņpadsmitos trīsdesmit Rīgas centrā, no Kirova un Rūpniecības ielas stūra, aizdzīts «Zims» ar visu sarkano krustu uz jumta … Ar šo lietu nodarbojas kapteinis Cibiņš, bet, nekas, ved tik viņus šurp, tos savus lieciniekus, nav ko marinēt līdz rītam … Gusta tikko paguva aizpogāt savus leitnanta svārkus, kad durvis atvērās. — Liecinieki atvesti, — seržants
braši ziņoja. — Atļausiet aicināt? — Sauciet! — majors pagriezās pret Gustu. — Laikam būs vien jāaizbrauc uz notikuma vietu, bet diez vai tik agrā stundā tur sadabūsim apskates lieciniekus. Tāpēc vajadzēs paķert līdzi… — Viņš pašķirstīja savu piezīmju grāmatiņu. — Piezvaniet pa šiem numuriem, pensionāri tik un tā ceļas līdz ar gaiļiem… Seržants ieveda pārīti, kuram kopā varēja būt gadu trīsdesmit pieci, ne vairāk. It kā viens otru drošinādami, viņi turējās rokās. — Te nav dzimtsarakstu nodaļa, — majors teica neparasti īgni. — Stāstiet! Meitene atlaida puiša roku: — Piedodiet… Mēs apmaldījāmies
… — Mežā, — puisis pabeidza draudzenes iesākto teikumu. — Gribējās mazliet pabūt divatā… — meitene paskaidroja. — Vienkārši ieelpot skuju smaržas piesātināto gaisu, — puisis ātri pārlaboja. — Vienu mirkli, — majors ar pūlēm valdīja dusmas. Tomēr laikā bija sapratis, ka ar šiem bērniem jārunā klusi, maigi. — Jums tāds inteliģentāks izskats, — viņš uzmundrinoši pamāja puisim. — Stāstiet jūs, tikai pēc kārtas un ar visiem sīkumiem. Lūk, ko protokolā pierakstīja Gusta, pēc iespējas izlaižot visus izpušķojumus un liriskās atkāpes: «Izcirtumā gailēja ugunskurs. Tam apkārt— kā nu kurš — bija iekārtojušies
radio-, rūpnīcas jauniešu izbraukuma dalībnieki citi cepa mednieku desas, citi dziedāja. Puisis slepus piebikstīja meitenei, paņēma aiz rokas. Abi piecēlās un devās uz naksnīgo mežu. Bet, kad saposās atpakaļceļam, viņi vairs nezināja, uz kuru pusi iet. Laimīgā kārtā pa labi atskanēja taures signāls un motora rūkoņa. Sekojot kaucienam, kas nez kādēļ ilgi nerimās, viņi izkļuva uz nebruģēta ceļa, pa kuru tieši tai mirklī aiztrauca pašizkrāvēja mašīna. Viņpus ceļa blāzmoja sārts. Priecīgi, ka atraduši savus biedrus, viņi skrēja turp. Iekļuvuši ugunskura gaismas lokā, apstājās. Meitene izvilka mutautu un noslaucīja lūpu krāsu no puiša sejas. Tad viņi pašķīra krūmus un pārsteigumā atplēta muti — tas nebija ugunskurs, bet degoša ātrās palīdzības
mašīna …» — Nodzēst diemžēl nevarējām … — Tuvumā nekur nebija ūdens … Pierakstījusi šos teikumus, Gusta pamanīja, ka viņi atkal tur viens otra pie rokas un runā duetā. … Notikuma vietā tiešām atradās apdegusi ātrās palīdzības mašīna. Tā bija apgāzta un žēlabaini slēja gaisā riteņus, kuriem trūka riepu. Laikam majors Nīzulis tomēr bija formā- lists. Viņš nejāva ieprotokolēt nevienu teikumu, pirms netika savus novērojumus pārbaudījis caur pieaicināto liecinieku prizmu. Pat tādu acīm redzamu faktu kā mašīnas marka — «Zims» lika trīsreiz apliecināt cilvēkiem, kas, nakts vidū izcelti no gultas, velti centās sasilt, vīstīdami kaklus rudenīgi plānās šallēs.
Arī Gustai sala, un viņa tikai ar lielu gribas spēka sasprindzinājumu atgaiņāja uzmācīgo domu par spirta pudelīti, kas katram gadījumam glabājās ekspertes somā. Vienīgi majoram bija karsti. Atpogājis šineli, viņš apstaigāja notikuma vietu, katru pamanīto detaļu ievirknēdams secinājumu ķēdē. Nopakaļ soļoja seržants, gaismodams priekšniekam ceļu ar pārnesamo prožektoru, kas bija pieslēgts dežūrmašīnas akumulatoram. Gusta stīviem pirkstiem pierakstīja Nīzuļa novērojumus un ar neliekuļotām ilgām atcerējās savu neomulīgo kabinetu milicijas pārvaldē. Turklāt suns, kas, pavadu raustīdams, nikni rēja, traucēja saklausīt majora teikumus. — Te stāvēja otra mašīna, laikam
liecinieku novērotais pašizkrāvējs, — Nīzulis norādīja uz pēdām mitrajā zemē. — Atzīmējiet, ka priekšējai kreisajai riepai ir gandrīz pilnīgi nodilis protektors ar ovālu ielāpu … Troses pēdas, — viņš norādīja uz nobrāzumu kāda koka mizā. — Jāsecina, ka noziedznieki, lai iegūtu laiku, apgāzuši ātrās palīdzības mašīnu ar troses palīdzību… Vecs paņēmiens, — viņš paskaidroja pieaicinātajiem lieciniekiem, — ja jūsu rīcībā ir vēl viena mašīna. Strauji pavelk sānis, un mašīna augšpēdu. Tad mierīgi noņem riteņus, skaidrs? Pensionāriem no tā nekļuva ne silts, ne auksts, bet katram gadījumam abi dziļdomīgi pamāja ar galvu. Tikai Gusta vēl bija spējīga uz emocijām un tādēļ nolādēja savu sievietes likteni: «Katru dienu runā par vienlīdzību, bet atzīst to
tikai vienreiz gadā — astotajā martā, kad piespiež mūs dzert ar vīriešu stopiņiem. Pārējā laikā toties liek izpildīt visus tā saucamos sieviešu pienākumus. Kāpēc, piemēram, man, ekspertei ar diplomu, jātēlo majora privātsekretāre? Lai raksta pats vai sauc palīgā seržantu!» Taču viņa nepaguva izteikt savu protestu, jo Nīzulis, atvilcis elpu, turpināja diktēt: — Sekojot troses pēdām, nonācu līdz grants kaudzei. — Viņš apstājās, pieliecās, paņēma sauju grants un papētīja. — Grants krasi atšķiras no ceļa seguma. Jāsecina, ka liecinieku novērotā pašizkrāvēja mašīna šeit izgāzusi daļu kravas, lai atbrīvotu vietu riepām … Ja izdotos noskaidrot, no kurienes vesta šī grants … Beidzot Gusta varēja iejaukties. Pat
ne- cenzdamās slēpt savu pārākumu, viņa paziņoja: — Tas ir elementārs uzdevums. Katram grants karjeram ir savs īpatnējais sastāvs. Paturiet bloknotu, un es tūdaļ noņemšu paraugu. … Milicijas pārvaldē dežurējošais kapteinis likās uzbudināts. — Jums gan veicās, ka laikā aizbraucāt, — viņš sūrojās. — Veselas divas stundas nomocījos ar tādu pusķertu veci. Atskrēja, trakoja, raudāja, kreklu uz krūtīm plēsa, sevi vai pie krusta sita, ka mīļoto sievu pats ar savām rokām nogalinājis. Es ko — liku galdā protokola veidlapu, vai tad mazums slepkavu rūgti nožēlo savus noziegumus? … Sāku rakstīt, bet šī, izrādās, mierīgi nomirusi slimnīcā. Piezvanu, pārbaudu, bet tur viss kārtībā,
miršanas apliecību parakstījuši divi ārsti, viens pat nopelniem bagātais, profesors … Taču mans Arturs Brītiņš neliekas mierā, tikai pārmaina plati un sacer pasaku, ka nozadzis sanitāro mašīnu, ka pelnījis karātavas, un viss. Nu, nosūtu viņu uz ekspertīzi. Noskaidrojas, ka dzēris gan, tomēr nekādā ziņā ne līdz delīrijam … Izmēģinājos visvi- sādL lai sakarīgi izsūdz savas bēdas, tā sakot, no Ādama laikiem, bet šis iecērtas — lai sodot par slepkavību, tikai neprasot, lai viņš kļūtu par nodevēju. Beidzot pierunāju iedzert miega zāles un doties mājās. Majors klausījās ar vienu ausi. Gaidīdams laboratorijas analīzes rezultātus, viņš ik pēc brīža skatījās pulkstenī un nervozēja. — Tagad viss atkarīgs no Gūstas
izdarī- guma, — Nīzulis nomurmināja. — Ka tik ne- apķeras un nepagūst pārmainīt riepas. Beidzot durvis atsprāga vaļā. Starodama uzvaras priekā, Gusta sauca: — Biedri major, no Garkalnes! Es ar viņiem nupat sazvanījos. Vakar karjerā strādājušas trīsdesmit mašīnas, visas — pašizkrāvē- jas. Paguvu brīdināt garāžas priekšnieku, lai šodien norīko tās pašas. — Malacis! — majors uzslavēja. — īsts puika! Par šo komplimentu Gusta tikai saviebās. Bet nopietni pukoties šoreiz nebija laika — vajadzēja kāpt mašīnā un braukt uz grants karjeru. Ceļu krustojumā majors lika apstādināt mašīnu. — Dodieties uz notikuma vietu un
sagatavojiet augsni! — viņš noslēpumaini pavēlēja seržantam. Tas pavērās skaidrajās rīta debesīs. — Lietus tuvākajā laikā nav gaidāms. Bet tur, ja nemaldos, ne ezera, ne upītes. — Idiots! — majors iesaucās un dusmīgi iesita sev pa pieri. — Aizmirst tik svarīgu detaļu… Viņš veicīgi izkāpa no mašīnas un tiešā ceļā steidzās pie lauku tantiņas, kas, nolikusi ceļmalā divas piena kannas, gaidīja kādu satiksmes līdzekli uz Rīgu. Iegrūdis viņai rokā naudu, majors atgriezās ar piena kannu. Kad viņš ierunājās, parasti neizteiksmīgajā sejā pavīdēja kaut kas puiciski ēverģēlīgs: — Gandrīz pielaidu rupju kļūdu. Piemirsu, ka zivju zupai vajag …
— Zivju? — Gusta pavīpsnāja. — Šķidruma. Par zivi nerūpējieties, pati ielīdīs katlā. Pie karjera vārtiem jau gaidīja maiņas priekšnieks. — Beidzot! — viņš nopūtās. — Protams, noziedzniekus tvarstīt arī ir svarīgi, bet man taču jāpilda plāns. Cik ilgi varu likt ekskavatoriem stāvēt, dīkā? — Vai mašīna ar vulkanizēto riepu ieradusies? — Jā. Varu parādīt, kurš ir Kaktiņš. — Paldies, gan es pats atradīšu, — un Nī- zulis piegāja pie kravas mašīnu rindas, kas bija izveidojusies nekustīgā ekskavatora priekšā. — Man nepieciešami liecinieki apskatei … Jūs! — viņš izvēlējās tuvāko šoferi, tad pētījoši pavērās apkārt. — Un jūs? — viņš griezās
pie prāva auguma šofera, kura mašīna bija trešā no rindas gala. — Kā jūs sauc? — Pēteris Kaktiņš, — puisis negribīgi atbildēja. — Ļoti patīkami. Braucam! — Bet, biedri priekšniek, šodien es vēl neesmu nekā nopelnījis… — šoferis mēģināja iebilst. — Nekas, gan jau savu tiesu nopelnīsiet, — majors divdomīgi atbildēja un iekāpa kabīnē. — Parādīšu ceļu … Pamanījis mašīnas tuvojamies, seržants izlīda no grāvmalas krūmāja un, daudz nedomādams, izlēja uz lauku ceļa visu piena kannas saturu. — Apturiet! — majors pavēlēja Kaktiņam un izliecās pa logu. — Nē, vēl mazlietiņ uz priekšu. Tā būs labi.
Visi izkāpa un devās pie ātrās palīdzības mašīnas, kas joprojām gulēja vecajā vietā un dienas gaismā izskatījās vēl nožēlojamāka. Gusta nejauši paraudzījās atpakaļ un pēkšņi saprata, kas slēpjas aiz majora sarežģītajiem manevriem, — blakām vakardienas jau maz liet sacietējušajiem riepu nospiedumiem piena slacītajā zemē bija iegūlušās matmatā tādas pašas pēdas: ar raksturīgo priekšējā kreisā protektora nodilumu un ovālveida ielāpu. Un tās bija atstājusi Kaktiņa mašīna! — Mēģināsim rekonstruēt notikuma norisi, — majors tikmēr sacīja. — Viens noziedznieks atbrauca nozagtajā «Zimā», otrs — pašizkrāvējā mašīnā un apstādināja to šeit… — viņš izstiepa roku
un notēloja pēkšņu izbrīnu: — Kas tad tas? Varbūt jūs, Kaktiņ, pateiksiet — kādas no šīm pēdām pieder noziedznieku mašīnai un kādas jūsu? Kaktiņa nervi neizturēja. Viņš strauji apsviedās un metās bēgt — garām majoram un Gustai uz meža biezokni. Un te atkal izrādījās, ka majors Nīzulis rūpīgi izstrādājis operācijas plānu. No krūmiem iznira seržants un aizlika bēglim kāju priekšā. Piesteidzās arī pārējie. Kad Kaktiņš uzrausās kājās, viņam vairs nebija kur sprukt. … Pirmā nopratināšana notika majora kabinetā. — Kad zagāt, nebija kauna, bet tagad sirdsapziņa pat stāstīt neļauj, ko? — Nīzulis sausi apvaicājās. — Runājiet! Un tikai nemēģiniet glābt savus
līdzdalībniekus, neviens noziedznieks to nav pelnījis, ticiet manai pieredzei! Gusta, kas, gribēdama novest šo lietu līdz galam, pati bija brīvprātīgi piedāvājusi savus sekretāres pakalpojumus, uzlūkoja Kaktiņu. Viņš izskatījās pavisam sagrauzts un nemaz neatgādināja profesionālu zagli — drīzāk pusaudzi, kas aiz vieglprātības nokjuvis neceļos. To apstiprināja arī viņa bēdu stāsts, kurš, kā zināms, iesākās bufetē. Gusta to ieprotokolēja pirmajā personā.
III «Vakar man ārkārtīgi veicās. Tiku norīkots pie grants vešanas no Garkalnes
uz Rīgu, ekskavatori darbojās bez traucējumiem, un jau četros biju izpildījis pusotrus maiņas uzdevumus. Tas solīja krietnu peļņu, tāpēc neatteicos pastrādāt arī dažas virsstundas. Aplēsu, ka par šo vienu dienu saņemšu skaidrā naudā apaļu desmitnieku. Bet ko tas dod, ja līdz algas izmaksai vēl vesela nedēļa un randiņš ar Mārīti sarunāts sestdien. Bijām pazīstami tikai pusmēnesi — kopš tā vakara bufetē, taču tik daudz jau zināju, ka bez dāvanas labāk nerādīties: pat noskūpstīt uz vaidziņa neatļaus. Atlika vienīgi cerēt, ka izdosies sastapt Važoni krogā, kur viņš mēdz iegriezties katru pievakari, aizņemties valūtu vai kopā doties ienesīgā pasākumā. Tik ļoti baidījos, ka varu viņu palaist garām, ka aizbraucu ar visu kravu.
— Nez kas Arturam šodien sagājis grīstē, — Važonis errojās. — Solījās atkāpt, bet nu jau vairāk par stundu velti gaidu. — Varbūt ar meitenēm sapinies? — es minēju. Važonis nicīgi pablenza manī: — Ne jau katrs ir brunču mednieks … Ja vispār Arturam ir kas svēts šai grēku pasaulē, tad tā ir viņa sieva. Un nemēģini kādreiz lielu muti brūķēt, viņš tev nekad to nepiedos. — Tad nav ko kūkot, — man gribējās ātrāk tikt pie skaidrības un nogādāt grants kravu pie vietas. — Piezvani viņam. Pēc brīža Važonis atgriezās. — Esot kunde «Zima» riepām. Maksāšot pieklājīgi, bet noteikti šovakar,
rīt viņš braucot projām. Pats Arturs netiks, viņa sievai kaut kas lēcies — vēdergraizes vai aklā zarna, ej nu sazini! … Laižam! Lēnām braucām pa pilsētas centra ielām. Važonis skatījās pa labi un pa kreisi. Gājēju bija pamaz, kā jau lietainā laikā. Šur tur stāvēja kāda mašīna, bet, kā par spīti, neviena «Zima». Pēkšņi Važonis satvēra manu elkoni: — Raugies! Tiešām, Rūpniecības un Kirova ielas stūri stāvēja ātrās palīdzības «Zims». Šoferis patlaban palīdzēja sanitāram izvilkt nestuves. Tad viņi pazuda vārtu telpā. — «Zims»! — Važonis satraukti čukstēja. — «Zimiņš»! Pats uzprasās! … Brauc pa priekšu pa Pleskavas šoseju, pie
trīspadsmitā kilometra apdzīšu. — Ar visu kravu? — šaubījos. — Pēc tam aizvedīsi, pateiksi, ka pa ceļam, — viņš pasmīnēja, — ka pa ceļam nācās mainīt riepas … Tādu gadījumu nedrīkst palaist garām! Iedomājies, brauc vienā vīlē, bet miliči vēl pašķir ceļu. Es neko daudz nespurojos pretī. Nobremzēju. Važonis izkāpa un ienira pagalmā. Kad apgriezu mašīnu, redzēju, ka viņš iznāk no nama parādes durvīm un iekāpj «Zimā». Tālākais noritēja gluži tā, kā parādīju jūsu izmeklēšanas eksperimentā, ko šī pilsone jau pierakstīja savā kladē. Gribu tikai vēl paskaidrot, kāpēc aizdedzinājām «Zimu» … Biju izgāzis daļu grants ceļmalā.
Iekrāvuši riepas, nomaskējuši tās, posāmies atceļā. Kāpdams kabīnē, Važonis pamanīja, ka, darbodamies ar trosi, saplēsis cimdus — divi pirksti nekaunīgi līda laukā. — Tā tik vēl trūka! — viņš nikni norūca. — Atstāt savu vizītkarti! — Par ko tu uztraucies? — nesapratu. — Uz mašīnas palikuši mani pirkstu nospiedumi. Vajadzēs sarīkot autodafē. — Kādu auto?… — bet tad atcerējos avīžu rakstu par rietumvāciešiem, kas sākuši dedzināt labas grāmatas, un apjēdzu, kas viņam padomā. — Zēl mašīnas. — Sevi žēlo, nevis mantu. Vai skolā tevi nemācīja, ka mūsu zemē
visvērtīgākais ir cilvēks?! — Važonis ņirgājās. Atkāpšanās ceļa nebija. Mēs aplējām ātrās palīdzības «Zimu» ar benzīnu un pielikām uguni. Kad tas uzliesmoja, pēkšņi iedarbojās signāla taure. Laikam karstumā kāds kontakts bija sametinājies. Mašīna kliedza kā ievainots zvērs. Šī aizkapa balss lika asinīm stingt. Ielēcām manā pašizkrāvējā un aizlai- dāmies kā paša nelabā vajāti…» — Važoņa īstais vārds? — majors lietišķi jautāja, kad Kaktiņš bija apklusis. — Nezinu, goda vārds, nezinu, — Kaktiņš dievojās. — Nopratu, ka būtu nesmuki taujāt. Un savu tiesu arī vēl neesmu dabūjis. Viņš solījās atnest naudu šovakar. — Uz to pašu bufeti?
Kaktiņš piekrītoši pamāja. Majors un Gusta saskatījās. Ja vien šim Važonim ir pazīšanās šoferu aprindās, viņš vēl pirms vakara padzirdēs par Kaktiņa apcietināšanu. Ej nu tad meklē viņu zemes plašumos — ar naudu kabatā var ātri aizlaisties lapās. Atkal viss bija atkarīgs no stundām, varbūt pat minūtēm. Drudžaini meklēdams kādu izeju, Nīzulis nez kādēj atcerējās kapteiņa stāstu. Un ja nu tie nebija murgi, ja ir kāds sakars starp šī cilvēka muldoņu par savu vainu sievas nāvē un ātrās palīdzības mašīnas zādzību? … Viņu taču arī sauca par Arturu … Interesanti — kur šis nožēlojamais dzīvo? … Adrese, protams, bija viena un tā pati. Piecpadsmit minūtes vēlāk majors Nīzulis un Gusta zvanīja pie Artura
Brītiņa durvīm. Brītiņa dzīvoklis bija iekārtots mietpilsoniskā greznībā — pulētas riekstkoka mēbeles, tamborētas sedziņas, kristāla vāzes, zīda spilveni uz dīvāna. Visur valdīja nevainojama kārtība un tīrība. Apkārtnē neiederējās vienīgi paša saimnieka izskats — ar bezmiegā iekritušajām acīm, nedzīto bārdu un pusmastā noslīdējušo kaklasaiti viņš atgādināja nejaušu ieklīdeni. Par milicijas darbinieku ierašanos Brītiņš nemaz nebija pārsteigts. — Pats vēlreiz būtu aizgājis, — viņš paziņoja, un varēja just, ka tā nav izlikšanās. — Ne mirkli vairs nevaru te palikt viens ar savām domām … Ek, Zaiga, šoreiz gan tu saslimi nelaikā! … Viņš apklusa. Majors uzmeta Gustai
brīdinošu skatienu — pagaidām labāk neiejaukties sarunā. Un tiešām, pēc īsa mirkļa Brītiņš turpināja: — Kad atbrauca ātrā palīdzība, viņa vairs nespēja neko paskaidrot — tik stipras bija sāpes. Šoferītis un sanitārs pūlējās kā varēdami, bet gluži bez satricinājumiem jau nu neiztika. Pie katra grūdiena Zaiga ievaidējās un stipri saspieda manu roku. «Labi, ka tūlīt zvanījāt mums,» ārste mani mierināja. «Šādās reizēs visu izšķir minūtes. Ķirurgs jau brīdināts un gaida operāciju zālē.» «Vai dzirdēji, Zaičukiņ?» es centos uzmundrināt sievu. «Viss būs labi! Tūlīt tevi aizvedīs uz slimnīcu.» Kad mēs iznācām pa vārtiem, ātrās palīdzības «Zims» pazuda aiz stūra.
Brītiņš apraka galvu rokās. — Tai mirklī es nekā nenojautu. Kamēr skrēju uz augšu, kamēr sazvanīju citu mašīnu un arī vēlāk slimnīcā, ne par ko nedomāju. Tad man pateica, lai nemaisoties pa kājām, un es devos mājās. Pēc stundas, varbūt arī ātrāk, atbrauca Važonis. «Pasūtījums izpildīts!» viņš dižojās. «Laižam pie tava kundes.» «Kaktiņa mašīnā?» es iebildu. «Stāv garāžā un tēlo svēto nevainību,» Važonis gardi iesmējās. «Riepas nolikām parastajā vietā … Absolūta pludlīnija, nostrādāts kā pēc kandidāta disertācijas … Braucām mēs un …» Bet es neklausījos. Blakām zvanīja telefons, un es instinktīvi jutu, ka no
slimnīcas. Beidzot kaimiņš pasauca mani. Klausule lēkāja manās rokās. «Mirusi? …» es nekā nesapratu. «Kā tā — mirusi? Un operācija?» «Par vēlu,» balss vada viņā galā sacīja. «Profesors darīja visu iespējamo. Ja būtu atvesta kaut pusstundu ātrāk…» Tāds kā pusjucis atgriezos istabā. Tur Važonis vēl aizvien tīkoja pastāstīt par saviem piedzīvoj umiem. «Tad klausies, kas par pasakainu veiksmi! Redzu, tieši pie tavas mājas stāv ātrās palī- dzlbas «Zims» … Tevi neinteresē?» viņš jautāja, jo šai mirklī es laikam izskatījos tāds pagalam savāds. «Stāsti!» man bija jāuzzina visa patiesība. «Es iekšā un …» «Tu aizdzini ātrās palīdzības mašīnu,
tu?!» «Kā likts! Ar pirmo kosmisko ātrumu! Pats taču biji pieprasījis «Zima» riepas …» Man nebija spēka viņu nogalināt… — pēkšņi Brītiņš ieķērās majora rokā. — Bet jūs to izdarīsiet, pilsoni priekšniek, vai ne, jūs atriebsiet manas sievas nāvi? Pirmoreiz mūžā majors nezināja, ko teikt. Šķita, ka šoreiz pati dzīves loģika piespriedusi noziedzniekam visbargāko sodu. 1965. g.
VEIKSMES LĪNIJA APRAUJAS NEGAIDOT Vecais Trūbeks jau nez kuru gadu bez panākumiem kāvās ar bezmiegu. Kamēr viņš vēl strādāja par kupeju vagona pavadoni, nebija tik traki — varēja brīvprātīgi pieteikties reisam uz Tallinu vai Ļeņingradu un, cauru nakti dežurējot, izdarīt pakalpojumu sev, pasažieriem un darba biedriem, kas, gulēdami un tādējādi negrēkodami, algas izmaksas reizēs mēdza uzdzert Trūbekam ilgu mūžu un ne- iedragājamu veselību. Bet likums paliek likums, un kādā jaukā dienā viņu tomēr izvadīja pensijā. Nu dzīve kļuva
pagalam nepanesama. Pašam Trūbekam, viņa dēlam un vedeklai, kas nekādi nespēja aprast ar nevaldāmo «pasažieri», kas ik pēc stundas virināja visas dzīvokļa durvis, vairākiem lāgiem izgāja dārzā pastaigāties un jau mazā gaismiņā ieslēdza putekļu sūcēju vai parketa spodrinātāju. Beidzot viņa sadūšojās un ierosināja: — Kāpēc jums, vīratēv, neiet strādāt par vaktnieku? Jums būs miers un ģimenei savs labums. Kur ir divi mazbērni skolas vecumā, tur lieka kapeiciņa nekad nav par skādi. Tiešām, kāpēc gan ne? Pēc nedēļas viņš pārradās mājās ar apsardzes organizācijas izsniegtu aitādas kažoku, gariem zābakiem un apbruņojumu, kurā, mazdēliem par lielu uzjautrinājumu, ietilpa tikai futbola tiesneša svilpīte.
Tiesa, iemontētais izkaltētais zirnītis piešķīra tai zināmu līdzību ar milicijas signālu, bet no tā vecajam Trūbekam nekļuva līksmāk ap sirdi. Vai tad tiešām viņam, vecam pilsoņkara partizānim, nevarēja uzticēt kādu šaujamo daiktu? Vai svarīgāku objektu par šo pārtikas preču bodīti? Kā par spīti, ne Trūbeks, ne viņa dēls nebija mednieku biedrībā, tāpēc uz dežūru pat bisi nevarēja paķert līdzi, tikai lielo somu dunci, ar kuru parasti drāza skaliņus iekuram. Vienīgais labums, ka apsargājamais veikals atradās kaimiņos — starp viņu māju un apavu fabrikas galveno korpusu. Un divreiz naktī — tieši divpadsmitos un piecos ar hronometra precizitāti, kā jau tas ilggadējam dzelzceļniekam asinīs, vecais Trūbeks aizkāpa līdz mājām, kur iedzēra zāles un
noskaloja tās ar glāzi karstas tējas. Tā, glabājot kažoku un siltos zābakus naftalīnā, pagāja vasara un togad brīnumaini siltais septembris. Likās pat, ka arī svilpīti var droši «iesaldēt» galda atvilktnē, tik mierīgas bija sarga naktis: šad tad gadījās pārmīt dažus nesteidzīgus teikumus ar patrulējošo milici, aprunāties ar kādu vēlīnu gājēju, kuram mēli bija atraisījis iebaudītais alkohols. Pienāca pirmā oktobra nakts. Laiks bija nemīlīgs. It kā gribēdams novilkt galīgu robežlīniju starp samtaino atvasaru un skarbo rudeni, ass ziemeļvējš dzenāja pa zemo debess velvi draudīgus, driskās saplosītus lietus mākoņus. Arī mēness, kas retumis parādījās robotajās plaisās, nespēja ar savu salto gaismu izkliedēt drūmo noskaņu. Veco Trūbeku
laika untumi nebiedēja. Drīzāk otrādi — tie atsauca atmiņā tālās jaunības dienas, kad Sibīrijas partizāņi gaidīja tieši tādus brīžus, lai mānīgajā apgaismojumā pielavītos Kolčaka algādžu nocietinājumiem. It kā apliecinot partizāņu gaitu neizdzēšamo nozīmi viņa dzīvē, kaut kur dziļi pakrūtē iesmeldzās šādā uzbrukumā iemantotais ievainojums, atgādinādams sargam, ka jāiet iedzert kārtējo pulverīti. Tieši pretī viņa sētas vārtiņiem ielas otrā pusē ar nodzēstām ugunīm stāvēja «Volga». Iespiedies mašīnas kaktā, pie stūres kvernēja šoferis. «Dīvaini,» Trūbeks nodomāja, «tā taču piebraukusi pirms krietnas pusstundas … Tiešām, šodienas paaudzei nemaz vairs nav sirdsapziņas, būtu vismaz aicinājuši
cilvēku istabā!» Termosa pudele ar karsto liepu ziedu tēju, kuru vedekla nekad neaizmirsa uzvārīt, atradās ierastajā vietā. Sēdēdams pie virtuves galda un mērcēdams sirmās ūsas pavasarīgi smaržojošajā dzirā, sargs laiku pa laikam ieklausījās ārpasaules skaņās. Viņš jau sen bija ievingrinājies atšķirt naksnīgos trokšņus. Griezīgā šņirkstoņa, kas atkārtojās ik pēc brīža, liecināja, ka vējam izdevies atraut veikala žalūziju apkalumus — rīt jāsalabo, šoreiz ar pašdarinātām kniedēm, lai tur līdz pat komunismam … Gar logu aizklabēja nevaļīga dipoņa, tad kaut kas žēlīgi iečīkstējās, īsu mirkli uzsprakstēja balsu kņada, un Trūbeks, pulkstenī nepalūkojies, saprata, ka jaunā, spriganā fabrikas apsardzes gaišmate atkal
ieradusies ar dažu minūšu nokavējumu. No dzelzceļa pārbrauktuves puses atskanēja sirdij tik dārgās lokomotīves elsas, dīzeļa baurošana, elektriskā vilciena kauciens. «Priekšpēdējais jūrmalnieks,» sargs nosprieda, atbīdīja līdz pēdējai lāsei iztukšoto apakštasi un piecēlās. Šai mirklī viņš sadzirdēja dobju būkšķi, kas it nemaz neiederējās tradicionālajā skaņu gammā. Trūbeks sastinga un pat aizturēja elpu, lai vērīgāk ieklausītos, taču ārā viss palika kluss. Uzvilcis mēteli, viņš izgāja gaitenī un tikai tur apjēdza, kas īsti licies aizdomīgs, — skaņa bija atlidojusi nevis no ielas, bet no otras puses, no pašu dārza. Paguvis ievērot, ka mašīna joprojām stāv kā stāvējusi (protams, citādi taču būtu ierūcies motors!), Trūbeks devās izpētīt mīklainā būkšķa cēloni. Dārzs bija neliels,
paliekot turpat uz lieveņa, to varēja izpētīt ar kabatas luktura palīdzību. Gaismas kūlis ķēra malkas šķūnīša neskarto atslēgu, ābeļu spokaini balojošo aizsargkrāsu, sakņu dobju vienmērīgās grēdas un fabrikas ķieģeļu brandmūri, kas, sargādams Trūbeka plantāciju no saltiem vējiem, deva iespēju tā piekājē stādīt tomātus. Lādēdams kaimiņu runci un paša pārspīlēto aizdomīgumu, sargs jau grasījās nodzēst lukturi, kad pēkšņi sarāvās, kā sāpīgu belzienu acīs saņēmis. Nevarēja būt divu domu — līdz pusei ieracies tomātu lapu biezoknī, pie sienas melnoja paprāvs priekšmets. Iespējams, ka vajadzēja sacelt trauksmi, atsaukt fabrikas apsardzi vai uzmodināt māj- niekus. Bijušais partizānis to nedarīja, jo baidījās kļūt par apsmieklu.
Galu galā viņš taču nav veca bāba, kurai tumsā visur rēgojas spoki. Un tiešām, kas tur ko baidīties no pieciem maisiem ar dažādām hromādām un dīvainā rāpuļa, kas pa gabalu gan atgādināja milzīgu žņaudzējčūsku, bet tuvumā, izrādījās, bija pavisam vienkāršs virves gabals. Noliecies pār savu atradumu, Trūbeks nesaklausīja klusos soļus, kas zagās gar sētu. Viņš attapās tikai brīdī, kad iebrucēji jau bija gandrīz līdzās. — Stāt! — Trūbeks kliedza savādi aizsmakušā balsī un iztaisnoja muguru. Laikam arī svešinieki bija pārsteigti, jo pat nemēģināja bēgt. Un Trūbekam izdevās satvert vienu aiz mēteļa atlokiem. Bet tad viņa pakausi ķēra spēcīgs trieciens. Viņš pagrūda pirmo un, sataustījis kabatā dunci, pievērsās otram
uzbrucējam. Tomēr noziedznieks bija ātrāks. Vicinādams atvāztu nazi, viņš metās Trūbekam virsū. — Sargies, citādi noduršu! Balsī izskanēja tāds zvērīgs naids, ka Trūbeks neviļus atkāpās. Paspēra dažus soļus atpakaļ un iekļuva divu roku spīlēs. Tās žņaudza viņa kaklu, žņaudza tik stipri, ka mācās virsū ģībonis. — Es viņu turu, nes laukā maisus! — uzbrucējs izeisa. Sargs, kā samaņu zaudēdams, pietupās, tad spēji pašāvās uz augšu un ar visu spēku trieca galvu noziedzniekam tieši sejā. Siltā cepure gan mīkstināja atsitienu, tomēr dzirksteles tā vien lidinājās acu priekšā. Atskanēja klusa šķindoņa, spiediens atslāba, noziedznieks meklēja glābiņu bēgšanā.
«Vismaz otrais jāaiztur!» Trūbeks nodomāja un aizsprostoja viņam ceļu. Bet tas netaisījās lēti pārdot savu brīvību. Uzbrukums bija tik brāzmains, ka sargam, sevi aizstāvot, neatlika nekas cits kā arī laist darbā dunci. Kaut ievainots mugurā zem labā pleca, noziedznieks .izrāvās no Trūbeka tvēriena un izskrēja pa vārtiem. Pēc mirkļa ierēcās «Volgas» motors, tad rūkoņa attālinājās un atkal iestājās klusums. Uzmodinājis dēlu (ek, kāpēc gan viņš nebija to darījis jau pirmīt!) un pavēlējis apsargāt maisus ar zagtajām ādām, vecais Trūbeks devās uz miliciju ziņot par ārkārtējo atgadījumu. *** Grūti tagad pateikt, kādēļ milicijas nodaļā nolēma ziņot par šo atgadījumu
republikas prokuratūrai. Ar «naža varoņiem» te parasti paši tika galā, bet sargam bija licies, ka noziedznieki, pēc balsīm spriežot, ir jaunekļi, varbūt pat pusaudži, un tas izšķīra jautājumu — kuram gan patīk noņemties ar padsmitniekiem? Vecākais izmeklētājs Kārlis Stabiņš, kas tonakt dežurēja prokuratūrā, sevišķi nesteidzās. Tumsā tā kā tā nav iespējams apskatīt nozieguma vietu, nofotografēt pēdas, noņemt pirkstu nospiedumus, uzskatāmi iztēloties, kā pastrādāta zādzība. Uzklausījis milicijas operatīvā pilnvarotā ziņojumu, viņš tikai piekodināja rūpīgi apsargāt dārzu un nekādā ziņā nepieskarties maisiem, tad iegrima pārdomās. Tātad atkal būs jāatrisina rēbuss, jāuzsāk cīņa, kur sākumā
visi trumpji vienmēr ir noziedznieka rokās. Bet šoreiz viņš jau atklātnē pielaidis rupju kļūdu, un Stabiņš nešaubījās, ka vidusspēlē samērā ātri atradīs kādu pavedienu. Diez vai bija liela nozīme izsaukt suni — pilsētā pēdas parasti apraujas pirmajā ielu krustojumā, turklāt sargs taču pamanījis automobili. Stabiņš centās iedomāties, kā pats būtu rīkojies noziedznieka vietā. Mašīnu, ja vien pie stūres nesēž līdzdalībnieks, viņš būtu atlaidis pie stacijas. Un tālāk? Laikam taču uz kādu nedēļu pazudis no Rīgas, lai pēc atgriešanās varētu stāstīt, ka aizbraucis vēl pirms pusnakts. Bet vai noziedznieks vispār spējīgs doties tālākā ceļā? Iespējams, ka ievainojums nopietns. Tādā gadījumā …
Stabiņš nocēla telefona klausuli. Pats viņš, protams, neparko nebūtu braucis uz slimnīcu, kuma vietas apskati, bet šoreiz steigai nebija nekāda attaisnojuma. Labāk ļaut speciālistam tikt galā ar ielu, kur drīz parādīsies agrīnie gājēji, maizes un piena izvadātājas mašīnas. Beidzot Lepsis piecēlās. — Jums, kā allaž, veicas, — viņš teica un, it kā vēlēdamies mīkstināt šo vārdu apslēpto divdomību, sirsnīgi paspieda Stabiņam roku. — Protektors gluži jauns, diez vai ar to no- rullēts vairāk par simt kilometru. Skatieties, kur vēl saglabājušās kaučuka spiedes šuves … Ka tā ir «Volga», to laikam paši pamanījāt. Stabiņš neapvainojās. Reizēm eksperti, kuru vārdus nepiemin nedz presē,
nedz arī prokuratūras atskaitēs, savās laboratorijās gandrīz patstāvīgi atrisina vissarežģītākās kriminālmīklas, bet slavu iemanto operatīvie darbinieki. Lai tad tiek viņiem kaut vai šāds sīks gandarījums! … — Vai varam secināt, ka tā katrā ziņā bijusi Rīgas mašīna? — izmeklētājs drošības pēc jautāja. — Praktiski tā laikam būs. Kaut gan nav izslēgts, ka šī «Volga» atbraukusi no Ogres vai Cēsīm. Vārdu sakot, simt kilometru rādiuss. — Biedri leitnant, — Stabiņš uzrunāja milicijas operatīvo pilnvaroto Murjamovu, — lūdzu piezvaniet uz autoinspekciju. Lai noskaidro, kādas iestādes šinīs dienās saņēmušas jaunas «Volgas» riepas, vai ir pārdotas arī
privātpersonām. Noklausījies vecā Trūbeka stāstu, izmeklētājs iegāja dārzā. Stabiņš nešaubījās, ka kaut kur noziedznieki atstājuši pēdas, kas galu galā novedīs viņus uz apsūdzēto sola. Pat kriminālromānos nav nevainojami pastrādātu noziegumu. Lai cik smalki izkurtējušās smadzenes plānotu visas detaļas, lai kādus piesardzības soļus spertu rūdīts recidīvists, iegādājoties gumijas cimdus, jaunus apavus, allaž gadās kaut kas neparedzēts, kas izjauc iepriekš nosprausto rīcības līniju. Šoreiz tā bija sarga negaidītā parādīšanās un cīņa, kurā vajadzēja domāt par glābiņu, nevis par piesardzības soļiem. Tātad pēdas noteikti ir, un vienīgi no viņa novērošanas spējām atkarīgs, vai izdosies
tās atklāt. Visos piecos maisos bija dažāda lieluma un kvalitātes apavu virsas — gan cūkādas un mīkstā «kalfboksa», gan hromādas un spīdīgās lakādas. Pārmeklēt katru un mēģināt atrast kādu pirksta nospiedumu būtu tikpat nepateicīgs uzdevums kā censties izmēzt slavenos Augija staļļus. Stabiņš pievērsās virvei, kuras galam bija piesiets maiss. Mērīdams to, viņš nonāca līdz otram galam, ko Lepsis patlaban pētīja caur lupu. — Tā nav trūkusi, bet pārgriezta, — eksperts kategoriski paziņoja. — Turklāt ar diezgan trulu nazi. Gandrīz vai zāģēt nācies, lūk, — viņš norādīja uz nelīdzenajiem šķiedras galiņiem. — Cik jums tur sanācis? — Divdesmit deviņi metri.
