MANI UN MAZI - Otvars Grava

Annotation

Otvars Grava MĀŅI UN MĀŽI romāns stāstos Rīga «Vieda» LATVIJAS EKOLOĢISKĀ IZGLĪTĪBAS APGĀDS Otvars Grava OTVARS GRAVA, īstā vārdā Pā> ils Silnieks, dzimis 1959. gadā Rīgā. Beiczis Rīgas 3. vidusskolu, izglītojies LU Bioloģijas fakultātē. Strādājis gan ar dzīvniekiem zoodārzā un dravā, gan cilvēkiem mazajā biznesā. Literāro darbību uzsācis 1995. gadā, līdz 1997. gadam bijis almanaha "Latvijas Daba" literārais redaktors. Tolaik publicēts Viljama S. Moema romāna "Burvis" tulkojums. Turpmākajā laika posmā "neatkarīgais literāts" - tulkojis honor un fantasy žanra darbus no amerikāņu ang|u valodas (Dīns Kūncs "Tver nakti", Stīvens Kings "Zaļā jūdze"). Līdztekus publicējies periodikā - "Literatūra un Māksla Latvijā", "Neatkarīgā Avīze", "Praktiskais Latvietis", "Ieva", "Mistērija", "Karogs". Sagatavota izdošanai populāras ievirzes okulta grāmata "Augi: mīti un maģija" un top nākamās - "Burvestības: fakti un kuriozi", kā arī "Maģiskie un mītiskie dzīvnieki". Briest romāns "Sēņuvīrs", līdztekus ritinās stāstu krājumi "Dardedze" un "Apmainītie". romans stāstos Vaļasprieks visai daudzveidīga mūzika (no Baha un Šostakoviča līdz indiešu rāgām un hārdrokam), no rakstīta vārda daiļliteratūra, okultisms, mistika un fantastika, nedaudz laba kino, tāpat dabas vērošana. Nekādu datora spēļu un t.s. "sērfa", jo elektroniskais prāts paredzēts darbam, ne izklaidei. Jūsu brīvais laiks ir domāts, lai mājas omulīgajā gaisotnē aizrautīgi pašausminātos un sajustu apkārt klīstam dīvainus noslēpumus?

Grāmatas "Māņi un māži" autors Otvars Grava saka: "Reālisma pietiek dzīvē! Stāsts ir izdoma, brīvība, gara lidojums!" Tomēr viss notiek pavisam reāli, un lasītājam ir iespēja pagaidām kļūt tikai par vērotāju, lai uzzinātu, kā pašam nenomaldīties neceļos. ISBN 9984-701-69-7 © O. Grava © L. Apine, mākslinieciskais noformējums © "Vieda", 2003 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis "Māņi un māži" savaldzinās visus tos, kurus interesē neparastas lietas, neparedzamas likumsakarības, smalks "melnais humoriņš" un, protams, tos, kam patīk uz, laiku nozust, lai līdz pēdējai vīlītei izjustu lasīšanas baudu, ko sniedz tīksmi kūsājošais intelekta aparāts, iekarojot dzīvi un tēlaini uzrakstītu tekstu! Patīkamu izklaidi! Autora redakcija un valodas korekcija Lienes Apines mākslinieciskais noformējums

POLTERGEISTS 1. Vilkaču šausmas Kurzemē • Jogs Noimantagara 2 Okultistu ecēšanās • Zelts un sūds Argentīna Brazīlijā • Grēksūdze par zavēšanu Sieviešu atavisms • Ēģiptiešu burvju pastēte Dēmonu princis Vassāgo • Gari burkās Hitlers un komjaunieši 3 Parāds nav māsa • Nepabeigta augstākā Dromedārs • English Leather smarža • Sātans visu zina • Velnam padots pirkstiņši Makgaivera šāviens 4 5 6 7 Sienāzis un skudra • Auns pie durvīm • Rada Trojas Helēnai • Grāmatu tārpi • Fausta famuls Baltais vienradzis • Esam klāt!

8 LAIMESDIEVS HEKSE CŪKUSUNS ĀLIŅĢIS BĀRMENIS

PIRMĀ RĒTA GULBIS MŪZIS ZILAIS SUNĪTIS AUGŠĀMCELŠANĀS TĀS Saturs APGĀDA "VIEDA" IZDOTAS GRAMATAS: paskaidrojumi Otvars Grava MĀŅI UN MĀŽI

POLTERGEISTS Veltīts «Kerijas» autoram * * * … Tumsa no neiesvētītajiem stingri sargā savus noslēpumus. Tiesa, no iesvētītajiem tā savus noslēpumus sargā vienlīdz stingri, krāpjot nelgas ar atklāsmes šķitumu.

Henrijs Laions Oldijs Klusināts sitiens satricināja istabu. Tad — vēl viens.

Un vēl viens.

Sitieni vienmērīgi atkārtojās, rībināja sienas, grīdu un griestus. Likās, tur pukst kāda liela un slima sirds.

Viljams Pīters Bletijs

1. Vilkaču šausmas Kurzemē • Jogs Noimantagara Līkēšana • Rabarberu diēta • Krišna un VDK Dvēseļu ceļošana • Jezga ar pupām Endija grimuārs Endijs vēl arvien nejutās gandarīts par savu topošo, gandri/ gatavo rakstu «Vilkaču šausmas Kurzemē». Pamatkoncepciju viņš tam bija radis, bet trūka krāšņu un asinis stindzinošu piemēru. Lai tādus dabūtu, pirmām kārtām, viņu traucēja vācu valodas neprasme, jo lielais vairums vēsturisko materiālu tieši par īsto reģionu, dabiski, bija šajā mēlē. Vajadzēja manevrēt un dzejot, kas, saprotams, nav liegts nevienam, kurš iedomājies publicēties brīvajā presē. Nācās likt lietā to pašu viltību, kas sevi bija attaisnojusi gan vidusskolas laikā, gan arī universitātē - «dažu principu zināšana aizstāj daudzu faktu nezināšanu». Ja tā tiek sekmīgi lietota, ļoti daudz ko var izdomāt, kā tas būtu bijis vai varētu būt noticis.

Tieši tas pats rādījās šeit. Endiju gan kavēja konkrētu piemēru trūkums, taču bija skaidri zināms, ka slavenais Reni (Re- nius, XVI g. s.) teicis, ka «vilkaču sērgas izraisītie gadījumi Kurlandē ir bijuši tik spilgti, ka tikai skitu (lasi: pilnīgu mežoni), par tiem dzirdot, nepārņemtu šaušalas».

Citur Eiropā viss bija ne sliktāk. Tāpēc Endijs savā redakcijā patlaban, brīvā brīdī starp dienišķajiem pienākumiem (izdevniecības īpašnieks bija sazin kur aizbraucis), mierīgi varēja studēt savākto materiālu blāķi par li- kantropiju. Nu re! Sitenais gadieniņš par francūziešu loupegarou [1] ir īsti labais! Bērna slepkavībā pieķertu vilkaci pratina tiesnesis Pjērs Ero - Tā Kunga 1598. gadā, Kodā pie Anžēras. «Tiesnesis: Jūsu vārds, vecums un stāvoklis?

Apsūdzētais: Žaks Rulē, man ir trīsdesmit pieci gadi, esmu ubags.

T.: Par ko jūs apsūdz?

A.: Par to, ka esmu apvainojis To Kungu. Vecāki man iedeva burvju ziedi, es nezinu, no kā maisīta tā.

T.: Vai, ieziedies ar to, jūs pārtapāt par vilku?

A.: Nē, es kļuvu par vilku. Es nokodu un apēdu Korņjē bērnu.

T.: Jūs bijāt vilka ādā?

A.: Nē, biju tāpat ģērbts kā tagad. Rokas un seja man bija asinīs no tā bērneļa plosīšanas, par ko jau teicu.

T.: Vai jūsu rokas un kājas kļuva kā vilka ķepas?

A.: Jā gan.

T.: Vai jūsu galva pārtapa vilka galvā un mute kļuva lielāka?

A.: Nezinu - es bērnu plosīju ar saviem zobiem. Esmu aprijis arī citus mazus bērnus.»

«Nūja! Tāds vurdalaks jau spoguli neskatījās, kamēr ēda vakariņas. Tiesnesis Ero, manuprāt, pilnīgi pelnīti piesprieda šim Rulē, epileptiķim un plānprālim, nāvessodu, bet pēc notiesātā apelācijas sūdzības Parīzes parlaments mīkstināja spriedumu, nomainot nāvessodu ar divu gadu ieslodzījumu Senžermēndeprē vājprātīgo patversmē «ar obligātu ticības mācību, ko viņš ar savu vārgo saprašanu tūliņ aizmirsa».

Gadījums īsten labs un manam rakstam noderīgs. Ciema plānprātiņš kļūs par Zani Rulli un Anžēra - par Aizputi. Kādā ziņā slikts piemērs? Pilnīgi iespējams, viss rīmētos labāk, ja šis tips tālredzīgi būtu pakārts pirmā koka zarā, taču, kā redzams, demokrātiskajām tradīcijām Eiropā bilst dziļas saknes — «tumšie» Viduslaiki, izrādās, ir bijuši īstens liberālisma šūpulis. Ka tik atcelt nāvessodu visādiem maniakiem un briesmoņiem, - tāviet, lai normā​lus pilsoņus atbrīvotu no viņiem uz visiem laikiem.»

Endijs pašķirstīja tālāk kserokopiju kaudzi.

«Kas tad te vēl labs atrodams? Jau šis iepriekšējais piemērs aizskar vēl vienu interesantu problēmu, kas raksturīga vilkaču sērgai. Viņi paši apgalvo, ka spalva viņiem augot no iekšpuses. Dažam taisnā tiesa

tāpēc nav kavēju​sies apšņakāt rokas un kājas, un tādējādi pēc nāves ir pierādīta viņu nevainība… Skat!

«- Lūdzu, teic, kas par slimību viņam?

O, nopietna kaite ir šim, to likantropiju sauc.

Kas tad tā ir? Šis vārds būs vārdnīcā jāmeklē.

To teikšu tev es: visus, ko apsēž šī liga, tāda melanholija pārņem, ka viņi iztēlojas sevi par vilkiem pārvērša- mies. Zogas uz baznīcas sētu tie pusnaktī klusu un izrok tur līķus. Tā div' dienas iepriekš pašā nakts vidū satiku hercogu pļavā, kas aiz Markus baznīcas svētās: pār plecu cilvēka kāju šis stiepa. Baisi gaudodams, vēstīja viņš, ka par vilkati pārtapis esot. Tikai viena starpība viņam ar vilku: tas no ārpuses spalvām ir klāts, bet šitas - no iekšas. Lai zobiņus velk iz makstīm, tam miesu pušu šķeļ un spalvu tur paslēpto atrod!» Lūk, ko mums pauž Džons Vebsters «Malfī Hercogienē», Tā Kunga 1614. gadā.»

Endijs ar troksni aizsita cietos plastikāta vākus un palūkojās pulkstenī. Bez divdesmit divpadsmit.

Tā kā pus​dienlaiks klāt.

Endij! Šefs teica, ka šīs iestādes darboņiem par brīvu padodot barību. Cikos tas notiek?

«Jau atkal kārtējais grāmatu ķirmis - okultists,» konstatēja Endijs. Viņš ar neslēptām aizdomām paskatījās uz jauno darba kolēģi. Rudais, tievais šķeists ar smalku, viltīgi gudru fauna ģīmi un smailām atkarus ausīm, slēpies aiz biezām, nemērā platām, tonētām acenēm, nupatās bij nolicis malā velns sazin, kāda tur Zora Alefa grāmateli ar nepārprotami kaitīgu nosaukumu: «Augstākās Maģijas Metodes». Un sācis skrumšķināt savā zandarta mutē Ādažu kartupeļu kraukšķi.

- Drīz varēsim iet uz ēdinātavu, - nīgri atteica Bndijs un pie sevis nodomāja: «Sākas!». Viņš no saviem trīsdesmit septiņiem mūža gadiem pa šīm okultajām lietām bija jaucies droši vien jau gadus divdesmit. Un ielāgojis, ka grāmatām ar it kā solīdiem un iespaidīgiem nosaukumiem, kuru autoriem parasti mēdz būt labskanīgi pseidonīmi (Doktors Papuss, Jogs Rāmačaraka u. tml.), var uzticēties tieši apgrieztā proporcijā uz vākiem paustajai pseidodaiļvārdībai. Endija tālākas urķēšanās rezultātā no abiem iepriekšminētajiem «doktors» izrādījās izbijis franču kara ķirurgs un teosofs Zerārs Enkoss ar visai skandalozu slavu, bet it kā tīrasiņu «jogs» savukārt īstenībā bija amerikāņu ēbrejs, uzvārdā Atkinsons, kurš popularizēja Rāmakrišnas mācību. Kā likums - paļauties varēja vai nu uz attiecīgajā jomā senatzītiem klasiskiem darbiem, vai arī mocīties, studējot pirmavotus, kur uzreiz stājas spēkā klasiskās izglītības ļaunais trūkums, bet sliktākajā gadījumā - to tulkojumus, pēc iespējas izvairoties no spekulatīvām kompilācijām, vai vēl ļaunāk-pašizceptu, pārgudru ekspertu un viltus adeptu darbiem.

Vistrakākais piemērs nule prātā uzpeldējušajai tēmai Endijam nesen trāpījās vecgrāmatu veikaliņa plauktā. Viņš tur pamanīja pabiezu, brošētu sējumu ar nosaukumu «Kosmo- sofija», it kā ar teosofiju un antroposofiju vēl būtu par maz. Uzšķirot titullapu, viņš bija skaļi iesmējies, satraucēdams mazu čirku pārdevēju, jo autors, protams, izrādījās jogs- Noimantagara. «Ak, tad «No Imanta gara»? jogs gan? Bet kāpēc ne krīvukrīvs?» Endijs iesmējās vēlreiz un apprasījās par pirmās republikas laika iespieddarba cenu. Pieci lati! Bet tikpat, tikai sudrabā, tas bij maksājis arīdzan tolaik - tā vēstīja uz apvāciņa nodrukātais cipars.

Sīkā cirka ņurdīgā balsī viņam lika pie sirds, ka par cenu lai nesmcjot vis - vēl šovasar kādam trakam fricim šis traktāts iepārdots arī vācu versijā - par divdesmit pieciem latiem. Tātad Noimantagara šraibējis arī doičiski!!! Endijs, brinā zaudējis valodu, iegādājās diždarbu, tautai paustu «No Imanta gara», un devās mājā lasīt. Tiesa, jēgas no tā bija vēl mazāk nekā studējot zāļu lietošanas pamācības… Teksts ņudzēja no aizgūtas un pašsagudrotas terminoloģijas, kālab Endijs nosprieda, ka labāk jau nu Imanta būtu turpinājis rāmo snaudu zem Zilā kalna un gaidījis, kamēr latviešiem apniks krieviski runāt un rakstīt neva​lodās par okultismu, «Pie pusdienu galda droši vien izrādīsies, ka izdēdējušais tips vēl turklāt ir veģetārietis,» šķeistam blakus soļodams, sevī šķendējās Endijs, kuram pēc personiskās pieredzes bija skaidrs, ka zaļbarošanās ir pirmā un raksturīgākā pragmatiskā iesācēju-pseidomistiķu ķibele. Viņu pašu šī liksta bija ķērusi jaunībā, bet toties pamatīgi - uz septiņu gadu ciklu, kura laikā tomēr izrādījās, ka viņš gluži dabiskā vīzē bij

nonācis līdz diētai, kas maksimāli tuva gaļas barībai. Ar laiku Endijs atsāka ēst olas, sēnes, zivis, pupas un cik tad vairs paliek līdz vistas buljonam un karbonādei? Viņš, protams, gluži labi zināja, ka ētiskas dabas apsvērumi, kuri var aizkustināt vienīgi bālasinīgas, pinkstulīgas meičas, zaļbarības diētas izvēles gadījumā nebūt nespēlē galveno lomu. Endija prakse apliecināja, ka visas šīs pretgaļas jezgas cēlonis nav vis dzīvnieciņu slaktēšanā vai līķu ēšanas pretīgumā, ko jūtelīgi dulburi mūždien saasināti uztver, bet gan pavisam citā, daudz nopietnākā aspektā, kam ir saistība tieši ar praktisko okultismu, proti, gaļā palikušās asins substance draņķīgi ietekmē astrālā ķermeņa darbību, īpaši miegā, un, kad ar tās miasmiem piesātināta telpa, ari piesaista zemākā plāna elementālbūtņu interesi. Un ne to vien… Vai mazums zemākajos astrāla slāņos lāmiju un citu asinssūcēju? Viņš, būdams rūdīts zellis daždažādās okultistu polēmikās un peripētijās, vairs nemēdza par šādām kutelīgām lietām runāt, vai arī, ja tika piespiests pie sienas un nācās ko sacīt, mēģināja atkratīties ar joku, bet, ja tas tomēr neizdevās, ierobežojās ar īsvārdīgiem paskaidrojumiem, ne​izplūstot garos, neauglīgos skaidrojumos.

«Interesanti gan, - pie sevis prātuļoja Kndijs, - vai šis te radījums gaļu neēd aiz gremošanas traucēkļiem, neirastē- nijas jebšu to ķērusi kāda viltus izziņas trauma? Vai varbūt viņš mājās tur tagad tik populāro klēpja lutekli - sesku, kam tiek visa galiņa? Lieku galvu uz bluķa, ka pazīstu zālēdājus jau pa gabalu. Pēc mūžam salkstošajām acīm. Ne velti savulaik, zoodārzā strādādams, baroju tādus visvisādus, gan no siles, gan no rokas, ar nelaiķīti hipo- polamu Jonasu priekšgalā (Debesu Hipopotamijā jau sen nonākušais veģetārietis zemes dzīvē vislabprātāk notiesāja rabarberus - tos viņā varēja mest saišķiem, Jonās, hop! -, bet pāragri miris bija tāpēc, ka viņa nepiepildāmajā vēderā dāsnie apmeklētāji bija nogādājuši paprāvu gumijballi). Kā man veicas! Sasodīts ar vienu aci! Ko esmu noziedzies Demiurga priekšā, ka man viss mūžs jāpavada starp šiten tādiem tāpiņiem? It kā man jau savulaik neBūtu pieticis ar Krišnas bērniem uz sava kakla…»

Ar krišnistiem patiesībā bija tā, ka Endijs senlaik tika iepazinies ar kādu izbijušu brastiņietifolkloristu, lielisku koklētāju, kurš pašam vien viedamu iemeslu dēļ bija pieņēmis šo, - Dievs vien zina, kam - vajadzīgo mācību. Ar visiem fanātiķiem raksturīgo neatlaidību tas bija Endiju vispirms aicinājis apmeklēt viņu kirtanas [2] , neņemdams galvā Endija striktos atteikumus, līdz beidzot vārds pa vārdam, bet pierunājis iesiet viņu kserokopēto literatūru.

Tādas grāmateles kā «Dzīvības nektārs», «Dievišķā laime» un tamlīdzīgas. Jau tolaik viņi bij ar mieru gluži pieklājīgi maksāt, un Endijs smagu sirdi darbu uzņēmās - lieku ru- buli vajadzēja kā ēst.

Sevišķi viņu aplaimoja naivā fanā- tiķa padoms par nopelnīto naudu nopirkt zaporožecu- vaboli. Un tā zaķzobainais smaidiņš, saņemot gatavās grāmatas. Bet - galu galā - ar ko tad šis klients sliktāks par citiem? Reāli gan Endijs nojauta, ar ko viņš sliktāks. Kas gan nezināja, ka saulainos tablas dramdinātājus pastāvīgi uzmana VDK; kā padomju varai kaitīgu uzskatu paudējus, un būtībā tā arī bija. Ar savu māžošanos un uzbāzību viņi spraucās kā dadzis acī lielinieku Brama- ņiem. Skūt plikas galvas tolaik mēdza tikai zaldātiņiem un cietumniekiem, bet uz ielām kuksināt bundžiņas un pūst taures gāja vienīgi pionieri vai pūtēju orķestris «Rī​ga» maestro Ordelovska vadībā… Turklāt sektas drausmīgi kaitīgā saikne ar aizrobežu «ideoloģiskajiem emisāriem»! No sākuma viss gāja gludi, un Endijs iesēja viņiem pat vairākus simtus «Bhagavadgītu» - vaišnavu bībeļu ar viņu garīgā tēva Srīlas Prabhupādas komentāriem.

Vispār Endijs uzskatīja, ka «Gīta» ir teicama praktiskās Jogas mācību grāmata, tikai bez krišnistu komentāriem, kuri aizņēma šā ķieģelīša četras piektdaļas. Kur nu vēl naivās ilustrācijas jēlās krāsās! Un pretenciozais nosaukums «Bhagavadgīta, kāda tā ir»…

Bet tad — notika nenovēršamais. Krišnaīti nodeva En- diju: gluži vienkārši izļerkstēja drošībniekiem, ka viņu grāmatas iesien neviens cits kā Endijs. It kā viņš būtu viens no viņiem, ticības moceklis… Tādēļ pie Endija, kad viņš darbavietas ēdnīcā pusdienoja, vienreiz klusu ieradās divi mazatšķirīgi, atturīgos «Sarkanās Presņas» parauga uzvalkos ģērbušies vīrieši, kuri palūdza «atbraukt līdzi noskaidrot dažus jautājumus»… Tā nu, «Modern Talk- ing» pēdējam grāvējam skanot, Endijs visjaunākā modeļa melnā volgā no tipogrāfijas svinīgi tika aizvizināts taisnā ceļā uz «stūra māju». Pēc

nogurdinošas, tirdīgas sešu stundu sarunas ar latviešu tautības guru, drošībnieku kapteini, sarunas, kurā tika nopietni skarti ne tikai krišnānu, bet arī viņa paša uzskati un nodarbes, puisis iznāca no iestāžu iestādes ārā. Viņam bija vienalga, kurp tagad iet un ko nu darīt. Tostarp viņš satika vienu nepamatoti omulīgu Krišnas bērnu un pēc īsas vārdu pārmaiņas vienā rāvienā izsita viņam četrus zobus. Pēc šīs svētās dienas, kad viņš jutās nokratījis «hāre Rāma, hāre Krišna» putekļus no savām rokām, Endija kreilenes vidējais pirksts ir tāds stīvs. Toties viņš jūtas gandarīts parādīt visiem pazīstamo amerikāņu autobraucēju žestu.

Pēc tērzēšanas «stūra mājā» galu galā jutās svabads, jo lielie mēsli viņu bija tikai skāruši, nevis uzgāzušies virsū. Kas būtu noticis, ja laipnie biedri būtu apmeklējuši viņu mājās? Tur negūla tikai neiesietas vaišnavu kserokopijas vien… Slāņojās vismaz pustonna slepus kopētas, tolaik neatļautas literatūras par okultismu, ko viņš gan pavairoja, gan iesēja dažādu pagrīdes mistiķu grupu pārstāvjiem.

Endijs varētu «iesēsties» kārtīgi, jo ne par kādiem labumiem negribētu iegāzt citus domubiedrus.

Nolādēts liktens būt brīvdomātājam… Un vēl šī negaidītā taujāšana par video pornogrāfiju! Uz jautājumu, vai viņš kā «ekskluzīva» videomagnetofona īpašnieks nezinot, kas to izplata, Endijs atcirta, ka pornogrāfiju esot redzējis tikai dzīvē, par ko saņēma atzinīgu kapteiņa piezīmi, ka esot patīkami, ja cilvēks pat nopietnos brīžos saglabājot humora izjūtu. Pie viņa laipni vērsās arīdzan kā pie lietpratēja sak, varbūt jaunais cilvēks būšot tik izpalīdzīgs un paskaidrošot, kas tiražējot šādas te brošūras? Endijs sastinga kā salmiņa bikstīta vabole: viņam rādīja savulaik paša kopētu un iesietu Blavatskas «Praktiskā okultisma» eksemplāru. Viņš to pašķirstīja, rūpīgi aplūkoja un braši attrauca, ka ar Rank kseroksiem apgādātas esot drošībniekiem pašiem vislabāk zināmas iestādes, tāpat arī visas sietuves kā nekā ietilpinātas viņu «Glavļita» uzskaitē. Tirdīšana beidzās ar parakstītu papīru: intīmo sarunu neizpaust un mutisku piesolījumu vajadzības gadījumā konsultēties ar viņu kā lietišķu ekspertu. Tas uzdzina pretīguma grēmas. Так ārā viņš tika un mājās visu vakaru kurināja krāsni. Togad maija beigas plauka jo siltas… *** Pie pusdienu kopgalda Endija aizdomas, protams, apstiprinājās. Kolēģis pieprasīja kartupeļu biezputru ar marinētu biešu garnējumu un dārzeņu salātus. Tātad jaunais, ruzgais, kāmeklīgais datoru vīrs patiešām bija krūziņsalātu un citu lakstu fans, tādēļ savai ģimenei apmēram tikpat lēti barojams kā trusis vai bruņurupucis.

Ja atļauts vaicāt, kas ir par ieganstu diētai? - ar vīp- snu kalsnajā sejā ievaicājās Endijs. - Vai mājās tiek lolots aizjūras cūciņu pāris? Vai arī papagailis lamājas uz gaļēdājiem, ja nav saņēmis dienišķo kartupeļa mizu…? Varbūt vecmāmiņa tur svēto govi? - Viņš nu reiz nevarēja ciest, ja kāds neprot savus niķus pamatot vai vismaz - aiz​stāvēt.

Asins emanācija, - garais akcelerāts klusu atburkšķēja, pārsteigts ar marinētu bieti uz dakšiņas pusceļā līdz mu​tei. Viņu, cik varēja saprast no šefa murmuļošanas iepa​zīstinot, jādēvējot par Ēriku.

Kā lūdzu? - pieklājīgi pajautāja Mazais. Viņa patlaban ēda befstroganovu, un tikai. Šķīvīti nerotāja neviena bietīte.

Labi, ka sarunā pagaidām vēl nebija iesaistījušās pārējās meitenes, citādi puisis tiktu momentāli uzstiepts uz liestes no vairākām pusēm, uzdodot šim ne vienu vien āķīgu jautājumu, kuriem noteikti nebūtu nedz gala, nedz jēgas.

Mhm, jā, - asinis ir stipra sula, - atzinīgi norūca Endijs, jo Ērika lakoniskā atbilde bija vienīgā viņaprāt .ikarīgā, ko par šo lietu varētu bilst. Jau ar manāmi apskaidrotu vaigu Endijs beidza sātno maltīti, kurā centrālo lomu izpildīja prāva šnicele.

- Man nepatīk tie aptaurēto, sirdsšķīsto krišnaītu murgi par atkaliemiesošanos lopiņos, - viņš ieteicās.

Kaut gan Manu likumi [3] ' Hinduistu morāles kodekss. Manu ir pirmais leģendārais indiešu likumdevējs, filosofiskajā būtībā logoss, cilvēces Radītājs. un Vēdas it kā pauž to pašu.

Ikkatrs vaišnavs [4] [1] Dieva Višnu pielūdzējs jebkurā no viņa daudzajām formām. Tā kā Krišna ar savu iemiesojumu Ramu ir šā dieva manifestācijas, lad teorētiski arī krišnaīti pieder vaišnaviem. pauž to pašu!

Kādas blēņas! - izmeta Endijs. - Palasi Sankaru [5] vai Rāmanudžu [6] '' Šankara Ačarja - dižākais no vēsturiski zināmajiem Vēdu reliģi​jas reformatoriem un filosofiem. Daudzu spoži uzrakstītu traktā​ tu autors, klosteru un filosofijas skolu dibinātājs. Izslavēts arī kā brīnumdaris; klīst leģendas par viņa dievišķo (Sivas Avātara) izcelšanos un nevis fizisku nāvi, bet «aiziešanu no šīs pasaules» apmēram Kristus vecumā, pazūdot kādā klinšu alā Himalajos. 'Rāmanudža-duālistiskās Vedantas skolas dibinātājs.

Spožs polēmists.

Vai tad tu nepazīsti nevienu Advaita vai Višišta Advaita Vedantas [7] vedanta - mistiskās filosofijas sistēma, kas balstīta uz Vēdu komentāru - Upanišādu ezoterisko mācību. Tajā ir trīs skolas, kuru uzskati dalās domās par Dievišķā Principa viendabīgo (Advaita un Višišta Advaita) vai divdalīto (Dvaita) raksturu. Pirmo no tām dibinājis Šankara, trešo - Rāmanudža. domātāju darbu?

Liec mieru Vedantai! Kāds filosofiskai sistēmai sakars ar reliģiju?

Vistiešākais! - Endijs nerimās. Šķiet, noprotu, kā tu to saisti ar veģetārismu, bet es pats šīs idejas saprotu alegoriski, atgaiņādamies pasmīnēja Ēriks. Un notiesāja vēl vienu rievainu bietes kubiciņu. - Nevajag tak būt tādiem naivuļiem kā šie vietējie Krišnas bērni un izfantazēt, ka ir jel kādas nepatīkamas izredzes atkaliedzimt briedī, cūkā vai krokodilā, - atkarībā no barī​bas, ko tu alpām esi štaukājis iekšā iepriekšējā dzīvē.

Zēni, ko jūs tur melšat? - atkal saausījās tās pašas mazās, rožainās austiņas.

Mēs pārspriežam, ka tu, vakariņās kārtīgi saēdusies medu, no rīta pamodīsies un nepagūsi ne apskatīties, kad spārni paši dūkdami tevi nesīs uz stropu.

Es neēdu medus; man riebjas tik salds…

Bet uz pusēm - ar balzami ņu? - Endijs nenocietās.

Nākamais izdomas pārskrējiens mūs ved taisnā ceļā pie mazā žīdiņa Kafkas, - zibsnījot acis aiz briļļu logiem, smīkņāja Ēriks. - Cik atceros, viņam bija stāsteklis, kurā kāds sīkumtirgonis, no rīta pamodies, konstatēja, ka ne no šā, ne no tā pārvērties gigantiskā mēslu vabolē…

Ko apceļas?! Es ari gribu dzirdēt, par ko jūs tur tik gudri bubiniet?!

Mēs pārspriež parādību ar nosaukumu metempsiho- ze, prasti sakot, dvēseļu ceļošanu, par kuru dažs teic, ka tā ir tā pati reinkarnācija, citi atkal, ka neir vis. Bez tam mēs domā, ka no gaļēšanas cilvēks tiek negants un plē​sonīgs, ka viņa pierē top iedrukāta lopa zīme, - Endijs pievērsās meitenēm kopumā.

Iebildes nesekoja.

Domāju, kaut kādai tur diētai reliģiskajā vai maģiskajā praksē var būt tikai un vienīgi pakārtota loma, neņemot vērā, protams, tādus dīvainus izņēmumus kā džainu askētus, kuri ne vien ir bijuši un vēl tagad ne tikai ir strikti veģetārieši, bet arī visu mūžu paniskās bailēs nopūlas, lai tik nenodarītu pāri kādam kustonim vai citam smūdzim.

Ahinsa -neļaundarīšanas princips dzīvībai. Jums kā «zaļo» izdevniecībai to vajadzētu it labi zināt.

Lai nesamīdītu skudras vai netīšām nenoritu kādu knisli, tiek lietotas bambusa slotiņas takas slaucīšanai ejot, marles sietiņi ap muti un tamlīdzīgi, - centās skaidrot Ēriks. - Ahinsa sludina radniecības saikni ar visu dzīvo dabu. Mazais, viltīgais gudrinieks Mahātma Gandijs ari bija no džainu sugas.

Vai tāpēc viņš cietumā ņēma sev līdzi kazu? - Ma​zais apvaicājās izsmējīgi.

Diētu, puis, ir vērts ievērot, ja kaut kas konkrēts ir padomā, - Endijs sacīja. Viņi turpināja ignorēt Mazo, jo bija skaidrs, ka dāmiņa sacels lērumu un no nopietnas iepazīšanās nekas nesanāks. - To kādreiz par sevi varēja teikt XI gadsimta svētais - Milarepa, droši vien izcilākais Tibetas dzejnieks un jogs.

Uzkāpis augstkalnē, kur alā nodoties kontemplācijai, viņš ēda tikai apvārītas nātres, līdz no askēzes tā

novārga, ka nācās sasiet sevi meditācijas pozā ar jēlmītām siksnām, lai negāztos guļus. Nokāpis lejā ciematā (parasti viņu tur nostiepa gani vai mednieki) pie sava skolotāja Marpas atpūsties, viņš krietnu laiku atkopās, locīdams iekšā jaka gaļu un tempdams alu. Tā viņam gāja ar veģetāro ēdmaņu. Man savulaik stingra diēta krietni palīdzēja meditācijā, kad to piekopu… - Hndijs aprāvās, jo sajutās paša vainas pēc iestidzis tik gauži nesajēdzīgā un pat apgrūtinošā sarunā, ka turklāt vēl kļuvis, pasargi Dievs, didaktisks. Un šie ieinteresētie ģīmīši ap galdu, kuri tā vien tīkoja izdibināt, kas tas Ēriks īsti ir par putnu.

Ak, postīgā nediena!

-Tātad, ja es neēdu gaļu un lopu taukus, man arī kaut kas ir padomā, vai ne tā? - atskaldīja Ēriks, un viņa in​tonācijas liecināja, ka Endija pamācošais tonis puisim ķēries aknās.

Lai nu tā būtu… - samierinoši novilka Endijs. Viņam nebūt negribējās sakašķēties ar patreiz vēl svešo kolēģi.

Zēni, neplūcaties, - labāk lai Endijs, ja jau reiz ir tāds gudrinieks, pastāsta, kāpēc lāga Pitagors ir aizliedzis ēst pupas… - Mazais pieprasīja, atspiedis rozā ausis delnās. Viņš, izrādās, šodien alka miera un saskaņas, nevis zibeņu un pērkona.

«Mīlu tevi, Mazais, kad tu esi skaidrā prātā, mīlu ļoti, ļoti, - Endijam sagribējās pateikt. - Kas mums daļas gar vella pupām?!» Šī atklāsme jau kniesās mēles galā, bet viņš liecinieku klātbūtnē šā tā noturējās izvirst mīlas apliecinājumos; daļēji tāpēc, ka tieši tobrīd pamanīja, - Mazais, piešķiebis jauko, cirtaino zēngalviņu, no gaļas salātiem zvejo laukā nevis kaitīgo desu, kurā, kā likums, esot brangs procents tarakānu mēslu, bet, viņasprāt, daudz bīstamāko, tur iedrīksnāto sīpolu. Redzēdams, ka galvenākais oponents un soģis ir ne pa jokam aizņemts, Endijs kļuva krietni vien runīgāks. Turklāt viņš nešaubījās, ka, ja nu reiz prašņājis, Mazais viņu gan redz, gan dzird.

Vispirms pupas pašas par sevi ir smaga barība, turklāt okulti saistītas ar mirušo senču kultu, tāpēc ar tām mūždien ir zīlējuši un lozējuši. Bez tam tās ir seksuālās maģijas atribūts (pie pusdiengalda manāma ieinteresēta sarosīšanās), turklāt pēc senlaikos autoritatīvās un atzītās analoģiju teorijas asociējas ar zināmiem orgāniem…

«Galvenajos vilcienos viss, izņemot īpaši nejaukas fineses,» nosprieda Endijs, būtībā nepateicis neko. Nekā​das vārdiskas jezgas ap pupām!

Nierēm?! - Mazais sašutis apvaicājās, atgāzās krēslā un pārmeta vienu šmaugo kājiņu pār otru. Savas nierītes, bet varbūt vēl ko citu, svarīgāku, viņš jutās uz kādu laiciņu no erozijas paglābis, jo viss sīpols, cik nu tā mikslī bija, jau grēdiņā žuva uz šķīvja malas.

Pieņemsim, ka nierēm, - pasmīkņāja Endijs. Viņa iekritušajos vaigos parādījās mīlīgas rieviņas.

Viņš sevī cerēja, ka nupat šī nevajadzīgā saruna varbūt ir beigusies.

Kas, protams, netraucēs to kādureiz atsākt ar jauno kolēģi vai pat ar Mazo, kad viņai būs pietiekami agresīvs no​skaņojums spuroties pretim, ko viņa darīja visai amizanti.

Tomēr jāatzīst jau tūlīt, ka Endijs kārtējoreiz bija pie- vīlies. Ar šo nesakarīgo veģetārisma pārspriešanu viss turpmākais jampadracis vēl tikai sākās. *** Pēc vairākas nedēļas ilgstošas izlūkošanas un piesardzīgas līdzāspastāvēšanas, kuras laikā papildus vēl bija izrādījies, ka datorists Ēriks pēc filosofiskajiem uzskatiem ir budists, tāpat kā Endijs, turklāt abi nereti klausās lama- istu rituālo mūziku, nāca pirmais nelaimes priekšvēstnesis. Tas, protams, neuzradās metriem garo tibetiešu bronzas tauru skaņu pavadījumā. Šo lomu nospēlēja kāds mandragoras attēls no senas rituālās maģijas rokasgrāmatas, kuru Endijs nelabprāt, bet tomēr reizumis šķirstīja un ar vēl mazāku gatavību rādīja citiem. Tāpēc, ka tas bija visīstākais Grimoire*, - teicami ilustrēts vēl turklāt. Endiju kā lasītāju šokēja divas lietas. Vispirms viņš bija nopratis, ka šī Grāmata prasa attieksmi. Šobrīd viņš jau sajuta, ka neuzkrītoši, bet tomēr pietiekami konkrēti Grāmata grib savu. Citam cilvēkam šī Grāmata prasītu to, ko tā varētu sagaidīt no viņa. Varbūt pat rituālu pašnāvību, vai velns viņu zina, ko. Arī Endijam tā paģērēja kaut ko konkrētu: «ES tev esmu - strādā ar MANI.» Bez tā - vēl kas: Endijs, ar mierīgu sirdi

iekampis kārtējo malciņu brendija, mēdza TO dēvēt par savu Likteņgrāmatu, jo tā viņam bija jau " Maģisks augs, kam piemīt cilvēka forma un dažādas talismana īpašības. " Melnās maģijas rokasgrāmata (fr.) pielipusi kā pirtsslotas lapa uz lāvas izsautētai mugurai. Brīžos, kad Endijs vēl tīkoja iespītēt liktenim, kuri gan trāpījās aizvien retāk un retāk, viņš mēģināja tikt vaļā no šā sava bibliogrāfiskā retuma, - pārdot! Pat atdāvināt! Piemēram, ja atdāvināja - ieskurbušais bēdubrālisokultists to aizmirsa pie viņa, bet skaidrā ij negrasījās savākt. Tas nemainīgi nekad nesanāca. Jo maģiskais darbarīks taču saimnieku nemaina. «Droši vien mirstot būs jānospļaujas kā Kangaram, varbūt kāds nūģis uzlaiza,» viņš prātoja. Endijam, protams, līdz šim nebija ne prātā nācis ikdienā burt un zavēt, jo viņš zināja, cik šādām lietām skaļa atbalss garīgajā plānā, un tāpēc savulaik no Londonas pārvesto, par bargu naudu nopirkto Melno grāmatu izmantoja vienīgi kā teorētisku izziņas avotu, īpaši, ja rakstīja par savu iemīļoto tēmu - maģiskajā praksē izmantojamiem augiem. Tiesa, šāda tipa materiāla tur bija maz. Tā vis nebija daktera Kalpepera zāļu grāmata. Pēc šā traktāta ieteikumiem varēja izsaukt pekles garus. Vai pamēģināt atdzīvināt miroņus. Endijam ļoti negribējās kļūt par nekromantu - garu izsaucēju. Viņš lieliski zināja, ar ko tas var beigties un parasti arī beidzas. Ēriks uzreiz apvaicājās par nejauši pamanītās, no šīs grāmatas noskenētās mandragoras attēla izcelsmi, par ko Endijs viņam izvairīgi paskaidroja, no kurienes tas. Tā arī viss palika, un Endijs mierīgu sirdi būtu varējis nodoties savas dzīves vientuļajai rāmtecei, ja ne…

Liktenis? … Ja ne pretīgais, lietainais laiks, kad viņi pēc otrās maiņas Endija ērtajā Mercury-Sable dodamies mājup, nosprieda, ka neskādētu kāds malks viskija. Visām draņķī- bām pa virsu. Todien izdevniecībā vīri bija piekusuši kā jūga lopi. Četrpadsmit stundas pie makintoša nebūt nav joks.

2 Okultistu ecēšanās • Zelts un sūds Argentīna Brazīlijā • Grēksūdze par zavēšanu Sieviešu atavisms • Ēģiptiešu burvju pastēte Dēmonu princis Vassāgo • Gari burkās Hitlers un komjaunieši

Skanēja Dzima Morisona The End. Sēdēdami Endija dzīvoklī pie Ballantine pudeles un John Player Special cigaretēm (to vēl bija palicis puse apaļās piecdesmit cigarešu dozes), viņi kautkādīgi no omulīgas žonglēšanas ar iilosofiskiem terminiem pārgāja uz piezemētākām un vie​liskākām lietām.

Labi, - teica Ēriks, acīmredzami nolēmis ķerties vērsim pie ragiem, lai ari kas tur sanāk, - tu nu reiz esi septiņpadsmit gadus par mani vecāks un attiecīgi vairāk pieredzējis buks. Tad saki - kāpēc visi man pazīstamie ļautiņi, ieskaitot viņu vidū tevi, kurējie interesējas par šitenajām slidenajām lietām, uzskata par prātīgāku par visu to vienkārši bez seguma pļurkstēt, bet neko, es vēlreiz atkārtoju - nekad neko\ neizmēģina īstenībā, - ja ne uz citu, tad vismaz uz savas ādas, ko? Kā tev šķiet?

Endijs manāmi nebija gatavs šādam tiešam uzbrukumam. Viņš uzskatīja, ka jebkuras zinātnes teoriju un praksi parasti šķir bezdibenis. Vismaz viņa gadījumā - noteikti.

Un ko tad tu gribi, lai es, piemēram, būtu izmēģinājis? Vai, tavuprāt, jābūt kaut kam tādam, kas obligāti jāpārbauda pašam, lai tikai tad par to varētu kļūt tiesīgs spriest? - sakaitināts atkodās Endijs.

Viņam nepavisam nepatika sevis tūcīšana vienā maisā kopā ar citiem ļautiņiem.-Jele padomā! Pastāv taču kaut kāda iepriekšēja, senāk uzkrāta pieredze, kurai var ticēt, līdz ar to - pēc tās arī vadīties. Iedomājies pats! Pieredze, kura ir pat tik sena, ka radījusi viedu, klusu iekšējo pārliecību, kurai nav nekā kopīga ar intelektuālu atziņu gramstīšanu. Atceries veco, gudro Jungu, brāl! - Endijs šķita iekarsis pār mēru. Viņš bija sakaitināts, tāpēc ka tagad nākas šim te jaunulim gluži ne par ko taisnoties. Āha, viņa arī Kastaņedas «klusā vieda»! Tie paši vēži citā kulītē. Bet pagaidi, Endij, mēs tagad nerunājam par to, cik tu sekmīgi vari teoretizēt un izlikties kompetents jautājumos, par kuriem šo to esi lasījis.

«Tā! Vēl labāk!» Endijs sajuta kniešam dūres. Viņam uz vicošanos bija viegla roka, lai arī izskats par to nebūt neliecināja. Agrāk, puiškāna vecumā, viņš bija gluži labs spalvas svara bokseritis. Vēl tagad Endijam notēs brīdī izdevās ass, spēcīgs taisnais sitiens, ar kuru salauzts ne viens vien snuķis.

Tas ir tas pats, kas man ar tevi runāt par autiņiem, izlasījušam autobraucēja rokasgrāmatu, likdamies nezinis par Endija nepatīksmi, turpināja Ēriks, brillēm zibot, - kurpretim tu rullē jau kopš mana vecuma un visu to un pulka ko citu zini praktiski, nevis no grāmatelēm, kuras trāpījušās pa rokai; tāpēc mana runa būtu tikai dīka mel- šana.

Endija vēlme dot šmaugu taisno pa brilli pārgāja.

Okei, ja jau tev tik ļoti knieš izdibināt, kā man ir gājis ar praktisko pusi, par kuru vispār negribas pat domāt, tad klausies. Tu pats labi zini, ka ikviens, kas pasācis par šīm lietām interesēties, ir savā ziņā beigts cilvēks. Es gribēju teikt - nolemts cilvēks, - Endijs pārlaboja. - Viņš no tā vairs tikt vaļā nevar, tāpēc ka viss, - visas šīs gudrās un negudrās lietas kļūst par viņa pārliecību un iekšēju realitāti - pat par smagu garīgu slogu, ja būsim pilnīgi atklāti. Viņš var mainīt nometni, teiksim, savu reliģisko konfesiju, pat ticību, (kā rāda pieredze - tas gadās nemaz ne tik reti, lai atceramies svēto Antiohijas Kipriānu [8] !), bet nekad nekļūs par ateistu, respektīvi, nekad nepārstās tam visam ticēt. Ja kaut kas ir pa īstam ieraudzīts, tad to vairs nevar neredzēt, - tāds ir lāsts, jo par svētību to nenosauksi! Svētais var krist un kļūt par velna iemiesojumu, un, iespējams, vismaz teorētiski, pastāv ari pretējais process. Demon est Deus inversus!"

Taču atkāpties nost, pagriezt muguru un aizmirst, ka pasaulei ir ari šī otrā puse, kas, droši vien, nav mazāk būtiska par vispārzināmo, vairs nav iespējams. - Endijs nopūtās. Pēc pauzes viņš turpināja.

- Saprotama lieta, ka šī te liksta piemeklēja arīdzan mani. Es secināju, ka neviens alķīmiķis no sūda dabūt gatavu zeltu nevar, ka no manis nekāds slepeno zinību adepts, druīds, krīvukrivs vai jogs nesanāks, bet to visu, iemantotās zināšanas un mākas, es taču nevarēju aizmirst. Smags gadījums. Vēl ļaunāk - es sajutos kā grieķu teikā aprakstītā karaļa Midas nožēlojams pretstats: ja tas bij nosodīts ar visa pārvēršanu zeltā, kam vien pieskārās, tāpēc nevarēja paša spēkiem nolobīt ne brokastu olu, tad manās rokās viss zelts šķita pārvēršamies šķidros sūdos. Še tev alķīmija! Pēc vērtību pārvērtēšanas un iekšējas krīzes es pasāku dzīvot it kā normāla ierindas cilvēka, - nevis vairs dīvaiņa, savrupnieka - dzīvi, tas ir, pelnīju brangu naudu, sagādāju mīļāko, nodevos banālām, bet tīkamām izklaidēm… Tu jau saproti, ko es ar to gribu teikt.

- Viņš kā koncentrēdamies apklusa, tad pēc neilga brītiņa turpināja.

- Viss it kā secās gludi. Bet kaut kas nebija riktīgi, - kā vajadzētu būt. Es tomēr šai uzspiestajai lāga puiša lomai vairs nederēju. Kā smejies, šim uzvalciņam visas vīles stirkšķēja - no tā biju izaudzis.

Turklāt sajutos nodevis savu iekšējo pārliecību. It kā sievišķa dēļ, jo ar viņu viss faktiski sākās. Kļuvu kašķīgs un nīgrs. Sāku dzert. Un jutos vēl sliktāk. Būtībā jau man ar to sievietīti bija garlaicīgi un viņai tāpatās - ar mani. Gultas draudzība bez sarunām. Viņas vispārējais izglītības līmenis, maigi runājot, varēja būt augstāks. Piemēram, grūti mūsdienās sameklēt otru cilvēku, kurš dzīvotu svētā pārliecībā, ka Roma ir Grieķijas galvaspilsēta un ka Argentīna atrodas Brazīlijā. Un turpināt viņu cienīt pēc tam, kad tādas lietas tiek cildi paziņotas, citiem dzirdot. Es sāku meiču urdīt uz mācīšanos un zobot. Tad viņa sāka ar' mācīties, bet autoskolā. Tur viņai kāds piebrauca, tā ka man uzkrāva ragus, kuri bij godam pelnīti. Tos ar laiku dabū katrs dzērājs. Es - viņai. Tos dabū katra, kas salaiž ar citiem. Tā notiek. Normāli cilvēki šādos gadījumos pagriež viens otram muguru, kad draudzīgi izšķīrušies. Tikai ne mēs! Sanāca baiss konflikts, šķīda piķis un zēvele, - priekš cilvēciska līmeņa - visīstākā sadzīves traģēdija. Biju samērā turīgs puisis, bet kļuvu par nulli, jo šī bestija pēc skandāla mani apzaga pliku un aizlaidās lapās. Vēl turklāt. Pēc tam, aiz sašutuma un aizvainojuma nemitīgi plostodams, es zaudēju ari darbu un sakarīga vīra reputāciju. Tā saucamais uzticības kredīts man bija nošļūcis dziļos mīnusos. Biju jau parādā pusei Rīgas, bet otra puse to zināja un neaizdeva man vairs ne plika graša. Tas bija krahs. Es pirmoreiz dzīvē zaudēju savu apriti un sajutos kā izstumtais. Kāpēc es-tā nejutos, kad šī pavulgārā meitieša dēļ pametu savu teosofu-domubiedru pulciņu? Vainīga ir viņa! Ne jau es! Lūk, kur krancis bedīts! Un tad man šķita, ka šo būtni gribu redzēt mirušu. Tas ir visvienkāršākais - sākt kādu nepamatoti ienīst kā visu savu problēmu vaininieku. Bet es pūlējos atkratīties no šādām domām. Es drīzāk nonāvētos pats, jo kā okultists uzskatu, ka izņē​muma gadījumos tāds risinājums vēl ir pieļaujams.

Kādas muļķības! - Ēriks nicīgi nosprauslojās. - Nebiju gaidījis no tevis tik absurdus apgalvojumus.

Vai tu īstenībā neesi slepens mazohists?

Sēdi rāms un klausies! - atcirta Hndijs. - Bs nesaku, ka mans viedoklis ir absolūti pareizs. Bet man ir zināms vismaz ducis dažādu mistiķu skolu autoritāšu, kas visos iespējamos laikos ir apgalvojuši, ka ekstremālās situācijās tas ir pieļaujams, protams, ne jau nu ieteicams kā norma… Tā uzskata Tibetas budisti. Tā domā sintoisti; vai tad nezini Busi-do, samuraju goda kodeksu? Nemaz nerunāsim par Seneku, Bpiktētu un citiem stoiķu filosofiem. Un nu, klausies tālāk, ko es reāli ievārīju. Nav jau tīkami veikt šādas savu nedarbu ekshumācijas, bet pats vien uzprasījies…

Cik rosinošs sākums grēksūdzei! - Ēriks zobodamies iekriukstējās svētuļa balsītē.

Pie joda, kas par grēksūdzi? Priesteris te atradies! Grēksūdze sanāks tad, ja es sirdi līdz dibenam izkratīšu stūra krodziņā pirmajam tur sastaptajam lubrakam… Jo biktstēviem parasti uzrāda uzpucētu, gludenu un remdenu grēku klāstu… Labāk nevāries, - salej, iedzer un paklausies!

Tas ar skubu tika veikts.

Nu, lūk, es biju nonācis drausmīgā prostrācijā, bet tā nelādzīgā nospiestības sajūta lēnām pārauga naidā un sašutumā, jo viņa man pastāvīgi braukalēja garām ar manis pirkto auto pie sava jauniegūtā jātavnieka, turklāt nekad neaizmirsa uztaurēt, un tad virsroku ņēma mana muļķīgā pašapziņa un uzšūmētā sevis svarīguma sajūta. Biju apvainojies līdz nāvei. (Cits viņai labāks par mani utt. Viss vecais penteris.)

Gribēju atriebties, it kā tas spētu mainīt bijušo. Un es ņēmu nevis kā krievs cirvi rokā, bet izvēlējos atbilstošu burvju rituālu no Melnās maģijas rokasgrāmatas. Tā sacīt, velns tomēr pagrūda elkoni. Pie manis vēl mētājās viņas mantas. Tātad - man bija viss nepieciešamais. Foto, mati, lupatas, pat mēnešreižu asins pēdas apakšveļā; - ak, Dievs, ko te klāstīt; tu taču pats zini, kas tam vajadzīgs, un kā to dara! Izveido vaska lelli - tā jāpiesātina ar nozavējamās būtnes magnētismu un jāidentificē ar šā maģiskā uzbrukuma objektu. Es negribēju viņu nomaitāt, es negribēju nāvi. Mana kvēlākā vēlēšanās, tobrīd - vienīgā, kas patiešām bija, - kaut es šo neķītro radījumu savā mūžā vairs neredzētu! Kad drīzumā es veicu maģisko aktu, - faktiski tā bija visīstākā involtācija, - vienīgi rituāla vārdus un durstīšanos ar adatām es izmainīju atbilstoši saviem mērķiem. Kā noproti, es šo padarīšanu vairs neatkārtoju vēlreiz. Visu pulveri biju izšāvis jau tajā reizē. Manekenu iznīcināju. Iesviedu kamīnā uzkveldām oglēm. Man bija svelošs kauns par sevi. Gļēvuļa atriebība! Pēc nedēļas no šīs maitas draudzenes uzzināju, ka manas zemiskās zavēšanas upura māte ir nopietni saslimusi, kādēļ meitiņai bijis steigšus jādodas uz laukiem to kopt. Tur, pāķos, šī mana nelaime arī palika. No pilsētas viņa bija kā mēztin izmēzta. Jādomā, nekas slikts viņai nav noticis.

Dzirdēju, ka precējusies ar traktoristu, samērā turīga, divi bērni… Bet es viņu vairs savā mūžā redzējis neesmu, un man ir nesatricināma pārliecība, ka nekad ari neredzēšu. Kas ari bija tiešais manas buršanās mērķis.

Endijs pieklusa.

Kā tu pats to vērtē?

Izmisuma solis, visaptverošs gribas impulss, ko es nekad neesmu nožēlojis. Pēc tam šī sieviete man kļuva vienaldzīga. Bet ja būtu turpinājusi rēgoties turpat acu priekšā, es būtu pārgriezis rīkli vai nu sev, vai viņai. Vis​ticamāk, ka sev.

Endijs domīgi nolieca galvu. Viņa vaigi ieduba vēl vai​rāk.

Protams, tev nevar būt tīkami par to runāt, jo te pastāv vēl ne viens vien aspekts, ha, ha, zemūdens akmenis, - pēc zināma laiciņa ierunājās Ēriks. Viņa acis aiz milzīgajām raga brillēm šķita možas; par spiti izdzertajam viskijam un vēlajai stundai. - Pirmām kārtām, jebkuras manipulācijas ar asinīm vai citām, mazāk un vairāk būtiskām ķermeņa sulām skar arī upura asinsradiniekus… palūk, varbūt tāpēc arī pēkšņā mātes slimība, otrkārt, tu pats varēji dabūt reversu. Kārtīgu atsitienu, man domāt. Pilnīgi negaidīti, jo tu taču aizsūtīji vienu pamatīgu un baigu naida bumerangu. Tevi varēja ķert rikošetā…

Jau ķēra, - skumji pasmaidīja Endijs, - kopš tā laika man vairs neveicas ar draudzenēm. Katra nākamā ir vēl lielāka maita par iepriekšējo, lai gan ikreiz šķiet, ka trakāk vairs nevar būt. Šī sajūta mani ikreiz appludina ar paisuma nepielūdzamību. Bieži gaužos, ka viss jau ir bijis; reiz kādai neirastēniskai raganai pat nazi ir nācies atņemt, cita draņķe nemotivētas greizsirdības lēkmē metās laukā pa logu; knapi aiz potītēm nokampu, - tādēļ kārtējai dros- taliņai mani atliks vienīgi apliet ar benzīnu un piešķilt. Tas vēl nav bijis, - kā redzi, neizskatos pēc Nikija Laudas. Draudzība ar mani viņās atraisa visneiedomājamākos atavistiskos instinktus… Pat Mazais pilnīgi sajūk prātā, kolīdz iedzēris pār normu. Klūp ar klupšanu man villā. Un Mazais ir labākā no viņām visām.

Tu vienkārši traki patīc Ievas meitām, - viņas tevi mīl, tāpēc ari aiz greizsirdīlbas plosās, bet sūdi pār tevi jau nav nobiruši tādēļ, - atteica Ēriks. - Atceries Elifāsu Levi, ko pameta sieva, Raimondu Lullu [9] [1] Raimonds Lulls no Maljorkas (1229-1309) ievērojamākais sava laika spāņu alķīmiķis un mistiķis. Leģenda vēsta, ka viņš patiešām spējis pārvērst mazvērtīgākus metālus zeltā. Kā misionārs centies musulmaņus pievērst kristiānismam, nomētāts akmeņiem. , kurš iemīlēja precētu dāmu, bet tā i/.rādījās ar krūšu vēzi slima un šīs kaites pilnīgi sagrauztu ķermeni, un Sokrātu ar savu ne- jauceni, un daudzus citus okultistus un filosofus. Mums tas vienkārši beidzies, kā govij notrūkst piens. Nebūs - un viss! Tāda izveidojusies karina. Mums iet garām. Cauri!

Mīlēties ar sievietēm vairs nav lemts. Psihiskās enerģijas taupīšanas vai kā cita dēļ. Man, piemēram, to jau pati daba nav devusi. Tas ir, ne jau rīku, bet izskatu. Nevienai nav vajadzīgs lieks krāsnskruķis,

sevišķi tāds, kas ne mirkli nestāv vietā un izsaka indīgas piezīmes.

Nomierinies, tev viss priekšā! Tu dāmām šķietot bezgala šarmants un interesants, - Hndijs saviebās pats par savu atklātību. Viņa ausīs kolēģes čukstēja visu ko. Bet pateikt nozīmē - sabojāt. īpaši tas attiecas uz sirdslietām. Mājienam nereizē var būt neparedzētas sekas.

Palieku pie savām pareizajām domām, - sausi attrauca Ēriks, gluži kā tāds kadru lielinieks, ievilcis krietnu dūmu un gaiņādamies no zilā mākuļa, - bet veries, pastāv vēl kas. Absurda moments. Jebkurš ierindas kretīns, ko tu krogā ieskurbis aplaimosi ar šādu te pekstiņu klās- tīšanu, pateiks, ka tu alojies uz savas māņticības pamata, bet pie vainas faktiski ir apstākļu sakrišana un tā tālāk. Un leijerēs to tikmēr, kamēr tu viņam iemērksi pa muti, un škandāls gatavs.

Tāpēc es savas pīlītes pūšu tikai uz tādām lietām ķertajiem, kuri tā vien spicē ausis, jo nemaz nevar nenoticēt, ja turklāt iepriekš tos piedzirdu kā nākas, - svinīgi atbildēja Bndijs, brūnajām acīm delverīgi mirguļojot.

Viņš bija pielējies kā laksts un visādu nejaušību pilns kā maiss, kurā sēž pūce, sesks un od/e. - Ņem par labu, - t.is ir, norij un aplaizies!

Vārdu sakot, izskatījās, ka abi obskuranti un pesteļotāji pagaidām saprotas itin labi.

Bridis apcerīga klusuma. Džimijs Morisons bija rimis gausties. Arī okultists! Dzīves beigās it kā bija pasācis kaut ko murmuļot par Tibetu…

Mani gumda un nedod miera viena doma, - ieminējās Ēriks. - Ko tu saki par invokācijām, runājot latviski, par garu izsaukšanu?

Bīstama lieta, - stingri noteica Endijs. Viņa glītā, šaurā seja sadrūma. Viņš saminstinājās, bet sāka runāt, lē​nām iekaistot: Tu tak zini vēsturiskus atgadījumus, kuri beigušies sūdīgi, pat letāli šādu izpriecu rīkotājiem? Tu taču, ja esi šīm lietām nodevies, būsi kaut pa ausu galam dzirdējis to mīļo stāstu par septiņpadsmitā gadsimta ēģiptiešu burvi Čiančungi un viņa trako māsu Napulu? Šie Londonā mēģināja izsaukt garu Bokimu, bet tika saplosīti lupatu lēveros, jo nebija ievērojuši allaž obligāti veicamās, elementārās maģiskās pašaizsardzības metodes. Viņus atrada burtiski kā pastētes izziestus pa mājas tempļa sienām.

Notikums likās tik baismīgs un šokējošs, ka Rauls Kā- postiņš par to pat bija uzrakstījis tādu kā šausmu stāstu, ko tā ari neviens nepublicēja, pat dons Pedro savā apgādā «Mada lomā»: nē un nē - laikam nobijās. Šīs lietiņas smird pēc lielām nepatikšanām. Atminies, pat tāds korifejs kā Kornēlijs Agripa [10] [1] Heinrihs Kornēlijs Agripa no Netesheimas (1486-1535) - vācu alķīmiķis, filosofs un burvis. Par viņa nāvi klīda visai pretrunīgas baumas. Pastāv viedoklis, ka viņa darbs «Philosophia Oc- culta» ir visu iepriekšējo Viduslaiku maģisko traktātu kvintesence. tika atrasts ar savu rituālo nazi mugurā?

Visi zināja, ka viņš ir burvis. Kas viņu nodūra, ja neviens aiz bailēm nenāca viņa namam pat tuvumā, kā tu domā? Viņa melnais suns, kurš pēc tam pazuda, vai kas? Atceries, draugs, ka viņi visi slikti beidz.

Pat Paracelzs… nejauši (?) nodurts dzērāju kautiņā vai nogrūsts no kraujas… Pat Kaliostro… it kā nobendēts cietumā… Kazanova - seksa burvis, tika apsūdzēts kā valsts nodevējs un denun- ciants…

Tomazo Kampanella … izmērdēts pa cietumiem… Elisters Kroulijs … vai nu miris spēka gados, vai pazudis bez vēsts… Rūdolfs Šteiners - dzīvs nomelnēja, un viņa nešķīsto mistēriju templī iespēra zibens un nodedzināja to līdz pamatiem… Doktoru Faustu vispār pat pieminēt negribas… Visiem viņiem, lai cik fenomenālas bijušas viņu zināšanas, nāk līdzi nelaba smaka kā nazim pēc siļķu grie​šanas.

Es nerunāju par dēmonu izsaukšanu, lai no viņiem izdabūtu sev kādus labumus. Man nerūp doktora Fausta liktenis, - attrauca Ēriks un iekampa malciņu. - Un es netaisos dzīvi beigt kā marķīzs Staņislavs [11] [1] Marķīzs Staņislavs de la Guaita (1860-1898) —rakstnieks un dzejnieks, nodibinājis jauno «kabalistisko» rožkrustiešu ordeni. Iejaukts atbaidošos skandālos sakarā ar melnās maģijas praktisko lietošanu augstākās sabiedrības intrigās. To dzīvi beidza pašnāvībā. . Mani interesē Princis Vassāgo.

Ak tā gan, nepatīk vis, - novilka Endijs un saglauda iesirmo tumšblondo cekulu. Viņš uzreiz noprata, kurp mērķē jaunais gudrinieks. Katrs daudzmaz kompetents okultists ir manījis dažos retos klasiskajos maģijas traktātos aprakstītu īpašu rituālu, kas it kā ļaujot ielūkoties neziņā tītajā nākotnē. Tam pamatā ir dialogs ar dēmonisko Princi Vassāgo, jo izsaukts viņš savdabīgā veidā caur maģisko spoguli varot dot atbildes uz daudziem jautājumiem.

Hs labāk palieku pie Taro kārtīm. Lai gan tas arī skai​tli'. melnās maģijas paveids.

Endij, vai tad tu nesaproti, ka Taro vienkārši palīdz tev noskaidrot to, kas darās tavā pašā zemapziņā vai varbūt virsapziņā, - sauc to, kā gribi. Izliekot Taro kavu, tu I mIs šo Orākulu interpretē, tātad būtībā runājies pats ar M-vi. Kaut gan patiesībā dialogs ar savu augstāko ES arī Ir istenā meditācija…

Nedomāju vis. Meditācija drīzāk ir monologs … vai nekrologs savam «ego». - Endijs jebkurā gadījumā palika uzticīgs paradumam rotaļāties ar vārdiem. Bet izlēma pavaicāt.

Tev šajā akcijā vajag palīdzību no malas? Lai varētu dabūt kontaktu?

Ko nozīmē kontakts? Ja tas ir ar Būtni, ko radījusi pirmējā svētā uguns, tad - jā, - Ēriks mierīgi atbildēja. - turklāt, kā tev labi zināms, Vassāgo ir izsaucams divatā.

«Puisim ir pauti,» pie sevis nosprieda Endijs. Tad pie​vērsās Ērikam.

Es daudz esmu domājis par Princi Vassāgo, bet līdz sim nebija pat ienācis prātā, cik liels var kļūt vilinājums, j.i ir vēl kāds, kas arī grib viņu iztaujāt.»

Par to var padomāt, ja tev ir ko vaicāt, un, protams, ne jau par saldētas tītaru gaļas cenām nākammēnes vai datornodrošinājuma attīstības perspektīvām. Man - nav.

Tu tak nedomā, ka ar tādām lietām var jokot? - noprasīja Ēriks. - Neaizmirsti, ka tas ir viens no septiņdesmit diviem Tumsas Leģiona Valdoņiem. No mums paliks pāri slapja vieta, ja būsim nolēmuši muļķoties kā vecas spiritistes ar savām alfabētiskajām planšetēm. Spicākais, ko tāda jaudā, ir apprasīties, kā klājas viņas tusnajam vīram, kurš ne bez iemesla atmetis šļūkās divdesmit gadus pirms viņas, un lagadiņ tai niez zināt, vai taisaulē viņam ir tīri krekli un nav liegts iekampt ikdienas graķīti nodzerto aknu labad…

Vecas spiritistes nekrīt svarā! Viņas var tik vien, kā dziedāt korāļus mazmājiņās, - tā vismaz izsakās pazīs​tams zoologs-klasiķis.

Pēc brīža saruna atsākās. Tā mijās ar pauzēm, kad abi malkodami klusēja. Otrā pintes tilpuma pudele. īru draņ ķis Cullamore Deio. Visai kandžiska rasa! Nupat viņi bija sākuši dzert pa īstam.

Kā zināms, Princis Vassāgo ir iecietīgs.

Es, Endij, arī lasīju, ka Vassāgo uzskatot par labvēlīgu Garu. Cik nu stihiskie spēki vispār var būt ļauni vai labi Bet - tik vien, kā lasīju… Katrā ziņā, pēc apraksta viņš nebūt nav rada drusku infantilajiem Alana Kārdeka un Emanuēla Svēdenborga gariem. Bet te jau arī pastāv informācijas autentiskuma problēma. Kā vienmēr, rituāla pamācību kāds pārspiedis no kāda, bet tas savukārt steigā to pārrakstījis no vairs nesameklējama arābu traktāta… Fragmentus, protams, jāpavaicā, no kurienes savas zināšanas ķēris pats arābs? No Ēģiptes? No senajiem kal- diešiem? No Indijas faķīricm?

Viņu, tas ir, arābu tā saucamo dumpīgo Džinu jeb augstāko dēmonu Valdoņi tiek raksturoti kā Būtnes ar izteiktu individualitāti un perfektu intelektu, nemaz nerunājot par ārkārtējām iespējām, kas tiem savulaik ir Kosmiskās Hierarhijas dotas. Īstenībā tie ir Pirmējie - citiem vārdiem, sengrieķu Titāni. Mēs salīdzinot esam zemes tārpi vārda tiešā nozīmē. Ne velti daļu Viņu padoto, sīkāku dēmonu, kuriem vien tika klāt, Ceremoniālās maģijas izcilnieks ķēniņš Zālamans iespundēja bronzas krūkās, kuras aizzīmogoja un sasvieda Sarkanajā jūrā. Skarbi! Bet virsniekiem viņš nebija ķēries klāt, laikam jūdu karalim tomēr rokas bijušas par īsām… Tas vairs nav nekāds spiritisms. Tas ir kas līdzīgs pūliņiem šitajā tukšajā viskija blašķē iedabūt tīģerhaizivi.

Abi paklusēja. It kā apdullušās galvas tiektos apsvērt I aut kādas gar.u pasaules privilēģijas. Vai savējās. Varbūt nemaz nav lāgā garus spundēt burkās? Alans Kārdeks vismaz tā nedarīja… Kamils Flammarions arīdzan ne… I )zīve hermētiskā vidē… Re, Hermētiskajai literatūrai tomēr ir kaut kas

kopīgs ar konservēšanu!

-Ja pieminam spiritismu, varu tev pastāstīt gadījumu i/, savas zēnības, kad mēs reiz skolā nez kāpēc bijām sākuši interesēties par galdiņu dancināšanu un neredzamiem sarunu biedriem, - lai tiktu vaļā no slidenās Vassāgo lēmas, ieminējās Endijs. Viņam trakoti negribējās reibumā sasolīt kaut ko konkrētu, kas pēc tam skaidrā būs jānožēlo, kožot dūrē līdz asinīm.

Pūt vaļā! Astrālie zvaniņi un gaisā peldoši spilveni man allažiņ likušies amizanti. Īstenībā jau ziepes sanāca ne pa jokam. Dumjajiem skuķiem iešāvās prātā izsaukt uz pārrunām Ādolfa Hitlera garu. Čaļi bij ar mieru. Viņiem diez kāpēc hitlerjū- gends šķita pārāks par Pavļiku Morozovu un komjaunatni. Neviens, protams, nekā nejēdza, bet seanss izdevās gods godam, ha, ha, jo mūsu vidū atradās kāds anēmisks meitēns ar atbilstošu vārdiņu - Dvesma, kurš, kā izrādījās,"slimoja ar epilepsiju. Viņa arī bija darbojusies kā neapzināts medijs. Spēcīgs medijs. Kā zināms, epileptiķi ar nepatiku tiek dēvēti par «īsbrīžu mitekļiem apkārtklīs- tošiem gariem».

Un kādi rezultāti? Šķērmi. Tu nevari iedomāties, kāda jezga pēc laika sacēlās, kad, apklustot un sadodoties rociņās, uz galda bija aplī noslēgta septiņu trīspadsmitgadīgu sprukstiņu maģiskā ķēde. Vispirms aptumšotās skolas aktu zāles gaisotnē bija samanāma tāda kā vibrācija. Un pēc tam kādam, mums labi pazīstamam, vēl pietika dūšas drebelīgā balsī trīs reizes izsaukt fīreru. Tas bija vienkārši vāks, kā saka kāds pazīstams, bet jucis komponists! Ho, ho! Tur nebija nekā, ko redzēt, toties bija, ko just. Vispirms visi saoda šķebīgu, salkani rūgtenu deguma smaku. It kā būtu kapitāli piededzis cūkas cepetis. Un tad sākās! Pēc brīža telpā, kur gadījusies, kur ne, ieaurojās čērkstoša, histēriska balss. Kaza un deviņi vilki! Vāciski! Galvoju, ka neviens nebija māžodamies ieslēdzis 1939. gada Ādolfa runas radiopārraides ierakstu… Un kur gan mēs tādu lai rautu? Manos skolas laikos pārnēsājamie magi bija retums, tādi krievu spolenieki, uz zaķa… saucās Vesna. Ko dēvējām par «Beku», angļu interprreti būdami. Tāda mums 1972. gadā nebija pat muzikālajām stundām. Mēs no šīs aurošanas vāču mēlē neapjēdzām ne vārda, jo mums skoliņā mācīja angliski. Galu galā kādam šausmās paspruka vaļā roka, izjuka aplis un tūliņ pat izdzirdējām ārprātīgu dauzīšanos pa sienām. No visām pusēm. Likās - vecā skolas ēka teju izjuks kā pīļu sūdi… It kā visi pekles spēki būtu jau klāt, mums pakaļ. Elles karietes padotas! Domāju, ka vairumam no mums bikses bija pilnas vārda tiešā nozīmē. Būkšķi un dārdoņa mijās ar tādiem kā švirkstiem, it kā kāds ar milzenīgu stiepļu suku braukātu pa mājas fasādi. Mēs izbīlī spiedzām, vēkšķējām, kaucām un pašķīdām kā spaļi, līdz izbirām no telpas ārā, ko nagi nes. Vari ticēt, ka mēs viens otram ardievas neteicām, bet, acis izvelbuši kā jūrasbullēni, šķinām mājās, kur dabūjām sadzerties buldurjāņu tējas. Pēc šā varoņdarba, kā noproti, neviens mums sirds uztaisīšanai graķīti ne- ielēja… Pie velna, pašiem izraisīt poltergeistu, kur tas redzēts?!

Endijs neapzināti norausa no pieres miklumu, it kā nule būtu pārskrējis no turienes mājās.

- Vēl nedēļu pēc tam, tur, skolas aktu zālē, bija manāms sadegušas gaļas smārds. Mūsu nelaimīgo «teātra pulciņu» gandrīz izslēdza no skolas. Visu, pilnā sastāvā. Labi, ka viens no džekiem bija izvilcis ārā mazo epileptiķi Dvesmu, i itādi viņa tur no tiesas būtu atstiepusies. Mazajai pa burzmu bija uzbrukusi krītamkaites lēkme. Domāju gan! I'ats es tur būtu varējis kļūt par stostu. Smagākais, protams, bija izmeloties, ko īsti mēs tur bijām vārījuši. Pēc mūsu nesaskanīgās melošanas sanāca, ka spiritiskais seanss… bijis viltīgi sen izperināts, neatļauts klases vakars… 13el- cebula nesankcionēts komjauniešu tusiņš ar Hitleru pa​domju skolas telpās… Augstais Kungs Ildabaot, ir nu gan smurguļiem vēriens, ne?

Paklau, bet tas viss taču nenotika bez tavas gudrās ziņas un tiešas līdzdalības, vai ne? - šķelmīgi ievaicājās l riks. - Ir lieliski jūtams, kurš bijis spožā padsmitnieku pasākuma iniciators, turklāt tu tak pats arī izvēlējies pārējos knābjus, ar ko kopā juties spējīgs šajos mēslos ieknābt. Ari krītamkaites upuri operatori Dvesmiņu aiz​stiepi prom tu, jo pats biji viņu tur iepinis…

Endijs iesmējās.

Nav svarīgi, garausi, taču šito pārbīli es neuzskatu par nopelnu. Toties, ja kādreiz pašķirstu

Aksākovu vai vecumvecus Psihisko pētījumu biedrības mēnešrakstus, tur lasu par daudz mazāk dramatiskiem notikumiem. Kaut kādu žūpu-pašnāvnieku vai citu mirlu pusizirušo astrālo čaulu daļēja materializācija, viņu stulbās un neveiklās atbildes uz jautājumiem ar kaut kādu alfabētisku kartīšu stumdīšanu. Mēma garlaicība!

Diemžēl Vassāgo tēma nebija pabeigta. Tobrīd viņi paši vēl nezināja, kādi sūdi pie pamales briest.

Kaut gan - tā tas ir gandrīz vienmēr… Nelaime nenāk vis viena un brēkdama, bet atlavās klusītēm, piesegusies ar dažādām kārdi​nošām idejām.

3 Parāds nav māsa • Nepabeigta augstākā Dromedārs • English Leather smarža • Sātans visu zina • Velnam padots pirkstiņši Makgaivera šāviens Nupat Rauls Kāpostiņš bija dimbā. Izsakoties precīzāk - galīgā tūplī. Viņš vairs negribēja dzīvot. To viņš tagad zināja pilnīgi noteikti. Rauls bija parādā bērnības draugam piecdesmit tūkstošus «zaļo». Bez cerībām viņam tos jelkad atdot. Un bez atjautas, kā tiks sveikā cauri. Slapstīšanās te nepalīdzēs.

Pulkvedis viņu izkašās arī no āpša alas, nerunājot par tik nedrošu bēgšanas vietu kā ārzemes.: Bet Raulam tekuļa gaitām Aizspogulijā nemaz vairs nebija atlicis naudas. Tā ka, runājot dzejnieka vārdiem: zārks, vāks, kaps. Šodien tas brīdis ir klāt. Raulam stinga kājas iedomājoties, ko viņam nāksies teikt Pulkvedim.

Lai arī viņš locītos kā ņurņiks, tas nepalīdzētu, jo maita Pulkvedis tāpat zina visu. Informācija droši vien ir tik pilnīga un precīza, ka maita Pulkvedis pat zin, kāda šobrīd ir Raula pakaļas temperatūra. Līdz otrajam ciparam aiz ko​mata.

Lieta būtībā bija vienkārša kā pirksts. Rauls dzīvoja pāri līdzekļiem. Jau sen. Bet ja runa ir par sīkumiem, virs ūdens var turēties kā pludiņš. Toties Rauls dzīvoja šiki. Nu gan jāsaka - bija dzīvojis.

Viņam tikās viss, kas vien var patikt trīsdesmitpiecgadīgam, izskatīgam vīrietim. Vīns, sievietes un spēle.

Var gan būt, ka ne gluži šādā secībā.

Rauls bija apburošs. Viņš patika draugiem, patika paziņām, patika pat kolēģiem (protams tad, kad Rauls, mirkļa interešu vadīts, kaut kur uz brīdi strādāja - vienu brīdi viņš pat nošancēja pārī ar Fredu par viesmīli «Dzeguzes Ligzdā»). Sievietes viņu dievināja. Tās viņu loloja, lutināja un pat reizumis uzturēja.

Bet šis taurentiņš, kam Rauls vārdā, tā vien spurdza no vienas puķes pie citas. Tas prasa līdzekļus.

Reprezentācijas izdevumus. Bet Rauls lomēr uzskatīja, ka aplēkt sievietes ir pamatsūtība, ne jau nu naudas pelnīšana. Viņš nebija žigolo. Nedz alfonss.

Tajā pašā laikā neviens nevarētu apgalvot, ka Rauls ir trulenis, bezsmadzeņu vaislas ērzelis. Pasarg Dievs, nē! Viņš varēja runāt par Borobudūra kalna tempļiem, Bai- ronu, Visocki, fovistiem un miljons citām tēmām vienlīdz svabadi. Četrās valodās, neskaitot dzimto un krieveni. Reizumis pie izdevības viņš uzplaiksnīja ar gluži solīdu, pamatīgu erudīciju jautājumos, par kuriem, kā domāja līdzcilvēki, taurentiņam gan nevarētu būt ne mazākās jēgas, vismaz, spriežot pēc viņa paviršās izglītības (tā saucamā «nepabeigta augstākā») un seklā dzīvesveida. Protams, šis duļķaino ūdeņu zvejnieks šad tad mēdza negaidīti izkūpēt no paziņu un kaziņu redzeslauka, bet viņi visi bija pārliecināti, ka Rauls slaistās ārzemēs, protams, mūs- pus dīķim, večiņā Biropā, papildinādams savu blondīņu kolekciju, neba nu studē skolās ar slaveniem nosaukumiem. Tam viņš it kā arī bija par vecu. Vispār, ļaudīm šķita, ka Rauls ir derīgs tikai krustvārdu mīklu risināšanai, zaudējumiem ruletē, pieticīgām uzvarām «Melnajā Dže- kā» (lasi - acītē) un sieviešu pavešanai. Viņiem īsti nebija taisnība; Raulam galva strādāja gluži labi. Tomēr viņš ne​bija ne grāfs Senžermēns, nedz Kaliostro.

Un pēc laika viņš atkal bija klāt, lai visiem pa druskai bojātu nervus - atturīgs, laipns un allaž, bez naudas. Par to gan vismazāk liecināja viņa nevainojami uzturētā «fasāde». Tātad īstenībā nauda viņam bija. Apģērbus Rauls mainīja kā hameleons ādas krāsu, pēc vides un apstākļiem. ' I āk apstākļus viņš sev iekārtoja pēc iespējas daudzvei dīgus.

Vēl nebija redzēts, ka Rauls būtu apmeklējis kazino dienas uzvalkā vai braucienā ar jahtu ģērbies kaut kādās tur kulēm līdzīgās «Nike» treniņbiksēs un vienīgi slimam spanielam piedienīgu beisbolista cepurīti galvā. Viņš vie- numēr bija gaumīgs un stilīgs. Kā raksta klasiķi, Rauls bija vīrs ar galvu uz pleciem un pirkstu mutē viņam nedrīkstēja bāzt. Tauta runāja, ka arī dzīvoklis viņam visnotaļ glauns. Bet meičas, izbaudījušas patrillināšanos ar Raulu, secināja līdzīgi klasiķiem, - lai gan kā mīlnieks viņš ir svelmīgs, toties praktiskās lietās šim vīram zobi aug divās rindās, turklāt tie vērsti uz iekšu… atkarpju

sakodienā.

Vispār jau grūti bija saprast, kā gan indivīds ar tik spilgti izteiktām pragmatiķa dotībām varējis iegāzties tādā permanentā ķibelē kā neatdodams parāds. Bet te laikam bija vainojams sienāziskais, bezrūpīgais avantūrisma princips: «Gan jau nokārtosies! Pienāks laiks - tad jau redzēs. Aizņemsies kur citur un atdos!» Tiesa, mūsdienās gan vairs tik labi nesokas Remarka proponētā «dzīve uz parāda», kaut gan patlaban juceklis dažā valstī ir tikpat liels kā tolaik. Ko visi karātavu putni arī izmanto, stāstīdami Kristus līdzības par lilijām laukā un putniem gaisā, kuri arīdzan ne vagas dzen, nedz sēj… īpaši valstiņās, kurās nav līdzekļu parādu cietumu celtniecībai.

Bet tikmēr laiks čāpoja savā nesteidzīgajā, tomēr gana žiglajā gaitā, kura, tuvojoties parādu nomaksas termiņiem, arvien paātrinās, līdz jau atgādina lempīgus auļus. Tā arī Rauls nez kāpēc novēloti konstatēja, ka parādi jāatdod, jo tie viņu jau nupat nupat smacē nost. Tā rezultātā mērkaķa ātrumā uzradās Raula sabiedrība ar diezgan ierobežotu atbildību - SIA «Dromedārs». Kad firmas jaunizceptajam dibinātājam un direktoram taujāja, kāpēc tai tik jancīgs nosaukums, Rauls atvaicāja, vai viņiem labāk patiktu SIA «Bušbēbijs» - tad muļķa taujātāji parasti likās mierā. Bet minētais «Dromedārs» īstenībā apmierināja Kaula slepenās ieceres par nosaukuma atbilstību un labskanību: košums, eksotika, i/turība, ātrums, celtspēja, pašcieņa. Šim tuksneša lopam tas viss bija, ieskaitot slinkumu, nešpetnu raksturu un stulbu spītību. Raulam tas patika.

«Dromedāram» bija iecerēta Raula iespējām atbilstoša darbības sfēra: antikvāro (un pakaļdarināto, drīzāk tā) priekšmetu ievešana vietējam tirgum pēc pasūtījuma, ņemot vērā šejienes konjunktūru. Šim pasākumam, to liet​pratīgi motivējis, Rauls dabūja piķi no Armanda (viņš - saukts arī Pulkvedis), finansēja «Dromedāra» dzimšanu, atdeva parādus draudīgākajiem kreditoriem, neaizmirsa palutināt sevi, nopirkdams uz «mazās» māšeles Margo vārda par desmit tūkstošiem dolāros četrgadīgu Thun- derbird kabrioletu, ar kuru braukājās pats, māsu tam nelaizdams ne tuvumā. Viens un divi - līgani laižot, nauda bija iztērēta, «Dromedāra» peļņas pietika labi ja dzīvei, drīzāk - uzdzīvei, pie kādas Rauls bija radis. Un nu pļaujas laiks bija klāt! Un Pulkvedis viņam kaklā. Ar visām no tā izrietošajām fatālajām sekām. Cāļus skaita rudenī. Un pēc tam tiem apgriež kaklus. *** Klaudzieni pie durvīm. Rauls necieta elektriskos durvju zvanus. Tāpēc viņa ārdurvis rotāja gaumīgs bronzas klau- vēklis auna galvas formā. Pulkvedis ar Vasīliju bija klāt.

Labrīt, kungi!…

Kungiem rīts ir labs, bet kāds esi tu pats?

Tas izklausījās pēc Armanda. Viņš jau bija nogaidoši saraucis biezās, slīpās uzacis. Vasīlijs, rokas sabāzis ērto bikšu kabatās, atslējās pret stenderi. No viņa spoži skūtās galvas dvesmoja odekolona English Leather smarža.

Nāciet, lūdzu, dziļāk. Mums vajadzētu aprunāties.

Viņi izsēdās pa viesistabu. Pulkvedis pretī Raulam, Va- sīlijs iesāņus. Kreiso roku viņš turēja, iebāzis azotē. Kār​tības labad.

Par ko tu ar mani vēlētos aprunāties? - pieklājīgi apvaicājās Pulkvedis. No biznesmeņa rezervētās attieksmes Raulam sametās nelaba dūša, un pa viņa dibena vaigiem skraidīja šermuļi. Viņš nevarēja pat iztēloties, kas tūlīt būs. Un nopūlējās, lai no pārbīļa neuznāk ģībiens. Pulkvedis skatījās uz viņu kā uz tukšu vietu. Nē. Kā uz tukšu, netīru vietu. Šodien mums ir paredzētā norēķinu diena, kuru tev norādīju pēc dotā papildus laika. Es vēlos saņemt savu naudu. Vai tu taisies ar mani aprunāties par to, ka atkal mani esi piešmaucis un naudas tev nav? Par to nav mute jādzisina. Es tāpat to redzu. Pēc tavu acu gļēvulīgās šau​dīšanās.

Es gribēju jautāt, vai nav kāda iespēja situāciju glābt? Ja tu varētu būt tik labs un pagaidītu…

Es jau pagaidīju. Uz tevi nav ko gaidīt. Es parasti pagaidu, - tikai gadījumā, ja cilvēks strādā, bet

viņam īslaicīgi neveicas. Tu nestrādā. Tas, ar ko nodarbojies tu, ir ņirgāšanās un necieņa pret darbu. Man tas nav pieņe​mams. Tāpēc - smilkstēšana un diņģēšanās te ir nevietā.

Pulkvedis brīdi klusēja, skatīdamies laukā pa logu. Va- sīlijs knaukšķināja labās rokas pirkstus. Viņš manāmi garlaikojās. Rauls jau sen zināja, ka nekas sliktāks būt nevar. Pulkvedis neskatās uz cilvēkiem, ar kuriem sarunājas, tikai tad, ja tie viņam derdz. Agrā jaunībā Rauls bija redzējis, kas var notikt pēc brīža, kad Pulkvedis zināmu laiku demonstratīvi uz kādu neskatās. Toreiz viņš alus krogū bija pēkšņi sasitis pilnu aluskausu pret kāda sava paziņas - pārlieku mutīga dēlieša pieri. Pulkvedim nebija paticis, ko tas ļerkšķ. Pļāpīgais puisis kļuva stosts uz visu atlikušo mūžu. Armands knapi izglābās no sēdēšanas.

Dabūja trīs gadus nosacīti par huligānismu. Par profesionālo rīkļurāvēju un galvugriezēju Vasīliju nebija ko runāt. Arī pats Pulkvedis varēja kļūt špetns un nesaudzīgs kā sirsenis - kā nekā trīs gadus nodienējis jūras desantā, kur grēkāžus vienkārši meta pār bortu. Rauls bija histēriski, paniski pārbijies.

Viņš saprata, ka situācija tuvojas atrisinājumam. Tikai kādam?

Piepeši Pulkvedis piecēlās kājās. Rauls iekšēji sarāvās čokurā un gaidīja, kas būs.

Labi, parunāsimies, - viņš negaidīti bija ar mieru.

Pēc šādas toņa maiņas Raula gurnos trīsas pamazām sāka atslābt. Nopūtu atļauties viņš nevarēja. Tomēr nule teiktais liecināja, ka viņam vēl tiks dota iespēja dzīvot. Teiksim - kādu brīdi mēģināt kulties. Varbūt izdosies?

Un tagad - klausies, tu… - lamuvārdu norīdams, savā klusajā, labi nostādītajā balsī Armands viņu brīdināja.

Ja tu esi iedomājies, ka varēsi ari turpmāk mani uzskatīt par uz sienas uzmālētu ķiņķēziņu, tad teikšu, ka tu rūgti alojies. Ks gribu, lai tu apjēgtu vienreiz pa visām reizēm - un papūlies saprast mani pareizi. Es te nemuldu pekstiņus. Vismazāk jau nu tādiem mēsliem kā tev. Man ir vārds, un solījumus es turu. Mana mute nesmird pēc arvien svaigiem meliem. Tātad - es gribu no tevis atdabūt savu naudu. Ar visiem augļiem, kā tika norunāts. Man nav Pestīšanas Armijas kantoris, kas diedelniekiem izsniedz rijamo un parpalas. Liekēdis nolādētais! No tevis - piecdesmit «grandi» [12] [1] No amerikāņu sarunvalodas-grand ir tūkstotis dolāru, tas pats taukšķis. plus vēl desmit, tas ir, divdesmit procenti gadā. Tā ir mana ierēķinātā peļņa, jo tev nav nodrošinājuma. Par nokavētajiem trim mēnešiem runāsim tad, kad minētie sešdesmit «grandi» man gulēs ofisā uz galda. Skaidriniekā. Un nekādu «beb> jeb «vai» - saprati, draņķi?

Jā. - Raula gāmurs noraustījās kā sabojāts virzulis. Šis vārds izguldza nožēlojami bezpalīdzīgi.

Tā ja. Un sešdesmit «grandus» tu savāksi. Dodu tev vēl trīs mēnešus. Tik, cik tu jau esi nokavējis, vizinādamies «tanderbērdā». Par manu naudu pirktajā dampī. Domā, es esmu akls? Tātad pusgadu savas mūslaiku varoņa dzīves tu jau esi man parādā, lis negrasos plukatām izdāļāt savu naudu, mantu un laiku.

Tu biji iedomājies, ka man naudas kā spaļu, ka tev atkal viss ies secen. Suns sauss no ūdens iznākt nevar!

Tev likās, ka man uz galvas var ērti malku skaldīt, turklāt vēl gudroji, kā uz vecā ierauga mani noslaukt…

Bet es tev saku: tā nebūsi Pamazām iekarsušais un tagad patiešām saniknotais Pulkvedis pēdējos vārdus gandrīz izkliedza.

(Rauls at​kal sāka vīst un bālēt.) Pēc pauzes viņš turpināja jau rāmāk.

Es uzsāku biznesu tikai ar desmito daļu no tā, ko tu, gnīda, man esi parādā. Bet to jau tu atceries.

Tiesa, bija citi laiki. Kaut gan esi piemirsis, ka jau skolā mani ap- dirst nesodīts nevarēja neviens.

Toskait tu, draudziņ. Atradies gudrinieks! Bet cik no manas naudas tu izmantoji lietai? Desmit procentus?

Varbūt piecpadsmit? («Precīzi! - Rauls nodomāja, - viņš visu zin, sātans.») Pārējo tu mierīgu sirdi esi noleijerējis. Labi vēl, ka pietika sajēgas nopirkt to kabrioletu, nevis visu piķi izdāļāt mau​kām. Bet tu ar šo tanderu vairs savā mūžā nebrauksi. To es tev apzvēru! Margo dosies autiņu pārrakstīt jau rīt. Man ir pilnīgi vienalga, kā tu sadabūsi pārējo naudu. Galu galā - tev ir dators, audio un video tehnika, «Dromedāra» prece. Ja tev ir parādnieki, par ko vērts runāt, - runāsim. Kaut gan es šaubos, ka tādi var būt. Katrā ziņā, tici man: viņi teciņus atrikšotu, ja es apsolītu šiem kaut desmito daļu no tiem labumiem, kuri sagaida

tevi, ja pēc trim mēnešiem no šīs dienas nauda nebūs man seifā. Tā ka - mosties, celies, strādā! Vai ar pipeli, vai rokām, vai galvu - bet naudu tu atpelnīsi. Ja nē - mirt jau nu nenomirsi. Tā nebūs! Vai nu invalidu namā pīsi kurvīšus jeb ari kalposi manai vācu partnerei par sulaini. Čakli un nesavtīgi kalposi, jo dzīves ceļrāža tev vairs nebūs. Vismaz tā, pēc kura tu vadījies līdz šim, jākli nelaimīgais! Par to es parūpēšos. Prasmīgi un ar gaumi. Un neiedomājies sakasīt naudas paliekas un mukt. Tevi neglābs ne Kuriļu salas, ne Ugunszeme. Nedz krievu mafija.

Viss skaidrs, Armand. - Rauls sadūšojās apraut šo negantību tirādi. Viņš baidījās, ka Pulkvedis atkal sevi uzskrūvēs tā, ka liks Vasīlijam viņu izsmērēt pa sienu. Šādas izklaides dēļ viņš varētu ari par saviem sešdesmit stabiem nospļauties.

Prieks to dzirdēt. Pat uzruna pareiza! Kā redzams, beidzot tev kaut kas arī pielēcis, lai gan ir skaidrs, ka audzināšanai tu nepakļaujies. Dromedārs! Bet ja tu vēl kādreiz mani nosauksi par Armi jeb Pulkvedi kā skolā vai kā nesen, kad diedelēji man naudu, - par mīļo draugu - tu ātri iemācīsies tā nedarīt. Vasīlijs tev pratīs sabojāt omu uz ilgu laiku. Kā tev šķiet, Vasīlij?

Davai šef, končai bazar s eķim hļupikom, a to on naložit v štani. [13] [1] Šef, beidz jel tirgoties ar šo mīkstmiesi, citādi viņš piekraus bikses, (kr.)

-'Nav tava darīšana, Vasīlij, kad man sākt vai beigt. - Pulkvedis bija manāmi saskaities. Viņa tonis bija sausi skanīgs, un izsitējs pierāvās, tomēr vēl arvien smīnēja. Raulam no viņa smīna spazma savilka drebošo žokli.

Uzskatu, ka esam vienpusēji vienojušies. Kā smejies, pats vien būsi savas laimes kalējs. Domāju, ka tagad tev būs dikti daudz darba. Bet, lai tu labāk atcerētos manis teikto, - gan dienu, gan nakti, - kad skraidīsi, man izkrāpto naudu rūpēdams atpakaļ, - esi tik laipns un atvadies no Vasllija.

Rauls pārakmeņojās. Viņam aprāvās elpa.

Kā tas ir - atvadies? Nesapratu, Armand, - viņš izmocīja. Raula acis bija lipīgi miklas kā apsūkātas ledenītes.

Nu tā - ar rokasspiedienu. Kā īstiem vīriem klājas. Tu taču esi īstens vīrietis, vai ne? Un parādi ir tavs vīra tikums.

Rauls stīvi pastiepa roku. No bailēm viņš to juta tikpat daudz, kā plecam piešūtu pagali.

Jau pēc mirkļa viņš sāpēs nebalsī ķērca, jo Pulkveža miesassargs ar vienu vieglu kustību Raulam bija salauzis mazo pirkstiņu. Locītavā. Ar nejauku, spalgu krikšķi, kas atgādināja skaņu, kad suņa zobos nobriukšķ vistas kau​liņš.

Tumši rimbuļi gar acīm. Negantās sāpes pulsē ari galvā. Kā no tāluma viņš vēl izdzirdēja Pulkveža balsi: Tas - labākai ielāgošanai! Bet tev jau vairs nebūs jāsēž pie stūres. Pārdomā manis teikto un kusties.

Uz drīzu redzēšanos!

Rauls saguma.

Godavīri, vairs ne vārda nebilduši, izgāja priekšnamā. Aizcirtās ārdurvis. Lejā delikāti, bet jaudīgi ierūcās Armja 1961. gada milzīgais lando «konijs» [14] [1] Lando ir četrdurvju puskabriolets vai sedans, turklāt aizmugurējās durvis tam veramas pretējā virzienā priekšējām; tipisks amerikāņu autobūves luksa relikts. «Konijs» - Lincoln Continental markas Forda limuzīnu mīļvārdiņš. Tos, tāpat kā klasiskos kadiljakus, reizēm saukā arī par «jūdu kanulaivām». , gaišzils, mirdzošs atjaunotajā lakojumā un hromā, un prom viņi bija.

Rauls sāpēs klanījās kā budistu mūks lūgšanu laikā. Arī īdēja viņš tāpat. Tiesa, slapjās biksēs uz piegānītā dī​vāna.

Maita-ā-ā-a, - viņš monotoni dīca.

Armandu viņš bija vienmēr apskaudis, baidījās no viņa kā no uguns, bet kopš aizņēmās naudu, nīda ar vismelnāko naidu, jo zināja, cik tas nepiekāpīgs. Un netaisījās viņam izklāstīt nekādus ar parādu saistītos apstākļus.

Rauls ievilkās tualetē un pēc brīža atskanēja žākstīšanās un dobja vemšana. Nošalca ūdens, un viņš atkal parādījās - puskrēslā iezaļgans un grīļīgs. Patlaban viņa citreiz glītajā sejā vīdēja kaut kāds abinieka viepļa vaibsts, un pavērtā, slapjā mute, šķita, nupat sāks kurkstēt.

Tā arī bija.

Man jāvar… - viņš žēlabaini kvākstēja, -… man jāvar. Sūds ar visu, sūds ar kolekciju, man jāvar…

Piespiedis ārprātīgi, necilvēciski sāpošo roku pie krūtīm, Rauls aizvilkās līdz priekšnamam. Pirksts sāka strauji piepampt.

Maita, to es tev tā neatstāšu!

Ar kreiso roku atslēdza antresolu un ar pūlēm izvilka no tā garenu priekšmetu nobružātā mākslīgās ādas apvalkā. Vilkdams šo saini aiz brezenta siksnas pa grīdu, viņš lēnām, kā stingstošs ķīselis, ievilkās viesistabā, no kuras vēl nebija pagaisis rēns Pulkveža odekolona aromāts. Kā varmācības dvesma. John Player's Spēcini. Tā iz​rādījās noturīgāka smarža par bendeskalpa Vasīlija En- glish lЈather.

Ieslēdza CD atskaņotāju. Niks Keivs ļaunpriecīgi auroja sadomazohistisko balādi JacktheRipper.

Patlaban Lieliskais I )žeks, spriežot pēc melnās balādes vārdiem, ar savas sievietes dzelzs dūri uz. grīdas notriekts, ar viņu nodevās mīlai, valstīdamies pa miesnieku nažiem.

Rauls iegāja vannasistabā un nolika saini uz veļasma- sinas. Apsēdās uz vannas malas. Drebelīgi atvīstīja brezentu. Atpogāja pārvalku, savā nodabā vaidēdams. Izņēma Vinčestera sistēmas karabīni.

Atvilka aizslēgu un ieraudzīja līksmu, zeltaini taukainu mirdzumu patron- telpā. Aizslēgs truli noklakstēja. Še tev sešdesmit grandi, maita… - Rauls priecīgi no​čukstēja. Un nospieda gaili.

Mammiņ, šauj! - kāpņutelpā konstatēja maza mei​tenīte.

Droši vien Makgaivers pa televizoru, - atsaucās mamma.

4 Klients nav Rainis • «Ereti» erekcijai • Ziediņu odziņas • Trakie Cepurnieki • Kaitējums un erudīcijas lākturis • Personiskā Tiesas Diena • Tedvortas utubunga • Katoļu dievkociņi • Bēgošā malka Norauju govīm pienu Tā laicīgāk ieradies darbā un uzvārījis tibetiešu Dar- džilinga tēju, Endijs jau no pusastoņiem ņipri rosījās pie kompjūtera. Viņa uzdevums - kā viņš pats izsacījās: «no kakām taisīt konfektes», un tā īstenībā arī tika darīts. Pirms Endijs te «iekrita» un sāka strādāt ar pilnu atdevi, viņam pat prātā nebija iešāvies, cik laikietilpīgi ir sagatavot latviski normāli skanošu reklāmas tekstu radio vai televīzijai. Sevišķi, ja vēl klientam maigi un saudzīgi jāieskaidro, ka viņš nav nekāds Rainis, un viss, ko tas, labu gribēdams, sapenterējis, ir priekš kaķiem. Tā rezultātā kā jēlmateriāls kalpoja tikai un vienīgi pasūtītāja plikā doma, un to ietērpt pienācīgā vārdiskā ģērbā arī bija ne​pateicīgais Endija uzdevums. Viņš, būdams mazās izdevniecības redaktors un korektors vienlaicīgi, centās nepieļaut tehniskajos bukletos tāda veida cundurus kā strāvas maiņa, atgriežoties barošanai…» un citus acīmredzama analfabētisma krikumus.

Beidzis steidzamo vizītkaršu korektūru caurskatīšanu, Endijs ar vieglu sirdi .ilkal ķērās pats pie sava jau apnikušā raksta par vilkaču Šausmām Kurzemē. *** Servus, Endij! - atskanēja paklusa, pazīstama balss. • Vilkacis!» Endijam uz mirkli iešāvās prātā.

Sumināts, Pulkvedi! - Endijs braši atņēma un aiz- muguris pameta ieinteresētu skatienu uz savu kādreizējo solabiedru. Bēdubrāli kontroldarbu posta laikā. Kausa biedru alus (bet ne eksāmenu) sesijās augstskolas laikā. Nu - cienījamu biznesmeni nevainojamā ietērpā. Un šo pinnei deva ne tikai Londonā šūdinātais uzvalks un Gucci kurpes. Viņš tāds bija. > - Kā sokas, Endij? . - Līdzeni. Pamazītiņām kustam. Varbūt tasi kafijas? Meitene uzvārīs.

Sorry, citreiz. Tu esi aizņemts? Tomēr… - Armanda balss-kļuva rezignēta. - Endij, man vajadzīgs tavs pa​doms.

Blaukš! Tas skanēja kā apgalvojums.

Kaut kas tāds no Armja bija pilnīgi negaidīts. Viņš piederēja tai nelielajai cilvēku grupai, kuriem padomus pra- sn, kaut gan grūti izprasīt, - turklāt, tos saņēmuši, nevis l.iiž gar ausīm, kā parasts, bet gan pūlas ievērot pat sīkāko mājienu, jo tie ir zelta vērti. Pats viņš bija dzīvesziņas praktisks piemērs sekmīgas karjeras veiksmīgs apliecinātājs.

Kas lēcies, Pulkvedi? - Endijs acumirklī sadrūvējās. Viņš naski noglabāja failu un izslēdza datoru. Varbūt pasēdēsim tavā mašīnā? Kā redzi, te valda kņada. Dūc, bet nekust ne no vietas.

-To ari gribēju lūgt. Man tev jāpaskaidro lietas apstākļi. Ceru, ka īpaši neaizkavēšu?

Viss kārtībā, Pulkvedi. Esmu tavā rīcībā. Nupatās vienkārši piestriķēju asumu savam rakstam. Žurnāls vēl nesteidzina. Bet - tas nu tā.

Viņi kāpa lejā, meiteņu jūsmīgo skatienu pavadīti. Endijs bija atzīts mīlulis, bet Pulkvedis radīja iespaidu. Ieraugot lokālā Pulkvedi klīrīgi ēdam kaviāra maizīti, bāru dirnes parasti vēlās nost no ķebļiem.

Pulkvežpriekšā ielocīl šmaugās kājas.

«Konijā» dārdēja Aerosmith «Svveet emotions» un klusi šalca gaisa vēsinātājs. Šofera starpsienas nebija. Vasīlijs izslēdza Ņūhempšīras monstru Džo un Stīva plosīšanos un izkāpa. Viņš lēni pārgāja ielu un nozuda lētā kafejnīcā, kas vēl bija saglabājusies no padomju laika - «Aragva» Tur varēja apēst sīku un

sīkstu jērgaļas šašliku un izdzer glāzi galda etiķa «Ereti». Labākai erekcijai. Gurkstot sēdekļc ādai, Endijs ierotījās ērtāk un iesānis palūkojās Armja pusprofilā. Glītā, garenā, jaunam Bērtam Reinoldsam nedaudz līdzīgā seja bija sakritusies, vaibstos jaudās iekšēja spriedze. Acīs stinga tāda kā nolemtība. Nē, ar Armi ne-" pavisam nebija lāgā.

Man mājās notiek kaut kas nesaprotams, Endij. Ne4 iespējams. Es ar savām zināšanām tā priekšā jūtos pilnīgi^ bezpalīdzīgs. Mana pieredze te neko nedod, taču paši reizējā situācija nedrīkst ieilgt. Mani nervi nav agrākie! Tas … tas neļauj man dzīvot, nē, drīzāk - padara traku!] Nepelnīti cieš mana ģimene, un, ja ir kāds, ko mīlu, tacu tie ir sieva un puika.

Pulkvedi, tu mani biedē! Pazīstot tevi, viss izklausāi vairāk nekā nopietni. Es neglaimošu, teikdams, ka līdi šim biju pārliecināts - ir maz lietu, ar ko tu netiktu gala Es domāju, tādu kā Zelta Vārtu tilta pārpirkšana Frisko vai ko līdzīgu… Arī Brīvības statuju tev droši vien nav kur likt…

Beidz māžoties, Hndij. Esmu nobijies kā diegs. Kā pēdējais burbuļu laidējs. Man zināms, ka jau sen, kopš vidusskolas gadiem, tu, septiņpadsmitgadīgs, izstīdzējis hipsis būdams, pagriezi muguru visiem čikibriki ar skuķiem, glemrokam, aliņiem un zolītei. Tad tu sāki rakāties pa sapelējušām grāmatām, dzīvību vilkdams kā izpalīgs žīdu bukinistiem, pelnījies kā grāmatsējējs, spļaudams melnu, strādāji par kopieri…

Un visu šo laiku - pēc ma​nām aplēsēm, gadiņus divdesmit - interesējies par okul​tismu. Tā ir?

-Ir. Mēs taču skolā bijām viena ranga puiši! Es biznesā esmu savus desmit gadus. Neskaitīsim monkey business laikus, kad es no jūrniekiem ostā iepirku lētus elektroniskos pulksteņus par cēneri gabalā un pie Planetārija par kvartiņu situ gaisā. Es gribu sacīt: tas nozīmē, ja tu šīm tumšajām lietām esi veltījis kaut pusi tā laika, ko es - naudas taisīšanai, - vienalga, savā jomā esi vismaz man līdzvērtīgs eksperts. Visu cieņu, Endij. Īstenībā tev droši varētu piešķirt vismaz Majora iesauku. Kopš man liktenis ņemas spert no mugurpuses pa pautiem, kolīdz pieliecos, - esmu sācis izturēties tolerantāk pret citu cilvēku interešu loku un viņu zināšanu apjomu. Galu galā - katrs, kas kaut ko pa īstam prot, ir liels savā vietā.

Viņš mirkli klusēja, tāpēc tūliņ sekojošais lūgums iz​klausījās vēl iespaidīgāk.

