Masku teatris - Vladimirs Kaijaks

Annotation

Vladimirs Kaijaks Masku teātris Stāsti PĒTERGAILIS Izdevniecības vadītāja INGUNA CEPĪTE Redaktore GUNTA LEJNIECE Mākslinieks NORMUNDS PUCIS Maketētāja LĪGA KRŪMIŅA GRĀMATA IZDOTA AR KULTŪRKAPITĀLA FONDA ATBALSTU © V. Kaijaks, 2001 © Izdevniecība PĒTERGAILIS, 2001 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Satura rādītājs Gorgona……………………………………

9 Trīs vasaras……………………………………. ………………………………………………

61

Vīzija………………………………………

85 Vismīļākā sieva…………………………………. ………………………………………………

95 Vergs………………………………………

109 Mēle…………………………………………

123 Ralfa Keninga eksperiments…………………………………

139 Slazdā………………………………………

155

Gоr gоnа Trīs vasaras

Vīzija Vismīļākā sieva Vergs Mēle Ralfa К e n i n g а eksperiments Slazdā Vladimirs Kaijaks Masku teātris

Gоrgоnа

Gorgona Mani senči jau izsenis veiksmīgi nodarbojās ar zemkopību, un viņiem piederēja lielas labības audzēšanai noderīgas platības. Laikā starp diviem pasaules kariem vectēvs bija piepircis klāt arī tuvumā esošos mežus, līča pļavas un purvājus. Viņa iekoptie labības lauki, pļavas un meži aizņēma vai visu līdzenumu, sākot no upes pietekas līdz lēzenajiem pakalniem rietumu pusē, un

pletās līdz šosejai dienvidaustrumos.

Vienīgi gar upi un tās nelielo pieteku atradušās dažas nīkuļojošas jaunsaimniecības, kuras mans vectēvs gribējis atpirkt no īpašniekiem, solot pat divkāršu cenu. Nepaticis, ka tuvējās sīksaimniecības sarobo viņa zemes robežas. Tās viņam sagādājušas tādas pašas sāpes kā pēkšņi uzradies caurums veselā zobā. Iespējams, ka vectēvs savu nodomu būtu piepildījis un nelielās zemes atpircis, bet sācies Otrais pasaules karš, jukas un pārmaiņas, kas šim nodomam pārvilcis svītru. To visu es uzzināju no tēva, jo savus vecvecākus netiku redzējis: viņi nomira izsūtījumā ilgi pirms manas piedzimšanas.

Pirms astoņiem vai desmit gadiem, laikiem mainoties, mans tēvs atguva zemes

īpašumus, ko sliktā vara bija atņēmusi.

Viņš gribēja turpināt senču nodarbošanos un arī sāka zemes apstrādāšanu. Uzaudzis pilsētā, es nejutu kvēlu vēlēšanos iet tēva un vectēva pēdās. Bet biju vienīgais mantinieks un sapratu, ka jāpakļaujas tēva gribai, jāatgriežas laukos un jādzīvo uz zemes, kura man drīz piederēs. Tēva veselība nebija diez cik stipra, man bija jāmācās kopt un mīlēt laukus, lai cienīgi varētu iet savu godājamo senču pēdās. Šāds lēmums gan neiepriecināja, tomēr pienākuma apziņa guva virsroku. Ari nevēlēdamies sarūgtināt savus vecākus, ar smagu sirdi es pametu pilsētas spožās reklāmu ugunis un samērā nodrošināto, bezrūpīgo klerka dzīvi kādā no bagātajām bankām.

Lieki stāstīt, cik ļoti priecājās

vecāki, kad ierados mūsu lauku mājā un paziņoju savu lēmumu. Tēvs uzreiz kļuva mundrāks un tūdaļ sāka klāstīt savus rūpīgi izlolotos plānus, kā kļūt turīgam un dot darbu noteiktam skaitam tuvākās apkārtnes iedzīvotāju.

Tēva prātuļojumi mani mazliet nogurdināja, biju iepriecināts, kad viņš aicināja mani sēsties pie džipa stūres, un mēs braucām pārlūkot sazēlušos labības laukus. Viņš turpināja mani izglītot un stāstīja par augu seku un dažādām slimībām, kas zināmos apstākļos varot labībai uzbrukt, bet esot jāparedz, kā šādas nelaimes laikus novērst. Lai gan es klausījos tēva vārdos, jāatzīst, šīs gudrības slīdēja gar ausīm un aiztecēja kā strauja lietus ūdens no stāva jumta. Es biju pārliecināts, ja man kādreiz arī šīs

zināšanas būs vajadzīgas, varēs taču algot agronomu. Tad, kad tēva vairs nebūs.

Tagad es ar daudz lielāku patiku un interesi lūkojos apkārt uz līganajām druvām, tālumā dūmakā gaistošajiem mežiem, priecājos par sauli un paretam, atbildot tēva vārdiem, izmetu daudznozīmīgu hm vai jā… Liekas, manas īsās atbildes tēvu apmierināja, viņš turpināja runāt.

Citreiz tēvs izrādīja zemes robežas, par kurām es nekad nebiju interesējies.

Ceļš veda pa līdzenumu un, cik vien tālu skatiens sniedza, viļņoja labības lauki. Es pirmo reizi mācījos atšķirt rudzus no kviešiem un auzu skaras no miežu vārpām.

Bija vasaras sākums, druvas plauka un zaļoja, patiesi priecēja arī manas pilsētnieka acis, sirdi pildīja lepnums, ka

viss tuvu un tālu redzamais ir arī mans un kādreiz es to mantošu. Varbūt tā dēļ bija vērts pamest pilsētu.

Mēs aizbraucām līdz mežiem, kuri vectēva dzīves laikā tikuši izcirsti, bet tagad atkal atauguši un izskatījās sakopti.

Tēvs paskaidroja, ka algojis strādniekus un licis izvākt nokaltušos, nīkulīgos kokus un sadedzināt kritalas, lai mežā neieviestos kaitēkļi. Bez šaubām, šīs slaidās priedes un egles bija liela vērtība, ja pārdotu. Bet tēvs bija izrēķinājis, ka izdevīgāk ierikot modernu kokzāģētavu.

Viņš cerēja, ka šajā ziņā būšu labs palīgs.

Ideja man patika, biju gatavs darboties, jo pasākums ātrā laikā solīja krietnus ienākumus. Naudas lietās es noteikti orientējos labāk nekā tēvs.

Atceļā braucām gar upi, kur kādreiz

atradušās jaunsaimniecības, kas kaitinājušas manu vectēvu. Tēvs tagad bija ieguvis arī šīs zemes, jo agrākie īpašnieki aizklīduši prom vai arī no zemes atteikušies. Tur, kur kādreiz bija mājas un citas ēkas, vietām rēgojās tikai nožēlojamas drupas. Tēvs teica, ka drīz atsūtīs ekskavatoru, lai izrok dziļas bedres un buldozers ēku paliekas sastumj iekšā, zemi nolīdzina. Tēvs uzskatīja, ka, iegūstot bijušās kaimiņmājas, viņš piepildījis vectēva sapni, un jutās gandarīts.

Braucot tālāk, upe attālinājās no mūsu zemes robežām. Ceļš pagriezās pa labi un uzveda nelielā piekalnē. Aiz retas bērzu birzs es ieraudzīju saulē mirgojam skārda jumtu un apvaicājos, kas tā par celtni. Tēva sejā iegūla dziļas rievas.

Viņa izturēšanās likās dīvaina, un es ieintriģēts turpināju aplūkot aiz kokiem samanāmo māju. Saskatīju arī nobalsinātu mūra žogu un aiz tā vēl kādus zemākus domājams saimniecības ēku jumtus.

Tikai pēc brīža tēvs negribīgi paskaidroja, ka šī savādā māja piederot kādai sievietei. Agrākos laikos tur bijusi augstu valdības vīru medību pils, bet pirms dažiem gadiem to atpircis no ārzemēm atgriezies zinātnieks, uz kura senču zemes medību pils uzcelta.

Zinātnieks nesen nomiris, un tagad mājā dzīvojot tā sieviete, kurai viņš māju novēlējis, un vēl daži kalpotāji: mēms dārznieks, veca kalpone, kas neprotot latviešu valodu, un laikam vēl citi. Tēvs nevarēja pateikt, vai sieviete, kas māju mantojusi, ir bijusi zinātnieka sieva, meita

vai laborante. Manīju, ka šī saruna tēvam nav patīkama, un savu ziņkārību neizrādīju, lai gan par tuvākajiem kaimiņiem gribējās uzzināt ko vairāk.

Mana ierašanās mājā bija atraisījusi tēva enerģiju. Viņš gribēja pēc iespējas ātrāk likt strādāt kokzāģētavai. Lai iepirktu vajadzīgās mašīnas, bija jāmeklē lēts kredīts, un man kā banku un finansu speciālistam šo lietu vajadzēja kārtot.

Izmantojot pazīšanos, es to paveicu pietiekami labi un ātri. Pēc tam kādu dienu braucu uz mežu, kura tuvumā notika zāģētavas celtniecības priekšdarbi, un atcerējos savādo medību māju.

Braucot garām baltajam žogam, samazināju ātrumu. Ziņkārība lika apstāties un, atstājis džipu aiz birzs, tuvojos mājai.

Pieejot klātāk

pārliecinājos, ka mūra žogs ir pietiekami augsts, lai neviena ziņkārīga acs nevarētu saskatīt, kas otrā pusē notiek. Interesanti, kad šo mūri uzcēla? Kad te atradās valdības vīru medību pils vai vēlāk, kad te iemitinājās zinātnieks?

Meklēdams vietu, no kuras varētu palūkoties pāri mūrim, biju sācis gar to iet. Mūra tuvumā bija nocirsti visi koki, zemi klāja labi kopts mauriņš.

Aizgājis līdz mūra galam, redzēju, ka tas turpinās ieslīpi lejup uz upi. Ievēroju, ka mūra stūris veidoja leņķi lielāku par deviņdesmit grādiem. Nolēmu mūrim apiet apkārt. Nonācu līdz šaurai taciņai, pa kuru nepārprotami tika staigāts. Starp diviem kontraforsiem mūrī ieraudzīju zemus, dzelzs kalumiem rotātus vārtiņus, no kuriem taciņa sākās. Piegājis centos

ielūkoties iekšā, taču režģim iekšpusē piestiprinātā metāla plāksne liedza jel ko saskatīt. Paraustīju rokturi, vārtiņi nevērās. Taču man likās, ka otrā pusē kāds ir un raugās uz mani pa plāksnē ierīkoto actiņu. Centos pasmaidīt un ar žestu norādīju, ka vēlos, lai vārtiņus atdara.

Vārtiņi tomēr nevērās. Es pieklauvēju un ieklausījos. Pilnīgs klusums kā šajā, tā otrā pusē mūrim. Tikai actiņa mīlīgi zvīļoja, it kā uz mani skatītos dzīva, noslēpumaina būtne. Katram gadījumam vēlreiz uzsmaidīju šai acij, pamāju un soļoju tālāk.

Pārliecinājos, ka mūris visā garumā ir vienādi augsts. Nekādas iespējas ielūkoties, kā iekšpusē izskatās, es neatklāju. Arī lielie iebraucamie divviru vārti ceļa pusē bija tikpat dzelžaini

necaurredzami un noslēpumaini kā mazie upes pusē. Tikai tāda starpība, ka pie šiem vārtiem atradās zvana poga, kuru vilcinājos nospiest. Ko es sacīšu, ja man vaicās, kāda vajadzība šurp atvedusi? Lai gan šaubījos, ka vārti varētu atvērties, nospiedu pogu un gaidīju krietnu bridi, vērodams grantēto pievedceļu. Tā kā naktī bija lijis lietus, labi varēja saskatīt, ka šorīt te piebraukusi automašīna. Gandrīz pie pašiem vārtiem blakus automašīnas riepu iespiestajai sliedei varēja saskatīt cilvēku pēdu nospiedumus. Pēdas veda līdz vārtiem. Vai šorīt kāds atbraucis?

Atbildes uz maniem jautājumiem nebija.

Es atlaidu zvana pogu un gāju prom.

Katram cilvēkam, protams, ir tiesības norobežoties no pārējās pasaules, tomēr jutos aizvainots, ka ar mani pat nevēlas

runāt. Ar tik klaju noraidījumu vēl nebiju sastapies, tas manī modināja spītību un apņēmību panākt savu.

Turpmākās dienas, lai darīju, ko darīdams, no prāta neizgāja baltais mūra žogs, aiz tā kā neieņemams cietoksnis noslēpumaina māja, kurā dzīvoja no pasaules noslēgušies ļaudis. Minējumi un iztēle arvien vairāk sakāpināja manu ziņkāri, bet lai kam arī no apkārtnes iedzīvotājiem apjautājos, neviens par bijušās medību pils iemītniekiem nekā noteikta nevarēja pastāstīt. No mātes uzzināju tik daudz, ka tēvs gribējis šo māju un zemes gabalu līdz upei iegūt savā īpašumā, bet pēdējā brīdī ārzemēs atradušies bijušā zemes īpašnieka pēcteči.

Tēvs to māju un zemi stipri iekārojis, mēģinājis pat ar zinātnieku runāt, lai

piedāvātu izpirkuma naudu, bet laikam ticis izsmiets, jo pēc tam staigājis drūms un par to māju un ļaudīm neko vairs negribot dzirdēt, ne runāt. Sapratu, ka nevajag jautāt, lai šo nepatīkamo pārdzīvojumu viņam neatgādinātu.

Izdomāju uzrunāt kādu no medību pils iemītniekiem, kad tas atbrauks uz veikalu iepirkties, jo, lai cik noslēgti cilvēki, bez veikala neviens neiztiek.

Iepazīšanās nolūkā iegāju vietējā bodē, nopirku dažas pudeles alus un sāku tērzēt.

Veikalnieks izrādījās runīgs vīrs, labprāt atstāstīja tenkas un sniedza ziņas par apkārtnes ļaudīm. Apvaicājos par medību pili. Izrādījās, neviens no tās veikalā nekad nav iegriezies. Viņi visu nepieciešamo pasūtot pa telefonu, un mašīna no rajona lielveikala pasūtījumu

atvedot. Limuzīns no medību pils gan reizēm pašaujoties šeit garām, bet, kas aiz tumšajiem logiem sēžot pie stūres, nevarot redzēt.

Pamazām iejutos tēva lielajā saimniecībā un iejūdzos darbos tā, ka neatlika laika skumt pēc pamestajiem lielpilsētas dzīves jaukumiem. Manā pārziņā bija sarakste ar ārzemju firmām, kas piegādāja gatera iekārtas, slēdzu līgumus, kārtoju finansu darījumus un vācu informāciju par kokmateriālu eksporta cenām. Tēvs nodarbojās ar zemes lietām, viņa sirdij tik tuvo lauksaimniecību. Gluži nemanot un it kā pati no sevis bija notikusi darba dalīšana. Vakaros uz brīdi iegāju tēva kabinetā, un mēs viens otram izstāstījām par dienā paveikto, pārrunājām tālākos nodomus. Tādējādi abi zinājām

svarīgāko, kas saimniecībā notiek. Mana atgriešanās pie ģimenes pavarda bija atraisījusi tēva radošo garu, un viņš savam darbam saskatīja jaunu jēgu. Arī man pielipa viņa aizrautība, mēs pieķērām sevi, ka gluži bērnišķīgi esam sākuši celt gaisa pilis. Redzēju, ka tēvs šīs vakaru pārrunas gaidīja. Tās mūs abus tuvināja vairāk nekā iepriekš nodzīvotie gadi.

Vienīgi es tēvam nestāstīju, ka netālā medību māja manās domās ieņēma arvien nozīmīgāku vietu.

Kādā reizē, kad atkal aiz birzs biju atstājis automašīnu un gāju uz nobalsinātā mūra pusi, lauka malā ievēroju resnu žaukrainu cūkpriedi, kurā mednieki bija ierīkojuši samērā ērtu slēptuvi, kur sēdēt, novērot un gaidīt medījumu. Daudz neprātodams, rāpos augšā pa

pussatrunējušajām kāpnītēm. Liekas, pēdējos gados neviens te nebija rāpies, jo daži kāpņu šķērskoki, manu svaru neizturējuši, pārlūza. Toties slēptuves grīdas dēļi vēl bija stingri, tur varēja diezgan droši nostāties. Pavērsis skatienu uz medību mājas pusi, pārliecinājos, ka no šejienes var saskatīt otrā stāva logus un terasi. Durvis uz terasi bija vaļā, taču nevienu cilvēku, nedz arī kādu kustību aiz logiem, nemanīju.

No mājas pa kreisi saskatīju kaut ko garu un spožu, it kā tur saulē vizētu lielas siltumnīcas jumts, kas likās neticami.

Kāpēc viņiem, dažiem cilvēkiem, būtu vajadzīga tik milzīga siltumnīca? Vēl tur bija kāda saim​niecības ēka, laikam malkas novietne. Tuvāk vārtiem atradās garāža.

Pa priedes resnajiem zariem pakāpos

nedaudz augstāk, taču saskatīt, kas atrodas pagalmā, nevarēju. Kāpt vēl augstāk nebija iespējams, jo liels priedes stumbra posms bija gluds un bez zariem.

Gribēju jau rāpties lejā, kad ieraudzīju uz terases iznākam sievieti.

Viņa kustējās diezgan mundri un graciozi, tāpēc nodomāju, ka viņai jābūt jaunai.

Galvā dzeltena cepure platām malām un tumšas brilles uz acīm. Sieviete apsēdās šūpuļkrēslā, atvēra grāmatu un sāka lasīt.

Lielā attāluma dēļ sejas vaibstus saskatīt nebija iespējams, daļēji tos slēpa arī cepures platās malas. Vienīgi, ja man būtu tālskatis! Bet tālskata nebija.

Turpmāk es to vienmēr ņemšu līdzi.

Ar šādu apņemšanos uzmanīgi kāpu zemē.

Nākamajā dienā jau laikus ierados un uzrāpos resnajā cūkpriedē, šoreiz

apbruņojies ar tālskati. Nostādījis okulārus vajadzīgajā asumā, ilgi pētīju mājas terasi, nekautrīgi ielūkodamies vaļā atstātajās durvīs, logos, aiz kuriem tikpat neko nevarēja saskatīt, jo iekšā bija tumšāks nekā ārā. Nekas cits neatlika, kā tālskati pavērst pret garo un zilgano jumtu.

Es pārliecinājos, ka tā patiešām ir siltumnīca. Tālskatī skaidri varēja saskatīt caurspīdīgās plēves pārklāto karkasu, bet ne to, kas siltumnīcā auga. Tāpat viņpus mūra nebija manāma nekāda dzīvības zīme, ja neskaita dzeltenu tauriņu, kas lidinājās virs siltumnīcas. Tūdaļ atcerējos vakar redzēto dzelteno cepuri un tālskati atkal pavērsu pret terasi. Nekas tur nebija mainījies. Vēl aplūkoju medību mājas un pārējo ēku jumtus, dažu tur augošo koku lapotnes, bet nekā interesanta neatklāju.

Dienas svelme bija mani nogurdinājusi, un es svīdu. Nebūtu slikti izpeldēties. Atcerējos taciņu, kas no mazajiem vārtiņiem veda uz upi. Varbūt karsti bija arī dāmai dzeltenajā cepurē un viņa nogājusi lejā pie upes. Šī iedoma likās visai ticama. Kāds taču pa to taciņu staigāja! Rāpos lejā un steidzos pie mašīnas.

Man vajadzēja apmest nelielu līkumu pa ceļu, kas veda gar medību māju, tikai tad nokļuvu pie apšu dzinumiem aizzēlušas stigas, kura agrākus gadus laikam bija medniekiem kalpojusi arī par ceļu lejā uz upes līci. Es izkāpu no mašīnas un, lēkdams pāri kritalām, steidzos uz priekšu. Pēc kādiem simt metriem nonācu vietā, kur stigu šķērsoja taka. Mans minējums izrādījās pareizs,

tikai biju ieradies par vēlu. Pametis skatienu sānis, ieraudzīju dzelteno platmali. Dāma, kuru biju iekarsis sastapt, stāvēja pie mazajiem vārtiņiem. Viņa atskatījās. Pirms paguvu sveicināt, viņa kā izsmiedama pamāja ar roku un pazuda vārtiņos. Es pukojos un lamāju sevi. Man nevajadzēja braukt ar mašīnu, tā es tikai pazaudēju laiku. Vajadzēja nākt kājām gar mūri kā todien, tad mūsu sastapšanās būtu bijusi nenovēršama.

Lai nedirnētu kā pēdējais muļķis jo dzeltencepurotā droši vien stāvēja vārtiņu otrā pusē un pa actiņu mani vēroja -, pagriezos un kāpu lejā. Šajā vietā pie upes nekad vēl nebiju bijis, jo zeme līdz upei, ko bija iekārojis mans tēvs, piederēja medību pils mantiniecei.

Man priekšā atklājās patīkams līcītis

ar dzeltenu sēri un dažiem lieliem akmeņiem. Augstāk krastā auga pāris ozolu, viena kļava un bērzi, zem kuriem ēnā varēja tīksmi atlaisties vai arī sauļoties zaļajā pļaviņā. Lejāk zemē gulēja vairākas bebru nograuztas apses.

Līcītis bija pietiekami liels, jo upe te meta slaidu loku. Nolēmu izpeldēties. Ar šādu nodomu taču biju šurp atnācis. Ha! Kāpēc gan neierados dažas minūtes agrāk!

Nometis apģērbu, iebridu vēsajā straumē. Ap kājām kņudinājās mazas zivteles, pa ūdens virsmu aizskrēja garkājains zirneklis. Es ieniru, peldēju un metu kūleņus. Līcītis izrādījās pietiekami dziļš, tajā nerēgojās ne zemūdens siekstas, ne nogrimuši koki. Vai dzeltenā dāma te bieži nāca peldēties? Kāda viņa bija? Ja viņa ir mirušā zinātnieka sieva, tad jābūt

vecai raganai. Lai gan to nemaz tik skaidri nevar zināt, jo vai nav zināmi daudzi gadījumi, kad… Pie velna! Kāpēc man par to jādomā! Kāpēc esmu sācis lenkt šo nezināmo dāmu! Laikam jau tāpēc, ka starp medību pils iemītniekiem un manu tēvu noticis kaut kas tāds, kas viņu aizvainojis, un man to gribas noskaidrot.

Un vispār, ko viņi šai nožogotajā mājā dara? Kāpēc ne ar vienu nesaietas, dzīvo tik noslēgti un noslēpumaini? Katram, protams, ir tiesības dzīvot, kā viņš vēlas.

Tomēr… Nē, pietiek! Vairāk par to nedomāšu.

Es izkāpu krastā, paņēmu drēbes un skatījos, kur atgulties un pēc peldes apžāvēties. Izvēlējos vietu tuvāk ozolam.

Ja saulē kļūs par karstu, ievelšos koka ēnā. Nosviedu zemē drēbes, pats nokritu

zālē uz vēdera un tīksmi ļāvos saules stariem. Kā apdulluši sisināja sienāži un tikko jaušama vēsma čabināja ozola lapotni. Es laidos snaudā, tomēr laikus apjēdzu, ka tādā svelmē aizmigt nebūtu prātīgi, un, gurdumu pārvarējis, ievēlos ēnā. Jau grasījos aizmigt, kad saklausīju klusu kņudināšanos. Acis pavēris ieraudzīju gliemezi, kas grauza lapu. Ja nebūtu tik liels, es to noturētu par parasto parka vīngliemezi, bet tik prāvu eksemplāru nekad nebiju redzējis. Ar patiku vēroju viņa sirsnīgo darbošanos.

Apetīte šim radījumam bija varena, lapa ātri vien ruka mazumā. Drīz viņam vajadzēja no lapas nošļūkt zālē, lai varētu apēst pārpalikumu. To paveicis, mīkstmiesis pārstāja kustināt taustekļus, dažas reizes pastiepās garumā un atkal

sarāvās īsāks, it kā labpatikā izstaipījās.

Brūni strīpainā gliemežnīca uz viņa muguras bīstami gar vieniem sāniem nošļuka zemē, taču staipīšanos beidzot, saimnieks savu māju atkal uzdabūja uz muguras.

Ieinteresēts es neparastajai būtnei pievirzījos tuvāk, noplūcu kādu zālīti un pieliku kārajai mutei. Viņš to nesmādēja.

Man pat likās, ka apēdis pasmaidīja, un mani pārņēma dīvaina sajūta. Vai šajās melnum melnajās actiņās nezvīļoja kaut kas redzēts un pazīstams? Vai tāpat nezvīļoja actiņa medību pils mazajos dzelzs vārtiņos? Kāda stulba iedoma, es nopukojos. Tad, sniedzoties pēc kāda sulīgāka zāles kumšķa, ko iedot kārajam ēdājam, es ieraudzīju otru tādu pašu, kas arī grauza zaļu lapu, tikai tam šādas lapas

bija vairākas. Pierāpojis klāt, sapratu, tās bija salātu lapas. Vesela salātgalviņa! Kā neticēdams, paglūnēju apkārt. Šeit, upmalas meža pļaviņā, salāti, protams, neauga. Kāds tos bija atnesis. Tā varēja būt tikai dzeltencepurotā. Tātad viņa nāca uz upmalu, lai barotu gliemežus?! Kāds marasms! Viņai noteikti ir jābūt ļoti vecai un dumjai. Es steigšus uzslējos kājās, saģērbos un slāju prom. Man šeit nemaz vairs nepatika. Nolēmu par šo gliemežu tanti vairāk neinte​resēties.

Pāris dienas tiešām nodarbojos tikai ar saimniecību, taču nebija tā, ka par netālo medību māju un tās saimnieci nemaz vairs nedomātu. Dzeltencepurotā sieviete, kas man koķeti pamāja ar roku, gan nebija vecene, kādu to mēģināju iztēloties. Domas par viņu pašas līda

galvā un malās pa smadzenēm. Kas tur briesmīgs, ka viņa baroja upmalas gliemežus, jo mīkstmiesis, kas skrubina salātu lapas, patiesi nav nekāds skorpions, skalapendra vai karakurts, pat ne pitons vai tritons, kādus daži tur savos dzīvokļos.

Kad atkal braucu pa ceļu, kas veda garām medību mājai, pieturēju mašīnu un jozu uz zināmo cūkpriedi. Uzrāpies augšā un piekļāvies priedes rēpuļainajam stumbram, pieliku tālskati acīm. Tas, ko ieraudzīju, pārspēja visas manas iedomas.

Viņa uz terases gozējās saulē gluži kaila, tikai dzeltenā cepure bija uzvilkta pār acīm. Nevienas Venēras, Afrodītes vai Diānas augums nevarēja būt skaistāks par šo sievieti, kuras vārdu es nezināju. Gluži kā uz paplātes viņa gulēja manā priekšā apskatīšanai, ko, nemaz nekautrēdamies,

es arī darīju. Mans tālskatis bija labs un rādīja skaidri. Likās, vajag tikai pastiept roku un es pieskaršos šim zeltainajam, saules apmirdzētajam augumam. Taču tas nebija iespējams. Vienīgi acīm varēju ļaut vaļu kavēties uz viņas krūtīm, slīdēt pār vēdera gludo ieplaku ar ierauto gliemežnīcu vidū, apstāties pie rudi apmatotā paugura… Viņa strauji sakustējās, it kā ar roku atgaiņātu kaut ko uzmācīgu. Es pat satrūkos vai viņa būtu sajutusi manu skatienu? Taču nē, vainīga bija muša, kas nolaidusies uz viņas kakla un iztraucēta riņķoja apkārt. Muša bija neatlaidīga, un sievietei vairākkārt vajadzēja to aizdzīt. Viņa ciešāk uz sejas uzvilka dzelteno cepuri un nomierinājās.

Es atkal varēju ļaut vaļu acīm. Ievēroju amizantu dzimumzīmīti zem kreisās krūts.

Meklēju vēl kādu negludumiņu vai defektu daiļajā augumā, bet neatradu. Ir nu gan bijusi laime zinātniekam, ka viņam paveicies nogrābt un turēt gūstā tādu putniņu! Lai nelaiķim vieglas smiltis! Bet kāpēc putniņš joprojām neaizlido, kad sarga vairs nav? Nevar būt, ka tāds kārdinājums skaistulei nebūtu radies.

Viņa atkal sāka vicināties rokām.

Nejaukā muša bija atgriezusies. Sieviete pietrūkās kājās un iegāja iekšā. Es mušu gribēju nosist. Dāma vairs laukā neiznāca.

Veltīgi izgaidījies, braucu prom.

Laikam ir lieki apgalvot, ka skaistule uz terases man vairs neizgāja no prāta. Jau otrā dienā atkal rāpos savā lūkotavā.

Apzinājos, ka kļūstu par nožēlojamu lūriķi, bet ko lai dara, ja nezināju, kā ar sievieti iepazīties, jo savā pilī viņa

nevienu neielaida. Domāju, ka vismaz daļa vīriešu mani saprastu un attaisnotu.

Man nepaveicās. Diena bija mākoņaina, viņa uz terases neiznāca. Velti glūnēju logos cerībā ieraudzīt. Varbūt sieviete kavējās apakšējā stāvā. Uzkāpt priedē tik augstu, lai saskatītu, kas tur notiek, nebija iespējams. Tad būtu jāvelk šurp jo garas kāpnes, bet tās pamanītu, un es tiktu atmaskots.

Arī nākamajā dienā laiks neuzlabojās. No rīta norūca pērkons, nolija spēcīgs lietus. Vēlāk saule gan paspīdēja, bet drīz paslēpās aiz mākoņiem. Klausījos laika prognozes, tās arī turpmāk solīja lietainas dienas. Kļuvu nervozs un nepacietīgs. Izšķirstīju telefona grāmatas, cerībā atrast medību mājas numuru. Tāda tur nebija. Zvanīju uz izziņu

biroju, man atbildēja ka tai mājā telefona neesot. Es neticēju, jo zināju, ka viņi rajona lielveikalā pasūta produktus, ko tiem pieved klāt. Kad piezvanīju uz veikalu un apjautājos, ekspeditors atbildēja, ka pasūtījumus gan viņš pieņemot pa telefonu, bet zināt, kāds medību mājās numurs, neesot vajadzības, jo viņi esot kārtīgākie klienti, kas rēķinus nokārtojot laikā.

Nespēdams neko labāku izdomāt, gribēju vēlreiz braukt un pazemojoši zvanīt pie lielajiem vārtiem, kuri visticamāk arī tagad neatvērtos. Pēkšņi iedomājos: gliemeži! Gliemeži ēd arī lietainā laikā! Un viņa tā mīl mīkstmiešus…

Nekavējoties braucu uz līcīti, kur biju peldējies. Auto atstāju tālāk nekā

iepriekšējā reizē, lai viņa nesadzird manu piebraukšanu. Pa makšķernieku iestaigātu taciņu zaglīgi tuvojos līcītim. Starp kokiem slapstīdamies, jau pa gabalu redzēju, ka pļaviņā neviena nav. Aizgāju līdz vietai, kur ozola ēnā biju gulējis un lūkojos apkārt. Gliemeži bija turpat, tikai ne vairs divi, saskaitīju veselu pusduci.

Visi grauza salātu lapas. Viņa savus mīluļus nebija aizmirsusi. Bet es atkal biju nokavējis. Tomēr tagad zināju, ka viņa te nāk. Varbūt katru dienu, neraugoties uz slikto laiku. Tikai man jāierodas agrāk un jāsagaida. Šī doma mani nomierināja.

Tagad es viņu satikšu.