Viņa paskatījās uz augšu. Korpusa mūri nebija ne loga, ne skavas, ne mazākā izcilnīša. Pa to nenorāptos pat veiklākais cirka akrobāts. — Jumts atrodas trīsdesmit piecu metru augstumā, — paskaidroja Murjamovs, kas bija ievācis informāciju fabrikas apsardzes daļā. Nu kļuva saprotams, kāpēc virve pārgriezta. Iespējams, ka zagļi sākotnēji gribējuši ar tās palīdzību nolaisties lejā, bet, pārliecinājušies, ka zemi neaizsniegt, nometuši laupījumu un paši meklējuši citu ceļu. Un, kad atnākuši pēc maisiem, uzdūrušies vecajam Trūbekam. Notikuma norise iezīmējās arvien taustāmāk. Arī cīņas vietu izdevās ātri uziet. To raksturoja nomīdītā zāle, tomēr kāju nospiedumi bija neskaidri. Tikai vienā
vietā irdenā sakņu dobē bija pēda, kas šķita kā nokopēta no kriminālistikas mācību grāmatas. — Čehu keda ar diezgan zīmīgu griezumu papēža labajā malā, — Lepsis bez sevišķas sajūsmas komentēja. — Tagad tikai vēl jāpameklē, vai noziedznieks nekur nav atzīmējis savu vārdu un adresi. Tiešām, varēja likties, ka izmeklēšana nebūs īpaši sarežģīta. Sargam kājās bija zābaki, tāpēc jāuzskata, ka iegūts vēl viens pavediens. Taču Stabiņš nelīksmoja pirms laika. Būtu netaisnīgi dēvēt ekspertus par kabineta zinātniekiem. Drīzāk otrādi — viņu darbam bija ārkārtīgi liela praktiska nozīme. Un tomēr — cik bieži izrādījās, ka noziedznieks, kas teorētiski jau tikpat kā rokā, jo pret
viņu liecināja it visas pazīmes, ilgu laiku palika nenotverams, jo trūka galvenā: dzīvā cilvēka, kas apvienotu sevī daktiloskopiskos slēdzienus, asins un audu analīžu rezultātus, traso- loģiskos secinājumus, spektra izmeklēšanas datus. Lai cik reljefs būdams, speciālistu radītais portrets varēja novest arī strupceļā, ja to neatdzīvināja ar praktiskās pieredzes eliksīru. Arī šoreiz vajadzēj^ rēķināties ar to, ka pavedieni aprausies, mērķi nesasnieguši. — Biedri Stabiņ! — ziņoja milicis, kas bija atstāts pie vārtiņiem, lai neielaistu dārzā nepiederošus. — Atbraukuši fabrikas direktors un virsu šūšanas ceha priekšnieks. Izmeklētājs pagriezās uz iešanu. Šķita, ka dārzs pietiekami rūpīgi
pārmeklēts, viss aizdomīgais nofotografēts, atradumi sīksīki ieprotokolēti. Tomēr derētu vēlreiz uzmest skatienu kopainai, lai cīņas apstākļi labāk iespiestos atmiņā. Stabiņš apstājās. Šai mirklī rīta saules stari izlauzās caur padebešu aizsegu un skāra rudenīgi panīkušo mauru. Kā atņemot spīdekļa sveicienu, tajā kaut kas iezaigojās. Stabiņš aši paraudzījās ekspertā — nē, Lepsis nekā nebija pamanījis. «Šoreiz gan es tev izgriezīšu pogas,» viņš. nodomāja ne bez ļauna prieka un devās., atpakaļ. Pacēla dažas stikla drumstalas, un. . . nezināja, ko ar tām iesākt. Gribot negribot bija atkal jāgriežas pēc padoma pie eksperta. Lepsis nemaz nesteidzās izteikt savas dq- mas. Bet Stabiņš pietiekami labi
pazina viņu, lai noskārstu, ka izmeklētāju rokās nonācis trumpis, kas var izšķirt visu partiju. Par to liecināja gandrīz vai svētsvinīgā saudzība, ar kādu eksperts noglabāja drumstalas aploksnē. — Vai jūsu ģimenē kāds valkā acenes? — viņš jautāja sargam. Saņēmis noraidošu atbildi, Lepsis sacīja: — Negribu zaudēt nevienu minūti. Tāpēc jums būs cehā jāiztiek bez manis. Domāju, ka jau pēc stundas varēšu jūs iepriecināļ; ar konkrētiem rezultātiem. Izgāja uz ielas, nepalūdzis atjauju, iekāpa prokuratūras mašīnā un aizbrauca. ** Jo tuvāk Stabiņš iepazinās ar zādzības apstākļiem, jo stiprāka kļuva viņa pārliecība, ka to pastrādājis nevis
cilvēks «no malas», bet kāds no tagadējiem vai bijušajiem fabrikas darbiniekiem. Sī versija radās jau sarunā ar direktoru — sakarā ar elektrības tīkla pārkārtojumu mašīnas bija apstādinātas uz vairākām dienām un visi cehi aizzīmogoti. Tiešām, priekšnoteikumi likās vairāk nekā labvēlīgi kramplaužiem — nebūtu viņi nejauši saskrējušies ar veikala sargu, zādzību atklātu tikai nedēļas beigās. Ej nu meklē rokā galus, kad visas iespējamās pēdas sen aizmēztas … Tagad pēkšņi šīs šķietamās priekšrocības vērsās pret noziedzniekiem. Cehā neviens nebija ne kāju spēris, nebija sajaucis kārtis. Apliecinājis, ka maisos atrastie ādas gabali ir tie paši, ko viņš iepriekšējā dienā bija saņēmis noliktavā, virsu šūšanas ceha priekšnieks pieaicinātu
liecinieku klātbūtnē atslēdza aizzīmogotās durvis. Plašajā telpā, kas atradās korpusa piektajā stāvā, pavērās nepārprotama postažas aina — uz grīdas mētājās piegriezti ādas gabali; plauktos, kur virsas parasti krājās apavu fasonu kārtībā, valdīja pilnīgs haoss: izvandīti bija arī skapji ar izejvielu rezervēm. Lūka, kas atradās griestos virs lielās štancēšanas spiedes, stāvēja vajā, tās saliektais vāks atgādināja izmežģītu apakšžokli, kuram izsistas zobu bultas. Ķeblis, kas rēgojās uz darbgalda, gluži kā cej- rādis iezīmēja zagju tālāko gaitu virzienu. Bet Stabiņš nesteidzās sekot tā mājienam. Mašīnas spīdīgā virsma šķita kā radīta visādu nospiedumu glabāšanai, vispirms vajadzēja to izpētīt. Ar aerosola smidzinātāju viņš ātri vien nosedza
plātnes ar smalku pūdera kārtu, un pašā redzamākajā vietā pēkšņi iezīmējās kādas plaukstas papilārais raksts. Nekur citur pēdas neparādījās — pirms aizzīmogoja cehu, apkopējas bija godam papūlējušās. Stabiņš ilgi lūkojās nospiedumā. Varēja rasties iespaids, it kā viņš cerētu tajā rast atbildi uz visiem neatrisinātajiem jautājumiem. Tad ar skatienu nomērīja attālumu līdz griestiem un paziņoja: — Šeit viņš atbalstījās, kad nolēca no bēniņiem … 2ēl, ka pagaidām mūsu arhīvos atrodas tikai pirkstu nospiedumu kartītes. Citādi mēs tūdaļ uzzinātu, vai mums darīšana ar senu paziņu vai ar iesācēju. — Tātad praktiski šīs pēdas neko nedod? — fabrikas direktors vīlies vaicāja.
— Kāpēc ne? — Stabiņš pasmaidīja. — Zīlniece, piemēram, teiktu, ka plaukstas īpašnieka dzīvības taka ir gara un līkumota, toties veiksmes līnija apraujas pavisam negaidot. Ja to attiecina uz šo gadījumu, tad mūsu izredzes ir spīdošas. — Viņš atkal kļuva nopietns: — Tas būs neapgāžams lietisks pierādījums, ka attiecīgā persona atradusies šai cehā laikā starp pulksten astoņpadsmitiem un šo brīdi. Tā arī atzīmēsim protokolā, ko parakstīs abi liecinieki. Bēniņos un uz jumta galīgi noskaidrojās zādzības norise. Noziedznieki bija uzrāpušies pa ugunsdzēsības kāpnēm, tad caur lūku nokļuvuši bēniņos, no turienes — cehā. Ieraudzījuši dūmenim piesietu virvi (direktors pastāstīja, ka te jau veselu
mēnesi strādā jumiķi) un nolēmuši to izlietot. Virve nesniegusies līdz zemei, tāpēc nācies to pārgriezt. Pēc tam zagļi norāpušies pa tām pašām kāpnēm, devušies pakaļ laupījumam un dārzā . . . Turpinājums bija zināms tāpat. Ko tad jaunu bija sniegusi fabrikas korpusa apskate? Ļoti vērtīgu noziedznieka plaukstas nospiedumu un tikpat vērtīgu pārliecību, ka vismaz viens no viņiem labi pazinis gan ceha, gan bēniņu telpu, tātad bijis «savs cilvēks» — nevar taču uz labu laimi rāpot pa Rīgas jumtiem cerībā, ka izdosies uziet kādu spraugu. Jā, Stabiņš bija guvis vēl vienu atziņu, kas varbūt noderēs turpmākajā izmeklēšanā: zagļi ir ne tikai jauni, bet katrā ziņā labi trenēti sportisti, pat iespējams, ka alpīnisti. Atceroties
pastaigu pa stāvo un slideno jumtu, viņam arī tagad, sēžot direktora kabinetā mīkstā klubkrēslā, salti šermuļi skrēja pa muguru. — Kā redzat, — Stabiņš atklāja operatīvo apspriedi, —aizdomīgo personu skaits šoreiz diezgan ierobežots. Tāpēc mūsu tālākās rīcības plāns šāds, — nogaidījis, kamēr Murja- movs sagatavo bloknotu un pildspalvu, viņš turpināja: — Pārbaudīt slimnīcā ievietotā Krūma personību un saziņā ar dežūrmāsu dabūt viņa plaukstas nospiedumu, nu, kaut vai uz tējas glāzes vai ūdens karafes. Ir? Uzzināt, ko vakarā un naktī darījuši te nodarbinātie jumiķi, vai viņiem ir alibi. Noskaidrot, kuriem fabrikas darbiniekiem bija zināms, ka cehs vakar saņēmis noliktavā lielu daudzumu ādu. Aprunāties ar kadru daļas priekšnieku un apvaicāties, vai starp
nesen atlaistajiem nav kāds aizdomīgs cilvēks — dzērājs, vieglas peļņas tīkotājs … Un to visu pēc iespējas ātrāk, biedri leitnant. — Un jūs? — varēja just, ka Murjamovs labprāt noveltu uz Stabiņa pleciem kaut daļu atbildības. — Iešu uz mājām un beidzot likšos uz auss. Tvarstīt noziedzniekus ir milicijas uzdevums … Kad visi materiāli būs savākti, piezvaniet man, — viņš galu galā tomēr apžēlojās. *** Stabiņa cerības nepiepildījās. Līdz savam dzīvoklim viņš gan tika, bet gulta todien palika neuzklāta līdz vēlai naktij. — Tev divreiz zvanīja, — pavēstīja sešus gadus vecais dēls un lepni
parādīja tēvam zīmīti ar nesaburtojamiem ķeburiem. — Vai tad nepateica, kas runā? — Onkulis pateica, un es visu te uzrakstīju. Kāpēc tu nelasi? Nolādēdams velnu, kas viņu bija dīdījis pirms skolas iemācīt dēlam burtus, Stabiņš uzgrieza milicijas, zinātniski tehniskās daļas numuru. Jā, zvanījis bija Lepsis, viņš drīz būšot atpakaļ, tad jau pats sameklēšot. Laikam Stabiņš tomēr bija aizsnaudies savā atzveltnes krēslā, jo, sadzirdējis telefona zvanu, spēji satrūkās un pirmajā brīdī īsti nevarēja saprast, ar ko sarunājas. — Mans minējums apstiprinājies, — Lepsis satraukti stāstīja. — Tas ir briļļu stikls, turklāt ar tādu dioptriju, ka to
valkātājs praktiski ir pusakls. Pat ielu šķērsot nevar bez dzīvības briesmām. — Steidzami jābrīdina visi optikas veikali, — paskatījies pulkstenī, Stabiņš aptvēra, ka zaudēta vesela stunda. — jau izdarīts, biedri prokuratūras izmek- lētāj, — eksperta balsī ieskanējās ironija. — Tvarstīt noziedzniekus ir milicijas uzdevums, — viņš vārdu pa vārdam atkārtoja Stabiņa pamācību. — Pirms divdesmit minūtēm kāds jauneklis pasūtīja šādas brilles, palūdza ātri izgatavot un apsolīja krietnu dzeramnaudu. — Nu un? — Optiķi strādā, līdz pusdienām stikli būs pieslīpēti. Bet es tikmēr pārbaudīju pasūtītāja atstāto adresi.
Dzīvojot Martas ielā, bet tur tāda mājas numura nav. . . Pēc divām stundām putniņš būs aiz restēm. — Jūsu vietā es pārāk nesteigtos, — Stabiņš domīgi sacīja. — Labāk pielikt kādu cilvēku klāt un neuzkrītoši noskaidrot viņa personību, nodarbošanos, vakardienas gaitas … Varbūt tā ir sagadīšanās, tad kāpēc apgrūtināt nevainīgu cilvēku? … Bet, ja tas ir īstais, viņš nekur nespruks. — Var arī tā, — Lepsis piekrita, kaut gan pilnīgi paļāvās uz savu eksperta degunu. — Šeit sāk krāties visādas ziņas, dažas no tām ir tik pretrunīgas, ka nabaga Murjamo- vam galva griežas riņķī. Vai jūs tomēr nepie- kāptu uz mūsu māju? … Ziņas tiešām bija neskaidras. Bet
Reinis Lepsis nenokāra degunu. Pavisam vaļsirdīgi runājot, tas viņam pat sagādāja tādu kā baudu. Jo sarežģītāks uzdevums, jo tā risinājums interesantāks. Protams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka viņš katrā problēmā redzēto vienīgi tās zinātniski tehnisko pusi, pilnīgi aizmirstot, ka gala rezultātā no eksperta slēdziena atkarīgs kāda cilvēka likteni?, padomju tiesas labā slava. Nē, kapteinis Lepsis apzinājās sava darba praktisko izpausmi un ar to saistīto atbildību, citādi taču sen būtu atmetis milicijas dienestam ar roku un iestājies par zinātnisko līdzstrādnieku kādā tīrās teorijas laboratorijā. Bet reizēm gribējās atkal ļauties sapņiem, kas pirms desmit gadiem bija pamudinājuši provinces televīzijas retranslācijas stacijas radiotehniķi brīvprātīgi uzvilkt zilo
formas tērpu un braukt uz Maskavu mācīties kriminālekspertu kursos. Divdesmit četros mēnešos Lepsis bija daudz ko apguvis. Lasīt pēdas un salīdzināt rokrakstus, pēc lodes noteikt ieroča kalibru, pēc brūces aplēst šāviena attālumu un leņķi. Pēc sīkām pazīmēm atšķirt dažādus nažus un cirvjus, urbjus un laužņus. Viņš bija iemācījies neticēt pasaciņām par pašdarbības šerlokiem holmsiem un tomēr vingrināties analītiskā domāšanā, bija pārliecinājies par zinātnes vareno spēku un tai pašā laikā izlauzies līdz atziņai, ka neiespējami katru indivīdu pakļaut šīs pašas zinātnes izstrādātajai klasifikācijas sistēmai. Cilvēku pazīšana, psiholoģija, dzīves pieredze — lūk, kas nepieciešams, lai kļūtu par labu izmeklētāju. Tāpēc viņš neie- slēdzās
kabineta četrās sienās, bet centās pēc iespējas biežāk piedalīties operatīvo grupu darbā. Un tomēr — cik jauki būtu, ja šoreiz varētu iztikt ar ekspertīzes slēdzieniem vien. Nu, teiksim, ieprogrammēt visus datus un ar kibernētikas mašīnas starpniecību iegūt vainīgā portretu, raksturojumu. . . Lepsis nopūtās un vēlreiz pārlapoja saņemtos materiālus. Jau pirmais viņa secinājums bija spīdoši attaisnojies. Autoinspekcija bez grūtībām noskaidroja, ka pēdējā laikā jaunas riepas piešķirtas vienīgi taksometru parkam. Divas šādas mašīnas iepriekšējā vakarā atradušās «uz līnijas». Lūk, viņa priekšā šofera Konstantina Voskoboiņikova nopratināšanas protokols:
«Ap pulksten pusdivpadsmitiem ar zaļu uguntiņu braucu pa Ļeņina ielu. Pie vecā pasta mani apstādināja divi jaunieši. Nē, viņu sejas neievēroju un arī nepazīšu, jo nakts bija neparasti tumša. Turklāt abi apsēdās aizmugurē. To labi atceros tāpēc, ka mūsu laikos pasažieri mēdz sēdēt blakām šoferim. Tā rīkojas pat vīri, kas brauc kopā ar savām sievām, — laikam aiz puiciskās iedomas, ka priekšā paši it kā palīdz vadīt mašīnu … Jā, jā, tieši par to taisījos stāstīt. . . Sie lika piebraukt pie apavu fabrikas . . . Pilnīgi pareizi, adresi neminēja, tikai pateica, lai apturot uz stūra. Būšot mājās paķert dažus maisus ar kartupeļiem, ko nopelnījuši kolhoza talkā, un tad vedīšot večiem uz Jūrmalu. Diemžēl ar elektrisko, taksītim neiznākšot naudas. Nu arī es sāku gausties — kuram
tad patīk ilgi nīkt uz ielas un gaidīt braucējus. Laiks iet, skaitītājs tikšķ, atteikties nedrīkst, bet plānā mums to neieskaita, brīnos, kādēļ līdz šim neviens par to nav presē rakstījis .. . Vārdu sakot, šie apsolīja maksāt pēc pulksteņa, un es izslēdzu skaitītāju. Laikam paguvu aizmigt, citādi taču nebūtu veselas četrdesmit piecas minūtes gaidījis — nospļautos uz tām kapeikām, ieliktu robā un divpadsmitos godīgi brauktu uz sētu nodot maiņu . .. Nu, pēkšņi uztrūkstos un skatos — viens rausta durvju rokturi. Grasos izrāpties, lai atslēgtu bagāžas kasti, bet šis tikai met ar roku: lai vienā vīlē dragājot uz staciju. Pieskrien arī otrs un pa ceļam kaut ko buldurē par pagraba slēdzeni, ko kaimiņi aizmirsuši atstāt ierastajā vietā … Pārāk ticami tas
neizklausījās, ka divi puiši trīs ceturtdaļas stundas nejaudāja tikt galā ar atslēgu, bet — ne mana cūka, ne mana druva. Un kādas man tiesības celt trauksmi, ja šie man iebāž saujā trijnieku un atlikumu neprasa? Tieši tā, izlaidu šos pie piepilsētas vilcienu stacijas … Ja es tagad vēlreiz padomāju, tad tā vien liekas, it kā vienam būtu bijušas brilles uz deguna, bet apzvērēt nevaru.» Punkts, datums, paraksti. Vēl interesantāks bija taksometra apskates rezultāts. Salona sēdekļa muguras labā puse bija tumšiem plankumiem aptraipīta. Bioloģiskā ekspertīze neapšaubāmi pierādīja, ka traipi cēlušies no cilvēka asinīm un pieder pie grupas AB (IV). Gandarījumu sagādāja arī pirmās ziņas no slimnīcas. Nemodinot Krūmā ne mazākās
aizdomas, tur varēja izdarīt visādas analīzes. Un izrādījās, ka arī viņa asinis pieder pie šis pašas grupas. Kad turklāt milicijas arhīvā noskaidrojās, ka Valdis Krūms jau vienreiz tiesāts par zādzību ar ielaušanos, nesen atgriezies no soda izciešanas vietas un vēl nav papūlējies iekārtoties darbā, šķita, ka milicijas hipotēze pilnīgi pareiza. Uz to norādīja arī meklējumi parkā, kur Krūmu it kā aplaupījuši bandīti, — tur nekādas pēdas neliecināja par šādu uzbrukumu. Šķita, atliek tikai uzrādīt Krūmam apsūdzību un stingri nopratināt viņu. Bet tad sāka ieplūst papildu ziņojumi, kas it kā apgāza Lepša versijas ticamību. Lai kā eksperts grozītu no slimnīcas saņemto Krūma plaukstas nospiedumu, izmēri nesaskanēja ar fabrikas cehā iegūto.
Sevišķi krasi atšķīrās rieviņa, ko tautā ierasts dēvēt par «veiksmes līniju», — Krūmam tā sniedzās līdz pat locītavai. «Ko tagad teiks mūsu pašmācības zīlniece Stabiņš?» Lepsis ironiski nodomāja un pievērsās citam attēlam. Arī Krūms valkāja basketbola kedas, bet tās bija Lietuvā ražotas un gluži jaunas — bez nevienas skrambas. Lepsis nobīdīja dokumentu kaudzi sānis un atkal noliecās pār mikroskopu. Stipro lēcu palielinājumā sīkā pūciņa, kas bija atrasta uz vecā Trūbeka somu dunča, pārvērtās vilnas diedziņā, kas matmatā sakrita ar salīdzinājumam blakām preparēto šķiedriņu, izrautu no bioķīmiskās laboratorijas vadītāja poļu žaketes. Diemžēl Krūms bija ievietots slimnīcā bez svārkiem — žaketi esot
atņēmuši ļaundari, kas pagadījušies tieši laikā, lai iznicinātu visus lietiskos pierādījumus un sniegtu ticamu atbildi uz kutelīgiem jautājumiem. Pag, pag • • Kaut ko tomēr izdevās atrast Krūma bikšu kabatā. Jau nez kuru reizi Lepsis pievērsās saņurcītajai papīra driskai, kas šķita noplēsta no burtnīcas lapas. Analīze, protams, noskaidrotu, kādā papīrfabrikā tā ražota, ar kādu zīmuli rakstīts vienīgais salasāmais vārds «pastaigāties», bet ko tas dotu? Un tad eksperts iesita sev ar plaukstu pa pieri un pietrūkās kājās. Cerība bija tik vāja, ka viņš pat neuzdrīkstējās to skaļi izteikt, bet ja nu tomēr šeit ir ķēdes loceklis, kas sasaistīs abas aizdomīgās personas? Tūlīt jāaizbrauc uz optikas veikalu! Kā par spīti, kvītes izpilda
pārdevējas, un atkal eksperta rīcībā nokļuva viens vienīgs vārds — pasūtītāja paraksts. Labu brīdi Lepsis pat baidījās tajā palūkoties. Ja tas izrādīsies krievu burtiem rakstīts vai skanēs, piemēram, Džurko, tad nebūs ko salīdzināt un vajadzēs atteikties no šīs vilinošās versijas. Viņš strauji atvēra acis — melns uz balta greznojās: Paeglītis. Veseli septiņi burti, ko pētīt, sadalīt sastāvdaļās un analizēt! Laimīga nejaušība, ko kritika pamatoti nosoda piedzīvojumu romānos, bet kas dzīvē bieži vien palīdz atšķetināt vissamudžinātākos kamolus. Līdzās trasoloģijai Lepsis par savu jājamo zirdziņu uzskatīja grafoloģiju un allaž labprāt uzņēmās visādu viltojumu analīzes. Tādēļ viņš ne mirkli nešaubījās, ka
pasūtītāja uzvārds ir izdomāts. Trūka pludlīnijas, grafiskās kompozīcijas un pēdējā piesitiena, kas neizbēgami izveidojas tūkstošreiz atkārtotajos parakstos. Šeit katrs burts bija savā vietā, skaidri salasāms, un tas ievērojami atviegloja Lepša uzdevumu. Nofotografēt un palielināt paraugus pagūs arī vēlāk, tagad svarīgi iegūt iekšējo pārliecību, kas Jaus nospraust tālāko rīcības plānu. Un tā radās visai drīz, faktiski jau pēc pirmā «t», ko abos gadījumos pāršvīkoja tā pati augšupejošā, izaicinoši garā svītra. Ļoti raksturīgs bija arī burts «g», kas šķita no divām patstāvīgām līnijām veidots un vārda vidū it kā demonstrēja savu neatkarību no kaimiņiem. Bija arī citas kopējas iezīmes — beigu «s» švītīgā aste, iegarenais «a».
Punktu uz «i» uzlika abos vārdos iztrūkstošais punktiņš virs šī tik apnicīgi bieži citētā burta. Piekodinājis civildrēbēs tērptajam milicim, kas nu jau otro stundu izlikās veikalā piemērojam sev dažādas formas ietvarus, nekādā ziņā nepalaist garām svarīgo kukaini, Lepsis, apmierināts ar sevi un visu pasauli, devās atpakaļ uz pārvaldi. *** Tur kapteini gaidīja pārsteigums, kas cirta sāpīgu vāti viņa eksperta patmīlā. Izrādījās, ka arī Murjamovs nebija snaudis un savācis jo vērtīgu izziņas materiālu. Un nevarēja noliegt, ka, ejot rutīnas ceļu, leitnants atradās tuvāk gala mērķim nekā Reinis Lepsis. — Mēģināšu izdarīt kopsavilkumu,
— Stabiņš sacīja, uzklausījis visus ziņojumus. — Mums tagad zināms, ka Valdis Krūms pagaidām apmeties pie savas krustmātes Ļeņina ielā un pēdējā laikā bieži redzēts kopā ar šīs pašas sētasmājas iemītnieku Igoru Skuju. Ievācām informāciju, aiztapinājām fotogrāfiju namu pārvaldē — kā likts, puisis ar biezām brillēm. Bet citādi pēc izskata godīgs. Un arī kaimiņi nesūdzas: naktīs netrokšņo, apakšstāva īrniekus neapplūdina. Gar pārējo nevienam nav nekādas daļas. Dzirdēts gan, ka pirms pusgada, kad pēkšņi nomirusi māte, Igors aizgājis no apavu fabrikas, kur bija sācis strādāt pēc astotās klases beigšanas. Bet viņš sētniekam iedevis izziņu no vakarskolas, un visi likušies mierā. Tas taču izskaidroja, kāpēc puisis mēdza tik
vēlu pārrasties mājās. Tēvs? Ko tu daudz prasīsi no Atlantijas zvejnieka, kas pēc sievas apbedīšanas nemaz vairs negrib krastā rādīties — turpat okeānā pārkāpj no viena logera uz otru un pelna baltu naudu. Bet dēlam atvēl tikai rubli dienā, laikam uzskata to par gudru audzināšanas metodi… Vai viss? — viņš vaicājoši pavērās Murjamovā. — Jūs aizmirsāt pateikt, ka Igors Skuja ir tūrisma kopas loceklis un pērnajā vasarā piedalījās kaut kādā ekskursijā uz Kaukāzu. — Nevis kaut kādā ekskursijā, — Stabiņš pacietīgi pārlaboja, — bet kopā ar dažiem biedriem mēģināja uzkāpt līdz šim vēl nesasniegtā Kazbeka šķautnē … Diemžēl viņš pēdējā laikā šai aizrautībai atmetis ar roku…
— Tāpēc, ka izvēlējies citu sporta veidu,— leitnants atkal iejaucās. — Biedri, uzskatu par nepieciešamu jums atgādināt, ka tie ir netieši pierādījumi, — Stabiņš stingri sacīja, — mūsu minējumi, loģiski secinājumi. Ir pamats aizdomām, tāpēc prokurors devis atļauju aizturēt briļļu pasūtītāju, ja vien viņa izskats sakrīt ar mūsu ģīmetni . . . Starp citu, Lepsi, vai jūs nepiezvanītu uz optikas veikalu? Pulkstenis jau drīz būs četri. . . — Laikam bez brillēm vairs neatrod ceļu uz veikalu, — nolicis klausuli, Lepsis stāstīja. — Bet seržants jūtas tīri omulīgi, ir ar mieru arī rīt tur dežurēt, — viņš paraustīja plecus. — Un kāpēc gan Rīgas glītākajām
meitenēm jāstrādā tieši tur, kur sarodas visi pusaklie? Stabiņam nemaz nenesās prāts uz pasekliem jokiem: — Tad vispirms paņemsim priekšā Krūmu. Braucam uz slimnīcu! Bet Krūms nebija ar pliku roku ņemams. Viņš kategoriski atteicās sniegt paskaidrojumus. — Jums nav tiesību, — viņš atkārtoja katra vārda galā. — Esmu slims cilvēks, man sāp plecs … Drudzī es nez ko samuldēšu, un jūs man piešūsiet lietu tikai tāpēc, ka esmu jau vienreiz sodīts … Un vispār es nekādu apavu fabriku nepazīstu, savā mūžā neesmu tur bijis! — Krūms pagriezās pret sienu un uzvilka segu pāri galvai. — Simulē, — Murjamovs sašutis
iesaucās. — Varbūt pasaukt ārstu, lai iedod kādu sprici? Gaitenī viņiem pretī steidzās māsa. — Zvanīja kapteinis Lepsis. Lūdz jūs nekavējoties sazināties ar pārvaldi, — viņa uzbudināti stāstīja. Acīm redzot, māsai bija pielipis eksperta uztraukums. — Viss dēlī! — Stabiņš pēc brīža saklausīja vada viņā galā Lepša dusmīgo balsi. — Putniņš atkal izsprucis. Aiz gara laika vēlreiz apklaušinājos optiskās darbnīcās, izrādās, šis jau sen staigā ar brillēm degungalā. Laikam nevarēja sagaidīt, kamēr izpilda pasūtījumu, un iegriezās citur. Un tai bodē tieši bija tādi «ceisa» stikli… Kāpēc viņi mūs nebrīdināja? … Bet mēs taču paši
atsaucām trauksmi, kad ierīkojām slazdus pirmajā veikalā. Vadītāju nedrīkst vainot… — Ko nu? — Murjamovs vaicāja, kad Stabiņš bija pārstāstījis sarunas saturu. — Brauciet uz Skujas dzīvokli un apcietiniet viņu! Pie viena izdariet kratīšanu … — Bez prokurora sankcijas? Stabiņš paskatījās pulkstenī. — Pagūšu, — viņš teica. — Pēc pusstundas juras atvedīs papīrus. ** * Sīs īsās krimināldrāmas pēdējā aina iesākās pusdivpadsmitos — tieši divdesmit četras stundas pēc zagļu ielaušanās apavu fabrikā. Tā risinājās
milicijas pārvaldē, kur ar ārsta atjauju bija atvests arī Krūms. Bet Stabiņš atlika konfrontāciju līdz vēlākam brīdim. Vispirms vajadzēja salauzt Skujas pretestību. Un šai vārdu kaujā izšķiroša loma bija ierādīta Reiņa Lepša ekspertīzes aktiem, kas bija izlikti redzamā vietā blakām Skujas dzīvoklī atrastai poļu vilnas žaketei. Pagaidām Stabiņš nelaida savus ieročus darbā. Gribējās jaunietim dot iespēju mīkstināt savu vainu ar vaļsirdīgu atzīšanos. — Pastāstiet, kā pavadījāt vakardienas vakaru! Skuja izaicinoši pablenza izmeklētājā, tad nicīgi pasmīnēja: — Nesaprotu, kāpēc man būtu jūsu priekšā jāatskaitās … Bet lai jau iet…
Sēdēju mājās un lasīju, pēc tam aizmigu. — Vai jums ir liecinieki? — Jūsu leitnants, — Skuja bezkaunīgi atbildēja. — Viņš redzēja, ka es viens dzīvoju atsevišķā dzīvoklī, redzēja arī, ka uz mana galda ir vairākas grāmatas. Varu atnest ar zīmogu apliecinātu izziņu, ka esmu lasīt- pratējs. — Un pirms tam? — Stabiņš mierīgi jautāja. — Biju ķinītī, — Skuja izvilka no kabatas divas biļetes. — Ar dāmu, kuras uzvārdu neizpaudīšu, jo negribu kompromitēt precētu sievieti. Biļetes tiešām bija vakardienas. — Cik man zināms, pagarinātais seanss «Ainā» beidzas īsi pēc vienpadsmitiem, — Stabiņš apmierināts teica. — Un tā saucamo dāmu mēs jums
drīz parādīsim. Bet vispirms palūgšu paskaidrot, kā jūsu plaukstas nospiedums varēja nokļūt apavu fabrikas aizzīmogotajā virsu šūšanas cehā. Lūk, ekspertīzes slēdziens, kas neapgāžami pierāda, ka uz spiednes atrastais nospiedums cēlies no jūsu rokas. Skuja apmulsa. Neļaudams viņam sapīties melu tīklā, Stabiņš citu pēc cita lika galdā arī pēdējos trumpjus: — Tā, tagad iepazīstieties ar ekspertīzi, no kuras izriet, ka diedziņš uz sarga dunča ir identisks ar šīs žaketes audumu … Lūk, divu cilvēku parakstītā liecība, ka šī pati žakete vakar redzēta jūsu līdzgaitniekam Krūmam mugurā… Lūk, jūsu rokas rakstītā zīmīte, kas atrasta Krūma kabatā, un ar to pašu rokrakstu viltotais paraksts veikalā, kur jūs
pasūtījāt brilles Trūbeka dārzā sadauzīto vietā… Lūk, attiecīgais speciālista atzinums … Lūk, jūsu veco paziņu, jumiķu, atzīšanās, ka viņi jums pastāstījuši par paredzamo remontu un pie reizes izlielījušies, ka caur logu varot viegli nokļūt aizslēgtajā cehā… Jādomā, ka Krūma iekšām šis ceļš bija pārāk sarežģīts, tāpēc jūs nolēmāt izmantot lūku, par kuras pastāvēšanu zinājāt, jo kādreiz taču strādājāt šai fabrikā … Neliedzieties, Skuja, pastāstiet labāk atklāti, kā nomaldījāties no godīga strādnieku cilvēka takas. Un Igors Skuja neizturēja. Pirmītējais cinisms bija kā ar mitru sūkli noslaucīts, atsedzot puiša īsto seju. Un tajā vēl bija tik daudz neaptraipītas baltas krāsas, ka Stabiņš savā slēdzienā uzskatīja par
iespējamu īpaši palūgt prokuroru un tiesnesi piemērot apsūdzētajam sodu mīkstinošus pantus un apakšpunktus. Diez vai ir īpaša nozīme šeit citēt Skujas atzīšanos. Tas ir parastais bēdu stāsts par mātes aplamās mīlestības izlutinātu zēnu, kas audzis pārticībā un piepildījis visas savas iegribas, tā vienlaikus ir arī nopietna apsūdzība nepārtrauktajiem un bieži vien neattaisnotajiem eksperimentiem mūsu skolu sistēmā, kur, pielīdzinot bērnus jūras cūciņām, paver ceļu visādiem ačgārniem soļiem. Citos laikos Igors būtu mierīgi turpinājis mācīties vidusskolā, bet kārtējās reformas gaismā zēna kūtrums pārvērtās gandrīz vai darba varonībā. Rezultātā puisis kavēja darbu, aizbildinoties ar vakarskolu, bet tur
nerādījās, aizbildinoties ar aizņemtību fabrikā. Un, pēkšņi palicis bez uzraudzības, viens pats neprata pārvērtēt savu dzīvi. Vai kāds brīnums, ka viņš nokļuva recidīvista Krūma ietekmē? Zīmīgi tas, ka pats Skuja neminēja nevienu no šiem objektīvajiem iemesliem, nemēģināja iztēlot sevi par nevainīgu jēru un novelt visu atbildību uz Krūmu. Nē, viņš pelnījis sodu un izcietīs to. Tieši šī vīrišķīgā uzvedība iedvesa Stabiņam ticību, ka puisis, nokļuvis prasmīgu audzinātāju rokās, noteikti labosies. Saruna ar Krūmu bija daudz īsāka. Izlasījis Skujas pratināšanas protokolu, ari viņš atzinās. Pulkstenis rādīja piekto rīta stundu, līdz nākamās darba dienas sākumam varēja vēl mazliet nosnausties. — Redzat nu, — Stabiņš atvadoties
iedzēla Lepsim. — Ekspertīzes vien visu neizskaidro. — Proti? — kapteinis asi jautāja, aizskarts savās labākajās jūtās. — Skuja, kā dzirdējāt, bija tenisa kurpēs. Kādā veidā jūs iekļaujat kopainā kedas nospiedumu? — Ļoti vienkārši, — Lepsis pasmaidīja. — Tā atradās vecā Trūbeka dēla kājā. Un nemaz nav jābūt izcilam cilvēku pazinējam, lai to noskaidrotu. Tikai rūpīgi jāpārbauda fakti. Itin visi. 1965. g.
