Latvija by firmaartcom

ājas ārsts

Noskannejis gramatu un failu izveidojis Imants Locmelis

V e s e ls c ilv ē k s u n v iņ a a t t ī s t ī b a

S im p t o m i

S ir d s

G rem oša na s

U r īn iz v a d o r g ā n u

ĀDA UN SAISTAUDI • KUSTĪBU APARĀTS

V ie lm a iņ a • H o r m o n i

A u d z ē j i • L e ik ē m ija s

• A s in is • E l p o š a n a s

u n a s in s v a d u s is t ē m a

o r g ā n u s is t ē m a

anu orgāni

• N

s is t ē m a

ervi

• D z im u m o r g ā n i

• P s ih e

I n f e k c ija s • S a v a in o ju m i • S a in d ē š a n ā s

ļ ļ

Bērn u

ļ 2

I zm eklēšan as

*1 3

D abas

Ā r s t n ie c īb a s

P r o f il a k s e • U z t u r s • V id e

P s ih o l o ģ ij a

s l im īb a s

u n ā rstēša n a s m e t o d e s

d z ie d n ie c īb a

• A l t e r n a t īv ā s

augi

ik d ie n ā

K u r m e k l ē t p a lī d z īb u ?

m etodes

orgāni

M ā ja s

ā r st s

€ I n t e r n a t io n a l M a s t e r s P u b l is h e r s B.V. © U A B LM P B a l t ic

Msas tiesības aizsargātas

ISBN 9986-9333-3-1

G ru pa 1

V esels

G rupa 2

Sim p t o m i

G rupa 3

Sir d s

c il v ē k s u n v iņ a a t t ī s t ī b a

u n a s in s v a d u s is t ē m a . A s in is .

G rupa 4

G rupa 5

U r īn iz v a d o r g ā n u

G rupa 6

Ā da

G rupa 7

V ie l m a iņ a . H

G rupa 8

G rupa 9

A u d z ē j i . L e ik ē m ija s

r e m o š a n a s o r g ā n u s is t ē m a

u n s a is t a u d i .

s is t ē m a .

K u s t īb u

D z im u m o r g ā n i

a pa r ā t s

orm oni

a ņ u o r g ā n i.

e r v i.

P s ih e

■ I M

E lp o š a n a s

lilHillllltlfinMmilmiM

G rupa 10

I n f e k c ija s . S a v a in o ju m i . S a in d ē š a n ā s

G rupa 11

Bērnu

G rupa 12

I zm e k lē š a n a s

G rupa 13

D a ba s

G rupa 14

Ā r s t n ie c īb a s

G rupa 15

P r o f il a k s e . U z t u r s . V id f .

G rupa 16

P s ih o l o ģ ij a

G rupa 17

G G ru rupa p a 18

PPirirmmāāppaal īd līdzzīb ībaa

s l im īb a s

u n ā r s tē š a n a s m e t o d e s

d z i e d n i e c īb a .

A l t e r n a t īv ā s

augi

ik d ie n ā

u r m e k l ē t p a l īd z īb u ?

m etodes

orgāni

Mājas ārsts

Ilustrāciju autori: Skandinavisk Press AB; W . Karasek; J. Sowicki;J. Alvarez/The Image Bank; P. Cade, D. 0 ’Clair/T ony Stone Images; ļ . Bavosi, W ill & Demi Mcintyre, M Kulvk & V. de Schvvanberg/IBL; SjobergBildbyra; Labat, Ch. W olff/Jerrican/GV-Press

Izdevējs: IM P BV / UAB LV1P BALTIC

Visas tiesības aizsargātas ĪSBX 9986-9333-3-1

M ājas ārsts cenšas sn ieg t k o rek tu un aktuālu m edicīnisko inform āciju. T a č u šī inform ācija tikai papildinās jūsu ārsta padom us un nekādā ziņā nevar aizstāt viņa n o te ik to terapiju. P irm s sākat pašārstēšan os vai m aināt n o te ik to terap iju , p rasie t padom u savam ārstam . A pspriediet ar ārstu savas problēm as un to ārstēšanu.

V esels cilvēks u n v iņ a a ttīst ība Augšana • Ķermeņa uzbūve un funkcijas

G rupa 1

V esels cilvēks u n v iņ a a t t īst īb a Augšana • Ķ erm eņ a uzbūve un funkcijas A ugšana u n attīstība

Aluskuļaudi

. Veģetatīvā nervu sistēma II

Apaugļošana Augošs cilvēks I: skolas gadi Augošs cilvēks II: pubertāte

N ervaudi

2 3

Skelets

25 »

D zem dības

Sūnas Sūnu dalīšanās

26 27

G rūtniecība I: 1. trimestris Grūtniecība II: 2. trimestris Grūtniecība Ht: 3. trimestris

5 6 xf 7

K ustību aparāts

Iedzim tība

Iegurnis, kājas, pēdas

Limfātiskā sistēma

M a zs bērns

9 V

Lāpstiņas, rokas, plaukstas

Sirds

Pieaugušais Pirmskolas vecuma bērns

10 11

M ugurkauls un krūškurvis M uskulatūra T Muskulatūra II

30 31 32

Elpošanas orgāni

V ecum s

Z īdainis

A natom ijas pam ati A da un ar to saistītās struktūras I Āda un ar to saistītās struktūras II

A sinsrite A sinsrite I: mazais asinsrites loks 45 Asinsrite II: lielais asinsrites loks 46 Asinsvadi I: artērijas, kapilāri 47 V/ Asinsvadi II: vēnas 48

D eguns, rīkle, blakusdobumi

N erv u sistēm a. M aņu orgāni

Elpošana Elpvads ar balseni un balss saitēm

51 52

A cs

33^i

D zirde

Līdzsvara orgāns

3 4 & Krūškurvis, elpošanas muskulatūra, pleira 35 Plaušas un bronhu koks 36

M uguras smadzenes

G rem ošanas sistēm a. V ielm aiņa Aizkuņģa dziedzeris Aknas, žultspūslis

56J> 57

Barības sagremošana, vispārīgi

K uņģis

59 V/

14 G aršas orgāni 15

Balstaudi un saistaudi

Epitēlijaudi

G alva

N ervi, kustību un jušanas orgāni

Iekšējie orgāni I: krūškurvis Iekšējie orgāni II: vēdera dobums

O žas orgāns

K aulu veidi

Smadzenes I Smadzenes II 2l\J Smadzenes ITT

40 41 42

Locītavas, saites

V eģetatīvā nervu sistēma I

' M in erālu un ūdens saturs

54 55 V/

M utes dobums, rīkle, barības vads

U rinizvadorgānu sistēma, vispārīgi

Resnā zarna

Vīrieša dzimumorgāni

T ie v ā zarna

V ielm aiņa

Zobi

D zim um dziedzeri T: vīrišķie 79 Dzimumdziedzeri Tī: sievišķie 80 E pitēl ij ķennenīši

Urinizvadorgānu sistēma. D zim um orgāni 66

N ieres

Asinis un imūnsistēm a Asinis, vispārīgi Asins recēšana Asinsķermenīši, baltie Asinsķermenīši, sarkanie Asinsrades orgāni

71 72 73 74 75

Im ūnsistēm a 1 Imūnsistēma II

76 77

67 Sieviešu dzimumorgāni

H orm oni Urīnizvadkanāls, urīnpūslis,

urīnvadi

Aizkuņģa dziedzeris

H ipofize H orm oni, pārējie H orm onu sistēma, 'vispārīgi

81 V 82 83 84

M enstruālais cikls

85 ' 1

N iere s

V airogdziedzeris Virsnieres

87 88

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Karte

Augšana tin attīstība

Apaugļošana Kā notiek a p a u g ļo š a n a ? Lai varētu rasties jauna dzī vība, ir nepieciešamas sieviš ķās olšūnas un vīrišķās sēklas šūnas (spermija) savienoša nās. Olšūna ir spējīga apaugļoties tikai dažas stundas. Normālā veidā sieviete nevar ar abso lūtu drošību konstatēt, kad ir notikusi olšūnas ovulācija, respektīvi, kopš kura brīža olšūna var savienoties ar spermu. Apaugļošanās notiek dzi mumakta rezultātā, kad sper matozoīdi no maksts nokļūst dzemdes dobumā un no tā olvadā. Apaugļošanās notiek olvada paplašinājumā, kur, spermatozoīda un olšūnas kodolam saplūstot, rodas jauns šūnas kodols, kas satur mātes un tēva ģenētisko informāciju. Apaugļošanās var notikt tikai tad, ja sper matozoīdi ir ļoti kustīgi un to ir daudz. Arī olšūnai ir jābūt pilnvērtīgai un nobrie dušai.

Kad notiek apaugļošanās? Teorētiski apaugļošanās ie spēja pastāv laikā no 6. līdz 17. dienai pēc pēdējās mens truācijas sākuma. Visdrošāk ir lūgt ginekolo gam izrēķināt auglīgās die

O lšūna un spermatozoīdi savienojas olvadā. Apmēram p iecas die n a s p ēc a p a u g ļo ša n a s olšūna implantējas dzem dē.

nas, jo tās ir atkarīgas arī no tā, cik katrai sievietei ilgs ir menstruālais cikls. Vīrietim auglība nav atkarīga no noteiktiem termiņiem. Spermā vienmēr atrodas spermiji, kas dzīvotspēju sa glabā līdz pat divām dienām pēc ejakulācijas - vienalga, kurā dienā vai kurā laikā tā notiek. Ja sieviete nepaliek grūta, ir iespējams, ka problēmas cē lonis tomēr ir vīrietī. Dažādu iemeslu dēļ sperma var satu

ā jas ā r s t s

rēt par maz šūnu vai arī sper matozoīdu kustīgums ir ie robežots, vai arī daudzi no tiem ir defektīvi. Katrā spermas mililitrā jābūt apmēram 50 miljoniem spermiju, lai auglība būtu nodro šināta. Kas notiek a p a u g ļ o š a n ā s laikā? Vīrietim orgasms izraisa ejakulāciju. Tūdaļ sākas arī

G r u pa

Ka rte

V e s e ls c ilv ē k s u n v iņ a a t t ī s t ī b a

Augšana un attīstība

Apaugļošana Neauglīga sperma Vīrieša spermai, lai tā būtu auglīga, ir jāatbilst noteiktiem priekšnotei kumiem. Svarīgākais, lai tā vienā mililitrā saturētu vismaz 50 miljonus sēklas šūnu. Normāli vienā sēklas izplūšanā piedalās 150-200 miljoni sēklas šūnu, no kurām ne vairāk kā 20 % drīkst būt defektīvas. Vismaz 60% šūnu jābūt kustīgām arī divas stu n d a s p ēc ejakulācijas. J a rodas š a u b a s par vī rieša spēju radīt p ē c n ā cējus, viņa sp e rm a tiek pārbaudīta.

spermiju skriešanās sacīkstes olvada virzienā, kur atrodas apaugļoties spējīga olšūna. Tā gan dzīvo tikai dažas stundas, augstākais vienu dienu, tad olšūna tnirst un to vairs nevar apaugļot. Tātad ir vajadzīga steiga, lai notiktu apaugļošanās. Olšūna pastāvīgi izdala no teiktas ķīmiskas vielas, kas pievilina spermijus un norā da tiem pareizo virzienu. Vīrieša spermatozoīdi olvadā dodas pret šķidruma straumi un muskuļu kustībām, kas olšūnu virza uz dzemdi. Tikai dažas spēcīgākās un ātrākās spermas šūnas spēj

nokļūt līdz olšūnai. Tās no vietojas ar galvu pie olšūnas apvalka. Taču tikai pirmā pienākusī sēklas šūna spēj iespiesties olšūnā, jo tūdaļ pēc tam olšūnas apvalks kļūst ciets un necaurlaidīgs, un pārējām sēklas šūnām ceļš ir slēgts. Olšūnas iekšienē olšūnas un spermija kodoli dodas vir zienā viens pie otra, novieto jas viens pie otra, saplūst ko-1 pā, izveidojot jaunu, kopīgu šūnas kodolu, kas satur visu no tēva un mātes iedzimto informāciju. Sēklas iespiešanās un kodolu saplūšana līdz ar to hromo somām (iedzimtības nesēji) ir īstā apaugļošanās.

Kas notiek tālāk? Apaugļoto olšūnu sauc par zigotu. Tā mrpina savu ceļu uz dzemdi, kur dalās un aug. Apmēram sestajā dienā pēc apaugļošanās apaugļotā olšū na sasniedz dzemdi un uir implantējas. Grūtniecība ir sākusies. Kad tas ir noticis, katra hro mosoma un tajā esošie gēni savienojas ar attiecīgu otras šūnas hromosomu un tās gēniem. Tieši šajā brīdī īpašības, kas pārmantotas no abiem vecā kiem, stingri nostiprinās pēcnācējā.

M ā ja s ā r s t s

Kādi var būt traucējumi?

Apaugļotā olšūna var, pie mēram, piestiprināties un implantēties olvadā, ja tas ir salipis vai iekaisis. Ja orga nisms šo olvada grūtniecību nepārtrauc, pastāv briesmas, ka olvads plīst. Cita anomāla attīstība ir grūtniecība vēdera dobumā. Var gadīties, ka olšūna no metinās nevis olvadā, bet gan vēdera dobumā. Ja tur tā tiek apaugļota, arī var iestāties grūtniecība. Visbiežāk tādu ārpusdzemdes grūtniecību organisms pārtrauc pats.

Zēns vai meitene? Ja u a p a u g ļo ša n ā s brīdī ir skaidrs, kas vēlāk nāks p asaulē - z ē n s vai mei tene. Izšķiroša nozīme ir sē k las šūnai. O lšūnas satur tikai sie višķās X hrom osom as, savukārt spermatozoīdi satur gan sievišķās X hrom osom as, gan vīrišķās Y h ro m osom as pusi uz pusi. J a apaugļojoties notei c o š ā bijusi Y hrom o so ma, radīsies zēns, pre tējā gadījumā - mei tene.

V e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Augšana un attīstība

K artf .

G ru pa

Grūtniecība II: 2. trimestris Kas notiek otrajā grūtniecības trimestrī?

Ceturtajā mēnesī augļa em brionālā attīstības fāze (no olšūnas dalīšanās līdz augļa izveidošanās beigām) ir no slēgusies. Tāpēc ārsts, ru nājot par bērnu, kas atrodas mātes miesās, vairs nerunā par embriju, bet gan par augli (fetus jeb foetuš). Auglim jau ir attīstījušies visi fiziskie uzbūves pamat elementi. Tagad sākas piln veidošanās, attīstības un pa lielināšanās laiks. Kopumā otrajā grūtniecības trimestrī auglis pieaug no apmē ram 9-10 centimetriem un apmēram 14 gramiem līdz 30 centimetriem un 500800 gramiem.

Jaizvairas no vēnu paplašināšanās Tā kā to p o š ā s mātes ķermenis tagad ir vairāk noslogots, viegli var vei doties vēnu paplašināju mi. Paplašinātu vēnu veidošanos var novērst, valkājot kompresijas z e ķes. Noderīgi ir arī vēnu krēmi, auksta ū d en s proced ū ras un regulāra kāju m asāža.

Auglis trešā mēneša beigās (pa kreisi) un ceturtā m ēneša sākumā (pa labi). Visi svarīgākie orgāni jau ir attīstījušies un tagad tiek piln veidoti.

Smalka āriene Šo nedēļu laikā auglis ļoti mainās arī izskata ziņā. Gal va gan vēl aizvien ir pārmē rīgi liela, tomēr ķermeņa proporcijas kļūst līdzīgākas cilvēka augumam. īpaši strauji aug un attīstās kājas un rokas. Sejas vaibsti kļūst smalkāki, uz galvas un ķermeņa iz dīgst pirmie matiņi, sāk augt roku un kāju pirkstu nagi. Šajā laikā auglis uzkrāj arī tauku slāni, kas to padara mazāk jutīgu pret ārēju ie darbību.

M āja s ā r s t s

Refleksi Alilzīgs progress ceturtajā mēnesī notiek bērna ner vu sistēmā. Attīstās pirmie refleksi, pirmām kārtām jau zīšanas reflekss. Auglis to regulāri trenē, jo žokļu, lū pu un vaigu muskulatūras kopdarbība ir visnotaļ kom plicēts mehānisms. Vienlai kus attīstās arī citi refleksi, piemēram, satveršanas un turēšanās reflekss.

Paškontrole Papildus refleksu kustībām grūtniecības otrajā trimestrī sāk attīstīties arī apzinātas

V e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Augšana un attīstība

Grūtniecība II: 2. trimestris izteikti palielinās vēders, vi duklis un gurni noapaļojas. Šajā laikā grūtniecei vajadzē tu pieņemties svarā apmē ram par 200-300 gramiem nedēļā.

kustības. Šajā laikā auglis mācās aizvien labāk pārval dīt savai augošo ķermeni. Tāpēc viņš mātes ķermenī veic regulārus vingrināju mus, griežas un grozās. Māte pirmos maigos sava mazuļa spērienus sajūt ap mēram ceturtajā piektajā grūtniecības mēnesī. Kas notiek ar grūtnieci?

Ari topošas māmiņas izskats mainās, sākot ar ceturto mēnesi. Tagad mātes orga nisms jau ir labi noskaņojies grūtniecībai. Tātad, ja grūt niecības norise ir normāla, tagad sākas grūtniecības pilnvērtīga apzināšanās jeb labsajūtas fāze. Grūtniecība tikpat kā nenoslogo, māte ir

Senišinfekcija Grūtniecības laikā sie vietei parasti ir vairāk izdalījumu no maksts, līdz ar to palielinās risks inficēties ar d ažādām sēnītēm. J a grūtniece m aksts vai kaunum a lūpu apvidū sajūt niezi, vajadzētu konsultēties ar ārstu, lai iespējam o infekciju varētu laikus ārstēt.

Grūtnieces siluets līdz devīta jam mēnesim. Astotajā mēnesī vēders atrodas visaugstāk (pār trauktā sarkanā līnija).

garīgi līdzsvarota un pilna enerģijas un darboties gri bas. Tāpēc šajā laikā īpaši svarīgi ir nepārvērtēt savas spējas un sevi fiziski nepār slogot. Smagākos darbus mājsaimniecībā un darba vietā vajadzētu atstāt citu ziņā.

Stiprāka noslodze Neraugoties uz “ziedošo izskatu” , kas šajā laikā rak sturīgs daudzām sievietēm un kas ir labsajūtas ārējā pa zīme, mātes ķermenis grūt niecības laikā pakāpeniski tiek aizvien vairāk fiziski noslogots. Tagad pavisam

M ā ja s ā r s t s

Tā kā bērns ātri aug, iekšē jie orgāni aizvien vairāk tiek izspiesti un daļēji tiek spiesti uz augšu. Ēšanas laikā grūt niece ātri sajūt pilnuma sajīitu, un viņai biežāk jāiet uz tualeti, jo urīnpūslis vairs nevar uzņemt tik daudz šķidruma. Stiprāk tiek no slogoti arī skelets, muskuļi un asinsrite.

Regulāri jāvingro Šajā laikā katrai topošajai māmiņai vajadzētu radīt apstākļus, lai viņa justos ie spējami ērti. Ļoti svarīgs ir atbilstošs, brīvs apģērbs. Svārku vai bikšu jostu vajadzēm atlaist vaļīgāk un pāri šiem apģērbiem nēsāt blūzi. Nekādā ziņā neva jadzētu nēsāt ķermeni cieši apņemošu, pat sažņaudzošu apģērbu, tā mēģinot slēpt savu stāvokli. Tikpat svarīga ir arī regulā ra vingrošana, kas paredzēta tieši grūtniecēm, un sagata vošanās dzemdībām. Ārsts jūs informēs par visām ie spējamām metodēm, kā to vislabāk darīt.

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Augšana un attīstība

K arte

G r u pa

Iedzimtība Kas ir iedzim tība? Iedzimtība ir visu dzīvo būtņu spēja ņemt no priekš tečiem un nodot tālāk pēc nācējiem ģenētisko infor māciju, kas nosaka to raksmrīgākās pazīmes un attīstības īpatnības. Tas notiek vairo joties. Katrā vairošanās gadījumā no vecākiem uz pēcnācējiem tiek pārnestas noteiktas vie las un struktūras, kas kalpo par priekšnosacījumu bēr na individuālai attīstībai. Šīs vielas un struktūras sauc par iedzimtības nesē jiem (gēniem). Un gēni

SVARĪGI D au d ziem cilvēkiem, kuri sirgst ar noteiktām ie d zim tām slimībām, ar g ē n u te h n ik a s attīstību s a is tā s lielas ce rības. Taču cilvēkus b ie d ē arī d a u d z ā s m an ip u lācijas un g ē n u tehniķu vis s p ē c īb a . Tieši iejaucoties cilvēka ģ e n ē tis k a jā materiālā, p ē c zinātnieku priekšstatiem , n ā k o tn ē būtu ie s p ē ja m s p a t radīt cilvēkus. T āp ē c n e p ie c i e š a m a stin g rā k a zi nātnieku u z r a u d z īb a vai arī g ē n u te h n ik a s aiz lieg šan a.

Iedzimtu īpašību (gēnu) nesēji ir DNS molekulas. Katra no tām veido divas ķēdes, kas ir savienotas kā kāpnes. Četras dzīvības pamatvielas (adenīns, guanīns, timīns un citozīns) veido šo k āp ņu pakāpienus, to atšķirīgais sa stāv s katra cilvēka iedzimtās īpašības.

veido pārmantojamo mate riālu (genotipu). Iedzimtības mehānisms principā ir vienāds visām dzīvības formām.

Kā noris iedzim tība? Visas ķermeņa šūnas satur dubultu hromosomu kom plektu - kopā 46 hromoso mas. Cilvēka organisms attīstās no vienas apaugļotas olšū nas, kurā puse hromosomu ir no tēva, puse no mātes. Hromosomas, kas ir atbildī gas par dzimumu, apzīmē par X un Y hromosomām. Katrā sievietes ķermeņa šū

M ā jas

ā rsts

nā ir divas X hromosomas, vīrieša - viena X un viena Y hromosoma. Dzimurnšūnās, kas ir atbildī gas par vairošanos, atšķirībā no visām pārējām ķermeņa šūnām, ir tikai vienkāršs hromosomu komplekts. Sievietes olšūnās ir tikai pa vienai X hromosomai, vīrie ša spermatozoīdos ir vai nu X, vai Y hromosoma. T o, vai attīstīsies zēns vai meitene, nosaka rikai tas, kuras hromosomas apaugļo šanās laikā saplūdīs (X-Y vai X-X). Taču hromosomas nosaka ne tikai pēcnācēju dzimumu. Tajās ir iekodēti arī visi citi gēni. Gēnu nesēji ir dezok-

G rupa

K arte

V e se l s c il v ē k s u n v īn a a t t īs t īb a

Augšana un attīstība

Iedzimtība siribonukleīnskābes (DNS) molekulas. Tās atrodas hro mosomās. Cilvēku ģenētiķiem, t.i., zi nātniekiem, kas nodarbojas ar cilvēku iedzimtības pētī jumiem, ir izdevies atklāt daudzas iedzimtas īpašības un noteikt to novietojumu t.s. gēnu kartē. Atkarībā no tā, kādas hromosomas satiekas apaugļošanās laikā (X—X vai X-Y), rodas vai nu meitene, vai zēns.

Kas tiek pārmantots?

Pārmantotas tiek tipiskas ķermeņa pazīmes: matu, ādas un acu krāsa; ausu, de guna un lūpu forma; viļņai ni, gludi vai sprogaini mati; kaulu uzbūve; asins grupa un rēzus faktors. Un arī garīgās attīstības spē jas ir daļa no iedzimtības materiāla, tāpat kā skaista balss vai īpaši talanti. Kopš Gregora Mendeļa (1812-1884) mēs zinām, ka

Dvīni 1 Vienolas dvīņiem ir iden tisks iedzimtības m ate riāls. Tālab zinātnieki jau sen, vēl pirms radās molekulārā ģenētika, īpaši pētīja dvīņus, lai uzzinātu, ko cilvēks pār manto un ko iegūst a u d zināšan as un apkārtē jās vides rezultātā.

iedzimtība notiek pēc zinā miem likumiem un ka dau dzas iedzimtas īpašības tiek nodotas tālāk, bet tās ne vienmēr izpaužas. Noteiktām vecāku pazīmēm, piemēram, sprogainiem matiem vai zilām acīm, ne būt nav jāparādās visiem bērniem.

Slimības, ko nosaka iedzimtība Tas attiecas arī uz virkni ie dzimtības noteiktu slimību, kas ir saistītas ar noteiktiem gēniem. Varbūtība, ka tās izpaudīsies, ir īpaši liela, ja slimība ir iedzimta no abiem vecākiem. Ar mūsdienu gēnu tehno loģiju ir iespējams precīzi izpētīt nedzimušu bērnu hromosomas un noskaidrot, vai tajās ir atrodami slimību nesoši vai defektīvi gēni. Arī embrija dzimumu var noteikt dažas nedēļas pēc tā

M ā ja s ā r s t s

radīšanas. Apmēram viens no simta jaundzimušo pa saulē ierodas ar kaiti, ko iz raisījis defektīvs gēns. Pazīstamākais piemērs ir asins slimība, no kuras gan cieš lielākoties vīrieši, bet kuru vienmēr pārmanto ar X hromosomu. Pārmantotas tiek arī dažādas krāsu aklu ma formas. Defektīvi gēni izraisa arī tā das slimības kā Alcheimera slimība un dažas arteriosklerozes formas. Ģenētiski noteikts ir liels skaits vielmaiņas traucēju mu, arī fenilketonūrija, kas, laikus neārstēta, noved pie plānprātības. Ne velti visā pasaulē, arī Latvijā, zinātnieki iestājas par gēnu datu bāzes veidoša nu savas valsts iedzīvotājiem, lai tādējādi jau laikus brī dinātu par iespējamām to pošā bērna iedzimtām sli mībām.

V e s e l s c il v ē k s u n v ī n a a t t ī s t ī b a

Augšana un attīstība

K arte

G ru pa

Mazs bem s Kas ir mazbērna vecum s?

Kad bērns pirmā dzīves gada beigās ir jau pāraudzis zīdai ņa vecumu, sākas otrais dzī ves posms - mazbērna ve cums. Šis laiks aptver posmu no otrā dzīves gada līdz ap mēram ceturtā gada beigām. Tas, kā tiek izdzīvots šis posms, ir ārkārtīgi svarīgi bērna tālākā attīstībā. Šajā periodā bērna orga nisms intensīvi aug un at tīstās. Garums otrajā gadā Lācēni un citi zvēriņi mazbērna vecumā ir bērna sargi

Uzņēmīgs pret infekcijām Svarīga m azb ērn a vecu ma pazīme ir uzņēmība pret infekcijām, it sevišķi gļotādu infekcijām. Taču ta s ir normāli, jo m aza b ērna imūnsistēma vēl nav pilnībā izveidoju sies. Tādēļ nevajadzētu pār m ērīgas piesardzības dēļ izvairīties no kontak tiem ar apkārtējo vidi un citiem cilvēkiem. Inficēšanās iespējas tādējādi gan palielinās, taču imūnsistēm a bries mu apstākļos ātrāk izvei dojas un nostiprinās. Uzņēmību pret slimībām daļēji n osaka dzīvesstils un iedzimtība.

palielinās par 10 cm, trešajā gadā - par 8 cm, vēlāk 5 cm gadā. Ķermeņa masa katru gadu palielinās par 2-2,5 kg. Divarpus gadu vecumā bēr nam ir visi piena zobi. Strauji aug kauli, attīstās iekšējie orgāni un kustību aparāts. Bērns šajā vecumā stabili iet, skrien, dejo. Notiek ari pārmaiņas bērna CNS uzbūvē un darbībā. Nosacījuma refleksi veidojas ātri, bet ir nenoturīgi. Runas attīstībā dominē uztverošā puse - bērns labi saprot teik to, bet pats vēl runā maz. Palielinās vārdu krājums. Sākot ar trīs gadu vecumu, bērnam nepieciešami rotaļbiedri.

M ā ja s ā r s t s

Kā attīstās ķermenis? i

Ķermeņa pārmaiņas šajā ve cumā ir mazāk redzamas nekā zīdaiņa vecumā. Pazūd zīdaiņa vecumam raksturī gais tauku izvietojums, ķer meņa proporcijas mainās tā, ka bērns kopumā iegūst vai rāk līdzību ar mazu pieau gušo. Galvenokārt tas ir tāpēc, ka ķermenis salīdzinājumā ar galvu aug straujāk. Tomēr, ko ievērojam īpaši attīstās kustīgums: mazam bērnam piemīt liela izveicība iešanā, viņš iemācās pareizi izmantot savas rokas. Svarīgākais šajā dzīves pos mā: mazbērna vecumā ne-

G rupa

K arte

V e sels c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Augšanu un attīstību

Mazs bem s pieciešams daudz uzturēties svaigā gaisā, lai norūdītos pret slimībām, un dot viņam daudz iespēju spēlēties un iztrakoties. Kustības novērš stājas defek tu rašanos un regulē ēstgri bu un vajadzību pēc veselīga miega. Kā attīstās runa?

Otrs liels attīstības panā kums ir runāšanas apguve. Otrā gada pirmajā pusē bērns runā pirmos vārdus un frāzes, kurām vēl nepiemīt pilna teikuma konstrukcija, tāpat arī lūguma vai jautāju ma nozīme. Taču vārdu krājums strauji pieaug, un trešā gada pirma jā pusē bērns sāk runāt pa reizos teikumos.

Pirmie jautājumi Sākumā bērns runā virsteikumos, lielākoties arī vārdu kārtība vēl ir pilnīgi patva ļīga. Viņš mācās jautāt kas un kur. Aptuveni no trešā gada otrās puses bērns sāk lietot arī pa līgteikumus un prasīt kad un kāpēc. Šajā laikā tādas runas grūtī bas kā nepareiza vai nepilnī ga vārdu vai zilbju izruna (stostīšanās) ir pilnīgi nor māla parādība.

Spītības fāze Mazbērna v ecum ā ir p a m an ām a arī izdaudzinātā spītības fāze, kuras laikā bērns protestē gan brēk d am s, gan arī kājas d a u zīdams. Tā sākas, tiklīdz bērns sāk apzināties pats sevi. Šī izturēšanās ir ļoti ve selīga, jo tā attīsta bērna gribu. Tādēļ vajag biežāk mierī gi piekāpties tād am stūr galvim, taču tajā p a šā laikā rūpēties, lai viņš mācītos sa v a s vēlm es pareizi izpaust.

Kā attīstās rīcība, dom āšana un jūtas?

Mazbērna posmā bērns at tīsta arī savu pasaules redzē jumu. Tā kā bērns apkārtējo pasauli uztver pavisam citādi nekā pieaugušie, viņš arī do mā, jūt un izturas pavisam citādāk. Piemēram, šajā laikposmā bērns vēl neatšķir dzīvu no nedzīva, tikai kustīgas lietas no nekustīgām. Priekšmeti viņam nav lietas, bet būtnes. Apgāzusies tasīte ir mazliet nogurusi, krēsls nevar smie ties, jo tam nav mutes. Maza bērna pasaule ir mis tiska, brīnumu un pasaku

ājas ājrsts

pilna. N o saviem priekšsta tiem viņš veido īstas cere monijas un ieražas. Tas īpaši parādās gulētiešanas brīdī, kad bērnam kļūst bail no paša radītajiem priekšsta tiem. Spilvenam jāguļ tā un ne citādāk, rokā jābūt lācē nam vai citam zvēriņam, la bas nakts vēlējumi jāatkārto trīs reizes, un iespējami vēl daudzi citi rituāli.

Pozitīva ievirze Lai mazais bērns savu pasau les ainu varētu attīstīt veselī gā formā, viņam nepiecieša mi cieši dvēseliski kontakti ar apkārtējo vidi. Tādēļ ir svarīgi bērna priekšstatus ie virzīt pozitīvā gultnē. Viņš grib un viņam vajag dzīvot viņa sapņu pasaulē. Taču jāpalīdz pārvarēt viņa paša radītās bailes, jo tās var izrādīties cēlonis vēlākiem, bieži vien nelabojamiem psihiskiem traucējumiem, aizturēm vai citām kaitēm.

SVARĪGI J a bērna runas attīstība stipri atpaliek no norm ā las, jā d o d a s pie ārsta, jo iespējam s, ka tā ir aizka vēta slimības dēļ. Vecā kiem svarīgi zināt, kā kat rā vecu m ā attīstās bērna iem aņas un prasm es.

V e sels c il v ē k s u n v īn a a t t īs t īb a

Anatomijas pamati

K a r te

G rupa

Kaulu veidi Garais kauls

Gaisu saturošie kauli, piemēram, augšžoklī

Visu kaulu uzbūve ir gandrīz vienāda. Kaulplēve apņem kaula masu. Plakanajos kaulos atrodas sar kanās kaulu smadzenes, garajos kaulos - dzeltenās taukainās smadzenes.

SVARĪGI D vitamīna deficīts zīdai ņiem un mazbērniem var izraisīt kalcija un fosfātu vielmaiņas trau cējum us. S ek as tam ir nepietiekam a kaulu pārkaļķošanās, tie ir mīksti. Šo slimību sa u c par rahītu jeb “ang|u slimību”. Lai izvairītos no rahīta, m ūsdienās zīdaiņi sa ņ e m D vitamī na papilddevas tablešu formā.

Kas ir kauli?

Cilvēkiem un mugurkaul niekiem dzīvniekiem kauli veido ķermeņa skeletu. Tie kalpo kā piestiprinājuma vie tas vairumam muskuļu. Pēc zobiem nākamie cietākie ķermeņa uzbūves elementi ir kauli. Tie ir ne tikai ķerme ņa balstaparāts. Savienojo ties kauli veido dobumus, kas aizsargā tur esošos orgā nus no sitieniem un triecie niem. Uzskatāmākais pie mērs šajā ziņā ir galvaskausa

MĀJAS ĀRSTS

kauls, kas pasargā smadze nes, un mugurkaula kauli, kas apņem jutīgās muguras smadzenes. Cilvēkam ir vai rāk nekā 200 kaulu. Pēc for mas kaulus iedala garajos, īsajos, plakanajos un jaukta jos. Kāda ir kaulu uzbūve?

Organismā visiem kauliem ir viena un tā pati uzbūve. N o ārpuses tie ir apvilkti ar kaulplēvi (periostu). Caur kaulplēvi notiek kaulu ba-

G rupa

Karte

V esels

c il v ē k s u n v īn a a t t īs t īb a

Anatomijas pamati

Kaulu veidi rošana. T ā regulē arī kau lu augšanu resnumā. Zem kaulplēves atrodas pati kaula masa. T ā sastāv galvenokārt no kolagēna, kas ir lokana un elastīga organiska viela. Šajā elastīgajā pamatvielā ievietojušies neorganiski kaļķa savienojumi, galveno kārt kalcija sāļi, kas kaulu dara ārkārtīgi izturīgu stiepšanas slodzi kauls iztur apmēram 10 kilogramu uz vienu kvadrātmilimetru, spiediena izturība sasniedz 15 kilogramu uz vienu kvadrātmilimetru. Kaula iekšienē atrodas kaulu sma dzenes. Tās mēdz būt divē jādas - taukainās dzeltenās kaulu smadzenes un asinsrades sarkanās kaulu smadze nes. Organisko un neorga nisko vielu daudzuma at tiecība cilvēka mūža laikā mainās. Jauniem cilvēkiem organisko vielu kaulos ir vairāk nekā veciem, tāpēc kauli viņiem ir izturīgāki. Kā au g kauli? Kauli sāk veidoties, bērnam vēl atrodoties mātes miesās. Ir kauli, kas izveidojas tieši no saistaudiem, un ir tādi, kam kaulaudi veidojas no skrimšļu nūjiņām, kas radu šas jau agrāk. Pie pirmās grupas pieder galvaskauss,

atslēgas kauls, augšžoklis, apakšžoklis; pie otrās grupas - muguras skriemeļi, ribas, roku un kāju kauli, krūšu kauls un citi.

bru kaulus (sauc arī par ga rajiem kauliem), plakanos (platos) kaulus un īsos kau lus.

Garo kaulu augšana garumā notiek augšanas skrimšļu plātnītēs, kas atrodas abos kaula galos starp kaula ķer meni un tā galiem. Kaula augšana resnumā notiek ar īpašu šūnu palīdzību, kas atrodas kaulplēves iekšējā slānī. Vīriešiem kauli aug līdz aptuveni 21. dzīves ga dam, sievietēm - līdz apmveni 18 gadu vecumam.

Vairums locekļu, t.i. kāju un roku, kaulu ir garie (stobru) kauli. T ie sastāv no kompak tas vidusdaļas, kurā atrodas smadzeņu dobums ar dzelte najām taukainajām smadze nēm un galu gabaliem (epifīzēm), kas veidoti no irdenās kaulu vielas un ir pārskrimšļojušies. Epifīzēs atrodas ari sarkanās kaulu smadzenes, kas ir atbildīgas par asins ķermenīšu veidošanu.

Garie kauli

Kadi ir kaulu veidi? Kaulus iedala pēc to formas. Pēc šā iedalījuma izšķir sto-

Dzirdes kauliņi A u ss kauliņi ir p av isam ī p a š a v eid a kauli. Pir m ā m k ārtām to vidū minami d zird e s kauliņi ām u riņ š, kāpslītis un lak tiņa. To u zb ū v e ir ārkārtī gi filigrāna, un tie s a v ā s ta r p ā ir saistīti ar locī tav ām . T ādā v e id ā tie var izpildīt sa v u g a lv e n o u z d e v u m u - pastiprināt b u n g p lē v īte s sv ārstīb as.

M ā jas

ā rsts

Plakanie kauli Pie šīs kategorijas pieskaitā mas lāpstiņas, iegurņa kauli un vairums galvas kaulu. Plakanie kauli sastāv no di vām kārtām cietas kaulu vie las, starp kurām atrodas ir deno kaulaudu slānis. Kauaudu baļķīšos atrodas sarka nās kaulu smadzenes.

īsie kauli Pie īsajiem kauliem pieder, piemēram, muguras skrie meļi, plaukstas un pēdas pamatnes kauli. Kaut arī tie vairumā gadījumu ir mazi stobru kauli, tie nesatur dzeltenās taukainās smadze nes, bet gan sarkanās kaulu smadzenes.

V esels

K arte

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Anatomijas pamati

G rupa

Muskuļaudi Kas ir m u sk u ļa u d i? Muskuļaudi ir ķermeņa audi, kuru raksturīgākā pazīme ir spēja sarauties. T o šūnas sa vai sasprindzinājuma stāvokli var ārkārtīgi strauji mainīt. Muskuļaudu spēja sarauties padara iespējamas aktīvas ķermeņa kustības. Šo spēju nosaka īpaši olbaltumvielu pavedieni - miofibrillas. Ap mēram septiņpadsmitajā dienā pēc apaugļošanas em brijam sāk veidoties musMuskulis sastāv no tūkstošiem muskuļa šķiedru, kuras saistaudi satur kopā lielākos kūlīšos.

Muskuļu sāpes Katram ir p a z īs ta m a s ā p īg ā sajūta, k a s ro d a s m uskulī p ē c n e p ie r a s ta s p ā r s lo d z e s un p a d a r a s m a g u katru kustību, m uskuļu s ā p e s . C ēlonis ta m ir v ielm aiņas šlakvielu, pirm ām kārtām p ie n s k ā b e s , s a k r ā š a n ā s m u s k u ļa u d o s . Muskuļa sā p ju sajūtu var izraisīt arī niecīgi šķiedru p ā rrā vumi. J a s ā p e s ir ļoti sti p ras, būtu v ajadz īgs miers. Vieglas s ā p e s labāk pāriet, ja skartais m uskulis tiek d arbināts. K arsta v a n n a p ē c fiziska s a sp rin d z in ā ju m a n o v ērš p ie p ū le s izraisītas m usku ļu s ā p e s .

kuļaudi, un tikko dzimušam bērnam jau ir visi muskuļi. Visi muskuļi kopā veido ap mēram 40% ķermeņa svara.

Kādi ir m uskuļu veidi? Ir trīs muskuļaudu veidi. At karībā no muskuļu šūnu uz būves izšķir šķērssvītru (ske leta) un gludos muskuļus. Trešais - sirds muskulis, kas ieņem divēju pozīciju, proti, ir šķērssvītru, bet tā darbību nevar ietekmēt apzināti.

Šķērssvītru muskuļi Ievērojami lielākā muskula tūras daļa sastāv no šķērs svītru muskuļiem - visi pie skeleta piestiprinātie mus

ājas ā r s t s

kuļi pieder pie šīs grupas. Šķērssvītru muskuļi sastāv no gareniskām, cilindriskām, citcitai paralēlām šķiedrām, kuru diametrs ir no 0,01 līdz 0,06 mm. T o garums ir at šķirīgs, garākās šķiedras ir apmēram 10 cm garas. Katrai šķiedrai ir apvalks, daudz (vairāk nekā 100) kodolu un citoplazma - sarkoplazma ar organoīdiem un miofibrillām. Atsevišķās muskuļšķiedras ar saistaudu starpniecību ir sa kopotas lielākos kūlīšos. Uz ārpusi šie kūlīši ir aizsargāti ar stabilu apvalku - fasciju. Šķērssvītru muskuļi galos pāriet cīpslās, kas ir vai nu pievienotas pie kaula, vai arī

G rupa

K arte

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Anatomijas pamati

Muskuļaudi garāku cīpslu kūļu veidā stiepjas līdz kaulam. Savu kārt katra atsevišķa muskuļu šķiedra sastāv no ļoti smal kām šķiedriņām - muskuļu fibrillām jeb miofibrillām. Fibrillu dēļ šos muskuļus sauc par šķērssvītru. T o at sevišķie uzbūves elementi pavedienveida proteīnu aktīna un miozīna molekulas ir izvietotas regulāri, un tieši tāpēc mikroskopā miofibrillas šķiet šķērssvītrotas.

Gludie muskuļi Gludie muskuļi atrodas gal venokārt ķermeņa dobajos orgānos, tātad kuņģī, zarnās, urīnpūslī, asinsvados utt. Gludās muskulatūras mus kuļu šķiedras sastāv no vārp sta formas šūnām. Tās ne veido kūļus, bet gan plānus

Speciāls gadījums sirds muskulis Šķērssvītru m u sk u ļu d a r bību var ie sp a id o t ar gribu, b e t g lu d o m u s k u ļu ar gribu iep aid o t n e var. Iz ņ ē m u m s ir sird s m u sk u latū ra - tā ir š ķ ē r s svītru, b et n av ie s p a id o ja m a ar gribu. Turklāt tā s u zb ū v e atšķ iras no s k e leta m u sk u latū ras .

Muskuļa galva

Tipisks šķērssvītru muskulis. Forfna ir devusi arī vārdu kas latīņu valodā nozīmē ‘pelīte’.

slāņus un plēves. Atsevišķās šķiedras mikroskopā neuzrā da nekādu šķērssvītrojumu. Sūnas parasti atrodas tuvu cita citai un veido muskuļkārtu. Gludie muskuļi sarau jas lēni un ilgstoši, to darbī ba nav pakļauta cilvēka gri bai.

Kādi ir m uskuļu uzdevum i? Muskuļi veic divējādu darbu: dinamisku (izpilda kustības) un statisku (notur pozu). Muskuļi var tikai sarauties. Pat tad, kad muskulis ir iz stiepts, tas notiek tāpēc, ka kāds cits muskulis saraujas (kontrakcija). Šķērssvītru muskuļu kontrakcijas izraisa kustību nervi, kurus iespē jams iespaidot arī ar gribu. Tālab šķērssvītru muskuļus

M āj as ā r s t s

Musculus,

sauc arī par apzinātiem mus kuļiem. Gludie muskuļi sa raujas veģetatīvās nervu sis tēmas iespaidā. Šajā gadī jumā kontrakcijas nav regu lējamas, tāpēc gludos mus kuļus dēvē arī par neapzinā tiem. Šķērssvītru muskuļi ir at bildīgi par vadāmiem ķer meņa kustību procesiem, ar to palīdzību var veidot lielā kas darbaspējas. Šos musku ļus arī apzīmē, ņemot vērā to uzdevumu: ir atvilcējmuskuļi, pievilcējmuskuļi, grožftājmuskuļi (rotatori), saliecējmuskuļi, izstiepējmuskuļi (ekstensori). Gludo muskuļu uzdevums: ar savilkšanos iztukšot ķer meņa dobos orgānus vai, piemēram, regulēt asinsva du izplešanos.

V e s e ls c ilv ē k s u n v iņ a a t t ī s t ī b a

Karte

Anatomijas pamati

Skelets Kāda ir sk e le ta funkcija? Cilvēkam ir vairāk nekā 200 kaulu, kas kopā veido skele tu. Skelets ir visa ķermeņa balstorgāns. T ā forma bū tiski nosaka cilvēka ārējo iz skatu. Medicīniski skeletu apzīmē arī par pasīvo kustību aparā tu - pretstatā aktīvajam kus tību aparātam, kas sastāv no noteiktiem muskuļiem. T ā kā skelets kopumā ir kustīgs, kaut gan atsevišķie kauli ir stīvi, tas ir atkarīgs no savie nojumu vietām. Daži stipri nājumi ir elastīgi —m ugur kaula skriemeļi un ribas, pie mēram, ir savienoti ar lokā miem skriemeļu savienoju miem. Jauniem cilvēkiem organisko vielu kaulos ir vairāk nekā veciem, tāpēc kauli viņiem ir izturīgāki un retāk lūzt. U z vecumu neor ganisko vielu daudzums kau los palielinās, tie kļūst traus lāki un biežāk lūst.

Locītavas Kustīgākais divu kaulu savie nojums ir locītava. Jo vairāk locītavu satur kāda ķermeņa daļa, jo tā ir kustīgāka. Paraugpiemērs - plauksta. N o zīmīgs skeleta uzdevums ir svarīgāko ķermeņa daļu aiz sardzība. Piemēram, galvas-

ājas ā r s t s

rupa

G rupa

K arte

V e s e l s c il v ē k s u n v ī n a a t t ī s t ī b a

Anatomijas pamati

Skelets kauss apņem galvas smadze nes, tāpat kā mugurkaulājs muguras smadzenes. Krūš kurvis no savainojumiem sargā sirdi, plaušas, aknas un liesu. Kā ir veidots skelets?

Sniedzam nelielu pārskatu par atsevišķām skeleta da ļām:

Galvaskauss Galvaskausa smadzeņu daļa ar galvaskausa vāku un gal vaskausa pamatni apņem galvas smadzenes. Galvas-

Lielākais un mazākais kauls Pats lielākais un stiprā kais cilvēka ķerm eņa kauls ir augšstilba kauls. Pieaugušam vīrietim tas ir līdz 50 cm garš, un to iespējam s noslogot līdz pat 750 kg (!). Cilvēka organism a paši mazākie kauliņi ir dzirdes kauliņi, bet tie nepieder pie p a sīvā kustību aparāta. J a tos neskaita, p ē c lieluma pats mazākais ir plauk sta s locītavas zirņveida kauls. Cilvēkam kauli aug līdz 18-22 gadu vecum am .

kausa sejas daļai pieskaitāmi ari trīs dzirdes kauliņi.

Mugurkaulājs Mugurkaulājs sastāv no sep tiņiem kakla skriemeļiem, divpadsmit krūšu skrieme ļiem un pieciem jostas skrie meļiem, kā arī krustu kaula un astes kaula. Savu elastī gumu mugurkaulājs iegūst 23 starpskriemeļu disku dar bības rezultātā. Plecu josla Tā brīvi sastāv no abām lāp stiņām un atslēgas kauliem un ar daudziem muskuļiem un saitēm ir saistīta ar rum pja skeletu. Augšējos stūros trīsstūrainās lāpstiņas izvei dotas kā locītavai iedobumi. Rokas un plaukstas Augšdelma kauls ar elkoņa locītavas starpniecību ir sais tīts ar abiem apakšdelma kauliem - spieķakaulu un elkoņa kaulu. Plaukstas locī tava sastāv no daudziem ma ziem kauliņiem. Caur plauk stas pamatu un delnu augšē jās ekstremitātes pāriet pirk stos. Krūškurvis Tas sastāv no 12 krūšu skriemeļiem, 12 ribu pāriem un krūšu kaula. Septiņi aug šējie ribu pāri ir tieši savie noti ar krūšukaulu.

M ā ja s .ā r s t s

Iegurnis Šī cietā, platā kaulu josla sa vieno rumpja skeletu ar kā jām. Abās pusēs tā ir izvei dota kā gūžu locītavu iedo bumi. Sievietēm vairumā ga dījumu iegurnis ir ievēroja mi platāks nekā vīriešiem. Kājas un pēdas Augšstilbā ir tikai viens liels kauls, turpretim apakšstilbā lielajam lielakaulam palīdz mazais lielakauls. Ceļa locī tavai aizsargā ceļa kauls. Pa teicoties liektajai formai un neraugoties uz to, ka to kau liņi ir mazi un viegli, pēdas spēj nest visu ķermeņa svaru.

Cik daudz kaulu ir cilvēkam? Apmēram 245 - tā la sā m s speciālajā medicī niskajā literatūrā. Taču netiek minēts pilnīgi pre cīzs skeleta kaulu skaits. Tas nav tāpēc, ka n e b ū tu varēts izskaitīt cilvēka kaulus, bet gan tāpēc, ka šajā sakarā ir radu š ā s problēm as definēt precīzu skeleta kaulu skaitu. Vai pie a u g u ša cil vēka 32 zobi ir jāskaita? Vai galvaskausa kauli, kas ir saauguši cieši kopā, jāskaita kā viens kauls vai kā vairāki?

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Anatomijas pamati

K,\ r t f

G r u pa

Sūnas Š ūn as

Š ū n as sastāvdaļas: visām cilvēka organism a šū nām ir līdzīga uzbūve.

£ K ā d a s ir š ū n u funkcijas? Sūna ir elementārā dzīvā sis tēma, kurā izpaužas dzīvās matērijas galvenās īpašības: vielmaiņa, augšana, kairināmība, reproducēšanās, ie dzimtība un pielāgošanās. Katrs organisms sastāv no daudzām mazām daļiņām šūnām. Tās veido ne tikai visus ķermeņa audus, bet arī

ražo daudzas ķermenim ne pieciešamas vielas: gremoša nas sulu, asaras, sviedrus. Sūnas veido arī kaulus, zo bus un matus. Protams, visus uzdevumus nevar paveikt tikai viena šūna. Tāpēc šūnām ir doti noteikti uzdevumi, kā tās darbojas organisma labā. Sūnas sastāv no kodola un citoplazmas.' Tajās ir ļoti daudz ūdens, it īpaši jaunās embrionālās šūnās.

ā jas ā r s t s

Apaugļota olšūna ir pirmšūna, un no tās rodas visas pā rējās. Sūna satur visu infor māciju, kas ir nepieciešama pilnvērtīgam cilvēka ķerme nim. Tajā jau ir noteikta acu un matu krāsa, ķermeņa lie lums, augums un dzimums. Visa nepieciešamā informā cija atrodas apaugļotajā ol šūnā, kas radusies, savieno joties tēva un mātes šūnām. Katra šūna saņem ģenētiskās informācijas kopiju.

G r u pa

K arte

V e s e l s c i l v ē k s u n vesta a t t ī s t ī b a

Anatom ijas pam ati

Sūnas Kada ir šū n a s uzbuve?

Visu šūnu uzbūve ir līdzīga.

Sūnas kodols Sūnas kodols satur pilnu ģe nētisko informāciju. DNS atrodas kodolā, hromosomā, bet olbaltumu sintēze notiek citoplazmā pie ribosomām. Gēni ir dubulti, tādējādi meitas šūna sadaloties saņem pilnu DNS informāciju. Pēc

Svarīgākās šunu sastāvdaļas >

□ Kodols - sa g la b ā infor māciju par iedzimtību □ Mitohondriji - šū n a s spēkavots □ Goldži ap arāts - šū n a s transporta sistēm a □ Lizosoma - pārstrādā nevajadzīgās vielas, sa d a la olbaltumus □ D esm o som a - veido saikni ar blakusšūnu □ Organellas - š ū n a s s a stāvdaļas, kas piedalās vielmaiņā □ M embrāna - š ū n a s a p valks □ Protoplazma - satur ūdeni, sāļus, olbaltu mus, taukus un ogļ hidrātus □ Kodoliņš - tam ir gal venā funkcija šū n a s dalīšanās pro c e sā

sadalīšanās šūna izveido savu DNS kopiju. Kodols ir visu pilnvērtīgu, darboties spējīgu šūnu neiz trūkstoša sastāvdaļa. Caur apvalku notiek intensīva vielapmaiņa starp kodolu un citoplazmu.

Sūnas plazma Atbilstoši uzdevumiem šū nām ir atšķirīgas formas un sastāvs. T o aptver šūnas membrāna, kas var būt bieza vai arī plāna, caurspīdīga vai arī blīva. Organellas Katrā dzīvā šūnā notiek viel maiņa. Par to atbild daudzi mini orgāni, kas ir saistīti ar šūnas plazmu (protoplaz mu). Tā saucamās organellas ražo enerģiju, tās arī produ cē, transportē un saglabā vi su, kas nepieciešams šūnai un organismam kopumā. Dažādi uzdevumi

Katrai šūnai ir savs uzde vums. Tāpēc jau arī dabā iz veidoti dažādi šūnu veidi. Svarīgākās šūnas, kas ir at šķirīgas pēc saviem uzdevu miem, ir kaulu, skrimšļu, saistaudu, muskuļu, dziedze ru, nervu, asins un nosegšūnas. Notiek it kā darba dalī šana: muskuļu šūnas gandrīz

M \ ja s ā r s t s

vispār neražo degvielu (gliko zi u.c.), bet saņem to no ci tām šūnām. Raksturīga šūnu īpašība ir vairošanās jeb re producēšanās.

Galvenais par šūnu □ Puse no ģenētiskās informācijas. Olšūnām un dzimumšū n ā m piemīt tikai viens ģenētiskās in formācijas komplekts. Pamatojums: a p a u g ļošan ās rezultātā š ū n a s saplūst un tādējā di rada dubultkomplektu. Saplūst mātes un tēva ģenētiskā in formācija. J Liels skaits. Pieaugušam cilvēkam ir aptuveni 100 biljonu šūnu, piedzim stotapm ēram 2 biljoni. Š ū n a s nepārtraukti veidojas un atmirst, izņemot nervu šūnas, kas dzīvo tikpat ilgi, cik viss cilvēka o rga nisms.

□ Izmērs. Ir d a ž ā d a lieluma š ū nas. Lielākā š ū n a cil vēka ķermenī ir olšū na - tā s diametrs ir 0,2 mm. Dzimumšūnas diametrs ir 0,06 mm. Vismazākā šū n a ir asins ķermenītis 0,007 mm.

V e s e ls c ilv ē k s u n v iņ a a t t ī s t ī b a

Anatomijas pamati

K a rte

G rupa

V '

Sūnu dalīšanās

SVARĪGI Š ū n u d a līš a n ā s var būt saistīta ar noteiktu d ie n n ak ts laiku. P iem ēram , ā d a s š ū n a s d a lā s g alv e nokārt naktī. Tālab zie d e s b rū č u s a d z i e d ā š a nai vai pret ā d a s sli m īb ām v ajad z ētu vis lab āk uzziest vakarā. Tad to ie d arb īb a ir vis lielākā.

K as ir šū n u d a līš a n ā s ? Šūnas vairojas daloties. Iz šķir divus galvenos dalīšanās veidus: mitozi un amitozi. Visbiežāk ir sastopama mitoze. Lai šūna varētu mitotiski dalīties, tai jāsatur pie tiekami daudz olbaltumu, enerģijas fermentu un du bultots D N S daudzums, lai dalīšanās rezultātā tās dau

ājas ā r s t s

dzums nesamazinātos. Tātac šūnu dalīšanās jeb mitoze ir bioloģisks pamatprocess, kā rezultātā no vienas vienīgas apaugļotas olšūnas rodas daudzšūnu organisms. Ar šūnu dalīšanos ir saistīts arī process, ko sauc par diferen ciāciju. Tas šūnām sniedz norādījumus, vai tām, pie mēram, jākļūst par aknu, nervu vai galvas smadzeņu šūnām.

rupa

Karte

V esels

c il v ē k s u n v īn a a t t īs t īb a

Anatomijas pamati

Sūnu dalīšanās Kad notiek š u n u d a lī š a n ā s ? Cilvēkiem šūnu dalīšanās sā kas ar olšūnas apaugļošanu. Pastāvīgas šūnu vairošanās rezultātā dek radīts viss cil vēka ķermenis. Pēc piedzim šanas šūnu dalīšanās nodro šina augšanu. Pēc tam kad ķermeņa augšana apstājusies, šūnu dalīšanās kalpo tam, lai aizvietotu atmirušās šūnas. Ari brūču sadzīšana un audu bojājumu likvidēšana notiek ar šūnu dalīšanās palīdzību.

Kas notiek, š ū n ā m d a lo tie s ?

Sūnu dalīšanās ir sarežģīts process. U n tas nav tikai tāpēc, ka no vienas šūnas rodas divas. Vēl vairāk - ie dzimtības materiālam, kas atrodas šūnas kodola hro mosomās, jāsadalās līdzīgi vienādās daļās abās jaunajās šūnās.

“Polārais ķerm enītis” Sūna, kas gribētu dalīties, dubulto savas hromosomas. Kad šūna sāk dalīšanos, šū nas kodols piepūšas. H ro mosomas atritinās un kļūst redzamas kā divi smalki dubultpavedieni (hromatīdas). Katrs pavedienu pāris vēl

“Dīgļa ceļš” Bez n o rm ā lā s š ū n u dalī š a n ā s (mitozes) ir vēl n o b r ie š a n a s d a līš a n ā s (m ejoze). Tā notiek š ū n ās, k a s iziet tā s a u k to dīgļa ceļu, no k u rām iz v eid o jas d z im u m š ū n a s , sie v išķ ās o lš ū n a s un vīrišķie sp erm a to z o īd i. Š a jā d a līš a n ā s fo rm ā v ie n a s š ū n a s iedzimtī b a s m ateriāls netiek no v ie n a s š ū n a s p ā r n e s ts uz divām š ū n ā m , b et g a n ī p a š ā stadijā, ko s a u c p a r red u k cijas d a līšanos, s a m a z in ā s uz pusi. Šeit netiek s a d a lī ta s h ro m atīd as, b e t g a n h r o m o s o m a s . Sievietēm šis p r o c e s s ir b eid zie s jau p iedzim stot, vīrie šie m ta s parasti ilgst līdz p a t lielam v ec u m a m .

paliek savienots centromērā. Apmēram vienlaikus ārpus šūnas kodola citoplazmā rodas “polārais ķermenītis” (centrosoma). T ā dalās, un un katra daļa (centriolas) šū nā virzās pretējos virzienos. Pārvietojoties centriolas iz šķīdina arī kodola apvalku. Kamēr dubultpavedienu hromosomas organizējas, centriolas izveido vissmal kākos citoplazmas pavedie

ājas ā r s t s

nus. Starp centriolām rodas vārpsts, pie kura pavedie niem ekvatoriālā plaknē pie stiprinās hromosomas. H ro matīdas atvirzās uz pretē jiem poliem. Ar to beidzas šūnas kodola dalīšanās. Kat ra hromatīda tagad kļūst par meithromosomu. Kamēr jaunie kodoli izveido kodolu apvalkus, otrā šūnas dalīša nās solī notiek pašas šūnas, proti, citoplazmas dalīšanās. Citoplazmā no ārpuses uz iekšpusi tiek izveidota iežmauga, tā pārdalās un iz veidojas divas meitšūnas.

Kadi m e d z būt tra u c ē ju m i? Normālos apstākļos cilvēka šūna ar savu dalīšanās akti vitāti atrodas blakus esošo šūnu kontrolē. T ā dalās tikai tad, kad tas ir nepieciešams. Dažas šūnas pat “skaita” savas dalīšanās. Kad ir sa sniegts noteikts skaits šūnu, tad liekās šūnas mirst.

Nekavēta šūnu dalīšanās Taču gadās arī, ka šūnas at brīvojas no organisma kon troles. Cēloņi tam līdz pat šim nav labi zināmi. Šīs šū nas izvirst (deģenerējas) un pēkšņi sāk dalīties nekavēti. T o pēcnācēji bieži veido ļaundabīgus audzējus (vēzi).

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Nervu sistēma. Maņu orgāni

karte

G r u pa

Acs K a d a s ir a c s funkcijas? Gandrīz neviens maņu or gāns cilvēkam nesniedz tik daudzpusīgu un plašu infor māciju un sajūtas kā acs. Tas ari nav nekāds brīnums, jo tā ir viens no mūsu sarežģītā kajiem orgāniem. Acs veic arī neiedomājami lielu darbu: tā atpazīst ne mazāk kā 160 tīru krāsu. Vēl lielāks ir krāsu toņu skaits: acs atšķir vairāk nekā 600 000 toņu. Raugoties no fizikālā vie dokļa, acs uztver redzamos gaismas elektromagnētiskos viļņus; gaismas kūlis lēcas sistēmā tiek pārveidots par mini attēlu, kas savukārt tiek pārveidots par nervu impulsu, ko tālāk novada un

SVARĪGI J a a c s u zb ū v e n av v e id o ta pareizi, cilvēka re d z e ir tra u c ē ta . J a a c s ir par ga ru, r o d a s tuvredzība, ja a c s ir par īsu - tālredzība. R e d z e s traucējum i lielā koties ir iedzimti, t ā p ē c v ien m ēr p ā r b a u d ie t s a v a bērna redzes asum u. Jo a g r ā k r e d z e s traucējum i tiek atklāti un koriģēti ar brillēm vai kontak tlēcām , jo ta s ir labāk.

Acs ābolā ar lēcu sistēmu rod as mini attēls, ko p ēc tam ap strād ā galvas sm a d ze n es.

apstrādā smadzenēs. Lai cik paradoksāli tas arī skanētti, mēs redzam ar smadzenēm. Jo tikai tur no diviem attēliem, ko raida abas acis, kopā tiek salikts viens attēls. Taču, pirms mēs uztveram gatavo attēlu, tas tiek apstrā dāts. Attēls tiek apgriezts ot rādi jau caur acs lēcām, tas it kā stāv uz galvas, līdzīgi kā projektorā tas notiek ar dia pozitīviem. Tieši tāpat - otrādi - pa sauli uztver arī jaundzimu šais.

ājas ā r s t s

Ka d a r b o j a s a c s ? Acs ir maņu orgāns, kas uz tver gaismas kairinājumus. T ā sastāv no acs ābola un palīgorgāniem. Acij ir trīs sastāvdaļas: acs ābola optis kais aparāts, redzes nervi, kas raida attēlu uz galvas smadzenēm, un palīgaparāts kas uztur acis funkcionēša nas kārtībā un nodrošina to kustīgumu.

Optiskais aparāts Acs ābols atrodas acs dobu-

G r u pa

K a r te

V e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Nervu sistēma. Maņu orgāni

Acs Caur acs lēcām attēls tiek apgriezts otrādi - tas it kā

stāv uz galvas.

mā, ko norobežo galvaskau sa kauli, starp tiem un acs ābolu ir taukaudi (amortiza tora nozīme). Acs ābola ap valkos ietvertas gandrīz visas acs optiskā aparāta daļas (iz ņemot radzeni). Gaismas saturs lauž radzene, acs ābo la kameru šķidrums, lēca un stiklveida ķermenis. Lēcā nav ne asinsvadu, ne nervu. Tā atrodas aiz zīlītes un varavīksnenes, ietverta kap sulā. Lēca pielāgojas, lai varētu saskatīt dažādā attālu mā esošus priekšmetus. Acs ābola kamerā atrodas caurspīdīgs šķidrums. Stikl veida ķermenis ir recekļaina masa, ko apņem plāns, ļoti vārgs apvalks, kas cieši pie guļ tīklenei. Acs ārējais ap valks ir šķiedrainais apvalks. Asinsvadu apvalkā ir ļoti daudz asinsvadu un nervu. Tīklene ir iekšējais un svarī gākais acs ābola apvalks, jo tajā atrodas īpaši gaismas staru uztveršanas elementi. Lēca ir caurspīdīgs ķerme nis, kurā nav ne nervu, ne

asinsvadu. Ar lecu saistītas acs ābola kameras.

Redzes nervi Tie atrodas tīklenē acs ābola aizmugurē. Patiesībā tās ir redzes šūnas - miljoni nūjiņu un tapiņu. Katra no tām nodod impulsus tālāk uz re dzes nervu šķiedrām, kas tos novada uz galvas smadze nēm. Ceļā uz turieni labās un kreisās acs nervi krusto jas. Attēli tiek projicēti viens virs otra, tādējādi rodas tel piskā redze. Palīgaparāts Tam ir vairākas sastāvdaļas: skropstas, kas kopā ar plak stiņiem sargā aci, lai tajā ne iekļūtu svešķermeņi. Acs plakstiņi radzenē izdala arī asaras. Radzene vienmēr ir tīra un mitra, nepaliek traus la un nespodra. Lēcas priekšpusē atrodas varavīk snene (Iris). Spēcīgā apgais mojumā tās uzdevums ir sa mazināt atstarpi, pa kuru gaisma krīt uz radzeni. T ā

M ā ja s ā r s t s

dējādi tiek pasargātas ļoti ju tīgās redzes šūnas. Pigmenti, kas atrodas varavīksnenē, nosaka acs krāsu. Baltā ādiņa veido apmēram 2,5 cm lielo acs ābola apvalku. Uz tā at rodas seši acs muskuļi. Tie noregulē aci uz mērķi.

Galvenais par aci □ Acu diagnoze. Raugoties tīklenē, ārsts var noteikt, ka cilvēks slimo ar cukura diabētu vai ka viņam ir nieru darbības traucējumi. Šo diagnostikas metodi sa u c par iridodiagnostiku, taču ārstu vidū par šo metodi diskutē, jo tradicionālās m edicīnas pārstāvji neuzskata par pieņem am u, ja pēc va ravīksnenes zīmējuma un krāsām tiek noteikta slimības diagnoze. J Aklais plankums. Vieta, kur koncentrējas nervu gali, jo tur neatrodas g a ism a s jutīgās redzes šūnas.

□ Slimības. Glaukoma ir a c s bojājums, ko rada pārāk liels spiediens a c s ābolā (Glaukom). Ar medikamentiem var a p turēt slimības attīstību. Katarakta ir lēcas s p o žum a z a u d ē ša n a , un parasti tad nepiecieša m a operācija.

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Nervu sistēma. Maņu orgāni

Dzirde

S k aņ as viļņi cau r a u s s gliemežnīcu pa dzirdes kanālu nokļūst uz bungādiņas. Dzirdes kauliņi āmuriņš, laktiņa un kāpslītis n ov ad a skaņu svārstības uz iekšējo ausi.

K ā d a s ir dz ird e s funkcijas? Auss ir viens no svarīgāka jiem cilvēka orgāniem, lai saņemtu skaņu signālus no ārpasaules. It īpaši tas ir nozīmīgi komunikācijā ar citiem cilvēkiem. Bez dzir des nepastāvētu valoda un mūzika, mūsu saprašanās iespējas tiktu būtiski iero bežotas.

M ūsu ausis caur auss glie mežnīcu uztver skaņas viļ ņus - tātad svārstības gaisā vai ūdenī. Bezgaisa telpā (vakuumā) skaņas nav. T oņa augstumu mēra hercos (Hz), un tas nozīmē svārstī bu skaitu sekundē. Cilvēka dzirdes diapazons ir no 16 Hz, ko dzirdam kā ļoti zemus toņus, līdz pat 20 000 H z - mūsu uztverē tas ir augsts pīkstiens. Par šo diapazonu zemākas frek

ājas ā r s t s

vences sauc par infraskaņu, augstākas - par ultraskaņu. Absolūtā dzirde ir spēja pēc atmiņas precīzi noteikt jeb kuras skaņas augstumu. Iekšējā dzirde - augstāko dzirdes centru spēja bez ārēja skaņas kairinājuma vadīt skaņas sajūtu un apziņā veidot skaņas gleznas. Bez dzirdes aparāta ausī atrodas arī labirinti ar līdz svara orgānu jeb vestibulāro aparātu.

G rupa

Kartf.

V e s f .l s c i l v ē k s u n v i ņ a a t t ī s t ī b a

Nervu sistēma. Maņu orgāni

Dzirde Kā darbojas dzirde?

Mūsu auss gliemežnīca ska ņu uztver līdzīgi kā piltuve, kad skaņa, gandrīz divas rei zes pastiprināta, pa ārējo auss eju nonāk līdz bungādi ņai, kas ārējo ausi atdala no vidusauss.

Vidusauss Vidusauss sastāv no bungdobuma, kur atrodas trīs nelieli dzirdes kauliņi: āmuriņš, laktiņa un kāpslītis, un no auss gliemežnīcas. Kauliņi kalpo tālākai skaņas pārrai-

Galvenais par dzirdi □ Auss sastāv no ārējās a u s s (auss gliemež nīca, dzirdes kanāls), v idusauss (bung ādiņa, bungdobums, a u s s gliemežnīca) un iekšējās a u s s (glie mezis, priekšējais spraišļu kanāla aparāts). □ Ausī atrodas arī cie tākais cilvēka ķerm e ņa kauls (Pyramis), kas ap ņ em iekšējo ausi. □ Ausī atrod as arī līdz svara org ā n s (vesti bulārais aparāts).

dīšanai: bungādiņas svārstī bas iekustina āmuriņu, un tas sāk klauvēt pret laktiņu. Tā kustību pārnes uz kāpslīti, kas savukārt atrodas uz ovālā lodziņa membrānas.

Iekšējā auss Caur šo membrānu kustība tiek novadīta uz gliemezi. Viļņi virzās pa spinālo (Kortija) orgānu, kas atrodas gliemezī. Viļņu kustība tiek pārvērsta elektriskajos im pulsos, kas pa dzirdes nervu iekšējā dzirdes kanālā tiek nodoti galvas smadzenēm tikai tagad mēs jau reģistrē jam skaņu. Skaņas vadīšana pa kauliem Daļa skaņas viļņu, ko mēs uztveram, iekšējo ausi sa sniedz caur galvaskausu, it īpaši - deniņu kaulu. Tādē jādi mums ir noteiktas dzir des spējas arī tad, ja ir blo ķēts ārējais dzirdes kanāls vai savainota bungādiņa. Kadi mēdz būt dzirdes traucējumi?

Dažas slimības, kas rodas ļo ti sarežģītajā dzirdes orgānā:

Vidusauss iekaisums {Otitis medio) ir auss bungdobuma un dzirdes kanāla

M ā ja s ā r s t s

Augstākā dzirdamā frekvence Augstāko - 20 000 Hz frekvenci var izšķirt tikai bērni un jaunieši. Pieau gušie visbiežāk tād us toņus vairs nedzird.

gļotādas iekaisums. Slimība var noritēt viegli, taču iespē jamas arī nopietnas formas ar stiprām sāpēm un ilglai cīgām sekām. Tāpēc jāārstē jas ļoti nopietni.

Otoskleroze (Otosklerose) ir vidusauss dzirdes traucējums sakarā ar kauliņu mazkustīgumu. Slimniekam iekšējās auss skelets kļūst perēkļaini po rains. Iespējama tikai operatīva palīdzība. Ja dzirdes traucē jumi nav novēršami ar ope rāciju, izmanto dzirdes apa rātus, kas ir miniatūri skaņas pastiprinātāji. Pēkšņa dzirdes pasliktināšanās To sauc par dzirdes kritu mu, kas ekstrēmā gadījumā var beigties ar kurlumu. Visbiežāk cēlonis ir iekšējās auss asinsapgādes traucēju mi. Tāpēc ļoti nopietni jā stimulē asinsrite.

K a r te

e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

G rupa

Nervu sistēma. Maņu orgāni

Līdzsvara orgāns Kas ir līdzsvara o r g ā n s ? Līdzsvara orgāns, ko sauc arī par vestibulāro aparātu, ir iekšējās auss daļa. Tas sastāv no šļūtenes veida ovālā mai siņa (Utriculus), kas caur pusloku vadu paplašināju miem (ampulām) ir saistīts ar trīs plēvainiem pusloka kanāliem un apaļo maisiņu (Sacculus). Maisiņu sienās ir receptori - matainās šūnas. Virs tām atrodas sīki kaļķa kristāliņi - otolīti, kas rada noteiktu spiedienu uz ma tainajām šūnām. Pie ovālā un apaļā maisiņa pieslēdzas vēl viens plēvainā L iu z .o v a i a

u i y a i 10 a u u u a o

io r\o c ja

a u o i.

la o

■ iu o u ia

y a iv a o

sm a d z e n ē m informāciju par galvas novietojumu un kustību.

Caurums bungplēvītē J a b u n g p lēv ītē ir c a u rum s, p e ld o tie s vai nir sto t ū d e n s var ieplūst vid u sau sī. T ād o s g a d ī ju m o s parasti a u k s tais ū d e n s a t d z e s ē šķ id ru m u līdzsvara o rg ā n ā . Līdz ar to šis šķ id ru m s tiek atvirzīts, un ta s si m ulē g alv as s m a d z e n ē m n e e s o š u rotācijas kustību. S irg s to š a is uz š o m ald īg o sa jū tu r e a ģ ē ar reflektorām p r e tē jām kustībām .

labirinta vads. Šis veidojums tālāk ir saistīts ar auss glie mezi (Cochled).

Kādi ir līdzsvara o rg ā n a uzdevum i? Līdzsvara orgāns kalpo, lai cilvēks noturētu līdzsvaru un orientētos telpā. Taču līdz svara orgāns nevar darboties viens pats. Līdzsvara sajūta rodas un izveidojas, komplicēti sadar bojoties vestibulārajam apa

ājas ā r s t s

rātam, redzes sajūtai (acīm), muskuļu un locītavu sajūtām un ādas uztveres spējām. Vi si šie kairinājumi tiek kopīgi apstrādāti vidus smadzenēs un smadzenītēs, un tad cil vēkam kļūst iespējama ob jektīva orientēšanās.

Kā fu n k cio n ē līdzsvara orgāns? Šajā saspēlē apaļais maisiņš reaģē uz Zemes pievilkšanas spēku. T ā iekšienē atrodas smaguma sajūtas šūnas, kas

G rupa

Karte

V e s e ls c ilv ē k s

v e s ta a t t ī s t ī b a

Nervu sistēma. Maņu orgāni

Līdzsvara orgāns apgādātas ar smalkiem ma tiņiem, kurus kopā satur galertveidlgs šķidrums. Uz matiņiem un galerta atrodas sīki kristāli, ko veido ogļskā bi saturošs kaļķis. Atkarībā no tā, kādā stāvoklī atrodas ķermenis, kristāli spiež uz matiņiem. Tādējādi sajūtu šūnas var ziņot galvas sma dzenēm, kādā pozīcijā ķer menis atrodas. Tā šī līdz svara orgāna daļa dod sajūtu par kustībām, kas jāuzdara “uz priekšu” un “atpakaļ”, “uz augšu” un “uz leju”.

Rotācijas kustības T āpat un tādā pašā veidā ovālais maisiņš reaģē uz smaguma spēku. Trīs am pulas saista to ar trim puslo ka kanāliem, kas novietoti viens otram perpendikulāri un izvietoti trīs telpas plak nēs. Šī sistēmas daļa ir atbil-

Reibšana, pagriežot galvu R e ib š a n a ro d a s, ja p a g r ie š a n a s k u stīb a p ē k šņi tiek ap tu rē ta . T ād ē jādi šķ id ru m s līdzsvara o r g ā n a p u s lo k a k an ā lo s in e rc e s dēļ tu rp in a plūst tālāk. R o d a s n e p a tīk a m a sajūta. To var novērst, galvu n e d a u d z p a g rie žo t p retē jā virzienā.

Ampulās šķidrum s (endolimfa) atkarībā no galvas novietojuma s a d a lā s dažādi. Ar endolimfu pārvietojas galerta slānis un ju ša n as matiņi. J a u n ā galvas pozīcija p a ju ša n a s šū n ām un nervu šķiedrām tiek paziņota galvas sm adzen ēm .

dīga par ķermeņa un galvas griešanās (rotācijas) kustī bām. Ampulās atrodas jušanas šū nas, kuru jušanas matiņi ar galertu ir savienojušies, vei dojot “skropstu cekulus”. Pusloka kanālos atrodas šķidrums. Ja galva vai ķer menis kustas, arī pusloka kanāli kustas līdzi. T u rp re tim šķidrums paliek savā po zīcijā un tādēļ pusloka ka

ājas ā r s t s

nālos šķietami plūst pretē jā virzienā. Sakarā ar to “skropstu cekuli” noliecas uz sāniem. Jušanas šūnas sa vukārt šos griešanās un plūs mas kairinājumus novada tālāk uz galvas smadzenēm. Smaguma spēka jušanas, ro tācijas sajūtas un citu orgānu saspēles ietekmē ķermenis var kustēties bez tādas ne patīkamas sajūtas kā galvas reibšana.

V e s e l s c il v ē k s u n vesta a t t ī s t ī b a

Nervu sistēma. Maņu orgāni

Veģetatīva nervu sistēma I Kur atrodas veģetatīvā nervu sistēma?

■m m

Svarīgākās ķermeņa dzīvību uzturošās funkcijas vada un regulē veģetatīvā nervu sis tēma: elpošana, sirdsdarbība, gremošana, ādas un orgānu asinsapgāde, arī acu zīlīšu stāvoklis u.c. Jau šis nelielais uzskaitījums parāda, ka arī veģetatīvajai nervu sistēmai jābūt pārstāvētai visā ķerme nī. Tās centrs atrodas vidussmadzenēs un starpsmadzenēs, kā arī muguras smadze nēs. No turienes divi nervi nonāk orgānos, veidojot simpātisko un parasimpātisko nervu sistēmu. Veģetatīvo nervu sistēmu veido galvenokārt kustību jeb eferentās nervu šūnas (neironi), ko ierosina jušanas impulsi, kas nāk no muguras smadzeņu jušanas jeb aferentajiem nerviem. Katru uz perifēriju ejošo veģetatīvās nervu sistēmas ceļu veido di vu nervu šūnas. Pirmās šū nas ķermenis atrodas vidussmadzenēs, iegarenajās vai muguras smadzenēs. Tās iz augums jeb neirīts iet uz nervu šūnu sakopojumiem ganglijiem jeb mezgliem, kas atrodas ārpus centrāļās nervu sistēmas (CNS). Šeit izaugumi kontaktējas ar otro

Dažas no daudzajām ķermeņa funkcijām, ko regulē veģetatīvā nervu sistēma,

M ā ja s ā r s t s

rupa

V esels

K artk

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Nervu sistēma. Maņu orgāni

Veģetatīva nervu sistēma I nervu šūnu jeb postganglionāro neironu, kuras izaugu mi sasniedz inervējamo or gānu. Nervu impulss, ko ganglijs no CN S saņem pa vienu nervu šūnu, tiek pār slēgts uz. vairākām perifēris kām nervu šūnām.

Klātesoša visur Tā kā vēderā atrodas daudzi orgāni, kurus inervē veģeta tīvā nervu sistēma, daudzi nervi tur sadalīti kā blīvi pinumi. Pie tiem pieder arī Saules pinums (Solarplexus), kas stiepjas gar aortu. Citi pinumi atrodas mugur kaula apvidū, iegurnī, kur tie ir atbildīgi par urīnpūsli un dzimumorgāniem, vai krūšu dobumā, kur vada sirdi un plaušas.

Naktī vajadzīgs miers J a naktī n ev a rat gulēt, nereti b e z m ie g a cēlonis ir v eģ e ta tīv ā s nervu s is t ē m a s reg u lācijas tra u cējumi. P ē c s m a g a s maltītes neilgi pirm s g u lētie šan a s, p ie m ēra m , pilnā ja u d ā d a r b o ja s n e tikai g r e m o š a n a s a p a rāts, b e t arī asinsrite. Tas la u p a jū su n a k ts mieru.

Ko d a ra veģetatīvā nervu s is tē m a ? Veģetatīvā nervu sistēma ietekmē svarīgāko ķermeņa orgānu un sistēmu vadību. Piemēram, tā regulē visu sirds-asinsrites sistēmu. Sportā atsevišķiem musku ļiem ir nepieciešams saņemt vairāk asiņu, un tieši nervi pastiprina sirdsdarbību un paplašina attiecīgās artērijas, lai caur tām pastiprināti plūstu asinis. Protams, ka vienlaikus nervu sistēma sekmē ari elpošanu, lai asinis varētu uz noslogotajiem muskuļiem transportēt vai rāk skābekļa. Līdzīgā veidā veģetatīvā nervu sistēma re gulē ķermeņa temperatūru. Pārlieks siltums, tā kā āda tiek pastiprināti apasiņota (attiecīgi paplašinot asinsva dus), tiek izstarots ārējā vidē.

Seksuālā funkcija Regulējot iegurņa asinsapgādi, veģetatīvā nervu sistē ma ir līdzdalīga ari seksuā lajās funkcijās. Tālab sistē mas traucējumi, ko sauc par veģetatīvo distoniju, var iz pausties arī kā impotence.

Regulē gremošanu Veģetatīvās nervu sistēmas nervi regulē arī gremošanas sistēmas kustības no barības

ājas ā r s t s

vada līdz kuņģim un tālāk uz zarnām. Ja barība jāsagremo, nerva ierosina žultspūsli, ak nas un aizkuņģa dziedzeri, lai tie producētu gremošanas sulas. Paralēli tam pastipri nās kuņģa un zarnu asinsapgāde, tādējādi barības vie las tiek uzņemtas uzreiz un organismā var tās sadalīt. Simpātiskā nervu sistēma veido nervu mezglus jeb ganglijus, kas izvietoti abās pusēs mugurkaulam, - ķēdi, kas iziet no galvas. Gangliji ir ļoti cieši saistīti ar dažā diem orgāniem un muguras smadzenēm. Šis tīkls padara iespējamu, ka dažas iekšķīgās slimības, ko citādi nevarētu atklāt, izpaužas kā sāpes no teiktos ādas apvidos. Tas ār stam palīdz noteikt diagnozi.

Strādā automātiski Veģetatīvo nervu sistēmu tās darbībā tikpat kā nav iespē jams iespaidot, tā darbojas automātiski. Veģetatīvā ner vu sistēma vada vasas ķerme ņa funkcijas, kurām pareizi jānorisinās arī miegā. Veģe tatīvās regulācijas ir iespē jams mērķtiecīgi iespaidot tikai ar noteiktām metodēm, piemēram, hipnozi vai auto gēno treniņu. Tālab šīs m e todes ar panākumiem tiek lietotas, ja veģetatīvā regulā cija darbojas kļūdaini.

V f.s f.ls c i l v ē k s un v i ņ a a t t ī s t ī b a

Asinsrite

K arte

G rupa

Asinsvadi I: artērijas un kapilari

Asinsvadu sien as sa stāv no trim slāņiem. Visizteiktāk tie iezīmējas artērijās. Asinis, kas p lau šās b agātinātas ar skābekli, pa ķermeni transportē artērijas. Caur plānajām kapilāru sienām asinīs e s o š ā s barības vielas sasn ied z šūnas.

Pulss Sirdspuksti ritmiskiem g rū d ien iem s ū k n ē asinis c a u r artērijām. To var s a ju st p u lsa sitienu veid ā v airāk ās ķ e r m e ņ a vietās, p ie m ē ra m , uz m ie g a artērijas vai ro k a s locīta vas. G rū d ien v eid īg ā sird s d a r b o š a n ā s iz sau c viļņveida pulsāciju, k as ar p u lsē jo šu viļņu ātru mu izplatās p a arteriā lajām asinīm. Šis ātru m s ir d a u d z lielāks n e k ā a s in s p lū s m a s ātru m s, turklāt tik d a u d z lielāks, cik b ie z ā k a un cie tā k a ir a s in s v a d a s ie n a un cik m a z ā k s ir a s in s v a d a d ia metrs.

Kas ir artērijas? Artērijas ir asinsvadi, kas transportē arteriālās asinis, kas plaušās tiek piesātinātas ar skābekli. Artērijas tran sportē asinis no sirds- uz vi siem ķermeņa orgāniem un audiem. Cilvēka ķermeņa lielākā artērija ir aorta - lielā asinsrites loka galvenā artē rija. T ā nāk tieši no sirds kreisā kambara, un tās dia metrs ir apmēram 2,5 centi metri. Mazāko artēriju dia metrs ir apmēram 0,1 mili metrs. Artērijām, kas atrodas sirds tuvumā, sienas ir bagā tīgi veidotas no elastīgām šķiedrām. Šīs šķiedras izlī

ājas ā r s t s

dzina pulsējošos viļņus, ko rada sirds kontrakcijas. T ā dējādi tās rūpējas, lai tiktu nodrošināta vienmērīga asins plūsma. N o sirds attā linātu artēriju sienas ir cietā kas, jo tās satur vairāk mus kuļu šķiedru. Daudzām artē rijām ir šķērssavienojumi ar citām artērijām. Ja kāds artē riju zars iziet no ierindas, cits spēj pārņem t asiņu tran sportēšanu. Vismazākās artērijas sauc par arteriolām, un tās pāriet kapilāros. Kas ir kapilāri? Kapilari ir vissīkākie asinsva di, kas ar savu smalko, blīvo

G rupa

K arte

V esels

c il v ē k s u n v īn a a t t īs t īb a

Asinsrite

Asinsvadi I: artērijas un kapilari tīklu veido pāreju no artēri jām uz vēnām. T o kopējais garums ir ap mēram 100000 km. Tie ir tikai apmēram vienu mili metru gari, un to diametrs atbilst apmēram viena asins ķermenīša izmēram. Kapilāru tīkls caurauž un apņem visus iekšējos orgā nus un ādu. Kapilāru sienas ir Joti plānas un caurlaidīgas. Kādi ir artēriju uzdevum i? Aorta un artērijas sūknē ar skābekli bagātinātās asinis no sirds kreisā kambara pa visu ķermeni. Skābekļa transportēšanas funkcijas veic sarkanie asinsķermenīši.

Arteriālās asinis uzņem visas barības vielas un pa plaši sazarotu cauruļvadu sistē mu nogādā tās šūnām.

Kādi ir kapilāru u zdevum i? Ar kapilāru starpniecību no tiek šūnu apgāde. Plānajām sieniņām ir poras, caur ku rām izšķīdušās vielas kopā ar ūdeni sasniedz šūnas. Šķidrums ar tajā esošajām dzīvībai svarīgajām barības vielām vispirms nokļūst interstīcijā (starpšūnu telpas audos). T ā ir ar šķidrumu pildīta telpa, kas atrodas starp atsevišķām šūnām. N o turienes barības vielas tiek uzņemtas šūnās un, pievadot

Kā mēra asinsspiedienu? N eskaitot d a ž u s iz ņ ēm u m us, ā r s ta interesi izraisa tikai arteriālais a s in s s p ie diens. To m ē r a uz a u g š d e l m a, cilvēkam atro d o ties miera stāvoklī. Š a jā nolūkā a p a u g š d e lm u a p ņ e m m anšeti, ko p ie p u m p ē ar gaisu, līdz tā n o slē d z ro k as p u lsa artēriju. S a m a z in o t m a n š e t e s s p ie d ie n u , ā rsts ar s t e to s k o p u k la u s ā s pul sā cijas ritma p ā rm a iņ a s. Kad asinis atkal ieplūst p u lsa artērijā, ir d z ird a m s

b u n g u sitiena tonim līdzīgs troksnis. Š a jā brīdī uz m a n o m e tr a var nolasīt sistolisko spie d ie n u . Turpinot p a ze m in ā t sp ie d ie n u m a n š e tē, dzirdami trokšņi, k as ie s ā k u m ā kļūst stiprāki, tad paliek vienmērīgi un b e i g ā s vājāki. Kolīdz trokšņi a p klust, tūlīt var nolasīt diastolisko spie d ie n u . 3 0 - 4 0 g a d u v e c a m cilvē kam normāli sistoliskais a s in s s p ie d ie n s ir 125, diastoliskais - 85.

ājas ā r s t s

Pulsa frekvences (guļus m iera stāvoklī) J a u n d z im u š ie ~ 1 4 0 /m in Bērni 2 gadi ~ 1 2 0 /m in 4 gadi ~ 1 0 0 /m in 10 gadi ~ 9 0 /m in P ie a u g u šie Vīrieši 6 2-7 0 /m in S ievietes 75/m in

skābekli, sadedzinātas par ūdeni un oglekļa dioksīdu. Oglekļa dioksīdu līdz ar ci tiem vielmaiņas atlieku pro duktiem atkal uzņem kapilā ri un caur vēnulām aiztran sportē uz vēnām. Asinis plūst atpakaļ uz sirds labo kambari, cikla nobeigumā tās plaušās no jauna tiek uzpildītas ar svaigu skābekli un atkal novadītas uz sirds kreiso kambari. Tad ceļš caur artērijām, kapilāriem un vēnām turpinās no jauna. Katru dienu no kapilāriem tiek izfiltrēti 20 litri Šķidru ma un tie tiek sadalīti pa starpšūnu telpu. 18 litri at griežas atpakaļ kapilāros, atlikušie divi litri asinrites sistēmu sasniedz pa apkārt ceļu - caur limfu. Kapilāros, arteriolās un vēnulās atrodas 50 procentu no asiņu dau dzuma. Kapilāru tīkla lau kums aizņem apmēram 300 kvadrātmetru.

V e sels c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Elpošanas orgāni

Karte

G r u pa

Plaušas un bronhu koks

Gaiss, kas satur skābekli, caur elpvadu, galvenajiem bronhiem un bronhiolām nonāk plaušu pūslīšos alveolās. Tās nodod skābekli kapilāriem un no tiem uzņem oglekļa dioksīdu.

Kāda ir plaušu uzbūve?

Plaušas (Pulmo) ir elpošanas orgāns, kurā notiek gāzu ap maiņa starp organismu un ārējo vidi. Tās sastāv no di vām atsevišķi novietotām daļām - labās un kreisās plaušas. Plaušas aizņem krū šu dobuma lielāko daļu. Tām ir konusa forma. Aug šējā plaušu galotne sniedzas virs pirmās ribas un atslēgas kaula, lejasdaļā plaušas at rodas uz diafragmas. Starp plaušām, nedaudz pa kreisi, tādā kā nišā (sauktā par vi deni) atrodas sirds.

Labā plauša iedalās trīs dai vās - augšējā, vidējā un apakšējā. Kreisā plauša sa stāv tikai no divām daivām augšējās un apakšējās, lai būtu vieta sirdij. Savukārt atsevišķās daivas tiek iedalī tas mazākos gabalos - plaušu segmentos. Tos katru atse višķi apgādā bronhiālie zari un asinsvadi, un tie ir pat stāvīgas vienības. Plaušas ir bagātīgi apgādātas ar asinīm. Katra plauša ir pārklāta ar viscerālo pleiras lapiņu jeb membrānu, bet krūškurvis no iekšpuses izklāts ar parietālo pleiras lapiņu jeb mem brānu. Starp abām membrā

M ā ja s ā r s t s

nām atrodas plāna kārtiņa šķidruma, kas plaušu “pie sūc” pie krūškurvja. Tikai tā ir iespējama elpošana. Šajā pleiras dobumā ir pazemi nāts spiediens - tas novērš iespēju plaušām patvaļīgi saplakt. Pie plaušu vārtiem viscerālā un parietālā pleiras lapiņa pāriet viena otrā. Pa plaušu vārtiem iet bronhi, asinsvadi, limfvadi un nervi, veidojot plaušu sakni. Kāda ir bronhu koka uzbūve?

Bronhu koks un plaušas veido funkcionālu vienību.

rupa

V esels

K artf

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Elpošanas orgāni

Plaušas un bronhu koks Bronhu koks ir dobumu sistēma, kas atgādina lapu koku, kurš aug ar saknēm gaisā (tādēļ “bronhu koks”). Sī “koka” stumbrs ir elpvads. N o stumbra atiet divi resni “zari” - labais un kreisais galvenais bronhs. N o galvenajiem bronhiem atzarojas vidējie “zari” - seg mentu bronhi. Tālāk tie sa zarojas vismazākajos “zari ņos” - bronhiolās. Bronhiolas beidzas “lapu kātiņos” plaušu alveolu kanāliņos, kuru galos kā “lapas” no vietoti plaušu pūslīši (alve olas). Plaušu parenhīmas alveolas ir ļoti sīki maisiņi apmēram 0,2 mm diametrā. Tāpēc plaušu elpošanas vir sma ir ļoti liela - apmēram 113 kvadrātmetri, kas 56 rei zes pārsniedz cilvēka ķerme ņa ādas virsmu.

Mazais asinsrites loks P a ķ e r m e ņ a artērijām plūst ar skābekli b a g ā ta s asinis, p a v ē n ā m - ar oglekļa dioksīdu b a g ā ta s asinis. M azajā a s in s rites lokā (loks no sirds uz p la u š ā m un atpakaļ) ir otrādi. P lau šu artērijās ir v e n o z ā s asinis, b e t v ē n ā s - arteriālās asinis.

Plaušu artērijas un vēnas Bronhiem līdzi vijas plaušu artērijas. Arī tās aizvien vai rāk sazarojas, līdz beidzas vissīkākajos asinsvados kapilāros. Šie smalkie asins vadi ieskauj alveolas un to kanāliņus. Plaušu vēnu ceļš ir tieši pretējs.

Kāda ir p lau š u un b ro n h u koka funkcija? Plaušās un bronhu kokā no tiek organisma un ārējās vi des gāzu apmaiņa. Elpojot tiek uzņemts skābeklis un nodots tālāk asinīm, savu kārt asinis atdod oglekļa dioksīdu un izelpojot tas tiek izvadīts no organisma.

Ka s tr ā d ā p l a u š a s un bro n h u k o k s ? Kad krūškurvis paceļas un diafragma saraujas, ar skā bekli bagātais gaiss ieplūst bronhos. T u r tas tiek piesā tināts ar ūdens tvaiku un attīrīts no kaitīgām vielām. N o bronhiem gaiss nokļūst bronhiolās, pēc tam plaušu alveolās. Vienlaikus no labā sirds kambara kapilāros, kas ap ņem plaušu alveolas, plūst

ā jas ā r s t s

ar oglekļa dioksīdu bagātas asinis. Starp kapilāriem un plaušu alveolām notiek og lekļa dioksīda un skābekļa apmaiņa - kapilāri atdod plaušu alveolām oglekļa di oksīdu un uzņem skābekli no alveolām.

“Svaigas” asinis Kad krūškurvis nolaižas un diafragma atkal izplešas, ar oglekļa dioksīdu bagātinātais gaiss plūst ārā no plaušām un caur elpvadu un muti vai degunu izplūst no ķermeņa. T urpretim ar skābekli ba gātinātās asinis plūst uz kreiso sirds priekškambari un pēc tam nonāk kreisajā sirds kambarī. N o turienes tās tiek sūknētas uz aortu, pēc tam sadalītas pa visu organismu.

Elpošanas tilpums Normāli elpojot, p la u šu k ap a c itā te netiek pilnībā izsmelta. K atras ie elp a s rezultātā sievietēm tiek a p m ain īts tikai a p m ē r a m puslitrs, vīriešiem a p t u veni trīs c e tu rtd a ļa s litra g aisa. Lielāka s a s p r in d zin āju m a a p s tā k ļo s ap m a in ītā g a i s a tilpum s palielinās. Iesp ē ja m a is e l p o š a n a s tilpum s ir trīs līdz pieci litri.

V e s e l s c il v ē k s u n v l ņ a a t t īs t īb a

Gremošanas sistēma. Vielmaiņa

K arte

G ru pa

Aizkuņģa dziedzeris Kas ir aizkuņģa dziedzeris?

Aizkuņģa dziedzeris (Pankreas) ir viens no lielākajiem cilvēka dziedzeriem. Tā ga rums ir vidēji 15-20 centi metru, platums - aptveni de viņi centimetri, tas ir aptuve ni trīs centimetru biezs un sver 60-100 gramu. Dziedzeris ir novietots šķēr sām vēdera augšdaļā aiz kuņ ģa un pirms mugurkaula. Anatomiski izšķir trīs tā da ļas: galvu, ķermeni un asti. Galva piekļaujas divpadsmit pirkstu zarnas lokam. Ķer menis šķērso mugurkaulu 1. un 2. jostas skriemeļu augs tumā. Bet aste sniedzas līdz liesai. Priekšējo virsmu klāj

Dziedzeris hermafrodīts Parasti cilvēka ķerm eņa dziedzeri ir vai nu tādi, kam ir tikai ārēja sekrēci ja, t.i., tie savu sekrētu atdod caur izvadkanāliem, vai arī dziedzeri ar iekšēju sekrēciju, kuru produkts no šū n ā m n o kļūst taisni asinīs un lim fā. Turpretim aizkuņģa dziedzeris ir hermafro dīts, jo tas ir gan ārējās, gan iekšējās sekrēcijas dziedzeris.

Aizkuņģa dziedzeris ir novietots šķērsām vēdera augšdaļā aiz kuņģa un pirms mugurkaula. Savus gremošanas fermentus tas ievada divpadsmitpirkstu zarnā.

vēderplēve, aizmugurējā ir saaugusi ar vēdera dobuma aizmugurējo sienu.

Divas dziedzeru sistēmas Aizkuņģa dziedzeris sastāv no daudzām dziedzera šū nām, kā arī daudziem ma ziem un viena liela izvadkanāla. Lielākā daļa dziedzera šūnu, t.s. alveolas, savu sek rētu izdala sīkajos izvadkanāliņos. Tie saplūst aizkuņģa dziedzera lielajā izvadkanālā, kas ir novietojies šķērsām cauri aizkuņģa dziedzerim un kopā ar žultsvadu saplūst divpadsmitpirkstu zarnā. Sekrētu, kas tādējādi nonāk divpadsmitpirkstu zarnā,

M ā ja s ā r s t s

sauc par aizkuņģa dziedzera sulu. 24 stundu laikā tiek iz vadīts 1/2-3/4 litra šīs sulas. Izvadīšanu regulē veģetatīvā nervu sistēma. Otra dziedzera šūnu daļa, t.s Langerhansa salas, savu sek rētu nodod tieši asinsvadiem kas arī iziet cauri aizkuņģa dziedzerim. Tad tas nonāk asinsrites sistēmā. Šo sekrēti sauc par hormoniem. Būtiskākie hormoni ir in sulīns un glikagons, kas re gulē cukura līmeni asinīs. Aizkuņģa dziedzera hormon izdala īpašas dziedzeršūnu grupas, kas saliņu veidā novietotas starp aizkuņģa dziedzera daiviņām.

G r u pa

Karte

V e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Gremošanas sistēma. Vielmaiņa

Aizkuņģa dziedzeris Ko gremošanai nozīmē aizkuņģa dziedzeris?

Aizkuņģa dziedzera sula ir ārkārtīgi svarīga gremošanas procesā. Proti, tā satur sār mainas reakcijas gremošanas sulu, ūdeni un bikarbonātu, taču paši nozīmīgākie ir tieši gremošanas fermenti. Tās ir vielas, kurām piemīt spēja noteiktas barības sastāvdaļas sašķelt līdz to struktūrelementiem, tā ka tās kļūst ūde-

Aizkuņģa dziedzera sulas sekrēcijas traucējumi J a aizkuņģa dziedzera sulas sekrēcija no aiz kuņģa dziedzera uz divpadsmitpirkstu zarnu ir traucēta, neizbēgami tiek iespaidota arī olbaltumu, ogļhidrātu, tauku un nukleīnskābju s a g re m o šana. Tādējādi ķerm eņa š ū n a s vairs pietiekami n e s a ņem barību un nespēj turpināt strādāt normāli. Dabiski, ka aizkuņģa dziedzera sulas sekrēci jas traucējumi pa rā d ā s galvenokārt aizkuņģa dziedzera slimību dēļ, piemēram, iekaisuma vai au dzēja gadījumā.

Pa aizkuņģa dziedzera izvadu fermenti nokļūst divpadsmitpirkstu zarnā.

nī šķīstošas. Tikai tad tie iz kļūst cauri zarnu sienai, lai pēc tam asinis un limfa tos aiztransportētu uz šūnām un orgāniem, kuru dzīvības uz turēšanai un darbībai tie kalpo. Ķermeņa pamatuzturvielas ir olbaltumi, ogļhidrāti un tau ki. Olbaltumi sastāv no ami noskābēm, kas atsevišķā vei dā ir ūdenī šķīstošas. Tātad olbaltumi gremošanas pro cesā jāsašķeļ līdz tādam stā voklim. Ogļhidrāti ir t.s. polisaharīdi. Fermentu iedar bībā tos sašķeļ līdz ūdenī šķīstošiem monosaharīdiem. Tauki sastāv no glicerīna un taukskābēm, un tie ir jāsašķeļ atsevišķi. Gremošanas process sākas jau mutē un kuņģī. Siekalas satur fermentus, kas ogļhid rātus sašķeļ līdz monosaharī diem; kuņģa sulā ir sālsskābe

M ā ja s ā r s t s

un pepsīns, kas sašķeļ olbal tumus. Vienmēr, kad ir traucēta aiz kuņģa dziedzera vai citu iek šējās sekrēcijas dziedzeru darbība, kā arī, ja bojāti sma dzeņu apvidi, kas regulē to darbību, var rasties smagas ogļhidrātu maiņas slimības (cukura diabēts), kas vienmēr ir saistītas arī ar cini vielu, it īpaši tauku, maiņas patolo* ģiskām novirzēm. B a rīb a s sastā v d a ļu šķ elšan a

Kad barības putriņa no kuņ ģa nonāk divpadsmitpirkstu zarnā, tā sajaucas ar aizkuņģa dziedzera sulu. Tās sastāvā atrodas fermenti gan olbal tumu saskaldīšanai, gan arī ogļhidrātu un tauku noārdī šanai. Fermentus, kas šķeļ olbaltumus, sauc par proteāzēm, savukārt tos, kas sašķeļ ogļhidrātus, - par karbohidrāzēm, bet taukus noārdo šos - par ēsterāzēm.

Kalikreīns Vēl viens aizkuņģa dzie d zera ražots ferments ir kalikreīns. Tas paplaši na asin sv ad us un p a augstina normālo kuņģa un zarnu gludās m u s kulatūras spriegum a stā vokli.

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Gremošanas sistēma. Vielmaiņa

Barības sagremošana, vispārīgi Kāda ir b a rīb a s u z ņ e m š a n a s funkcija? Barība tiek uzņemta caur muti, sasmalcināta, norīta, sašķelta kuņģa-zarnu traktā, pēc tam uzņemta no zarnām un pa asinsvadiem un limf vadiem sadalīta katrai ķer meņa šūnai.

Kā un kur barība tiek p ā r s t r ā d ā t a ? Barība ceļā caur ķermeni tiek pārstrādāta septiņās sta dijās. M u te M utē cietā barība košļājot tiek sasmalcināta un sajaukta ar siekalām. Pieauss, zemžokļa un zemmēles siekalu dziedzeri dienā producē ap mēram pusotru litru siekalu. ■UllVi11,

SVARĪGI Barība k o m p e n s ē e n e r ģijas patēriņu, p ie g ā d ā vielm aiņas struktūrelem e n tu s un n e p i e c ie š a m o ūdeni. Tā s a s tā v no n e s a g r e m o j a m ā m balastvielām, ogļhidrātiem, olbaltum iem , taukiem , vitamīniem, minerālvie lām, m ikroelem entiem .

Barības ceļš caur ķermeni. Mutē barība tiek sasmalcināta, sajaukta ar siekalām un padarīta norijama. Caur barības vadu tā nonāk kuņ ģī, p ēc tam caur tievo un resno zarnu taisnajā zarnā.

Siekalu šķidrums un tajā esošās gļotvielas sakošļāto barību padara slīdīgu tās ce ļā caur barības vadu. Jau mutē sākas ogļhidrātu sa gremošana, jo siekalas satur cieti šķeļošo fermentu amilāzi. Siekalu veidošanās tiek

ājas ā r s t s

ierosināta ar ediena smaržu un garšu.

Rīšana Kad barība ir sakošļāta un sajaukta ar siekalām, mēle izveido kumosu, ko viegli norīt. Rīšana tiek apzināti

V e s e l s c il v ē k s l n v iņ a a t t īs t īb a

Gremošanas sistēma. Vielmaiņa

Barības sagremošana, vispārīgi uzsākta, kad kumoss ar mēli tiek piespiests pret mīksta jām aukslējām. Tagad tālā kais rīšanas akts vairs nav ar gribu vadāms.

Barības vads Barība uz kuņģi tiek vadīta caur apmēram 25 centi metrus garo barības vadu gremošanas trakta daļu, kas aizvada barību no rīkles uz kuņģi. Barības vads sākas 6.-7. kakla skriemeļa līmenī, iziet cauri krūšu dobumam, diafragmai un beidzas 11. krūšu skriemeļa līmenī, pār ejot kuņģī. īpašs slēdzējmehānisms barības vada apakš galā aizkavē to, ka kuņģa sa turs varētu ieplūst atpakaļ barības vadā. Kuņģis Kuņģī ienākošā barība tiek uzņemta stipri staipīgajā augšējā daļā un no turienes tiek aizvadīta tālāk. Viļņvei dīgas kuņģa kustības samaisa kuņģa saturu ar kuņģa sulu. Gremošanai būtiskās kuņģa sulas sastāvdaļas ir olbaltu mus šķeļošie enzīmi (pep sīns), gļotas un sālsskābe. Kuņģī tiek sākta olbaltumu sagremošana. Stipri skābā kuņģa sula iznīcina baktēri jas. Mazās porcijās kopā ar barību, kas ar to sajaukta, tā nokļūst divpadsmitpirkstu zarnā.

Aizkuņģa dziedzera sula un žults Ja barības putriņa ir nonā kusi aizkuņģa dziedzerī, tiek veidota aizkuņģa dziedzera sula un žults. Aizkuņģa dzie dzeris ik dienas producē ap mēram divus litrus aizkuņģa dziedzera sulas, kas ieplūst divpadsmitpirkstu zarnā. Sī sula satur gremošanas fer mentus, kas ir nepieciešami olbaltumu, tauku un ogļhid- * rātu šķelšanai. Svarīgākais ferments tauku šķelšanai nāk no aizkuņģa dziedzera. Taču tauku šķel šanai ir nepieciešama arī žults. T o pastāvīgi producē aknas, uzkrāj žultspūslis, un gremošanas procesa laikā tā tiek ievadīta divpadsmitpirk stu zarnā. Ar žultskābes pa līdzību tauki tiek pārvērsti par ūdenī šķīstošiem savie-

Vajadzīgs šķidrums f Ik dienu cilvēks ar ēd ie niem un dzērieniem uz ņem apm ēram 2,5 litrus šķidruma. G re m o ša n a s traktā nonāk apm ēram seši litri šķidruma: sieka las, kuņģa sula, aizkuņ ģ a dziedzera sula, žults un zarnu sula.

M ā ja s ā r s t s

nojumiem. Tādējādi tos ir iespējams uzņemt caur tievās zarnas gļotādu.

Tievā zarna l ievā zarna ir gremošanas trakta daļa, kas sniedzas no kuņģa līdz resnajai zarnai. Pieaugušam cilvēkam tā ir 6-7 metrus gara. Tievajā zarnā barības sastāvdaļas caur tievās zarnas sienu tiek nodotas asinīm un limfai. Ogļhidrāti tiek sašķelti par vienkāršajiem cukuriem, piemēram, glikozi, un nonāk tieši asinīs. Olbaltumi ar tie vās zarnas gļotādas palīdzību tiek sadalīti par atsevišķām aminoskābēm. N o zarnām tie tiek virzīti uz asinsriti. Daļa taukskābju ar vārtu vēnas asinīm tiek pievadīta aknām, pārējās nonāk limfātiskajā sistēmā un vēlāk asinīs.

Resnā zarna un taisnā zarna Kuņģa-zarnu trakta pēdējo daļu veido resnā zarna un taisnā zarna. Resnās zarnas galvenais uzdevums ir iebie zināt zarnu saturu un resorbēt ūdeni un elektrolītus. Iebiezinātais zarnu saturs līdz iztukšošanās brīdim tiek uzglabāts taisnajā zarnā resnās zarnas beigudaļā, kas noslēdzas ar anālo atveri.

V e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Gremošanas sistēma. Vielmaiņa

K arte

G rupa

Kuņģis

Kas ir kuņģis?

Barība, kas mutē ir sasmalci nāta un sajaukta ar siekalām, caur barības vadu nonāk kuņģī. T ur tā tiek samaisīta ar citiem gremošanas sekrē tiem un vēlreiz sasmalcināta. Lai kuņģis varētu šīs funkci jas izpildīt, daba to veidojusi kā maisveidīgu dobju mus kuli. N o iekšpuses tas ir iz klāts ar gļotādu, kurā atro das dziedzeri. Kuņģi vada un regulē veģe tatīvā nervu sistēma. Kuņģa ietilpības spēja ir atšķirīga

un pieaugušajiem svārstās no 1,8 līdz 2,5 litriem. Kuņģa siena ir apmēram trīs mili metrus bieza, tā sastāv no muskuļiem un saistaudiem. Dziedzeri, kas atrodas gļot ādā, pirmām kārtām produ cē sālsskābi un olbaltumus šķeļošo pepsīnu. Kuņģī barība paliek vairākas stundas. Kuņģa sulas iedar bībā uzturā esošās olbaltum vielas tiek sašķeltas tā, ka zarnas spēj tās uzņemt. Bez tam sekrēts iznīcina baktēri jas. Ir tikai daži slimību iz raisītāji, kuriem kuņģa skā bes iedarbība nekaitē.

M ā ja s ā r s t s

Kuņģim piemīt arī zināma aizsargfunkcija. Kuņģa sula spēj iznīcināt ar uzturu ie kļuvušos mikrobus. Kā strādā kuņģis?

Kuņģa aktivitāte tiek ierosi nāta vai nu ar ārējiem kairi nājumiem, piemēram, ēdie na smaržu vai izskatu, vai barības košļāšanas laikā. Kuņģis miera fāzē ik stun du izdala tikai 10 cm-^ gre mošanas sulas, bet pēc ēša nas šis daudzums palielinās simt reižu, t.i., līdz vienam litram. Diennaktī cilvēkam

G rupa

K a r tf .

V e sels c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Gremošanas sistēma. Viebuaina

Kuņģis

Gremošanas darbība sākas ar to, ka kuņģis pārstrādā ēdie nus par šķidru putriņu, ko var vadīt uz zarnu.

atdalās līdz 2 1kuņģa sulas. Tās sastāvs un īpašības mai nās atkarībā no barības un cilvēka emocionālā stāvokļa. Kuņģa augšējā daļā, tā sauk tajā kuņģa dibenā, barības putriņa tiek samaisīta ar gre mošanas sulām. Bieži vien jūtamās kuņģa kustības ro das gandrīz vienīgi no apak šējās (vārtnieka) daļas.

Peristaltika Šajā apgabalā kuņģa siena ir ļoti stipri krokota. Noteiktā ritmā siena saraujas (kontrakcijas) un tādējādi kuņģa saturu virza uz divpadsmit pirkstu zarnu. Šīs viļņveidī gās kontrakcijas sauc par peristaltiku. Tās uzdevums ir sasmalcināt barību. Atkarī bā no barības sastāva tā kuņ-

Kad šis process ir beidzies, atveras vārtnieks un daļa no kuņģa satura tiek ievadīta div padsmitpirkstu zarnā.

Viegli un grūti sagremojami J o īsāku laiku barība uzkavējas kuņģī, jo tā ir vieglāk sagrem ojam a. 1 līdz 2 stundas: vārī

ta s zivis, rīsi, vārīts piens, mīksta ola. 2 līdz 3 stundas: bulci

ņas, krējums, teļa gaļas d e sa , kartupeļi. 3 līdz 4 stundas: vārīta

putnu gaļa, šķiņķis, spināti, rupjmaize. 4 līdz 5 stundas: teļa cepetis, liellopu gaļa, zirņi, pākšu pupiņas. 5 līdz 7 stundas: cepta vista, cūkas cepetis. 8 līdz 9 stundas: sardī

n e s eļļā.

M ā ja s ā r s t s

Vārtnieks slēdzas, jo zarna ne ņem pretī vairāk, kā var a p strādāt. Tikai pēc kāda laika muskulis no jauna atveras.

ģī uzkavējas īsāku vai ilgāku laiku. Kādi mēdz būt kuņģa darbības traucējumi?

Veģetatīvās nervu sistēmas kļūdu dēļ rodas peristaltikas traucējumi. Turklāt iespē jams arī pretējs darbības vir ziens, un cilvēkam tāpēc ir jāvemj. Patiesībā tas ir da bisks aizsargmehānisms pret kuņģa darbības pārslodzēm. Giti traucējumi attiecas uz kuņģa sulas producēšanu, kas, piemēram, var izraisīt grēmas. Kuņģa gļotāda var iekaist vai tajā var rasties čū las. Var rasties arī audzējs, piemēram, kuņģa vēzis otrs biežāk sastopamais ļaundabīgā audzēja veids.

V e s e l s c il v ē k s u n v i ņ a a t t ī s t ī b a

Gremošanas sistēma. Vielmaiņa

Karte

G rupa

Zobi Kas ir zobi?

Ar kopēju nosaukumu zobi saprot visu augšžokļa un apakšžokļa zobu kopumu. Atbilstoši zobu atšķirīgai formai un uzdevumiem iz šķir priekšzobus, acuzobus, mazos dzerokļus un lielos dzerokļus. Zobi atrodas žokļu alveolās, katram zobam ir zoba redza mā daļa - vainadziņš, zoba kakliņš, ko apklāj smaganas,

SVARĪGI īp a šs veidojums ir z o b akm ens. Tas rodas no siekalās izšķīdušajiem sāļiem, kas nogulsnējas uz zobiem. Visvairāk tiek skartas zobu neaizsar g ā tā k ā s vietas, piem ē ram, apakšējo priekšzo bu iekšējās pu ses. No gulsnējumi var būt ļoti cieti. Z o bakm ens tad iespiežas starp zo b a kakliņu un sm aganām , izraisa iekaisumus un asiņo šanas, beidzot pat zobu ļodzīšanos (periodontozi). Tāpēc nepie ciešam s, lai zobu higiē nists regulāri noņem zobakmeni. Zobu higiē nistu ieteicams ap m ek lēt divas reizes gadā.

Piena zobus (augšā) 6 . -14. dzīves gadā nomaina pastāvīgie zobi.

un zoba sakne, kas nostipri nās žokļu alveolās. Zobi ir elastīgi ievietoti žokļu kau los.

iekšējā jeb mēles virsma un saskares virsma ar kaimiņzobu. Ka veidojas zobi?

Kādi ir zobu uzdevumi?

Svarīgākais zobu uzdevums ir barības sasmalcināšana. Jo rūpīgāk norisinās sakošļāšanas process, jo vairāk tiek atslogoti gremošanas proce si. Agrākos laikos zobi kal poja ari kā darbarīks un pat ierocis. Zoba redzamajai da ļai ir vairākas virsmas: košļā šanas virsma, kas vērsta pret pretējā žokļa zobiem un no griež vai sasmalcina barību;

M ā ja s ā r s t s

Zobu aizmetņi veidojas jau mātes miesās. Sešu līdz asto ņu mēnešu vecumā izšķiļas pirmie zobi. Parasti tie ir di vi apakšējie priekšzobi. Pā rējie seko soli pa solim. Da žiem bērniem piedzimstot ii viens vai vairāki zobi, bet citiem pat gada vecumā vēl nav neviena. Secība, kādā zobi šķilas, ir svarīgāka par šķilšanās laiku. Ne agra, ne vēla šķilšanās nevar būt pa-

G r u pa

K a r te

V e sels c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Gremošanas sistēma. Vielmaiņa

Zobi 30% organisko vielu. Den tīns ir organiska, kolagēnam līdzīga viela, kas piesātināta ar kaļķi.

mats raizēm. Šie pagaidu jeb piena zobi jau ir izveidoju šies līdz 20-30 mēnešu ve cumam. Pavisam ir 20 piena zobu, tiem nav īstu sakņu. Ja kāds piena zobs izkrīt āt rāk un pastāvīgais zobs iznāk priekšlaikus, tas var izraisīt traucējumus zobu izvietoju mā. Pastāvīgie zobi aizvieto piena zobus aptuveni laikā no sestā līdz četrpadsmita-

Zobi pamatīgi jākopj Zobi ir tikpat dzīvi audi kā jebkura cita ķerm eņa daļa. Tos nepārtraukti a praud baktērijas. Tālab svarīga ir intensīva zobu kopšana. Svarīgas ir trīs lietas. J Cukurus sa turošus un ar cukuru saldinātus produktus, kā arī mil tus sa tu ro šu s un lipī g us ēdienus lietot ti kai pamatēdienreizēs. □ Pēc katras pamatēdienreizes zobi p a matīgi jāiztīra. □ Lai novērstu zobu sab ruk šanu priekšlai kus var noderēt fluora profilakse. Šajā nolū kā p ēc zobārsta ietei kum a var lietot fluora tabletes.