Endij, palīdzi! Man mājā ieviesies poltergeists. Turklāt, viņš, maita, aug augumā. Tā sacīt, progresē.

Endijs apstulba.

Armand, no tiesas?

Taisni tā. Grimstu bezcerī. Vienīgais, ko tiku darījis līdz šim - atsaucu mājās katoļu priesteri.

Bīskaps man ieteica tādu nopietnu puisi, kurš veica attiecīgos attīrī​šanas rituālus, un ko tur.

No Rituale Romanum?li![1]Katoļu priesteru rokasgrāmata. Pie mums - un eksorcisms! Neticami!

Jā, laikam, bet varbūt arī ne. Bez rezultātiem. Poltergeists zeļ un plaukst. Bet es negribu sagaidīt šo ziediņu odziņas! Tas katoļu dievkociņš pēc tam taisnojās, ka viņš palīdzēt nevarot tāpēc, ka man un manējiem neesot ticības Visvienīgajam Dievam Trejādībā. Bet es, kas Baznīcu esmu pacietis tikai kā sociālu slogu un visu laiku pinies tikai ar luterāņiem - ne uz ko cerēt nevarot. Vārdu sakot - kaisi pelnus uz galvas, gavē un lūdzies! Bet es vispār neticu kristiešu Dievam! Es netaisos būt nevienas konfesijas bezmaksas pielikums! Man par vēlu ķidas griezt uz āru un gaidīt apaugam ar ādu! Taču poltergeistam tas pie pakaļas, ja viņam jeb viņiem tāda ir. Galu galā, tev tas jāzina, ne man. Viņš droši vien ir pagāns, tāpat kā es, un pie manis iedzīvojas arvien labāk. Starp citu, par šausmām mācītājam mana lielā Bībele ar Dorē bildēm pēdējoreiz bija kā granāta izsviesta pa logu puķudobē ar fuckin [15] [1] Š. gad. - «sasodītām» (angl.). kliņģerītēm un citām tādām…

«Lai nu ko, bet savaldību un savdabīgu sarkasmu Ar- mis nav zaudējis, - nosprieda Endijs, - tas priecē.» Pret savu gribu viņš jutās dziļi ieinteresēts.

Rauj vaļā, Armi, - aicināja Endijs. - Stāsti visu, kas vien ienāk prātā. Raksturo, kas notiek. Klāj vien ārā līdz pēdējam, ko tu par to zini, lai man nav jāatkārtojas, un domāsim, ko tālāk iesākt.

Lai nu kā, vismaz tu mani neuzskatīsi par labilu psihopātu ar noslieci uz halucinācijām. Šī nedēļa

bija tra​kākā manā mūžā. Pēc tā, kas mājā darās, pie domas par poltergeistu es nonācu uzreiz, jo biju par to redzējis kaut kādu glupu šausmeni.

Nemaz ne tik glupu. Droši vien Stīvena Spīlberga gabalu.

Nav svarīgi, - attrauca Armis, - Spīlbergs vai Kub- riks. Tu jau zini, ka mani nevar pierindot sūdabrāļiem, kuri vai nu notic nepamatotai muldēšanai, vai arī atsakās ticēt savām acīm. Līdz šim man tā saucamie parapsiholoģijas fenomeni šķita Stīvena Kinga daudzināto Trako Cepurnieku [16] 10 Mad Iiatters - Stīvena Kinga stāstā «Saules Suns» spiritisli lutk dēvēti šādā angļu mīļvārdiņā. izdoma. Mūždien jau netrūks plānprātīgu ekshibicionistu, kuri centīsies ļautiņus pārsteigt ar savām no pirksta izzīstajām pasaciņām par galdam pāri planējošiem pelnutraukiem, ar skatienu saliektiem durvju kliņķiem, astrālām vēstīm no svētā Pētera, oļu krusu mazdārziņos un senēbreju rakstu zīmēm, redzētām suņa sūdu kliņģeros. - Armands aizpīpēja Corona's cigāru ar zelta zippo un bezcerīgi atmeta ar roku.

Man, Endij, tas ir ienācies pa īstam. Kā saka, ar visām no tā izrietošajām sekām. Nešaubos ne mirkli, ka arī šonakt būs pastrādāts kāds meistarstiķis. Hs neesmu tur bijis, kopš vakar ar Vasju novācām iepriekšējās nakts grautiņa sekas. Jau aizvakar sieva iesēdās Durango un aizveda dēlēnu pie savas muteres. Viņiem pietiek. Man ari! Ja ne citādi, es savu māju uzspridzināšu. Lai viņš tur drupās mētājas ar akmeņiem, cik ādā lien! - Pulkvedis I 'ieklusa. Viņa slaidie pirksti ar cigāru viegli drebēja. Tad viņš izslējās.

Varbūt tu no mana mobilā vari uzzvarūt šefam augšā, !• a tev vajag brīvu pēcpusdienu? Būtu labi, ja tu atbrauktu man līdzi.

Okei, Pulkvedi, tā ari darīsim. Tiesa, varbūt nav pa mata bažām? Poltergeists, tāpat kā uzradies, var arī vien kārši bez miņas pazust. Tā ir gadījies. Kas attiecas uz cē loņiem, tad daži gudrinieki no ārstu cunftes raksta, ka tam par pamatu it kā varot būt pusaudžu apspiestās tele kinētiskās spējas, ko rada nepatērēta seksuālā enerģija, - apmēram tādā garā.

Kā tad, kā tad! Manam puikam ir no visām spējām spējas! Piemēram, viņš ar futenes bumbu spēj izbliezt verandas vitrāžlogu. Un pēc tam bailēs no bāriena spējīgs stundām slapstīties pa ābeļdārzu aiz lapenes. Tās ir visas viņa spējas. Endij, tas nevar būt tik triviāli. Apjēdz jel ka parādība ir atkārtojusies jau trīs reizes, pie kam katr no pēdējām iepriekšējā šķiet zīdaiņa šļupsti! Vakarrīt izskatījās, ka naktī pie manis bijušas vismaz trīspadsmit prātā sajukušu troļļu dzīres… Uz vietas nav stāvējis prak-j tiski gandrīz nekas.

Kāda veida postījumi tie ir?

Visdažādākie. Pietiek jau ar to, kas bijis viesistabā. Pat visbūdīgākais panks, turklāt amerikāņu futbolaizsar- ga augumā, sarijies amfetamīnus līdz ūkai, neizsitīs bronzas stāvlampas cokolu cauri biezajai ēdamgalda ozolkoka virsai… Ja Poltergeists būtu kaut kas apaļš un ciets, es par tādiem jociņiem no viņa uztaisītu satelīta šķīvi! Al caurumu viducī. Ventilācijai… - Armands pikti nodzēsa puskūpināto smēķi.

Uz karstām pēdām tika piezvanīts. Endijs apgalvoja šefam, ka «viņam, ē…ē, ienācis materiāls rakstam, tādēļ jāizbrauc, ē…» Žēlīgi palaists, pie sevis nodomāja, ka tas patiešām varētu būt ne pa jokam raksts. Ar laiku, kacļ noskries putas. Ja rakstīs tagad, uz karstām pēdām, Pulk-ļ vedis viņu pieķers, pakārs, izkaltēs un vēl gadiem ilgi ar gandarījumu izmantos par zivju ēsmu. Pa mazam ku-j māsiņām.

Kā uz burvja mājienu atgriezās Vasllijs. Iedūcās «ko- nijs» un, līgani apgriezušies, viņi jau pašķīra sagrabējušu mazlitrāžnieku straumi. Kungi brauca uz ārpilsētu.

Kā jau ieminējos, - daži mācīti vīri raksta, - gadoties, ka poltergeists pēkšņi uzrodas ne no šā, ne no tā, - tiesa, l,i notiekot reti, - pusbalsī sāka prātuļot Endijs. - Bet katrā ziņā var teikt, ka šeit nepastāv viedokļu saskaņa.

Viņi apstājās pie sarkanās gaismas. Pa kreisi līdzās garmatains vējabrālis uz paštaisīta trīsriteņu ducinātāja ar garo dakšu nicīgi noskatīja vareno, hromā mirdzošo «ko- niju».

Visam ir savi cēloņi, - bezcerīgā balsī nosacīja Pulkvedis, - pat mūsu dzimšanai. - Endijs to nelikās

dzirdam, bet rāmi runāja tālāk.

Ir demonologi, kuri to saista ar apsēstību, respektīvi, uzskata par blakusparādību, fizisku fenomenu, kas pavada velnu apmātu cilvēku. Citi domā, ka poltergeists ii atsevišķs nelabā paveids ar tīri individuālām dēmoniskām īpašībām. Vēl citi apgalvo, ka tas ir viens no innleficius - kaitējuma veidiem, ko upuriem uzsūta burvji vai raganas. Tomēr tikpat labi tas var būt sajaukums no visa nosauktā kopā.

-'Pēc tevis tikko teiktā izriet, ka atkal kārtējo reizi neviens no prātniekiem neko īsti nav zinājis, ieminējās Armis, kas bija klausījies ar saspringtu uzmanību. - Ciest lo nevaru!

Tā ir, - atzina Endijs, - tomēr varbū t savā ziņā taisnība ir viņiem visiem. Es ar tavu atļauju te nemirdzināšu savas .ipšaubāmās erudīcijas lākturi un nesākšu saukt tev vārdos tos Inkvizīcijas večus, kuri šo lietu ir cilājuši. Kam mums viņu polemika! Manuprāt, pietiks ar to, ka tev pastāstīšu kādu gadījumu, kas atklās šādas tādas izziņai noderīgas fineses.

Klausos, mestr, - ar laipnu zobgalību balsī piekrita Pulkvedis.

Viduslaikos jau visi bija iebiedēti un tramīgi, bet vienalga, Poltergeists, salīdzinot ar vilkaču un vampīru radīto paniku, precīzāk, ar šādā sakarā radītajām mistiskajām šausmām sabiedrības zemapziņā, ir nosacīti maz. aprakstīts. Pavirši skaitot, plašai publikai pieejamā literatūrā līdz šim figurēja tikai kāds ducis detalizētu tipiska Pol- tergeista aprakstu, ja neskaita pēdējos gados publicētos krieva Vinokurova un citu aculiecinieku pētījumus par mūsdienu gadījumiem, kas nav retums. Katrā ziņā ir skaidrs, ka runa tajos nav par gadījumiem, kad kāds apnicīgs mūks, salda vīna piesūcies, no krūmiem dabūjis ar akmeni pa galvu. Starp citu, tu nupat vēl kaut ko mel- dēji par tādu «Kerijas» [17] [1] Pirmais Stīvena Kinga romāns (1976). stila muļķību kā oļu krusu pie​mājas dārzā. Tev arī?

Uz mēles pagadījās - kā kaut kad lasītu stulbību paraugs. Nedodu par to ne piecus, tāpat kā par beigto put​nu krusu, kas ik pa brīdim nobirst Markesa grāmatās, j Tie ir mīļi nieki, tāpat kā tā paša, ne reizi vien jau minētā Stīva Kinga aszobaino krupju krusa, kurai norimstot, no rīta šaubīgie abinieki saules staros žigli un bez pēdām izkūst. Nu labi! Kaut gan - klasiķi jāciena… Kas raksturīgs pie tevis notiekošajam?

-Pie manis bija drausmīgi būkšķi un dārdoņa. Pirmajā naktī. Pēc tam - jau priekšmetu pārvietošanās.

Atkal nak​tī. Pēdējoreiz - pilnīgs haoss, viss izdemolēts. Kas būs turpmāk?

Redzi, Pulkvedi, man negribētos tevi vēl īpaši baidīt, I bet ticami liecinieki aprakstījuši vairākus poltergeista vei-, dus. Spriežot pēc vērienīgajām izpausmēm, pie tevis nav apvainojies un sadumpojies mājas gariņš. Tie ir sīki omas gandētāji, kuri slēpj mantas, maitā produktus un klupina pār slieksni. Kā noprotu, tavu ģimeni nenomoka ne apsēstība, ne lietuvēns. Agrāk, ja tas taptu zināms publikai, ļaudis valodotu, ka tu esi saērcinājis kādu varenu burvi, turklāt tu pats šīm runām, bez šaubām, noticētu…

Es jau esmu noticējis, Endij. Savām acīm. Man pārliecinoties nav jābāž pirksts cita brūcē, kā to darīja nejēga Toms. Ticu tam, ko redzu. Un es redzēju no caurules norautu un uz mutes apgāztu Nika vannu, kuru uz otro stāvu savulaik stīvēja četri vīri. Tonakt manās mājās nebija neviena, kas to varētu būt izdarījis. Pat delīrija lēkmē.

Vai … nav narkomāns? - pieklusināti ievaicājās En- dijs, slepus norādīdams uz plato Vasīlija muguru. - Viņš taču ir stiprs kā tīģeris, turklāt prot savu spēku likt lietā. Domāju, ka uzkaifojies viņš varētu radīt postījumus kā vidēja lieluma virpuļviesulis.

(Miesassargs teikto sadzirdēja gan, turklāt pietiekami labi prata latviski, lai pie sevis pavīpsnātu par Endija alo​šanos.)

Nē. Retu reizi uzpīpo zāli. Tas viss. Bez tam - tu taču esi redzējis manu drošības sistēmu. Kad tā ieslēgta, namā nevar iekļūt vandāļi. Cita lieta, labi bruņoti teroristi… Tikai - kāda tam būtu jēga?

Postījumos nav sistēmas, kāda parādītos, ja māja būtu pārmeklēta, nav cilvēkam piemītošā ļaunpriecīguma, kad viņš ņemas graut un dauzīt. No sienām sloksnēm nodīrātas tapetes, bet divsimtlitrīgais akvārijs vesels, tikai uz statņa sagriezts šķērsām. Protams, nekādu spridzekļu vai ugunsieroču lietošanas pēdu. Nekādu svešķermeņu. Neviena sveša pirkstu nospieduma. Kriminālpolicijas brigāde

nonāca pilnīgā strupceļā. Patīk, Endij?

Vienkārši - oga! - novilka uzrunātais. Viņš grasījās lurpināt savu ekskursu demonoloģijas literatūrā, un ar izbrīnu pamanīja, ka limuzīns ir jau uz pilsētas robežas, un pats teju būs iztukšojis vermuta glāzi.

Pašā dibenā skalojās olīvīte.

Pulkvedi, viņš varot nēsāt pa gaisu cilvēkus. Ko teiksi?

Otrajā naktī manam puikam drebēja un cilājās gulta. Puisis nomierinājās tikai uz rīta pusi.

Vēl ir zināmi arī aizdegšanās gadījumi, ne tikai sma​gumu svaidīšana…

-Gāzē, Vasīlij!

Nevajag, nestrēbsim karstu. Jācer uz labāko, Armand.

Es neziņā jūdzos nost! Vai tev nešķiet, ka mans vārds ir kaut kā saistīts ar Armagedonu?

Tikai daļēja, nejauša fonētiska sakritība. Nupat gan tev laikam iestājusies personiskā Tiesas Diena… - Endijs atļāvās pavīpsnāt.

Lūdzu, pastāsti vēl kaut ko, lai es bažās neuzsprāgstu gaisā! Vispār jau tu solīji klārēt par konkrētu atgadīju​mu…

Atvaino, ka novirzījos sānis, bet temats ir tik plašs… Nu, lūk! - Endijs pievēra acis, it kā atsauktu atmiņā kādas nodzeltējušas lappuses. - Terminu «poltergeists» pirmais ir ieviesis Mārtiņš Luters, kurš visu savu mūžu sīvi cīnījās ar velnu. Rupji runājot, viņam nebija glābiņa no mošķiem. Burtiski šis vācu valodas saliktenis nozīmē «trokšņojošu garu». Kā tev nu jau tapis zināms, tas atbilst patiesībai. Līdz tam šo fenomenu aprakstījuši gan kā mājas garu blēņošanos, gan arī kā pavisam cita tipa, daudz skarbāku dēmonu izdarības. Vēlākā laikā Poltergeists ir aplūkots vēl ari kā mirušo garu kāre sariebt šaisaulē palikušajiem. Lai atceramies pustrakā ģēnija Gogoļa «Viju»! Tajā materiāls ņemts no mazkrievu tautas gudrības. Neesmu tik labi pazīstams ar Austrumu okultistu aprakstīto pārdabisko parādību klāstu, bet zinu, ka ari viņiem ir košum košie fakti. Šis tas ir zināms arī par tā saucamo «Jauno Pasauli».

Pastāv pat mistiķu hipotēze, ka senās maiju pilsētas tik pēkšņi ir pamestas poltergeista dēļ, kurš piepeši tur sācis plosīties, jo vareni gari nez kā pasprukuši no priesteru kontroles. Tu jau droši vien esi dzirdējis viedokli, ka visas senās, titāniskās celtnes ir būvētas ar Maģijas palīdzību. Un kas tad ir Maģija? Pusapzinīgo stihisko spēku kontrole. Protams, ir tik senas būves, ka skaidrs, ka tās uzcēluši iepriekšējo rasu Titāni. Kaut vai Stounhedža. Tas tā - starp citu. Rietumu pasaules pirmie šoslaikos zināmie Poltergeista apraksti sākas ar VI gadsimtu pirms Kristus. Proti, romiešu vēsturnieks Tits Līvijs apraksta ak​meņu krusu.

Muļķības! Apdzērušies leģiona kareivji būs izmēģi​nājuši ballistas!

Kas to lai tagad zin… Jau vairāk kā pēc tūkstošgades, mūsu ēras VI gadsimtā, svētais Antiohijas Kipriāns, starp citu, izbijis pagānu hierofants un burvis, atkal min gadījumu, kad karaļa Teodoriha galma ārsts pieredzējis ak​meņu krusu pār savu māju.

Renegātiem nevar ticēt, lai arī viņi pēc tam kaut piecreiz kļuvuši svētie! Kā teicis Nikolajs Rērihs: «Vienreiz nodevējs, vienmēr - nodevējs.» Šim var. Viņš vismaz zina, ko runā, jo bijis iesvētīts vairakās Mistērijās, tā ka pārvaldījis gan Teurģiju, gan Maģiju.

Lai nu tā būtu. - Pulkvedis iesānis paraudzījās Endija ironiskajā sejā un secināja, ka viņš aplam atgādina filipī- niešu-amerikāņu aktieri Lū Daimonu Filipsu filmā «Kokaīna drudzis», tiesa, Lū ir garš melnmatis. Līdzību bieži rada ne tik daudz vaibsti, cik to izteiksme. Vispār jau cilvēku garīgo klišeju arī nemaz nav gūzums… Tāpat kā fizisko.

Tajos tumšajos laikos, - stāstīja Endijs, domīgi raudzīdamies atpakaļskata spoguli, it kā tur būtu jaušami pagātnes tēli, nevis uz ceļu vērstais Vasīlija drūmo, brūno acu pāris,: - katrs ārsts bija tiklab zintnieks un zvaigžņu reģis, cik kaulu zāģeris un āderu laidējs, tāpēc kāds nu tur brīnums, ka dakteris saņēmis no kāda honorāru šādās monētās…

Vēl pēc gadu tūkstoša gandrīz ikkatrs autors, kas rakstījis par raganu būšanām, minējis arī kādus

Poltergeista faktus. Bet materiāls visbiežāk ir izkliedus, minēts garāmejot vai nepārliecinošs, bez tiešām liecībām. Kā likums ir tas, ka nemierīgais gars (vai gari) mūždien ar savām izdarībām cilvēkus mulsinājis un baidījis, cenz-i damies izdzīvot no mājas. Nav dzirdēts par nāves gadījumiem Poltergeista vainas dēļ.

Visraksturīgākie ir daždažādi trokšņi: piemēram, smagi soļi, čīkstinot un brakšķinot grīdas dēļus, baukšķināšanās un klauvējieni pie sienām un griestiem, ķēžu žvadzēšana, logu aizvirtņu un durvju virināšana un dauzīšana.

Klasisks Poltergeista gadījums ir tā saucamā «Tedvortas bundzinieka» lieta, ko pēc 1662. gada notikumiem aprakstījis cienījamais garīdznieks un filosofs Džozefs Glen- vils, mākslu maģistrs un karaļa Kārļa II kapelāns…

Pūcē vaļā! Šis jods zin' no kurienes uzradies «bundzinieks» ir jaucis ļaužu prātus ar visdaudzveidīgākajām cūcībāmj Jau pirmoreiz parādījies, tas klumburojis pa māju, kaitinājis saimnieka meitas, stumdīdams un cilādams viņuj gultas ar visām pārbiedētajām gulētājām, pārmaiņas pēc maršēdams arī šurpu turpu pa istabu. Saimnieks gribējis] tam iedzīt godaprātu ar zobenu, no kura šmaugajiem vēzieniem šis akurāti izvairījies, ik reizi palīzdams zem gultas un tur palicis skripšķinoties. Nākamajā naktī tas, ne saukts, ne lūgts, atkal bijis klāt un kritis uz nerviem, elsdams kā noskrējies suns.

Atliek secināt, ka būs varen steidzies uz izrādi, kurā pats spēlē galveno lomu!

Lai kā ari tas būtu, brašulis kalps, dzirdēdams šo ālēšanos, bija zaudējis pacietību un apvaldu. Lai aprautu nešpetneļa stenēšanu un pukstēšanu, viņš pakampis gultas dēli un gribējis šim bliezt. (Kā zināms, agrākos laikos kastei līdzīgās angļu laucinieku gultas dibens kā grīda sastāvēja no atsevišķiem izņemamiem dēļiem un vēl no pamatīgiem sāndēļiem.) Bet Tedvortas bundzinieks nav bijis nekāds mīkstpēdiņš: dēli puisim izrāvis no rokām un aizlingojis pa roku galam kaktā. Acīmredzot par šādu roku palaišanas mēģinājumu palaidnīgais gars bija apskaities, jo telpā kļuvis traki karsts. Pēc tam viņš no sašutuma sācis nejauki smirdēt un vēl labu stundu stenēdams un sēkdams šņukurējies pa gultapakšām, bet pēc tam pārvācies otrā istabā un devies prom, pārmaiņas pēc ķēdi žvarkstinādams. Nabaga saimniekam, godavīram Džo​nam Mompsonam, šis draņķis sagādājis galvassāpes ve​selus trīspadsmit mēnešus.

Kāds jauks skaitlis!

Vispār jau rosinoši. Dod kaut Edgaram [18] [1] Domāts Edgars Alans Po (1809-1849), viens no pirmajiem Šausmu literatūras meistariem. par sižetu!

Plūme, ne stāstiņš! Bet man, Endij, jau pēc šīm reizēm klājas bēdīgāk nekā vecajam Džonim jebkad bija izgājis. Un literatūra ne prātā… Saki, kāpēc to mūdzi dēvēja par bundzinieku, ja viņš tikai tusnīja un klabinājās?

-*Nuja! Es tak tev nepateicu! Šis ļaunais gars savu «parādi» sāka ar bungu rībināšanu, kā sardzē tolaik bija pieņemts. Vispirms mājām tuvojās bungu rīboņa, pēc kuras viņš tur uzradās, vai ari, viņam aizvācoties, tā noklusa tālumā.

Reglamentēta persona!

Bez jokiem, Armand, Tedvortā gāja plāni. Mompsons turējās pretim, - viņš bija drosmīgs vīrs, bet arī viņš dabūja uz laiku izvākties, kamēr Poltergeists norima. Iedomā-1 jies - viņa bērnus mētāja pa gaisu, viņš pats ne reizi vien dabūja ar lidojošu zābaku sejā vai ar krāsns biguli - pa muguru. Bungu solo vienmēr tad, kad lauku ļaudis noguruši grib atpūsties, neatkarīgi no diennakts laika. Šis vīrs ar savu saimi, nezaudējis cieņu, izturēja visīstāko psiholoģisko teroru. Tā taču nav dzīve, ja mūždien pazūd ikdienā lietojami priekšmeti, naktīs nekad nav miera. Saimnieks iet uz stalli, jo noraizējies, - izdzirdis tur jezgu.1 Zagļi, vai? Varbūt mošķi? Ierauga savu zirgu - kā suni, saķērušu paša pakaļkāju zobos! Te tev lietuvēns!

Bērni bieži sūdzas, ka viņu naktspodiņi tiem tiek izlieti gultās.] Virtuvē nav miera traukiem. Bībele, kura tajos laikos patiešām bija cieņā un godā turēta - kā jau Dieva vārds - atrasta ogļu kastē. Iekuram… Tikai idiots var teikt vai spriedelēt: eskvairs savam priekam un izklaidei izdomājis šādus jokus! Un ņēmies vēl

klāstīt tos citiem… Tas takll met negodu uz godīga kristieša māju! Sātana darbs! To visu taču redzēja arī liecinieki - Mompsona kaimiņi. Glenvils galvo par sava Tedvortas notikumu apraksta pa​tiesīgumu.

Par to nav runa. Redzu to visu kā savu acu priekšā.] Patlaban gribēju vaicāt, vai tev nešķiet aizdomīga šī pol- tergeista iesakņojusies necieņa pret Bībeli?

Tas ir vārds vietā. Kaut kas tur slēpjas. Ķildīgo garu izdarības ir acīmredzami velnišķīgas, tātad tām jābūt Baz- rlcas kompetencē, tām būtu jātop izskaustām ar Svētā gara palīgu. Tas būtu loģiski, protams, ja Baznīca patiešām ir sava uzdevuma augstumos, tas ir, vēl arvien ir Dievišķs iestādījums. It kā tā tam pienāktos būt, kamēr Kristum; no sirds tic kaut viens lūdzējs, kamēr ir kaut viens ticīgais Tam Kungam.

Tomēr vēsture liecina, ka šie nešķīsteņi, poltergeisti un poltergeistiņi, pretēji parasti, - he, he, sastopamajiem! velniem, ir nepakļāvīgi eksorcismam, klasiskajam Romas Katoļu Baznīcas ļauno garu izdzīšanas rituālam.

Vienīgais, ko te var secināt, - ka Poltergeists droši vien sakņojas pagānismā.

Nezinu, kā tas nācies, bet par šā veida garu apkarošanu ir rakstīts gaužām maz. Un kristieši jau nu nav tie, kas nepalielītos ar savām uzvarām pār Sātana vasaļiem. Atceries, kādu trādirīdi viņi bija sacēluši ap burvi Simonu! Tātad šajā ziņā nav bijis uzvaru, ar ko lepoties… Taču minētajā gadījumā it kā nav konkrētas personas, kam uzvelt vainu. Grūti cīnīties ar patvaļīgiem trokšņiem un savā nodabā dancojošām mēbelēm. Bet galu galā tu jau par to pārliecinājies pats. Katoļiem, protams, ir svētīts udens, sakramenti, relikvijas un šķīstīšanas formulas, bet lu jau redzēji, - lai izsvēpētu no mājas ārā poltergeistu, nr to var būt par maz. Pirmām kārtām nepieciešanas attiecīgas zināšanas. Un kurš priesteris te ir profesionāls eksorcists? Kur garantija, ka tas palīdzēs, ja pašai Baznīcai trūkst agrāku liecību par sekmēm, - no tiem laikiem, kad ticība bij neapstrīdama un Baznīcas lietas gāja tik plaukumā? Kā būs? Vai mēs paši kā cūku bars no klints neiegāzīsimies jūrā? Bila Bletija «Sātana izdzinēju» tak lasīji?

-«To es noprotu, ka te ir strupceļš, - noņurdēja Pulkvedis. - Klau, bet es neticu, ka minētais Mompsons sev dabūja kaklā tik savdabīgu poltergeistu ne no šā, ne no tā. Vai šai ķezai nav zināms iemesls?

Es jau gaidīju, ka jautāsi. Ir gan, Pulkvedi, pie kam visai nopietns. Mompsons lielā mērā bija bez vainas vai​nīgais.

Kā tad tā?

Raugi, Džons Mompsons bija Tedvortas maģistrāts, - kaut kas miertiesnesim līdzīgs, vai. Viņam bija sanākušas nepatikšanas ar kādu Viljamu Drūriju, kuru tas par zādzībām un krāpšanos bija iebāzis apriņķa tuptūzi. Šis blēdis pierādījumu trūkuma dēļ drīz tika izlaists ārā, bet nez kāpēc konfiscētas viņa bungas.

Ar to arī visa jezga sākās.

Savādi. Tu gribi teikt, ka šis maitasgabals Drūrijs to visu dabūjis gatavu?

-Taisni tā, Pulkvedi. Drūrijs, bijušais strēlnieku pulka bundzinieks, bija klejojošs žonglieris un burvju mākslinieks. Taču Tedvortas notikumi Mompsona namā liecina, ka šis zaglis un afērists bijis arī burvis. Viduslaikos par veciem virsdienesta kareivjiem tā nereti tika baumots. , Bērnībā ir dzirdētas pasakas par šādiem brašiem zaldātiem, kuri visu ko dabū gatavu; pat velnu iebāž maisā. Drūrija gadījumā gan velns būs iebāzis maisā viņu.

Nu re! Ja vēl rēķina, ka dienēja vismaz divdesmit piecus gadus - kur gan aizklīda un ko visu iemanījās! Toreiz Anglija valdīja pār pasaules jūrām. Angļiem bija iespējas no pagānu tautām samācīties visu ko, ja to ne- pieprata viņu pašu laucinieki. Vai gēļi [19] . Sasodītie druīdu mantinieki. Nav dūmu bez uguns. īsi sakot, kad Drūrijs par citu noziegumu atkal tupēja, šoreiz, pārmaiņas pēc, Gločesteras ķurķī, viņš kādudien cietuma uzraugam smīkņādams bija apvaicājies, kā tad klājoties kāda zināma Tedvortas džentlmeņa mājās, proti, miera no bungotāja tam nebūšot, iekām vecās bungas netikšot atdotas, izklausās taisni pēc pasaciņas, vai nav tiesa? Ūhu. Un kā tad gāja Mompsonam?

Tajā pašā laikā Mompsons ar savu brašo kalpu diendienā atgaiņājās no lidojošiem zābakiem un

krāsns urķiem. Viņi bija iemanījušies neredzamajam bandubērnam likt pasvīst, trenkājot to ar zobena cirtieniem, bet kā šā, pa pusei donkihotiskā cīniņa kulmināciju var minēt šau​jamieroča pielietošanu.

Ko? Viņi neredzamajam mošķim pēruši virsū no mus- ketēm? Nebiedē mani!

Ne gluži tā. Kamēr nadzīgais kalps savu segu nakti, kā parasts, atkarojis, ņemdams talkā zobenu, pats Mompsons pa to laiku pamanījis, ka pa kamīna skursteni teciņus - virtenē - mūk ārā malka. Vīram apskrējusies dūša, un viņš kūris bēglēm virsū ar pistoli. Pagales ar blīkšķi sabirušas atpakaļ kamīna speltē, bet Mompsons pie aizsargrežģa «»raudzījis asiņu pilienus. Asins traipi bijuši arī uz kāp​nēm.

- Kā to saprast?

Okultisti uzskata, ka burvis var virzīt darbos un nedarbos savu t. s. «astrālo fluīdu» uz jebkuru vietu, kurp vien to pārvieto ar savu gribu, precīzāk - nolūku. Ja šis lluida veidojums tiek traumēts, kamēr nav kļuvis patstāvīgs, bet vēl atrodas ciešā saiknē ar burvi kā viņa paša daļa, tad iegūtā vaina parādās arī viņam. Minētajā gadī- ļumā nav šaubu, ka Mompsonam bijis jāsaduras ar pro- l'-sionālu maģisku uzbrukumu. Nevar būt ne runas par kādu ļaunprātīgu zemākās pasaules būtnes [20] iejaukšanos i ilvēku dzīvē. Asinis ir cilvēka sula. es gan neko daudz no tā nesajēdzu, bet man šķiet, ka tu nupat šauj pār strīpu. Pēc tevis teiktā sanāk, ka pēc šāviena uz ieredzamo, bungojošo draņķi Tedvortā pats atriebīgais Drūrijs (Iločesteras cietumā dabūja svina pļentaku biksēs, bet asinis I >ašķīda neklātienē, Tedvortas namā?

Tā sanāk. Visticamāk - gan tur, gan tur. Atceries pa- I saciņu-ja raganas runcim nocērt ķepu, pati ragana paliek bez plaukstas. Man nav perfekta priekšstata par šīs parādības mehānismu visos smalkumos, bet tas spēks, ar kuru melnais mags manipulē, būtībā ir materiāla substance, kaut | gan ne tādā mērā kā ķermenis. Tas ir tāds kā gaisīgs un neredzams ēterisks ietērps, tajā pašā laikā apjaušams, ar vairākām materialitātes pazīmēm, vārdu sakot, dubultnieksi Uz šā cilvēka uzbūves principa balstās jebkura praktiskās melnās maģijas darbība vai pretdarbība. Izlasi par šo tēmu Dionas Forčūnas «Mūsdienu maģisko pašaizsardzību»^ Grāmatiņa maksā kādu latu, bet labuma būs par simtu, j Ticu tev kā sev pašam. Kaut gan - ko par tādām lietām var uzrakstīt sieviete?

O-ho-ho! Salīdzinājumā ar viņas un vēl dažu nepa- jokam gudru sieviešu garadarbiem, vairums vīriešu sa^ cerēto traktātu un foliantu par šīm tēmām ir pabāžam zem veca dīvāna nolauzto kāju vietā.

Protams, par eventuālo Drūrija ievainojumu nav liecību. Ja būtu konstatēts šāds fakts, un Mompsons apliecinātu, ka šāvis uz «Tedvortas bundzinieku», Drūrijs jo drīz karātos striķa galā. Anglijā gan pret burvjiem un raganām izturējās stipri lojālāk nekā citur Eiropā, īpašj Vācijā, bet šāds burvestības un kaitējuma pierādījumsļ XVII gadsimta viducī būtu pilnīgi pietiekams, lai pies-i priestu nāvessodu pakarot.

Atkal rībētu bungas, un Drūrijs glīti šūpotos vējā. J Miers, un cilvēkiem labs prāts.

Aizsapņojies, Pulkvedi. Tas beidzās dabiski. Varbūt. Pol-j tergeists aprunās. Labāk būtu tikt galā ar tavu lietuvēnu.

Atzīsties, Endij, ka tu ne jau tikai izklaides dēļ man melsi par Mompsonu, Drūriju, spoku bungām un nakts- podiem, kuri paši iztukšojas.

Protams, nē. Es kā visi marksisti un maoisti, smejoties, tā teikt, vēsturisko pieredzi, tev piedāvāju atbilstošu atgadījumu. Manuprāt ar nebūtiskām atšķirībām tas ii tava gadījuma modelis. Analogs! Sauc kā gribi. Nav nekā jauna zem šā senā debessjuma. Secinājumi būs vietā, -ļ Endij, kurš ir mans Drūrijs? - Pulkveža balss bija, liega kā rietumvēja pūsma.

Domā, Pulkvedi, - jel padomā krietni, jo tas ir tavs, nevis mans Drūrijs.

Tu mani neāzē, ne?

Dievs sargi, Armi, par cita nelaimi smieties! Pazobosies mēs varam, bet ne jau ākstīties ap nopietnu problēmu.

Klusums.

Kam tas ir izdevīgi, Armand? - Endijs piesardzīgi apvaicājās nupat pavisam domīgajam Pulkvedim.

- Apsver, kam tu esi pārgājis ceļu un kas ir pietiekami brangs putns, lai izpostītu tev ligzdu. Kam tu esi iesālījis tā, ka gadiem ilgi knieš… Padomā arī par tiem, kas šādu ellišķu izklaidi varētu atļauties nopirkt.

Nopirkti - Pulkvedim tā sažņaudzās dūres, ka no​krakšķēja kauliņi. - Pat tā?

Pat tā. Vai tad tu neiedomājies - ja jau šeit tik daudzi par maksu noņem lāstu vai kode uz laimi, tad nevajadzētu trūkt ari tādu, kuri par zināmu atlīdzību ieburs tavam ļaunvēlim krupi vēderā? Viņi vienkārši nedrīkst reklamēt savus pakalpojumus - šajā valstiņā tas būtu kronis visam, ja avīzē blakus astrologiem, zīlniekiem un ekstrasensiem pieticīgi sludinātos ari žāvētājs.

«Pieburu dzimumnespēju, neauglību, kupri, kašķi, situ ar aklumu, kurlumu, mēmumu.

Uzsūtu tizlību vai nožāvēju beigtu. Ātri, ērti, lēti. Rezultāti garantēti.

Samaksa pēc vienošanās.

Specpakalpojumi lauku ļaudīm.

Izsaucu vētru un krusu, lai nopostītu konkurentu sējumus. Nīdēju mājlopus. Uzlaižu kaitēkļus.

Jaunums. Norauju govīm pienu.

Trīspadsmitā abonenta kastīte. Ellē sertificēts burvis Kangars.»

Pulkvedis tikai nopūtās.

Viņi nepārmija vairs ne varda, līdz «konijs» līgani apstājās pie čugunā kaltiem mūrēta akmeņu žoga vārtiem.

5 Ha, ha, ha! • Aizkaru zivis • Nobīde pa fāzi Večuks Dieviņš • Kur pāķi dubultojas • Akas un atejas • Vecais Peķka • Brēmenes muzikanti • Grūstošais Tornis Tosteru tosti • Naudas upe Nedrātē sevi!

Ha, ha, ha! - atskanēja no viesistabas. - Ho, ho, ho, hā, ha, ha, ha, ha!

Lai cik jautri, smiekli izklausījās nedaudz histēriski.

Bndijs tur iebrāzās kā lingas sviests akmens.

Pulkvedis, galvu saķēris, bija nozvēlies uz dīvāna. Iesirmie kastaņbrūnie, cirtainie mati izspūruši, iedegušo, pēc dabas tumsnējo vaigu galos svila sarkani plankumi.

Tu, - ha, ha, ha, - redzi? - vēl nespēdams norimties, viņš aizelsdamies kratīja izstiepto pirkstu uz arkveida loga pusi. - Tas ir pāri maniem spēkiem! Lidojošās zivis… Nē, traks var palikt!

Bndijs neatņēmies blenza norādītajā virzienā, jo gan ar acīm bija pamanījis, gan, pēdām plakšķot ūdenī, sajutis, ka lielais akvārijs ir tukšs. Šķita, ka tajā kā karstas zupas karotē dzesinādams būtu iepūtis kāds milzis, tikai pārcenties. Pulkveža zaļganie aizkari stipri atgādināja uz vabām izžautus tīklus. «Ja tā var izteikties,» - nez kāpēc nodomāja Bndijs. Aizkaros kā brētliņas linumā bija iepi- nušās Pulkveža pašrocīgi izlolotās krāšņās zivtiņas; to galveles bija izvērušās cauri šķidrautam kā tīkla acīm. Bija redzams, ka tās blīvā pulciņā ar neredzētu sparu traukušās ārā pa logu, bet aizkars bijis priekšā. Uz saulaino tāli! Turpat kalta arī ūdensaugi, un šim skatam dekoratīvo puanti vēl pielika gliemezīši, kuri arī, viņiem vien zināmas iegribas dīdīti vai ari kādu dramatisku vietējā Armagedona apstākļu spiesti, bija centušies doties zivīm pa pēdām.

Uz grīdas ūdens skalojās līdz potītēm. Persiešu paklājs, lai kā ari centies, to vairs nespēja uzsūkt.

Izsusējušajā akvārijā bija palikuši tikai pāris vientulīgu akmeņu, kā arī nejauki plika drenas suķe, kuras zutiņam līdzīgais iemītnieks tagadiņ rotāja aizkara vidu, un vēl - vēl mitra grants. Vārgi kā mirstošs astmatiķis šņāca gaisotājs.

Nu te var audzēt grieķu bruņurupučus, - nopūtās saimnieks.

Man šie aizkari atgādina ilustrāciju no grāmatas par akvāriju kopšanu, - rezumēja Endijs, un viņam piesitās tas pats jupis, kas pirmiņ Pulkvedim. Endijs sev par iz​brīnu sāka spurkdams smieties.

Pulkvedis arī neviļus iesmējās līdzi.

Endij, kā lai es izrauju gāmuru šim balagāna meista​ram, ja viņš nav cilvēks ar miesu un asinīm?

Baidos, ka te arī sākas mūsu grūtības, nevis nama uzkopšanā un merkantilos zaudējumu aprēķinos.

Tagad es droši tev saku, ka uzskatu šo ālēšanos arī par savu problēmu. Mani tas vienkārši tracina. Redzi, okul- tists-grāmatnieks visu mūžu intereses pēc var lasīt gudrus traktātus, kā rezultātā vai nu noticēt visam, vai ari apšaubīt to, kas tur rakstīts. Viņš lasīto parasti nepiezemē lidz ikdienībai. Vienkārši paliek klīstam tajā iracionālajā pasaulē, kas vilina aiz drukātajiem burtiem. Un ja galu galā notiek tā, ka šis cilvēks sastopas ar to ārpus savām prāta spekulācijām, tieši savā acupriekšā - triviālajā ikdienā, piemēram, svētdienas pēcpusdienā, paceļot acis no avīzes, ierauga sev pretī atzvēlušos klubkrēslā pirms divpadsmit gadiem mirušo tēvu, tad viņš sajūt mirkli, kas ir it kā ārpus īstenības, sirreālo pasaules griezumu kā tiešu triecienu pa saules pinumu; viņam notiek nobīde pa fāzi. Un tā var būt arī neatgriezeniska. Šādā gadījumā papildinās trakomājas iemītnieku vienkopa. Viņš var tam neticēt, noturēt par redzes mānu, var skriet pie psihiatra, kas parakstīs tādas zāles, ka viņš vispār vairs neattaps ne rīta, nedz vakara, vai arī gluži pretēji - turpmāk ik dienas tiksies ar tētuku šajā jeb citā laikā, pēc vēlēšanās. Un visretākā būs vienīgā

psiholoģiski pareizā reakcija, kaut ari tā būs emociju iekrāsota - nevis uzskatīt sevi par drošu trako krekla kandidātu, bet papūlēties nepiesaistīt nostalģisko mironi viņa bijušajā dzīvesvietā, uzsmaidīt vecajam rakarim, pateikt, ka viņu mīl, un palūgt, lai viņš izgaist, turpmāk liekas mierā un dodas uz gaišākām vie​tām atpūsties.

Tu gribi sacīt, ka sastopot neparasto, cilvēks var neat​griezeniski nojūgties?

Jā. It īpaši cilvēks, kurš šīm lietām it kā tic. Tāpēc to vidū, kuri ar tām niekojas, ir tik daudz psihiskas saslim​šanas gadījumu.

Kāpēc tā notiek?

Varu tev pateikt, ko par to domāju es pats. Vispār jau tas nebūs ar kaut ko sliktāks viedoklis par daudziem citiem. Tā dēvētais oknltists-grāmatnieks šīs lietas teoretizē, viņš veido no tām kaut kādas mentālā plānā pastāvoša nenoteiktas struktūras, bet tam nav ne jausmas, kā ir, kad visas šīs pasaciņas izrādās par īstenību. Un tad viņam nav kur sprukt. Nav pat plika skepticisma, ar ko aizsegties. Redz, viņš to savā prātā jau ir pielaidis kā iespējamu. Vārdu sakot, tas rūgtenais patiesības malks viņam bieži izrādās par stipru un iedarbojas labākajā gadījumā kā vemjamzāles, bet sliktākajā - kā inde. Ne velti tiek teikts, ka Atziņas Koka augļi ir saindēti… Lūk, tev ari liktenis! Un nabadziņš pat neapjēdz, ka intereses par pārdabiskām lietām likumsakarīgi izsauc uguni uz. to lolotāju, jo tīkoto reizēm var saņemt. Bij tāds labs teiciens, ka jālūdz esot uzmanīgi,.jo lūgto varot arī dabūt - kā kupri uz muguras.

Bet ja fatums tev uzmauc galvā spaini auksta ūdens ar grunduļiem tobrīd, kad tu esi atslābinājies ar mauku, tad par iegūto zosādu gribas viņam kaut kā iegriezt, - tā Pulkvedis.

Pret dzeloni gan nepaspārdīsies… Tomēr tie būtībā arī ir vienīgie brīži, kad liktenis mums nav mentāla abstrakcija vai ērts sarunvalodas apzīmējums visām lietām, kas dzīvē noris ārpus mūsu kontroles, bet tiek konkretizēts un personificēts kā cilvēkveidīga, nešpetna būtne krietni gados, - turpināja filosofēt Hndijs. Viņš bija stingri uzsēdies savā jājamzirdziņā un tagad tam grasījās spiest piešus sānos. Galu galā Armanda uzmanību pat ļoti derēja novērst no svaigajām grautiņa sekām un no tā izrietošās sevis žēlošanas. - Katrā ziņā, ne jau nu seno latviešu ve- čuks-Dieviņš! Mīlīgais labdabis… Drīzāk tas ir bārdainais fašists Jehova, Izraēla dievs. Tad gribas gan ņemt veco āzi aiz bārdas un prasīt, kāpēc viņš ir izvarojis un kur pēc tam paslēpis mūsu jortūnu, tas ir, Laimi, un vispār vecūksnim noprasīt - ko tas viss nozīmē?

-Jā, tas viss kremt, un jāsāk kaut kas darīt, jo citādi te izdarās ar mums… Līdz šim jau tu, Hndij, Poltergeistam diez ko vis neticēji?

Pieļāvu tā iespējamību teorētiski. Bet faktiski nē, iekām man pašam gadījās ar to saredzēties aci pret aci, - Iridijs godīgi atzina un ar izbrīnu sajuta, ka viņam sa​gribējies iedzert. Tas gadījās tiešām reti.

Vai tagad?

Nē, senāk. ej nu? Tad jau tu esi pieredzējis bebrs…

Nūja! Domā, ka tu vien esi tāds likteņa luteklis? Reiz manā dzīvē bija iestājies brīdis, kad pilsētas labumi sakāpa līdz ūkai. Tad es devos brīvprātīgā trimdā uz dziļiem pā- ķiem; Leišmalē, - kur pāķi dubultojas, jo tur, otrā pusē robežupītei, dziļie pāķi ir arī leišiem. Tur es nelikos ne par ko zinis, vismazāk jau nu par tuvējo sesiju Alma Mater un sievietēm. Lasīju savas grāmatas, mācījos no galvas latīņu citātus …

Repeticium mater studiorum?

Nē, ne tik vārgus, - drīzāk tādus, hm, - Pestis eram vivus - mortuus tua mors ero. Spārnotos citātus.

Ko tas nozīmē?

Aptuveni - «dzīvs biju tev posts, miris kļūšu par tavu nāvi»; tā vismaz plātījies ir Mārcis Luters.

Droši vien viņš tā būs draudējis kristietībai. Kā populārā čūska, kura pati sev kož astē. Man tolaik tādi patika, tā tipa kā Memen- to mori - īsteno masonu saukļi, kuri māca apzināties dzīves un nāves secīgās maiņas nozīmi. Mans iecienītākais mākslinieks tolaik bija Arnolds Bēklins…

Un mīļākā glezna - «Miroņu sala»? Vai «Pašportrets ar Nāvi»? Jā, vienatnē tādas lietas nāk prātā.

Kaut gan vispār vientulība nekad nav par ļaunu. Ko tu tur darīji, es domāju, laukos?

Lai nenomirtu badā, kopu bites. Jā, jā, nemaz neskaties, es esmu izbijis dravnieks, un teikšu, ka okultistam nav labāka rūpala par šo. Un otrādi.

Kā tā?

Izsenis daudzi bitenieki ne bez pamata bijuši ieslavēti par burvjiem un zintniekiem. Dravā ejot, cilvēks neviļus kļūst koncentrēts un mierīgs. Bites sprukstiņus necieš. Biškopja amats vienmēr bijis miermīļu vientuļnieku ideāls.

Un tagad?

Grūti ko teikt. Tas sirmgalvis Gaujienā, no kura bites pirku, bija tieši tāda rauga. Viņa bites vienīgās plašā apkaimē neslimoja ar varoatozi - bišu ērcītēm, kas ir ļoti lipīga liga. Kad vaicāju, kā viņš to panācis, vecais atteica, ka viņam esot vārdi. Un apklusa. Ir tādas šķiras klusēšana, kad negribas uzvedinoši taujāt. Vairāk sarunu par šo tēmu nebija, bet bites no viņa dravas man gandrīz visu to vasaru noturējās veselas, lai arī laidelējās un spietoja ne​ganti. Tā ja.

Un kā tad ar Poltergeistu?

Tas man bija jau priekšā. īsumā raksturošu, kā tai Dieva un daļēji - ļaužu pamestajā nostūrī izskatījās. Tā teikt, ieskaņai.

Ne saukts, ne lūgts, bet nomitināts apmetos muižas kalpu mājā, kuras viens gals jau bruka zemē no kraujas. Pa fasādi kā Ašera namam stiepās milzu plaisa. Domāju, ka pats Ašers būtu licis to aizdarināt.

No muižas kungu ēkas bija palikusi tikai gruvešu kaudze, jo blauķi (es tā saukāju boļševistiski noskaņotus laukus) nebija tai lāpījuši jumtu kopš pēdējā kara. Tīšu prātu. To bija aizlieguši vietējie boļševiki, moskovitu panāksnieki - palūk, vācu laikā šai ēkā uzturējies kādas SS divīzijas pulka štābs (nu un tad?!), turklāt vēl pati māja esot īsta feodālisma palieka… kā tās viņiem derdzas! Tie no pagasta, kuri uzstāja namam apjumt artilērijas apšaudē cietušo jumtu un iekārtot tur bērnudārzu vai internātskolu, drīz aizbrauca uz saltajām zemēm, un pārējiem, blauķiem, mutes bij ciet. Tā arī staltais nams laika gaitā sagruva. Kad es tur ierados uz mūžu apsamesties, kā teica Vasisuālijs Lohankins, pēdējais krievu liberālis, pretim rēgojās vairs tikai alksnāju aizaugušas sienu gruvas. Visapkārt slējās palīgēku drupas. Uz akas pēc kara bijusi uzslieta dēļu atejas būda… Lūk, arī Lohankina daudzinātā raupjā dzīves īstenība!

Ja Dievs kādu grib sodīt, viņš tam atņem prātu!

Jā, sevišķi, ja tas tiek izdarīts veselām ļaužu masām. Tā turklāt bija augšējā aka, otra rakta lejā, gravā aiz kalpu mājas. Saproti pats! Bet ideja varena: tik dziļa bedre jau gatava, nemaz nav jārok! Te tev teksta uzdevums aritmētikā - aplēs, cik ilgu laiku bataljonam krievu būtu jānopūlas, lai piekrāmētu pilnu muižas aku! Krievu virs- nieķeļa psiholoģija. Pēc skaidravota ūdentiņa var aizsūtīt pakalpiņu, bet pašam man nav vaļas, lai paietos kluci nolikt lejāk. Vai, kur tev prāts, tu, gnīda, tu atkarotais čuhna! Un tā visapkārt. Iznīcība! Pussagāzies stallis un ratnīca. Šķūnis ar iegruvušu kārniņu jumtu. Tur gan vācieši bija pielikuši pie sienas kādus trīsdesmit žīdus, kas turpat šķūnīša kaktā arī tikuši aprakti. Tikai krietni vēlāk pārapbedīti. Skats visnotaļ drūms. Bet kalpu mājā ar minēto plaisu, citādi pamatīgā laukakmeņu būvē, kura apdzīvota bijusi vēl nesen, bēniņos kāds vietējais, dzīves pieviltais žūpa bija pakāries. Kopumā ņemot - ideāla vieta, kur uzņemt šausmu filmu.

Bet kas tevi tur traucēja? Neba nu naktīs nāca ciemos nomaitātie žīdi?

Nē jau. Zīdi - tie radīja daļu gaisotnes. Rimtu klātbūtni. Naktī, ieejot šķūnī pēc liekas malkas pagales plītij, ko iekurt no rīta, vismaz nejutos viens. Pat bezvējā caur- virus šķūnis čabēja… Turpat kaktiņā man stāvēja ari medus mučele ar pavasara ienesumu. Un rezerves stropi čaklajai tautai.

Fui! Tfū!

Katrā ziņā mana sirds bija mierīga. Uz šķūni medu vai stropus zagt neviens vietējais nenāca. Nav labāka sar​ga par cilvēka bailēm. Māņticības uzdzītiem šermuļiem.

Tieši trāpīts! Bet kur tad īsti bija Poltergeists? Un kā tu ar to cīkstējies?

Kur tas teikts, ka man ar viņu būtu bijis jācīnās? Mani viņš lika svētā mierā un pats savā nodabā mīņājās pa bēniņiem.

Varbūt žurkas?

Opā! Kā tad, kā tad! Pirmais, ko es nodomāju. Es, protams, esmujzbijis biologs un nevaru apgalvot, ka būtu nez cik aizrautīgs nekromants. Tomēr, kad biju nonācis pie pareizā slēdziena par nakts rosības cēloni bēniņos, šo to vēl centos noskaidrot.

Proti, ko?

Ierakstīju magnetofona kasetē, ko tas tāpiņš tur augšā dara.

Kādā veidā?

Elementārā, Vatson. Uzstiepu tur augšā savu portatīvo JVC magnetolu, ieslēdzu taimeri uz divpadsmitiem un atstāju uz ierakstu.

Viss kā Bioloģijas institūtā?

Apmēram. Garlaicīgs ieraksts. Savulaik es krietnā birgā, visu nakti ar ornitologiem kārtis sizdams, biju spiests noklausīties Engurē ierakstītās putnu balsis. Zini, tā nemitīgā, monotonā pīļu pēkšķēšana un zīriņu «kei-kei-kei-kāk-kāk» bija sfēru mūzika salīdzinājumā ar šito te nejēdzību! Ļoti vienmuļīgs. Viens no apnicīgākajiem deviņdesmit minūšu lentas gabaliem, kādu jebkad esmu dzirdējis. Ar daudzsološu uzrakstu «Vecais Peķka» vēl tagad mētājas pa atvilknēm.

Tu mitēsies mani spīdzināt?! Saki, kas tur bija dzir​dams?

Banalitātes! - Soļi. Lielākoties soļi. Nu, un tad? Trulums! Un turpmāk nekas labāks. Smaga stampāšanās un šļūkāšana. Bubināšana, kremšļošana. Priekšmetu stumdīšana. Atkal soļi. Krāmēšanās… īsāk - es to visu jau sen biju dzirdējis, apakšstāvā tēju dzerdams, tikai saprotams, ka ne tik skaļi un skaidri.

Tas tev nekrita uz nerviem?

Pieciešams kā jebkurš augšstāva kaimiņš. Ja manas mantas neaiztiek, lai tak sābris dzīvo!

Vai negāji apraudzīt?

Pāris reizes gāju. Bet viņš uzreiz nez kāpēc noklusa. Žigli aizbrikšķinājās uz otru bēniņu galu un aprima.

Varbūt tomēr žurkas?

-Liecies mierā, Pulkvedi, es pazīstu žurku sacelto kņadu un tračus. Esmu pat piedzīvojis, ka žurkas kūvēdamās man gaišā dienas laikā ir ielēkušas klēpī. Es žurku trādi- rīdi atšķiru no trokšņiem, kad CILVĒKS uzkāpis bēniņos pakravāties. Protams, ja vecus pakārušos žūpas mēs varam uzskatīt par cilvēkiem.

Kāpēc tu nestājies kontaktā ar viņa garu? Varbūt tu nestu viņam kāroto mieru.

Izbeidz melst glupības! Kāda man vajadzība stāties ar viņu kontaktos? Ko viņš man jaunu pateiktu?

Tas tak nav cilvēka gars, kas šādos gadījumos blandās apkārt, bet viņa pussairusī ēteriskā čaumala, ja gribi - tikai velis - kauč kas novalkātam putekļumētelim līdzīgs, kas tāpat agri vai vēlu izšķīdīs savā sfērā.

Liela gan man bija vajadzība vēl šķiest laiku un pa burtiem boksterējot sarunāties ar to veco dulburi! Vai tad tu, Armand, domā, ka cilvēks pēc nāves paliek gudrāks kā bijis dzīves laikā? Nekā nebija! Un ko man viņam jautāt? - Vai tur kāds ir? Ja tāpat ir labi dzirdams, ka viņš tur mūždien ir. Ko vēl? - Kāpēc tu pakāries, mīļais Peķka? Tas tāpat ir zināms. Nebija, par ko dzert. Kas mani varēja šajā gadījumā interesēt, kā tu domā?

Jāāā, - Pulkvedis pievarēts novilka. - Izrādās, ka var būt arī ļoti pliekanas paranormālas parādības.

Un tā jūs rosījāties?

Tā mēs rosījāmies - viens pa augšu, otrs - pa leju, kamēr es secināju, ka jādzīvo tuvāk metropolei.

Palūk, tad man bija tikai teorētiska doma par auto. Tad bija tāds laiks. Rīgā šķita, ka ērtāk braukt ar taksi.

Saprotu. Pašam bija tāpat.

Tā bija gan Pašam, gan Sašam, - lūk, ko gribu teikt. Un tā nu vecais Peķka palika viens pats bāris

steberēt pa bēniņiem, tukšās kastes spārdīdams. Esot bijis vecis kā bluķis.

Tikai vidus izkurtējis. Paklau, vai tas nebija kāds cits zvēriņš, Endij? Tādā nomalē tak dzīvo daždažādi Dieva lopiņi…

Ej šķērsām! - beidzot zaudējis pacietību, iebrēcās Endijs. - Kā ieciklojies - Peķka nav gana labs, lūk, pado​diet viņam zvēru! Kādi, pie joda, tur sasodīti zvēri?! Uz divām kājām!

Dresēti.

Tad jau drīzāk pie tevis, teitan, ir pabijuši Brēmenes muzikanti, visa kompānija. Atceries, ko tie huļigāni izdarīja ar nabaga laupītājiem! Pag, kas tad tur īsti bija? Kas tos krūmubrāļus štaukāja? Suns, kaķis, ēzelis… ē…

Auns, gailis, kas tad vēl? Āpsis, bizons, lemurs, krupis, - Endijs priecīgi pie​dāvāja dalībniekus.

Ja krupis, tad arī seskis, kas dara alu…

Nu labi, pierunāji. Noasa šķirsts ir pilns, tā teikt, ik radības pa pārim.

Tikai man no tā vieglāk nepaliek… *** Iekārtojies mājīgajā, nelielajā, viesiem paredzētajā telpā Pulkveža nama otrajā stāvā, Endijs iegrima domās. Viss šodien redzētais viņu šķebināja. Labi gan, ka Taro kārtis viņam kā vienmēr bija līdz, mazajā rokas somiņā, kādas jaunībā zēni necienīgi dēvēja par piderastkām. Nu viņš tās izzvejoja ārā. Ieslēdza mazu Sharp magnetolu (izskatā līdzīgu spāres galvai), kas stāvēja uz kumodes (istaba bija iekārtota Art Deco stilā), un noskaņoja to uz klasiskās mūzikas vilni. Kā par brīnumu spēlēja «Brandenburgas koncertus». Endijs mīlēja Bahu. Johanu Sebastjanu. Tas viņam palīdzēja attālināties no pliekanās realitātes. Harmonijas vienmēr sakārtoja iekšējo haosu. Atlasīja no kāvās divdesmit divas galvenās bilžu kārtis un lēnītēm sāka uz galda tās jaukt. Ar kreiso roku un pa pulksteņa gaitai. Viņš gribēja kārtīm ko vaicāt. Hndija seja bija noslēgta - kā parasti. Kustības rāmas. Lielā formāta kārtis klusu švīkstēja. Šajā skaņā bija kas pievilcīgs, tajā pašā laikā - biedējošs. Tā ir vienmēr. Zīlējot ar Taro, nekad nevari zināt, vai nebūs jāsastopas vaigu vaigā ar pašu «Nāvi» vai Šīs Pasaules īsto Ķēniņu - «Velnu», jautājums kāršu jaukšanas gaitā bija noformulējies un uzdots. Vienu pēc otras Endijs izvilka četras kārtis un izlika krustā, centru atstādams brīvu. Viņš apvērsa pirmo no tām - pa kreisi. Jautātājs. - «Mags». Viss, kā parasts. Šī kārts tur atradās vienmēr, ja jautāja Endijs pats. Problēmas interpretācijā sāktos tad, ja tur būtu kāda cita kārts. Šoreiz tomēr neliela problēma bija. «Mags» gulēja kājām gaisā. «Es pagaidām esmu bezspēcīgs,» nočukstēja Endijs. Apvērsa labējo kārti. Pretim raudzījās «Imperators». Arī apmests otrādi. «Protams, ka tas ir Pulkvedis. Šī viennozīmīgi ir viņa kārts. Mēs esam pamatīgā tintē. Ko sacīs augšējā? Kas būs tas vadošais spēks, kurš nosaka pašreizējo situāciju? «Velns»!» Endijs nosēcās. Visnopietnākie traucēkļi abām jau zināmajām kārtīm, kādi vien var būt. Baisi. Apakšējā. Maģiskā krusta galvenā kārts. Tieša atbilde uz uzdoto jautājumu. «Grūstošais Tornis». Tik bezcerīgu kombināciju viņš neatcerējās būt izlicis nekad. Pēdējais cerības stars slēpās vidējā kārtī, kuru nevis izvelk no kavas, bet atrod, kabalistiski summējot iepriekšējo četru kārtas numurus. Rйsumй. Trīsdesmit seši, tātad - kabalistiskā abu ciparu summa ir deviņi. Endijam šī kārts nebija jāmeklē kavā. Viņš to zināja no galvas, tāpat kā visas pārējās.

«Vientuļnieks». «Dievs, stāvi mums klāt! Vai tiešām es palikšu viens? Nevar būt.» Bet sirdi Bndijs zināja, ka var gan būt. Un kā vēl! Pat ļoti var būt.

Viņš viegli trīcošu roku nolika orākulu safjāna futrālī un atlaidās uz dīvāna, pūlēdamies pārmākt paniku, kas viņu bija pārņēmusi. «Ko gribējām, to arī dabūjām,» - viņam ienāca prātā. Bndijs pievēra acis. Redzēja Pulkveža seju. Sirmo cirtu uz pieres. Vēsās, pelēkās acis. Redzēja Mazo. Viņa smaidīja, un tas vienmēr no jauna lauza Hndija sirdi. «Kāpēc mēs šeit atnākam? Lai mocītos?» - viņš nodomāja. Un pats nemanīja, pa kuru laiku bija iesnaudies. *** Endij, ko tu īsti esi nolēmis darīt? - no rīta pie kafijas krūzes, apelsīnu sulas un tostiem (nevis

dzērāju, bet tos​teru tostiem, tas ir, grauzdiņiem) apvaicājās Pulkvedis.

Lieki teikt, ka taisos tev palīdzēt. Sākumā pārņēma tāda kā prostrācija, kā prāta izžūšana, bet šorīt izšķīlās doma. Tā nav peļama doma.

Un tā būtu?

Tā radās šādi. Līdz šim man ar to maģijas teoriju viss, kā zini, bija kārtībā. Prāta spēles, ar kurām noņemties, kad atlaidies uz zviļņa, lai rastu pašattaisnojumu savam kūtrumam. Un kā ar Izīdas plīvuru aizsegtu pa tīro nosvilušās ģimenes dzīves krāsmatas. Savukārt ar maģisko praksi bij tā, kā lauku skuķim ar gubenī līšanu - gan gribas, gan bailīgi… Redzi, maģija ir koks ar divi galiem. Kā sauksi, tā atsauksies noproti, par ko es tagad runāju?

Pulkvedis šķita aizklīdis savās domās.

Jā. Tu gan te kā Kristus runā līdzībās, bet manam viedajam prātam jēga netop apslēpta. Ne velti esmu saka​rīgāks par jebkuru no apustuļiem.

Tādu īstenībā nemaz nebija. Šādi tādi prozelīti, tie gan. Salīdzinot ar Būdas tuvākajiem Arhatiem, tādiem kā Šariputtu, Mogallanu un Kašjapu, kuri ar teicamām sekmēm paši varēja būt un arī bija garīgi audzinātāji, Kristus mācekļu lokā iekļāvās vienīgi neaptēsti āmur- galvas. Visādi pa nomalēm salasīti pāķi. Nu padomā - kāds no blēža-muitnieka vai prasta zvejnieka māceklis svētam vīram, garīgam cilvēces reformatoram? Galīgi garām. Varu tev to droši teikt kā Viltus Pravieša paziņa. Tāpēc jau vēlāk tā dēvēto apustuļu sekotāji izcēlās ar savu neaudzinātību, garīgu kūtrumu un pilnīgu kultūras trūkumu. Salīdzinot kaut vai ar viņu laikabiedriem, Aleksandrijas skolas filosofiem, tic bija stulbāki par stulbu, protams, izņemot tos, kuriem tomēr bija Mistērijās gūta izglītība un garīga atjauta. Tādi kristieši bija Origēns, moceklis Justīns un Aleksandrijas Kle- ments, kuri patīkami izcēlās pārējo tumsoņu vidū. Kaut arī polēmikā ar grieķiem (piemēram, Origēnam ar Celšu) viņi vienalga dabūja pa mizu.

Man allaž licies, ka monoteisms ir viena drūma lieta, domāta aprobežotiem temuļiem ar mazohistisku ievirzi. Vai sadistiem, kuri mūždien jūtas lieli savā garā. Paši ir tādi mazi, sāļi, knapsieriņiem līdzīgi dieviņi. Un inertajam aitu baram, kuriem, kā vienmēr, vajadzīgi labie gani. Bet runājot par Jēzu Kristu, jaunais Adepts jāattaisno - viņam, nabagam, mācīt tos ēzeļus bija lemts tikai tris gadus. Paskat, kāds mūlāps bija Pēteris! Vienā reizē Kristus viņam pat teica: «Atkāpies no manis, sātan!» Un pārējie nebija labāki. Vienīgais sakarīgais bija sekotājs - Pāvils, bet tas jau bija mācīts jūds un savās Vēstulēs runāja vēl mīklainākās līdzībās kā pats Nācarietis, turklāt kaut kur bija sagrābies arī hellēņu gudrības.

Kā - kaut kur? Lleisīnas Mistērijās, protams. Viņa aizplīvurotās runas un pieticība par to arī liecina.

Labi, pietiks par to. Manā dzīvē nav bijusi vajadzība pēc teurģijas, bet nopietnas kreisā virziena maģijas akcijas divreiz mūžā nācies veikt. Lai izšķirtos par to, es ilgi svārstījos un mocījos, bet tiku galā it kā sekmīgi, tfu, tfu! - Endijs imitēja spļaušanu pār kreiso plecu.

Ar pāris veiksmīgiem darījumiem neviens vēl nav biznesmens. Jo ir zināma statistika, ka no simts biznesa piedāvājumiem darījums notiek tikai trijos līdz. piecos procentos gadījumu.

Bet ko citu tad es tev pūlos iegalvot? Nu, ka nē. Es esmu tāds pats melnais mags, kā tu - putnkopis.

Man ir papagailis. - Klusums. - Bija veca žako papa- gailiene… Poltergeists Polliju bija saspiedis pļeckā ar visu būri. Tai bija uzgāzusies virsū sekcija.

Kauč kas traks! Āre! Bet tā kā mēs nupat esam strupceļā Poltergeista dēļ un drīz mums kā pirmajiem kristiešiem būs jāpārvācās dzīvot zem Svētās Pilsētas tiltiem, izgāztuvēs vai katakombās, tad man nāksies izdarīt vienu lietu. Treao reizi mūžā vajadzēs likt lietā ceremoniālo maģiju. Redzi, ar TARO kārtīm nevar izdibināt konkrētu vārdu, - var tikai kaut ko prasīt par kādu konkrētu personu, - vēlams, viņai zīlēšanā piedaloties. (Endijs ar gudru ziņu noklusēja savas vakardienas manipulācijas un to draudīgo rйsumй.

Kāpēc uzkraut draugam lieku slogu?) Tāpēc būs jāveic viens ekspermiments. vai tam būtu kāds sakars ar spermu un mentiem? - Pulkvedis izklausījās itin ņiprs.

Nē, nekā tik rosinoša. Neviens ments šajā ekspermi- mentā apaugļots netiks. Vienīgi es varu nonākt pamatīgos sūdos. Un mans collega.

Kas vēl par kolēģi? Vai tad tu neapjēdz, sprukstiņ, ka viss tas te ir jābūt kon-fi-den-ci-āli?!

Denciāli, denciāli… Bet palīga man vajaga.

Es nevaru nākt talkā?

Pateicamies, Pulkvedi, bet nelien, kur tev nav jālien. Tu taču arī nesauc mani talkā atmazgāt naudu!

Kaut gan, kā tur smuki rakstīts vienā Vonnegūta grāmatā, protams, varēji kādā tumšā naktī parādīt man taciņu, pa kuru ar spainīti rokā tikt pie naudas upes…

Parasti pie tās upes tiek pats saviem spēkiem, caur brikšņiem laužoties, bet ja mēs tiksim te galā sveiki, veseli un dzīvosim tālāk laimīgi, es, Endij, pats tevi pievedīšu klāt. Uz spainīšiem būs uzraksts «Akciju sabiedrības «Rauj&Plēs» direktoru padome», «Rūbena bankas akcionāru padome» vai kas tamlīdzīgs. Varēsi nest nēšiem. Jo tev jau prātiņš nav Dieva dots, bet paša attīstīts.

Oho, tu mani grasies apzeltīt?

Par agru, čalīt! Patlaban es dzirdu tikai skaistus tekstus iejūtīgā balsī. Saki konkrēti, ko tu perini.

Tiešām tu saki - maģisku operāciju?

Visīstāko. Es vēl šaubījos, un mans collega varbūt ari izdarītu visu viens pats, bet tagad man vismaz ir, ko jautāt, jo tas ir vitāli svarīgi.

Tu šaubījies piedalīties eksperimentā, jo tev nebija ko JAUTĀT? Taisni tā. Bet tagad es to darīšu ar tīru sirdsapziņu.

Vai pastāv riska moments?

Kā vienmēr, kad dari ko sarežģītu pirmoreiz.

-Ja neveiksies, sekas būs?

Labāk nerunāsim. Ja lieta notrūkst, tavs Poltergeists ir bērnu karuselis ar zirdziņiem, salīdzinot ar «amerikāņu kalniem». Es domāju, tieši seku ziņā. Padomā, kas tad būtībā tev tagad vainas? Sķebīga dūša, nemierīgs prāts un pāris apgāztu galdu…

Nu, nu… Tu varbūt uzsit sev cenu?

Endijs spēji novērsās. Brīdi klusējis, viņš izgrūda: Ej dirst, Pulkvedi. Ellē satiksimies.

Viņš piecēlās un nosvērtiem soļiem izgāja pa durvīm. Kaut kas viņa noteiktajā, pastīvajā gaitā likās nenovēršams.

Pulkvedis uzreiz saprata, kas. Endijs ar visu būtni it kā izstrāvoja nolemtību. Un nevēlēšanos.

Armands brītiņu sēdēja kā sastindzis. Tad izvilka no smalkā velveta bikšu kabatas pulti. Viņš bloķēja ār​durvis. Pēc mirkļa bija dzirdams nikns Endija klie​dziens: Laid ārā, mūdzi! Es tev neesmu nolīgta mauka!

Pulkvedis iznāca priekšnamā. Viņš pastiepa roku pretī dusmās nobālušajam Endijam, kurš stāvēja, atspiedies pret grieztajām ozola kāpņu margām. Viņa kurpes purngals dejoja grieķu dejas. Ar piesitieniem.

Endij, atvaino, es pārsteidzos.

Tu nekad nepārsteidzies.

Endij, lūdzu atvaino.

Te nav, ko atvainot. Tu paliec, es eju.

Nu tad ej un izzīlē manu likteni! Ne uz ko citu jau teorētiķi nav spējīgi… Sastādi manu horoskopu!

Un pēc tam visu dzīvi mocīsies, ka varēji palīdzēt, bet untumu dēļ nedarīji.

Nelien dv-vē-vēselē, draņķi! (Stipros afekta mirkļos Endijs viegli stostījās.)

Uz lamāšanos gan tu esi nasks! Nāc, runāsimies tālāk, neesam tak videnes gaitenī.

-Proti gan tu apķ-ķ-ēzīt avenes, Arm-armand! Nesa​protu, kāpēc tu par mani tik s-sūdīgi domā?

Tāpēc, ka visa dzīve ir sūdīga. Un cilvēki ir sūdu maišeļi. Arī tu un es.

Ir jau labi. Nedrā-drātē sevi! Man nervi ir grīstē tāpat kā tev.

Tā nav.

Tā ir, tikai no malas izskatās, ka nav. Es ilglaicīgi me​ditēju, bet tu - nē. Jūti starpību?

Endijs bija jau manāmi atvēsis. Viņam dusmas parasti ātri pārskrēja, īpaši, ja sāka runāt par ko citu.

-Tikai ārēju. Bet uzsprāgi tāpat kā mēslu pods!

Es toties neesmu ļauns.

Viss! Ejam iedzert! Un turpināsi klāstīt savas gudrī​bas… Tev tak patīk man iekabināt erudīcijas ziņā, vai ne?

Vienkārši - miljons! Meties nu tupus, puis! - Endijs plēsīgi nosmaidīja.

6 Viss gatavs! • Zvana trinkšķis • Dzīres Numur pieci piektdienām • Uz mūžu!

Papīra būtne • Vassāgo atbilde • Divi melnā Endijs bija mājās pie Ērika. Faktiski, nevis viņa vecāku mājās, bet Mežaparkā, kur Ēriks visbiežāk uzturējās -īrētā dzīvoklī ar atsevišķu ieeju kurla tantuka un viņas Amerikas brāļameitas savrupmājā. Te viņš meklēja un palaikam - arī ieguva vientulību no plašās ģimenes, kurā bija pastarītis. Samērā prāvā lone, kādu viņam maksāja kā labam datoristam, atļāva tādu greznību.

Nu ko, bāliņ, viss ir gatavs! - Ēriks ar zināmu bravūru teica. Viņi tupēja gandrīz tukšas, lielas telpas kaktā uz prāviem, cietiem spilveniem, ko namatēvs bija pasūtinājis apvilkt ar zaļu samtu. Uz grīdas stāvēja vīts bronzas kandelabrs ar septiņām svecēm tādās kā lauvu ķepās. Laba manta. Endijs to pamanīja uzreiz.

Jau tumsa. Smagās krokās krītošie biezie aizkari bija puspievērti. Pie pretējās sienas uz grīdas slējās Pioneer muzikālais «tornis». Visos četros istabas kaktos bija piekārtas iespaidīgu gabarītu akustiskās sistēmas. Divas po- povenes «deviņdesmitnieces» un divas Pioneer oriģinālās septiņdesmit vatu tumbas.

Sienas bija kailas, izņemot lielu jantru25 uz vienas no tām un pamatīgu"Kosmogonisks simbols meditācijai. kompaktdisku plauktu. Acīmredzot te Ēriks mēdza klausīties mūziku un meditēt. Telpas akustika bija pārsteidzoši laba. Katra skaņa atbalsojās visai skaidri, kas raksturīgi veciem, ārdētiem namiem. Patlaban klusi skanēja kāda vakara rāga Amrita Kapura izpildījumā. Vīna. Instruments ar ļoti skaistu skaņu. Brieda noska​ņojums ķerties pie lietas.

Vai tu atminies rituālu? - apvaicājās Ēriks. - Neņem ļaunā, bet ar laiku detaļas var piemirsties.

Es to atsvaidzināju atmiņā, pirms braucu šurp.

Labi.

Minūtes desmit ilga klusums. Šķita, ka abi vīrieši būtu no telpas aizgājuši. Tad atskanēja durvju zvana tirkšķis.

O, s/iif! [21] [1] Sūdi (angl.). - izlamājās Ēriks. Noskaņa bij vējā.

Tev taču viesi nebija paredzēti? - apjautājās Endijs, lai gan šis jautājums bija tikpat formāls kā Ērika vaicājums par rituālu.

Tā ir vienmēr! - atmeta ar roku Ēriks. - Kaut kas man liek domāt, ka tā ir sieviete.

Tev taču nav draudzenes? - Tas gan vairāk izklausījās pēc apgalvojuma.

Toties šeit esi tu, - atcirta Ēriks, un pieslējies līgoja pie durvīm.

Aizdomas apstiprinājās. Priekšnamā bija dzirdama visnotaļ pazīstama vidžināšana. Endijs saķēra galvu. Tikai Mazā vien vēl te trūka! Ēriks, plati un atriebīgi smaidīdams, ieveda viešņu istabā, kur stūrī, pieķēries pie sirds, čurnēja Endijs.

Cā-au! - stiepti sauca Mazais gaviļainā balsī, kāda piemita tikai viņam, ja oma laba. - Ko jūs, večilaupītāji, te bez manis atkal darāt?! - Kā parasts, Mazais bija apkrāvies ar maisiņiem un sainīšiem, jo būdams turīga dā​ma, nekad nenāca viesos bez cienastiem.

Kāpēc te nav mūzikas, bet džinkstina kaut kādi aziātil Un kur Endijs paguva noslēpt pudeli? Kādēļ te ir tik tumšs? - to visu Mazais izteica vienā elpas vilcienā, apmetis visapkārt starojošo, zilpelēko acu skatienu. No viņa uzdvesa āra spirgtums, un Endijs sajutās kā kapličā.

Uzkrāvis Endijam taisni virsū visus maisiņus un sainīšus, Mazais sarīkoja sev ērtu sēdvietu no četriem pa​matīgiem ķiseniem un aizpīpēja. Izpūtis kuplu dūmu svečtura virzienā, viņš pavēstīja: Es esmu noskrējies kā suņi! - Izstiepis miniatūrās kājiņas lepnos zābaciņos ar sidraba sprādzītēm un tādās kā ābolainās, šikās melnās zeķbiksēs, viņš rūpīgi sakārtoja smalka zamša īssvārciņu, sabužināja strupās cirtas un uzbruka Endijam: Tev sen jau laiks nopirkt mobīlnieku! Kas tu par vīrieti, ka dāma nevar tevi sazvanīt?! («Tieši tāpēc!» Endijs nodo​māja.) Gribi - atdošu tev savu veco, bet pats nopirkšu jaunu?

Endijs jau tā bija Mazā lutināts «ar cēneriem līdz algai», un nekurnot pieņemt no viņa šādas dāvaniņas būtu tas pats, kas izdarīt morālu pašnāvību. Viņš zināja, ka Mazais ir pikts, un piedāvājums jāuztver nopietni, tāpēc papu​rināja galvu.

Mazu, nevajag. Ēriks smīnēja - viņu šī situācija tikai iepriecināja. Lai nu Endijs ķepurojas, kā māk! Lai parāda savu izmaņu un nagu!

Es šodien saņēmu naudu par haltūru no tās tantes, tavas draudzenes (Endijs noskurinājās - «tante» bija viņa klasesbiedrene; gadu starpība ar Mazo tikvien kā apaļi divpadsmit gadi) un gribēju sarīkot dzīres, bet tu esi iekritis kā akāl Kas te notiek? Kāpēc jūs ar mani nerunājaties?!

Be still, my soul, be still. The arms you bear are brittle[1] Jel esi rāma, rāma mana dvēsele, jo ieroči, kas doti tev, ir trausli (angl.).

F liriks citēja Hausmenu, un Mazā spars drusku noplaka. Mazais necieta, ka greznojas ar svešām spalvām. Dāmiņa domāja, ka dzeju tiesīgs citēt tikai tas vien, kas pats māk vārsmas sacerēt. Piemēram, dons Pedro. Pārējie lai labāk tur lielās mutes ciet. Endijs tad pamatoti iebilda, ka tādā gadījumā šķiņķa ruleti tiesīgs ēst ir tikai miesnieks.

Mazais pieprasīja pelnutrauku, un Ēriks pasniedza pe​lēcīgu galvaskausu.

Fu, kāda necieņa! - Mazais sapīcis nobirdināja tajā pelnus. - Vai tas ir tava vectētiņa?

Neraugoties uz savu analfabētismu salīdzinošajā anatomijā, viņš labi redzēja, ka bārstās pērtiķa galvaskausā.

Nē-e! - Ēriks atteicās no radniecības. - Viena paziņas no Mežaparka. Ēriks bieži rakņājas Meža kapos, - draugam palīdzēja Hndijs, - kaut kā taču jādzīvo.

Jā, kaut ko ieēst vajag katru mīļu dienu, - Mazais viņam pievienojās.

Izbeigt trīņāt zobus, - bargi teica namatēvs. - Kā tu te nokļuvi?

Ar taksi! Kā savādāk, ja man gribas iedzert? Domā, ka afekta stāvoklī pēc Endija pazušanas es braukšu ar savu Leksi?

Mazam bi j pašas vīra pirkts lepnu lepnais džips - «Lexus», ko viņa necienīgi saukāja par Resno Leksi. Aiz Lekša stūres bija saredzams tikai Mazā ērkulis, bet brauca viņa knaši.

Mazu, mums te bij vīru runas, - Endijs beidzot sa​dūšojās pateikt.

Un es jūs, nabaga sērdienīšus, iztraucēju? Ak, vientuļās sievietes bēdas un posts! Visiem viņa par nastu un slogu!

Rimsties, Ma/u. Kāpēc tu esi tāds nerimša?

Mani par tādu iztaisīja. Trīs veči. Tēvs, vīrs un brālis. Ko tu no manis gribi?

Lai tu attīsti vaļā savus sainīšus un paudeļus. Tikmēr es tev uzlikšu Tomu Veitu.

Jā, uzliec gan. Ērik, tev taču ir «Melnais jātnieks»?

Priekš rožainām ausīm viss kas atradīsies. Tiesa, ne gluži tas, bet gan «Nighthawks at the Dinner» [22] [1] Jēdzieniski — «Vakarlēpji vakariņo» (angl.).. Derēs?

Derēs. Čaukstēja zīdpapīri un celofāni, no kuriem līda laukā gardumi un dzērieni. Radās iespaids, ka mazā dāma ir bijusi pirātu sirās kopā ar garo Džonu Silveru vai kapteini Āķi un pēc asiņainām abordāžas

kaujām saņēmusi savu laupījuma daļu graudā.

Bakardi! - atplauka Endijs. «Vassāgo izsaukšana būs jāatliek. Armands uz brīdi jāpiemirst. Cūcība, bet… Galu galā - kālabad man par viņu jācīnās kā par larietn un penātiem? Ne Pulkvedis mans lars, nedz penāts. Totiesu Mazais man ir viss. Ja viņš mani kā kapteinis Āķis ir saķeksējis pat šeit, tad jāgaida kas nopietns. Bet ko par to visu domās Ēriks?»

Taču izskatījās, ka Ēriks notiekošo uztver labvēlīgi. Viņš kā cirkulis staigāja un grozījās, rīkodams uz paklāja dzīru galdu.

Smagi dvesa Veits. Endijs izmantoja brīdi, kad Ēriks bija izgājis pēc kaut kā virtuvē un …

Mazītiņ, es vairāk tā nevaru, - viņam spruka ārā jau ilgi krātais. - Vai nu taisām visam beigas, vai dzīvojam kopā, bet šī te draudzēšanās un klaiņošana pa neitrālām vietām ir jābeidz. Nāc pie manis!

Jā, tev tas šķiet ātri izdarāms. Mirkļa jautājums - kā nospļauties! - atcirta Mazais, plato acu kaktiņos viņai pēkšņi bija ieskrējusi pa asariņai. - Bet es atkal nevaru tā pēkšņi ņemt un mainīt savu dzīvi. Es varbūt to nemaz nevaru!

Nemaz nevari jeb nemaz nevēlies?

Nevaru un negribu. Tev šķiet, ka es par to neesmu domājusi? Ka es par tevi neesmu domājusi?! Bet man ir dēls, un viņam ir labs tēvs. Tāds tu nekad nebūsi. Turklāt es ar viņu jūtos droša par nākotni, kāda nekad nebūšu ar tevi, Endij. Tevi var mīlēt, - reizēm šķiet, ka nav siltāka un sirsnīgāka cilvēka par tevi, bet ne dzīvot kopā ar tevi. Atvaino, dārgais, bet tā tas ir. Ar tevi gaidāma grūta dzīve, un drīz - mocoša šķiršanās. Tu taču nedzīvo ne sev, ne citiem, bet kaut kādai savai pārliecībai, kurai ar praktisko ģimenes dzīvi nav nekā kopīga. Vienīgais, uz ko es ceru, ka mūsu romāns nekad nebeigsies.

Tas jau ir beidzies. Es nevēlos tevi dalīt. Ne ar vienu. Ne ar vīru, ne dēlu, - ne brāli, ne tēvu. Es tev neesmu nekāds «numur pieci piektdienām». Viss.

Kā tas ir - dalīt? Par ko tu tagad runā?! Vai es esmu pīrādziņš, no kura katrs var nokosties? Varbūt jubilejas tortīte? Da-lī-tā-ji?! - Mazā balss dusmās vibrēja. Viņa bija pārskaitusies kā īstena fūrija. Bet Endijam pēc viņas striķtā atteikuma laikam galvā bija noticis kaut kāds knik- šķis. Viņš bija totāli sadrūmis, uz žokļiem kustējās pum- puļi. Seja vienā mirklī izskatījās sakritusies. Viņam pietika.

Bet Mazais turpināja, jau ar forsāžu: Mūsu attiecības ir mūsu un vienīgi mūsu, bet manas attiecības ar ģimeni vai citiem cilvēkiem tur nav ko jaukt klāt!

Nu, ko - mūžu dzīvo, mūžu mācies! - Endijs caur zobiem izspieda. - It kā jau zināju, ka uz sievietēm paļauties nedrīkst, bet - tebe nu - iekritu atkal…

Tu atļaujies man pārmest, ka neesmu tev uzticams draugs?! - Mazais kļuva vai traks no dusmām. - Tu tikai uz manis turies! Un tev vispār nav izvēles! Vai nu viss paliek kā iepriekš, vai…! - Viņa norīstījās un pabeidza. - … Vai tu aiziesi pa pieskari! Ar visu savu fatālismu un pārgudrībām! Spītīgais āzis! …

Brauc mājās, Mazu. Bs vairs nespēju uz tevi paskatī​ties. Piedod.

Mazais pietrūkās kājās. Viņas acis liesmoja. Zobi bija sakosti. Ari Bndijs piecēlās. Viņš bija tā sažņaudzis dūres, ka pirksti notirpa.

Viens mirklis, un Mazais bija viņam ap kaklu. Bndijs sajuta viņas daiļo muti uz savas, sajuta to paveramies, viņas mēles garšu, čukstu ausī: «Uz mūžu!» un viņa bija prom. Bndijam palika tikai viņas vingrā augumiņa pieskārienu glāsmainais, gaistošais siltums un smaržu «Nakts Karaliene» smalkais, vīstošais aroms.

«Uz mūžu!» Viss. Cauri. Ak, es - nolādētais idiots! Lep​nības upuris.

«Uz mūžu!» Ak, Dievs - kaut es būtu miris! Kas salīdzinājumā ar tādu virpuļviesuli kā Mazais ir sūda polter- geists?»

Noklabēja ārdurvis.

Kas te notiek? Sadirsies? Skaidroji attiecības? - lietišķi un lakoniski, atbildes īpaši negaidīdams, paprašņāja Ēriks, no virtuves iepeldējis istabā. - Kur Mazais? Jau aiznesās tava zebiekste? Ellē ratā?

Nūja. Pie mīļotās ģimenes vai saviem «večiem», kas manuprāt ir viens un tas pats. - Endijs savu balsi dzirdēja kā no malas.

Arī labi. - Ēriks nokremšļojās un izslaucīja milzu aceņu logus.

Kā tu domā - ķersimies klāt invokācijai? Iedzert taču nepaguvām? Tas ir, ja tu vari koncentrēties…

- Runāts - darīts. - Tomēr pilnā kārtībā Endijs nebūt vēl nebija. Viņa zobi klinkšķēja gar kolas glāzes malu, kura pikti šņāca degunā. Kā Mazais.

Abi taumaturgi un nekromanti izvāca no telpas nenotikušo dzīru atribūtus un atrāva vaļā logu.

Nosmaržoja pēc priedēm. Un tūjām. Kapsētas smarža.

Pēc brīža atsākās sagatavošanas darbi.

Telpas vidū tika nolikts zems galdiņš ar matētu melnu virsmu. Pavēršot austrumu virzienā, uz tā tika novietoti burvja darbarīki - visupirms uzvilkts maģiskais trijstūris, kurā novietoja īpašu spoguli, pēc tam secīgi abās pusēs tika uzstādīti divi svečturi ar divi vaska svecēm, uz. kurām bija uzzīmētas sarkanas pentagrammas. Pārējie īpatnie daikti bija maģiskais kinžals ar hieroglifu ķeburiem apzīmētu, melnu spalu un nepārprotami falliskas formas zizlis (gals zvīņaina pumpura formā), kuru viscaur klāja iztālēm nenosakāmas nozīmes simboli. Un tad tika aiz​degtas sveces.

Endijs jau bija pilnīgi mierīgs, abi magi kustējās kā transā. Savas vietas ieņēma viss pārējais arsenāls: burvja saite, Merkūrija kvadrāts, maģisko pierakstu Grāmata, kauss, smaržvielu kvēpeklis un rakstāmlietas. Nebija aizmirsts nekas, neviens sīkums, kas šo tikšanos ar dēmonu varētu padarīt par liktenīgu.

Nu varēja ķerties pie lietas. Bronzas kvēpenīcā tika iedegtas īpašās Vassāgo smaržvielas. Endijs pacēla zizli krūšu augstumā, bet viņa palīgs - Ēriks saitītē turēja aizsargājošo talismanu piecstūra formā.

Tad tika iedegtas ari sveces ap ārējo kvadrātu, un Endijs ar melnspala kinžalu apvilka viņiem apkārt maģisko trijstūri. Tad uz divām tīrām bieza pauspapīra strēmelēm (puišiem nebija jaundzimuša jēriņa ādas) tika uzzīmēta «Vassāgo zīme» - savāda figūra, ko vaiņagoja divi pusmēneši. Uz otrā papīriņa tā atradās augšējā stūri, jo tūlīt pat Endijs tur kaligrāfiskiem burtiem zemāk uzrakstīja īsu teikumu latīņu valodā. Savu jautājumu Tumsas princim. Tad strēmeles tika iesvētītas ar kvēpekļa dūmiem, un papīrs tika nosaukts par Vassāgo: «Papīra radība-Tu esi Vassāgo. Es saucu Tevi-Vassā​go.»

Tas tika apstiprināts ar svinīgiem vārdiem: «Lai notiek tā,» un atbilstošiem zižļa žestiem.

Tad, nu jau latīņu valodā, pēc kārtas pagriežoties pret visām četrām debesu pusēm, svinīgā un dobjā balsī tika izsaukts pats Vassāgo. Zizlis gaisā izzīmēja dēmona zīmi. Tajā laikā asistents nepārtraukti kvēpināja smaržvielas.

Nu Ēriks paņēma rakstāmlietas un papīru, būdams gatavs pierakstīt nekromanta teikto. Endijs apsēdās un sāka cieši raudzīties uz speculitm - maģisko spoguli. Tajā nekas nebija redzams. Te piepeši viņš mainīja pozu un tuvināja seju apaļajai, spīdošajai virsmai. Arī Ēriks saspringa. Telpā gluži fiziski jaudās tāda kā nospiedoša, smaga gaisotne.

Pēc krietna brīža Endijs, tā arī ne vārda nepateicis, pacēla roku par zīmi, ka jāsāk ceremonijas nobeiguma daļa. Vassāgo tika «atlaists» un tika svētsvinīgi apsolīts ar viņu arī turpmāk būt «mierā un saskaņā». Tas viss prasīja apmēram tikpat ilgu laiku un tādu pašu rūpīgu žestu un runas iestudējumu kā invokācijas pirmā daļa. Papīri pie sveces tika sadedzināti, jo būtībā nekas no konkrēta eksperimenta nedrīkst tikt izmantots otrreiz. Tas gan neattiecas uz maga personiskajiem piederumiem, kurus sargā īpapas zintis.

Endijs, pārguris no sasprindzinājuma, atslīga krēslā. Ēriks novāca atribūtus. Pēc brīža tikai specifiskais deodara [23] 2<)himalaju ciedrs. eļļas, safrāna un vēl kādas neatpazīstamas smaržas aromātu sajaukums liecināja, ka te nupat notikusi buršanās. Šobrīd Mazais atkal varētu gozēties džentlmeņu uz​manības saules dienvidū. ***

Ko tu redzēji? Nu, nu? - Ēriks satraukts purināja Endiju aiz pleca. Tas noskurināja cirtaino galvu, kā at​gaiņādamies no odu mākoņa naktī, ieilgušā piknikā pie izgailējuša ugunskura.

Nu-nu!!! Runā jel beidzot!

Endijs ar pūlēm ierunājās: Es redzēju vannasistabu.

-Ko?!

Vannasistabu. Tā, it kā viss būtu kosmosa kuģī, kas nolaidies uz Marsa. Saraustīti, it kā ķertos kinofilma. Pa to vietu kūņājās cilvēks, kuru es ar mokām sazīmēju. Mans jaunības biedrs. Viņš kustējās tik ireāli kā bezsvara stāvoklī. Uzsēdās uz vannas malas. Iztina kaut ko garenu. Droši vien, plinti. Iebāza vienu galu mutē. Tad es sajutu tādu kā grūdienu, kā triecienu. Bez skaņas. Bilde kļuva koši sarkana. Un spogulis noskaidrojās.

-Kas tas bija? Ko tu vēl redzēji?

Endijs atmeta ar roku. Ļauj attapties! Es jūtos tā, it kā man galvā būtu izsprā- gusi plaukšķene. Acīs virmuļo mušiņas un ausēs džinkst kā pēc malkas zāģēšanas ar ripzāģi. - Viņš atkal noskurinājās.

Tas bija beidzamais, ko es redzēju. Pirms tam es tā kā manīju, ka tas zombim līdzīgais biedrs kaut ko tā kā meklē. Viņš snaikstījās ap drēbju pakaramajiem it kā priekšnamā. Tur bija vēl divi. Melnā. Ar muguru pret viņu. Tas puisis itin kā raustāmais ķipars sazin ko iegrūda tādā kā melnā mētelī vai lietusmētelī. Nevarēju saprast. Tad vēl es neredzēju viņa seju. Viņš stāvēja, iesāņus pagriezis galvu. Viss.

Tev tas kaut ko dod?

Nezinu. Ļauj padomāt.

Un tie divi melnie?

Nu nezinu! Ko tad var pateikt pēc mugurām, ja tāpat grūti saredzēt. Ģīmjus nespēju saskatīt. Viss tas bija kā caur durvju actiņu jeb caur tālskati no otra gala. Turklāt ar nepieregulētu skata lauku. Diezgan bezcerīgi.

Varbūt mēs kaut ko nepareizi izdarījām?

Ja mēs būtu ko izdarījuši nepareizi, nebūtu redzams nekas. Vai ari ar mums jau būtu cauri. Norakstīti kā krie​vu buhaltērijā. Ēriks smagi nosēcās. Secinājumi likās pareizi.

Man domāt, - saraucis pieri, izmocīja Endijs, - ka man rādīja viena čoma pašnāvību. Bet kāds tam sakars ar manu jautājumu? Neattopu. Pagaidām.

Varbūt tu jautāji vienu, bet zemapziņā tevi urdīja pavisam kas cits?

Nē taču. Es protu jautāt. Taro kārtis to iemāca. Es prasīju, kas par iemeslu poltergeistam mana drauga mājās un kurš pie tā vainīgs? Principā šīs divas ainiņas arī ir Vassāgo atbilde. Pilnīgi konkrēta atbilde.

Tad jau labi. Bet kāpēc tu neprasīji, kā to novērst?

Neriskēju. To var paprasīt citreiz, kad netiks paši galā. Sliktākais ir, ka es patlaban nesaredzu jau esošās atbildes jēgu. Vismaz pagaidām ne. Bet ir skaidrs, ka tam visam ir tiešs sakars ar mana drauga likstu. Vistiešākais sakars.

7 Sienāzis un skudra • Auns pie durvīm • Rada Trojas Helēnai • Grāmatu tārpi • Fausta famuls Baltais vienradzis • Esam klāt!

Endijs nīgrojās un negribēja vien noticēt. «Rauls? Kādas muļķības!» Viņš pazina šo fruktu jo labi.

Tiesa, pēdējā laikā viņi vairs nesatikās. Abi bija aizņemti. Endijs - darbā, Rauls - ar sieviešu serālu.

Turklāt - Rauls bija Endijam kādu nieku parādā, un tas, kā zināms, attiecības neuzlabo. Bez tam pirms pāris gadiem viņiem bija sanācis burkšķis. Ne jau naudas vai sievišķu dēļ, kaut gan ar Raulu tie bija parastie nesaskaņu cēloņi jau kopš vidusskolas laikiem, kad viņi mācījās līdztekus klasēs.

Minētais burkšķis ar Raulu īstenībā bija sanācis tādēļ, ka Endijs, neko ļaunu nedomādams, pirms pāris gadiem bija iedevis izlasīt viņam Viljama Somerseta Moema «Sienāzi un skudru».

Stāstu bija svaigi kā iztulkojis pats Endijs iesniegšanai kādā žurnālā, tāpēc arī toreiz iedeva, tā teikt, iedvesmas karstumā, kamēr darbs vēl svaigs, ka pil - pirmajam sastaptajam paziņam, lai novērtē.

Amizants stāstuks, turklāt, kā Endijs bija apgalvojis, par lietu. Todien viņi, nejauši sastapušies, kleknēja īru krogū. Rauls bija fiksi izbraucis caur stāstu, tajā laikā izdzerdams divi pintes Ginesa alus, kamēr Endijs pīpēja, malkoja bezalkoholisko «aldarīti» un pēc nakts darba sapūlētām, bet vērīgi gurdām acīm vēroja publiku, zīlēdams, kā Raulam lasītais ies pie dūšas.

Beidzis Rauls pasvieda atpakaļ Endijam izdruku, pateica - nu, nu, Endij, - nu, nu, - un pēc mirkļa kā dzelts, iebrēkdamies: - Rūt, Rūt, tīģeri sasodītais! Kur tu vakar pazudi? - aizdrāzās pie kādas nule kā ieplandījušās kā liesma slaidas un kustīgas blondīnes ar visām super- modeles pazīmēm, vēl pār plecu izmezdams: - Rēķinam tev būs, Endij?…

Kopš tās dienas, tās stundas, tā brīža Rauls bija atvēsis. Nē, - tas ir par maigu teikts, jo atvēsis bija Endijs. Rauls toties bija auksts kā akmens pliksalā, reducēja pazīšanos līdz pamājieniem, un Endijs ar viņu alusbrāļojies vairs netika. Pat vārdu pārmijis netika.

Palūk, vecajam joni [24] [1] Sievišķo dzimumorgānu emblēma senindu misticismā. pielūdzējam, kā var noprast, nebija paticis stāsta saturs. Viņš to bija uztvēris kā mājienu, ka Endijs tieši viņu uzskata par bezrūpīgo sienāzi. Un viss. Tiesa gan, Rauls arī bija sienāzis, tas ir, veiksmīgs diedelnieks Moema izpratnē. Tādā ziņā Endijs pilnīgi atbalstīja šādu viedokli, lai arī Moems Raulu pazīt nu nekādi nebija varējis. Vai varbūt - bija? Katrā ziņā, viņš jau tolaik lieliski zināja to formu, no kuras kādudien tāds Rauls tiks atliets.

Un tā nu Endijs nīgrojās neapnicis. Viņš pucēja zābakus, savā nodabā stenēdams, lai arī nenesa uz sevis ne lieka grama. Tas piederēja pie lietas. Katra burvju rituāla burtiska ievērošana, kā zināms, ir panākumu ķīla.

«Mozus, Dāvid un Zālaman, - viņš pie sevis purpināja, jo bija viens pats, ja neskaita nupat kā piesauktos ķēniņus un praviešus. - Rauls, ka viņu velnu velns! Nē, es tam neticu. Neparko neticu. Nē, nē, nē! Un vēlreiz - ne-par-ko! Sitas jātavnieks, šitas maukuris, šitas pašmāju Kazanova! … Stop. Tā tak ir doma… Džakomo Kazanova bija okultists, varbūt melnais mags, bet ne nu nesātīgs jāklis, kā viņu jau paaudžu paaudzēm skaudīgi cenšas nopulgot pēcteči. Un nevis kaut kāds gaisagrābslis, bet īsts smagsvars.

Arī vecais «Dabljū Ess» [25] [1] Domāts Moems; slavenības reizēm sauc iniciāļos - okultisti lo iesaka, lai velti netraucētu dižgara mieru, jo skaļi izrunāts perso​nas vārds saslēdz ar to maģisko saikni. šai ziņā ir vienisprātis ar mani. Vai tad tiešām ne es, ne Armis nebijām šo Raulu pārkoduši? Armis stāstīja/ka tas sūdubrūveris nesen nošāvies, cik noprotams, parādu dēļ. Izšķaidījis savu vējaino pauri pa vannasistabas flīzītēm, lai māšelei vieglāk šaufelē saslaucīt smadzenes…» - Endijs nogrozīja nu jau stipri sarmas skarto tumšblondo galvu. Mati uzreiz aizkārās priekšā acīm, un Hndijs tos ar nepacietīgu žestu

atsvieda atpakaļ.

«Bet vienalga - neticu! Rauls - okultists, tur tak jābrēc kā Apulēja ēzelim! Vēl trakāk - praktizējošs burvis! Kas viss jāpiedzīvo… Nu ko - Armim jāpalīdz, svēta lieta. Ja nu tiešām kaut ko izdosies noskaidrot vai pat vērst par labu, Armis manis dēļ darīs visu. Gandrīz visu. Skaties, vecais, patiesībai acīs, - šīs pasaules vareno labvēlība vienmēr ir atbalsts. īpaši, ja tur solījumus. Kā Armis. Tam gan ir armatūra. Skaidrs, ka nevis Armagedons, bet tie tērauda skeleti tā nosaukti viņam par godu…» - Tā purpinādams, Endijs jau bija ierausies savā «seiblē», kuru viņš saukāja par «taura» debilo māšeli, jo tā izskatījās šim populārajam amerikāņu forda modelim nedabiski līdzīga, tikai drusku uzpucēta, tāpēc šķita piederīga sieviešu dzimumam. - «Un kuram jenkiju jampampam iešāvies prātā tik lielu mašīnu nosapkt par "sabuli"?»

Pēc divdesmit minūtēm viņš jau blinkšķināja klauvek- li-aunu pie nelaiķīša klasesbiedra memoriālā dzīvokļa dur​vīm.

- Kas tur, ko vajag? - aiz durvīm jaunas meitenes sop- rāns.

Margo, te Endijs, laid iekšā.

Nepazīstu tādu.

Raula skolasbiedrs.

Tas likteņa apdalītais Profesors?

Profesors gan. Man te ilgi būs jāčurn, jeb tu vēl prasīsi ausvaisu?

Durvis atvērās, un viņš ieraudzīja pusģērbušos Margaritu ar slapjiem matiem un snikeru zobos.

Endijs iekšēji noelsās. Bezcerīgi skaista meiča. Strikti ņemot, tādu dabā nemaz nevar būt. Kaut kur viņš tika lasījis, ka pārmērīgs daiļums ari esot kroplība.

Tu nāksi iekšā vai vispirms rādīsi ausvaisu? - viņa revanšējās.

Endijs iesoļoja iekšā, nometa ādeni uz lietussargu statīva un gandrīz paslīdēja uz spoguļgludās grīdas. Viņš izgrūda sānis zābakoto kāju, lai noturētu līdzsvaru, bet purngals atsitās pret stūri stāvošu lepna izskata bronzas trauku, kurš pēc cūcības likuma apgāzās un dunēdams ieripoja starp Margo potītēm.

Lēnāk, lempi! Šitā tu izbārstīsi Raulu! Vazāju viņu sev līdzi mašīnā jau veselu nedēļu, kamēr tikai šodien atcerējos uznest augšā.

Endijs atvainojās. Viņam šķita, ka viss te notiek kā sapņos. Pārdabiski skaista hūrija, nesen dzīva paziņas miroņa pelni … astoņos no rīta. Traks var palikt! Nolicis masīvo urnu vietā un vēlreiz atvainojies, viņš uzmeta skatu mir- dzīgi laistīgajam priekšnama parketam un teica: Šiki dzīvojat, lēdij. Būtu iepriekš piezvanījis, pabildinājis par vizīti, bet zināju, ka Raulam ir tikai mobilais. Nebija jausmas, vai tu to pārņēmi.

Tu domā, ka es viņam to ieliku līdzi zārkā? - Margo gardu muti gremoja snikeru. - Lai būtu, ar ko no viņsaules savām dūdiņām piezvanīt? Pārņēmu gan. Ar visiem kru- tajiem rēķiniem. Un ne tikai mobilo.

Veselu mēnesi cīnījos ar kreditoriem, bet izspruku sveikā. Armis palīdzēja. Viss brāļa tagad ir mans.

Kas ar «tanderbērdu»?

Kā - kas ar «tanderbērdu»? - Margo savieba daiļo muti un nokodās no snikera. - Pārrakstīju Armim.

Attie​cībā uz pārējo viņš bija korekts un teica, ka negribot bojāt manu jauno mūžu.

-Jā, Armis ir džentlmenis, - piekrita Endijs. - Bet ciets kā veseris. Mašīnas gan žēl. Stilīgs dampis!

(Viņam, ska​toties uz snikera strupuli Margo slaidajos pirkstos, sāka smelgt zobi.)

Ko tur žēlot? Milzu lamata! Pa Rīgu pabraukt lāgā nevar, benzīnu tempj kā zilonis ūdeni, nav droša… Ik brīdi sagaidi, ka, ieejot veikalā un pēc minūtes iznākot ārā ar čipšu paku, mašīnai būs saplēsts jumts, sagraizīti beņķi vai uz dzinēja vāka ar sarūsējušu naglu uzskrīpāts trisburtu vienādojums.