MEDAĻAS OTRA PUSE pirmie iespaidi Rajona centrs. Kurš gan nepazīst šis klusās provinces pilsētas ar desmit, divpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju? Viena vai divas fabrikas, rūpkombināts ar darbnīcām, kultūras nams un bibliotēka, vecmodīga viesnīca un tirgus laukums, kurā sabrauc apkārtnes kolhoznieki, universālveikals un restorāns, kur vakaros spēlē brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības orķestris. Tie ir centri, ap kuriem riņķo sabiedriskā dzīve. Divreiz dienā pienāk vilciens no republikas galvaspilsētas, un šis notikums kā rāmos ūdeņos iegremdēts
akmens saviļņo gludo virsmu. Bet pēc brīža lokomotīve atkal iesvelpjas, un koncentriskie apļi, sekodami atbraucējiem uz nomalēm, pamazām saplok. Tomēr šī miegainība ir tikai šķietama. Šajās pilsētiņās, kas neskaitāmiem punktiem pārklāj mūsu dzimtenes karti, taču dzīvo liela daļa padomju tautas. Līkajās, bruģētajās ieliņās, kur rītos un vakaros rīb pajūgi, piedzimst lieli sapņotāji un censoņi; nesen pabeigtajā vidusskolā, kas, gluži kā senāk pils, celta pašā redzamākajā vietā, mācās nākamie Rīgas un Maskavas universitāšu studenti; izrādās, ka ražojums, kura marku pazīst visā zeme, izgatavots fabrikā upes idiliskajā līkumā; un kas zina — varbūt izgudrojums, pie kura šodien tik neatlaidīgi strādā vietējais jaunais
inženieris vai agronoms, jau rīt liks pasaules zinātnei vērīgi ieklausīties šai balsī no rajona centra … Aplam būtu apgalvot, ka lieli notikumi neskartu šos klusos stūrus. Drīzāk jāpievienojas jūrnieku pieredzei, ka vētra dīķī ir daudz bīstamāka nekā selgā. Kaislības te brīžiem uzliesmo ar negaidītu spēku un tirgus baumu palielinājumā līdz pašām dzīlēm uzvanda cilvēku prātus. Bet parasti gan pagātnes drūmais mantojums plēn kaut kur dziļi zem aizritējušo gadu putekļu un pelnu kārtas. Tiešām, pirmais iespaids pilnīgi atbilst kopējai ainai — zaļganais pilsētas kanāls, kurā laiski peld sētnieces pīles, gadsimtu mijas stilā celtais nams ar kolonu fasādi un ģēveļu logiem, smagās durvis, kas veras čīkstot, it kā negribīgi un
ar dobju troksni atkal aizkrīt. Klusas un tukšas ir prokuratūras uzgaidāmās telpas. Nākamajā istabā meitene, acīm redzot, sekretāre, kārto rīta pastu. Mēteļi uz vadžiem rāda, ka ieradušies arī pārējie darbinieki, tomēr nedzird nevienas skaņas. Nu ko, būs jāsāk no sekretāres iepazīšanās ar rajona prokuratūru, kuru Rīgā uzskata par labāko republikā. Piezīmju bloks jau uz galda, zīmulis gatavībā. Bet… — Nē, nē, — saka meitene, — man šis darbs it nemaz nepatīk, es te ilgi nepalikšu. Godīgu cilvēku tikpat kā nesastapsi, mūžīgi jāņemas ar visādiem zagļiem un krāpniekiem, kas mēģina «piebraukt», iedot kukuli, lai es priekšniekam medu ausī ielejot. Un tad tās fotogrāfijas, kas man jālīmē un jāreģistrē! — viņa noskurinās. — Līķi vien! Pirmo
laiku naktīs nemaz negulēju, vēl tagad tie mani vajā miegā … Aiziešu no šejienes, noteikti aiziešu! Tikko atbrīvosies vieta puķu veikalā vai dzimtsarakstu nodaļā pie jaunpie- dzimušo un laulību reģistrēšanas. Lai citi krāmējas ar padibenēm, man dzīvīte vēl nav apnikusi! — Vai izmeklētājs biedrs Šiliņš būtu? Izmeklētājs ir gadus trīsdesmit vecs cilvēks, kura profesiju, nejauši sastopot viņu uz ielas, neviens laikam nenoteiks. Tikai vēlāk apjēdzu, ka tieši šis apstāklis ir visraksturīgākais, ka citādi nemaz nevar un nedrīkst būt — padomju izmeklētāji taču nāk no mūsu pašu vidus. Tā kā šis Miķeļbākas zvejnieka dēls, kas pēc dienesta Padomju Armijā iestājies juridiskajā skolā un pēcāk izvēlējies savu
pašreizējo profesiju. Kāds īsti izskatās Šiliņš? Liekas, nav nozīmes sniegt sīku ārienes aprakstu, kādu viņš pats būtu devis, izsludinādams meklēšanu. Jāaprobežojas ar detaļām, kas ietilptu ailē «sevišķas pazīmes», tātad paliek atmiņā. Iedzeltenie pirkstu galiņi, kas liecina, ka Šiliņš bieži smēķē cigaretes, pie tam bez iemutes. Dziļas, pelēkas acis, kas šķiet visu ievērojam un iegaumējam. Prāvs, plecīgs stāvs. Mazrunība, skopi, aprauti žesti. Jau pirmajā mēnesī rajona prokuratūrā toreiz divdesmit sešus gadus vecais Imants Šiliņš saprata, ka nepietiek ieslēgties kabineta četrās sienās un raudzīties pakaļ zilganajiem dūmu apļiem, lai atrisinātu sarežģītus likuma pārkāpšanas gadījumus; pārliecinājās, ka
nepietiek ieklausīties apmeklētāja soļos, vērīgi nopētīt apģērbu un matu sakārtojumu, lai zinātu, kas cilvēkam aiz ādas. Dzīve ir nesalīdzināmi daudzpusīgāka, nekā to attēlojis Konans Doils. Vienīgi cieša un nepārtraukta saskare ar tautas ikdienu varēja sniegt atslēgu cilvēku apziņas slepenākajiem kambariem. Un jaunais izmeklētājs nolēma vispirms aprast ar apkārtni. Kas par to, ka atvilktnē vairojās saimniecisko lietu un sīku zādzību aktu vāki, ka prokurors šķendējās un pat grasījās aizrakstīt uz Rīgu, lai sauc pie kārtības šo slaistu, kurš augu dienu pavada tirgū vai ar makšķeres kātu sēž upmalā un tērzē ar večiem? … Šiliņš turpināja staigāt šos dīvainos ceļus, reizēm devās līdzi gluži svešiem cilvēkiem kokmateriālu sagādes darbos,
stundām ilgi partijas rajona komitejas sekretāra uzgaidāmajā telpā uzklausīja vecu māmuļu sūdzības par piena nodevām, invalīdu pretenzijas. Tiesa, vajadzēja gan paskaidrot prokuroram savu rīcību, neuzskatīt sevi par vienīgo gudro. Bet, ko lai dara, — jaunība neatzīst kompromisus. Un tā gadījās, ka, krādams dzīves pieredzi, nodibinādams saites ar pilsētas iedzīvotājiem, Imants Šiliņš gandrīz pazaudēja kontaktu ar darba vietas saimi. Reputāciju izglāba tas, ka šai posmā notikuša nozieguma vaininieku izdevās atklāt samērā ātri. brieduma pārbaude Torīt Imants Šiliņš nepaguva noskūt bārdu. Ieziepēdams cietos rugājus, viņš kā parasti staigāja pa istabu un ne visai pareizi, toties skaļi dziedāja triumfa maršu
no operas «Aīda». Velti sieva, virtuvē šķindinādama traukus, centās noslāpēt balsi. Tā caur plāno sienu sasniedza blakus dzīvokli, no kurienes tūdaļ atlidoja atbalss — arī brālēns jau bija augšā. Un milicijas seržantam nācās ar visu spēku bungot pie durvīm, iekams kāds atsaucās klauvējieniem. Kamēr Šiliņš lasīja īso telefo- nogrammu, ka satiksmes autobusa šoferis šosejas grāvī pamanījis nepazīstama vīrieša līķi, brālēns tradicionālajā rīta repertuārā jau bija nokļuvis līdz «Faustam» un patlaban skandināja Mefisto āriju. Baigi, gandrīz simboliski skanēja apgalvojums, ka zelta teļš ir pasaules valdnieks un ka sātans uzsācis elles deju. Un vēl mašīnā caur motora rūkoņu izmeklētājs dzirdēja ļaunā priekā gārdzošos velnišķīgos smieklus.
Notikuma vietā allaž atkārtojas vienas un tās pašas operācijas — apkārtnes un cietušā fotografēšana, ārsta ekspertīze, pirkstu nospiedumu un citu pēdu meklēšana, līķa un kabatu apskate. Iepazīšanās ar nozieguma apstākļiem ir viens no svarīgākajiem faktoriem izmeklētāju darbā — nekāds, lai cik rūpīgi sarakstīts protokols neatsvērs personīgos iespaidus, ievērotās detaļas, kas reizēm neapzināti iesakņojas atmiņā, lai vajadzīgajā brīdī atkal uzpeldētu un papildinātu ainu. Šoreiz notikuma vietas apskate nedeva it nekā. Šiliņš apstaigāja ceļmalas krūmus, četrrāpus pārmeklēja grāvi, pat pētīja asfaltu caur palielināmo stiklu — velti. Vakara migla bija iznīcinājusi jebkuras pēdas. Daži āboli, izmētāti līķa
tuvumā, arī nepalīdzēja noteikt, kā šis septiņdesmitgadīgais vīrietis šurp nokļuvis — kājām, ar riteni, pajūgā vai mašīnā. Un galvenais: kas viņš tāds? Kabatas tukšas — ne dokumenta, ne papīrīša, kas sniegtu kaut aptuvenu pieturas punktu. Tikai zem krekla Šiliņš atrada jostas vietā paslēptu naudas žūksni, ap piecdesmit rubļu. Ārsta slēdziens, ka nāve iestājusies iepriekšējā vakarā un tās cēlonis ir naža dūriens mugurā, arī neatviegloja uzdevumu. Skaidrs bija vienīgi tas — lai atrastu slepkavu, vispirms jāidentificē upuris. Šiliņš izsūtīja milicijas darbiniekus pa apkaimes mājām ievākt ziņas, vai nav kāds cilvēks pazudis, vai nav dzirdēti kliedzieni, bet pats palika ceļmalā. Gribējās tikt skaidrībā ar savām domām.
Aizsmēķējis, dziļi ievilcis pirmos dūmus, viņš apsēdās, atbalstīja muguru pret plato ozola stumbru un Jāva skatienam bez mērķa klīst apkārt. Saule jau bija krietni pakāpusies virs apvāršņa, stari sāka sildīt, un no kokiem pilēja kūstošā sarma. Sacēlās vējš, un, atraisīdamās no zariem, lēni lejup planēja dzeltenas lapas. Kaut kur sasaucās novēlojušās dzērves, klusi, bet neatlaidīgi savu namdara dziesmu izklaudzi- nāja dzenis. Dabai piemita saulainām rudens dienām raksturīgais miers, tā atgādināja vecu, savu mūžu labi nodzīvojušu cilvēku, kas, atsacījies no visām kaislībām un centieniem, tagad vēlas tikai vienu — omulīgi pavadīt atlikušos gadus. Šiliņu pārņēma dīvaina miegainība. Domas par slepkavību neiederējās rāmajā noskaņā. Vislabāk
ļauties klusumam un vientulībai, noraudzīties gaisīgajos mākoņos. Garām aizrūca kravas mašīna. Šīs skaņas izmeklētājam atgādināja pienākumus, izraisīja asociācijas. Kur teikts, ka vīrietis noslepkavots tieši te? Varbūt viņš nosists citā vietā un tad šurp atvests ar mašīnu. Atrastā nauda vedināja uz domām, ka noziegums nav pastrādāts laupīšanas nolūkos. Pagaidām nekas nebija zināms, kā neaprakstīta lapa … Pievakarē uz izmeklētāja galda gulēja miliču ziņojumi — nekur nekas aizdomīgs nav manīts. Nogalinātā fotogrāfiju pavairoja un izsūtīja uz visiem republikas rajoniem. Pulkstenis rādīja jau divpadsmito stundu, kad Šiliņš beidzot aizslēdza kabinetu. Bet, pirms devās mājās, viņš vēl iegriezās pie sētnieces un,
it kā izpļāpādams dienesta noslēpumu, pastāstīja par nepazīstamā vīrieša līķi, attēloja tā ārieni. Viņš nešaubījās, ka tagad šīs ziņas pilsētā izplatīsies ātrāk nekā ar apkārtrakstiem pa iestādēm. Tā arī notika. Pēc divām dienām pie izmeklētāja ieradās sieviete un pasacīja, ka morgā pazinusi savu tēvu Matīsu Zavicki. Taču tālākās ziņas no viņas vajadzēja izvilkt kā ar knaiblēm. Jā, pirms trim dienām tēvs ar divriteni aizbraucis. — Uz kurieni? — Tā, vienkārši… — meita sastomījās, — … pa darīšanām … varbūt domāja iegriezties pie radiem … — Kas viņam bija līdzi? — taujāja Šiliņš. — Kas viņam varēja būt? Nekas liels. — Jūtams, viņa negrib vajsirdīgi
stāstīt. — Portfelis, mugursoma. — Un kas tur iekšā? — neatlaidās izmeklētājs. — Nezinu. Šādi tādi sīkumi. — Cik viņam bija naudas klāt? — Apmēram divdesmit pieci rubji, ne vairāk par trim desmitniekiem. Nu Šiliņam šis tas kļuva skaidrs. Tātad vecis pa ceļam divkāršojis kapitālu. Un, ja meita nevēlas atzīties, ko Zavickis vedis līdzi, jāsecina, ka viņš to darījis ne visai godīgi, laikam spekulēdams. Bet ar ko? — Klausieties,.— Šiliņš pieliecās tuvāk un centās runāt cik iespējams sirsnīgāk. — Vai jūsu sirdsapziņa atjauj, ka slepkava staigā apkārt nesodits?… Nu lūk, tad papūlieties atminēt, kur tēvs brauca, kādas preces viņam bija līdzi. Tas
mums Joti palīdzēs. — Saprotiet, mums pirms kara bija bode, gluži maziņa, tirgojām ar koloniālprecēm. Kad to nacionalizēja, mājā palika šādi tādi slkumiņi. Tagad ievajadzējās naudiņas, zināt, jāsagādā kartupeļi ziemai, un tēvs nolēma pārdot kolhozniekiem drēbju krāsu, ieveramās gumijas, piparus, raugu, kanēli. Par valsts cenām, protams. — Pilsone Zavicka, — Šiliņa balss tagad bija skarba, gandrīz barga. — Vai man tiešām jānotic, ka jūs divdesmit gadu glabājāt kaut kādus krāsojamus pulverus, raugu … Beidziet taču laipot! Neviens netaisās saukt jūs pie atbildības par spekulāciju. Es gaidu. Izrādījās, ka Zavickis savā dzīvoklī bija iekārtojis mazu darbnīcu, kur
pagatavoja krāsas un iepildīja tās maisiņos. Pārējās preces viņam sūtīja no Rīgas. Izdevās noskaidrot ari velosipēda firmu un numuru. Nu beidzot varēja rīkoties. Pieaicinājis divus miličus, Šiliņš nolēma rekonstruēt maršrutu, — gan jau gadīsies cilvēki, kas Zavicki redzējuši. Pie radiem vecis bijis rīta pusē, no turienes pa lielceļu devies uz austrumiem. Vēl četrās mājās kolhoznieki atcerējās viņu, divi bija iegādājušies krāsu un garšvielas, viena māmuļa pirkusi ieveramo gumiju. Tad nāca neveiksme pēc neveiksmes. Divas dienas izmeklētājs ar saviem palīgiem braukāja pa lauku sētām — nekā. Radās iespaids, ka vecis pēkšņi būtu atrāvies no zemes un aizlaidies pa gaisu. Soļodams mājup, Šiliņš iegriezās
ciema veikalā. Ari pārdevēja neka nemācēja pastāstīt. Sarunā iejaucās pircēji, kas turpat pie letes tukšoja alus pudeles, uzkozdami atnestās sviestmaizes. Vārds pa vārdam, un izmeklētājs saprata, ka vienīgi šeit, kur ik vakaru saplūst kolhoznieki un ceļa strādnieki, var cerēt atkal uziet Zavicka pēdas. Nepagāja ne divas stundas, kad brīvprātīgie asistenti atveda kolhoza pastnieku. — Veco Zavicki? Redzēju, kā nu ne! Brauca garām ar savu dzelzs kumeļu, prieks skatīties, kā viņš tādā vecumā min pedāļus. Ar tādu puisi… — Pagaidiet, — pārtrauca Šiliņš. — Cikos tas bija? — Cik tad varēja būt pulkstenis? — pastnieks pakasīja aiz auss. — Vai tik nebija tai vakarā, kad tu negribēji mani
laist veikalā iekšā, Marta? — Kā tad tevi nelaidīs? — atsaucās pārdevēja. — Tu man durvis ielauztu .. . Bet ap septiņiem gan jau bija. — Un puisis? Šejienietis? Kā sauc? — Kas viņu zina . . . Tāds pajauns, fufaikā un zābakos, pēcpusdienā te iekampa lāsīti, tad aizbrauca. — Arī ar riteni? — vaicāja Šiliņš. — Pats par sevi saprotams. Vai tu domā, ka viņš vecajam Zavickim tekāja līdzi kājām? Atkal solis uz priekšu. Bija daži pieturas punkti, jo veikals ir tikai četrus kilometrus no līka atrašanās vietas, un, pats galvenais, šis puisis jāmeklē tuvumā, jo maz ticams, ka tas ar velosipēdu būtu atbraucis
no Rīgas. Apspriedies ar prokuroru, Šiliņš norīkoja miličus pārbaudīt visus riteņbraucējus un aizturēt katru, kas valkā vataini un garos zābakus … Nākamajā rītā Šiliņa kabinetā ietrinkšķējās telefons. Žēlabaini, it kā to mocītu aizdusa. Atrazdamies blakus pie sekretāres, izmeklētājs pat lāgā nedzirdēja zvanu. Tikai iekšējs nemiers, satrauktas gaidas pamudināja atgriezties un katram gadījumam nocelt klausuli. Runāja ceļu krustojumā dežurējošais milicis: — Nupat aizturējām aizdomīgu vīrieti. — Tālāk, runājiet taču ātrāk! — Šiliņš neizturēja. — Strādā ceļu ekspluatācijas kantorī, brauca ar divriteni uz darbu. Velosipēds nav nolaupītais. Mugurā zila
fufaika, kājās šoh- tenes. Voldemārs Cielavs vārdā. Divdesmit trīs gadus vecs, dzīvo pie mātes Krusu ciemā. Vienreiz jau sodīts un atbrīvots pirms sešiem mēnešiem. Jau sodīts. Šiliņš apzinājās, ka būtībā šis apstāklis nedrīkstētu viņu ietekmēt. Cilvēks izdarījis pārkāpumu, pēc tam izpircis savu vainu un nu taisās sākt jaunu dzīvi. Likuma priekšā tas atkal tīrs. Bet vai izmeklētājs, likuma sargs, varēja neņemt vērā, ka šis cilvēks jau reizi nogājis no pareizā ceļa, izrādījis sliecību uz tumšām izdarībām? Nekādā ziņā! To prasīja viselementārākā psiholoģijas pazīšana. Un Šiliņš vaicāja: — Dokumenti kārtībā? — Jā. Tikai divriteņa apliecību atstājis mājās.
— Ļoti labi. Atņemiet pasi, piekodiniet, lai rīt ierodas nodaļā ar apliecību, tad dabūs pasi atpakaļ. Tikai uzvedieties tā, lai viņš nesaož sēra smaku .. . Dokumentu pārbaudi turpiniet. Vai maz vīriešu šajā laikā staigā va- taiņos un zābakos … Jā, nebija nekāda pamata turēt Cielavu aizdomās, vismaz pagaidām ne. Nez kādēļ Šiliņš domās trīs reizes pasvītroja vārdu pagaidām. Tiesa, katrs cilvēks jāuzskata par nevainīgu, kamēr nav pierādīts pretējais, bet šis Cielavs, kuru viņš nekad nebija redzējis, izmeklētājam nepatika. Instinktīvo antipātiju pilnīgi apstiprināja ziņas, kuras Šiliņš savāca Krusu ciemā. Ar mokām pabeidzis divas klases, Voldemārs kategoriski atteicies
turpināt mācības. Tēva viņam nebija, māte nespējusi pielauzt stūrgalvīgo zēnu. Tā Voldemārs kļuvis par ganu — sākumā pie kaimiņiem, vēlāk kolhozā. Ko īsti viņš darījis, kamēr lopi ganījās pļavā, neviens nezinājis. Tomēr ciema ļaudīm nepa- gājis secen, ka apkārtnes mājās sāk zust produkti un sīki priekšmeti, ka Cielavs ģērbjas švītīgāk un arvien biežāk pavada vakarus bufetē. Galu galā viņš iekritis un par divām prāvākām zādzībām ticis nosodīts uz pieciem gadiem ieslodzījumā. Atbrīvots pirms termiņa, droši vien uz amnestijas pamata, jo nav ticams, ka viņš nometnē būtu labi strādājis. Citādi taču ari mājas tūdaļ ķertos pie darba, parādītu, ka tiešām labojies. Bet nē, četrus mēnešus Cielavs slaistījies apkārt, meklējis un atradis šaubīgu sabiedrību, sapinies ar
izlaidīgu meiču Ilonu Brikboni. Arī ceju ekspluatācijas kantorī neviens par viņu labi neatsaucās — strādāt strādā, bet, kā saka, gariem zobiem … Ieradies nākamajā dienā milicijas nodaļā, izmeklētājs ievēroja, ka Voldemārs Cielavs ir ļoti uztraucies. Kaut telpā bija silti, viņš trīcēja, kā drudža kratīts, nespēja pat aizdedzināt piedāvāto cigareti — pa diviem lāgiem nedrošajos pirkstos lūza sērkociņi. Šiliņš tam it kā nepriegrieza vērību, ar daždažādiem jautājumiem par dzīvi mierināja Cielavu, aijāja viņu drošībā un tikai pēc laba brīža tā starp citu pavaicāja, kur Cielavs bijis 11. oktobra vakarā. — Ar Brikboņu Ilonu uz dančiem, — bez apdomāšanās atbildēja Cielavs, pat nepapū- lēdamies izlikties, it kā viņš
aplēš, kad īsti bijis 11. oktobris. Aizdomīgi, pat ļoti aizdomīgi, sevišķi tāpēc, ka Brikbones apliecināto alibi nedrīkstēja pārāk augstu vērtēt. Tomēr Šiliņš turpināja vispārēju sarunu. Patlaban vajadzēja, tikai iegūt laiku, jo divi miliči pārbaudīja, Cielava dzīvokli. Jānogaida rezultāti. Atkar ribā no tā, vai tur atradīs pierādīj,amus, viņš, virzīs pratināšanu. Sirds dziļumos izmeklētājs bija pārliecināts, ka viņa priekšā sēž vainīgais. Citādi taču Cielavs,, uzrādījis divriteņa apliecību, protestētu pret šo ne ar ko nepamatoto aizturēšanu. Atgriezās miliči. Jau pēc viņu sejas izteiksmes Šiliņš noprata, ka gājiens bijis bez panākumiem. Nevar būt! Vai tiešām vajadzēs atlaist Cielavu uz mājām un pārkārtot visu izmeklēšanu? Viņš gan
zināja, ka nav pareizii akli turēties pie vēl nepierādītas versijas, paļauties vienīgi uz nojautu, bet ko lai dara?' Dabūjis no prokurora sankciju ieslodzīt Cielavu uz diennakti, Šiliņš pats aizbrauca uz. Krusu ciemu. Varbūt tomēr izdosies ko atrast? Bet ej nu meklē nepazīstamās mājās. Tas nav pilsētas dzīvoklis, kur viss kā uz delnas, kur katra sīkākā izmaiņa tūdaļ duras acīs. Nemaz nerunājot par to, ka Cielavs, ja vien viņš vainīgs un jūtas apdraudēts, varēja laupījumu ierakt zemē. Labāk nemaz nemēģināt atkārtot kratīšanu. Uzzinājis, ka Cielava pusbrāļi vēl skolā, Šiliņš atvadījās. Nekur tālu viņš negāja. Apsēdās ceļmalas birzī un gaidīja zēnus. Lūk, tur jau viņi nāca. Gaišmatis ar uzrauto
degunu, kas biezo vasaras raibumu dēļ izskatījās gandrīz brūns,, varēja būt gadus divpadsmit vecs. Otrs, kas laikam no pašas skolas ar kāju spērieniem dzenāja lielu čiekuru, bija nedaudz vecāks.1 Aizsprostojis šauro ceļu, Šiliņš, gluži kā vārtsargs, atvairīja zēna sitienu un piespēlēja «bumbu» brālim. Tas tūdaļ ieslēdzās spēlē un, ieskrējies kā soda sitienam, guva «vārtus». Labāku sākumu vaļsirdīgai sarunai nevarēja vēlēties. Tomēr kārtība jāievēro, un Šiliņš vispirms nosauca savu vārdu un amatu. — Pagājušo svētdienu biju Rīgā un aizgāju uz «Daugavas» maču ar maskaviešiem. Nu, klasiski, es jums saku. Puslaiks neizšķirts, viens pret vienu. Bet tad mūsējie kā sāka raut, tā pretiniekiem mute vaļā.
— Un kā iesita izšķirošos vārtus? — vecākais zēns vaicāja. — Tūlīt parādīšu, — Šiliņš aizrautīgi stāstīja. — Viens padod, otrs apved sedzēju, skrien uz priekšu un tad … Skaties pats. Tu esi vārtsargs, bet tu aizsargs, — viņš izkārtoja zēnus, — bet es — «Daugavas» centra uzbrucējs … Tagad nāc man virsū, pamēģini atņemt bumbu! … Re, kā piemānīju, un nu tik pa vārtiem! Tieši kreisajā stūrī, — čiekurs garām zēniem ielidoja grāvī. — Bet man ir nazis, — ne no šā, ne no tā paziņoja gaišmatis, kuram ļoti gribējās padižoties jaukā tēvoča priekšā. — Voldis šorīt uzdāvināja. Šiliņam pamira sirds. Taču balss skanēja gluži mierīga: — Nevar būt. Laikam tāds zobu
bakstāmais vien ir. Apvainots savās labākajās jūtās, puika izvilka no kabatas lielu saliecamu nazi un bramanīgi paziņoja: — Kur nu bakstāmais. Ar tādu var nodurt cilvēku! Izmeklētājs sarāvās, bet ātri savaldījās. Zēns pat nenojauta, cik tuvu bija patiesībai. Šiliņš aplūkoja nazi — asmens aptuveni atbilda brūces izmēriem. Bet, lai cik rūpīgi pētīja, nekur nesaskatīja asins pēdas. Vai maz tādu dārznieka nažu pasaulē? . .. — Un neko citu Voldis pēdējā laikā nepār- nesa mājās? — Kā tad ne?! — atsaucās vecākais no brāļiem. — Viņnedēļ atstiepa veselu mugursomu, kuru atrada mežā.
Māte man vēl nokrāsoja bikses. — Viņš pielēca kājās, lai Šiliņš pienācīgi varētu apbrīnot melnās slēpošanas bikses. Ari izmeklētājs piecēlās. Iebāzis nazi kabatā, viņš draudzīgi apskāva puišeļu plecus: — Ejam zēni. Šodien jūs varbūt nožēlosiet, ka esat pazaudējuši tik varenu nazi. Bet kādreiz jūs sapratīsiet, ka esat pareizi darījuši, stāstīdami man patiesību. Arī jūsu Voldis sāka ar sīkiem meliem, bet nokļuva cietumā, noslīdēja tik zemu, ka … Šiliņš apklusa. Kad viņš beidzot iemācīsies pievaldīt mēli?! Aizdomas tagad gan vairāk nekā pamatotas, bet nekas vēl nav pierādīts. Vai tad izslēgts, ka īstais slepkava pametis mugursomu mežā, kur Cielavs to atradis? Dzīvē daudz
kas var atgadīties. Pusstundu vēlāk Šiliņš turēja rokās mugursomu ar krāsu kulītēm, gumijas spolēm, rauga un kanēļa paciņām. Tagad tikai vajadzēja pārbaudīt, vai šie priekšmeti tiešām piederējuši Zavickim. Noslepkavotā piederīgie tūdaļ pazina mantas. Sākās izšķirošais posms. Atstāts brīvībā, slepkava var pastrādāt vēl daudzus nedarbus, apdraudēt citas dzīvības. Tāpēc jālieto visi atļautie līdzekļi — viltība, pārsteiguma moments, neatlaidība, lai tikai panāktu no Cielava atzīšanos. Milicijas nodaļas priekšnieka kabinetā Šiliņš izlika visas trofejas uz galda — redzamākajā vietā atvāzto nazi un mugursomu. Pats ar vecāko leitnantu Purvīti apsēdās, durvīm muguras
pagriezuši, un ņēmās pārspriest pēdējās medības. Ievestajam Cielavam pat skatienu neveltīja, tikai spogulī novēroja, kā viņš sarāvās, pamanījis uz galda saliktās mantas. Palūkojās un tūdaļ nodūra acis. Tomēr ilgi nespēja izturēt. Neizprotams spēks lika atkal paraudzīties sava nozieguma lietiskajos pierādījumos. Plaukstām aizklāja bālo seju — nekas nelīdzēja. Galds stāvēja kā stāvējis, un uz tā … — Nu, Cielav, ko teiksiet? — Šiliņš beidzot pārtrauca klusumu. — Vajadzēja paslēpt turpat, kur Zavicka divriteni. — Bet kūtsaugšā sienā vairs nebija vietas, — sapratis, ka izdarījis vēl vienu kļūdu, Cielavs spītīgi izmeta: — Mans trumpis ir kauts. Kas par to? Jāprot arī
zaudēt. Varat pratināt, es atzīšos. Nolicis savā priekšā veidlapu, Šiliņš ilgi apdomāja pirmo jautājumu. Ne jau nozieguma faktiskā, hronoloģiskā norise interesēja viņu. Gribējās saprast, kā cilvēks, kas visus apzinīgos jaunības gadus dzīvojis padomju ļaužu sabiedrībā, varējis tik zemu krist, kas pamudinājis Cielavu izdarīt noziegumu, — vai tiešām viņš nespēja saskatīt mūsu dzīvē tās gaišās takas, kādas staigā visa tauta? Bet diez vai slepkava maz apjēgs jautājuma būtību. Lai labāk stāsta pēc kārtas. Tiešām, Cielavs nebūtu devis sakarīgu atbildi, jo savu atzīšanos iesāka tā: — Pats nezinu, kāpēc to darīju. Braucu no darba, satiku paziņu, paņēmu veikalā pudeli vīna un kortelīti. Tad šis
mani pameta vienu. Ko tu cilvēks iesāksi? Gribējās vēl iedzert, bet naudas nebija. Nu, pagadījās vecais Za- vickis, kas stūma savu divriteni pret kalnu. Es šo ūpi jau agrāk biju ievērojis — klejo apkārt un pelna bargu naudu. Arī šoreiz droši vien kabatas pilnas. Piebiedrojos, uzsāku valodas, bet pie sevis punktierēju, kā tikt naudai klāt. Ko tur daudz? Cietumā sēdēja puiši, kas vēl trakākus stiķus pastrādājuši. Un nekā. Pat pamācīja, kā uzvesties. Kāpēc man neiz- mēģināt roku? Kas viņu, velnu, varēja zināt, ka brauc uz mājām bez neviena graša? Šiliņam nebija papildu jautājumu. Apcietināto noziedznieku ieslodzīja cietumā .. . Interesantas pārdomas sakarā ar Cielava lietu atrodamas Šiliņa piezīmju
blokā. Viņam it kā vajadzētu priecāties par panākumiem, par pateicību, ko izteicis republikas prokurors. Bet izmeklētājs uzskata par svarīgāku tikt skaidrībā ar iemesliem, kuru dēļ garīgi un fiziski normāls jauneklis kļuva par slepkavu.