Šādi ir novietoti vidējie priekš zobi (pa kreisi) un lielie dze rokļi, ja zobi ir izveidojušies normāli.

jam dzīves gadam. Zobu maiņa arī sākas ar priekšzo biem, kā pēdējie parādās t.s. gudrības zobi, kuri dažkārt liek uz sevi gaidīt līdz četr desmit gadu vecumam. Ko pumā ir 32 pastāvīgie zobi.

Zoba attīstības gaitā zobu kroņi iegūst zobu emaljas pārklājumu, kas ir cilvēka organisma cietākā viela. Emalja attīstās no epitēlija, pēc tam notiek tā mineralizācija. Kad attīstība bei dzas, emalja ir nedzīva. Ja tā ir nolietojusies vai bojāta, to vairs nav iespējams aizstāt. Attīstības fāzes beigās zoba sakne iegūst zobu cementa pārklājumu. Tas ir īsts kaulu apvalks, kas barojas caur periodontu. Periodonts ne ti kai klāj zobu cementu, bet arī aizpilda telpu starp zobu un zoba gultni žokļa kaulā. Pie ieejas zoba gultnē zoba kakliņš ir apņemts ar smaga nu aploci, kas aizsargā no svešķermeņu iekļūšanas.

Kāda ir zobu uzbūve?

Katrs zobs sastāv no kroņa jeb vainadziņa, kakliņa un saknes. Zoba iekšējais do bums, t.s. pulpas dobums, ir pildīts ar zoba mīkstajiem audiem - pulpu, kas sastāv no asinsvadiem, nerviem un saistaudiem. Zoba pamatmasu veido dentīns, kas ir ļoti cieta un izturīga viela, kas atgādina kaulu. Dentīns sa tur 70% minerālvielu un

M ā ja s ā r s t s

Kad z o b s mirst?

Zobs dzīvo tik ilgi, kamēr tas barojas no zoba saknes, pat tad, ja zoba emalja un pulpa ir sagrauta. Tikai tad, kad zoba cements vairs ne tiek apgādāts, zobs mirst un tas tiek izstumts. Stipri bojā tus un slimus zobus mūs dienās gan laikus izrauj jau pirms tam.

V e s e l s c il v ē k s u n v l ņ a a t t ī s t ī b a

Urīnizvadorgānu sistēma. Dzimumorgāni

K a rte

G rupa

N ieres Kas ir nieres?

Vēdera dobuma mugurējā daļā, ārpus vēderplēves do buma, kuru apņem vēder plēves viscerālā un parietālā lapiņa, atrodas retroperitoneālā telpa, ko norobežo vēdera dobuma mugurējā siena un parietālā vēderplē ves lapiņa. Nieres atrodas šis telpas augšējā daļā, pa kreisi un pa labi no mugurkaula. Tām ir pupas forma, un tās sver vidēji 120-200 gramu. Nieres aizsargā kapsula, kas sastāv no stipras ādas un

Nieru uzdevumi LJ Tās ir svarīgs vielmai ņ a s šlakvielu un inžu izvadīšanas orgāns. □ Tās regulē sāļu sa tu ru un ir atbildīgas par skābju un bāzu līdzsvaru, kā arī ū d e n s saturu o rg a nismā. □ Lai varētu izpildīt savu s uzdevumus, nieres atņem asinīm lielāko daļu šķidruma, attīra to un tad daļēji atgriež atpakaļ asinīs. Atlikums urīna veidā tiek izvadīts no o rg a nisma.

Asinis tiek reģenerētas sīkos kanāliņos. Šlakvielas savācas nieres piramīdās un tiek izvadītas.

saistaudiem. Virs nierēm ir novietotas virsnieres, kas ražo svarīgus hormonus. Katra niere ir pievienota asinsrites sistēmai ar nieres artēriju un nieres vēnu. Katras nieres vidū sākas urīnvads, kas sniedzas līdz urīnpūslim. Kā funkcionē nieres?

Niere sastāv no nieres garo zas, kas apņem nieres serdi. Nieres garozā atrodas ari nieru ķerrnenīši (glomeruli),

M ājas ā r s t s

kas ir kapilāru kamoliņi, ku rus apgādā artērijas. Glomeruli ir piltuvveida, un tos apņem tā sauktās Bovmana kapsulas, kuras zemāk ir atvērtas un pāriet nieru kanāliņos. Bovmana kapsulās asiņu sa stāvā esošais ūdens un tajā izšķīdušās vielas tiek izfiltrē tas. Tas notiek spiediena ietekmē - arteriālās asinis tiek spiestas glomerulu kapi lārajos asinsvados. Šķidrums izplūst caur po rām, kas ir tik smalkas, ka laiž cauri tikai mazās ūdens

G ru p a

K a rte

V e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Urīnizvadorgānu sistēma. Dzimumorgāni

Nieres un sāļu molekulas, bet ai/.tur lielākās olbaltumu moleku las.

Virsniere

Ik d ien as 1500 litru

Katru dienu cauri nierēm izplūst 1500 litru asiņu, tā tad organismā esošo asiņu daudzums tiek izfiltrēts 360 reižu. Tādējādi tiek nodro šināta vielmaiņas galaproduktu izdalīšanās. Turklāt šajā procesā rodas apmēram 100 litru pirmurina, kas at bilst nepilnai tasei minūtē. Otrā procesā gandrīz viss ūdens un izlietotie sāļi tiek

Veselai nierei ir tieši viens miljons šādu funkcionālu vie nību.

Nieres un virsnieres izvietotas abpus mugurkaulam.

iesūknēti atpakaļ nieru kapi lāros. Caurmērā pāri paliek 1,5 lit ri urīna, kurā ir izšķīduši sāļi un vielmaiņas galaprodukti jeb šlakvielas. Šī atgriezeniskā resorbcija norisinās nieru kanāliņos. Tiem ir speciāli veidotas membrānas, kas spēj ūdens un sāļu molekulas regulāri aizturēt un pēc tam novadīt nieru audos. T ur tās no jau na iesūcas asins kapilāros. N iem kanāliņu saturs ie plūst mazā savācējkanāliņā, kas ir apvienojies ar lielā kiem savācējvadiem un papillārajiem vadiem. Beigās papillārie vadi nonāk nieru bļodiņā, kas ir savācējbļodiņa urīnam. Nieres vārtos urīns pāriet urinvadā, no kura pa urīnkanālu tiek izvadīts ārā.

M ā ja s ā r s t s

Kā tiek regulētas nieres?

Organisms panes tikai nie cīgas sāļu satura svārstības. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai nie res pastāvīgi izdalītu un resorbētu pareizo sāļu dau dzumu. Nieru darbību regulē veģe tatīvā nervu sistēma, kā arī hipofīzes u.c. iekšējās sekrē cijas dziedzeru hormoni. Nefronu - tā sauc nieru kamoliņu un nieru kanāliņu vienības - aktivitāti regulē hormoni. Savai kārt par ūdens atpakaļiegūšanu ir atbildīgs ADU (antidiurētiskais hormons). Ja asinīs ir izšķīdis par maz ADH, ūdens tiek izvadīts par daudz. Vajadzības gadījumā Latvijā veiksmīgi izdara nieru trans plantācijas (nieru pārstādīša nas) operācijas.

Pietiek ar vienu nieri Cilvēks var dzīvot arī ti kai ar vienu nieri. Tie, kuriem bijis nepiecie š a m s vienu nieri izņemt, vai tie, kuri piedzimuši ar vienu nieri, var normāli dzīvot. Atlikušais orgāns spēj strādāt par abiem.

V e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

A sinis un im ūnsistēm a

Ka r t e

G rupa

Asinis, vispārīgi Kādas ir asinu > funkcijas?

N e no kā cita ķermenis nav tik ļoti atkarīgs, kā no asi nīm. Nav ari nekāds brī nums, jo organismā tām ir vismaz septiņi uzdevumi, kas jāizpilda. Un visi ir saistīti ar kustību, jo asinis ķermenī pastāvīgi ir ceļā. Pirmkārt, asinis apgādā organismu ar dzīvībai svarīgo skābekli un aizvada indīgo oglekļa diok sīdu, kas rodas vielmaiņas procesā. Otrkārt, tās nogā dā barības vielas no gremo šanas trakta uz orgāniem vai depo, piemēram, tauk audu rezervēm. Tātad asinis ir šķidri audi ar izteiktu trofisku funkciju un aizsargfunkciju. Plūzdamas pa sīki sazarotu asinsrites sistēmu, tās nodrošina orga nisma vielmaiņu. Asinis vei do apmēram 7% cilvēka ma sas; 70 kg smagam cilvēkam vidēji ir 5-5,5 1asiņu.

Atkritumu izvadīšana Asinis atbild arī par atkritu mu izvadīšanu, jo tās ogļskā bo gāzi un citus vielmaiņas produktus aiznes uz vietām, kur tie izvadās no organisma (uz plaušām, nierēm u.c.). Bez tam asinis gādā par to, lai dažādu šķidrumu sastāvs

i<. !' ^^^VtVnV'Vi 'l’'11 '''HiU1 \ Sarkanie asinsķermenīši (eritrocīti) , 2 Baltie asinsķermenīši (leikocīti) 3 Asins plātnītes (trombocīti)

šūnās tin orgānos paliktu noteiktā līmenī. Asinis regu lē arī ķermeņa temperatūru. Jāteic, ka asinis ir organisma kurjers un nogādā hormo nus, ķīmiskās signālvielas no dziedzeriem uz mērķa orgā

M \ ja s ā r st s

niem, kuri bieži vien mēdz būt viens no otra stipri vien attālu. Un beidzot, asinis ir galvenais organisma pašaiz sardzības balsts, lai tādējādi nodrošinātos pret slimību ierosinātājiem un indēm, ka iekļūst organismā.

V e s e l s c il v ē k s u n v i ņ a a t t ī s t ī b a

Asinis un imūnsistēma

Asinis, vispārīgi Der zināt par asinīm □ Asins vēzis jeb leikē mija visbiežāk izpau ž as kā ārkārtīgi palie lināts balto asinsķer menīšu skaits, tie vei dojas no slimajām š ū nām kaulu sm a d z e n ēs un savu uzdevu mu nespēj veikt kā pienākas. Rezultātā sabrūk p a š a organis m a aizsargsistēma. □ Apkaļķotās artērijās viegli veidojas asiņu trombi. J a kādā or g ā n ā trombi n o sp ro s to asinsvadus, tie var viegli izraisīt sirds in farktu, trieku vai plau šu emboliju.

□ Pieau gu ša cilvēka ķermenī cirkulē aptu veni 5 -6 litri asiņu. P ēk šņ a kaut viena litra asiņu zaud ē ša n a , piemēram, negadīju mā, parasto s a p stā k ļos īpašu kaitējumu cilvēka veselībai n e nodara. Arī asiņu no d o š a n a (0,5 litri) nav kaitīga. Taču lielāks asins zudu m s ir ātri jākom pensē, izman tojot asins transfūziju. J a tiek zaud ēts vairāk par trešdaļu no kopē jā asiņu daudzum a, var iestāties nāve.

No kā sastāv asinis?

Šķidrajā plazmā tiek trans portētas dažādas šūnas. Trīs galvenās grupas ir sarkanie un baltie asinsķermenīši, kā arī asins plātnītes. Katrai grupai ir atšķirīgi darbības uzdevumi. Sarkanie asinsķermenīši (eri- ( trocīti) veido asins galveno daļu un piedod tām raksmrīgo krāsu. Vīriešiem ir tieši pieci miljoni, sievietēm tikai četrarpus miljoni eritrocītu katrā asins kubikmilimetrā pacients ir mkšā dūšā. Baltie (mm3). Šīs šūnas ir atbildīgas asinsķermenīši atpazīst ie par skābekļa un oglekļa kļuvušos slimību izraisītājus, dioksīda transportu starp kā arī organismam svešas plaušām un orgāniem. Par vielas, piemēram, indi. Pārāk ķīmisko trauku kalpo asiņu liels balto asinsķermenīšu krāsviela hemoglobīns. Sar skaits norāda uz inficēšanos kanie asinsķermenīši dzīvo vai iekaisumu. apmēram 120 dienas. Tālab kaula smadzenēm ik sekundi jāveido 2,4 miljoni jaunu šū Asins plātnītes (trombocīti) ir trešā šūnu grupa. Tie ir nu, lai saglabātos kopējais ārkārtīgi mazi un ļoti ātri sa eritrocītu skaits - 25 biljoni. brūk. Vienā mm’ asiņu ir ap Ķermeņa veselības tuveni 0,15-0,3 miljoni trombocītu. Tie ir atbildīgi par asiņu sarecēšanu un ātri Veseliem cilvēkiem katrā noslēdz savainotus asinsva kubikmilimetrā asiņu ir apdus, lai cilvēks nenoasiņotu. niveni 4500 un 8000 balto Asins plazmā 90% ir ūdens. asinsķermenīšu (leikocītu). Pārējā daļa ir olbaltumi, tau T aču šis skaitlis jau pēc vie ki, ogļhidrāti un minerālvie nas maltītes var strauji pa las. Katrai no šīm vielām jā augstināties. Tāpēc leikocīm būt noteiktā daudzumā. analīzi ieteicams izdarīt, kad

M ā ja s I r s i s

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Hormoni

Karte

G ru pa

Epiteli jķermemši Kas ir epitēlijķerm enīši? Kpitēlijķermenlši ir četri lē cas lieluma (6x4x2 mm) iek šējās sekrēcijas dziedzeri, kas novietoti pa divi uz katras vairogdziedzera sānu daivu mugurējās virsmas abās pu sēs balsenei. Dziedzeru šūnas sastāv no triju veidu šūnām: hormonaktīvām gaišām un tumšām pamatšūnām, kā ari citām nokrāsojamām šūnām. Neraugoties uz to, ka epitēlijķermenīši atrodas vienviet ar vairogdziedzeri (tāpēc tos dažkārt mēdz dēvēt ari par

Kaicijs uzturā Lai uzturētu norm ālu kal cija d a u d z u m u o r g a n is m ā, cilvēkam ik d ie n a s ar uzturu būtu jā u z ņ e m 0,5 līdz 2 gram i kalcija. V iens g r a m s kalcija, p ie m ēra m , ir 100 g r a m o s liesa siera, 500 g r a m o s gurķu, 8 0 0 g r a m o s piena, 1000 g r a m o s sa u s m a iz īš u vai kviešu piln g raud u m aizes, 1400 g r a m o s ja u k ta s m a iz e s un 1000 līdz 2000 g r a m o s zaļo p u p i ņu, sp in ā tu vai cigoriņu salātu.

Dzīvībai svarīgie, lēcas lieluma epitēlij ķermenīši atro d as uz vairogdziedzera sānu daivu m ugurējās virsmas Asins kalcija vielmaiņu galvenokārt regulē, producējot un izdaloties epitēlijķermenīšu hormoniem.

vairogdziedzera blakusdziedzeriem), tie ir no vairog dziedzera pilnīgi neatkarīgi orgāni. Epitēlijķermenīši producē parathormonu, kas ietekmē kalcija un fosfora maiņu, re gulējot to daudzumu asinīs un audos. Epitēlijķermenīši ir pilnīgi nepieciešami cilvēka dzīvības norisēs; to izoperēšana rada krampjus, kas beidzas ar nāvi.

ājas ā r s t s

Kādi ir epitēlijķerm enīšu uzdevum i? Epitēlijķermenīši ir dzīvībai svarīgi hormonu dziedzeri. T o šūnas veido hormonu parathormonu, kas ir olbal tums, un tas sastāv no 84 dažādiem struktūrelementiem. Epitēlijķermenīši parathor monu izdala asinsrites sistē mā. Izdalītais hormona dau-

V esels

c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Hormoni

Epitelijķermemši dzums ir atkarīgs no kalcija satura asinīs. Zema kalcija līmeņa gadī jumā asinīs parathormona producēšana un izdalīšanās tiek pastiprināta, augsta lī meņa gadījumā tā tiek brem zēta. Tātad epitēlijķermenīšu uz devums ir vienmēr produ cēt un izdalīt tieši tik daudz parathormona, lai kalcijs asinīs būtu normālā dau dzumā, tas ir, 9-11 mili grami uz 100 mililitriem asiņu.

Pazemināta epitēlijķermenīšu funkcija P a z e m in ā ta s epitēlijķer m e n īšu funkcijas g ad īju m ā (hipoparatireoīdism s) asinīs izdalās m a z ā k p a ra th o rm o n a . Tas izraisa arī p a z e m in ā tu kalcija lī meni asinīs. Šis deficīts pirm ām k ārtām r a d a pirk stu, roku un kāju k ram pjus. C ēlonis hipofunkcijai v isbiežāk ir epitēlij ķ erm e n īšu s a s lim š a n a un b o jā ju m s v airo g d z ie d z e r a o p e rā c ija s laikā. Epitēlijķermenīšu p a z e m in ā tā s funkcijas n o r m a lizē ar kalcija injekcijām, D vitam īna p rep a rā tie m un uzturu, k a s b a g ā ts ar kalciju.

Ko veic epitēlij ķ»e rm e n īšu h o r m o n s ? Kad parathormons nonāk asinīs, organismā tiek iedar bināti dažādi procesi. □ N o kauliem, kur kalcijs at rodas cietu savienojumu for mā, tas tiek šķīdināts un iz dalīts asinīs. □ Nierēs kalcija uzņemšana pastiprinās un tiek nomākta * fosfora uzņemšana, kas daļēji strādā kā kalcija pretinieks. □ Zarnā parathormons rū pējas par to, lai zarna no ba rības uzsūktu vairāk kalcija un nodotu to asinīm. Pietiekams asiņu piesātinā jums ar kalciju ir ārkārtīgi svarīgs dažādām organisma funkcijām: □ kaulu un zobu veidošanai, □ asins recēšanai un asinsva du sienu stiprināšanai, □ normālai nervu un mus kuļaudu uzbudināmībai, U muskuļu spējai sarauties.

Kalcija trū k u m a sekas Ķermenim kalcijs jāsaņem ar uzturu, pretējā gadījumā kal cija līmenis asinīs pazeminās. Tādēļ epitēlijķermenīši tiek rosināti producēt vairāk kal cija. Diemžēl tas noved pie tā, ka kalcijs tiek šķīdināts no kauliem. Tātad kalcija defi cīts izraisa kaulu noārdīšanos un līdz ar to arī attīstības

ā jas ā r s t s

Pastiprināta epitēlijķermenīšu funkcija P astip rin ātas epitēlijķer m e n īšu funkcijas g ad īju m ā (hiperparatireoīdism s) asin īs tiek izdalīts p a r d a u d z p a r a th o rm o na. Tas izraisa kaulu atk a ļķ o š a n o s, kā arī vēl citas slim ības, p ie m ē ram, n ie ra k m e ņ u s, k u ņ ģ a un d ivpadsm itpirkstu z a r n a s č ū la s un aizk u ņ ģ a d z ie d z e r a iekaisu m us. Hiperfunkcijas ie m esls vairu m ā g ad īju m u ir a u dzējs. A udzējs, d ažk ārt arī viss sk arta is d z ie d z e ris, ir jāizo p erē.

traucējumus. Sekas ir paaug stināta uzņēmība pret infek cijām, nervozitāte.

C ik daudz kalcija nepieciešam s ķerm en im Kalcija dienas norma: □ bērniem līdz 1 gadam apmēram 0,5 grami, □ bērniem no 1 līdz 9 ga diem, jauniešiem un pieau gušiem - 1 grams, □ bērniem no 10 līdz 14 ga diem - 1,2 grami, □ grūtniecēm - apmēram 1,5 grami, □ zīdītājām - apmēram 2 grami.

e s e l s c i l v ē k s u n v e st a a t t ī s t ī b a

Hormoni

Karte

G rupa

Menstrualais cikls

Fāzes Dienas P ēc m enstruācijas paralēli olas pūslīša pieaugšanai (folikuls) izveidojas arī gļotāda. Pēc ovulācijas dzeltenais ķermenis gād ā, lai d z e m d e s gļotāda pārveidotos tā, lai varētu apaugļotai olšūnai piedāvāt optimālu ieligzdošanās vietu.

Kādi ir m e n s tru a la cikla uzdevum i? Apmēram 3 5 gadus mēnesi pēc mēneša sievietes ķerme nis gatavojas grūtniecībai. Galvenā pazīme, kas par to liecina, ir regulāras mēneš reizes (inenstruālā asiņoša na). Laikā starp pirmo menstruāciju, kas jaunām meitenēm parādās laikposmā no 12. līdz 16. dzīves gadam, un pēdējo menstruāciju jeb menopauzi nogatavojas aptuveni 400 olšūnu, kas caur olvadiem (Ovarien) no

olnīcām (T uben) virzās uz dzemdi (Uterns).

Vadības cen trāle atrodas galvas sm adzenēs Par menstruālo ciklu dēvē laika periodu no menstruāci jas pirmās dienas līdz nāka mās menstruācijas pirmajai dienai. Šis cikls ilgst aptuve ni 23 līdz 33 dienas, par op timālo uzskatot 28 dienas. Menstruālā cikla laikā olnīcā un dzemdē notiek savstarpē ji saistītas cikliskas pārmai ņas. Cikla norise vienmēr ir vienāda. Viena starpsmadze-

M āj as ā r s t s

ņu daļa (Hypothalamus) iero sina hipofizi izdalīt horm o nus. Cikls sākas ar olšūnas (tā atrodas olu pūslītī) no briešanu olnīcā un beidzas ar ovulāciju. Pēc tam pārplī sušais olas pūslītis jeb dzel tenais ķermenis olnīcā pro ducē hormonu progesteronu (dzeltenā ķermeņa hormo nu), lai sagatavotu dzemdi apaugļotas olšūnas uzņemša nai. Ja apaugļošana nenotiek, menstruālā cikla beigās asi nīs samazinās estrogēnu un progesterona līmenis. Tas

K arte

e s e l s c il v ē k s u n v iņ a a t t īs t īb a

Hormoni

Menstrualais cikls atkal ir signāls starpsmadzenčm, lai sāktu jaunu cikla fāzi.

Ovulācija Četrpadsmit dienas pirms nākamās menstruācijas ol nīcā pārplīst viens nobriedis olas pūslītis, un izplūstošais šķidrums ievada olšūnu ol vadā. Tikai īsu brīdi pēc ovulācijas olšūnu ir iespē jams apaugļot. Dažas sievie tes ovulāciju sajūt kā vieglu vilkšanu vēdera lejasdaļā. Vienu vai divas dienas pēc ovulācijas sievietes ķermeņa temperatūra paaugstinās par trim līdz sešām grāda des mitdaļām un tāda paliek līdz nākamajai menstruācijai.

Vai Mēness regulē mēnešreizes? 29,5 d ie n a s ilgst pilna M ē n e s s fāze. Laika s a kritība ar m e n stru ā lo cik lu n e tikai d a u d z ā m s ie vietēm , b e t arī ārstiem liek d o m ā t p a r to, ka Mē n e s s reg u lē m ē n e š r e i ze s. D a u d z ā m sievietēm ovulācija notiek tieši piln m ē n e s s laikā un a s iņ o š a n a s ā k a s , k ad iestājies ja u n s m ē n e s s . Viņām m e n stru āciju dēļ parasti nav n e k ā d u sū d z īb u .

Olnīca ar olām d a ž ā d ā s attīstības stadijās. Ola attīstās dziļi olnīcā un a u g š a n a s laikā pārvietojas olnīcas sie n as virzienā. P ēc olas pūslīša pārplīšanas veidojas tā sauktais dzeltenais ķermenis.

Trešajā dienā, kopš sievietei ir paaugstināta temperatūra, ir gandrīz droši, ka šajā ciklā apaugļošanās vairs nav ie spējama.

D zem de ir gatava Ceļš, ko olšūna veic no ol nīcas uz dzemdi, ilgst četras dienas. Šajā laikā hormoni ir ierosinājuši dzemdes dar bību, dzemde ir sagatavota uzņem t apaugļoto olšūnu. Dzemdes gļotāda ir sabie zināta un īpaši labi apasiņota. Ja apaugļošanās ir notikusi, ola var ieligzdoties. M enstruālais cikls ir beidzies,

MĀJAS ā r s t s

ķermenis un hormonu pro ducēšana pārslēdzas uz grūt niecību. Ja apaugļošanās nav notikusi, četrpadsmit dienas pēc ovulācijas notiek jauna menstruālā asiņošana.

M enstruācija Menstruācijas laikā dzemdes gļotāda tiek izstumta caur maksti. Kas notiek ar olšū nu, joprojām nav noskaid rots. Vai nu tā tiek izstumta, vai arī pirms tam izšķīdināta organismā. Otrajā un trešajā dienā m en struālā asiņošana ir visspē cīgākā. Sieviete zaudē 100150 m ililitru asiņu.

S im pto m i Slim朝bu paz朝mes un

noz朝me

G ru pa 2

S im pto m i Slim ību p a z īm e s u n to n o z īm e

Aizcietējums Aizsmakums Apetītes trūkums Apgrūtināta elpošana Aptaukošanās Apziņas traucējumi Apziņas zudums, īslaicīgs Asinis izkārnījumos Asinis urīnā

1 2

K lepus Krēpas

3 4 5

Liekais svars

6 7

8 9

M a tu izkrišana Mēle, aplikta Miega traucējumi M utes smakošana

Bālums

101/ N ervozitāte

C aureja Cianoze

11 12

D eguna asiņošana Drudzis Dzelte Džinkstēšana ausīs Galvassāpes Grēmas Hiperventilācija Izdalījumi no maksts Izsitumi Jušanas traucējumi Jutīgum s pret gaismu fotofobija

Nespēks Nieze N ogurum s Novājēšana

13 V 14 ' Palielināti limfmezgli Paralīze 15 16 R edzes traucējumi Reibonis 17 Rīšanas traucējumi 18 1 9 ^ Sāpes ausīs Sāpes dzimumsakaru laikā 20 'J Sāpes kaklā 21 Sāpes kaulos un locītavās Sāpes krustos 22 Sāpes krūtīs Sāpes muskuļos, muskuļu krampji 23

24 \l1 Sāpes sānos 25 \ i Sāpīga urinēšana Sirdsklauves Slikta dūša 26 Svīšana 27 V 28 Šķietama nāve 29 T en e sm s - sāpīga 30 defekācijas tieksme T rīce 31 32 T ūpļa nieze 33\J Tūska 34,») 35 '\) U rīn a nesaturēšana 36 37 38 39 40 41 42 43 44 V 45 46 47

V ēdera uzpūšanās Vēdersāpes I: akūtas Vēdersāpes II: hroniskas Vemšana

48 49 50 51 52 53’V

54 55 56 57 58 V/ 59 \i 60 61 62

S im p t o m i

K arte

G r u pa

Bālums Kas ir b ā lu m s ? Bālums, it īpaši, ja tas re dzams sejā, ir dažādu slimī bu simptoms, taču var ras ties ari citu nelabvēlīgu ie meslu dēļ. Ādas krāsas tonis attiecīgā brīdī ir atkarīgs no asiņu daudzuma, kas cirkulē ma zo artēriju un kapilāru tīklā ādas iekšienē. Ja šie asinsva di sašaurinās, caur tiem spēj izplūst tikai neliels asiņu daudzums. Sekas tam ir ādas bālums. Un otrādi - āda pie sarkst, kolīdz asinsvadi pa plašinās, jo tad caur tiem var izplūst lielāks daudzums asiņu. Šīs asinsvadu caurlaides spē jas izmaiņas regulē divas

SVARĪGI J a ir n o v ē ro ja m s ilg s to š s , p a s tā v īg s b ālu m s, v ajad z ētu a p m e k lē t ā r stu, jo b ā lu m s var būt iek šķ īg a s slim ības s im p to m s. Bez ta m u zlabot ā d a s a s in s a p g ā d i palīdz p a s ta ig a je b k u ro s laika a p s tā k ļo s , a u k s ta d u š a , k o n tra std u ša , norīvēšan ās, s p o r t o š a n a un d a u d z kustību.

Bālumu var radīt daudzi faktori. Ilgstošs bālums, piemēram, ir m azasinības simptoms.

nervu sistēmas, kas darbojas pretēji viena otrai, - simpā tiskā un parasimpātiskā. Simpātiskā nervu sistēma līdztekus kā pārnesējvielu izmanto adrenalīnu. Ja tiek izdalīts adrenalīns, asinsvadi sašaurinās. Un otrādi - parasimpātiskā nervu sistēma izmanto acetilholīnu, kas asinsvadus pa plašina. Adrenalīns ir atbildīgs arī par pēkšņu nobālēšanu. Šis bāluma veids ir jāšķir no ilg stoša bāluma.

ājas ā r s t s

Kādi ir b ālu m a cēloņi? Bālumam var būt dažādi cēloņi.

M azasinība Ilgstošs ādas bālums ir, pie mēram, mazasinības simp toms, it īpaši, ja arī mutes gļotāda un acu konjunktīva šķiet bālas. T ā kā organis mam pietrūkst sarkanie asinsķermenīši (asinīs sama zinās eritrocītu un hemo globīna daudzums), sīkie ādas asinsvadi tiek nepietie kami apgādāti ar asinīm.

S im p t o m i

Bālums Sirds vājums Līdzīga situācija ir arī sirds vājuma gadījumā. Sirds ne spēj ādu pietiekami apasiņot, tāpēc tā kļūst bāla.

stipri noslogota mātes asins rite, tāpēc arī grūtniecības laikā sievietei bieži parādās bālums.

N o g u ru m s u n slikta dūša Liels nogurums vai slikta dūša nereti provocē bālumu, kas bieži vien parādās vien laikus ar tumšiem lokiem zem acīm.

Iekšķīgās slimības Ilgstošs bālums var norādīt arī uz kādu iekšķīgu slimību. Lai noteiktu precīzu diagno zi, vienmēr vajag apmeklēt ārstu speciālistu. Infekcijas Bieži bālums ir infekcijas slimības, piemēram, gripozas infekcijas, simptoms. T ā kā infekcijām bieži vien raksturīgi arī citi simptomi (paaugstināta temperatūra u.c.), bāluma cēlonis parasti ir skaidri redzams. M igrēna Bieži vien bālums pavada arī migrēnu un migrēnai līdzī-

Psihiski iemesli B ālu m am var b ū t arī p si hiski iemesli. D u sm a s, š a u s m a s , š o k s vai b ai les bieži vien p av isam p ēk šņ i iz sau c b ālum u, jo š o p sihisko iem eslu rezultātā izdalās d a u d z ad re n alīn a. Bieži vien b ālu m u p a v a d a sviedru lē k m es, nereti izdalās tieši auksti sviedri.

N ikotīns u n alkohols Grūtnieces nereti ir bālas, jo viņu asinsrite ir stipri noslo gota.

gas stipras galvassāpes. M ig rēnas izcelsmē nozīme ir iedzimtībai, jo tā izpaužas iedzimti galvas asinsvadu tonusa regulācijas traucē jumi.

N ovājēšana Bāluma cēlonis var būt arī slimīga badošanās, nepārdo māta, uz savu galvu sākta diēta un fizisks sabrukums. M enstruāciju problēm as Bieži vien bāla ādas krāsa rodas menstruāciju laikā, it īpaši tādu simptomu kā stip ras un ilgstošas asiņošanas gadījumā. G rūtniecība Lai vēl nedzimušais mazulis pilnvērtīgi attīstītos, tiek

M ā ja s .ā r st s

Nikotīns sašaurina asinsva dus, tāpēc kaislīgi smēķētāji bieži izskatās bāli. T u rp re tim alkohols asinsvadus pa plašina, tāpēc iedzērušam cilvēkam vaigi kļūst sārti. Tom ēr, neraugoties uz to, pēc pārmērīgas alkohola lie tošanas (paģiru laikā) sejas krāsa bieži ir bāla.

Ķīmij terapija Bālumu var izraisīt arī ķīmijterapija, ko ārsts noteicis kā das slimības ārstēšanai. Bieza āda Daži cilvēki ir bāli jau no dabas, jo viņiem ir salīdzi noši bieza āda, kas pārklāj asinsvadus. Viņiem arī gan drīz nekad nav sārti vaigi. A ukstum s U n beidzot - daudziem cil vēkiem bāla sejas krāsa rodas tieši aukstumā, jo aukstums sašaurina asinsvadus.

S im p t o m i

K a r tf ,

G rupa

Deguna asiņošana Epistaxis Kas ir d e g u n a a s iņ o š a n a ? Ar degunu sākas cilvēka elp ceļi. Vispirms tas ieelpojamo gaisu pārbauda pēc smakas; no slikta gaisa tāpēc ir ie spējams izvairīties. T om ēr daudz svarīgāks uzdevums ir sagatavot elpojamo gaisu tā tālākai pārstrādei plaušās, proti, to vajag sasildīt, izfil trēt un samitrināt. Lai gaisu sasildītu, deguns nāsu iekš pusē ir klāts ar gļotādu. Šajā deguna gļotādā atrodas asinsvadu tīkls. Tie var iz stiepties un sarauties. Kad uztūkst, tie izdala siltumu Lai apturētu d e g u n a asiņošanu, asiņojošo nāsi spiež pret d eg u n a starpsienu.

UZMANĪBU! Deguna asiņošana, ja tā nemitējas, var izrai sīt nopietnus asins zu dumus. Tālab ilgstošas deguna asiņošanas ga dījumā jāizsauc ārsts. Tikai viņš var noteikt asiņošanas cēloņus un veikt nepieciešamos pasākumus, lai to ap turētu. To spektrs snie dzas no deguna tamponādes (deguna nāsu aizbāšana ar tampo niem) līdz pat piede dzināšanai vai asinsva du elektro- vai lāzerķirurģiskai slēgšanai.

jo vairāk tie pietūkst, jo vai rāk siltuma. Tādējādi asins vadi kalpo kā apsildes cauru les, kas sasilda garām plūs tošo gaisu. Plaušas pēc tam var droši uzņemt gaisu.

Viegli ievainojami Deguna asinsvadu tīkla audi ir ne tikai ļoti jutīgi, bet arī viegli ievainojami. It sevišķi tas sakāms par uz priekšu iz virzīto skrimšļainās deguna starpsienas apvidu (Kīselbaha vieta). T ā ir deguna starpsienas asiņojošā vieta, izteikts virspusējs asinsvadu sazarojums deguna starpsie

M \ ja s

ā rsts

nas priekšējā daļā. Šeit asins vadi ir diezgan neaizsargāti. Ja tie pārplīst, sākas deguna asiņošana. Asiņošana var būt tik viegla, ka paliek nepama nīta, bet asinis var arī šļāk ties no deguna atverēm. Iespējams, ka asinis satek rīkles telpā vai tiek iešņauk tas uz iekšu un tāpēc paliek nemanāmas.

Kādi ir d e g u n a a s i ņ o š a n a s cēloņi? Deguna asiņošanai var būt visdažādākie cēloņi. T ā var

rupa

S im p to m i

K ārie

Deguna asiņošana Epistaxis būt pilnīgi nekaitīga, bet tas var būt arī kādas iespējamas slimības simptoms vai ievai nojuma rezultāts. Cilvēkam var būt arī pastāvīga izteikta nosliece, ka viņam bieži asi ņo deguns. Ā rēja ied a rb īb a Biežākie deguna asiņošanas cēloņi ir ārējas iedarbības izraisīti, tādi kā trieciens, sitiens vai deguna kaula lū zums. Asiņošanu var izsaukt arī spēcīga deguna šņaukšana. Šādas asiņošanas turp māk vairs nav bīstamas. Nelaimes gadījumos cietuša jiem deguna asiņošana var būt norāde uz galvas pamat-

Padomi, ja asiņo deguns □ A tp o g āt a p ģ ē r b u , k as ž ņ a u d z kaklu. □ S ē ž o t (!) galvu viegli noliekt uz priekšu. □ A siņojošo d e g u n a nāsi d a ž a s m in ū te s cieši s p ie st ar pirkstu uz leju vai pret d e g u n a sta rp s ie n u . J A u k sta s k o m p r e s e s uz p ieres un sp r a n d a . J a šie pirm ās p alīdzības p a s ā k u m i nelīdz, v ajad z ētu uzm eklēt ārstu.

D eguna starpsienas priekšējā daļā asinsvadi ir sevišķi jutīgi.

nes lūzumu. T ad nekavējo ties ir nepieciešama ārsta palīdzība. Sniedzot pirmo palīdzību, slimnieku novieto pusguļus; degunā ieliek vati, kas samitrināta ūdeņraža pārskābē, un liek ar pirk stiem saspiest degunu.

Fiziski sasprindzinājumi Deguna asiņošana var sāk ties arī bez tiešu ārēju spēku iedarbības, tā ir fizisku sa sprindzinājumu rezultāts, ko izraisījuši asins sastrēgumi (šaura virskrekla apkaklīte) un atmosfēras spiediena pazemināšanās (pārgājieni augstu kalnos, lidojumi).

jumos noteikti butu jāap meklē ārsts.

Anomālijas, saslimšanas Deguna asiņošana kā bieži sastopama slimības izpausme var rasties arī, ja ir audzējs deguna blakusdobumos un deguna rīkles telpā, ja ir ie dzimtas asinsvadu anomāli jas, iegūtas asinsvadu sienu saslimšanas, paaugstināts asinsspiediens, sirds, aknu un nieru slimības.

Akūtas infekcijas Bieži vien deguna asiņošana ir kā papildu simptoms, ja ir augsta temperatūra akūtas infekcijas gadījumos.

Psihiskas slodzes Deguna asiņošanu var iz raisīt arī psihiskas slodzes, kas izraisa paaugstinātu asinsspiedienu. Šajos gadī

ā ja s ā r s t s

M enstruācijas N ereti sievietes ikmēneša regulāro asiņošanu laikā cieš ari no deguna asiņošanas.

Si m p t o m i

K a rte

rupa

Drudzis Kas ir dru d zis Ja slimības laikā ķermeņa temperatūra ir 38°-39°, mēs runājam par mēreni paaug stinām temperatūru, ja tā ir 39°-40,5° - par augstu tem peratūru, ja virs 40,5° - par Hyperpyrexie - bīstamu ķermeņa pārkaršanu. Arī lie las piepūles gadījumā tem peratūra var paaugstināties līdz 39°, taču tam nav nekā da sakara ar drudzi.

D rudzis nenāk viens Drudzis nav slimība, bet gan iekaisumu, infekciju, sain dēšanās vai citu slimību simptoms. Biežākās blakusparādības ir zosāda un

Kā mērīt temperatūru T em p eratū ru m ē r a tū p ļa z a r n ā (rektāla t°), m u te s d o b u m ā (orāla t°) vai, kā ta s ierasts, p a d u s ē . J a te m p e ra tū ru m ē ra p a d u sē, te rm o m e trs u z rā d a p ar 0,3°-0,5° z e m ā k u te m p e ra tū ru , n e k ā būtu, ja mērītu citās vietās. Ķ erm e ņ a te m p e ra tū ru n o s a k o t ar v e c ā k a s p a a u d z e s te rm o m etru , tā jā m ē r a 5 - 1 0 m inūtes.

Tem peratūras m ērīšan as laiks: ar dzīvsudraba term ometru 5 -1 0 minūtes, ar digitālo term ometru - d a ž a s sek u n d es.

drebuļi, arī ādas apsarkums un pastiprināta svīšana. Bērniem drudzis ir biežāk nekā pieaugušajiem. Viņiem iespējami ari drudža kram pji. Vairumā gadījumu tie nav kaitīgi, taču simptomi var liecināt arī par nopietnu slimību, piemēram, smadze ņu apvalka iekaisumu. Drudža nozīm e Ar drudzi organisms preto jas slimībai. Tāpēc parasti ir jācīnās nevis ar paaugstinātu

M ā ja s

ārsts

temperatūru, bet gan ar ie spējamo slimības cēloni izņemot gadījumus, kad temperatūra ir ļoti augsta, kas kļūst bīstami vispārējam organisma stāvoklim. Pārmērīgi augsta tempera tūra noslogo asinspiegādi, tādējādi pastiprinās sirds darbība. Stipri paaugstināta temperatūra var sagraut šūnu sastāvdaļas un olbaltumus. Drudža laikā svarīgi ir regulāri m ērīt temperatūru, jo pēc tās var spriest par slimības gaitu.

G rupa

K arte

Sim p t o m i

Drudzis Ja ir drudzis □ Ja temperatūra ir aug sta, liek mitras un vēsas kompreses. Pēc laika tās ir jāat jauno. □ Bērniem drudzis ir sa stopams daudz biežāk nekā pieaugušajiem. Ja bērnam ir nedaudz paaugstināta tempera tūra (37,5°-37,9°), tā jāmēra gan no rīta, gan vakarā. □ Ja cilvēks, kam ir dru dzis, svīst, tas nozīmē, ka temperatūra paze minās. Svīšanu var pastipri nāt, izmantojot siltas segas un daudz dze rot šķidrumu, visla bāk siltus dzērienus. □ Lai pazeminātu tem peratūru, tiek parak stīti arī medikamenti. Taču nav ieteicams slimniekam pašam normalizēt tempera tūru, lietojot medika mentus, kas atrodami mājas aptieciņā. Jūs tikai apgrūtināsiet ārstu noteikt pareizo diagnozi.

I M

ājas

Ār sts

S im pt o m i

K arte

rupa

Džinkstēšana ausis Tinnitus K as ir d ž in k s tē š a n a a u s īs ? Džinkstēšana ausīs ir ne ti kai dažādu auss slimību simptoms, bet arī norāde uz citām slimībām, piemēram, pārāk augstu vai pārāk zemu asinsspiedienu. Šis zunošais zemais tonis, kas parasti tur pinās ilgāku laiku un pār maiņus gan pastiprinās, gan arī pavājinās, nepakļaujas apzinātai iespaidošanai, kā dēļ sirgstošajiem bieži rodas miega un koncentrēšanās traucējumi. Džinkstēšana ausīs rodas, ja traucētas iekšējās auss ma-

Trokšņi pret trokšņiem Ilg sto šu s tr o k š ņ u s au sīs, k u ru s n e iz d o d a s se k m ī gi ārstēt, d až k ārt var s a m azin āt ar d zird e s a p a rātu. C a u r a p a r ā tu s k a ņ as, respektīvi, tro k šņ u signāli, tiek iespēlēti d zird e s kanālā; galvu p lē s o š a is tro k sn is tad vairs n av sa jū ta m s. Ir novērots, ka šai m e to dei ir p a n ā k u m i a p m ē ram 15 p r o c e n to s g a d ī jum u. To lieto p a c ie n tiem ar a u g s to to ņ u ie k šējās a u s s vājdzirdību.

Auss gliemezis ir īstenais dzirdes orgāns, kur tiek p ārstrādātas to ņu frekvences. Šūnas, kas uztver a u g s tā s frekvences, izvietotas pie gliemeža pam atnes, savukārt šū n as, kas uztver ze m a s frekvences sk aņas, - galotnē.

tiņšūnas, kas akustisko kai rinājumu nodod dzirdes ner viem.

Kadi ir cēloņi d ž in k s tē š a n a i a u s īs ? Vairumā gadījumu džinkstē šana ausīs norāda uz vidus auss vai iekšējās auss saslim šanu.

O to sk lero ze Otoskleroze ir ausu slimība, kam raksturīga pakāpeniska progresējoša dzirdes paslik tināšanās, kā arī trokšņi ausīs un kas var beigties ar stipru

ājas ā r s t s

vājdzirdību vai pat kurlumu. Otoskeroze ir iekšējās auss labirinta kaulainās kapsulas saslimšana. Dispozīcija sa slimšanai tiek pārmantota, diemžēl slimības cēloņi nav zināmi. Otoskleroze rodas laikā no 20. līdz 40. dzīves gadam. Sievietes saslimst biežāk nekā vīrieši. Otosklerozi iespējams sek mīgi operēt. Ja operāciju neizdara, parasti nonāk līdz kurlumam.

M en jēra slimība Šī iekšējās auss slimība ap draud cilvēkus, kam ir labila veģetatīvā nervu sistēma.

G rupa

K arte

Sim

ptom i

Džinkstēšana ausis Tinnitus Garīgas slodzes, ari krasas laika apstākļu maiņas izraisa džinkstēšanu ausīs, reiboņa lēkmes, spiediena sajūtu au sīs, vienpusēju dzirdes pa sliktināšanos, sliktu dūšu un vemšanu. Vaina ir šķidruma daudzuma un sastāva traucē jumos auss gliemezī. Reibo ņa lēkmes dažkārt jau pēc dažām minūtēm pāriet, taču tās var turpināties arī stun dām ilgi. Akūtas lēkmes ga dījumā svarīgi ievērot gultas režīmu. Ārsts nozīmēs infū zijas apasiņošanas uzlaboša nai un medikamentus sirds un asinsvadu stiprināšanai. Iespējams, ka būs jāārstē kakla skriemeļi. Kafija, alko hols un nikotīns pasliktina slimības gaitu. T ā var novest līdz pilnīgam kurlumam.

Ausī atro d as g an dzirdes, gan arī līdzsvara orgāns.

Pēkšņa dzirdes pasliktināšanās Dažu stundu laikā iestājas vienpusēja (vaimmā gadīju

Ieteikumi, ja ausis jūtam i trokšņi □ A usu trokšņi, kam rak sturīgi zemi toņi, p ie m ē ram, līdzīgi č a u k s tē š a n a i un ša lk šan a i, parasti ir viegli ārstējam i. □ A u g stu frekvenču trok šņ u g a d īju m o s ā r s t ē š a n a s p a n ā k u m i nav tik labi. □ J a ir d ž in k s tē š a n a ausīs, v ien m ēr j ā d o d a s pie sp e c iā lista - otorinolaringologa. Viņš, i e s p ē jam s, n o sū tīs pie o r to p ē

d a (ja ir kakla skriem eļu defekti) vai pie internista (ja ir a s in s s p ie d ie n a vai a s in s a p g ā d e s p ro b lē m as). □ J a d ž in k s tē š a n a a u s īs tu rp in ā s ilgāk n e k ā trīs m ē n e š u s , visticamāk, tā s nav vairs tikai a p a s i ņ o š a n a s p ro b lē m a s. J J o ātrāk s ā k ā rs tē t džink s tē š a n u aus īs, jo lielā k a s ir iz re d ze s a t v e s e ļoties.

āj as ā r s t s

mu) vājdzirdība vai pat kur lums. Cēloņi ir ļoti dažādi. T o var izsaukt gan stress un alerģiskas reakcijas, gan arī vīrusu infekcijas vai apasi ņošanas traucējumi. Šādā gadījumā ārsts cenšas uzla bot asinsapgādi, bet nav iz slēgts, ka būs nepieciešama operācija. Ja ārstēšanu sāk tūlīt pēc slimības simptomu parādīšanās, izārstēšanās ie spējas ir labas.

A udzēji Arī dzirdes nerva audzēji, t.s. smadzenīšu tilta leņķa au dzēji, ir līdzdalīgi vājdzirdības, džinkstēšanas ausīs, reiboņa un līdzsvara trau cējumu gadījumos. Audzēji noteikti ir jāoperē.

S im

K arte

ptom i

rupa

C\J

Hiperventilacij a Kas ir hiperventilacija? Burtiskais šā simptoma tul kojums, proti, “pārmērīga elpošana” izsaka saslimšanas būtību - ilgstoša, paātrināta un padziļināta elpošana. Sirdzējs ieelpo daudz vairāk skābekļa, nekā nepieciešams viņa organismam. Tā kā šo simptomu nepārprotami var saistīt ar noteiktas slimības ainu, mēdz runāt arī par hiperventilācijas tetāniju vai sindromu. Bez pārmērīgas elpošanas rodas arī kņudēšanas sajūta, it īpaši pirkstu galos. Apjo mīgas hiperventilācijas tetānijas gadījumā var rasties pat krampji, kā norāda vārds “tetānija”. Šai slimībai ir tipiska roku poza. Visu piecu pirkstu gali ir cieši piespiesti cits pie ci ta, plauksta ir pilnīgi saliek-

SIMPTOMI □ P ārm ērīg a e l p o š a na □ K ņ u d ē š a n a pirkstu g a lo s □ Ātri p ā r e jo š a paralī ze, g alv en o k ā rt ro k ā s un p la u k stā s

Gāzu ap m aiņ a notiek caur plaušu alveolām. Hiperventilācijas gadījum ā pārāk d au d z tiek izelpots oglekļa dioksīds.

ta. T o mēdz saukt arī par ķepiņu pozu. Šīs parādības rodas dažu minūšu laikā. Tās ir nekaitīgas, jo tikpat ātri atkal izzūd. Kādi ir hiperventilācijas cēloni? Patiesais iemesls ir izteiktas bailes, kas pastāvīgi rodas sirdzēja zemapziņā. Tātad runa ir par psihiskas dabas problēmu. T om ēr būtiska nozīme var būt arī sāļu līdz svaram organismā. Tāpēc akūtas sūdzības izdodas lik vidēt ar intravenozu kalcija injekciju.

M ā ja s

ā rsts

Bieži vien hiperventilācija var rasties, ja organisms pastiprināti izdala oglekļa dioksīdu - kāpjot kalnos, skrienot, maziem bērniem nemitīgi raudot, pārkarstot, kā arī citos gadījumos. Ka ā rs t e hiperventilāciju? Apbrīnojami, bet krampjus un kņudēšanu iespējams lik vidēt, izmantojot vienkāršu plastmasas maisiņu. Nereti glābšanas dienesta sanitāri, kas hiperventilācijas tetānijas paralizētam slimniekam mutei priekšā tur plastmasas

S im p t o m i

Karte

Hiperventilacij a maisiņu, sastopas ar piede rīgo un ziņkārīgo skatītāju izbrīnu un pat sašutumu. Taču elpošana plastmasas maisiņā sirdzējam dod ie spēju uzņemt atpakaļ par daudz izelpoto oglekļa di oksīdu. Tādējādi simptomi izzūd. Tāpat kā pēc kalcija injekci jas, arī palielinot oglekļa dioksīda saturu, pieaug kal cija saturs asinīs. Nopietns kalcija vai magnija deficīts patiešām ir reti. Taču vairumā gadījumu ar plastmasas maisiņu vai kalci ja injekciju sirdzējam iespē jams palīdzēt tikai īslaicīgi. Bailes un nervozais sasprin dzinājums paliek. Tikai tad, ja novērš slēptos psihiskos konfliktus, pazūd bailes un to izraisītā pārmērīgā elpo šana.

K o var d arīt pats? Katram dzīvē nākas sastap ties ar dažādām psihiskām problēmām. Taču tas nav iemesls, lai tūdaļ attīstītos

SVARĪGI S n ie d z o t palīdzību, e lp o š a n a i p la s tm a s a s m aisi ņ ā jā d o d priekšroka, salī d zinot ar kalcija injekciju.

Pārmērīgi elpojot, ro d as krampjf. Tipiska ir ķepiņu p o za - pirksti ir saliekti.

kāds slimīgs simptoms. Bieži vien paiet gadi, iekams parā dās reāli slimības simptomi, un to izpausmē nozīmīgi ir daudzi faktori. Nevajadzētu kaunēties ap meklēt psihologu, ja cilvēks to uzskata par nepieciešamu. Daudzi pacienti arī bez spe ciālistu palīdzības atrod risi nājumu, un slimības simpto mi vairs neparādās.

K ad b ū tu jāiet pie ārsta? Vienmēr vajadzētu doties pie ģimenes ārsta, lai ar mērķtiecīgiem izmeklēju miem izslēgtu iespējamos fiziskos saslimšanas cēloņus. Ko darīs ārsts? Parasti ģimenes ārsts veiks visus izmeklējumus, paņe m ot analīzēm tikai asins pa raugu.

M ā jas ā r s t s

Slim ības gaita Neapzinātu baiļu, kā arī kalcija vai magnija deficīta dēļ rodas pastiprināta elpo šana. Līdz ar to samazinās oglekļa dioksīda saturs asinīs un paaugstinās asiņu spēja saistīt skābes. Sekas ir kustību nervu pārkairinātība un sāpīgi, toniski krampji locekļu muskuļu grupās, un pastiprināta ner vu sistēmas ierosināmība.

Nomierināt sirgstošo Cilvēks no m a la s sir d zē ja m v islabāk var palīdzēt, ar viņu mierīgi un pārliecinoši s a r u n ā joties.

S im

ptom i

Karte

G rupa

Izdalījumi no maksts Fluor vaginalis Kas ir izdalījumi no m a k s ts ? Makstij mazliet mitrai jābūt vienmēr, tādēļ tās gļotāda pastāvīgi izdala dzidras, šķidras gļotas. T o daudzums mēdz būt atšķirīgs. Dažkārt tas ir pavisam nor māli, ka izdalīto gļotu dau dzums palielinās, piemēram, ovulācijas, grūtniecības un seksuālā uzbudinājuma laikā. T ā kā maksts ir vaļēja, tajā var iekļūt baktērijas, sēnītes un citi mikroorganismi. Lai tie neradītu infekciju, gļotu sastāvā atrodas pienskābās baktērijas. T o uzdevums ir

Ja konstatēti maksts izdalījumi □ J a r o d a s š a u b a s p ar izdalījumu izcelsmi, jā k o n su ltē ja s ar ārstu. □ J a izdalījumiem ir n e p atīk am a s m a k a , ie s p ē ja m s , notikusi infi c ē š a n ā s ar go n o reju . □ Strutaini vai asiņaini izdalījumi liecina p ar d z im u m o rg ā n u sli m ībām . □ D ažu izdalījumu veidu g a d īju m ā n e p ie c ie š a m s izmeklēt arī s e k s a partneri.

Izdalījumi no m aksts nozīmē stipri palielinātu gļotu produkciju. Cēlonis var būt m ehānisks vai ķīmisks kairinājums, taču vairumā gadījumu ta s ir saistīts ar infekciju.

aizkavēt iekļuvušo mikroor ganismu vairošanos. Taču, neraugoties uz maksts aizsargspējām, infekcija ir iespējama. Ja tā notiek, izda lās vēl lielāks daudzums gļo tu, lai tās cīnītos ar mikroor ganismiem. Atkarībā no vei da mainās arī gļotu konsis tence, krāsa, smarža un dau dzums. M aksts izdalījumu iemesli Jebkuri izdalījumi ir saistīti ar maksts mikrofloras trau cējumiem un gļotādas kairi

ājas ā r s t s

nājumu. Biežākais cēlonis ir nepietiekama ārējo dzimum orgānu higiēna. Taču tieši tikpat kaitīga var būt arī ne vajadzīga maksts skalošana ar ūdeni vai dezinficējošiem līdzekļiem. Cēlonis makstī iekļuvušai infekcijai un tās radītiem izdalījumiem var būt arī baktērijas, kā arī citi slimību izraisītāji, kas dzimumakta laikā iekļuvuši makstī. Tāpēc jāārstējas abiem partneriem. Saaukstēšanās un nepareiza rīcība menstruāciju laikā arī var kļūt par iemeslu iekaisu mam, kad veidojas izdalī jumi.

S im p t o m i

Izdalījumi no maksts Fluor vaginalīs Ari svešķermeņi var radīt izdalījumus, tāpēc dažām sievietēm kontracepcijas no lūkos makstī nedrīkst ievadīt spirāli. Iespējami arī gadīju mi, kad dzemdes kakla gļot āda izaug ārpus ārējām kau numa lūpām. Arī šādā gadī jumā rodas pastiprināti izda lījumi. Izdalījumu iemesls var būt arī ļaundabīgas maksts vai dzemdes saslimšanas, tādēļ ir svarīgi, lai izdalījumus vienmēr pārbaudītu ārsts.

Ne vienmēr tā ir slimības pazīme

D ažkārt ja u n ā m m e ite n ē m ir novērojam i balti izdalījumi (fluoralba). Tas saistīts ar palielinātu gļotu iz d alīšan o s no m a k sts, kam cēlonis m e k lējam s d v ē s e lisk o s pārdzīvoju m o s, ero tisk ā s v ēlm ēs vai konfliktos. Izdalījumi pāriet p aši no sevis un nav u zsk atām i p a r slimī b a s pazīmi. Arī ja u n d z im u ša jā m m ei ten ītēm laikā n o tr e š ā s līdz piektajai dzīves d ie nai novērojam i nekaitīgi izdalījumi. T ādā veid ā o r g a n is m s r e a ģ ē uz to, ka ta m pēk šņ i atņem ti p la c e n ta s p ie g ā d ā tie h o r m o ni (estrogēni).

M aksts izdalījumu __________ veidi__________ Krāsa un smaka ir pazīmes, kas ārstam palīdz noteikt ie spējamo saslimšanas cēloni.

Asiņaini izdalījumi Pārejas vecumā samazinās maksts aizsardzības spēja pret infekcijām. Gļotādas kairinājums var radīt sāpes dzimumakta laikā, dedzino šas sajūtas, niezi un asiņai nus izdalījumus. Taču šie simptomi var būt ari olvadu iekaisuma, dzem des noslīdējuma vai pat dzemdes izkrišanas pazīme. Arī spontānā aborta gadīju mā rodas asiņaini izdalījumi. Ārstam, protams, vispirms ir jāpārliecinās, ka šīs parādī bas nav saistītas ar iespējamu auc

D zelten i vai dzeltenīgi bāli izdalījumi Spēcīgi dzeltenīgi bāli izda lījumi, kā ari dedzinoša sajū ta vai nieze maksts apvidū un sāpes urinēšanas laikā norāda, ka ir notikusi inficē šanās ar kādu venerisku sli mību. D zeltenīgi bāli, dzeltenīgi zaļi, gaišbrūni izdalījumi Krāsaini, putaini izdalījumi

M āj as

ā rsts

kopā ar apsarkušu un sakairinātu gļotādu ir droša pazī me, ka notikusi inficēšanās ar trihomonām. Ja līdztekus tam novēroja mas problēmas ar pūsli, dzi mumakts var būt ārkārtīgi sāpīgs.

Gaišpelēki izdalījumi Spēcīgu pelēkas krāsas izda lījumu gadījumā droši var secināt, ka makstī ir atroda mas dažāda veida baktērijas. Cēlonis tam var būt nepie tiekama vīrieša un sievietes higiēna. Gaišzaji izdalījumi Vāji, bālgani vai gaiši zaļi izdalījumi var parādīties grūtniecēm, sievietēm, kas slimo ar diabētu, kā arī pēc ārstēšanas kursa, kurā lietots penicilīns vai citas antibioti kas. Šie izdalījumi norāda, ka radusies sēnīšu izraisīta infekcija. Šķidri, caurspīdīgi izdalījumi Dažām sievietēm rodas šķid ri, caurspīdīgi izdalījumi, jo viņas ir alerģiskas pret pre zervatīviem, kā arī citiem mehāniskiem pretapaugļo šanās līdzekļiem. Šajā gadī jumā ieteicamas citas pretapaugļošanas metodes.

S im p t o m i

K a r te

G rupa

Klepus Tussis Kas ir k le p u s ? Klepus ir reflektoriska nori se, kuras laikā gaiss spēcīgu grūdienu veidā izplūst caur sašaurinātu balss spraugu. Tas ir apzināts ķermeņa aiz sardzības pasākums, lai iz vadītu gļotas, sekrētus un slimības ierosinātājus. Bez tam klepojot no orga nisma tiek izvadītas arī ēdie nu daļiņas un svešķermeņi, kas iekļuvuši neīstajā rīklē. Šajā gadījumā klepus ir aizsargreflekss, kas neļauj ie kļuvušajām vielām izraisīt iekaisumu elpceļos. Ja ie kaisusi elpceļu gļotāda (traheīts, bronhīts) vai plaušas (plaušu karsonis), klepus ir slimības pazīme.

UZMANĪBU! Ja atklepotajās krēpās pamanāt asinis, tā ir ļoti nopietna slimības pazīme. Asiņu atklepošana vairumā gadī jumu ir norādījums par tuberkulozi, plaušu audzēju, plaušu tūsku vai asiņu trombiem plaušās. Jums nekavē joties jāiet pie ārsta. Kavēšanās var būt pat bīstama jūsu dzīvībai!

K lepus cēloņi Ir daudz elpceļu un plaušu slimību, kuru simptoms ir klepus. Visbiežākā un vien laikus arī visnekaitīgākā ir gripozā infekcija. Ļoti no pietna ir vīrusu izraisītā gri pa, rīkles un balsenes katars, plaušu iekaisums, pleiras ie kaisums, plaušu tūska, plau šu vēzis, pneimokonioze, plaušu tuberkuloze, bēr niem - garais klepus un ne īstais krups. Ja klepus ir ilg laicīgs vai uznāk laiku pa lai kam un ir ar sekrēta (krēpu) izdalījumiem, un kombinē jas ar īsu, saraustītu elpoša nu vai elpas trūkumu, iespē

ājas ā r s t s

jams, ka cilvēkam radusies tāda hroniska plaušu slimība kā bronhiālā astma, hronisks bronhīts vai plaušu emfizēma. Pleiras kairinājuma ie rosināts klepus novērojams pleirīta, plaušu infarkta vai pleiras bojājuma (piemēram, krūškurvja traumas) gadīju mā. Klepu var radīt arī kle pus centra kairinājums me ningīta, galvas smadzeņu au dzēja vai galvaskausa trau mas gadījumā. Klepus cēlonis var arī nebūt slimība. Klepus lēkmi var iz raisīt elpvada gļotādas kai rinājums ar kodīgām gāzēm vai putekļiem, ar aukstumu vai ļoti sausu gaisu. īpašs ir

G ru pa

K arte

S im p t o m i

Klepus Tussis smēķētāju klepus, kas rodas no pastāvīga dūmu un kaitī go vielu kairinājuma, un nervozais klepus, kas, kā rā da nosaukums, nav slimība, bet gan pārmērīgas nervo zitātes izpausme, tātad tā cē loņi ir psihiski.

K ā d a s k lep u s fo rm a s m ē d z būt? Medicīnā, pirmkārt, izšķir tā saukto produktīvo un neproduktīvo klepu. Produktīvā klepus gadījumā tiek atklepotas krēpas vai izklepoti svešķermeņi un kaitīgās vie las, turpretim ncproduktīvā gadījumā ne. Otrkārt, atka rībā no cēloņa klepus var būt sauss un sāpīgs (ja ir pleiras vai plaušu iekaisums), neska nīgs un aizsmacis (balss sai šu pietūkuma un balsenes slimību gadījumā), metālis ki svilpjošs vai skrāpējošs (bronhu slimību gadījumā), spastisks (krampju gadījumā, piemēram, astma), kā arī re jošs, elsojošs utt. Sauss kairi nošs klepus ir reflektora at bilde uz elpvada gļotādas kairinājumiem.

Ka ā r s t ē klepu? N e visos gadījumos klepu vajag ārstēt, jo tas ir lietde

rīgs organisma aizsargpasākums. T āpat to nevajadzē tu apslāpēt vai mākslīgi no mākt. Svarīgi ir darīt visu, lai atšķaidītu un sašķidrinā tu gļotas un sekrētus, lai tos būtu vieglāk atklepot. T o var panākt, piemēram, ar inhalācijām un daudz dzerot. Tikai tad, kad klepus kļūst mokošs un neatlaidīgs, to vajadzētu remdēt ar medika mentiem. Šim nolūkam ir plaša vieglāku un stiprāku klepus sīrupu izvēle. Visspē cīgāk iedarbojas preparāti, kas satur kodeīnu. Taču sva rīgāk ir nevis nomākt klepu, bet gan ārstēt slimību, kas klepu izraisījusi. Šeit terapija ir atkarīga no izmeklēšanas rezultātiem.

ājas ā r s t s

Kad jāiet pie arsta? Lūdziet ārsta palīdzību, ja ilgāku laiku ciešat no klepus, it īpaši, ja nevarat izskaidrot tā cēloņus. Nekavējoties jā iet pie ārsta, ja atklepotajās krēpās ir asinis.

Padomi □ Karsti dzērieni, ja to s lieto d a u d z , parasti ie d a rb o ja s tikpat labi kā vairum s p retk lep u s m e d ik a m e n tu . □ N ek a d neklepojiet tā, ka izdalījumi vērsti uz citiem cilvēkiem. □ N ek a d neklepojiet ro kā, bet, p ie m ēra m , kabatlakatiņā.

S im p t o m i

K a rtf.

G rupa

Krēpas Sputum

Kas ir k r ē p a s ? Ja cilvēks ir vesels, viņa elp ceļos (degunā, kaklā, rīklē, bronhos, plaušās) pastāvīgi tiek producēts sekrēts, kas sastāv no vairāk nekā 90% ūdens un dažiem procen tiem minerālvielu. Šo sekrē tu vairumā gadījumu cilvēks neapzināti norij. Dažādas

Kā rīkoties, ja ir krēpas □ K rēp as vie n m ēr ir e lp ceļu s a s lim š a n a s p a zīme. S a s lim š a n a var b ū t nekaitīga, b e t tik p at labi - p a t dzīvību apdraudoša.

J Katrā ziņā jautājiet ār sta m un ap ra kstie t precīzi, k ā d a s iz sk atās k r ē p a s un k ad tā s p a r ā d ā s sevišķi bieži. □ K rēp ās var b ū t bīstami slimību izraisītāji (b ak tērijas, sē n īte s, p ara zī ti). Tālab noteikti izvai rieties no tā, ka citi cil vēki varētu n o n ā k t s a s k a rē ar tām . □ Tātad - n evienu n e a p klepojiet, kabatlak ati ņu ar k rē p ā m tūlīt iznī ciniet un n em ētājiet, kur p a g a d ā s . M azgājiet rokas!

Krēpas var saturēt bīstam us slimību izraisītājus. Tādēļ ieteicams lie tot papīra kabatlakatiņus un p ēc lietošanas tos iznīcināt.

slimības izmaina sekrētu rodas krēpas, kas tiek atklepotas vai izspļautas. Krēpas vienmēr ir saslimšanas simp toms.

par alerģijām, iekaisumiem un imūno aizsardzību.

Jau krēpu izskats sniedz no rādījumus par esošās saslim šanas veidu. Ar neapbruņotu aci iespējams atšķirt ūdeņai nas, gļotainas, gļotaini stru tainas, strutainas un asiņai nas krēpas. Konsistence var būt viskoza vai putaina, tur klāt ir jūtama nepatīkami saldena smaka. Mikroskopā iespējams konstatēt baktēri jas, sēnītes, parazītus un au dzēju šūnas.

□ Gļotainas ir krēpas rodas astmas gadījumos klepoša nas lēkmju starplaikos. □ Putaini asiņainas krēpas rodas plaušu tūskas gadī jumā. □ Dzidras krēpas ar pavedienveidīgiem asiņu piemai sījumiem var būt agrīns bronhiālās karcinomas (plaušu vēža) simptoms. □ Gļotaini ūdeņainas krēpa; novēro, ja ir plaušu adenomatoze - reti sastopama plaušu vēža forma. □ Gaiši sarkanas krēpas iz-

Baltie asinsķermenīši, kas at rodas krēpās, sniedz ziņas

ājas ā r s t s

Krepu fo rm a s un cēloņi

rupa

K arte

S im

ptom i

Krēpas Sputum dalās, ja ir plaušu infarkts. □ Safrāndzeltenas krēpas ir plaušu iekaisuma gadījumā strutu dēļ. □ Dzeltenbrūnganas krēpas (asiņu krāsvielas ietekmē) veidojas, ja ir plaušu abscess. □ Rūsas krāsā krēpas ir asi ņu piemaisījuma dēļ - tādas krēpas rodas krupozu plaušu asiņošanu (plaušu iekaisuma forma) gadījumā. □ Asiņainas krēpas ir, jas cil vēks saslimis ar Sibīrijas mē ra plaušu formu (plaušu ie kaisums, ko izraisījis Sibīri jas mēra ierosinātājs) un da žādiem audzējiem. □ Aveņkrāsas želejveidīgas krēpas, kas veidojas no strutām ar asinīm, ir stru tainā bronhīta, karcinomas un gripas gadījumā.

T ipisks sim ptom s Bez tam mediķi arī min trīskārtainas krēpas (apakšā strutas un sabrukušas šūnas, virs tām dzeltenzaļš, duļ ķains, ūdeņains šķidrums, virspusē gļotaini strutaina, putaina masa), kas ir tipisks bronhektāzes (visbiežāk ie dzimta bronhu zaru paplaši nāšanās) simptoms. Tas var būt arī smakojošā bronhīta bronhu iekaisuma, ko izrai sījuši pūšanas mikroorganis mi, - simptoms. Smaka ir nepatīkami salkana. Krēpas ir smirdīgas arī plaušu gan

tekļiem), zobu tehniķiem (no platīna putekļiem) un mājkalpotājām (no putek ļiem). Kā likvidē k r ē p a s ? Ja krēpas ir radušās alerģijas dēļ, jādara viss, lai izvairītos no vielas, kas ir izraisījusi alerģiju. Ja cilvēks slimo ar Tvaiku ieelpošana sn ieg s jums 1 aroda alerģiju, var būt ne pieciešams pārkvalificēties jūtamu atvieglinājumu. un mainīt profesiju. grēnas gadījumā, kas ir plau šu infekcija, kurā piedalās pūšanas mikrobi. U n vēl masīvās krēpas, kas rodas, slimojot ar plaušu tuberku lozi. Šajā gadījumā lielā dau dzumā tiek atkJepoti bojā ejošie plaušu audi.

A lerģiski cēloņi Daudzas elpceļu slimības, kuru laikā izdalās krēpas, piemēram, astma un hro nisks bronhīts, var būt aler ģiskas izcelsmes. Ieelpojot vielas, kas kairina elpceļus, rodas daudz tipisku arod slimību, piemēram, pneimokoniozes maizniekiem un kalnračiem, ko izraisījuši milti vai ogļu putekli. Aler ģiskas izcelsmes astma var rasties arī iespiedējiem (no gumijas), zemniekiem (no labības un spēkbarības pu

M ā jas

ā rsts

Ko darīs ārsts? Iespējams, ka ārsts atsūks gļotas, novērsīs sašaurināju mus un cinis šķēršļus (arī svešķermeņus) elpceļos un atkarībā no apstākļiem, iz mantojot narkozi, lokāli ār stēs elpceļu iekaisumu. M e dikamenti palīdz sašķidrināt viskozās gļotas un apkarot infekciju (antibiotikas, sulfonamīdi). Atkarībā no krēpu cēloņa tiks ārstēta slimība, kas tās izraisījusi. Slimnieks saskaņā ar ārsta norādīju miem var lietot atkrēpošanas līdzekļus - vielas, kas veicina krēpu izdalīšanos (atklepošanu). Saponīni un alkaloīdi, kurus satur zilās kāpnītes, gail biksītes un ziepenītes saknes, lietoti iekšķīgi no vārījumu veidā, pastiprina bronhu gļotādas dziedzeru sekrēciju.

S im p t o m i

K arte

G rupa

Matu izkrišana Alopecia Kas ir m atu izkrišana? Matu izkrišana ir slimība, kas var radīt atsevišķus kai lus laukumus galvas matai najā daļā vai arī aptvert visu galvas vai pat ķermeņa ādu. Izšķir divas atšķirīgas tās izpausmes formas: apļveida matu izkrišana un hroniska matu izkrišana lielā lauku mā. Apļveida matu izkriša nas gadījumos parādās ap-

SIMPTOMI Apļveida m atu izkri šana □ Viegla nieze, ā d a s k r ā s a no n o rm ā la s līdz maigi sārtai □ Kaili ā d a s laukumi, kuru m a lā s ir strupi m atu s a k ņ u gali □ P ē k š ņ a m atu izkriša nas a p stāša n ās □ A taug balti mati, k as vēlāk n o k rā so ja s p a r a s ta jā k r ā s ā H roniska liela lauku m a m atu izkrišana □ B la u g z n a s g alv as ādā

Bieži apļveida matu izkrišana, kas radusies p ēc slimībām un garī giem satricinājumiem, pāriet pati no sevis.

mēram monētas lieluma lau kumi, kas ir bez matiem. Visbiežāk tie rodas galvas vai bārdas matos, atsevišķos ga dījumos arī uzacīs, padušu un kaunuma matos. Hroniska matu izkrišana lielā laukumā parasti skar tikai galvas matus. T ā sākas no pieres un var turpināties, kamēr atliek vairs tikai ne liels matu vainags pie de niņiem un uz skausta.

□ S p ē c ī g a nieze □ Kaili ā d a s laukumi □ P ak āp en isk i tu rp in ā s m atu z a u d ē š a n a □ P aliek o ša plikpaurība

Kādi ir m atu izkrišanas cēloņi? Apļveida matu izkrišanai, kas var arī izplesties un veidot

āj as ā r s t s

lielus laukumus, cēlonis pa rasti ir smaga infekcija, pie mēram, skarlatīna, tīfs vai masalas, kā arī hroniska tu berkuloze vai sifiliss. Matus var zaudēt arī saindēšanās gadījumos, tāpat arī staru terapijas rezultātā. Ja matu izkrišanas cēlonis nav ne viens no minētajiem, speciā listu viedoklis vairs nav tik vienots. Domā, ka cēlonis var būt inficēšanās, bet tik pat lielā mērā iemesls var būt arī psihiski traucējumi. Par labu pēdējam uzskatam liecina fakts, ka, piemēram, ir novērota izteikta sakarība starp matu izkrišanu un migrēnu.

G rupa

K arte

Sim

ptom i

Matu izkrišana Alopecia

N o apļveida m atu izkrišanas cieš vienādi bieži gan vīrieši, gan sievietes. Turpretī hro niska liela laukuma matu iz krišana galvenokārt ir vīriešu kaite. Iedaba, kas saistīta ar plikgalvību, ir iedzimta.

Kā ā rs te m atu izkrišanu? Apļveida matu izkrišana daudzkārt pāriet pati no se vis. Jaunie mati ataug ilgsto šā laika periodā. Bieži vien sākumā mati ir balti, bet pēc kāda laika tie krāsu maina uz parasto, pārējo matu krāsu. M atu augšanu var paātrināt ar vieglu apstarošanu, ādu

Matu izkrišana un veselība Kaila g alv asv irsa nav sliktas v e s e līb a s vai priekšlaicīgas n o v e c o š a n ā s p azīm e. Pretēji plaši izplatītajam a p la m a ja m u zsk ata m , mati diem žēl n e a u g biezāki, ja to s griež biežāk. P ro tam s, ka cilvēks, k a s rū p ēja s p a r sa v u izskatu, arī iz s k a tā s d a u d z vairāk kopts. M azs iepriecinā ju m s - d a u d z a s sievie te s atzīst, ka vīrieši, kam uz g alv as ir m a z m atu, ir sevišķi interesanti.

Kaila galvasvirsa bieži sā k a s šādi: vispirms a ts e d z a s piere vai izkrīt mati pakausī.

kairinošu līdzekļu izman tošanu, masāžām un medikamendem.Taču, ja runa ir par hronisku plikpaurības attīstību, diemžēl palīdzēt nav iespējams, kaut arī rek lāmas dažkārt sola pretējo.

Ko var d arīt pats? Pats galvenais profilaksē ir rūpīga un pareiza matu kop šana. Niezes gadījumā at vieglojumu sniedz matu los jona iemasēšana. Tas veicina galvas ādas apasiņošanu un barošanu. Ja matu izkrišanas cēlonis ir pārslimota slimība, ir nepieciešama liela pacietī ba, jo var paiet pat mēneši, kamēr mati atkal ataugs. Kad jādodas pie ārsta? Jau tādēļ vien, lai noskaidro tu matu izkrišanas cēloni, vajadzētu apmeklēt ārstu.

ājas ā r s t s

Š ā d a veida plikpaurība p a rasti ro d as iedzimtas noslie c e s dēļ.

Ko d a n s ārsts? Ārsts izmeklēs, kā ir sākusies matu izkrišana un pateiks pacientam, par kādu matu izkrišanas formu ir runa vai tā ir ārstējama, vai arī mati ilgākā laika posmā izzudīs. Atkarībā no cēloņa ārsts nozīmēs atbilstīgus medikamentus, apstarošanu vai līdzekļus galvas ādai. Ja viņš domās, ka cēlonis ir psihiskas izcelsmes, tiks piedāvāta psihoterapija.

Slim ības gaita Gandrīz vienmēr pēc sa slimšanas un garīgiem satri cinājumiem novēro matu izkrišanu. Iespējams, ka tas var norisināties ilgstoši. Hronisko matu izkrišanu nav iespējams iespaidot.

S im p t o m i

K artf .

G rupa

N ieze Pruritus Kas ir n ieze? Nieze ir īpaša sajūta, kas ra da tieksmi kasīt ādu. Nieze parasti nav pastāvīga, bet uz nāk viļņveidīgi. T o var radīt kukaiņu kodumi, augi, pie mēram, nātres, ķīmiskas vie las, medikamenti, sintētiski audumi, mehāniski kairinā jumi, putekļi, raugveida sē nītes, trihomonas. Uz kairinājumu cilvēks au tomātiski reaģē ar kasīšanos. Tādējādi nieze pāriet, taču rikai uz brīdi, lai pēc tam at jaunotos ar vēl lielāku sparu. N iezes cēloņi Niezi var izraisīt arī vairākas slimības.

Ekzēm a Ekzēmas simptomi ir ne vien ādas apsarkums un pūs līši uz tās, kuri pildīti ar

SVARĪGI Arī p ārsp īlēta h ig iēna var izraisīt niezi. P iem ēram , ja ā d a ir rau p ja un s a u sa , nieze nereti liecina, k a cilvēks p ā rā k bieži m a z g ā ja s un tād ējād i ā d a ir attau k o ta.

Pūderis un ziedes mazina niezi, taču parasti nenovērš tā s cēloņus.

šķidrumu, bet arī spēcīga nieze.

D zelten ā kaite Sākumā dzelteni kļūst acu āboli, pēc tam arī āda. Citi simptomi līdztekus niezei ir noguruma sajūta, novājēšana un apetītes zudums.

mības simptomi, pēc tam paplašinās asinsvadi taisnajā zarnā.

N ervozitāte Ļoti daudzos gadījumos nie ze ir simptoms vispārējam satraukumam, nervozitātei, kā arī psihiskām slimībām.

H em oroīdi

N ie ru slimības

Nieze un mitrums anālās at veres apvidū ir pirmie šīs sli

Ja nieres nefunkcionē parei? un līdz ar to asinīs paaugsti-

M ā jas

ā rsts

S im p t o m i

N ieze Pruritus nās urīnvielu līmenis, niez viss ķermenis. Tas nozīmē, ka nieze var būt arī nieru slimības pazīme.

N ātrene Šos izsitumus uz ādas izraisa alerģija, tas ir, pārmērīgs ju tīgums pret noteiktām vie lām. Plakanie, pārsvarā baltie iz situmu pūslīši, ko ietver apsarkums, izskatās tā, it kā cilvēku būtu sadzēlušas nātres. Nātrenes izsitumi ļoti stipri niez.

Ieteikumi niezes gadījumā □ Arī tad, ja n ieze ir s p ē c ī ga, jā c e n š a s nekasīties, jo k a s īš a n ā s niezi tikai pastiprina. □ Lai s a m a z in ā tu niezi, var izm antot d a ž ā d a s zie d e s , ku ras a p tie k ā s iz sn ie d z b e z re c e p te s, p ie m ēra m , s p e c iā la s z ie d e s insektu k o d u m u a p s trā d ā š a n a i. J Palīdz arī n o m a z g ā š a n ā s a u k s tā ū d e n ī un ie rīv ēša n ās ar spirtu s a tu ro šu līdzekli ā d a s k o p ša n ai. □ G alvenais, p ro tam s, ir no v ērst n ie z e s c ē lo ņ u s un ā rstē t o r g a n is m a ie k šējo s trau c ēju m u s.

E kzēm as un citi ā d a s bojājumi niez ļoti spēcīgi.

Kašķis un insektu kodieni Kašķa ērcītes ādas virskārtā izveido garus koridorus, kas uz slimajām ķermeņa daļām (vairumā gadījumu - uz ro kām) parādās kā tumšas līni jas. Nieze ir gandrīz neiztu rama. Arī lielākā daļa insektu ko dumu un utu sakostās vietas izteikti niez, turklāt kodums var izraisīt stipras sāpes.

Diabēts Par cukurslimību sākotnēji liecina stipras slāpes. Iespē jama arī viegla nieze. Ja ar diabēm saslimst gados jauni cilvēki, slimības simptomi attīstās ļoti strauji, turpretī lēnāk tas notiek tā saucamā vecuma diabēta gadījumā, kad cilvēks sasniedzis apmē ram 50 gadu vecumu.

Vējbakas Ar vējbakām slimam bērnam

ājas ā r s t s

bieži vien ir ļoti grūti paciest slimības radīto niezi. N erau goties uz to, bērnu jāmēģina atturēt no kasīšanās. Sakasīti vējbaku izsitumi var atstāt nepatīkamas rētas.

Alerģija Daži cilvēki uz noteiktām vielām, piemēram, ziedpu tekšņiem, mazgāšanas lī dzekļiem un citām, reaģē alerģiski. Daudzos gadījumos pārmē rīgi jutīgo reakciju papildina nieze gan pie acīm, gan arī uz ādas.

J a niez insektu kodumi, palīdz speciālas želejas un ziedes.

S im p t o m i

K a rte

G ru pa

Nogurums Kas ir n o g u r u m s ? Mēs visi labi zinām, kas ir nogurums. Tas ir definēts ari medicīnā - darbaspēju samazināšanās uz laiku ilg stoša vai smaga darba ie tekmē. Jebkurš - gan fizisks, gan garīgs - darbs, ja strādā bez pārtraukumiem, agrāk vai vēlāk kļūst grūti veicams iestājas nogurums. Izšķir garīgo, sensorisko, emocio nālo un fizisko nogurumu. Nogurum u parasti uztver kā negatīvu, traucējošu parādī bu, ko cenšas pārvarēt, taču ne vienmēr tas izdodas. N o gurums tāpēc arī ir biežs visN ogurum s bieži izpaužas kā depresīvs noskaņojum s, nervozitāte, g u rd en u m s un aizkaitināmība.

UZMANĪBU! Tie, kas daudz dzer kafiju, nekādā ziņā nav nodrošinājušies pret nogurumu. Laika gaitā arī pārāk liels kofeīna daudzums var izraisīt nogurumu. Nogurums rodas arī tad, ja pēkšņi pārtrauc lietot kafiju vai ja to dzer ievēro jami mazāk, jo orga nisms jau ir pieradis pie pastāvīgas uzbu dinošā kofeīna papilddevas.

dažādāko slimību simptoms. Mediķi gan par to runā kā par neraksturīgu simptomu. Tas izpaužas ar milzīgu ne spēku, darbaspēju pavājinā šanos un fizisko gurdenumu. Bieži vien tas iet rokrokā ar depresīvu noskaņojumu, nervozitāti, aizkaitināmību un galvassāpēm. Nogurum s var piemeklēt katru cilvēku, un tad viņam jebkura veida darbošanās, ari domāšana un jušana, kļūst par smagu darbu.

ājas ā r s t s

Kādi ir n o g u ru m a cēloņi? Nogurum u var izraisīt trīs lielas cēloņu grupas. Relatīvi nekaitīgie veģetatīvie traucē jumi, depresijas un nopiet nas fiziskas saslimšanas. Lai nogurumu varētu mērķtiecī gi nomākt, katrā atsevišķā gadījumā ir nepieciešams precīzi zināt tā cēloni. Bieži vien noguruma cēlonis ir asinsrites regulācijas trau cējumi - pazemināts asins spiediens, vai ari tas strauji

G rupa

Kartk

Sim

ptom i

Nogurums krītas, cilvēkam pieceļoties. Ilgstošus panākumus šādos gadījumos iespējams panākt ar fiziskiem treniņiem, kontrastdušu un citiem spēcino šiem pasākumiem, kas stabi lizē asinsriti. Arī nesaprātīgs dzīvesveids, kad tiek daudz lietots alko hols un nikotīns, kā arī īss atpūtas periods un maz mie ga, ar laiku izraisa noguru mu un nopietnus organiskus bojājumus. Šādā gadījumā palīdzēt var tikai dzīvesveida un paradumu maiņa. Protams, iespējamas arī no pietnas saslimšanas, kuru simptoms ir arī nogurums. Pie tādām pieder infekcijas slimības ar hronisku gaitu tuberkuloze, sirds muskuļa vājums, nepietiekama vai-

Neizturieties pret to nevērīgi! N o g u ru m s var būt arī n o p ie tn a s slim ības s im p to m s. J a jū s b e z r e d z a m a ie m esla jūtaties n o guris, turklāt ievērojami p a z e m in ā s jū su d a r b a s p ē ja s , ie teica m s k o n su l tē tie s ar ārstu. J a cilvēks ilgi s tr ā d ā b e z atp ū ta s , ie s p ē ja m a p ā r p ū lē š a n ā s , k as jau ir slimība.

rogdziedzera funkcija, maz asinība un vēzis.

Kad jāiet pie ā rs ta ? Ja vieglas saaukstēšanās ga dījumā cilvēks jūtas noguris, nav pamats doties pie ārsta. Taču, ja nogurums ir ilgāku laiku vai ja cilvēks ir auto vadītājs vai mašīnists, kuram pastāvīgi jābūt formā, ietei cams apmeklēt ārstti. Tāpat jārīkojas, ja pēc kādas slimī bas cilvēks vēl ilgi nejūtas īsti vesels un pat pārdomāts veselīgs dzīvesveids nerada veselības uzlabošanos.

nis ir asinsrites problēmas, tikai retos gadījumos to ārstē ar medikamentiem. Bieži ārsts nozīmē vairāk kustību, stipru kafiju vai tēju, izņē muma gadījumā arī nedaudz balzama, kas rosina asinsriti un tādējādi atmodina dzīves sparu. Ko var darīt p a ts ? Labākais līdzeklis, kā izvairī ties no noguruma, ir veselīgs dzīvesveids. Rūpējieties par to, lai dzīvoklī un darba vie tā būtu svaigs gaiss, un, cik vien bieži var, atstājiet savu auto stāvvietā. Brauciet ar velosipēdu vai ejiet kājām.

Ko d a rīs ā r s t s ? Domājams, ka ārsts veiks virkni asins un urīna laboratorisko izmeklējumu. Bez tam iespējama arī plaušu rentgenizmeklēšana. Ja ārsts iegūs norādījumus par kādu organisku saslimšanu, tiks sākta atbilstoša ārstēšana. Ja cēlonis izrādīsies depresīvs noskaņojums vai veģetatīvi regulācijas traucējumi, ie spējams, ka kādu laiku nāk sies lietot nervu sistēmu re gulējošus vai nomierinošus līdzekļus. Bieži pacientiem, kuru noguruma cēloņi ir psihiski, var palīdzēt sarunu terapija. Ja noguruma cēlo

M ā ja s

ā rsts

Regulārs, pietiekami ilgstošs miegs, iespējami viegls un dažāds uzturs, ko neapēd vienā reizē pārmēru lielos daudzumos, kā arī atturēša nās no alkohola un nikotīna atvieglos veģetatīvās nervu sistēmas darbu un tādējādi mazinās kļūdainus regulāci jas procesus. Savukārt sporta nodarbības, pirts darīs jūsu ķermeni m undru un paaug stinās tā aizsargspējas. Vien laikus jūs mazāk būsiet arī pakļauti infekciju draudiem. Ir zināms, ka arī laikapstākļu pārmaiņas izsauc nogurumu. Diemžēl pret to gandrīz ne ko nav iespējams darīt.

S im p t o m i

Ka r te

G rupa

Novaj ēšana vajadzētu meklēt ārsta palī dzību. Progresējošā alkoho lisma stadijā samazinās orga nisma pretošanās spējas, īpa ši pret infekcijas slimībām.

Kas ir n o v ā jē š a n a ? Dažkārt cilvēki pēkšņi zau dē ķermeņa svaru - viņi strauji novājē. Tas ir simp toms, ko nevajadzētu atstāt neievērotu vai vienkārši to ignorēt.

N ovājēšana p u b ertātes vecum ā Dažkārt pubertātes vecumā meitenēm liela psiholoģiska slodze ir cēlonis tam, ka ro das tā saucamā izkāmēšana.

N o v ā jē ša n a s cēloņi

L en teņ i Lentenis ir parazīts, un tas dzīvo un barojas cilvēka zar nu traktā. Šajā gadījumā cil vēks parasti novājē, nerau goties uz to, ka viņam visu laiku ir laba apetīte un viņš pat daudz ēd. Nogurum a sajūta un gremošanas trau cējumi nereti ir novājēšanas papildsimptomi.

Slimīgai ķermeņa svara zau dēšanai var būt vairāki cēlo ņi. Piemēram, kuņģis, zar nas, aknas un aizkuņģa dzie dzeris var nepietiekami pār strādāt uzņemto barību. Arī ļaundabīgi audzēji, in fekcijas slimības, daudzkārt arī psiholoģiski un nervu sis tēmas traucējumi var novest

UZMANĪBU! Lēnu novājēšanu daž kārt var pam anīt tikai pēc vairākiem m ēn e šiem. Vispirms par to liecina paša apģērbs, kas kļuvis daudz par lielu un vairs neder. Pēc tam novājēšana atspoguļojas arī sejā. Tāpēc ļoti svarīgi ir regulāri kontrolēt sa vu svaru.

Slaidam būt ir skaisti, turpretī izkāmēt - slimības pazīme.

pie ievērojamas ķermeņa masas samazināšanās.

A lkoholism s Cilvēki, kas daudz lieto al koholiskus dzērienus, pēkšņi var sākt ļoti strauji novājēt. Šādā gadījumā nekavējoties

ājas ā r s t s

Asinsslimības Agrāk no šīm slimībām ār kārtīgi baidījās. Mūsu dienās medicīna ir strauji attīstīju sies un šīs slimības ir pietie kami pazīstamas, tāpēc ie spēja izārstēties ir ievērojami pieaugusi. Šajā gadījumā novājēšanas iemesli ir zinā mi, tāpēc jāārstē pati slimī ba. V airogdziedzera funkciju traucējum i Vairogdziedzera funkciju traucējumi rodas, ja vairog-

rupa

K artk

Sim

ptom i

N o vaj ēšana dziedzeris sāk pastiprināti darboties. Tas spēcīgi ietek mē organismu, tāpēc tiek patērētas visas dabiskās taukvielu rezerves. Palielinās nervozitāte, paātrinās pulss, cilvēks svīst un zaudē masu.

Diabēts Ja cilvēkam ir cukura dia bēts, tas var izraisīt strauju ķermeņa svara samazināša nos, it īpaši tas raksnirīgs jauniešiem. Nemaldinoša slimības pazīme ir slāpes un pastiprināta urīna izdalīša nās - pieci līdz seši litri die nā. Tādējādi katru dienu tiek patērēts līdz pat puski logramam cukura, kas atbilst apmēram 2000 kaloriju.

Audzēji Viens no ļaundabīga audzēja simptomiem parasti ir ievē rojama ķermeņa novājēšana. Bieži vien pastāvīgā sāta sa jūta ir vienīgais nepārprota mais slimības atpazīstamības simptoms. Taču dažkārt tas var būt saistīts arī ar nogu rumu un īslaicīgu tempera tūras paaugstināšanos.

Infekcijas Dažas infekcijas piezogas slepus. Svara samazināšanās var būt pirmā, skaidri samanāmā slimības pazīme. Par citiem simptomiem cil vēks parasti atceras tikai tad,

kad ārsts uzstājīgi izvaicā.

Hronisks elpvadu (trahejas) katars Ilgākā laika periodā tiek ie tekmēts vispārējais veselības stāvoklis. T o papildina no gurums un ievērojama svara samazināšanās.

Kuņģa slimības, kuņģa čūla

mošanas orgānu slimībām. Ja līdz ar barības uzņemšanu sevi manīt liek spēcīgas kuņ ģa sāpes, apetīte samazinās piespiedu kārtā. N ereti akū tajā kuņģa čūlas fāzē sekas ir lielāka vai mazāka novā jēšana.

Psihosomatiskās slimības

Pastāv zināma sakarība starp Jebkuras kuņģa slimības se- * psihisku slimību un organis ma disfunkciju. kas ir svara zaudēšana, jo vai Akūta depresija var kļūt cē nu pazūd apetīte, vai arī lonis tam, ka cilvēks novājē, kuņģis un zarnu trakts ne kļūst apātisks un pasīvs. spēj pilnvērtīgi pārstrādāt uzņemto barību. Caurejas Vārtnieku lēkmes, zarnu aizcietējumi, krampji atkārtotas vēdersāpes, asinis Novājēšana ir viens no rak izkārnījumos liecina par gresturīgākajiem simptomiem arī vārtnieku krampjiem, ti piskai slimībai zīdaiņu ve Padomi cumā. Zīdainis atkārtoti at novājēšanas grūž barību, jo kuņģa slēggadījumā muskuļa aizvēršanās notiek □ J ā ie r a d in a sevi svaru krampjveidā. kontrolēt v ien m ēr vienā un ta jā p a š ā laikā - vis labāk, ja to d a r a n o rīta. □ Katru d ie n u s v a rs jā p ie raksta, un ieteicam s svērties uz vieniem un tiem p a š ie m svariem . □ J a sv a ra z a u d ē š a n a i nav nekāda pašpam anām a iem esla, ie teica m s to m ēr a p m e k lē t ārstu. Ārsts izm eklēs un ātri atrisinās š o p ro b lēm u .

ā jas ā r s t s

Vecuma plānprātība Veci cilvēki, kurus skārusi šī slimība, bieži vien zaudē in teresi par apkārtni. Nereti slimība tik spēcīgi ietekmē veco cilvēku, ka viņam zūd arī apetīte. Šādu pazīmju gadījumā mērķtiecīgi ir slimnieku no gādāt slimnīcā, lai viņš tiktu attiecīgi aprūpēts.

Sim

ptom i

Kā r ie

G rupa

Sāpes kaulos un locītavas Kas ir kaulu un locītavu sāpes? Cilvēka ķermenī atrodas ap tuveni 245 dažādi kauli. T ic kalpo kā karkass mīkstajām ķermeņa dalām un kā piestiprinājuma punkti vairu mam muskuļu. Locītava ir divu kaulu kus tīgs savienojums. Tā sastāv no locītavas bedrītes un locī tavas galviņas, kas ir izklātas ar skrimšļiem, kopā to satur saistaudu locītavas somiņa un dažādas saites. T āpat kā citos orgānos, arī

Reimatiskas slimības Ar š o a p z īm ē ju m u rak stu ro virkni ļoti atšķirīgu kustību a p a r ā ta slimību. Biežākā no tā m ir reimatoīdais artrīts - hro nisk a locītavu ie k aisu m a slimī ba. Iekaisusī locītava p ie tūkst, kļūst sā p īg a . Kustī b a s iek aisu šajā locītavā ir iero b e žo tas. Biežāk ir n o v ē ro ja m s vai rāku locītavu ie k aisu m s poliartrīts. Tom ēr visām form ām v ien s ir kopīgs: stip ras locītavu un kaulu s ā p e s , īpaši p ē c p ie c e lš a n ā s rī to s, b et d ie n a s g aitā tā s daļēji pierimst.

Kaulu un locītavu s ā p e s bieži parādās, ja šīs ķerm eņa d aļas nav v eselas un, neraugoties uz to, tiek noslogotas.

kaulos un locītavās var ras ties sāpes. Ja sāpes rada tikai viens atsevišķs kauls vai viena locītava, gandrīz vienmēr to cēlonis ir savainojums. Turpretī, ja sāp vairāki kauli vai locītavas dažādās ķerme ņa vietās, tad vai nu slimi ir paši kauli, vai arī kāda iek šķīga slimība liek sevi manīt ar kaulu un locītavu sāpēm. Kaulu un locītavu sā p ju cēloņi Cēlonis savainojumiem, kas rada sāpes, ir kritieni, trie

M ā jas

ā rsts

cieni, sasitumi un saspiedu mi, sastiepumi, izmežģījumi vai lūzumi, kad cieš kauli vai tos apgādājošie asinsvadi un nervi, kas šos kaulus un locī tavas apņem. īpaši sāpīgi savainojumi ir vietās, kur kauli atrodas tieši zem ādas un nav pasargāti ar muskuļiem vai tauku slāni.

K aulu iekaisum s Sasitumu vai saspiedumu dēļ ļoti jutīgā kaulu plēve tiek viegli kairināta un var ie kaist. Kaulu iekaisums gan rodas galvenokārt tikai vaļē ju lūzumu gadījumos, un to

G rupa

K arte

Sim

ptom i

Sāpes kaulos un locītavas izraisa paša organisma vai apkārtējā vidē esošie mik robi.

Locītavas izplūdum s Ja locītava ir savainota, var veidoties izplūdums - šķid ruma uzkrāšanās locītavas somiņā; tas bieži vien mēdz būt asiņains un iekaisis. Šķi drums stiepj locītavas so miņu, locītava piepampst un sāp. A rtrīts Locītavas iekaisums (artrīts) var norisināties akūti vai hroniski. Ja vienlaikus ir skartas vairākas locītavas, runā par poliartrītu. Arī šajā gadījumā iekaisuma sākuma punkts ir locītavas somiņa, kurā rodas locītavas šķid rums, kas eļļo locītavas daļas. Locītava pietūkst, ir karsta, stipri sāp un nevar vairs pa reizi kustēties. Ja iekaisums locītavā pāriet uz kaulu galus sargājošo skrimšļu slāni, tas pakāpenis ki tiek noārdīts. T ad neaiz sargātajos kaulu galos veido jas lieki kaulaudi, un locītava kļūst stīva. Bez locītavas somiņas savai nojuma bieži artrīta izraisītā ji var būt ievazāti no ķerme ņa strutu perēkļiem, tie var būt arī vielmaiņas slimības, piemēram, ģikts, vai reimatiskas slimības.

A rtroze ķas locītavai virsmu vietas Artroze ir hroniska, deģenetiek noslogotas nevienmē rīgi. ratīva progresējoša locītavu slimība, kam raksturīgas pār K a u lu slim īb a s maiņas locītavu virsmās. Ja Protams, ka tās ir sāpes kau artroze progresē, izveidojas los un locītavās, kuru cēlonis deformējošā artroze jeb osir pašu kaulu slimības - da teoartroze. Artroze jeb locī žādi kaulu vēža veidi, kaulu tavas nodilums arī izsauc atmiekšķēšanās (osteomalāspēcīgas sāpes. Vispirms tiek cija), kas rodas D vitamīna skarts skrimšļu slānis, kas trūkuma izraisītā rahīta gadī nepareizas slodzes vai locīta vas pazeminātas izturības re- * jumos, arī kaulu masas sama zināšanās (osteoporoze) un zultātā noberžas. Vēlāk tiek kaulu sacietēšana (osteoskleskarti arī paši kaulaudi. roze). Kaulu audzēju cēloņi Artrozes var rasties arī muir embrionālas dabas traucē gurkaulāja bojājumu rezul jumi (kaulu audzēji nereti sa tātā. Biežākie artrozes cēloņi stopami arī bērniem), trau ir iedzimti skeleta attīstības mas (sevišķi atkārtota trautraucējumi (gūžas locītavas mēšana) un arodfaktori (pie displāzija, greizā un plakanā mēram, jonizējošais staro pēda, apakšstilba kaulu izlie kumi u.c.), kuru dēļ atseviš jums).

Citu orgānu saslimšanas S ā p e s k au lo s un locītavās var rasties arī citu iek šē jo o rg ā n u slimību re zultātā. To, cik k o m p le k s a ir šī sa k arīb a, p a r ā d a p ie m ē rs ar en d o k ard ītu . To izraisa infekciozi izraisī tāji, k a s b o jā sird s ie k š ē jo apvalku un iz sau c ne vien drudzi, te m p e r a tū ru, d r e b u ļu s un s a m a ņ a s tr a u c ē ju m u s , b et arī s ā p e s d a ž ā d o s k a u

M ā jas

ā rsts

los un locītavās. Līdzīgi notiek arī hronisku ak n u iekaisum u un ak n u c iro z es g ad īju m ā, k ad b ez citiem sim p to m ie m p a r ā d ā s arī s p ē c ī g a s s ā p e s locītavās. Tas attie c a s arī uz A vit a m īn a hipervitaminozi un tā d ā m a s in s slim ībām kā a s in s vēzis (leikēmija) vai ag ra n u lo cito ze , k a s ir m e d ik a m e n tu izraisīta tra u c ē ta a s in s ra d e .

S im p t o m i

K a rtf.

G r u pa

Šķietama nāve Kas ir š ķ ie ta m a n ā ve? Par šķietamu nāvi sauc dziļu, komai līdzīgu bezsamaņas stāvokli, kad apstājas elpo šana un šķietami izdzisusi sirds darbība un refleksi. Vispārējā izmeklēšanā vairs nav sajūtamas nekādas dzī vības izpausmes. Ārstam ir vairāki pieturas punkti, kā atšķirt šķietamu nāvi no īstas nāves. Tātad ir drošas un nedrošas nāves pazīmes. Nedrošas pazīmes: ķermenis ir atdzisis un bāls, nav iztaustāms pulss, elpo šana šķiet apstājusies. Šīs pazīmes novēro gan šķie tamas, gan arī patiesas nā ves gadījumā. Ja uz ķerme ņa konstatē līķa plankumus un ķermenis ir jau sastin

SVARĪGI J a a tro d a t cilvēku, ku ram vairs n av k o n s ta tē ja m a s n e k ā d a s dzīvības iz p a u s m e s , tūlīt v a ja d z ē tu s ā k t t ā d u s g l ā b š a n a s p a s ā k u m u s kā elp in ā š a n a no m u te s m utē. Tad n ek a v ējo tie s jāin fo rm ē n ea tliek a m ā m e dicīniskā palīdzība. Š ā d ā g a d īju m ā sv a rīg a ir katra s e k u n d e .

Lai g an nav m a n ā m a s dzīvības pazīmes, šķietarru mirušais elpo, viņa ķermenis vēl tiek apasiņots. Tiesa gan, vāji. Šīs minimālās funkcijas jā c e n ša s atkal normalizēt ar elpināšanu no m utes mutē un līdzīgiem pasākum iem , kā arī tūdaļ izsaukt neatliekamo medi cīnisko palīdzību.

dzis, tās ir īstas nāves pazī mes. Tātad šķietamā jeb klīniskā nāve ir periods no sirdsdarbības un elpošanas izbeigšanās un refleksu zu duma līdz olbaltumvielu sa brukšanas sākumam.

Š ķ ie ta m a s n ā v e s cēloņi Šķietamu nāvi izraisa gal venokārt slimība, saindēša nās vai trauma. Aplūkosim vairākus šķietamas nāves cēloņus.

ājas ā r s t s

Asiņu zaudējum s Ja organisms zaudē daudz asiņu, var iestāties asinsri tes atteikšanās, kad gandrīz vairs nav iespējams konsta tēt efektīvu elpošanu un sirdsdarbību.

T riek a Šķietamai nāvei līdzīgas pa zīmes var rasties elpošanas centra bojājuma dēļ, piemē ram, pēc triekas. E lek tro trau m a Elektriskās strāvas (zibens, tehniskās strāvas) radīta

G rupa

K arte

Sim

pto m i

Šķietama nāve organisma bojājuma dēļ pa rādās nekontrolējamas sirds darbības akcijas. Tās sauc arī par sirds kambaru mirgoša nu. Pulss vairs nav sataus tāms, un dažu sekunžu laikā apstājas elpošana. Abi šie traucējumi kopā bieži vien noved pie šķietamas nāves.

Saindēšanās Šķietama nāve ir tipiska pa rādība saindēšanās gadījumā, piemēram, ja cilvēks saindē jies ar hloroformu, zilskābi, miega līdzekļiem. Slīkšana Ja notiek negadījums ūdenī un cilvēks slīkst, viņa rīkles

Atdzīvināšana bez bojājumiem Šķietam i m irušajiem vairs n av r e d z a m u dzī v īb a s pazīmju, ta č u ķer m e n is tiek minimāli ap a s iņ o ts un cietu šais sekli elpo. Šīs n e d a u d z ā s , k au t arī v ājās fun kcijas ir p ie tiek am as, lai minimāli a p g ā d ā t u n er vu š ū n a s . J a šķietami m irušais atkal a ts ā k dzi ļi elpot, d a u d z o s g ad īju m o s n ep aliek n e k ā d a s s e k a s , k a s tu rp m ā k v arētu radīt v e s e līb a s tra u c ē ju m u s.

telpā iekļūst ūdens. Sākas kakla muskulatūras krampji, nedaudz vēlāk pārstāj dar boties sirds, jo tā vairs ne saņem pietiekami daudz skābekļa.

Epileptiski kram pji Šķietamu nāvi var izraisīt arī epileptiski un citi krampji. N arkotikas Pārdozējot alkoholu vai nar kotikas, piemēram, hašišu un heroīnu, tiek paralizēts elpošanas centrs galvas sma dzenēs. Sirds apgāde ar skā bekli var samazināties tā, ka pārstāj darboties asins rite un iestājas šķietama nāve. Atdzišana Gandrīz pilnīgu dzīvības pazīmju izbeigšanos kon statē, ja ķermenis stipri atdziest. Organisms, ilgsto ši atrodoties aukstumā un salstot, kādu laiku vēl spēj izdzīvot tikai ar daļu no citkārt nepieciešamās viel maiņas, taču pēc tam iestā jas šķietama nāve. Jau n d zim u šie Šķietamu nāvi novēro arī jaundzimušajiem, ja zīdainis sāk elpot pārāk lēni. Tādos gadījumos mazuļa asinis netiek pietiekami apgādātas ar skābekli. Šo stāvokli, kad

> M

ājas ā r s t s

zīdainim draud nosmakšana, sauc par asfiksiju. Sekas var būt dzīvību apdraudošs asinsrites šoks.

P a tie šā m miris vai tikai šķietam i? Dažkārt, piemēram, ja cil vēkam jāizņem donora or gāns, rodas problēma, vai donors patiešām ir miris vai arī viņš vēl ir dzīvs un iestā jusies šķietama nāve. Svarīgs norādījums par klī nisko nāvi ir galvas smadze ņu strāvu un galvas sma dzeņu asinsapgādes izmek lējumi. Ja to abu vairs nav, šķietama nāve ir izslēgta. Tad orgānu ziedošana jāiz dara, pirms atmiruši pārējie orgāni.

Aizsardzība pret apbedīšanu A grāk d ažreiz šķietam i m iru šo s v a jad z ēja a p bedīt vai p at viņi tika a p bedīti. M ū s d ie n ā s ta s ir pilnīgi izslēgts, jo ir n o teikta obligāta, ā r s ta veikta līķa a p s k a te , p ē c k u ras tiek izrakstīta mir š a n a s apliecība. Tikai p ē c ta m ie s p ē ja m s veikt a p b e d īš a n u .

S im p t o m i

K a r tf .

G rupa

U nna nesaturēšana Kas ir urīna nesatu rēšan a? Ar urīna nesamrēšanu jeb pastiprinātu tieksmi urinēt apzīmē steidzamu vajadzību nolaist urīnu. Normāla urīn pūšļa ietilpība ir no 150 līdz 500 mililitriem. Ja urīnpūslis netiek iztukšots, tas spēj iz stiepties un ietilpināt vēl ap mēram vienu litru urīna. Normāli urīna nolaišana no tiek, kad urīnpūslis ir piepil dīts apmēram par divām trešdaļām. Urīnpūšļa iztukšošanu reflektoriski regulē dažādi ner vi. Veseli cilvēki spēj preto ties urīnpūšļa iztukšošanās reakcijai, jo apakšējo urīn pūšļa slēdzējmuskuli var ap zināti iespaidot. Bērniem šī apzinātā regulācija pareizi darbojas tikai, sākot ar cetur-

SVARĪGI D a u d z a s siev ietes ar urī n a n e s a tu r ē š a n u sirgst g rū tn ie cīb a s laikā. Tas g a n ir apgrūtinoši, b et n e patoloģiski. Visbiežāk urīna n e s a t u r ē š a n a drīz atkal p a z ū d . Taču, ja p a r ā d ā s citi sim ptom i, p ie m ē ra m , d e d z in o š a s a jū ta urinācijas laikā, n o teikti j ā d o d a s pie ārsta.

Sievietes no urīna n es a tu rē š a n a s cieš biežāk nekā vīrieši. Urīna nesaturēšanai var būt ne tikai organiski cēloņi, to var izraisīt arī nervu sistēm as d arb īb as traucējumi.

to dzīves gadu. Urīna nesaturēšana jeb urīna noplūšana bez tieksmes uri nēt var būt dažādu uroloģis ku, ginekoloģisku, kā arī CN S slimību gadījumā. Urīna pilnīga nesaturēšana, kad urīns neuzkrājas urīn pūslī, bet pastāvīgi tek ārā, rodas cilvēkiem, kas slimo ar organiskām CN S slimībām, un norāda uz urīnpūšļa funkcijas traucējumu.Urīna nesaturēšanu uzskata par pa toloģiju, ja urīnpūšļa iztuk šošanās ir nepilnīga vai ne notiek vispār un ja vēlēšanās urinēt rodas, pirms urīnpūs

ājas ā r s t s

lis ir pietiekami piepildījies. Šajos gadījumos tieksme uri nēt saglabājas arī pēc urīn pūšļa iztukšošanās vai arī rodas no jauna jau īsu brīdi pēc urinēšanas. Urīna n e s a t u r ē š a n a s cēloņi Patoloģiska urīna nesaturē šana rodas urīnpūšļa un urīnizvadkanāla slimību ga dījumos, ja urīnizvadkanāls i: sašaurināts, ja uz urīnpūsli vai urīnizvadkanālu notiek spiediens no ārpuses, kā arī

G rupa

K arte

Sim

ptom i

U rīna nesaturēšana hormonālu traucējumu un neiroloģisku slimību gadīju mos.

U rīnpūšļa u n urīnizvadkanāla slimības M eitenēm un sievietēm urīnceļu infekcijas ir biežā kās urīnizvadceļu slimības. Tās izraisa pastiprinātu tiek smi urinēt, biežu urināciju, arī naktī, un dedzinošu sajū tu vai sāpes urinēšanas laikā. Visbiežāk slimību izraisītāji ir zarnu trakta baktērijas, ta ču tās var pārnest arī dzi mumsakaru laikā.

U rīna izvadcelu sašaurinājum i Urīnpūšļa akmeņi un izejoši nierakmeņi var aizsprostot, dažkārt pat pilnīgi slēgt urīnizvadkanālu. Pieši tāpat tel piski ietilpīgi procesi urīnpūslī un urīnizvadkanālā (iz augumi, audzēji) izraisa pa toloģisku pastiprinātu tiek smi urinēt. Retos gadījumos urīnizvadkanāla sašaurināju mi mēdz būt iedzimti vai arī radušies nelaimes gadījuma rezultātā. Spiediens u z urinceļiem T e jārunā par vecāku vīriešu kaiti, kas saistīta ar prostatas palielināšanos. Prostata ap tver urīnizvadkanālu. Palie lināta tā rada šķēršļus urīna izvadīšanai.

Citi cēloni j Arī psihiski faktori, p ie m ē ra m , p a s tā v īg s stre s s, izraisa pastiprinātu tiek smi urinēt, kā arī urīna n e s a tu r ē š a n u . Par to it bieži s ū d z a s sievietes. Tom ēr d až k ārt n av n e k ā d u re d z a m u c ē lo ņ u urīna n e s a tu r ē š a n a i.

Arī audzēji un operāciju rētu * saaugumi mazajā iegurnī spiež uz urīnpūsli un līdz ar to ir pastiprināta tieksme urinēt. Bieži šo pašu simptomu no vēro arī dzemdes noslīdēšanas gadījumā. Nereti pastip rinātu tieksmi urinēt izsauc svešķermenis makstī, piemē ram, tampons. Arī penis iedarbojas kā svešķermenis, tādēļ dažas sievietes izjūt pa stiprinātu urinācijas tieksmi tieši dzimumsakaru laikā.

H o rm o n āli traucējum i Estrogēnu trūkums, kas bieži ir novērojams pārejas vecu mā, pēc tam ir cēlonis urīn pūšļa kairinājumam, kas iz paužas kā tieksme urinēt, tieksme urinēt ar patvaļīgu urīna izdalīšanos un pat pil nīga urīna nesaturēšana. N eiroloģiskas slimības Dažu neiroloģisku slimību gadījumā iespējams, ka tiek

> M

ājas ā r s t s

ietekmēta apzināti nekontro lējamā muskuļu pārslēgšanās, kas regulē urīnpūšļa iztukšo šanos. Pie šādām slimībām pieder izkaisītā skleroze. Arī muguras smadzeņu bojā jumi, kas iegūti, piemēram, savainojot mugurkaulu, var radīt pastiprinātu tieksmi urinēt, urīnpūšļa iztukšoša nās traucējumus un urīna nesaturēšanu.

Kad jādodas pie ārsta? J a pēkšņ i r o d a s pastipri n ā ta tie k sm e bieži urinēt, k as p ē c divām vai trim d ie n ā m pāriet, s a tr a u k u m a m n av p a m a ta . Taču, ja pievienojas vēl citi sim ptom i vai ja pastipri n ā tā tie k s m e urinēt s a g la b ā ja s ilgāku laiku, v ajad z ētu d o tie s pie ārsta. Bieži vien pietiek ar urīna analīzi, ko var veikt arī ģ im e n e s ārsts, lai n o sk aid ro tu slim ības cēloni un sā k tu ā r s tē š a n u . Citos g a d īju m o s ģ im e n e s ā r s ts p ac ie n tu n o sūtīs pie u ro lo g a - urīn ceļu slimību sp eciālista. Ā rkārtas g a d īju m s ir tad, ja, n e r a u g o tie s uz inten sīvu urinācijas tieksmi, iztukšot urīnpūsli n av ie s p ē ja m s .

S im p t o m i

Kartf .

G rupa

Vedera uzpušanas Meteorismus Kas ir v ē d e ra uzpūšanās? Vēdera uzpūšanās, ko medi cīniskajā terminoloģijā sauc par meteorismu, ir palieli nāts gāzu daudzums kuņģa un zarnu traktā vai arī tikai zarnās. Principā gāzu veido šanās pieder pie pavisam normālām cilvēka organisma gremošanas procesa nori sēm. Katrā gremošanas pro cesā tās atkal rodas no jauna, bet veselam cilvēkam reti kad gāzes traucē, jo lielāko to da|u organisms uzsūc caur zarnu sienu. Tās gāzes, kas netiek izvadī tas caur tūpli, dabiskā veidā pazūd zarnu iekšienē, turklāt tā, ka cilvēks šīs gāzes nemaz nejūt. Taču daudzu un dažādu sli mību gadījumos gāzes vei-

SVARĪGI G āz u u z k r ā š a n ā s it kā n e b ū tu p a m a ts n o p ie t niem uztrau k u m iem , to m ē r šim p r o c e s a m jā p iev ērš u z m a n īb a un jā k o n su ltē ja s ar ārstu, jo ta s var norādīt uz s m a g u sa slim ša n u . J a m eteo rism s kļūst hronisks, k a u n ē tie s d o ties pie ā r s ta ir pilnīgi nevietā.

Pastiprināta gāzu v eid o šan ā s var būt g re m o ša n a s trakta traucēju mu sekas. Hronisks m eteorism s jāuztver nopietni!

dojas pastiprināti un apgrū tina cilvēku. Normāli gremošanas traktā ir ap 900 cm3 gāzes, kas var būt radusies trejādi: tikusi norīta, difundējusi no asinīm (slāpeklis, ogļskābā gāze, skābeklis) un radusies rūgša nas un pūšanas procesos zarnās (sērūdeņradis, amon jaks). Meteorisma gadījumā vēders ir uzpūsts, gremoša nas traktā gāzu ir vairāk.