Ekspluatācija dārga. Vai zini, cik maksā viens priekšējais lukturis? To puisītis Raulītis iz- blieza pret kaut kādu draņķa «kadetu», kurš nebija tā luktura un spārna vērts… Es pasūtīju vienai krūmu firmai, iemaksāju divsimt piecdesmit «salātus», un ko man tie stulburi no jeņķiem atveda? Kā tu domā? «Mustanga» fārul - Margo dzīļotās acis kareivīgi iedzirkstījās. - Vari iedomāties, kādas atrakcijas es

šiem sarīkoju! Pateicu, ka turpmāk viņi paši man spīdēs luktura vietā. Un visu pārējo. Esmu pārliecināta, ka tagad uz ielas, pamanot tumši sarkanu «tanderbērdu» ar mellu jumtu, viņiem galvas apgriežas otrādi kā pūcēm. Tā, lūk! Bet ko tev stāstīt, tu jau arī esi traks uz tiem amerikāņiem. Nez ar kādu kuģi pats te esi nokļuvis?… Bet man padodiet jauno vabolītil Nepiemini ļaunu! - Endijs savilka pirkstus zīmē pret nelabiem gariem. Viņa sejā pavīdēja tik neviltotas ciešanas, ka Margo no sirds iesmējās. Viņa izskatījās tik līksma kā piecpadsmitgadniece Disnejlendā. Mirdzošās, tumšās, dzelmainās acis šķelmīgi vērtēja Kndiju.

Un ko tu no manis gribi? Ceru, ka ne to pašu, ko visi, kas te nāk? Mans draņķa brāļuks, lai viņam laimīgi medību lauki (Margo graciozi pārkrustījās pret urnu, uzsvērdama teiktā piedauzību), arī no tevis kaut ko izspiedis? Vispār jau es esu viņa parādu likvidators. Izklausās pēc grāvējfilmas nosaukuma, vai ne? Kaut gan izdevīgāk būtu likvidēt kreditorus! - Atmetusi galvu, viņa priecīgi iesmējās.

Uz to pusi ir. - Endijs kļuva piesardzīgs. Vēl neko nevarēja atskārst. Viņš kautrējās no šīs kūsājošas enerģijas pārpilnās jaunkundzes, turklāt vēl skaistules, tāpēc ne​veikli zvārojās no kājas uz kāju. lindijs to gan vēl neapjauta, bet Margaritai viņš bija manāmi iepaticies. Viņa ieinteresēta vēroja šauro seju ar augstajiem vaigukauliem un neizdibināmo, it kā skumīgo skatienu. Meitenei gribējās izlaist cauri pirkstus viņa krēpjainajiem matiem, lai sajustu, vai tie ir tik vijīgi un biezi, kā izskatās. Patīkams, bikli atturīgs vīrietis… Mulst … tajā pat laikā - nosvērts. Viņa nevarēja paciest brama​nīgus nekauņas. Bet tādi, ačeles miedzot, smukulēm uz​svilpj ik uz stūra.

Aha! Aizņēmies grāmatas un nav atdevis! Vispār jau, zinot jūsu intereses, es uzreiz nodomāju, ka tas tevi arī šurp atdzinis, ne jau nu mans valdzinājums. Jūs, grāmatu tārpi, mūždien kā tādi ķirmji ap tām čupojaties. It kā no vienas puses šķirstāmas papīra kaudzītes dzīvē būtu galvenais!

Nūja. - Bndijs visādi bija ar mieru, lai arī teiktais viņam nebūt neglaimoja. Kaut gan Margo bija no tām, kuru dēļ iet postā ne tikai atsevišķi vīrišķi, bet veselas pilsētas. Rada Trojas Helēnai.

Labi! Es eju darboties ar ērkuli un fēnu. Kopies tik uz kabinetu un meklē rokā, kas tavs. Tikai nenosper kādu vērtīgu grāmatu; esmu neaizsargāta, maiga būtne! Neļaunojies, Endij, bet kolekcionāri, kā pieredze rāda, sakarā ar savu māniju ir gatavi izstrādāt visu ko! Te jau viens tāds bija! Kaut kāds Gaitis Dinks - tas ejošam no muguras nieri izzags! - viņa brēca jau no citas istabas. Iezumējās fēns.

Endijs neattapa ne iepīkstēties. Viņš bija mēms. «Pie deviņreiz deviņiem velniem, Rauls grāmatnieks?! Kopīgas intereses? Kolekcionāri? Zaglīgais blēdis Dinks? Tas mūdzis jau te iemetis enkuru! Re, kur suns aprakts! Nu - tad viss skaidrs. Ak, tu, Rauls! Stalkers! Virves dejotājs sasodītais!

Maskējies par svēto vērsi, buivols tāds…»

Vēl aizvien juzdamies apjāts, Endijs iesteberēja kabinetā. Un pārakmeņojās. Ar pavērtu muti kā fosilai bruņuzivij. Nu jau pusduci reižu pēdējās pāris dienās viņš bija sastindzis - pretēji Pigmaliona draudzenei Galatejai, no dzīva cilvēka pārtapdams akmens valšķi. «Kas notiek?! Un es biju pārliecināts, ka man šajā pasaulē vairs nav par ko brīnīties…» *** Viņa acis no sākuma auļoja kā zirguzagļi. Viņš savaldījās. Tad Endija skatieni ieķērās plauktos kā korsāri aplaupāmā kuģa bortā. Tie snaikstījās ap grāmatu muguriņām kā abordāžas kāši. Nabaga Endijs piepeši jutās kā sniega novācējs, - nu, tā draudīgā izskata mašīna, kas ar savām mehāniskajām ķetnām visu grābj un grābj, un velk sev, sev un sev…

Tā bija nelāga jušana. Vispār, godīgi runājot, Endiju bija pārņēmusi alkatība. Viņu dzelstīja skaudības skor​pioni un krimta savtīguma termīti. Šobrīd viņš jutās kā viens vienīgs maziskuma insektārijs.

«Pie visu bijušo un nebijušo kabalistu kauliem! Pie visu dzīvo un pusdzīvo alķīmiķu miesām! Endijs iesaucās. (Viņš auroja diezgan skaļi, jo zināja, ka fēna dūkoņā aiz divām sienām trauslā sapņu būtne nedzird šīs jūtu noplūdes. Ja viņš neaurolu, tad paliktu traks!) - Hermesa Trismegista [26] [1] trīskārt dižais hermess - leģendāra personība, ēģiptietis, kura vārdā nosaukta hermētiskāfilosofija. Daudzi anonīmi traktāti par maģiju tiek piedēvēti viņam, tāpēc tas saukts par rietumu alķīmijas tēvu. Faktiski būtu

uzskatāms par dieva Tota personifikāciju. vārdā, tā tik ir bibliotēka! Kā to nebija atklājis dzīvesgudrais Armis? Kā to, pie visiem dēmonu karapūļiem, nebiju zinājis ES? Un es domāju, ka savā kaķa mūžiņā esmu kaut ko savācis! Sēnalas! Pīšļi un putekļi priekš tā Kunga vaiga! Lūk, darbs, kas iraid labi padarīts.

Jo te nav vis bibliotēka - ak, Dievs, kas par pliekanu un virspusēju apzīmējumu! - te ir tāds kā četrdesmit kvadrātmetros iespiests Britu Muzeja Okultisma Zelta fonds.»

«Kaut gan - kas tur ko brīnīties… viņš to visu ir vācis kopā pa Vakareiropu, kamēr es savas drupatas knābāju tepat un Krievijā,» pie sevis ņurdēja Endijs; tā runājoties ar sevi, viņam labāk šķīlās domas.

«Kad pirms gadiņiem divpadsmit ieinteresējos par budistu bronzas skulptūrām un ikonogrāfiju, es Rīgā atklāju ne tikai kaudzes uz plaukstas novietojamu Budas-dieveklīšu - nenozīmīgus mūslaiku suvenīrus un pakaļdarinājumus. - Viņš grem- dinājās atmiņās. - Toties kādā savrupmājā, ar kuras saimnieku iepazīties nenācās viegli, jo viņš sevi pieticīgi dēvēja par īsteno un Vienīgo Budu, varēja apbrīnot nelielu pa- godu ar Bodhisatvu [27] [1] budistu svētie, kuriem palikusi tikai viena pakāpe līdz pilnīgai apskaidrībai. un Būdas tēliem cilvēka augumā.

Apzeltīta bronza! Lamaistu kvēpināmie trauki, saliekamie altāri, hatiki [28] 54 Dalailamas svētītas dzeltena zīda šalles; tiek uzskatītas par talismaniem., tankas [29] [1] Pārnēsājamas lamaistu svētbildes uz sarullējama audekla, kuras pēc formas līdzīgas lieliem vimpeļiem., lūgšanu dzirnavas, krelles, gongi, dharmapālu - dēmonu - budisma aizstāvju viepļi-maskas, vīraka smārds… No turienes negribējās iet prom, jo juties kā piederīgs šo klusējošo, noslēpumaini smaidošo Adep- tu brālībai. Kaut gan šo dārgumu īpašnieks uzstāja, ka tie ir Viņa attēli…»

Līdzīga sajūta radās arī te. Doktora Fausta famuls Vāgners, šo te bagātību ieraudzījis, jūsmīgi iespiegtos un lais​tos jautrā dejā, nevis murmuļotu par veciem oriģināliem, kurus grūti esot atrast…

Beidzot pār mēru satrauktais Endijs bija daudzmaz nomierinājies. Viņš sāka elpot normāli un skatīties. Nevis grābstīties ar acīm.

Te bija jaušama tā kā ambras, tā kā verbēnas smarža un, protams, arī veca papīra sīvā dvaka.

Madernieka meistardarbnīcas darināts rakstāmgalds. Divi tā paša stila gaužām neērti krēsli ar augstām atzveltnēm un bronzas kniedēm apsistu ādas apšuvi. Kabineta vidū stiklots speciāla pasūtījuma grāmatskapis, atverams no pretējām pusēm. Viss ar kokā grebtiem ugunskrustiem. Kāpnītes. Oško- ka plaukti pie visām sienām, kuri sniedzās līdz griestiem. Pat virs durvīm. Sējumi, lai cik dažādi pēc formāta un vecuma, tajos akurāti sabāzti divās blīvās rindās. Uz rakstāmgalda Poiver Macintosh, printeris, skeneris. Virs šīs plašās, Benjamiņu nama cienīgās kabineta mēbeles, starp abiem logiem plaukts, kurā sablīvēti kompaktdiski, op- tikāļi, diskešu kārbas, videokasetes, mapes… Kādā plauktu nišā liels, apzeltītas bronzas vienradzis. Taivānas ražojums. Bet skaists gan. Gustava Moro «Salomes» holoreprodukcija. Antikvārus priekšmetus gan te praktiski neredzēja, izņemot minēto istabiekārtu un glītu, bet ļoti pa​rastu Gustav Becker firmas sienas pulksteni rožkoka kastē.

«Svētās debesis!» Endijs pastiepa drebelīgu roku, uz dullo izvilka no tuvākā plaukta pabiezu grāmatu ar lapiņ- zeltījumā apdrukātu ādas muguriņu un iekunkstējās. Arturs Bdvards Veits.

«Ceremoniālās Maģijas Grāmata.» 1886. gads. Londona. Ekslibrs. Mirstošs vienradzis ar devīzi: «NEMO ANTEM MORTI BLATUS. EX LIBRIS RAULI RIGENSIS A.D. MCMLXXXVI» …

- Tad redz, no kurienes vējš pūš! - nodvesās Endijs.

«Rīgas Rauls! Sargājiet mani, žēlīgie ercenģeļi, ķerubi un zēravi! Rīgas Raulsl Balts vienradzis, rietoša saule, jūgendstila vinjetes… Tas puisis ir bijis traks! Vistrakākais no visu laiku Trakajiem Cepurniekiem. Kerola Cepurnieks ir bijis vienkārši cukurgailītis, salīdzinot ar šo te pašizcepto Rīgas adeptu. Rigensis, nevis kāds tur Kāpos- tiņš, Brassicus, - prātu var zaudēt! Ar bisi sev pauri izšķaidījis ir labākās Baltijas okulto grāmatu kolekcijas īpašnieks; var droši piemest vēl klāt Baltkrieviju un Kēnigsbergas apgabalu. Ja, protams, neskaita Slaukopfa bibliotēku, bet tā pēc vecā žurkuļa nāves ir izklīdusi un izvazāta uz visām debesu pusēm. Gan jau kāda daļa reto grāmatu, caur žīdu grāmatnieku nadzīgajām roķelēm laista, kuri Slaukopfa krājumu žvipt! un iztirgoja, ir nogūlusi arīdzan te. Tātad parādos Raulīt's

nonāca ne jau bābu vai kazino zaudējumu dēļ,-o, nē! Varu derēt, ka sievietes viņam no ārzemēm vēl veda klāt grāmatas ar mīļiem ierakstiem. Un šis tik kleibēja iekšā vienradzi «Rigensis»! O tempora, o mores!

[30] [1] Ak, laiki, ak, tikumi! (Lat.) Viņš ir krāpis, blēdījies, riskējis šā jājamzirdziņa, Baltā vienradža dēļ! Un vēl devīze: «Pirms miris, neviens nav laimīgs.» Domāju gan! Sevišķi Trakais Cepurnieks Rauls Kāpostiņš Rigensis. Viņš te ir savācis sējumu grēdas, kurām vārds ir miljons naudas izteiksmē…

Dolāros? Nē jel, - sterliņmārciņās! Te jau no telpas izstarojuma vien var kļūt par iesvētīto. Par Mistu.

Skaidrs, ka viņš, piekusis no savas blandīšanās un mīlas orģijām, te ir atpūzdamies uzsūcis zinības un radis kaut kādu garīgu līdzsvaru un komfortu. Bet šis nelga nesaka Armim par grāmatu krātuvi ne vārda un aiz spītības nošaujas sūda sešdesmit taukšķu dēļ, negribēdams no kolekcijas atdot nevienu grāmatu, kur nu vēl jūtamu tās daļu. Izrādās, ka tāda kolekcija ir kā dzīvs organisms, - izaugusi varena, tā eksistē jau pati par sevi, un viņas vācējs paliek tikai par tās aprūpētāju un sargu. Nabadziņš kļūst par kaut ko līdzīgu tiem gnomiem, kas kalnu aizās sargā dārg​akmeņu krātuves… Bez atpūtas un miera. Dies pasargi - pārdot! …

Ko šis krustziežu dzimtas psihopāts īstenībā ir domājis - tas nu paliks noslēpumā tīts, bet ja Armis zinātu par šo viņa dzīves nopietnību, viss būtu pavisam savādāk. Par to Endijs bija pilnīgi drošs.

Pulkvedis jau nu saprastu, ka visi nopietni kolekcionāri ir narkomānu paveids - iegūt savu indevi viņus netraucēs nekas. Ja Rauls būtu informējis Pulkvedi par savu parāda segumu, tad viņam varbūt izsniegtu vēl sešdesmit taukšķus un ļautu ķepuroties tālāk, tikai ar izdevumu kontroli. Bet tādi zuši kā nelaiķis jau neļauj sevi pārraudzīt un pret savu mono- māniju attiecas kā pret svētumu, kur lajiem biznesmeņiem kakainos smecerus bāzt ir liegts. Varu iedomāties, ar kādu greizsirdību Rauls sargāja šo lielisko krātuvi, lai tik kāds neiedomātos uzkraut tai ķepu. Un tagad? Viss aiziet ellē pie visiem velniem… Jau te ir pabijis maitas- putns Dinks. Pats būdams sevim līdzīgo kapracis, jo viņam pieder apbedīšanas birojs. Taču šim blēdim ir cita interešu sfēra - gleznas, numismātika, filatēlija. Uz molberta pie grāmatsienas nav nekā.

Tātad Dinks ir kritis pazušanā un nolaidies līdz tāda bracconiere [31] [1] Malu mednieks (itāl.).stāvoklim, ka viņu uztur arī malu zvejniecība. Nospert pašnāvniekam gleznu! Labi, lai tā būtu.

Grāmatas gan laikam licis mierā. Kaut gan grūti iedomāties, kmn kaut ko tik vienreizēji vērtīgu, kā šī kolekcija (tikpat laba bija arī Gudinī) un par kādu summu uzreiz varētu pārdot?… ja nu vienīgi Deividam Koperfīldam, slavenajam burvim.

«Eh! - Endijs bezcerīgi atmeta ar roku. - Tiesa, varētu jau pamēģināt. Kaut gan - arī MAN tas prasītu laiku, un ne mazo. Kaut ko pārdot parasti var tikai par pusvelti. Tā ir mūždien: kolīdz gribi kaut ko nopirkt - viss ir tik dārgs, ka no cenām elpa aizsitas kā no svaigiem mārrutkiem, - plāti muti kā atzvīņota karpa uz tirgus letes, acis izvēlis, - bet kolīdz to pašu ķersies pārdot, izmisuma dzīts, - tev piedāvās labākajā gadījumā iesējuma vērtību. Žīdiņš gari pļurkstēs par panīkušo Eiropas grāmatu tirgu, par to, kā krītas cenas, un to, ka grāmatas vairs pērk tikai veci, izkūkojušies grāmatmīļi, kuri teju vispār izmirs kā dronti.

Pļurinās par alternatīvajiem informācijas iegūšanas veidiem. Murkšķēs, ka pats starptautiskajā datortīklā lasa Vašingtonas Kongresa bibliotēkas grāmatas. Bet tev piedāvās piečuku uzreiz vai astoņus latus, pieņemot «uz komisiju», pēcmaksā. Tad tu, protams, sajūties kā pilnīgs idiots un ej ar savu dārgumu mājās, un iebāz atpakaļ plauktā, lai izceltu no tā reizi gadā noslaucīt putekļus. Un dabū krimst sausu maizi ar ķiplokiem. Tad tev kāds labvēlis pavēsta, ka grāmatu izsolē Vācijā pirms pusgada šis izdevums aizgājis par tik un tik ar nullēm, kā rezultātā tu viņam gandrīz iesper ar kāju par labo ziņu, bet pēc tam vēl nedēļu dīdies un kasies kā mīzeleņu sadzelts. Un jūties arvien bagātāks… un bagātāks. Tā ir ar tām grā​matām.» …

Te Endija ekspromts pārtrūka, jo apcerot bukinistikas smalkumus, viņš jau bija aizmirsis par aizgājēju. Šeit En- dijs aprāva savus ar Raulu saistītos nopēluma tekstus, lai sāktu pētīt viņa vaļasprieka nestos kolosālos augļus. Viņš drudžaini apdomāja, kas veicams vispirms.

«Noteikti jālūdz Margai te uzturēšanās atļauja, - izlēma Endijs. - Tā ir prātīga meitene - neatteiks.

Faktiski tas ir tieši viņas interesēs. Pirmām kārtām, jāizskata kompjū- ters,- varbūt radīsies nojausma par to, kāda bijusi virzība Raula interesēm par maģiju. Galvenais - uzzināt, cik lielā mērā te pārstāvēta

praktisko rokasgrāmatu kategorija. Kaut ko izlobīt noteikti varēs, pārlūkojot dienasgrāmatas un datorarhīvu. Faktiski jau tagad ir skaidrs, ka krātuvē pietiek speciālās literatūras, lai ar personiskiem polter- geistiem nodrošinātu visus radus, paziņas un mīļākās, par naidniekiem un nelabvēļiem nemaz nerunājot. Lat​vija - Poltergeista zeme, ko tu neteiksi!»

Endijs piegāja pie kreisās sienas plaukta: bija jau pamanījis, ka labo pusi aizņem Austrumu reliģija un filo- sofija, bet vidū glabājas Rietumu teoloģija, mistika, sle​penās mācības un alķīmija.

«Nu, kā tad! Plaukti īsti par tēmu, Jēzu, glāb un pasargā! Re, kur ir! Pols Karuss, «Velna vēsture un ļaunuma ideja», Čikāga, 1900. gads. Filosofija, nu, nu… Paši sevi viņi uzskata par filosofiem un humānistiem, bet citi viņus sauc par sātanistiem. Taisni kā Kļimovs [32] [1] Grigorijs Kļimovs-krievu emigrācijas rakstnieks; agresīvs tumsonis un antisemīts, populārā romāna «Šīs pasaules Kungs» autors. raksta, melns uz balta. Gustavs Roskofs. Hm! Nezinu tādu. Kaut kāds prūsis! «Geschichtedes Teufels» [33] [1] «Velna vēsture» (vācu)., Leipciga, 1869. Labi. Skatām tālāk! Lūiss Lavaters, «Par Naktī Klīstošiem Rēgiem un Gariem». Oksforda, 1921. gads. Cik var saprast, Vi​duslaiku traktāta faksimils. Lūk, ar ko nodarbojas Oksfordā! Laiž vaļā ne sliktāk, kā Džona Dī laikos! To vajaga izlasīt, tur varbūt būs kas derīgs. Tas Rauls ir bijis Sātana apsēsts, tas skaidrs pat tādam ļoti sliktam puisim kā man. Te tālāk ir vecāki izdevumi, jau pēc pergamenta muguriņām redzams. Selestīns Krepjē - nē, Krespē! «Deux livres de In hoyne de sathan» - Parīze, 1590. Sešpadsmitā gadsimta beigas! Kas ir In hoyne? Droši vien, ka nekas labs. Protams, velk uz pāris tūkstošiem franku! Par sātanismu, braši! O-ho! Apsveikuma kartiņa no kādas jādelīgas gailu kaziņas. Tā grāmatiņa esot Raulīlim dzimšanas dienā no Žaklīnas! Nešķiet, ka no tās, nu, no horoskopu centra… Ak, Kungs Cebaot, kāpēc tieši šodien tu gribi man izrādīt, kādi mēs esam nūģi un kretīni! Es taču to jau sen zinu, bet tu man bez, rimas to bāz acīs … Nav glīti!

Un te nu man nāk spēriens pa zvārguļiem! Man personīgi. No Rnulus Rigensis Unicornis A Uni s …

Domimis tecum, Ave Mnria [34] '10 Rīgas Raula, Baltā Vienradža … Tas Kungs ir ar tevi… (lat.). …

Atvainojiet, es aizrāvos … Tālāk, tālāk …

Kolēns de Plansī - «Le Dinble peint par lui-mкme». Parīze, 1825. Absolūts retums ar burvīgām ilustrācijām, ko es esmu gribējis un gribu izsenis … Tāpat kā Franča Bereta «Mags jeb Debesu Saprāts», bezgala rets Londonas 1800. gada izdevums. Arī ar smukām bildēm…

Re, kur viņš ir! Cik viegli var sajukt prātā … Un vēl saka: zelta drudzis, mantkārība! Viņš mocījās naudas kārē! Viņam bija par maz! Viņš gāja un palaida nagus!

Pieķerts viņš nerimās, bet gāja zagdams apkārt… Es esmu ar tevi, Raul! Un ar tevi, Gaiti Dink!

Tagad es saprotu… Bet Bereta «Mags» būs mans! Ei, te nav skumjā, vienragainā lopa … toties ir doktora Žerāra Enkosa [35] [1] Minētais doktors dzīvojis gadsimtu mijā; ar pseidonīmu Papuss publicējis vairākas grāmatas par praktisko maģiju un Ka- balu, kurās ietvēris arī dažas agrāku autoru darbu kompilācijas. Ar skandālu izslēgts no Francijas Teosofu biedrības priekšsēža majora Kurma laikā.

Uzskatījis sevi par marķīza Sent-īva d'Alveidra garīgo skolnieku. autogrāfs. Viss - nupat es gribu iedzert!

Un kas vēl ļaunāk - sāku kļūt reliģiozs. … Neiekāro sava tuvāka mantu, sievu vai lopu … Lai tas mans tuvākais ņem savas sievas, mīļākās, bērnus, lopiem uzkrauj savu mantu, iet, kur acis rāda, un ceļ sev kaut vai pili! Bet es došos uz pretējo pusi. Ar Bereta «Magu» padusē. Kā Le Fou - Muļķis - uz pēdējās Taro kārts. Pieņemsim, ka šis te foliants ir atstāts man, tāpat arī Kolēna de Plansī bilžu grāmata. Par nodarītajām pārestībām un izmaksātajiem kroga rēķiniem nelaiķis būtu varējis man tās novēlēt … Man tās ir vajadzīgas datorgrafikai. Un es nevarēju tās sadabūt, lai izdaiļotu savu Vilkaču rakstu un citus garadarbus! Nācās izmantot tikai Goijas «Kaprīzes» un šo to no Anša Baldunga Grīna. Raul, tu biji liels grēcinieks, sēdēdams kā suns uz siena čupas, kad apkārt slienājas zālēdāji.» Īstenībā, - skaļi teica Endijs, - uz to varētu pat iedzert. Jāiet vaicāt Margo, vai viņai nav kāds viskija malks.

Pēkšņi viņa skatiens atdūrās pret necili iesietu, nobružātu liela formāta grāmatu, uz. kuras bija masonu simbolika un iniciāļi A.E.W., un mazākiem burtiem - P.M., P.Z.

Okei, - teica Endijs, - paskatāmies vēl šo.

Atverot vāku, varēja redzēt lielisku manuskripta kserokopiju: viens pret vienu. Titullapā bija rakstīts: Arthur Edward Waite RESEARCH OF BLACK MAGIC and PACTS WITH DEVIL INCLUDE RITUALS AND MYSTERIES of GOTHIC THEURGY, WITCHCRAFT and INFERNAL NECROMANCY [36] [1] Artūrs Hduards Veits, «Melnās Maģijas un Sātana Līgum Pētījumi. Iekļauti Gotiskās Teurģijas, Burvestību un Velnišķīgo Garu Izsaukšanas Mistērijas un Rituāli.» Šeit komentāri lieki.

- Viss, - sev (un pie viena arī Pulkvedim) teica Endijs, - esam klāt!

8 Nejaukie sitieni • Ulan-Udes burjats • Sers Tobiass • ADONAI ELOHIM • Dārgā dzīvība Satori • Beidzies • Ķiņķēziņš • Kaut kas zeltaini oranžs • Tu esi sliktais Pa sienu nograndēja vairāki spēcīgi sitieni. Tā bija mīksta dunoņa, it kā pa to ar ķepām būtu uzvālējis kāds aizvēstu​risks alu nezvērs nevis, teiksim, cilvēks ar veseri.

Endijs sarāvās, tad saslējās. Izberzējis acis, viņš nometa segu, uzrāva džinsus un sastinga gaidās. Uz naktsgaldiņa iezvanījās mājas radiotelefona klausule.

Helou, helou, - Endijs mundri atsaucās, lai ari fiksēja, ka paša balss skan nedabiski skaļi. Šāds jestrums nebija uz labu. Nervi!

Dzirdēji viesi? - Pulkvedis apvaicājās ironiski. - Līdz šim tā arī viss sākās.

To būtu dzirdējis pat stikla kolbā ieslēgts homunkuls, - Endijs noburkšķēja.

Nokāp pie manis, esmu kabinetā.

Endijs, lēkdams pa pakāpieniem, steidzās lejā, pogādams bezroci. Pusceļā viņu pārsteidza atkārtota dunošu sitienu sērija. Endijs pieķērās margām. Plaukstas ne no šā, ne no tā bija kļuvušas lipīgi miklas.

Nodžinkstēja starpstāvu loga vitrāžas stikli. Viņš sajuta, ka nupat kāds it kā ar mazu, bet stingru, aukstu roķeli sažņaudz iekšas. Deniņos un uz pieres izspiedās lipīgs mitrums. Šoreiz nejaukie sitieni bija skanējuši jau mājas iekšpusē.

Uz kabineta sliekšņa kā akmens tēls rēgojās Pulkvedis. Seja bija mierīga. Pirksti ritināja cigāru.

Nāc iekšā! Es piezvanīju arī Vasjam. Viņš dzirdējis pat no piebūves.

Endijs zināja, ka Armanda miesassargs dzīvo divistabu dzīvoklītī garāžas spārnā. Tam bija atsevišķa izeja uz sān- ieliņu.

Bija dzirdams, ka atveras un aizcērtas ārdurvis. Tātad nācis caur dārzu, ne caur māju. Pēc brītiņa parādījās Vasīlijs. Kā vienmēr, ar smīnu platajā austrumnieka sejā. Vasīlijs piedzēries apgalvoja, ka viņš pa mātes līniju esot cēlies no Ulan-Udes burjatiem, bet īstenību jau nezināja neviens. Reizēm radās domele, ka tādus kā Vasīlijs nedzemdē sievietes… vismaz visticamāk vidusmēra burjati Vasīlijam sniedzās tikai līdz jostasvietai. Skatoties uz viņu, Endijam nāca prātā kādreiz redzētā filma par mākslīgi [1] Skrējējs pa asmeni (angl.). radītiem cilvēkiem-karavīriem. Labi uzņemta filma. To sauca «Bladerunner» [37] , un viņā spēlēja Rutgers Hauers, kurš arī izskatījās drusku sintētisks, tāpat kā Vasja. Miesassargs bija bass, melnā kimono, ar sarkanu, hieroglifiem izrakstītu lakatu ap skūto galvu. Taisnie, platie pleci salīdzinot ar šmaugo vidukli izskatījās draudīgi. Arī augums viņam bija atbilstošs - krietni virs metra deviņdesmit.

Tā kā kanonada, puiši, - viņš ierunājās latviski, ar patīkamu, mazliet uzsvērtu krievu akcentu un aplami stiepdams patskaņus, - domāju, piebiedrošos, varbūt redzesām āri saljutu. - Viņš skarbi iesmējās, slēpdams tādu kā neveiklību.

Tu zini to anekdoti par Vinniju Pūku? - Endijs pēkšņi iejautājās. Viņš negribēja, lai Vasīlijs pamana, ka viņam bail.

Pulkvedis tā kā saviebās, tā kā ne.

-Davai, rasskazivai, [38] [1] Ņem un stāsti (kr.). - piekrita Vasīlijs. Vecais karavīrs izturējās visdabiskāk. Viņi trijatā apsēdās stūra dīvānā, it kā nule būtu sarunājuši spēlēt zoli. Miesassarga sejā bija redzama mierīga, labvēlīga izpratne par iemeslu, kā​pēc Hndijs sadomājis plēst jokus.

Nu, tā. - Sivēns iet pa ceļu. Redz: Vinnijs Pūks guļ garšļaukus grāvī, tikai kājeles uz ceļa, sten un vaid.

Atkal triecieni pa sienām. Vispirms no dienvidrietumiem, pēc tam - no visām pusēm. Mīksti, dobji būkšķi vairākās vietās vienlaikus. Ātrākā tempā, garākās sērijās, bet vieglāki.

Turpini, - palūdza Pulkvedis, kas līdz šim bija klusējis. Pēc viņa sejas bija redzams, ka saimnieks gaida katastrofu, bet ir samierinājies ar to. Kāpēc viņš to gaida? Varbūt kā atrisinājumu? Viņa vaibsti nolemtības apziņā bija atmaiguši.

«Pie Jupitera, - Endijam iešāvās prātā, - tāds varētu būt izskatījies Marks Aurēlijs, kurš allaž zināja, kas būs, un vienmēr bija ar to mierā.» Pulkvedis patlaban rādīja stoicisma paraugu, Endijs šajā mirklī par viņu sajūsminājās, - un laida tālāk: Vinnij Pūk, Vinnij Pūk, - satraucies kviec un brēc Sivēns, - kas tev lēcies, kas gadījies, vai tev ir slikti?! …

Klusumā pēkšņi nedabiski skaļi iedārdējās audiosistē- ma. Bija dzirdama pļerkstošā un nešpetnā Braiena Džon- sona balss: «Thunder-strike! Thunder-strike!» [39] [1] zibensspēriens, zibensspēriens!

(Angl.) Pulkvedis mirklī izrāva kontaktdakšiņu no rozetes. Engasa Janga soloģitāras kaucienu akcentētie AC DC auri aprāvās. Stings klusums.

Tev reakcija apskaužamā, bos, - ar platu vīpsnu novērtēja Vasīlijs, - turpinai, Endik, turpinai, skladno polučajetcal [40] [1] gneti sanāk (kr.).

Bet Vinnijs Pūks, būdams, galīgi pillā, izdveš dobjā balsī kā no kanalizācijas akas, - stāstīja Endijs, kuram pauti bija sarāvušies bezmaz kā žāvētas vīģes, - vai tad tev, stulbā cūka, nepielec, ka ar mani ir gāalīgā tūplī?!

Abu pārējo vīru zviedzieni skanēja atviegloti. Arī Endijs pasmaidīja un nopūtās.

Nū-ū-ū, esi gan tu mums stā-ā-āstnieks, - novilka Armands. - Tēma skaidra, - visiem mums te gals būs klāt, tā ka paldies par piedalīšanos!

Viņa aizkaitinājums bija skaidri manāms.

Ja poka živoi, - mīksti iebilda Vasīlijs, - i ti, polagaju, prebuģeš v zdravii do konca dņei svoih.*7[1] Pagaidām vēl esmu dzīvs un domāju, ka ari tu būsi sveiks un vesels, līdz pienāks tavs laiks (kr.).- No tavas mutes Dieva ausī, - sacīja Endijs, pavisam noraizējies.

Pulkvedis pārkrustījās. Viņš, ka zināms, nebija diev​bijīgs.

Skripstināšanās durvīs. Kndijs nodrebēja. Smilksti.

-SerTobias požaloval, [41] [1] Sers Tobiass ieradies (kr.). - konstatēja Vasīlijs. Viņš atvēra smagnējo kodināta ozolkoka durvju pusi. Otra puse slē​pās aiz tumšzaļām drapērijām.

Iekšā ienāca, - ko, ienāca? - ievilkās, pa pusei uz vēdera ielīda Pulkveža rotveilers. ja jau suņiem ir seja, tad To- biasam tā bija diezgan izteiksmīga. Katrā ziņā, noteikti dzīvīgāka kā dažam samurajam.

Tagad krunkainais, platais, citreiz smaidīgais purns pauda izbīli… Nē, - šausmas! Nepārvaramas šausmas, kas citkārt drošo, aktīvo suni bija novedušas tiktāl, ka viņš meklēja vienīgo aizstāvību un vadošo instanci. Saimnieku.

-Kas lēcies,Tobias?-automātiski apjautājās Pulkvedis. Atbilde bija žēli smilksti. Tas, kas lēcies, bija redzams uzreiz. Vispirms trīs vīru uzmanību bija piesaistījis izmisums suņa sejā un uzvedībā. Bet bija vēl kas acis krītošs. Sunim kaklā bija uzmaucies zīda stāvlampas abažūrs, tāpēc viņš atgādināja mīlas neveiksmju satriektu spāņu grandu. Vai varbūt Otello pie Dezdemonas līķa.

Ak, Jēzu! - Bndijam paspruka.

Domāju, Galilejas Svētais nezin, kas te notiek, - nopūtās Pulkvedis. - Nāc, šuneli, es tev novilkšu tavas kar​nevāla parpalas. i t Tobias gulēja tavi sievas buduar, - skaidroja Vasīlijs, - durvi vērās iekšā. Kloķi apaļas. Vai nu sunis izlauza, vai es nezinu, bet viņ' ir te.

Ej apskaties, Vasja, - palūdza Pulkvedis, - ja iešu es, suns vilksies līdzi. Es domāju, ka dzīvniekam pietiek. - Tobiass apātiski elsoja. Pie saimnieka kājām viņš jutās drošībā.

Toties Endijs nespēja attapties.

Cik jauki, Endij, ka paciemosies pie manis, - Pulkveža balss bija kļuvusi dzēlīga. - Dalīta bēda ir pusbēda, vai ne? Un vispār - jāpalīdz taču tuvākajam, ko? Kur tas redzēts, ka maizes vietā lūdzējam dotu akmeni, kā tu uz to skaties?

Stāvi mierā, pats uzprasījies, - atgaiņājās Endijs, atmezdams ar roku. Viņam riebās šādi teksti. Saņemies! Kāpēc tagad mācies virsū? Es strebju ar tevi to šļuru kopā, brāl, tāpēc aizveries un nepsiho! Es esmu te un atbildu par visu to, ko tev esmu sastāstījis.

Pipsis neraustās? - nerimās Pulkvedis. Žaunas ciet! - uzbrēca Endijs. - Tagad labāk stāvi pie ratiem un gaidi, kas būs. Saturi pautus - ka nedabū bruku! - Un pats nokaunējās.

Pulkvedis neatbildēja.

«Jaudīgais kompjūters viņa paurī ir uzkāries, - bažīgi nodomāja Endijs. - Viņam pēdējā laikā būs ticis par daudz. Tad vēl tas pašnāvnieks… Nu redzēs, kā būs tālāk. Tagad Armands ir autā. Viņš pat nemana, ka tam sarunā​tas rupjības, ko parasti ne no viena nepacieš.»

Atkal iedunējās sienas.

Pa kāpnēm nodipēja Vasīlija basās pēdas. Kad viņš ienāca - sastinga. Pistoļvīrs ieraudzīja, ka Endijs, kaut ko pie sevis murminādams, ar krāsainiem krītiem zīmē uz grīdas. Paklājs bija sarullēts malā.

Blāvi spīdēja tumši brūnais parkets. Skats bija tik absurds; likās, it kā te notiktu ielu zīmētāju konkurss.

Tiesa, Endija ģeometriskās figūras un dīvainās zīmes neatgādināja parastos graļfiti. [42] [1] ielu zīmējumi.[1] kas tā ir — melnā maģija? (kr.)

Sto eto, čornaja maģija? [43] - lietišķi apprasījās Vasīlijs. Neviens neatbildēja. Endijs bija iegrimis darbā, drīzāk, veicamajā rituālā (ak, Dievs, - redzi, kas man atkal jādara!), bet Pulkvedis un viņa suns bija norobežojušies tādā kā vienotā transā.

Endijs jau bija apvilcis sarkana krīta dubultapli un šajā riņķstarpā no labās uz kreiso pusi kaut ko rakstīja tādiem kā žīdu ķeburiem. Vīdēja arī balti latīņu burti; Vasīlijs saburtoja vismaz ADONAI & ELOHIM un atviegloti no​pūtās. Tik daudz viņš noprata, ka tie ir Dieva vārdi. Čort pobral, vi oglohļiV. [44] [1] Velns parāvis, jūs esat kļuvuši kurli? (kr.) - Vasīlijs noaurojās īstā de​santa instruktora balsī. Pulkvedis pacēla galvu.

Sēdi un lūdz Dievu, - viņš klusi pavēlēja sakostiem zobiem. - Lai Endijs dara, kas viņam darāms.

Mūsu āda ir viņu abu ziņā.

Poņal, ņe durak, - atsaucās Vasīlijs. Viņš vairs neaušojās latviski, bet bija pilnīgi pārgājis uz krievu valodu, kas liecināja, ka arī viņš ir uzvilkts kā stiegra. - Hoķel toļko doložiķ, što dveri prosto viļeķeļi iz peķel. [45] [1]sapratu; neesmu muļķis … gribēju tikai ziņot, ka durvis ir vienkārši izlēkušas no eņģēm, (kr.)

Kā to saprast? - neattapa Pulkvedis. - Kā durvis va​rēja vienkārši izlidot no eņģēm?

Tak točno, vaše blagoroģije, - apstiprināja Vasīlijs, - pri tom vsja Rāma raskololas v drebezgi. [46] [1] Tieši tā, jūsu labdzimtība … turklāt visa durvju kārba sašķldusi skarbalās. (kr.)

Pa to laiku Endija kabalistiskais aplis bija gatavs un aizņēma gandrīz visu no mēbelēm brīvo kabineta grīdu. Endijs bija pilnīgi saņēmies, nešpetns kā lapsene un bija gatavs sniegt sasodītajiem ausaiņiem, kā viņš par tiem pat​reiz domāja, dažus vērtīgus norādījumus: Mēs visi četri tagadiņ sēdēsim šeit pa vidu. Un neviens lai nav tāds nolādēts idiots un neiedomājas apli pārkāpt! Toskait suns! Jūs apjēdzat, ko es no jums prasu, un ka to prasu jūsu pašu plikās dzīvības dēļ? Ārpus apļa es ne par vienu atbildību nenesu. Dzirdat, velns jūs rāvis?

Jā, - Pulkvedis vienaldzīgi atbildēja.

Tūplī man spīd tāds «jā», - nošņācās Endijs. Viņu arvien vairāk sagrāba bažas par Armja adekvātām reak​cijām. - Vasja, tu vismaz saprati?

Poņal i povinujus- ar parasto drošo smīnu attrauca Vasīlijs. Pēc viņa dzalkstīgajām, saltajām acīm Endijs noprata, ka atšķirībā no Armanda tas patiešām situāciju novērtējis pareizi. Nu protams! Tur,

Hindukuša grēdās, starp akmeņiem un dušmaņiem, viņam vienmēr bija tieši tik daudz laika, lai pareizi reaģētu uzreiz. Un bieži vien - daudz mazāk. Daudz daudz mazāk.

Endijs spēji atminējās Vasīlija leģendāro stāstu par duš- rnaņu medībām, kā rezultātā, haotiski atkāpjoties, viņa apakšvienību uzņēmušajam helikopteram ar «stingeru» bija norauta aste. Tikai tāpēc, ka Vasīlijs nebija ļāvies neauglīgai panikai, bet izlēcis ārā no zemu gaisā savirpinātā koptera, viņš bija palicis dzīvs. Kaujas lidskvērpis (Endi- jam patika šis Janovska apzīmējums helikopteram), ietriecies klintī, eksplodēja liesmu mutulī ielejas otrā pusē. Divas diennaktis ar lauztu roku, satriektu gūžu, smagu kontūziju un apdegumiem viņš bija kūlies pa kalniem, līdz kādā pārejā bija sastapis savējo bruņutransportieri, precizējot - tas sastapa viņu pirms dulliem, sen guļošu nemaņā.

«Viņam dzīvība ir dārga vēl arvien. Prasmi izdzīvot nevar iemācīties. Tā vai nu ir, vai ari tās nav.

Kā man un Pulkvedim - mums īstenībā ir vienalga,» - Endija prātā pavīdēja gļēva atjausma.

Piepeši rīboņa un smagie belzieni pa savrupmāju atsākās ar jaunu sparu. No grandiem dunēja sienas un stenēja spāres. Endijs saprata, ka nupat nav kur sprukt, un atminējās, kā viņa tētim bij klājies Ašhabadas zemestrīcē. Papus brūkošā mājā izglābās, palīzdams zem durvīm, ko bija izcēlis no virām un uzstutējis uz diviem pamatīgiem ķebļiem. Un pēc tam no drupām vēl izpestījis profesoru Smirnovu sanskrita speciālistu, kurš bija pārtulkojis visu senindiešu eposu «Mahābhārata». Tētuks, jauniņš students būdams, veco vīru no gruvešiem izkacēja ar visu manuskriptu blāķi. Endijam sametās tā kā vieglāk ap sirdi.

«Kam lemts tapt pakārtam, tas nenoslīks,» - viņš nodomāja. Par spīti nedabiskajam možumam, viņš jutās ne​nozīmīgs un no visām pusēm redzams kā auksts sūds uz plakana kociņa. Tā nepavisam nebija jauka sajūta. Turklāt poltergeista mīkšie sitieni tagad vibrēja dziļi viņā pašā, līdz pat kaulu smadzenēm, un Endijs saprata, ka nekam nav nekādas nozīmes - ne viņa pretenzijām vienkārši dzīvot, ne Mazā mīlestībai, ne Hekses, bijušās sievas, naidam, - ne vienaldzībai pret pagātni, nedz cerībām uz nākotni. Tas, kas viņā patlaban centās ielauzties, bija pats Haoss - radies tik sen, ka pundurtautiņa, kura nosauca To šajā vārdā, nespēja izprast Tā mērogus pat ar savu viedāko filosofu un priesteru prātiem.

Un tad Endijs apjēdza ar to satori [47] [1] Satori — acumirklīgā apskaidrība, japāņu dzenbudistu termins; sanskrita analogs — bodhi. tipa atklāsmei raksturīgo skaidrību, kas pārsteidz kā zibens, - un kad pēc tam visas lietas it kā izskatās tāpat, bet tomēr kardināli mainījies ir pats cilvēks, kas tās uztver.

«Haosu radām mēs, mēs paši - kolīdz ir sasniegta iekšēja harmonija, kas cenšas radīt saskaņu ap sevi, poltergeistam nav spraugas, pa kuru ielauzties, - lauzt, ārdīt un demolēt. Tā ir gan mikrokosmā, gan Makrokosmā. Cilvēks pats, viņa nemirstīgais gars, ir un būs visu lietu mērs. GARS. NEMIRSTĪBA ESME.» Dārdi pēkšņi'apklusa. Endijs izslējies elpoja pilnu krūti. Viņš vienā acumirklī bija sapratis visu caur viņu staroja tīra apziņas gaisma. Viņš redzēja visas tās duļķes, tos maldus, tās šausmas un vilšanos, caur ko iziet cilvēks, kamēr viņa acis klāj tumsonības un aizspriedumu, intelektuālo ambīciju un muļķīgās pašapziņas plīvurs. Endijs skaidri zināja, ka viņa pacilātības mirklis nav pašapmāns, bet tā ir TĀ retā katarse, kas kādreiz var aplaimot cilvēcisku būtni, bet vairumā gadījumu šis brīdis nepienāk pat par mata platumu tuvāk visas atkaliemiesošanās ķēdes garajā gaitā. Kā zibu viņš redzēja sevi, kas ir bijis vienmēr, vienmēr ir un vienmēr būs, jo laiks ir pati lielākā ilūzija, kādu sev jebkad uztiepis cilvēks. Viņš pats sevī mūžam vienots ar Visumu un Visaugstāko bezgalībā - tajā pat laikā kājām šeit uz. zemes, tagad, Poltergeista plosīšanās epicentrā. Vēl brīdi viņš stāvēja kluss, jo TAS VISS pletās augstāk par jebkādu cilvēcisku izpausmi piezemētā ikdienas izpratnē. VIRSOTNE. PATI VIRSOTNE. Tur nav vietas līksme vai skumjām, gudrībai vai stulbumam. Tur ir VISS, jo nekas nav atdalīts. , * * * Tad tas pārgāja. Pacilātība viņu atlaida. Endijs izrādījās nosvīdis slapjš. Visi locekļi tirpa un it kā sanēja. Viņš bija atpakaļ savā ķermenī, vecajā lāga Endija čaulā. «Lai sasniegtu īstu gudrību, reizumis jāpadzīvo ēzeļa ādā.» Viņš pasmaidīja, ne pirmo reizi atcerējies gudrā Apulēja vadmotīvu. Žēl tikai, ka

dažu mirkļu dēļ, kas gan nešķiet vienkārši mirkļi, visu mūžu jāstaigā kā išakam. Ak, cilvēk, cilvēk!

-Tas ir beidzies, -Bndijs teica Pulkvedim un Vasīlijam, kuri, kā atbrīvojušies no savāda sastinguma, staipījās un izpurināja locekļus. Tobiass kā pēc snaudas žāvājās. Ari viņa oma bija krasi mainījusies. Šķita, ka viss līdz šim notikušais bijis nelāgs sapnis, ja vien uz grīdas negrez- notos Endija zīmētais maģiskais aplis un tur nemētātos no plauktiem poltergeista nogrūstie dekoratīvie nieki.

Tu esi pārliecināts? - bažīgi pavaicāja Pulkvedis, kaut gan viņam pašam arī bija nemaldīga sajūta, ka Endijam taisnība.

Jā. Tas izsmēla pats sevi kā ugunsgrēks, kam vairs nav materiāla, no kā degt.

Vai tad tā mēdz būt?

Es tev nesen jau teicu, ka tas var beigties it kā pats no sevis. īstos cēloņus mēs tam neizdibināsim nekad. «Savā pašreizējā apziņas līmenī,» Endijs pie sevis vēl nodomāja. Turklāt bija skaidrs, ka savu lomu te spēlējis Endija augstākās atklāsmes mirklis. Par ko runāt vispār nav iespējams. Katrā ziņā tagad, vēl pagaidām, viņš zināja visu. Un bija beidzot sapratis arī to, ko īsti viņam gribēja parādīt Vassāgo.

Pagaidiet, es tūlīt… - viņš straujiem soļiem izgāja no kabineta. Pēc brīža atgriezās, kaut ko nesdams rokā.

Vai tu redzi šo te? - viņš apvaicājās Pulkvedim.

Redzu. No koka izdrāzts ķēms - nu un tad?

Ne gluži. Tas ir «mannekin» - cilvēciņš. Aplūko vē- rīgi!

Kas tev padomā? - apprasījās arī Vasīlijs. - Čto za fiņķikļuška? [48] Ļoti interesants ķiņķēziņš, mani dārgie bēdu brāļi. Šis mazais monstrs mūs visus gandrīz iedzina kapā un Pulkvedim radīja zaudējumus vairāku desmitu tūkstošu latu apmērā. Bet tā nu tas ir - lai sasniegtu patiesu gud​rību, reizēm jāpastaigā ēzeļa ādā.

Endij, ko tu te atkal muldi? - uzsvērti sausi noprasīja Armands, enerģiski bružādams acis. - Vai tad vienreiz nepietiek lekciju par okultām tēmām?

Tev viss kā pīlei ūdens, - Endijs pārmetoši pašūpoja galvu, - vēl pirms desmit minūtēm tu čurnēji kā nepie​skaitāms šitajā te riņķī, kas tev, droši vien, atgādina panku sienu smērējumus. Šo mazo cilvēciņu - kā redzi, tā ir sieviete, lai arī ne visai gaumīgi izveidota, - es nupat atradu tava melnā putekļumētcļa kabatā.

Ko teiksi?

Neesmu to uzvilcis, kopa…

Kopš nošāvās Rauls, vai ne?

Jā. Laikam tev taisnība.

Nu, lūk! Kamēr tu viņu drātēji par naudas lietām, viņš tev uz šķiršanos uzšķiņķāja šo mazo suvenīru.

Patīk?

Beidz mani dirsināt; stāsti, ja tev ir kas sakāms.

Es vēl neesmu aizmirsis, kā tu man pārmeti, ka es sev uzsitot cenu.

Lūdzu, izbeidz…

Redzi, ir ļoti nopietna melnās maģijas sfēra, kas nodarbojas ar šādiem maziem ķervelīšiem. Vēl iecienītāka kā eiropiešiem tā ir vūdū maģijas melnajiem adeptiem, bokariem. Un, saprotams, Tibetas dugpa [49] .[1] «Mclnkapuces» — Priekštibetas (Nepāla, Sikima, Butāna) «tantriskie» budisti — magu sekta, kurai ar budisma reliģiju un (īlosofiju nav nekā kopēja. Viņu burvestības sakņojas vietējā bon-po šamanismā un Ziemeļindijas šivaītu mistikā. Pastāv uzskats, ka no viņiem iedvesmu smēlies ari Hitlers — tāpēc nacionālsociālistu karogā greznojās «kreisais» ugunskrusts un notika masveidīgie cilvēku upuri dēmoniem.

Viņi par šīm lietām zina visu. Vispār jau šī kabatas formāta dieviņu zinātne ir veca kā pati neapzinīgā cilvēce.

Skaidrāk, ludzu, Endij, ja varētu… - ari Vasīlijs tapa nepacietīgs.

Endijs pacēla roku un pavērsa augšup delnu oratora žestā. Otrās pirkstos viņš acu augstumā virpināja mazo pintriķi ādas saitiņā.

Glītais izstrādājums, kungi-buļļi, ko jums patlaban demonstrēju, ir alrauns, latīniski - magistellus.

Viņu pagatavo no kalnu pīlādža, sētvijas vai velnābola saknes, vismaz mūsu platuma grādos. Vidusjūras baseina tautas tādus sameistaro no mandragoras. Reizēm šādu murmulīti ari sauc tieši par mandragoru.

Un viņš rada Poltergeistu? - Pulkveža pelēkās acis iepletās platas kā zēnībā, kad krusttēvs viņam mācīja drāzt priedes mizas laiviņu: «Un viņa peldēs?» - Tu gribi teikt, ka šitas aiz diega pakarināmais ērms var sacelt šādu jez​gu? Kurš no mums abiem ir traks?

Pagatavošana ir samērā skunstīga lieta, - Endijs tik klārēja, piemiegdams ar aci Vasllijam, kurš pavīpsnāja. Burjatu bastards, bcrserks, vai kas nu viņš bija, ticēja gan. - Raugi, Armi - tavs dārgais Rauls, būdams praktiskās maģijas lietpratējs, šo draudziņu ir veidojis vismaz trīspadsmit mēnešus - pilnu gadu pēc mēnessgriežu kalendāra. Dabūjama šāda lietiņa nav vienkārši, to gatavu nenopirksi maģisko atribūtu veikaliņā - vajadzīgs veikt dažādus priekšdarbus, pirms to pagatavo pats interesents. Vispirms viņš ar speciāli šim nolūkam kaldinātu maģisko dunci, t.s. atamē, pusnaktī izraka šo reti atrodamo sakni, cik var spriest pēc krāsas, tā ir sētvijas sakne. Tad viņš to mājās dažādi apsvētīja un apvārdoja, izgriez​dams no viņas sievietes figūriņu - savu nākamo maģisko sargu un aizstāvi.

Tad tas ir tāds kā paša taisīts talismans? - Pulkvedis šķita samierinājies ar zintnieku un pūšļotāju specialitātes klātienes semināru.

Ne gluži. Tas ir kaut kas daudz daudz nopietnāks. Izdrāzis tēlu, puisis viņu naktī aiznesa uz kapsētu un ieraka vidū kapā, vai krustcelēs, jeb baznīcas pagalmā, jeb sagrautā baznīcā zem altāra - atkarībā no tā, ko gribēja savā saknes cilvēciņā ieprogrammēt. Tad apraktais veidols tika nogatavināts: zināmu laiku atkarībā no mēness fāzēm ik nakti tika rūpīgi laistīts ar kaut ko tik eksotisku kā melnas kazas vai kuces piena, paša asiņu vai spermas un apvārdota ūdens šķīdumu. Lai ūdens būtu brangāk stiprs, varbūt tajā profilaksei vēl noslīcināja sikspārni. Spriežot pēc atrastajiem pierakstiem, Rauls, šķiet, bijis izcils rituāla burta ievērotājs. Ja receptē būtu teikts, ka viņam jāsadabū jēlas lēļa smadzenes un dzīvu sadedzinātu odžu pelni, tad tas arī tiktu izdarīts. Ne velti viņš savulaik studēja ķīmiju…

Ak, Jēzus bērniņ un galdniek Jāzep, - iečinkstējās Pulkvedis, - man jau tagad metas slikta dūša…

Paga, paga, - Endijs nerimās ne sitams, - jūs esat pelnījuši dzirdēt tikai patiesību un vēlreiz patiesību. Tā ka - pacietību, un jūsu mokas taps atalgotas. Tad mazais alrauns tiek izrakts laukā, aiznests mājās un saudzīgi notīrīts. Ja līdz šim viss bijis pareizi izdarīts, sakne griezuma vietās pa šo laiku ir apaugusi ar miziņu. Tā - kā nekā - ir dzīva.

Dabiski, ka tādai saknei pat samocītai piemīt veģetatīva dzīvība, - un tālāk?

Atkal jāizpilda zināms rituāls - sakni, skaitot buramvārdus, žāvē verbēnas vai kāda cita svēta auga dūmos, kamēr tā izkaltusi un izskatās kā tagad. Tas vien prasa kādus trīs mēnešus. Un pastāv vēl viens rits. Tā laikā tēls tiek veltīts konkrētai dievībai - vai nu mājas pavarda dievei Hertai, vai arī Hekatei - to visu magam pateic priekšā intuīcija. Turklāt priekšraksti pauž, ka alraunu jāuzņem mājās ar vislielāko cieņu un mīlestību, un vēlams ar to būt kopā kā ar savu dzīvesbiedru…

Kā tad to saprast?

Saproti, kā gribi. Ja es sev izgatavotu tik varenu maģisku rīku, saku atklāti - es viņu turētu zem pagalvja. Nešaubos, ka klasiskais rituāls paredz ar šo it kā priekšmetu seksuālas manipulācijas, kas rada ar to spēcīgāku magnētisko saiti. Kā saproti, visa burvestība te atkal slēpjas magnētiskajā emanācijā vai biostrāvā. Nosaukumam nav nekādas nozīmes, galvenais, kas ar to tiek apzīmēts. Tātad - ar alraunu gul.

Bez jokiem.

Ak, Dievs, vai tiešām šie burvji ir pilnīgi traki? Kāpēc? Kāda velna pēc tas viss?!

Tu vēl neesi to sapratis? Kāpēc tu esi sarausis savu bagātību? Kāpēc tev vajadzīga vara un neatkarība? Arī viņi tiecas pēc tā paša, tikai ar citām metodēm… Vai tu vari man tagad atbildēt pēc sirdsapziņas, ka tavi paņē​mieni ir labāki? …

Mirkli visi klusēja. Pulkveža vaigs bija pavisam ap​mācies.

Seičas ja poņimaju, otkuda v etoi drjaņi tak nmogo jada, [50] - domīgi noteica Vasīlijs.

Tā gan, - atsaucās Endijs. - Un tad mazais monstrs ir gatavs. Tiek ieteikts viņu turēt vai nu dzīvojamā istabā, vai pavarda tuvumā. Burvis ir izgatavojis nelielu robotu - pašu nešpetnāko savas mājas sargu, kādu vien var iedomāties. Tas ir iestellēts reaģēt uz jebkādu naidīgu maģisku iebrukumu saimnieka mājās vai viņa aurā. Viņš uzbrucēju vienkārši ņems un izdeldēs, vai arī pats tiks iznīcināts. Paštaisīts alrauns ir īsts asinssuns, jo ir tev piesaistīts ar tavām asinīm un nepazīst žēlastības. Sekas tu redzēji.

Tu runā tā, it kā viņš būtu dzīvs.

Vai tad tu nesaprati, ka viņš arī ir dzīvs? Visa šī uzskaitītā nojēgšanās taisni tam ir domāta, lai saknes tēlā iemitinātu «sabiedroto» no elementārgaru pasaules. Šim koka gabaliņam piemīt sava individualitāte un pat daļēji - griba. Viņa pamatsūtības ietvaros, protams.

Jā-ā, ar tādu nav joki. Nūja, Rauls aizsargājās, - novilka Pulkvedis. - es viņu nobiedēju līdz nāvei. Atjēdzies pārlaboja. - Iedzinu nāvē.

Un saņēmi pretī pēc nopelniem. Viņa alrauns agri vai vēlu būtu tevi iznīcinājis. Viņš bija ticis tavā teritorijā un ņēmās kā nešpetnis, demolēdams māju. Tava bojāeja bija garantēta. Vari priecāties, ka vairs netiki uzvilcis to nelaimīgo putekļumēteli. Tas būtu tas pats, kas pašrocīgi pārgriezt sev rīkli. Lēnītēm. Armands nodrebēja kā auksta asmens skarts.

Jā, labi, ka palika siltāks. - Tad Pulkvedis sarosījās, ar derdzīgumu pa gabalu aplūkodams mazo elkudievu, kas rāmi karājās ādas saitītes cilpā pie Endija rādītājpirksta…

Bet ko tu ar šo mazo mūdzi gribi darīt?

Vasīlij, tev nebūtu grūti iekurt dārza lapenē kamīnu?

Kāda runa! - Vasīlijs aizgāja, dzidri svilpodams ave- mariju, un suni pa pēdām.

Līku koku uguns taisno. - Endijs paskaidroja.

Vai manu, vai! - Pulkvedis nevarēja vien rimties. - Kauc kas nedzirdēts! Koka puļķis sagrauj māju!

Mhm, - Endijs piekrita. Viņš labi zināja, ka tie, kas daudz grib, var dabūt nepavisam ne to, ko grib.

Pēc paša sūrās pieredzes. Un ētiskiem kanoniem dzīves reālajos procesos nav itin nekādas lomas. Tikai visu cauraudoša mistiska spēka impulsiem, kas konkrētās situācijās veido apstākļu sakopojumus. Vai grauj tos.

Caur verandu, kurai bija izbiruši stikli, viņi iegāja dārzā. Vienkāršajā, bet platajā kamīnā aiz vecām čuguna lējuma restēm jau plaiksnīja un snaikstījās liesmas. Vasīlijs pavisam domīgs raudzījās gunī. Suns tupēja netāl. Viņa tumšajās acīs atmirdzēja dzirkstis.

Endijs pie sevis nomurmināja dažus vārdus un ar slai​du vēzienu iesvieda mazo alraunu ugunī.

Atskanēja tāds paukšķis, it kā ugunskurā būtu pārsprādzis tur iemests milzu kastanis. Pulkvedis samiedza acis. Tobiass iekaucās un sāka riet. Tad viņi izdzirda tā kā virmuļojošu svilpienu, tā kā spiedzienu - skaņa pilnīgi nesasaucās ne ar ko agrāk dzirdētu, tā pieauga līdz stieptam, stenošam, ļoti skaļam dīcienam, un no kamīna speltes izšāvās ārā kaut kas zeltaini oranžs ar sarkanu cekulu kā liesmumēle; tas tā kā pacēla šaudīgas rokas, tā kā no- vaikstījās, tad pazuda atpakaļ aiz režģa.

Viņš izbiedēja salamandru, [51] [1] Uguns stihijas gars. - ieteicās Endijs, - bet tai nu ne vella nevar padarīt! - Arī Pulkvedis kaut ko dzīrās sacīt, bet acīmredzot tas vēl nebūt nebija viss, ko spēja mazais saknes ķēms. Vīri apklusa un sastinga kā akmens faili.

Ar asu spraukšķi, kas noskanēja spalgi kā šāviens, kamīna mūris pārsprāga pa diagonāli; čuguna režģi izgāzās ārā, jo bija iemūrēti tā sānos. Augšup pasitās liesmas, pajuka ogles un pelni; Vasīlijs iebļāvās un sāka gānīties mātes vārdiem, jo viņa basās pēdas virsu trāpīja gruzdoša pagale. Tobiass rēja aizgūtnēm, iekaukdamies. Kaut kas nošņācās un uguns nodzisa kā ugunsrijēja norīta. Ne liesmiņas, ne oglītes, nedz dūmu. Karsti nodeguļi un pelni, kas līganām plēnēm nosēdās atpakaļ kamīna mutē. Vīri stāvēja, izbolījuši acis. Arī Vasja aizmirsa apsvilušo kāju.

Dieva darbi, - beidzot noteica Eridijs.

Pulkvedim šķita, ka viņš zaudējis valodu. Viņš uzlika trīcošo roku Endijam uz pleca.

Poltergeists bija prom. *** Tovakar kādā Babītes mājā bija beidzies dramatisks ģimenes skandāls. Sieva, mīļvārdiņā saukta Mazais, ar dēlēnu aizbrauca pie savas mātes, asaras slaucīdami. Pareizāk sakot, raudāja tikai zēna mamma. Bija žēl pašai sevis, puikas un ar turīgu žūpu velti izšķiesto dzīves gadu. Par to var arī izraudāties. Piecgadīgais puiškāns gan neraudāja. «Tēti, tu nedrīkstēji mammai sist, - viņš domāja, - tu vienkārši nedrīkstēji sist ne man, ne mammai. Tu esi sliktais…» Un viņa zilās acis satumsa un samiedzās šaujamlūku spraudziņās.

Naktī tēvs pamodās no kādas skaņas. Tie bija viegli klauvējieni pa sienu. «Kaimiņš galīgi nogājis no grauda,» viņš nodomāja un atkal iemiga smagā dzērāja miegā. No rīta vīrs nekā neatcerējās - ne par skandālu (cik labi, ka viņi beidzot ir projām pie sievasmātes), ne par kaimiņa dīvaino uzvedību naktī. Ja viņš to atminētos, tad nāktos palauzīt galvu, kā kaimiņš divos naktī varējis pieklauvēt pie ārsienas ceturtajā stāvā. » Bet kaimiņš pieklauvēja arī citunakt.

LAIMESDIEVS Lūdzot esiet uzmanīgi, jo to, ko izlūdzāties, jūs varat arī saņemt.

Maldis neticēja savām acīm. Kaut gan - te gan nebija, kam neticēt. Maziņā, sarkanā cenas birka tomēr redzami un uzstājīgi apliecināja, ka antikvariāta īpašnieks ir sajucis prātā (ja viņam tas jelkad ir bijis). Tā sīkiem burtiem un cipariņiem vēstīja: Ls 6.50. Maldis norausa uz skūtās virslūpas izspiedušās sviedru pērlītes. Jūnija saule uz ielas viņu nebija piedabūjusi nosvīst,-tagad to mirklī bija izdalījuši šie apšaubāmie cipariņi. Maldis, kā viņš pieticīgi mēdza apgalvot, šo to sajēdza no ķīniešu bronzas, un te nu beidzot tas atmaksājās vārda tiešā nozīmē. Neiedomājamā cena bez ceremonijām un jel kādas pietātes bija uzlipināta uz plikā, blāvi zaļganā paura kādam mazam, tuklam bronzas elkam, kurā viņš bez grūtībām bija sazīmējis Laimes dievu no mazo dzeltenu (tā viņš sauca ķīniešus, ko šie, protams, nenojauta, citādi jau būtu klāt) Panteona. Vai tas attiecas uz kaut kādu agrīnu Debesu Impērijas māņticību, vai konfuciānismu jeb daoismu - tik smalki Maldis nezināja. Tomēr viņš nedomāja ari tā, kā vairums līdzcilvēku, - ikviens mazs, sēdošs un smaidīgs resnis ir Buda. Viņa vaļasprieks bija Tālo Austrumu bronza, nevis ķīniešu mitoloģija. Bet skaidrs bija viens - figūriņa ir Sun dinastijas oriģināls un maksā vairākus tūkstošus dolāru. «Seši piecdesmit! Pat sešsimt piecdesmit mārciņu cena padarītu uz brīdi traku aiz priekiem jebkuru saprātīgu kolekcionāru, bet pārpircējs ar gandarītu smīnu palēkdamies joztu uz Sotheby's…»

- Glīta mantiņa, - ieminējās Maldis, izvilkdams no ķengurmaka desmitnieku, - žēl, ka pakaļdarinājums.

- Viņš bija atteicies no idiotiskās vēlmes pārprasīt, vai cenā nav ieviesusies drukas kļūda. Rūdījums diktēja pie​sardzību.

- Cita nekā jau te nav, - nicīgi atteica sīkā, mīlīgā čirka - pārdevēja, - bet cilvēkiem tak vajag kādu smukumu mā​jās, protams, ne jau šķībacainu viepļus. Man tas ukris uzdzen šermuļus…

Tas bija sacīts ar tādu garlaicības sabeigta cilvēka pārliecību, ka pircējs nokremšļojās. «Tu esi atlaista, lūk, ko gribētos tev pavēstīt, - viņš nodomāja, - tevi glābj tikai tas, ka tavs šefs ir ēzelis. Es vēl padomātu, vai tev var uzticēt tirgū pārdot tomātus.»

Maldis vēlreiz ar pirkstiem kā pārbaudot noglaudīja figūriņas patinu. īstu patinu. Mazais tēls gandrīz iekļāvās dūrē un šķita sasilis saulē.

Pēc brīža, kad neticamā cena bija samaksāta, un jakas kabatu novilka mazā, mūžam smaidošā dievekļa svars, Maldis lēnā solī devās mājup, vēl būdams neziņā, ko īsti ar guvumu iesākt.

Tas, ka Maldis jau no jaunības interesējās par Austrumu mākslu, bija tāds pat neapstrīdams fakts kā tas, ka viņš nebija kolekcionārs. Viņam priekš tā neiznāca naudas. Protams, mājās plauktos stāvēja pa gaumīgai lietiņai, bet tie visi bija brīnišķīgo sendarbu mīļas mūsdienu kopijas, kuras arī nebūt nav lētas.

Taču viņš ar Austrumu mākslas priekšmetiem - īstiem, - bija pavadījis kopā milzumu laika kopš studiju gadiem Mākslas akadēmijā un triju gadu stažiera darba Maskavā, Austrumu mākslas muzejā. Tas viņu bija padarījis par lietpratēju, bet, saprotams, ne par naudīgu pilsoni, kurš šādas mantas var vākt un rindot stiklotos skapjos uz velna paraušanu. Kura raizes ir, kāpēc viņš kaut ko nevar nopirkt ne par kādu naudu…

Tāpēc arī Maldi kādu brīdi dīdīja doma guvumu izdevīgi pārdot, bet pēc zināmas svārstīšanās viņš izlēma, ka sievai nav jā/.in priekšmeta īstā vērtība, un viņš to paturēs nebaltai dienai.

Laimesdievs kabatā zem viņa rokas jutās ērti. Maldi atkal pārņēma tā neizskaidrojamā dievišķās klātbūtnes izjūta, kura piemeklē ekspertu atšķirībā no laja, tāpat kā māka pazīt oriģinālu, īstu senlaiku bronzas lējumu neskaitāmu kopiju kaudzē. Tā bija sajūta, ka priekšmetam ir dzīva aura. Tāda kā īpaša vibrācija, par ko tik ilgi un stulbi ņirgājas materiālisti, bet kura šajā iluzorajā pasaulē pastāv vismaz tik pat ilgi kā viņi paši, un ir ne mazāk reāla.

Ar paša guvumiem Maldim tā bija gadījies tikai trīs reizes. Pirmoreiz, - vēl tolaik, kad SanktPēterburga saucās vienkārši par Ļeņingradu, - viņš no pazīstama buki- nista bija atpircis gandrīz melnu, turpat spaiņa tilpuma vāzi ar reljefiem pūķiem, lapām, ķiršogām un putniem, kura uzreiz tā saistīja viņa skatienu, ka kaulēšanās nebija ilga. Naudas pēc tam viņam knapi pietika atpakaļceļam, tādēļ atlikušo laiku līdz vilciena atiešanai viņš pavadīja numurā, - neatņemdamies skatījās uz vāzi. Vismocošā- kais bija atceļš, jo četrvietīgajā kupejā viņš, protams, nevarēja ar savu vāzi noņemties, jo izsauktu padomju laikiem neveselīgu ziņkāri. Spekulant neŠčastnijP Vāzi viņš pārdeva par tiem laikiem iespaidīgu summu trīsarpus tūkstošiem rubļu (muzejā Malda alga bija deviņdesmit pieci rublīši), jo nevarēja no tās šķirties.

Tieši tāpēc.

Otroreiz viņš iekrita uz krupi - tas bija varens krupis. Izmēros kā rupjmaizes klaips un tādā pat melnās klona- maizes garozas krāsā. Krupim pat bija funkcionāla jēga - tas bija smaržvielu vai vīraka trauks, bet Maldim radās pamatotas aizdomas, ka apjomīgajā podā zem gaumīgā vāciņa (vardīte uz lotosa lapas krupim skaustā) baudkārie 1 Nelaimīgais spekulants (kr.). un samaitātie ķlnīzeri tika glabājuši opiju. Krupis izrādījās laisks; tieši tā šo īpašību nodēvēja pats Maldis. Ar viņu Maldim klājās vēl ļaunāk nekā ar drakonu vāzi. Arī uz krupi, protams, vilktin vilka uzmest aci, tomēr tas šķita citādi. Masīvo abinieka rumpi varēja apbrīnot formas, bet ne izstrādājuma ziņā - tas bija vienkāršs un gluds, izņemot mazo vardi uz, lapas-vāka, kura bija vienkārši filigrāna - tiešs pretstats robustajam traukam, taču stila ziņā pilnīgi harmoniska. Krupis paģērēja, lai viņš tiktu apbrīnots savādāk. Viņš itin kā vēlējās būt klāt tādos intīmas apceres brīžos kā kafijas vai tējas dzeršana un smēķēšana - Maldis sevī sprieda, ka šis trauks-dzīvnieks (pie kam senlaik par gudrinieku un filosofu diezgan nepamatoti uzskatīts dzīvnieks), savulaik ir izmantots tieši tādos - varbūt svētceres, bet visticamāk, ka izlaidīgas bez- domu aizmirstības saldajos brīžos. Gluži vienkārši jau pēc nedēļas kļuva skaidrs, ka šis ķīniešu bronzas pods, smīnēdams līdz, acīm platu vīpsnu, māca nedarīt neko. Otrajā nedēļā, kopš tas bija mājās, Maldis lauvas tiesu brīvā laika pavadīja tiešā krupja tuvumā, klausīdamies klasisko ķīniešu mūziku, kas vienmēr no jauna viņu pārsteidza ar savu dzīvesprieku un harmoniju; lēni malkodams tēju, pīpēdams un neko nedomādams. Tas bija lieliski! Viņš labprāt tā zvilnētu vēl tagad, taču dzīve, vismaz šeit - Rietumos, mūždien paģēr steidzīgi rosīties, kas, kā katram zināms, ir dīkas valstīšanās pretmets. Ko parasti skaitliski daudz lielāka sieviešu grupa kā savulaik sufrā- žistes, tas ir, sievas, māsas un mātes, allaž cenšas atsaukt atmiņā otrai ļoti plašai cilvēces grupai - vīriem, tēviem, dēliem un brāļiem.

Arī Maldis nebija izsargāts no šiem biežajiem uzbrukumiem, kuri viņam liedza laiku pavadīt divtulībā ar bronzas abinieku. Līdz ar to šā dīkā, pat kaitīgā trauka liktenis bija izlemts - tas ar panākumiem piedalījās laika ziņā tuvākajā antikvāro priekšmetu izsolē, kurā par to cīkstējās vismaz pusducis bāru vīru ar palīkiem deguniem. «Neatlaidīgākais no viņiem, - sprieda Maldis, - droši vien vēl tagad dzīvo laimīgs kopā ar šo it kā krupi, ja vēl nav uz sava dīvāna pārakmeņojies.»

Trešais gadījums bija šis. Maldis juta, ka viņa un šā mazā dievekļa simpātijas ir abpusējas un auga ik bridi; par to liecināja viņa neviltotā labpatika ar to spēlēties rokā un dieviņa pievilcīgais smaids, kurš šķitās sakām: «Labi, ka es beidzot tevi satiku, Maldi!»

Tomēr, kad laimīgais īpašnieks pārradās mājās, vēl aizvien stāvā sajūsmā par guvumu, un ar tankšķi nolika viņu uz ledusskapja malas, kā šalts salta ūdens no sievas puses izlikās tās pirmie vārdi: «Atkal mums jāsamierinās ar ķīniešu ķiņķēziņu, kurš nopirkts, teiksim, Rutas kleitas vietā? Vai tu uzskati, ka tavai apsēstībai ir jāturpinās ari pēc Austrumu muzeja Maskavā?» - Piekritīsit, ka tas Mal- dim neizklausījās pēc līksmām gavilēm. Tomēr viņš attapa runāt pretī, jo bija stūrgalvīgs kā vairums latgaliešu, turklāt viņa laulātā draudzene vairāk cienīja drosmi un atklātu konfliktu, nevis izvairīgu bošanos.

Teikšu tev uzreiz un klaji - tevis piesmietais un apnicinātais dieviņš ir vērtība pati par sevi, kas neatkarīga no nekompetentu sievišķu paļām. Turklāt es esmu izde​vis necerēti maz.

Muldi!

Nepavisam, - nekad tev neslēpju cenas (abiem zināmi meli!), kur nu vēl šoreiz, kad man paveicās kā ar lai​mes lozi… Seši piecdesmit!

Zinām mēs tavas lozes! Bet tava vienīgā laime ir tā, ka es mūždien saudzēju tevi, neraugoties uz šādiem regulāriem plānprātīgiem izlēcieniem, un neparādu pa īstam, kur haizivij spuras dīgst! - «Kāds goblins šodien Kitijai iekodis? - pie sevis nobrīnījās Maldis. - Parasti (kas nu par «parasti» - labi, ja reizi gadā!) jauni interjera priekš​meti tika saņemti mierīgāk.»

Tevi ir jāved pie eksorcista atburt atpakaļ jeb mājās jāizvadā lācis! - sieva nerimās. - Te jau visos kaktos čurn dažādi apšaubāmi personāži, bet šis mūlis tā smaida, ka man sāk smelgt zobi un velk uz žagām…

Liec viņu mierā, tas ir daosu laimes dievs! - grēkāzis mazo bronzas tēlu uz labu laimi metās aizstāvēt. - Viņam tā jāsmaida pēc kanona!

Lai šis pēc sava kanona smaida Ķīnā, bet pie manis viņš te ņirgt tālāk par mazmājiņu netiks!

Visas pazīmes liecināja, ka Kitiju ir sakodis indīgs gob- lins.

Sieviņ, - strikti ieminējās Maldis. Šī neparastā uzruna lika Kitijai saausīties un nosprausloties.

«Sieviņa - ko tu neteiksi!»

Tas ir ļoti vērtīgs mākslasdarbs, nopirkts par sviestmaizi, un es neļaušu par viņu melst glupības. Bez tam tu labi zini, ka lielāks ļaunums mājās ir žūpība vai kāda cita liga, kuras parasti piesitas mana gājuma večiem, nevis ķīniešu bronzas vākšana.

-Salīdzinot ar taviem misiņa ērmiem, reizēm šķiet, ka dzeršana ir īsts vīra tikums, - nopūzdamās atteica aprimusi Kitija, - domāju, ka tu mani kaitinātu mazāk, ja kādureiz iemaršētu mājās četrrāpus un atzītos, ka esi nodzēris kādu no saviem elkudieviem. Tad es sarīkotu balli, kurā ielūgtu kaut vai duci ķīniešu bronzas pētnieku! Tev pašam katrā ziņā tas par sliktu nenāktu - atgūtu realitātes atskārsmi…

Tu esi tikpat dulla kā tavs uzvārds! - Maldim pa​spruka (Kitijas meitas uzvārds, ar ko viņa diez kāpēc le​pojās, bija Unferrihta, kas vāciski apmēram nozīmē tādu, kurš ir savā prātā vai vienkārši vēl nav sajucis prātā). - Tu vedini mani žūpot, jo kopš bērnības esi pieradusi pie sava pleikas - tēta, tajā pašā laikā neapjēgdama, uz kā var tikt balstīta mūsu pagaidām vēl kopējā labklājība neražas gados… Es varu tev to pateikt priekšā: tieši uz. tevis izsmietajiem bronzas tēliem!

Tu kā vērsis pa vagu - tikai taisni un uz priekšu! Apriebies… Varēji kādreiz izdomāt ko jaunu, - lūk, ko gribu teikt. Lej tik kā no tējkannas vienā virzienā! Viss! Negribu ne tevi, ne tavu ķīnieti - man pašai ir uz kā balstīt savu labklājību. Bet tu labāk varētu izdomāt naudu savas lamatas vasaras riepām - jeb to tev tagadiņ sagādās tavs laimes dievsV. - ar šo lādiņu uzspērusi gaisā pēdējo Malda aizsardzības bastionu, viņa cēli izgāja no istabas, pīšļos satriektajam Austrumu mīļotājam neveltīdama ne skatienu. Nu Maldis saprata, ka goblins, lai ar indīgs, te nav pie vainas. Viņaprāt, iekodis Kitijai, ļaunais rūķis pats ar putām uz lūpām nobeigtos briesmīgās mokās.

Labāk būtu ievērot celibātu, ko tu par to saki? - pie sevis ņurdēja Maldis, ar mazo draugu sarunādamies. - Bet es biju jauns un muļķis - apprecēju sievieti, vēl turklāt ar šādu kuces vārdu… Ausīmdzirdot viņš bija nemierā ari ar sievas priekšvārdu. - Kitija Unferrihta, - kādu sajēgu un pretimnākšanu tad no šādas kombinācijas varēja gaidīt?

Par naudu «lamatas» vasaras riepām gan viņai bija taisnība. Maldis, savas ekscentrisma kāres mocīts, jau labi sen bija iegādājies lielu, grabošu «pontiaku» -1973. gada «bonevilli», kura atgādināja melnu troļļa zārku. Degvielu tā tempa ne litriem, bet galoniem, un, reiz novietota, kas bija samērā bezcerīgs pasākums, vietu aizņēma pa pus- kvartālam, jo, kā jau amerikāniete, neapjēdza, cik vecā Austrumeiropa ir šaura un nabadzīga. Tagad šai baisulei bija jāmaina ratiem gumijas, kas pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem varēja maksāt kādus divsimt «zaļos». Pašreizējās bija plikas kā politiķu pauri, tāpēc braukāt Maldis neriskēja. «Protams, jāpērk lietotas gumijas. Atkal nevarēs sagrābstīt četras vienādas, būs

jāmeklē pa pāriem,» - viņš kreņķējās, jau neviļus nonācis autoīpašnieka gremšanās elementārstāvoklī, bet pat neattapdams, ka naudas šādam pasākumam viņam vēl nebūt nav.

«Izvilkšos ar suni pastaigāt, - viņš nolēma, - varbūt pa ielu ejot, rāsies kāda ideja.» Taisnības labad jāatzīst, ka minēto suni, kurš pēc savas būtības bija nešpetnis, bet tautības - bulterjers, Maldis bija nopircis Rutai kā dāvanu, skolas gaitas sākot. Meitenei tā raksturs izrādījās par smagu, tā ka tētis kārtējoreiz izpelnījās mammas pārmetumus par nesaprātīgu rīcību. Rezultātā ar suni Maldis dabūja noņemties pats. Raksturā tas parādīja pašam saimniekam atbilstīgas īpašības, tādēļ viņi satika samērā labi. Kopā, kā tagad, kad viņi, mēli izkāruši, soļoja pa tveices piestriegušo nomales ieliņu, tie izskatījās eksotiski. Bulterjers bija raibs kā pupas zieds un ducīgs, savukārt Andris savos haki krāsas šortos un nokarenā T-kreklā ar sienakaudz.es attēlu un parakstu «LATVIANS DO IT BETTER» [52] [1] Latvieši to dara labāk (angl.). likās esam bada maizē. Viņš bija no šajā tautā bieži sastopamajiem caurbirām - ēda, kā smejies, par trijiem, bet ar saviem metrs septiņdesmit astoņi un knapi sešdesmit kilogramiem kaulu izskatījās pēc kārts, kas balsta ķerstīgos apiņus augšanas gaitā. Tā arī bija sacījusi viņa viedā vecmāmiņa: «apiņu stādaigs», vienmēr izsniegdama Maldim dūšīgu krējummaizi starp ēdienreizēm. Kā redzams, pat šie pasākumi nebija neko palīdzējuši, un Maldis izskatījās, it kā vējā liegi šūpotos, bet mākslas skolā bija izpelnījies drūmu iesauku «Osvencims». Viņi jau bija nonākuši līdz pirmajai maģistrālajai ielai, kura veda uz pilsētas centru, kad Malda pinkainajā, biezajā melno matu ērkulī dzima atklāsme.

Suni! - viņš skaļi ieteicās. Tas pacēla pletdzel/.im līdzīgo galvu. - Viņa seja it kā pauda: «Nu, kas atkal?»

Mēs varam tikt pie jauna autiņa! Un nedomāt par kaut kādām tur sūda riepām. (Uz šādām domām vilināja smagā kabata.)

Bulterjers ierūcās, šaubīdamies par tik negaidīti vieglu risinājumu.

Jā, jā! Nemaz nelūri ar savām šķībajām ačelēm!

Un viņi, pagaidījuši, kad apsīkst automašīnu straume, devās pāri četrjoslu brauktuvei.

Maldis attapās no šaušalīga bremžu kauciena. No trula trieciena, kas izrāva pavadiņu no rokas, gandrīz izmežģot plecu. Bet visbaismākā bija bijusi vēl kāda skaņa. Tā likās apmēram tāda, it kā kāds būtu ar kāju no visa spēka iespēris pa ādas klubkrēslu. Naga platuma attālumā no Malda bija apstājies tumšzils «merkūrijs» - sporta kupej- nieks «cougar», kas laikam apzīmē tādu plēsīgu zvēru kā kalnu lauva.

No tā izrausās resnum resns vīrs Malda gados; košās, banāniem un ananāsiem apdrukātās «bermu- dās», ezītī apcirptiem matiem, kuri kā pelēcīga stiepļu suka ietvēra pliko, iedegušo pauri. Viņam raustījās plaksts. Kungs sašķiebtu muti gandrīz raudāja. Ar gaļīgo roku viņš pastiepās savas mašīnas gaitas virzienā, kur atsviests metrus astoņus gulēja raibs kaut kas. Kaut kas, kurš vēl pirms brīža bija suns, tātad domājoša, cilvēkam labvēlīga būtne. Gaisā pamesti slējās viena pakaļkāja. Tā sīki trīsēja.

Maldis kā sapnī, kad jābēg no vajātāja ar cirvi rokā, sāka virzīties turp. Asiņu palts. Puse galvas putrā, no kuras kā autonoma novērotāja raugās vesela un vēl sajēgu saglabājusi acs. Tā neko nejautāja viszinoši tā Maldim vēstīja: «Sūdi sanākuši lieli, Saimniek, un redzi, ka … es esmu drusciņ beigts…» Uz ietves sāka salasīties ziņkārīgu dīkdieņu pūlītis. Resnis Maldi sapurināja aiz piedurknes.

Prijaķeļ, ti ogloh?! Izviņi, ragi Gospoda Bogal Histēriskajai balsij par atbildi Maldis izgrūda tādu ska​ņu, it kā viņam būtu vilkarīkle.

Vīrs ne pa jokam satrūkās. Viņš tūliņ pat izvilka biezu kabatas portfeli un taisnojās: Vinovat, prijaķeļ… Ņeuspel zatormoziķ… Beri vozrneš- čeņijel Za baksi kupiš druguju sobačku… Žaļ pjosika, koņečno - u meņa samovo rotveifer… [53] [1] Draudziņ, esi palicis kurls? Dieva Kunga vārdā - piedod!… Esmu vainīgs, draugs… Nepaguvu nobremzēt… Ņem atlīdzību! Par zaļajiem nopirksi citu sunīti… Protams, žēl suņuka - man pašam irrotveilers. (Kr.) - un iespieda Maldim saujā divas simtdolāru zīmes.

Bet Maldis nodurtu galvu skatījās uz savu suni. Savu sunīti. Tā veselajā sejas pusē bija lasāms tā kā smaids, tā kā lūgums: «Labāk nekustini gan mani, Saimniek… Bet to, - par jaunu autiņu, tu pareizi pateici!

Tā tik bij ideja!» Viņa dvēsele jau tramīgi ošņāja Laimīgās zemes paslieksni. Maldis neviļus atcerējās karikatūrista Gerija Larsona domu par suņu paradīzi - tajā no miesas saitēm atraisītie kvekši nerimtīgi vajā milzīgas automašīnas, no tīra šķiņķa darinātas, tā ka vajāšana kļūst divkārt pievilcīga.

Ierēcās «kuguāra» sešcilindru motors, un naudinieks bija prom, - atstājis nabagam nabaga tiesu.

Maldis klusēdams iebāza naudu kabatā, nometa uz bruģa plecusomu, it kā nemanīdams to, ka abi ar mirušo draugu ir uz brauktuves. Iešķindējās pavadiņas ķēde. Ar pāris rāvslēdžu rāvieniem soma pārtapa mugursomā, kur viņš ierausa sadragāto, asiņaino suni ar visām izsistajām zarnām un netīrumiem. Aizvēra to un uzsvieda plecos.

Tagad viņam bija vajadzīgā naudas summa. Nolādētajām riepām! Priekš kā? Kāda suņa pēc?! Viņš šai stulbajai pasaulei neko nejutās esam parādā. Acis pievilga, un kaut kur vēdera lejasdaļā blīda tāda sajūta, ka viņš tūliņ eksplodēs, apbērdams tuvāko apkārtni ar savas miesas krusu un apšļākdams ar asiņu lietu. «Kāpēc šajā velna pilnajā pasaulē tā notiek? Kāpēc? Kur tad ir Dievs, aizgādnis un atbalsts?!» Un Maldim viņa godīgajā katoļa sirdī jau kuro reizi dziedāja, brēca un auroja vājprātīga balss, kura tik ļoti līdzinājās viņa draudzes priestera balsij, ka tīri vai riebās: «Dieva nav!!! Bet elle - tā gan ir! Un to tu redzēsi! Nav Dieva, nav! Bet elli tu redzēsi! Elli tu redzēsi!»

Pēc divām nedēļām trīskārt nolādētā dzīve sastapa Maldi kopā ar viņa bronzas dievekli istabā lasām Cuan-czi. Ar sievu viņš nebija salabis, jo katru dienu vēl turklāt dabūja noklausīties «aprīļa tēzes» par to, ka draņķa suņa dēļ viņš beidzot sevi nost. Ka muļķības dēļ zaudējot tās miesas paliekas un druskas, kas viņam vēl esot. Ka sirmojot kā vecs vilks tāpēc, ka nosprādzis draņķa suns. Šķiet, Kitija tā arī līdz šim nebija apjēguši, ko vīrietim nozīmē šāds draņķa suns, ja viņš pats lāgā nesaprotas ar savu dzīvesbiedri.

Jeb, gluži otrādi, bija to sapratusi pārlieku labi. Katrā ziņā Maldis izturējās tā, it kā atzītu pēdējo varbūtību. Viņš jau nu zināja vislabāk, kura viņa mājās var pretendēt uz vislielākā draņķa lauriem. Un tomēr sar​gās pateikt draņķa suns trīs lāgus pēc kārtas, lai nedabūtu ar stāvlampas statīvu pa galvu.

Visu to vienkopojot, viņa drūmā oma, sasniegusi savu kulmināciju, bija kļuvusi par normu.

Acīmredzami nomākts un mazrunīgs, viņš rakstīja, kā izteicās Kitija, «nevienai dzīvai dvēselei nevajadzīgu» XI-XVgs. Tālo Austrumu mākslas apskatu, un pastaigāties gāja draudīgi vientuļš ar savu bronzas talismanu kabatā. Neviens viņam to neliedza. Intimitāte ģimenē pēc šis ķildas bija zudusi bez pēdām. Maldim sieva bija kļuvusi par subjektu, ar kuru jāpārmij lietišķas frāzes. Divi pasažieri vienā vilciena kupejā, kas brauc dažādos virzienos. Kā savu sievu viņš Kitiju pat nevēlējās iedomāties. Šķita, ka resnis ar «kuguāru» bija sabraucis ne tikai bulterjeru, bet ari viņa libido. Un šī no piena un asinīm veidotā būtne metru astoņdesmit augumā un astoņdesmit dzīvsvarā viņam likās dzīvības banālās audzelības un vulgārās reproduk- tivitātes iemiesojums. «Tiešām, iemiesojums,» - Maldis nīgri vēroja Kitijas rosīšanos mājas soli. Viņš tikai tagad sāka saprast, kāpēc tautā vīriešu vidē mūždien dzirdami pliekani izteicieni: «Tas vairs nav izturams, ka viņa man ik dienas rēgojas acupriekšā… Es nevaru ciest, ka viņa allaž kursē šurpu-turpu, šurpu-turpu. Traks var palikt!» Šādu patvaļīgu secinājumu gumdīts, viņš vairs nemaz nelikās saprotam, kādiem efemēriem mērķiem Demiurgs radījis sievietes. īsāk sakot, Maldis bija izkritis nogulsnēs.

Nupat Maldim mājas un ģimenes labumu bija gana. Viņš pastāvīgi jutās kā tas jenots, kuram gadījās apēst pārāk daudz varžu. Bija nelabi, un spieda - tā kā pakrūtē, tā kā dvēselē. Nav zināms, cik ilgi tas viss tādā atbaidošā vienmuļībā turpinātos, ja ne patīkamā ziņa, ka Kitija ar meitu grasoties apciemot sievasmāti - viņu terminoloģijā - mammuci un omi. Ar vieglu sirdi Maldis uzmauca baisu- lei par suņa asinsnaudu nule iegādātās riepas un atdeva sievai «boneville's» atslēgas - viņš labi zināja, ka Kitija vada mašīnu daudz, uzmanīgāk kā viņš pats.

Tīkamas vientulības gaisotnē Maldis jau otro dienu slaistījās pa māju, smēķēdams «zāli» un skatīdamies uz sava videomaģa īrētas filmas ar Stīvena Kinga sižetiem (izrādās, to ir pat necerēti daudz; šorīt viņš jau bija paguvis noskatīties «Kukurūzas bērnus»-laba! un «Mirušo zonu» - viduvēja), kad atskanēja pretīgais tālruņa pļekšķis - pirmais šajās divās dienās. Rūgtas pieredzes mācīts, ka tālruņa zvani

uz šīm mājām neko labu nesola, Maldis vilcinādamies pacēla klausuli.

Hallo, vai es runāju ar Grozin'kungu? - inteliģentajai balsij piemita tāds kā ēbreja akcents. - Šeit dakter's Vaismans no Centrālās Traumatiskās slimnīcas.

-Jā.

Maldis sajuta, ka viņam sakņūp ceļi un kļūst fiziski nelabi.

Jūsu sieva ir smagi savainota un patlaban atrodas pēcoperācijas šoka stāvoklī. Nepieciešama jūsu klātbūtne.

Meita? - Maldis juta, ka viņš šļupst, un nesaprata, kurš viņa vietā izteicis šo jautājumu. Vai tiešām viņš pats?

Man ļjoti žēl, Grozinkungs, - žēlīgi nodziedāja žīdu daktera raižpilnais tenors, - bet viņas abas netīši izraisīja pamatīgu autoavāriju, plīstot priekšējai riepai. Meitene gāja bojā uz vietas. Dzīvesbiedri varbūt izdosies glābt. Izsaku jums dz.iļjāko līdzjūtību … - Maldis nospieda kon- taktpogu uz klausules un to iemeta kaktā, žurnālu «National Geografics» kaudzē. Viņam piepeši šķita, ka virsū uzstūmies zaļganas bronzas kalns ar zvlļām zelta acīm. Un smaidīdams daudzina pērkona balsi: «Dieva nav!!! Bet elle - tā gan ir! Un to tu redzēsi! Nav Dieva, nav! Bet elli tu redzēsi! Elli tu redzēsi!»

Pēc mēneša Maldis apglabāja ari Kitiju. Sieva, kura slimnīcā atgādināja vairs tikai agrākās spēcīgās, enerģiskās dāmas plānprātīgu veli, bija kļuvusi aizvien nesakarīgāka. Pēdējoreiz, kad viņa vispār ar Maldi bija pārmijuši kaut vārdu, čukstus pateica: «Vai tu zini, ka Dieva nav?» Agrāk par tādām lietām viņa principiāli nerunāja, uzskatot šīs tēmas par sava veida kaitniecību - veselā saprāta nevajadzīgu šķobīšanu. «Arī viņa to zin,» - Maldis nez kāpēc atviegloti nodomāja. Vairs viņš sievu dzīvu redzējis netika. Vienurit viņa bija izdarījusi tradicionāli aprakstītu un mūždien filmās apgremotu un izspēlētu lietu - sa​krājusi un apzināti pārdozējusi miegazāļu devu.

Pēc trim mēnešiem Maldis izskatījās apmēram kā piecdesmitgadīgs narkomāns. Viņš bija izģindis un pelēkbalts kā fotonegatīvs; jo sevišķi to izcēla viņa melnā blūze, kurpes un džinsi. Viņš staigāja apkārt kā mēnessērdzīgs; ja ne vieglā gaita, varētu nodomāt, ka viņš rij trankvilizato- rus. Īstenībā viņš ik dienas smēķēja anašu - Kazahijas kaņepi, ko piegādāja armijas dienesta draugs, un jutās mierīgs. Pasaule ar viņu saskārās attālināti kā aizejoša pazemes vilciena duna tunelī. Kabatā Maldis joprojām nēsāja daoistu bronzas figūriņu. Kā vienmēr, kopš bija to nopircis par tik lētu naudu. Reizēm viņš domāja, ka dzīve ir izšķērdīga, ja pie šādas cenas vēl nāk klāt tik dāsnas piedevas. Viņš bieži vien pieķēra sevi klusu sme​jamies.

Bija aizritējis pusgads. Maldis vairs nerakstīja un nedomāja. Viņš vienkārši sēdēja, gulēja vai klīda apkārt. Cilvēki uz ielas bālajam rēgam, kas, šķiet, nemeta ēnu, reizēm vaicāja, vai viņam nevajagot ārsta palīdzību. Viņš teica: «Paldies, es pašlaik taisni eju pie daktera Vaisma- ņa…» un soļoja tik tālāk pašam vien zināmā virzienā.

Kad Daugavā ar joni gāja ledus, dzeltenajā presē ne​gadījumu rubrikā varēja izlasīt sekojošu piezīmi: «SIRDS APSTĀJĀS, SKATOTIES LEDUSIEŠANU? 23. martā uz Vanšu tilta atrasts pie margām sēdošā Malda G. līķis. Mirušā kabatā bija pase, nelaiķa ģimenes fotogrāfija un japāņu bronzas skulptūri- ņa. Vai tiešām ledusiešana Daugavā var radīt tik spēcīgas emocijas, ka neiztur sirds? Ārstu ekspertīze liecina, ka nelaiķis bija ļoti novājējis nepietiekama uztura dēļ. Nav zināmi iemesli, kāpčc Maldis G. pametis normāli apmaksātu speciālista darbu, iespējams, nesenā tuvinieku zaudējuma radītā stresa dēļ. Nāve ar sirds mazspēju 39 gadu vecumā netieši liecina par pieaugošo vīriešu tendenci spēka gados slimot ar sirds un asinsvadu slimībām.»

Kad Daugavā ledus gāja atkal, mazā Rīgas antikvariātā sīka, mīlīga čirka - pārdevēja - viebās, piesardzīgi likdama vitrīnā nelielu ķīniešu bronzas dievību. «Atkal tu esi klāt! - viņa domās teica mazajam elkam. -Vai tiešām tu esi tikpat riebīgs, kā izskaties, ja jau trešo reizi tevi neviens nepatur?»

Nākamajā dienā mazo bronzas radījumu saudzīgi ievīstīja mutautā un aiznesa sev līdzi kāda pazīstama glezno​tāja. Viņai tas iepatikās uzreiz. Turklāt tikai seši piecdes​mit! Bet tas jau ir cits stāsts.

HEKSE Un atradu es, ka ļaunāka par nāvi sieviete, tāpēc ka viņa ir tīkls, un viņas sirds - pinekļi… Ķēniņš Zālamans (Ekkl. 7:26) Endijs, stalts, neliela auguma sirmojošs blondīns, ienāca pa čugunā kaltajiem vārtiem. Diženā nama saimnieku - sauktu Pulkvedi, viņš pieķēra neparastā nodarbē. Pulkvedis, viņš ari Armands, slaida auguma tumsnējs skaistulis izteiksmīgu seju, grozījās pie savu namdurvju platā lieveņa ar āmuru rokā. Mutē kā tētis Karlo viņš bija saspraudis tādas kā pakavu naglas. Vienu aci izbozis, otru piemiedzis, viņš rūpīgi pētīja savas varenās ozolkoka parādes durvis, kas bija kodinātiem bronzas apkalumiem rotātas. Kliņķis bija ar grifa galvu - acīmredzams Laudera nedarbs. Uz lieveņa sabozies sēdēja garspalvains, pelnu pelēks persiešu runcis sveloši dzeltenām acīm un plakanu, platu mūli, it kā pilnā gaitā būtu ieskrējis sienā.

Ko tu te munsturē, Armi? - noprasīja ieinteresētais Endijs.

Mhm, - izvairīgi noburkšķēja Pulkvedis un pakāpās vēl soli atpakaļ.

Naglosi klāt izkārtni «Iebraucamā vieta»?

Ne-e.

Sitīsi krustā minčuku? - Runcis, kā saprazdams rupjību, sabozās vēl vairāk.

Atbilde izpalika.

Pulkvedis acīm bija nomērījis vietu uz durvīm sava zoda augstumā un ar kabatas nažuka īlenu pēc acumēra ieurbināja dažas atzīmes. Tad pa vienai sāka blietēt durvīs naglas līdz pat galviņai. Ar patiesu cītību un pat zināmu niknuma devu. Runcis no dārdoņas iemuka rododendros. Pēc dažām minūtēm izbrīnītais un saintriģētais Endijs gluži negaidot konstatēja, ka šīs naglas veido precīzu punktu rakstu piecstaru zvaigznei - .

Pulkvedi, kam tev pentagramma?

Pulkvedis neatbildēja. Viņš izvilka no džinsu kabatas kaut ko zīdpapīrā ietītu, atvīstīja, un Endijs vispār palika vaļā muti. Pulkvedim rokā bija sudraba nagla. To viņš, izurbinājis padziļu caurumiņu zvaigznes centrā, uzma​nīgi iedzina ar īsiem, biežiem sitieniem. Pēc tam atvieglots izpūta dvašu.

Pū! Tas nu būtu padarīts.

Ko tu te māžojies?

Man kaimiņos parādījusies ragana. Es negribu, ka viņa nāk manā mājā.

Un tāpēc naglas? Tāpēc lietuvēna krusts?

-Tāpēc naglas. Baznīcā svētītas naglas. Un to-viducī, no sudraba, - man apvārdoja viens mācītājs, kas daudz ko zina.

Kas tev lēcies, vecais? Tu esi pilnīgi aptracis? Kopš kura laika tu tici nešķīstajam? Un vēl boksties?

No tā brīža, kopš viņa paslavēja manu puķudobi.

Nu un?

Un kopš tajā pāris nedēļu laikā iznīka visas lauvmu​tītes, atraitnītes un citi flokši. Pa tīro…

Un tagad tu…

Jā, tagad es vairs negribu, ka viņa te nāk un kaut ko uzteic. Un mute viņai žvadz vienā žvadzēšanā…

Ak, cik jums tā, un oh, cik jums šitā, un ak, cik tas skaisti, un tas tik ir ko vērts-e … - Armands tīri labi atdarināja kaimiņienes balsi.

Respektīvi, tu no tiesas domā, ka viņa ir ragana? Parasts, pļāpīgs sievišķis, kas vienkārši ir sajūsmā par tevi un tavu namu? Ņēmusi un tev nobrīnējusi puķes?

-Jā. Tas ir, es tikai drošībai… - Pulkvedis bija samulsis. Viņš pats tam lāga neticēja, bet mācītājs bija pratis viņam iegalvot, ka sliktāk jau nu no tā nebūšot.

Endijs šaubīdamies paraustīja plecus.

Kad Pulkveža kabinetā pēc divām viskija porcijām bija pierimušas kungu pļāpas par to, kas vecajā

pasaulē jauns, Endijs aizsmēķējis izteica netradicionālu piedāvājumu: Nu, ko, Pulkvedi? Varbūt pienācis laiks parunāt par īstām raganām? - Viņa tumšbrūnās acis bija neparasti vērīgas, taču tajās bija jaušama nostaļģija.

Kāpēc gan ne? - uzrunātais piekrita uzreiz. - Šobrīd tas ir pat aktuāli.

Armi, mana sieva patiešām bija ragana. - Šis blondīna paziņojums bija tik spējš un negaidīts, ka sarunu biedrs ērtajā atzveltnī neveikli sarosījās.

Teorētiski visas sievas ir raganas. Ja cenšas būt ob​jektīvs.

Es tagad nerunāju par parastajām ēdēm, kuras tādas ir vienkārši rakstura ziņā. Nedz arī par vecām hokejnū- jām pēc izskata. Nu, tām vecajām kļuškām, kurām vieta ir vienīgi Toronto, Hokeja slavas muzejā, pie citām vecām, tādām pašām… Palūk, mana sieva bija visīstākā ragana.

Otrs tik krass apgalvojums ūsainajam tumšmatim šoreiz izsauca vīpsnu. Viņš jau it kā bija aizmirsis apvārdoto naglu spietu savās durvīs.

Vai viņa mēdza uz krāsns urķa pa skursteni skraidīt uz Sabatiem Blokenbergā, jeb uz otru pusi - uz Kailo kalnu pie Kijevas? Varbūt ir kāda mīlīga vietiņa tepat, tuvāk? Kaut kāds Karātavu kalns, vai?

Par to man ziņu nav. Galvenais, ka viņai neizdevās mani pārvērst par savu jājamlopu. Ari man pašam ne- piebūra neko kaitīgu, teiksim, krupi vēderā. Kaut gan - tālu no tā nebija. Toties viņa bija atbilstīga visām pārējām Viduslaiku inkvizitoru definētajām vidusmēra raganas pazīmēm. Strikti pēc tipveida apsūdzības punktiem. Viņi daudz nogudrodami - bez liekas runas - būtu viņu izce​puši uz sārta!

Es gan šaubos, vai viņa iekļautos tevis izdaudzināto Malkus maleficarum [54] [1] Runa ir par Sprengera un Krāmera slaveno «Raganu veseri» (1486), vispopulārāko sava laika Inkvizīcijas rokasgrāmatu raganu tiesas procesiem autoru standartrāmjos. Es viņu atceros tīri labi. Protams, redzējis tiku pa acu galam… Vēl nodomāju - skat, kā Endijam paveicies! Ugunīga, gara rudmate, slaika un skaista, vai ne? Ar rētiņu uz lūpas… Salti daiļa kā vestāliete, kura baloža upurēšanas brīdī pie altāra paceltām acīm jautā: Ak, diženā Vesta, kāpēc visi šie ļaudis ir tik piedauzīgi?

Tā pati. Viņas iedzimtais ārējais cēlums pat mani no sākuma aizdedza. Bet iekšpusē - ogles un pelni.

Izdedži. Nav nekā. Tā parasti Sātans arī norēķinās ar vīriešiem par viņu mīlestību: par mantu - ar mēsliem.

Par jūtām - ar nievām. Melu tēvs, kā smejies! Viņš pats nemīl nevienu, un neieredz, ka citi uzdrīkstas mī​lēt… Tava dārgā, droši vien, nebija labāka par savu Pat​ronu?

Es jau tev teicu - viss komplekts. Patoloģiska mele. Agresīva - tajā pašā laikā - frigida. Bezkaislīga, auksta un gluma kā vēdzele. Neuzticīga. Man tolaik bija blaugznas droši vien ne jau dēļ vitamīnu trūkuma organismā. O, nē! Klusiņām, kamēr es aizmidzis, viņa man būs apzāģējusi pašas uzliktos ragus. Lai tik dikti nedurtos citiem acīs… Bet ragi ataug žigli, ja jau tos krāmē uz nebēdu, taču tolaik man nebūt nebij joki prātā!

Kā tos saprast? Es domāju - šos sānsoļus? Kāpēc vēsai sievietei vajadzīgi citi vīrieši? Tu to dabūji apjaust?

Pat tagad vēl neņemos spriest. Kā tad lai es to zinu?! Var jau būt, ka tā ir patoloģiska tieksme to, kā nav, aizvietot ar daudzveidību, ar kvantitāti? Viņa bija iekšēji netīra. Pat ne tā. Auksta. Mirusi. Jau trūdoša. Toties ārēji - fantastiski pievilcīga. Tu zini - vēsais šarms, zaļās sfinksas acis un tt.. Rezumējot manu septiņus gadus garo kop​dzīvi ar Heksi - kļūst nelabi atceroties.

