Andrejs Skailis Lucifers un viņa svīta 1996
Pirmā diena Vējainā un pelēkā augusta priekšpusdienā pa dubļainu ceļu ar čemodāniņu rokā gāja sīks un smaidīgs cilvēciņš. Viņš bija simt piecdesmit piecus centimetrus garš un piecdesmit komats piecus kilogramus smags. Blakus ceļam pļavā ziedēja baltas margrietiņas. Smaidīgais cilvēciņš nolika čemodāniņu, kā lustīga blusa pārlēca pāri grāvim un saplūca pušķīti. Hop, vēl viens lēciens, un viņš bija atkal uz .ceļa. Nezinātājs viņu varētu noturēt par plānprātiņu - cilvēciņa smaidiņš likās pārāk labsirdīgs un zilās actiņas skatījās pasaulē tik nevainīgi, kā svētie skatās uz mums, grēcīgajiem, no vecām gleznām'. Un tomēr nē. Par plānprātību vai svētumu
runāt nebūtu pareizi, smaidīgais cilvēciņš pirms stundas bija izlaists no labošanas darbu nometnes, tā sauktā lāģera, ko viņam ar savu klātbūtni nācās pagodināt septiņus gadus. Katram no mums ir savs vārds, bet smaidīgajam cilvēciņam bija vairāki. Ja mēs ieskatītos izziņā par atbrīvošanu, tajā būtu minēts Nikodīms Šindris, taču plašākas aprindas viņu pazina kā Pekinas Sunīti un ļoti augstas klases speciālistu. Ja Pekinas Sunītim ienāktu prātā mazliet pajokot, viņš varētu izvilkt no kabatas ar jūsu roku rakstītu parādzīmi. Tā un tā, es, tāds un tāds, esmu aizņēmies no Nikodīma Šindra kunga desmit tūkstošus latu un apņemos tos atdot pēc pirmā pieprasījuma. Tālāk sekotu jūsu pašrocīgs paraksts. Ja parādzīmi nodotu ekspertīzei,
visi mācītie kungi vienbalsīgi atzītu, ka jūs to esat rakstījis ar savu roku, un paraksts, neapšaubāmi, ir īsts. Taču nebīstieties, tādas cūcības Pekinas Sunītis nekad nav darījis un nedarīs. Gluži otrādi, viņš cilvēkiem labprāt ir sniedzis palīdzīgu roku. Sacīsim, kādam simpātiskam pilsonim attīstītā sociālismā laikā bija radušies kvēla vēlēšanās iesēsties vairumtirdzniecības bāzes prečziņa krēslā. Toreiz pastāvēja tādas bāzes ar ļoti siltiem prečziņu krēsliem. Ja simpātiskais pilsonis griezās pie Pekinas Sunīša, viņš pēc nedēļas pilsonim pasniedza diplomu. Tajā bija rakstīts, ka diploma uzrādītājs ir beidzis sacīsim, Barnaulas vai Tadžmahalas tirdzniecības institūta prečzinību nodaļu ar teicamām sekmēm. Taisnība, diploms maksāja dārgi, pat ļoti
dārgi, taču katram meistardarbam ir attiecīga vērtība. Ja vēlāk, uz siltā prečziņa krēsla, sēžot, pilsonim ievajadzējās nedaudz pakoriģēt dažas pavadzīmes, viņš atkal griezās pie Pekinas Sunīša, un Pekinas Sunītis pavadzīmēs meistarīgi ierakstīja to, kam tur vajadzēja būt. Tīri neticami, bet Pekinas Sunītis savas karjeras sākumā tipināja pa svētu celiņu, viņš bija mākslas darbu restaurators. Kādu mākslas darbu? Svētbilžu mīļie, svētbilžu! Turklāt restaurēja ar ļoti labām sekmēm. Pekinas Sunītis vispirms izstudēja rakstus par svēto dzīvesgājumiem, par visādiem eņģeļiem, ķerubiem un zeraviem, pēc tam apguva restaurēšanas tehniku, ievingrināja roku un - atiet! Velns viņu zina, kā Pekinas Sunītim ienāca prātā uzgleznot un pārdot
dažas septiņpadsmitā gadsimta svētbildes, bet tas viņam izdevās lieliski. Tā nebija nekāda blēdīšanās, fui, nē! Ja kopiju nav iespējams atšķirt no oriģināla, tad vainīgs nav vis gleznotājs, bet viņa meistarība. Pēc tam viņš pamazām sāka pievērsties dokumentu restaurēšanai. Šis darbiņš Pekinas Sunītim padevās vēl labāk, tāpēc pieprasījums pēc viņa darbiem bija milzīgs. Viņš strādāja bez reklamācijām, bez brāķa, bez pārmetumiem. Un tomēr iekrita! Nē, nevis iekrita, bet tika nodots, neģēlīgi no dots. Ko lai dara, pret zemiskumu cilvēks ir bezspēcīgs. Pekinas Sunīša smaidīgā seja tomēr liecināja, ka nosēdētie gadi viņu nav padarījuši par cilvēknīdēju, - nemaz arī ne! Jūs, ļaunie ļaudis, mani gribējāt cietumā novārdzināt, bet es eju pretī
jaunai dzīvei ar margrietiņu pušķīti rokā un cēliem nākotnes nodomiem dvēselē. Jā, Pekinas Sunīša nākotnes nodomi bija gan cēli, gan derīgi! Viņš gribēja darīt labu un reizē kļūt bagāts. Vismaz turīgs. Un tie nebija rozā sapņi, ai nē! Vairāk nekā gadu Pekinas Sunītis visu rūpīgi pārdomāja, konsultējās ar speciālistiem - tur, aiz dzeloņdrāšu žoga, ir visaugstākās klases speciālisti izanalizēja dažādus variantus, un tagad viņam atlika vienīgi rīkoties. Bet, lai varētu rīkoties, vajadzēja tikt līdz stacijai, iekāpt vilcienā un braukt uz Rīgu. Vilcienā Pekinas Sunītis tomēr neiekāpa, uz Rīgu viņš aizbrauca ar drusku sagrabējušu volgu. Tā stāvēja netālu no stacijas pie neliela veikaliņa. Savukārt pie volgas -stāvēja enerģiska dāma un lika
bagāžniekā kasti ar majonēzes burciņām. Otra kaste - ar olām bija nolikta blakus mašīnai uz asfalta. Visticamāk, tā bija veikala īpašniece, kas neejošu preci gribēja vest uz citurieni, kur pieprasījums ir lielāks. Pekinas Sunītis piegāja pie dāmas, paklanījās un teica: - Cienītā kundze, piedodiet manu pārdrošību! Vai jūs, lūdzu, nebrauksiet Rīgas, virzienā? Dāma uz pienācēju paskatījās varen bardzīgām acīm. Tāds skatiens deviņdesmit deviņus kungus no simta pamatīgi pārbiedētu, viņi kaut ko nomurminātu un izgaistu. Pekinas Sunītis neizgaisa, viņš smaidīdams pasniedza bardzīgajai dāmai margrietiņu pušķīti un teica: - Es būtu bezgala laimīgs un
pagodināts, ja brauciena laikā varētu atrasties jūsu sabiedrībā! Un notika brīnums, dāmas actiņas kļuva laipnīgākas, jā, viņa pat mazliet pasmaidīja. Pekinas Sunītis, it kā tas būtu pats par sevi, saprotams, jau kāpa mašīnā. - Paldies, kundze, esmu jums ļoti pateicīgs ! Kasti ar oliņām dodiet man, es turēšu klēpī, tā tomēr būs drošāk! Viņš aizbrauca, klēpī turēdams dāmas oliņas. Todien uz Rīgu brauca vēl divas personas, taču tās .nesēdēja volgā, bet smagās mašīnas kabīnē Stūrēja Ķirmītis, garš un kaulains vīrs ar lieliem priekšzobiem. Tādus parasti sauc par vāveres ģīmjiem, bet Ķirmītis nepārtraukti pīpēja un pīpējošam cilvēkam ar vāveri nav nekādas līdzības. Otrs braucējs,
brangs tēvainis ar resnu kaklu un drusku, piemiegtām acīm, sēdēja Ķirmītim blakus kā pārbarots ķīniešu dievs. Labās rokas delms viņam bija aprakstīts krievu burtiem, taču nekvalitatīvi, jo izlasīt neko nevarēja. Krievu burti it kā norādīja uz brangā vīra slāvu izcelsmi, bet par to varēja šaubīties - latviski viņš runāja pilnīgi bez akcenta. Aprakstīšana visticamāk bija notikusi aiz restēm, kur tetovēšana latviešu valodā nav modē. Krekls nebija rūpīgi aizpogāts, tāpēc uz brangā vīra krūtīm varēja redzēt skumju cilvēku ar riņķi- virs galvas. Ja kreklu atpogātu pavisam, mēs ieraudzītu, ka skumjais cilvēks patiesībā ir eņģelis. Rokā viņš turēja ugunīgu zobenu un, spārnus vicinādams, kādam cirta. Droši vien velnam, kas gan nebija redzams, jo
velnus uz vēdera tetovēt nav pieņemts. Korpulento vīru sauca par Piena Zobu. Kāpēc tieši tā, to mēs nezinām, un tas arī nav svarīgi. Sēdēdams blakus Ķirmītim un viegli šūpodamies, Piena Zobs dziedāja, pareizāk sakot ķērca. Tur nu nekā nevarēja darīt - tiklīdz viņš iekāpa mašīnā, un mašīna sāka braukt, tūlīt uzmācās snaudiens. Pēc minūtes Piena Zobs jau krāca, turklāt briesmīgi. Bet aizmigšanu varēja novērst ar dziedāšanu, kas arī bija briesmīga, taču klusāka par krākšanu. Pats galvenais, ka dziedādams Piena Zobs negāzās virsū blakussēdētājam. Ja šoferim brauciena laikā gāžas virsū simt trīsdesmit kilogramu smaga persona, var notikt nelaime, tāpēc Ķirmītis Piena Zobam aizmigt nejāva. Tiklīdz atskanēja pirmie
krācieni, viņš grūda tam dūri sānos un brēca: - Eu, ļurīgā miesa, uzdziedi! Piena Zobs noraustījās, drusku pavēra acis un sāka vilkt: «Gospoģi, pamiluj...» Nezināmu iemeslu dēļ viņa repertuārā bija vienīgi sakrālās dziesmas, bet katram ir tiesības dziedāt to, ko viņš grib. Dziedāšanas laikā Piena Zoba acis bija gan drīz aizvērtas, taču redzēt viņš redzēja visu. Arī tobrīd, dziedādams un šūpodamies, Piena Zobs saskatīja kaut ko nelabu un iesaucās: - Stop! Žagata pārlaidās! - Sēdi mierīgs, - Ķirmītis vienaldzīgi atbildēja, izvilka no kabatas cigareti un iesprauda zobos. Tam sekoja jaunās cigaretes aizsmēķēšana un vecās izmešana
pa logu. - Žagata ir slikta zīme. - Piena Zobs Ķirmītim uzbrēca - Nāvīgi slikta! Griez atpakaļ, brauksim pa otru ceļu! -Tas ceļš ir bedraina elle. - Griez atpakaļ, tev saka! Ķirmītis drusku noskaitās.. - Tarataiku gribi salauzt? Ja mēs tajā ellē iesēdīsimies, ko tad? Jā, ko tad? Lai gan mašīnas kravas kastē atradās tikai trīs piķa mucas, riskēt nedrīkstēja. Turklāt Ķirmītis par mašīnu bija atbildīgs, viņam tika skaidri pateikts: «Brauc prātīgi, netrako! Ja tava dulluma dēļ sanāks mēsli, hanā.» Ko nozīmē hanā, to Ķirmītis zināja nolādēti labi - tā, kulturāli izsakoties, bija traģiska bojāeja, bet traģiski bojā iet Ķirmītis īpaši nevēlējās. Arī Piena Zobs laikam saprata,
ka meklēt citu ceļu būtu pārāk liels risks, tāpēc viņš aprobežojās ar paskaidrojumu, cik bīstami ir žagatai nepievērst uzmanību. Žagata var atnest desmitreiz lielāku postu nekā melns kaķis, un vienīgi čūska ir bīstamāka. Ja čūska pārlien pāri ceļam un tu mierīgi brauc tālāk, tad fiksi atvadies no sievas un bērniem, jo tevi gaida kaps. Tā nebija tukša muldēšana, ai nē! Sliktās zīmes Piena Zobs pārzināja perfekti, tāpēc viņam droši varēja ticēt, un Ķirmītis par to tūlīt pārliecinājās. Aiz ceļa līkuma viņi iebrauca mežā un ieraudzīja vieglo mašīnu, kas stāvēja šķērsām šosejas vidū. Viens cilvēks gulēja uz asfalta, un divi noliekušies viņam stāvēja blakām. - Tam čabrakam ir izspiestas zarnas, - Piena Zobs izteica savu viedokli.
Ieraudzījuši smago mašīnu, abi stāvētāji sāka vicināt rokas un skrēja pretī. Ķirmītis nobremzēja. Pirmais pieskrēja jauneklītis vējjakā. Kamēr Ķirmītis, nolaidis loga stiklu, gaidīja, ko viņš teiks, jauneklītis žigli iegrūda roku kabīnē. Tikai tagad Ķirmītis un Piena Zobs pamanīja, ka jauneklīša rokā ir baloniņš. Tai pašā brīdī Ķirmītis grūda durvis vaļā, lai notriektu jauneklīti zemē. Bet bija par vēlu, kaut kas nošņāca, pasaule sagriezās baigā vērpetē un izgaisa. Pilnīgi izgaisa. Pēdējos gadu desmitos ap Rīgu bija savairojušies dārzkopības kooperatīvi. Inteliģenti cilvēki tur rakņājās pa zemīti, elpoja svaigu gaisu un brīnišķīgi atpūtās. Tagad kooperatīvi sākuši jukt, bet daži turas puslīdz stabili. Dārziņos joprojām
aug ābelītes, kaut kādi krūmiņi, īpašnieki dzīvo smukās mājiņās, vasarnīcās vai šķūnīšos, ēd zaļumus, gavilē un jūtas laimīgi. Visi, izņemot bijušo milicijas majoru Āmuriņu. Majors Āmuriņš negavilēja un pārāk laimīgs nejutās, viņam rakņāšanās pa zemīti un svaigā gaisa elpošana bija mazmazdrusciņ apnikusi. Bet ko citu majors Āmuriņš varēja darīt? Viņam, tāpat kā pārējiem pensionāriem, bija pasludināts spriedums atrasties beztermiņa pelnītā atpūtā. Kādreiz, protams, pelnītā atpūta beigsies, taču, ņemot vērā majora Āmuriņa paradumu no rīta vingrot, kā arī viņa sātīgo ēšanu, nepīpēšanu un šņabja nedzeršanu, pelnītā atpūta draudēja ieilgt gadus divdesmit. Varbūt pat vairāk, to tik precīzi nevar pateikt.
Kā jau visiem mirstīgajiem, majoram Āmuriņam bija dažas vājības - viņš mīlēja dzert stipru kafiju un uzmākties ar padomu došanu. Pašreiz gan pie padomu došanas viņš netika, jo sieva meitas ģimenē auklēja mazbērnus, bet kārtības sargāšanas orgāni no viņa laimīgi bija tikuši vaļā. To nu var droši sacīt - ja majors Āmuriņš nebūtu priekšniecībai nepārtraukti devis padomus un aizrādījis, viņš tagad staigātu ar pulkveža uzplečiem. Vismaz ar pulkveža, jo viņa profesionālā varēšana bija liela, neparasti liela. Bet ko tas līdzēja, ja operatīvajās sanāksmēs viņš atļāvās kritizēt vadošos norādījumus un izteikt savus apsvērumus, kas vēlāk allaž izrādījās pareizi. Tas bija visļaunākais, jo priekšniecībai obligāti ir jābūt gudrākai par padotajiem, citādi tā nav nekāda
priekšniecība. Izklausās neticami, bet majors Āmuriņš atļāvās dot padomus pat ministriem. Reiz, rupji ignorēdams pieņemto kārtību, pēc vadošu norādījumu došanas viņš piegāja pie ministra un viņi brītiņu sarunājās. Viens no kolēģiem diezgan skaļi pačukstēja otram: «Skaties, Āmuriņš grib kaut ko ieskaidrot āmuriņam!» Ļoti drīz pēc tam modīgo teicienu zināja visi, arī ministrs, un šis apstāklis Āmuriņa karjerai pielika punktu. Ja majors atļaujas pamācīt ministru, tad majors būs un paliks tikai majors, augstāk, viņš netiks nemūžam. Āmen! Tā jau nebija, ka majoru Āmuriņu dzītin dzītu projām. Līdz pensijai viņam ļāva strādāt, bet tad - saulainu taciņu pelnītā atpūtā. Un labi fiksi, ja drīkstam lūgt. Kad mainījās laiki, karogi un
priekšnieki, majoram Āmuriņam radās naiva cerība, ka jaunie kungi viņu sauks atpakaļ. Nacionālo kadru briesmīgi trūka, un majors Āmuriņš bija nacionālais kadrs ar pieredzi un varēšanu. Ar lielu pieredzi un ļoti lielu varēšanu. Bet nesauca vis! Un pareizi darīja - kam vajadzīgs cilvēks, kurš jebkurā brīdī augstāk sēdošām personām var ielēkt acīs? Un ne tikai augstāksēdošām, arī kolēģiem majors Āmuriņš mēdza izteikt pamācības tad, ja tās neviens no viņa neprasīja. Smaga rakstura cilvēks, kā parasti par tādiem mēdz teikt. Majora Āmuriņa draugs un bijušais māceklis Jūlijs Krišpaps, kas tagad staigāja ar pulkveža uzplečiem, ļoti enerģiski mēģināja viņu atvilkt atpakaļ, bet atvilkšana kaut kā neveicās. Nu, ja tā,
tad majors Āmuriņš mierīgi audzēs burkānus, elpos svaigu gaisu un kārtīgi izgulēsies pēc trīsdesmit gadus negulētajām naktīm. Todien viņš kaplēja kartupeļu vadziņu. - Dieviņš palīdz, priekšniek! - pie vārtiņiem noskanēja sidrabaina balstiņa. Majors Āmuriņš atskatījās. Tāds kā pazīstams cilvēciņš... Nē, tas taču nevar būt Pekinas Sunītis! Bet bija gan, kā nu ne. - Bā! - majors Āmuriņš iesaucās. Cik ziemu, cik vasaru neesam redzējušies? - Septiņas ziemas, priekšniek, un septiņas vasariņas! - Pekinas Sunītis, mīļi smaidīdams, atbildēja. - Nāciet iekšā, vecais draugs! Pekinas Sunītis, protams, ienāca, un majors Āmuriņš ar viņu sarokojās.
- Un kad tas jūs, tā sakot... - Šorīt, priekšniek! Cik aizkustinoši, šorīt cilvēks izlaists no lāģera un pēcpusdienā viņš apciemo to, kas viņu lāģerī iesēdinājis! Jā, Pekinas Sunīti majors Āmuriņš pazina labi, pat pārāk labi. Izklausās neticami, tomēr viņu attiecības vienmēr bijušas korektas, varētu pat teikt, viņi viens pret otru jutuši tādas kā savstarpējas simpātijas. Kad Pekinas Sunīti apcietināja. un majors Āmuriņš sāka tīt vaļā viņa raibās dzīves kamoliņu, ap Pekinas Sunīša galvu iemirdzējās kaut kas līdzīgs mocekļa oreolam. Tā nav ciniska asprātība, bet Pekinas Sunītis pēc savas iekšējās konstrukcijas bija mūžīgs mīlētājs. Un nesmīnēsim, jo mīlestības priekšā jānoliec galva, turklāt diezgan zemu. Toreiz, šķirstot
izmeklēšanas materiālus un klausoties Pekinas Sunīša paskaidrojumus, majoram Āmuriņam brīžam sažņaudzās sirds. - Ja es ieraugu burvīgu sievieti, Pekinas Sunītis skumjā balsī stāstīja, - ar mani ir cauri. Es viņu pielūdzu, es guļu pie viņas kājiņām, kamēr viņa mani sabradā. Tas, protams, bija tēlaini sacīts, pareizāk būtu teikt - izputina un piekauj. Cik reizes sievietes Pekinas Sunīti bija situšas, to viņš pats neatcerējās. Saulainā rakstura dēļ uz varmācīgajām dāmām viņš ļaunu prātu neturēja. Pat dziedātāju, kas viņam bija iesviedusi ar ģeniālā komponista Bēthovena bisti pa galvu, Pekinas Sunītis atcerējās ar skumju smaidu. Kāda iemesla dēļ dāmas viņu fiziski iespaidoja? Greizsirdība!
Tiklīdz dāma, ar kuru viņš tobrīd draudzējās, uzzināja, ka Pekinas Sunītis vienlaikus jūt simpātijas pret vēl pāris dāmām, notika skandāls un varas darbi. Nepārtraukta Pekinas Sunīša sajūsmas objektu maiņa bija pār iemeslu ne vien viņa fiziskajām ciešanām, bet arī mūžīgajam naudas badam. Sākumā majors Āmuriņš tam neticēja - lai nu kas, bet meistarīgs dokumentu viltotājs nekad nav pliks un nabags! Patiešām, par savām pūlēm Pekinas Sunītis saņēma daudz. Bet, ja cilvēks nepārtraukti pērk gredzenus, kažokus, dārgas smaržas, īstus franču krūšturus, ja viņš pērk visu ko, tad viņam jābūt plikam un nabagam, jo tāds ir dabas likums. Pirkšanai un dāvināšana turpinājās, kamēr nabaga Pekinas Sunīti iesēdināja.
Kaut kādi džentlmeņi ar viltotām kā gā bē apliecībām naktī bija tikuši bankā, sasējuši sargus, piebāzuši pāris čemodāniņu un - ar to dieviņu! Kad džentlmeņus nogrāba, viņi, riebīgie nodevēji, darīja zināmu, ka apliecības kas bija apstulbinājušas bankas sargus, viņiem uztaisījis Pekinas Sunītis. Ak debess, kāda bardzība nāca pār Pekinas Sunīša mazo galviņu! Tiesāt, piespriest un izpildīt! Ko piespriest un izpildīt? Augstāko soda mēru, protams! Tas ir briesmīgs noziegums, ko viņš izdarījis, tā ir bandītisma veicināšana, tā ir drošības orgānu diskreditēšana un valsts nodevība! Absolūti neticami, tomēr Pekinas Sunītis tika cauri ar septiņiem gadiem. Viņam laimējās, jo viņu aizstāvēja Šrepe, jauns un ārkārtīgi
talantīgs advokāts. Vai nu tas bija debesu brīnums, vai Šrepes pārdabiskais advokāta talants, bet Pekinas Sunītis aizgāja savu laiciņu atsēdēt parastajā režīmā. Un nu viņš stāvēja majora Āmuriņa dārziņā. Vai, cik šite esot skaisti! Zaļumiņi, saulīte, gaisiņš. Bet ne jau zaļumiņu saulītes vai gaisiņa dēļ Pekinas Sunītis te atradās, to majors Āmuriņš saprata uzreiz. Interesanti, kā viņš uzzinājis, kur majora Āmuriņa dārziņš atrodas? - Tur tajā slēgtā tipa iestādē, kur man bija tas gods drusku uzturēties, visu zina, Pekinas Sunītis atbildēja. - To, ka jūs aizlaiduši pensijā, to, ka jūs audzējat bietes... - Bietes es audzēju maz, - majors Āmuriņš paskaidroja. - Galvenokārt
burkānus, tie man garšo daudz labāk. - Jā, laiki ir grūti, tādiem slaveniem cilvēkiem jāēd burkāni... Starp citu, man arī garšo burkāni, bet es atļāvos jūs traucēt cita iemesla dēļ. - Savu iespēju robežās esmu jūsu rīcībā. - Turu jūs pie vārda, priekšniek! Jūs palīdzēsiet man, es palīdzēšu cilvēkiem. - Tas ir labi, ka jūs palīdzēsiet cilvēkiem! Un kā? Pekinas Sunītis paskatījās uz majoru Āmuriņa zilām, vientiesīgām actiņām. - Man, priekšniek, ir droši zināms, ka Rīgā nāk iekšā paštaisīti zaļie. Dolāri, priekšniek! - Tam es ticu. - Ziņas ir precīzas. Tur, tajā slēgta tipa iestādē, dažu personu informētības
līmeni var apbrīnot. Par to nu majors Āmuriņš nešaubījās. Tik ilgus gadus lauzīdams galvu, kā atminēt kārtējo kriminālrēbusu, viņš pilnīgi droši zināja, ka tur, aiz restēm sēž personas, kas visu ar pirkstu būtu varējušas parādīt. Skaties, Āmuriņ, tas ir to seifu atknibinājis, tas viņam ir palīdzējis, tur nolikta izķeselētā naudiņa, kas tiks sadalīta uz četrām galviņām. Tam tik, tam tik un tam tik. Tāpēc, ja Pekinas Sunītis apgalvo, ka Rīgā ienāk viltoti dolāri, tad majors Āmuriņš viņam tic. Un tālāk? - Es, priekšniek, gribētu to zaļo papīrīšu taisītājus dabūt rokā. - Dabūt rokā? Bet tad viņi vispirms ir jānoķer. - Par ķeršanu nav runas. Es uzzināšu,
kas ved, kad ved un kam ved, pēc tam aiziešu uz policiju un teikšu: «Vienam kungam mugursomā ir miljons paštaisīto.» - Cēla rīcība. - Paldies, priekšniek! Jā, starp citu, Latvijas-Japānas biznesa firma «Latjapbiz», kam viltotie dolāri nodara ievērojamus zaudējumus, izsludinājusi prēmiju. Tam vai tiem, kas sniegs precīzas ziņas par paštaisīto papīrīšu importētājiem, izmaksās desmit tūkstošus īsto papīrīšu. Bet tas, protams, nav galvenais. Galvenais ir ētiskais aspekts. - Bez šaubām. Vai jums ir konkrēta informācija? - Nē, nav. Es vienīgi zinu, ka zaļos papīrīšus ieved lielās partijās un te sazortē. Daļa paliek Rīgā, daļa aiziet uz poļiem. Ieved tikai sīkos, desmit un
divdesmitniekus. Tas tagad būtu viss, ko es zinu. - Maz jūs zināt, maz. Ar tādu informācijas nabadzību jūs zaļo papīrīšu taisītājus neatradīsiet. Majors Āmuriņš skatījās uz Pekinas Sunīti, un Pekinas Sunītis skatījās uz majoru Āmuriņu! - Bet kāpēc tieši man viņi būtu jāatrod? Ejiet uz policiju! - Tas būs pa tukšo. Tur šobrīd nav īsto. Starp mums runājot, slēgtā tipa iestādē ir sastādīts gudrāko, piedodiet, mentu reitings. Jūs esat pārējiem tālu priekšā. - Nu, nu! - Tas ir speciālistu viedoklis, priekšniek. Un neaizmirstiet, ka viņiem nav vajadzības kādam pielīst. Jums jau
vismazāk, jūs taču esat pensijā! - Godātais viesi, es patiešām esmu pensijā, un pensionēti policisti naudas viltotājus neķer Ja viņi grib nodarboties ar detektīva praksi, viņiem jāizņem patents. - Par ķeršanu taču nav runas! Jums absolūti nekas nebūs jādara, jūs mani vienīgi konsultēsiet. Un pateicības algu mēs dalīsim uz pusēm. Majors Āmuriņš uzsita Pekinas Sunītim uz pleca. - Malacis! Jūs visu esat izdomājis, izņemot mazu sīkumiņu - vai es tam piekritīšu. - Bet kāpēc ne? Man, priekšniek, vecajā profesijā ar dokumentiņiem strādāt būs grūti, redze par švaku, vajadzēs atkal sākt gleznot septiņpadsmitā gadsimta svētbildes. Taču konkurence tagad ir
milzīga, tāpēc ārzemnieki kļuvuši ārkārtīgi aizdomīgi, bildes viņi pēta un skatās cauri ar mākslīgiem stariem. Nē, ja es neatrodu zaļo papīrīšu taisītājus, mani gaida posts un nabadzība! - Saprotiet, godātais viesi, jūsu iecere ir nereāla. Informācijas nekādas, pieturas punktu nekādu, raustīšanās pa tumsu, un tikai. Vai par to jūs esat domājis? - Vairāk nekā gadu! Viss ir izpīpēts līdz pēdējam sīkumam! Es jūs lūdzu, priekšniek, padomājiet jūs arī! Vai man būtu atļauts rīt piekāpt vēlreiz? - Ir atļauts. Piekāpt var vienmēr. Pekinas Sunītis kļuva priecīgs, jo majors Āmuriņš atvadoties viņam uzdāvināja burkānu buntīti. Diezgan lielu buntīti.
Ja cilvēks pamostas nosalis, viņš saka smagu vārdu. Ja viņam, galvu paceļot, pasaule sāk griezties, viņš saka ļoti smagu vārdu. Ja viņam turklāt ir nozagta mašīna ar trim piķa mucām, viņš saka tik smagu vārdu, ko uzrakstīt nav iespējams. Un Ķirmītis pamodies teica tieši šo vārdu, taču, par laimi, neviens to nedzirdēja - tuvumā atradās vienīgi Piena Zobs, bet tas vēl nebija nācis pie sajēgas. Metās jau krēsla, tāpēc apkārt neko skaidri nevarēja redzēt. Reizi pa reizei pazibēja gaisma un kaut kas norūca. Skaidrs, tur garām pa šoseju brauc mašīnas. Un vēl bija skaidrs, ka Ķirmītis un Piena Zobs ir ievilkti krūmos - ja izstiepa roku, varēja sataustīt durstīgus žagarus. Laikam mežrozes. Nolādēts, nauda un mašīnas papīri,
protams, ir nofenderēti. Nē, nav vis! Iebāzis roku azotē, Ķirmītis sataustīja kabatas portfeli. Stop, nu vairs neiet gali kopā! Ja fenderē mašīnu un uzpūš šoferim, tad noteikti tiek izčamdītas arī viņa kabatas. Un nav vēl pasaulē redzēts, ka fendermaņi atstātu naudu. Izskaidrojums var būt tikai viens - viņiem ir briesmīgi degusi pakaļa. To var saprast, pa šoseju mašīnas brauc strīpām vien, tāpēc ilgi muļļāties nedrīkst. Vispirms jāatrauj abās pusēs kabīnes durvis, lai izvēdinās. Pamēģini līst kabīnē, kur vēl smird pēc gāzes, un tu nogāzīsies kā beigts zirgs. Kad gaiss ir tīrs, nopūstos večus izrauj ārā, ievelk krūmos, un tas darbiņš padarīts. Jā, tā viņi ir nostrādājuši, un tagad tu, cilvēks, vari bļaut ar abiem galiem, nekas vairs nelīdzēs. Pagalam
mašīna, pagalam piķa mucas ... Ķirmītim pār muguru noskrēja vēsas skudriņas. Vo vells, nu vienreiz ir bļodiņa pilna ar mēsliem un pāri vēl paliek! To Piena Zobs viņam trīs reizes bija iebļāvis ausī: «Tās mucas mums jāsargā vairāk nekā savi pauti! Pielēca?» Te nu ir tā sargāšana... Jā, pieļauta kļūda, rupja kļūda! Bet ko tik daudz stenēsi, Ķirmītis nav slima govs, viņš sliesies stāvus un... Oi, oi. tiklīdz paceļ pauri, pasaule gāžas apkārt! Ķirmītis aizvēra acis. Ja tā prātīgi padomā, viņam galvu nost neskrūvēs. Kas viņš ir? Šoferis un tikai. Viņam uzsvilpa Piena Zobs, viņam piedāvāja šanci, viņam deva lielu naudu, un viņš teica: «Atiet!» Lika braukt riņķī pa Slāviju, un viņš brauca. Lika klausīt un nepļurkstēt pretī,
viņš klausīja un nepļurkstēja. Ko jūs vēl kungi, no Ķirmīša gribat? Tās atbilda patiesībai. Ķirmītis patiešām bija kārtīgs puika. Stūrēt viņš prata normāli, varbūt pat drusciņ labāk par citiem. Un vēl viņš prata turēt muti, bet cilvēku, kas prot turēt muti, zināmās aprindās vērtē ļoti augstu. Tādam cilvēkam var uzticēt kravu, par kuru neviens it neko nedrīkst zināt. Tāda cilvēka priekšā džentlmeņi var durties, šauties un žņaugties, viņa priekšā pasaule varat bojā, bet viņš neko nezinās, neko nebūs redzējis, un neko nebūs dzirdējis. Tieši šīs ārkārtīgi vērtīgās neredzēšanas un nedzirdēšanas dēļ Ķirmītim uzticēja stūrēt mašīnu ar trim piķa mucām kravas kastē. Uzticēja... Bet nu vairs nebija ne mašīnas, ne piķa mucu, bija vienīgi Piena
Zobs, kas gulēja tepat blakus, un lopiski krāca. Pagāja stunda, kamēr Ķirmītis spēja uzslieties stāvus. Tā, un tagad jāsāk bakstīt augšā Piena Zobu. Celies, ļumīgā miesa, celies! Pagāja vēl stunda, un tikai tad viņš sāka vārstīt ačteles. Tiklīdz tas bija noticis, Piena Zobs uzrausās sēdus. Dulls gan vēl bija, muldēja galīgi šķērsām. - Kāds šmataks mani šite ir ievilcis? Tūlīt es pūtīšu. Kas tās par svešām sievietēm? - Mašīnu nofenderēja! - Ķirmītis viņam uzsauca. - Mašīnu! Kur nu, Dieviņ! Piena Zobam līdz saprašanai vēl bija tālu, viņš kaut ko ķērca par galvas sasišanu, saindētu šņabi un vecām olām. Pamazām Piena Zobs tomēr
sāka atjēgties un, kad drūmā patiesība aizgāja līdz viņa saprašanai, uzbļāva Ķirmītim: - Tu, pakaļa, pie visa esi vainīgs! Es tev teicu - žagata pār ceļu pārlaidās! Oi, iekšas tūlīt nāks ārā! - Nebauro! - Ķirmītis aizrādīja. - Vēl tevi uz slaktūzi nedzen. - Es tāpat nosprāgšu. Briesmīgu draņķi tas šmataks mums ir uzpūtis. Nekas, nekas, nekur viņš nepaliks! Es ar viņu mīļi parunāšu, vai, cik mīļi! - Papriekš viņš ir jādabū rokā. - Dabūsim, dabūsim! Un tad viņam tiks iedota atslēga, smuka atslēdziņa! Ķirmītis drusku sarāvās. Viņš zināja nolādēti labi, ka Piena Zobs pa tukšo nemuld. Tātad būs slapjā lieta .. . E kāda viņam tur daļa? Ne viņi ko redzēs, ne
dzirdēs. Bet tas jauneklītis, kas iegrūda mašīnas kabīnē gāzes baloniņu, tas ilgi maizē vairs nekodīs. Par to šaubu nevarēja būt, jo Ķirmītis Piena Zobu pazina. Un ne jau viņš vien! Piena Zobi savā nozarē bija speciālists, ja tā var izteikties. Viņš deva atslēgas. Kādas atslēgas? Debesvalstības, mīļie, debesvalstības! Taču izbīlim nav iemesla - tie, kam Piena Zobs deva iespēju atslēgt paradīzes vārtus, nebija kārtīgi cilvēki, tie bija pēdējie draņķi un mēsli. Starp mums runājot, atslēgu došana notika par zināmu atlīdzību. Netrūka džentlmeņu, kas Piena Zobam bāza kabatā dolāru paciņas un laipni sacīja «Še, ņem un nopērc sev konfektes! Pēc tam iedod vienam šmatakam atslēgu!» Nē, Piena Zobs tā nebija ar mieru! Vispirms kungi, esiet tik
laipni un pārlieciniet Piena Zobu, ka attiecīgais šmataks patiešām ir pēdējais draņķis un mēsls, tikai pēc tam varēs būt runa par atslēgas došanu. Tikai pēc tam! Bieži vien Piena Zobs uzklausīja džentlmeņu paskaidrojumus, padomāja un pakratīja galvu. Jā, tas šmataks, protams, ir draņķis, taču viņa draņķība nav pietiekami liela, tāpēc es tur neko nevaru līdzēt. Pardon, un kratieties tālāk! Ir vēl viens apstāklis, kas liek atturēties no pārāk bargas Piena Zoba kritizēšanas. Viņš skaidri zināja, ka cilvēka likteni jau iepriekš izlemj augstāki spēki. Tātad, ja kādam Piena Zobs iedod atslēgu, tad vainot vajag nevis Piena Zobu, bet augstākos spēkus, kas tādu likteni attiecīgajai personai ir izlēmuši. Ja kāds to nesaprot, tad viņam, pardon, nav
smadzenes, bet dubļi paurī! Diemžēl personu ar dubļiem paurī pasaulē netrūkst, tāpēc Piena Zobam bija nācies diezgan ilgi sēdēt aiz čuguna gardīnēm. Bet nav ļauna bez laba sēdēdams viņš iepazinās ar svētu sirmgalvi, kas cieta ticības dēļ. Un sirmgalvis viņam darīja zināmus daudzus ļoti svarīgus noslēpumus, no kuriem svarīgākais bija par gaismu. Ja kādreiz tu esi postā un nezini, ko darīt, tad nevajag trīcēt, nevajag Dievu zaimot, bet gaidīt gaismu no augšas. Īstajā brīdī gaisma nāks pār tevi, tu visu redzēsi un zināsi, kas jādara. Patiešām Piena Zobs vēlāk par to pārliecinājās neskaitāmas reizes. Vienmēr, kad viņš bija nonācis strupceļā un nesaprata, ko tālāk darīt, pār viņu no augšas nāca gaisma, viņš tūdaļ saskatīja
izeju, rīkojās bez kavēšanās, un viss bija pa pirmo. Ja paskatījās uz Piena Zoba ļumīgo rumpi, varēja rasties šaubas, vai atslēgu devēja amatam viņš ir īsti piemērots - asie džekiņi pirmajā tešanās reizē tādu gaļas kasti sabakstīs kā sietu. Bīstami maldi! Cilvēki, kas tā domā, vairākkārt bija mēģinājuši viņu novākt un smagi apdedzinājušies. To var izskaidrot ļoti vienkārši - Piena Zoba reakcija par sekundes desmitdaļu apsteidza asos džekiņus. Ar to pietika. Kamēr viņam sita, viņš jau bija iesitis, kamēr viņu dūra, dūrējs dabūja drusciņ pa sprandu un vairāk negribēja, jo miroņi, redziet, nekad nav vairāk gribējuši. Pēdējos gados nācis modē mērkaķoties pakaļ visādām karatē, kung-fū un nindz-jū, ākstībām. Piena Zobs
tam spļāva virsū, viņš atzina tikai vienu, pašu elementārāko un tūkstoškārt pārbaudīto gājienu - vispirms, tankš, pa vēderu, un, kad sistais instinktīvi noliecas uz priekšu, trahs, ar plaukstas malu pa sprandu. Tas izklausās pilnīgi neticami, ka ļumīgs cilvēks, kas prot tikai vienu, pašu primitīvāko cīņas paņēmienu, momentā nosit jebkuru karatē lielmeistaru. Tankš, un skaitās! Pateicoties viņa zibenīgajai reakcijai, džentlmeņi Piena Zobu angažēja ne tikai atslēgu došanas uzdevumiem vien, viņu lūdza arī pavadīt vērtīgas kravas un sūtījumus. Šajā gadījumā pie slavenā Piena Zoba bija griezies Briljanta Bērniņš. Viņš runāja īsi un skaidri: - Gādā, lai mucām neviens taustekļus pa ceļam klāt neliek. Ja kāds pieliks,
Caurspīdīgais būs dusmīgs. Saprati? - Nerausties, - Piena Zobs, atbildēja. - Mucas tiks turētas acīs. Turētas acīs ... Nolādēts, šitādu ūdeni gāzt! Kad šmataks skrēja mašīnai klāt, Piena Zobam vajadzēja savā pusē pagrūst kabīnes durvis vaļā. Tiklīdz parādītos baloniņš, viņš gāztos ārā, un tad, varat ticēt, tās lietiņas tagad karātos pavisam citādi. Jā, ko nu vairs, Briljanta Bērniņš no viņa prasīs mucas vai galvu. Tātad, vajadzēja dabūt atpakaļ mucas. Bet kā? Par to Piena Zobs smadzenes nelauzīja, īstajā brīdī pār viņu nāks gaisma, un viņš visu redzēs. - Lienam ārā! - Piena Zobs uzbrēca Ķirmītim un lēnām piecēlās. - Balsosim mašīnu! Mašīnu nobalsot viņiem, protams,
neizdevās. Kurš šoferis būs tik traks un nakts laikā uzlasīs no šosejas divus pieļurbājušos tēviņus! Tā nu tas bija - ne Piena Zobs, ne Ķirmītis stabili nostāvēt vēl nespēja. Un tomēr viņi drūmā neatlaidībā balsoja katru mašīnu. Bija jau pāri pusnaktij, kad atradās neprātīgais, kas pieturēja un atļāva viņiem iekāpt kravas kastē pie cūkām, kurām rīt pašā agrumā vajadzēja Rīgā iebraukt pa kautuves vārtiem. Protams, tādā veidā pārvadāt pasažierus ir aizliegts, taču šoferis pret grīļīgajiem večiem juta zināmas simpātijas, jo pats nebija skaidrā. Otrā diena Kamēr Piena Zobs un Ķirmītis rāpās kravas kastē, Okultajā templī tika izsaukts elles ķēniņš Lucifers. Izsaukšanas brīdī tempļa mistēriju zālē atradās četri
klātesošie - tempļa priesteriene, medijs, sirma dāma un sirms slikti audzināts kungs. Abas sirmās personas bija klienti, kas gribēja elles ķēniņam Luciferam lūgt informāciju un padomu. Kāpēc sirmo kungu var uzskatīt par slikti audzinātu? Tāpēc, ka templī viņš atļāvās smīnēt un ironiski krekšķēt, bet tas bija nepieklājīgi. Ja kāds netic pārdabisko spēku eksistencei, lai viņš uz okultiem tempļiem neiet, bet, ja iet, lai izturas pieklājīgi. Taču sirmā kunga uzvedību zināmā mērā var noprast - viņš uz templi bija atvests pret paša gribu. Tas notika tā. Pirms divām nedēļām nezināmi ļaundari nozaga sirmā kunga mašīnu, vēl puslīdz labu žiguli. Policija, protams, noplātīja rociņas. Sludināšana pa televīziju un
avīzēs, ka cietušie ir gatavi maksāt pateicības algu ikvienam, kas sniegtu kādas ziņas, palika saucēja balss tuksnesī. Sirmais kungs un sirmā kundze pamazām sāka aprast ar domu, ka viņi savu žigulīti turpmāk redzēs vienīgi rozā sapņos, bet notika brīnums. Nelaimīgajiem piezvanīja nepazīstams cilvēks. Kur atrodas nozagtā mašīna, viņš nezināja, taču tam nebija būtiskas nozīmes. - Ir kāds, kas visu var pasacīt, nepazīstamais kungs teica. - Man arī bija nozagta mašīna, un man pasacīja, kur tā atrodas. Jā, pateica precīzu adresi! Pie telefona bija sirmā kundze, un viņa, to dzirdēdama, ārkārtīgi uztraucās. Ak Dievs, kur ir tas labdaris, kas visu var pasacīt, un cik viņam jāmaksā? Atbilde bija ļoti pārsteidzoša - labdaris ir
Lucifers, jā, elles ķēniņš Lucifers, un viņš savas konsultācijas sniedz Okultajā templī, adrese tāda un tāda. Jāmaksā nav nekas, vienīgi jāziedo templim piektā daļa no mašīnas pašreizējās vērtības. Taisnība, tas nav maz, bet labāk ziedot piekto daļu nekā zaudēt visu. Blēdība? Pilnīgi izslēgts - jāziedo tikai pēc mašīnas atgūšanas... Sarunai sekoja neliels ģimenes skandāls. Sirmais kungs paziņoja, ka prātu viņš, paldies Dievam, pagaidām vēl nav izkūkojis, tāpēc pie pesteļotājiem neies. Sirmā dāma atbildēja ļoti īsi - tu iesi gan! Tūlīt sākās diskusija, kas pārauga kliegšanā. Es negribu kļūt pār pasaules mērkaķi! Bet es negribu palikt bez mašīnas! Neprasi no manis neiespējamo! Bet tu visu mūžu esi bijis egoists! Nekās cits neatlika, kā lietas izlemšanu nodot
ģimenes padomei, kurā piedalījās sirmais un ārkārtīgi uztrauktais kungs, sirmā un ārkārtīgi uztrauktā kundze, divas meitas un divi znoti. Diskusija bija karsta, bet beidzās ar kompromisu. Protams, garu saukšana ir ākstīšanās, taču intereses pēc var pamēģināt. Neviens jau pa galvu nesitīs, vai ne? To sirmais kungs nevarēja apstrīdēt - okultos seansos pa galvu tiešām neviens nesit. Tātad jautājums bija izšķirts, un sirmā kundze diskusijai pielika punktu. Mēs iesim, un tūlīt pat! Bez pretī murkšķēšanas! Ja saprātīgam cilvēkam jautātu, kāds, pēc viņa domām, izskatās okultais templis, saprātīgs cilvēks atbildētu apmēram tā: «Tas ir celts no melna marmora, sienās iekaltas asinssarkanas kabaliskās zīmes, tempļa iekšpusē zārkos iekrauti
miroņkauli un apkārt tiem laidelējas vampīri.» Aplam, mīļie, pilnīgi aplam! Okultais templis, pie kura vārtiem klauvēja sirmais kungs un kundze, it nemaz neatšķīrās no gluži parastām Rīgas priekšpilsētas mājiņām. Taisnība, mājiņa bija vecmodīga un blakus tai auga simtgadīga liepa, tāpēc ļoti iespējams, ka siltās vasaras naktīs ap templi patiešām kaut kas laidelējas, bet jāšaubās, vai tie ir vampīri. Ielas pusē gar diezgan augstu dēļu žogu stiepās nātrēm aizaudzis grāvis, rotāts ar pāris sarūsējušām bļodām un vanniņu. Vārti bija pamatīgi, bez jebkādiem uzrakstiem vai norādēm. Ar dzeltenu krāsu uzvilkts mājas numurs, un tikai. Pie vārtu staba drāts galā karājās tāds kā sprungulis, kā raujamais. Sirmais kungs tūlīt saprata, ka
minētais kareklis ir domāts zvanīšanai, un enerģiski to pa raustīja. Pēc zināma laiciņa aiz vārtiem iedunējās smagi soļi, tie atvērās un sirmā kunga priekšā stāvēja tempļa priesteriene, varena, lai neteiktu titāniska auguma dāma. Viņas āriene bija padrūma - melni, iesirmi mati, tumšsarkans lakats, ap pleciem melns apmetnis un kājās melnas kurpes. - Es jūs uzklausu, ak, cilvēki! priesteriene sacīja dobjā un ļoti noslēpumainā balsī - Mums ir nozagta mašīna, - sirmā kundze nedroši atbildēja. - Esiet tik laipna, palīdziet. - Šobrīd planētu stāvoklis ir visai nelabvēlīgs, Saturns aizēno Jupiteru un četras lielas komētas veido krustu. Es nezinu, vai mēs dzirdēsim balsis, ak,
cilvēki! - Bet varbūt mēģināsim ... Mēs tai mašīnai septiņus gadus naudu krājām! Tas ir sarkans žigulis, ko nozaga pie Bastejkalna. Priesteriene domāja. - Labi, mēģināsim, - viņa pēc domāšanas sacīja. - Atnāciet pusnaktī, bet neņemiet līdz ne ieročus, ne zeltu, ak, cilvēki! Un tieši pusnaktī sirmā kundze un sirmais kungs atnāca atkal. Lai novērstu nepatīkamu pārpratumus, kungs bija nopietni brīdināts, lai garu saukšanas laikā viņš tur muti un neuzdos muļķīgus jautājumus. Ja sirmais kungs kaut ko zaimīgu pasacīs, sirmā kundze tūlīt sāks raudāt. Lūk, viņa jau paliek validolu zem mēles.