PIEZĪMJU BLOKA LAPPUSĒS «Biedri brīdināja, ka tā ir ierasta parādība, un tomēr esmu satraukts. Izmeklēšanas laikā Cielavs taču visu izstāstījis, nodemonstrējis slepkavības norisi, divi lāgiem parakstījis atzīšanās protokolu. Bet šodien, kad ierados fiietumā un nolasīju lēmumu celt apsūdzību, viņš paķēra krēslu un grasījās triekt man pa galvu. «Jūs mani apmuļķojāt!» Cielavs kliedza. Skaidrs, ka citi ieslodzītie pamācījuši, lai visu noliedzot. Manuprāt, tieši cietumā jāmeklē ļaunuma sakne. Tā nav nejaušība, ka
Cielavs pēc iznākšanas no apcietinājuma nogalinājis cilvēku. Būtībā viņš par slepkavu kļuva jau ieslodzījumā. Ieradās kā sīks zaglēns, bet re- cidīvistu sabiedrībā kļuva noziedznieks. Kamēr nešķiros notiesātos pēc pastrādāta pārkāpuma rakstura, kamēr neatdalīs pirmo reizi sodītos no rūdītiem, visos ūdeņos mazgātiem kriminālistiem, audzināšanas darbs rezultātus nedos. Nevar taču turēt vienā vietā tikko pilngadīgu jaunekli, kas nokļuvis sliktu draugu ietekmē, nekārtīgu pārdevēju vai vieglprātīgu darba kavētāju ar bezcerīgi pagrimušiem kramplaužiem, laupītājiem, slepkavām. Netikums diemžēl ir ļoti lipīgs. Un šie stāsti par vieglu peļņu, «simtprocentīgi drošie» padomi, ārpus likuma dzīves «romantika», kuru reklamē
recidīvisti, bija izšķīrējs faktors svārstīgā Voldemāra Cielava likteņa veidošanā. Turpmāk allaž vērīgi jālūkojas, vai nozieguma vietas tuvumā nav manīti ~rro cietuma atbrīvotie, rūpīgi jāpārbauda viņu alibi. Stāvoklis mainīsies vienīgi tad, kad .'ieviesīs jaunu soda izciešanas kārtību! Bet, ja tā dziļāk palūkojas, vainīga ir ne tikai recidīvistu ietekme, vainīgi arī apstākļi, kādos Cielavs uzaudzis, vide, kādā viņš grozījies pēc atgriešanās no ieslodzījuma. Un skaļi jājautā: kurp skatījusies komjaunatne? Vai kādreiz mēģināts iesaistīt jauno Cielavu kopējās nodarbībās, vai vispār mūsu rajonā rīko nodarbības, kas spētu aizraut piedzīvojumu alkstošu zēnu? Cik zinu, tādu nav. Tieši vakar man gadījās būt
komjaunatnes rajona komitejas biroja sēdē. Ne jau kā izmeklētājam — kā lieciniekam, kas novērojis bēdīgu notikumu. Mēneša beigās pilsētas mērogā bija.izsludināta komjauniešu talka, lai izvestu no mežiem sagatavotos kokmateriālus. Vajadzīgs, pat ļoti nepieciešams pasākums. Un jaunieši atsaucās ar īsti patriotisku degsmi. Visu rītu gar manu logu traucās smagās mašīnas ar meitenēm un puišiem, skanēja joki, smiekli, līksmas dziesmas. Pēcpusdienā man bija jābrauc uz kaimiņu rajona centru. Un, lūk, pie pašas pilsētas robežas mašīnu apstādināja kāda vīrieša paceltā roka. Pirmajā mirklī pat nepazinu komjaunatnes rajona komitejas sekretāru — melni puszābaki, zils ziemas mētelis ar
karakulādas apkakli, pelēka platmale, padusē dzeltens cūkādas portfelis. Nu, īsts liel- pilsetnieks … Lai paņemot līdzi, viņš lūdza, — tad vēl tikšot uz Rīgas autobusu. — Vai tad šodien nav talka? — vaicāju, kad mašīna jau joņoja pa šoseju. Izrādījās, sekretārs tieši šai sakarībā tā steidzās uz Rīgu — gribēja pirmais republikā aizvest atskaiti par notikušo talku un paveikto darbu … Paraustīju plecus. Galu galā — kādas man tiesības lasīt viņam sprediķi par jauniešu vadītāja pienākumiem? Tomēr atceļā nolēmu iegriezties mežā, apskatīt, vai darba rezultāti kaut aptuveni atbilst sekretāra skaitļiem. Jau no tālienes dzirdēju jautras balsis, vispārēju kņadu. Tikai pēc brīža apjēdzu, ka tie nav darbam īpatnējie
trokšņi, bet drīzāk atgādina zaļumballes noskaņu. Un tiešām, mašīnas stāvēja dīkā, jaunieši bija sapulcējušies izcirtumā ap ugunskuriem, cepa kartupeļus un desiņas, vieni dziedāja, citi, nevērojot neveiklo apģērbu, griezās dejas ritmā. Nav jau peļami, bet kā ar talku? — Ķēdes nav atvestas, — mazliet nokaunējusies, paskaidroja šķelmīga sārtvaidze. — Mašīnas kuļas uz vietas. Bet kolhoznieki aizvilka pa vienai kravai un vairs neatgriezās. Vai mēs esam vāinīgi? Nē, vainīgi šie jaunieši nebija. Vienkārši vieglprātīgi un bezbēdīgi, gluži kā savvaļā palaisti kumeļi. Manuprāt, galvenais vaininieks ir sekretārs, kas šai stundā bija nevis jauniešu vidū, kas nevadīja talku, nerādīja piemēru, bet
atradās ceļā uz Rīgu, lai kārtotu pasākuma formālo pusi. Diemžēl birojā neviens neuzdrošinājās celties kājās un apsūdzēt šo birokrātu. Vēl vairāk, pieņēma lēmumu nākamajā svētdienā atkal doties uz mežu, lai kaut cik attaisnotu atskaitē minētos skaitļus. Jāsaka — šai ziņā mūsu rajonam nav veicies. Citur komjaunieši dara lielus darbus, ar sajūsmu dodas apgūt jaunās zemes, organizē svarīgus pasākumus. Dzirdēju, ka Daugavpils komjaunieši izveidojuši divas reida brigādes, kas pārbauda dzīvokļu piešķiršanas kārtību, stingri raugās, lai neviens nesaņemtu lieku platību. Bet pie mums? Kad aktīvs ierosināja organizēt ko līdzīgu, sekretārs iebilda, ka tas jauniešiem nebūs pa
spēkam, ka nav jājaucas pieaugušo darīšanās. Tur jau tā nelaime, ka mūsu sekretārs netic saviem spēkiem, uzskata komjauniešus par mīkstčauļiem, nevis par patstāvīgiem, domāt spējīgiem cilvēkiem. Droši vien viņš aizmirsis, kādus varoņdarbus pilsoņu un Tēvijas kara laikā veica tieši komjaunieši . .. Nenocietos un šorīt aprunājos ar partijas rajona komitejas sekretāru. Viņš man piekrita un solīja piegriezt lielāku vērību komjaunatnes organizācijas darbam, ja nepieciešams, panākt, lai nomaina sekretāru. Bet pagaidām jauniešiem mūsu pilsētiņā savā brīvajā laikā nav ko pasākt. Plašu rūpnīcu ar lieliem kolektīviem, stadioniem un labi iekārtotiem klubiem mūsu pilsētā nav, komjaunatnes komiteja,
kā jau teikts, interesantus pasākumus organizē vienīgi tad, ja saņem rīkojumu par republikas mēroga akcijām. Labi vēl, ja kāds nopietni nodarbojas ar sportu, piedalās dramatiskajā pulciņā vai daudz lasa. Un ko dara tie, kuriem nav tik spilgti izpaustu tieksmju? Iedzer. Un, reiz pieraduši, viņi savos naudas meklējumos vairs neatzīst nekādus morāliskus šķēršļus. Tā uz apsūdzēto sola nokļuva Justsons, sep- tiņpadsmitgadīgais Āboltiņš un divdesmitgadīgais Apinis, kurus vakar tiesāja par zādzībām. Visi jau reiz bijuši ieslodzījumā, visi nekur nestrādā. Un tālāk? Pašiem viņiem nākotne pilnīgi skaidra. «Kad iznāksim no čoha,» man pateica Apinis, «mēs brauksim ar «Zimu» un apstrādāsim bankas. Tad tu, sprukstiņ,
mūs vairs rokā nedabūsi! …» Šaubos, vai tādus cilvēkus vēl var labot. Laikam taču jau par vēlu sākt viņu pāraudzināšanu, vajadzēja agrāk, kad jaunekļi pirmoreiz nokļuva ieslodzījumā. Bet tur viņi tikās ar rūdītiem noziedzniekiem un tagad uzskata to par kaut ko līdzīgu savas tumšās specialitātes pilnveidošanas kursiem . .. Tātad atkal esmu saskāries ar šo pašu problēmu— steidzīgi jāmaina sodu izciešanas kārtība. Bet ar to vien nepietiek! Ir daudz dažādu iemeslu, kas jaunatni noved uz slidenā ceļa, un tāpēc visas sabiedrības uzdevums ir veltīt maksimālu uzmanību audzināšanas uzlabošanas jautājumiem. Ne velti medicīna uzskata, ka profilakse svarīgāka par ārstēšanu …»
MĀKOŅI SABIEZĒ Apritēja mēneši. Pienāca februāris — ar stipru salu un gandrīz nepārtrauktiem sniegputeņiem, kas pilnīgi paralizēja satiksmi ar Rīgu. Un tādā naktī atskanēja trauksmes signāls — Rudenieku ciema Mežmaļos atrasta noslepkavota astoņdesmit divus gadus vecā Baba Prūse. Bija jau gaišs rīts, kad prokuratūras darbinieki beidzot sasniedza notikuma vietu. Kupenā iestrēgušais vilītis palika puscejā, arī zirgs tika vienīgi līdz mežmalai, un pēdējo gabalu vajadzēja mērot kājām. Izbridis klajumā, Šiliņš spēji apstājās. Priekšā pletās idi- liska ainava. Bija mitējies snigt, un biezā, baltā sniega villaine ar saviem sīkajiem kristāliem
mirdzēja saules staros. Augļu dārzā koku zari līka zem baltās nastas un, brīžiem noskurinādamies, apbārstīja mīkstām pūkām jāņogu krūmus. Mājas aizsalušie logi likās atspoguļojam kroņluktura gaismu. Šķita, nekas nespēj iztraucēt šo apburto neskartību, un, nofotografēdams kopskatu, Šiliņš vēl nodomāja, ka uzņēmums noderētu kā laba ilustrācija pasaku grāmatai… Viņš nepūlējās pārmeklēt apkārtni pēc pēdām. Sniegs bija apsedzis pat Prūses meitas kāju nospiedumus, kur nu vēl slepkavas, kas šeit kavējies krietni agrāk. Istabā sapņainā noskaņa tūdaļ izgaisa. Radās iespaids, ka te ārdījušies septiņi velni — izvandīts bija viss līdz pēdējam. Šaubu nav, noziedznieks kaut ko ļoti citigi, pat
kaislīgi meklējis — naudu, dokumentus, vērtslietas, kādu priekšmetu, kura dēļ ielauzies Mežmaļos un nogalinājis veco saimnieci. Ko? Meitas nopratināšana nekādus taustāmus rezultātus nedeva. Jā, viņa pirmā uzgājusi līķi. Atnākusi nāburga Adamsona civilsieva un stāstījusi, ka jau divas dienas pie mātes durvīm karājoties atslēga. Pati ar meitu dzīvojot kaimiņu kolhozā, aicinājusi māti pārvākties, bet tā atteikusies, jo negribējusi pamest mājas, kur varēja turēt vairāk lopu. Naudas mātei neesot bijis, nolaupīti tikai kādi 4 kg žāvētas cūkgaļas un apmēram 5 kg vilnas dzijas. Pārliecinājies, ka nekur nav ne pirkstu nospiedumu, ne citu īpatnēju pēdu, Šiliņš devās pie kaimiņiem. Adamsona
mājas atradās tikai 300 metru attālumā, bet viņš nekad neiegrie- zās pie Prūses … — Ta jupis viņu zin, kāpēc nolēmu vispirms pratināt Adamsonu, — stāsta izmeklētājs. — Visdrīzāk tāpēc, ka vajadzēja taču kaut ko darīt šai lietā, kurā pagaidām taustījos kā pa tumsu. Un padomājiet paši: zaļoksnējs trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, nekur nestrādā, bet mājās pārticība. Ar Prūsi dzīvoja naidīgās attiecībās, zināja, ka viņa nesen pārdevusi govi, toties droši vien nenojauta, ka naudu jau paguvusi atdot meitai. Trīs dienas staigāja gar Mežmaļiem, redzēja aizslēgtās durvis, bet iekšā negāja. Nevainību apliecina vienīgi civilsieva . Tiešām, bija zināms pamats aizdomām un pirmais iespaids likās tās
apstiprinām, jo atrada vilnas dziju, žokeni ar asinis atgādinošu tumšu traipu uz naga un no burtnīcas izplēstu lappusi, uz kuras rakstīts: «Esi noteikti mājās 14. februārī.» 14. februāris. Aptuveni slepkavības diena! Bet jau drīz vien izmeklētājs nonāca strupceļā — vienā no daudzajiem, kas viņu gaidīja šīs lietas noskaidrošanas gaitā. Prūses meita vilnu nepazina, ekpertīze pierādīja, ka traips uz cepures ir rūsa. Un zīmīte? Tā bija rakstīta sakarā ar gaidāmo katoļu mācītāja apciemojumu. Nu Šiliņam bija jauns pavediens rokā — katoļu mācītājs, kas allaž februārī apbraukāja draudzes locekļus un laikam taču iegriezās arī pie Prūses, kurai meita īpaši bija aiznesusi krēslu, galda segu un trijnieku honorāram par grēku atlaišanu. Mācītājs apliecināja, ka 14. februārī
bijis pie Prūses, nenoliedza, ka saņēmis dziju un trīs rubļus — dieva tā kunga kalpam arīdzan jādzīvo — no šīs sieviņas, kura viņam likusies gudra, jo «prata lasīt un zināja naudai cenu». Tātad skaidrs, ka viņa noslepkavota 14. vakarā vai 15. februārī, sestdien vai svētdien. Lūk, kas būs jāpatur prātā, turpinot aptauju. Tāpat nedrīkst neņemt vērā laika apstākļus — salu, aizputinātos ceļus un jākoncentrē meklēšana tuvākajā apkārtnē. Kopā ar milicijas pilnvaroto Šiliņš pārbaudīja ciema ļaužu sarakstu. Lūk, Jāzeps Strazds, kas sastāv milicijas uzskaitē, jo pirmajos pēckara mēnešos piesavinājies uz Vāciju aizvesto un aizbraukušo kaimiņu mantas. Atkal viss it kā runāja par labu Šiliņa versijai, un atkal nācās samierināties ar
neveiksmi. Strazds ir kolhoza biedrs, bet pēdējo nedēļu darbā nav bijis, jo juties slims. Tas viņu netraucēja sestdienas vakarā būt pie Adamsona viesībās un iztukšot ne vienu vien glāzi degvīna. Kāpēc pie viņa atrastajiem dzijas kamoliem pielipis siens, kas varēja būt no Prūses gultas, to Strazds tā arī nespēja paskaidrot. Toties viņš nemaz necentās apstrīdēt, ka atceļā kopā ar sievu gājis gar tumšajiem Mežmaļiem. — Es pat gribēju ieiet pie nabaga nelaiķes, — viņš stāstīja, — un palienēt zābakus vai galošas. Man, zināt, tovakar bija kājās jaunas kurpes, un tās tik neganti spieda, ka tikko nenosaldēju kāju pirkstus. Nācās noaut un soļot zeķēs, jo sieva teica, ka vecā Baba nakts laikā mūs iekšā nelaidīšot.
Lai cik dīvaini skanēja Strazda liecība, Šiliņš tai noticēja. Viņš jau pietiekami pazina cilvēkus, lai justu, ka šādu detaļu izgudrot nevar — skurbumā Strazds tiešām nostaigājis trīs kilometrus zeķēs. Apbraukādams mājas, Šiliņš visur apvaicājās, vai slepkavības dienā tuvumā nav manīti aizdomīgi cilvēki. Un pamazām kā uz filmas, kas iegremdēta attīstītājā, iezīmējās divas šaubīgas figūras — čigānu pāris, kas ar baltu zirgu un kucēnu parādījies te pie viena, te pie cita kolhoznieka. Vistuvāk Mežmaļiem viņi nokļuvuši pirms nedēļas, iegriezdamies pie Adamsona, kur ubagojuši, piedāvājuši zīlēt un, uzdodoties par izejvielu vācējiem, prasījuši lupatas. Ari citās mājās čigāni, kuros pēc apraksta
bez grūtībām pazina pilsētā dzīvojošos Andreju un Zetu Zavickus, pareģojuši nākotni un ubagojuši… Sākās tīri nebeidzamu nejaušību un melu, sagadīšanās un pārsteigumu virkne, kas samulsināja gan Šiliņu, gan prokuroru un gandrīz ievadīja izmeklēšanu pilnīgi aplamā gultnē. Dēls parakstījās zem liecības, ka vecāki ciemojušies pie viņa janvāri un gluži kā atbraukuši, arī mājup devušies ar autobusu. Faktu kā tādu neapstrīdēja ne Zavickis, ne viņa sieva. Bet abi apgalvoja, ka pie dēla bijuši ar zirgu, ko novietojuši viņa sētā stallī. Barību zirgam esot sagādājis neviens cits kā pats dēls. Vēlreiz pratināts, dēls ietiepīgi, vārdu pa vārdam atkārto savu stāstu. Nesaskan arī brauciena termiņi. Zeta Zavicka labi atceras, ka viņi
atgriezušies mājās 5. februāri un pēc tam nekur neesot kustējušies. Vīrs toties tikpat kategoriski apgalvo, ka no dēla esot šķīrušies tikai 12. februārī un ceļa galā nonākuši tai pašā pēcpusdienā. Ko līdz iebildumi, ka neviens zirgs, vilkdams ragavas, nespēj astoņās stundās veikt 120 kilometru, Zavickis paliek pie sava: — Labi atceros visu… Jā, atmiņa man teicama, nekad neesmu žēlojies. Kā tad cilvēks var neatcerēties, ko darījis?! Jaunas pretrunas rodas, kad piemin suni. Zavickis to dēvē par Tarzanu, sieva par Džeku, dēls par Muterdu. Nez kādēļ Zavickis mēģina iestāstīt, ka dēls, pie kura viņi viesojušies desmit dienu, nav to redzējis. Dēls savukārt gari un plaši apraksta kucēna nikno raksturu un pat
parāda skrambu, kas it kā cēlusies no kodiena. Zeta Zavicka nosauc visas mājas, kurās atceļā iegriezušies, vīrs ar putām uz lūpām apstrīd, ka viņi vispār būtu apstājušies … Nav divi domu, ka liecinieki slēpj svarīgas ziņas, bet nav iepriekš saskaņojuši pasaciņas. Divas dienas ilga pratināšana un sazināšanās ar kaimiņu prokuratūru, lai salīdzinātu Zavicku un viņu dēla liecības. Un beigās Šiliņam nācās atzīties, ka ir tikpat gudrs, kā bijis. Kāpēc visi trīs tik nekaunīgi melo? Vai tiešām tikai tādēļ, ka Zeta Zavicka joprojām zīlē, par ko jau vienreiz sodīta? Vai tāpēc, ka viņi iejaukti citā nelikumīgā pasākumā? Vai arī tomēr tādēļ, ka laupīšanas nolūkos noslepkavojuši Prūsi? … Bet tādā gadījumā taču nevajadzēja sapīties
absurdu tīklā. Ņemsim kaut vai kucēnu. Kāda nozīme melot, modināt liekas aizdomas? Nonācis savos apsvērumos tik tālu, Šiliņš nolēma aizbraukt uz veikalu, kur Zavicku pāris bija nodevis lupatas. Deviņas stundas viņi divatā ar milicijas leitnantu pārbaudīja čigānu savāktos divdesmit kilogramus — katru skrandu, katru papī- rīti, katru kaulu. Un pūles vainagojās panākumiem. Uz nelielas pelēkas lupatas izmeklētājs ievēroja asins plankumu, uz citas tauku pēdas, tātad tajā bijusi ievīstīta nolaupītā cūkgaļa. Vajadzēja lūgt prokuroram sankciju Zavicka apcietināšanai. Aizsūtījis uz Rīgas ekspertīzi lupatas, Šiliņš pirmoreiz paziņoja apcietinātajam, kādā noziegumā to apvaino. Efekts bija pārsteidzošs — Zavickis, kas visu laiku
bija uzvedies kā nedarbos pieķerts puika, pēkšņi kļuva pilnīgi mierīgs, pat jautrs. Šī noskaņas pārmaiņa izsita Šiliņam pamatu zem kājām, sabruka turpmākās rīcības plāns, radās pārliecība, ka atkal draud sturpceļš. Tikai prokurora pavēle neļāva atkāpties no paredzētā eksperimenta — apbraukāt ar Zavicki mājas un noskaidrot, vai viņš tajās tiešām bijis. Bet Zavickis nemaz vairs neliedzās, tieši otrādi, pats rādīja ceļu pie kolhozniekiem, kuru sētās iegriezies. Un Rīgas ekspertīzes slēdziens, ka uz lupatām ir dzīvnieka asinis un eļļas traipi, vairs nešķita sevišķs trieciens. Arī Zavickis nu pastāstīja, kāpēc melojis, — viņš, lūk, nodevis lupatas nepareizā pieņemšanas punktā. Šiliņš tam neticēja — bez zīlēšanas un sīkām zādzībām Zavicku pāris, protams, neiztika, bet
nebija laika noņemties ar šiem niekiem, jo jauna trauksmaina vēsts pavēlēja koncentrēt visu enerģiju citā virzienā: Diņsētās atrasta noslepkavota septiņdesmit astoņus gadus vecā Marija Apine. Apstākļi bija gluži tādi paši kā Mežmaļos. Nevarēja būt šaubu, ka šeit darbojies Prūses slepkava. Šoreiz gan izdevās atrast šādas tādas pēdas — gumijas zābaku nospiedumu sniegā, papirosa «Priboj» gabaliņu — un arī laupījums bija vieglāk pazīstams: dēla uzvalks un mētelis, no Kanādas atsūtītas pakas saturs, proti, konservi, tualetes ziepes, melni sieviešu zābaciņi, mēteļa drāna. Zināmu palīdzību sniedza arī mazmeitas liecība, kurai Apine bija stāstījusi par svešinieku, kas prasījis
naktsmājas, izprašņājis par dzīvi un pēc tam pazudis. Varēja noprast, ka slepkava labi pazīst rajona ļaudis, jo nemaldīgi izvēlējās vientuļas sievietes, abās vietās nolaupījis pat produktus. Vai tas nenozīmē, ka viņš dzīvo, pareizāk, slapstās mežā, kur katrs nieks var noderēt — pat speķa gabaliņš, pat ziepes? Bez tam viņš smēķē un staigā gumijas zābakos. Nākamajā dienā, pārlasīdams liecinieku pratināšanas protokolus, Šiliņš tūdaļ ievēroja astoņdesmitgadīgās kalēja atraitnes Ander- sones stāstu: «īsi pirms Jaungada, datumu neatceros, pie manis atnāca jauns cilvēks. Nosalis bija, nabadziņš. Un nav arī brīnums — kurš tad ziemas laikā staigā tik plānā mētelī? Un ausis sarkanas kā bietes.
Bet šis štātējas savā formas cepurē … Smuks puisis, smalki prata labvakaru padot. Vai tad dzīsi tādu nakts laikā laukā? Nu, pacienāju viņu, apsēdināju pie plīts. Šis paēda ar, bet pēc tam vilka no somas burtnīcu laukā un stingri noprasīja kādā vārdā kristīts mans tēvs. Ernests. Un vectēvs? Mīļais cilvēks, es viņam saku, vectēvs — lai viņam vieglas smiltis! — taču miris Aleksandra Otrā laikā, vai es varu atcerēties, kā to godināja. Un ciemiņš neko lielu nedusmojās ar. Ielika papīru atpakaļ somā, tencināja par vakariņām un aizgāja. Otrreiz atnāca pirms kādas nedēļas. Tikpat laipnīgs un sirsnīgs, lūdza atļauju apsildīties un ko paēst. Es dikti nopriecājos, jo vecajā bībelē biju atradusi, ka tēvatēvu par Jāni sauca. Bet šis pat nepierakstīja, tikai sūdzējās par
nosaldēto ausi. Nu, iedevu puisim auseni, ko valkājis mans dārgais nelaiķis — miers viņa pīšļiem! Tad tomēr noprasīju, ko šis tādā salā dzīvo pa āru. Neko darīt, viņš atbild, vajag ar cilvēkiem iepazīties. īpaši no Rīgas atbraucis sakarā ar kaut kādām vēlēšanām … Tagad es sapratu, kāpēc tā taujāja, bet vectēva vārdu gan varēja pierakstīt. Nu, sataisīju ceļa maizi, un šis aizgāja.» Vēl divas liecības stāstīja par jaunu cilvēku, kas it kā atsūtīts no Rīgas reģistrēt vēlētājus. Abās vietās viņš sīki izprašņājis ļaudis, cik mājās pieaugušo. Šiliņam jauneklis likās sevišķi aizdomīgs tādēļ, ka citi kolhoznieki bija viņu redzējuši kopā ar Ilonu Brik- boni, to pašu, kas savā laikā draudzējusies ar Cielavu.
Šoreiz milicija strādāja ļoti operatīvi. Jau tās pašas dienas pievakarē Šiliņa priekšā sēdēja Laimonis Baumanis un nervozi burzīja dzelzceļnieka cepuri, kurai bija piespraudis kuģniecības kokardi. Parasti cilvēkus ar šādu ārieni mēdz apzīmēt diviem vārdiem — glīts puisis. Staltais augums darītu godu jebkuram sportistam, gludie, ar briljantīnu saziestie mati laistījās, taisnais deguns un juteklīgās lūpas radīja līdzību ar operetes varoni. Jauneklis vairījās uzlūkot izmeklētāju. Pietika ar dažiem jautājumiem, lai Šiliņam rastos skaidrība par šo astoņpadsmitgadīgo Laimoni, kas bija uzaudzis strādnieku ģimenē un apguvis motorista profesiju, bet patlaban nekur nestrādāja. — Kāpēc?
— Cesvaines mežrūpniecībā biju motor- zāģa vadītājs, taču man tur nepatika. Darbs tā nekas, iztikt varēja, bet ko tad vakaros iesāksi? — Un tagad? — Šiliņš tīšu prātu uzdeva strupus jautājumus, lai puisis nenojaustu lietas būtību. — Atbraucu šurp meklēt darbu. Ko piemērotu atradu ar, tomēr mani nepieņēma, jo pilsētā neesmu pierakstīts; pierakstīties nevaru tāpēc, ka saimniecei pārāk maza platība. Pirmos mēnešus man palīdzēja draugs — Jānis Buhbinders, kurš arī nekur nestrādā. Viņš produktus un līdzekļus iztikai dabū no saviem audžuvecākiem. — Tālāk, — mudināja izmeklētājs. — Tālāk? … Cik tad ilgi sēdēsi kolēģim uz kakla? Vecāki no Tukuma
sovhoza arī sūtīja neregulāri, vajadzēja pašam lūkot sagādāt produktus. Sai nolūkā aizbraucu uz kolhozu, staigāju no mājas uz māju un, lai modinātu līdzjūtību, sagudroju, ka esmu atko- mandēts no Rīgas. Visdevīgākā bija vecā Andersoniete, — stundām ilgi stāstīja par visādiem senčiem un allaž iepakoja kādu mārciņu gaļas, sviesta piku vai krējumu. Pie viņas ciemojos decembra beigās un 28. februārī. — Un kur jūs pavadījāt piekto un sesto martu? Tikai izklāstiet tā sīkāk, miniet cilvēkus, kas var apliecināt jūsu vārdus. — Piektajā un sestajā? — pārvaicāja Bau- manis un izlikās piepūlējam atmiņu. — Neatceros, goda vārds, izkrita no prāta.
Saklausījis Baumaņa balsī neīstu apakštoni, Šiliņš saspringa. Te kaut kas nav kārtībā — puisis atceras, kādā datumā iegriezies pie An- dersones, un pēkšņi nespēj atminēties, ko darījis pagājušajā sestdienā un svētdienā. Klusums ieilga, jo Šiliņš nevarēja izšķirties — pateikt Baumanim, kādā noziegumā viņu apvaino, un tādā veidā iebiedēt vai samierināties ar šo atbildi un tikai vēlāk atgriezties pie temata. Katrai taktikai bija savas priekšrocības, bet Šiliņam likās, ka šoreiz piemērotāka pirmā. Ja puisis tiešām vainīgs, viņš attiecīgu jautājumu būtu gaidījis un sagatavojis ticamāku atbildi. Droši vien viņš mēģina slēpt ko citu. — Laimoni Baumani, ja nepaskaidrosiet, kur bijāt šajās dienās, — uzsvērdams katru vārdu, Šiliņš teica, —
būšu spiests jūs apcietināt par Marijas Apines noslepkavošanu. Puisis saduga, kā sitienu saņēmis. Pirmajā mirklī pietvīka, tad asinis aizplūda no sejas, nobālēja pat lūpas. Rokas sažņaudzās un atkal atlaidās. Varēja just, ka viņš grib runāt, bet balss atsakās paklausīt. Tikai paniskās bailēs izplestās acis kliedza: «Ne to, tikai ne to!» Šiliņš sniedza Baumanim glāzi ūdens, tad skarbi jautāja: F — Atzīstieties! Ko jūs darījāt tajās dienās? ' — Mēs ar Janku, — atbildēja Baumanis, kura pretestība bija galīgi salauzta, — sestdien aizbraucām uz Jelgavu un aptīrījām juvelieru veikalu. Lūk, šie te, — viņš izņēma no kabatas divus pulksteņus, — arī no turienes. Bet cilvēku es neesmu nositis, ticiet man!
Šiliņš viņam ticēja. Pārbaudījis faktus, nodeva veikala aplaupīšanas lietu ar jau notvertajiem zagļiem otram izmeklētājam un pats turpināja slepkavas tvarstīšanu. Ek, ja izdotos atrast pareizo pavedienu! Viņš nešaubījās, ka tad būtu pa spēkam atšķetināt visu kamolu. Bet gāja dienas, nedēļas, un pavediens nedevās rokās. Ko tas līdzēja, ka pie Brikbo- ņiem sastapa vēl vienu aizdomīgu jaunekli? Izrādījās, viņš tai sestdienā un svētdienā atradies Ventspils atskurbtuvē. Ko tas līdzēja,, ka atkal gandrīz veselu mēnesi nācās noņemties ar čigāniem un vienu — Visvaldi Didžu — pat apcietināt? Pagāja izmeklēšanai paredzētais termiņš, un Šiliņš arvien vēl mīņājās uz vietas. Lietu pārtrauca. Bet vai tas nozīmēja, ka noziedznieks tagad
drīkstēja justies drošībā? Nepavisam ne. Šiliņš darbu pusceļā nepameta. To pierāda viņa —
piezīmju bloka lappuses «Man šoreiz darīšana ar gluži vienkāršām slepkavībām laupīšanas nolūkos, lūk, pati lielākā grūtība! Tās varēja pastrādāt kurš katrs zināms vai vēl nepazīstams noziedznieks. Ne velti literatūrā aprakstītie noziedznieki bieži cenšas maskēt savus motīvus, inscenēdami aplaupīšanu. Viņi saprot, ka tādā veidā ievērojami paplašina aizdomīgu personu skaitu. Prūses un Apines gadījumā personīgi un politiski motīvi atkrīt — ne vienai, ne otrai nebija ienaidnieku. Maz ticams arī tas, ka vainīgi iespējamie mantinieki. Tātad laupītājs. Labi vēl, ka laika apstākļu dēļ meklēšanas rādiuss nesniedzas pāri rajona robežām. Nav divu
domu, ka jāmeklē šeit, mūsu apkaimē. _Uz laukiem vēl daudz nestrādājošo. Vieni (Adamsons) vienkārši negrib nekā darīt, pārtiek no savas saimniecības un sīkām spekulācijām, citi (Strazda ģimene) oficiāli gan skaitās kolhozā, bet caurām dienām tup mājās. Un tad vēl brīnās, kāpēc mūsu lauksaimniecība cieš no darba roku trūkuma … Bez tam čigāni… Ar ko īsti beidzās jezga ar Didžiem, kas bija iejaukta Apines lietā? Izrādījās, viņi piedalījušies kāda sava lielmaņa bērēs. Tik lepnās, kādas parasti rīko tikai sevišķi turīgiem cilvēkiem. Bija sabraukuši čigāni pat no Rīgas un Jelgavas, spēlēja no Talsiem atsaukts pūtēju orķestris. Bez kautiņa, protams, neiztika. Rodas jautājums, kur viņi ņem līdzekļus dzīvei. Nez kādēļ
čigānos iesakņojies uzskats, ka viņiem tiesības nekur nestrādāt. Bet tad taču vajadzētu uzmanīgāk lūkoties, no kā viņi pārtiek. Un vai drīkst aprobežoties ar zādzībā pieķerto čigānu jauniešu sodīšanu? Tie maz pazīst citu eksistences veidu, bieži pat skolu neapmeklē, krāpšanu un svešu mantu piesavināšanos uzskata par cilts privilēģiju, tādu kā goda pienākumu. Tiešām būtu laiks atrisināt šo sasāpējušo jautājumu līdz galam! Bet čigāni nav vienīgie, kas klejo apkārt, mānīdami lētticīgus ļaudis. Laimonis Bauma- nis nav izņēmums. Kā Prūses, tā Apines kaimiņi stāstījuši par šaubīgiem tipiem, kas piedāvājuši piegādāt sienu un lauksaimniecībā nepieciešamo inventāru. Dažās vietās šiem krāpniekiem pat izdevās dabūt
avansu. Apskatīsim tuvāk upurus. Abas dzīvoja pilnīgi noslēgti, sevī ierāvušās. Divi Prūses dēli, tipiskās budžu ģimenes atvases, okupācijas laikā dienēja esesiešu vienībās. Viens kritis, otrs pazudis bez vēsts. Arī Apines dēli gājuši šo ceļu. Abas bijušas ļoti dievbijīgas, liekulīgas, pret padomju varu noskaņotas. Vai tas nenorāda, ka arī slepkava jāmeklē līdzīgā vidē? Pagājušajā gadā citos rajonos notikušas divas slepkavības, kuru apstākļi atgādina manas lietas. Gan Jānis Balodis, gan Berta Kauf- mane ir veci ļaudis, nogalināti ar vairākiem sitieniem pa galvu. Viszīmīgākais, ka Balodim nozagti gumijas zābaki, kuru pazīmes varētu atbilst Apines sētā atrastajam
nospiedumam. Steidzīgi jāpieprasa materiāli! Un, galvenais, jānovēro nestrādājošie!»
VĒTRA Tomēr pie sistemātiskas šaubīgo aprindu pārbaudes Šiliņš netika. Atkal nācās pārorientēt izmeklēšanu, jo ziņoja par vēl diviem slepkavības gadījumiem. Tāds pagrieziens nevarēja nesaviļņot pilsētas sabiedrību. Lai kur parādījās prokuratūras darbinieki, viņus apbēra pārmetumiem. Jā; pamudinājumu netrūka. Ik dienu zvanīja no Rīgas, apvaicājās par jaunumiem, ieradās eksperti un konsultants. Bet pēc nedēļas, nekā nepanākuši, atkal aizbrauca, jo saprata, ka vietējiem darbiniekiem šai lietā visi trumpji rokās. Kad vispārējais satraukums mazliet saplaka un tikai tirgus
baumās vēl vairojās slepkavas upuru skaits, rajona prokurors uzaicināja Šiliņu pie sevis mājās. — Pamēģināsim kopā analizēt stāvokli, — viņš teica, piedāvājis cigareti. — Kādus jaunus pieturas punktus dod Vinteres noslepkavošana? Šiliņš izvilka piezīmju bloku un apsēdās ērtāk. Viņš apzinājās, ka šī saruna būs nopietns eksāmens viņa darbam. Pirms kļuva par prokuroru, jaunākais justīcijas padomnieks Krasts ilgus gadus strādāja par izmeklētāju un guva izcilas sekmes. Un tomēr Šiliņš nekautrējās runāt par savām nojautām. Gribējās pārbaudīt teoriju caur cita praktiskā prāta prizmu. — Arī Vintere, — viņš iesāka, — viena dzīvo paprāvā saimniecībā. Katru nedēļu veda produktus uz tirgu, tātad
nauda mājās bija. Viņai patika labi ģērbties. Un, kā stāsta māsas un kaimiņi, neskatoties uz saviem piecdesmit gadiem, enerģiski meklēja vīru. — Pagaidiet, pagaidiet, — iestarpināja Krasts. — Kur tad paliek jūsu tēze par specifisko vidi? Iznāk taču, ka Vintere bijusi sabiedrisks cilvēks. — Kā to ņem, — Šiliņš neļāva sevi samulsināt. — Vai mēs glabātu somiņā cara un Ke- renska naudas zīmes? Pie Vinteres atradām krietnu žūksni. Laikam taču cerēja, ka beigsies padomju varas gadi. Vai arī vienkārši aiz skopuma. Un par ko viņa sūrojās kaimiņiem? Par savu grūto dzīvīti, par tagadējo kārtību … Pirmais pavediens, kuram sekoju, bija «brūtgāni», ar kuriem Vintere allaž tikās tirgus bufetē, izmaksāja alu un degvīnu.
— Zinu, zinu, — Krasts atmeta ar roku. — Tā tikāt uz pēdām krāpniekam Steinber- gam, kuru notiesāja uz diviem gadiem, Do- nātam Japiņam un vēl dažiem slaistiem. Miniet konkrētus pieturas punktus, kas norāda, ka mums darīšana ar vienu un to pašu personu. Šiliņš nolika prokurora priekšā nopratināšanas protokolus. Izlasījis liecinieces vārdu, Krasts iedziļinājās liecinieces tekstā: «3. maijā uz lieveņa lasīju kartupeļus, skatos, tuvojas vīrietis, ap četrdesmit gadu vecs, ar bālu seju un dzelteniem samaitātiem zobiem. Kājās viņam gumijas zābaki, mugurā vecs šinelis. Es vēl nobrīnījos, kurš nu tā ģērbjas tik siltā dienā. Pienāk klāt un skaidrā latviešu mēlē taujā, kas par
mājām, kādas kaimiņos, cik cilvēku dzīvo. Vai es viena jebšu ar vīru un dēliem. Es viņam pretī: «Ko jūs tik daudz prašņājat? Būtu labāk pateikuši, kas vajadzīgs.» Nu šis stāsta, ka meklējot radus, kas te pirms kara dzīvojuši. «Kā sauc?» Bet šis neatbild, saka, gan jau atradīšot. «No kurienes tad pats?» jautāju. No Liepājas esot, taču zābaki tādi, it kā caur purvu būtu bridis. Šim mani jautājumi ne visai patīk. Pagriežas un stīviem soļiem iemūk atpakaļ krūmos. Trīs reizes atskatījās, tad pazuda. Vairāk es viņu nekad neesmu redzējusi.» — Viņš? — Viņšl — Šiliņš trieca dūri pret galdu. — Esmu pārliecināts. — Ko tad mēs par viņu zinām? Pamēģināsim sakopot. — Vispirms vecumu un tautību.