Bet neuzticīga padauza jau vēl nav ragana! Būtu izšķīries, un miers! Kaut ko tu te noklusē un nepasaki līdz galam.

Nu, tad klausies! Izstāstīšu, kāpēc nē? Vispirmais, ko es atskārtu, ka viņai ir (auna acs.

Ej nu ej! Nelej šķidru! Tu tagadītās gribi man iegalvot, ka viņa ir no tās slakas, kas savulaik nobūra tīrumus, nozavēja mājlopus un saviem nāburgiem bērnus samija pret kusliem trollēniem ar ūdensgalvām?

Nu, re! Izrādās, ka tevis paša apšaubāmā galva sākusi palēnām strādāt! Par spīti tam, ka tu izskaties

kā tāds vietēja ražojuma Bērts Reinoldss… Tieši to es ari gribēju tev teikt. Protams, mūslaiku pilsētas raganai tas nav pa plecam. Viņas maleficius - kaitējums ir vērsts savādāk, bet būtība paliek tā pati. Viņa dara un darīs ļaunu. Turklāt ar lielu entuziasmu. Neapsprāgs zirgi, toties noies no sliedēm tramvajs, vai ļautiņiem par postu un bēdām tiks ievārīta kāda cita ķibele. Un ari pasākums būs nokārtots drusku savādāk: bez saujā nopurpinātām zintīm, spļaudīšanās, čuru maisīšanas ar pirkstu un bez appūstām nešļavām.

Stāsti, stāsti, kas tad tur īsti ir ar tām nešļavām? Īste​nībā es nemaz nezinu, kas tās tādas ir!

Nu jau gan! Nu tu laid! Skolā Blaumani mācījāmies? Mācījāmies. Patika?

-Patika.

Redzi nu, Blaumanis, būdams sprauns vecis, gan zināja, bet tu, augstās skolās izglītots viņa cienītājs, to pēkšņi vairs pat ne/.ini. Vienkārši runājot, nešļava, kā jau pats vārds to liecina, ir kāda nelabvēļa atnests, ar negatīvu psihiskās enerģijas lādiņu piesātināts priekšmets, ja tā brīv teikt - talismans ar mīnusa zīmi. Kad tas nonāk iespējamā upura tuvumā, tad iedarbojas vai nu uzreiz, vai arī lēni, pēc kāda laika, kā indīgi glaimi ielīst pašpārliecināta cilvēka dvēselē.

Tu tomēr esi filosofs un literāts, Endij. Romantiķis, tas arī viss. Realitāti tu sev aizsedz ar fantāzijas burvju seģeni. Bet tas, ko tu nupat teici? Psihofizioloģisks ierocis? Tā taču sanāk?

Samērā precīzi. Tā, lūk! Tādēļ arī ir vērts atcerēties mūsu korifeja Blaumaņa «Stāstu par cūku, kura runāju- se». Tur aprakstīts sīki un smalki, ko ar varbūtēju nešļavu posās izdarīt Koklapu saimnieks.

Kaut kā bremzējas. Neatminos. Stāstu kā pa miglu atceros. Bet uz māžeklībām it kā nebūšu tad griezis vērību. Atminu, ka grāvracis tur dabūja kāroto sievišķi. Palūk, kad lasīju, biju vēl gaužām zaļš jaunēklis.

Nu, protams, protams, - kā gan savādāk? Kā jau parasts, tikai viena doma prātā: kā šie beidzot dabonas.

O, jā! O, jā! Tas man tikās gan!

Tad nu klausies, mans maziņais! - kā vakara pasaciņu sākot, mūsu bērnībā valodoja nu jau nelaiķītis teicējs Misiņš. Tai lāgavīra Blaumaņa stāstā vecais, nīgrais Koklapu saimnieks bija tipisks žlobs, kā tādus tipus saukalē krievu mūsdienu folklorā. Viņš, nedevis naktsmājas, kas, starp citu, tajos laikos bija graujošs labā toņa pārkāpums, aiztrenca prom no savām mājām kādu mistisku klimstu, kurš, izrādījās, ir bijis varens acu apmānītājs, ko viņš arī, pajumti lūgdams, uzskatāmi tika demonstrējis, birdinādams no ganupuikas deguna sidraba rubuļus.

Nu tad, pēc raupjā atraidījuma, - padzīts, par patikšanu sev un par likstu saimniekam viņš tā nupat kaujamajam barokļam par algu iešķieba runas dāvanas, un tas ari, kaut vepris būdams, pat jau nokauts pravietoja kā Nostradama skolnieks.

To atceros. Āre, un svešais riebējs tur pie šķūņa sliekšņa bij atstājis izzīstu olas čaumalu. To ieraugot, (man jāspriež pēc daiļdarba teksta) Koklaps nomīza. Es provēšu aptuveni citēt, cik man no diženā pasākuma patvēries atmiņā, res​pektīvi, ko šajā epizodē tas vecūksnis Koklaps tur pie sevis purpināja: «To tas vella Bambans vai ari tas svešais vazaņķis te nolicis. Manu sienu tas gribējis noburt. Bet nu tev, draugs, neies lāgā. Es olu iebāzīšu rumbā.»

Un tad pats Blaumanis skaidro tālāk: «… proti, ja olu iebāza vecā ratu rumbā, rumbu ar sērmūkšļa puļķiem aizdzina cieti un to nogremdēja purvā, tad nešļava vairs nevarēja kaitēt, bet pašam nēsātājam bij jāmirst, ja Kok​laps tam nedeva dzert.»

Ak tad šitā! Cik mīļi! Bet tu man tā arī nepabeidzi klāstīt par Heksi. Stāsti vien tālāk!

Aizrāvos kā skolmeistars. Cik atceros, tad tu gaidīji viņas ļaunās acs darbības piemēru?

Nu jā.

Es tev varētu pasniegt košu pušķi visraibāko gadījumu, bet kopējā nots tiem ir viena - naivs, primitīvs ļaunums. Viņa, protams, nebija tāda pilnīgi apzināti. Nekāda tur Hekates priesteriene vai

Tumsas princese, kā filmās rāda. Nē jel! Viņa bija citādi prātā normāls meitietis, tikai no iedabas bezjēdzīgi ļaundabīga - kā bērns, kas sporta pēc aplauž sienāžiem kājas. Kad tādam prašņā: par ko tad tā?

- viņš atbild: a ko šis tik augstu lec?! Es gribētu piebilst, ka ikvienā no mums ir kripata no tā - vai nu sensenis ieslēgta kādā zemapziņas stūri vai arī jau dzīve- līga un aktīva - izplaukusi leknā ļaunprātības nezālē.

Tam vienmēr būs labvēlīga augsne. Tā sacīt, melnā trūdzeme. Ne velti tibetieši un daudzi citi godā sātanu par Zemes (augsnes) kungu.

Vispār, ja stāsta par Heksi, ņemot talkā nolieguma metodi, tad varētu apgalvot, ka viņa nejuta nekādu atsaucību pret labo. Hekse nebija vienkārši ļauna un nepateicīga; visdrīzāk - nebija pateicīga un pretimnākoša, salta kā vējš no kapiem. Viņa citiem cilvēkiem darīja pāri galvenokārt tāpēc, ka viņi tai vienkārši nepatika, vai arī to rīcība neatbilda Hekses pašas iekšējam kodeksam, kā pret viņu jāizturas.

Tīršķirnes egocentrisms! Līdz ar to katrs, kas nonāca ar viņu personiskā saskarē, agri vai vēlu dabūja to just. Šī sieviete nekad neatvainojās, nekad nenožēloja izdarītās cūcības. Viņai tas bija tikpat normāli kā tīģerienei - klusa gaita, svītras un asiņains purns.

Un tā nu, lūk, krāšņs piemērs. Viņas nosacītā draudzene Sindija - tāda pati auksta, skaista sterva, tikai tumšmate, - kaut kur bija sadabūjusi (droši vien kādam pagū- lusies viesnīcā «Dzimtene») tiem laikiem ekstraordināras kurpes. Tolaik, kā pats atceries, pat socbloka ārvalstu ražojumi bija iekārojams deficīts. Dīvainā kārtā cilvēkiem bija rubuļi, savukārt nebija, ko par tiem pirkt. Šīs toties bija īstas makaronu ēdāju balles kurpes ar slavena modes nama birku; īsts kapitālisma haizivju kumosiņš. Tā nu abas draņķes, dzīdamas mani melnā izmisumā, visu vakaru tajās nepagurdamas dīžājās kā ķēves, vērodamas trimo, kā nu izceļas viņu stilbu slaidums un gurnu liekums, un gūžu līganums solī. Izcēlās jau arī, nav vārdam vietas. Tā nu viņas cierēja kā hipnotiskā transā, izdzīvodamas savu narcisma lēkmi.

Atgādināja savulaik populāro lnxes klipu «Suicide the Blonde» [55] .[1] Pašnāvnieciskā blondīne (angl.).

Bet manējai šādas kurpītes nespīdēja un pat pasolīt nevarēju neko līdzīgu. Īstenībā arī nebija pelnījusi. Par ko tad? Es uz pareizo Vāciju posos tikai nākamajā vasarā.

Pirmoreiz aiz kordona. Līdz šim tika braukāts tikai austrumu virzienā. Bet tas nav būtiski. Āre, kad draudzene aizskrēja, kaut ko piedauzīgu, laikam jau kādu Modēm Talking gabalu pie sevis dungodama, es piepeši izdzirdēju Heksi caur zobiem izspiežam kā indes pilienus no savas tumšās iekšienes dzīlēm: «Skrien vien, skrien! Tāpat tu viņās nestaigāsi…» Zini - man palika neomulīgi. Tas bija sacīts tādā tonī, ka man savādi notirpa asteskauls un nosvīda aiz- auses. Nākamajā rītā trešā bālā spiroheta, Inguna vārdā, ziņoja manējai, ka minētā Sindija vakar palēkdamās ar guvumu drāzusies mājās, kritusi un lauzusi kāju.

Trīs vietās! Kā savureiz līdzīgos apstākļos mēdza sacīt man pazīstams žīdiņš: «Titaņiks saskrējās ar Aisbergu!» Kad Sindija iznāca no slimnīcas, dāmiņai bija stīva potīte, tā ka par augstpapēdenēm nebija ko domāt. Šīs lepnās kurpītes Pelnrušķīte tā arī vairs nedabūja uzvilkt…

Sakritība! Ne jau nu tāpēc, ka ļaunā ragana Hekse noskauda…

Nu, brāl, ja šādas sakritības virknējas ķēdītē kā indīga krupja ikri, tad jāsāk gribot negribot domāt, kurš tos nērš. Kāpēc tad tu pats esi gatavs savai dārgajai nāburdzenei iedzīt starp lāpstiņām sudraba naglu?

Paga, paga! Es neparko neticu, ka sieviete, pat no sirds sagražojusies, skaudīga un nīgra, var nolādēt tā, ka lāsts iedarbojas teju kā itāļu ražojuma kājnieku mīna…

Ticēt vai neticēt ir tavā ziņā. Laipni lūdzu! Tai pat laikā tu nupat tiki pieķerts, durvīs dauzām apvārdotas naglas… Bet es tev stāstu to, kā bija. Šajā gadījumā tika uzlikts lāsts. Cieta cilvēks…

Pupu čagas! Māņi un murgi! - Pulkvedis pietvīcis pretojās. Viņam bija kauns par sevi. Un Endija vēsais miers runājot uzdzina tādu kā vainas apziņu, kā dusmas…

Bez komentāriem, lūdzu! Kad pabeigšu stāstīt, varēsi gānīties uz nebēdu. Gribu tev vēl pastāstīt, cik meistarīgi viņa prata nožāvēt.

Ak, Kungs Cebaot! Arī vēl tasll Stāsti, stāsti, traki interesanti!

Nevis interesanti, bet baisi. Es tev jau klāstīju par viņas netikumību, precīzāk - par tikuma trūkumu.

Tā rezultātā mums gāja kā suņu kāzās - vēl trakāk, jo t.s. draugu loks krustu šķērsu pārgulēja cits ar citu kā kaut kāda malajiešu cilts. Bet es droši vien velti apvainoju mazos, brūnos cilvēciņus. Draugu loks, ha, ha, ha! Tas bija drīzāk kaut kāds Dantes elles loks, un ne jau nu no ārējiem! Man vienmēr ir bijis svarīgi uzticēties un būt uzticīgam. Bet kā tu domā, kas man tika piedāvāts? Burtiski - liec mani mierā! Dod man brīvu vaļu darboties! Tu taču pats zini, ka mums nekas lāgā nesanāk! Un vispār - tas nav būtiski. Ja vēlies, pārguli ar kādu no manām draudzenēm. Paskaties taču apkārt bez savas stulbās greizsirdības, kas notiek!

Vai tad neesi pamanījis, ka Inguna uz tevi kā uzmedota? Ak Normim sieva? Vai manu, vai! Kā​da starpība?

Vai tādēļ jāliedz sievietei prieciņš pabrīkšķi- nāt gultu? Viņa tevi grib, viņai vajag, viņai piešķīlies, bet es uz brīdi pievākšu Normi, lai jums ir miers. Viņš faktiski man var būt noderīgs; lai papelna man naudu.

Uz Vāciju mēs taču brauksim?

Jā-ā, tava Hekse ir bijusi īsta hetēra…

-Te nu nolaižas rokas. Bāc! Gatavs! Tu ar sievas svētību ņem tik un drātējies ar viņas draudzeni, bet viņa savukārt par šās vīra naudu, kad ar viņu nojājusies jau līdz pulsa zudumam, brauks tev līdz uz Vāciju.

Kā patīk? Smalki, vai ne? Un taci vienreiz man visa šī šļura bija līdz kaklam. Es kādudien akuškas bibliotēkā pamanījos iepazīties ar jaunu meiču, mākslas vēstures studenti. Dīvaini, bet viņa manī ieķērās bez prāta.

Nekā dīvaina tur neredzu.

Un man tas patika. Ar viņu bija tik viegli! Ari es, tolaik vēl jauns puisis būdams, iemīlējos. Novēlās kā slogs no sirds. Izrādījās, ka var būt maigums, izpratne, draudzība, kopējas garīgas intereses, ka intīmā dzīve var būt bez apnikuma, spontāna un skaista! Es jutos pilnīgi eifo- rizēts, ieguvis šo jaunavu. Tomēr man bija piemirsies, ar kādu klaburčūsku esmu precējies. Un drīz vien dabūju dzirdēt pirmo brīdinājuma tarkšķi.

Nu, nu!

«Endij, - kāduvakar bez kādiem diplomātiskiem ievadiem ieteicās mana femmefatale [56] [1] Liktenīgā sieviete (fr.)., tīšuprāt izpūzdama uz manu pusi smaržīgu cigaretes dūmu mākonīti. (Man derdzās viņas tievās Vogue, turklāt es tolaik nesmēķēju). - Es zinu, dārgum, ka tu pinies ar skuķīti ārpus mūsu loka.» - Padomā tik, es tomēr biju no šīs predisponētās maukas loka, ha, ha, ha! Lai arī tikai ragnesis vīrs… - Bridi iespaidīgi klusējusi, viņa turpināja. - Neiedomājies iemīlēties, un, pats galvenais, neiedomājies, ka tādēļ varēsi dabūt no manis šķiršanos. Tu man esi vajadzīgs, Endij, vispār - tu esi mans\ Atceries - kad tev nebija naudas pat jauniem džinsiem, un no vecajiem kārnais dibens spraucās ārā, man tu ik dienas nesi rozes\ Nu ko, rožu laiks beidzies! Tu mani gribēji - dabūji. Laulība, manuprāt, nav domāta tāpēc, lai partneri lauztu un kropļotu viens otra raksturu. Par to mēs runājām jau tad, kad tu uz mani vēl tikai cerēji. Laulība ir nosacīta vienošanās par kopdzīvi un sadarbību. Ja būsi sprukās, es tev nekad neatteikšu kā vīrietim, - mēs varam kopā bīdīt lietas, mēs kopā dzīvojam un kopējs ir naudas maks.

Tas viss! Pārējais ir mūsu privātā dzīve. Bet es negrasos no tevis aizbēgt ar kādu nupat nez no kurienes izlīdušu sprukstiņu. - Pasarg' Dievs!

Ja nu tev tā knieš, tad drāzies ar citām, - ko tur, sīkums! bet ne jau nu ar romantisku, mazu aitiņu, kura tūliņ pēc pirmās nakts blēs, lai tu viņas dēļ no manis šķiries. Un tu, idiots būdams, to arī izdarīsi! Man ir zināma tava stulbā, bruņinieciskā iedaba! Tad nu ņem vērā, dārgo Hn- dij, es iru tas apstāklis, ar ko tev arī turpmāk nāksies rēķināties vispirms. Punkts. Ja tu taisies iziet no mūsu loka aprites (atkal šis trīskārt nolādētais Kirkes burvju loks, - kā es viņu ienīdu tajā brīdī), tad vaino pats sevi… Un uzmanies! Tai kucītei būs labāk, ja tu viņu vairs neaplēksi.

(O, jā, Hekse prata būt savā runā vulgāra, kad to gribēja; viņa mācēja lamāties tikpat virtuozi kā mans mūždien piedzērušais vasarnīcas saimnieks kuprī- tis-kurpnieks.) Pabeigusi šo tirādi, viņa man žilbinoši uzsmaidīja (es nīdu šo smaidu, jo tas vēl arvien lauza man sirdi), ielaida vēsos, tievos pirkstus man matos, pa- bužināja, ar otru roku nobrauca pār pavēderi un pateica: «Laikam tev kaut kā drusku

trūkst. Dažu vitamīnu veselībai… Ienāc šovakar pie manis (mēs jau labi sen dzīvojām katrs savā istabā, un pārsvarā satikāmies kafejnīcās, bet mājās - vai nu uz kāpnēm garāmejot, vai virtuvē). Ja vēlies, es piezvanīšu Ingunai, un divatā mēs tev sagādāsim tādus svētkus, dārgum, ka tu dabūsi pēc tam veselu nedēļu no rītiem dzert jēlas oliņas, kamēr tavs mazais brālis attapsies.»

Mīļa un gādīga gan tev sieviņa! Nu, un tu jau, pro​tams, brīdinājumu neņēmi vērā?

Protams. Un līdz ar to esmu vainojams savas drau​dzenes Beātes nāvē.

Endij, ko tu runā?!

-Klausies tālāk! Vainīgs esmu tādēļ, ka jau tolaik zināju par praktisko okultismu pietiekami daudz, lai gluži labi apjaustu, kas īsti ir mana sieva. Man vajadzēja rīkoties, nevis nodoties neauglīgiem jūtu uzplūdiem un intelektuālām spekulācijām. Bet es no Beātes biju kā apmāts. Protams, pilnīgi citādā nozīmē kā Hekses apsēsts.

Pazīstu šo dulluma veidu.

Viņa bija gaiša būtne. Kaut kas Beātē atgādināja bērnībā lasīto par fejām. Viņa bija kā no gaisa dzīpariem austa - ēteriska, draiska un nesa sevī noslēpumu. Tu no​jaut, ko ar to gribu teikt?

Izklausās pēc Dantes Gabriēla Roseti vārsmām.

Izklausās gan. Esmu nedziedināms romantiķis un vāvulis.

Apmēram. Kāda viņa izskatījās?

Miniatūra. Ja tu kādreiz tā pavairāk būtu redzējis Prerafaelītu gleznas…

Ir tāds grēks. Londonā speciāli aizgāju uz izstādi.

Nu, re! Tad tu zini, par kādu apgarotības un šķīstuma dvesmu iet runa. Viņa atgādināja meiteni no Edvarda Bērnsa-Džounsa bildēm. Un mīlēja mūžam mainīgo, bet nezudīgo skaistumu it visā - dabā, cilvēkos, mākslā. Pēc pārliecības - rērihiete, kas aizrāvās ar Dzīvās Ētikas mācību.

Pirmoreiz dzirdu par tādu.

Kādreiz varu piedāvāt palasīt Morijas Dārza lapas, tad vismaz sapratīsi, par ko ir runa. Viņa visu šajās grāmatās rakstīto attiecināja uz sevi un centās piemērot praksē. Reizēm pie sevis prātoju, kā gan vispār tik sirdsšķīsta dvēsele varēja atnākt pie manis un vēlētiem būt ar mani kopā. Kad Hekse, mana sieva, par viņu nicinoši izteicās, tas likās tik neķītri un derdzīgi, it k? manā sirdī tiktu apgānīts kas sakrāls un neaizskarams. Tādi cilvēki kā Beāte ir reti Paradīzes putni, kas ielido šajā bēdu čūkslājā, un mūždien tiem tiek aplauzti spārni.

Tu turpini būt romantisks, mans nabaga draugs!

Es cenšos būt tikai patiess, ne vairāk. Ja kāds dzīvē nonāk saskarē ar gara pasauli, ar svēto, tas paliek uz mūžu.

Beāte bija mana cilvēciskā saplūsme ar to. Man nav bijis dārgākas, nedz tuvākas būtnes.

Un kas tad notika ar tavu šķīsto eņģeli?

Nenovēršamais, kad tuvumā atrodas Sātana draudze. Es kļuvu atklāti naidīgs pret Heksi. Un to viņa nespēja piedot. Hekse mani brīdināja otrreiz, sacīja, ka neieredzot manu pašreizējo draudzeni, jo tā mani pret viņu ietekmējot, un ņēmās riebīgi zākāties. Mērs bija pilns, un es viņai ar delnas virspusi iegāzu pļauku, ar savu masonu zīmoggredzenu pārsizdams virslūpu. Palika rēta, jo tolaik Rīgā vēl nebija kārtīgu plastiskās ķirurģijas speciālistu un uz Maskavu braukts netika. Vari iedomāties Hekses naidu un niknumu; viņas acis tolaik zalgoja kā tīģerienei bambusa brikšņos. Mēs vairs nepārmijām ne vārda, un gaisotnē kaut kas manāmi brieda.

Ak, redz kā!

-Jā. Nedēļu pēc šā konflikta mēs ar Beāti bijām norunājuši iet uz Šostakoviča kamermūzikas koncertu. Tikšanās bija nolikta pusastoņos vakarā, samērā dzīvā ielu krustojumā. Es norunātajā laikā biju klāt, jāteic, ka arī draudzene parasti nemēdza kavēt. Es pamanīju Beāti rudens mētelī, zem kura vīdēja vakarkleitas mala, ielas pretējā pusē uz pašas ietves malas. Viņa staroja un pamāja man ar roku… Tajā brīdī gaismrādī ieslēdzās zaļā gaisma, un mašīnas strauji uzņēma gaitu. Beāti manam skatienam aizsedza

smagais zil's ar pagarināto kravas kasti. Tas veda lielos tipogrāfijas papīra ruļļus un…

Endijs pieklusa. Viņam nobira asara. Viena vienīga asara. Uz ieplakušā, stingrā vaiga šis skopais sāpju piliens izskatījās vientuļi un pilnīgi nevietā.

Stāsti vien. - Viņa drauga Armanda balss bija klusa un silta. Viņš piepildīja trīs ceturtdaļas Endija glāzes ar «Wild Turkey».

Neizturēja aizmugurējais borts. Tam rullim nebija apakšā kārtīgu ķīļu, tikai kaut kāds dēļa gals.

Tāpēc div- tonnīgais rullis izvēlās ārā. Uzgāzās virsū Beātei. Viņa mira uz vietas. Bet no pretējās ielas puses es visu redzēju. Beāti saspiestu un sadragātu. Asiņu lāmā.

Divas stundas pēc tam negaidīti uzsniga pirmais sniegs toruden. Biezām, pūkainām, līganām pārslām tas sēdās uz aukstā bruģa… Pelēkās novembra debesis bija pieņēmušas nevainīgo upuri. Pēc tam es mēnesi dienām un naktīm dzēru. Es nevarēju aizmigt. Brīnos, ka nesajuku prātā. Bet īsti attapies no tā neesmu vēl tagad. Būtībā ar viņas nāvi aprāvās arī mana dzīve, vismaz tā, kurā vieta bija laimei un cerībām. Šausmīgi!

Tas nav īstais vārds. Šādai nāvei vispār nav apzīmējuma. Ja nu vienīgi - upurēšana. Bet kurš Dievs gan var prasīt tādus upurus? Ja nu vienīgi kāds mežoņu dieveklis!

-Agrāk cilvēkus upurēja Tartaram, lielajam haosa bez​dibenim.

Es bieži sapņos redzu to asinīm nošķiesto, plušķaino papīra rulli. Un pēc tam acupriekšā mīkstām pārslām snieg sniegs. Snieg un snieg…

Klusums kļuva nomācošs. Tad Pulkvedis, grozīdams pirkstos glāzi, ievaicājās: Kad tas īsti notika?

Astoņdesmit astotajā. Pirms desmit gadiem.

Nu jā! Es vairs nebiju Latvijā, tāpēc neko nezināju.

Maz, kas zināja. Bet mana elle turpinājās. Tagad gan viss bija citādi. Šķita, ka Hekse man ir ideāla sieva. Viņa pat būtu gribējusi ieņemt no manis bērnu, - vedināja uz. to, bet es nebiju ar mieru. Lika pagaidīt! Labprātīgi vairot troļļu cilti! Viņa sāka mani dažādi lutināt. Suns zin, ko ēdis! Palūk, es viņai biju vajadzīgs darba spējīgs, nevis morāls grausts. Bet man viss bija, kā krievi saka, pie lampiņas. Kaut ari - kādas nu tur lampiņas, ja iestājies garīgs mijkrēslis.

Un tomēr - kāpēc tu domā, ka nelaimes gadījumā vainojama Hekse?

Domā? Es nedomāju, bet zinu. Pati pateica. Tovakar, tajā liktenīgajā vakarā, kad es beid/.ot pārvilkos mājās, viņa bija jau priekšā. Malkoja šampanieti un kaut ko apmierināti pie sevis dungoja. Es iegāzos klubkrēslā un aizsedzu seju rokām. Negribēju viņu redzēt. Un tad šī slepkavīgā būtne cukursaldi apjautājās: «Kā patika koncerts, Endij? Man gan vienmēr vairāk gājuši pie sirds ir smagie ritmi!» Es pacēlu galvu un palūkojos viņā. Smaids bija vienkārši triumfāls. Platā, skaistā mute ar rētiņu uz lūpas it kā teica: «Viņa man traucēja! Kādēļ, - kādēļ, Endij, tev par visu jāpārliecinās pašam uz savas ādas, kamēr tev pielec? Kāpēc tu man neklausi?»

Un tad es iekliedzos. Savu mūžu nebūsi dzirdējis tādus rēcienus: «Burve nolādētā!!! Slepkava!!!»

Hekse tik no- knaukšķināja pirkstus - žests, kurš mani vienmēr tracināja, taču šoreiz sev par izbrīnu es apklusu. «Endij, tu par tādām lietām tikai lasi grāmatiņas, bet es -daru. Man grāmatiņas nav vajadzīgas.

Tev ir zināšanas, man - prakse. Man tā sanākl Ej labāk gulēt, - es zinu, ka tev ir grūti. Kaut gan - pats vainīgs!»

Grūti?! Man nebija grūti, man gribējās viņu uz karstām pēdām nogalēt! Pārkost rīkli! Taču tas nenozīmē, ka biju spējīgs to izdarit. Es vaļējām acīm kā transā nekustīgi nogulēju četrpadsmit stundas, pirms atsāku kustēt. Es blenzu griestos. Uz sātanisko papīra rulli, kas tur rēgojās. Un uz tā mirdzēja Hekses dzedri zaļās acis, kurās bija nāvējošs tukšums. Trīs mēnešu laikā pēc Beātes nāves man bieži bija redzes un dzirdes vīzijas. Tik spilgti košas, it kā es lietotu skābi [57] .[1] Domāts LSD-lizergīnskābes dietilamīds. Beāte nāca pie manis katru nakti. Ik bridi es dzirdēju viņas mīļo balsi. Ak, Dievs!

Nabaga tu!

Nežēlo, - viss pāri. Bez tam es savus rēķinus parasti noslēdzu.

Arī šoreiz?

-Jā.

Kur Hekse ir tagad? Tu izšķīries?

Nē, es kļuvu atraitnis.

Pats to izdarīji?

Jā. Atminies, es tev nesen teicu, ka pāris reizes esmu veiksmīgi licis lietā melno maģiju?

Mhm… Hekse pārcēlās uz elli pēc gada. Es viņu turp nosū​tīju.

Endij, es neticu savām ausīm!

Tie, kam ir ausis, bieži vien gan visu ko dzird, bet dzirdēto negrib saprast. Man pašam tagad viņas ir žēl. Tas vēl pie visa klāt.

Par ko odzi žēlot?

Neviena odze nav vainīga, ka par odzi piedzimusi.

Vai brīv jautāt, kā tu to izdarīji?

Faktiski nav labi stāstīt par tādām lietām; pietiek jau ar slepkavībām uz ielas. Kaut gan patlaban ap dūšu ir tik šķebeni, ka vari pieņemt grēksūdzi. Ņem vērā, ka es vienalga tam neticēšu.

Tieši tāpēc arī varu pastāstīt. Proti, pēc šīs traģēdijas es pilnīgi noticēju viņas mīklainajām, draudīgajām spējām. Ritēja laiks, un kā paredzējuši, nākamajā vasarā aizlaidām uz Vāciju, kurā panki teju jau grasījās jaukt nost Berlīnes mūri. Jā, jā, abi kopā, nemaz neskaties! Raugi, es biju ar visu it kā samierinājies. Tas ir, man bija vienalga. Hekse neatkāpās no manis ne soli un bija šausmīgi labiņa.

Uzmanīga, rātna, iejūtīga. Pamiers. Nūja, es taču arī strādāju kā zvērs, lai būtu nost no savām domām. Bet tad es, jau Vācijā, iepazinos ar to melno velnu Džordžu, un viss aizgāja savu gaitu. Džordžs bija labākais ekstrasenss, kādu es savā mūžā biju pazinis. Tu, saprotams, vari nodomāt, ka runa būs par kāda miesta vietējo pļēguru Georgu, kuru aiz cieņas par Džordžu dēvē pārējie, ne tik kolo- rītie, drebelīgie saulesbrāļi, jo tas vienmēr zin, kurš pretimnācējs viņam uzdāvās piecas markas. Nekā nebij! Džordžs bija kārtīgs vācu melnāda, kura tētiņu vācu pus- maukai bija izgatavojis kāds Alabamas pavalsts nēģe- ristankists četrdesmit piektajā gadā. Džordžs trešajā paaudzē bija vēl tik teicami saglabājis savu melnādību, ka šķebīgi metās skatoties. Proti, viņš bija sodrēju melns kā krievu čuguna pods, ko bāž krāsnī. Nu, kādā viņi vāra šķi, skābu kāpostu zupu, zini tak? Šādā matēti melnā mūlī valbījās neticami baltas acis, t.i., acu baltumi, jo varavīksnenes bija tik tumšas, ka saplūda ar zīlītēm, un tās nebija atšķiRāmas. Var jau būt, ka redzokļi bija stateniski un gareni kā kalnu āzim, - piķis viņu zin, bet ne par to ir runa. Šis āksts bija nokrāsojis melnus arī zobus! Vari iedomāties satikšanos ar šādu monstru slikti apgaismotā gājēju pārejas tunelī? Tu šo nejēdzīgi melno nēģeri tumsā pat nepamanītu, ja viņš nevalbītu savas čolenes, bet viņš turklāt vēl švītīgi valkāja baltu putekļumēteli, tā ka atgādināja fotonegatīvu. Es tik daudz nemelstu par šo mori, bet zināmā mērā viņš to ir pelnījis. Es viņu satiku Hano- verā, kurā tikko bijām ieradušies, un es īsti nezināju, kur likties. Raugi - žīds, kurš it kā bija mūs formāli uzaicinājis, starp citu, pēc pārliecības hasīds, nelikās par mums ne zinis. Nēģeris pirmais mani uzrunāja. Atplēta smaidā savu melno muti, kura izskatījās kā vārti uz insektu elli. Bija sajūta, ka tajā ņudz melnas skudras, vai termīti. Viņa ģīmi vēl baisāku vērta pelēkmelni violetās lūpas, ja tu pieļauj šādas krāsas iespējamību, kā arī neskaitāmās bizelēs sapīkņātie, garie Boba Mārlija mati. jēdzīgā angļu valodā viņš apvaicājās, vai tik es neesot no Baltijas republikām. Atteicu, ka esam gan. Pēc tam ieskatījās man acīs un teica: «Isee-from Lettland.»

[58] [1] Redzu, ka no Latvijas (angl.-vāc.). Ar to arī sasodītie kumēdiņi sākās. Džordžs mirklī bija iekarojis manu sirdi. Pēc tam - vārds pa vārdam - un radās abpusējas simpātijas.

Jūs kļuvāt draugi?

-Ta gan. Tad nu mēs ar dzīvesbiedri jau tovakar, Džor- dža laipni ielūgti, apmetāmies viņa piecistabu dzīvoklī netālu no dzelzceļa stacijas. Es nokārtoju biznesa lietas, bet Hekse neapnikusi klaiņoja pa veikaliem un kafejnīcām. Muzejos, nemaz nerunājot par baznīcām, viņu nevarētu ievilkt ne ar traktoru, tā ka es vēl līdz šim īsti nezinu, vai Hanoverā tādi ir, lai gan pašu centru pārzinu tīri labi. Ak, jā, viena katedrāle tur slejas gan, labi redzama no visām pusēm, jo to neaizsedz veiksmīgi izplānotās augstceltnes. Protams, ka Hekse ap dievnamu meta cilpas un līkumus, jo tas viņai bija kā zobu sāpes.

Starp citu, vienīgās vietas, kuras viņai īsti bija pa prātam un kur viņai patika uzturēties stundām, bija kapi un kapličas.

Nesmīdini mani! Tu atkal novirzies no tēmas.

Nenovirzos vis! Mana šābrīža tēma ir mana nelaiķa sieva, ragana. Džordžs bija naudīgs vīrs, - viņš gan daudz neizteicās par savām darīšanām, kuras varētu būt saistītas ar rozā kvartālu, bet paziņu loks viņam bija fantastiski plašs. Ar viņa palīdzību es par Hekses māmiņas 15. 000 doičmarkām nopirku labu labo Jaguar XJ 12, ar kuru arī pārbraucām. Starp citu, Hekse perfekti vadīja automobili: viņai bija teicama reakcija un iedzimta distances izjūta. Uz vācu autobāņiem, kuri nepārtraukti tiek remontēti, īpaši bijušo «demokrātu» pusē, tas ir ļoti svarīgi. Tāpat viņa filigrāni prata izlavierēt lielpilsētās - pat ar tik slaidu līdaku kā «jaguārs». Tas viņai izdevās arī sasodītajā Varšavā - poļu piedauzīgo, mazo fiatu ņudzeklī. Bet tas nu tā.

Es nesaprotu, kas tad darīja galu tavai mierīgajai dzīvei, un kāpēc tu to savu mori nodēvēji par ekstrasensu. Ka tu esi latvietis, to jau var uzminēt kurš katrs.

Redzi, atgadījās kaut kas līdzīgs ar kājām gaisā apmestam un izvarotam Otello sižetam, jo šajā gadījumā mana Dezdemona patiešām bija netikle un sapinās ar nigeru, bet man bija jākļūst par kaut kādu Jāgo no malas, kurš perina atriebības domas. Man labāk būtu patikusi parastā šīs lugas versija, pat ja es būtu Otello. Runājot īsi, bez knīzgāšanās - Hekse atkal uzbāza man ragu pāri.

Lai kā vilku baro, uz mežu vien lūr, vai tā?

Nē, - vilciņš spalvu met, tikumu nemet, šitā.

Droši vien viņai šķita, ka es atkal esmu «okei» un atsāka vecos jociņus. Sūri bija no Džordža saņemt ragus. Vēl tagad, ja iedomājos melnu un baltu dibenu cilājamies vienotā taktī, žults no aknām uzkāpj līdz ūkai.

Saņēmis melnus raģēļus, - he, he, - vai tik tu nenoorganizēji kukluksklanu?

Daudz, jau netrūka. Kaut gan, ir viens nodrāzts teiciens - neviena sieviete nav tā vērta, lai vīrieši viņas dēļ bojātu attiecības. Tfu! Glauni jau skan! Bet, nu, saki viens cilvēks, kas par Mesalīnu!

Maigi teikts, Pulkvedi! Megēra, harpija, lāmija, su- kubs - sauc, kā gribi. Katrā ziņā - klasisks patoloģijas gadījums.

Kā tu atklāji, ka viņi pinās?

Bēdīgā pieredze pateica priekšā. Jo viņa ārēji vēsāk pret kādu izturējās, jo vairāk kļuva skaidrs, ka uztīkojusi. Nu, ko tur, nēģeris ir nēģeris. Kur nu man stāties blakus melnajam ar amerikāņu futbolista augumu! Pretīgi atzīt, bet viņi šoubiznesā kā pāris kopā labi izskatītos. Tā vienreiz, pārradies Džordža mājās, pamanīju podā nenoskalotu prezi, - tik lielu, ka varētu to uzmaukt uz rokas. Abi divi bija jājušies uz nebēdu. Notvēru Džordžu un pateicu, ko par to domāju. Knapi valdījos. Gandrīz viņam iesitu, lai arī zināju, ka man nav izredžu tikt galā ar tāda formāta vīru. Viņš uzlika man lielo, silto plaukstu uz pleca un teica: «Be easy, Andy, be easy. What's the matter with you, buddy? She's the witch, do you know? Bloody damned witch only and I guess that you, mate hate her and want to kill her, isn't right?» - «Yes, I do», - es atbildēju. Ko citu man bija sacīt? - Let's test her for your satisfaction, [59] [1] Esi mierīgs, Endij, nomierinies. Kas tev lēcies, veco zēn? Tu tak zini, ka viņa ir ragana? Vienkārši neķītra, nolādēta ragana, un es zinu, ka tu viņu nīsti un gribi nogalēt. Vai tad tā nav?-Jā, tā ir Pārbaudīsim viņu,lai tev mierīgs prāts (angl.).

- lika priekšā Džordžs. Un pārbaudījām ari.

Kā tad to var?

-Ātri un sekmīgi var, Pulkvedi. Hekse knosījās virtuvē. Durvis bija ciet. Džordžs sadabūja sarkanu kritu, latīniski nomurmināja kaut kādu, šķiet, zemes elementa attīrīšanas formulu un uz virtuves durvīm veikli uzšņāpa pamatīgu lietuvēna krustu - pentagrammu, ko papildināja ar attiecīgiem uzrakstiem. Tikko viņš to bija pabeidzis, Hekse virtuvē sāka kliegt un brēkt: «Ko jūs ākstāties, puiši?! Kāpēc aizslēdzāt durvis?! Laidiet mani ārā!» Es domāju, šeit lieki bilst, ka virtuves durvīs no slēdzenes nebij ne miņas.

Protams, mēs pentagrammu žigli ar slapju lupatu nodzēsām. Šķiet, Hekse pat neattapa, kādā veidā tikusi ieslēgta. Vai nesaskati līdzību ;.r savu durvju dekoru? Tavs gan tagad ir pastāvīgs.

Neticu. Kārtējais teātris! Neticu, un viss. Neskatoties, ka cienu tevi.

Bet ko pats dari? Ticība ir katra cilvēka iekšēja pārliecība. Tev tādas nav. Vienalga, tu nodrošinies.

Kāpēc man tevi par to vainot? Vai kāpēc tev būtu jāvaino mani, ka es zinu to, ko es zinu… Tovasar augustā es viņu arī piebeidzu. Var teikt, ka Džordžs uzlika uz «i» treknu punktu.

Ar maģijas palīdzību var izvilkt trusi no cepures. Rafinēti māžoties kā tas pats likteņa luteklis Deivids Ko- perfīlds. Ticu, ka ir paranormālas parādības, bet nekad nespēšu noticēt, ka tās var vadīt un kontrolēt.

Maģiju var definēt kā šādu vadības un kontroles paņēmienu sistēmu. Manā īpašumā esošā senā Grimuārā jeb Melnajā grāmatā es atradu, kā izsaukt salamandras.

Par ko tu tagadiņ runā? Cik man zināms, tie ir tritoniem līdzīgi astaini abinieki. Vai es pareizi atceros?

Jā gan. Tām ir koši oranžsarkani vēderiņi kā liesmu mēles, tāpēc arī kāds mūlāps zoologs, droši vien vecais Linnejs, ūdens radībiņas nosaucis vareno uguns stihijas garu vārdā. Viduslaiku zīmējumos tās attēloja kā liesmainus lauvas ar kronētu, bārdainu cilvēka galvu un reizēm - ar pūķa asti. Te nu tev ir abinieki!

Un tad es izlēmu, ka ragana ir jālikvidē, ja jau Le Cham- breArdente [60] [1] Ugunīgā Palāta Francijas Inkvizīcijas tribunāls. un Inkvizīcijas tiesa sen, XVIII gadsimta sākumā, ir nogrimusi pagājībā un man talkā nākt nevar. Kā zināms, tolaik visbiežāk raganas sadedzināja, retāk - kāra vai slīcināja. Bez tam garīgā tiesa rūpējās arīdzan par viņu grēcīgās dvēseles glābšanu. Šīs izrēķināšanās tikai tagad šķiet briesmīgas un tās velti met acīs Romas katoļu baznīcai, jo virsroku ņēmis rupjš materiālisms un atejisms, kas cilvēka būtību noreducējis līdz viņa nešķīstajai miesai.

Nu, nu… Tu jau sāc runāt kā jezuītu tēvs.

Tad es minēto rituālu vienkāršoju, laikmetiskoju un pielāgoju savām vajadzībām.

Vai tad drīkst mainīt rituāla burtu?

Reglamentu - jā, garu - nē. Maģija ir improvizāciju sistēma, kurā par lietpratēju var kļūt tikai cilvēks ar radošu pieeju. Jābūt ticībai saviem spēkiem, iztēlei un gribai. Un, saprotams, ar katru dvēseles stīgu jāsajūt, kas slēpjas katrā konkrētā invokācijā, kas ir nemaināmā pa- matbūtība katrā atsevišķā rituāla daļā, kāpēc tas ir tā un ne citādi, un pretēji - kas nes sava laika zīmogu, ir otršķirīgs un pārveidojams šaidienai, respektīvi, tad iespē​jams arī variēt un piemērot senās formulas.

Paldies par skaidrojumu. Domāju, ka vismaz galve​najos vilcienos es to sapratu. Āreče, varu turpināt. Tālākais bija gaužām nežēlīgi un pretīgi. Pārradušies no vāčiem, mēs no jau minētā kroplā kurpnieka nopirkām koka būdu Jūrmalā, kur vasarā dzīvot. Vienā jaukā rītā es savācu skaidro naudu, kas bija mājās, darījumu papīrus un saraksti, jau pieminētajā veidā ar pentagrammām aizslēdzu logus (aizvirtņi jau bija priekšā) un durvis, kamēr Hekse vēl gulēja. Sēdos mašīnā un devos prom.

Es gan biju domājis, ka tu viņai būsi riepas protektorā iestellējis Paradīzes atslēgu [61] 'profesionālu kaitnieku amata rīks. Tā ir neliela, īpašā veidā izfrēzēta, asa tērauda zvaigznīte, kuru parasti iestiprina kreisā priekšējā riteņa protektorā ar aprēķinu, ka pie liela ātruma tā izēdis riepu. Katastrofa ir

neizbēgama, jo mašīnu met uz pretējo braukšanas joslu. ar iegravētām kabalistiskām zīmēm, vai ko tamlīdzīgu.

Priekš kam? Es zināju, ka pamodusies viņa vēl ilgu laiku kušņāsies pa māju, tāpēc biju drošs.

Aizbraucu uz klu​sāku vietu un izsaucu uz māju salamandru. Kā ekspresi.

Vai tad viņam tavas maģiskās rūnas netraucēja tikt iekšā? Es domāju, tam uguns monstram?

Elementārgariem ir pavisam cita pakļautības hierarhija un citas izsaukšanas un aizsardzības formulas. Uguns dvēselei nebija šķēršļu piedzimt tieši mājā, - taisni tur, kur viņai bija sagatavota vieta uzplaukt.

Un? Un - būda nosvila zilās liesmās līdz pamatiem. Es ceru, ka Hekse nebija mocījusies.

Kriminālekspertu slēdziens: nelaimes gadījums. Ha, ha! Ugunsdzēsēju slēdziens: dabas gāzes balona eksplozija nepareizas ekspluatācijas rezultātā. Tajā mirklī viņa droši vien virtuvē vārīja kafiju. Mana ugunspuķe Hekse! Tā es, Armand, kļuvu par savas sievas slepkavu. Tas reizēm ēd mani nost. Viss.

Atvaino! Es eju pavemt… Endijs smagnēji piecēlās.

Pulkvedis grūši nopūtās.

CŪKUSUNS Bull-terrier is a brave fellah, ideal dog for family and children. [62] [1] Bulterjers ir brašs puika, ideāls suns ģimenei un bērniem (angl.).Angļu suņaudzētāju rokasgrāmata Kādureiz Dievs Tas Kungs nošņaucās, un tas puņķis biji tu. Stīvens Kings Endijs pamodās, drausmīgu slāpju mocīts. Vēl aizmie- gotām acīm pļerkstošā balsī viņš noskaitīja sev skolas ga​dos dona Pedro sacerētu pantiņu: Pamožos es: kājas gaisā, Galva iebāzta kā maisā. Atceros, ka dzēru vakar - Nedzeršu vairs - kaut vai pakar!

Piere dulna, paurī sāpe, Rīkli kaltē lielā slāpē. Tā var padarīt sev galu! Tomēr jāiet iedzert alu…

Jāteic, ka pēc šīs infantilisma noplūdes viņš sajutās spējīgs paslieties sēdus. Pūsli plēsa vai pušu.

Zobus sakodis no patoloģiskajām galvassāpēm, kuras lika gar acīm virmuļot mēļiem pleķiem, Endijs izsteberēja laukā pa durvīm. Virtuvē saglabājies aukstais piedeguma smārds un nezināmas organiskas izcelsmes garozu klātā čuguna panna liecināja, ka viņš iepriekšējā vakarā būs pūlējies sev savīkšķīt kādu ēdmaņu. «Kā feldkurāts Kacs!» viņš nodomāja, bet ja kāds nelabvēlis Endijam tūliņ pat apjautātos, kas tad īstenībā ir šis Kacs, viņš atbildēt uz kaut ko tik komplicētu nevarētu.

Krūšu kurvis bija stīvs. Vēderā žēli vibrēja zarnu murs- kulis. Saulespinumā mita sajūta, it kā tur būtu ieslēgta centrifūga. Viņš vārgulīgi nokremšļojās. Paša rēgainā balss viņam šķita nākam no istabas kakta, kur vēlās putekļu grīstes un krājās tukšo pudeļu baterijas, un viņam bija pārliecība, ka tur, pagrīdē, mājo arī goblini. jau sen. Bet vakar vismaz vienu viņš bija redzējis - tas ar žiletes pusīti rūpīgi apdrāza tapu, ko Endijam aizmigušam iebāzt rīklē, lai tas nosmok un atstāj savu māju goblinu pārvaldīšanā. Vismaz, tā bija licies pašam Endijam. Šorīt, šķiet, šis puļķis bija iestellēts, kur pienākas.

Sīkais terorists savu sabotāžas aktu bija veicis godprātīgi. Endijam trūka gaisa, jo gaisa padeves šļaukā, vai kā nu to sauc, bija iestrēdzis kaut kāds sprūslis… Katrā ziņā viņš bija velti pūlējies nadzīgajam goblinam laikus uzrīdīt Minkānu, bet ari Min- kāns bija tārpā, viņi abi bija pilnīgā ķēmā… jo Endijs, nolasījis krietnu lekciju par žurku, peļu un goblinu izskaušanas stratēģiju un taktiku mazapdzīvotos namīpašumos, bija savu runci tikmēr cienājis ar maltām balderjāņa saknītēm, līdz tas nebija labāks par saimnieku. Vismaz ar griezīgiem priekšmetiem bruņojušos, tuvcīņai labi apmācītus goblinus tvarstīt Minkāns noteikti nebūtu iedrošinājies-kaķu nezāle bija atņēmusi viņam visu maņu un spēkus, un runcis tikai čerkstoši ņaudēja, kā plauša nogāzies garšļaukus uz grīdas.

Endijs jau bija apklunkurojis mājas stūrim. Spilgtie agra rīta saules stari uzreiz bija likuši viņam kā vampīram paslēpties pussabrukušā šķūnīša ēnā pie ražena nātru un struteņu pudura, ko viņš tūlīt arī devīgi aplaistīja, žēlīgi sēkdams un pa brīdim ievaidēdamies. Atvieglojies Endijs iekluburoja atpakaļ telpā un atrāva līdz galam vaļā logu, lai izklīst piesmēķētās telpas dvinga. Citādi elpot nebija iespējams. Bet ja Endijs šīs paģiras kaut kā gribēja izķeipt, tad elpot viņam vajadzēja. Vismaz pagaidām. Galvassāpes vairs nebija tik uzbāzīgi nepārtrauktas; tās tagad vienmērīgi pukstēja zem piereskaula kopā ar bezbailīgo un dzīves nedienu nocietināto Endija sirdi. Tās pašreizējā atrašanās vieta īpašniekam pagaidām gan nebija zināma. Patlaban, pēc sajūtām spriežot, tā bija sadalījusies atsevišķās kamerās, no kurām vēl viena pulsēja kaklā, cita - kājas ikrā. Viņam iešāvās prātā mūždien plēstais joks par klejojošo nieri. Nupat ar mokām ieelpoto skābekli gobli- nu upuris izlietoja, kārtīgi izklepodamies. Nospļāvies uz avīzes «Sporta pasaule», Endijs ar bažām appētīja savu dziedzeru izdalījumus, bet pagaidām asinis un plaušu gabaliņi krēpās nebija saskatāmi, - tikvien kā iepīpētā darva. Veselība, kā zināms, ir panākumu ķīla, tāpēc viņš bija pārliecināts, ka tūliņ pat uz karstām pēdām jāsameklē kaut lāse alkohola, lai atjaunotu jaudāšanu diviem tālākās rīcības etapiem. Pirmais - jārod pārvarīgie spēka avoti, lai viņš kājām (vellapēds ir izjaukts) aizklinkātu uz veikalu pēc alus (diez', vai man ir nauda?). Otrais - iedzēris kādu alu, viņš kopā ar pārējo alu jau varētu aizkļūt pretējā virzienā - šķērsu lankai līdz pāris simt metrus tālāk laiski plūstošajai

Lielajai upei, kur, ūdeņu dzestrumā apmeties, provētu lēnām atgūt turpmākai izdzīvošanai nepieciešamos spēkus. Plāns viņam pagaidām šķita tikpat nereāls un tāls kā Debesu valstības iestāšanās uz zemes. Vai brauciens uz Pasadīnu Kalifornijas pavalstī, teiksim, parit. Tomēr Endijs pūlējās godprātīgi paveikt visu, lai šo minimālo pašsaglabāšanās plānu īstenotu, un vēlāk, pat neveiksmes pārmāktam, uz nāves cisām svīstot, nebūtu jāno- kaujas ar pašpārmetumiem, ka viņš nav to mēģinājis veikt. Vismaz pašlaik Endijs domāja, ka turpmāk izdzīvot var vienīgi kā krokodils, laizdams burbuļus un mirkdams rāmās upes dūņās.

«Nav glābiņa un pestīšanas!» - Endijs drūmi secināja, jo istabā, kur viņš vakar bija bezspēkā sabrucis guļam- krēslā, nebija ne miligrama grādīga dzeramā. Tiesa, meklēja viņš visai pavirši, pa virsu, jo pieliekties nespēja. Tad Endijs varētu pa taisno iegāzties kādā elles caurumā, pilnā ar aszobainiem gobliniem, kuri ar mazām karotītēm aši vien izēstu viņa smadzenes, cits citam draudzīgi pasnieg​dami piparnieku un sālnieku. Bet tad viņa pieri apskaidroja spēja atjauta - savam bēdīgajam status quo [63] neatbilstoši straujā riksī Bndijs aizšķeterēja līdz pieliekamajam, un tur viņu sagaidīja nedzirdamas fanfāras, kuras, šķiet, skanēja no augstākajām sfērām. Tas, kas Bndiju tik varen pacilāja, nebija Hindemita «Debesu harmonijas», bet gan puspudele Allažu ķimeļa, kuras atrašanās te bija teorētiski tikpat neiespējama kā orhidejas ziedam plaukt agro redīsu lecektī. Tomēr redze puisi nevīla, turklāt tas nebūt nebija viss! Ilglaicīgu laimi un atspirgšanu solīja vesels ducis Tērvetes alus pudeļu, kuras brūni zaigoja piepelējušā, zirnekļtīmekļotā kambara mijkrēslī. Pašņukurējies pa mučeli zem patukšajiem plauktiem, Endijs izvilka no tās prāvu apmēru skābētu gurķi. Pērnā gada raža! Kad viņš sakampa dārzeni zobos, pat neattīrījis to no upeņu lapām un diļļu stiebriem, gaisā pašķīda gardā sula; atskanēja alkatīga šmakstināšana - gurķis izpildīja savu gurķa sūtību, - piesēja izmocīto Endija dvēseli pie gurdajām miesām.

No vajadzīgajiem šķidrumiem paņēmis tik, cik pašlaik uzskatīja par nepieciešamu (ķimeli un pāris alus, jo alķīmija ir precīza zinātne), Endijs iztuntuļoja verandā un atlaidās pītajā krēslā slīpus. Te logs nebija jāvārsta, jo tas nesen kaut kā bija izsities. Labi, ka tikai viens. Lauskas bija ieslaucītas kaktā līdzās nesen mirušai pamatīgai žurkai, kuras pie spranda sakropļotais līķis un agonijā atiez- tie, iedzeltenie zobeļi uzskatāmi apliecināja Minkāna cīnītāja dabu. Endijs labpatikā pavērās uz divkaujā kritušā grauzēja miesām. Bēres komposta kaudzē tiek atliktas uz vēlāku laiku.

Endijs ne sebu no kakliņa ievilka garu malku ķimeļa, kurš patīkami karsti ietecēja izmocītajās iekšās.

Tūliņ pat sekoja spējš nelabuma vilnis, kam Endijs nobālis pretojās ar visiem spēkiem, līdz sadumpotās ķidas norima un paturēja alkoholu. Tas bija pārejoši. Nu re! Puisis jau atvieglojumā nosvīda. «Tagad jāatrod smēķis, un es varēšu salīmēt vakardienas hroniku, jo patlaban nav saprotams, kāpēc šeit ir tāds neizdzerta alkohola lādiņš, par kura izcelsmi man nav ne jausmas,» - tā domāja Endijs. Palūk, viņš jau funktierē, vareni!

Kā te būtu varējis rasties alus, Endijam aptuveni bija skaidrs. Jau atslēdzies no savas nemirstīgās dvēseles, viņš būtu vēl spējis grēcīgo miesu aizdzīt līdz bodei un atnest sev alus krājumu. Tā jau ir bijis.

Ir pat zināms, kurā bodē ir tērvetnieks. Tā bija vienīgā tērvetnieku atradne trīs kilometru rādiusā. Taču attiecībā uz liķieri viņam iztrūka versiju. Kaut gan - izvilcis no krekla krūšu kabatiņas sagumzītu Camel paciņu un drebelīgām rokām aizpīpojis kādu, viņš sajuta - kaut kas nav riktīgi. Mirkli nopūlējies saprast, kas tieši, viņš atķērās. Tramīgu viņu bija vērtusi skaņa, kura radās, pēdojot pa istabas grīdu. Čmok, čmok, čmok… Skaidrs, ka vakar te ir izlaistīta vēl vismaz puspudele šā nocenotā nektāra. Tādēļ ari mutē pirms gurķa bija tik riebīga garša, kaut gan tas varētu būt ari goblinu nedarbs.

«Cik grūti te ko saprast!» Endijs aiztuntulēja no verandas uz istabu un ņēmās pārlūkot drēbes, kuras atrada iesviestas istabas kaktā. Bikses bij tukšas, - tās laikam bija pārbaudījuši goblini, kuri viņu pastāvīgi apzaga, un ja ne, tad vismaz patvaļīgi pārvietoja pirmās nepieciešamības priekšmetus, piemēram, pudeļu attaisāmo, šķiltavas un atslēgas. Arī krekla piedurknēs neslēpās nekas (neviena notrūkusi roka). Toties vējjakā atradās vēl viena pustukšota smēķu paciņa Winston un, lai cik arī smieklīgi tas būtu, daži lati sīknaudā. Apsekojot tukšās pudeles, izrādījās, ka izrīti ir četri (!) puslitrīgie

ķimeļi, bet piekto, vēl neatkorķētu, goblini savas kliķes vajadzībām bija ļaunprātīgi paslēpuši zem skapja.

Pusducis allažīgol No kurienes?! Endijs nekad mūžā nebija bijis tik stulbs vai no nesātīgas dzeršanas zaudējis prātu tādā mērā, ka pirktu sešas pudeles ķimeļa, nevis tāviet kādu vīrieša cienīgu dzērienu.

Varbūt vainīgas ir sasodītās bābas? Vai tiešām viņš vakar būtu svinējis savas kāzas? Nē, tad te kāda līgava vēl vāļātos; viņas nekad laikā neiet prom. Bez tam satraukumu radīja vēl kāds fakts - ar liķieri bagātīgi iesvaidītās drēbes viscaur bija aplipušas ar nepazīstamas ķērpju sugas populācijas fragmentiem.

Endijs iesita sev pa pieri un ievaidējās. Tādi ķērpji tak aug uz priedēm - tā viņam savulaik mācīja galvenais Latvijas ķērpists; tātad viņš ar vaļēju ķimeli ir trausies kokā… Kā lai te tiek gudrs? Dzēriens, no kura pēc dažiem malkiem normālam cilvēkam aizlīp mute, un vēl ligzdošana kokā… Varbūt viņš bija sadomājis pakārties? Endijs juta, ka teju sāks vemt nevis no sliktās dūšas, bet no bezpalīdzības sajūtas.

Kas ar viņu notiek? Būtu kļuvis par vilkaci?

Fiziski paģiras šķita atkāpušās. Uz veikalu pagaidām jāiet nebija. Galva vairs nesāpēja, tikai pierē varēja just trulu spiedienu. Doma par to, kas viņu sagaida rīt, pēc pusotra ķimeļa un duča alus, nesolīja neko labu. Par to pat domājot, jau notirpa asteskauls. Bet runa par to, ka varētu arī nedzert, šķita vēl bezperspektīvāka. Un kurš gan nedzēris var atrisināt tādas problēmas, kuras patlaban apsēdušas viņa prātus?! Kurš tad, skaidrā būdams, var sekmīgi stāties pretī gobliniem, kuri ieperinājušies tavā pajumtē, saimnieko kā savās mājās, sajauc visu, čiepj, ko nagi ķer, un turklāt nemaksā īri?! Kurš nedzēris var pateikt, ko viņš ievārījis dzērumā?

Narkomāns-Minkāns arī pazudis bez pēdām, varbūt kauns to būs aizdzinis nelabā nāvē - zvērīgā kaimiņu suņa zobos? Jeb varbūt pie upes ziktē kādu badapātagas cilātāju? Ap šo laiku runcim pienācās būt teitan - kūkumu mest, ņerkstēt un trīties ap ledusskapi. Nekas te nebija skaidrs. Endijs iekampa vēl krietnu klunkšķi šķebīgi saldās degdziras un noelsās. Nu jau viņš bija gatavs izspēlēt šaha partiju ar savu datoru (mats Endijam divdesmit astoņos gājienos), bet iedomājoties, ka tik skaistā laikā būtu jādirn piesvēpētajā mājā, viņu pārņēma tālas noskaņas pēc zilzvīļās upes. Peldēties, - lūk, ko Endijs grib! Nē, peldēties ir grūti, viņš grib paplunčāties, mirkt un zvilnēt ūdenī kā slīkonis un būt drošs, ka vismaz kādu laiku nemanīs ne goblina. Domāts - darīts.

Pēc brīža ar vākotu piknika grozu rokā, tērpies ber- mudenēs un tēkrekliņā, klātā nepamatoti līksmām vārnām, ar uzrakstu: «JA IR LAIKS JAU DUSĒT IET, TURI SAVU KNĀBI CIET…», Endijs bas pleznām laipoja uzmanīgi pār savu mauriņu, kur baltajā āboliņā džinkstēja un rosījās basikņu naidnieki bites un kamenes.

Upe Endiju sagaidīja vēl ar dūceņiem, knaušiem, akliem un citu spārnotu insektu leģioniem, no kuriem pat lops meklē glābiņu ūdenī. Nosviedis malā pekeli, Endijs tusnīdams kā bifelis iebrida brūnganajā veldzē, kura, viņaprāt, drīkstētu būt arī vēsāka un, samērcējis galvu, kas tomēr šķita lielāka nekā parasti, līksmi iesprauslojās. Tad, izvalbījis acis, sastinga.

Tas, ko viņš nupat bija pamanījis, vairs nelīda nekādos loģikas rāmjos. «Laikam man vēl piedevām piemeties delīrijs, - Endijs nosprieda. - Skaisti! Noslēgt dzīvi dzēruma trakumā, - kaut kas banāls!» Taču parādība, satraucošā fatamorgāna, kas bija par cēloni Endija bažām par savu psihisko veselību, lēnām, bet neatlaidīgi tuvojās.

Proti, pļavā pa zāles virsu pārvietojās automašīnas riepa. Tas arī bija Endija satraukuma cēlonis.

Viņš par to ar slaidu trajektoriju nospļautos, ja ne ķimeļa aizlīmētā mute, iztiksimbez tam iecirtās pāris fineses, kas lika asinīm stingt dzīslās. Riepa neripoja. To neviens nenesa. Tā klīda virs zāles, nevis vēlās, to šķirdama kā kuģis viļņus. Viņa nāca šurp sāniski, nevis kā normālai, krietnai riepai pienāktos ripot saskaņā ar teorētiskās mehānikas likumiem. «Ārprāts!» Kndijs sablisināja acis, cerēdams, ka rēgs pagaisis, bet tas aizvien tuvojās izpļautajam upes krastam. «Goblini! - Bndijs nosprieda. - Tie ir klāt vienotā frontē, lai mani neizlaistu no acīm. Šī sirreālā riepa ir viņu Trojas zirgs, ar ko samaitāt manu uztveres spēju…»

«Būtu saprotams, ja kāds bērnelis stieptu uz peldvietu riepas kameru, ar kuru drošāk plunčāties, tak

nē, ceļo traktoram nomauktais, robotais ārējās gumijas gabals,» - prātuļoja Bndijs, nostājies uz pastaignās grunts un ener​ģiski berzēdams blisošās acis. Vilcinādamies viņš slauni izbrida malā.

Beidzot riepa pielīgoja pie nopļautās zāles robežas, un zem protektora cilumiem pļaviņā iznira līdz šim neredzēts, dīvains radījums, kura rumpis pirmajā acu uzmetienā atgādināja švakri barotu puscūci. Tā galva bija slīpa kā gludeklis, un atplestajā rīklē, bruņotā vareniem, asiem zobiem, tas stiepa riepu. MI un žē! Stateniski! Ainiņa no Hierpnīma Boša, ja vien viņa laikā būtu pazinuši riepas…

Tātad izrādījās, ka trauksme ir veltīga. Bndijs, saulē piemiedzis acis, mulsi pētīja nepiederīgo būtni.

Jebkurš kārtīgs čangalis (O Jezu, Jezu) to redzot pārkrustītos un nospļautos. Kā pa miglu Endijs atcerējās, ka šādus izdzimteņus dēvējot par cūkusuņiem, un viņa svētbijīgo acu priekšā patlaban pirmoreiz mūžā grozījās neapšaubāmi izcils eksemplārs. Tam bija dzērveņsarkanas, iešķības blisenes, rožainas, stāvas auses un albīni balta spalva, kurai pavēderē un uz strupo, spēcīgo kājeļu iekšpusēm spīdēja cauri rozā miesa. Ka šis suņucūķis bija dēlietis, apliecināja izteikti prāvas ģenitālijas, kuras karājās tur, kur tām bija jākarājās. Endijam viņš izlikās tik spocīgs, ka gribējās, lai tas izzustu bez pēdu kā rīta rasa. Bet kur tev, jupis! Pat pasakās velns uz svilpienu ir klāt, bet nav dzirdēts, ka nosvilpjoties viņš izgaistu kā dūmi…

Nera- dījums, aiz iekšķēja spēka un mundruma braši zvalstīdamies uz līkajām kājelēm, izgārdza: «vuff!», rūpīgi nolika zālītē savu rotaļlietu, kura svēra nez cik kilogramu, un, dobji iekvekstējies, iesānis trukšināja Endijam klāt. Tomēr Endija spēju aši reaģēt uz skarbās pasaules pārsteigumiem un ļaunprātībām nebija iznīdējis ne vakardienas plosts, ne pat alū šķaidītais ķimelis. Ar pāris galopa soļiem viņš iepluduroja upē un, steigšus ienirdams, paslēpās dūņās. Bēglis iznira jau drošā attālumā un nezvēram salutēja ar triumfatora žestu - paceltu roku ar augšup pastieptu vidējo pirkstu, izgrūzdams guldzošas, izsmējīgas skaņas. Lielā upe viņam izsenis bija drošs patvērums no apokaliptiskiem mošķiem. (Kā veselai latviešu bardu plejādei, kuri allaž žūpo pie ūdeņiem un vakarā uzcep kādu ziv​tiņu…)

Baisais četrkājis nu vairs nelikās par ūdens stihijas paglābto Endiju ne zinis. Viņš bija jau klāt pie niedrāja un tur, savā nodabā rūkdams, kaut ko šņakarēja, locīdams niedres kā kokteiļu salmiņus.

Strādādams ar purnu kā arklu, viņš šļurpstinājās pa brūno rāvu. Endijs cerēja, ka tas no niedola izsoļos ar kādu luncīgu dēli, negausīgi piezīdušos pie snuķa, un šāda perspektīva viņam labi patiktos. Bet nekā!

Svešais izrādījās imūns pret dēlēm, toties bija guvis kaut ko uz zoba liekamu, ko ilgi čāpstināja un skriukšķināja. Endijam pārskrēja šermuļi - iztēle patlaban viņam darbojās visai tēlaini, un viņš gandrīz taustāmi sajuta, ka ar tādām pašām skaņām nezvērs notiesātu viņa kājas īkšķi. Pamats bažām bija ari.

Patlaban šis albīnais Kerbers ar sarkanajām cūkas ačelēm bija pilntiesīgs peldvietas saimnieks. Endijam bija liegts ne vien mājupceļš, bet, kas vēl būtiskāk, pat pieeja saviem spirdzinātājiem. Kā pārtvēris viņa bažīgās domas, cūku- suns jau bija klāt pie piknikgroza un, nicīgi rūkādams, to purināja un šķindināja (kas te sanesis šos mēslus, vai tik ne tas murmulis, kas tup upē?!). Endijs izgvelza protesta saucienus, kuri izklausījās jo nožēlojami: «Liec mierā grozu, tas nav tavs! Gan tu no saimnieka dabūsi, āmur- galva!» Bet tas bija kā ūdensžurkas pīkstoņa ūdram zobos. Tusnais varmāka apmetās ar pakaļu uz Endija pelddvieļa un sāka grozu grauzt, protams, kārtības labad no tā iepriekš izurkņājis un izbēris pudeles, cigaretes un citus draņķus.

Endijs rezignēti pavērsa vēderu pret sauli, un, drusciņ kustinādams rokas un kājas, sāka lēnām dreifēt gar kras​tu. Viņa stāvoklis bija neapskaužams kā fiziskā, tā stratē​ģiskā ziņā.

Bija pagājis labs laiciņš. Endijs sāka slīgt tādā kā uzpeldējuša slīkoņa neatmaņā. Piepeši viņš izdzirdēja dobjus kvankšķus. Endijs žip! apmetās uz. vēdera un ar dažiem vēzieniem bija tuvāk krastam.

Viņš ieraudzīja varenu ainu. Bulterjers bija izslējies kā skulpturāls draudu apliecinājums un aprēja putneli, kurš saucas ķīvīte; - šim dabas pārpratumam ir raksturīgs lecīgs cekuliņš un nemitīga, histēriska, divzilbīga mazohistiska klaigāšana: «īīī- vitt! īīī-vitt!», kas tulkojama - tā jūs man, tā jūs man! - it kā visiem tas vien būtu prātā, kā vien puspuda zābakiem izbradāt viņa ligzdu un pašu notvert, un izraut kājeles… Tad monstrs-atlēts metās straujā uzbrukumā. Putns bija patālu, tāpēc četrkāji tikai vilināja, palēkdamies un pa- spurgdams uz priekšu. Depīgajam rumpim trakā ātrumā mētājoties, saniknotais

cūkusuns auļiem drāzās ķīvītei virsū, it kā tā būtu taranēšanas cienīgs objekts. Notika tas, kam bija jānotiek: ar izmisīgiem brēcieniem: «īīī-vitt! īīī-vitt!», - tā man vai'g, tā man vai'g! - cekulainā neirotiķe iebrāzās zilgajās debesīs, bet suns, to pamanījis, pilnā gaitā bremzēja. Tomēr viņa masa bija radījusi tādu inerci, ka apstāšanās nenotika vienkārši un cienīgi. Strupās ķetnas ieurbās krastmalā, uzsitot gaisup smilšu strūklakas, un censonis apmeta salto. Pašķīda šļakatas, un viņš - apstulbis - nu stāvēja seklajā ūdenī, pilnīgi nesajēgdams, kas te notiek. Gaisā vēl atskanēja ņirdzīgs: «īīī-vitt!», un izrāde bija beigusies.

Endijs prata ainu novērtēt. Pusslīkonis nu rēkdams un sprauslodams smējās. Viņš nu bija saņēmis gandarījumu par groza izvarošanu un pusstundas peldi, no kuras izskatījās zils kā neaizmirstulīte. Viņš jutās kā ķīvītes partneris, kura šo pašpārliecināto lempi bija iznesusi cauri. Cūkusuns bija sakauts. Viņš, nolaidis tievo asteli, devās virzienā, no kura bija ieradies. Drīz pazuda viņa smailie aušu gali, kuri zālē aizkustēja aiz Endija skatu loka. Riepa kā kontribūcija palika zvilnam saulītē. Bet Endijs … grasījās nākt krastā. Piepeši viņš aizķērās aiz siekstas un aizrijās, jo mutē bija ticis ūdens. Viņš drudžaini tvēra pēc gaisa, jo plaušas bija izsmietas tukšas, bet iegrima un aizrijās vēl vairāk, jo nebija kā nākas nostājies uz staignā pamata. Puisis metās uz priekšu, bet nejuta atspēriena un viņš brīdi palika ūdenī ar seju lejup. Bez domas, ka…

Viņš sajuta satriecoši asu sāpi krūtīs, no kuras sastinga. Nodeva sirds. Pie mazākās sakustēšanās, pie elpas vilciena bija skaidrs, ka gals būs klāt. Gar acīm noņirbēja it kā melnas ķirzaku astītes. Tad galvā iesitās smaga, tumši sarkana tumsa, kura, koncentriski pulsēdama, meta zilganus apļus. Ūdens acupriekšā kļuva melns ar zaigojošiem viz- muļiem. Tam sekoja iekšējs kritiens, kura virziens nebija nosakāms; varbūt tas bija lēciens - velns viņu sazin, kur… Kā nirstot, dzelmē, kur zūd vērsums, bet pastāv peldē​šanas kustība pati par sevi - kā ar ķermeni nesaistīta sajūta.

Tagad īsta tumsa. Melna nebūtība, žilbinoši melns dziļums, tāda kā zvīļa neesība, kura «es», patību, vērš par «ne-es», tajā pašā laikā to nepārkausējot sevī kā Ibsena Pogu Lējēja kausā, jo tomēr bija izjūtama.

Tad viss beidzās. Kā daždien ķimelis.

Cilvēkam, kurš tikko attapis, ka mirst, bet negrib mirt, tieši šajā atskārtas mirklī to pa īstam arī nākas darīt. Tas pats gadījās arī Endijam.

Kad pēc nāves viņš pirmoreiz atvēra acis, tad ieraudzīja žilbo saulīti un izdzirdēja zālē sanam kukaiņus. Viņam līdzās uz pludmales dvieļa, maigi rozā auses saslējis, tu​pēja cūkusuns.

Endijs aizmiedza plakstus. Vienalga viņš dzirdēja, ka rēnajā vējiņā čab cūkusuņa spārnu baltās lidspalvas.

ĀLIŅĢIS ■ Vai tu dusmojies, saimniek? - trollim jautāja Esbens. - Nē, nemaz ar ne; kas tur ko dusmoties, atbildēja trollis, un viņa mutē parādījās ilknis. («Esbens un trollis», norvēģu pasaka) Klau, Trillibaken skudrupūznī, kad beidzot tiksi būdā? (Seima Lāgerlēva «Sena ganubūdas teiksma») «Nu, kur tad tu esi, muļķe? - dons Pedro strostēja savu sievu, viņai neesot klāt. - Kāda joda pēc man kā kādam apdauzītam rallistam bija jāžvidzina mājās, - viņš pie sevis šņāca kā aizsērējusi rore, - ja tu pati pat svētkos laikā nevari atvilkties no tās lezbietes frizieres, lai mēs varētu tikt uz to nolādēto teātri?!»

Viņš jau bija smokingā un pīpēja, pārmaiņus birdinādams pelnus gan krājkasītci līdzīgā cūkveida traukā, gan uz paklāja. Izrādes sākums bija nokavēts. Pēc trešā zvana ieeja zālē aizliegta. «Nolādēts ar vienu aci!»

Zvanīja telefons. Sulīgi izlamājies, dons Pedro šļūca paņemt klausuli, - kāds (vai tik ne viņš pats?) bija to aizstiepis uz priekšnamu.

Klausos! - viņš norēcās; sakarā ar kļūmo šāvakara sākumu viņa jau nekontrolējamais niknums auga augu​mā un izpletās krūtis kā uguns pērnajā kūlā.

Brezervalta dzīvoklis? - gribēja zināt kāda izsmējīga balss un nošņaukājās.

Jā. - dons spiestin spieda sevi nomierināties; viņš jutās pilnīgi aptracis. Viss liecināja, ka tagad noteikti zvana sakarā ar viņa sievas bezvēsts prombūtni.

Varbūt pats Brezervalts?! - ja kāda balss bija nekaunīga, tad tā bija šī. Nazāla, it kā runātājs būtu aizspiedis sev degunu ar veļasknaģi, bet dikcija bija pilnīgi skaidra. - Ja tā, tad jo labāk jums…

Kas noticis? Kas, pie joda, zvana?

Noticis ir pietiekami daudz kas, lai jūs gaidītu šo zvanu, bet jums zvana, kā smejies, labvēlis.

Ko jūs gribat?! - Donam Pedro šķita, ka viņš aiz dusmām pārplīsīs, un viņa zarnas, mīksti plakšķēdamas, atsitīsies pret tapetēm, gleznām un mēbelēm, atstādamas uz tām miklas, sarkanas, sūdainas pēdas. Viņš iekoda sev lūpā. Pat pustumsā redzēja, ka pa to norit asinslāse. Bāls, asiņainu lūpu, izspūris spogulī viņš atgādināju Belu Lugoši vampīra lomā.

Es zvanu, lai pateiktu jums adresi, kur patlaban atrodas jūsu godātā sievas kundze… - balss liecināja, ka runātājs atšiepies platā vīpsnā. - Būtu ļoti labi, ārkārtīgi labi, ja jūs tūlīt pat brauktu viņai pakaļ. Mums viņa ir apriebusies kā nebalta diena, bez tam šī jau ir gatava un mums šķiet, ka viņai laiks uz āliņģi peldēties!… - ļaun- priecīgā runātāja balss aprāvās šķavās, vai varbūt tas bija smieklu spurciens?!

Donam Pedro šķita, ka viņš tūliņ dusmās noslāps. Vispirms jau viņš neapjēdza neko par peldēšanos (decembrī???), it kā būtu pārklausījies, bet tad viņam šīberis atvērās. «Daira apdzērusies? Kaut kādā apšaubāmā vīriešu kompānijā? Ko šī maita tur dara?! Ko, nolādēts, viņa dara somu pirtī ar svešiem tēviņiem?!! Vai tiešām viņu tur drāti visi, kam vien nav slinkums?!!! - Dons saprata, ka viņam jāpārtrauc par to domāt, citādi viņu tūliņ pat ķers trieka. - «Kaut arī - kas tur ko brīnīties. Viņa spējīga ne uz to vien.

Ne uz to vien!» Viņš pakampa no galda pildspalvu (direktors Brezervalts raksta tikai ar pildspalvu) un mierīgi teica: Es pierakstu… - Tajā pašā laikā viņa galvā dūca sir​seņi.

Cerams, ka esat bijis Jūrmalā, es domāju pilsētu, - valodoja svešais nekauņa. - Tur ir vietiņa, saukta «Avoti», ziniet tādu? Nu, lūk! Uz upes pusi, Rabarberu ielā, numurs trīspadsmit… Trešā šķērsiela Ķemeru prospek​tam, skaitot no Miera ielas. Vai pierakstījāt? ?…trīspadsmit? - Pēteris Pauls Brezervalts pārvaicāja. Viņam riebās šis skaitlis. Viņam riebās viss.

Rabarberu trīīīspadsmit… - nezināmais runātājs stie​pa «ī» burtu. - Ko tad jūs - septiņnieku gribējāt?

«Es gribēju tev septiņreiz uzdauzīt abas acis, nekaunīgais sūdabrāli!» - teju dzīrās teikt Brezervalts, bet konstatēja, ka ar viņu jau runā cāļu valodā: «Pīp-pīp-pīp-pīp…» un nosvieda klausuli uz rakstāmgalda ar tādu sparu, ka tā saplēsa viņa lasīšanai paredzētās Coberga brilles. Paldies tev, mīļā Daira!

Piecas minūtes vēlāk viņš jau ar «saratogu» rāva pāri Salu tiltam, sasvīdušajā labajā rokā žņaudzīdams žaketes kabatā gāzes pistoli. Viņš gribēja katram no šīs kompānijas iedzīt vienu patronu rīklē, lai tie pārsprāgst, bet pēc tam bradāt pa viņiem ar kājām. Tas attiecās arī uz Dairu. «Fū, riebeklei» Klāti Brezervalts iztrausās ārā no automobiļa, lādēdams likteni. Elektriskā gaisma, tur, redzams, nebija iedegta. Tumsā bāli balsnījošajai vasarnīcai logos mirdzēja iesarkanas gaismas atblāzma. Tās numurs patiešām bija trīspadsmit… «It kā varētu būt savādāk,» - nīgri nodomāja dons Pedro. Ceļā viņš bija savaldījies, citādi - avārijai neizbēgt. Vienalga, viņš pa šoseju bija dzinies ar deviņdesmit līdz simts jūdzēm stundā; viņa «saratogai» uz ātrummēra nebija kilometru skalas. Izgājis cauri paprāvam, nolaistam ābeļdārzam, viņš apmeta loku ap mājas stūri. Sniegam zem pēdām gurkstot, piegāja pie noplukušām, ar viļņaino jumta skārdu apsistām durvīm. «Kādā bedrē iepērusies!» - viņš saltās dusmās nodomāja un pie​zvanīja. Sīks tirkšķis liecināja, ka zvans darbojas. Piezva​nīja vēlreiz, tad - vēl un vēl.

Durvis atvērās tik negaidīti, ka dons Pedro satrūkās. Aiz tām nekādi soļi nebija bijuši dzirdami, bet nule viņa priekšā uz sliekšņa pēkšņi izslējās tāds vīrs, ka Brezervalts ar visu savu brangumu un metru astoņdesmit pieciem netika ne tuvu. Viņa matu ezītis šim klintsbluķim cilvēka izskatā sniedzās knapi līdz krūtīm.

Nāk-nu-šur, nāk-nu-šur, iekšā, - milzis svepstēja neskaidri, laikam bija pamatīgi piedzēries, - Tillibakens teica, ka tu ir at-brauc's… - Dons Pedro šo murkšķēšanu laida gar ausīm. Viņš nu domāja, ko teiks savai pusplikajai, piedzērušajai sievai. Cik daudz teiks un kad teiks… Un kuram viņš te izraus gāmuru…

Sitam nekādā gadījumā. Nekādu izredžu. Ja nu dabūtu zināt, kurš te bija tas lab- vēlis-zvanītājs… Milzim grīļīgi ļēpojot pa priekšu, viņš bija nonācis plašā telpā, kura varēja būt kamīna zāle. Šķiet, ka vasarnīca bija tilpīgāka, nekā izskatījās no āra. Aiz milzeņa kumpās muguras viņš līdz šim neko nebija varējis saskatīt, bet nu tas pagāja sānis, un Brezervaltam atklājās piecu vīru sabiedrība. «Bet kur tad Daira? Kur ir tā velna mauka? Piepļenkājusies guļ?!»

Labvakar, kungi! - Dons Pedro nepazina pats savu balsi. Par atbildi atskanēja nesakarīgi izsaucieni, roku plaukšķināšana, grudzināšana un zvaigāšana.

-»Kāds no jums man darīja zināmu, ka mana sieva ir šeit un ka viņai vajadzīga mana palīdzība, lai … lai aiz- kļūtu mājās, - viņš pats vairs nesaprata, ko te it kā taisnodamies melš. Un kāpēc viss viņa noskaņojums mainījies? Vēl skaļāka un omulīgāka piekrišana. Šie kungi te spēlēja kārtis un dzēra.

Pļumpēja ne pa jokam. Dairas tipa sieviete šeit būtu tikpat lieka kā karbonāde veģetārieša dzīves pēdējā vārdadienā.

Kur tad viņa ir? - Dons vaicāja jau konkrēti. Āliņģī, āliņģī… - purpināja bezkaklainais milzis, kurš viņu te bija atvedis.

Jā, jā! Āliņģī, āliņģī!!! - draudzīgā korī atkārtoja citi, jā, jā, jau peld; viņai peldēt patīk, jā, jā!!!

Kungi, es nesaprotu… - Dona Pedro balss kļuva lū​dzoša - … kur tad te pirts…

Uz āliņģi, uz āliņģi! - viņi līksmi, cits pār citu, sauca.

Dodies tik turp, gan jau viņa tur būs! Te viņa bija tikai uz vakariņu laiku… - Šmakstinoši, gurdzuļojoši, svipsti- noši smiekli.

Donam atkārās žoklis. Viņš neticēja savām ausīm. «Ko tie nolāpītie žūpas te muld?! Jeb varbūt viņš sapņo vaļējām acīm?» Krēslainajā telpā pie nemierīgajām kamīna liesmu mestajām ēnām un raustīgajām sveču gaismām viņam šķita, ka klātesošo pudelesbrāļu sejās ir kaut kas savāds. Kāds pārītis no tiem bija kaut kur pat ļoti redzēts. Nu kaut vai šis rudais, kurš nožāvājās, atviezdams suņa cienīgu ilkni, tad aplaizījās un savāca metienu. Sporta komentētājs? Citi arī it kā nav sveši. «Laikam Dairas darba kolēģi?»

Pāris reižu pa acu galam viņš tos bija redzējis. Taču tuvāksēdošais no tiem, - mazs, žīdiņam līdzīgs resnītis ar izvelbtām acīm, kurš it kā esot itin labs fotogrāfs, neizskatījās gluži tāds, kāds bija pēdējoreiz, kad dons Pedro viņu bija manījis ar divām blondīnēm Vīnes mākslinieku grafikas izstādē. Piepeši viņš saprata, kas par lietu. Tas pazīstamais resnītis nebija tik lutausains kā šis. Šim te rupjā balsī

smiekuļojošajam tipam ausis atgādināja pie galvas ar virām piestiprinātas kroplīgas kāpostlapas, jo tās nemitīgi kustējās kā durvtiņas kovboju salūnā. «Vai tiešām es jūku prātā? - Dons Pedro sev jautāja, jau aizmirsis par to, ka šurpceļā gribējis šos neliešus nostādīt pistoles stobra priekšā. - Karnevāls?! … Tillibakens teica…?»

Milzenis pa to laiku jau bija apsēdies, sliedamies galvas tiesu augstāk par pārējiem, un, nepārtraukti ieskādamies, veikli sadalīja kārtis.

Trešais it kā kaut kur redzētais tips tā kā atgādināja, tā kā ne kādas lielas akciju sabiedrības preses atašeju, - vismaz viņš bija tāds pats garš stīdzeklis, palsi pelēcīgiem matiem un šauru, pūtainu ģīmi. Šķietamais atašejs sēdēja tieši pretim durvīm, un viņa seju labi apgaismoja svece. Dons Pedro norija siekalas. Viņš uzreiz pamanīja dīvainību: šis cilvēks - cilvēks? - nepārtraukti blisināja savas apsarkušās cūkas ačeles un šļurkstinādams vilka uz iekšu garajā, nokarenajā degunā puņķus. Itin kā savu mūžu nebūtu bijis pazīstams ar nēzdogiem, salvetēm un citām higiēniskām būšanām. «Cilvēks? Vai…» Direktors Brezervalts, salonu lauva, gandrīz apvēmās, kad šis elegantais kungs izbāza smailu, sarkanu mēli un rūpīgi izlaizīja savas platās nāsis.

- Pakārtais! - viņš līksmi iespiedzās jau tā kā dzirdētā deguna balsī un izspēlēja kārti. Vienlaicīgi ar to nabaga ciemiņš ieraudzīja vēl divas lietas - pār kupri tuvējam spēlmanim viņš pamanīja - kārtis, ko jautrā kompānija spēlēja, bija krietni prāvākas kā parastās spēļu kārtis. Tām bija neatpazīstamas mastis dīvainā rakstā un ļoti daudz bildīšu ar savādiem zīmējumiem. Uz izspēlētās kārts dons Pedro redzēja aiz kājas gaisā pakārtu vīru viduslaiku tērpā. «Kas? … kas te īsti bija?…» Bet baisākais bija tas, ka apaukstētajam iesnu upurim viņš ievēroja švīti ap kaklu rūpīgi aptītu savas sievas zaļo zīda šallīti, ko pats tai bija pārvedis no Parīzes. «Tie tak… tas tak ir…»

Nu būtu laiks vilkt laukā stroķi, bet tāviet dons piepeši sajuta labo bikšu staru kļūstam miklu un siltu.

Kā plēsts viņš metās laukā un palēkdamies drāzās cik jaudas prom,- pa galvu, pa kaklu sazin kur, līdz beidzot, zaudējis spēkus, aizelsies apstājās. Bet tagad viņš bija pazaudējis to drausmo atskārsmes mirkli, kas bija licis viņam apslapināties un panikā mukt, kurp acis rāda. Dons Pedro vairs apstulbumā neattapa, kāpēc bija pārbijies… Piemīztās bikses jau bija sasalušas un grabēja kā skārds.

Brezervalts bija klaja lauka vidū. Par māju tuvumu liecināja tikai attāli mirguļojošās uguntiņas.

Paskatījies uzmanīgāk apkārt, dons Pedro tomēr secināja, ka apzīmējums «klajš lauks» tikai daļēji atbilst vietai, kur viņš īstenībā atradās. Iepretim tumsa meža svītra. Dons Pedro, bezspēkā elsodams, stāvēja uz sniegu klātās upes ledus. Streipuļodams viņš paspēra dažus soļus uz priekšu. Viņa skatienu piesaistīja kaut kas tumšs virs sēršņa soļus desmit viņam priekšā. Trīcošām, nepaklausīgām rokām viņš kabatā sagrābstīja lukturīti, ko iededzis, stīvām kājām devās uz priekšu. Atradums uz sevi ilgi nelika gaidīt. Drīz tas sīkajā gaismas aplītī kļuva skaidri redzams. Laterniņas stars sāka dejot.

Dons ieraudzīja ko tādu, kas varēja būt tikai un vienīgi āliņģis. Lāsmenim tas bija daudz par mazu.

No tā laukā rēgojās, no tā rēgojās … Dievs, glāb un pasargā … kaut kas tāds, ko sākumā varētu noturēt par pāli, pie kura sien laivas. Bet… nē, tas nebija vis pālis. Tas bija viņa sievas zābaks, kurš ar pēdu augšup bija izslējies no āliņģa gandrīz stateniski. Dons Pedro labu brīdi kā ledus tilka sastindzis stāvēja, un tikai laterniņa viņa rokā turpināja ar staru bezjēdzīgi apļot pa to, kas bija viņa Dairas zābakotā kāja, redzama līdz ceļgalam…

Viņš atguva sajēgu pēc brīža, kad ieskatījās sievas stīvajā, ledus vižņiem klātajā sejā un vaļējās acīs, kuras kabatas laternas gaismā spīdēja un vizuļoja, it kā viņa raudātu zem baltas karnevāla maskas.

Pavērtajā zobstarpā kā vilinot bija izspraucies mēles galiņš. Galva izšļuka viņam no rokām un pavēlās sānis, atstādama pūkainajā sniegā nelīdzenu sliedi. Dobji smiedamies, Brezervalts nosvieda gaismekli un steberēja prom. Nonācis pie lēzenā krasta pacēluma, aiz kaut kā paklupa, bet atguva līdzsvaru un meimuroja tālāk. Viņa rokas automātiski rauša nost no jakas sniegu un asiņainas ledus čagas. Viņš smējās, jo nule bija kaut ko atcerējies. Dons bija atcerējies Lāgerlēvas stāstu, ko bija lasījis bērnībā un no kā viņam pēc tam bija nelaba dūša nedēļām ilgi. Bet pats galvenais - dons Pedro šajā sakarā beidzot

bija atcerējies, kas ir Tilli jeb Trillibakens. «Vispār jau būtu grūti to neatcerēties, - viņš nodomāja,-kā lai neatceras bērnības šausmu stāstus, ja pats esi uz ārprāta robežas? Ja esi ko redzējis, bet jutekļi atsakās to uztvert kā patiesību. Ja pa vienai izvelc no āliņģa sievas līdz celim nokrimstās kājas, bet pēc tam - viņas galvu, tas nemaz nav jocīgi.» Un viņš atkal iesmējās. Ap​skaidrības mirklis bija cauri.

Nezin kāpēc viņš vēl labu laiku meklēja Rabarberu ielu trīspadsmit, lai ari labi zināja, ka tādas te nav. Pēteris Pauls Brezervalts bija dzimis jūrmalnieks trešajā paaudzē, - kāds nu tur brīnums, ka viņš jau zēna gados Dzintaros nekādu Rabarberu ielu nebija konstatējis, kur nu vēl trīspadsmito numuru un tā iemītniekus. Ja nu vienīgi šajā naktī kas tāds varēja būt. Ja nu vienīgi šonakt…

Spelgonis pieņēmās. Dons Pedro bija mežmalā un, tāpat bez mērķa apnicis klīst, apsēdās uz apsniguša celma. Viņam nenāca ne prātā meklēt «saratogu», jo to viņš bija pametis Rabarberu ielā - pie trīspadsmitās mājas. «Interesanti, kurš no viņiem pēc dzīrēm šorīt nokops maltītes atliekas un mazgās traukus? Droši vien lielais lempis, ne jau nu Trillibakens,» - viņam nez kāpēc iešāvās prātā. Pirms Brezervalts, draugiem - dons Pedro, laidās saldā dusā, viņam bija skaidrs, ka zināmā mērā ir veiksminieks, jo droši vien tikai retais ir redzējis Ziemassvētku naktī troļļus pēc vakariņām spēlējam kārtis.

BĀRMENIS Pasaulē, kurā ir Maikls Džeksons un tāds pakala kā Aksels Rouzs, viss kas var notikt.

Stīvens Kings Dari visu, ko vien var izdarīt, un tad arī viss būs izdarīts. Freds Sasodīta sestdiena! Debesis nupat kļuvušas smagas, netīri zilganpelēkas un tek kā veca, šķirbaina muca. Pat pašam savs ģīmis spogulī šādā laikā izskatās tādā kā asfalta krāsā. Pat miskastmašīna, pēc iesaukas - Oranžais Alfrēds (Rubikam par godu, jo viņa «mēra laikā» izgudroja tik neērto rīdzinieku mēslu kopsavilkumu noteiktās minūtēs), kas šajā rīta stundā savāc no pilsoņiem viņu nevajadzīgo drazu, ir ievilkusi šasiju - no slapjuma bikli pie vēdera pierāvusi savu trešo riteņu pāri. Izmetes gāzes plok pie eļļaini spīdīgā asfalta. Ir silts, - mikls jūnija beigu siltums. Kaut kur sašutis rej suns. Rej, rej aizgūtnēm un nevar vien norimties, rej, rej. Silts un sutīgi mitrs. Šādā laikā nomiegā gārdz dusuļa sirdzēji, triekas ķertajiem ari mēlei noņemas spēja kustēt, bet sirdsslimnieki nespēj ietrausties tramvajā: viņi, ķerdami pie krūts, plakšķēdami veļas atpakaļ dubļos. Posts un bēdas! Kā Niks Keivs savā balādē par liktens piemeklēto pilsētiņu Tupelo dzied: «Water water everywhere, water zoater everyiohere, oh God save Tupelo, oh God save Tupelo…»'1 Ūdens, ūdens visur ir, ūdens, ūdens visur ir, ak, Dievs, glāb Tupelo, ak, Dievs, glābTupelo (angl.). *** Freds bija bārmenis, un viņam šāds laiks nepatika. Gluži triviāli - no āra kafejnīcas lietutiņā nav it nekādas jēgas.

Tiesa, tādā smidzeklī cilvēki, kūpēdami miklos izgarojumos, biežāk ielien bārā papļerkstēt, kamēr tvaikodamas žūst viņu lietusdrānas un zem savāztajiem lietussargiem krājas ūdenspeļķītes. Fredam reizēm šķita, ka lietussargi ir kaut kādā ziņā rada kucēniem. Pietiek tiem uz mirkli kaut kur pabūt - un peļķe gatava. Turklāt tic noklīst tikpat manīgi kā kucēni. Bārmenis sarauca pieri, jāatgādina še​fam par dubultiem kājslauķiem un lietussargu statni, kas agrāk bija neatņemams piederums ik priekšnamā. Bet tas laikam bija laikā, kad vajadzīgas bij arī zirgu slitas. Nez, vai tagad maz ir palicis kāds snobs, kurš valkā galošas un getras? Jebšu šie apģērba piederumi kļuvuši vairs tikai par teātra rekvizītiem?

Viņš drusku pasmīnēja, pakasīja vareno sprandu un iebāza sava saliekamā širmja struņķi plecusomā ar uzrakstu «Winston». Vīrs šo tilpīgo, melni sarkano izstrādājumu bija ieguvis kā balvu cigarešnieku akcijā - attiecīgajā laikaposmā izpīpējis attiecīgu daudzumu bloku «Winston» zārkanaglu. Bez šmaukšanās. Galu galā-Fredam bija vienalga, kādu mēslu pīpēt, ja tas akurāt nesmird un rītos neizsauc netīkamu klepu. Galvenais, ka smēķis nedrīkst būt «supervieglais» - tādi izkvēpst gaisā divreiz vairāk, bet sāta sajūtas nav ša kā tā. Freds iesvieda somā divas zilās, solīdi plakanās paciņas «garo, garšīgo» - Rothman's. Soma ir dabūta, nu var sevi palutināt ar jēdzīgākiem smēķiem. Nedaudz pasvārstījies, izvilka no sekcijas bāriņa mazo draudziņu - tā viņš sauca «Piparu rūgto» divsimt gramu blašķītē. «Noderēs!» viņš norūca. Šorīt bija tāda sajūta, kā tautā saka: «Ne īsti mīzt, nedz krūmos līst…», jo vakar Freds ar pārinieku (tam bij brīvā nedēļa) tika atzīmējuši cēlu notikumu. Proti, Freda kolēģis Rauls Kāpostiņš, bārmenis pret paša gribu, beidzot bija nopircis «bembi» - BMW no «biezā» gala - «septiņsimtniekiem»; samērā jaunu modeli, bet sistu un ar pamatīgu noskrējienu.

Mājās viņi brauca divatā ap diviem, krietnās burās, bet jauniegūtais «bembis», neraugoties uz sekmīgi izieto diagnostiku un tehnisko apskaiti, pie Deglava ielas tilta nosprāga - kaut kas lēcās ar aizdedzi. Mūslaikos ļaudis naktī uz. ielas svešām mašīnām vairs «piepīpēt» nedod - ir jau mācīti, ka palīdzot citiem, paši var iekulties nebēdā. Kaut vai dabūt pa purnu, kas ir vēl salīdzinoši sīka sekme.

Tāpēc Freds ar pārinieku, daudz nedomājot, apmēram divi tonnas smago agregātu centās iestumt paši. Te - kur gadījies, kur ne - pielīgoja klāt pavisam jauniņš puisis beisbola cepurītē un paģēroši noprasīja, vai

vīri negribot viņu aizraut līdz Pļavniekiem. Fredam nakts vidū šāds humors negaumēja. Viņš zellim bez vārda runas iekrāva pa ģīmi, ar savu mi- roņgalvaino spiedoggredzenu pārsizdams degunu. Bet tas arī nebija vakarējais - neņemdams vērā sāpīgo belzienu un «zīmoglaku», kura sūcās pa nāsīm, viņš Fredam no vidējas distances ieplēsa «joko-geri» - kājas sānspērienu pa krūtīm. Tādi krietna centnera ar ceturksni vērti vīrieši kā Freds neveļas zemē, ja kāds donis viņiem demonstrē pašvakus karatē gājienus, bet puisis tādējādi sevi bija pieteicis kā nopietnu līdzbraucēju. Uzticība bija radusies-viņi trijatā iestūma mašīnu, ierūcināja un - viens, divi! - kā jauni dievi jau bija Pļavniekos. Tur uz iepazīšanos un šķiršanos pie diennaktnieka vēl izdzēra pa dažam alum - labākam miegam.

Tā nu šorīt Fredam bija šķebena dūša. Nevarēja saprast, vai vainīgs draņķīgais laiks jebšu tas pilnīgi nevajadzīgais aliņš. Tas nekas - ceļā iz.vējosies. Kritiski aplūkojis sevi spogulī, viņš neatrada, kur piesieties, un, melnajai ādas jakai gurkstot, kāpa lejā. Netālu no deviņstāvu mājas bleķa garāžā stāvēja Freda «emka» - labais krievu čoperis, ar kuru trijās no četrām sezonām gadā bārmenis švīti pukšināja uz darbu. Mocis bija perfekti uzķīlēts, uzturēts un sakopts - melnā laka un niķeļi vien spīdēja. Vienīgais braucamrika trūkums bija motora salīdzinoši mazā kubatūra un lēnīgums. Tiesa, Fredam nekad nebija kur pa galvu, pa kaklu skriet. Tas laiks sen kopš bija pāri. Tiesa gan, šad tad Fredam patika palielīties, ka viņa «emka» esot vienā ziņā labāka kā slavenais «hārlejs». Kad neticīgie šaubījās un izteica ņirdzīgus salīdzinājumus par vardēm, kas gribējušas par vēršiem tapt, Freds, ne vārda nebilzdams, iesēdās seglos un ieslēdza motociklam atpakaļgaitu. Mutes uzreiz bija ciet. Kaut gan faktiski jau no šā gaņģa nekāda praktiska labuma nebija, ja nu vienīgi nevis «solo», bet blakusvāģnieka versijā. «Blaķenes» Fredam no laika gala gauži nepatika. Viņš mēdza teikt, ka gondolas derot vienīgi eglīšu laušanai un trušu būru pārvadāšanai. Zēna gados viņš bija darījis kā vienu, tā otru.

Kafejnīcas īpašnieks bija lāgavīrs. Tas nekas, ka viņš pastāvīgi aizmirsa par lietussargu statīvu.

Freds moci drīkstēja turēt noliktavas priekštelpā līdzās alus mučelēm. Nebija gan dzirdēts par «emku» aizdzīšanas gadījumiem. Tikai vienreiz, pēc iepirkšanās dižveikalā, Freds uz sava lolojuma bija atradis sešgadīgu knēveli, kas, stūres ragos ieķēries, azartiski dīca: «eņņņ, eņņņ, eņņņ…». Šis moto- fans tika cauri sveikā - ar knipja sitienu pa pakausi. «Nopērc, čallt, minimokiku, - Freds viņam deva padomu, šitas daikts tavam šekumam par lielu vēl.»

Alfrēds, saukts - Freds, bija trīsdesmit gadus vecs. Vidēja auguma, bet tik pamatīgs, ka izskatījās vecāks. Viņam bija taisns deguns ar kuprīti, mierīgas, pelēkas acis, īsi, gandrīz līdz ādai apcirpti mati un gaiša ķīļbārdiņa. Nosvērta izturēšanās. Par tādiem vīriem mēdz sacīt, ka viņi pat steidzas lēnām. Fredam tādi teicieni bija kā pīlei ūdens. Viņš bija, kāds bija. Pašanalīze viņu neinteresēja. Viņam patika vērot cilvēkus un par tiem Freds zināja krietni daudz. Bet šī vērošana nebūt nenozīmēja, ka cilvēki viņam īpaši patīk. Īstenībā un no visas tiesas Freds stāvēja aiz līkās bāra letes tikai sevis un ģimenes iztikšanas dēļ, ne jau pēc dvēseles aicinājuma strādāt krogū. Bet pakalpot citiem viņš prata ar tik acīmredzamu pašcieņu, ka publika bez izņēmuma viņu cienīja un uzskatīja par īstu bārmeņa amata iemiesojumu un entuziastu. Freds arī bija entuziasts, bet šī neviltotā interese vairāk skāra tādas tirdzniecības jomas kā alkohola sortimentu, pieprasījumu, apgrozījumu, reklāmu. Ar vārdu sakot-grādīgo dzeram- vielu mārketingu. Viņš bija labs darbinieks, uz ko īpašnieks droši varēja paļauties, un nav šaubu, ka pēc kāda laika, pieņemsim, Kristus vecumā, Fredam būs pašam savs restorāns. Arīdzan kulinārs viņš bija labs, ar fantāzijas dzirksti, tā ka nāks laiks, un ļaudīm būs lemts nogaršot pikanto ķirbja uzkodu «Helovīna šķēlītes garneļu mērcē» kopā ar nopietnu vīru ruma kokteili Freda gaumē «Zombijs».

Darbup ceļš bija gluds. Maisīja tikai «govis» - pārpildītie trolejbusi, un Freds laiski rūcināja «emku» un prātoja, kāpēc gan pilsētā saviesies tik daudz vārnu. Vai dzimtā pilsēta būtu piepēkšņi kļuvusi liela cerību kapsēta? Vispār Fredam pret šiem putniem nebija iebildumu. Vārnām piemita acīmredzama pašcieņa. Viņš necieta «dūjas» - šos stulbos un netīrīgos radījumus. Bārmenis labprāt parkā vēroja, kā zvirbuļi baložus apceļ kā pēdējos muļķus. Vispār bija kaut kāds putnu invāzijas gads. Rīgā bija

parā​dījušās pat cielaviņas, it kā uz laukiem ari pie spārnainiem valdītu bezdarbs.

Visu sarīkot darba vietā Fredam neprasīja daudz laika un pūļu. Vasaras kafejnīcu zem širmjiem nāca sakārtot puika - pavāra māceklis. Oficiante ieradās pēcāk. Sākās tāda kā darba diena. No virtuves nāsīs lavījās olu kulteņa smarža. Freds smēķēja šodien pirmo cigareti un lasīja avīzi «SestDiena». Ļaudīm vēl bija par agru. Nemanot aiztecēja pusstunda.

«Kas tas šodien par velna laiku, ka cilvēki nemaz nenāk; neko nevar saprast,» pēc stundiņas pukojās Freds, laiski spodrinādams jau tāpat spodrās glāzes un karinādams tās atpakaļ uz. kārtņa virs letes.

«Nebūs tak savā neprātā lietavās devušies uz motokrosu… Kaut gan - ko no vi​ņiem var gribēt.»

Tomēr nepagāja ne pusstunda, kad kā pirmais balodis pēc plūdiem ieradās valodīgs puisis no neatkarīgā rādio «Rīta rādijs». Knābī viņš nenesa olīves zariņu, bet kompaktdisku Fredam, jo bija dīdžejs. Bārmeņa labs paziņa. Viņi ar Fredu patrina mēles par populāriem zilajiem, ko abi necieta ne acu priekšā redzēt, pazvaigāja par Super- topsi (viņiem iepatikās «Zilēšanas salons» un «Jebitnera balzams»), izdzēra kannu kafijas un iekampa pa graķītim «mazā draudziņa». Pieklūgāties viņi nedrīkstēja.

Darba diena. īpaši Fredam - sevišķi nogurdinoša. Sestdienas ir pretīgas. Pēc riebīguma tām var līdzināties vēl vienīgi pirmdienas. Tāldzirdes darbonis laiku bija pakavējis, tādējādi - savu panācis, un drīz devās prom, kavēt laiku kur titur. Aizejot viņš ieteica Fredam mīlēt un lolot savu valdību, kā arī palaisties uz dzimto policiju, kura viņu, nakts vai diena, aizsargāšot ka tik nu… Viņš drīzumā brauca uz Parīzi, tāpēc sūrojās, ka jāpērk milzu krājumi visādu lētu bakalejas produktu, ko vest līdzi, citādi uzturam aizejot lērums naudas. Griķi, putraimi, grūbas, rīsi, zirņi… Ko padarīsi - katram savas rūpes. Jau durvīs viņš žēlojās, ka nevarot paņemt sev līdzi ne valdību, ne policiju, tādēļ jutīšoties pilnīgi neaizsargāts. Ārā tik lija, ka šalca vien. Paldiesiņ par nedēļas nogali, Dieviņ.

Drusku vēlāk ieradās ari Endijs. Viņš paspieda Fredam roku, parunājās par nesen kā iznākušo Led Zeppelin ret- roversiju albūmu «BBC Sessions» (abi kungi bija veci smagās mūzikas cienītāji), nopriecājās par kārtējo Marylin Manson un izlamājās par Brūsa Dikinsona aiziešanu no Iron Maiden.