Vai nu šī vai cita iemesla dēļ sirmais kungs no provocējošu jautājumu uzdošanas atturējās, toties viņš ironiski smīnēja. Lai visi redz, ka viņam šeit bijis jānāk, pakļaujoties citu gribai, taču pesteļošanai viņš netic un neticēs! Priesteriene ieveda klientus mistēriju zālē, kas atgādināja gluži parastu istabu. Tur, protams, nebija ne zārku, ne ģindeņu, kas par muļķībām! Tur bija ar sarkanu drēbi pārklāts galdiņš, ērts klubkrēsls, divi parasti krēsli, postaments ar kristāla lodi, sveci un galvaskausu. Par to nav jāuztraucas, jo okultajos tempļos galvaskauss ir nepieciešams, tur nu nekā nevar darīt. Logam bija aizvilkti aizkari, taču svece dega, tāpēc taustīties pa tumsu nevajadzēja. - Sēstieties, ak, cilvēki! -
priesteriene teica un norādīja uz abiem krēsliem. - Tieši pusnaktī viņš ienāks, un mēs sauksim Ēnu Valdnieku. Kas ienāks, to klienti nezināja, un sirmajai kundzei kļuva drusku baigi. Viņa sāka stāstīt, kad mašīna nozagta un kādos apstākļos tas nolicis. Priesteriene pacēla roku. - Ēnu Valdnieks visu zina, viņam nekas nav jāskaidro. Un tagad iegrimsim meditācijā, ak, cilvēki! Meditācijā iegrima vienīgi priesteriene, sirmais kungs joprojām smīnēja, bet sirmā kundze palika zem mēles otru validola tableti. Kaut kur pulkstenis sita divpadsmit. Atvērās durvis, un ienāca medijs, vārgs cilvēks ar cikeļbārdiņu un mocekļa seju. Viņš paklanījās, apsēdās klubkrēslā un
aizvēra acis. Sirmais kungs ironiski nokrekšķinājās. Sirmā kundze nekavējoties viņam iegrūda dunku sānos rimsties, muļķi! - Ja Ēnu Valdnieks ieradīsies un runās ar medija muti, tad nebīstieties, ak, cilvēki! priesteriene savā noslēpumainajā balsī sacīja. - Jums it nekas ļauns nenotiks! Tad viņa pacēla rokas un baigi iekliedzās: - Lucifer! Mēs tevi saucam, Lucifer! Nekādas atbildes. Vēl baigāks kliedziens. Nekādas atbildes. Pavisam baigs kliedziens. Sirmais kungs atkal gribēja ironiski krekšķināt, bet atskanēja smiekli. Šaušalīgi, sātaniski smiekli, tie lika drebēt locekļiem un stindzināja sirdi. Vēl baigāka par smiekliem bija medija
seja. Sveces spokainajā gaismā spīdēja platas, izvalbītas acis, tās bija ārprātīgas acis, kas sirmajam kungam uzreiz izdzina krekšķināšanas tieksmi. Tiklīdz sātaniskā smiešanās apklusa, priesteriene kliedza atkal. - Lucifer, vai tu esi klāt? Jautājums, protams, bija lieks, šaušalīgā smiešanās nepārprotami apliecināja, ka elles ķēniņš noteikti ir klāt, taču priesteriene uzskatīja par vajadzīgu ievērot pieklājības normas un apjautāties. Par atbildi atskanēja rēciens. Nu vairs šaubu nevarēja būt, Lucifers noteikti bija klāt! Saruna kļuva lietišķa. - Lucifer! Cilvēkam, kas atrodas tavā templī, ir nozagta vieglā mašīna. Tu zini, kur tā atrodas! Jel pasaki mums to, ak Lucifer!
Un Lucifers ar medija muti sāka runāt. Patiesībā tā nebija runāšana, tā bija tarkšķēšana, vārdi tika izkliegti neticamā ātrumā: - Ača, rača, šrā, šrā! Omnia, momnia, bomnia, fū! Kloaka, bloaka, kaļ, kaļ, paka], konslio, ponsilio, doz, doz, švandoz! Bene, fene, žene! Brak, brak, čabrak! Tālāk Lucifers vārdus sāka bērt ar tādu skubu, ka saprast tos vairs nebija iespējams. Tad sekoja rēciens un iestājās klusums, baigs šausminošs klusums. Klusumu pārtrauca priesterienes balss. - Mēs pateicamies tev, ak, Lucifer! Līdz ar to saruna bija beigusies. Priesteriene nolaida paceltās rokas un pagriezās pret klientiem. - Jūsu mašīna atrodas Rīgā, Purķu
ielā, šķūnītī ar bleķa jumtu, ak, cilvēki! Klienti pirmajā brīdī neko neatbildēja, viņi bija pārāk saviļņoti. Sirmā kundze, dziļi iztrūkusies, skatījās uz mediju, kas joprojām sēdēja kā sastindzis un vērās nebūtībā stiklainām acīm. Ak Dies, vai tas cilvēks nav miris? Ūja, kāpēc miris! Medijs nemaz nebija miris, viņš pamazām sāka nākt pie sajēgas un sašļuka kā balons, kam izlaiž gaisu. Sirmais kungs lēnām piecēlās. Viņš vairs nesmīnēja, par krekšķēšanu nemaz nerunājot. Sirmā kundze brīdi minstinājās, jautāt vai nejautāt. Nē, tomēr jāpajautā! - Sakiet, lūdzu, vai tam, ko mēs dzirdējām, var ticēt? - Jā gan, ak, cilvēki! - priesteriene atbildēja. - Melo vienīgi mirstīgie, astrālās būtnes nemūžam!
Tātad Purķu ielā, šķūnītī ar bleķa jumtu... Roland, vai tu dzirdi? Sirmais kungs sarāvās. - Jā... jā, protams! - Tad vajag rīkoties bez kavēšanās! Viņi var aizdzīt mašīnu citur! - Var aizdzīt, var ... Izskatījās, ka sirmais kungs ir pārāk iztrūcies, lai redzēto un dzirdēto spētu apjēgt. Sirmā kundze viņam iedeva validola tableti, un viņš to tūdaļ palika zem mēles. Okultā tempļa klienti nebija vienīgie, kas tolaik negulēja, aizmigt nevarēja arī majors Āmuriņš. Te, dārza mājelē, viņš parasti gulēja kā pravietis, ko nespēj traucēt ne odi, ne suņi, ne briesmīgi sapņi. Un kāpēc lai majors Āmuriņš negulētu? Viņam vairs nav jāķer žuļiki, noķertie nav jāpratina un nav jādomā, kā dabūt rokā
nenoķertos. Majors Āmuriņš varēja gulēt mierīgi, un to viņš arī darīja. Bet tonakt miegs aizlaidās kā izbiedēts zvirbulis. Pēc sarunas ar Pekinas Sunīti majoram Āmuriņam par dīvaino viesi bija jādomā atkal un atkal. Kāda ārprātīga iedoma - absolūti bez jebkāda pieturas punkta ķert dolāru viltotājus, lai tiktu pie pateicības algas! Bet varbūt iedoma nemaz tik ārprātīga nav? Varbūt Pekinas Sunītim ir šis tas tuvāk zināms! Nē, tad viņš nenāktu pie majora Āmuriņa, tad viņš samestos kopā ar kādu no bijušajiem lāģera kolēģiem un rīkotos uz savu roku. Ir vēl viena iespēja - tur, aiz dzeloņdrātīm, viņu izjokojuši, ņēmuši un vientiesītim iestāstījuši baltas blēņas. Un atkal nē! Majors Āmuriņš zināja ļoti labi, ka viltota valūta Latvijā ir
parādījušies vienmēr, un kāpēc lai tagad tas nenotiktu? Toreiz tā parādījās no Rietumu puses, un puslīdz droši varēja pateikt, ar kuru kuģi paštaisīti dolāri atpeldējuši, taču vedējus rokā nedabūja. Vienīgais, ko noķēra, bija zvejas flotes traļa meistars, bet izrādījās, ka viltotie dolāri viņam iesmērēti tur, viņā krastā, par slepus aizvestām dzintara krellēm. Un daudz jau to paštaisīto papīrīšu neparādījās. Ja arī ienāca lielākas partijas, tad tās klusi aizgāja uz mātušku pa tiešo. Otrā virzienā dolāri negāja, tas nebija dzirdēts. Viltoti rubļi no austrumiem gan ienāca, turklāt meistarīgi viltoti. Lai nu ko, bet naudas viltotājus agrāk ķēra cītīgi, un dažus arī dabūja rokā. Īstos meistarus gan ne, tie bija pārāk gudri, pārāk labi konspirējušies un
produkciju izlaida nelielos daudzumos. Reizēm, kad kļuva par karstu, viņi drukājamo mašīnu apturēja, pēc tam klusītiņām atkal laida vaļā. Daži stāstīja, ka mašīna klabot Taškentā, citi rādīja uz Odesu, Maskavu un vēl desmit vietām. Tā tas bija toreiz, kad majoru Āmuriņu aizvadīja pensijā. Bet tagad? Tagad, kad Krievijā plosās briesmīga inflācija, ar rubļu taisīšanu varētu noņemties vienīgi idioti, tas ir skaidrs. Kas vēl ir skaidrs? Veca patiesība - labs meistars savu amatu nepamet, it īpaši, ja amats nes milzīgu peļņu. Tātad, ar prātu spriežot, kaut ko viņi drukā. Un nevis kaut ko, bet valūtu. Visticamāk, dolārus. Ja paštaisītie dolāri no Krievijas ienāk, tad tos drukā vecie, labie rubļu meistari. Taču produkcijas izplatīšanas metodikā noteikti
jābūt izmaiņām. Agrāk rubļus ražotāji centās izmētāt pa visu savienību nelielās porcijās. Vienā vietā pāris sainīšu, otrā, trešā un tā tālāk. Turklāt neregulāri, lai - nedod, Dieviņ! kāds nevarētu paredzēt, kad gaidāms nākamais sūtījums. Paštaisītos papīrīšus laida apgrozībā vienīgi lielos veikalos, kur ir burzma un pūlis, kur kasē sēdošās dāmas nevienu maksātāju atcerēties nevar, jo to ir tūkstošiem. Ja vēlāk, kad nauda ir nonākusi bankā, izdodas kādu mājražojumu pamanīt, maksātāju rokā dabūt praktiski nav iespējams. Šaubīgu dolāru laišana pasaulē nav tik vienkārša. Daudzos maiņas punktos katru papīrīti apskata ar elektronisku aci, un tā pasaka nemaldīgi, vai papīrītis ir taisīts viņpus dīķa vai tepat, kādā
darbnīciņā. Tas rada nelielas neērtības, taču prātīgs cilvēks savu preci mierīgi var aizlaist melnajā tirgū, ja vien melnais tirgus attiecīgajā vietā ir pietiekami plašs. Rīgā, paldies Dievam, bija lieliskas valūtas aizlaišanas iespējas, turklāt te šiverējās melnie, respektīvi, dienvidzemju komersanti. Viņi Rīgā izandelēja savu preci, iepirka valūtu un izgaisa tālēs zilajās. Tātad Pekinas Sunīša vārdi, ka paštaisītie dolāri nāk uz Rīgu, no zila gaisa grābti nebija. Ļoti jauki, bet kāpēc par tādām problēmām nakts vidū būtu jādomā godīgam pensionāram? Kāpēc viņš nevar pagriezties uz otriem sāniem un sapņot savus bezvainīgos pensionāra sapnīšus? Tas bija ļoti savādi, jo majoram
Āmuriņam ar īpašām rūpēm kauties nevajadzēja. Viņa znots strādāja plaukstošā komercstruktūrā par tādu kā komercdirektoru, un sava kašķīgā sievastēva pensijas latiņiem blakus varēja nobērt vēl pāris sauju, nemaz ne juzdams, ka viņa kabata kļūst vieglāka. Tātad majora Āmuriņa laimīgās vecumdienas varēja ritēt bez jebkādām rūpēm, viņam bija iespējams nepārtraukti elpot svaigu gaisu, nodoties cildenajam dārzkopības priekam un atpūtas brīžos bagātināt savu garīgo pasauli ar grāmatu lasīšanu. Vientulība? Bet it nemaz! Pie viņa pietiekami bieži atbrauca sieva, meita ar mazbērniem, viņas priecājās par skaisto dārzu un apjautājās, vai papiņam ko nevajag. Turklāt tie nebija vienīgie viesi, šad tad majoru Āmuriņu apciemoja
pulkvedis Krišpaps. Tās nebija pieklājības vizītes - ai nē! Krišpapa apciemojums parasti sākās ar vārdiem: «Paklausies, vecais, man atkal ir kaklā viena ķēpīga lieta. Es tev pastāstīšu, un tu paprovē visu nolikt pa plauktiņiem!» Ne jau vienmēr majoram Āmuriņam tā salikšana pa plauktiņiem izdevās nevainojami, tomēr pareizo virzienu viņš pateica. Jā, bet tādiem vienatnē dzīvojošiem pensionāriem mēdz būt gari vakari, viņiem nav ar ko parunāties. Majoram Āmuriņam bija, ar ko parunāties, zem viņa dzīvojamā ķēķa, tā sauktā ķēķkabineta grīdas dzīvoja Džūlija, sirma, ļoti gudra un cienījama žurka. Arī Džūlijai bija nelāgs raksturs, viņa necieta tuvumā citas žurkas, dzīvoja lepnā vientulībā un katru vakaru iznāca no
pagrīdes, lai painteresētos, ko majors Āmuriņā viņai kaktā ir nolicis. Ja nolikto Džūlija atzina par labu, sākās nesteidzīga ēšana, ar vienu noteikumu - majoram Āmuriņam vajadzēja sēdēt mierīgi. Džūlijai nebija iebildumu, ka namatēvs ēšanā noskatās un apjautājas par viņas veselību, bet tuvoties viņš nedrīkstēja, to Džūlija uzskatīja par nepieļaujamu familiaritāti. Tātad majora Āmuriņa dzīve bija ļoti harmoniska un ļoti mierīga. Ja labi padomā, varētu pat teikt, ka viņa dzīve bija drusku par daudz harmoniska un drusku par daudz mierīga. Varbūt tieši tāpēc viņam tonakt miegs nenāca ne lūdzams. Ej nu sazini, bet aizmigt viņš aizmiga tikai piecos, kad ārā jau svīda gaisma un sāka čivināt zvirbuļi.
Pēc četrām stundām, tātad deviņos, pie Okultā tempļa vārtiem piebrauca žigulis. No tā izkāpa sirmais kungs, bet sirmā kundze palika mašīnā. Sirmajam kungam nācās raustīt zvanu četras reizes, un tikai tad iedunējās smagie soļi, tikai tad pavērās vārti un savā noslēpumainajā varenībā parādījās tempļa priesteriene. Šoreiz sirmais kungs nesmīnēja, šoreiz viņš diezgan zemu paklanījās un sniedza priesterienei polietilēna kulīti ar naudas sainīšiem. - Atļaujiet, kundze, jums izteikt visdziļāko pateicību! Jūs man ļoti palīdzējāt! Redziet, mašīna ir rokā! Priesteriene paskatījās uz žiguli, paņēma kulīti un, skumji smaidot, sacīja: - Es jums neko neesmu palīdzējusi, ak, cilvēk! Jums palīdzēja Lucifers.
Gluži pareizs šāds apgalvojums nebija, galvenie nopelni nozagtās mašīnas atrašanā bija nevis Luciferam, bet Misenei, jaunai, šarmantai un absolūti skaistai dāmai. Kā arī, protams Okultā tempļa priesterienei Etērijai Kukušvillī kundzei. Viņas tētiņš, ugunīgs un neparasti kvēls kalnietis, tūlīt pēc kara apprecēja gaišmatainu latviešu jaunavu, jo dienvidnieki neizprotamu iemeslu dēļ gaišmatainas dāmas vērtē ārkārtīgi augstu. Dažus mēnešus pēc kāzām jaunais vīriņš sāka just neizturamas ilgas pēc dzimtenes un pazuda Kaukāza virzienā. Viņa meita izauga līdzīga tētiņam - melnām, caururbjošām acīm, kas spēja suģestēt un ielūkoties dvēselē. Būtu ļoti dīvaini, ja dāma ar tādām acīm nekļūtu par augstākās
klases zīlnieci un pareģi. Jo vairāk tāpēc, ka suģestējošās Kukušvillī kundzes āriene bija ļoti impozanta. Ja jūsu liktenī ielūkojas sīka, izkaltusi būtne ar čiepstošu balstiņu, pārāk liela ticība viņas vārdiem nerodas. Bet, ja to dara kolosālu apmēru dāma, kas turklāt runā dobjā aizkāpa balsī, jebkuras šaubas par viņas pareģojumiem atkrīt pilnīgi un Etērija Kukušvillī kundze savas karjeras sakumā nākotni uzzināja, ielūkodamās maģiskajā kristāla lodē, un viņas vārdi vienmēr izrādījās pravietiski. Viņa runāja ļoti noslēpumaini, jo mūsu nākotne ir atkarīga no zvaigžņu stāvokļa, no liktens līnijām, no visādām komētām un zīmēm. Ielūkojusies kristāla lodē, viņa nekad neteica: «Tad un tad notiks tas un tas!» Nekā tamlīdzīga! Pareģojumi skanēja
ļoti noslēpumaini - ja jūsu ceļā nenostāsies tumša dāma, jūs satiksiet cilvēku, kas kļūs par jūsu likteni. Ja lielās planētas veidos krustu, viņa jūtas diemžēl būs nepastāvīgas. Viņa sirds piederēs vēl kādai... Daži varbūt sacīs, ka ļautiņi par miglainu runāšanu nemaksā. Ai nē, tāds viedoklis ir gluži maldīgs! Etērijai Kukušvillī kundzei darba netrūka. Netrūka tāpēc, ka visas klientes aizgāja no viņas priecīgi pacilātas. Lai arī cik miglaini viņa runātu, galvenā doma bija pilnīgi skaidra - par spīti visiem šķēršļiem, nodevībām un sliktajiem zvaigžņu stāvokļiem galu galā jūs būsiet laimīga. Un kas var būt jaukāks par gaidāmu laimi? Izklausās neticami, bet Kukušvillī kundzes teikto puslīdz regulāri nāca
uzklausīt arī dažas augstu, pat ļoti augstu sēdošu biedru likumīgi piereģistrētās sievas. Tieši šim apstāklim viņa varēja pateikties par iespēju piekopt savu amatu bez bailēm no vajāšanas. Tajos gados visas zīlnieces atradās stingrā stūra mājas uzskaitē, bet tās, par kurām augsti sēdošie biedri aizlika vārdiņu, varēja zīlēt mierīgi. Protams, šad un tad notika pārbaudes, pie Kukušvillī kundzes ieradās attiecīgi instruētās dāmas, bet Kukušvillī kundze kā augstākās kvalitātes rentgena aparāts instruētajām dāmām redzēja caur un cauri. Re, šitā vambolīte ir atklibojusi no turienes! Nu, ļoti patīkami, tūlīt mēs viņai apvārdosim zobus, tūlīt viss būs kārtībā! Un apvārdoja, un bija kārtībā instruētā dāma noziņoja, ka zīlniece ir pilnīgi apolitiska, pretpadomju
propagandu nedzen un izsaka vienīgi pozitīvas prognozes. Ja tā, tad iebildumu nav. Lūdzu, pilsone, lūriet savā kristāla lodē, kamēr jums nelabi paliek! Ko nu par nelabumu, ko nu par to! Daudz vairāk nekā nelabums Kukušvillī kundzi biedēja konkurence. Kad nāca lielās brīvestības laiki, zīlnieču, ekstrasensu un astrologu bari savairojās bīstamos apmēros. Lai arī ļautiņi masveidā sāka pievērsties mistikai, Kukušvillī kundzes klienšu skaits saruka, bet tikai uz brītiņu. Tiklīdz Okultajā templī tika atvērta maģiskā zāle un to sāka pagodināt ar savu ierašanos Lucifers, krīzei pienāca gals. Viss atkal bija štokos! Ar ko tad Lucifers sākumā nodarbojās? Ar konsultācijām. Viņš sniedza izziņas, vai tāds un tāds kungs pēc
savas nāves nav nonācis ellē. Par to galvenokārt interesējās atraitnes. Nomira, sacīsim, kādai kundzītei vīriņš, kas visu mūžu bija skrējis pakaļ svešiem brunčiem. Dabiski, ka atraitne gribēja zināt, vai viņas izlaidīgais mūža draugs nonācis augšā vai apakšā. Ikreiz pirms Lucifera izsaukšanas Kukušvillī kundze atraitnei uzmeta vērīgu actiņu. Ja kliente bija noraudājusies un sērās tērpta, tad viņas vīriņš pie Lucifera neatradās, tātad viņam vajadzēja būt tur, augšā! Bet, ja atraitne blenza uz Kukušvillī kundzi ar saltu čūskas skatienu, ja viņas balstiņa skanēja cieti un bardzīgi, Lucifers darīja zināmu, ka nelietīgais brunču mednieks sēž katlā kā mīļais. Atraitne bija gandarīta, viņa atriebīgi pasmīnēja un teica: «Nu ja, to jau varēja gaidīt! Cik, lūdzu, man jāmaksā?»
Katram inteliģentam cilvēkam ir skaidrs, ka izsauktie gari var runāt vienīgi ar medija muti, tātad Kukušvillī kundzei bija vajadzīgs medijs. Nekādu problēmu ja cilvēkam ir žūpīgs brālītis, kas prot sātaniski smieties, jautājums ir atrisināts. Patiesību sakot, medijs nebija Etērijas brālis, bet pusbrālis. Drīz pēc tam, kad viņas ugunīgais tētiņš aizlaidās Kaukāza virzienā, māmiņa apprecējās otrreiz, un Etērijai radās brālītis Leopolds, kas trīsdesmit piecu gadu vecumā bezcerīgi nodzērās. Etērija viņu pievāca savā paspārnē, un, kad radās ideja par Lucifera saukšanu, brālītis tika apmācīts medija amatā. Nekas īpašs viņam nebija jādara jāsēž ērtā klubkrēslā, sātaniski jāsmejas un jāpasaka daži vārdi. Tas viss! Ak jā, katru vakaru Leopoldam vajadzēja būt
pilnīgi skaidram, tā bija obligāta prasība, toties pēc okultā seansa viņš savā istabelē drīkstēja pielakties, nogāzties uz kušetes un gulēt līdz nākamās dienas vidum. Citiem vārdiem, viņam nācās ievērot regulāru dzīvesveidu. Leopolds to saprata, klausīja Etērijai uz vārdiņa. Ļoti jauki, bet kā Lucifers tik precīzi varēja zināt, kur atrodas nozagtās mašīnas? Pateicoties Misenei. Misene savulaik ieradās pie Kukušvillī kundzes un lūdza pateikt, vai viņai turpmāk vērts dzīvot vai ne. Tas bija neparasts jautājums, tāpēc Kukušvillī kundze uz Miseni paskatījās vērīgāk. Jauna un glīta dāma. Ļoti jauna un ļoti glīta. Gredzenotie pirkstiņi tik tikko trīc. Lūpiņas sakniebtas, un skatiens pilnīgi vienaldzīgs. Ehe, cālīt, tu savu vēso mieru
vari pakārt uz nagliņas, Kukušvillī kundze tev redz cauri un cauri - tu esi izmesta pār bortu! Labi, vispirms parunāsim mazdrusciņ. Sarunas sākumā Kukušvillī kundze uzlika dāmas trīcošajiem pirkstiņiem savu vareno roku. Tad nu tā, pirms ieskatīšanās nākotnē drusku, ieskatīsimies pagātnē. Citiem vārdiem, izkrati iekšas, cālīt, man tu vari uzticēties! Ja es nekļūdos, bet es nekļūdos nekad, tev pašreiz nav neviena, kam uzticēties. Pilnīgi pareizi, Misenei tiešām nebija neviena, kam uzticēties. Viņa paskatījās uz Kukušvillī kundzi, pāris reižu pamirkšķināja actiņas, likās - tūlīt ies vaļā lielais kauciens, bet negāja vis. Misene bija cieta dāma. Kā jau tas mēdz gadīties, viņas
traģēdiju varēja izteikt pāris vārdos - tie cūkas vīrieši. Viņi savā stulbumā nespēj saprast, ka Misene ir viena no vērtīgākajām Latvijas dāmām. Precīzāk izsakoties, vīrieši to spēja saprast, tik tas saprašanas laiciņš bija nenormāli īss. Pāris mēnešos kārtējā kunga jūtas apdzisa, un viņš, idiots tāds, aizskrēja pakaļ citai. Kāpēc, to Misene galīgi nespēja saprast. Skolā viņa bija meitene numur viens, visi puikas viņas dēļ juka prātā. Skolu viņa nebeidza, bet skaistās meitenes nav domātas, lai dienu un nakti zubrītos, viņām jādomā par nopietnākām lietām. Par piedalīšanos skaistumkonkursā, piemēram. Un Misene tur arī piedalījās, taču līdz finālam netika. Viņai kāju priekšā pašāva briļļains stulbēniuss, kas interesējās par viņas garīgo pasauli. Vai viņa ir
mācījusies dejot, vai prot gaumīgi ģērbties un atbildēt uz šiziķu jautājumiem. Ak, ja cilvēku grib noēst, tad iemeslu vienmēr var atrast. Tad, redziet, nav no svara, ka cilvēkam ir cirtaini mati, ideālas krūtis, lieliski gurni un kājas, pie kurām vīrieši masveidā krīt ceļos. Kāda sevišķi pretīga un iesirma čūska pārbaudes noslēgumā Misenei jautāja: «Bet ko jūs, jaunkundz, vispār protat?» Uz to Misene mierīgi atbildēja: «Es protu dzert šampanieti!» Un tā bija taisnība, šampanieti viņa tiešām prata dzert. Graciozi satvēra glāzi, pacēla, uzsmaidīja klātesošajiem kungiem un maziem malciņiem izdzēra. Skaisti izdzēra! Lai būtu kā būdams, par mis Latviju viņa netika, bet par Miseni gan - pēc konkursa neviens viņu citādi vairs
nesauca. Misene, un diezgan! Taisnība, pielūdzēju mazāk nekļuva, pat vairāk skaistumkonkursa dalībniece kā nekā, bet jūtas tam pielūdzēju baram nočūkstēja un izdzisa tikpat ātri kā agrāk. Lūk, tas arī bija tas iemesls, kāpēc Misene gribēja zināt, vai viņai ir vērts vēl dzīvot vai nav. Pēc iekšu izkratīšanas Kukušvillī kundze noglāstīja Misenes cirtaino galviņu un teica: - Labi, cālīt, paskatīsimies, kas tevi nākotnē gaida! Un, ko domājat, kristāla lodē skaidri varēja redzēt, ka Miseni gaida laime, slava un bagātība. Ļoti liela bagātība! Vai brīnišķā nākotne Misenei pavērsies pēc piecām minūtēm vai pieciem gadiem, tas kristāla lodē nebija saskatāms Tātad nav izslēgts, ka viņas ceļā vēl var būt ciešanas
un vilšanās, bet kāda tam nozīme? Galvenais taču ir zināms - pienāks laiks, un viss pareģotais piepildīsies! Lai nu kam, bet Kukušvillī kundzei tu, cālīt, vari ticēt! Kad pareģošana bija galā, Misene apjautājās cik viņai jāmaksā. Kukušvillī kundze no pieredzes zināja, ka šitādas klientes parasti ir pilnīgi uz sēkļa, tāpēc notika kaut kas neparasts - pareģone izņēma no atvilktnes piecsimtnieku un pasniedza to Misenei. Nebrīnies cālīt, lieta ir ļoti vienkārša - vecā Kukušvillī kundze grib tev pielīst. Viņa taču skaidri zina ka tevi gaida bagātība, tātad ir drošas cerības nākotnē saņemt atpakaļ desmitreiz vairāk. - Tūkstošreiz vairāk! - Misene iesaucās un nobučoja Kukušvillī kundzi.
Nu viņa patiešām ticēja, ka šitā milzīgā un resnā dāma ir ieskatījusies viņas liktenī pa īstam. Tātad Misene būs laimīga, slavena un bagāta. Kolosāli, vai ne? Kāda zīmīga sakritība - drīz pēc nākotnes zīlēšanas Misene iepazinās ar Lopārstu. Tas jau bija lidojums augšup. Lopārstam klausīja astoņi džekiņi, kas niekojās ar mašīnām, turklāt niekojās augstā profesionālā līmenī. Lopārsts - to nevar noliegt - bija puika ar veselu saprātu. Viņš ļoti labi redzēja, ka mašīnu fenderētāji Latvijā nupat ir savairojies baigi daudz, bet lielākā daļa strādā kā šinderi. Mašīnu pievākt viņi prot, bet ar to vēl, redziet, ir par maz! Ja tu nevari pievākto mašīnu fiksi aizlaist tālāk, tad neķeries klāt! Bet ko šinderi dara? Sametās kopā daži kretīni, pievāc mašīnu
un sāk bābas vizināt. Citi, vēl dullāki, pievāktās mašīnas dzenāja uz leišiem, uz krieviem, pie mellajiem uz Kaukāzu. Tur nu būs tie īstie pircēji, tur nu tev grūdīs feņas pa abiem galiem iekšā! Cik tu, muļļa, dabūsi par mašīnu bez papīriem? Trīsreiz pa purnu, vairāk neko! Lopārsta džekiņiem bija pavisam cita darba kultūra. Tiklīdz mašīnu pievāca, to tūlīt aizlaida Bizainajam. Starpniekam, citiem vārdiem sakot. Bizainais jau iepriekš zināja, kam vajadzīga mašīna, turklāt viņam rezervē bija noformētas dokumentu blankas. Ar visiem zieģeļiem un parakstiem! Atlika vajadzīgajās vietās ierakstīt dažus vārdiņus, dažus cipariņus, un mašīna lika pasniegta pircējam celofānā un pārsieta ar rozā bantīti. Lūdzu, ņemiet, te būs dāvaniņa par nieka naudiņu,
un te būs dokumentiņi, pilnīgi un galīgi īsti dokumentiņi! Lai jūsu sirsniņa, mīļais pircējiņ, ir mierīga, neviens suns it nekā aizdomīga nesaodīs! Protams, džekiņi tā varēja strādāt tikai tāpēc, ka viņus saturēja stingra roka. Kurš džekiņš neklausīja, kurš murkšķēja pretī, tas dabūja kārtīgi pa zobiem. «Es tevi, lops, no dulluma izārstēšu!» - tāda bija stingrās rokas devīze. Un izārstēja, taču pats ārstētājs dabūja Lopārsta iesauku. Bet viņu tas neuztrauca. Nekas, lai sauc kā grib, ja tikai darbiņš iet un mēslu nav. Ko nu par mēsliem runāt, džekiņi Lopārsta lieliskajā vadībā strādātu mūžību un trīs dienas, bet notika neparedzētais kļūdu pieļāva pats dievišķais Lopārsts. Liktenīgu kļūdu!
Kopš pasaules radīšanas dižas un valdonīgas personas savu uzmanību pievērš vienīgi skaistām dāmām. Par to, ka Lopārsts ir diža un valdonīga persona, šaubu nevarēja būt. Tāpat šaubu nevarēja būt arī par Misenes skaistumu, un Kukušvillī kundzes pareģojums sāka piepildīties. Laime, slava un bagātība, tā taču bija sacīts! Dāmai, ar kuru draudzējās pats Lopārsts, ir jābūt laimīgai. Slavena? Nu, protams, paša Lopārsta draudzene! Bagātība ... Vai Lopārsts bija bagāts? Smieklīgs jautājums, ja mašīnu pievācēju fīreram nebūs naudas, kam tā atļaujiet jautāt, lai nauda būtu? Jaukā, karstā un burvīgā draudzība ilga veselu mēnesi. Pēc mēneša Lopārsts pieļāva savu liktenīgo kļūdu - viņš sāka draudzēties Šanhajas Princesi, mazu
ieapaļu otrās zortes seksbumbiņu. To viņš nekādā ziņā nedrīkstēja darīt - ja Lopārsts Miseni būtu nomainījis pret superforšu dāmu, to Misene vēl varētu saprast, ja arī ne piedot. Bet Šanhajas Princese! Šī smirdīgā sūdu muša, šitā... Tālākos salīdzinājumus saprotamu iemeslu dēļ minēt nav iespējams, bet tas lietas būtību negroza. Tā nu Misenei nācās klusi samierināties ar demobilizāciju, jo Lopārsts greizsirdības lēkmes necieta tiklīdz kāda no viņa bijušajām dāmām cēla skandālu, tai pa zobiem un - lasies! Bet, ja demobilizētā dāma bija prātīga, draudzība epizodiski varēja turpināties, kāpēc gan ne? Ai, kā šoreiz Lopārsts kļūdījās - viņš neapjēdza, ka Misene nav parastā standartdraudzene, nē, Misenei bija čūska iekšā!
Pēc negulētās nakts majors Āmuriņš piecēlās tīri mundrs, izgāja dārzā, pabaroja zvirbuļus un paskatījās, vai kāds nav aplasījis viņa plūmes. Majoram Āmuriņam auga divas plūmes, viena dzeltenās, otra tumšās zortes. Savādi, ka tieši dzeltenās plūmes pievelk zagļus visvairāk, lai gan tumšās ir saldākas. Nē, plūmes neviens nebija aizticis, tātad neapzagtais dārza saimnieks varēja mierīgi paēst brokastis. Torīt viņam vajadzēja tikt galā ar divdesmit lielām, žāvētām reņģēm. Ja iepriekšējā dienā pirktās reņģes laikā neapēd, tās sadusmojas un sāk smirdēt. Divdesmit reņģes vienam pensionāram ir pārāk daudz, bet, ja atnāk viesis, problēma nerodas. Precīzāk sakot, viesis nevis atnāca, bet atbrauca ar simtdivdesmitpiecu
kubikcentimetru motocikliņu. Skaties, vakar ticis uz brīvām kājām, bet šodien jau brauc ar simtdivdesmitpiecu kubikcentimetru motocikliņu! Un tik smuki ģērbies! Mugurā ādas jaka, drusku gan apvalkāta, galvā zila ķivere, rokās cimdi un kājās pilnīgi jaunas krosenes. Njā, Pekinas Sunītim ir apgriezieni, to nu nevar noliegt. Motocikliņš atplirkšķināja brīdī, kad majors Āmuriņš sēdās pie brokastu kluča. Viņam palika ēst dārzā, tur gan nebija galda, toties pieliekami liels klucis, ko varēja aizvelt tur, kur spīd saulīte un pārklāt ar vaskadrānu. - Stumiet plirkšķi iekšā un nāciet šurp! - majors Āmuriņš uzsauca. Dzersim kafiju ar reņģēm! Majora Āmuriņa vārdi Pekinas Sunīti
aizkustināja. Viņš nebija cerējis, ka viņu lūgs pie galda, respektīvi, pie kluča, un cienās ar kafiju. Sēdēdams aiz drāšu žoga, cilvēks ātri iemācās saprast, kur ir viņa īstā vieta, un turas maliņā. Pekinas Sunītis samirkšķināja zilās, nevainīgās actiņas. - Pateicos, priekšniek! Pēdējo reizi īstu kafiju es dzēru pirms septiņiem gadiem. - Šī nav īsti laba, - majors Āmuriņš atbildēja un pasniedza Pekinas Sunītim tasīti. - Es to pirku Centrāltirgū, un man iesmērēja nostāvējušās pupiņas. - Nē, tā ir brīnišķīga, esmu patīkami pār steigts. - Tās reņģes jāapēd visas, - majors Āmuriņš sacīja, - ledusskapja man, redziet, nav Un pirkstus slaucīsim avīzē,
bet galvas un asakas metīsim zem krūma. Tur katru vakaru staigā ezis, viņš nokops. Jā, jūsu priekšlikumu es pār domāju. Pekinas Sunītis nolika tasīti uz kluča. - Es ceru, ir cerību stariņš! - Par stariņiem nav ko runāt, tā būs taustīšanās pa tumsu. - Jūs, priekšniek, uztaustīsiet! To es zinu. - Tas arī ir viss, ko jūs zināt. No kurienes paštaisītie dolāri nāk, nav zināms, un tas ir slikti. - No krieviem, priekšniek, no krieviem! - Bet varbūt caur krieviem, varbūt tos tais kaut kur citur. Kas ved, nav zināms, kam ved nav zināms, kas laiž melnajā tirgū, nav zināms, nekas nav zināms! - Jums ir pieredze, priekšniek!
- Bet nav palīgu! Ko tagad vajadzētu darīt? Paturēt acīs valūtas maiņas būdas, kurā ir aparāti īsto dolāru atšķiršanai no paštaisītajiem. - Un aizturēt visus, kas grib iesmērēt paštaisītos! - Ūja! Kāpēc aizturēt? Mainīt nāks tikai godīgi cilvēki, žuļiki būdām, kur ir pārbaudāmie aparāti, ar līkumu skries apkārt. Vai jūs saprotat, godātais kompanjon, mums jāaprunājas ar tiem, kam paštaisītie dolāri ir iesmērēti! Tikai tā var kaut ko uztaustīt! - Ļoti labi, mēs valūtas maiņas būdas paturēsim acīs! - Bet tikai vienu! Pie visām uzreiz stāvēt mēs nevaram! Tātad mūsu cerības kaut ko uztaustīt ir minimālas. - Un tomēr cerības ir!
Majors Āmuriņš pagrozīja galvu. - Cerības ... Cerības pagaidām pakārsim uz nagliņas un runāsim skaidru valodu. Pirmais. Iespēja, ka mēs kaut ko panāksim, ir minimāla. Otrais. Agrāk pie tik miglainas lietas es nebūtu ķēries. Trešais. Ja šodien es to daru, tad ar manu saprātu kaut kas nav kārtībā. Ceturtais. Tā ir traģēdija. Piektais. Jāsāk darīt kaut ko prātīgu, jāēd reņģes. Tā viņi arī darīja. Kad reņģes bija apēstas, galvas un asakas tika pasviestas zem krūma, kur tās vakarā nokopa ezis. Un reņģu vairs nebija. Tūlīt pēc tam, kad Lopārsts Miseni demobilizēja un sāka draudzēties ar Šanhajas Princesi, Misene ieradās Okultajā templī pie Kukušvillī kundzes, lai paziņotu, ka pareģojums par bagātību,
laimi un slavu tomēr nepiepildīsies, jo viņa tiks nodurta. Bet tas nekas, riebekli Lopārstu pēc tam tiesās par neskaitāmu mašīnu zagšanu un slepkavību. Viņam iedos augstāko, un viņš tiks nošauts kā kraupains suns. Stop, stop, stop! Kukušvillī kundze Miseni apsēdināja, noglāstīja viņai galviņu un palūdza izstāstīt visu no gala. Kas tas riebeklis Lopārsts tāds ir, ko viņš izēdis un kāpēc jānošauj kā kraupains suns. Misene izstāstīja pilnīgi visu. To, ka Lopārsts ar saviem džekiņiem fenderē mašīnas un aizlaiž Bizainajam, bet Bizainais tās uzsit gaisā kundēm. O, Misenei par Lopārstu un viņa noziegumiem ir zināms pilnīgi viss! Kādas mašīnas kad un kur viņš nofenderējis, un kam Bizainais tās uzsitis gaisā. Tagad to
uzzinās policija, un notiks tas, ka jānotiek - Miseni aiz atriebības nodurs, Lopārstu par to nošaus. Un amba! Nu, ļoti jauki, bet kādēļ tas Lopārsts jānostučī? Kāpēc viņš tik briesmīgu likteni ir pelnījis? Ak tā, te ir iejaukta viena sūdu muša, Šanhajas Princese! Viss skaidrs, jautājumu nav. Kukušvillī kundze bija cilvēks ar asu prātu. Viņa uzreiz saprata, ka Misenei ir zināms, kādas mašīnas nozagtas un kur tās atrodas. Tātad viņas maģiskā kristāla lode varētu palīdzēt šīs mašīnas atrast, vai ne? Nē, nevis kristāla lode, bet elles ķēniņš Lucifers - lūk, kas apzagtajiem palīdzēs! Tad nu tā, cālīt! Uz policiju tu neiesi un nestučīsi, pilnīgi izslēgts! Tu dzīvosi mierīgi tālāk. Un dzīvosi daudz labāk nekā sūdu muša respektīvi, Šanhajas Princese.