Naktī slikti gulēju, kas man gadījās reti. Parasti aizmigu ļoti ātri un gulēju ciešā miegā, bet šī nakts pagāja nomācošos murgos. Rādījās lieli gliemeži,

starp kuriem sēdēja kaila sieviete dzeltenā cepurē un mīkstmiešiem izdalīja salātu lapas. Gliemežu bija daudz, agresīvi tie aplenca sievieti arvien ciešāk. Salātu lapu viņai bija palicis pavisam maz. Kas notiks, kad salātu lapas izbeigsies? Es mēģināju viņai tuvoties, lai palīdzētu, bet man pretī sniedzās gari un lipīgi taustekļi.

Kādam sevišķi uzmācīgam eksemplāram ēs ar tālskati zvēlu starp melni spīguļojošām acīm, taču tas veikli satvēra tālskati un izrāva man no rokām. Es slīdēju un kritu. Mīkstmiesis uzgāzās man virsū un aptvēra saviem taustekļiem. Es rāpoju projām., mēģināju piecelties, no briesmoņa atbrīvoties. Kliedzu, bet balss neskanēja. Šausmu pārņemts, un nosvīdis pamodos. Vēl tikko ausa gaisma. Jutos izmocīts un salauzts. Gribēju vēl pagulēt,

taču, tiklīdz pievēru plakstus, man rēgojās gliemežu bari un aizvērto acu priekšā snaikstījās lipīgi taustekļi. Izvārdzis cēlos augšā.

Dzerot stipru kafiju, sāku justies labāk. Un atcerējos vakar redzēto, kā tie rija salātu lapas. Vai zemapziņā man nebija pavīdējušas šaubas, radušās aizdomas, ka tie nav parastas sugas eksemplāri? Vai nebija licies, ka ir pārāk prāvi? Vai tādi pie mums sastopami? Taču dzeltencepurotās sievietes skaistuma apmāts, es tam nebiju pievērsis pienācīgu uzmanību. Sapnī viss nenormālais pieņēma fantastiskus apmērus un… Kādas muļķības! Gliemeži kā jau gliemeži. Kas par to, ka lielāki par tiem, kādus man gadījies redzēt! Un sieviete kā jau sieviete, tikai varbūt skaistāka par

daudzām citām. Pēc otrās izdzertās kafijas tases es atkal alku viņu redzēt. Ne tikai redzēt. Satikt un varbūt… ja liktenis man būs labvēlīgs. Šoreiz dzelteno cepuri ieraudzīju jau pa gabalu. Gribēju pieiet pēc iespējas tuvāk klāt un tikai tad uzrunāt, neļaujot viņai aizbēgt. Gliemežus nevarēju saredzēt, bet tiem tur vajadzēja būt, jo viņa no groziņa ņēma ārā salātu lapas un lika zemē. Mana sirds sāka pukstēt straujāk, kā puišelim, kas atnācis uz pirmo tikšanos. Vai viņa gribēs ar mani iepazīties un runāt? Vai pagriezīs muguru un aizies? Jo es jau nezināju, kas noticis starp manu tēvu un medību mājas ļaudīm.

Cieši apņēmos darīt visu, lai pārpratumus nolīdzinātu, ja tie būtu radušies.

Viņa groziņa saturu bija iztukšojusi,

kuru katru mirkli pagriezīsies un mani ieraudzīs. Spēru pēdējos soļus, lai būtu viņai tuvāk, kad mūsu acis sastapsies.

Laikam biju neuzmanīgi uzminis sausam zariņam. Viņa strauji atliecās un apsviedās apkārt. Manā priekšā stāvēja visbriesmīgākā izskata Gorgona, kādu vien cilvēks spēj iedomāties. Jutu, ka sastingstu, pārvēršos akmens stabā un visi sagudrotie apsveicinājuma vārdi nomirst manās lūpās. Viņa no manis nekā negaidīja. Izgrūdusi lāstu angļu valodā, kura jēgu es aptvēru tikai vēlāk, viņa pašāvās garām, likās, gar seju man noplīvoja čūskas.

Es neatceros, kā nokļuvu mājās. Kad atgūlos un pievēru acis, man rādījās Gorgonas seja, un es trūkos augšā. Gribēju nodarboties ar saimniecības lietām, bet

sāku domāt par viņu. Nevarēju saprast, kā tik daiļam augumam, kādu es tālskatī nepārprotami skatīju, varēja būt tik drausmīga seja. Jābrīnās pašam par sevi, kā varēja notikt, ka aplūkojot uz terases guļošo sievieti, priecājoties par viņas ķermeņa formām, ievērojot spalviņas un sprodziņas, pat dzimumzīmīti zem kreisās krūts, neatcerējos redzējis viņas seju. Vai tiešām visu laiku viņa to slēpa zem dzeltenās cepures? Tas likās neiespējami.

Ienāca prātā, ka sieviete, ko skatīju uz terases, nemaz nav tā pati, ko satiku barojam gliemežus. Vai tēvs netika stāstījis, ka bez medību pils mantinieces tur dzīvo arī mēms dārznieks un kalpone, kas neprot latviešu valodu un… Tā, kuru satiku, lamājās angliski. Tātad. Mani tikai mazliet mulsināja apstāklis, ka abām

sievietēm bija vienādas dzeltenas cepures.

Bet kalponēm reizēm patīk greznoties savu kundžu drānās. Viņa varēja būt cepuri paņēmusi. Vai arī cepures bija divas.

Man vajadzēja pārliecināties, ka Gorgona nav kundze, bet kalpone. Vienīgā iespēja bija atkal rāpties priedē un gaidīt viņu iznākam uz terases. Lai gan spīdēja saule un laiks bija silts, pat karsts, durvis uz terasi stāvēja ciet. Es bruņojos ar pacietību. Gan jau viņa iznāks. Ja ne šodien, tad rīt.

Beidzot durvis atvērās un viņa iznāca. Bez dzeltenās cepures. Viņas debešķīgo augumu sedza dzeltena laikam viņas mīļākā krāsa plandoša jaka un tādas pašas krāsas platas bikses. Pa vaļējās jakas vērumu bija redzamas krūtis. Tomēr galvenais: dažus īsus mirkļus es dabūju

redzēt seju. Sacīt, ka tā ir skaista vai viņas augumam atbilstoši daiļa, nozīmē nepasacīt neko. Mana sirds līksmoja, es biju sajūsmā un jau zināju, ka mīlu šo sievieti.

Viņa staigāja un aplaistīja uz terases malām saliktās puķes, paņēma kādu puķu podu un pārlika citā vietā. Iepriecināts noraudzījos graciozajās kustībās. Drīz viņa iegāja iekšā. Es gaidīju atgriežamies, jo durvis palika vaļā. Varbūt atkal sauļosies, es varēšu slepus vērot un tīksmināties. Taču viņa nenāca. Ielūrēju citos otrā stāva logos, veltīgi cerēdams saskatīt kādā istabā.

Pēkšņi mana tālskata okulārā kaut kas nozibēja. Aptvēru, ka zibsnis nāca no tornīša loga mājas galā. Ciešāk ielūkojoties, likās tur kaut kas blāvi viz.

Kas gan tas varēja būt? Agrāk nekā tāda netiku manījis. Neapšaubāmi tur bija notikusi kustība, ko saule uz mirkli atstaroja.

Pagāja vēl brīdis. Sieviete uz terases nerādījās, un es turpināju vērot tornīša logu. Likās, blāvais punkts tornīša logā kļuvis zilganāks. Kā izplūdusi acs. Radās neomulīga sajūta, ka uz mani skatās. Un tad kā zibens caur smadzenēm izšāvās apjēga: tas bija teleskopa okulārs, kas tur zilgani zalgoja. Teleskops acīmredzot bija uz statīva, tikai pirmīt nejauši vai ar nolūku izkustināts, tāpēc nozibēja tajā nokļuvis saules stars. Kamēr aplūkoju dzelteno dāmu, kāds novēroja mani. Es biju atmaskots. Man bija kauns. Vai dzeltenā dāma jau zināja? Droši vien viņai paziņoja, ka tiek novērota. Ko viņa tagad

domā par mani? Gluži satriekts rausos no lūrētavas lejā un metos bēgt. Kā lai tagad rādās dzeltenajai dāmai? Es visu biju neglābjami sabojājis.

Neatceros, kā nokļuvu mājā un ko tajā dienā darīju. Visticamāk, bezmērķīgi klīdu apkārt, domāju par dzelteno dāmu un kalu plānus kā viņai tuvoties. Varbūt nemaz pārāk stipri neņems ļaunā, ka bez atļaujas un zināšanas esmu skatījis viņas kailumu. Gan jau pati apzinās, ka ir skaista, nekādas vainas, ne neglītuma nav, tātad nav arī, ko slēpt. Mūsu laikā lielākā daļa sieviešu pat cenšas savus daiļumus publiski izrādīt. Stipri atkailinātai tikt uz kāda žurnāla vāka dažai skaitās goda lieta.

Dzeltenā dāma tomēr tāda nav, es domāju, viņa dzīvo noslēgtu dzīvi, un, liekas, pasaulīgā kņada viņu neaizrauj. Sēru laiks

pēc vīra nāves ir pagājis, droši vien viņa to vecīti pārāk nemīlēja. Tā ka sen varēja ļauties visādiem kārdinājumiem. Tik skaistai sievietei būtu visas iespējas. Bet ja nu dzeltenā dāma to nedarīja, tas liecināja, ka viņa ir neparasta sieviete. Un tādai mana prastā lūrēšana varēja likties pazemojoša. īsts vīrietis tā nerīkotos.

Tāds mācētu atrast ceļu pie mīļotās sievietes. Es sevi mocīju visādiem pārmetumiem, bet labāk nekļuva. Tēva plašā saimniecība, gatera iekārtošana darbs, kas sākumā aizrāva, vairs nesaistīja, un es klīdu apkārt, drūmās domās iegrimis.

Bija vēla pēcpusdiena, kad mani pasauca pie telefona. Gāju nelabprāt, jo negribēju atrauties no kveldējošām un smeldzošām domām par dzelteno dāmu,

kuru man neizdodas sastapt.

Kad pacēlu klausuli, tajā atskanēja lietišķa sievietes balss: Man ir komerciālas dabas priekšlikums, ko gribu ar jums apspriest.

- Ak tā, es gausi novilku, laikam būtu pareizāk, ja jūs runātu ar manu tēvu, jo visas saimniecības lietas…

Nē! sievietes balss mani asi pārtrauca. Tas attiecas tieši uz jums.

- Tādā gadījumā, es vismaz gribētu zināt, ar ko …

- Jūs mani pazīstat.

Man aizrāvās elpa. Vai tas varēja būt? Tikmēr sieviete piebilda: Man liekas, es jūs arī pazīstu.

Vismaz iztālēm. Tā ka iepazīšanās atkrīt.

- Ak tā, es muļķīgi novilku.

- Kad mēs varētu satikties un manu

priekšlikumu pārrunāt? viņa turpināja, neļaujot man attapties. Man tas ir svarīgi.

Un tas jums nebūs neizdevīgi.

Iepriecināts, ka pavīdējusi cerība satikties ar dzelteno dāmu un baidīdamies šo izdevību palaist garām, es izgrūdu: - Kaut vai tūlīt.

Iekodu mēlē, bet nekā labot vairs nevarēja.

Tūlīt? viņa novilka, it kā pārdomājot manu steidzīgo piekrišanu.

Paskatīsimies. Tā, tā…

Likās, saklausu izsmieklu viņas balsī.

Un sajutu, ka man svilst ausis.

- Tūlīt es nevaru, bet…hm… ko jūs teiktu pēc pulksten desmitiem? Pavēlu gan ir…Vai būtu ar mieru?

Vai es būtu ar mieru? Ja viņa man noliktu satikšanos pēc pusnakts elles

pieņemamajā kambarī, ari tad es nedomādams piekristu. Jā, jo nekā cita sacīt vairs nevarēju.

- Labi. Esiet pie lielajiem vārtiem piecpadsmit minūtes pēc desmitiem. Jūs ielaidīs. Uz redzēšanos.

Nepaguvu atbildēt, kad telefona klausule tika nolikta. Ko tas nozīmēja?

Vai viņa par mani smējās? Balss skanēja lietišķi. Pat pārāk. Man vairāk būtu paticis, ja viņas vārdos bijis vairāk sievišķības. Komerciāls darījums vai priekšlikums? Tēvs nebija minējis, ka medību pilī kāds nodarbotos ar komerciju. Šķita, dzeltenā dāma nīkst bezdarbībā.

Bet, ja nu tā nemaz nebija viņa, kas zvanīja? Gorgona nevarēja būt, jo runāja tikai angliski. Man nebija zināms, vai pilī atrodas vēl cita sieviete. Taču ko gan es

vispār zināju par medību pils iemītniekiem!

Līdz norunātajam brīdim bija vēl vairākas stundas laika. Mana interese bija sakāpināta, un jutos satraukts kā pirms gala eksāmena, kuram neesmu īsti sagatavots. Pa galvu jaucās daudzi jautājumi, uz kuriem nezināju atbildes.

Nespēju mierīgi gaidīt, sēdos automobilī un, vairākas dienas tur nebijis, braucu pārliecināties, kas pa šo laiku noticis gatera laukumā.

Pēc tam rūpīgi noskuvos un ilgi sēdēju vannā pārdomādams, kā man ģērbties šim nozīmīgajam vakaram. Ka būs nozīmīgs, nešaubījos. Lai gan tiku aicināts it kā uz lietišķu sarunu, biju pārliecināts, ka tas ir tikai iegansts.

Patiesība izrādīsies daudz romantiskāka.

Tāpēc izvēlējos gaišo vasaras uzvalku un piemeklēju atbilstošu kaklasaiti. Tad attapu, ka pie dāmas ir jāierodas ar puķēm. Piezvanīju uz divdesmit kilometru attālās rajona pilsētas vienīgo ziedu salonu un pasūtīju greznu buķeti.

Pulksten deviņos un trīsdesmit piecās minūtēs biju kaujas gatavībā. Apskatīju sevi spogulī, pašam likās, ka esmu… hm… diezgan pievilcīgs vīrietis. Vai tāds varētu iekarot dzeltenās vientuļnieces sirdi?

Pirms izbraukšanas atcerējos, ka tēvs mani drīz gaidīs uz ikvakara pārrunām. Ar tēvu negribējās tikties, jo zināju, ka viņš manu vizīti medību pilī neatbalstītu, varbūt pat censtos atrunāt. Nevarēju zināt, cikos atgriezīšos. Pateicu mātei, lai mani negaida, jo aizkavēšos. Māte mani ar

ziedu pušķi rokā aizdomīgi nopētīja un sacīja, ka esot pēdējais laiks vest sievu mājās, cik ilgi es domājot pa naktīm apkārt blandīties, trīsdesmitgadīgam tēvainim tas vairs nepiestāvot. Līdz trīsdesmit man gan vēl bija turpat vai vesels gads, bet māte jau pēc divdesmit pieciem sāka atgādināt, ka man laiks precēties, jo pēc viņas pārliecības neprecēts vīrietis ir daudz vairāk apdraudēts nekā kobru ķērājs džungļos.

Mātes vāvuļošana mani sadusmoja, un es neatvadījies pagriezu viņai muguru.

Braucu lēnām un mēģināju iztēloties, kā notiks mūsu sastapšanās. Vai noslēpumainā sieviete zina, ka tiku viņu tālskatī vērojis? Šāds apstāklis mani drusku mulsināja. Ja viņa to zina un aicina, tad vēlā vakara stunda, kuru pati

noteica, varētu nozimēt… bet ja nezina?

Hm… Izdomāt es, protams, nekā nevarēju un, tuvojoties medību pilij, mani pārņēma gaidpilns un līksms satraukums. Vienalga, kā tas būtu, iepazīšanās ar šo sievieti solīja interesantu piedzīvojumu.

Lai arī braucu lēnām, pie medību pils ierados mazliet par agru. Lielie dzelzs vārti stāvēja atraidoši aizvērti un drūmi kā pēcnāves maska. Vai viņa par mani smējās? Vai bija punktuāls sausiņš?

Paskatījos pulkstenī. Bija desmit un divpadsmit minūtes. Nolēmu tās trīs minūtes vēl pagaidīt. Ja ne… Tieši noteiktā laikā vārti atvērās, un es iebraucu limuzīnu pagalmā, kur spocīgu gaismu meta blāvas neona spuldzes un garāžas priekšā apgaismoja akmeņiem bruģētu stāvvietu. Apturēju savu braucamo un,

paņēmis puķu pušķi, izkāpu. Vārti aiz manis jau bija klusi aizvērušies. Jautāju pats sev, kad tie atvērsies, lai mani izlaistu ārā. Nevienu cilvēku nekur nemanīju. Tajā pašā laikā man radās aizdomas, ka tieku novērots. Koku lapotne dārzā meta tumšas ēnas. Tikai aiz mājas, kur pēc mana aprēķina atradās zilganā siltumnīca, ko tālskatī biju ievērojis, paloja nedzīva, izplūdusi gaisma, bet pati māja stāvēja tumsā. Labāk ieskatoties, nama dziļumā ievēroju iesarkanu uguntiņu.

Un vāra gaisma blāvoja divos otrā stāva logos.

Lēnām soļoju uz pils pusi. Durvis izrādījās atvērtas. Pustumsā pamanīju slaida vīrieša stāvu baltā, zilganu gaismu atstarojošā kreklā. Es viņu sveicināju, bet atbildi nesaņēmu. Man likās, aiz viņa

bikšu jostas norēgojās revolvera spals.

Klusējošais vīrs ar atturīgu rokas vēzienu aicināja ienākt un norādīja uz pusapgaismotām kāpnēm, kas veda otrajā stāvā. Saklausīju klusu austrumniecisku mūziku un saodu rūgtenu lavandas smaržu.

Kāpjot augšā, kļuva gaišāks, tomēr visas aprises palika neskaidras un izplūdušas.

Sapratu, ka gaismekļi sienās un pie griestiem tā iebūvēti, lai nekas skaidri nebūtu saskatāms.

Uzkāpis otrajā stāvā, nokļuvu plaša pusapgaismotā hallē. Saskatīju patumšu gaiteni un vairākas stiklotas durvis.

Vienas bija vaļā, un es ieraudzīju dzelteno dāmu. Tikai šoreiz viņa nebija dzeltenā, bet zaļā tērpā. Viņa sēdēja pie rakstāmgalda, uz kura atradās melni vāki un vairākas papira lapas. Dzirdot manu

ienākšanu, piecēlās un panācās pretī. Es sveicināju, sniedzu puķu pušķi un sacīju: Man prieks, ka beidzot satiekamies. Dzīvot kaimiņos un…

- Par to mēs nerunāsim, viņa mani pārtrauca zemā, samtainā balsī un atvilka roku, kuru gribēju noskūpstīt. Iztiksim bez tā.

Puķes viņa paņēma ar cēlu žestu un ielika tumšā stikla vāzē, izgāja uz terases un atgriezās ar ūdens kanniņu. Piepildījusi vāzi, viņa aprasināja arī ziedus.

Strupā atraidījuma mulsināts, nezināju, ko sacīt, un vēroju namamāti. Lai arī šeit apgaismojums bija izkliedēts, redzēju, ka viņas zaļais caurspīdīgais tērps ne mazākā mērā neatbilda lietišķām sarunām un nevedināja domāt par komerciju. Cauri tērpam iezīmējās krūšu

galiņi un vīdēja slaidā auguma aprises.

Viņa kustējās veikli un graciozi, un es ar labpatiku viņā nolūkojos. Darbodamās ar ziediem, viņa sacīja: - Man patīk puķes, labprāt ar tām noņēmos.

Jā, puķes jums piestāv, tās ir skaistas un …

Skaistums ir trausls, viegli ievainojams un iznīcināms.

- Tāpēc jo vairāk saudzējams.

Jā. Tikai tā nekad nenotiek. Bet ne par to es gribēju ar jums runāt, kad aicināju šurp.

- Labprāt jūs uzklausīšu, vienalga, par ko jūs runāsiet.

- Vispirms apsēdieties!

Es atlaidos norādītajā atzveltnes krēslā. Viņa apsēdās iepretī, pie zema

galdiņa, uz kura nekā nebija. Man būtu paticis, atrasties tuvāk. Vārā gaisma tina viņu izvairīgā puskrēslā, sejas izteiksmi neļaujot saskatīt.

Man padomā ir kāds piedāvājums, viņa sacīja un pēc īsas pauzes piebilda. Man patiktu, ja jūs to pieņemtu.

- Varat rēķināties ar manu izpratni un atbalstu, ja vien jūsu priekšlikums neskars mana tēva intereses, es diplomātiski izteicu savu vie​dokli.

- O, nē!viņa iesaucās zemā balsī.

Materiāli jums tas nebūs neizdevīgi. Lai arī nesolu lielu peļņu, taču, ņemot vērā lauksaimniecībā nodarbināto zemos ienākumus, zaudētāji jūs nebūsiet.

Degu nepacietībā uzzināt jūsu piedāvājuma būtību. Kā jau teicu, no

manas puses…

To jau dzirdēju. Viņas balsī saklausīju īgnu pieskaņu. Es nemīlu atkārtoties.

- Tādā gadījumā es klausos.

- Gribu ar jums noslēgt ilgtermiņa līgumu par salātu audzēšanu. Arī ziemā siltumnīcas apstākļos.

Laikam es izskatījos diezgan apstulbis. Atcerējos gliemežus, kas upmalā grauza salātus un Gorgonu, kura tos baroja. Domājams, kundzes uzdevumā.

Bet salātus gliemežu vajadzībām varēja izaudzēt šeit pat dārzā. Biju redzējis arī siltumnīcu. Pēkšņi man gribējās smieties.

Skaistā dāma, garlaicības mākta, ar mani rotaļājas. Droši vien piedāvājums audzēt salātus ir turpinājums tai spēlei, ko biju sācis, viņu slepus ar tālskati vērojot, kad

arī pats tiku novērots. Viņa to zināja un izdomāja oriģinālu turpinājumu. Ja es vientuļniecei iepatiktos, visu varētu pārvērst jokā. Ja ne, viņa varētu par mani pasmieties kā par lētticīgu nelgu. Tomēr intriga bija daudzsološa un interesanta, sievietes augums pievilcīgs…

Vai tiešām mans priekšlikums jums liekas tik neiespējams? viņa vaicāja, un es saklausīju ironiju balsī.

- Nē, es tikai apsvēru, ka man būs vajadzīga konsultācija, jo salātu audzēšanā, vispār dārzkopībā, neesmu speciālists. Jums jāzina, ja ko daru, tad ar pilnu atbildibas sajūtu. Nē, nekādā gadījumā jūsu piedāvājumu es neatraidu!

Un, lai atstātu nopietna komersanta iespaidu, piebildu: Protams, ja varēsim vienoties par cenu.

Viņa iesmējās un sacīja: - Tāpēc jau es jūs ataicināju, lai vienotos. Domāju, ka cena, ko piedāvāšu, jūs apmierinās. Esmu sagatavojusi dažus dokumentus, gribu, lai jūs ar tiem iepazīstaties.

Viņa piecēlās, paņēma no rakstāmgalda un nolika man priekšā ienākot redzētos melnos vākus. Viņai pieliecoties un iededzot spuldzi uz pazemā galdiņa, redzēju krūtis, par kurām, skatoties tālskatī, biju tīksminājies.

Uzvēdoja reibinošs smaržu vilnis, man nemaz negribējās lasīt dokumentus un domāt par salātiem, taču apburošā namamāte atkāpās un sacīja: Izlasiet, iepazīstieties, novērtējiet! Ja piedāvājums par mūsu sadarbību jums šķitīs izdevīgs, parakstiet. Tur viss ir

skaidri pateikts. Kad gribēsiet mani redzēt nospiediet, lūk, to pogu. Pagaidām es jūs atstāju.

Biju gandrīz gatavs parakstīt jebko, lai tikai viņa paliktu kopā ar mani, tomēr apzinājos, ka tā būtu pēdējā muļķība.

Noskatījos, kā viņa līgani nokāpj lejā uz pirmo stāvu. Gribēdams viņu atkal ātrāk ieraudzīt, atvēru melnos vākus, lai iepazītos ar tajos esošiem dokumentiem un tos parakstītu, ja vien tur nebūs galīgas muļķības. Jau pavirši pārlaižot acis, sapratu, ka dokumenti ir sastādīti solīdi un tajos minētās naudas summas pietiekami lielas, lai pret tām izturētos nopietni.

Izlasīju līgumu, kas tiek noslēgts starp Helēnu N. no vienas puses… Tātad viņas vārds ir Helēna! Skan diezgan vecmodīgi, es nodomāju. Tālāk bija minēts, ka Helēna

N. kā firmas Helēna un Co pilnvarotā persona slēdz līgumu ar tādas un tādas zemnieku saimniecības pilnvaroto personu … minēts mans vārds un uzvārds. Jā, patiešām, man bija tēva pilnvara slēgt līgumus un rīkoties ar naudas līdzekļiem.

Hm! Izrādās, viņa visu labi zina, kamēr es par viņu nezinu gandrīz neko. Šajā apstāklī nekādus slazdus es nesaskatīju.

Tālāk bija minēts, ka mūsu saimniecība apņemas augšminētajai firmai piegādāt salātus. Samaksa par salātiem likās visai augsta, ņemot vērā, ka firma pati tos aizvedīs un vēl finansēs siltumnīcas celtniecību, lai salātus varētu piegādāt arī ziemas mēnešos. Pēc šī līguma parakstīšanas firma zemnieku saimniecības kontā vietējās bankas filiālē triju dienu laikā apņemas ieskaitīt krietnu

naudas summu. Par tādu naudu var audzēt ne tikai salātus, es nodomāju. Bija arī minētas attiecīgas sankcijas, ja viena no līgumslēdzēju pusēm neizpildītu kādu no līgumā paredzētajiem punktiem un otrai pusei tiktu nodarīti zaudējumi. Vēl tur bija nosacījumi par salātu šķirnēm, kas audzējamas, par tehnoloģiju, kāda pielietojama. Es ne brīdi neticēju, ka tas ir nopietni, un nešaubījos, ka viss drīz pārvērtīsies jaukā jokā, par ko mēs abi ar Helēnu vēlāk saldi smiesimies. Es jūsmoju par viņas izdomu radīt iespaidu, ka mūsu iepazīšanās nav banāla, un mazliet kaunējos, iedomājoties, ka Helēna zina, cik puiciski esmu uz viņu kailu lūrējis. Ārzemēs dzimusi un augusi, viņa ir smalka dāma, un es nolēmu pievienoties spēles noteikumiem. Bet ja viņa grib, lai

vispirms mēs viens otru labāk iepazīstam viens, audzējot salātus, un otrs pērkot, lai tā notiek. Es šos papīrus parakstīšu.

Nospiedu zvana pogu un nepacietīgi gaidīju namamātes parādīšanos. Viņa nenāca tik drīz kā vēlējos. Atkal saklausīju klusu austrumniecisku mūziku.

Piecēlos kājās un pastaigāju pa istabu.

Gaiss bija piesātināts ar gurdinošu lavandas smaržu. Durvis uz terasi tikai pievērtas, un es izgāju, lai nakts dzestrumā atžirgtu. Vārajā apgaismojumā, kas slābi plūda caur istabas logiem, ievēroju daudzus puķu podus. Ak, jā, Helēna pirmīt bija teikusi, ka viņai patīk ar puķēm noņemties. Un te, starp puķēm viņa bija gulšņājusi un sauļojusies. Un te es viņu pirmo reizi biju ieraudzījis…

Palūkojos pāri baltajam medību pils

mūrim, aiz kura vasaras nakts bālsnējā gaismā lauka malā pie meža iezīmējās man pazīstamās cūkpriedes siluets. Kurš no medību mājas iemītniekiem mani bija tur atklājis? Slaidais vīrietis zilgani spīdīgajā kreklā, kurš šovakar neatņēma manu sveicienu? Kas viņš šeit bija?

Kalps, dārznieks, sargs? Aiz jostas rēgojās revolvera spals. Varbūt viņš bija greizsirdīgs? Varbūt mani pirmā pamanīja Gorgona ar čūskām matos un paziņoja kundzei, ka viņa tiek novērota? Kāpēc šī kalpone, kas neprot latviešu valodu, upes malā baroja gliemežus ar salātu lapām?

Vai viņa to darīja ar kundzes ziņu un viņas uzdevumā? Un kāds tam visam sakars ar līgumu par salātu audzēšanu? Vai šī salātu lieta neatgādina afēru, kurā viltīgi tieku iesaistīts? Pat ja tā būtu, zināju, ka pirmais

no tās neatteikšos. Sieviete, kuru biju saticis pārāk nodarbināja manas domas un jūtas.

Uzplūda spēcīgs izmeklētu smaržu vilnis. Es atskatījos. Viņa bija klusi pienākusi un stāvēja pāris soļu aiz manis.

- Atvainojiet, ka liku gaidīt. Mani aizkavēja neparedzēta telefona saruna.

Jums nav jāatvainojas. Es negarlaikojos. Te ir tik skaisti. Šī vasaras nakts un …

Helēna mani pārtrauca: Vai jūs ar līguma tekstu iepazināties?

- Jā, protams, es steigšus atbildēju.

Man nepatika skarbais lietišķums, kas nesaskanēja ar viņas gaisīgo, caurspīdīgo tērpu, reibinošo smaržu vilni un vēlo vakara stundu.

Viņa pienāca tuvāk, it kā gribētu ieskatīties man acīs, taču te bija pārāk tumšs, lai kaut ko skaidri saredzētu. Tikai smaržu vilnis skāva ciešāk un reibināja vairāk. Neviena sieviete mani tā nebija apbūrusi.

- Un kāds ir jūsu slēdziens? viņa pēc pauzes iejautājās, šoreiz balss skanēja klusāk un maigāk. Vai varēsim sadarboties?

- Bez šaubām. Jā. Man sava balss nepatika, pārāk ātri un viegli es visam piekritu.

Tādā gadījumā, kāpēc jūs neparakstījāt?

Gribēju to darīt jūsu klātbūtnē.

Reizē ar jums.

- Labi. Atgriežamies istabā!

Viss tālākais norisinājās neticami

klusi un ātri. Es apsēdos iepriekšējā vietā, viņa, pār manu plecu pārliekusies, norādīja, kur jāparakstās, it kā pats nezinātu, bet es to neņēmu ļaunā, drīzāk otrādi, vēlējos, lai viņa ilgi paliek manam plecam pieglaudušies.

Tiklīdz vajadzīgās vietās biju uzvilcis savus autogrāfus, viņa no manis atrāvās, paņēma dokumentus un, ne vārda neteikusi, aizgāja uz blakusistabu, kur uz rakstāmgalda dega spuldze zaļā abažūrā.

Nezināju, vai drīkstu sekot vai man jāpaliek tepat. Redzēju viņu apsēžamies, pārlūkojam papīrus un arī parakstāmies.

Tad viņa atgriezās un sniedza man vienu līguma eksemplāru un nospieda zvana pogu. Tūdaļ pa kāpnēm augšup uzkāpa pirmīt redzētais slaidais vīrietis un atnesa aprasojušu šampanieša pudeli. Viņš to

klusēdams atvēra un lēja divās uz sudraba paplātes stāvošās glāzēs, kuras tikai tagad ievēroju. Acīmredzot Helēna par mūsu sarunu iznākumu nebija šaubījusies.

Vīrietis pielietās glāzes pienesa mums klāt. Es piecēlos. Helēna sacīja: - Lai darījums būtu veiksmīgs!

Mēs saskandinājām.