Tiesa, tas sen jau nebija nekāds jaunums, jo gan pats Brūss, gan viņa bijusi grupa gluži labi iztika viens bez otriem, bet kārtības labad jānolamā viņi bija gan. Tāpēc, ka patlaban pa rādžiņu bija dzirdama dziesma no Iron Maid jaunā diska Virtual XI. Tomēr visbeidzot lietpratēji Brūšu uzslavēja par konsekventu nekrofīliju, proti, «ķīmiskajām kāzām», kas nozīmē procesu, kad tiec aprakts dzīvs kopā ar mironi, ar ko pēc tam lēniņām sa​vienojies bioķīmisku procesu gaitā.

Iešļūca Freda māšele, - kā vienmēr labā omā, - visā bārā varēja dzirdēt viņas direktora balsi.

Izrunājusies pa mobilnieku, uzmeta aci Endijam, kurš sadurstījās, - pavīpsnāja, iedzēra alu, nokrimta paciņu čipsīšu un aizgāja, iesacījusi Fredam darba laikā nedzerstīties. īpaši ar šaubīgām pilsoņām.

Endijs, divus Piebalgas aliņus sarunas gaitā izsūcis, drīz izgaisa tikpat nemanāmi kā minētie ali. «Laikam jāstrādā,» nosprieda Freds. Endijam retumis tā gadījās.

Ievēlās četri celtnieki, kuru mūžīgās slāpes bija permanenti nedzēšamas. Viņi izskatījās kreņķīgi, jo drīzumā jānodod objekts, bet jaudas darboties nebija nekādas. Vakar izmaksāta čupa avansa naudas, no kuras šodien bija palikuši pāri krikumi, ko varēja pārvērst vienīgi alos. Tas ar skubu arī tika paveikts.

Tukšās pudeles tā vien klaks- tēja uz galda. Kuplināt darbaļaužu pulku ieradās ari plikpaurains un ieskurbis flīžu licējs. Freds klusām vīpsnāja. Viņš pa ausu galam šepat bārā bija dzirdējis, kā viņu menedžers, ar kādu runādamies pa telefonu, tika varen lamājis šos svēpuļus, kā viņš nosauca savus celtniekus. Un tas vēl bija maigi teikts.

Iespurdza pārītis zaķu un pieprasīja supervieglus pī- pīšus, saldējumu ar kivi un banāniem. Freds, starp citu, bija svēti pārliecināts, ka, spriežot pēc nosaukuma, banānu dzimtenei jābūt Latgalei. Droši vien, ka tur, Zilo ezeru zemē, vēl tagad ir kāds kartē neatzīmēts nostūris, kur tvīkst silts aizvējš un, klusi šalkodamas, aug banān- palmas, bet tajās sēž tukāni un pelikāni. Varbūt taisni tur ir leģendārā Golkonda, zeme, kur zelta smiltis blīst jau zem koku saknēm, un tās izkašā vienīgi dumjie pa​viāni?

Papriecējis aci ar zaķu vaļīgajām pozām pīpojot un klepsējot našķi (tādas kājiņas sev dabūt pār

pleciem!), Freds atkal pievērsās celtniekiem, kuri pirms nepanesamā darba sloga gribēja kārtīgi uzpildīt degvielu. Flīžu licējs izskatījās gatavs flīzēt jebkuras līmeniskas, stateniskas vai slīpas virsmas. Nu kompānijā bij uzradies arīdzan san- tehniķis ar sivēna seju un strupām, rudām ūsiņām. Viņš kaut ko dzīvi klāstīja un nez. kāpēc vēzējās ar bīdmēru. No zābaka stulma meistaram rēgojās roratslēga. «Konkrēti speciālisti,» nodomāja Freds smīnīgi.

Pēc tam apmeklētāji un parastie klienti sāka nākt strīpām vien. Bija nopietni jāsāk žūpām piepalīdzēt pie paģiru lāpīšanas. Slinkumu lāpīt te laika vairs nebij. Piektdienas vakari šajā valstelē un šajā metropolē vienmēr bijuši piestrēbšanās vakari. Tāpēc sestdienās krogos bieži redzams saņurcītu, nemierīgu seju birums. īgnas, čerkstošas balsis. Gaisā biezēja vakar izdzertā alkohola dvinga. Dažs no kaimiņmājas iesteberēja kā no gultas vēlies - trenūzenēs un istabas čībās. Fredam bija jau izstrādāta aša žūpu reanimācijas sistēma. Tie drīz gāja prom tencinādami, jo sajutās jau tik labi, ka devās kur citur piemest koksu. Pie Freda bija labi, bet padārgi. Vairums dzērāju un iemetēju bija pazīstami savā starpā.

Patlaban tie jau dobji dūca kā trani stropā.

Vispār Fredam nepatika alkoholiķi, lai arī, saprotams, pats viņš neparko nebija atturībnieks. Freds būtībā vienlīdz necieta ne pleikas, nedz sātībniekus. Pļēgurus viņš uzskatīja par īpašu, nesakarīgu ļaužu slaku; sērgu un sodību, tāpat kā senās Vidusjūras baseina, tautas par ko tādu uzskatīja klejotājas barbaru tauteles. Bet nebija pretī tos izmantot. Tāpat kā senās tautas mielojās ar barbaru sagādātajiem labumiem, Freds daudz ko no dzērājiem izdevīgi pirka. Lai dabūtu šņabi, viņi stiepa uz bāru visneiedomājamākās lietas - sākot ar Staļina kabineta formāta fotogrāfijām, bronzas tintnīcām, misiņa kirgīzu jātniekiem vanagu piejaucētājiem un beidzot ar zagtu video un audioaparatūru. Būtībā tas arī ir normāli. Katram, jo īpaši krodziniekam, ir tiesības saņemt pienācīgu kompensāciju par morālām ciešanām. Un žūpas ir tieši tā ļautiņu pasuga, kuri šādas ciešanas rada gan sev, gan citiem.

Negaidīti dzīvi Freds piepeši iztēlojās Pekles ainu, kurā gan milzīgos verdoša alus katlos, gan ar zilu liesmu degošos punša katlos, versmainus burbuļus mezdami, vārgi kulstīdamies, vārās žūpas, pieslānīti tajos kā siļķes bun​džās. Šis skats viņam likās vērā ņemams un tīkams. Tad viņš iedomājās Paradīzi ar zaļu zālīti, kurā milzu pūlis baltos paltrakos tērptu atturībnieku žēlīgi pūš tievas sudraba taurītes, mazus sārtdibeņus eņģelīšus, kas starp debesu iemītniekiem iznēsā paplātes, uz kurām ir papīra glāzītes ar diētiskajām paniņām, un greizi pasmīkņāja. Kas šodien ar viņu notiek? Fū!

Divus dzērājus pie bāra kā ķīlis, bet pieklājīgi pašķīra dons Pedro. Viņi ar Fredu bija iedraudzējušies, kopš šī kafejnīca bija vaļā. Dons Pedro labi pazina ari šefu. Savējais. Šis Pedro gan bija drusku dīvains. Solīdos gados, bet bez noteiktas nodarbošanās. Viņš pats apgalvoja, ka rakstot grāmatu, no kuras neviens gan nebija redzējis ne melnraksta lapiņu. Dzīvojot un iztiekot uz vecā ierauga. Jupis viņu zina! Bet cilvēks viņš bija gluži pieņemams, sevišķi, ja neprasīja uz krīta iedzert". Tādi brīži gadījās, bet vēl biežāk viņš ietaisīja siltu galvu uz nomaksu un pēc tam labu laiku netika no parāda vaļā. Fredam nepatika parādnieki. Donu Pedro viņš kaut kā piecieta. Bet tikai viņa pozitīvo iezīmju pēc. Ar šo kungu nebija garlaicīgi. Iekampis viņš melsa par deviņiem mēmiem un trīspadsmit akliem, jo bija daudz ko dzirdējis un vēl vairāk - redzējis. Šodien gan dons Pedro nebija noskaņots uz niekiem. Viņš vienā rāvienā izdzēra puslitra aluskausu un tādā pašā tempā tika galā ar nākamo. Tikai izdzēris līdz. pusei trešo, viņš grīni ierunājās: Glīti sēžam.

Pulkvedis sēž vēl glītāk. (Runa bija par kopēju paziņu - spēcīgu figūru ēnu biznesā, kuru patlaban tirdīja un tēr- pināja ar jautājumiem kādā beznodokļu zonas firmas lietā. Gāja vaļā kašķis par banku transfera gaitā nobēdzinā​tiem pāris miljoniem. Latos.)

Jā, bet neko viņam nepiesies. Pulkvedis ir drošs pat no pakauša puses. Tāpēc jau ir laukā no iepriekšējās izmeklēšanas ieslodzījuma pret drošības naudu. Tagad viņš sapcJsies uz Saeimu. Nodokļu maksātājiem par postu un piedauzību.

Ak šitā.

Nuka. Reidio Gaga bija?

Pats pirmais. Kā vālodze svilpoja par Francijas braucienu. No priekiem par to teju jau būs repu sacerējis. Visu laiku uz beņķa dīdījās kā ar mīzelenēm ūzās.

Lai viņam labi noiet. Ar kokotēm un šansonetēm.

Tā ari būs.

Mirklis klusuma. Viņustarp; - apkārt dzirdēja paskaļu iemalkotāju čalu.

Kā stāv manas lietas? - apvaicājās dons Pedro.

Krīts ir.

Ielej vēl vienu, - dons Pedro nopūtās un ietecināja trešā kausa palieciņu kārajā mutē.

Laiks būtu pāriet uz smagākiem dzērieniem, - Freds viņu drošināja. - Kā tu skaties? Šodien nekas netīk, varbūt vienīgi rum-kola.

Lai būtu rum-kola. Jeb vai kola-rums?

Labāk kola-rums. Pats arī?

Vai nu bešā.

Pro! Priecīgs lai lēkā un veselība lai spēkā!

Ko te vairs pielēkāsi. Pat Bubka lāgā nejaudā palēkties.

Viņam savas problēmas, mums - savas. - Mājiens bija kā ar bomi - skaidrs.

Freds gan nebija domājis, ka viņa problēmas šobrīd jau pilnā sastāvā šķērso ielu pie tramvaja pieturas.

Labi, puis, es tinu makšķeri.

Labs ir, satiksimies vēl vecāki.

Ko tur daudz, - ragutiņās - un uz mežu prom.

Brezenta maišelī un piesliet zem koka.

Un atbildi zin tikai vējš…

Labi, čalīt, tinies, ja jau nemāki ieraut!

Un tīšos ari, domā - man tavā šautuvē kāda vajadzība dirnēt?

Neaizmirsti brezenta maišeli…

Bet tu pēc maiņas sēdies ragutiņās. -Bai! -Bai! Freds nopūtās un sirds uztaisīšanai uzlika skanēt Keiva «VVanted Man» [64] , precīzāk - Boba Dilana, jeb īstā vārdā - Robčika Cimmermaņa «VVanted Man» Keiva izpildījumā.

Krogs pēc Pedro aiziešanas īsā brīdī kā uz burvja mājienu bija tapis tukšs. Pilnīgi tukšs.

Neomulīgi. Bija sajūta, ka aiz durvīm dzīvība izsīkusi - ja izies uz ielas, šur tur redzēs tikai krustu šķērsu sakritušus, mēra epidēmijā mirušus dīkdieņus, taksistus un večiņas. Un vienīgā skaņa būs mušu spindzoņa ap līķu mutēm.

«Pa kuru laiku pamukuši mani žūpas? Bļin, kā pēc rūķīšu pikošanās, kad viņus patrieca Mežavecis,» Fredam diez kāpēc iešāvās prātā bērnībā mīļš dzejolītis. Viņš pat dzirdēja savu bērna balsi to skaitām.

«Un atkal tukšs un kluss ir klajumā…»

Tā nemanot bija pagājusi priekšpusdiena. Pirms brīža - vienā rosībā. Tagad - mēma garlaicība.

Freds aizsmēķēja. Sienas pulkstens nositn sešus.

Atskanēja bunkšķi pie durvīm. Tādi kā lāsti, ņurdoņa un studzināšanās. Kāds nevarēja tikt iekšā, bet jūtami nebija atmetis šo cerību. «Kāds lops promiedams aizšāvis šleperi, vai? - nodomāja Freds, slādams ielaist. - Kas te vispār notiek? Par tādiem jokiem atskalda pa oriņiem…»

Ielaidis nepacietīgos viesus, viņš pārsteigumā pakāpās atpakaļ. Tādu kompāniju ne tikai viņš pats savā mūžā, bet diezin vai vispār kāda mirstīgā acs bija vienkop re​dzējusi.

O-hol Milzu vecis! Viņa nokarenais deguns bija mēļi violetā krāsā un atgādināja nepieaugušu

baklažānu. (Vēl viens Latgales auglis!) Tērpies divmetrīgais lupatlasis bija vatenī, kļošenēs un neaptveRāma izmēra filča čabatās ar rāvslēdzi. Uz punainā paura uzstutēta piedauzīgi maza mednieku hūtīte, aiz kuras lentas bija aizbāzti šikā vē- deklītī salocīti tūkstoš krievu rubļi. Šī karikatūras cienīgā elles parādība ielīgoja krogū, atklādama skatu uz savu ģimenīti. Cieši aiz viņa turējās sieva (noteikti sieva, jo viņa saderēja ar šo tēvaini kopā kā vāciņš ar podiņu). «Jēzu, Jēzu, - skanēja Fredam galvā, lai ari viņš nebūt nebija dievticīgs, - Jēzu, glāb un pasargā! Kur tādi ro​das?!»

Bābietis pēc resnuma bij laikā degunradzim. Biezās lūpas savilktas tūtiņā kā vistas tūplis. Uz «Titānika» platuma gūžām krāšņojās puķaina kleita ar paradīzes putniem, ģīmis izmālēts tādā košumā, kurš manāmi apsteigtu čerokī indiāņu kaujas krāsojumu. Un kas viņai par mūli! Freds jau tagad redzēja vismaz četrus dubultzodus. Deguns - sarkana stoppoga. Rokas kā supersvara svarcēlājam sievietim karājās atstatu no sāniem; tajās viņa stiepa tarbas, kurās varētu sabāzt veselas kājnieku rotas ekipē​jumu.

Pēc viņas bārā iespruka vēl divi. Kaut ko ķērcošs pusaudzis, kuram jau tagad bija pāri metram deviņdesmit; viņš likās sastāvam tikai no rokām, kājām un pūtēm no apģērba brīvajās ķermeņa daļās.

Uzrautajā šnobelī viņam kā zulusu virsaitim bija ievērts iespaidīgu izmēru riņķis, - tāds, kā nomaukts no aizkaru stangas. Puiškānam rokā ieķērusies, līdzi brida, šķiet, māšele - spriežot pēc iz- velbtajām acīm un nošļauptā zoda, viņai bija Bazedova slimība un iedzimta debilitāte. Koši rudie mati tepat burkānu krāsā bija sapīņāti augstā tornī kā nēģeru repistei. Kājas viņai zīmēja pareizu burtu X, ko vēl akcentēja platie gurni. Ar angliskām cūcībām aprakstītās maikas (FUCK MB SLOWLY) [65] izgriezums bija tik vaļīgs, ka no tā katra uz savu pusi līda ārā kazas spicajiem pupiem līdzīgas krūtis. Freds neviļus noskurinājās. Bet tas vēl nebija viss. Zvaigžņu parādi vaiņagoja paši jaunākie - dzīves zieds un cerība.

Dvīņi bija palsi rudmataini netīreļi sēdoša suņa augumā, bet drukni un depīgi. Pretīga likās viņu simetrija - katram bija nags acī, tikai vienam balta un šķība likās kreisā, otram - labā acs. Viņiem bija arī zaķalūpas, bet visu kroplību virteni vēl vaiņagoja neticami ķeirās O- veida kājas, kuras veidoja turpat riteni. Par spīti kon​strukcijai, viņi bija kustīgi kā nezāles vējā un naski ļepa- toja iekšā-ārā.

Viss šis Dievam un Fredam pretīgais radības birums tūliņ pat okupēja astoņvietīgo galdu, saceldams tādu trā- dirīdi, ka šķita - viņu ir divreiz vairāk. Viens no sīkajiem jau iepurināja mutē sālnieka saturu un uzēdām smilkstēdams ķepsēja iekšā sinepes. No šķībajām blisenēm bira sajūsmas asaras. Pa kuru laiku viņš bija paguvis nospert sālnīcu un sinepnīcu?! «Tas man par sodu, - nodomāja Freds, - tas man par sodu, ka kurnēju par to, ka bārā tukšums».

Ko dāmas un kungi vēlas? - viņš bruņnieciski apvaicājās, ar acs kaktiņu vērodams, kā dvīņi izrotājas ar salvetēm. Sanāca nepāris, un par pēdējo viņi sakāvās, tā ka spiedzieni un kvīkstieni bārā trizuļoja vien.

Fredam aizsita ausis.

Vai jūs, lūdzu, nepateiktu saviem puikām, lai viņi uzvedas drusku rātnāk? - Pieklājība gan patlaban skanēja kā izsmiekls.

Do'pivu, pivu do'man! - ģimenes galva izsprūdīja rūcienu un nožagojās. Pa telpu izplūda ķiploku un kandžas smaržu buķete. Freds ieslēdza ventilatoru. Tā spārnu ņirbošās ēnas radīja sajūtu, ka pa telpu strauji laidelējas maitasputni.

Kādu, lūdzu?

Aldara.

Pie mums visas alus šķirnes ir «Aldara». Kuru jums?

Aldara.

Freds atmeta ar roku un pastūma tukšu kausu zem «pilzenieša» - «šoferu alus» krāna.

Cik? Seši kovši… Hrrrhmrrr…

Tie tika iztempti mērkaķa ātrumā, katrā ziņā - ātrāk, kā tika pielieti. Tiesa, slāpes remdēja visa varza.

Vēl šeši… Hmrrrvrrr…

Tas pats rezultāts. Tad - trešais riņķis.

Resnais bābietis piesvempās kājās, ar sasvīdušo vēderu notraukdama no galda karotīti. Meitietis bumsījās uz letes pusi pie Freda. Viņas balss atgādināja gārdzošās skaņas ūdenskrānā, kad tajā nezināmu iemeslu pēc pārstājis te​cēt ūdens.

Vhienu saldhējumiņu, - viņa noprasīja, šņācoši kremšļodama.

Kādu jūs vēlaties? - Freds gribēja precizēt. - Es varu jums piedāvāt plombīru ar riekstiem, mandelēm, rozī​nēm, šokolādi, augļiem …

Har mhaziem akhmentiņiem! - viņa izgārd/.uļoja. Fredam šķita, ka viņš ir pārklausījies.

Kā lūdzu? - viņš pieklājīgi pārvaicāja.

Har akhmentiņiem, es shaku, mhaziem, gludhiem hjūras ohļiem, - piktā ātrrunā atkārtoja pircēja. Khā- phēc chilvēks aiz Ihetes khļūst thik sthulbs, kha vhiņam nekho vhairs nhevar ieskhaidrot? Trollienes mutē (mhutē?) pazibēja griezējzobs. Kā pumai. Toties priekšzobu nebija. Kā kamielenei. Freds iesmējās. «Jūras akmentiņi? Rozīnes ar glazūru?» Viņš cerēja, ka joku sapratis. Bet savdabīgās saldējuma piedevas tīkotāja neri​mās pie sevis gremzties un gānīties. Bābišķim jokhi nebij phrātā…

Freds ierausa viņai pokālā dubultporciju plombīra un labprāt būtu piesviedis klāt arī kurpnieknagliņas un piešāvis terpentīna šļuku, bet diemžēl tādas mantas nebij krājumā.

Akmeņus pieber pati, - viņš strupi teica, - pagalmā ir šķembu čupa.

Do'vodku, vodku do'! Hrrrmmmhrrr…

Puslitra pudele tika izlieta pustukšajos aluskausos. «Mani mīluļi ciena ķīsi, - secināja Freds. - Kaut nu ne- pielaktos un nesāktu demolēt krogu!… Kolēģi droši vien jau tagad ir mēmi. Vispār - es arī.» Kā balts, osains nakts​pods ar sānos iespraustu roku durvīs bija sastindzis zem- augus resnulis pavārs.

Trolliene no kartupeļu maisam līdzīgās tarbas izvilka milzenīgu, iedzelteni zaļu un apvītušu gurķi, īstu sēklinieku, sakoda to - hrump, hrump, hrump! - vienādos gabalos, ko iespļāva delnā un izdalīja ģimenei kā uzkodu. Pati - šļurps! - iekratīja no pokāla mutē plombīru. Nelaimīgā gurķutēva notiesāšanu pavadīja tādas skaņas, kādas Freds bija dzirdējis zoodārzā, bet ari tikai vienā vietā - tapīru aplokā.

Vecākais no trollēniem, kā Freds domās uzreiz viņus sāka dēvēt, pārdīgušais šķeists ar kudlainajiem matiem, kuri izskatījās pēc ēveļskaidu vīkšķa un arī bija tādā pašā krāsā, kaut ko zem uzrautā snuķa sajūsmīgi vurkšķēdams, sāka šūpot krēslu pārmaiņus gan uz abām mugurējām kājām, gan uz sāniem. Tas, ko Freds no viņa dūkšanas spēja sadzirdēt, izklausījās aptuveni tā: Rum, vurr, murduļvūr, Gripp, grapp durduļdūr, Skrims, švurr tidrim būr, Klapp, dapp svumpu butn!

«Tai droši vien jābūt kādai senai tautasdziesmai,» nosprieda Freds. Viņš ar bažām klausījās murmulīgos tekstus un vēroja vienmuļās manipulācijas. Kā allaž, pieredzējušā bārmeņa raizes nebija bez pamata. Tūliņ ari krēslam ar brikšķi nolūza kāja, un kā apsardzes autiņa sirēna kviekdams - vūp-āāāūūūvūp!!! - trollēns apmeta atmugu- risku kūleni, garās, stilbainās pakaļķepas gaisā vēzēdams. Viņa Reebock krosenes nobūkšķēja pa blakusgaldiņa malu. Nomēztais pelnutrauks novēlās zemē un bļerkšēdams aizvēlās prom. Avarējušais nešķlstēns tūliņ pat savāca pāris no tā izbirušos cigarešu galus un, neapmierināti murdēdams, sabāza maisīgās žaketes sānkabatās. Mazā​kie trollēni spiegdami un guldzēdami smējās. Viens tēmēja bārmenim ar šautriņu, ko bija nočiepis no mērķa pie sienas. Fredam gan, dabiski, prieki nebija prātā.

Jūs varētu apieties ar mēbelēm drusku saudzlgāk, - viņš paskaļi teica, bet ar tādiem pašiem panākumiem būtu runājis, sēdēdams kā homunkuls aizvākotā burkā. Neviens viņam nepievērsa vairāk uzmanības kā mēteļu statnim pie sienas. Viss notiekošais Fredam nepatika tik ļoti, ka viņš juta galvā iesitamies karstu niknuma vilni.

Vācieties ārā, cūkupurni! - viņš uzbļāva. - Šeit nav kneipe, bet zolīda iestāde! Ja ne, es jums izraušu kājas no dupšiem! Tūliņ pat maksājiet ragā par tēriņu, krēslu un lasaties! Te nav nekāds zvērudārzs!

Par atbildi atskanēja kraukāšanās, spļaudīšanās un ņirgāšanās. Mazie smerdeļi Fredam rādija ikučus.

Tad tas viens negaidīti meta šautriņu. Tā ietriecās Fredam vaigā un noskrapstēja, izsizdama zobu. Mute

uzreiz saskrēja pilna siltām, iesāli sājām asinīm. Freds tās strūklā izspļāva zem alus krāna uz notekas, redzēja pavīdam baltsarkanu kunkuli - zobu, un automātiski nostājās cīņas stājā. Ari uz baltā krekliņa no viņa vaiga tecēja. Virs «Marlboro» logotipa radās asiņains hieroglifs. Un daži izplūstoši pilieni zem tā.

Trakās dusmās Freds saprata, ka tūlīt visu šo patiltes varzu apsitīs. Kaut pats ņems galu, bet šiem izdzimteņiem arī beigas būs.

Nu labi! - draudīgi nosacīja Freds, iespļaudams asinis salvetē. - Tagad es iekārtošu elli. Speciāli jums!

Saviebies un draudīgi rūkdams, vecākais trollis pie- trausās kājās un šļūca uz bāra pusi izskaidroties. Ķetnā kā spēļumantu viņš pa ceļam pakampa smago grozāmo tabureti. Saime sekoja viņa piemēram, gatavodamās izdauzīt no bārmeņa sūdus. Gar Freda ausi pēkšņi nožvin- dzēja aluskauss; aiz muguras plauktā saplīsa pudeles. Ķē- mīgais tīnis viņam bija negaidot metis: ja laidaks trāpītu, Freds būtu no tālākās darbības atslēgts; tie varētu krogu iztempt sausu un nolīdzināt ar zemi. Viņš juta sagriežamies sirdi krūtīs. «Nu jūs man redzēsiet velnu!» Ar strauju rokas kustību viņš sakampa aiz deguna lielo sumpurni un pievilka sev klāt, cik nu atļāva lete. Milzu murmuļa cūkas ačelēs sasprāga zirņa lieluma asaras. Viņš dvašoja bārmenim tieši sejā apdullinošu paģiru smakoni..

Lhaid vaļā! - viņš sēca. - Hrrrrrr!!!

Spīdīgi netīrajām ķetnām mēģināja dabūt vaļā Freda pirkstus. Brūnie, rievainie nagi viņam bija kā kalti.

Tikai, kad būsi policijai rokā!

Sķeists jau bija aizmanījies letei Freda pusē. Ar otru roku bārmenis paķēra patukšu pudeli un nosita tai di​benu. Rozīte sanāca labu labā. Asās šķautnes slējās kā ragi, Liec mielā tētu un laid plojām! - šļupstēja garais slaists. - Ja ne - sasitīs tevi pal klopli!

Rokā viņam bija dakšiņa. Freds lieliski zināja, ko vērts dakšiņas dūriens pavēderē… Trolliene spraucās no otras pu​ses. Ar nolauzto krēsla kāju nagos. Aplenkuma stāvoklis!

Muti ciet! - ieaurojās Freds. Viņš nospieda pogu zem letes. Drošības pēc uzkliedza virtuvei: -Zvaniet policijai, - ko gaidiet, āksti!!! - Tajā pat mirklī iekšējā sajūta pateica, ka neviens viņam nepalīdzēs, ka tā ir viņa paša cīņa.

Viņš piepeši sajuta griezīgas sāpes kājā, tā ka viss no-ļ svīda, palaida vaļā baklažānīgo šņukuru un nometa zemē pudeles kakliņu, ar kuru jau bija sagatavojies iebraukt purnā pretīgajam šļupstam.

Troļļuvecis atsteberēja nost. Iesāpējās kāja. Freds pameta žiglu skatu uz leju un pamanīja, ka viņam nemanot pielavījies un labējā ikrā iekodies viens no mazajiem trollēniem-dvīņiem. Tas ij nedomāja laisties vaļā; rāpus stāvēja un purināja rudo ērkuli, caur degunu ļauni vurkšķēdams. Sāpēja velnišķīgi.

Mazajam draņķim zobi bija izrādījušies ne sliktāki par suņa ilkņiem. Ar otras kājas īsu, negaidītu spērienu Freds no tā atbrīvojās. Sīkais vēkšķēdams aizlidoja pie trollienes un ietriecās tai kājās. Vecene atkrita ar dibenu pret malējo galdiņu un nikni ieaurojās. Tomēr savu melno darbu sīkais nešpetnelis bija veicis, - mutē viņam palika brangs Freda ikra kumoss. Sāpēja pēc vella. Bet Fredu bija pārņēmis īsts berserka - mušmirēm barota vikingu kauji- : nieka niknums. Auksts, dzeldīgs trakums. Pāris lēcienos viņš bija notriektajam kverpim klāt, sakampa to aiz skausta un ienesa virtuvē. «Nolādēts, tie nav cilvēki, tie nav cilvēki! Troļļi - sasodītie dergļi!» pazibēja viņa prātā un, ticis līdz sienai, šausmu pārņemto pavāra un praktikanta acu priekšā uzsprauda sīko trollēnu uz āķa, kur ļ parasti karājās lielais kastrolis. Trollēns bija uzkārts rūpīgi: I aiz ribas uzsprausts uz kāķa, un locījās kā maijvaboles I kāpurs uz makšķerāķa, nebalsī spiegdams.

Freds no sienas arsenāla paņēma gaļas kapājamo cērti I un miesnieka nazi. Tad garām baismās sastingušajiem tēliem baltos uzsvārčos viņš devās iekšā bārā. Tur viņam ; matos ieklupa pusauga trollene un, mežonīgi brēkdama, 1 mēģināja izskrāpēt acis. Pēc brīža Freds bija atpakaļ, viņa I cērte sarkani pilēja. Otrā rokā no sevis nostāk viņš stiepa I vēl vienu dvīni, kas urkšķēdams kārpījās un provēja kos- ļ ties. To viņš iesvieda verdošās harčo zupas katlā, ka i nošļakstēja vien. Atskanēja sirdi plosošs kauciens,

kurš ātri noplaka, jo Freds žigli uzlika katlam vāku. Vāks pāris reižu pacilājās, tad norima. Zellis sāka vārīties, klusu blunkšķēdams.

Bārā pie iekšdurvīm asiņu peļķē konvulsijās trisinājās troļļu skuķis. Viņa tupēja kņūpus, un viņas galvas puses atpūtās katra uz sava pleca kā divas ar kečupu bagātinātas auzu tumes bļodas. Bet Freds tikmēr jau bija laukā, vasaras kafūža placī, kur, ar cērti vēzēdamies, trenkāja panikā mūkošos lielos troļļus. Viņš ar kāju iespēra pa galvu garajam mošķim, kurš uztriecās tuvākajam plastmasas galdiņam, ko apgāza, un, sakampis kārnajās rokās svītraino saulsargu, pēc inerces aizvēlās tālāk, atgādinot cirkus klaunu - izpletņlēcēju. «Connngs!» noskanēja cērte, un trollienes resnā roka, šķiezdama sarkanu sulu, novēlās zemē. Oficiante pie letes, krampjaini raustīdamās, sāka vemt. Taurēdama kā samaitājusies lokomotīve, troļļubāba aizdrāzās pa ielu kā sarkanas krāsas smidzinātājs. Bārmenis pāris lēcienos viņai bija blakus, bezrokas pusē, un atkal cirta. «Connngs!» Trollieni nevarēja apstādināt nekas. Viņa tik šķeterēja uz priekšu ar visu paurī iestrēgušo cērti. Freds to beidzot izrāva, bet troļļasieva, vārgi ķērkstēdama, neticami jestri pazuda aiz stūra.

Freda acupriekšā viss bija izplūdis kā miglā. Skaidri viņš redzēja tikai panikā izmisīgi mūkošo troļļtēviņu. Pa- starp šķeists bija uztrausies kājās, apdullis zvārojās. Garāmejot Freds cirta slīpi uz augšu.

Atskanēja šņaksts, un kaut kas aizripoja, mīksti pa dēļiem baukšķēdams. Oficiante kliedza kā ārprātā.

Glītā lelles sejiņa bija saverkšķīta šaušalās. Viņas priekšā vāļājās kudlmatainā šķeista pinkainā galva. Ģīmis bija sarkans un spīdēja kā nolakots. Koķeti mirguļoja deguna riņķis. Līdzās raustījās ķermenis, kurš atgādināja garkājtētiņu. Gaisā smakoja pēc asinīm, vēmekļiem un sūdiem.

Freds savā priekšā redzēja slejamies neveiklā troļļu veča vareno, vatēto muguru.

Nāc šurp, lempi! - uzbrēca Freds. - Stājies uz plača, ute! Pagriezies, lai var tev izgāzt zarnas!

Viņš pārķēra labajā rokā garo nazi. Trollis pagriezās ar' un rūkdams kampa pēc viņa. Dzelžainie nagi pārplēsa Freda kreklu un gari noskrambāja kreiso plecu. Še! - Vienlaikus ar savu kliedzienu Freds izklupa, un tutenis ietriecās troļļa saulespinumā, ar sausu knikšķi atdurdamies pret mugurkaulu. Tunkš! Tāda skaņa ir, ja nazi ietriec kapājamā dēli. Freds parāva roku uz leju, pa labi - augšā; spāņu krustā - un aizgriezās sāņus. Viņš dzirdēja mīkstu plakšķi. Milzenim uz dēļu grīdas izvēlās ķesku kamols. Pēc tam nobrakšķēja arī alussētiņas dēļi, viņam uz tiem nogāžoties kā atkritumu blāķim. Nepievērsdams uzmanību histēriski raudošajai kolēģei, policijas sirēnas pieaugošajai gaudoņai un saviem dobjajiem sirdspukstiem, Freds iegāja atpakaļ no troļļu invāzijas nosargātajā bārā.

Pārplēstā, sarkani nošķiestā kreklā, sapam- pušu vaigu, savās asinīs piesmirkušu bikšu staru…

X- * * Bārā atkal sēdēja dons Pedro, un viņi ieņēma pa lāsītei bakardi. Ievainotā vaiga iekšpusi un robu zobu pakavā svilināja kā nelabais. Frcdam stipri sāpēja ari kāja. Pie garajiem plēsumiem uz pleca bij pielipis krevelī iekaltušais krekls. Viņš bija zaudējis daudz asiņu, un bažījās, ka tik nenoģībst mājupbraucienā ar motociklu.

Izsauksim taksi! - ierosināja dons Pedro. - Tāpat tev būs grūti ar sāpošo kāju pārslēgt ātrumus…

Viņi iedzēra vēl pa vienai…

PIRMĀ RĒTA «… rakstnieki atceras visu. īpaši - visu to, kas saistīts ar ciešanām. Noģērb rakstnieku pliku, parādi uz jebkuru niecīgu retinu, un tu izdzirdēsi stāstu par to, kā tā radusies. Lieli miesas bojājumi rada romānus, nevis amnēziju. Talants rakstniekam ir vērtīga lieta, bet vienīgais obligātais priekšnoteikums spēja atcerēties katras rētas vēsturi. Māksla ir atmiņas neatlaidība.»

«Viņš auga, un rēta auga līdz ar viņu.»

Stīvens Kings Nu, tad nu klausieties, jo tas, ko šķetināšu stāstot, ir stāstīšanas - tā nepateicīgā darba vērts. Es esmu svaigi nomazgājies pirtiņā un, raupjā linu dvielī ietinies, vēl svl/.dams, patlaban aplūkoju nelielu, baltu rētu uz sava labējā ceļgala. Kā smejies, pirmo rētu savā mūžā pēc nabas. Mazā zīme it kā pat nebūtu stāstīšanas vērta gadījuma laikā iegūta, bet konteksts - tas gan bija - oho-ho! Proti, šo nelielo, bet ļoti asiņotgribošo brūci es dabūju pilnīgi triviāli - kad abi ar Endiju zēnībā Avotos gājām pie kāda Lielupjmalas privātīpašnieka ābolus zagt. Nu, neveicās mums tajā trīsdesmitā augusta naktī ar baltajiem dzidrajiem, nepagalam neveicās, un kreņķlgi ari bijām pār mēru - kā nekā, vēl dieniņa - un atkal uz skolu prom. Es biju ridzinieks-vasarnieks, jo tajā jaukajā laikā, mīlīgajos sešdesmitajos, ne jau tikai naudīgi žīdi, bet pat mani vecāki, kas bija vienkāršu ļaužu, varēja uz. sezonu noīrēt Jūrmalā istabiņu. Simt divdesmit rubuļi - un dzīvo vesels no maija līdz septembrim, ka rūc! Toties Endijs gan bija endēms, dzimis jūrmalnieks, un viņa sencīši, kā kuro reizi tas pagadījās, izīrēja istabiņu vai mums, vai kādiem citiem pastāvīgajiem atpūtniekiem uz tās pat vien Rabarberu ielas, kur kopš sīka knauķa vecuma ar Endiju, gads no gada vasarās ierasti un bez bēdu dzīvojāmies. Arī vasarnieku kontingents bija atšķirīgs pastāvīgie (cienījamie) un «viendienīši» - nez no kurienes uzradušies atpūsties gribētāji, kas, saguvuši pietiekami balto smilšu zem peld- biksītēm, nākamajā sezonā pazuda bez pēdu varen plašajā padomju «dzimtenē». Mēs, Lielupes malas apdzīvotāji, uz jūras pusi devāmies labi ja reizi pāris nedēļās. Ko gan mums tur meklēt? Un priekš kam mīcīties tai putnutir- gum līdzīgajā sveštautiešu gūzmā? Vērot, kā viņi līča seklumā čurā? Viņu atšķaidītajos mīzalos peldēties pašiem?! Vasaras karstumā nepieciešamo dzestrumu un veldzi, kā arī zvejas priekus mums pārpārēm sniedza Lielā upe. Un kur gan vēl labāk var nosauļoties kā Lielupes lankās, allaž čabošo meldru aizvējā?

Tā nu tovakar, kad sāka tumst un migloties, Lielā upe kā pelēka, zvīļa bante stāvēja bez vēja ņirbas, un pats laiks vilināja uz zagšanu, arī mēs ar Hndiju āvāmies iebrukt viena nešpetna sābra dārzelī, jo Hndija paša dārzā āboli bija vēlīnas leišu pepiņu zortes un vēl neienākušies. No skāba sasa jēgas maz, sevišķi ja tukšā dūšā tos sarijas… tad var mierīgi vilkt bikses nost un līdz apnikumam sēdēt avenājos pie žoga, jo neparko no tiem tālu projām netiksi. Blamāža! Tāpēc nodoms bija skaidrs - drusku ievākt Kankānonkuļa dāsnās dārza veltes, jo pēc tam, līdzko atsāksies skolupiešana, nebūs ne laika, nedz patikšanas to darīt. Tiesa, šim iecerētajam nedarbam bija diezgan koša priekš​vēsture.

Vecais Kankāns bija nevis puikmīlis, kā tas večukiem palaikam gadās, bet īstens puiku nīdējs iespējams, ka viņš pats savā tālajā, vārpu vainagiem rotātajā mazpul- cēna bērnībā bij bijis īsts skuķu puika, citu zontru kaus- tāmbumbieris, jo citādi šo nepatiku grūti izskaidrot. Mūs viņš nevarēja ciest pat binoklī saskatāmā attālumā, jo kolīdz kāds puiškāns pat bez ļauna nodoma slāja vecāku uztieptā iepirkšanās uzdevumā gar viņa rezidences noplukušo sētu uz tuvējo bodeli, tūlīt no Kankāna verandas pakša parādījās viņa kverplīgais bezšķirnes kveksis un pēc viņa - arī pats saimnieks; izburbušu krupja viepli un tauku, ļenganu, spalvainu vēderu, kas spraucās ārā no mūždien nēsātā, rūtainā flaneļa krekla, kuram vienmēr trūka pāris pogu - jau piedurknes uzbraucījis, un sāka uz mūsējo čali kvekstēt vienkop ar savu plušķi. Ko te velkoties, ko vazājoties šāds-tāds… Deldza vienā delgšanā kā Paula plate, kamēr traucētājs vai nu viņu ar patiku izmēdīja, kas uzpūta veča sprēgāšanu par liesmām, un tina vagu, vai arī aizslāja tālāk, it kā šāda Kankāna, kas pārī ar suni norej puišeļus, nebūtu vispār.

Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, vecais brāgaspods bija draugos ar Endija fāteri, un šāda pretdabiska brāļošanās mūs, Rabarberu ielas zeperus, dzina vai izmisumā. Reizēm gadījās pat tā, ka Endija fāteris pašā futbola mača vidū sasvilpēja Endiju ar tādu mīkstu trelli, - firu-liru-lī -, ko mācēja tikai viņi abi; mūsu draugs tūliņ, lūpas smieklīgā tūtiņā izstiepis, atvīteroja pretī - sak, nāku, fāter, nāku - un pēc brīža varējām novērot, ka mums atņemtais En- dijs, saķemmēts un uzposts līdz nepazīšanai, tiek aizvests sērst pie Kankāna. Atpakaļ no ciemošanās viņš bija pēc stundām čerām-piecām, izsalcis kā zvērs, un tad ilgi šķendējās un sunījās, kāds Kankāns esot preteklis un skopumtarba - pie galda pašiem večiem neesot pat lāga uzkodas pašbrūvētajam vīnelim, nemaz nerunājot par to, ka arī Endijam tiktu piedāvāts kaut kas uz zoba liekams. Par šādu badakāša cienīgu izrīkošanos vien ar mūsu čomi vecais krampis bija pelnījis, ka viņu drusku atāboļo. Galvenais, ka dārzs viņam bij labu labais, vai lūza no augļiem - neviens tak no vecā āža negaidīja, ka viņš Endija cienāšanai pirks krušonu un kūkas. Uzlicis galdā vismaz šķīvi ar āboliem un plūmēm - un basta, bet nekā! Ej, uzsvilpo! Otrs tāds buržujs Rabarberu ielas draudzē vēl nebija redzēts, tāpēc jaunajai iezemiešu un vasaras īrnieku paaudzei gribējās viņam ieriebt, ja reiz nav nekādu iespēju vecūksnim iemācīt labas uzvešanās ābeci.

Otrs pastāvīgu konfliktu iemesls ar Kankānonkitli - he, he! - bija viņa fenomenālā komposta kaudze, kas stāvēja nevis kaut kur vecūkšņa nezāļainajā dārza teritorijā, bet gozēja sānus akurāt uz Raberberu ielas - tādā mazītiņā aklajā zarnā, kā mēs savā žargonā to saucām, proti, strupā ieliņas piedēklī, kur viņam bija «saimniecības ieeja» - atšķirībā no «parādes vārtiem», kuru režģi demonstrēja visas rūsas ruduma nokrāsas un trijus apdrupušus betona stabus ar izaicinošām bumbām galā. (Pa tām iežvi- dzināt ar akmeni jeb māla piku bija tīrā bauda.) Komposta kaudze kļuva ne jau estētisku strīdiņu iemesls - o, nē! - mums, mazajiem zeļļiem, kā rūdītiem pragmatiķiem bija pat ļoti izdevīgi, ka Kankāns šo čupu tura uz ielas, nevis sava kvankšķa uzraudzībā, dārza otrā galā pie glāžmājas - aiz sava konclāģeriskā, aplupušā žoga ar dzeloņdrātēm augšā. Proti, izdevīgos brīžos, kad Kankāns bij kaut kur aizpirdies prom, parasti - uz Bulduru tirgu, mēs šo čupu dabūjām parakāt, jo visos Avotos, varbūt arī Bulduros un Dzintaros, nekur nebija tik labu slieku makšķerēšanai, kādas vaišļojās Kankāna komposta kaudzē. Tumši sarkanas, jestras un žiperīgas, uz āķa uzdurtas, tās locījās kā vājprātīgas un pat pēc pusstundas mērcēšanas ūdenī netaisījās mirt, bet parasti līdz tam laikam bija jau satracinājušas jebkuras tuvumā peldošas zivs apetīti. Citur raktas sliekas salīdzinājumā ar šīm ņiprulēm karājās pie āķa kā gaudena veča puņķi un tās negribēja ēst pat neviens debils ķīsis, spidiļķis vai vīķe-jugliņš, nerunājot jau par normālu, izlutinātu un blēdīgu Lielupes zivi. Mēs, būdami zolīdi puikas, šo brīnumslieku dēļ kaudzi gan izrakņājām, bet parasti nolīdzinājām, lai vecais īgņa nemana, bet viņš kauč kā juta, - ar krunkaino pakaļu, vai, - nupat kaudzei atkal kāds bijis klāt, un tad Endija fāteris un - negribus - arī pats Endijs, kas bija viens no kaudzes aktīvākajiem rakātājiem, dabūja noklausīties stundu garus Kankānpenterus par to, ka pasaule ejot uz postu, jo sīki skolas vecuma nelieši pa druskai vien izputinot šā dārgo privātīpašumu, zagdami pat mēslojumu un sliekas, kas urbinot viņa zemi un piederot viņam tāpatās kā bites, tā ka pasaules gals teju klāt, un Endija fāterim kā labam draugam esot viņam, Vecajam Kankānam, kas visādas nedienas jau matījis un pieredzējis, jāklausot un jāaudzi- not zēns ar visu bardzību un stingrību, proti, ik dienas jātēšot kā miets, bet izejamās dienās - pa divi lāgi, citādi viena vienīga izlaidība un zagšana no Endija vien būšot paredzama. Endijs, šādus pret sevi un draugiem vērstus zemiskus apvainojumus noklausīdamies, tik bolīja baltas acis, jo pretī runāt saimniekam, pie kā esi ciemos ar tēvu, nav iespējams, bet Endija fāteris, būdams izglītots cilvēks, turklāt jurists, tikai smīkņāja ūsās par vecā tumsoņa gau- dulīgajām tirādēm un ar šķelmja prieku šim apsolīja: savam rakarim un tiem citiem ar' uzšaut pa biksām, ja tāda vajadzēšana būšot.

Neļaut makšķerniekam parakt sliekas - kur tas redzēts, sevišķi ja tava driģenēm un suņuburkšķiem apaugusī mēslu čupa ir uz koplietošanas ielas!… Mums tas likās netaisnības kalngals. Pēdējā reizē, kad mēs ar Endiju ārprātīgā agrumā (piecos, svētdienas rītā!) devāmies uz jau raksturoto brangumčupu pēc sliekām, pirmais, ko pie tās rosīdamies satikām, bija sasodītais Kankāna kvek- sis, nodevīgi izlaists uz

ielas, kur, kņadzinādams apdilušos zobus, sāka mežonīgi riet, un arī vecais knīpstanga uz pēdām bija klāt, bez viena miega acī. Vaktējis mūs, - varat iedomāties viņa apsēstības pakāpi?! Tā rezultātā mums gāja zudumā mana tētuka saliekamā zaldātu lāpstiņa un Endija labākā tārpubundža ar guvumu, jo tie nonāca necilvēka un nezvēra nagos, kuri mums jau no lēkta stundas bija uzglūnējuši kā Dieva Kunga slazds un cilpa, vai vēl kas ļaunāks. Panikā ņēmām tādu pēdu, ka dusulīgais kveksis nepaguva mūs noķert, kad bijām jau bez riska pārmetusies pār Klēģerienes (pie šīs vecavas tovasar mitu es) sētu - viņa bija par skopu, lai turētu suni, - un diebām katrs uz savu pusi, lai pie upes atkalsatiktos. Avotu «Ku- lakciema» puiku huntas makšķerkāti glabājās Hndija fā- tera laivā, kas ar mazu boju, vecai ecēšai pieslēgta, bija patālu aiz niedru joslas nolikta. Bēgšanas shēmu mums bija izstrādāts tikpat daudz, cik Rīgas Dinamo hokejistiem - uzbrukuma versiju, tā ka drīz, skundēdami un zūdīdamies par riebīgā veča nodarītajiem zaudējumiem, jau dirnējām uz laipas upē un peldinājām pļavā ķertos, vēl no rīta rasas stīvos siseņus, veltīgā cerībā notvert kādu nomaldījušos breksi vai pret laivas dibenu galvu atsitušu raudu.

Ko jūs, mazie utes, lienat tam dulnajam vecim virsū? -pievakarē, kad pārvilkos Klēģerienējās mājās, man pikti noprasīja tētuks, zīmīgi rādīdams Kankāna nocelto un par zudušu apraudāto lāpstu. - Nepietiek ar to, ka tas ķertais jūs lamā tāpat vien, sporta pēc - kāpēc viņš vēl tīši jādripselē? Kā tad es iztieku bez tās viņa mēslu čupas?! Paroku sliekas tepat aiz pakša, kur Klēģerienei tie flokši… (Tiesa gan, viņš, pīckotājs it cītīgais, mājās nesa ievērojami švakākus lomus nekā es, vai sašļucis pārradās pavisam tukšā, tāpēc bija kļuvis mammucim par klusa un man - par klaja izsmiekla objektu.)

Es tak tev, tētuk, stāstīju, ka tā vecā suņanaglas šive- rigās sliekas ir vispārākās. Ja tu to būtu attapis, savējām zilajām glundām vairs neskatītos ne virsū.

Pirmām kārtām, nesaukā to veci nekādos tādos vārdos, citādāk matīsi vellu,-bargi, bet ne pārliecinoši sacīja tētuks, - otrām kārtām, - gādā, lai man vairs nekad pēc ilgām paļām nenāktos saņemt atpakaļ no tā mēslu čupas gaiļa savas mantas, un trešām kārtām - uz sliekām var uzpilināt anīsa eļļu; tad tik tu redzēsi, kāda būs copeL. Tētuk, - es stingri atbildu, - īsta cope ir Klēģerienei, ar puslitra burciņu iekšā. Turklāt es Kankānu nemaz nelamāju, jo viņš tāds ir. Strutu pilna suņanagla. Tavu lāpstu es viņam vairs nepametīšu, bet sviedīšu vai nu pa šā kvek- si, lai tas spalvainais kājslauķis pāršķēlās divos gabalos, vai viņam pašam pa dulno pauri, un visbeidzot - no šāda- tāda anīsa nekādas jēgas nav; tikpat labi to var iepilināt Bucim, Kankāna sunim, zem astes…

Kāmī tu esi atsities? - prātoja manējais tētuks. - Tavā vecumā es tik dumjš it kā nebiju.

Tevī, tētuk, tevī! - es sparīgi atcirtu. - Mums ir radniecīgi viepļi un kantainas galvas, tāpēc mēs abi vienā laidā runājam šķērsām. Mammu, apstiprini!

Tētis tikai saviebās. Ar to diskusija bija beigusies. En- dijam bija klājies plāņāk - mana drauga dibengals dabūja just fātera siksnu, bet ausis - paciest opapa necienīgos izteicienus par teļapakaušiem, kas pat tādu nieku kā sliekas nočiept neprotot, bet paši bāžot kaklus tā vecā auzgusa cilpā. (Opaps bija neapšaubāma autoritāte pat Hndija fā- terim. Jūrmalā bija maz tādu latviešu, kas uzcēluši dzimtai māju, tirgodami agros redīsus.) Žēlastību viņš neizpel- nījās pat no omammas, kam Endijs parasti bija «zeltiņš» un «mīļais puikiņš».

Nu kā lai mēs pēc tā visa leijera neietu Kankāna ābolos?! Tas bij' tikpat svēts uzdevums, kā romiešiem - nopostīt Kartāgu.

Plāns tapa talantīgi vienkāršs. Jau laicīgi, dziedādami «Bandera rosa la triunfera» [66] [1] «Uzvarošais sarkanais karogs» (spān.) - spāņu ekstremālo komunistu himna., nogādājām Rabarberu ielas «piedēkļa» tuvumā, kur notiks taisnīgais sods un atmaksa, divus tukšus cukura maišeļus ar melniem uzrakstiem MADE IN CUBA. Tiem Fideļa maisiem paredzēta dubulta loma: vienā lasīs ābolus, bet ar otra palīdzību neitralizēs ērkšķainās stiepules žogaugšā, kas pa tumsu, steigā mūkot, var izplēst mazos, vārīgos pautus no še- kuma. Mums bija rubuļa vērts pamatkapitāls, par ko iegādājāmies puskilogramu bērnu cīshenus - riebekļa kvek- sim. Šitādus cīsiņus citā gadījumā mēs paši, gruntenes likdami, upmalā ar

lielāko prieku saceptu uz uguntiņas un notiesātu gardu muti, piedzerdami apelsīnu limpeni, bet uzlidojums Kankāna dārzam, kā jebkurš Krusta karš, paģērēja upurus. Endija mutere bij medmāsiņa, krusttēvs zootehniķis, tāpēc puisis mums, Rabarberu ielas džekiem, nez kāpēc skaitījās atzīts speciālists par indēm, drapēm, spridzekļiem un citām biszālēm. Tādējādi puslīdz akadēmiski izglītotais Endijs katrā no cīsiņiem iepildīja miegazāļu devu, iedūris katram strumpalim garu šprices adatu pa galu līdz pat viducim. Šo riskanto akciju viņš veica pa muteres prombūtnes laiku, pievācis viņas šļirču kārbu un ampulas, un atnesis pie manis, jo man neviena nevē​lama liecinieka Klēģermājās nebija.

Lai nu dusētu Dieva mierā, vella kverpis! - Endijs cerīgi sacīja. - Velc, pelīte, saldu miegu mazajam(i) rie- bēkļam… Ūhu, - es piekritu, - cimdi, zeķes, zābaciņi kaktā rāmiklus, gana pagrauzti ir viņi, kamēr Kankāns dus… Šādi izņirgājušies par ēsmā iepildīto vaukšķa likteni, pašu vaukšķi un viņa saimnieku, būtībā arī bijām gatavi sodāmajam nodarījumam, kā augstā prokurora stilā izteicās Endijs.

Varbūt atgaitā, pie vienām sāpēm izglāzēt viņa sil​tumnīcai pāris logus? - Es apprasījos. - Pelnījis jau būtu, pusperētais vanckars! Sevišķi par to kāvienu, ko tu mājās saņēmi pēc neveiksmīgās attārpošanas kūres.

Tas būs par treknu, - iebilda Endijs, - atsauks dūžus kā likts. Un tad mums glābiņa nebūs - nedēļām staigās, visus tērpinādami. Veči mūs vairs nekur nelaidīs. Tev nekas, tu jau drīz pārvāksies uz Rīgu, un tavi gali ūdenī, toties man uzskaite milicijas bērnu istabā garantēta, bet tā man tikpat vajadzīga kā sprūsts pakaļā.

Jā, tas tiesa, - nopūtos. - Bet gribētos gan: vai, kā gribētos… Tannnkš! Tinnnkš!!! Bļerrr! Un vecajam pārītis pusķirbuļu tomātos…

Nuka! - piekrita Endijs. - Vienkārši mūzika ausīm un ķinītis - acīm. Bet pēc tam neredzēt ne slieciņas! Viņš, vecais kankars, nopirks Zoodārzā lauvu, lai tik mums ierīdītu biksās. *** Dienu pavadījām, svaidīdami svītrainu, nesen saviem spēkiem taisītu bumerangu un raudzīdami, lai tas neizsit pašiem vai citiem zobus. Laiks kaut kā bija jānovelk. Bijām mazrunīgi, jo interesēja tikai viena lieta - ko par cīsiņiem sacīs tas suņamaiss. Var būt, ka viņa smalkais ožamais pieteiks ko nelāgu, un tad no āboliem un Kankāna ner- rošanas nekā. Taču ļaunās bažas nepiepildījās.

To jums vajadzēja redzēt, kā vakarā Kankāna pretīgais jauktenis nomaļa sazāļotos cīsiņus, kas solīja viņam letarģiju vismaz, uz nedēļu, ja Endijs bija no krusttēva izdibinājis pareizo devu. Ori vai žēl palika tā kustoņa. Izskatījās, ka šis kveksis visu mūžu nav redzējis ne gaļas ļerpatu, kur nu vēl tādu delikatesi kā «bērnu» cīsiņus, bet būtu barots tikai ar ūdenī vārītu prosas putru un jēliem, nesagraužamiem liellopu kauliem. Ham-ham!!! Gsiņiem Bucis metās virsū, šņakstinādams un klabinādams zobus kā vecas dārznieka dzirkles - es nemaz nepārspīlēju - tā viņa badainumu raksturotu ari Endijs. Drīz no apelītlīgajiem gaļas struņķīšiem palika pāri tikai atmiņas, un mēs pārspriedelējām, ka varbūt sakarā ar aprītajiem cīsiņiem «mētelīšos» suņarupucim iz- 1 dosies izkakāt pat vērā ņemamu struņķi celofāna apvalkā… j Taču tad kārtējoreiz bija jāņem riksis, jo maita Bucis paēdis atcerējās novārtā pamestos pienākumus un atkal sāka sēkdams kvekstēt. Nācās diegt uz tuvējo mežiņu pagaidīt tumsiņu, un pa to laiku šis alkatis arī droši būs atkodies uz ilgāku laiku. Pagaisām kā rīta migla, kamēr Kankāns izlīgoja lievenī. Jau pamanījis! Acīgs, neģēlis! Aiz muguras dzirdējām tādu kā valzirga maurošanu, bet vārdus nevarēja saprast,- kā jau valzirgam. Droši vien vecais bija piesvempies no vakariņu galda ar kartupeļiem pieštaukātu runīklu. Tas neveicina daiļrunāšanu; šaubos vai ari izslavētais Dēmostēns bija kaut ko dižu panācis, pludmalē murmuļodams ar ak​meni aiz vaiga. Var jau būt, ka viņš mācījās angļu valodu…

Lai nu kā, bet pēc stundeles, kas mums vilkās ilgi, kā mācību stunda pirms nevēlama kontroldarba, mēs atza- gāmies atpakaļ pie Kankāna rezidences. Nedzirdēja nevienu pašu suni, tikai kaut kur aizcirpstējās zemesvēzis un krūmos pirms mīlas priekiem mežonīgi sisināja sienāži, it kā vēl būtu kāds

jūlijs. Pagalmā pretim mēnesnīcai palsos sānus balsnīja vecā mērgļa tehnikas brīnums - opelis-kapitāns nedēļu kaltuša suņasūda krāsā, kas bija pilnīgi identisks vēlāk krievu ražotajam «kārlītim».

«Laikam kārtējoreiz piedabūjis pie dzīvības, ja nodzinis no bedres un izripinājis ārā!» nočukstēju, gar žogu zag4amies. «Atkal sparkšķēs un smirdinās pa visu Rabarberu ielu!» Lndijs pusbalsī pukojās. Tā parasti ari bija. Uz garākiem braucieniem, nekā līdz ielas galam un atpakaļ, pa vārtiem iekšā, Kankāns opeli līdz šim nebija varējis pielauzt. Nobraucis kādus piecsimt metrus, smirdošu dūmu grīstes veldams, «de-kapitāns» parasti sāka vecuma nespēkā kāsēt, kamēr aizrijās un apklusa. Gluži pretēji pašam Kankānam.

Bijām nonākuši līdz tam stūrim, kur tika paredzēts desantiebrukums Kankāna teritorijā-ābeļdārza dienvidu pusē, pa diagonāli pretim leģendārajai komposta kaudzei.

Pāri žogam mēs tikām žigli, jo bijām trenējušies tādas lietas darīt: neskaitāmās kazaku-razbainieku un indiāņu spēlēs.

Oh, kas par diženiem āboļiem! Pat mēnessgaismā šķita, ka tiem sēkliņas redz cauri. Sākām tos plūkt no tuvīnās zemzarainās ābeles un bāzt maišelī. Brutālo izlaupīšanu redzēdams, Kankāns noteikti aiz dusmām pielaistu bikses.

- Zini ko? Bērsim abos maisos! - Endijs čukstus ierosināja. - Vecajam te ir tāda pārbagātība, ka viņš pat nemanīs iztrūkumu. Turklāt no iekšpuses vieglāk tikt pāri žogam - te ir šķēršņi, uz kā atsperties, tā ka drātes ne​traucēs.

Piekrītoši paspiedu viņa elkoni un nu šņākuļodams līkņāju pa zemi. Zālē rēgojās un slēpās daudz svaigi kritušu augļu, ko vecais ūpis nebija paspējis salasīt un aizstiept uz Bulduru tirgu. Turp viņš brauca ar velosipēdu, kam aizmugurē bija piesieti dārza divriči, kādēļ spītīgā opeļa īpašnieks izskatījās pēc Honkongas velorikšas, vai sēnes uz riteņiem; šo līdzību vēl pastiprināja noplukuši salmenīca, kas viņam šajos braucienos mūždien bij galvā, pat ja aumašām gāza lietus un večam aiz krāgas tecēja strauti.

Un tad sekoja ļaunākais. Kad zaglēniskie, kastrotās Ku- bas maišeļi bija jau pusē pilni, un teju klāt laiks laisties lapās, mēs izdzirdām pazīstamus, aizsmakušus kvank- šķus. Neķītrais mājas sargs bija augšāmcēlies!!! Vai tiešām tās draņķa zāles bija novadējušās? Vai arī tādam maitam kā Bucim indes nāk tikai par labu?! No šādas devas bezsamaņā būtu sabrucis pat Usūrijas tīģeris-cilvēkēdājs… Mēs veicām spurtu līdz žogam, pārmetām pāri maišeļus, ka nobaukšķēja vien. Nu maigie baltie-dzidrie būs putrā! Tad metāmies pāri sētai. Kveksis bija jau klāt. Zobus kņa- dzinādams un aizrīdamies no rūkšanas, viņš centās iekampt Endijam stilbā, kad tas no augšējā šķērskoka jau grasījās lēkt pāri dzeloņdrātēm. Endijs automātiski spēra viņam ar papēdi, zaudēja līdzsvaru, un, biksēm drātīs aizdomīgi skaļi nostirkšķot, ar būkšķi novēlās žoga otrā pusē, kur es sadzirdēju viņa klusinātos lāstus. Tagad žog- augšā biju es un spēji pamanīju dzeloņstieplē, virs kuras pirms mirkļa parēgojās Endijs, karājamies kādu tumšu lupatu. Tajā pašā mirklī sajutu, ka nolāpītais kveksis iekaras manā bikšu starā un dīrā to uz nebēdu. Šķita, ka viņš ir vismaz tikpat smags kā ābolu maišelis. Karājoties ar vienu roku žogā, kāju atspiedis pret vidējo šķērsi, atliecies atpakaļ, es ar labās rokas dūri iezvēlu maišķim pa spalvaino ausi tā, ka šis iekaukdamies atkrita nost, manas bikses ar ilkņiem plēzdams. Atskanēja tieši tādi paši drānas švirksti kā brīdī, kad pāri žogam vēlās Endijs. Jutu, ka atbrīvojos, un vienā rāvienā biju žogam pāri. Aiz muguras mēs dzirdējām riebekļa suņa rejas un Kankāna aurus: «Zagļi!!! Stāt!!! Šaušu!!!», kas mums lieliski uzlaboja ātruma īpašības.

Patiešām - viens pēc otra noblīkšķēja divi bises šāvieni, un mēs dzirdējām kaut ko nodzilkstam gaisā aiz mums un sīki nokapājam žogmalas nātres un truslos mietus. «Tas maita mums kurina virsū ar pīļuskrotīm!» iebrēcās Endijs. Pagrābuši aiz čupra maišeļus, mēs šķinām, cik pēdas māk, kamēr izlobām leknajā pļavā, no kuras aplīk varējām tuvoties mājām. Tikai - kā tur rādīties šādā paskatā?! Bijām netīri un spuraini kā izlietoti beržamvīkšķi. No ābolu maišeļiem pilēja lipīga sula. Vienam no tiem Endijs bija uzlēcis virsū un sašķiedis galīgi plakanu, tā ka guvums derēja tikai sulai, zaftei vai ķīselim. Turklāt mūsu bikses nepavisam nebija kārtībā, un tas vēl ir maigi teikts. Endijam labējās dungreņu «Šarik» staras nebija vispār, man no kreisās bija palikušas pāri tikai kaut kādas nožēlojamas driskas. Izskatījāmies kā

cirkus klauni pēc izsvilptas izrādes. Bet mājās jādodas bija. Diemžēl.

Noslēpām sadauzītos «dzidros» mums vien zināmā vietā - pusaizbrukušā kanalizācijas akā un pa otru kvartāla pusi lavījāmies mājup. Un tad, jau tuvu patvērumam, uz Rabarberu ielas mēs ieraudzījām baražējam Kankānu. Ar suni un bisi. Skats akurāt kā no «Krusttēva Toma būdas». Vecais reptīlis arī mūs pamanīja. «Zaglāni!!! - Kankāns iebaurojās brinum sulīgā dusmīga valzirga balsī. - Re- ku-i'!!!» Mēs ņēmām vīli - ātruma dēļ mūs apskaustu jebkurš vidējo distanču barjerskrējējs. Un tad es klupu. Ar ceļgalu trāpīju pa kaut ko cietu. Mirklī biju kājās un diebu tālāk, bet kāja bija tā kā stīva un bikses - slapjas.

Apstājos un ieraudzīju, ka pelēkzilā dārgo džinseņu stara, kas naktī izlikās pelnpelēka, kļuvusi melna. Re! Nez no kurienes klāt bija Endijs - viņš taču it kā pašķīrās uz otru pusi…

Kas ir, ko? - viņš elzdams jautāja. - Sasities?

Kāja pušu, - caur zobiem teicu. Sāpes nejutu. - Pa​matīgi asiņo. - Pietupos apraudzīt celi.

Un tad klāt bija Kankāns ar kveksi. Viņš triumfēja, atiezies smīnā. Retie, greizie veča zobi mēnesnīcā spīdēja kā vampīram.

Iekritāt gan, ko?! Aha! Ābolu zagļi! Un kaimiņš ar', ko? Kauna nava nemaz! Te tik milicijai darbs!

Un tad Endijs mierīgā balsī pasacīja kaut ko pavisam absurdu, kas tonakt šķita pilnīgi vietā: Aizveries, ķēms! Pietiek, ka tu mūs gandrīz nošāvi. Draugs ir nopietni savainojies, ja tu spēj sablenzt tālāk par savu šnobeli. Un tagad laid mums iet. Ja nē - mēs no tavas ātrlaivas uztaisīsim duršlāgu, bet kveksi pēcāk no- sitīsim un nogremdēsim Lielupes dūņās. Zandartiem par ēsmu.

Neticēdams savām ausīm, pacēlu galvu augšā. Kankāns izskatījās viegli kontuzēts. Viņam raustījās ģīmis kā Par- kinsona slimības sindromā, bet mute bija ciet kā šūplāde.

Un kad Bndijs palīdzēja man tikt kājās, un mēs apskāvušies sākām lēni ģeņģerēt uz Klēģerienes māju, Kankāns pa- vilkās sānis. Arī vella suņakverplis bija mitējies riet. Laikam aizrijies aiz pārsteiguma vai beidzot stāvus aizmidzis.

Ieraugot mūs, mana māmuļa noelsās kā pirmiņ Kan​kāns.

Kas tad jums gadījies?…

Spēlējām kazakus-razbainiekus, - rimti paskaidroja Bndijs. Un viņam bija taisnība. Mēs izskatījāmies kā atgriezušies pēc īsta karagājiena no moskovitu robežām. Nosvīduši, netīri, izspūruši, saskrambājušies un noplīsuši. Lejpus celim bikšu veselā stara bija smaga, slapja un to varēja izgriezt.

Asinis plūda tieši no ceļgala. Iz zemes izlīdis ass čuguna caurules gals laikam bija pārsilis kādu vēnu.

Keda žļurkstēja, pilna asiņu. Drīz bija klāt Bndijs ar savu mammu, kas prasmīgi apturēja asiņošanu.

Bndija fāteris tonakt dabūja ar «panonijas» blakusvāģinieku vest mani uz slimnīcu - aizšūt brūci, kas nebija liela, bet iespaidīga: no tās rēgojās iesārts skrimslis. Tas arī viss par šo rētu. Bet, kā krievi saka dolg krasen plaķežom [67] [1] Parādu samaksa krāšņo (kr. sakāmv.).. Tāpēc vēl pastāstīšu, ko Kankānam par prieku sarīkoja Bndijs, kad es jau biju Rīgā. *** Tas septembris izcēlās ar izteikti siltu laiku. Var pat teikt, ka karsēja kā jūlijā, lai gan vakari, dabiski, bija kļuvuši garāki un rīti-vēsāki. Ar Bndija velnišķīgo nodomu tāds sutīgs laiks spēlēja uz vienu roku. Bndija fāteris, izvedis visnopietnākos juniora audzināšanas darbus, atkal bija labās attiecībās ar Kankānonkuli, un tādas viņam arī bija jāuztur, jo viņš no Kankāna īpašos labvēlības brīžos varēja izbraukumiem aizlienēt viņa kuteri ar stacionāro «Volgas» motoru, kas tajos laikos bija īsts šiks. Pašam En- dija fāterim bija tikai jau minētā airu laiva, kas drusku atgādināja pustaisītu mučeli. Endijs bij dabūjis kārtējo pērienu - šoreiz no muteres - par biksēm, un fāteris nebija kustinājis ne pirkstu, lai ietu Endijam palīgā. Īstenībā - kas nu tas par kūlienu; pāris šmaugu vēzienu pa pēcpusi, bet vienalga rūgti un apvainojoši, ka tevi, lielu puisi, mamma iekulsta kā galīgu sīko.

Ar Kankānu lietas likās nokārtotas, lai gan Endijam veco drabiņu maisu negribējās ne redzēt, bet ja iegribētos, tad tikai caur granātmetēja tēmēkli. Par spīti mana drauga netīksmajām sajūtām, viņa fāteris tāpat vien kā agrāk ar sapucēto dēlēnu vēl pāris reižu esot bijis ciemos pie vecā žmoga - un - ak, debesu

brīnums! - šis ciemiņus pacienājis ar medu no saviem stropiem, kuru, pēc Endija vārdiem, «tā varmākas bites droši vien izspiedušas no asiņainiem dibeniem». Un abās šajās ciemošanās reizēs Endijs uzprasījies uz mazmājiņu, kur viņam arī nobrie​dusi jaukā revanša doma.

Lai ne par mata tiesu neatkāptos no īstenības, turpmāko paudīšu iespējami tuvu Endija paša stāstītajam, lai gan laiks daudz ko būs no atmiņas padzēsis. Atliek vēl piezīmēt, ka to atminoties, mana rēta uz ceļgala patīkami iekņudas.

Otrās dienas rītā (bija septembra pirmā svētdiena, ko Amerikā laikam pat svin par godu darbam, bet tas galu galā nav svarīgi, kad un ko tur - aizjūrā svin) pēc Endija viesošanās Kankāna savrupmājā, visus tuvākās un tāļākās apkaimes iemītniekus no tīkamā atmiedža pierāva kājās necilvēciski bļāvieni un rēcieni, kuros jaudās izmisums, mokas un nāve. Šķita, nupat kādu pamazām dīrā un uz jēluma ber sarkanos piparus. Tā kliegt var vēl vienīgi cilvēks, kam prasmīgi inkvizitori nesteidzoties pa dibenu šķetina laukā zarnas. «Pāāālīgāāā!!! Pāāālīgāāā!!! - bija dzirdama baurošana, kura mijās ar dzīvnieciskiem, neartikulētiem rēcieniem. - Glāāābiet!!!» Traka buļļa cienīgā maurošana, kam pa vidu jaucās vaimanas, kuras spētu atmiekšķēt viscietāko granīta sirdi, attrenca šurp, pie Kan- kāna namdurvīm, pusplikos tuvējo māju saimniekus, to- skait Endija fāteri ar mantinieku, bruņotus cirvjiem un laužņiem, kas gan viņiem drīz izšļuka no rokām. Uz sliekšņa nāburgi sastapa plosāmies pašu vecūksni - viņš likās sveiks un vesels, tikai kumšķiem plūca sev matus un bārzdu, ka «šņakstēja vien» (precīzi Endija vārdi) un gaudoja tā, ka skanēja viss ārs. «Ooo!!! Āāā!!! Ūūū!!! - viņš kauca kā vilkacis, kājām dimdinādams lieveņa dēļus. - Es esmu pagalam! Mana manta ir postā! Viss darbs vējā!!!» Un viņš elsa un šņukstēja tā, ka par viņu apžēlotos pat tāds nagumaucējs kā Berija. Pēc Endija fātera pieklājīgā jautājuma, kas galu galā sābrim lēcies, ka tā jāvēkšķ, Kankāns atrāva vaļā namdurvis.

Jā! Visi līdzjutēji, kas bija apstājuši Kankānu, uzreiz nobira atpakaļ no lieveņa pagalmā. Nu viņi sajuta gan. Un arī ieraudzīja. Ja līdz šim viņu prātos knosījās pamatotas aizdomas, ka vecais no nezināmiem kreņķiem ir pietaisījis bikses, tad tagad nu vistim kļuva skaidrs, ka pilnas ir ne vien Kankāna ūzas, bet arī viņa māja. Nu kaiifiiņi saoda gana skaidri, par ko Kankānam jākauc. Jāgaudo vēl trakāk kā vilku mātītei, kurai no alas izrakti un ar lāpstu apsisti mazuļi. No vaļējām durvīm pretim vēlās tik nāvējošs sūdu smārds, ka nebija saprotams, kā gan Kankāns vēl ir dzīvs, turklāt spējīgs tik dRāmatiski bļaustīties kā tāds pašmāju Saļāpins Godunova lomā. Īstenībā viss bija vienkāršāk par vienkāršu. Pirmajā viesošanās reizē Endijs bija iesprucis Kankāna atejā neatliekamas vajadzības pēc, un atkalpārliecinājies, ka tā, kā jau visiem Rabarberu ielas iemītniekiem, ir «sausā no- liktuve», t.i., vienkārši bedre ar koka kasti virsū, turklāt pielikta pilna gandrīz līdz «brillei». Nākamajā reizē Endijs ar gudru ziņu jau bija sarūpējis «ciemakukuli» - paciņu sausā rauga, kuru iebēris Kankāna «havajas» bedrē vaiš- ļoties. Rauga sēnītes siltumā un labvēlīgā gaisotnē ir čaklākās vairotiesgribētājas, tāpēc kaku akas siltumā un mik- lumā smirdošais labums auga acīm redzami, un no rīta Kankānu uzmodināja tāda smaka, it kā viņš miegā būtu aptaisījies, turklāt ticis arī spilvenam un mutei. Uzlēcis kājās un aizspiedis nāsis, vecais bija ieraudzījis, ka sūdi pa durvju spraugu jau iespraukušies viņa guļamistabā un lēnām, bet apņēmīgi, čaukstēdami virzās uz viņa guļasvietas pusi.

Kakainām pleznām Kankāns ar mokām bija izbridis no rūgstošo sūdu pārpludinātās mājas - viesistabā tie ap galda kājām jau veidoja glītus valnīšus - ar mokām dabūjis vaļā ārdurvis, jo saprotams, pirmās no tām, iekšējās, vērās uz iekšu.

Kankāns nu gārdza un šņukstēja, ka sūdu esot pilna pasaule (tur es viņam piekritu), ka viņš vairs nekad savā virtuvītē nevarēšot uzsmērēt sviestmaizi ar kabaču ikriem, jo šķitīs, ka smērē… utt. Katrā ziņā, pa tālruni izsauktie profesionālie šinderi viņa mazmājiņu un bedri iztukšoja viens-divi, bet pārējo telpu saturs nelaimesputnam ar šaufeli u.c. smalkiem rīkiem bija jāizmēž pašam…

Pēc sūdainās traģēdijas Kankāns pārvācās dzīvot uz sava mitekļa neizbūvēto augšstāvu un sāka intensīvi smaržoties ar odekolonu «Siprs», kas kopā ar vieglo izkārnījumu dvaku, kura ap viņu tā vien vēdīt vēdīja, radīja neatkārtojamu aromātu, auru, kurai nav un nevar būt līdzīgas. Viņam iekāpjot

elektriskajā vilcienā, tika novērota Brauna kustība un molekulārais atgrūšanās fenomens, - līdz nākamajai stacijai līdzpilsoņi sāka haotiski tekalēt, līdz. beidzot, durvīm vaļā sprūkot, vagonu pameta visi pasažieri, izņemot tos retos, kuriem diklums - polipi degunā vai pilnīga osmes atrofija. Turklāt Kankāns pats, tāpat kā viņa suns, visu laiku aizdomīgi alpām ošņāja gaisu… Tas atstāja visnotaļ smagu iespaidu.

Endijs man vēstulē apgalvoja, ka Rododendru iela drusku smakojot vēl tagad, bet toreiz varenā smirdoņa noplakusi tikai ziemā, kolīdz sasala sūdu krāvumi un piramīdas Kankāna zemeņu dobēs. Pats Kankāns ir kļuvis pavisam drebelīgs un vārgs, bet smird pa vecam. Tomēr viens labums no personisko izkārnījumu invāzijas viņam ir kritis. Nevienam vairs nenāk ne prātā iet Kankāna āboļos…

GULBIS

Pseidobioloģisks pastāsts Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņām, aiznes mani uz Laimīgo zemi. A.Brigadere Patiesībā gulbis ir tikai spainis gaļas.

Endijs Mēs domīgi kleknējām pie pašapkalpošanās veikala plauktiem. Mums gribējās GAĻU. Un ne jau krievu meiteni, pārdevēju… Mums kārojās īstu gaļu; īpaši vilinoša likās maigā putna miesa. Cilvēks visu laiku nevar pārtikt no šņabja, pašrocīgi marinētiem gurķiem, diētiskas paš- skābētu kāpostu zupas, rupjmaizes un ķilavām tomātos. No šādas menu cilvēks iemanto kuņģa čūlu, distrofiju un izdziest kā svecīte [68] [1] Tas, protams, ne mazums atkarīgs ari no patērētā šņabja daudzuma.. Cilvēks fiziski nevar izdzīvot no cerībām uz agrajiem redīsiem lecektīs, siltumnīcas tomātiem un kartupeļiem uz Jāņiem. Katrā ziņā - janvārī viņš to noteikti nevar. Galu galā - «cilvēks nav upura krusts ar aklām naglu acīm», kā savulaik neapdomīgi bija rakstījis dons Pedro. Viņš drīzāk ir ēdelīgs ādas maiss ar kauliem un ķidām. Un nemirstīgu dvēseli. Jā gan.

Mēs bijām nonākuši dilemmas priekšā. Vai nu iet bekās, vai palikt un pirkt. Mēs nespējām atkāpties un novērst acis no vitrīnas, kurā līdzās nīkulīgiem, iedzelteniem cāļu līķiem dižojās puse tītara. Tā majestātiski atdusējās ledainajā vēsumā uz režģa - Gulivers starp liliputiem - un ar savu rāmo stingumu zaimoja mūsu jūtas un jauca prātus. Pustītars bija acīmredzami prāvāks par veselu broilera rumpi, turklāt, aplēšot svaru, - manāmi lētāks. «Ak, Demiurg! Kāpēc tu mūždien tirdi vājos, uzlaid tiem sātaniskus kārdinājumus, bet liec mierā stipros, kuriem tāpat jau viss dots? Kāpēc tu to dari ar salcējiem patlaban?»

Manās ausīs jau spokojās cepeša čurkstoņa. Šī pati liksta manāmi tirdīja arī Endiju - izskatījās, ka arī viņa ausis uztver līdzīga satura trokšņus. Katrā ziņā viņš ne​mierīgi dripselējās.

Naudas mums šim putna gaļas kluncim pietika. Bet tas arī būtu viss, ko mēs spētu sagrabināt, izkratot kabatas. Ierēķinot arī nupatās nodotās astoņas tukšās alus pudeles … neparasti maz mūsu lielmaniskajam izdzērāju vērienam.

I hate chickens! - Endijs izmisis citēja Mikiju Rurku no Pārķēra «Eņģeļa sirds». - I hate 'etn. [69] [1] Es nīstu cāļus … nīstu tos (angl.)

Es iedomājos tītara kotletes ar zaļumiņiem un ar spēku aizmiedzu acis. Gar tām nogriezās tādas kā varavīkšņainas čūskiņas. No regulāra izsalkuma, kāds iestājas no tikai vienas knapas ēdienreizes dienā, ir divi labumi - viegla, tukša galva un žigli reibst.

Iesim! - es aicināju Endiju. - Mums nav brīv tā izvirst. Neesam nekādi jaunbagātnieki. Lai viņi mitinās savā Pasadīnā, Kalifornijā un rij tur grilētos tītarus Pateicības dienā, manis pēc - kaut vai pāvus!

Lasāmies prom! Starp citu, putni ir rada pretīgajām ķirzakām…

Bet Endijs bija aizvēries kā divvāku gliemene. Gadījumos, kad>viņš kaut ko grasījās izlemt viens pats, padoma neprasīdams, vai katarses brīžos, viņam ausīs aiztaisījās tādi kā hipotētiski vārstuļi, - gluži kā krokodilam ienirstot, - un Endijs kļuva kurls pret apkārtējās vides tieksmi viņu šā vai tā ietekmēt.

Palūk, kāda tam drausmīga, punaina āda! - Es centos Endiju noskaņot pret tītaru nelabvēlīgi. No estētiskā viedokļa. - Cik viņš zilgans! Paskaties uzmanīgi: šim putna izdzimtenim galvas vispār nemaz nav bijis! Runājot atklāti - tītari ir bezcerīgi idioti, - viņus ēzdams, pats var palikt stulbs. Reāli Štatos šos putnus brūķē tikai nigeri, - kā jau vislētāko un prastāko gaļu (pirms brīža gan es tiku apgalvojis pavisam ko citu, bet tas nekas). Emocijas bieži atsver konsekvences trūkumu. Ej nu sazini, no kurienes nāk šis eksemplārs … varbūt no tropisku sērgu pilnām salām, kur uzbarots ar radioaktīvu kukurūzu? Varbūt viņu kā neslavu ir atsūtījuši Vūdū burvji? Paskat, kā izblīdis! Tādi uztūkuši tītari ir arīdzan visvisādu parazītu perēkļi, bez tam tie droši vien pārnēsā un izplata lepru un ziloņkaiti … un … un plaušu emboliju (kur es

esmu sagrābstījis šādas kaites nosaukumu?).

Visa šī tirāde bija kā zirnis pret akmens sienu. Endijs joprojām klusēja. Tāpat kā tītars vitrīnā. («Āha! Pret maniem argumentiem jūs esat mēmi!»-es sevī nopriecājos.) Mēģināju draugu aizķert no citas puses.

Endij! - es vērsos un apelēju pie vārīgākās stīgas mūsu skarbajā, bet saskanīgajā vecpuišu sadzīvē. Ja mēs šovakar kā divi veci palaistuvji sāksim šmorēt tītarus, tas nāks gaismā! Ko par mūsu gastronomiskajām izvirtī- bām nodomās kaimiņi? Ka mums nav visi mājās vai vēl ļaunāk - uzskatīs par diviem veciem pediķiem… Sāks vēl mūs apcelt par galīgiem durakieml Endija profils vēl joprojām bija stings kā indiāņu bur​vim žāvējot, bet atbildēt viņš atbildēja.

Tā ir! Mums nav vajadzīgs tītars.

Kā - nav vajadzīgs? - es apmulsu. Biju autā par pēkšņo viedokļa maiņu. - Ēst(i) tak gribas…

Kaut vai tāpēc, ka viņa nemaz nav. Tas tītars mums tikai rēgojas. Tā ir bada radīta halucinācija.

Ak tad rēgojas? Palūk, kā? - Spriežot pēc teiktā, manā ģīmī droši vien bija ielavījies sardonisks smīns. - Varbūt arī mēs abi viens otram tikai šķietam? Kā tad mums reizumis izdodas tik glīti izdzīt kandžu? Ko, a? Un kāpēc tad mums ir piešķīlies viens un tas pats tītars? - Es runāju pretim. - Un kāpēc šai provizoriskajai vīzijai ir cena? Tu tak arī to redzi?

Tāpēc, ka mēs nu jau labu laiku dzīvojam kopā un esam pasākuši pat līdzīgi domāt. Turklāt tu mani mūždien esi urdījis ar saviem dēku stāstiem par visādiem kustoņiem. Kāds tad tur brīnums, ka tu mani psihiski iespaido, un izsalkušiem, afekta stāvoklī, mums acupriekšā rādās viens un tas pats blāķīgais tītars? Var būt, ka tu redzi viņa kreiso, bet es - labējo pusi? Pie kam tik sakarīgu cenu domādams neizdomāsi… Precīzi tik, cik mums ir… Es tev saku, ka tas tītars ir māžs\ Es tev tūliņ pierādīšu, ka tā nav nekāda ne fata, ne morgānal - es saskaitos un pārgāju tītara pusē. Tūliņ pat mēs to noskaidrosim. Un es, izkampis tītara pusgriez- tni aiz atlikušās (kreisās?) kājas, uzsitu ar to pa vitrīnas rāmi, ka nobūkšķēja vien.

Es iešu pie pārdevējas. Varbūt ari viņai spokojas…

Noliec vietā tītaru! - Endija balss bija skarba. Brūnās acis lūkojās nosodoši. - Met tītaru malā un laižam! Nu!!!

Nenāk ne prātā! - es stīvējos pretī. - Es pārlēmu. Faktiski no tāda strausa lieluma putna var atteikties tikai pārēdies lauvu tēviņš, nevis divi tādi vārgdieņi un bad​miras kā mēs.

Liecies mierā, don Pedro! - gaiņājās Endijs. - Pats man esi skaidrojis, ka tītars ir ilūzija.

Kad tad?

Tīri nesen. Tu, krietni ieskurbis, man atkal klāstīji savas putnu teiksmas. Visupirms tu klāji vaļā par to, kā kaut kāda tur urālpūce uzklupusi vienam putnpētim un pārknābusi nabagam sprandu kā zaķim…

Nu un? …bet pēc tam muldēji par čiepstošu pterodaktiļu pilniem krūmiem un lakstīgalu i/.bāžņiem. Tostarp šo to bildi arī par tītariem. Piemēram to, ka viņi šaušalīgi smako pārvadājot. Un vēl visu ko.

Tieši ko?

Sāremā.

Man atausa. Patiešām tā! Turklāt teiksma labu labā.

Leģenda par igauni Tammu un Sāremā mežatītariem.

Cik atceros, tad lieta bija aptuveni šāda. Igaunijā, Sāremā salā, vēl pirms krievu revolūcijas bija palaisti, šķiet, kādi padsmit mežatītaru pārīši. Protams, pilnīgi idiotisks introdukcijas mēģinājums - tas pats, kas mēģināt Mo- zambikā ieaudzēt pingvīnus. Katrā ziņā - ievērojami stul- , bāks, kā neauglīgie fazānu ieviešanas pūliņi savulaik Latvijā. Ja varbūt kādam nav zināms, tad varu droši apgalvot, ka savvaļas tītars ir vārīga būtne - siltzemju putn(i)s; viņa mūža aicinājums un piepildījums ir smagnēji spurgt un bļaustīties pa Floridas siltajiem, tvanīgajiem čūkslā- jiem, nevis drebināties uz akmeņainas saliņas nosacīti tuvu Polārajam lokam. [70] [1] Augstāk minētais Polārais loks nav sīpolu ģints augs kā

mežaloks vai ķiploks. Tā ari šie iemitinātie mežatītari izkūpēja kā nebijuši - vai gaisā vai uz pannas - kas viņus zina. Un īstenībā tas arī viss, kas še būtu sakāms par mežonīgo tītaru cilti Igauņu salās - ja ne kāds Tamms. i Cik zināms, tad aptuveni ik piektais vai sestais ests ir Tamms, tāpat kā mums - Kārkliņš vai Krūmiņš.

Un palūk - viens putrotājs no šā sazarotā Tammu klana pavisam j nopietnā un respektablā igauņu ornitoloģijas almanahā tik- j pat nopietni centās apgalvot, ka astoņdesmito gadu beigās ļ (pēc krietniem septiņdesmit vai vēl vairāk gadiem) Sāremā salā atkal esot manīti mežatītari. Tāds sensacionāls censoņa Tamma atklājums licis igauņu putnistiem bez liekām atrunām un iebildēm reto svešzemju putnu iekļaut vietējās ornitofaunas sarakstā kopā ar zvirbuļiem un vārnām. Tiesa, tajā ir vēl viens brīns mandarīnpīle - vienkārši unikāls ziemeļu putnu pārstāvis.4[1] Ja nemaldos, tā mitinās Ķīnā, bet igauņiem bija izsprukusi no Tallinas zooparka. Un laikam pat stepju ērglis… Prieks, kur tu rodies, un laime, kur tu kavējies? Lai slava tammieml Slava esti-kurratiem [71] [1] igauņu velliem (sakropļ. ig.), mūsu gudrajiem sābriem…

Vienīgi reizēm, domājot par mītiskajiem tītariem Sā- remā brukstalās, rodas jautājums: cik litrus šņabja jāiz- tempj igaunim, lai viņš salas krūmos ieraudzītu mežatī- tarus? Jeb visticamāk - to astrālās projekcijas no gadsimta sākuma… Ij zīdainim tak skaidrs, ka tur nav ne ēnas no tītara; tur neviens tītars, pat gauži gribēdams, neizdzīvotu. Nepārziemotu. Un kurš tad īstenībā būtu ar mieru pēc saulainās Floridas atlikušo mūža daļu pavadīt katorgā - aukstumā uz kaut kādas salas, turklāt vēl kopā ar igauņiem? Pat tradicionāli par stulbu uzskatītais bulduris - tītars sajutīs atšķirību un nobeigsies aiz bēdām … vai spīta.

Tā ja.

Es attapos no tītariskajām reminiscencēm. Nopurinājos kā suns. No pārdomām un sala. Bija tā ap mīnus divpadsmit. Pie vakara sāka piesalt. (Naktī atkal būs darbiņš vecūksnim Lauskam - vazāties ap pakšiem ar savu zviedru tērauda cirvīti. Reiz mani bija šokējis ņiprais Endija dēlēns. Viņš lietišķi apvaicājās: «Pēter-onkul, kas Lauskam vārdā?!» Viņš, palūk, bija pilnīgi pārliecināts, ka Lausks ir vecā rakara uzvārds.)

Endijs mani zem rokas jau bija izdabūjis no bodes ārā, sniedziņā. Un kamēr es grimu pārdomās, paguvis iepirkties. Otrā rokā viņam bija kuļķene. Tajā es pamanīju litrigo Petrova šņabja pudeli, rupjmaizes «ķieģeli» un tradicionālo aizdaru - bundžu ar ķilavām garšvielu sālījumā. Adieu, dindon! [72] [1] Ardievu, līlar! (Fr.) - izsakoties francūziski. Sapnis izsapņots. Galvenais, nedomāt par žīdu komiķa, nelaiķa Raikina tēlotām ainām iz. padomju paradīzes, kurā uz žogiem zvirbuļu vietā tup tītari. Gara acīm es šo skatu uzbūru tik skaidri, ka kļuva taisni vai neomulīgi. Es šo peizāžu redzēju gluži kā kino. Saskatīju pat, kā vējš bužina tēraudzilās spalvas uz izrieztās guzas tik varenam tītaru vecim (ar violeti sarkanu puņķi pie knābja), ka zem viņa svara krakšķ un ļogās trauslais latiņu žogs, aiz kura līgojas saulespuķes…

Tfu! Atkāpies, nelaime!

Sadzirdēju, ka Endijs man pūlas kaut ko iegalvot.

Kā lūdzu?

GULBIS!… - Izrādījās, bija teicis Endijs. Man notirpa asteskauls. Paskatījos uz draugu. Viņa acīs zvīļoja tā kā trakums, tā kā ekstātiska pārliecība. Es neticēju savām ausēm.

Kāds vēl gidbis, Endij? - maigi apvaicājos. - Pēdējo dienu satricinājumi un neveiksmes zemledus zvejā būs laupījuši tev sajēgu, puis. Kaut arī - nav jau grūti sajaukt tītaru ar gulbi, sevišķi tad, ja īsti nezin, kā kuro no šiem sauc…

Es teicu - GULBIS! - ietiepās Endijs. Viņš niķīgi sapurināja ar vilnas lentu kopā saņemto tumšblondo ce​kulu. Uz. apkakles nobira sarma. - Caur mani nupat ru​nāja Lielais Gars!

«Aiziet! Tā! Sākas…» Es nodomāju. Tas bija vecs Endija niķis jau no bērnības (ar mani, donu Pedro, kurš ik gadus pie Endija papa ieņēma godpilno vasarnieka statusu, iezemietis Endijs iepazinās zēnībā, kad mumsiem bija attiecīgi pieci un četri gadi). Viņam šad tad patika tēlot Giči Manitu - Lielā Gara inspirētu samani. «Katram sava uts, bet kas liedzas, tam - divas,» šādos gadījumos mēdza sacīt mans

tētuks. Pareizi mēdza. Kaut gan - jupis viņu zina, kas īsti Endijam šādos brīžos uznāk. Negribas ticēt, ka viņš ir tāda tipa gaišreģis kā Melnais Alnis. Viņu nevar arī pierunāt nēsāt irokēzu bizi un krāsot ģīmi.

Izsakoties īsāk, pats ir indiānis uz zaķa, bet donu Pedro šis saukalē par indiāni «Dzidro stiklu» (sakarā ar acenēm, kas man uz tuklā mūļa jānēsā jau no bērna kājas).

Nu labi, Viņš runāja uz tevi! - Biju ar mieru nckliedēt Endija alošanos. - Iesim tik mājās un iedzersim; tad pastāstīsi par atklāsmēm, un kāds tev sakars ar gulbjiem. Vai tik ne tāds pats, kā Hansam no «Trīs vīriem laivā»? Tam pēc pintes viskija gulbji piepeši sāka vairoties ģeometriskā progresijā, bet kad biedri prasīja tos uzrādīt kā notikušā slaktiņa trofejas, tad izrādījās, ka šie visi kā viens aizpeldējuši niedrājā nomirt…

Bet Endijam nebija miera. Kolīdz sākām kāpt gar me- žiņu mājup, viņš pavēstīja: Lielais Gars teica, ka tītars nav mūsu totēma putns. Mums nav brīv aiztiki, kur nu vēl ēst sveša totēma putnu. Tā v#r dabūt uz kupra lielas ķibeles un nepatikšanas. Ja mēs to darīs, Lielais Gars būs dusmīgs. Viņš mums uzsūtīs tādu spelgoni, ka mēs pat nevarēs tupēt zem Lielupes tilta un salakas [73] [1] Pretēji daža laba tāpiņa pārliecībai, salaka nav vis reņģe krieviski,bet pavisam cita zivtiņa latviski. bļitkot.

Neko neteiksi - spēcīgs arguments! Salakas ir - ņam, ņam, - gardas, tās smaržo pēc svaigiem gurķīšiem un var mums krietni uzlabot ēdmaņu. Ja Manitu par to gādās.

Un ko tad Viņš iesaka mums darīt? Kārt zobus vadzī?

- Es biju ne gluži pati iecietība. - Faktiski, ja es kaut ko nejaucu, manuprāt nedrīkstēja likt ne pirkstu klāt tieši sava totēma putnam vai lopam. Vai ne tā?

Aizspriedumi! - nošņācās Endijs. - Mūsu putns ir GULBIS, - viņš paziņoja jau trešo reizi, bet man no tā ne tuvu netapa vieglāk. Tomēr kaut kas viņa balsī man lika domāt, ka to patiešām teicis Lielais Gars, vai vismaz kaut kāds gars. - Mēs drīkstam medīt un ēst sava totēma putnu. Tas neņems ļaunā, jo ir ar mums garīgi vienots. Viņam tikai jāpalūdz atļauja: «Dod man nomedīt tevi, ak, brāli Gulbi!»

Tas viss sāka izlikties pēc ārprāta murgiem. Un man nepatika. Ļoti nepatika.

Bet kurš no daudzajiem gulbjiem tad īsti ir mums nolemtais un akceptētais putns? - es indīgā balsī centos precizēt. - Paugurknābja gulbis, Ziemeļu gulbis vai mazais gulbis? Varbūt - šikais melnais gulbis?

Odeta vai Odīlija? Jeb mazie gulbīši? «Tidrim-tidrim-tim-tirim-tim, tidrim-tidrim-tim-tirim-tim, tairairairai-ram, tairai-rai- rai-ram!» es spalgā balštelē nodungoju motivu iz Čai​kovska «Mazo gulbju dejas».

Reizumis Endijs bija kurls un imūns pret ironiju. Vi​ņam tā bija vienaldzīga tāpat kā Lielajam Garam.

Mums jāiet pakaļ tikai tam gulbim, kurš mīt mūsu medību laukos, - Endijs laipni paskaidroja. Lielupes niedrājos starp Majoriem un Dubultiem.

Tu esi jucis!!! - Es iebrēcos tā, ka nodunēja tuvējā mežiņa priedes. - Dulns kā Trakais Cepurnieks un Marta Zaķis kopā! Vai gribat ar savu kūdītāju Lielo Garu tupēt ķurķī? Tur jums pietiks laika painteresēties par dažādiem totēmiem. Tur jūs varēsat tapt par pasaulē kompetentākajiem gulbjpēšiem, laika pietiks. Ja vien tas jums tur spēs palīdzēt… Vai kārojat arī mani tur ieķezgāt līdzi?

Mieru, don Pedro, - tikai mieru! - Endijs teica pretīgā troļļa balsī, jo patlaban šņauca degunu. Tad piebilda paskaidrojumu, kurš vēlāk iemantoja lielus, baltus spārnus: «Patiesībā gulbis ir tikai spainis gaļas.»

Kā tad!!! - Es atbļāvu pretī, un priedes mežā atkal piekrītoši noūkšķēja. - Vai tad esi ma/.iņš?

Infantils? Ne​zini, ka tas nolāpītais putns latviešiem ir svētums, pilnīgs tabu?\ Tā vis nav kanāļmalas pīlīte, utaina kaija vai sasodīts tītars! Par gulbja noslaktēšanu apēšanas nolūkos latvieši tevi noķers un izrūnīs; izgriezīs bimbuļus un pakārs pie Lielā Zvana … Prese aprakstīs tevi kā pilnīgu deģenerātu, morāli degradētu monstru, bomzi, deklasētu elementu, kurš cepj un ēd ari mazus puišeļus … un tu sēdēsi kā mīļais. Vēl turklāt. Lūk, ko tu saņemsi par uzcepto gulbi. Skanīgās monētās. Jel ņem tak vērā tās jezgas, kas te jau bijušas; atminies, ko dzied mūsu bardi no «Pērkona»: «Vai nav stulbi nosist gulbi?…» Kur nu vēl tie estēti, kas ģībdami skatās Pētera Čaikovska «Gulbju ezeru»… Visi mūs uzskatīs nevis par

brakonjeriem, bet vandāļiem un kanibāliem. Mūs būs gatavs nomētāt ar bruģakmeņiem, izungurēt un skalpēt katrs, kas gulbim kaut reizi dzīvē pasniedzis cepumiņu vai baltmaizes ņuku. Mūs, Endij, tūliņ pēc nedarba gaida lēna nāve pie kauna staba, no- mētāšana ar mēsliem un izvārtīšana darvā un apēstā gulbja spalvās. Un nožēlojams kaps vircas bedrē. Atradies te L'oengrīns, Gulbja bruņinieks! - Es aizelsies apklusu. Manas oratora dotības pagaidām bija izsmeltas.

Ja tu teiksi, ka arī to ir paredzējis Lielais Gars, mūsu ceļi šķiras. Es iešu pakārties, jā gan! - Izteicis šos pēdējā krievu liberāļa un demokrāta Vasisuālija Lohankina cienīgos draudus, es izmisis atņēmu Endijam plēves mai- šuku, uz kura stāvēja uzraksts «INTERPEGRO» (nevis dons Pedro), izcēlu «Petrovu-Vodkinu», atskrūvēju un ieņēmu krietnu klunkšķi aukstā ugunsūdens.

Ehhh! - Es nosēcos, acīs tūliņ iesala sariesušās asaras, un jau atveldzētā balsī piebildu: Ta būs mūsu gulbja dziesma, Endij. Par to nešaubies ne mirkli.

Man pašam personīgi riebj gulbji. īpaši, kad viņi uz dzeltenajām, krunkainajām pleznām labi tuvu piegāzelējušies klāt. Un blenž savām ļaunajām čūskas ačelēm, garos kaklus staipīdami kā alblni pitoni.

Viens no šiem dailoņiem bērnībā tika mani sakodis. Viņš ieknāba man rokas dilbā, jo es, palūk, biju izbarojis viņam bulciņu, bet šim bandītam gribējās vēl. Sajūta bij tāda, it kā kāds būtu iekniebis ar plakanknaiblēm. Gar knābuma malām visā garumā izsprāga asinspilieni. Es pinkšķēdams laidos lapās.

Zilumi man nenogāja kādu mēnesi, pakāpeniski kā dardedze vēršoties zaļumos, sārtumos un dzeltenumos.

Paldiesiņ, knīpstanga-gulbīt! Kustini, maita, kājiņas! Paplivini spār- niņus un sadod vēl glupajam puikam pa stilbiem kā ar slotaskātiem! Lai nav tāds ēzelis un turpmāk nebaro kaitīgus un nepateicīgus putnus.

Labāk lai viņi apsprāgst badā un nonāk Laimīgajā zemē. Ar pleznām gaisā… Šīs jaukās atmiņas vedināja domāt, ka faktiski man nevajadzētu būt iebildumiem kādu no šiem putniem likt lietā. Tas savā ziņā likās pat vilinoši. Kaut vai šo atmiņu dēļ vien. Bet vienlaikus pārlieku riskanti un …

Sniegs zem kājām gurkstēja kā citkārt gulbji savā star​pā. Mēs kātojām diezgan naski.

Gulbis taču ir medījams putns kopš senseniem laikiem, - prātuļoja Endijs, švīkstot berzēdams nosalušās plaukstas. - Neattopu, ar ko viņš labāks par zosi, ja pats būtībā ir viens liels zoss.

Viņš ir estētisks, bet zoss - prasta! - Es ne visai pārliecinoši mēģināju paskaidrot. - Pats man esi klārējis, ka Gulbis izsenis ir gara un garīgā lidojuma simbols, bet te piepeši - spainis gaļas, vienkārši cepetis astoņām perso​nām. Nerimējas!

Kāpēc tieši astoņām? - Endijs uzreiz ieinteresējās. Bija bezmaz sataustāms, ka untums nogaršot paša ķertu un nolietātu gulbi viņā jau iesēdies līdz matu saknēm.

Tā es rēķinu, jo zose ir četriem cilvēkiem - uz katru aptuveni pa kilogRāmam neto gaļas. Labi barojies gulbis būs vismaz divreiz lielāks. Protams, aprēķināts ir kārtīgiem ēdājiem, bet ne burkānu kotlešu cienītājiem.

Bs kaut kur tiku lasījis, ka Viduslaiku dzīres kā maltītes nagla kuplinājis taisni gulbis; cepts viss vesels un izdekorēts pats ar savu spalvu tērpu, - Lndijs turpināja sapņaini gvelzt, un viņa acīs it kā atmirdzēja oglītes, uz kurām šāds gulbis cepts.

Tādi fakti bija gan, - piekritu, - tas pats attiecas uz pāviem. Šķiet šādu barbarisku lielo putnu rīšanu attēlojis vai nu Moriss Drions «Nolādētajos karaļos» vai arī kāds cits, ka tik ne Dimā-tēvs… Nav būtiski.

Bet tu taču nenoliegsi, ka cēlās pasaku princeses pārtop gulbjos, un otrādi. Ne jau nu zosīs vai tītaros…

Ari Puškina pasakā par carēviču Gvidonu viņam pielabinās kāda kņaze-Gulbe.

Jo labāk, - atzīmēja Endijs, - tādam gruntīgam gulbim vismaz ir, kur pieķerties. Es neesmu nekāds francūželis, kurš drīzāk ieinteresētos par karaļmeitas-vardes stilbiem…

Tu esi asinskārs maniaks! - es atcirtu. - Jau minētā Puškina Gulbe tev neparko neatdotos!

Kuš! - atteica Endijs. - Starp citu, Gulbe ir arīdzan Izīdas jeb Veneras simbols. Šis putns ir vistiešākajā mis​tiski erotiskajā sasaistē ar mīlas dievi. Tas tā - viela pār​domām.

«Tankš! - es nodomāju. - Endijs pārspēj pats sevi…» Mēs jau bijām pie mājām Rabarberu ielā.

-Tautas romantisko ideālu apgānītājus vajadzētu turēt krātiņā pie maizes un ūdens.

Kā gulbjus, - piebilda Endijs. Viņš bija manāmi nojūdzies. Gulbju patērētājs atradies! Visi šie murgi par gulbjiem liecināja vienkārši par brutāli apspiesto Endija dzimumdzīvi. Mēs bijām nabagi un vientuļi vīrieši. Pilnīgi lieki erotiskajos dzīves svētkos ar izģērbšanos. Labs pētījumu objekts psihisko kompleksu mīļotājiem. Preida sekotājiem. Izcils kompleksu mudžuris.

Liec beidzot gulbjus mierā! - Es uzbrēcu, sapurinā​dams Endiju aiz aitādas puskažoka čupra. - Latvijā ligzdo labi ja kādi trīssimt-četrsimt pāri paugurknābja gulbju un knapi piecdesmit pārīši Ziemeļu gulbju.

Tie ir aizsar​gājami dzīvnieki! Viņus no malumedniekiem sargā Lat​vijas Republikas likums!

Ne velna viņš nesargā… - noburkšķēja Endijs, strikti atbrīvodams krāgu no manas rokas. - Kaut gan - jo labāk. Tātad mums ir ar likumu aizsargātas pārtikas rezerves un nav konkurentu, jo viņus norīdītu sabiedriskā doma.

Man sašutumā aizrāvās elpa. Es stāvēju uz sliekšņa un kā karpa plātīju muti.

Par ko tu tā uztraucies? - apvaicājās mans draugs, netīksmē saraucis degunu. - Es taču negrasos uzbrukt, teiksim, svēteļiem, kuriem ir visnotaļ cienījams amats - no Āfrikas nest mums bērnus.

Ko tu tagadiņ muldi, Endij?! - es atguvu runasspējas. - Tev nav vēl gana ar tītariem un gulbjiem?!

Kādi vēl svēteļi? No kādas Āfrikas? Attopies, mazais nabadziņ!

Mēs iemaršējām nekurinātajās telpās, nosalušās kājas pie grīdas dauzīdami, kā Napoleona zaldāti, atkāpjoties no Krievijas.

Nu labi, labi, - no Ēģiptes, - Endijs turpināja klāstīt savas gudrības. - Pēcatlantīdas laikmeta civilizācijas šūpuļa. Vai tad esi aizmirsis, ka pagājušpavasar mūsu jaunajai kaimiņienei stārks atnesa nēģerēnu? Mēs ar sābri šim notikumam par godu jau uz Līgosvētkiem viņai pie vārtiņiem uzslējām un aizdedzinājām ar piķi noziestu trīs- metrīgu krustu. Iluminācija bija varena, - Endijs tērgāja, likdams vārīties ūdeni aveņu kaulu tējai. Citronmētra bija beigusies..- Viss bija kā Dienvidu štatos; viņas māji​nieki no šausmām appļūtīja papēžus.

Tās ir pilnīgas muļķības, ka svētelis nesot bērnus, - es attraucu, neņemdams galvā Kndija kukluksklaniskos murgus. - Kā izbijis biologs droši varu apgalvot, ka bērnus atrod kāpostos. Es arī neesmu izņēmums - man mamma teica. - Un ierāvu šļukiņu.