Katru mēnesi tu dabūsi trīsdesmit tūkstošus. Jā, jā, trīsdesmit tūkstošus! Bet ar vienu noteikumu - tu nedrīkstēsi ne dzert, ne pļurkstēt. Tam, ko mēs runājam, jāpaliek starp mums un tikai starp mums. Saprati? - Nē, - Misene atbildēja, un tā bija taisnība, viņa patiešām nesaprata it nekā. Bet lietas būtība bija ļoti vienkārša. Ja Kukušvillī kundzei par Lopārsta zagtajām mašīnām un mašīnu likteni būs puslīdz droša informācija, viņa sāks rīkoties. Ko viņa darīs? Viņa rūpīgi sekos sludinājumiem avīzēs, televīzijā un tā tālāk. Sacīsim, tādam un tādam kungam tad un tad, tur un tur ir nozagta tāda un tāda mašīna. Ja minētie dati sakritīs ar Lopārsta darbības rādītājiem, Kukušvillī kundze zinās, kurš ir tādas un tādas
nozagtās mašīnas likumīgais īpašnieks. Ko vēl viņa zinās? Pašu galveno - kur mašīna pašreiz atrodas. Apzagtā kunga telefona numurs sludinājumos vienmēr ir minēts, un ko tad vairāk vajag? Apzagtajam kungam piezvanīs cits kungs un pavēstīs, ka Okultajā templī notiek seansi, kuru laikā var precizēt nozagtu mašīnu tālāko likteni. Kas būs šis zvanošais kungs? Medijs, protams, Leopolds, Kukušvillī kundzes pusbrālītis. Savu vārdu viņš nenosauks, viņš uzdosies par cilvēku, kam šādā visnotaļ pārdabiskā veidā ir laimējies atgūt nozagto mašīnu, un ieteiks apzagtajam kungam iet to pašu celiņu. Tas viss! Vai Kukušvillī kundze Misenei savu ieceri izskaidroja? Nē, tas nebija vajadzīgs, tāpēc viņa vēlreiz noglāstīja
Misenes galviņu un sacīja: - Tev, cālīt, nekas arī nav jāsaprot, klausi mani uz vārdiņa, un viss būs brīnišķīgi! Šurp tu vairs nenāc, citādi mēs varam apdedzināties, Es tev iedošu vienas kosmetoloģes adresi, viņa savedīs kārtībā tavu fasādi un pateiks to, ko tev vajadzēs zināt. Bet tu viņai pasaki, kādas mašīnas tiek nofenderētas un kur tās paliek. - Un par to es dabūšu katru mēnesi trīsdesmit stabus? - Noteikti! Tie stabi tiks nolikti bankā uz tava vārda un grāmatiņa iedota tev. Bet atceries, ko es teicu: nedzer un nepļurksti! Notika tas, kam jānotiek - trīsdesmit tūkstoši Misenes atriebības uguni apdzēsa, ka nočūkstēja vien, taču Lopārstam Kukušvillī kundzes spožā ideja pēc
zināma laika maksāja galvu. Sākumā notikumi risinājās tieši tā, kā tiem vajadzēja risināties. Nezināms kungs apzagtajiem zvanīja un ieteica griezties Okultajā templī, bet tur savukārt Lucifers darīja zināmu mašīnas atrašanās vietu. Pēc laimīga fināla apzagtais ziedoja templim piekto daļu no atgūtās mantas vērtības, un visi bija apmierināti - apzagtais, Okultā tempļa personāls, Lucifers, Misene. It īpaši Misene! Protams, teorētiski pastāvēja iespēja, ka laimīgie nozagto mašīnu atguvēji var aizmirst savu morālo pienākumu ziedot Okultajam templim tik un tik. Nē, to viņi neaizmirsa vis! Lai gan mašīnu atguvēji bija pietiekami inteliģenti cilvēki, kas neticēja ne debesīm, ne ellei, Luciferu piešmaukt viņi tomēr baidījās. It īpaši pēc
tam, kad okultā seansa laikā bija dzirdējuši elles ķēniņa šaušalīgos smieklus. Kukušvillī kundzei pietika prāta, lai nesāktu pārāk vētrainu mašīnu atrašanas kampaņu. Lucifers mēnesī pateica vienas, reti kad divu nozagto mašīnu koordinātes, vairāk ne. Bet arī tas bija jauki, pat pārāk jauki, lai brīnišķais sapnis būtu mūžīgs. Viss, protams, notika ārkārtīgi slepeni, taču Kukušvillī kundze saprata, ka agri vai vēlu Lucifera pārdabiskās spējas atrast zagtas mašīnas kļūs zināmas plašam personu lokam, un tad vajadzēs domāt, ko darīt tālāk. Tieši tā arī notika. Agri no rīta, kratīdamies kravas kastē kopā ar cūkām un Ķirmīti, Piena Zobs par nozagto smago mašīnu ar piķa mucām daudz nebēdāja.
Gan jau par viņu nāks gaisma, un viss būs skaidrs. Kā tad, pār Piena Zobu patiešām nāca gaisma, viņš atcerējās dīvainās runas, ka Rīgā esot templis, kur elles ķēniņš Lucifers palīdz atrast nozagtas mašīnas. Vai tam varēja ticēt, to Piena Zobs nezināja, bet viņš zināja ko citu provēts nav zaudēts. Ja tā, tad provēsim! Piecos no rīta mašīna apstājās pie gaļas kombināta vārtiem. Piena Zobs paspieda šoferim roku, pasacīja: «Grand mersī, tu mūs izručīji! Ja vajadzēs, es izručīšu tevi!» un kopā ar Ķirmīti devās noskaidrot, kur tas Okultais templis atrodas. Un vienpadsmitos viņi stāvēja pie tempļa vārtiem. - Ievēro, ka templī ar dūmkoku žaunās iet nedrīkst. Spļauj ārā! - Piena Zobs Ķirmītim aizrādīja.
- Paspēs, - Ķirmītis rāmi atbildēja. Šitā ampelēšanās būs pa tukšo. Tu redzēsi! Ķirmīša vārdi izrādījās maldīgi. Pēc trešās zvanīšanas atvērās vārti un viņu priekšā stāvēja priesteriene Kukušvillī kundze. Piena Zobs tūlīt norāva no galvas nosmulēto bereti. Nu moins, tik varenu matušku viņš vēl nebija redzējis! - Ko jūs vēlaties, ak, cilvēki? priesteriene jautāja. Noslēpumainā balsī, protams. Tālāk sekoja Piena Zoba paskaidrojums, ka viņiem vakar nozagta smagā mašīna ar visu kravu un viņi grib zināt, kur tā krava atrodas. Lai gan planētu stāvoklis bija nelabvēlīgs, lai gan Saturns aizēnoja Jupiteru un četras lielās komētas veidoja krustu, viņiem tika atļauts
ierasties īsi pirms pusnakts. Varbūt Lucifers ieradīsies, bet varbūt arī ne. Kukušvillī kundzes nenoteikto atbildi var saprast, jo Piena Zobs un Ķirmītis bija pirmie, kas ieradās pēc informācijas neaicināti. Tātad, Kukušvillī kundzes drūmais paredzējums bija piepildījies. Kur atradās abu kungu mašīna, to viņa pagaidām vēl nezināja, jo zādzība bija notikusi vakar, bet Misenei pie kosmetoloģes vajadzēja iet šodien. Tātad, ja izrādīsies, ka minēto mašīnu ir pievākuši Lopārsta džekiņi, Lucifers tiks izsaukts, ja zagļi būs bijuši citi, planētu stāvoklis būs ļoti nelabvēlīgs, tāpēc Lucifers, lai arī kā viņš to vēlētos, ierasties nevarēs. Bet drūmās prognozes nepiepildījās, Lucifers ieradās gan un pateica vārdus, kas pasprūdīja vaļā
briesmīgu notikumu lavīnu. Sākumā viss noritēja normāli. Piena Zobs ar Ķirmīti ieradās tieši laikā, kā bija sacīts - īsi pirms pusnakts, un uzvedās ļoti labi. Īpaši dziļu cieņu Luciferam izrādīja Piena Zobs. Pirms ienākšanas mistēriju zālē viņš novilka kurpes, nobučoja priesterienes rociņu un, kad priesteriene sāka saukt Luciferu, nokrita ceļos. Droši vien tāpēc Lucifers šoreiz tik šaušalīgi nesmējās un nozagtās mašīnas atrašanās vietu pateica diezgan sīki: tā atrodas pie pašām leišu robežām, Pidru pagastā. To nopircis zemnieks, kam pieder vecā teļu ferma. Bet kur ir krava, trīs piķa mucas? Vai tās joprojām atrodas kravas kastē? Šo jautājumu Lucifers diemžēl nesadzirdēja. Droši vien tādēļ, ka Saturns tobrīd pilnīgi noēnoja Jupiteru un četras
lielās komētas veidoja krustu, kas ļoti atgādināja zārka naglu. Trešā diena Kad uzlēca saulīte un modās putniņi, Pidru pagasta brīvais zemnieks Kvekste izgāja pagalmā un sāka pētīt dzimtenes debesis. Būs tas nolādētais lietus vai nebūs? Lietu nevajadzēja, nekādā ziņā nevajadzēja! Ja kārtīgi nogāž, tad ceļi kļūst neizbraucami, un tas brīvajam zemniekam Kvekstem varēja sagādāt ievērojamus zaudējumus. Pēc brītiņa pagalmā iznāca viņa mammiņa, paņēma kaplīti un aizgāja pie šķūņa bietes ravēt. Tagad, siltajā un lietainajā laiciņā, balandas auga kā ārprātīgas, bet to kārtīgs cilvēks nevar pieļaut. Viņas dēls brīvais zemnieks Kvekste ar ravēšanu nenoņēmās, viņš bija
gudrāks par mammiņu, viņš saprata, ka zemnieki, kas urķēsies pa zemi, neizbēgami izputēs. Dzīvos vienīgi zemes urķa un biznesmeņa hibrīdi, apsviedīgie, fiksie un šiverīgie. Protams, arī zemīti kopt ir vēlams, tāpat lopiņus turēt un putniņus perināt, to visu var darīt, bet vajag arī biznesam rociņu pielikt, citādi tu noiesi dibenā ar visu zemīti, ar visiem lopiņiem un putniņiem. Vai brīvais zemnieks Kvekste bija pietiekami apsviedīgs, fikss un šiverīgs? Jā, jā un vēlreiz jā! Kad vietējais kolhozs sāka šļūkt uz jukšanas pusi, viņš bez kavēšanās pieprasīja sava tēva īpašumu, piecpadsmit hektārus aramzemes un desmit hektārus meža. Pēc tam viņš pievāca trīs traktorus, divus kombainus, pāris pļaujmašīnu, kā arī citus sīkumus,
salika visu glīti šķūnī un sāka saimniekot. Pareizāk sakot, viņa kaimiņi sāka saimniekot, jo brīvais zemnieks Kvekste savu zemīti izrentēja kaimiņiem. Nelielu pleķīti, kur mammiņai rušināties, viņš atstāja arī sev, bet pats pūlējās ap zelta bedri. Citiem vārdiem, ap teļu fermu. Jā, liktenis brīvajam zemniekam Kvekstem bija ārkārtīgi labvēlīgs - uz viņa zemītes pie paša meža atradās varen liela kūts, kur pirms gadiem četriem vēl māva kādreizējā kolhoza kādreizējie teļi. Kad teļi kļuva nerentabli, kūts palika Dieva un cilvēku ziņā. Dievs kūtij nekā slikta nedarīja, toties cilvēki aizvāca visu, ko varēja. To, ko aizvākt nevarēja, rūpīgi salauza un pameta turpat uz vietas. Taču kūts sienas un šīfera jumts palika vesels. Tādā izskatā kūts nonāca brīvā zemnieka Kvekstes
īpašumā. Tad notika kaut kas negaidīts uzradās trīs kautrīgi kungi. Viņi lūdza, lai kūts īpašnieks, respektīvi, brīvais zemnieks Kvekste pret attiecīgu samaksu atļauj kūtī nolikt dažas precītes. Kāds absurds - kūtī precītes! Tur taču dārgie tautieši brāļi tās nospers piecās minūtēs! Kautrīgi kungi teica, ka nesperšot vis. Viņi ar kūts īpašnieka laipnu atļauju ielikšot izlauztos logus un durvis, kā arī gādāšot, lai nepiederošas personas kūtij nenāktu pārāk tuvu. Un tiešām, nepiederošas personas turpmāk ap kūti meta līkumu. Pēc logu un durvju ielikšanas visapkārt kūtij uzcēla drāšu pinuma žogu, aiz kura skraidīja trīs mīļi sunīši. Sunīšus ēdināja glauni jaunekļi, kas mītnē uzturējās pārmaiņus. Viens vienu diennakti, otrs otru un trešais trešo. Amizantākais bija
tas, ka viņi sunīšus barot no Rīgas brauca ar folksvāgeniem. Jā, viņiem katram bija pa mirdzošam folksvāgenam! Kas attiecas uz precītēm, tās veda ar brezentu pārklātās mašīnās. Jaunekļi kopā ar šoferiem tās krāva, krāva, krāva, kamēr milzīgo kūti piekrāva līdz jumtam. Mazāk inteliģenti cilvēki, protams, teiks: «Aha, spekulanti nobāza precītes un gaidīja cenu celšanos!». Muļķības! Kautrīgie kungi, kam precītes piederēja, nebija spekulanti, bet komersanti. Un precītes viņi nevis nobāza, bet pieturēja. Atļaujiet akcentēt - pieturēja! Nekādu cenu celšanos kautrīgie kungi negaidīja, jo nožēlojamie rubļi tiem nebija vajadzīgi. Precītēm liktenis bija lēmis ripot tālāk, uz brīvību mīlošo poļu zemi pēc dolāriem. Tas, starp citu, bija tā sauktais Varšavas
svētceļojumu laikmets. Tiktāl viss būtu skaidrs, bet kāpēc kautrīgie kungi savas precītes nolika tik tālā nostūrī? Tāpēc, ka viņi prata ielūkoties rītdienā! Kautrīgie kungi paredzēja, ka drīz sāks griezties nelāgs birokrātijas karuselis, tiks prasītas Visādas licences, atļaujas un muitas nodevas. Bet šeit, tālajā nostūrī, uz leišu zemi varēja smuki aizbraukt pa meža celiņiem - kūts taču atradās pašā mežmalā, bet robeža pusotru kilometru tālāk! Lai neceltos liekas valodas, precītes ceļu uz kaimiņzemēm sāka tumšās naksniņās. Kad īstā reize bija klāt, mašīnas kabīnē blakus šoferim apsēdās... Nu, kas tur apsēdās? Pareizi, brīvais zemnieks Kvekste! Lai braukšana būtu romantiskāka, lukturi netika iedegti, un tas arī nebija vajadzīgs, jo brīvais zemnieks
Kvekste šajā pusē bija dzimis, audzis un pazina katru meža celiņu kā savu kabatu. Lūdzu, ievērojiet - kabatu! Tieši kabata bija tā, kāpēc viņš īrēja savu kūti un naktīs kratījās smagās mašīnas kabīnē. Kautrīgie kungi pēc katra sekmīga brauciena viņam kabatā iebāza oi, oi, cik pamatīgu žūksnīti! Lūk, tāpēc brīvais zemnieks Kvekste no rītiem tik rūpīgi pētīja debešus. Ja kārtīgi nogāza lietus, braukšana kļuva riskanta tur, mežā, bija zemas vietas un iesēsties varēja itin viegli. Bet ārā jau tika, brīvais zemnieks Kvekste aizskrēja mājās, atbrauca ar vienu no saviem traktoriem un mašīnu izvilka. Taču mīcīšanās bija briesmīga, tāpēc vajadzēja cītīgi vērot debesis un izzīlēt, kad ir braucamais laiks un kad nav. Ja cilvēks naktīs kratās pa tumšiem
meža ceļiem, viņam pakausī iemirdzas gaisma. Viņš sāk apjēgt, ka preču vešana pāri robežai drīz mainīs virzienu. Nepaies ilgs laiciņš, un preces vedīs otrādi - nevis no Latvijas, bet uz Latviju. Sakiet, kāpēc viņš nevarētu vest nevis laipno kungu preces, bet savas? Noliktu pats savā kūtī un pēc tam aizlaistu, kur laižams. Tādā gadījumā brīvā zemnieka Kvekstes kabatā kristu desmitreiz vairāk nekā tagad. Tāds laiks, kad preces apsviedīgi vīri sāka vest paklusām pāri robežai otrā virzienā, patiešām pienāca, un brīvais zemnieks Kvekste nolēma rīkoties. Viņa nodomi bija ļoti slepeni, tāpēc viņš nevienam neteica ne pušplēsta vārdiņa. Nebija jau arī neviena, kam teikt. Brīvais zemnieks Kvekste dzīvoja vientulīgi, jo sievu turēt šajos grūtajos laikos cilvēks
nevar atļauties, sievas ļoti daudz ēd un ļoti maz strādā. Kā brīvais zemnieks Kvekste tika galā gar saimniecību? Ļoti labi, jo viņam taču bija mammiņa, vārīt, ravēt un mazgātspējīga večiņa. Diemžēl dalīties savos nodomos ar mammiņu nebija iespējams, viņa visu bez liekas kavēšanās izstāstīja kaimiņu vecenēm. Ko lai dara, ja brīvajam zemniekam Kvekstem nav uzticama cilvēka, nekas, viņš iztiks, pats visu izdomās un nonāks pie pareiziem secinājumiem. Tā arī notika, brīvais zemnieks Kvekste nonāca pie ļoti pareiziem secinājumiem. Vispirms, viņam vajadzīga smagā mašīna, bet mašīnas tobrīd vislabāk varēja iegādāties Rumbulā, tur pārdeva visu, no košļenēm līdz ložmetējiem. Jā, mašīnas Rumbulā bija visdažādākās, taču
vieglās un tikai vieglās. Lai tiktu pie kārtīgas smagās, vajadzēja aprunāties ar mākleriem. Brīvais zemnieks Kvekste iepazinās ar lietišķu jaunekli, kas matus nēsāja sasietus bizītē. Jauneklis runāja skaidru valodu - pašreiz solīt mēs nevaram neko, bet gan jau kāda tarataika uzpeldēs, taču tad vajadzēs rīkoties fiksi. Nepaķersi tu, paķers cits. Protams, pircējam nīkt Rumbulā un gaidīt nav nozīmes, tāpēc atstājiet adresīti. Tiklīdz kaut kas gadīsies pa zobam, mēs tarataiku aizrullēsim pie jūsu pils lievenēm. Un kur tad jums ir tas gods piemist? Ak tā, Kurzemes pusē pie pašām leišu robežām! Tas nekas, mums no leišiem nav bail, mēs būsim klāt. Naudiņu gan turiet pa rokai, par mantu būs jāmaksā tūlīt un skaidrā. Pie tā arī palika. Brīvais zemnieks Kvekste
pārbrauca mājās drusku sašļucis, viņš necerēja, ka mākleris viņu atcerēsies. Desmitiem šodien kāro pēc smagajām mašīnām, un visiem naudas ir kā mēslu, cik prasa, tik grūž. Bet notika jaukāk, nekā cerēts, mākleris pēc pāris mēnešiem bija klāt ar tīri labu kasti. Paskaties, mīļais pircēj, te tā mantiņa ir! Par pieciem tūkstošiem. Nu, protams, par dolāriem, nebūsim taču idioti. Jā, mantiņa što nado, tu pats redzi. Akumulators gan drusku nojāts, to tev vajadzēs nomainīt, un ātrumkārba reizēm ķeras, bet ļoti maz. Nu, kā būs? Njā, viss liekas jauki, tikai... Kā ar papīriem, lūdzu? Pa pirmo, papīri uz goda! Re, te būs akts par mašīnas norakstīšanu. Tā un tā, Krievijas federatīvās republikas Pskovas guberņas
Fantomasa vārdā nosauktā kolhoza smagā mašīna - motora numurs tāds un tāds, šasijas numurs tāds un tāds - tiek norakstīta kā nolietota un pārdota par lūžņu vērtību. Re, priekšsēdētāja paraksts, komisijas locekļu paraksti un zieģelis. Bet šite ierakstīsim, mīļais pircēj, tavu vārdiņu. Viss pa pirmo! Paga, paga, ja mašīna norakstīta, kā brīvais zemnieks Kvekste varēs saņemt numuru? Lūžņiem, redziet, numurus neizsniedz. Mākleris paskatījās uz brīvo zemnieku Kveksti ar skumju smaidu. Mīļais pircēj, numuru izsniegs ka nemetas, neviens taču nevar aizliegt norakstītu mašīnu restaurēt! Tu šancēsi kā senais pravietis dienu un nakti, pucēsi, piepravīsi, stellēsi un ķīlēsi. Nav, redzi, tāda likuma, kas aizliegtu norakstītu
mašīnu restaurēt! Pēc tam tu tarataiku izgrūdīsi cauri tehniskajai apskatei, un viss štokos! Kā tu izgrūdīsi, tā ir tava problēma Dod, kam jādod, un klanies, kam jāklanās. Tas viss! Nu, kā būs, ņemsi vai neņemsi? Un brīvais zemnieks Kvekste mašīnu paņēma. Te jums, lūdzu, būs dolāriņi! Viens stabs, divi stabi, trīs, četri, pieci... Tā, tiktāl mēs būtu. Tagad brīvā zemnieka īpašumā bija puslīdz jauna lūžņos norakstīta smagā mašīna. Nē, te nav nekā paradoksāla! Pašreiz, kad kolhozi jūk viens pēc otra, jaunas mašīnas tiek norakstītas masveidā, priekšnieki tās pievāc par sīknaudu, piecās minūtēs restaurē un - atiet! Ko par mašīnas pirkšanu teica brīvā zemnieka Kvekstes mammiņa? Biedinošus
vārdus viņa teica. Tu, dēls, ar to autiņu nositīsies, visi tagad sitas. Paskaties apkārt, un tu kropļus vien ieraudzīsi! Eriņam pārlauztas kājas, Kundziņam ribas pušu, Matrozim sakratītas smadzenes, un Bambelovičam atsistas pilnīgi visas nieres! Kad tu, dēls, gaudens uz kruķiem apkārt vilksies, tad mēs būsim pēdējā postā! Ko ēst mums nebūs, ko ģērbties nebūs, nekā mums nebūs! Tajā liktenīgajā rītā, kad brīvais zemnieks Kvekste stāvēja pagalmā, mammiņai drūmos pareģojumus atkārtot nebija laika - ja nāk lietus, tad bietes ravēt jāiet mudīgi, lai var paspēt. Jā, mākoņi vilkās, un brīvais zemnieks Kvekste, pagalmā stāvēdams, nosprieda, ka šonakt braukšana uz leišu pusi laikam nesanāks. Izmirks tie meža ceļi, izmirks ... Gluži
negaidīti pagalmā ieripoja gaiši zaļš moskvičs un apstājās netālu no saimnieka. Izkāpa divi nepazīstami tēviņi - viens vājš šķeista ar lieliem priekšzobiem, otrs brangs ar piemiegtām ačtelēm. Nepievērsdami saimniekam nekādu uzmanību, viņi sāka apstaigāt pagalmu. Palūrēja aiz malkas grēdas, aiz žagaru kaudzes, atvēra vāgūža durvis, kūtij pagāja garām un aizvilkās uz šķūņa pusi. Brīvais zemnieks Kvekste, nelabu juzdams, gāja nopakaļ. Jā, abi svešie gāja uz šķūni! Šķūņa durvis bija aizslēgtas, tāpēc brangais palūrēja pa šķirbu. Tūlīt pēc turēšanas viņš vilka no vējjakas iekškabatas lauznīti un - kraks! - atlauza tās. Pēc durvju atvēršanas svešajiem mīļi raudzījās pretī smagās mašīnas lukturi. Šajā brīdī pie šķūnīša pieskrēja brīvais
zemnieks Kvekste. - Ar kādām tiesībām? - viņš uzbrēca durvju lauzējam. Lauzējs Kvekstem joprojām nepievērsa nekādu uzmanību, pat nepaskatījās uz viņa pusi. Otrs, vājais šķeista ar lielajiem priekšzobiem iegāja šķūnī, pieķērās pie kravas kastes un palēcās. - Nu? - brangais jautāja. - Tukšs! - šķeista atsaucās un iznāca no šķūņa. - Pievākuši, maitas! - Ar kādām tiesībām? - brīvais zemnieks Kvekste brēca atkal, un šoreiz viņa brēciens bija diezgan negants. Nu brangais viņu pamanīja, pagrieza galvu un mierīgi sacīja: - Turi žaunas. Kamēr Kvekste domāja - brēkt
trešoreiz skriet uz kaimiņiem un kliegt pēc palīdzības, šķeista jautāja: - Cik tu viņiem sagrūdi? Lai nu kas, bet brīvais zemnieks Kvekste bija saprātīgs cilvēks, viņš juta, ka kliegšana un skriešana neko nelīdzēs, tāpēc nekas cits neatlika, kā ielaisties sarunās. - Es tomēr gribētu zināt... - Tu gribētu zināt, vai mēs tev izsitīsim zobus tūlīt vai vēlāk, - brangais viņu pārtrauca - Laikam jau vēlāk. - Cik tu viņiem sagrūdi? - šķeista atkārtoja jautājumu. - Piecus stabus, - brīvais zemnieks Kvekste paklausīgi atbildēja. - Zaļos? - Jā... - Lēti atdevuši. Vai kravas kastē nekā
nebija? - Nē. Bet mašīnu es nopirku kopā ar dokumentiem. - Ar tiem tu vari atslaucīt, - brangais pamācīja un izvilka no kabatas mašīnas tehnisko pasi. - Še, aposti! Mašīna pieder firmai «Muha un Kātiņš». Nu brīvais zemnieks Kvekste juta, ka paveras bezdibenis, un mainīja toņkārtu. - Saprotiet, es nezināju, es mašīnu pirku sev! Man padomā ir feins biznesiņš! Šķeista izvilka no kabatas cigaretes. Vienu iesprauda zobos sev, pēc tam pastiepa paciņu uz brangā tēviņa un brīvā zemnieka Kvekstes pusi. - Ak, biznesiņš? Pogā tagad visu vaļā! Brīvais zemnieks Kvekste ar drusku drebošiem pirkstiem paņēma cigareti,
sapīpēja ar abiem viesiem un sāka stāstīt. Jā, ko tur vairs liegties, ko mudžināt, jāliek kārtis galdā, un viss! Nu tad tā, mašīna kādreiz sarunāta Rumbulas tirgū, māklers bijis pajauns ar bizīti, pēc tam nācies gaidīt, kamēr mašīna atvesta un piedāvāta kopā ar norakstīšanas aktu. Beidzis stāstīt, brīvais zemnieks Kvekste noplātīja rokas. Dariet ar mani, ko gribat, vairāk es neko nezinu. Tā jau laikam būs bijis, - brangais domīgi teica. - Kāds tas šmataks, kas mašīnu pārdeva, izskatījās? Ar bizīti? Un pagarš? Labā rokā divi gredzeni? Žokļos viens zelta zobs? Vai neizskatās bišķi pēc čigāna? Nē? Mugurā krekls ar uzrakstu Camel? Labi, mēs viņu rokā dabūsim. Un tagad klausies! Vai tas šmataks tev kopā ar mašīnu nepiedāvāja trīs piķa mucas?
Nē? Skaidrs. Šķeista uzdeva tikai vienu jautājumu: - Cik bākā ir benzīna? Brīvais zemnieks Kvekste atbildēja, ka bāka esot pilna. Ar to tad saruna arī beidzās. Šķeista iesēdās smagās mašīnas kabīnē, resnais aizgāja un iekāpa gaiši zaļajā žigulī. Aizbrauca... Kad tas bija noticis, brīvais zemnieks Kvekste juta, ka šķūņgalā sakustas nātres. No nātrēm izlīda mammiņa. Skaidrs, viņa ir pametusi biešu ravēšanu, ielīdusi nātrēs un klausījusies, ko dēls runā ar svešajiem kungiem. Tātad to, ka brīvajam zemniekam Kvekstem atņemta smagā mašīna, rīt zinās visas pagasta vecenes. Dies', kāpēc tu vienu cilvēku tik briesmīgi piemeklē un citus ne? Tie, kam nav pārāk stipra skleroze,
noteikti atcerēsies pirmās būdas, kur mainīja valūtu. Būdas kā jau būdas, bet blakus tām stāvēja milicis ar pistoli pie jostas. Gabaliņu tālāk no miliča slaistījās melnūsaini Kaukāza džentlmeņi Tiklīdz kāds cilvēks ar zaļajiem papīrīšiem tuvojās būdai, viens no melnūsainajiem pieslīdēha klāt un dedzīgi čukstēja: «Daragoi, ņeļez tuda, ja dam ķebe boļše ģeņeg!» Pēc tam mainītkārajam cilvēkam pieslīdēja otrs melnūsainais čukstēja vēl dedzīgāk: «Ņe slušai etovo bolvana, ja dam ķebe ješčo boļše ģeņeg!» Gods kam gods, viņi patiešām deva vairāk, taču tas bija saistīts ar nelielu risku. Ja cilvēks nolēma valūtu mainīt ar melnūsainajiem, tādā gadījumā vajadzēja paiet drusku tālāk un tur, kādā kaktā vai vārtrūmē, finansiālā operācija tika īstenota. Dažs par saviem
dolāriem patiešām dabūja rubļu paķeli, cits dabūja pa galvu, cits nazi mugurā, kā nu kurš. Tas atkarājās no melnūsainā finansista temperamenta un nosliecēm. Vēlāk, kad maiņas būdu saradās arvien vairāk un vairāk, klientu pārtvērēji savus pakalpojumus tik masveidīgi vairs nepiedāvāja. Bet būdas vairojās joprojām, un drīz vien katrā daudzmaz solīdā veikalā stāvēja pa būdai. Turklāt dažās būdās bija mazas, glītas kastītes, un tās prata atšķirt paštaisītus dolārus no īstajiem. Tīri neticami, kā maza kastīte var būt tik gudra. Bet bija! Majors Āmuriņš un Pekinas Sunītis parādījās tieši pie šādas būdas, kurā atradās gudrā kastīte. Lai nekļūtu uzkrītoši, viņi stāvēja gabaliņu tālāk un sarunājās. Lūdzu, ievērojiet - sarunājās. Tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēkus, kas
sarunājas, neievēro, ievēro tos, kas stāv un glūn. Par ko majors Āmuriņš ar Pekinas Sunīti runāja? Par septiņpadsmitā gadsimta svētbilžu viltošanu. - Ņemiet vērā, priekšniek, - Pekinas Sunītis stāstīja, - uzgleznot svētbildi ir par maz, to obligāti vajag nokvēpināt. Jūsu uzgleznotā svētbilde taču stāvējusi vismaz divsimt piecdesmit gadus istabas kaktā, un pie tās degusi eļļas lampiņa, bet lampiņas drusku kūp. Nu, lūk, jums bilde vispirms ir jānokūpina un pēc tam kvēpi jānotīra. Kā to dara? Ar eļļā samitrinātu vati ārkārtīgi rūpīgi un uzmanīgi, tā, lai neciestu gleznojums, bet tikko manāmas kvēpu pēdas šur tur tomēr paliktu. Tas būs pierādījums, ka svētbilde patiešām... Kāda liela sieviete! Majors Āmuriņš paskatījās - pilnīgi
neuzkrītoši, protams - un ieraudzīja varenu un cēlu dāmu, kas nenovēršami tuvojās valūtas maiņas būdai. Jā, tur soļoja Okultā tempļa priesteriene Etērija Kukušvillī kundze. Viss bija noticis loģiski - tūlīt pēc smagās mašīnas atgriešanas Piena Zobs saprata, ka viņam jānokārto ar Luciferu finansiālās attiecības. Zagļi mašīnu bija pārdevuši par pieciem tūkstošiem dolāru, templim pienācās piektā daļa, tātad tūkstoti vajadzēja atdot. Un Piena Zobs atdeva. Zemu paklanījās, nobučoja priesterienes rociņu un pasniedza simt desmitdolāru banknotes. Mersī, madam, mūsu pateicība ir nāvīgi liela! - Jums jāpateicas nevis man, bet Luciferam, ak, cilvēk! - priesteriene sacīja un cēli paņēma zaļos papīrīšus. - Viņš jums palīdzēja, viņš!
Nu, brīnišķīgi, tātad tempļa rīcībā tagad bija pietiekama naudas summa, lai nopirktu malku un pārējo noliktu drošā vietiņā, kur to neviens, atskaitot Kukušvillī kundzi, nevarētu atrast. Kas attiecas uz malku, tad tā tagad bija velnišķīgi dārga, turklāt, malkas vajadzēja daudz - ja ziemā templis nav pietiekami silts, uz konsultāciju izsauktais Lucifers var saaukstēties viņš taču ellē ir pieradis pie mūžīgā karstuma. Tā nu Kukušvillī kundze ar trīsdesmit zaļajiem papīrīšiem tuvojās naudas maiņas būdai. Lūk, viņa pasniedz būdā sēdošajam jauneklim dolāru žūksnīti. Pēc pāris minūtēm majors Āmuriņš un Pekinas Sunītis dzird dusmīgu balsi: - Absurds! Pārbaudiet vēlreiz! Pārbaude laikam pierādīja to pašu, jo
varenā dāma pateica vēl vienu vārdiņu: - Cūcība! Tā nu tas bija, no trīsdesmit papīriņiem pieci izrādījās paštaisīti. Tiklīdz dāma, paņēmusi samainīto naudiņu un piecas izbrāķētās banknotes, ar bargu seju pagriezās un devās prom, pie viņas piegāja majors Āmuriņš un paklusām sacīja: - Piedodiet, kundze! Ja nemaldos, kāds jums ir iedevis viltotu naudu. Dāma paskatījās uz majoru Āmuriņu, kā valdniece skatās uz gnīdu, kas parādījusies majestātes redzeslokā. Atbilde bija ledaina. - Tas attiecas tikai uz mani! Saruna ar to arī būtu beigusies, bet parādījās Pekinas Sunītis. Viņš pietipināja, izbūra no žaketes iekškabatas
neaizmirstuļu pušķīti, pasniedza to dāmai un teica: - Kundze, mūsu nodomi ir viscēlākie! Mēs cenšamies pasargāt sabiedrību no ļauniem cilvēkiem ... no naudas viltotājiem! Un tagad atļaujiet jūs iepazīstināt ar manu kolēģi - majors Āmuriņš, kas ilgus gadus ķēris visbīstamākos noziedzniekus. Bet mans vārds ir Šindris, Nikodēms Šindris, speciālists viltotu dokumentu lietās. - Ar milzīgu pieredzi, - majors Āmuriņš piebilda. - Jums, kundze, savs vārds nav jānosauc, mūs interesē vienīgi apstākļi, kādos banknotes ieguvāt. Kukušvillī kundze domāja. Viņa bija gatava uz asu, ļoti asu sarunu, bet pēkšņi puķes. Un tik simpātiski kungi... īpaši tas mazais, smaidīgais.
Lai nu kas, bet Kukušvillī kundze bija loģiska sieviete, pieradusi visu mērīt ar vēsa prāta olekti. Tātad kungi ir no policijas. Protams, Kukušvillī kundze var atteikties sniegt jebkādus paskaidrojumus, bet policijai ir tiesības noskaidrot to cilvēku personības, kas mēģina viltotu naudu izdot. Tāda noskaidrošana būtu ārkārtīgi nepatīkama. Grozies, kā gribi, policija neizbēgami uzzinās, ka gaišreģei, kam viss jāzina jau iepriekš, ir iesmērēti pieci viltoti zaļi desmitnieki. Anekdote, vai ne? Bet šī anekdote apskries pasauli mērkaķa ātrumā, par to Kukušvillī kundze bija pārliecināta. Kamēr viņa domāja, Pekinas Sunītis atkal teica laipnus vārdus. - Šeit, kundze, sarunāties nav ērti. Pāris soļu tālāk ir kafejnīca, un mēs justos
laimīgi, ja jūs parādītu to godu . .. Ļoti taktisks priekšlikums. Ja Kukušvillī kundze ar policistiem runātu lielā veikalā, kur garām iet simtiem cilvēku, viņa var pievērst sev uzmanību, bet tas atkal nav vēlams. Kafejnīca ir pavisam kas cits. Bet vai tur būs brīvs galdiņš? Kā nu ne, tagad, dienas vidū, visās kafejnīcās ir brīvi galdiņi. Kundze apsēdās, bet kungi to darīja tikai pēc tam. Tad mazais kungs pasūtīja trīs kafijas un kūku. Kundzei, protams. Līdz ar to saruna varēja sākties. Tātad kungus interesē cilvēks, no kura Kukušvillī kundze saņēmusi viltotos dolārus. Viņa vārds kundzei nebija zināms, taču izskatu tā atcerējās ļoti labi. Korpulents, ar drusku piemiegtām acīm,
rokas tetovētas, apģērbs drusku nevīžīgs. Vecums tā ap četrdesmit. Paldies, kundze, bet kādā sakarībā viņš jums naudu deva? Tā, nu Kukušvillī kundze bija krustceļos. Viņa varēja vai nu žigli izdomāt kādu pēc iespējas ticamāku iemeslu, vai runāt patiesību. Diezin ko Kukušvillī kundze būtu atbildējusi, bet mazais kungs uz viņu paskatījās nevainīgām, debeszilām actiņām, piespieda roku pie sirds un sacīja: - Varat man ticēt pilnīgi! Viss teiktais paliks starp mums, un tikai starp mums! Es apsolu, kundze! Tā droši vien bija intuīcija, kas lika Kukušvillī kundzei izstāstīt visu patiesību. Par Okulto templi, par nozagto mašīnu, par seansu, kura laikā Lucifers pateicis
mašīnas atrašanās vietu. Kungi klausījās ārkārtīgi uzmanīgi. Kad viņa bija beigusi, mazais kungs uzlika savu rociņu uz Kukušvillī kundzes varenās rokas. - Jūs, kundze, esat cilvēks ar brīnišķīgām spējām! Kāda laime, ka esmu jūs saticis! Kukušvillī kundze drusku piesarka. - Katram no mums ir kādas spējas, viņa teica. - Izņemot mani! Es spēju vienīgi noliekt galvu jūsu priekšā, kundze! To Pekinas Sunītis arī darīja. Juzdams, ka ieruna kļūst drusku nekonkrēta, majors Āmuriņš to pagrieza citā virzienā. - Tātad korpulentais kungs gribēja uzzināt, kur atrodas viņa mašīna.
- Un mašīnas krava, trīs piķa mucas. Tās viņu interesēja visvairāk. Majors Āmuriņš paskatījās uz Pekinas Sunīti. Ir vēl viens būtiski svarīgs jautājums, bet to uzdodiet jūs, godātais kompanjon, jums viņa droši vien atbildēs. Vai godātais kompanjons uzminēs, kas majoru Āmuriņu interesē? Uzminēja gan! - Mūsu pateicība, kundze, būtu bezgalīga, ja mašīnas atrašanās vietu arī mēs drīkstētu zināt! Atpakaļceļa vairs nebija, to Kukušvillī kundze saprata, un abi kungi uzzināja, kur atrodas nozagtā mašīna. Pēc tam, no panākumiem atskurbis, Pekinas Sunītis jautāja, vai viņš drīkstētu būt tik pārdrošs un ierasties Okultajā templī, lai uzzinātu savu nākotni, kas droši vien būs visai drūma. Arī tas tika atļauts, tāpēc
kungiem neatlika nekas cits, kā pasūtīt vēl trīs kafijas un vēl vienu kūku. Patiesībā gan būtu vajadzējis pasūtīt piecas kūkas, bet kungiem tas neienāca prātā. Tūlīt pēc sarunas ar brīvo zemnieku Kveksti un mašīnas atdabūšanas pār Piena Zobu nāca gaisma. Viņš saprata, ka tūlīt kārtīgi jāmaksā Luciferam un mudīgi jādabū rokā kretīns ar bizīti, kas mašīnu bija pārdevis. Bet, lai dabūtu rokā kretīnu ar bizīti, jārunā ar Ķotku. Ķotka, iesirma vecene, kafejnīcā «Zelta ragi», kas patiesībā nebija kafejnīca, bet ieskrietuve, novāca no galdiem netīros traukus un palīdzēja nabagiem. Ja kādam džentlmenim pēkšņi uznāca naudas vajadzība, viņš aizgāja uz «Zelta ragu», paņēma pāris belašu, glāzi kafijas, nostājās pie galdiņa un sāka
gremot. Kad Ķotka viņam brauca garām ar netīro trauku ratiņiem, viņš pāris malkos izdzēra kafiju un glāzi ielika ratiņos pie citām glāzēm. - Ienāc, dēls, ankambarī, - Ķotka viņam mīlīgi teica. Džentlmenis mierīgi apēda savus belašus, noslaucīja pirkstus salvetē un izgāja pa durvīm. Pēc tam viņš caur vārtrūmi ieslīdēja pagalmā. Blakus ķēķa durvīm bija vēl vienas, ar skārdu apsistas durtiņas. Tiklīdz tās pavērās, džentlmenis iegāja. Tur starp gaļas kastēm, miltu maisiem un eļļas blašķēm stāvēja divi ķeblīši. Uz viena apsēdās džentlmenis, uz otra Ķotka. - Cik tev vajag? - viņa jautāja. Džentlmenis nosauca summu. Ķotka brītiņu padomāja. Ja nosauktā summa
atbilda džentlmeņa iespējām parādu atdot kopā ar procentiem, viņa īsi atbildēja: - Rīt sešos stāvi uz tā un tā stūra. Tev piebrauks. Un piebrauca. Džentlmenim blakus apstājās paveca, bet labi uzturēta volga, kam pie stūres sēdēja Čingizhans, solīds kungs ar drusku iešķībam acīm. Viņš izpildīja tādas kā Ķotkas pilnvarotā funkcijas, kārtoja finansu jautājumus un rūpējās, lai parādi tiktu laikā atdoti. Tiklīdz Čingizhans ar volgu piebrauca, džentlmenis atvēra mašīnas durtiņas un apsēdās viņam blakus. Mirkli vēlāk Čingizhans iegrieza volgu pārējo mašīnu straumē. Sākās lietišķa saruna. - Kad tu atdosi? - Pēc mēneša. - Simt divdesmit.
Tā bija procentu likme, un džentlmenis zināja. - Skaidrs. Kad formalitātes bija nokārtotas, Čingizhans izvilka no azotes nelielu sainīti un ielika džentlmenim klēpī. - Kur tu gribi izkāpt? Džentlmenis nosauca vietu, tika tur aizvests un laipni izsēdināts. Pēc mēneša parādnieks atkal ieradās kafejnīcā «Zelta rags», un viss sākās no gala. Viņš paņēma belašus, paņēma glāzi kafijas un gaidīja, kad Ķotka ar trauku ratiņiem brauks garām. Tiklīdz tas notika, viņš glāzi ielika ratiņos pie citām glāzēm. Šoreiz viņš netika aicināts uz ankambari, šoreiz Ķotka pateica, uz kura stūra un cikos rīt viņam jāstāv. Tālāk notika tas, kam bija jānotiek -
džentlmenis stāvēja, volga piebrauca, Čingizhans atvēra durtiņas, džentlmenis iekāpa un volga aizbrauca. Bet šoreiz tā brauca diezgan tālu, līdz Rīgas nomalei. Tur klusā vietā volga apstājās, un džentlmenis pasniedza Čingizhanam banknošu sainīti. Čingizhans visu rūpīgi pārskaitīja un, ja summa atbilda aizdotajai plus simt divdesmit procentu, pateica vienu vienīgu vārdiņu: - Klapē. Pēc tam džentlmenis tika aizvests tur, kur viņš gribēja izkāpt, un darījums sekmīgi bija beidzies. Ar tiem džentlmeņiem, kas parādu laikā neatdeva, Čingizhana saruna bija tikpat īsa. Tiem. viņš pateica trīs vārdiņus: - Es ieslēdzu skaitītāju.