Gribēju ieskatīties viņai acīs, taču neizdevās. Viņa bija nostājusies tā, ka vārā gaisma krita uz mani, bet viņa pati palika pusēnā. Skanēja klusa mūzika. Gaisā virmoja saldu un reibinošu smaržu aromāts. Sieviete kairinoši caurspīdīgajā tērpā stāvēja manā priekšā nekustīgi kā sfinksa. Tagad, kad darījums bija noslēgts, gribēju uzsākt vieglu sarunu, bet vīrietis zilganu gaismu atstarojošā kreklā mani stindzināja. Cerēju un gaidīju, ka viņš aizvāksies un es ar

Helēnu palikšu divatā. Bet vīrietis prom negāja. Viņš stāvēja dažu soļu atstatumā, rokas uz krūtīm sakrustojis un vienaldzīgi noskatījās, kā mēs tukšojam šampanieša glāzes. Vai Helēna bija pieteikusi viņam palikt mūsu tuvumā? Nepaguvu izdomāt, kā man tagad rīkoties, kad sieviete ierunājās pirmā: Ceru, ka mūsu sadarbība būs auglīga un nāks par labu abām pusēm.

Varat nešaubīties, es iededzies apliecināju, ka darīšu visu, lai tas patiešām tā būtu.

- Ļoti labi, citādu atbildi es arī negaidīju. Vēlu veiksmi! Uz redzēšanos!

Viņš jūs pavadīs.

Roku nesniegusi, viņa iegāja atpakaļ istabā un apsēdās pie rakstāmgalda, uz kura dega spuldze ar zaļo abažūru.

Vīrietis nolaida rokas gar sāniem un nedaudz paliecās uz priekšu. Es sapratu, ka man jāiet. Par maz sacīt, ka sāku dusmoties. Mani pārņēma sašutums. Savu panākusi, viņa mani padzen, izliek no mājas kā neva​jadzīgu lietu! Taču uz ko gan vairāk es varēju cerēt?

Kāpjot lejā, manīju, ka vīrietis man seko. Ārdurvis bija apgaismotas, pagalmā un pie garāžas dega spuldzes, ap kurām riņķoja naktstauriņi. Kad iekāpu limuzīnā, atvērās vārti. Sākot braukt, prožektora starā pavīdēja zilganā krekla atspīdums.

Braucu mājās un jutos draņķīgi.

Nepameta sajūta, ka šī sieviete ir mani izāzējusi. Visā šajā lietā bija jābūt veikli ieslēptai viltībai. Tas nevarēja būt nopietni. Zinādama, ka esmu viņu slepeni kailu pētījis, un apzinādamās, ka ir

skaista, viņa savā nodrošinātas sievietes bezdarbībā izdomāja pasaciņu par salātiem. Varbūt kopā ar spīdīgo kreklu?

Tagad abi dzer šampanieti un zviedz. Ar veselu saprātu domājot, vajadzēja jautāt, ko viņa ar tādu salātu kvantumu darīs? Vai maz bija tāda firma Helēna un Co? Tā visa bija fikcija. Ja es tagad steigšus sākšu sēt salātus un celt siltumnīcas, tas viņiem sagādās ellišķīgus smieklus. Neviens saprātīgs cilvēks par salātiem tik daudz nemaksā. Gluži otrādi, jo lielāks pasūtījums, jo cena zemāka. Bet es iekritu.

Idiots!

Vairākas stundas braukāju pa nomaļiem lauku ceļiem un nespēju nomierināties. Nevienam nav patīkami apzināties, ka esi bijis lētticīgs muļķis.

Kalu plānus, kā šai sievietei atriebties,

taču izdomāt neko nevarēju. Durnu galvu, gaismai austot, es atgriezos mājās un likos gulēt.

Turpmākās pāris dienas nodarbojos ar savām gatera lietām un centos aizmirst piedzīvojumu medību pilī. Tomēr noslēpumainās sievietes tēls brīdi pa brīdim uzpeldēja acu priekšā. Es veltīgi centos to padzīt, izslēgt no savām domām.

Par spīti manām pūlēm, tas nebālēja, gluži otrādi, kļuva spilgtāks, kairinošāks un pievilcīgāks. Ja tur nebūtu slaidā vīrieša spīdīgajā kreklā, varbūt es brauktu uz pili un censtos tikt iekšā.

Pēkšņi nāca jauns pārsteigums. Kādā vakarā atgriežoties mājās no meža, mani sagaidīja tēvs un parādīja pakas ar vairāku šķirņu salātu sēklām, ko atvedis kurjers. Sūtītājs bija firma Helēna un Co.

Pavadvēstulē tik vien bija kā šķirņu apraksti un vēlamie audzēšanas noteikumi.

Neatlika nekas cits, kā tēvam izstāstīt, ka ar šo firmu esmu noslēdzis līgumu par salātu audzēšanu. Kopš parakstīšanas es to nebijis ņēmis rokā. Tagad vajadzēja parādīt tēvam. Izlasījis, viņš manāmi uztraucās un pārmeta man, kāpēc nekā neesmu stāstījis. Tēvs labāk par mani orientējās lauksaimnieku ražoto produktu cenās un arī šaubījās, vai līgums ir godīgs.

Tik labus noteikumus neviena firma nepiedāvā. Ja nu tā noticis, tad te meklējama kāda apslēpta viltība. Viņš to saskatīja piegādes termiņos un grafikā un šaubījās, vai spēsim to pildīt. Sankcijas bija tik lielas, ka tās mūs noliktu zem āmura. Uzzinājis, ka firmas pārstāve, ar kuru slēdzu līgumu, ir medību pils

īpašniece, tēvs sadusmojās, kļuva bāls un ķēra pie sirds. Viņš man pārmeta muļķību, naivumu un vieglprātību, ka neesmu ar viņu aprunājies, pirms uzsāku tik nopietnu darījumu, kam viņš nekad nebūtu piekritis.

Tikai tagad uzzināju, ka toreiz, pirms pāris gadiem, kad tēvs gribējis iegūt zināmo medību pili, viņš ar likumīgo mantinieku sastrīdējies, jo nav varējis vienoties par cenu. Uzpūtīgais no ārzemēm atbraukušais zinātnieks atkāpšanās gadījumā pieprasījis miljonu. Kad tēvs to uztvēris kā neizdevušos joku, zinātnieks piedāvāja miljonu viņam, lai tēvs atsakās no savas senču zemes par labu zinātniekam. Viņi viens otru uzskatījuši par ķertu. Zinātnieks vēl pareģojis, ka tēva saimniecība izputēs, jo, ar tādām arhaiskām metodēm saimniekojot, citāda perspektīva nemaz

neesot iespējama, un tad viņš tēva zemi pievākšot par sviestmaizes cenu, pašu pieņemšot par sulaini un maksāšot lielāku algu nekā tēvs uz savas zemes mākot nopelnīt. Šķīrušies naidīgi. Pēc tēva domām, pils mantiniece, lai viņa zinātnieka dzīves laikā būtu bijusi, kas būdama sieva, laborante, sekretāre vai kas cits -, tagad gribot sagrābt mūsu zemi, par ko zinātnieks toreiz runājis. Man šādam velnišķīgi izgudrotam plānam negribējās ticēt. Minēju, ka vēl nemaz nevar zināt, vai tāda firma Helēna un Co pastāv, varbūt tā ir fikcija un salātu sēklu atsūtīšana joks, lai par mums pasmietos, ja mēs tagad sāksim sēt. Taču nākamā diena atnesa jaunu pārsteigumu. Tēvs pārbaudīja mūsu kontu bankā. Izrādījās, ka firma ir pārskaitījusi līgumā minēto summu, kas

paredzēta siltumnīcas celšanai. Nu bija jāsāk steidzīgi rīkoties, ja negribējām piedzīvot, ka mūs izputina. Tēvs krita panikā. Viņam likās, ja pieņemam viņu noteikumus un sākam tos pildīt, agrāk vai vēlāk paliksim zaudētājos. Līgums bija stājies spēkā, lauzt to vairs nevarēja, ja negribējām maksāt bargu soda naudu.

Skaitītājs bija ieslēgts, vajadzēja ķerties pie darba. Ar vēsu prātu apsverot, noteikumi mums bija izdevīgi, tāpēc centos tēvu nomierināt. Beidzot viņš atļāva man rīkoties, pats viņš šajā afērā nevēlējās piedalīties.

Visa labākā zeme jau bija apsēta, vajadzēja steigšus kaut ko izart, lauku pārkultivēt un sēt salātus. Ar tādu aprēķinu, lai noteiktā laikā spētu nodrošināt grafikā paredzēto

pieprasījumu, pretējā gadījumā… Jā, par to man negribējās domāt. Savā dzīvē ne reizes nebiju iekritis tādās nepatikšanās.

Sameklēju cilvēku, kam uzticēju veikt nepieciešamos darbus, sev paturot tikai uzraudzību. Kad visa šī salātu padarīšana bija ievadīta vajadzīgajā gultnē, sāku nomierināties. Nekas ļauns vēl nebija noticis. Ja prātīgi rīkošos, mēs varējām būt ieguvēji. Tagad ar steigu jāceļ siltumnīca, kam nauda jau pārskatīta.

Tai jābūt nodrošinātai ar labu apkuri, lai varētu lietot arī ziemas mēnešos. Līguma papildus dokumentos atklāju, ka tur klāt pielikti arī ieteicamie siltumnīcu projekti un firmu adreses, kas šādas siltumnīcas var piegādāt un uzstādīt. Šķiet, par visu bija padomāts. Lai gan vēl nejutos drošs par rezultātu, tomēr gribot negribot radās

cienība pret sievieti, kura mani šai afērā tik veikli ievilkusi. Atkal sāku domāt par Helēnu, un viņas gaisīgais tēls šķita arvien pievilcīgāks. Drīz sapratu, ka mūsu sastapšanās ir bijusi man liktenīga: es vairs nespēju bez viņas dzīvot. Droši vien prātīgāk būtu bijis, ja sagaidītu, kamēr izaug pirmie salāti un pienāk noteiktais laiks, kad tie jāpiegādā, taču es biju pārāk nepacietīgs un negribēju vilcināties, likās, ka tā varu nokavēt un viņu zaudēt. Cerēju, ka viņa man piezvanīs un painteresēsies, kā veicas ar līgumu pildīšanu, bet viņa nezvanīja.

Sāku atkal braukāt gar balto mūra žogu, aiz kura viņa slēpās un bija nepieejama. Apstājos pie dzelzs vārtiem un ilgi zvanīju. Neviens nenāca. Varbūt zvans bija sabojājies vai atslēgts? Dauzīju

vārtus ar dūrēm, kliedzu, lai atver, uzvedos izaicinoši, bet viss velti. Ja parādītos tas, spīdīgajā kreklā, es viņu nožņaugtu.

Iedomājos taciņu, kas veda lejā uz upi. Varbūt viņa gāja peldēties? Laiks bija silts. Vienu reizi biju viņu tur redzējis. Un viņa bija man pamājusi ar roku, iekams paslēpās aiz dzelzs vārtiņiem. Jo vairāk par Helēnu domāju, jo ticamāk likās, ka varu viņu sastapt vienīgi pie upes.

Atcerējos arī viņas kalponi ar Gorgonas seju, kuru dzeltenās cepures dēļ biju noturējis par kundzi un kura tur baroja gliemežus ar salātu lapām. Bet varbūtība Helēnas vietā sastapt Gorgonu mani nespēja atturēt turp doties.

Vairākas dienas pēc kārtas slepeni dežūrēju zināmā vietā. Krūmos paslēpies,

vēroju taciņu un laiku pa laikam uzmetu acis arī vārtiņiem, pa kuriem cerēju ieraudzīt iznākam Helēnu. Bet viņa nenāca.

Apstaigājis pļaviņu zem ozola, redzēju apgrauztus salātu kātus un arī pašus grauzējus, kuri tur bija saradušies lielā vairumā. Neapšaubāmi, kāds tos baroja. Atlaidos ēnā un gaidīju.

Netālu gar akmeņiem tecēdams, murdēja ūdens. Bija silti un tveicīgi, ilgā gaidīšana bija mani nogurdinājusi.

Gribējās veldzēties vēsajā straumē, bet es to nedarīju. Ja nu tieši tad atnāk Helēna!

Cik būtu brīnišķīgi, ja arī viņa vēlētos izpeldēties! Droši vien viņa peldētos kaila. Atcerējos augumu, kuru tālskatī biju vērojis uz terases.

Kaut kas vēss pieskārās manai rokai.

Ieraudzīju prāvu gliemezi, kurš gribēja uzrāpties uz manas plaukstas. Man glumais līdējs likās diezgan pretīgs, un es roku parāvu prom. Tad ievēroju, ka man apkārt sastājušies daudzi šādi radījumi, snaigsta taustekļus un lūkojas manī mazām spīdīgām actiņām. Un likās, ka viņi paaugušies lielāki. Diez ko Helēna viņos tādu atradusi, ka uzņēmusies barot? Tas nevarēja būt tikai sievišķīgs untums. Lai apēstu tādu salātu daudzumu, kāds man jāaudzē, šiem radījumiem vajadzētu būt simtiem un tūkstošiem reižu vairāk. Bet es jau nezināju, kādiem mērķiem salātus audzēju. Patlaban svarīgāk par uzsākto biznesu man likās sastapt Helēnu. Vai viņa atnāks? Viena? Vai slaidā vīrieša pavadībā? Tas būtu pats ļaunākais. Jo to, ko gribēju sacīt, es varētu tikai viņai

vienai pašai.

Beidzot pavērās vārtiņi, un es ieraudzīju dzelteno cepuri. Viņai uz rokas bija grozs, bet pēc gaitas sapratu, ka tā nav viņa. Bez šaubām, lejup plundurēja Gorgona, ģērbusies platā paltrakā un greznojusies ar kundzes cepuri. Es paslēpos aiz ozola un vēroju nācējas nevienmērīgo gaitu.. Saskatīju izķēmoto, rētaino seju. Nebija nekādas vēlēšanās ar nelaimīgo sievieti runāt. Pie tam angļu valodā, kuru ne visai labi pārvaldīju. Bet citas iespējas nebija. Cerēju, ka Gorgona man palīdzēs sazināties ar Helēnu.

Nolēmu pret viņu būt laipns un iecietīgs, varbūt man izdodas iekarot viņas labvēlību.

Netālu no ozola Gorgona aptupās zālienā, ņēma no groza ārā salātu lapas un

izklaidus klāja zemē, lai glumajiem grauzējiem būtu ērtāka piekļūšana barībai.

Pie tam viņa zem deguna kaut ko neskaidru vervelēja, iespējams, ka aicināja gliemežus uz maltīti. Vārdus nesapratu, tomēr izklausījās, ka ar grauzējiem viņa sarunājās angliski.

Domāju, ka pienācis laiks Gorgonu uzrunāt. Es atstāju savu slēptuvi un, negribēdams viņu izbiedēt, klusi nokrekšķējos. Sieviete strauji pielēca kājās un apsviedās uz manu pusi. Sekoja vesela gūzma dusmīgu angļu vārdu, no kuriem es izlobīju, ka man nav tiesību te vazāties, ka esmu pretīgs riebeklis, jo bez atļaujas pārkāpju sveša privātīpašuma robežas un uzglūnu vientuļai sievietei.

Pagodināju viņu par kundzi un atvainojos, ja negribot esmu viņu

sabaidījis, teicu, ka man nav ļaunu nolūku, gluži otrādi, ar pils īpašnieci man ir labas attiecības, atnācu tāpēc, ka vēlos viņu sastapt, bet vārti ir ciet, un es netieku iekšā.

No turpmākā sapratu, ka esmu melis.

Ja saimniecei būtu vajadzīgs, viņa pati mani atrastu. Nekas labs man nevarot būt padomā. Lai necerot, ka viņa mani ielaidīšot. Gorgonas izturēšanās bija tik noraidoša, ka man likās neiespējami viņai pielabināties. Izteikusi visu, ko par mani domā, viņa noliecās un turpināja darboties ar salātu lapām, tās pārcilājot un liekot gliemežiem priekšā. Kāds resns gliemezis uzrāpās uz viņas rokas, un Gorgona tam veltīja vairāk uzmanības nekā man.

Kaut kas bija jādara, lai liktu pievērsties man. Sacīju, ja viņai kundze

kaut ko nozīmē, tad mani jāuzklausa, jo tas ir ļoti svarīgi. Gorgona pašķielēja.

Izmantoju šo mirkli, lai pateiktu, ka es Helēnu mīlu, mīlu tik ļoti, ka viņai tas jāuzzina.

Gorgona pielēca kājās un svieda ar salātu lapām, kas trāpīja man sejā.

Atskanēja lamas, kas darītu godu angļu matrozim. Viņa paķēra iztukšoto grozu un joza prom. Ilgi es vēl dzirdēju viņas lādēšanos. Sekot satracinātajai kalponei es neuzdrošinājos. Pie vārtiņiem viņa atskatījās un pakratīja dūri, iekams izgaisa manam skatienam. Nebiju mācējis iegūt nešpetnās kalpones labvēlību un satriekts gāju prom.

Es nevarēju aizmigt. Man bija jādomā par to, ka Gorgona droši vien Helēnai stāstīja par mūsu tikšanos. Kā

viņa šādu ziņu uzņēma? Uzjautrinājās?

Smējās? Viena pati vai kopā ar vīrieti spīdīgajā kreklā? Šāda doma man bija neciešama. Miegs nenāca. Piecēlos un izgāju ārā. Bija pilnmēness nakts, un es sāku soļot, attālinoties no mājas. Pēc kāda laika sapratu, ka biju sācis iet medību pils virzienā. Kāda gan tam jēga, ja nebija cerību tur iekļūt? Tomēr es turpināju soļot. Ceļš ieveda bērzu birzī, kur agrāk atstāju mašīnu, kad gāju uz cūkpriedi un tālskatī lūkojos uz vaļējo terasi. Bija smieklīgi iedomāties, ka viņa varētu pieņemt mēness peldes. Bet viņa varēja iznākt uz terases ieelpot nakts gaisu.

Varbūt es saskatītu viņas siluetu vai vismaz gaismu viņas logā. Naktī es varēju justies drošs, ka no pils mani neviens nenovēro.

Sāku steigties un slāju pāri laukam.

Pie priedes nonācu mazliet aizelsies un rāpos augšā. Tiklīdz nostājos uz dēju grīdas, ieraudzīju pie stumbra piespraustu baltu lapu. Uz tās kaut kas bija rakstīts.

Mēnesgaismas pietika, lai varētu izlasīt lieliem burtiem uzšņāptu: PĒC SAULES PIE VĀRTIŅIEM. Paraksta nebija.

Datuma arī ne. Cik ilgi šī zīmīte te atradās? Kas to piespraudis? Helēna? Vai tas bija aicinājums uz satikšanos? Ja tā bija viņa, tad kāpēc ne mājā, bet ārā?

Neviens cits tas nevarēja būt. Līgumu slēgt arī viņa mani izsauca naktī. Simt jautājumu joņoja caur smadzenēm. Varbūt viņa no kaut kā baidījās, tāpēc naktī?

Slepeni.

Paskatījos uz pils pusi. Varēju redzēt zaļu gaismu, ko, domājams, izstaroja

galda spuldze uz viņas rakstāmgalda. Tādu es tur biju redzējis. Taču, lai kā piepūlēju redzi, viņu pašu nesaskatīju, arī nekāda kustība aiz logiem nebija manāma. Ja būtu aizgājusi gulēt, spuldze kabinetā tiktu izslēgta. Bet varbūt Helēnai draud briesmas un viņa mani gaida? Sapratu, ka šī iedoma ir smieklīga. Helēna zināja manu telefona numuru, ja gribētu mani redzēt, varēja piezvanīt. Bet es visu dienu pie telefona nesēdēju. Varbūt aizmirsa man pateikt.

Bija vēls, saule sen norietējusi, drīz atkal tā uzausīs, sāksies jauna diena, un līdz nākamajam saules rietam vesela mūžība. Helēna droši vien mani gaidīja šovakar. Noteikti šovakar. Varbūt vēl gaida. Gorgona būs pateikusi, ka es viņu neprātīgi mīlu. Sieviete reti kad mīlestībai

neatsaucas. Vienīgi, ja pati iemīlējusies citā.

Es kāpu lejā un steidzos uz mazajiem vārtiņiem. Jau pa gabalu redzēju, ka virs tiem deg spuldze. Līdzīga tām, kādas dažās vietās dega arī virs pils mūra. Bet pie vārtiņiem, protams, mani neviens negaidīja. Jutos vīlies un apzinājos, ka biju ieradies ar nokavēšanos. Stāvēju un domāju, ko darīt. Negribējās pamest šo vietu, jo Helēna te bija mani gaidījusi.

Zīmīte manā kabatā neko citu nevarēja nozīmēt. Bet vai tas nenozīmēja arī, ka viņa zināja par manu rāpšanos priedē… toreiz. Un zināja, ka es tur vēl ieradīšos.

Kā viņai tas varēja ienākt prātā? Ja nu vienīgi viņa arvien vēl ir pārliecināta, ka neesmu pamanījis, ka pats no pils tiku novērots. Tātad novērotājs bija kāds, kas

viņai to nepasacīja. Kas varēja uzšņāpt un piespraust zīmīti? Paraksta nav. Ja tā nav Helēna, tad kurš? Lai gan zināju, ka pilī atrodas vairāki kalpotāji, redzējis es biju tikai vīrieti spīdīgajā kreklā un Gorgonu.

Gorgona tā nevarēja būt. Visu, ko viņa par mani domā, tika pateikusi. Tātad tas varēja būt vīrietis, kuram aiz bikšu jostas rēgojās revolvera spals. Kļuva neomulīgi.

Man jābūt uzmanīgākam. Varbūt labi, ka nokavēju. Pametu skatienu uz actiņu vārtos. Ja nu tieku novērots. Steigšus atkāpos un gāju lejup uz upi, lai man vairs nebūtu jāmēro ceļš gar apgaismoto balto mūri.

Ticis tālāk no vārtiņiem, sāku iet lēnāk. Biju pilnībā pārliecināts, ka tā nebija Helēna, kas rakstīja un piesprauda zīmīti. To norādīja arī uzšņāptie lielie

burti. Lai nevarētu noteikt, kam pieder rokraksts. Nolēmu, ka šī zīmīte jāaiznes atpakaļ un jāpiesprauž agrākajā vietā.

Jārada iespaids, ka es tur vairs neeju un zīmīti neesmu lasījis. Bet atteikties no Helēnas es nedomāju.

Biju nonācis līdz pļaviņai, kur Gorgona baroja gliemežus, kad saklausīju plunkšķus ūdenī. Apstājos pie ozola. Ūdens šļaksti atkārtojās. Kāds izkāpa no straumes. Ieraudzīju mēness apspīdētu kailu sievietes stāvu. Pēc gaitas pazinu Helēnu. No zemes viņa pacēla dvieli, noslaucījās un, uzvilkusi peldmēteli, sāka lēnām iet pils virzienā. Tagad biju pārliecināts, ka viņa rakstījusi zīmīti.

Nevar būt, ka mūsu sastapšanās šajā naktī ir nejaušība. Nekādā gadījumā nedrīkstēju ļaut viņai aiziet. Viņa ir mani gaidījusi.

Klusi pasaucu: - Helēna, tas esmu es, nebaidieties!

Gāju viņai klāt.

Jūs esat neatlaidīgs, Helēna ironiski sacīja. Kā jums izdevās izošņāt, ka es pēc saulrieta nāku te peldēties?

- Ja jūs pati nebūtu atstājusi zīmīti, es nezinātu.

Kādu zīmīti? viņa ieinteresēti jautāja.

- Nu to, pie priedes, protams.

Nemīlu mistifikācijas. Helēnas balss kļuva neiecietīga.

- Pastāstiet, kas tā par zīmīti!

Viņa runāja tik dabīgi, kā var runāt cilvēks, kas tiešām nekā nezina. Es izvilku zīmīti un parādīju. Helēna to paņēma, izgāja no ozola mestās ēnas un, mēness gaismā aplūkojusi, jautāja:

- Kur jūs to ņēmāt?

- Pie priedes, protams.

Pie kādas priedes? Un kāpēc protams?

- Vai tad jūs pati nezināt?

- Nav ne jausmas, par kādu priedi jūs runājat.

Par žuburoto cūkpriedi, kas mežmalā aug iepretī jūsu logiem.

- Kā tad jūs tur iedomājāties aiziet?

Tagad, naktī?

Biju izpļāpājies par daudz. Helēna acīmredzot nekā nezināja ne par zīmīti, ne cūkpriedi, kurā esmu rāpies, lai viņu aplūkotu. Sāku minstināties, nevarēdams izšķirties, ko stāstīt, ko ne. Viņa to manīja.

- Manu zēn, par visu vairāk man nepatīk, ja melo, viņa asi sacīja.

- Norunāsim, ka jūs sacīsiet tikai

patiesību. Vai arī neko. Tā būs labāk.

Helēna pagriezās un sāka lēnām iet.

Es sekoju, drudžaini domādams, ko teikt.

Visu stāstīt negribējās, bet sapratu: ja mani pieķers, ka meloju vai kaut ko noklusēju, būšu zaudējis viņas uzticību.

Nonākot pie vārtiņiem, Helēna apstājās mūra tumšajā ēnā tā, ka es paliku spuldzes apgaismots.

- Gribu jūs apskatīt, viņa sacīja, un balss skanēja mierīgi un laipni.

- Jāatzīstas, ka tajā reizē, kad jūs bijāt manā mājā, es jūs nemaz neapskatīju. Tā ar mani ir. Kad kārtoju biznesa lietas, cilvēku ārienei pievēršu maz uzmanības. Tad mani interesē tikai darījums. Cik jums gadu, ja drīkst zināt?

Pateicu savu vecumu.

Es dotu mazāk. Tas nav

kompliments, bet jūs tā izskatāties. Vismaz šai naktī.

Viņa sāka trīsuļojoši smieties.

Smiekli bija gaiši, iedrošinoši. Es sacīju: - Gribu lūgt piedošanu. Ja jūs būtu ar mieru uzklausīt…

- Interesanti! Par ko gan?

- Tas ir pagarš stāsts. Pat nezinu, ar ko sākt.

- Tādā gadījumā, kamēr izdomāsiet sākumu, nāciet man līdz! Man nepatīk sarunāties stāvot. Grēku piedošana parasti tiek izlūgta uz ceļiem.

Smiedamās viņa atvēra vārtiņus. Es iegāju līdzi. Netālu redzēju apgaismotu lielo siltumnīcu, kurai nebiju pievērsis uzmanību. Gar mūra iekšpusi auga vīnogulāji. Te arī bija kaut kas līdzīgs lapenei. Helēna apsēdās uz sola ar

atzveltni.

- Jūs varat apsēsties man blakus, viņa sacīja un norādīja ar roku, kur sēdēt.

Degu nepacietībā dzirdēt grēksūdzi. Bet tai ir jābūt godīgai un līdz pēdējam vārdam patiesai, tikai tad var sekot piedošana. Man šķiet, kaut ko es jau zinu, viņa daudznozīmīgi piebilda.

Pēdējie vārdi mani atkal samulsināja.

Ja nu viņa patiešām zina vairāk nekā spēju iedomāties? Lai nebūtu jāstomās un jāpinas savos vārdos, izstāstīju visu, kā, ieradies laukos, gribēju iepazīties ar noslēpumainajiem kaimiņiem, meklēju un neatradu telefona numuru, kā, ziņkārības dzīts, uzkāpu priedē un ieraudzīju viņu sauļojamies. Kā neveiksmīgi viņu meklēju, nācu uz upmalu, kamēr satiku Gorgonu.

- Ko jūs satikāt! Gorgonu? Diezgan trāpīgi.

- Es atvainojos, ka jūsu kalponi tā nosaucu, bet viņa…

- Ir diezgan briesmīga?

- Jā. Un mani pamatīgi nolamāja.

- Par ko? Jūs sastrīdējāties?

- Es lūdzu, lai viņa palīdz tikties ar jums, jo…

-Jo? - Es jūs mīlu.

Iestājās gara pauze, kurā es dzirdēju pats savas sirds pukstus. Viņas atbildi gaidīju kā nāves spriedumu.

- Nabaga Gorgona, viņa sacīja un atkal iesmējās. Diezgan oriģināls veids, kā atzīties mīlestībā.

- Jūs pati pie tā esat vainīga, jo…

- Jo jūs nemācējāt mani atrast. Ko

tik nabaga mīlētāji neizdomā! Vēstuli atrakstīt prātā neienāca?

Es apjuku: Patiesi nē. Savu mūžu neesmu mīlestības vēstules rakstījis. Pat skolas laikā ne. Šoreiz gan es īsti godīgs nebiju.

- Rakstiska atzīšanās mīlestība nav nemaz tik slikta lieta. Pateikt ir vienkārši.

Trīs vārdi un gatavs. Bet vēstule nevar sastāvēt tikai no trim vārdiem. Ir jāpasaka vēl kaut kas. Un tad cilvēks sāk domāt, ko sacīt, sāk analizēt savas jūtas un apjēdz, ka patiesībā nekādas mīlestības nav. Vai jums tā neliekas?

- Nē! Mīlestība vai nu ir vai nav, neatkarīgi no tā, kā to otram dara zināmu, es strikti sacīju.

Labi. Lai tā būtu. Atgriežamies

pie manas draudzenes, kuru jūs nosaucāt par Grogonu. Tātad jūs viņai sacījāt, ka mani mīlat.

- Jā. Un tā ir patiesība.

Man nav iemesla jūsu vārdus apšaubīt. Bet tas nāk tik negaidīti, ka, neņemiet ļaunā, es jums uzreiz nevaru atbildēt ar to pašu.

- Es būšu pacietīgs, es apsolīju.

- Lai tā būtu, laiks rādīs. Bet tagad es gribu pastāstīt par Gorgonu, nav svarīgi, kā viņu sauc patiesībā. Viņa neieredz vīriešus.

- Varu iedomāties.

- Diez vai. Viņai ir iemesls tādai būt. Man par tikšanos upmalā nekā nav stāstījusi, bet viņa ir godīga un acīmredzot nolēma jums palīdzēt mani satikt. Domāju, viņa ir izošņājusi, ka jūs klīstat te apkārt,

zināja, ka kāpjat tai priedē, un rēķinājās, ka drīz tur atkal uzkāpsiet, lai uz mani paskatītos, tāpēc atstāja zīmīti ar norādi, kā mani sastapt. Nu, sakiet, vai man nav lieliska draudzene!

- Jā, varbūt. Bet kāpēc viņa mani tik briesmīgi lamāja?

- Nu, viņa ir mazliet greizsirdīga uz visiem, kas parādās manā tuvumā, un baidās, ka mani varētu viņai atņemt.

- Es to labprāt darītu.

Tas ir savtīgi. Nez kāpēc mīlestībā cilvēki grib, lai otrs piederētu tikai viņam vienam pašam.

- Jums tā nav?

Es, patiesību sakot, nemaz īsti nezinu, viņa domīgi sacīja un apklusa.

Jutu, ka domās viņa kaut kur aizklīst, it kā attālinās no manis. Gribēju saukt

atpakaļ, bet neatradu piemērotus vārdus.

Pēkšņi viņa nodrebinājās un nočukstēja: Paliek vēss. Jūs drīkstat man aplikt roku.

Helēna savilka ciešāk peldmēteli un man piekļāvās. Turēju viņu apskautu un sajutu vingro augumu. Gribēju glāstīt, taču kaut kas mani vēl atturēja. Viņa likās kā sveša, noslēpumaina pasaule, kurai jātuvojas lēni un uzmanīgi. Ja būšu pārāk steidzīgs un neatlaidīgs, viņa mani šajā pasaulē neielaidīs.

Pēc brīža viņa pārspīlēti nopietni jautāja: - Mīļais, vai ar tevi viss kārtībā?

- Jā, es domāju gan.