Bez tam tagad jau neapšaubāmi, ka viņš smēķē, jo arī pie Kručes atrada trīs «Priboja» galiņus ar raksturīgu kodienu. Ja mēs viņu notversim, par lietiskiem pierādījumiem var kalpot pie Vinteres nolaupītais laulības gredzens un pie Kručes paņemtā valsts trīsprocentīgā aizņēmuma obligācija, kuras numurs reģistrēts. Es jau paziņoju visiem uzpirkšanas punktiem un krājkasēm. — Gaužām maz, — vīlies nostiepa Krasts. — Vēl svarīgāk, manuprāt, ka viņš ierodas kājām. Es vakar strādāju ar karti, un, lūk, — Šiliņš iekaisa, — ja atzīmē visas notikuma vietas un meklē centru, mēs nonākam pie šī te rajona, — viņš ar zīmuli ievilka treknu krustu kaimiņu
kolhoza laukos. Prokuroram nebija sveša jauneklīgā aizraušanās ar dažādām teorijām. Viņš tās nenoliedza, bet zināja arī, ka reizēm tāda metode var aizvest tālu sānis no mērķa. Tādēļ Krasts, nolēmis apvaldīt Šiliņa entuziasmu, sausi vaicāja: — Un kādas versijas vēl taisāties pārbaudīt? Bet Šiliņš nebija beidzis: — Nelaime tā, ka šai rajonā gluži nesen iecelts jauns milicijas pilnvarotais, kas vēl nav paguvis ciešāk iepazīties ar kolhozniekiem. Nekas, tagad viņš turēs acis vaļā… Jā, ko es vēl gribēju pateikt? Ak tā, Kručes lietā taču arī figurē nepazīstamais vīrietis, kas iznācis no meža, ievācis ziņas par apkaimes māju iedzīvotājiem. Skolnieki sūdzējušies, ka
onkulis tos apstādinājis un atņēmis brokastu maizi, vienam pat cimdus. Izskatās pēc mūsu subjekta, vai ne? … — Jā, biedri Šiliņ, derētu aizsūtīt uz ekspertīzi bērza nūjas, ar kurām nogalinātas Vintere un Kruče. Cik varu spriest, tām ir īpatnējas griezuma pēdas. Atrodot nazi, ekspertīzes slēdziens lieti noderēs. . .. Gandrīz nepārtraukti Šiliņš kopā ar milicijas pilnvarotajiem turpināja izmeklēšanu. Visaizdomīgākais šķita četrdesmitgadīgais Arvīds Roze, kurš kā krāsotājs strādāja dažādus gadījuma darbus, bet visbiežāk bija redzams piedzēries. Tagad pats karstākais remontu laiks, un tāpēc milicijas leitnantam jau veselu nedēļu neizdevās sastapt Rozi mājās.
— Audžutēvs aizbraucis uz kaimiņu rajonu, — paskaidroja bērni. Un tad vēl viens traģisks notikums sacēla kājās visu apkārtni. Ceļmalas kadiķu krūmos, paslēptu zem žagaru kaudzītes, nejauši garāmgājēji atrada Rozes civilsievas līķi. Nogalināta ar akmens belzieniem galvā, rokas somiņas saturs izlaupīts. Šoreiz Šiliņš ne mirkli nevilcinājās. — Roze aizvakar pārradies mājās, — stāstīja kaimiņi. — Naktī mātei ar audžutēvu bija strīds, — dēls liecināja. — Māte draudēja, ka ziņošot par viņu milicijai, ja nedzīvošot mājās. — Māte šorīt brauca uz tirgu iepirkties, — otrs teica, — audžutēvs gāja viņu pavadīt.
— Redzēju Rozi ar civilsievu iznākam uz lielceļa un attālināmies pilsētas virzienā, — veikala pārdevēja ziņoja. — Roze uzkāpis uz lielā plosta, — skolas sargs šļupstēdams sacīja. — Mēs jau astoņus pusstopus iztukšojuši. — Roze aizņēmies no manis naudu un par ķīlu atstājis šo te, — ciema padomes apkopēja parādīja gredzenu, kurā Šiliņš tūdaļ pazina Vinterei nolaupīto. Iemesls bija — bailes no sievas ziņojuma. Vajadzēja tikai vēl savākt lietiskus pierādījumus par šo un agrāk pastrādātajām slepkavībām. Taču katram gadījumam Šiliņš ievietoja Rozi drošības ieslodzījumā. Vislabāko pārskatu par tālāko darbu
dod nevis notikumu pārstāstījums, bet izvilkumi no rajona prokuratūras lietas «sl-84».
daŽi dokumenti Lūk, raksturojums, ko izsniedza ciema padomes priekšsēdētājs: «Arvīds Miķeļa d. Roze, dzim. 1918. gadā, 4 klašu izglītība. Tēvs pirmajā pasaules karā, labi pārzinādams vācu valodu, strādāja pie okupantiem par tulku, pēc tam pārzināja savu 80 ha saimniecību. Ģimenē bija ap desmit bērnu, kuriem vecāki piegrieza maz vērības, jo abi cienīja alkoholiskus dzērienus. Arvīds Roze apprecējās ar vidēja zemnieka meitu Mildu, bet pēc dažiem gadiem pameta
sievu un meitu. 1946. gadā sāka strādāt par mežsargu un apmēram tai laikā iepazinās ar savu tagadējo civilsievu, kuras vīrs, fašistiskās Vācijas armijas virsnieks, toreiz atradās filtrācijas nometnē. Strādādams mežā, Roze par nelikumīgu malkas pārdošanu un žūpošanu tika atlaists un nodots tiesai. Pēc soda izciešanas pārnāca uz dzīvi pie civilsievas, kas bija iestājusies Kirova kolhozā. A. Roze nekādā noteiktā darbā neiesaistījās, strādāja tikai dažādus gadījuma darbus pie dzīvokļu remontiem. Pie katras izdevības lietoja alkoholu. Politiskos jautājumos orientējās vāji, jo neko nelasīja. Skaidrā prātā politiskās pārrunās bija atturīgs, bet iedzēries atļāvās izsmejošas piezīmes par padomju
varu un mīlēja dižoties ar ieslodzījuma laika piedzīvojumiem. Roze ir vieglprātīgs, vāja rakstura cilvēks.» Apcietināšanas brīdī Rozes reibums ātri vien izgaisa. Tomēr stiprās paģiras apgrūtināja pratināšanu. Izdzirdējis, ka sieva noslepkavota, Roze visādi centās raudāt, bet nespēja izspiest asaras. Toties jo skaļi zvērēja atriebt slepkavam. Baltiem diegiem šūtie meli, protams, nepārliecināja Šiliņu, bet daži apgalvojumi bija tik ciniski, ka pilnīgi raksturo Rozi: — «Paēdis mājās brokastis, pamīļoju meitu Rutu un gāju uz veikalu pēc papirosiem. Nopirku divas paciņas «Priboj» un devos satikt sievu Helēnu, kas taisījās uz tirgu … — No kurienes šie asins traipi uz
jūsu lietus mēteļa un kabatas lakata? — Mājās paņemtais kabatas lakats jau bija netīrs. Vakar ap pulksten divpadsmitiem dienā man sāka plūst pa degunu asinis, kuras slaucīju ar šo nēzdogu. Laikam arī mēteli sasmērēju. Man tas atgadās bieži, sevišķi, kad uztraucos. — Vai jums pēdējā laikā ar sievu bija domstarpības? Vai vakar strīdējāties? — Vakar ar sievu strīdējies neesmu un neatceros, ka vispār jebkad būtu ar viņu strīdējies. Mēs ar sievu dzīvojām ļoti labi.» Saņēmis bioloģiskās ekspertīzes slēdzienu, kas pierāda Rozes vainu, Šiliņš nopratināja civilsievas bērnus. Atbildes sniedz ļoti bēdīgu ieskatu mājās valdošajos apstākļos.
Jānis (IX klases skolnieks, komjaunietis, 17 g. v.): «Vakar kopā ar milicijas darbiniekiem biju pie ciema padomes apkopējas, kur atrada Rozes ieķīlāto gredzenu. Šo gredzenu pirms dažām dienām redzēju mātes somiņā atsevišķā nodalījumā kopā ar vienu zelta zobu un sudraba pogām ar dzintara zīlītēm. Pie Rozes šo gredzenu nekad neesmu redzējis, jo viņš to pirms kādiem diviem mēnešiem uzdāvināja mātei.» Jautājums: «Vai esat novērojis, ka Rozēm kādreiz asiņotu deguns?» Jānis: «Nekad.» Jautājums: «Vai starp jūsu māti un Rozi bijušas nesaskaņas?» Māris (VII klases skolnieks, 14 g. v.): «Pēc Rozes atgriešanās no ieslodzījuma vecāki sadzīvoja ļoti slikti.
Roze bieži uz vairākām dienām pazuda no mājām, bet, kad atradās pie mums, vienmēr bija piedzēries. Naudu saimniecībai nedeva, tikai reizēm pārnesa ēdamlietas vai kādu apģērba gabalu.» Jautājums: «Jūs teicāt, ka Roze šad tad ieradās mājās ar produktiem un apģērbu. Pamēģiniet atcerēties, pēc iespējas sīkāk, ko viņš atnesa.» Māris: «Šā gada pavasari, datumu neatceros, Roze atstiepa veselu maisu ar vilnas dziju, bet, kur tā palikusi, nevaru pateikt. Februārī mums mājās gaļas nebija, tomēr pusdienās ilgu laiku ēdām žāvētu speķi.» Jautājums: «Kādus apavus valkāja Roze?» Jānis: «Pēdējo gadu parasti staigāja
gumijas zābakos.» Māris: «Ja gribat, atnesīšu tos.» Seko vairāki protokoli, kuros nogalināto radinieki apliecina, ka pazīst notikumu vietās nolaupītās mantas. Seko sarakstīšanās ar kaimiņu prokuratūru, kas pierāda, ka pie Rozes atrastā obligācija pārdota Maigai Kručei un gumijas zābaki piederējuši Jānim Balodim un pilnīgi atbilst Apines sētā atrastajam nospiedumam. Vēl lasāmi ekspertīzes slēdzieni, ka pie Vinteres un Kručes atrastās nūjas grieztas ar Rozes nazi. . . . Pāršķirstot lietas «sl-84» dokumentus, tagad viss šķiet ļoti vienkārši: reiz jau noziedznieks rokā, rodas arī pierādījumi. Īstenībā Šiliņam bija jāpārvar milzīgas grūtības. Ej nu atšķir segu no segas, dūraiņus un cimdus,
ko pazīsti tikai pēc pavirša apraksta. Nevar taču Rozes mājās sapulcināt visu upuru piederīgos un likt tiem rakņāties klētī, pieliekamajā vai pagrabā. Te Šiliņam ienāca prātā vienkārša doma. Ko Māris pirmīt teica? «Ja gribat, atnesīšu zābakus.» Vai tādējādi nevarētu atrast arī citus lietiskus pierādījumus? Un izmeklētājs palūdza Rozes audžubērnus savākt visas mantas, kas viņu mājās parādījušās pēdējā gadā. Neatrisināta palika vēl vienīgi Bertas Kauf- manes lieta, kuru blakus rajona prokuratūra pirms diviem gadiem bija izbeiguši, nekā ne- panākdama. Pastāvēja vienīgi aizdomas, ka arī šeit vainīgs Roze, bet ar to nepietika. Šai gadījumā ļoti raksturīgs bija ierocis — brezenta siksnai piesieta divu kilogramu svara bumba.
Atsvari… pag, pag! … Šis vārds izraisīja asociāciju ar veikalu. Un Šiliņš atcerējās, ka tai pilsētā par pārdevēju strādā Rozes audžumeita Astrīde. Steidzīgi jāizsauc, varbūt varēs palīdzēt. Izrādījās, ka Astrīde Rozes apciemojuma laikā redzējusi atsvaru bumbu un siksniņu un pazina ieroci starp vairākām viņas priekšā novietotām atsvaru bumbām. Loks bija noslēdzies, visi noziegumi pierādīti. Un atkal Šiliņš paņēma spalvu, lai uzrakstītu dažus secinājumus, apkopotu pieredzi. piezīmju bloka lappuses «Nevaru un nevaru tikt vaļā no pašpārmetumiem, ka zināmā mērā esmu vainīgs Rozes civilsievas nāvē. Vajadzēja apcietināt, tiklīdz viņa vārds iekļuva aizdomīgo sarakstā. Nevar noliegt, ka izmeklēšanas
kārtība dažkārt kavē mūs operatīvi rīkoties. Piemēram, Bertas Kaufmanes lieta. Ja nākamajā dienā būtu parādījies ziņojums par notikušo un par nozieguma apstākļiem, komjauniete Astrīde neapšaubāmi ierastos milicijā un pastāstītu savus novērojumus. Atsvaru bumba taču nav ikdienišķs priekšmets, ko paņem līdzi ceļojumā … Ja mēs pēc Prūses un Apines gadījuma būtu publicējuši nolaupīto mantu aprakstu, Jānis, Māris un Ojārs būtu zinājuši, ka viņu mājās mīt slepkava, un nebūtu vilcinājušies ziņot. Šādus rakstus nevajag sacerēt buržuāziskās preses sensāciju garā, bet mobilizēt sabiedrības modrību gan der. Mēģinu gūt skaidrību, kā Arvīds Roze, dzērājs, krāpnieks un rūdīts
slepkava, varēja tik ilgi atrasties godīgu cilvēku sabiedrībā, tik ilgi vazāt mani aiz deguna. Mūsu laukos saglabājusies viensētu sistēma, noslēgtība, kādā vēl dzīvo daudzi rajona iedzīvotāji, tik ilgi pasargāja Rozi no iekrišanas. Ja tagad runā ar kaimiņiem, izrādās, ka Roze visiem licies aizdomīgs, tam bijusi slikta slava. Kāpēc tad kolhoznieki nebrīdināja mūs? Daļēji tādēļ, ka pļēgurus un dzērājus gan nicina un nosoda, bet par maz apkaro, slaistīšanos un regulāru alkohola lietošanu uzskata par vājību, nevis par vispārēju kaitīgu netikumu. «Kurš vīrietis tad neiedzer?» mēs ar nopūtu sakām un jau pa pusei attaisnojam vispretīgākās izdarības. «Es vakar biju piedzēries,» nākamajā dienā saka vainīgais un tā cer novelt no sevis
atbildību par huligānismu. Pagaidām vēl par maz izmantojam kā audzināšanas līdzekli sabiedrisko nosodījumu. Un vai kāds brīnums? Cik bieži atgadās, ka laikrakstos lasām feļetonu par kādu dzērāju, kas ieņem atbildīgu amatu. Šķiet, viņu tūlīt vajadzētu atlaist. Bet reizēm šādi kritiski raksti paliek bez atbalss. Un ļaudis nāk pie slēdziena, ka viņiem nav pa spēkam cīnīties pret tādiem alkoholiķiem vai slaistiem. Tā ir mūsu vaina, ka par maz izmantojam tautas palīdzību, neaicinām darbaļaudis stāties sociālistiskās likumības sardzē. Tikai pēdējā laikā sākušas organizēties komjauniešu brigādes un ierosināti dažādi sabiedriskās kārtības veicināšanas pasākumi. Nedrīkst
apstāties pusceļā! Ir nepieciešami, lai ikviens apzinātos savu pienākumu un nepaietu garām kliedzošiem faktiem, aizbildinoties ar parasto «tā nav mana darīšana». Arī izmeklēšanas iestādēm jābūt elastīgākām. Nedrīkst apgrūtināt brīvprātīgos lieciniekus ar birokrātiskām formalitātēm, kas atbaida dažu labu pilsoni… Taču atgriezīsimies pie Rozes. Ilgi runāju ar psihiatru, kas iesniedzis mums slēdzienu, ka Roze ir normāls cilvēks. Strīdējos pretī — vai septiņkārtīgu slepkavu var uzskatīt par normālu? Taču ārsts nepiekāpās, viņš vadījās vienīgi no medicīnas normām. Roze gan bijis alkoholiķis, tomēr šī ārstējamā kaite nedod pamata izskaidrot pastrādātos noziegumus ar gara aptumšošanos. Turklāt
nozieguma brīdī viņš allaž bijis skaidrā prātā un iepriekš rūpīgi izplānojis un apdomājis savu rīcību. No paša Rozes arī nekā izdibināt nespēju, viņš vienkārši atteicās runāt. Vai Roze apzinājās, kas to sagaida? Protams, viņš necerēja izbēgt nāves sodam, bet maz ticams, ka uzskatīja to par pelnītu. Pats dzīvoja pilnīgi tukšu dzīvi, ne dzīvoja, bet veģetēja un tikpat nevērtīgu iedomājās arī citu cilvēku dzīvi… Manuprāt, tagad, kad Rozes vairs nav starp dzīvajiem, milicijai un prokuratūrai būtu jāuzņemas atbildība par bērniem, it sevišķi par nepilngadīgajiem. Visos viņos mīt labs kodols — to liecina izturēšanās izmeklēšanas laikā. Bet kādu gan pasaules uzskatu, morālus principus varēja iepotēt bērnos dzērājs un noziedznieks, kā arī
vāja rakstura sieviete, kas neuzdrošinājās atbrīvoties no Rozes? Negalvoju, ka varēšu pilnībā pildīt šīs dienas apņemšanos, tomēr centīšos neizlaist bērnus no redzes loka, tas ir mans pienākums pret māti, kurai nespēju saglabāt dzīvību.»
VAI ATELPA? Kādu rītu vecs kolhoznieku pāris pamanījis, ka klētī izlauzts jumts un nozagtas mantas 300 rubju vērtībā. Pie sienas viņi atrada zīmīti: «Ja neklusēsi, nošaus!» Tomēr vecīši nejāvās iebiedēties un ziņoja milicijai. Zīmīte sniedza Šiliņam atslēgu lietas atrisināšanai. No burtnīcas izplēsta lapa, kuras apakšējais stūris notriepts ar zilu tinti, 3 cm augstie un 2 cm platie drukas burti, kuri vispirms uzzīmēti ar zīmuli un tikai pēc tam ar tinti, liecināja, ka draudu vēstuli rakstījis kāds bērns. Aizdomas vērsās pret Jansonu ģimeni — māti Hermīni, 16 gadus veco meitu Ainu un 14 gadus veco skolnieku Leonu. Taču
Jansone liedzās: — Par zādzību neko nezinu. Bērni bez manas ziņas nav no mājām izkustējušies. Bet pietika nopietni aprunāties ar Ainu un Leonu, lai apgāztu šos melus. Maza kara viltība salauza meitenes pretestību. — Brālis jau sapratis, ka labāk teikt patiesību, — aci nepamirkšķinādams, apgalvoja Šiliņš. — Tagad tu vēl pastāsti, kur noglabātas mantiņas. Tūlīt kļūs vieglāk ap sirdi. Aina ļāva vaļu asarām. Šiliņš nemēģināja viņu mierināt. Lai raud, lai cieš, lai līdz galam apjēdz, kādu kļūdu izdarījusi. Ja meitene patiešām dziļi pārdzīvo savu kļūmīgo soli, pastāv vēl cerības, ka viņa labosies.
— Leons bija skolā, — Aina sacīja caur šņukstiem. — Aprakām malkas šķūnītī… Mēs jau nemaz negribējām, bet māte … Sarunā ar Leonu noskaidrojās, ka māte, burtiski, piespiedusi bērnus kļūt par zagļiem — piedraudējusi, ka nedošot ēst, ja viņi neielauzīšoties pie kaimiņiem, pati izlūkojusi vecīšu mājas. Tiesa, māte bija slima, bet vai kolhozā maz vieglu darbu? Vai tad pašas kūtī nav govs, trīs aitas, cūkas, vistas? Vai tad nevarēja apstrādāt piemājas zemi? Jansone tā ari neatbildēja uz šiem jautājumiem, un vainīgos nodeva tiesai. Toties Šiliņš nespēja tik vienkārši nobīdīt jautājumu pie malas. Savās pārdomās viņš mēģina atrast šīm problēmām kādu atrisinājumu.
piezīmju bloka lappuses «Kas vainīgs? Protams, tiesā šis jautājums tiks vispusīgi apgaismots, bet arī man tas nedod mieru. Aina un Leons vairs nav tik jauni, lai nezinātu, ka dodas pastrādāt noziegumu. Bet diez vai viņi būtu rīkojušies uz savu roku, mātes nemudināti. Tātad māte? Likuma priekšā gan, un arī apsūdzības rakstu formulējām šai garā. Tomēr, ja tā dziļāk ielūkojas šīs ģimenes apstākļos, uzpeld vēl viena figūra — tēvs, kas pametis sievu un bērnus (Leons toreiz bija zīdainis), pametis dzimteni un aizbēdzis fašistiem līdzi Rietumos meklēt laimi. Pirmajos pēckara gados viņš rakstīja, solīja atgriezties, atsūtīja kādu paciņu, bet tad pilnīgi apklusa, aizmirsa savējos — četrus cilvēkus (Ainas dvīņu māsa strādā
pilsētas konservu fabrikā), kas ticējuši un cerējuši. Kuram bērnam gan tēvs neliekas, visstiprākais, visgudrākais cilvēks pasaulē? It sevišķi, ja tas mātes nostāstos pamazām kļūst par ideālu. Un pēkšņi šis ideāls izgaist. Sai mirklī vāja rakstura bērnā sabrūk ticība ne tikai tēvam, bet ari visām uzvedības normām, apkārtējai pasaulei ar tās likumiem. jā, vecāku atbildība ir milzīga. Neapzinādamies viņi paši bieži sēj bērna dvēselē vēlāko noziegumu sēklu. Nez kādēļ mūsu literatūrā un presē pēdējā laikā šī problēma apgaismota vienpusīgi — rodas iespaids, ka uz izlaidībām sliecas galvenokārt turīgāko ģimeņu bērni. Bet vai šādiem vecākiem varam pielīdzināt Hermīni Jansoni, Cielava vecākus? Nekādā ziņā! Es uzdrošinos
apgalvot, ka galvenais ļaunums allaž ir nepareiza audzināšana. Ja cilvēks no pašiem pirmajiem dzīves gadiem nezina, kas ir pienākuma apziņa, nav mācīts mīlēt darbu, nav izjutis prieku par grūti izcīnītu uzvaru, viņš tikai retumis atradīs sevī spēku pretoties kūtrumam un alkām pēc dīkdieņa eksistences. Kas tagad sagaida Ainu un Leonu? Jādomā, ka ar plaušām slimajai meitenei tiesa piespriedīs nosacīti atlaistu sodu. Viņas nākotne atkarīga no tiem cilvēkiem, kuriem uzticēs tālāko audzināšanu. Un Leons? Puisim draud ieslodzījums uz pieciem gadiem. Vai drīkstam ievietot zēnu, kas apzinās savu vainu un no sirds nožēlo kļūdu, kopā ar rūdītiem noziedzniekiem? Tas taču nozīmētu uz visiem laikiem atteikties no šā cilvēka . . .
Pēdējā sarunā Leons, kas nespēj ticēt, ka beigušies brīvības gadi, sapņojis par iestāšanos arodskolā, jo ko gan viņš varētu šeit uzsākt pēc septītās klases beigšanas? Man gandrīz gribētos viņam piekrist. Par maz vēl mūsu laukos skolu, kur trūcīgo ģimeņu bērni var apgūt lauksaimniecībā nepieciešamu specialitāti. Manuprāt, zīmīte, kuru Leons rakstījis, liecina, ka viņā ir zināma tieksme uz romantiku, gan ievadīta gluži ačgārnā gultnē. Ek, ja skolas pionieru vadītājs vai komjaunatnes organizācija būtu pratusi dot tai pareizo virzienu! . . .»
JAUNI VĒJI Mičurina kolhozā dzīvoja traktorists, vārdā Viktors. Ne jau darba varonis, tomēr labs strādnieks. Iepriekšējā gadā viņš veica 690 izstrādes dienas, pat izpelnījās rajona mēroga prēmiju. Komjaunietis. Ne jau aktīvists, tomēr no sabiedrisko pienākumu pildīšanas nekad neatteicās. Vārdu sakot, kārtīgs kolhoznieks, kuru valdes sēdēs nenācās pieminēt ar ļaunu vārdu. Varbūt vienīgi varēja vēlēties, lai viņš rūpīgāk koptu savu traktoru . . . Un tad kādā jaukā marta svētdienā Viktoru apcietināja par huligānismu. Kā jau parasti, nelaime sākās ar nevainīgu sīkumu, ar šīm dzērāju
tradīcijām, pret kurām jācīnās tikpat enerģiski kā pret pašu žūpošanu. Viktors iebrauca rajona pilsētā iegādāties jaunas kurpes. Nopirka universālveikalā un devās meklēt kolhoza mašīnu, lai tiktu atpakaļ. Bet pa ceļam sastapa dažus senus paziņas. Vārds pa vārdam, un viņi iegriezās bufetē — pirkums taču jāapslacina, citādi apavi čīkstēs kā nesamaksāti. Neviens netaisījās piedzerties, nedz citu apdzirdīt. Pēc pirmās degvīna pudeles paziņas aizgāja savās darīšanās. Viktors palika, jo to vietā bija saradušies citi, kurus arī vajadzēja pacienāt. Tad uzkūlās ceļa biedri, ar kuriem tāpat jānosvin apavu pirkums. Kad viņi beidzot kāpa mašīnā, vienīgais iereibušais bija Viktors. Tomēr pietiekami manīgs, lai paķertu līdzi vēl divas pudeles
… Nav nekādas nepieciešamības turpināt šo bēdīgo stāstu. Tas beidzās milicijas pilnvarotā telpās, kur Viktors nokļuva, noplēsis ciema padomes kantorī no sienām kino plakātus, diagrammas un izdemolējis goda dēli. Kāpēc? To Viktors nākamajā rītā uz paģirām pats nemācēja pateikt. Un ne jau tādēļ, ka mēģinātu slēpt savas rīcības motīvus. Viņš to vienkārši nezināja. — Es taču biju piedzēries, — Viktors pacietīgi atkārtoja, it kā tas izskaidrotu un attaisnotu visu. Kad izmeklēšanas gaitā noskaidrojās, ka Viktors skurbumā jau divas reizes izsitis logus ciema padomes mājā, milicijas leitnants nolēma nodot lietu prokuratūrai, pieprasot sodīt Viktoru par
huligānismu, — puisis atzīst sevi par vainīgu, liecinieku pietiekami, pārkāpums atbilst 74. panta 2. daļai, kas tur vēl daudz ko prātot… Šiliņš un arī rajona prokurors šim uzskatam nepievienojās. Iepazinies ar lietas apstākļiem, izmeklētājs nolēma personīgi izdibināt pārkāpumu cēloņus, proti, «kādēļ traktorists dzēli! ris, ko darījusi kolhoza komjaunatnes organizācija, reaģējot uz šīm amorālajām parādībām, kādus soļus spērusi valde». Un nācās šajā lietā atšķirt gluži jaunu lappusi. Vispirms izrādījās, ka par logu sišanu kolhozā nekas nebija zināms — nez kādēļ ciema padomē uzskatīja, ka nav lietderīgi ziņot darba biedriem par Viktora huligāniskajiem izlēcieniem.
Tāpēc komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre joprojām loloja ilūziju, ka «Viktors reizēm gan iemet, bet allaž pēc darba un nevienam pāri nedara. Viņš ir vienīgais, kurš pret maniem aizrādījumiem izturas bez ironijas un sola izbeigt dzeršanu. Diemžēl draugu ietekmē…» Kļuva zināms, ka Viktors audzis bez vecākiem, ka uz dzeršanu viņu musinājis traktoristu brigadieris. Pēc septiņgadīgās skolas beigšanas viņš pirmais starp izlaiduma jauniešiem iestājās kolhozā, tādējādi rādot priekšzīmi tiem, kas vieglāka darba un interesantākas dzīves meklējumos tiecās uz pilsētām. Arī pēc dienesta Padomju Armijā viņš atgriezās kolhozā, kur ātri vien kļuva par labu traktoristu. Laikam taču tā bija pašu vainas
apziņa, vēlēšanās izlabot savu nevērību pret cilvēku, kas pamudināja visus valdes locekļus un 118 kolhoza biedrus parakstīt vēstuli tautas tiesas priekšsēdētājai, lūdzot, lai nesoda Viktoru ar brīvības atņemšanu, bet ļauj viņam izciest sodu kolhozā, kur ļaudis uzticas biedram, audzinās un kontrolēs viņu. Tiesa ievēroja šo lūgumu, un Viktors at griezās kolektīvā. Kopš tās dienas aizritējušajos astoņos mēnešos par viņa uzvedību nekādu sūdzību nebija. Drīzāk otrādi, viņš iecelts par kalēja palīgu, īsā laikā apguvis grūto arodu un, meistaram slimojot, nu jau daudzas nedēļas patstāvīgi saimnieko smēdē. Nav šaubu, ka Viktors attaisnojis biedru uzticību. Bet tas nav tikai uzticības jautājums!
Šiliņš nesamierinājās ar formālo atbildi. Viņam gribējās uzzināt, ko kolektīvs darījis, lai pāraudzinātu Viktoru, kādiem līdzekļiem panākts iepriecinošais lūzums jaunieša dzīvē. Un te, lūk, atklājās medaļas otrā puse. — Viņš uzvedas labi, — teica komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre. — Degvīnu dzer tikai pa augstiem svētkiem, pie tam ar mēru. Strādā priekšzīmīgi. — Un sabiedriskajā plāksnē? Vai viņam ir komjaunieša pienākumi? — Kur nu, — viņas balsī izskanēja pārsteigums. — Kad atgadījās šī kļūme ar ciema padomi, mēs viņu taču izslēdzām. Un no jauna uzņemt pie labākās gribas nevarētu — to nepieļauj viņa vecums. — Tad laikam veicāt citus
audzināšanas pasākumus? — Šiliņš vaicāja. — Neko īpašu. Varbūt vienīgi kolhoza valde… Arī kolhoza priekšsēdētāja atbilde bija visai nenoteikta, gandrīz izvairīga. Kas tur ko sevišķi audzināt, ja cilvēks pats nācis pie prāta? Bet, lai tik pamēģina vēlreiz piedzerties, tad tūlit pat izsauks uz valdes sēdi un nostrostēs tā, ka slapja vieta vien paliks. Vistuvāk patiesībai laikam bija kolhoza agronome: — Puisis kādu laiku pavadījis ieslodzījumā. Viņš sapratis, kādu pateicību parādā kolektīvam par atgūto brīvību. Sapratis arī, ka otru reizi neviens par viņu negalvos. Un, pats galvenais, Viktors nācis pie atziņas, ka tai dzeršanā
nav nekādas jēgas. So vērtīgo atziņu Viktors guvis, pateicoties rakstura veselīgajam kodolam un bargai mācībai. Bet kādu atziņu guvis kolhoznieku kolektīvs, partijas un komjaunatnes organizācijas? Ne bez viņu vainas krietns biedrs nokļuvis uz apsūdzēto sola. Izpestīt viņu un dāvāt uzticību nozīmē izpirkt tikai pusi vainas. Tikpat„svarīgi ir izskaust priekšnoteikumus tādiem atgadījumiem — aktivizēt sabiedrisko dzīvi, saliedēt kolhozniekus draudzīgā saimē, kur ikviena likstas rūp visiem, vairāk interesēties par kolektīva locekļu garīgajām vajadzībām. Nevar būt divu domu, ka tautas tiesa darījusi pareizi, nolemdama labot Viktoru bez brīvības atņemšanas, nododama viņu pāraudzināšanā kolektīvam, kas uzņēmies
atbildību par jaunekļa uzvedību. Jānožēlo tikai tas, ka atšķirībā no Viktora šim kolektīvam pietrūcis atbildības sajūtas.
piezīmju bloka lappuses «Ar līdzīgu gadījumu, gan ar daudz traģiskākām sekām, man nācies sastapties ceļu ekspluatācijas rajonā. Autogreiderists — saukšu viņu tikai vārdā Arvīds — darba laikā lietoja alkoholu kopā ar kādu remontstrādnieku. Vakarā, atgriezdamies garāžā, viņš ar savu greideri sabrauca divdesmit divus gadus vecu meiteni, kura turpat uz šosejas nomira no gūtajiem ievainojumiem. Nav vārdam vietas, Arvīds bija teicams autogreiderists, viens no
labākajiem republikā, izpalīdzīgs biedrs, godīgs cilvēks, atsaucīgs draugs, krietns ģimenes tēvs. Arī par alkoholiķi viņu nevar dēvēt, jo divpadsmit gadu laikā viņš tikai vienu vienīgu reizi pieķerts pie stūres iereibis. Bet no tā nevienam vieglāk nekļūst, neatdzīvosies arī Biruta — tāds pats godīgs, centīgs un apzinīgs cilvēks kā viņš. Arvīda lielākā kļūda un vaina šai gadījumā bija pilsoniskās drosmes trūkums — viņš gāja pa vieglākās pretestības ceļu. Vieglāk pārkāpt satiksmes noteikumus nekā klaji paziņot priekšniecībai, ka bez kāju bremzēm no garāžas neizbraukšot; vieglāk iztukšot dažas glāzītes nekā atzīties uzstājīgam cienātājam, ka darba laikā negrib dzert; un daudz vieglāk atkal sēsties pie stūres nekā
kājām mērot ceļu uz mājām un nākamajā rītā skaidrot, ka baidījies skurbumā braukt. Jā, vieglāk, un rezultātā cilvēks aizgāja bojā. Pareizi tiesas sēdē teica katastrofas upura darba vietas izvirzītais sabiedriskais apsūdzētājs: — Selekcijas stacijas darbinieku kolektīvs sašutis par šo nejēdzīgo nāvi. Dzērumā sēsties pie stūres ir noziegums, kas bargi jāsoda. Ja tiesa ievēros kolektīvo lūgumu un atstās vainīgo brīvībā, tas taču būs netiešs pamudinājums dzērājiem, sak, viens reibumā nogalinājis cilvēku un ticis cauri ar zilumiem vien, nu tad dzersim un rullēsim vienos priekos … Selekcijas stacijas darbinieku vārdā aicinu ceju ekspluatācijas rajona kolektīvu stingri
sodīt remontstrādnieku, kurš piedzirdījis Arvīdu darba laikā, tādā kārtā izpostīdams arī viņa dzīvi, un mehāniķus, kas negādāja par greidera tehnisko stāvokli. Tiešām, šai traģiskajā atgadījumā kolektīvs tikpat vainīgs kā Arvīds, un tam nav nekādu morālisku tiesību uzņemties galvošanu. Protams, žēl krietna autogreiderista, kurš — man gribas tam ticēt — klupis nejauši, bet cilvēka dzīvība mums pārāk dārga, lai šādās reizēs vieglprātīgi skatītos caur pirkstiem. Jācer, ka šī tiesas izbraukuma sesija apsūdzētā darba vietā iezīmēs lūzumu ceļu ekspluatācijas rajona audzināšanas darbā, ka ne vien Arvīds, bet arī visi pārējie klātesošie būs sapratuši savu vainu un priekšdienās
centīsies vairs neatkārtot līdzīgas kļūdas.» Literātiem, kas attēlo negatīvās parādības, reizēm jādzird pārmetumi, ka viņi izrauj tās no kopainas un parāda nedabiskā palielinājumā — tā sakot, apskata caur mikroskopu skaistas celtnes vienīgo mitruma traipu, nesniedzot priekšstatu par samēriem. Pareizi, mūsu dzīves nemitīgā augšupeja nerod vēl pietiekamu atspoguļojumu literatūrā. Tas ir uzdevums, kuram jāmobilizē radošie spēki. Bet tai pašā laikā partija prasa, lai mēs atklāti un paškritiski runātu arī par mūsu dzīvē vēl sastopamajiem trūkumiem, meklētu līdzekļus to pārvarēšanai. Kļūdu un nebūšanu atsegšana nav vājuma pazīme. Tieši otrādi, tā liecina par padomju sabiedrības morālo spēku.
Bez tam izmeklētāja darba specifika piespiež viņu nodarboties tieši ar šiem traipiem, kas var augt plašumā un sabojāt visu celtni, cīnīties ar kapitālistiskās psiholoģijas un morāles baciļiem, neļaut tiem inficēt ļaudis. Nedrīkst aizmirst, ka izmeklētājam nav jābūt tikai soģim, bet pirmām kārtām ļaunuma cēloņu apkarotājam, ķirurgam, kas no tautas miesas izoperē katru kaitīgu svešķermeni. No tā, cik dziļi viņš tver savus pienākumus, cik pareizi saredz katras lietas mikrokosmosā mūsu lielo problēmu atspoguļojumu, no tā, kādā mērā viņam palīdz sabiedrības vairākums, atkarīgs šīs cīņas iznākums. Lūk, tāpēc bija jāpacilā prokuratūras dokumenti un izmeklētāja Šiliņa piezīmes. 1960. g.
KREISĀ ROKA Milicijas kapteinis Nikolajs Šaturins par savu niknāko ienaidnieku uzskatīja tālruni. Noziedzniekus, kuru tvarstīšana un atmaskošana ietilpa viņa uzdevumos, varēja padarīt nekaitīgus, bet telefona priekšā kapteinis jutās bezspēcīgs. Arī tagad kapteinis to uzlūkoja ar neviltotām bažām. Aparāts kā aparāts — melna kārba ar klausuli un ciparu ripu. Taču kaut kur apakšā slēpās zvans, kura skaņas gandrīz nekad nekā laba nevēstīja. Kaut tas šoreiz klusētu! Kaut tas klusētu vēl piecas minūtes! Tad pulkstenis rādīs divi un sāksies pusdienas pārtraukums. Izsalkumu Šaturins nejuta, gribējās izmantot brīvo stundu, lai nopirktu torti un dāvanu sievai
— šodien taču viņu kāzu gadadiena … Palikusi tikai viena minūte, varbūt pat mazāk, jo elektriskā pulksteņa rādītājs neslīdēja, tas virzījās uz priekšu lēcieniem. Kapteinis atviegloti nopūtās, piecēlās, uzvilka mēteli un atvēra durvis. Šai mirklī atskanēja spalgs zvans. Šaturins nikni izlamājās, bet nepakustējās no vietas. Uzmeta skatienu stun- denim — vesela minūte pāri diviem. Tātad pilnīgi dabiski, ka neviens neatsaucas. Dežurants taču zina, ka sācies pusdienas pārtraukums. Lai izsauc operatīvo daļu. Tālrunis turpināja zvanīt — trauksmaini, valdonīgi. Un kapteinis neizturēja. Nometa platmali uz dīvāna un nocēla klausuli. — Rīgas pilsētas milicijas krimināldaļa.