Tas nozīmēja, ka, sākot ar šo brīdi, par katru nokavēto dienu jāmaksā par ceturto daļu vairāk. Ja arī skaitītāja ieslēgšana nelīdzēja, viņš parādnieku smagi piekāva. Un parādnieks nedrīkstēja pīkstēt, citādi notika traģēdija. Bet tik tālu lieta aizgāja ārkārtīgi reti, jo Ķotka par džentlmeņiem un viņu finansiālajām iespējām bija informēta pietiekami labi. Daži džentlmeņi, kas bija nodzērušies un nopietnu darbiņu vairs nevarēja strādāt, Ķotkai pienesa visas vajadzīgās ziņas, un Ķotka maksāja atkarībā no viņu vērtības. Piena Zobs to zināja lieliski kādreiz, pirms gadiem desmit, viņš neilgu laiciņu bija izpildījis Ķotkas parādu piedzinēja funkcijas, tātad viņu zināmā mērā varēja uzskatīt par Čingizhana priekšteci. Pēc tam viņš aizgāja nedaudz
pasēdēt un vēlāk nodevās nopietnākam darbiņam, taču viņa attiecības ar Ķotku joprojām bija labas. Tā nu Piena Zobs ieradās kafejnīcā «Zelta rags», bet parastā ceremonija ar belašiem un kafijas glāzi viņam nebija obligāta. Tikko Ķotka izbrauca ar saviem trauku ratiņiem, viņš tai pamirkšķināja un izgāja pa durvīm. Pēc piecām minūtēm viņi tikās zināmajā ankambari. - Ir tāda neliela vajadzība, - Piena Zobs sacīja. - Man nāvīgi fiksi jāatrod viens šmataks. Noklausījusies bizainā jaunekļa ārējās pazīmes, Ķotka aizdomīgi paskatījās uz Piena Zobu. Viņš saprata Ķotkas domas un tūlīt piebilda: - Slapjā lieta nebūs. Dodu vārdu. Ja tā, tad var runāt. Un Piena Zobs
uzzināja, ka viņam jāiet uz tādu un tādu krogu, kur bizainais vakaros pūš saksi. Nu, ļoti labi, jautājumu vairs nav, un Piena Zobs dodas aprunāties ar simpātisku cilvēku. Dažos Rīgas krogos orķestri sāk čīgāt un pūst jau piecos pēcpusdienā, bet čīgātāji un pūtēji ierodas agrāk, jo viņiem gribas ēst. Rets ir tāds kroga īpašnieks, kurš būtu tik liels gnīda un orķestrantiem nenovēlētu vieglas vakariņas. Tā tas ir bijis no pasaules gala, un tā tas ir arī šajos posta laikos. Paēdis cilvēks izskatās priecīgāks, bet, priecīgus ģīmīšus redzot, arī viesi kļūst priecīgi un pasūta vairāk. Tā nu mīlīgā novakarē, kad, dzejnieka vārdiem runājot, zila krēsla liek roku uz pleca, puslīdz glaunā Rīgas krogā sētas puses durvīm tuvojās bizains
mākslinieks ar saksofona kasti rokā. Kāds viņam uzlika roku uz pleca. Nē, tā nebija zilā krēsla, tas bija Piena Zobs. - Pardon, - viņš teica, - tikai pāris vārdiņu. Tajā tarataikā, ko tu aizlaidi tam pāķim pie leišu robežām, bija krava. Kur tā krava palika? Visu cienību, bizainis nemēģināja ne mukt ne muļķi tēlot, viņš mierīgi atbildēja: - Nebija kravas. - No kā tu tarataiku dabūji? - No Lopārsta. - Un kur to Lopārstu var satikt? - Goda vārds, nav informācijas. - Es tev visus zobus ietriekšu rīklē. Bizainais paskatījās uz sarunas biedru un saprata, ka tieši tā arī notiks. - Parunā ar vienu džekiņu, tas noteikti zina.
- Tu mani tūlīt aizvedīsi pie šitā džekiņa. - Man pēc pusstundas jāspēlē. - Es tev visus zobus ietriekšu rīklē. Šite pat. Ar to tad arī debates tika pārtrauktas. Bizainis pagriezās un kopā ar Piena Zobu izgāja uz ielas. Brīvā zemnieka Kvekstes paredzējums, ka mammiņa par zagto mašīnu pastāstīs katram, kas būs ar mieru klausīties, izrādījās pilnīgi pareizs. Tuvākās apkārtnes vecenes par notikušo viņa jau bija paspējusi informēt, un tagad vajadzēja pēc iespējas ātrāk joņot uz bodi, lai savu nelaimi darītu zināmu abām pārdevējām un visiem pircējiem, cik nu tobrīd bodē būs sanākuši. Bet nekas no tās joņošanas neiznāca, dēls bija tik apdullis,
ka tūlīt aizskrēja Dies' zina kur, un māju tukšu pamest nedrīkst nekāda ziņā. No mājas, ko pametuši saimnieki, laupītāji bez kavēšanās pēdējo lupatiņu iznesīs un, ko nevarēs iznest, to sadedzinās un cirvjiem sacirtīs. Tā nu mammiņa sēdēja ķēķī pie loga un uztraucas ar katru brīdi vairāk - kamēr viņa sargā māju, kaimiņu vecenes noteikti skrien uz bodi un bodē visu izļerinās, turklāt nepareizi, jo cilvēks, kas paša acīm notikušo nav redzējis, var vienīgi muldēt un murgus stāstīt. Taču mammiņai laimējās, kaut kas nopļirkšķināja, un pagalmā iedrāzās braucamais, kam virsū bija uztupusies divi cilvēki - viens tāds plecīgs un otrs mazs mazītiņš. Abiem podi galvā un brilles uz ģīmja. Kamēr mammiņa gāja ārā, šie jau
bija nokāpuši no braucamā un podus noņēmuši. Labdien, kundze, piedodiet par traucējumu, mēs gribētu saimnieku satikt. Nav, mīļie, saimnieka mājās, nav, viņš ir piekrāpts, aplaupīts un devies pasaulē glābiņu meklēt. Vai tas var būt! Un kā aplaupīšana notika? Ja mēs drīkstam lūgt, pastāstiet, cienītā kundze, labi sīki! Lūgums par sīko stāstīšanu bija pilnīgi lieks, jo citādi stāstīt mammiņa neprata. Viņa vispirms atgādināja, ka posts nupat nāk stāvus virsū, ka pasaule ir pilna ar žuļikiem, un citādi arī nevar būt, jo bērni vairs vecākus neklausa nemaz. Atbraucēji mammiņai pilnīgi piekrita. Jā, posts patiešām nāk stāvus virsū! Jā, pasaule ir pilna ar žuļikiem! Jā, bērni vecākiem nemaz neklausa! Viss, pilnīgi
viss, ko kundze saka, atbilst patiesībai. Bija skaidrs, ka atbraucēji ir prātīgi cilvēki, ar kuriem var vienu otru vārdiņu parunāt. Tāpēc mammiņa teica, lai viņi nāk iekšā, pagalmā tikai suņi rejas, cilvēki runā istabā. Tā nu abi viesi tika ievesti, nosēdināti pie galda, un mammiņa sāka stāstīt, kādi trakumi te notikuši. Dēlam, redziet, uznācis ārprāts, viņš nopircis smago mašīnu, lai vēlāk ieskrietu stabā, paskrietu zem vilciena, sasistos kopā ar citu mašīnu, tiktu briesmīgi sakropļots un līdz mūža galam uz kruķiem vazātos pa dzīvi. Tā nu viņš savā apmātībā aizbraucis uz Rīgu un iekritis pašu lielāko žuļiku nagos. Tie viņam pilnīgi sajaukuši galvu, un dēls nopircis zagtu mašīnu. Visu naudiņu atdevis un palicis kā pliks
muļķītis. Cik viņš samaksājis? To mammiņa nevarēja pateikt, taču viņa jau pašā sākumā bija skaidri zinājusi, ka mašīnas pirkšana beigsies ar krustu un golgātu. Tā arī noticis, divi tēviņi klāt gan! Un sāk dēlu tirdīt, sist sola, žņaugt sola, durt un visādi bendēt. Kādi tie tēviņi izskatījušies? Riebīgi. Viens vājš, itin kā nāvei parādā būtu, otrs noēdies un ļumīgs, tas tad arī bijis dēla galvenais tirdītājs. Kur krava palikusi, to prasīja pašu pirmo, tātad nav vis tukša mašīna zagta, tātad zagļi nav vis muļķi bijuši! Te nu plecīgais cilvēks mammiņu pārtrauca, atvainojās un lūdza, lai viņa labi padomā, vai svešie patiešām vispirms interesējušies par kravu. Jā, to mammiņa varēja apzvērēt šeit un Dieva troņa priekšā! Viņi uzlauzuši šķūni,
lūrējuši mašīnā un tad sākuši dēlu tincināt, kur trīs piķa mucas palikušas. Ne tādas mucas dēlam bijušas, ne tādas viņam vajadzīgas! Kas noticis pēc tam? Pēc tam mašīna paņemta un aizbraukta projām, jo tā piederot vienam Muham un kātiņam. Nē, nē, neko mammiņa nav pārklausījusies, neko viņa nav sajaukusi, tieši tā ļumīgais tēviņš teicis - mašīna piederot vienam Muham un kātiņam! Bet lai nu kam mašīna pieder, tā ir pagalam, pagalam ir nauda, viss ir pagalam. Mammiņa par to nebrīnās nemaz, jo tas, kas neklausa vecāku padomus, klups ik uz soļa, viņš zemē kritīs un vātīs staigās! Arī tam abi viesi piekrita. Un vēl viens jautājums, kundze. Vai tie tēviņi nav taujājuši, kāds izskatījies mašīnas pārdevējs? Ir, ir taujājuši! Tam
pārdevējam bijusi bizīte, jo tagad visi jaunie vīrieši ar bizītēm staigā. Tā nu tas ir, drīz pasaule būs viens trako nams un vairāk nekas. Pieminiet šos vārdus! Viesi apsolīja mammiņas vārdus pieminēt. Paldies, kundze, par jauko sarunu, un gan jau jūsu dēls kļūs prātīgāks. Nē, tam nu gan mammiņa neticēja. Viņas dzīvesbiedrs, nelaiķis, tāds pats paviegls visu mūžu bijis un palicis, tāpēc nav cerību, ka dēls būs labāks. Nav tādu cerību, nav! Tik drūmu vārdu pavadīti, viesi uzlika podus galvā, sēdās uz braucamā un aizbrauca ar lielu pļirkšķēšanu. Mammiņa pārmeta krustu. Lai Dies' viņiem palīdz, tiem diviem cilvēkiem! Tiklīdz Kukušvillī kundze ar Pekinas Sunīša dāvātajām neaizmirstulītēm
atgriezās Okultajā templī, medijs Leopolds viņai pavēstīja drūmu jaunumu Misene apcietināta! To padzirdusi, Kukušvillī kundze smagi nopūtās un atslīga uz ķeblīša. Smagajai nopūtai bija divi iemesli. Pirmkārt, pārāk stipri savilkta korsete, un otrkārt, sāpes par Misenes likteni. Misene, šitā dzīvespriecīgā un simpātiskā jaunkundze sēž aiz čuguna gardīnēm! Ak, kā tas varēja notikt? Ļoti vienkārši tas varēja notikt Misenei nezin kāpēc bija uznākuši, kā viņa pati izteicās, melnie un skumjas pārdomas. Ek, dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī... Bet kas Misenei no tādas šūpošanās par labumu? Atskaitot sliktu dūšu, nekas. Jā, ir jau taisnība, Kukušvillī kundze pareģojusi, ka Misene no laimes, slavas un bagātības izbēgt nevarēs, bet kad tā slava un
bagātība nāks? Laiciņš skrien nolādēti ātri. Vēl pāris gadu, un Misene būs vecs matracis, kam federes lien ārā. Ko darīt? Uzspļaut uz visu un brīdi aizmirsties, lūk, ko vajag darīt! Pārdomām sekoja gājiens uz samērā solīdu restorānu. Tas vēl nebūtu nekas, taču, ierazdamās restorānā, viņa rupji pārkāpa svešu ietekmes sfēru robežas. Samērā solīdais restorāns atradās citu dāmu pārziņā, un ieklīdenes tur netika ciestas. Sākumā viss ritēja brīnumjauki. Drīz pēc Misenes parādīšanās viņu pie sava galdiņa pierāva lustīgu jūrnieku kompānija, un šis apstāklis vietējo dāmu dusmas it īpaši uzkurināja. To var saprast, jo jūrnieki tiek uzskatīti par visvērtīgākajiem objektiem. Tiklīdz viņi
izkāpj krastā, tūlīt sāk svaidīties ar naudu. Kā krastā, tā svaidās... Bet te, skaties, sveša vabole ņem un pierāpo tieši pie visvērtīgākajiem! Nekas, nekas, drīz pienāks tas skumjais brīdis, kad tev drusku sados pa purnu! Un, ja tu skrāpēsies, ja tu brauksi ar nagiem acīs, dabūsi dakšiņu pupos! Skumjais brīdis, kad Misenei vajadzēja dabūt drusku pa purnu, pienāca pirms restorāna slēgšanas. Jūrnieku kompānija kopā ar Miseni pacēla enkuru un līgoja uz izeju, lai sēstos taksī. Kompānijai restorānā bija apnicis, tāpēc jūrnieki nolēma braukt pie veciem čomiem un vēl drusku palustēties. Pirms došanās ceļā katrs jūrnieks oberim lika atnest pa zvaigžņotam trauciņam, bet Misene palūdza vienu šampanieti. Ko, vienu? Nē,
lēdij, par vienu nevar būt runas! Ober, sešus šampaniešus, aber fiksi! Tā nu katrs jūrnieks rokās nesa divas pudeles, bet Misene tikai vienu. Toties tā bija šampanieša blašķe, un šim apstāklim izrādījās nopietnas sekas. Ārā, aiz restorāna durvīm, kompānijai brīdi nācās gaidīt, kamēr piebrauc taksis, un Misene paspēra pāris soļu sāņus. Tūlīt no tumsas iznira divas cīnītājas par taisnību un, iebrēkušās: «Tu, vecā sterva!», metās Misenei virsū. Viena viņai gāza pa ģīmi, otra ar kreiso roku ieķērās matos, bet labajā vicināja dakšiņu, lai pretošanās gadījumā bez kavēšanās durtu svešajai bābai pupos. Pēc mirkļa Misenei vajadzēja būt gar zemi, tad viņai pāris reižu tiktu iesperts pa ribām, un atriebējas pazustu tumsā. Bet notika citādi
- Misenei izdevās parauties sāņus un atvēzēt šampanieša pudeli. Tā, kura viņai bija iegāzusi pa ģīmi, ar kārtīgu zvēlienu tika apdullināta pirmā. Dāma, kam labpatika vicināt dakšiņu, drusku apjuka un dabūja nākamo zvēlienu, taču tas bija krietni stingrāks. Tā nu abas cīnītājas par taisnību gulēja pie Misenes apburošajām kājiņām. Viena tūlīt atjēdzās un pusrāpus atstāja kaujas lauku, bet otra neatjēdzās, tā palika nekustīgi guļam. Kustēties vai nekustēties ir katra personiskā darīšana, bet, ja nekustēšanās ieilgst, tad uz skatuves parādās restorāna šveicars un policija. Visi jūrnieki, kas pavadīja Miseni, liecināja ka cīņu sākušas abas vietējās dāmas un Misene vienīgi aizstāvējusies. Tika minēta arī dakšiņa, ko nekustīgi gulošā dāma bija dūšīgi
vicinājusi. Diemžēl dakšiņu policija neatzina par dzīvību apdraudošu ieroci, un tā nu nekustīgi dāma tika aizvesta uz reanimāciju, bet Misene uz drošu vietu. Pirms aizvešanas viņa paspēja jūrnieciņiem nosaukt Kukušvillī kundzes telefona numuru. Piezvaniet, puikas, un pasakiet, ka mani pievāca! Lai slava jūrniekiem, viņi to arī darīja. Tā un tā, burvīgajai dāmai gadījies neliels misēklis, un viņa pašreiz sēž. Okultajam templim Misenes iesēdināšana bija trieciens. Tagad, kad viņa sēdēja aiz čuguna gardīnēm, Lucifers varēs smieties, cik sātaniski viņš grib, taču pasacīt, kur nozagtās mašīnas atrodas, vairs nespēs, un līdz ar to Okultajam templim nāksies iztikt bez pateicības ziedojumiem. Tas bija sāpīgi, bet vēl
sāpīgāk Kukušvillī kundze pārdzīvoja Misenes sēdēšanu. Ja pasistā dāma atstiepsies, ja lieta nonāks līdz tiesai, Misenei var iedot četrus gadus. Pēc atsēdēšanas viņa būs apvītusi, drūma un neganta bestija, kas palēnām grims arvien dziļāk un galus atlaidīs renstelē. Izklausās neticami, bet dzelžainā Kukušvillī kundze apraudājās, vismaz desmit asariņas viņai nobira, un tas jau bija daudz. Dienas atlikušo daļu viņa nosēdēja savos privātajos apartamentos un izsmēķēja divus cigārus. Varbūt Kukušvillī kundze būtu izsmēķējusi trešo, bet septiņos vakarā ieskanējās vārtu zvaniņš. Viņa piecēlās, izskaloja muti ar šļuku odekolona, lai nebūtu manāma tabakas smaka, izspļāva odekolonu un gāja skatīties, kas tur zvana. Pie vārtiem
stāvēja abi policisti, ar kuriem Kukušvillī kundze bija iepazinusies pie valūtas maiņas būdas. Mazais policistiņš turēja rokā puķu buķeti un torti. Un torti! Sasveicināšanās bija ļoti sirsnīga un smalka. Tūkstoškārt piedodiet, kundze, par traucējumu, bet mēs uzdrošinājāmies izmantot jūsu laipno atļauju ... Un tā tālāk. Viņi arī lūdza, vai nedrīkstētu iestumt tempļa teritorijā savu minimotociklu - uz ielas atstātu to nozags ar garantiju. Kukušvillī kundze ne vien atļāva iestumt minimotociklu tempļa teritorijā, viņa arī lūdza abus policistus templī. Kā jau labi audzināti cilvēki, viesi to apskatīja ar godbijību. Plecīgais policists īpaši pievērsa uzmanību galvaskausam mistēriju zālē. - Tas ir iznīcības simbols, -
Kukušvillī kundze paskaidroja. Atgādinājums, ka mēs esam vienīgi pīšļi. - Es viņu apskaužu! - mazais, īpaši simpātiskais policistiņš iesaucās. - Viņš, kundze, redz katru dienu! Un cik skaista ir šī stikla bumba! - Kristāla lode, - Kukušvillī kundze skaidroja. - Tajā atspīd noslēpumaina gaisma un redzamas lietas, kas stāv pāri mūsu saprašanai. Kad lode bija apbrīnota, Kukušvillī kundze lūdza policistus savos apartamentos. Jā, bet kāpēc abi kungi atradās Okultajā templī? Tāpēc, ka Pekinas Sunītis pēc sarunas ar brīvā zemnieka Kvekstes mammiņu bija jutis lielu vajadzību nopietni parunāt ar majoru Āmuriņu. Kad viņi brauca ar plirkšķi
atpakaļ uz Rīgu, Pekinas Sunītis apturēja braucamo. Majors Āmuriņš domāja, ka Pekinas Sunītim uznākusi mazā vajadzība, bet kļūdījās - Pekinas Sunītis gribēja pārrunāt pēdējos notikumos. - Vai jūs ievērojāt, priekšniek, ka mašīnas meklētāji galveno vērību pievērš nevis mašīnai, bet piķa mucām? - To es ievēroju, godātais kompanjon! majors Āmuriņš atbildēja. - Vai jums neliekas dīvaini, ka meklētāji piķi uzskata par vērtīgāku nekā mašīna? - Man tas liekas dīvaini. - Vai jums nerodas tāda pārliecība, ka piķa mucās ir kaut kas paslēpts? - Man rodas tāda pārliecība. - Un vai jūs nedomājat, ka paslēptais
varētu būt viltotie dolāri? - Nē, to nu gan es nedomāju! Tas, godātais kompanjon, ir izslēgts! Pekinas Sunītis bija pārsteigts. Izslēgts? - Pilnīgi. Tie, kas ved viltotu valūtu, paši to neizdod. Nekad! - Nekad? - It nekad! Tam nu jūs varat ticēt! - Jūs gribat teikt, ka paštaisītos papīrīšus mucu vedējiem kāds iesmērējis? - Droši. Pekinas Sunītis smagi nopūtās. - Tad nekā... Majors Āmuriņš Pekinas Sunītim uzlika roku uz pleca. - Godātais kompanjon, man ir uznākusi ārkārtīgi liela vēlēšanās tikt skaidrībā, kas tajās piķa mucās īsti ir
iekšā. - To mēs neuzzināsim nekad. - Nesakiet vis. Mums vajadzētu aizbraukt un aprunāties ar impozanto dāmu, kas jums tik ļoti patīk! Un tā nu viņi sēdēja Kukušvillī kundzes apartamentos, ēda atnesto torti un dzēra kafiju. Saruna pamazām kļuva lietišķa. Tātad kungi vēlas uzzināt savu nākotni? - Bez šaubām, - majors Āmuriņš atbildēja. - Bet vēl vairāk mūs interesē cilvēks, kas nozadzis smago mašīnu. Varbūt jūs, kundze, to varētu pajautāt Luciferam? Kukušvillī kundze pievēra acis. Viņa saprata ļoti labi, ka šajā brīdī sākas spēle par augstām likmēm. Par bīstami augstām. Ja Misene nesēdētu aiz čuguna gardīnēm,
Kukušvillī kundze laipni atbildētu, ka planētu stāvoklis pašreiz ir ļoti nelabvēlīgs, tāpēc konsultācijas ar viņpasauli par minēto jautājumu nevar notikt. Un viņas atbilde būtu ļoti pareiza, jo visi gaišreģi turas pēc iespējas tālāk no jaukšanās pogaino un džentlmeņu attiecībās. Lai policija ķer žuļikus ar Dieva palīgu, pārdabiskie spēki tur neiejaucas! Bet Misene sēdēja aiz čuguna gardīnēm, pēc Kukušvillī kundze izvēlējās kompromisa variantu. - Lucifers jums labprāt palīdzētu, taču viņu ārkārtīgi nomāc kādas dāmas liktenis. - Kas tā par dāmu? - Burvīga meitene, kam uzbrukušas divas ielenes un mēģinājušas nodurt ar
dakšiņu. Viena no ielenēm uzbrukuma brīdī dabūjusi galvu ar šampanieša pudeli. Nu viņa ir iesēdināta! - Ļoti pareizi darīts. Ja uzbrūk ar dakšiņu tad vajag sēdināt. - Ai nē, iesēdināta ir burvīgā meitene. Ieleni iesēdināt nevar, viņa guļ reanimācijā - Tā, tā ... Vai ir pilnīgi pierādāms, ka ielenes burvīgajai meitenei uzbrukušas pirmās? - Jā, mans kungs, tas ir pilnīgi skaidri pierādāms. - Un uzbrukušas ar dakšiņu? - Patiešām, to viņas ir darījušas! Sarunā iejaucās Pekinas Sunītis. - Tādā gadījumā cerības ir ļoti lielas, cienītā kundze! Es personiski pazīstu vienu no labākajiem Latvijas advokātiem
Eiženu Šrepi. lietas būtība patiešām ir tāda, viņš burvīgo dāmu no cietuma dabūs ārā jau rīt. Varat man ticēt! Kukušvillī kundze lēnām piecēlās, izstiepa savu vareno roku, pierāva mazo policistiņu klāt un nobučoja. Pirms majors Āmuriņš spēja attapties, arī viņš tika pierauts un nobučots. Līdz ar to kungi varēja būt pilnīgi droši, ka Lucifers noskaidros mašīnas zagļa personību Un darīs to zināmu tempļa priesterienei Kukušvillī kundzei. Ceturtā diena Ir dzirdēts teiciens, ka padomju laikā juristi un sētnieki pelnījuši vienādi. Tas nav pareizi, sētnieki varēja nopelnīt vairāk. Viņiem, slavenās strādnieku šķiras pārstāvjiem, likums ļāva noformēties divās darba vietās un saņemt divas algas,
bet nestrādāt nevienā. Juristiem tādu priekšrocību nebija, tie vai nu sēdēja kantorīšos, vai sniedza konsultācijas, vai arī cīnījās ar likuma pārkāpējiem. Paši nožēlojamākie bija tā sauktie uzņēmumu juristi, par viņu maciņu lēma direktors vienpersoniski. Ja bija labs garastāvoklis, atmeta juristam mazu prēmijiņu, ja nebija - neatmeta, un punkts! Eižens Šrepe, jauns un dumjš būdams, ļāva, lai viņu pēc augstskolas beigšanas noliek panīkušas fabriciņas juridiskā konsultanta pusbada maizē. Paldies Dieviņam, viņš pietiekami ātri apjēdza, kādā postā ir nonācis, un nepagāja ne gads, kad Šrepe jau sēdēja advokāta krēslā. Kā viņam tik zibenīgi tas izdevās, nezina neviens. Un ļoti labi, ka nezina, jo katrai profesijai ir morālas
tiesības sargāt savus amata noslēpumus. Sākumā Šrepes aizstāvamie bija sīkmaņi un gnīdas, no tiem nekas atlēkt nevarēja. Bet, arī gnīdas aizstāvot, jauns advokāts var pierādīt, ka viņam galvas vietā nav ķirbis. Pagāja vēl viens gadiņš, un Šrepe jau aizstāvēja dūžus, turklāt ar neparasti spožiem panākumiem. Viņam piemita maģiskas spējas noskaņot tiesnešus un piesēdētājmadāmas uz žēlsirdības viļņa. Tad nāca pats ģeniālākais Šrepes meistardarbs, Pekinas Sunīša aizstāvēšana. Par tādiem jociņiem, ko bija nostrādājis aizstāvamais, tiesa varēja iedot bezmaksas biļeti pie Pētera. Tā vien likās, ka labākais, ko advokāts varēs panākt, būs divpadsmit gadiņi stingrā režīma. Bet tiesa aprobežojās ar septiņiem, turklāt, parastajā kolonijā.
Brīnums? Nē, pareiza aizstāvības taktika. Pekinas Sunītis neliedzās, Pekinas Sunītis pastāstīja visu, kā bijis. Vai viņš atzina sevi par vainīgu? Kā tad, pilnā mērā! Kāpēc nostājies uz dokumentu viltošanas noziedzīgās taciņas? Tāpēc, ka vajadzējis naudu. Kur noziedzīgi iegūtos līdzekļus licis? Atdevis sievietēm, kuras mīlējis, kuras dievinājis un bez kurām nav varējis dzīvot. Vai viņš nožēlo savu noziedzīgo rīcību? Jā, nožēlo gan, bet nu jau viss ir vienalga. Viņa mīlestība nodota, laime sabrukusi, dzīves jēga zaudēta... Šrepes galavārds visam uzlika kroni. Augstā tiesa, jūs taču redzat, kāds cilvēks stāv jūsu priekšā! Vientiesītis, naivs jūsmotājs ar dzejnieka dvēseli! Atradās nelieši, kas viņam teica: «Vilto dokumentus!» Un viņš viltoja. Atradās sievietes, kas viņam
teica: «Nopērc to un to!» Un viņš pirka. Redziet, mans klients drusku pieklibo, bet tas ir tāpēc, ka varmācīgas sievietes viņu vairākkārt izmetušas pa logu, viņam ir sviests pa galvu ar smagiem priekšmetiem un virtuves piederumiem. Taču viņš nevienam nepārmet, viņš atzīst savus maldus un smagās kļūdas. Es apelēju pie Augstās tiesas žēlsirdības un sapratnes, es lūdzu vēl un vēlreiz pārdomāt, vai tiešām šis naivais sapņotājs ir pelnījis pašu bargāko sodu, vai tiešām viņš būtu uz ilgiem gadiem izolējams no pasaulē humānākās sociālistiskās sabiedrības. Laikam jau arī Augstā tiesa saprata, ka sociālistiskā sabiedrība pārāk ilgi bez Pekinas Sunīša nevarēs iztikt, un aprobežojās ar necerēti vieglu sodu. Lai slava talantīgajam advokātam Šrepem!
Taču skauģu nekad nav trūcis, un paklīda valodas, ka Šrepes brīnumainā panākuma noslēpums esot pavisam vienkāršs: Pekinas Sunītis viņam pačukstējis dažu ļoti ietekmīgu saimniecisko darbinieku vārdus, kuriem vajadzētu atgādināt, ka apsūdzētais tiesā var nosaukt arī vigus, jo arī viņiem bijusi vajadzība pakoriģēt dažus dokumentiņus. Tiklīdz ietekmīgie biedri padzirdējuši, kādas nepatikšanas var rasties, sekojusi zibenīga rīcība. Uz kādiem taustiņiem Viņi spieduši, mēs varam vienīgi minēt, bet rezultātā augstākā soda mēra vietā Pekinas Sunītis dabūja septiņus sēdamos gadiņus un tikai. Nu i nu! Pēc žilbinoši spožajiem panākumiem tiesas zālēs, īstais Šrepes lidojums augšup sākās vēlāk, kad sagruva Lielā Matuška un
juristi ar vienu rāvienu no sabiedrības zemākā ķeblīša uzlēca uz augstākā, uz tā, kur sēdēja spekulanti, politiķi un baņķieri. Vēl augstāks bija vienīgi mafijas ķeblītis, taču to Šrepe ignorēja, jo šis ķeblītis drusku ļodzījās. Klusi, bez lieka trokšņa Šrepe atvēra mazu juridisko konsultāciju kantorīti. Tādu pašu nabagmāju kā tos drūmos iestādījumus, kur juristi pēdējos piecdesmit gadus sniedza konsultācijas par rublīti gabalā. Apžēlojieties, vai Šrepem ķieģelis uz galvas ir uzkritis? Nekā tamlīdzīga! Jā, Šrepe sniedza konsultācijas, bet tās bija ļoti īpatnējas konsultācijas. Sacīsim, kaut kādam siā, firmas vai akciju sabiedrības pārstāvim vajag uz kāda papīriņa dabūt parakstiņu, zieģelīti, rezolūcijiņu vai kaut ko tamlīdzīgu. Viņš paķer savu papīrīti un
ierodas ministrijā, departamentā, valdē, bankā vai citā ārkārtīgi respektablā iestādē. Kas notiek tālāk? It nekas nenotiek. Visur jāgaida, visur rindas, visur priekšnieki aizņemti, sekretāres ledaini vienaldzīgas, visur birokrātija un strupceļš. Ja arī pārstāvim izdodas iekļūt kādā kabinetā, kur atrod par iespējamu viņu uzklausīt, rodas citi šķēršļi, viņam skaidri liek manīt, ka papīrītis, uz kura ir vajadzīgs parakstiņš, zieģelītis, rezolūcijiņa kaut kas tamlīdzīgs, nav gluži tīrs. Redziet, kungs, jūsu iecerētais pasākums ir pretrunā ar tādu un tādu likuma punktu! Ko nu? Ja pārstāvis uz papīrīša nedabūs attiecīgo parakstiņu, zieģelīti vai rezolūcijiņu - viņam aizies gar snuķi ļoti izdevīgs darījums. Lai tas nenotiktu,
pārstāvis dodas uz Šrepes kunga mazo kantorīti lūgt konsultācijiņu. Un viņš šo konsultācijiņu saņem! Redziet, cienījamais klient, jums vajag griezties pie tā un tā cilvēka! Nē, viņš nebūs tas, kas papīrīti parakstīs, apzieģelēs vai citādi padarīs derīgu, viņš lietu novirzīs pa attiecīgajiem kanāliem. Lūdzu, ievērojiet - pa attiecīgajiem! Tā arī notiek. Pateicoties Šrepes kunga konsultācijai, neticami īsā laikā lieta ir nokārtota un komercstruktūra nopelnījusi... Cik tā ir nopelnījusi, tas lai paliek komercnoslēpums. Taču kuram katram Šrepe savus padomus nesniedza, uz viņa palīdzību varēja cerēt vienīgi ieteikti cilvēki. Vispirms kādam no Šrepes draugiem vai labiem - labiem! - paziņām vajadzēja piezvanīt. Tā un tā, pie tevis ieradīsies
tāds un tāds kungs. Tas ir kārtīgs cilvēks, tam tu vari uzticēties. Te rodas jautājums, vai tik altruistiska rīcība Šrepi nenoveda līdz ubaga spieķim. Grūti pateikt. Var jau būt, ka spieķis viņam bija, bet viņš ar to nestaigāja, viņš brauca ar vieglajām mašīnām. Sākumā Šrepe sēdēja jaunākā modeļa žigulī, pēc tam folksvāgenā, tad sekoja bē em vē un beidzot poršs. Ak jā, un vēl viņš atvēra nelielu kontiņu bankā. Ne jau šeit - fui, nē! - Šrepe atvēra kontiņu tās zemes bankā, kur Alpi slej savas galotnes pret zilajām debesīm. Tomēr viņš joprojām bija saulains un atsaucīgs cilvēks. Visi, kurus Šrepe kādreiz bija aizstāvējis tiesā, varēja pie viņa griezties katrā laikā, un ne vien griezties, bet arī cerēt uz neliekuļoti sirsnīgu saņemšanu.
Ko es redzu, mans vecais draugs! Lūdzu, nāciet iekšā un izkratiet sirsniņu! Mēģināsim viens otram palīdzēt tāpat kā vecajos laikos! Pekinas Sunīti Šrepe uzņēma īpaši sirsnīgi. Viņa slavenākais klients, viņa slavenākā prāva un spožākais panākums! Nu, kā tad klājas, vecais draugs, kā esat iekārtojies, kas par problēmām? Ko nu par problēmām runāt, problēmu nebija un nevarēja būt, vienīgi mazs sīkumiņš. Redziet, ir tāda nelikumīgi iesēdināta dāma... Te nu Šrepe sāka skanīgi smieties. Oho, ho, ho! Uzmanieties, vecais draugs, uzmanieties! Kas bija par iemeslu Trojas bojāejai? Sieviete! Kādēļ grūst impērijas un ķeizari kļūst par nerriem? Sieviešu dēļ! Nu labi, cerēsim, ka jūsu dāma nebūs par iemeslu tik briesmīgām kataklizmām.
Tātad izstāstiet lietas būtību, es painteresēšos tālāk! Gods kam gods, Šrepe patiešām painteresējās tālāk. Tūlīt bez kavēšanās! Painteresējās, saķēra galvu. Vai, dieniņ, kur mēs dzīvojam, Āfrikā vai civilizētā zemē? Cilvēkam uzbrūk ar dakšiņu bruņota persona, cilvēks, savu dzīvību glābdams, aizstāvas ar līdzekļiem, kas tobrīd ir viņa rīcībā, un viņu par to iesēdina! Būdams pietiekami prātīgs, Šrepe skandālu necēla, viņš gluži koleģiāli policijai palūdza vēlreiz padomāt, vai Misenes arests nav bijis drusku pārsteidzīgs. Policija padomāja un saprata, ka drusku pārsteidzīgs tas laikam būs bijis gan. Jā, ir pieļauta neliela un viegli labojama kļūdiņa, ko attiecīgās
amatpersonas fiksi izlabos. Žip, rip, un kārtībā! Divas stundas pēc izlaišanas no iepriekšējās izmeklēšanas izolatora Misene tikās ar Lopārstu. Par viņas parādīšanos Lopārsts īpaši pārsteigts nebija. - Ha! - viņš teica. - Kā tie cilvēki muld! Vakar man stāstīja, ka dūži tevi esot nolikuši pie brīvas paikas. Tas Lopārstam patiešām bija stāstīts, turklāt diezgan sīki - par Misenes ierašanos svešajos medību laukos, par kautiņu, par šampanieša pudeli, ielauztu galvaskausu un braucienu kroņa ratos uz meķi. Gan kautiņš, gan Misenes iesēdināšana Lopārstu stipri uzjautrināja. Viņš sirsnīgi smējās, pārjautāja, kā tas īsti noticis atkal smējās un galu galā sacīja:
- Jā, dulla Trīne viņa bija. Kas ir, tas ir! Ar to atmiņām par Miseni bija pielikts punkts, un citādi arī nevarēja būt. Lopārsts bija pārāk aizņemts, lai sīkam notikumam pievērstu lielu uzmanību. Tagad viņš nemaz vairs neatgādināja biklo jauneklīti, kas pirms diviem gadiem pirmo reizi atmūķēja sveša žiguļa durtiņas. Toreiz viņam asistēja tikai viens džekiņš, un tas pats bija stipri nobijies. Tagad lietiņas karājās citādi, Lopārstam atlika uzsvilpt, un astoņi džekiņi bija klāt kā dresēti suņi. Jā, Lopārsts gādāja par kārtību. Kurš džekiņš neklausa, tam zobi ārā, kurš neklausa, tam ārā! Bez komentāriem. Vispār Lopārstam daudz runāt nepatika. Viņš darīja. Tieši tāpat kā lieliskie supermeņi filmās. Tie arī daudz
nemuld, tie gāž. Tinkš, tankš un skaitās! Taču nevajag domāt, ka Lopārsts supermeņiem mērkaķotos pakaļ. It nemaz viņš nemērkaķojās! Lopārsts bija kļuvis par cilvēku, kas apzinās savu vērtību, ellīgi lielu vērtību. Nevar teikt, ka viņš būtu pats dižākais autiņu pievācējs, taču savu amatu Lopārsts piekopa profesionāli, un to apliecināja fakti - divu gadu laikā, intensīvi strādājot, neviena iekrišanas gadījuma. Noņemiet cepures dižas personības priekšā, kungi! Viens otrs no Lopārsta džekiņiem uz viņu lūrēja ar čūskas aci, bet padarīt neko nevarēja. Provēs nobakstīt? Lai provē, no tā Lopārsts nebaidījās. Nav nemaz tik daudz džentlmeņu, kas prastu no desmit soļu attāluma nazi iesviest mazā aplītī, kas uzvilkts ar krītu uz kapličas durvīm, bet
Lopārsts prata. Uzmetiet gaisā pudeli, un Lopārsts to sašaus. Viņš staigāja, bruņojies ar pistoli, ar dunci un sitamo riņķi jeb španneri. Atliek piebilst, ka Lopārsts prata sešus visbriesmīgākos karatē sitienus un piecus kung fū spērienus. Līdz ar to katram skaidrs - tik labi bruņotu un mācītu džentlmeni uzvarēt nav iespējams. Pats par sevi saprotams, ka Lopārsts savu vērtību zināja, un tas rada nelielu pašapziņu. Viņš uz pasauli skatījās ar vēsu smīniņu, kā gribēdams teikt: «Rāpojiet vien, cilvēciņi, man pagaidām nav nekas pretī!» Todien, tiekoties ar Miseni, Lopārstam pirmajā brīdī likās, ka viņa ir dzērusi, bet nē, nebija vis. - Tevi, Gunča, grib piešūt, - viņa
teica pārvilka pirkstu pār rīkli. Lopārsts drusku sarāvās, bet tūlīt uzlika savu parasto, tikko jaušamo smīniņu. - Nu nū, mani grib piešūt! Un kas, ja drīkstu zināt? - Divi baigie. Vienam lieli zobi, otram ļaunas acis. - Oi johai, tad nu gan būs vakars! - Tas, Gunča, ir nāvīgi nopietni. - Kas tev to papūta? - Čigāniete. Es sēdēju ar viņu vienā skapī. Aiz gardīnēm, saproti. - Viņa mani pazīst? - Nē. Es viņai parādīju tavu gredzenu, un viņa tūlīt visu pateica. To dāvinājis tumšmatains, straujš cilvēks, kam nāve ir tuvu. Bet tu vari glābties. - Re, cik labi! Un kā tad es varu
glābties - Tev var palīdzēt tikai Lucifers.. Kas, kas? - Lucifers. Velns, nu! Viņam Rīgā ir okultais templis. Aizej, viņš tevi glābs! Lopārsts drusku sadusmojās. - Jei bogu, tu esi dulla Trīne! - Gunča, tā čigāniete nemuld pa tukšo! Kad mani iesēdināja, viņa tūlīt pateica, cik stundu man tur būs jāsēž. Un precīzi! Gunča, uzmanies! «Es viņai vēl patīku,» Lopārsts nodomāja un kļuva laipnīgāks. - Neņem galvā, ko bābas pļerkst! To, kas mani gribēs piešūt, es piešūšu pirmais. Mierīgi! Misene vēlreiz sāka runāt par Lucifera templi, bet Lopārsts sarunai pielika punktu.