ājas ākst s

Kadi ir m ete o ris m a cēloņi? Visi gremošanas funkciju traucējumi var izraisīt pa stiprinātu gāzu veidošanos gan kuņģa, gan zarnu, aknu, žultspūšļa, pat aizkuņģa dziedzera slimības. Arī pārmērīga, nervoza gaist rīšana, ko medicīniski sauc par aerofāgiju, bieži vien ir

G rupa

K artf .

Sim

ptom i

Vedera uzpušanas Meteorismus vēdera uzpūšanās cēlonis. Šajā gadījumā gaisa rīšana notiek neapzināti, tātad pat, ja tiek konstatēta, ar gribu tā nav iespaidojama. Ja piemīt sirds mazspēja, gā zu uzkrāšanās var būt īpašs brīdinājuma signāls. Proti, iespējams, ka gāzes ir orga nismā radušos asins sastrē gumu sekas. Pie meteorisma cēloņiem vēl jāmin ari nepietiekama gāzu uzsūkšanās un izvadīšana pa zarnām, pastiprināti pūšanas un rūgšanas procesi zarnu baktēriju ietekmē.

Palīdzība gāzu gadījumā J a , n e ra u g o tie s uz to, ka ievēroti visi v e s elīg a uz tu ra noteikumi, g ā z e s s a g ā d ā c ie š a n a s , sā p ju m a z in ā ša n a i var viegli ar ap ļv eid a k u stīb ām m a s ē t v ēd e ru . Bieži vien labi palīdz p u d e le ar sil tu (bet n e karstu) ūdeni, ko p ē c ē š a n a s uzliek uz v ēd e ra. Ļoti neatlaidīgu un s ā p e s izraisošu g ā z u g a d ī ju m o s v ajad z ētu lūgt ā rs ta m izrakstīt attiecī g u s m e d ik a m e n tu s . Tas to m ē r n en o z īm ē , ka nav j ā m a in a ierastā ē d ie n k a rte un d zīv es veids.

Kad b u tu jaiet pie arsta? Vairumā gadījumu, kad rodas gāzes, to rašanās cēlo nis ir zināms. Piemēram, pēc bagātīgas maltītes un mazkustības gadījumā gāzes nav reta parādība. Taču, ja kā dam ari veselīga dzīvesveida apstākļos atkārtoti ir moko šas problēmas ar gāzu pa stiprinātu uzkrāšanos, vaja dzētu apmeklēt ārstu.

dīsiem un gurķu salātiem. Jāatsakās no alus un vīnogu sulas. Rūpējieties, lai vēdera izeja būtu regulāra, bet ne kādā gadījumā nevajag to veicināt ar caurejas līdzek ļiem. Labāk lietot konsek ventu uzturu, kas sastāv no skābpiena produktiem, jo gurta, augļiem (izņemot plū mes), rīsiem un liesas gaļas. Atvieglojumu sniedz arī * ķimeņu, fenheļa vai anīsa Ko darīs ārsts? tējas dzeršana. Vispirms ārsts iztaujās par Bez tam jums regulāri jā jūsu ēšanas paradumiem. Ja sporto un jārūpējas, lai būtu pietiekami daudz kustību. nekas neliecinās, ka gāzu iemesls ir pārtikas produkti, Pat neliela pastaiga pēc ēša ko lietojat uzturā, ārsts jūs nas var darīt brīnumus. pamatīgi izmeklēs. Šeit minami tādi izmeklēju mi kā endoskopiska kuņģa Gāzu uzkrāšanās caurskate, zarnu caurskate izraisa sūdzības un, protams, žultspūšļa un ī p a š a slim ības a in a ir aizkuņģa dziedzera izmeklē R ē m h e ld a sim p to m u šana. Bet bieži diagnozi ies k o m p lek ss. Š a jā g a d ī pējams noteikt, pamatojoties ju m ā p ā rm ē rīg a g ā z u uz laboratorijas testiem. u z k r ā š a n ā s k uņģī un

K o var d arīt pats? Labākais veids, kā mazināt pārlieku gāzu veidošanos, ir veselīga pārtika. Ja ciešat no meteorisma, jums no ēdien kartes jāsvītro vismaz tie ēdieni, kas izraisa pastiprinā tu gāzu veidošanos. Šeit vis pirms jāmin sīpoli, pākšaugi un visa veida kāposti, izņe m ot skābus kāpostus. Jums jāizvairās arī no kūkām, re

M ā jas

ā ps i s

z a r n ā s p a a u g s ti n a d ia fragm u. Veidojas attiecī g a sird s nob īd e, k as iz s a u c sird skaites, aiz d u su, nem ieru, s p ie d ie n a un p iln u m a sajūtu, d a ž kārt arī s ā p e s kuņģī. J a v ē d e r a le jas d aļā ir s ā p e s un tā s m a z in a g ā z u iz p lū ša n a un defekācija, š o s im p to m u p a m a tā var b ū t kairinātas z a r n a s vai divertikuloze.

S ir d s u n a s in s v a d u s is t ē m a • A s in is • E l p o š a n a s o r g ā n i Elpceļi. Krūškurvis. Asinsvadi

G rupa 3

S ir d s u n a s in s v a d u s is t ē m a • A s in is • E l p o š a n a s o r g ā n i Elpceļi. K rūškurvis. Asinsvadi Sirds un asinsrite

Sirds mazspēja I Sirds mazspēja II Sirds muskuļa slimības I Sirds muskuļa slimības II Sirds ritma traucējumi I Sirds ritma traucējumi II Sirds vārstuļu bojājumi I Sirds vārstuļu bojājumi II Stenokardija

24 25 26 27 28 29 30 31 32

Akūts locītavu reimatisms un

Elpošanas orgāni Azbestoze

sirds bojājumi Asinsspiediens, paaugstināts I Asinsspiediens, paaugstināts II Asinsspiediens, pazemināts Ateroskleroze I: cēloņi Ateroskleroze II: aneirisma Ateroskleroze III: interm itē jošā klibošana Ateroskleroze IV: orgānu

1 2 3

T romboze

O rnitoze

55 V/

bojājumi

8 v/

V eģetatīvā distonija Vēnu iekaisums

34 35 i

Elefantiāze Embolija I Embolija II Endokardīts

9 10 11 12

Plaušu abscess Plaušu embolija Plaušu emfizēma Plaušu fibroze Plaušu karsonis I Plaušu karsonis II Plaušu šoks Plaušu tuberkuloze Plaušu tūska Pleiras iekaisums Pneimokonioze Pneimotorakss

56 57 58 59 60 61 62 63 64 65 V 66 67

Sarkoidoze Slapjais pleirits

68 69

T alkoze

Asinis

K ardiogēns šoks Kesona slimība

Alerģijas I 13 ’J Alerģijas II Asiņošanas tendence I 14 Asiņošanas tendence IT Asiņošanas tendence III 15

Limfostāze

Paplašinātas vēnas Periartcrits, nodozais Perikardīts

17 18 19

R eino sindroms

Sepse Sirds infarkts I: cēloņi, gaita Sirds infarkts II: ārstēšana, profilakse, rehabilitācija

H em oroīdi

36 37 38 39 40

H iperēm ija

Imūndeficīta sindroms

M azasinība I Mazasinība II Mazasinība III Mazasinība IV

43 44 45 46

21 22

R ēzus nesavienojamība

Starojum a izraisītie bojājumi

Balsenes iekaisumi - laringīti 50 51 v Bronhektāzes 52 Bronhiālā astma 53 Bronhīts, akūts 54 v Bronhīts, hronisks

S īR D S U N A SIN SV A D U SISTĒM A * A S IN IS • E L P O Š A N A S O R G Ā N I

Sirds un asinsrite

K arte

G rupa

■811 3

Asinsspiediens, paaugstinats II Hypertonie Ko darīt, ja ir p a a u g s tin ā ts a s in s s p ie d i e n s ? Cilvēkiem, kam ir paaugsti nāts asinsspiediens, noteikti ir svarīgi, lai asinsspiediens regulāri tiktu kontrolēts. T am nebūt nav obligāti jā notiek pie ārsta; mūsdienās šim nolūkam ir labi instru menti, ko var ērti lietot mā jas apstākļos. Bieži vien paša izmērītais spiediens izrādās zemāks par to, kāds tas bija, m ērot ārsta kabinetā. Tas var būt tāpēc, ka dienas gaitā asinsspiediena svārstības ir dabiska parādība, taču lielā koties tam iemesls ir uzgai dāmās telpas hipertonija. Ir pierādīts, ka daudziem cil vēkiem asinsspiediens pa-

Vīrieši sirgst biežāk Vācijā tika izdarīts e k s p e rim e n ts , ku rā s e c in ā ja, ka v e c u m a g r u p ā no 30 līdz 69 g a d ie m 67% cilvēku a s in s s p ie d ie n s ir norm āls. 19% ta s bija n o r m a s r o b e ž ā s , b et 14% cilvēku, k a s p ie d a lījās pētījum ā, a s in s s p ie d ie n s bija p a a u g s tin ā ts . T āpat tika k o n sta tē ts, ka vīrieši ar š o kaiti sirgst biežāk n e k ā sievietes.

Je b k u rā Latvijas aptiekā, iegādājoties asin ssp ied ien a m ērām o aparātu lietošanai m ājas apstākļos, tiek snieg tas konsultācijas, kā ar to apieties.

augstinās, tiklīdz viņi dodas pie ārsta. Bailes, stress, ilga gaidīšana un citi uztraukumi ietekmē asinsspiedienu. T om ēr arī tad, ja paša mērī jumi ir zemāki, nekādā ziņā paši uz savu roku neatceliet ārsta nozīmētos asinsspie dienu pazeminošos medika mentus. T o drīkst darīt ti kai, saskaņojot ar ārstu un viņa kontrolē. Pretējā gadī jumā sekas var būt katastro fālas.

K o var d arīt pats? Asinspiedienu, it īpaši, ja tas ir mazliet vai vidēji paaugsti nāts, var ļoti viegli iespaidot, mainot savus ierastos para

ājas ā r s t s

dumus. T om ēr daudziem sirgstošajiem šādi pasākumi, kad netiek lietoti medika menti, šķiet apgrūtinoši. Tādēļ ir svarīgi, lai ģimene atbalstītu cilvēku, kam ir augsts asinsspiediens.

P areizs u ztu rs Konsultācijas par uzturu, kādas piedāvā, piemēram, diētas ārsti, kā arī Svara vē rotāji, palīdz visiem sirgsto šajiem. Arī tiem, kam ir jāsa mazina svars, lai sekmētu paaugstināta asinsspiediena ārstēšanu, domubiedru gru pā to izdarīt būs vieglāk. Autogēno treniņu pareizi var iemācīties speciālista

G r u p a ļ K a r te

,\\\\\\\

S i r d s u n a s i n s v a d u s is tē m a » A s in is • E l p o š a n a s o r g ā n i

Sirds un asinsrite

Asinsspiediens, paaugstinats II Hypertonie darbu un privāto dzīvi, jo stress un nervu slodze var paaugstināt asinsspiedienu. Tiks izmērīts pacienta au gums un svars, izklausīta vai izpalpēta sirds, pulss un nie res, kā arī apskatīts acs do bums. Laboratorijā veiks arī asins un urīna analīzes.

vadībā. Savukārt izveidot fizisko nodarbību komplek su palīdzēs fizikālās terapijas ārsts. Cilvēki, kas nevēlas piedalīties kopīgās nodarbī bās, vingrojumus pēc ie priekš sagatavotas program mas var izdarīt vieni paši - tā viņi jutīsies nepiespiesti.

Kad jāiet pie ārsta? Daudzi ārsti saviem pacien tiem asinsspiedienu kontrolē arī bez vajadzīgā pamatoju ma. Tiem , kam ilgāku laiku ir galvassāpes, reiboņi, asiņo deguns vai ir redzes traucē jumi, asinsspiediens ir jā kontrolē mērķtiecīgi un ilg stoši. Paaugstināta asinsspie diena gadījumā apjukums, krampji, vemšana un sāpes sirds apvidū var signalizēt

Asinsspiediens un zāles Daudzi m ed ik am en ti a s in s s p ie d ie n u p a a u g stina. It sevišķi, ja k ādu n o tiem lieto ilgstoši. A sin ssp ied ie n u p a a u g stin a arī v isa s p ret a p a u g ļ o š a n ā s ta b letes. Sievietēm, k a s šīs ta b le te s lieto un turklāt s m ē ķē vai arī viņām ir liekais svars, ir liels risks s a slimt ar infarktu, tro m b o zi, sirds slimībām.

Slim ības gaita Paaugstināta asinsspiediena gadījumā slimības gaita nav tipiska. Bieži tas ir citu slimību rezultāts. Sistoliskā (zils) un diastoliskā (sarkans) asin ssp ied ien a nor mālais lielums vīriešiem (—) un sievietēm (— ) dzīves gaitā.

par situācijām, kas kļūst dzī vībai draudīgas. Nekavējo ties dodieties pie ārsta!

Ko darīs ārsts? Ja ārsts konstatēs, ka asins spiediens ir paaugstināts, vispirms viņš jautās par ci tām saslimšanām (sirds un nieru funkciju traucēju miem, diabētu). Ārsts iztau jās par medikamentiem, kas lietoti, kā arī par uzturu un vielmaiņas traucējumiem (holesterīns), noskaidros, vai smēķējat, vai iepriekš ir jau ārstēts paaugstināts asins spiediens. Viņš gribēs arī kaut ko uzzināt par pacienta

ājas ā r s t s

Vai paaugstināts asins spiediens ir bīstams? Ja asinsspiediens gadiem vai gadu desmitiem ir paaugsti nāts, palielinās smadzeņu bojājumu, sirds un asinsrites slimību, nieru slimību un acu bojājumu draudi. Mūža ilgums samazinās, ja saslim šanai pievienojas vēl citi ris ka faktori, piemēram, paaug stināts holesterīna līmenis, ja saslimušais smēķē un viņam ir liekā ķermeņa masa. Kā izvairīties no paaug stināta asinsspiediena? Veselīgs dzīvesveids, norm ā la ķermeņa masa, pietiekami daudz kustību, veselīgs uz turs un maz alkohola un ni kotīna parasti notur asins spiedienu drošās robežās.

r em o ša n a s o r g ā n u s ist ē m a

Mute, zobi

Ka r t e

G rupa

Mutes dobuma iekaisums - stomatits Stomatitis Kas ir m u te s d o b u m a ie k a is u m s ?

Mutes gļotāda

Mēle (iekaisums var pāriet arī uz to)

M utes dobumā dzīvo dau dzas, vairumā gadījumu de rīgas baktērijas. M utes gļot ādas šūnas gan nedzīvo ilgi, tās ātri tiek atkal atjaunotas. Ja šūnu atjaunošanās process ir traucēts un kavēta mutes dobuma pašattīrīšanās ar sie kalām, var rasties iekaisums.

Zem m ēles un zemžokļa siekalu dziedzeru izvads Zem m ēles siekalu dzie dzeris (gād ā par pietieka mu siekalu daudzum u; ta s ir svarīgi, lai uzturētu m utes gļotādu veselu) Sm aganas

Kādi ir m u te s d o b u m a iekaisum a cēloņi? Vienkāršāko mutes dobuma iekaisumu (Stomatitis simplex) izraisa fizikāli vai ķī miski bojājumi. Bieži vien tas ir bakteriālas infekcijas, piemēram, tuberkulozes, sifilisa vai gonokoku infekci jas (gonorejas) simptoms. Vīrusslimības izraisa pūtīšu

SIMPTOMI □ Sāpes □ A p sā rtu m s □ D e d z in ā š a n a □ Pūtītes □ Č ū las □ Aplikumi J A pgrūtināta b a rīb a s uznem šana

Daudzi m utes iekaisumi ro d as tikai tāpēc, ka mute un zobi tiek slik ti kopti.

stomatītu. Arī AIDS gadīju mā nereti saslimst ar stoma tītu, kā arī sēnīšu infekcijām. M utes dobuma iekaisumi var būt ari alerģiska reakcija, kā arī rasties, ja ir vitamīnu deficīts. Pirmcēloņi var būt arī pu bertātes, grūtniecības vai kli maktērija radītās pārmaiņas organismā, kā arī kuņģa un zarnu slimības, akūtas infek cijas slimības, cukura dia bēts, asins slimības, vitamīnu trūkums, saaukstēšanās, ādas slimības. T ie samazina mu tes dobuma gļotādas spēju pretoties nelabvēlīgajai ie darbībai, ko izraisa neārstēti zobi, asas zobu malas, zob akmens, mikroorganismi, sliktas protēzes, pastāvīgs

ājas ā r s t s

mutes gļotādas kairinājums ar karstiem un piparotiem ēdieniem, tabakas dūmi.

Kā ā r s te m u te s d o b u m a iek a isu m u ? Simptomātiskajā ārstēšanā lieto antibiotikas un pretsēnīšu preparātus.

Ko var d arīt pats? Vienkāršu mutes dobuma iekaisumu gadījumos palīdz mutes skalošana ar salviju vai kumelīšu tēju.

Kad jādodas pie ārsta? Ja sūdzības saglabājas vismaz trīs dienas, būtu jādodas pie ārsta.

' ■ ■■ : ■ ■ ;' ■ G re m o š a n a s o r g ā n u sistē m a

\\\\\\\\\\\\

Mute, zobi mmSm

U tt^Ē Ē Ē Ē RHRMH

Hm H H S

Mutes dobuma iekaisums - stomatits Stomatitis Ko d an s ārsts? Pamatojoties uz tipiskām iekaisuma izraisītām pār maiņām un vispārēju izmek lēšanu, ārsts noteiks slimību, kas izraisījusi stomatītu. Jāārstē ir pamatslinūba. M utes d o b u m a iekaisumi d a ž ā d u slimību ga d īju m o s

Alerģisks mutes dobuma ie kaisums bieži rodas kā viena no alerģijas izpausmēm pret medikamentiem. Dažas antibiotikas izsauc šā das alerģiskas reakcijas: m u tes gļotādas un mēles asiņo šana, dedzināšana mutē un čūlas. Mēdz rasties ari kontaktalerģijas pret zobu protēzēm vai protēžu tīrīšanas un to fiksē šanas līdzekļiem. Maziem bērniem pirmā her-

SVARĪGI V ienkāršo stom atītu var izraisīt d a u d z a s vielas: varš, s u d r a b s , kalcijs, cinks, d z īv s u d ra b s u.c.. S peciālists parasti tieši p ē c ie k aisu m a v eid a n o s a k a tā izraisītājvielu. J e b k u r a ie k aisu m a g a d īju m ā svarīgi laikus a p m e k lē t z o b ā rstu .

S k alo šan a ar kumelītēm vai atšķaidītu ūdeņraža peroksīda • šķīdumu ir pirmie ārstniecības līdzekļi m ājas apstākļos.

pesvīrusa infekcija izsauc aftozo stomatītu (Stomatitis aphthosa). Tas izpaužas ar sāpīgiem baltiem pūslīšiem mutes dobumā, kuriem ir sārta maliņa.

Sēnīšu infekcijas Sēnīšu infekcijas mutē lielā koties rodas smagi slimiem cilvēkiem. Vienmēr mutes dobumā esošās piena sēnītes izaug līdz dzeltenbaltam drupanam aplikumam. Var skart arī mēli un barības vadu. Sifilisa otrajā stadijā mutes gļotādā veidojas sulojošas pūtītes. Ar šo pūtīšu starp niecību sifilisa izraisītājus var pārnest īpaši viegli. Nom a jeb gangrenozais stomatīts ir mutes dobuma gļotādas iekaisuma smagākā forma. Audi kļūst melni un iet bojā.

Čūlojošo stomatītu izsauc tie paši izraisītāji, kas gangrenozo, tomēr tas nav tik bīstams. Vitamīnu deficīta slimības, kas izraisa mutes dobuma iekaisumus, ir: pelagra (avitaminoze, kad pie trūkst vairāki vitamīni, gal venokārt B vitamīnu kom plekss), skorbuts jeb cinga (C vitamīna trūkums) un folskābes deficīts.

Vai m u tes dobu m a iekai sum s ir bīstams? Bīstamība vienmēr ir atkarī ga no pamatslimības, kas izraisījusi iekaisumu. K ā izvairīties no m u tes dobum a iekaisum iem ? Alerģiska cēloņa gadījumā jānoskaidro izraisītājviela un jācenšas no tās izvairīties. Jāievēro mutes higiēna.

Mutes kopšana palīdz izsargāties No d a u d z ie m iekaisu m iem varētu izsargāties, ja m u te un zobi tiktu lab āk un rū p īg āk kopti. Tas veicina m u te s d o b u m a p a š a ttīrīša n o s ar s ie kalām. Tālab pievērsiet u z m a nību, lai jū su bērni re gulāri un pam atīgi tīrītu zobus.

UUUHU\lUHUUUU\UHUUtt\HUH\lUUUU\ M ājas ā r s t s

■i'.V ■

__I—........... IIP ® 1

luUUUUUmmm^

M ĪM I

mĒm

S ir d s

u n a s in s v a d u s is t ē m a » A s in is

• E lpo ša n a s

Sirds un asinsrite

orgāni

K arte

G r u pa

Asinsspiediens, pazeminats Hypotensio

|BmīnSiw53P^'

Kas ir p a z e m in ā ts a s in s s p ie d i e n s ? Pazemināts asinsspiediens nozīmē, ka augšējā jeb sistoliskā (‘sistole’ - saraušanās) asinsspiediena vērtība ir ze māka par 100-110 mm Hg (dzīvsudraba stabiņa). Aug šējais asinsspiediens norāda, ar kādu spiedienu saraujas sirds kreisais kambaris, sūk nējot aortā asinis. Pazemināts asinsspiediens nav slimība, un tikai nedau dzi cilvēki cieš no patiešām smagiem tā simptomiem. Vairākums, iespējams, jūtas noguruši vai viņiem dažkārt reibst galva. Dažiem, ilgi stāvot, kļūst it kā melns acu priekšā vai pat ir sajūta, ka atrodas tuvu ģībonim. T ā das sajūtas ir arī īpaša sa sprindzinājuma reizēs. Spe ciāla pazemināta asinsspie diena forma ir ortostatiskā hipotensija - asinsspiediens

SIMPTOMI □ N o g u ru m s

Tiem, kuriem ir pazem ināts asinsspiediens, rītos no gultas vajadzē tu piecelties lēnām.

pazeminās, ja cilvēks pēkšņi iztaisnojas vai pārāk strauji pieceļas, kas arī izraisa mi nētos simptomus.

Kādi ir p a z em in āta a s in s s p ie d i e n a cēloņi?

□ R eibonis □ Kļūst m e ln s ac u p riekšā □ Cilvēkam ir n o sliec e uz ģīboni

Asinsspiediens ir atkarīgs no asiņu daudzuma, ko sirds ar katru sirds darbības reizi sūknē uz priekšu, kā arī no pretestības, kādu asinis sa

ājas ā r s t s

stop artērijās. Jo mazāk asi ņu sirds sūknē uz asinsva diem, jo mazāks ir spiedie na deficīts. Ir pavisam nor māli, ka dažiem cilvēkiem sirds katrā darbības ciklā iz sūknē nedaudz mazāk asiņu. Lai to kompensētu, šiem cil vēkiem ir augstāka sirds frekvence (vairāk sirds puk stu minūtē). Galu galā šādā veidā ķermenī nonāk tāds pats daudzums asiņu kā cil vēkiem, kam ir normāls

G ru pa

K arte

S ir d s

u n a s in s v a d u s is t ē m a » A s in is

• E lpo ša n a s

orgāni

Sirds un asinsrite

Asinsspiediens, pazeminats Hypotensio Ko d a n s ārsts?

asinsspiediens. Ortostatiskā hipotensija rodas tāpēc, ka, cilvēkam pēkšņi pieceļoties, daudz asiņu strauji atplūst uz leju kājās. Asiņu dau dzums galvā kļūst mazāks, kas izraisa reiboņa sajūtu. Arī dažādu slimību gadīju mos var ievērojami pazemi nāties asinsspiediens, pie mēram, ja tiek zaudēts liels daudzums asiņu, slimniekam ilgāku laiku ir bijis jāpavada gultā vai ja cilvēks slimo ar sirds nepietiekamību vai no teiktiem hormonāliem trau cējumiem. Ja ir ļoti paplaši nātas kāju vēnas, kājās var sakrāties daudz asiņu, līdz ar to pazeminās asinsspiediens.

Kā ā rs tē p a z em inātu a s in s s p ie d ie n u ? 3D Ja pazemināts asinsspiediens nerada nepatīkamus un trau cējošus simptomus, tas ne prasa arī nekādu ārstēšanu. Medikamentus, kas paaug stina asinsspiedienu, lieto ļo ti reti. Pret nogurum u un galvas reibšanu pirmām kār tām palīdz kustības un laba vispārējā kondīcija. Ļoti ie teicamas ir arī kontrastdušas. Taču, ja pazemināts asins spiediens ir kādas slimības rosināts, protams, ka jāārstē gan slimība, gan arī jādara

Ārsts izklausīs sirdi un plau šas un izmērīs asinsspiedie nu. Dažkārt viņš izmeklēs arī kāju vēnas, lai noskaid rotu, vai tās nav paplašinā tas.

S lim ības gaita

Tiem, kuriem ir pazem ināts asinsspiediens, vajadzētu pie tiekami d au d z kustēties un seko t līdzi, lai vienmēr būtu laba pašsajūta.

viss, lai asinsspiedienu pa augstinātu.

Ko var d arīt pats? Vislabākais ir daudz un re gulāri kustēties, nodarboties ar sportu un rūpēties par la bu pašsajūtu. T om ēr izvai rieties no ilgstošas stāvēša nas un straujas piecelšanās. Kad jāiet pie ārsta? Ejiet pie ārsta, ja sajūtat ne dabisku nogurumu, jums bieži reibst galva vai esat tu vu ģībonim, kā arī, ja jums bieži kļūst melns gar acīm.

im ititm iiim u iiiiiitiu itm iiiiiiiiiiiiiiiim itu iu m tm itiiiii

Pazemināts asinsspiediens nav slimība, bet gan stāvok lis, kas dažkārt var radīt ne patīkamus simptomus. Cil vēkiem, kam ir pazemināts asinsspiediens, bieži vien tāds tas saglabājas visu m ū žu.

Vai pazem ināts asins spiediens ir bīstams? Nē, tas pat var sekmēt asins vadu saudzēšanu - tic netiek pārāk noslogoti. Pazemināts asinsspiediens ir bīstams ti kai tad, ja cilvēks zaudē sa maņu un krītot savainojas.

Kā izvairīties no pazemināta asinsspiediena? Izvairīties n av ie s p ē ja m s, jo parasti ta s ir p ā r m a n to ts iedzim tības ceļā. Ta ču jū s varat izvairīties no situācijām , k u rā s var r a s ties p a z e m in ā ta a s in s s p ie d ie n a sim ptom i.

i m f m m ii i i i i i i i i i u i i m u m i i u i i i i i i m i m m t t t t i i i i i i t i t i i i i i m i u i

ājas ā r s t s

Sir d s

ASINSVADU SISTĒMA • ASINIS • E l p o š a n a s

orgāni

Ka rte

G rupa

Sirds un asinsrite

Ateroskleroze I: cēloni Kas ir a te r o s k le r o z e ? Industriāli attīstītajās valstīs ateroskleroze ir visbiežākais nāves cēlonis. Hroniski pro gresējošas slimīgas artēriju izmaiņas pastiprināti parādās jau dzīves ceturtajā gadu desmitā, tomēr aterosklero ze nav vecuma slimība. Iz meklējumi liecina, ka dau dziem ļoti veciem cilvēkiem nav konstatēta artēriju pārkaļķošanās, turpretim jau niešiem, kas auguši un dzīvo nelabvēlīgos apstākļos, var būt stipri izteikta ateroskle roze.

Ja u n ais asinsvada iekšējais slānis vēl ir gluds, asinis var labi caurtecēt.

Lielākā v ecu m ā vai rumā gadījumu uz iek šējā slāņa veidojas tauku nogulsnējumi.

Šie tauku nogulsnēju mi pārkaļķojas, asins v ad s vairs nespēj p a plašināties.

Sieniņu sacietēšana Aterosklerozes gadījumā ar tēriju sieniņās rodas gludās muskulatūras šūnu izaugu-

SIMPTOMI Aterosklerozi p a m a n a tikai ta d , k ad jau ir r a d u š ie s bojājumi. Tom ēr ir daži brīd in āju m a signāli, k a s n o r ā d a uz a te ro s k le rozi: □ Psihisks un fizisks d a r b a s p ē ju izsīkum s □ A p asiņ ošan as traucē jumi □ T ro m b o z e s □ Em bolijas

Ateroskleroze traucē asinsapgādi.

mi, kam raksturīga kolagēna šķiedru veidošanās un olbal tumu, tauku un kaļķa izgul snēšanās. Vairumā gadījumu slimības pirmās pazīmes pa liek nepamanītas, ar gadiem stāvoklis kļūst aizvien sma gāks, saslimšana - izteiktāka. Artēriju sienas sacietē, elas tīgums samazinās, un ceļš, pa kuru plūst organisma dzī vībai svarīgās, ar skābekli bagātās asinis, kļūst šaurāks. Šīs bīstamās artēriju sienu pārmaiņas var būt arī lokāli ierobežotas, tās var koncen

ājas ā r s t s

trēties noteiktos ķermeņa apvidos (sirdī vai galvas sma dzenēs), tomēr lielākoties vairāk vai mazāk ir bojātas daudzas artērijas visā orga nisma.

Infarkta draudi Asinsvadu iekšējo sieniņu sašaurināšanās dēļ daudzi orgāni vairs netiek pietie kamā daudzumā apgādāti ar asinīm, kas bagātinātas ar skābekli. Rodas nopietnas slimības, piemēram, sirds vainagartēriju sašaurināšanās

v...— TT.—---| G rupa | K arte S ir d s

u n a sin sv a d u s is t ē m a

• A s in is • E l p o š a n a s

orgāni

Sirds un asinsrite

mnnnVimmiViuU

Ateroskleroze I: cēloņi (stenokardija). Dzīvību ap draudošas aterosklerozes sekas var būt arī trombozes un embolijas, kas laika gaitā var izraisīt infarktu. Sākuma stadijā asinsvadu iekšējo sie nu bojājumi vēl ir ārstējami. Vēlāk izdziedināšana vairs nav iespējama, tom ēr proce su apturēt var. Kādi ir a te r o s k le r o z e s cēloņi? Ir dažādas teorijas par ate rosklerozes rašanās iemes liem. Droši ir tas, ka atero sklerozi neizraisa tikai viens cēlonis. Aterosklerozes iz celsmē svarīga nozīme ir arī iedzimtām vielmaiņas īpat nībām un traucējumiem.

RISKA FAKTORI □ P a a u g s tin ā ts holesterī na, triglicerīdu līmenis □ Sm ēķēšana J A u g sts a s in s s p ie d ie n s J P ārbarošanās J K orpulence □ C u k u ra d ia b ē ts □ Ģikts □ H ro n isk as nieru slimī bas J lek aisīg as a s in s v a d u izm aiņas

J a asinsv ad a iekšējais s e g u m s ir sagrauts, tie apka|ķojas (1). Asinsvadi kļūst arvien šaurāki, un a s in s a p g ā d e ir stipri ierobežo ta (2).

D au d z iem eslu Bez tiešas noslieces saslimt ar aterosklerozi liela loma ir arī dažādiem riska fakto riem. Lielākais risks ir pa augstināts tauku saturs asi nīs, smēķēšana, augsts asins spiediens, cukurslimība, pa augstināts urīnskābes dau dzums, hroniski nieru bojā jumi un netiešā veidā arī liekais svars. Lipogēnā teorija Mazo artēriju asinsvada sie na pilnībā, bet lielo artēriju - iekšējā trešdaļā tiek baro tas ar taukiem un olbaltu miem, ko satur asinis. Visi faktori, kas veicina iekšējās asinsvada sienas izskaloša nos (piemēram, paaugstināts asinsspiediens), izraisa pa stiprinātu tauku nogulsnē

ājas ā r s t s

šanos un tādējādi izsauc ate rosklerozi. A lu tag ē n ā te o rija Tiek uzskatīts, ka audzējiem līdzīgie gludo muskuļu šūnu izaugumi artērijās rodas mu tācijas dēļ. Kā iemeslu min vīrusus, ķīmiskas un kancerogēnas vielas (piemēram, nikotīns). Pastāv viedoklis, ka to cēlonis ir hormonu darbība.

T ro m b o ž u teorija Trešā teorija apgalvo, ka asins plātnītes, kas ir līdzdalīgas trombu veidošanās procesā, piestiprinās asins vada sienas bojātajās vietās. Tās ražo vielu, kas rosina gludo muskuļu šķiedru aug šanu un rezultātā ir izaugu mu cēlonis.

' S ir d s

■

u n a s in s v a d u s is t ē m a

ļUU * A s in is • E

lpošanas o rg ā n i

Karte

G rupa

Sirds un asinsrite

■lllllllll

Ateroskleroze II: aneirisma K as ir a n e irism a ? Par aneirismu sauc norobe žotu asinsvada vai sirds do buma paplašinājumu. Sevišķi apdraudēta ir aorta krūtīs un vēderā.

Kādi ir a n e iris m a s cēloņi? Galvenais aneirismu cēlonis ir ateroskleroze. Piemēram, 95% vēdera aortas aneiris mu rodas artērijas sienās, ko bojājusi ateroskleroze. Krūšu aortas aneirismu var izraisīt arī iekaisums, piemē ram, sifilisa gadījumā. Anei-

SIMPTOMI A p m ēra m p u s e visu a n e irism u n e r a d a n e k ā d a s s ū d z īb a s . P ārējo s g a d īju m o s atk arīb ā no a n e irism a s a t r a š a n ā s vietas: □ E lp o š a n a s traucējum i U R īša n a s traucējum i □ S ird sk aites □ B alss s a iš u paralīze □ S p ie d ie n a sa jū ta krūtīs vai v ē d e r ā □ V ēdersāpes □ A sinsrites s a b r u k u m s

Artēriju paplašinājumi (šeit galvas sm a d ze n ēs) pildās ar asinīm. J a tie spiež uz citiem orgāniem, tie izraisa sūdzības.

risma var veidoties pēc sa vainojumiem. Bez tam mēdz būt arī piedzimts artēriju sienu vājums, kas gan ir ļoti reta parādība. T ā dēļ rodas aneirismas galvas smadze nēs. Izšķir akūtas aneirismas, kam raksturīgs miokarda infarkts anamnēzē, kardiovaskulārās nepietiekamības simptomu pieaugums pēc pārciesta infarkta, sirds ro bežu paplašinājums, ilgstoša leikocitoze u.c. cēloņi. H ro niskām aneirismām rakstu rīga patoloģiska pulsācija sirds priekšpusē, troksnis, kā arī sirds konfigurācijas

ājas ā r s t s

maiņa, ko iespējams konsta tēt rentgenoloģiski.

Kā ā rs tē a n e irism u ? Vairumā gadījumu mazas aneirismas, kas neizraisa ne kādas sūdzības, paliek neār stētas. Aneirismu vēdera apvidū, ja tās diametrs ir lie lāks par četriem centimet riem, likvidē operatīvi. Šajā gadījumā tiek izgriezts sli mais artērijas gabals ar izvel vējumu un to aizvieto ar ve selu paša organisma asinsva du vai arī ar mākslīgo asins vadu. Ja aneirisma ir krūšu apvidū, nopietni jāizsver

G rupa

Karte

S ir d s

u n a s in s v a d u s is t ē m a

»A

s in is

• E

lpošanas o r g ā n i

Sirds un asinsrite

Ateroskleroze II: aneirisma operācijas risks un iespēja mais apdraudējums, ko izrai sa saslimšana. Ārstēšana tikai ar medikamentiem nav ie spējama.

K o var d arīt pats? Pret aneirismu pats nevar darīt neko. Taču ar saprātī gu dzīvesveidu vai izvairīties no aterosklerozes. Kad jāiet pie ārsta? J a ir p as tā v īg a s p ie d ie n a sa jū t a vai n e s k a id r a s iz c e lsm e s sā p es k r ū š u vai v ē d e ra ap v i-

D ažādas aneirism as formas. “N eīstās” aneirismas gadījumā asinis izplūst no artērijas un izveido a u d o s dobum u.

d ū , v a ja d z ē m k o n s u lt ē ti e s a r

ārstu.

Ko darīs ārsts? Aizdomas par aneirismu, kas rodas, balstoties uz faktiem slimības vēsturē, simpto-

Kā izvairīties no aneirismas? Cilvēkiem, k a s slimo ar aterosklerozi, noteikti jā a tm e t s m ē ķ ē š a n a , kor pu lentajiem - jā s a m a z i n a liekā ķ e r m e ņ a m a sa . Uzturā v ajad z ētu izvairī ties no ēd ien iem , k as sa tu r d a u d z tauku, un ē s t p ro d u k tu s, k u ro s ir d a u d z ogļhidrātu. J ā p a z e m in a p a a u g s tin ā ts a s in s s p ie d ie n s . Regulāri jā n o d a r b o ja s ar sp o rtu .

miem, asinsspiediena mērī jumiem un tauku līmeņa analīzi asinīs, ārsts apstip rinās, izmantojot ultraskaņu, kompjūtertomogrāfiju un, iespējams, arteriogrāfiju. Ja tiešām ir aneirisma, ārsts ar pacientu izsvērs, vai būtu piemērojama operācija. Ja aneirisma plīst, ārsts nekavē joties ievieto pacientu slim nīcā.

Slim ības gaita Aterosklerotisku izmaiņu dēļ artērijas sašaurinās. Gadu gaitā sieniņas kļūst pakļāvī gākas un izvelvējas. Anei risma ir savā sākumstadijā. Sākumā nekādu sūdzību nav. Tikai tad, kad asinīm pildī tais artērijas izvelvējums sāk

ājas ā r s t s

spiest uz citiem orgāniem, parādās dažādi simptomi, kas ir atkarīgi no tā, kādi orgāni ir skarti. Krūšu aortas aneirisma ie spaido sirds, plaušu, barības vada un elpvada funkcijas. Ja ir vēdera aortas aneirisma, sūdzību spektrs ir no spie diena sajūtas vēdera dobumā līdz pēkšņām sāpju lēkmēm, kas bieži vien kļūdaini tiek uzskatītas par aklās zarnas iekaisuma simptomu vai nie ru kolikām.

Vai aneirism a ir bīstama? Var attīstīties dzīvībai bīsta mas trombozes, un var plīst artēriju sienas. Pacients no asiņo, ja operācija tiek novē lota.

S ir d s

u n a s in s v a d u s is t ē m a » A s in is

• E lpo ša n a s

orgāni

Ka rte

rupa

Sirds un asinsrite

Ateroskleroze IV: orgānu bojājumi Dažādi o rg ā n u bojājumi a te r o s k le r o z e s dēļ Ateroskleroze var iespaidot jebkura orgāna funkcionē šanu, bojāt to un visbeidzot paralizēt.

K oronārās sirds slimības Sirds ritma traucējumi, ste nokardija, sirds infarkts un pēkšņa sirds nāve ir biežākie gadījumi, kas uzskatāmi par aterosklerozes sekām. Sirds vainagartēriju (koronārie asinsvadi) sašaurināšanās traucē sirds muskuļa pietie kamu apgādi ar skābekli. Sirds skābekļa deficītu m ē ģina kompensēt ar lielāku

Pazīt aterosklerozi Aterosklerozi var redzēt. J a ir a i z d o m a s p a r a r tē riju sa slim ša n u , ārsts, a p s k a to t slim nieka p a p la šin ā tā s a c u zīlītes, a p lū k o s a c s d o b u m u . Viņš v ē ro s tieši a s in s vadus. J a a c s dubum ā artērijas ir b o jātas, p a stā v ļoti liela varbūtība, ka arī citās ķ e r m e ņ a vie tā s ir r a d u š ā s atero sk lero tisk as p ā rm a iņ a s. P ro ta m s, ka šim pirm ajam izm ek lēju m am s e k o s citi nopietnāki izmeklējumi.

Vidēji s m a g a nieru asinsvadu ateroskleroze. Niere (bulta) ir sak ru n kojusies un nespēj vairs pildīt savu uzdevum u attīrīt, progresējušā stadijā notiek organism a sa in d ēšan ās.

darbu. Atkarībā no tā, cik stipri asinsvadi sašaurināti, rodas sāpes - sākumā lielā koties tikai slodzes apstāk ļos, vēlāk arī miera stāvoklī. Dažiem slimniekiem-nav nekādu sūdzību. Ja kāds asinsvads ir nosprostots pil nībā, tas var izraisīt sirds infarktu.

C ereb rālā ateroskleroze Aterosklerotiskas asinsvadu pārmaiņas ir biežākais cēlo nis galvas smadzeņu asinsva du saslimšanai. Var rasties pārejoši atmiņas traucējumi, trieka vai progresējoša plān prātība.

M ā jas

ā rsts

Smadzeņu asinsapgādes traucējumi var izraisīt pa ralīzi, reiboni, redzes un dzirdes traucējumus, gal vassāpes, grūtības staigāt, rīšanas vai runāšanas grū tības, epileptiskas lēkmes, atmiņas vājumu vai zudumu un smagas garīgas saslimša nas. Visbeidzot galvas sma dzeņu asinsvadu ateroskle roze var radīt pilnīgu apzi ņas zudumu un nāvi.

M ezenteriālais infarkts Embolijas un trombozes, kas veidojas saistībā ar ate rosklerozi, bieži ir iemesls akūtai artēriju noslēgšanai,

S ir d s

u n asinsv ad u s is t ē m a * A sin is

I G rupa ļ K a r t e

• E lpošanas

orgāni

Sirds un asinsrite

Ateroskleroze IV: orgānu bojājumi kuras apgādā zarnas. Tad ārsti runā par mezenteriālo infarktu. Tas izpaužas ar spēcīgām vēdersāpēm un aizvien pieaugošu šoku. Vē lāk sāpes adaižas, bet slim nieks acīmredzami sabrūk.

K runkainā niere Bieži vien vienīgais brīdinā juma signāls šai saslimšanai, kas bīstama dzīvībai, ir ļoti augsts asinsspiediens. Fun kcionējošie nieres audi iet bojā, jo sašaurinātās artērijas vairs tiem nepiegādā pietie kami daudz ar skābekli ba gātinātās asinis. Veidojas rētaini, darboties nespējīgi saistaudi. Niere paliek ma zāka un nespēj pildīt savus uzdevumus. Indīgās vielas paliek organismā. Rodas tūskas. JD

Acs dobum a pārm aiņas Nepietiekama acu asinsapgāde izraisa pastāvīgu redzes pasliktināšanos, ko vairs nav iespējams uzlabot ar brillēm vai kontaktlēcām. Ja atero sklerozes riska faktori tiek izslēgti, acis atkal atlabst. Kā izvairīties no o rg ā n u bojājum iem , ko radījusi a te ro s k le ro z e ? Ikviens reāli var izvairīties no aterosklerozes, apturēt

jau esošas aterosklerotiskas izmaiņas un pat uzlabot savu veselības stāvokli. Jārīkojas šādi:

Vairumā gadījumu vecuma izraisīto diabētu iespējams kontrolēt ar attiecīgu diētu un kustībām.

J ā a tm e t sm ēķēšana Sevišķi bīstamas ir cigaretes. Ikviens cilvēks, kas prot gudri atrisināt savas problē mas un atmet smēķēšanu, par 20-50 procentiem sama zina risku saslimt ar sirds infarktu.

Jāpazem ina tau k u saturs asinīs U zturā jālieto ēdieni, kas satur maz tauku. Gaļas vietā ieteicams vairāk lietot jūras zivis. Iespējams, ka jālieto medikamenti.

Jaiero b ežo alkohola patēriņš Pārmērīga alkohola lieto šana bojā sirds asinsrites sistēmu, kā arī ievērojami palielina ķermeņa masu. Jāp azem in a cukura līm enis asinīs Sevišķi uzņēmīgi pret atero sklerozes izraisītām sekām ir cilvēki, kas slimo ar diabētu.

Trenēšana Iete ic am s v ism az d e s m it n e d ē ļa s ik d ie n a s tr e n ē ties sk rie š a n ā , p e l d ē š a n ā vai rite ņ b ra u k šan ā , p a k āpeniski palielinot slo dzi. P ē c ta m divas vai trīs reizes n e d ē ļā tren iņ u s turpināt 3 0 - 4 5 m inūtes. Tā tiek u z la b o ta asinsrite.

āj as ā r s t s

Jānorm alizē asinsspiediens Jāsamazina svars, jāierobežo alkohola lietošana, jālieto maz sās, jākustas. Uzmanīgi ar asinsspiedienu pazemi nošiem līdzekļiem - daži no tiem var paaugstināt tauku saturu asinīs. Jāsam azina ķerm eņa liekā masa Sekmīgi samazināt lieko sva ru var, ierobežojot kaloriju uzņemšanu. Uzturā jāizvai rās no dzīvnieku taukiem un dzīvnieku izcelsmes ol baltumvielām. Uzturā jā pazemina tauku daļu, to ties jāpaaugstina ogļhidrā tu daļa. U ztu rs Aterosklerozes profdaksei kalpo pilnvērtīgs, balastvielām bagāts uzturs, kas ik dienas uzturā tiek lietots jau kopš bērnības.

S i r d s u n a s i n s v a d u s i s t ē m a • A s in is • E l p o š a n a s o r g ā n i

Sirds un asinsrite

K arte

G ru p a

Hemoroīdi Kas ir h em oroīdi?

Krustu L'oi ilo

Apmēram puse visu pieau gušo Eiropas iedzīvotāju vis maz reizi dzīvē ir cietuši no hemoroīdiem. Šīs ciešanas rada mezglveida taisnās zar nas apakšējās daļas vēnu pa plašinājumi, kas var asiņot, iekaist, sastrutot un pat pil nīgi nekrotizēties. Hem oroīdu gadījumā var ie kaist un sastrutot arī tūpļa gļotāda. Nosaukums cēlies no grieķu valodas un nozīmē ‘asiņošana’. Izšķir ārējos hemoroīdus, kas veidojas ap tūpļa atveri, un iekšējos hemoroīdus, kuri rodas taisnās zarnas gļotādā.

SIMPTOMI □ A tkārtota v iegla asi ņ o š a n a v ē d e r a izejas laikā, p a r ko liecina asinis k lo z e tp o d ā vai uz tu a le te s p a pīra L) D e d z in o š a s s ā p e s v ē d e r a izejas laikā □ D e d z in o ša s a jū ta t ū p ļa apvidū v ē d e r a iz e ja s laikā. □ Mitruma iz d alīšan ās un nieze a n ā lā s a tv e res ap vidū - g alv e nokārt p ē c v ē d e r a izejas un naktī

Hemoroīdi ir paplašināti asinsvadi tūpļa apvidū.

H em oroīdu cēloņi Hemoroīdu rašanos sekmē mazkustīgs dzīvesveids, asinsrites traucējumi vēdera lejasdaļā un mazajā iegurnī, aizcietējumi, kā arī iedzimts vēnu sienu vājums. T ā kā asinsvadi, kas atrodas anālās atveres apvidū, neiztur palie linātu spiedienu, tie pārslo

ājas ā r s t s

dzes gadījumā paplašinās. Paaugstināts spiediens asins vados var rasties arī aknu cirozes vai grūtniecības un dzemdību rezultātā, kā arī var būt saistīts ar hronisku bronhītu un smēķētāju kle pu, jo klepojot spēcīgam spiedienam ir pakļauts arī vēdera dobums. Pārsvarā slimo vīrieši vidējos gados.

G rupa

K arte

S ir d s

u n a s in s v a d u s is t ē m a

• A s in is • E l p o š a n a s

orgāni

Sirds un asinsrite

Hemoroīdi Kā ārstēt h e m o r o īd u s?

un mazinātu sāpes, aptiekās nopērkami dažādi bezrecepšu medikamenti.

Vairumā gadījumu ārsta ap rūpe nav nepieciešama, var tūplī ievadīt svecītes vai he moroīdu ziedi, lai remdētu sāpes un mazinātu dedzino šo sajūtu. T om ēr šaubu gadījumā va jadzētu meklēt ārsta palīdzī bu, vislabāk, pie speciālista proktologa.

Kad jādodas pie ārsta? Hemoroīdus lielākoties ārstē ambulatori. Taču, ja radu šies hroniski iekšējie hemo roīdi, kas izspiežas no tūpļa, tos nepieciešams operēt vai arī piededzināt. Par to, kā du metodi izvēlēties, lemj ārsts.

Kā sev palīdzēt? Iekaisušus un nedaudz asi ņojošus hemoroīdus ārstē, likvidējot cēloņus - novēršot aizcietējumus, daudz kusto ties, uzturā lietojot balstvielām bagātus produktus, ne lietojot alkoholiskos dzērie nus. Tas viss veicina norm ā lu zarnu funkciju ar regulāru vēdera izeju. Lai paātrinātu atveseļošanos

Ja hemoroīdus agrīnā stadi jā sāk ārstēt ambulatori, nav nepieciešama pat darba ne spējas lapa. T om ēr smagā kos gadījumos, lai atbrīvotos no iekšējiem hemoroīdiem, ieteicams tos operēt. Lai veicinātu hemoroīdu savilkšanos, tajos var injicēt īpašu vielu vai ari tos piesaldēt.

K ā rīkosies ārsts?

S lim īb a s gaita

Kā izvairīties no hemoroīdiem? Vislabākie līdzekļi ir a k tīvs d zīv esv eid s un re g u lā ra v ē d e r a izeja, ko veicina ar vieglu, šķ ie d r vielām b a g ā tu uzturu, ja n e p i e c ie š a m s - ar vāju c a u r e ja s līdzekli.

Pirmās hemoroīdu pazīmes lielākoties ir dedzinošas sā pes vēdera izejas laikā vai pēc tās, kā ari spēcīga nieze. Šie simptomi pēc nedēļas vai arī ilgākā laikposmā var izzust arī bez ārstēšanas, it īpaši, ja vēders nav ciets, ta ču asinsvadu paplašinājumi paliks. Nereti ir asiņošana daži pilieni pēc vēdera iz

āj as ā r s t s

UZMANĪBU! A siņ u c ē l o n i s iz kārnī j u m o s g a n d r ī z v ie n m ē r ir h e m o r o īd i - def e k ā c i j a s laikā iz k ā r nījumi i e s k r a m b ā ie k a isu šo hem oroīdu. Taču p ē c 50 g a d u v e cu m a tā s varētu būt arī p i r m ā s z a r n u v ē ž a p a z ī m e s , un jo a g r ā k to atklāj, jo l ie lā k a s ir izveseļošanās ie sp ē jas.

ejas. Taču reizēm asiņošana var turpinādes pat vairākas stundas. Dažreiz hemoroīdos iekļūst infekcija. Izveidojas mezglu tromboze un iekaisums vē nas sienā, kas var radīt mez glu sastrutošanu un sabruk šanu. Par iekšējiem hemo roīdiem liecina trulas sāpes. Nopietnākos gadījumos iek šējie hemoroīdi zarnu iztuk šošanās laikā var izslīdēt uz āru un iestrēgt. Šī ar ārkārtīgi spēcīgām sā pēm saistītā hemoroīdu iz krišana 8 - 1 0 dienu laikā pa rasti pāriet pati. Paliek tikai daži mezgliņi, kas higiēnas ziņā ir ļoti neērti.

Vai hem o ro īd i ir bīstami? T ie nav bīstami, taču ir samērā nepatīkami.

S ir d s

u n a s in s v a d u «s is t ē m a » A s in is

• E lpo ša n a s

orgāni

Karte

Sirds un asinsrite

: G

rupa

Limfostaze K as ir lim fo sta ze?

Bez venozās un arteriālās asinsvadu sistēmas organis mam ir vēl trešā cirkulācijas sistēma - limfv adu jeb limfātiskā sistēma. Limfa (latiņu vai. lympha ‘skaidrs ūdens, valgums’) ir dzidrs līdz gaiši dzeltens šķidrums, kas no kapilāriem tiek izspiests audos un pēc tam atkal ievadīts augšējā dobajā vēnā. Šis šķidrums rodas no asins plazmas un ar tā starpniecību notiek viel maiņa starp asinīm un au diem. Tātad limfa ir īpašs šķidrums, kas aizpilda šūnstarpas un pārnēsā šūnu viel-

SIMPTOMI □ Roku vai kāju pietūkum s □ S p rie g u m a un s m a g u m a sa jū ta sk artajā loceklī U Ā d as s a c ie tē š a n a un sa b iez ēša n a □ Dziļi ie g riez u šās š ķ ē r s e n is k a s kro k as kāju pirkstos □ Vēlīnā stadijā: s k a rtā ķ e r m e ņ a locekļa milzīgs p ie tū k u m s (elefantiāze)

Šeit red zam s stipri attīstījies limfas sastrēg u m s, p ēc kura limfa vairs nav varējusi atplūst.

maiņas produkms. Limfkapilāri, pakāpeniski saplūstot, veido arvien lielākus limf vadus. Limfātiskajā sistēmā ir ie tverti arī limfmezgli - apaļi vai ovāli nelieli veidojumi limfvadu ceļos, kuri kalpo kā filtrēšanas un uzkrāšanas orgāni. Ja šajos apvidos, it sevišķi padušu un cirkšņu apvidū, rodas atteces traucējumi, izveidojas slimīgi limfas šķidruma uzkrājumi, ko dē vē par limfostāzi jeb limfas tūsku. Šī slimība ir labi sa skatāma, jo pietūkst rokas un kājas.

M ā ja s

ā rsts

Kadi ir lim fo s tā z e s cē lo ņ i?

Limfostāzes gadījumā iz šķir primāro un sekundāro tūsku. Primārās limfas tūskas ir šķidruma uzkrāšanās, kas ir vai nu iedzimtības noteikta, vai arī rodas tikai sporādiski. T o pamatā bieži ir nepietie kama limfātiskās sistēmas attīstība. Sekundārās tūskas rodas pēc biežiem iekaisumiem, kā hronisku asinsapgādes trau cējumu sekas un pēc limf mezglu saslimšanām, pie-

HHHHHHHB&MUUUU

B M Il G rupa

Ka r t e

S ir d s

u n a s in s v a d u s is t ē m a

»A

s in is

• E

Sirds un asinsrite ļ

lpošanas

ORGĀNI

WĒĒMml

Limfostaze T om ēr mūsdienās medicīnā par drošu diagnostikas m e todi uzskata limfas sekvences scintigrāfiju. Izmantojot šo metodi, limfas sistēmā tiek injicēta mazradioaktīva viela. Scintigrāfija sniedz ļoti pre cīzas ziņas par iespējamiem limfātiskās sistēmas bojāju miem.

mēram, saistībā ar tuberku lozi vai ļaundabīgu audzēju. Tās var rasties arī pēc apsta rošanas un pēc svarīgu lim fas apvidu izgriešanas.

Kā ā rstē limfostāzi?

Vispirms slimo ekstremitā ti, tātad roku vai kāju, novie to augstāk un uzliek elastī go kompresijas pārsēju. Pēc tam ārstē ar speciālu vingro šanu.

Ja minētā terapija nelīdz, ir nepieciešama operācija. Veicot limfvadu transplan tāciju, mēģina skartajā ap vidū atkal atjaunot limfas atteci. Atkarībā no apstāk ļiem iespējams, ka ir jāiz operē arī ķermeņa audi un beidzot vēl jāveic ādas transplantācija. Ja limfostāze ir iedzimta sli mība, parasti lieto koinpresijas zeķes vai uzročus, lai sek mētu ārstēšanu.

K o var d arīt pats? Pret limfostāzi pats nevar pasākt neko. Kad vajadzētu doties pie ārsta? Vajadzētu apmeklēt ārstu, kolīdz rodas ilglaicīgs roku vai kāju pietūkums.

S lim īb a s gaita

Tā izskatās veseli apakšstilba limfvadi.

K o d an s ārsts? T ā kā ūdens uzkrājumu vei došanos var izraisīt arī ve nozās asinsrites sastrēgums, ārsts vispirms noskaidros, kura asinsrites sistēma ir skarta. Mūsdienās, ja ir aiz domas par limfostāzi, ārstam ir pieejamas vairākas izmek lēšanas iespējas. Viņš injicē zem ādas speciā lu krāsainu šķīdumu. Ja lim fas sastrēguma nav (līdz ar to ir normālas atteces attiecības limfātiskajā sistēmā), sīkie limfvadi zem ādas parādās iekrāsoti zilā krāsā. Ja limf vadu sistēma ir traucēta, krāsviela zem ādas redzama kā “zils mākonis”.

M ā j as .ā r sts

Limfostāze var norisināties trīs stadijās. Pirmā stadija vēl ir atgriezeniska; rodas nesāpīgi roku vai kāju pietūkumi. Otrā stadija diemžēl vairs nav atgriezeniska - āda kļūst cieta un sabiezē, parā dās sprieguma un smaguma sajūta. Trešajā stadijā ādas un zem ādas audu sabiezējumi rada milzīgu skartā locekļa (it īpaši kāju) deformāciju (elefantiāze).

SVARĪGI N o p ietn as kom plikācijas ir ie s p ē ja m a s , ja limfo s tā z e k o m b in ē ja s ar v e n o z o tū sk u . “R e s n ā s k ā ja s ” v ie n m ēr ta m ir kā u z s k a tā m s b rīdinājum a signāls.

H lllV IIM IM

ļ ! ļ |H

S ir d s u n as in

■u s i s t ē m a • A s in is • E l p o š a n a s or<

G rupa

Elpošanas orgāni '

Bronhektazes Bronhu paplašinājumi Kas ir bronhu paplašinājum s? Bronhektazes ir cilindriski vai maisveidīgi bronhu pa plašinājumi, kas rodas pēc plaušu vai plēras iekaisuma (plaušu karsoņa, tuberkulo zes, pleirīta), kam sadzīstot rētaudos tiek ievilkta bronhu siena. Cēlonis var būt arī dziļi iekaisumi bronhu sienās (hronisks bronhīts) un biežs ilgstošs klepus, jo tad bronhu siena atsevišķās vietās kļūst neelastīga un sāk deformē ties, kā ari izvelvēties. Bronhi, kas atzarojas no elp vada, sastāv no plēvainas caurules, kuru atvērtu notur gredzenveida C formas skrimšļi. Nelieli muskuļi no drošina to, ka bronhi pēc spēcīgas izelpas atkal atgūst normālu lielumu. Slimību, kā arī iedzimtu traucējumu rezultātā bron hos var veidoties vairāk vai

SIMPTOMI □ Klepus

Bronhektāzes gadījumā bronhos veidojas vairāk vai mazāk izteikti vārpstveidīgi, cilindriski vai maisveidīgi paplašinājumi.

mazāk izstiepti vārpstveidīgi, cilindriski vai maisveidīgi paplašinājumi. Šā traucējuma dēļ rodas slimība, kurai rak sturīgs klepus, vairumā gadī jumu - arī asiņainas krēpas ar nepatīkamu smaku, drudža lēkmes, tieksme uz bronhītu, plaušu iekaisu miem un abscesiem, rezul tātā attīstās progresējoša plaušu un sirds mazspēja. Paplašinājumi paši neizzūd.

□ Krēpas □ Asiņains klepus □ Nogurums U Drudža lēkmes □ Elpas trūkums

Bronhu paplašinājuma cēloņi Vairumā gadījumu bērniem un pieaugušiem bronhektā zes5 rodas spontāni, tātad n-iav

iedzimtas. Bieži tās ir citu plaušu anomāliju vai deguna polipu iekaisumu sekas. Retāk bronhektazes ir zīdai ņiem un maziem bērniem, kas sirgst ar vielmaiņas slimī bu - mukoviscidozi. Cēlonis iegūtai formai var būt ne tikai bronhos iekļu vuši svešķermeņi vai audzēji, bet arī gandrīz visi augšējo un apakšējo elpceļu iekaisu mi un citas slimības: blakusdobumu iekaisums, polipi, bronhīts, plaušu tuberkulo ze, pneimokonioze, arī tādas infekcijas slimības kā masa las, gripa vai saaukstēšanās. Vairumā gadījumu paplaši nājums rodas spēku piepūles dēļ sakarā ar sekrētu sastrē

in m iim tu itU M iim i i m i i u t i in i u t n i m ii t m i m i t u i m ii i i i ii u i

IMUUllUU

IHUttttttttUUUMUlUUHUUmUV

M ājas I

ārsts

Bronhektazes Bronhu paplašinājumi gumu, klepu vai deguna šņaukšanu, kam seko paaug stināts gaisa spiediens bron hos. īpaši lieli bronhu papla šinājumu rašanās draudi ir, ja elpceļu sieniņu audi ir jau iekaisuma perēkļa novājināti.

Kā ā rstē bronhu p a p la šin ā ju m u s?

T ā kā paplašinājumus likvi dēt nav iespējams, tiek ārstē ti tikai slimības simptomi. Lielākoties lieto antibiotikas un pretiekaisuma līdzekļus un mēģina izārstēt primārās slimības, kas izraisījušas bronhektāzes. Ļoti smagos gadījumos, kad ir vērojami bieži drudža pe riodi, var būt nepieciešama arī operācija. Slimības remisijas periodā daudz jāuzturas svaigā, gaisā, jālieto olbaltumiem un vit amīniem bagāts uzturs. Re-

Kā palīdzēt sev? Š o slimību ārstē t var vie nīgi ārsts. Taču ir lietderīgi profilak tiski stiprināt s a v a o r g a n ism a a iz s a rg s p ē ja s , a p m eklējot s a u n u , s p o r to jot un uzturoties sv a ig ā g aisā. Svarīgi ir jau k o p š b ē r n īb a s sevi norūdīt.

i i it iiu iiiiiiiiiiiiiu iiiitiim iu

\\\\\U\\\UU\\U\U\\UU\\H\\\M

UZMANĪBU! J a ir a i z d o m a s p a r bronhu paplašināju m ie m , s li m īb a note ik ti jāārstē speciālistam . P r e t ē j ā g a d ī j u m ā s lim ī b a var p r o g r e s ē t un n o v e s t pie p la u š u fu n k c io nāliem tr a u c ē ju m ie m un hroniska skābek ļa trū kuma. S ā k a s plaušu v e n ti lā c i ja s tr a u c ē j u m i, b e t a r laiku r o d a s p l a u š u un s i r d s m a z s p ē ja .

gulāri jānodarbojas ar ārst niecisko fizkultūru (elpoša nas vingrinājumi), kas veici na strutu izdalīšanos, īpaši no rītiem; tādējādi bronhi tiek atbrīvoti no strutainām krēpām un samazinās strutošana.

K ad jādodas pie ārsta? Ja vairākas dienas ir klepus ar raksturīgām slāņainām krē pām, kas sastāv no gļotai nām, ūdeņainām un strutai nām daļām un pēc dažām dienām ļoti nepatīkami sma ko (pēc vircas), un bieži ir sajauktas ar asinīm, jāiet pie ārsta. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad klepojot tiek atklepotas tikai asinis. T ā kā bronhektāzes lielāko ties ir saaukstēšanās vai plau šu slimību sekas, jebkura at

■■ u n m t n im n m n i m m i m n n n i i m m i n im m m m m n ii

tiecīgā traucējuma gadījumā jāiet pie ārsta.

Kā rīkosies ārsts? Ārsts izklausīs plaušas, nozī mēs izdarīt rentgenuzņēmumu un veikt citus plaušu un bronhu izmeklējumus, ari plaušu scintigrāfiju un bronhoskopiju (bronhu caurska te). Bez tam tiks izmeklēts arī krēpu paraugs. Terapijā ārsts nozīmēs anti biotikas un pretiekaisuma līdzekļus, inhalācijas, un elpošanas vingrinājumus. Slimības gaita Paplašinājuma dēļ ir ierobe žota elpošanas funkcija, no teiktas plaušu daļas vairs ne tiek pareizi ventilētas un tik tikko dod savu ieguldījumu to apgādē ar skābekli. Nepietiekamās ventilācijas dēļ plaušas vairs netiek pie tiekami apasiņotas. Tādēļ rodas asiņu atteces sastrē gums sirdī, kas tiek pārslo gota. Caur iekaisušo gļotādu bronhos iekļūst arī asinis, kas ir jāizvada klepojot. Bez tam var rasties plaušu emfizēma plaušu alveolu uzpūšanās, kas arī pasliktina plaušu funkcijas. Slimības gaita ir hroniska, ar biežiem paasinājumiem, gal venokārt laika apstākļu ietek mē (īpaši rudenī vai agrā pa vasarī). i i m i m u M m i ii i i i im n n u i m n n m m i u i i i u u ii i u i i M i m u i m m t i i m ti

lUUUlUUUUlUUlUlUI

AS Ā RSTS ļ\\\\\\\\i\\\i

M ĒĒĒĒm Ēk

S i r d s u n a s i n s v a d u s i s t ē m a • A s in is • E l p o š a n a s o r g ā n i K a r te

Elpošanas orgāni

rupa

Hronisks bronhīts Kas ir h ro n isk s bronhīts?

Hronisks bronhīts ir viena no visvairāk izplatītajām elpošanas orgānu slimībām. Hronisks bronhīts ir ilgstošs gļotādas kairinājums un bo jājums bronhos, elpvadu sa zarojumos. Ieejot plaušās, bronhi sada lās atbilstoši plaušu daivām, kas pakāpeniski sazarojas ar vien sīkāk, izveidojot tā sau camo bronhu koku. Bron hus, kuru diametrs nepār sniedz 1 mm, sauc par bronhioliem. T ie ieiet plaušu daiviņās un tur veido bronhiolu gala zarus, kuru sienā ir pūslīšveida izspīlējumi alveolas, kas ir elpošanas sis tēmas respiratorā daļa. Skropstiņepitēlijs visā bron hu garumā attīra gaisu, aiz

SIMPTOMI

Bronhīta gadījum ā iekaist bronhu gļotāda.

turot gaisa putekļus un citas sīkas daļiņas. Ja skropstiņepitēlija kustību kavē pārāk liels gļotu daudzums vai ta bakas dūmi, šis mehānisms vairs nedarbojas.

□ N ed ē ļām un m ē n e š ie m ilgs klep u s □ K rēpas. S ā k u m ā g ļo ta in a s un stiklainas, s m a g ā k o s g a d īju m o s gļotaini stru ta in as □ Dažkārt n e d a u d z p a a u g s tin ā ta t e m p e ratūra U E lpas trū k u m s □ Trokšņi krūtīs

Hroniska bronhīta cēlo ņ i

Hronisks bronhīts lielāko ties ir neizārstēta bronhīta sekas. Cēlonis ir arī gadiem ilga smēķēšana. T āpat pastāv sakarība starp gaisa piesār ņojumu un hronisku bronhī tu. Arī citas slimības, piemē ram, plaušu tuberkuloze vai

M ā jas

ā rsts

astma, var izraisīt hronisku bronhītu. Šīs slimības cēlonis var būt arī aptaukošanās un krūš kurvja deformācija, jo tad ir traucēta plaušu ventilācija. iVlitrs un auksts gaiss var pasliktināt slimnieka stā vokli, tom ēr par slimības izraisītāju to nevar uzskatīt. Ka ārstēt hronisku bronhītu?

Vispirms jāmēģina ar pret klepus līdzekļiem sašķidrināt gļotainās krēpas.

K a rte

S ir d s

u n a s in s v a d u s is t ē m a

• A s in is • E l p o š a n a s

orgāni

Elpošanas orgāni

Hronisks bronhīts Medikamentus lieto arī, lai paplašinātu bronhus un at vieglotu elpošanu. Labi pa līdz bankas, sinepju un pipa ru plāksteri. Efektīvas ir inhalācijas un el pošanas vingrinājumi. Ja iz dalās ļoti liels daudzums se krēta un gļotu, tās nosūknē. Pret klepu var lietot augu tējas: deviņvīruspēku, māllēpes, gaiļbiksītes u.c.

Kā sev palīdzēt? Ja esat smēķētājs, noteikti atmetiet šo netikumu, jo tas saasina slimību. Vajadzētu ierobežot arī alkohola lie tošanu - arī tas stāvokli tikai pasliktina. Tāpat ieteicams atbrīvoties no liekā svara, jo tas izraisa elpas trūkumu. Vēlams daudz uzturēties svaigā gaisā. 2D

Smalkākajos bronhu atzarojumos jeb kapilārajos bronhos atrodas plaušu alveolas. Ja bronhi ir sašaurināti, skābekļa piegāde tiek traucēta.

vai plaušu vēzis. Iespējams, ka ārsts izrakstīs tabletes vai aerosolu bronhu paplašinā šanai. Akūtas pasliktināšanās gadījumos bieži lieto arī an tibiotikas. N ereti pacientam māca spe ciālu elpošanas tehniku, kas uzlabo plaušu darbību.

Kad jādodas pie ārsta? Ja klepus nedēļām ilgi nemi tējas un tiek atklepotas dzel tenas vai pat asiņainas krē pas, obligāti jāiet pie ārsta. Arī izteikts elpas trūkums vai sāpes krūšu apvidū elpojot ir iemesls, lai meklētu ārsta palīdzību.

Kā rīkosies ārsts? Viņš vispirms noskaidros, vai minētos simptomus neiz raisa cita slimība, piemēram, plaušu karsonis, tuberkuloze

galvassāpes. Šīm problēmām pievienojas arī sirdsdarbības traucējumi.

Vai hronisks b ro n h īts ir bīstams? Slimība ietekmē organisma aizsardzības spējas, un tas kļūst uzņēmīgāks pret infek cijām un citām slimībīm.

Slimības gaita Sākumā parādās tā sauca mais smēķētāju klepus. Drīz vien tas kļūst spēcīgāks, īpaši psihiska sasprindzinājuma laikā vai no siltām telpām izejot aukstumā. Sākotnēji bālganās gļotas vē lāk pieņem dzeltenīgu krāsu, un tajās pat parādās asinis. Ja tiek traucēta skābekļa piegā de, rodas elpas trūkums un

Stāvokļa uzlabošana kūrortā Hroniskā bronhīta ār stēšanai n epieciešam s d au dz laika. Papildus te rapijai var izmantot arī rehabilitācijas p a sā k u m us un uzturēšanos s a natorijā vai kūrortā ar mainīgu klimatu.

MnuvuKonv

ā jas ā r s t s

I l \ \ \ ' r 1\,'i'i' ' ’V'' \\\\\\\\\\\W‘

1’ M

S i r d s UN ASINSVADU SISTĒMA- As i n i s • E l p o š a n a s

orgāni

Karte

Elpošanas orgāni

G ru p a

iiiiiiM iiiiititiiiīn m iiiīn m n m iiim i i i im i m m ii i i i ii i i i ii t i i it i t i it n m i i a i n i m t i t i ti t i i ii i t i ii i i t ti i i i iu i t i i ti i i t ii i t t iH H U i t it i m i ii m K u i i t im t

O m itoze Psittakose Kas ir orn itoze?

Ar ornito7,i (grieķu omis ‘putns’) jeb psitanozi cilvēks var saslimt, inficējoties no dažādiem putniem. Pirmos saslimšanas gadījumus 1876. gadā aprakstījis Jurgensons. 1879. gadā Ritershains kon statēja sakarību starp cilvē ku un papagaiļu slimību. 1892. gadā Parīzē sākās cil vēku saslimšanas epidēmija, kuras avots bija papagaiļi, tas deva pamatu slimību no saukt par psitakozi. Vēlāk slimību pārdēvēja par ornitozi, jo konstatēja dažādu putnu sugu epidēmisko lo mu. T erm inu psitakoze daži autori lieto līdz pat šim lai kam, lai apzīmētu papagaiļu un no tiem inficējušos cilvē ku saslimšanu.

SIMPTOMI □ Drudzis □ S ala u z tīb a s sa jū ta □ G alv as un m usk u ļu sāpes □ Klepus □ D eguna asiņ o šan a □ C a u re ja □ S lā p e s □ P lau šu ie k aisu m s □ Delīrijs

Pārāk ciešs kontakts ar putniem var kļūt bīstams, ja tie ir ornitozes izraisītāju nēsātāji.

Ornitoze - tā ir baktēriju iz raisīta smaga infekcijas sli mību. Ja to pārnesuši papa gaili, to sauc par papagaiļu slimību. Izraisītājs ir Chlamydia psittaci (latīniski psitta ‘papagailis’). Dažkārt cilvēki inficējas viens no otra. Lai izvairītos no tālākas slimības pārnešanas, saslimušos vis maz uz divām nedēļām izolē un saslimšanu reģistrē attie cīgajās veselības uzraudzības iestādēs.

infekcijai, tīfam vai plaušu iekaisumam. Smagākos gadī jumos vecākiem un novāji nātiem pacientiem tā var beigties pat ar nāvi. T u rp re tim bērniem un jaunākiem cilvēkiem ir labas izdzīvoša nas izredzes. T om ēr atlabša nas process ilgst vairākas nedēļas, jo sakarā ar infekci ju ļoti lielā mērā tiek skarts viss organisms.

Kādi ir o r n ito z e s cē lo ņ i?

Ornitozi ir ļoti grūti diag nosticēt, tālab to ne vienmēr atklāj uzreiz. Tas notiek arī tāpēc, ka tās simptomi mēdz būt mānīgi - līdzīgi gripozai

M ā jas

ā rsts

Slimības izraisītāji - hlamīdijas ir ārkārtīgi mazas bak tērijas. Tās kā šūnu parazīti dzīvo putnu organismā un

■

ļ G rupa p K artf.

■

- - - - -- -- - --

S i r d s u n a s i n s v a d u s i s t ē m a * A s i n i s • E l p o š a n a s ORGĀNI

3 1 55

Elpošanas orgāni

m/ĒsĒm

m \\\\\\5\\\\\\\\\\A\illU\\muU>ul•UuUuUluumUmulU'ulullmuiU:\\\\111

Ornitoze Psittakose tiek izplatītas vai nu ar iz kārnījumiem, vai putekļiem ar ērču starpniecību, kas mīt putnu spalvās. Pašiem putniem nav jābūt slimiem. īpaši apdraudēti ir putnu turētāji, kuri ļauj sa viem putniem, lai tie iedod bučiņu vai par maz vērības piešķir to higiēnai. Pilsētās infekciju var pārnest arī savvaļas baloži. Jo vairāk dzīvnieku uzturas kopā ie robežotā telpā, jo straujāk var izplatīties slimības ierosinātāji. Kā ārstē ornitozi?

Ja patiešām ir diagnosticēta ornitoze, slimību ārstē ar antibiotiku - tetraciklīnu. Lai cīnītos ar pavadošajiem simptomiem, saslimušajam

UZMANĪBU! Ornitoze, k a s ir akūta p utnu un cilvēku infek cijas slimība, izraisa s p ē c ī g u s s im p to m u s , k a s s m a g o s g a d īju m o s v e c ā k ie m cilvēkiem var b eig tie s ar nāvi. Runa ir p a r |oti b īs ta m u sli mību, k a s noteikti jā ā r s t ē ā rs ta m .

jāievēro stingrs gultas re žīms. Viņam ir jālieto pret sāpju un nomierinoši medi kamenti, lai mazinātu spē cīgo klepu un iekšēju ne mieru.

izolatorā, turklāt viņam tiks nozīmēts stings gultas re žīms, kā arī tetraciklīns un citi medikamenti.

S lim īb a s gaita

K o var darīt pats? Profilakses nolūkos saskar smē ar būrīšos dzīvojošiem putniem būtu stingri jāievē ro higiēna. Kolīdz manāmas visniecīgākās saslimšanas p a - ' zīmes, dzīvnieki jānes pie veterinārārsta. K ad bū tu jādodas pie ārsta? Ornitozes pazīmes var būt līdzīgas gripas simptomiem, neskaidras izcelsmes dru dzis, klepus, sāpes bronhos un asiņainas krēpas, kas vai rumā gadījumu noris kopā ar galvassāpēm un stipru salauztības sajūtu. Vairumā gadījumu, protams, būs runa par saaukstēšanos, tomēr putnu turētājiem piesardzī bas labad vajadzētu doties pie ārsta. K o darīs ārsts? Pēc vispārējas izmeklēšanas, kuras galvenais akcents ir plaušu tin bronhu izklausīša na un izklauvēšana, ja būs aizdomas par saslimšanu ar ornitozi, ārsts nosūtīs izdarīt asinsanalīzes. Pacients tiks ievietots infekcijas slimību

ā jas ā r s t s

Slimība uzliesmo laikā no 4. līdz 28. dienai pēc inficē šanās. T ā sākas pakāpeniski ar diezgan neraksturīgiem simptomiem. Var būt vieg lāks vai smagāks drudzis, galvas un muskuļu sāpes, sirdsklauves un klepus, daž kārt arī deguna asiņošana, caureja un spēcīgas slāpes. Pēc šī gripai līdzīgā slimības sākuma bieži seko plaušu iekaisums, retos gadījumos parādās dzelte vai delīrijs. Drudzis ilgst vismaz trīs nedēļas, pēc tam līdz ar ci tiem simptomiem palēnām izzūd.

SVARĪGI Putni, k a s ir o rn ito zes izraisītāju nēsātāji, n e v ie n m ēr paši ir slimi. J a putni saslim st, tie ir miegaini, viņiem nav a p e tītes, tie sirg st ar vājum u, ca u reju un paralīzēm. T ād o s g ad īju m o s veterin ā rā rsts p u t n u s ā r s tē ar antibio tikām.

S i r d s u n a s i n s v a d u S is tē m a » A s in is • E l p o š a n a s o r g ā n i

Elpošanas orgāni

K a rte

G rupa

Pleiras iekaisums - pleirīts Pleuritis Kas ir pleiras iekaisums? Gan krūškurvi, gan plaušas klāj plāns, gluds mitrs seriozs apvalks (plaušu plēve), kas sastāv no it kā divām lapām - plaušu un krūškur vja pleiras, kas ap katru plaušu veido atsevišķu mai su. Ieelpojot plaušas izstiep jas un vienlaikus paceļ krūš kurvi, izelpojot viss notiek otrādi. Plaušu virsma slīd gar krūšu dobuma iekšējo sienu uz augšu un uz leju, abas pleiras lapas rūpējas par to, lai nenotiktu savstarpēja berzēšanās. Starp abām ļoti plānajām plēvēm pa sīkiem kanāliem cirkulē olbaltumus saturošs serozs šķidrums. Pavisam pleirai pietiek ar 10 līdz 20 mililitriem šķidruma, kura daudzums palielinās iekaisu ma procesa laikā. Pleira var iekaist, un vairu mā gadījumu iekaisums ir

SIMPTOMI □ Elpojot s ā p e s krūšu d obum ā, mugurā un sā n o s □ Spiediena sajūta krūtīs un s ā p e s plecos

Pleira rūpējas, lai elpojot nerastos berze starp plaušu virsmu un krūšu dobumu.

citu slimību sekas. Ir divas pleiras iekaisuma (pleirīta) formas: sausais un slapjais pleirīts. Sausā jeb fibrinozā pleirīta gadījumā pazūd pleiras šķid rums. Tas ir ļoti sāpīgi, jo elpojot abas pleiras lapas beržas viena gar otru. Katrs elpas vilciens kļūst apgrūti nošs. Savukārt slapjais jeb eksudatīvais pleirīts bieži vien sagā dā mazāk ciešanu. Arī šajā gadījumā pleira ir iekaisusi, taču joprojām starp pleiras lapām atrodas šķidrums.

āj as ā r s t s

Turklāt tas var būt gan pašas pleiras šķidrums, gan arī citi šķidrumi. Piemēram, sirds mazspējas gadījumā pleiras dobumā starp pleiras lapām var uzkrāties ūdens (hidrotorakss).

Kādi ir pleiras iekaisuma cēloņi? Pleirīts ir pleiras iekaisums, kas parasti ir saistīts ar kādu patoloģisku procesu plaušās vai pleirā (tbc, plaušu karso ni, audzēju, infarktu, pleiras

S ir d s u n a s in s v a d u s is tē m a

Karte

mas orgāni . ■ I M

l l l l l l l l l l l l l l l

I I l l I *

Pleiras iekaisums - pleirīts Pleuritis ievainojumu u.c.). Spontāni, t.i., bez jebkādas pamatslimības, pleirīts rodas reti. Visbiežāk sastopams tuberkulozais pleirīts, bet pleiritu var izraisīt arī citas infekcijas slimības: gripa, angīna, skarlatīna, tularēmija, sepse (īpa ši pēc dzemdībām), aizkuņģa dziedzera iekaisumi, kā arī citu vēdera augšdaļas orgānu iekaisumi. Dažreiz pleirīts pievienojas hroniskām nieru slimībām. Pleirīta rašanos veicina sa aukstēšanās, nepilnvērtīgs uzturs u.c. faktori, kas izrai sa alerģiskas reakcijas. Retos gadījumos pleiras iekaisumu izsauc reimatisms, bieži vien tas rodas kā ieilgušas saauk stēšanās sekas. Lielākoties pleirīts ir vienpusējs, retāk abpusējs.

Ka ā rstē pleiras iek aisum u ?

Pleiras iekaisuma ārstēšana ir sekmīga tikai tad, ja kon statē un novērš pamatslimību. Atkarībā no pamatslimības ārstēšanā tiek lietotas antibiotikas, prettuberkulozes medikamenti, šķidrumdzinēji līdzekļi vai korti zona preparāti. Papildus tam var būt nepieciešams, ka ārsts ieliek drenu (caurulīti izva dīšanai uz āru), ja pleiras do-

SVARIGI J a pleiras d o b u m ā sta rp pleiras la p ām s a k rā ja s p a r d a u d z pleiras š ķ id rum a, ta s var iesp aid o t p la u šu un sird s funkci jas. T ādā g a d īju m ā ār s ta m ar punkciju šķ id ru m s jā a ts ū c , tā atvieg lojot slim nieka stāvokli.

bumā ir sakrājies liels šķid ruma daudzums. Ļoti retos gadījumos ne pieciešama operatīva iejauk šanās. Slimniekam jāievēro gultas režīms, nekavējoties jāizsauc ārsts. Sauso pleiritu parasti ārstē mājās, lietojot pretie kaisuma līdzekļus, vitamī nus, bankas vai sinepju plāk sterus. Slapjais pleirīts jāār stē slimnīcā. Vienmēr, kad pleiras dobu mā starp abām pleiras lapām ir sakrājies šķidrums, ārsts ar speciālu tievu adatu izdara punkciju, lai paņemtu plei ras šķidruma jeb eksudāta paraugu.

K o var d arīt pats? Ja elpojot jūt sāpes vai nepa rastus trokšņus plaušās, tas var būt norādījums par plei ras iekaisumu. T ad noteikti ārsta uzraudzī bā jāsāk ārstēties . i iiiiiiiu iiiiiiiitttim tiiiitu tim tiitittiitiiii

M ā jas

ā rsts

K o darīs ārsts? Ārsts ar stetoskopu izklausīs krūškurvi un izmeklēs to ar ultraskaņas aparātu. Vairu mā gadījumu ar šīm m eto dēm jau ir pietiekami, lai noteiktu pirmo diagnozi. Dažkārt vēl nozīmē izdarīt arī rentgenuzņēmumu, lai izslēgtu citas slimības, pie mēram, tuberkulozi. Pēc tam ārsts noteiks pamatslimības diagnozi, lai ārstē šanai varētu izmantot pie mērotus medikamentus. Slim īb as gaita

Sausā pleirīta gadījumā el pojot ir stipras sāpes. Slapjā pleirīta gadījumā, izņemot spiediena sajūtu, gandrīz nav nekādu apgrūtinošu simpto mu. Pleirīts vairumā gadīju mu pazūd, tiklīdz ir izdzie dināta vai mazinājusies pamatslimība.

Vai pleirīts ir bīstams? Pleiras ie k aisu m s var kļūt b īstam s , ja to n e ārstē , jo ta s var pāriet uz p la u š ā m un sird s s o miņu. Tādēļ katrā g a d īju m ā n e p ie c ie š a m s , lai slimī bu ā rstē tu ārsts.

iiiiim iiiiiii u t u

iM im uiuiiM iiM um im im uttitiM

r e m o š a n a s o r g ā n u s is t ē m a

M ute un zobi. Kuņģis. Zarnas

G rupa 4

G r e m o š a n a s o r g ā n u s is t ē m a M u te u n zobi. K uņģis. Z arnas D ivpadsm itpirkstu zarna, tievā zarna

M u te, zobi K ariess

M ē le, mēles slimības M utes dobuma iekaisums stomatīts

P arodontoze

Divpadsmitpirkstu zarnas čūla

Siekalu dziedzeru iekaisums 5 Smaganu iekaisums - gingivīts 6 \l Z o b u bojājumi

Z a rn u samešanās

V ēdera dobum a vispārējās slimības

K ron a slimība

19 Ascīts 20 \ / Iedzimtas vēdera dobuma anomālijas 21

M ekela divertikuls

Grem ošanas traucējumi I Gremošanas traucējumi II

īlens 23

Z arn u aizsprostojums Zarnu iekaisums, alerģisks

T rūces * V ēderplēves iekaisums peritonīts

Barības vads un kuņģis Barības vada attīstības anomālijas Barības vada divertikuļi Barības vada funkciju traucējumi Barības vada iekaisums D iafragmas barības vada atveres trūce

Z a rn u asinsapgādes traucējumi

R esna zarna, taisnā zarna, tūplis 8 9 10 11

12 \l

Aklās zarnas iekaisums apendicīts

25 V

Cūlainais kolīts

Izkārnījumu nesaturēšana inkontinence

N eiro gēn i kuņģa un zarnu K uņģa čūla 13 kairinājumi Kuņģa gļotādas iekaisums gastrīts 14V Kuņģa piloriskās dajas stenoze 15 v 1Resnās zarnas divertikuloze Resnās zarnas polipi M elorija un Veisa sindroms 16 V T aisn ās zarnas izkrišana Tūpļa slimības 17 V ipla slimība

28 29 30

35 36 V/

Aknas un žultspūslis, aizkuņģa dziedzeris Aizkuņģa dziedzera cista Aizkuņģa dziedzera iekaisums, akūts Aizkuņģa dziedzera iekaisums, hronisks Aknu ciroze Aknu iekaisums, akūts Aknu iekaisums, hronisks Aknu koma Aknu taukainā distrofija

31 Zultsakm eņi 32 \? Žultspūšļa iekaisums

39 40 41 4 2 '/ 43 V 44 45 46 47 48

G r em o ša n a s

o r g ā n u s is t ē m a

Mute, zobi

K ar te

G ru pa

Parodontoze Kas ir p a ro d o n to z e ? Parodontoze ir hroniska zo bu un parodonta slimība, kam raksturīga progresējoša zobu ligzdiņu kaulaudu uz sūkšanās, kas ir zobu izkus tēšanās un izkrišanas cēlonis, kā arī zobu ligzdiņu un sm a ganu sastrutošana. P aro d on toze lielākoties sākas ar sm a ganu iekaisumu. Ja to laikus neārstē, iekaisums izplatās šaurajās smaganu kabatiņās, kas atdala smaganas un zo ba kakliņu. Zobs sāk kustēties, kad ie kaisums jau pārņem zoba sakni un žokļa kaula daļu, kur zobs turas.

P a r o d o n to z e s cēloņi Parodontozi veicina vielmai ņas traucējum i, hipovitaminoze, infekciju slimības un iekšējās sekrēcijas traucēju-

SIMPTOMI □ Uz zobiem veidojas zobakmens □ Tīrot zobus, sāp un asiņo smaganas □ Atveras smaganu kabatiņas □ Zobi sāk kustēties

mi, taču galvenais saslimša nas cēlonis ir nepietiekama zobu kopšana. Ja zobi netiek regulāri tīrīti, uz tiem veido jas aplikums, kas sastāv no ēdienu atliekām un atm iru šām m utes gļotādas šūnām. Aplikums ir ideāla augsne, kur baroties un attīstīties baktērijām un sēnītēm. T ās savukārt veicina zobakmens rašanos, kā arī ir cēlonis tam, ka iekaist smaganas.

ājas ā r s t s

Kā ā rs tē t p a ro d o n to z i? Pats svarīgākais slimības profilaksē ir rūpīga zobu kopšana.

Kā sev palīdzēt? Ja iekaisums jau skāris sma ganas, saviem spēkiem tikt galā nevarēs, būs jāmeklē zobārsta palīdzība.

rupa

G rem ošanas

K artf.

o r g ā n u sistēm a

Mute, zobi

Parodontoze Kad jadodas pie ārsta? Zobārsts jāapmeklē, ja zobu virsmu klāj ciets, brūngans aplikums, kas iztaustot ir ne gluds. Jāiet pie ārsta arī tad, ja sāp smaganas vai zobu tī rīšanas laikā parādās asinis. K o darīs zobārsts? Vispirms zobārsts jūs nosūtīs pie zobu higiēnista, kas no ņems zobakmeni un rūpīgi notīrīs zobus. Zobu higiē nists arī ieteiks, kādi zobu higiēnas pasākumi jāveic turpmāk. Ja iekaisums jau būs pārņē mis smaganu kabatiņas, zob ārsts tās apstrādās ar medi kamentiem, iztīrīs smaganu kabatiņas un ap zobu sak nēm esošos iekaisušos audus. Tādējādi gan var izveidoties jauna, mazliet zemāka sma ganu apmale. Kustīgos zo bus šinēs vai protežēs. Var izmantot ari fitoterapiju. Parodontozes gadījumā ie teicams pastiprināti lietot C vitamīnu, rutīnu un B gru pas vitamīnus. Slim ības gaita

Z oba aplikums izveido s m a g a n u kabatiņas, zo b s sāk kustēties.

Slimība attīstās pakāpeniski un bez sāpēm. Zobu apli kums pastāvīgi veidojas no jauna, sākumā tas ir mīksts, un to var viegli notīrīt ar

M āj as .ā r sts

zobu suku. Taču, ja apli kumu laikus nenotīra, tas diezgan ātri kļūst ciets un stingrs. Veidojas zobak mens, kas ir teicama vide baktērijām un sēnītēm. Pēc laika smaganas iekaist, kļūst sarkanas un sāpīgas. Ja iekaisums progresē, tas pāriet uz smaganu kabati ņām, tāpēc zobi sāk kustē ties.

Vai p aro d o n to ze ir bīstama? Nē, taču šī slimība var būt ļoti nepatīkama. U n ne tikai kosmētiskā ziņā. Ja slimnieks par savu zobu stāvokli nerūpējas, zobi izkrīt, un tad vienīgais risinājums ir ielikt mākslīgos zobus jeb protēzes.

Kā izsargāties no parodontozes? □ P ē c ie s p ē ja s m a z ā k jā ē d saldum i. □ V ism az d iv as reizes d ie n ā kārtīgi jātīra zobi. Iete ic am s v airāk as rei z e s d ie n ā iztīrīt zobs ta rp a s . Šim n o lū k am jāizm an to z o b u tīrā m a is d ie g s vai zo b u b a k s tā m ie kociņi. J Regulāri jā a p m e k lē z o b ā r s ts un z o b u hi giēnists.

Karte

G re m o ša n a s o r g ā n u sis tē m a

G rupa

4 n i i ii u u i i m u ii i i i iu i i i

Smaganu iekaisums - gingivits Gingivitis K as ir s m a g a n u ie k a is u m s ? Smaganas (Gingiva) ir mutes gļotādas daļa. Tās bāzējas uz žokļa kaulplēves un ieskauj zobu kakliņus, tāpēc ir svarī ga zobu balsta aparāta sa stāvdaļa. Dažādu faktora dēļ smaganas var iekaist. T ad tās pietūkst, apsarkst, mainās to forma un no tām izdalās šķidrums. Bieži vien smaga nas ari asiņo, dažreiz veido jas čūlas.

Gingivīts var būt parodon tozes sākumstadijas pirmais simptoms. Akūtam gingivītam raksturīgas smaganu sāpes, asiņošana, ja viegli pieskaras smaganām. H ro niskam gingivītam rakstu rīgs smaganu pietūkums, zilganums, asiņošana, daž reiz smaganas atrofējas un zobu kakliņi atsedzas, pa lielinās zobu jutīgums.

SIMPTOMI □ P ietū k u m s

Čūlains sm a g a n u iekaisums. S ek as sm a g a n u sabru k u m am ir izļo dzījušies un izkrituši zobi.

Kādi ir s m a g a n u iek a isu m a cēloņi? Svarīgākais smaganu iekai sumu cēlonis ir nepietieka ma mutes higiēna. Šā iemes la dēļ uz zobiem rodas bakteriāli aplikumi (plaki). Bak tēriju kultūras vairojas ogļ hidrātu atliekās uz zobu vir smām, kas nelabvēlīgi iedar bojas ari uz smaganām.

bilstošas protēzes. Smaganu iekaisums var būt ari kādas citas slimības, kas novājina organisma aizsargspējas, pie mēram, cukura diabēta vai leikēmijas pirmā pazīme. Arī vitamīnu deficīts, ovulācijas kavēšanas preparāti un aler ģija var izraisīt smaganu ie kaisumu. Cūlaini iekaisumi rodas infekcijas dēļ vai pēc saindēšanās ar dzīvsudrabu vai bismutu.

□ A p sā rtu m s □ A s iņ o š a n a □ Š ķ id ru m a izd alīšan ā s □ F o rm a s m a iņ a □ I e s p ē ja m a te m p e r a tū ra

Vēl citi iemesli ir zobak mens, ēdienu atliekas, slikti saplombēti zobi un pārmai ņas organisma hormonu līdzsvarā, kā arī kariess, ne izrautas zobu saknes, neat

IMUUUUUUU

ājas ā r s t s

Kā ā rs tē s m a g a n u iek a isu m u ? Smaganu iekaisuma ārstēša nā vadās pēc cēloņa. Zobus

vumv G rupa

1111111111

Karte

4 Ī li

G rem ošanas

o r g ā n u sist ē m a

m ute, zobi m m m m m m luīiiuiiiiiuinimnninniiiuunmuiiiiuiiiuuKUUiiiiiituiminiiiiiiiitmtiiitiiiiHiiiiiiiiiiiiiiiiHiiiiiiiiiuiiiiiiiiiutiiiuuiiniiit

iiiiiuiHiituumitmutm

Smaganu iekaisums - gingivits Gingivitis un smaganas izmeklē. Ja tiek konstatēti plaki, aplikumu likvidē. Ārstē galvenokārt vispārējās organisma slimī bas. Ieteicama smaganu hidromasāža vai arī masāža ar pirkstiem, lietojot hipertoniskus šķīdumus. Ja smaga nas stipri asiņo, jālieto vit amīni. Akūta gingivīta ga dījumā ieteicams skalot muti ar kumelīšu vai salviju novā rījumu.

Ko var darīt pats? Ārstēšanu, ko izdara zob ārsts, jāpapildina ar rūpīgu un regulāru zobu un sma ganu kopšanu.

K ad jādodas pie ārsta? Pie zobārsta jāiet, ja vairākas dienas, neraugoties uz pa matīgu zobu tīrīšanu, sma ganas ir apsārtušas un pietūkušas, ja tās asiņo. It sevišķi

tad, ja ir izveidojušās čūlas un smaganas sāp.

Ko darīs zobārsts? Vispirms zobārsts centīsies atrast cēloni, kas izraisījis smaganu iekaisumu. Viņš jautās, kā un cik bieži tiek tīrīti zobi, iespējams izskaid ros, kā to būtu darīt labāk.

S lim īb a s gaita

Bez tam zobārsts noņems zobu aplikumu un zobak' meni. Lai mazinātu sāpes, viņš nozīmēs speciālus pre parātus, ar kuriem bieži ska lot muti. Dažreiz jāārstē arī nedaudz intensīvāk - jāno gludina zobu saknes, jāslīpē zobi, jāmaina vecās plombas un jākoriģē protēzes, kas smaganas. Čūlaina iekaisuma gadījumā, iespējams, tiks nozīmēts gul tas režīms un parakstītas an-

Kā izvairīties no smaganu iekaisuma? No s m a g a n u iek aisu m a var izvairīties, tikai rūpīgi kopjot z o b u s . P ē c katras ēd ie n re iz e s likvidējiet z o b u aplikum u, tīrot to s ar z o b u birsti un n o s lē g u m ā ar z o b u diegu, lai piekļūtu arī grūti p ie e ja m ā m s ta rp z o b u vietām. Apļojot m asējiet s m a g a n a s ar zobubirsti.

tibiotikas. Ja smaganu audi ir stipri mainījušies, zobārsts to novērsīs, operatīvi iejau coties, piemēram, izgriežot smaganu daļu. Pamatsaslimšanas gadījumā zobārsts ie spējams konsultēsies ar at tiecīgās specialitātes ārstu.

Skalojiet muti ar m u te s ū d en i vai siltu sā lsū d e n i. Ik p a četriem līdz s e š ie m m ē n e š ie m ap m ek lējiet sa v u z o b ā rstu , lai p ā rb a u d ītu un notīrītu z o b u s . Atcerieties, ka z o b u higiēnista a p m e k lēju m s n av elitārs p a s ā k u m s, z o b u k o p š a n a uztur jū su m u te s veselību.

Vienkārša smaganu iekaisu ma gadījumā smaganas, it īpaši to mala, ir viegli apsar kušas un pietūkušas, tās asi ņo. T urpretim sāpes šādā gadījumā ir reti. Ja baktēriju aplikumu ilgāku laiku neno ņem, dažu dienu laikā no vienkārša smaganu iekaisu ma var attīstīties hronisks iekaisums.

K abatu veidošanās Hronisku iekaisumu gadīju mos smaganas ir zilgansarkanas, viegli asiņo un daž kārt veido izaugumus. Var rasties tā sauktās kabatas, kam sekas ir zobu saturēša nas aparāta balstaudu zau dējums. Cūlaini smaganu iekaisumi izraisa smaganu sabrukumu. Tādā gadījumā čūlas var vei doties arī vaigos. Sirgstoša jam ir stipras sāpes un bieži vien arī paaugstināta tempe ratūra.

\\UUIUHUUUU\UI\UU\\MIH\\UUU\UIUUIUU\\\\MU\MIUUIHUUUUIUIUUUUH\\IUI

M ājas i\\\\\\\\W

UUUumUUmUlUmM

ārsts

mrnmm \\™ iuimUiUUUliUU

|||y G rem ošanas

o r g ā n u sist ēm a

''l l l l l l l »

— ( j KL P \

l i m i i i i in i u i

Diafragmas banbas vada atveres truce Hiatushemie Kas ir d iafragm as barības vada a tv e r e s trūce?

Diafragma ir plakana, div kārt izliekta muskuļaina šķīrējsiena, kas krūšu dobumu atdala no vēdera dobuma. T ā ir piestiprinājusies pie krūšu kaula, ribu iekšējām virsmām un jostas skrieme ļiem. Tās vidū atrodas seglveida cīpslainais centrs, kam abās pusēs paceļas t.s. dia fragmas kupoli, kas ir paša muskuļu veidoti izvelvējumi. Diafragma ir svarīga elpoša nas muskulatūras sastāvdaļa, vēl vairāk - tā piedalās arī vēdera preses veidošanā. Mugurkaula tuvumā caur to perpendikulāri iet barības vads, asinsvadi un nervi. Ja kuņģa daļas vai pat viss kuņ ģis caur šo atveri (Hiatus

SIMPTOMI □ A trau g as, d e d z in ā š a n a □ S p ied ien a, s ā p ju un kram pju s a jū ta aiz krūšu kaula, resp., v ē d e r a a u g š ē j ā krei s a jā p u s ē □ S im p to m u p astip rin ā š a n ā s guļot, lokoties vai s a sp rin d z in o t vēd erp resi

Diafragmas barības v ad a atveres trūces gadījum ā kuņģa daļas, kas atro d as līdzās barības vadam , iespiežas krūšu dobum ā.

oesophageus) iekļūst no vēde ra dobuma krūšu dobumā, tad runā par diafragmas ba rības vada atveres trūci (Hernie ‘trūce’). Rezultātā kuņģa ieeja slikti slēdzas vai ari zaudē spēju slēgties vispār. Sakarā ar to skābais kuņģa saturs var ieplūst atpakaļ ba rības vadā. Diafragmas trūce traucēju mus parasti nerada, bet atse višķos gadījumos tās ietekmē veidojas kuņģa ieejas nepie tiekamība un kuņģa satura

atgrūšana barības vadā; ro das dedzinoša sajūta, sāpes aiz krūšu kaula. Barības vads var rasties čūla (nereti pat asiņojoša).

Diafragm as barības vada a tv e r e s tr ū c e s cēlo ņ i

Pastāv tādas diafragmas ba rības vada atveres trūces, ka: ir iedzimtas un neizraisa gandrīz nekādus simptomus Citos gadījumos īsi pēc dzimšanas var rasties smags

rupa

K arte

r e m o š a n a s o r g ā n u s is t ē m a

Barības vads un kuņģis i i tu i t u t i iu i u i i

Diafragmas banbas vada atveres truce Hiatushemie Ka rīkosies ārsts? Vispirms ārsts noteiks precī zu diagnozi. Ļoti bieži tas ir iespējams, balstoties tikai uz zināmajiem slimības simpto miem. T om ēr lielākoties, lai diafragmas barības vada at veres trūci nesajauktu ar ci tām kuņģa slimībām, ārsts lūgs speciālistu veikt rentgen uzņēmumus. Tajā dia fragmas barības vada atveres trūce būs ļoti labi redzama. Pēc tam ārsts sāks atbilstošu terapiju.

elpas trūkums, ko pavada masīva vemšana. Daudz bie žāk diafragmas barības vada atveres trūce rodas gados vecākiem cilvēkiem. Valda pieņēmums, ka to izraisa no vecošanās radīts saistaudu vājums un arī liekais svars.

Kā ārstē diafragmas barības vada atveres trūci?

Mūsdienās diafragmas barī bas vada atveres trūci gan drīz vienmēr ārstē medikamentozi. Ārsts nozīmē antacīdus (vielas, kas saista, nei tralizē skābes - tie ir līdzek ļi, kas mazina kuņģa sulas skābumu), vairumā gadīju mu kombinācijā ar piena pulveri. Tālākā terapija ir uztura maiņa, pacientiem ar lieko ķermeņa masu - arī novājēšana. Ārstēšanu var papildināt ar ārstnieciskās fizkultūras vingrinājumiem.

SVARĪGI J a ja u n d zim u šajiem un zīdaiņiem r o d a s e lp a s trū k u m s un s m a g a v e m š a n a , n ek a v ējo tie s ir j ā d o d a s pie ārsta! C ē lo nis var b ū t d ia fra g m a s b a rīb a s v a d a atv eres trūce.

Slīdošās diafragm as barības v ad a atveres trūces gadījumā kuņģa a u g šējā daļa ieslīd krūšu dobum ā.

Ko var d a n t pats? T ā kā sūdzības parasti rodas pēc lielākām maltītēm, labāk savu ēšanas režīmu pārkār tot: ēst biežāk, bet mazākas porcijas. Būtu jāizvairās no ēdieniem, kas rada gāzes, no karstiem un asiem ēdieniem, kā arī alkohola un ogļskābo gāzi saturošiem dzērieniem. Pēc ēšanas nevajag atgulties. Kad b ū tu jādodas pie ārsta? Tiklīdz parādās pieminētie simptomi, būtu jāiet pie ārsta. Stiprās sāpes pacien tam parasti gandrīz neatstāj citas izvēles iespējas.

S lim īb a s gaita

Pēc kuņģa iekļūšanas krūšu dobumā iesākumā parādās tipiskie simptomi. T ā kā skābais kuņģa saturs pastāvī gi iekļūst atpakaļ barības va dā, iespējams barības vada iekaisums ar gļotādas asi ņošanām, kas rada smagas problēmas. Tādējādi barības vads var arī saīsināties vai sa šaurināties (stenoze).

Vai diafragm as barības vada atveres trū c e ir bīstama? Ar diafragmas barības vada atveres trūci jokoties neva jag, taču ar to var sadzīvot, ja to lietpratīgi ārstē. T om ēr apmēram desmit procentos gadījumu nav iespējams iz vairīties no operācijas. l l l l

\Mll\UUU\mU\UlUWttMUMUll\UlUUUUUMI

M mĒĒĒĒĒBĒĒĒĒĒĒĒKBĒĒĒKĒĒ

ājas ā r s t s

\\M liniiHUīn!

\\\\\\\\\\\\un\\\\\\\\\ M lu UHuluM

nuuuUmll

G rem o ša n a s

o r g ā n u s is t ē m a

Barības vads un kuņģis

Kuņģa gļotādās iekaisums - gastrīts Gastritis Kas ir k uņģa g ļo tā d ā s ie k a is u m s ?

Gastrīta gadījumā kuņģa gļotādā veidojas daudz kro ku, gļotāda pietūkst un ir stipri apsarkusi, kuņģa mus kulatūra savelkas krampjos. N ereti ari pastiprināta kuņ ģa sulas veidošanās noved pie spēcīgām, skābām atrau gām. Akūts gastrīts vairumā gadī jumu parādās pēkšņi un sā kas ar spēcīgu nelabumu. Ja slimnieks turpina ēst sāļus un vircotus ēdienus, kā ari lietot alkoholiskos dzērie nus, iespējama vemšana un dedzinošas sāpes diafragmas apvidū. Gastrīta cēlo n»i

Kuņģa gļotādas kairināju mam var būt daudz iemeslu. Biežākais cēlonis, kas izsauc gastrītu, ir stress vai psihis ka slodze. Taču arī medika-

SIMPTOMI □ N ela b u m s, k a s parasti u zn ā k pēk šņ i J V em šana □ S āp e s vēdera a u g š d a ļā

Par akūtu gastrītu liecina pilnuma sajūta un spiediens kuņģī, bieži šīs sajūtas p av a d a arī sp ē c īg a s s ā p e s vēd era augšdaļā.

menti izsauc gastrītu, galve nokārt tie ir sāpes remdējoši līdzekļi, kas satur aktīvo vie lu acetilsalicilskābi (aspirīns u.c.). Arī smēķēšana kairina kuņģa gļotādu, smēķētājiem saslimt ar gastrītu ir ievērojami lie

ā jas ā r s t s

lāks risks nekā nesmēķētā jiem. Ari alkohola un pārmērīgi treknu un vircotu ēdienu lie tošana var novest pie kuņģa gļotādas iekaisuma, taču ša jos gadījumos slimība parasti drīz pāriet.

G rem o ša n a s

o r g ā n u s is t ē m a

Barības vads un kuņģis

Kuņģa gļotādās iekaisums - gastrīts Gastritis Gastrīta cēlonis var būt ari baktērijas, kas kopā ar ēdie nu vai dzērienu iekļūst orga nismā. Ari augu aizsardzības līdzekļi, ko lieto pret kaitēk ļiem un kas atrodas uz aug ļiem un dārzeņiem, var spē cīgi kairināt kuņģa gļotādu. Kā ā rs tē t ak ū tu g a strītu ?

Kaut gan akūta gastrīta simptomi nav patīkami, lai to ārstētu, nav nepieciešama ārkārtēja terapija. Ja vienu vai divas dienas slimnieks nelietos cietu barību, vairu mā gadījumu kuņģis atkal

Kā izvairīties no akūta gastrīta □ J ā u z m a n ā s no karstiem ēd ie n ie m un le d u sau k stiem d zērieniem . □ Ē d ie n s v ien m ēr ir p a matīgi jā sak o šļā. □ Augļi pirm s ē š a n a s jā m azgā. □ Jā ie v ē ro m ē re n īb a alkohola, ta b a k a s un a s u garšvielu lietošanā. □ U zturoties dienvidos, n av ie teica m s d zert n e vārītu ūdeni. J P ē c ie s p ē ja s jāizvairās n o stre s a .

būs kārtībā. Šajā laikā var dzert siltu kumelīšu vai pi parmētru tēju. Ari pēc tam uzturam jābūt šķidram. Jāēd nelielām porcijām. Var ēst tumi ar tajā iekultu olu, ar kefīru sajauktu biezpienu, pie tējas var piejaukt augļu vai ogu sulu. Pakāpeniski ēdienkarti var paplašināt.

Kā sev palīdzēt? Dažas stundas pēc vemšanas * nevajadzētu neko ēst un dzert. Pēc tam kuņģi var pārbaudīt, iedzerot tasi vājas melnās tējas. Cietu barību labāk neuzņem t līdz pat nākamajai dienai. Ja izsal kums kļūst nepanesams, var ēst sausiņus vai auzu tumi. N edrīkst smēķēt - tas tikai pasliktinās stāvokli! K ad jādodas pie ārsta? Ja kuņģa gļotādas iekaisums nav pārgājis pat pēc pāris dienām vai ja tas ir iegūts ārzemju ceļojuma laikā, va jadzētu meklēt ārsta palīdzī bu. Tā nepieciešama arī tad, ja bērniem atkārtoti un nepārtraukti ir vemšana. S lim īb a s g a ita

Gastrīts sākas ar spēcīgu ne labumu, kas drīz vien noved pie vemšanas. Šķidruma zudums izraisa

M āj as

ā rsts

slāpes, kā arī samazina urīna izdalīšanos. Tāpēc āda kļūst bāla un it kā atslābusi.

Vai gastrīts ir bīstams? Lielākoties, nē. Taču, ja ir bažas, ka vemšanas un caur ejas dēļ ir zaudēts daudz šķidruma, ieteicams apmek lēt ārstu. īpaši tas sakāms par maziem bērniem.

Hronisks gastrīts K uņģa g ļo tā d a s iekai s u m s var b ū t arī hro nisks. Bieži vien slim n iek am v isp ār nav n e k ā d u sāp ju , tādēļ slimību nereti atklāj nejauši, v isp ā rē jā s iz m e k lē š a n a s laikā. Vai gastrīts ir hronisks, droši ie s p ē ja m s noteikt tikai laboratorijā, izm ek lējot k u ņ ģ a g ļo tā d a s audus. H ronisks gastrīts lielā koties ir d a b i s k ā n o v e co šan as procesa s e kas, t ā p ē c to parasti k o n sta tē g a d o s v e c ā kiem cilvēkiem. Palīdzību v arat m eklēt G r e m o š a n a s slimību iz m e k lē š a n a s un ā r s t ē š a n a s c e n trā Rīgā, Linezera ielā 6, tālr. 7040348, 7040214.

r e m o š a n a s o r g ā n u s is t ē m a

llil

Barības vads un kuņģis

K artf.

G ru pa

15 :

Kuņģa piloriskas daļas stenoze Kas ir kuņģa piloriskas daļas steno ze? Gredzenveida slēdzējmuskulis kuņģa izejā jeb vārtnieks ir vieta, kur kuņģis pāriet divpadsmitpirkstu zarnā. Vārtnieka uzdevums ir kuņ ģī noturēt barību tik ilgi, līdz gremošanas fermenti un kuņģa skābe to ir pietiekami pārstrādājusi. Tikai tad vārt nieks atveras un barība var pārvietoties uz divpadsmit pirkstu zarnu. Sis dabiskais ceļa sašaurinājums starp kuņģi un divpadsmitpirkstu zarnu noteiktu slimību ie spaidā var sašaurināties vēl vairāk. Kuņģis iztukšoties vairs spēj tikai ar grūtībām vai pat vairs nemaz, tāpēc rodas kuņģa piloriskās daļas stenoze.

Kādi ir kuņģa piloriskās daļas ste n o z e s cēloņi? Biežs kuņģa piloriskās daļas stenozes cēlonis ir kuņģa vai

SIMPTOMI □ Slikta dūša □ Sāpes kuņģa ap vidū □ Vemšana

Kuņģa izeja ir dabisks sašaurinājums starp kuņģi un divpadsmitpirkstu zarnu. Taču slimības dēļ tā var sašaurināties vēl vairāk.

divpadsmitpirkstu zarnas čūlas. U n tikai retos gadī jumos čūla rodas tieši pie kuņģa izejas. Biežāk tās ir divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, kas rodas tuvu pie vārtnieka. T ā kā līdzās eso šais zarnas apvidus ir pietū cis un iekaisis, arī kuņģa izeja kļūst šaurāka. Dažkārt tam visam pievienojas slēdzējmuskuļa krampji, kas situāciju padara vēl sma gāku. Ja kuņģa vai divpadsmitpirk stu zarnas čūla netiek parei zi ārstēta, pastāv iespēja, ka veidojas rētas. Tās savukārt

ājas ā r s t s

var izraisīt vārtnieka sašau rināšanos. Retos gadījumos kuņģa piloriskās daļas ste nozes cēlonis var būt arī kuņģa karcinoma.

Kā ārste kuņģa piloriskās daļas stenozi? Pilnīgi noteikti ir tas, ka ari medikamentozas ārstēšanas gadījumā nav iespējams iz vairīties no uzturēšanās slimnīcā. Medikamenti, kas šajā gadījumā ir jālieto, aiz kavē kuņģa sālskābes pro dukciju, līdz ar to čūla var izdziedēties. Parasti šajos

rupa

ļ Ka r t e

1 4 1 15

r e m o š a n a s o r g ā n u s is t ē m a

Barības vads un kuņģis AumUnUUuluuUHUuUUHM

Kuņģa piloriskas daļas stenoze gadījumos pazūd arī slēdzējmuskuļa krampji un iekai sušais pietūkums. Vienlaikus ir jāatsūc sastrēgušais kuņģa saturs un kuņģa sekrēts.

S lim īb a s g aita

Kuņģa piloriskās daļas ste noze sākas ar kuņģa sāpēm un sliktu dūšu. Slimība ik vienā fāzē ir labi kontrolēja ma, ja vien tai nepievienojas citas komplikācijas ilgstošas badošanās vai liela šķidruma zuduma dēļ.

Pēc divām trim dienām, iz mantojot ūdeni, tiek mēģi nāts izzināt, vai vārtnieks jau kļuvis caurejams. Ja tas ap stiprinās, pacients var atsākt mazliet ēst. Smagos gadīju mos var būt nepieciešama operācija.

Ko var d arīt pats? Vārtnieka stenozi nekādā ziņā nevajadzētu mēģināt ārstēt pašam, piemēram, ar zāļu tējām. Ārstēšana jāuztic speciālistam. Taču svarīga ir pacienta līdzdarbība ārstēša nās procesā. Kad b ū tu jāiet pie ārsta? Kuņģa vai divpadsmitpirkstu zarnas čūlas pirmās pazīmes

SVARĪGI P ro b lē m a s , k a s saistītas ar k u n g a d arb īb u, vien m ēr jāuztver nopietni. S ā p e s k u ņ ģ a apvidū, k as bieži atk ārto ja s un s a jū ta m a s regulāri pirm s vai p ē c ē š a n a s , ir jā ā r stē, pirm s vēl r a d u š ā s kom plikācijas. P a šā rstē š a n ā s nav pieļaujam a.

Izdziedināšanās izredzes lie lā mērā ir atkarīgas no pa cienta līdzdarbības ārstēša nās procesā un tāpēc labas kooperācijas apstākļos ir re latīvi lielas.

Kuņģa piloriskās d aļas stenoze kavē barības putriņas novadī ša n u no kuņģa uz zarnām.

ir kuņģa sāpes, kas mijas ar sliktu dūšu tin vemšanu. Ša jā stadijā čūla vēl labi pado das sekmīgai medikamentozai ārstēšanai un citiem tera pijas pasākumiem, piemē ram, ēšanas paradumu mai ņai vai psihosomatiskai tera pijai.

Ko darīs ārsts? Ja tiks konstatēta kuņģa pi loriskās daļas stenoze, ģime nes ārsts pacientu ievietos slimnīcā.

Pārmantota kuņģa piloriskās daļas stenoze K uņģa piloriskās d a ļa s s te n o z e ie s p ē ja m a arī zīdaiņiem - š a jā g a d ī ju m ā ru n ā p ar hipertrofisku pilorostenozi. P ē tījum os k o n sta tē ts, ka tā biežāk r o d a s šīs slimī b a s s k a rta jā s ģ im e n ē s , g alv en o k ā rt zēniem . Sli m īb a iz p a u ž a s no tr e š ā s līdz ceturtajai d zīv es n e dēļai ar p ē k š ņ u , m asīvu v e m š a n u . Š ajā laikā zī d ainis n epietiekam i p ie ņ e m a s s v a rā un n e p ie tiekami a u g . Vairumā g ad īju m u kaiti jālikvidē o p era tīv ā ceļā.

G r em o ša n a s

Kartf.

o r g ā n u s is t ē m a

Barības vads un kuņģis UummHUUuuUi

■1111

rupa

Melorija un Veisa sindroms Kas ir Melorija un Veisa sin d r o m s ?