Pfrrrr! - Endijs iespurcās. - Tad esi tik laipns, - paskaidro man, nejēgam, kā viņi tur nokļūst? Es domāju - bērni kāpostos? Paši attek kājiņām? Viņus tur noliek fejas? Vai varbūt sadēj kāpostu balteņi?

Padomā loģiski! Padomā vien loģiski, ja Aristotelis tev nav svešs! Ir absolūti skaidrs, ka viņus tur, kāpostu laukos, nomet nevīžīgākie stārķi.

Smags gadījums! - es ņirgājos. - Bet kāpēc tieši kā​postos? Nevis runkuļos vai bietēs?

Tāpēc, ka tur labāka amortizācija! - Endijam atbilde bija gatava. - Turklāt tad bērnam būs daudz naudas… Bet, nosviests biešu laukā, viņš arī būs stulbs kā biete.

Te bija lieki jebkādi komentāri. Tēja kūpēja galdā, un mēs ķērāmies pie Petrova, ķilavām un rupjmaizes. Ēsts nebija kopš vakardienas rīta. Istabas vakarīgajā gaisā varēja* redzēt biezos dvašas garaiņus. Steidzami jāiekur krāsns, citādi naktī atkal būs salšana un didināšanās.

Beigsim malt blēņas par stārķiem un tītariem, - aicināja Endijs, pacēlis virs galvas puspilnu tējasglāzi šņabja, ķilavmaizi otrā rokā. - Es uzaicinu iedzert par sniegbalto brīnumu - Gulbi, ko Lielais Gars laidis pasaulē, lai mums nebūtu jācieš no aukstuma un bada. Vivat Cygnusl [74] [1] Lai gulbis sveikts! (lat.)

Un viņš ieplēsa šņabuci, ka prieks. Man gan bija šķebīga dūša. Gulbju dēļ. Es ar mistiskām šausmām nolūkojos, ka Endijs ieber tējā četras karotiņas cukura. Viņš atkal ir bijis klāt neaizs ka Rāmajai cukura rezervei, kura spiedīgos apstākļos varētu izdzidrināties mierinoša ļurļaka tilpumā.

Tu vispār apjēdz, cik gulbju vajadzētu dūnu pēļiem un spilveniem?! - es sev negaidot ievēkšķējos kā nule kāpostos iesviests zīdainis. Endijs mani bija padarījis tramīgu un nervozu. - Lai tu sasildītu savas

kuslās miesas dūnu izstrādājumos, tev būtu vai nu jāapsit visa Dubultu gulbju populācija, vai arī jāierīko šeitan gulbju jeb zosu ferma. Kā reizi tur, kur tev ir aizsāktās hipersiltumnīcas būves pamati. Un otrreiz jāieķīlā būda.

Es netaisos būt zoskopis, bet gulbju mednieks! - atcirta Endijs. - Jau rītu pat manām kājām tāls ceļš minams. Iešu lūkot, kur gulbji ligzdas vij.

Jā, tagad - janvārī, gan viņi tās vij, - es gremžos, - gulbju dēmona apsēstais ideālists! Labāk apdomā, cik tu​vu tavai gulbju atradnei ir Dubultu policijas mītne!

Arīdzan to esmu vērā ņēmis! - Endijs bija sācis runāt teju teju vai dzeju.

Tu te izpaudies kā Paņikovskis, cilvēks bez pases. Tas mērķēja uz zosīm, tu - uz gulbjiem, - es neapmierināts ņurdēju, saliedams šņabi, - Gulbis! Kakliņš, spārniņš, kājiņa! Nožēlojami, niecīgi cilvēki, iedzēris mēdījos.

Bet Endiju nevarēja skart nekas, ja nu vienīgi gulbja spārnu vēdas.

Icpļenkājam, un izstāsti man visu, ko zini par gul​bjiem, - viņš sapņaini aicināja.

Acīmredzot viņam par gulbjiem varētu leijerēt, ko vien grib. Pašam tikai viena valoda - gulbis ir svēts, tāpēc gul​bis jāceļ galdā.

Vispirmām kārtām teic, vai tu gribi dzirdēt ko teorē​tisku vai praktisku?

Praktisku. Teoriju es zinu pats.

Tad lūk! Ņem vienu gulbi… Āha, āha! - Endijs atplauka kā pumpurs. - Ņem vienu gulbi, - tas man tīk!

-… ņem gulbi ciet. Noplūc, apsvilina, izķidā, nomazgā, ierīvē ar sāli (ja ir labpatikšana - vēl ar adžiku, ķiplokiem vai citām zālītēm).

Endija acis mirdzēja. Viņš jau iztēlojās, kā liks gulbi lietā. Tipiski cilvēka maldi - drāzt iesmu, kad cepetis vēl klaiņo sazin kur pa niedrēm un gāgā… Un pēc tam, ja neveicas - errastības, kad paliek ar pliku iesmu un ap​muļķotu ēstgribu.

Tad gulbi ieveido, respektīvi, piešķir tam noapaļotu un apetītlīgu formu, šķērseniski iegriežot tauko pakaļu un tajā kā kabatā iestūķējot stilbiņus.

Aha! - Endijs bija gatavs gulbi apstrādāt kaut tūlīt - uzklupt tam no slēpņa ar miesnieka nazi vienā un lod- lampu - otrā rokā. - Un tālāk?

Faktiski mēs tagadiņ runājam par prastu gulbja cepeti. Bet reāli, ja apstākļi un laiks ļauj, to var pieslānīt ar rudmiesēm vai baravikām, piestūķēt ar āboliem un plūmēm, droši vien - arī ar aprikozēm, vīģēm un ko tik visu ne…

Ar kivi augļiem! - Endija sakairinātā fantāzija izmeta padebešos pirmo košo salūta raķeti. - Mūsu gadījumā - ar alTčām vai brūklenēm! No vāveru krājumiem (tā mēs dēvējām savu pieticīgo pieliekamo, t.i., Endija ankam- bari, kura uzpildīšanā arī dons Pedro bija pielicis savu nenozīmīgo artavu).

O jā! - es piekritu. - Galvenais kulinārijas mākslā ir spēja radoši improvizēt ar rīcībā esošajiem materiāliem, kura ar laiku pārtop mākā improvizēt.

Tālāk, tālāk, - mudināja Endijs, - ko vēl nodara gul​bim?

Pēc šķīstītavas viņš nonāk ellē, t.i., gulbi augšpēdu iekrauj cepešpannā, pielej verdošu ūdeni, lai rastos pulkāk sulas, un apcepj brūnu. Tālāk atkal seko tava izvēle - kādas baudvielas un garšsaknes cepeša šķidrumam pievienot. Cepšanas pasākumā putna miesas var iesvaidīt ar sīpoliem, pētersīļiem, lauriem, visvisādiem pipariem, kalnu mētru, selerijām, salvijām, fenheļiem… … un citiem ēbrejiem, - pateica priekšā Endijs. … un latgaliešiem, teiksim, safrānu, timiānu un ma​jorānu.

Pēdējais drīzāk ir kāda čangaļu virsnieka pakāpe, nevis garšviela, - piemetināja Endijs.

Un tā nu mūsu dvēseles simbols cepas čurkstēdams, un šajā laikā viņš rūpīgi jāuzrauga un ar sātno cepjamo šķidrumu dāsni jālaista. Gulbim tīk slapjums.

Ko turpmāk darīs mūsu gulbis? - taujāja Endijs.

-Tā kā viņš ir pamatīgs putns, būs to jācep stundas četras; varbūt ilgāk, jo laistīšanas laikā krāsne zaudē augsto temperatūru. Tiesa, mikroviļņu krāsnīs, tvaika augstspie- diena katlos un grilos šis pasākums būtu daudz ātrāks, bet nevajaga aizmirst, kur mēs dzīvojam. Mums jārēķinās ar to, kas ir. Neaplūkosim arī versijas «gulbis folijā» un «gulbis mālu pikā čigānu gaumē».

Labi! - Endijs šķitās gandarīts, jo neviļus aplaizījās. Arī man bokstījās brūnā, lielā cepeša sāns.

Acīmredzot biju pieļāvis taktisku kļūdu, izpauzdams šīs kulinārās varmācības. Mana čoma vēlme tikt klāt gulbim nu bija nostiprinājusies pilnīgi un galīgi. Vajadzēja pro- vēt viņu apvārdot vēl tad, kad tā bija tikai ideй fixe [75] ,[1] Pēkšņa iedoma (fr.). bet patlaban Endijs bija tai pieķēries ar badmiras neatlaidību. Nu ko! Izlietu šnabuci nesasmelsi! Endija apmātība man nez kāpēc šķita līdzīga huņņu karaļa Atilas gribai iekarot Romu. (Toreiz Kapitoliju vis neizglāba ne zosis, nedz gulbji…) Arī zobus Endijs nošņarkstināja kā īstens izsalcis hunnis.

Un ko tad es ēdīšu gulbim klāt? Kā būs ar pavalgu?

Ko sirds vēlas, bet visticamāk - vārītus tupeņus. Marinētus pikantos salātus. Tomātus savā sulā.

Okei? Saprotams, tu būtu varējis savlaicīgi piestampāt gulbi ar apsautētiem skābiem kāpostiem - arī tas ir viens no atzī​tiem variantiem.

Bet ko es pie gulbja dzeršu? - Endijs redzami gribēja noskaidrot visu līdz galam. Kā par tuvinieka bēru cere​moniju.

Tu slacīsi apēdamo gulbi ar gaišo alu, - domāju, ka tā. Zini, viņš ir trekns, tāds gulbis. - Mani pārņēma tāda kā pavārmākslas ekspromptu radīta eiforija. Es burtiski jutu virtuves smaržu mākoņus. - No paaugas gulbēniem var pagatavot arī cita lipa delikateses, - es ieminējos rū​dīta vampīra balsī.

Proti? - Endijs bija pati uzmanība.

Faktiski tas gan ir tāds parasts lauku kārums. Polijas karalis Augusts ir labprāt mielojies ar ceptām ārstniecības dēlēm, kas dūšīgi piesūkušās ar jaunu gulbēnu asinīm. Receptūra sekojoša: ņem liesus pusauga gulbēnus, aplaiž ar dēlēm un, kad tās kārtīgi sazīdušās, iebāž ar visu gulbēnu krāsnī, kur tās karstumā atkrīt nost uz restītēm, drusku smalkākām nekā tās, uz kurām nēģus cep. Sanāk tādi kraukšķīgi stapariņi.

Es kritiski palūkojos uz drupeno rupjmaizi, pustukšo ķilavu kārbiņu un man sagribējās tā kā mirt, tā kā pagau- dot uz mēnesnīcu. Bet pirms nāves - saplosīt, uzcept un notiesāt gulbi. Bez sāls. Sirdsmieram. Ārprāts, kā zināms, ir lipīgs. It īpaši - apsēstība. Mans kuņģis no pusbada bija sažņaudzies čokurā. Sāka raustīt žagas.

Kā mēs to putnu dabūsim rokā? - es lietišķi apvai​cājos.

Rīts bija vēl aukstāks kā vakars. Mēs sabozušies stāvējām sniegotajā pludmalē pie ledus robežas un vērojām trīspadsmit baltus punktus, kuri gausi šūpojās asfaltpe- lēkās jūras klaidā-aizsalusi bija tikai šaura mēle gar pašu Rīgas līča krastu. Negantie putni jau rīta agrumā ņēma jūras peldes. Frrrr!

«Stāsti man, ak, Gulbi, savu seno teiku.

No kādas zemes tu atlidoji, ak, Gulbi?

Uz kādu krastu tu lidot alksti?

Teic, kur tu atpūtu gūsi, ak, Gulbi, un ko tu meklē?

Taisni šorīt, ak, Gulbi, celies, seko man!

Lūk, tur ir zeme, kur vairs nav varas ne šaubām, ne ciešanām - kur nav nāves šausmu vairs.»

To žēlā balsī nodeklamējis, Hndijs sulīgi izšņauca degunu sarkanrūtotā mutautā. Viņam vienumēr bija pie rokas tikai sarkanrūtoti šņupdeķi. Bndija nelaiķa tētis bija īsts frants; tika atstājis divus dučus tādu - viņam tic bija sastādījuši vienotu stilu ar ķiršbrūniem uzvalkiem un asinssarkanām šlipstēm.

Kur tu ķēri tādas vārsmas? Tagore? - es minēju, jo zināju Hndija nenogurstošo slieksmi pēc Austrumu gud​rībām.

Gandrīz trāpīji. Kabirs Tagores tulkojumā. Precizējot - Riharda Rudzīša latviskajā tulkojumā no

Tagores tulko​juma angļu valodā. Forma vāja, bet jēga it kā palikusi skaidra.

Pārtulko šo versiju krieviski, - es ieteicu.

Kamdēļ?

Varbūt atrodas kāds mācīts krievs, kas pārtulko to atpakaļ angliski.

Maskavā spieto daudz indusu, - Endijs uztvēra domu. - Gan jau kāds māžs mācēs šo angļu tulkojumu iz​klāstīt bengāļu, urdu vai tamiļu mēlē. Tādejādi mēs iegū​sim Kabira pabiras…

Mēs bez īpaša prieka nosmējāmies.

Ies, iedzers kafiju, kamēr putni tur pluduro, - es aicināju, - citādi es jūtu, ka man sastingst jaunrades or​gāni.

Ies ar', - piekrita Endijs. - Es šorīt mazgājama flaneļa krekla krūškabatā atradu paklīdušu divlatu.

Tātad - kafija un…?

Kafija - ar kauc ko, - es pabeidzu domu. *** Gulbji gāzelēdamies steberēja pa vietumis ar ledus ga​rozu klātajām smilktīm.

Re, kur lЈda ar gulbi! - es vērsu Enclija uzmanību uz smuidru, ūdeļu kažociņā tērptu jaunu būtni, kura rijī​gajam pleznainim nez kāpēc deva magoņmaizītes.

Tā nu ir šīs citādi pievilcīgās meičas kļūda, - atteica Endijs. - Žēl, ka nav līdzi aerosola flakons ar krāsu. Es uz tā putna uzpūstu lietuvēna krustu, lai mēs zinātu, ka jāņem tieši viņš. Ar opijmaizītēm pildīts gulbis! Fantas​tiski!

-Vai tad tev nepavisam neronas bijība pret kādreizējo Zeva veidolu? - es apprasījos. - Vai tad aizmirsi, ka no šādas savienības var dzimt jauna Helēna un Polideiks?

Nūja, kā tad, kā tad! Un šai Ledai mājās, protams, ir savs plikpauris Tindarejs, kas viņu apkrāmē beigtām ūdelēm kā dakstiņiem, un no kura tai piedzims mirstīgie - Klitemnēstra un Kastors. Vēsture atkārtojas, vai ne?

-Jā, un tieši tāpēc man ir nelabi, redzot jaunu sievieti kopā ar gulbju tēvaini. Īstenībā šis piedauzīgais ornitofīlais sakars bija par iemeslu Trojas karam… Šā iegansta pēc man ari derdzas Salvadora Dali glezna «Leda un Gulbis», jo vecais āzis, gleznodams kā Ledu savu mīļo sievu Galočku, pats neviļus ir nonācis ragneša Tindareja lomā. Atvēlēt savu sievu dievam pretīga zostēviņa izskatā! Kur tas dzirdēts! Ciest nevaru! Antīkajā mitoloģijā manuprāt tomēr ir par daudz piedauzību.

Kā katrs ko izprot, - attrauca Lndijs, - neuztver jel visu kā erotomāns un faila kultivētājs, - no rupjas apaugļošanas viedokļa. Senajos mītos ir daudzu ezotērisku doktrīnu atbalsis no dažādām Mistērijām.

Atceries kaut vai Apulēja «Metamorfozes»!

Tā grāmata ir saldkaislīga un perversa no viena gala līdz otram, - es spurojos pretī.

Nu re, - sarūgtināts noteica Hndijs, - cik garš, tik plats - atkal tas pats! Nedomā, ka vienīgais, ko mācīja Mistērijās, bija bakhanšu dejas, plostošana par godu Dionīsam un teikas par dievu kārīgo jaukšanos cilvēku dzīvē.

Lai nu tā būtu, - man tam nebija īstas ticības.

Austrumos ūdensputni vispār ir svēts un slepens simbols, - pēc kafijas ar balzāma piešprici Hndijs bija manāmi atžirdzis, nedaudz pietvīcis un runājās labprāt. - Atceries no senajiem austrumniekiem aizgūto rožkrus- tiešu leģendu par pelikānu, kurš iemieso augstāko nesavtības ideālu, ar savas sirds asinīm barodams savus mazuļus, ēģiptiešu platknābjaino ibisu, indiešu Kala- hansu …

Kas tas tāds? - biju izbrīnējies ne tik daudz par Hn- dija zināšanām, kā valodīgumu. Viņš tikpat labi bija spē​jīgs arī dienām ilgi klusēt.

Tā ir mūsu drauga gulbja indiešu versija, tikai kos​miskā mērogā.

Pat tā?

Tā gan. Raugi, - kā domā indiešu teosofi, šis Gulbis nav nekāds mūžības simbols, bet gan «Putns ārpus laika un telpas».

Kā to saprast?

Metafiziski. Kontemplatīvi mēs varbūt varam par to gūt kādu atskārtu, bet intelektuālām spekulācijām te nav nekādas vērtības un nozīmes. Varētu to saukt par Esības Pirmcēloni, bet tas tomēr nav nedz reāla esība piezemētā nozīmē, nedz viņas cēlonis un avots. Tāpēc labāk poētisks apzīmējums Gulbis, kurš uz saviem spārniem tur Pasaules Valdnieku, taču pats nav šis Valdnieks, bet viņa garīgā principa materiālais Nesējs - Vāhana. Īstenībā visi šie ūdensputni, - pat Kalevalas Pīlīte, kas dēj Olas, no kurām šķiļas Laikmeti, - kaut kā svabadi manevrē starp zemi, gaisu un ūdeni, un Saules uguni, paši nebūdami tieši saistīti ar nevienu no šiem Pirmelementiem. Tīrā metafizika! - Endijs atmeta ar roku. Labāk tomēr rīkoties kā budistu filosofiem. Viņi šāda mēroga kauzāliem jēdzieniem tuvinās ar negācijām, proti, viņi saka: «ne tas, un ne tas», šādā veidā daudz ko izslēgdami, bet nekādus apzinātus māņus neapgalvodami tieši. Tādējādi viņi nekonkretizē un neierobežo ar definīcijām TO, ko nosaukt nozīmē neglābjami piezemēt un profanēl. - Endijs nopūtā^, piekusis no skaidrošanas. - Tādēļ ari netiek atmesta panteistiskā simbolika.

-Tad kāpēc tu gribi notiesāt putnu, kura veidols kalpo par tik dziļu simbolu, gandrīz - Visuma Nabu?

Vai tevi nemaz vairs nav svētbijības?

Ne druskas. Un tikai tāpēc, ka īstenā Realitāte pastāv ārpus putniem, cilvēkiem un viņu nosacītās eksistences rāmjiem, ārpus ļautiņu pašizgudrotās māžošanās. Es nejūtos saistīts. Kaut kāds muļķa gulbis reāli mani nevieno ar Lielo Garu, kaut gan manā apziņā it kā kalpo par viņa čaulu. Dzenbudistiem ir teiciens: «Nokauj Budu, nogalē Patriarhu,» kas vērsts uz personiskās atklāsmes nepieciešamību pretmetā intelektuālajam izziņas ceļam. Tu tak nezināsi, kā gulbis garšo, ja to būšu ēdis vienīgi es, bet tev tikai atstājis par šo mielošanos uzrakstītas rīmes? Kā es varu būt paēdis no tā gulbja cepeša, ko tu man vakar tik daiļrunīgi aprakstīji?

Mums katram jānoķer pašam savs gulbis! Nokaujot savu gulbi, kad pēc tā ir iekšēja nepieciešamība, mēs tiksim galā ar daudziem saviem pieredzē sakņotiem aizspriedumiem un triviāliem svētumiem. Vakar tu ar savu liekulīgo gulbju advokāta lomu sekmīgi nonāci līdz galam. Tu biji sprukās un saprati, ka tev jādodas pa to pašu ceļu, pa kuru man. Kāpēc tad tu atkal ne no šā, ne no tā tagad sāc jodelēt par gulbja ne​aizskaramību un svētumu? Šoreiz nopūtos es. Ko man bija teikt? *** Šis vakars pusnakts krustcelēs mūs atrada gatavus ekspedīcijai. Uz slēpēm, bruņotus ar mačeti un miesnieka nazi. Ar malkas ragaviņām, virvi un diviem impregnēta auduma maisiem. Ar elektriskajiem lukturiem un briesmīgu ēstgribu bruņotus. Endijs drošībai bija gribējis ņemt līdzi vēl bises apgrieztni, bet es viņu no šā neprāta atru​nāju. Tad labāk uzreiz pa taisno kātot uz. policiju.

Sniegam zem slēpēm švīkstot, mēs devāmies piedauzīgajā dēkā. Pirms doties uz upes ledus, mēs izmetām līkumu pa mežu pretim Bulduru dārzkopības tehnikuma glāznīcām, - pēc egļu zariem. Skujīgie zari mums bija vajadzīgi, lai nolīdzinātu notikuma vietu un aizmēztu pēdas. Tā kā zēnībā bijām salasījušies kriminālromānus, mums līdzi dozē bija pat smalki melnie pipari, sajaukti ar asajiem, sarkanajiem, ko nodrošinoties pakaisīt - ja mūs pēc nedarba sāk meklēt poliči ar suņiem. To mēs lieliski zinājām, ka Jūrmalas kriminālpolicijai ir suņaudzētava. Mana draudzene tur bija strādājusi. Līdz aizmuka no manis pie kāda seržanta un diviem dobermaņiem - pats viņš atgādināja trešo. Vērā ņemams ieguvums sūda in​telektuāļa - potenciāla gulbju slaktera vietā!

Bija pilnmēness nakts. Ne domas par sniegu, kur nu vēl puteni. Viss bija skaidrs un konturēts, pat ēnas, kas uz sniega šķita violetas un spocīgi garas. Sirreāli lielas zibinājās zvaigznes. Mēģināju sameklēt Altaīru, bet nevarēju. Tikmēr augšupvērsies blenzu debesīs, kamēr uz- steberēju virsū Endijam un dabūju duncku sānos. Bijām uz upes ledus, metrus trīsdesmit no kreisā krasta. Ko šļūkt - vēl savi kilometri trīs.

Nekas dižs. Tomēr nesātīgā lētu cigarešu pīpēšana lika sevi manīt. Slēpojot varēja dzirdēt mūsu paātrinātās elpas sēcienus. Mēs gājām kā traperi uz platajām slēpēm, bet ar nūjām. Gaisā cēlās garaiņi,

kuri mēness staros šķita pienbalti. Ragavas vilka Endijs; viņam šobrīd piemita vairāk sportiska gara.

Tu​vojāmies pārupes niedrājiem.

Velns viņus zina - kas tie par meldriem, - Endijs kurnēja, spraukdamies cauri varenām vilkuvālēm,tādi kā sasodītie bambusi. Neko nevar sablenzt.

-Ragutiņas iekšā nevelc, - devu padomu, ieslēgdams laterniņu, - slēpes arī atstāsim te. Lūkosim iziet atpakaļ šajā pašā vietā. Paņems tikai maisus.

Kur tie maitas ir? - čukstus sodījās Endijs. - Pēc orientieriem zinu, ka tā vieta nebija dziļi niedrēs.

Tepat vien jābūt, - es drošināju. Nebiju kļūdījies.

Kā mūsu sakairinātajai iztēlei likās - ar briesmīgiem brīkšķiem, brākšķiem, švīkstoņu, kņadu un klaigāšanu no niedrēm, spārnus vīcādami, laidās ārā gulbji. Endijs kā vilks metās tiem virsū. Dzirdēju, kā viņš piesmacis iebļāvās un knapi uzvēlās virsū kaut kam, kas gāgāja un smagi pludurojās.

Viss notiekošais šķita ne no šīs pasaules. Tā perversi dzeltenā, aukstā gaisma, kas apspīdēja šo man tik svešo pasauli, zilgani blāvojošais sniegs, tumšie putnu silueti, kuri brāzās ārā no savas slēptuves niedru salā un, mocoši skaļi kliegdami, smagnēji cēlās spārnos. Sev iesānis dzirdēju Endija un gulbja radīto jezgu. Tad es pagriezos un devos prom. Tukšām rokām pretī mēnessgaismai.

Aiz muguras vēl dzirdēju kluso, vīterojošo Endija svilpienu, ko pazinu kopš bērnības. To Endijam un arī man bija iemācījis Endija papus. Svilpiens nozīmēja: «Tūliņ pat nāc šurp, puis!»

«Lielais Gars debesīs, lai svētīts tu Gulbja veidolā, lai nāk Tava valstība un pieņem mūs zem sava spārna. Dod Endijam viņa dienišķo gulbi šonakt un piedodi viņa parādus, tāpat kā viņš tos piedevis man. Āmen.» *** Rīts mani sastapa naigi kājojam pa Jūrmalas šoseju uz Rīgu. Kad pienāca pirmais vilciens, es jau biju Āgenskal​na stacijā. Noguris, bet brīvs.

Savā bērnu dienu zemē kopš tās nakts neesmu bijis, i Bet es zinu: kad dzīvē tuvosies riets, es tevi saukšu, ak, ! Gulbi. Tad nošalks Viņa vareno spārnu vēdas, un es no- ļ nākšu Laimes Zemē - nomaļajā Rabarberu ielā, kur mazs j biju laimīgs. Es atkal būšu kopā ar Endiju un citiem tā- 1 diem pašiem puisēniem.

MŪZIS Kad es nemiera vajāts un moku, vajāts moku, Tavā svētnīcā nāku pie bikts, Pacel pār mani jel svētošu roku…

«Mūzai.»

- Nē, nē un nē! - satraukts klaigāja Maldis, kad dons Pedro viņam pamatoti aizrādīja, ka Maldis trupējot mājās viens kā celms un ka viņam neesot vairāk garīgu interešu kā piepei. - Nedziedāšu korī - un viss! - Ne-par-ko!

Tiepšu Maldi nevarēja pārliecināt it nekādi prātīgi argumenti. Pat atgādinājums, ka studiju gados viņš jau bija dziedājis republikas trešajā labākajā korī. Vīrukori. Tas bijis pirms divdesmit gadiem, tāpēc šķita kā noticis kādā no iepriekšējām dzīvēm, tātad nevarēja būt patiesība. Taču dona Pedro uzaicinājums nākt padziedāt jauktajā kori «Torņa zīle» viņam negribot kā sēkla bija iekritis auglīgajā, bet atmatā atstātajā sirdī. Tā rezultātā - brendija lāsītes, dona Pedro pārmetumu un jaunības atmiņu uzbudinātais Maldis tonakt tik ilgi valstījās pa gultu, kamēr palags satinās žņaudzīgā grīstē ap kaklu, bet nekādi nevarēja iemigt. Viņš dabūja nokautics ar veselu pretrunīgu domu gūzmu. Bet to visu pārbrēca tāda kā viņa tenora balss jaunībā, kas labskanīgi dziedāja: «Bet kāpēc nēēēē?! Bet kāpēc nēēēē?!» Maldi neatlaidīgi vajāja ari uzmācīga aina, kurā kāda drastiska zeltene ar blondu pīni rokas resnumā un ķiršsārtām lūpām Maldi cienāja ar šņabi no savas mu​tes. Ak, cik saldi un stipri tas bija!

Sakreņķējies Maldis beidzot aizmiga, bet nākamajā dienā savā kompaktdisku veikaliņā klausījās tikai Guno «Rekviēmu» un Pergolēzi «Stabat Mater», tādējādi no- vezdams pilnīgā panikā savus pastāvīgos klientus, kuri bija pieraduši pie blīviem Ronija Džeimsa Dio nešpetnās balss auriem. Diemžēl patlaban viņa bodītē minētie bija vienīgie ieraksti, kuros varēja dzirdēt kora varenās harmonijas, un Maldis apņēmās vistuvākajā laikā savu nolaidību labot, čakli rakņādamies pa katalogiem starptautiskajā datortīklā un šķirstīdams holandiešu un vācu biezos klasiskās mūzikas izdevumu cenrāžus. Viņš gatavojās pa- sūtināt veikalam jaunu preču partiju, lai padarītu auglīgu pilnīgi novārtā atstātu sava biznesa lauciņu kormūzikas ierakstus. Viņš ar šausmām iedomājās, cik daudz dziesmotajā Latvijā ir koristu, kas nievājoši iet garām popmūzikas pieblīvētiem veikaliem, jo klusi ilgojas mājās klausīties daiļas kormūzikas dvēseli remdējošo saskaņu. Maldis jutās mazisks un sīks. Viņš bija aizmirsis, ka mūzika vieno cilvēkus kopējā dziesmā, nevis tos šķir - katru ar savām «diskmeņa» austiņām uz ausīm. Bēdīgs viņš domāja, ka nav pat manījis (jeb vienkārši nav pievērsis uzmanību) tam, kas patlaban notiek latviešu kormūzikas ierakstu tirgū. Un vai tāds maz ir? Ak, vai!

Dona Pedro acis iepletās jo platas un basa balss aprāvās, ar «Torņa zīles» diriģentu Venti Stagaru runājoties, kad viņiem pienāca klāt Maldis un klusā balsī palūdza maestro pārbaudīt viņa balss dotības.

Palūk, viņš vēlētos padziedāt korī…

Blēņas! - dons Pedro atmeta ar roku. - Ko tur baudīt?! Vent, tas ir mans vecais pušelnieks Maldis.

Viņš sa​vulaik ira dziedājis «gaudu āmiešos», tā ka par rīkli ne​sūdzas.

Protams, protams - kāda runa! - savam vienīgajam basam, kas bija tik daudz zelta vērts, cik pats svēra, uzreiz piebiedrojās maestro Stagars.

Mums trūkst basu! - priecīgi teica dons Pedro.

Bet es esu liriskais teno…

- Kādas muļķības! Tu vari basu nodziedāt bez kādām raizēm un vēdergraizēm. Vent, viņš arī tad, «gauduāmiešu» laikā, strādāja par «notēs puļķi», - kur vajadzēja, tur vecais Simpēters viņu iegrūda. Balss viņam ir kā bazūne un diapazons - kā Mišām Boltonam-Boltunam.

Malda liktens bija izlemts. Jau pirmajā mēģinājumā viņš konstatēja, ka jaukteņkora repertuāru nezin par deviņdesmit procentiem. Viņš priecīgi iesaucās, kad Stagars pieteica «Senatni», bet tūliņ pat sašļuka, jo šī izrādījās Melngaiļa dziesma, bet viņš bija dziedājis tikai Dārziņa kompozīciju. Nu, ko! Mūžu dzīvo -

mūžu mācies! Turklāt vienas vīru balss vietā viņam nāksies apgūt divas līdz četras. Maldi dūšināja vienīgi apziņa, ka viņš būs vēl noderīgāks saviem korabiedriem. Tā nu viņš uzsāka savu ērkšķu taku uz sfēru harmonijas zvaigznājiem.

Pēc mēneša Maldis bieži bija redzams Mūzikas akadēmijas bibliotēkā, Nošu bibliotēkā un Nacionālajā bibliotēkā. Pēc paša izteiktas iniciatīvas un maestro Stagara atbalstīts, viņš bija uzņēmies kora nošziņa pienākumus, tāpēc tagad naski gādāja plašā repertuāra dziesmu iztrūkstošo nošu lapu pakas, turklāt mēģināja sarūpēt jau uz. priekšu tādu kā mazu klasiskā repertuāra nošu bibliotēku, kurā idejas varētu smelties ne tikai diriģents, koncertmeistars un viņš pats, bet ari aktīvākie dziedātāji. Nošu tiražēšanā viņu glāba tas, ka veikaliņā viņam bija sagādāts mūžvecs «Rank» kserokss, kas savu uzdevumu ar gariem zobiem vēl pildīja, izsniegdams iepelēkas kopijas un pa reizei gan nikni saņurcīdams un apsvilinādams pa kādai jaunizcepamai nošu lapai. Ļoti daudz laika Maldim aizņēma solfedžo studijas, jo daļēji bija piemirsusies nošuraksta saistība ar reālo skaņu, turklāt vēl mājās bija jāmācās tās dziesmas, ko viņš pat nebija dzirdējis, kur nu vēl dziedājis.

Var teikt, ka Maldi patlaban glāba viņa stingrais raksturs un absolūtā dzirde.

Kādu dienu, kad dons Pedro kāpa augšup pa pazīstamajām, pēc kaķu čurām dvakojošajām kāpnēm uz drauga dzīvokli sestajā stāvā, viņš jau kāpiena pusē dzirdēja augstāk trepjutelpā skaļi atbalsojošos kņadu un lāstus. Turklāt donu izbrīnīja ļekanās troses, kas karājās pāri margām kāpņu šahtā. «Trīsis! Kas par lietu?»

Ceturtā stāva kāpņu laukumiņā viņš sastapās ar četriem piekusušiem vīriem vienādos zilos kombinzonos, kuri, skaļi runādamies un rokām plātīdamies, kāpa lejup.

Kas te notiek? - paziņkārojās dons, zinādams, ka viņam parasti atbild, rēķinādamies ar viņa impozanto izskatu.

Vienam mudakam piegādājām mēbeli, - atteica kāds no vīriem, - smaga, nolādētā kaste! Atradis ar', kur dzīvot - sestajā stāvā!

Visi mākslinieki tup mansardos, - piemetināja otrs, - tādi jau šie ir - gaisā pasisti, - vienmēr grib tikt tuvāk debesīm, lai tur vai kas!

Klusībā piekrizdams vīru domām, bet nekādi nesaistīdams viņu drusku nicīgos izteikumus ar Maldi, dons mierīgi turpināja augšupceļu, kas viņam vienmēr atgādināja Raiņa «Kalnākāpēja» vārsmas: «Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada…». It liels bija viņa pārsteigums, ka sestā stāva kāpņu laukumiņā viņš vairs nesajūtās vientulīgs, jo - no triju-dzīvokļu durvīm līdz kājai vaļā abas puses bija tieši Malda duravām. Dons Pedro bez zvaniem un klauvēm satraukts spērās tik iekšā.

O! - tas bija viss, ko viņš varēja no sevis izdabūt, un tas nebija daudz. Rau, Malda lielās istabas vidū, kuras pārējās mēbeles bija šā tā izstumdītas pa malām, tagad kā spīdīgi melns valdības limuzīns rēgojās milzīgs kon- certflīģelis.

O! - dons Pedro noteica vēlreiz. Šoreiz tas zīmējās uz firmas zīmi «Stainwey & Sons» uz lakotā koka zem nošu plauktiņa.

Tu esi traks? - viņš pēc brīža jautāja saimniekam, kurš starojošs nupat ienāca no virtuves puses.

Kāpēc gan? - nesaprata Maldis. - Man ļoti vajag pie rokas klavieres, kad es mācos dziedāt, un…

Es savam puikam nepirku «pārķeru», kad viņš mācījās rakstīt! - nograndēja dons Pedro, sakampis zem padusēm pasīko Maldi un uzsēdinājis to uz klavierēm. - Saki uzreiz - cik stabus tu, plānprātiņ, izgrūdi, lai ap​mierinātu savas ekshibicionista tieksmes?!

Tas tak nav pirkts! - Maldis ar nošu rullīti atgaiņājās no sašutušā drauga kā baltais misionārs ar bībelīti - no Āfrikas cilvēkmīļa degunradža. - Tantei Otīlijai, tu taču zini - Vītoliņa kundzei, tas tikai aizņem vietu, bet pārdot sava nelaiķīša flīģeli viņa negrib, jo patlaban neesot labā cenā. Kāpēc tad man viņu nepaplinkšķināt?

Nu, paplinkšķini vien, - žēlīgi ļāva dons Pedro, lēnām atdzisdams kā liels trumulis. Koncertklavieres kā kādam Klendermanim, tu tik paskaties! …

Maldis, cilvēkmīlas un savas mūžīgās nevaļas skubināts, veikaliņā bija pieņēmis pārdevēju - mazu, mīlīgu čirku, ko nupat bija atlaidis viņa paziņa, antikvariāta īpašnieks. Nu viņam bija vairāk svabada laika, lai arī ienākumi krietni samazinājās, kā jau tam bija jānotiek, kad kompetenci un pieredzi aizstāj jaunība un vienaldzība. Toties pats nošzinis tagad varēja veltīt daudz vairāk mīļā, dārgā laika koramākslai. Viņš bija tapis ne vien par neaizvietojamu dziedātāju, kas atkarībā no vajadzības gan pīkstēja diskantā, gan drūmi dziedāja pļerkstošā basā, taču bija arī tāds diapazons - baritons, kur viņa balss izcēlās un bija īsts atradums.

Maldis apmeklēja kormūzikas koncertus, kur vien kāds bija, un dibināja pazīšanos, viņš organizēja «Torņa zīles» izbraukumus, viņš palīdzēja korim gatavināties skatei, nomainījis kādu altā dziedošu, ūsainu, plānma- tainu tantuku balszines amatā. Viņš sāka ar reformām, drakoniski sviežot ārā no kora mēģinājumu kavētājus, čaklākos iemalkotājus un vecbiedrus, kuri pēc Malda nievīgajiem izteicieniem «dziedot kā dūņu pīkstēs», un aktīvi centās iesaistīt kora spēkos jauno maiņu - studējošo jaunatni. Maldis aurēdams bija noskrējies gluži kārns, bet viņa acis šīs pasaules mijkrēslī apgaroti mirdzēja kā Dio- gēna lukturi.

Tad nāca skate, un tā vis nebija izgāšanās, nebija nekāda «maušana, kā māk», bet patiess «Torņa zīles» triumfs, kas lika žūrijas komisijas vecākajiem locekļiem pār krunkainajiem vaigiem plūst laimes asarām. «Nu Latvijā atkal ir īsts kora gars!» viņi aizkustināti svepstēja un visiem nez kāpēc deva spiest savas krunkaini ļenganās rokas. Pārējie kori savā amatieriskajā līmenī, neskatoties uz patroniem un aizbildņiem skates žūrijā, palika tālu iepakaļ. Maestro Stagars nu tika uzrunāts ar visdziļāko cieņu, bet viņš kā labs diriģents, saņemot applausus un ovācijas, vienmēr norādīja uz kora «pirmo vijoli» - balsu saskaņas menedžeru Maldi, kurš, satraukuma sārtumam kaistot vaigos, ar cieņu pieticīgi pielieca svaigo lauru apēnoto pieri.

Afī Koru sporta svētkos, Malda iniciatīvas iedvesmots, koris triumfāli izcīnīja pirmo vietu, jo basketbola turnīrā «Torņa zīles» komandā spēlēja divmetrīgs profesionāls blūza dziedātājs no Jaunorleānas. Viņš kā melnkoka tornis slējās zem pretinieku groza un mierīgi saņēma piespēles, nemitīgi bāzdams bumbas grozā kā oranžus apelsīnus kabatā. Velkot virvi, ko Maldis gan neuzņēmās nevis spara trūkuma, bet ķermeņa niecīgā svara dēļ, kora komanda izpelnījās atraktīvākās komandas slavu, proti, pateicoties dona Pedro, maestro Stagara un vēl četru citu jauno kora basu pūliņiem, dažs no pretinieku komandas dabūja bruku, bet vienam pat plecā notrūka roka, bet visa pretinieku stīvēšanās bija velta - šie «Torņa zīles» vīri varētu pat bez sliežu stigas aizraut ari vilciena sastāvu no Rīgas līdz Jelgavai, ja to prasītu kora prestižs. Šautriņu mešanas turnīrā, protams, trāpīgākais bija pats Maldis, bet roku laušanā dons Pedro un maestro Stagars pierādīja, ka citu vīriešu rokas ir tikai knikšķoši žagariņi. Peldēšanas sacīkstē soprāno Valdiņa Spalviņa divisimt metrus brasā veica visātrāk, reizēm pa ceļam ienirdama pēc pus- nogrimušiem vīriešiem no sāncenšu koriem. Uzvaras saldme bija pilnīga un bez rūgta piliena. Turklāt koris tika ielūgts uz. Austrāliju: cīnīties ar turienes dziedošajiem ķenguriem un pie viena aplūkot Lielo barjeru rifu.

Ritēja otrā sezona: ar jauno kora sastāvu. Maldim tagad klājās grūti. Nācās daudz ko apsvērt, pieņemt lēmumus, piemēram, vai vienā un tajā pašā laikā var vienlaikus koncertēt Zviedrijā, Šveicē un Savienoto Valstu Kalifornijas pavalstī, kur tos uzlūdzis Losandželosas vīru koris «Trombons»? Kā saņemt banku investīcijas komercierakstu tiražēšanai, kur ķert naudu sestā - Sēlijas tautastērpa iegādei simt divdesmit kora dziedātājiem un dziedātājām? Maldis strādāja kā skudra, bet darbs viņu arī spārnoja kā skudru karali kāzu lidojumam. Turklāt nākamgad viņu gaidīja gandarījums - balsu tūkstošu saplūsmes ekstāze Dziesmu svētkos - Mežaparka Lielajā estrādē. Un ko nu tur gaidot skumt - vēl jau priekšā Līgovakars ar draiskām dziesmu virknēm un rotaļām pie ugunskura!

Darba mūždien bija pilnas rokas. Maz atlika laika studijām Mūzikas akadēmijā, kordiriģentu klasē.

Laiku prasīja arī klavierstundas un pirkstu vingrinājumi, spēlējot gammas. Stingru režīmu paģērēja vokālais pedagogs, profesors Kociņš. Brīvo laiku Maldis veltīja kordziedā- šanas vēstures studijām un

līdztekus rakstīja grāmatu «Koris "Torņa zīle" sešdesmit saskaņas gados». Bija jāpadzied arī luterāņu draudzes korītī, kad cienīgtēvs lūdza nākt talkā, aizlaikus zinādams Malda atsaucīgo sirdi. Savu veikaliņu viņš gan pilnīgi novārtā pametis nebija, lai ari, retkārt tajā ieradies, ikreiz brīnījās par strauji sarūkošo apgrozījumu.

Dons Pedro viņu likstās mierināja, stāstīdams, ka dzīve ir upuris un ziedošanās, ka gara uzplaukums ir galvenais - pretmetā nīcīgajai miesai, ka cilvēka esības jēga jāsaskata ir pakāpeniskā dvēseles dzidrināšanā un viņas tuvināšanā augstā firmamenta saskaņai un šķīstībai. Dons Pedro izjusti savā dunošajā balsī, kas skanēja kā no alusmucas, Maldi rosināja uz sfēru harmonijas un mūžīgā daiļuma izpratnes meklējumiem. Maldis draugam uzticējās, jo jutās - par laipni vienkāršo ierosmi padziedāt korītī - tam parādā esam dvēseles atpestīšanu un miesas atjaunotni. Tā nu laiks ritēja, bet Maldis arvien vairāk tuvinājās «sfēru harmonijas reģa» ideālam, ko iemiesojis ir gan dziesmotais Orfejs, gan striktais Pitagors, kurš no zinātnēm atzina vienīgi mūziku un matemātiku: kā vistuvāk Dieva pasaulei esošās un atbrīvotās no šīs zemes maldiem.

Dona Pedro pamācības nebija velti šķiestas. Maldis pat sāka kaunēties sava ķermeņa kā jaunplatonietis Plotīns, un vēl jo vairāk - sava vārda. Dziesmonis jutās visu mūžu staigājis savās maldu takās kā jau īstens Maldis. Viņš vairs nedziedāja, jo mūzika pati strāvoja viņā. Varenā straumē viņš kā vecais Bēthovens to radīja nerimtīgi - strādājot, ēdot, guļot. Korī pēc viņa balss vairs nebija vajadzības viņa saplūsme ar «Torņa zīli» bija tik pilnīga, ka katrs kora entuziasts, kam iešāvās prātā grēcīgā doma todien neaiziet uz mēģi, tūlīt acupriekšā ieraudzīja Malda apgaroto seju un izdzirda viņa melodisko balsi: «Mēs neesam nekas, bet koris ir vissl» Palaidnīgais korists jutās kā sapļaukāts, un mēģinājumā, protams, ieradās vēl krietni pirms iedziedāšanās, lai vēl lieku reizi pats pie sevis izbalsinātu pašus sarežģītākos pirmatskaņojamās orato- rijas smalkumus.

Lieki teikt, ka Maldi koristu rindās redzēja arvien retāk un retāk. Maestro Stagars viņu pastāvīgi dzirdēja sev pie auss kā balsi padomdevēju, kas vienmēr īstajā brīdī pateica priekšā, kas darāms, kolīdz diriģents kaut mirkli šaubījās. Malda cildenā balss vienmēr ieskanējās visiem dziedātājiem galvā, pirms viņi bija paguvuši paņemt aplamu toni, vai varēja iemanīties kāda kļūda pareizā itāliešu, krievu vai latiņu dikcijā. Kad maestro Stagars pamāja dziedāt baritoniem, atskanēja nevis vairs nīgra atsevišķu tranu dūkoņa, toties visi dzirdēja samtaino Malda balss tembru saliedējam vīru balsis monumentālā veselumā.

Uz rudens pusi Maldi atzinās sen neredzējis arī pats diriģents.

Dons Pedro palaikam, dzīves nedienu mākts, aizstaigāja uz Stabu ielu, uzkāpa sestajā stāvā, kur Malda dzīvokļa durvis viņam uzreiz, plaši atvērās. Viņš apsēdās pie flīģeļa, un viņa strupie, sardeliskie pirksti maigi skāra taustiņus. Tie paši atrada ceļu uz sevišķi aplaimojošu skaņu kaskāžu radīšanu, un pēc stundu ilgas muzicēšanas, kad dons Pedro piekusa, jo ārpus šīs telpas nekad nemācēja un nemācēs nospēlēt kaut vai «Aijā, žūžū…», viņš sajuta uz savas miklās pieres tik ilgotu it kā vēsu pirkstu maigo skārienu.

- Tas esi tu, mans dārgais draugs un padomdevēj? - viņš vaicāja. - Kāpēc es tevi jau sen vairs neredzu?

Tāpēc, - atbildēja brinum labskanīgā un spēcīgā Malda balss, - ka jūs tad būtu gaužām samulsuši, mīļais don.

Kāpēc gan? - dons Pedro jautāja, un viņa bass vibrēja neizteicamās skumjās pēc kaut kā tāla, nezināma, ko viņš atjauta drauga bezķermeniskajā balsī.

-Tāpēc, ka jūs izbītos, mani mīļie kora biedri un dziesmotie draugi, jo, raugi, jūs visi nez kāpēc domājat, ka mūzas ir tikai sievietes.

Dons Pedro smagi nopūtās. Tas bija pēdējais, ko viņš gribētu savā dzīvē redzēt - Maldi kā spoku lidināmies šajā telpā - baltā paltrakā, lauru vaiņagu ap bālo, dom- pilno pieri un ar zelta arfu rokā.

-Tieši tā, dārgais draugs, - viņš izdzirda Malda līdzjūtīgo balsi un samanīja mierinošās rokas glāstu uz pleca, - cilvēce vēl nav gatava atskārtai, ka mūzas mēdz būt arī vīrieši. Tāpēc vēl tik tāls ir tas laiks,

kad jūs mūs skatīsit vaigā.

Pamodies Maldis pie sevis vēlreiz atkārtoja: «Nē, nē un nē! Nekādus korus!» Un lai stiprinātu savu apņēmību, uzgrieza dziesmu «Stargazer» [76] [1] Zvaigžņureģis (angl.)., kuru negantā balsī dzied viens pats Ronijs Džeimss Dio. «Ja viņš sevi nosaucis par Dievu, tad lai pats arī dzied!» pie sevis nobubināja Maldis. Viņš jutās it labi, arī nebūdams kora Mūzis.

ZILAIS SUNĪTIS Ar varenu pārākuma apziņu Maldis vienmēr noskatījās uz dažādīgajiem ķiņķēziņiem, kuri karājās vismaz katras trešās mašīnas salonā. Nu labi - lai uz mašīnu būtu tāds viens. Cilvēki sirds dziļumos tomēr ir fetišisti, lai gan mēdz apgalvot, ka nenēsājot talismanus un amuletus, bet ticot Jēzum Kristum un Dievam Tam Kungam. Laba ticība, ja tūliņ pirmās sastaptās mašīnas atskata spogulīša balstā pamani piekārtu kaut kādu fetišu izbolītām ačelēm, pie tam violeti spalvainu un ar dzelteniem kokteiļu salmiņiem kāju vietā.

Vai, iegādājies lietotu auto, pamani tajā atņirgušos plastmasas suni, kam paurī ievietots salona atsvaidzinātājs. Protams, šos kverpļus uzreiz var ieraudzīt tad, ja stiklus ar melnām plēvēm nav likuši ieto​nēt biezie, kas, kā redzams, rada kurmjiem, - viņu acis pret skaudri patiesīgo Saules gaismu ir vārīgas, un viņi kā vampīri slapstās pa ēnu.[1] Sidraba šautra (angl.).

Ka autoķiņķēziņi ir problēma, Maldis apjēdza tikai tad, kad pats bija nopircis savu pirmo automašīnu - visnotaļ elegantu «merkūriju» sudrabpelēkā, t. s. silver arroio, [77] krāsā. Auto bij patiešām ērts un patīkams, vienīgi tajā pretīgi smīkņāja un uz atsperes nejauki dripselējās jau minētais plastmasas kvekša vieplis. Savas esības jēgu šis piedauzīgais suns bija zaudējis; tas vairs neuzdvesa salonam svaigumu. Irgodamies un drebelēdamies federes galā, viņš jauca Maldim visu prieku par mašīnas pirkumu, un drīz īpašnieks laimīgi no suņa šķīrās, to ar kabatas nazi atlauzis nost no vadības paneļa virsas un izmetis atkritumu urnā. Labs darbiņš, kas padarīts! Suņa oranžais, smejošais mūlis, zaļās ķepas un zaļās ausis, kas padarīja to līdzīgu nezināmas šķirnes ņirdzīgam dārzenim, ar slaidu loku pazibēja gaisā, lai iegultu atkritumu tvertnes smakojošajā pustumsā pie citām līdzīgas vajadzības pakāpes lietām, lai varbūt Getliņu izgāztuvē celtos kā Fē- nikss iz pelniem un nonāktu kāda nabadzīga, bet spēlē- tieskāra knauķa nagos. Dīkais suns no acīm nost, no at​miņas deldēts, un viss it kā bij nokārtots.

Bet ja Maldis jo labi pazina sevi, izrādījās, ka viņam trūkst vismazākās sajēgas par to, kāda tipa autovadītāja ir sieviete. Varbūt runa pat nebija par vīrietisko pārākuma apziņu. Nekādu sāju jociņu par augstpapēža kurpi sarkanajā brīdinājuma trijstūrī. Viņš faktiski nebija zinājis, ko pie stūres nozīmē Hekse.

Līdz šim Maldim bij licies, ka šī sieviete autovadītāja sēdeklī viņam sniegs lieku iespēju intīmā gaisotnē izmalkot pudelīti alus vai pat divas, kamēr draudzenes starojošās, zaļās acis uzmanīgi vēros ceļu. Taču šīs ceribas izputēja kā spaļi vējā, jo pirmām kārtām viņam tika likts pie sirds un piekodināts ielāgošanai, ka alus salonā dikti smirdot, un viņš pats pēc izdzerta alus - vēl nejaukāk. Tātad viegla skurbuļa prieki braucienos jāaizmirst! Tāpēc viņš, to ļaunā neņemdams, labprāt ar kreiso roku ieķērās Hekses slaidajā gurnā pie gūžas (tas netika liegts) un baudīja tā atsperīgumu, vērodams apkārtnes ainas. Hekse brauca labi, Maldim patika gan pašam braukt, gan ka viņu vizina, un tiktāl viss ritēja pēc plāna. Arī auto viņi lietoja pēc kārtas vai pēc vajadzības, tā ka ķīviņiem nebija pamata. Bet viņš nebija rēķinājies ar šīs sievietes vājībām, un ar to arī viss sākās. Hekse neievēroja pašu pirmo Mozus bausli. Viņa izrādījās elku pielūdzēja.

Kā nelaimes priekšvēstnesis parādījās mazs, dzeltens cālītis. Šis nezin kādā rotaļlietu kaktu firmā izšķīlies krāsotās vates pikucis ar plastmasas knābi un melnajiem pipariem līdzīgām, ļaunām ačelēm automobilī uzradās pirmais - divi nedēļas pēc smējīgā plastmasas suņa izsviešanas miskastē. Uz jautājumu, kas te ir izperinājis cālīšus un ko tas nozīmējot, ka akurāta mašīna pret viņas īpašnieka gribu tiekot pārvērsta Ķekavas inkubatorā, sakarīga atbilde tā arī sniegta netika, bet Hekse sāka gauži lūgties, lai šo cālīti jel viņai neliedzot te turēt. Tas, palūk, viņai esot mīļš … un visu tālāko skaitāmgabalu, ko jau kopš Bābeles celšanas laikiem izmanto ik demagogs, lai sajauktu citiem prātus. Maldis vēl nodomāja, kāpēc gan Heksei neienāk galvā, ka viņam, pašam īpašniekam, savukārt mīļš ir nupat iegādātais auto, kas tukas no jebkāda veida mākslīgi radītiem sintētiskiem cāļiem un citiem bērnu rotaļlietu kastes iemītniekiem. Bet Maldis jau nebija necilvēks, gluži bez sirds krūtīs, tāpēc nožēlojamais cālis palika gozēties salonā: apmēram izraidītā suņa dislokācijas vietā. Uz mēraparātu paneļa aiz stūres. Pēc divām

nedēļām Maldis bija pie mazā dzeltena tā pieradis, ka tīri fiziski vairs viņu nemanīja, - bija pārstājis knibuci ievērot.

Kādu rītu Maldi veda uz darbu. Tikko saskūpstījies ar Heksi, viņš pamanīja draudzenes sejā bažīgu izteiksmi, pēc kuras saprata, ka atkal kaut kas ir sastrādāts. Tā arī izrādījās. Acīmredzams fakts. Pie spogulīša statņa, rozā gumijā iekārta, pašapmierināti grozījās resna, krietnas dūres lieluma žurka aubē, brunčos un priekšautā. Maldis uz brīdi zaudēja valodu un citas saziņas spējas, bet Heksei to vien vajadzēja.

- Nu, vai nav jauka? - viņa gādīgi apvaicājās, šajā brīdī izskatīdamās tikpat pašapmierināta kā minētā žurku māj​saimniece. - Esiet pazīstami! Tā ir mana žurka Kornēlija!

- Maldis nodomāja, ka radot šo dergli, leļļinicki visbeidzot pārspējuši paši sevi, tā ka viņi visi mierīgu sirdi jau rīt var doties atdusēties kapu kalniņā, jo tumšais nodoms, kas bijis viņu dzīves mērķis, ir koši īstenots. - Kad mēs vakar kopā braukājām, viņa tik mīļi ar mani runājās…

«Pļāpīga, trekna žurka, nūja,» - Maldis nodomāja, ka tā tik vēl trūka, jo cālis, lai arī šķebinoši dzeltens, vismaz bija mazs un mēms. Lai demonstrētu savas mīlules ru- nasspējas, Hekse uzbrauca uz bruģa pie tramvaja sliedēm. Nejaucēns sāka rosīgi grozīties, šūpoties un čiepstēt. Maldis nodomāja, ka šādas žurkas, bruņotas mīklas veltņiem un stampām, droši vien eskortē alusžūpīgu grēcinieku gājienu uz elli, un neteica nekā. Bija skaidrs, ka ar labu izkacēt ārā no mašīnas žurku nav iespējams. Žurkas zaudējums būs par iemeslu rūgšanai, kurnēšanai, emancipācijai, cīņai par sieviešu līdztiesību un visbeidzot - asiņainam dumpim, kurā cietīs viņš - Maldis, un tikai viņš. Nicīgi novērsis acis no čivinošās žurkas, kas nemitīgi lēkāja savā rozā nabas saitē, Maldis padevās Providencei, cerēdams, ka nu jau Heksei mantiņu pietiks, lai aizgai- ņātu garlaicību… Viņš gan bija alojies, jo vēl nezināja, uz ko savā mānijā sievietes spējīgas.

Pagāja kāds laiciņš - apmēram divi nedēļas. Resnā žurka tik grozījās omulīgi un pīkstēja, bet Maldim nu jau tas likās tikpat dabiski kā motora klusā zumoņa un riepu vienmuļā dziesma uz asfalta. Taču kādu rītu, saņēmis no Hekses mašīnu un tikko izstūrējis uz ielas, viņš atpakaļs- kata spogulī ieraudzīja mazu, zilu sunīti, kas lēni šūpojās, pakārts salona vidū pie griestiem. Maldim šķita, ka viņš kā trollis no dusmām teju sabirzis akmeņos, jo vienlaicīgi atcerējās dziesmiņu par astoņiem kustoņiem. Diemžēl neviens zirgs, kam tos piedāvāt pirkt, pretim ar skrituļdēli nebrauca, tāpēc nācās raidīt pret vējastiklu bezspēcīgus lāstus. Lieki teikt, ka vakarā uzbrukt Heksei par zilo sunīti vairs nešķita būtiski, jo Maldi pēc grūtas darba dienas sagaidīja siltas vakariņas, vēsa duša un karstas gultas spēles, un viss atkal nogulsnējās. Maldis gan nekavējās par zilo sunīti izsacīt indīgas piezīmes, uz. ko Hekse žēlabaini atbildēja, ka šo mazo draudziņu (lasi - mošķi) bērēs uzdāvinājis nesen autokatastrofā bojāgājušā klasesbiedra tēvs… Tāpēc, - nu jau labi zinādams, ka Hekse dziļākajā būtībā ir māņticīga tumsone, kas vaimanā, pat ja virtuvē neviļus izbārstījusi sāli, -Maldis saprata, ka draudzenes apziņā zilais sunītis ir iemantojis tādu kā amuleta statusu pret avārijām. Nu, labi! Vienīgais, - viņš sevi pieķēra jo- kainā sajūtā, ka šo dzīvnieku biezi apdzīvotā mašīna vairs īsti nav viņa mašīna. Vismaz Maldis tajā vairs nejutās tik tīkami. Acu priekšā čiepstēdama nemitīgi rosījās tuklā žurka, kā mazs vūdū pestelis caur stūri pretim blenza cālis, un atspogulī viņš ik brīdi redzēja zilo sunīti, kas pakāries gurdi šūpojās zīda aukliņā. «No katras radības pa pārim,» viņš nopūtās kā tāds Noāss un iestūma automātiskās ātrumkārbas kloķi pirmajā gaitas robā.

Pēc Hekses pirmās laulības bērnu izvizināšanas pa Gaujas Nacionālo parku Malda pilnais vadzis lūza, jo viņš atklāja mašīnā jaunu iemītnieku. Pret aizmugures stiklu atzvēlies, sēdēja prāvs spēļu lācis maza bērna kaku krāsā.

Vinnij Pūk, ārā no šejienes! - Maldis uzkliedza nelūgtajam viesim. - Kopies pēc alus, ja negribi ielidot ren​stelē!

Tas ir mana puikas lācis! - sašuta Hekse. - Viņš to. aizmirsa mašīnā!

Tas šim lācim bez pierakstīšanās nedod tiesības tajā braukāt! - atcirta Maldis. Viņam kā zvīņas

nokrita no acīm, un autoīpašnieka garīgais skatiens jau redzēja neskaitāmu ķiņķēziņu leģionus, kuri tā vien tīko ielauzties viņa mašīnītē, lai tur apmestos uz pastāvīgu dzīvi., Viņš redzēja sevi šo parazītu armādas nosmacētu, gara acīm manīja aiz stūres savā vietā sēžam šo muļķa lāci, ar ķetnu uz ātrumkārbas kloķa, un kretīnisko cāli lepni tupam uz stūres. Maldis juta, ka visi šie sintētiskie zvēri viņu necieš. Tas bija abpusēji. Tāpēc viņš, ne vārda vairs nebildis, izlikdamies nedzirdot piktos Hekses protestus, kuri pārmaiņus mijās ar vaimanām, visus tos savāca azotē un uznesa augšā dzīvoklī. Tur viņš fetišus iebāza polietilēna maisiņā ar uzrakstu «Vienmēr ātrāk, ērtāk, lētāk - Rimi» un ietūcīja elegantajā Hekses somā. Viņaprāt jautājums bija atrisināts. Nešķīsteņiem beidzot bija dots pretspars. Otrs reālais guvums bija stipri mazrunīga un sapūtusies Hekse. Šajā laikā Maldis mēģināja rast domubiedrus un vispār iztaustīt problēmas sakni. Viņš ielaidās diskusijā par suvenīru tēmu ar savu draugu - mūziķi, kura darba istabā bija novērojams liels visādu mazu, pūkainu izdzimteņu klāsts. Te valdīja krietna dažādība. No plauktiņiem raudzījās bārzdaini dažādu gabarītu rūķīši, drēbju birstēm līdzīgi ezīši, zaķīši ar idiotu sejām un pavisam nenosakā​mi sīciņi kverpļi.

Kāda vella pēc tu viņus te turi? - Maldis nesaprata.

Viņi ir mīļil - attrauca mākslinieks kaut kur jau dzirdētā tonī. - Man telpā viņi rada mājīguma gaisotni. - Viņš piesēdās pie klavierēm.

Man gan ir sajūta, ka visi šie pūkainie sunīši telpā noēd skaņu! - iebilda Maldis. Viņš iedzēra malciņu tējas no krūzītes, kuru - čiv, čiv! - rotāja zvirbulēns…

Un kam vajadzīgs šāds trusis? - Runa bija par minēto dzīvnieku, kas Maldim nezināmā tehnikā bija attēlots uz pulēta, lakota koka plāksnes un rēgojās pretim virs klavierēm. Tam bija noļukuši auss un plānprātiņa smaids.

Trušfs ir sienas dekors, - sausi atteica mūziķis, no tincināšanas jau kļuvis nīgrs. - Varu tev pavēstīt, ka man vēl ir ari sasodīts fajansa ērglis un plastmasas Eifeļa tornis.

Un kad tu nākamreiz ieradīsies pie manis pasērst, es tev tos ar prieku nodemonstrēšu! Ar patiesu prieku!

Maldis aizgāja mājās apmulsis. Vai tiešām arī vīriešus spēj saistīt šie infantilie radījumi? Bet tad viņš parakņājās atmiņā un nosvīda. Cienījams ēbreju biznesmenis, antikvariāta īpašnieks, kollekcionē sālniekus dzīvnieciņu formā… Pazīstams «zaļo» darbinieks, abinieku speciālists, krāj rotaļlietasvardes… Vēl pazīstamāks kroga īpašnieks vāc vieglo automašīnu modclīšus, respektīyi, kā puika spēlējas ar mašīnītēm… Draugam-biškopim plauktā tup gumijas bite Maja… Kas te vispār notiek?! … Omu bojāja vēl kas cits. Viņš atcerējās, ka cilvēki var darīt darbus un nedarbus. Kaut kas tāds jaunībā bij lasīts. Proti, ja uzcelt īsto Eifeļtorni ir bijis darbs, tad pēc tam bez skaita cept mazus plastmasas suvenīrtornīšus, kādu parādīt piedraudēja mākslinieks, ir tīrais nedarbs. Liekas naudas izmānī- šana. Jā, Maldis zināja, ka tālbraucējiem šoferiem ir grūti un garlaicīgi, bet ka vientulībā varētu palīdzēt plastmasas ērms - krokodils Gena vai Mikimauss? Maldis to nevarēja saprast. Viņam tie neradīja nekādas lādzīgas asociācijas.

Labākajā gadījumā izvīla grīnu smīniņu, jo atsauca atmiņā mistera Bīna fetišus ar Rozā Panteru priekšgalā, ko viņš ķeksēja ārā no portfeļa pirms eksāmena.

Pēc divām nedēļām kādurīt viņš pamanīja, ka vecajā vietā karājas žurka Kornēlija. Maldis apmulsis saprata, ka žurkas viņam šo laiku ir pietrūcis, un smagi nopūtās. Tad vaicāja balštelē, kādā reizēm pieaugušie sarunājas ar bērniem: Ņu, ko? Uz kurieni ta' brauksim? - Viņš atpakaļgaitā izstūrēja «merkūriju» uz ielas bruģa. Žurka sāka dancot un čivināt.

Patīk gan pēc ilgāka laika pabraukāties? - Maldis apprasījās.

Drīz salona vidū, - kur gadījies, kur ne, - karājās ari zilais sunītis. Nepagāja ne ilgs laiks, kad cālis atkal sēdēja uz vadības paneļa, bet lācis snauda virs pakaļējā beņķa atveltnes, atzvilis pret vējstiklu. Bet Maldis, braukdams viens pats savās darīšanās, runājās ar visu kompāniju un pat dziedāja viņiem

dziesmiņas.

Dzimšanas dienā Hekse viņam iedāvināja mazu, pelēku, astainu ķēmu ar lielām lutausīm, baltu vēderu un nekaunīgu smīnu snuķainajā ģīmītī. Ķēma iekšpusē slēpās veļasknaģim līdzīga parikte, kura darbināja mazā monstra roķeles. Šis radījums varēja visur tikt piesprausts, kur palika turamies ar savām stingrajām ķepiņām. Hekse viņu sauca «Capts» un ar vārdiem «I love you» piesprauda viņu Malda ausij.

Tagad mašīnā bija ari piektais iemītnieks, kas tupēja, ieķēries spogulīša kājā virs čiepstošās žurkas.

Reizēm, retos apskaidrības mirkļos, Maldim šķita, ka viņš sapņo. «Ķiņķēziņi viņa autiņā? Tas nevar būt!

Izberzēs acis, un visi nozudīs kā uz Deivida Koperfīlda, slavenā maga, pavēli.»

Maldis piesardzīgi pastiepa roku. Sačamdīja kaut ko pūkainu. Nē, zilais sunītis bija neapstrīdama realitāte. Un ari-«Capts - I love you.»

AUGŠĀMCELŠANĀS Ruth Dalbear -for You. Es redzēju mirušos, lielos un mazos, stāvam goda krēsla priekšā: un grāmatas tika atvērtas. …

Jūra atdeva savus mirušos, nāve un viņas valstība atdeva savus mirušos; un tie tika tiesāti, ikviens pēc viņa darbiem. Jāņa Atklāsmes XX, 12-13 Dievam tīk mundri līķi. Džons Apdaiks

1. nodaļa Miroņu pastaigas 1 «Agrā rīta miglā viņu tēli bija neskaidri izplūduši, un tad jau arī pamazām izgaisa, viņiem nesteidzīgi izklīstot un aiz- zvāļojoties atpakaļ uz zemjainajām guļvietām. Pēc saules lēkta jaunajai sievietei atkal bija jāslauka nost no lieveņa kapsētas trūdi un puveši, jo šajā dīvainajā Gailienas ciemā viņu ik nakti apmeklēja atdzīvojušies līķi daždažādās sadalīšanās stadijās. Viņa te bija palikuse viena - vienīgais dzīvais cil​vēks.»

Pielikusi punktu šīm rindām, Aīda apcerīgi palūkojās ārā pa logu, it kā uzrakstītais būtu īstenība. It kā cerētos vēl ieraudzīt aizejošo tuntulīgos siluetus. Taču acupriekšā vientulīgi slējās tikai Ķīšezera krasta priedes (kāpēc priedes mūždien slienas vientulīgi, lai cik to daudz?), kuru stumbru slaikās galotnes oranži zeltīgoja rīta saule. «Nez vai Annija jau uzcēlusies?» Aīda nodomāja un izslēdza kompjūteru.

Agros rītos rakstīšana viņai allaž secās vislabāk. Un arī vēl pēc tam, kad Annija, kopā ar mammīti iekodusi brokastu, palēkdamās aizcilpoja uz skolu. Bet labākās stundas skrēja pēc ausmas. Rīta cēlienos viņa bija uzrakstījusi vairumu savu veiksmīgāko šausmu romānu. Arī šis jaunākais brīnums, kas sauksies «Miroņu pastaigas», vai kaut kā tamlīdzīgi, - par zombīšiem - pēc sākuma nešķitās esam izņēmums, proti, viņasprāt tas neprasīja īpašas zinātnisku materiālu studijas, kur nu vēl sevišķas «iedvesmas» mirkļus, ko Alda gan sauca par «uzrāvie- niem». Tas bija jau iesakņojies termins arī Annijas leksikā. «Mammītei uzrāviens,- lai viņa raksta!» meitene vedināja draudzenes draiskuļot laukā no plašās, patīkami ērtās mājas, kad retureiz. redzēja Aīdu pie datora kleknam vēlā pēcpusdienā vai pievakarē. Bet vispār jau mūzas nemaz, tik bieži Aīdas pieri neskūpstīja. Varēja iztikt tāpat. Rutīnas darbs, un drusku prasmes jokot. Un viņa pati arī uzskatīja, ka rakstot šausminiekus, spilgta iztēle nav vajadzīga. «Paskat, kā rosās Stīvens Kings savā Bengorā, Meinas pavalstī! - viņa mēdza draudzenēm teikt. - It kā pasaulē populārākais šā stila literatūras meistars, bet iztēles - ne par grasi. Tad jau Dīns Kūncs vērpj sižetus un Grems Māstertons raksta daudz elegantāk. Vismaz, kaut kāds fantāzijas lidojums!» Bet draudzenes par šādiem eks- promtiem labāk turēja muti ciet. Viņas, saprotams, nelasīja ne nopelto Ki.ngu, nedz pašas Aīdas garadarbus. Viņām riebās mistika un šausmas. Draudzenes šķirstīja vai nu sieviešu žurnālīšus (šiem izdevumiem nav skaita!), vai arī burtoja cenas uz modes preču birkām. Tur viņas vienlaik redzēja gan lietišķumu, gan konkrētību, gan arī šarmu un fantāzijas lidojumu.

Bet Aīda sievietēm papretīgajā šausmiķu žanrā lēnītēm un nesteidzoties plūca laurus, cik nu tas iespējams, rak​stot pusotra miljona tautelei un provējot ielauzties Eiro​pas lasāmgabalu tirgū.

Sākās tas it kā pats no sevis. Viņa bija konstatējusi jau bērnu dienās, ka mierīgā tonī māk saistoši klāstīt visādas nešpetnības. Kad viņa, maza meitenīte ar divām akurātām peļastītēm, bija maigā balsītē dūdojusi kādu baisu stāstu, arvien kāpinādama nevien savas triju brāļuku, bet pat pieaugušo auditorijas interesi, tad arvien prata iemidzināt klausītāju modrību, tāpēc viņas izkliegtais mirušā grāfa brēciens: «Atdod manu zelta kāju!!!» - vienmēr izklausījās vairāk nekā iespaidīgi un visus noveda vieglā šokā…

Vecmāmiņa pēc mūžsenas tradīcijas dabūja dzert cukurūdeni.

Tomēr Dievs nav mazais bērns, un šāda līdzcilvēku baidīšana pie laba gala neved. Par to Aīda dabūja pārliecināties jau krietni vēlāk. Viņa vieglā šokā nonāca ne reizi vien, un sajūta tad radās tāda, it kā vecais labais Dievs pats būtu iebrēcis viņas sārtajā austiņā ar caurumiņu ļipiņā: «Atdod Manu zelta kāju!» Un Aīdai radās pat neskaidra, tramīga nojausma, ka viņa varbūt patiešām to ir neviļus piesavinājusies. It kā pašai trūktu pāra slaidu slaido kāju un bez Dievam nospertās zelta protēzes būtu bijis uz kruķiem jācilpo…

Katrā ziņā, par Dieva balvu, kam gan nebija zelta kājas izskats, viņa uzskatīja savu spēju vēstīt, turklāt vēstīt saistoši. Šī māka kopā ar ļoti glītu ārieni un izcilu šarmu, kas drīzāk bija laika gaitā izkopts, nevis dabisks, Aīda bija iecienīts un populārs cilvēks. Smalks smalko aprindu cilvēks, kam pikantumu piedeva šausmu kloākas atvēršana latviešu literatūrā, līdzīgi kā karaliskās lilijas cēlajā smaržā jotu neķītras pievilksmes vieš vieglā, tikko manāmā, sal​denā puvuma piedvaka.

2 Arturs, saukts Ārča, domīgi bungāja pa kadiljaka «STS» spīdīgo motora vāku. Sveloši staroja saule, no uzkarsušā automobiļa mezdama žilbinošus atspulgus, un nekas neliecināja, ka firmas «Nach America»1 Mežaparka autosalo​nā varētu ierasties kāds dīks ziņkārīgais, nemaz nerunājot ' Uz Ameriku (vācu). par pirktkārīgu klientu. Parkā gozēja sānus arī daži ope- ļi, bet, salīdzinājumā ar masīvo un cēlo «kadiju», viņi izskatījās pēc abortētiem augļiem. Opeļiem kārtis jauca arī otrs kadiljaks - krēmbrūns «Allantē» kabriolets, kam pie​mita profesionāla kāršu spēlmaņa neuzkrītošā elegance.

Mēmā garlaicība! Šefs aizbraucis celt kvalifikāciju - ha, ha! - uz GMC [78] centru Dītroitā, pārinieks cītīgi slimo (ceļ laukos mājeli), tā ka viņi te dežūrēja divatā ar Kuzju - apsardzes firmas «Manam brālim sargs» darboni, kurš, aizmucis no tvanīgās sargbūdas pie ieejas vārtiem, patlaban žāvājās kā valis un spēlējās ar Makārova (bet ne daudzveidīgā ministra privāto) pistoli un kasīja savu ezītī apcirpto brahicefāļa pauri.

«Ai-jai-jai! - pie sevis novilka Ārča. - Nekā, nekā, nekā…» Un piepeši nošņaukājās un tramīgi saraustīja nāsis. Kaut kas bija licis viņa jutīgajam hroniska nesmēķētāja degunam sarauties, sajūtot Mežaparka priežu gaisā vēl nefiksētu aromu. Tas bija tik tikko jaužams - un atgādināja Ārčam nepatīkamu mirkli agrā bērnībā, - kas tagad jau likās neaizsniedzama kā Arkādija, - kad reiz. viņš, pa siltajiem arumiem bass čāpodams un neko ļaunu nenojauzdams, bija uzkāpis ar kultivatoru nosistam, jau sapuvušam kurmim, pēc tam no kājas pirkstiem nokratījis dīvainas vaboles lapseņu krāsā un jozis grāvī nomazgāt riebīgi smirdošo, iešķidrajos puvešos notriepto kāju. Arča toreiz pārsteiguma izbīlī bija piečurājis biksas, un tagad, gan tikai drusciņ samanot to pašu šķebani salkano smaku, viņam atkal iegribējās nolaist strūklu. Nemaldīgs reflekss. Šajā pat laikā sarosījās arī apaļgalvis Kuzja un pablenza uz apdrupušā, asfaltētā pievedceļa pusi.

- Atkuda voņ?

Atkuda ja znajuV. - pikti atjautāja Ārča, bet nu jau viņa deguns saraucās krunciņās kā ermoņiku plēšas, jūtot nepārprotamu puvuma dvaku. - Naverno, sdohla naģežda. Davnim davno?[1] No kurienes smaka? - Kā lai es zinu? Laikam nosprāgusi cerība. Jau sen (kr.).

Pakā-peniskā smaka, - sacīja Kuzja, nu jau salauzīti latviski. Otrā kategorija. Un viņam bija taisnība.

Viņš latviski gan izsacījās reti. Kopš tās reizes, kad viņš, braucot ar sirēnu un žvipstinošām bākugunīm uz izsaukumu, satrūkās no nez kur mašīnas salonā gadījušās lapsenes. Pie stūres nepavicināsies, ja mēz pa ielu kārtīgā ātrumā, tāpēc viņš bija sabremzējis un sācis brēkt pāriniekam Robčikam latviski: «Lapsas, lapsas! Sit lapsasUl» Robčiks tā ari nebija sapratis, kur tad redzams draudīgais lapsu-kūmiņu bars, un velti staipīja kaklu, bet Kuzja pa to laiku lapseni bija nomiedzis pats, kad tā viņam gandrīz vai bija ielīdusi mutē.

Nav brīnums, ka tieši šādu iemeslu dēļ notiek pulka pēkšņu avāriju, kuru cēlonis tā arī paliek neizdibināts. Pēc izgriešanas ar autogēnu - izvelkot laukā no sadauzīta mašīnas vraka sakropļotu līķi,

nevienam dakterim nenāk prātā meklēt uz tā lapsenes vai kāda cita insekta koduma pēdas. Bet pats avārijas vaininieks - spārnotais mošķis - sen jau aizšmaucis pa kādu spraugu.

Tai reizē Kuzja tika cauri ar slapjām biksēm un sadzeltu lūpu, kā rezultātā viņš varēja vakarā spogulī aplūkot ta- pīru, nemaksājot par ieeju zvērudārzā. Bet kopš tās reizes viņam piemetās izteikts pretīgums lietot latviešu mēli. It kā šīs valodas švīkstošās skaņas uzreiz piesauktu Kuzjam minētās «lapsas». Un atplaucinātu atmiņā bremžu kau​koņu un pielaisto bikšu staru.

Bet smirdoņa pa to laiku tuvojās, jeb, pareizāk sakot, pastiprinājās tā, ka Ārča neapzināti jau sāka skatīties, vai no tās nesāks birt nost Mežaparka panīkušo priežu skujas un ciekuržņi, vai plēksnēm nolobīties rudā miza.

Puišu tramīgums pieauga vienkop ar smaku, kura sāka uz viņiem viļņum vilnīt. Radās sajūta, ka nupatās pietrūkst gaisa - tik blīva tā bija. Virs priežu galotnēm skanēja satraukti vārnu ķērcieni - viņas laikam bija pamanījušas smirdoņas cēloni. Lielo, smakojošo ieganstu un problēmas sapuvušo sakni. Jo melnie putni laidelējās un griezās vienuviet, - ap priedēm tepat netālu no «Nach America» centra, blakus Zoodārzam.

Arča aizspieda degunu ar rītpus iesmaržoto mutautu - tajā vismaz bija iepilināta kāda lāsīte «Souvage» [79] , bet tas nelīdzēja. Nesenu masu kapu ekshumācijas cienīgā smirdoņa gandrīz vai atlocīja mutauta stūrus tikpat viegli kā sprāguša trusīša ausis un iespiedās degunā kā ģīboni izraisoša pirmsnāves vīzija. Ārča neviļus atcerējās kādu izteicienu latviski draņķīgi iztulkotajā Kinga grāmatā «Nakts murgi», kura. īstenībā saucās «Naktsmaiņa»: «… smaka kļuva gandrīz vai neciešama. To droši varēja dēvēt par smirdoņu.» Jā-ā! Kaut kas līdzīgs notika arī tagad, tikai Arča acīmredzami bija dienas maiņā.

Autotirgotājs bezspēkā paplātīja muti, bet šķita, ka piecām maņām vairs neaptveramā smaka ielaužas arī tur, radīdama garšu, kāda varētu būt hiēnas rīklē, kura nule nolocījusi pierijušos maitu liju, un zellis to žigli aizknieba ciet. Viņa acis nedabiski valbījās kā cilvēkam, kurš par vēlu sapratis, ka viņš tikko ievietots gāzes kamerā.

Kuzja rādīja uz vārnu plandīšanās pusi. Arča saausījās. Kā tad, arī viņš tagad jau kaut ko saklausīja.

Dīvaina sakritība - smirdoņas viļņus, kas gāzās uz viņiem ar paisuma nepielūdzamību, pavadīja regulāri plakšķi - it kā kāds ar pletni mēģinātu izdauzīt putekļus no kājceliņa.

Plakšķi tuvojās vienkop ar smaku. Tas bija fakts. Ārčijam gribējās mīzt kā vēl nekad mūžā. Viņš sajuta, ka neapzināti dldās plakšķu taktī.

3 «Drosma ciemā bij palikusi viena, kopš svešā sievele, no igauņiem nākdama maizes lūgt, pate nosprāga un atnesa teitan neganto sērgu. Divpadesmit dienās karstumos un trumos garu izlaida visa Gailienas draudze. Pirmā nobeidzās Dros- ļ tnas mazā meitiņa. Jaunā māte pate bij kā dzīva mirone, kad būdas kaktā pie Marijas vaiņaga lūdza Dieva Māti Māru j atpestīt no sloga un dot viņai nāvi. Kaulainā viešiņa vairs ) nenāca, un tad Drosma mocījās drausmo baiļu atjaudā, ka palikuse zem saules viena, ka visus labos ļaudis noveikusi j nelāgā liga, - kā Svētos Rakstos esot teikts, ka būs. Jaunā j sieviete vairs nepieminēja nei vīru Vari, nei viņa vecīšus. Bet i tagadīt notika kas tāds, ko viņa Mārai nebija pat domājuse ļ prasīt. Kaut gan - ko tik nebij izlūgusēs. Gan nāvi un atpes- ļ tīšanu, gan atdot dzīvību mirušajiem saviešiem. Un nu tas ļ atgadījās ik nakti - tuvenieki un sābrīši nāca pie viņas sērst, ! rādīdami savus mēra skartos miroņa vaigus.»

Aīda pavīpsnāja un pārlaida acis nule uzrakstītajam tekstam. «Būs gana drūmi,» viņa nolēma un mēģināja atsaukt atmiņā, vai kas tāds jau nebij manīts Aleksandram Grīnam. «Laikos un likteņos»? Nē, nebija vis.

Viņa tīksmi izstaipīja lunkano stāvu un nolēma, ka vakarā derētu aizšaut viesos pie Pulkveža.

Jānoskaidro tikai, vai viņš patlaban nav ārzemēs. Jauks vīrietis un labs mīļākais. Pats labākais no visiem apzinātajiem. Bet - tikai viens «bet». Aīda zināja, ka vairāk par pāris naktīm mēnesī nevar no viņa paģērēt. Un viss. Pulkvedim ir cita ģimene. Nekādu perspektīvu. Kaut gan Annija ir Pulkveža bērns.

Tolaik, kad mazā tika ieņemta, Pulkvedis vēl nebija Pulkvedis, t.i., biznesa haizivs, bet jauns, nadzīgs spekulants, un viņi dzīvoja kopā. Bez jebkādām ērtībām, ja neskaita ērtu dīvānu. Tolaik mīla kūsātin kūsāja un trausās pāri visiem šķēršļiem, kā «Karmenā» dzied. Un Aīda bija tikai žurnālistikas studente. Jā, Pulkvedis un viņa - tagad abi iemācījušies iztikt viens bez otra. Bet paraža paretam satikties un draudzīgi parunāties palikusi. Tiesa gan, iniciatore lielākoties ir viņa - lepnā un skaistā Aīda. Un vienmēr - vienmēr tas atsauc bijušo tuvību un beidzas ar neapvaldītu kaisli. Gan jau kādreiz izdzisīs arī tā. Bet patlaban Aīda bija mierā ar to izklaidēšanos, ko dzīve viņai dod, un gudra sieviete nemēģina samaitāt vīrieša dāvinātprieku. Viņa pasmaidīja un izlēma, ko šovakar tērps, ja draugs būs noskaņots tikties. Bet ja ne - noskatīsies kādu attiecīga satura filmu, kad meita gulēs. Vai vislabāk-pasapņos. Modernai sievietei jāmāk savas organisma vēlmju problēmas risināt pašai.

«Nē, - Aīda izlēma ar viņai raksturīgo pēkšņumu, - zvanīšu viņam tūlīt. Man vajag viņu. Brīdī, kad es gribu šašliku, man jādabū šašliks.»

4 Latvju tautas paruna teic, ka labs nākot ar gaidīšanu. Ārča un Kuzja, var teikt, šo labumu sagaidīja.

No pievedceļa alejas līkuma grīļodamies - plakš, plakš, -izsoļoja lielākais puveklis Vakareiropā. Vismaz tāds viņš izskatījās. Smilšains, vietām apaudzis zaļganu sūnu, šur tur noļukuši karājās ļerpatās atplēstā biezā šīferkrāsas āda, kas atsedza iezilējušus muskuļaudus. Izpuvušo acu dobumi bija milzīgi kā melnas bedres, snuķim notrūcis gabals, atstājot tikai resnu strupiķi, kas atgādināja satrunējušu alkšņa stumbeni upmalas čūkslājā. Monstrs lēnām zvā- ļojās tuvāk spirgtajā vējiņā, kas priecīgi iznēsāja indīgās smirdoņas vālus; brīzē līgani šūpojās viņa ausu skrandas. Triekņi bija nomelnējuši, uz tiem rēgojās zāles skumšķi un sūnainas velēnas. Tas bija Nabobs, pirms mēneša ar ekskavatora, krāna celtņa un buldozera palīdzību Mežaparka priedulājā apbedītais vecais Rīgas Zoodārza zilonis. Lai arī pūstošais gaļasblāķis bija smakojošu dabasgāžu nedabiski uzpūsts kā melna naftas cisterna, viņa siluets vēl skaidri apliecināja piederību snuķaino kārtai.

Arča unKuzja kā pēc komandas laida pār lūpu. Ir brīži, kad mūsu organisms uzskata, ka kuņģim jābūt tukšam no brokastu sieramaizēm un visām maņām - skadrām kā bērnībā, svētdienas rītā, pirms māmuļa gādīgi piedāvā glāzi burkānu sulas.

Pa to laiku, vārnu histērisko ķērcienu pavadīts, Nabobs uz brīdi apstājās, it kā novērtēdams, kur liktenis viņu pēc Lielās Augšāmcelšanās atvedis.

Tikmēr Kuzja, ieziedis uz lūpām palikušās vēmiena putas un krikumus krekla piedurknē, kā jau par objekta drošību atbildīga persona nolēma rīkoties aktīvi. Viņš izvilka no kobūras Makārovu, aizslēpās aiz tuvējās «vektras» un ņēmās pletēt virsū zilonim. Gājiens nebija pareizais, bet to jau vienmēr attop pēc tam.

Milzu zvēra atdzīvojies līķis, tajā no desmit metriem ietriecoties sešām deviņu milimetru kalibra lodēm, pat ne- sazvārojās, jo tādi svina riekstiņi nevarēja nopietni izkustināt trīsarpus tonnas iepuvušas gaļas un vareno kaulu karkasu. Gaisā pajuka purpurkrāsas miesas dranckas, kukaiņu kāpuri un kūniņas, un zemē izplūda šķidruma palts. Uzpūstie sāni ar varenu plēšu šņākoņu saplaka, izgrūzdami laukā amonjaka un sērūdeņraža vemjamsmaku virmuli.

Atskanēja kritiens. Vājš bukšķis. Arča smakas eksekūciju paciest nebija spējis un paģībis sašļuka, ar pakausi atsizdamies pret asfaltu. Viņa slābanā roka noslīdēja gar kadiljaka pulētajiem sāniem. Gaišās vasaras bikses šekumā kļuva tumšas. Nemaņā viņa pūslis beidzot rada atviļņo- jušo izdevību iztukšoties.

Kuzja apsviedās un, nez kāpēc pieliecies, muka uz salona telpu pusi. Viņam nu reiz pietika šā pēcpusdienas murga. Komjaunatnes sapulcēs un skolas politinformācijās viņu nebija iepazīstinājuši ar Apokalipses idejām, tā ka viņa prāts aptumšojās, ieraugot, ka pistoles šāvieni murgus izkliedēt nevar.

Aizskriedams viņš tā kā rukšķēja, tā kā smējās.

Teorētiski beigtais zilonis sasvērās un apņēmīgi devās uz priekšu, kaisīdams aiz sevis sapuvušās

miesas pinku- čus. Balti spīdēja neparasti veiksmīga Kuzjas šāviena atkailinātais pleca kauls. Netīšā un nevērīgā paviršībā milzu lops ar brakšķi uzmina nemaņā guļošā Ārčas galvai, kurš tā arī palika laimīgā neziņā, kas tad īsti notiek šajā vēl nesen tik pievilcīgajā (garlaicīgajā?) pasaulē. Bet Nabobs, plakšķinādams vaļīgos milzu pēdu spilventiņus, atstādams aiz sevis uz asfalta pāris ieapaļus Ārčas gudro smadzeņu nospiedumus, ar ilkņiem pagrūda nost zāles zaļu «tigru», kurai protestējot iekaucās signalizācija, un šīs vienmuļās gaudošanas pavadīts, cauri skatlogam - šļop, šļop, - iemaršēja salona telpā. Šķindēja un plīsa platais sešmilimetru stikls, ar lielu skambu kā giljotīnas asmeni apcirzdams dzīvā superzombija snuķa strupiķi. Bet Nabobs ar skadriņu rotājumu ap kaklu jau iesteberēja kon- dicioniera vēsinātajā telpā, kur viņa atdzimstošās, trulās maņas bija piesaistījuši podos augošie glāžmājas eksoti.

Nabaga milzu zālēdāja atlieka, urkšķēdama aizkapa balsī, nometās ceļos un mēģināja tos iedabūt bez snuķa palikušajā mutē, kurā slēpās iepuvusi, violeta mēle. No tās izbira sauja lietišķu vaboļu. Spiegdama kā babuīne, sānis aizspruka salīkusi apkopēja, kura bij slapstījusies aiz vē- dekļpalmas.

Otrajā stāvā, atejā ieslēdzies, Kuzja pa rāciju centās sazvanīt apsardzes operatīvo dežurantu, bet, vienlaikus raudādams un smiedamies, atjauta, ka vienīgais, ko nepārtraukti atkārto mikrofonā, ir nez kur dzirdēti vārdi: «Lapsas, lapsas, sit lapsas!…» Viņš ņēmās mērcēt apdul- lušo un piesmirdušo galvu izlietnē zem tekošās aukstā ūdens strāvas.

5 Mūsdienu Apokalipse bija sākusies. Nekādu «Armagedona» vai «Neatkarības dienas» stila filmu māžošanās garā. Neba nu arī tik vērienīgi, kā rakstīts draudīgajās Jāņa «Atklāsmēs». Nebūt ne Nostradama eleganto pareģojumu stilā. Vai arī kā krustu-šķērsu izmuldas krievu brīnumdaris Globa.

Arīdzan pavisam citāda nekā ņirgādamies pauž Stīvens Kings vai kā to savulaik bija iedomājies Frensis Fords Kopola. Īstenībā tādā sūdlgā vietā kā Vjetnama nekas nevar pa īstam sākties. Amerikāņi to saprata un ielāgoja, bet druskucīt par vēlu. Tāpēc jau viņiem ir tāda apetīte uz. Pasaules Gala izmēģinājumiem, iesaistot tajos NATO spēkus.

Taču faktiski visus mēslus, kā zināms, parasti izauklē un iznēsā vecenīte Eiropa. Tā tam būs būt.

Tādēļ īstenā Apokalipse sākās Ziemeļaustrumeiropā, vecajā Hanzas tirgoņu pilsētiņā Rīgā, Mežaparkā, apmēram divos pēcpusdienā…

Tā sākās pirmdienā ar nejauku saules tveici, signalizācijas gaudām, pūstošas gaļas salkani šķērmo, smacējošo smirdoņu, autopārdevēja līķi ar plācenī sašķiestu galvu, vārnu ķildīgajiem ķērcieniem, plūkdamies uzlasot maitas gabalus, atdzīvojušos milzu sprāgoni, kas stenēdams postīja oranžērijas palmas, un pa pusei prātā sajukušu krievu, kurš mūsu Pasaules Galu gribēja apturēt ar dažiem pistoles šāvieniem. Un sprāgušām žurkām, kuras, kā jau nadzīgi zvēriņi, pirmās uzradās saulesgaismā sirot. Laipni lūdzam!

2. nodaļa Liktenīgā pēcpusdiena 1 Annija ar draudzeni nāca mājās no Bolderājas ķiņa «Vakara Paradīze»; nekas neliecināja, ka tuvotos pasaules gals. Ne ar mazo, ne lielo burtu. Kā parasts, garām, smagi raustīdamies, aizdžindžāja mazais vienpadsmitās līnijas retrotramvajiņš ar jubilejas cipariem «1901» uz sāna. Viņas laizīja saldējumu un spriedelēja, ko vilks mugurā Vinetas vecākās māsas izlaidumā. Vienojās, ka ieskries mājās pie Annijas, lai aprunātos ar Aīdu - varbūt mammītei padomā kas labs. Viņas ieskati modes aktualitātēs nebija tik piezemēti kā «Rīgas Purdas» haltūristiem kaimiņos, kuri domāja, ka mūsdienu sieviete ir tikai trula mietpilsone - mājsaimniece, kura to vien sapņo, kā pašūdināt sev drānas pēc viņu piegrieztnēm. Tāda kā vācu paraugsievu klana pārstāve - KKK - Kinder, Kirche, Kьche1… Ar vārdu sakot - mietpilsonības kukluksklans. Tādēļ ari Aīda šķebīgj rauca degunu, savā oldsmobīlī braukādama garām purdistu

Mežaparka citadelei, kas bija uzurpējusi pretoties nespējīga bērnudārza māju. Katrā ziņā, viņai priekš skuķiem vienmēr bija ne tikai kāds jauns «Vogue» vai «Cosmopolitan» numurs, ko pamielot krāšņumkārās actiņas, bet arī praktisks padomiņš, kā būt šikām. Purdu Annes žurnālus viņa izmantotu kamīnā iekuram.

Pie Annijas mājās uz virtuves galda meitenes sagaidīja steigā uzšņāpta zīmīte: «Buča!!! Sīkaļa, Tev un skuķiem ledusskapī ir grilēts cālis. Iesvied to uz brīdi mikrokrāsnī; auksts nebūs garšīgs. Uzēdiet plombīru, klāt piešņāp kivi un banānu. ' Bērns, baznīca, virtuve (vācu).

Vispār - skaties pati! Nezinu vēl, cikos būšu, bet būšu.

Ja kas, pēc diviem zvani uz mobilo. Buča!!!

Mā.»

Tava «mā» ir baigi foršā dāmlte! - konstatēja Vineta.

Nav šaubu, - Annija attrauca.

Brīnos, ka viņai nav piesities kāds vecis ar glaunu mersedesu.

Mā večus uzskata par pārākajiem stulbeņiem un ne​laiž ne tuvumā.

Hā! Prātīga doma! («Gan jau kādu laiž gan,» nodomāja Vineta, bet viņa bija šķelme, kas ne vienmēr dalās savās pārdomās.)

Vienreiz viņa teica, ka visiem večiem ir lielummānija - vispirms spēļu mašīnītes, bet pēc tam merši. Jo impo​tentāks vecis, jo spicāks mersis.

Hā! Rakstniece, - ne ko pielikt, ne ko atņemt.

Nūja.

Meitenes uzspurdza augšā uz Annijas istabu pašķirstīt žurnālīšus un parakāties pa drēbju skapi.

Viņas nenojauta, ka patlaban, turpat netālu, tārpainas gaļas kalns, vārdā Nabobs, neviļus izdzēš kaut kāda Arčas snaudošo apziņu, un Meža kapos jau vilnīt vilnī zeme. Arī tepat ledusskapī sāka mosties dzīvība.

2 Četrpadsmit un piecpadsmit minūtes. Bārā «Dzeguzes ligzda» Freds ieinteresēts klausījās Malda tērgāšanā par piedzīvojumiem Parīzē, kur viņš bija aizbraucis uz profesionālo koru festivālu. Maldis žēlabojās, ka ticis milzīga, melna nigeru spēkavīra pieķerts kādas mau- cīgas nēģerietes gultā, - esot pliks kā mātes pasaulē laists, dabūjis meklēt glābiņu liftā un tikai tā ar mokām izsprucis melnajiem likteņa spēkiem, kuri būtu viņu sasituši ātrajā klopsī. Freds pie sevis nodomāja, ka tas lieku reizi apstiprina patiesību, ka briedīgais daikts vīriešu ķermeņa viducī pasaulē sagādājis vairāk posta un kreņķu nekā visas revolūcijas kopā ņemtas. (Domājot analītiski, tas, permanenti dumpodamies, izraisījis arī šīs revolūcijas.)

Mhm, - noteica Freds un ielēja Maldim metaksas graķīti pamatīgi uzkarsētā glāzītē. «She's in love with you!!!» [80] [1] viņa tevi iemīlējusi (angl.) azartiski brēca Sūzija Kvatro, mazā hipiju līkkāje ar lielo basģitāru. Tagad droši vien tāda pati veca ragana kā kādreiz pūli fascinējošā Greisa Slika no «Jefferson Airplane» [81] [1] Ļoti iecienīta un atraktīva sešdesmito gadu Kalifornijas rokgrupa; slavenajos California Jam koncertos mēdza «iesildīt» Rol- lingus, it kā Džegeram vispār kāda sildīšana vajadzīga. .

Bārmenis pakasīja elkoni, pētīgi paraudzījās vecajā čo- mā un iedomājās, vai arī viņš sajūt kaut kādu nelāgu atmosfēras piesātinājumu - akurāt kā pirms negaisa. Viņš nolēma izlīst no bāra uz ielas, lai paskatītos padebešos. Taču tur bija saraugāmi tikai kunkuļaini, simpātiska izskata mākonīši, kādus tik labprāt gleznojuši visu laiku impresionisti, īpaši jau Kamils Pisarro un Alfreds Sislejs, tāpat mūsu Purvītis. Freds drusku kļūdījās. Atbilde uz notiekošo gan bija meklējama debesīs, bet cēloņi bija tepat uz zemes, no kuras patlaban kārpījās ārā Karmas likuma redzamās sekas līķu asorti izskatā.

Tomēr tā kā velk uz lietu, - pabeidzis apcerēt Parīzes piedzīvojuma pikantērijas, ieminējās Maldis. Barometrs no rīta bij aiznesies ellē ratā uz sliktu laiku.

Kaut ko tādu gaisā var manīt gan, - piekrita Freds. Malda stāsta beigas viņš nebija dzirdējis, savu domu mākts. - Mans dibens justin jūt pērkonu. Visu šo laiku, kamēr tu Parīzē kniebi nēģerietes, laiciņš bij kā oga.

Pareizi, pareizi - kā tad, - Maldis kurnēja, - atliek tik man atgriezties pie dzimtā pavarda, tā lietus ir klāt. Še tev, jūrmala, skaistas meitenes un es!

-Tas tāpēc, lai tu rātni kluknētu mājās pie pavarda un neblandītos apkārt, - paskaidroja Freds. Viņam patika, ka Maldis čīkst. Freds patlaban, pārinieku Raulu atlaidis vaļinājumā, pie bāra bij kā ķēdē piesiets.

Lai tik Maldis ar' patup tepat pie viņa un iekampj! Nav ko vazāties ar mauķelēm pa liedagu un kāpu krūmiem…

Pēkšņi virtuvē atskanēja kņada. Dzirdēja pavāra Toma bļāvienus: Zivis! Zivis!!!

Laikam atdzīvojušās! - nosmīkņāja Freds, pat nedomādams, ka instinkts viņu nav pievīlis arī šoreiz.

Viņam vienkārši copē! - Maldis atmeta ar roku un piešāva pirkstu pie pieres.

3 Pulkvedis izstaipīja slaidās, muskuļainās rokas un pabružāja tumšo vilnu uz. krūtīm. Kā vienmēr mīlēšanās ar Aīdu bija bijusi satriecoši patīkama. Viņš par draudzenes izdomas spēju un azartu nevarēja žēloties. Vispār jau tas bija abpusēji.

«Kāpēc viņai vēl aizvien nav cita vīrieša? - Pukvedis nodomāja. - Neticami! Vai tiešām - mīlestība?

Jeb pieradums? Vai arī spītīga vēlēšanās mani tomēr savaņģot?» Pie sevis nosmējās. Aīda jau kuro reizi, starp reizēm atpūšoties, viņam bija centusies iegalvot, ka apmatojums uz Pulkveža krūtīm sākot iegūt skaidri redzamu āža galvas formu. Viņš bija atjokojies, ka ir Kazas gada Mežāzis un tādējādi tikai pauž savas cilts iezīmes.

Pulkvedis lēnām sāka posties uz savu banku. Varētu jau nebraukt bet šodien pievakarē jādod norādījumi par lielu transferoperāciju. Visi pieraduši, ka saimnieks šādās lietās saka savu vārdu. Lai gan vieni lieliski tiktu galā. Paša audzināti kadri. Kā kompartijā. No tās darboņiem Pulkvedis bija guvis ekselentu mācības stundu ne vienā jomā vien.

Pulkveža mīlas spēlēm paredzētā Vecrīgas apartamenta guļamistabā vēl dvesmoja Aīdas aromāts.

Kā atgriešanās ķīla. Un kā atgādinājums neaizrauties.

Pēc dušas Pulkvedis uzlika Glena Hjū «Feel» un raiti apģērbās. Piezvanīja Vasīlijam piebraukt mašīnu. Nokomandēja pa ceļam iebraukt pie Aīdas mājās un aizvest viņai no siltumnīcas septiņas dažādu krāsu gerberas, mīļotās draudzenes iecienītākās puķes. Sieviete, kas drātējas kā ūdele, ir tādas pelnījusi.

Palūkojies savā «roleksā», Pulkvedis fiksēja, ka jau ir ceturksnis uz trijiem, un aiz- slāja uz virtuvi pēc ilglaicīga kokteiļa ar ledu un apelsīnu sulu. Viņš nenoniecināja ierašu reizēm iedzert piecdesmit gramu stipra alkohola (kā šoreiz - džina) dienas vidū. Viņš nenievāja arī Maltas pagatavojuma apelsīnu sulu, lai arī dučiem dietologu klaigāja, ka regulāra oranžās sulas patērēšana apdraudot vīriešu dzimumspēju.

Pulkvedis nodomāja, ka šo spēju daudz vairāk apdraud visādi kompleksi, piemēram, apelsīnu sulas kaitīguma komplekss. Saviebās, aizgrieza Hjū skaļo muti un ieslēdza savu veco, lielo «ITT» televizoru, kas uz šejieni bija atceļojis no savrupmājas pēc «Loewe» mājas kinozāles iegādes. Pie sevis nosmējās, ieraugot ekrānā to pašu Hjū, drusku novecojušu, bet vēl arvien staltu un izskatīgu, azartiski dziedam «Cofee and Vanilla».

«No fatuma neizbēgt, - nosprieda Armands un atstāja veterānu pūlamies. - Diez vai vecais ūpis tā pa īstam ir ticis vaļā no kokaīna niķa?» Viņš ar vīpsnu atcerējās, kā astoņdesmit sestajā gadā šis hārdroka dziedātājs un bas- gitārists (izbijis «Deep Purple» otrais numurs aiz Deiva Koverdeila) baltā pulverīša dēļ bija norāvis «Black Sab- bath» koncertturneju pa Ameriku, par lieliem kreņķiem grupas līderim, drūmajam un ambiciozajam Tonijam Jommī. Tomēr Tonija izvēle bija pareiza. Tā gada disks «Septītā zvaigzne» Hjūza dēļ vien uzskatāms par smago klasiku. Kritiķi lai tā nodzied paši!

«Nē, nē, - pret dzeloni nespārdīsi, ja pašam nav piešu,» pusbalsī nopurpināja Pulkvedis. Un ieņēma

malciņu nopaļātās sulas ar džinu. Aizsmēķēja dienišķo «koronas» struņķi un saslēja garās kājas uz žurnālgaldiņa, uz kura nekad nebija ne žurnāla. Iezvanījās tālrunis. Pulkvedis, laiski nolamājies, nospieda «call» [82] [1] «Izsaukums» (angl.). pogu.

Sumināts, Armi. - Viņš izdzirdēja Endija rāmo balsi un acumirklī sajuta, ka noticis kas nelāgs.

Baņķiera jušana.

Sēdi mājās un nekur neposies! Bs tūliņ iebraukšu pie tevis.

Esmu Centra dzīvoklī, nevis Berģos.

Jo labāk. Gaidi!

Tik nopietna Endija balss nebija dzirdēta kopš Polter- geista laikiem. Pulkvedis juta, ka viss nosvīst aukstiem sviedriem. «Kas varētu būt lēcies?» Pulkvedis jutās apmulsis. Vēl nesen - Aīdas skaujas, un te piepeši - En​dija zvans, kurā virmoja trauksme. Viņš kā mazs bērns sabružāja rokām acis.

4 Hekse, pazemīgi noliekusi liesmojoši rudo galvu, rokā turēdama ar melnu lenti pārsietu gaišzilu puķuzirņu un baltu rezēdu pušķīti (par apaļu latu!), klausījās mācītāja vārdos. Par to, ka no zemes nākušiem, par zemi mums jāpaliek, un ka Dievs ir Augšāmcelšanās un mūžīgā dzīvība. Visu parasto penteri, kas tiek sacīts mirušā tuvinie​kiem, pirms kapličā tiek aizvērts viņa zārka vāks. Klakts!

«Vecais luterāņu nāpslis ir kvekstējis bez mitas jau stundas ceturksni,» ne bez izsmiekla nodomāja sešas pē​das slaidā, kā modele askētiski tievā dāma, bet viņas viegli krāsotajās lūpās, protams, nepavīdēja ne smaida ēna. Patlaban bedīja viņas stulbo trešo vīru, kas, svaigi iznācis no ķurķa, jau pēc mēneša bija sadzēris sev idiota cienīgu galu, pieļurbājies iegāzdamies un noslīkdams smirdīgajā, zilaļģēm pieaugušajā pilsētas kanālā.

«Cūkām cūkas nāve, - vienaldzīgi rezumēja Hekse, - tikai pilnīgs lopiņš var pieliet acis tā, ka naktī no paplatā celiņa noripot pa kraujo kanālkrastu ūdenī. Un vairs nejaudāt izrausties ārā… Lai tev velli ellē piešķir sausāku vietiņu, Jurīt!» - Nupat gaudulīgi sāka čīgāt vijole, un Hekse sev par šausmām izdzirdēja, ka spēlē viņas ienīstāko gabalu -sasodītā Sūberta nolāpīto «Ave Maria». Viņa sakoda zobus tā, ka, šķiet, nobāla pat viņas priecīgie vasarraibumiņi. «Nekas! Drīz šis vaimanājošais murgs beigsies.» Ar acs kaktiņu Hekse, dzimusi Providence, mānijā, ka nelaiķa žūpas Jura vecās mātes kņūpie pleci sāk raustīties elsās. No mugurpuses izskatījās, ka viņa nerimtīgi berž izlietni. Ko droši vien arī diendienā darīja, jo bija kopmītņu apkopēja. Hekse paspēra soli večai tuvāk un nedomājot uzlika viņai uz kamieša šauru, aukstu delnu. Vecā sieviete asi pagriezās.