- Ja tev nav nekas prātīgāks, ko grabēt, čau! Pēc tam viņš noskatījās, ka Misene, gurnos šūpodamās, aiziet, un pārdomāja, vai nevajadzētu viņu šovakar pievākt. Tā nu tas bija, Lopārsts neturējās pie principa, ka izspļautu kožļeni mutē vairs neņem. Ciniski, protams, bet katrs var darīt, kā viņam tik. To, ka Misene viņam vēl skrien pakal, Lopārsts uzskatīja par pilnīgi normālu parādību. Ja viņam bābas neskries pakaļ, kam tad, atļaujiet jautāt, tās skries? Bet patiesība bija drusku citāda. Misene Lopārstam neskrēja pakaļ, viņa tobrīd Lopārstu pabīdīja kā šaha figūriņu, kuru pēc dažiem gājieniem neizbēgami nositīs. Nekāda čigāniete ar Miseni cietumā nebija runājusi, ar viņu bija
runājis sirms un plecīgs vīrs pelēkām acīm un rāmu, labestīgu balsi. Bet tas Lopārstam nemūžam nevarēja ienākt prātā, un viņš, bruņots ar divām pistolēm, dunci un španneri, vēsi smīnēdams, devās pretī savam liktenim. Patiesību sakot, arī Misene labi neapjēdza, kas todien īsti notika. Arprātības un murgi no vienas vietas! Kad viņu izveda no kameras, viņa nešaubījās, ka sāksies pratināšana kautiņa sakarā. Nekā tamlīdzīga - sekoja nevis pratināšana, bet briesmīgi apkampieni, tādi, no kuriem ribas brakšķ. Tik sirsnīgi apkampt var vienīgi Kukušvillī kundze, un viņa to arī darīja. Pēc apkampieniem Misene dzirdēja, ka pogainie norukšķ neticamus vārdus - viņa pagaidām var tīties! Tad nāca brauciens taksītī uz Okulto
templi, kur Miseni gaidīja šampanieša glāze un dulla saruna. - Cālīt, visas ziepes tev ir aiz muguras, - Kukušvillī kundze nodūdoja, tūlīt tu aprunāsies ar diviem kungiem, kas tevi izpestīja no būra. Viņi tev lūgs pasacīt dažus vārdus tam Lopārstam. - Un pēc tam man ar tiem kungiem vajadzēs gulēt, vai ne? - Fui, cālīt, fui! Pēc tam tev būs jāiet uz salonu «Dibello». Tu esi pieņemta par manekeni. - Es? - Tu. Tajā brīdī Misenes iekšas vairs neizturēja, viņa sāka histēriski raudāt un kliegt: - Neķer mani uz pliko! Es zināju, ka esmu sūdos līdz acīm! Visa dzīve ir sūdi,
visi vīrieši sūdi! Sūdi, sūdi, sūdi! Kukušvillī kundze mīļi ievilka Misenei divas pļaukas. Raudāšana un kliegšana tūlīt aprāvās. - Nomierinies, cālīt! Tu esi daudz cietusi, bet tas nu ir garām, tagad tavs ceļš pa taisno ies pretī laimei, slavai un bagātībai. Tā tam arī jābūt, jo es to paredzēju. Bet tiem diviem kungiem tu vari uzticēties pilnīgi. Kas cits Misenei atlika? Viņa noslaucīja asaras un devās uzklausīt tos divus kungus. Tie bija jocīgi kungi. Viens sirms un plecīgs, otrs baigi sīkais ar zilām idiota actiņām. Sākumā runāja tikai plecīgais. Viņš jautāja, vai Misene nevar pēc iespējas ātrāk tikties ar Lopārstu un pateikt viņam dažus vārdus. Kāpēc ne, jo
jau varētu, bet kas tie ir par vārdiem? Nu tā, divi baigie tevi grib piešūt, vienam lieli zobi, otram ļaunas acis. To jūs esat uzzinājusi cietumā no čigānietes. Palīdzēt Lopārstam var vienīgi Lucifers. Un tagad, jaunkundz, lūdzu, atkārtojiet! Misene atkārtoja. Lai nu kas, atmiņa viņai bija laba. Bet, ja Lopārsts viņu sāk izjautāt sīkāk, ko tad? Sirmais un plecīgais kungs drusku padomāja un pasacīja, kādi būs Lopārsta jautājumi. Vārds vārdā pasacīja! Kā viņš to jau iepriekš zināja, Misene vēl tagad nespēj apjēgt. Arī Pekinas Sunītis tobrīd neko nesaprata. Vēlāk, kad Misene bija aizgājusi, majors Āmuriņš viņam teica: - Godājamais kompanjon, esiet tik laipns un turpmāk katru dienu piezvaniet
Okultā tempļa priesterienei. Mašīnas zaglis drīz ieradīsies templī. Pekinas Sunītis pagrozīja galvu. - Priekšniek, jūs viņam neko nevarēsiet pierādīt. - Es neko negribu pierādīt, es gribu uzzināt, kur viņš izgāzis piķa mucas. Un mucas noteikti ir izgāztas, viņu taču interesējusi mašīna! - Fendermanis mucas varēja pārdot. - To viņš nedarīja, viņš ir pieredzējis cilvēks! No mucām zaglim vajadzēja tikt vaļā pēc iespējas ātrāk. Kāpēc? Mucas traucē. Piķa mucām, salīdzinot ar mašīnu, ir nulles vērtība, tāpēc, visticamāk, tās pašreiz guļ kādā grāvī. Kur, to es nezinu. - Jūs uzzināsiet? - Ir tādas cerības. Pašreiz korpulentais kungs arī meklē mucas, bet
vispirms viņam jāatrod zaglis, un viņš to atradīs. Nepuriniet galvu, godājamais kompanjon, viņš atradīs! Un drīz. Kas notiks tālāk? - Zaglis tiks piekauts. - Viņu piekaus pēc tam. Vispirms zaglim dos laiku mucas atrast un atdot. - Atrast? - Jā. Tā viņam pateiks - tik un tik ilgā laikā mucas jāatdod. Un tas nebūs pa jokam teikts. - Viņš mucas neatradīs. - Noteikti ne! Grāvī izgāztās mucas kāds būs pievācis. Un tagad atkal padomāsim, kas notiks tālāk. - Tādu gabalu uz priekšu redzēt ir grūti. - Vajag turēties pie ticamākās versijas. Ja Lopārsts mucas neatradīs,
viņš atcerēsies, ko viņam teica jaunā dāma, un atnāks uz templi, Te viņam vispirms pajautās, kur mucas ir izgāztas. Kad mēs to zināsim, iesim un aprunāsimies ar tuvumā dzīvojošām personām. Jūs redzēsiet, mucas būs pievākuši vietējie! Te nu majors Āmuriņš rupji kļūdījās. Mucas nebija pievākuši vietējie. * Tādu sīkumu kā sarunu ar Miseni Lopārstam vajadzēja tūlīt aizmirst, bet viņš to neaizmirsa. Pirmajā brīdī viss likās skaidrs - bābu muldēšana, un tikai. Miseni, protams, var saprast. Ja iesēdina tik fifīgu jumpravu un viņai draud gadiņi, tad švunkrats bišķi saiet ripā. Ir bijuši gadījumi, kad dzelžaini veči tur, aiz čuguna gardīnēm, sāk puņķoties un pātarus
skaitīt. Turklāt tā čigāniete ar Miseni sēdējusi vienā skapī, un tad var ieborēt visu, ko vajag. Eh, uzspļaut tādām ļerām! Un tomēr, un tomēr... Nevar pilnīgi izslēgt iespēju, ka Lopārstu tiešām taisās novākt. Nē, to izslēgt nevar! Kā Misene teica, viens ar lieliem zobiem, otram ļaunas acis? Tādus tēviņus Lopārstam nav tas gods pazīt, bet uzmanīties vajadzēs. Šitajā mēslu bedrītē, ko mēs par pasauli saucam, viss ir iespējams. Tovakar pēc tikšanās ar Miseni Lopārsts mierīgi, taču gatavs jebkuram pārsteigumam, devās darba gaitās. Viņam bija laimējies nosapņot, ka pietiekami klusā piecstāvu nama pagalmā tiek turēts pelēks opelītis, bet Bizainais vienu importa kasti ir pasūtījis. Priekš čučmeku biznesmeņa, kas vairs neuzskata par
iespējamu savu turīgo pakaļu nolikt uz žiguļa beņķa, viņam, redzat, vajag kaut ko cēlāku. Ja tā, tad jāpalīdz cilvēkam. Un arī opelītim būs labāk, jo tas vairs nestāvēs tumšā pagalmā, bet ripos pa saules pielietajiem dienvidu ceļiem. Vispirms jāuzmet actiņa, vai kaste nav pārāk nodzīta, un jāpalūr, kāds izskatās pagalms. Klusos pagalmos dažreiz salien žūpas, un tas darbiņu padara neiespējamu. Tagad žūpas ir visur, drīz viņi būs uz katra soļa. Re, tur stabu stutē viens būdīgs ziliķis! Nupat provē pārbīdīties tālāk, bet nevar, ļurba, nevar! Kā palaiž stabu vaļā, tā riņķī... Brīdī, kad Lopārsts gāja būdīgajam ziliķim garām, ziliķis atrāvās no staba un zibenīgi iesita Lopārstam pa vēderu. Pārāk stipri ne, tikai tā, lai sistais
instinktīvi noliektos. Tūlīt pēc noliekšanās sekoja sitiens ar dūri pa Lopārsta pakausi. Arī tas bija samērā viegls, bet saprašana Lopārstam no juka. Ja ziliķis viņu nebūtu nogrābis aiz rokas, Lopārsts izstieptos garšļaukus. Tajā brīdī piebrauca gaišzaļš moskvičs, atsprāga pakaļējās durtiņas, un ziliķis ar precīzu grūdienu ievirzīja Lopārsta rumpi mašīnā. Tad nāca spēriens ar celi pa ziemeļpolu, un Lopārsts bija iekšā. Aiz viņa moskvičā tūlīt iemetās ziliķis, aizcirta durtiņas un uzsauca šoferim - Ir! Moskvičs aizbrauca. Kopš sitiena pa vēdera bija pagājusi pus minūte. Precīzāk, divdesmit septiņas sekundes. Kad Lopārsts atjēdzās, viņš saprata, ka guļ vieglajā mašīnā. Viņa galva ar svešu zābaku bija piespiesta pie grīdas,
viena kāja pacelta un nezināms cilvēks to turēja aiz pēdas. Minūtes piecas Lopārsts gulēja mierīgi, un tad nolēma rīkoties. Sasprindzinājis muskuļus, viņš spēra nezināmajam cilvēkam no visa spēka. Mirkli vēlāk noskanēja briesmīgs bļāviens. Bļāva Lopārsts, jo nezināmais spēriena brīdī viņa pēdu asi pagrieza. Ar to pašu dumpošanās bija cauri. Lopārstam atlika vienīgi sēkt un turēt kāju pēc iespējas mierīgāk. Kur mašīna brauca, to viņš nezināja. Visticamāk, brauciens beigsies tumšā pagrabā, kur viņu pratinās, sitīs un žņaugs. Un žņaugs... Bet iemesls? Iemesls? Ak, iemeslu varēja būt nolādēti daudz! Lopārsts atradās nezināmu briesmoņu rokās, ar to viss bija pateikts. Bažas par tumšo pagrabu izrādījās
nepamatotas. Kad mašīna apstājās un Lopārstam tika pavēlēts izkāpt, viņš pirmajā brīdī apstulba - apkārt auga eglītes un ziedēja puķītes. Moskvičs bija iebraucis meža pļaviņā. Lopārsta priekšā stāvēja divi cilvēki. Viens bija iepriekš redzētais ziliķis ar ļaunām un piemiegtām acīm, otrs ar lieliem vāveres priekšzobiem un cigareti žaunās. Tātad tie, par kuriem viņu brīdināja Misene! Abi stāvētāji turēja rokas bikšu kabatās. - Izkrati zemē stroķus! - tas ar ļaunajām acīm mīlīgi sacīja. - Un bakstāmo ar'! Nu Lopārstam būtu vajadzējis sekundes simtdaļā izraut pistoli un - trahs, trahs! Bet tie divi izšautu pirmie. Ja cilvēkam asā situācijā roka ir kabatā, tad rokā viņš tur stroķi, tas ir likums. Turklāt
Lopārstam pēc sitiena pa galvu mazliet šūpojās pasaule. Neko darīt, bija vien jāizvelk pistole un jānosviež zemē. Pēc tam viņš izvilka nazi. Pļeks, nazis nokrita blakus pistolei. - Muldēšana būs īsa, - atkal ierunājās tas ar ļaunajām acīm. - Tavi šmataki nofenderēja mūsu mašīnu. Uzpūta mums vējiņu un ievilka krūmos. Tu turpat esi grozījies. Ko liegties, ko taisnoties ... - Nu, gadījās. Skaties, Lopārsta balstiņa nemaz netrīcēja. Malacis! - Kur tu liki kravu? Piķa mucas. - Izgāzām. Gabaliņu tālāk. - Vietu atceries? - Jā. - Braucam!
Tas ar ļaunajām acīm pievāca pistoli un nazi. Pēc tam visi trīs iekāpa mašīnā. Šoreiz Lopārsts negulēja uz grīdas, šoreiz viņš sēdēja aizmugurē blakus tam ar ļaunajām acīm. Nu Lopārsts bija pilnīgi atguvies un apcerēja stāvokli. Skaties, priekšā sēž ģīmis ar vāveres zobiem.. . Nu, ļoti labi, atliek vienīgi nogaidīt, kad būs ceļa līkums, kad mašīna brauks lēnāk. Tajā brīdī ar labo roku jāizrauj španneris un - tankš! - ģīmim pa deniņiem. Nākamajā mirklī - žļeks! - divi kreisās rokas pirksti jāgrūž blakus sēdošajam tēviņam acīs. Pēc tam zibenīgi jālec ārā un jāpazūd krūmos. Jā, tieši tā Lopārsts rīkosies! Bet radās neparedzēts misēklis. Lopārstam blakus sēdošais tēviņš, tas ar ļaunnajām acīm, kaut ko nomurmināja
un sāka klanīt galvu. Klanīja, klanīja, kamēr lēnām nošķiebās, atspiezdamies uz Lopārsta pleca. Oh, cik riebīgi! Turpat pie auss gāja vaļā gārgšana, stenēšana un žļebināšana. Aizmidzis... Līdz ar to visas ieceres par špannera izraušanu no kabatas un sišanu pilnīgi atkrita. Pamēģini sist ar labo roku, ja tev uz labā pleca uzvēlies ļumīgs tēviņš! Lopārstam aiz dusmām sāka raustīties lūpa. Nolādētā gaļas kaste, tev blakus sēž cilvēks, ko katru mirkli vajag uzmanīt, bet tu mierīgi pampsti! Lēnām un neatlaidīgi Lopārsts mēģināja aizmigušo atbīdīt atpakaļ. Veltas pūles - tiklīdz ļumīgais bija atbīdīts, viņš tūlīt gāzās atpakaļ kā nesaturīga lelle. Lopārsts smagi nopūtās un bēgšanas plānus pakāra uz nagliņas.
Vietu, kur bija pievākta smagā mašīna, vīrs ar lielajiem zobiem atcerējās precīzi. - Te! - viņš teica un nobremzēja. Aizmigušais tūlīt pamodās, pablisināja ačteles un norukšķēja: - Kā tad, kā tad, šitā ir tā mīļā vietiņa! Bet kur tu izgāzi kravu? - Brauc uz priekšu! - Lopārsts atbildēja. Kas notiks tālāk? Tas ar ļaunajām acīm atkal aizmigs? Nē, neaizmigs vis! Viņš skatījās brīžam uz ceļu, brīžam uz Lopārstu un tincināja: - Nu? Šite? Nelielā līkumiņā tieši pie deviņdesmit sestā kilometru stabiņa Lopārsts iesaucās: - Stop! Blakus ceļam bija krūmaina grava.
Kad viņi izkāpa, Lopārsts piegāja pie gravas un parādīja ar pirkstu. - Šite mēs tās mucas noripinājām lejā! Tas ar lielajiem zobiem tūlīt nokāpa gravā, līkņāja, skatījās, ielūrēja krūmos un uzsauca: - Vai tu neizgāzi citur? - Nē! - Lopārsts sauca pretī. - Precīzi šeit! - Bet, redzi, ne sūda te nav! - Tad kāds ir pievācis. - Kas? Uz šo jautājumu Lopārsts atbildēt nevarēja, un lielzobainais sadrūmis izrāpās no gravas. - Paklausieties, veči! - Lopārsts sacīja. - Es par to piķi samaksāšu. Ja vajag, dabūšu citas piķa mucas! Desmit!
- Aizveries, riebekli! - tas ar ļaunajām acīm viņu mīļi pārtrauca. Mums vajag tās mucas. Saproti, tās! Un tagad klausies. Es dodu tev trīs dienas laika. Trīs! Ja tu mucas atradīsi, varēsi simt gadu pirzdams lēkāt saulītē. Ja neatradīsi, es tev iespraudīšu spalviņu rīklē. .. Viņš pavicināja dūrē sažņaugtu labo roku, kaut kas noklarkšķēja un - skaties! no dūres izšāvās asmenis. Tas ar lielajiem zobiem iedeva Lopārstam papīrīti. Uz tā bija uzskricelēti seši cipari. - Kad piķis būs uzosts, piezvani. Dienu un nakti, tam nav nozīmes. Čau! Lopārsts palika viens un noskatījās, kā zilais moskvičs aizbrauc Rīgas virzienā. Viņa pirmā doma bija pazust,
izgaist kaut kur Austrumos. Bet ko tas dos? Ļumīgais vīrs ar ļaunajām acīm nav no parastajiem džentlmeņiem, to Lopārsts saprata pilnīgi skaidri. Viņam ir sakari. Ja viņš uzoda Lopārstu šodien, tad viņš uzodīs arī rīt un parīt. No policijas Lopārsts varēja izgaist ar garantiju - pāri robežai var tikt katrs, kas nav kroplis vai apaļš idiots, un neviens pa oficiālo līniju viņu neatrastu. Pa oficiālo ... Taču neoficiālā meklēšana viņu atrastu mēneša laikā, un tad Lopārsts ar sniegbaltiem spārniņiem jauki uzlidotu tur augšā, aiz zvaigznītēm. Tātad tunelis ar tumsu abos galos. Bet ko teica Misene? Viņa teica, ka Lopārstu var glābt Lucifers. Murgi, protams, bet šitiem murgiem kaut kas ir apakšā. Noteikti ir! Nē, mistikai Lopārsts neticēja nevienu mirkli, tik dulls viņš
nebija, taču aizvērt acis arī būtu dullība. Tas, ko Misene bija teikusi par abiem večiem, pilnīgi sakrita, tātad kāds raustīja neredzamus striķīšus. Un tas bija nāvīgi labi informēts raustītājs! Ja tā, tad mājienam uz Lucifera pusi ir pavisam cita jēga. Varbūt viņam izvirzīs kaut kādus noteikumus, varbūt viņu gribēs iepīt citā spēlē? Var būt, viss var būt ... Uz modes salonu «Dibello» Misene gāja pamatīgi nobijusies. Pārāk bieži bija gadījies, ka liktenis viņai pagrūž spalvainu kāju priekšā, kam seko kritiens un - pļurkt! - jaukie sapņi ir pagalam. E, ko tur drebēt kā vecai zilcdesai, Misene ieraus vienu kārtīgu šampīzeri un ies! Tā arī notika, viņa ierāva vienu kārtīgu šampīzeri, nokrāsoja lūpas, ietonēja plakstiņus un gāja. Napļevaķ, kas būs,
būs! Pie salona durvīm Misenei bailes uznāca pa otram lāgam. Oi johai, cik smalka bode! Logos tumšzaļi stikli, uz stikliem zelta burtiem uzvilkts vārdiņš «Dibello», un vestibilā mēbeles uz līkām kājiņām. Galdiņam, krēsliem un dīvāniņam - visiem līkas kājiņas. Toties glauni ģērbtajam jauneklim, kas stāvēja iekšpusē un, mīļsmaidīgi klanīdamies, vēra vaļā durvis, kājas nebija līkas. Ai, tas bija nāvīgi stalts, frakots un propellerots jauneklis, turklāt gudrs kā dresēts suns - ienācējus viņš prata novērtēt vienā mirklī. Misenes priekšā jauneklis durvis atvēra, bet klanīties neklanījās. - Uz kurieni, lūdzu? Misenei notrīcēja iekšas, bet tikai
iekšas, ārēji savu cēlo karalienes mieru viņa saglabāja pilnīgi. - Ja jūs tas interesē, man jārunā ar Fišersona kungu! - Kādā sakarībā? - Normālā. Jauneklis vienu sekundi nošūpojās, laikam, kretīns, domāja, ko nozīmē normāla sakarība, bet ar to pietika, lai Misene viņam mierīgi aiz peldētu garām. Nu, kas būs, skries pakaļ? Nē, neskrēja. Prātīgi darīts, ja viņš Misenei ķertos klāt, dabūtu pa ģīmi, ka nemetas. Tātad iekšā Misene bija, bet ko darīt tālāk? Iet augšā pa lielajām, sarkana tepiķa klātajām kāpnēm vai lasīt, kas rakstīts uz trim durtiņām vestibilā? E, Misene kāps augšā, salona vadība taču nesēdēs kaut kādā pirmā stāva kamorkā!
Tā bija pilnīgi pareiza rīcība komercdirektora Fišersona kabinets patiešām atradās otrajā stāvā. Nu tad, strinkš pa bundžām! Misene trīsreiz piesita pie durvīm un gāja iekšā. Aiz liela rakstāmgalda sēdēja iesirms kungs kā nekustīgs un sprogains koka dieviņš. Viņš skatījās uz Miseni drusku izvalbītām acīm, tad pielēca kājās - komercdirektora kājas bija nedaudz līkas kā mēbelēm vestibilā - un skrēja Misenei pretī. Lai saprastu Fišersona kunga sajūsmību, jāiepazīstas ar viņa biogrāfiju. Galvenajos vilcienos, protams. Zaļajā jaunībā Fišersona kungu uzskatīja par uzlecošu padomju cirka zvaigzni. Toreiz viņš meistariski žonglēja ar piecām bumbiņām, bet gadu vēlāk Fišersona kungs
jau žonglēja ar paplāti, uz kuras atradās karafīte, trīs glāzes, uzkožamie un minerālūdens. Šī žonglēšana nenotika vairs cirkā, bet restorānā. Visai drīz žonglēšanu viņš pārtrauca un sāka mērķtiecīgi virzīties augšup. No oficianta par vecāko oficiantu, tad par jaunāko pārdevēju autoveikalā, par vecāko pārdevēju autoveikalā, par benzīna tanka operatoru, par šķirnes lopu iepircēju, par slimnīcas galvenā ārsta vietnieku saimnieciskajā darbā, par sakņu bāzes direktoru un modes ateljē piegriezēju. Patiesībā Fišersona kungs neko nepiegrieza, viņš bija ateljē labais gariņš, kas rūpējās, lai klienti rakstītu tikai pateicības, lai ateljē darbinieki pieklājīgi pelnītu un priekšniecība Sadzīves pakalpojumu ministrijā būtu apmierināta.
Fišersona kungam - toreiz, protams, biedram Fišersonam - tas izdevās lieliski. Kad plānveida saimniekošana sāka brukt un jukt, Fišersona kungs no otrās šķiras ateljē neticami īsā laikā radīja augstākās klases modes salonu «Dibello». Ar labiem modelētājiem, manekenēm, ārzemju sakaru nodaļu, juridiskajiem konsultantiem un komercdirektoru, kura grūtos un atbildīgos pienākumus viņš uzvēla savos plecos. Visi, kas redzēja modes salona «Dibello» apbrīnojami straujo augšupeju, bija pārliecināti, ka drīz šo vārdu minēs blakus «Burdai», «Diorum» vai citām slavenībām. Tā domāja visi, izņemot Fišersona kungu. Viņš redzēja arvien skaidrāk un skaidrāk, cik grūti, pat neiespējami būs radīt reklāmas bumu, bez kura iespraukties
pasaules tirgū nevienam modes salonam nav izdevies un neizdosies. Ļoti drīz pienāks laiks, kad «Dibello» sasniegs savus griestus un augstāk netiks. Nē, bankrotēt salons nebankrotēs, tas pāries uz eksistēšanas režīmu un eksistēs vēl ilgi, ļoti ilgi. Taču Fišersona kungs eksistēšanai nebija ieprojektēts, viņš tiecās augšup, tikai augšup! Tāpēc, vispusīgas stāvokļa analīzes rezultātā, Fišersona kungam radās ideja sevi ziedot uz relaksācijas altāra. Vispirms atgādināsim, ka relaksācija, populāri izsakoties, ir zaudēto spēku un mundruma atgūšana. Mūsdienu stresa nomāktie un vārdzinātie cilvēki bez relaksācijas lēnām, bet nenovēršami iet bojā, ko pieļaut, protams, nedrīkst, tāpēc Rietumos ir radušies privāti relaksācijas
klubi. Tajos mundrumu zaudējušie kungi tiek ārstēti pēc senām un neskaitāmas reizes pārbaudītām austrumzemju dziednieku atziņas, kas pilnveidotas un papildinātas ar mūsdienu zinātnes sasniegumiem. Lai nerastos pārmetumi, tūlīt piebildīsim, ka relaksācijas klubiem nav absolūti nekā kopīga ar publiskajiem namiem, tās ir divas dažādas iestādes, starp kuram vienlīdzības zīmi var likt vienīgi nejēga un stulbenis. Tātad, kas īsti ir relaksācijas klubs? Tas ir nedaudz konspirēts iestādījums, kurā spēkus atgūst turīgi kungi no sabiedrības elitārās daļas. Parasti relaksācijas klubi atrodas klusās savrupmājās aiz žoga un vārtiem, pa kuriem vakara stundās nemanāmi ieslīd eleganti limuzīni. No tiem izkāpj stresa
nomocītie kungi un ieiet klubā. Vispirms viņi nonāk grezni iekārtotā, taču mājīgā bārā, kur valda puskrēsla, skan klusināta mūzika un plauktos sarindoti izcilas kvalitātes dzērienu trauciņi. Taču dzert drīkst ļoti maz, tikai un vienīgi laba noskaņojuma radīšanai. Kad nogurušā kunga noskaņojums ir pietiekami labs, viņš tiek aicināts relaksācijas kabinetā. Ērts dīvāns, tepiķi, tropiski augi, pie sienām spoguļi un mazliet nerātni mākslas darbi. Relaksācijas kabinetā pacientam jāizģērbjas un jānogulstas uz dīvāna. Kad tas ir noticis, dziest gaisma. Pēc brītiņa tā atkal iedegas, un blakus dīvānam stāv burvīga dāma. Nē, viņa nav kaila - kas par muļķībām! - dāma ir tērpta supermini peldkostīmā un apmetnī. Taisnība,
apmetnis ir caurspīdīgs, bet peldkostīms ne. It nemaz arī ne! Dāma rokā tur nelielu veltnīti, kas pievienots īpašai aparatūrai. Tiklīdz viņa ar veltnīti pieskaras pacienta ķermenim, atskan tikko dzirdama sprakšķēšana - no veltnīša lec mazas dzirkstelītes, kas kungam rada ļoti patīkamu sajūtu. Viņam pārsteidzoši ātri pāriet gan nogurums, gan apātija, viņš kļūst mundrs un atraisīts. Pat pārāk atraisīts, taču kontaktēties ar ārstējošo dāmu ir kategoriski aizliegts. Tiklīdz pacienta atraisītība pārsniedz pieļaujamās robežas, ārstnieciskais seanss tiek pārtraukts un dāma atstāj kabinetu. Ja pacients mēģina to aizkavēt, kabinetā ienāk divi smokingos un lakkurpēs tērpti sanitāri, kas pārāk mundro pacientu savalda ar fizisku spēku.
Kā jau noprotams, ārstēšanas relaksācijas klubā nav gluži par velti, un summa, ko nogurušie pacienti samaksā, ir ievērojama, lai neteiktu, ļoti liela. Sakarā ar to kluba īpašnieks īsā laikā kļūst turīgs, bet pēc tam bagāts. Ir stipras aizdomas, ka Fišersona kungs šo apstākli zināja, taču līdz relaksācijas kluba darbības uzsākšanai bija vēl ļoti, ļoti tālu. Lai atvērtu minēto ārstniecības iestādi, vajadzēja lielus līdzekļus. Labi, pieņemsim, ka Fišersona kungam izdotos ieinteresēt Rietumu biznesmeņus nodibināt akciju sabiedrību un līdzekļus dabūt. Bet kā atrisināt burvīgo dāmu problēmu? Tieši no dāmām atkarājas relaksācijas kluba popularitāte un līdz ar to klientu skaits. Lai Dieviņš klubu pasargā no garām un kaulainām manekeņu tipa briesmonītēm!
Izģindusi dāma var demonstrēt kleitas un mēteļus, taču supermini peldkostīmā un caurspīdīga apmetnī tā pacientiem iedveš šausmas. Tikpat bīstamas ir izblīdušās un ļenganās - tiklīdz tāda parādīsies relaksācijas kabinetā, pacients piecelsies no dīvāna, uzvilks bikses un kliegs, lai viņam dod naudu atpakaļ. Tātad, ja Fišersona kungs gribēja nopietni ķerties pie relaksācijas biznesa, viņam bija nepieciešamas vismaz pāris augstākās klases dāmas - šarmantas, burvīgas, ar Afrodītes parametriem. Kad Fišersona kunga kādreizējais paziņa Nikodēms Šindris, alias Pekinas Sunītis, viņas piezvanīja un lūdza iekārtot darbā par manekeni simpātisku jaunavu, Fišersona kungs nopūtās un piekrita. Labi, lai tā simpātiskā jaunava nāk šurp, gan jau
kaut kur viņa noderēs. Viens putnu biedēklītis vairāk vai mazāk, kāda tam nozīme? Bet notika kaut kas pilnīgi negaidīts - Fišersona kunga kabinetā ienāca Misene. Lai nu kas, Fišersona kungs bija vīrs ar un tūlīt saprata, ka rokās iekritis dārgakmens un līdz ar to relaksācijas kluba ideja kļuva reāla. Viņš uzlēca no krēsla, skrēja ar savām līkajām kājiņām Misenei pretī un sauca: - Oi, oi, oi! Šis takš ir viens pilnig laimigs mirkels! Piektā diena Lopārsts pie Okultā tempļa parādījās nākamajā rītā pusseptiņos. Kāds neprāts cilvēks nāk konsultēties ar astrālām būtnēm drīz pēc saulītes lēkšanas! Pat plānprātiņi saprot, ka būtnes ir runājamas
tikai vēlu vakaros, tā ap pusnakti. Kad pirmoreiz iedziedas gailis, viņas izgaist. Čau, un būtņu vairs nav! Vai tiešām Lopārsts to nezināja? Droši vien zināja, bet viņš negribēja kavēties. Visu nakti Lopārsts bija drudžaini domājis, kādus noteikumus neredzamā roka, kas pašlaik rausta striķīšus, viņam izvirzīs. Viņš domāja un izdomāja - tā būs visparastākā izspiešana. Kaut kāds riebeklis ir uzzinājis, ka Lopārsts pievācis smago mašīnu ar piķa mucām. Viņš arī zina, kur mucas izgāztas, tātad viņam ir spiegs starp Lopārsta džekiņiem. Nekas, gan tas džekiņš tiks dabūts rokā un tad būs īpaša runāšana. Bet tās ir nākotnes problēmas, pašreiz Lopārsts ir nezināmā riebekļa nagos. Viņš, tas nezināmais, pastrādājis divas smagas
nelietības - pievācis mucas un pēc tam papūtis tiem tēviņiem, kam piederēja mašīna, ka vainīgais ir Lopārsts un kur viņu var dabūt rokā. Elementāri, vai ne? Bet tagad nezināmais riebeklis Okultajā templī nosauks summu. Noskaiti tik un tik, tad es pateikšu, kur mucas atrodas! Tjā, viss klapē kā kulaks uz acs ... Bet Lopārstam jābūt gatavam uz smagu triecienu - nosauktā summa būs ļoti liela. Un, ja nu tā būs tik liela, ka viņš nevarēs samaksāt? Nē, tik liela tā nebūs, riebeklim vajag Lopārsta naudu, nevis viņa līķi! Tā, un tagad paraustīsim tempļa zvanu! Diemžēl sagadījās, ka medijs Leopolds bija slikti gulējis. Iemesls? Ļoti vienkāršs - izsīkuši pēdējie konjaka krājumi. Parasti viņš sešos pamodās, nokārtoja mazo vajadzību, ieņēma vienu
šluciņu un krāca tālāk. Šoreiz medijs izvandīja skapi, izčakarēja pagulti neviena trauciņa, kurā būtu kaut kas iekšā. Neko darīt, bija jāšļūc pie Marusjas, pie vecās vaboles, kas dzīvoja tepat trīs mājas tālāk un jebkurā diennakts stundā pa durvju šķirbu pasniedza to, ko viņai lūdza. Pusotras reizes dārgāku, protams Bet torīt trauciņa vietā pa durvju šķirbu tika izbāzts bārdains mūlis, kas norukšķēja: «Vsjo pusto!» un - žliukt! - aizcirta durvis. Tas mediju nopietni sarūgtināja. Apmācis kā padebesis, viņš devās atpakaļ uz Okulto templi un ieraudzīja pie vārtiem nepazīstamu pižonu. Pižons stāvēja un lūrēja iekšā pa vārtu šķirbu - laikam gribēja kaut ko ieraut nāsī. - Ko tu te pendelējies? - medijs pižonam īsi pavaicāja.
- Es meklēju Okulto ... nu, templi! i Lai arī cik miglains medijs torīt bija, viņš saprata, ka šis būs tas autiņu fendermanis, par kuru mīļā māsiņa Etērija vakar viņu informēja. Tātad atrāpojis pazemīgi lūgt Lucifera palīdzību... Bet kad viņš ir atrāpojis! Agrā rīta stundiņā, kad medijam ir smagas paģiras un nav nevienas šļuciņas, ar ko salāpīties! Tālāk sekoja diezgan asa saruna. Jā, te ir tas templis, bet tu esi no pavieglajiem. Tagad, kad saulīte lec un putniņi ķērc, Lucifers ar tevi nerunās, viņš taču nav galvu sasitis! Starp citu, ko tu ar tām piķa mucām izdarīji? Uzsiti gaisā? Vai es pareizi sapratu, gravā iegāzi? Dulls, kas dulls! Piķi taču nedrīkst gravās gāzt, piķis, saproti, piesārņo dabu. Un kurā vietā tu izgāzi? Pie Mērgļu šosejas
deviņdesmit sestā kilometra stabiņa? Tev nu gan, vecīt, ir bijis prāta aptumsums. Piešļūc tā ap pusnakti, ātrāk ne. Nemurkšķi pretī, neko agrāk nevar, planētu stāvoklis ir nelabvēlīgs, un vispār... Un vispār lasies! Medijs, mēreni līgodamies, iegāja pa tempļa vārtiem, lai izdarītu noziegumu, lai apzagtu savu mīļo māsiņu. Juzdams, ka paģiras kļūst arvien briesmīgākas, medijs bez atļaujas paņēma un izdzēra Kukušvillī kundzes lielo odekolona pudeli. Viņš būtu izdzēris vēl otru, bet to nevarēja atrast. Pēc tam medijs uzkricelēja uz zīmītes, kur mucas izgāztas, atstāja zīmīti blakus tukšajai odekolona pudelei un uzkāpa savā Istabiņā. Trīs reizes nožagojies, viņš likās gulēt. Majoram Āmuriņam bija laba dzirde,
tāpēc Pekinas Sunīša motocikliņa plirkšķēšanu viņš dzirdēja pa gabalu. Oho, cik ātri laiž, tātad godātais kompanjons steidzas! Jā, tiklīdz motocikliņš pie vārtiņiem apstājās, Pekinas Sunītis nolēca no braucamā kā atsperes sviests ķipars un drāzās majora Āmuriņa virzienā. Actiņas viņam mirdzēja un balstiņa aiz uztraukuma skanēja pavisam spiedzīgi. - Priekšniek, es klanos jūsu priekšā līdz grīdai! - Te grīdas nav, te ir zālīte, - majors Āmuriņš sacīja. - Kas jums lēcies? - Jūs visu esat paredzējis pareizi, viņš šorīt ir bijis templī! Mēs tagad zinām, kur mucas ar viltotajiem dolāriem ir izgāztas! Brauksim, brauksim! - Ja jūs tā vēlaties, brauksim ar'! Vai
tas ir tālu? - Stundas brauciens! Pie Mērgļu šosejas deviņdesmit sestā kilometra stabiņa viņi nonāca pēc pusotras stundas, jo majors Āmuriņš svēra astoņdesmit piecus kilogramus un motocikliņš tādu svaru vest nebija pieradis. Re, diezgan mežonīga vietiņa vienā ceļa pusē mežs, otrā krūmiem aizaugusi grava. - Man laimējies nošaut šķībi! majors Āmuriņš priecīgi iesaucās. Mucas tomēr nebūs pievākuši vietējie. - Kāpēc jūs tā domājat? - Tāpēc, ka vietējo te nav. Acumirkli! Pekinas Sunītis gribēja tūlīt kāpt gravā, bet majors Āmuriņš viņu saķēra aiz stērbeles.
- Ar jūsu atļauju, godātais kompanjon, es kāpšu pirmais. Man ir tāds nelāgs paradums visur līst priekšā. Nekā īpaša gravā neredzēja - tur auga asa zāle un dzeltenas puķes garos kātos. Pekinas Sunītis noplātīja rokas. - Mucu te nav! - To būtu grūti noliegt. Bet tās te ir gulējušas un aizveltas krūmu virzienā. Ko jūs mani tā skatāties? - Bet, priekšniek, kā jūs zināt, kur mucas ir aizveltas? - Paskatieties uz nogāzi! Vai nogāze ir izspārdīta? Nē, tātad mucas augšā nav veltas. Lai uzdabūtu trīs smagus priekšmetus pa stāvu nogāzi, vīriem vajadzētu kārtīgi mīcīties. Tātad mucas jāmeklē gravā. Paskatieties uz zāli! Ko jūs redzat?
- Neko. - Pilnīgi pareizi, es arī neko neredzu, jo pievelta zāle vēlāk pieceļas un aug tālāk. Bet puķes lūst un paliek guļam. Re, pārdesmit dzelteno puķu ir nolauztas. Un kā tās guļ? Lielākoties uz krūmu pusi. Tātad, kas mums tagad jādara? - Jālien krūmos! - Nē, vispirms jānostumj lejā plirkšķis, citādi to nozags. Ar jūsu atļauju es nostumšu, man tas vieglāk padosies! Majors Āmuriņš, ķerdamies pie zāles kušķiem, uzrāpās pa nogāzi un aizstūma plirkšķīti metrus piecdesmit tālāk. Tur no šosejas nogriezis taciņa, bet no taciņas bez īpašām pūlēm motocikliņu varēja iestumt gravā. Kamēr viņš to stūma, Pekinas Sunītis sāka spiegt: - Ir, ir, ir!
- Neaiztieciet! - majors Āmuriņš kliedza proti. - Stāviet mierīgi! Nē, krūmos mucas neatradās, tās atradās drusku tālāk. Tur, aiz krūmiem, bija pļaviņa, bet pļaviņas otrā malā, pie neliela bērziņa - zaru kaudze, un zem zariem cita citai blakus gulēja trīs piķa mucas. Kad majors Āmuriņš pienāca, Pekinas Sunītis trīs reizes palēcās gaisā. - Te, te, skatieties! Tas ir fantastiski! Es aiz prieka sajukšu prātā! - No tā jums nav jābīstas, dolāri tur iekšā nebūs. - Bet kas mucas te varēja atvelt? - Kāds no augšas, no šosejas tās ir ieraudzījis un paslēpis, lai vēlāk atbrauktu un pievāktu. Redziet, zari, ko viņš sasviedis mucām virsū, ir tikai drusku
apvītuši, tātad lauzti pirms pāris dienām. Sviežam zarus nost! Zarus nosviest varēja viegli, bet mucas stāvus uzcelt bija grūtāk, lai gan Pekinas Sunītis majoram Āmuriņam palīdzēja no visa spēka. Viens, divi, reizē! Viens, divi, reizē! Un vēlreiz! Un vēlreiz! Nu mucas bija stāvus. Majors Āmuriņš izlika no kabatas tērauda stienīti un sāka pa mucu sāniem vieglītēm klaudzināt. Viņš izklaudzināja vienu mucu, izklaudzināja otru, trešo klaudzināja visilgāk. Trešā muca vidū skanēja citādi. Paklaudziniet arī jūs, godātais kompanjon! Jā, piesitot stienīti, skaņa mucas vidū bija mazdrusciņ dzidrāka. Un vēl kas piķa virsējā kārta drusku cilājās! Pekinas Sunītis pateica kāpēc.
- Kad mucas gāztas gravā, virsējā kārta šitai mucai ir atdauzīta! - Būtu neprāts jūs apstrīdēt! - majors Āmuriņš piekrita. - Un tagad mums vajadzīgi divi skrūvgrieži, tad mēs piķa kārtu varēsim nocelt kā cepuri. Bet plirkšķīša rīku somiņā bija tikai viens skrūvgriezis, tāpēc majors Āmuriņš izvilka no kabatas nazi. Nu tad mēģināsim! Nē, no cepures celšanas nekas neiznāca, piķis gar mucas malām drupa, un tas arī bija viss. Tad viņi mucu nogāza guļus un knibinājās atkal. Knibinājās, knibinājās, kamēr piķis sakustējās un lēni, milimetru pa milimetram sāka slīdēt no mucas ārā. Slīdēja, slīdēja un izslīdēja. Nu, kas tur ir? Cieši sablīvēts zāģu skaidu slānis. Pekinas Sunītis ārkārtīgi uztraucās.
- Pačakarējiet, priekšniek, skaidas! viņš čukstēja. - Tur būs polietilēna maisiņi, un tajos maisiņos... Zāģu skaidās nebija polietilēna maisiņu, tur bija filcā ietīts liels, apaļš priekšmets. Kad majors Āmuriņš filcu atritināja, parādījās spožs metāla cilindrs ar uzrakstu krievu mēlē «Opasno». Dzīvību apdraudošs... Kā neredzamas rokas rauts, Pekinas Sunītis atsprāga metrus desmit tālāk un spiedza: - Mēs mirsim, priekšniek! Mēs esam apstaroti! - Noteikti mirsim, - majors Āmuriņš piekrita. - Bet vēlāk. Par to apstarošanu nav ko bīties. Radioaktīvus cilindrus neiekašā zāģu skaidās. - Vai tur iekšā netikšķ?
- Nē. - Priekšniek, man tas bundulis nepatīk, es gribētu būt no tā pēc iespējas tālāk! - Jūs būsiet ļoti tālu. Jums pēc iespējas ātrāk jātiek atpakaļ uz Rīgu, uz Iekšlietu ministriju. - Tur prasa caurlaides. - Lūdzu, te ir mana vecā caurlaide. Dežurantam sakiet, tā ir majora Āmuriņa, un lieta ļoti svarīga, tāpēc majors Āmuriņš lūdz, lai dežurants tūdaļ sazvana pulkvedi Krišpapu. Uz caurlaides ar zīmuli uzrakstīti trīs numuri - ministrijas, mobilais mašīnas un mājas numurs. Bet Krišpaps droši vien būs ministrijā. Izstāstiet viņam, ko esam atraduši. - Vai viņš man ticēs? Majors Āmuriņš izplēsa no piezīmju
grāmatiņas lapiņu un uzrakstīja: «Jūli, rīkojies! Es gaidu! Miķelis.» Lapiņu viņš pārlocīja un pasniedza Pekinas Sunītim. - Un tagad jūs darītu ļoti pareizi, ja skrietu uz šoseju un nobalsotu pirmo mašīnu. - Es ... - Nē, nē, plirkšķis, lai paliek te, ar mašīnu braucot, jūs Rīgā tiksiet divreiz ātrāk. - Bet tie, kam tās mucas pieder, var atnākt un jūs nosist! - Lai kādu varētu nosist, ir jāzina, kur sitamais atrodas. Viņi to nezina, tāpēc nebēdājiet par mani un skrieniet, godātais kompanjon, skrieniet! Palicis viens, majors Āmuriņš vispirms apsedza cilindru ar zariem. Ja kāds nāktu, viņš redzētu vienīgi trīs piķa
mucas un plecīgu, sirmu vīru, kas domīgs sēž piesaulītē un gaiņā odus. Jā, majors Āmuriņš patiešām bija domīgs. Visapkārt dūca bitītes, lidinājās kukainīši, vējiņš čabināja krūmus, bet viņš to nedzirdēja un neredzēja, viņš domāja. Velna būšana, varbūt Pekinas Sunītim tomēr taisnība un cilindrā ir urāns vai kas tamlīdzīgs? Nē, tomēr nē, tad cilindrs būtu ielikts grafītā. Mucas skārds ir pārāk plāns, lai aizturētu starojumu. Bet varbūt starojuma ekrāns atrodas cilindrā? Arī ne, tad cilindrs būtu daudz smagāks. Majors Āmuriņš pārcilāja citas iespējas - dārglietas, narkotikas, muzeja retumus, zeltu un visādas indes. Neiespējams jau tas nav, tomēr tomēr... Varbūt cilindrs ir tukšs? Muļķības, tad tie divi vīri mucas tik neatlaidīgi nemeklētu!
Tātad kaut kas tur noteikti ir iekšā. Kaut kas... Saulīte jau sāka meža pusē grimt aiz priežu galiem, kad atskanēja soļi. Majors Āmuriņš saslējās - kāds nāk! Jā, kāds patiešām nāca. No krūmiem iznira bārdains, izspūris vīrs tā ap gadiem trīsdesmit pieciem, četrdesmit. Padusē ar aukliņu pārsieti kartona vāki, uz pleca soma mugurā zaļi svītrains krekls un kājās vidēji tīras džinsenes. Bet basās pēdas iegrūstas nomītās sandalēs. Īpatnējs cilvēks. Ieraudzījis majoru Āmuriņu, īpatnējais pasmaidīja kā bārdaina saulīte un nāca klāt. - Negribu būt uzmācīgs, - viņš ierunājās skaidrā latviešu valodā, taču akcentu uzreiz varēja manīt. Tikko jūtamu,
un tomēr. - Ja jūs, kungs, būtu tik laipns un atļautu, es ļoti drīz dabūtu gatavu jūsu portretu! Majors Āmuriņš paskatījās uz īpatnējo vērīgāk. Seja inteliģenta un acis labestīgas. - Kāpēc jūs gribat zīmēt tieši mani? - Tāpēc, ka tuvumā cita neviena nav. Tas atbilda patiesībai, tuvumā patiešām neviena cita nebija. Bet kriminālmeklēšanas darbiniekiem no laika gala nav paticis ne fotografēties, ne pozēt. Neviens nevar galvot, vai portrets pēc tam netiks tiražēts un izdalīts džentlmeņiem. Uzmanību, no šitā mūļa vajag laisties, tas ir dzinējsuns. It kā saprazdams, kāpēc modelis par pozēšanu īpašu sajūsmu neizrāda, bārdainis teica:
- Tiklīdz portrets būs gatavs, es jums to uzdāvināšu. Man patīk dāvināt portretus. Tātad Dieva dots cilvēciņš. Nu, ja tā, lai zīmē! Bārdainais mākslinieks tūlīt sarosījās, izņēma no kartona vākiem papīra lapu, izvilka no somas zīmuli un, pleznas sakrustojis, apsēdās zālē majoram Āmuriņam iepretī. Zīmēšana sākās. - Man diemžēl nav tas gods būt īstam māksliniekam, - viņš teica. - Diletants, turklāt uzmācīgs. - Un kāda ir jūsu pamatprofesija? - Cik jocīga sakritība, mēs esam kolēģi! - Kā to saprast? - Pavisam vienkārši, es arī esmu kriminālists. Lūdzu, neskatieties uz mani tik cieši, tad mainās acu izteiksme un tas
zīmētāju traucē. Kādus desmit gadus es strādāju ar slepkavām, - arī tur, viņpus jūrām, slepkavu pietiek - bet vēlāk mani pievāca cits kantoris un nolika pie cita darba. Protams, es neesmu visai pieklājīgs, man vajadzētu nosaukt savu vārdu, bet mūsu profesijai ir zināma specifika. Pieņemsim, ka esmu mākslinieks. - Bārdains mākslinieks. - Protams, tagad visi mākslinieki ir bārdaini. Par jums es šo to jau zinu. Pulkvedis Krišpaps man teica, jūs esot viņa draugs un saprotošs cilvēks. Šindra kungs apgalvoja to pašu. - Vai viņš palika Rīgā? - O, nē! Šindra kungs pašreiz uz šosejas sēž mašīnā un uzmana, lai kāds to neaizbrauc. Viņš man sīki izstāstīja, kā jūs
esat aiztaustījies līdz piķa mucām. Tā ir augsta klase, es esmu sajūsmināts, un tas man traucē zīmēt. - Ieelpojiet trīs reizes labi dziļi, un jūs būsiet atkal mierīgs. - Stipri šaubos, vai būšu mierīgs. Man pašreiz ir milzīgs emocionāls pacēlums. Es šeit esmu jau vairākus mēnešus, bet mani panākumi bijuši līdzīgi nullei. Un pēkšņi jūs atrodat to, ko es tik neatlaidīgi meklēju! Kad pulkvedis Krišpaps man pastāstīja, kas noticis, es gribēju noskūpstīt viņu, Šindra kungu, jūs un visu pasauli. - Tas būtu darbietilpīgs process. Izkliedējiet labāk manas bažas - es baidos, vai man neizkritīs atlikušie mati. Citiem vārdiem, vai tas objekts, ko jūs tā meklējat, nav radioaktīvs.