Barības vadu un kuņģi no iekšpuses izklāj plāna gļot āda. Tās ārējās šūnas izdala biezu šķidrumu, ko sauc par gļotām. Tās ieziež plēves virsmu, kā arī aiztur svešķer meņus. Gļotāda sastāv no epitēlijaudu kārtas un saistaudu kārtas. Zem gļotādas saistaudiem atrodas mus kuļaudi. Gļotādai daudz kas ir jāiztur - sasmalcināti pār tikas produkti, dzērieni, daž kārt arī vēmekļi. Taču tas nenozīmē, ka kuņģa un ba rības vada gļotāda ir ļoti izturīga un nevar tikt bojāta. Gļotāda ir relatīvi jutīga pārāk liela kairinājuma un noslogojuma gadījumā tā dažkārt var ieplīst. Ja ieplīst barības vada apak šējās trešdaļas gļotāda (daž reiz arī muskulatūra) un kuņģa ieejas vai kuņģa gļot āda, sekas var būt smaga kuņģa un zarnu asiņošana. Šā sindroma simptoms ir ari asiņu vemšana.

SIMPTOMI □ Asiņo k u ņ ģ is un z a r n a s □ Asinu v e m š a n a

Melorija un Veisa sindrom a gadījum ā g ļotādas plīsuma dēļ rodas s m a g a k u ņģ a un zarnu asiņošana.

Pirmoreiz šīs slimības ainu un tās cēloņus 1929. gadā aprakstīja amerikāņu ārsti G. Kenets Melorijs un So ma Veiss no Bostonas, tā pēc arī sindroms nosaukts viņu vārdā.

Kadi ir Melorija un Veisa sind ro m a c ē lo ņ i?

Smalkie, gareniskie barības vada lejasdaļas un kuņģa gļotādas ieplīsumi rodas, ja pēkšņi uz gļotādu stipri pa augstinās spiediens. Tas vis biežāk notiek, ja cilvēks vemj, stipri atraugājas vai spēcīgi žagojas. T om ēr ne jau katram cilvēkam šī spie

mmmmm M īttU

ā ja s ā r s t s

diena maiņa rada tik tālejo šas un nopietnas sekas. Pie mēram, vemšanas reflekss ir nozīmīga aizsargreakcija pret kaitīgām vielām un pati par sevi parasti nav bīstama. Parasti gļotāda plīst, ja tā jau agrāk ir kairināta un bo jāta. Ļoti bieži šāds bojājum rodas, ja cilvēks pastāvīgi lieto daudz alkoholisku dzērienu, jo sevišķi stipros dzērienus.

Ka ā rstē Melorija un V eisa sind rom u ?

Dažreiz gļotādas ieplīsums sadzīst pats no sevis tin asi-

UUIHUHHUUMUlUl1 G

rupa

G rem ošanas

Karte

orgānu

SISTĒMA,

Barības vads un kuņģis

Melorija un Veisa sindroms ņošana mitējas. Ja tā neno tiek, savainojums jāārstē, lie tojot dažādus medikamen tus, lai asiņošanu apturētu. Ar balontamponādi barības vadā vai kuņģī tiek ievadīta zonde. Tās apakšējā galā ir balons, kas tiek uzpūsts tā, ka spiež uz gļotādu, un asi ņošana apstājas. Asins tecēšanu var apturēt arī ar elektrokoagulāciju -

Burhāves sindroms

ĪD

B u rh āv e s s in d r o m s ir sevišķi s m a g a Melorija un Veisa s in d r o m a for m a. Š a jā g a d īju m ā galīgi plīst b a rīb a s v a d a a p a k š ē jā s t r e š d a ļa s siena. C ēlo n is ir p ē k šņ i uz gļot ā d u stipri p a a u g s tin ā ts s p ie d ie n s, ko izraisa eksplozijveidīga v e m š a n a . P ē c ta m k ad sirdzējiem, p ā r s v a rā alkoholiķiem p ē c 50 g a d u v e c u m a , ir bijusi a s iņ a in a v e m š a n a , viņu ā d a un krūšu a p v id u s vid u s d a ļa u z p ū š a s , ā d a s k r ā s a kļūst zil g a n a . Viņi sirg st ar s m a g u e lp a s trūkum u, un viņiem ir stip ra s s ā p e s . 2 0 - 4 0 procenti slim nie ku B u rh āv e s s in d ro m u nepārdzīvo.

audu piededzināšanu ar elektrisko strāvu. Izmanto jot augstfrekvences strāvu, ievainotajā vietā piededzina asinsvadus. Tādējādi asiņo šana apstājas. Pēc tam gļot āda var atjaunoties.

Lai noteiktu precīzu diagno zi, ārstam jāapskata barības vads un kuņģis no iekšpuses. Šim nolūkam lieto endoskopu - lokanu caurulīti ar ap gaismojumu, prizmām un lēcām.

Arī speciāla šķīduma infūzi ja kuņģa artērijā var apturēt asiņošanu. Dažos gadījumos gļotādas plīsumus sašuj ope rācijas ceļā.

Lai izmeklētu kuņģi, ārsts izmantos speciālu endoskopu - gastroskopu. Dažos gadījumos ārsts rentgenoloģiski izmeklē arī attiecī gās artērijas, veicot arteriogrāfiju.

K o var d arīt pats? Pret Melorija un Veisa sin dromu pats neko nevar da rīt, nemaz nerunājot par pašārstēšanos, kas var radīt dzīvībai bīstamu situāciju. T om ēr profilaktiski vajadzē tu atturēties no pārmērīgas stipro alkoholisko dzērienu lietošanas. K ad jāiet pie ārsta? Ja tiek vemtas asinis, vien mēr jādodas pie ārsta, lai sāktu ārstēšanos.

K o darīs ārsts? Ārstam jākonstatē, kas tieši izraisa asiņaino vemšanu. Vēmekļi var būt asiņaini ne tikai gļotādas plīsuma dēļ, cēlonis var būt arī cits, pie mēram, kuņģa čūla un pa plašinātas barības vada vēnas, kas asiņo. Asiņaina vemšana var būt arī barības vada perforācijas sekas. l\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\U\\V

Šādi izmeklējot pacientu, ārsts varēs secināt, vai runa ir par Melorija un Veisa sin dromu. Ja tiks diagnosticēts šis sindroms, ievainojumu ārstēs ar vienu vai vairākām minētajām metodēm.

S lim īb a s gaita

Ja barības vada apakšējā treš daļā vai kuņģī gļotāda tiek kairināta vai tā jau ir bojāta citur, var rasties sīki plīsumi, sirdzējam vemjot, atraugā joties vai žagojoties. Gļotādu plīsumi izraisa ar teriālo kuņģa un zarnu asi ņošanu, kas var būt pat dzī vību apdraudoša. Tāpēc Melorija un Veisa sindroms uzskatāms par bīstamu sli mību.

mmm

ājas

h h h h h h mh h Ē hĒ hĒh Ē

Ē Ē mm m

lUīmnumiiuiim]

K arti*

G re m o ša n a s o r g ā n u sistē m a

Divpadsmitpirkstu zarna, tievā zarna

G rupa

OQ --- ---

m in im u m i

Itiu u u u iillllllllllll

Gremošanas traucējumi II Kā ārstē g r e m o š a n a s traucēju m u s?

Gremošana ir uzturlīdzekļu fermentatīva sašķelšana gre mošanas traktā līdz sīkām molekulām, kas izmantoja mas gan plastiskām, gan enerģētiskām norisēm orga nismā. T ā kā gremošanas traucējumiem var būt dažādi cēloņi, ārstēšana jāsāk tikai pēc rūpīgi noteiktas diagno zes. Taču bieži vien ir ne pieciešams vispirms ārstēt ilgstošas, spēcīgas caurejas sekas - arī tad, ja pamatslimība vēl nav zināma.

K o var darīt pats? Bieži gremošanas traucēju mu rezultāts ir nekaitīgas infekcijas kuņģa-zarnu trak tā. T ad dažas dienas vaja2D

SIMPTOM1 G r e m o š a n a s traucējum i iz p a u ž a s ar neatlaidī g ā m c a u rejā m , v ē d e r a u z p ū š a n o s , k a s bieži m ē d z būt sā p īg a , v ē d e r s ā p ē m , s v a ra z u d u m u , tū sk u , t.s. v istas aklum u, p a a u g s tin ā tu tieksmi uz a s iņ o š a n ā m , b ālum u, n o g u ru m u , m uskuļu v ā ju m u un p iln u m a sajūtu kuņģī.

Šajās vietās bieži rodas g re m o š a n a s traucējumi.

dzētu dzert daudz sālīta šķidruma. Ja viena divas die nas, kurās iztiek bez cietās barības, kam seko pakāpe niska pieradi nāšanās pie

ēdiena (auzu tume, sausiņi), nedod rezultātu, vajadzētu iet pie ārsta. Jāatceras arī, ka gremošanas traucējumi pie augušajiem bieži rodas uztu-

iin n m m m H u m m H iim m u H m m M m H im n m im n im n m n n m n m n n iim H H iiiiim m n H m m n m m n im im in H m iiin u H iiH H m m H in H H īn m n m m m H iiiim u m H in n n in m u n iiiii

Gremošanas traucējumi II Cēlonis - stress Visu g r e m o š a n u k o p u m ā v a d a un reg u lē v e ģetatīv ā nervu sistēm a. Tiem, kam jā c īn ā s ar s tr e s u un p sih isk ām p ro b lē m ā m , bieži vien ir arī g r e m o š a n a s tr a u c ē jumi. Š a jo s g a d īju m o s b e z n o m ierin o šie m lī dzekļiem un p ārru n u t e rapijas var palīdzēt arī a u to g ē n a is treniņš.

ra režīma neievērošanas, al kohola un nikotīna lietoša nas dēļ. Jūsu spēkos ir nor malizēt šos faktorus.

K ad jāiet pie ārsta? Gremošanas traucējumi ap draud galvenokārt zīdaiņus un mazbērnus. Jau pēc dažām dienām traucējumi, ja tos neārstē, var kļūt bīstami dzīvībai. Vēlākais trešajā dienā zīdaiņi, kam ir caureja, jārāda ārstam. K o darīs ārsts? Neskaidrākos gadījumos ārsts vispirms nozīmēs izkār nījumu analīzi. Nosakot iz kārnījumu daudzumu, tauku saturu tajos un pārējo sastā vu, iegūst pirmos skaidroju mus par iespējamo traucēju mu cēloni. Pēc tam seko citi laboratoriskie izmeklējumi -

ar īpašām metodām tiek iz meklēti izkārnījumi, lai no skaidrotu, vai cilvēks ir sasli mis ar maldigestiju (nepie tiekama sagremošana) vai malabsorbciju (nepietieka ma absorbcija).

teiktiem pārtikas produk tiem. T ad bieži vien ārstēša nai pietiek ar labi izvēlētu un rūpīgi ievērotu diētu.

Endoskopija Ja ir aizdomas par iespējamu gļotādas kairinājumu, iekai sumu vai audzēju, kā arī ci tām slimībām, bieži tiek iz darīta gremošanas trakta caurskate ar endoskopu. Šļū tenes veida instrumentu ie vada caur muti un barības vadu kuņģī un ar to var aiz sniegt arī tievo zarnu. Ar pinceti ārsts, lai izdarītu attiecīgas analīzes, paņem nelielu audu paraugu no īpaši apdraudētām vai aiz domīgām vietām. Endosko pija gan nav īpaši patīkama izmeklēšanas metode, bet tā nav bīstama un sāpīga. Ar šo metodi un vēl virkni citu metožu (rentgens, ultraska ņa, noteikti asinsainas rādī tāji) ir iespējams noskaid rot pamatslimību, kas ra dījusi gremošanas traucē jumus.

Katrā atsevišķā gadījumā gremošanas traucējumi no ris ļoti atšķirīgi. Tas atka rīgs no slimības, kas izraisī jusi traucējumus. Vairumā gadījumu tā izpaužas kā vai rāk vai mazāk spēcīga caur eja, kas ekstrēmā gadījumā var būt ari ūdeņaina un gan drīz bez cietām sastāvdaļām. Lielākajā daļā gadījumu gre mošanas traucējumus iespē jams ārstēt.

Diemžēl ne katru pamatsli mību ir iespējams viegli iz ārstēt. Ja ir tāda kaite kā, piemēram, iedzimta vielmai ņas slimība celiakija palīdzēt var tikai atteikšanās no no

S lim īb a s gaita

UZMANĪBU! C a u reja vie n m ē r o r g a n is m a m a tņ e m d a u d z ū d e n s . Tāpēc, ja ju m s ir ca u reja, noteikti ie s p ē ja m i d a u d z jād zer ū d e n s vai n e s a ld in ā ta tēja. N o g uru m u var būt izraisījis arī s ā l s defi cīts. Pret to palīdz mi n e r ā l ū d e n s (bez o g ļ s k ā b ā s g ā z e s ) vai, pie m ēram , t.s. izotoniskais sp o rtis tu d z ē riens. Der arī t a u t a s m e d ic ī n a s līdzekļi zāļu tē jas.

m iititiitiiitm im m ititm tm tm iitm iiu m im m im u tm ttm m im u tm m itm im m m tm M m m u m u u m im m iu tm im u iu titu u itim u tiim īn m u tim

im n n n n n m n u n

Krona slimība Enteritis regionalis Kas ir Krona slimība? Krona slimība ir tievās zar nas beigudaļas vai resnās zarnas augšupejošās daļas slimība, kam raksturīga granulomu veidošanās zarnas sienā. Hroniska, iekaisīga zarnu saslimšana nosaukta ame rikāņu ārsta B. B. Krona vārdā, kurš to pirmoreiz iz smeļoši aprakstīja 1932. gadā. Iekaisums var skart visas gremošanas trakta daļas - no mutes līdz tūplim. Taču vis biežāk tiek skarta tievās zar nas lejasdaļa, arī aklā zarna līdz ar resnās zarnas sākumdaļu. Retos gadījumos iekaisums var aptvert ari ādu, lūpas, mēli, rīkli un balseni. Vis-

SIMPTOMI □ S āp es, paaugstināta tem peratūra □ Ēstgribas zudum s, novājēšana □ Caureja ar asiņu pie jaukumu □ Fistulas vēd era d o b u m ā vai tūpļa apvidū □ Bērniem: a u g š a n a s a p s tā š a n ā s un aiz kavēta dzimumnobriešana

Ar Krona slimību visbiežāk slimo 20-35 gadus veci cilvēki. Četras norādītās vietas gremošanas sistēmā tiek skartas visvairāk.

biežāk saslimst jauni cilvēki vecumā no 20 līdz 35 ga diem. Ja ar Krona slimību saslimst jaunieši vai bērni, slimības gaita ir smagāka nekā pieau gušiem. Melnādainie un aziāti tikpat kā nekad neslimo ar Krona slimību. T ā pie meklē vienīgi baltās rases ie dzīvotājus un pēdējos gadu desmitos vēršas plašumā.

Kādi ir Krona slimības cēloņi? Kā rodas iekaisīgas pārmai ņas gremošanas traktā, īsti nav zināms. Taču uzskata, ka to pamatā varētu būt imūnsistēmas defekti. Zināma loma saslimšanai ar Krona slimību ir ari dažā dām infekcijām un alerģijai.

u i i iu i t i i ii u i i i it n i i n n i ii H iin tiim ttiitttiitiiiiiiu iiiiH H U iu iiiiitn iiiin iiiiiiiim itiu tiM itttu M iiittu itiu iiiim n m iiititiiu iiu iiiitim tttm m iim iiitiittiiiiiiiiiiiu itiiiim itii!

Krona slimība Enteritis regionalis Slimniekam ir sāpes vēderā, slikta dūša, caureja, kam pie vienojas novājēšana un anē mija. Slimībai iespējamas vairākas formas: akūtā (sāpes vēderā, paaugstināta tempe ratūra, limfmezglu palieli nāšanās), čūlainā (lēkmjveida sāpes vēderā, caureja ar asins piejaukumu), stenozējošā (pakāpeniski attīstās zarnu aizsprostojumi), fistulozā (veidojas fistulas starp zar nām un no zarnas uz vēdera priekšējo sienu). Pastāv pieņēmums, ka Kro na slimība ir iedzimta. Izteikta nozīme saslimšanā ir arī vīrusiem, sēnītēm un baktērijām, taču līdz šim tie ši pierādījumi tam vēl nav iegūti.

SVARĪGI Ne v ie n m ēr K rona slimī b a s g a d īju m ā p a r ā d ā s visi slimībai raksturīgie sim ptom i. T āp ēc d až k ārt tiek noteikta n e p a re iz a d ia g n o z e . J a k o n sta tē tikai n o v ā j ē š a n u un p a a u g s tin ā tu ķ e r m e ņ a te m p e ra tū ru , bieži var d ia g n o stic ē t o n k o lo ģ isk a s s a s lim š a n a s vai tuberkulozi. S av u k ārt b ērn ie m un ja u niešiem n o v ā jē š a n u ie s p ē ja m s izraisījusi k ā d a g a rīg a s a slim ša n a .

Kā ā rstē Krona slim ību?

Medikamentozā ārstēšanā izmanto kortikosteroīdu preparātus, antibiotikas, salicilātus. Svarīgi ir arī orga nismu vispārspēcinošie pasā kumi. Jālieto olbaltumiem un vitamīniem bagāts, līdz svarots uzturs. Vēlīnākās stadijās, ja ir radu šās komplikācijas, piemē ram, zarnu nosprostošanās, fistulas, asiņošana, ir jāiz šķiras par operāciju, kuras laikā skartie zarnas apvidi tiek izņemti. Neraugoties uz to, pēc operācijas slimība var skart arī citus zarnu apvidus.

K o var d arīt pats? Acīmredzami, ka Krona slimību nevar iespaidot ne ar īpašu diētu, ne citiem pie sardzības pasākumiem. Kad jāiet pie ārsta? Ilgstošu sāpīgu caureju gadī jumā, ko pavada paaugstinā ta temperatūra un ēstgribas zudums, jāiet pie ārsta. Bēr niem par saslimšanu ar Kro na slimību norāda arī novā jēšana un augšanas apstāšanās.

K o darīs ārsts? Ārsts diagnosticēs slimību, pamatojoties uz rentgenizmeklējumu rezultātiem, en-

doskopiju (gremošanas trak ta caurskati caur muti) un rektoskopiju (caurskati caur taisno zarnu). Bez tam ārsts paņems audu paraugus.

S lim īb a s gaita

Vispirms parādās vēdersā pes, paaugstināta ķermeņa temperatūra un asiņaina caureja. Pacientam nav ēst gribas, viņš ir mazasinīgs un novājē. Parādās arī tūskas (ūdens uzkrāšanās), kas ir sekas nepietiekamai uztura uzņemšanai un barības vielu uzsūkšanai. Dažreiz Krona slimība izraisa arī locītavu iekaisumus, izsitumus uz ādas, acu iekaisumus, ūdensnieri un aizkuņģa dziedzera iekaisumu. Bērniem simptomi bieži vien ir stipri mazāk izteikti. Pirmais trauksmes signāls ir novājēšana. Seko augšanas apstāšanās un seksuālās nobriešanas aizkavēšanās.

Kā izvairīties no K rona slimības? N o slimības nav iespējams izvairīties, veicot profilaktis kus pasākumus. Ja ģimenē kāds jau ir sirdzis ar šo slimību, vajadzētu īpa šu uzmanību pievērst jau pirmajiem saslimšanas simp tomiem.

Aklas zarnas iekaisums - apendicīts Appendizitis Kas ir a k lā s zarn as ie k a isu m s?

Aklās zarnas iekaisuma gadī jumos patiesībā nav runa par aklās zarnas saslimšanu, bet gan par aklās zarnas tārpvei da izauguma (Appendix vermiformis) iekaisumu. Šis aklās zarnas piedēklis, kas ir apmēram zīmuļa resnu mā, ir rudimentārs orgāns, kas kādreiz, šķiet, kalpojis cilvēkam augu celulozes la bākai sagremošanai. Akūts aklās zarnas iekaisums ir nopietna slimība, jo iekai suša tārpveida piedēkļa gadī jumā vienmēr pastāv draudi,

SIMPTOMI □ S p ē c īg a s , s ā k u m ā v elk o šas, vēlāk k ram p jv eid a s ā p e s , k as bieži s ā k a s n a b a s ap vidū un ta d pārvie to ja s uz v ē d e r a lejas d a ļ a s lab o pusi □ S p ēcīg as sā p es, uz sp ie ž o t v ē d e r a lejas d a ļa s la b ajā p u s ē □ S a s p r in g ta v ē d e r a s ie n a L) Slikta d ū š a , v e m š a n a □ Parasti - izkārnījumu un g ā z u aizture □ N e d a u d z p a a u g s ti n ā ta te m p e r a tū ra

Aklās zarn as tārpveida piedēklī viegli rodas iekaisumi.

ka tas var plīst. Aklās zarnas iekaisums ir izplatīts dažāda vecuma cilvēkiem, bet galve nokārt tas rodas 20-40 gadu vecumā. Slimības cēlonis joprojām nav noskaidrots. Ierosinātāji ir strutas radošie mikrobi, zarnu nūjiņas un anaerobi, kas mīt uz zarnu gļotādas arī veseliem cilvē

kiem. Nereti apendicīts sākas vai paasinās pēc tam, kad gremošanas trakts ir noslo gots ar dzīvnieku olbaltu miem (gaļa, zivis). Ja reiz strutas ir nonākušas vēdera dobumā, tas neizbē gami noved pie vēderplēves iekaisuma. Tas katrā gadī jumā ir dzīvībai bīstami!

itttm iiiiiiiiiiiu iiiiiin titim iiittim im tiiitiiiiiiiiiiH iiiiiiiiiiiu t

iin titim u iu m i i i ii i i i ii i i n i ii i i n i ti i i i u iu H ii t t i ii i i i ii i i fi i i ii i i s

Aklas zarnas iekaisums - apendicīts Appendizitis deklis, nekā riskēt ar aklās zarnas plīsumu.

Aklās zar n a s iek aisum a c ēlo ņ i

Ja izkārnījumi iestrēgst tārp veida piedēklī, visīsākajā laikā veidojas sāpīgs iekai sums, ko rada strauji vairo jošās baktērijas. Bez šādiem izkārnījumu sa strēgumiem infekciju var iz raisīt arī nelieli gļotādas ie vainojumi. Garu tārpveida izaugumu gadījumos dažkārt gadās arī, ka tie notrūkst. Šādā veidā tiek nosprostota to izeja. Taču infekciju var izsaukt arī svešķermeņi (piemēram, ķir šu vai plūmju kauliņi u.c.), spalīši vai caur asinsriti ie kļuvusi mikrobu kolonija (mandeļu iekaisuma gadī jumā). $

Kā ā rstē a k lās za rn a s iek a isu m u ?

Aklās zarnas iekaisuma gadī jumā jebkura barības vai šķidruma uzņemšana tikai pastiprina jau esošos simpto mus un nelabumu, tādēļ no ēšanas noteikti jāatturas. Bet lielākoties spēcīgās vē dersāpes, ko parasti pavada slikta dūša un vemšanas kai rinājums, jau pašas rūpējas, lai barība vairs netiktu uz ņemta.

S lim īb a s gaita

OčiptJb peli v ie iu ja s n u i iaucu> uz.

vēdera lejasdaļas labo pusi.

Ka sev palīdzēt? Vēdersāpes var mazināt, vē dera lejasdaļā uzliekot ledus pūsli. Pretsāpju līdzekļus nevaja dzētu lietot, jo tas stipri vien apgrūtinās ārstu noteikt dia gnozi.

Sāpes pavada slikta dūša, vemšanas kairinājums un vairākkārtīga vemšana. Ķer meņa temperatūra ir mēreni paaugstināta. Tipiskas ir spēcīgas sāpes, uzspiežot vē dera lejasdaļas labajā pusē. Tās no jauna pastiprinās, kad roku atlaiž (t.s. atlaišanas sā pes). Ja laikus netiek veikta operācija, tārpveida piedēklis plīst un var sākties vēderplēves iekaisums.

Vai aklās zarnas iekaisum s ir bīstams? Ja akūtu aklās zarnas iekaisu mu laikus operē, nopietnas Kad jadodas pie arsta? komplikācijas rodas reti. T urpretī izplatīta infekcija Ilgstošu vēdersāpju gadī var novest pie smagām se jumā, ko pavada vemšana, katrā ziņā svarīgi ir apmeklēt - kundārām slimībām, pat ārstu, lai varētu noskaidrot nāves. slimības cēloni. Ja stipras sāpes sākas naktī, bez kautrēšanās vajag tūlīt SVARĪGI izsaukt neatliekamo medicī S p ēcīg i traucējum i v ē nisko palīdzību vai braukt uz d e r ā iesp ējam i ātri jāiz tuvāko slimnīcu. m eklē ārsta m . Katra vil Ka rīkosies ārsts? Galvenais princips ir šāds: šaubu gadījumos - operēt un labāk samierināties ar to, ka izņemts vesels tārpveida pie-

c i n ā š a n ā s p a a u g s tin a komplikāciju risku. P a stāv a p d e n d ik s a plīša n a s un v ē d e r a d o b u m a infekcijas b rie sm a s.

K artf,

r e m o š a n a s o r g ā n u s is t ē m a

Resnā zarna, taisna z-ama, tūplis lllUlluUlluUluHllullUUllll

~ .......

Resnas zarnas d iv e rtik u lo z e Diverticulosis Kas ir resnas zarnas divertikuloze? Apmēram 70% cilvēku pēc 70 gadu vecuma resnās zar nas apvidū ir gļotādas izvir zījumi. Vairumā gadījumu šī parādība ir nekaitīga, un cilvēks par to pat nenojauš, ja vien nerodas komplikā cijas. Resnās zarnas divertikuloze (izspiedumi uz āru) pārsvarā rodas resnās zarnas S veida zarnas apvidū tieši pirms taisnās zarnas. Ja izspiedumos (divertikulos) nospros tojas izkārnījumi, var rasties iekaisums - divertikulīts. Tas izpaužas ar krampjveidīgām sāpēm vēdera lejas-

SIMPTOMI Parasti sūdzību nav vai ir tikai viegla spiediena sajūta vēderā. Akūta iekaisuma gadījumā: j Krampjveida sāpes vēdera lejasdaļas kreisajā pusē □ Aizcietējumi □ Stipri izteikta jutība pret spiedienu □ Saspīlēta vēdera siena □ Paaugstināta t°

Resnās zarnas divertikuli ir mazi izspiedumi uz āru, jo, cilvēkam kļūstot vecākam, pavājinās zarnu muskulatūra.

daļas kreisajā pusē. N oteik tos apstākļos var rasties zar nas perforācija ar sekojošu vēderplēves iekaisumu.

Kadi ir resnās zarnas divertikulozes cēloņi? Pieaugot cilvēka vecumam, muskuļi pastiprināti zaudē savu spēku, un it visur ķer menī rodas savas vājās vietas.

ājas

T ā notiek arī ar zarnu mus kulatūru. Šādā veidā zarnu sienā izveidojas tukšumi, caur kuriem resnās zarnas gļotāda var tikt izspiesta uz āru - it īpaši, ja zarnās hro nisku aizcietējumu dēļ ne pārtraukti ir paaugstināts spiediens. Tendence uz resnās zarnas divertikulozi ir ģenētiski pārmantota.

ĀRSTS liiiMUnmUii■ 1

11 ------ -

Resnā zarna, taisnā zaima, tūplis I

lllllllmnnnmnnntHmn

Resnas zarnas divertikuloze Diverticulosis Kā ārste resnās zarnas divertikulozi? Hronisku aizcietējumu ie spējams novērst ar sabalan sētu, šķiedrvielām bagātu uzturu un pietiekamu šķid ruma uzņemšanu, kas ļauj izvairīties no pārāk liela spiediena uz zarnu sienām. Komplikācijas ārstē ar medi kamentiem vai ķirurģiski.

Ko var d arīt pats? Sāpes iespējams uz laiku remdēt, uz sāpošās vietas uzliekot ledus pūsli.

Kad jāiet pie ārsta? Ilgstošu vēdera sāpju, kā arī nopietnu gremošanas trau cējumu gadījumos katrā ziņā jādodas pie ārsta. Tas it se višķi attiecas uz tādiem gadī jumiem, ja rodas paaugstinā ta temperatūra vai izkārnīju mos parādās asinis.

Resnās zarnas divertikulozes gadījumā daļa gļotādas (attēlā pašā apakšā) tiek izspiesta uz āru un veido izvirzījumu.

Ko darīs ārsts? Ja pastāv aizdomas par res nās zarnas divertikulozi, no teikti tiks izdarīta zarnu endoskopiska caurskate. Bez tam zarnas izmeklēs rentgenoloģiski. Divertikuloze jā ārstē slimnīcā, kamēr izzūd akūtie slimības simptomi. Šim nolūkam parasti lieto antibiotikas. Smagākos gadī jumos var būt nepieciešama neatliekama operācija.

UZMANĪBU! D a u d z o s g a d īju m o s stip ru v ē d e rs ā p ju un ievērojam u p ārm aiņu g r e m o š a n a s s is tē m ā iz c e lsm e var būt n o pietna. Tāpēc šīm p azī m ēm v a ja d z ē tu p ie v ē rst u z m an ību un noteikti k o n su ltē tie s ar ārstu .

lllllll

1\1

Vai resnās zarnas divertikuloze ir bīstama? Lielākoties, nē. Taču, ja di vertikuli iekaist, noteikti ir nepieciešama medicīniskā palīdzība, jo iespējami arī akūti draudi dzīvībai.

Kā izvairīties no resnās zarnas divertikulozes?

Slimības gaita

S abalansēts, šķiedrvie lām b a g ā ts uzturs p a līdz sam azināt spiedienu uz zarnu sienām. Turpre tim no ilgstošas caur ejas līdzekļu lietošanas speciālisti iesaka izvai rīties.

Daudzi sirgstošie savai resnās zarnas divertikulozi pat nemana. Citi cieš no pa stāvīgas hroniskas spiediena sajūtas vēdera lejasdaļas kreisajā pusē, un tikai daž kārt viņiem rodas krampjveidīgas sāpes. Tas liecina,

UMUl ittlU UI nīnrau HllllHUlimiV \\\\ \ \\ \\\\\\\\

U nlllll

ka divertikuli ir iekaisuši. N o tā var rasties abscesi vai vēderplēves iekaisums.

UļUļ

M ā ja s ā r s t s

lllft HH

m \\\\\\\\\\\\\\\\\ nuļ

1lilM

\\\\

lllllll

\\\v

urnuitmv \\\\\\\\\ nm\m M

ml uumulu i

G r e m o ša n a s o r g ā n u s is t ē m a

Resnā zarna, taisnā zarna* tūplis

Ka r t e

G rupa

Tūpļa slimības K ādas m ēdz būt tūpļa slim ības? Anālais apvidus ir it kā nere dzams, taču tieši šajā apvidū mēdz rasties liels skaits ne patīkamu slimību. Piemē ram, hemoroīdi, ko noteikti var dēvēt par izteiktu vispā rēju tautas slimību. T ā kā anālajā apvidū atrodas ne skaitāmi daudz nervu, vai rumā gadījumu saslimšana šajā apvidū ir ļoti sāpīga. Minēsim svarīgākās tūpļa slimības: T ū p ļa gļo tād as izk rišan a Tūpļa gļotādas izvelvēšanās uz āru rodas tikai tad, ja cil vēkam ir hemoroīdi, slēdzējmuskuļa vājums un gadīju mos, kad no slēdzējmuskuļa atslāņojas tūpļa gļotāda. Izvelvētā tūpļa gļotāda ir lī dzīga bišu stropam, pretsta tā taisnās zarnas izkrišanai, kad izvelvētā taisnās zarnas

SIMPTOMI J Nekontrolēta vēdera izeja □ Gaiši sārta asiņu plēvī te uz izkārnījumiem □ Sajūtami mezgli pēc vēdera izejas □ Nieze un s ā p e s tūplī

gļotāda veido riņķveida kro kas. Tūpļa gļotādas izkrišana izraisa neprognozējamu vē dera izeju. Sekas tam ir nie ze un, kas īpaši nepatīkami, pastāvīgi sasmērēta apakš veļa. Vieglākos gadījumos tūpļa gļotādas izkrišanu ie spējams ārstēt, gļotādā inji cējot medikamentus. Ja tas nedod panākumus, vairumā gadījumu pietiek ar to, ka ķirurģiski likvidē hemoroī dus, kas ir tūpļa gļotādas iz krišanas cēlonis.

ājas ā r s t s

Nieze tūpļa apvidū Viens no niezes cēloņiem var būt tūpļa gļotādas izkri šana. T ā kā nepārtraukti tiek izvadīti izkārnījumi, tiek kai rināta tūpļa āda - tā sāk nie zēt. Taču bieži vien šis sim ptoms nozīmē arī tārpu in vāziju. T āpat niezes cēlonis var būt plaisas ādā un zemādā vai anālās fistulas.

Anālās fistulas Fistulas ir mazas, konusveidīgas ejas, kas no ādas tūpļa

111

ļ G rupa

1 4

Karte

\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\Vi’

11H111

;l l l l l l l

r e m o š a n a s o r g ā n u s is t ē m a

Resnā zarna , taisnā zarna , tūplis

3 2

itiim ttiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii i n n i i i n n n i i i i u i i i i m u i i »

Tūpļa slimības apvidū vai nu tiecas dziļumā, vai no ādas sniedzas līdz pat taisnajai zarnai. Ir arī tādas fistulas, kas no zarnas nonāk apkārtējos audos. Tendence saslimt ar šādām fismlām vairumā gadījumu ir iedzim ta. Taču anālo fistulu cēlonis var būt arī vasa zarnu trakta iekaisums (Krona slimība) vai resnās zarnas iekaisums (čūlainais kolīts). Fistulas anālajā apvidū ir grūti kon statējamas. Tās pastāvīgi iz dala nedaudz šķidruma un bieži izraisa niezi. Anālo fistulu ārstēšana iespējama tikai ķirurģiski. Lai tās sa dziedētu, fistulas ir plaši jā atver. H e m o ro īd i Hemoroīdi ir mezglveidīgi taisnās zarnas apakšējo vēnu paplašinājumi, kas var ie3D

Plaisas pie tūpļa malas Bieži vien aizcietējum u dēļ tūp ļa m a la s ā d ā var rasties p laisas, k a s ir īp a ši s ā p ī g a s v ē d e r a izejas laikā. B rū c e s s a d z īst ļoti lēni. V ajadzētu lūgt ā r s ta m izrakstīt s ā p e s rem d i n o š a s z ie d e s un vieglu c a u r e ja s līdzekli, k a s a t vieglotu v ē d e r a izeju.

Kad vajag operēt? H e m o ro īd u s ir ie teica m s o p e rē t, ja s p i e š a n a s lai kā tie iziet uz āru vai jau pastāvīgi a tr o d a s ā r p u s a n ā lā s a tv eres. A b o s g a d īju m o s hem oroīdi s a is tā s a r s ā p ē m . Tur pretim v ieg lāk o s g ad īju m o s bieži vien pietiek tikai ar to, ka tiek injicēti m edikam enti.

Hem oroīdu rašanos sekmē mazkustīgs dzīvesveids, ilg stoša sēdēšana, aizcietējumi, asinsrites traucējumi vēdera lejasdaļā un mazajā iegurnī, kā arī iedzimts vēnu sienu vājums.

kaist, asiņot, sastrutot un pat pilnīgi nekrotizēties. Hem o roīdu gadījumā var iekaist un sastrutot arī tūpļa gļot āda. Ar hemoroīdiem pār svarā slimo vīrieši vidējos gados.

S aistau d u vājum s Iekšējie hemoroīdi atrodas anālajā atverē un no ārpuses reti kad ir saredzami. Pie ņem, ka to rašanās cēlonis ir saistaudu vājums. Anālajā apvidū atsevišķi asinsvadi paplašinās īpaši spēcīgi un veido maisveidīgas kabatas. Tās jo īpaši bieži veidojas aizcietējumu gadījumos, kad uz zarnu tiek spēcīgi spiests, un tad rodas hemoroīdi. Vairāk nekā divām trešda ļām visu gados vecāko cilvē ku ir hemoroīdi.

Agrāk tika klasificēti iekšējie un ārējie hemoroīdi. M ūs dienās ārējos hemoroīdus dēvē par perianālām hematomām vai perianālām trombozēm. Šajā gadījumā runa ir par zilganiem, stingriem, sāpīgiem mezgliem pārejā no anālās gļotādas uz ādu. Ja šādu mezglu neārstē ar tūlī tēju iegriezumu, no tā var izveidoties fizisko pašsajūtu apgrūtinoša ādas kroka. Pēc šāda iegriezuma tūlīt pazūd arī sāpes. Lai to izdarītu, pietiek ar vietējo anestēziju.

Taču bieži vien hemoroīdi paši par sevi nerada nekādas sūdzības. Taču ar laiku tie var izraisīt tūpļa gļotādas izkrišanu un nekontrolētu vēdera izeju. Visbīstamākā komplikācija ir paplašināto asinsvadu masīva asiņošana. Šī asiņošana var būt tik stip ra, ka neārstēta var izraisīt dzīvībai bīstamu asiņu zudu mu. Šādos gadījumos asiņo šana ir nekavējoties jāaptur ar operāciju. Pēc operācijas hemoroīdi parasti vairs neat kārtojas.

ājas ā r s t s

K arte

r e m o ša n a s o r g ā n u sist ēm a

Vēdera dobuma vispārējās slimības

rupa

Trūces Hemia Kas ir truce?

Par trūci jeb bruku dēvē iek šējo orgānu vai dziļo audu izpiešanos zem ādas, musku ļos vai ķermeņa dobumos, kas rodas tāpēc, ka caur da biskām vai mākslīgām vēde ra sienas spraugām iekšējo orgānu daļas izspiežas no vēdera dobuma. Šāda veida vēdera sienas saistaudu nenoturlba rodas galvenokārt cirkšņu un na bas apvidū. Bieži vien saistaudu vājums ir iedzimts, taču gados vecā kiem cilvēkiem to var izraisīt arī pārslodze vai muskulatū ras un saistaudu atslābinā šanās. Visbiežāk - 80 procentos gadījumu - sastopama cirk šņa trūce, retāk nabas trūce $

SIMPTOMI □ S ā k u m ā - viegla s p ie d ie n a sa jū ta □ P ieaugošas sā p e s v ē d e r a izejas laikā □ Z arnu d a r b īb a s tr a u cējumi □ R e d z a m s un s a jū ta m s izvirzījums s ā p īg a jā vietā

Visbiežāk s a sto p am ais vēd era brukas veids ir cirkšņa trūce. būt arī iedzimta.

un rētu trūce (to parasti iz raisa nekvalitatīvi sadzijušas pēcoperācijas šuves). Cirkšņa tr ū c es cēlo ni i

Zēniem cirkšņa trūce rodas, ja līdz nākšanai pasaulē nav aizvēries cirkšņa kanāls. Embrionālajā attīstības pe riodā vēdera dobumā no in diferenta aizmetņa izveido jas sēklinieki, kas vēlāk pa cirkšņa kanālu pārvietojas uz sēklinieku maisiņu. Pēc tam kanāls parasti aizvelkas. Cirkšņa trūce var rasties jau zīdainim.

āj as ā rst s

Jā var

T om ēr vislielākajā riska gru pā ir gados vecāki vīrieši. Palielinoties vecumam, pa vājinās muskulatūra, tostarp arī cirkšņa kanāla muskula tūra. Liela slodze, piemē ram, smagumu celšana, var būt cēlonis tam, ka cirkšņa kanāls neiztur slodzi un ro das bruka. Veciem cilvēkiem nereti slimību izraisa saistaudu vā jums. Bruku veicina arī ilgstoši aizcietējumi, kas vēdera muskulatūrai rada sevišķi spēcīgu slodzi. Retos gadījumos vēdera bru ka rodas, ja traumas dēļ tiek pārplēsti audi.

G rem o ša n a s

o r g ā n u s is t ē m a

Vēdera dobuma vispārējās slimības ■■■■■■■

Truces Hemia Ka ārstēt v ēd era trūci?

Parasti to ir nepieciešams operēt, pretējā gadījumā izvirzītās zarnu daļas var ie sprūst, kas var būt bīstami dzīvībai. Savukārt nēsāt bandāžu ieteicams tiem slimniekiem, kurus vispārējā stāvokļa dēļ (sirdskaite, cukura diabēts u.tml.) nav iespējams operēt.

nepieciešama. Cirkšņa trū ces gadījumā ir liels risks, ka stāvoklis pasliktināsies un veidosies sēklinieku trūce. Ja tiek piespiesta kāda zarnu daļa un tādējādi samazināta vai bloķēta asins pieplūde, var rasties dzīvībai bīstams vēderplēves iekaisums.

Kā rīkosies ārsts? Parasti vēdera trūce tiek novērsta operatīvi. Operācija ir relatīvi vienkārša un nav bīstama.

K ā sev palīdzēt? Jebkurā gadījumā jāiet pie ārsta. Var sev īslaicīgi palī dzēt, noguļoties uz muguras. Pirmajos mēnešos pēc ope rācijas ir svarīgi izvairīties no piepūles. Piesardzīgi vin grojot, jānostiprina vēdera muskulatūra.

K ad jādodas pie ārsta? Ārsta palīdzība ir steidzami

Kā izsargāties no cirkšņa t trūces? J a ru n ājam p ar cirkšņa trūci zīd aiņ a v e c u m ā , n e k ā d a n o p ie tn a profilakse, p ro tam s, n av ie sp ē ja m a . Turpretī p ie a u g u ša jie m bū tu laikus jā piev ērš uz m a n īb a tam , lai p ārā k n e n o v ā jin ā to s v ē d e r a m usku latū ra.

S lim īb a s gaita

Vēdera trūce var rasties pa visam negaidīti. Taču kopu mā tā attīstās lēnām. Vispirms to var sajust, tikai strauji pieceļoties, kā arī vē dera izejas laikā, respektīvi, laikā, kad uz vēdera sienām tiek izdarīts spēcīgs spie diens. Vēlāk, vēderplēves iekļauts, zem ādas līdzīgi audzējam paceļas kāds res nās zarnas vai tievo zarnu fragments. Parasti šādu trū ces maisu ir iespējams ar roku ievadīt atpakaļ vietā.

Vai vēdera trū c e ir bīstama? Kamēr nav sāpju, nē. Neraugoties uz to, ieteicams vienmēr iespējami ātrāk do ties pie ārsta, iekams stāvo

ā jas ā r s t s

klis nav pasliktinājies. Vēdera trūcei var būt dažā das komplikācijas, piemē ram, zarnu satura sastrē gums zarnas cilpā, kas atro das trūces maisā, ādas trūces maisa vai tā satura iekai sums. Visbīstamākā kom plikācija ir trūces iesprūšana. T o sekmē vēdera iekšējā spiediena pieaugšana, kā arī muskuļu sasprindzinājums, ko rada smaga fiziska slodze. Iesprūdušas trūces galvenās pazīmes ir sāpes izvelvējuma apvidū, slikta dūša, vemšana, neiziet vēders, parādās sain dēšanās pazīmes (nespēks, pulsa paātrināšanās). Ja zarna ir iespīlēta tā, ka to guļus stāvoklī vairs nav ie spējams iespiest atpakaļ, ne kavējoties jāuzmeklē ārsts.

SVARĪGI V ēd e ra tr ū c e s g a d īju m ā ie sp ē ja m s, ka z a r n a s tiek iespīlētas v ēd e rp lēvē. Tādējādi netiek tr a n s p o r tē ts z a rn u s a turs, k a s īs ā laikā var k|ūt p a r cēloni n o p ie t n ā m komplikācijām. T āp ē c zarn u iespīlēšan ā s g a d īju m ā n e k a v ē jo ties j ā d o d a s pie ārsta. Dažu s tu n d u laikā slim n iek am tiks veikta o p e rācija.

K arte

G r em o ša n a s o r g ā n u sis t ē m a

Aknas un žultspūslis, aizkuņģa dziedzeris

MwMWiPwHWm uiiuuuiH uim m

Aknu ciroze Kas ir aknu ciroze? Cirozes gadījumā aknu šū nas tiek sagrautas un to vie tā ieaug saistaudi. Slimās aknas var būt normāla lielu ma, samazinātas vai palie linātas. Tātad runa ir par ļoti nopietnu saslimšanu, jo organisma dzīvotspēja ir atkarīga no aknu funkcio nēšanas.

Sākumā sirdzējs aknu cirozi nejūt, jo aknas, neraugoties uz progresējošiem bojāju miem, vēl labu laiku spēj veikt savus uzdevumus. Pir mie jūtamie simptomi paras ti ir nogurums, slikta dūša un apetītes zudums, nervo zitāte, vēdera uzpūšanās un sāpes aknu apvidū. Ādas krā sa kļūst iedzeltena, plaukstas sārtas, uz ādas ir paplašinātu asinsvadu zvaigznītes. Pakā-

SIMPTOMI

Augšējā attēlā - normālas aknas. Apakšējā - bojāts orgāns. Aknu šūnas ir daļēji sagrautas un aizstātas ar saistaudiem.

□ Nogurums □ Slikta dūša Ll Apetītes zudums □ Psihiski traucē ju m i

□ Dzeltenā kaite □ Tūska (ūdens) vēde rā un kājās

peniski pievienojas novājēša na, asins vemšana, ascīts (vē dera dobumā sakrājas šķid rums). Aknu cirozes sekas var būt dažādas citas slimības. T ā kā asinis vairs nevar nekavēti virzīties caur aknām, tās

meklē jaunus ceļus. Tādā veidā rodas citu orgānu pār slodze, kam sekas ir, piemē ram, hemoroīdi vai paplaši nātas barības vada vēnas. Rodas paplašināto asinsva du plīsumi, kas izraisa pat dzīvībai bīstamas asiņoša nas.

M āj as .ārsts l l l l l l l l \\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\

Aknu ciroze Kādi ir aknu c ir o z e s c ē lo ņ i?

Aknu šūnu iznīcināšanas ie mesls var būt aknu iekai sums vai saindēšanās, pār mērīgi lietojot alkoholu, vai arī kavēta žults plūsma ak nās. Ja alkoholiķis sirgst ar aknu cirozi, tā ne vienmēr ir tieši alkohola izraisīta. Bieži vien slimība rodas tāpēc, ka sirdzējs organismam nepie ciešamo kaloriju daudzumu uzņem gandrīz vienīgi tikai ar alkoholu. Šajā gadījumā aknu cirozes iemesls ir citu organismam svarīgu barības vielu deficīts.

Ka ā rstē aknu cirozi?

Slimību nav iespējams izār-

t> stēt, labākajā gadījumā var tikai apturēt tās gaitu. Gal venais - ir jāārstē cēloņi, piemēram, alkoholisms. T ā pat slimniekam svarīgi ievē rot pareizu dienas režīmu. Aizliegts sauļoties, strauji atvēsināt ķermeni, strādāt smagu fizisku darbu. U ztu ru nosaka ārsts.

Ko var d arīt pats? Ja aknu cirozes izraisītājs ir alkohols, atliek tikai viena iespēja - nekavējoties pār traukt dzeršanu.

Slim īb as gaita

Riska faktors Nr. 1 - alkohols.

K ad butu jāiet pie arsta? Ja ir aizdomas, ka sirgstat ar aknu cirozi, jums tūlīt jāiet pie ārsta. Bez jau minētiem simptomiem, brīdinājuma signāls ir arī brūni iekrāso jies urīns.

Aknu ciroze attīstās ļoti at šķirīgi. Daži slimo daudzus gadus, citiem aknas tiek sa grautas dažās nedēļās. Sā kumā slimniekam rodas tādi simptomi kā nogurums, slik ta dūša un apetītes zudums. Nav izslēgta arī dzelte. Vē lāk var rasties dzīvībai bīsta mi barošanās traucējumi vai iekšējas asiņošanas. Tās, starp citu, sākas arī tāpēc, ka aknas vairs neveido vielas, kas ir nepieciešamas asins recēšanai. Aknu cirozes bei gu stāvoklis ir aknu koma. Slimniekam ir halucinācijas, viņš zaudē samaņu un beigās iestājas nāve.

Vai aknu ciroze ir bīstama? Jā, runa šajā gadījumā ir par dzīvībai bīstamu sa slimšanu.

K o darīs ārsts? Vispirms ārsts pamatīgi izpalpēs vēderu, lai konstatē tu, vai aknas ir normālā lie lumā. Bez tam viņš noteikti paņems asinis un urīnu, lai izdarītu analīzes. Bieži tiek ņemts arī aknu audu paraugs, lai noskaidro tu, cik tālu ir progresējusi slimība.

Kā izvairīties no aknu cirozes? Saprātīgi lietojot alk o holu, ie s p ē ja m s izslēgt p a š u n o zīm īg āk o un n o te ic o š ā k o risku s a slimt ar ak n u cirozi. īp a ši a p d r a u d ē ti ir arī n a r komāni.

Aknu iekaisums, akūts H epatitis acuta Kas ir akūts aknu ie k a isu m s?

Akūts aknu iekaisums ir sli mība, kad pietūkst aknas, turklāt neizraisot slimnie kam stipras sāpes. Iekaisums iespaido aknu funkciju, kas sākumā izpau žas kā vispārēja nospiestība, saīgums, apetītes trūkums un spiediena sajūta vēdera augšdaļā, dažkārt arī kā ātri pārejošas locītavai sāpes. Iz kārnījumi kļūst gaiši dzelte ni vai bālgani, urīns iekrāso jas alus brūns. Apmēram 50 procentos gadījumu pēc iekaisuma attīstās dzelte.

Attēlā norādītas akūta aknu iekaisuma formas, infekcijas ceļi, simp tomi un sa slim šan as gaita.

SIMPTOMI ©

Kādi ir akūta aknu iek a isu m a cē lo ņ i?

Agrīnā stadijā: □ N o m āk tīb a □ A petītes trū k u m s □ Drudzis □ S p ie d ie n s v ē d e ra a u g š d a ļā □ Dažreiz p ā r e jo š a s locītavu s ā p e s

Vēlīnā stadijā: □ Aknu p ie tū k u m s □ Bieži - d ze lte □ Alus b rū n s urīns J Gaiši izkārnījumi

nētu ūdeni vai ēdot piesār ņotus pārtikas produktus. Vīrusus ar izkārnījumiem izdala inficētie cilvēki.

Vairums akūto aknu iekai suma formas ierosina vīrusu infekcija - vīrushepatīts, infekciozā mononukleoze, dzeltenais drudzis, malārija, burceloze, tuberkuloze, uz tura toksikoinfekcijas. Atka rībā no vīrusa veida izšķir divas slimības formas:

Epidēmijas rodas galveno kārt tāpēc, ka ir nepietieka mi higiēnas pasākumi. Šīs infekcijas ir plaši izplatītas jaunattīstības valstīs. Cilvē ki no Viduseiropas ar vīrushepatītu visbiežāk inficējas tieši ceļojumu laikā.

Epidēm iskais h epatīts Inficēties ar A vai E hepatīta vīrusu var, dzerot kontami-

S erum a hepatīts B, C un D hepatīta vīrusi atrodas inficēto cilvēku ķer-

m M I ja s

ārsts

MĒĒĒĒĒĒttĒtttĒttĒttKĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒBĒ

11111B11

i i iu m i i i ii u i n u i

Aknu iekaisums, akūts H epatitis acuta meņa šķidrumos. T ie gal venokārt tiek pārnesti, kon taktējoties ar infekciozām asinīm (serumu). Tādēļ inficēšanās vairumā gadījumu notiek ar transfuzijām vai kontaminētiem medicīniskajiem instrumen tiem. Taču inficēties var ari dzimumkontakta ceļā.

Ka ā rstē akutu aknu iek a isu m u ?

Ārstēšanas galvenie princi pi ir gultas režīms un kalori jām bagāts, bet viegli sagre mojams uzturs, kas sastāv no biezpiena, liesas gaļas, zivīm un olām, dārzeņiem, augļiem. Uzturam jāsatur pietiekami daudz vitamīnu. Katrā ziņā noteikti ir jāiz vairās no alkohola un m e dikamentiem, kas bojā aknas.

K o var d arīt pats? Ja cilvēks ir inficējies, iespē jams tikai ārstēt simptomus.

Tādēļ svarīga ir slimības profilakse. Ir aktīvas vakcī nas pret A un B hepatītu. Pirms došanās uz apdraudē tu apvidu būtu jāpotējas. Tāpat jārīkojas, strādājot apdraudētā profesijā.

Tipiskā gadījumā pēc 10-90 dienu ilga inkubācijas perio da saslimšana sākas ar gripai līdzīgām sūdzībām. Aknas un liesa pietūkst.

Bez tam vajadzētu ievērot Vēlāk urīns kļūst tumšāks, sanitāri higiēniskos noteiku izkārnījumi - gaiši, acu mus, lai izvairītos no iespē sklēras, iespējams, ka visu jamās inficēšanās. Tas no zīmē: noteikti valkāt cimdus, ‘ ķermeni, pārņem dzeltenīga ja iespējama saskare ar infi nokrāsa. cētām asinīm un, uzturoties Pēc dažām nedēļām simpto apdraudētajos reģionos, ne mi mazinās, taču pacients lietot uzturā nevārītu ūdeni, atkal ir pilnībā izveseļojies ledu, svaigus dārzeņus vai tikai pēc vairākiem mēne augļus. Dzert ieteicams tikai šiem. Slimība var ilgstoši ūdeni, kas pudelēs pildīts norisināties arī nepamanī rūpnieciski. ta, retos gadījumos pie Kad b ū tu jādodas pie ņem t dzīvību apdraudošas ārsta? formas. Kolīdz parādās minētie simptomi, jādodas pie ārsta. It sevišķi, ja rodas dzelte. Vai akūts aknu

K o darīs ārsts? Ārsts veiks asins izmeklēša nu, lai identificētu vīrusu. Pēc tam viņš pacientu ievie tos slimnīcā, kur sāks atbil stīgu terapiju.

SVARĪGI J a u ap tu v en i d e s m it g a d u s ir ie s p ē ja m s p o tē ties arī pret A hepatītu. V akcīna ilgāku laiku p a s a r g ā n o inficēšanās.

S lim īb a s gaita

Hroniska hepatīta aktīvajā fāzē lieto kortikosteroīdu preparātus, anabolos hor monus, aknu preparātus, plaša spektra antibiotikas, lipotropās vielas.

ājas Ā ĀiR ST S

n\\\\\\\\\\\H

iekaisums ir bīstams? Slimībai norisinoties n o r māli, m ū s d i e n ā s izdzie d in ā š a n ā s iz re d ze s ir jau a p m ē r a m 95 procenti. B īstam s ir g alven o k ārt s e r u m a h ep atīts, jo ta s relatīvi bieži pāriet h ro n isk ā ie k aisu m ā, kas, ja to laikus n e ā rstē , var iz raisīt p a t n āv ē jo šu ak n u cirozi.

1 ■M lv l

Aknu taukaina distrofija

Aknas ir organisma svarīgākā ķīmiskā laboratorija.

SIMPTOMI □ Vairumā gadījumu aknu pārtauk o šan ās neizsauc n ek ā d a s sū dzības □ Dažkārt novēro difūzu spiediena un pil num a sajūtu visā vē derā □ Retāk ro das s ā p e s labajā vēdera augšdaļā, aknu a p vidū □ Būtiski palielinātas aknas, ko ārsts var viegli izpalpēt

Kas ir aknu pārtaukošanās? Aknu pārtaukošanās (tau kainā deģenerācija, taukainā distrofija, steatoze, tauku infiltrācija) Viduseiropā ir vis biežākā aknu saslimšana. Ar to sirgst apmēram ceturtā daļa eiropiešu. Pilnīgi pretēji vispārējam priekšstatam, ak nu taukainā deģenerācija ir relatīvi nevainīga slimība. Šajā gadījumā ir runa par pārmērīgu tauku iefiltrēšanos aknu šūnās, bet aknu

pārtaukošanos atzīmē tikai tad, kad pārtaukoto aknu šū nu saturs pārsniedz 50%. T āpat kā sirds un asinsvadu slimības, arī aknu taukainā distrofija ir mūsu modernā dzīvesveida sekas. Tipiskie izraisītāji, kas noved pie ak nu pārtaukošanās, ir kalori jām bagāts uzturs saistībā ar mazkustīgu dzīvesveidu un pārmērīgi lietotu alkoholu. Aknu šūnas mūsu organismā ir mazas ķīmiskās laboratori jas, kas veic vairumu orga nisma ķīmisko reakciju. Aknām ir nepārvērtējama

iiiim im m H n m m im m m t i t i ii i i i ii i i i m n M i i u H i i i m i t i i im u i t t ii i i i ii i u i i u H i ii i n i i ii i i H i i iu m i i i m i i i i ii i i i ii m u i i ii i i i ii i i i iu m u i H i M i ii i i i m i i i i ii u i i i ii u i i i ii H i H i i i i ii ī n m i im m t i ii i i i iH H i i

Aknu taukaina distrofija nozīme tauku maiņā. Pareizai tauku maiņai aknās nepieciešamas t.s. lipotropiskās vielas. Ja uzturā to nav, aknās palielinās tauku daudzums. Normālai aknu funkcijai vajadzīgi arī B gru pas un C vitamīni. Kādi ir aknu tau k ain ās d e ģ e n e r ā c ija s cē lo ņ i?

Mūsu platuma grādos galve nais aknu pārtaukošanās cē lonis ir bieža alkohola un pārmērīga cigarešu lietoša na. Bez tam sava loma aknu taukainās deģenerācijas iz raisīšanā ir augstas kalorāžas uzturam. Taču arī mazattīs tītajās zemēs var novērot ak nu pārtaukošanos. Šo reģio nu ļaudīm tieši nepietieka mais uzturs, precīzāk - olbaltumu deficīts organismā, ir aknu bojājumu un pārtau košanās cēlonis. Protams, aknu taukaino distrofiju var izraisīt arī citi kaitīgi proce si, kas iedarbojas uz aknām, piemēram, dzeltenā kaite, cukurslimība, medikamenti, inde utt.

Kā ā rstē aknu taukaino d eģ en er ā ciju ?

Aknu pārtaukošanos var iz ārstēt tikai tad, ja izdodas

SVARĪGI J a n e ja u š īb a s dēļ tiek k o n s ta tē ta ak n u p ā r ta u k o š a n ā s , n e v a ja d zē tu k au trēties runāt ar ārstu p a r ie s p ē ja m ie m c ē lo ņiem, pat, ja aiz tā s l ē p ja s p e r s o n īg a s p ro b lē m a s, k as saistītas ar p ārm ē rīg u alk o h o la vai m e d ik a m e n tu lietošanu.

neitralizēt kaitīgo faktoru, kas rada saslimšanu. T ad ak nas pašas attaukojas.

Ko var darīt pats? Aknu taukainās deģenerāci jas ārstēšana ir gandrīz tikai un vienīgi paša slimnieka rokās. Alkoholu nedrīkst lie tot (pat, ja ir grūti no tā atteikties), bezjēdzīgai un nesaprātīgai medikamentu lietošanai ir jāpieliek punkts, kā arī pārmērīgs vai vien pusīgs uzturs jāmaina pret saprātīgu un sabalansētu uzturu.

K ad jādodas pie ārsta? Ārkārtīgi reti kāds apmeklē ārstu aknu pārtaukošanās dēļ. Šī aptaukošanās izraisa pārāk maz sūdzību, lai tādēļ ietu pie ārsta. Vairumā gadījumu to atklāj pilnīgi nejauši, kad mediķis apmeklēts pavisam cini ie meslu dēļ.

K o darīs ārsts? Ārsts aknu taukaino deģene rāciju var konstatēt tikai, iz meklējot audu paraugu. Au du paraugu var iegūt vai nu endoskopijas laikā, vai arī to tieši caur ādu paņemot ar adatu. Turklāt ārstu maz in teresē aknu pārtaukošanās kā slimība, tā var būt būtiska norāde uz iespējamu nopiet nu pamatslimību. Ja ārsts sarunā ar pacientu nerod pārliecinošu izskaid rojumu aknu taukainajai deģenerācijai, pacients jāiz meklē vēl, jo iespējams, ka izraisītājs ir kāda apslēpta slimība. S lim īb a s gaita

Aknas ir palielinātas. Ja iz dodas novērst izraisītājfaktorus, dažu dienu laikā aknas var atgriezties normālā stā voklī. Komplicētos gadīju mos, kas gan nav bieži sasto pami, var paaugstināties ķer meņa temperatūra un rasties pat dzeltenā kaite. Ja aknas tiek indētas ilglaicī gi, galvenokārt gan ar alko holu, aknu taukainā deģene rācija var pāriet aknu cirozē. T ad aknas pašas sev vairs nespēj palīdzēt arī tad, ja vairs netiek piesārņotas. Šīs saindēšanās sekas nevar padarīt par atgriezeniskām.

r in iz v a d o r g ā n u s is t ē m a

z im u m o r g ā n i

•

N ieres un urīnpūslis. Sievietes un vīrieša dzim um orgāni

G rupa 5

U r īn iz v a d o r g ā n u s is t ē m a • D z im u m o r g ā n i N ieres un urīnpūslis. Sievietes u n vīrieša dzim um orgāni N ieres

Dzemdes kakla iekaisums Dzemdes noslīdēšana

G lom erulonefrits

N efrogēns šoks Nefrotiskais sindroms Nierakmeņi N ieru anomālijas N ieru bļodiņas iekaisums N ieru mazspēja, akūta N ieru mazspēja, hroniska N ieru policistoze N ieru saindēšanās ar fenacetīnu

2 3

4 fu

V īrieša dzim um orgāni 25 26 27 \J Dzim umlocekļa galviņas 49 iekaisums 28 G rūtniecības pārtraukšana 50 Ejakulācijas traucējumi Grūtniecības toksikoze, agrīnā 29 51 Grūtniecības toksikoze, vēlīnā 30 Erekcija, ilgstoša Em brijs I, embriopātijas Embrijs II, embriopātijas Endometrioze

H orioadenom a

Interseksualitāte

32 ,

Im potence

K ontracepcija

33 V N eauglība

11 12 13 14 15 16 17 18

Sievietes dzim u m o rg ā ni, grūtniecība

ļ y\

1' 3 1 ' / H idrocēle

M ākslīgā apaugļošana 34 Maksts slimības 35 iVIastīts 36 \ 37 Mastopādja Menstruālā cikla traucējumi I 38 iMenstrualā cikla traucējumi II 39

Palielināts priekšdziedzeris Priekšādas atveres sašaurinājums - fimoze Prostatas iekaisums prostatīts

O ln īcu cistas Olnīcu un olvadu iekaisums

41 42 1/ Varikocēle Vīrieša dzimumorgānu 43 V ' anomālijas Vīriešu kontracepcija 44 45

Pirmsmenstruālais sindroms Priekšlaicīga placentas atslāņošanās Priekšlaicīgas dzemdības

Ā rējo dzimumorgānu iekaisums —vulvlts Arpusdzemdes grūtniecība

Riska faktori grūtniecībā 20 V 21 Sieviešu dzimumorgānu anomālijas 22

55 56 ( / 57

Sēklas saites sagriešanās 58 59 Sēklinieka iekaisums Sēklinieka piedēkļa iekaisums 60

N eauglība

A borts

D ism enoreja

Vagīnisms

5 6 7 8 9

U rīnvadi, urīnpūslis, urīnizvadkanāls U rēm ija Urīna nesaturēšana Urinācijas traucējumi Urinceļu anomālijas Urīnceļu infekcijas Urīnizvadkanāla iekaisums Urīnpūšļa akmeņi Urīnpūšļa iekaisums

23 24

61 62 63

U r īn iz v a d o r g ā n u

s is t ē m a

• D z im u m o r g ā n i

Nieres

K artf . : G rupa

Nierakmeņi Nephrolithiasis Kas ir nierakmeņi? Nierakmeņi ir cietas urīnskābes sāļu nogulsnes, kas no urīna sāļiem (urinskābes, oksālskābes, fosfātiem) gal venokārt veidojas nieres bļodiņā. Vairumā gadījumu nierakmeņi satur kaļķi, un to sākotnējā stadija ir smilšu nogulsnēšanās nierēs. Ja nierakmens iestrēgst urīnvadā, muskulatūra kram pjaini saraujas un veidojas nieru kolikas. Tās izraisa stipras sāpes, kas parasti lēkmjveidā rodas muguras apvidū un izstaro līdz pat cirkšņiem. Rodas drebuļi, dažiem paaugstinās tempe ratūra, bieži ir vemšana, auksti sviedri, vājš pulss.

SIMPTOMI J S ā p e s nieru apvidū, kas uznāk lēkmju vei dā; nereti tās izplatās līdz cirkšņiem

Nierakmeņi veidojas nieres bļodiņā vai piltuvēs. Ja akmeņi iestrēgst urīnvados, rodas sāpīgas nieru kolikas.

Vīriešiem nierakmeņi rodas ievērojami biežāk nekā sie vietēm.

Nierakmeņu cēloņi

□ Slikta dūša, v em šana □ Spiediens kuņģī un sm a g u m a sajūta □ Asinis urīnā □ Paaugstināta te m p e ratūra, nogurum s un vispārējs vājums, kas raksturīgs ikvienai sli mībai

Nierakmeņu rašanās cēloņi bieži vien nav noskaidroja mi. Acīmredzot zināma lo ma ir uzturam un vielmaiņas traucējumiem. Nierakmeņi var veidoties arī tad, ja dze ramais ūdens ir bagāts kalci ja skābēm vai uzturā patērē ļoti daudz piena, ja ir kalcija

ājas ā r s t s

un fosfora vielmaiņas trau cējumi, urinceļu iekaisums un urīna sastrēgums. T ā saucamie urinskābes akmeņi var veidoties arī podagras un dažādu zarnu trakta slimību gadījumā.

Kā ārstēt nierakmeņus? Ja ārsts konstatē nierakme ni, vispirms viņš parakstīs sāpes un krampjus remdē jošu līdzekli. Muskulatūra

arte

U r Ln iz v a d o r g ā n u

s is t ē m a

• D z im u m o r g ā n i

Nieres

Nierakmeņi Nephrolithiasis atslābināsies, krampji mazi nāsies, un akmeni, ja tas nav pārāk liels, būs iespējams iz skalot kopā ar urīnu. Taču, ja akmens pats no sevis neiz skalojas, rodas urīna sastrē gums un sāk vairoties baktē rijas. T ā kā akmeņi var izrai sīt nieru bojājumus, dažkārt ir nepieciešama operācija. T om ēr mūsdienās lielāka iz mēra nierakmeņus parasti saskalda ar ultraskaņu. Šim nolūkam radīta speciāla ie kārta, ko sauc par laparaskopu. Šīs operācijas laikā ak meņus saskalda tik sīki, lai tos kopā ar urīnu varētu iz vadīt no organisma. Šī pro cedūra parasti notiek bez narkozes vai arī, lietojot vie tējo anestēziju, un atkarībā no akmeņu izmēriem ilgst 30-45 minūtes.

Kā sev palīdzēt? Regulāras kustības, bagātīgs šķidruma patēriņš un svara

Kā izsargāties no nierakmeņiem? 9 □ Regulāri ir jā k u stas. □ J ā d z e r d a u d z šķidru ma. □ Pārtikā jāizvairās n o t ā d iem prod u k tiem , kam ir p a a u g s tin ā ts kaļķa s a tu rs, p ie m ēra m , p ie n a un siera.

normalizēšana var aizkavēt nierakmeņu veidošanos. Tas īpaši jāņem vērā cilvē kiem, kam nierakmeņi jau bijuši. Tautas medicīna iesaka ik dienas izdzert vienu litru kaltētu bērza lapu tējas, kas labi skalo nieres un nereti izvada no tām smiltis un nierakmeņus. Palīdzēt var arī pārdomāta diēta, ko iesaka ģimenes ārsts, jo katram slimniekam tā ir citādāka.

K ad jādodas pie ārsta? Ja rodas sāpes, kas nepāriet arī tad, ja lietojat sāpes rem dējošus līdzekļus, ko aptie kās izsniedz bez receptes. Ja vienlaikus ar sāpēm pa augstinās arī temperatūra, pēc iespējas ātrāk jādodas pie ārsta.

spējas, ka akmens iznāks pats, tas ir, bez mediķu ie jaukšanās. Ja akmens diametrs pār sniedz 5 mm, tā izskalošanās pa urīnvadiem kļūst proble mātiska. S lim īb a s gaita

Parasti nieres apvidū rodas pēkšņas sāpes, kas izstaro uz cirksni un dzimumorgā niem. Sāpes uznāk periodis ki, tās ir lēkmjveida. Pēc tam kad tiek iedzerti sā pes un krampjus samazinoši līdzekļi, kļūst ievērojami la bāk. Turklāt pastāv iespēja, ka akmens tiks izskalots, kad saspringtā muskulatūra, kas to ieskauj, atslābināsies. T a ču var arī gadīties, ka, nerau goties uz saņemto terapiju, akmens spītīgi nekustas no vietas.

Kā rīkosies ārsts? V iņš veiks ļoti rūpīgu iz meklēšanu, lai droši konsta tētu diagnozi, jo līdzīgi simptomi var būt arī daudzām citām slimībām. Tiks izmērīta temperatūra, paņemti un rūpīgi izmeklēti urīna un asins paraugi. Bez tam ārsts pārbaudīs, cik liels ir akmens un kurā vietā urinceļos tas izveidojies. Pēc rentgena uzņēmuma ārsts var secināt, kādas ir ie

ājas ā r s t s

Vai nierakm eņi ir bīstami? T ie var kļūt bīstami, ja iz raisa urinceļos sastrēgumu un rada infekciju. Šādā gadījumā pastāv risks, ka nieres atteiksies funkcionēt. T om ēr vairumā gadījumu nierakmeņi tiek izvadīti spontāni - it kā paši no se vis - un operācija nav nepie ciešama, arī nieres netiek bojātas.

r īn iz v a d o r g ā n u s is t ē m a

G rupa

• DZIMUMORGĀNI

Simietes dzimumorgāni, grūtniecība

Arejo dzimumorgānu iekaisums vulvīts Kas ir ārējo dzimumorgānu iekaisums? Par ārējo dzimumorgānu iekaisumu uzskata ārējo un iekšējo kaunuma lūpu (Vulvae) iekaisumu. Bieži šī sa slimšana (Vulvitis) norisinās kopā ar maksts vai urīnizvadkanāla iekaisumu. Retāk iekaist arī Bartolini dziedze ri, kas atveras mazajās kau numa lūpās. Parasti vulvīts rodas, ja pa stiprināti izdalījumi no maksts izraisa ārējo dzi mumorgānu gļotādas un ādas kairinājumu, kā arī tad, ja radušies ārējo dzimum orgānu ādas vai gļotādas bojājumi un infekcija iekļu vusi audu dziļākajos slāņos. Biežāk vulvīts ir vaginīta sekas.

SIMPTOMI _] S ā p e s vai d e d z in ā ša na urinējot, dzimumkontakta laikā, sēžot vai staigājot □ Apsārtums, pietūkums vai izaugu mi kaunum a lūpu apvidū □ Nieze

Tā izskatās sievietes ārējie dzimumorgāni, kas ir veseli. Taču infek cijas rezultātā var iegūt iekaisumu.

Vairumā gadījumu saslim šanas pirmās pazīmes ir sā pes, dedzināšana un nieze urinēšanas laikā, dzimumkontakta laikā, sēžot vai stai gājot. Bez tam rodas apsār tums, pietūkums vai sabie zējums kaunuma lūpu ap vidū.

Kādi ir iekaisuma cēloņi? Iekaisums rodas galvenokārt dažādu baktēriju, sēnīšu vai

ājas ā r s t s

vīrusu infekcijas dēļ. Šo ie rosinātāju attīstīšanos veici na nepietiekama higiēna 1111 pārāk ciešs apģērbs. Sēnīšinfekcijas biežāk var parādīties, ja lieto pretapaugļošanās tabletes vai regulāri apmeklē peldbaseinu. Ja vulvīts rodas pirms mēnešreizēm vai to laikā, tas var norādīt uz vie nu no biežākajiem tā izrai sītājiem - Herpes genitalis vīrusu. Iekaisumu var izraisīt arī alerģiska reakcija pret kādu mazgāšanas līdzekli vai aerosoliem. Kaunuma lūpu

Arejo dzimumorgānu iekaisums vulvīts iekaisums var rasties ari viel maiņas izraisītas vispārējas saslimšanas gadījumā, pie mēram, cukura diabēta. Kā ā rstē iek a isu m u s?

Iekaisumu terapija ir atkarī ga no attiecīgā izraisītāja, respektīvi, saslimšanas cēlo ņiem.

K o var darīt pats? Jebkuras terapijas pirmā pra sība ir rūpīgi ievērot perso nīgo higiēnu. Apakšveļa jā maina katru dienu un maz gājot jāvāra; ikdienā jāizvai rās no pārāk cieša apģērba valkāšanas. Slimības laikā ir aizliegti seksuālie sakari. Nepatīkamās iekaisumu pa-

Ka izvairīties no iekaisuma? □ Valkājiet brīvu, ķ e r m e ņ a mitrum u u z s ū c o š u ap a k šv e ļu . J N en ē sājiet p ārā k š a u ras g a r ā s bikses. □ Katru d ien u ar m aig u losjonu kopiet intīmo apvidu. Nelietojiet ziep e s. J J a s e k s a p artn eris nav tuvāk p az īstam s, lieto jiet prezervatīvu.

vadošās izpausmes var mazi nāt ar kumelīšu vai kliju sēd vannām. Palīdz arī ledus kompreses. T āpat ļoti svarī gi tūlīt pēc tam kārtīgi no slaucīties, lai iekaisuma skar tās vietas būtu sausas. Pūde ris šajā gadījumā neder, jo tas veido sabiezējumus.

S lim īb a s gaita

Atkarībā no infekcijas veida iekaisumu gaita ir visnotaļ atšķirīga. Slimības sākumā raksturīgas sāpes ārējos dzi mumorgānos, tie ir pietū kuši, kaunuma lūpas apsārtušas, pārklātas ar gļotai niem vai strutainiem apliku miem. Ja laikus nesāk parei zu ārstēšanu, vulvīts var pār iet hroniskā formā, kam rak sturīgs ārējo dzimumorgānu sāpīgums un pastiprināti iz dalījumi no dzimumceļiem.

Kad b ū tu jāiet pie ārsta? Kolīdz intīmajā apvidū ra dies iekaisums, noteikti jāap-’ meklē ārsts. Pat viegls iekai sums, ja netiek ārstēts ārsta vadībā, var izraisīt smagas komplikācijas. Arī tad, ja ir pastiprināti izdalījumi no Vai iekaisum s ir bīstams? maksts, nekavējoties jādodas Ja laikus tiek apmeklēts ārsts pie ginekologa. un veikta ārstēšana, ārējo K o darīs ārsts? dzimumorgānu iekaisums turpmāk nav bīstams. Taču, Ārsts izmeklēs kaunuma lū ja infekcija izplešas, var ras pas un, izdarot uztriepes analīzes, mēģinās identificēt ties komplikācijas, piemē ram, maksts vai dzemdes iekaisuma izraisītāju. Ja kon iekaisums. Infekcija caur statēs, ka iekaisuma izraisī urīnizvadkanālu var nonākt tājs ir baktērijas, tiks parak arī urīnpūslī un nierēs. stītas antibiotikas. Sēnīšinfekcijas ārstē ar maksts sve cītēm un ziedēm. Ja iekaisuma cēlonis ir vī russ, ārsts vai nu parakstīs ziedi, vai ari noteikta vīrusa izsauktos izaugumus (kondilomas) izgriezīs. Bartolini dziedzeru iekaisuma gadī jumā ārstam atkarībā no ap stākļiem pietūkušie dziedze ri ir jāatver.

SVARĪGI J a sievietei ir vulvīts, ko ie ro sin āju š as baktērijas vai sē n īte s, ā r s t ē š a n ā jā ie s a ista arī d zim um partneris. Tā v arē siet izvairīties no a tk ārto ta s s a s lim š a n a s .

U r In i z v a d o r g ā n u s i s t ē m a • D z i m u m o r g ā n i

Sievietes dzimumorgāni, grūtniecība

K arte

G r u >\

Arpusdzemdes grūtniecība

Šajās vietās ārpus dzemdes var implantēties apaugļotā olšūna. 98 procentos šo izņēmuma grūtniecī bu, auglis implantējas olvadā, bet iet bojā.

Kas ir vēdera dobum a un olvada grūtniecība? Apaugļošana - olšūnas un spermija saplūšana notiek olvadā. Normāli apaugļotā olšūna nedaudz vēlāk im

SIMPTOMI □ S p ē c īg a s s ā p e s vē d era lejasdaļā, kas dažkārt izstaro līdz pat pleciem □ Vaginālā asiņo ša n a □ Šoks

plantējas dzemdes gļotādā. Arpusdzemdes grūtniecība ir apaugļotās olšūnas attīstīša nās ārpus dzemdes dobuma. Visbiežāk tā ir olvadā, var lokalizēties arī dzemdes ru dimentārajā ragā, vēdera dobumā, olnīcā. Cēloņi: ol vadu sašaurināšanās pēc ie kaisuma slimībām, dzimum orgānu infantilisms, olvadu un olnīcu audzēji, dzemdes attīstības traucējumi, nepa reiza dzemdes guļa. Ja ceļā uz dzemdi ir notikusi vairākkārtēja šūnu dalīšanās, dīglis piestiprinās tur, kur tieši tajā brīdī tas atrodas. Ļoti reti tas notiek vēdera

dobumā - tad rodas vēdera dobuma grūtniecība. Aptu veni 98 procentos visu grūt niecību, kas attīstās ārpus dzemdes, dīglis implantējas olvadā - rodas olvada grūt niecība. T ā kā nekur ārpus dzemdes nav pietiekami laba barotne placentai, kur attīstītos em brijs, drīz vien auglis iet bojā. Grūtniecei tas var būt dzīvībai bīstami.

Komplikāciju cēloņi Biežākais arpusdzemdes grūtniecības cēlonis ir olva-

rupa

K arte

U r īn iz v a d o r g ā n u

s is t ē m a

• D zlm um orgāni

Sievietes dzimumorgāni, grūtniecība

Arpusdzemdes grūtniecība du iekaisumi pagātnē, kā dēļ gļotādu krokas olvadā ir sali pušas. Tādējādi ir traucētas paša olvada kustības, kas normālā apaugļošanās gadī jumā apaugļoto olšūnu transportē uz dzemdi. Tāpēc tā paliek iesprūdusi starp salipušajām gļotādas krokām. Olvadu grūtniecība galve nokārt rodas tām sievietēm, kam ir gari un tievi olvadi, jo ceļš pa tiem ir pietiekami garš - dīglis jau tur sasniedz stadiju, kurā viņam ir jāpie stiprinās. Retāks cēlonis ir olvadu endometrioze. Tajā gadījumā dzemdes gļotāda atrodas olvadā. Arī audzēji, cistas vai rētaudu saaugumi var radīt šķēršļus apaugļotās olšūnas ceļā uz dzemdi. Samērā bieži ārpusdzemdes grūtniecība rodas pēc aborta, kad dzem£

Katrs o lvadu ie k aisu m s ir rūpīgi jāizārstē, vislabāk to darīt s ta c io n ā r ā slimnīcā. īp a ši svarīgi ir stingri ievērot ā r s ta noteikto g u l ta s režīmu. Būtu jāizvairās lietot intrauterīnos p e s ā r u s , jo tie veicina olvadu iekai sum us.

_______

SVARĪGI V airākum am sieviešu pēc ārpusdzem des v ē d e r a d o b u m a vai olva d a - g rū tn ie cīb a s n ā k a m ā grū tn ie cīb a attīstās normāli un b e z kompli kācijām.

mā grūtniecēm vienmēr jādodas pie ārsta.

Kā rīkosies ārsts? Drošu diagnozi ārsts noteiks tikai, izdarot vēdera sonoskopiju. Ja apstiprināsies aiz domas par vēdera dobuma vai olvada grūtniecību, sie viete tiks operēta.

des sienas traumas vai iekai S lim īb a s gaita suma dēļ sašaurinās olvadu * ieeja dzemdes dobumā un tā pēc ir apgrūtināta apaugļotās Sākumā vēdera dobuma vai olvada grūtniecību nevar at olšūnas nokļūšana dzemdē. šķirt no normālas grūtniecī bas. Kā ā rstē kom plikācijas? Nav periodisko mēnešreižu, var būt visi agrīnie grūtniecī bas simptomi, piemēram, Daļa vēdera dobuma un ol vadu grūtniecību norisinās nelaba dūša no rītiem un sa nepamanāmi. Trīs līdz četras springuma sajūta krūtīs. Arī nedēļas pēc apaugļošanās dzemde iesākumā palielinās tieši tāpat, kā normālas grūt parādās nelieli asiņaini izda niecības gadījumā. lījumi. Atmirušais auglis vai nu tiek izstumts, vai arī ķer Šoks menis to uzņem (resorbē). Tādā gadījumā ārstēšana nav Vēdera dobuma un olvada nepieciešama. T om ēr vairu grūtniecība var ilgt vairākas nedēļas (atkarībā no dīgļa mā gadījumu vajadzīga ope rācija, kuras laikā ārsti cenšas lokalizācijas vietas), un tā saglabāt olvadu, arī gadīju neizraisa nekādus satrauco šus simptomus. Taču pienāk mā, ja tas ir plīsis. Ja to izda brīdis, kad nospriegotais ol rīt nav iespējams, olvads tiek vads pēkšņi plīst. Sieviete izņemts, turpretim olnīca tiek saglabāta. izjūt spēcīgas sāpes, asiņu masas iekļūst vēdera do Kad jādodas pie ārsta? bumā. Pēc neilga laika viņa nonāk Vaginālas asiņošanas vai vē dera lejasdaļas sāpju gadīju šoka stāvoklī.

M ā jas

ā rsts

V _.

r īn iz v a d o r g ā n u s is t ē m a

Sievietes dzimumorgāni, grūtniecība

rupa

\\\\\\\\\l\\\\»\\«t\\\l•**\\\

Dzem des noslīdēšana

D zemde

Noslīdējusi d zem d e

Maksts

Taisnā zarna

Saistaudi un muskulatūra notur dzemdi pareizā pozīcijā, pretojoties iekšējo orgānu spiedienam. J a šis ap arāts atslābst, d ze m d e tiek iespiesta makstī.

SIMPTOMI □ S p ie d ie n a sa jū ta v ē d e r a le jasd aļā □ S ā p e s k ru sto s □ Bieža tie k sm e urinēt □ Urīna n e s a tu r ē š a n a J U rīnpūšļa un d z e m d e s kakla iekaisumi □ Aizcietējumi □ Paildzinātas m ē n e š reizes

Kas ir d z e m d e s n o s līd ē š a n a ?

Dzemde ir noslīdējusi, ja dzemdes kakla maksts daļa noslīd zemāk par iegurņa šaurākās daļas plakni, bet no dzimumspraugas neizslīd. Pilnīgas dzemdes izkrišanas gadījumā dzemdes kauls un ķermenis atrodas ārpus dzi mumspraugas un kopā ar izvērsto maksti novietojas zemāk par iegurņa pamata muskuļiem. Maksts un

dzemdes noslīdēšana un iz krišana parasti notiek vien laikus. Sievietes iegurnī saistaudi un muskulatūra notur dzem di pareizā pozīcijā, pretojo ties iekšējo orgānu spiedie nam. Ja saistaudi un musku latūra atslābst, dzemde tiek iespiesta makstī. Ekstremālā gadījumā var notikt pat tā, ka dzemde un maksts izkrīt ārā. Dzemdes noslīdēšana visvairāk ietekmē urīnpūsli un taisno zarnu. Sirgstošās sievietes cieš no

1H\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\)

G rupa

K arte

r īn iz v a d o r g ā n u sist ē m a

• D

UlUlliuUv

zim u m o r g ā n i

lilUiiilllli

Dzem des noslidešana tieksmes bieži urinēt, kas saistīta ar nekontrolējamu urīna noplūšanu un vēdera izejas traucējumiem. Ja dzemdes kakls izspiežas no maksts, runā par dzem des izkrišanu. Kādi ir d z e m d e s n o s lī d ē š a n a s cē lo ņ i?

Cilvēka iegurņa pamats sa stāv tikai no saistaudiem un muskulatūras. Šīm struktū rām vienām pašām pret sma guma spēku jānotur viss vē dera dobuma saturs. Šī pro blēma visvairāk skar dzemdi, jo tā atrodas viszemāk un ir it kā uzsēdināta tieši uz ie gurņa pamata.

Liela slodze Dzemde var noslīdēt tiklab paaugstināta vēdera dobuma spiediena rezultātā, kā arī iegurņa vājuma vai bojājumu dēļ. Tātad itin viss, kas pa augstina spiedienu vēdera

SVARĪGI Ar p ie m ēro tu ā rstn ie cisko fizkultūru tiek s a sprindzināti sa ista u d i un stiprināta ie g u rņ a p a m a ta m u sk u latū ra. Tā tiek sam azin āti d z e m d e s n o s lī d ē š a n a s draudi.

dobumā un spiež uz leju dzemdi, var izraisīt dzemdes noslīdēšanu. Liekais svars, smags fizisks darbs, ātri viena otrai seko jošas grūtniecības un smagas dzemdības bieži ir cēlonis dzemdes noslīdēšanai. Taču arī saistaudu vājums, kura dēļ balstaparāts nespēj iztu rēt pat pavisam normālu slodzi, var izsaukt dzemdes noslīdēšanu.

Kā ā rstē d z e m d e s n o s līd ē š a n u ?

Sākumstadijā labi palīdz pa sākumi, kas veicina vēderpreses un iegurņa pamata muskuļu nostiprināšanos (ārstnieciskā fizkultūra, ūdens procedūras). Ja sievie tes darbs saistīts ar ilgstošu stāvēšanu kājās vai smagumu celšanu, jāmaina darba ap stākļi. Ja dzemdes izkrišana ir izteikta, vairumā gadījumu nepieciešama operācija, lai atjaunotu iegurņa pamatnes nestspēju. Kā ārkārtas palīglīdzekli izmanto arī cietas gumijas vai porcelāna pesārus, ko ievieto makstī, lai tā atbalstī tu dzemdi. Tas, kādu ārstē šanas metodi izmanto, ir at karīgs no sievietes vecuma un dzemdes noslīdējuma pakāpes.

Ko var d a n t pats? Bieži dzemdes noslīdējuma vai izkrišanas cēlonis ir liekā ķermeņa masa, un to ar labu gribu un pacietību var no vērst. Labi profilakses pasā kumi ir arī sportošana un speciāla fizkultūra, kas spēci na iegurņa muskulatūru. Kad jāiet pie ārsta? Ja dzemdes noslīdēšanu sāk ārstēt laikus, bieži vien no operācijas izdodas izvairīties. T ā kā neliels dzemdes noslī dējums nerada gandrīz nekā dus apgrūtinājumus, to bieži vien atklāj nejauši - vēža profilakses izmeklējumu vai citu ginekoloģisku pārbaužu laikā.

K o darīs ārsts? Vispirms ārsts pacienti no sūtīs pie ārstnieciskās fizkul tūras metodiķa. Ja ar fizkul tūru vairs nebūs iespējams sasniegt uzlabojumu, tiks ie teikta operācija. S lim īb a s gaita

Tādām pazīmēm kā bieža urinēšana un sāpes krustos var būt arī citi iemesli, kas noteikti jāizslēdz pirms ope rācijas. Izmantojot ārstnie cisko fizkultūru, kā arī ope ratīvu ārstēšanu, izdzie dināšanas rezultāts ir labs. UMtHUtllU1

\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\\

'm m Ē Ē

M ājas imillmliiHlilllmillmillM

ārsts

tlll p

U r īn iz v a d o r g ā n u

s is t ē m a

• D z im u m o r g ā n i

K arte

Sievietes dzimumorgāni, grūtniecība

E n d o m e trio z e K as ir e n d o m e trio z e ?

Endometrioze ir dzemdes gļotādas (endometrija) audu veidošanās muskuļkārtā (iekšējā endometrija) vai ari ārpus dzemdes, piemēram, olvados, olnīcās (ārējā endo metrija); dažreiz endomet rija var būt taisnajā zarnā, pēcoperācijas rētas apvidū u.c. (ekstroģenitālā endo metrija). Slimība nav sasto pama līdz dzimumgatavības periodam, kā arī pēc mens truāciju izbeigšanās. Tāpēc endometrioze lielākoties iz skaidrojama ar hormonāliem traucējumiem. Endometriozes gadījumā dzemdes gļotāda var atras ties ne tikai uz dzemdes iek-

SIMPTOMI □ Sāpes vēdera lejas daļā, galvenokārt mēnešreižu laikā □ Menstruāciju traucēju mi -vairu m ā gadīju mu pārāk spēcīga un ilglaicīga asiņošana □ Neauglība □ Iespējams, asinis urīnā, urīna nesatu rēšana, aizcietējumi, caureja vai krampji

Ar asinīm pildītās endometriozes cistas, tātad gļotādas daļas, kas parādās ārpus dzemdes, - iezīmētas sarkanbrūnā krāsā.

šējās sienas, bet arī citur vē dera lejasdaļā, kur parastos apstākļos tā nemēdz būt. Visbiežāk dzemdes gļotāda parādās olnīcās, olvados, makstī vai pat vēdera do bumā. Menstruāciju laikā dzemdes gļotāda no dzemdes tiek iz stumta un pēc tam tā veido jas atkal no jauna. Hormoni, kas regulē šo procesu, tādā pašā veidā iespaido arī pato loģiskās gļotādas daļas ārpus dzemdes - arī tās sāk asiņot. T ā rodas dobumi (cistas),

M ā jas

ā rsts

kas pildīti ar asinīm, kuras ar laiku sarec. Tātad endometrioze var ras ties tikai sievietēm dzemdētspējīgā vecumā - vairumā gadījumu laikposmā no 30. līdz 40. dzīves gadam. Atka rībā no ārpusplāna esošo gļotādas daļu novietojuma var izpausties dažādi simp tomi. Parastas endometriozi pavadošas parādības ir menstruāciju traucējumi, dažkārt neauglība. Var būt apgrūtināta urinēšana, iespē jams, ka urīns satur asinis.

Endometrioze ārsta - iespējams, ka simp tomus varētu būt izraisīju si kāda vēl nopietnāka sli mība.

Endometrioze zarnās var izraisīt caureju vai aizcietē-

jumu. Kādi ir endom etriozes cēloņi? Šīs slimības cēloņi vēl nav precīzi zināmi. Domā, ka dzemdes gļotādas šūnas ar asinīm vai limfu tiek aizska lotas prom un tad nometinās kaut kur citur. Šķiet arī, ka tās klejo gar olvadiem un ol nīcām. Ir novērots, ka sievietes, ku rām jaunos gados ir bijuši vairāki bērni, ar endometriozi saslimst tikai retos ga dījumos.

Kā ārstē endometriozi? Ja nav nekādu nopietnu sū dzību, ārstēšana nav nepie-

UZMANIBU! Ja parādās sā p e s vē d e r a le ja sd a ļā vai a s i ņ o š a n a , kurai nav r e d z a m a un zin ām a iz skaid ro ju m a , n e k a v ē joties jā k o n s u ltē ja s ar ā rstu. I e sp ē ja m s, ka ju m s ir e n d o m e trio z e .

,■*

11 i , " t„< '1,ll }'

K o darīs ārsts? Vispirms ārsts veiks parasto ginekoloģisko izmeklēšanu. Ja nepieciešams, tiks pa ņemts dzemdes gļotādas paraugs, ko mikroskopiski izmeklēs. Tālākas izmeklē šanas iespējas sniedz laparoskopija - vietējā narkozē caur vēdera sienu endoskopu ievada dzemdē. Slimības gaita

Vs. S \ \

s»^ X

. I

Endometriozes cistas grie zums. Dažkārt dobumi pie pildās ar asinīm (augšā).

ciešama. Pietiek, ja sieviete regulāri apmeklē ārstu un endometriozes attīstība tiek novērota. Ja rodas smagi simptomi, ārsts var nozīmēt ārstēšanu ar hormonu pre parātiem. Reti lieto operatī vu cistu likvidāciju.

K o var d arīt pats? Sirdzējas nevar darīt neko vairāk, kā vien iedzert bezrecepšu pretsāpju līdzekli. Kad jāiet pie ārsta? Ja pamanāt endometriozes pazīmes, tūlīt dodieties pie

Vairumā gadījumu nekādi simptomi neparādās vai arī tie ir pavisam niecīgi. Ari nopietnākas sūdzības lielā koties ir novēršamas ārstē jot. T om ēr iespējams, ka rodas vēdera izejas traucējumi un menstruāciju laikā ir stipras sāpes vēdera lejasdaļā un krustos. Taču endometrio zes izraisīta neauglība var būt neatgriezeniska.

Vai en d o m etrio ze ir bīstama? Slimība netiek uzskatīta par īpaši bīstamu. T om ēr var gadīties, ka tā izraisa neaug lību.

............................................................................. - .....................

U r īn iz v a d o r g ā n u

s is t ē m a

• D z im u m o r g ā n i

K arte

Sievietes dzimumorgāni, g>~iitniecība

rupa

Kontracepcija Kas ir kontracepcija? Ar kontracepciju (no latiņu contra ‘pret’ + conceptio ‘olšū nas apalugļošana’) jeb pret apaugļošanās pasākumiem saprot metodes, ar kurām izvairās no grūtniecības. Ar šīm metodēm un palīglī dzekļiem tiek kavēta sper matozoīdu spēja apaugļot olšūnu, spēja veidoties ap augļoties spējīgai olšūnai vai apaugļotās olšūnas spēja ie ligzdoties dzemdē.

Lai to panāktu, piemēro ķī miskas vai mehāniskas m e todes. N e visai drošs ceļš ir beigt dzimumaktu pirms sēklas izplūšanas. Lai kavē tu olšūnu veidošanos, iespē jams lietot pretapaugļošanās tabletes (orālie ovulācijas kavētāji) vai injekcijas. Pār traucot lietot šos līdzekļus, grūtniecība no jauna kļūst iespējama. Ir vēl arī sterili zācijas metode, kas ir neat griezeniska.

Sterilizācija Izdarot sterilizāciju, ķirur ģiski iejaucoties, tiek pār griezti olvadi. Tādējādi tiek atņemta spēja apaugļot. Sek suālo dzīvi šī operācija ne iespaido.

Spirāle ir droša kontracepcijas metode.

P reta p au g ļo šan ās tabletes Mūsdienās ne vien sterilizā cija, bet arī pretapaugļošanās tabletes ir otra drošākā iz sargāšanās metode. Tās sa tur hormonus, kas aizkavē olšūnu nobriešanu un ovulāciju. T urklāt tās dzemdes gļotādu padara nespējīgu uzņemt olšūnu un viskozu, lai spermatozoīdi tajā ie strēgtu. Pretapaugļošanās tabletes pārdod pret recepti, bet preparāts jāapmaksā pa šam. Pretapaugļošanās tabletēm piemīt arī blakusiedarbības, jo tās spēcīgi iejaucas sievie

ā ja s ā r s t s

tes organisma hormonālajā sistēmā. N o otras puses, sie vietēm, kas lieto pretapaug ļošanās tabletes, ievērojami retāk rodas labdabīgi mezgli krūtīs un olnīcās. Tieši pret apaugļošanās tabletes var uz skatīt par pašu populārāko kontracepcijas veidu.

Kalendārā metode Ir iespējam s p ē c vairā kām m etodēm izrēķināt, kurās dien ās sieviete ir spējīga ieņemt bērnu. Taču ārstam būtu precīzi jāizskaidro pacientei šīs m etodes, jo citādi tās var izrādīties n edrošas.

■

G r u p a ļ K arte

■5

MĒĒĒĒĒĒMUĒmmM

U r in iz v

Sievietes

GANU SIS

7morgam, grūtniecība

Kontracepcija Spirāle Lai aizkavētu apaugļotas ol šūnas ieligzdošanos dzemdes gļotādā, ārsts var ielikt intrauterīno jeb dzemdes pesāru (spirāli). Šajā gadījumā runa ir par T vai 7 formas veido jumu, kas daļēji ir apvīts ar vara pavedieniem. Metāls samazina spermatozoīdu apaugļošanas spēju un iz maina dzemdes gļotādu tā dējādi, ka ieligzdošanās nav iespējama. Spirāle ir ļoti droša, taču tā var radīt arī grūtības.

Spermatozoīdu k av ēšan as m eto d es

Šīs metodes aizkavē sperma tozoīdu spēju atrast apaugļoties spējīgas olšūnas.

Maksts pesārs Tas ir diafragma gumijas puslodē. Pirms dzimumkontakta to ievada makstī, un tas aizsprosto ieeju dzemdē. Sevišķi droši tas iedarbojas kopā ar spermatozoīdus iz nīcinošām ziedēm.

Aerosoli un krēmi Spermatozoīdus iznīcinoši aerosoli, krēmi utt. arī dod zināmu aizsardzību, taču tos nevajadzētu lietot vienus

Tabletes un minitabletes iedarbojas atšķirīgi, bet ir vienlīdz drošas.

pašus. T o trūkums - tie jāie vada makstī tieši pirms dzimumkontakta. Šie līdzekļi nav uzskatāmi par sevišķi drošiem.

M ā jas ā r s t s 1 1111

T riju m ēnešu injekcijas Ārsts var nozīmēt ari hor monu injekcijas, kas trīs m ē nešus pasargā no grūtniecī bas.

tnmUl

ru pa

MĒtĒĒĒĒĒĒl ^ 5

Sievietes dzinumiorgāni, grūtniecība

iimmnHUtnmnn

Mastīts M astitis Kas ir m as tits ? Mastīts jeb krūts dziedzera iekaisums rodas nedēļnie cēm lielākoties kā vienas krūts akūts iekaisums (Mastitis puerperalis) vai arī kā hronisks iekaisums vecākām sievietēm. Dažreiz mastīts var rasties grūtniecēm, arī pusaudžiem un jaundzimu šajiem.

Kādi ir krūts d z ie d z e ra iekaisum a cēloņi? Nedēļnieču mastītu izraisa baktērija Stahylococcus aureus.

SIMPTOMI Akūts krūts dziedzera iekaisums 3D

□ S ā p e s un spriegu m a sajūta vienā krūtī □ A psārtums □ Limfmezglu pietū kums □ Paaugstināta te m p e ratūra □ Drebuļi Hronisks krūts dzie dzera iekaisums □ S ā p e s a b ā s krūtīs □ Ūdeņaini sekrēti no krūtsgaliem

Nedēļnieču mastītu izraisa baktērija, kas krūtī iekļūst bērna zīdīša nas laikā.

Šis stafilokoks dzemdību klī nikās tiek pārnests uz jaun dzimušā mutes gļotādu vai nu ar slimnīcas personālu vai ar kontaminētu priekšmetu starpniecību. Barojot bērnu ar krūti, baktērijas nokļūst uz nedēļnieces krūtsgala un caur sīkiem krūtsgala sasprē gājumiem iespiežas krūts audos. Ar hronisko mastītu sirgst daudzas sievietes pēc trīsdes m it gadu vecuma. Noveco šanās laikā piena izvadkanāli paplašinās un piepildās ar sadalījušos šūnu materiālu un sekrētu. Ja sekrēts izkļūst saistaudos ap piena izvadkanāliem, rodas iekaisuma

reakcijas ar cistu, fistulu un abscesu veidošanos. Retāk mastītu ierosina streptokoki, kas krūtī iekļūst pa limfvadiem vai piena izvadkanāliem. Infekcijas iekļūša nu veicina krūtsgala plīsumi un sasprēgājumi, kā arī pie na sastrēgums krūtī. Pirmdzemdētājas ar mastītu slimo biežāk nekā sievietes pēc atkārtotām dzemdībām.

Kā ā rs tē m astītu? Nedēļnieču mastīta ārstēša nas mērķis ir piena daudzu ma ierobežošana, kā arī pie na izdalīšanās atvieglošana.

Mastits M astitis Šim mērķim kalpo dažādas iespējas: siltas un aukstas kompreses, krūšu uzsiešana uz augšu un medikamenti, kas kavē piena rašanos. Ja pēc šiem pasākumiem mastīts nepāriet, jālieto anti biotikas. Ja krūts struto, liek siltas kompreses, abscesus pārgriež. Hroniskus krūts dziedzera iekaisumus ārstē ar iekaisu mu mazinošiem līdzekļiem un antibiotikām. Abscesus un cistas, kas vairs neuzsūcas, likvidē operatīvi.

Ko var darīt pats? Nedēļniecēm vajadzētu sa sprēgājumus un ievainoju mus krūtsgalos apstrādāt ar zemesriekstu eļļas un spirta maisījumu.

SVARĪGI Gandrīz visiem jaundzi mušajiem ir palielināti krūšu dziedzeri. Tam c ē lonis ir m ātes hormoni. Veidojas arī n e daudz piena. J a šo pieniņu iz spiež, viegli var rasties krūts dziedzera iekai sum s. Pubertātes laikā jauniešiem - gan zēniem, gan meitenēm - vai ra s ties krūšu dziedzera iekaisums - vairumā g a dījumu savainojum a dēļ.

mm 111

1B 11

\WA

Kad būtu jaiet pie ārsta? Vienmēr ir jāiet pie gineko loga, ja ir sāpes un spriegu ma sajūta krūtīs, kas nav saistīta ar menstruācijām. Ko darīs ārsts? Sievietēm, kas nezīda bērnu, tiks izdarīts krūts rentgenuzņēmums (mammogrāfija). Tas tiek darīts, lai izslēgtu saslimšanu ar vēzi. S lim ības gaita Atkarībā no iekaisuma veida slimības gaita ir atšķirīga. T ā sākas ar paaugstinātu tem pe ratūru, drebuļiem, stiprām sāpēm un pietūkumu krūts galā. Turpm āk iekaisums vai nu uzsūcas un izzūd, vai arī sastruto, un tad izveidojas plašs abscess.

Akūts krūts iekaisums Sakarā ar inkubācijas laiku slimība sākas tikai 8 līdz 18 dienas pēc dzemdībām. Vai rumā gadījumu iekaisums skar vienu krūti. Sākotnējās izpausmes ir sāpes un sprie guma sajūta. Krūts vietām kļūst sārta; tuvākie limfmez gli pietūkst un sāpīgi reaģē uz uzspiedienu. Slimniecei ir paaugstināta temperatūra, dažkārt ari drebuļi. Ja dzie dzera audu iekaisums ir stru 11111

M lli! i f f i l l l l M īli™ !

ājas ā r s t s

tains, novēro atkārtotas stip ra drudža lēkmes ar augstu temperatūru.

Hronisks krūts dziedzera iekaisums Bieži vien paciente gadiem ilgi cieš no sāpēm abās krū tīs, un šīs sāpes nav saistītas ar menstruācijām. Vairumā gadījumu no krūtsgaliem izdalās ūdeņains sekrēts. Iekaisuma dēļ dziedzera audi mainās, un tāpēc var tikt ie vilkti krūtsgali. Dažu dienu laikā var veido ties strutaini, sāpīgi abscesi. Rodas arī cistas, bet tām ir mazāk simptomu un tās bieži vien atkal uzsūcas. Vai krūts dziedzera iekaisums ir bīstams? Līdz iedarbīgu antibiotiku radīšanai krūts dziedzera iekaisums bieži beidzās ar nāvi. Mūsdienās vairs nav nāves gadījumu mastīta dēļ. -------. _

Kā izvairīties no krūts dziedzera iekaisuma? Zīdīšanas p ro ce sā no teikti jāseko tīrībai. Mazi sasprēgājum i un plīsu mi krūtsgalā tūlīt jā ārstē. Katrā zīdīšanas reizē krūts ir jāiztukšo pilnīgi.

llllllll

lllllll 111111mm llllllli l l l F ilmti™ S ili m īli

G rupa

U r l n iz v a d o r g ā n u s is t ē m a •

Sievietes dzimumorgāni, grūtniecība

uuttuutufmns

Puslīšmola annnm

Kas ir p ū slīšm o la ?

Pūslīšmola

T ā kā pūslīšmola (Mola bydatiosa) veicina horionepiteliomas veidošanos, to uzska ta par pirmsaudzēja slimību. Normālos apstākļos embrijs aug augļa pūslī, kas veidojas dzemdē. Šim augļa pūslim ir trīs apvalki, kas atrodas viens otrā, un tajā ir augļa ūdens. Vienu no augļa apvalkiem, proti, vidējo, grūtniecības sākumā klāj daudzas bārk stis. Tāpēc šo apvalku sauc par bārkšaino apvalku jeb horiju. Tas piedalās arī augļa ūdens un placentas veidoša nā, caur kuru tiek barots embrijs. Bārkstis pēkšņi var sākt proliferēt. Vairumā gadījumu

SIMPTOMI □ A siņošana ar gaišiem pūslīšiem □ Grūtniecības perio dam neparasti liela d zem de □ Nav sajū tam as nā kam ā bērna kustī b as □ Nav augļa sirds toņu

Urīnpūslis

Maksts

Dzemde

Urinizvad kanāls

Pūslīšmolas gadījumā vidējā augļa apvalka bārkstis pēkšņi sāk strauji augt. Rodas ar šķidrumu pildīti pūslīši. Embrijs atmirst.

tas notiek apmēram vienu mēnesi pēc apaugļošanās. T ad rodas pūslīši, kas pildīti ar šķidrumu. Sekas - embrijs vairs nesaņem barību. Viņš atmirst un izšķīst. Taču pūslīšmola turpina at tīstīties arī pēc augļa bojā ejas. Ir trīs pūslīšmolas for mas: vienkāršā, destruktīvā un metastāzes radošā pūšlīšmola. Vienkāršā pūslīšmola bojā tikai placentu. Destruk tīvā pūslīšmola aug pa vē nām, izplatās miometrijā un var izraisīt dzemdes perfo rāciju. Pūslīšmola var metastazēties gan vagīnā, gan plaušās, gan arī smadzenēs.

Kādi ir p ū s līš m o la s cēloņi? Cēloņi nav pilnībā noskaid roti. Iespējams, ka pūslīšmo la rodas defektīva embrionā lā novietojuma dēļ. T iek iz slēgts, ka izraisītājs varētu būt kāda slimība vai ģenētis ki mātes defekti, jo citā grūt niecībā, kas noris vēlāk, gan drīz vienmēr auglis attīstās normāli.

Kā ā r s tē p ū slīšm o lu ? Pūslīšmola jālikvidē ar seviš ķi rūpīgu dzemdes dobuma

Pūslīšmola abrāziju (izkasīšanu). Tikai tā var novērst iespējamās pūslīšmolas sekas, piemē ram, organisma hormonu līdzsvara kontroles defektus un ļaundabīgu dzemdes au dzēju veidošanos. Jebkurā gadījumā embrijs vairs nav dzīvotspējīgs. Ja dzemde ir liela, medikamentozi stimu lējot, cenšas panākt pūslīš mola piedzimšanu, bet pēc tam izdara dzemdes dobuma abrāziju. Destruktīvo pūslīštnolu ārstē operatīvi.

Ko var darīt pats? Pēc izkasīšanas dažas dienas ir nepieciešams vispārējs saudzēšanas režīms, kā arī miers. Pēc tam vēl apmēram gadu noteiktos intervālos

Vai ir iespējama nākamā grūtniecība? Sievietēm, kurām ir bi jusi pūslīšmola, bieži vien ir bail no jaunas grūtniecības. Taču viņas var būt pilnīgi mierīgas. Gandrīz nekad pūslīš mola neattīstās otrreiz. Ir labas izredzes, ka p ēc pārciestas pūslīšmolas nākam ā grūtniecība at tīstīsies normāli un pie dzims vesels bērns.

I _:';i '• ________I__ I_

SVARĪGI J a grūtniecības laikā ro d a s asiņošana, vajadzē tu iespējami ātri a p m ek lēt ginekologu. J a asi ņ o ša n a ir ļoti sp ēc īg a vai ir saistīta ar stiprām s ā pēm, vajadzētu izsaukt neatliekamo palīdzību.

jānodod asins un urīna ana līzes, lai kontrolētu, vai hor monu producēšana ir saba lansēta, kā arī citus faktorus. Šos kontrolizmeklējumus nevajadzētu nokavēt, jo tikai tā ir iespējams konstatēt, vai dzemdē nav palikušas izau gumu atliekas.

Kad būtu jāiet pie ārsta? Galvenā pūslīšmolas pazīme ir asiņošana grūtniecības laikā. Cēloņi var būt dažādi, bet ikvienai grūtniecei tas ir nopietns iemesls iespējami ātri doties pie ginekologa. Ko darīs ārsts? Ārsts noskaidros asiņošanas cēloņus. Pūslīšmolas gadī jumā asinis ir sajauktas ar gaišiem pūslīšiem. Dzemde ir palielinājusies daudz ātrāk nekā normālas grūtniecības laikā, ārsts nevar izpalpēt embriju, nav sajūtami viņa sirds toņi vai kustības. Arī

veicot ultrasonoskopiju, em brijs nav redzams. Horionhormona izdalīšanās, kas jebkuras grūtniecības laikā konstatējams asinīs un urīnā, gandrīz vienmēr ir stipri pa stiprināta.

Slim ības gaita Apmēram mēnesi pēc ap augļošanās horija bārkstis sāk deģenerēties. Pie dažām, dažreiz arī pie visām bārk stīm veidojas liels skaits pūs līšu, kas ir pildīti ar gaišu šķidrumu. Šie pūslīši ir zirņa līdz lazdas rieksta lielumā. T ie savstarpēji savienoti ar smalkiem stiebriem. Deģe nerējusies placenta vairs ne var barot embriju. Tas at mirst un izšķīst.

Vai pūslīšmola ir bīstama? Pūslīšmolas rašanās ir reta defektīva grūtniecības attīs tība. Šajā gadījumā grūtnie ce vienmēr zaudē augli, bet pati nav apdraudēta. Taču iespējams, ka rodas komplikācijas. Apmēram piecos procentos gadījumu attīstās vēzis, lielākoties tad, ja, izkasot dzemdi, nav likvi dētas visas deģenerētās bārk stis. Tāpēc svarīgi ir turp māki kontrolizmeklējumi.

U r īn iz v a d o r g ā n u

s is t ē m a

• D z im u m o r g ā n i

Sievietes dzimumorgāni, grūtniecība

Karte 1 G rupa

! 5

Olnīcu un olvadu iekaisums Adnexitis Kas ir olnīcu un olvadu ie k a is u m s ? Adneksītu - olnīcu un olva du iekaisumu - izraisa bak tērijas. Gandrīz vienmēr ie kaisums iesākas olvadā, pēc tam pāriet arī uz olnīcu. Lie lākoties iekaist tikai viens ol vads. Abu olvadu iekaisums vienlaikus ir rets izņēmums, un to parasti izraisa tuberkulozā un gonoriskā infek cija. Primārs olnīcu iekaisums sastopams ļoti reti, jo epitēlijs, kas klāj olnīcas, aizsargā šo orgānu no infekcijas ie kļūšanas parenhimatozajos audos. Visbiežāk mēdz būt

SIMPTOMI Akūts iek aisum s: □ Ļoti sp ē cīg a s s ā p e s vēderā, kas var izsta rot arī uz muguru □ Strutaini vai gļotaini izdalījumi □ Augsta tem peratūra H ronisk s iek a isu m s: □ Spēcīgi velkošas vai d u ro šas s ā p e s vē derā, kas p a rā d ās sporādiski, neatka rīgi no menstruācijām

Caur maksti un dzemdi baktērijas var izplatīties vēdera lejasdaļā. Nokļuvušas līdz olnīcai vai olvadam, tās izraisa iekaisumu.

sekundārs iekaisums, kad infekcija izplatās no olva diem vai no mazā iegurņa blakus orgāniem. Olvadu iekaisums rodas, infekcijai izplešoties no dzemdes do buma, visbiežāk tas notiek menstruāciju, kā arī pēc dzemdību un pēcaborta pe riodā. Infekcija olvados var nokļūt arī kontakta ceļā, in fekcijai izplatoties no aklās zarnas vai citām zarnu distālajām daļām.

Kādi ir olnīcu un olvadu iekaisum u cēloņi? Slimības ierosinātāji ir vai nu mikrobi, kas caur maksti

ā jas ā r s t s

un dzemdi nonāk olvadā no ārienes, vai arī mikroorga nismi, kas pa asinsvadiem vai limfātisko sistēmu nokļūst olvadā no citiem infekcijas perēkļiem vēdera dobumā. T ā var notikt, piemēram, ja ir zarnu vai aklās zarnas ie kaisums. Ļoti retos gadījumos olvadā var nokļūt arī tuberkulozes baktērijas, kas izraisa iekai sumu. Taču visbiežāk novē ro augšupejošo iekaisumu caur dzemdi. Tas rodas, piemēram, ja ginekoloģiskas iejaukšanās laikā, kas no tiek caur maksti, dzemdē un olvados iekļūst strutu mikrobi.

Olnīcu un olvadu iekaisums Adnexitis Jāarste laikus Olnīcu un olvadu iekaisu mus var izraisīt arī gonokoki - gonorejas (tripera) izraisī tāji. T ie tiek pārnesti dzimumkontakta ceļā. Ja olva du iekaisums netiek laikus ārstēts, slimības mikrobi var pārvietoties augstāk - uz olnīcām. Pastāv nopietna iespēja, ka varētu veidoties abscess - strutains olvada un olnīcas saaugums. Kā ā r s t e olnīcu un olvadu ie k a is u m u s ?

T ā kā vairumā gadījumu ie kaisumu izraisa baktērijas, ir nepieciešams ārstēšana ar antibiotikām. Ar iekaisumu mazinošiem līdzekļiem ār stē stipri pietūkušo olvadu. Slimniecei ir jāievēro gultas režīms. Akūtā slimības pe riodā liek ledus pūšļus. Pēc iekaisuma mitēšanās svarīgs ir siltums. Ja ir izveidojies abscess, bieži vien ir nepie ciešama operācija. Vairumā gadījumu olvads un olnīca ir jāizņem.

vai bieži atkārtojas sāpes vē derā, it īpaši, ja ir arī paaug stināta temperatūra un drudzis.

muskulatūru un visu olvadu kopumā, līdz ar to rodas draudi, ka olnīca var salipt ar dzemdi.

Ko darīs ārsts? Gļotādas pietūkuma vai stnm i uzkrāšanās dēļ olnīca Ginekologs izpalpējot gan slēdzas. Bieži vien tāpēc ro drīz vienmēr var droši dia gnosticēt olvada iekaisumu, das arī menstruāciju traucē jo iekaisis olvads parasti ir jumi. Strum izraisītāji var divas vai trīs reizes palielinā pāriet uz citiem orgāniem, arī zarnām vai urīnpūsli. jies. Bez tam vairumā gadī jumu, uzspiežot uz olvadu, ‘ Nav izslēgts vēderplēves iekaisums. Vairumā gadīju sieviete jūt ļoti stipras sāpes. mu akūta olnīcu un olvadu Diagnozi apstiprina asins iekaisuma laikā pacientei ir analīze un uztriepe. īpaši spēcīgas vēdersāpes un dru smaga iekaisuma gadījumā ārsts pacienti ievietos slim dzis. nīcā. Nepietiekami ārstēts akūts iekaisums var kļūt hronisks. Slim ības gaita Tad sāpes mēdz parādīties tikai sporādiski, taču uztū kums olvadā saglabājas. Ja Vispirms iekaist gļotāda, kas olvadu klāj no iekšpuses. abi olvadi ir salipuši, var ie stāties neauglība. Pēc tam iekaisums pāriet uz

Kad jāiet pie ārsta? Ja ir radušies strutaini vai gļotaini izdalījumi, sievietei, kas nopietni domā par savu veselību,_būtu jāiet pie gine kologa. Ārsta apmeklējums ir nepieciešams, ja pastāvīgi

SVARĪGI Lai izdziedinātu olnīcu un olvadu iekaisumu, noteikti jāievēro gultas režīms. J a paciente bai dās, ka m ājas apstākļos to n e s p ē s ievērot, vaja dzētu par to brīdināt s a vu ginekologu un lūgt ārstu, lai ievieto slimnie ci klīnikā.