— Biedri Šaturin, — viņš izdzirdēja zinātniski tehniskās nodaļas līdzstrādnieka Mikeļa Ožiga satraukto balsi. — Cik labi, ka vēl neesat aizgājuši pusdienās! Es nemaz necerēju jūs sastapt, pārējie sen vairs neatbild. — Kapteinis rūgti pasmīnēja. — Negribēju traucēt, bet nav jau arī nekāda nieka lieta, vairāki tūkstoši rubļu nolaupīti. — Un tad sekoja lūgums, kura Šaturins visvairāk bijās, jo zināja, ka nespēs atteikt: — Baidos, ka pats netikšu galā … Mašīna jau gaida lejā. Aizbrauksim pie cietušā kopā, es jūs ļoti lūdzu… Cietušais, kas gaidīja Rīgas autoskolas telpās, izskatījās nožēlojams — mati izspūruši, seja asiņaina, rokas joprojām trīcēja kā drudzī. Ieraudzījis milicijas darbiniekus, viņš uzrausās no
kušetes un devās tiem pretī. — Palīdziet, biedri! — viņš tikko valdīja asaras. — Valsts nauda nolaupīta! Alga visam skolas personālam. Atrodiet noziedzniekus! — Centīsimies, — sausi atbildēja Šaturins, kura īgnums vēl nebija galīgi izgaisis, un griezās pie apkārtstāvošajiem: — Kāpēc sēžat, rokas klēpī salikuši? Cilvēks taču ievainots, — Viņš neļauj pieskarties, — mulsi paskaidroja autoskolas pasniedzējs. — Pārsieniet vinu, Ožig! Miķelis Ožigs atvēra ātrās palīdzības somu un ar ūdeņraža pārskābi uzmanīgi nomazgāja asinis no cietušā vaigiem un zoda. Tikai tagad varēja saskatīt, ka seja bija dzeltenīgi bāla — kā jau cilvēkam, kas pārcietis stipru dvēseles
satricinājumu. Ožigs izvilka marles saiti. — Pagaidiet! — kapteinis viņu apstādināja. Šaturins atsauca atmiņā aprauto stāstu, ko bija dzirdējis ceļā uz šejieni: cietušajam uzbrukuši divi laupītāji, viens tam ar asmeni sagriezis seju, otrs izrāvis portfeli. Bet kāpēc brūces malas ieplēstas, tādas kā bārkstainas? Kāpēc ievainojums tikai kādu pusmilimetru dziļš? … Griezuma malām būtu jāizskatās taisnām, vienmērīgām. Ne jau velti pastāv sakāmais — «kā ar nazi nogriezts» … Kapteinis pietiekami labi pazina noziedzniekus, lai zinātu: ja jau viņi sit, tad pa īstam, ja griež, tad pamatīgi. Bet cietušā vaigs likās drīzāk kā nedrošas rokas saskrāpēts. Dīvaini… Vajadzēs
izdibināt šo jautājumu līdz galam! Iekšējā pretestība, ko kapteinis bija visu laiku izjutis, izzuda. Kā allaž, kad jāveic svarīgs uzdevums, viņš izslēdza no apziņas visu lieko un ievirzīja domas vienā vienīgā gultnē: jāatklāj patiesība. Taču pagaidām Šaturins vēl nezināja, kur to meklēt… — Kad būsiet pabeidzis, — Šaturins teica Ožigam, — pierakstiet personīgos datus — vārdu, dzimšanas gadu un ko tur vēl vajag. — Leons Ļapidovs, četrdesmit sešus gadus vecs, strādāju pilsētas vidusskolā par direktora vietnieku saimnieciskos jautājumos, — stāstīja cietušais. Kaut gan jautājufnus uzdeva un atbildes pierakstīja Ožigs, Ļapidovs visu
laiku griezās pie Saturina. Viņš gan bija ģērbies civildrēbēs un ar savu jauneklīgo augumu un kuplajiem, gaišajiem matiem atgādināja sportistu, tomēr izstrāvoja lielāku autoritāti nekā milicijas formā ietērptais vecākais leitnants. Šaturins toties nemaz nelūkojās stāstītājā. Caur puspievērtiem plakstiņiem raudzījās sienā un izlikās skaitām mušu traipus. — Turpiniet, — mudināja Ožigs. — Šorīt skolas direktors mani sūtīja uz Valsts bankas Kirova rajona nodaļu pēc naudas. Tur es ierados ap pulksten divpadsmitiem. To apliecināt var mūsu grāmatvedis, mēs kopā saņēmām naudu, kuru es iebāzu savā portfelī. Tad devos atpakaļ. — Un grāmatvedis? Kāpēc viņš jūs nepavadīja? — jautāja Ožigs.
— Viņš mums jau ļoti vecs vīrs, nevar ātri paiet… Bet šodien īsā diena, cilvēki gaida algu. Un tad taču jāsteidzas, vai ne? Bez tam, zināt, direktors vēl lūdza iegriezties Latauto- tekā un sarunāt kravas mašīnu malkas vešanai. Tikai no turienes devos atpakaļ uz skolu … «Katrā ziņā jāpārbauda, vai viņš bijis auto- tekā,» nodomāja Šaturins, kuram Ļapidova stāsts ne visai patika. Vispirms jau tonis: kāpēc viņš tā cenšas mūs pārliecināt? It kā baidītos, ka mēs varam neticēt… Un pats galvenais — ja bija tāda skuba, kādēļ viņš tūlīt nebrauca uz skolu? Nu, pieņemsim, vajadzēja kārtot darīšanas Latautotekā . .. Bet pēc tam? īsākais ceĻš no Kalēju ielas uz skolu būtu caur Kirova parku un tad pa Stučkas ielu gandrīz tieši līdz skolas ēkai. Kāda velna
pēc iegriezties Lāčplēša ielā? Kā viņš nokļuvis Lāčplēša un Akas ielas stūrī, kur noticis uzbrukums? Aizdomīgi… — Es, zināt, eju pa Lāčplēša ielu un jau iegriežos Akas ielā, kad piepeši no bērnudārza pagalma izlec divi vīrieši, — Ļapidovs turpināja stāstīt. — Vai jūs varat to iedomāties? — gaišā dienas laikā! Ja man to stāstītu, es neticētu, goda vārds, domātu, ka sagudrots. Uzklupa man tūlīt virsū, viens no muguras, otrs no priekšpuses … — Kā viņi izskatījās? — Ožigs pārtrauca stāstījumu. — Viens no viņiem bija garš, zināt, tādā nodriskātā zilā lietus mētelī. Mati tumši, apmēram kā šim biedram, — Ļapidovs norādīja uz autoskolas pasniedzēju. — Acis viņam bija tādas
ieslīpas, žokļi kā bokserim, zods četrstūrains un pie tam vēl zema piere. Es tūdaļ nodomāju, ka tādam nekas labs nevar būt padomā… «Tipisks ļaundaris no trešās šķiras krimi- nālfilmas,» nosprieda kapteinis. «Brīnums, kā Ļapidovs paguva visu tik smalki ievērot.» — Otru es lā īsti nesaskatīju, — tas turpināja, it kā uzminējis Šaturina šaubas. —Redzēju tikai, ka viņš daudz jaunāks, gadus piecpadsmit vecs, ne vairāk. Es taču pats savā laikā lasīju avīzēs par «pulksteņpuikām» un domāju, ka viss pārspīlēts. Un tagad — še tev! Uz savas ādas nācās izbaudīt rūgto patiesību … Viss notika tik ātri, ka es pat iekliegties nepaspēju. Kas to pats nav pārdzīvojis, laikam nemaz nevar iztēloties. Viens man
aizlauza kreiso roku aiz muguras un izrāva portfeli, otrs sagrieza seju. Kad es atkal varēju redzēt, viņi bija pazuduši. Ar portfeli un visu naudu! Ko es tagad darīšu?! Biedri priekšnieki, palīdziet man! Tā taču nav mana nauda, bet valsts, mūsu kopējā! Ožigs nejāva sevi ietekmēt. Lietišķā balsī viņš vaicāja: — Un arī pēc tam jūs nesaucāt palīgā? Ļapidovs ātri atmeta ar roku: — Kur nu? … Es vispār biju kā galvu pazaudējis. Nezinu pat, kā man pietika spēka atvilkties līdz šejienei. īsti atjēdzos tikai kancelejā, kad jau zvanīja uz miliciju .. . — Sakiet, — Šaturins beidzot pārtrauca klusēšanu, — kurš no
uzbrucējiem jums aizlauza kreiso roku? — abus pēdējos vārdus viņš izrunāja ar sevišķu uzsvaru. — Garākais, — bez vilcināšanās atbildēja Ļapidovs. Tā! Kapteinim tagad viss bija skaidrs. Viņš sažņaudza rokas, it kā aizcērtot slazdu, bet tūdaļ atkal atlaida pirkstus. Un ja nu tā būtu vienkārša sagadīšanās? … Cik bieži apstākļi liecināja pret pilnīgi nevainīgu cilvēku. Jāpārbauda, rūpīgi jāapsver! Bet iekšēja balss teica, ka Ļapidovs simulē. Vai tad citādi viņš būtu visos sīkumos iegaumējis to, kas viņam tuvojās no mugurpuses, bet nespētu atcerēties pusaudzi, kas viņu it kā ievainoja ar asmeni? … Un kreisā roka! Mierīgi, mierīgi, — kapteinis sevi brīdināja, — tikai nepārsteigties! Nedrīkst
apgalvot to, ko nevari pierādīt. — Biedri Ožig, — viņš piecēlās, — pierakstiet arī portfeļa pazīmes. Es tikmēr piezvanīšu ārstam. Izejot Šaturins vēl saklausīja, ka Ļapido- vam bijis vienkāršs melns portfelis, tad aizvēra durvis. Direktora kabinetā viņš ilgi šķirstīja tālruņa abonentu grāmatu. Beidzot atrada, vajadzīgo — nevis tiesas ārsta, bet Latautoteka dispečera numuru. — No Rīgas milicijas krimināldaļas. Kapteinis Šaturins. Man mazu izziņu, lūdzu. Vai šodien pasūtīja mašīnu kādai vidusskolai? … Ap pulksten vieniem. Tencinu. Un kas? … Direktora vietnieks Ļapidovs. Nē, nē, viss kārtībā. Tagad galvenais jautājums. Vai viņam bija melns portfelis? Pamēģiniet atcerē*- ties,
tas ir ļoti svarīgi… Jā, lūdzu, apjautājieties arī citiem. Gaidīšu pie aparāta … Ko, neviens netika ievērojis, bet apzvērēt nevar? … Drīzāk kaut kas balts padusē, tāds kā sainis … Tencinu! Ja vajadzēs, piekāpšu personīgi. Visu labu! Atgriezies kancelejā, Šaturins strupi pavēlēja: — Ģērbieties! Jābrauc uz medicīnas ekspertīzi. — Es labāk gribētu uz mājām, ja jums nav iebildumu, — Ļapidovs lūdza. — Pēc visiem šiem uztraukumiem, paši saprotat… — Nē, — Šaturins salti atteica un nekautrīgi meloja: — Brūces izskats palīdzēs atrast noziedznieku. Katram ir savs īpatnējais rokraksts. Ļapidovs klusuciešot uzvilka mēteli
un pacēla lielo zvērādas apkakli. — Vai jūs tā staigājāt arī pirmīt? — aši jautāja Šaturins^ — Protams. Arā šodien, zināt, ļoti auksti. Apmēram… Ļapidovs sāpēs iekliedzās. Bet kapteinis nelaida vaļā. Drīzāk otrādi — aizlauzis Ļapido- vam kreiso roku aiz muguras, cēla to arvien augstāk. Protams, citādi nemaz nevarēja būt — Ļapidovs bija spiests pagriezt galvu, un kreisais vaigs tagad pilnīgi pazuda paceltajā apkaklē. Viņu varēja ievainot tikai labajā. — Vai tā jums uzbruka? — Jā, — Ļapidovs izdvesa. — Man sāp. Es jūs lūdzu, atlaidiet mani. Vislabprātāk Šaturins būtu viņu tiešā ceļā vedis uz aresta telpām, bet… nekā tamlīdzīga nedarīja. Pat atvainojās un
nomurmināja kaut ko par situācijas rekonstruēšanu uzskatāmības labad. Tad pačukstēja Ožigam. — Brauciet pie tiesu medicīnas eksperta. Tikai nesteidzieties. Jāstiepj gumija, cik vien iespējams. Un pēc tam uz republikānisko pārvaldi, it kā noformēt protokolu. No autoskolas Šaturins devās uz bērnudārzu Lāčplēša un Akas ielas stūrī. Te viņam veicās. Talkā nāca viena no tām sīkajām nejaušībām, kas reizēm izšķir lielas problēmas. Izrādījās, ka tieši starp pusvieniem un pustri- jiem bērnudārza sirmā sētniece tīrījusi pagalmā sniegu. — Vai jūs neredzējāt divus aizdomīgus vīriešus izskrienam caur pagalmu? — kapteinis vaicāja. — Lai dievs pasargā! — vecīte
sirdīgi pārmeta krustu. — Es gan esmu tāda pakliba, bet ne akla, ne kurla… Sveši vīrišķi manā sētā?! Kā jums nav kauna tā runāt, jaunais cilvēk?! Varbūt jūs sāksiet te vēl suņus un kaķus meklēt… Tas ir bērnudārzs un nevis jūsu atpūtas parks, kur slaistās visādi žujiki! Un kā viņi būtu pārlēkuši kupenām pie žoga, ar spārniem, vai? Pārliecinājies, ka sniegā tiešām nav nekādu pēdu, Šaturins taisnā ceļā devās pie milicijas republikāniskās pārvaldes krimināldaļas priekšnieka vietnieka. Izstāstījis visu, Viņš bez aplinkiem paziņoja: — Manuprāt, Ļapidovs piesavinājies naudu un tagad simulē aplaupīšanu. — Visas pazīmes vedina uz tādām
domām, — majors piekrita un turpināja caur logu vērot aizsalušo kanālu, kur bērni izcīnīja ko līdzīgu «kaujai pie Knipskas». — Bet kā mēs lauzīsim ledu, kā to pierādīsim? — Un ja mums izdotos atrast naudu? — Nezinu, vai pulkvedis atļaus izdarīt kratīšanu Ļapidova dzīvoklī. Galu galā pagaidām pret viņu liecina tikai sētnieces vārdi, — majors izbungoja uz rūtīm pionieru maršu, it kā uzmundrinādams bērnus veicīgāk darināt sniega pikas. — Viss pārējais ir minējumi, hipotēzes, subjektīvi iespaidi, sensenie aizspriedumi pret saimnieciskiem darbiniekiem … Vai tad nepazīstat šis advokātu runas? — Bet es neredzu cita ceļa. Nav
taču ticams, ka Ļapidovs noglabājis naudu kaut kur pilsētā, — Šaturins bija piecēlies un tagad soļoja šurpu turpu. — Droši vien sieva arī iejaukta. Es pat esmu gatavs derēt, ka viņa to gaidījusi bankas priekšā un paņēmusi naudu. Vai jūs jau painteresējāties, kā Ļapidova pavadījusi priekšpusdienu? — Nepaguvu, biedri major. Man likās, ka pašreiz svarīgākais — pēc iespējas ātrāk izdarīt kratīšanu Ļapidovu dzīvokli, — kapteinis taisnojās. — Iekams viņš pārrodas un aizmēž visas pēdas. — Šaturinam taisnība. Jo ātrāk, jo labāk! Sarunas karstumā viņi nebija dzirdējuši durvis atveramies. Uz sliekšņa stāvēja krimi- nāldaļas priekšnieks —
plecīgais, sirmais pulkvedis: — Rīkojieties, kapteini! .. . Arī Ļapidova sieva nemodināja Šatu- rinā sevišķu uzticību. Viņa gan bija izbijusies, tomēr neizrādīja īpašu pārsteigumu par nepatīkamo apciemojumu. Pat visādi centās pakalpot, atvieglināt meklēšanu — te atslēdza atvilktni, te piebīdīja krēslu, lai kapteinis varētu izpētīt skapja augšu. «Kā mana sieva uzvestos šādā situācijā?» Šaturinam iešāvās prātā. Viņa vērīgāk pārbaudītu dokumentus, bet pēc tam apsēstos un ar savu nicīgo, ledaino izturēšanos censtos parādīt, ka netic nevienam vārdam, ka uzskata visu par derdzīgu pārpratumu. Nu, apmēram tā kā toreiz, kad es pārnācu no drauga jubilejas un mēģināju iestāstīt, ka visā vakarā esmu
izsūcis tikai vienu vienīgu alus pudeli.» Un pēkšņi viņam it kā ar plaukstu iesita pa pieri — pulkstenis drīz seši, sieva droši vien jau gaida viņu mājās un gatavo svētku mielastu. Bet viņš pat nav dāvanu nopircis! Pēc stundas aizvērs puķu veikalus, kur tad dabūt orhidejas, kuras viņš solījās dāvināt katrā kāzu dienā — atbilstoši kopā nodzīvoto gadu skaitam. Formalitāte, ārišķība, cits varbūt teiktu, taču viņš zināja, cik ļoti sieva ciena tādus uzmanības apliecinājumus. Vai viņa sapratīs, ka šoreiz nevarēja atlikt darinu? Šaturins pats vairs necerēja, ka atbrīvosies pirms vakara. Labāk tūlīt piezvanīt un brīdināt sievu. Meklēdams ar skatieniem telefona aparātu, kapteinis vēlreiz aplūkoja istabu. Kur viņš paslēptu naudu? Telpa bija
patukša, itkā viss liekais būtu aizvests uz komisijas veikalu. Viņš uzmanīgi izpētīja metāla gultas — vispirms lielās, tad bērnu gultiņu, aptaustīja matračus. Nekur nekas neiečaukstējās. — Piedodiet, lūdzu, — vai drīkstu uzzināt, kas noticis ar manu vīru? «Beidzot tomēr aptvērusi, ka jāapjautājas,» Šaturins Jauni nodomāja un tūdaļ pārmeta sev: nevajag ļaut vaļu sarūgtinājumam un aizspriedumiem! Viņa nav vainīga, ka man izjūk ģimenes svētki. — Viņš saņēma bankā prāvu naudas summu, bet skolā ieradās bešā, — kapteinis īsi atbildēja. — Varbūt viņu aplaupīja, — Ļapidova ieminējās. — Tagad jau dzird par visādiem šaušalīgiem atgadījumiem.
Un milicija pret šiem bandītiem esot bezspēcīga, — viņa nobeidza gluži indīgā tonī. Kapteinis neklausījās. Dziļi galda atvilktnē, pabāztu zem papīru kaudzes, viņš bija atradis kaut ko tādu, kas attaisnoja pūliņus. Ne jau naudu — diemžēl ne. Tomēr ieganstu apcietināt Ļapidovu un mierīgi pabeigt naudas pazušanas izmeklēšanu. Somu dunci. Lielu, asu, spīdīgu. Nazi, ar kuru varēja viegli nodurt cilvēku. Aukstu ieroci, kura glabāšanu aizliedza kriminālkodeksa 182. pants. Citos apstākļos Šaturins tam nebūtu piegriezis vērības — varbūt Ļapidovs ar šo dunci gatavoja šķilas iekuram, bet šoreiz nolēma «piesieties». Sastādījis aktu, viņš griezās pie sētnieces un namu pārvaldnieka:
— Parakstiet kā pieaicināti liecinieki. Republikāniskajā pārvaldē Šaturinu gaidīja majors: — Ko tik ilgi?! Sekretāre jau uzstādījusi pasaules rekordu protokola lēnrakstīšanā, Ļapidovs kļūst uzstājīgs. Nāksies viņu atlaist uz mājām. — Nenāksies vis, — un kapteinis izvilka no kabatas somu dunci. — Jāpieprasa prokuratūrā apcietināšanas sankcija. Majors apmierināti pasmaidīja un piespieda zvana pogu. — Tā, draudziņ, tagad aprunāsimies! Kad milicis ieveda Ļapidovu, viņš bargi
uzkliedza: — Kāpēc glabājat ieročus? — Kādus ieročus? Man nekā tamlīdzīga nav, ticiet man! — Un šis te? — majors uzmeta dunci uz galda. — Vai jūs zināt, kas par to draud? Pieci gadi! Pieliekams laiks, lai padomātu, kur pazudusi nauda, — viņš piebilda ar kodīgu ironiju. — Bet es … es .,. — Ļapidovs stomījās. — Tas nemaz nav mans duncis. » — To visi saka. — Nē, goda vārds. Kāpēc man jums melot? — Lūk, to es arī nesaprotu, — un majors cieši skatījās Ļapidovam acīs. — Bet jūs to vien darāt! Stāstāt pasaciņas, ka gaišā dienas
laikā jūs aplaupa vienā no dzīvākajām Rīgas ielām. Laiks teikt patiesību, Ļapidov! — Nezinu, par ko jūs runājat, — Ļapidovs liedzās. — Bet ar šo dunci bija tā. Es, zināt, pamanīju to pie kāda skolnieka un tūlīt atņēmu, lai aiznestu uz miliciju. — Un tomēr paslēpāt savā atvilktnē, — majors iedzēla. — Nepārprotiet mani, — Ļapidovs sacīja raudulīgā balsī. — Man nekas ļauns nebija padomā. Gribēju nodot, bet tad aizmirsās. — Jums vispār vāja atmiņa, — majora nodoms bija iebiedēt Ļapidovu. — Tā, piemēram, jūs atceraties tikai to, kāds izskatījās garais laupītājs, kuru nevarējāt īsti redzēt, bet neatminaties pusaudzi, kas
stāvēja jūsu priekšā. — Un pavisam piemirsāt, ka jau Latauto- tekā ieradāties bez portfeļa, — kapteinis iedzina ķīli vēl dziļāk. — Kam jūs iedevāt portfeli ar naudu? Sakiet patiesību, — majora balss skanēja bezkaislīgi un tēraudcieti. Bet likās, it kā šie vārdi nemaz neatliektos uz Ļapidovu. Tiesa, viņš kļuva vēl bālāks, bet neviens vaibsts nepakustējās. — Es atsakos atbildēt, — viņš teica. — Tā ir provokācija. Jūs nevarat atrast noziedzniekus un tagad gribat novelt visu vainu uz mani. Jums taču plāns jāpilda, vai ne? Bet es neuzķeršos uz āķa, saprotiet! — Palasiet šo te, — majors piebīdīja Ļapidovam medicīnas eksperta
slēdzienu, ka vaiga brūcēm skrāpējuma, nevis griezuma raksturs. — Un kas par to? — Ļapidovs izaicinoši sacīja. Viņš bija pilnīgi pārvērties. Tagad, kad vairs nevajadzēja iegalvot, bet varēja tiepties un visu noliegt, viņš, likās, atguva pašpaļāvību. — Es taču neatbildu par to, kā bandīts rīkojas ar savu asmeni. Jeb varbūt jūs domājat, ka pats sagraizīju sevi ar šo somu dunci, pēc tam saucu «hokus-pokus» un aizbūru to uz savu atvilktni? — Tieši to mēs domājam, — Šaturins klaji paziņoja. — Tikai burvja lomā bija jūsu sieva. Kā citādi izskaidrot, ka ievainots kreisais vaigs, kas uzbrukuma laikā bija paslēpts apkaklē? — Ko es zinu? … To izdibināt ir jūsu pienākums, — Ļapidovs kļuva
bezkaunīgs. Kā sprostā iedzīts zvērs viņš tagad aizstāvējās ar divkāršu izmisumu. — Iespējams, ka mani vispirms sagrieza un tikai tad izrāva portfeli. — Tātad jūs paliekat pie sava apgalvojuma? — majors vaicāja. -— Es palieku pie patiesības, — Ļapidovs atbildēja. — Aizvediet apcietināto, — majors pavēlēja milicim. ' Palikuši divatā, majors un kapteinis ilgi klusēja. Viņi jutās vīlušies — pratināšana nebija devusi cerētos rezultātus. Šis Ļapidovs bija daudz cietāks rieksts, nekā sākumā licies. Šaturins patlaban nespēja sevi piespiest domāt par Ļapidovu. Viņu uztrauca gluži cits jautājums, kas neļāva koncentrēties, — varbūt jau ieradušies
draugi, sieva droši vien zvanījusi uz darbu, bet viņa numurs neatbild. Kāpēc gan majors neiededzina gaismu, varētu saskatīt pulksteni, kura tikšķi tik sāpīgi urbjas smadzenēs. Laikam jau vēls … — Vai jūs ticat Ļapidova vainai? — tumsā majora balss šķita dīvaini dobja. — Simtprocentīgi. — Es arī. Bet tiesa ar to nerēķināsies. Jāsadabū fakti. Ja mēs nevaram tos uziet tagadnē, rakņāsimies pagātnē. Padomāsim, — majors pamazām iesila, pat piecēlās un apstājās iemīļotajā vietā pie loga, kura palsajā četrstūrī asi iezīmējās viņa padruknais stāvs. — Jādomā, ka šis kārdinājums nav radies pēkšņi, šodien, atceļā no bankas. Taču nē! Viņam bija plāns — sens un sīki izstrādāts. Un arī nolūki vai iemesli, kas
piespieda ielaisties šajā riskantajā spēlē. Skaidrs? Lūk, kas mums jāmeklē Ļapidova pagātnē, viņa biogrāfijā, sakaros, paziņu pulkā! Man liekas, ka jau šovakar derētu aprunāties ar skolas direktoru un pasniedzējiem, dzīvokļa kaimiņiem un radiem. Jo ātrāk mēs atkal izsauksim uz pratināšanu, jo mazāk viņam būs laika izgudrot ticamus melus. — Tūlīt pateikšu Ožigam, — Šaturins pielēca kājās. — Nē. Vecākais leitnants ir labs eksperts. Dodiet viņam dokumentu, un viņš nemaldīgi paziņos, vai tas ir īsts vai viltots. Bet cilvēki… Manuprat, jums pašam jānoved ši lieta līdz galam. Majoram bija taisnība. Bet ko tas līdzēja? Viņam taču jātiek uz mājām! Protams, varēja pastāstīt par kāzu jubileju,
un majors sūtītu kādu citu, bet kapteinis vienkārši nedabūja šo lūgumu pār lūpām. Sasodīts raksturs! — Biedri major, vai jūs nevarētu piezvanīt uz manām mājām un brīdināt sievu, ka es pārnākšu vēlu? — Kāpēc jums pašam to neizdarīt? — majors nesaprata. — Negribu zaudēt laiku. Bez tam … redzat … es … — Šaturins tomēr sasparojās: — Man nav drosmes. … Nākamajā rītā kapteinis tieši no mājām devās uz republikānisko pārvaldi. — Nu, vai sieva bija ļoti dusmīga? — majors līdzcietīgi apvaicājās. Šaturins laimīgi smaidīja. Ar saviem salā sakarsušajiem vaigiem un spīdošajām acīm viņš šodien izskatījās sevišķi
jauniņš. — Ja es vakar būtu pārnācis laikā, es nemaz nezinātu, kāda man laba sieva! — viņš sacīja un tūdaļ nosodīja savu pļāpīgumu. — Izdevās savākt interesantas ziņas par Ļapidovu. Viņš ir dzērājs, kāršu spēlmanis un iestidzis parādos līdz ausīm. Vairāk nekā tūkstoš rubļu. Pēdējā laikā dzīvo kā vāveres ritenī — aizņemas no viena, lai atdotu citam, un tā tālāk. — Un tagad cerēja nokļūt uz zaļā zara, — majors nobeidza šo bēdu stāstu. — Skaidrs kā diena … Nu ko, nopratināsim vēlreiz. Kad atveda apcietināto, majors iesāka mīkstā, gandrīz samtainā balsī: — Aprunāsimies atklāti,
Ļapidov. Mums ir zināms, ka jūs simulējāt uzbrukumu. Ir arī šādi tādi pierādījumi. Bet mēs neesam droši, vai tie apmierinās prokuroru. Tāpēc meklēsim tālāk. Un atradīsim! To es jums galvoju! Bet jūs varētu mums un arī sev aiztaupīt nepatīkamus brīžus … — Man nav ko slēpt, — Ļapidovs teica. — Ļoti labi. Tad pastāstiet, kā jūs cerējāt nolīdzināt savus parādus. Apaļš tūkstotis nav nieka nauda. Ļapidovs satrūkās un tikko manāmi saduga. Viņa valodā atkal ieskanējās vakardienas nedrošība: — Es nezinu … Cerēju, ka varbūt laimēšu uz obligācijām. Gadās taču, vai ne? — Kāpēc jūs vakar turpat
bankā izmaksājāt grāmatvedim algu? Lai tiktu no viņa vaļā? — Šaturins pārņēma pratināšanas pavedienu. — Kā laupītāji varēja pārlēkt bērnudārza sētai, kur rosījās sētniece, kas nevienu nav redzējusi? — Kāpēc Latautotekā bijāt bez portfeļa? … — Kam jūs to nodevāt? … — Kā izskatījās pusaudzis? … — Vai esat pats saskrāpējis sev kreiso vaigu vai to izdarījusi jūsu sieva? … — Kāpēc nesaucāt palīgā? … — Vai jums ir liecinieki? . .. Jautājumi bira kā svina krusa — cieti, nežēlīgi. Un katra vārda galā: — Paskaidrojiet! … Sakiet
patiesību! … Bet allaž, kad pratinātājiem likās, ka Ļapidovs piespiests pie sienas un tūdaļ atzīsies, tas kā glums zutis izslīdēja starp pirkstiem un pat atrada sevī spēku apgalvot: — Es naudu neesmu ņēmis, goda vārds! Zvēru pie mana vienīgā bērna veselības, ka man uzbrukuši laupītāji! Beidzot nācās pārtraukt neauglīgo nodarbošanos. Nemierā ar sevi un visu pasauli abi izmeklētāji iegāja pulkveža kabinetā. — Es ar savu gudrību esmu galā, — majors atzinās. Kādu brīdi viņi klusuciešot smēķēja un vēroja tievās dūmu strūkliņas, kas lēnām cēlās pret griestiem un, nesasniegušas tos, ventilatora vēsmiņas
dzītas, vilkās uz durvju pusi. — Varbūt pagaidām ierosināt lietu par neatļautu ieroču turēšanu? — majors ierosināja, kaut gan labi zināja, ka šis priekšlikums nekur neder. — Kāds no tā labums? — pulkvedis atgaiņājās. — Mēs viņu ieslodzīsim cietumā un tādā veidā pasargāsim no visām kļūmēm. Bet tieši kļūdas pamodināja mūsu aizdomas, ļāva atklāt Ļapidova simulāciju. — Jūs gribat viņu atbrīvot? — Šaturins iesaucās. — Tieši tā. Kamēr viņš sēdēs kamerā, tikmēr nekas nemainīsies. Mēs apsūdzēsim, viņš noliegs. Un vezums nekustēsies no vietas. — Skaidrs! — majors piebalsoja. — Pieprasīsim lielu drošības naudu un,
kad Ļapidova sieva atnesīs šos čaukstošos simtniekus, paņemsim pie skausta: «Stāt! No kurienes?» — Uz tik primitīva āķa viņa diez vai uz- ķersies, — pulkvedis pašūpoja galvu. — Nē, nē, atbrīvosim pret parakstu un novērosim. Gan jau viņš izdarīs kādu muļķību. Nākamajā dienā Ļapidovu atbrīvoja. Un nepagāja ne divdesmit četras stundas, kad pie pulkveža ieradās neliela auguma pilsonis. — Negribu, lai jūs mani pārprastu, biedri pulkvedi, — viņš caur biezajām acenēm raudzījās mierīgi un droši. — Esmu sagādes daļas vadītājs, man nesen bija lielas nepatikšanas. Kantorī bija ieviesusies spekulantu banda. Labi, ka viņi galu galā atzinās, citādi tiesātu arī
mani. Bet ir taču tādi ļaudis, kas neparko netic, ka sagādes aģents var būt godīgs cilvēks, domā, ka esmu piekukuļojis prokuroru. Vārdu sakot, šorīt atnāca pie manis tāds Ļapidovs, šaubīgs tips, ar kuru gadījies iepazīties kādā kompānijā. Sēdēja, apraudājās, runāja par savu divgadīgo bērnu un pasaules netaisnību. Beidzot pateica savu sakāmo — piedāvāja tūkstoš rubļu, pat pusotra, lai es dalot ar «savu» prokuroru, kā gribam, tikai lai izbeidzot pret viņu visas lietas … Nepatīk man tā padarīšana, biedri pulkvedi. Ja cilvēks nevainīgs, ko viņš lien ar savu naudu… Ilgi svārstījos: iet pie jums, neiet? Kāpēc mest ēnu uz cilvēku? Galu galā nospriedu, ka jūs paši tiksiet skaidrībā, ko domāt par Ļapidovu. Pulkvedis piecēlās, ilgi un mazliet
svinīgi kratīja apmeklētāja roku: — Jūs mums izdarījāt lielu pakalpojumu. Ko atbildējāt Ļapidovam? — Pateicu, lai katram gadījumam atnāk šovakar. — Lieliski! Es jums no sirds pateicos. Bet, ja jau esat mums palīdzējuši, novediet komēdiju līdz galam. Mums jāatmasko šis Ļapidovs, kas nozadzis valstij divarpus tūkstošus, jāmēģina glābt naudu. — Divdesmit pieci simti… Ir gan cilvēkam apetīte. Kas man būtu jādara, biedri pulkvedi? — Man liekas, vislabākais būtu, ja jūs pasacītu, lai atbrauc pie jums rīt ar naudu. Soliet iepazīstināt ar prokuroru. Un jūsu istabā patiešām sēdēs prokurors un divi mūsu darbinieki. Redzēsim, kā
Ļapidovs izgrozīsies, — pulkvedis apmierināti smaidīja. … Gaidīdami Ļapidovu, kapteinis un majors klusi sarunājās. — Savāds mums liktenis, — domīgi pateica kapteinis. — Citi cilvēki novāc ražu, ceļ skaistas ēkas, cep maizi, ražo vajadzīgas mantas, glezno vai raksta grāmatas. Bet mēs? Rakņājamies sabiedrības atkritumu kastē. Gadās diena, kad, izņemot zagļus, slepkavas un blēžus, nevienu cilvēku neredzam. Un reizēm iznāk tā kā patlaban — jālieto visādas viltības, aplinkus ceļi, lai kaut ko panāktu. — Ko darīt? Citādi viņiem klāt netiksi. Parasti mazrunīgais Šaturins šoreiz nebija apklusināms. — Zināt, biedri major, reizēm man
gribas mest visu pie malas un meklēt citu darbu. Baidos, ka tik nepazaudēju ticību cilvēcei. . . — Laikam dzirdējāt, ka pēc izglītības un specialitātes esmu inženieris, — majors stāstīja. — Strādāju rūpnīcā, bet tad partija mani mobilizēja un ielika šai postenī. Domājat, man patika? Bet kādam taču jāstāv iedzīvotāju drošības sardzē. Nesakiet, ka tā ir tukša, nodrāzta frāze. Atcerieties, kāds gandarījums pārņem, kad izdodas noķert noziedznieku un tā novērst jaunas slepkavības vai aplaupīšanas! Kad gadās novērst aizdomas no nevainīga cilvēka! Kad izdodas sastapt tādus goda vīrus kā mūsu pašreizējais saimnieks! Kad beidzot nodosim tiesai šo zagli Ļapidovu, kas nekautrējās zvērēt pie bērna veselības! Es
tagad savu darbu ne pret ko nemainītu! — Tā gan, — Šaturins piekrita. — Ja tā raugās… Noklaudzēja durvis, gaitenī atskanēja Ļapidova balss: — Vai prokurors atnācis? — Nāciet vien iekšā. Jūs jau gaida. Šaturins un majors nostājās aiz durvīm. Ieraudzījis prokuroru, Ļapidovs priecīgā uzbudinājumā vaicāja: — Viss taču būs kārtībā, vai ne? — Pilnīgā kārtībā, pilsoni Ļapidov, — teica majors. — Jums tikai jāparaksta sava atzīšanas. Vai arī vispirms salīdzināsim numurus uz naudas zīmēm ar tām, kādas mums paziņoja no bankas? Ļapidovs nespēja izrunāt nevienu vārdu. Stāvēja, abām rokām smagi
balstīdamies pret galdu, un šajos dažos mirkļos viņa seja novecoja par vairākiem gadiem. Pazuda lišķīgais smaids, atsedzot divas dziļas, viltīgas rievas, acīs iegulās bezcerības izteiksme. — Man nav ko teikt, jūs paši visu zināt. Portfeli ar naudu nodevu sievai, kas sarullēja naudas zīmes un paslēpa bērna gultas kājas caurulē. Pusotru tūkstoti varat saņemt tūlīt, pārējo atradīsiet mājā, — Ļapidovs Jauni pasmīnēja un piebilda: — Bet savu es tomēr panācu — no parādiem esmu ticis vajā. Kad viņi jau sēdēja mašīnā, Ļapidovs pēkšņi atcerējās: — Un kas notiks ar bērnu, ja arī sievu apcietinās? — Par to neraizējieties, — atbildēja Šaturins. — Būs vismaz viens
labums no jūsu izdarībām. Valsts viņu izaudzinās par krietnu un godīgu cilvēku. 1962. g.