- It nemaz. Tur iekšā ir kāda ieroča komponents, kas pats par sevi absolūti nav bīstams. - Tuvāk interesēties, protams, būtu lieka laika tērēšana. Jūs taču neko neteiksiet. - O, kad es uzrakstīšu savus memuārus, tur viss būs ļoti sīki paskaidrots. Jā, man ir nosliece arī uz literāriem sacerējumiem, tāpēc jums būs interesanti lasīt. - Ja es tik ilgi nodzīvošu. - Spriežot pēc jūsu izskata, noteikti! Bet galvenajos vilcienos situācija ir šāda. Kā jau mēs to zinām, impērijām grūstot, saceļas lieli putekļi. Kad tie izklīst, šis tas ir pazudis. Šajā gadījumā pazuda zināms skaits konteineru, un katrā no tiem, kā jau es teicu, ir kāda ieroča komponents.
- Un jūsu priekšniecību šie konteineri interesē. - Tieši tādēļ jau es šeit tiku atsūtīts. Ir pilnīgi droši zināms, ka pazudušie konteineri no Krievijas pamazām slīd uz Rietumiem, kur tos pērk slikti cilvēki. Un tas ir bīstami. Tas ir vairāk nekā bīstami! - Cik es saprotu, konteineri slīd caur Latviju. - Jā, caur Rīgu. - Un jūs interesē arī cilvēki, kas konteinerus ved. - Mani šie cilvēki neizsakāmi interesē. - Divi no viņiem rīt no rīta agri būs šeit. Bārdainais mākslinieks tūlīt nolika zīmējumu sāņus. - Vai jūs par to esat pārliecināts?
- Pilnīgi. Indivīds, kas nozaga smago maliņu, kurā piķa mucas tika vestas, pusnaktī ieradīsies Okultajā templī un jautās, kur šīs mucas atrodas. Vai jūs zināt, kas ir Okultais templis? - Ak jā, Šindra kungs man stāstīja. - Un templī indivīdam Lucifers paskaidroja, ka piķa mucas guļ šeit, gravā. Indivīds, savukārt, to darīs zināmu diviem kungiem, kas mucas veda. - Vai viņš to noteikti darīs? - Noteikti! Citādi viņu nogalinās. - Paldies, es situāciju saprotu! Man tūlīt jāsazinās ar saviem kolēģiem. - Apmēram divus kilometrus uz Rīgas pusi šosejas malā ir veikals, tur noteikti jābūt telefonam... Piedodiet, es esmu naivs, jūs taču telefonu tūlīt izvilksiet no bikšu kabatas!
- Šoreiz jūs maldāties. Telefonu es izvilkšu nevis no bikšu kabatas, bet no somas. Bārdainais mākslinieks izņēma nelielu kastīti ar vairākām podziņām. Vienu podziņu viņš piespieda, un tūlīt no kastītes izšāvās antena. Majors Āmuriņš piecēlās. - Lucifers vēl nezina, kurā vietā mucas atrodas, tāpēc man steidzīgi jābrauc atpakaļ uz Rīgu. - Jums esot motocikls. Tas pieder Šindra kungam. Tātad mēs braucam uz Rīgu? - Bet es palieku šeit un gaidu savus kolēģus. Vēl daži vārdi. Es ļoti, ļoti lūdzu Šindra kungu par konteineriem nevienam it neko nesacīt. Pie jums ar šādu lūgumu griezties ir lieki, jūs pratīsiet klusēt.
- Man arī tā liekas. Bet kad jūs pabeigsi manu portretu? - Ja jums nav iebildumu, rīt ieradīšos vienos. Tad es izteikšu savu bezgalīgo pateicību un pabeigšu portretu. - Norunāts! - majors Āmuriņš sacīja. Sestā diena Ja kādam rastos vēlēšanās izzināt Lopārsta noslēpumainās pazušanas apstākļus, viņam būtu jāizjautā trīs liecinieki: Okultā tempļa priesteriene Etērija Kukušvillī kundze, šī paša tempļa medijs Leopolds un elles ķēniņš Lucifers. Viņi visi liecinātu vienu un to pašu, tātad lieciniekiem varētu ticēt pilnīgi droši. Notikumi risinājās tā. Pusnaktī pie Okultā tempļa piebrauca pelēka volga. No tās izkāpa Lopārsts un raustīja zvanu. Viņu jau gaidīja un, kā tas pieņemts, Kukušvillī
kundze Lopārstam darīja zināmu, ka planētu stāvoklis pašreiz ir nelabvēlīgs, jo Saturns aizēno Jupiteru un četras lielās komētas veido krustu. Cerēt uz stabilu kontaktu ar astrālo pasauli tādos apstākļos Ir grūti, tomēr mēģināt var. Tāpēc priesteriene Lopārstu ieveda tempļa mistēriju zālē, kur tūdaļ ieradās arī medijs Leopolds. Medijs jutās ļoti nelāgi, bet par to nav jābrīnās - ja cilvēks izdzer lielāku daudzumu odekolona, labi justies viņš nevar, tas neatbilstu cilvēka fizioloģijai. Taču sātaniski smieties odekolonu dzēris medijs var. To zinādams, viņš iesēdās mistēriju zāles klubkrēslā un bez īpašas kavēšanās iegrima transā. Tālāk viss ritēja normāli priesteriene Kukušvillī kundze pacēla rokas un sauca Luciferu, Lucifers ieradās
un šoreiz runāja skaidrā latviešu valodā. Arī viņš bija sliktā garastāvoklī un nosauca Lopārstu, piedodiet, par sūdabrāli. Taču piķa mucu atrašanās vietu Lucifers pateica precīzi: tās guļ gravā pie Mērgļu šosejas deviņdesmit sestā kilometra stabiņa. Mucas ieveltas krūmos un apsegtas ar zariem. Lopārsts bija ļoti pārsteigts un iesaucās: - Ko, gravā? Lucifers viņu sāka mēdīt un lamāt. - Koa, koa, koa! Ļurbaks tāds! Ja es saku gravā, tad gravā! Un vispār, ej ellē! Tāda pavēle, protams, bija netaktiska, taču Luciferam ir labāk zināms, ko viņš runā vai nerunā. Pēc tam, protams, atskanēja sātaniskie smiekli, un okultais seanss beidzās.
Tā vietā, lai apjautātos, cik liela summa templim jāziedo, Lopārsts drusku nesakarīgi taujāja pēc telefona. Priesteriene Kukušvillī kundze viņu ieveda privātajos apartamentos, parādīja, kur atrodas telefons, un izgāja no istabas. Taču tālu viņa neaizgāja, turpat aiz durvīm palika un klausījās, ko Lopārsts runās. Saruna bija pavisam īsa. - Te zvana sakarā ar mucām. Jā, es zinu, kur mucas ir. Sapratu. Klausule tika nolikta. Lopārsts iznāca, pateicās un žigli devās projām. Par tālākām Lopārsta gaitām ne priesteriene Kukušvillī kundze, ne medijs, ne Lucifers neko liecināt nevar, jo viņi Lopārstam nesekoja. Un pareizi darīja, jo izsekot Lopārstu būtu bijis grūti. Tūlīt pēc Okultā tempļa atstāšanas
viņš žigli piegāja pie pelēkās volgas, iekāpa un aizdrāzās. Pēc divdesmit minūtēm Lopārsts jau bija stacijas laukumā, apturēja mašīnu iepretī pastam un izkāpa. Tad sāka strauji iet pulksteņa torņa virzienā, bet atjēdzās, ka mašīnas durvis palikušas neaizslēgtas. Atskrēja atpakaļ, aizslēdza durvis un pusteciņiem aizjoza pie torņa. Desmit minūtes vēlāk kanālmalas apstādījumos parādījās Piena Zobs un sāka vērot Lopārstu, kas staigāja ap torni kā apdullis, riņķī vien, riņķī vien... Vērotāju no stacijas laukuma nevarēja redzēt, jo apstādījumi naktī ir tumši, bet stacijas laukums gaišs, tur spuldzes deg līdz rītam. Brītiņu vērojis, Piena Zobs mierīgu soli iznāca no apstādījumiem, iekāpa tunelī, otrā galā izkāpa ārā un -
čau! - nostājās Lopārsta priekšā. Lopārsts gribēja kaut ko paskaidrot, bet Piena Zobs viņu pārtrauca. - Tagad nepļurksti. Ejam! - Man te ir braucamais ... - Noraksti. Pēc piecām minūtēm tavi draņķa rati būs nosperti. Es teicu, ejam! Tā jau bija pavēle, un Lopārsts gāja. Taču Piena Zobs stipri pārspīlēja Lopārsta volga stacijas laukumā nostāvēja neticami ilgi, līdz nākamajai naktij. Tad, protams, to nozaga. Pie dzelzceļa viadukta viņi apstājās un brītiņu gaidīja, kamēr piebrauca tā pati smagā mašīna, ko Lopārsts pirms piecām dienām bija nozadzis. Ķirmītis, pie stūres sēdēdams, labajā pusē atgrūda durtiņas. - Kraties iekšā! - Piena Zobs īsi pavēlēja. Lopārsts ielēca un nosēdās
blakus Ķirmītim. Pēc tam ierausās Piena Zobs, aizcirta durtiņas, un viņi brauca. Juzdams, ka pienācis laiks runāšanai, Lopārsts darīja zināmu, ka mucas ir turpat gravā, kur izgāztas, tikai ieveltas krūmos un apsegtas ar zariem. Piena Zobs paskatījās uz Ķirmīti un savas domas izteica ļoti īsi: - Tu esi muļļa. Ķirmītis neiebilda, un ko gan viņš būtu varējis iebilst? Viņam taču aizvakar Piena Zobs lika ielīst gravā un palūrēt. Nu, Ķirmītis kārtīgi palūrējis nebija, to noliegt nevar. - Kad gravā, tad gravā, - viņš mierīgi sacīja. - Un tagad nodziedi, kas tev to papūta. Ko, Lucifers? Templī! Kādā sakarībā tu tur ielīdi?
Lopārsts visu izstāstīja. Par savu bābeli, kas viņam ieteikusi šļūkt uz Okulto templi, par čigānieti, kas šļūkšanu savukārt ieteikusi bābelei... Visu, visu, izstāstīja. Piena Zobs atkal paskatījās uz Ķirmīti, šoreiz ņirdzīgi, ar piemiegtām ačtelēm. - Kurš bija tas stulbais, kas neticēja Lucifera spēkam? Kurš padoma lūgšanu Luciferam sauca par mērkaķošanos? A? Ķirmītis nopūtās. Kas dulls ir, tas dulls paliks, kamēr nosprāgs, tur nu nekā nevar darīt! Pa naksnīgajām Rīgas ielām viņš brauca prātīgi, bet, ticis uz šosejas, iespieda gāzes pedāli grīdā. Galā vajadzēja tikt pēc iespējas ātrāk, kamēr tur, pie gravas, nav daudz garāmbraucēju. Jo mazāk svešu actiņu piķa mucas redzēs,
jo labāk. Pie deviņdesmit sestā kilometra stabiņa viņi pieripoja, gaismiņai svīstot. Ķirmītis palika pie stūres, bet Piena Zobs un Lopārsts iešļūca gravā. Pašķirstīja zarus tuvākajos krūmos - nav, gāja tālāk, šķirstīja atkal, ieraudzīja sasviesto zaru čupu un, lūdzu, te tās mucas guļ! Tad notika kaut kas negaidīts - Piena Zobs nokrita ceļos, salika rokas un paskatījās augšup. Nu Lopārsts skaidri saprata, ka mucās patiešām ir kaut kas nāvīgi vērtīgs. Ļoti jauki, bet kā nāvīgi vērtīgās mucas dabūt uz šosejas? Jāiet un jāskatās, kur te būtu kāda lēzenāka vietiņa. Viņi gāja, skatījās un izdomāja, ka mucas jāveļ metrus piecdesmit tālāk un tur jāmēģina dabūt augšā. Mokas būs briesmīgas, bet citas izejas nav!
Jā, mokas bija briesmīgas. Ar lādēšanos, ar stumšanu un velšanu mucas uh, ah, ah, nolādēts! - bija uz šosejas. Ķirmītis piebrauca mašīnu, paņēma zaldātu lāpstiņu, kam viena mala bija noasināta kā bārdas nazis, un nocirta četrus bērziņus. Tos pieslēja pie kravas kastes, vēlreiz uh, oh, ah, nolādēts! - un viss bija kārtībā. - Darīts, meitiņ, apsedzies! - Piena Zobs priecīgi sacīja. Ķirmītis neteica neko, viņš aiztaisīja kravas kasti, bet Lopārsts noslaucīja ar plaukstu sviedrus no pieres. Tā, nu visi varēja atsēsties ceļmalā. - Man, jei bogu, kāti trīc! - Piena Zobs atzinās un aptaustīja savas resnās kājas. - Nu, baigi trīc! Arī Lopārstam trīcēja kājas, taču
trīcēšanas iemesls bija cits. Viņš gaidīja, ko tālāk teiks Piena Zobs - no tās teikšanas daudz kas atkarājās. Piena Zobs sākumā neteica neko, viņš izvilka no kabatas plakanu pudeli ar uzskrūvējamu vāciņu. Nu tad, kristīgie, katram pa šļuciņai! Tā bija laba zīme. Lopārsts iemeta šļuciņu un juta, ka iekšas kļūst vieglākas. Varbūt viņam liks samaksāt tik un tik zaļos papīrīšus palaidīs vaļā. Tādām cerībām pamats bija - Piena Zobs Lopārstam ielēja otru šļuciņu, tam trešo, paskatījās uz viņu piemiegtām ačelēm un teica tīri patīkamus vārdus: - Tu, šmatak, esi no asajiem! Še, iemet vēl. Un Lopārsts kļuva pļurkstīgs. Man, saprotiet, žēl! Jā, gadījās nodarīt skādi
kārtīgiem puikām, tā nu tas ir! Bet kam tad kādreiz nenoiet šķībi? Arī dzejniekam reiz misās, kad viņš gultā guļ un dzejo. - He, he, he! - Piena Zobs smējās. Tā ir, to mēs, prastie piķa vedēji, saprotam! Tad notika traģēdija. Lopārsts iemeta kārtīgu šļuciņu, ieķiķinājās un teica liktenīgus vārdus: - Jūs, vecīši, prastie piķa vedēji neesat vis! Tur, tajās mucās, kaut kas ir iekšā! Ķirmītis paskatījās debesīs, it kā pārbaudīdams, vai Lopārsts tur varēs uzlidot bez aizķeršanās. Nu viņš vairs nebija glābjams - eņģeļa spārniņi, un aiziet! Piena Zobs debesīs neskatījās, Piena Zobs uzskrūvēja pudelei vāciņu un teica:
- Tu esi prātīgs puika, mēs tevi paķersim līdzi uz Rīgu. Kāp iekšā! Lopārsts pasmaidīja jauku teļa smaidiņu, piecēlās un, nekā ļauna nenojauzdams, iekāpa mašīnas kabīnē. Kamēr viņš kāpa, Piena Zobs paņēma zaldātu lāpstiņu un pabāza zem jakas. Tad Ķirmītis apsēdās pie stūres, Piena Zobs blakus Lopārstam, un mašīna ar trim piķa mucām aizripoja Rīgas virzienā. Tikko tas bija noticis, no meža iznira zils žigulis un aizbrauca smagajai mašīnai nopakaļ. Majors Āmuriņš pamodās tieši sešos. Parasti pēc pamošanās viņš kārtīgi izstaipījās, bet šoreiz tūlīt piecēlās sēdus. Tuvumā kāds smēķēja! Kas te varēja smēķēt un kur? Ķēķkabineta logs vakarā bija pamests pusvirus, tātad smēķētājs
atradās ārpusē. Visticamāk, viņš sēdēja pie durvīm uz soliņa. Kā tad! Uzrāvis kājās bikses, majors Āmuriņš pavēra durvis un ieraudzīja privātdrēbēs ģērbtu pulkvedi Krišpapu. Krišpaps sēdēja uz soliņa, smēķēja cigareti un, ieraudzījis majoru Āmuriņu, uzsauca: «Čau, vecais!» - Ko tu te kvernē? - majors Āmuriņš jautāja. - Sargāju tavu mieru. Jā, daži var atļauties mierīgi šņākt, kamēr citi strādā. Ko tu blenz uz mani, ej fiksi uzvāri tēju, man ir bišķīt vēsi! Majoram Āmuriņam ķēķkabinetā vienmēr bija smalki saskaldīta malciņa, ar to tēju varēja uzvārīt četrās minūtēs. Kamēr ūdens vārījās, majors Āmuriņš pulkvedim Krišpapam aizrādīja,
ka viņa gados vajag vairāk gulēt. - Kāpēc tu man to vakar neteici? pulkvedis Krišpaps atbildēja un saberzēja rokas. - Jā, starp citu, tas bārdainais lūdza tev darīt zināmu, ka viņš tavā priekšā noņem cepuri. Tie trīs kungi nodancoja tieši pēc tavas stabules. Atbrauca mazā gaismiņā un pievāca mucas. - Tu viņus redzēji? - Kā nu ne. Viņi stipri mocījās, kamēr mucas dabūja uz šosejas. Pēc tam aizlaida uz Rīgas pusi. - Paņēma visas trīs mucas? - Visas trīs. Bārdainais ar saviem puikām pirms tam tajā mucā, kur tu biji rakņājies, visu smuki sabāza atpakaļ. - Aplam! Bunduļa vedēji to noteikti pamanīs! - Nesaki vis. Bārdainajam ir augstas
klases puikas, viņi strādā smalki kā aptiekā. - Un tu domā, ka otri nav augstas klases? Visu vajadzēja pamest, kā bija! Mucu veči būtu redzējuši, ka uzdarbojies kaut kāds tunšais, izķeksējis bunduli, nav dabūjis vaļā un pametis, lai vēlāk pie gadījuma atbrauktu un pievāktu. Bāzt atpakaļ bija nāvīgi riskanti. - Nu, viņiem labāk redzams. - Kur bārdainais palika? - Aizbrauca nopakaļ mucām. Tās no acīm vairs netiks izlaistas, par to tu vari būt drošs! - Uz mucām lūrēt nav lielas jēgas. Bet tā ir viņu darīšana. - Ne gluži. Zini, kāpēc es atbraucu? Tevi apvārdot. - Vispirms dzer tēju! Ko tu gribi ēst?
Man ir maize, zapte, biezpiens, olas un burkāni. - Burkānus ēd pats. Vai tev ābolu nav? - Divi, vairāk ne. - Dod abus divus. Pulkvedis Krišpaps izdzēra trīs tasītes tējas, aizpīpēja cigareti un novilka kurpes. - Pēc negulētām naktīm man pampst kājas. Aiz vecuma laikam. Tev nepampst? - Nē. Es, redzi, nepīpēju. Vai tas bārdainais tagad ir tavs priekšnieks? - Ūja! Mēs sadarbojamies, un tikai. - Skaidrs. Tagad tu vari mani apvārdot! Pulkvedis Krišpaps paskatījās uz majoru Āmuriņu un pasmīnēja. - Tikai neuzej gaisā ar blīkšķi un
bļāvienu. Bārdainais grib tevi lūgt par tādu kā konsultantu, kā padomdevēju. - Šizofrēnija. Es taču neesmu lietas kursā! - Un kas par to? Viņš tevi apgaismos. Vispār tā lieta slikti smird. Tu jau apmēram zini, kas noticis. - Pazuduši bunduļi. - Konteineri. Septiņdesmit pieci, un tas ir daudz. Katrā konteinerā esot iekšā samontēts mīnas detonators. - Es, dullais, pirmajā brīdī gribēju knibināt bunduli vaļā. - Nekas jau nebūtu noticis. Tas detonators ir tāds smalks daikts kopā ar mazu uztvērēju. Radioaparātiņu, saproti? Bet tā mīna, kam detonators domāts, nav kaut kāda parastā, tā ir kodolmīna. Kāpēc tu nenodrebēji?
- Es tūlīt nodrebēšu. - Un pareizi darīsi! Bārdainais man šo to pastāstīja, tāpēc es drusku apjēdzu, kādi jociņi tur var sanākt. Šodien pie kodoldegvielas tikt neesot pārāk liela problēma, urānu melnajā tirgū varot dabūt katrs, kam ir naudas kule, bet kompaktu un drošu tālvadības detonatoru ne. Tas ir militārs noslēpums. Un re, par konteineru šādi tādi kungi esot gatavi maksāt dullu naudu. Un daži jau esot samaksājuši. - Vai šī nav pirmā bundža, kas aiziet? - Nav vis pirmā. Tu jautāsi, kas tās pērk. To es nezinu. Laikam jau fanātiķi, pravieši, muhamedāņu fīreri vai kaut kas tamlīdzīgs. Ja tāds pustraks tiek pie detonatora, viņš to klusītēm var pabāzt viņpus dīķa kopā ar kodolmīnu zem kāda debesskrāpīša un pēc tam nodiktēt savus
noteikumus. Ja jūs nedarīsiet to un to, mēs nospiedīsim podziņu un debesskrāpītis uzbrauks debesīs. Tāpēc viņpus dīķa īpašie dienesti pēc konteineriem taustās dienu un nakti. Krievu dienesti arī taustās un, kā man liekas, kopā ar viņpusdīķa dienestiem. Tik bīstamus bunduļus dabūt atpakaļ visi ir ieinteresēti. - Es saprotu. Izņemot to, kāpēc bārdainais tieši man sienas klāt. - Tāpēc, ka viņš tevi uzskata par izcili gudru veci. Tās, protams, ir muļķības, bet ej nu iestāsti. - Un ko tu saki? - Palīdzi viņiem, Miķel, palīdzi! Caur Rīgu pasaulē paklusām sāk slīdēt visādas draņķības. - Tas tāpēc, ka te arvien vēl ir vecas un droši iebrauktas sliedes!
- Pati patiesība runā ar tavu muti, bet no tā liela labuma nevienam nav. Vajag kaut ko darīt! Majors Āmuriņš domāja diezgan ilgi. - Nu labi, - beidzot viņš sacīja. Pieņemsim, es bārdainajam šo to iesaku. Bet vai viņš mani klausīs. - Kāpēc lai viņš tevi klausītu? Konsultants vienīgi izsaka savas domas, bet domas var būt visādas. Arī dumjas. Vai ne? Okultā tempļa priesteriene Kukušvillī kundze torīt pamodās vēlāk, vienpadsmitos. Viņa mierīgi nomazgājās, aplika korseti un aizsmēķēja rīta cigāru. Var droši sacīt, ka medija konjaciņš un priesterienes cigāri cirta visdziļāko robu tempļa finansēs, taču tā nu tas bija un ar to nācās samierināties.
Tikko priesteriene ievilka trešo dūmu, pie vārtiem zvanīja. Viņa tūlīt nolika cigāru, izskaloja muti ar pretsviedru līdzekli «Antipot» odekolonu, kā zināms, medijs bija izdzēris - un, tempļa grīdai viegli drebot, soļoja paskatīties, kāds klients tik agri ir ieradies. Viņpus vārtiem stāvēja jauna, neparasti eleganta dāma. Ērmīga cepurīte, pelēks kostīms, superīsi bruncīši, plecā krokodilādas soma, kājās lakādas kurpītes... Ieraudzījušas vareno priesterienes figūru, klientes parasti drusku apmulst, bet elegantā dāma neapmulsa, viņa apķērās priesterienei ap kaklu. Misene! - Cālīt, vai tu tā esi? - Kukušvillī kundze ārkārtīgi pārsteigta iesaucās. Misene trīs reizes Kukušvillī kundzi
nobučoja un piesita ar rociņu pie krokodilādas somas. - Ietriepsim! - viņa priecīgi teica. Man ir kaviārs un vēl šis tas. Misenei ir kaviārs! Misenei ir vēl šis tas! Ak, cālīt, nāk iekšā un stāsti, stāsti, stāsti! Tieši tāpēc Misene jau bija ieradusies - paciemoties, pastāstīt, kā viņai klājas, un atvadīties. Ko, atvadīties? Jā, tā tās lietiņas ir iegrozījušās, bet pirms runāšanas viešņai nācās apsveicināties ar mediju. No rītiem viņam parasti bija drūms skatiens uz dzīvi, tāpēc Misenei viņš pateica nelaipnus vārdus. - Par jums, jaunkundz, esmu dzirdējis. Jūs man atgādināt korķi, kas vienmēr uzpeld virspusē. Tāpat kā, pardon, vēl kaut kas.
Medija vārdi Miseni ļoti uzjautrināja, bet Kukušvillī kundze sarauca pieri. - Leopold, neaizmirsties! Tu sarunājies ar dāmu! - viņa stingri aizrādīja. - Lūk, ko mans cālītis ir atnesis! Paņēmis ārkārtīgi grezno pudeli, medijs izpētīja etiķeti un sāka vaimanāt. - Saldais! Tas taču ir saldais urīns! Cilvēki, ko ļaunu es jums esmu nodarījis, kāpēc jūs gribat mani noindēt? Labi, jums par prieku esmu ar mieru iet bojā! Ielejiet man tējeni līdz pusei. Bet, ja jūs esat žēlsirdīgi un gribat manu agoniju saīsināt, tad lejiet pilnu! Pēc tam sākās nopietna runāšana. Kā tev, cālīt, klājas? Bjūtiful! Jā, Misenei baigā tempā jāzubrī anglene, viņai, redziet, drīz jābrauc uz Rietumiem.
Kukušvillī kundze lēnām apsēdās uz īpaši izturīga ķeblīša. - Cālīt, cik tev tajā modes salonā maksā? - Velns viņu zina! Cik man vajadzēs, tik pagrābšu no Eģika. - No Eģika? - Tur ir viens tāds rumpītis ar sprogainu un nāvīgi gudru ķirbi. Viņš visus dancina, bet es dancināšu viņu. Mierīgi! - Tas ir piepildījies! - Kukušvillī kundze svinīgi pasludināja. - Es redzēju kristāla lodē tavu nākotni, tavu bagātību, laimi un slavu. Jā, tas patiešām ir piepildījies! Lai drusku nomierinātos, viņa ielēja sev kārtīgu šļuku un - priekā, cālīt! - E, kas tā par bagātību! - Misene
atmeta ar roku. - Bet drīz es būšu zirgā. Mēs ar Eģiku taisīsim vaļā relaksācijas klubu. Kas tas ir? Vai es zinu! Tur bagātiem rumpīšiem iepumpējot tonusu, poņimē? Drīz mēs brauksim pie misteriem kompanjonus meklēt, un tāpēc man anglene fiksi jāietriec ķobī. Es jau bišķi protu - vērī vell, brauc uz ell! Kukušvillī kundzei drusku aizmiglojās acis. Ak tu maita ne liktenis! Kāpēc tu agrāk neapžēlojies par šito skuķīti? Kāpēc? Misene nebija tik elēģiski noskaņota, viņa braši runāja tālāk. - Pie manis bija atvilkusies džekiņi un meklēja Lopārstu. Jau trešo dienu esot izgaisis. - Viņš, cālīt, bija atnācis uz templi un lūdza Ēnu Valdnieka palīdzību. Misene pasmaidīja kā uzvaras
dieviete. - Ak, bija gan atvilcies! Tad tie vecīši viņam ir iedzinuši kārtīgus drebulīšus. - Jūs, jaunkundz, tajās lietās vairs nejaucieties, - medijs sacīja. - Ja jums ko prasa, jūs nezināt neko. Es arī neko nezinu, izņemot to, ka riebīgāks par liķieri nekas nevar būt. Pro! - Mierīgi! - Misene sacīja un pacēla biķerīti. - Lopārsts ir pārākais riebeklēvičs, un es viņam tagad šķaudu virsū ar abiem galiem. Pro! Viņa eleganti iebaudīja, vēl šo to papļāpāja un - atā, es nu kratīšos! It is e long vēj to Tiparērī-ī-ī... Kukušvillī kundze šķiroties atkal apraudājās. - Lido, cālīt, pretī laimei un
bagātībai! - Nē, es nelidošu, - Misene atbildēja. - Eģikam ir volvo, mēs brauksim ar volvo! Čau! Un prom viņa bija. Bārdainais mākslinieks apciemoja majoru Āmuriņu pievakarē, kad dienas karstums ir pārskrējis, gaiss smaržīgs un odi vēl masveidā neuzbrūk. Šoreiz viņš bija stipri pacilāts un cieši paspieda majora Āmuriņa roku. - Cik jūsu dārzā ir burvīgi! - viņš iesaucās. - Es esmu pārsteigts! - Es arī esmu pārsteigts, - majors Āmuriņš atbildēja. - Jūs taču neesat mainījis savu ārējo veidolu! Lai ievērotu konspirāciju, jums šodien vajadzēja ierasties kā absolūtam plikgalvim. Tad es jūs nepazītu un domātu, ka ieradies tiesu
izpildītājs, lai apķīlātu manas vecās bikses. - Jums, protams, taisnība, bet mākslinieka āriene ir ļoti parocīga, tā viegli var kontaktēties ar cilvēkiem. - Jūs portretus zīmējat par velti, un tas uzreiz rada aizdomas. Tagad mākslinieki ir pliki un nabagi, viņi tāpat vien zīmēt nevar. - Un atkal jums taisnība! Bet šo kļūdu var labot. Ja jūs man neļausiet par velti ēst ērkšķogas, es jūsu portretu nepabeigšu! Viņi apsēdās zālē, un bārdainais mākslinieks iemeta mutē pirmo ogu. - Jūs mani pārāk lutināt, mīļo kolēģi! Vakar konteiners, šodien ogas ... Man rodas aizdomas, ka patiesībā jūs esat eņģelis. Atzīstieties, es nevienam neteikšu!
- Eņģeļi nav ziņkārīgi, bet es esmu ļoti ziņkārīgs. Sakiet, kur palika trīs kungi, kas aizbrauca ar piķa mucām? - Viens aizveda mucas uz Rīgu, divi pa ceļam izkāpa un aizgāja. - Skaidrs. Tie, kas izkāpa, bija korpulentais kungs un jauneklis. - Atļaujiet arī man būt ziņkārīgam. Kā jūs to zināt? - Tā tam vajadzēja būt. Mašīnas zaglis noteikti saprata, ka piķa mucās kaut kas ir paslēpts, citādi korpulentais kungs tās nebūtu tik cītīgi meklējis. Bet to zināt nedrīkst neviens, tāpēc viņš kopā ar mašīnas zagli pa ceļam izkāpa. Un izkāpa noteikti kādā klusā un mežainā vietā. Korpulentais kungs ir profesionālis, par to es nešaubos. Mašīnas zagli viņš atrada ļoti ātri, tātad viņam ir sakari zināmās
aprindās. - Pareizi! Un tagad es gribētu jums jautāt kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Vai es drīkstu cerēt uz jūsu konsultācijām arī citos jautājumos? - Pulkvedis Krišpaps man teica, ka jums esot tāda vēlēšanās. Bet es taču absolūti neko nezinu par lietas būtību. - O, lietas būtība ir ļoti vienkārša. Daži kungi nozog konteinerus, kas jādabū rokā par katru cenu. Lai konteinerus varētu dabūt rokā, jāzina, kur viņi glabājas. To mēs nezinām. - Un ko jūs zināt? - Pirmkārt to, ka konteineri glabājas Krievijā. Otrkārt, tos apsargā kungs, ko sauc par Akašku. Treškārt, konteineru sūtīšanu uz Rietumiem pārzina Caurspīdīgais, kas pašreiz atrodas Rīgā.
Te, lūdzu, ir šī kunga fotorobots. Bārdainais mākslinieks pasniedza majoram Āmuriņam simpātiska cilvēka fizionomijas kompilāciju. - Tik jauku seju es noteikti atcerētos, - majors Āmuriņš teica un atdeva fotorobotu bārdainajam māksliniekam. Par to, ko esat nodomājis darīt tālāk, es nejautāšu, tas būs lasāms jūsu memuāros. - Visā pilnībā. - Labi, esmu ar mieru jums pateikt savus apsvērumus, bet diez vai tie jums būs tīkami. Jūs, godātais viesi, esat pieļāvis rupju kļūdu. Jūsu cilvēki pašreiz patur acīs mucas, vai ne? - Tā tas varētu būt. - Bet vajadzēja paturēt acīs abus vedējus. Cik es varu saprast, korpulento kungu jūs esat izlaidis no redzesloka un
nezināt, kur pašreiz viņu meklēt. - Korpulentais kungs ir vienīgi mucu transportētājs. - Pilnīgi pareizi, bet jums ar viņu vajadzēja aprunāties! Starp citu, cik lielu summu jūsu kantoris ir gatavs maksāt tam, kas norādīs ap zagto konteineru atrašanās vietu? - Ja viņa informācija izrādīsies pareiza, simt tūkstošus. Dolāru, protams. - Tad jūs esat aizlaidis garām lielisku izdevību. Par desmito daļu no simt tūkstošiem viņš izstāstītu visu, ko zina. Tie kungi nestrādā idejas vai skaistu acu dēļ, viņi strādā par naudu. - To arī es saprotu. Taču konteineru slēptuvi viņš nezina. Piķa mucas mašīnā ir iekrautas kaut kur citur. - Noteikti citur! Bet kur? Un kas
iekrāvis? Pats galvenais, viņam ir sakari zināmās aprindās. Ja jūs nežēlosiet naudu, viņš līdz mucai var aiztaustīties ātrāk nekā jūsu kantoris. - Tas būtu pārāk riskanti. Tiklīdz Akaška vai Caurspīdīgais jutīs ko nelabu, viņi pazudīs kopā ar konteineriem. Līdz ar to pavediens, ko jūs ielikāt mums rokās, acumirklī pārtrūks. - Pavediens var pārtrūkt arī citu iemeslu dēļ, tas iepriekš nav paredzams. Bet korpulentais kungs pēc konteineriem taustītos ļoti piesardzīgi. Vai jūs tik piesardzīgi pratīsiet taustīties, es nezinu. Bet ko mēs tik daudz runājam, jūs taču mani neklausīsiet! Labāk pabeidziet portretu! Bārdainais mākslinieks portretu pabeidza. Majors Āmuriņš uz portreta
izskatījās dusmīgs, tāpēc pazīt viņu varēja uzreiz. Ja kādam inteliģentam cilvēkam pajautātu, cik ezeriņu ir Rīgas apkārtnē, viņš droši vien paraustītu plecus. Dies' to zina, varbūt kādi seši septiņi sanāks. Vairāk gan, ezeriņu esot tā ap četrdesmit! Turklāt daži no tiem ļoti skaisti - stāvi krasti, ezermalā niedres, krūmi, tālāk staltas priedes un sirmas, domīgas egles. Nenopriecāties! Tāda skaista ezeriņa vidū, saulītei rietot, bija ieairēta laiviņa, kurā sēdēja divi kungi. Priekšgals laiviņai jūtami izslējās no ūdens, jo stūres galā sēdošā persona svēra simt trīsdesmit kilogramu, tātad tas bija Piena Zobs. Viņš piemiegtām ačtelēm vēroja pretīsēdētāju un gaidīja gaismu no augšas. Ja gaisma nāks un Piena
Zobs sapratīs, ka jāpaliek laivā, viņš paliks, ja būs jālec ezerā un jāpeld uz krastu, viņš peldēs. Diemžēl peldošam cilvēkam galva jātur virs ūdens, vismaz reižu reizēm jāizbāž, lai ievilktu elpu, un tajā brīdī var notikt kaut kas nepatīkams. Daži džentlmeņi, kas pašreiz tup kaut kur krasta krūmos, tūlīt mēģinās noskaidrot, vai Piena Zoba galvai var trāpīt ar pirmo vai otro šāvienu. Un šāvieni nebūs dzirdami, jo džentlmeņu stroķiem ir klusinātāji. Lai nu ko, bet tādu notikumu pavērsienu Piena Zobs nebija gaidījis. Kad Ķirmītis piķa mašīnas un mucu nodošanas pateica, ka šovakar pusdesmitos Piena Zobam jābūt tur un tur pie tāda un tāda ezeriņa, viss likās gaiši rozā. Būs saruna ar Briljanta Bērniņu, kas
Piena Zobu bija nolīdzis mucu pavadīšanai un līdz ar to drošības garantēšanai. Tagad, kad mucas ar nelieliem sarežģījumiem atradās tur, kur tām vajadzēja atrasties, Briljanta Bērniņš viņam noglāstīs galviņu un uzsitīs uz pleca. Malacis tu esi, vecais, labais Piena Zobs, tik ātri no šķidriem mēsliem ārā izlīst var vienīgi kārtīgs puika! Ar tevi Caurspīdīgais ir pilnīgi apmierināts, tāpēc še tev zaļie sotaki un laid kopā ar Ķirmīti uz slāvu zemi vēlreiz! Tā tam vajadzēja būt, un Piena Zobs uz tikšanos ar Briļjanta Bērniņu gaišzaļajā moskvičā brauca mierīgs un apskaidrots. Stūrēja Ķirmītis. Brauciens bija visnotaļ patīkams. Taisnība, iegriežoties no šosejas, ceļa malā vecene ganīja kazu, bet vecenes nav laba zīme. Par laimi, to varēja viegli
neitralizēt - vajadzēja izkāpt no mašīnas un ceļa vidū nolaist ūdeni, ko Piena Zobs arī darīja. Kārtībā! Drošs paliek nedrošs, netālu no ezeriņa Piena Zobs Ķirmītim lika iebraukt krūmos un būt gatavam jebkurā brīdī sist pa federi. Tā bija tikai piesardzība, pagaidām nekas neliecināja, ka gaidāmas ziepes un šķidri mēsli. Arī Briljanta Bērniņš izskatījās saldi laipnīgs. Viņš jau sēdēja laiviņā un, tiklīdz Piena Zobs parādījās, pamāja ar rociņu. Nāc šurp uz ziliem ūdeņiem, tu, staltais jaunekli! Iekāpšana Piena Zobam padevās tāda ziloniska, laiviņa stipri sašūpojās, bet dibenā nenogāja. Tiklīdz zvalstīšanās norima, Briljanta Bērniņš pāris reižu iemērca airus, un viņi aizslīdēja uz ezeriņa vidu.
Piena Zobam viņš nepatika. Tāds riebīgi glauns, tāds nolaizīts un jauki smirdīgs. Jā, no Briljanta Bērniņa vienmēr vilka pēc smalkām franču smaržām, un visi runāja, ka Briljanta Bērniņš esot no tiem. Tā tas varēja būt, jo viņš bija sasities kopā ar Mironi, ar plaši pazīstamu mīksto. Mironis staigāja, mirdzinādams skaistus zobus, bet tie nebija Miroņa zobi. Īstos zobus veči viņam izsita lāģerī par uzmākšanos, un kādu laiku Mironis staigāja bez zobiem kā veca bāba. Briljanta Bērniņš bija daudz gudrāks, tāpēc Caurspīdīgais viņam uzticējās kā labajai rokai. Kaklā zem krekla viņš nēsāja mazu zamšādas kulīti, kurā bija akmentiņš, kas maksāja vājprātīgu naudu. Ieairējis ezeriņa vidū, Briljanta Bērniņš, mīļi smaidīdams, sacīja:
- Man jau stāstīja, kā jums, Dieva radībiņām, gājis. Mašīnu nofenderējuši. Ai, ai, ai, tā nu gan nevajadzēja darīt! - Jā, paslīdējām uz gluma sūda, Piena Zobs atzinās. - Bet mēs fendermani dabūjām rokā. - Un fendermanis pēc tam jums mucas mīļi atdeva uz šķīvīša ar zelta maliņu? - Uzreiz ne. Viņš nezināja, kur mucas ir. Piena Zobs lēnām izstāstīja, kā viss bija noticis. Briljanta Bērniņš klausījās, grozīja galvu un brīžam pārjautāja. - Pagaidi! Ka tu zināji mašīnu meklēt templī? - Veči runāja, tur spējot pateikt, kur nobāztas fenderētās mašīnas. Un pateica! Lucifers, redzi, zina visu!
- Kā tad, kā tad, viņš zina pilnīgi visu! Nu, tālāk? Kad Piena Zobs stāstīja par Lopārstu, Briljanta Bērniņš viņu atkal pārtrauca. - Tagad aizveries! Pasaki man skaidri un gaiši, kas to kretīnu, to Lopārstu, sūtīja pie spoku dancinātājiem? Piena Zobs sniedza sīkus paskaidrojumus. Lopārstu, redzi, apskaidrojusi viņa bābele. Tā sēdējusi meķī, un tur viena čigāniete viņai pateikusi, kas notiks tālāk. Bābele to pateikusi Lopārstam. Viss klapē! Nu Briljanta Bērniņš vairs nesmaidīja. - Un bābelei čigāniete pateikusi, ka jūs nogrābsiet Lopārstu? Viņa pateikusi, ka Lopārstu var glābt tikai Lucifers?
- Pareizi! Tie ir Lopārsta vārdi! Vēlāk Lucifers templī viņam skaidri pateicis, kur tās mucas guļ. - Fju, fju, fju... Zini ko, man jārunā mašīnas fendermani, ar Lopārstu! Jau šonakt jārunā! Kur viņš ir? Piena Zobs paskatījās augšup. Skatīšanās jēgu Briljanta Bērniņš uzreiz apjēdza. - Un kāpēc? - Viņš saprata, ka mucās ir vēl kaut kas ir. Lai Dievs mielo viņa dvēseli! - Lai mielo, lai mielo! Briljanta Bērniņš domīgi skatījās uz Piena Zobu, un Piena Zobam tas nepatika. - Ko tu lūri uz mani kā slims krupis? Jā, gadījās ziepes, gadījās! Nu, un tad? Tu man liki atvest mucas? Liki. Vai es atvedu? Atvedu. Viss ir pa pirmo.