Vai olnīcu un olvadu iekaisums ir bīstams? Ja adneksīts netiek laikus un pareizi ārstēts, tas var kļūt ļoti bīstams, jo var skart arī citus orgānus. Kā izvairīties no olnīcu un olvadu iekaisuma? Izvairīties no tā nav iespē jams, bet var novērst iekai suma radītās sekas, ja laikus dodas pie ārsta. Kavēšanās var būt bīstama. l l l l l l l IHUHHUUUUUl IMUUUlHttttUUMHV

M ājas ā r s t s lUīmmm

■ ■ ■ ■ ■ ■ ■

1411 llllll

U r In iz v a d o r g ā n u

s is t ē m a

• D z im u m o r g ā n i

Sievietes dzimumorgāni, grūmiecība

rupa

4 3 m m n n H in u m n i

HuluUnuumuiUm

Pirmsmenstrualais sindroms Kas ir pirm sm enstrualais sindrom s? Par pinnsmenstruālo sindro mu (saīsināti - PMS) dēvē simptomus, par kuriem dau dzas sievietes sūdzas kopš menstruāciju sākšanās. Šeit var būt runa par kāju vai sejas pietūkumu, par nogu rumu, īgnumu vai galvassā pēm, par aizkaitināmību, uz budinājumu, grūtībām ie migt vai sāpēm vēdera lejas daļā. Vēl joprojām nav īsti skaidrs, cik daudz sieviešu cieš no šā sindroma un kuri simptomi ir attiecināmi tieši uz PMS. Tāpēc ārstēšana atkarīga no individuālajiem simptomiem un to stipruma.

SIMPTO MI □ Pietūkums sejā, kājās, krūtīs un vē derā J S ā p e s vai spiediena sajūta vēdera lejas daļā

Sūdzības pirms menstruācijām visbiežāk rodas sievietēm 30 līdz 45 gadu vecumā. Cēlonis ir hormonāli traucējumi organismā.

□ Uzbudinājums

— Spēju apaugļoties precīzi regulē dažādi hormoni - estrogēns, progesterons, folikulus Šīs problēmas, kas rodas stimulējošais un luteinizētājdaudzām sievietēm, vairāk ir hormons, attiecināmas uz hormonu Šie hormoni iespaido arī nevienmērīgu sadalījumu menstruācijas un olšūnu menstruālā cikla gaitā. ovulāciju.

□ Nomāktība

Kādi ir P MS c ē l o ņ i ?

□ Nervozitāte □ Miega traucējumi □ G alvassāpes □ Slikta d ū ša

llllSiH

M ājas ā r s ts

\u\WiW\i\ um mm »m\1mui \H mmmmv

SĒĒĒĒĒ IfflMnmmUlMTO

i» im im iim » » m m n m w n n in m m m » u » m « u m m n

Pirmsmenstrualais sindroms brīvā laika izmantošanai, meklējiet ārsta palīdzību.

K ā rīkosies ārsts? Viņš izklausīs jūsu sirdi un plaušas, pārbaudīs asinsspie dienu. Pēc tam jums vajadzēs izmē ģināt dažādus terapijas lī dzekļus - ārstēšana būs at karīga no jūsu sūdzību veida un simptomu smaguma. Slimības gaita

Hormoni regulē menstruālo ciklu. Grafikā redzams, kurā laikā kādi hormoni izdalās.

Kā ārstē PMS? Zināšanas par horm onu ie tekmi uz menstruācijām un par iespējamiem simpto miem un sūdzībām, kas ir saistītas ar to, daudzām sie vietēm var atvieglot pirmsmenstruālo sasprindzināju mu. Ja kājas un seja ir ļoti stipri pietūkušas, neilgu laiku var lietot urindzenošus līdzekļus. Ārsts nereti paraksta arī lī dzekļus pret iekšēju nemieru, uzbudinājumu un nomāk tību.

Savukārt, ja runa ir par ļoti smagām PMS sūdzībām, ie spējams, ka ir nepieciešama hormonterapija.

Kā sev palīdzēt? M ēģiniet noskaidrot savu slikto sajūtu psihiskos cēlo ņus. Šīs sajūtas ir daudz vieg lāk pārvarēt, ja ir saprotams, kā tās rodas un kādos apstāk ļos tās var rasties. Pietūkumu menstruāciju laikā var mazi nāt, uzturā lietojot maz sāls.

Kad jādodas pie ārsta? Ja problēmas ir tik lielas, ka tās traucē darbā un saturiskai

Lielākoties PMS rodas sie vietēm vecumā no 30 līdz 45 gadiem. Sūdzības var būt gadiem ilgi un dažreiz sagla bājas līdz pat pārejas laikam.

Vai PM S ir bīstams? Pirmsmenstruāciju sasprin dzinājuma stāvokļi nav bīsta mi, bet tie var būt ļoti nepa tīkami. Ja sirgst ar stipru nomāktību un smagām depresijām, va jadzētu padomāt par iespē jām meklēt psihoterapeita palīdzību. Psihoterapeits mudinās izklāstīt savas izjūtas un bai les un sniegs padomu un palīdzību. Šis process var būt ilgstošs no sarunām ar ārstu līdz pat visaptverošam psihoanalīzes kursam.

U r INIZVADORGĀNU SISTĒMA • DZIMUMORGĀNI

Vīrieša dzimumorgāni I l I I l l l i i l l ! '

rTTTTnTTTTTTTTTTTTTTn ■■■■■Bniiiiiiiii

Priekšadas atveres sašaurinājums - fimoze Kas ir p rie k š ā d iņ a s s a š a u r in ā ju m s ? Vīrieša dzimumlocekļa priekšējā daļa (galviņa) ir apņemta ar šļūtenei līdzīgu ādas kroku, priekšādiņu. T ā pasargā jutīgo dzimumlo cekļa galviņu un normālā stāvoklī to gandrīz pilnīgi nosedz. Galviņas priekšējā daļā priekšādiņa ir nostipri nājusies ar ādas līstītēm - t.s. priekšādiņas saitēm. Kad dzimumloceklis piebriest, kļūst stīvs un paceļas, priekš ādiņa pati atvelkas atpakaļ, tā ka dzimumlocekļa galviņa kļūst brīva. Tajā atrodas nervi, kas nosaka seksuālās baudas sajūtu. Jaundzimušajiem priekšādi ņa vēl ir saaugusi kopā ar galviņu, un tādēļ to nevar kustināt. Taču šī salipšana pāriet pirmo dzīves gadu laikā. Vēlākais piecu sešu

SIMPTOMI □ Priekšādiņu nav ie sp ē jam s pārvilkt pār galviņu □ Sāpīga erekcija □ Iekaisums starp priekšādiņu un gal viņu

I I IVHhrH

UUHUUMHUUMMUMU I t

lllllll

Lai novērstu priekšādiņas atveres sašaurinājumu (a), vai nu veic mazu iegriezumu (b) vai arī likvidē visu priekšādiņu, atstājot tikai nelielu atlikumu (c). Pēc tam brūci sašuj (d).

gadu vecumā ir iespējams priekšādiņu pilnīgi atvilkt no galviņas, protams, ja nav no ticis priekšādiņas sašaurinā jums.

Kādi ir p rie k š ā d iņ a s a tv e r e s s a š a u rin ā ju m a c ēloņi? T om ēr relatīvi daudziem jaunekļiem un vīriešiem priekšādiņas atvilkšana nav iespējama, it sevišķi tad, kad dzimumloceklis ir kļuvis stīvs. Priekšādiņa ir par šau ru, lai slīdētu pāri galviņai. Sekas tam bieži izpaužas stipni sāpju veidā. Dažkārt

tas izraisa paniskas bailes no erekcijas, kas galu galā var novest pie impotences. Re tākos gadījumos priekšādiņa ir šaura jau kopš dzimšanas. Galvenie fimozes cēloņi vai rumā gadījumu ir priekšādi ņas savainojumi, kas rada priekšējā priekšādiņas gre dzena sarētojumus. Bieži vien šo traucējumu pamana tikai tad, kad pubertātes ve cumā dzimumloceklis aug.

Kā ā r s te p rie k š ā d iņ a s a tv e re s s a š a u r in ā ju m u ? Var mēģināt priekšādiņas atveri paplašināt stiepjot,

l l l l l

G rupa

U r In iz v a d o r g ā n u s^

5 mS Priekšadas atveres sašaurinājums - fimoze taču tas parasti nedod ilgsto šus panākumus. Izdziedinā šanos sola operācija. T o ie spējams veikt, izmantojot divas atšķirīgas metodes iegriešanu vai apgriešanu. Metodes izvēli nosaka tas, cik daudz priekšādiņa ir sašaurināta. Ja trūkst tikai neliels gabals, bieži vien pie tiek, ja apakšējā pusē priekš ādiņu iegriež. Jebkurā gadī jumā ir jādodas pie ārsta.

Priekšādiņas apgriešana T om ēr vairumā gadījumu ārsts veiks apgriešanu. Tas nozīmē, ka priekšādiņa tiks nogriezta visapkārt dzimum loceklim. Atkarībā no ope rācijas tehnikas ir iespējams griešanu izdarīt dažādi. Vai nu tiks nogriezts tikai priekšādiņas priekšējais šaurais gals, vai arī tiks likvidēta

Apgraizīšana Vairāku reliģiju piekritēji bērniem priekšādiņu lik vidē jau drīz p ē c pie dzim šanas. Arī Amerikā gandrīz visi zēni tiek a p graizīti - ta s tiek darīts higiēnisku iemeslu dēļ. Pie m um s operāciju parasti izdara tikai fimozes gadījumā.

visa priekšādiņa, tātad tieši lejpus dzimumlocekļa galvi ņas.

Ko var darīt pats? Labākie profilakses pasāku mi pret fimozes rašanos ir higiēna. T om ēr maziem bērniem nevajadzētu priekš ādiņu ar spēku vilkt atpakaļ, jo bieži vien priekšādiņas sašaurinājums rodas tieši tāpēc, ka, to pārvelkot, tiek lietots spēks, un pēc tam sašaurinājums būs jāoperē. Kad vajadzētu doties pie ārsta? Ja bērnam ir jau vairāk nekā pieci gadi, tiklīdz vecāki pa mana, ka priekšādiņu nav iespējams pilnīgi atvilkt atpakaļ, vajadzētu iet pie ār sta. Mazāki bērni pie ārsta jāved, ja urīna nolaišana sa gādā grūtības; priekšādiņa uzpūšas kā balons vai arī rodas priekšādiņas iekaisu mi. Ko darīs ārsts? Ārsts pārbaudīs priekšādiņas kustīgumu un izmeklēs, vai fimozes dēļ jau nav radušies dzimumlocekļa bojājumi. Slim ības gaita Vieglākos gadījumos tūlīt pēc operācijas var iet mājās.

ājas ā r s t s

Smagākos gadījumos iespē jams, ka apmēram viena ne dēļa vēl jāpavada slimnīcā. Pēc divām trijām nedēļām operācijas sekas ir jau pārgā jušas. Ja firnozi neārstē, smegmas dēļ, kuru pilnīgi likvidēt nav iespējams, var rasties sāpīgas infekcijas.

Vai fimoze ir bīstama? Viegla fimoze nav bīstama, kamēr tā neapgrūtina per sonīgo higiēnu. Turpretim izteiktas fimozes var novest pie infekcijām, ekstremālā gadījumā pat līdz vēzim, un tās noteikti ir jāārstē.

Neatstāj iespaidu uz potenci Fimozes operācija ir p a rasta iejaukšanās, kuras rezultātā tiek likvidētas vienīgi ā d a s daļas. Pašā dzimumloceklī nekas netiek mainīts. Tātad nav jābaidās, ka operācijas dēļ varētu ciest potence vai auglība. Brīva galviņa, protams, gan z au d ē n e d a u d z jutī bas, taču b a u d a s sajū tas ta s nek ādā ziņā neiespaido.

r īn iz v a d o r g ā n u s is t ē m a

• D z im u m o r g ā n i

Vīrieša dzimumorgāni

Prostatas iekaisums - prostatits Prostatitis Kas ir p rie k šd z ie d z e ra ie k a is u m s ? Priekšdziedzera (prostatas) iekaisums var būt akūts un hronisks. Slimības cēlonis ir specifisku iekaisumu ierosi nātāji (genokoki, trihomonas, tubekulozes mikrobaktērijas), nespecifiskn iekaisu mu ierosinātāji (strcptokoki, stafilokoki, zarnu nūjiņas, patogēnās sēnītes, vīrusi), jaukta infekcija. Dažreiz bez jebkādas infekcijas var ras ties aseptisks priekšdziedze ra iekaisums. Jāteic, ka runa nav par vienu atsevišķu dzie dzeri, bet par orgānu, kas sastāv no 30-50 daivām. Vīrieša dzimumorgānu priekšdziedzeris, kas sver apmēram 20 g, atrodas zem urīnpūšļa un aptver urīnizvadkanāla sākuma daļu. I'as

SIMPTOMI □ S ā p e s urinēšanas laikā

J S āpīg a nepieciešam ī b a urinēt □ Trulas s ā p e s staigājot □ Paaugstināta tem p e ra tūra, nespēks, nogu rums, miegainība □ Izdalījumi no urīneeļiem

Priekšdziedzeris ir kastaņa formas dziedzeris. Tas producē ejakulācijas šķidrumu, kas sajaucas ar sēklu.

izdala pienainu sekrētu, kas, sajaucoties ar sēklinieka iz dalījumiem, veido ejakulātu (sēklas šķidrumu). Prostatīts, kā dēvē priekš dziedzera iekaisumu, var pāriet uz blakusorgāniem urīnizvadkanālu, sēklas pūs līšiem, apkārtējiem audiem, vēnu pinumiem. Akūta prostatīta gadījumā ir sāpes vē dera lejasdaļā, dzimumorgā nos, sāpīga urinēšana.

Paaugstināta temperatū ra un drudzis Paaugstināta temperatūra un

M ājas

ā rsts

drudzis ir pirmās pazīmes, kas apstiprina to, ka sācies akūts priekšdziedzera iekai sums, kas nereti pāriet hro niskā formā. T as nav sevišķi bīstams, taču rada ļoti nepa tīkamas sajūtas. P rie k šd z ie d z e ra iekaisum a cēloņi Slimības izraisītāji ir dažādas baktērijas, arī gonokoki. Priekšdziedzerī baktērijas lielākoties iekļūst pa urīnvadiem. T om ēr ir iespējams,

U r īn iz v a d o r g ā n u

s is t ē m a

• D z im u m o r g ā n i

Vīrieša dzimumorgāni

Prostatas iekaisums - prostatits Prostatitis ka inficēšanās notiek ar asinsvadu vai limfu sistēmas starpniecību. Priekšdziedzera iekaisumam var būt arī citi cēloņi, pie mēram, sastrēgums prosta tas kanālos.

Kā izsargaties no prostatīta? Jāievēro higiēnisks dzī vesveids, arī dzimumdzī ves higiēna, norūdīšanās, atturēšanās no al kohola lietošanas.

Ka ā rs tē t p rie k š d z ie d z e ra iek aisu m u ? Iekaisumu parasti ārstē ar antibiotikām.

Kā sev palīdzēt? Visupirms ieteicams miers. Arī termofora un sildīšanas spilvena izmantošana stā vokli kaut nedaudz, tomēr uzlabo, taču pirms tam vaja dzētu konsultēties ar ārstu. Kad jādodas pie ārsta? Ja pastāv pamatotas aizdo mas, ka iespējams priekš-

Cik ilgst priekšdziedzera iekaisums? Ā rstēšanās ilgums ir d a žāds. Un ta s ir atkarīgs no tā, vai ā rstē ša n a sākta laikus. Nereti saglabājas vieglas sā p e s. Ir jārēķi nās arī ar to, ka dažkārt slimības simptomi var at kārtoties.

dziedzera iekaisums. Pie mēram, ja dzimumakta vai vēdera izejas laikā jūtamas sāpes cirkšņos vai zarnu ap vidū.

Kā rīkosies ārsts? Vairumā gadījumu akūtu priekšdziedzera iekaisumu ārstē ar antibiotikām, ar pre parātiem, kas nonāvē baktē rijas. Labi rezultāti ir iespē jami, ja ārstēšanu sāk pirma jās 8-14 slimības dienās. Dažkārt papildus nozīmē arī preparātu, kas mazina gļot ādas pietūkumu. Ja iekaisumu laikus nenovērš ar atbilstīgiem medikamen tiem, pastāv pamatots risks, ka izveidosies abscess. Ja priekšdziedzera iekaisumu neārstē vispār vai ārstē ne pareizi, tas bieži pāriet hro niskā stadijā. Akūts iekai sums var rasties arī, slimojot ar gonoreju vai tuberkulozi. Ja slimības sarežģījumi ilgi nepāriet, atsevišķos gadīju mos antibiotiku lietošanu

ā jas ā r s t s

var kombinēt ar priekšdzie dzera masāžu, mikroklizmām. Masāža notiek tā: ārsts no pietūkušā priekšdziedzera izspiež sekrētu. T o darot, tiek veicināta asins pieplūde dziedzerim un tādējādi pa ātrināta atveseļošanās. Katrā gadījumā ārsts vis pirms noteiks pamatslimības diagnozi un kā pirmo ārstēs to. S lim ības gaita Iekaisumu vairumā gadīju m u izraisa baktērijas, kas nonāk urīneeļos un aizkļūst līdz priekšdziedzerim jeb prostatai. Iekaisuma rezul tātā tas pietūkst un sāp. Ja slimību laikus neārstē, tā var pāriet hroniskā priekš dziedzera iekaisumā, un bieži vien tā arī notiek. Nereti inficējas arī sēklas pūslīši, urfnizvadkanāls, ap kārtējie audi un vēnu pi numi.

Speciālā slimības forma Slimības īp a šā s formas

prostatitis granulomatosa gadījumā veidojas m ez gli. Bieži tie kļūdaini tiek jaukti ar ļaundabīgiem audzējiem.

A d a u n s a is t a u d i • K u s t īb u a p a r a t s M ati un nagi. Kauli. Locītavas. M uskuļi u n saites

G rupa 6

Ada

u n s a is t a u d i

• K u s t īb u

a pa r ā ts

Mati un nagi. Kauli. Locītavas. Muskuļi un saites Ada, saistaudi Abscesi, furunkii|i, karbunkuļi Ādas depigmentācija - vitiligo Ādas novecošanās Ādas tuberkuloze Alerģiskas ādas reakcijas I Alerģiskas ādas reakcijas 11 Apakšstilba čūlas Ateroma

1 3V 4 5 6 7 8

Blaugznas

91)

Celulīts

D erm atīts, herpetiforms Dermatomiozīts Dzimumzīmes

11 12 13

Eksudatīvā eritēma Ekzēmas 1: kontaktekzēma Ekzēmas 11: neirodermīts Ekzēmas III: seborejiskā ekzēma Ērces

14 15 16

Klijveida ēde Kontagiozais impetigo Ksantoma

Zem ādas tauku slāņa 26 saslimšanas 27 28 \ /

Lajela sindroms

29 V1

17 18

Fototoksiskas un fotoalerģiskas reakcijas

H em angiom a

Ihtioze

30'\/ Ahileja cīpslas iekaisums Āmurveida kājas pirksts N a g i, slimīgas nagu izmaiņas 31 32 C e |a locītavas artrīts N ātrene Ceļa locītavas artroze gonartroze Pārm ērīgs ķermeņa Ceļa skrimšļaudu iekaisums apmatojums 33 34 V Cervikobrahiālais sindroms Pemfiguss - akūta dermatoze Pinnes 35 J Cīpslas maksts iekaisums Psoriāze - zvīņēde 36 \) tendovaginlts

53 54

Reakcija uz medikamentiem Rētaudu izaugumi Rozācija - sārta ādas eritēma Roze

D eform ējošā artroze Dipitrēna lūzums Dobā pēda, paceltā pēda

Epikondilīts

Sarkanā mezgliņēde Sarkanā vilkēde Saules apdegums Seboreja Sēnīšu izraisītas ādas infekcijas Sklerodermija Strutains pirksta iekaisums panarīcijs Sviedru dziedzeru slimības

22 S/ 23 24 25

Kustību aparāts

M ezglainā eritēma

Segrena sindroms K ārpas I Kārpas ĪI Kašķis Keratozes

U tis Varžacs

37 38 39 40^

41 42 Folkm ana kontraktūra 43 44 G reizais kakls 45 V Gūžas galviņas nekroze 46 Gūžas locītavas anomālijas Gūžas locītavas artroze 47 V koksartroze 48 Iedzimtas kustību aparāta anomālijas 49 Ikru muskuļu krampji 50 Kājas īkšķa izgriešanās uz 51 āru

55 56 V 57 58 59

61V 62

64 65

66 67 v!

69 70 V/

Kaulplēves iekaisums Krcpitējošais tendovaginlts Kupris

72 M ugurkaula skriemeļu nobī des un bojājumi 73 74 V Muskuļu slimības T Muskuļu slimības II

Ķīļveida krūtis un piltuvveida ribenis 75 Locītavas pele Locītavas iekaisums - artrīts Lumbago M enisku bojājumi Mugurkaula disku bojājumi Mugurkaula disku trūce Mugurkaula kakla daļas sin droms

O steoporoze

76 P ēd as defekti, iegūti 77 i/ Plakanā pēda 78 V Plaukstas kanāla sindroms Pleca ieradummežģījums 79 Pleca locītavas periartrīts Plecu daļas stīvums 80 81 R ahīts 8 2 \ ) Reimatiskas slimības I

83 84 85 86 87 88 89 90 91 92 • 93 94

Reimatiskas slimības II Reitera slimība

95 96 \ f

Skolioze Spondilartrits - Behtereva slimība Stājas defekti

T īc e s sindroms

1 0 0 ]/

U z iekšu vērstā paceltā greizā pēda

101

X un O veida kājas

102

Z udeka atrofija

103

98 99

um u u iu iu u m iH itm im u tin

Adas novecošanas Kas ir ā d a s p ā rm a iņ a s ? Ādas pārmaiņas, kas saistītas ar vispārēju organisma nove cošanos, skar visus ādas slā ņus, tātad virsādu, pamatādu un zemādu, it sevišķi zem ādas taukaudus. T ā kā sa brūk elastīgo šķiedru tīklo jums, zūd arī ādas elastīgums un mainās struktūra. Sekas tam: samazinās ādas spēja saistīt ūdeni un audu turgors.

Kādi ir ā d a s pārm aiņu cēloņi? Adas novecošanos ietekmē tādi faktori kā cilvēka ve cums un ādas tips, kas nav iespaidojami, kā arī attiecīgā cilvēka dzīvesveids, ādas kopšana, klimats un citas

SIMPTOMI □ Zūd ā d a s elastīgums. □ Āda kļūst plānāka, pergam entveidīga un ir viegli ievainojama. □ S am azinās ā d a s spēja saistīt ūdeni un ā d a s turgors. □ Veidojas grum bas. □ Paaugstinās uzņēm ība pret ā d a s slimībām.

Divas biežāk sastopam ās vecuma izraisītās pārmaiņas ādā. Pa kreisi: laucinieka āda, kas kļuvusi biezāka. Pa labi: brūnganmelni, kārpveidīgi vecuma ādas sabiezējumi, kas parādās lielākoties uz sejas un rokām. Pie plaukstas pamatnes - ādas vēzis.

apkārtējās vides iedarbības. Ādas pārmaiņas izraisa arī hormonāli traucējumi un līdz ar vecumu biežākās iek šējo orgānu saslimšanas.

Kā ā rs tē ā d a s n o v e c o š a n ā s dēļ r a d u š ā s p ā rm a iņ a s ? Vairums vecuma izraisīto ādas pārmaiņu ir fizioloģiski noteiktas, un tām nav nepie ciešama medikamentoza ār stēšana.

Ko var darīt pats? Rūpīgi kopjot ādu, ir iespē jams nedaudz pretoties ādas

M ājas ā r sts

novecošanās procesam. □ Izvairieties no pārmērīgas sauļošanās. Tas bojā ādu un liek tai pirms laika un paāt rināti novecot. □ Lietojiet mazāk pūdera un citas vielas, kas mazina ādas m itrumu un taukvielu dau dzumu. □ Daži kosmētikas līdzekļi, kas tonizē ādas turgoru un palielina ādas mitrumu, pa dara ādu jaunāku. T o lieto šana ir ieteicama. □ Mazgājoties vannā vaja dzētu pavadīt pavisam neil gu laiku, jo ilgstoša uzturē šanās ūdenī nepadara ādu mitrāku, bet gan to sau sina.

G rupa

K arte

imttti nnisiimiiimiiiiMi

Ā d a u n s a is t a u d i • K u s t īb u a p a r ā t s

Ada, saistaudi ilHHimiM

lulMuummM

nnmminiuiinmnmnnmmmmnnniil)nillininin»niii

Adas novecošanas Kad vajadzētu iet pie ārsta? Parastu ādas novecošanās pazīmju (grumbu veidoša nās, vecuma plankumu vai kārpu rašanās) vai arī asins vadu paplašināšanās dēļ pie ārsta jāiet vienīgi tad, ja šīs pārmaiņas rada psihiskas problēmas. Turpretim visas strauji pro gresējošas pārmaiņas, it se višķi izaugumi, kā arī citas acīm redzamas pārmaiņas ādā, kas saistītas vēl ar ci tām sūdzībām, noteikti jā izvērtē ādas ārstam - der matologam.

Ko darīs ārsts? Atkarībā no ādas pārmaiņu veida ārsta rīcībā ir dažādas ārstēšanas iespējas. Pie tām pieder, piemēram, ķirurģiska grumbu savilkšana, medikamentoza pigmenta planku-

SVARIGI Novecojošai ādai piemīt te n d e n c e ātrāk kļūt s a u sai, jo bieži vien vairs pareizi nefunkcionē sviedru un tauku dzie dzeri. Šajā gadījumā ieteicamas ir eļļas van niņas, medicīniskās vai bērnu ziepes un krēmi, kas mitrina ādu.

mu atkrāsošana, kārpu iz griešana. Iespējams, ka jums jāpārtrauc lietot kādus me dikamentus, jo tie izraisa ādas pārmaiņas. T o pateiks ārsts. Ādas vēzi, kas lielākoties ro das vecumā, jāoperē ķirur ģiski.

Slim ības gaita Pirmās ādas pārmaiņas, kas saistītas ar vecumu, cilvēkam parādās apmēram ceturtajā gadu desmitā. Vispirms tās attīstās uz atklātām ādas da ļām, ko ietekmē laika ap stākļi, un te arī progresē vis straujāk.

Vai ādas pārmaiņas vecumā ir bīstamas? Jebkuras tipiskas vecuma pārmaiņas ādā neprasa īpašu iejaukšanos, jo tās ir dabiska novecošanās procesa sekas. Tom ēr, palielinoties vecu mam, cilvēkam paaugstinās uzņēmība pret daudzām ādas slimībām, pirmām kār tām ādas vēzi, tā priekšstadijām, kā arī citiem audzē jiem. Profilaksei svarīgi ie vērot personisko higiēnu un laikus ārstēt hroniskas ādas slimības, it īpaši vēždraudes slimības, piemēram, keratozes un kārpas. uiuHumM M ā ja s ā r s t s

H H M hiH

Biežākās ādas vecuma pārmaiņas □ Vecuma ā d a (senilā aktīniskā atrofija): ā d a kļūst plānāka, pergamentveida un grum baina. □ Laucinieka ā d a (seni lā aktīniskā elastoze): ā d a kļūst biezāka. Vairumā gadījumu cēlonis ir klimatisko apstākļu ietekme. □ Vecuma plankumu pigmentācija (Lentigo senilis): mazi, līdz centimetram lieli n e kaitīgi brūngani plan kumi, īpaši uz plauk stām, apakšdelm iem un uz sejas. □ Taukainas vecum a kārpas (Verrucae se-

borrhoica senilis) : mīksti, nekaitīgi ā d a s krāsas līdz brūngandzelteni izaugumi. □ Vecuma izraisīti asins vadu audzēji (senilās hem angiom as). □ Izžūšanas niezošā ēd e (eksikozes ekzēma). □ Rombveida rievas sk au stā (Cutis rhom-

boidalis). J Vecuma purpura (Pur pura senilis): sīki punktveida asinsizplūdumi ā d a s virspusē.

ffluuOT

Alerģiskas adas reakcijas I Kas ir ā d a s ale rģ ija s? Mūsdienās ādas alerģija ir plaši izplatīta slimība. T ā ir ķermeņa šūnu pārmērīga re akcija, ar ko organisms reaģē uz lielu skaitu ārēju un iek šēju kairinājumu. Šīs reakci jas, kuras iedarbina imūnsistēma, izpaužas visdažādā kajos veidos. Tās var parādī ties kā apsārtums, izsitumi (eksantēmas), kas līdzinās masalām, masaliņām vai skarlatīnai, vai arī kā t.s. kontaktekzēma, kurai nav nekāda sakara ar īstajām ek zēmām. Līdz ar to vienlaikus var būt arī nepatīkama ādas nieze.

Zallīdzeklu » * ek san tem as Ir ļoti daudz ārstniecības lī dzekļu, kurus lietojot, var rasties visdažādāko veidu ādas alerģijas. Pie tādiem zāļlīdzekļiem, kas ir iespē jams cēlonis alerģijai, pieder

SIMPTOMI □ Apsārtumi U Masalām, masaliņām vai skarlatīnai līdzīgi izsitumi □ Ādas nieze

Zāļlīdzekļu eksantēma ir masalām, masaliņām vai skarlatīnai līdzīgi izsitumi, kas var parādīties pēc medikamentu lietošanas.

barbitūrskābes preparāti, epilepsijas ārstēšanai izman tojamie hidantoīni, sulfonamīdi, penicilīns un citas antibiotikas.

K ontaktderm atīts Pārmērīgas jutības reakcijas var rasties alergēnu ārīgas lietošanas rezultātā. Tādos gadījumos runā par kontaktekzēmām. Tās var izraisīt arī daudzas ikdienā lietoja mas lietas. Galvas matainajā daļā alerģijas var rasties no matu krāsām, matu lakām,

putām, želejām vai no ilg viļņu šķīdumiem. Alerģijas uz sejas var rasties no krē miem, losjoniem, dekoratī vās kosmētikas līdzekļiem, sejas tīrīšanas pieniņiem, acu apvidū - no tušas, acu zīmu ļiem un acu pilieniem, ap muti - no lūpu krāsām, zobu pastas, mutes skalojamā šķi druma, sūkājamām tabletēm, košļājamās gumijas un zobu protēzēm. Alerģiskas reakci jas ausu apvidū novēro, ja lieto dzirdes aparātu, kā arī medikamentus auss slimību ārstēšanai, tās rodas no briļļu rāmjiem, uz ausu

G ru p a

K ar#

Ā D A U N S A IST A U D I • K U S T IB L APA RĀ TS

■MMlllll

Ada. Saistaudi fMflvi

Alerģiskas adas reakcijas I ļipiņām - no metāla rotas lietām. Bieži vien ari kakls alerģiski reaģē pret metāla rotaslietām, tāpat pret da žiem apģērba gabaliem (ka žokādu apkakles) vai līdzek ļiem, ar ko mazgāts audums (virskrekla apkaklītes).

Izsitumi lielos laukumos Ja izsitumi rodas lielos lau kumos, pastāv aizdomas, ka alerģiju izraisījuši medika menti, mazgāšanas līdzekļi, apģērba šķiedras vai vielas, ar ko tas krāsots. Padusēs izsitumi var rasties no dez odorantiem, depilācijas lī dzekļiem un termometru dezinfekcijas līdzekļiem. Alerģijas simptomus uz mu-

Kādi ir ādas alerģijas cēloņi? Ādas alerģija bieži vien nav šķirama no citām alerģijām. Piemēram, pārtikas produktu aler ģija var m askēties arī kā ā d a s alerģijas. Būtībā katrs pārtikas produkts var izraisīt tieši tādu p a šu reakciju. Taču par ā d a s alerģijām to patie sajā izpratnē runā tikai tad, ja tās ir m edikam en tu izraisītas ek sa n tē m a s un kontaktekzēm as (kontaktdermatīts).

Arī pārāk liels karstums var izraisīt ādas alerģijas. Attēlā redzama karstuma izraisīta alerģija uz rokas.

guras var izraisīt rāvējslē dzējs vai krūštura aizdare. Vidukļa apvidū alerģiju var izsaukt bikšu vai svārku gu mija un mazgāšanas līdzekļi.

Dzimumorgānu apvidus Alerģijas dzimumorgānu apvidū galvenokārt izraisa intīmie kopšanas līdzekļi, kontracepcijas līdzekļi (ari partnera), medikamenti, zie pes, dezinfekcijas līdzekļi, anālajā apvidū arī preparāti, kas paredzēti hemoroīdu ār stēšanai. Alerģijas, kas radu šās uz sēžamvietas, ļoti bieži izraisa tualetes poda brille, kas izgatavota no plastmasas. Alerģija izzūd, ja plastmasas apmali nomaina pret koka.

jVIājas ā r s t s

Plaukstu un pedu apvidus Plaukstas locītavas apvidū alerģijas izraisa pulksteņi, rokassprādzes vai piedurkņu aproces, ja veļa ir mazgāta ar līdzekli, kas izraisa alerģiju. Plaukstās alerģijas galveno kārt rodas no gumijas vai ādas cimdiem un tamlīdzī giem izstrādājumiem. Ie mesls alerģijai var būt pat gredzens. Savukārt kājas alerģiski reaģē uz krāsām, ar ko krāsotas zeķes, vai to šķiedrām, kā arī zābakiem vai elastīgajām saitēm. Pē das apvidū alerģijas rodas no kurpēm (to krāsas vai ādas), zeķēm vai pretsēnīšu pre parātiem.

■w

(H ■ ■ ■ ■ ■ ■ i m i i n u u u i r a t ii i i i m f

Blaugznas K as ir b la u g z n a s ? Blaugznas (latīņu valodā -

Squamae) ir redzamas ādas pārragotās daļiņas, kas nolo bās un tiek mehāniski no berztas no ādas virsējās kār tas. Tās ir arī daudzu ādas slimību simptoms un var parādīties uz visa ķermeņa. Blaugznas satur ragvielu, ādas taukus, holesterīnu, vitamīnus, bioloģiski aktīvas vielas, baktērijas un putek ļus. Neliela, acīm neredza ma zvīņošanās ir fizioloģisks ādas pašattīrīšanās process. Blaugznām var būt dažādas izpausmes formas. Izšķir klijveida, plēvveida, lapiņveida un zvīņveida, lupatformas, lobošas, ragveida, grau damas un stingras blaugznas. Atkarībā no to veida un bie zuma blaugznām var būt visatšķirīgākās nokrāsas - no bālganām vai dzeltenīgām līdz pat pelēkmelnām. Vis-

Blaugznas var rasties pa visu ķermeni, taču visbiežāk tās ir galvas ādā. Ar labu pretblaugznu šampūnu blaugznu veidošanos var ie robežot.

biežāk blaugznas rodas gal vas ādas matainajā daļā tautas valodā tās sauc vienkārši par blaugznām. Bieži blaugznas rodas, ja cil vēks slimo ar seboreju, kā arī zvīņēdes, ādas sēnīšslimlbu, neirodermīta u.c. slimību gadījumā.

SIMPTOMI □ Mazas, visbiežāk bāl g a n a s plēksnītes uz ā d a s virsmas □ Ādas kairinājums □ Dažos gadījumos nieze

Kādi ir b laugznu cēloņi? Vairumam cilvēku blaugznas rodas tāpēc, ka āda veido pā rāk daudz tauku. Pastiprinā tas ādas tauku produkcijas tauku dziedzeros, ko sauc arī

ā ja s ā r s t s

par seboreju, cēlonis bieži vien paliek nezināms. Šī tau kainā seboreja attīstās no teiktu vielmaiņas kaišu un smadzeņu stumbra slimību gadījumā, klimaktērija un hormonālo pārmaiņu perio dā pubertātes laikā. Bez tam ir arī sausā seboreja. Šajā gadījumā āda nešķiet taukaina, tomēr tā bieži vei do dzeltenīgas un taukaini spīdošas blaugznas. Šī pa stiprinātā tauku produkcija biežāk skar cilvēkus, kuriem iedzimtu konstitucionālu vai iegūtu organisma traucēju-

■H i

lllllll Karte

iimuiinmmrmmmi

L tlllllU U U lltllllU lllin K lIllII

B sISSb™!!! H U lliS ItllIftlU

Blaugznas regulē tauku produkciju ādā, rosina asinsapgādi un viel maiņu un kavē iespējamos slimības izraisītājus. Papil dus tam ārsts ieteiks beztauku diētu - it īpaši korpulen tiem cilvēkiem.

mu dēļ ir nosliece uz paaug stinātu gatavību saslimt (diatēze). Pie šīm saslimšanām pieder ari viegla uzņēmība pret infekcijas slimībām, limfas dziedzeru pietūkums, astma, palielinātas mandeles, saistaudu iekaisums, ādas iz situmi un iesnas.

S lim ības gaita Kā ā rs tē b la u g z n a s ? T ā kā blaugznas vienmēr ir kādas citas slimības simp toms, ir ārkārtīgi svarīgi atrast to cēloni un ārstēt pamatslimību. Terapija var būt ļoti ilglaicīga. Seborejas ārstēšana tikai retos gadīju mos dod pilnīgu izdziedinā šanu. Tālab terapija bieži vien ir jāaprobežo ar slimī bas simptomu ierobežošanu. 3D

Citas saslimšanas ar blaugznu veidošanos Bez pastiprinātas tauku veidošanās, kā rezul tātā rodas blaugznas, ir vēl citas slimības, kuru gadījum ā veidojas blaugznas. Svarīgākās ir zvīņēde ar blaugznu veidošanos uz galvas un ķermeņa, ihtioze, klijveida ēde, keratoze, zvīņēde u.c.

mmnaimtmiu»

Nolobījušās ādas raga kārtas šūnas mikroskopā.

Ko var darīt pats? Blaugznu veidošanās iero bežošana ir vienīgā pašterapijas forma. Šeit pirmām kārtām ieteicama ir regulā ra galvas mazgāšana ar kva litatīvu pretblaugznu šam pūnu. Kad būtu jāiet pie ārsta? Kolīdz blaugznas kļūst par nemitīgu apgrūtinājumu un galvas āda, iespējams, ir sa kaitināta, tās kasot, un tāpēc ir savainota, vajadzētu iet pie ārsta, jo pretējā gadījumā var izveidoties kreveles un ras ties strutains abscess. Ko darīs ārsts? Vispirms ārsts vispārējai ādas kairinājuma remdināšanai nozīmēs tinktūru, kas

mammu M ā ja s ā r s t s

nuRKRu111

Blaugznu veidošanās var no risināties atšķirīgi. T ā var būt tikai vāja, bet var būt arī ļoti izteikta, var parādīties tikai noteiktos laika periodos un var būt arī hroniska. T o mēr ir iespējams ar medika mentu palīdzību normalizēt ādas tauku veidošanos.

Vai blaugznas ir bīstamas? Blaugznu veidošanās pati par sevi nav bīstama. Cilvēks ar blaugznām var dzīvot ilgi, nirklāt nekādas sūdzības vi ņam nerodas. T o m ēr tās var būt psiholoģiski ļoti apgrūti nošas, jo kosmētiski tās trau cē un citi cilvēki var tās uz skatīt par nepatīkamām. Turklāt šī nepatika subjektī vi vēršas tieši pret pašu sli mo cilvēku. Jebkurā gadījumā pats sva rīgākais ir, lai tiktu atklāta un ārstēta pamatslimība, kas ir izraisījusi blaugznu veido šanos.

G rupa

Celulits Cellulitis Kas ir celulīts? Tam , ka zemādas audos tau ku šūnas ļoti uzbriest, kļūst stingras un spiež uz ādas slā ņiem, kas atrodas virs tām, var būt dažādi iemesli. Saistaudu šķiedras, starp ku rām izvietotas tauku šūnas, nespēj vajadzīgā apmērā augt līdzi. Tādēļ skartajos apvidos izveidojas skaidri izteikti mazi polsteri, kas iz skatās līdzīgi kā stepēta sega. Šī celulīta izpausme ir seviš ķi izteiksmīga, ja ādu viegli saspiež. T ad redzamas sīkas krunkas, kas atgādina citrus augļu mizu. Tādēļ tautas valodā ir radies apzīmējums

apelsīna āda. Kādi ir celulīta cēloņi? Celulīta cēlonis joprojām nav pavisam skaidrs. GalveUzmanība attaisnojas - jo agrāk celulītu pamana, jo lielākas ir izve seļošanās iespējas.

SIMPTOMI □ Āda līdzīga apelsīnu miziņai □ Iespējam as sā p e s, ād u saspiežot □ Krunku un grumbu veidošanās □ Pauguraini nelīdzenumi

nais priekšnoteikums, lai rastos celulīts, ir pārāk liela tauku uzkrāšanās zemādā. Taču ne visi cilvēki, kam ir liekā ķermeņa masa, sirgst ar celulītu. Valda uzskats, ka noteicošā loma ir sievišķajiem dzimumhormoniem, jo celulīts

parasti rodas pubertātes lai kā vai arī pēc tam, bet ne pēc pārejas vecuma. Turklāt no celulīta cieš galvenokārt tikai sievietes. Retos gadījumos celulītu izraisa arī infekciozi procesi vai reimatisma radīti iekai sumi.

ttiittim tiin iiu m u ..____ _____ iiiiim m itm tm ttm im tn iiin iiitttt

— — — 1^—

Celulīts Cellulitis Kā ā rstē celulītu?

Sievietēm, kas atklāj, ka vi ņām sākas celulīts, nevaja dzētu paļauties tikai uz šķie tamiem brīnumlīdzekļiem, ko pēdējā laikā bieži reklamē presē. Noteikti saprātīgāk ir kopīgi ar ārstu izstrādāt individuālu celulīta apkarošanas pro grammu, tādā gadījumā arī cerības uz panākumiem ir lielākas. Kompetenti celulīta novēršanā ir vispārējās prak ses ārsti, dermatologi un ginekologi. Lai iedarbīgi novērstu celu lītu, nepietiek tikai ar dažā du veidu diētām, kas lielāko ties ir vērstas, lai likvidētu tauku polsterus. T om ēr ne-

Celulīta ārstnieciskā tēja Trīs reizes dienā var dzert pa tasei š ā d a s tē jas. S a m a isa 30 g ošu lapu, 20 g krūkļa mizas, 10 g apiņu lapu, 3 0 g skābeņu sakņu un 30 g sparģeļu sakņu (drogas pērk aptiekā). Ņem pa vienai pilnai ēdamkarotei maisījuma, ieber to ceturtdaļlitrā ū d e n s un 10 minūtes vāra uz m azas uguns. N okāš un dzer.

das raksturīga apelsīna āda, kad nevajadzētu aizmirst, ka lieko ķermeņa masu ir ietei vajadzētu apmeklēt ārstu. cams samazināt. Tas labvēlī Ko darīs ārsts? gi iespaidos arī vispārējo ve Izpalpējot, nosakot asins selības stāvokli. analīzes un mērķtiecīgi iz Liela nozīme ir dažādiem taujājot, ārsts noskaidros, vai pasākumiem, ko katrs pats konkrētajā gadījumā tas ir, var veikt mājās. Pie tiem kā saka, normāls celulīts, vai pieder speciāli ārstnieciskās arī saslimšanas pamatā ir fizkultūras vingrinājumi, noreimatiski vai citi iekaisuma rīvēšanās ar sausu suku un procesi, kas izraisījuši celu auksta duša. Svarīgi, lai ikdienā jūs daudz * lītu. Nepieciešamības ga dījumā ārsts nozīmēs iekai kustētos. sumu mazinošus medika Labus panākumus var gūt arī ar akupresūru, vispārēju mentus. ķermeņa masāžu un zem ūdens masāžu. S lim īb a s gaita

Ko var darīt pats? Daudz kustību un mērenī ba ēšanā darbojas kā labvēlī gi profilaktiski pasākumi. Sporta nodarbības var uz skatīt par galveno celulīta ienaidnieku. Ja apelsīna āda jau ir radusies, to iedarbīgi var apkarot ar konsekventu un mērķtiecīgu psihoterapiju.

Āda iesākumā tikai mazliet atgādina apelsīna ādu. Pēc laika deformācija jau ir skai dri saredzama - aizvien vairāk tā izskatās pēc ādas, kas sastāv no kunkuļiem un krunkām. Smaga celulīta stadijā āda ir ļengana un krunkaina, taču to vēl var sekmīgi ārstēt.

Kad būtu jādodas pie ārsta? Sievietēm pašām vajadzētu regulāri pārbaudīt ādu gur nu un augšdelmu apvidū, kā arī sejas ādu. T o dara pavisam vienkārši: ādu saspiež starp diviem pirkstiem tā, lai tā veidotu kroku. Ja, šādi spiežot, parā-

Vai celulīts ir bīstams? Celulīta biežāk sastopamā forma, ko rada palielināta ķermeņa masa, ir nepatīka ma un neglīta, bet nav bīs tama. Taču, ja celulītu ir izraisījis iekaisums vai infek cija, tas var pārvietoties arī uz lielākiem ādas apvidiem vai citiem orgāniem.

G rupa ļ

ĀDA UN SAISTAUDI • K $ ļ^ ^

"1 ’' 'llll

lllltlliiItUlltkklliil

Im tiim u itu iiiiiiiu im n titiim m in n im u m tim m n m iu m ttiim iiiiH n iititn f iim m n m iM m K m m iim M iiu u iiim iiiiin n H tiT itif im

Hemangioma Kas ir h e m a n g io m a ? Ādas audzēji var būt labda bīgi un ļaundabīgi. T o cēlo ņi ir embrionālās attīstības traucējumi (traucēta ādas pārragošanās, pigmenta iz vietošanās, ādas dziedzeru attīstība utt.), nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi, saskare ar kaitīgām vielām vai radiā cija dabā, vīrusi (kārpas, t.s. ragveida molusks), hroniski iekaisuma procesi ādā (tbc, trofiskas čūlas, pārmaiņas ādā hroniska osteomielīta gadījumā u.c.). Labdabīgi ādas audzēji vei dojas no dažādiem ādas ele mentiem - epidermas vai sviedru dziedzeru, tauku dziedzeru šūnām, ādas asinsvadiem, limfvadiem, saistaudiem, nervvadiem, kā

SIMPTOMI H em angiom as var iz skatīties visai atšķirīgi. Krāsa: no gaiši sarkanas līdz zilganai. Tās var būt ā d a s līmenī vai arī p a celties virs ādas. Arī lie lums ir visai atšķirīgs: ir sīkas zīmes kniepadatas galviņas lielumā, un ir plankumi, kas pārklāj gandrīz veselu ķerm eņa pusi.

Hemangiomas veidojas no anomāliem asinsvadiem. Normālos apstākļos tās ir pilnīgi nekaitīgas.

arī pigmentšūnām. Viens no šādiem audzējiem - heman gioma - ir sarkanīgs ādas vai gļotādas veidojums. T as var būt plakans, mezglveidīgs vai reljefs. Veidojums var izskatīties gan pēc dzi mumzīmes, gan arī tam var būt sava specifiska struktūra. Hemangioma sastāv no ano māliem asinsvadiem - artē rijām, vēnām vai kapilāriem. Hemangiomas ir plaši iz platītas, it sevišķi bērniem, jauniešiem un veciem cilvē kiem. Tās var atrasties jeb kurā ķermeņa vietā, taču vis biežāk veidojas uz sejas, uz spranda un uz pieres. D ažādi veidi Pastāv atšķirīgas hemangio mas formas:

□ Kapilārā hemangioma vis biežāk ir sastopama maziem bērniem. Jāatzīmē, ka veido jums rodas bērna dzīves pirmā mēneša laikā. Tas aug no viena līdz trim gadiem, līdz vairumā gadījumu atkal pazūd. Pazīstamākais kapilā ro hemangiomu veids it t.s. ugunszīmes. Tas ir tumši sarkani plankumi, kas var plesties pat pa veselu sejas pusi. Kapilārās hemangio mas nepaceļas virs ādas vir smas. □ Savukārt kavernozās hem angiomas paceļas virs ādas virsmas. Tās rodas lielākos asinsvados. Hemangiomas var būt arī relatīvi lielas un atrasties uz ādas; tās atroda mas arī gļotādā un pat sma dzenēs. Taču gandrīz vien

t iim iiit u u iiin iiiim m iim M iitim tin tn u in iu i

M in i m u m i

Hemangioma mēr tās pazūd pašas no sevis. □ Ari teleangiektāzijas ir viens no ārējo hemangiomu veidiem. Šajā gadījumā uz ādas veidojas līdzens plan kums. _] Tīmekļa zīme rodas, ja paplašinās kapilāri un audos neieplūst asinis. Bieži sasto pama bērniem un vecākiem cilvēkiem. T ā izskatās kā zilganīgs zirnekļa tīkls uz ādas. □ Senilās angiomas, nerau goties uz nosaukumu, var veidoties jau no divdesmit gadu vecuma, tom ēr tās ir ļoti reti sastopamas. Sarkanās papūlas ir nekaitī gas; bieži tās izskatās kā mazi, ar asinīm pildīti mai siņi.

Kādi ir h e m a n g io m u cēloņi? £

I lemangiomām var būt da žādi cēloņi. Dažkārt heman giomas veidojas iedzimtas sīko asinsvadu anomālijas rezultātā. Tīmekļa zīmes cē-

SVARIGI N ekādā ziņā nevajadzē tu p aša m kaut ko darīt ar hem angiom ām . Šādai rīcībai iespējam as n e p a tīkam as se k a s - var ras ties rētas vai iekaisumi.

lonis var būt grūtniecība vai aknu bojājumi. T om ēr vairuma hemangio mu rašanās iemeslus pat ne var izskaidrot.

Kā ā rs tē h e m a n g io m a s ? Ārstēšana ir atkarīga no hemangiomas veida. Kavernozo hemangiomu, ja * tā pati no sevis nepazūd, var ārstēt apstarojot. Tīmekļa zīmes un senilās angiomas iespējams izde dzināt ar karstu adatu vai lāzeru. Ugunszīmes nevajag ār stēt, var vienīgi izrakstīt to nālu ādas krēmu, kas zīmi apslēpj. Lielākoties hemangiomas pazūd pašas no sevis un tādēļ nekādu īpašu ārstēšanu tās neprasa.

Kad būtu jādodas pie ārsta? Par jebkādām izmaiņām ādā vienmēr būtu jākonsultējas ar ārstu. Ja no hemangiomas izplūst arī asinis, pie ārsta jādodas noteikti. Ko darīs ārsts? Ārsts noskaidros, vai heman gioma nav kādas nopietnas slimības simptoms. Ja tas izrādīsies tā, viņš sāks atbil

stīgu terapiju pamatslimības ārstēšanai.

Ko var darīt pats? Ugunszīmi var notušēt ar tonālo krēmu. Diemžēl, lai tiktu vaļā no hemangiomas, neko darīt nav iespējams. Slim ības gaita Hemangiomas galvenokārt ir stacionāri audzēji. Tas nozīmē, ka lokalizējas tur, kur ir radušies un tālāk neaug. Izņēmums ir kapi lārās un kavernozās heman giomas, kas parasti rodas maziem bērniem. Šīs hemangiomas dažus ga dus aug, toties piecu gadu vecumā pazūd pilnīgi. — — i--------------- —ļļļ------

Hemangioma vai melanoma Nespeciālistiem dažkārt nepavisam nav vienkār ši atšķirt hem angiom u no m elanom as (ādas vai gļotādas labdabīgs vai ļaundabīgs audzējs). Vairumā gadījumu at šķirībā no hem angiom as m elanom as ir tum šākas, bieži niez, mitrojas un asiņo. Noteikti ir jā d o d a s pie ārsta!

''■ ___ '____

11111

A da

u n s a is t a u d i m

• K u s t īb u

a pa rāts

™

■

* sļ

1 11 1 1 1 iMumnunttMnn l l l l l l l īUuUuuUMUHil m

G rupa

IfK IftIK IH IIT K »

Karpas I Kas ir k ā rp a s ? Kārpas ir plaši izplatīta infekcioza labdabīga ādas sli mība. Inkubācijas periods ir 1,5-5 mēneši un ilgāks. Uz ādas rodas cieti, sausi, noro bežoti, nesāpīgi, pārragoti veidojumi ar nelīdzenu virs pusi no kniepadatas galviņas līdz rieksta lielumam netīri pelēkā vai miesas krāsā. Skaits ir ļoti dažāds. Tās var parādīties daudzviet uz ādas, iesākumā kā labdabīgi au dzēji. Taču, nelietpratīgi ār stējot, kārpas var kļūt arī ļaundabīgas. Kārpas sastāv

SIMPTOMI □ Parastās kārpas: mazi, dzeloņaini, cieti mezgliņi, galvenokārt uz rokām. □ Vecuma kārpas: apaļīgi, brūni, nelī dzeni veidojumi. □ Jauniešu kārpas: mazi, plakani veidoju mi, visbiežāk grupās. □ Pēdu kārpas: sāpīgi sacietējumi uz kāju pēdām . □ Irdenās kārpas: ziedkāpostiem līdzīgi izaugumi, parasti dzi m um orgānu apvidū.

lln lH

Daudzos gadījumos ļoti sāpīgās pēdu kārpas var sagādāt grūtības staigāt.

no pārragotiem ādas audiem, tās ir vai nu mīkstas, vai to konsistence ir skrimšļveidīga. Atkarībā no to rašanās veida, parādīšanās laika un vietas izšķir vairākus kārpu tipus.

jām. Tās ir kā puslodes, apmēram zirņa lieluma cieti veidojumi, kas īpaši bieži aug uz rokām. N ereti tās pazūd tikpat pēkšņi kā ra dušās. Slimo galvenokārt jaunieši.

P a ra s tā s k ārp as Izskata dēļ šis kārpas tiek sauktas arī par dzeloņaina-

P ē d a s k ārp as Šajā gadījumā runa ir par sacietējumiem kāju pēdu

M ājas ffllMfflMtiMtlHMMMratM

lllllll ārsts

UUUUHIUHHluuuittHm

G rupa

Karte

Āda

u n sa ista u d i

•K

u st īb u aparāts

Āda, saistaudi

Karpas I iedarbīgi. Parasti cilvēki ir viena vai pat vairāku izrai sītāju nēsātāji, taču ne katrā inficēšanās gadījumā rodas kārpām raksturīgās ādas pa rādības. Vēl nav noskaidrots, kādi faktori vienlaikus iedarbojas, lai rezultātā rastos kārpas. Ir diezgan droši, ka cilvēka imūnsistēma lielākoties ir tā mainīta, ka vairs nespēj iedarbīgi cīnīties ar vīrusu.

Kārpas var parādīties uz visām ķermeņa da|ām - šajā gadījumā, piemēram, kāda jauna vīrieša padusē.

ādas raga kārtā, kas vairumā gadījumu izraisa stipras sā pes. Pēc izskata tās atgādina varžacis. Lielākoties rodas vietās, kur spiež apavi.

Irdenās kārpas Šīs kārpas galvenokārt vei dojas uz dzimumorgāniem un tūpļa apvidū, izaug tālu ārā no ādas un daļā gadīju mu veido lielus, ziedkāpos tiem līdzīgus izaugumus. Kātainās kārpas Kātainās jeb pavedienveida {filiformis) kārpas visvairāk rodas uz sejas gados vecā

kiem cilvēkiem. T am ir ma tam līdzīga forma.

Ieliektās kārpas Šo kārpu nosaukums ir cē lies no izteiksmīgā iedobu ma, kas atrodas kārpu vidū. Ar šīm kārpām it īpaši sirgst bērni. Kādi ir kārpu cēloņi? Visu kārpu izraisītāji ir vīru si. Tāpēc vienmēr ir iespēja ma inficēšanās, no kuras ir grūti izsargāties. Antibioti kas un citi medikamenti nav

ājas ā r s t s

Bieži vien cēlonis tādai iz mainītai imūnsistēmai ir psihosomatiskie traucējumi. Tādēļ panākumus var gūt ar daudzām neparastām, bieži vien pat šķietami maldīgām ārstēšanas metodēm. Pie tām pieder kārpu apvārdoša na. Lai gūtu panākumus, ir nepieciešama galvenokārt ticība, ka apvārdošana iedar bosies.

Likvidēt drīkst tikai ārsts Kārpas drīkst likvidēt tikai pieredzējis ārsts. Pretējā gadījumā pastāv iespēja, ka radīsies jauni veidoju mi, bet visļaunākajos g a dījumos var izveidoties pat ā d a s vēzis. Lai n e ras to s kārpas, svarīgi ir ie vērot personisko higiēnu.

u itiim n tir a m ttiīn M titm iim n iiim iiu iiu n n n u m im iiim in iin in itin n M m m iH itn ifiim m in u n n m u iim M iu u ttm m iim m iiim iim in iiiiiiiim u n im iim fim

tiu m n iiiti!

Keratozes Keratosen Kas ir k e ra to z e s ?

Keratozes ir ādas slimības, kam raksturīga pastiprināta raga kārtas veidošanās. Raga kārta ir ārējais, atmi rušais ādas slānis, kas dažādu traucējumu dēļ var būt mai nīts. Izšķir iedzimtās kerato zes, kas saistītas ar iedzim tiem pārragošanās procesa traucējumiem, un iegūtās keratozes, kuru cēlonis ir ilgstoša medikamentu, pie mēram, arsēna preparātu, lietošana, profesijas īpatnī bas, patogēno sēņu infek cijas u.c. Tādā gadījumā parādās t.s. hiperkeratozes (no grieķu vai. hyper- pāri un keratin rags), tas nozīmē, ka atse višķās ķermeņa vietās veido jas pārāk daudz ragvielas. Bez tam ir vēl virkne ādas

SIMPTOMI □ Korķveida pacēlumi matu folikulos □ Biezi, sabiezējuši rag vielas slāņi □ Rīves ā d a bērniem uz sejas J Sāpīgas, sabiezinātas ā d a s vietas uz pēdām un rokām □ Ā das lobīšanās

Šāda plakana mezglaina ēde īpaši bieži rodas rokas iekšpusē plaukstas locītavas apvidū.

raga kārtas slimību, ko apzī mē ar vārdu ihtioze. Tās ir saistītas ar iedzimtiem pār ragošanās procesa traucēju miem. Hiperkeratozes kā normāla parādība rodas, piemēram, pēc ievainojumiem, kad tie sadzīst. Sajās vietās kā pār ejas stāvoklis veidojas pastip rināts augšanas slānis, kurā pastāvīgi tiek radītas jaunas ādas šūnas, lai tās varētu āt ri aizvietot trūkstošās ādas daļas. Arī blaugznas pieder pie pārragošanās traucējumiem, kas vairumā gadījumu ir ne kaitīgi, taču stipri apgrūti noši. Parasti blaugznas pa rādās galvas un ķermeņa ap

matojumā, bet tās var iz pausties kā blaugznu ēde ci tās ķermeņa vietās.

Pārragošanās traucējumi uz rokām un kājām Pēdās un plaukstās rodas dzelteni ragvielas sabiezēju mi, kas izroboti ar paplaši nātām porām un plaisām, citās ādas vietās - biezas, tumšas ragvielas zvīņas vai arī izaugumi. Ādas sabiezējumu veidoša nās uz pēdām, fiziska darba strādniekiem arī uz rokām, ir cilvēka ķermeņa normāla reakcija. Šajā gadījumā epidermas augšanas slānis veid( īpaši biezu un cietu raga slāni vietās, kurām draud

nnnw nuium uH im H H inB innm im n»H m tm m iM im iH tfflum nnm nnm m nnm n>M M ui>M m u»nw iuiiniium nniiuintiniim im iiuii

Keratozes Keratosen liela slodze vai bojājumi. Bieži vien ādas sabiezējumi mēdz būt ari ādas iekaisumu sekas. T ie pasargā dziļākos ādas un audu slāņus no ie vainojumiem. Sievietēm pārejas vecumā pastiprināti veidojas ādas sabiezējumiem līdzīgi traucējumi uz rokām un kājām. Biezs raga slānis var būt arī iedzimta īpašība. Šādi traucējumi īpaši nepatī kami ir uz pēdām, jo tie spiež uz dziļākiem ādas slā ņiem un izraisa sāpes. Ādas sabiezējums un pārra gošanās var būt arī svarīga pēdu anomālijas pazīme. Piemēram, plakanās pēdas gadījumā biežāk veidojas sā pīgi raga slāņa traucējumi. Šeit palīdzēt var vienīgi or topēdiski ieliktņi apavos.

R īves āda Ir virkne ādas pārragošanās traucējumu, kas skartās ādas

Vēža brīdinājuma zīme P ārrag o šan ās traucēju mi var būt arī pirmais brīdinājums par ād a s vēzi. Tālab tie būtu uz manīgi jānovēro un pie ārsta jāiet tūlīt, kolīdz šie sabiezējumi krāsojas tumši, iekaist vai rada sāp e s.

daļas padara līdzīgas rīvei. Pārsvarā to novēro vietās, kur aug mati un matiņi. Raga šūnas sakrājas līdzīgi kā pogas vai smaili korķi.

vairs neizraisa sūdzības un sāpes. Cilvēks pats var likvidēt pār mērīgās ragvielas daļas ar speciāliem kāju kopšanas piederumiem. Ir arī ziedes, B aslera slim ība ko uzziež uz pārlieku pārragotajām ādas daļām, tādējādi Par Baslera slimību sauc ar medikamentiem var diez traucējumus, kas rodas bēr niem un bieži parādās epi gan viegli likvidēt ādas sa biezējumu. dēmijas veidā. Galvenokārt Ļoti dziedinoša ir slimības parādās sejā, kur rodas pin nēm līdzīgi ragvielas korķi ‘ skarto daļu mērcēšana jūras ūdenī. Ņ em iet to vērā, plā vai pat dzeloņi. Dažādas mezglainās ēdes nojot atvaļinājumu! T ā vietā var arī mērcēt kājas formas gandrīz jebkurā ķer meņa daļā var izraisīt līdzī un rokas sālsūdenī (vanniņā ar ūdeni ieber divas trīs tēj gus korķveida pārragojumus, karotes sāls). N enodarot bo kas parasti stipri niez un bieži vien izzūd vairs tikai jājumus, delmus un stilbus var noberzēt arī ar smalku daļēji. pumeku, ko iespējams iegā dāties drogu veikalos un Kā var ā rs tē t ā d a s aptiekās. Atsevišķos gadīju pārrag o šan ās mos palīdz arī A vitamīna tra u c ē ju m u s ? preparāti. Vairumā gadījumu iespē jams precīzi aprakstīt slimī bas ainu, taču tās iemesli paliek nezināmi, tāpēc nereti var novērst vienīgi simpto mus, bet pašu slimību izār stēt nevar. Dažos gadījumos traucējumi pazūd spontāni, it kā paši no sevis. Sāpīgus ādas sabiezējumus lielākoties ar kāju pareizu kopšanu vai pedikīru iespē jams samazināt tiktāl, ka tie

Neārstēt pašam J a lietojat salicilskābi sa tu ro ša s ziedes, no teikti lūdziet ārsta p a d o mu, it sevišķi, ja ar ziedi apstrādājat lielākus ā d a s laukumus. Š ā d u s preparātus lieto jot ilgstoši, pastāv risks saindēties ar aktīvo vielu.

G r ip a

Ā d a u n s a is t a u d i • K x _

Ksantoma Kas ir k s a n to m a s ? Ksantomas ir dzelteni līdz brūni plankumi vai mezglai ni veidojumi ādā vai gļot ādās. Histoloģiski izmeklē jot atrod ksantomšūnas jeb putainās šūnas, kuru cito plazmā ir holesterīna kris tāli. Ksantomas mēdz parādīties trīs dažādās formās. Kā lieli veidojumi mezglu formā tie atrodas galvenokārt uz el koņiem un ceļgaliem. Uz elkoņiem un ceļgaliem, virs pirkstu kauliņiem, plaukstu un pēdu locītavās tie izvei dojas kā vulkāna formas iz augumi. Kā plakani mainī gas krāsas plankumi tie ir sastopami uz plaukstu vir smas un pēdām. Ksantomas var parādīties arī cīpslās, it sevišķi Ahileja cīpslās.

SVARĪGI

S^/

K santom as nav patstāvī g a slimība, bet gan jau e s o š a s pam atsaslim šanas simptoms. Tā kā p a š a s ksantom as ir nekaitīgas, ārsts ir jā apm eklē tā p ē c vien, lai atklātu un varētu ārstēt slimību, kas izraisījusi ksantomu.

Ksantomai raksturīgi ir lielmezglaini veidojumi, kas galvenokārt atrodami uz elkoņiem un, kā redzams attēlā, uz ceļgala.

Kādi ir k sa n to m u cēloņi? Ksantomas galvenokārt sa stāv no t.s. putainajām šū nām, starp kurām atrodas milzu šūnas (Tutona milzu šūnas - daudzkodolainas milzu šūnas ksantomās, kas radušās, saplūstot histiocītiem, kas pildīti ar lipoīdiem). Putainās šūnas satur holesterīna kristālus, lipoīdus (taukiem līdzīgas vielas) un taukus. Ksantoma pati par sevi nav patstāvīga slimība, lielāko

ties tā ir iedzimtu vai iegūtu tauku vielmaiņas traucējumi sekas un simptoms. Lielās mezglainās un vulkāna for mas ksantomas rodas galve nokārt cukura diabēta, kā ar noteiktu nieru saslimšanu (nefrozes) gadījumā. Turklā vulkāna formas ksantomas var parādīties, ja ir aizkuņģa dziedzera iekaisums un augsts lipīdu (tauku) saturs asinīs, ko izraisījusi pārmērī ga alkohola lietošana. Pie cīpslām ksantomas bie ži vērojamas žultsvada nosprostošanās gadījumā. Bez tam izaugumi parādās pēc

H llillll

Ā d a u n s a ista u d i

K arte

saistaudi

2 8

ilttB

iiiiiiniiiiiui

Ksantoma došanās cēloņi. T ā kā mēdz būt sarežģīti atklāt precīzu vielmaiņas traucējumu vei du, tas var ieilgt. Terapiju nosaka, pamatojoties uz no teikto diagnozi. Ja diagnoze ir vienkārša (piemēram, cu kurslimība), intensīvi tiks ārstēta pamatslimība. Ja gadījums ir komplicētāks, ārsts izvēlēsies diētas un medikamentu kombināciju un vispirms nogaidīs, kā izvēlētā terapija iedarbojas.

aknu slimībām un smagām operācijām, kā ari dažādu sindromveidu saslimšanu gadījumos. Tās sauc arī par ksantomatozēm. Piemēri tam ir Brūka sindroms, Teičlendera sindroms un Lavrensa sindroms. Ka ā rs tē k s a n to m a s ? Ksanromu ārstēšana ir atka rīga no saslimšanas veida. Panākt to, ka ksantomas pa zūd, var, ārstējot tikai pašas slimības cēloni - vielmaiņas traucējumus. Atsevišķas, lie las ksantomas var likvidēt ari operatīvi.

Kā izvairīties no ksantomām? ©

□ J a ir atklāti vielmaiņas traucējumi, no ksan tom ām iespējam s izvairīties, ja ievēro noteiktu diētu un lie to ārsta parakstītos m edikamentus. □ Profilaktiski var būt noderīgs sa b a lan sē ts uzturs, kas nav trekns. □ Izvairieties lietot pārāk d au d z alkohola, jo tas bojā ak n a s un p a a u g stina tauku saturu asinīs.

Vispirms ksantomas izskatās kā sarkanas papūlas, vēlāk pār vēršas par dzeltenbrūniem mezgliem.

Ko var darīt pats? Pašārstēšanās iespējas diem žēl nepastāv. Kad parādās pirmie mazie izaugumi, ne vajadzētu mēģināt tos ieziest ar kādām ziedēm vai, kas būm vēl ļaunāk, censties no kasīt. Pirmajiem paša veica majiem pasākumiem vaja dzētu būt centieniem pār baudīt ēšanas paradumus un, iespējams, ēst mazāk treknus ēdienus nekā līdz šim. Kad jādodas pie ārsta? Tiklīdz parādās pirmās ksan tomas pazīmes, vajadzētu iet pie ārsta. Ko darīs ārsts? Vispirms ārsts izmeklēs, kas varētu būt ksantomu vei

S lim ības gaita Sākumā ksantomas var iz skatīties kā sarkani pūslīši (papūlas), kurās attīstās dzel teni centri. Vēlāk tie pār vēršas par dažādu izmēru dzeltenbrūniem mezgliem. Lielmezglainās ksantomas bieži vien, vairākiem mez gliem saplūstot, var palie lināties līdz pat olas lielu mam.

Vai ksantomas ir bīstamas? Ksantomas ir labdabīgi au dzēji, tātad tās nav bīstamas. Bet, tā kā tās pašas no sevis vai nu pazūd ļoti lēni vai vispār nepazūd, tās var būt traucējošas. Lielas ksanto mas, piemēram, uz ceļgala, var būt ļoti sāpīgas. T ad ir labāk, ja tās likvidē operatīvi. UUimuUnUttnuV

M ājas 1\uwM\\u\u\\\h

ārsts

_ A d a u n s a i s t a u d i • K u s t ī b iUAPARĀTS

Āda, saistaudi

lllllll 1111

- r

H Ml

G rupa

Lajela sindroms Kas ir Lajela s in d r o m s ? Lajela sindroms ir smaga dermatoze ar akūtu norisi. Uz ādas veidojas lieli eritematozi plankumi, kuru vie tā parādās pūšļi, kas atgādina otrās pakāpes apdegumus. Tāpēc reizumis šo slimību sauc arī par applaucētās ādas sindromu. Pēc ādas atslā ņošanās slimajās vietās pa liek plašas erozijas, no ku rām atdalās serozi asiņains šķidrums. Izšķir divas Lajela sindro ma pamatformas. Toksis kais (indīgais) sindroms, ko izraisa medikamenti, un stafilogēnais sindroms, ko izsauc baktērijas.

Lielizmēra pūšļi, kas rodas Lajela sindroma gadījumā, atgādina smagu applaucējumu.

Otrā forma parādās lielāko ties tikai maziem bērniem, pirmā - galvenokārt tikai pieaugušajiem.

Toksiskā tipa cēloņi nav vēl pilnībā noskaidroti. Taču tiek pieņemts, ka tā ir aler ģiska reakcija, it sevišķi pret medikamentiem un medika mentiem līdzīgām vielām, kādas, piemēram, ir dažādu baudvielu sastāvā.

SIMPTOMI

Kādi ir Lajela s in d ro m a cēloņi?

□ Ādas d ed zin āšan a □ Paaugstināta te m p e ratūra □ Ā das izsitumi □ Pūšļu veid ošanās □ Ā das lobīšanās

Bieži sindroms attīstās kā komplikācija pēc aizdegunes infekcijas vai citām neskaid rām slimībām, kas tiek ār stētas ar medikamentiem. Acīmredzot Lajela sindro mu var izraisīt ikviens medi

UttHHļUmHUļl

kaments - līdz šim nav kon statēta sakarība ar noteiktān vielām. Uzskata, ka Lajela sindroma cēlonis var būt ari smaga pamatslimība, pār svarā ļaundabīgas asins un limfas šūnu saslimšanas. Baktēriju izraisītā Lajela sin droma cēlonis ir stafilokoki, kas izraisa lielus, strutainus pūšļus. Bērni ir sevišķi jutīgi pret kaitīgajām vielām, ko izdala šīs baktērijas.

Kā ā rs tē Lajela s in d ro m u ? Ir svarīgi iespējami ātri no skaidrot, par kuru sindroma

mmmummmm I I I

M ā ja .i ĀRSTS LiHUiiUniuuUii! \\\\\\\\mmmmm

UimmlmUl

mmm MMM

111

«Urnu

1111111

_ Kartf.

Ā D A U N S A IST A U D I

Āda, saistaudi

IIIM \\M 1 1

\\\\\\uv

’

—

■S lB i

IMulīMlM

Lajela sindroms tipu ir mna, jo jāpiemēro atbilstīga terapija. Atšķirību iespējams noteikt, mikro skopiski izmeklējot bojāto ādu. Alerģiskā tipa gadīju mā ādas lobīšanās notiek dziļākos ādas slāņos. Toksiskais Lajela sindroms tiek ārstēts ar lielām devām kortizona. Bez tam nepie ciešams kontrolēti kompen sēt olbaltumu, šķidruma un elektrolītu zudumu. Ja ir aizdomas, ka Lajela sindro mu izraisījuši stafilokoki, lieto antibiotikas.

Ko var darīt pats? Toksiskā Lajela sindroma cēloņi nav precīzi zināmi, tāpēc nav iespējams no tā izsargāties profilaktiski. Arī bērnu profilaktiska aizsar dzība pret stafilokokiem praktiski nav iespējama. T ā kā bieži vien cēlonis ir vidusauss iekaisums, iesnas vai klepus, uzmanība jāpie vērš simptomiem.

lai ārstēšanos sāktu iespēja mi ātri. Tādējādi var novērst šīs slimības bīstamu tālāko attīstību.

Ko darīs ārsts? Vispirms ārsts konstatēs, par kuru Lajela sindroma tipu ir runa. Pieturas punkti, lai precīzi noteiktu diagnozi, ir pacienta vecums un ādas lo bīšanās dziļums. Kad sindroma tips ir zināms, tiek sākta piemērota ārstē šana - ar kortizonu vai an tibiotikām. Pacienti, kam uz ādas veidojas plaši pūšļaini laukumi, tiek ievietoti slim nīcā, kur viņus ir iespējams labāk aprūpēt un uzraudzīt.

Vai Lajela sindroms ir bīstams? J a pūšļi veidojas uz acs konjunktīvas, pastāv draudi zaud ēt redzi. La jela sindrom s var novest pat līdz nāvei, ja netiek pietiekami ātri konstatēts un ārstēts. Visbīstamākā šī sindrom a izpausm e ir lielais šķidruma un elek trolītu zudum s. J a laikus sākta piem ērota ā rstē ša na, slimībai reti ir letāls iznākums.

Kad vajadzētu iet pie ārsta? Kolīdz parādās pirmie simp tomi - ādas izsitumi un pūš ļu veidošanās - , vajadzēm steidzami doties pie ārsta. Šāda slimības aina gan rak sturīga arī citām slimībām, bet, ja patiešām runa ir par Lajela sindromu, ir svarīgi,

_ m

Slim ības gaita Sākumā parādās mazs sar kans ādas izsitums, līdzīgs kā skarlatīnas vai masalu gadījumā. Tas paplašinās un pēc tam saplūst kopā lielā laukumā. Drīz apsārtušajos laukumos parādās lieli pūšļi, kas viegli pārplīst. Pūšļu virskārta atslāņojas, rodas iespaids, ka cilvēks ir stipri applaucējies. Spiežot un velkot iespējams skartajās vietās nolobīt ādas virskārtu. Gandrīz vienmēr ir skartas arī acu, mutes un dzimumorgānu gļotādas. Kad sāk lobīties āda, parasti stipri paaugstinās tempera tūra, ir slikta vispārējā paš sajūta. Ievērojamā šķidruma un elektrolītu zuduma dēļ sli mība skar arī iekšējos orgā nus. T ā kā iet bojā aizsar gājošais ādas slānis, pastāv sepses draudi. Pēc tam kad pacients ir pār cietis akūto fāzi, tas ir, aptu veni pēc divām trim nedē ļām, sākas atveseļošanās. Lēnāk sadzīst pūšļi uz gļot ādām. Vēl ilgu laiku tumšā ki ādas plankumi norāda uz vietām, kur agrāk atradās pūšļi. UUUHUļļ

lllllll

1111

I I Imm

_ Ad a

u n sa ista u d i

• K u st īb u

aparāts

Ādu, saistaudi

Kaste

illB t

G rupa

n u i i tu H irn n

Mezglaina eritema Erythema nodosum Kas ir m ezglaina eritēm a ? Mezglainā eritēma nosauku mu guvusi no mīkstajiem, sarkanajiem mezgliem, kas parādās ādā un zem tās eso šajos taukaudos. Visbiežāk izsitumi parādās uz apakš stilbu priekšējās virsmas. Bet tie var klāt ari augšstil bus, rokas un citus ķermeņa apvidus. Mezgli var izraisīt locītavu sāpes un drudzi. Kādi ir m ez g la in ā s e ritē m a s cēloņi? Šīs slimības cēloņi ir infekci ja vai intoksikācija. Eritēma parasti sākas pēc saaukstē šanās, dažreiz pēc medika mentu lietošanas cilvēkiem, kuru organisms tos nepanes. Mezglainā eritēma ir ādas audu iekaisuma slimība, kas visbiežāk parādās uz augšstilbiem un apakšstilbiem.

SIMPTOMI □ Sāpīgi, zirņa līdz val rieksta lieluma mezgli zem ād as, visbiežāk virs lielā lielakaula. Virs tiem e s o š ā ā d a maina krāsu no sar kanas uz zilsarkanu □ Vispārēja savārgu m a sajūta □ Mērens drudzis

lUlHV

m\m\\

Tātad mezglainās eritēmas rašanās pamatā ir komplicēta alerģiska ādas reakcija. Izrai sītāji var būt noteikti medi kamenti, it īpaši sulfonamīdi, vai ari pretapaugļošanās tabletes, taču iespējams arī, ka to izsauc tādas bakteriālas infekcijas kā tuberkuloze vai skarlatīna. Retos gadījumos

šādas ādas parādības var ras ties arī pēc vīrusu vai sēnīšu infekcijām.

Kā ā r s tē m ezglaino eritēm u? Diemžēl ir iespējams ārstēt vienīgi mezglainās eritēmas

mĒĒĒĒrn m ĒĒĒĒM Ēm

_ A d a UN SAISTAUDI

U AP.

Ada, saistaudi

—

Mezglaina eritema Erjthema nodosum no eritēmu izārstēt pašam. Ir svarīgi skarto ķermeņa daļu turēt mierā, lietot mitrus pārsējus un, iespējams, ievē rot gultas režīmu.

Kad jāiet pie ārsta? Pie ārsta jāvēršas, ja mez glainā eritēma nepāriet vai rākas nedēļas vai ja rodas stipras sāpes un citas nepa tīkamas izjūtas. Ko darīs ārsts?

Parasti zirņa līdz valrieksta lieluma mezgli maina krāsu no sarkanas uz zilsarkanu, pēc tam - brūnu. Āda ir saspringta.

simptomus. Svarīgākais m e dikaments, lai apturētu aler ģiskās ādas iekaisuma reakci jas, ir kortizons. Taču šim medikamentam, ilgtoši lie tojot, ir tik spēcīgas blakus iedarbības, ka pēc kāda laika tā lietošana jāpārtrauc. Ja mezgli kļūst ļoti sāpīgi, ciešanas mazināt var gultas režīms. Ja mezglaino eritēmu ir izraisījusi bakteriāla infekcijas slimība, vairumā gadījumu ir nepieciešama ilglaicīga ārstēšana ar anti biotikām (penicilīnu). Lieto arī aspirīnu (acetilsalicilskābi) un tam radniecīgos preparātus, it īpaši, ja iespē jama alerģiska reakcija pret

noteiktiem medikamentiem. Lielākoties mezglainās eritēmas ārstēšana ir grūta.

Ārsts centīsies noskaidrot precīzus mezglainās eritēmas cēloņus un likvidēt tos. Smagākos gadījumos viņš var ar kortizona preparātu mazināt simptomātiku.

Slim ības gaita

Ko var darīt pats? Vieglos saslimšanas gadīju mos pastāv iespēja mezglai-

SVARĪGI J a p a rā d ā s mezglainā eritēma, bieži vien iespē jams, ka tā ir k ād as pamatslimības sim ptom s vai arī alerģiska reakcija pret kādu medikamentu. Š ā iemesla dēļ ir ietei c a m s sm a g ā k o s gadīju m os vienmēr apm eklēt ārstu, lai atklātu iespēja mo pamatslimību.

Mezglainā eritēma ilgst no dažām nedēļām līdz dažiem mēnešiem. Pati par sevi tā ir nekaitīga ādas alerģiska re akcija. T om ēr dažkārt tā var būt ļoti apgrūtinoša un sāpī ga. Ja mezglainās eritēmas cēlonis ir novērsts, izdziedi nāties var apmēram trīs ne dēļu laikā.

Vai mezglainā eritēma ir bīstama? Jebkurā gadījumā runa ir par labdabīgu saslimšanu. Par laimi, mezglainā eritēma bieži pati no sevis izzūd.

ājas ā r s t s

lllUfflmlllUHHHnHlmlHmiM

G rupa

6 Pemfiguss - akūta dermatoze Kas ir pem figuss? Pemfigusu uzskata par retu ādas slimību, kam raksturīgi pūšļi. Virsējos ādas slāņos bez jeb kāda konkrēta iemesla rodas ļengani pūšļi, nereti šādi pūšļi vispirms veidojas mutē. Pūšļi drīz pārplīst, no tiem iztek dzidrs šķidrums. Pēc tam skartās ādas vietas pār klāj krevele. Parasti ar pemfigusu sa slimst vecāki cilvēki, vīrieši biežāk nekā sievietes. Bērni saslimst ļoti reti. Lielākoties tiek skartas tikai atsevišķas ādas daļas, smagos gadīju mos pūšļi var izplatīties pa visu ķermeni.

saKuma roaas ar aziaru SĶiarumu piiam pusļi. ne arīz parpusi, pec tam skartajās ādas vietās veidojas krevele.

Kadi ir pemfigusa cēloni? i

SIMPTOMI

Parasti ar dažādiem slimības ierosinātājiem cīnās antivie las, ko veido pats organisms. Cilvēka imūnsistēmā anti vielas ir ļoti nozīmīgas.

□ Ļengani pūšļi, kas pildīti ar dzidru šķid rumu □ No sāniem saspiežot šķietami veselu ādu, rodas pūšļi

Ja cilvēks saslimis ar pemfi gusu, viņa organisms produ cē antivielas, kas bojā paša ādu. Tāpēc pemfigusu pie dēvē lielajai autoimūnslimību grupai, jāpiebilst, ka ir dažādi pemfigusa veidi.

□ Vairumā gadījumu pūšļu veid o šan ās s ā kas m utes gļotādā □ Pēc neilga laika pūšļi pārplīst un veidojas krevele

Kā ārste pemfigusu? Nav nekādas iespējas sirdzē ja organismu atbrīvot no pemfigusa antivielām. T ā pēc, lai slimību ārstētu, ir jānomāc visa imūnsistēmā. Šim nolūkam izmanto gal venokārt kortizona prepa rātus, ko lieto iekšķīgi. Ar kortizona ziedēm, kuras varētu uzziest uz ādas, šajā gadījumā ir par maz. Lai pēc iespējas mazinātu kortizona blakusiedarbības,

if f p jA S Ā JR S m l

>111111imtumuiM

im iitiim iiifin tiin in n itii

Pemfigiiss - akūta dermatoze lieto -arī dažus citus medika mentus, kas nomāc imūnsistēmu.

Slim ības gaita Ja ķermeņa antivielu iespai dā netiek apturēta ādas sa graušana, rodas nopietnas problēmas. Šķidruma zaudē jums un neaizsargātās ķer meņa virsmas inficēšanās var izraisīt dažādas komplikāci jas. Tāpēc, neārstējot pem figusu, saslimušais var iz dzīvot tikai vienu līdz trīs gadus.

Ja pūšļi klāj tikai atsevišķas ķermeņa daļas, korti zona terapiju var veikt ambula tori. Ja slimība skar plašāku ķermeņa virsmu, pacientam jāārstējas slimnīcā, jo nepie tiekami ārstēts peinfiguss var beigties arī letāli. Lai pēc pūšļu pārplīšanas slimnieka ķermenim nepie liptu palags, pacienm un gultas veļu iepūderē ar talku. Lai izvairītos no skarto ādas laukumu iekaisuma, lieto attiecīgus krēmus.

Ko var darīt pats? N o pemfigusa nav iespējams izvairīties, nav iespējama arī pašārstēšanās. Mēģinājumi pašam “ārstēties”, neapmek lējot ārstu, tikai novilcinās reālu palīdzības sniegšanu un var pat apdraudēt sasli mušā dzīvību.

SVARĪGI J a ķermenī, it īpaši m utes gļotādā, veido jas pūšļi, ir jānoskaidro to ra ša n ās cēlonis. Tikai tā ir iespējam s laikus sākt pem figusa ārstē šanu.

Katram otrajam pemfigusa slimniekam pūšļi vispirms vei dojas mutes gļotādā.

Kad vajadzētu iet pie ārsta? Pūšļu veidošanās mutes gļotādā vienmēr ir nopietns pamats, lai apmeklētu ārstu. Ja arī citās vietās uz ādas (visbiežāk uz skausta, padu sēs, elkoņu bedrītēs) veido jas neskaidras izcelsmes pūš ļi, tie iespējami ātri būtu jā izmeklē ādas ārstam. Jo ag rāk tiek sākta ārstēšana, jo lielākas ir izredzes izdziedi nāties. Ko darīs ārsts? Ģimenes ārsts noteikti pa cientu nosūtīs pie derma tologa. Pemfigusu var kon statēt, izmeklējot audu pa raugu vai ar analīzēm no sakot pemfigusa antivielas asinīs.

Ilgstoša kortizona terapija Ārstēšanas galvenais mērķis ir aizkavēt jaunu pūšļu vei došanos, lai tādējādi netiktu sagrauta āda. Parasti korti zona preparāti jālieto ga diem ilgi. Diemžēl šo pre parātu lietošana rada dažā das nevēlamas blakusiedar bības. Turklāt arī mūsdienās tikai retos gadījumos iespē jama pilnīga izdziedināšanās no pemfigusa.

Vai pemfiguss ir bīstams? Āda cilvēku sa rg ā no šķidruma z a u d ē š a n a s un slimību ierosinātā jiem. J a lieli ā d a s lauku mi ir sagrauti (kā tas no tiek pem figusa gadīju mā), tas var būt nāvējoši.

G rupa

6 Pinnes Kas ir p in n e s ?

Pinnes (ame) ir tauku dzie dzeru un tauku dziedzeru izvadkanālu slimība, kas rodas, ja dziedzeri nepareizi darbo jas. Tauku dziedzeros tiek ražotas taukus saturošas vie las, kurn uzdevums ir sargāt ādu un matus. Ja rodas pin nes, galvenokārt pubertātes laikā, šo taukvielu producē šana ir pastiprināta. Izvadkanāli viegli aizsprostojas, tā dējādi veidojas ādas raga kār tas šūnu, tauku un baktēriju uzkrāšanās. Adas poras paplašinās, āda kļūst pūtaina un iekaist. Vairumā gadījumu veidojas lielāki sarkani mezgliņi ar strutu pūslīti vidū. Izšķir: baltās pinnes, kas ro das, aizsprostojoties tauku dziedzeru izvadkanāliem; melnās pinnes jeb komedonus, kas ir paplašinātas tauku dziedzeru atveres, kuras aiz sprostotas ar ādas raga kārtas šūnām, putekļiem, sažuvu šiem tauku dziedzeru izdalī jumiem un veido pelēcīgi netīrus vai melnus punkti ņus; parastās jeb jaunības pinnes, kas rodas pubertātes perioda sākumā; mezglveida pinnes - jaunības piņņu pa veids, kas rodas, ja sastruto tauku dziedzeru pamatdaļa; sarkanās pinnes, kas biežāk

Tipiska piņņu izpausmes forma - strutaina pūtīte.

rodas sievietēm pēc 30 gadu vecuma, kad paplašinās ādas virspusējie asinsvadi (veido jas sīkas dzīsliņas), un medikamentozās pinnes.

Pūtītes Pirmā no piņņu mezgliņu formām ir pūtītes. Tās ro das, ja tauku dziedzera izvadkanāls aizsprostojas ar ādas raga kārtas šūnām un tauki vairs nespēj nokļūt ādas virs pusē. Veidojas korķi (melnas un baltas pūtītes). M elno pū tīšu gadījumā pūtīšu vidū veidojas melns punkts, jo pusšķidrie tauki saskaras ar

skābekli un nokrāsojas. Baltc pūtīšu gadījumā tauku dzie dzeru izvadkanāls nospros tojas un veidojas baktēriju perēklis, kas izraisa tauku dziedzera iekaisumu. Veido jas strutas. Rezultāts ir liela, sāpīga pinne.

Pinnu cēloni j i » Ar šo slimību sirgst galveno kārt jauni ļaudis, taču pinne? var parādīties arī pieauguša jiem - tās parasti ir medika mentu, piemēram korti zona un dzimumhormonu, izrai-

l\\\\\\\\\\\\u\\ K a rte

1U N SAISTA"

im a m n im n

Pinnes sītas. Zīdaiņu pinnes rodas bērniem pirmajos dzīves mēnešos. Parasti pinnes pa rādās uz sejas, bieži vien ari uz muguras un krūtīm.

Kā ā rs tē p in n e s ? Nereti pārsteidzoši ātru uz labošanos veicina apstaroša na ar ultravioletajiem sta riem ziemā, kā arī intensīva, bet īslaicīga sauļošanās va sarā. īpaši smagos gadījumos var palīdzēt, tīrot ādu ar spe ciāliem līdzekļiem. Jāteic, ka āda uz tādu apstrādi nekavē joties reaģē ļoti sakairināti. T om ēr pēc divām līdz trim nedēļām stāvoklis uzlabojas.

Kā sev palīdzēt? Nekādā gadījumā neizspie diet pūtītes. Tādējādi ickaisums pastiprinās un vēlāk paliek neglītas rētas. Kad jādodas pie ārsta? Ja cilvēks pats ilgāku laiku

netiek galā ar pinnēm un āda ir stipri sakairināta, jāmeklē ārsta palīdzība. Lieli, strutai ni abscesi galvas apvidū var būt arī bīstami.

Kā rīkosies ārsts? Smagos saslimšanas gadīju mos ārsts noteikti parakstīs antibiotikas, lai izvairītos no ādas infekcijas un iespējamas abscesu veidošanās. Atseviš ķas, varbūtēji paliekošas rē tas var likvidēt operatīvi. S lim ības gaita Vispirms uz ādas virskārtas veidojas pūtīte. Pēc pāris dienām rodas ar strutām pildīta pinne, kas pārplīst, kolīdz tā ir nobriedusi. Pa rasti, kad pinne ir sadzijusi, tā neatstāj rētu.

Vai pinnes ir bīstamas? Pinnes nav bīstamas, tās ne iespaido vispārējo veselības stāvokli un ātri izzūd.

Kā izvairīties n pinnēm? □ Intensīva un rūpīga ā d a s tīrīšana ar ādu nekairinošu, labi dezinficējošu tīrīša n a s līdzekli ievēro jami sam azina ā d a s iekaisuma, tātad arī piņņu veidošanās risku. J S au ļo šan ās ar mēru var nākt par labu, tas attiecas ar? uz sa u ļo ša n o s solārijā. □ Izvairieties uzturā lie tot šokolādi, riekstus, sieru un kūpinātus produktus, jo pēc to ē š a n a s var p a stiprināti rasties pin nes.

T om ēr psiholoģiskā slodze nav maza. Parasti pinnes pa rādās tieši tajā vecumā, kad visvairāk tiek domāts par sa vai izskatu.

Āda

u n sa ista u d i

• K u st īb u

a parāts

Ada, saistaudi

Psoriaze - zviņede Psoriasis

Vairāku gadu pieredze liecina, ka attaisnojies slimnieka ārstēšanās kurss Nāves jūras krastā un peldesļ Nāves jūrā. Attēlā pa kreisi - pirms ārstēšanas, pa labi - pēc ārstēšanās kursa.

SIMPTOMI L) Norobežotas ā d a s pār maiņas, kas dažkārt pārveidojas lielākos laukumos □ Apaļīgi, uz a u g šu izvirzī ti, koši sarkani perēkļi J Perēkļi slāņveidā ir pār klāti ar sudrabaini bal tām zvīņām □ Zvīņas nokasot, sā k a s pilienveida asiņošana. □ Iespējams, ka slimība skar arī n ag u s □ Dažkārt pietūkst locīta vas

Kas ir z v īņ e d e ? Šī ir plaši izplatīta hroniska recidivējoša neinfekcioza ādas slimība, ar ko lielāko ties slimo pieaugušie. Tai raksturīgas sudrabaini baltas, viegli nokasāmas zvīņas uz asi norobežota, sarkana pa mata. Ja zvīņas nokasa, kļūst redzams sarkans perēklis, kā arī rodas sīka, punktveida asiņošana, ko reizumis dēvē par asiņainajām rasas lāsēm. Zvīņēde var klāt visu ķerme ni, taču vairumā gadījumu tā

ājas ā r s t s

parādās ierobežotās zonās uz elkoņiem un ceļiem, arī galvas ādā un ap nabu vai anālo atveri. Z v īn > e d es cēloni j Kas ir slimības cēloņi, jopro jām nav zināms. Taču ir zi nāms, ka to nevar pānnantoiļ un ka atsevišķus slimības uz-| liesmojumus nereti izraisa tieši ārējie kairinājumi. Izraisītāju vidū minami arī mehāniski kairinātāji, pie mēram, berze, kā arī infekciļ

Ā D A U N S A IST A U D I • K U S T ĪB U APA RĀ TS

K arte

Ada, saistaudi

Psoriaze - zviņede Psoriasis jas slimības un stress. Lielā koties gan uzskata, ka slimī ba ir saistīta ar nervu sistē mas, iekšējās sekrēcijas dzie dzeru un vielmaiņas traucē jumiem. Adas sabiezējumu un zvīņošanās cēlonis sais tāms arī ar to, ka ādas šūnas atjaunojas ātrāk, nekā tās dabiski iet bojā. Kā ā rs tē t zvīņēdi?

Slimības pilnīga izārstēšana joprojām ir problemātiska, iespējams tikai uz laiku ap stādināt tās gaitu. Vieglākos gadījumos efektī vi ir nomierinoši līdzekļi, vitamīni, lokāli - ziedes, sil tas peldes, vēlāk - līdzekļi, kas veicina zvīņu lobīšanos un izsitumu uzsūkšanos. Smagākas slimības formas ārstē ar ziedēm, kas satur kortizonu, kā arī ar citostatiskiem līdzekļiem.

Kad jādodas pie ārsta? Ja pamanāt, ka jūsu āda ne parasti mainījusies, parādiet to ārstam, jo katra ādas pār maiņa var būt kādas slimības simptoms. Kā rīkosies ārsts? Parasti zvīņēdi var atpazīt nekļūdīgi. Šaubu gadījumā ārsts paņems ādas nokasīju-

Slim ības gaita

Vidēji sm ags slimības gadījums ar labi saskatāmiem perēkļiem.

Smaga psoriāze. Āda ir stipri sabiezējusi un zvīņaina.

mus, lai izdarītu laboratoriskus izmeklējumus, kas pre cizētu diagnozi. Ārstēšana parasti ir ambula tora, izmantojot minētos lī dzekļus. T om ēr smagākos gadījumos ieteicams kādu laiku pava dīt speciālā ādas slimību klī nikā.

M ā jas

ā rsts

Zvīņēde nav lipīga. Slimība lielākoties ir ģenētiski man tota, un agrāk vai vēlāk ar to iespējams saslimt aptuveni 60 procentiem cilvēku, kuru vecāki vai vecvecāki slimo juši ar zvīņēdi. Sievietēm, kas saslimst ar zvīņēdi, pa stāv arī zināma saistība ar organisma hormonālajām pārmaiņām, piemēram, pu bertāti, grūtniecību un klimaksu. Gadiem ritot, slimī ba laiku pa laikam atkāpjas, taču uzliesmojumu veidā atkal par sevi atgādina.

Vai zvīņēde ir bīstama? Slimība nav bīstama, taču tā ir ārkārtīgi nepatīkama. Dažkārt slimība skar nagus, arī mazās locītavas, kas pie tūkst un kļūst stīvas. Palīdzību varat meklēt Lat vijas Psoriāzes biedrībā, tālr. 7291313.

Kā izsargāties no zvīnēdes? y No tā s nav iespējam s izsargāties. Taču rūpī g a s ā rstē ša n a s rezultā tā var sasniegt ievēroja mu veselības stāvokļa uzlabošanos.

Ada

u n sa ista u d i

• K u st īb u

aparāts

Āda. Saistaudi

Karti : I G rupa

Roze Erysipel Kas ir roze? Roze ir infekcijas slimība, kam raksturīgs akūts ādas ie kaisums. T o izraisa noteiktas baktērijas, respektīvi, streptokoki, kas iekļūst ādā un zemādas audos iekaisuma vietās (noberzumi, ieskrāpē jumi, nobrāzumi). Iekaisušās, sāpīgās ādas daļas rozes gadījumā parādās kā norobežoti, apsarkuši un pietūkuši laukumi. Slimībai, kas sākas pēkšņi, raksturīga augsta temperatū ra (līdz 40°), drudzis, drebu ļi, galvassāpes, dažkārt slikta dūša un vemšana. Uz ādas rodas spilgti sarkani, spīdīgi plankumi. Ada šajā vietā ir karsta un sāpīga. Vairumā gadījumu roze skar seju (sejas roze) vai apakšstilbus. Slimību ne-

SIMPTOMI

Ādas pārmaiņas rozes gadījumā ir stingri norobežotas. Parasti slimība skar seju un apakšstilbus.

□ Temperatūra (līdz 40°) J Drudzis □ Skaidri norobežots ā d a s apsārtum s □ Ādas uztūkšana un karstums inficētajā vietā

drīkst sajaukt ar pseidorozi, ko tautā sauc arī par cūku sarkanguļu. R o z e s cēloņi

□ Pūslīšu veidošanās □ Parasti slimība skar seju un apakšstilbus

Parasti tie ir nelieli savaino jumi, piemēram, plaisa mu tes kaktiņā vai sīka skramba

ā ja s ā r s t s

uz apakšstilba, pa kuru bak tērijas iekļūst organismā. Baktērijas var viegli iekļūt ķermenī caur augoņiem uz apakšstilbiem. Roze sevišķi apdraud cilvē kus, kam ir pavājinātas orga nisma aizsargspējas pret in fekcijām, arī alkoholiķus, diabētiķus un tos, kuru or-

G rupa i K a r t e

Ā D A U N SA IST A U D I • K U S T ĪB U A PARĀTS

Ada. Saistaudi

Roze Erysipel ganismu jau novājinājusi kāda cita infekcijas slimība. Ka ā rs tē t rozi? Ar atbilstīgiem medikamen tiem jāiznīcina baktērijas. N ereti ir nepieciešama sta cionāra ārstēšana klīnikā, vismaz tik ilgi, līdz sama zinās drudzis un ādas apsārtums. Ārstēšanā izmanto an tibiotikas. Jālieto vitamīniem bagāts uzturs. Nepieciešams fizisks un garīgs miers.

Kā sev palīdzēt? Saviem spēkiem rozi ārstēt nevar. Ārstēšana ar mājas līdzekļiem ir bīstama. Kad jādodas pie ārsta? Tikko parādās pirmās infek cijas pazīmes, nekavējoties jāvēršas pie ārsta. Kā rīkosies ārsts? Ārsts nozīmēs penicilīna vai citu antibiotiku kursu. Dažos gadījumos slimības skartās vietas tiek apstrādā tas ar antibiotikām vai no ziestas ar dezinficējošiem lī dzekļiem. S lim ības gaita Caur ādas skrambām, kas dažkārt pat netiek pamanī-

SVARĪGI Laikus ārstējot rozi, vai rumā gadījumā ir ie sp ē jam s izvairīties no kom plikācijām. Tāpēc, kolīdz novērojam as slimības pirmās pazīmes, piem ē ram, a u g sta tem peratū ra un drudzis, vajadzētu apm eklēt ārstu.

vesels pēc astoņām līdz des mit dienām. Taču roze var arī pārvietoties jeb klejot, un tad atveseļošanās ilgs vairā kas nedēļas. Nereti roze at kārtojas.

Vai roze ir bīstama? Ja rūpīgi ārstējas, parasti cil vēks pilnīgi atveseļojas un šī slimība neatstāj nekādas se kas. ‘ T om ēr iespējami arī ļoti smagi slimības gadījumi, tas, baktērijas iekļūst orga galvenokārt tad, ja ārstēšana nismā. Paiet vairākas stundas sākta pārāk vēlu. vai pat dienas, līdz sākas sli Tā, piemēram, sejas roze var mība. pāriet arī uz acu dobumiem Pēc tam slimība krasi pro un vidusausi. gresē, izraisot augstu tempe Ja roze skārusi kājas, limfva ratūru (40°), ko visbiežāk du sastrēguma dēļ var būt pavada drudzis. Adas apsārilgstošs uztūkums (Elephantuma vietā dažkārt rodas ar tiasis). šķidrumu pildīti pūslīši (.Herpes labialis) vai arī viens liels pūslis (bullozā roze). Inficētajā vietā parādās ādas Kā izsargāties apsarkums, kas ātri var izpla no rozes? tīties pa visu ķermeni. Āda ir Tādas slimības kā, pie spīdīga un nostiepta, ļoti mēram, kāju sēnītes un karsta un sāpīga. vaļējas brūces uz Parasti slimība skar seju, ta apakšstilbiem, kas veici ču roze var parādīties arī uz na infekciju, nepiecie apakšstilbiem un nabas ap ša m s ārstēt laikus. vidū. Cilvēkiem, kam ir dia Ādas iekaisums ir organisma bēts, stingri jāievēro alerģisko pārmaiņu sekas un noteiktā diēta un medi var radīt limfas atteces trau kamentu lietošanas kār cējumus un pastiprinātu tība, kā arī regulāri jā saistaudu veidošanos. p ārb a u d a cukura līme nis asinīs. Ārstējot ar antibiotikām, vai rumā gadījumu cilvēks kļūst

M ā jas

ā rsts

ttm m iim iiiim u iim u u u i

m m itu m m iii

Sēnīšu izraisītas ādas infekcijas Kas ir ā d a s s ē n īš u infekcijas? Ādas sēnītes - dermatofiti daudzējādā ziņā līdzinās saviem tuviem līdziniekiem - sēnēm - laukos un mežos. Arī tās padodas tikai siltā, mitrā vidē. Šis būtiskais priekšnotei kums izskaidro galvenās dermatofītu izplatības zonas cil vēka ķermenī - siltas un m it ras vietas, piemēram, kāju pirkststarpas, cirkšņu apvi du, paduses. Pirmajā acu uzmetienā izņēmums ir bār das sikoze un favuss (krau pis). Taču, paraugoties dzi ļāk, konstatējams, ka arī ša

SIMPTOMI □ P arādās tipiskās vie tās, piemēram, starp kāju pirkstiem

Galvenokārt bērniem un jauniešiem: kraupis (favuss) ir aļģsēņu slimība, kas galvenokārt skar galvas ādu.

jos gadījumos tiek skarti sil ti un mitri apvidi, proti, ma tu folikuli. Biežāk sastopa mās sēnīšslimības ir kāju sēnītes.

sēnīti. Turklāt liela nozīme ir videi, ar kuru sēnīte sasto pas. Infekciju veicina pa stiprināta svīšana, stress, slikta ādas nosusināšana utt.

Kā ieg ū st s ē n īš u infekciju?

SVARĪGI

□ Nieze j Ripveidīgi sarkani plankumi ar a su malu, kas lobās Galvā: □ Aplūzuši mati L) Galvas ā d a izskatās kā apkaisīta ar miltiem □ Brūni vai balti planku mi uz ā d a s

Ādas sēnītes, tāpat kā to au gu valsts līdzinieki, ir tā sauktie sporu veidotāji. Spo ras ir salīdzināmas ar augu sēklām un var saglabāt dzīvī gumu gadiem ilgi. Ir daudz veidīgas iespējas, kā dabūt

No sēnīšu infekcijām p a līdz izsargāties rūpīga ķerm eņa k o p šan a un iz vairīšanās no ap ģ ē rb a un apaviem, kas produ cē sviedrus (piemēram, gumijas zābaki).

it H t m it i n m m i u u H n n in n i u i m u i u t M U M t t t m n « m m n i v M u m m n m u M t m H n t n n n i i i i « n n i ( i n m i u m i n i i i i n i n n i n t n i u » « t i i u t M i u t i i i i i n i H i i i m n > i i i i i i n i i i i » » i i > i i > n i i t > m n i m i i t i n i n i t t t i

Senīšu izraisītas ādas infekcijas Predisponētas attiecībā uz tādiem apstākļiem ir saunas, peldbaseini, sporta iestādes, kā ari sabiedriskie transporta līdzekļi un citas vietas, kur šaurā telpā kopā sanāk daudz cilvēku. Vesels cilvēks var inficēties tiešā saskarē ar slimnieku, kā ari ar viņa lietotajiem priekš metiem (cepure, apavi, suka, dvielis, grāmatas u.c.). In fekcijas avots var būt ne vien cilvēks, bet ari dzīvnieki (go vis, zirgi, kaķi, suņi, peles, žurkas), to mati, nagi, ādas zvīņas, kas inficētas ar šim sēnēm.

Interesants ir fakts, ka mazi bērni ļoti reti saslimst ar kāju sēnītēm, toties bieži ar pienēdi - sēnīšu slimību, kas skar muti, gļotādas un dzi mumorgānus.

Sēnīšu infekcija caur mata sakni iespiežas ādā.

gūta, būtiski ir skarto ādu turēt sausu. Kāju sēnīšu ga dījumā šim nolūkam vaja dzētu izmantot pārsējus. Ie teicams ari lietot organismu spēcinošus preparātus.

Kā ārstē ā d a s s ē n ī t e s ?

Kad jāiet pie ārsta? Svarīgāka par jebkuru ārstē šanu ir profilakse, lai neinfi cētos vispār.

Ko var darīt pats? Visu, kas vien kalpo slimības profilaksei. Pēc uzturēšanās vietās, kas ir labvēlīgas sēnī tēm, ieteicama apdraudēto ādas apvidu pamatīga dezin fekcija. Ja infekcija jau ir ie

Ja rodas aizdomas, ka esat ieguvis sēnīšu infekciju, katrā ziņā vajag konsultēties ar ārstu.

Ko darīs ārsts? Ārsts parakstīs preparātus, kas kavē sēnīšu augšanu. Smagos gadījumos viņš jūs nosūtīs pie dermatologa ādas slimību speciālista.

Slim īb as gaita

Ādas sēnītes ir apgrūtinošas, bet nekaitīgas. Taču tās var būt ilgstošas un grūti ārstē jamas, it īpaši, ja neizdodas ādu vienmēr turēt sausu.

NORĀDĪJUMS Kontakts ar personu, kas inficēta ar kāju sēn ī ti, nav bīstams, ja jūs sa v a s kājas pamatīgi mazgājat un labi dezinfi cējat.

Ā D A U N SA IST A U D I • K U S T ĪB U A PA RĀ TS

lllllll®

Kartf

G rupa

Āda , saistaudi

mĒĒĒĒĒKĒĒĒĒŪ i m m u i u i i n n i in i i i i ii

mmm

Strutains pirksta iekaisums panarīcijs Kas ir stru ta in s pirksta ie k a is u m s ? Panarīcijs ir strutains pirk sta vai plaukstas iekaisums. Strutu izraisītājs bieži vien brūcē iekļūst caur ļoti ma ziem ievainojumiem. H ro nisko panarīcija formu ne reti ir izraisījusi piena sē nīte. Kādi ir stru tain a pirksta iek a isu m a cēloņi? Bieži vien cēlonis šiem ļoti sāpīgajiem iekaisumiem ir niecīgi savainojumi. Dažkārt tādi var rasties, izdarot ma nikīru - piemēram, nejauši, ienadžus atstumjot, tie tiek savainoti, kā arī gadījumā, ja nags ieaug naga valnītī. Arī plaisas starp pirkstiem un sasprēgājumi var kalpot kā ieejas vārti strutu izraisītā jiem, galvenokārt, stafilokokiem.

SIMPTOMI □ A psarkums □ Uztūkums _l P u lsēšana J Sāpes □ Spiediena s ā p e s

Pirkstu un nagu valnīšu iekaisumi ir ļoti sāpīgi, tomēr vairumā gadī jumu labi padodas ārstēšanai ar antibiotikām vai pretsēnīšu medi kamentiem.

Kā ā rs te strutainu pirksta iek a isu m u ? Ja iekaisuši ir tikai ādas virs kārtas audi, ārstēšanai rei zēm pietiek ar antibiotikas saturošu ziedi. Ja iekaisums ir jau iespiedies dziļākos au dos un tiek skartas cīpslas, kaulu plēve vai pat kauli, tad ir jāoperē. Bieži nevar iztikt bez ārstē šanas ar korti zonu. Ja ir hronisks naga gultnes iekai sums, tiek parakstīts želatīns.

Tas uzlabo naga augšanas apstākļus, tiek veicināta apasiņošana (aizliegts smēķēt!)

Izvairīties no iekaisumiem! Uzmanīgi ar manikīru! Ienadžu atstum šanai n e lietojiet a s u s vai smailus priekšmetus. Ienadžus neatstumiet tik tālu, ka tiek atvērta nagu gultne, un nek ā d ā gadījum ā tos nevajag nogriezt.

1•••'• ; ' '

.................L._

G rupa

K arte

Ā D A U N SAISTAUDI • K U S T ĪB U APARĀTS

Ada, saistaudi

Strutains pirksta iekaisums panarīcijs par to, vai ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. H ro nisku iekaisumu gadījumos iespējams, ka tiks izlemts noņem t nagu, lai dotu ie spēju no jauna augošajam nagam izaugt bez problē mām.

Savukārt sēnīšu infekcijas gadījumā panarīciju ārstē ar antimikotiskicm līdzekļiem.

Ko var darīt pats? Pašā panaricija sākumstadijā sevi ir apliecinājis sens tautas līdzeklis: ūdenī jāizšķīdina saimniecības ziepes un šajā šķidrumā jāiemērc pirksts. Pēc tam jāpieliek savelkoša ziede. Profilaktiski palīdz, ja izraisa brūces asiņošanu. Ja iekaisums jau ir kļuvis infekciozs (strutains), ziedes un antibiotikas jālieto saskaņā ar norādījumiem lietošanas instrukcijā. Kad jāiet pie ārsta? Ja trīs dienu laikā iekaisums būtiski neuzlabojas, jādodas pie ārsta. Arī tādu iekaisumu gadījumos, kuri iet plašumā, jāmeklē mediķa palīdzība. Ko darīs ārsts? Ārsts apkops brūci, parakstīs ziedes un antibiotikas. Viņš pieņems izšķirošo lēmumu

Pareiza nagu kopšana 1. Veco laku uzbriedināt ar sa mitrinātu vates gabaliņu. Tad to noņemt, bet ne skrāpējot.

2. Vīlēt no iekšpuses uz ārpusi; nekad nevajag apstrādāt arī nagu virspusi.

SVARĪGI īpaši jāuzm anās, ja ir slikta vispārējā p ašsajū ta, kā arī slimību gadīju mos. S ausa, saplaisājusi un nekopta ā d a ir jutīgā ka pret infekcijām.

3. Ienadžus nenogriezt, bet uzmanīgi un ne īpaši tālu at stumt ar speciālu koka nūjiņu.

Slim ības gaita Slimā vieta apsarkst un pie tūkst. Ada ir saspīlēta, spīdī ga un karsta. Sākumā iekai suma apvidū cilvēks jūt pulsēšanu, pēc tam pietūkusī vieta sāk sāpēt un sāpes kļūst aizvien spēcīgākas. Infekcijai izplatoties, parādās sārtas svītras apakšdelmā un augš delmā. Sakarā ar plaukstas saistaudu šķiedru īpašo iz kārtojumu iekaisums ļoti viegli var iespiesties dziļāk audos un pāriet uz zemādu, cīpslām, cīpslu makstīm, kaulu plēvi un kauliem.

Vai strutains pirksta iekaisums ir bīstams? Dziļi ejošie iekaisumi ir bīs tami, jo plaukstā cīpslu mak stis ir savstarpēji saistītas un tāpēc baktērijas gar tām var brīvi pārvietoties no iekai sušā pirksta uz veselajiem pirkstiem. Var rasties kom plikācija - limfangīts vai pat limfadenīts - un draud orga nisma saindēšanās (sepse).

ttI i lllIlIlim U K IIK IIIIIM IIIIU

Utis Pediculi Kas ir utis? Utis ir bezspārnu asinssūcēji kukaiņi, kas sastopami visā pasaulē, kopā apmēram 400 sugu. Bet tikai trīs utu sugas ir cilvēku parazīti: galvas utis

(Pediculus humānos capitis), drēbju utis (Pediculus humā nos corporis) un kaunuma utis

(Phthirns pubis). Apaugļota galvas uts mātīte izdēj līdz 200 oliņu un pie stiprina tās pie matiem ar mazām kapsulām - gnīdām. Apmēram pēc nedēļas iz šķiļas kāpuri, pēc trim nedē ļām utis sasniedz dzimumgatavību. Galvas uts barība ir asinis, ko tā sūc no galvas ādas. Ja cilvēks ir iedzīvojies utīs, vispirms viņš konstatē baltas gnīdas, kas izskatās kā blaugznas tin turas pie ma tiem kā pielīmētas, un nav noņemamas nedz ar mazgā šanu, nedz arī ar sukāšanu. Bez tam galvas ādā ir redza-

SIMPTOMI □ Gnīdas m atos □ Kodienu vietas gal vas ā d ā vai uz ķer m eņa J Stipra nieze

□ Sarkani pietūkumi, it sevišķi uz m uguras

Tā izskatās dažādās utu sugas. Ja rodas aizdomas par utīm, tad, ja ir gnīdas, un tās ir noteikti, visu ir iespējams pārbaudīt pašam, izmantojot ķemmi ar ciešiem zariem.

mas kodienu pēdas. Sekas ir spēcīga nieze, it sevišķi apvi dū aiz ausīm. Ar neapzinātu kasīšanos reizēm āda tiek bojāta tiktāl, ka veidojas t.s. utu ekzēma.

Kādi ir utu uzbru k u m a cēloņi? Lielākoties utis tiek pārnes tas no cilvēka uz cilvēku ķer meņu kontakta ceļā, taču iespējams, ka utis tiek pār nestas arī ar apģērbu. Galvas utis sastopamas pat t.s. labākajās ģimenēs. Paras ti tie ir bērni, kas utis mājās pārnes no skolas vai bērnu dārza, kur garderobē bērnu

mētelīši un cepures atrodas pakārti viens virs otra. Mazie, aptuveni tikai trīs milimetru lielie dzīvnieki itin ātri un viegli tiek pār nesti arī ķermeņu kontakta ceļā bērnu rotaļu laikā. Nereti utis var dabūt arī fri zētavā, kur friziera darbarīki netiek sterilizēti, pirtī, kā arī daudzās citās vietās, kur ko pā sanāk liels skaits cilvēku.

Ka var atbrīvoties no utīm? M etode ir relatīvi vienkārša, taču tā prasa neparasti lielu rūpību. Mūsdienās ir daudz medikamentu, kuru iietoša-

ummumnuMmumimunmummui C.RL'PA

I K lRTJ.

I ļ t , sa ista ^ M u m m n n n m tu iiim n m m u M n m iiim iM tn m n m n M itm n in K in M n iiiiiiiiii»

Utis Pediculi na nesagādā problēmas. Pre parātu ierīvē matos un gal vas ādā un pēc laika matus izmazgā. Nepieciešamības gadījumā šī procedūra jāat kārto vairākkārt. Tautas medicīna, lai atbrīvo tos no galvas utīm, iesaka galvas ādu un matus ieziest ar dzērveņu sulu, tad galvu aptīt ar dvieli un pāris stun du nogaidīt. Pēc tam sulu no matiem izmazgāt. Drēbju utis iznīcina, veļu uz 3-5 mi nūtēm iemērcot 0,1-0,15% karbofosa emulsijā, pēc tam veļu izgriež un izžāvē. Mehāniski drēbju utis apka ro ar verdošu ūdeni vai kar stu gludekli.

Ko var darīt pats? Ārstēšanas laikā ir svarīgi katru dienu mainīt un maz gāt lietoto apakšveļu un gultasveļu. Bez tam ir ārkārtīgi nozīmīgi, lai matu ķemmes un sukas pēc katras lietoša nas tiktu pamatīgi iztīrītas. Kaunuma utu gadījumā, kas

SVARĪGI Lai arī iedzīvošanās utīs rada morālu kaitējumu, tagad no tām var ātri atbrīvoties. Nedrīkst kautrēties doties pie ār sta - ir jākaunās kļūt par kukaiņu izplatītāju.