MELNO AVJU GANI Jau divas stundas sēdēju milicijas kapteiņa Ilmāra Dombrovska kabinetā. Runājām par noziegumiem, kādus pastrādā nepilngadīgie. Viņš minēja daudzus un dažādus piemērus, stāstīja par meklēšanas pasākumiem, par atsevišķu gadījumu fābulām, par tiesas procesiem un spriedumiem. Uz jautājumiem, kas iesākās ar vārdiem «kas», «kur», «kad», kapteinis atbildēja ātri un izsmejoši, vienīgi mans neatlaidīgais «kāpēc» sagādāja viņam nepārvaramas grūtības. Beidzot Ilmāru Dombrovski paglāba telefona zvans. — Mani izsauc priekšnieks, — viņš sacīja ar neslēptu atvieglojumu. — Varbūt
jūs tikmēr pakavētos blakus istabā, kur mans palīgs patlaban pratina divus noziedzniekus. Paklausieties, un pēc tam pamēģināsim kopā izdarīt kādu secinājumu .. . «Noziedznieks» bija nepilnus trīspadsmit gadus vecs zēns ar sarkanu pioniera kaklautu vējjakas izgriezumā. Ik pēc brīža pieglauzdams gaišo matu šķipsnu, kas spītīgi krita uz pieres, viņš rakstīja savu grēksūdzi — atzīšanās protokolu, laiku pa laikam apdomājot nākamo teikumu, grauza spalvaskātu un stingu skatienu uzlūkoja redzamā vietā nolikto lietisko pierādījumu — Rīgā ražoto sērkociņu kastīti, kas aicināja apdrošināt dzīvību un nekustamo īpašumu kaut kādā Londonas akciju sabiedrībā. Vai tiešām puika pieķerts ēkas
svilināšanā? Nejaušā vai ļaunprātīgi plānotā? Grasījos iztaujāt leitn'antu, bet šai mirklī atvērās durvis, un istabā ienāca otrs «noziedznieks» — sa- raudājies oktobrēna vecuma patukls sārtvaidzis. — Tēvocīti — viņš šņukstēja un tintes aptraipītām dūrēm slaucīja asaras, ievilkdams sejā zilas izmisuma pēdas. — Es nokavēšu skolu! — Par to vajadzēja padomāt agrāk, — leitnants bargi atsaucās, tad paskatījās zeņķī un ar pūlēm saglabāja nopietnību! — Cikos tev sākas mācības? — Divos. Bet man vēl vajag uz mājām pēc somas, — un zēns atkal laida vaļā raudas. — Vai uzrakstīji, ko tev liku? — Jā, — laimīgs, ka vismaz kaut ko varēji^ izdarīt skarbajam soģim pa
prātam, zēns nolika leitnanta priekšā neveikliem burtiem aprakstītu papīra loksni. — «Rīgas pilsētas milicijas priekšniekam,» — leitnants lasīja priekšā. — «Petrova Sašas Aleksandra dēla iesniegums. Es mācos trešajā klasē un, ja vēlreiz tā darīšu, braukšu uz koloniju. Kopā ar mani automātus.apstrādāja Andris. Viņš dzīvo mūsu mājā, bet mācās latviešu skolā. Es apsolu, ka nekad vairs bez vecākiem neiešu telefona būdā.» — Kāda atzīme tev krievu valodas rakstos? — Trīs. — Ak tad tālab katrā vārdā trīs kļūdas, — leitnants pasmīnēja. — Un galveno tu, protams, neuzrakstīji — cik vecs esi, kur dzīvo un ko īsti darīji.
Apsēdies un . . . nē, labāk vispirms izstāsti šim tēvocim. Saša pavērās manī un no jauna izplūda asarās! — Tēvocīt, ļaujiet man iet! Es nekad vairs… — Nepinkšķi un runā! — sacīju bezkaislīgā balsī, jo biju jau sapratis, ka profilakses labad zēnam šeit jāsaņem pēc iespējas iespaidīgāka mācība. — Nu, mēs izgatavojām tādus aizbīdņus, — Saša nolauza sērkociņu kastītei mazu, taisnstūrainu gabaliņu, — un iebāzām telefona automātā, nu, tur, kur saņem atpakaļ naudu, kad numurs ir aizņemts. Nu, tas ir viss. Vecākais zēns, nolicis malā spalvaskātu, ar interesi klausījās sava bēdubrāļa stāstā. Apvainojies par tādu
kopējās dēkas vienkāršo- jumu, viņš iejaucās sarunā: — Svarīgi novietot aizbīdni tā, lai monēta iestrēgtu un neizkristu pat tad, ja dauza aparātu ar dūri, — Andris lietpratīgi paskaidroja. — Ja veicas, tad pēc divām trim stundām, izvelkot «korķi», var ievākt piecas vai sešas divkapeikas. — Un jūs šodien jau paguvāt novākt ražu? — leitnants pratināja. — Tikai divās vietās. Trešajā mūs noķēra un atveda šurp, — un Saša ņēmās lūgties: — Tēvocīt, goda vārds, es nekad … — Un cik nozagāt? — Četrpadsmit kapeiku. Nopirkām trīs pīrādziņus ar ievārījumu, bet es noēdu tikai vienu, — Saša izvilka no kabatas monētu.
— Un divas kapeikas vēl palika pāri. Lūdzu! — Vai paši izgudrojāt šo paņēmienu? — painteresējos. — Nē, — Andris negribīgi atzinās. — Mani pamācīja Žora, — juzdams, ka klusums ievelkas, viņš piebilda: — Puika no kaimiņu sētas. — Noteikti uzraksti arī par viņu, — leitnants pavēlēja. — Cik tam gudriniekam gadu? — Nezinu. Bet komjaunietis nav, teica, ka grib iestāties nākamruden, laikam uz Oktobra svētkiem. — Un pagaidām izgudro, kā apzagt pilsoņus, — leitnants sacīja ar neviltotu sarūgtinājumu. — Nē jau, — Andris centās attaisnot draugu. — Viņam to parādīja
Juris, kas būvē sev detektoru un … — zēns sastomījās un apklusa. — Un?… — leitnants draudīgi jautāja. — Šeit jāsaka patiesība! — Juris nogrieza diviem automātiem klausules, — Andris beidzot atzinās. — Viņam va jadzīgas kaut kādas detaļas. Jauno tehniķu stacijā tās var dabūt, bet tur Juri neuzņēma. Nav brīvu vietu. — Neaizmirsti to visu uzrakstīt savā ziņojumā milicijas priekšniekam, — leitnants piekodināja un atkal pievērsās Sašam: — Nu, ko lai iesāk ar tevi? — Tēvocīt, atlaidiet mani! — Labi, norunāsim tā: diedz tagad uz skolu. Vakarā tu visu izstāstīsi mātei — kā aptīrījāt automātus, kā jūs atveda uz
miliciju un kā tu šeit lūdzies. Un lai viņa man rīt piezvana un pastāsta, kā tevi sodīja. — Es labāk tēvam pastāstīšu. Māti šorīt aizveda uz slimnīcu, viņai slikti ar sirdi… — Māti ved uz slimnīcu, bet mīlošais dēls dodas zagt! — Es jau nemaz negribēju, Andris mani pasauca. Redzot Sašas asaras, leitnants beidzot iežēlojās: — Nu labi, pastāstīsi mātei, kad viņa pārradīsies no slimnīcas. Bet tēvam gan pasaki, lai piezvana man rīt… Un tagad parādi to, ko esi sacerējis! — viņš uzrunāja Andri, kad Saša bija aizvēris durvis. — Tā, tā: tēvs strādā par šoferi, māte par rēķinvedi, arī vecākie brāļi
dienā aizņemti godīgā darbā un vakarā mācās, tikai ģimenes jaunākā atvase izvēlējusies citu dzīves ceļu … Un pat nelūdzas tēvocim, pat nesola nekad vairs tā nedarīt. — Es vairs nedarīšu, — Andris pateica caur zobiem. — Par to mēs paši parūpēsimies. Piezvanīšu uz skolu, un, ja izrādīsies, ka tas nav tavs pirmais nedarbs, tu rīt pat brauksi uz labošanas koloniju. Un tagad taisies, kā pazūdi! Istabā bija ienācis kapteinis Dombrovskis. Saskatīju viņa acīs ironisku jautājumu un, atbildi nezinādams, pats vaicāju: — Ko ar viņiem iesākt? Kapteinis noplātīja rokas: — Pēc likuma — nekā, zēniem taču
nav vēl četrpadsmit. Pabiedēt, paziņot vecākiem un skolotājiem, paņemt milicijas bērnu istabas uzskaitē un gaidīt, kamēr paaugsies. Labosies vai kļūs par likumam pakļautiem noziedzniekiem? Tas nav no mums atkarīgs, mēs esam kārtības sargi, nevis pedagogi. — Mazākajam taču mājās arī normāli ģimenes apstākļi, — es tomēr mēģināju tikt līdz lietas kodolam. — Viņš mācās padomju skolā, savā mūžā nav redzējis ne «komiksu», ne amerikāņu gangsteru filmu. Un diez vai pīrādziņi ar ievārījumu bija tik spēcīgs stimuls . .. Biedri kapteini, jums ir ilggadīga pieredze, kā jūs izskaidrojat šo atgadījumu ar zēniem? — Kapitālisma paliekas, vai tiešām pats nepamanījāt?
Mēs saskatījāmies. Kopš šīs sarunas milicijā pagājis tikai mēnesis, tāpēc nezinu, kādās sliedēs ievirzījusies Andra un Sašas tālākā dzīve. Gribas cerēt, ka pēc šā klupiena zēni tagad iet kopsolī ar savu skolu godīgajiem pionieriem. Bet, ja nu nav vecāku un skolotāju spēkos parādīt pareizo ceļu maldos iestrēgušām bērnam, ko tad? Kādas ir iespējas tomēr izaudzināt tādu apmaldījušos zaļknābi par krietnu cilvēku? Uzzinājis Rīgas speciālās skolas adresi, devos uz Kuldīgas ielu. Rādīdama man klusajā Gregora ieliņā paslēpušos vārtus, vecīte, kas stāvēja aiz savas ģimenes mājas sētas, ziņkārīgi apvaicājās: — Vai jūsējais arī tur?. . . Nē? 2ēl gan … — pēkšņi viņa apķērās: — Ko tad
es, muļķa galva, atkal samuldēju?… Bet mēs, godīgi runājot, nevaram beigt par viņiem priecāties. Sākumā gan, kad padzirdējām, ka internātskolas vietā mūsu Zasulaukā iekārtosies tāds bandītu perēklis, kritām pilnīgā izmisumā. Pati parakstīju divus lūgumrakstus izpildkomitejai, pirmajās dienās baidījos pēc saules rieta degunu ielā rādīt, sēdēju aiz trim atslēgām un aizvērtiem slēģiem un trīcēju pie visas miesas . . . Tagad es pat vārtiņus vairs ciet neslēdzu. Agrāk, kad tie godīgie puikas te dzīvoja, rudenī par augļu ražu nebija ko sapņot, visu nozaga pa tīro — ābolus, plūmes, ķiršus. Nu skolā ir tāda kārtība, ka zēni tikai parādes tērpā tiek pa vārtiem laukā. Un lepnajā kārtā ar ģerboni uz piedurknes svešā kokā taču nerāpsies! Reizēm tas pūtēju orķestris krīt uz
nerviem, sevišķi, kad veselu stundu vienu un to pašu meldiņu leijerē, toties varen braši viņi spēlēja Maija demonstrācijā, pati pa televizoru redzēju. Vārdu sakot, man radās iespaids, ka — par prieku apkārtnes tantiņām un augļkopibas entuziastiem — skolā valda īsts cietuma režīms. Bet, sperot pirmo soli zaļumos slīkstošajā teritorijā, drūmās nojautas izgaisa. Un ne jau tikai tādēļ, ka iepriecināja skolas ēkas modernais veidojums un plašais pagalms ar sporta sektoriem un daždažādām plantācijām. Nē, gaišo noskaņu radija jautrā, daudzbalsainā kņada, kas tik raksturīga skolām mācību starpbrīžos. Un zēni, kas rosījās saules pielietajā laukumā, ne ar ko neatšķīrās no citur redzētiem skolniekiem. Tās pašas sīkās nerātnības un draudzīgās dunkas, tās
pašas kaislīgās diskusijas par pēdējiem sporta rezultātiem, tie paši sapņainie, tālā nākotnē vērstie skatieni. Kur varētu sastapt biedru Eglīti? — Direktors atrodas uz jumta. — Pamanījusi manu izbrīnu, skolotāja paskaidroja: — Viņš patlaban uzstāda tālskati, lai varētu vērot saules aptumsumu. Pieredzējis pedagogs, atvaļinātais milicijas virsnieks un bijušais nepilngadīgo labošanas kolonijas priekšnieks, Rīgas speciālās skolas direktors Eglītis, protams, apzinās, ka salīdzinājumā ar attālumu līdz saulei astoņiem metriem, kas atdala jumtu no pagalma, nav izšķirošas nozīmes. Un tomēr: — Kuram zēnam gan nepatīk kāpt
uz jumta? Bet mēs jau aizvakar brīdinājām, ka šurp laidīsim tikai astotās klases skolniekus un tos, kam šajās divās dienās nav ne divnieku, ne piezīmju. Pārējie lai kvēpina pudeļu stiklu un skatās no lejas. — Viens no jūsu pāraudzināšanas paņēmieniem, — saprotoši pamāju ar galvu. — Ja kaut ko es neieredzu, tad tas ir vārds «pāraudzināt», — direktors atslien muguru pret dūmeni, un nez kādēļ man pēkšņi šķiet, ka te uz jumta, kur visapkārt šalko liepas, valodas raisās daudz vaļsirdīgāk nekā kabineta šauri oficiālajos ietvaros. — Neņemiet ļaunā, bet, manuprāt, to izgudrojuši no dzīves atrauti teorētiķi un jūs, literāti, kas ar saviem varoņiem izrīkojaties pēc sirds
patikas. Manī tas allaž izraisa priekšstatu par nelaimīgo skroderi, kuram liek vienbortīgi piegrieztus svārkus pārtaisīt par divbortīgiem. Nekas lādzīgs tur nevar sanākt… Mēs it nemaz necenšamies labot kaut kādas kļūdas, mēs vienkārši audzinām šos zēnus. Cilvēks vai nu ir audzināts, vai nav audzināts, jēdzienu «slikta, nepareiza audzināšana» es mūsu padomju apstākļos neatzīstu. — Un kādi ir jūsu audzināšanas principi? — Vienā teikumā tos grūti formulēt. Bet visumā šis pats jumta princips vien ir: katrs labums jānopelna savām rokām, pašam jāizcīna — ar cītību, ar labu uzvedību. Būtībā tā ir ikdienas dzīve, kas piemērota skolas noteikumiem. Un vislabākais palīgs mums ir audzēkņu
kolektīvs . . . Ak tā, jūs laikam neesat pazīstams ar skolas struktūru, kas izveidojusies mūsu pastāvēšanas astoņpadsmit mēnešos. Lai kļūtu par audzēkni, nepietiek ar izpildkomitejas norīkojuma rakstu. Tāds pie mums ir vienkāršs skolnieks. Nepieciešams septiņdesmit dienu stāžs, lai kļūtu par audzēkņu kolektīva locekli. Bet par pilnvērtīgu ieskaites dienu uzskatām tikai tādu, kurā nav divnieku, nav piezīmju par disciplīnas graušanu. Nopietns pārkāpums var iznīcināt iepriekš savākto dienu pūru, turpretī ir tādi nopelni, kas dod tiesības uz divkāršojumu, — Eglītis pasmaida, — gluži tāpat kā savā laikā frontē. Tikai pilntiesīgi audzēkņi drīkst valkāt skolas parādes tērpu, kuru pasūtījām īpaši skaistu, tikai viņi drīkst piedalīties
sapulcēs un spriest par kolektīva plāniem, kļūt par iekšējās kārtības sargiem un tā tālāk. — Tieši to gribēju uzzināt — kas ar tādu puisi notiek tālāk? — Viņš var izaugt par vecāko audzēkni. Viņu padome izlemj visus svarīgākos mūsu dzīves jautājumus. — Un tālāk? Ja viņš joprojām labi uzvedas? — Tad varam viņam atļaut dzīvot mājās un pāriet uz parastu skolu. — Vai tādi gadījumi jau ir bijuši? Direktors sadrūma: — Bija nopietna saruna par sešiem zēniem. Pelnīt viņi to godam pelnījuši, pat ar uzviju, un tomēr pagaidām paturējām šeit. Nelaime tā, ka šiem puišiem vienkārši nav kur braukt. Viens, kura
vecākiem atņemtas audzināšanas tiesības, pats atteicies, grib pie mums pabeigt astoto klasi, pārējie arī sevišķi neilgojas pēc mājām, kur vai nu tēvs dzērājs, vai māte vieglas uzvedības sieviete. Skolā viņi ir paēduši, apģērbti, guļ mīkstā gultā — pirmajās vēstulēs gandrīz visi par to jūsmo. Ar laiku tas kļūst par ieradumu, un dažam labam pasaules skrējējam nemaz vairs negribas atsākt «brīvo klaidoņa dzīvi» … Siem sešiem ir pastāvīga atļauja doties uz pilsētu, šādas tādas privilēģijas, domāju, ka sirds dziļumos viņi ir priecīgi, ka nav jāatstāj skola. — Vai citi tāpat pieķērušies kolektīvam? — Vairākums laikam gan … Vai redzat šo mazo zeņķi, kas palīdz fizikas skolotājam pielāgot filtru? Nu, to ar
sarkano uzšuvi uz piedurknes? … Pirmajā nedēļā gandrīz visi mēģina mukt, un nav jau arī nekāda sevišķa māka, sēta šeit zema kā tādā parauga bērnudārzā. Bet Bērts bija sevišķi neatlaidīgs, šķita, viņam tas ir goda vai kauna jautājums. Un par to jau arī viņu šurp atsūtīja — bēga no mājām, trīsreiz no internātskolas, izbēga pat no izglītības ministrijas sekretariāta, kur viņu apsargāja divas skolotājas. Bez sīkām zādzībām arī neiztika — kaut kas taču tādam klejotājam jāēd. Vienreiz, kurot ugunskuru, gandrīz nosvilināja kādu tukšu vasarnīcu Ogres krastā . . . Bet ne jau par to gribējās stāstīt. Zēnam ir gaiša galva, viņš kā izkaltusi zeme uzsūc sevī zinību valgmi, aizraujas ar galda tenisu un ir mūsu orķestra labākais trompetists. Divreiz Bērts aizlaidās lapās, tad
nomierinājās, jo saprata, ka tādā veidā nemūžam neiekļūs skolas pingpongistu izlasē, kaut ari viegli varētu dot citiem desmit punktu priekšā. Tagad, kā paši redzat, Bērts ir brīvprātīgais kārtības sargs. Martā nolēmām dot viņam atvaļinājumu. Zēns uzvilka skolas tērpu un lepni aizbrauca uz mājām. Bet noteiktajā laikā neatgriezās. Nogaidīju vēl vienu dienu, neparko negribējās ticēt, ka viņš piekrāpis mūsu uzticību. Beidzot neatlika nekas cits kā braukt viņam ar mašīnu pakaļ uz Nītaures apkārtni. Mājas aizslēgtas, taču kaimiņiene zināja pastāstīt, ka puika gan ciemojies pie mātes, bet pirms dažām dienām pazudis. Griezām atpakaļ uz Rīgu un tieši pusceļā ieraudzījām mūsu Bertu, kas soļoja pa grāvmalu. Izrādījās, šis tā jau trešo dienu kāto uz skolu, jo māte
atņēmusi naudu biļetei un nodzērusi … Nu, sakiet pats — vai mums ir tiesības atlaist tādus zēnus? Izrakstīt no skolas kā labotus taču nozīmētu ar vēsu prātu atkal iegrūst viņus nelaimē. Lejā atskanēja zvans, un jau nākamajā mirklī visos gaiteņa logos parādījās zēnu ziņkārīgās sejas. — Nāciet vien! — direktors labsirdīgi aicināja. — Paskatieties, ko Marcinkevičs izdarījis ar sauli, — un viņš ar neslēptu maigumu pabužināja melnīgsnējā Mikus ogļu krāsas sprogas: — Mūsējais no skolas pirmās dienas uti nu pēkšņi sadomājis tādus galaktiskus jokus dzīt. Visapkārt skan smiekli, un var just, ka tā nav tikai pieklājība pret vēlīgo priekšnieku, bet šeit valdošā sirsnīgās
draudzības izpausme. Un tieši sirsnība vislabāk raksturo attiecības starp audzēkņiem un skolotājiem. Zēni vairs nav melnie auni kā savā iepriekšējā skolā, vispāratzītie grēkāži un pedagoģijas eksperimentu objekti, bet līdzīgi starp līdzīgiem. Eglīša vadītajā skolā visi ir vienādi, personīgajā lietā ierakstītie nedarbi paliek ārpus sētas, un katram ir dota izdevība iesākt savas gaitas «uz līdzenas vietas», pierādīt, ko viņš ir vērts. Lūk, lielum lielā priekšrocība, kas rada priekšnoteikumus sekmīgai audzināšanai. Specskolā ir arī daudzas citas priekšrocības. Skolotāji šeit saņem lielāku algu, tāpēc direktoram nav jāsūdzas par piedzīvojušu pedagogu trūkumu, turklāt klasēs ir tikai pa desmit, piecpadsmit audzēkņu un labākas iespējas individuālai
pieejai. Brīvlaikā divpadsmit zēnu grupai piesaistīti divi audzinātāji, un arī tas ievērojami atvieglo cīņu pret nedisciplinētību. Negribu radīt iespaidu, it kā audzināšanas darbs specskolā būtu viegls un gluds. Nebūt! Pārāk dziļi šajos zēnos iesakņojusies nepatika mācīties, pakļauties kārtības žņaugiem, pārāk lieli ir robi viņu zināšanās. Gadās, ka trešajā klasītē blakām deviņus gadus vecam puišelim sēž izstīdzējis padsmitnieks, kura rūgtā dzīves pieredze sniedzas tālu pāri mācību grāmatas vielas robežām. Gadās recidīvi, kas piespiež vecāko audzēkņu padomi pieņemt lēmumu izstumt no kolektīva vidus nelabojamu slīmestu. Bet visumā ar katru izdodas atrast kopīgu valodu — tik plaša ir pedagogu rīcībā
esošo ietekmēšanas līdzekju izvēle. Pēc mācībām katrs var parādīt savu labo gribu praktiskos darbos, var gūt izcilus panākumus, konstruējot gokartus un vadot tos pilsētas sacīkstēs; tas, kam nemaz nenesas prāts uz tehniku, var paspīdēt lauksaimniecības darbos sovhozā, kur skolai ir sava vasaras nometne. — Pagaidām mūsu skola ir vienīgā tāda tipa mācību iestāde republikā, — direktors Eglītis stāsta, — un, manuprāt, eksperiments pilnīgi attaisnojies. 2ēl vienīgi, ka mums tik maz vietu, ka varam uzņemt tikai tādus, kas jau samērā dziļi iestiguši dīkdienības un negodības muklājā. Citādi mūsu panākumi cīņā pret mazgadīgo noziedzību būtu daudz lielāki. Sim secinājumam var tikai pievienoties. Patlaban speciālā skola
saņem lielu valsts piemaksu, jo vecākiem soda veidā uzliktie atvilkumi no algas sedz tikai sīku budžeta daļu. Bet, ja atradīs līdzekļus un atvērs vēl dažas tādas skolas (arī meiteņu!), tad varēs tajās ievietot visus tā saucamos «grūti audzināmos», ar kuriem citur jāmokās pedagogiem un komjauniešiem, un dažu labu paglābt no nopietnām bēdām. Un lai par to pilnā mērā — gan materiāli, gan morāli — atbild vecāki, kas nav vēlējušies vai pratuši radīt bērnam normālus attīstības apstākļus! ** * Līdz šim esam aplūkojuši tikai visjaunākos nepilngadīgos, tos, kas vēl nav tikuši līdz astotajai klasei. Pastrādātie nedarbi, spriežot pēc Eglīša kartotēkas,
gandrīz visiem vienādi: apkārtslaistīšanās, sīkas zādzības, huligānisms, kas parasti iesākas ar nīkuļošanu kāpņu telpās un koleklīvu «namu stutēšanu» ielu stūros. Un arī iemesls allaž vienveidīgs: slikti ģimenes apstākļi vai arī spilgti izpausta šaura aizraušanās ar sportu, tehniku, lasīšanu, kas, neprasmīgi virzīta vai piemērotu pulciņu trūkuma dēļ, aizved sānceļos. Tagad bija pienācis laiks izpētīt, kādus «varoņdarbus» veic tie, kuri, pieķerti izdarībās, nekaunīgi paziņo milicijas darbiniekiem: — Kāpēc mani, velns parāvis, nav pāraudzinājuši? Es taču neesmu vainīgs, ka neviens par mani nerūpējas! Katrā rajona prokuratūrā ir īpašs izmeklētājs, kas nodarbojas tikai ar
nepilngadīgo lietām. Rīgas Kirova rajonā tā ir M. Stūre. Viņa man pastāstīja par atgadījumu, kas ļauj saskatīt trūkumus darbā ar jauniešiem, kā arī ceļu šādu nevēlamu parādību cēloņu apkarošanai. Sīs epizodes fābula ir gaužām vienkārša. Jāatzīmē, ka no kriminālistikas viedokļa nepilngadīgo noziegumu izmeklēšana bieži vien ir neinteresanta. Milicijas darbiniekiem tikai retumis gadās sastapties ar rūpīgi plānotām ļaundarībām, kuru pamatā ir sarežģīti iemesli. Nē, notikumu norise ir primitīva — gluži tāpat kā vaininieku psiholoģija. Par iespējamām sekām neviens nedomā, viņi rīkojas un pēc tam — kaut vai plūdi! Bet iegriezīsimies deju vakarā kādā no Rīgas kultūras namiem. Ainai tā bija pirmā balle mūžā. Tiesa, «Karā un mierā»
Tolstojs daudz pievilcīgāk tēloja jaunas meitenes iespaidus, un tomēr sūdzēties nevarēja — viņu aicināja uz katru deju, brīžiem pat divi jaunieši reizē. Tāpēc nemaz nebija laika pavērot apkārtni, padomāt, vai tik šai sarīkojumā netrūkst galvenā — dabiskas, nepiespiestas līksmības. Sakarsusi pēc sevišķi strauja tvista, viņa pamāja draudzenei un kopā ar Skaidrīti devās atvēsināties. — Nesaprotu, kāpēc māte negribēja mūs vienas laist uz šo vakaru. Šeit taču tik… — Aina nepaguva līdz galam izteikt savu jūsmu, jo šai mirklī šaurajā gaitenī parādījās Marina. Nedrošais solis, drudžainie sārtumi bālajos vaigos liecināja, ka meitene noreibuši. To pašu nepārprotami pauda pārāk skaļā balss.
— Ceļu! — Marina sauca, it kā uz slēpēm veiktu strauju nobraucienu, un tūdaļ pati uzgrūdās virsū Ainai. Kā sargādamās, kā sadursmes vairīdamās, Aina pacēla roku, atstūma streipuļojošo Marinu un mierīgi gāja tālāk. Bet pie pašām dur- vlm saņēma* tādu belzienu mugurā, ka, burtiski, ielidoja sieviešu tualetes istabā. Atguvusi līdzsvaru, Aina pagriezās tieši lāikā, lai izvairītos no nākamā sitiena. — Kašķi meklē, ko?! — viņas priekšā, dūres vīstīdama, stāvēja Marina. — Domā, ja es iemetusi kriksīti, mani var piekaut?! — un atkal grasījās mesties Ainai virsū. Nekā vēl īsti nesapratusi, Aina satvēra viņas rokas un sažņaudza. Un tūdaļ bravūrīgais uzkliedziens pārvērtās
raudulīgā spiedzienā: — Pasauciet karalieni! Nesaldējiet nagus, ātrāk! Dažus mirkļus vēlāk tualetes telpā iesteidzās par «kluba karalieni» dēvētā Ingrida, kuras āriene ne ar ko neattaisnoja glaimojošo iesauku. Neliela auguma, stūraina, nesamērīgiem sejas pantiem, nespodriem, tumšiem matiem viņa drīzāk atgādināja kleitā ietērptu pusaudzi. Karalisks bija tikai pavēlošais mājiens, kas aicināja pārējās meitenes izvākties; arī lauvas lēciens, ar kādu Ingrida uzklupa Ainai, likās zvēru karalienes cienīgs. Pārsteigtā Aina nejaudāja aizstāvēties un pēc dažām pļaukām tā apmulsa, ka pat nespēja īsti pretoties, kad Ingrida ievilka viņu kabīnē. No turienes atskanēja nežēlīgās izrēķināšanās trokšņi
un gandrīz nepārtraukts lamuvārdu birums: — Uzsildītais mironis tāds, nu tu žigli paņemsi vagu! … Es tev rādīšu šļūkāt pa kluba parketu un nokantēt man kavalierus! . . . Turpmāk tu desosi pa ielu ar lielu līkumu un vairs nerādīsi savu riebīgo purnu manā karalistē! … — Pēkšņi iestājās klusums. Kad Ingrida atkal ierunājās, viņas balss ņurrāja, kā runci apmīļojot: — Kur tev skaists gredzens pirkstā! Iedod pavalkāt. — Nedošu. — Laikam domā, ka esi labāka par mani, tāpēc ka večiem kabatā skanošais! Divi dobji būkšķi. Ieķērusies sava upura matos, Ingrida trieca Ainas galvu pret saplākšņu sjenu. — Nečīksti, pēc dančiem atdošu. Tikai nemēģini klačot!
Durvis atsprāga vaļā. Ingrida, gredzenotu pirkstu kā uzvaras karogu virs galvas pacēlusi, skriešus devās atpakaļ zālē. Viņai sekoja Aina — seja bāla, saskrāpēta, bet acīs nevienas asaras. Viņa sevī pat atrada spēku mierināt nevaldāmi raudošo draudzeni: — Rimsties, Skaidrīt, tas nekas, ka nesauci palīgā… Gan es viena tikšu galā, cilvēku klātbūtnē viņa būs spiesta atdot gredzenu. Ainas cerības nepiepildījās. Ingrida pat neielaidās sarunās: — Ko tu piesienies? — «karaliene» mierīgi turpināja dejot, tā ka Ainai nācās spraukties viņai nopakaļ. — Atradusi vakarējo, kam nocelt gredzenu! … Puikas, metiet viņu ārā! Atlika tikai visgrūtākais ceļš — iet
pie mātes, atzīt savu kļūdu un lūgt palīdzību. Ainas māte nelasīja morāles sprediķus, bet uzvilka mēteli un devās uz kultūras namu atņemt bezkaunīgajai zaglei laupījumu. Ingrida joprojām dejoja, bet gredzena pirkstā vairs nebija. Sākumā viņa mēģināja visu noliegt, tad, piespiesta pie sienas, nolēma pāriet pretuzbrukumā: — Ja tu neatšūsies, vecene, es tev izskrāpēšu acis! — viņa kliedza, pārliecināta par savu piekritēju atbalstu. Un tiešām, visapkārt jau bija saradušies jaunieši, kas ciešā lokā ieslēdza mazo grupu, atdalīdami to no pārējiem apmeklētājiem. Ainas māte nejāva sevi iebiedēt. Un izrādījās, ka huligāni, kaut arī nomācošā pārsvarā, gjēvi meklē atkāpšanās iespēju,
tikko atduras pret reāliem draudiem. Nez no kurienes pēkšņi iznira gredzens, un katrs taisnojās, ka saņēmis to no cita. Kad ieradās milicijas darbinieki, Ingrida gan centās glābties ar meliem, tomēr pirmītējie sabiedrotie liecināja pret viņu. Izmeklēšanas gaitā nekādi sarežģījumi ne- uzpeldēja, arī tiesas sēdē viss bija skaidrs — noziegums attiecīgi kvalificēts, Ingridas un Marinas vaina pierādīta, vajadzēja tikai piemērot atbilstošo kriminālkodeksa pantu. Bet Kirova rajona prokuratūrā nolēma ar to neapmierināties — vajadzēja taču reizi par visām reizēm noskaidrot un atklāti iztirzāt, kā rodas priekšnoteikumi šādiem derdzīgiem atgadījumiem. Un tika organizēta papildu sēde, kurā tiesāja vienaldzību.