- Nagus nost, pekles ragana! - atskanēja svelpjošs šņāciens. Hekse nobāla vēl vairāk un pāris soļus strauji atkāpās. Taču tam par iemeslu bija nevis ļaunie vīramātes čuksti, - par tiem spīganai bija slaidi nospļauties, jo ar pāris saviem vārdiem viņa spētu saliekt veceni neatliecamā āža ragā - bet tas, ko nule kā bija pamanījušas Hekses smaragdzaļās acis.

No pelēki drapētā zārka vientulīgi paslējās vaskaini dzeltenīga roka melnā piedurknē un sāka akli taustīt mū- žamājas malu.

Mācītājs tā pieķērās pie kanceles, ka margas nobrīkšķēja vien. Jura māte ar abām rokām aizspieda muti, lai neizlauztos skaņa, kurā nebūtu nekā cilvēciska. Vijole aiz priekškara turpināja smilkstēt, tāpēc kopējais pavadītāju elsiens izskanēja kā tās basa pavadījums. Nobālējušais garīdznieks pūlējās savaldīties, bet bija skaidrs, ka viņš nebūt nav nobriedis pieredzēt savām acīm Lācara augšāmcelšanās modernāku versiju. Hekse iesvieda ziedus zārkā, kur viņš jau slējās sēdus, un neatskatīdamās izgāja no kapličas. Viņai pietika.

Skriešus pa galveno aleju izbrāzusies no kapiem, pēc minūtes Hekse jau sēdēja savā asinssarkanajā forda «mustangā» un brauca pilsētas centra virzienā. Taisni no tā, kas nule notika, viņa bija baidījusies.

Jau pirms nedēļas viņa to visu bija redzējusi miglaini murgainā sapnī. No rīta naivi cerot, ka šis sapnis nepiepildīsies.

Dons Pedro ar abiem bērniem - Saulīti un Nameju - ieturēja pusdienu Zoodārza lapenē. Ēdieni

nebija ne pārmēru dārgi, nedz īpaši garšīgi, toties bērni bija izsalkuši no staigāšanas, azartiskas fotografēšanas un smiešanās, tāpēc visu nosukāja ar skubu un redzamu apetīti. Vislielāko prieku brālim un māsai bija sagādājuši žiperīgie mērkaķi un koku dzeloņcūkas, kas kā mazi, nopietni, cekulaini panki lēni, bet vienalga - ar galvu uz leju, vai augšu, - rāpaļojās pa priedes stumbru. Pie pērtiķu būdas, priecādamies par mandriliem un makakiem, viņi labprāt varētu uzturēties stundām, ja netiktu vedināti apskatīt arī pārējos zvērudārza iemītniekus. Arī nadzīgie, plakanie ūdensbruņurupuči ar tādiem kā pīles šnobeļiem bija va- ren amizanti, kad, spēlēdami «sunīšus», knāba viens otram pleznās. Ar tēti bērniem te patika, jo dons nekad neskopojās ar izsmeļošiem paskaidrojumiem par zvēru ieražām, kā arī kurioziem stāstiņiem no Darela grāmatām vai pašu Zoodārza dzīves, jo labi pazina vairākus tā sekciju vadītājus un bija ne vien dzirdējis, bet pat redzējis ne vienu vien anekdoti «in vivo» [83] .[1] Dabiskos apstākļos (lat.).

Vienīgā neizdevusies «zooreize» bija pagājušgad, jo muļķības pēc un pilnīgi nevajadzīgi taupīdami naudu, viņi bija ieradušies kopā ar Dairu kā «ģimene», jo ieejas maksa pārim ar divi bērniem tolaik bija tikai divi lati, nevis divi lati katram. Dons Pedro vēl tagad nespēja saprast, kāds velns viņu dīdīja toreiz sapīties ar «bijušo». Daira, kas viņa sabiedrībā pēdējā laikā manāmi nervozēja, ne no šā, ne no tā piedzērās kā mārks (viņai daudz nevajag), un jebkuram dzīvniekam, lai tas būtu pērtiķēns, papagailis vai tīģeris, viņai atradās kopējs laipns apzīmējums: «Kretīni! Paskat, - nu, vai nav kretīns?!» Tieši tādiem vārdiem viņa zaimoja Noāsa šķirsta vērtīgos iemītniekus. Dons Pedro lieliski zināja, ka ieskurbušas sievietes ironiju nesaprot, bet piešvilpušās - vispār nesajēdz neko, tāpēc bija sadrūvējies un klusējis. Bet bērniem pagalam nepatika, ka vienveidīgi nozākā viņu miluļus, un Saulīte pat indīgi nodziedāja skolā apgūtu peršu: «Kas citus apsaukā, tas pats tāds ir!»

Atceļā viņi saplūcās ne pa jokam. Bērni un dons kategoriski atteicās ielenkt pāvu tēvaini, jo māmiņa gribēja «šim muļķa kretīnam» izplūkt no astes spalvas par piemiņu (kioskā tās ir tik dārgasl), un, piederīgo neuzņēmības un neatsaucības satracināta, Daira, izver/.dama svelmi un šņākdama kā pūķis, aizbrauca ar taksi pie draudzenes pabeigt iesākto, proti, iedzert vēl un pažēloties, kāds kre- • tīns ir viņas bijušais virs, un ka bērni, protams, atsitušies šajā kretīnā un savā nepateicībā tur tāda kretīna kanti. Vai nav sīki kretīneļiV. Šodien noskaņojums bija saulains, to bojāja vienīgi tāda kā viegla puvuma smaka, kas bija jūtama lapenē. «Droši vien, nesen indējuši žurkas,» nosprieda dons un pateica to bērniem. Tie neko daudz nešķobījās. Tiesa, pēc maltītes ejot projām un atvadoties no kamieļpāra Tarhūna un Dakāras, smaka uzvilnīja ari šeit un vēl smagāka, bet tas vairs nešķita būtiski. Tepat jau rēgojas izeja. Likās dīvaini, ka nekur nemanīja vārnas, pastāvīgās zvērudārza apmeklētājas. Viņi, jauku iespaidu pilni, devās pie autostāvvietā gaidošās «bo- neville's», bet tad celiņu - soļus divus no viņiem - pārmei- muroja žurka; tāda kā apdullusi, gandrīz nogājušu spalvu, i Kas viņai lēcies? - noprasīja Namejs.

Vē-ē! - Solvita pretīgumā saverkšķīja mūlīti.

Droši vien indējuši ar arsēnu, pa vecam, un šai skaistulei par maz ticis, - dons Pedro paskaidroja.

Viņam gan tas ļoti nepatika, un viņš notēma no mašīnas pazvanīt vetārstam Aleksandram, savam vecajam zoo čomim, ka dienas laikā te apkārt blandās pusbeigtas žurkas, kas - j nedod, Dievs! - ne no šā, ne no tā vēl var sakost bērnus. Ej tad un saņem pret trakumsērgu suns-zina-cik-daudzas sāpīgas potes vēderā!

A kāpēc šī ir bez villas? - gribēja noskaidrot Namejs. - Dēļ karstuma?

Arsēns ir tāda ģifte, no kuras pirmām kārtām noiet villa, - pavēstīja dons un piebilda: Paskat' labāk rozīgos flamingus! Nav ķildīgāku un lamāties kārāku putnu. Man viņi vienmēr ir kaut kā atgādi​nājuši rakstu mācītājus Jeruzalemes sinagogā - tikpat kašķīgi strīdas par reliģiskām tēmām. - Jā, ari patlaban viņi aizsmakušās balsīs kaut ko ķērkstēja tādā kājiddiš ~ēbre]u žargonā.

Kas ir sinagoga, tēt? - apvaicājās Saulīte. Žīdu dievnams, vai ne, tēt? - pasteidzās Namejs.

Aha, - atsaucās dons. Viņš noraizējies pamanīja zem dekoratīvā rododendru krūma kūņojamies vēl vienu žurku ar asiņainu galvu. Pa ceļam uz automašīnu viņi redzēja vēl divas noplukušas žurkas lēni velkamies pa asfaltēto stāvvietas placi. Dona Pedro platā seja sadrūma un kļuva barga. Iesēdinājis bērnus mašīnā, viņš iekāpa pats un ņēmās zvanīt Aleksandram. Draugs šobrīd it kā bija ārpus uztveršanas zonas.

«Droši vien, labo cirvi.» (Zoodārznieki tā sauca vadības nesankcionētu iedzeršanu mākslinieka nomaļajā skabūzī.) Dons ieslēdza aizdedzi un ātrumpār- slēga sviru iebīdīja atpakaļgaitas gaņģī. Pēc pāris metriem viņš nevilšus sabrauca prāvu, plušķainu, melnu kaķi, kurš sazin no kurienes iznira turpat pie riteņa, un izskatījās nevis saindējies, bet dzīvs sapuvis. Vismaz zem platās riepas viņš izjuka kā lietū izmiekšķis suņasūda strembulis. Tā bija ļoti slikta zīme. Bērni stāvās šausmās iebrēcās. Dons knapi savaldījās, lai derdzīgumā nenospļautos pats sava pontiaka salonā, un nolēma nekavējoties iebraukt «Statoil» mazgātavā.

Likās, ka kaķa riebēklis ir piedraņ- ķējis,ar sevi visu mašīnas apakšu. Pulkstenis bija pustrīs. Laiks kā agrāk tecēja tikai uz priekšu.

6 «Es tevi mīlu, Armand! - sirdī zvērēja Aīda. - Tomēr mīlu tevi, vecais nelieti!» Sievietes augums dziedāja saldā piepildījumā. Viņas debeszilais divdurvju oldija sedans «Cutlass Surpreme» [84] [1] Dižcirtene (angl.). Supermačete, ja tā tīk labāk patlaban bija uz Brasas gaisa tilta.

Platie riteņi tikko manāmi dunēja pa tilta bruģi. «Par spīti visam, es būšu mājās laicīgi.

Garastāvoklis tāds, ka gribas kaut ko uzrakstīt.» Un viņas atmestajā galvā (vai varbūt - tumšzaļajā, dzirkstošajā aurā?) sāka formēties bēdpilna aina…

«Drosma bij savākuse mazu iedzīves panniņu. Tur glabājās izrakstītu drānu kārta, dzīparota vilnaine, tāsu doziņā daži sidraba šķiliņi un pusmārkas, no piepes grebts kausiņš ar pērkoņkrustu malu, karote un asais ģelzīts. Vīra mātes sidraba sakta, tēva krekla saktiņa-kuģīts. Mīļas piemiņas. Ēdamā nebija palicies, tālab līdzai tikai pelu maizes dona un sūrais rutkis. Gailienā vairs nebij jauda palikt, jāmeklē citur mājasvieta. Svešup neies, bet uz pašas dzimtām tēvamājām. Ka- zi'tur ļaunā liga vēl nava nākuse? Neteiks saviešiem, kas te notiek, - sacīs, ka atnākuse pasērst; vīrs pavaļojis. Gan Die's viltus runu piedos. Kā lai baidē ļaužus, ka te ar miroņiem kopā navaid gaisa, ko elpot, navaid telpas, kur dzīvot? Pīšļi pie pīšļiem, veļi pie veļiem, bet viņa ir dzīvs cilvēks, ar Dieva vārdu un labo Māru sirdī. Ies pie dzīviem. Šodien pat, kolīdz sakopsies, pa blīgznāju gatuvi promus gar Vējukalnu…»

Te Aīda nospieda bremzes pedāli un skaņas signālu vienlaik. Paģēroši aurojot autotaurei, drošības josta stingri samiedza stāvās krūtis. «Idiots nelaimīgais!» viņa sevī nolamājās. Pie Aizsaules ielas krustojuma pretim Miķeļa kapiem viņai zem mašīnas gandrīz bija pasteberējis večuks, kurš vai nu raudāja, vai viņam paģirās pār mēru sāpēja galva - to viņš bija saķēris delnās un kā nesamanīgs tik meimuroja šķērsu pāri ielai. Uz signālu un riepu kaucienu bremzējot viņš pat nereaģēja un tāpat vien aizģeņģe- rēja tālāk, spiezdams plaukstās baltiem sariem apaugušo pauri. «Vecais marasmātiķis!» pusbalsī noteica Aīda un nopriecājās, ka večukam nav izspiedusi ķidas, tāpat, ka neviens nav ietriecies viņas oldsmobīlim astē. Viņa labi zināja, cik večuki vārīgi, un arīdzan, cik amerikāniešu rezerves daļas dārgas. «Būtu nonācis atpakaļ Miķeļa kapos, vecais pleika, - viņa nodomāja un rullēja tālāk uz Mežaparka pusi. - Kur man, piķis un zēvele, palika tā Drosma?»

Aīda šobrīd vēl neapjēdza, ka īstenībā Drosma ir tā pati, kas sēž pie oldsmobīļa stūres.

3. nodaļa Kas, pie velna, notiek?

1 Nebija saprotams, kur tad kavējas Endijs. Pulkvedis satraukts puskūpināto cigāru vienkārši izmeta pa logu. Varbūt tāpēc, ka viņam aiz nepacietības gribējās izlēkt ārā pašam. Bet tad viņš, nezināmu iemeslu dzīts, pārslēdza TēVē uz Pirmo Rīgu. Rezultātā viņš trāpīja kā ar pirkstu tūplī - patlaban satrauktais

Viktors Sausnītis, aizrīdamies un murmuļodams, sniedza tiešo reportāžu no Dabaszi- nību fakultātes Zooloģijas muzeja, kur patlaban esot novērojamas Poltergeista parādības. Muzejs pats vasarā ir slēgts, bet nupat Mikrobioloģijas katedrā esot (no turie​nes???) ielauzies mežakuiļa izbāzenis, vārdā Vecais Hrjuša… Neesot saprotams, nu nepavisam neesot, aizgūtnēm bēra Sausnītis, kas viss tik nenotiekot, ak vai, ak vai, bet viņš patlaban, nūja tepat vien esot saiknē un dzirdot kaut kādus būkšķus stāvu augstāk, jā, jā būkšķus, un stikla trauku plīšanu laboratorijā šajā stāvā, šajā, kurā viņam pašreiz esot tas gods intervēt vecāko ko? - ā, jā, jā, laboranti Kūciņu (cik varēja manīt, gara auguma kalsenu dāmu ar vanaga profilu, kas turpat blakus mīņājās kā strauss, bet nebija teikusi ne pušplēsta vārda). Bet no televizora patiešām nāca kaut kādas Sausnīša satraukša- nos attaisnojošas, netīkamas fona skaņas.

«Idiņi, - nošņācās Pulkvedis, - dzert vajaga mazāk! No sensāciju kāres galīgi prātu izdzīvojuši…»

Te piepeši viņa acis iepletās. «Kas, pie velna, notiek?!» Aiz Sausnīša strupā un mikrobes šlankā stāva aizmugurē rēgojās Rundāles pils cienīgas kāpnes. Viņš ieraudzīja pa tām bariņā naigi cilpojam lejā lūsi, nomērējušu vilku, divi lapsas un vairākus nenosakāmus, sīkākus mošķus. Tajā pašā brīdī Sausnīša operators (Gints - Pulkvedis viņu zināja no skolas sola) spalgi iebrēcās: «Viktor, aizmugure!!!» Kadrs sāka dejot, jo šis Brēmenes muzikantu kolektīvs liekams draudzīgi klupa virsū televīzijas sapulcinātajai cilvēku grupiņai. «Ou!!! - skanīgā balsī iebļāvās Viktors Sausnītis, mirklī pārtraukdams vervelēt, kad caunai līdzīgs radījums ar asiem zobiem ieķērās viņam vaigā un ar ķepu notrieca brilles. Komentētājs atsita to ar roku, smūdzis pārlidoja pār lenteri, bet uz. viņa vaiga uzplauka neglīta, sarkana puķe, asins pilienus kā skrotis šķiezdama. Ginta betakamera vēl parādīja tā kā ērgļa spārnus noplandām… Pazibēja astaina, noplukuši pakaļa… Un tad, spriežot pēc pakāpienu virpuļošanas tuvplānā, videokamera, operatoram no rokām izsista, vēlās lejup pa kāpnēm. Sekoja stopkadrs - kanālmalas koku lapotnes aina, kas, droši vien, bija redzama no kāpņu laukumiņa loga arkas, bet šausmu kliedzieni skanēt nerima. Tad pēkšņi - Pirmās Rīgas trulā panorāma. Ar uzrakstu: «Atvainojiet! Pārraide atcelta tehnisku iemeslu dēļ.»

Pulkvedim pārskrēja šermuļi. No šiem tik tikko redzētajiem tehniskajiem iemesliem. «Vai tiešām šāda bezprecedenta gadījuma iemesls varētu būt kāda mūsdienu Bdvarda Kellija [85] [1] Dēkainis Edvards Kellijs (miris 1597. gadā, bēgot no ieslodzījuma) - angļu alķīmiķis, kas piedalījies vairākos plaši aprakstītos maģijas eksperimentos kā doktora Džona Dī, karalienes Elizabetes galma astrologa, asistents. neveiksmīgi alķīmijas eksperimenti? jeb, gluži otrādi, - veiksmīgi?… Vai patiesi dullie biologi tagadiņ ņemas ar izmēģinājumiem, kuri būtu vietā vienīgi uz doktora Moro salas? Vai tiešām Endijs arī zvanīja šādā riebīgā sakarā? Viņš mūždien šādas lietas saož ātrāk - rūdīts de​guns.» Pulkvedis juta sev nosvīstam deniņus.

Noplinkšķēja durvju zvans. Acis nenolaizdams no statiskās ekrāna ainas, Armands virzījās atvērt durvis.

Uz sliekšņa bāls kā kaļķis stāvēja Endijs. Ap viņa kreiso roku krustu-šķērsu bija aptīstīts nevīžīgs pārsējs. Asi​ņains. Drūmi uzlūkodams Pulkvedi, viņš rāmi apvaicājās: «Vai tu jau zini?»

Atbildēt ar pretjautājumu nebija notēs. Visas atbildes parādās acīs, pirms bilsts kaut vārds.

Endijs paspraucās garām Armandam un smagi atslīga klubkrēslā.

2 Meitenēm bija sagribējies iekost. Modes peripētijas bija sabudinājušas viņu tāpat jau veselīgo ēstgribu, tāpēc Annija devās lejā noorganizēt cāli. Domāts - darīts. Arī Vineta, iepriekš pabijusi augšstāva tualetē, lēnītēm kāpa draudzenei nopakaļ. Te pēkšņi viņa izdzirda virtuvē plīstam stiklu un tādu kā dobju vaidu. Tumšmate Vineta, pagaidām vēl drusku izstīdzējusi, bet klasē neapšaubāmi ņiprākā un visvairāk nobriedusi meiča, par apķērību un reakcijas ātrumu nevarēja sūdzēties. Tāviet, lai skaļi apjautātos draudzenei, kas gadījies, viņa momentāli pa galvu, pa kaklu metās lejup pa kāpnēm un atrāva vaļā ar diviem arkveida matētā stikla lodziņiem apgādātās virtuves durvis. Pirmais, ko meitene tur ieraudzīja, bija Annija. Draudzene bālā ģīmī bija atspiedusies pret virtuves zaļgano flīzīšu sienu.

«Philips» ledusskapja durvis bija vaļā. Veidosim dzīvi labākul Pie Annijas kājām koši sarkanā peļķē gulēja saplīsusi Onkuļa Beņa mērces pudele. Izslavētie ananāsu gabali jaucās ar stikla gabaliem, un uz tumšzaļā linoleja šis abstraktais mākslasdarbs atgādināja sprāgstošās lodes trāpījumu zaļā pūķa miesās.

Bet neviens nevaid saplēstas tomātu mērces pudeles dēļ, lai cik tā viņam dārga sirdij. Annijas šoka iemesls aizņēma vir​tuves grīdas viduci.

Plāna vidū pa apli naski steberēja grilētā cāļa kautķermenis, jo bez galvas bija dabiskā ceļā zaudējis orientāciju, bet bez četrpirkstainajām kāju pēdām - skrejputna stabilitāti. Viņš ļodzījās un meimuroja kā iesācējs, dejojot šeiku, tirināja kailos spārnu strupuļus, reizēm uz vienas kājas kauliņa braši apgriezdamies ap savu asi, un nebūt negrasījās krist vai rimties savā skurbajā plānprātiņa dancī.

Vi-, vi-… - neko vairāk Vineta nejaudāja pateikt kā sava vārda pirmo zilbi, iekām sāka skaļā, spalgā balsī smieties. …Viņš ir dzlīīvs!!! - draudzenes domu pabeidza Annija. Brūnais cālis groteski viņai paklanījās, pārlieku atgādinādams analogu Kronenberga Leiputrijas bildītē, kurā cepeši paši uzprasās kārotājiem.

Katrā ziņā, arī brū- nīgi sivēnteļi tur līksmi rikšoja apkārt ar mugurā iespraus​tu nazi un dakšiņu.

Dzīīīīīīīvs!!!!! - Annijas balss pārauga modulētos spiedzienos. Šķila, ka cālis dejo albāņu kalniešu spalgās sta​bules pavadījumā. - Dzīīīīīīīvs!!! Dzīīīīīīīvs!!! Dzīīīīīīīvs!!! Šķiet, ka pagaidām Annija sprieda pareizi.

Vinetai no draudzenes kvlkstiem ausis sāka trizuļot, un viņa aizspieda tās ciet un gluži neapzināti pietupās. Cālis-brālis, gluži kā to vien gaidījis, metās viņai klāt, ar brūni apcepto, taukaino, auksto ādu piespiezdamies kai​lajam meitenes ikram. Broilera salto glāstu juzdama, nu sāka spiegt arī Vineta. Šos spiedzienus izdzirdēja Vasīlijs, kurš nule kā ar Armanda «koniju» piestāja pie Aīdas savrupmājas. Viņš, sadrūvējies sejā, izkāpa no auto ar brīnumskaistu gerberu pušķi rokā. Vasīlijs sievišķu spiegšanu nevarēja ciest. Tā viņam atgādināja puštunu un tadžiku ciematus augstu kalnos pēc viņu trieciennodaļas ielaušanās.

3 Kuzja žēli stenēja. Viņam bija šķērma un nelaba dūša, un miglojās acis. «Lapsas, lapsas,» - viņš vēl arvien žēli kunkstēja. Patlaban, kaut gan nu jau savā prātā - atjēdzies no pārbīļa un nežēlīgās vemšanas, kura visas iekšas apsvieda otrādi, - sargs vēl bija manāmi apdullis un īsti neatcerējās, vai ir sazvanījis savu kantori un izsaucis palīgspēkus, vai ne. Katrā ziņā par vienu viņš bija drošs. Sapuvušais gaļaskalns nebija viņam parādījies murgā pēc nedēļas nesātīgas dzeršanas, kas Kuzjam, kā jau krieva cilvēkam, nebija nekas neparasts; drīzāk piederēja pie normas. To viņš attapa skaidri; jau tāpēc vien, ka tagad, noskalojis sviedraino seju un matu ezi izlietnē, viņš dzirdēja lejā pūstošo milzeni brīkšķināmies. To saklausot vien, Kuzjam iekšas krampjaini sarāvās. Tāda smakoņa! Un vēl ārprātīgā, pilnīgi nejaušā Arčas nāve! Pastāstīsi to kādam pie pudeles, - neviens nemūžam nenoticēs! Arī skaidrā neticēs. Bet pats ļaunākais, vēl mazāk noticēs firmā «Manam brālim sargs» un policijā, ja nebūs to redzējuši tūliņ pat…

Pie velna vecmātes- ja būtu piezvanījis, šie jau būtu klāt! «Jāzvana, jāzvana, tūliņ pat jāzvana» - lai pārliecinās paši! Kamēr šitas gigantiskais sprāgonis vēl nav izkūpējis gaisā kā pasaku džins. Pēc tam nebūs, ko vainot, ja neskaita līdz. acīm pierijušās Mežaparka vārnas un mēmo Arču ar smadzenēm, kas izziestas pa asfaltu kā Jubilejas pastēte. Ej un iestāsti kādam, īpaši jau nu šefam, Hamletam Georgijevičam «Hamgogam», ka neesi psihopāts, un visa šī pēc nāves smirdošā ziloņdeja notikusi ap tevi pašu reāli, nevis ir kaut kādu narkotisku murgu iedvesta. Priekšnieki reizumis mēdz būt pilnīgi nesaprotoši, - ja nosprieduši, ka viņu padotie savus pienākumus nav veikuši pietiekami labi. Jeb, viņuprāt, vispār nav tos veikuši. Var sanākt lielāki sūdi nekā Piektajā gadā. It sevišķi tas sagaidāms no tāda pustraka gruzīna kā Kuzjas šefs. Tas parādīs - nevis kur vēži, bet kur sami ziemo!…

Operatīvais centrs klausās! - atskanēja Žoras bezkaislīgā balss. Bijušais omonietis bija klibs (kāds brašulis viņam bija tēmējis galvā, bet trāpījis kājā), tāpēc rātni sēdēja pie komutatora.

Zora, te Kuzja! -Kuz.ja auroja pa rāciju. -Trīs patruļas mašīnas uz trešo! Automātistus! ČēPē! [86]

ČēPē!

Kas notiek?

Ielaušanās!!! - kliedza Kuz.ja, un tā ari bija. Samelots nav ne nieka. - Ielenkt objektu!!! Vajadzīgs granātmetējs!

Kāpēc?

-Jābloķē bandītu atkāpšanās! - Tā jau bija puspatiesība, bet neies tak teikt, ka granātmetējs vajadzīgs, lai uzsprā- dzinātu pašgājēju puvenu kaudzi…

Operatīvā vienība izsūtīta, - Zora pēc mirkļa teica, - granātmetējam šefa veto. Jums placī lielas materiālas vēr​tības.

Kuzja no bezspēcīga niknuma samiedza acis tā, ka zem plakstiem noplandījās tādas kā zaļganas liesmu mēles.

Pieprasu RPG [87] , lai saglabātu šīs materiālās vērtības!!! ČēPē!!![1] Čerezvičainoje položeņije ārkārtas stāvoklis.

[1] Ručnoi proķivotankovij granatomjot - rokas prettanku granātmetējs.

Lejā viņš dzirdēja metāla blankšķus un skrapstoņu. Milzu līķis tagad pārmaiņas pēc postīja «Nach Amerika» jaunās mašīnītes. Sargam tas bija kā naža smailes skāriens pie pautiem. Kaut kur vēl arvien spalgi brēkāja līdz nāvei pārbiedētā, patizlā apkopēja. Kuzjam sviedri atkal sāka tecēt tērcītē pa muguras reni uz leju. «Kā tai vecajai birstei pietiek dukas vēkšēt?!» viņš bezspēcīgā niknumā nodo​māja.

Beidzu! - viņš teica, miglaini juzdams, ka viss vēl tikai sākas. «Un kā es būtu varējis viņus brīdināt, lai pa​ņem gāzmaskas?… Kā, bļin, es to varētu pamatot?! Ka laupītājiem ir asaru gāzes granātas?…»

4 Maldis garlaikodamies sūca metaksu un pīpoja, kamēr Freds mierīgā garā likvidēja paniku virtuvē.

Pavārs Toms tika izdzīts ārā; trīcošām rokām viņš aizdedzināja cigareti un žēlojās Maldim: Es-e aa-attaisu le-ledusskapi, un ma-man ielec ģīmī kar-kar-karpa!!! Traks var palikt, va'ne?

«Va'ne…» Maldim no pieredzes šķita, ka karpas vienmēr ir izcēlušās ar izcilu dzīvīgumu, tāpēc tikai pamāja, lieki vārdus netērēdams - sak, zināms, - kā tur lai nenobīstas. Lai gan pats bija pietiekami ar karpām cīnījies, - gan ķēris ar spiningu sazānus Donas grīvā, gan ar makšķeri Sātiņu zivju dīķos, gan kāvies ar spoguļkarpām mājās pa izlietni, kad pagalam bija sakārojies karpas galerta. Vienureiz pat savainojis ar nazi pirkstu, tīrot nule no- mušītajai karpai zvīņas, tādēļ sākās kaut kāda asins saindēšanās.

Tās rezultātā Maldim pusgadu neaizdzija ne tik šī brūcīte vien, bet ik jauniegūta skramba sāka čūlot un strutot, uz lūpām un gļotādām radās lieli jēlumi, tā ka Maldis staigāja apkārt kā spitālīgais, plāksteriem aplipi- nājies un visu karpu cilti balsī lādēdams.

Viņš pabāza galvu virtuvē, lai palūkotos, ko tur Freds nodarījis karpai, un ieraudzīja gleznainu ainu, kas varētu noderēt kādam vecam holandietim «dzīvās dabas» gleznai. Freds bija nolicis uz galda lielo kapājamo dēli un azartiski strādāja ar cērti, bet ap viņu mistiskā dervišu dancī lēkāja un griezās karpas gabali, neļaudamies sevi sacirst sīkākos gabaliņos. Faktiski patlaban īsti reizē būtu uzlikt kompaktdisku ar Hačaturjana «Zobendejas» ierakstu. Fona mūzikai. Maldis saskaitīja kādas trīs atsevišķas karpu galvas, kuras muti plātīdamas, lēkāja pa galda flīžu virsmu.

Tom, cerams, ka tev ledusskapī nav zuša? - viņš zobgalīgi apvaicājās resnim-pavāram. Kaut gan pašam trīcēja rokas.

I-ir! - neizpratnē atsaucās Toms. - Saldē-dē-tavā.

Maldis nopriecājās, ka saldētavā. Velti. Kad Freds, iemocījis žiperīgo karpu kapājumu milzu kastrolī (varēja dzirdēt, ka pa iekšu dimdinās karpu fragmenti, it kā cenzdamies sakārtoties saliekamajā mīklā, lai iegūtu veidolu «karpa»), uzmanīgi pavēra leduskameras durvtiņas, - drīz pa grīdu uz. nebēdu locījās visi trīs zuši un pāris kāli nēģu, veidodami tur sarežģītu gļotu un recekļa rakstu. Zem pavāra mācekļa kājām piemīts, sitās sidrabains zandarts. Šajā jūklī kā sultāns harēma vidū gausi rāpoja omārs. Nekrietnās uzkodas nācās tvarstīt pa visu krogu, kamēr tās pa

vienai tika izķertas, bet Fredam pa to laiku iešāvās prātā lieliska doma - kā savulaik, ar troļļiem cīnoties.

Izrādījās, ka visi šie pār mēru ņiprie smūdži ir nomierināmi verdošā ūdenī. Pirmais tur tika nogādāts dūšīgs, satrakojies zutis, - tas apmeta pāris gurdus kūleņus un noklusa, mezdams koķetus burbulīšus. Ko vairs vairāk! Viņam pa pēdām tika nogādāti arī visi pārējie zivju kāzu dalībnieki, toskait brūnmelnas, lecīgas ātes un mazu, aukstu krevetīšu pūlis, un Freds ar trīs smilšu sauju atvadu žestu katlā iebēra viņiem visiem žaunās rupjo virtuves sāli.

Ai, zaļā līdaciņa, nāc ar mani spēlēties! Es ar nazi virtuvē, tu - vārošā katliņā, - viņš apmierināts radīja tautas dainai Freda versiju.

Dīvainākais akvārijs manā mūžā/-konstatēja Maldis.

Viņam šobrīd nebija ne jausmas, par kādu dīvainu akvāriju nu jau ir kļuvušas visas ūdenskrātuves.

Toskait Rīgas līcis. Nupatās tur vairs tik būtiski neliktos lielais lasis un mazā brētliņa…

Patlaban pie Kolkas kā pirmais, ūdeni šķiezdams, liedagā izkāpa pērnā gada rudens vētrā jūrā pazudis zvejnieks, no kura bija palikuši pāri tikai sasmaguši kauli un spectērpa lanckas. Viņā ģilteņa galva ar retām matu šķiez- nām pagriezās pret māju pusi Ušos.

Kāpās, dažus kilometrus aiz Pāvilostas, savā iztrusušajā kuģī trīsarpus metrus zem kārklu un asa grīslāja klātās, baltās smilts sarosījās ar zobiņiem sacirstie vikingu sirotāji, kurus tur bija licis aprakt Lamekīns, kūru ķēniņš.

Majoros, netālu no bijušās glābšanas stacijas, uz krastu rimti peldēja noslīcis sešgadīgs puisēns. Un viņa desmitgadīgā māsiņa, kas, zēnu glābdama, ielūza ledutiņā, kad pērn bija blēņojušies pie lāsmeņa patālu jūrā.

Liepājas ostā uz steķiem izrāpās piedzēries noslīkušais ostas krāvējs, kas nebija atrasts viņnedēļ.

Viņa izžulgušajās acīs blīda trula apņēmība krogū noskalot drēgnās dūņas un lipīgo aukstumu…

Jūra kā vienmēr šalca… un arī dāsni atdeva savus mirušos. Viņi nāca malā. Nāca desmiti, simti un tūkstoši…

5 Hekse atbrāzās mājās kā viesuļvētra. Viņa tūliņ pat ļāva uz grīdas noslīdēt kleitai, apakšveļai un izmetās kaila. Šmauga kā liāna, sieviete iegāja dušā noskalot šīsdienas bēru miasmus. Pēc dažām minūtēm viņa basa, melnā hitonā tērpta, jau sēdēja uz zema dīvāna un lasīja biezu grāmatu noplukušā ādas sējumā. Ragana nesaprata, ko izdarījusi nepareizi. Vai varbūt no tiesas pienācis Pasaules Gals? Nevarētu būt. Pārāk neticami. Viņa zināja, ka samērā droši var paļauties uz dažu astrologu ezoteriskajiem izskaitļojumiem.

Dzelzs Laikmets vēl nav beidzies, lai gan lokālu kataklizmu ķēde var sākties pašreizējā gadsimtu (un pie viena - tūkstošu) mijā. Par to liecina pietiekami daudz pazīmju, - kaut vai laika tecējuma paātrināšanās.

Nenormālais reinkarnēto cilvēku skaita pieaugums. Kopš viņas muļķa tētim skolā mācīja ģeogrāfiju, cilvēku kopskaits uz planētas bij gandrīz dubultojies… Taču kopumā visam šim bezgaumīgajam pasākumam jāturpinās vēl tūkstošgadēm ilgi. Ja nenotiek vēl kaut kas. Lai gan - 1 laika skaitīšana ir tik nosacīta padarīšana, ka īstenībā par nekādām tūkstošgadu mijām nevar būt ne runas. Reāli laikmeti būtu bijuši jāsāk skaitīt, kopš uz šīs lodes apzinātu dzīvi sāka Lemūrijas iedzīvotāji, pirmie reāli iemiesotie ! cilvēki ar blīvu ķermeni… Vai kopš gāja bojā pēdējā Atlantu civilizācijas sala - Poseidona. Kas šis Kristus galu galā tāds ir?!… Un kuru no mums viņš atpestījis no ļaunuma vai nāves, liesās slepkavnieces?

Toties dzimst gan te braši - un vairums bez viņa kristības…

Taču tas nebija galvenais. Visvairāk viņa bija satrūkusies par sava vīra-zombija augšāmcelšanos un tagad Melnajā grāmatā centās noskaidrot, kas nesenajā garu izsaukšanā viņai nogājis greizi. Jā, viņa pilnmēness naktī bija pabijusi kapos (un ne pirmo reizi), jo labprāt mēdza ar saviem jautājumiem iztincināt miroņus. Vai tiešām viņas spēks tik liels un rituālā izmantotā maģiskā formula tik universāla, ka varētu būt sākusies tāda kā ķēdes reakcija un stihiska visu miroņu augšāmcelšanās? Kas tagadiņ būs? [1] Praktiskās maģijas rokasgrāmatas.

Grūti ko saprast pēc Lemegetona un Mazā Alberta10 miglainajām norādēm. Arī melnais pāvests Honorijs konkrēts bijis tikai nekromantijas paņēmienu aprakstīšanā, nevis turklāt iztirzājis, kas nenotiks, vai, gluži otrādi, notiks, ja burvis kaut ko salaidīs grīstē. «Vīrieši! Visi nelieši! Suņtēviņi, mūdži, provokatori tādi!» īsti vietā te būtu Rauls kā neapšaubāms Melnās mākslas eksperts, bet tas jau sen kopš sadedzināts, un pīšļu urnai nav iespējams piekļūt. Raula māsa Margarita tagad, cik zināms, ir Endija mīļākā, un no šīs puses allaž draud nopietnas briesmas; to Heksei teica viņas kalnu lauvenes instinkts. Tam draņķagabalam tomēr veicas! Bet cik interesanti būtu nozagt šķipsnu pīšļu un pamēģināt atvilināt Raulu šajā pasaulē…

Ragana tikai vienreiz bija strādājusi ar pelniem - atkārtojusi vienu no brāļu vanHelmontu"[1] Pazīstami beļģu alķīmiķi (XVI beigas -XVII vidus). palinģenēzes [88] [1] alķīmijas nozare, kas nodarbojas ar priekšmetu, augu un kustoņu atjaunošanu, kad tie sadedzināti pelnos. eksperimentiem,-protams, neveiksmīgi, kaut gan vainot šeit varēja drīzāk pašas paviršību, nevis ļoti precīzo eksperimenta receptūru.

Hekse sapurināja mitrās, ugunīgās krēpes un nolīka pār grimuāru, tad izslējās.

«Jāparunā ar Endiju, - viņa nodomāja, - apstākļi ir pārāk nopietni, lai ņemtu vērā savstarpēju ienaidu un antipātijas.» Drūmajai skaistulei rokā jau bija telefona klausule, un viņa runāja: -Pulkvedi, vai tu man nevari iedot Endija mobilā tālruņa numuru? - Samtainā, zemā balss skanēja lūdzoši.

Endijs ir šeit, - attrauca Pulkvedis, un Hekse izdzirda viņu sakām: Endij, ar tevi grib runāt tavs pagātnes murgs.

Hekse sažņaudza dūres tā, ka smailie purpura nagi atstāja šaurajās delnās tādas pašas krāsas nospiedumus.

«Riebekļi, - viņa tikko dzirdami nošņāca, - kā jums tik sievieti pazemoti» Ko tu no manis gribi? - vārdus cieti atdalīdama, at​skanēja mierīgā Endija balss.

Mēs to nevaram izrunāt pa telefonu, - pret savu gribu Hekses balss atkal skanēja lūdzoši. - Kā lai tevi satieku?

Pēc neilgas svārstīšanās Endijs apvaicājās: Vai tu man zvani sakarā ar dīvainajiem šīsdienas notikumiem jeb tev atkal prātā kārtējie nedarbi? Viņa balsī skanēja vēsa interese.

Man neesi vajadzīgs ne tu, nedz Pulkvedis, bet jūsu zināšanas, - izgrūda satracinātā Hekse, - manis pēc jūs būtu varējuši iznīkt jau radībās!

Abpusēji, - atsvieda Endijs, - bet labāk atbrauc vien pie mums. - Viņš nosauca adresi. - Es ceru, ka mēs tiešām tiksimies pēdējoreiz.

Lai notiek tā, - nočukstēja Hekse. Šos vārdus parasti saka, ja vēlas, lai lūgšana piepildītos. Tie ir burvju un burveņu «āmen».

6 Aīda vismaz pusstundu dabūja mierināt satrauktās meitenes, kuras no histērijas bija izrāvis ļoti gara auguma plecīgs vīrietis ar skūtu galvu, kas Vinetai un Annijai par lielu sašutumu bez vārda runas bija iegāzis katrai pāris skanīgu pļauku, pēc kurām spiedzieni bij apklusuši kā uz burvja mājienu, atkorķējis ārsikolas pudelīti, tāpat, neko neprasīdams, ielējis katrai pa glāzei, piespiedis izdzert. Meitenes, vēl arvien bez valodas, ar žestiem un mīmiku visu laiku bija centušās vērst viņa uzmanību uz cirkus mākslinieku-cāli, kas uz. grīdas spītīgi turpinājis savu klauna popūriju. Garais vīrietis tad bija to neceremoniāli sagrābis un iesviedis mikroviļņu krāsnī, uzgriezis maksimālu temperatūru un minimālu laiku, kā rezultātā, kamēr viņš ielējis ūdeni vāzē un ievietojis tur bezgala skaistas gerberas, no dejotkārā izejmateriāla gatavs bijis normāls, kūpošs grilcālis bez mazākās vēlēšanās raut vaļā ča-ča-ča. Tad svešais bija pateicis dobjā balsi: «Cveti mame,» [89] [1] Ziedi mammai (kr.). un pēc mirkļa aizbraucis

lepnajā limuzīnā.

Par meiteņu izdomātajiem cāļa gājieniem Aīda nebilda ne pušplēsta vārda, iekāms viņai par to nebūs radies pašai savs viedoklis.

Skuķi daļēji dusmojās, daļēji jūsmoja par nepazīstamā vīrieša neceremoniālo, bet operatīvo izrikošanos. «Tas būs bijis Vasīlijs,» nodomāja Aīda un laimīgām acīm pavērās samtainajos ziedos no Pulkveža. Viņai patika, ka gerberas priecē acis, bet nesmaržo. Rakstniece necieta stipri smaržojošās puķes, jo viņas gaumei to aromāts bija pārlieku stiprs un sekli viendabīgs, bez bagātīgas buķetes tumšā zemteksta solījuma.

Jūsu nīgrais labvēlis ir mana drauga miesassargs, - viņa paskaidroja meitenēm. - Domājāt, naivules, ka pē​dējais mameluku sultāns inkognito? (Tas, droši vien, ir mazs, spalvains, plikpaurains līkkājis turks.) Ūhu! - teica Vineta. - Tad es nebrīnos, ka viņš tik žigli ļe tika galā. Tāds darbs. (Paskat, Annijas «mā» ir apgādājusi nevis parastu veci, bet veci ar linkolna limuzīnu un miesassargu, - viņa smīnīgi nosprieda, - muļķa Annija! Tas tak skaidrs ieguvums, ja tāds vecis mammai pielūdzējs! Veicas ar dažām!»)

Zēēēl, - Annija novilka, - es pat nepateicu paldiesu, kaut ari neviens pieaudzis vīrietis nebija mani šitentā te pļaukājis. - Izskatījās, ka Vasīlija pļaukas viņai bija nākušas varen par labu. Acis spridzēja vien.

Tās ir pirmās zāles pret histēriju, meitiņ, - iebilda Aīda, - kad nav citu drapīšu pie rokas.

Tad jau mūsu čaļiem arī tūliņ jāšauj pa ausi, tikko šie klasē sāk bļaustīties!

Viņš bija baigi foršais, asais vecis, - Vineta jūsmoja, - par tādu neviena neteiks, ka viņam nestāv.

Kuššš, - novilka Aīda, - kā tu runā, jaunkundz?

Bet-e, tu tak, mamm, arī tā runā, - Annija aizstāvēja draudzeni.

Kas atļauts Jupiteram, ir noliegts vērsim, - atcirta Aīda, kļūdama nopietna. - Bez iebildēm, skuķi! Jūs man te esat vēl tikai meitēni, skolnieces, nevis padzīvojušas un izlaidušās dāmas, kas kādureiz, gadās, var palaist vaļu mēlei. Vienalga, tas nav smuki. Viss. Jautājums izsmelts.

Tobrīd «asais vecis» plecu pie pleca ar Heksi šaurā liftā cēlup brauca uz Pulkveža dzīvokli.

«Baigi asais vecis, - nodomāja Hekse, - nez kāds viņš ir gultā?»

Vasīlijs sānis nosmīnēja. Pārlieku labi bija iepazinis šos it kā aizplīvurotos, bet vienlaik tiešos sieviešu skatienus. Pats dīvainākais, ka Aīdas mājās viņam tādu skatu bija uzmetusi pavisam zaļa tnaloļetka - noteikti vēl pamat- skolniece. «Pasaule iet uz galu, - Vasīlijs nodomāja, - un hrens [90] zina, kas te tagadiņ notiek. Labi, ka dejo cāļi, nevis liesmu metēja apcepti dušmaņi bez rokām un kājām. Bet šitā košā rudmate ir rozīne.» Un nokremšļojās. Hekse vi​ņam žilbi uzsmaidīja.

Pumas instinkts raganu nebija piekrāpis arī šoreiz. Pie Pulkveža dzīvokļa durvīm viņi stāvēja, jau iepazinušies. Hekse ienaidnieka nometnē bija paspējusi iemantot ne​apzinātu sabiedroto.

Donu Pedro nomāca dīvaina sajūta - nupat kaut kas nav riktīgi. Tā cilvēks parasti jūtas, ja uzmaucis mugurā kreklu uz kreiso pusi jeb tumsā stīvē kājas biksēs ar dibenu uz priekšu. Šī jušana negribot atsauca atmiņā skolas laika sajūtu, kad nav sagatavojies stundai, bet zin, ka noteikti tiks izsaukts. Nepatīkama trauksmes zumēšana zem nabas, it kā tur būtu ieslēgts kompjūtera ventilators. Viņš neļāva bērniem sevi iesaistīt sarunā, jo drudžaini centās noskaidrot, kas īsti izraisījis viņa tramīgumu. Un izrādījās, ka nejaucība vis nav sakarā ar to, ka šīs acīmredzami slimās žurkas varētu iekost un būt inficētas ar kādu nelāgu kaiti. Arī ne stulbā kaķa-pašnāvnieka dēļ. - «Nē! Nē! Tas ir kas cits.» Un tad viņam acupriekšā it kā pārplīsa tas burbulis, caur kuru viss izskatījās izplūdis un neskaidrs.

«Nūja! - Viņš baidās par Dairu. Par savu «Skābeni» - bijušo lauleni, jo tā tomēr ir abu viņa bērnu māte. - Bet kāpēc? Kāpēc?! Kas ar viņu gadījies tagad?!» Vienīgoreiz, kad viņam bija aptuveni šāda sajūta, tad nācās pasvīst, un viņš Dairu arī bija izglābis no fantastiska mēroga sūdiem. Faktiski - no garantētas sēdēšanas krievu cietumā.

Starp citu, kur patlaban ir mamma? - viņš tēloti nevērīgi iejautājās, aizsmēķēdams cigareti pie

automašīnas paneļa degpuļķa.

Klasesbiedra Jura bērēs, - atteica Solvita, - bet kāpēc tu vaicā?

Tas ir pa ceļam, - teica dons, iekšēji saspringdams kā uzvilkta arbaleta stiegra. - Varbūt iebrauksim viņai pakaļ? Šaubos, vai viņa paliks uz svinīgo atceres mielastu, juris bija īsts drabiņu kubuls.

Mhm. - To varēja uzskatīt par Nameja piekrišanu. Tas gan neattiecās uz Jura lakonisko novērtējumu.

Ko tu saki, Saule? - dons noprasīja meitai.

Tikai nestāstīsim viņai neko par dzīvniekiem,- Solvita bij ar mieru, - lai viņa labāk pastāsta mums, ko bērēs teica mācītājs.

Vēl labāk, lai nestāsta nekā, - cerēja Namejs. - Man visnejaukākās atmiņas saistās ar manām un Solvitas kristībām. Tas mācītājs tur dūca tā kā tāds apnicīgs dundurs, - ne atklausīties. Eh! Brauks tik uz «Vezumniekiem» prom. Varbūt pagūs vakarā aiziet uz līņiem.

Dons Pedro arī nopūtās. Atkal viņš mēnesi būs viens pa Rīgu, un apkārt vesela jūra izdevniecības darbu. Fū! Nekādu cerību ar dēlu aizšaut pamakšķerēt.

Viņš piebrauca pie Otro Meža kapu administrācijas ēkas. Uzmanību piesaistīja tieva, gara un lunkana rudmate melnā, elegantā kleitā, kura ar augstpapēdenēm rokā, mcllās zeķēs vien, kā gargabalniece izdrāzās pa kapsētas vārtiem, ielēca sarkanā kabrioletā un aizdrāza kā vellata ar vējlukturi. Aiz viņas palika tāda kā benzīna izdegu, tāda kā sēra smaka. «Aizplēsa kā ragana caur skursteni,» donam iešāvās prātā. Vispār viņš šo dāmiņu kaut kur bija jau redzējis. Bet kur? Īstenībā tas maz interesēja. Vairāk viņam gribējās zināt, kur kapos svilst. Skaidrs, ka nelāgo sajūtu vēl pastiprināja šā sievišķa paniskā bēgšana.

Palieciet mašīnā, es drīz. būšu, - brīdināja dons. - Nekur nevazāties!

Viņš devās pa šaurajiem, augstajiem sānvārtiem kapos iekšā.

4. nodaļa Priekškars atveras 1 «Drosmai bij baisi. Noiets tikai pusceļš, bet laiks jau nāk sebu. Tūlīt saulīte sēdīsies aiz koku pazarēm migt, un nāksies arī pašai dairīties uz dusu. Taks vij gar mežmalu un Aizsaules kalna kapiem.

Nav laba vieta naktsmieram. Te besti Vaidu kalnā pakārtie dumpenieki, arīdzan svešzemju dreļļi, kas vaņ- ģībā apmiruši un kuru veļi vēl tagadīt neron svešatnē miera. Veci ļauži stāstīja Drosmai, kad viņa bija vēl tekatne: teitan reizēm spīdot zaļas gunis un kustot zeme, jo mirušiem grūti elpot. «Ak, Dievs, glāb un pasargā nestundā, - viņa lūdzās, - dod miera atpūsties un atspirgt, atpestī no ļaunā.»»

Aīda noskurinājās. Darbs negāja no rokas. Uzrakstītais ne patika, nedz pārliecināja. Viņa vēl arvien bija priekšpusdienas mīlas pārdzīvojumu varā. Arī meitenes ar saviem no pirksta izzīstajiem pekstiņiem darīja viņu nemierīgu. Kādi vēl «tūdaliņ-tagadiņ» dancojošie cāļi? Kas par murgiem, ko?! Abas sarunājušas man vellu mālēt! Bet ja nu tiešām halucinācijas? Vai meiteni nav skolā sarijušies kaut kādus ripuļus? Tagad pusaudžiem pieejami visādi mēsli. Faktiski viss tas pats draņķu klāsts, kas pieaugušiem.

Dod tik naudiņu! Jeb viņām ko tādu būs iegrūdis tas mūdzis Vasīlijs, Armanda bandīts? Aīda šim slepkavniekam neuzticētos ne mirkli. Pulkvedim pašam tas ir citādi. Viņi, cik var saprast, abi ir «kunaki» viens otram dzīvību parādā, un ko tik vēl ne… Bet tās jau ir pusdulno veču padarīšanas. Tomēr reizēm viņi mēdz būt gan pateicīgi, gan prot turēt doto vārdu. Un Aīda pie sevis nosmīnēja. «Pulkvedis apsolīja, ka mani neprecēs, un - palūk! - neapprecēja arī! Nu kā lai tādam vīrietim netic?!» Sajutusi, ka viņas satraukumam tomēr piemīt zināma daļa atraidītas, bet tomēr piekāpušās sievietes rūgtuma, viņa saņēmās spēkus vairs nedomāt par to. Nebūdama Mičelas izperētā Skārleta, kuru sirds dziļumos nicināja par stulbumu, viņa vis neatcēla netīkamās domas uz rītu, bet pūlējās tās vai nu izskaust, vai nemaz neielaist savā prātā. Kreņķi ir ne tikai dzīves virzītājspēks, bet līdztekus ari sagrauž cilvēku un saīsina viņa mūžu.

Aīdai nenāca ne prātā darīt pašai sev pāri. To pilnīgi pietiekami ir darījuši cid. Un Pulkvedis ne pēdējo

skaitā, - šai rindā. Kālab vēl pašmocības?

Pa to laiku meitenes aiz verandas pagalma mauriņā spēlēja badmintonu. Viņas jau bija attapušās no šāsdienas amiziera.

Kas te tā smird? - Vineta rauca deguniņu.

Nezinu. Droši vien, Robis dzīvžoga krūmos ievazājis kādu maitas kaulu. - Tā Annija.

Tobrīd mazais foksis Robis otrpus dzīvžogam, mājas pretējās puses ieliņā, pikti rūkdams, bija ieķēries stilbos kādam savādam klaidonim, kas bija tā kā izvārtījies Ķīšezera peldvietas smiltiņās. Robim ļoti nepatika viņa smaka. Klaidonis oda pēc nāves. Un, kā jau Annija teica, pēc maitas kaula.

Kaut kur netālu iegaudojās tā kā policijas, tā kā privātās apsardzes sirēna. Parasti Rīgas iedzīvotāji tām vairs nepievērsa nekādu uzmanību. Privāto apsardzes firmu bija savairojies kā suņusēņu lietainā laikā, tāpēc nekad nevarēja zināt, vai malači brauc uz izsaukumu vai drāž uz lielveikalu pēc kastes šņabja.

Normālās valstīs vairumu šīs privātapsardzes funkciju pilda policija. Šeit policijas ir veselas divas, bet to funkcijas tautai kā nav, tā nav skaidras, tāpēc tā cenšas iztikt bez kārtības sargātāju palīdzības, kā nu prot. Neuzticēšanās pilsoņu tiesības sar​gājošiem orgāniem ir ļaunākais, kas valsti var piemeklēt.

2 Ko tu par to zini? - Pulkvedis satraucies vērās Endija apsaitētajā rokā.

Visai maz, - atteica Endijs, un viņa brūnās acis raudzījās pagalam nopietni. Visas spridzīgās dzirkstītes bija nozudušas to dziļumā, atstādamas vietu tikai tumšam nogurumam. - Varbūt Hekse zina ko vairāk? Man ir zināms tikai tas, ka šodien pēcpusdienā sākusies miroņu augšāmcelšanās. Vari pierakstīt šo datumu, lai svinētu gadskārtas. - Joks izskanēja diezgan nožēlojami.

Kas tev rokai? - Pulkvedis nelikās ne zinis par draudīgo terminu «miroņu augšāmcelšanās». Nevar tak vienmēr Endijam ticēt uz vārda. Viņš ir kā pasists ar savu neredzamo pasauli, kuru Pulkvedis uzskatīja par labāku likt mierā, diezgan pamatoti domādams, ka tad tā atstās mierā arī viņu.

Nokļuva nelaiķa zobos.

Pulkvedis acīmredzami apmulsa. Gribi-negribi, nācās iedomāties smīnošu zombiju-cilvēkēdāju no otršķirīgas šausmufilmas, piemēram, «Evil Dead» [91] sērijas.

Kā tā?

Tā. Vienkārši. Vakar Margai izlaida garu vecais bul- terjers, kas laukos pensionēts sargāja māju.

Pareizāk sakot, es ar ditilīna porciju vecā zēna iecienītajā aknu desā viņu iemidzināju, lai nemokās. Čalis bija palicis galīgi švaks, paiet nevarēja, čurnēja vienā vietā un smilkstēja vien. Mīza un ķēzījās nepieceldamies. Cauri. Apraku zem ceriņu krūma. Šodien viņš smilšains stīvā gaitā piegrīļojās man klāt.

Nesapratu, kas notiek. Es nodomāju, ka būs attapies no komas. Varbūt inde par vāju. Neiedomāju, ka bedre bija gana dziļa, lai viņš nekādi nevarētu tikt ārā. Vēl celiņa plāksne ierakta pa virsu. Pastiepu roku noglaudīt, - pilnīgi automātiska kustība. Bet šis, maita, man kā krokodils sagrāba delnu. (Pulkvedim uzreiz ienāca prātā Gerija Larsona karikatūra, kur kāda suņa mājās kā galvenā trofeja virs kamīna greznojās «Roka, kas mani barojusi».)

Stipri sakoda?

-Tas nav īstais vārds. Sagrāba kā lāču slazdā.

Kā tu tiki no viņa vaļā?

Aizvilku kverpi līdz darbnīcai (smags kā koferis!), nocirtu galvu ar tūristu cirvīti, pēc tam tā vella galvu iespiedu skrūvspīlēs un ar lauznīti atdabūju vaļā žokļus. Ceru, ka pirksti nav salauzti. Delnai zobi bij izgājuši cauri sešās vietās. Pampums ir vienkārši baigs.

Ak, Dievs! Tu tak vari dabūt asinssaindēšanos!

Cerēsim uz to labāko. Kā mācēju, tā brūces apstrādāju. Sašpricējos ar'. Un pēc tam suņa atliekas aplēju ar benzīnu un sadedzināju.

Kāda velna pēc?

Viņa bezgalvainais ķermenis man steberēja nopakaļ, bet laktai līdzīgā galva skrūvspīlēs turpināja

kņadzināt zobus. Saki vēlreiz: «Ak, Dievs!»

-Ko tur dievoties? Nupat redzēju pārraidi. Dabaszinātņu fakultātē Sausnītim un kameras vīram uzbruka izbāzti zvēri. Tiešo reportāžu pārtrauca. Nebija, kas reportē. Viktoram kaut kāds seskveidīgs smūdzis nokoda pus vaiga, bet Gintam Veczemam ērgļa izbāzenis izsita no rokām kameru. Tas viss, ko TēVē paguva parādīt. Dzirdami bij brēcieni un bļāvieni kā cirkū, kad tīģeri dumpojas. Murgs!

Pulkvedi, mana roka un Sausnīša vaidziņš ir tikai ziediņi. Visas pazīmes liecina, ka mums jābūt gataviem uz Pirmā maija gājienu, kura kolonnas visos mūsu kapos komplektēsies no zombijiem.

Nešaubos, ka naskākie un svaigākie ir atrakuši sevi jau tagad. Pie mums vis netaisa slēgtas kapu celles kā citur civilizētā pasaulē. Kurām vāku var dabūt nost tikai ar ceļamkrānu, bet ne jau nu no iekšpuses nocelt kusls mironīts. Bet teitan - irdenas smil- tiņas. Zārciņa vāks nav slēdzams. Kaut gan zināmi līķu aplaupīšanas gadījumi. Vai cik. Tā ka - laipni lūdzam ārā! Visu zemju pīšļi, savienojieties!

Kas notiek? Kāpēc tu domā, ka tas sācies masveidīgi, nevis ir tikai kaut kādi melno magu triki?

Es piezvanīju paziņam uz Baldones observatoriju, kaut biju gandrīz jau aizmirsis, ka mums tāda ir.

Viņš pateica, ka visi esot šausmīgi aizņemti, jo vērojot kaut kādu supernovas uzliesmojumu. Ar to man arī pilnīgi pietika.

Kā to saprast?

«Kad trešais eņģelis bazūnēja, tad no debesīm krita liela zvaigzne, degdama kā lāpa; tā krita uz upju un ūdens avotu trešo daļu. Zvaigznes vārds bija Vērmele, un trešā daļa ūdeņu tapa par vērmelēm; nomira daudz cilvēku no ūdeņiem, kas bija tapuši rūgti.»

Jā, savubrīd esmu lasījis «Jāņa Atklāsmes», bet kā tad tu to saisti ar patlaban notiekošo? Supernova citā galaktikā nav uz Zemes nokritis meteorīts vai komēta!

-Tur nav nekas jāsaista. Tā Diena ir klāt. Bet tā kā mēs it kā esam cilvēki, kas pēc dabas ir ziņkārīgi kā paviāni, tad kāpēc nepavilkt ilgāk eksistences slogu un nepavērot, kas te īsti notiks? Vai tad kāds prieks pirmajiem stāties Soģa krēsla priekšā? Var vēl mēģināt paspirināties… Kā savulaik, jau pirms gadiņiem pieciem-sešiem, rakstīja do​ns Pedro: «Cilvēku vientiesības un ļaunuma dēļ mūs no tiesas var piemeklēt Armagedons un Pastarā Tiesa, t.i., Kosmiskā Pārstrāde - Ibsena Pogu Lējējs katram pērām gintam atsevišķi un visiem planētas iemītniekiem kolektīvi. Pēdējais Eņģelis būs klāt, un sāksies raudāšana un zobu trīcēšana. Nevienam negribas savu attīstības ciklu atsākt uz Satuma kaut kāda pelēka minerāla formā. Tie patiešām būtu raudoši akmeņi!

Tomēr ir skaidrs, ka Sātans uzskata,-kādā citā, tīrā vietiņā būtu vērts sākt visu šo te jezgu atkal no gala.

Un vai tad tā patiesi būtu tik baismīga traģēdija, ja Siva-Iznīcinātājs visu šo globu pārvērstu pelnos?

Fēniksa alegorija varētu būt saprotama ne tikai mistiķiem, un tās praktiskā nozīme - cikliska atjaunotne, ari ir acīmredzama.

Planētas gals nebūt neesot Visuma gals un iznīkšana, - tā saka priekšā kādreiz gaišais Lucifers. Galu galā sūfiji arī teic, ka mēs esot zvaigžņu ceļinieki (gadījumā, ja neesam pazaudējuši tiesības tādiem būt, iepērdamies ma​teriālās nīcības viesulī un anihilēdamies par kosmiskajiem pīšļiem).»

Pulkvedis domīgi klusēja. Viņš bija pieradis pie Endija mānijas reizēm pēc atmiņas citēt lappusēm garus citātus no viņa iecienītiem autoriem.

Zvans pie durvīm.

Hekse aplaimojusi, - teica Pulkvedis, palūkodamies apsardzes sistēmas mazajā monitorā. - Un Vasja arī ir klāt.

Gandrīz vienlaikus iezvanījās ari tālrunis. Endijs aizgāja atvērt durvis, bet Pulkvedis pacēla klausuli.

Hellou!

Pulkvedi, te Pedro.

Endijs nupat tevi pieminēja, pareizāk sakot, nevis pieminēja, bet pat godprātīgi citēja.

O-ho! Ar ko tad izpelnījos šādu godu?

Atbrauc pie manis uz Centru - tu tak zini - Vecrīgā? - Kamēr te tup Endijs, visiem būtu jāapspriežas par to, kas šeit patlaban notiek un kas būtu darāms, lai nenāktos tūliņ pat doties uz Kanāriju salām.

Nu, ko - būšu, bet ar ģimeni. Mēs tikko redzējām šausmu lietas! Tā ka doma par Kanāriņu vai citām salām nav pēdējā vietā.

Brauc šurp!

Pulkstenis rādīja pusčetrus pēcpusdienā.

3 Dons Pcdro straujā gaitā soļoja uz kapličas pusi. Tā nebija tālu - simts soļus pa galveno aleju un piecdesmit soļus pa labi šķērsceliņā. Pie sēņveidīgās pelēkā mūra ēkas viņš jau pa gabalu ieraudzīja jezgu. Skanēja vaimanas un šausmu brēcieni. Dons žigli metās klāt. Bērinieki panikā viņu nemaz nemanīja, un kā gan viņi varēja donu manīt - paši krita krāsas plutu un bļaujošām mutēm, kuras bālajos ģīmjos melnēja kā atrakti kapi, viņi bezjēdzīgi mētājās šurpu turpu, nezinādami, kur dēties. Dons Pedro, pārbijies līdz nāvei, acīm meklēja Dairu, bet pagaidām divu duču izklaidus pūlītī, kas ņudzēja kā zem iztrupējuša celma iztraucētas kaulenes, viņa nebija manāma. Dons uzskrēja pa kāpieniem un ielūkojās kapličā. Viņš sastinga.

Viņa Skābene vienīgā nez kāpēc nebija izmukusi ārā. Dāmiņa kā mangusts pie kobrām lēkāja ap diviem vīriešiem, kuri gārgdami saķērušies locīdamies valstījās pa klonu. Līdzās gulēja uz mutes apgāzts zārks un izkaisīti un samīdīti vaiņagi un puķu pušķi. Apstāvamo nelaiķi it kā nemanīja. Apakšējais no cīkstoņu pāra bija mācītājs; to apliecināja talārs, kurš bija uzrauts līdz krūtīm kā kleita sievietei, kuru nupat grasās izvarot. Viss notiekošais tik ļoti atgādināja epizodi no mazpilsētas ticīgo kariem Kinga romānā «Vajadzīgas lietas», ka dons skaļi iesmējās. Skābene saniknota nepagriezdamās iebrēcās: Nevis ņirdz, bet palīdzi viņus izšķirt, kretīni!!

Kāpēc?! - nez kāpēc noprasīja dons.

Vai nav pilnīgs kretīns?! - nošņācās Skābene. Viņai beidzot izdevās aizkacēt virsējo vīrišķi aiz krāgas. - Ne​redzi, ka viņš žņaudz! nost! mācītāju?!

Dons, kļuvis jau dubultkretīns, tomēr sakampa pāridarītāju aiz čupra un bikšdibena, un pacēla kā kucēnu gaisā. Skats, kas pavērās dona un Dairas acīm, bija tāds, ka viņi reizē palaida rokas vaļā un ievaidējās. Mācītājam praktiski vairs nebija sejas. Neskarta baloja tikai piere. Viss pārējais izskatījās tā, it kā svētam tēvam būtu uz​klupis vilku bars. Nebija deguna, nebija vaigu, zoda, lūpu, ausu - pretim rēgojās caurumi, dobumi, miesas robi, asinīm nošķiesti zobi, šausmu un asiņu pielijušas acis un skanēja kunkstoši dvesieni. Viņa kurpju papēži kramp​jaini dauzīja klona grīdu.

Vaļā palaistais lēnām pagrieza pret viņiem galvu. Un pasmaidīja. Košsarkanu cirkus klauna smaidu.

It kā tas būtu ar sareni uztriepts no atkaru auss līdz ausij. Viņa žokļi ritmiski kustējās; kaut ko gremojot.

Juris!!! - pārsteigts iekliedzās dons Pedro.

Juris, Juris… - pilnu muti nomurmuļoja mironis un ar sparu iekodās mācītājam rīklē. Viņa gaišajos matos spīguļoja dažas sarkanas lāsītes. No pārrautās jūga vēnas pašķīda tumša asinsšalts. Dons Pedro sagrāba Dairu aiz rokas un metās no kapličas ārā. Tur histēriski gaudoja pārlieku rosīgā nelaiķa nupat sajukusī māte.

Atri prom! - viņš uzsauca un rāva sievieti līdzi.

Pēc trim minūtēm trīcošā Daira jau šņukstēdama sēdēja mašīnā blakus Namejam.

Jura žēl, mammiņ? - dēls pavaicāja.

Kur ir Solvita?! - iebļāvās dons Pedro.

Aizgāja pēc saldējuma, tēt.

Donam Pedro šķita, ka viņš tūliņ pārsprāgs kā pārga- tavs arbūzs.

Kāds velns tevi trenca uz kapiem?!! - viņš nenocietās, uzkliedzis Skābenei, kura krampjaini raustījās elsās. Izlādējis dusmas, viņš paņēma «ēriksonu» un izkāpa no mašīnas.

4 Meitenes izdzirda tādus kā sausu žagaru sprakstus ugunskurā, tikai šie tarkšķi skani atbalsojās Mežaparka priedēs. Policijas sirēnas nerimās žēli gaudot. Šaudās! - līksmi iesaucās Vineta.

Davai, skrienam paskatīties! - Annija iebrēcās.

Skuķi izšāvās pa vārtiņiem kā šautriņas, viņām līdzi riedams metās Robis. Meitēnu dibenteļi skrienot mētājās uz augšu leju kā antilopītēm-springbokiem.

Bikini trīs- stūrīši vīdēja kā stirniņu «spogulīši».

Svešais salašņa pazvāļojās pie žoga un, pamanījis vārtiņus pusvirus, devās pa tiem iekšā. Viņš uzmina zemē nomestai badmintona raketei. Rāmis nokraukstēja un no- spindzēja stīgas. Kreisā bikšu stara karājās stērbelēs un atsedza bālu miesu ar zaļiem plankumiem un šuneļa aso zobu pēdām. Tās neasiņoja.

Aīda gudroja, kur Drosmai likt pārnakšņot. Jāatstāj vien būs pie kapiem, lai saistošāk. Un jāpieaicina vēl kāds… lai vēl interesantāk.

Pār mauriņu pie viņas lēnām nāca viesis - droši vien, topošā romāna «Miroņu pastaigu» lasītājs.

Autogrāfa pra​sītājs? Vai māžs? Vai personāžs? » 5 Freds, saraucis pieri, centās atcerēties, ko viņam nesen bija gari un plaši skaidrojis Endijs. Kaut ko par Apokalipsi, Armagedonu un citām ar Pasaules Galu saistītām lietiņām. Freds bij šo savārstījumu noklausījies ar ceturtdaļu uzmanības, jo Endijs vāvuļoja pie letes, bet Fredam bija jāapkalpo citi cilvēki.

Nesanāca laika paklausīties. Bet Endijs todien bija krietnā ķitē, «zem Gulbja spārnu vēdām», kā viņš tēlaini izteicās, un tāpēc varēja melst neapstājies. Viņam, tāpat kā Endijam Takeram, [92] [1] o'henri krāpniekstāstu māžs. galvā tad dzima un rosījās miriādes vārdu šķiru, kuras tā vien prasījās pēc kārtīga izverduma patukšajā Dieva pasaulītē.

Paklau, - Freds vērsās pie Malda, kurš bija fundamentāli nodrošinājies ar metaksu, patstāvīgi nolikdams sev blakus nulle komats septiņu litru pudeli, - vai dons Pedro tev neko nav ieminējies par planētas bojāeju?

Kā nu ne! - atsaucās Maldis, atkal iebaudījis malciņu svelošās dziras. - Vēl nupatās stāstīja, ka nometis pa trepēm kaut kādu sludinātāju, kurš ieteicis viņam laboties un nožēlot grēkus sakarā ar Pastardienas tuvošanos.

Vai tad Pedro ir kauslis? - brīnījās Freds, uz acumirkli piemirsdams savu aizvien augošo nemieru.

Viņam ne paēst, bet izplūkties, - Maldis apgalvoja, vienreiz pat mani iekaustīja… uz flīģeļa… kā pats pēc tam taisnojās - «profilakses nolūkos». Šitik sirdīgs!… - Freds nespēja vien noticēt.

Viņam smags raksturs, - Maldis draugu attaisnoja.

Pie manis viņš ir varen zolīds. Es teiktu - viens dūšīgs un omulīgs kungs.

Viņš arī ir zolīds. Nav zolīdi viņu kaitināt.

Jā, vella sludinātāji to vien dara, - nopūtās Freds. Piepeši viņam iešāvās prātā laba doma. - Ko mēs klausāmies to draņķa deju ritmu miksli! Labāk ieslēgs «Pronto» ziņas!

Viņš paņēma tālvadības pulti un pēc mirkļa jau bija uz vajadzīgā viļņa. Toms Petijs patlaban dziedāja «Last Dance with Mary Jane». [93] [1] marihuanas iesauka.«kā naglai uz galvas, - nodomāja Freds, kur vien raugies - nekrofīlija.» Tomu (pavāru, ne jau nu Petiju) viņš bij aizsūtījis mājās. Patlaban viņā cīnījās pienākuma apziņa ar vēlēšanos «Dzeguzes Ligzdu» uz karstām pēdām klapēt ciet. Un laisties free fallin'. Brīvā lidojumā, kā Petijs. Apmeklētāju tikpat kā nebija. Piepeši ierunājās «Pronto» diktore.

No aizturētām emocijām viņas balss vibrēja: Uzmanību, uzmanību!

Sevišķi svarīgs paziņojums!

«Pronto» radio saņēmusi ticamas ziņas, ka Rīgā noticis bezprecedenta bioloģisks fenomens, lai neteiktu - brīnums. …

(- Kā tad! Brīnums! - noņurdēja Freds. - Atdzīvojušās visas beigtās zivis tirgus placī…

- Lej kā ielu laistītājs! - piebalsoja Maldis. Bet abi vīri bija saspicējuši ausis kā kurti.) … Ir ticamu aculiecinieku fiksēti gadījumi, ka atdzīvojušās personas, kuras līdz tam kompetenti ārsti oficiāli atzinuši par mirušām.

(Abi kungi necienīgi nosprauslojās. Nevarēja saprast, - vai par to, ka «personas atdzīvojušās», vai par «kompe​tentajiem ārstiem».) Šādas ziņas pienākušas no Pirmo un Otro Meža kapu administrācijas, Ulbrokas un Lāčupes kapiem, Gaiļezera, Stradiņa un Pilsētas 1. klīniskās slim​nīcas morgiem,Rīgas pilsētas krematorijas.

To sabiedrībai oficiāli pavēstījuši mūsu vadošie . mediķi, kas joko tikai Smieklu dienā.

Par mirušām uzskatītās personas nav vienkārši atdzīvojušās pēc klīniskās nāves vai letarģijas, bet to ķermeņiem ir raksturīgās līķa trūdēšanas pazīmes, nav sirdsdarbības, nedz elpošanas funkciju.

Vērojama neizskaidrojama kustīgo līķu agresivi​tāte.

Iedzīvotājus lūdz izvairīties no jebkādas saskares ar aizdomīga izskata cilvēkiem, taču obligāti jāpaziņo policijai vai drošības spēkiem, ja pamanīta dīvaina uzvedība un kustības.

Panikai nav pamata. Varbūtēju incidentu novēršanai pēc Prezidenta speciālrīkojuma mobilizēti visi policijas spēki, toskait Mobilais policijas pulks, Speciālais Čužos dislocētais desanta bataljons un zemes​sardze. Valstī izsludināts karantīnas režīms.

Robežapsardzības spēki bloķējuši LR robežu.

Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un Jelgavā, kā arī apriņķu centros no 2O00-6°°tiek izsludināta komandantstunda.

Paldies par uzmanību!

Sākas! - noteica Freds. - Jeķit-vai-āzīt, sākas! Te nu bija raizes par Maltas pankiem un krievu tankiem…

Maldis pār kreiso plecu nospļāvās.

Varbūt paziņojam par Tomu? - viņš izsmējīgi apvaicājās. - Čalim taču aizdomīgi raustījās balss un trīcēja rokas… Aizgāja arī, rokas nokāris kā zombijs…

Smieties nebija, par ko.

Bred sivoi kobili, - noteica vientulīgs apmeklētājs. - Ģermom nas tut suki-latiši kormjat. [94] [1] slima suņa murgi! mūs te latvieši baro ar mēsliem, (kr.)

Skaties tik, ka tev suki-latiši [95] [1] kuces-latvieši (kr.) nenorauj ausis un ne- piešuj pie pakaļas vaigiem, - pamācošā tonī noteica Freds. - Un tad varēsi naskot ar dirsu pa priekšu ausīdamies, ko sukilatiši vēl sacīs.

Vīrelis uzmeta viņam vērtējošu skatienu un aiztinās. Gaiss uzreiz kļuva tīrāks.

6 Puiši no trijām patruļas mašīnām netērēja laiku veltīgi. Pēc trim minūtēm četrdesmit sekundēm viņi jau bija uz «Nach America» piebraucamā ceļa un izklīda, lai no visām teritorijas pusēm ielenktu prāvo ēku kompleksu. Taču, i/.lēkušus no mašīnām, viņus sagrāba apdullinošas smakas vilnis. Divi zēni sāka vemt uzreiz, pieredzējušākie sabāza nāsīs kožļenes spilveniņus. Ceturtā mašīna pa rāciju ziņoja, ka piebraukusi pa otru pievedceļu. Četru vīru grupa esot uz pakalna, koku aizsegā, teritorijas ziemeļaustrumu pusē.

Kas notiek, pie velna mātes?! - paniski spiezdams degunu ciet, noteica vienības komandieris, depīgs ha- holis. - Un pieminēja vēl dažas citas, toskait «Kuzjkinu maķ», kā arī to, kas ar viņām visām daudz un vēl dažādības pēc jāizdara. - Dodiet man šur' to ampelmani, kas mūs izsauca! Lai raksturo situāciju, suņabērns! - Un pa​gari piemetināja, ko pats personīgi nodarīs šā suņabērna mātei, ja tāda mauka vispār ir.

Pie Kuzjas jozmeņa nedabiski skaļi iegārdzās rācija.

Pagaidām vīri steidzīgā krūmusuņa dingo riksītī ieņēma viņuprāt izdevīgas pozīcijas.

5. nodaļa Sākas!

1 Sveiki, zēni! - priecīgi uzsauca Hekse un uzticīgi pieķērās pie rokas Vasīlijam, kurš, ieejot pa durvīm, bija viņu pieklājīgi palaidis pa priekšu. Tas nodrebēja kā strāvas ķerts. Ļoti tīksmas strāvas.

Nekas neliecināja, ka Heksi kaut kas nomāktu vai tirdītu. Viņa prata starot.

Sveika, sveika, - atņēma Bndijs, un viņa brūnās acis pauda rezignētu iecietību. Un vēl ko? Vai tiešām - at​vieglojumu?

Sumināta, Providence, - ar smīnu sveicināja Pulkvedis, tīšām uzrunādams raganu uzvārdā, bet Hekse labi varēja redzēt, kč. aiz muguras viņš savelk labās rokas pirk​stus zīmē pret ļaunajiem gariem.

Heksei tas bija kā saldēdiens. Ho! Neticīgs, bet māņticīgs! Viņa šeit bija ieradusies bez zintīm, tāpēc viņu nepavadīja neviens «ļaunais gars». Viņa pati bija tāds gars. Un šos «ļaunos garus», elementālus un dēmonus, pasauca palīgos, kad vien vajag. Viņa zemu pakniksēja, koķeti atsegdama glīto celīti un vēl drusku vairāk. Pusi slaidā gurna ar zeķes mežģīnes maliņu. Platā mute ar žilbinoši baltajiem zobiem plēsīgi smaidīja.

Sveiks, Armandiņ! Kā gāja Venēcijā? Vai tas tiesa, ka Canale Grande [96] ^Lielais kanāls (it.)smird pēc sapuvušām aļģēm un Dodžu pilij lobās nost apmetums? Cool, [97] [1] Burtiski «vēsi» - šajā kontekstā angļu žargonvārdiņš, bet apzīmē kaut ko līdzīgu vārdam «forši» latviešu sarunvalodā. vai ne? Ko? Pulkvedis satrūkās. Par šo viņa trīs dienu izbraucienu ar Aīdu nezināja neviens. Vismazāk jau sieva un draudzenes. To nezināja pat Vasīlijs un Endijs. Tas ir, viņi zināja, ka Pulkvedis izbraucis, bet vīriem nebija ne jausmas, kurp. Kam kāda daļa, ar ko un kad Pulkvedis vizinās gon- dolā… vai sērfo atolā.

Nāc iekšā, dārgā, - aicināja Endijs, - man tev daudz kas jautājams.

-Ak tā? - Hekses skaistā mute savilkās amizantā tūtiņā.

Pilnīgi - dārgā un jautājams? Kāpēc tad tu nezvanīji man?

When the music's over, - Endijs nodziedāja Morisonu, turn on lightsl [98] [1]kad mūzika galā,-uzdedzgaismu! (angl.)

Yeap, [99] "jā. (angl. sarunv.)

- piekrita Hekse. Un izšāva lielkalibra lādiņu.

Man nupat atdzīvojās nelaiķa vīrs. Rezgalis, vai ne? Ko tu par to saki?

Endijs noskurinājās.

Vasīlij, - kur tu biji? - pa to laiku strikti noprasīja Pulkvedis, atvieglots atstādams lēdiju Providenci Endija pieredzes bagātajā uzraudzībā. Tajā pat laikā viņš ar acs kaktiņu tomēr sekoja Heksei, kas nepiespiesti ar būkšķi iesvieda kaktā smailās augstpapēdenes un ērti ierotījās klubkrēslā. Pulkvedis apzināti centās izbēgt viņas visuresošajam, salkstošajam zaļo acu skatienam. «Ja es gribēšu, tad viss te būs mans,» likās sakām šīs acis. Pulkvedim tas acīmredzami nepatika. Tiesa, viņš bija pieradis pie biznesa partneru un konkurentu ledainajām acīm, kuras neko sliktu ārēji nepauda, bet arī labu nesolīja neko. Kā sasistu pudeļu zvīļās lauskas. Hekses acis toties dāsni solīja it visu. Dzelgmainu atdošanos. Bet varbūt, ka tas bija māns. Kārtējā velnišķīgā viltība.

Aizvedu Aidai puķes, kak prasil, - ziņoja Vasja, - i ustraņil bardak u ģevčatF24.. .kā prasīji,… un pie meitēniem likvidēju jezgu, (kr.)

Kādu vēl bardaku? - nesaprata Armands.

Vienkāršu, bos, - Vasīlijs skaidroja, - pie maloļetkām lēkāja cipļonok žarennij.25[1] Cepts cālis (kr.). Beigts cālis. Bet nu dzīvs, kā dzīvs! Es viņu pārcepu. Viss!

«Arī vēl tas,» nodomāja Armands. •

2 Tad es drīz būšu! - dons Pedro pielika īsajai sarunai punktu.

Tu ta' būūūsi, - novilka Namejs, - bet ko mēēēs?

Vai es kādreiz esmu no jums atteicies? - noprasīja dons. Viņa platā seja sašutumā iekvēlojās kā plīts durtiņas. Skābene vēl aizvien ik pa brīdim noraustījās spējos drebuļos un iešņukstējās. Novēlotais pārbīlis sāka pāriet. - Vai kādreiz jums bijis liegts doties man līdz, lai kurp es ari būtu saposies braukt?

Ko? Atbildes nebija. Dons Pedro palocīja galvu, kā pats sev piekrizdams, ka šādi gadījumi viņa dzīvē patiešām nav bijuši..

Drīz viņi piebrauca nolaistam sarkansvītrotam šķēr- snim, kas daiļrunīgi prasīja nomaksāt artavu pilsētas budžetā - par vienreizīgo caurlaidi piečuku, bet par pastāvīgo - turpat tūkstoš latu gadā.

Paldiesiņ, pilsētas tēvft Dons ilgi nesvārstījās. Piemiedzis acis, viņš iemiedza pontiaka gāzes pedāli grīdā. Boneville's arhaiskais čuguna sešcilindru dzinējs tīksmi ierēcās. Četrlitrinieka rāviens no vietas ir iespaidīgs. Riepas vien nosmird. Sķērsnis ar spalgu krakšķi nolūza un uzlēca gaisā, ar dārdienu iezveldams pa sargbūdiņas jumtu. Taču dons Pedro jau bija gabalā - taurēdams kā traks, nepareizā virzienā braukdams, - izlauzās turpat līdz Doma laukumam - un veikli iegrieza piecmetrīgo spēkratu vajadzīgajā šķērsielā. Sargs nikni izbrēca rācijā dona Pedro pontiaka numura skaitļus un burtus, tādēļ izklausījās pēc nešpetna ģeometrijas skolotāja pie tāfeles.

3 «Drosma nolēma nakti pārlaist tepat. Lai nu nāk, kas nākdami - es palieku mīļās Māras gādībā. Viņa atrada sausu, smilšainu piekalnīti un ņēmās rosīties uz dusu. Turpat pa labis rēgojās svešzemju vaņģenieku un pieresvietā sodīto dreļļu bedu paugurs. Nešķīstā Aizsaules bedu vieta. Jaunā sieva iekortījās liela, vētrā no​gāztas priedes celma aizsaknī, baltas smilkts dobē, palūdza Mārai dusas mieru un, pagalam nogurusi, paudeli pagalvē, seģeni virsū, piesnauda. Sapnī iešņuk​stējās, mazo meitu redzēdama.

Viņa ar kliedzienu pamodās no smagas rokas, kura kā liktens uzgūla kamiesim.

- Vai tu še viena? - svešādā, bet tomēr it kā latvju mēlē vaicāja bārzdains karotājs. Viņa sacirsto dzelzu galvassargu rotāja taura ragi. Acis sejā melnēja kā alas.»

Alda satrūkās un noskurinājās. Pārlieku īsts bija šķitis šīs svešās rokas uzgūliens.

Vai tu še viena? - aiz muguras pārvaicāja sveša, dob​ja, ierūsējusi balss.

A-ā-āāā!!! - Rakstnieces brēcienā izskanēja patiesas šausmas. Dievs beidzot bija ieradies atprasīt viņai savu zelta kāju.

4 Nesakarīgās diskusijās un notikumu atstāstā bija pagājusi nepilna stunda. Racionālais sarunas grauds tā arī nebija uziets, jo visi vēl bija savu iespaidu pārmākti un nervozēja - bez atjautas, ko iesākt turpmāk.

Arī viņi pa- starp bija noklausījušies ārkārtas paziņojumu. To bija pavēstījis kā diegs pārbijies diktors no TēVē ekrāna.

Man ir pilnīgi skaidrs, ko mums vajadzētu darīt, - paziņoja Hekse un ierastā kustībā pārsvieda kairo kāju pār kairo kāju. Vasīlija acis alkatīgi iespīdējās. Hekse at​ļāvās mazu smīniņu un turpināja: Domāju, ka vairums klātesošo ir lasījuši tādu jauku autoru kā veco Po. -Te nav literārais pulciņš, cienītā,-noducināja Pedro.

Spriežot pēc jūsu nodarbošanās, tieši tā arī ir, - atcirta ragana, - tāpēc sēdiet mierīgs un klausieties. Atšķirībā no Pedro, viņa pati šo cietpauri donu atminējās lieliski. «Biezpaurainais literāts! Bezsmadzeņu tin- tespods! …»

Po ir tāds jauks stāstiņš kā «Sarkanās Nāves maska», - viņa rāmi turpināja, - ne jau pats labākais no viņa ražojumiem, bet nav ari gluži peļams.

Kāds tam sakars ar pašreizējo situāciju? - apjautājās Pulkvedis. Viņam šķita, ka Hekse atkal dzen

velnu.

Vistiešākais. - Tas bija pateikts tik skarbā balsī, ka visi neviļus sarāvās.

Stāstā kāds princis ar galminiekiem, bagātīgi apgādājušies ar barības un dzēriena krājumiem, glābās no valsti pārņēmušās sērgas kādā klosterī, kurā viņi burtiski iemūrējās, lai izolētu sevi no ārpasaules un līdz ar to - ari no Sarkanās Nāves. Ideja nav svaiga - kaut ko līdzīgu lasām arī «Dekameronā».

Tātad mums vajadzētu rīkoties līdzīgi? Absurds! - kategoriski noteica Daira. - Katram pašam savas rūpes un savas mājas, un tuvinieki.

Muļķības! - izspļāva Hekse. - Vajag padomāt ar galvu, pirms vāvuļojat tādas nejēdzības! Jūs laikam iedomājieties, ka varēsit no šādas kataklizmas norobežoties savas lauku saimniecības kūtsaugšā un atvairīsit miroņu pūļus ar sākumiem un ķēdes suni? Cik jūsu apkaimē kapsētu un masu apbedījuma vietu?

Daira iekoda lūpā, bet neko neteica. Uz viņas nikno skatienu Hekse atbildēja, pievērdama acis un labpatikā gandrīz vai iemurrādamās.

Manuprāt vienīgā reālā nocietināmā vieta ir Pulkveža savrupmāja, - teica Endijs. - Pati tuvāka, kas ir būtiski. Būs vien jālasās turp. Citādāk drīz mēs netiksim nekur. Rau, valsts robeža ir ciet. It kā lidostā «Rīga» miroņi jau grasītos uz iekāpšanu lidmašīnās. Jānogaida tepat, lai at- taptu, kas notiek.

Gluži manas domas, - piekrita Hekse, - turklāt Pulkvedim tuvumā d/.īvo pietiekami biezi pilsoņi, kas ari neparko nevēlēsies kļūt par uzkodu miroņu bandai, ko vada, pieņemsim, kāda vietējā iedzīvotāja mirusi tante vai sie​vasmāte. Ir tikai viens «bet».

Kāds «bet»? - apvaicājās Pulkvedis, lieliski zinādams, kas tas par «bet». īstenībā ir divi «bet», - dūdoja Hekse, - liels un maziņš.

Jel runājiet, - atradusi ar' laiku, kad koķetēt! - dons Pedro bija manāmi sašutis.

Hekse veltīja viņam paviršu smaidu un, nodomājusi «ragulops», pievērsās Pulkvedim.

Bet jaukā sabiedrība nemaz nav saņēmusi jūsu laipno ielūgumu. Šķirsts taču pieder jums, Noas.

Pie manis pietiks vietas visiem, par to nav vērts lauzīt galvu. - Pulkvedis pastrupi attrauca. - Kas vēl par «bet»?

Tas vairāk skar mani un Endiju, - atzinās Hekse, uzmezdama bijušajam vīram pētīgi dzeldīgu skatienu. - Bet… atzīšos, ka man bail uzturēties ar viņu zem viena jumta, jo viņš var apdraudēt manu dzīvību. Vienreiz viņš jau mēģināja mani noslepkavot… un būtu ari izdarījis, ja…

Hekse, liecies mierā! - Endijs atmeta roku. - Vairāk baidies no saviem mirušajiem vīriem…

Kas tagad runā muļķības? - iejaucās Daiga. - Kur jūsu takta izjūta?

Cūkas apēda! - atsvieda Hekse, nepagriezdama galvu. - Bndij, apsolies klātesošajiem man nenodarīt ļaunu!

Kas par teātri! - nosprauslojās Pedro. Bērni neizpratnē saskatījās. Viņi galīgi nesaprata, kāpēc mamma un tētis ēdas ar skaisto rudmati. Viņiem tā patika.

Protams, - Endijs nomurmināja, - Hekse, kas tagad var domāt par savstarpējām nesaskaņām?

Ha, ha, ha! Nesaskaņām - Endij, vai tik tu neesi kļuvis par jezuītu? - smējās Hekse, acīm dzalkstot. Nesaskaņām… nu gan sasmīdināji! Man bail no tevis!

Barišņa?[1] Kundzene (novec. kr.) nekas slikts nenotiks, - dobjā balsī negaidīti apsolīja Vasīlijs.

Pulkvedis izbrīnīts uz viņu paskatījās. Hekse Vasīliju aplaimoja ar tik karstu un pateicīgu skatienu, ka miesassargs samulsa un nodūra drūmās acis. Endijs sašutis novērsās. Nebija pirmā reize, kad Hekse ar svešām rokām grābj sprikstis…

Padomāsim par to, kā aizkļūt līdz Pulkveža savrupmājai. Tālāko redzēsim uz vietas. - Dona Pedro balss nodunēja kā muca. - Turklāt nešaubos, ka mums pa ceļam jāsagādā pārtikas krājumi, jo Pulkvedim, lai cik viņš pret ģimeni un sevi rūpīgs, mājā to nevar būt pietiekami daudz desmit cilvēku baram, turklāt uz nenoteiktu laiku.

Tu alojies, Pedro, - Pulkvedis aizrādīja, - man vien- mērt jābūt gatavam spontānam nedēļas nogales rautam, tā ka produkti ir krietnā daudzumā, bet papildināt to krājumus nenāktu pa skādi, it sevišķi, ja mēs

to izdarītu «Dzeguzes Ligzdā» pie Freda. Redziet, tas ir mans krogs. (Endijs un dons Pedro zīmīgi saskatījās - viņiem tā bija pirmā dzirdēšana.) Turpbraucienā, lai šaubīgos apstākļos nav vairs jālien ārā.

Starp citu, arī Freds mums noderētu. Viņš šo to zin par ielu cīņām. «Ko blakus kapiem var iesākt Aīda… viņam pastarp iešāvās prātā. - Un vēl Annija… Ārprāts!»

5 Mezglaina, zemjaina, cīpslaina roka no aizmugures sagrāba Aīdas seju… Viņa izlocījās, - izspurdzot zem smirdošās paduses, paguva iekliegties… Un viss! Kaulainais smārdeklis neatlaidās. Viņa sajuta - ar pēdējo atskārtas drusku, - ka tam nav vajadzīga viņa pati, bet - viņai kaut kas tiks brutāli prasīts. Nauda, dārglietas… Un aizkapa balss īpašnieks, aizžņaudzis Aīdai dziesmu, arī noprasīja: Kur viņa ir? Kur AnnijaV. Ko tu gribi no manis? - atprasīja Aīda, kļūdama zaļi- bāla kā tas siers, ko viņa atļāvās ēst tikai īpašos gadījumos.

Atdod viņu man\ - atskanēja atbilde, un Aīda, apjēguši, ka runa patiešām ir par Anniju, ar visu savu mātes spēku, kas bija noteicošais viņas dvēselē, aizknieba savu muti ciet.

Annijas gribētājs bija sapratis, ka māte pretosies, cik jaudas. Viņa appuvušie, zirneklīgie skeleta pirksti saspieda Aīdas rīkli. Astoņi iegrima zem viņas maigā žokļa, bet īkšķi kā zinātāji ieņēma savas paredzētās vietas uz viņas gulbja kakla skriemeļiem, it kā vēlēdamies ar tiem spēlēt kā oboju… Aīda saspringa, mugura izliecās lokā - bet velti. Acīs satumsa, ausīs sāka žvindzēt. Viņa juta, ka beigs savu dzīvi nožņaugta. «Drosma… Drosma… Annija…»

Piepeši viņas roka sataustīja uz galda rakstāmlietām piepildītu Bavārijas porcelāna aluskausiņu.

Lūgdama savu Dievu, lai tajā būtu jo vairāk smailu priekšmetu, viņa atčūpriski to iegrūda varmākam vieplī. Atskanēja neizpratnes pilns vurkšķiens, un žņaugi kļuva vaļīgi. Aīda ar joni izrāvās un atlēca nost no darba vietas un mocītāja, sagrābusi krēsla atzveltni, lai būtu ko iegrūst starp sevi un uzbrucēju. Pretim līgojās kaut kas tik pretdabiski pretīgs, ka rakstniecei neko tādu ne tuvu vēl nebija izdevies aprakstīt.

Viņas apstāstītie glītie zombīši, salīdzinot ar šo te pretekli, bija nevainīgi kā maza bērneļa purkšķīši. No kreisās acs dobuma brālīgi rēgojās sarkans un zils zīmulis, pelēkajā vaiga puveklī bija ietriecies skalpelis, ar ko abi zīmuļi bija noasināti (Aīda bija akurāta), no nāss slējās spalvaskāts (viņa reizēm zīmēja ar tušu viepļus) un virsdegunē pie otras acs rēgojās ar smailajiem galiem iedūrusies pincete. Citas rakstāmlietas bija pārāk trulas, lai līķī iebadītos - tikai sadragājušas izburbušo degunu un izbirušas uz paklāja. Vēl brīdi pazvāļojies, it kā ļaudams sevi aplūkot labi kārtīgi un stenografēt novērojumus, mironis sabruka zemē. Tur viņš nejēdzīgi pakārpījās kā pakritusi uzvelkamā rotaļlieta no šausmu butaforiju veikaliņa. Pierima. Vēl snaikstījās pirksti, kā gribēdami par katru cenu saturēt pasta somu ar svarīgām vēstīm… Rakstniecei galvā nez kāpēc iešāvās čukstošā frāze no Nika Keiva ļaunvēstošās dziesmas: «Old Lemon Jefferson's coming… tap, tap, tapping with his cane…»[1] «Vecais Citrons Džefersons šurp nāk, čap, čap, čāpo ar savu kūju.» (angl.) V.Dž. - populārs aklais Statos - divdesmito gadu blūza mūziķis.

[100] Tagad viņa sajuta, kā ir ap dūšu, ja kāds tā atčāpo…

Aīda ievilka elpu caur muti un metās pie sekretāra, kurā ieslēgtas glabājās tādas mantas kā saimniecības naudas žūksnis, rotaslietas, teātra binoklis, vēdekļi un arī «buldogs» - mazs īsstobra dāmu revolveris. To viņai bija uztiepis Pulkvedis, lai gan Aīda spirinājās pretim, ka tādas Jaungada dāvaniņas nesaderot ar viņas dzīves principiem. Bet tad kaut kas viņai lika vēlreiz paskatīties uz miroņa kreiso roku. Šis zīmoggredzens… Un tad gan Aīda saprata, ka viņa nav jukusi un nemurgo. Ka tas notiek īstenībā, jo Anniju apraudzīt bija ieradies Artis, viņas nelaiķa krusttēvs, kas nesen nositās Pamirā. Artis nebija precējies - pajuka dzīves lielā mīlestība, tāpēc tikai kalni, kalni … un tāpēc viņš ļoti mīlēja Anniju.

«Kaut man būtu tāda meita…» Un alpīnista-klinškāpēja kārtējā pārrašanās, tikai šoreiz-cinkotā zārkā…

Salūzusi karabīne, pārvarot nokāri… Un viss. Tāds mūžs…

Aīda ieraudājās un ai/griezusies trīs reizes nospieda gaili. Nu vairs nevajadzēja skatīties uz to, kas bija palicis pāri no krusttēva sejas. Rumpis beidza raustīties. Requiescet in pace. [101] [1] lai dus mierā

(lat.).

6 Krogs bija aizslēģots un aizvērts. Skadriņi nolaisti. Freds, bruņojies ar šauteni, kas viņam pēc piedzīvojuma ar troļļu ģimeni tagad vienmēr stāvēja slēdzamā kastē zem letes, taisījās braukt kopā ar Maldi prom no pilsētas, lai nepaliktu te iesprostoti komandanta stundas dēļ. Ielas likās kā izmirušas.

Sajūta tiešām bij kā mēra laikos. Jo redzamas tekalēja tikai žurkas, visu ligu un sērgu priekšvēstneses.

Kungi, apaviem uz ietuves vientulīgi klaudzot, devās pie Malda minivena ielas otrā pusē. No šķērsielas puses atskanēja pazīstamā skaņa, kādu rada skrituļslidas vai arī, kā mēdza sacīt Freds, «pļurkadēlis». No tādas rej vairums suņu. Jā, kāds ar tādu verķi laida taisni šurp. Maldis bija tā ieskurbis, ka neko nelikās manīt. Toties Freds visu pamanīja laicīgi. Viņš piemeta pie pleca šauteni. Maldis neizpratnē pavērsās pret viņu un dzīrās jautāt, kas par lietu. Šajā brīdī Freds ar savu remingtonu pirmoreiz izšāva uz dzīvu mironi. Tas trakā ātrumā drāzās viņam pretim uz skrituļdēļa. Ar nazi rokā. Platu ģindeņa smaidu zem beisbolista ceturītes. Noblākšķēja.

Zobu vietā radās milzu caurums, kas pamatoti pauda pārsteiguma izteiksmi: «O-ho!» Uzbrūkošais nāves vēstnesis pilnā gaitā ietriecās skatlogā, ar kuru kopā šķindēdams pajuka atsevišķos raustīgos gabalos.

Dēlis, atsities ēkas pamatā, zlarkšķēdams apstājās pie trotuāra malas. Noklabēja aizslēgs. Šāviens. Ņiprā skrituļdēļa braucēja galva pilnīgi pašķīda kā pāraudzis tomāts. Cepurīte ar kūpošu nagu aizplanēja uz bruģa.

Maldis saķēra muti. Viņa acis bija izvalbītas kā Mada- gaskaras puspērtiķim lori. Freds paspēra ar kāju čaulīti.

Braucam, vecīt! - viņš teica. Labi apzinādamies, kas viņus sagaida turpmāk. Atskata spogulī viņš redzēja tādu kā dzērāju bariņu. Freds saprata, kas tie par dzērājiem. Maldis, pultij nopīkstot, izslēdza signalizāciju un atslēdza ševrolē durvis. Izšāvis steberīgo tēlu virzienā, Freds apsēdās labās puses sēdeklī. Viņš zināja, ka Maldis arī piedzēries brauc kā velns, taču varēja gadīties, ka būs jāšauj gaitā.

Viņš izvilka no ķengursomas patronu kārbu. Re- mingtona kodinātais stobrs un tumšā laidne blāva viņam uz ceļiem. Maldis pagrieza aizdedzes atslēgu. Ševijs neat​dzīvojās.

Liekas, ka esam dimbā, - teica Maldis.

Tu saki? - atsaucās Freds. Viņš pārlādēja šauteni. - Tev tā šķiet?

6. nodaļa Līķu parāde 1 Kad autokolonna, ko veidoja Pulkveža linkolns, Hekses «mustangs» (bez šā sarkanā verķa viņi izskatītos pēc bēru procesijas), Endija merkūrijs un Pedro pontiaks, iegriezās Gandra ielā, kur atradās Pulkveža pseidoornitoloģiskais krogs, jau pa gabalu viņi izdzirdēja šāvienus.

Ei! - priecīgi teica Namejs, kurš, kā varēja noprast, bija grāvējfilmu cienītājs. - Kāds kādam jau pletē virsū!

Muti! - uzrūca dons un apstājās aiz pārējiem ietves malā. Līdz «Dzeguzes ligzdai» bija divi kvartāli.

Atskanēja sirēnas gaudas; viņiem garām aiznesās policijas džips. No katras autobrauciena mašīnas izrausās pa cilvēkam.

Mēs ar Vasju pabrauksim u/. priekšu - limuzīns ir ložudrošs! - uzsauca Armands. - Jāredz, kas tur ir par burkšķi!

Tas nav neviens cits kā Freds! - apgalvoja dons. - Mēs poligonā mēdzam kopā šaudīt lidojošos šķīveļus - šiten tā blīkš viņa «remis»!

Labs i', paskatīsies, - attrauca Pulkvedis. - Jūs pagaida te. Ka tie poliči neievāra viņam sūdus… No tiem jau palīga nebūs… Bet ja tas tiešām ir Freds, tad diez vai viņš tagad vālē pa baložiem! - Konijs

aizzumēja uz priek​šu. Pārējā kavalkāde palika gaidot.

Kā uz līdakas pavēli noklusa gan sirēna, gan šāvieni. Pēc stundas ceturkšņa atgriezās linkolns, un iz tā jomīgā valzivs vēdera parādījās trīs Jonāsi - Pulkvedis, Maldis un Freds. Ar visu blīkšķeni. Viņi bija sašutuši par poliču nekompetenci; nejēgām-birokrātiem,kas gribējuši sastādīt protokolu par sasisto pārtikas veikala skatlogu un sešiem lupatu lēveros sašautiem, smakojošiem miroņiem. Un piedzīt sodanaudu par sabiedriskās kārtības traucē​šanu, huligānismu un ielas piesārņošanu…

Mēs pildām viņu darbu! - brēca apskaities Maldis, gana uzpildījies. - A šie te tēlo šerifus! Kas te beigu beigās būs?! Fredam gribēja noņemt šautenīti!… Sunākšļi! Sumpurņi tādi! Saizemaheri! [102] [1] Sūdu vārītāji (vācu).

Man šaujamais un atļauja visad ir līdz, - paskaidroja Freds cienīgi. - Ja nu gadījumā kāds ausainis steidzami jānoklapē… - Viņš bargi palūkojās atpakaļ.

Vasīlijs uz dūšinieku paskatījās ar neslēptu atzinību. Hekse nosmaidīja vien.

Freds allaž izraisīja labpatiku, jo tiešām bija varens vīrs.

Pēc īsas apspriedes visi sadalījās pa mašīnām savādāk. Bērni un abas sievietes iekārtojās linkolna ērtajā salonā, tāpat tur piedāvāja kāpt Endijam, jo viņam stipri sāpēja roka un bija grūti vadīt mašīnu.

Endijs sašutis atteicās. Kopā ar Heksi viņš jutās kā piknika laikā mazo, sarkano skudreļu «mīzeņu» pūznī iesēdies, kad rokā pilna glāze vīna un otrā - lašmaizīte, no kuras patlaban birst nost lociņi. Viņš labāk iekāpa dona Pedro pontiakā kopā ar Fredu un Maldi, kas smirdēja kā brendija vāts. Ševijs tā arī nebija iedarbināms. Endija vecā mašīna palika ielas malā. Viņam par to bija nospļauties. Hekses sarkanais kabriolets šādiem ekstremāliem apstākļiem pilnīgi nederēja, neskatoties uz labajām ātruma un gaitas īpašībām, tāpēc ar žēlabām tika apjumtots un novietots tuvējā nama pagalmā. It kā tam vairs būtu kāda nozīme. Tādējādi viņi bija noreducējuši savu sabiedrību uz divi kompānijām, no kurām mazāko sastādīja šķirteņi un vecpuiši, bet lielāko - dzīves zieds un cerība, ko apsargāja profesionāls miesassargs un labdzimis mahinators.

2 Pēc idiotiskas skaidrošanās izbraukuši cauri vairākiem policijas un vārgi bruņoto spēku kordoniem, viņi piesardzīgi ripoja uz Mežaparka pusi, maksimāli cenšoties turēties ar līkumu no kapiem. Tāda iespēja bija, laižot pa Ganību dambi līdz Sarkandaugavai, pēc tam uzšmaucot uz Tilta ielas un pie Kristus Apskaidrības baznīcas - uz Viestura prospekta. Tur bija vienīgais bīstamais maršruta punkts, jo tiešā tuvumā atrodas Sarkandaugavas kapsēta. Uzreiz viņi piedeva gāzi, kā nākas. Bet no platā Viestura prospekta rullēja tālāk, taisnā leņķī pa Ostas prospektu atpakaļ uz Mežaparku. Pie Aīdas. Pulkvedim svila pārliecināties, kas noticis ar mīļāko un bērnu … viņa meitu. Endijam bija grūti, viņš turējās tikai ar sāpes remdējošu tablešu palīdzību, tāpēc bija apdullis un lāgā neklausījās, ko vārās Maldis. Viņš ar bažām domāja, kur varētu būt Margo. Bet Freds iekšēji priecājās, ka viņa ģimene ir ekskursijā Zviedrijā, jo viņam šķita, ka citur noteikti ir drošāk kā šeit. Pēc dažām stundām tās raidstacijas, kuras vēl kaut ko raidīja, viņa iedomas izkliedēja. Maldis toties pagaidām nebēdāja neko; viņš vēl aizvien gānījās par ceļā sastapto varas pārstāvju trulumu un pauda pārliecību, ka tie visi šā vai tā būtu jānosūta uz kapiem, tuvāk prob​lēmas risinājumam, nevis jāatstāj uz. ceļiem godprātīgu un dzīvu pilsoņu tramdīšanai.

- Lai tvarsta līķus! - sacīja Maldis, tieši ne pie viena nevērzdamies, jo visi likās nogrimuši savās domās. - Lai konvojē šos uz krematoriju un dedzina! Lūk, viņu tiešie pienākumi!

Tajā laikā kupls miroņu pulciņš pie Brāļu kapiem bez steigas mielojās ar nelielas municipālās policijas patruļas vīru atliekām. Beiguši iestiprināties, viņi iesēdās poliču dienesta džipā un, bākugunīm zibot, lepnā līčloču gaitā aizbrauca Mežaparka virzienā. Ailes essen, nichts ver- gessen! [103] .[1] viss ir apēsts, nekas nav aizmirsts (vācu)…

Freds ieslēdza radio.