1111

parazitē galvenokārt kaunu ma apmatojumā, ārstēšanās laikā jāatsakās no dzimum dzīves.

Kad jādodas pie ārsta? Kolīdz kļuvis skaidrs, ka jums vai kādam ģimenes loceklim ir utis, nekavējoties būtu jādodas pie ārsta. Viņš konstatēs, kādas sugas utis tās ir, un nozīmēs atbilstošu preparātu. Drēbju utis, pie mēram, ir nedaudz lielākas (līdz 4,5 milimetriem) nekā galvas utis un izraisa arī ne lielus sarkanus pietūkumus, kas rodas kodienu vietās, galvenokārt uz muguras. Lieki būtu kautrēties doties pie ārsta, jo mūsdienās iegūt utis ir pavisam vienkārši esam taču sabiedrības cilvē ki, bet tā, kā zināms, ir kļu vusi krietni daudzslāņaina. S lim ības gaita Tikai dažas dienas pēc utu uzbrukšanas pacientiem sā kas stipra nieze. Bez blaug znām līdzīgajām gnīdām dažkārt starp matiem var re dzēt rāpojam ari pašas utis. Nieze pastiprinās, drēbju utu gadījumā klāt nāk arī pietūkumi. Pēc ārstēšanas, kurai jābūt apvienotai ar vis aptverošu higiēnu, simptomi pazūd jau nedēļas laikā.

lllllllllllllll MĀJAS ĀRSTS

Vai utis ir bīstamas? Ja cilvēks ir iedzīvojies utīs, viņam noteikti nepieciešama nopietna ārstēšana. N e tikai tāpēc, ka viņš šos kukaiņus izplata tālāk un ka sīšana var radīt iekaisumus un ekzēmu, bet arī tāpēc, ka drēbju utis ir izsitumu tīfa pārnēsātājas. __

PADOMI M, J Tiklīdz cilvēks konsta tē, ka viņam ir utis, nekavējoties jā d o d as pie ārsta. Ārstēšana nav sarežģīta, bet n e pieciešam a disciplīna un ārkārtēja personis kās higiēnas ievēro šana. □ J a utis ir konstatētas kādam ģim enes lo ceklim, ieteicams pro filakses nolūkos ar pretutu preparātiem apstrād āt visu ģimeni, lai izslēgtu utu pār n e š a n a s iespējas. □ Ā rstēšanās laikā jāat sa k ā s no dzim um sa kariem. J Apakšveļa, gultasveļa un citas lietas, kas ir kontaktā ar pacientu, jāsterilizē. Ķemmes su k a s un tamlīdzīgi personiskās higiēnas priekšmeti ir rūpīgi jātīra.

■ ■1 ' ___

mamm

tUulUtt

A da u n s a is t a u d i • K u s t īb u a pa r ā t s

Kartf

•

Ceļa locītavas artroze - gonartroze Gonarthrose Kas ir ceļa locītavas artroze? Artroze ir hroniska, deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kam raksturīgas pārmaiņas locītavai virsmās. Šajā gadījumā runa ir par pakāpenisku locītavas skrim šļa sabrukšanu ceļgalā. Pa rasti locītavas virsmas, t.i., kaulu galu virsmas, kas locī tavā ir savstarpēji saistītas, ir klātas ar skrimšļa slāni tā, ka kaulu gali viens pret otru var labi slīdēt. Ja ir radusies ceļa locītavas artroze, šis skrimšļa slānis ir norīvējies un locīta vas virsmas berzējas viena pret otru. Tālab ceļgali sāk sāpēt, sākumā tikai slodzes gadījumā, vēlāk arī miera stāvoklī. Ceļgals var pietūkt un to var sajust kā stīvai. Sie-

SIMPTOMI □ S ā p e s ceļu locītavās, sā k u m ā slodzes gadī jumā, vēlāk arī miera stāvoklī

Pa kreisi - skrimšļu slāņi (zili) starp kaulu galiem ir veseli un spējīgi funkcionēt; pa labi - skrimšļu slāņi ir stipri bojāti un sāk sairt.

vietes šī slimība skar trīsreiz biežāk nekā vīriešus, taču reti kad tā rodas ātrāk par 50 gadu vecumu.

Kādi ir ceļa locītavas artrozes cēloni?

locītavas somiņu un traucē locītavas funkcijas. Tātad sekundārā artroze lielākoties ir agrāku savainojumu vai slimību (kaulu lūzums, ceļa locītavas infekcija vai iekai sums), saišu bojājumu vai augšanas traucējumu sekas.

□ Ceļu pietūkums □ Ierobežota kustību spēja □ N edroša stāja □ S ta ig ā ša n a s ierobežo jumi

Biežākā ceļa locītavas artro zes forma - primārā artroze - ir izteikta skrimšļu nolie tošanās parādība. T om ēr galvenokārt artrozes cēloņi ir dažādi nelabvēlīgi faktori, kas bojā locītavas skrimšļus,

Kā ārstē ceļa locītavas artrozi? Slimības sākumstadijā sū dzības parādās tikai laiku pa laikam. Nekāda speciāla

■ 1

iiiluiuinuttuliuMB

Ceļa locītavas artroze - gonartroze Gonarthrose ārstēšana nav nepieciešama. Palīdzēt var ārstnieciskās fiz kultūras vingrinājumi, lai stiprinātu un saglabātu ceļa kustīgumu.

mu mazinošus medikamen tus, ieteiks ārstēšanu ar ārst niecisko fizkultūru vai ie teiks izdarīt operāciju.

Taču, ja tipiskie slimības simptomi atkārtojas biežāk vai ir ilgstoši, ārsts parakstīs preparātus, kas mazina iekai sumu. Iespējama arī operāci ja, kad slimo skrimsli nomai na pret plastmasas vai metā la daļām.

Slim ības gaita

K o v a r d a rīt pats? Profilaksei vajadzētu iespēja mi daudz un regulāri kustē ties. Ja jums ir liekais svars, vajadzētu to samazināt.

Var veikt siltuma procedū ras, jo tās palielina asiņu pie plūdi, uzlabo vielmaiņu, vei cina hronisko iekaisuma perēkļu likvidāciju, mazina muskuļu saraušanos, līdz ar to palielina locītavas iespēja mo kustību apjomu un mazi na spiedienu uz tās virsmām. K ad jā ie t pie ārsta? ja jūs ilgāk nekā mēnesi jū tat sāpes ceļa locītavā, jums vajadzētu apmeklēt ārstu. K o d arīs ārsts? Pamatojoties uz rentgenuzņēmumiem, ārsts varēs kon statēt, cik daudz skrimšļa jau gājis bojā. Diemžēl slimības

Slimais skrimslis operatīvi tiek izņemts un aizvietots ar plast m asas vai metāla daļu. Seviš ķi sm agos gadījumos, kā šeit, aizvieto arī p ašas locītavas daļas.

sākumstadijā ceļa locītavas artroze rentgenuzņēmumā ir tik tikko saskatāma. Šajā ga dījumā narkozes apstākļos izdara artroskopiju - ceļa locītavā ievada tievu zondi, lai konstatētu ceļa locītavas stāvokli. Atkarībā no saslimšanas sta dijas ārsts nozīmēs iekaisu-------------------

PADOMS Sekojiet savam svaram. Liekā ķerm eņa m a sa papildus noslogo kaulus un locītavas un var slimī b a s sim ptom us padarīt d au d z nopietnākus.

Slimības sākumā sāpes pa rādās tikai tad, kad kāja tiek noslogota, vēlāk sāp pastāvī gi. Ceļa locītava var pietūkt un kļūt stīva. Ir sarežģīti sa liekt ceļgalu, un rodas ne drošības sajūta, jo vairs nav stingras stājas. Ceļa locītavas artroze nav izārstējama, jo skrimslis vairs nevar atjaunoties. T o mēr, lai saglabātu un pail dzinātu kustīgumu un ma zinātu sāpes, operācija ir nepieciešama tikai retos ga dījumos.

Vai c e ļa locītavas artroze ir b īsta m a ? Slimības norise var būt sāpī ga un nepatīkama, ikdienas dzīvi apgrūtinoša, bet slimī ba neapdraud dzīvību.

Kā n o v ē rst ceļa locītavas artrozi? Šai slimībai nav nekādu pro filaktisku pasākumu.

Ā D A U N S A IST A U D I •

G rupa

m Ē m m

Dipitrena kontraktura Kas ir Dipitrēna kon traktura? Šo kaiti sauc arī par Dipitrē na pirkstu saliekšanos. T ā savai nosaukumu ieguvusi no franču ķirurga Gijoma Di pitrēna (1777-1835). Skarta tiek cīpslas plāksnīte plauk stas iekšējā virsmā; rodas ne sāpīgi sabiezējumi un aizvien progresējoša saliecējmuskuļu cīpslu saīsināšanās. Relatīvi bieži kaite piemeklē gados vecākus vīriešus. Vai rumā gadījumu saistaudu sabiezējumi un cīpslu saīsi nāšanās sākas ceturtajā un piektajā pirkstā. Beigu stadi jā saliecējmuskuļu cīpslas ir tādā mērā saīsinātas, ka pirk stus vairs nav iespējams kus tināt. Izšķir saliecējkontraktūru, kad traucēta locekļa adiekšana no saliekta stā-

SIMPTOMI □ Plaukstas iekšējā vir sm ā mezglaini sacie tējumi un sa b ie zē jum s U Skarto pirkstu izstiep š a n a kļūst aizvien vai rāk ierobežota □ Saliecējmuskuļu cīp slu saīsināšanās

Dipitrēna kontraktūras gadījumā saīsinās saliecējmuskuļu cīpslas. Vēlāk pirkstus vairs nav iespējams kustināt.

vokļa, un atliecējkontaktūru, kad traucēta locekļa saliekšana no atliekta stāvokļa. Ja loceklis saglabā funkcio nāli izdevīgu stāvokli, kaut arī kustības ir ierobežotas, radītie traucējumi ir mazi vai pat neievērojami.

Kādi ir Dipitrēna k o n tra k tū ra s cēloņi? Kā rodas Dipitrēna kontraktūra, līdz šai dienai patiesī bā nav zināms. Taču kon statēts, ka biežāk ar to sa slimst atsevišķās ģimenēs, kas liecina, ka nozīme var

būt arī iedzimtības fakto riem. Kontraktura rodas arī sakarā ar reimatiskām sa slimšanām.

Šī slimība biežāk piemeklē alkoholiķus, epileptiķus un cilvēkus, kam ir plaušu tu berkuloze, cukura diabēts vai slimas aknas. Dipitrēna kontraktūra var rasties arī kā vēlīnās sekas sirds infarkta izraisītam “pleca-rokas” sin dromam. Nereti par slimī bas cēloni uzskata locītavu slimības (deformējošā artro ze, traumas, locītavai iekai sumi), kas rada pārmaiņas kaulu galos un locītavas so miņā.

H n a m in īn m iH īn m iti

Dipitrena kontraktura saīsinājušās slēdzējmuskuļu cīpslas, nosaka arī slimnieka profesija. Ar medikamen tiem diemžēl ārstēties nav iespējams.

Ka ā rs tē Dipitrēna kontraktūru? Vienīgā iedarbīgā terapija ir saīsinātās cīpslas plāksnītes ķirurģiska izņemšana. Šī ie jaukšanās no ķirurga prasa augstu meistarību, jo cīpslas plāksnīte atrodas ļoti tuvu plaukstas iekšējās virsmas nerviem, cīpslām un asins vadiem. Smagu kontraktūru gadījumā var būt skartas arī pirkstu locītavas; dažkārt skartais pirksts ir jāamputē.

Ko var darīt pats? Cīpslu plāksnītes saīsināša nos apturēt nevar. Mērķtie cīgiem vingrinājumiem, kam ------— ...... ..........

........—

Kad būtu jāoperē? Tā kā p ēc operācijas Di pitrēna kontraktūra var rasties no jauna, neva jadzētu operēt pārāk a g ri. No otras p u se s - ja operāciju pārāk ilgi at liek, ir liels savainojumu vai pat pirksta z a u d ē š a na s risks. Tālab vajadzē tu laikus konsultēties ar ķirurgu par operācijai optimālāko laiku. Atka rībā no kontraktūras vei d a var izgriezt rētas, p a garināt cīpslas, pārgriezt atsevišķus nervu zarus.

Ko darīs ārsts? Ķirurgs ar slimnieku ap spriedīs operācijas lietderī bu. Viņš norādīs par iespē jamo risku ievainot asinsva dus un nervus. Plaukstas cīpslu plāksnīte sa cietē un sarūk.

ar stiepšanas palīdzību va jadzētu pretdarboties šim saīsināšanās procesam, drī zāk ir pretējs efekts. Uzska ta, ka šie vingrinājumi aiz vien no jauna cīpslu audos rada sīkus savainojumus, kas acīmredzot saliecējmuskuļu cīpslu saīsināšanos vēl vairāk paātrina. Tālab ir ieteicams saīsinātās saliecējmuskuļu cīpslas tomēr neaiztikt.

Kad būtu jāiet pie ārsta? Pie ārsta vajadzētu iet, ja pa rādās minētie simptomi. T a ču īpaši steidzami tas jādara, ja nespēja darboties, kas ro das saliecējmuskuļu cīpslu saīsināšanās dēļ, ir tik liela, ka kļūst neiespējami veikt pierastās darbības. T ad būtu jākonsultējas ar pieredzējušu ķirurgu, vislabāk tieši plauk stas ķirurgu. T o, cik stipri ir

Slim ības gaita Šeit ir runa par relatīvi ne kaitīgu slimību, kas lokalizē jas plaukstā. T om ēr smagos gadījumos, ja laikus netiek sākta ārstēšana, var nonākt līdz tam, ka plaukstu vairs nav iespējams kustināt. Pa līdzēt var operācija. Panā kumi pilnīgi attaisno risku. Taču, neraugoties uz sek mīgu operāciju, Dipitrēna kontraktura var rasties no jauna.

SVARĪGI Operācijas panākumi ir atkarīgi arī no mērķtiecī g a s p ēc ārstēšan a s. Tā kā skartie pirksti ilgu laiku nav kustināti, ār kārtīgi svarīga ir ārst nieciskā vingrošana.

ĀDA UN SAISTAUDI • KUSTlBU APARĀTS

KARTE

ilM lI

Kustību aparāts

Gūžas locītavas anomalijas K ā d a s m ēd z būt g ū ž a s locītavas a n o m ā lija s? Apmēram divas trešdaļas augšstilba lodveidīgās galvi ņas cieši turas gūžas kaula puslodes formas padziļinā jumā. Šī tā sauktā gūžas locītavas dobuma bedre kopā ar augš stilba kaula galviņu veido gū žas locītavu. Dažādu iemeslu dēļ gūžas locītava var tikt izmežģīta. Šādas tā sauktās luksācijas ir visbiežāk sastopamās gūžas locītavas anomālijas, tās var būt gan iedzimtas, gan arī vēlāk iegūtas. Nereti cēlonis ir gūžas displāzija, nepareizi veidota, stāvi novietota gūžas locīta vas dobuma bedre. Cita bieži sastopama gūžas locītavas anomālija ir augš stilba kaula kakliņa saliekšanās, kas noved pie kāju un pēdu defektiem, kā arī

SIMPTOMI □ N edabisks kāju no vietojums □ Kustību ierobežoju mi □ Sāpes □ Nevienādas augšstil bu ā d a s krokas

Iedzimta gūžas locītavas luksācija. Augšstilba kaula galviņa slīd ārā no dabiskā stāvokļa locītavas dobum a bedrē.

mugurkaula izliekšanās. Gūžas locītavas anomālijas bieži vien lielā mērā ierobe žo kustīgumu un vairumā gadījumu izraisa stipras sā pes. G ū ž a s locītavas anom āliju cēloņi Gūžas locītavas displāzija ir iedzimta anomālija. M eitenēm tā sastopama sešas reizes biežāk nekā zēniem. Pagaidām vēl nav zināms faktors, kas aizkavē gūžas lo cītavas normālu veidošanos. Iedzimta luksācija lielākoties ir displāzijas sekas: augšstilba kaula galviņa izslīd no sava

mm M

dabiskā stāvokļa locītavas dobuma bedrē. Stāvus paceltu augšstilba kaula kakliņu - normāli leņ ķis ir apmēram 128 grādi sauc par Co.va valga. Šī anomālija ir vai nu iedzimta, vai arī ir sekas displāzijai, locītavas iekaisumam, turnoram, ievainojumam, paralī zei un - pirmām kārtām spastiski paralizētiem cilvē kiem - saliecējmuskuļu krampjiem. Savukārt Coxa vara gadīju mā augšstilba kaula kakliņa leņķis ir mazāks, ekstremā los gadījumos tas ir tikai 90 grādu liels. Ari šī anomālija ir vai nu iedzimta, vai arī to izsauc citi augšstilba kaula

mmm

ā jas ā r s t s m ēē

iUMlV ĀDA UN SAISTAUDI • KUSTĪBU APARĀTS

Kustību aparāt'!

Gūžas locītavas anomalijas defekti, iekaisumi, rahīts vai deģeneratīvas kaula slimības. Bez tam gūžas locītavas ap vidū var deģenerēties arī skrimslis. Kā ā rs tē g ū ž a s locītavas a n o m ā lija s?

Ja gūžas locītava ir izmežģī ta, vispirms tā ir jāatgriež savā dabiskajā pozīcijā. Zīdaiņiem un maziem bēr niem ārsts to vēl var izdarīt bez nopietnas iejaukšanās, turpretī jauniešiem un pie augušiem vairumā gadījumu ir nepieciešama operācija. Ja nepieciešams, var ielikt arī mākslīgu locītavas dobuma bedri (daļēja protēze). Ja bērns ir piedzimis ar luksāciju vai displāziju (kas kon statēts parastos izmeklējumos), iespējami ātri jāsāk valkāt ortopēdiskas bikses.

iespējamu gūžas locītavas Tās ir tā veidotas, ka m ērķ anomāliju. tiecīgi balsta kājas uz āru. Jaundzimušajiem apskati iz Tādējādi locītavas galviņa spiež uz locītavas dobuma dara, izmeklējot ar ultraska ņu. bedri un dod tai pozitīvas augšanas kairinājumu. Izdarīt rentgenuzņēmumu ir lietderīgi tikai pēc ceturtā Turpretim smagāku displāzijas formu, kā arī Coxa vara dzīves mēneša, jo līdz tam kauli rentgenuzņēmumā nav un Coxa valga gadījumā pa droši izvērtējami. līdz vienīgi operācija. Un tomēr, ja ārsts uzskatīs, Bieži līdz pat pubertātes ka iespējams defekts, viņš beigām vajadzīgas vairākas ķirurģiskas iejaukšanās. ' nozīmēs gūžas rentgenoloVisas metodes ir ilgstošas un ģisku izmeklēšanu. Ja tiks atklāts gūžas vai gūžas tikai tad dod panākumus, ja kaula defekts, bērnam vis tiek papildinātas ar speciālu pirms vajadzēs pēc iespējas ārstniecisko vingrošanu. vairāk atslogot gūžu. Kad jādodas pie Dažreiz nepieciešams locīta ārsta? vu imobilizēt, reizēm vaja dzīga ķirurģiska iejaukša Norm ālos apstākļos gūžas nās. locītavas anomālijas atklāj jau tūlīt pēc piedzimšanas, Iespējams, ārsts ieteiks mājās veikt ārstnieciskos vingroju vēlākais - kārtējo profilaktis ko izmeklēšanu laikā pirmajā mus kājas muskuļu nostipri nāšanai. dzīves gadā. Ja ieraugāt, ka jūsu bēr nam augštilbu ādas krokas abām kājām nav gluži vie SVARĪGI nādas, jums vajadzētu tam Lai sekmīgi ārstētu gū pievērst bērnu ārsta uzma ža s locītavas anomāli nību. jas, ir svarīgi, lai vecāki

Ko darīs ārsts? Ārsts pārbaudīs ādas krokas un veiks arī gūžas locītavas kustīguma pārbaudi. Ja izmeklēšanas gaitā viņš konstatēs kustību ierobežo jumus un izteiktus klikšķo šus trokšņus, tas liecina par

konsekventi katru dienu ar bērnu veiktu ārstnie ciskos vingrinājumus, kurus ir parādījis ārsts. Jeb kura ārstē ša n a s m etode b ūs efektīva ti kai tad, ja to papildinās ārstnieciskā vingrošana.

in iMn in w ttnniim >H ti»H Him i«>n iin iim iMWitHHWinmmuHHn w M n « m ii» H m m n m in n n m m » m n n m iin M m m n n in n iin n n iim m » im n n iin n m n m iim i

Ikru muskuļu krampji Kas ir ikru muskuļu krampji?

Krampji ir no cilvēka gribas neatkarīga lēkmjveida vai pastāvīga muskuļu sarauša nās, ko izraisa galvas sma dzeņu garozas, kā arī zemgarozas kodolu u.c. nerv u sistēmas daļu organiski vai funkcionāli bojājumi. Kram pju cēlonis var būt dažādas nervu sistēmas slimības, sa indēšanās, vielmaiņas trau cējumi u.c. Vispārēju kram pju rašanos var veicināt arī strauja temperatūras maiņa. Vislabāk zināmi, protams, ir ikru muskulatūras krampji. Sportistiem - gan amatie riem, gan profesionāļiem šajā ziņā ir nācies daudz ciest. Ikru muskuļu krampji gan ir sāpīgi, tomēr lielāko ties tie ir nekaitīgi. Ja kram pji bez acīmredzama iemesla atkal un atkal parādās no jauna, iespējams, tic ir sma gas slimības simptoms.

SIMPTOMI □ Sāpīgi krampji ikru muskulatūrā, kas parādās pēkšņi, dažkārt tikai kāju pirkstos.

Ikru muskuļu krampji rodas arī guļus stāvoklī. Ja pēdas purngalu spēcīgi velk uz ķermeņa pusi, tie ātri pāriet.

Ikru muskuļu krampju cēloņi

Ir virkne slimību, ko bieži pavada ikru muskuļu kram pji. Piemēram, polineiropātija. Šī nervu kaite sastopa ma, ja ir cukura diabēts, kā arī B1 vitamīna deficīta ga dījumā. Arī nervu kairināju ma rezultātā starpskriemeļu disku trūces dēļ bieži rodas ikru muskuļu krampji. N e r vu kairinājumu var izraisīt mugurkaula skriemeļu no lietošanās, kas nereti novē rojams gados vecākiem cil vēkiem. Nav skaidrs, vai ir savstarpēji saistīti ikru mus

kuļu krampji un paplašinātas kāju vēnas, kaut arī tautā izplatītais uzskats, ka tās ir savstarpēji saistītas izpaus mes, vedina tieši tā domāt. Pēdējā laikā kā krampju cē loni bieži min arī magnija deficītu, tomēr apstiprinātu pierādījumu tam vēl nav.

Kā ārstēt ikru muskuļu krampjus?

Vispirms nepieciešams kā krampju cēloni izslēgt sma gas slimības. Tāpēc zināmā mērā iepriecina fakts, ka tās tikai retos gadījumos ir ikru muskuļu krampju cēlonis.

(>ki 0

Kustību aparāts

7 Q

■■E 3 S 5 5 5 B

n iiiu iu iiiiiiiiiiiiiiiiiiin ii

Ikru muskuļu krampji tām sāpēm. T ad noteikti bū tu jānoskaidro, kas ir īstenais krampju cēlonis.

Pārbaudīts tūlītējas darbības pasākums ir krampju savilktā muskuļa stiepšana, ko panāk ar piecelšanos un lēnu pa staigāšanu. Ja tuvumā ir pa līgs, viņš var kājas pirkstus un pēdas priekšējo daļu stin gri spiest uz lielā lielakaula pusi - tā krampji ātri pāriet. Ja krampji rodas guļus stā voklī, to pašu efektu var sa sniegt, ja pret gultas galu spēcīgi spiež ar kāju atbalstī tu bumbu. Smagu krampju gadījumos ārstēšanas iespējas piedāvā arī fizikālā medicīna: atvieg lojumu sniedz atslābinošas masāžas, kustību peldes un elektroterapija. Bieži pietiek ar to, ka ieņem magniju tab lešu vai granulu formā, lai pārtrauktu krampjus.

SVARĪGI Ikru muskuļu krampji ir nekaitīgs muskulatūras darbības traucējums. Taču, ja tie p a rā d ās ar vien biežāk, turklāt nav zināmi to ra ša n ās ie mesli, piemēram, sporta nodarbības vai gari pār gājieni, iespējams, ka krampju cēlonis tom ēr ir nopietna slimība. Lai to noskaidrotu, jum s būtu jā d o d a s vizītē pie ārsta.

K o d arīs ārsts? Ja smagas slimības ārsts iz slēdz kā neiespējamas, kāju ikru krampjus var ārstēt ģimenes ārsts. M etodes ir dažādas, jo nepastāv viens vispāratzīts oficiāls medicī nisks uzskats. Un tas lielā mērā ir tieši tāpēc, ka nav precīzi zināma ikru muskuļu krampju izcelsme. Sportistiem ikru muskuļu krampji ir ikdienišķa parādība.

K ā sev palīdzēt? Atslābinoša masāža nebūt nav jāveic speciālistam. Ikru muskuļus var viegli izmasēt ari pats sev. Pēc lielas mus kuļu slodzes muskulatūras pašmasāža ir pat patīkams un atslābinošs profilaktisks pasākums. Pretkrampju ie darbība ir arī mitrām kar stām aplikācijām. K ad jādodas pie ārsta? Ikru muskuļu krampji, ja tie parādās šad un tad, protams, nav nopietns iemesls, lai ap meklētu ārstu. Pie ārsta būtu jāiet vienīgi ļoti stipru, ilg stošu krampju gadījumos, kas var būt iemesls negulē tām naktīm un nepārtrauk

S lim ības gaita Lielākoties ikru muskuļu krampji kā sākušies, tā drīz arī pazūd. Noturīgākos ga dījumos tos iespējams no vērst ar jau minētajām fizi kālajām un medikamentozajām ārstēšanas m eto dēm. ---- ------- —---------------- -—

Nezināms cēlonis Kaite, ko parasti dēvē par ikru muskuļu kram pjiem, zinātniski sa u c a s

krampju sindroms (syndromum crampi). Līdz šai dienai nav izdevies pat zinātniski izskaidrot to, ka krampji ir plaši sa sto p a m a parādība.

ĀDA UN SAISTAUDI • KUSTĪBU APARĀTS

Kustību aparāts

■

Karte

.‘AmlLiimilUnii G rupa

■

Kupris Kas ir k upris? Kupris - izteikts leņķveidīgs mugurkaula izliekums vai krūškurvja ietilpums uz m u gurpusi. Likums, kas izvei dojas mugurkaula krūšu skriemeļu apvidū var izpaus ties apaļā formā līdzīgi kā kifoze jeb t.s. apaļā mugura, vai arī leņķveida formā, tā tad kupra formā. Cilvēkiem, kam ir kupris, parasti rodas ari stipri izteikta visa ķerme ņa deformācija. Bieži m u gurkaula kupris kombinējas ar ribu kupri. Kupris iespaido arī krūš kurvja orgānu novietojumu un funkcijas, var rasties

Pievērsiet uzmanību stājai Ja u n ie š ie m kupris lielā koties r o d a s s tā ja s vāju m a dēļ. T āp ēc viņi it kā sa k rītas sevī - m u g u ra kļūst a p a ļa un pleci tiek pad o ti uz priekšu. R ezultātā m u g u rk a u la skriem eļi un starp sk riemeļu diski m a in a formu un p ie s k a ņ o ja s apaļajai m ugurai. No k u p ra var izvairīties, tren ējo t ta is nu, stingru stāju. Cilvēks ar p areizu stāju b ū s n e tikai v eselā k s, b e t arī vizuāli pievilcīgāks.

Skolioze ar kupri var izveidoties jau dažu nelielu m ugurkaula skrie meļu anomāliju rezultātā.

sirdsdarbības traucējumi, ie spaidota tiek pat mēle. Bez tam tiek mainīta mugurkau la uzbūve un statika. Cilvē kam ar šo deformāciju ir īsāks augums, garāka seja, īpaši žokļa apvidū, relatīvi garākas rokas un plaukstas. Mugurkaula tuberkulozes gadījumā kupra virsotne vei dojas sabrukušā skriemeļa apvidū, leņķis ir diezgan ass. Savukārt skoliozes radītais kupris ir apaļīgs. Kādi ir kupra cēloņi? Kupris var rasties iedzimtas mugurkaula deformācijas re zultātā, bet to var uzskatīt

ā ja s ā r s t s

arī par iegūtu deformāciju. Daudzos gadījumos kupris ir ārstējams, it īpaši, ja to lai kus atklāj un konsekventi ārstē. T ā kā mugurkaula iz liekumi sevišķi bieži rodas tieši augšanas periodā, vaja dzētu regulāri pārbaudīt bērnu un jauniešu m ugur kaula stāvokli un nenoslogot viņus ar smagiem fiziskiem darbiem. Bieži kupris attīstās arī vecākiem cilvēkiem. Tam pamatā mēdz būt novecoša nās izraisīta pārkaulošanās, plīsumi un mugurkaula skriemeļu audu zudumi.

Seierm ana slimība Stājas vājuma dēļ cilvēkam jaunībā var rasties apaļa

.m m iiM tm H m n iiiu tim tn m iir a m m iifitm iK iiiu tiim itiiim iitm im tn u im u u m itim m iiiu in iisM m iim

Kupris na sīkiem solīšiem. N e vien mēr ir iespējams slimību apturēt. T o ārstē operatīvi, atdalot kopā saaugušos mugurkaula skriemeļus, kā arī lietojot iekaisumu mazi nošus medikamentus.

mugura, vēlāk arī kupris. (Cēlonis šim stājas vājumam ir pārmantojamā Seiermana slimība. Tai raksturīgas skriemeļu kaulu anomālijas, kad kauli pie virsmas ir at lauzti un kļūst ķīļveidīgi. Šīs skriemeļu formas, kā arī ķer meņa svara un muguras muskulatūras spiediena dēļ mugurkauls var izliekties, it sevišķi krūšu apvidū, un vei dot kupri. Seiermana slimī bu ārstē ar ārstniecisko vin grošanu, bet smagos gadīju mos jāievēro absolūts gultas režīms t.s. ģipša gultā.

R ahīts Kupra rašanās cēlonis var būt arī rahīts, kas bērniem ir D vitamīna deficīta izraisīta nepilnīga kaulu veidošanās. Šajā gadījumā mugurkauls izliecas tāpēc, ka tā skriemeļi ir mīksti. Kā ā rs tē kupri?

B ehtereva slimība u n spondiloze Abas šīs slimības apzīmē mugurkaula deģenerāciju, kuras rezultātā skriemeļi ir saauguši kopā un var izvei dot kupri. Spondilozes gadījumā tā ir vecuma izraisīta deģenerācija, turpretim

Uzmanīgi, nesot smagumus! Tā k ā ku p ra r a š a n o s p astip rin a arī s m a g u m u n e š a n a un s m a g s fizisks d a rb s , sirg sto šiem , kā arī kaulu d efo rm āc ija s a p d r a u d ē tie m ja u n ie šie m v ajad z ētu izvēlēties fiziski m a z ā k sa sp rin g tu darb u .

Apaļa m ug u ra un lordoze krus tu apvidū ir stājas defekti, kas var novest līdz kuprim.

Behtereva slimības gadījumā svarīga loma ir reimatismam līdzīgiem procesiem. Atse višķas skriemeļu locītavas ir hroniski iekaisušas, tās kļūst stīvas un pārkaulojas, līdz stīvs kļūst viss mugurkauls. Sirgstošie ķermeņa augšdaļu saliec uz priekšu un ejot tipi

Daudzos gadījumos kupris pazūd, ja aktīvi nodarbojas ar sportu, daudz kustas vai arī nodarbojas ar ārstniecis ko fizkultūru. Bieži vien labi palīdz arī masāža un sildīšana ar UV stariem. Turpretim smagos gadīju mos ir jāvalkā korsete vai arī jāpacieš operācija. Svarīgi, lai ārstēšanu sāktu iespējami agri, jo tad izār stēšanas izredzes ir lielākas.

K o var darīt pats? Izdziedināšanos sekmē sports, ārstnieciskās fizkul tūras nodarbības, kā arī kor setes nēsāšana un izvairīša nās no smaga fiziska darba.

Ā D A U N SA IST A U D I • K U S T ĪB U APA RĀ TS

Kustību aparāts

K arte

G rupa

Locītavas iekaisums - artrīts Arthritis Kas ir artrīts? Jēdzienā artrīts ietverti visi iespējamie locītavas iekai suma veidi. Podagra un rei matisms ir pazīstamākās sli mības, kuru gadījumā sāpī gais locītavas iekaisums cil vēkam sagādā nopietnas problēmas.

P ietūkušās locītavas Izšķir akūtu un hronisku artrītu. Akūts artrīts rodas pēkšņi, turpretī hronisks artrīts attīstās pamazām. Artrīta gadījumā locītavā pastiprināti veidojas šķid rums un tā sāp. Daudzas artrīta formas at tīstās autoimūna iekaisuma procesā, kad kļūdainas fun kcionēšanas dēļ organisma aizsargmehānismi uzbrūk paši saviem audiem. Citos gadījumos locītavu virsma iekaist bez acīmre-

SIMPTOMI

Tā izskatās gūžas locītava normālā stāvoklī. Artrīta gadījumā tā iekaist, skrimslis un kauls bieži saskaras.

dzama iemesla. Samazinoties mobilitātei, locītavai apkārt esošie muskuļi novājinās, un tā tiek bojāta vēl vairāk. Ar laiku skrimslis nolietojas, kauls erodējas un locītavas virsma kļūst nelīdzena.

l) S ā p e s □ Slimās locītavas pie tūkum s □ Iespējam a karstu m a sajūta un a p sa r kums □ Ierobežotas locītavas kustības sp ēja s

šķidruma izdalīšanos. Arī ievainojumi un sasitumi ir iespējamie akūta artrīta cē loņi. Ja akūtu artrītu neārstē, tas viegli pāriet hroniskā artrītā. Kā ā rs tē t artrītu?

Artrīta cēloņi Bieži artrīta cēlonis ir reima tisms un podagra. Taču arī baktērijas un vīrusi var iz raisīt locītavas iekaisumu ar ūdeņaina vai pat strutaina

ājas ā r s t s

Ārstēšanas iespēju spektrs ir plašs - sākot no mehānis kiem terapijas veidiem, pie mēram, locītavas skalošanas strutaina artrīta gadījumā, līdz pat zelta preparātu lie-

la llM

Ā da

u n sa ista u d i

• K u stīb u

aparāts

Kustību aparāts

Locītavas iekaisums - artrīts Anhritis Lai apstiprinātu sākotnējos pieņēmumus un iegūtu sīkā ku informāciju, ārsts nosūtīs izdarīt asinsanalīzes un uz rentgenoloģisko izmeklē šanu.

tošanai reimatisma terapijā, kas gan nenorit bez blakusefektiem. Arī kortizona zie de nereti jālieto ilgāku laiku, lai slimniekam mazinātu ie kaisuma radītās sāpes.

Kā sev palīdzēt?

Ja pacientam konstatē po dagru, palīdz īpaša diēta. Savukārt reimatismu piedēvē biežāk izplatītajām psihoso matiskajām slimībām. Daž kārt palīdz psihoterapija. Labi rezultāti ir arī ārstnie ciskai vingrošanai rehabilitologa uzraudzībā. Ieteicamas arī fizioprocedūras fiziotera peita uzraudzībā. Dažādi apsēji un saites palī dzēs izvairīties no slimās lo cītavas papildu traumas. Kaut arī nav zinātniski pa matota masāžas ietekme uz artrītu, tā var mazināt artrīta simptomus.

SVARĪGI J a ir a iz d o m a s, ka ievai n o ju m a dēļ atv ēru sie s locītavas k a p s u la un tajā var iekļūt ie k aisu m a iz raisītāji, lielākoties n e p ie c ie š a m a o p eratīva ie ja u k š a n ā s - b r ū c e s un locītavas d o b u m a tīrīša na, lai n o v ērstu baktēriju izraisītu locītavas iekai su m u .

Slim ības gaita

Hronisks artrīts: labās rokas pirkstu locītavas ir iekaisušas un sāp.

Akupunktūra noņems sāpes, taču nemazinās iekaisumu.

K ad jādodas pie ārsta? Precīza izmeklēšana ir ne pieciešama gadījumos, kad konstatē minētos simpto mus. Iespējams, ka sāpes lo cītavās neraisa satraukumu, jo to cēloņi ir pavisam nevai nīgi. Savukārt ir gadījumi, piemēram, strutains artrīts, kad nekavējoties jāsāk ārstē šana, lai tādējādi izvairītos no tālākām slimības sekām. Kā rīkosies ārsts? Precīza izmeklēšana vienmēr sākas ar apskati un izmeklē šanu. Piemēram, podagru ar lielu ticamības pakāpi var konstatēt jau pēc ārējā ap veida un lokalizācijas vietas.

M ājas ā r sts

Ņ em ot vērā, ka slimības cē loņi ir dažādi, arī tās gaita ir atšķirīga. Visiem locītavu ie kaisumiem kopīgs ir tas, ka saslimšanas sākumā tie rada sāpes, slimā locītava sakarst un pietūkst. Vēlāk arī locīta vas kustības spējas tiek iero bežotas. Akūta artrīta gadījumā īpaši bīstama ir tā strutainā forma. Neraugoties uz to, ka ārstē šana sākta laikus, iespējams, ka slimības skartā locītava kļūst stīva. Hroniski locītavu iekaisumi ir dažādi. Iespējams ir viss sākot no pārejošām locītavas sāpēm līdz pat pilnīgai inva liditātei. Galvenās hroniska artrīta komplikācijas ir ga diem ilgstošas sāpes un tas, ka locītavas darbojas arvien sliktāk.

Vai a rtrīts ir bīstams? Tiešas bīstamības artrītam nav. Taču hroniska forma apgrūtina normālu dzīvot spēju. Nepietiekamu kustību dēļ rodas vēl citas slimības.

\WfHHI U N SA IST A U D I

K arte

K U S T ĪB U APARĀTS

Kustību aparāti M ĒM m m ĒĒm m

Lumbago K as ir lu m b a g o ? Lumbago ir sāpes muguras jostasdaļā. Tās rodas pēk šņi - kā zibens no skaidrām debesīm. Bieži pirms tam ir bijusi kāda nepārdomāta spēcīga kustība, strauja pieliekšanās vai ķermeņa sa griešana. U n tāpēc pacien tam nākas pārvietoties salī kušam, maziem uzmanīgiem solīšiem. Sāpes jostas vai krustu apvi dū pastiprinās kustoties, kle pojot, šķaudot, mainot stā vokli.

Kādi ir lu m b a g o cēloņi? Biežākais cēlonis ir starpskriemeļu disku dabisks no-

SIMPTOMI □ P ē k š ņ a s , s p ē c īg a s s ā p e s krustu apvi d ū, k a s bieži ro d a s pēc sp o n tā n a s kus tīb as □ M u g u ras m u sk u la tū r a s sa sp rin d z in ā ju m s □ Salīkusi stā ja □ N e s p ē ja iztaisnot m u g u ru □ S ā p e s klepojot vai sm e jo tie s

\\\\\\\\\\W

L um bago pazīm es ir p ē k š ņ a s sp ē c īg a s s ā p e s un saspringti m u g u ras muskuļi, kas rada salīkušu stāju. Bieži vien pirms tam cilvēks izdarījis strauju kustību.

vecošanās un nolietošanās process. Diski kļūst trausli un izžūst. Sevišķi plānās šķiedrainā gredzena vietās veidojas iespiedumi. Neveik las kustības gadījumā tāds iespiedums var pēkšņi pāriet un spiest uz garenisko saiti, kas fiksē starpskriemeļu dis kus to pozīcijā. Šī gareniskā saite ir caurvīta ar ļoti jutīgām nervu šķied rām, un tagad tā tiek stipri stiepta. T as tad arī ir spēcīgo sāpju cēlonis. Defektīvais starpskrieineļu disks var spiest arī uz nervu saknītēm, kas caur skrieme mmtmumt 11

I I I III dĀ JA S Ā R ST S ilU

ļiem iziet no muguras sma dzenēm.

Kā tiek ā r s t ē ts lu m b a g o ? Mugurkauls tiek stiepts. Tas notiek vai nu pie vingroša nas sienas, vai uz riņķiem, vai uz slīpas plaknes - kuše tes, uz kuras guļot pacienta kājas ir augstākais punkts, galva - zemākais. Bez tam lieto speciālas stiepšanas bandāžas, fango (Itālijas karstavotu minerālās dūņas) sildošās jostas un apasiņošammm

Lumbago lumbago gadījumā palīdzēs silta vanna un ierīvēšana ar sildošu ziedi.

Lum bago gadījumā s ā p e s loka lizējas mugurā.

nu veicinošas ziedes. Tiek nozīmēti ari pretsāpju lī dzekļi un masāža. Lai ātrāk novērstu gareniskās saites sastiepumu, pacientam vajadzētu daudz staigāt.

Kā rīkosies ārsts? Ārsts izdarīs mugurkaula rentgenizmeklēšanu. Rentgenuzņēmumā gan lumbago nav redzams, konstatēt var tikai neparastu krustu skrie meļu novietojumu. Bet ar šī attēla palīdzību var izslēgt citus muguras sāpju cēloņus, tādus kā lūzumi un audzēji. Ārsts ari veiks izmeklējumus, lai izslēgtu nieru, m ugur kaula un ginekoloģiskās sli mības, kā ari radikulītu.

SVARĪGI Tipiskais lu m b a g o slim nieku v e c u m s ir no 25 līdz 50 g a d ie m . Tiem, k as sa v u m u g u ru izloka, vingrojot vai peldot, ir lielākas iz re d ze s n eieg ū t lu m b ag o . Ļoti bīstam i ir t.s. au k stie starti, tā p ē c pirm s je b k u ra s n o d a r b o š a n ā s ar sp o rtu n e p ie c ie š a m s labi iesildīties. M ugura jā s a r g ā no c a u r vēja. V ienveidīgas n o d a rb īb a s , k a s n o s lo g o m u g u ru , jā p ā rtra u c ar nelielām vingrojum u p a u z ē m , p ie m ēra m , g u r nu a p ļo š a n u vai m u g u ras stie p ša n u .

Slim ības gaita K o v ar d a rīt pats? Jācenšas krustus vienmēr tu rēt siltus, arī vasarā! Viegla

Tipiskas ir spēcīgas sāpes, kas rodas pēkšņi un negaidī

------- —---- —B---------- —---------

Lumbago un išiasa simptomi A bu slimību cēloņi m e k lē jami sta rp sk rie m e ļu d iskos, to m ē r a b a s slim ības būtiski atšķiras. L u m b a g o s ā k a s pēk šņ i v ienā brīdī. S ā p e s , k a s s ā k u m ā ir ārkārtīgi s p ē c īg a s , drīz norimst. Turpretim išiasa s ā p e s vis biežāk sevi p ie s a k a jau ie priekš. Parasti ilgāku laiku raksturīgi tikai viegli sim p-

I ... .......

torni, k a s m a z p a m a z ā m kļūst sm a g āk i. L u m b a g o g a d īju m ā s ā p e s lokalizējas m u g u rā, išiasa g a d īju m ā - izstaro s ē ž a s un kāju virzienā. B ez ta m išiasa m nav rak stu rīg s s p ē c īg s m u g u r a s m u sk u la tū ra s sa sp rin d z i n āju m s, k a s lu m b a g o situ ācijā izraisa tipisko salī k u šo stāju.

___ I ____I_I_I_____ I____—

ti. Nereti starpskriemeļu diska šķiedrainā gredzena plīsumu var pat sadzirdēt. Dažkārt sāpes ilgst tikai da žas stundas, bet tās var ilgt arī dienām un pat nedēļām. Vairumā gadījumu lumbago tā ari paliek kā vienreizējs gadījums. Taču, ja lumbago atkārtojas, turklāt arvien biežāk, sekas var būt išiass sēžas nerva iekaisums.

Vai lum bago ir bīstams? Lumbago nav īsti bīstams, bet spēcīgās sāpes un iero bežotās spējas kustēties ir ārkārtīgi nepatīkamas, piln vērtīgai dzīvei traucējošas.

muuuuunmuu

G rupa

Ā D A U N S A IST A U D I • K U S T ĪB U A PA RĀ TS

H d H H U n iH I

\liHtTTTTT77TTTTTTTTTTTTTT

Mugurkaula kakla daļas sindroms Kas ir MKD sindrom s? Ar mugurkaula kakla daļas jeb M K D sindromu apzīmē traucējumus mugurkaula kakla apvidū - pašā kaklā, plecos un galvā. M KD sin droms izpaužas kā spēcīgas sāpes, it īpaši, ja galva tiek pagriezta uz sāniem. T ā kā pacients grib no sāpēm iz vairīties, vairumā gadījumu rodas šķība galvas “piespie du poza”. Cits apzīmējums M KD sindromam ir cervikobrahiālais sindroms vai, īsāk - cervikālais sindroms. Sāpes pakausī, kājās, krustos, roku tirpšana u.c. nepatīka mas sajūtas bieži vien norāda

SIMPTOMI □ Saspringti spranda un plecu daļas muskuļi

Biežs MKD sindroma cēlonis ir izgriezti kakla skriemeļi. Tie izraisa muskuļu saspringumu un nervu kairinājumu.

uz slimību, kas saistīta ar iz maiņām mugurkaulā. Vis pirms jānoskaidro cēlonis, kas izraisījis visu šo nepatī kamo sajūtu gammu. Slimī ba jāārstē, iedarbojoties uz cēloni, nevis sekām, kas iz paužas sāpju veidā.

□ Sāpes, kustinot galvu □ Sāpes, kas no spran da izstaro uz rokām, plaukstām un pirks tiem U Galvassāpes, reiboņa sajūta, vemšanas kai rinājums, kas uznāk kopā ar spranda sā pēm □ Iespējamas bezsama ņas lēkmes

Kadi ir MKD sindroma cēloni? i M KD sindromam var būt visdažādākie cēloņi. Bieži vien to izraisa spontānas gal vas kustības. Kakla skriemeļi izgriežas un izraisa muskuļu sasprindzinājumu vai nervu kairinājumu. Cits M KD sin droma cēlonis var būt starp

M ājas ā r st s

skriemeļu locītavu nolieto šanās vai citas izmaiņas mu gurkaulā. Piemēram, pie skriemeļiem var veidoties izaugumi (kaula pieši), kas spiež uz nervu saknītēm vai asinsvadiem. Par cēloni sūdzībām kakla skriemeļu apvidū var būt arī starpskriemeļu disku izmai ņas. T ā var būt starpskriemeļu disku nodilšana, izvelvēšanās vai starpskriemeļu diska izkrišana. Starpskrie meļu locītavu nolietošanās vai slimīgas izmaiņas var ra dīt arī spiedienu uz Nervus sjmpathicus un mugurkaula artēriju, kas atrodas pa kreisi un pa labi kakla skriemeļos.

Mugurkaula kakla daļas sindroms Šajā gadījumā M KD sin droms izpaužas kā galvas sāpes, reibonis, kā arī dzir des un redzes traucējumi, īpaša M KD sindroma for ma - Grizela sindroms rodas bērniem un jauniešiem. C ē lonis ir rīkles infekcijas, pie mēram, mandeļu iekaisums. Retos gadījumos M K D sin droms norāda uz iekšējo or gānu saslimšanām.

Kā ā r s t ē MKD s in d ro m u ? M KD sindroma ārstēšana notiek divos virzienos. N o --------------------

vienas puses - tiek ārstēti cēloņi, kas to izraisījuši. Šī terapija ir dažāda atkarībā no konkrētā gadījuma. N o otras puses - tiek ārstētas slimības izpausmes.

nājumu un sāpes. Pēc tam ar tālākiem izmeklējumiem, piemēram, kakla skriemeļu rentgeni/meklēšanu, viņš mēģinās atrast patiesos cē loņus.

Piemēram, lai pārtrauktu kustību sāpes, galvu var ar balsta apkakli fiksēt miera stāvoklī. Ja ir iekaisuši nervi, pacientam nozīmē pretiekaisuma medikamentus. Lai atslābinātu sasprindzināto kakla vai plecu muskulatūru, lieto ari injekcijas.

Var sargāties no caurvēja un ar speciālu vingrošanu uztu rēt formā kakla skriemeļus. Ja parādās M K D sindroms, sāpes un sasprindzinājumu var mazināt ar siltuma kom presēm vai siltiem apliku miem.

Kad jāiet pie ārsta? Jebkurā gadījumā ir ietei cams apmeklēt ārstu, jo cē loņi ne vienmēr ir nekaitīgi.

Lingas trauma ī p a š s MKD sin d ro m a g a d īju m s ir lingas tra u m a. To izraisa p ē k š ņ a ķ e r m e ņ a a u g š d a ļa s s a s v ē r š a n ā s uz priekšu un atpakaļ - ta s ir tipiski au to n e la im e s g ad īju m o s. Ar š o " p ā ta g a s cir tien a k u stīb u ” m u g u r kauls kakla d a ļā tiek pārstiep ts. Ļoti s m a g o s g a d īju m o s var pārtrūkt artērijas vai arī r o d a s šķ ē rs g r ie z u m a paralīze. V ieglākas tr a u m a s g a d ī ju m ā galvu imobilizē ar b a ls ta apkakli, s m a g ā k u s g a d īju m u s jā ā rstē neiroķirurģiski.

K o darīs ārsts? Vispirms viņš kopīgi ar pa cientu noskaidros M KD sindroma cēloņus. Ja cēlo nis ir nepārprotami skaidrs, piemēram, izpalpējama kakla skriemeļa anomālija vai sāpes ir radījis caurvējš, ir iespējams nozīmēt masā žas vai hiropraktiķa palīdzī bu, kurš ar noteiktām roku kustībām skriemeli atkal ie griež vietā. Sāpju remdēša nai lieto medikamentus vai injekcijas. Ja izraisītāju uzreiz konstatēt nav iespējams, ārsts vispirms noņems muskuļu sasprindzi

K o var d arīt pats?

Slim ības gaita Vairumā gadījumu M KD sindroms sākas pēkšņi. Sa springst spranda muskulatū ra, galvu vairs nav iespējams pagriezt. Sāpes var izstarot uz pleciem, rokām un plauk stām vai arī galvā. Pēdējā gadījumā rodas galvassāpes, reiboņa sajūta un vemšanas kairinājums, iespējama ari bezsamaņa.

Vai M K D sindrom s ir bīstams? T ā kā ārstēšana var būt ļoti ilglaicīga, M KD sindroms drīzāk ir apgrūtinošs nekā bīstams. Taču iespējams, ka bīstama ir kāda pamatslimība, kas slēpjas aiz M K D sin droma.

\uwwwmm\m\imM Ā ļ) A U N S A IS T A U D I • K U S T ĪB U APARĀT!

G rupa

HM HH

B H H

■ m muttmmmmmammmmmmm i

Reitera slimība Kas ir Reitera slim ība? Reitera slimības gadījumā ir iekaisuši dažādi organisma apvidi. Slimība skar galve nokārt lielās un vidējās locī tavas, urīnizvadkanāla gļot ādu un acs konjunktīvu. Bie ži vien iekaisums pāriet arī uz atsevišķiem ādas lauku miem, it sevišķi uz kāju pē dām un plaukstu iekšpusēm. Vēlāk šajās vietās veidojas slimīgas pārmaiņas, piemē ram, pustulas un varžacīm līdzīgi sacietējumi. Pirmais šo slimību aprakstīja Berlīnes bakteriologs Hanss Reiters (1881-1969), un tā nosaukta viņa vārdā. Izšķir vairākus Reitera sli mības veidus: alerģisku pox'

SIMPTOMI □ U rīnizvadkanāla iekai sum s □ Locītavu ie k aisu m s □ Konjunktivīts

Reitera slimības pazīme ir sā p īg as pustulas un varžacīm līdzīgi sacietējumi uz kāju pēdām .

lisimptotnātisku saslimšanu, kuru dažreiz novēro pēc enteritiem (slimo galvenokārt vīrieši 20-40 gadu vecumā); vazovagālo izpausmes veidu ar ģīboni, apziņas un tonusa zudumu; augšējās dobās vē nas sindromu ar venozu sa strēgumu kā asinsrites trau cējumu sekas, kad ir paaug stināts venozais spiediens un asiņu sastrēgums roku vēnās.

J Locītavu s ā p e s J Ā d a s p u stu la s, it s e višķi uz kāju p ē d ā m un p la u k stu ie k š p u s ē □ P a a u g s tin ā ta te m p e ra tū ra , c a u re ja

Kādi ir Reitera slim ības cēloņi?

Kā ā r s t e Reitera slimību?

Iekaisumu izraisa baktēriju vai vīrusu infekcija. T ie pār

Pacientam tiek doti līdzekļi, kas mazina iekaisumu un

nUHHHUHttUttH

M ājas ā r st s m l

■HHM8BHI

iet uz locītavām, gļotādu un konjunktīvu un izsauc tur iekaisumu. Šķiet, ka slimības uzliesmošanā noteicoša lom; ir ģenētiskai predispozīcijai, jo vairākums slimnieku ir kāda iedzimības faktora nē sātāji. Iekaisuma, it īpaši locītavās, simptomi ir līdzīgi dažādu reimatisku slimību simptomiem. Tāpēc Reitera slimību nereti uzskata par reimatisku saslimšanu.

Reitera slimība vietos slimnīcā, jo slimība parasti jāārstē stacionāra apstākļos.

pietūkumu. Ja ir iespējams identificēt izraisītāju, m ērķ tiecīgi tiek dotas ari antibio tikas. Ja iekaisums radījis spēcīgu caureju, ar infūzijām jākompensē šķidruma zu dums, ko tā izraisījusi.

Slim ības gaita Sākumā slimniekam bieži vien ir augsta temperatūra, dažos gadījumos arī spēcī ga caureja. Apmēram vienu līdz divas nedēļas pēc infi cēšanās iekaist urīnizvadkanāls, parādās izdalījumi. Drīz pēc tam sākas konjunktivīts un iekaist locītavas, it sevišķi kājās, plecos un rokās.

Dažkārt uz neilgu laiku ir nepieciešams imobilizēt iekaisušās un novājinātās locītavas. Ja pacientam ir stipras sāpes, tiek doti arī pretsāpju medikamenti.

K o var d arīt pats? Reitera slimību pats ārstēt nevar.

Kad vajadzētu iet pie ārsta? Reitera slimība sākas ar urinizvadkanāla iekaisumu, par ko liecina izdalījumi. Jau šajā stadijā būtu jāsāk ārstēties, jo tāpat kā citu nopiet nu slimību gadījumā tieši laikus sākta ārstēšana visbie žāk nodrošina ātru un pilnī gu izveseļošanos.

SVARĪGI J o ātrāk s ā k ā rstē t Rei te ra slimību, jo lielākas ir izredzes, k a slim nieks pilnīgi iz v ese ļo sie s un n e ra d īsie s kom plikā cijas.

Reitera slimības skartās ķer m e ņ a vietas.

K o darīs ārsts? Vispirms ārsts noskaidros, vai patiešām pacients ir saslimis ar Reitera slimību. Lai varētu noteikt precīzu diagnozi, ārstam nākas sa skarties ar kādu problēmu locītavu, urinizvadkanāla un konjunktīvas iekaisumi pa rādās dažādos laikos. Tāpēc diagnozes noteikšana rei zēm var aizņemt ari ilgāku laiku. Aizdomas apstiprina pārmai ņas asinsainā. Vairumā ga dījumu ārsts pacientu ie

D raudošs stīvum s Ja iekaisumus neārstē, slimī ba var kļūt hroniska. Sekas: kustību aparātam, arī mu gurkaulam, draud stīvums. Konjunktivīts var pāriet uz acs iekšieni, kas ļaunākajā gadījumā noved pie tā, ka slimnieks paliek akls. Uz pēdām un plaukstu iekšpu sēm, dažreiz arī m utē rodas mazas, brūnas pustulas (stru tojošas pūtītes), kas kļūst čūlveidīgas. Urinizvadkanāla iekaisums pāriet uz dzimumlocekļa galviņu un priekšādiņu. Bez tam atsevišķi ādas apvidi ir apsārtuši, tiem ir bālganas apmales, ko var ļoti viegli nolobīt.

— m iu n m m n m n i m — m iim m m H m n m n m n m i—■

T īces sindroms Kas ir T icēs s in d r o m s ? Tīces sindroms ir sāpīgs un stiprs pietūkums ribu un krūšu kaula savienojuma vietā. Vairumā gadījumu šis pietūkums pazūd tikpat ātri kā radies, neatstājot nekādas bīstamas sekas. Visbiežāk šāds pietūkums skar otro vai trešo, retos gadījumos pirmo vai cetur to ribu. Nejauši par Tīces sindromu tiek dēvēts arī sāpīgs pietūkums locītavā, kas saista krūšu kaulu ar atslēgas kaulu. Saslimšana savu nosauku mu ieguvusi, pateicoties ķi rurgam Aleksandram T īcem. Viņš no 1864. līdz 1927. gadam dzīvoja Breslavā un bija pirmais ārsts, kas precīzi aprakstīja šo sin dromu.

SIMPTOMI □ S ā p īg s , stip rs pie tū k u m s s ta rp ribām un krū šu kaulu □ J u tīg u m s p ret uzspiedien u □ S ā p e s klepojot, ie elpojot, kā arī s m e joties

Tīces sindrom s izp aušas ar sāpīgiem, bet nekaitīgiem pietūkumierr apvidū starp ribām un krūšu kaula pagarinājumu (bultas).

Kādi ir T īces s in d ro m a cēloņi? Līdz pat šai dienai cēloņi nav noskaidroti. Medicīnā joprojām diskutē par-vai rākām iespējām. Piemēram, pietūkums tiek uzskatīts par infekciju vai indīgas vielas iedarbības sekām; kā iespē jamos ierosinātājus min arī hormonālus traucējumus, savainojumus un traucēju mus pārtikas uzņemšanā. Dažreiz saslimšana parādās kopā ar hronisku plaušu kaiti. Taču Trīces sindroms skar arī cilvēkus ar pilnīgi

veselām plaušām, tāpēc sa karība starp plaušu slimību un Tīces sindromu nešķiet pamatota. Patoloģisku izmeklējumu gadījumā novēro deģeneratlvas izmaiņas pārejā starp kaulu un skrimsli. Audi da ļēji iet bojā.

Kā ā r s t ē Tīces s in d ro m u ? Tā kā slimības cēloņi nav zināmi, iespējams ārstēt vie nīgi simptomus. Vairumā gadījumu tiek nozīmētas tās pašas ziedes un tabletes, ko

Ā d a u n s a ist a u d i • K u s t I b u a p .

K arte

Kustību aparāts

T īces sindroms lieto reimatisku slimību ār stēšanā.

K o var darīt pats? Diemžēl nav zināms, kā katrs saslimušais pats varētu lietderīgi iespaidot šo sāpīgo saslimšanas veidu. Kad jāiet pie ārsta? Vienmēr jādodas pie ārsta pēc padoma, ja ir ilglaicīgas sāpes krūšu apvidū.

Ko darīs ārsts? Vispirms ārsts pārliecināsies, vai patiešām pacientam ir Tīces sindroms, nevis ci ta slimība, kurai ir līdzīgi simptomi. Tīces sindroma gadījumā rentgenuzņēmumā neuzrādās nekādas sli mīgas izmaiņas, arī asins analīze nedod nekādus pre cīzus norādījumus. Balsto ties uz šiem izmeklējumiem,

SVARĪGI S āp ē m krūtīs klepojot un elpojot var būt d a žādi cēloņi. J ā t ā s ir Tīces sindrom a sekas, satraukum am nav nekā d a pam ata. Drošības labad, lai izslēgtu bīsta mu saslim šanu, tomēr vajadzētu lūgt ārstam precīzi noskaidrot, kāds ir šo sāpju cēlonis.

mmmm

Tīces sindroms veidojas pie skrimšļainās pārejas starp krūšu kaulu un otro ribu.

ārsts pārliecinās, ka simpto mus nerada reimatiska sli mība, iekaisums, plaušu tuberkuloze un audzējs, ku ri izpaužas ar līdzīgām pa zīmēm.

Slim ības gaita Vairumā gadījumu skrimšļainajā pārejā starp ribām un krūšu kaula pagarināju mu pēkšņi izveidojas sāpīgs pietūkums. Tas ir sajūtams

kā ciets, sāpīgi reaģē uz spie dienu, taču nav silts, kā tas būm iekaisuma gadījumā. Klepošana, dziļa elpas ie vilkšana un smiešanās var būt sāpīgas. Pietūkums ne kļūst lielāks, bieži vien tas atkal drīz pazūd arī bez ār stēšanas.

Vai T īces sindrom s ir bīstam s? Kaut arī pietūkums nepatī kami sāp, tas tomēr nav bīs tams.

uimuumuumv

V ie l m a iņ a • H

orm oni

llfilllU li 1111BHHFerm enti Dziedzeri.

G r u pa 7

V ie l m a iņ a • H

orm oni

D ziedzeri. F erm enti

Adrenoģenitalais sindroms Aizkrūtes dziedzera darbības traucējumi Akromegālija Albīnisms

1\j

Vairogdziedzera pastiprināta funkcija - hipertirecze 2 \i Vairogdziedzera pavājināta 3 Jo d a deficīta struma 15 •' funkcija - hipotireoze 4 Vara vielmaiņas traucējumi Klimaktērijs. Pārejas vecums 16 Vielmaiņas regulācijas Bazedova slimība 5 Konna sindroms 17 ^ traucējumi vēža slimniekiem Bezcukura diabēts 6 'J Kretīnisms 18 '%) Vielmaiņas traucējumi, uztura izraisīti I C ukura diabēts 1 7 O gļhidrātu vielmaiņas Vielmaiņas traucējumi, Cukura diabēts II 8 V traucējumi 19 uztura izraisīti II Vielmaiņas traucējumi, D zelzs metabolisma P odagra 20 ^ uztura izraisīti III traucējumi - hem ohrom atoze 9 V Porfirija 21 t Vīrišķo dzimumdziedzeru traucējumi E ndokrīnā oftalmopātija 10 Sievišķo dzimumdziedzeru Virsnieru dziedzera Epitēlijķennenīšu traucējumi 22 hiperfunkcija hiperfunkcija 11 Virsnieru dziedzera Epitēlijķennenīšu hipofunkcija 12 T a u k u vielmaiņas traucējumi 23 hipofunkcija Hiperprolaktinēm ija

Hipofizes priekšējās daļas hipofunkcija

Vairogdziedzera iekaisums

25 26 27 28 29 30 31 32 33\> 34

Adrenoģenitalais sindroms Kas ir adrenoģenitālais sindroms? Adrenoģenitālais sindroms ir virsnieru garozas (Adventi) horm onu satura traucējums, kas negatīvi iedarbojas uz dzimumorgāniem (Genitale). Sindroma izraisītājs ir virs nieru garozas vīrišķo hor monu pārprodukcija. Šī defektīvā funkcija var būt gan iedzimta, gan iegūta.

SIMPTOMI Zēniem: □ Pārāk ātra a u g š a n a □ Rupjāka balss □ Bārdas a u g ša n a , kau num a apm atojum s □ Pastiprināta muskuļu veidošanās Meitenēm: □ Pārāk ātra a u g š a n a □ Maskulinizācija Vīriešiem: □ Pastiprināts ķerm eņa apm atojum s un m u s kuļu veidošanās □ Matu izkrišana, pinnes □ Rupjāka balss Sievietēm: □ Tāpat kā vīriešiem, bet izteiktāki simptomi □ Klitora palielināšanās □ Mazas krūtis

Ja noteikti hormoni tiek producēti pārāk maz, virsnieru garoza pa stiprināti ražo vīrišķos dzimumhormonus. Rodas maskulinizācija.

Visbiežāk adrenoģenitālais sindroms rodas virsnieru ga rozas vēža rezultātā. M eitenēm ar adrenoģenitālo sindromu vērojama strauja augšana, intensīva muskula tūras attīstība, ārējo dzi mumorgānu (kutekļa) palie lināšanās; zēniem - spēcīga muskulatūras attīstība un pāragra šķietama pubertāte.

Kādi ir adrenoģenitālā sindroma cēloņi? Cēlonis ir virsnieru garozas hiperfunkcija. Šī defektīvā darbība rodas, ja hormoni

kortizols un aldosterons tiel producēd samazinātā dau dzumā. Līdz ar to virsnieru garoza tiek rosināta ražot papildu vīrišķos dzimumhormonus (androgēnus), arī sievietēm un meitenēm. Iegūtā adrenoģenitālā sin droma gadījumā vīrišķo dzimumhormonu pārprodukci ju visbiežāk izraisa virsnieru garozas audzējs, kas nepār traukti veido androgēnus.

Kā ārstē adrenoģenitālo sindromu? Ja izveidojies audzējs vai ra dušās citas audu pārmaiņas,

1111 M ājas ārsts l u ī U i n i U i U m U v u liilU

m iīm lu lll l

rupa

I llllllllllllli

BBnw ym\ttumuiiim iiim iniii

RMONI

K a rte

■ Adrenoģenitalais sindroms palīdz operācija. Audzēju izgriež. Ja nepieciešams, iz ņem ari skarto virsnieri. Ja slimība ir iedzimta, palīdz medikamenti, kas satur trūk stošos hormonus. Šie medi kamenti jālieto visu mūžu.

Ko var d arīt pats? Profilaktiski pret šo slimību - vienalga, vai tā ir iedzimta vai iegūta - neko nav iespē jams darīt. Ja kādam ģimenes loceklim ir konstatēts adrenoģenitā lais sindroms, vecākiem, pirms plānot grūtniecību, vajadzēm konsultēties ar ār stu vai doties uz ģenētisko konsultāciju centru, lai no skaidrotu, cik liels ir slimī bas iedzimtības risks. Kad b ū tu jāiet pie ārsta? Iedzimto sindroma formu meitenēm atklāj drīz pēc piedzimšanas dzemdību no daļā. Lielākie bērni būtu

Draudošā neauglība Neparasti straujā dzi m um orgānu a u g š a n a un attīstība, kas neatbilst bērna vecum am , izraisa s m a g a s se k a s - šie cilvē ki, kļuvuši pieauguši, p a rasti paliek neauglīgi.

Normālā stāvoklī (pa kreisi) virsnieru garoza producē aldosteronu, kortizolu un androgēnus. Adreno^enitālā sindroma gadījumā tiek pastiprināti ražoti androgēni (pa labi).

jāved pie ārsta, kolīdz parā dās slimības simptomi. Vai rākums pieaugušo, kam pa rādās adrenoģenitālais sin droms, jau atrodas ārsta uz raudzībā - viņi ārstē slimību, kas šo sindromu izraisa.

Ko darīs ārsts? Vispirms ārsts izanalizēs ķermeņa un dzimumorgānu uzbūvi, brieduma pakāpi un funkcionētspēju. Pēc urīna un asins paraugu analīžu re zultātiem ārsts iegūs ziņas par hormonu saturu. Citas norādes sniegs virsnieru rentgenizmeklējumi un ultrasonoskopiskā izmeklē šana. Slim ības gaita Sievietēm palielinās ķerme ņa apmatojums, izkrīt mati,

kļūst rupjāka balss. Bez tam rodas pinnes, pietūkst klitors un pastiprināti palielinās muskuļi. Vīriešiem ir līdzīgi simptomi, bet tie nav tik iz teikti. Retos gadījumos sin droms izraisa “feminizēšanos”. Bērni sāk pārāk strauji augt, un viņiem parādās seksuālās attīstības traucējumi. T ā kā kauli ļoti ātri nobriest, tie vairs nespēj augt tālāk. Bērni paliek maza auguma, bet vi ņiem veidojas stipri muskuļi. Jaunekļiem ir pārmērīgi liels dzimumloceklis, bet sēkli nieki paliek mazi. Rodas ag rīnā pubertāte. Meitenes šīs defektīvās virsnieru garozas funkcijas rezultātā var kļūt par hermafrodītiem. Viņu ārējie dzimumorgāni vīrišķojas - klitors attīstās par dzimumlocekli.

«m M UUHHl

ā ja s ā r s t s

Aizkrutes dziedzera darbības traucējumi Kas ir aizkrūtes dziedzeris? Aizkrūtes dziedzeris ir iek šējās sekrēcijas dziedzeris, kam ir divas nevienādas un nesimetriskas daivas un kas, novietots krūšu dobumā aiz krūšu kaula, ar mugurējo virsmu pieguļ elpvadam, aortai un sirdij. Tas aug ap tuveni līdz desmitajam dzī ves gadam un pēc tam pakā peniski samazinās, līdz pie augušā vecumā vairs atlicis tikai nedaudz dziedzera. Vēl apmēram pirms 30 ga diem aizkrūtes dziedzera funkcija nebija pilnīgi skaid ra, un arī šodien vēl ne tuvu visas tā darbības detaļas ir noskaidrotas. Drošs ir vienī gi tas, ka aizkrūtes dziedzeris ir viens no svarīgākajiem or

SIMPTOMI Atkarībā no tā, vai ir imūnsistēmas traucēju mi, autoim ūnsaslim šana vai audzējs: □ Uzņēmība pret infek cijām □ Pastiprināta m uskula tūras nogurdinām ība L) Smagi acu plakstiņi □ Apgrūtināta e lp o šana

Visspēcīgākais aizkrūtes dziedzeris ir bērniem līdz pubertātes vecumam. Līdz pieaugušo vecumam tas ievērojami samazinās.

gāniem imūnsistēmas veido šanai un vadīšanai, specifis kai aizsardzībai, ko veic limfoclti. Embrionālās attīstības un bērnības laikā nobriest limfas šūnas, kam piemīt specifiskas īpašības, tā sauk tie T limfocīti, kas rodas no kaulu smadzeņu šūnām. Tie ir pretstats B limfocītiem, kas rodas zarnu limfas au dos, mandelēs un kaulu sma dzenēs. Ir izveidotas vairākas T limfocītu grupas (T palīgšūnas, T supresoršūnas un tā sauktās killeršūnas), kas visas kopā ļoti komplicētā veidā

regulē ķermeņa imūno aiz sardzību. T urpretim pilnībā nobrieduši B limfocīti (plaz mas šūnas) pārsvarā veido tā sauktās antivielas, kas tiek nodotas asinīm un audiem un tur saista noteiktus slimī bu izraisītājus un padara tos nekaitīgus.

Kādi mēdz būt aizkrūtes dziedzera traucējumi? Mēdz būt iedzimta pazemi nāta aizkrūtes dziedzera fun kcija un anomālijas, gadās

Aizkrūtes dziedzera darbības traucējumi pat, ka tā nav vispār. Vēlāk iegūti bojājumi var būt, pie mēram, starojuma izraisīti. Ja aizkrūtes dziedzera nav vai tas nefunkcionē pareizi, rodas T šūnu imunitātes traucējumi. Sekas, no vienas puses, ir paaugstināta uzņē mība pret infekcijas slimī bām, no otras puses, autoimūnsaslimšanas, kuru gadī jumā imūnsistēmā sagrauj paša ķermeņa audus. Pie autoimūnsaslimšanām pieder arī smags muskuļu vājums (Myastbenia grāvis) un dažā das vairogdziedzera slimības. Ja T šūnu imunitāte nepa reizi funkcionē, novēro arī pastiprinātu ļaundabīgo au dzēju rašanos.

Kādi ir aizkrūtes d z ie d z e ra tra u c ē ju m u cēloņi? Aizkrūtes dziedzera neparei zas funkcionēšanas cēloņi var būt iedzimti vai, piemē ram, starojuma radīti bojāju mi. N e visi traucējumu cēlo ņi patlaban jau ir zināmi.

Kā k o n s ta tē š o s tra u c ē ju m u s ? Viens no norādījumiem par aizkrūtes dziedzera darbības traucējumiem var būt vai

rākkārtējas saslimšanas ar in fekcijas slimībām. Izdarot laboratoriskus izmeklējumus, kas gan prasa daudz līdzekļu, iespējams konstatēt T šūnu sistēmas deficīfti vai neparei zu funkcionēšanu, piemē ram, saslimstot ar AIDS, ir ievērojami samazināts T palīgšūnu daudzums. Autoimūnsaslimšanu gadīj umos aizkrūtes dziedzeris bie ži ir palielināts līdzīgi kā au dzēja gadījumā. T o var kon statēt rentgenizmeklēšanā un ultrasonoskopijā. Tādos gadījumos dziedzera izope rēšana bieži vien izraisa slimnieka stāvokļa uzlaboša nos vai pat izdziedināšanu. Mēdz būt arī ļaundabīgi aiz krūtes dziedzera audzēji. Palielinoties tie var radīt el pas trūkumu un sagraut ap kārtējos audus, kā arī netieši iedarboties uz attālākām or gānu sistēmām.

Kā ā r s t ē a izkrūtes d z ie d z e ra tra u c ē ju m u s ? Dažādo aizkrūtes dziedzera traucējumu ārstēšanai diem žēl joprojām nav vienotas metodes. Dažas parādības iespējams dziedināt, izope rējot palielināto aizkrūtes dziedzeri. Ir arī vairāki me

dikamenti, tomēr ne visos gadījumos tie palīdz vienlīdz sekmīgi. Dažkārt ir nepie ciešama stingra pacienta izo lācija no iespējamiem infek ciju perēkļiem.

Kad jāiet pie ārsta? Ja jūs bieži slimojat ar dažā dām infekcijas slimībām, no teikti konsultējieties ar ārstu.

K o darīs ārsts? Viņš pamatīgi izanalizēs sū dzības un simptomus un no zīmēs piemērotus laboratoriskus un rentgenoloģiskus izmeklējumus. Terapiju no teiks atkarībā no slimības simptomātikas. Vai aizkrūtes dziedzera traucēju m i ir bīstami? Ja runa ir par smagu imūn sistēmas ierobežojumu, tad pacientu apdraud visu veidu infekcijas. Arī jau minēto autoimūnsaslimšanu gaita bieži vien ir problemātiska.

SVARĪGI J a ju m s piemīt te n d e n c e atkal un atkal pievilināt infekcijas, kā arī, ja bieži jūtaties nogu ris, ie s p ē ja m s, ka jū su im ūnsistēm a n efu n k c io n ē pareizi. Lūdziet ā rs ta m jū s n o pietni izmeklēt.

Albīnisms Kas ir a lb īn ism s? Bezpigmenta plankumi ādā ir īslaicīgs vai pastāvīgs ādas pigmenta melanīna zudums atsevišķos apvidos bez iekai suma pazīmēm. Dažādās ķermeņa daļās, biežāk simet riski, rodas sīki, bālgani plankumi, kas vēlāk papla šinās un saplūst. Cilvēkam sauļojoties, tie sārtojas, bet neiedeg. Ļoti reti cilvēkiem ir ie dzimts melanīna trūkums ādā, matos, varavīksnenē albīnims. Šī retā iedzimtā slimība ir labi pamanāma, jo kopš dzimšanas ne ādā, ne matos neveidojas brūnais ādas pig ments. Sirgstošajiem cilvē kiem ir īpaši gaiša, gandrīz balta āda, arī mati ir ļoti ļoti blondi. Vēl raksturīga pazī me ir gaiša, bālgana acs va ravīksnene. Bez totālā albīnisma, kad viss ķermenis cieš no pig-

SIMPTOMI

_____ ^

menta trūkuma, vēl ir sasto pams arī daļējais albīnisms (Albinismus partialis), kad ādas pigmenta trūkums pa rādās tikai plankumu veidā. Galvas matainajā daļā tās var būt baltas matu šķipsnas, citkārt arī izteikti sārti līdz balti plankumi, kas redzami visās ķermeņa daļās.

□ Bāla, ro zīga ā d a □ Balti blondi mati □ G a iš a a c s varavīk snene □ P a a u g s tin ā ta jutība p ret g aism u

________________

Albīnisma pazīm es ir baltas sk ro pstas un bālgana varavīksnene. Tā kā pietrūkst pigm enta aizsargfunkcijas, albīni arī ir ļoti jutīgi pret spilgtu gaismu.

Kādi ir albīnism a cēloņi? Albīnisms ir iedzimta slimī ba. Turklāt totālais albī nisms ir iedzimts t.s. recesīvajā iedzimtības procesā, tas

nozīmē, ka par šo slimību atbildīgie gēni var izpausties tikai tad, ja atrodas gan tēva, gan mātes iedzimtības m ate riālā. Slima tēva un pilnīgi veselas mātes bērns ar albī nismu neslimos. Citādāk tas ir attiecībā uz daļēju albīnis mu, kas izpaužas tikai kā plankumi. T o pārmanto kā slimības dominanti, kas no zīmē, ka katrs slimais albī nismu noteikti nodos tālāk saviem pēcnācējiem, tādēļ arī katrs no bērnu bērniem atkal saslims ar albīnismu. Abu albīnisma formu gadī jumā bojātais gēns izraisa

Albīnisms traucētu ādas krāsas melanīna producēšanu. Pigmenta šūnas nav spējīgas ražot šo melanīnu.

Kā ā rs tē albīnism u? Tāpat kā lielāko daļu iedzimtu slimību arī albīnismu izārstēt nav iespējams. Ja albīnisms ir parādījies, tad svarīgi ir, lai ādu, kas ir ļoti jutīga, aizsargātu, izmanto jot spēcīgus aizsargkrēmus. Protams, var izmantot ari vitamīnus un speciālus me dikamentus, ko lieto ārsta kontrolē.

Ko var d arīt pats? Sirgstošajiem būtu jāsargājas no sauļošanās, izvairoties no

SVARĪGI A lbīnism a g a d īju m ā ā d a ir ārkārtīgi jutīga pret s a u ļo š a n o s . J a u p ē c n eilga ā d a s ap staro ju m a ar s a u le s stariem var rasties sp ē cīg i a p d eg u m i. Tādēļ p ap ild u s tam , k a jāizvairās no s a u le s g a is m a s , noteikti ir ie teica m s lietot tikai tā d u s s a u le s a iz sa rg k rē m u s, kuriem ir a u g s t ā kais g a i s m a s aizsard zī b a s faktors.

Dzīvnieku valsts albīni tiek īpaši audzēti, piemēram, truši.

aktīvas saules staru iedarbī bas. Lai pasargātu ādu, jālie to atbilstīgi krēmi, acu aiz sardzībai - saulesbrilles.

K ad jādodas pie ārsta? Albīnisms, ja tas ir, ir jau bērnam piedzimstot, un to pamana jau pirmajā zīdaiņa profilaktiskajā apskatē. Ko darīs ārsts? Bez albīnisma pastāv vēl vir kne citu slimību, kas izraisa albīnismam līdzīgus pigmentācijas traucējumus. Šā iemesla dēļ ārsts ar speciā liem izmeklējumiem izslēgs

šīs dažkārt pat bīstamās sli mības. Slim ības gaita Pats par sevi albīnisms ir ne kaitīga slimība. Taču, tā kā cilvēkam trūkst pigmentu, kas pasargā ādu no bīstama jiem ultravioletajiem saules stariem, viņiem vienmēr ir paaugstināts risks saslimt ar ādas vēzi. Taču no šī riska var pasargāties, ja sirgstošais pietiekamā mērā ir pasargāts no pārlieku lielas saules sta ru iedarbības.

Bezcukura diabēts

Kas ir bezcukura diabēts? Bezcukura diabēta gadījuma runa ir par saslimšanu, kad

SIMPTOMI □ Urīna dau d z u m a pie a u g u m s pat līdz 40 litriem dienā

nieres vairs nespēj saturēt ķermeņa šķidrumu. Sekas tam ir pastiprināti palielināts ikdienas izdalāmā urīna dau dzums. Ekstremālos gadīju mos urīna daudzums dien naktī var sasniegt līdz pat 40 litru. Šāds šķidruma zudums sirdzējam izraisa ārkārtīgas slāpes. Kaut arī slimnieks daudz dzer, reti kad uzņem tais daudzums ir pietiekams, lai kompensētu šķidruma

□ Sakāpinātas slāpes □ S a u s a mute J S pēcīg a urinācijas tieksme, arī naktīs □ Mazbērniem iespēja m a caureja □ Ekstremālā gadījumā asinsrites šoks

Bezcukura diabēts ir slimība, ko rada starpsmadzeņu un hipofīzes bojājumi, kuru cē lonis var būt infekcija, trau ma vai audzējs. Bojātās šū nas vairs nesintezē un neiz dala hormonu vazopresīnu,

kas regule ūdens reasorbciju nieru kanāliņos.

Kādi ir bezcukura diabēta cēloņi? Ir divas iespējas, kā rodas bezcukura diabēts. Traucē jums var būt hipofizē vai arī pašās nierēs. Hipofīzes laikā tiek ražoti hormoni, kas nie rēm dod pavēli aizturēt asins ķermenīšu šķidrumu. Tāpēc šis hormons tiek dēvēts par antidiurētisko hormonu, sa īsināti - ADH. Ja nieres at tiecīgi hormonālo pavēli ne saņem, tās ķermeņa šķidru mu urīna veidā izvada no or ganisma. H orm ona produk cijas izbeigšanās hipofizē var

G rupa

ļķ jļg ļ

■

im ii ^

^^^hhh

Bezcukura diabēts rasties smagu smadzeņu sa vainojumu vai audzēju re zultātā. T om ēr šī pazemi nātā funkcija var būt arī ie dzimta.

liem traucējumiem jābūt nopietnai, jums vajadzētu konsultēties ar ģimenes ār stu.

Taču ir arī tādi bezcukura diabēta gadījumi, kad hor mona produkcija ir pilnīgi neskarta. Bojājumi ir radu šies pašās nierēs. Nieres pret ADI I ir “aklas” un izturas tā, it kā pavēle aizturēt ūdeni tām neeksistētu. Šī t.s. nieru akluma cēlonis var būt m e dikamenti, sāļu deficīts, nie ru saslimšanas un iedzim tība.

Ja apstiprinās aizdomas par bezcukura diabētu vai ja jau radušās pirmās organisma izžūšanas pazīmes, ģimenes ārsts slimnieku ievietos slim nīcā.

K o darīs ārsts?

Kā ā r s t ē b e z c u k u ra d ia b ē tu ?

Smagos gadījumos galvenais jautājums ir, kā kompensēt šķidruma zudumu. Piemē ram, ievadot injekciju adatu rokas vēnā, tiek dotas infūzi jas, lai novērstu asinsrites apstāšanos. Lai tālākā ārstē šana būtu sekmīga, jākonsta tē un jāārstē pamatslimība, kas izraisījusi bezcukura dia bētu. Ja tas neizdodas, antidiurētisko hormonu nākas pievadīt mākslīgi. Ja bezcukura diabētu ir iz raisījušas nieres, protams, ka hormonu pievadīšanai nav pozitīvu panākumu. Izbrīnu

Slim ības gaita

Bezcukura diab ēts izraisa p a stiprinātu ikdienas urīna d a u d zu m a palielināšanos.

izraisa fakts, ka šajos gadīju mos labi palīdz medikamen ti, kas veseliem cilvēkiem veicina šķidruma izvadīšanu caur nierēm.

K o var d arīt pats? Panākumus bezcukura dia bēta ārstēšanā sola tikai laba sadarbība starp ārstu un pa cientu. Kad b ū tu jāiet pie ārsta? Ja ir pastiprināta tieksme urinēt (vairāk nekā trīs litri dienā) un agrāk nebijušas pastāvīgas slāpes, iespējams, ka tā ir norāde uz bezcukura diabētu. T ā kā attieksmei pret šāda veida hormonā

Piedzimta bezcukura diabē ta gadījumā ārstēšana nepie ciešama visu mūžu - gan ar hormonpreparātiem, gan arī citiem medikamentiem. Pārējos gadījumos pastāv reālas izredzes, ka, izdzie dinot pamatslimību, var izārstēt arī bezcukura dia bētu.

SVARĪGI J a b e z c u k u r a d ia b ē ts netiek laikus k o n sta tē ts, var rasties b īs ta m s or g a n is m a šķ id ru m a z u d u m s. Galu g a lā p a s tip rināta šķ id ru m a z a u d ē ju m a dēļ vairs n e s p ē j d a r b o ties asinsrite. S e k a s ta m ir a s in s s p ie d ie n a p a z e m in ā š a n ā s un s a m a ņ as zudum s.

V ielm a iņ a • H

ormoni

■1 1 1 1 1 1 1 1 D 1111 1

i Ī li 1111 ■ ■ ■ i

K arte

G rupa

Cukura diabēts II Kas ir cukura d ia b ē ts II? Cukura diabētu rada aizkuņ ģa dziedzera hormona insu līna trūkums. Slimībai rak sturīgi traucējumi ogļhidrā tu, tauku, olbaltumu, ūdens un minerālvielu maiņā. Lielākā daļa cukurslimnieku ir tā sauktie vecuma diabētiķi jeb 2. tipa cukura diabē ta slimnieki. Šīs grupas cu kurslimnieku vidējais ve cums ir aptuveni 60 gadi. Lielākajai daļai slimība sākas pakāpeniski jau apmēram 40 gadu vecumā. Simptomi tā īsti izpaužas tikai pēc vai rākiem gadiem. Cukurs, pieprasīta ķermeņa degviela, lielos daudzumos asinīs iedarbojas kā inde. Visvairāk no tā iedarbības cieš vismazākie asinsvadi.

SIMPTOMI □ P astip rin āta s s lā p e s un u r in ē š a n a □ Bieži urīnce|u iekai sum i

Injekciju un tablešu vietā: m azais insulīna sūknis sver tikai 100 g, tc n ē s ā pie ķerm eņa un ta s pastāvīgi pacienta asinsritē uztur noteikto insulīna daudzum u.

Tādējādi sākas sirds, kāju, nieru, acs tīklenes apasiņošanas traucējumi, beigās cieš arī nervi.

□ I m p o te n c e □ N o g u ru m s □ P astip rin āta ap e tīte

Kadi ir 2. tipa d iab ē ta cēloņi?

□ R e d z e s traucējum i □ Nieze

Lielākoties iespēja saslimt ar 2. tipa cukura diabētu ir ie

<AAlulumuMM

dzimta. Taču par galveno cēloni apmēram 80% vecu ma diabēta gadījumu ir jāuzskata palielināts ķerme ņa svars. Tieši tāpēc šīs slimības iz platība jūtami pieaugusi pēc Otrā pasaules kara - neve selīga, pārāk trekna un kalo rijām pārbagāta uztura lie tošanas dēļ.

M ājas ā r s t s \n\\\\\\\\\\\\l\\\um 111 A\\!v.'*u l H\īl i<A\\Mīlu \\W \\wA l i '

imiimVttUllHjUul

Cukura diabēts II cientu izrunās par uztura enerģētisko vērtību un izvē lēsies pacientam piemērotā ko diētu. Ja šī metode pozitīvus rezultātus nedod, ārsts parakstīs līdzekļus, kas mazina cukura daudzumu asinīs.

Kā ā rs tē 2. tipa cukura d ia b ē tu ? Ir pierādīts, ka vislabākais paņēmiens, kā ārstēt 2. tipa cukura diabētu, ir samazināt lieko ķermeņa masu. Daudzi var šādi izdziedināties paši, nelietojot šim nolūkam pa pildu medikamentus. T om ēr ne vienmēr ar to vien pietiek. Nākamā pakāpe ārstēšanā ir medikamenti. Ja arī ar to nav pietiekami, lai līdz vajadzīgajam līmenim samazinātu cukura līmeni asinīs, regulāri jāinjicē insu līns.

K o var d arīt pats? Gandrīz nevienas citas slimī bas gadījumā paša slimnieka līdzdalība nav tik svarīga, kā ārstējot diabētu. Tas jau ir ierasti, ka diabētiķi klīnikā apgūst pamatzināšanas par savu slimību un tiek apmācī ti izvēlēties pareizu diētu un kontrolēt cukura līmeni

SVARĪGI G alv enais v e c u m a diabētiķu ā r s t ē š a n a s p a m a ts ir p a re iz a diēta. Tikai tā d o d re ā la s izre d z e s izvairīties n o vēlā k ām slim ības kom plikā cijām.

S lim ības gaita Ar šo digitālo instrumentu katrs pacients var viegli uzraudzīt » Jo precīzāk pacients ievēro savu cukura līmeni asinīs.

asinīs. T om ēr ir vērts vai rākkārtīgi atkārtot, ka uzturā ir jāierobežo tauki, kā arī cu kurs, medus, baltmaize vai citi balto miltu ēdieni.

K ad jādodas pie ārsta? Cukura līmenis asinīs jākon trolē regulāri, īpaši to ietei cams darīt cilvēkiem, kuri sasnieguši solīdu vecumu. Taču ieteicams to darīt arī tad, ja nekādu slimības simp tomu nav. T o katrs var iz darīt arī pats ar urīna analī zes teststrēmelīti. T om ēr laboratorijā noteikts cukura līmenis, kas analizēts no rīta pirms brokastīm, ir precīzāks. K o darīs ārsts? Ja ārsts, pamatojoties uz asins analīzes rezultātiem, konstatēs 2. tipa cukura dia bētu, viņš vispirms ar pa

M ā ja s

ārsts

ārsta norādījumus un ar pār domātu uzturu spēj kontro lēt un uzturēt normā savu cukura līmeni asinīs, jo mazāk būs dažādu komplikā ciju. Pie šādām komplikācijām minami sirds un asinsvadu bojājumi, arī sirds infarkts, nieru slimības, nervu kaites ar jušanas traucējumiem, uz kāju pēdām pēkšņi radušās čūlas, kas vairs nesadzīst, un tīklenes saslimšanas acs dibenā, kas izraisa redzes pavājināšanos.

Vajadzīga regulāra arta

J a cilvēks slimo ar v e c u m a d ia b ētu , viņam vis m a z reizi g a d ā v ajad z ētu veikt p a m a tīg u izm eklē š a n u . Ārsts noteikti iz m e k lē s arī sirdi, nieres, n erv u s un acis.

G rupa

VffiLMAiŅA • H o r m o n i

9 11 D zelzs metabolisma traucējumi hemohromatoze Kas ir dze lz s m e ta b o lis m a trau c ē ju m i? Dzelzs, tāpat kā varš, cinks un jods, ir mikroelements. Neorganiskās vielas orga nisms pats nevar saražot, tās ir nepieciešams pievadīt ar uzturu. Veselā organismā parasti ir apmēram 4-5 grami dzelzs. Ik dienas ar gaļu un dārze ņiem tiek uzņemti 10-15 miligrami šā mikroelemen ta. N o tiem viens miligrams tiek resorbēts divpadsmit pirkstu zarnā, pārējais tiek izvadīts no organisma. Dzelzs galvenokārt ir nepie ciešams hemoglobīna (asiņu sarkanās krāsvielas) un mio-

SIMPTOMI □ P e lē k b rū n a ā d a , it sevišķi p a d u s ē s □ S a b ie z in ā ta s un palielinātas a k n a s □ Aknu ciroze U Sēklinieku s a ru k šana □ Libido z a u d ē š a n a □ Matu izkrišana _) C ukurslim ība

ittUttUUlUttUUUH UuMļu f lUu\i\i\\\\iiHM\um ļu AļļUUļ\\\' . 'iiH'iUļ.. imuttlmuMiMn rnumi m RU luiU lUm M um iu

H em ohrom atozes izpausm e var būt arī daļēji plankumaina brūn g a n a pigmentācija au g šlū p as un a p a k šlū p a s apvidū.

globīna (sarkanās muskuļu krāsvielas) veidošanai, kā arī dzelzi saturošo enzīmu veidošanai. Dzelzs tiek uz krāts aknās un dažās īpašās šūnās.

P astiprin āta dzelzs uzņem šana Hemohromatoze, ko sauc arī par dzelzs uzkrāšanas slimību vai primāro siderofiliju, ir dzelzs vielmaiņas traucējums, kas izraisa pa ātrinātu un pastiprinātu dzelzs uzņemšanu. Dzelzs pievadīšanas “aizsprostā” ir

' M ājas ā r sts

radušies “caurumi”. Dzelzs tiek resorbēts, neņemot vērā organisma dabisko vajadzību pēc tā. T as izraisa paaugsti nātu dzelzs līmeni asinīs un dzelzi saturošo pigmentu izgulsnēšanos. Organismā normālais dzelzs saturs tiek pārsniegts desmit un vairāk reižu. Dzelzs iz gulsnējas aknās, aizkuņģa dziedzerī, sirds muskulī, virsnieru garozā, sēklinie kos, hipofizes priekšējā dai vā, siekalu dziedzeros un sviedru dziedzeros ādā.

mm m m nni«M nm iMn nMmMim*w*m um m »iram im m m iiin m n nm nuum wmm>m»timnmmm « n m m iH m m tnuH nnm nwwm wM »m »uram tn m vi»mn

D zelzs metabolisma traucējumi hemohromatoze ļoti nozīmīgi, lai cilvēks ne saslimtu.

Kādi ir h e m o h r o m a to z e s cēloņi?

K o darīs ārsts? Ārsts no padusēm vai aknām paņems audu paraugu. T o laboratoriski izmeklēs, lai noteiktu, vai organismā ir paaugstināts dzelzs saturs. Asins analīze paaugstināto dzelzs saturu tikai apstip rinās.

Dzelzs uzkrāšanas slimība ir iedzimta. T ā tiek pārm anto ta dominantā veidā. Slimība uzliesmo tikai pieaugušā ve cumā. Kā ā rs tē he m o h ro m a to z i? Mūsdienās medikamentus vairs nelieto. Uzturs ar ze mu dzelzs saturu spēj aiz kavēt pat vissliktākās viel maiņas traucējumu sekas. Slimniekiem pirmām kār tām jāatturas uzturā lietot vīnu, alu, rūgušas augļu sulas, asinsdesas un aknas. Katru nedēļu vienu reizi viņiem jānolaiž 500 mililit ru asiņu. T ā organismam tiek atņemts 250 miligra mu dzelzs.

SVARĪGI S e k u n d ā ra i siderofilijai ir tādi p aši sim p tom i kā h e m o h ro m a to z e i - ā d a s n o k r ā s o š a n ā s , p a lie lin ā ta s a k n a s u.c. Sī slimība ir ie g ū ta vai nu ak n u ciro zes, vai biežu a s in s transfūziju rezultātā.

Dzelzs iegulas rad a pirkstu galu sarkanbrūno krāsojumu.

K o var darīt pats? Pats galvenais - stingri jā ievēro ārsta norādījumi. T ā iespējams daudzus ga dus dzīvot gandrīz bez problēmām, ko radījusi sli mība. K ad b ū tu jādodas pie ārsta? Kolīdz parādās slimības pir mās pazīmes, dodieties pie ārsta! Jo ātrāk sāk terapiju, jo labāk iespējams kontro lēt slimību. T ā kā hemohromatoze ir iedzimta kaite, ikvienam, kam kāds ģimenes loceklis ir slimojis ar to, vajadzētu konsultēties ar ārstu, pirms parādās pirmie slimības simptomi. Ārsta ieteikti pro filaktiskie pasākumi var būt

Slim ības gaita Lielākoties slimība uzliesmo laikā no 40. līdz 60. dzīves gadam. Vīriešus tā skar desmit reizes biežāk nekā sievietes. Pirmā slimības pazīme: āda kļūst pelēkbrūna. Izteikti tas redzams pa dusēs, dzimumorgānu apvi dū, uz rētām un vietās, kas pieejamas gaismas iedarbī bai. Aknās uzkrātais dzelzs aknas padara cietas, kas laika gaitā rada aknu cirozi. Dzelzs nogulsnējumi iespai do arī aizkuņģa dziedzera fiunkcijas - bieži vēlīnās dzelzs uzkrāšanas slimības sekas ir cukurslimība (bron zas diabēts). Vīriešiem no vēro sēklinieku sarukšanu, tiek zaudēts libido, kā arī iz krīt mati. Apmēram 15 pro centiem pacientu ir traucēta sirdsdarbība.

V ie l m a iņ a • H

Karte

orm oni

rupa

Joda deficīta struma Struma neutralis nodosa Kas ir struma? Zem rīkles gala atrodas vai rogdziedzeris. Strumas jeb kākšļa gadījumā palielinās vairogdziedzera epitēlijs, saistaudi vai limfoidālie audi. Vairogdziedzera epitēlija kompleksatoriskā hipertrofija rodas, ja uzturā un dzera majā ūdeni trūkst joda, ja traucēta vairogdziedzera hormona tireoidīna sintēze organismā, kā ari cilvēka mūža posmos, kad organis mam nepiecieciešams palie lināts hormonu daudzums. Nepareizas vairogdziedzera darbības dēļ var rasties no pietni vielmaiņas traucējumi. Lai ražotu hormonus, vai rogdziedzerim ir nepiecie šams jods. Ja tā pietrūkst,

SIMPTOMI J Palielināts vairogdzie dzeris LJ Aizsmakums un e lp o ša n a s traucējumi □ Pietūkuši acu plak stiņi, pietūkušas ro kas □ Balss pārm aiņas □ Bāla, auksta un s a u s a āda □ Aizcietējumi □ Noguruma sajūta □ Mazasinība

J a trūkst joda, vairogdziedzeris palielinās, lai, neraugoties uz joda deficītu, tas spētu saražot pietiekamu daudzumu hormonu.

vairogdziedzeris palielinās, lai, neraugoties uz joda de ficītu, spētu saražot pietieka mu daudzumu hormonu. Ja kāksli neārstē, palielinā tajā vairogdziedzerī ar laiku var veidoties mezgli. Šādu palielinātu veidojumu sauc par mezglu kāksli.

var būt pārāk zems joda sa turs dzeramajā ūdenī vai uz turā, kā arī iedzimta vairog dziedzera disfunkcija. Taču palielināts vairogdzie dzeris var veidoties arī pār mērīgas hormonu izdalīša nās (hipertiriozes) gadījumā.

Kādi ir kākšļa cēloņi?

UZMANĪBU!

Ja vairogdziedzeris ražo pā rāk maz vairogdziedzera hormonu, smadzeņu piedē klim (hipofīzei) netieši jāie rosina hormonu ražošana. Tas notiek, veidojoties hor monam TSH. Tāpēc vairog dziedzeris palielinās. Cēlonis

ājas ā r s t s

Ja vairogdziedzerī ir izve idojušie s mezgli, ob lig ā ti jādodas pie ārsta, jo šie sim ptom i sevī var slēpt pavisam citus, daudz nopietnā kus saslimšanas cēlo ņus.

rupa

m K ari *

V ie l m a iņ a • H

orm oni

Joda deficīta struma Struma neutralis nodosa raugu izpēti) jāizslēdz iespē ja, ka pastāv citas slimības, piemēram, vēzis.

Slimības gaita

Pubertātes vecumā vai grūtniecības laikā var rasties pārejošs joda trūkuma izraisīts kākslis.

Kā ārstēt kāksli?

v>.

Vairumā gadījumu kāksli ār stē ar medikamentiem, papildus dodot pacientam vai rogdziedzera horm onu tab letes. Ja ārstēšanu sāk laikus, iespējams, ka vairogdziedze ris samazināsies. Ja kākšļa izmēri ir lieli, daž kārt vajadzīga operatīva ie jaukšanās. Tas nepieciešams, ja vairogdziedzeris ir tik ļoti palielināts, ka spiež citus or gānus, piemēram, elpvadus. Operācijas laikā vairogdzie dzeri daļēji izņem.

Kā sev palīdzēt? Kākšļa gadījumā pacients

pats saviem spēkiem neko izdarīt nevar. Profilaksei jā lieto pilnvērtīgs uzturs un labs dzeramais ūdens. Jāuz labo higiēnas apstākļi un lai kus jāatklāj slimība. Uzturā lietojama jodizētā sāls.

Kad jādodas pie ārsta? Vēlākais brīdis, kad vērsties pie ārsta, ir tad, kad zem rīk les ir izveidojies maisam lī dzīgs kākslis.

Kā rīkosies ārsts? Lai pārbaudītu vairogdzie dzera horm onu ražošanu, tiks veiktas asins analīzes. Tālākās izmeklēšanas gaitā (ar scintigrāfiju un audu pa

ā jas ā r s t s

Ar kāksli saslimst lielākoties sievietes, pat astoņas reizes biežāk nekā vīrieši. Slimība parasti attīstās lēnām, vai rogdziedzerim pakāpeniski palielinoties. Vienlaikus var rasties arvien jauni simpto mi, piemēram, nogurums, apātija, mazasinība, bālums, jutīgums pret aukstumu, menstruālā cikla traucējumi un pietūkuši acu plakstiņi.

Vai kākslis ir bīstams? Nē, ja to pareizi ārstē. Pre tējā gadījumā tas var novest pie spiediena sajūtas kaklā un pat elpas trūkuma. Vairogdziedzera mezgliem var būt arī citu slimību pazī me, piemēram, iekaisuma un pat vēža.

SVARĪGI J o d a trūkums sakarā ar nepietiekamu joda satu ru dzeram ajā ūdenī parasti rodas ar kaļķi b ag āto s rajonos. Šajos reģionos vajadzētu lietot ar jodu bagātinātu d z e ramo ūdeni.

K artf.

V ie lm a iņ a • H o r m o n i

(,;

Konna sindroms stiprināta hormona aldosterona izdalīšanās, kas vairumā gadījumu rodas labdabīga audzēja (aldenoma) rezultā tā, kurš lokalizējies virsnieru garozā, retāk - virsnieru garozas apjoma un svara palielināšanās (hiperplāzija) dēļ, vēl retākos gadījumos ļaundabīgo audzēju rezul tātā. Dažādo virsnieru garozas hormonu regulēšanas mehā nisms, kā ari to ietekme uz mūsu organismu ir pakļauta precīzai kontrolei. Ja šis kompleksais dabiskās regulēšanas mehānisms ne norit pareizi, tas noved pie virknes dažādu slimību simptomu. Konna sindroms ir tikai viens piemērs tam, kas var notikt virsnieru disfunkcijas gadījumā.

Kas ir Konna sindrom s? Šo reti sastopamo slimību, ko mēdz saukt arī par primā ro aldosteronismu, 1955. ga dā atklāja amerikāņu ārsts Džeroms Konns. T ā ir hor monāla slimība, ar ko sievie tes slimo aptuveni divas rei zes biežāk nekā vīrieši, lielā koties 30-35 gadu vecumā. Virsnieru serdes hormonu izdalīšanos regulē simpātiskā nervu sistēma, tāpēc visi kai rinājumi, kas ierosina simpā tisko nervu sistēmu (spraigs fizisks darbs, satraukums, bailes, sāpes, hipoglikēmija, aukstums u.c.), aktivizē arī virsnieru nervu šūnas. Re zultātā veidojas hormons aldosterons, paaugstinās asins spiediens un rodas traucēju mi organisma minerālvielu

Kā ārstēt Konna sindromu?

SIMPTOMI □ Reiboņi □ Nogurums □ Paaugstināts a sins spiediens J Durstoša sajūta mutē un/vai rokās un kājās

līdzsvarā. Cilvēks jūtas no guris, viņam ir reiboņi, ne reti izdalās palielināts urīna daudzums.

□ Sirdsdarbības traucē jumi

Konna sindroma cēloni

J Muskuļu nesp ēk s

□ Palielināta šķidruma izdalīšanās

Šīs saslimšanas cēlonis ir pa

M ājas ā r sts

j a virsnieru garozā ir izvei dojies audzējs, to var likvidēt tikai ar operatīvu iejaukša nos. Taču pirms operācijas nepieciešams atjaunot mi nerālvielu līdzsvaru orga nismā, tāpēc ārsts kā papil du terapiju paraksta ari kāli ja devas. Ja pastiprinātas aldosterona veidošanās cēlonis ir hiper-

V ie l m a iņ a • H o r m o n i

Konna sindroms var parādīties visīsākajā laikā. T ic ir reibonis, apziņas trau cējumi, sirdsdarbības traucē jumi, nogurums un daudzas citas pašsajūtas problēmas. Taču parasti pacienti jūtas relatīvi veseli, un slimību at klāj tikai kārtējās izmeklēša nas laikā.

plāzija, tiek noteikta ilgstoša medikamentoza terapija.

Kā sev palīdzēt? Nekā, izņemot to, ka regulā ri jāveic profilaktiskās apska tes. Kad jādodas pie ārsta? Pie ārsta jāiet, ja ilgstošā laika periodā jūtat noguru mu, jums ir reiboņi un orga nisms pastiprināti izdala urīnu. Ārsta apmeklējums īpaši svarīgs ir tad, ja agrāk ir konstatēts paaugstināts asinsspiediens. Kā rīkosies ārsts? Ārsts izmērīs asinsspiedienu un izvaicās, vai arī agrāk neesat cietuši no paaugstinā ta asinsspiediena. Iespējams, ka tiks noteiktas regulāras asinsspiediena pārbaudes. Jūs tiksit nosūtīts izdarīt asins analīzes, lai pārbaudītu

UZMANĪBU! Š o s sim p to m u s n e v a jad zētu a ts tā t n e ie v ē r o tu s , jo K onna s i n d r o m u ir g rū ti k o n t r o lēt, ja ā r s t ē š a n u s ā k n o v ē lo ti. Tas v a r ra d īt n o p ietn u s v eselīb as tr a u c ē ju m u s .

Konna sindromu izraisa horm o n a aldostero n a pastiprināta vei d o š a n ā s virsnieru garozā.

minerālvielu līdzsvaru orga nismā un konstatētu, vai asinīs nav pārāk zems kālija sastāvs. Ja ārstam būs radušās aizdo mas, ka konstatētie simpto mi ir saistāmi ar Konna sin dromu, viņš jūs nosūtīs pie speciālista. Slim ības gaita Konna sindroma gadījumā slimības gaita var būt dažā da. Ja hormona aldosterona pastiprinātas producēšanas cēlonis ir audzējs, simptomi

M ājas ā r sts

Vai K onna sindrom s ir bīstams? N ē, ja to laikus un pareizi ārstē. Taču, ja asins sastāvā ievērojami pazeminās kālija daudzums, iespējami sirds darbības traucējumi, tiesa gan, tā notiek ļoti reti. Savukārt aldosterona nepie tiekamība izraisa nātrija jonu un ūdens zudumu, iestājas acidoze, asinis sabiezē un samazinās sirds minūtes til pums.

Kā izsargāties no Konna sindroma? Diemžēl n av n e k ā d u slim ības profilakses pasākum u. Regulāri jā a p m e k lē ārsts, lai slimību atklātu p ē c ie s p ē ja s ātri, k a m ē r nopietni šīs slimī b a s sim ptom i vēl n e m a z nav parādīju šies.

V ie ijv ia iņ a • H

orjvio

liiiiiiiin iiin u T j lilHHUiiiīnmmm

Kretīnisms Kas ir kretīnisms? Ar kretīnismu saprot tipis kus fiziskās un psihiskās attīstības traucējumus - līdz pat pundura augumam un absolūtam idiotismam. Slimību izraisa iedzimta vairogdziedzera hi pofunkcija - no pilnīgas tās neesamī bas līdz pastiprinātai, bet funkcionēt nespējīgai vai rogdziedzera audu veidoša nai.

Kādi ir kretīnisma cēloņi? Kretīnisma cēloņi vēl nav pilnīgi zināmi. T iek uzska tīts, ka riesi joda deficīts, kas piemīt mātei, var bērnam iz raisīt kretīnismu. Ir noskaid rots, ka mātes, kurām ir joda deficīta kākslis, bieži dzemdē bērnus ar iedzimtu vairogdziedzera hipofunkciju. Vairogdziedzera epitēlija

SIMPTOMI □ A ug šan as atpalicība (mazs augum s)

Kretīnam tipiska ir trula, aprobežota sejas izteiksme. Iespējams arī mazs augums.

kompensatoriska hipertrofij a rodas sakarā ar joda trūku mu uzturā un dzeramajā ūdenī, sakarā ar traucēju miem vairogdziedzera hor mona tireodīna sintēzē, kā arī mūža posmos, kad orga nismam nepieciešams palie lināts hormona daudzums. Turklāt auglis vēl cieš arī no citām kaitīgām iedarbī bām. Ir zināms, ka kretīnu skaits ir mazinājies, kopš skartajos reģionos, izmanto jot jodēto sāli un dzeramo ūdeni, sākta joda deficīta profilakse.

□ Bieza, izkarena mēle J Plakans d e g u n s □ Garīgās attīstības a n o mālijas, pat idiotisms

Kā iespējamais kretīnisma cēlonis tiek minēts arī agrāk diezgan bieži sastopamās laulības tuvu radinieku vidū.

Kā ārstē kretīnismu? Kretīni visa viņu mūža garu mā ir jāārstē ar vairogdzie dzera hormoniem. Turklāt svarīga ir pareiza hormonu dozēšana. Pievienotie hor moni uzņemas slimā vai iz trūkstošā vairogdziedzera uzdevumus. Izšķīdinot ūde nī, tabletes bez jebkādām problēmām ir iespējams ie dot pat mazam bērnam. 'I'aču katra nolaidība hor monu uzņemšanā var radīt garīgās un fiziskās attīstības traucējumus. Pārdozēšanas gadījumos novēro nemieru, sirdsklauves, bezmiegu un nekontrolējamu augšanu.

Kretīnisms Pareizās devās vairogdzie dzera hormoni tiek panesti labi. Jo ātrāk sāk ārstēšanu, jo labākas perspektīvas. Ja hormonu devas tiek sa ņemtas regulāri, fiziskā at tīstība norisinās normāli. T urpretim garīgā attīstība dažkārt var tikt ierobežota. T ā kā nedzimušā bērna nervu sistēma pilnīgi izvei dojas grūtniecības pēdējos mēnešos, tieši šajā laikā vai rogdziedzera hormonu defi cīts noved pie paliekošiem bojājumiem.

Ko var darīt pats? Vecāku ziņā ir radīt savam slimajam bērnam iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi -

SVARĪGI Sievietēm, kas slimo ar kādu vairogdziedzera slimību, vajadzētu izsm e ļoši apspriesties ar savu ārstu, pirms viņas nolemj d zem d ēt bērnu. Vairog dziedzera slimības, to starp arī hipofunkcija, n ek ā d ā ziņā nav šķērslis grūtniecībai. Taču grūt nieču medikamentozai ārstēšanai jābūt tieši tādai, lai novērstu s m a gu s to p o šā bērna o rga nisma bojājumus.

pastāvīgi saskaņā ar ārsta norādījumiem dot viņam hormonus.

Kad b ū tu jāiet pie ārsta? Bērnus, kam ir nepieciešami vairogdziedzera hormoni, parasti vairumā gadījumu ārstē jau kopš dzimšanas. K o darīs ārsts? Starp trešo un desmito dzī ves dienu jaudzimušajiem ’ tiek izdarīti izmeklēšanas testi, lai noskaidrotu, vai nav iedzimtu vielmaiņas traucē jumu. T T H līmeņa (T T II = tireotropais hormons - hipofizes hormons, kas ierosina vai rogdziedzera darbību) no teikšana jaundzimušā asinīs ir droša iespēja konstatēt vairogdziedzera hipofunkciju.

Slimības gaita Bez jau minētās izmeklēša nas jaundzimušajiem nav iespējams definitīvi konsta tēt vairogdziedzera hipofunkciju. Pirmie norādījumi par to ir kūtra dzeršana un miegainība. Iespējamā jaun dzimušo dzelte šiem bēr niem ir ilgāk nekā šī saslim šana norit normāli. Bieži vien zīdainim ir arī aizcie-

tējumi. Pēc kāda laika seja iegūst trulu, aprobežotu iz teiksmi, mēle kļūst liela un bieza, tā lien ārā no mutes, arī plakstiņu spraugas kļūst šauras, deguns plats un pla kans. Avotiņš ir plaši atvērts, galvaskausa šuves pavērušās. Vēders ir liels un ļengans, gandrīz vienmēr novērojama arī nabas trūce. Ada - vēsa un sausa, mati ir plāni. Bērns tik tikko aug, ķermeņa pro porcijas paliek tādas pašas kā mazbērnam. Visas reakcijas norisinās kā palēninātā filmā. Bērns ar grūtībām un vēlu sāk mā cīties runāt. Daži bērni ir vājdzirdīgi vai pat kurli. Garīgā attīstība norit stipri aizkavēti.

V ie l m a iņ a • H

ormoni

K arte

G rupa

■.vwiYwmnvitticftwwwYivnYm\maMraYW ffliaiTO\nwftminiumwwwlvtwTrrEaraM^^

Podagra

Podagru tau tā d ēv ē par ģikti. Attēlā parādīta ģikts ietekme uz kājas lielā pirksta p am atn e s locītavu. Urīnskābes kristālu nogulsnējumi (aplī) var novest pie ārkārtīgi sp ē cīg ā m sāpju lēkmēm.

Kas ir p o d a g r a ? Podagra, tautā saukta ģikts, ir ģenētiski noteikti vielmai ņas traucējumi, kas saistīti ar

SIMPTOMI □ S p ē c ī g a s s ā p e s k ājas lielā pirksta p a m a tn e s locītavas apvidū, p a r a s ti lēkm e s ā k a s naktī □ S lim ās locītavas a p s a r ku m s, p ie tū k u m s un k a rstu m a s a jū ta tajā □ Drudzis □ Slikta d ū š a un v e m š a n a

urīnskābes sāļu uzkrāšanos organismā un to izgulsnēša nos locītavās, zemādā un citur. Sāļu kristāli kairina locītavas somiņas iekšējo slāni, izraisot spēcīgas, parasti lēkmjveida sāpes. P o d a g r a s cēloņi Parasti nosliece uz urīnskā bes uzkrāšanos ir iedzimta. Taču podagru var izraisīt arī pārmērīga ēšana, alkohola lietošana un infekcija. Biežāk ar podagru slimo pusmūža vīrieši, kam ir nosliece uz korpulenci.

M ājas ā r sts

Arī pārmērīga gaļas, it īpaši dzīvnieku iekšējo orgānu, lietošana uzturā veicina pa lielinātu urīnskābes sāļu uz krāšanos organismā. Tāpat podagru var izraisīt pārmērī ga alkohola lietošana. Cilvēkiem, kam ir diabēts, ir ievērojami lielāks risks sa slimt ar podagru nekā ci tiem. Akūta insulīna trūku ma dēļ organiskās skābes vielmaiņas procesu rezultātā nokļūst asinīs, kur, laboratoriski izmeklējot, parasti at rod palielinām urīnskābes daudzumu, nereti ir arī pa ātrināta eritrocītu grimšana un leikocitoze.

G rupa

K arte

ie l m a iņ a

• H

orm oni

7 lUUVVMV

Podagra Kā ā rs tē t p o d a g ru ? Paasinājumu laikā nepiecie šams gultas režīms, siltums, viegli sagremojams uzturs ar maza enerģētisko vērtību. Pēc tam jānovērš lēkmju at kārtošanās un jāsamazina urīnskābes uzkrāšanās.

Kad uzliesmojums būs pieri mis, ārsts ar medikamentiem pazeminās urīnskābes līmeni asinis. Slim ības gaita Gadiem ilgi cilvēks var no dzīvot un nemaz nezināt, ka viņam ir paaugstināts urīn

Kā sev palīdzēt? Ja ir zināms, ka cilvēks ģenē tiski mantojis iespēju saslimt ar podagru, vajadzētu izvai rīties no jebkuriem riska fak toriem. Stingri jāierobežo gaļas lie tošana un, ja iespējams, jāat sakās no subproduktu lieto šanas uzturā, arī alkohola. N edrīkst dzert pat alu. Cil vēkiem, kam ir liekais svars, ieteicams to samazināt un daudz kustēties.

Vai podagra ir bīstama? Ja podagru sāk ārstēt pārāk vēlu vai nedara to vispār, tas var novest pie nopietnām pārmaiņām locītavās un hro nisku nierakmeņu rašanās.

K ad jādodas pie ārsta? Ārsta palīdzība jātneklē, ko līdz parādās pirmie podagras uzliesmojuma simptomi.