- Sirds tev klapē pārāk strauji. Vai esi uztraucies?

- Jā, esmu uztraucies un priecīgs.

- Nomierinies un saudzē sirdi! Tā tev ilgi būs vajadzīga.

- Tu runā kā dakteris, es sacīju un apskāvu viņu ciešāk.

Kaut kāds svešatnības un neuzticēšanās mūris bija sācis plaisāt.

Bet, kad gribēju viņu noskūpstīt, Helēna mani atstūma.

Ne tik strauji, mīļais! Mums vienam pie otra vēl jāpierod. Es neesmu tā sieviete, kāda tev liekos. Un vēl nevar zināt…

Viņa nepateica līdz galam, atraisījās no manām rokām un piecēlās.

- Esam aizsēdējušies par ilgu, viņa sacīja. Aust jau gaisma, bet man patīk naktis.

Arī tad, ja diena ir skaista un saulaina, bet nakts rudenigi drūma?

Diena vienmēr ir skarba un nežēlīga, tā uzrāda visas kļūdas un negludumus, bet nakts ir saudzīga un nogludina dienas radītos asumus, izlīdzina pāridarījumus. Dienā es esmu pavisam citāda. Šādas domas man nekad nebija nākušas prātā, un es nezināju ko atbildēt.

- Nāc, es tevi izlaidīšu ārā.

Viņa mani paņēma pie rokas un pieveda pie vārtiņiem. Pirms izgāju, es vaicāju: - Kad es drīkstu tevi satikt? Varbūt pateiksi savu telefona numuru?

Tagad jau tu zini, kā mani sameklēt.

Vārtiņi aizvērās, spuldze virs tiem nodzisa, bet tumšāks nekļuva. Drīz vajadzēja uzlēkt saulei. Lejā virs upes

paloja migla. Jutos reizē pacilāts un iztukšots. Biju pavadījis dīvaināko nakti savā mūžā. Šī sieviete mani pievilka, zināju, ka darīšu visu, ko viņa vēlēsies.

Mājās pārnācis, nogulēju līdz pēcpusdienai. Piecēlies steidzu padarīt nepieciešamos darbus mežā un pie gatera.

Sazvanījos ar firmu, kura bija apņēmusies uzstādīt siltumnīcu. Pārliecinājos, ka pirmie salāti sadīguši. Man tas bija jāzina, ja Helēna pajautātu. Un gaidīju vakaru.

Sapratu, ka Helēna uz upi iet tikai pēc saulrieta. Laika vēl bija daudz. Gluži mierīgi varēju ar tēvu pārrunāt saimniecības lietas. Viņš bija pamatīgi izstudējis noslēgto līgumu un pēdējās dienās nomierinājies. Visvairāk viņu nomierināja pārskaitītā naudas summa.

Viņš bija pārliecināts, ka var uzticēties

firmai, kas laikā nokārto savas saistības.

Turpretī es vairāk ticēju Helēnai. Par pagājušās nakts prombūtni tēvs nekā nenojauta. Lai gan sen biju pieaudzis un pilsētā ilgu laiku dzīvoju patstāvīgi, man būtu bijis grūti viņam ko paskaidrot.

Ar nepacietību gaidīju saules rietu, tad izstūmu no garāžas velosipēdu. Izlēmu, ka ar automobili nebraukšu. Kājām iet tālus gabalus nebiju radis. Toties ar velosipēdu var ātri izbraukt pat pa vismazākajām taciņām līdz pat zināmajai vietai pie upes. Sapratu, ka dodos ceļā pa agru, bet mani dzina kvēla vēlēšanās ātrāk sastapt Helēnu. Ja nu viņa atnāk agrāk? Ne minūti nedrīkstēju likt viņai gaidīt.

Iekārtojos zem ozola platās lapotnes, kur neuzkrita rasa un zāle bija sausa.

Atgūlos, ļāvos sapņiem un gaidīju.

Klausījos netālajā ūdeņu guldzēšanā gar akmeņiem un iedomājos Helēnas kailo augumu, kuru slepus biju skatījis pa gabalu. Varbūt tagad varēšu to apskaut.

Vakar viņa neļāva sevi noskūpstīt. Bet svešatnības ledum bija jāizkūst. Zināju, ka darīšu visu, lai viņa ātrāk pie manis pierastu un es iekarotu viņas uzticību.

Sāka kost odi. Kādu brīdi ar tiem cīnījies, es piecēlos un piegāju pie straumes, kur virs ūdens plūda vēsāka gaisa strāva un odu bija mazāk. Nostājos uz liela akmens un skatījos uz mēnesi, kurš viņpus upes parādījās virs koku galotnēm.

Kaut kur ierējās stirnu āzis. Ēnas zem kokiem kļuva blīvākas. Helēna kavējās.

Pagājos uz pils pusi, lai viņu ātrāk satiktu un nezaudētu ne mirkli, ko varam pavadīt kopā. Takas līkumā redzēju, ka spuldze

virs vārtiņiem nav vēl iedegta. Ko tas varēja nozīmēt? Pamazām mani pārņēma satraukums. Kāpēc viņa nenāca? Vai bija noticis kas neparedzēts? Varbūt viņa mani aiz garlaicības āzēja? Tūkstoš un viens jautājums izmalās caur manām smadzenēm, kamēr aizgāju līdz pils vārtiņiem. Viņpus mūrim pils dārzā pludoja zaļgana, izkliedēta blāzma, nedaudz spožāka par sudraba gaismu, ko izstaroja mēness, kas nu jau stāvēja pašā debess vidū. Paraustīju vārtiņus, tie bija noslēgti, tikai actiņa, kā izsmiedama, ņirdzīgi zvīļoja. Ja mūris nebūtu tik augsts, es mēģinātu rāpties pāri, neraugoties uz dažām dzeloņdrāšu rindām, novilktām mūra augšpusē. Veltīgi izgaidījies vārtiņu priekšā, gāju atpakaļ.

Odi zem ozola sīca skaļāk un

neatlaidīgāk mācās man virsū. Ilgāk nevēlējos šeit kavēties odiem par barību.

Ja Helēna būtu gribējusi, jau sen būtu atnākusi. Stumdams savu braucamo, gāju prom. Pa ceļam uz mājām uzkāpu zināmajā priedē. Visi pils logi grima tumsā. Vai viņa gulēja? Aizmigusi? Vai pie viņas bija zilkrekls?

Pilnīgi satriekts, pārrados mājās.

Jutos apsmiets un aizvainots. Visu dienu manī gruzdēja ļaunas, atriebīgas domas.

Es neļaušu par sevi ņirgāties. Tajā pašā laikā sapratu, ka mūs saista dīvainais salātu līgums. Pienāks brīdis, kad mums gribot negribot būs jāsatiekas. Ja Helēna ir tik neuzticama un nodevīga, varbūt viņa gribēs mani apkrāpt?

Pievakarē biju vēl ārā, kad mani sauca pie telefona. Tiklīdz pacēlu

klausuli, izdzirdu viņas balsi: - Mīļais, tu varbūt dusmojies, un tev ir tiesības to darīt. Piedod! Tu mani dzirdi?

- Klausos.

- Biju aizbraukusi uz pilsētu. Man bija šausmīga diena, vajadzēja aizkavēties, un es netiku atpakaļ. Vai tu dzirdi, ko es tev saku?

- Jā, centos atbildēt pēc iespējas strupi, taču jutu, ka mans pašaizsardzības valnis irst.

Laikam viņa to manīja, jo gluži sievišķīgi no taisnošanās pārgāja uzbrukumā: - Tu pats esi vainīgs, ka nevarēju tevi sazvanīt. Man pateica, ka diez kur aizbraucis ar divriteni. Kur tu biji? Kāpēc klusē? Saprotu, tu pašreiz nevari par to

runāt. Turpmāk tā vairs nebūs, es tev pagādāju mobilo telefonu, lai jebkurā brīdī varu piezvanīt. Man nepatīk lūgt, lai tevi pasauc. Es gribu šovakar tevi redzēt.

Pirms paguvu pajautāt, kur un cikos viņa mani gaidīs, klausulē jau skanēja pīkstieni.

Dusmojos, ka esmu tik gauss un nespēju ātri pārslēgties no viena garastāvokļa uz citu. Sapratu un turpmāk pārliecinājos, ka Helēnai ir ātrs un neaprēķināms raksturs, viņas noskaņojums var strauji un ne​valdāmi mainīties. Šajā vakarā man Helēnu nevajadzēja ilgi gaidīt. Vēl mēness nebija parādījies virs koku galotnēm, kad viņa jau nāca lejup pa taku, vaļējam peldmētelim plandoties, vienā rokā vicinot dvieli. Es steidzos pretī. Viņa apkrita man ap kaklu,

un mūsu lūpas satikās ilgā skūpstā.

- Ļauj atvilkt elpu, viņa aizelsusies izdvesa, citādi es nosmakšu. Vai tu vakar dusmojies? Gaidīji mani? Piedod!

Es nepaguvu tik zibenīgi atbildēt, cik viņa ātri jautāt. Drīz sapratu, ka atbildi viņa nemaz negaida, jo spēja runāt un atbildēt par mums abiem. Apmierinājusies ar to, ka es tikai pavēru muti, Helēna jau runāja tālāk: - Zini, es nekad neesmu mīlējusies brīvā dabā, viņa aizelsusies kā lielu noslēpumu pavēstīja, kaut kā nav sanācis.

Bet papriekš izpel​dēsimies.

Helēna paķēra dvieli, kuru skūpstoties bija nometusi zemē, un līdz ar to kādu melnu priekšmetu.

Ai, gandrīz aizmirsu dāvanu, ņem! Viņa sniedza man mobilā telefona

aparātu. Rīt pat jau varēšu tev piezvanīt.

- Un es tev.

Nē, mīļais! Zvanīšu es, savu telefona numuru es nevienam nedodu. 'i' Esmu aizņemta sieviete, un man nepatīk, ka jebkurā brīdī var mani iztraucēt. Pie tā tev būs jāpierod. Vai priecājies?

M-jā, es noņurdēju, patiesību sakot, šāds pavērsiens man nepatika, bet Helēnu tas neinteresēja.

Viņa sāka skriet, pie upes nosvieda peldmēteli un kaila metās atvarā. Es viņai sekoju. Helēna peldēja, nira, sprauslāja un šķieda man ūdeni sejā. Atriebdamies viņu nedaudz pabāzu zem ūdens un mirkli paturēju. Veikli izlocījusies, viņa nekavējoties man iekoda rokā.

Man nepatīk spēka paņēmieni.

Piesargies! viņa uzšņāca, tajā pašā mirklī apķērās ap kaklu un sāka skūpstīt.

Mēs izkāpām krastā. Helēna pasniedza savu dvieli sacīdama: Noslauki mani! Es gribu būt sausa. Berz rūpīgi! Visu, visu.

Viņa stāvēja kā dieviete paceltām rokām un grieza pret mani ķermeņa daļas, kuras gribēja, lai slauķu. Kad biju viņu noberzis no galvas līdz kāju pēdām, Helēna sacīja: - Tagad es tevi.

Man dvieļa nebija. Viņa mani slaucīja savējā.

- Vai tev patīk? viņa vaicāja un, apliecinājumu nemaz nesagaidījusi, piebilda: Man šausmīgi patīk.

Viņas pieskārieni bija tīkami un

satraucoši, un mēs tiecāmies ātrāk pēc tā lielā pārdzīvojuma, pēc kura tiecas visi mīlnieki. Zem ozola steigā paklātais Helēnas peldmētelis kļuva par mūsu mīlestības gultu, kas tomēr nebija pietiekami ērta un mīksta. Uz mūsu kailajiem ķermeņiem, vēl vairāk apreibuši par mums pašiem, sēdās odi un nežēlīgi koda. Mūsu glāsti kļuva nervozi, sasteigti un nesniedza to pārdzīvojumu, kādu gai​dījām, jo visu laiku kaut kas traucēja.

Kad jau gājām pa taciņu uz pili, Helēna sacīja: - Tas nemaz nebija tik patīkami, kā biju iedomājusies. Tu pie tā nebiji vainīgs, tu biji diezgan patīkams, patiesi, bet man vajadzēja paņemt līdzi pretodu aerosolu. Turpmāk viņiem par prieku mēs to vairs neatkārtosim. Kā viņiem nav

kauna tādā brīdī uzglūnēt un kost! Vai tu vismaz kādu nositi?

- Dāvāju odiem dzīvību, jo biju tik ļoti tevis pārņemts un aizņemts, ka odus pat nemanīju, vienīgi tevi.

- Mīļais, kaut es būtu tā varējusi!

Neraugoties uz Helēnas piktošanos, jutos laimīgs. Helēna piederēja man, un viņa veda mani līdzi uz pili.

Pie vārtiņiem apstājāmies. Kamēr Helēna tos atvēra, atskatījos un ieraudzīju cilvēka siluetu, kas, mirkli pavīdējis, pazuda aiz kāda krūma un vairs neparādījās.

- Uz ko tu skaties? Helēna prasīja.

Tur kāds ir. Man liekas, mums seko.

- Ak, tas būs Eino. Nāc!

- Kas ir Eino?

- Mans miesassargs. Un reizēm arī šoferis, kad es pati nesēžu pie stūres.

- Vai viņš tevi pavada, kad naktīs ej peldēties?

- Droši vien, jo viņš atbild, lai ar mani nekas nenotiktu. Vismaz nenotiktu nekas tāds, ko es pati negribu.

Hm… Vai tas nozīmē, ka viņš vēroja to, kā mēs…

Tas mani neinteresē. Esmu pietiekami bagāta, lai par savu drošību samaksātu. Nāc!

Tagad zināju, ka vīrs ar revolveri aiz bikšu jostas ir Helēnas miesassargs. Tas varbūt bija labi, bet, ka viņš stāvēja turpat tuvumā, kur viņa mīlējās, man tomēr nepatika. Atcerējos tēva stāstīto, ka mirušais zinātnieks viņam piedāvājis miljonu. Tad jau tā būs bijusi taisnība. Un

Helēna ir lielas bagātības mantiniece.

To visu izdomāju, kamēr viņa mani veda garām pusapgaismotai zilgani zaļai siltumnīcai, kurā caur aprasojušo plēvi saskatīju, ka tur audzētais produkts bija izvietots vairākos stāvos tādās kā lēzenās kastēs.

Biju ziņkārīgs un vaicāju: Kas tur aug?

- Tas ir mans gliemežu inkubators.

-Kas? - Inkubators, kur perinās gliemeži.

- Tie, kas ēd salātus?

Nu protams! Salāti viņiem ļoti garšo, un tie ātri aug.

- Vai tāpēc tu ar mani slēdzi līgumu par salātiem?

Izbeidz! Nakts nav domāta biznesam, bet mīlestībai. Nekavējies! Kad

ausīs gaisma, tev būs jāaiziet.

Nesapratu, kāpēc, gaismai austot, man būtu jāaiziet? Vai tad viņa nebija noteicēja pār sevi? Tomēr nekā nejautāju, pārāk maz es viņu pazinu.

Helēna mani aizveda līdz plašai pirmā stāva verandai, izgājām cauri tumšai zālei un pa platām koka kāpnēm uzkāpām otrajā stāvā. Helēna atvēra kādas durvis un ievilka mani iekšā. Gaisma netika ieslēgta, bet viņa pavēra bāra durtiņas, iedegās aiz spoguļiem paslēptas spuldzītes. Vārās gaismas pietika, lai saskatītu pudeles un izlasītu, kas uz etiķetēm rakstīts.

Vari kaut ko izvēlēties.

Ledusskapī ir sulas, ledus un šampanietis.

Man sagatavo vieglu kokteili. Ar vermutu.

Es drīz atgriezīšos.

Helēna aizgāja uz vannas istabu, bet es sāku izvēlēties dzērienus, kuru te bija diezgan daudz, un gatavoju kokteiļus.

Nekāds lielais speciālists šajā nozarē nebiju. Par laimi ieraudzīju kokteiļa recepšu kolekciju un, daudz nedomādams, izvēlējos vienu, kura sastāvā bija vermuts.

Atgriežoties Helēnas augumu sedza tikai plāns peņuārs, un viņa bija iesmaržojusies un ieziedusies krēmiem.

- Es apsmērēju odu kodumus, lai nav jākasās, viņa paskaidroja Ieteicu arī tev to izdarīt. Ziedes ir vannas istabā.

Tikai nekavējies ilgi.

Arī vannas istabā dega nespodra gaisma, kas krita no matētām spuldzēm.

Sapratu, ka Helēnai nepatīk spoža gaisma.

Arī toreiz, kad slēdzu līgumu, telpās valdīja ēnas un izkliedētas pusgaismas.

Kad atgriezos, Helēna pustumsā sēdēja uz platā dīvāna un sūca kokteili.

Viņa bija aizdedzinājusi smaržīgu nūjiņu.

Istabu pildīja lavandas dūmi un viņas izšķērdīgi lietoto smaržu reibinošais aromāts.

Es tevi gaidīju, viņa sacīja un, glāzi nolikusi, apvija rokas ap manu kaklu. Šeit nebija odu un nekas mūs netraucēja. Helēnai patika, ka skūpstu viņas kaklu un krūtis, viņa smējās, kad skūpstīju ierauto vēderu un vingros gurnus. Vienīgi viņa nevēlējās, ka skūpstu viņas seju.

- Tā ir pārāk ar krēmiem ieziesta, viņa paskaidroja.

Es sameklēju to vietiņu zem kreisās krūts, kur zināju atrodamies dzimumzīmīti, ko biju saskatījis tālskatī un skūpstīju to.

Mūsu mīlēšanās bija kvēla un nerimstoša un sasniedza pilnību.

Kādā brīdī, kad grasījos iesnausties, Helēna mani sapurināja.

- Neguli! Tev laiks iet.

Tai pašā mirklī mans miegainums izgaisa. Prasīju: - Ko tas nozīmē?

- Tas nozīmē, ka šajā reizē mums jāšķiras.

- Kāpēc?

Nejautā! Ir lietas, ko es tev neteikšu. Ar to tev jāsamierinās.

Sapratu, ka Helēna nejoko un viņas lēmums ir negrozāms. Man nebija ne mazākās vēlēšanās iet prom, un es jutos aizvainots. Gribējās pateikt ko nejauku, tomēr savaldījos un klusēdams saģērbos. Viņa gulēja, muguru

uzgriezusi, un nepiecēlās, kad gāju prom.

Vārtiņi upes pusē būs vaļā.

Helēnas balss likās gurda, un viņa nožāvājās.

Nokāpu lejā un izgāju dārzā. Pēc smaržu piesātinātās istabas ārā gaiss likās neparasti svaigs un spirdzinošs. Bija jau gaišs. Gliemežu inkubatora durvis stāvēja vaļā, no turienes skanēja klusa mūzika.

Biju ziņkārīgs un būtu ieskatījies iekšā, ja tur nelīkņātu kāds cilvēks. Man negribējās nevienam rādīties.

Vārtiņi patiešām nebija noslēgti un viegli atvērās, bet pēc manas iziešanas ar metālisku klikšķi aizkrita ciet. Kad no ārpuses gribēju atvērt, tie vairs nevērās.

Lejā pie ozola atradu atslietu savu divriteni. Pirms braukšanas prom nometu drēbes un ielaidos vēsajā, atsvaidzinošajā

straumē. Kad izkāpu malā, šīrīta aizvainojums bija aizskalots, un man bija žēl, ka aizejot no Helēnas, neatvadījos.

Nebijām arī norunājuši, kad satiksimies.

Man gan bija Helēnas dāvātais mobilais telefons, taču viņai piezvanīt tikpat es nevarēju. Atlika pacietīgi gaidīt, kad viņa mani atcerēsies.

Sāku ģērbties. Uz mana krekla divi mīkstmieši snaikstīja taustekļus. Salātu lapas nekur nemanīju. Acīmredzot gliemeži gaidīja atnākam Gorgonu, kura tos pabaros.

Pārbraucu mājās un, lai darīju, ko darīdams, visu laiku domāju par Helēnu, atcerējos mūsu pirmo mīlas nakti un gaidīju, kad iezvanīsies mobilais telefons, no kura vairs nešķīros. Pagāja rīta cēliens, pienāca pēcpusdiena, bet telefons klusēja.

Varbūt tas nemaz nedarbojas? Nolēmu pārbaudīt un piezvanīju uz mūsu pašu mājas telefona numuru. Turot abu telefonu klausules katru pie savas auss, es mazliet sarunājos ar sevi, taču paša balss man nelikās diez cik interesanta. Un ko gan es sev tādu varētu pateikt, ko iepriekš nezinātu?

Tomēr labi, ka Helēna man bija uzdāvinājusi mobilo telefonu, vismaz nebija jāsēž mājās, varēju braukt, darīt vajadzīgos darbus un būt drošs, ka esmu viņai jebkurā brīdī aizsniedzams. To jau viņa bija vēlējusies. Bet kāpēc nezvana?

Vai tīšām spīdzina, lai redzētu, kā izturēšos? Bagāta būdama, iedomājas, ka var visu atļauties. Nolēmu būt vēss un atturīgs, tāpat kā viņa tēlot ļoti aizņemtu cilvēku, kurš mīlestībai tikai paretam var

atlicināt laiku. Tajās dienās, kad uz terases sauļojās, nemaz tik aizņemta nelikās. Varbūt arī tagad guļ tur kaila un cepinās? Ja es nebūtu redzējis pils jumta tornītī uzstādītu teleskopu, ar kuru pats tiku novērots, es dotos uz lūkotavu priedē.

Vakarā nezināju, ko darīt. Vai iet uz upes malu, kur koda odi, vai gaidīt viņas zvanu. Tomēr ilgi nosēdēt nespēju, ņēmu divriteni un braucu uz līcīti. Ja Helēna runāja patiesību, ka viņai ļoti patīk nakts peldes, tad nokāps lejā. Un es jau būšu priekšā. Jutu, ka esmu pamatīgi iegrābies un pats sev šķitu smieklīgs. Ar mani nekad vēl nebija tā noticis.

Pastaigājos ap ozolu un pļaviņu, nogāju lejāk līdz bebru nograuztajām apsēm. Apsēdos uz kritušā koka stumbra un vēroju, kā pamazām satumst, klausījos

lapu čaboņā un aizplūstošā ūdens urdzēšanā. Par laimi pūta neliels vējelis, un odi koda mazāk. Es gaidīju un reizē dusmojos, ienīdu un kalu atriebības plānu, kā atmaksāt, ka viņa mani nostāda šādā nevienlīdzīgā, pazemojošā stāvoklī.

Varbūt vajadzētu telefonu izslēgt, lai tad, kad viņa beidzot iedomāsies man piezvanīt, balss klausulē atbildētu, ka atrodos ārpus uztveršanas zonas. Nelikties par viņu ne zinis un telefonu ieslēgt pēc pāris dienām. Patiesi, vai tad arī es nevarētu aizbraukt savās biznesa darīšanās? Uz kādu tālu pilsētu.

Skatījos plūstošajā straumē, kurā, par spīti manām rūgtajām domām, ik pa brīdim rēgojās Helēnas kailais augums.

Tikai kad viņa piecēlās pilnā augumā un izkāpa no ūdens, apjēdzu, ka tā nav vīzija.

Mīļais, kāpēc tu tupi uz koka? Vai gribi pārvērsties par piepi?

Tajā pašā mirklī metos pie viņas, viss rūgtums un dusmas jau bija pagaisušas, un es skāvu slapjo, vēso, pēc ūdens smaržojošo un pakļāvīgo augumu.

- Kur tu kavējies? es jautāju pēc ilga skūpsta. Necietīšu, ka tu ar mani spēlējies.

Helēna atraisījās no manām rokām.

- Atlaid! Man nepatīk tavs tonis.

- Vai tev ir kāds noslēpums?

Lūdzu, nejautā! Es tagad iešu.

Man paliek vēsi. Es diezgan ilgi peldēju, iekams ieraudzīju tevi. Ja nezinātu, ka tu te esi, būtu gājusi prom.

- Kā tu varēji zināt?

- Tas ir mans noslēpums.

Drīz mēs atkal bijām tajā pašā istabā, kur iepriekšējā naktī. Atkal kūpēja smaržīgi dūmi, skanēja klusa austrumnieciska mūzika, un blāva, izkliedēta gaisma man neļāva saskatīt viņas acu krāsu. Kad par to apjautājos, viņa sāka mani kaislīgi glāstīt. Mēs bijām kā izslāpuši un negausīgi tiecāmies viens pēc otra. Kādā brīdī vēlreiz vaicāju, kāpēc viņa ir tik noslēpumaina. Helēna atbildēja: Mēs neviens neesam tādi, par kādiem uzdodamies un gribam būt, tāpēc izdomājam vai pieņemam lomas, kādas dzīve mums uzspiež vai kādas pašiem gribas spēlēt. Vai tu bērnībā gribēji būt tas, par ko kļuvi?

Protams, nē. Man ne prātā nenāca, ka kļūšu par prāvas saimniecības

vienīgo mantinieku.

- Arī es nezināju…

Viņa atkal apklusa. Biju ievērojis, ka Helēna šad tad teikumu aprauj, to nepabeigusi, kā baidīdamās vai nevēlēdamās savās domās dalīties.

Noslēpumainība mani sāpināja, un es viņai pārmetu neuzticēšanos. Viņa apklusa un ierāvās sevī vēl vairāk.

Tu nepateici līdz galam, es atgādināju, viņu glāstīdams.

Glāsti uz viņu iedarbojās vairāk nekā vārdi.

Savos pusaudzes un jaunības gados biju aktrise, viņa pēkšņi ierunājās, man cieši pieplakusi. Es spēlēju masku teātrī, kur aktieri nerāda savu seju. Spēles gaitā mēs apmainījāmies maskām un iegājām citā lomā. Tas bija ļoti

interesanti, skatītāji dažreiz nespēja šādai pār​vērtībai izsekot.

Un tālāk? Kas notika tālāk? es jautāju, kad viņa atkal iegrima klusēšanā.

Jā, kaut kas ar mani notika…

Notika tas, ka es no teātra aizgāju. Biju nelaimīga, un man likās, ka dzīve beigusies, kamēr satiku zinātnieku. Viņš mani sākumā ieinteresēja par savu darbu.

Vēlāk kā īpatnējs cilvēks. Sāku pie viņa strādāt par sekretāri, palīdzi, vārdu sakot, darīju visu, ko man lika. Pamazām viņš man uzticēja arvien vairāk un atklāja sava darba noslēpumus. Viņš mani mīlēja, neraugoties…

Uz ko neraugoties? iejautājos, turpinājumu nesagaidījis.

Neraugoties ne uz ko, viņa paskaidroja, katru zilbi uzsverot.

Sapratu, ka galvenais ir palicis nepateikts, taču neuzdrošinājos viņu vēl izjautāt, cerēdams, ka laika gaitā Helēna pati visu atklās, jo biju ieņēmis galvā, ka neviena sieviete savus noslēpumus ilgi pie sevis noturēt nespēj.

Daļēji es pat nevēlējos uzzināt visu, jo man bija radušās aizdomas, ka zinātnieku, ar kuru beigās apprecējusies, Helēna tomēr būs mīlējusi. Es negribēju būt greizsirdīgs uz mirušo.

Rītausmā man atkal sarūgtinātam vajadzēja aiziet. Arī turpmāk mūsu attiecības nekas nemainījās. Kvēlas mīlas naktis mijās ar šķiršanos dienās, kurās es gaidīju un reizēm arī sagaidīju mobilā telefona zvanu, kad viņa mani aicināja pie sevis. Es mocījos greizsirdībā, kad viņa uz vairākām dienām aizbrauca un es par

viņu nekā nezināju. Šādās dienās man zuda ēstgriba, es izdilu tā, ka māte sāka uztraukties, vai neesmu slims. Tomēr naktis, kad nebiju mājās, māti pārliecināja, ka vainīga ir sieviete. Māte atkal sāka runāt par precēšanos. Patiesību sakot, arī es par to domāju. Ja Helēna būtu mana sieva…

Kad par to ieminējos, Helēna satrūkās.

Tas ir aizgājis par tālu, viņa sacīja. Tādas domas izmet no galvas!

- Kāpēc? Lūdzu, pasaki!

- Neviens vīrietis…

Viņa atkal aprāvās. Mēs gulējām pustumsā. Es gaidīju turpinājumu, taču Helēna klusēja. Tad es vaicāju: Vai tu gribēji sacīt, ka neviens vīrietis nav tā vērts, lai ar viņu precētos?

Tomēr tavs zinātnieks…

Viņš bija neparasts cilvēks, Helēna mani pārtrauca.

- Tu domā, ka otra tāda vairs nav?

Viņa izlikās, ka jautājumu nav dzirdējusi un turpināja savu: - Mani reizēm grauž sirdsapziņa, ka netiku viņu pietiekami mīlējusi. Šī bija pirmā reize, kad runājām par mirušo vīru. Viņa izstāstīja, ka zinātnieks atklājis, kā lielos daudzumos un īsā laikā izaudzēt prāvus vīna gliemežus. Ja tos barojot ar salātu lapām, tie kļūstot sevišķi garšīgi, pēc tādiem esot liels pieprasījums. Viņš arī nodibinājis firmu Helēna un Co, kas nodarbojas ar gliemežu sūtīšanu uz Franciju. Šopavasar Helēna saņēmusi lielu pasūtījumu, tāpēc slēgusi līgumu ar

mani par salātu audzēšanu, jo savā nelielajā medību pils teritorijā to nevarot izdarīt.

- Aiziesim, es tev viņus parādīšu, viņa aicināja.

Bija vēl dziļa nakts, kad puskaili kāpām lejā. Pilī, šķiet, visi gulēja dziļā miegā. Domājams, arī miesassargs Eino, jo nevar viens cilvēks gan dienu, gan nakti palikt nomodā.

Virs siltumnīcas staroja dienasgaismas spuldze, bet siltumnīcā gaismas pietika, lai saskatītu, ko Helēna man gribēja parādīt. Garām ejot redzētās kastes bija novietotas garās rindās cita uz citas, piepildītas ar kaut kādu miklu substrātu. Šajā irdenajā vidē gliemeži sadējot savas oliņas, kur tās šķiļoties un attīstoties par maziem gliemezīšiem. Šķita

ārkārtīgi vienkārši, bet es sapratu, ka ne jau visu Helēna man izstāstīja.

Tehnoloģijas noslēpumi un nianses mani interesēja maz. Es tikai redzēju un sapratu, ka šādu gliemežu perinātavu te bija milzum daudz. Vienās oliņas bija tikai sadētas, citās jau izšķīlušies mazi gliemezīši, bet vēl citās tie jau rāpās no kastēm laukā.

Tālākā nodalījumā atradās jau paaugušies gliemeži, kuri lēni ložņāja pa salātu lapām.

- Kāpēc jābaro? Es jautāju. Vai ārā laist nevar? Lai paši meklē barību.

Var laist. Zinātniekam bija tāds nodoms. Tāpēc gribēja nopirkt tava tēva zemi, apsēt lielas platības ar salātiem, lai viņi tur ganās. Izaugušus lielus, atliktu tikai salasīt. Kā sēnes vai kartupeļus. Bet

viņi nesapratās. Pēc zinātnieka nāves es izdomāju, ka tu varētu salātus piegādāt.

Tam ir savi plusi: gatavā produkcija nav jālasa pa zemi, tā ir tepat biezā slānī, atliek tikai sašķirot, saldētavā iekšā un prom uz Franciju. To var izdarīt daži cilvēki.

- Bet arī upmalā viņi ganās.