Šoreiz uz apsūdzēto sola sēdēja tie, pret kuriem nevarēja oficiāli celt apsūdzību — abu meiteņu vecāki un draugi. Jāsaka tūdaj, ka diemžēl arī šajā lietā nebija negaidītu blakus apstākļu. Atklājās ierastā nepievilcīgā aina, satrūdējusi nepilngadīgo noziedzības augsne. Marinas tēvs jau sen aizgājis no ģimenes, mātei ātri vien radās divi mīļākie, un atšķirība starp viņiem bija tikai tā, ka viens lepni sauca sevi par patēvu un dzērumā allaž piekāva meiteni, bet otrs, par tēvoci dēvēdamies, apciemojumu reizēs deva Marinai naudu kinobiļetei un līdz rītam nelaida viņu istabā. Skola, protams, cēla trauksmi, iejaucās milicijas bērnu istaba, bet ciniskā attieksme pret apkārtni jau bija tik dziļi iesakņojusies meitenes apziņā, vieglie
prieki, ko sniedz alkohols un šķietamie panākumi puišu aprindās, jau bija tā izķēmojuši viņas priekšstatu par dzīves jēgu, ka Marina pat neuzklausīja labi domātos aizrādījumus un brīdinājumus. Turklāt ārsta izziņa par hronisku nieru kaiti neļāva norīkot viņu darbā. Vadzis turējās, turējās un beidzot… Ingridas raksturu bojāja ne vien tēva alkoholisms, bet vēl viens faktors: meitene uzskatīja sevi par personības kulta upuri un vecmāmuļas ietekmē nolēma, ka viņai viss ir atļauts. Tiesa, vectēvs, Sarkanās Armijas ģenerālis, divpadsmit gadus pirms Ingridas piedzimšanas tika nepatiesi apvainots un represēts, tiesa arī tas, ka viņa atraitnei un dēlam pec tam nācās ciest pārestības, taču meitenes bērnību šie bēdīgie apstākļi
ietekmēja tikai netieši. Daļēji ar šiem biogrāfiskajiem datiem var izskaidrot (bet nekādā ziņā ne attaisnot) Ingridas tēva sliecību uz iedzeršanu un vecās mātes, personālās pensionāres, tieksmi neprātīgi lutināt mazmeitu, kas, tēvam uzkāpjot uz kārtējā plosta, allaž meklēja pie viņas patvērumu. Augošā bērna morāles mugurkaulu tāda atmosfēra nestiprināja. Sevišķi traģiski tiesas sēdē izskanēja Ingridas bēdu sagrauztā tēva uzstāšanās. Jā, viņš saprot, ka vainīgs meitas pagrimumā, viņš to sapratis jau labi sen, tāpēc brīvprātīgi ārstējies un nu jau vairāk par gadu nedzer (lūk, attiecīgā izziņa no darba vietas). Bet pietrūcis spēka piespiest ari meitu laboties, cīnīties pret vecāsmātes ietekmi. Un tā tika izjaukti visi
labi domātie audzināšanas pasākumi. Tikko milicijas bērnu istaba nosūtīja Ingridu kaut kur strādāt, darba vietā ieradās tēvs vai vecāmāte, pārliecinājās, ka «slodze neatbilst meitenes spējām», «specialitāte nav viņai pa prātam», un atkal iekārtoja skolā, kur ģimenes lutekle, nu jau pilnīgi droša, ka var visu atjauties, no jauna grāva disciplīnu. Ne jau kāda spilgta rakstura īpašība, bet tieši šī «nesodāmības» apziņa izvirzīja Ingridu par kompānijas barvedi, par kluba «karalieni». Viņa ne no kā nebaidījās, uzdzīvoja caurām naktīm, mētājās ar savu (vecmāmuļas) un svešu naudu, ar personīgās bravūras piemēru piespieda savus pielūdzējus — sešpadsmit gadus vecus jaunekļus — neatpalikt. Tiesas sēde beidzās ar vecāku
rīcības sabiedrisku nosodījumu un administratīviem sodiem. Daudz rūgtu pārmetumu nācās uzklausit arī jauniešiem, kas ar savu pasīvo izturēšanos veicinājuši kautiņu kultūras namā. Nesaprotamā kārtā maz runāja par kultūras nama vadību un komjauniešu pirmorganizācijām — it kā noziegums un tā priekšnosacījumi būtu risinājušies bezgaisa telpā, nevis mūsu acu priekšā. Par deju vakariem, kurus rīko klubi, rakstīts bez gala. Tie nepieciešami kaut vai tādēļ, ka jauniešiem patīk dejot un uzjautrināties. Tomēr šķiet, ka dažu klubu vadītājus šis dabiskais apstāklis interesē vismazāk. Viņiem rūp ienākumu plāna izpilde, apmeklētāju masveidība. Un tā rodas pavisam dīvaina aina: kultūras namu pulciņos, kas veic jo vērtīgu darbu, ir
viens jauniešu kolektīvs, deju sarīkojumos — pavisam cits kontingents, tā saucamā nejaušā publika, kas pie ieejas nopērk biļeti un dūšas uzpravīšanai atnes līdz kabatā paslēptu pusstopu. Ieejas nauda laikam ir nepieciešams ļaunums, jo jāmaksā orķestrim, jāsedz zāles amortizācijas izdevumi. Bet šķiet, ka būtu prātīgi pārdot biļeti tikai pret ielūgumu, ko izdala attiecīgā kluba aktīvs (pašdarbības dalībnieki), līdz ar to uzņemoties zināmu atbildību par savu draugu un paziņu uzvedību. Kļūt par kluba biedru — tam jābūt godam, kas uzliek saistības un pienākumus. Arī deju vakarā, kur Ingrida un Marina sarīkoja kautiņu, bija atbildīgais vadītājs, kuram būtu jāgādā par vispārēju jautrību un kārtību. Viņš ir divos Jūrmalas
atpūtas namos pārslogots darbinieks, kas sestdienās piepelna lieku rubli, ik pēc pusstundas izziņojot «dāmu valsi». Viņam nav ne laika, ne patikas nodarboties ar apmeklētāju audzināšanas jautājumiem. Rigā saņemti vairāki Polijā ražoti mūzikas automāti, kas par piecām kapeikām atskaņo kādu no simt deju melodiju ierakstiem. Jauki, bet tie uzstādīti lokālos, ko apmeklēt jauniešiem nav ne pa kabatai, ne pa prātam. Un tā nav nejaušība. Izrādās, ka nav izdevīgi nodot šos automātus kafejnīcām (kuru Rīgā jau tā par maz), jo tiks nopietni apdraudēta ienākumu plāna izpilde. «Pasūtīs tasi kafijas, kūkas un dancos visu vakaru,» kāds direktors sūrojās, «bet man vajadzīga apgrozība.» Sā iemesla dēļ vispār
prātīgāk neatjaut dejas. Jūrmalas atpūtas namos ir deju grīdas, Rīgā tādu brīvdabas sarīkojumu nav, jo biedē administratīvās grūtības. Un, lūk, esam nonākuši līdz problēmas kodolam. Nedrīkst baidīties uzticēt šādu pasākumu organizatorisko pusi pašiem jauniešiem. Viņi taču ir tie paši padsmitnieki, kas palīdzēja izcīnīt revolūciju, kas kopā ar sievietēm Lielā Tēvijas kara laikā nodrošināja fronti ar visu nepieciešamo. Viņiem var un vajag uzticēt nopietnus pienākumus, viņiem jājauj dibināt savus klubus un pulciņus, jādod iespēja pašiem rūpēties par savām brīvlaika nodarbībām! Visādi jāveicina «iniciatīva no apakšas». Šodienas jaunatne, kas attīstās straujāk, nekā mums liekas, kosmiskajam
laikmetam atbilstošā tempā, ar aizdomām raugās uz visu tradicionālo, oficiāli uzspiesto. Viņi pamatoti grib dzīvot pēc sava prāta, paši gūt atziņas, nevis pārtikt no iepriekš sagremotas garīgas barības. Viņi nav zīdaiņi, ne jau vienmēr «onkuļu receptes» ir vispareizākās. Aizbildniecība, ko uzņemas namu pārvaldēs apvienoti pensionāri, pedagogu padomes un dažādi citi «šefi», bieži vien pārvēršas nevēlamos iemauktos. Šī iniciatīva jāatbalsta ļoti smalkjūtīgi. Lai rodas visādi «kaujas cimda», «grācijas» un «interesantu tikšanos» klubi! Palīdzēsim ar naudas līdzekļiem, ar telpām un pārāk neiejauksimies viņu darīšanās. Nekādā ziņā nedrīkst šos pirmos asnus pārvērst plaši izdaudzinātā pasākumā, kā to vietā
un nevietā mēdz darīt komjaunatnes vadība, laikraksti, un to uzspiest visiem jauniešiem. Tulas komjaunieši savas avīzes redaktora vadībā nodibināja «meklētāju» vienības, kas veic lielu, interesantu darbu. Nav nekāds brīnums, ka šur tur šai kustībai radās sekotāji. Bet «meklētāju» labā slava tiks nopietni apdraudēta, ja viņu piemēru pacels «Vissavienības līmenī». Grūti pat iedomāties, kādā bēdīgā birokrātismā uzspiestais pasākums pārvērtīsies tur, kur nav Tulas iniciatīvas bagātā redaktora, jauniešu spontānās sajūsmas. Runāju ar vienu no Ingridas «karalistes pavalstniekiem». Viņš ir garīgi lieliski attīstīts zēns, komjaunietis, kas strādā un mācās vakarskolā un neizsakāmi cieš no tā, ko pats sauc par «romantikas
trūkumu». — Kad pastrādājam kādu nedarbu, — viņš vaļsirdīgi sacīja, — vismaz jāuztraucas par sekām. Bet citādi — neinteresanti. Visu cilvēces vēsturi jēdziens cīnīties bija saistīts ar ienaidnieku, varoņi cīnījās pret kaut ko. Bet no mums, komjauniešiem, pēkšņi prasa, lai mēs cīnītos par kaut ko — par darba ražīguma celšanu, par izslaukuma kāpināšanu vai par jaunu metodu apgūšanu. Labākajā gadījumā mums liek priekšā spēkoties ar ienaidnieku, kas mīt mūsos pašos, ar tā saucamajām kapitālisma paliekām. Mani tas nespēj aizraut. Labāk cīnīšos pret pašu kapitālismu nekā pret kaut kādām paliekām. Divreiz brīvprātīgi pieteicos karot Vjetnamā pret amerikāņu
imperiālistiem, lai aizstāvētu brīvību un — galu galā — arī savu nākotni. Bet man ieteica braukt uz laukiem un cīnīties par kāda tur purva nosusināšanu … Būtu aplam viņam pilnīgi piekrist, bet tikpat nepareizi — neuzklausīt šos sarūgtinājuma pilnos vārdus. Sevišķi vērīgi tos vajadzētu analizēt komjaunatnes vadībai, kas tagad taču maklē jaunas darbības formas, aizstājot sastingušās shēmas ar dzīvē smeltām atziņām, nodrāztus lozungus ar aicinājumiem, kas nāk no sirds un runā uz miljonu jauniešu sirdīm. •* Cīņā pret nepilngadīgo noziedzību biež vien gadās lietas, kuras var «likvidē*, mājas kārtībā», kaut gan likums neapšaubāmi pārkāpts. Neņemos apgalvot,
ka tie raksturīgi mūsu jaunatnes audzināšanas problēmām, tomēr šķiet, ka ar dažām der iepazīstināt la-tājus. Radiorūpnīcā strādāja puisis. Ne labāk pai citiem, ne sliktāk. Viens no tūkstošiem, kura vārdu un uzvārdu administrācija tā arī nezinātu, ja pēkšņi nebūtu zvanīts no milicijas. Un tad izrādījās, ka direkcijai par viņu nav ko pateikt. Sabiedriskā darbā neiekļāvās, pulciņos nesastāvēja, racionalizācijas priekšlikumus neiesniedza, ar sportu nenodarbojās. Liels klusētājs, kas atdzīvojās tikai tad, kad tuvumā pagadījās kāds no rūpnīcas konstruktoriem. Tad gan jautājumi bira kā no pārpilnības raga, pagūsti tikai atbildēt. Bet inženieriem brīva laika maz, un parasti puisim ieteica kādu attiecīgu grāmatu. Pēdas veda uz
bibliotēku, kur pēkšņi atklājās, ka puisis ir rūpnīcas cītīgākais lasītājs, ka viņš izstudējis visu tehnisko literatūru, kurai kāds sakars ar raidstacijām. Bet to, kā jau sacīts, uzzināja «post fac-tum» — pēc tam, kad viss jau bija nokļuvis dienas gaismā. Sākumā ... jā, kurš gan šodien pateiks, kā viss sācies? Bija materiālas grūtības, un apdāvinātais zēns, kas jau bērnībā interesējās par radiotehniku, pameta skolu, lai nopelnītu sev iztiku. Tomēr lielā mīlestība uz konstruēšanu palika, trūka vie-fcīgi iespējas rast tai izpausmi — nevar taču "■«pieaudzis» darba virs iet uz Pionieru pili vai ļīauno tehniķu staciju. Un puisis nolēma rīboties uz savu roku. Pabeidzis rasējumus, sapirka detaļas, bet to, ko veikalā nedabūja, nesa laukā no rūpnīcas,
rupji runājot, zaga. Beidzot nepieciešamais bija savākts un varēja samontēt raidstaciju — vecmodīgu, divus pudus smagu modeli. Nu vajadzēja to izmēģināt — katrai šautenei taču reiz jāizšauj. Un puisis izgāja ēterā — mikrofona priekšā nolasīja «Cīņas» kārtējo ievadrakstu, pēc tam sulīgos, ne visai literāros izteicienos nolamāja amerikāņus par agresiju Vjetnamā, programmu noslēdzot, ģitāras pavadījumā nodziedāja «Lai vienmēr būtu saule» un aicināja nākamajā dienā noklausīties viņa raidījumu tai pašā laikā. Ilgi šādas pārraides, protams, turpināties nevarēja, jo puiša balss taču neskanēja bezgaisa telpā. Un viņam bija jāatbild par savu rīcību. Bet īstā galvas lauzīšana sākās pēc tam: ko iesākt ar šo
nepilngadīgo, kas pārkāpis divus likumus — zadzis valsts mantu, iekārtojis «privātu raidstaciju», laužot starptautisko konvenciju par radiosakariem un vēl daudzus no tās izrietošus līgumus? Rūpīgi izmeklējot lietas apstākjus, radās pārliecība, ka puisis gan rīkojies nepiedodami naivi un vieglprātīgi, bet bez ļauna nodoma, par ko visuzskatāmāk liecināja raidījumu saturs. Raksturīgi arī tas, ka viņš rūpnīcā piesavinājies tikai izbrāķētas detaļas, kuras pēc tam mājās citigi labojis. Direkcija apsūdzību necēla, puisi neapcietināja, tikai piekodināja rūpnīcas vietējai komitejai katrā ziņā sūtīt viņu mācīties tehnikuma neklātienes nodaļā. Labs, kas labi beidzas… *
Stāvēju pie kinoteātra «Aina» vitrīnas un, nespēdams izšķirties, pētīju tur izliktos vācu kriminālfilmas kadrus. Cik ļāva spriest uzņēmumi, tas būs stāsts par cīņu pret nepilngadīgo jauniešu noziedzību. Un tomēr ne- devos pie kases — pārāk simpātiskas un «fil- miskas» šķita fotogrāfijās attēloto jauniešu sejas, pārāk piemīlīgs fons (skaisti kopts dārzs ar ģipša rūķīšiem, idilisks upes līcis, svētdienīgi uzposti gājēji), uz kura risinājās darbība. Negribējās nosist laiku, skatoties rožaini sentimentālā lakā uzspodrinātus notikumus, kas, tik daudz jau zināju no savas nelielās pieredzes, patiesībā allaž uzvanda dziļas kaislības un ar savu skaudro nežēlību iegrūž nelaimē ģimenes, pat veselus kolektīvus. Grasījos jau pagriezties uz iešanu,
kad pie kreisās auss sajutu kāda cilvēka karsto, nevienmērīgo elpu un sadzirdēju uztraukumā- smokošu balsi: — Uzšķiņķo divdesmit kapeiku! — Un, it kā pastiprinot šajos vārdos ietvertos draudus, bezkaunīgais mangotājs ar visu savu svaru uzgūlās manai mugurai. Nc skatloga patumšajiem spoguļstikliem, aizsedzot vācu kinoaktieru fotogeniskos smaidus, manī raudzījās dzīves skarbā īstenība — netīra seja ar vismaz nedēļu veciem bārdas rugājiem, maisiņiem zem šaudelīgajām acīm un brutālām rievām, kas vilkās no zēniski uzrautā deguna līdz asā švīkā sakniebto lūpu kaktiņiem. Nebiju vēl izlēmis, ko atbildēt, kad slaidais neliela auguma vīrietis, kas ar savu dēlu stāvēja man līdzās, iegremdēja
roku mēteļa kabatā un, izvilcis sīknaudu, sniedza to šaubīgajam puisim. — Cik tev ievajadzējies? Divdesmit? — balss bija mierīga, pat laipna. Diedelnieka (pagaidām puisim taču nekā cita nevarēja pārmest) reakcija bija pilnīgi negaidīta. Viņš pēkšņi sašļuka, it kā spēcīgu pļauku saņēmis, un sāka stomīties kā nedarbos pieķerts pirmziemnieks: — Es pārskatījos … manis te vairs nav… es nekad vairs tā nedarīšu… ticiet man, biedri Putān! — un pazuda, neredzamas slotas aizmēzts. Tā es iepazinos ar milicijas kapteini Džemu Putānu, par kuru man daudz laba bija stāstījuši gan viņa padotie un priekšnieki, gan bijušie nepilngadīgie
likuma pārkāpēji. — Iespējams, jums liksies, ka milicijas darbiniekam nevajadzētu tā rīkoties, — viņš kā atvainodamies sacīja, tomēr ēverģēlīgais smaids, kas uzzibsnīja aiz aceņu stikliem, liecināja, ka pats Putāns priecājas par'izdevu- šos pārsteigumu. — Bet es esmu pārliecināts, ka šim puisim tā bija barga mācība — labu laiku viņš nevienam vairs neuzmāksies, varbūt pat pavisam metīs šādus stiķus pie malas … Ek, ja mēs vienmēr varētu laikā iejaukties, vismaz puse reģistrēto noziegumu paliktu nepastrādāta, — Džems Putāns nopūtās. — Labu pedagogu un psihologu trūkums — lūk, kas sarežģī problēmas atrisināšanu. Nav ko noliegt, jaunatnes
audzināšanas problēma pastāv — pie mums, gluži tāpat kā visā pasaulē. Vai te vainīgs karš, atom- sprādzienu draudi vai neapšaubāmas izmaiņas attīstības ritmā un sadzīves tikumos, — to izpētīt ir sociologu uzdevums. Šeit gribas tikai atzīmēt, ka šodienas jauniešiem ir daudz vairāk «kāpēc» nekā tai paaudzei, kas, pašaizliedzīgi, kaudamās ar visādiem trūkumiem, cēla mūsu sabiedrību, aizstāvēja padomju iekārtu pret ienaidnieku pārspēku. Toreiz viss bija skaidrs, diženais mērķis pat neļāva rasties jautājumiem. Tagad turpretī neviens «kāpēc» nedrīkst palikt bez atbildes. Jāatbild vecākiem, skolotājiem, darba vadītājiem, visiem, kam ir saskare ar jaunatni. Un bieži vien izrādās, ka daudziem speciālistiem trūkst
viselementārāko pedagoģijas un psiholoģijas zināšanu. — Kas ir svarīgāk, pieņemot darbā jaunu skolotāju, — Putāns ari nākamajā sarunā atgriežas pie šīs tēmas, — priekšmeta zināšana vai pedagoga spējas, viņa atsaucīgā sirds, ieinteresētība? Man šķiet, ka pirmo var apgūt kvalifikācijas celšanas kursos, otro — nekad, tāpēc tam jābūt izšķirošajam. Un arī kadru daļu priekšniekiem, arodbiedrības darbiniekiem, varbūt pat visiem uzņēmumu vadītājiem derētu iepazīties ar psiholoģijas pamatlikumiem. Tad viņi daudz ātrāk atradīs kopīgu valodu ar jaunajiem strādniekiem un varēs izveidot cieši saliedētu kolektīvu, tādu, kas patiešām spēj brīnumus veikt. Pats Džems Putāns nekad nav
mācījies īpašos pedagoģijas vai psiholoģijas kursos. Tā ir lielā dzīves pieredze, kaislīgā pieķeršanās savam darbam, kas palīdzējusi viņam iekarot daudzu «melno avju» uzticību. — Es neesmu no bijušajiem bezpajumtniekiem, nekad mūžā neesmu pa īstam kāvies, un tomēr puikas jūt, ka es viņus saprotu. Laikam tāpēc, ka man savā laikā gāja grūti un es zinu, cik viegli padoties kārdinājumam. Allaž atceros to, pirms nosodu kādu. Tiešām, Džema dzīve nav bijusi bez sūr- dienām. Vectēvs un tēvs zāģēja akmens bluķus «Rīgas granītā», un arī viņš droši vien būtu pavadījis dzīvi kapu pieminekļu darbnīcā, iesūcot plaušās un ādas porās smalkus putekļus, ja padomju vara nepavērtu ceļu uz izglītību. Zēnam
par lielu izbrīnu, allaž mazrunīgais tēvs vienreiz pārnāca mājā milicijas virsnieka formas tērpā. Bet iesākās karš, un neizdevās viņam palūgt, lai pastāsta par savām pagrīdes gaitām. Pēc tam tālajā evakuācijā pienāca vēsts, ka latviešu strēlnieku divīzijas politdarbinieks Aloizs Putāns kritis kaujā pie Narofominskas. Jā, maz bija kopā būts, un tomēr tēva gaišais tēls, ko māte allaž turēja svētā piemiņā, neļāva Džemam aiziet neceļos un vēlāk ietekmēja arī darba vietas izvēlē. Karam beidzoties, viņi atgriezās Latvijā, apmetās Rīgā, Bolderājas nomalē, kur Džems beidza septiņgadīgo skolu. Toties celtniecības tehnikumā zēnam neveicās. Speciālie priekšmeti, sevišķi ķīmija, nekādi nelīda galvā. Piecnieki humanitārajās disciplīnās neaizpildīja
robu, un drīz visiem kļuva skaidrs, ka no Džema celtnieks gan neiznāks. Negribēdams ilgāk palikt mātes apgādniecībā, puisis gāja strādāt par mācekli juvelieru fabrikā. Ik dienas caur viņa rokām plūda zelts un dārgakmeņi, kuru vērtība daudzkārt pārsniedza strādnieka gada algu; laulības gredzenus metinot, pirkstiem, pašiem negribot, pielipa šādi tādi puteklīši. Bet Džems pieradināja sevi tos īpaši rūpīgi mazgāt, lai kristāltīra allaž būtu arī sirdsapziņa. Šo darbu puisis uzskatīja par līdzekli nobeigt vakarskolu, sagatavoties iestāju pārbaudījumiem Ļeņingradas universitātes juridiskajā fakultātē. Mācības viņam grūtības nesagādāja; no agras bērnības nebūdams izlepis, viņš tīri labi iztika ar stipendiju. Bet, kad
apprecējās, radās sarežģījumi kopmītnē, vajadzēja arī padomāt par gaidāmo bērnu. Un ceļš veda atpakaļ uz Rīgu, kur varētu strādāt un neklātienē studēt. Negribēdams zaudēt laiku ceļā uz darbu centrā un atpakaļ, viņš salīga par melnstrādnieku Bolderājas ķemmdziju fabrikā, kur augu dienu nācās stiept no ceha uz cehu septiņpadsmit kilogramu smagas kastes ar spolēm. Bet neklātniekam laiks dārgāks par naudu, tāpēc Džems samierinājās ar fiziskajai slodzei neatbilstošu mazo algu. Vēlāk viņš strādāja par komsorgu arodskolā un tikai pēdējā studiju gadā beidzot varēja īstencft seno sapni — staigāt tēva pēdās un kļūt par milicijas izmeklētāju. Sākumā gan viņu norīkoja par vienkāršu ierindnieku brigādē, kas cīnījās pret kabatas zagļiem.
— Tev būs viegla dzīve, — pieredzējušais staršina smaidīja, — nevajadzēs maskēties. Students esi un kā students izskaties. Par ugunskristību vietu izraudzīja dzelzceļu universālveikalu, kur parasti ložņāja visādi šaubīgi tipi. Un tiešām, iekārtojies izdevīgā novērošanas postenī, Džems drīz pamanīja aizdomīgu sievieti, kas nekā nepirka, tomēr allaž grozījās drūzmā pie letes ar deficīta precēm. Lūk, viņa spiedās tuvāk vieglprātīgam pircējam ar izaicinoši uztūkušu kabatu, izmēģinājumam pagrūstīja, tad laida darbā pirkstus. Džemam uztraukumā nosvīda delnas. Taču viņš bija labi iegaumējis pamācību — zaglis jānotver ar pierādījumiem. Džems sagrāba garpirkstnieci tikai tai mirklī, kad svešais
naudas maks jau atradās viņas rokās. Tūdaļ piesteidzās citi brigādes locekļi, cietušais pazina savu īpašumu, pirmais uzdevums bija veikts. Tam sekoja daudzi citi — gan šajā, gan krāpnieku apkarošanas brigādē. Un katru reizi līdz ar gandarījumu, ka sabiedriski bīstams subjekts padarīts nekaitīgs, radās ari jautājums — kas ar šo cilvēku bija pirms tam, kas notiks pēc soda izciešanas, vai nav citas iespējas panākt lūzumu viņa dzīves uzskatos? Acīm redzot, viens otrs priekšnieks bija ievērojis Putāna tieksmi «filozofēt». Tikko Džems saņēma leitnanta uzplečus, viņu norīkoja citā darbā — nepilngadīgo noziedznieku uzraudzības nodaļā. Būtu pārspīlēti apgalvot, ka pēc šā goda tīkotu daudzi milicijas virsnieki. Nepabeigtas
lietas, neatklāti noziegumi nevienam nav pa prātam, ar tiem var iemantot tikai neslavu un rājienus. Tieši nepilngadīgo sektorā, kur bieži ir darīšanas ar bēniņos nozagtiem palagiem un spilven- drānām, nenotverto noziedznieku procents ir samērā liels. Kriminālista darbam pievienojas arī atbildīgi audzināšanas pienākumi, par kuru sekmīgo izpildīšanu labākajā gadījumā pateiks paldies nelaimesputna vecāki. Hirur- ģija allaž bijusi un ir populārāka par profilaksi. Putāns mēģināja spuroties pretī, tomēr bez sevišķas iekšējas pārliecības. Faktiski viņš jau līdz ausīm bija iestrēdzis plaši sazarotā nepilngadīgo bandas lietā un guvis tajā dažu jaunu atziņu, kuru gribējās pārbaudit praksē. Vienpadsmitajā sakaru nodaļā jau
labu laiku strādāja kabatas zaglis recidivists, īsts sava amata meistars, kas tik veikli prata aptīrīt naudas pārvedumu saņēmējus, ka tie atjēdzās tikai mājās. Ne vienu reizi vien miliči atveda seno paziņu pie Putāna, taču allaž ar tukšām kabatām. — Netīrs darbs, pilsoni priekšniek, — gar- pirkstis mēdza pārmest un pat izlikās nobēdājies. — Pieķeriet mani zādzībā, tad es visu parakstīšu. Bet pagaidām dzīvošu pēc sava prāta. Beidzot viņš iekrita un, ar pasaules eksčempiona cienīgu žestu paspiedis Putānam roku, devās «atvaļinājumā uz atpūtas namu aiz restēm». Mājās palika sieva, kas tūdaļ nolēma neatstāt vīra darba lauku neapkoptu. Noskatījusi kaimiņos piemērotus puišus un skuķes, viņa tos apmācīja un sūtīja uz šo pašu sakaru
nodaļu. Milicijas darbiniekiem viņi nebija nekādi svešinieki — gandrīz visi jau sastāvēja mikrorajona bērnu istabas uzskaitē. Arī zagšanas paņēmiens bija sen pazīstams: radīt spaidoņu, novērst uzmanību, nodrošinot zaglim bēgšanas ceļu. Iesācēja šai kompānijā bija vienīgi Anna, un viņai tika vieglākais uzdevums — ļaunākajā gadījumā, kad ļaudis metas pakaļ zaglim, izveidot durvīs sastrēgumu. Tieši Annu vienudien, kad zagļiem bija gadījies prāvs ķēriens, atveda uz milicijas nodaļu, kur pats priekšnieks ņēma meiteni priekšā. Bet tā vien šķita, ka viņš no_ sāktā gala izvēlējās nepareizo toni — apsūdzēja Annu visos pasaules grēkos, šķendējās. Anna atcerējās «krustmātes» pamācības un stūrgalvīgi
liedzās, pat kliedza pretī. Pēc stundas priekšnieks, nosvīdis un errīgs, lika pasaukt Putānu: — Pārņemiet savā ziņā. Džems Putāns nolēma rīkoties uz savu atbildību. Mierīgi aprunājās ar meiteni par dzīvi — par viņas mājas apstākļiem, par darbu un mācībām vakarskolā, vienīgi pirmītējam atgadījumam nepieskārās ne ar vienu vārdu. Tad, juzdams, ka Anna atguvusi garīgo līdzsvaru, pēkšņi paziņoja: — Un tagad teciņus uz mājām. Pasaki tikai, kad atkal atnāksi. Vai tev parīt pēc pieciem būtu izdevīgi? Atzīmēja kalendārā un atlaida meiteni. Divas dienas staigāja sabozies un jutās kā lielo laimestu izvilcis, kad meitene ieradās norunātajā laikā. Viņa
bija mazrunīga un sarūgtināta. Saņēmusi algu, bet nekur nevarējusi nopirkt kurpes, par kurām sapņots nu jau veselu gadu. Un atkal Putāns atlika iecerēto sarunu, jo šobrīd likās svarīgāk piezvanīt paziņam kādā apavu veikalā un palūgt pagādāt meitenei izraudzītās kurpes. Šoreiz Putāns vairs neuztraucās. Anna at nāca jaunās sandalēs, stāstīja par savām likstām ar maiņas priekšnieci, kas par vakar- skolu ne dzirdēt negribēja, prasīja padomu, vai nemeklēt jaunu vietu. Meitene runāja vaļsirdīgi, kā ar vecu draugu, sūrojās par dzīves tukšumu, pat ieminējās par saviem nepiepildītajiem sapņiem, bet ieslēdzās sevī kā gliemezis vāciņā, kad Putāns atgādināja notikumu pastā. Tikai ceturtajā reizē viņa apsolīja:
— Jaunnedēļ svinēšu savu astoņpadsmito dzimšanas dienu. Tad es jums visu izstāstīšu. Tajā nedēļā Putāns atradās Ļeņingradā un aizstāvēja savu diplomdarbu. Atgriezies viņš tiešā ceļā devās uz miliciju padižoties ar panākumiem. — Tevi te visu nakti kāds pārītis gaidīja, — dežurants smīnēja. — Abi iereibuši, tikko turas uz kājām, bet projām neiet. «Devu Putā- nam goda vārdu un atnācu.» — Un kur viņa tagad? — Džems jautāja, atcerējies Annu. — Izguļ dzērumu kamerā. Nesūtīsi taču uz atskurbtuvi, reiz paši atvilkušies un uz tevi atsaucas. Paģiru mocītās Annas stāsts bija
nesakarīgs. Jā, viņa svinējusi pilngadības dienu. Iedzērusi, protams, taču ne tik daudz, lai aizmirstu solījumu. Tāpēc nakts vidū pametusi viesus un kopā ar līgavaini steigusies pie Pu- tāna uz grēksūdzi. Nu viņa stāstīt nekā nevarot, jo vairs neesot nepilngadīga … — Es toreiz netaujāju, jo jutos mazliet vainīgs, — Putāns nopūšas. — Turklāt sapratu, ka mūsu faktiskais mērķis ir sasniegts, kaut arī šīs lietas ailē izpalika kāsītis. Anna apprecēja savu puisi, kas arī pārtrauca sakarus ar zagļu bandu, tāpat no «krustmātes» aizgāja viņa māsa, un ligzdiņa drīz izputēja. Bija glābti vairāki jaunieši, bet visvērtīgāko mācību saņēmu es. Kopš tās reizes allaž cenšos būt atklāts, bez sentimentalitātes — kā līdzīgs ar līdzīgu, aizmirstot tiesības, ko man dod
formas tērps. Un jutos neizsakāmi priecīgs, kad pēc gada pie manis atnāca Anna un lūdza palīdzēt brālim, kas arī esot sācis staigāt neceļus. Man vēl šodien liekās, ka tas ir liels uzticības apliecinājums. Jā, Putāns gūst vislielāko gandarījumu tādās reizēs, kad izdodas novērst nelaimi, kad cilvēki, nonākuši strupceļā, griežas pie viņa kā pie drauga un padomdevēja, īstajā brīdī atceroties Majakovska vārdus — «mana milicija mani sargā». Visbiežāk tās ir norūpējušās mātes, kas nespēj valdīt savus resgaļus, taču ir pietiekami gudras, lai atzītos savā nevarībā. — Netieku vairs galā ar savu blēņdari, — Putānam sūdzējās māte, kas, gluži tāpat kā tēvs, augu dienu aizņemta
darbā. — Nemaz vairs nemācās, bēg no stundām, slaistās apkārt un pārrodas tikai ar tumsu. Pēriens arī nelīdz, varbūt jūs paņemtu viņu priekšā. Un Putāns uzrakstīja pavēsti, ko māte klusītiņām iemeta pastkastītē. Puika ieradās milicijā ar divu stundu nokavējumu. Bargo aizrādījumu norija klusu- ciešot un tikai negribīgi paskaidroja: — Lielais Jānis atkal plītē … Nevarēju pamest bez uzraudzības centrālo apkuri, vienreiz mums jau tādā salā pārsprāga caurules. Vārds pa vārdam, un Putānā nostiprinājās pārliecība, ka pusaudzis nav slaists. Tiesa, mācīties skolā nepatīk, bet sēdēt dīkā viņš nemēdz un neprot. Tāpēc vienmēr atrod sev kādu darbu — labo
kaimiņiem gludekļus, palīdz drauga tēvam savest kārtībā mašīnas motoru un trīsreiz nedēļā pilsētas centrā vada automodelistu pulciņu namu pārvaldes klubā. — Protams, bez maksas. Kaut kāda naudiņa viņiem tur gan ir. bet par to mēs labāk iegādājamies visādas detaļas. — Vai tad par arodskolu nekad neesi padomājis? — Es jau lūdzos, bet senči grib, lai viņu vienīgais izaugtu par kaut ko labāku. Šādas valodas Putānam nebija jaunas, viņš pat iepriekš zināja, cik grūti būs pierunāt zēna vecākus, acīm redzot, godīgus strādnieku cilvēkus, atļaut dēlam iet pašu pēdās un netiekties pēc pārāk augstu pakārta zinību augļa. Gandrīz ikvienā atgadījuma var smelt kadu pamācību sev un arī citiem. Sevišķi
uzskatāma ir nepilngadīgā noziedznieka Alberta saslimšanas priekšvēsture. Puisis jau no mazotnes mīlēja automobiļus un visu, kas ar tiem saistīts. Skolā mācīdamies, iestājās šoferu kursos, sekmīgi nolika visus trešās klases vadītāja eksāmenus, un arī šajā apstāklī neviens nesaskatīja nekā ļauna. Tad uz sešiem mēnešiem atvaļinājumā no Tālajiem Austrumiem atbrauca tēvocis, nopirka «Pobedu» un šad tad atļāva Albertam pasēdēt pie stūres. Kas vainas? Atvaļinājums beidzās, un tēvocis uzbūvēja garāžu, jo ne- grasījās paņemt mašīnu līdzi. Un šai mirklī izdarīja aplamību — atstāja slēdzenes māsasdēlam, kura vieglprātīgo raksturu laikam taču pazina, nevis Alberta mātei. Vēl vairāk, pat izrakstīja viņam braukšanas pilnvaru, gan
piekodinādams godīgi uzvesties. Māte protestēja tikai formas pēc — baidījās, ka tikai puika nenosistos. Un drīz vien tā pierada, ka pat nepapūlējās kontrolēt, kur un ar ko Alberts vizinās. Jaunajam mašīnas «īpašniekam» radās jauni draugi, kas prata tik skaisti cildināt viņa šofera prasmi, ka Alberts bija ar mieru no rīta līdz vakaram sēdēt pie stūres. Vienā tādā braucienā gadījās avārija — bremzēdams uz slidenā ceļa, Alberts ietrieca mašīnu stabā. Remonts nebija tik sarežģīts, ka to nevarētu veikt paša rokām, bet, kā par spīti, attiecīgās rezerves daļas nekur nepārdeva. Doties uz mājām un izstāstīt mātei nozīmētu uz visiem laikiem atteikties no mašīnas. Tikai ne to, tad jau labāk… Un, daudz nebēdādams par sekām, Alberts nozaga
tādas pašas krāsas «Pobedu», piestiprināja pie tās tēvoča mašīnas numuru un aizveda uz garāžu. Nu vilks bija paēdis un kaza dzīva. Bet «kazai» jo diena, jo vairāk niezēja pirksti atkal satvert stūres ratu un sajūga sviru. 2ēl noskatīties, kā drauga pagalmā sarūs vēl gluži labi lietojama «Pobeda». Un nozagt mašīnu taču tik viegli. . . Otro nozagto «Pobedu» Alberts izjauca, paņēma visas remontam nepieciešamās daļas un pameta. Tagad varēja mierīgi vizināties, aijājot māti patīkamajā pārliecībā, ka ne dēlam, ne mašīnai nekas nedraud. Iekrišanas briesmas viņam tiešām tikpat kā nedraudēja, jo nu viņš atkal brauca tēvoča mašīnā, ar likumīgiem dokumentiem. Bet apetīte, kā zināms, rodas ēšanas laikā: pēkšņi nevaldāmi sagribējās izmēģināt,
kādu ātrumu var izspiest no «Volgas». Noskatījis bez uzraudzības atstātu mašīnu, viņš to nozaga, «ar vēju» izvizināja sajūsminātos drauģeļus un, kad izbeidzās benzīna krājums, vienkārši atstāja ceļmalā. Citu reizi ievaja- dzējās naudas kādas jubilejas svinēšanai. Ar ievingrinātu roku aizdzinis vēl vienu mašīnu, viņš «izģērba» to un pārdeva riepas. Tomēr jāteic, ka merkantilie motīvi tikai retos gadījumos ietekmēja Alberta rīcību. Viņš pārāk kaislīgi mīlēja automobiļus, lai varētu ar vieglu sirdi tos bojāt. Drīzāk šķiet, ka pamazām pats aizdzīšanas process un sekojošā, ar briesmām saistītā vizināšanās kļuva Albertam par aizrautīgu izklaidēšanās veidu. Lūk, kāpēc viņš zaga «sarežģītas» mašīnas — tādas, kurām stūres rats ar
īpašu atslēgu nobloķēts vai motors ar kādu «noslēpumu» iedarbināms. Reiz viņam neparko neizdevās izkustināt no vietas «Moskviču» kas rūpnīcas priekšā gaidīja īpašnieku. Savās «profesionālajās» jūtās aizskarts, Alberts nepadevās — turpat netālu nozaga kravas mašīnu, piebrauca, visiem redzot, gaišā dienas laikā pieāķēja trosi un aizvilka svešo «Moskviču». Džema Putāna rokās šī lieta nokļuva pēc tam, kad Albertu bija notvēruši šoferi, kādas citas pārdrošas zādzības aculiecinieki. Puisis atradās ieslodzījumā, viņa likteni ietekmēt nevarēja. Bet vajadzēja padomāt par citiem nozieguma dalībniekiem — jauniešiem, kas bija iejaukti vienā divās epizodēs vai tikai zinājuši par zādzībām. Putāns aizbrauca uz Alberta skolu. Tur puiša vārds jau bija
apaudzis ar leģendu. — Viņš nav vienkārši huligāns, viņš ir «kriminālais», — zēni stāstīja, un šajā apzīmējumā izskanēja kas līdzīgs cieņai. Putāns nolēma iztikt bez jebkādas didaktikas. Viņš apciemoja Albertu ieslodzījumā un tur ilgi sarunājās ar puisi, kas rūgti nožēloja savas izdarības. — Pats savām rokām izpostīju sev dzīvi, — viņš teica. — Ek, ja vien būtu iespējams visu atsākt no gala … Putāns viņa atzīšanos pierakstīja magnetofona lentā un vēlāk atskaņoja to klases sapulcē, kurā piedalījās visi Alberta «varonības» apbrīnotāji. Neliekuļotie vārdi un šņuksti iedarbojās labāk nekā visrūpīgāk sagatavotā lekcija. — Ēsmu pārliecināts, ka šai skolā
mums tik drīz nebūs jāsastopas ar noziegumiem, — Putāns saka, — bet tā, protams, ir sagadīšanās, nevis audzināšanas metode. — Kas tad būtu jādare? — Cīņā jāiesaista visi — gan labsirdīgais tēvocis, kas palīdz knēveļiem sporta veikalā nopirkt starta pistoli, gan mūsu jaunās pirts pārzinis, kas ļauj tādiem zēniem mācību stundu laikā netraucēti plunčāties baseinā. Iemesli ir daždažādi — sīki un pat traģiski, paša vainas radīti vai no jauniešiem neatkarīgi, kā, piemēram, vecāku ģimenes nesaskaņas. Bet gandrīz vienmēr — dzīšanās pēc tā saucamās vieglās, skaistās dzīves. Kad jaunieši sapratīs, ka skaistums nav atdalāms no godīguma, mēs būsim spēruši lielu soli uz priekšu.
Man gribētos papildināt viņa slēdzienu. Pret noziedzību jācīnās visiem, ne tikai pedagogiem, milicijas un prokuratūras darbiniekiem, jācīnās visās mūsu ikdienas dzīves jomās, ne tikai bērnu istabās un īpašās audzināšanas iestādēs. Mācot jauno paaudzi, nedrīkst paiet garām arī šķietami sīkām nebūšanām, kas it kā uz viņiem neattiecas. Jāpanāk, lai bērns visapkārt redzētu tikai taisnību un patiesību, tad viņš izaugs par atklātu un godīgu cilvēku. 1965. g.
SATURS
Par vēlu………………………………………… 3 Veiksmes līnija apraujas negaidot … 25 Medaļas otrā puse………………………………………… 57 Kreisā roka………………………………………… 118 Melno avju gani………………………………………… 141 Redaktors J. Sirmbārdis. Māksi, rcdaklors A. Jēgers. Mākslinieka A. Lielā
noformējums. Tehn. redaktore I. Klotiņa. Korektore V. Apīnc. Nodota salikšanai 1967. g. 24. augustā. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 11. novembrī. Papīra formāts 70 X 90/32. Tipogr. pap. Nr. 2. 5,75 fiz. iespiedi.; 6,78 uzsk. iespiedi.; 6,50 iz- devn. 1. Metiens 15000 eks. JT 19143. Maksā 19 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 21328/U296. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldcs 2. tipogrāfijā Rīgā, Dzirnavu ielā 57. Pašūt. Nr. 2664.