Kā rīkosies ārsts? Akūta uzliesmojuma laikā ārsts parakstīs pretiekaisuma un pretsāpju līdzekļus, sma gākos gadījumos - arī hormonpreparātus. Bez tam ārsts ieteiks nodrošināt sli majai locītavai mieru, atse višķos gadījumos - likt vēsas kompreses.

skābes līmenis asinīs, līdz brīdim, kad pirmo reizi radī sies podagras uzliesmojums. Podagras gadījumā urīnskā bes sāļi rodas lielākā dau dzumā un neizdalās no orga nisma, bet izgulsnējas locī tavās un citur. T ā saucamie podagras mezgli īpaši bieži veidojas roku un kāju pirk stu locītavās, kā arī pie auss skrimšļiem. Pirms akūtas podagras lēk mes novērojami reimatiski sarežģījumi, nervozitāte, slikta dūša un pastiprināta urīna izdalīšanās. Lēkme sākas ļoti spēji, kad strauji pietūkst un sāk sāpēt slimā locītava. Ja slimība netiek ārstēta, lēkme var ilgt dienām un pat nedēļām.

SVARĪGI

Locītavas, kurās p o d ag ra p a rā d ā s visbiežāk.

ā ja s ā r st s

P J a n o slie c e u z p o d a g ru ir ģ enētiski m a n to ta, regulāri jā p ā r b a u d a u rīn s k ā b e s līmenis asinīs. U Gaļu v ajad z ētu ē s t p ē c ie s p ē ja s m azāk , b et n o su b p ro d u k tie m a t teikties vispār.

V ie l m a iņ a • H o r m o n i

rupa

Virsnieru garozas hiperfunkcija Ko izraisa virsnieru g a r o z a s hiperfunkcija? Abas virsnieres ir hormonu dziedzeri, kas atrodas virs nierēm. Dziedzeri ir nelieli - apmēram lazdas rieksta lielumā. Labajai virsnierei ir trīsstūra forma, kreisajai pusmēness. Tās sastāv no divām daļām, kas producē dažādus hormonus. Ārējo slāni sauc par garozu (Cortex). Virsnieru garozā tiek producēts kortizons un tam radniecīgi hormoni - kortikoīdi. Daži no tiem regulē dzīvībai svarīgus vielmaiņas procesus, kā arī jonu kon centrāciju asinīs. Aldosterons, piemēram, re gulē ūdens un sāļu līdzsvaru organismā, hidrokortizons -

SIMPTOMI □ V ispārējs n e s p ē k s □ P a a u g s tin ā ts a s in s sp ie d ie n s □ Kāju un roku m u sk u |u izdilšana □ D iabēts

J a virsnieru garo za prod u cē pārāk d aud z hormonu, horm onu sistē m a un vielmaiņa vairs n estrā d ā līdzsvarā.

ogļhidrātu, tauku un olbal tumu vielmaiņu. Virsnierēs tiek producēti arī androgēni - vīriešu dzimumhormoni. Virsnieru garozas hiperfunkcijas gadījumā viens vai visi hormoni tiek producēti pā rāk lielā daudzumā. H orm o nu sistēma vairs neatrodas līdzsvarā, tiek sajauktas viel maiņas daļas.

□ Virilizācija □ Im p o te n c e □ “P iln m ē n e ss s e j a ” □ A p ta u k o š a n ā s

Bez tam var iegūt adrenoģenitālo sindromu, kas bēr niem izraisa virilizāciju un anomālijas, pieaugušajiem impotenci.

Kādi ir hiperfunkcijas cēloņi? Visbiežākais virsnieru ga rozas hiperfunkcijas cēlonis ir labdabīgs vai ļaundabīgs audzējs. Audzējs izraisa hor monu dziedzeru palielinā šanos un pastiprinātu asinsapgādi. Taču arī hipofīzes audzējs vai vēža audzējs, kas pats izdala hormonus, var izsaukt hiperfunkciju. Bieži virsnieru garozas hiperfunkcijas simptomus rada arī hronisku slimību,

■

G rupa

•H

K arte

orm oni

Virsnieru garozas hiperfunkcija piemēram, astmas vai panarteriīta, ārstēšana ar kortikoīdus saturošiem medikamen tiem.

kopējā konstitūcija, locekļu muskulatūra un asinsspie diens, tiks veiktas arī asins un urīna analīzes.

Kā ā rs tē hiperfunkciju?

Secinājumus par slimību var izdarīt pēc horm onu līmeņa un iespējamās “tumormarķieru” klātbūtnes.

Visvienkāršāk ārstēšana norit, ja virsnieru garozas hiperfunkciju ir izraisījuši medikamenti. Kolīdz tiek pārtraukta terapija un šie medikamenti apmainīti ar citiem līdzekļiem, hiperfunkcijas pazīmes parasti izzūd. Ja cēlonis ir audzējs, to ārstē operējot, apstarojot vai ar ķīmij terapiju. Kuru ārstniecības metodi izvēlē ties, nosaka ārsts.

Ko var darīt pats? Pret šo slimību pats nevar darīt neko. Taču būtu vē-

Negadījumu sekas Pārejoši virsnieru g a r o z a s hiperfunkcijas sim p tomi var p arā d ītie s p ē c s m a g ie m g a lv a s k a u s a savain o jum iem . Vairumā g adīju m u cē lon is ir h ip o fīzes regu lācijas tr a u c ē ju mi, k a s r a d u š ie s n e g a dījum a dēļ un a tv e se ļo š a n ā s gaitā izzūd.

ļim ļļ

Slim ības gaita

Virsnieru g aro zas hiperfunkcija apgrūtina sirdsdarbību un asinsriti.

lams pievērst uzmanību tam, lai korti koīdus saturoši me dikamenti ilgākam laikpos mam tiktu parakstīti tikai tad, ja nepastāv absolūti ne kādas citas ārstēšanas iespē jas. Apspriedieties par to ar savu ārstu!

K ad b ū tu jāiet pie ārsta? Slimība izpaužas visdažādā kajos veidos. Viens vienīgs simptoms vēl nenozīmē, ka cilvēks sirgst ar hiperfunkci ju. Taču, neraugoties uz to, drošības labad vajadzētu aiziet pie ārsta. Ko darīs ārsts? Pēc vispārējas izmeklēšanas, kad tiek novērtēta ķermeņa

Pastiprināta vīrišķo hormo nu produkcija izraisa pār mērīgu apmatojuma augša nu; arī bērniem un sievietēm pēkšņi var sākt augt bārda un ūsas. Visbeidzot, virsnieru garo zas hiperfunkcijas gadījumā parasti ir stipri paaugstināts asinsspiediens, jo ir traucēts ūdens un minerālvielu līdz svars organismā.

i\vm\uuumm\v

n u lli s n iii

T ipiski šā traucējuma simp tomi ir roku un kāju musku ļu izdilšana, jo muskuļu ol baltumi tiek pārveidoti par cukuru. Vienlaikus tauki, kas radušies no cukura, uzkrājas ķermenī un uz sejas - veido jas tipiskā “pilnmēness seja”. Paaugstināts cukura līmenis asinīs bieži izraisa diabētu, jo aizkuņģa dziedzeris nespēj pietiekamā daudzumā pro ducēt insulīnu, lai noārdītu cukuru.

M ājas ā r s t s ■ l l l l l l l

lUliH

Muuumnu

ļ |^

• NERVļļļļļ! P s ih e

A ds. Ausis. Kakls. Deguns Šļi blakusdobumi. Galvas smadzenes

M aņu

orgāni

• N

ervi

• P sih e

Acis. Ausis. Kakls. D egu ns un blakusdobum i. Galvas sm adzenes

A c is

Vājdzirdība Vidusauss iekaisums

Asaru dziedzera slimības Astigmarisms

1 2

G laukom a

24 25

Kakls. D eg un s un blakusdobum i

K atarakta Konjunktivlts Krāsu redzes traucējumi

4 Balsenes iekaisums - laringīts 26 5v 6 \J D eguna blakusdobumu iekaisums - sinusīts 27 M iežgrauds un krusas grauds 7\j Deguna formas defekti 28

Bella paralīze

C erebrālā hemorāģija

D ebilitāte Delīrijs

46 V 47

Epilepsija I Epilepsija TI

48 49

Fantom a sāpes

Galvas smadzeņu tūska Plakstiņa iegriešanās un izgriešanās - ektropijs un entropijs Radzenes slimības Redzes nerva slimības

Iesnas - rinīts

29 »

8 (

K akla fistulas un cistas

9 10

M andeļu iekaisum s-tonzilīts 31 P olipi

Skotom a - defekts redzes laukā

R unas defekti

Šķielēšana

12 !

Siena drudzis

T ālredzība un vecuma redze Tīklenes slimības Tuvredzība

13 14 15

T ra u cē ta elpošana caur degunu

Varavīksnenes slimības Vistas aklums

16 17

Galvas sm adzenes. N ervu sistēm a. P sihe

Alcheiinera slimība Ausis Apmātība Atkarības problēmas I: D zirdes nerva iekaisums 18 alkohols Atkarības problēmas II: H olesteatom a 19 nikotīns Atkarības problēmas III: K urlm ēm um s 20 narkotikas Atkarības problēmas IV: M astoidīts 21 zāļlīdzekļi Menjēra slimība 22 \ / Atkarības problēmas V: darbaholisms, azartspēles Pēkšņa dzirdes pasliktināšanās 23 Augstuma slimība

Halucinācijas Histērija Ilo rto n a galvassāpes

52 53;V 54

Intelekta defekti - oligofrēnija, demence Išiass Izkaisītā skleroze

55 56 57

K inetoze Klaustrofobija Koma Korsakova sindroms

58 59 60 61 \j

L aterālā skleroze

M iastēnija iMigrēna

63 64 ^

36 \l 37 N arcism s N eirofibroinatozc 38 Neirozes I: cēloņi Neirozes II: depresija 3 9 ^ N eirozes III: uzmācība N eirozes IV: histērija 40 “ N eirozes V: šizoīda neiroze N eirozes VI: bailes, fobijas 41 Paraplēģija 42 V Parkinsona sindroms 43 Pašnāvības tieksme

65 66 67 v 68

6 9 y 70 71 72 73 74 V

{

Polineiropātija Poliradikulīts (Gijēna-Barē sindroms) Psihosomatika I Psihosomatika II Psihoveģctatīvais noguruma sindroms Psihozes I: šizofrēnija Psihozes II: ciklotīmija Psihozes III: vecuma psihoze R unas traucējumi Seksuāli traucējumi I: impo tence un frigiditāte

Seksuāli traucējumi 11: perversijas / Senilitāte 78 v Smadzeņu abscess 79 y Smadzeņu apvalku iekaisums - meningīts Smadzeņu asinsapgādes 80 81 traucējumi I Smadzeņu asinsapgādes 82 83 traucējumi II Smadzeņu bojājumi agrā 84 bērnībā Smadzeņu iekaisums encefalīts 85 Smadzeņu nāve 76 77

Smadzeņu vēnu tromboze Svētā Vita deja

95 96

T raucējum i agrā bērnībā Trieka Trijzaru nerva neiralģija

97 v/ 98 H/ 99

Ūdensgalva

100 V

Vajāšanas mānija

101

86 87 88

92 93 t 94 [/

MM»H

1mE B

IH11i111111|ii.1®» ^iHiiiii113\|Mlffl I

\1 m \Ul l l i\u\mW 1^1ui ViViiViivAU01 !Uļ11tWiiM1U .Hliiiifiiiiu >iVilv.,.lU!!tl 1 111W il i 1 1i1i!1',Ili,!m AM' ’H!III u Ii 1 u. .VĀvv m!1 1iffl111

11 11 \\v 1111111 111 11\m m 1111 wKĒĒĒKĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒimĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒĒ llilllu

i i K iV iil

”"*

iiiVhiiV’U'

iļ

IVN

—

W l —

8 —

MHIIIII

Konj unktivits Konjunktivitis Kas ir konjunktīvas ie k a is u m s ? Konjunktīva ir plāna, caur spīdīga āda ar maziem asins vadiem. T ā no iekšpuses iz klāj plakstiņus, tad atlocās un apņem acs ābolu līdz acs ra dzenei. Konjunktīvas iekaisuma ga dījumā šī āda un bieži vien arī radzene ir iekaisušas.

Konjunktīvas iekaisum a cēloņi Visbiežāk konjunktīvas iekai sums rodas pēc vispārēja kai rinājuma, piemēram, no dū-

SIMPTOMI □ S k a rtā s a c s a p s ā rtu m s □ P astip rin āta a s a r o šana □ S v e š ķ e r m e ņ a sa jū ta □ J u tīb a pret g a ism u □ No rītiem aizķ ep u ši plakstiņi Infekcioza konjunktivīta g adījum ā: □ Pietūkuši limfmez gli □ Slikta p a š s a jū ta □ Strutaini izdalījumi

Konjunktīvas iekaisums ar tipisku apsārtum u

miem, putekļiem, karstuma, aukstuma, vēja, ultravioletās gaismas (atrodoties kalnos, izmantojot kalnu sauli, vei cot metināšanas darbus, pel doties slēgtos baseinos). Konjunktivītu var ierosināt arī pneimokoki, streptokoki, stafdokoki, difterijas nūjiņa, gonokoki, vīrusi, patogēnās sēnītes. Iekaisums var izveidoties vis pārēju infekcijas slimību ga dījumā, ierosinātājiem ie kļūstot asinīs. Alerģisks konjuktīvas iekai sums var būt pēc atropīna, ezeriņa, furacilīna u.c. medi kamentu lietošanas. Arī ļoti hlorēts ūdens peld baseinos var stipri kairināt konjunktīvu. Jutīgiem cilvē

kiem bieži vien pietiek pat ar acu pārpūlēšanu (stundām il ga lasīšana sliktā apgaismoju mā vai slikti piemeklētas brilles). Tāpat ari alerģijas (siena drudzis u.c.) var izraisīt kon junktīvas iekaisumu. Bez tam slimības cēlonis var būt in fekcija, ko izraisa baktērijas vai vīrusi.

Kā ā rs te konjunktīvas iek a isu m u ? Vienkāršu konjunktīvas ie kaisumu ārstē ar acu pilie niem (bez kortizona!) un, iespējams, ari ar acu ziedi. Ja konjunktivītu izraisījusi alerģija, to ārstē ar speciā-

rupa

sā i

anu orgāni

• H

je r v i

• P s to

NHBRflNHffiRH

■ ■ i

Konjunktivits Konjunktivitis bojāta. Lai izdziedinātu in fekciozas formas, nepiecie šams ilgāks laiks.

Tā lieto ac u pilienus un acu ziedi.

liem pretalerģijas acu pilie niem. Bakteriālu infekciju izraisītu konjunktivītu gadī jumā lieto acu ziedes ar anti biotisku iedarbību. T om ēr vajadzētu lūgt ārstam noskaidrot, kāda veida kon junktīvas iekaisums ir radies.

izcelsmes, tiks nozīmēti pretalerģijas medikamenti un, iespējams, ar jums tiks runāts par hiposensibilizāciju. Infekcijas gadījumā ārsts parakstīs antibiotikas.

Slim ības gaita

Kad jādodas pie ārsta? Ja pamanāt vienu vai vairā kus minētos simptomus, acs jāparāda ārstam. Tikai viņš var novērtēt, vai tas ir konjunktivīts un kāda ir tā forma, kā arī ieteikt vissaprā tīgāko iespējamo terapiju. Vīrusa vai baktēriju izraisīts konjunktīvas iekaisums no teikti jāārstē ārsta uzraudzī bā, lai izvairītos no rētu ra šanās radzenē vai konjun ktīvā. Kā rīkosies ārsts? Vispirms ārsts noskaidros, ar kāda veida konjunktīvas ie kaisumu pacients ir saslimis. Pēc tam parakstīs atbilstošus acu pilienus vai ziedi. Ja konjunktivīts ir alerģiskas

Konjunktivīta gadījumā acs ir sarkana, dedzina un asaro. Gaisma rada sāpes un ir sajū ta, ka acīs iekļuvušas smiltis. Infekciozas formas gadījumā no acs izdalās strutains sek rēts un no rītiem plakstiņi ir saķepuši. Ja ir skarta arī ra dzene, rodas sāpes, nepatika pret gaismu un krampjaina plakstiņu aizvēršanās. Infekcioza konjunktivīta ga dījumā rodas stiprs acs iek šējā kaktiņa apsārtums, pie tūkst pieauss limfmezgli un ir traucēta vispārējā pašsajū ta, kā ari paaugstinās ķerme ņa temperatūra. Parastu kairinājuma konjun ktivītu izārstē vienas vai divu dienu laikā, un acs netiek

M ā ja s

ā rsts

Vai konjunktīvas iekai sum s ir bīstams? Šī slimība nav bīstama, taču jāatccras, ka baktēriju un vī rusu izraisīts konjunktīvas iekaisums noteikti jāārstē ārsta uzraudzībā, lai izvairī tos no rētu rašanās radzenē vai konjunktīvā.

Kā izvairīties no konjunktivīta? □ N ek ad b e z aizsargbril lēm n esau ļo jieties s o lārijā un neizm antojiet citas ultravioletā s ta r o ju m a iekārtas, p ie m ē ram , kalnu sauli, k ā ari n e d o d ie tie s kalnos. P ret hlorētu ū d en i jutī g iem cilvēkiem b a s e i n ā jālieto p ie g u ļo š a s brilles; m e tin ā š a n a s d arbi jāveic, iz m an to jot a c u aiz sa rg u s . □ P ē c ie s p ē ja s a c is jā s a r g ā n o stipra vēja, caurvēja, a u k s tu m a , putekļiem un d ū m iem . Ar alerģiju s ir g s to š a jiem v ajad z ētu izvairī tie s n o alerg ēn iem . □ U zm an ieties n o inficē š a n ā s , k o n taktējoties ar p e r s o n ā m , k a s sli m o ar infekciozu k o n junktīvas iekaisum u.

)

m m u u v I uI a ņ u o r g ā n i • N E R V I • P S IH E

Ka RTF U lļiļii

ī\\\\

l iHlll iiuMmulMlOT

---------- 1 ( . IU

i J

Krasu redzes traucējumi Kā pazīst k r ā s a s ? Ja balto saules gaismu ar prizmu sadala, rodas krāsu spektrs - no sarkanas līdz violetai. Sarkanā atbilst viļ ņu garumam no 650 līdz 700 nm (nanometri), violetā - no 400 nm. īsākie viļņi (ul travioletie) un garālde viļņi (infrasarkanie) cilvēka acij nav redzami. Dažādie redzamās gaismas viļņu garumi tiek uztverti arī

kā dažādas krāsas. Visi spek tra krāsu toņi ir iegūstami, sajaucot trīs pamatkrāsas: sarkanu, zaļu un zili violetu. Par krāsu redzi ir atbildīgas vālītes tīklenē. Tās tīklenes centrālajā bedrītē (Fovea centralis) atrodas visdziļāk, kas ir visasākās redzes vieta. Tiek uzskatīts, ka trim pa matkrāsām ir trīs dažādi vā līšu tipi un tā iespējams at šķirt dažādās krāsas līdz pat vizmazākajām to niansēm. Krāsu redze ir iespējama tikai gaismā. Tum sā par re-

dzi ir atbildīgas nūjiņas. Tās spēj atšķirt tikai gaišuma pa kāpi. Pētījumi šajā jomā līdz šai dienai nav pabeigti. Taču mēs zinām, ka krāsu redze ne tikai būtiski paplašina re dzes analizatora informatī vās spējas, bet arī ietekmē organisma patofizioloģisko stāvokli.

Kādi m ē d z būt krasu u z tv e re s trau c ē ju m i?

SIMPTOMI □ Krāsu kairinājum s n o g u rd in a □ Bieži tiek s a ja u k ta s krāsas

Izšķir krāsu redzes vājumu un krāsu aklumu. Visbiežāk ir pavājināta zaļās krāsa uz tvere, retāk sastopama pavā jināta sarkanās krāsas uztve re, zaļās krāsas aklums un

Par krāsu redzi atbildīgas ir v ā lītes un nūjiņas. Tās uztver p a m atkrāsas - sarkanu, zaļu un zili violeto.

Krāsu redzes traucējumi darbības laiks. Krāsu kairi nājums nogurdina viņu acis. Vienādas krāsas, kam ir at šķirīgs gaišums, bieži tiek uzskatītas par dažādām krā sām. Balta vai dzeltena gais ma, kas seko pēc sarkanas, tiek uztverta kā zaļa, savu kārt dzeltena gaisma šķiet sarkana, ja tai blakus ir re dzama spēcīgi zaļa. Nereti tieši šīs krāsas tiek sajauktas.

sarkanās krāsas aklums. Ļoti reti ir zili dzeltenie traucē jumi. Krāsu aklums jeb dihromāzija veidojas, ja kādu no minētajām krāsām cilvēks neuztver nemaz. Ar to sli moja angļu fiziķis Dž. Daltons, kas pirmais aprakstīja šo parādību, tāpēc daļēju krāsu aklumu nereti dēvē par daltonismu. Senāk par daltonismu sauca visus krāsu akluma veidus. Cilvēkiem, kam ir krāsu uz tveres traucējumi, ir tikai viena vai divu tipu vālītes. Savukārt cilvēki, kam vālīšu ..................................... —

Krāsu redzes traucējumi un profesija Pētījumi liecina, k a krā s a s n ere d zīg ie un cilvē ki, k am piemīt krāsu re d z e s vājum s, neizraisa vairāk n e g a d īju m u k ā tie cilvēki, k a s red z normāli. Taču ir d a u d z a s profesi jas, k u rā s krāsu r e d z e s s p ē ja ir obligāti n e p ie c ie ša m a . T āp ē c p r e te n d e n tie m ir jāiztur noteikti testi. P iem ēram , ta s at tie c a s uz lokomotīvju vadītājiem , k apteiņiem un pilotiem, kā arī a u to b u su , tram vaju un ta k so m e tr u vadītājiem.

___ Miii______ iiii

Krāsas neredzīgajiem nav pro blēmu - sa rk a n ā k rāsa vienmēr ir luksofora au g šējā krāsa.

nav, ir pilnībā krāsu akli krāsas viņi uztver tikai kā dažādas pakāpes pelēku krā su. Sarkano krāsu neredzošie nav akli tikai pret sarkanu, un zaļo krāsu neredzošie nav akli tikai pret zaļo krāsu, bet vienmēr pret abām krāsām gan zaļo, gan sarkano. Viņi spektrā uztver tikai divas krāsas: garos viļņus kā dzel tenu, īsos viļņus kā zilu. Sarkans un zaļš viņiem šķiet kā dažādi dzeltenās krāsas toņi. Būtībā cilvēki, kam ir tikai vienas krāsas redzes vājums, var redzēt un atšķirt visas krāsas, taču bieži viņiem tas sagādā milzīgas grūtības. Vi ņiem ir nepieciešams lielāks krāsu piesātinājums, lielāks redzes leņķis un ilgāks ie

m SmēmmĒBBBHmmm

M ā ja s ā k s t s

■ H

Kādi ir k rāsu r e d z e s tra u c ē ju m u cēloņi? Bieži krāsu redzes traucēju mu cēlonis ir ģenētisks de fekts. Sarkanās vai zaļās krā sas aklums tiek pārmantots ar defektivu X hromosomu. Pilnīgs krāsu aklums vairu mā gadījumu ir piedzimts. Tas var rasties arī dzīves gaitā tīklenes dzeltenā planku ma deģenerēšanās dēļ.

Kā k o n s ta tē krāsu r e d z e s tra u c ē ju m u s ? Ģimenes ārsts un skolas ārsts krāsu uztveri testē ar krāsu tabulām. Tabulās ir dažādu krāsu laukumi, uz kuriem ir citas krāsas cipari. Cilvēki ar normālu redzi ciparus uztver pareizi, tur pretim krāsas neredzīgie tos nesaskata.

iint\m\\\U\uuHi\im\m\\U\uHiiiu\im

uu11AuuuiVi m

111\\\\

„

M aņu

orgāni

• N

erv i

K arte

• P s ih e

Acis

G ripa

Miežgrauds un krusas grauds Hordeolum et Chalazion Kas ir m ie ž g ra u d s un krusas grauds? T ā apzīmē akūtu strutojošu plakstiņu malas skropstu maisiņa vai tauku dziedzera vai arī plakstiņa plātnītes dziedzera iekaisumu. Izšķir ārējo miežgraudu, kas veidojas plakstiņa ārpusē pie Ceisa dziedzeriem (skropstu maisiņa) vai Molla dziedze riem (skropstu dziedzeriem), un iekšējo miežgraudu, kas veidojas plakstiņa iekšpusē un ir Meiboma dziedzera (plakstiņa plātnītes dziedze ra) infekcija. Pretēji ārējam miežgraudam, kas ir izvirzīts uz āru, iekšē jais miežgrauds veidojas kā saistaudu maisiņš uz plaksti ņa iekšējās virsmas. Slimība sākas ar sāpīgu ap sarkumu un spriedzes sajūtu

SIMPTOMI □ S ā p īg s a c s a p s a r k u m s un u ztū k u m s □ S p rie d z e s un s p ie d ie n a sajūta. □ Strutu p erē k līša vei došanās □ Ie sp ē ja m s viegls dru d zis □ Pie a u s s limfmezglu p ie tū k u m s

Ārējais m iežgrauds pie a p a k šē jā plakstiņa. S pēcīgais iekaisums ir sāpīgs, plakstiņš apsarkst. Drīz gaid ām a strutu izplūšana.

inficētajā plakstiņā. Drīz vien iekaisuma perēklī vei dojas strutas. Tās izspiežas uz plakstiņa virsmas, un sā pes un uztūkums mazinās. Ari krusas grauds, tāpat kā iekšējais miežgrauds, skar plakstiņa saistaudu plātnītes dziedzeri. M iežgrauda un k r u s a s g r a u d a cēloņi Ārējais un iekšējais miež grauds ir akūts, baktēriju iz raisīts iekaisums, ko acs plakstiņa tauku vai sviedru dziedzeri ierosina baktēri

jas - stafilokoki vai streptokoki. īpašs risks saslimt ar šo ādas infekciju ir cukura dia bēta slimniekiem, kā ari cil vēkiem, kam ir mazasinība, vielmaiņas traucējumi, hipovitaminoze.

Sekrēta sastrēgum s Atšķirībā no miežgrauda, krusas grauds nav strutojošs iekaisums, bet gan nekaitīgs sekrēta sastrēgums, kam rak sturīgs viegls, toties hronisks iekaisums. Tas izpaužas kā sabiezējums zem plakstiņa ādas, vēlāk kļūst redzams un izveidojas par mezgliņu.

anu orgāni

• N

ervi

• P

Acis

Miežgrauds un krusas grauds Hordeolum et Chalazion Kā ā rs tē t m ie ž g ra u d u un krusas graudu?

Lietojot antibiotikas, B gru pas vitamīnus, vietēji - sausu sildīšanu (labi piemērota šajā gadījumā ir infrasarkanā gaisma), miežgrauda iekaisu ma process tiek aktivizēts, tādējādi novedot to līdz kul minācijai un spontānai stru tu izplūšanai. Parasti pēc tam iekaisusī vie ta strauji sadzīst un rēta ne veidojas. Strutas no miežgrauda iz spiest nedrīkst, jo tad infek cija var izplatīties uz acs do bumu un galvaskausa do bumu. Ja miežgrauds pārplīst, uz manīgi izslaukiet strutas, ik reizi lietojot tīru, samitrinā tu vati. Turpretī, ja cilvēks ieguvis krusas graudu, ir ļoti mazas

UZMANĪBU! J a r o d a s izteikta s li m ī b a s s a j ū t a , d r u d z is un in fek cija i z p l a tā s acs dobum ā, nekavē j o t i e s j ā d o d a s pie ā r s t a , jo i e s p ē j a m a s komplikācijas. N ekādā g adījum ā n e i z s p i e d i e t s t r u t a s no m iežg rau d a!

cerības, ka tas samazināsies pats no sevis. Lielākoties ne pieciešama operatīva iejauk šanās.

Kad jādodas pie ārsta? Ja rodas spēcīgs plakstiņa apsarkums un iekaisums, sāpes un paaugstināta tem peratūra, palīdzība noteikti jāmeklē pie acu ārsta.

K ā rīkosies ārsts? Viņš parakstīs dezinficējošu vai antibiotisku acu ziedi, kā arī sildīšanu. Ja ārstēšanas kursa laikā miežgrauds tomēr neatvērsies un nepa zudīs, ārsts to pārdurs. Slim ības gaita Pirmās miežgrauda vai kru sas grauda pazīmes parasti ir sajūta, it kā pie plakstiņa malas būtu pieķēries kāds svešķermenis. Miežgrauda gadījumā acs pastiprināti asaro, uz plakstiņa veidojas apsarkums un pietūkums, kas laika gaitā kļūst arvien sāpīgāks. Noteiktos apstāk ļos var rasties arī izteikta slimības sajūta un nedaudz paaugstināties ķermeņa tem peratūra. Kad miežgrauds progresē, miežgrauda stadijā iekaisušā dziedzera apvidū izveidojas dzeltenīgs strutu perēklītis.

vjas ā r s t s

Strutas drīz pēc tam izplūst caur plakstiņa ārējo vai iek šējo virsmu, un sāpes mazi nās. Pēc strutu perēkļa at vēršanās seko strauja sadzī šana, pēc kuras nepaliek rē tas. Ja sāpes ir nepanesamas, ārsts var paātrināt strutu iz plūšanu, strutu perēkli pār durot. Krusas grauda gadījumā vie nā vai abās plakstiņa saistau du plātnītes dziedzeros vei dojas sabiezējumi. T os sajūt kā mezgliņus, taču sāpes tie neizraisa.

Vai m iežgrauds un krusas grauds ir bīstami? Cilvēkiem, kam ir pavājināta imunitāte, noteiktos apstāk ļos infekcija var izplatīties vasā acs dobumā. Šādas iespējas risks ievēroja mi lielāks ir iekšējā miež grauda gadījumā, tāpēc no teikti ir jādodas pie ārsta.

SVARĪGI J a m ie ž g ra u d s vai kru s a s g r a u d s r o d a s bieži, ie s p ē ja m a s a s lim š a n a ar c u k u ra diab ētu . Tādēļ š ā d ā g a d īju m ā obligāti v ajad z ētu p ār b au d īt c u k u ra līmeni asinīs.

s ih f ,

uum M

anu orgāni

•

nervi

•

p s ih e

Plakstiņa iegriešanas un izgriešanas ektropijs un entropijs Kas ir plakstiņu stāvokļa tra uc ē jum i? Biežākais plakstiņu defekts ir ektropijs - apakšējais plakstiņš izgriežas uz āru. Ja apakšējā plakstiņa brīvā mala tikai nedaudz stāv nost no acs ābola, tam se kas ir pastiprināta asaru šķi druma zaudēšana. T ā kā šā iemesla dēļ konjunktīva netiek pietiekami samitrinā ta, tā iekaist. Ja plakstiņa izgriešanās ir stiprāk izteik ta, plakstiņa konjunktīva izvēršas uz āru, tiek kairi nāta, izžūst, ar laiku kļūst sārtāka un tās virskārta sa biezē.

SIMPTOMI E k tro p ijs: □ Uz āru izvērsts a p a k šē ja is plakstiņš □ Konjunktīvas a p s a r k u m s un s ā p e s L) P astā v īg a a c s a s a r o šana E n tro p ijs: □ Uz iekšu iegriezts a p a k š ē ja is plakstiņš □ S k ro p stu b e r z ē š a n ā s g a r a c s āb o lu □ Konjunktīvas a p s a r k u m s un s ā p e s

Ektropija gadījum ā ap akšējais plakstiņš ir izvērsts uz āru. Līdz ar tc a c s z a u d ē d au d z asaru šķidruma, kam se k a s ir konjunktivīts (kon statējam s p ēc apsarkum a).

Ievērojami retāk sastopams entropijs. Šajā gadījumā apakšējā plakstiņa brīvā ma la iegriežas uz iekšu. Acs mirkšķināšanas laikā skrop stas ir pavērstas uz iekšu un pastāvīgi kairina acs ābolu, un tāpat izraisa konjunktī vas iekaisumu.

Kādi ir plakstiņu i e g r ie š a n ā s un iz g rie š a n ā s cēloņi? Ektropijs vairumā gadījumu rodas tāpēc, ka ir pazeminā jies muskulatūras un saistau du tonuss. Tieši tādēļ vis vairāk no tā cieš gados vecā

M ājas ā r st s

ki cilvēki. T om ēr ari rētas pēc apakšējā plakstiņa ievai nojumiem un sejas nervu pa ralīze var izraisīt ektropiju. Bērniem ektropijs lielākotie: rodas hroniska konjunktivīts gadījumā. Arī entropijs ir vecuma pa rādība. Turklāt muskulatū ra, kas kā aplis izvietota ap kārt acij, savelkas. Muskuļu šķiedras plakstiņa tuvumā ar gadiem saīsinās un iegriež plakstiņa malu uz iekšu. Entropiju var izraisīt ari rē tas, it sevišķi, ja tās radušās pēc apdegumiem un applau cējumiem.

111

Mmmuiumm. \\uumunmmmuuinu G rupa i!1

ooļ

p i

M mnh11\\

aņu orgāni

•

nervi

•

p s ih e

n\H\\ml

Plakstiņa iegriešanas un izgriešanas ektropijs un entropijs Kā ā rs te ektropiju un entropiju? Veco plakstiņa formu atjau not iespējams tikai operatīvā ceļā. Ektropija gadījumā ir jāizņem daļa apakšējā plak stiņa. Tādējādi apakšējais plakstiņš tiek savilkts un līdz ar to atgūta tā iepriekšējā pozīcija. Arī entropiju iespējams ko riģēt operējot. Plakstiņa tu vumā esošās muskuļu šķied ras, kas ir par īsu, tiek ie šķeltas, savukārt no plakstiņa attālinātās - nospriegotas. Ja plakstiņa iegriešanās nav lie la, to var ārstēt, ar leikoplas ta strēmelīti novelkot plak stiņu pareizi.

K o var d arīt pats? Jebkurā gadījumā ikviens plakstiņa savainojums ir jā\1ii

'1111' Ui\tV*Vt1»lii

iu-\iiiViVu1'UlUi

Plakstiņa noslīdējums Iedzimtu plak stiņ a noslī d ē ju m u arī u z s k a ta p ar plakstiņu pozīcijas tra u cē ju m u . Šī m o n g o lisk o tautu g r u p a s r a s e s p azī m e m ū s u p la tu m a g r ā d o s n o r ā d a un s m a g u d efektu - m on g o lism u .

)

Entropija gadījum ā apakšējais plakstiņš iegriežas uz iekšu. Kon junktīva iekaist, jo sk ro pstas visu laiku to kairina.

ārstē lietpratīgi. Tāda veida brūces sašuj tikai acu ārsts. N o ķīmiskiem apdegumiem iespējams izvairīties, ja, strā dājot ar kodīgām ķimikāli jām, lieto aizsargbrilles.

Kad jāiet pie ārsta? Ja ektropijas dēļ rodas konjunktivīts, jāiet pie acu ārsta, lai viņš izmeklētu acis. E n tropijs ikvienā stadijā ir no pietns iemesls, lai apmeklētu acu ārstu, jo skropstas jau slimības sākumā stipri kairi na konjunktīvu, acis grauž un pat ļoti sāp. Taču entropija operācija ir lietderīga tikai tad, kad pro cess ir apstājies, pretējā ga dījumā simptomi var atjau noties.

Ko darīs ārsts? Ārsts vispirms centīsies iz vairīties no operatīvas ie jaukšanās un defektīvo plak stiņu ārstēs ar citiem līdzek ļiem. Konjunktīvas iekaisu mus ārstēs ar acu pilieniem. Entropija gadījumā var mē ģināt plakstiņu pareizajā po zīcijā noturēt ar plāksteri. Slim ības gaita Ektropija gadījumā operatī va korektūra nav tik steidza ma kā entropija gadījumā. Ja ir entropijs, konjunktīvas un arī acs radzenes mehāniskā slodze izraisa bojājumus, ku ru dēļ var pat zaudēt redzi. Taču visumā runa nav par īpaši bīstamu slimību.

m a to ji

ļ iM p

lWeĒSĒ e Ēl$Ē lĒ lĒ lĒ ĒĒĒlĒm l

(tKI l’\

Šķielešana Strabismus Kas ir š ķ ie lē š a n a ? Šķielēšana ir periodiska vai pastāvīga vienas acs redzes līnijas novirzīšanās no kopē jā fiksācijas punkta. Šķielēša na ir ne tikai kosmētisks de fekts; tā arī ierobežo profesi jas izvēli, piemēram, cilvēks, kas šķielē, nevar strādāt par transporta vadītāju, ķirurgu. Acs kustīgumu regulē seši muskuļi, kas atrodas acs do bumā. Šo acs muskuļu sa slimšanas dēļ var rasties ano mālijas, piemēram, paralīze, kam sekas ir novirzes no taisna acs skata virziena cilvēks šķielē vai nu uz iekšu vai āru. Medicīnā izšķir da žādus šķielēšanas veidus. Ja šķielēšana parādās pārejoši, runā par latento jeb šķieta mo šķielēšanu, taču tā var attīstīties arī kā ilgstoša šķie lēšana. Unilatentās škielēša-

SIMPTOMI □ Acis s k a tā s d a ž ā d o s virzienos □ G alva tiek tu rē ta š ķ īb ā p o z ā Ll Bieža u z g r ū š a n ā s p riek šm etiem ar vienu ķ e r m e ņ a pusi

UUUIHUUUUUUUUU

Š ķielēšana uz iekšu: šķiet, ka acis rau g ā s krustām. Bērni vairumā gadījumu šķielē uz iekšu.

nas gadījumā šķielē tikai ar vienu aci, šķielēšanu pārmai ņus ar abām acīm sauc par alternējošo šķielēšanu. Pavadšķielēšanas gadījumā acu kustīgums ir neierobežots, taču šķielējošā acs pavada otra aci visos virzienos.

Kādi ir š ķ ie l ē š a n a s cēloņi? Pirmajos mēnešos nejauši šķielē visi bērni. Tas ir tā pēc, ka attēlus, kas no abām acīm nonāk galvas smadze nēs, tur vēl nevar apkopot par vienu vienotu attēlu. T i kai no piecu gadu vecuma attiecīgie galvas smadzeņu centri ir tiktāl attīstīti, ka

spēj abus attēlus pareizi ko ordinēt. Parasti iedzimtā šķielēšana pazūd pati no se vis. Taču gadās arī tā, ka galvas smadzenes, lai pastā vīgi nesaņemtu dubultattēlu, vienu aci regulāri “izslēdz”. Acs vairs netiek trenēta, kas var izraisīt to, ka redzes spē ja arvien vairāk samazinās vai pat pilnīgi zūd. Šī šķielē šanas forma ir pārmantota. Pavadšķielēšanu var izraisīt arī centrālās nervu sistēmas bojājumi, it sevišķi intrakterīnā vai agrīnā postnatālā periodā. Visbiežāk tās ir acs muskuļu parēzes. Apstākļos, kad binokulārā redze vēl nav izveidojusies, pat niecīgas parēzes var izraisīt i šanu.

MuMMullTO umuUUUM

IuMhUhIhMuHh

11 ■ I l t e ''" '* ! ! »

: ••••

Šķielešana Strabismus Ja šķielēšana neparādās tūlīt pēc piedzimšanas, bet gan vēlāk vai ari tikai pieaugušā vecumā, iemesls var būt acu slimības (iekaisumi, acu muskulatūras bojājumi).

Kā ā rs tē š ķ ie lē š a n u ? Pamatprincips ir šāds: jo ag rāk sāk ārstēšanu, jo labākas ir izdziedināšanas izredzes. Izdziedināšana un pilnvērtī gas redzes atjaunošana abās acīs ir iespējama tikai ļoti ierobežotā laikposmā. Tālab ir ļoti svarīgi pie acu ārsta doties iespējami ātrāk. Tas attiecināms ari uz zīdaiņiem, ja viņi šķielē neparasti bieži vai visu laiku.

Šķielēšanu ārstē ar mērķtie cīgu redzes vingrināšanu. Ja redze jau ir pavājinājusies, veselo aci aizsedz, tādējādi

SVARĪGI J a jū s se v vai s a v a m b ē rn a m p a m a n ā t p irm ās š ķ ie lē š a n a s p a z īm e s, nek a v ējo tie s ir jā d o d a s pie a c u ārsta, jo pilnīga iz d z ie d in ā ša n a ie sp ē ja m a tikai īs ā laikposm ā. K a v ē ša n ā s var radīt n o p ie tn a s r e d z e s p ro b lē m a s nāk o tn ē.

Ārsts precīzi p ā rb a u d a skatiena virzienu katrai acij atsevišķi.

slimā tiek aktivēta un vingri nāta. Dažkārt jāpielāgo arī brilles. Ja ar šiem pasāku miem nav pietiekami vai ja tie sākti par vēlu, aci operē. Šķielēšanas operācijā acs ne pareizais novietojums tiek koriģēts - iesaistītie acu muskuļi operatīvi tiek stipri nāti vai arī pavājināti. Tas notiek, ja to piestiprināšanās punktus atbilstoši pārvieto uz priekšu vai atpakaļ. Arī par operāciju var teikt - jo agrāk to veic, jo rezultāti ir labāki. K ad jāie t pie ārsta? Kolīdz sev vai savam bērnam pamanāt pirmās šķielēšanas pazīmes, dodieties pie ārsta. Ir svarīgi šķielēšanu konsta

tēt iespējami agrāk, jo iz dziedināšana ir iespējama tikai ierobežotā laika pe riodā. K o d arīs ārsts? Ārsts pārmaiņus aizklās acis un pārbaudīs, kā mainās ot ras acs skatiena virziens. Bez tam tiks pārbaudīts, vai re dzes asums vēl ir saglabājies vai arī ir jau radušies redzes asuma bojājumi. Vai šķ ielēšan a ir bīstam a? Ja netiek ārstēta, šķielēšana vai iespaidot redzes spēju. Bez tam šķielēšana bieži iz raisa šķību kakla pozīciju un sāniskus mugurkaula skrie meļu izliekumus.

I l I I I l l l 'l l i f f l

G rupa

11 22

ļ 00

M a ņ u o r g ā n i * n e r v i • p s i h e ii

Menjera slimība Kas ir Menjēra slimība? Menjēra slimību 1861. gadā pirmais aprakstīja franču ārsts P. Menjērs. Slimības cēloņi nav pilnīgi noskaidro ti. Pastāv uzskats, ka M en jēra slimība rodas nepareiza iekšējās auss šķidruma (endolimfas) cirkulācijas dēļ, jo līdz ar to uzkrājas endolimfa. Tātad Menjēra slimība ir līdzsvara orgāna, kas atrodas iekšējā ausī, saslimšana. T ā skar to iekšējās auss daļu, ko sauc par plēvaino labirintu. Ja cilvēks sirgst ar Menjēra slimību, rodas džinkstēšana ausīs, reibonis un pavājinās dzirde. Novēro arī sliktu dū šu, vemšanu, nistagmu (acu ābolu raustīšanās). Simpto mi parādās lēkinjveidīgi un ilgst no pusstundas līdz trim stundām. Vairumā gadījumu lēkmju starplaikos nekādu sūdzību nav. Bez tam gadu

SIMPTOMI □ Reibonis □ Džinkstēšana ausīs □ Dzirdes pasliktināšanās □ Līdz trim stundām ilgas lēkm es □ Slikta d ū ša

Menjēra slimība skar iekšējās auss līdzsvara orgānu. Sekas ir rei bonis un džinkstēšana ausīs.

gaitā, cilvēkam kļūstot vecā kam, simptomi mazinās. Pie līdzsvara sistēmas pieder redzes spēja, tauste un līdz svara orgāns ausī. T ie veido tā saukto līdzsvara triādi, kas rūpējas, lai cilvēks varētu noturēt līdzsvaru. Līdzsvara orgāns sastāv no spraišļu ejām un auss gliemeža, ko visu kopā sauc par labirintu. Slimība skar tikai pret spie dienu jutīgo plēvaino daļu, kaulainā daļa paliek neie saistīta. Spraišļu ejās atrodas receptoršūnas, kas pārzina galvas novietojumu un uz

M ā ja s ā r s t s ufflilB

\\mm

tver kustības. Tās sūta infor māciju uz galvas smadze nēm, kas vada muskuļus, un tādejādi cilvēks tiek noturēts līdzsvarā. Menjēra slimības gadījumā noris traucējumi plēvainajā labirintā. Tāpēc arī tiek traucēta visa ķerme ņa līdzsvara sistēma.

Kādi ir Menjēra slimības cēloni?

_____________________________ j______________________

Slimības cēlonis ir pastip rināta šķidruma uzkrāšanās plēvainajā labirintā. Iemesls nav zināms. Taču ir zināmi

anu orgāni

• nervi •

ūlmm

Menjera slimība daži slimības izraisītāji. T o var izraisīt stress, savaino jums, alerģija vai hormonāli traucējumi.

Kā ā r s t e Menjera slim ību?

Pirmais norādījums, kas jāie vēro šīs slimības gadījumā, ir miers. Pacientiem ir jāguļ un jāizvairās no uztraukumiem. Ja nepieciešams, dek doti nomierinoši līdzekļi, lai viņi varētu atslābināties. Ja ir slikta dūša, palīdz tabletes, ko lieto pret jūras slimību. Ja medikamenti nelīdz un simptomi pastiprinās, stā vokļa uzlabošanos var dot arī operācija. Taču ar to ārsti var uzlabot tikai pro blēmas, kas saistītas ar rei boni un sliktu dūšu. Pārējās slimības pazīmes, kā džink stēšana ausīs un pavājināta dzirde, saglabājas. Uzturā ir jāierobežo šķidru ma un vārāmās sāls patēriņš. N edrīkst smēķēt un lietot alkoholiskus dzērienus. Lēk mju starplaikā iesaka vingri nājumus, kas trenē līdzsvara aparātu.

K o var d arīt pats? Vienīgais līdzeklis, kas patie šām mazina simptomus, ir miers. Ja cilvēkam uznāk

S lim ības gaita

UZMANĪBU!

Menjēra slimība visbiežāk piemeklē cilvēkus vidējā ve cumā; gan sievietes, gan vīrieši slimo vienādi bieži. Slimība var ilgt visu mūžu un izraisīt atšķirīga smagu ma lēkmes, kurām raksturīgs viens vai vairāki simptomi. Intervāls starp lēkmēm var ' būt dažas nedēļas, tomēr Menjera slimības lēkme, ne dažkārt lēkmju starplaiks var kavējoties vajadzētu atgul būt līdz pat divpadsmit m ē ties. neši. Gadu gaitā simptomu smagums mazinās. Jo vecāks Ļoti labi var palīdzēt mērķ kļūst cilvēks, jo mazāk viņš tiecīgs autogēnais treniņš vai izjūt slimības sekas un viņam citas atslābināšanās metodes. nav vairs pat jāārstējas. Diemžēl smagu lēkmju gadī jumos tas ne vienmēr izdo Vai M enjēra slimība ir das. Noteikti a p m ek lējiet ā r stu, ja ju m s p ēk šņ i p a vājinās d zird e un r o d a s d ž i n k s tē š a n a au s īs, k a s s ā k a s lēnām , bet izraisa aizvien s tip r ā k u s tr a u c ē ju m u s .

Kad vajadzētu doties pie ārsta? Ja pēc lēkmes stundas laikā simptomi lēnām nenorimst, vajadzētu doties pie ārsta. T āpat pie ārsta jāiet, ja lēk mes parādās biežāk un ja Menjēra slimība izraisa no pietnus pašsajūtas traucēju mus. K o darīs ārsts? Ārsts ieskatīsies ausīs un acīs, izmeklēs muti un degu nu. Bez tam viņš veiks dzir des testu un vairumā gadīju mu nozīmēs izdarīt rentgenuznēmumu.

bīstama? Šis līdzsvara orgāna traucē jums patiesībā nav bīstams. Taču var rasties bīstamas si tuācijas, piemēram, ja, strā dājot ar kādu mašīnu vai vadot auto, pēkņi uznāk rei bonis vai jūtama slikta dūša. '""’1'M 'Hi,l'.V-'i1.... iI.','u1 ‘1■•11.'.'."i',',’1;

Kā izvairīties no Menjēra slimības? Pret š o slimību neko nav iespējam s pasākt, jo nav zināmi tās cēloņi. Tomēr ārsta palīdzība ir nepie ciešama.

111'*i1

_!___;—

ājas ā r s t s

UUUlMUiUUUHM

’i|pSfeāļļ||^Sfitvi•lā||'" "8 m

lllllum H

VW u lilm \r.lv ll> ftliM llB M lli i i f f l l l '

1 1i I M W 1(Illll111 iiīMlulII11i\tVilllMtli^VA^AuOHli\w>11! 111

Alcheimera slimība Morbus Alzheimer Kas ir A lcheim era slim ība? Alcheimera slimībai, ko dēvē arī par vecuma plānprātību, ir izteikta pavājināta psihiskā darbība, kam raksturīgas pārmaiņas visā cilvēka per sonībā, it īpaši domāšanā. Slimība var būt gan iedzim ta, gan mūža gaitā iegūta demence, ko var izraisīt smadzeņu audzēji, traumas, ateroskleroze, sifiliss u.c. slimības, kas bojā smadzeņu asinsvadus un audus, kā arī nervu un psihiskās slimības epilepsija u.c. Parasti slimība parādās tikai lielā vecumā. Varētu runāt arī par pieau gošu galvas smadzeņu atsa-

SIMPTOMI □ A tm iņas un o rien t ē š a n ā s traucējum i □ R u n a s traucējum i un jucek līb a a p z īm ē ju mos □ P ro b lē m a s veikt sa re ž ģ ītā k a s k u stīb as

Ar Alcheimera slimību slima pacienta galvas sm a d ze ņ u datortomogrāfija: a b p u s no vizuālā centra (sarkans, a p a k šā un vidū) viel m aiņa ir ļoti stipri pazem ināta.

cīšanos aktīvi darboties, tur klāt netiek skarti dzīvībai svarīgi centri, piemēram, el pošana un asinsrite, bet gan tikai garīgās funkcijas. Iestājas atmiņas traucējumi, kļūst grūtāk koncentrēt uz manību, cilvēks kļūst izklai dīgs. Zūd līdzšinējās intere ses, zinātkāre, pienākuma apziņa

_) P a z īš a n a s traucējum i J L asīšan a s, rak stīša n a s un r ē ķ in ā š a n a s traucējum i □ D a r b o š a n ā s un rīcī b a s traucējum i

Kādi ir A lcheim era slim ības cēloņi? Medicīna apsver virkni vis dažādāko iespējamību. Ir

pierādīts, ka ar Alcheimera slimību sirgstošajiem galvas smadzenēs ir samazināts enzīma holīnacetiltransferāzes daudzums. Sī olbaltumu struktūra ir t.s. mediators, tātad pārnesējviela, kas no dod informāciju no nervu šūnas uz nervu šūnu. Tiek skartas arī citas mediatoru sistēmas. Kā šādi traucējumi rodas, vēl nav izzināts. Kā iespējamos cēloņus min ie dzimtību, vīrusinfekcijas, kai izmaina iedzimtības infor māciju, organisma paša vai apkārtējās vides indes, autoimūnos procesus (slimību

§ * 5 ;

M \ > U O R G Ā N I, • N E R V I • P

■1 1

Jw®ļ.Galvas smadzenes, ritrvu sutgftta, p$i'be

IM H H H

,U U u H l m i nU m l H u n \ \ \ t I ļ

Alcheimera slimība Morbus Alzheimer procesi, kuros ķermeņa aizsargsistēma tiek virzīta pret paša organisma audu sastāv daļām), apasiņošanas vai vielmaiņas traucējumus un novājinātas nervu sistēmas funkcijas. Iespējams, ka Alcheimera slimību izraisa šo iemeslu kopums.

Kā ā rs tē Alcheim era slim ību? Līdz pat šai dienai nav atras ti līdzekļi, ar kuriem varētu atvieglot vai dziedināt ar Alcheimera slimību sirgsto šo. Vienīgi ir iespējams ar dažādiem medikamentiem uz laiku apslāpēt saslimšanas sekas.

Ko var d arīt pats? Diemžēl neko nav iespējams darīt, lai pārtrauktu slimības progresu. Atmiņas trenēšana ir tikai palīglīdzeklis, lai mazliet novilcinātu Alchei mera slimības simptomu izpausmi. Kad jādodas pie ārsta? Daudzi cilvēki slimības sā kumstadijā cenšas par slimī bu nedomāt, grib noslēpt tās simptomus. T om ēr labāk ir jau vismazāko aizdomu gadī jumā doties pie ārsta, jo Alc heimera slimībai līdzīgus simptomus var izraisīt vir-

lllllll,,

llll'

kne cini ārstējamu veselības traucējumu.

Ko darīs ārsts? Ārsts ļoti rūpīgi izpētīs sli mības vēsturi, jo ne ar EEG, ne datortomogrāflju vai psi holoģiskiem testiem nevar droši apstiprināt Alcheimera slimības diagnozi, taču ārsts var konstatēt, ka cilvēks ir saslimis ar citu līdzīgu, bet ārstējamu slimību. Absolūti droši Alcheimera slimību var pierādīt tikai, ja izanalizē galvas smadzeņu audu pa raugus. Taču, tā kā cilvē kiem, kuri saslimuši ar Alc heimera slimību, nav nekādu izdziedināšanās cerību, nav pietiekama motīva, kas mu dinātu izdarīt šādu riskantu mediķu iejaukšanos, kā dēļ ir nepieciešams atvērt galvas kausu. Slim ības gaita Vairumā gadījumu vispirms rodas īslaicīgās atmiņas trau cējumi, pēc tam arvien vai rāk un vairāk tiek skarta arī ilglaicīgā atmiņa. Pēc diviem trim gadiem slimības sma guma pakāpe pieaug. Atmi ņas traucējumi ir tik stipri, ka jau tiek apšaubīta reālā dzīve. T am parasti seko arī runas traucējumi, cilvēks vairs nespēj atrast pienācīgus

ājas ā r s t s

darbības apzīmējumus, vairs nevar nosaukt arī priekšme tus. Šajā fāzē sirgstošie bieži naktīs ir nemierīgi, viņi klīst pa dzīvokli, nereti apmaldās pazīstamā apkārtnē. Vēlāk viņi kļūst apātiski. Viņi aiz mirst savai bērnu un laulātā drauga vārdu, atstāj novārtā apģērbu un ķermeņa kopša nu, vairs nespēj orientēties savā dzīvoklī. Gaita ir šļūkā joša un lēna. Pēdējā stadijā slimie vairs nezina, vai ir diena vai nakts, viņi ir zaudējuši kontroli pār urīna un izkārnījumu satu rēšanu un neko vairs nespēj darīt bez citu palīdzības. Slimība ilgst vidēji sešus līdz astoņus gadus. Parasti slim nieki mirst ar plaušu iekaisu mu vai nedziedināmiem izgulējumiem.

SVARĪGI Veciem cilvēkiem atm i ņ a s traucējum i ir n o r m ā la p a rā d īb a . Ar A lch eim e ra slimību parasti sirgst cilvēki, k as vecāki p ar 80 g ad iem . A lcheim era slimību nevar d ē v ē t p a r kluso epidē miju, k ā d ažreiz var lasīt p re sē . Tā ir k o n sta tē ta ievērojami biežāk tikai tā p ē c , k a p a s a u lē arvien vairāk p ie a u g v e c u cilvē ku īp atsv ars.

II I! i ViUMAuu lHliiVr.7....... ...........

■ i

Atkarības problēmas II: nikotīns Kas ir nikotīna atka rība ? Nikotīns ir sārmaina slāpekli saturoša viela (alkaloīds), ko iegūst no tabakas auga (Nicotiana tabacum). Ja nikotīns nonāk cilvēka organismā, tā iespaidā paātrinās pulss, pa augstinās asinsspiediens un sašaurinās asinsvadi, un asi nīs paaugstinās holesterīna un taukskābju saturs. Nikotīns cilvēka organismā iekļūst, galvenokārt smēķē jot. Aptuveni 30 procenti nikotīna, kas atrodas ciga retē, cigārā vai pīpes tabakā, sadegot nonāk dūmos. O r ganisms uzņem līdz 95 pro centiem nikotīna - atkarībā no tā, cik dziļi dūmi tiek ievilkti. Organismā nikotīns tiek diezgan ātri noārdīts, taču,

SIMPTOMI □ H ronisks bronh īts un g astrīts Ll A sin svad u s a s lim š a nas □ Vēzis □ D a rb a sp ē ju kritums □ Ie s p ē ja m a im p o te n c e un n e a u g līb a

ja nonāk tajā atkārtoti un regulāri, organisms pie tā pierod. Nikotīns ir tikai viena no tabakas dūmu sastāvdaļām. Dūmi satur arī daudz citu vielu, no kurām līdz šim identificētas aptuveni 3800. Taču līdz šim izpētīta tikai dažu šo vielu iedarbība uz organismu. Ir veikts tūkstošiem pētīju mu, kas apliecina, ka smēķē šana izraisa dažādas slimības un ir viens no cēloņiem dau dzām dzīvībai bīstamām slimībām, piemēram, vēzim un asinsvadu slimībām.

Kaut gan mediķi visā pasaule cenšas pārliecināt sabiedrību par smēķēšanas kaitīgumu, tabakas industrija un tirdz niecība, kā arī tabakas reklā ma ir viens no būtiskākajiem valstu ienākumu avotiem. Piemēram, Latvijā tabakas izstrādājumu akcīzes nodok lis ir būtisks valsts kultūras finansējuma atbalsts.

Kādi ir nikotīna a tk a rīb a s cēloņi? Par psihisku atkarību runā, ja smēķēšana ir kļuvusi par pieradumu. Daudziem smē ķētājiem tas ir arī sava veida m m mam IIll AnUlUllIlil

mammm

■ 1 ‘'Uflitllilm?,1,

Daudzi jaunieši sm ē ķ ē galvenokārt tāpēc, ka to d ara arī viņu drau gi. J a k āds vēlas atm est sm ē ķ ēša n u , viņam p ēc iespējas jāizvairās no sm ēķētāju sabiedrības.

M a iS HHBHH

v R s m ll ļSHSmini

m ĒĒm M Ē

M a ņ u o r g ā n i • n e r v i • p s ih f .

Galvas s'vuulzencs. Metvu sistēma. Psibe

Atkanbas problēmas II: nikotīns rituāls. Viņi jūtas atslābinā tāki un mierīgāki nekā bez cigaretes vai pīpes. Par fizisku atkarību liecina tas, ka daudzi smēķētāji tieši tad, kad ir atmetuši smēķē šanu, izjūt tā saucamās atra dināšanās parādības. Daudzi atsāk smēķēt, jo baidās no tām un jūtas nedroši, ka, atm etot smēķēšanu, var palielināties viņu ķermeņa masa.

Kā ā r s t ē nikotīna atkarību?

mm UļUļltļUi Kā atbrīvoties no šīs atkarības?

Ko var darīt pats? Jāpārtrauc smēķēt. Turklāt nevajadzētu arī ieelpot taba kas dūmus, tas ir, jācenšas neuzturēties vietās, kur smē ķē citi. Kad bū tu jāiet pie ārsta? Nav nekādu īpašu slimības simptomu, kas nepārprotami norādītu, ka vainīga tabakas M

Ullum,1'!” H

Ko darīs ārsts? Vispirms ārsts pamatīgi iz meklēs savu pacientu, lai konstatētu, vai smēķēšana jau nav izraisījusi fiziskus bojājumus. Ja tā ir noticis, ārsts (parasti sadarbībā ar citiem speciālistiem) sāks ārstēt šos bojājumus. -•THļ- :•

Ārstēšanas galvenais pamat princips - cilvēkam pavisam noteikti un galīgi jāatsakās no smēķēšanas, tādējādi organismu pasargājot no tabakas dūmu kaitīgajām vielām. Ja jau ir radušies nikotīna izraisīti bojājumi, tie jāārstē.

lietošana. Pats vēlākais pie ārsta doties vajadzētu, ja ir pastāvīgs klepus, elpas trū kums, fizisks nogurums vai sāpes kājās.

A tm est s m ē ķ ē š a n u n av viegli. Ir d a ž ā d a s te ra p i jas, a t r a d in ā š a n ā s k ū res un p ad o m i. Daži palīdz, ta č u n e p a s tā v vien a n o teikta re c e p te . Ļoti svarī gi ir izvairīties n o s m ē ķ ē tāju sa b ie d rīb a s . D au d ziem cilvēkiem palīdz, ja a tm e s t s m ē ķ ē š a n u izvēlas k o p ā ar līdzīgi d o m ā jo šie m , kad cits citu var labvēlīgi ie sp a i dot. Ir arī pietiekami d a u d z m e d ik am en tu , k as s e k m ē a tr a d in ā š a n ā s p r o c e s u . P ar tiem jautājiet s a v a m ārsta m . Viņš noteikti jū s infor m ē s arī p a r alternatīvām d z ie d n ie c īb a s m e to d ē m , p ie m ēra m , hipnozi.

iiCT'fi»'

1 1 1 1 ■H B H H IUUiwMMlUUwliMi\ttlUin

Slim ības gaita Nav klasiskas slimības gaitas. Taču ir pierādīts, ka tabakas dūmos esošie darvas produk ti, piemēram, benzpirēns, var izsaukt ļaundabīga au dzēja veidošanos - mutes dobumā, balsenē un barības vadā, bronhos un plaušās, kā arī kuņģī, zarnās un urīn pūslī. Aldehīdi, fenoli, skābes un amonjaks kairina gļotādas un ilgstošā laikā izraisa hro nisku bronhītu (“smēķētāju klepus”) un hronisku gas trītu.

Vājākas darbaspējas Smēķētājiem asinīs paaug stinās oglekļa monoksīda saturs, tāpēc pazeminās dar baspējas. Dažādās indes, kas atrodas tabakas dūmos, bojā asinsvadus. Var rasties arterioskleroze, trombozes, “smēķētāju kāja”, kā arī sirds vai smadzeņu infarkts. Vīriešiem var pavājināties potence un tikt bojāts sper matozoīdu iedzimtības ma teriāls. Grūtnieces smēķē jot negatīvi iespaido augļa veselību, turklāt viņām bie žāk nekā sievietēm, kuras nesmēķē, iespējams spon tāns aborts.

f f l

^ h\nnn\\n\\\\UUiHUmnlululmi™v,’'

Atkarības problēmas III: narkotikas Kas ir narkotiku atkarība? Atkarība no narkotikām no zīmē, ka cilvēks psihiski un/vai fiziski ir atkarīgs no kādas apreibinošas vielas narkotikas. Narkotikas ir tādas dabīgā vai sintētiskā ceļā iegūtas vielas kā opijs un opiāti (piemēram, morfijs vai heroīns), kanabinoīdi (piemēram, marihuāna un hašišs) un kokaīns. Plašākā izpratnē pie aprei binošām vielām, no kurām cilvēks var kļūt atkarīgs, pieskaita arī barbiturātus, amfetamīnus, halucinogēnus (piemēram, LSD), fenciklidīnu (PCP), rūpnieciskos šķīdinātājus un izsmidzināmos aerosolus, alkoholu, kā arī gaistošos nitrītus, ko bieži vien, lai apreibinātos, cilvēki ieelpo. Apreibinošās vielas iedarbo jas uz centrālo nervu sistē mu. Psihiskais efekts, kas

SIMPTOMI J P sihiska un/vai fiziska atk arīb a n o v ie n a s vai v airākām n a rk o tisk ām vielām

Tipisks “ātrais aprīkojums”: heroīnu karotē karsē virs sveces liesnnas. Kad tas ir sašķidrinājies, injicē vēnā. Lai vēnu labāk atrastu, kā žņaugu izmanto jostu. rodas, lietojot narkotiskās vielas, parasti tiek aprakstīts kā sava veida laimes aprei bums. Cilvēks jūtas atbrī vots, ir kļuvis drošs, viņam nav nedrošības sajūtas, ir eiforisks garastāvoklis un da ļēji neparasti sajūtu iespai di (halucinācijas). Apreibinošās vielas tiek uz ņemtas vai ieelpotas caur muti vai degunu, vai arī in jicētas. Atkarība izpaužas tādējādi, ka atkal un atkal

ir nepieciešams saņemt kār tējo narkotiku devu, lai rei bumu atkārtotu. Pakāpeniski organisms pierod pie narko tikām.

A tradināšanās sindrom i Ja atkarīgais cilvēks vairs ne saņem narkotikas, viņam pa rādās izteikti atradināšanās sindromi: bailes, sirdsklauves, sviedru lēkmes, spēcīga trīce un stipras sāpes. Lai to novērstu, atkarīgajam atkal vajadzīga jauna narkotiku

’i1

l\\Wh

!V,',VUViV1WVt'11'uV'1'ViVr*>>!V'’Atl\V’'11u' V M

anu orgāni

1'iYtV111iV1 •

nervi

iVr.uil ♦

p s ih e

tii i 'ii i

Galvas smadzenes. Nervu sistēma. Psihe

Atkarības problēmas III: narkotikas deva. Viņš izjūt izteiktu ne pieciešamību pēc tās, bet narkotikas maksā dārgi.

Kādi ir narkotiku a tk a rīb a s cēloņi? Dažreiz narkotikas sāk lietot nejaušas sagadīšanās pēc kāds piedāvā skolā, diskotē kā vai draugu lokā. T aču ne katrs cilvēks, kas reiz lietojis narkodkas, kļūst no tām at karīgs. Svarīgi ir ari perso niski un sociāli faktori - psi hiska labilitāte vai nelabvēlī ga sociālā vide, kā arī ģime nes apstākļi. Visu šo apstākļu ietekme vēl nav pilnībā no skaidrota.

akcents ir kontrolēta ilglai cīga narkotiku aizstājēja metadona lietošana, vienlaikus sniedzot psihoterapeita pa līdzību. M etadons padara atradināšanās izpausmes vieglāk panesamas. K o v ar d a rīt pats? Vissvarīgākais ir, lai cilvēks patiešām būtu motivēts atradināties no narkotiku lietošanas. K ad b ū tu jā ie t pie ārsta? Ja cilvēks ir stingri apņē mies, ka grib kļūt neatkarīgs no narkotikām, viņam vaja dzētu doties pie ārsta vai uz atkarību konsultāciju pun ktu.

K o d arīs ārsts? Vispirms ārsts atkarīgo cil vēku izmeklēs, lai konstatē tu, vai ilglaicīga narkotiku lietošana nav izraisījusi fi ziskus bojājumus un vai pa cientam nav kāda infekcijas slimība, ar ko bieži vien slimo narkomāni. Ārsts izsmeļošā sarunā ar savu pacientu centīsies no skaidrot, vai patiešām pa cients vēlas atradināties no narkotikām. Pēc tam tiks pieņemts lēmums, vai atra dināšanās notiks, uzturoties slēgtā iestādē, vai arī to var veikt ambulatori.

Slim ības gaita Kā ā rs tē a tkarību? $

Parasti ārstēšanu sāk ar or ganisma atindēšanu un aiz liegumu turpmāk lietot narkodkas. Taču šie pasāku mi ir problemātiski, jo pa cienti cieš no smagām atra dināšanās parādībām. Tāpēc ārstēšana parasti tiek veikta slēgtā iestādē, bieži vien psi hiatriskajā klīnikā. T ā kā recidīvi novērojami ļoti bieži, pēdējos gados mainīti uzskati par labvēlī gām ārstēšanas iespējām. Tagad galvenais ārstēšanas

'm *,',1'Vvi'1

»'VļVt'!;tV;'1A'>11

Likuma gaismā D a ž ā d u s a p re ib in o š u s līdzekļus lieto arī h u m ā niem m edicīniskiem m ērķiem , p ie m ē ra m , lai likvidētu s ā p e s . Vairā k u m ā E iro p as valstu lī dzekļi, ko lieto tikai s ā p ju m a z in ā ša n a i un k a s ir piem ēroti tikai šim nolū kam , netiek uzskatīti p a r ap re ib in o šie m līdzek ļiem. S o d īt var p a r n a r kotiku lietošanu, ja to d ara , lai g ū tu b a u d u vai izraisītu "p a tīk a m a s s a jū ta s vai iztēli”. l l i M l i i “ lli ifflilļ :|l f e i i l l i A ! i i U U i i .

! M ā ja s ā r s t s

^ i ■ -M i i

Lai reibuma stāvokli atjau notu, arvien biežāk nepiecie šama jauna narkotikas deva. T ā kā organisms pie narko tiskās vielas ļoti ātri pierod (tolerance), deva arvien jāpa lielina. Tādējādi organisms ar laiku kļūst pilnīgi atkarīgs no narkotiskās vielas. Pastāvīga narkotiku lietoša na rada arī fizisku sabruku mu un orgānu bojājumus apetītes trūkuma dēļ tiek uzņemts nepietiekams uztu ra daudzums, ar kopīgi lieto tām šļircēm tiek pārnestas slimības, piemēram, AIDS.

a IS/U

O R G Ā N I • NERVT * P S IH E

Galvas smadzenes, nei'iHkststēma, psihe

'Ji ’i f l f e '

G rupa

>m u u w i i m ( i m u i i i i u i i n i u u i u t u u t i i u i i i ! i i u H U H i i i i u u i i u i u i i i u u u i i t i i i m u H U H u i i i i i u u u u u u u i a i i u i u u i i i u i u i i u t i i i k i k k * i > u Mn t a u « ...M m i i u u m H U i u i i i i i i s i u i u u k < u m u u % t t t .. .. .. i .. .. i i .i i u i i i i i i M i i 2

Atkarības problēmas V: darbaholisms, azartspēles Kas ir darbaholism s? Darbatkarīgie ir ļaudis, ku riem darbs ir kļuvis vienīgais viņu dzīves saturs. Šos cilvē kus bieži ļoti trāpīgi apzīmē ar vārdu, kas nāk no Ame rikas, - IVorkaholic (tulkoju mā - darbaholiķis).

Kādi ir darbaholism a cēloni? > Tas, ka vēlēšanās pārlieku daudz strādāt jau kļūst par atkarību, sakņojas mūsu mo dernajā, darbus dalošajā sabiedrībā. Psihologi ir kon statējuši, ka mūs aptverošajā pasaulē cilvēku savstarpējās attiecības nenovēršami kļūst arvien nabadzīgākas. Atzi nība, ko agrāk varēja piedzī vot no saviem draugiem vai labiem paziņām, tagad tiek

Palīdzība spēļu atkarīgajiem Panākum us so lo ša spēļu atkarības ā rstē ša n a ir pašpalīdzība. Anonīmo alkoholiķu kustībai līdzī g a ir anonīm o spēlm aņu koncepcija, kas piedāvā konsultācijas un palīdzī bu atkarīgajiem un viņu piederīgajiem.

Ar karjeru un panākumiem darbatkarīgais kompense trūkstošo draugu un paziņu atzinību.

kompensēta ar karjeru un panākumiem darba dzīvē. Taču ar šo aizvietotāju vien nepietiek. Prasība un vaja dzība pēc atzīšanas un atbal sta aug. Taču karjeras dēļ cilvēku savstarpējā saskar sme cieš, un darbatkarīgais nokļūst apburtajā lokā.

Apliecināšanās darbā Darbatkarīgais meklē sevis apliecināšanu darbā, viņa pašvērtības sajūta ir atkarī ga no darba panākumiem. Trūkstošā komunikēšanās ar draugiem un paziņām atkal un atkal tiek kompen sēta ar darbu.

Daudzos gadījumos pat nav iespējams norobežot sevi graujošu darbatkarību no kāda cilvēka čakluma. G an drīz katrs pazīst situācijas, kad cilvēks ierokas darbā līdz matu galiņiem, ja netiek galā ar kādu citu savas dzīve: problēmu. Normālos ap stākļos šis fenomens gan nav nekāda problēma. Darbatka rigajiem drīz vien bēgšana darbā kļūst pastāvīga - dzīvē viņiem vairs nekas cits neek sistē. Darbaholisms gandrīz neiz bēgami noved arī pie fizis kām kaitēm. Var rasties sird

.«'•PSIHE.

Atkanbas problēmas V: darbaholisms, azartspēles spēlmani novest līdz finan siālam kraham. Un viņš nav spējīgs izjust ne to, kas no tiek ar viņu, ne to, kas no tiek ar viņa tuvākajiem cil vēkiem.

slimības, slimīga nervozitāte un bezmiegs - līdz pat abso lūtam fiziskam un garīgam spēku izsīkumam. U n tālāk jau ir ieprogrammēta snieg šanās pēc medikamentiem. Kļūst nepieciešams alkohols, nikotīns, nomierinošie un uzbudinošie medikamenti, lai pārmēru lielo darbu apjo mu varētu pievarēt.

Kā ārstē darbaholism u?

T āpat kā visu atkarību gadī jumos ari darbaholiķi aplami domā, ka viņi visu kontrolē. 'Tikai tad, kad enerģijas re zerves ir izsmeltas, atkarīgie nonāk pie atziņas, ka kaut kas savā dzīvē tom ēr ir jā maina. N o šā apburtā loka izrauties darbaholiķiem spēj palīdzēt psihoterapeitiska ārstēšana, kuras laikā psiho terapeits iedveš pacientam, ka viņš ir spēcīga, ar gribas spēku apveltīta personība, kas tiek galā ar visām grūtī bām. Šāda suģestija izjauc konflikta pamatus.

Kas ir azartspēļu atkarība? Ir diskutējams, vai atkarība no azartspēlēm ir zinātniski nopietni vērā ņemama slimī ba. Tomēr neapstrīdams ir fakts, ka azartspēļu atkarība

Kā ārstē azartspēļu atkarību?

Spēļu atkarīgie ir apdraudēti tāpat kā alkoholiķi. Visniecīgā kā spēle liek viņiem atkal no nākt iepriekšējā stāvoklī.

ir ļoti līdzīga alkoholismam vai narkomānijai. Sirgstošie nav spējīgi turēties pretim spēles impulsam. Paškontro les zaudēšana galu galā var ļimilitiļļļllii

Spēju zāles Kā sāku m deva sp ē lm a ņiem noder viegli pieeja mie n a u d a s spēļu auto māti, kurus tautā dēvē par vienrocīgajiem bandī tiem. Psihologi uzskata, ka šajos ap arāto s slēp jas lielākās briesm as la biliem cilvēkiem. Piem ē ram, Vācijā šis ir viens no iemesliem, kālab ar liku mu ir apgrūtināta spēļu zāļu izvietošana dzīvoja majos rajonos un iekšpil sētās.

Uļii^hžtV

M ājas ā r s ts

Pamatpriekšnoteikums, lai azartspēļu atkarības ārstēša na būtu sekmīga, ir atziņa, ka esi slims. 'Tikai tad, kad sirgstošais atzīst, ka spēlējot viņš nevar kontrolēt savu iz turēšanos, pastāv izredzes tikt vaļā no šīs atkarības. Nav iespējams paspēlēt tikai mazliet. Tāds variants vien kārši nepastāv.

A bsolūta attu rīb a Alkoholiķis atturībnieks jau no visniecīgākā alkohola daudzuma atkal kļūst atka rīgs, tāpat arī izārstēts spēl manis tūlīt nonāk iepriekšējā stāvoklī, ja ļauj sevi pavedi nāt kaut nedaudz uzspēlēt. Tālab ārstēšanas mērķis var būt tikai pilnīga atturība. T ā kā spēļu atkarības struk tūras ir tik radniecīgas ci tiem atkarības veidiem, ir pilnīgi iespējams, ka ar spēļu atkarīgajiem var strādāt tajās pašās grupās, kur nodarbojas ar atkarīgajiem no alkohola.

illl 111

Debilitate

SIMPTOMI □ Mērķtiecīgu kustību kavēta a p g ū ša n a □ Palēninātas, bieži nekontrolētas kus tības □ Kavēta runas attīstī ba □ Bieži bailīgums □ Bailes no svešiem cil vēkiem un apkārtnes

HHļjji

Kas ir debilitate? Debilitate ir garīgo traucē jumu vieglākā forma, vieglā kā garīgās atpalicības pakā pe. Raksturīgākais ir sprieša nas traucējumi - šiem cilvē kiem ir grūti produktīvi, ra doši domāt. Abstrakti jēdzie ni paliek nesaprasti. T om ēr šie cilvēki parasti labi pielā gojas dzīvei.

Normāli cilvēkam inteliģen ces koeficients ir apmēram 100, savukārt debiliem cilvē kiem tas ir 50-69. Debili cilvēki, proti, tie, kan ir garīgi traucējumi, ar in tensīvu piespiešanos var mācīties. Taču, lai kaut ko saprastu, viņiem vajag vairāl laika nekā viņu vienaudžiem Hromosomālās anomālijas i galvenais faktors, kas Eiropš nosaka agrīna vecuma bērnt mm

M ājas ā r s t s

uH liļuiļinuiļiiii

G rupa

!lfl|ltjlļļ|lillļlļilļH!!

llilHUililllmlm l l l l l l U !

K arte

InM uM umS

M aņu orgāni • nervi • i

1111191u HuUlUuulI

'dzenes, nāru sistēma, psihe n u i u i u u i u u u l i h iH u U iiH U llu u llu M u m ll\1 1 M n H HI ll 1111i U U! I! i i

Debili tate mirstību un saslimstību. Ap tuveni viens no 200 jaun dzimušajiem ir ar garīgiem traucējumiem.

Kādi ir debilitātes cēloņi? Precīzu diagnozi var noteikt tikai 50 procentos gadījumu. Medicīnā izšķir trīs lielas de bilitātes cēloņu grupas, kas ir atkarīgas no tā, kādā pe riodā traucējumi ir radušies. T ie ir prenatāli (radušies pirms dzimšanas), perinatāli (rodas dzimšanas laikā) un postnatāli (iegūti pēc dzim šanas) bojājumi.

Bojājumi pirm s dzim šanas Bojājumi, kas radušies pirms dzimšanas, var būt pārmantoti un iegūti. Iegūtas debi litātes cēloņi galvenokārt ir

SVARĪGI J a ģim enē jau kādam piemīt garīgi traucējumi, pirms grūtniecības iestā š a n ā s noteikti vajadzētu konsultēties ar ģenēti kas speciālistu, lai no skaidrotu, vai n ākam a jam bērnam nepastāv paaugstināts iedzimtas debilitātes risks.

ļfllļflļlļl l l l l l l AUUUUlVtUUUUUllUulum^ l\\\luulluulluliiluiui ļļļ\\\\\\\\ mij\lv\\\\\u'ilUlliu

infekcijas un saindēšanās. Piemēram, sievietes saslim šana ar masaliņām grūtniecī bas laikā var bērnam izraisīt debilitāti. Vērā ņemamas ir arī citas vīrusinfekcijas, vielmaiņas slimības, kā arī nelaimes gadījumi. Augļa garīgai attīstībai ļoti bīstamas ir visu veidu sain dēšanās. Ir pierādīts, ka mā tes, kas intensīvi smēķē vai regulāri lieto alkoholu, ievē rojami biežāk laiž pasaulē garīgi traucētus bērnus. Tādi paši draudi rodas arī, lietojot medikamentus un saskaroties ar ķimikālijām. Nopietni bērnu var apdrau dēt starojums, piemēram, rentgenizmeklēšanas laikā. Ievērojami paaugstināts risks dzemdēt bērnu ar iedzimtām anomālijām ir grūtniecēm, kas vecākas par 35 gadiem.

Bojājumi dzim šanas laikā Biežākā dzemdību kompli kācija ir skābekļa nepietieka mība. T ā rodas, piemēram, nabas saites komplikāciju gadījumā, kā arī, ja bērns sāk elpot par vēlu. Skābekļa trū kums var bojāt galvas sma dzenes un izraisīt debilitāti. P ostnatālie bojājum i Kad bērniņš jau nācis pasau lē, debilitātes cēlonis var būt meningīts, vakcīnu izraisīti mļlulli I ĀRSTS

vm Ē Ē m M m

bojājumi vai smagi baroša nas, resp., vielmaiņas trau cējumi.

Kā var novērst debilitāti? Pirms grūtniecības sievietēm būtu jāpotējas pret masali ņām, ja viņas ar šo slimību vēl nav slimojušas. Grūtniecības laikā jāatsakās no nikotīna un alkohola, medikamenti jālieto precīzi pēc ārsta norādījumiem.

Kā izpaužas debilitāte? Debilitātei nav vienas vieno tas izpausmes ainas, tā parādās visatšķirīgākajās formās. T om ēr vairumā gadījumu debilo cilvēku kustības ir ievērojami palē ninātas un nekontrolētas. Debilie cilvēki arī runāt var tikai lēnām, viņiem ir ļoti ierobežots vārdu krājums. ------------------

Vai debilitāte ir ārstējama? Debilitāte ir galvas s m a dzeņu organisku defek tu sekas, kas nav ārstē jam as. Taču ar darbu un pūlēm iespējam s mazi nāt slimības simptomus.

______________________

M a ņ u o r g ā m • N e r v i • P s ih i:

ll' llllll

GalvOš smadz-enes. Nervu sistēma. Psihe

Histērija Kas ir histērija?

Histērija ir garīga slimība, neiroze, kuras simptomi ir dažādi. Pēc I. Pavlova atzinuma, histērija attistas, ja augstākajā nervu darbībā ierosas procesi ir pārsvarā par kavēšanu, ja ir smadzeņu zemgarozas darbības pār svars pār garozas darbību un vāja otrā signālsistēma salī dzinājumā ar pirmo, kas no saka reakciju haotiskumu, motivācijas trūkumu, impulsivitāti. T ā kā apzīmējums histērisks sarunvalodā ir kļuvis gandrīz par lamuvārdu un lielākoties tiek lietots nicinošā nozīmē, runājot par sieviešu spēcī gām jūtu izpausmēm, mūs dienās ārsti, ja tiek noteikta diagnoze histērija, labprātāk runā par konversijas neirozi. Ar konversiju apzīmē neap zinātu, apslāpētu iekšēja konflikta pārvēršanos fizis kos simptomos.

SIMPTOMI J Bērnišķīga, nenobrie dusi personība □ Paralīzes □ Krampji □ Sāpju stāvokļi □ Trīcēšana

Vienveidīga emocionāla aizraušanās masu pasākumos var novest pie histēriskām epidēmijām.

Histērijas cēloņi Lai kādam cilvēkam attīstītos konversijas neiroze, ir nepie ciešams, lai virkne grūtsirdī bas nastas pārklātos viena pār otru. Histērija neirozes formā sā kas tūlīt pēc psihotraumas, parasti tā rodas uz histēriskā rakstura fona, bet ļoti spēcī gu kairinājumu ietekmē var rasties arī līdzsvarotiem cil vēkiem. Biežākās histērijas izpausmes ir lēkmes, kustību un veģetatīvo funkciju, kā arī uztveres un runas traucē jumi. Izšķiroša nozīme ir galveno kārt sirgstošā personībai, kā

arī apkārtējās vides iespai diem. Protams, jebkurā ga dījumā ir vajadzīgs īpašs no tikums, kas darbojas kā izrai sītāj faktors. Parasti histēriķa personība ir vienkārša, bez īpašām inte lektuālām spējām. Spilgts piemērs tam ir cilvēki, kas nespēj savas sajūtas ietērpt vārdos. Bieži histēriskie simptomi ir primitīvas izpausmes formas, kiirās apspiestās vēlmes iz laužas uz āru izkropļotā for mā. Histēriķis gribētu, lai apkārtējie viņu uztver citā dāk, nekā viņš pats redz sevi. Pie vides apstākļiem, kam ir noteicoša nozīme, lai

HBI G r i p a | !;K a r t e

INI ■ Maiņju o r g ā n i • N e r v i I ' P s i h e '

Galvas sntadz-enes. fflmM, sistēma. Psihe IBM

Histērija rastos neiroze, pirmām kār tām minama ģimene. Arī aizliegumiem miesiskajā un seksuālajā jomā ir notei coša loma. Rodas nedrošība par paša dzimuma nozīmi un svarīgumu, kā arī šaubas par sevi. Nozīmīgs faktors ir arī ten dence atdarināt citus un vienveidīga aizraušanās. Pie mēram, masu pasākumos var notikt nopietnas histēriju epidēmijas. Izraisošie faktori ir nospiedoša apkārtējā situ ācija.

Kā ārste histēriju? Histēriķi ārstēt nav vienkār ši, jo nereti slimības simpto mu dēļ viņš iegūst apkārtējo atbalstu un uzmanību. T u r klāt lielākoties histēriķi ir ļoti bērnišķīgi un nav pie mēroti psihoanalītiskai ār stēšanai. Toties histēriski slimie labi reaģē uz suģestīvu ārstēšanu, īpaši attaisnojusies ir hipno ze. T ā atbilst viņu bērnišķī gajai nepieciešamībai pēc palīdzības, uzmanības un maģiskas attieksmes.

Kā sev palīdzēt? Ir pilnīgi skaidrs, ka šajā gadījumā pašārstēšanās nav iespējama un attaisnojama. Taču dzīves gaitā vairumā

SVARĪGI Arī garīgās slimības, šķiet, laiku pa laikam ir pakļautas modei. Vēl pirms dažiem gadu desmitiem histērija psihiatrijas praksē bija ļoti izplatīta slimība, m ūsdienās tā s a s to p a m a ievērojami retāk.

gadījumu histēriskie simpto mi paši no sevis mazinās.

Kad jādodas pie ārsta? Histērija bieži vien izpaužas kā ļoti smagi fiziski simpto mi, tādi kā lēkmes, trīcēšana vai pat pilnīgs kustību zu dums, un šīs lēkmes var būt ļoti ilgstošas. Tāpēc nekavē joties jādodas pie ārsta, lai lūgtu padomu un palīdzību.

lēkmei. Visbiežākās ir histē rijas paralīzes: gaitas traucē jumi, roku paralīzes, jušanas traucējumi rokās vai kājās un jušanas orgānu paralīzes, kas izpaužas kā balss zudums, aklums vai kurlums. Tālāk seko lēkmes. T ā var būt dra matiska izlādēšanās, bet var izpausties arī kā sirdslēkme vai elpošanas traucējumi. Slimnieks dažkārt var nonāk līdz pat pamiruma stāvok lim, kad vairs nespēj pakus tēties. Izplatītas ir arī histēriskas sūdzības par sāpēm. Ir tādi histēriķi, kuri nokļūst slim nīcā ar diagnozi akūts zaimu nosprostojams. Tikai pēc vē dera caurskates izrādās, ka organiski viņam viss ir kārtībā.

Kā rīkosies ārsts? Vispirms viņš izslēgs slimī bas fiziskos iemeslus. T ikai psihiatrs var atklāt patiesos saslimšanas cēloņus un sākt ārstēšanu.

Slimības gaita Histērija var imitēt gandrīz jebkuru slimību - no sma dzeņu audzēja līdz pat zarnu aizsprostojumam, no locīta vas traumas līdz epilepsijas

MĀJAS ĀRSTS

as, galības. & ;ta m tie aizvien vairāk zau d ē nozīmi Taču visbiežāk ta s nebūt nenozīm ē izveseļošanos. Histērijas vietu ieņem ci U ta s neirotiskas slimības, piemēram, sirds neiroze, depresīvs garastāvoklis.

M a ņ u o r g ā n i • n e r v i • p s ih e

Galvas smadzenes. Nei~vtt sistēma. Psibe.

(|ļ|p t G i11ihUii11i\\\iuUU1iii11 59 HHBMmilīnmmnl

rupa

Klaustrofobija Kas ir klaustrofobija? Vārds “fobija” nāk no grieķu fobos, t.i., ‘nobīties’, ‘bailes’. Tas patiesībā nozīmē iraci onālu bailīgumu, uzmācīgas bailes no ārējām situācijām vai kāda objekta. Lai no tā izvairītos, indivīdam lielā mērā jāpiepūlas. Fobijas var raksturot pēc tā, pret ko tās vērstas, no kā attiecīgā per sona bēg. Klaustrofobija ir bailes uztu rēties slēgtās, šaurās vai pār pildītās telpās, piemēram, liftā, teātrī vai pirts kabīnē. Tās ir bailes, ka cilvēkam vairs nebūs iespējas izkļūt no šīs telpas. Ja cilvēks, kas sirgst ar klaustrofobiju, no nāk šādā situācijā, bailes var sakāpināties līdz panikai, kaut gan patiesībā tam nav nekāda pamata.

Cilvēkiem, kas sirgst ar klaustrofobiju, ir bail uzturēties šaurā, slēg tā telpā, piemēram, liftā.

Kādi ir klaustrofobijas cēloņi?

SIMPTOMI □ Baiļu sajūta, uzturo ties slēgtā, šau rā telpā □ Sirdsklauves □ Sviedru lēkmes J Panika □ Izvairīšanās no uztu rēšan ā s šaurā, pārpil dītā telpā

liB ^

Raksturīgi notikumi bieži sastopami kā priekštvēstnesis akūtai trauksmes neirozei. Klaustrofobija var būt neiro tiskas saslimšanas simptoms, bet tā var pastāvēt ari pati par sevi. Mūsdienās vēl nav rasta pilnīga vienotība jautā jumā par klaustrofobijas cē loņiem. Ārsti un psihologi ir vienisprātis tikai vienā -

klaustrofobija ir neatrisinātu konfliktu pazīme. Vienkāršākajā gadījumā bai ļu cēlonis var būt agrāk pie dzīvota bīstama situācija slēgtā telpā (piemēram, ugunsgrēks kinoteātrī). T a ču pēc psihoanalītiķu do mām šim cēlonim nevarētu būt tāda negatīva pieredze. Viņi uzskata, ka klaustrofo bija liecina par psihisku ne drošību un pārdzīvojumiem bērnībā.

M ājas ārs I ^ llHim A : v *

\nU m 1U hi i f t

iuliMmimn

Ka r t e

M a m jo r g ā

m hw

Galvas smadzenes. Ncri'n sistēma,

Klaustrofobij a sasprindzinājumu. Taču vēl labāki ir neiroleptiskie lī dzekļi. Visos citos gadījumos iesaka psihoterapiju, kuru arī ir jāpapildina ar medikamentozu ārstēšanu.

Kā ārstē klaustrofobiju? Klaustrofobijas ārstēšana pa tiesi ir sarežģīta. Pat tad, ja cilvēks, kas sirgst ar klaus trofobiju, zina, ka viņa bai lēm nav pamata, tikai retos gadījumos viņš spēj tās pār varēt un uzveikt. Tādēļ ār stēšana vienmēr ir jāuztic zinošam ārstam vai psihote rapeitam. Klaustrofobiju lielākoties ārstē ar psihoterapeitiskiem un farmakoloģiskiem līdzekļiem, no kuriem sistemātiska psihoterapija ir vissvarīgākā neirotiskās trauksmes psiholoģiskās ār stēšanas forma.

K o darīs ārsts? Ja runa ir par vieglu un vien kāršu klaustrofobijas gadīju mu, iespējams, ka palīdzēs izturēšanās terapija kopā ar medikamentozu ārstēšanu. Piemēram, ārsts var uz no teiktu laiku nozīmēt benzodiazepīna grupas trankvilizatoru, kas mazina bailes un

C ik lielas ir izdziedināšanās izredzes? Izārstēšanās izredzes ir at šķirīgas. Ir iespējama pilnīga izdziedināšanās, taču psihoterapeitiskās ārstēšanas pa nākumi ir nedroši. T om ēr vairumā gadījumu izdodas mazināt bailes. Ir pierādīts, ka uzlabošanās varbūtība ir lielāka, cilvēkam kļūstot ve cākam. Dzīves otrajā pusē pielāgošanās apstākļiem no tiek relatīvi bieži.

ISRN

Iespējami arī pārtrauku mi klaustrofobijas nori sē. Tas nozīmē, ka ie spējami laikposmi, ku ros slimnieks dzīvo g a n drīz bez bailēm. Taču nedrīkst ļauties šā d u periodu maldinājumam, jo slimība turpina p a stā vēt latenti. Medicīniska ā rstē ša n a ir ieteicama arī, ja simptomi p a rād ās tikai īslaicīgi.

meklēt ārstu vai psihotera peitu. Jo ātrāk tiek sākta te rapija, jo labākas ir izredzes izdziedināties.

LVP 0407

SVARĪGI

Klaustrofobijas slimniekiem bai les var izraisīt pat daudzu cilvē ku pulcēšanās zem klajas de bess.

Klaustrofobija var izpausties ļoti atšķirīgi. Dažkārt rodas tikai nelielas bailes un viegla nedrošības sajūta, uzturoties slēgtā telpā, smagos gadīju mos to var pavadīt sirdsklauves, sviedru lēkmes un sa stinguma stāvoklis. Taču bažas var radīt tas, ka šīs bai les viegli pāriet hroniskā formā. Tās var pastāvēt ga diem un gadu desmitiem ilgi. Tāpēc sirgstošie cilvēki izvairās no bailes izraisoša jām situācijām un zaudē ini ciatīvu un interesi.

K ad jādodas pie ārsta? Tiklīdz simptomi kļūst bie ži un regulāri, vajadzētu ap-

Slimības gaita

M a ņ u o r g ā n i • n e r v i • p s ih e

Gahas smadzenes, ria~vu sistēma, psihe

Koma Kas ir koma? ' ' ■■ •

Grieķu vārds koma nozīmē dziļš miegs. Medicīnā ar to apzīmē dziļu bezsamaņas stāvokli, kas ilgst vairākas stundas, bet var turpināties arī dienām, pat nedēļām un mēnešiem ilgi. Komā esoša cilvēka acis ir aizvērtas, ar viņu nav iespējams kontaktē ties, uz sāpju kairinājumiem viņš vai nu nereaģē vai reaģē tikai ar nekoordinētām at vairošām kustībām. Koma vienmēr ir signāls si tuācijai, kas apdraud dzīvību. T ā ir daudzu smagu slimību un nelaimes gadījumu kul minācija. Komu izraisa slimība, sain dēšanās, trauma. Biežākie komas gadījumi: cukura dia bēta koma insulīna trūkuma dēļ; hipoglikēmiskā koma insulīna pārdozēšanas dēļ vai

SIMPTOMI □ Acis ir aizvērtas □ Ar pacientu nav ie sp ē jam s kontaktēties □ Nav reakcijas uz s ā p ju kairinājumiem vai ir tikai nekoordinē ta s atvairošas kustī bas □ Bieži tipiski sm ako elpa

III1 1

\mmmSm

... ......... ...

Pacienti komas stāvokli jāārstē intensīvās terapijas nodaļā.

gadījumā, ja slimniekam ir insulīnu producējoša aizkuņ ģa dziedzera adenoma; urēmiskā koma nieru bojājumu dēļ; aknu koma pēc hepatīta vai saindēšanās ar t.s. aknu indēm. Komas gadījumā vairākas dzīvībai svarīgas funkcijas (elpošana, sirdsdarbība u.c.) novirzās bīstami tālu no nor mālā stāvokļa.

krāsa, ādas stāvoklis, acu zī līšu pārmaiņas, neiroloģisku izmeklējumu rādītāji un asinsrites reakcijas sniedz viņam svarīgus norādījumus. N e iro lo ģ isk a s saslim šanas Trieka, audzēji, slimību lēk mes, galvas smadzeņu iekai sumi, asinsizplūdums sma dzenēs, saindēšanās un gal vas smadzeņu ievainojumi var izraisīt komu.

Kādi ir kom as cēloņi? Dažreiz ārsts tūlīt var kon statēt komas cēloņus. Mutes smakošana, elpošana, sejas

C u k u ra d iab ē ts □ Diabētiskā koma (Coma diabeticum). Komai rakstu rīgs nespēks, galvassāpes un

mm M

ā jas ā r s t s

1'll1'!'!!! - iii i: ''V'jjHļiiļiiiiiiiļļļiiiiļiļ iV mhV *

iuUlHum

ļ ļ p

i f

Galvas smadzenes, nervu sis'~....

Koma vēdersāpes un stipras slāpes. Apziņa aptumšojas arvien vairāk un vairāk. Elpa ož pēc acetona. Cēlonis šādam stā voklim ir draudīgi augsts cukura līmenis asinīs. Tas rodas diabēta slimniekiem parasti pēc diētas pārkāpu miem, vai arī tad, ja viņi ir piemirsuši injicēt insulīnu. □ Hipoglikēmiskā koma. Nemiers, trīce, vājums un atmiņas traucējumi ir pirmās hipoglikēmiskās komas pazī mes, kas rodas insulīna pār dozēšanas dēļ, kad pārāk zems ir cukura līmenis asinīs. Seko krampju lēkmes, ķermeņa vienas puses paralī zes, kas beidzas ar komu. Diabētiķiem izraisītājs var būt arī pārpūlēšanās vai infekcijas slimības.

V airogdziedzera slimības □ Bazedova koma. Ja pie Bazedova slimības vairog-

SVARIGI Komas gadījum ā neka vējoties jāizsauc ātro medicīnisko palīdzību. Ziņojiet ārstam par vi sām slimībām, ar ko ie priekš slimojis pacients. Precīzi atspoguļojiet arī visus blakusapstākļus. Šī informācija palīdzēs ārstam rīkoties operatīvi.

!)lliļļļ|j|ļjļļļļļļ

UZMANĪBU! Ie vain ojum i, in fe k cija s vai sm ags fiz is k s d a r b s n o z ī m ē arī s t r e su visām o rg a n ism a f u n k c ijā m . J a p a c i e n t a m ir k o n s t a t ē t s h r o n isks hipofīzes priek š ē jā s daiv as vājum s, jā b ū t īp aši izmanīg ie m, jo š ā d a s s t r e s a s itu āc i j a s v a r n o v e s t arī līdz komai.

dziedzeris producē pārāk lie lu hormonu daudzumu, ro das vemšana vai caureja, muskuļu vājums, neskaidra runa, apziņas aptumšošanās līdz komas stāvoklim. Sva rīgs norādījums par to, ka sākusies koma, ir ātrs pulss 140 līdz 200 sitieni minūtē. □ Vairogdziedzera hipofun kcija. Simptomi ir bāla un sausa āda, palielināta mēle, ķermeņa atdzišana un ļoti lēna elpošana. Vairogdziedzera hipofunkciju var izsaukt iekaisums vai audzējs. □ Epitēlijķermenīšu saslim šanas koma. Šajā gadījumā epitēlijķermenīši nekontro lējami producē hormonus, kalcija līmenis asinīs kļūst bīstami augsts. Brīdinājuma signāli par iespējamu komas stāvokli ir apātiska slimnieka

■ ■ ■ JrfBllĒ

H H H H H B tn fl

uzvedība, halucinācijas un apjukums.

A knu slimības □ Aknu sabrukšanas koma. T ā sākas ar miegainību, apā tiju un dzelti. Elpa ož pēc aknām. Komu izraisa akūts hepatīts (aknu iekaisums), smagas infekcijas, piemē ram, dzeltenais drudzis vai saindēšanās (ar mušmirēm, fosforu vai alkoholu). □ Aknu sarukšanas koma. Hroniski bojātu aknu gadī jumā mēdz nonākt līdz aknu sarukšanas komai, kam rak sturīgas konvulsijas, roku trīce un tnēles trīcēšana. C iti iespējam ie cēloņi Komas iemesls var būt arī hroniska vai akūta nieru mazspēja. Slimnieka elpa tad ož pēc urīna. Pacienta dzīvī bu var glābt tikai tūlītēja asiņu dialīze un, iespējams nieru transplantācija. ---------| ......“

PADOMS Diabēta slimniekiem vienmēr jā n ē sā līdzi kaut kas salds. J a p a rā d ā s hipoglikē miskās kom as pazīmes, a p ēd o t cukuru vai šo k o lādi, bieži vien vielmaiņu iespējam s stabilizēt.

__ i_y..i__ m m m m m

uuui\vihn1111»iAvAlmmmmm litullllĪliIImm111111.Yh\ \W

III®

•pļļ||i '||||

Ip'iiii

u uunn iu iu n ra

mm G r u p a

««'it .::;ģÂ :^m aîit^s. N ^ûîi^fņa. Psih-Ķ,1; ■ I

Korsakova sindroms Kas ir Korsakova sindrom s?

Sindroms ir vairāku simpto mu vienlaicīga rašanās dažā du slimību gadījumā. Arī Korsakova sindroma gadīju mā vienlaikus parādās vairā kas slimības pazīmes. Priekšplānā izvirzās uzmanī bas un domāšanas traucēju mi, kam pievienojas polineirīts kājās un pēdās. Polineirīts ir perifēro nervu saslimšana, tātad arī visu ma zo nervu, kas iesniedzas ādā, slimība. T o var pamanīt, iz'jūtot jutības traucējumus, dažkārt arī pēc kustību trau cējumiem. Sindroms nosaukts krievu psihiatra Sergeja Korsakova (1854-1900) vārdā, kurš pir mais to aprakstīja 19. gad simta beigās.

SIMPTOMI J Uzmanības un atmi ņa s vājums □ F antazēšana □ Apjukums □ Dezorientācija laikā □ Novājēšana J N espēks □ Polineirīts kājās un pē d ā s

■1■. 1'"Ūii\\iA' *!''' 1111\\11A*' 11u\\\\\i-.1'* IVmVii^ ^11'ni\\i

llllllIIllM

Korsakova sindroms izpaužas kā uzmanības un atmiņas vājums. Toties garastāvoklis ir priecīgs un bezrūpīgs.

Kādi ir Korsakova sindrom a cēloņi? Acīmredzot sindromu izraisa B vitamīnu tiamīna un niacīna (nikotīnskābes) trūkums. Taču cēlonis nav vis-uzturs, bet gan barības vielu uzsūk šanās traucējumi tievajā zarnā. Tos bieži izraisa pārmērīga alkohola lietošana. Alkohols pastiprina tievās zarnas kus tības (peristaltiku). Tādējādi barība pārāk ātri tiek pārvie tota uz resno zarnu un vairs netiek pilnvērtīgi izmantota. Hroniska alkoholisma gadī jumā tiek bojātas arī tievās zarnas bārkstiņas. Tādējādi

M ā ja s

ā rsts

zarnu gļotādas kopējā virsma samazinās un lielākā daļa ba rības tiek izvadīta nepietie kami sagremota.

Kā ārstē Korsakova sindrom u? Pilnīga atteikšanās no alko hola, augstas B vitamīnu kompleksa devas un olbaltu miem bagāta diēta ir ārstēša nas pamatprincipi. Ar alkoholismu slimu cilvēki ārstēšana katrā ziņā ir ļoti grūta, jo pamats sekmīgai ārstēšanai ir atsacīšanās no alkohola. Atkarīgie bez me diķu un psihologu palīdzības paši parasti to nespēj izdarīt.

K a rte

aņu orgāni

• N

ervi

• P s ih e

. Galvas smadzenes. Nervu sistē?m, Psihe ; īmnnttv

Korsakova sindroms Bieži vien, lai laikus sāktu te rapiju, ir nepieciešams pa cientu ievietot stacionārā.

Kā sev palīdzēt? Pilnīgi jāatturas no alkohola. Lai tas izdotos vieglāk, ietei cams iekļauties kādā pašpalī dzības grupā (piemēram, Anonīmo alkoholiķu brālībā; Latvijas Anonīmo alkoholiķu dienesta uzticības tālrunis ir 7333523). Jāatceras, ka alkoholismu ne var izārstēt, un atkarīgajam visu turpmāko dzīvi pilnībā jāatturas no alkoholisko dzē rienu lietošanas. Kad jādodas pie ārsta? Daudziem pacientiem, kam ir alkohola izraisīts Korsa kova sindroms, trūkst jebkā das sapratnes par to, ka viņi ir slimi. Slimnieku garastāvoklis parasti ir priecīgs un bezrūpīgs. Lielākoties ir ne-

SVARĪGI Ne vienmēr Korsakova sindrom a cēlonis ir pār mērīga alkohola lieto šana. Šie simptomi var parādī ties arī galvas sm adzeņu traum as, saindēšanās, infekciju (tīfa, izsitumu tīfa) un galvas sm a d z e ņu slimību gadījumā.

Alkoholisms ir biežākais Korsakova sindroma cēlonis. Tas izraisa B vitamīnu trūkumu.

pieciešama piederīgo iejauk- ' šanās un spēja pārliecināt sli mo par nepieciešamību do ties pie ārsta.

Ko darīs ārsts? Ārsts pieaicinās kolēģi spe ciālistu (neirologu vai psihi atru) un kopā ar viņu izstrā dās pilnvērtīgu pacienta ār stēšanas plānu. Slimības gaita Korsakova sindroms sākas ar bezmiegu, saīgumu un gal vassāpēm. Iesākumā nereti novērojams dzēruma tra kums (Delirium tremcns). Vēlāk priekšplānā izvirzās atmiņas un uzmanības vā jums. Sarunā slimais ātri pa zaudē tās pavedienu, fantazē un robus stāstījumā aizpilda ar fantastiskiem izdomāju miem. Viņš zaudē saistību ar laiku un dažkārt zaudē arī telpisko orientāciju. Spēja

ājas ā r s t s

skaidri, loģiski domāt arvien vairāk pazūd. Noskaņojums ir bērnišķīgi priecīgs un bez rūpīgs. Tam pretstatā ir slimā slik tais fiziskais veselības stāvok lis. Viņš ir novājējis un ne spēcīgs. Polineirīts kājās un pēdās gan reti rada izteiktas grūtības staigājot, taču nervu jutīgums ir traucēts. Uz kai rinājumu nervi vairs tik tikko reaģē. Dažkārt nonāk līdz jušanas anomālijām - kņudēšanai, notirpuma sajūtai vai skudriņu skraidīšanai.

Vai K orsakova sindrom s ir bīstams? Slimība var neatkāpties vai rākas nedēļas, pēc tam tā pakāpeniski izzūd. Taču al koholisma gadījumā var at tīstīties ari neatgriezeniski galvas smadzeņu bojājumi. Nav izslēgts, ka tad Korsa kova sindroms var pāriet alkohola demencē (dzērāju plānprātā).

aņu orgāni

• N

ervt

• P s ih e

K arte

Galvas smadzenes. Nervu sistēma. Psihe

rupa

Migrēna Kas ir migrēna? Migrēna ir spēcīgas sāpes vienā galvas pusē, kas var turpināties stundām vai pat dienām ilgi. T ā lielākoties sākas ar izteiktām lēkmjveida sāpēm, ko pavada slikta dūša, vemšana, ņirboņa acu priekšā un redzes traucē jumi.

Migrēnas cēloni Par to, kas izraisa migrēnu, vienprātības nav, taču novē-

SIMPTOMI □ R edzes traucējumi □ S pēcīgas galvassāpes, kas parasti sā k a s virs vienas a c s □ Paaugstināts jutīgums pret gaism u un troksni □ Notirpums vienā sejas p u sē vai ā d a s kņudēšana □ Slikta dūša, ve m ša n a □ S ejas sasa rk u m s □ Deniņu apvidus kaist un pulsē □ Krampji vēderā J Caureja un sp ēc īg a urīna izdalīšanās □ Sirdsklauves

Migrēnas lēkmes sākumā smadzeņu artērijas sašaurinās. Pēc tam tās atkal paplašinās, un sāk sāpēt galva.

rota sakarība starp migrēnu un smadzeņu artēriju stā vokli. Kolīdz smadzeņu ar tērijas sašaurinās, ko izraisa spriedze artēriju sieniņu muskuļos vai iekšējā asinsva du slāņa pietūkums, smadze nes vairs netiek pietiekami apgādātas ar asinīm. Pēc tam kad artērijas atkal paplašinās, sākas tipiskas migrēnai rak sturīgas galvassāpes. Faktori, kas izraisa smadze ņu artērijas krampjainu sa raušanos, var būt laika ap stākļi, alkohols un smēķēša na, fiziska un garīga slodze. Migrēnas lēkmes sākšanos veicina arī daži pārtikas pro dukti - siers, šokolāde, sar

ājas ā r s t s

kanvīns, citrusaugļi, kā ari emocionālie faktori - sprie dze, nogurums, pārstrādāša nās, kam seko relaksācija (nedēļas nogales migrēna). N ereti cēlonis ir ari nepa reizs kakla skriemeļa stā voklis.

H o rm o nālie faktori Sievietes no migrēnas cieš biežāk nekā vīrieši. T ā kā nereti pastāv kopsakarība starp menstruāciju ciklu un migrēnas lēkmēm, izveido jies uzskats, ka saslimšanu ietekmē arī hormonālie faktori. Pretapaugļošanās līdzekļu lietošana pastiprina jau

M aņu

orgāni

• N

ervi

• P s ih e

Galvas smadzenes. Nervu sistēma. Psihe

Migrēna citreiz - karsta komprese uz pieres.

esošo noslieci uz migrēnu. Sievietēm pēc menopauzes migrēna lielākoties izzūd.

Kad jādodas pie ārsta? Ja lēkmes atkārtojas regulāri. T o biežums iespējams robe žās no trim līdz četrām rei zēm nedēļā un vienai līdz divām reizēm mēnesī.

Kā ārstēt migrēnu? Migrēnas lēkmes laikā vis lielākā uzmanība jāpievērš, lai novērstu cēloņus, kas izraisa migrēnu. Ja migrēnu izraisa alerģija pret noteiktiem medika mentiem vai baudvielām, no šīm vielām jāatsakās, lai mazinātu lēkmju intensitāti, to novēršanai ir arī atbilstī gi preparāti. Dažiem pacientiem palīdz arī akupunktūra un homeo pātiskie līdzekļi. Izmantojot autogēno treni-

Kā izsargāties no migrēnas Diemžēl nav drošu ietei kumu, jo migrēnai iesp ē jami daudzi un dažādi cēloņi. Jāievēro: □ Jāizvairās no fiziskas un garīgas slodzes □ J ā a ts a k ā s no medi kamentiem un b a u d vielām, kas attīsta migrēnu □ Jāsek o , lai būtu p a reiza stāja

Kā rīkosies ārsts? Profilakses nolūkos ārsts var izrakstīt kādu medikamentu, īpaši spēcīgu lēkmju gadīju mos tas var būt kāds ergotamīna preparāts, kas ietek mē smadzeņu asinsriti. Vairumā gadījumu vienā galvas pusē vērojamas tipiskas sāpes.

ņu, iespējams iemācīties ar gribasspēku ietekmēt asiņu pieplūdi galvas smadzenēm. Ja migrēna radusies psihiska sasprindzinājuma dēļ, ar te rapijas palīdzību iespējams veicināt paškontroli.

Kā sev palīdzēt? Ja ir jūtams, ka tuvojas mig rēnas lēkme, ilgi gaidīt ne vajadzētu, bet gan līdz ar pirmajām slimības pazīmēm sākt lietot ārsta nozīmētos pretlīdzekļus. Populāra un nereti diezgan efektīva ir metode, kad slim nieks, kam ir migrēnas lēk me, apguļas tumšā, klusā vietā. Dažreiz palīdz auksta,

ājas ā r s t s

Slimības gaita Tipiska migrēnas lēkme sākas ar redzes traucēju miem un ņirboņu acīs. Apmēram pēc 20 minūtēm sākas spēcīgas galvassāpes smadzeņu un deniņu apvidū vai virs uzacīm. Parasti gal vassāpes lokalizējas vienā galvas pusē. Vienlaikus pa sliktinās arī vispārējā pašsa jūta, moka nepārtraukts vemšanas kairinājums. Lēkme ilgst 3-48 stundas.

Vai m igrēna ir bīstama? T ā nav bīstama, taču ne drīkst pārāk zemu novērtēt psihisko slodzi, kam tā tiek pakļauts cilvēks.

« 1 1 1 ®

't1!v,1’ u.!<;;•' ’•! !i ’1l■ ^''’i\l\ī^'i>ļ\i\\\\\H\wWP®5H1( 4ntt\MUt\M\lW

M M B —

M —

. V. ';;iL,.. \iiir ''''lIi\U ;A\UUl

H B —

MH—

BWlllMlllimWIWW

Narcisms Kas ir narcism s? Narcisišmš nav nekas neda bisks vai slimīgs. Ikviena cil vēka izdzīvošana atkarīga no zināmas patmīlības daļas, un katram nepieciešams cini vērtējums, lai attaisnotu mī lestību uz sevi pašu. Visiem cilvēkiem piemīt vairāk vai mazāk slepens priekšstats par savu šķietamo nozīmību, lielumu un spējām, un ne vienam nav svešas aizvaino tas pašcieņas radītās cieša nas. Kauns, pašnicinājums un lieluma izjūta ir vienas monētas divas puses. Sa režģījumi sākas tad, ja tiek sme pēc atzinības kļūst par apsēstību vai arī dzīve kļūst par nepārtrauktiem savas

Patikšanas tieksmes Patikšana ir cilvēka tieksme s a g ā d ā t sev prieku, un tas nav attie cinām s tikai uz seksuālo jomu. Psiholoģijā pašsa g ā d ā tu baudu, kā arī izvairīšanos no nepati kas aplūko kā no p a š a s bērnības pastāvošu uz vedības veidu. Narcistiskas problēm as mēdz rasties arī cilvēkiem bez š ā d ā m problēmām.

Narcisms ir pārspīlēta patmīlība ar īstenībai neatbilstošu personas pašnovērtējumu.

grandiozitātes apliecināju miem, cīnoties pret bailēm no pašnolieguma. Psiholoģijā par narcismu sauc pārmērīgu patmīlību ar īstenībai neatbilstošu savas personas pašnovērtēšanu. Psihologi izšķir primāro narcismu, kad tieksme patikt ir virzīta gan pašam uz sevi, gan arī uz apkārtējo vidi (ideālais narcisms) un slimī gu, sekundāro narcismu, kad tieksme patikt ir virzīta tikai uz savu paša personu, un tāpēc rodas realitātei neat bilstošs pašnovērtējums. Tāpēc daudzi dzīvo nemitī gās bailēs, ka varētu atklāties viņu iekšējais tukšums. Tas jāaizpilda ar citu cilvēku ap

brīnu, mīlestību un ar nozī mīgiem pārdzīvojumiem.

Kādi ir narcism a cēloņi? Bērns, iespējams, mazotnē bijis atkarīgs no ilgstoši sli miem vai depresīviem vecā kiem, kas nav spējuši par vi ņu pietiekami rūpēties. Bēr nam tad mēdz būt izdevīgi attīstīt kompensējošas īpašī bas. Viņš izveido grandiozu, ekshibicionistisku paštēlu. Ja bērna attīstība norisinās bez smagiem pārdzīvoju miem, neveselīgas fantāzijas viņa personībā neveidojas. Viens no vecākiem varbūt ii izteikti narcistisks un uzteic

rupa

MA7SU ORGĀNT • NEHV1 • PSIHF.

M p tti1

8 111

Galvas madzetm* nervu sistēma, psihe \

Narcisms vienīgi tās īpašības, kas pa pildina viņa pašapziņu. T ā var būt apdāvinātība, radošas spējas, skaistums, jautrība. Tāds bērns kļūst par tēva vai mātes narcistisko turpinātā ju, bet bērna paša personība paliek novārtā. Ačgārnā paš novērtējuma sekas ir pseidopašpaļāvība, kas, nesaņemot pietiekamu apliecinājumu, pārvēršas mazvērtības sajūtā (narcistisks aizvainojums).

Slimības gaita Narcistiskas personas sevi prezentē izcili un ar panāku—

— -... ... ......................

Grūta terapija Parasti cilvēks ārsta a p rūpē nonāk tikai galīgā depresijas stāvoklī, bieži vien arī pat pēc pašnāvības mēģināju ma. Tad psihoterapeitiska ā rstē ša n a ir ļoti ilg sto ša un ne vienmēr tā sekm ējas ar p a n āk u miem. Š ā d ā stāvoklī ā rstē ša n ā iesaistās arī psihiatrs, izmantojot psihotropos līdzekļus, kas iedarbojas uz psihi. Bieži vien tad vairs nav iespējam s izvairīties no ā rstē ša n ā s psihiatrijas klīnikā.

miem. Grandiozā cilvēka partneris pastāv tāpēc, lai viņu apbrīnotu. Taču jāmīl un jāapbrīno ir viņa āriene un panākumi, nevis cilvēks pats. Narcistiskas personas slēpj no citiem savas sirdsap ziņas lielo elastību. Vārdos tiek apliecināts augsts līme nis, taču darbi tam neatbilst.

personības attīstība, cilvēks nespēj uzupurēties.

Kā ārstē narcism u?