Tie ir izmēģinājuma trusīši, lai redzētu, kā viņi pārdzīvo ziemu. Viena daļa tomēr iet bojā. Un tur trūkst, ko ēst, Helēna gluži lietišķi skaidroja. Bija jāpabrīnās, kā vienā sievietē spēj sadzīvot maigā kaislīgā romantiķe ar vēso praktisko biznesmeni.

- Bet kāpēc Gorgona izmēģinājuma trusīšus baro, ja tie lemti savvaļas dzīvei?

- Ak, tas nemaz nav vajadzīgs! Bet viņa to dara aiz žēlīgas sirds. Viņai patīk.

Tāpēc.

Helēna mani ieveda vēl vienā, šķiet, pēdējā nodalījumā.

- Pagaidi! viņa sacīja pie ieejas.

Te viņu ir, ka mudž, nevar ne soli spert.

Redzēju viņas augumu lēni iepeldam blāvi apgaismotajā telpā. Iedegās nespodra gaisma, kas krita tikai uz vidējo celiņu, pa kuru rāpoja neskaitāmi mīkstmieši.

Nāc uzmanīgi! Helēna aicināja.

Un pacenties nevienu nesamīt!

Lēni laipojot, tiku līdz viņai. Helēna paskaidroja: - Sie ir lielie. Vaislinieki. Pašreiz viņus pārņēmis mīlēšanās trakums. Viņi ir poligāmi, un viņiem nav dzimumu atšķirības, tāpēc nepazīst greizsirdību.

Redzi, viņi nodarbojas arī ar grupveida

seksu. Tas ir tik burvīgi! Lēni, nesteidzīgi un ilgi…

Helēnas balss aprāvās, kad viņa man apvija rokas ap kaklu un sāka skūpstīt.

Siltumnīcas tveicīgajā gaisā viņas āda bija kļuvusi mikla un lipīga, un pēkšņi man šķita, ka arī viņa ir liels, glumš gliemezis, kas vijas man apkārt. Laikam neviļus noskurinājos, bet Helēna jautāja: - Vai gliemežu sekss tevi ierosina?

Nepaspēju atbildēt, kad viņa turpināja: Vai tu varētu nodarboties ar grupveida seksu? Šāds jautājums mani pārsteidza.

Pirmajā bridi nezināju, ko sacīt. Tad atbildēju ar pretjautājumu: - Bet tu? Gribētu?

Mēs varētu pamēģināt. Ja

pieaicinātu Gorgonu, Eino, varbūt vēl kādu. Vai tev pietiktu dūšas apskaut, skūpstīt un mīlēt Gorgonu? Viņa ir tāda pat sieviete kā es, tikai nelaimīgāka, mīlestības izsalkusi. Agrāk viņa bija skaista sieviete, vari man ticēt.

Lai arī Helēna runāja vieglprātīgi un rotaļīgi, jutu, ka teiktajā slēpjas kāda daļa nopietnības un viņa mani pēta.

- Es varu mīlēt tikai tevi un nevienu citu, sacīju, par saviem vārdiem būdams pilnīgi pārliecināts.

- Bet ja ar mani notiktu nelaime? viņa tincināja.

Tam nebūtu nozīmes. Es tevi mīlētu, vienalga, kāda tu būtu kļuvusi.

Helēna man atkal piekļāvās.

- Iesim augšā! Es gribu, lai tu mani mīli kā liels gliemezis.

Šajās runās par gliemežiem un grupveida seksu kaut kas man nepatika.

Vai viņa bija perversa būtne? Negribējās ticēt. Līdz šim nekas par to neliecināja.

Tomēr es neuzkrītoši sāku vērtēt katru viņas kustību, apsvērt katru vārdu, taču neko aizdomīgu neatklāju.

Viņa bija izdomas bagāta un nepiepildāma savos glāstos un mīlestības apliecinājumos.

- Es gribu tevi izbaudīt pilnīgi, jo mēs nezinām, cik ilgi lemts palikt kopā, viņa čukstēja, elpu atguvusi. Šajos vārdos es saklausīju drūmu pareģojumu, kam nespēju ticēt. Centos kliedēt viņas sliktās domas un pārliecināt, ka mūsu mīlestība būs mūžīga.

Kādā brīdī es aizsnaudos. Vēl manīju, ka Helēna iziet. Nezinu, cik ilgs

laiks pagāja, iekams atgriezās. Tikai sajutu, ka viņa ir man uzgūlusies, sajutu viņas smaržas un mīlēties kāro augumu.

Mans miegainums pārgāja, es pavēru acis.

Lai arī istabā valdīja ierastā puskrēsla, es nekļūdījos. Tā bija Gorgonas seja, ko ieraudzīju virs sevis. Viņas kailais augums bija man cieši pieplacis, piesūcies kā gliemezis. Es riebumā iekliedzos, kad grūdu to nost. Viņas rokas negribīgi atlaidās. Tā bija Helēna.

Jā, mīļais, tā tam bija jābeidzas. Es to zināju. Piedod, ka sagādāju tev šādu brīdi! Bet šo tu vari paņemt par piemiņu no manis. Aust gaisma, tev jāiet. Ardievu!

Viņa kaut ko nosvieda uz platās guļvietas un steidzīgi aizgāja. Šajā brīdī es jau sapratu: tā ir skaistā maska, kas slēpa Gorgonas seju. Viņa taču bija

stāstījusi, ka spēlējusi masku teātrī, kamēr satikusi zinātnieku…

Neatceros, kā aizgāju no medību pils.

Zināju, ka atgriešanās šeit vairs nav iespējama, pat ja gribētu. Mani te neielaistu.

Turpmākajās dienās neskaitāmas reizes grozīju rokā mobilo telefonu, gaidīdams Helēnas zvanu un pats gribēdams viņai piezvanīt. Vai tāpēc viņa man nedeva telefona numuru, ka paredzēja šādu iznākumu? Lai ari cik neglīta toreiz man likās redzētā Gorgonas seja, es par to domāju arvien biežāk. Laikam ritot, vēlēšanās Helēnu atgūt ir tikai pieaugusi.

Bet noslēgtais līgums ir bijis man izdevīgs. Noteiktajā laikā varēju firmas ļaudīm nodot paredzētos salātu daudzumus un labi nopelnīju. Firmas pilnvarnieks

pagarināja līgumu arī nākamos gadus.

Bijušajā medību pilī sekmīgi turpina darboties gliemežu inkubators.

Reizēm es uzkāpju priedē un lūkojos uz vaļējo terasi, cerībā ieraudzīt Helēnu, bet viņas tur nav. Noeju lejā uz upi, izpeldos mūsu līcītī vai sēžu uz bebru nograuztās apses stumbra, un reizēm man liekas, ka viņa ir tepat tuvumā, izkāps no ūdens un apvīs man rokas ap kaklu.

Gorgonas seja mani vairs nebaida, tā liekas skaistāka par Diānas masku, kuru viņa man atstāja piemiņai. Laiks viņas tēlu nav spējis atdot aizmirstībai, vēl arvien es gaidu viņas atgriešanos medību pilī.

Gaidu, kad iezvanīsies dāvātais telefona aparāts.

Reiz kādas ziemas dienas pievakarē tiku aicināts uz medību pili, lai pagarinātu

kārtējo līgumu. Braucu labprāt. Helēnai taisnība, šis līgums man ir ienesigāks nekā nodarbošanās ar zemkopību.

Kad kāpu augšup pa pazīstamajām kāpnēm, uzvēdīja pusaizmirstie smaržu aromāti, kas iesūkušies nama sienās.

Liekas, nekas te nebija mainījies, tikai Helēnas vietā mani sagaidīja sveša, sausnēja sieviete, kura ar mani runāja lietišķā angļu valodā.

Līguma noteikumi nebija mainīti, tikai palielināts izaudzējamo salātu daudzums, jo gliemežu bizness plauka.

Līdz ar parakstītā līguma eksemplāru sieviete pasniedza arī kādu sainīti, kas esot man jānodod. Pilnvarniece bija steidzīga, vēl šovakar viņai jānokļūstot pilsētā, lai rīt agri jau lidotu prom, tāpēc ilgāk mani neaizkavēšot.

Mēs nokāpām lejā, kur viņu jau gaidīja šoferis. Sieviete iekāpa limuzīnā un tūdaļ aizbrauca. Arī es aizbraucu, degdams nepacietībā uzzināt, kas sainītī atrodas. Varbūt tur būs kaut kas no Helēnas. Nebiju kļūdījies. No atvērtās kārbas uz mani lūkojās Gorgonas maska.

No sastinguma mani iztraucēja mobilā telefona zvans. Kad to sagrābu un pieliku pie auss, sadzirdēju tik pazīstamo balsi: - Mīļais vai kārbu jau atvēri? Jā?

Zini, es gandrīz kļuvu vāja, kad tev to pasniedzu. Bet tu atkal mani nepazini. Un nu jau viss ir pāri. Tu neko daudz neesi mainījies pa šo laiku. Tikai kļuvis nopietnāks. Un pie deniņiem ievēroju vienu sirmu matu. Man gribējās to izraut par piemiņu no tevis. Par agru sāc

nosirmot, mīļais.

Es kliedzu, lūdzos, lai viņa atgriežas.

Teicu, ka ir cietsirdīgi mani tā pārbaudīt, zvērēju, ka viņu mīlu, bet Helēna palika nelokāma.

Es nevaru, mīļais. Mani gaida mans masku teātris, bez kura es nespēju dzīvot, arvien jaunas lomas, kas man jāspēlē un jāpaliek nepazītai. Varbūt kādreiz es atgriezīšos, caur asarām smiedamās, viņa sacīja, kad būšu ļoti veca un rakstīšu memuārus. Tad, ja tu vēl gribēsi, es tevi aicināšu pie sevis uz pēcpusdienas tēju un mēs mierīgi un bezkaislīgi stāstīsim viens otram savas dzīves aizraujošākos notikumus.

Ir pagājis jau ilgs laiks. Es bieži lūkojos uz divām Helēnas atstātajām maskām un minu, vai kādreiz ieraudzīšu

viņas patieso seju.

Trīs vasaras

Trīs vasaras Jau ilgus gadus viņš klīda pa pasauli, veidodams dažnedažādus mākslas darbus.

Viņa radītās skulptūras rotāja daudzu pilsētu laukumus, parkus un dārzus, priecēja laužu sirdis un prātus. Amata brāļiem viņa vārds bija labi pazīstams, to izrunāja gan atzinīgi, gan skaužot. Bet pats mākslinieks ar padarīto nebija apmierināts. Arvien viņš atcerējās sava

skolotāja sacīto, ka mākslā īsta pilnība nemaz nav iespējama, taču pēc tās jātiecas, jāiet nepārtraukti visu mūžu, kā apmāts ceļinieks iet uz apvārsni, ticēdams, ka reiz to sasniegs. Vai nav traģiski būt visu mūžu ceļā, nerimtīgi, un zināt, ka augstākais piepildījums nav iespējams, tam var tikai tuvoties, bet sasniegt nekad.

Vienīgi apmiglotu acu cilvēkam var šķist, ka viņš apvārsnim piegājis klāt un spēj to ne tikai skatīt, bet arī aptaustīt. Drīz vien migla pagaist, un apmātais ierauga, ka apvārsnis ir tikpat tālu kā iepriekš un ceļazvaigzne neaizsniedzamos augstumos. Šī atziņa mākslinieku skumdināja, bet nesatrieca. Visur viņš ieradās kā labvēlīgs viesis, pulcināja ap sevi ļaudis un radīja prieku. Ļaudis bija pārsteigti, redzēdami, cik veikli viņš strādā ar āmuru un kaltu,

atveidodams kādu no viņiem, kas bija iepaticies sava īpatnējā vai jocīgā izskata dēļ vai bija skaists savā vienkāršībā un patiesībā. Viņš dalījās ļaužu priekos un bēdas, gāja viņu mājokļos, vienlīdz nabadzīgo cilvēku būdās vai augstmaņu greznajos namos. Šķita, viņam pat vairāk patika rūpju izvagotās sejas, darbā saliektie augumi un tulznainās rokas, nevis bagātnieka apmierinātais smaids, lepnā pils un dārgās drānas. Viņš uzkavējās visur, kur skatīja ko neparastu vai ievērības cienīgu, jo mākslinieka acij ievērības cienīgi bija ne tikai cilvēku stāvi, augumi, seju daudzveidība, tikko jaušamie dvēseles vai smadzeņu kustību atspoguļojumi, bet arī dzīvnieku graciozie augumi, koku un puķu krāšņā dažādība, ko viņš nebeidza apbrīnot.

Stundām un dienām ilgi mākslinieks varēja vērot kādu cilvēku savā nodabā strādājam tīrumā vai mājas pagalmā, lai pēc tam to iekaltu akmenī, ieveidotu bronzā un varā. Visur, kur mākslinieks nonāca un darīja savu darāmo, ļaudis svešajam vīram deva mājvietu un pieņēma kā savējo. Gadījās, ka mākslinieks lauka malā vai meža nostūrī atrada fantāziju rosinošu akmeni, tur uzcēla telti un sāka kalt. Apkārtnes iedzīvotāji nāca un skatījās, kā viņš strādā, un minēja, kas no šīs darbošanās iznāks.

Netrūka brīvprātīgo, tie gatavo mākslas darbu palīdzēja pārvietot uz ciematu un uzstādīja pie valdes nama vai dīķa, ja tāds bija.

Gadījās, mākslinieka veidojumu nopirka pilsētas tēvi, nolika parkā redzamā vietā un lielījās, cik ļoti rūpējušies par pilsētas

labo izskatu. Vai arī to iekāroja bagāts tirgotājs, naudu sarausies bankas pārvaldnieks, nolika savā dārzā pie strūklakas. Tomēr biežāk nebija kas par tēlnieka darbu samaksā. Tad darbs palika tur, kur radies, un priecēja vienīgi reto garāmgājēju acis. Mākslinieks par to īpaši nenoskuma, savāca savu telti un amata rīkus, sadabūja vedēju un pārcēlās uz citu vietu. Tā mākslinieks apceļoja vai visu valsti, ik vietā atstādams iedzīvinātus cilvēka tēlus, dzīvnieku figūras vai arī fantastiskas kreatūras, dīvainus iedomu veidojumus, kas vieniem likās ļoti interesanti, citiem neizprotami un tāpēc nevajadzīgi.

Ne visi mākslinieku mīlēja. Bija kas neieredzēja, jo mākslinieka atveidotajos tēlos un skulptūrās saskatīja paši savus

vaibstus, ko tēlnieks bija nežēlīgi atklājis visā skaudrumā, cietsirdībā vai uzpūtībā.

Saniknotie viņu labprāt būtu norīdījuši suņiem, apmētājuši akmeņiem vai iegrūduši bedrē, lai pārdrošnieks izdēd un iznīkst, sauli neredzējis, un vairs nespēj atklāt patiesību, ko pasaules varenie nevēlas skatīt, nedz grib, ka citi to redz.

Reiz tēlnieks savu telti uzslēja liela ceļa tuvumā, kur neapstrādāta tīruma malā bija nolūkojis nokaltušu gobu. Ar acīm apmīļojis resno stumbru, spēcīgos, vēja aplauztos zarus, nesteidzīgi savā nodabā iztēlojās, kādu varenu mošķi izveidos.

Kad pirmie saules stari apzeltīja vareno koka stumbru, tēlnieks ķērās pie darba. Ceļinieki un garāmgājēji apstājās un ziņkāri nolūkojās, kā mākslinieks apzāģē nevajadzīgos zarus, citus tikai

saīsina, cērt vai kaļ, griež un gludina, kā pamazām veidojas dīvains tēls ar vairākām rokām un dažādām galvām, kuras raugās pretējos virzienos.

Dienasvidos mākslinieks atlaidās telts ēnā atpūsties un pārdomāja savu ieceri, atrodot arvien kādu jaunu niansi vai detaļu, ko pielabot vai pārveidot. Kad pusdienas svelme pierima, tēlnieks cēlās un turpināja darbu, līdz lielais spīdeklis nogrima aiz apvāršņa.

Kādu dienu, tēlniekam nemanot, pie telts pienāca sieviete, apstājās pie izdzisušā pavarda un noskatījās, kā viņš, kreklā izmeties, atrotītām piedurknēm strādā. Bieži vien dīki, bezdarbīgi ļaudis stundām ilgi kavējās mākslinieka tuvumā, lai apmierinātu savu ziņkāribu, apbrinotu viņa izdomu un roku veiklību. Tēlnieks

nevienu projām neraidīja, tie viņu netraucēja, ja vien nepinās pa kājām un neuzbāzās ar muļķīgiem jautājumiem. Tādi tomēr gadījās reti. Parasti cilvēki aizgāja paši, līdzi aiznesdami apbrīnas pilnus iespaidus par viņa mākslu un redzēto atstāstīdami tālāk. Bet sieviete projām negāja un nekā arī nejautāja. Diezgan tēlniekā noskatījusies, viņa ugunskura vietā sarušināja ogles, atrada pelnos neapdzisušas dzirkstis un apdeguļus un uzpūta liesmu. Viņa salasīja apzāģētā koka zarus un skaidas pie tēlnieka kājām, kuras svaidīgais klajuma vējš vēl nebija izdzenājis pa lauku, iekūra uguni un pagatavoja azaidu. Tēlnieks strādāja, nelikās viņu manot. Tad viņa aicināja ieturēt maltīti. Tēlnieks neatteicās, jo patiesi juta izsalkumu. Viņš nekā

nejautāja, jo šī nepavisam nebija pirmā reize, kad apkārtējie ļaudis atnesa pārtiku un viņu pabaroja. Pēc azaida viņš nedaudz atpūtās un atgriezās pie iesāktā darba.

Saulei rietot, tēlnieks redzēja, ka sieviete nav aizgājusi. Viņa sagaidīja ar ūdens trauku un aicināja pēc darba nomazgāt rokas. Kad viņš, mazliet brīnīdamies, bija to izdarījis, sieviete pasniedza dvieli un aicinaja vakariņās. Ēda klusēdami. Sieviete uzmanīja, lai māksliniekam nekā netrūktu, pasniedza maizi, piedāvāja augļus. Skopos vārdos pateicies par gādību, vientuļnieks aizgāja gulēt. Viņš ievēroja, ka telts bija piekopta un sakārtota, guļvieta kārtīgi saklāta, spilvens uzbužināts. Mākslinieks tīksmi ieelpoja zāļu un puķu smaržas, kas pildīja

telti, un aizmiga, nepaspējis pārdomāt šodien paveikto, ne arī apsvērt rītdien iecerēto, kā parasti darīja.

Viņš modās rīta agrumā, tiklīdz saules stari aizskāra telts sānu un iekšā ielauzās oranža gaisma. Acis atvēris, blakus ieraudzīja sievieti. Pamanījusi, ka tēlnieks sagrozās un atver acis, viņa pirmā izsteidzās no telts. Pēc brītiņa jau kurējās uguns, virs kuras pakārts sīca tējas trauks.

Sieviete gatavoja brokastis, bet mākslinieks prātoja, kā tagad izturēties. Šī nebūt nebija pirmā reize, kad kāda sieviete par viņu uzņēmās rūpes, palika ilgāku vai īsāku laiku, droši vien lolodama cerību, ka vientuļnieks viņu bildinās vai vismaz aicinās līdzi, kad, darbu pabeidzis, dosies tālāk. Taču tā nekad nenotika. Tēlnieks gribēja būt brīvs

un nesaistīts, jo bija pārliecināts, ka tikai tā spēs piepildīt savu aicinājumu, misiju, kas viņam šajā dzīvē lemta. Sieviete izraudzītajā ceļā varētu tikai traucēt.

Tāpēc viņš pameta sievietes un aizgāja plašajā pasaulē, lai nebūtu neviena, kas saistītu. Viņš gribēja atbildēt par saviem mākslas tēliem un tikai līdz brīdim, kad pēdējo reizi tiem pieskaras. Viņa uzdevums bija radīt. Bet būtnei, ko radījis, bija jādzīvo pašai sava dzīve, par kuru vairs nejutās atbildīgs.

Tēlnieks iznāca no telts, paēda brokastis un sāka strādāt, sievietei neveltījis nekādu uzmanibu.

Sieviete palika visu laika, kamēr viņš veidoja vareno mošķi, kurš lūkojās uz dažādām pusēm, draudīgi pret debesīm saslējis daudzās rokas. Darbs veicās, un

mākslinieks strādāja nepaguris. Savs nopelns noteikti bija sievietei, kura cēlās agri, vārīja, piekopa, gādāja produktus.

Darba vīra apģērbs tika turēts labā kārtībā, un tīrs krekls viņam allaž bija mugurā, lai gan pats likās sievietes rūpes neievērojam. Vakaros viņa pēdējā iegāja teltī, apgūlās blakus, bija maiga un mīlīga, kad viņš to vēlējās. Bet runāt viņi gandrīz nerunāja. Tēlnieks laikam domāja, ka sievietes prāts nav līdzvērtīgs viņa prātam, un tāpēc bija strups un noraidošs, tiklīdz sieviete pavēra muti, lai kaut ko teiktu.

Beidzot pienāca diena, kad fantastiskais tēls stāvēja visā savā godībā un piesaistīja gājēju un garāmbraucēju uzmanību. Daudzi apstājās, lai apbrīnotu un izteiktu atzinību tā radītājam, kas likās

tikai pa ausu galam uzklausām daudzās uzslavas. Bet sieviete priecājās. Viņa pat kļuva runīga, labprāt ziņkārīgajiem stāstīja, kā tēlnieks agri cēlies, kā nepagurdams strādājis veidodams un pārveidodams, tā atklādams arvien jaunas izteiksmes un nianses daudzajās sejās, un kā no kaltušā gobas koka beidzot izveidojis šo brīnumaino skulptūru.

Tēlnieks klausījās sievietes raitajā valodā, un viņam nepatika. Vai tad viņai bija kāda sajēga vai nopelns, ka tāds tēls šeit tapis? Ko šī varēja zināt par viņa iecerēm vai nodomiem? Nenieka nebija stāstījis. Viņa bija tikai vērojusi, ziņkārīgi skatījusies un šo to iegaumējusi. Tagad nu tērgā, itin kā pati visu būtu paveikusi.

Sapīkušais vīrs sāka novākt telti un sakravāt vienkopus amata rīkus, lai

pārceltos uz citu vietu. Sieviete centās palīdzēt. Viņš sadusmojās.

Tu nu gan varētu iet uz savam mājām, viņš teica, - Manas mājas ir tava telts, sieviete atbildēja.

Viņš kļuva ērcīgs: Telts ir nojaukta, kā redzi. Es taisos projām. Tūdaļ iešu sameklēt vedēju.

To sacījis, viņš uzgrieza muguru, lai dotos uz tuvējo ciematu.

- Nepūlies! sieviete viņu atsauca. Ir sarunāts. Drīz viņš būs klāt un aizvedīs, kur tu vēlēsies.

Teiktais vientuļnieku mazliet pārsteidza, bet viņš to neizrādīja. Vai tiešām viņa visā nopietnībā bija taisījusies līdzi? Kāda nekaunība!

Drīz vedējs patiešām bija klāt.

Sieviete palīdzēja iekraut tēlnieka pieticīgo iedzīvi un tagad stāvēja, rokas nolaidusi, ar mulsu izteiksmi sejā.

"Tā vien trūkst, ka viņa sāktu raudāt!" tēlnieks īgni nodomāja. "Kā es neciešu sieviešu asaras!"

Bet sieviete neraudāja. Viņa pat nepakustējās, kad viņš pamāja atvadu sveicienu, pirms iekāpa automašīnā, kura tūdaļ sāka braukt.

Pa gabalu tēlnieks atskatijās. Ne jau lai redzētu sievieti, bet lai pēdējo reizi palūkotos uz savu roku darbu, jo necerēja vēl kādreiz te atgriezties. Likās, izteiksmīgajam tēlam blakus izaudzis kāds vientuļš stāvs. Redzējums tūdaļ izgaisa ceļa līkumā, un tēlnieks par to vairs nedomāja.

Brauca ilgi, lūkodamies apkārt, šur tur apstādamies un taujājot pēc kāda liela akmens, ko būtu vērts apstrādāt un veidot pēc sirds patikas. Beidzot viņš apmetās straujas upes līcī netālu no kādām mājām, kur norā zvilnēja vairāki ievērības cienīgi akmens bluķi. Atlaidis vedēju, nogurušais ceļinieks tūdaļ sāka sliet telti, jo negribēja nakšņot zem klajas debess, nedz lūgt naktsmītni tuvējās mājās.

Vajadzēja iekurt uguni un pagatavot vakariņas. Bet tumsa ar steigu mācās virsū, par citām spožāka iegailējās vakarzvaigzne. Tā kā malka nebija sagādāta, vientuļais vīrs ielīda steigā uzslietajā teltī.

Nakti viņš pārlaida caurā miegā, lai gan pēc garā brauciena un kravāšanās jutās noguris. Likās, guļvieta nav

pietiekami labi uzklāta, kāds kukurznis spieda sānu, un pārāk skaļa šķita netālās upes šalkšana, ūdeņiem skrienot un atsitoties pret akmeņiem, sīkām tērcītēm sačukstoties ar krastmalas oļiem. Viņš grozījās no viena sāna uz otru, klausījās vienmuļajā, neizprotamajā ūdeņu un akmeņu valodā. Apjēdzis, ka tik drīz neaizmigs, vientuļnieks pacēla telts priekškaru un lūkojās naktī, kur palsajā mēness gaismā pār upi cēlās un vēlās miglas vāli, kāpa augšup, ietīdami un aizsegdami otra krasta egles, kas šķita iepeldam un izgaistam bālā bezgalībā.

Brīžam migla pašķīrās, koku silueti nedaudz izgaismojās, līdz tos arvien ciešāk un ciešāk ieskāva miglas auts.

Migla ne tikai kāpa augšup, tā pletās plašumā, vēlās pāri norai, un, šķita,

dīvaini rēgi tuvojās teltij. Lai arī mākslinieks zināja un saprata, ka nekādu ķēmu nav, izkoptā iztēle uzbūra ērmotus tēlus, dejas un orģijas, par kurām viņam patiesībā nebija daļas, bet kuras tomēr radīja dvēselē smeldzošu vientulības un tukšuma sajūtu, to nevarēja aizpildīt ar domām par darbu, ko rīt vajadzēja iesākt, ne ar domām par paveikto, kas nebija maz.

Roka nevilšus pastiepās, kur vēl pavisam nesen bija gulējusi sieviete. Sataustījis tukšumu, viņš roku atrāva, itin kā būtu apdedzinājies.

Pavadījis murgainu nakti, tēlnieks otrā rītā sāka rūpīgi novērtēt akmens bluķus. Kādu, kas viņam vairāk patika, vajadzēja atrakt, jo tas bija daļēji iegrimis zemē, un blakus auga krūmu pudurksnis, ko nācās nocirst. Vēlāk viņš aizgāja uz

ciematu un sarunāja vairākus vīrus, kas apņēmās pievakarē atbraukt un palīdzēt noskatīto akmens milzeni izdabūt no bedres un nostādīt vajadzīgā stāvoklī, lai varētu pienācīgi strādāt.

Pēc pāris dienām nepieciešamie priekšdarbi bija pabeigti un tēlnieks drīkstēja ķerties pie kalšanas, bet viņš kavējās un pārdomāja ieceri, kas vēl visā pilnībā nebija skaidra. Kaut kas traucēja, likās, pietrūkst kāda nozīmīga priekšnoteikuma, lai darbs veiktos.

Domīgs un noraizējies vientuļais vīrs staigāja ap akmens bluķi, šur tur pieklaudzināja ar āmuru un ieklausījās, kā skan, pētīja, vai neatklāsies kāda plaisa, kā dēļ akmens vēlāk varētu sašķelties.

Nekā aizdomīga neatklājis, viņš sāka no akmens atkalt šķēpeli, nošļaupenu stūri,

kas likās lieks un nevajadzīgs. Bet īstas pārliecības nebija, ka rīkojas pareizi. Tas šķita dīvaini. Līdz šim taču materiāls pats bija pateicis, pat vairāk, diktējis, kā jārīkojas, un, ja iztēle spēja saskatīt veidolu, kam jātop, tad nāca iedvesmas pilni brīži, dienas un nedēļas. Šoreiz tā nenotika. Tomēr jāstrādā, viņš pats sevi pierunāja. Kad darbs būs iesākts, atgriezīsies ticība un pārliecība.

Kādu dienu tēlnieks bija aizgājis uz patālo veikalu, lai iegādātos nepieciešamos produktus. Atgriežoties jau pa gabalu viņš saoda dūmu smaržu un saklausīja spaini nošķindam. Pārsteigts ieraudzīja pie telts rosāmies sievieti un apstājās. Viņa bija to atradusi. Meklējusi, izošņājusi un atnākusi. Par spīti aizliegumam sekot! Tagad vajadzēja

kliegt. Dzīt viņu projām. Ko gan viņa iedomājas! Tomēr saērcinātais vīrs tā nedarīja. Kaut kas nepasakāms viņu atturēja. Bet viņš negāja sievietei klāt, paslepus vēroja, kā viņa tur rosās ap pavarda vietu: noliecies augums, kustīgas rokas, galvas un kakla līnija, matu šķipsna pār pieri. Tas viss pēkšņi modināja sajūtas, ko viņš nevēlējās atzīt.

Sieviete iegāja teltī. Tēlnieks izmantoja šo brīdi, nolika pirkumu somu un aizsteidzās pie akmens bluķa, kas arvien vēl neizveidots stāvēja pilnā augumā. Dusmodamies un brīnīdamies reizē, viņš pēkšņi zināja, kas no šī bluķa iznāks. Vai tam bija kāds sakars ar sievieti? Viņas atgriešanos? Tā nekad nebija bijis. Viņš strādāja sirdīgi, galvu nepaceldams un uz telts pusi

nepaskatīdamies.

Pienāca pusdienlaiks, viņš uz telti negāja. Bija noguris, bet neatpūtās. Kala un kala, tikai pa brīdim nedaudz atkāpdamies, lai palūkotos uz padarīto un aprēķinātu, kur turpmāk kaltu pielikt.

Bija jau pievakare, ēnas garas un tumšas krita pār akmeni un tēlnieku, kad viņš pēkšņi sajuta, ka sieviete ir pienākusi cieši klāt. Viņš izlikās to nemanām, jo bija nikns un sapīcis. Jau sen viņai vajadzēja pienākt… Jā, ko gan viņai vajadzēja darīt? Pieteikties, ka ir viņu atradusi? Lūgt atļauju palikt? Viņš nebūtu devis. Bet, ja sieviete tagad pagrieztos un aizietu, justos neapmierināts.

Neizlēmībā viņš nolaida rokas gar sāniem un gaidīja, ko sieviete darīs. Viņa pieskārās tā plecam, nostājās priekšā un

ilgi skatījās acīs. Ko gribēja saskatīt?

Viņš novērsās. Bet viņa apvija rokas un pieglaudās. Vai tagad vajadzēja to atgrūst? Kamēr viņš cīnījās ar savām domām un jūtām, sieviete izņēma no rokām kaltu un āmuru, ko viņš nezin kāpēc atdeva.

Nāc! Tu esi noguris, viņa teica, No sievietes izstaroja dīvains miers, un viņš tai paklausīgi sekoja, lai gan gribēja iebilst, iespītēties un neiet. Viņa bija parūpējusies par vakariņām, piekopusi pavarda vietu un izsvaidītās lietas. Traukā atkal bija ūdens, kur nomazgāties, un zarā karājās tīrs dvielis.

Lai gan mākslinieks dvēselē bija brīvību un neatkarību mīlošs, viņš nespēja pretoties mierpilnajam mājīgumam, ko sieviete ar savu klātbūtni radīja. Un juta,

ka pats savās acīs zaudē tik dārgo vientuļnieka oreolu. Tas darīja nemierīgu.