- Kā tad, pa pirmo! Tikai tāds mazs sīkumiņš. Caurspīdīgais domā, ka mucas pēc fenderēšanas apostījuši sveši suņi. Un vēl viņš domā, ka ostītāji tevi ir nopirkuši, tāpēc grib tev noskrūvēt galvu. Tā, redzi, tās lietiņas karājas! Nu Piena Zobs saprata, kāpēc tikšanās notiek uz ezera. Briljanta Bērniņam atliek pavicināt rociņu, un krūmos sēdošie džentlmeņi Piena Zobam tūlīt ielaidīs svinu pakausī. Piena Zobs smuki atstiepsies uz laivas grīdas, bet Briljanta Bērniņš pa ezeru vizināsies līdz tumsai. Kad satumsīs, noskanēs pļunks, un tas darbiņš padarīts! Tiklīdz Piena Zobs to bija sapratis, viņš sāka prātot, vai lēkt ūdenī vai nelēkt, bet izprātoja, ka jāgaida gaisma no augšas. Kā tad, gaisma nāca Piena Zobam kļuva skaidrs, ka pagaidām
viņš Briljanta Bērniņam vēl ir vajadzīgs. Tā arī bija. - Patiesībā tu neesi vainīgs, Briljanta Bērniņš viņam teica. - Tavs teļa prāts ir ietaisīts tā, lai tu ticētu spoku dancinātājiem un neredzētu, ka mašīnas fendermaņa bābele un mucu apostītāji ir vieni un tie paši mēsli. Jā, tur nu neko nevar darīt, katram smadzenes ir tādas, kādas māte devusi... Bet tagad ieeļļo ausis un klausies! Pirmais. Dabū rokā to bābeli, kas mašīnas fendermanim likusi iet pie spoku dancinātājiem. Otrs. Ar bābeli runāšu es. Trešais. Ja bābele mērkaķa ātrumā nebūs rokā, Caurspīdīgais tev noskrūvēs galvu. - Būs rokā, - Piena Zobs mierīgi atbildēja. Briljanta Bērniņš neko vairs nesacīja, pieairēja laivu pie krasta un īsi
pavēlēja: - Tinies! Septītā diena Desmitos piecpadsmit minūtēs Pekinas Sunītis ienāca vismaz simt gadu veca trīsstāvu koka nama pagalmā. Tas bija gleznains pagalms, ko rotāja šķībi malkas šķūnīši un divi limuzīni. Viens ar durvīm un bez riteņiem, otrs ar riteņiem, bet bez durvīm. Kāpēc Pekinas Sunītis ienāca tieši šajā pagalmā? Tāpēc, ka iepriekšējā vakarā viņš bija ticies ar majoru Āmuriņu. Ar prātu spriežot, Pekinas Sunītim uz tikšanos vajadzēja iet nedaudz noskumušam - nu vairs nevarēja būt nekādu šaubu, ka bunduļos viltotu dolāru nav. Jā, bet kas tad tur ir? Varbūt lielas vērtības, par kurām atradējam pienākas
pateicības alga? Tas ir ļoti iespējams, turklāt pateicības alga var būt lielāka nekā prēmija par naudas viltotāju atklāšanu. Daudz lielāka! Jaunu cerību spārnots, Pekinas Sunītis majora Āmuriņa dārzā ietecēja mirdzošām actiņām un mīļi smaidīgs. Labdien, priekšniek, vai mēs nevarētu drusku aprunāties? Viņi apsēdās uz soliņa pie ķēķkabineta durvīm un aprunājās. Sarunas sākumā majors Āmuriņš pateicās Pekinas Sunītim par klusēšanu. Pats par sevi saprotams, priekšniek, bunduļa atrašanu Pekinas Sunītis ir paturējis pilnīgā un absolūtā noslēpumā. Tad sākās saruna, kuras laikā majora Āmuriņa viesis trīs reizes pielēca kājās un trīs reizes apsēdās. Kad saruna bija beigusies, Pekinas Sunītis ar trīcošu
rociņu satvēra majora Āmuriņa žaketes pogu. - Priekšniek, vai es pareizi sapratu nozagtie bunduļi glabājas Krievijā? Kas tas ir par Akašku un kā viņš bunduļus apsargā? Nav zināms? Bet Caurspīdīgā izskats ir zināms! Kāpēc viņi nevar atrast? Izmainījis ārieni? Jā, tas var būt... Tad majors Āmuriņš pateica vēl dažus vārdus, un šoreiz Pekinas Sunītis nevis pielēca kājās, bet uzlēca gaisā. Majoram Āmuriņam tas nepatika, viņš savam viesim diezgan vēsā tonī aizrādīja: - Godātais kompanjon, nelēkājiet kā pipars uz pannas! Jā, tas, kas pateiks, kur bunduļi atrodas, dabūs simt tūkstošus. Bet mēs to pateikt nevaram! - Priekšniek, ja jums liktu bunduļus atrast, ko jūs darītu?
- Es meklētu tos divus, kas bunduļus veda. - Nu tad meklēsim, priekšniek! Meklēsim! Un tā nu Pekinas Sunītis ienāca gleznainajā pagalmā, ko rotāja šķībi malkas šķūnīši un divi limuzīni. Viņš pagalma skaistumam nepievērsa uzmanības un aizgāja līdz trepītēm, pa kurām varēja nokāpt puspagrabā. Blakus tām pie nama sienas bija neliela misiņa plāksnīte: Muha un Kātiņš Transporta serviss Par Pekinas Sunīša ierašanos minētā firma varēja pateikties brīvā zemnieka Kvekstes mammiņai. Sarunā ar majoru Āmuriņu viņa bija atcerējusies, ka nozagtā mašīna piederējusi Mukam un kātiņam. Tālākais nekādas grūtības nesagādāja,
majors Āmuriņš pašķirstīja privātuzņēmumu sarakstu un - rokā! Tagad Pekinas Sunītim atlika vienīgi nokāpt pa apdrupušajām trepītēm un aprunāties ar firmas vadību. Kas viņam jārunā, to majors Āmuriņš bija pateicis stingri. Nekādu pašdarbību, nekādu improvizāciju, lai Dies' pasargā! Brīva iniciatīva Pekinas Sunītim tika atļauta vienīgi komplimentu teikšanā dāmām. Bet vairāk ne! Trepītes, pa kurām Pekinas Sunītis kāpa, bija apdrupušas, tāpēc kāpējam vajadzētu pieturēties pie margām, ja tādas būtu. Pekinas Sunītis tomēr nokāpa laimīgi un drošu roku atvēra pirms ilgiem gadiem krāsotās durvis. Aiz sliekšņa bija pavisam cita pasaule - elegants gaitenis, grīdsega,
ozola paneļi un galdiņš ar datoru, aiz kura sēdēja brīnišķīgi safrizēta vellata. Tikko Pekinas Sunītis pārkāpa slieksni, viņa spalgi norēja: - Ko vēlaties? Tādu balstiņu dzirdot, pār muguru noskrien skudriņas. Pekinas Sunīti tas neuztrauca, viņš eņģeliski pasmaidīja un uz rējieniem atbildēja ar ūbeles dūdošanu: - Kundze, es novēlu jums labu rītu! Tālāk sekoja grābiens žaketes iekškabatā, un Pekinas Sunīša rokā parādījās neaizmirstulīšu pušķītis. Svaigs, burvīgs, ar rasas lāsītēm, kuras lustras gaismā mirdzēja kā sīkas pērlītes. Vellata apjuka, bet ar to pilnīgi pietika, lai Pekinas Sunītis paspētu nolikt viņai priekšā neaizmirstulītes, vizītkarti Nikodēms Šindris, grafiķis - un noskūpstīt
rociņu. - Kundze, jel piedodiet par traucējumu, bet es būtu bezgala laimīgs, ja drīkstētu izteikt nelielu lūgumu. Piesakiet mani firmas vadībai! Notika tas, kam jānotiek - vellata piecēlās, paņēma vizītkarti un iegāja pa polsterētajām durvīm. Pēc minūtes Pekinas Sunītis jau sēdēja pretī baltkreklotam kungam, kas bija greznots ar pumpainu tauriņšlipsi. Sarunas sākums likās ārkārtīgi vēss. - Es jūs klausos. Bet runājiet, lūdzu, pēc iespējas īsāk! Pekinas Sunītis tieši tā arī darīja, viņš apmeklējuma iemeslu pateica ļoti īsi: - Esmu nolēmis veicināt biznesu! - Kur pēdējā laikā strādājāt? - Cietuma ķēķī.
- Kur, kur? - Labošanas darbu nometnes virtuves kompleksā. - Ak tā ... Un ilgi? - Septiņus gadus. Te nu sarunai būtu vajadzējis beigties ar mājienu uz durvju pusi, bet saruna turpinājās. Tauriņšlipsotais kungs jautāja, kādā sakarībā apmeklētājam radusies iespēja septiņus gadus strādāt virtuves kompleksā. Kā jūs teicat, par dokumentu koriģēšanu? Ieiesim, lūdzu, blakus kabinetā! Tur sēdēja otrs baltkreklots kungs, taču šī kunga tauriņšlipse nebijā pumpaina, bet melna. Noklausījies pirmā kunga paskaidrojumu, otrs kungs izlasīja apmeklētāja vizītkarti, padomāja un teica: - Šindra kungs, man nav tas gods jūs
pazīt. - Draugi mani sauc par Pekinas Sunīti. Sarunas toņkārta uzreiz mainījās. - Tiešām? Atzīstos, jūsu ārieni es biju iedomājies drusku citādu... Vai jums būtu kādi papīri? Papīri bija. Izziņa par soda izciešanu, pagaidu personības apliecība un zīme, ka apmeklētājam nav konstatētas venēriskas slimība - Ļoti interesanti... Un kas jūs atsūtīja uz mūsu kantori? - Advokāts Šrepe man ieteica pievērsties komercdarbībai. - Šrepe? Jūs pazīstat Šrepi? - Protams! Viņš mani savulaik aizstāvēja tiesā. Nu ledus bija lūzis. Otrs
baltkreklotais kungs piecēlās, atvainojās un izgāja no kabineta. Drīz viņš atgriezās. - Tad nu tā. Esiet tik laipns, Šindra kungs, aizejiet uz foto mākslas ateljē, kas atrodas Mučovas un Pusmučovas ielu stūrī. Ejiet tūdaļ, ja tas jums iespējams. Bet šeit jūs neesat bijis un mūs neesat redzējis, to atcerieties labi! - Protams, ka neesmu ne bijis, ne redzējis! - Pekinas Sunītis sacīja. - Kāpēc man šeit būtu jānāk? Iedams ārā no kantora, viņš vēlreiz noskūpstīja vellatas rociņu un teica: - Kundze, jums ir ļoti perspektīva balss. Jums noteikti vajag mācīties dziedāt! Piena Zobs pie Lopārsta bābeles meklēšanas ķērās tūlīt. Pār Piena Zobu kārtējo reizi bija nākusi gaisma, un viņš
saprata, ka bābeli atrast varēs vienīgi tādā gadījumā, ja būs zināms, kur viņu meklēt. Visprecīzākās ziņas, protams, varētu sniegt Lopārsts, taču zināma iemesla dēļ diez vai viņš spēs atbildēt uz Piena Zoba jautājumiem. Labi, tādā gadījumā jārunā ar citu cilvēku. Ar kuru? Ar Bizaino, tas Lopārstu pazīst kā raibu suni, tāpēc Piena Zobs nolēma doties uz krogu, kur Bizainais iepriecināja cilvēci ar mūzikas skaņām. Tālākie notikumi risinājās bez jebkādiem sarežģījumiem. Piena Zobs aizgāja uz attiecīgo krogu, nogaidīja, kamēr parādās Bizainais, un uzlika viņam rociņu uz pleca. Nekritīsim pārspīlējumos un neteiksim, ka Bizainais, ieraudzījis Piena Zobu, no prieka iegavilētos. Nē, tas nenotika, taču arī ģībonī viņš nekrita.
Drusku pablisināja actiņas un apvaicājās, kam viņš var pateikties par laimi atkal tikties ar veciem draugiem. Pretenziju pret viņu taču nevarētu būt, vai ne? - Nesāpini manu jūtīgo sirdi! - Piena Zobs atbildēja. - Viss ir iekš rozā, es gribu vienīgi izdiedelēt tādu mazu konsultācijiņu. Vairāk neko! Nu Bizainajam vajadzētu atviegloti uzelpot, taču viņš pagaidām no uzelpošanas atturējās. Tātad konsultācijiņu... Kāpēc ne, to jau varētu, taču Bizainais tik nolādēti maz zina, mašīnu bizness iet arvien švakāk un švakāk ... - Tas nekas, - Piena Zobs atbildēja. Mašīnām šajā momentā spļausim virsū. Es gribētu uzmest actiņu Lopārsta bābelei. Bizainais bija pārsteigts. Mamma
mia! Ja kungs domā, ka Bizainā funkcijās ietilpst bābu piegādāšana, tad viņš traģiski maldās. Turklāt jautājums ir mazliet neprecīzs. Piena Zobs sarauca pieri. - Neprecīzs? Es tev prasu par Lopārsta bābeli! - Jā, jā, bet atjaujiet jautāt, par kuru? Lopārstam, redzat, ir tāds mērens bābeļu bataljons. - Mani interesē stabilā, kapitālā bābele! - O, tas jau ir konkrētāk! Līdz ar to personu loks kļūst ievērojami šaurāks. Lopārstam bija astoņas stabilās bābeles Infuzorija, Mellā Soņa, Anna Kareņina, Muša, Šanhajas Princese. Merlīna Murdo, Sīknauda un Misene. Oi johai, problēma kļūst nopietna!
Taču Piena Zobs palika pilnīgi mierīgs un rāmi apjautājās, kur šīs burvīgās dāmas varētu sastapt. Atbilde bija diezgan vispārīga. - Mēģināsim atcerēties. Sīknauda andelējas ar medicīnu Centrāltirgū, Infuzorija cep čeburaškas, Šanhajas Princese un Muša dejo naktsbārā, Anna Kareņina dzīvo no alimentiem, Merlīna Murdo ielikta trako mājā, Mellā Soņa vāc ziedojumus. Bet Misene sēž aiz čuguna gardīnēm. Ņemiet par labu, precīzāku datu manā rīcībā nav! Piena Zobam nekas cits neatlika, kā ņemt par labu. Jā, bet kā lai no minēto dāmu buķetes atrod īsto, kas Lopārstam ieteikusi griezties pēc palīdzības Okultajā templī? Neko darīt, jāsāk meklēt no viena gala. Ja attiecīgā bābele, padzirdējusi par
Okulto templi, blisinās ačkas, Piena Zobs redzēs, vai blisināšana ir īsta. Ja būs īsta, viņš meklēs nākamo bābeli. Mokas būs lielas, jāstrādā būs daudz, bet darbs mīl, ka to dara. Kuru dāmu Bizainis minēja pirmo? Sīknaudu? Lai notiek, sāksim ar Sīknaudu? Bizainā vārdi atbilda patiesībai Sīknauda Centrāltirgū andelējās ar medikamentiem. viņas varēja dabūt visu, sākot no pretvēža drapēm līdz cērmju zālēm. Turklāt Sīknaudas prece bija ievērojami lētāka nekā tās pašas zāles aptiekās. Formālisti un birokrāti varbūt iebilstu, ka lētā precīte ir mazliet veca. Lietošanas termiņi, redziet, garām! Un kas par to! Sīknaudas zāles palīdzēja lieliski, citādi neviens tās nepirktu, vai ne? Tā nu Sīknauda grozījās pa tirgu. Plecā liela
soma, vienā roka dažas ampuliņas, otrā tabletītes, un cilvēki tūlīt saprata, ko fifīgā dāma piedāvā. Piena Zoba saruna ar Sīknaudu sākumā nebija visai mīlīga. - Paklausies, - Piena Zobs sacīja, kas tev lika Lopārstam teikt, lai viņš šļūc uz templi? Nu, runā! Sīknauda, protams, runāja. - Ja tev, bļemak, slapjums sakāpis galvā, aizej un nolaid! Nē, šī tomēr nebūs īstā! Jāmaina toņkārta. - Mierīgi, madam, tikai nelielu uzziņu! Viena lēdija ir papūtusi Lopārstam, ka viņam jāiet uz Okulto templi. Un man ar to lēdiju jāparunā. Kā tu domā, kura tā varētu būt? Lai Sīknauda labāk spētu domāt,
Piena Zobs iebāza viņai saujā desmit dolārus. Nu toņkārta patiešām mainījās. - Tā ir Mellā Soņa, - Sīknauda teica. - Pārākā šamaniete, viņa to džekiņu piebūra. Sākumā viņš Mello sūtīja uz vienu vietu, bet viņa dabūja džekiņa bikses un trīs dienas valkāja uz plikas miesas. Kad džekiņš pēc tam bikses uzvilka, viņš palika galīgi dulls un veselu mēnesi skrēja Mellajai Soņai pakaļ kā kuilītis. Re, cik jauki! Un kur Mellā Soņa mētājas pašreiz? Sīknauda paraustīja plecus. Nu jau labs brītiņš, kopš nav redzēta. Esot vākusi ziedojumus, pēc tam sasitusies kopā ar čigāniem un aizbraukusi uz Moldāviju. Tā. Skaidrs. Mellā Soņa nav atrodama. Tātad Briljanta Bērniņš un
Caurspīdīgais Piena Zobam gribēs iedot atslēgu. Gribēs, bet neiedos, jo Piena Zobs pasteigsies pirmais un atslēgas iedos gan Briljanta Bērniņam, gan Caurspīdīgajam. Darbiņam patīk, ka viņu dara. Pēc tam, kad Meža kapos noķēra maniakālo slepkavu un izvarotāju, tantiņas vairs nebaidījās nākt pie saviem dārgajiem aizgājējiem. Taču modrību viņas nav zaudējušas un turas tālāk no jauniem, aizdomīgiem vīriešiem. Tie ar sirmajām galvām tantiņām neliekas bīstami, tāpēc majoram Āmuriņam viņas vērību nepiegrieza. Cik tādu vecīšu ar kanniņām un grābeklīšiem te nestaigā, visus acīs paturēt nevar. Arī Pekinas Sunītis par bīstamu uzskatīts netika. Viņš ar neļķu pušķīti lēnām gāja blakus
majoram Āmuriņam un kaut ko klusi stāstīja. Nezinātājs noteikti domātu, ka majors Āmuriņš ar Pekinas Sunīti Meža kapos tiekas konspirācijas dēļ, bet tā vis nebija. Majoram Āmuriņam pēc aiziešanas pensijā bija radies brīvs laiks, un viņš reizi mēnesī brauca apkopt tuvinieku kapus. Ja majors Āmuriņš pēcpusdienā ir Rīgā, tad kāpēc Pekinas Sunītis nevarētu tikties ar viņu kapos un pastāstīt, ko redzējis firmā «Muha un Kātiņš»? Klusi runādami, viņi aizgāja pa galveno aleju, nogriezās pa labi un apstājās pie kapa, kur nelielā piemineklī bija iecirsti divi vārdi: «ĀMURIŅU DZIMTA». - Mūsu dzīves ceļš ir visai īss, Pekinas Sunītis sacīja un nolika uz kapa
neļķu pušķīti. - Vai šeit, priekšniek, atdusas jūsu vecāki? - Jā, pavisam te guļ pieci Āmuriņi. Es bušu sestais. Tagad apsēdīsimies, man drusku jāpadomā. Pilnīgi droši var apgalvot, ka majors Āmuriņš domāja par to, ko bija stāstījis Pekinas Sunītis. Kapsētā par tādām lietām aiz ētiskiem apsvērumiem nevajadzētu stāstīt, bet ko lai dara, ja firma «Muha un Kātiņš» cilvēku aizsūta uz fotoateljē Mučovas un Pusmučovas ielu stūrī. Ikvienu, kas atvēra ateljē durvis, pārsteidza pie sienām izkārto uzņēmumu skaistums. Uz katra no tiem varēja redzēt apburošu dāmu vispievilcīgākajā pozā. Kad ienācēja pirmais sajūsmas vilnis bija nedaudz noplacis un pulss pierimis, aiz neliela galdiņa sēdošais kungs laipni
paskaidroja, ka fotomākslinieku rīcībā ateljē nodod lieliski iekārtotu studiju, augstākās klases aparatūru, apgaismes ierīces un modeli par pilnīgi pieņemamu cenu. Lai gan studija patiešām bija lieliski iekārtota, lai gan aparatūra, apgaismes ierīces un modelis atbilda nevis augstākajām, bet visaugstākajām prasībām, nevarētu teikt, ka klientu pieplūdums būtu pārāk liels. Patiesību sakot, klientu tobrīd nebija, tāpēc Pekinas Sunīša saruna ar ateljē vadību varēja notikt pilnīgi netraucēti. Ko viņi tur runāja, neuzzināja neviens, izņemot majoru Āmuriņu, jo Pekinas Sunītis viņam sarunu atstāstīja ļoti sīki. - Runa, priekšniek, par dokumentiem. Fotoateljē sadarbojas ar firmu «Muha un
Kātiņš». Ateljē palīdz firmas klientiem tikt pie preču pavadzīmēm, atļaujām, licencēm un tā joprojām. Jūs saprotat? - Nē. - Tas ir elementāri vienkārši. Iedomāsimies neticamu un neiespējamu situāciju. Majors Āmuriņš nopircis Krievijā par ļoti izdevīgu cenu tūkstoti zagtu teļādu. Nē, nevis zagtu, bet tādu, kas pēkšņi nokritušas no gaisa. Tādām teļādām, protams, nekādu dokumentu nav. Ko majors Āmuriņš dara? Viņš iet uz transporta servisa firmu «Muha un Kātiņš». Lūdzu, atvediet no Krievijas uz Rīgu tūkstoti teļādu un parūpējieties, lai teļādām rastos visi vajadzīgie dokumenti. Kādi tie dokumenti ir, es nezinu, bet firma zina un tūlīt griežas pie ateljē vadības. Pēc tam vadība pasūtījumu nodod tālāk
speciālistiem, un speciālisti dokumentus sagādā. Visi pelna, un visiem ir labi. - Es saprotu. Bet, dokumentus gādādams, jūs mucu vedējiem tuvāk netiksiet. Godātais kompanjon, pastāstiet vēlreiz, ko jūs runājāt ar sekretāri «Muhas un Kātiņa» kantorī! Pekinas Sunītis pastāstīja. Majors Āmuriņš atkal padomāja. - Tātad jūs teicāt, ka viņai ir perspektīva balss? - Jā, priekšniek, tā es teicu! - Labi. Tagad atkal klausieties uzmanīgi! Un Pekinas Sunītis klausījās uzmanīgi. Astotā diena Majora Āmuriņa dārza pumpim bija tikpat stingrs raksturs kā viņa īpašniekam.
Ja pumpis nolēma, ka šodien būs sausā diena, tad sausā diena arī bija - pumpē, cik gribi, ūdens ne piliena! Tādās reizēs majors Āmuriņš uzvilka vecās bikses, paņēma uzgriežņu atslēgu un pumpi izjauca. Meklēja, skatījās, nekādu vainu neatrada un salika pumpi atkal kopā. Jā, nu ūdens nāca ar joni! Ir tomēr pasaulē lietas, kas stāv pāri cilvēka saprašanai. Torīt pumpis bija nolēmis, ka šai dienai jābūt sausajai. Nu, ja tā, nav daudz ko gudrot, jāvelk vecās bikses un jāķeras pie jaukšanas. Izjaukt pumpi majors Āmuriņš paguva, bet salikt vairs ne. Kaut kas norūca, nočīkstēja bremzes, un skaties! - pie dārza vārtiņiem stāvēja zils, pavecs žigulis. No žiguļa mudīgi izkāpa bārdainais mākslinieks, ienāca pa vārtiņiem un nobēra:
- Kolēģi, labrīt, lūdzu brauciet man līdzi tūlīt, lieta ļoti svarīga! Majors Āmuriņš pameta izjaukto pumpi, aizcirta ķēķkabineta durvis un kopā ar mākslinieku skrēja pie zilā žiguļa. Kas par uzrāvienu! Tādā ātrumā neviena mašīna pa bedraino dārziņu ceļu vēl nebija braukusi. Majors Āmuriņš mēģināja aplikt drošības jostu, bet kur nu ja tevi mētā kā tenisbumbiņu, tad iekrampējies rokām sēdeklī un mēģini nesadauzīt galvu pret mašīnas griestiem! Pie šosejas bārdainais mākslinieks drusku nobremzēja, lai palaistu garām lakā un niķeļos mirdzošu importa briesmoni, kas aizšāvās Rīgas virzienā. Tūlīt arī sagrabējušais žigulis bija uz šosejas. Bārdainais mākslinieks pieliecās stūrei tuvāk, un notika neiespējamais -
žigulis, viegli vibrēdams, sāka tuvoties importa briesmonim. - Nepārkāpiet dabas likumus! majors Āmuriņš aizrādīja. - Žigulis tik ātri nevar braukt. - Viņš to nezina, - bārdainais mākslinieks atbildēja. - Kur deg? - «Muhas un Kātiņa» kantorī. Tur pašreiz notiek akcionāru sapulce. Ieradušies četri kungi, kuru katru brīdi viņi var nākt laukā, un es gribu lūgt, lai jūs uz viņiem paskatītos. Man ir neliela cerība, ka dažus no tiem jūs pazīsiet. «Skaties!» majors Āmuriņš nodomāja. «Viņi uztaustījuši firmu! Pēc mašīnas numura, protams.» Skaļi viņš savas domas neizteica, skaļi viņš sacīja kaut ko citu.
- Es viņus varēšu pazīt tikai tajā gadījumā, ja mēs nenositīsimies. Starp citu, cik zirgus jūs šajā kastē esat ielaidis? - Pāri par divsimt vajadzētu būt. Mēs braucam ar hibrīdu. Krievu virsbūve, vācu riteņi, japāņu motors. Bet stingri turas kopā. Ja nositīsimies, kas ir ļoti iespējams, tad tā šofera, nevis mašīnas vaina. - Jūsu vārdi mani nomierināja, majors Āmuriņš sacīja. Tātad būs jāvēro akcionāri... Žigulis apstāsies kaut kur netālu no firmas kantora, bārdainais mākslinieks pasniegs majoram Āmuriņam binokli, un majors Āmuriņš lūrēs. Kas jādara, tas jādara. Tā tomēr nenotika. Žigulis nobremzēja pie liela piecstāvu nama. - Lūdzu, kolēģi, uz augšu, pretī
zvaigznēm! Viņi skrēja augšā pa kāpnēm, kas labi sen nebija slaucītas. Otrais stāvs, trešais, ceturtais, piektais... Piektajā stāvā bārdainais mākslinieks žigli atslēdza durvis un - lūdzu! Aiz sliekšņa bija parasts divistabu dzīvoklis. Otrajā istabā pie atvērta loga stāvēja statīvs ar pelēku kastīti galā, bet istabas stūrī uz galdiņa čemodāniņš ar atvērtu vāku. Vāka iekšpusē bija ekrāns. No kastītes uz čemodāniņu stiepās tievs vadiņš. - Jaunmodīgi lūramie, - majors Āmuriņš teica. - Jā, mana vieta ir muzejā, ar šitiem es neprotu rīkoties. - Muzejā gan nestāviet, tur jūs pārāk noputēsiet, - bārdainais mākslinieks atbildēja un piegāja pie loga. - Redziet,
starp tiem diviem namiem ir pagalms. Aiz pagalma trepītes, kas ved puspagrabā, un durvis. - Neredzu! - Skatieties uz ekrānu. Uz čemodāna vāka majors Āmuriņš ieraudzīja durvis ar visām spraugām un atlupušo krāsu. - Tātad pa tām nāks ārā akcionāri? - Kuru katru brīdi. Par dažiem es šo to zinu. Būtu ārkārtīgi labi, ja jūs par viņiem zinātu kaut ko vairāk. Majors Āmuriņš apskatīja istabu. Dīvāns, skapis, galds, krēsli, veca šujmašīna... Te dzīvojuši cilvēki knapos apstākļos. Tātad bārdainais mākslinieks sagādājis viņiem citu mitekli un samaksājis. Jā, viņa varēšana ir liela, šaubu nav, iet vaļā nopietna lieta, un
nauda netiek žēlota. Trakā braukšana izrādījās lieka akcionāru kungi parādījās pēc minūtēm divdesmit. Pirmais no puspagraba izkāpa gara auguma vecis. Pitrulevičs, bārdainais mākslinieks sacīja. - Ja mūsu informācija atbilst faktiem, viņš ir atraitnis, mitinās mazā dzīvoklītī bez ērtībām, trīsdesmit gadus bijis direktors vojientorgā. Vai es šo vārdu pareizi izrunāju? - Gandrīz, Armijas bodes sauca par vojentorgiem. - Paldies! Pitrulevičam dažādās bankās un akcijās ir ieguldīti, dolāros rēķinot, astoņsimt tūkstoši. - Ar šo kungu man darīšanu nav bijis, - majors Āmuriņš piebilda. - Viņš ir
zadzis gudri un pamazām! Tad nāca Manteļnieks, bijušais sanitārās epidemioloģijas stacijas ārsts, kas tagad piedalās mežu izsolēs un uzpērk zāģmateriālus. Viņam pieder četri pārtikas veikali, trīs maksas tualetes un benzīna uzpildes stacija. Divreiz šķīries un četrreiz precējies. Pēc Manteļnieka parādījās divi akcionāri uzreiz - Lutkins un Lēvenhercs. Lutkins bija akls, tāpēc Lēvenhercs viņu veda zem rokam. Par viņiem bārdainajam nebija daudz ko teikt. Lutkins līdz invaliditātei strādājis par juvelieri, Lēvenhercs mantojis Rīgas centrā trīs namus. Brālis dzīvo Izraēlā, māsa Holandē un bērni Amerikā. - Tas tad ir viss, vairāk akcionāru firmai nav, - bārdainais sacīja un izslēdza
ekrānu. - Nu, kolēģi, kuru no šiem jūs pazināt? - Nevienu. - Tātad esmu jūs veltīgi traucējis. - Nekādā ziņā, - majors Āmuriņš atbildēja. - Jūs mani pacienāsiet ar kafiju, un tā noteikti būs laba kafija. Bārdainais mākslinieks izņēma no skapja bundžu ar zeltītu uzrakstu. - Tādu jūs esat dzēris? Majors Āmuriņš atskrūvēja bundžas vāku un ielūrēja. - Granulētais šķīsteklis. Laikam jau ne. Vāriet ūdeni! - Nav jāvāra, ūdens man vienmēr ir termosā. Kad naktīs jādomā, kafijai un ūdenim jābūt pa rokai. - Naktī dzerta kafija piebāž galvu ar vati. Domas nāk un iet, tādas vieglas,
vieglas, bet neturas kopā. - Un rītos? - Un rītos no kafijas nāk apskaidrība. Dažreiz, protams. Tagad es gribu izmantot tiesības izteikt savas domas, kuras jūs, protams, neņemsiet vērā. Paturiet acīs Lutkinu. - Kāpēc viņu? - Ja kādam firmas akcionāram ir sakari ar Caurspīdīgā kungu, ko jūs meklējat, tad visticamāk - Lutkinam. Pitrulevičs, kam ieguldīti astoņsimt tūkstoši, neriskēs, viņš nav muļķis. Vai Manteļniekam ar viņa ienesīgajām bodēm un atejām ir vajadzība visu likt uz vienas kārts? Nav. Par Lēvenhercu pat runas nevar būt. Bagāti ebreji ielaižas trakās spekulācijās, bet tik bīstamām lietām viņi met līkumu. Tātad aklais Lutkins. Vai jums
ir pistole klāt? - Nav. - Tādā gadījumā es pievākšu jūsu kafijas bundžu. Pretoties nav nozīmes. - Bez šaubām, jo noziedzība kļuvusi masveidīga. Bet šito bundžu neņemiet, šitā ir pustukša. Es jums iedošu pilnu. - Diena sākas laimīgi, - majors Āmuriņš teica. Piena Zobam diena sākās vēl laimīgāk. Pār viņu bija jānāk gaismai, un gaisma nāca. Tūlīt pēc gaismas nākšanas viņš aizgāja pie Staba. Stabs sēdēja tupeļu lāpīšanas darbnīcā pašā Rīgas centrā par pieņēmēju. Tagad, kad tupeļu lāpīšana maksā ārprātīgu naudu, klienti nāca reti, tāpēc darbnīcā štati bija samazināti trīs reizes, un Stabam tupeles vajadzēja gan pieņemt, gan lāpīt.
Brīdī, kad ienāca Piena Zobs, Stabs, klusi lādēdamies, nagloja pusizjukušu kirzas zābaku. Ja pieņēmējam jālabo veci draņķi, ko agrāk svieda miskastē bez runāšanas, tad pieņēmējs ir īgns un sadrūmis. Šī iemesla dēļ Staba dialogs ar Piena Zobu nebija visai garš. - Ko tev vajag? - Man jārunā ar Bērniņu. - Ko lai viņam saka? - Tā bābele ir rokā. - Atpeldi pēc divām stundām. Vsjo! Kā Stabs sazināsies ar Briljanta Bērniņu, to Piena Zobs nezināja. Viņš zināja ko citu - tagad divas stundas var mierīgi pasēdēt saulrietā un paēst brokastis. Piena Zobs rāmu soli aizgāja uz tirgu, nopirka kukuli baltmaizes, līkumu putraimu desas, piena pudeli un ķiploka
galviņu. Sabāzis pirkumus tarbā un pārmetis tarbu pār plecu, viņš gāja uz Daugavmalu. Tur rīta stundās ir miers, tur ir saulīte, tur cilvēks var izklāt uz soliņa avīzi, salikt uz avīzes ēdamo un paēst. Piena Zobs paēda kārtīgi. No pirkuma palika pāri vienīgi desas āda, tukša piena pudele un baltmaizes drupačas. Desas ādu Piena Zobs iebāza pudelē un pudeli iesvieda Daugavā, bet drupačas atdeva baložiem. Baložus viņš cienīja, īpaši baltos, jo baltie baloži ir svētā gara putni, tie pavada šķīstas dvēseles uz debesīm. Piena Zobam iešāvās prātā dīvaina doma vai Briljanta Bērniņa dvēseli baloži šodien pavadīs uz debesīm vai ne. Laikam jau ne, Briljanta Bērniņš bija liels maita. Veči, kas viņu pazina, stāstīja smirdīgas lietas. Pie lielā akmentiņa, ko Briljanta
Bērniņš nēsāja tuvu savai glumajai sirsniņai, viņš esot ticis nāvīgi slapjā vīzē. Cik jocīgi - un šodien, ja viss jauki izdosies, lielo akmentiņu, kas maksā pusmiljona zaļos, iebāzīs kabatā Piena Zobs. Ja viss izdosies.. . Bet pagaidām vēl var pasēdēt saulītē, tikai aizmigt nedrīkst, tāpēc Piena Zobs sāka paklusām dziedāt. Pie Staba viņš atgriezās precīzi pēc divām stundām. Šoreiz saruna bija vēl īsāka. - Divpadsmitos nulle, nulle tev jābūt pie Torņkalna nabagmājas vārtiem. Piebrauks Mironis. - Pielēca. - Šļūc! Pie nabagmājas vārtiem Mironis piebrauca ar spožu bē em vē. Ieraudzījis Piena Zobu, viņš saviebās. Mazdrusciņ,
tomēr saviebās. Viņam, kārtīgam džentlmenim, jānoņemas ar šitādu puspērtiķi! Bet, ja priekšniecība liek... Piena Zobs piegāja pie limuzīna. - Glauni līķrati, - viņš teica un atvēra priekšējās durtiņas. - Kad tādos ieliek pakaļu, eņģeļi sirdī sāk dziedāt. Uz kurieni mēs kratīsimies? - Tad jau redzēs, - Mironis vēsi atbildēja. - Oh, nu man būs jāvemj, tu esi ķiplokus pierijies! - Uzpīpēsim, tad nejutīs! - Piena Zobs sacīja, izvilka saņurcītu cigarešu paciņu un pastiepa roku uz Miroņa pusi. Mironis uzmeta paciņai acis. - Prīma... Mersī, es labāk sūdu ņemu mutē nekā šito. Piena Zobs grābstījās pa kabatām. Velns, špicku nav!
Mironis no savas elegantās ādas jakas izvilka šķiltaviņas un uzšķīla uguni. Līdz ar to viņa liktenis bija izlemts. Ja Mironis noticēja šoreiz, ka Piena Zobam nav sērkociņu, un uzšķīla uguni, tad viņš uguni šķils arī otrreiz, un tas būs viņa gala sākums. Āmen! Viņi brauca ārā no pilsētas, un Piena Zobs saprata, ka viņš nav kļūdījies runāšana būs brīvā dabā. Tad viss ir pa pirmo! Kilometrus divdesmit aiz Rīgas robežas viņi nogriezās pa šauru sānceļu. Brauca, brauca, tad nogriezās vēl pa vienu celiņu un šis jau bija pavisam šaurs. Galu galā viņi aizbrauca mežmalā pie veca, pussagruvušā šķūņa. Tur viena mašīna jau stāvēja. Mironis piestūrēja tai blakām,
apturēja un teica: - Gāzies nu ārā! Piena Zobs lācīgi un neveikli izkāpa. Kas nu būs? - Stroķis tev ir? - Mironis, roku kabatā turēdams, viņam jautāja. - Man stroķis nav vajadzīgs, - Piena Zobs rāmi atbildēja. - Es iztieku bez. - Ejam! Viņi iegāja šķūnī. Tur uz bluķīša sēdēja Briljanta Bērniņš un mīļi smaidīja. Ko darīs Mironis? Viņš pagāja dažus soļus sāņus un izvilka pistoli. Tā bija zīme, ka Piena Zobs ampelēties nedrīkst. Visai ass brītiņš, ko tu neteiksi! - Man stāstīja, - Briljanta Bērniņš ierunātus, - tu esot to bābeli dabūjis rokā. - Mierīgi. Tā ir prātīga bābele, viņai patīk zaļie papīrīši.
- Nu re, cik labi! Un kad ar viņu varētu aprunāties? - Kad vajag. Uzsvilp, un viņa būs klāt. - Ej, ej? Bābele ir no tām? Spriegums uzreiz kļuva mazāks. Piena Zobs izņēma no kabatas cigarešu paciņu, vienu cigareti iesprauda zobos un pagriezās pret Mironi. Mironis saprata, ko Piena Zobam vajag. Viņš paspēra soli tuvāk un iebāza kreiso roku kabatā, bet labajā pistole palika piepacelta. Pēc tam izvilka šķiltaviņas un uzšķīla. Piena Zobs ar cigareti pieliecās tuvāk, bet viņš neaizpīpēja, viņš pūta. No cigaretes izšāvās balts pulvera mākonītis un trāpīja Mironim acīs. Tālākais notika zibenīgi. Mironis briesmīgi iebļāvās,
nosvieda šķiltavas, nosvieda pistoli un saķēra acis. Briljanta Bērniņš tajā brīdī grūda roku kabatā, bet Piena Zobs viņam jau bija blakām. Tankš, pa vēderu, tankš pa sprandu, un Briljanta Bērniņš smuki gulēja zemē. Tā, rociņas atlauztas, celis uz muguras, viss normāli. Ko dara Mironis? Rēc, tur rokas pie acīm un streipuļo. Pistole guļ zemē. Varbūt viņš velk uz to pusi? Kur nu, Mironim pistole nav prātā Nu, ja tā, var sākties saruna ar Briljanta Bērniņu. Bērniņš stāvokli ir jau apjēdzis un murkšķ: - Es varu maksāt... Nāvīgi daudz ... varu ... Cik tev vajag? - Necik, - Piena Zobs rāmi atbildēja. - - Man vajag ar Caurspīdīgo aprunāties,
tu pateiksi, kur viņu var satikt. - Dieva vārds, es nezinu! - Briljanta Bērniņš stenēja. - Ir jāzvana ... Piena Zobs parāva Briljanta Bērniņa rociņas uz augšu. Vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Oh, cik lopiski bļāvieni! Pietiek bļauts, pietiek, tagad runāsim tālāk. Esi prātīgs, Bērniņ, tu visu pa teiksi tā kā tā! Pēc desmit minūtēm, kad Piena Zobs iznāca no šķūņa, viņš zināja visu, kas viņam jāzina. Tā, tagad varēja kopties. Piena Zobs atvēra Miroņa mašīnas bagāžnieku, izņēma benzīna kannu un nesteigdamies aplaistīja šķūņa sienu Pēc tam pārējo uzšļāca Briljanta Bērniņa mašīnai. Vai te tuvumā nav sausas zāles? Ir gan! Piena Zobs saplūca divus kušķīšus. Iebāza rokas bikšu kabatā un izvilka
sērkociņus. Re, viņam tomēr bija sērkociņi! Čiks, un viens zāļu kušķītis dega. To Piena Zobs uzsvieda šķūņa sienai, bet otru Bērniņa mašīnai. Oi, kāds rūciens, kāda uguntiņa! Aizbraucis līdz šosejai, Piena Zobs mašīnu apturēja un izvilka no kabatas mazu zamšādas kulīti. Kad pakratīja, plaukstā iekrita neliels akmentiņš. Un šitāds draņķītis maksā pusi miljona! Nu ja, smuki jau spīd un smuki vizuļo ... Sešpadsmitos desmit minūtēs firmas «Muha un Kātiņš» kantorī uz negantās sekretāres galda iedūcās telefons. Sekretāre pacēla klausuli un īsi norēja: - Hello, hello! Klausulē ieskanējās sidrabaina balstiņa. - Piedodiet manu pārdrošību, kundze,
jūs traucē vakardienas apmeklētājs. Es esmu sarunājis dziedāšanas skolotāju. - Hello, jūs kļūdāties! - Ai nē, kundze, es pazīstu jūsu perspektīvo balstiņu! Atcerieties, vakar man bija tā laime ar jums runāt! Nu sekretāre atcerējās. Pareizi, tas jocīgais minicilvēciņš vakar teica, ka viņai jāmācās dziedāt! Un viņš ir sarunājis dziedāšanas skolotāju? Ārprāts! Pirms viņa attapa, ko sacīt, klausulē jau skanēja sīkāki norādījumi. - Kundze, esiet tik laipna, es šodien astoņpadsmitos jūs gaidīšu pie kafejnīcas «Raibais putniņš». Turpat netālu dzīvo dziedāšanas skolotājs. Uz drīzu redzēšanos, kundze! Tū, tū, tū! Tātad klausule nolikta... Tālāk notika kaut kas pilnīgi
neticams, sekretāre nosarka. Viņu aicina uz tikšanos miniatūrs plānprātiņš! Bet varbūt tas ir blēdis un naudas izspiedējs? Varbūt afērists, varbūt bandīts, varbūt izvarotājs un seksuāls maniaks? Nē, tam viņš ir par sīku! Tikai tagad sekretāre atjēdzās, ka viņa vēl nav nolikusi klausuli. Lēnām, kā transā viņa to nolika un paberzēja pieri. Nekas tamlīdzīgs viņai vēl nebija gadījies, bet viņa par sekretāri strādāja jau piecpadsmit gadu! Te rodas jautājums, kāpēc firma «Muha un Kātiņš» bija pieņēmusi darbā tik negantu sekretāri? Parasti taču firmas raugās, lai sekretāres būtu burvīgas, laipnas un pievilcīgas. Parasti... Bet «Muha un Kātiņš» nebija parasta firma, kur klientus gaida atplestām rokām. Tie,
kas lūdza «Muhas un Kātiņa» transporta pakalpojumus, ar firmas vadību sazinājās nevis caur kantori, bet neoficiāli. Vispirms viņi piezvanīja un pēc tam kaut kur paklusām aprunājās. To var saprast nu, kurš būs tik traks un pilnā rīklē nokliegs: «Es esmu nopircis šādas tādas zagtas mantiņas, tāpēc pagādājiet man attiecīgus dokumentus un visu glīti aizvediet tur un tur!» Nē, firmai pie sekretāres galdiņa nebija vajadzīga apburoša jaunava, firmai bija vajadzīga dāma, kas prot atbaidīt okšķerus, cīnīties ar ieklīdeņiem un uzlaist drebulīšus revidentiem, Jo ilgāk sekretāre domāja par minicilvēciņu, jo skaidrāks viņai kļuva, ka šajā gadījumā ir darīšana ar nelietību. Ar kādu, to viņa vēl pagaidām nezināja. No tūkstoš dāmām deviņsimt
deviņdesmit deviņas nelieša aicinājumu uz satikšanos noraidītu bez kavēšanās, «Muhas un Kātiņa» sekretāre nolēma sarīkot kārtīgu skandālu. O, kā zemiskais gnīda dabūs trūkties, o, kā viņam savu neģēlīgo nodomu nāksies nožēlot! Kad sekretāre ieradās pie kafejnīcas «Raibais putniņš», gnīda viņu jau gaidīja un mierīgi sasveicinājās, it kā sekretāres ierašanās būtu pilnīgi pašsaprotama. - Nikodēms Šindris, - viņš nosauca savu vārdu un noskūpstīja sekretāres rociņu. - Iedzersim tasi kafijas, mums vēl ir pusstunda laika. Tad sekoja kaut kas negaidīts cilvēciņš mierīgi pateica, ka viņu pirms astoņām dienām izlaiduši no cietuma. - Jums, kundze, tas jāzina, jo slēpt tādus faktus būtu negodīgi. Pēc izglītības
esmu svētbilžu gleznotājs, labi pārzinu svēto dzīvi un ciešanas, bet vēlāk sāku viltot dokumentus. Tagad esmu morāli piecēlies un savā atlikušajā dzīvē gribu darīt cilvēkiem labu. Sekretāri tāda augstsirdība pirmajā brīdī aizkustināja, bet viņa tūdaļ saņēmās. Tas noteikti ir nelietīga vīrieša nelietīgs gājiens! - Ja jūsu vārdi ir patiesi, - viņa sacīja, - tad esiet atklāts līdz galam un pasakiet tikpat godīgi, kāpēc gribat mani vest pie mūzikas skolotāja. - Jā, kundze, es pateikšu! Redziet, auguma dēļ dzīve, tēlaini izsakoties, mani paspērusi sāņus. Un, lūdzu, neapvainojieties, jūs droši vien zināt, ko tas nozīmē. Mini cilvēciņš paskatījās ar savām
zilajām actiņām uz sekretāri un turpināja. - Es saprotu, jums pašreiz ir aizdomas par maniem nodomiem, taču varat būt mierīga, es dzīvē kļūdas vairs nepieļaušu, es, kā jau minēts, darīšu labu. Te nu sekretāre pasacīja dažus vārdus, ko citkārt viņa nemūžam nebūtu teikusi. - Jūs esat daudz cietis. - Tā tas patiešām ir, no visa man nācies atteikties. Es kādreiz ļoti gribēju kļūt par sacīkšu braucēju, taču tas nebija iespējams. Neviens mani nesaprata, izņemot kādu vīru, ar kuru es iepazinos cietumā. Viņš arī bija gribējis kļūt par sacīkšu braucēju. Mēs ļoti sadraudzējāmies, bet viņu atbrīvoja, un kopš tā laika neesam vairs tikušies. Tad sekoja klusuma brīdis, un
cilvēciņš turpināja. - Tas bija ļoti dvēselisks cilvēks. Neparasti vājš, ar lieliem priekšzobiem. Viņš daudz pīpēja. - Vai viņu nesauc Ķirmītis? sekretāre jautāja. - Mūsu kantori reizēm tāds apgrozās. - Jā, jā, Ķirmītis! Toreiz viņš ļoti raizējās, ka viņam pēc iznākšanas no cietuma nebūs kur dzīvot. - Viņš tagad dzīvo Tukumā. Viņam esot pieci bērni. - Tad manam draugam laimējies tikt pie vietas, - minicilvēciņš sacīja un paskatījās pulkstenī. - Iesim, kundze, skolotājs mūs gaida! Tovakar tikos un tikos - precīzs laiks jāpatur tur slepenībā - kaut kur sēdēja daži kungi. Sēdošo kungu skaits nav zināms, jo
sēdēšana notika slepeni. Droši var apgalvot vienīgi to, ka viņi sēdēja uz krēsliem. Par klātesošo kungu ārējo izskatu vaicāt nav nozīmes, jo atbildi mēs nesaņemsim. Minēsim vienīgi to, ka viens no klātesošajiem bija bārdains, izspūrušiem matiem, zaļā kreklā, pietiekami tīrās džinsenēs un basās kājās uzvilcis sandales. Taču nedomāsim, ka klātesošie kungi darīja kaut ko nosodāmu, nē, viņi ļoti uzmanīgi skatījās televizoru. Uz ekrāna bija redzams firmas «Muha un Kātiņš» akcionārs, aklais Lutkina kungs. Labajā rokā turēdams baltu spieķi un kreisajā raibu saimniecības somu, ko daudzi nepareizi sauc par tašu, viņš iznāca no kaut kāda nama vārtrūmes uz kaut kādas ielas. Brītiņu apstājās, tad pagriezās un, taustīdams ar spieķi ceļu, devās tālāk.