Patlaban ēterā valdīja pilnīga jezga - visi aizgūtnēm centās paust jaunumus, taču nebija nekādas iespējas tos izsijāt - viss izklausījās pārlieku neticami, bet tajā pašā laikā - biedējoši. Gāja vaļā histērija

augstās notīs. Daļa diktoru izklausījās vai nu ieskurbuši, jeb vienkārši apstulbuši. Bet kāds bezbēdīgs dīdžejs tik rāva dārdināt amerikāņu roku - bēdīgi slaveno «Lynard Skynard», kuras sastāvā savulaik bija uzskaitīti vismaz kādi tris līķi. Peaches… [104] [1] firziķi (angl.) - minētās grupas mūziķu iecienītie divdomīgie augļi. Pedro mašīnā uz šīs raidstacijas viļņa arī palika. Klausīties «Svvamp music» [105] [1] «Dūkstāja mūzika» - rokgrupas Lynard Skļ/nard dziesma. bija savā ziņā uzmundrinoši. Savukārt Armands klausījās krievu ziņas, no kurām uzzināja, ka pa pleksistikla zārku savā Mauzolejā kā apdullusi muša dauzoties dižais Ļeņins, bet no Kremļa sienas bun- kšķēdami veļoties ārā sarkanie ķieģeļi un bronzas urnas ar boļševiku pīšļiem. Ja jau Dievs ir ieplānojis vispasaules reanimāciju, tad droši vien viņam tīkami ir arī veci komunisti… Novoģevičjē jau pie vārtiem novērota kāda prominenta vīra nesen apbedītā sieva Larisa, kas vedusi no turienes laukā izsalkušu un iepuvušu slavenību verdzi… Ar nelādzīgām sekām ceļā sataptajiem ierindas pilsoņiem…

Tukšas ielas. Turklāt nebija saprotams, kāpēc uz tām nevalda panika un jezga, kāpēc neviens nekur nelaižas pa galvu, pa kaklu. Loģiski spriežot, vajadzēja valdīt juceklim, kāds rodas, kad glups un ļauns zeņķis iesper ar kāju skudru- pūznim. Bet nekā! Radās sajūta, ka visi kā truši sēž alās un gaida, kas būs.

Gaisā it kā virmoja atjauta, ka gatavojas kaut kas absolūti grandiozs, bet tik drausmīgs, ka tas atņēma jebkādu vēlēšanos kaut ko darīt. Pedro pie stūres juta, ka ari viņam gribas salikt rokas klēpī un gaidīt, kas nu būs. Kaut gan viņš bija satrūcies un noraizējies ne pa jokam, tomēr negribējās aktīvi rīkoties. Kaut kas spieda pie zemes. Neļāva domāt, neļāva normāli elpot. Sviedri tecāja un koda acīs. «Nāves smaka!»

Dons automātiski nosprieda un sekoja linkolna astei, kas mirdzināja sešas ugunis.

- Vienkārši baiga nelaimes sajūta, vai ne? - apprasījās Freds.

Maldis pamāja ar galvu. Viņam bija sūdīga jušana pat caur visu alkohola birgu.

Endijs nokustināja žokļu muskuļus, beidzot izspieda: -Ja mēs iespējami drīz nenonāksim pie Pulkveža, tad vispār nekur nenonāksim.

Kā tu to domā? - apvaicājās Pedro, lai gan juta, kāds ārprātīgs bezcerības smagums gulst virsū.

Ne jau līķu bari ir galvenais - kaut kas noēd mūsu enerģiju. Droši vien tā arī viņos tiek pārsūknēta.

Citu iemeslu iedomāties patlaban nevaru. Un man šķiet - kaut kā izmainās telpa. Jeb tas man no drudža?

Kā tev, Pedro, ar koordināciju?

Dons Pedro tiešām juta, - nūja, kaut kas tā kā plešas, un viņam pa brīžam sareibst galva. «Jokaini.»

Otrā mašīnā satrūkās Hekse, kas līdz. šim bij rātni sēdējusi rokām klēpī. Viņa gluži labi sajuta, ko domā Endijs, jo vēl aizvien prata noskaņoties uz viņa auru. Ragana arī sāka nojaust, kas te īsti notika.

Likās, ka viņa nav kļūdījusies, juzdama sevi šīsdienas notikumu degpunktā. Jā, kaut kas viņai lika tā justies.

Ja čuvstvuju, čto mi atpravimsja v ad, [106] - pēkšņi no​teica Vasīlijs.

3 Meitenes kopā ar šuneli žigli bija klāt notikumu vietai. Un palika stāvam kā iemietas, apdullušas un mutes iepletušas. Mazais Robis gan nelikās šerpās smakas traucēts - drīzāk fascinēts. Viņš nepacietībā skraidelēja ap skuķēm, gatavs doties tām līdz jebkādā avantūrā. Tomēr izskatījās, ka draudzenītes vairs neliesmo vēlmē nokļūt apšaudes zonā. Reizēm smirdoņa palīdz nākt pie prāta labāk nekā šaujamieroči šāda patiesība nebija sveša nevienam vien prasmīgam karavadonim, kam bija gadījies aplenkt kādu spītīgu pilsētu. Maitas un sūdi ar ballistām tika žvidzināti pār mūriem pretinieku citadelēs jau Senās Romas slavas laikos. Šāvienu spraksti skanēja tepat aiz paugura - no «Nach America» autocentra.

Zini, man nāk vēmiens! - piepeši lietišķi ieteicās Annija un metās nost no asfaltētā pastaigu celiņa krūmos. Simts metrus no viņas piekalnē, var teikt, tajos pašos krūmos, sātnos pusdienu pelmeņus pūta ārā kāds triecienuzbrukumā atpalicis «Manam brālim sargs». Savukārt Vineta ilgojās pēc kārtīga veļas knaģa, lai pašai nebūtu jātur ciet deguns. Bet tad viņas acu zīlītes sarāvās kā punktiņi. Viņa likās saredzējusi Zoodārza pusē kaut ko kustam. Ieskatījusies kārtīgāk, viņa ietraucās krūmos pēc Annijas. Robis riedams

drāza pretī Vinetas pamanītajam subjektam. Viņa oža to atestēja par itin vilinošu liellopu kaulu kaudzi. Tā arī bija - šurp nāca no apbedījuma vietas šķīries Ungārijas stepju vērsis. Precīzāk - viņa trūdošais rumpis. Diemžēl Kulturālās Atpūtas parka gaisu tas nebūt neuzlaboja. Kādreiz baltais platragu dzīvnieks tagad bija netīra dvieļa krāsā, ar riebīgiem pleķiem klāts. Viņš lēni šūpoja ragus un izskatījās, it kā gaidītu, kad arēnā ar sarkanu lupatu uz pīķa parādīsies pikadors, izskatīdamies pēc kāda no Albrehta Dīrera «Trim jātnie​kiem».

Aiz kalniņa šaušana piepēkšņi aprāvās, tomēr neatskanēja gavilējošs «urā». «Urā» nebrēca arī meitēni, kad Annija beidzot bija izvēmusies kā nākas.

Iesim mā-ā-jās, - viņa teica drebelīgā, žēlā balsī. Un abas metās žiglā riksītī.

Bet mājās Aīda tieši tagad sāka šaut uz radinieka pīš​ļiem.

4 Zilonis bij gar zemi. Kalašņikova triecienautomātu kārtas viņa sapuvušo liemeni bija sadalījušas atsevišķos gabalos, kuri visi bija sabrukuši neizprotamā, vēl kustošā kaudzē. Tās virspusē slējās viens trieknis, bet apakšā atradās vēl pirms stundas tik skaistais «De Ville» kadiljaks. Varonīgo Kuzju atbrīvotāju brigāde ar vilkšanu izvilka laukā no atejas, kurā viņš bija iekrampējies aiz divi durvīm.

Dežūrsargs apstulbušām acīm vērās pretim un nesaprata, ko šie vīri, kas īstenībā bija viņa kolēģi, no viņa grib. Bija beidzies apskaidrības moments, kura laikā viņš izsauca papildspēkus, bet tagadiņ vīrišķa nabaga apaļajā galvā valdīja sajukums, un tā dūca kā lapseņu pūznis jūnija novakarā. «Lapsas, lapsas!»

Atkal atskanēja šāvieni. Pie apsardzes mašīnām palikušie vīri atklāja uguni pa nez no kurienes uzradušos, grīļīgu ģindeni, kura masīvie, stabiņiem līdzīgie kāju kauli, druknais ribu krātiņš un smagnējais galvaskauss ar milzīgajiem, retajiem zobiem ļāva apjaust, ka reiz tas bijis zoodārza prieks un lepnums hipopotams Jonāss. Kaulu šķembām atlecot uz visām pusēm, Jonāsa skelets apdomīgi apgriezās apkārt un tīri naigi aizslāja priedulājā; viņam nopakaļ knakšķēdamas koku stumbros dzēlās lodes. Hipopotamu instinkts brīdināja meklēt patvērumu Ķīšezera duļķainajos, seklajos ūdeņos. Tur būtu tīkami pamērcēt vecos kaulus…

Apsardzes vienības komandieris lādējās matom,M jo nebija nekas cits labāks, ko darīt. Viņam riebās izdemolētais «Nach America» salons un autolaukums. Bet vēl vairāk - trūdu kaudze, kas neļāva normāli elpot. Turklāt nez kur bija pazudis šefs. (Hamgogs bij paguvis sevi raidīt gaisā ar pēdējo neaizkavēto lidmašīnu, ko «Finnair» sabiedrība vēl grasījās nosūtīt caur Helsinkiem uz Londonu.) Nebija, kam atskaitīties par sekmīgo reidu, kas vienības komandierim derdzās visvairāk. Ziņot paģērēja viņa militārās dvēseles visdziļākā būtība. Tā smelgtin smeldza doložiķ staršemu po zvaņiju. [107] [1] Ziņot vecākajam pēc dienesta pakāpes (kr.). Viņš izšķīrās piezvanīt mobilās policijas pulka štābam un ziņot par notikušo komandierim Veckal- pakam. Varbūt šis palkavnieks pratīs novērtēt viņa veikumu. Bet tiktāl sparīgais ukrainis netika. Kāds no viņa puišiem pa rāciju ziņoja, ka no krūmiem iznākuši skrandaini «zombiki».

Atkal atskanēja šāvieni, kas šoreiz mijās ar pārsteiguma un šausmu brēcieniem, jo daudziem sargiem bija beigušās patronas. Lodes bija bezjēdzīgi sadzītas ziloņa puveklī vai arī priedēs, šaujot nopakaļ begemota skeletam. Tāpēc dažam labam sagatavotības sertifikāta īpašniekam bija jāparāda savas spējas tuvcīņā, atkaujoties no izsalkušo miroņu avangarda, kas stulbā neatlaidībā mācās viņiem virsū. Nav nekā ļaunāka par idiota viltību un stulbeņa nepiekāpību-šo patiesību «Manam brālim sargs» arī pilnīgi dabūja izbaudīt uz savas ādas, jo viņiem nesanāca ne apskatīties, kad jau bija mundru, steberīgu līķu ielenkti un cīnījās par dzīvību - pret lēnu nāvi dzīviem tikt nograuztiem kanibāliskās dzīrēs. Zibinot bākugunis, piebrauca policijas džips. Papildspēki lika sargiem sasparoties, turklāt viņi dzirdēja, ka krūmā dobji un veltīgi bļauj pēc palīga kāds līķu nagos kritis neveiksminieks no savējiem. Izmisīgie palīgā brēcieni par laimi drīz aprāvās. Bet tad sargus pārņēma panika; viņi kā aitas no vilka barā metās pie savām mašīnām, jo pamanīja, ka palīgspēki ieradušies gan, tikai ne viņiem. No policijas mašīnas patlaban kāpa ārā kāda gaišmataina mirone garā šķidrautā un tādās kā baleta čībiņās, viņai sekoja pāris iepu- vuši džentlmeņi

uzvalkos. Šiem kapsētas iemītniekiem arī bija šaujamieroči.

«Drosma bij satrūkusēs, bet tad svešajā karotājā atģida tā kā sava brālnieka vaibstus. - Brālniek, kā tu te tiki? Kā manis atradi? - viņa žēli vaicāja, jo zināja to pērn, vilku mēnesī, kara gaitās gājušu pret sirenie- kiem uz kūru pusi.

- Mūsu te ir daudz, - atbilda rūsainā balss, - karā kauto bāliņu. - Mēnesnīcā tapa saredzama viņa pušu šķeltā seja un divvietus sacirstais kamiesis.»

Aīda, mutei un degunam lakatiņu cieši aizsējusi, zobus griezdama, ņēmās nokopt mironi. Viņa lūdza Dievu, kaut šo drausmu skalu neredzētu meitenes, bet, to iedomājot, satrūkās. «Jēzu! Bet kur tad viņas ir?

Kur skuķi, vella vējagrābšļi?!» Kā Hičkoka filmās paklājā eleganti ierullēto mironi viņa ar būkšķi nogrūda pa pagraba kāpnītēm. Atelsās. «Tā! Vēl viens skelets skapī,» viņa nodomāja un atrāva vaļā vēdlodziņus. «Dieviņ-tētiņ, kur ir meitenes?!» Kā viņa bija tās trakules palaidusi savā vaļā, it kā jau no paša rīta nebūtu jutusi, ka būs kaut kas nejauks?… Aīda izdrāzās pagalmā. Par skuķēnu nesenām nodarbēm liecināja novārtā pamestas badmintona raketes. Ārā bija manāms tāds kā kapsētas smārds, kas jaucās ar tūju un priežu skuju tikko manāmo dvesmu. «Un tak nepateica, kurp skries!… No otras puses labi, netrāpīja uz ietrūdējušā krusttēva pēcnāves vizīti… bet kur viņas ir? Vineta gan allažīt tiek cauri sveikā un Anniju ar' izrauj līdz… Šunelis arī aizdrāzies ar meitēniem… Kaut nu tikai līdz bodei pēc limonādes! …»

Aīda sajutās laimīga, kad izdzirdēja Robja spalgās rejas.

7. nodaļa Pati Hekse 1 Aīda jau otrreiz dabūja mierināt skuķus, kas aizelsušies bezspēkā saļima uz sēddīvāna viesistabā.

No viņu histēriskajiem izsaucieniem un šņukstiem neko lāgā izdibināt nevarēja, tāpēc Aīda atmeta ar roku - tāpat jau bija skaidrs, ka ārpus šīs mājas durvīm tagad nav, ko meklēt. Viņa uz bridi iegāja kabinetā, jo tur bāriņā dirnēja «Ahtamar» brendija pudele - vēl kopš tiem laikiem, kad Aīda kā žurnāliste bij viesojusies Krevānā. Atviņķelējusi korķi, viņa iekampa klunkšķi taisni no kakliņa un no- dvesās «vuhhh!» kā gatavais plencis. Vēders iekurcās no dedzinoši karstās kņudoņas.

Iepīkstējās kompjūters - vēstīdams, ka viņai pienācis elektroniskā pasta sūtījums, tāpēc rakstniece atkal piesēda pie darba galda. Atvērusi failu, viņa izlasīja vēsti. Rakstīja Džefrijs no Eņģeļu pilsētas.

Viņš sausā tonī ziņoja, ka Kalifornijā ejot vaļā dzīvu slīkoņu medības visgar Klusā okeāna piekrastei.

Losandželosā apcietināti visi apzinātie vūdū burvji un daļa sātanistu. Viņš no sirds cerot, ka pie Baltijas jūras lietas esot kārtībā. «Jā, kārtībā, - nodomāja Aīda, - tikai tagad vairs nav jāraksta šausmu romāni, bet reportāžas no notikumu vietas, kamēr avīzes vēl kaut ko drukā…» Tur, kur mūsu nav, vienmēr ir labāk. Ārā nosignalizēja autotaure. Viņa atmeta domu atbildēt Džefrijam, ka nule pašrocīgi nosūtījusi atpakaļ uz šķīstītavu savas meitas nelaiķa krusttēvu, kas bija ieradies uz brīdi pasērst, un iznāca pie meitenēm. Vineta jau bija pie loga un māja ar roku. Aīda ārā ieraudzīja Pulkveža garo «koniju» un vēl vienu lielu, nepazīstamu automobili. Viņa atviegloti nopūtās. «Mums pakaļ.» Pēc brīža Annija ar izbrīnu redzēja, ka viņas mamma kā maza meitene uzkaras kaklā ūsainam, tumsnējam gara auguma vīrietim, aiz kura bija redzams šīsdienas skūtais paziņa ar mil​zīgu pistoli rokā. Vineta kā zebiekste metās viņam klāt.

Ja jūs zinātu, ko mēs redzējām…!

Znajem, lastočka, znajem, [108] - liegi attrauca Vasīlijs, saņēma meitēnu pie pleciņa un bīdīja pa durvīm laukā. Vinetai braukt pie dzērājiem senčiem uz Ziepniekkalnu bija pilnīgi bezjēdzīgi. Varbūt mājās no kapiem jau pārradušies arī vecvecāki? …

Aīda un meitenes bez ierunām tika iesēdinātas limu​zīnā. Pulkveža šķirsts bija gandrīz pilns.

2

Kuzja izlocījās no paslēptuves un, pietrūcies kājās, šausmās metās mežā - bēga uz laivu stacijas pusi, begemota kaulu kambarim pa pēdām. Pa otrās apšaudes laiku viņš tālredzīgi bija noslēpies zem vienas no apsardzes mašīnām - džipa. Sargs, drebēdams kā receklis uz šķīvja, noskatījās, kas notiek ar pārējiem triecienniekiem. Par laimi, viņa redzeslauks bija ierobežots. Dzirdams gan bija labi, kā zombiji dūšīgi ieturas, un ēdamais tiem iet pie sapuvušās sirds. Sargiem neizdevās nosargāt ne «savu brāli», nedz pašiem sevi. Lamāties kāro mazkrievu, vienības komandieri, miroņi dabūja rokā beidzamo. Tie viņu burtiski sapluinīja driskās; kā suņi - lupatu lelli. Bet maz- krievs palika uzticīgs pats sev un savai komandiera balsij. Viņa nešpetnie auri un negantās lamas skanēja līdz pat brīdim, kad viņš aizrijās ar savām asinīm, un balss noslāpa burbuļojošā gārdzienā. Pēdējais, ko apsardzes komandieris redzēja, iekāms viņam vēl nebija no pieres izplēstas acis, bija aizraujošais skats, ka divi ļerpataini skeleti saplūcas, savā starpā sadalīdami viņa cisku…

Kuzja skrēja elsdams pūzdams, klupa, vēlās pāri ci​ņiem, bet tūliņ rausās kājās un grīļīgi vicoja tālāk. Ārprāta šaušalas dzina viņa kājas kā nupat avarējušas mašīnas motora virzuļus, kuri vēl darbojas, kad pilnīgi zudusi šīs darbības jēga. No drausmām knapi dzīvs, viņš uzstebe- rēja uz. asfaltētās trases taisni brīdī, kad pa to brauca Pulkvedis un pārējā raibā sabiedrība. Mašīnas apstājās. Atvērās pontiaka durvis, un Kuzja, kaut ko nesakarīgi brēkdams, kas izklausījās pēc «lapsas, - na pomošķl» [109] , ieklupa mašīnā.

Kur te gadījies šāds kretīns? - īgni noteica dona Pedro šķirtene, pa sānlogu vērodama aizkavēšanās iemeslu.

Pļekts! - un nokrita no debesīm - tāpat, kā jūs, - nekavējoties sekoja Hekses laipnā atbilde. Abas dāmas pārmija izteiksmīgus skatienus, un konija salonā atkal iestājās klusums.

Tad ierunājās Namejs.

Tas vecis izskatījās pēc komando.

Pēc komando, kurš apmaldījies trijās priedēs, - atteica Vineta. - Šis ir dzīvs palikušais no tās apsardzes grupas, kas te tik drastīgi šaudījās.

Aīda klusēja. Viņa caur pieri vēroja Heksi un gluži instinktīvi sajuta kaut ko draudīgu, ko sevī slēpa šīs sievietes skarbā, bet reizē trakoti pavedinošā āriene. Viņā jaudās kaut kas tāds, ko Aīda bija sajutusi, izdzirdot Arta it kā ierūsējušo balsi sev aiz muguras. «Kaut kas nedzīvs.» Annija kā apmātībā bija nolikusi galvu viņai uz pleca. Tad ierunājās Solvita. Saulītes balss skanēja vārga un pavisam smalcina.

Mammiņ, man ir tik baisi…

Te mēs esam drošībā, meitiņ.

Man ir bail arī šeit.

Nav, no kā baidīties, meitiņ. Paskaties, lielās meitenes nemaz nebaidās.

Viņas baidās gan.

Jā, arī man ir bail, - godīgi pateica Vineta.

Hekse uz viņu paskatījās ar respektu. «Kas par malaci,» spīgana nodomāja.

Un tad saķēra rokām galvu kā spējā migrēnas lēkmē. Ar meteora spilgtumu galvā ietriecās atskārta.

«Sapnis!!! Toreiz - jā, jā! - tas bija tas!!!»

Raganas Labvēlis, kuru tieši vaigā viņa nekad nebija izpelnījusies redzēt, taču toreiz bija teicis: «MĒS DRĪZ NĀKSIM, JO Šī VIETA PIEDER MUMS. VISS NEDZĪVAIS KALPOS MUMS, PAŅEMTU DZĪVO. TU DABŪSI TO SKATĪT. TU PALĪDZĒSI. DIEVA PASAULES LAIKS IR IZTECĒJIS. VISS IZIRS.» Tad Viņš bija novērsis ar melnu kapuci segto seju pret melna samta drapēriju klāto altāri, uz kura rēgojās zelta miroņgalva ar spārniem. Purpura apmetnī tērptais, garais stāvs sastinga. Viņš atkal ierunājās.

«ESI KOPĀ AR ĻAUDĪM. ES DARBOJOS CAUR TEVI, JO MAN NAV MIESAS.» Tā bija pirmā reize, kad ar Heksi runāja Pats. Pirms tam "tikai vienreiz, kad viņa tika iesvaidīta Melnajā Mis​tērijā, - Labvēlis, pārvērzdamies no melna āža par zirgu, bija teicis: «KALPO.»

Viņa balss bija dobja kā iesprādzis kapličas zvans.

Un viņa to atminējās tikai šajā kvēlojošajā mirklī! Patlaban notiekošo šausmu atslēgu saņēma tikai tagad\ Visu lai​ku, droši vien gadiem ilgi, bija staigājusi kā miglas vālā, - bez miņas, ka astrālajā plānā sen ir Tumsas Spēku pavadā. Domāja, ka ir vienpatne, stipra, bezkaislīga un lepna, ka nevienam neko nav parādā. Atcerējās, ka ar nievām ir uztvērusi stāstu par doktoru Faustu un viņa atkarību no dēmona. Bet izrādās, visu šo laiku arī viņa ir bijusi saistīta, bet vēl nebija pienākusi viņas stunda atstrādāt, tāpēc varēja izbaudīt īsu neatkarības ilūziju avansā. Bet tagad Tumsas Valdonim ir pienācis laiks viņu likt lietā, un saite tika pievilkta. Jā, sapņu īstenā realitāte uzpeld parastajā apziņas līmenī tikai tad, kad pienācis īstais brīdis šai rea​litātei izpausties.

«Esmu duncis Sātana rokās… Un «Labvēlis» ir Ļaunā legāts šīs planētas augstākajās sfērās.»

Hekse nodrebēja un pacēla satumsušās acis, kuru smaragdā tagad plandīja melnas liesmas. Skaistā seja bija grīna. «Vai tiešām pasaulē nav izvēles?!» Jautājums bija vairāk kā retorisks. Viņa bija izvēlējusies. Jau sen.

«Dezertēt? Aizmukt citā ķermenī? Tas būs uz laiku.» Turklāt pastāv risks zaudēt sava «es» identitāti, un to nu Hekse negribēja ne par kādiem pasaules vai aizsaules labumiem. Bet pēc tam - agri vai vēlu ienāksies atriebes stunda. Sūrs ir nodevēja un slapsta liktenis. Alans Pārķers bija visīstākais pravietis, pasniedzot mācību paraugstun- du jaunizceptiem melnajiem magiem filmā «Eņģeļa sirds». Hekse ar šaušalām atcerējās, kā spīdēja «mistera Lū Saifera» [110] acis, kad viņš, veikli nolobījis olu, kas visos laikos simbolizējusi dvēseli, nokoda no tās gabaliņu… Viņa zināja, ka elles spēki viņu noēdīs bez sāls jebkurā gadījumā kā Roberts filmā - olu, ka viņas dvēsele ir ieķīlāta Sātanam, un Labvēlis ir velna augļotājs. Ķīlas turētājs. Nevis filmā redzētais garmatainais de Niro Lucifera lomā Holivudas versijā.

Hekse saņēmās. Pār zodu notecēja tie- viņa asins stīdziņa no pārkostās lūpas.

Saulīte sāka raudāt. Bērna jūtīgā sirsniņa vienmēr at​balso dvēseles mokas tuvumā un tālumā.

Hekse izlēma. Viņai nebija, kur sprukt.

Kā nekā - Providence.

3 Viņi šos nomušīja. Visus. Sožraļi do posļedņevo?9 - Kuzja čerkstošā balsī pabeidza savu bēdu stāstu. Viņš šķita drusku atjēdzies, redzot ap sevi trūdēšanas procesa neskartas sejas.

Kas viņiem lika blietēt pa to mušu audzētavu? - Freds nevarēja samierināties ar nesaprātīgo munīcijas šķiešanu zilonim. - Tev pašam vismaz makārovs pielādēts?

Ugu, - teica Kuzja un nobrauca ar piedurkni degunu. Viņš juta, ka šodien gana šauts. Ņegugu, - atmeta Maldis un arī nošņaukājās. Viņam sākās tāds kā agrīnu paģiru sindroms.

Dons Pedro noburkšķēja: Šito droši vien ir palaiduši vaļā, tāpēc ka nebija pa zobam …

Varbūt tāds lutausis vienkārši negaumēja? - novilka Endijs, pēc krieva uzrašanās it kā drusku izrāvies no apā​tijas. Vismaz kādam bija gājis vēl sūdīgāk kā viņam pa​šam.

«Gaļa paliek gaļa, - teica Vecais Vāverlijs, stūķēdams sievasmāti ledusskapī…» - ar nodrāzto teicienu pajokoja Maldis. Freds klusēja, pieri saraucis, un košļāja nez kur sameklētu sērkociņu. Ņe poņal, - saausījās Kuzja. Tas skanēja diezgan ag​resīvi priekš tik pārbiedēta puisieša. Ņe tvojevo uma ģelo, - atcirta Pedro. - Sam k nam zaļez. [111] Kuzja samulsa un aprāvās. Viņš negribēja tikt izsēdināts miroņu biezi apdzīvotās brikstalās, kas vīdēja ceļa malās.

4 Ak, Hekse! Viņai acīmredzami vairs nebija astoņpadsmit. Viņai bija trīsdesmit astoņi, ko gan nevarēja manīt. Tumšie kastaņbrūnie mati jau sāka stipri sirmot, tāpēc viņa ķīmiskā ceļā bija kļuvusi oranži ruda kā pirmā uguns- mēle zagļa aizdedzinātā namā. Šāda matukrāsa viņai arī piedienējās. Tāpat kā teterraibumi, kuri neizzuda pat ziemā. Tāpat kā garie, pat tievie locekļi. Un anekdote, ko viņa pēc trešās

džina glāzes mūždien mēdza paust saviem pielūdzējiem, pat ja tie jau to bija dzirdējuši.

«Klausaties! Aņuks ir par to, kā zvēri mežā bij sanākuši kārtis spēlēt. It kā visi tie pat bija savā starpā radinieki - lapsiņa-māsiņa, brālītis vilks, tēvocis lācis un brālēns - zaķis. Par puisi-garausi gan nebij zināms, kuram no iepriekšminētajiem viņš pienāktos brālēna godā, bet tā nu mežā bija iegājies, un arīdzan stāsts nav par to. īsāk, - Hekse, pūzdama elegantus dūmu rimbulīšus, stāstīja tālāk: Lācis caur pieri ar mazajām, kūtrajām ačelēm pavērās potenciālajos spēles partneros un pavēstīja: Cīņa būs ne pa jokam. Mēs raušam vaļā uz naudu. Rubulis punktā! Bet ja kāds no mums uzdrīkstēsies blēdīties, - es atkārtoju vēlreiz, labākai ielāgošanai, - ja kāds no mums atļausies blēdības, tad ar manu lielo, brūno, spalvaino ķepu (tā tika draudīgi novēzēta gaisā) uzreiz dabūs pa savu smailo, rudo, viltīgo purnu! …»

To pastāstījusi, Hekse pārsvieda glīto, slaido, šmaugo kāju pār otras šikās kājas celi, atsvieda no lāsumainās pieres liesmojošo matu cirtu un baltiem zobiem žilbi pasmīkņāja, vērodama iespaidu. Tas allaž bija graujošs, un viņai tika piedots viss. Pat vasarasraibumi janvāri. Ari ar brūnu ķepu pa purnu viņa nekad nedabūja. Tikai ievāca sieciņus.

Viņa bija savā ziņā lieliska - TOP ONH [112] pat pēc vairākām Providences šķirtām laulībām.

Pēdējais no tiem vīriešiem, kurš uz viņu bija oficiāli parakstījies, jau sēdēja jelgavas ķurķī par valsts mantas izšķērdēšanu sevišķi lielos apmēros. Iepriekšpēdējais bija nodūris Hekses mīļāko - armēni ar viņas pašrocīgi dāvinātu papīrnazi un pats pakāries veļasvirvē, piesējis to pie apkures radiatora un izlēcis pa logu. Tur nu viņš labu brīdi bija karājies kā Nāves koka bumbieris par lielām šaušalām un piedauzību (caur vasaras biksēm bija skaidri redzama erekcija) Vācu kvartāla iedzīvotājiem. Vīrs pirms Endija, kooperators, stūrgalvīgs un alkatīgs lībietis ar platu ģīmi, bija sarīkojis uguņošanu kādai Hekses jubilejai par godu, kuras laikā pamanījās kā īstens ilumināts iešaut sev vēderā paštaisītu raķeti, kā rezultātā zaudēja divas trešdaļas kuņģa un kādu metru zarnu. Kā pirmās grupas invalīds viņš Heksei vairs nebija vajadzīgs. Vēl jau bij arī Juris… Bet pats pirmais, abu Hekses bērnu tēvs un pats rimtākais un dumjākais no visiem, vēl šobrīd sveiks un vesels strādāja P. mazpilsētas Nodarbinātības dienestā par ierēdni, tencinādams Dievu ik mīļu dienu, ka tas ar bērniem no Hekses ir šķirts. Viņa tam maksāja brīvprātīgus alimentus un, protams, jutās gandarīta.

Viņas meitas uzvārds bija Providence, vārds - Spīdola, ko viņa ar lielām ķēpām nomainīja.

Rainiskais raganas nosaukums viņai drīzāk atgādināja jāņtārpiņu vairošanos. Bet vāciskais sugasvārds «Hexe» piestāvēja teicami - īpaši tāpēc, ka šajā zemē vienmēr bijis izcilus burvestību perēklis. Ari parakstījās viņa ar šiem četriem burtiem. Daudzi teica, ka viņas paraksts atgādinot kazu. Viņa tiem uzsmaidīja sniegbaltiem zobiem un atteica, ka nē. Viņai uzstāja, ka akurāti gan. Viņa uzsmaidīja vēl zobaināku smaidu un atteica: «Kazu gan ne. Azi.» Pēc kā visi nosmējās, kaut gan par ko smieties šeit nebija. Tā bija Hekses Labvēļa dotā signatūra - dēmona kristību zīme. Uz miesas viņai tā slēpās zem kaunuma matiņiem.

Par īstu Heksi viņa kļuva nemanot-laikā, kad dzīvojot ar Endiju pārtapa par augsta ranga afēristi.

Viņas mahinācijām piemita dabiska elegance, kas notušēja to brutālo raksturu. Iepriekšējā dzīvē Hekse noteikti bija bijusi lielceļa laupītājs, bet vēl soli atpakaļ - visticamāk, ka sadedzināta uz sārta, tikai absolūti citu iemeslu dēļ kā Orleā- nas Jaunava.

Un tagad viņa bija šeit, globālas nelaimes satriektu cilvēku vidū - ļaunais gars, kas kļuvis par tādu labprātīgi - pilnīgi apzinādamies, kā un kāpēc par tādu kļuvis. Ienaidnieks un kapracis saviem līdzcilvēkiem… Jo, neraugoties uz dēmonisko kodolu un sūtību, viņa vēl bija cilvēks.

Tiesa, par to zināja tikai trīs - pilnīgi skaidri Bndijs, bet Pulkvedis un Solvita, dona Pedro meita, tvēra to tikai tumšu nojautu līmenī. Endijs pret Heksi attiecās rezignēti, kā pret nenovēršamu ļaunuma manifestāciju uz Zemes, Pulkvedis - ar neuzticību un slēptām bailēm, bet Saulīte - ar simpātijām un bažām, jo viņas bērnišķīgā dvēsele bija pildīta ar gaišo līdzcietības un uzticēšanās mirdzumu.

Visu, protams, zināja Tumsas Valdonis - cilvēces «Labvēlis», kas no Astrālās pasaules elles sfēras, kuru nav lāgā pat nosaukt īstajā vārdā, vadīja Zemes dehumanizācijas un dematerializācijas plānu «Augšāmcelšanās». Plānu, kura sastāvdaļa acīmredzot bija Hekse, jeb, pareizāk sakot, kanāls, pa kuru tas viss tika realizēts. Un kanālam, respektīvi, notekcaurulei, neviens neprasa, kā šai ap dūšu, kad caur viņu negaisa laikā gāžas ūdens, - vai šī maz ko jūt? Tā bija arī ar Heksi Providenci. Raganu, kura iekustināja mazāko zobratiņu visā mehānismā, it kā pēc pašas ierosas aiziedama uz kapiem paurdīt līķus ar savām nekromantes problēmiņām. Tas arī bija vajadzīgais impulss, un Tumsas Hierofanta tīši izveidotā domino kauliņu struktūra sāka neatgriezeniski brukt, kā nenovēršami notiek kodolreakcija, kad pārsniegta kritiskā masa.

No sīciņa punkta uz visām pusēm un visos virzienos, it kā starot būtu sākusi melna saule. Melnais caurums.

Un Augšāmcelšanās bija tikai kataklizmas sākums. Tikai pats sākums.

5 «Drosmas brālnieks sajēma māsnieci pie dilba un mīkši paģērēja tai līdzi nākt. Viņš negribot, ka tai notiktos kas nelādzīgs, tālabad jākājojot prom no tejienes, kamēr nakts melnums. Neba tik pulka jābaidoties no . rēgainām ēnām, cik ļaunākais, ka te līdz gaiļa dziedie- nam ne sebu salaižoties spīganas un žāvējot. Tās tad varot Drosmu pārmākt, nolietāt beigtu un paņemt viņas acis, mēli un kreiso roku visādām nešķīstām zin- tīm. Drosma no baiļu šermām tirpstošām kājām sekoja brālnieka garajam stāvam, kas kā pelnu plēksne slīdēja pa gaisu viņai papriekš. Ap koku stumbreņiem virmu- ļoja miglas grīstes, kaut kur pamiedzī aizcirpstējās kāds putnis. Ķirināja ķirelis kā paša Juma zemzemes balss. Klimst bija baisi. Te necik pēcāk mēmumu pār​rāva spalgu smieklu uzbrāzma.»

Ha, ha, ha!

Aīda satrūkās. Viņai atkal bija sācis vērpties uz laiciņu satrūkušais rakstīšanas mānijas pavediens.

Viņa pacēla acis. Piepeši iesmējusies bija Daira.

Bet jūs tak no tām bērēm aizmukāt pati pirmā? Juris bija jūsu šķirtais vīrs? - Tā uzrunāja Heksi.

Ne jau nu brālis, - Hekse saviebdamās atņurdēja. - Kāda tam mirlām nozīme? Jādomā, kā tikt ārā no šīs «Spēlēju, dancoju» kapsētas ainas. - Viņa pati sev izeju bija atradusi.

Nu, gan jau vīriešiem radīsies padoms, - runas pēc izmeta Aīda, pati teiktajam neticēciama ne druskas. Sacīts bij bērnu pēc.

Ha! - atsaucās Vineta. - Kopš kura laika veči kaut ko sākuši sajēgt? Viņi vispirms šauj, bet pēc tam čolē, ko nošāvuši!

Labāk darīt, nevis aizmiegtām acīm kaktā spiegt, kamēr biksiņas pillas! - piezīmēja Namejs. Viņš ciestin necieta iedomīgas skuķenes, un šitā, garā bija taisni tāda. Pats nezinot, zellis bija trāpījis vai-cikvārīgā vietā.

Beidz vārīties, sīkais! - Annija atcirta pāris gadus jaunākajam puisim. Bet abas ar Vinetu saskatījās un reizē nodūra acis. Cālis vēl nebija aizmirsts.

Kuššš! - šņācoši teica Hekse, paceldama tievo, garo pirkstu ar purpura smaili. Pusaudžu sašutums tūliņ no​plaka, bet Solvita pavaicāja: Ko tagad darīs kaprači un tās tantas, kas kapiņus kopa?

Droši vien izklīduši miroņu vēderos, vai arī kopā ar viņiem draudzīgos pulciņos siro pa Latvijas ārēm, - at​bildēja Daira un nez kāpēc izvilka ridikulu, lai uzsvaidzi- nātos un nokrāsotu lūpas.

«Tavs bordo krāsas smaids mums nepalīdzēs, tantiņ,» nodomāja Vineta.

Hekse ai/vēra acis un mēģināja garigi apvilkt sev apkārt tādu kā kokonu, ko viņa domās sauca par savu «konvertu». To viņa izmantoja tad, kad nevēlējās uztvert nekādus no smalkās pasaules ienākošus signālus, ne impulsus, nedz vēlējās paust par savu klātbūtni. Taču šoreiz kaut kas viņai traucēja. Radās

tāda sajūta, it kā viņa no rīta gribētu ietīties segā kā kūniņa, kad istabā auksts, un tīko vēl pagulēt, bet kāds vīrišķis, maitasgabals, izdomājis viņu uzmodināt un velk nost segu. Protams, jušana, kad tevi grib atkailināt astrāli, ir vēl netīkamāka. Cilvēka aurā ielīst var tikai gadījumos, kad tā ir enerģētiski nelīdzsvarota vai kad cilvēks ir slims, un tā ir novājināta. Bet nodīrāt tai aizsargslāni var, un kā vēl…

Patlaban Heksei šķita, ka viņu vienkārši grib paturēt uzraudzībā, bet tas katrā ziņā bija vēlams vismazāk.

Ragana bija nolēmusi izsprukt no savas Providences, respektīvi, pati no sevis, kam bija nepieciešama visa viņas iemantotā psihiskā enerģija un gadiem trenētā griba. Viņa nebija to ļaužu sugas, kuri ir dzimuši mēdiji [113] - bez- miesīgu garu neaizsargāts laupījums, caur kuriem tie var izpausties materiālajā pasaulē, saviem upuriem par to pat nenojaušot. Faktiski Hekse bija rūdīta un zinoša okultiste ar spilgtu iztēli, kas varēja gara acīm uzburt jebkādu vēlamu ainu līdz pat smalkākajām detaļām, tas nozīmēja - vērst savus domu tēlus par realitāti astrālajā pasaulē. Viņa nebija arī no tiem ekstrasensiem, kuri redz auras, respektīvi, dzīvās pasaules izstarojumus (īstenībā nav nedzīvas pasaules), vai dzird citiem nedzirdamas, bet reālas skaņas, taču nepārvalda pietiekamus enerģētiskos resursus, lai varētu savos nolūkos uz apkārtējo vidi aktīvi iedarboties.

Viņas nodoms bija mēģināt paslēpties tieši tādā veidā, kā superaģents pēc uzdevuma veikšanas atkratās no vajātājiem grāvējfilmā, mainīdams mašīnas un citus transportlīdzekļus - bēguļot, aktīvi slēpdamās citu cilvēku ķermeņos tikmēr, kamēr nojauc pēdas, un tad palikt pēdējā izvēlētajā un pārņemtajā cilvēkā, kamēr uzskatīs par vajadzīgu to atstāt, tas ir, pāriet uz dzīvi sablīvēta astrālā ķermeņa stāvoklī, kas padaritu viņu enerģētiski daudz varenāku un mobilāku, tajā pat laikā bez daudzām priekšrocībām, ko materiālajā sfērā sniedz kompakts rumpis.

Tomēr likās, ka Hekses centieni ir Melnās ložas nopei- lēti, kaut gan viņa bija atslēgusi domāšanu «iekšējo dialogu», un šis mukšanas plāns reāli neparādījās kā no- formulējusies doma. Viņa nebija kļūdījusies.

«PAT NEDOMĀ. NEUZDRĪKSTIES. JA NEPAKĻAU​SIES, TAVS GALS BŪS ŠAUSMĪGS.» Viņa izdzirda galvā stingo Labvēļa balsi, kurā nebija nekādu emociju. Tikai aukstums, bezgalīgs saltums un tumsa.

Hekse saviebās un atieza zobus kā suns, kas grib kost.

Vineta, kas viņu vēroja, satrūkās.

Vai jums kas sāp?

Jā, bērns, - atteica Hekse, mirklī izmainījusi sejas izteiksmi uz rāmi pacietīgu. - Man iesāpējās veca vaina. «Šī jestrā mazule ir tas, kas vajadzīgs. Iesākumā.»

8. nodaļa Garlaicīgais ceļojums 1 Otrā mašīnā valdīja daudz veselīgāka gaisotne. Visi, izņemot Endiju, izskatījās itin nadzīgi.

Spiediens, kas pilsētā bija viņus liecis vai līkumā, sāka pāriet. Endijs šūpoja galvu un pie sevis purpināja: «Dieva zīmes, Dieva zīmes!» Maldim alkohols prasīja savu - pārstrādāties teiksmainos stāstos un izvirmot ārup dedzīgā runā. Viņa acis spīdēja kā bleķa pogas.

Bet vai tu, Endij, vispār zini, kas īstenībā ir Dieva zīmes? - viņš mundri apvaicājās. - Es tevim varu to pa​stāstīt. - Pedro un Freds saausījās, - sak, ko nu Maldēns tagadās pūtīs? Un pūta ar'.

Savulaik, kā bērniem tagad skolā māca, boļševiki bija darījuši visu iespējamo, lai dabūtu laukā Dievu ne tikai no savas ikdienas, bet pat no vienkāršo ļaužu svētku dienām. Tas bija svēts darbs, ja šis epitets ir piemērojams Augstākās sākotnes zaimiem valsts politikas līmenī.

Kāds partorgs pa dienu antireliģiskā lekcijā bija tautai aizgūtnēm stāstījis, cik Dievs ir muļķīgs izdomājums un kāds naivums - ticēt Dievam. Vēlu vakarā, laimīgs un gandarīts pēc krietni padarīta darba,

viņš aizmiga savā Pavļika Morozova dzelzs gultā, ar galvu uz loga pusi. Divos naktī zem palodzes piepeši plīsa apkures radiators, apšļācot viņu ar verdošu ūdeni un tvaiku. Divos piecdesmit partorgs slimnīcā nomira ar sirdstrieku no sāpju radītā šoka. Viņa ģīmis bija zaudējis jebkādu līdzību ar cilvēka seju un atgādināja apvārītas teļa plaušas.

Cilvēks, kurš kādreiz bija izdomājis populāro teicienu, ka Dieva dzirnavas maļot lēni, bet labi, droši vien, bija kļūdījies, vai arī teiciens vairs neatbilda tā laika trauksmainajam garam. Acīmredzot Dievam šādos steidzamos gadījumos pie rokas ir ja ne gluži augstspiediena ātrvā- rītājs katls, kādiem faktiski jābūt Blles kambaru aprīkojumā, tad vismaz brāķīgs čuguna radiators. Protams, ja Dievs pats vispār ķimerējas ar partorgiem - ateisma propagandas lektoriem, - tomēr ticamāk, ka viņa kompetencē ir globālākas lietas, teiksim, Lielās Oktobra Revo​lūcijas parāžu un Pirmā Maija demonstrāciju rīkošana. īsi sakot, spriežot pēc bojāejas apstākļiem, partorgs bija miris galīga varoņa un pagalam mocekļa nāvē, tātad - kanonizējams (izšaujams no lielgabala, vai?), un pīšļi iemūrējami Kremļa sienā pie citiem pišļiem. Neviļus nāk prātā doma, ka Bābeles Megatornis sabruka tieši tāpēc, ka tā sienās nemitīgi mūrēja mocekļu pelnu podus. Bet minētais partorgs droši vien vēl tagad sēž un mūžīgi mūžos sēdēs kaut kur Lielajā Sarkanajā Stūrī, Ļeņinam un Staļinam pie kājām, un spēlēsies ar dzeltena papjēmašē sirpi un āmuru. Un gar Dievu viņam vairs nav nekādas daļas…

Atskanēja šķidra plaukšķināšana un «bis, bravo» saucieni. Maldim mēle patiešām bija ieaugusi apmēram turpat, kur Circeronam vai Kikeronam, vai kā nu viņu tur pareizi saukalēja togās tērptie plātīgie puiši ar pliko plecu. Arī Bndijs izvieba sagurušu smaidiņu.

Vareni! - atskanēja Pulkveža balss. - Maldim prēmija vienas metaksas apmērā. - Tagad applaudēja pats Maldis.

Kā tu te gadījies? Iekāpi pa jumta lūku? - Bndijs bargi vaicāja Pulkvedim.

Bs viņam piedāvāju Malda stāstu pa mobilajiem sakariem - mums, kā jau īstiem vīriem, mašīnās ir «briv- roču» tālruņsistēmas, - paskaidroja dons Pedro.

Tad aizgriez viņam skābekli, - strikti pieprasīja Bndijs, - atradies te mecenāts! Balss no Debesīm! …

Kuzja nogaidīja, kamēr pāriet uz zoba vilkšana, tad spēra vaļā: A jums, hlopci, neliekās, ka tam partorgam pilna taisnība? A? Ja mirušais tevi var rītā apēst na zavtrak, tad šitas Dievs ņe čerta [114] par ļauži nerūpē? Ko? Pareizi runāju?! A varbūt kautkads Dievs vispār nav?

Dievs ir, čalīt, - kratīdams viņam deguna priekšā apbindētās rokas pirkstu, aiz kura naga bija sarecējušas asinis, Endijs pamācošā balsī teica, - Dievs ir gan, un vienā jaukā brīdī tu pats to pieredzēsi…

2 «Drosma manīja tādas kā zilgas liesmiņas zvīgojam alksnājā, un brālnieks teica savā drūmīgajā valodā: «Eita nu, Drosmiņ, aiz šīm guntiņām ar mieru, - tur iziesi caur Nāves valstības kambariem un izbēgsi pekles pagarei. Palūdzies Dievu un acu no gunīm nenolaid, citādi tapsi raganu ļaunai acij sniedzama.» To pateicis, karotājs nokūpēja kā rijas peli un izgaisa kā dūmu grīsts. Taura ragainā cepure vēl īsubrīd spīgāja, tad nomuda ir tā. Drosma sajēmās dūšu un teciņus trauca aplīk mellajam alkšņu puduram pa guntiņu rā​dīto teku. Virs pamales bāri trizuļoja auseklīts.»

Rakstniece jau bija nogurusi no šīs savas mānijas it kā nelaikā atslēgties, - bet ko lai dara, ka vārda meistaram jānes savs krusts: viņa iztēles varoņi ar laiku uzsāk paši savu dzīvi, un viņš var uz tiem vairs tikai noraudzīties no malas un uz papīra paust viņu gaitas. Aīda reizēm noticēja, ka rakstniecība patiešām ir viena no mistiskākajām nodarbēm, kādas vien varbūt, lai gan bieži šo māņticību aizgaiņāja ar dzīves pieredzes radīto skepsi. Raugi, - narkomāns, būdams inerts patērētājs, nonāk gatavās mākslīgajās pasaulēs, bet rakstnieks tādas rada pats. Un atliek tikai ar visu sirds degsmi uzsākt šīs iztēles pasaules veidošanu, līdz drīz var sajust gandarījumu un reizē bailes - kā viltus Demiurgs, kad viņš beidzot ierauga,

ka viņa pašradītie māņi kļūst patstāvīgi un uzsāk paši savu neatkarīgu dzīvi -, jau ārpus radītāja kontroles.

Iztēle ir dzīva, un tikai rakstnieka griba nosaka to, vai viņa sapņu māži izies no viņa personiskā burvju loka un iemantos vēl citus līdzjutējus, kas piesaistīs Hem arī savu garīgo enerģiju, vai tas viss aprims un izdzisīs, viņa paša ne- iedzīvināts. liet, kā jau zināms, manuskripti nedeg. Tomēr, lai nodrošinātos, tos labāk iemiesot kino.

Kur tu, mammīt, esi? - vaicāja Annija.

Tepat, šķirzatiņ. - Īstenībā Aīda vēl mina rasas pie- vilgušo zāli un dzirdēja dobjos dumpja māvienus netālā ezera niedolā. Viņas apziņu spirdza svaigi dvašojoša nakts, nevis mošķu apsēsta, urbanizēta pasaule agrā pievakarē. Tiesa, katrā vietā ir savas briesmas, bet senatnē ir bijis vairāk tiešuma un skaistuma. Cik daudz miera nes lēnāks laika ritējums! Aīdai jau sen negribējās šeit dzīvot, tāpēc viņa bija pārcēlusies pagātnē. Diemžēl pašas iztēle bija izspēlējusi ar viņu ļaunu joku - tāpēc Drosmai nācās dzīvot mēra laikos.

3

Pa WHS radio jebkādi kapeņu stāstiņi bija izbeigušies, bet kāds optimists dīdžejs studijā pa burzmu bija uzlicis ERASURE. Atskanot pirmajām dziesmas taktīm un slā- beniem tekstiem par kārtējām siržu laušanām, Endijs sa​rosījās.

Mani ir sakodis beigts asinssuns, bet jūs te grasāties klausīties pederastu sniegumu?! Kāds tur brīnums, ka viss šiten iet uz galu un pazušanu! Jūs tūliņ viņiem teitan atļausiet reģistrēt laulības, un Pulkvedis pirmo debeszilo pārīti savā tādās pašas idiotiskās krāsas linkolnā vedīs kāzu ceļojumā! Varbūt arhibīskaps Piekūns vēl pārdo​mās un dos viņiem savu svētību klonētu pēcnācēju radī​šanā?!

Rimsti šķendēties, - Maldis lūkoja mierināt sašutušo heteroseksuālistu, - Endijs Bells tomēr makten labi dzied, turklāt mazais Vinss Klārks vispār ir ģeniāls vecis! Kas par eleganci mūzikā…

Endijam to vien vajadzēja, lai viņa sašutums izlauztos ar pilnu tvaiku.

Vari siekaloties par to manu gaļīgo vārdabrāli un sīko pidriķi, cik vien tev tīk, tikai necenties iestāstīt, ka abi šie konģeniālie pederasti man būtu jānoklausās un vēl jāaplaizās. Paldies Dievam, pasaulē vēl pietiek normālu mūziķu, kuriem stāv uz sievieti jeb vismaz kādreiz ir stāvējis. Minoritātes ir jāārstē, nevis jālegalizē, lai viņi atļautos turpināt maitāt jauno paaudzi. Lai velns parauj tādu demokrātiju, kas netikumu ceļ tikuma godā! - Endijs atvēra logu un riebumā nospļāvās. Likās, ka spļaudeklis uz asfalta nočūkstēja…

Vienalga tās ir brīvu cilvēku brīvas tiesības - un neba nu mūzika jāsaista ar šo slavenību seksuālo orientāciju, - Maldis nepiekrita. - Kaut gan skaidrs, ka visādu labumu pārsātināta dzīve rada tieksmi pēc cūcībām, ko nez kāpēc uzskata par saldo, neiekosto augli; tas cilvēces vēsturē ir sen zināms fakts.

Dons Pedro, piktajam Endijam izdabāt gribēdams, pārslēdza uztvērēju uz citu staciju, laikam «Pronto». Endijam par godu bija dzirdama Eltona Džona dziesma no slavenā 1972. gada diska « Nenošauj mani, jo esmu tikai pianists» - «Daniel».

Viss! - paziņoja Endijs. - Pieturiet, es kāpju laukā! Labāk lai mani bez garšvielām un kečupa klaja lauka vidū notiesā miroņi nekā paciešu, ka mani draugi klausās mūziku, caur kuru uz mums kā caur ruporu runā pati Pederastija!

Te ierunājās Balss no Debesim, kas patiešām laikam bija Pulkvedis: Hndij, kad tu reiz sāksi mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu?

Ar to bridi, kad kaut kur uz šīs planētas ar dzeloņ- drātēm iežogotā vecas izgāztuves pleķī drūmā vientulībā garu izlaidīs pats pēdējais pederasts, ar riebumu uzgriezis muguru beidzamajai lezbietei.

Amen, - teica Pulkvedis, un Pedro atkal atslēdza gan viņu, gan pie viena aizbāza muti ari Bltonam, kas manāmi gatavojās incestam ar brāli Daniēlu.

Bndijs nopūtās un pievēra acis. Ir grūti būt pravietim tēvzemē! Bet roka, maita, tik sāpēja kā sāpējusi. jā, tikai slimas galvas var iedomāties absolutizēt savu cirkšņu iegribas, - piekrita Freds. - Ja pie mums Rīgā šie tikumu liberalizācijas iedrošinātie plānprātiņi iedomāsies taisīt savus parādes gājienus, bīstos, ka viņiem var rasties nopietnas problēmas. Te nav serdē izkurtusī Londona. Neķītrība nevar aizsegties ar savu cilvēktiesību vīģes lapu, jo uzbudinātais fails vienalga līdīs gar malu ārā. Bet nekau​ņām un maucības rādītājiem vienkārši ir jādod pa purnu!

Tad ierunājās dons Pedro.

«- Mīļais, - maigā balstiņā teica viens no diviem nelegālajiem grieķu emigrantiem, kuri bija apmetušies Ņujorkā, kādā Bronksas zilo kvartālā, - man tik ļoti apnicis šis «Lielais Ābols»! Vai nebūtu labāk, ka mēs atgrieztos dzimtajā Grieķijā - pie Egejas jūras un brīnumjaukajām cipresēm?

Varbūt tomēr, dārgais, pacietīsimies, - atbildēja otrs mīlnieks un cerīgi pasmaidīja, - un labāk pamēģināsim vēlreiz tepat - bet ar olīveļļu? …»

Atskanēja homērisku smieklu rēcieni, no kuriem pontiaks līgani sašūpojās. Joks, lai arī nejauks, reizumis tomēr izlādē atmosfēru.

«Dievs, stāvi mums klāt!» nodomāja Pulkvedis, bet Va- sīlijs nospieda akseleratora pedāli. Konijs ierēcās ar visiem divpadsmit cilindriem un rāvās uz priekšu. Ceļu bija aizšķērsojis ļodzīgu skeletu bars, ko vadīja kāds melnā, vējā plandošā lietusmētelī ģērbies tips tukšiem acu dobumiem, kam pār plecu bija izkapts. Linkolns ietriecās šo «sagaidītāju» pūlītī. Pret motora pārsegu norībēja miroņkaulu krusa.

Pagaidām ceļš bija brivs. Pontiaks sekoja, ari momentāli uzņēmis ātrumu, taču manīgais ģindeņu kordona vadītājs bija pamanījies sāņus no Pulkveža automobiļa triecienstieņa un šmaugi atvēzēto izkapti ietrieca Pedro mašīnas sānustiklā. Nodžinkstēja plīstošais stikls, un ātri braucošās mašīnas inerces spēks izrāva izkapti mironim no kaulainajām ķetnām, to atsviezdama ceļmalas grāvī, kur jau mētādamies kūņojās pāris viņa līdzbiedru uz pusēm pārlauztās un sadragātās kaulubūdas. Taču labi mērķētā pļāviena trieciens bija veicis savu: izkapts zvīļais sirpjveida asmens bija caururbis apaļo Kuz- jas galvu, no kuras izspiedās ar asinīm sajauktu smadzeņu putra. Kāts vilkās līdz. Freds jau bija atvēris sānlogu savā pusē un pa pusei uz dullo blieza atpakaļ ar remingtonu. Mašīnā sēdošajiem no šautenes blīkšķiem aizkrita ausis. Nāsīs cirtās pulvera smārds. Pilnīgi atskurbušais Maldis atskata spogulī redzēja, ka Freds diviem kaulu kambariem tomēr ir trāpījis, jo tie pajuka kā putnubiedēkļi. Dievs zin, vai tie šai Pastardienā vairs spēs salasīt savus kauliņus…

Pulkveža mašīnā visi bija kā zaudējuši valodu, bet Hek- se nodomāja: «Lūk, arī skaidrs brīdinājums man.» Pie Pedro Endijs, lieki laiku netērēdams, atrāva vaļā mašīnas durvis un gaitā izvēla laukā kritušo sargu. Nabags no- baukšķēja un aizvēlās pa asfaltu, atstādams aiz sevis izkritušo nāvīgo izkapti un asiņainas smadzeņu švīkas.

Priekšdienām atceries - DIEVS IR! - Durvis aizcirtās.

Miers ar tevi, nabaga zelli, - vēl noteica Endijs, vairāk gan pats sev, un iebāza jakas kabatā no Kuzjas jozmeņa maksts izņemto pistoli. - Veiksme ir pārejoša parādība, bet Dieva bauslis - nemainīgs.

Turklāt veiksme varbūt nemaz nav veiksme.

5 Otrā mašīnā sievietes uz to visu nolūkojās ar šaušalām, ko nebūt nemazināja patlaban salonā dzirdamā brašā dziesma, kurā Bonija Tailere solījās izkāpelēt visus kalnus un šķērsot jūras, lai tik tiktu klāt kādam vecim. Pulkvedis bija saviebies uz Vasīlijam pretējo pusi un patlaban domāja, kas viņus sagaida savrupmājā. Kopš Poltergeista laikiem viņš nekad vairs nejutās īsti savā mizā, braukdams mājup, - kur nu vēl šodien, kad viņi manāmi izraisa savu priekšteču kulinārās intereses un talantus. Skatīt Nāvi

vaigā, izrādās, nemaz nav tik viegli kā Helovīna karnevālā, kur tādas ir vairākas un pašas lūdz tevi uz deju. īstā, reālā Nāve, vecā kaulainā ar izkapti, vienmēr stāv katram aiz kreisā pleca un, ja būdams labu laiku vienatnē, ātri pagriezies, tad tā tikko jaušamā ēna, kura nozibēs tavā perifērajā redzeslaukā, citiem vārdiem - draudīgais dīvs, ko tu ar acs kaktiņu manīsi pazūdam, būs Viņas melnā apmetņa plandiens… Tā ja. Muļķa sargu tā aizsniedza. Bet Pulkvedis zināja, ka viņa paša Nāve vienalga ir tepat: Vasīlija magnum'a stobrā, motora zirgaspēkos, benzīna tvertnes saturā, varbūt riņķo viņa asinsvados kā niecīgs svešķermenis, kas var radīt galējošu sastrēgumu asinsritē… Pedro mašīnas triecienstieņos, ceļmalas kokā - visur, visur, turklāt ik brīdis to pietuvina ar ritmisku nepielūdzamību. Cik sirdspukstu līdz tavam randiņam ar Nāvi, Pulkvedi? Tā nav meiča - nepiešmauks. Un uz tevi negaidīs. Tava minstināšanās un vilcināšanās nepalīdzēs. Viņa būs klāt tieši laikā, jo viņai piemērosies tu. Vienmēr gatavs! …

Da, už, - Smerķ vsjo-taki poimela etovo kozla, - noteica Vasīlijs, - ņikogda ņe pцnal, počemu vsegda obidno, kogda viģiš Smerķ ņe žestokuju, a glupuju. [115] Domāju, ka Viņa vienlaik ir gan dumja, gan nežēlīga, - negribīgi atteica Pulkvedis. Nāve - īstais sarunu temats, kad visapkārt siro ēdelīgi ģindeņi!

Pamazām viņi tuvojās mērķim - «Ašera namam», kā Pulkvedis melanholijas uzplūdos reizumis ar nolemtības sajūtu domāja par savu Ārrīgas mītni. Un atcerējās, ka šī vieta faktiski ir tikpat nelādzīga kā slavenā Bārbras Strei- zandes koloniālā stila muiža, kuru viņa vieglu sirdi pa- lienēja Džekam Nikolsonam - «īstvikas raganu» uzņemšanai. Pulkvedis nezināja visas šā gadījuma fineses-kurš gan, izņemot Nikolsonu un varbūt vēl raganiņas - Sēru, Sarandonu un Feiferi - tās zina, - bet fakts bija tāds, ka pēc melnās maģijas cūcībām, kas tur tika vārītas un filmētas, Bārbaras māja vairs nebija normāli apdzīvojama, jo tur sākās Poltergeists… Katrā ziņā Džons Apdaiks, kā romāna ekranizācija šī ļaunpriecīgā filma ir, pie tā nebūt nav vainīgs.

Vasīlijs nokremšļojās un piebrauca ķeburainiem ču​guna vārtiem. Augšāmcelšanās varēja turpināties.

9. nodaļa Mērķis sasniegts 1 «Nelikdamās dzirdīts spīganu smieklus, ķērcienus un nejaukos draudus, Drosma tik tecēja uz priekšu, kamērt bīstamā vieta bij garām un briesmas jaudās pārlaistas. Taciņa stīdza caur krūmaudzes bukuriem, un Rītazvaigzne, caur pazariem spīgādama, rādīja ceļu laukā no spīganu un mošķu apsēstās vietas.

Drosma būtu skrējuse, bet sirds teica, ka bēgt būtu neatjauta, ka tad nešķīstie aumašām mestos pakaļus.

Rasā sa- bristās pastalas mīkši švīkstēja zālēs, kas melnas šķita. Un tad - …»

Alda pamanīja, ka ar Heksi notiek kas nelāgs. «Ģībonis mācas virsū, vai?» Vasarasraibumainā, pienbaltā seja bija kļuvusi malkas pelnu pelēka, acīm redzēja tikai baltumus. Aīdai šī izteiksme atgādināja kādu sen Parīzē redzētu simbolista Žana Delvila gleznu, kurā bija attēlota burve (vai Gorgona Medūza?), nav svarīgi, bet tagadiņ paskatīties uz Heksi bija baisi. Brauciens bija iegājis tādā kā sirreālā transā, - šķita, ka automašīna kā stendā maļas uz vietas, bet ainas gar logu lēni velkas garām pašas no sevis. Kā bērnībā, kad Aīdai trakoti patika braukt ar dīzeļvilcienu, jo tas gaitu uzņem gandrīz nemanāmi.

Viņa vienmēr izdīca beņķi ar muguru pret braukšanas gaitu (neviens pret to īpaši neiebilda) un ar interesi vēroja, kā no viņas slīd projām (cenšas aizmukt?) koki, ēkas un cilvēki. Visdīvaināk Aīdai šķita, kāpēc viss nemūk prom vienādā ātrumā, bet attālāki priekšmeti no redzesloka pazūd lēnīgi, cienīgākā gaitā…

Bet tālīnie koku puduri un pauguri nemazam negrib kustēt no vietas un plūst tikpat lēni kā citreiz dzimtās mājupes - Lielupes strau​me.

Aīda paliecās uz priekšu un satvēra Hekses šauro del- mu. Raganas roka bij ledusauksta un smaga kā dzelzs aizšautnis. Pulsu nevarēja manīt. Rakstniece satraukti pameta acis apkārt - salonā pie aizmugures

jumta balsta ieraudzīja glītu ādas sakvojāžu ar sarkano krustu. Paķēra to un, drudžaini parakājusies, atrada ožamā spirta pudelīti. Atrāva to vaļā, neapzināti saraukusi glīto, pagaro deguntiņu, - nevarēja ciest šīs ķimikālijas smacekli, - un piegrūda pie Hekses vasarasraibumainā deguna. Nekādu emociju. «Viņa neelpo!» Aīdai izskrēja caur galvu doma.

Kas šai lēcies? - apprasījās Daira, saviebusi atsvaidzināto seju nievīgā grimasē. - Noģībusi, lielā gudriniece?

Vai nu katatonija, vai arī īpašs joga stāvoklis - katarse jeb tapass, - negribīgi atbildēja Aīda, vēl aizvien pret gribu uztraukta, - cik man zināms, šī sieviete ir visai izcila kla​siskās Jogas speciāliste. Ā, no tiem dullajiem, - saprotoši pamāja Daira, - norij mēli un iekrīt transā…

Sarosījās Annija.

Kas viņai kaiš?

Nekas, bērniņ. Dāma meditē pēc jogu metodes. («Varbūt mirusi? Cik riebīgi!»)

Man no viņas bail.

Nav ko baidīties, meitiņ.

Saulīte piepeši ierunājās: Namej! Paskat, kas notiek ar Vinetu!

Arī Aīda pārliecās meitai un paskatījās uz šmaugo meiteni. Un neviļus iekliedzās. Viņa pamanīja nedzīvi bālu sejas plankumu, zobos iekostu lūpu un pārgrieztu acu baltumus.

«Linkolnā» sākās neliela panika - pasažieri pat nepa​manīja, ka atbraukuši.

2 Pulkvedis atkal pazvanīja donam Pedro. Viņš palūdza iebraukt auto labējā garāžā, jo viņa paša limuzīns tilpstot tikai kreisajā. Kungi izkāpa un staipīdamies izvingrināja notirpušos locekļus. Tikmēr Pedro ar Vasīliju iebrauca mašīnas Pulkveža savrupmājas pagalmā. Ar tālvadību atvērtās garāžas bija spoži apgaismotas: likās, ka lielais nams blenž viņiem pretim spoži dzeltenām acīm kā apokaliptisks milzis. Iespaidu vēl pastiprināja ar sētviju un citiem vīteņiem apaugusī fasāde, kas atgādināja cirtām klātu, drūmu pieri.

«Pulkvedim taisnība - Ašera nams,» nodomāja Endijs, kuram pat karstumi un drudzis nemazināja aso uztveres spēju. Un tad viņš izdzirda izbaiļpilno Aīdas balsi un Dairas satraukto ātrrunu.

Endij! - sauca Pulkvedis. - Te kaut kas nav lāgā!

Kņada bija pie Pulkveža limuzīna. «Šķiet, kādam palicis slikti,» Endijs nosprieda, un neraugoties uz apātiju, piesteidzās klāt. Salonā viņš ieraudzīja divus Lata sievas tēlus. Hekse un tā pusauga meitene (laikam Vineta?) bija sastingušas kā sālī kaltās Dievmātes statujas, ko viņš bija redzējis Polijas sālsraktuvēs. Endijs pielika veselo roku pie Hekses vaiga. Salts un drusciņ mikls. Tad uzlika delnu uz Hekses ugunīgās frizūras. Galvvirsa attaisnoja matu krāsu. Viņš gandrīz atrāva roku nost - tik karsta tā likās.

Dieva dēļ, neaiztieciet viņas! - Endijs skarbi uzsauca.

Blakus Aīda, bāla kā kaļķis, neapzināti lauzīja rokas.

Kas ar viņām ir? - jautāja Maldis, pienācis klāt.

Hekse patlaban ir samādhi, - noteica Endijs, it kā pārējiem uzreiz kļūtu skaidrs, ko tas nozīmē. īpašā jogu pašiedvesmas stāvoklī. Un skuķēnu parāvusi līdz.

Ko? - Pulkvedis pārvaicāja. Viņš neizpratnē vērās uz Endiju kā ziedotājs uz orākulu.

Velna ragana ir ai/bēgusi no šīs pasaules, izmantojot savas paranormālās spējas. Un meiteni savākusi kopā ar sevi. Nezinu, kas viņai bijis padomā. Galvenais, likt viņu ķermeņus mierā. Ja mēs varmācīgi centīsimies viņas iz​dabūt no transa, tas var beigties letāli.

Kaut kas traks! - rezumēja Freds un nožāvājās. - Nē, ar sievietēm nekad nav garlaicīgi. Jods zina, ko tik tās iespēj sastrādāt!

Ko tad darīt? - noprasīja Pedro.

Neko. Gaidīt.

Ko gaidīt?

Atmošanos … vai nāvi. Šādā stāvoklī viņas var kaut vai stāvus ierakt zemē - nekas nemainīsies. Un izrakt pēc mēneša. Protams, ja šis apziņas stāvoklis ir ieprogramēts uz noteiktu laiku. Tikai jāaizplombē visi caurumi…

Ko jūs, Endij, tagad sacerat - kārtējo rakstu dzeltenajai presei? - apprasījās nez kāpēc saskaitusies Daira. - Ne​pietiek ar divām dulnām epileptiķēm, - jūs ari vēl te ru​nājat kā tāds šamanis?

Es saku to, kas ir. Un neņemiet ļaunā, ka runāju par sievietes ausīm netīkamām lietām. Tā tas patiešām ir. Ja jogu ierok zemē, tad visas viņa ķermeņa atveres aizlipina ar vaska korķiem, lai tur neielavās kukaiņi un tārpi un nesagrauž viņus…

Fui! - iebrēcās Annija.

Nu kāpēc gan būtu vēl jābiedē tā jau nobaidīti bērni? - pārmeta Aīda. - Endij, jūs taču netaisaties viņas aprakt?!

Kur jūs redzat nobaidītus bērnus? - sapūtās Namejs.

Endijs puikam nepiegrieza vērību. - Protams, nē. Es tikai ierunājos par šādu atgadījumu iespējamību teorētiski. Teo-rētiski. Tāds nu es esmu. - Viņš vainīgi noplātīja rokas un atgāja nost.

Es zinu, kur viņas ir, - teica Solvita, samiegusi acis un saraukusi gaišo pierīti.

Nu? - Endijs saausījās.

Ellē, - pateica meitenīte, un viņas acis pieplūda asarām.

Kāpēc tu tā domā? - atskanēja Hekses balss. Visi sarāvās un paskatījās uz salonā sēdošajām. Vineta bija sakustējusies un tagad cītīgi trina dūrītēm acis. - Man gan šķiet, ka es esmu šeit.

Hekses ķermenis piepeši sašļuka un noslīga uz sēdekļa kņūpus. Viņa bija mirusi.

Jums nav kaut kas dzerams? - Hekses balsī apjautājās Vineta, vingri izkāpusi no automobiļa. - Man trakoti slāpst pēc miedziņa. - Viņa starojošām, smaragdzaļām acīm palūkojās uz apstulbušo kompāniju sev ap​kārt.

Hekse?! - drūmi noprasīja Endijs. Viņa iekšas savil​kās žņaudzošā kamolā. Visi neviļus atkāpās nost.

Jā, kas gan noticis ar šo tanti? - Vineta apvaicājās ņirdzīgajā Hekses balsī. - Nelabi palicis, vai?

Kāda tu esi neliete, - Endijs noteica gandrīz god- bijīgi.

3 Pie velna! - šķendējās Kola, ar papīra salveti slaucīdams no sejas sarkano krāsu un krēma kunkuļus.

- Šitā es vienreiz nolauzīšu sprandu. - Viņš pagrozīja apaļo galvu un izslēja druknos plecus. Izvicināja rokas un pa​kratīja kājas - viss it kā savās vietās.

Jā, diez kas nav. - Piekrita melnajā talārā tērptais Nāves sūtnis un pacēla no šosejas izkapti. Pēdējoreiz, kad es vēlos ārā no mašīnas pa asfaltu, man notrūka ceļgala aizsargs. Dabīgi, ka sasitu menisku. Tiesa, tas bija kravinieks, augstā šasija draņķim. Kas tad tev - pontiaks ir zems. Velies tik kā klimpa.

Mūsu darbā ceļgalu traumas nav retums, - teica viens no miroņiem, sēdēdams uz grāvja malas un pīpēdams tievu cigāru. - Cerams, ka tev par šo pēdējo triku vismaz pienācīgi sapiķos.

Tā jau Pulkvedis solīja. Tikai man rodas aizdomas, ka viņiem pašiem vēl īsti nav skaidrs, kas mums būs jā​dara turpmāk, jo ap scenāriju iet vaļā riktīgi gāganu kari. Plūcas abas tievās odaliskas.

Koļas krievu akcents bija pazudis tikpat negaidīti kā asinis no viņa sejas.

-To izkapts trieciena momentu tu dabūji kadrā? Man negribētos atkārtot. - Melnais lietusmētelis to vaicāja klāt pienākušajam kameras vīram.

Jā! Viss ir kulē, vecīt.

Tas priecē, tas priecē.

Mani skeletiņi atkal izšķaidīti kā vārnu sūdi. Apnicis viņus ķimerēt kopā, - žēlojās maketu tehniķis. -

Ja šos nedabūšu kārtībā finālam, triku meistars noraus galvu kā mazo podziņu.

To tu saki Vasjam. Viņš uzņēma cuku pārāk šerpi. - Kola nožāvājās un aizgāja pie miroņiem nošaut smēķi. Žēl būtu, ja aina nesanāktu. Izskatījās jau baigi di​namiski. Bet Kola vispār ir miljons!

A ko domā? Piecpadsmit gadi autorodeo - pēc tam var velnu norīt dzīvu un arī izlaist to ārā - labā fisiskā formā.

Nu, redzēs, ko teiks režisors un primadonnas. Vi​ņiem pašiem tur, Ašera mājā, vēl pietiek, ko filmēt.

Kā tad. Turklāt pirmā grupa vēl grasās uzņemt kaut ko traku ezerā - ar akvalangistiem, zombijiem uz ūdens- močiem, un ko tik vēl ne.

Jācer, ka mecenātam maks turēs.

Ko tu! Viņš ar savu banku sapelnījis tādu čunguru, ka varētu nopirkt kādu Indijas provinci ar visiem džungļiem un ziloņiem, ja vajadzētu filmēt eksotiku.

Tu, čalīt, jau savu eksotiku dabūji. Priecājies, ka vēl kauli veseli.

Vīru grupa nosmējās. Kādam iezvanījās mobilnieks.

10. nodaļa Kino kā dzīvē?

1 Jokains, garmatains, liela auguma resnis, gadus četrdesmit piecus vecs, laiski žāvādamies virpināja vienu ap otru punainos, ne visai tīros īkšķus. Šis uzticību neraisošais tips bija labākais kinooperators, ko savulaik bija radījuši GIK's [116] un «Mosfiļm» kinoelite. Bet krieviem - tiem, kuri nav aiz kordona, bet palikuši izbadinātajā tēvijā, bieži vien priekš savējiem lāga darba nav - īpaši, ja tie kādreiz kungiem šķavājuši un sprauslājuši acīs. Un negrib perināt seriālus. Nu viņš, apčakarēts, vīlies dzīvē un spēcīgs savā uztverē, bija Latvijā, lai palīdzētu iemie​sot Pulkveža un Aīdas niekabīļus.

Kur ir tā salašņu varza ar visu viņu atamanu? - šis tēvainis murdēja kā dibens zem ūdens, vērsdamies pie maza, jampampīga īpatņa, kas bija tērpies korekti pelēkā, bet vēl «Sarkanā Oktobra» piegriezuma gatavpirktā uzvalkā. No viņa krūšu kabatas piedauzīgi slaistījās salātu zaļš šņupdeķis. Starp citu, šis bumbierveidīgais radījums, kura seja atgādināja prātnieciskā kāpura ģīmi no «Alises Brīnumzemē», bija iepriekšminētā operatora asistents un pie viena - arī režisora konsultants; mēle un auss, lai cik stulbi tas arī neizklausītos. Taču šī nebija parasta filmēšanas brigāde. Tā bija privātās studijas «Mada loms» filmas uzņemšanas grupa (numur viens), kas te tagad atsēdēja plakanus dupšus, gaidīdami uz … teiksim, uz Kristus parādīšanos tautai.

Vēl jau nav zvanījis. Varbūt otrai grupai viss neiet, kā paredzēts. Trešā ziņoja, ka viss sanācis uz «ef-ef».

Tā jau nu ticēs. To garo strimalu vispār nevar nofilmēt, - viņas gali lien laukā no jebkura kadra.

Gan jau būs labi. Ja būs. Un ja būs, varbūt dos.

No tavas mutes - kā skuķei zem brunčiem.

Lai tā būtu.

Vai tas rudais ķiļķens ir sagatavojis ūdensmoci?

Ir. Vēl tagad ap to trinas kā minčuks ap bļitkotāja kasti.

Nu tad tik plēsīs vaļā.

Plēsīs ar'. Ja tik Pats nepateiks savam untumam svei​kas.

Gan jau, ka ne. Tā otra strimala pierunās. Ja jau dabūjusi viņu zem deķa, tad tak nepieļaus, ka šitais scenārijs aiziet gar šnobeli. Starp mums, meitenēm - tas šnobelis ir par garu.

Smeķīga gan izskatās.

Pasista. Sitās intelektuālās visas ir smalkas psihopātes. Tikmēr māksla, augstā māksla, kamēr kaut

kas pametas, un nākas psihuškā ar puņķiem uz sienām izlikt mozaīkas.

Tev manāmi nav garīgā.

Kāds te garīgais, kad gribas iedzert, bet tiem velliem visiem nāses ir kā sasodīti poliču dozimetri.

Ne vien pateiks, ka tu, krupis, esi dzēris, bet noķērks: «tev trīsas promiles uz katru aci, maita! Brauc uz Krieviju ratā - dzert pie citiem deģene-ratiem! Te mums(e) ira valste ar cietākajiem beņķiem un valūtu pasauļē! Ļē-ļē-ļē!

Kā ta'.

Abi cirkus personāži apklusa un gandrīz saslēja ausis.

Brauc! - Vēstīja bumbierveidīgais.

Spīž acēs, neva' redzēt.

Re ku' i'!

Un bija arī.

2 Pulkvedis piegāja pie galvenā operatora. Atskanēja iro​niski šķidri applausiņi.

Vitālij! Mums tagad būtu laiks paanalizēt izdarīto - pirmām kārtām to, kāpēc tu pēc nepilnas ainas jau no rīta esi piedzēries…

Monstrs tikai noplātīja rokas un saņēmās atbildēt: Šef! Ir lieki un dīki teikt, ka es esu štīmē. Īstenībā - es štimmungā esu tāpēc, ka tu kaut kādām kucēm atļauj mainīt scenāriju, kā vien viņām iepatīkas. Bet nevis tu pats tiec galā ar savu scenāriju. Es esu slims no šiten tā te kašķa un iedzēru. Nu, tad ko? Ar kāju pa dirsu un - arivederčī, Rīgas torņi?

Kāpēc tad tā? - apprasījās Pulkvedis, - vai tad mums ir jāapmālējas, lai mēs ar tevi kopā saprastu, ka es tevi cienu???

Ne-e, - teica dūšīgais operators, un noslīga Pulkve​dim pie kājām. Viņam pietika.

Nu, re! - Pulkvedis priecīgi bilda. - Vismaz šeit opo​zīcijas mazāk.

Nemanot bija pienācis Endijs, auklēdams roku.

Garāmiedams es te dzirdēju…

Viss, viss, viss, - viņu aprāva Pulkvedis. - Galvenais jau nav tā bilde, bet ko tu pats vēlies redzēt…

Endijs sev netipiski nospļāvās sāņus.

Tu nevis būtu dirsies te ar šiem, bet labāk pievērsis uzmanību savām aušām…

Un ar senām padomdevēja tiesībām aizgāja izvemties. «Vai desām asinssaindēšanās? Tā iegāju lomā?»

Pulkvedis pārkāpa pāri galvenajam operatoram un de​vās pie dāmām. Tur skanēja ķildīgas balsis.

3 Sievietes šķīla baltu kvēli. Pozīcija, protams, bija Aīda.

Kāda suņa pēc es rakstīju šo Drosmas versiju, ja jūs neesat spējīgas to notēlot? Ietēlot līdztekus - kā pēc mana scenārija vajag?

Te ir Apokalipse - paldies tev par to - kāpēc tu šajās ainās gribi iestarpināt savus bāleliņu pekstiņus? Ej tu ratā ar savu Drosmu! Tu šai lietai liki ripot - vēlreiz paldies! Bet tāpēc nevajag iedomāties, ka tu esi Svētā Jaunava Marija! Un patlaban filma ir drošs kases gabals bez taviem sarežģījumiem.

Ejat ratā, slaunes! - abas Hekses tēlotājas saņēma vadošu norādījumu. - Es domāju par jums, nevis jūs - par mani.

Kas tu tāda esi, ko? - laipni atsaucās kvartets (viņas bija divas, un arī runāja katra par divām). - Kas tu tāda par Pelnrušķīti esi, ka mēs - maukas - tevi nevarētu sa​maitāt?! …

Aīda jau pavēra košo muti tādai pat atbildei.

Drosmiņ, Drosmiņ, Drosmiņ… - klāt bija Pulkvedis. - Meitenes, zaķīši, - vienosimies, ka ir nediskutējamas lietas…

Ieradās mironis ar kompresi! - nešpetni iebrēcās Hekse (jeb varbūt viņa ļāva vaļu Vinetai). - Savu Aīdu ar viņas Drosmu tu vari …!

Nu, nu, nu, nu, - centās kušināt dons Pedro, kas pats izskatījās pēc Hamleta tēva rēga. - Liekamies nu mierā…

4 Drīz, ne drīz - šī grāvējfilma bij gatava. O jē! Gatava - kā jaunizcepts pīrādziņš. Kaut ari, kā izsakās klasiķi - gatavu bulciņu nevar izcept par jaunu. Un Pulkvedis ar filmas rituli un Drosmu, protams, aizbrauca uz Kannām. Un, kā jūs domājat, - ko gan Pulkvedim Kannās teica par viņa Apo-ka-lipsi?

Viņam, starojošam, izsniedza Palmas zaru priekš Hekses raksturlomas… ar vārdu sakot, - priekš abām Heksēm, - turklāt Endijs izpelnījās to pašu … ar visu sāpošo roku …

Bet Pulkvedis par labāko action movie debiju vienīgais no Austrumeiropas režisoriem Kannās saņēma «Zelta Kannu».

Piebildīšu, ka arī Vineta tur bija klāt.

Un Pulkvedis, no atzīšanas aplaimots, neieklausījās it kā ierūsējušajā balsī, kas viņam sapņos atkārtoja … kā mazam bērnam … atkārtoja: «MĒS DRĪZ NĀKSIM, JO Šī VIETA PIEDER MUMS. VISS NEDZĪVAIS KALPOS MUMS, PAŅEMTU DZĪVO. TU DABŪSI TO SKATĪT. TU PALĪDZĒSI. DIEVA PASAULES LAIKS IR IZTECĒJIS. VISS IZIRS.» Pastardiena nepienāk ar bazūņu skaņām, kad liesmojošs eņģelis vicina zobenu un lasa grēcinieku sarakstu. Tā pēkšņi ir klāt, teiksim, iestājas mirklī, kad tu, saliecies ragā, pūcē kurpes. Lai Dievs tev stāv klāt! …

TĀS …galvenā viņa iemantotā atziņa bija, ka sēnes cilvēku atbrīvo no daudz kā lieka un nevajadzīga, pirmām kārtām no viņa «es», kas vairumā gadījumu ir tikai par slogu un postu. Otvars Grava «Sēņuvīrs» Dons Pedro pārvilkās mājās piekusis un ne labākajā omā. Viņš bija ieperinājies pie drauga, nolaistā divstāvu būcenī, kur apdzīvoja augšējo - pa pusei neizbūvēto stāvu. Čīkstinot izpuvušās kāpnes, viņš uzvilkās augšā un kā klucis novēlās uz kušetes. Vēlāk, jau drusku attapies, ieštepselēja kafijas mašīnu, lai iegūtu vismaz kaut kādu ņipruma dozu un ieslēdza mūzikas kasti. Būtībā tās šeit arī bija vienīgās viņa lietas, jo grabažas, kuras knapi turējās kopā, bet, kaut arī žēli skrapstēdamas, tomēr vēl pildīja mēbeļu funkcijas, piederēja saimniekam. Klausīdamies sirdi plosošās Smita gaudas (Kiss me, kiss me, kiss me…), jo aparātā bija patrāpījies CURE disks, ko nomainīt nebija vēlmes, dons Pedro iestrēba karsto melno kafiju - trieciendozu puslitra tilpumā, un sāka justies jau gandrīz kā cilvēks. Domās pārcilpojis aizvadīto dienu, viņš palika ar sevi nemierā.

Jau kopš agras jaunības, kad sāka aizrauties ar teosofiju un tamlīdzīgiem metafiziskiem pekstiņiem, donam Pedro bija piesities niķis sevi šaustīt. Varbūt tas apliecināja kādu freidisku mazohisma kompleksu, jo šis dūšīgais vīrs nebūt nebija tik pašpārliecināts, lai novērtētu tieksmi sevi kritizēt par cildena godīguma pazīmi. Viņš gluži vienkārši sajutās nebijis līmenī, un viss tur. Tādēļ dons Pedro, kā jau vienpatis vienatnē, smagi pūta, ņirbināja roku pirkstus un klusām sodījās dzimtajā un vēl divās, tikpat mīļās valodās, kas viņa leksikai piešķīra lielāku krāsainību un šerpumu. Dons Pedro bija latvietis, - sev par nepatiku, jo uzskatīja, ka mazām tautelēm mūždien ir kašķīga iedaba un citādi nemaz nevar būt, lai tās spētu saglabāties. Spānisko nosaukumu viņš bija saguvis, pateicoties domu biedriem, kuri, tāpat kā viņš, jaunībā bija salasījušies amerikāņu avantūrista Karlosa Kastanedas indiāņu mācības, un mūsu Pedro citreiz, dabiskos apstākļos, - Pēteris, tika uzskatīts par lietprati stalkinga jautājumos, ja par stalkingu uzskata «pēddziņa» māku dzīvot neatkarīgi no līdzcilvēku uzskatiem un sadzīves sabiedriskajiem šabloniem. Diena bija neveiksmīga gan naudas, gan visā pārējā ziņā. Kāds tur stalkings…

Tādēļ dons Pedro jutās sašņurcis un par visu vairāk vēlējās uzpīpēt zālīti un mierīgi aizmigt. Bet aizvadītās dienas sūdīgo finālu kuplināja arīdzan apstāklis, ka kaņepe netika iepirkta. Arī dona Pedro kārtējā iekārotā dāmiņa, ko viņš aizgūtnēm lenca, bija kungu klusi pasūtījusi, dodama priekšroku kādam dona Pedro pusdrau- gam, kā rezultātā garastāvoklis bija atbaidošs un diskomforta sajūta jau līdzinājās panikai, ko cilvēks sajūt ne vairs ar prātu, bet drīzāk gan - vēderu. Pēteris šķitās apjucis, slims un visu pamests. Tomēr ilgā meditatīvā pieredze liecināja, ka iekšējais diskomforts ir viena no lietām, kas šajā bēdu pasaulē ir ātri pārejošas un zūdīgas, tāpēc vīrs, iemalkojis kafiju, kā allaž maz pamazām sajutās atkal mierīgs un atguva sardonisko vīpsnu par savām it kā būtiskajām likstām. Viņš apdomāja nākamās dienas darbus, paprātuļoja par uzrakstāmo rakstu, ko Bndijs bija pasū- tinājis savam žurnālim «Vides viepļi» - jātop labu labajam rakstam - par indiāņu maģijā sevišķi iecienītajām, vīzijas izraisošajām Phyllocybe suņusēnēm, un, izsmēķējis pāris prastas cigaretes, likās slīpi. Viņam patika aizmigt tukšā dūšā, pusguļus - un …

Dons Pedro attapās, nonācis drauga istabā, kura bija tukša. Viņš nez kāpēc klusām devās uz virtuvi, bet pēkšņi sajuta dīvainu vibrāciju. Trīcēja sienas un grīda, it kā līdzās bez skaņas darbotos kāds milzu ģenerators. Ar bezskaņas bļāvienā pavērtu muti dons Pedro kā dzelts izmetās laukā - cauri virtuvei, kurā jau pamanīja plaisājam un birstam apmetumu, un priekšnamam ar žēli tinkšķošu lampiņas kupolu. Ārā!

Pagalmā vibrācija it kā mazinājās, bet kļuva samanāma vēl tāda kā dūkoņa, kas drīzāk bija sajūtama ar ķermeni, nevis ausīm.

Dons Pedro pamira. No ābelēm čaukstēdamas lēni bira nokaltušās lapas, sausie zariņi un gruži.

Pieblietētā celiņa zeme bija saplaisājusi. Nedzirdēja ne putnus, nedz kukaiņus, lai gan vīram šķita, ka šeit it kā valda jūnijs un ir rīts. Un tad beidzot viņš palūkojās uz upes pusi un ierau​dzīja TĀS.

Pareizāk sakot, viņa skatiens uz TĀM sastinga. Kaklā noguldzēja, un kājas kļuva ļenganas, bet galva - viegla un tukša. Viņš vairs vispār nejuta savu svaru - vismaz tajā mirklī šķita, ka viņam tā nekad nav bijis. Tik drausmīga sajūta donam nebija pat pēc glābšanās no ugunsgrēka, kad palika dzīvs, izskriedams cauri liesmām un dūmiem, jo toreiz neatlika laika baidīties - glābiņš uz jumta bija uguns speltes nogriezts.

Toties tagad vīrietis jutās pārbijies vairāk nekā jelkad savā mūžā. Viņš truli blenza vienā punktā, jo austrumu virzienā bija vienalga, kurp skatīties. Upi, - mīļo, rāmo Lielupi neredzēja. TĀS bija piepildījušas visu redzesloku un slējās kā atbaidoša ilustrācija progresijas likumam. Šķita, ka tālumā TĀS ir lielākas, jo visur veidoja lielumā līdzīgi monolītu audzi, kura izgaisa pie horizonta. Kaut ari kāda tur vairs horizonta…

Dons Pedro savā priekšā redzēja milzonīgas SĒNES - fantastisku izmēru, vienveidīgu, sarkanu, spīdīgu fallisku objektu armiju, kas bija radusies nez no kurienes, bet majestātiski pieteica viņa jutekļiem savu nepielūdzamo eksistenci. Dons Pedro samiedza acis - tik košas likās neskaitāmās, spilgti sarkanās, konusveidīgās cepurītes, kas saulē mirdzēja kā svaigi nolakotas. Priekšējām rēgojās ari stāvie, netīri baltie, zvīņainie kāti ar paresninātu rez- gali. Garumā tās sniecās uz metriem pieciem, ar ko pilnīgi pietika, lai dons Pedro justos kā pilnīgi zaudējis prātu. Spēja niknuma uzplūdā un droši vien arī tāpēc, lai manītu sevi dzīvu esam, dons Pedro pakampa no pakša krietnu akmeni un svieda. Metiens bija kārtīgs, un tas noplakšķēja tuvākās, tepat gandrīz aiz dārza žoga izlīdušās, nejēdzīgās milzu sēnes cepurītē. Un tad notika kas šķebīgs. Akmens nevis apskādēja gludo sarkano virsmu, bet tajā pazuda kā mīklā. Cepurē nepalika ne mazāko trieciena pēdu, un dona Pedro ķermenis tirpstot pateica prātam priekšā, ka šīs nav ĪSTAS sēnes. Ar tām kaut kas nebija kārtībā. Viņš to intuitīvi zināja uzreiz, lai ari izskatā šie vīrišķa ģenitālijām līdzīgie monstri patiesi atgādināja sēnes. Tomēr tās bija sēņveidīgs KAUT KAS, kam ar īstu sēņu audzi bija kopīga tikai forma; kaut kas uzstājīgi donam Pedro pauda, ka šim prātā netilpstošajam skatam ar īstenību ir tikpat maz kopīga kā indīgo sēņu attēliem Stārastes bērnu grāmatās ar mušmirēm mežā. īstām sēnēm nepiemistu glance un it kā nolakotais spīdums; tā drausmīgā, iracionālā nerealitāte, kas tajā pat laikā paradoksāli apliecināja sevi kā esošu faktu. Satriecošs bija šo sātanisko veidojumu nebojāti smukais izskats, - kā no feju un pasaku valstības, - kurpretim dabā mēs allažiņ daudz mazāk redzam pilnīgi veselus augus,-vairāk tādus ar slimību pleķiem un kāpuru vai gliemju izgrauztiem robiem.

Mirkli apcerējis pretrunu starp dabu un acīmredza- mību, dons Pedro pagājās tuvāk TĀM, jo par sēnēm viņš tās vairījās nošauta pat domās. Un tad atkal nostenējās zeme, - vīrs pamanīja, ka jau pavisam netālu spraucas ārā pārsteidzoši ņipra izskata mazi, pipeliski rumpīši. Skats uz šo diez kāpēc neķītro audzelību bija tikpat pretīgs kā citureiz vērotās filmās par augu dzīvi, kad viss tiek parādīts paātrināti.

Matiem saslienoties stāvus, viņš juta ar visu būtni - ar ādu, kas bija zosenes pumpučiem klāta, ar sirdi, kuņģi un ķidām līdz. pat pautiem, kuri bija savilkušies kā valrieksti, - ka TĀS nav labas, ka redzams ir kaut kas riebeklīgi pretdabisks un naidīgs, nevis kāda spēji radusies katastrofāla vietējās dabas mutācija.

Viņam pietika.

Dons Pedro pagriezās un klupšus krišus metās bēgt, uz mājokli pat atpakaļ nepalūkojies. Tikai skrienot viņam iešāvās prātā, ka tikpat dīvains kā TĀS, ir fakts, ka viņš šķietumis arī ir vienīgais sēņu invāzijas liecinieks. Vēl viņš atskārta, ka beidzot droši vien ir sajucis prātā, nojūdzies, kaut gan pagaidām vēl racionālā spriestspēja nebūt par to neliecināja. Dons pūlējās apstāties savā amoka skrējienā, bet organisma pašaizsardzības spēja tik trenca kājas kā virzuļus. Vienīgais, ko dons Pedro atjauta, pirms spēku izsīkumā novēlās kaut kādā čūkslī, ka šajā pasaulē viņš vienmēr bijis viens. Kā līdz šim, un nekas vairs tam nespēj palīdzēt.

Viņš bija nomodā…

Saturs Poltergeists 1 3 Laimesdievs 125 Hekse 141 Cūkusuns 167 Aliņģis 181 Bārmenis 191 Pirmā rēta 213 Gulbis 233 Mūzis 259 Zilais sunītis 271 Augšāmcelšanās: 281 Miroņu pastaigas 282 Liktenīgā pēcpusdiena 293 Kas, pie velna, notiek? 305 Priekškars atveras 320 Sākas! 333 Līķu parāde 344 Pati Hekse 354 Garlaicīgais ceļojums 367 Mērķis sasniegts 376 10. Vai tas ir viss? 382 Tās 387 Formāts 84x108/32 Apgāds «Vieda», Rīgā, Lubānas ielā 6-4, LV 1019 Reģ. apl. Nr. 010300001 epasts: vieda@inbox.lv

APGĀDA "VIEDA" IZDOTAS GRAMATAS:

Dzīvās Ētikas Mācība. 1.-6. sējums Dzīvās Ētikas Mācība. Ceļavārdi Vadonim.

N. Rērihs. Altajs - Himalaji N. Rērihs. Nesatricināmais N. Rērihs. Šambala N. Rērihs. Ugunīgais cietoksnis N. Rērihs. Morijas Puķes. Svētības ceļi. Āzijas sirds S. Rērihs. Atspulgi Helēnas Rērihas vēstules. 1. - 3. sējums G. Gorčakovs. Lielais Skolotājs.

Visaugstākā zemes gaitas Austrumu Kauss. Mahātmu vēstules Origens. Par Sākotnēm R. Rudzītis. Nikolajs Rērihs - kultūras ceļvedis Budisma pamati Bhagavadgīta. Svētā Dziesma Ievads Dzīvās Ētikas Mācībā Dzīvās Ētikas Mācība par jauniem ārstniecības veidiem Dzīvās Ētikas Mācība par likteni un nolemto Parsifāls S. Stuļginskis. Austrumu kosmiskās leģendas T. Kārlails. Varoņi, varoņu kults un varonīgu ms vēsturē R. Rolāns. Mahātma Gandijs N. Uranovs. Meklējumu pērles N. Uranovs. Par astroloģiju Sv. Vivekānanda. Mans Skolotājs.

Dž. Krišnamurti. Pie Skolotāja kājām Č. Lidbiters. Astrālā Pasaule V. Vostokovs. Tibetas lamas baušļi Vostokovs. Tibetas lamu noslēpumi Vostokovs. Senā Tibetas dziedniecība Vostokovs. Veselīgas seksuālās dzīves māksla Aleksandrs Volkovs. Radības Kronis V. Megre. Skanošais ciedrs. Anastasija. 1. - 7. grāmata N. Zolotņickis. Leģendas par ziediem S. Vasjagina. Aromātu brīnumainais spēks. I, II S. Gailīte. Dvēsele mūžīgi dzīvā…

I. Sokolova. Zenta Mauriņa - pielūgtā un peltā Krasavins. Svārsti un rāmīši - brīnumrīki ikdienai Skaistums, jaunība, veselība - ikviena cilvēka sapnis V. Lācis. Etniskie konflikti Austrumeiropas tautu vēsturē V. Lācis. Latviešu zemes un tautas vēsture. I, II R. Labanovskis. Rezonanse A. Svijašs. Dzīve bez konfliktiem A. Svijašs. Labojam kļūdas L. Solovjova. Ajurvēda— sevis atveseļošanas zinātne A. Ābele. Latvietība Koknesis. Tautu tiesības Nevienam mēs Latviju nedodam Par Latvijas dekolonizāciju Homoseksuālisms - cilvēces negods un posts P. Ufimovs. Izdziedini savu māju K. Niši. Veselības zelta likumi

K. Niši. Dvēseles attīrīšana: meditācijas mācībstundas A. Semjonova, 0. Suvalova. Mēness kalendārs ikdienas dzīvē M. Norbekovs. Muļķa pieredze jeb kā atgūt redzi M. Norbekovs. Muļķi mācīt - tikpat kā mironi ārstēt Vīks. Mūsu dižā senatne A. Kalme. Mēs un es M. Briede. Trešā pasaule J. Miezītis. Saruna, kas neļauj aizmigt A. Kavacis. Cilvēks vēstures vējos D. un N. Zirni. Atšifrētais Nostradams Zvaigznes un skaitļi. Numeroloģija A.Visockis, A.Kalve. Kultūrists ir kā skulptors Zinātkāriem lasītājiem, kas interesējas par Pasauli, tās uzbūvi un līdz šim it kā mistisko un nesaprotamo, ir izdota Vitālija un Tatjanas Tihoplavu grāmata 'TICĪBAS FIZIKA" Grāmatas autori - zinātnieki visiem saprotami un pārliecinoši pierāda, ka fizikā izdarīto jauno izcilo atklājumu analīze liecina: pasaulei ir Dievišķa daba! Izrādās, ka racionāli var izskaidrot tādas neticamas lietas kā dvēsele, eņ​ģeļi, nemirstība!

Grāmatā minētas daudzas sensacionālas liecības par to, ka pastāv Augstākais Saprāts, un sniegts nopietns zinātnisks izskaidrojums šīm liecībām.Eksaktās zinātnes ir atzinušas arī Smalkās Pasaules eksistenci dažādu lauku realizācijā. Par lauku praktisko esamību liecina tādas ikdienā jau pašaprotamas lietas, kā mobilie telefoni, radio un televīzija. Vēl vairāk - uz modernās fizikas bāzes veidotajā Pasaules jaunajā modelī atrodas vieta arī Dievam, kas tajā ievietojas harmoniski un nepretrunīgi. Tādējādi atkrīt gadsimtiem ilgi kultivētais antagonisms starp zinātniskajiem un reliģiskajiem Pasaules uzbūves uzskatiem, jeb citā definējumā - starp materālismu un ideālismu.

Apgāds "Vieda" laidis klaja jau četrus sējumus sērijā "GRĀMATA, KAS ĀRSTĒ", kas veltīta ārsta Sergeja Konovalova pieredzei: Radīšanas enerģija Gremošanas orgāni Sieviešu slimības Ceļš uz veselību Tas ir stāsts, kā profesionāls mediķis atskārtis Radīšanas enerģijas spēku un pamazām iemācījies to vadīt, lai ārstētu cilvēkus. Savas vērtīgās spējas un zināšanas ārsts Konovalovs ir nodevis tālāk ar grāmatu palīdzību tiem, kuri nevar viņu satikt klātienē. Ieguldot dziedinošo enerģiju, autors šīs grāmatas ir uzlādējis. Tāpēc pati grāmata ir ārstējoša, izveseļošanos sekmē tās lasīšana un katra sējuma beigās pievienotais ārstniecis​kais buklets ar dziednieka fotoattēlu, uzrunu la​sītājiem un lūgšanu tekstiem.

Rīdziniece R.Goloskeviča, daktera Konovalova dziednieciskā semināra dalībniece, kura ar grāmatu palīdzību izveseļojusies no smagas slimības, saka: "Domas un gara spēks pārvar jebkādus attālumus. Es viņam ļoti ticu. Viņš taču glābj dzīvību tūkstošiem cilvēku! Tāds cilvēks var būt viens no miljona.

Cilvēks, kurš paņem mūsu sāpes un slimības, modinot jaunai dzīvei."

Latvijas Nacionālā fronte un apgāds "Vieda" izdod laikrakstu latviešu tautas nākotnei"DDD" (Deokupācija. Dekolonizācija. Deboļševizācija), Laikraksts palīdzēs izprast Latvijā un pasaulē notiekošo un iedrošinās cīnīties par patieso vērtību atjaunošanu. Visērtāk to iegādāties Rēriha grāmatnīcās - Rīgā, Caka ielā 26 un Caka ielā 50. Sākot ar 2004. gadu ir iespēja laikrakstu abonēt: Indekss: 1164 un iegādāties visās Latvijas Pasta nodaļas.

Apgāds "Vieda" izdod grāmatas, kuras nepieciešamas, lai apgūtu, attīstītu un nostiprinātu katra indivīda un visas tautas psihisko enerģiju. Protams, pats augstākais un varenākais ir Agni Jogas ceļš, kas aprakstīts DZĪVĀS ĒTIKAS MĀCĪBĀ ♦ Bet tiem, kuriem Agni Joga vēl šķiet par grūtu un neizprotamu, iesakām DMITRIJA VERIŠČAGINA grāmatu sēriju. D. Veriščagins PSRS laikā strādāja specdienestu sistēmā un to uzdevumā pētīja psihisko enerģiju. Pēc impērijas sabrukuma viņš izveidoja savu skolu un izstrādāja unikālu mācību sistēmu, kas aprakstīta viņa grāmatās.

paskaidrojumi 54 Sapratu un paklausu, (kr.)

34 Mātes vārdu piesaucot (kr.).

39 Aprija līdz pēdējam (kr.).

(Luiss) Cipars fonētiski arī latviski skan līdzīgi kā Lucifers.

[1] Vilkacis (fr.).

[2] Lūgšanu sapulces. l(T Sv. Antiohijas Kipriāns - daudzu okultistu nopēlumu izpelnījusies persona. III. gs. pēc Kristus šis talantīgais cilvēks vēl jauns bija iesvētīts vairākās Mistērijās, tātad tuvu pazīstams ar daudziem Maģijas un Teurģijas noslēpumiem. Par spīti tam visam, viņš iemīlējās kādā skaistulē, mēģināja viņu sev piesaistīt ar zintīm, sarāva attiecības ar savu Skolotāju, Mistēriju Hierofantu, praktizēja visīstākās burvestības, morāli grima arvien zemāk, kamēr beigās, glābiņu nošāvām pastrādātajām nejēdzībām meklēdams,pieņēma kristietību un kopā ar daiļo Justīnu tika nogalēts jaunās ticības piekritēju vajāšanās imperatora Diokletiāna laikā.

11 Dēmons ir Dieva pretmets (lat.). "Šeit -skoti un velsieši.

[20] Elementāla vai elementārgara.

[48] kas par ķiņķēziņu? (kr.)

[50] tagad es saprotu, kāpēc šai draņķī tik daudz indes (kr.).

[63] Šeit - stāvoklim (lat.).

[64] meklējamais (angl.).

[65] Drātē mani lēnītēm (angl.).

[78] general motors corporation - as v vadošā autobūves korpo​rācija.

[79] «mežonis» (fr.) - vīriešu odekolona marka.

[90].. .mazgadīgā .. .mārrutks (burt. - domāts fails) (kr.).

[91] «Ļaunie miroņi» (angl.).

[106] Es jūtu, ka mēs nonāksim ellē (kr.).

[108] Zinām, bezdelīga, zinām (kr.).

[109] …palīgā! (kr.)

[110] Lū Saifers - angļu vārdu spēle. Lucifer «Lou Cypher» jeb Lū [111] Nesapratu. Ne tava darīšana…. Pats pie mums atlīdi. (kr.)

[112] Vispārākā (angl.).

[113] Mēdijs nav cilvēks, kam tīk mēdīties, bet indivīds ar astrālā ķermeņa «saites» defektu, kā rezultātā tas var patvaļīgi «iziet» savā sfērā, pametot fizisko ķermeni savrup. Arēji tas izpaužas kā epilepsijas lēkme jeb nonākšana stuporā - savdabīgā apstulbuma stāvoklī. Iedzimtie (nevis pašradītie) mēdiji ļoti bieži nonāk letar- ģijā, kas var beigties ar nāvi. Par pašradītiem mēdijiem kļūst cilvēki, kas, niekodamies ar okultiem vingrinājumiem, tīši vai netīši sarauj šo astrāla saikni ar fizisko ķermeni, tādējādi nolemjot sevi ciešanām, psihiskām kaitēm un pat apsēstībai.

[114] …puiši (ukr.)…brokastīs… ne vella (kr.).

[115] tad nu gan—Nāve tomēr dabū ja ciet to āzi… nekad neesmu sapratis, kāpēc vienmēr ir aizvainojoši, kad redzi Nāvi nevis nežēlīgu, bet stulbu, (kr.)

[116] gik — pēc padomju laika standartiem — Valsts kinematogrāfijas institūts. Labākā «kinokalve», kāda vien tolaik bija pie​ejama latviešiem.