Viņš taču nejutās ne vecs, ne slims, tik daudz vēl vajadzēja paveikt vienatnē, būt brīvam kā putnam gaisā, kā vējam savā vaļā, kas drīkstēja skriet, kur iegribas, un norimušam noplakt, kur ienāk prātā. Bet sieviete? Viņai tajā visā nebija vietas.

Sievietei nav vajadzīga ne brīvība, ne telts. Sievietei vajag māju, drošu vietu un skaidrību par rītdienu, kādu mākslinieks vismaz šobrīd nespēja dot. Ja viņš pieņēma sievieti, vajadzēja pieņemt arī noteikumus, kurus viņa agrāk vai vēlāk izteiks. Sī pretruna mākslinieku darīja nemierīgu un īgnu. Paturēdams sievieti savā teltī, viņš atzina savu vājumu un atkarību no viņas, bet to viņš nevēlējās.

Tādas un tamlīdzīgas domas mocīja

mākslinieku turpmākajās dienās un naktīs, tomēr sievieti viņš projām neraidīja, un viņa arī nebūtu gājusi, jo visai noteikti paziņoja: Lai kas ari notiktu, mana vieta ir pie tevis. Es skaidri zinu. Bet esi mierīgs un par mani neraizējies! Ja pienāks tas brīdis, es pati aiziešu. Par nastu tev nekļūšu.

Mākslinieks gan īsti neizprata un arī nejautāja, ko īsti nozīmē viņas vārdi, tomēr nomierinājās, jo bija noņemta atbildība par sievieti. Un, galvenais, viņu neierobežoja.

Lai kā arī būtu, kopš sievietes atgriešanās darbs vedās labāk. Sieviete atbrīvoja no ikdienas rūpēm, uzminēja vēlmes, bija klāt, kad viņš to gribēja, un nemanot aizgāja, kad viņš vēlējās būt

viens un netraucēts. Tomēr reizēm tēlnieks domāja, ko darīs, kad pienāks rudens, sāksies ziema un vajadzēs kaut kur apmesties. Dažreiz viņš noīrēja istabu un strādāja kādā šķūnī vai pamestā mājā, bet varēja arī aizbraukt uz pilsētu, kur viņam piederēja neliela darbnīca, strādāt līdz pavasarim, kad atkal var apmesties kādā nomaļā vietā, kas patika labāk, jo pilsētu mākslinieks neieredzēja. Pilsētā trūkst elpas, tā sasaista, ierobežo un atņem spēku. Tomēr nākošo ziemu viņš nolēma pavadīt pilsētā, aplūkot, ko paveikuši draugi, un piedalīties izstādē, kurai jau bija nosūtīti vairāki viņa darbi.

Rudens pienāca agrāk nekā tēlnieks bija paredzējis, strauji iestājās aukstums, un uzsniga pirmais sniegs. Vēl neilgu laiku tēlnieks uzturējās tuvējās mājās, rītos gāja

pie iesāktā darba, bet bija skaidrs, ka šoruden to pabeigt neizdosies. Zeme sasala, un vienā naktī upi pārklāja ledus vāks. Bija pienācis laiks aizceļot uz pilsētu. Telti un darba rīkus tēlnieks atstāja tuvējās mājās. Sieviete palīdzēja tēlniekam saposties un izvadīja ceļā.

- Pavasarī es tevi sagaidīšu, viņa teica.

Nevajag, mākslinieks izvairīgi atbildēja, es nemaz nezinu, kad atgriezīšos.

- Bet tu taču gribēsi pabeigt iesākto darbu.

Jā… Varbūt… viņš izvairīgi teica.

- Tev nepiedos, ja pametīsi… Šinī brīdī māksliniekam bija vienalga, ko sieviete runā. Kļuvis

nepacietīgs, domās viņš bija jau tālu prom, pilsētā, ko neieredzēja, bet kur laiku pa laikam atgriezās, jo tur bija pagājuši skaistie, cerību pilnie studiju gadi, tur dzīvoja draugi un tuvojās izstādes atklāšanas laiks. Atmiņām reizēm piemīt burvju spēks, liekas, vajag tikai ierasties jaunības pilsētā, lai viss atkal būtu kā toreiz. Taču tā ir alošanās, kas vienmēr liek rūgti vilties. Bet to cilvēks apjēdz tikai vēlāk. Pilsētā, uz kuru tēlnieks traucās, sievietei vieta nebija paredzēta.

Nav izskaidrojama sievietes pieķeršanās māksliniekam, kurš neizrādīja ne mazāko interesi par viņas dzīvi, likteni.

Ne reizi viņš nebija jautājis, no kurienes viņa nākusi, kur viņas mājas, kas tuvinieki. Varbūt šai pasaulē bija pilnīgi vientuļa? Visticamāk, ka viņu saistīja

mākslinieka neparastā personība. Kā zināms, cilvēku simpātijām vai antipātijām bieži vien pietrūkst loģiska izskaidrojuma. Šajā gadījumā jo vairāk, tāpēc ka tēlnieka attieksme pret sievieti drīzāk bija vēsa un noraidoša, viņš nemaz nebija spējīgs atbildēt ar tādām pašām jūtām, kādas sieviete juta pret viņu.

Varbūt tā bija liktenīga saistība, kas nāca līdzi no kādas iepriekšējās dzīves, ko, līdzīgi lielākai daļai cilvēku, viņi nemaz neapjauta un neatcerējās, bet kas viņus valdonīgi saveda kopā, lai atraisītu vai gluži otrādi vēl ciešāk sasietu abu kopīgo karmas mezglu.

Tēlnieks aizbrauca. Pilsētas dzīve viņu īpaši neaizrāva un nevilināja, tomēr viņš jutās pietiekami labi, jo saņēma mākslas cienītāju atzinību par saviem

galerijās izstādītajiem darbiem, dažus pat nopirka, un naudas grūtības viņš neizjūta.

Strādāja savā šaurajā darbnīcā, kur darbs nebūt nevedās tik raiti kā brīvā dabā, mierā un klusumā, kā ilgajos klejojuma gados bija pieradis. Marmora skulptūru, ko viņš veidoja kapa piemineklim, solījās pirkt kāda bagāta ģimene. Tēlnieks jutās pie šī darba saistīts. Tas ievilkās līdz pat pavasarim, un viņš sāka kļūt nepacietīgs, jo sapņos arvien biežāk sāka rādīties mierīgais upes līcis.

Beidzot pienāca diena, kad tēlnieks atkal stāvēja pie nepabeigtā darba un aumaļains prieks pildīja dvēseli. No jauna to aplūkojis, viņš skaidrāk saskatīja, ko šeit vajadzēs pielabot, ko nedaudz pārveidot, jo spilgtāk ieraudzīja savu iedomu tēlu, kam no akmens bluķa

vajadzēja izkāpt šajā pasaulē, lai sāktu patstāvīgu dzīvi.

Pirmajā dienā viņš vēl nesāka darbu.

Uzslēja telti, nokāpa pie upes, kura pēc nesenajiem pavasara paliem bija duļķaina un daudz straujāka nekā pagājušajā rudenī.

Tā krāca, verda un mutuļoja, veldama un dārdinādama oļus un skalodama krastus, līdzi aizraudama vienu otru vārgāku koku ar visām saknēm. Ik pa laikam no dažādiem skatpunktiem viņš lūkojās uz pusizveidoto akmens tēlu, pārliecinājās par savas ieceres pareizību un dzīvotspēju. Kad viņš šim akmens tēlam būs pieskāries pēdējo reizi, tam pašam vajadzēs pastāvēt un iekarot vietu mākslas pasaulē vai ari tas tiks nodots aizmirstībai, bet to mākslinieks uzskatītu arī par savu nāvi. Tā nedrīkstēja notikt.

Par sievieti viņš pat nedomāja, liekas, viņš bija to aizmirsis.

Pagāja vairākas dienas, kamēr tēlnieks iejutās, iestrādājās, kalts viņa rokās paklausīja domai un iztēlei, kura allaž nepacietīgi skrēja pa priekšu.

Reiz atskatījies, viņš ieraudzīja sievieti līkņājam ap pavardu un noturēja par kādu svešinieci, kura pirmo reizi pie viņa atnākusi. Ciešāk pavērojis, viņš to pazina un atcerējās. Tā bija sieviete, kuru viņš pagājušajā rudenī te pameta, piekodinājis, lai dodas atpakaļ uz savām mājām, nepajautājis, vai viņai tādas ir.

Bet kas viņam daļas. Katrs pats atbild par sevi. Tēlnieks sāka dusmoties un kļuva īgns. Patiešām, kāpēc viņa atgriezusies?

Varbūt gaidījusi? Viņš taču šķiroties nebija devis ne vismazāko mājienu, ka

vēlēsies viņu vēlreiz redzēt vai satikt.

Sapīcis viņš slāja uz telti. Sieviete patlaban tur ieviesa kārtību.

- Vai! sieviete iesaucās. Tu nāc mazliet par agru, es vēl neesmu paguvusi sakārtot telti.

- Tev tas nav jādara, viņš nelaipni atbildēja, skaidri izrādīdams savu nepatiku.

- Ir, mīļais, ir. Kas tad darīs, ja ne es?

Sieviete smējās, likās priecīga un maigi lūkojās māksliniekā. Lai cik liels bija viņa egoisms, viņš nebija ļauns.

Skaidri bija redzams, ka pārlaistā ziema viņai nav bijusi viegla. Sieviete likās kļuvusi pelēkāka, acis lielākas un vairāk iegrimušas, bet viņš nejautāja, kā klājies, jo negribēja uzklausīt ne žēlošanos, ne

mīlestības apliecinājumus, ne grēksūdzi.

Tas viss varēja viņu tikai apgrūtināt.

- Man nepatīk, ka bez manas ziņas te kāds ložņā, viņš cieti un nesaudzīgi teica.

- Nu, bet tagad tu zini, ka tā esmu es. Tu taču nedzīsi mani prom? Vismaz ne šovakar. Ļauj dažas dienas palikt pie tevis! Darbā es tevi netraucēšu. Tu jau zini. Katram cilvēkam uz zemes ir kāds, par ko viņam jāatbild. Man nav ne ģimenes, ne bērnu. Tikai tu. Varbūt tev liekas, ka esmu par apgrūtinājumu, bet atceries, mirusi es kļūšu par tavu postu. Šāds sarunas pavērsiens viņam nepatika.

Nebija arī vēlēšanās noskaidrot, kā sievietes vārdi jāsaprot.

Pārāk liela skaidrība nemaz neinteresēja, pat biedēja. Nenoteiktības miglājos bija

viņa īstā vieta, jo tur viss vēl ir iespējams, bet, kad kontūras iezīmējās pārāk asi, vairs nepaliek vietas iztēlei un radošai fantāzijai. Varbūt tieši tāpēc viņš līdzšinējo dzīvi bija vadījis, nekam nepieķerdamies, nekur ilgi nepalikdams, neko neiemīlēdams, ne par ko atbildību nejuzdams. Mākslinieciski noraidoša attieksme un nevērība pret visu, kas varētu ierobežot ne tikai garu, bet arī miesu. Jo tikai pilnīgi brīvs un nesaistīts gars pēc tēlnieka pārliecības spēj radīt lielus mākslas darbus. Tomēr viņš jutās nedaudz apmulsis un atstāja telti.

Sieviete palika pie tēlnieka. Itin ātri viņš atkal pierada, pieņēma viņas klātbūtni, maigumu un aprūpi. Dažreiz viņa stāvēja netālu un vēroja tēlnieka darbošanos. Viņš sāka just sievietes

klātbūtni un neat​skatoties nojauta, kad viņa aiziet. Drīz viņš manīja, ka darbs vedas labāk, kad sieviete atrodas tuvumā. Un iestājās tādi kā tukšuma vai paguruma brīži, kad viņa attālinājās. Bet to viņš nevēlējās atzīt. Nebija taču nekāds aktieris, kam vajadzīgs skatītājs. Iedomas un vairāk nekas!

Tomēr dīvainā atkarība no sievietes pastiprinājās, par ko viņš bezgala brīnījās.

Un mierināja sevi ar domu, ka rudenī atkal aizbrauks uz pilsētu un tur sievietes iespaids izzudīs, viņš atgūs zaudēto neatkarību un pašcieņu, pēc tam nekad vairs neatgriezīsies, kur viņš to būs atstājis. Sirds dziļumos viņš nojauta, ka šī doma ir nodevīga, bet vai tad viņš bija par sievieti atbildīgs? Ne meklējis, ne aicinājis pie sevis, pati bija pieklīdusi,

iekārtojusies viņa teltī, zināmā mērā izmantojusi viņa viesmīlību, taču tai nebija jākļūst ilgstošai.

Pienāca diena, kad iesāktā skulptūra bija pabeigta. Tēlnieks vēl nenojauta kur gatavo darbu likt. Pilsētā viņš vairākiem par mākslu atbildīgiem ierēdņiem bija ieminējies, ka top apjomīgs darbs, bet tie tikai plātīja rokas, aizbildinoties ar naudas trūkumu. Nekas cits neatlika kā gatavo skulptūru atstāt tur, kur tā radīta.

Mākslinieks daudz nebēdāja, šis nebija pirmais darbs, ko piemeklēja tāds liktenis.

Viņš paļāvās, ka labi darbi nepazūd. Šī skulptūra bija laba, tēlnieks nešaubījās.

Turpat upes līča norā viņš jau bija noskatījis citu akmeni, iecerējis jaunu darbu sievietes skulptūru un alka ātrāk sākt, jo ticēja savai laimei vai liktenim,

un, patiesi, gandrīz visi viņa darbi ar laiku bija atraduši īsto vietu.

Tēlnieks strādāja cītīgi, tikai paretam atļaudamies kādu dīku brīdi vai pastaigu gar upi. Bet šīs pastaigas nebija garas, tās nesagādāja ne prieku, ne atpūtu, viņš ātri vien griezās atpakaļ, kur norā gaidīja iesāktie darbi, telts un šī dīvainā sieviete, no kuras gribējās atbrīvoties, bet kuras tuvumā, pašam to īsti neapzinoties, arvien biežāk sāka uzturēties.

Reiz viņš jautāja: - Kāpēc tu nekad nenāc man lidzi pastaigāties?

Sievietes seja atplauka smaidā, kad viņa teica: - Es to darīšu ar prieku, Man tikai likās, tu labāk gribi būt viens. Pārdomāt savu darāmo.

Tā arī ir. Bet nākt tu drīksti, ja daudz nepļāpāsi, viņš atteica, saīga un steigšus aizgāja pie darba. Par daudz klaji bija izrādījis vēlēšanos būt viņas sabiedrībā.

Tuvākajās dienās viņš nekur negāja un centās no sievietes izvairīties. Vienīgi naktīs atmaiga, kad glāstīja viņas augumu un ļāvās glāstiem. No rīta aizgulējies kļuva vēl nerunīgāks un piktojās uz sevi, ka ir sapinies sievietes tīklos, kas gan nešķita nepatīkami.

Karstā dienvidū viņš aizgāja līdz upei, atsēdās uz plakana akmens, kailās kājas iemērcis ūdenī, un lūkojās, kā garām peld sīkas zivteles, klausījās ūdens burbuļošanā un jutās skumji. Nemanot bija pienākusi sieviete, apsēdās blakus, uzlika roku uz viņa pleca un klusēja. Viņas kailās kāju pēdas lēni kulstīja ūdeni un pieskārās

viņa kājām.

Varbūt izpeldēsimies? viņa iejautājās, un pēc brīža piebilda:Ir tik karsts. Tev tā neliekas?

Karsts patiešām bija. Klusēdami viņi izģērbās un metās nelielajā atvarā, kurā melns ūdens lēni griezās gar stāvo krastu.

Sieviete draiskojās, viņa ienira un iznira, šķieda ūdeni uz visām pusēm un apšļakstija tēlnieku, kurš peldēja lēni un smagi, līdz arī viņš atraisījās un kļuva vieglprātīgs, kāds nebija bijis daudzus gadus. Viņš, kas jūtīgi uztvēra skaistumu un mācēja saskatīt formu un līniju harmoniju, ieraudzīja sievieti it kā pirmo reizi. Nācās atzīt, ka viņa bija pati pilnība. Vai līdz šim bijis akls? Nejūtīgs?

Neatsaucīgs?

Izkāpis krastā, viņš pavisam citādām

acīm raudzījās uz sievieti, ielāgoja viņas locekļu harmoniju, kustību plastiskumu, līdz viņai kļuva neērti. Kāpēc tēlnieks pēkšņi viņu tā pētīja un aplūkoja, ja divas vasaras gandrīz nelikās redzot? Viņa paslēpās aiz krūmiem.

Saģērbušies abi aizklīda krietnu gabalu gar upi uz augšu, kur sieviete zināja atrodamies braslu. Pārbriduši viņi uzkāpa kalnā, no kura pavērās skats uz ciematu, atsevišķām mājām un laukiem, kur jau bija sākusies rudzu pļauja, zilganā dūmakā dzeltēja kviešu druva. Tas nozīmēja, ka vasara iet uz rudeni. Visai drīz varēja pienākt šķiršanās. Varbūt šī bija laimīgākā diena viņas mūžā un otras tādas nebūs. Bet sieviete nekā neteica un nežēlojās. Tas būtu bijis veltīgi. Viņa tikai ciešāk saspieda viņa roku un negribēja

laist vaļā, kad tēlnieks pagriezās, lai dotos atpakaļ.

Atkal augas dienas upes šalkoņas pavadījumā sausajā norā skanēja kalts un āmurs, veidojās kāds no izteiksmīgākajiem akmens sieviešu tēliem, ko skulptoram līdz šim izdevies radīt.

Varbūt savs nopelns bija sievietei, tām dažām kopā pavadītajam stundām, kad viņu ieraudzīja citādām, redzīgākām acīm.

Klusībā viņš vēlējās, lai sieviete tagad ilgāk uzturas tuvumā, likās, viņas klātbūtne radīja īpašu noskaņu, un darbs vedās labāk. Tomēr, palikdams sev uzticīgs, mākslinieks to nespēja atzīt.

Kādu dienu sieviete, brīdi vērojusi viņa nenoteikto rosīšanos, ie​jautājās: - Vai tu jūti?

Mākslinieks nesaprata.

Sēņu smarža no aizupes meža, viņa paskaidroja.

Viņš ievilka gaisu nāsīs, bet nekā nesaoda. Tomēr sievietes vārdi pēkšņi atmiņā atsauca tālās bērnības gājienus uz mežu sēnēs kopā ar māti un māsām.

- Vai tev ir grozs? viņš jautāja.

- Jā. Ar ko eju pēc pārtikas.

- Tad atnes to!

Sievietes acis iemirdzējās. Viņa aizskrēja žigli kā jauna meitene, atbrīvoja grozu, steigā sagatavoja sviestmaizes, un viņi varēja doties ceļā. Tēlnieks nedaudz saīga, ka tik viegli pakļāvies sievietes ierosinājumam, bet tagad griezties atpakaļ būtu muļķīgi.

Drīz viņi nokļuva priežu mežā, kur zemi klāja balta sūna un šur tur vizēja brūnas, sausas baraviku cepurītes.

Izskatījās, ka cilvēki te ilgi nav sēņojuši.

Grozs drīz vien bija pilns. Ja vēl gribēja lasīt, steigšus bija jāapēd līdzpaņemtās sviestmaizes. Ēda klusēdami. Diena bija silta, un gaisā lidinājās sīki tīmekļi, tuvās šķiršanās nojausmas. Tēlnieks gatavojās prom, vienīgi šoreiz juta, ka iepriekš jāpasaka sievietei, bet viņš vilcinājās, kaut kas agrāk nebijis viņu atturēja.

Sieviete nojauta viņa noskaņojumu, bija gatava un baidījās, ka tas var notikt jebkurā laikā, tāpēc priecājās par katru kopā pavadīto brīdi.

Neizteiktā apņemšanās tēlniekā brieda arvien noteiktāk, par to bija jādomā, līdz tā izlauzās uz āru visnepiemērotākā brīdī.

Viņi bija nometušies tupus brūklenājā, kad viņš paziņoja: Rīt es aizbraucu…

Sievietes pleci viegli nodrebēja, uz īsu mirkli viņa sastinga, tad rokas turpināja kustēties tikpat raiti kā iepriekš, it kā teiktais būtu pilnīgi vienalga vai arī nebūtu to dzirdējusi. Tomēr ilgi viņa neizturēja, asaras aizmigloja acis, un tēlnieks redzēja, ka viņas pirksti, kas arvien vēl ņirbēja, plūc brūklenāja zaļās lapas. Pie velna, viņš nodomāja, laikam to vajadzēja pateikt pēc atgriešanās teltī, tad nebūtu jāskatās uz asarām, ko viņš necieta, nekad nebija cietis un allaž izvairījies uz tām skatīties. Bet pateikto vairs atsaukt nevarēja, klusēdami viņi gāja atpakaļ.

Otrā dienā tēlnieks novāca telti un aizbrauca neatvadījies, jo sieviete bija pazudusi. Varbūt tā bija vislabāk, izpalika smagās atvadīšanās minūtes. Tomēr viņš jauta sirdsapziņas pārmetumus, kādus jūt

bez vainas vainīgs cilvēks. Kā viņa dzīvos? Ko darīs? Tūdaļ gan radās arī atbilde. Dzīvos tā, kā dzīvoja pirms viņa.

Tēlnieks nebija aicinājis pie sevis, nedz ko solījis. Viņš savāca kopā nedaudzās sievietes drēbes, sasēja sainitī, pielika klāt kādu nieku naudas, kas nebija iztērēta, un atstāja tuvējās mājās, kur iepriekšējā ziemā bija glabājusies telts un pārējās lietas. Aizbrauca, nolēmis šeit vairāk neatgriezties.

Pilsētas dzīve, lai arī nebija mīļa, tēlnieku strauji ierāva savā ritmā. Bet strādāt viņš nevarēja. Kolīdz apņēmības pilns iegāja darbnīcā, sākās kaut kas dīvains, agrāk nebijis, vislabākā iecere, lai cik skaidra iepriekš, lai cik labi viņš to bija uzzīmējis uz papīra, izčākstēja, paņemot, rokā āmuru un cērtni, pagaisa un

pazuda, likās, pa gaisu gaisiem to aizrāvusi vēja vērpete. Bezpalīdzīgi stāvot pie neaptēstā akmens bluķa, viņš laiku pa laikam atskatījās pār plecu, it kā cerot, ka tūdaļ atvērsies darbnīcas durvis un ienāks kāds, ko viņš gaida. Dažreiz patiesi atnāca draugi, bijušie studiju biedri, jautrība sita augstu vilni, šķita, tēlnieks tajā visā piedalījās, bet vajadzēja tikai apmeklētājiem aiziet, lai viņš atkal justos pamests un vientulīgi. Kaut kā neglābjami pietrūka, ko nespēja dot ne uzdzīve, ne jautrā sabiedrība.

Pavasari draugs tēlnieku pierunāja doties līdzi uz jūras krastu, kur esot liela vientulība, bezgaldaudz varenu akmeņu un neizmērojamas darba iespējas. Tēlnieks aizbrauca, un viss tā bija, kā draugs stāstījis. Atbraucējs apmetās viesmīlīgajā

mājā, kur tika sirsnīgi uzņemts. Augas dienas viņš klejoja gar jūru, klausījās viļņos, citreiz uzkāpa augstā kāpā un lūkojās, kā vētras sakultie ūdeņi vēlās uz krastu, mainījās krāsas. Vēroja saules lēktus un rietus un atrada to visu bezgala skaistu. Taču pie darba viņš nespēja pieķerties. Jūras plašums un varenība rosināja domāt, bet ne strādāt un darboties. Dažkārt gan noskatīja vienu otru akmeni, tomēr tie likās pārāk vienādi gludeni, noapaļoti, bez stūrainības un sava rakstura. Neviļus prātā nāca klusās noras, nomaļie meža ieloki un upes līči, kur viņu nebija traucējušas nelūgtas domas un dienas bija ritējušas darba steigā, sniegdamas gandarījumu par padarīto. Šogad, paklausot mānīgam aicinājumam, viņš bija atteicies tur atgriezties, cerībā,

ka tālā, svešā jūras mala no atmiņas izdzēsīs sievietes tēlu, kas līdz ar vasaras atnākšanu izkāpa no aizmirstības miglāja, nostājās blakus un nāca līdzi visur, kur vien mākslinieks gāja. Iedoma, ka viņa var ierasties arī šeit, bija tik stipra, ka dažkārt likās, viņš to ierauga nākam pār kāpu uz jūras krastu, kur bija lasījis dzintara graudus vai arī pētījis kādu akmeni un apcerējis, kas no tā varētu iznākt. Tomēr pie īsta darba viņš neķērās, tikai šā tā niekojās, un dienas aizritēja dīkā vienmuļībā vai garos gājienos gar jūras krastu. Pēkšņi ieraugot vientuļu sievietes augumu, viņš satraucās, jo likās, tā ir viņa.

Tad tēlnieks sastinga kā viens no paša agrāk radītajiem tēliem, līdz sieviete aizgāja garām un viņš saprata, ka alojies.

Uzmācīgā doma, ka sieviete viņu meklē un

agrāk vai vēlāk atradīs, neatstājās, lai kā viņš centās sevi pārliecināt, ka tas nav iespējams. Tomēr viņas apveids kļuva arvien noteiktāks, spilgtāks un rēgojās visur, kur vien viņš gāja. Viņš bieži atskatījās, būdams pārliecināts, ka sieviete ir klusi pienākusi klāt un stāv aiz muguras. Un viņš sāka vienlīdz baidīties, ka sievieti patiesi ieraudzīs, kā arī no tā, ka šī gandrīz vai reālā sajūta būs bijusi tikai šķitums un atkal nāksies vilties.

Kādu dienu pienāca vēsts, ka par tēlnieka pagājušajā vasarā izveidotajām skulptūrām, kuru attēlus viņš bija atstājis kādā galerijā, sākuši interesēties. Tēlnieku aicināja ierasties pilsētā, lai runātu par skulptūru pārvešanu. Pirmajā bridi viņš gribēja no piedāvājuma atteikties. Ja aizbrauktu tur, kur šīs skulptūras radītas,

droši vien sastaptu sievieti, no kuras bēdzis un vairījies. Vai viņš to gribēja?

Pavadījis bezmiega nakti, tēlnieks devās ceļā. Skulptūru pārvešana uz pilsētu nokārtojās ātri un veiksmīgi.

Pārliecinājies, ka viņa radījumi laimīgi nokļuvuši galā, tēlnieks atgriezās norā, uzslēja telti un sāka gaidīt. Drīz vajadzēja parādīties sievietei. Agrāk viņa atnāca, kad tēlnieks strādāja, iekūra uguni un sāka rosīties. Vajadzēja sākt veidot jaunu tēlu, sieviete izdzirdēs viņu kaļam un atnāks.

Viņš izvēlējās vienu no lielajiem akmeņiem, ilgi staigāja tam apkārt, līdz gara acīm saskatīja, kas akmenī ieslēpies un kādam tam jāizskatās, kad viņš no akmens tumsas būs to izlaidis ārā dienas gaismā.

Lai gan jau bija vēla pēcpusdiena,

tēlnieks sāka nepacietīgi strādāt. Kala bez atelpas un pārtraukuma, kamēr saule norietēja. Tad viņš stāvēja pie akmens bluķa un gaidīja. Uzlēca mēness. No upes kāpa miga. Beidzot tēlnieks slāja uz telti.

Ugunskurs nekurējās. Sieviete nebija atnākusi un viņu negaidīja. Neapmierināts viņš iegāja teltī. Viņai vajadzēja būt. Kur kavējās? Vai tad nebija atkārtojusi, ka viņas vieta mākslinieka teltī, pie viņa ugunskura? Vai tā nebija nodevība? Ja būtu zinājis… Nē, likās neiespējami, ka sieviete varētu ari neatnākt. Pazust un izgaist. Viņam pat nebija nojēguma, kur viņas dzimtā vieta un māja. Neies meklēt.

Bet pirmo reizi sev atzinās, ko vienmēr bija noliedzis. Viņš ilgojās, lai viņa te būtu. Vai tad tāpēc viņš nebija atgriezies un palicis?

Vienbrīd ārā saklausīja zāles čabēšanu, saraustītu elpu.

Kāds nepārprotami bija pienācis pie telts, bet iekšā nenāca. Likās, soļi attālinās. Viņš pietrūkās un pavēra telts priekškaru.

Sieviete jau bija pagriezusies un gāja prom. Viņš to pasauca. Sieviete atskatījās.

Viņas seja bija sveša, uztūkuši un pelēkā zemes krāsā, apģērbs saplosīts, tikai nožēlojamas skrandas sedza augumu. Viņa bēga. Viņš gribēja sievieti panākt, bet kājas pinās segā, no kuras nevarēja atbrīvoties. Tostarp sieviete jau izzuda skatienam.

Viņš pamodās nosvīdis, ar smagu sajūtu, no kuras nevarēja atbrīvoties visu nākamo dienu. Drūmas domas līda galvā, un dažbrīd viņš sastinga ar paceltu āmuru rokā.

Pēcpusdienā atnāca svešs zēns un klusēdams sniedza tēlniekam vēstuli.

Jautāts, kas to sūta, zēns aši pagriezās un aizskrēja. Uz pabiezās aploksnes nebija ne markas, ne sūtītāja vārda.

Tēlnieks aizsteidzās uz telti, apsēdās pie izdzisuša ugunskura, atvēra vēstuli un sāka lasīt: "Esmu pateicīga liktenim, ka satiku Tevi un man pietika nekaunības ielīst Tavā teltī, jā, patiesi, es loloju cerības ieperināties arī Tavā sirdī, bet tas man neizdevās, jo visām ieejām Tu priekšā biji nostādījis akmens tēlus, pret kuriem manas sievišķīgās viltības salūza un kļuva nespēcīgas. Laikam Tev tā vajadzēja.

Tomēr dažubrīd es biju laimīga.

Pēdējā laikā domās pārstaigāju takas, kur mēs gājām kopā. To nav daudz. Bet ne jau

daudzums no svara. Es atceros katru Tavu roku pieskārienu, skatienu, ko Tu man kā uzticīgai kalponei veltīji. Es loti centos, lai izpelnītos Tavu atzinību, bet Tu biji īsts skopulis un no savām bagātibām sniedzi nožēlojami maz. Varbūt Tu nenojauti, cik man tas nozīmīgi. Tagad, kad esmu tik tālu, apsolu, ka vairāk pārmetumu Tev neizteikšu. Manā īsajā dzīvē tagad es jau to varu teikt priecīgu brīžu bijis ļoti maz. Allaž esmu gribējusi vairāk nekā liktenis man devis. Bet tur nu nekā nevar darīt. Varbūt tieši tāpēc kaites sagrāva manu garu un miesu. Tā ir. Kad Tu lasīsi šo vēstuli, ja lasīsi, es būšu jau citā pasaulē, kas esot labāka par šo. Taču ko tas dod, ja tur nebūs Tevis, Tavas telts un akmens tēlu, kurus es nīdu, mīlēju un apskaudu reizē, jo tos bija radījušas

Tavas rokas.

Man jāatzīst, es biju arī egoiste un loloju godkārīgu sapni. Man būtu gribējies, lai Tu mani iekal akmenī, lai tad, kad manis vairs nebūs, mans tēls, mans atveids paliktu šai pasaulē, lai es kaut mazliet būtu bijusi Tava mūza. Vēl man būtu gribējies aizbraukt uz pilsētu un redzēt Tavus agrākos darbus, izstaigāt izstāžu un galeriju zāles. Es to neizdarīju, jo biju par lepnu un iedomīgu, lai ierastos tur kā ubadze.