Pamazām aklais attālinājās un likās, tūlīt, tūlīt pazudīs gājēju straumē. Bet nepazuda vis! Lutkina kungs parādījās atkal, un šoreiz viņš nāca tuvāk. Tātad bija sākusi uzņemt otra kamera. Nosaukums ielai, pa kuru Lutkina kungs gāja, uz ekrāna, protams, nebija redzams, taču zinātājs nemaldīgi pateiktu: «Eu, tā taču ir Marijas iela!» Var jau būt, mēs to nenoliedzam, bet arī neapstiprinām. Lutkina kungs gāja, gāja, kamēr apstājās ielas malā un pacēla balto spieķi, tātad viņš gribēja iet pāri. Viņam pienāca klāt laipna sieviete, saņēma Lutkina kungu pie rokas, pārveda ielas otrā pusē un palīdzēja ieiet maizes veikalā. Pēc tam izpalīdzīgā sieviete aizgāja savu ceļu, bet Lutkina kungs iznāca no veikala, apstājās ielas malā un atkal pacēla spieķi. Šoreiz ielu pāriet viņam
palīdzēja divi puišeļi. Tālāk varēja redzēt, kā Lutkina kungs atgriežas mājās. Viņš aiztaustījās līdz zināmā nama vārtrūmei, pagriezās un iegāja. Līdz ar to skatīšanās bija galā. Klātesošie kungi brīdi noslēpumaini klusēja. Pēc klusēšanas viens no kungiem sāka runāt. Varbūt viņš runāja latviešu valodā - tas nav izslēgts -, bet varbūt kādā svešvalodā - un arī tas nav izslēgts. - Aklā persona, ko mēs nupat redzējām, - nezināma valodā runājošais kungs sacīja, - pastaigas laikā divas reizes atguva redzi un divas reizes kļuva neredzīga. Lūdzu atkārtot! Bārdainais kungs nospieda pogu, un aklais Lutkins atkal iznāca no vārtrūmes, pagriezās pa kreisi un gāja. - Ievērojiet, uz trotuāra ir bedrīte!
Aklā persona ar spieķi to neuztausta, bet apiet apkārt. Un tālāk būs redzama tukša papes kaste. Acumirkli... Lūk, te tā ir! Ko aklā persona dara? Ar spieķi pasit kastīti sāņus! Bet tas nav viss. Lūdzu, parādiet to skatu, kur aklais pāriet pāri ielai! Bet lēnām. Lutkina kungs tūlīt sāka kustēties kā transā, gausi cilāja kājas un lēnītiņām taustīja ar balto spieķi ceļu. Nezināmā valodā runājošais kungs atkal sarosījās. - Pašreiz aklais tuvojas ielas pāriešanas vietai... Viņš apstājas... Pagriež galvu, gaida... Lūk, gājēju straumē parādās dāma, kam rokā ir gluži tāda pati saimniecības soma kā aklajai personai... Kad dāma pienākusi pavisam tuvu, tiek pacelts spieķis... Kāpēc viņš necēla spieķi agrāk? Tāpēc, lai kāds cits žēlsirdīgs
cilvēks nepagūtu viņu paņemt zem rokas un vest pāri ielai... Lūk, sieviete ar raibo somu tūdaļ nāk aklajam klāt... Saņem viņu zem rokas... Abi iet pāri ielai... Viņus aizsedz trolejbuss ... Viņi ir pārgājuši... Sieviete viņu ieved maizes veikalā ... Sieviete iznāk no veikala un aiziet... Bet uz kuru pusi? Sieviete ar somu rokā iet atpakaļ uz to pusi, no kuras nākusi! Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mēs varam droši teikt, ka somas ir samainītas. Sieviete aizgāja ar aklās personas somu, bet aklā persona - ar sievietes somu. Viss. Bārdainais kungs izslēdza televizoru un jautāja pārējiem kungiem: - Somas saturs? Pārējie kungi minēja trīs ticamākās versijas, ko slepenības dēļ nedrīkst izpaust. Pēc neilgām pārdomām
bārdainais kungs izteica savu viedokli. - Instrukcijas tur diez vai bija. To, ko vajadzēja pateikt, sieviete Lutkinam pateica, kad viņi gāja pāri ielai. Ieroči ir vēl mazāk ticami. Es domāju, tur bija nauda. Jūsu domas? Tās izteica noslēpumainais kungs, kas bija komentējis Lutkina kunga iešanu pēc dienišķās maizītes. - Ir vēl viena versija. Varbūt instrukcijas, informācija, nauda vai kas cits, ko sieviete nodeva Lutkinam, nav domāta viņam, varbūt viņš ir vienīgi starpnieks. Tādā gadījumā Lutkins saņemto nodos tālāk. Bet izteikt prognozes, kas notiks rīt vai parīt, praktiski nav iespējams. Var notikt tas, ko neviens nevar paredzēt. Ja sapulce nebūtu pilnīgi slepena,
varētu teikt, ka noslēpumainais kungs trāpīja desmitniekā, taču sapulce bija pilnīgi slepena, tāpēc mēs nesakām neko. Devītā diena Jau kopš agra rīta varēja just, ka diena būs karsta. Nupat, nupat ielas vēl bija tukšas, bet - skaties! - tagad pa trotuāriem jau ļautiņi tekalē nepārtrauktā straumē, mašīnas drāžas cita aiz citas, it kā pēkšņi tās būtu patriektas no stāvvietām un izdzītas no garāžām. Pēc astoņiem paturēt acīs kādu gājēju ilgāku laiku ir ļoti grūti. Biežņā, kur viens iet, otrs nāk, trešais nezin kāpēc paliek stāvam, vērotājs pēc īsa brītiņa redz vienīgi raibu kaleidoskopu, ko ilgi nedrīkst skatīties, citādi noreibs galva. Daži, ko reiboņi nebiedē, gājējus nezin kāpēc vēro ar fanātiķa neatlaidību, it kā
gribētu ieraudzīt kaut ko neparastu, sacīsim, sievieti Ievas kostīmā. Nekā tamlīdzīga viņi, protams, neierauga, un neizprotama iemesla dēļ pēkšņi sāk pievērst uzmanību kādai vienkārši un gaumīgi tērptai dāmai ar sarkanu lietussargu rokā, lai gan tādu dāmu uz ielas ir bez skaita. Vienkārši tērptā dāma astoņos desmit minūtēs iznāca no vārtrūmes uz Marijas ielas, pagriezās pa kreisi un steidzīgā solī sāka iet Daugavas virzienā. Daugavā lēkt viņai nodoma nebija, to mēs varam apgalvot pilnīgi droši. Tādas neuzkrītošas dāmas mūsdienās domā nevis par lēkšanu Daugavā, bet par zupas kauliņiem vai lēto aknu desu. Lai arī cik tas dīvaini būtu, tiklīdz vienkārši tērptā dāma parādījās uz ielas, viņu sāka vērot vismaz trīs personas
un katru viņas soli uzņēma divas videokameras. Kāpēc viņai tika pievērsta tāda uzmanība, mēs varam vienīgi minēt. Varbūt tāpēc, ka viņa bija Lutkina kunga neoficiālā sieva, varbūt tāpēc, ka viņa rokā turēja sarkano lietussargu, ej nu sazini. Kuri tieši bija neoficiālās Lutkina kundzes vērotāji, mēs nezinām. Varbūt viņu vēroja tantiņa ar kartupeļu tīkliņu; varbūt briļļainais kungs ar vēderiņu, varbūt čigāniskais vīrietis, varbūt rokās saķēries pārītis, varbūt... Ak, ja iela ir gājēju pilna, tad minēt nav jēgas! Vienkārši un gaumīgi tērptā dāma aizgāja līdz stacijas laukumam un devās tam pāri. Tūlīt čigāniskais vīrelis pielika soli, un tas bija prātīgi darīts. Ja dāma steidzīgi ieietu stacijā, uzskrietu pa trepēm
un ielēktu vilcienā, kas teju, teju aties, tad arī vīrelim noteikti jāpaspēj ielēkt, citādi viņa būs bezcerīgi pazaudēta. Bet vienkārši tērptā dāma vilcienā nelēca, viņa izgāja stacijai cauri un nokāpa Gogoļa ielas tunelī. Tūlīt pēc dāmas tunelī pazuda arī čigāniskais vīrelis un briļļainais kungs ar vēderiņu. Iznākusi no tuneļa, dāma iejuka tirgus pūlī. Kā viņu tur varēja paturēt acīs, mēs nezinām un mums tas nav jāzina. Bet tirgū dāmu acīs paturēja jau četri cilvēki, un visi četri skaidri redzēja, ka vienkārši un gaumīgi tērptā dāma apstājās pie būdas, kur vitrīnā bija izliktas brīnumskaistas ārzemju pudeles, bundžiņas, turziņas, kastītes un tāfelītes. Viņa paskatījās preces, kaut ko jautāja būdā stāvošajam pārdevējam un, neko nenopirkusi, gāja
tālāk. Dāmai pa pēdām sekoja tikai viens acīs turētājs, pārējie trīs palika, grozoties būdas tuvumā. Cik tomēr cilvēks ir acīgs viņi bija pamanījuši, ka vienkārši un gaumīgi tērptajai sievietei vairs nav sarkanā lietussarga, jo lietussargu viņa zibenīgi iemetusi būdā. Iemetusi būdā! Turpmākajās piecās minūtēs gar būdu aizgāja vismaz simt cilvēku. Daži paskatījās uz brīnišķīgajām precēm, bet pirkt neviens nepirka. Tad uzradās divi jauneklīši, un vienam padusē bija soma. Viņi drusku savā starpā parunāja. Tas ar somu palūdza pārdevējam, lai viņam parāda, vot, to pudeli. Jauneklīši pudeli apskatīja, atzina par labu un nopirka. Desmit minūtes vēlāk kaut kāds cilvēks piegāja pie stacijas laukumā stāvošā zilā žiguļa, atvēra durtiņas un
apsēdās blakus bārdainam kungam. Bārdainais kungs izstiepa roku, un iekāpušais viņam iedeva sešpadsmit fotogrāfijas. Uz visām bija redzams pārdevējs. Kā viņš skatās, kā viņš sniedzas pēc pudeles, kā viņš pudeli noliek uz letes un kā saņem naudu. Izvēlējies fotogrāfiju, uz kuras pārdevēju varēja redzēt visskaidrāk, bārdainais fotogrāfijai blakus nolika Caurspīdīgā fotorobotu. Mirkli paskatījies, viņš iegrūda iekāpušajam cilvēkam dunku ribās un iebrēcās: - Ir! Iekāpušais cilvēks saķēra dunkotāju aiz bārdas, purināja un klaigāja: - Ir, ir, ir! Pēc tam viņi skatījās viens uz otru un smējās. Kā plānprātiņi.
Vēl pēc desmit minūtēm satelīts, kas karājās milzīgā augstumā virs Baltijas jūras, uztvēra nesakarīgu cipariņu virkni. Satelītam nesakarīgie cipariņi nebija vajadzīgi, tāpēc viņš tos tūlīt noraidīja tālāk. Kad cipariņi bija noraidīti, kaut kur iedūcās telefons. Drusku noguris vīrs pacēla klausuli, paklausījās un, neko neatbildējis, klausuli nolika. Pēc tam viņš pagriezās pret otru drusku nogurušu vīru. - Viņi ir atraduši Caurspīdīgo, pirmais vīrs teica. - Bija jau laiks, - otrs vīrs atbildēja. Kādā valodā drusku nogurušie vīri runāja, nav zināms, taču latviešu valoda tā noteikti nebija. Un vēl viena dīvainība lai gan cipariņi tika noraidīti no rīta astoņos piecdesmit piecās minūtēs, tur, kur tos uztvēra, bija nakts.
Desmitos četrdesmit piecās minūtēs slepenās operācijas pārsviedās uz Tukumu. Stacijā Tukums Pirmais no vilciena izkāpa neparasti sīka auguma kungs. Nevienam tukumniekam - bet tādu tuvumā bija simtiem - neradās aizdomas, ka sīkais kungs ir Pekinas Sunītis, kas minētajā pilsētā ieradies, lai spiegotu. Parasti iebraucēji, izkāpuši no vilciena, tūlīt skrien uz Tukuma tirgu, jo tur gaļa reizēm ir lētāka nekā Rīgā, taču spiegi to nedara. Viņi vispirms ieiet stacijas tualetē un pēc tam dodas uz pilsētas nomali. Padomju varas laikā pilnīgi visi spiegi aizgāja slepenā kara aerodroma virzienā, lai fotografētu lidmašīnas, kas paceļas no pazemes angāriem. Tagad, kad lidmašīnu tur vairs nav, spiegi sīkiem solīšiem tipina kur pagadās un neuzkrītoši šķielē pa labi
un pa kreisi. Ievērojiet - pa labi un pa kreisi! Ko viņi šķielēdami vēro? Viņi vēro tukumniekus, kas rušinās savos dārziņos vai grozās ap mājiņām. Pirmo slepenais aģents sāka iztaujāt ogļu kratītāju. Glītas mājiņas pagalmā sprauns večuks pie ogļu čupas ar lāpstu bēra ogles sietā un kratīja. Pēc kratīšanas rupjākās viņš aizsvieda sāņus, bet smalkumus atstāja, kur tie bija nobiruši. Tagad, kad ogles kļuvušas vājprātīgi dārgas, cilvēki pērk pašas lētākās, atsijā smalkumus un kurina. Savu prašanu tur vajag - vispirms ieber rupjās, un, kad tās iedegušās, ber virsū smalkumus. Taču spiegs par oglēm neinteresējās, viņš interesējās par mēsliem. Labdieniņ, kur te, lūdzu, dzīvo tas šoferis, kas ved mēslus?
- Mēslus? - spraunais večuks pārjautāja. - Vai tas ir šķidro mēslu vedējs? Jautājums bija būtisks, jo večuks zināja divus vedējus, viens veda šķidros, otrs - rastos kūtsmēslus. - Viņš ved visu ko, - spiegs paskaidroja. - Mēslus, kūdru un sapropeli. Tāds vājš, lieliem priekšzobiem. Viņu sauc Ķirmītis. Kādi ciniski meli, Ķirmītis mēslus nekad nebija vedis! Večuks to nezināja, viņš mierīgi apjautājās: - Cik viņš prasa? - Trīs tūkstošus par kravu. Nu, piecpadsmit latus! - Tā ir pieņemama cena. Bet tāds nav dzirdēts. Ja nav, tad nav. Spiegs teica:
«Piedošanu!» un gāja tālāk. Re, tantiņa dārzā pļauj zāli, tātad viņa tur trušus vai kazu. Bet dārzs ir liels, ar trušu vai kazas mēsliem vien nepietiks, tik pamatīgam dārzam jāpērk kūtsmēsli. Tātad, cienījamā kundze, kur te dzīvo vājš šoferis ar lieliem priekšzobiem? Viņu sauc Ķirmītis un viņš ved mēslus. Tantiņa spiegam visu paskaidroja sīki un skaidri. Jums, mīļais cilvēk, šoferi nav ko meklēt, visi šoferi ir zvēri un plēsēji. Vajag aiziet uz tirgu un parunāt ar piena sievām. Viņas savukārt parunās ar saviem večiem, un veči atvedīs. Bet cūku mēslus gan nevajag ņemt, tad tu vari stādīt, ko gribi, viss lapās vien saiet, bet apakšā nekā nav. Spiegs teica, ka viņš iešot tūlīt uz tirgu parunāt ar piena sievām, bet negāja
vis. Līdz trīspadsmitiem nulle nulle spiegam izdevās aprunāties ar četriem večukiem, trim tantiņām un trim vīriem spēka gados. Mēslus viņiem veda vairāki šoferi - viens tāds pajauns ar nodzertu mūli, divi krievi un Skaidrīte. Bet Skaidrītei vajadzēja braukt līdzi ar šķipeli pie sviešanas, viņa mēslus veda no vienas pamestās fermas. Tur gan briesmīgi smirdot, jo fermā guļot badā sprāgušie lopi, taču mēsli esot pa pirmo zorti un Skaidrīte daudz neplēšot, seši lielie šņabji, un pietiek. Tad sekoja saruna ar jaunekli, kas sētā žāva veļu. Jauneklis žauj veļu! Absolūti nenormāla situācija, bet tā tas bija, un viņa sniegtā informācija izrādījās ārkārtīgi svarīga. Pēc neilgām pārdomām veļas žāvējs teica tā:
- Zināt, ir viens tāds šoferis ar vāveres ģīmi. Viņš dzīvo krietni tālu, otrpus sliedēm. Bet mēslus neved, viņam esot labs robs, braukājot tālos reisos. Lai tev mūžīga pateicība, veļu žaujošais jaunekli! Trīspadsmitos trīsdesmit Pekinas Sunītis ieraudzīja Ķirmīti vaigā. Ķirmītis pašreiz no nelielas mājeles pagalma stūrēja ārā gaišzaļu moskviču, un viņam blakus, ērti atgāzies, sēdēja tukls vīrs ar piemiegtām acīm. Kad mašīna brauca garām, Pekinas Sunītis saoda svaigas krāsas smaržu. Tā, tas darbiņš padarīts! Nu spiegs varēja ceļmalā saplūkt puķītes un iet atpakaļ uz staciju. To viņš arī darīja, turklāt diezgan steidzīgi, jo pamalē sāka vilkties tumši padebeši. Piecpadsmitos piecās minūtēs Rīgas
Centrāltirgū parādījās Piena Zobs, tādējādi lieku reizi apliecinādams savu uzticību principam: «Labs darbiņš, kas padarīts». Kurā šķirbā Caurspīdīgais ielīdis, to Piena Zobs zināja precīzi jau vakar, bet viņš zināja arī amatnieka vecumveco bausli - pirms darbiņa apskaties, kā to labāk padarīt. Piena Zobs apskatījās un redzēja, ka darbiņš prasa vēl vienu veci un ratus. Citiem vārdiem, bija vajadzīgs Ķirmītis un gaišzaļais moskvičs. Bet te nu radās nelieli sarežģījumi, jo moskvičs stāvēja šķūnī ar iebuktētiem sāniem. Kaut kāds ārzemju kretīns ar saviem ratiem bija ņēmis un iedevis Ķirmītim pa ribām. Vai, kā Piena Zobs Ķirmīti izlamāja! Kur galā tev, muļļa, ir acis, kā tu drīkstēji neredzēt, ka sveši rati nāk virsū! Un nežvanksti, ka viņš bija
vainīgais, man tas ir pie pakaļas, saproti? Rati ir vajadzīgi, rati! Gādā, lai rīt no rīta viss būtu saķīlēts pa pirmo! Skrien, meklē fiksus večus, ved mājās un rambājiet mērkaķa ātrumā cauru nakti! Tas ellīgi maksās? Nav problēmu, es lieku, cik vajag! Ķirmītis saprata, ka deg ar smirdīgiem dūmiem. Viņš aizskrēja pie fiksiem večiem, fiksie veči metās gaišzaļajam moskvičam virsū ar āmuriem, baulēšanas ieriktēm, krāsu podiem, ķitēm un smidzinātājiem. Tomēr laiks gāja, un Piena Zobam laika iešana nepatika. Ja Caurspīdīgais paspēs saost, ka Briljanta Bērniņš un Mironis dabūjuši debesu atslēgas, viņš izgaisīs tai pašā brīdī, un otrreiz Piena Zobs nemūžam viņu neuztaustīs. Toties Caurspīdīgais uztaustīs
Piena Zobu, un tad atslēgu dabūs Piena Zobs. Lai tas nenotiktu, viņš moskviča ķīlēšanu vēroja personīgi, laiku pa laikam večiem atgādinādams: - Ja rīt uz brokastlaiku viss būs pa pirmo, katram zaļais sotaks zobos. Ja ne, pa rīkli! Veči saprata un atbildēja vienu pašu vārdiņu - būs! Un bija arī, taču brokastlaikā gluži ne, veči pindzeles un pūšamos nolika tā ap pusdienu. Rati ir pa pirmo, saimniek, rāpies iekšā un brauc uz elli vai kur citur, kā nu tev pašam patīk! Uz elli Piena Zobs nebrauca, viņš aizbrauca uz Centrālo tirgu, kur vienā no glaunajām būdām stāvēja laipnīgs kungs un andelējās ar visu ko, kas sirdij un dvēselei vajadzīgs. Vai viņš juta, ka Piena
Zobs ir tuvumā? Noteikti ne, citādi laipnīgais kungs vienā sekundē būtu pārvērties par tukšu vietu. Droši vien tāpēc, ka laiks bija briesmīgi spiedīgs, viņš nepievērsa uzmanību arī tam, ka iepretī viņa būdai andelmaņu strīpā stāv briļļains tēviņš ar skanošu japāņu magnetolu rokās. O, tas bija tramīgs tēviņš - tiklīdz parādījās kāds policijas puišelis, magnetola tūlīt ieslīdēja maišelī un tās vietā uzradās lietotas kafijas dzirnaviņas. Katrs, kas nebija pilnīgs idiots, saprata, ka magnetola briļļainā tēviņa nagos nonākusi līkā ceļā. Bet, lai arī cik tas dīvaini būtu, vēl uzmanīgāk nekā policijas puišeļus viņš vēroja laipnīgo kungu un viņa pircējus. Un vēl briļļainais tēviņš vēroja debesis, jo bija skaidrs, ka melnums tūlīt būs virs
galvas un briesmīgo sutoņu aizskalos briesmīgs gāziens. Ko tādā brīdī briļļainais tēviņš darīs? It neko, uzmetīs uz galvas lielu plēves kuli, paraus apakšā maišeli ar magnetolu un gaidīs, kamēr gāziens noskrien. Arī tad, ja pasaule ietu bojā, izlaist no acīm laipnīgo kungu viņš nedrīkstēja. Tikai ne to! Bet pasaule negāja bojā, notika kaut kas briesmīgāks. Tajā brīdī, kad pajuka balta uguns, norībēja spēriens un debesīs atrāvās slūžas, garām laipnīgā kunga būdai, no šļāciena glābdamies, skrēja korpulents kungs. Uz mirkli viņš apstājās, iegrūda kreiso roku caur logu būdā, saķēra laipnīgo kungu aiz matiem un izrāva viņa galvu šaipus lodziņa. Nākošajā sekundē korpulentais ar labās rokas plaukstas malu trieca pa laipnīgā kunga sprandu, pēc tam
palaida viņa galvu vaļā un skrēja tālāk. Laipnīgais kungs atmuguriski iegāzās būdā ka pudeles vien nodžinkstēja. Vienlaikus ar kunga iegāšanos būdā briļļainais tēviņš norāva no galvas plēves kuli, nosvieda maišeli ar magnetolu un metās korpulentajam pakaļ. Viņš to noteikti būtu panācis, bet tobrīd spēra atkal, rībēja atkal, un lietus vairs nelija, bet šļācās straumēm. Visi skrēja, visi glābās, un tirgus laukumā jezga bija ārprātīga. Korpulentā kunga mugura ļaužu jūklī uz pāris mirkļiem pazuda. Kad briļļainais tēviņš to atkal ieraudzīja, starp viņu un korpulento jau bija cilvēku pūlis. Briļļainais pūlim izsitās cauri. Viņš paguva ievērot, ka korpulentais ielec gaišzaļā mašīnā, aizcērt durvis un mašīna ar spēju rāvienu, peļķēm
šķīstot, drāžas prom. Bet apkārt vēl arvien ļaudis skrien, spiedz un mēģina paglābties zem kādas nojumes vai ieskriet tunelī. Mieru saglabāja vienīgi laipnīgais kungs. Viņš gulēja savā būdā augšpēdus un nekustējās, ka jau tas kārtīgam līķim pieklājas. Deviņos vakarā sāka krēslot. Pēc trakā gāziena pēcpusdienā līšana brītiņu piestāja, tad debesis aizvilkās atkal, mākoņi karājās virs koku galiem un smidzināja silts sēņu lietutiņš. Nenormāli, protams, pēc negaisa vajadzēja kļūt vēsākam, bet, re, nekā tamlīdzīga. Majora Āmuriņa ķēķkabinetā sēdēja trīs personas - pats namatēvs, pulkvedis Krišpaps un cilvēks ar slapjiem, pakausim pielipušiem matiem, samirkušu bārdu un basām kājām, jo viņa sandales žāvējās
ķēķkabineta plīts ierītī. Nē, tas nebija bārdainais mākslinieks, tā bija bārdainā mākslinieka ēna, kas pašreiz dzēra kūpošu kafiju, kustināja kāju pirkstus un blenza kaut kur pasaules telpā. Pulkvedis Krišpaps turēja zobos cigareti, bet nebija tai pielaidis uguni. Varbūt aiz izklaidības, bet varbūt viņš nevarēja izdomāt, vai šajā telpā drīkst vai nedrīkst pīpēt. Ķēķī pīpēt drīkst, to viņš zināja, kabinetā nedrīkst, to arī viņš zināja, bet ķēķkabinetā? Uz galda bija šķīvis ar nokasītiem burkāniem, taču tos grauza vienīgi majors Āmuriņš. - Tātad, kāpēc? - pulkvedis Krišpaps ierunājās. - Pirmā versija. Korpulento ir uzsūtījuši Caurspīdīgā konkurenti. Kas tie par konkurentiem, mēs nezinām. Bārdainā mākslinieka ēna pakasīja bārdu un pēc tam slapjo roku nobraucīja
gar biksēm, kas arī, starp citu, bija slapjas. - Šaubos, - ēna teica drusku piesmakušā balsī. - Ja Korpulentais būtu uzsūtīts, viņš Caurspīdīgo nosistu citur. Tirgū sist ir riskanti. - Mūsu domas saskan, - majors Āmuriņš piebilda. - Tā izskatās, ka sišanu Korpulentais nav spējis atlikt ne brīdi. - Otra versija, - pulkvedis Krišpaps turpināja. - Korpulentajam nav samaksāts vai pārāk maz samaksāts par mucu vešanu. Var arī būt citādas finansiālas nesaskaņas. Bārdainā mākslinieka ēna un majors Āmuriņš reizē papurināja galvu. Tas nozīmēja, ka nemaksāšanas iespēja tiek noraidīta ar balsu vairākumu. - Trešā versija. Tika kārtoti personiski rēķini.
- Nē, Jūli! - majors Āmuriņš iebilda. - Rēķinus kārto līdzīgs ar līdzīgu, bet Korpulentā un Caurspīdīgā rangu starpība ir pārāk liela. Ierindnieks un ģenerālis. Tā izskatās, ka Korpulentajam sišanas vajadzība radusies pēkšņi. Kas tā par vajadzību, mēs neuzminēsim. Bet tagad, ja man būtu atļauts, es vēlreiz visu gribētu salikt pa plauktiņiem. Tātad, ko mans godātais kolēģis grib panākt? Viņš grib atrast Akašku, tas ir pats galvenais. Ja viņš zinās, kur atrodas Akaška, konteineri būs rokā, jo Akaška konteinerus apsargā. Ļoti vienkārši. Lai atrastu Akašku, godātais kolēģis vispirms gribēja atrast Caurspīdīgo un turēt viņu acīs. Caurspīdīgais agri vai vēlu būtu viņu aizvedis pie Akaškas. Nu tas diedziņš ir pārtrūcis. Kādi diedziņi vēl palikuši?
Mucas un Lutkins. Diemžēl man par mucu likteni nekas nav zināms, bet gan jau es to izlasīšu kolēģa memuāros. - Manos memuāros būs rakstīts, ka mucas stāv «Muhas un Kātiņa» garāžā, bārdainā mākslinieka ēna atbildēja. Neviens par tām nav interesējies. - Tas nozīmē, ka viņi jūt kaut ko nelabu. Mucas garāžā stāvēs mūžīgi, bet pārējie konteineri aizies pasaulē pa citu ceļu. - Tieši no tā mēs baidāmies. Un nākamo pavedienu uztaustīt būs ārkārtīgi grūti, tagad viņi uzmanīsies desmitreiz vairāk. - Vēl paliek aklais Lutkins. Viņš noteikti meklēs kontaktus. - Lutkins ir tikai maza skrūvīte. Viņam lika noorganizēt mucu atvešanu,
viņš noorganizēja, viņam vakar sakarniece iedeva somu ar naudu, viņš šodien sūtīja savu dāmu naudu nodot Caurspīdīgajam, un dāma nodeva. Es stipri šaubos, vai Lutkins Akaškas vārdu vispār ir dzirdējis. Atļaujiet man būt atklātam - pašreiz gaismu tuneļa galā es vairs neredzu. Ķēķkabinetā iestājās drūms kapličas klusums. Majors Āmuriņš pārtrauca burkāna graušanu, bārdainā mākslinieka ēna vairs nekustināja kāju pirkstus, un pulkvedis Krišpaps sēdēja aizvērtām acīm. Pēkšņi viņš acis atvēra un - bliuks! uzsita ar plaukstu pa galdu. - Jādabū rokā Korpulentais! Viņš noteikti kaut ko zina! - Korpulento vajadzēja meklēt pirms piecām dienām, - majors Āmuriņš
piebilda. - Tagad viņš ir jau tālu. Bārdainā mākslinieka ēna smagi nopūtās. - Ja jūsu plītī būtu pelni, es tos kaisītu uz galvas. Bet līdzēt tas tik un tā neko nelīdzētu. Pēc šiem vārdiem ķēķkabinetā atkal iestājās kapličas klusums. Teikdams, ka Piena Zobs ir jau tālu, majors Āmuriņš bija kļūdījies. Piena Zobs nebija tālu, viņš stāvēja pie Okultā tempļa vārtiem. Vēl arvien lija, un Piena Zoba vējjaka lietu laida cauri, tāpēc viņš bija nepacietīgs un raustīja zvanu, ka džinkstēja vien. Priesteriene Kukušvillī kundze neganto džinkstēšanu, protams, dzirdēja, bet nesteidzās, jo priesterienes visu dara lēnām, ar cieņu. Rāmiem soliem viņa
aizgāja, atvēra vārtus un iztrūkās. Vai dieniņ, ko tas cilvēks dara - viņš nokrīt ceļos, ka nopļekšķ vien! Nokrīt ceļos un sniedz priesterienei mazu zamšādas kulīti. - Madam, atļaujiet Luciferam ziedot vienu akmentiņu! Tikai tagad priesteriene viņu pazina tas taču ir korpulentais vīrs ar piemiegtajām acīm, kam bija nozagta smagā mašīna! «Viņš ir ārprātīgais!» priesterienei iešāvās prātā. Mieru, tikai mieru, netracināt korpulento un darīt, ko viņš vēlas! - Mēs tev pateicamies, ak, cilvēk! priesteriene sacīja, paņēma zamšādas kulīti un lēnām aizvēra vārtus. Ienākusi templī, viņa iegāja savos apartamentos, apsēdās pie galda un izkratīja no kulītes zirņa lieluma
akmentiņu. Spīguļo gan, bet arī stikliņi spīguļo ... - Leopold! - priesteriene iesaucās. Nāc šurp, Leopold! Medijs tovakar dīvainā kārtā bija pilnīgi skaidrā un ieradās bez atkārtota aicinājuma. Padzirdējis, ka cilvēks ar piemiegtajām acīm sajucis prātā un ziedojis templim stikliņu, viņš to paņēma plaukstā. Tā, tagad noliksim plaukstu ēnā ... Oi, oi, oi, cik gaiši dāvinājums uzdzirkstīja! - Tas nav stikliņš, - medijs teica. Turpmāk es dzeršu tikai franču konjaku. Bet dzīve tomēr ir liela traģēdija - šito akmentiņu nodzert man pietrūks laika. Kas attiecas uz Piena Zobu, tad Kukušvillī kundzes vārdi, ka viņš esot sajucis prātā, bija bez pamata. Nē, Piena
Zobs nebija sajucis, gluži otrādi, viņa rīcība bija gudra un loģiska. Pašreiz viņam ir jāpazūd, un viņš pazudīs. Turpmāk Piena Zobs savu amatu piekops kaut kur Maskavā, Petrogradā, pie čučmekiem vai citur, tas nav svarīgi. Svarīgi ir kas cits, lai viņu nevarētu dabūt rokā. Bet rokā viņu mēģinās dabūt vesels bars - policija, milicija un Caurspīdīgā kompānija. Tieši šī kompānija bija visbīstamākā. Nē, Piena Zobs nav zaļš smurgulis, kuru var atrast un nobakstīt, viņš pratīs turēties ēnā. Bet Piena Zobu var nodot. Kurš? Tas, kam viss ir zināms. Un kam viss ir zināms? Luciferam! Nu re, līdz ar to Pienā Zoba rīcība kļūst saprotama. Skaidrs, vispareizākais būtu Luciferam iedot atslēgu. Tankš, pa vēderu,
tankš, pa sprandu un - skaties! - Lucifers uzlido debesīs. Taču tehnisku iemeslu dēļ tas nav iespējams, tāpēc atslēgas vietā Luciferam jādod akmentiņš. No savas bagātās dzīves pieredzes Piena Zobs zināja vienkāršu patiesību - tas, kam tu uzdāvini kaut ko vērtīgu, ziepes tev nevārīs. Ja tā, tad Piena Zobs tagad var būt mierīgs. Dzinējsuņi viņa midzeni uzost nespēs, bet Lucifers okultajos seansos turēs muti. Mierīgu sirdi Piena Zobs piecēlās, nopurināja slapjās bikses un aizgāja, pazuzdams tumsā un lietū. Desmitā diena Rīts pēc lielās līšanas bija brīnumjauks. Spīdēja saulīte, pūta viegls vējiņš, un čiepstēja zvirbuļi. Stipri čiepstēja. Kad majors Āmuriņš pamodās,
viņš tūlīt saprata, ka zvirbuļus tepat durvju priekšā kāds baro - tik skaļi mīļie putniņi čiepstēja tikai tad, kad bija pabērtas drusciņas un gāja vaļā kaušanās. Kas tas drusciņu bērējs varēja būt? Skaties, Pekinas Sunītis! Turklāt ļoti smaidīgs un klanīgs. - Labrītiņ, priekšniek! Piedodiet, ka parādos tikai tagad! Vakar es biju atbraucis, bet pie jūsu vārtiņiem stāvēja divas mašīnas, tātad jūs uzņēmāt viesus. - Godātais kompanjon, runājiet par lietu! - Es tagad zinu, kur dzīvo Ķirmītis. - Ķirmītis? - Tas vājais kungs ar lielajiem priekšzobiem. Majoram Āmuriņam nosarka pakausis. Stipri nosarka, tātad viņš
nopietni uztraucās. - Tūlīt es, priekšniek, izstāstīšu, kā man izdevās ... - To vēlāk! - majors Āmuriņš Pekinas Sunīti pārtrauca. - Kur viņš dzīvo? - Tukumā, priekšniek! Mazā, glītā mājiņā. Starp citu, Tukums ir skaista pilsēta. No majora Āmuriņa dārza līdz Rīgai ar mazu motocikliņu var aizbraukt četrdesmit piecās minūtēs, no Rīgas līdz Tukumam - pusotrā stundā, tāpēc pie Ķirmīša mājeles viņi bija īsi pirms desmitiem. Majors Āmuriņš kratījās aizmugurē bez sevišķas sajūsmas, jo cerība satikt Ķirmīti bija niecīga. Pēc vakardienas notikuma Centrāltirgū viņš būs pazudis kopā ar korpulento kungu uz
ilgu laiku. Ja Ķirmītis atradīsies savā rezidencē, tad tur jābūt kādam īpašam, neparedzētam iemeslam. Piebraucot pie Ķirmīša rezidences, majors Āmuriņš redzēja, ka tādu iemeslu ir pieci. Tiklīdz motocikliņš plirkšķēdams ieripoja pagalmā, no šķūnīša, kas atradās iepretī mājelei, izskrēja divi suņi un pieci puikas. Visi puikas smaidīja, un visiem bija lieli priekšzobi. Kur tad, jaunie cilvēki, jūsu tētiņa kungs? Re, tur jau šķūnīša durvīs viņš stāv ar cigareti lūpu kaktiņā un mierīgi skatās uz atbraukušajiem kungiem. Pekinas Sunītis un majors Āmuriņš nokāpa no motocikliņa, atstutēja to pret stabu un noņēma ķiveres. Tā, nu viesi varēja sasveicināties ar namatēvu. Labdien, Ķirmīša kungs, vai mēs drīkstētu parunāt dažus vārdus?
- Kādā sakarībā? - Ķirmītis vaicāja. - Bez jebkādas sakarības, - majors Āmuriņš atbildēja. - Mēs aiz ziņkārības gribētu šo to pajautāt par jūsu kopdarbību ar kādu korpulentu kungu, kam ir neliela nosliece uz slepkavošanu. Būtu labi, ja saruna varētu notikt zem sešām acīm. Ķirmītis to uzklausīja pilnīgi vienaldzīgi, it kā sacītais neattiektos uz viņu. - Ienāciet tepat šķūnītī! Tad viņš pagriezās un uzsauca puikām, kas stāvēja pie motocikliņa. - Negrābstieties ap kloķiem! Šķūnītis bija īpatnējs, tikai ar trim sienām, ceturtās sienas vietā divos stāvos dzīvoja truši. Būros, protams. Šķūnīša vidū stāvēja trīs tukši, otrādi apgāzti būri, ko Ķirmītis nupat bija remontējis. Ja
tukšam trušu būrim uzklāj avīzi, uz tā var ļoti labi sēdēt, un līdz ar to kungi iekārtojās pavisam ērti. - Ilgi mēs jūs netraucēsim, - majors Āmuriņš pēc apsēšanās sacīja. - Ja jūs godīgi atbildēsiet uz dažiem jautājumiem, mūsu ziņkārība būs apmierināta un mēs aizbrauksim. Ķirmītis aizpīpēja jaunu cigareti. - Jautājiet vien. - To, kāpēc jūs ar korpulento kungu braukājāt kopā, es nejautāšu, atbilde man jau iepriekš ir zināma, - vajadzēja naudu, lai piebāztu piecas rīkles. Cik cilvēku minētais kungs nositis, arī es nejautāšu, jūs taču to nezināt, jūs neko neesat ne redzējis, ne dzirdējis. Ar tādām personām, kas neko neredz un nedzird, man daudzkārt nācies runāt. Turklāt es esmu cieši
pārliecināts, ka savu roku jūs patiešām pie slapjām lietām neesat pielicis. - Neesmu. - Ticu, ticu. Un tagad pasakiet godīgi, kur jūs ņēmāt piķa mucas! - Mucas iekrāva mašīnā uz šosejas. - Kur tas notika? - Tālu krievos, šaipus Murmoveckas. Mēs naktī stāvējām, piebrauca smagais un veči pārkrāva. - Kādi veči? - Es viņus neredzēju, man lika sēdēt pie stūres. - Ko viņi runāja, jūs, protams, nedzirdējāt. - Neko viņi nerunāja. Kad piebrauca, viens teica: «Privet ot Čudotvorca!» Pekinas Sunītis pielēca kājās, gribēja kaut ko sacīt, bet aprāvās. Lūdzu,
ievērojiet - pielēca kājās, bet aprāvās! Pēc tam viņš atkal apsēdās uz trušu būra, taču majors Āmuriņš Pekinas Sunīša pielēkšanu kājās redzēja, jo viņš nebija akls. Neskatoties uz nelielo starpgadījumu, Ķirmīša izjautāšana turpinājās. - Vai jūs pazīstat Čudotvorcu? - Nē. - Kas notika tālāk? - Mašīnu ar visām mucām mums nozaga. - Bet zagli jūs noķērāt, mucas dabūjāt atpakaļ, un pēc tam korpulentais kungs viņu nosita. Vai jums ir zināms, kas mucās bija iekšā? Tikai nesakiet, ka piķis. - Tur bija magoņu sula. Opijs. - Kas jums to teica? - Pārinieks, ko jūs saucat par
korpulento kungu. Majors Āmuriņš piecēlās un sniedza Ķirmītim roku. - Paldies, jūs visu pateicāt. Bet tagad uzklausiet manu padomu, Ķirmīt! Jums ir gadījies ieķēpāties nelāgā lietā, tāpēc tagad kādu laiciņu pazūdiet. Tie, kas jūs sūtīja uz Krieviju, ir ieinteresēti, lai nebūtu liecinieku. - Viņi savas mucas ar opiju dabūja. - Mucās nebija opijs, tur bija kas bīstamāks. Un tāpēc uz pāris mēnešiem pazūdiet no redzesloka. Ja cilvēki šķiras pieklājīgi, visiem ir patīkami. Ja namatēva puikas viesu motocikliņam nevienu kloķi nav aiztikuši, ir vēl patīkamāk. Tāpēc paliec sveiks, namatēv, viesi liek galvā ķiveres, sēžas uz plirkšķīša, pamāj ar rociņu un - aiziet!
Tālu viņi neaizbrauca. Tiklīdz motocikliņš bija izplirkšķinājis ārā no pilsētas, Pekinas Sunītis to iestūrēja krūmos. - Priekšniek, parunāsim! Vai jūs zināt, kāpēc es pirmīt pielēcu kājās? - Tāpēc, ka jūs pazīstat Čudotvorcu. - Jums taisnība, priekšniek. Es kādreiz jaunībā restaurēju svētbildes, bet tiem, kas noņemas ar svētbildēm, šis tas jāzina par svēto dzīvi. Redzat, daudzi no svētajiem ir brīnumdarītāji, čudotvorci. Jūs saprotat, kāda liktenīga sakritība? - Nē. - Ko Ķirmītis teica? Mucas ir iekrautas mašīnā šaipus Murmoveckas kopā ar sveicienu no Čudotvorca. Bet tur ir čudotvorca Akakija klosteris! Tāds maziņš, bet ir! Vai tagad jūs saprotat?
- Pie kā atrodas nozagtie bunduļi? Pie Akaškas! Bet Akaška ir tas pats Akakijs! Ko teica majors Āmuriņš? Neko viņš neteica. Tikai vēlāk, kad Pekinas Sunītis aiz prieka apraudājās, majors Āmuriņš sacīja: - Godātais kompanjon, uzklausiet manu padomu! To naudiņu, ko jums samaksās bārdainais mākslinieks, neaizlaidiet ar dāmām, pietaupiet vecumdienām! Bet diez vai jūs mani klausīsiet. Pekinas Sunītis noslaucīja asariņas un atbildēja: - Jums atkal taisnība, priekšniek!