Narcistiskas personas pie ārsta parasti ierodas pieau gošā sarūgtinājuma un vien tulības dēļ. Psihoterapeitiska ārstēšana mēdz būt grūta, jo A tkarīgs no apbrīnošanas šāds cilvēks neuzdrošinās ie Narcistisks cilvēks ir atka- 1 saistīties atkarīgās attiecībās. T o pacientu, kas, sākot ār rīgs no apbrīnošanas. Viņa stēšanu, spēj izjust vainu un pašcieņa ir atkarīga no viņa nomāktību, parasti gaida paša īpašībām, funkcijām un panākumiem, kas viena no uzlabošanās. raidījuma dēļ var pilnīgi sa brukt. Šī pašcieņas zaudēša na savukārt var izraisīt de Vārds presijas, iespējams, ar psiho“narcisms” tiskām iezīmēm un noteikti Šis apzīm ējum s radies ar lielu pašnāvību risku. p ēc sengrieķu mīta varo N ereti narcisms izpaužas ņ a Narcisa vārda. Ro nenormālā seksuālā uzvedī miešu dzejnieks Ovīdijs bā. Jauniešiem tas var izraisīt stāsta sāg u par grieķu pārspīlētu masturbāciju (paš jaunekli Narcišu tā: Nar apmierināšanos). Masturbā ciss atraidījis nimfas Eho cija ieņem tik svarīgu vietu, mīlestību. Mīlas dieviete ka citas attīstības iespējas Afrodīte viņu sm agi sodī ja. Pēc skatiena ūdenī pietrūkst.

Bezattiecību patika Ja šāda izturēšanās turpinās, seksuālā tieksme bez pārm ē rā noved pie narcisma. Ja pieaugušie nevar atbrīvoties no pašapmierināšanās, pat tad, ja viņiem rodas arī citas iespējas kā izdzīvot savu sek sualitāti, notiek kļūdaina

MĀJAS ĀRSTS

Narciss iemīlējies savā spoguļattēlā un no šīs pašm īlas vairs nav ticis vaļā. No ciešan ām viņu atbrīvoja tikai tad, kad pārvērta par puķi - nar cisi. Arī Hermanis Hess e savā rom ānā Narciss un Zeltamute skāris šo tēmu

M aņu

orgāni

•

nervi

. p srtf*

uunimnmuuu ā llllīB lll ll Huīmllv

G rupa

N eirozes I: cēloni Kas ir neiroze? Vārds neiroze ir cēlies no grieķu valodas un burtiski nozīmē ‘nervu slimība’. N ei roze ir funkcionāli augstākās nervu darbības traucējumi, kas izpaužas kā noteiktas no virzes uzvedības modelī, ta ču neizraisa neizbēgamas dziļas izmaiņas personībā. Šie traucējumi rodas lielāko ties no psihiskiem pārdzīvo jumiem. Neirozi var izraisīt gan vienreizēji ļoti spēcīgi kairinātāji - akūtas psihotraumas, gan arī vājāki, bet ilgstoši negatīvi kairinātāji. Visbiežāk tā ir satraucoša ziņa, informācija, kas cilvē kam rada iekšējus konfliktus, situācijas, kas liek izšķirties par tālāko rīcību. Piemēram, ja cilvēks atgriežas dzīvoklī, lai pārbaudītu, vai ir izslēgts kafijas automāts, kaut gan skaidri zina, ka tas ir izslēgts,

SIMPTOMI □ Baiļu stāvokļi □ Psihiska b e z s p ē cība □ Depresijas □ Histēriski izvirdumi □ Uzm ācīgas do m as un darbības □ Fobijas

Neirozēm gandrīz vienmēr ir psihiska rakstura cēloņi. Seksualitāte, pirmatnējās bailes un pielāgošanās apkārtējai videi rada daudz un dažādus konfliktus.

tad, ja tas jau notiek regulā ri, tā var būt pirmā pazīme, ka sākusies neiroze. D ažād i sim p to m i Pēc simptomiem neirozēm piemīt sešas klīniskas izpaus mes: depresija, uzmācības,

histērija, šizoīda neiroze, bailes un fobijas. Depresī vās neirozes gadījumā sirg stošais atrodas dziļu skumju stāvoklī. Uzmācību neiroze izpaužas ar uzmācīgām do mām un darbībām. Neiroze raksturīga arī histērija, kura;

rupa

ipPpH

I 67

M a ņ u o r g ā n i • n e r v i . p s h ie

GaluM'sirMdzmes, > $tpņu sisiētbĶ psihe

Neirozes I: cēloni laikā bieži parādās fiziski simptomi, piemēram, sāpes, krampji un jušanas traucē jumi. Baiļu stāvokļi neirozes slim niekiem ir relatīvi normāli. Ja baiļu stāvokļi atkārtojas vienmēr vienos un tajos pa šos noteiktos apstākļos, tad jau var runāt par fobijām. Šajā ziņā vispazīstamākā ir klaustrofobija - bailes no slēgtas telpas.

Kā rodas neiroze? Neirozes ir psihiskas izcel smes, un tām gandrīz nav fizioloģisku cēloņu. Tās var rasties no kāda neapzināta konflikta, kura izcelsme bieži vien sakņojas tālā bēr nībā.

K onflikti agrā bērnība Iespējams, ka paša tieksmes un paša griba ir nonākušas konfliktā ar vecāku gribu vai apkārtējās pasaules prasībām un cerībām. T āpat izšķiroša nozīme konflikta gadījumā ir arī morāliem priekšstatiem un to atbilstībai patiesajam stāvoklim. V ienlaikus sakrīt daudzi cēloņi Neirozes rodas tikai tad, ja vienlaikus ir dažādi iemesli: vienam tā var būt iedzimta parmenga jutība, spēcīga pakļaušanās instinktiem un kaislībām un ekstremāls temperaments; otram - ne gatīvi apkārtējās vides iespai di, piemēram, izteikta atka rība no vecākiem, vecākā brāļa vai māsas. N o tā tad attīstās attiecīgi noskaņoju-

Sigmunda Freida mācība par instancēm Lai izskaidrotu, kāpēc ro d a s neirozes, ilgus g a d u s austriešu ārsta un psiholo g a Sigm unda Freida mācī b a par instancēm kalpoja kā labākais skaidrojums. Pēc viņa teorijas, psihe sastāv no trim instancēm: Tas, Es un virs-Es. Tas ir instinktu (dziņu) pasaule, virs-Es - viss ieaudzinātais, resp., sirdsapziņa; starp

šīm a b ām instancēm jāat rod vieta, kur varētu p a stāvēt Es. J a tas cilvēkam neizdodas, rodas garīga trauma, kas ir neirozes c ē lonis. Neirožu ārstēšanai Čreids radīja speciālu psi hoanalītisku terapijas m e todi. M ūsdienās Freida m ācība par instancēm tiek uzskatīta par stipri noveco jušu.

—

ļi

īīTTTTTTTTTĪT

Kā izvairīties no neirozes? ••^5-V\tVļVuVi 'A•11

Risku iemantot neirozi var samazināt, ja savas problēm as pārrunā ar citiem cilvēkiem, pret kuriem jūt uzticību. Va jadzētu arī būt gatavam reizēm runāt par savām dziļākajām iekšējām iz jūtām. J o cilvēks ir atvēr tāks attieksmē pret savu apkārtni, jo mazāki ir draudi, ka neapzināti va rētu attīstīties neiroze. Svarīgs ir arī pareizs d ar b a un atpūtas režīms.

mi, kas darbojas pretī paša pavisam ikdienišķajām vaja dzībām. Tas viss beidzas ar to, ka rodas slodzes, ko iz raisa kārdinājumi un atteik šanās, un līdz ar to paša vēl mes tikai pastiprinās.

Problēm as ar vecākiem Agrāk valdīja uzskats, ka par neirozes rašanos atbildīgs ir kāds pavisam noteikts nega tīvs piedzīvojums bērnībā. Mūsdienās vairums psiholo gu ir vienoti uzskatā, ka iz šķirošā loma ir vecāku no skaņojumam vai apstāklī, ka vecāki nesaprot savu bērnu, vai arī vecāku savstarpējām problēmām. LUIIIH

ā jas ā k s t s

MM \\\h 'ViVuViV:Vin^ uViVuh V u'ļl\\\\IV i MAŅV ORGĀNI . NERVI * PSIHE

u!»j

GalvM:^§^^enes.

Kārt.

G ru p a

N eirozes III: uzmācībā Kas ir uzmācība?

Uzmācības nosaka cilvēka domāšanu un rīcību. Tāpēc psihopatoloģijā (mācība par psihes slimīgām pārmaiņām) tā apzīmē stāvokļus, kad pār cilvēku valda priekšstati un domas (uzmācīgās idejas) vai sajūtas, kas aizvien atkārto jas, lai daļēji rituāla veidā liktu izpildīt noteiktas (uz mācību uzspiestas) darbības. Tātad uzmācības ir patoloģiskas domas, atmiņas šaubas, bailes, darbības un

tiek neatvairāmi un inten sīvi. Uzmācību saturs var būt ļoti dažāds, tās var būt neparas tas un dīvainas. Piemēram, tieksme mazgāties, tieksme

SIMPTOMI □ Uzmācīgas idejas □ Uzmācīgi rituāli □ Mazgāšanās, kārtības, skaitīšanas un nozīmības tieksme □ Pārspīlēta apzinība □ Vainas sajūta un bailes Ll Nespēja pieņemt lē mumus

Tipiska uzmācīga darbība - pastāvīga tieksme mazgāties. Uzska tāma par biežāko uzmācību neirožu simptomu.

skaitīt vai tieksme uz vien veidīgām darbībām (vienmēr piecelties vienā noteiktā vei dā). Šo darbību pamatā ir neirotisks psihes traucējums, tāpēc tās sauc arī par uzmā cību stāvokļu neirozi.Uzmācību neirozēm rakstu rīgi, ka intelekts ir pārsvarā pār jūtu dzīvi. Emocionālo izpausmi šāds cilvēks izjūt kā nepatīkamu un muļķīgu. At šķirībā no murgiem cilvēks vienmēr apzinās uzmācības satura nepareizību.

U zm ācības baiļu dēļ Zīmīgi šajā situācijā ir tas, ka sirgstošais pats arī atzīst šīs

darbības un domas par sli mīgām un viņam ir spēcīga iekšējā pretestība pret tām. Uzmācības bieži ir saistītas ar bailēm, jo sirgstošais bai dās, ka varētu arī īstenot at sevišķas domas un tieksmes, lielākoties seksuālās. Tālab šiem cilvēkiem bieži ir pā rāk sakāpināta vainas sajū ta un viņi ir pārspīlēti apzi nīgi.

Kādi ir uzmācību cēloņi?

Uzmācību pamatā ir augstā kās nervu darbības traucēju mi. Ir divas galvenās teorijas

a isu o r g ā n i

•

n ervi

•

p s ih e

Galvas smadzenes. Nervu sistēma. Psihe.

N eirozes III: uzmācībā par uzmācīgo ideju un dar bību rašanos, kas raksturo uzmācību neirotiskos simp tomus.

Aizliegtās tieksm es Psihoanalītiķi uzskata, ka uzmācību cēlonis ir kāda bērnībā radusies aizliegta tieksme. Šo tieksmi sirgsto šais neapzināti mēģina atvai rīt, piemēram, tāpēc, ka tā nesaskan ar vecāku priekšs tatiem. Taču uzmācīgā tiek sme neatstājas, tāpēc cilvē kam ir bail, ka viņš varētu tai padoties. Lai no šīs situāci jas izvairītos, viņš ir spiests veikt noteiktas, tikai sev paš saprotamas darbības. A pgūta uzm ācību stā vokļu neiroze Turpretim citi psihologi, tā dēvētie psiholoģijas mācības teorētiķi, uzskata, ka uzmā cību stāvokļu neiroze ir ap gūta. Sākotnēji neitrālā do ma par savai saistību ar bai les izraisošiem kairināju miem tāpat radot bailes. Ja kāda šīm sajūtām sekojoša darbība bailes samazina, šī darbība jau kļūst par uzmā cību rituālu.

žas apziņā un no kura sir dzējs nevar atbrīvoties. U z mācību darbība ir darbība, kas tiek pastāvīgi atkārtota, lai neapzināti pārvarētu kā du baiļu stāvokli. T ā kā do ma ir darbības māte, abi fe nomeni bieži vien ir saistīti. T om ēr vairums uzmācību priekšstatu nekad nenonāk līdz uzmācību darbībām, jo sirgstošais parasti ir spējīgs sevi kontrolēt.

Kā ārste uzm ācības? Uzmācības sekmīgi var ār stēt dkai ar psihoterapiju vai izturēšanās terapiju.

D ažādas terapijas form as Abu ārstēšanas formu gadī jumā vispirms tiek mēģināts precīzāk noteikt uzmācīgās idejas un ar tām saistītās uz mācīgās darbības un atklāt to cēloņus. Terapeits pa cientu arī konfrontēs ar viņa

U zm ācību priekšstats un darbība Uzmācību priekšstata gadī jumā runa ir par domu vai impulsu, kas vienmēr atgrie V/MMHļjmr.7

Uzmācības, tāpat kā citi neirotiski traucējumi, var kļūt hroniski. Tādos g a dījumos ir nepieciešam a ilglaicīga terapija. Jo a g rāk sākta ārstēšana, jo labākas ir izdziedināša nā s izredzes.

Lai ietekmētu patiesos slimī bas simptomus, medikamen ti nav īpaši efektīvi. Taču dažos gadījumos var palīdzēt stimulējoši un garastāvokli uzlabojoši medikamenti antidepresanti.

Slimības gaita 10-15 procentiem sirgstošo uzmācības sākas jau agrā pu bertātes laikā. Lielākoties tās norit hroniski, tas nozīmē, ka šie cilvēki ar savu uzmācī go stāvokļu neirozi sirgst pastāvīgi un apzināti. Taču ir periodi, kad šīs uzmācīgās idejas un uzmācīgās darbības ir maz izteiktas. Ceturtdaļai visu slimnieku, kas ārstējas, pēc ārstēšanās ir atzīmējama nozīmīga uzla bošanās. Bet lielai daļai slim nieku ārstēšana tikpat kā ne dod nekādas sekmes vai ne iedarbojas vispār.

n umllnnulilfflr

A'AUlminn'’

SVARĪGI

piedzīvojumu un izturēšanās veidu. Dažiem pacientiem šādu seansu laikā zūd uzmā cību simptomi, tom ēr dau dzi citi šim ārstēšanas vei dam turas pretim ļoti neat laidīgi. T iek piedāvātas arī izturēšanās terapijas, it se višķi tādas, kas ar varu pa cientam neļauj veikt uzmā cīgās darbības.

IļlļlļjlH, M \ ja

"IUIŪ1I. ....... .. Iju...' 'll!'!lllj||i| J'^N'lliiij,.',1,1' ^fililn ĀRSTS ■ .... lUUtt iUUlMtti .M l lll\lVVilll

Parkinsona sindroms

Kas ir Parkinsona sindrom s?

SIMPTOMI □ Roku un kāju trīcēša na un pu rēšan a □ Stīvi locekļi □ Saliekta stāja □ Maiga, m onotona balss □ Stipra siekalošanās □ Starta grūtības stai gājot □ Līdzsvara traucējumi □ Šļūcoša gaita □ S taig āšan as grūtības

•Īli

Par Parkinsona sindromu jeb trīcošo paralīzi (arī parkinsonismu) sauc slimību, kuras gadījumā ir traucēta nervu sistēmas signālu pār nešana starp galvas smadze ņu nervu šūnām. Tam cēlo nis ir centrālās nervu sistē mas deģeneratīvie procesi. Parkinsona slimību 1817. gadā pirmais aprakstīja an gļu ārsts Dž. Parkinsons, un tā parasti rodas cilvēkiem

[lllllll111'

pusmūžā un noris hroniski sakarā ar distrofisku procesu galvas smadzenēs. Svarīgi ir tas, ka šie deģeneratīvie pro cesi neiespaido slimā cilvēka inteliģenci. Saslimšana var izpausties daudz dažādu simptomu vei dā. Raksturīga ir pastāvīga trīce, saliekta stāja un šļū coša gaita. Biežas pazīmes ir arī pastiprināta siekalošanās, apgrūtināta staigāšana un pārmaiņas balsī - tā skan maigi un dīvaini monotoni. Šim sindromam raksturīgi ir

M a ņ u o r g ā n i • n ē r VI * p s i h e

Galvas smadzenes, w m i sistēma, psil:

Parkinsona sindroms uzmanība tiek pievērsta lodīšu gultņu fenomenam. Par to runā, ja locītava spēj kustēties nevis vienlaidus, bet tikai grūdienveidīgi.

ari tas, ka cilvēkam ir pro blēmas sākt gaitu, tālab vienmēr paši pirmie soli ir īpaši grūti. Vīrieši ar Parkinsona sin dromu saslimst daudz bie žāk nekā sievietes. Ļoti reti slimības izpausmes parādās pirms 50 gadu vecuma; šī ir pusmūža un gados vecu cil vēku slimība.

Kādi ir Parkinsona sindroma cēloņi? Signālvielas dopamīna defi cīts galvas smadzenēs izraisa muskuļu darbības koordinā cijas traucējumus. Šī deficīta cēlonis ir progresējoša dopamīnu producējošo šūnu noārdīšana. Līdz šai dienai nav zināms, kas šo procesu izraisa, taču ir konstatēta pārmantota predispozīcija.

Kā ārste Parkinsona sindromu? Vieglas saslimšanas gadīju mā ārstēšana nav nepiecieša ma. Smagākos gadījumos jā veic piemēroti pasākumi, lai slimniekam raizes nesagādā tu parastās ikdienas rūpes. Daļēji ir iespējams dopamī na deficītu galvas smadzenēs

K o var darīt pats? Vajadzētu mēģināt, cik vien ilgi tas ir iespējams, saglabāt kustīgumu, nodarbojoties ar sportu un/vai ārstniecisko fizkultūru. Galvas sm adzenēs starp nervu šūnām impulsi tiek pārnesti ar tādu vielu palīdzību kā, piemē ram, dopamīns.

kompensēt ar medikamen tiem. Neraugoties uz to, diemžēl nav iespējams no vērst turpmāku stāvokļa pa sliktināšanos. Tātad jau lai kus ir jārūpējas par to, lai sli mais, pastiprinoties viņa in validitātei, savā dzīvoklī va rētu iespējami vieglāk pār vietoties. Pārbūves, piemē ram, sliekšņu likvidēšana, ir tikpat svarīgas kā palīdzība, piemēram, iepērkoties. Svarīgi ir, lai slimības gaita nepārtraukti tiktu uzrau dzīta.

Ko darīs ārsts? Ja ir aizdomas par Parkinso na sindromu, ārsts izmeklē lielu daļu ķermeņa funkciju, galvenokārt nervus. īpaša

S i l i AS ĀRSTS

Slimības gaita Slimība ir hroniska un ne izārstējama. Slimnieka stā voklis turpina pasliktināties neatgriezeniski. Dažus simp tomus var mazināt ar medi kamentiem un sistemātisku vingrošanu.

Vai Parkinsona sindrom s ir bīstams? Slimība nav dzīvību apdrau doša, taču ar laiku var iz raisīt smagu invaliditāti. ........ ..... .......................

Kā izvairīties no Parkinsona sindroma? Diemžēl m ū sd ien ās vēl nav m edikam entu vai ārstniecisku pasākum u, ar kuriem varētu novērst Parkinsona sindromu.

aņu orgāni

•

nervi

•

Ka r t i * |

p s ih e

sr/uidzmes, N e r im tā m . Psihe

G ru pa

Psihosomatika I Kas ir psihosom atika? Runājot par psihosornatiku vispārīgi, ar to saprot ķer meņa un gara attiecības. Par psihosomatisku reakciju dē vē tādu organisma reakcijas veidu, kad orgānā, ko nor māli nevar ietekmēt ar apzi nātu gribas sasprindzināšanu, jūtu uzplūdumu rezul tātā notiek gadījuma rakstu ra fizioloģiskas pārmaiņas. Var minēt tādas parādības kā nosarkšana, kad cilvēks nokaunās; svīšana, kad cilvēks ir nervozs; nobālēšana, kad cilvēks dusmojas. Medicīnā par psihosornatiku dēvē mā cību par slimībām, kuru iz celsmē līdzdarbojušies psi-

SIMPTOMI Psihosom atiskās kaites izpaužas v isdažādāka jos veidos. Tipiski sim p tomi ir: □ Caureja □ Kuņģa katars □ Nemierīgs kuņģis

Bailes, stress, nemiers, izbīlis, uzbudinājums, kā arī daudzi citi fak tori iespaido organismu. Tas reaģē ar tādiem simptomiem kā augsts asinsspiediens, galvassāpes vai kuņģa čūla.

hiski faktori, tātad psihiskie iespaidi ietekmējuši fiziskos procesus. Ķermeņa organis kie bojājumi un funkciju traucējumi tiek izvērtēti saistībā ar psihisko situāciju, sociālo vidi, un pacienta per sonību. Oficiālajā medicīnā psihosomatika ir kļuvusi par patstāvīgu nozari.

□ Kuņģa čūla □ Apgrūtināta elp ošana □ Augsts asinsspiediens

Kas ir psihosom atiskās slimības?

□ G alvassāpes □ Locītavu un locekļu sā p e s

Psihosomatiskajā medicīnā izšķir šādas psihosomatisko slimību formas:

Slimības ar organiskam izm aiņām Psihosomatiskās slimības ir slimības, kuru gadījumā var konstatēt un izmērīt orga niskas vai funkcionālas iz maiņas, kuru parādīšanās un norises laikā izšķirīga līdz dalība ir paša slimnieka psi hei. Pie šīm slimībām pie der kuņģa čūlas, ādas ekzē mas, noteiktas paaugstināta asinsspiediena un zarnu ie kaisuma formas, bronhiālā astma un vairogdziedzera hiperfunkcija. Bez tam vi sās medicīnas specialitātēs ir saslimšanas gadījumi, kas

aņu o rg ā n i

•

nervi

• 'S

UlUHllr

sistēma. Psihe

Ipffl

Psihosomatika I uzskatami par psihosomatis kiem.

Slimības bez organiskām izm aiņām Par psihosomatiskām slimī bām runā arī tad, ja rodas vērā ņemami fiziski simpto mi, kurus regulē veģetatīvā nervu sistēma, ko nevar uz reiz ietekmēt ar gribu. Pie mēram, sirdsklauves, apgrū tināta elpošana vai galvassā pes, kam nav skaidrs orga nisks pamats, l ādas slimības ainas bieži sauc par veģetatī viem traucējumiem (distonijām). T om ēr norāde tikai uz veģetatīvo nervu sistēmu nav pilnīgs šo slimību cēlo ņu izskaidrojums.

Psihiskas reakcijas Atbilstoši psihosomatiska jam skatījumam, kas aplūko organismu kopumā, visas somatiskās saslimšanas ir ramrni

Vienai slimībai daudz cēloņu j Mūsdienīgā psih o so m a tiskā medicīna p a m ato jas uz to, ka organism ā slimības rodas, piem ē ram, iedzimtības dēļ, tās provocē ari vispārējais organism a veselības stāvoklis vai ag rākās sli mības. Slimība uzliesmo arī, ja sabiedrības vai apkārtējās vides nelab vēlīgie iespaidi ietekmē pacienta psihi.

atkarīgas no psihiskās sprie dzes līmeņa. Un tas nozīmē, ka psihosomatiskā medicīna nodarbojas arī ar psihiska jām reakcijām, kas ierosina fiziskas kaites. Svarīgs pēt niecības un darbības lauks ir “normāla” un slimīgi sakā pināta cilvēku reakcija sma-

— |—

Kā radās psihosomatika? Daudzu se n o kultūru m e dicīnā cilvēks tika aplūkots kā ķermeņa, gara un dvē seles veselum s un slimības tika izskaidrotas ar šīs vie nības traucējumiem. Š ādu uzskatu pirmsākumi meklē jami klasiskajā Grieķijā Hipokrata laikā. Ja u n ā k o s lai kos psihosom atiskās m e

tmrni

dicīnas apzīm ējum s pirmo reiz parādījās 19. gadsim ta sākum ā. Kā medicīnisku teoriju un ā rstē ša n a s m e todi 20. gadsim ta sākum ā to ieviesa psihoanalītiķi, internisti un psihologi. 30. un 40. g a d o s amerikāņu zinātnieki iedibināja psiho analītisko viedokli.

UiUHlmh m\\m\

M ā ja S ā r s t s

gu vai hronisku slimību, ne laimes gadījumu un tādu medicīnisku iejaukšanos kā operācija un intensīvā tera pija gadījumā. Šo reakciju sākums un norise ir atkarīga no psihiskiem un sociāliem faktoriem, bet tas nenozīmē, ka tās izraisa tieši psihiski faktori.

Ko darīs ārsts? N e vienmēr ir iespējams no robežot psihosomatisku sli mību no organiskiem trau cējumiem. Daži mediķi katrā slimībā un pat nelaimes ga dījumā saskata psihisku pa matojumu, savukārt citi šo faktoru atstāj bez ievērības.

A ptveroša diagnoze Tiek pieņemts, ka saslimša na ir psihosomatiska, ja pa cientam ir izteikta sakritība laikā ar slimības pazīmju parādīšanos un psihisku slo dzi (konfliktsituāciju). Par to ārsts uzzina sarunā ar pa cientu, kad tiek noteikta diagnoze. T am seko slimbas vēstures noskaidrošana (anamnēze), kur vērā tiek ņemta slimības attīstība un dzīves situācija. Psihosoma tisko diagnozi papildus ap liecina arī fiziski izmeklēju mi un, iespējams, psiholotesti.

* N E R V I » P S IH E

3','!

’u f e f c

l'C‘,n ''V ;;V' " M(n ’V;,',1,1,1"

..lllļBf

\im\nv ‘

■

G rupa

Psihosomatika II Kā ārstē psiho som atiskās slimības? Psihosomatiskajā medicīnā ārstēšanas pamats ir psiho terapija. Taču atkarībā no saslimšanas veida un smagu ma ārsts izrakstīs arī medi kamentus. Dažkārt ir ne pieciešams operēt, piemē ram, kuņģa čūlu. Psihoterapija ir ārstēšana ar garīgiem līdzekļiem - ne ga ra ārstēšana. Vispārīgi ru nājot, tā ir sarunu terapija, kurai jāpalīdz slimajam at klāt un saprast viņa problē mas. T ā sniedz jaunu piere dzi, nostāju un izturēšanās veidus.

SVARĪGI Garīgās jom as nozīmīgo ietekmi uz slimībām un ķerm eņa funkciju trau cējumiem iespējam s izsekot visās medicīnas nozarēs. Arī a ptauko š a n ā s un novājēšana, ā d a s slimības, reimatis kas kaites, impotence, miega traucējumi un pat audzēju rašan ās ne vienā vien gadījumā ir psihosom atiskas iz celsm es.

uum

Vairums kuņģa un zarnu trakta saslimšanu var būt arī psihiskas izcelsmes. Attēlā: kuņģa čūla (bulta).

Ārstēšanas metodes ir dažā das: grupu un ģimenes tera pija, izturēšanās terapija, arī hipnoze un autogēnais tre niņš.

Dažadas psiho som atiskās slimības Lai varētu runāt par psiho somatisku slimību, jābūt vai rākiem priekšnoteikumiem. Vispirms jābūt ārējās slodzes iedarbībi vai jāpastāv iekšējai problemātikai, kas apdraud indivīdu un var novest viņu bezcerības stāvoklī. N o šīs

reakcijas indivīds mēģina dažādi izvairīties vai cenšas to mazināt. Vienlaikus psi hosomatiskas slimības var izraisīt arī nespecifiski, stre sa radīti kairinājumi, kas ir tik apgrūtinoši, ka kļūst par iemeslu stresa reakcijām. Ir vairākas slimības, kas va rētu būt psihosomatisku traucējumu izraisītas.

Infekcijas Daudzu infekcijas slimību gadījumos nozīmīga ir arī garīgā joma. Neskaitāmi cil vēki, saskaroties ar vīrusiem vai baktērijām, tiek inficēti,

M a n u o r g ā n i • n e r v i • p s ih e

Galvas smadzenes. Nervu sistēma. Psihe mm

Psihosomatika II taču organisma paša īmūnsistēma iegrožo izraisītāju, slimības pazīmes neparādās. T urpretim citi cilvēki, kurus skāris tas pats slimības izrai sītājs, saslimst. Arī tādas in fekcijas slimības gaita var būt ļoti atšķirīga.

H erp es simplex 70-90 procenti iedzīvotāju ir inficēti ar herpes vīrusu. Vairumā gadījumu saslim šana var arī nenotikt, jo vī rusa izplatīšanās ir kavēta. Taču šo dabisko līdzsvaru var izjaukt stress. Ceļojumi, eksāmeni un konflikti cilvē ku savstarpējās attiecībās sa grauj imūnsistēmu. Parādās

aukstuma pūšļi. Pēc kāda laika tie atkal sadzīst un no jauna parādās nākamās stre sa situācijas laikā.

cilvēkus, kas profesionālajā vai privātajā jomā dzīvo ne pārtrauktā stresa situācijā (“menedžeru slimība”).

Poliovīrusu infekcija Vai inficēšanās ar poliovīru su patiešām izraisīs spinālu bērnu trieku, ir ļoti būtiski atkarīgs no tā, vai inficētais ir pakļauts īpašam (fiziskam) stresam.

Elpošanas orgānu saslim šanas Arī bronhiālajai astmai un dažām citām elpošanas or gānu slimībām ir psihoso matiski iemesli. Bronhiālā astma bija pirmā elpošanas i orgānu slimība, kuru papil Mēģinājumi precīzāk aptvert dus izmeklēja arī psihoana garīgu slodžu, stresa un lītiķi. T as ir tipisks piemērs, ka slimībai nav tikai viens emociju iedarbību uz cilvēka imūnsistēmu pagaidām vēl ir cēlonis, bet gan vairāki. jauns pētījumu virziens. T a TLirklāt psihiskiem iespai diem, piemēram, baiļu stā ču šķiet, ka garīgiem iespai diem ir ļoti liela ietekme in vokļiem, ir tikpat liela loma fekcijas slimību attīstībā. kā infekcijām un alerģijām.

U U U U U H iiV ī

Kas veic psihosomatisko ārstēšanu? Ikviena uzticības pilna ārsta un pacienta saruna satur psihosomatiskās terapijas pamatprinci pus. Ja pacients savas problēmas zina un var par tām runāt, tas bieži vien ir svarīgs solis, lai atveseļotos. Tomēr daž reiz nepieciešama īpaša ārstēšana. Bērnu slim nīcā, piemēram, ir psi hosomatiskā nodaļa; arī grupu terapija dod labus rezultātus. 1>luiii hi ļ'jniniļi n ļiuii

Mīlulim

■' m'un'u\ ntiinVļ\111

Sirds un asinsrites slim ības Sirds un asinsrites slimības ir visbiežāk konstatētās psi hosomatiskās kaites. Naids, dusmas, aiztures, bailes un prieks iespaido sirds un asinsrites darbību tikpat lie lā mērā kā fiziskās prasības.

K uņģa un zarnu trakta saslim šanas Rīšanas traucējumi, kuņģa un zarnu čūlas, zarnu iekai sumi, vemšana un caureja gandrīz visas kuņģa un zar nu trakta slimības var būt psihisku pārdzīvojumu iz raisītas.

It īpaši gados jaunākiem cil vēkiem sirds fobijas, ritma traucējumi un īpaša paaug stināta asinsspiediena forma tiek konstatēta kā psihoso matiska kaite. Sirds vainag artēriju saslimšanas un sirds infarkts it sevišķi apdraud tos 40 līdz 50 gadus vecos

Norādījumi par gara dzīves un gremošanas orgānu sa slimšanu ciešo saistību jau ieviesušies ikdienas sarun valodā. Piemēram, dusmas “sit pa kuņģi”, apslāpēts niknums “kā klimpa spiež rīkli”, un kādam “aiz bailēm ir pilnas bikses”.

iiiiiin

—inmB

mum

,"'"llll"i M a >T: ORGĀNI • NERVT • PSIHE

Galvas smadzenes. Xen~/t sistēma. Psihe

Smadzeņu nave Kas ir smadzeņu nāve?

Smadzeņu jeb bioloģiskā nā ve iestājas, kad zūd visas dzī vības pazīmes - sirdsdarbība, elpošana un muskuļu reakci jas, kad izbeidzas normāla vielmaiņa, sākas audu pašsagremošanās un sairšana. O r gāni iet bojā noteiktā secībā: vispirms galvas smadzeņu garozas šūnas, mazliet vēlāk citu centrālās nervu sistēmas daļu šūnas. Tiesu medicīnā smadzeņu nāvi sauc par personas nāvi. Šajā stāvoklī atdzīvināšanas izredzes ir ļoti apšaubāmas. Ja tas tomēr izdodas un at jaunojas sirds un asinsrites funkcijas, kas nereti ir iespē jams tūdaļ pēc smadzeņu nā ves, diemžēl cilvēks kā per sonība ir miris. Bojājumi

SIM PTOM I □ Nav e lp o šan as □ Nav sirdsdarbības □ Sirds a p s tā š a n ā s noti kusi vairāk nekā pirms stun das □ Nav acu refleksu

Ar elektroencefalogrammu (EEG) intensīvās terapijas palātā veic slimnieka smadzeņu funkciju uzraudzību.

galvas smadzenēs ir tik no zīmīgi, ka, ja vispār kādas smadzeņu funkcijas ir sagla bājušās, tad tikai primitīvās. Tas nozīmē, ka pēc smadze ņu nāves ir beidzies viss, ko cilvēks darījis kā indivīds. Domāšana, runāšana un ma ņu sajūtas (redze un dzirde) ir gājušas zudībā līdz ar at mirušajām galvas smadzeņu šūnām.

Kādi ir smadzeņu nāves cēloņi?

□ EEG rāda “nulles līniju” □ Kontrastviela sm a d z e nēs nav konstatējam a

Ļoti bieži smadzeņu nāves cēlonis ir skābekļa vai asinsapgādes deficīts. Smadzeņu imūni»

M ajas ā r sts

nāves iemesls var būt arī sa indēšanās, iekaisumi un sa vainojumi. Galvas smadze nes ir ķermeņa visjutīgākais orgāns. Jau dažu sekunžu ilgs skābekļa deficīts izraisa bezsamaņu. Pēc trim m inū tēm rodas ievērojami galvas smadzeņu bojājumi, kas lie lākoties ir neatgriezeniski, līdz ar to iestājas smadzeņu nāve. Protams, daudz kas ir atka rīgs no pacienta vecuma un apkārtējās vides temperatū ras. Neliels vecums un zema apkārtējā temperatūra pail dzina laiku līdz brīdim, kad iestājas smadzeņu nāve.

--- G

ulta

■v re ž M g ia a a p

JVLvŅUORGĀNI • NERVI • PSIHE

Karte

Gaļbaf svujtfņeņ'es. 'ftervu sistēma. Psihe

Smadzeņu nāve Kā konstatē sm ad zeņu nāvi?

Ko darīs ārsts, ja cietušajam iestājusies sm adzeņu nāve? i

Smadzeņu nāvi iespējams konstatēt tikai, cietušo pa matīgi izmeklējot. Nekādā ziņā nespeciālisti nelaimes gadījuma vietā nevar izšķi rīgi izlemt, ir vai nav iestāju sies smadzeņu nāve. Pārliecinošas norādes par smadzeņu nāvi sniedz iz meklējumi ar elektroencefalogrammu (EEG) un sma dzeņu asinsvadu izmeklēša na ar kontrastvielām. EEG mēra vismazākās elektriskās strāvas, kas rodas smadze nēs. Ja ir iestājusies smadze ņu nāve, E E G rāda t.s. nul les līniju. Kontrastvielu, kas ievadīta galvas smadzeņu asinsvados, ga 1vaskausa ren tgenuzņēmumā, ja iestājusies smadzeņu

Šķietama nāve f Pēdējā laikā aizvien dzir d a m a s ziņas par šķieta mu nāvi. Taču šķietam ā nāve nav tas pats, kas sm ad ze ņ u nāve. Cilvē kam, kas atrodas šķie ta m ā s nāves stāvoklī, ir vēl saglabājusies asin s rite.

Ja ir iestājusies smadzeņu nāve, atdzīvināšanas pasāku mus nevajadzētu uzsākt. T o m ēr problēma ir tad, ja ne atliekamās palīdzības ārsts, kam nav precīzāku izmeklē jumu iespējas, nevar izšķirt, vai ir iestājusies smadzeņu nāve.

EEG mēra galvas smadzeņu strāvas un tās pieraksta. Nulles līnija nozīmē smadzeņu nāvi.

nāve, konstatēt nevar, jo gal vas smadzeņu asinsvadi vairs netransportē asinis. K o var d a rīt pats? Pietiekami bieži netiek vēr sta uzmanība, cik svarīgi ir, ja lielākā daļa satiksmes da lībnieku spētu veikt atdzīvi nāšanas pasākumus. Ja patu ram prātā īso brīdi, kas cil vēkam ir dots, pirms iestājas smadzeņu nāve, ir skaidrāks par skaidm, ka nereti tieši pirmajās minūtēs pēc nega dījuma, pirms vēl ieradies neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsts, izšķiras jau tājums par cietušā dzīvību vai nāvi.

āj as ā r s t s

Atdzīvināšanas pasākumi vienmēr ir jāveic, ja pastāv kaut visniecīgākā cerība, ka smadzeņu nāve vēl nav iestā jusies. H

-----

Nāves stadija S m ad zeņu nāve ir viena no nāves stadijām, pēc kuras intensīvās terapi jas palātā vēl ir ie sp ē jam s uzturēt bioloģisko dzīvību. Diemžēl nav iz redžu cilvēku atgriezt dzīvē kā indivīdu. Bezcerīgās pro gnozes dēļ šajā pārejā no dzīvī b as uz nāves stadiju, ko konstatējis ārsts un par ko liecina visi iespējamie izmeklējumu rezultāti, ārsta pienākum os vairs neietilpst veikt atdzī vināšanas pasākum us.

uMununuM

M aņu . o r g ā n i

■Kiiiuīn G rupa Karte

• n e r v i • p s ih e

Im im Vt il ļUUH

Galv/ts smadzenes. Netvu sistēma. Psihe

Traucējumi agra bērnība Kas ir traucējumi agrā bērnībā? Parasti visi bērni attīstās lī dzīgā secībā: noteiktos laik posmos tiek apgūtas aizvien jaunas spējas un prasmes sēdēšana, satveršana, sapra šana vai runāšana. Agrā bērnībā radušos trau cējumu dēļ šī attīstība aiz kavējas vai pat netiek izietas noteiktas attīstības fāzes. Kad attiecīgā attīstības fāze ir pagājusi, daudzas nepie ciešamās funkcijas tiek ap gūtas ar lielām grūtībām vai pat netiek apgūtas vispār. Tāpēc, lai sekas nebūtu ne atgriezeniskas, ir svarīgi rī koties, cik vien iespējams operatīvi, un traucējumus ārstēt pēc iespējas ātrāk.

SIMPTOMI Agrā bērnībā nav sp e ciā lu attīstības traucējumu simptomu, tom ēr trauk s m e s signāls varētu būt šādi defekti: □ Šķielēšana □ Nepareiza galvas poza □ T raucētas kustību no rises J Aizkavēta runas attīstī ba, apātija

Bieži vien traucējumi agrā bērnībā ir skābekļa deficīta sekas. Tāpēc pēc dzemdībām tiek atbrīvoti elpceļi.

Kādi ir traucējum u cēloņi? Agrīno traucējumu iemesls bieži vien ir dzemdību trau ma - īslaicīgs skābekļa defi cīts pirms dzemdībām, to laikā vai pēc tām. Attīstības traucējumus izsauc arī iedzi mti centrālās nervu sistēmas vai maņu orgānu defekti. Nopietni mēdz būt arī lie lākā daļa iedzimtu vielmai ņas traucējumu. Smadzeņu attīstības traucējumi rodas 2 .-1 1 . grūtniecības nedēļā; acu - 3. -7., iekšējo orgānu 3. -8., ausu - 7. -12. grūt niecības nedēļā. Vēlākos

grūtniecības posmos, kad jai sasniegta zināma orgānu at tīstības pakāpe, rodas bojāju mi jau izveidotajos orgānos. Arī garīgi kaitējumi, kas ro das uzmanības un aizgādnī bas trūkuma dēļ, ievērojami traucē bērna attīstību.

Kā ārstē agrīnos traucējum us? T ā kā traucējumu cēloņi ir visai atšķirīgi, ārstēšanas veids ir atkarīgs no slimības, kas ir traucējumu pamatā.

Ko var d arīt pats? Agrā bērnībā ne vienmēr ir iespējams izvairīties no

M a n u o r g ā n i • n fjrv i • p sih e

Galvas smadzenes. Nervu sistēma. Psihe

Traucējumi agra bērnībā traucējumiem, tomēr profi lakse ir iespējama. Jau grūt niecības laikā noteiktajos termiņos apzinīgi jāierodas uz visām medicīniskajām apskatēm. Bez tam grūtnie ces nedrīkst smēķēt, arī al koholiskos dzērienus drīk stētu lietot tikai niecīgā daudzumā, bet labāk tos nelietot vispār. Dzemdību laikā ārstam jābūt pieeja mam katru brīdi. Arī profi laktiskā izmeklēšana pirma jos bērna dzīves gados palīdz laikus konstatēt un novērst traucējumus.

Kad vajadzētu ie t pie ārsta? Ja vecākiem rodas iespaids, ka ar bērnu kaut kas nav kār tībā, vajadzētu doties pie bērnu ārsta. Bieži vien attīs tības traucējumi izpaužas kā apātija, šķielēšana, nepareiza galvas poza, aizkavēta runas attīstība un nepareizas kus tību norises. Labāk konsultējieties ar ār stu liekti reizi, nevis kādu reizi par maz. Jo agrāk trau cējumu izdosies atklāt, jo lielākas ir izredzes to izār stēt bez paliekošām sekām.

Ko darīs ārsts? Vispirms ārsts ar dažādiem vispārējiem testiem, piemē ram, refleksu pārbaudi, kon

statēs, vai vispār bērnam ir nopietni traucējumi. Ja aiz domas tom ēr apstiprināsies, ārsts veiks mērķtiecīgus tes tus, lai atklātu traucējumu cēloņus. Šajā nolūkā tiks veikti speciāli izmeklējumi, piemēram, asins analīzes vai rentgenuzņēmumi.

Novērojiet savu bērnu! Lai attīstības traucēju m us pamanītu, cik vien agri iespējam s, v e cā kiem vajadzētu bērnu uzmanīgi novērot. Ir daudz pazīmju, kas var norādīt uz traucējumiem. Centieties atbildēt uz šādiem jautājumiem: Vai līdz 13. nedēļai bērns sēžot nevar noturēt gal vu? Vai trešā m ē n e ša beigās b ērns vēl n erea ģ ē uz m ātes balsi? Viņš šķielē? Vai viņš ir runājis un pēkšņi to pārtraucis? Vai desm it m ē nešu ve cum ā viņš vēl neizrunā nevienu zilbi, piemēram, “m a-m a" vai “d a - d a ”? Vai, neraugoties uz palī dzību, g a d a v ecum ā viņš nav vēl spēris nevienu soli? Šīs pazīm es ne vienmēr ir pam ats, lai satrauktos, tom ēr vajadzētu bērnu aizvest uz izmeklēšanu.

ājas ā r s t s

Slimības gaita T ā kā traucējumi agrā bēr nībā var būt ļoti atšķirīgi, protams, nav arī vienotas slimības gaitas. Piemēram, dzirdes traucējumi noved pie tā, ka bērns nevar iemācīties runāt. Taču, ja bērni, kam ir traucēta dzirde, lieto dzirdes aparātu, viņi spēj iemācīties runāt pavisam normāli. Ļoti bieži dzemdību laikā radies skābekļa deficīts vēlāk izpau žas kā kustību traucējumi. Tādus traucējumus labi var novērst ar atbilstošu ārstnie cisko vingrošanu.

Psihiski traucējum i Biežākais redzes traucējums maziem bērniem ir šķielē šana. Ārstēšana, lai tā noritē tu sekmīgi un tiktu gūti vē lamie rezultāti, noteikti jāsāk pirms ceturtā dzīves gada. Psihiski traucējumi rodas, ja bērns saņem par maz gādī bas, tas ir, ja ar viņu maz nodarbojas. Lai sekmētu normālu bērna attīstību, kat ru dienu piecas līdz sešas stundas audzinātājiem (tas nav obligāti jādara pašiem vecākiem) jāstrādā ar zīdaini. Bērniem, ar kuriem pastāvī gi nenodarbojas, ātri vien rodas atpalicība runas un sociālajā attīstībā.

Trieka Apoplexie Kas ir trieka?

Trieka iestājas, kad atmirst smadzeņu audi, jo tie vairs netiek apgādāti ar asinīm un galvas smadzeņu nervu šū nas vairs nesaņem tām ne pieciešamo skābekli. Visbiežāk notiek tā: galvas smadzenēs plīst asinsvads, kas izraisa asiņošanu. Vai rumā gadījumu asiņošana smadzenēs rodas paaugstinā ta asinsspiediena dēļ. Vien pusējas asiņošanas gadījumā bieži vien tiek paralizēta pretējā ķermeņa puse, savu kārt lielāka asiņošana var iz raisīt pilnīgu ķermeņa para līzi. Cits biežs triekas izrai sītājs ir spēka iedarbība no ārienes. Piemēram, sitiens pa galvu var izsaukt asiņoša nu zem cietā smadzeņu ap valka. Tātad trieka ir pilnīga muskuļu nespēja izdarīt aktī vai kustību.

SIMPTOMI □ Pēkšņi ra d u šā s stip ras g alv a ssā p e s □ S p ran da stīvums □ Slikta dūša, v em šana □ Krampji □ S a m a ņ a s zud um s

Kādi ir triekas cēloņi?

Gandrīz vienmēr triekas pa matā ir asiņošana, kas rodas, ja galvas smadzenēs plīst kāds asinsvads. Šāds bojā jums rodas vai nu paaugsti nāta asinsspiediena ietekmē vai arī tāpēc, ka asinsvadi ir novājināti, piemēram, artēri ju apkaļķošanās dēļ. Lielāko ties gan abi faktori ir vien līdz nozīmīgi. Parasti trieka

skar gados vecākus cilvēkus, kam asinsvadi ir jau apkaļķojušies. Ja no triekas cieš jau nāki cilvēki, galvenais cēlo nis ir iedzimts asinsvadu vājums. Bez jau minētajām asiņoša nām trieku var izraisīt arī nosprostoti asinsvadi, kas galvas smadzenēm rada skā bekļa nepietiekamību, kam seko trieka. Šo apasiņošanas blokādi izsauc vai nu embo

Trieka Apoplexie lija (pēkšņa asinsvada no slēgšanās ar atrāvušos trom bu) vai arī trornboze (asins vada noslēgšanās ar asins trombu pašā asinsvadā). Triekai līdzīgu stāvokli var radīt arī dažas muskuļu slimības.

Kā ārstē trieku? Galvas smadzeņu bojājumu apjomu bieži vien ir iespē jams novērtēt tikai pēc kāda laika. Tipiskas triekas sekas ir paralīze un runas traucē jumi. Lai pacients atkal va rētu kustēties, vairumā gadī jumu nepieciešama intensī va ārstnieciskā fizkultūra.

Smadzeņu asiņošana

Diemžēl arī labas ārstēšanas un rehabilitācijas gadījumā

Kā izvairīties no triekas? Vienīgie profilakses p a sākumi ir tie. kas palīdz novērst paaugstinātu asinsspiedienu un izvairī ties no artēriju a p k a r o šan ās. Galvenokārt: j s a b a la n sē ts uzturs un d au d z kustību, □ ta b a k a s un alkohola ierobežošana, □ izvairīšanās no stresa.

jārēķinās ar paliekošiem bo jājumiem. Pilnībā atlabt nav iespējams.

Ko var d arīt pats? Ar pienākuma apziņu un pa cietīgu vingrināšanos var kā pināt ārstnieciskās fizkultū ras iedarbību. Kad b ū tu jāiet pie ārsta? Ja cilvēku ir skārusi trieka, viņam nekavējoties nepiecie šama ārsta palīdzība. Jāiz sauc neatliekamā medicī niskā palīdzība.

Ko darīs ārsts? Ārsts pacientu pamatīgi iz meklēs un iztaujās piederī gos par cietušā slimības vēs

stam ir svarīgi zināt, vai pa cientam bijusi ari kāda cita slimība.

Slimības gaita Trieka vienmēr norisinās pēkšņi. Vairumā gadījumu pirmās pazīmes ir kustību un runas traucējumi. Gandrīz vienmēr cietušie zaudē sa maņu.

Vai trieka ir bīstama? Jā, pat ļoti. Smagos gadīju mos var pat iestāties drīza nāve.

M a n u o r g ā n i • n e r v i • p s ih e

Galvas smadzenes. Nemīt sistēma. Psihe

K arte

G rupa

100

Ūdensgalva Hydrozephalus

—

Kas ir ūdensgalva? Ūdensgalva rodas tāpēc, ka palielinās smadzeņu šķid rums galvas smadzeņu do bumos un/vai galvas sma dzeņu virsmā starp smadze nēm un galvaskausu. N edzi mušiem bērniem un maziem bērniem galva ārkārtīgi spē cīgi uztūkst. Šī tipiskā izmai ņa nav raksturīga vecākiem bērniem un pieaugušajiem, jo viņiem galvaskauss vairs nav elastīgs. Ūdensgalvas jeb hidrocefālijas mehānisms var būt dažāds: šķidruma produ cēšanās, tā nepietiekama uzsūkšanās un cirkulācijas traucējumi. Hidrocefālija var būt piedzimta (radusies pirms bērna dzimšanas) vai iegūta (radusies dzīves laikā).

SIMPTOMI Pirms dzim šanas: □ Nenormāla galvas a u g š a n a (konstatēt var tikai ārsts)

Pēc dzim šanas: □ Stipras galv a ssā p es □ V em šana □ Krampji □ Uzbudināta, nervoza uzvedība □ Paralīzes

Šķidruma uzkrāšanās ietekmē paplašinās smadzeņu dobums. Pārtrauktā līnija norāda normālu izplešanos.

Kādi ir ūdensgalvas cēloņi?

zem galvaskausa un iespē jams vēl tālāk - līdz pat sma dzeņu dobumiem.

Galvas smadzeņu iekšienē atrodas dažādi, savstarpēji saistīti dobumi, kuros veido jas lielākā daļa smadzeņu šķidruma. Pa sazarotu mazu kanāliņu sistēmu šķidrums nokļūst starp smadzenēm un galvaskausu, no kurienes to caur smadzeņu apvalku uz ņem asinis. Ja šī transporta kustība ir traucēta, piemē ram, ar asins trombu, kas nosprosto ceļu, galvas sma dzeņu šķidrums uzkrājas

Cits iemesls var būt pārmē rīgi liela smadzeņu šķidruma produkcija, līdz ar to trans porta sistēma ir pārslogota un smadzeņu šķidrums ie strēgst. Šādas izmaiņas vēl pirms dzimšanas var izraisīt saslimšana ar toksoplazmozi (infekcijas slimība, kas ir bīs tama tikai grūtniecības laikā) vai galvaskausa anomālijas (tad tas parasti ir saistīts vēl ar citām anomālijām), smaga asiņošana un savainojumi

rupa

K a rte

100

M aņu G a l v a s

S T t i a d z m e s ,

orgāni

•

n ervi

•

p s ih e

Nervu sistēma. Psihe

Ūdensgalva Hydrozephalus

SVARĪGI Visbiežāk ūdensgalva attīstās auglim, tātad vēl m ātes m iesās pirms bēr na piedzim šanas. Turklāt galvā var sakrāties pat vairāki litri ūdens. Gal v ask au ss ir ievērojami palielināts. Ikviena liela vai vidēja ūdensgalva padara neiespējam as norm ālas dzem dības. Tālab ūdensgalva ir sva rīgākā un bīstam ākā no visām anomālijām, kas var būt nedzimušajam. Š ā d o s gadījum os d ze m dības izdara ar ķeizar griezienu, lai izvairītos no iekšējas asiņošanas.

dzemdību laikā; vēlāk sma dzeņu apvalku iekaisumi, smadzeņu atrofija (lielos daudzumos iet bojā galvas smadzeņu šūnas), audzēji, sifiliss un galvaskausa savai nojumi.

pārnēsātāji ir kaķi un truši, bet inficēti var būt arī suņi un cūkas. Tāpēc grūtniecī bas laikā ieteicams distancē ties no mājdzīvniekiem. Jā veic arī visas profilaktiskās izmeklēšanas. Tajās tiek Slimības gaita kontrolēts bērna galvas iz mērs. Lielākoties tieši grūt niecības laikā ūdensgalva Ja ūdensgalvu neārstē, satiek laikus konstatēta. Ar strēgušā galvas smadzeņu ārstnieciskiem pasākumiem šķidruma spiediena iespaidā tiek bojātas galvas smadze- * mūsdienās ir iespējams pa nākt, ka hidrocefālija neat nes. Beidzas tādas dzīvībai stāj redzamas sekas. svarīgas funkcijas kā elpoša na un asinsrite. Pacients mirst. Ja operācija ir novēlo ta, daži smadzeņu apvidi Nekādu pārspīlētu paliek bojāti (plānprātība). baiļu Mūsdienās, ja operācija veik ta laikus, prognoze ir labvē Bieži vien vecākiem līga. Pastāv izredzes, ka sli šķiet, ka viņu zīdaiņa lie mībai nebūs tālāku seku. lais galvas izmērs varē drošina vienmērīgu galvas smadzeņu šķidruma trans portu uz asinsrites sistēmu. Sļūtenīte neredzami ir pa slēpta zem ādas.

Vai ūdensgalva ir bīstama? Ūdensgalva vienmēr ir dzī vību apdraudoša slimība. Ja tā rodas vēl pirms dzimša nas, iespējams, ka arī mātes veselība ir nopietni apdrau dēta.

Kā ārstē ūdensgalvu? Ar ķirurģiskām metodēm galvaskausa smadzeņu dobu mā - ventrikulā - ievada silikona caurulīti, kuras otrs gals atrodas vēnā. Medicīnā šo sistēmu sauc par ventrikuloatriālo šuntu, un tā no-

Kā izvairīties no ū d en s galvas? Sievietēm grūtniecības laikā vajadzētu izsargāties no toksoplazmozes. Starp citu, in ficēties var, ēdot jēlu gaļu un saskaroties ar dzīvniekiem (to izkārnījumiem). Bieži

tu būt tāpēc, ka viņam ir ūdensgalva. Paldies Dievam, šīs raizes a p stiprinās tikai retos gadī jumos. Patiess pam ats bažām ir vienīgi tad, ja galva aug ātrāk salīdzi nājum ā ar pārējo ķerm e ni. P a ša s galvas izmērs vēl maz ko izsaka. Katrā profilaktiskajā izmeklē š a n ā bērnu ārsts mēra ķerm eņa lielumu un gal vas apm ēru un, izman tojot tabulas, var salīdzi nāt, vai galva patiešām au g ātrāk nekā vajadzē tu būt normāli.

________ ______

ūmiinwHyiiiiunww^ymmmm M

ā ja s ā r s t s

)if11111it.IAlu?Iri11i11mi,AlUIiii11ui.,. n11i*11,,.VMHinii

L e ik ē m ija s

A u d z ē ji

Labdabīgi un ļaundabīgi audzēji

■

hm bnhhhhm hi

G r u pa 9

A u d z ē ji • L eik ēm ija s Labdabīgi u n ļaundabīgi audzēji

A cs audzēji Aizkuņģa dziedzera vēzis Aknu šūnu karcinoma, primārā Ārējo dzimumorgānu vēzis sievietēm Balsenes vēzis Barības vada vēzis Bazalioma un bazālo šūnu karcinoma D eguna un rīkles audzēji Dzemdes kakla vēzis Dzemdes vēzis Dzimumlocekļa vēzis Feohrom ocitom a H ipofizes audzēji Hodžkina limfoma K arcinoīdi audzēji Kaulu audzēji I: labdabīgi Kaulu audzēji II: ļaundabīgi Krūšu audzēji

1 2

Kuņģa vēzis

Leikēmija I: hroniska micloleikoze Leikēmija II: hroniska limfoleikoze Leikēmija 111: akūta mieloleikoze Leikēmija IV: akūta limfo leikoze Lipomas un fibromas

5 6 7

8 9 V M elanom a Meningeoma 10 A'Iioma 11 M uguras smadzeņu audzēji 12 N ie ru vēzis 13 14 O ln īcu audzēji T Olnīcu audzēji IT Osteomielofibroze 15 16 17 Plaušu vēzis 18 Plazmocitoma

Pleiras mezotelioma Prostatas vēzis

35 36

20 J

Resnās zarnas vēzis

21 \J

Sēklinieka vēzis Siekalu dziedzeru audzēji Skrimšļaudu audzēji Smadzeņu audzēji

38 39 40 41

23 24 N/ T aisn ās zarnas vēzis 25\i U rīnpūšļa vēzis 26 » 27 v/ Vairogdziedzera vēzis Vēzis, vispārīgi I 28 Vēzis, vispārīgi II Vēža metastāzes 29 30 31 32 33 34 V

42 43 44 45 46 47 S /

Zolindžera un Elisona sin droms

Ž ultspūšļa vēzis

49 -

HllMuiuM

A u d z ē j i • L e ik ē m ija s

K arte

■

i...

G rupa n

Dzem des kakla vēzis Kas ir d zem d es kakla vēzis? Dzemdes kakla vēzi var uz skatīt par sieviešu dzimum orgānos visbiežāk sastopamo ļaundabīgo audzēju. N o vi siem nāves gadījumiem, ko sievietēm izraisījis ļaunda bīgs audzējs, šā vēža veida kontā ir 12% nāves gadīju mu. Agrāk šis skaits bija vēl lielāks, mūsdienās mirstība turpina samazināties. Tas notiek tāpēc, ka pastāvīgi uzlabojas vēža agrīnā diag nostika un ārstēšanas iespē jas. Dzemdes kakla vēzis galve nokārt rodas sievietēm no 40 līdz 60 gadu vecumam, sevišķi bīstams laiks ir 45 līdz 50 gadi. Sievietes, kam ir bijusi grūtniecība, ir būtis ki mazāk apdraudētas nekā bezbērnu sievietes. Tikai

SIMPTOMI

□ A siņošanas laikā, kad nav m ēnešreižu □ A siņošanas pēc vē de ra izejas vai dzi m um akta

AlllUHlJ.HllM

■ ■ H

5 % gadījumu saslimst sie vietes, kurām ir bijuši bērni. Vēža veids skar dzemdes kaklu, tā saukto Cervuc uteri. Tas ir aptuveni divus centi metrus garš, un tas savieno maksti ar dzemdi. G rūtnie cības laikā dzemdes kakls līdz dzemdībām noslēdz dzemdi. Dzemdes kakla vēzis ir kar cinoma - vēža veids, kas sa stāv no ādas šūnām. Tāpēc pastāv uzskats, ka slimību izraisa gļotādas kairinājums, kas rodas iekaisumu, hor monu izraisītu pārmaiņu vai ķimikāliju dēļ, kā arī apkār tējās vides indīgo vielu ie tekmē.

□ Izdalījumi, kas dažkārt ir brūngani vai gaļas krāsas ūdeņaini

m am m

Dzemdes kakla vēzis ātri rada metastāzes, kas var skart, piemē ram, dzemdi, olnīcas un olvadus.

Dzemdes kakls bieži var tikt bojāts tāpēc, ka tajā viena otrai pāri slīd divas gļotādas, proti, maksts un dzemdes gļotāda. Tās izdala dažāda sastāva gļotas, kas, iespē jams, kairina otru gļotādu. Šādi kairinājumi nereti laika gaitā izraisa šūnu pārmaiņas. Tas, ka slimība biežāk uz liesmo vecumā no 40 līdz 60 gadiem, var būt tāpēc, ka ša jā periodā pārveidojas gļot ādas. Dzemdes ieejas gļotāda ieaug dzemdes kakla gļot ādā, kas acīmredzot ari izrai sa šūnu pārmaiņas, kas var

Uiuiļ!\\wmumm\u 1mmm tuioi

mmHmmBĒ i1

Kādi ir dzem d es kakla vēža cēloņi?

M ājas ā r s ts 11>!fil111illlllll*uVlHfflffiIttMUlU>IĪI1ļlliu\

lillllmllulluuul\m\Mīlu nhm sUUimnViūV’i'i

G rupa

K arte

A u d z ē ji • L e ik ē m ija s

Dzem des kakla vēzis kļūt ļaundabīgas. Dzemdes kakla vēzis attīstās pēc da žām hroniskām dzemdes kakla slimībām: dzemdes kakla čūlas, polipiem, leikoplakijas, akantozes. Šīm sli mībām raksturīga dzemdes kakla epitēlijšūnu norobe žota un atšķirīga augšana, kuras pazīme ir pastiprināti izdalījumi no maksts - t.s. baltie ziedi. Ja šie izdalījumi ir ilgstoši, pastāvīgi un nepa dodas medikamentozai ār stēšanai vai pēc izārstēšanas drīz atkārtojas, tas norāda uz dzemdes kakla vēždraudes slimību. Ja to neārstē, var rasties dzemdes kakla vēzis, kura sākumstadiju var nepa manīt.

Kad jādodas pie ārsta? Ikvienai sievietei, sākot no 20 gadu vecuma, vajadzētu rmrr

Kā izvairīties no dzemdes kakla vēža? Šis vēzis ro d as sp o n tā ni un daudz d ažādu ie meslu dēļ, uz kuriem nav nekādu iespēju ie darboties. Tālab no tā izvairīties diemžēl nav iespējams. Taču, agrīni atkājot vēzi, pastāv prak tiski simtprocentīgas iz dziedin āšan ās izredzes.

__ ____

gļotādu ar speciāli konstru ētu lupu - kolposkopu.

Kā ārstē dzem des kakla vēzi? Dzemdes kakla vēža gadī jumā galvenokārt ir iespēja mas operatīvas metodes. At karībā no tā, kādā stadijā ir Uztriepe ar defektīvām šūnām, vēzis, iespējams vai nu iz kuru gadījumā varētu domāt • griezt tikai skartos gļotādas par vēzi. apvidus, vai vēlīnākās sta dijās izņemt visu dzemdi. Daudzos gadījumos drošības reizi gadā apmeklēt savu gi labad tiek izoperētas arī ol nekologu. Jo dzemdes kakla nīcas, maksts daļas un tuvuvēzis pēc tā rašanās var līdz mā esošie limfmezgli (totālā pat 15 gadiem atrasties operācija). Noteiktos gadīju priekšstadijā un neaugt. Ja mos izmanto arī staru tera to atklāj šādā pirmstadijā, piju. T o bieži nozīmē tieši pastāv gandrīz simtprocentī pēc operācijas. gas izdziedināšanas izredzes. Pats pēdējais laiks apmeklēt ārstu ir tad, kad no maksts Slimības gaita parādās izdalījumi un asinis laikā, kad nenotiek mēneš Pēc sākumstadijas vēzis vis reizes. pirms ieaug apkārt esošajos Ko darīs ārsts? saistaudos. Vēlāk tas var kā čūlas sabrukt un ieaugt mak Ārsts ar špāteli paņems uz stī un dzemdē. Tas var iz triepi un ar cilpu vai vates platīties arī uz taisno zarnu kociņu noņems audu parau un urīnpūsli, līdz spiediens gu. Abas manipulācijas ir jūtamas, bet nav sāpīgas. uz nervu kūlīšiem rada sā pes, ko iespējams mazināt tikai ar morfiju. Vidējās sta Paraugi tiks izmeklēti, un tas dod iespēju iegūt līdz 95 dijās atveseļošanās izredzes procentiem drošu diagnozi. ir no 60 līdz 75 procentiem, Vēl precīzāk diagnozi var taču vēlīnās slimības stadijās tās strauji mazinās. noteikt, ja ārsts izmeklē

uiuiii

M ājas ā r sts mm

Arejo dzimumorgānu vēzis sievietēm Kas ir m aksts un vulvas vēzis? Ārējo dzimumorgānu (vulva) un maksts ļaundabīgi audzēji pieder pie reti sastopamām sieviešu dzimumorgānu sli mībām. Biežāk saslimst sievietes, kas ir pārsniegušas pārejas ve cumu. Ārējo dzimumorgānu vēzis aug kutekļa vai lielo kaunu ma lūpu apvidū kā norobe žots mezgls, čūla, izplūdis sacietējums bez skaidrām ro bežām. Tas bieži attīstās uz vēždraudes slimību (epitēlija pārragošanās, ārējo dzimum orgānu atrofijas) pamata, pēc ilgstošas un intensīvas nie zes.

SIMPTOMI Maksts vēzis: □ Ūdeņaini, asiņaini izdalījumi □ Kontakta a siņ o šan a J Vēlāk urīnpūšļa un zarnu traucējumi Vulvas vēzis: □ Neatlaidīga nieze □ A psarkums □ Audu sak run k ošanās □ Asiņojoši audzēji □ Sāpīgi mezgli

Kaunuma lupas sarkoma. Maksts un vulvas audzēji ir reti sastopa mas vēža formas.

Palielināti cirkšņa limfmez gli, strutaini izdalījumi, asi ņošana no vēža perēkļa un sāpes ir raksturīgas ielaistām vēža stadijām. Audzējs drīz izplatās uz mazā iegurņa dobumiem un ātri progresē. Pirms attīstās vēzis, gandrīz vienmēr parādās ādas pārmaiņas. Šīs pirmās pazī mes bieži vien netiek ņemtas vērā, jo nerada nekādas vai ari rada tikai nelielas sūdzī bas. Pašas par sevi tās nav bīstamas, bet ir uzskatāmas par audu deģenerācijas sā kumstadiju. Galvenais agrī nais simptoms ir dzimumor gānu asiņošana pat niecīgāko traumu gadījumā.

Maksts un vulvas vēža cēloņi Lielākoties maksts vēzis ir sekundāra karcinoma. Bieži uz maksti pāriet dzem des kakla un urīnpūšļa vēzis. Primāras maksts karcinomas - audzēji, kas radušies tieši makstī, - ir ļoti reti sa stopamas. Vēždraudi veicina apstākļi, kad maksts jutīgā āda tiek pastāvīgi kairināta, piemē ram, hronisku iekaisumu, dzemdes noslīdēšanas dēļ vai ar pesāru. Taukaudu un ādas atrofija (distrofija) vai hronisks iekaisums var būt vulvas vēža priekšstadija.

Arejo dzimumorgānu vēzis sievietēm Pastāv pieņēmums, ka arī ve nēriskās slimības un vīrusinfekcijas varētu būt vulvas vē ža cēlonis.

Kā ārstē m aksts un vulvas vēzi? Ārstēšana ir atkarīga no tā, kur lokalizētas karcinomas, cik tās ir lielas un vai tuvāk esošie limfmezgli jau ir vēža skarti. Mazus vulvas audzējus izņem dziji - līdz pat vesela jiem audiem, lielāku audzēju gadījumā nepieciešams izgriezt visu vulvu kopā ar tuvumā esošajiem limfimezgliem. Ķirurģisko iejaukša nos bieži kombinē ar augstvoltāžas, respektīvi, elektro nu apstarošanu. T ā kā maksts vēzis lokalizē jies tuvu urīnpūslim un zarnām, tā ārstēšana ir ļoti grūta. Ja ir skarta maksts

mmn------ mn—i—ļ------i—m—

Kad jādodas pie ārsta? Brīdinājuma signāls m aksts vēža gadījumā ir ūdeņaini un asiņaini iz dalījumi. Pirmā vulvas vē ža pazīme var būt nieze. Šo simptomu gadījumā noteikti jāiet pie ārsta.

augšējā trešdaļa, parasti tiek veikta operācija. Izņem dzemdi, maksti un blakus esošos limfmezglus. Noteikti nozīmē arī apstarošanu, it īpaši gadījumos, kad ir skarta maksts apakšējā daļa.

Kā rīkosies ārsts? Ja ginekoloģiskā izmeklēšanā ārsts atradīs kādas aizdomī gas vietas, viņš no tām pa ņems audu paraugus un no sūtīs tos uz histoloģisku iz meklēšanu.

— ."."iiT'.ļļ i , i , i i m ... ,Mļ . ļļļļļļn

Labdabīgi maksts audzēji Ne katrs m aksts audzējs ir ļaundabīga m aksts kar cinoma. Sastopam i arī labdabīgi audzēji, kurus vairumā gadījumu izraisa vīrusi vai kas ir deģenerējušies saistaudi (fibroma, fibromioma).

ļVtmii1.'.'1'"‘MHitiiilūV, *1'— I!‘i!I,i,’A■:'i'I‘ *IMh!

Slimības gaita Pirmie simptomi, kas rada aizdomas par maksts vēzi, ir ūdeņaini un asiņaini izdalīju mi, asiņošana dzimumakta laikā vai vēdera izejas brīdī. Vēlāk rodas zarnu un urīn pūšļa darbības traucējumi. Karcinoma var veidoties jeb kurā maksts daļā. N o sākuma tā izplatās maksts ietv aros,

vēlāk iespiežas vaļīgajās saistaudu spraugās starp maksti un urīnpūsli un maksti un taisno zarnu. Pēc tam tiek skarti mazā iegurņa limfmez gli. Vēlīnā stadijā audzējs nospiež abus urīnvadus. Vulvas karcinoma vispirms izpaužas kā intensīva nieze un pārmaiņas ādā, it kā ādu būtu skāris iekaisums. Tādēļ daudzas sievietes sākumā mēģina izlīdzēties pašārstējoties un nogaida cerībā, ka varbūt ādas pārmaiņas pazu dīs. Bieži vien nesekmīgā pašārstēšanās ilgst mēnešiem un ārsts tiek apmeklēts jau vēlīnas vēža stadijas laikā. Ielaisti audzēji bieži proliferē ziedkāpostveidīgi. Vēlāk rodas asiņojoši audzēji un sāpīgi mezgli. Vulvas karci nomas ātri pāriet uz cirkšņu limfmezgliem. Tad ārsts tās var izpalpēt kā cietus, sāpī gus mezglus, kas vēlāk iz spiežas cauri ādai. Slimības beigu stadijā ir pilnībā sabru cis viss kaunums. Audzējs izdala asiņainu, smakojošu šķidrumu. Vātis stipri sāp.

Vai m aksts u n vulvas vēzis ir bīstams? T āpat kā citi vēža veidi, arī maksts un vulvas vēzis var beigties ar cilvēka nāvi. Jo agrākā stadijā audzējs tiek izņemts, jo lielākas ir pacien tes izdzīvošanas izredzes.

A u d z ē ji • L e ik ē m ija s

K arte

rupa

Leikemija I: hroniska mieloleikoze Kas ir hroniska mieloleikoze? Medicīnā izšķir mieloleikozi un limfoleikozi. Mielos grieķu valodā nozīmē kaulu smadzenes, un hroniskā mieloleikoze veidojas kaulu smadzenēs, kā arī liesā, ak nās u.c. orgānos. Baltie asinsķermenīši, kas veidojas kaulu smadzenēs, jeb granulocītu rindas šūnas, ir slimības skartās šūnas. Tās aug netraucēti un tikpat kā vairs nepilda dabas noteiktās funkcijas. Turklāt asinīs no kļūst arī nenobriedušas šū nas (mieloblasti, promielocīti u.c.). Tāpēc organisms vairs nav spējīgs pietiekami aizsargā-

£>

SIMPTOMI □ Bālums □ Nogurums □ Spiediena un pilnuma sajūta vēdera a u g š daļā

Hroniskās mieloleikozes gadījumā kaulu sm adzenēs veidojas pārāk daudz balto asinsķermenīšu.

ties pret infekcijām, un pat visparastākā infekcija var būt bīstama ar leikēmiju slima cilvēka dzīvībai. Līdz ar pārmērīgu balto asinsķermenīšu producēša nos tiek traucēta arī asins sarecēšanas funkcija.

□ Svara z a u d ē ša n a □ Pastiprināta ten d en ce uz asiņošanu, piem ē ram, bieži asiņo d e guns U Palielināta liesa, d a ž kārt pat līdz milzu a p mēram

Hroniskas mieloleikozes cēloņi Slimības cēlonis precīzi vēl nav noskaidrots. Taču, piemēram, jonizējo šais starojums, kāds rodas,

M ā jas

ā rsts

daloties šūnu kodolam, var izraisīt hronisku mieloleikozi. Deviņiem no desmit pa cientiem gēnos nereti kon statē tā saucamās Filadelfijas hromosomas. Šīs nelielās pārmaiņas gēnos ir iespē jams novērot ar mikroskopu kā strukturālas novirzes. Visbiežāk ar hronisku mie loleikozi saslimst cilvēki ve cumā no 30 līdz 50 gadiem, turklāt slimības sākumstadij; nekādi nav iespējams kon statēt tās simptomus. Tie parādās tikai daudz vēlāk.

G rupa

K arte

A u d z ē j i • L eik ē m ija s

Leikemija I: hroniska mieloleikoze Kā ārstēt hronisku mieloleikozi? T āpat kā vairumu onkolo ģisku slimību, arī hronisku mieloleikozi ārstē ar citostatiskiem līdzekļiem, kas bremzē šūnu augšanu. T ā kā leikēmijas šūnas aug strauji, medikamentu iedarbībai jābūt ļoti spēcīgai. Diemžēl leikēmijas šūnu augšanas aizkavēšana ir iespējama ti kai, lietojot medikamentus, kam ir spēcīgi izteikti blakusefekti (kuņģa un zarnu gļotādas iekaisums, matu iz krišana, slikta dūša un vem šana ļoti smagā formā u.c.). Pēdējos gados arvien nozī-

SVARIGI £

Ne vienmēr hroniska mieloleikoze izpaužas dažādu simptomu veidā. Ir cilvēki, kam palielināts balto asin s ķermenīšu skaits tiek atklāts pavisam nejauši, kad citas slimības dēļ tiek izdarītas asins analī zes. Kaut arī 90 procentiem pacientu ir Filadelfijas hromosomas, to konsta tē š a n a vien vēl nenozī mē, ka cilvēks jau ir slims ar leikēmiju.

mīgāku vieni iekarojusi kau lu smadzeņu transplantācija. Šim nolūkam nepieciešams vesels donors, kam ir tāda pati ģenētiskā informācija kā slimniekam. Bojātās kaulu smadzenes pirms transplan tācijas apstarojot nonāvē, un veselās kaulu smadzenes no nāk vietās, kur tās ir nepie ciešamas. Akūtas mieloleikozes slim nieki nekavējoties jāievieto stacionārā. Terapijā lieto arī kortikosteroīdus, antibioti kas, asins pārliešanu. Slimī bas sākumstadijā labi palīdz limfmezglu un liesas apsta rošana ar rentgenstarojumu.

Kā sev palīdzēt? Pašārstēšanās šajā gadījumā nav iespējama. Kad jādodas pie ārsta? Ārsts jāapmeklē, ja cilvēks bieži saslimt ar infekcijas slimībām vai ja viņam ir pa stiprināta nosliece uz asiņo šanu, piemēram, biežāk nekā agrāk asiņo deguns. Slimības gaita Hroniska mieloleikoze sākas pakāpeniski - rodas nogu rums, stipra svīšana, dažreiz sāpes kreisajos sānos, kuras rada liesas palielināšanās. Tem peratūra paaugstināta,

ājas ā r s t s

Ar sarkanu krāsu iekrāsotajās zonās veidojas asinis.

dažreiz līdz 38°-39°. Sāku mā ir tikai neliela leikocitoze, bet, slimībai progresējot, leikocītu daudzums vienā kubikmilimetrā asiņu palie linās līdz 200 000 un vairāk. Slimības gaita ir viļņveida, paasinājumus nomaina remisija.

A u d z ē ji • L e ik ē m ija s

S fi

11tliVļ!11ļļ|H!iļ1i ļļļ|i |iļHilniitni lnv^ Wlli|li11ļ |\Uļi1(11|\1llimAmmmtiimi. *^1- ' 1H1111i i!11li1 Huiu11ii»ni»iuV»iiV»»V »11AA.A M *UiIHi»\iVi\hnnV »i11 i \V.iAAlM.īlUIUIU11»\1Vu11iiu111Uuirt

mitis

K arte hiihiiiihhIIIIll (ļiiiiii

G rupa

Leikemija II: hroniska limfoleikoze Kas ir hroniska limfoleikoze? Hroniskas limfoleikozes gadījumā limfmezglos un citos limfātiskajos audos, piemēram, kaulos, smadze nēs, liesā un aknās, deģene rējas šūnas - limfocīti. Lirnfocīti ļoti strauji vairojas un iespiežas kaulu smadzenēs un asinīs. Ar šo leikēmiju saslimst galvenokārt gados vecāki vīrieši. Lielākoties slimība sākas lē nām. Nekādi speciāli simp tomi neparādās. Pirmās pazīmes var būt zemžokļa, kakla, padušu un cirkšņu

SIMPTOMI 30

□ Limfmezglu pietūkums □ Apetītes trūkums; svara z a u d ē ša n a □ Elpas trūkums fiziska sasprindzinājuma laikā □ Pilnuma sajūta vēderā □ Palielinātas ak n as un liesa □ P rogresējušā stadijā iespējam s bālum s un neliela ā d a s un gļot ā d a s asiņ o šan a U Ādas slimības (ekzē mas)

Audu plaisās radusies limfa transportē kaitīgās vielas no audiem, kas atrodas tālākajos limfmezglos. Hroniskas limfoleikozes gadīju mā deģenerējas limfas šūnas.

limfmezglu pietūkums, kā arī aknu un liesas palielinā šanās. Nogurums, apetītes trūkums, svara zudums, ap grūtināta elpošana fiziska sasprindzinājuma laikā un pilnuma sajūta vēderā arī var norādīt uz limfoleikozi.

asiņot āda un gļotādas. Re tos gadījumos ļaundabīgā audzēja pārveidotie leikocīti iespiežas ari ādas audos.

Neskaidro simptomu dēļ limfoleikozes sākumstadija bieži vien tiek atklāta tikai tāpēc, ka cita iemesla dēļ tiek analizēta asinsaina. Vai rumā gadījumu konstatē ari pietūkušus limfmezglus, kā arī palielinātas aknas un liesu. Progresējušā stadijā var rasties bālums, nedaudz

Līdz šai dienai limfocītu deģenerācijas cēloņi nav skaidri. Acīmredzot nozī me ir iedzimtiem faktoriem. Leikēmija rodas tāpēc, ka vēžveidīgi deģenerētās šū nas iespiežas kaulu smadze nēs un asinīs un izspiež šū nas, kas ir atbildīgas par asinsradi.

M ājas ā r sts

Kādi ir hroniskas limfoleikozes cēloņi?

Leikemija II: hroniska limfoleikoze liesu, pēc tam izmeklēs asi nis un kaulu smadzenes. Pēc tam ārsts sāks atbilstošu te rapiju.

Kā ārste hronisku limfoleikozi? Mūsdienās ir trīs iespējas, kā ārstēt hronisku limfolei kozi.

Slimības gaita

Pirmā - var lietot citostatiskus medikamentus. T ie ir medikamenti, kas kavē de ģenerēto šūnu augšanu. T ā kā šie medikamenti iedarbo jas arī uz normālām šūnām, to lietošana notiek ļoti pie sardzīgi.

Hroniskas limfoleikozes gaita katram slimniekam ir atšķirīga, taču vairumā ga dījumu slimības sākas lēnām ar perifērisko (zemžokļa, kakla, padušu, cirkšņu) limf mezglu, kā arī aknu un liesas palielināšanos.

Otra iespēja ir kortikosteroīdu lietošana. Ārstēšana var radīt strauju uzlabošanos, tom ēr šāds stāvoklis nesa glabājas ilgi. Turklāt arī kortikosteroīdu terapija ir pro blemātiska. Ilgāk lietojot, parādās vielmaiņas izraisītas komplikācijas un bieži rodas arī infekcijas.

SVARĪGI J a ģim enes a n am n ēzē jau ir hroniskas limfoleikozes gadījumi, va jadzētu biežāk izdarīt asinsainas analīzi - arī tad, ja, jūsuprāt, nav nekāda īp a ša iemesla. J o agrāk slimība tiek at klāta, jo labāk ārsts var sākt ārstēšanu.

Pirmā slimības pazīme bieži vien ir limfmezglu pietūkums padusēs.

Trešā iespēja - pietūkušos limfmezglus, aknas un liesu var apstarot. Diemžēl jāteic, ka pagaidām neviena terapi ja nevar leikēmiju izdziedi nāt. Var vienīgi uz ilgāku laiku atvieglināt saslimušā stāvokli.

Ko var d arīt pats? Pret hronisku limfoleikozi pats nevar darīt neko. Kad jāiet pie ārsta? Problēmas rada tas, ka ne vienmēr parādās simptomi. Taču, ja ilgākā laika periodā novēro aprakstītās pavadošās izpausmes, vajadzētu apmek lēt ārstu. Ko darīs ārsts? Tiks veikta pacienta vispārē ja izmeklēšana - ārsts izpalpēs limfmezglus, aknas un

Arvien vairāk asinīs un kaulu smadzenēs savairojas limfo cīti, un stipri palielinās ko pējais limfocītu skaits. Sa karā ar limfocītu pavairoša nos asinīs stipri palielinās kopējais leikocītu daudzums. Lielākā daļa limfocītu ir funkcionāli nepilnvērtīgi. Aizvien vairāk tiek traucēta asinsrade. T am ir tālejošas sekas - pacients kļūst mazasinīgs (anēmija) un deģene rētās šūnas izspiež noteiktus asinsķermenīšus (granulocītus, trombocītus). Tālākā slimības gaitā rodas imūnsistēmas traucējumi un pastiprinās uzņēmība pret tā sauktajām autoimūnsaslimšanām, kad organisms kļū dainā veidā reaģē uz paša organisma vielām. mmiiinvuuuiii tumi

M ā ja s

ā rsts

A u d z ē j i • L e ik ē m ija s

K a RTF.

rupa

Lipomas un fibromas r

Kas ir lipomas un fibrom as? Taukaudu audzēji (lipomas) un saistaudu audzēji (fibromas) ir attiecīgo audu deģe nerācija, kam raksturīga pār mērīga palielināšanās. Lipo mas un fibromas ir labdabīgi audzēji. T āpat kā gandrīz visiem lab dabīgiem audzējiem arī lipomām un fibromām tipiska ir lēna, mēnešiem un gadiem ilga augšana. Tauku un saistaudu audzēji var rasties it visur organismā, taču pa rasti tie ir pamanāmi tikai uz

SIMPTOMI Lipoma: □ Mīksts, nesāpīgs, zem ā d a s izpalpējams a u dzējs

Taukaudu audzējs sastāv no tauku šūnu sakopojuma, kas veidojas ā das audos.

U N esaaug ar apkārtē jiem audiem

ādas un zemādas audos, vis biežāk izveidojas ādā, cīp slās, muskuļos, kaulplēvē un dzemdē un rada kosmētisku defektu vai traucē ķermeņa daļu vai orgānu darbību.

□ Lipomu iespējam s uz tās p a m atn e s labi kustināt uz visām pusēm Fibrom a: □ Ciets, lielākoties ne sā p īg s audzējs □ R edzam a ā d ā □ Dažkārt arī izaug ārā no ā d a s

Kādi ir lipomu un fibromu cēloņi? Lipomas rodas no taukau diem, fibromas - no saistau-

diem. Līdz pat šai dienai nav bijis iespējams noskaidrot, kāpēc dažas tauku vai saist audu šūnas pēkšņi sāk augt pārlieku ātri. Patlaban visvairāk izplatīta ir t.s. daudzcēloņu (polietioloģiskā), vīrusu un kancerogēno vielu teorija. Daudzcēlo ņu teorija audzēja izcelsmi saista ar vairāku faktoru ie darbību uz organismu.

G rupa

Ka r t e

A u d z ē j i • L e ik ē m ija s

Lipomas un fibromas cients pats to uzstāj kosmē tisku iemeslu dēļ. Runa par operāciju var rasties arī, ja ir šaubas, vai audzējs ir labda bīgs. Tikai operējot un pa ņemot audu daļas izmeklēju miem, iespējams noteikt au dzēja veidu.

Kā ārstē lipomas un fibrom as? Fibromas uz ādas var likvi dēt vietējās anestēzijas ap stākļos, tāpat ari lipomas no zemādas audiem. Vienīgi tad, ja lipomas ir lielas, to ir daudz vai tās atrodas vietās, kur ļoti traucē, tās likvidēja mas operatīvā ceļā vispārējās narkozes apstākļos.

Lipomas virs un zem acs plak stiņa.

Lipomas galvenokārt traucē, ja tās ir lielas. Lipoma var izaugt pat tik liela kā tenisa bumbiņa. Lipomas un fib romas, kamēr tās vēl atrodas ādā, nav bīstamas. Retos ga dījumos fibromas rodas sirdī un var, piemēram, traucēt sirds vārstuļu funkcijas. N e kaitīgas ir fibromas, kas sie vietēm rodas krūtī.

K o v a r d a rīt pats? Lipomu un fibromu ārstēša na paša spēkiem nav iespēja ma. Piemēram, nav ietei cams fibromas uz ādas pie dedzināt. Tas var izraisīt neizskatīgas rētas. K ad jād o d as pie ārsta? Ja ādā vai zemādā rodas ne sāpīgi mezgli, noteikti jāno skaidro, kāpēc tie ir radušies. Lipomu ar lielu ticamību ie-

SVARIGI Jebkurš jaunveidojums ā d ā ir jāparāda ārstam speciālistam. It sevišķi aizdom īgas ir tā d a s p a rādības ādā, kas izaug ļoti strauji - d až ās n e d ē ļās un m ē nešos. Ātra a u g š a n a ir norāde, ka audzējs var būt arī ļaun dabīgs.

Slimības gaita

Lipomas var veidoties it visur ķermenī. Attēlā redzama lipoma, kas izveidojusies augš stilbā.

spējams konstatēt jau izpalpējot un pēc slimības priekš vēstures. Ādas fibromu pie rādīt ir grūtāk, tāpēc saprā tīgāk ir to izoperēt, lai pēc tam laboratoriskos izmek lējumos pārliecinātos, ka tā nav kāda bīstamāka ādas slimība. K o d arīs ārsts? Ģimenes ārsts nosūtīs uz operāciju tikai tad, ja pa

.. —i—n—... ,

Rētu izaugumi Pie fibromām pieder arī pārm ērīga rētu veidoša nās. Turklāt runa ir par pārm antotu saistaudu gatavību aktīvi reaģēt uz grieztiem ievainoju miem, kā arī a p d e g u miem vai pinnēm. Rētu izaugum us (keloīdus) to ra ša n ā s laikā iespējam s pavājināt, apstarojot ar rentgenstariem, kā arī lietojot speciālus medi kamentus.

Melanoma Kas ir melanom a?

Melanoma ir ādas vai gļotā das audzējs. Izšķir labdabī gas (benignas) un ļaundabī gas (malignas) melanomas. Labdabīgās melanomas bieži novēro jauniešiem. Tās ir zirņa līdz vistas olas lielumā, parasti dzeltenbrūnas vai brūnganas. Pie labdabīgajām melanornām pieskaita dažus iedzimtus pigmentētus acs vai ādas audzējus, arī dažas dzimumzīmes vai dzimumplankumus. Ļaundabīgās melanomas ne reti attīstās no labdabīgajām, galvenokārt ķermeņa ādā un acī; tās var parādīties jebkurā vecumā, aug strauji un plaši izplatās organismā ar limfu vai ar asinīm. Ļaundabīgās melanomas nereti čūlo un asiņo, taču vairumā gadīju mu tās ir grūti atšķiramas no parastajām dzimumzīmēm.

SIMPTOMI □ Jauni, melni ā d a s plankumi □ Dzimumzīmes, kas kļūst biezākas un lielākas □ Nieze □ Mitrošana J A sinošana

Melnbrūnā primāri mezglainā melanoma pieder pie visļaundabīgā kajiem audzējiem, jo tā strauji aug dziļumā.

Ir trīs veidu ļaundabīgās melanomas. Lentigo mela noma (pigmentētas dzi mumzīmes) aug gadiem ilgi plakumu veidā. Bīstamā aug šana dziļumā sākas tikai tad, kad pacēlums un mezgli kļūst iztaustāmi. Melanoma, kas izplatās virs pusēji, ir dzeltenbrūnos to ņos. Šīs melanomas gadīju mā ļoti ātri sākas mezglu veidošanās un augšana dzi ļumā. Primāri mezglainā melanoma ir melnbrūna, pēc taustes cieta un ļoti ātri aug. T ā pieder pie visļaundabīgā kajiem audzējiem.

Kādi ir m elanom as cēloņi? Cēloņi detaļās nav zināmi. Iespējams, ka melanomas rodas, ja virkne dažādu sa slimšanas faktoru iedarbojas vienlaikus. Par pierādītu var uzskatīt iedzimtu jutību. Cilvēki, kam ir gaiša ādas krāsa, ir vairāk apdraudēti nekā melnīgsnējie. Ir arī pie rādīts, ka melanoma biežāk attīstās tajās vietās uz ādas, kas ir pakļautas ilgstošai sau les iedarbībai. īpaši riskanta tā ir tad, ja saule iedarbojas

Melanoma īslaicīgi, toties spēcīgi, pie mēram, atvaļinājuma laikā. Acīmredzot ultravioletie sta ri UV -B ir bīstamāki par UV-A, taču arī U V -A stari ir bīstami. Solārijos parasti izmanto U V -A starus. Pie riska faktoriem pieder arī vielas, kas traucē melanī na sintēzi organismā - vir kne ķimikāliju, dažādi medi kamenti un alkohols. Melanīns ir ādas pigments (krās viela), kas piedod krāsu ādai, matiem un acīm.

K ad jadodas pie ārsta? Ja dzimumzīmes acīmredza mi mainās, ja tās kļūst biezā kas un lielākas vai mainās to krāsa, noteikti jākonsultējas ar ārstu. Aizdomīgas ir arī niezošas, mitrojošas un asi ņojošas dzimumzīmes. Arī katrs jauns pigmentēts ādas laukums jāparāda ārstam. K o darīs ārsts? Ārsts apskatīs pārmaiņas ādā un aizdomu gadījumā pa ņems audu paraugu un no sūtīs to izmeklēšanai labora torijā.

Kā ārstē m elanom u? Jebkura melanoma ir jālikvi dē, iejaucoties operatīvi, jo izdarīt apsaldēšanu vai pie dedzināšanu ir bīstami. Ļaundabīgās melanomas gadījumā ķirurģisko ārstēša nu kombinē ar staru terapiju.

Ko var d arīt pats? Cilvēkiem, kuri pieder pie riska grupas, reizi pusgadā noteikti jāizmeklējas pie ādas ārsta. Pārējā laikā pa šiem ir jānovēro āda, it īpaši aizdomīgās vietas - dzi mumzīmes un pigmentētos laukumus. Pie profilakses pasākumiem pieder arī labdabīgo mela nomu radikāla un, galvenais, laikus sākta ārstēšana.

Slimības gaita Bieži vien melanomas attīs tās no jau mainītām pig-

SVARIGI Cilvēki, kam ir gaiša, vāji pigm entēta āda, pieder pie riska grupas. Arī tie, kam ir d audz dzimum zīmju (25 līdz 30), ir a p draudēti - no dzimumzī mēm, kas ir lielākas par diviem centimetriem, bieži attīstās m elano mas. Pie riska grupas pieder arī katrs, kam jau ir bijusi melanom a, un katrs, kura ģim enē ir parādījušās m elanom as.

ā jas

Ār s t s '

m entšūnām vai dzimumzī mēm, kas pastāv jau kopš dzimšanas. Retāk tās rodas uz pilnīgi normālas ādas. Audzēji veidojas ne tikai uz ādas vai gļotādām, bet ari acīs un mīkstajos smadzeņu apvalkos. Vispirms audzēja tiešā tuvu mā esošajos audos attīstās metastāzes, pēc tam notiek blakus esošo limfmezglu malignizācija. Turpinājumā metastāzes pārņem arī tālā kos limfmezglus un ar asiņu starpniecību - visus iekšējos orgānus. Jo agrāk melanomu operē, jo lielākas ir izārstē šanās izredzes. Kamēr nav radušās metastāzes, izredzes uz izdziedināšanu ir labas.

Vai m elanom a ir bīstama? Melanoma ir ļaundabīga. Tādēļ labāk lieku reizi ap meklēt ārstu nekā to nedarīt nemaz. Kā izvairīties no m elanom as? Pie saules jāpieradinās pa mazām. Jāizmanto aizsarglosjoni un krēmi, kam ir augsts gaismas aizsardzības faktors. Cilvēkiem, kuri pie der pie riska grupas, jāiz manto gaismas aizsargfaktors 10 un pat vairāk. N e drīkst pieļaut apdegšanu saulē un jāsargā acis.

Ka r t f .

A u d z ē ji • L e ik ē m ija s

Labdabīgi un ļaundabīgi audzēji

rupa

Mioma Kas ir mioma?

Mioma ir labdabīgs muskuļu audzējs, kas parasti ir labi norobežots, apaļš un diezgan ciets. Šķērssvītru muskulatūrā mioma veidojas retāk, vis biežāk tā rodas dzemdes gludajā muskulatūrā. Taču mioma var rasties ari izvadorgānos un kuņģa un zarnu sienās. Mioma organismā var radīt nopietnus traucējumus (asi ņošana, mazasinība, aiz sprostojumi) vai pārveidoties par ļaundabīgu audzēju (sar koma), tāpēc nepieciešama radikāla ārstēšana - operā cija. Nereti vajadzīga dzem des ainputācija, kuņģa vai zarnu rezekcija, reizēm (ja mioma ir virspusēja) var ap robežoties ar audzēja izlobīšanu.

SIMPTOMI □ Sāpes □ Menstruālā cikla trau cējumi □ Spiediens uz citiem orgāniem, piemēram, urīnpūsli vai zarnām □ Izdalījumi □ Iespējama neauglība

Miomas bieži vien veidojas dzemdē. Tās var būt dažāda lieluma un atrasties dažādās vietās.

Miomas ir dažādas: tā var būt sīka kā kniepadatas gal viņa, taču var arī sasniegt cilvēka galvas izmēru.

Kādi ir miomas cēloņi? Iemesli, kādēļ rodas miomas, līdž šim joprojām nav zinā mi. Taču ir pamats domāt,

M ā jas

ā rsts

ka to rašanos ietekmē orga nismā esošie hormoni. Piemēram, ir gadījumi, kad mioma palielinās, ja sieviete lieto estrogēnus. Miomas var kļūt lielākas arī grūtnie cības laikā. Praktiskie novērojumi rāda, ka dzemdes mioma atkārto jas vairākās paaudzēs, bet zi nātniski miomas iedzimtības faktors nav pierādīts.

ļC. RLPA ļ KARTF. C 9J27

A u d z ē ji • L eikēmijas

Labdabīgi un ļaundabīgi audzēji

Mioma Mioma biežāk sastopama pacientēm, kurām ir aptau košanās problēmas. Kā miomu veicinošu faktoru min arī ilgstošu stresu.

Kā ārstēt miomu? Sūdzību parasti nav. Taču ikvienai sievietei regulāri ir nepieciešama ginekologa pārbaude. T om ēr mioma var izraisīt arī sāpes, asiņošanu un izdalījumus. Ja mioma palie linās, tā var spiest uz urīn pūsli, kas nereti izraisa urīnceļu infekcijas. Atkarībā no simptomu sma guma un pacientes vecuma ginekologs izlemj, vai mio mu var ārstēt ar medika mentiem, tostarp hormonpreparātiem, vai ir nepiecie šama operatīva iejaukšanās. Miomas mezglus ir iespē-

Izzušana pec menopauzes Klimaksa v ecum ā mio m as lielākoties izzūd. Neraugoties uz to, arī p ēc pēdējām m enstru ācijām (m enopauzes) ir nepieciešam s veikt regulāru izmeklē šanu.

skopija. Tas nozīmē, ka dzemdi caur vēdera virsmu UZMANĪBU! izmeklēs ar optisku ierīci V ie n m ē r d o d i e t i e s pie (laparoskopu). T iek veikti ģ i m e n e s ā r s t a vai gi dzemdes un miomas mezglu n e k o l o g a , ja v ē d e r a mērījumi. Dzemdes palieli lejasdaļā ro d a s s ā p e s nāšanās tiek salīdzināta ar vai c i t a s n e p a t ī k a m a s grūtniecības nedēļām - pa s a j ū t a s , k u r a s pati n e rasti dzemde, kuras izmēri ir v arat izskaidrot. atbilstīgi 6.-7. grūtniecības nedēļai, problēmas nerada, ja vien nav miomas mezglu, jams izgriezt vai izlobīt. T o - ' kas aug un deformē dzemdes dobumu, izraisot asiņošanu. mēr nereti ir jāizņem visa dzemde.

Kā sev palīdzēt? Nekā, izņemot precīzu kon statēšanu un simptomu no vērošanu. K ad jādodas pie ārsta? Pie ārsta nekavējoties jāiet tad, ja sieviete jau pati var sataustīt mezglu vai audzēju vēdera lejasdaļā. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad vē derā vai tā lejasdaļā jūtamas nezināmas izcelsmes sāpes. Arī tad, ja rodas zarnu vai urīnpūšļa darbības traucēju mi, ja mainās vai neregulārs kļūst menstruālais cikls, pēc iespējas ātrāk jāmeklē ārsta palīdzība. Kā rīkosies ārsts? Pēc ginekoloģiskas izmek lēšanas tikai ārsts izšķir, vai tā ir mioma. Dažos gadīju mos nepieciešama laparo-

M \ ja s ā r sts

Slimības gaita Daudzos gadījumos mioma neizraisa nekādas slimības pazīmes. Taču, ja mioma aug, tā bieži izspiežas un ra da pilnuma sajūtu, ko nereti kļūdaini pat jauc ar grūtnie cību. Mioma var arī bloķēt asinsvadus, tāpēc rodas stip ras sāpes un drudzis. Ja mioma kavē dzemdes muskulatūras savilkšanās spēju, menstruālā asiņošana ir spēcīgāka un ilgstošāka, dažkārt ari neregulāra.

V ai m iom a ir bīstama? Nē. Taču tā ir jāārstē - jo ātrāk, jo labāk. Kā izsargāties no m iomas? Šai slimībai profilaktisku pasākumu nav.

Plazmocitoma Kas ir plazmocitoma? Plazmocitoma ir ļaundabīgs kaulu smadzeņu audzējs. Lielākoties tiek skartas kaulu smadzeņu šūnas mugurkaula skriemeļos, ribās, krūšu kau lā un galvaskausā. Skartajās vietās veidojas gaiši sārti vai pelēcīgi audzēju mezgli, kas sagrauj blakus esošos kaul audus un izraisa bojājumus, ko mediķi dēvē par kožu ēsmu. Šis nosaukums radies arī no tā, ka tikai retos ga dījumos runa ir par atseviš ķiem audzējiem, lielākoties tie ir vairāki tumori, kas radušies vienā un tajā pašā vietā.

Tātad plazmocitoma ir ļaun dabīga asins slimība ar ilg stošu gaitu. Nenoskaidrotu cēloņu dēļ stipri vairojas plazmocīti kaula smadzenēs, retāk citos audos, pakāpenis ki izskaužot normālās asins šūnas un radot kaulos dažā da lieluma defektus.

SIMPTOMI □ Sāpoši kauli □ Uzņēmība pret infek cijām □ Kaulu lūzumi □ Duļķains urīns

Attīstījusies plazmocitoma. Tumors ir novedis pie kaula šķiedru sabrukuma un spontānas fraktūras (aplī).

K auli sap Slimība lielākoties piemeklē gados vecākus cilvēkus un attīstās vairāku gadu ilgā laikposmā. Ļoti bieži pa cienti to pamana tikai tad, kad kļūst jūtamas sāpes, ko izraisījis progresējošs kaulu sabrukums. Retos gadījumos veidojas arī metastāzes liesā vai limfmezglos. Audzēju iespaidā palielinātā daudzumā tiek veidotas plazmas šūnas, kas ir speciā la limfocītu forma. N orm ā los apstākļos tie atrodas asinsvadu sistēmas iekšienē un ārpusē un brīvi patrulē saistaudos. Plazmas šūnas ir

ājas ā r s t s

svarīgas pasa organisma imūnsistēmas sastāvdaļa, jo tās veido imūnglobulīnus. Tie ir lielas olbaltumu mole kuļas, kas padara nekaitīgas organismā iekļuvušās svešās vielas. Arī slimās plazmocitomas šūnas veido imūnglo bulīnus, bet papildus vēl arī t.s. paraproteīnus. Ar to sa prot olbaltumu molekulas, kas ir ļoti līdzīgas imūnglobulīniem. Taču tās sastāv tikai no molekulu fragmen tiem vai kļūdainas struktūra molekulām. Agrīnie simptomi - sāpes kaulos, vēlāk iestājas osteoporoze, spontānas fraktūras

A u d z ē j i • L e ik ē m ija s

k d u u i i ii i u u i i ii i i i ii i ī n r a n i

Plazmocitoma un deformācijas. Albumozūrija (Bens-Džonsa prote īns urīnā 50% gadījumu), asinīs hipohroma anēmija, kaulu smadzenēs tipiskas mielomas šūnas, kas atgādi na plazmas vai retikulārās šūnas, progresējoša kaheksija.

Kādi ir plazmocitom as cēloņi? Laikā, kad slimības gaita ir diezgan labi izpētīta, patie sais tutnoru veidošanās ie mesls tomēr nav nosakāms. Ir zināms, ka arī veseliem cilvēkiem organismā vien mēr atrodas noteikts skaits plazmocitomas šūnu, taču tās iznīcina paša organisma aizsargsistēma.

sarkanos asinsķermenīšus, kas sarindoti cits pie cita kā monētas naudas rullī. Bez Kad b ū tu jādodas pie tam asins olbaltumu un ārsta? imūnglobulīnu vērtības bieži ir ekstremāli augstas. Ja aiz Saslimšanas ar ļaundabīgu domas par plazmocitomu audzēju pazīmes var būt bie pastiprinās, ar rentgenuzņēžas infekcijas, slikti dzīstošas mumu, ultraskaņas izmeklē brūces un vispārēja vājuma jumu un skeleta scintigramun noguruma sajūta. Ja tam mām tiek noskaidrots, vai un vēl pievienojas sāpes ribu, kur ir izveidojušies tumori. mugurkaula, krūšu kaula vai galvas apvidū, drošības labad ' Pēc tam tiek izmeklētas nie res un urīns. Nieres, vairu vajadzētu aiziet pie ārsta. mā gadījumu arī liesa ir stip Varbūtība, ka runa ir par ri palielinātas, un urīns, kas kaulu smadzeņu vēzi, ir rela izdalās, satur daudz olbaltīvi neliela, jo šī slimība sa mmu. stopama ļoti reti. remdēšanu un aizsardzību pret iespējamām infekcijām.

K o darīs ārsts? Ārsts noņems asinsparaugu, lai to izmeklētu. Ļoti ātra asins grimšana pastiprina aizdomas par plazmocitomu. Turklāt laboratorijas ārsts mikroskopā var konstatēt

Kā ārstē plazmocitomu? Diemžēl lielākoties plazmo citomu atklāj ļoti vēlu, tālab izredzes uz izdziedināšanos ir niecīgas. T om ēr arī agrī nās stadijās ārstēšana ar ķīmijterapiju vai apstarošanu ļoti bieži ir nesekmīga. Operācija ir iespējama ļoti reti, jo vairumā gadījumu no kauliem jāizņem vairāki au dzēju perēkļi, kas ir gandrīz neiespējami. Tālab ārstēšana visumā aprobežojas ar sāpju

lluuMumM

UUUlluUl\i\m\\\\\

Ko var darīt pats? Pret šo slimību cilvēks diemžēl ir bezspēcīgs. Tomēr vajadzētu mēģi nāt izvairīties no infek cijām, kā arī jāseko ārsta ieteikumiem, lai novēr stu to, ka nepareizi izvē lētās slod zes dēļ varētu rasties kaulu lūzums.

I I I m ā ja s ā r st |1 1 | uMuiuMM

Slimības gaita Tum ori veidojas dažādās vietās, un tie lēnām palie linās. Daudzos gadījumos pacients tikai pēc vairākiem gadiem pamana, ka nav ve sels. Lielākoties tieši sāpes skartajos kaulos vai kaulu lūzumi ir tie, kas beidzot noved pie precīzas slimības diagnozes. Jo tālāk progresē slimība, jo uzņēmīgāki pret infekcijām kļūst pacienti, tāpēc, ka regulārās aizsargšūnas un imūnglobulīni tiek izspiesti un aizstāti ar vēža šūnu paraproteīniem. Šie olbaltumi bojā nieres, un tās vairs nespēj funkcionēt pa reizi.

H H m

luuunml

■ ■

... , „

A u d z ē j i • L e ik ē m ija s

Skrimšļaudu audzēji Kas ir skrimšļi?

Skrimšļaudi ir blīvi, elastīgi audi, ko veido skrimšļu šū nas un šūnstarpu viela, kas sastāv no šķiedrām un amorfās vielas. Pēc šūnstarpu vie las uzbūves izšķir hialīno, elastīgo un šķiedraino skrimsli. Visbiežāk sasto pams hialīnais skrimslis, kas ir līdzīgs matētam stiklam. Embrionālajā attīstības pe riodā 110 tā sastāv viss augļa skelets, pieaugušajiem tas veido ribu skrimšļaino da|u, kaulu locītavvirsmu, elpvada un lielo bronhu skrimšļus, lielāko daļu balsenes skrim šļu. Elastīgais skrimslis ir iedzeltens, tā šūnstarpu vielā daudz elastīgo vielu. Tas veido auss gliemežnīcu, uzbalseni. Šķiedrainais skrim slis atrodas simfizē, starpskriemeļu diskos un citur.

SIMPTOMI □ S ā p e s un spiediens kaulos un locīta vās Ll Pietūkumi un izau gumi □ Kaula lūzums bez ārēji redzamiem iemesliem (it seviš ķi ļaundabīga a u dzēja gadījumā)

Pirksta locītavas šķērsgriezums. Skrimslis pārklāj kaulu galus un nodrošina kustības bez berzes.

Skrimšļus no ārpuses sedz saistaudu plēve, no kuras tie aug, barojas un bojājuma ga dījumā reģenerējas. Skrimšļiem ir dažādi uzde vumi. Piemēram, m ugur kaula starpskriemeļu diski sastāv no skrimšļiem. Skrim šļi, kas klāj kaulu galus, kopā ar locītavas šķidrumu nodro šina to, ka kustības notiek bez berzes un sāpēm. Bez tam tie piedalās kaulu veido šanā, piemēram, pēc kaulu lūzumiem. Skrimšļaudi netiek apasiņoti. T ie ir veidoti no šūnām, kas ir iesaistītas elastīna un kolagēna olbaltumu šķiedrās.

M ā jas iiim™

ā rsts

Kas ir skrimšļu audzēji? T āpat kā visas dzīvās orga nisma šūnas arī skrimšļus va: skart audzēji, tom ēr tas no tiek reti. Labdabīgie skrim šļu audzēji, t.s. hondromas, mēdz būt divu veidu. Ekhondroma rodas tieši no skrimšļaudiem un veidojas galvenokārt balsenē, ribu skrimšļos un elpvada skrim šļu plātnītēs. Enhondromas rodas no kauliem, kas em brijam sastāv no skrimšļiem. T ie galvenokārt ir ekstre mitāšu kauli. Skrimšļaudu audzēji lielākoties skar īsos

A u d z ē j i • L eik ē m ija s

im m n i tmUUm llli u u iiiiiiiiiiim

Huunnnro

Skrimšļaudu audzēji stobra kaulus, tātad roku un kāju pirkstus, bet var bojāt ari pēdas un plaukstas vidē jos kaulus. Ļaundabīgos skrimšļu au dzējus sauc par hondrosarkomām. Bieži vien tās veido jas no labdabīgajām hondromām, bet var rasties ari spontāni. Visvairāk no spontānām hondrosarkomām cieš jau nieši. Tās galvenokārt pa rādās ceļgalu apvidū un tā dās vietās, kur kauli aug vai saaug kopā (šuves, augšanas zonas). T urpretī sarkomas, kas vei dojas no labdabīgajiem au dzējiem, pārsvarā novēro cilvēkiem pēc 40 gadu ve cuma. Visumā skrimšļu audzēji at tīstās ļoti lēni un palēnām iespiežas apkārtējos audos.

Nebeidzamā augšana Dažiem cilvēkiem a ts e višķi skrimšļi turpina augt. īpaši tas novēro jam s skrimšļiem, kas veido a u ss gliemežnī cu. Šo ārkārtīgi lēno a u g ša n u par milimetra desm itdaļām g a d a lai kā apstādināt nevar, bet tā ir pilnīgi nekai tīga. " ' ' i ' i i ! _ _ _ _ _ _ .1l . ' l ; . : _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Ielaistos gadījumos atkarībā no saslimšanas rakstura var būt jāizņem viss kauls. Cik tāl tas ir iespējams, izņemtās kaulu daļas tiek aizvietotas ar transplantātiem no citām ķermeņa daļām. Pēc skrimšļu sarkomas iz operēšanas bieži var būt ne pieciešama staru terapija, lai izslēgtu iespējamo nākamo vēža izveidošanās perēkli.

Sis ir veselu skrimšļaudu uzņē mums, izmantojot mikroskopu. Skrimšļi pārklāj, piemēram, kaulu galus locītavās.

Kādi ir skrimšļu audzēju cēloņi? T āpat kā citu audzēju arī skrimšļaudu audzēju cēloņi nav izzināti. Ir zināms tikai tas, ka iekaisīgu procesu ie tekmē, piemēram, pēc kaulu lūzumiem vai sakarā ar rei matismu, iespējama skrimšļ audu audzēju attīstīšanās.

Kā ārstē skrimšļu audzējus? Līdz šim pret skrimšļu au dzējiem ir zināms tikai viens iedarbīgs līdzeklis - operāci ja. Turklāt skartais apvidus ir jāizņem ar lielu rezervi.

Kad jāiet pie ārsta? Tas būtu jādara nekavējo ties, tiklīdz jūt sāpes, spie dienu kaulos vai locītavās, kā ari pamana pietūkumu un izaugumus. Ko darīs ārsts? Ārsts veiks locītavu funkciju pārbaudi, izdarīs rentgenuzņēmumus, iespējams, arī scintigrammu un termogrammu, kas parādīs siltuma attīstīšanās pakāpi locītavās. Iespējams, ka tiks paņemu audu paraugi. Vai skrim šļu audzēji ir bīstami? Vairumā gadījumu raizēm nav pamata. T om ēr iespē jams, ka skrimšļu audzējs attīstās par vēzi (sarkomas). Tātad ir jākonsultējas ar ār stu. Bez tam audzējs var ierobežot locītavas funkcijas. Taču tas ir vairāk apgrūti noši, nevis bīstami.

M ā jas ā r s t s

līnm

HimU'n

A u d z ē j i • L e ik ē m ija s

K a rtf.

( i iu i>\

Vēža metastazes Metastasen Kas ir m e tastāzes?

Metastāze tulkojumā no grieķu valodas nozīmē ‘pār vietošanās’. Tas ir jauns sli mības perēklis, kas veidojas primārā slimības procesa vietai attālos audos vai orgā nos, patoloģiskajam materiā lam pārvietojoties pa limfva diem vai asinsvadiem.

¥>

Metastazēties mēdz šūnas, kas ir vāji saistītas savā star pā, - audzēju šūnas. D au dziem ļaundabīgajiem au dzējiem piemīt īpašība iz platīt pa visu ķermeni jaun veidojumus. Šādus sekundā rus audzējus sauc par m eta stāzēm. Katrai vēža audzēja šūnai piemīt spēja veidot jaunu audzēju. Tas nozīmē, ka it visur ķermenī, kur no kļūst vēža šūna, tā var nome tināties, vairoties un veidot metastāzi. Vispirms tas no tiek tiešā primārā audzēja

SIMPTOMI Vairumā gadījumu vie nīgā m etastāžu izpaus m es forma ir pietūkuši limfmezgli, kurus ie sp ē jam s konstatēt bez jeb kādām speciālām iz m eklēšanas m etodēm .

Visvairāk metastāzes tiek izplatītas pa limfas ceļiem.

apkārtnē. Vēzis ieaug blakus audos un veido jaunveidoju mus. Tos sauc par tuvajām metastāzēm. īpaši bīstami ir tas, ka vēža šūnas neapstājas arī limfvadu

un asinsvadu priekšā. Lie lākoties šīs šūnas ar limfas starpniecību pārvietojas pa cilvēka ķermeni un tad no metinās tuvākajos limfmez glos. Patoloģiskais materiāls pa audu spraugām vispirms

ā jas ā r s t s

lUīiimmr

A u d z e j ī • L eik e m ija s

K arte

Vēža metastazes Metastasen nonāk limfvados vai sīkajos asinsvados; palēninātā limfas plūsma veicina patoloģiskā materiāla izsēšanos. Pa lielo limfmezglu materiāls nonāk tālāk asinīs, kas to iznēsā pa visu organismu. Tieši tādā veidā rodas t.s. tā lās metastāzes. Turklāt tās var atrasties arī ļoti tālu no primārā tumora. Piemēram, sēklinieka vēža tālās meta stāzes bieži novietojas plau šās. 'Pālās metastāzes lielā koties veidojas plaušās, ak nās un kaulos.

Kā ārste m etastazes?

Ir pilnīgi skaidrs, ka nav ie spējama nekāda saprātīga metastāžu ārstēšana, ja vis pirms nevar likvidēt pašu ļaundabīgo audzēju. Jo tas ir centrālais perēklis, no kura tālāk izplatās metastāzes.

SVARĪGI Izvairīties no m etastāžu rašan ā s iespējam s vienī gi, laikus atklājot primā ro audzēju. Agrīnās dia gnostikas izmeklējumi ir reāla iespēja tapt izdzie dinātam. Tāpēc laikus jāapm eklē ārsts.

Lai apkarotu primāro audzē ju un metastāzes, mūsdienās ārstiem jāizvēlas tādas m eto des kā operācija, ķīmijterapija un apstarošana. T ā kā dažādi vēža veidi un meta stāzes ļoti atšķirīgi reaģē uz šīm trim ārstēšanas m eto dēm, ārstam katrā atsevišķā gadījumā ir jāizšķiras, kāds terapijas veids iedarbosies optimālāk. Lai šāda izšķiršanās būtu ie spējama, jāiegūst audu pa raugi no primārā audzēja un, ja tas iespējams, 110 metastā zēm. Tas lielākoties notiek bez operācijas, vietējās anes tēzijas apstākļos izdarot biopsiju. Šajā gadījumā audu paraugu izmeklēšanai izvelk no ķermeņa caur kanili.

Ka konstatē m e tastāzes? Tiklīdz pacientam ir atklāts ļaundabīgs audzējs, nekavē joties tiek sākta iespējamo metastāžu meklēšana. Šim nolūkam izmanto tādas me todes kā ultrasonoskopija un rentgenizmeklējumi, arī datortomogrāfiju. Ļoti precī zas diagnozes sniedz arī scintigrammas - tie ir attēli, kas rodas, izmantojot vāji radioaktīvas vielas, kas uz krājas metastāzēs. Aizdomas

ājas ā r s t s

par metastāzēm var pastipri nāt arī noteikti asins analīžu

Slimības gaita Metastāzes ļoti nelabvēlīgi ietekmē slimības tālāko no risi. Dažos gadījumos tālo metastāžu parādīšanās nozī mē slimnieka nāvi. Diemžēl līdz pat šai dienai metastāžu ārstēšanā medicīnas iespējas ir ļoti ierobežotas. Vairums terapijas metožu pacientam ir ļoti nepatīka mas, tām ir nopietnas bla kusiedarbības un tās orga nismam nodara ilgstošus bojājumus.

M asīva ārstēšana Iemesls masīvai ārstēšanai ir tas, ka metastāzes ir jāārstē iespējami ātri un loti radikā li. Jo jānovērš to palielināša nās, lai tās nevarētu izraisīt jaunas metastāzes. Tāpēc vairumā gadījumu slimajam cilvēkam nozīmē ļoti augstas medikamentu vai apstarojuma devas. Jo agrāk tiek atklāts ļaunda bīgais audzējs, jo lielāka ir varbūtība, ka metastāzes vēl nav radušās. U n tāpēc ir lie lākas izredzes uz izdziedinā šanos.

M āja s

ā r sts

€ L v te r n a tio n \ l M a s te r s

P ublishers B.V.

e UAB IM P B a l t i c

\lsa s aesības aizsargātas ISBN 9986-9333-3-1