Es Tev novēlu turpmāk spožus panākumus. Lai Tu sasniedz un piepildi savus lielos centienus. Bet laimi kopā ar citu sievieti nenovēlu. Tev, protams, vēl garš mūžs priekšā. Droši vien pienāks brīdis, un atkal kāda sieviete ienāks Tavā teltī, bet laimes kopā ar viņu Tev nebūs.

Es Tevi lūdzu, lai tas nenotiek šeit, šajā norā, jo te es viņu nogrūdīšu no krasta atvarā vai peldoties pavilkšu zem ūdens.

Ja tam jānotiek, lai tas notiek tālu prom no šejienes, kur es nekad neesmu bijusi un necentīšos būt. Ja nu Tev kādreiz ienāks prātā te atgriezties, tad zini, es vienmēr palikšu šeit. Tu droši vien jutīsi mani. Bet nebaidies, tas man būtu sāpīgi.

Man ir bail no tā, kas mani sagaida, tāpēc tik cieši turos pie atmiņu diedziņa, kas drīz neglābjami pārtrūks, un man būs jāapklust pavisam. Pat ja ir taisnība, ka pastāv kāda cita dzīve, ko es tur darīšu.

Man droši vien gribēsies atpakaļ. Ja vien būs iespējams, es lidināšos pār šo upes līča akmeņaino noru, to vietu, kur dega mūsu ugunskurs un stāvēja telts.

Domās kavējos pie Tevis un kopā

pavadītajām dienām, jo, redzi, priekšā man nekā vairs nav. Tur, kur man jānokļūst, es gribu atmiņas paņemt līdzi, atmiņas, kur ir šī upe, kurā mēs peldējāmies, rudzu lauks, ko no kalna skatījām, sēņu smarža mežā. Vakara krēslā dziestošais ugunskurs. Tava telts. Un Tu." Kapsēta ir veca, un daudzas kapu kopiņas ieaugušas zālēs. No vienas puses kapsētai valdonīgi mācas virsū mežs, jaunās eglītes droši pārkāpj pussabrukušo mūri. No otras puses pavasaros, grauzdama un skalodama stāvo krastu, kapsētai draudoši tuvojas upe. Vecā, sarūsējušā zvana mēle vārtu arkā pēdējos gados tikai dažas reizes ir skanējusi, sagaidot kādu aizsaules ceļinieku.

Apkārtnes ļaudis savus aizgājējus ved guldīt jaunajā kapsētā. Un tā šeit valda

dziļa vientulība un pamestība. Šur tur starp lielajiem kokiem vēl zaļo pa akācijai, uzzied nīkulīgas narcises, lekni uzplaukst savvaļas liliju violetie ziedi.

Paies daži gadi, kad tikai zinātāji zem sūnām un papardēm mācēs atrast vecās čuguna vai akmens krusta zīmes un kapu apmales. Arvien retāk šeit kāds atnāk, lai mēģinātu aizmirstībai atkarot dārgā aizgājēja piemiņu.

Vienīgi kāds mežonīga izskata virs biežāk kavējas pie pieminekļa. Viņš necenšas apkopt kapu. Tikai pa reizei pavasaros atnes vijolīšu pušķi, vasarās rudzupuķu sauju, bet ilgi stāv pie akmens tēla, pieskaras ar raupju roku, it kā noglāsta. Un aiziet.

Atgriezies upes ielokā, kur norā stāv telts, viņš nododas savai apsēstībai un kaļ

akmeni, katru vasaru veidojot jaunu sievietes tēlu, ļoti līdzīgu tam, kas atrodas netālajā kapsētā. Tādi akmens atveidi norā ir izkalti vairāki, bet viņš kaļ citus, arvien pilnīgāk cenzdamies no atmiņu dziļumiem atsaukt kādu gaistošu sievietes veidolu.

Vīzija

Vīzija Viņa pamodās pēkšņi un lūkojās necaurredzamajā tumsā, kas smaga un blīva piepildīja telpu, gūlās uz krūtīm, spieda un smacēja; likās, šī tumsa ar piepūli jāieelpo un jāizelpo kā slīcējam ūdens, pretējā gadījumā būs tūdaļ jānosmok.

Arvien pieauga paniska baiļu sajūta, kurai viņa nemācēja rast izskaidrojumu un

tādēļ nespēja pretoties. Viņas mūžā bijušas daudzas saltas februāra naktis, kad ārā gaudo vējš un sviež asa sniega vērpetes loga rūtīs. Bet šī nakts nezin kāpēc likās citāda, daudz dziļāka, nospiedošāka un baisāka, kaut kas nenosakāms taustījās gar kaklu, gūlās uz krūtīm un aizžņaudza elpu.

Nespēdama ilgāk izturēt, viņa trūkās sēdus, sauca vīru, bet tā blakus nebija.

Viņa sataustīja tikai vīra kreklu, kas vēl glabāja miesas siltumu. Viņa bija pārsteigta un gaidīja, ka vīrs tūdaļ atgriezīsies, neizprotamās bailes un nemiers pāries un viņa aizmigs vīra apskāvienā. Kļaujot pie krūtīm vēl silto kreklu, viņa centās uzminēt, kāpēc vīrs to novilcis. Tas šķita dīvaini. Vasarā un pietiekami siltā istabā viņš bieži gluži

plebejiskā manierē gulēja pavisam kails un apgalvoja, ka tas sagādājot baudu. Bet šī nakts bija vēsa, saltums lodāja pa kaktiem, vēl vakarā viņa bija skatījusies, kā noplīvo aizkari pie loga, kad vējš uzpūta spēcīgāk. Kāpēc viņš tagad kreklu bija novilcis?

Sieva uzgrieza spuldzi gultas galvgalī. Istaba pielija ar blāvu, nedzīvu gaismu, kas gan palielo telpu izrāva no tumsas skavām, ļāva saskatīt pieticīgo iekārtojumu un kaktā čurnošo krāsni, taču neizkliedēja sievietes baiļpilno jutoņu.

Viņa sauca vīru vārdā vienu un otru reizi, bet atbilde nesekoja. Bažu pilna viņa izkāpa no gultas, kailajās kājās uzvilka siltas čības, tad skatiens apstājās pie vīra peldmēteļa, kas pārmests krēsla atzveltnei. Vai būtu izgājis… pavisam

kails? Viņa pārcilāja pārējās vīra ikdienas drēbes un pārliecinājās, tās visas bija tepat nevērīgi nosviestas. Ko tas varēja nozīmēt?

Viņa iesteidzās blakus istabā cerībā, ka vīrs būs tur iegājis. Nebija. Atkal sauca vārdā. Tikai pašas izmisusī balss spalgi noskanēja patukšajā telpā.

Elpu aizturējusi, ieklausījās. Ne skaņas. Tomēr kaut kas. Vai tas bija vaids? Vai elsas?

Piespiedusi rokas krūtīm, viņa sastinga istabas vidū un gaidīja. Varbūt izlikās?

Pašas skaļie sirdspuksti un džinkstoņa deniņos. Kā toreiz… kā toreiz, kad viņa cieta avārijā un zaudēja samaņu. Nē, kaut kas ietrīsējās, ieskanējās tepat aiz muguras. Sieva apsviedās apkārt, iedomājusies, ka vīrs būs sekojis pa pēdām, lai, ļauni pajokojot, viņu biedētu.

Nē, tas bija vējš, kas, kļuvis spēcīgāks, tagad nepārprotami iedūcās dūmvadā un paraustīja kamīna aizvērtni.

Pārvarējusi sastingumu, sieva ieskatījās visos kaktos, spraugās un šķirbās, itin kā vīrs spētu pārvērsties par prusaku un tur paslēpties.

- Lien ārā! viņa sauca pilnā balsi, ka noskanēja visa māja. Lai dzird un saprot, ka viņu meklē. Kad noklusa negaidīti skaļā atbalss, kas pašu nobaidīja, sieva skaidri saklausīja: - Nelīdīšu vis.

Atbilde nāca no augšas, kaut kur no spraugas starp kamīnu un skursteni. Sieva juta, ka uzmetas zosāda, un sastinga, ne jau nu tāpēc, ka baidītos no vīra, bet tāpēc, ka viss neizskaidrojamais iedvesa šausmas.

Viņa nebija pārliecināta, ka balss, ko

tikko dzirdēja, piederēja pašas vīram.

Viņa sadūšojās un jautāja: - Ko tu tur dari?

- Es slēpjos.

- Kāpēc?

- Lai tu mani neatrastu.

- Es tikpat tagad zinu, kur tu esi.

- Bet dabūt ārā nevari.

- Tu pats iznāksi.

- Nekad.

- Beidz muļķoties! sieva teica un centās vīru pierunāt nākt atpakaļ gultā vai vismaz uzvilkt kreklu, jo viņš taču neesot ne pele, ne zirneklis, ne cits mūdzis, kas var dzīvot pliks, taču vīrs palika nepierunājams.

Sieva sāka dusmoties pa īstam un draudēt, ka viņa to izsvēpēs, noķers peļu slazdā, iekaustīs ar krāsns kruķi un

iespundēs stikla burkā.

Kaut kas nošvirkstēja, nočabēja un uzlīda augstāk. Tas nu bija par daudz!

Kopš kura laika vīrs no sievas bija sācis baidīties? Vai tad viņa to nebija mīlējusi?

Vai nemīlēja? Bet vai mīlēja? Katrā ziņā šādas pārdomas pašai likās dīvainas un nevietā. Viņa sāka lūkoties, kur īsti vīrs slēpās un kā viņu no turienes dabūt ārā.

Acīmredzot bija ielīdis gaisa spraugā, kādas virs kamīna bija ierīkotas vairākas, lai sasilušais gaiss labāk cirkulētu. Un tad viņai kas iešāvās prātā. Kamīnā bija salikta malka. Viņa to aizdedzināja, bet aizvērtni vaļā nevēra. Malka ātri vien iedegās, dūmi vēlās istabā un to piepildīja. Tad viņa atvēra gaisa spraugu, kas bija savienota ar dūmvadu, un radās vilkme. Redzēsim, cik ilgi viņš izturēs,

viņa nodomāja un izgāja no istabas, jo dūmi pašai koda acīs, kļuva grūti elpot.

Sieva gāja atpakaļ uz guļamistabu un likās gultā; viņa bija nosalusi, vienā plānā kreklā vīru medīdama. Drīz viņam bija no piedūmotās istabas jāsprūk ārā. Un, tā kā viņš bija kails un visas drēbes atradās šajā istabā, viņam gribot negribot būs jāatgriežas.

Sieva gultā pamazām atsila, klausījās vēja auros aiz loga un iesnaudās. Viņu pamodināja troksnis, kāds rodas, durvīm noklaudzot. Sieva satraucās un gaidīja, ka vīrs tūdaļ ienāks istabā, līdīs viņai blakus siltajā gultā un lūgs piedošanu par savu šīsnakts muļķīgo izturēšanos. Un tad viņa būs cēla, piedos un nekā nepārmetīs; galvenais, lai vīrs ir pazemīgs un savu izturēšanos nožēlo. Bet laiks gāja, un vīrs

nenāca.

Viņa piecēlās un, nezin kāpēc laipodama uz pirkstgaliem, atkal izstaigāja māju. Kamīna istabā dūmi vēl līdz grīdai, tur vīrs nevarēja būt, un viņa iekšā negāja. Bija taču skaidri dzirdējusi durvis noklaudzam. Kuras durvis? Tā liekas, klaudzēja tikai ārdurvis. Bet viņš taču bija kails!

Sieva piegāja pie ārdurvīm un pārliecinājās, ka tās atslēgtas. Šausminādamās pavēra durvis. Melna tumsa sitās pretī, un viņa, nekā nesaskatījusi un sevi iedrošinājusi, palievenī uzdedza āra spuldzi, gar kuru sijājās smalks sniegs, krita lejā un lipināja ciet acis. Galvu nodūrusi, viņa skatījās uz sniega klājienu. Un saskatīja, ka tūdaļ aiz sliekšņa sākas un ved prom no mājas kailu

kāju nospiedumi. Viņa kliedza un sauca vīru vārdā; vējš satvēra vārdus, svieda atpakaļ, un tie noplaka viņai pie kājām.

Viņa sauca un sauca, taču vārdi nedzīvi gūlās sniegā. Vārdi bija miruši. Tie nespēja panākt un atsaukt atpakaļ aizgājušo. Tad sieva saprata, ka jāiet pašai. Viņa atgriezās, steigā silti saģērbās, jo negribēja nosalt, no gultas paķēra vīra kreklu un iebāza azotē, aizdedza laterniņu un izgāja ārā.

Tumsa viņu apņēma no visām pusēm, bet viņa spīdināja laterniņu, kas vāji apgaismoja ceļu, un sekoja pēdām. Viņa atjauta, ka virzās uz meža pusi. Drīz šausmās manīja, ka pēdas kļūst arvien neskaidrākas un beidzot pavisam izzūd naktī un sniegputenī.

Sieva neziņā apstājās, atlieca

muguru. Laterniņa bija kļuvusi pavisam bāla un taisījās dzist. Viņa atskatījās.

Spuldze pie mājas vēl saskatāma. Bet ja viņa aizies tālāk? Cik tālu šai valpurģu naktī drīkst iet, lai varētu saskatīt savu māju un spētu atgriezties?

Vēl nedaudz pagājusies uz priekšu, sieva apstājās. Viņa negribēja pārāk riskēt; jau tā spuldzi pie mājas reizēm pilnīgi aizsedza arvien pieaugošā sniegputeņa vērpetes, un aurojošais vējš gāza no kājām. Ja viņa pakristu, tūdaļ tiktu ieputināta un aprakta. Neviens viņu te nemeklētu. Stigdama dziļajā sniegā, viņa klunkuroja atpakaļ. Galu galā viņa vīru nemaz nebija no mājas izdzinusi; viņš pats bija labprātīgi aizgājis, aiz spītības.

Izģērbies kails un aizgājis. Lai viņai sariebtu. Lai atriebtos. Ja viņš apmaldījies

nosals… Ko tad ļaudis sacīs? Par tādu sievu, kas…

Nē, tas bija briesmīgi, ko vīrs ar viņu izdarījis. Viņā auga dusmas un sašutums.

Kuram laulātam pārim negadās sastrīdēties, vai tāpēc jābēg projām no mājas? Nu, varbūt viņa nedaudz pārsteidzās, teikdama, jā, ko tad viņa ātrumā tādu pateica? Laikam tikai to, lai taisās vien prom, ka viņš tai līdz kaklam apriebies sava pretīgā rakstura dēļ, taču neviens šādus pārmetumus neņem par pilnu. Bet, redz, viņas smalkais vīriņš asāku vārdu nespēj sagremot, nevis nespēj, nevēlas!

Asaras rīdama, sirdēstos viņa izrāva no azotes vīra kreklu, ko bija visu laiku pie krūtīm pašaizliedzīgi sildījusi, un nometa kupenā. Brizdama pa dziļo sniegu

un cīnīdamās ar pieaugošās vētras auriem, sieva atgriezās mājā. Āra spuldzi atstāja degot un durvis nenoslēdza; ja nu vīrs tomēr iedomājas atgriezties, lai redz, ka ir par to domājusi. Bet nē, ja viņš savā iespītībā aizgājis, tad labprātīgi jau atpakaļ nenāks. Ko lai viņa tagad dara?

Kā lai dzīvo?

Sieva bezspēkā un izmisumā atkrita gultā. Zēlums, kas bija pārņēmis, draudēja nosmacēt, lauzās ārā, un karstās asarās ritēja pāri nosalušajiem vaigiem.

Pēc laiciņa drebošie pleci pārstāja raustīties, un sieviete iesnaudās. Varbūt viņa bija gulējusi stundu vai divas, varbūt tikai desmit minūtes, kad saklausīja klusu mūziku, kas pieņēmās spēkā un, šķita, pamazām tuvojās.

Sieva piecēlās, piegāja pie loga un

caur pusaizsalušo rūti saskatīja, ka, sniegputenim spītējot, uz mājas pusi nāca dīvaina procesija. Kādi seši tumši stāvi kaut ko nesa; tikpat daudzi abās pusēs brida caur kupenām un apgaismoja ceļu ar svecēm, ko turēja vienā rokā, bet ar otras rokas plaukstu plīvojošās liesmas sargāja no vēja. Dažbrīd likās, ka sniegputenis vārās liesmiņas atraus no svecēm, tās aizlidos pa gaisu gaisiem un nācēji iegrims melnā tumsā, taču liesmiņas nedzisa, arvien no jauna iedegās un, šķita, pieņēmās spēkā. Nācēju stāvi kļuva skaidrāk saskatāmi, viņu grīļīgā gaita.

Tas, ko viņi savā vidū nesa, laikam bija kaut kas smags un prasīja lielu piepūli.

Procesija ienāca pagalmā, sērā, skumjā dziedāšana pieauga spēkā, un sievai kļuva baisi. Viņa attapa, ka

ārdurvis atstājusi nenoslēgtas, bet bija par vēlu ko darīt, nācēji jau klāt. Viņa dzirdēja, ka noklaudz ārdurvis, un priekšnamā notika tāda kā drūzmēšanās.

Tūdaļ atvērās arī istabas durvis, kļuva gaišāks, un telpu piepildīja tumšie stāvi, kuru sejas slēpa dziļi pār acīm uzvilktas kapuces. Dziesmai, ko noslēpumainie, baisie ienācēji dūca, nebija vārdu, tomēr melodija likās pazīstama, tā piepildīja telpu un nomāca ar savu drūmo, nepārsūdzamo uzstājību, kas lika nodrebēt sievas sirdij. Rokas piespiedusi krūtīm, viņa stāvēja, atslējusies pret krāsns sāniem un, elpu aizturējusi, noskatījās, kā dīvainie ļaudis savu smago nesamo noguldīja gultā, no kuras viņa tikai pirms īsa brīža bija izkāpusi. Tad apmetņotie stāvi atkāpās no gultas, un

sieva ieraudzīja, ka tas, kas tur nekustīgs gulēja, bija viņas vīrs. Viņa nezināja, ko darīt. Mulsināja svešo dīvainā klātbūtne, viņu uzstājīgi dziedātā dūcošā melodija un plīvojošās sveces rokās. Vai viņai tagad vajadzēja pieiet klāt un vīru apsegt?

Kāpēc viņš tik bezkaunīgi gulēja gluži kails un nekustīgs? Pēkšņi sievas apziņā atplaiksnījās drausmīga doma, kurai viņa nespēja noticēt, un gainīja to projām.

Tomēr… vai tā, ko svešās balsis dūca, nebija bēru melodija? Vai tad vīrs bija miris? Viņa to cieši uzlūkoja: acis vaļā, un likās, arī viņš skatījās uz sievu, taču skatiens nekustīgs un stings. Viņa pagājās tuvāk, vēlēdamās ieraudzīt kādu dzīvības zīmi.

Ha, ha! atskanēja sievietes irgošanās, tai piebalsoja mēdošs smieklu

koris.

Tad kāda balss teica: - Mēs vinu ņemsim sev. >> Sieva strauji pagriezās uz runātājas pusi un zem kādas kapuces ieraudzīja pavīdam melnu mutes un tukšu acu dobumus. Atkal atskanēja smalki un līksmi sieviešu smiekli, daudzbalsīga ņirga un sačukstēšanās. Tumšie stāvi nošalca, salīgojās un grasījās tuvoties gultai.

- Nē! sieva iesaucās un aizstājās gultai priekšā.

- Ko teiksi? balss draudīgi jautāja.

Sieva saprata, ka viņai būs jāiztur grūta cīņa, lai vīru paturētu.

Viņš ir mans, viņa apņēmīgi sacīja.

Mēs viņu atradām sniegā

ieputinātu. Viņš pieder mums. Tu viņu tur pameti.

Nē! Es neesmu no viņa atteikusies!

- Viņš atteicās no tevis.

- Un aizgāja.

- Šonakt viņam izsala dvēsele.

Bez dvēseles viņš nav tev vajadzīgs.

Balsis skanēja cita caur citu, pieprasīja, pārliecināja, draudēja; tumšie stāvi drūzmējās un spiedās ap gultu.

- Es viņu atsildīšu. Un došu savu dvēseli, sieva teica.

- Tu to nevarēsi.

Tad sieva apsedza vīru, atgūlās viņam blakus un apskāva, jo baidījās, ka dziedošās laumas viņai to atņems. Ledus aukstums nāca no vīra un apņēma arī viņu;

tas saldēja un stindzināja, bet viņa pārvarēja bailes un vīru neatlaida.

Pamazām viņa grima tādā kā saldā nebūtībā. Laumu koris kļuva klusāks, un viņa juta, ka izgaist.

Kad sieva atvēra acis, bija jau gaiša diena. Vīrs gulēja blakus, un viņa miesa dega kā ugunīs. Viņš svaidījās murgos, kliedza un lūdzās, lai atstāj un nenes projām.

Vīra slimība bija ilga, un atveseļošanās grūta. Reiz pēc atkušņa, nākot no aptiekas, sieva netālu no mājas saplakušā sniega kupenā atrada vīra kreklu, atcerējās tās nakts vīzijas un izbijās, jo pēkšņi likās, ka tas viss patiesi noticis.

Pārgājusi mājās, sieva kreklu uzvilka un staigāja, kamēr tas izžuva. Vakarā viņa

kreklu uzvilka vīram. Otrā dienā vīrs bija vesels un sāka ar viņu runāt. To nakti un vīra slimību viņi nekad nepieminēja.

Vismīļākā sieva

Vismīļākā sieva Neglābjami tuvojās laiks, kad valdniekam vajadzēja izdarīt pašnāvību, jo ritēja jau trešais gads, kopš neviena no viņa daudzajām sievām nebija laidusi pasaulē pēcnācēju, nedz arī gatavojās to darīt. No seniem laikiem zemē valdīja uzskats, ka valsts un nācija tikai tad ir stipra un dzīvot spējīga, ja tai ir radīt spējīgs valdnieks. Bet viņš kļuva nervozs, ar bažām un aizdomām skatījās uz dzēriena trauku, ko neizdibināmu sejas

izteiksmi un sastingušu smaidu lūpās viņam sniedza vīna dalītājs. Pēc tradīcijas vīna dalītājam vajadzēja iedot indes kausu valdniekam, kad galms to ir atzinis par vecu kļuvušu, bet valdnieks pats ar godu un cieņas pilns neprotas aiziet no mīlošās tautas, kura tad viņu ilgi apraudātu un slavētu. Valdnieks vēl nevēlējās šķirties ne no šīs pasaules, ne varas, jo juta spēku kaulos gana, lai piedalītos mežakuiļu medībās un bumbiņu spēlēs, arī galva likās pietiekami skaidra, lai izlemtu vissarežģītākās valsts lietas. Bet harēms kurnēja, un pēcnācēji vairs neradās.

Valdnieks zināja, ka galms viņu nepārtraukti uzmana un izspiego. Ziņotāji bija arī sardzes vīri, kam galms par šo zemiskumu maksāja, bet nepaklausīgos un valdniekam uzticamos sargus slepus

nogalināja. Valdnieks redzēja, kā izmainījies sardzes sastāvs, un nojauta, kas noticis.

Lai saglabātu zināmu neatkarību un savus noslēpumus, valdnieks lika aizsiet mutes sargiem; tās atraisīja tikai ēšanas reizēs, un tad sargus uzmanīja īpaši virssargi, kam bija dota stingra valdnieka pavēle nogalināt ikvienu, kurš izdveš kādu skaņu. Pēc maltītes mutes atkal cieši nosēja, lai sargi nekādā veidā nespētu izpaust ne visniecīgāko valdnieka noslēpumu, kura nejauši līdzzinātāji tie būtu kļuvuši. Lai savu sargu dzīvi darītu tīkamāku un tie uzcītīgāk pildītu bīstamo dienestu, valdnieks viņiem ļāva reizi nedēļā pārgulēt ar kādu no daiļajām verdzenēm.

Pēdējā laikā valdnieks harēmā

iegriezās arvien retāk, bet neiet nemaz viņš nedrīkstēja, jo einuhi ziņoja galmam, cik bieži viņš savas sievas apmeklēja.

Neviena valdnieku vairs nemīlēja, ja viņu noindētu, viņas kļūtu brīvas un varētu tikt ņemtas par galmam tuvu stāvošu vai bagātu vīru otrajām, trešajām vai ceturtajām sievām, kas likās daudz vilinošāk nekā nonīkt veca valdnieka greznajās harēma sienās.

Bija tomēr viena visjaunākā sieva, vārdā Sarata, skaista un maiga, kas lika viņa atdzisušajām asinīm ritēt straujāk.

Valdnieks Saratu bija harēmā ievedis nesen cerībā, ka tieši viņa dāvās nepieciešamo pēcnācēju, kas apliecinātu valdnieka spējas, bet cerības nepiepildījās, un valdnieks arvien mazāk uzticējās galmam un baidījās no vīna

dalītāja.

Kādā reizē, kad viņš atkal vēra harēma durvis, kuram ārpusē abās pusēs aizsietām mutēm stāvēja bruņoti sargi, bet iekšpusē dežurēja einuhi, pie valdnieka kājām nokrita Sarata un trīcošā balsī teica: Mans dižais valdniek, uzklausi mani! Bet to, ko es teikšu, neviens nedrīkst dzirdēt.

Celies kājās un nāc līdzi! valdnieks pavēlēja.

Viņš jauno sievu aizveda uz istabu, kurā ieiet neviens nedrīkstēja, ja vien pats valdnieks to nebija aicinājis. Kad durvis aizvērās, valdnieks vēlēja runāt.

Sarata atkal nokrita uz vaiga zemē pie valdnieka kājām, skūpstīja tās un, rokas lauzīdama, sāka runāt:

Ak, valdniek, dižā saule, kas liki man kā pumpuram vērties, tici man, es dzīvoju tikai tādēļ, ka tu apspīdi manu dzīvi un es reizēm drīkstu savas grēcīgās acis vērst uz tevi, es zvēru, ka nonīkšu kā ūdensroze bez veldzes, ja ar tevi, ak, mana sirds un dvēsele, notiks kas ļauns. Es zinu, neviena no tavām sievām, pretēji man, kas tavā tuvumā mīlestībā un maigumā kūst kā vaska svece, tevi vairs nemīl un nepacietīgi gaida… ak, tas ir tik šausmīgi, ka mana mute neveras to teikt.

- Ko viņas gaida, nav grūti uzminēt.

Un to, ka mani mii, savā reizē ir teikušas visas manas sievas, tas nav nekāds noslēpums, ko neviens nedrīkst dzirdēt, gluži otrādi, sievas to skandina visur un vienmēr, ja vien ir kāds, kas uzklausa, ne jau tāpēc manas kājas kļūst miklas no

tavām asarām. Sēdies man līdzās un stāsti patiesību!

Sieva notrausa asaras un darīja, kā valdnieks lika: Savā augstsirdībā un cēlumā, dižais valdniek, nesen tu uzdāvināji verdzeni, kura man ir pieķērusies ar sirdi un dvēseli. Viņa man izstāstīja, un tā ir patiesība, valdniek, lūdzu, uzklausi to!

- Runā!

Lielvezīra ļaudis nevarēja samierināties, ka tu liki aizsiet mutes sargiem, lai tie nekā nevarētu par tevi stāstīt, un izgudroja velnišķu plānu. Viņi zināja, ka tu, ak, cēlais valdniek, ļauj saviem sargiem reizēm gulēt ar verdzenēm. Lielvezīrs licis pasaukt šīs verdzenes un, piedraudot ar lauvas krātiņu, pavēlējis mīlas naktīs sargiem

darīt zināmu galma lēmumu, ka visiem sargiem jāapgūst vēderrunāšanas māksla, kas nevarēs galva nost. Sargi pūlējušies, cik jaudas, taču rīstīšanās un acu bolīšana vien iznākusi, jo nekādas cilvēka ausij kaut cik saprotamas skaņas no saviem vēderiem izdabūt neiespējuši. Tad no ārzemēm ataicināts vēderrunāšanas skolotājs. Tam aizsietu muti, lai viņu nepazītu, bijis jādzīvo starp sargiem un viņi savā mākslā jāiemāca. Ne visi tomēr spējuši likt savam vēderam darīt to, kas jādara mēlei. Šie vēderi palikuši bez galvām. Sodīto vietā pieņemti citi.

Lielvezīra ziņu savācējs tagad apstaigājot sargus, it kā viņu modrību pārbaudīdams, un saņemot ziņojumus par visu, ko šie vēderi zinot par savu valdnieku, kura miers, drošība un noslēpumi tiem būtu

jāsargā.

Valdnieks noklausījās mīlošās sievas stāstu, to nepārtraukdams, bet vēl īsti nenoticēdams. Viņš savā prātā minēja, vai sievai nevarētu būt kāda viltība prātā.

Tikām Sarata skumjā balsī ierunājās: -Tev, mana saule, nav neviena drauga galmā, ne uzticama sarga. Ir tikai viena vienīga iespēja, kā tevi glābt. Ļauj, valdniek, man tavā labā nest upuri, uz ko tikai sieviete spējīga, kas izglābs mūs abus, jo bez tevis arī mana dzīve būs beigusies.

Valdnieks ērtāk iegrozījās pēļos un spilvenos un pārdomāja dzirdēto, kamēr Sarata atkal, jaunas asaras lejot, skūpstīja viņa kājas, bet no vīraka trauka telpā izplatījās kairinošas smaržas un gliemežnīcu strūklakā klusi gulgoja ūdens.

Tad valdnieks jautāja: - Kāds ir šis upuris?

Sarata sarāvās un izdvesa: - Es laidīšu pasaulē bērnu.

- Ko! Tu esi stāvoklī?

- Nē, valdniek! Bet es zinu, kā tas panākams.

- Manā harēmā! Ar ko?

- Nē, mana mūža laime, tavs harēms ir svēts. Te nav neviena cita vīrieša kā tikai tu, mana saule, kas apspīdi mūsu dzīvi. Visi einuhi patiesi tādi ir.

- Tad paskaidro!

Ar tavu atļauju, ko neviens neuzzinās, ak, valdniek, lai tevi glābtu, es iziešu ārā un tur…

- Neuzticīgā! Čūsku bedrē tevi!

Valdnieks atgrūda sievu un steidzās prom. Bet šausmīgai nāvei nolemtā

izstiepa rokas un čukstēja: - Tas ir vienīgais veids, kā tevi glābt. Apdomā, valdniek, pirms iegrūd mani pie čūskām. Neviena cita tevis labā to nedarīs.

Valdnieks neklausījās šai saprāta balsī un saniknots steidzās ārā. Paskrējis garām dežurējošam einuham, kurš samiegojies snauda un vārstīja muti, viņš pats atrāva vaļā harēma durvis un uzgrūdās virsū maza auguma vīrelim, kurš bija piespiedis ausi durvju sarga vēderam.

Kas tu tāds esi? valdnieks uzbrēca.

- Lielvezīra ziņu savācējs.

-Kas? Ar jūsu atļauju pēc lielvezīra pavēles es pārbaudīju sargus. Viņam gurkstēja vēders, man liekas, viņš nav labi

pabarots.

- Ko? Mani sargi tiek turēti badā!

Lai viņi būtu vāji, lai nespētu mani aizsargāt?

Aizmirsis, ka pats sargiem licis aizsiet mutes, lai tie nespētu runāt, valdnieks noprasīja: - Kad jūs pēdējo reizi ēdāt?

Sargi stāvēja kā sastinguši, bet vienam no viņiem pārbīlī noraustījās vēders, un tas dīvainā balsī izdvesa: Šovakar. Pirms sardzes. Mans kungs un pavēlniek.

Sapratis, ka izrunājies un izpaudis noslēpumu, ko valdnieks nedrīkst zināt, sargs grasījās krist ceļos.

- Stāvēt! Kamēr tev nocērt galvu, valdnieks uzkliedza un skrēja prom.

Pils dārzā viņš apstājās un sāka

pārlikt. Jo vairāk prātoja, jo sliktākas aizdomas viņā modās. Jā, viņš bija jau diezgan vecs, tikai nevēlējās to atzīt.

Jo negribēja šķirties ne no šīs dzīves, ne valdnieka troņa, nedz varas. Bet galms acīmredzot ar to nebija mierā, tālab viņu izsekoja un perināja sazvērestību, kurā iejaukti bija arī sargi. Saratai acīmredzot bijusi taisnība. Viņš gāja atpakaļ uz pili.

Pie durvīm stāvēja sargi.

Ieraudzījuši" valdnieku, tie nostiepās taisni un kļuva bāli kā kolonnas, pret kurām bija atspiedušies. Piegājis sargiem klāt, valdnieks izvilka zelta kinžalu un ar tā smaili pabakstīja sarga vēderu.

Vai man to pārgriezt un paskatīties, cik lielu nodevību esi uzbarojis pret mani, savu valdnieku? viņš draudīgi vaicāja.

Nē, žēlo, valdniek. Mēs negribējām, mūs piespieda, sargs vēderrunātāja balsī sāka taisnoties.

- Klusēt! valdnieks pavēlēja.

Ja sargu mutes nebūtu aizsietas, tad tagad tās pavērtos, jo valdnieks pastiepās uz pirkstgaliem (valdnieki nekad nav liela auguma), viegli papliķēja sarga vaigu un teica: - Es nekā neesmu dzirdējis. Dariet, ko jums prasa.

Tad viņš steidzās uz harēmu, pa ceļam cenzdamies sevi pārliecināt, ka tas, ko Sarata likusi priekšā, nav nekrietnas un izvirtušas sievas nodevība, bet gan kvēla padevīga mīlestības izpausme.

Jauno sievu, asarās mirkstošu, viņš atrada turpat, kur bija atstājis.

Mana daiļā un uzticamā,

vismīļotākā starp sievām, viņš gauži raudošo uzrunā, es pārdomāju, ko tu man teici, un atradu tavu apņemšanos diezgan labu. Tu drīksti ar manu slepenu atļauju, ko neviens nekad neuzzinās, iziet ārpus harēma… un atgriezties, ja vien pēc tam tu dāvātu man pēcnācēju, ko es ar prieku varētu atzīt par savu.

Ak, manas sirds un miesas valdniek, kas izcēli mani no tumsas, par to tu neraizējies, mans klēpis nav mirusi kapsēta, tas ir tikai iztvīcis kā sausumā tuksnesis, kur plosās smilšu vētras, gaudo šakāļi un hiēnas kremt kritušu kamieļu kaulus, vajag tikai nolīt raženam lietum, un… mans klēpis uzziedēs, piebriedis un priecēs tavas acis.

- Kad tas būs noticis, tu man visu izstāstīsi.

- Ja vien tu gribēsi, manas sirds un miesas pavēlniek.

Pārvarējis riebumu un vēlēšanos viņai iespert, valdnieks izgāja no harēma.

Tiklīdz valdnieks bija prom, Sarata lika einuham pasaukt savu iemīļoto verdzeni Gili. Verdzenēm bija tā priekšrocība, ka viņas drīkstēja harēmu atstāt un ienākt, lai apkoptu valdnieka sievas vai kavētu viņām laiku. Gili nokrita pie saimnieces kājām. Sarata pret verdzeni no sākta gala bija izturējusies labi un ieguvusi viņas uzticību. Tagad viņa verdzenei vēlēja nodziedāt balādi par nepiepildīto mīlestību. Gili, kurai bija skanīga un maiga balss, dziedāja ar dziļu izjūtu, un viņu nāca klausīties arī citas valdnieka sievas. Šoreiz viņas bija tikai

divatā. Kad izskanēja dziesmas pēdējie skumjie akordi, Sarata jautāja: - Tu gan laikam ļoti ilgojies tikties ar savu iecerēto sargu?

- Ai, mana pavēlniece, tas nav ne izstāstāms, ne izdziedams.

- Bet viņš staigā ar aizsietu muti.

Tas nekas. Viņš ir labāks par citiem.

- Kā tu ar viņu satiecies?

Noteiktās dienās, tas ir, naktīs, mūs ielaiž pie viņiem. To māju apsargā virssargi, bet viņi nāk, tikai kad sargiem jānoņem mutes pārsēji.

- Kā tu viņu atrodi?

- Viņi dzīvo atsevišķās telpās. Es ar nagu galiem paskrāpēju durvis, tad viņš zina, ka tā esmu es. Un mani ielaiž. Ja priekšā nav kāda cita.

- Vai tā mēdz būt?

- Ir viena, kas mēģina iespraukties pirms manis. Dažreiz viņš to izsviež ārā.

Lai meklē sev citu.

- Tu esi greizsirdīga?

- Es viņu varētu nodurt.

- Bet vai viņš tevi mīl? > Neprātīgi! Ja man kādreiz tiks atļauts, es gribētu būt tikai viņa sieva.

- Vai viņš tevi mīlē pie gaismas vai tumsā?

- Ai, mana pavēlniece, viņš ir tik palaidnīgs, ka vienmēr grib mani kailu apskatīt. Bet es nopūšu sveci.

- Kāpēc?

Man uz krūtīm ir sarkana dzimumzīme.

Tā savu verdzeni sīki un smalki

iztaujājusi, Sarata, kā īpašas labvēlības zīmi izrādīdama, viņu pacienāja ar saldu vīnu, kā dažkārt jau bija darījusi. Tad pavēstīja: - Es tev varētu palīdzēt kļūt par Ali sievu, ja viņš man izdarītu kādu pakalpojumu un tu tam piekristu.

Ai, mana pavēlniece, viņš to darīs ar prieku, un es piekritīšu.

- Tad tev man jāzvēr, ka tas paliks mūžīgs noslēpums.

- Es zvēru pie Allaha, pie savas un Ali dzīvības.

- Kad tev atkal ir atļauts pie viņa aiziet?

- Rītvakar.

- Pirms tam atnāc pie manis!

- Jā, es atnākšu.

Palikusi viena, Sarata pārdomāja

savu plānu un atzina to labu esam, tomēr arī bailes un šaubas viņu nepameta un ar sirds drebēšanu viņa gaidīja rītu.

Norunātā laikā atnāca Gili un padevīgi krita pie savas pavēlnieces kājām.

- Sēdies man pretī un uzklausi, ko teikšu!

Kad verdzene, kājas zem sevis parāvusi, bija apsēdusies, Sarata teica: Tu būsi dzirdējusi, jo vergiem nekas nepaliek noslēpts, kas ar viņu saimnieku notiek, ka mūsu valdniekam draud lielas briesmas, ja kāda no viņa sievām tuvākā laikā nevarēs laist pasaulē pēcnācēju.

- Jā, tas ir tik bēdīgi.

- Nu, redzi, es gribu šovakar ar tevi samainīties lomām. Tu paliksi harēmā, bet

es aiziešu pie Ali. - Nemūžam!

- Kā tad tā? Tu apsolīji. Un zvērēji.

Cita verdzene tavā vietā, ja viņai tiktu dota brīvība iziet par sievu pie valdnieka sarga, piekristu nedo​mādama.

Lai cita verdzene paliek manā vietā. Es pati iešu pie Ali. Tu zini, ka man nav citas verdzenes.

- Ļoti žēl. Bet Ali ir tikai mans.

Tad zini, nešpetnā, ja tu nepiekritīsi, rīt es tevi atdošu vergu tirgotājam. Un tu savu Ali nekad vairs neredzēsi.

Nu Gili atkal novēlās pie pavēlnieces kājām, izplūda asarās un lūdzās, lai viņa tā nedara, bet Sarata palika nelokāma. Beidzot Gili ar

draudiem bija tiktāl piedabūta, ka viņa piekrita, lai valdnieka sieva dabū to, kas pienācās verdzenei. Asaras notraukusi, viņa izstāstīja, kā Ali atrodams.

Tas nav grūti, viņa skaidroja, jānokāpj četri pakāpieni uz leju, tad jānogriežas pa kreisi un jāpiegrabina pie trešajām durvīm.

- Tu teici, jāpaskrāpē ar nagiem.

Nu jā. Tikai viņš var pazīt, ka atnākusi neesmu es.

Neraizējies! Es tūdaļ nopūtīšu sveci. Tumsā visas sievietes ir vienādas.

Un tu man iedosi savas drēbes. Velc tās nost.

Gili paklausīja un uzvilka pasniegto grezno tērpu, bet Sarata apģērba verdzenes drānas.

Un tagad izdzersim pa vīna

malkam! Lai nomierinātos. Ielej sev no karafes. Bet es izdzeršu šo. Tas ir vieglāks, jo es nedrīkstu apreibt un apmaldīties.

Apmainījušās lomām, abas sievietes apsēdās un izdzēra vīnu. Gili nezināja, ka vīnam karafē ir piebērtas stipras miega zāles, jo Sarata viņai viss īsti neuzticējās un baidījās, ka greizsirdīgā verdzene viņas prombūtnes laikā nesaceļ traci un nodomu neizjauc.

Gili pārņēma salds gurdums. Sarata atslābušo atguldīja savā guļvietā, kur viņa tūdaļ iegrima ilgā un smagā miegā. Sarata viņai ap kaklu un rokām aplika savas rotas, bet sejai uzklāja vieglu plīvuru. Ja uz guļošo paskatītos kāds no einuhiem, viņš to nešaubīdamies noturētu par valdnieka sievu un neuzdrošinātos traucēt.

Tad viltniece, verdzenes apmetnī ietinusies un seju aizklājusi, izgāja no harēma. Neviens viņu neaizturēja.

Pār zemi jau bija satumsusi maiga dienvidu nakts, pie debesīm kā gatavi persiki spīdēja lielas, samtainas zvaigznes, un cikādes dziedāja savas vienmuļās, sasteigtās dziesmas, gandrīz aizskardams vaigu, aizšāvās sikspārnis un izzuda lielo eikaliptu lapotnē. Kopš valdnieks viņu bija ņēmis par sievu, Sarata ne reizes nebija izlaista ārpus harēma dārza sienām, un tagad viņu reibināja akāciju, mālainās zemes un vīstošu vērmeļu rūgtenās smaržas. Viņa centās iet klusi, baidīdamās apmaldīties un kādu uzrunāt, ja vajadzētu taujāt pēc ceļa. Bet jāiet nebija tālu, viss bija, kā Gili stāstījusi, un viņa viegli atrada sargu

mītni, pie kuras dega gaismeklis un pastaigājās virssargs, kurš viņai aizstājās priekšā.

- Kur iedama? viņš noprasīja.

Pie Ali, viņa drebošu sirdi atbildēja.

- Tad tu esi skaistule Gili. Varbūt paliec pie manis?

- Nē! Viņš gaida.

Atgrūdusi virssargu, viņa iesteidzās iekšā, pagriezās pa kreisi, pustumsā sataustīja trešās durvis un pieskrāpēja.

Iekšpusē atskanēja tāda kā neapmierināta ņurdēšana, bet neviens atvērt nenāca. Viņa paraustīja durvis, tās nevērās. Sirdij skaļi pukstot, viņa skrāpēja vēl. Kāds pienāca pie durvīm, noskrapstēja bulta, un viņa, galvu nodūrusi, iesteidzās iekšā un izdzēsa sveci. Tumsā aiz muguras atskanēja zema

un rupja grudzināšana, tad viņu apkampa lielas un stipras rokas.

Harēmā Sarata atgriezās īsi pirms rītausmas. Viņa bija nogurusi, bet laimīga. Ļauni uzlūkojusi guļošo verdzeni, viņa to sāka modināt, kas nemaz nebija viegli.

Acis atvērusi, viņa uzreiz nespēja aptvert, ka guļ savas pavēlnieces guļvietā. Kad viņa beidzot piecēlās, Sarata teica: - Še, velc virsū savu apmetni un ej!

Kad vajadzēs, es tevi pasaukšu.

Gili nekā nejautāja un, miega zāļu murgaino miegu neizgulējusi, izgāja. Bet necik tālu netika, jo viņu sagrāba harēma sargi un einuhi. Sarata bija sacēlusi trauksmi, ka ir apzagta. Un, patiesi, ap verdzenes kaklu un rokām mirdzēja Saratas rotas lietas, ko, spēji uzmodināta un prom sūtīta, viņa bija

aizmirsusi noņemt. Gili iespundēja, un Sarata parūpējās, lai viņu tūdaļ pārdod vergu tirgotājam.

Pagājusī nakts valdnieka sievai bija bijusi patīkama, un viņa gribēja, lai šādas naktis vēl atkārtotos, bet iespītīgā verdzene varēja viņu traucēt.

Valdnieks nezināja, ka centīgā sieva jau sākusi pildīt apņemšanos, kas glābtu viņa dzīvību, un, paņēmis līdzi dažas vecākās sievas, galma augstmaņa pavadīts, devās medību ceļojumā. Sarata sadabūja verdzenes vienkāršo apmetni, tikai nav zināms, cik bieži viņa to izmantoja, lai kalpotu savam valdniekam.

Pēc mēneša valdnieks atgriezās un ienāca pie Saratas un viņu bargi uzlūkoja. Sieva tūdaļ nokrita viņa priekšā zemē.

Manas miesas un dvēseles

pavēlniek, manas acis ir priecīgas tevi redzēt, jo bez tevis man bija jānīkst tumsā un bezgalīgās ilgās. Esmu tik laimīga skūpstīt tavas kājas.

- Vai apņemšanās un solījums, ko tu man devi, ir izpildīts?

- Mans dižais valdniek, nav tāda uzdevuma, ko mīloša sieva tevis labā nespētu paveikt. Mans klēpis pēc tavas pavēles jau sāk piebriest, un tava dzīvība būs glābta.

Es gribētu uzzināt šī glābēja vārdu un viņu pienācīgi atalgot.

Tas ir Ali, viens no taviem sargiem, valdniek.

- Ali? Ali, tu saki? Vai tu skaidri to zini?

- Jā, mans valdniek. Es verdzenes apmetnī gāju pie viņa. Un neviens mani

nepazina. Par to tu vari būt drošs, mans pavēlniek.

Tad valdnieks izgāja un lika pasaukt Ali. Kad aicinātais atnāca, valdnieks pavēlēja viņam noņemt mutes apsēju un teica: - Es zinu, tu biji man līdzi ceļojumā un medībās.

- Jā, mans valdniek.

- Vai tavā mājoklī šajā laikā kāds dzīvoja?

- Jā, mans draugs, valdniek.

- Tad ej un zini, ka tev drauga vairs nav. Viņam tiks nocirsta galva par noziegumu, ko neviens valdnieks nepiedod.

Tā arī notika.

Pēc tam nāca zināms, ka valdnieka jaunākajai sievai gaidāms pēcnācējs, kas

apliecinās valdnieka spējas ne tikai medībās un bumbiņu spēlēs, bet arī nācijas glābšanā.

Visa valsts gatavojās ilgi gaidītajam notikumam. Pieaicināja gudrus ārzemju ārstus un profesorus, kuriem izšķirošajā brīdī vajadzēja būt klāt ar savu padomu.

Sarata varonīgi pacieta sāpes un nebeidza slavēt valdnieku, savas miesas un dvēseles pavēlnieku. Viss galms stāvēja aiz durvīm, kur patlaban risinājās valsts dzīvē pats svarīgākais notikums.

Beidzot ilgi gaidītais ar skaļu brēcienu paziņoja par savu ierašanos. Šajā bridi Sarata zaudēja samaņu. Uz brīdi iestājās apmulsums. Klātesošie mediķi un gudrie saskatījās. Tad galma ārsts, kurš jaundzimušo aiz kājām turēja rokā, iznesa to blakustelpā, kur atradās galms. Ārsts

parādīja brēcēju visā kailumā klātesošajiem un vaicāja valdniekam: - Mūsu pavēlniek, vai jūs to atzīstat par savējo?

Ja to ir dzemdējusi viena no manām sievām, tad tas var būt tikai manējais, valdnieks atbildēja.

-Tad kā lai izskaidro, ka visi jūsu iepriekšējie pēcnācēji ir gaišu ādu, bet šis melns?

- Es to nevaru izskaidrot. Lai viņa to dara, valdnieks sašļucis atteica.

Jaundzimušo ienesa atpakaļ pie laimīgās mātes, kura nu jau bija nākusi pie samaņas. Pie viņas piegāja lielvezīrs un noprasīja: - Kas ir šī bērna tēvs?

Sapratusi, ka lūgties ir bezcerīgi, Sarata, rokas lauzīdama, apsūdzēja

valdnieku, sacīdama, ka grēkojusi, viņa spiesta un mudināta, ka pati nekad nebūtu iedrošinājusies. Pēc šādas atzīšanās krāptā un satricinātā tauta savu valdnieku sacirta gabalos un viņa miesas uzvilka augstā tornī par barību lijām un kraukļiem.

Pēc šī bēdīgā notikuma citi valdnieki, protams, nekā netika mācījušies, jo viņi joprojām, lai slēptu savu miesīgo un garīgo mazspēju, izmanto citu vīriešu pakalpojumus, par atlīdzību tiem parasti nocērtot galvu. Tomēr šajā gadījumā notika citādi. Jo, raugi, kvēli mīlošā un uzticīgā Gili valdnieka sievu bija nosūtījusi nevis pie Ali, bet pie kāda nēģera, kurš arī dienēja valdnieka apsardzē un kuru neviena verdzene labprāt negribēja apmeklēt. Šis nēģeris nu tika celts lielā godā. Savukārt Ali un citiem

sargiem noņēma mutes apsējus un paturēja jaunā valdnieka dienestā, jo vīri, kas prot vēderrunāšanas mākslu, ir vajadzīgi visām valdībām. Saratu par ceturto sievu izpirka kāds bagātnieks. Bet māku un viltību, ko viņa apguvusi pie pirmā vīra, viņa paņēma līdzi arī pie otrā, kur to sekmīgi izmantoja.

Vienīgi Gili dzīve neveidojās tik rožaini. Cik zināms, savu balādi par nepiepildīto mīlestību viņa dziedāja citos harēmos, savu Ali nekad vairs neieraudzījusi.

Vergs

Vergs Vergs bija sacēlies pret savu kungu un pavēlnieku. Viņu nodeva tie, kas kopā ar viņu zvērēja cīnīties līdz pēdējam.

Vergu sagūstīja un iekala važās. Viņš gaidīja, ka tiks iegrūsts pie zvēriem saplosīšanai. Tomēr tā nenotika. Dienas un naktis pagāja slāpēs un badā, stāvus piekaltam pie kazemāta sienas, gar kuru tecēja ūdens, ko viņa aprepējušās lūpas

nespēja aizsniegt. Mēle kā nedzīvs krupis pietūkuši gulēja mutē. Viņš ilgojās nomirt, bet nomirt viņam neļāva. Kad ķēdēs savažotais zaudēja samaņu un vairs nevaidēja, kāds no drūmā kazemāta sargiem apšļakstīja cietēja seju ar vēsu ūdeni, un nelaimīgais uz mirkli atžirga, lai skaudrāk sajustu savas mokas.

Reiz pusnemaņas murgos vergs skatīja dīvainu un pilnīgi neiespējamu ainu. It kā augstais kungs un pavēlnieks, pret kuru bija noziedzies, ieaicinājis viņu dzīrēs savā namā, kur tika ielaisti vienīgi augstmaņi. Skaistākās verdzenes deva viņam ēst. Apžēlotais un pagodinātais vergs citādi par sevi viņš nespēja domāt dzesēja slāpes ar izmeklētiem dzērieniem, kādus agrāk nebija pat redzējis. Liedams pateicības asaras, viņš slavēja

augstsirdīgo kungu, savu pavēlnieku, un zvērēja būt uzticīgs līdz kapa malai.

Vēl pilnīgi pie samaņas nenācis, vergs juta, ka patiesi alkaini dzer dzīvinošu ūdeni. Pēc tam juta, kā kustas viņa žokļi. Kad ar pūlēm izdevās atvērt aizlipušos plakstus, kāds pie viņa lūpām turēja banānu, ko viņš ar zobiem sakampa un norija.

Ap verga kājām rosījās divi vīri, pārcirzdami un noņemdami važas. Tad atbrīvoja arī pamirušās rokas. Kad nokrita pēdējā ķēde, vergs būtu sabrucis zemā, bet viņu satvēra un noguldīja uz pīteņa, kura tur agrāk nebija. Vīri, kas pret viņu tik saudzīgi izturējās, nerunāja ne vārda. Savu paveikuši, tie aizgāja. Noblarkšķēja apkaltās durvis.

Vergs gulēja uz paklāja, elpoja un

centās saprast, kas notiek. Sapnis tas nebija, bet īstenība nevarēja būt. Viņš pagrozījās, pakustināja roku pirkstus, pievilka un izstiepa kājas. Lai gan jutās ļoti vārgs, tomēr saprata, ka dzīvos. Galvu pagriezis, ieraudzīja krūku, pielika pie lūpām un dzēra vēsu ūdeni, sajauktu ar vīnu. Blakus stāvēja pilna augļu vāze.

Vergs kampa vīnogu ķekarus, nobraucīja ogas, kas sašķīda pirkstos, stūķēja mutē, tvēra bumbierus, rija vīģes un apelsīnus, kam miza jau bija nolobīta. Kāds bija par viņu rūpējies, sagādājis šo brīnišķīgo atgriešanos dzīvē. Pirmītējais redzējums nebūs bijis sapnis vien, bet īstenības paredzējums.

Augstais kungs un pavēlnieks, pret kuru, citu sakūdīts un vēlāk nodots, viņš bija sacēlies, patiesi būs piedevis. Vergs gulēja uz pīteņa un

juta mundrumu ielīstam novārdzinātajā ķermenī.

Viņš laikam bija aizsnaudies un satrūkās, dzirdot atveramies kazemāta durvis. Ienāca divi sargi un pavēlēja sekot. Viņu aizveda uz pirti. Resna verdzene viņu mazgāja, sutināja tvaika mucā un masēja. Balbieris apgrieza, sakopa matus un bārdu. No pirts izejot, verdzene viņam apsēja tīru gurnautu un pie kājām nolika greznas sandales, kādās staigāja tikai brīvi un pārtikuši ļaudis. Tad aizveda un pabaroja tā, it kā viņš būtu vismaz virsuzraugs, nevis noziedzies vergs. Iedrošināts viņš jautāja, kas tagad notiks, bet atbildi nesaņēma. Sargi, kas stāvēja klāt, izlikās kurli esam. Kalpotāji, kas pasniedza ēdienus, šķita mēmi.

Pēc maltītes viņu veda atpakaļ uz

cietumu. Tomēr ne uz drūmo, tumšo kazemātu, kur viņš dienām bija karājies, piekalts pie slapjās sienas. Viņu ieveda un atstāja palielā telpā, kur pat saule iespīdēja, bija sausa guļvieta un sols.

Palicis viens, vergs vērīgāk palūkojās apkārt un redzēja, ka arī te sienās iemūrēti riņķi, pie griestiem rēgojās draudīgi āķi. Kaktā melnēja vaļēja krāsns, blakus sakārti iesmi, knaibles un svina kausējamais kauss.

Vergs saprata, ka šī ir slavenā pratinātava, kurā ikviens atzīstas visā, ko zina, kā arī tajā, ko nezina. Te tiek atklātas esošās un neesošās sazvērestības un nodevības. Telpa bija gaiša un sausa tikai tādēļ, lai pratinātājiem patīkamāk šeit uzturēties, veicot grūto un atbildīgo darbu.

Saulei ļāva iespīdēt, lai noziedznieks

varētu uz to pēdējo reizi palūkoties, pirms viņam izdūra acis.

Vergs atcerējās baismos nostāstus par tiem, kam izrautas mēles, jo tie izpauduši valsts noslēpumu.

Par sazvērniekiem, kuri, piekalti pie galeru soliem, uzraugu pātagoti, mocījās līdz savas nožēlojamās dzīves beigām. Vai viņu sagaida tāds pats liktenis?

Ieslodzītais ieklausījās katrā niecīgākajā troksnītī. Vēl nenāca. Vergs sprieda, ka tikai tādēļ labi paēdināts, nomazgāts un apkopts, lai miesa atkal kļūtu jutīga, un viņš ilgāk izturētu mocības.

Vairākas stundas pagāja vientulībā, raugoties uz asinīm un ādas lēveriem apkaltušajiem moku rīkiem. Kā ikviens vergs, viņš bija radis pie sāpēm, un viņa iztēle nebija visai spilgta. Tomēr tas, ko

viņš redzēja un iedomājās, dzina baisas tirpas pār ķermeni.

Pie durvīm laikam grabinājās.

Ieslodzītais pacēla galvu. Saule vairs neiespīdēja pa šaurajiem logiem. Vīdēja tikai zila debess un rieta sārtā atblāzma krita uz pretējās sienas. Vairāk neko saskatīt nevarēja, jo logi bija iebūvēti augstu, lai pa tiem neredzētu, kas cietuma pagalmā notiek.

Durvis atvērās. Sargi ielaida divus vergus, kuri ienesa vakariņas. Viens paklanījies sacīja: Tās sūta pats kungs un pavēlnieks.

Kaut kas nedzirdēts! Vergs nespēja ticēt savām ausīm, tomēr kairinošās smaržas liecināja, ka saklausījis pareizi.

Ja kungs un pavēlnieks tā rīkojās, tas varēja nozīmēt gan labu, gan ļaunu. Ja

gribētu darīt ļaunu, sodīt, viņš nesūtītu vakariņas no sava galda. Tomēr būtu neprāts ticēt, ka kungs vēl viņam labu.

Vakariņu nesēji, vēlreiz paklanījušies, aizgāja. Sargs aizšāva durvis. Smaržu sakārdināts, vergs sāka ēst. Ko tik garšīgu savā verga mūžā viņš vēl nebija baudījis. Tā laikam bija putna gaļa brīnišķīgā mērcē, nebaudīta medījuma cepetis, vīns un augļi. Kāda neizmērojama žēlastība, ko kungs un pavēlnieks viņam izrāda, pat ja pēc tam draudētu visas pirmīt iedomātās mocības.

Dāsno kunga sūtījumu notiesājis, vergs svētlaimīgi atraugājās, kad atkal atvērās durvis. Tagad lai nāk, kas nākdams, viņš bija gatavs uz visu. Soļi bija klusi, gandrīz nedzirdami, tomēr viņš juta nācēja lēno tuvošanos.

Kāds apstājās aiz muguras. Vergs nepakustējās. Nebija jāsteidzas. Kas šajā telpā ieslodzīts, tam nekas garām nepaiet.

Pieskāriens kailajam plecam nelika nodrebēt.

Kā no tumsas iznirusi, verga priekšā nostājās melna meitene. Ko tādu gan viņš nebija gaidījis. Vergs piecēlās kājās.

Meitene ierunājās valodā, ko viņš nesaprata. Laikam nesen nonākusi verdzībā un nav vēl iemācījusies vergu valodu. Viņš savukārt nevienu citu nezināja, jo bija verdzībā piedzimis un izaudzis. Redzēdama, ka viņš ne vārda nesaprot, meitene ar pirkstu piedūrās savām meloņveidīgajām krūtīm un sacīja: - TOC \o "1-3" \h \z Ulla.

Viņš vientiesīgi atkārtoja: - Ulla.

Meitene smaidot atsedza mirdzošu, nosmailinātu zobu rindas: - Ulla.

Pasmaidīja arī viņš un pieskārās meitenes krūtij: - Ulla.

Tā viņi sarunājās. Viss, ko viņi viens otram sacīja, bija: Ulla.

Meitenes āda bija melna un spīdīga, it kā vēl pavisam nesen viņa būtu baudījusi Āfrikas sauli. Viņš ieelpoja džungļu meitenes satraucošās smaržas un viņu apskāva. Tādēļ jau te iesūtīta, to vergs saprata uzreiz. Tā allaž bija kunga lielā un neizmērojamā labvēlība, ka vergam uz nakti sūtīja verdzeni. Arī agrāk reizēm tā bija noticis, kad vergs bija īpaši centīgs un pakalpīgs un kungs par to gribēja atalgot. Parasti šīs verdzenes gan

nebija nekādas jaunās, tikai tādas, kas vairs nederēja patriciešu un virsnieku gultām, tomēr labas diezgan, lai dienās smagi strādātu un naktīs tiktu atvēlētas vergu izpriecām. Šī bija jauna un svaiga.

Tādu vergs vēl nekad nebija mīlējis.

Viņas krūtis bija saldas kā melones, gurni dvakoja kā savvaļas ķēvei un reibināja.

Palaikam meitene gribēja runāties, kaut ko stāstīja savā nesaprotamajā valodā. Vergam likās, ka viņa stāsta par Āfriku, kur viņš nekad nav bijis, par jūrām un kuģiem, ar kuriem nekad nav braucis.

Bet varbūt viņa stāstīja par svelmaino savannu, kur piedzimusi kādā būdā, vai par bieziem džungļiem, kur naktīs skan tīģeru rēcieni un šakāļu gaudošana. Par visu to viņš bija dzirdējis melno vergu stāstos īsajos atpūtas brīžos vai tumšos

vakaros pirms gulētiešanas. Viņš dusmojās, ka meitene vēl nebija iemācījusies visiem vergiem saprotamo valodu, jo gribējās kaut ko vairāk uzzināt par pašu meiteni.

Vergs nepamanīja nakts aiziešanu, tāpat kā nebija ievērojis tās atnākšanu, jo, kad meiteni atveda, bija vēl gaišs.

Iežvarkstējās durvju aizšaujamie.

Meitene strauji pielēca kājās, aplika gurnautu un izgāja. Atskatoties nozibēja acu baltumi. Durvis aizcirtās. Rīta saules slīpie stari caur šaurajiem logiem apspīdēja baismos moku rīkus kaktā pie krāsns. Vai tagad tas notiks? Pēc šīs nakts vergs bija gatavs saņemt jebkuras ciešanas un mirt jebkādā nāvē. Valdnieks bija viņam parādījis lielāko godu un laipnību. Vai par verga drosmi? Vai pirms

nāves tā notika arī ar citiem, kas bija sacēlušies? Ko saņēma tie, kas viņu nodeva? Vēl lielāku labvēlību bija grūti iedomāties.

Pagāja viena diena, otra, trešā. Drīz tās sajuka. Vergu labi ēdināja, gandrīz katru nakti nāca melnā meitene un dūdoja savā nesaprotamajā valodā. Pamazām starp svešajiem vārdiem viņš saklausīja dažus pazīstamus. Meitene bija sākusi mācīties visu vergu valodu un iegaumēto tūlīt izmantoja. Kādā naktī verdzene stāstīja, ka tiks viņam atdota pavisam, ja augstā un taisnā tiesa tā nolems. Kāda tiesa? Vergs zināja, ka senāta tiesa sanāk tikai īpašos gadījumos, lai tiesātu augstus valsts ierēdņus, kas ņēmuši kukuļus, karavadoņus, kuri zaudējuši kauju vai vietvalžus, atceļamus no amata, jo nav

savākuši nodevas vai bijuši pārāk izšķērdīgi un blēdīgi. Plebeji un vergi tika iemesti kazemātos tāpat vai pratināti šeit.

Pēc tam augstajai tiesai vairs nebija, ko darīt. Droši vien meitene kaut ko putroja.

Tomēr ieslodzītais atcerējās, ka līdz vergu dzirdīgajām ausīm bieži nonāk un tālāk izplatās ziņas, kas skaitās slepenas un neizpaužamas. Varbūt meitenes vārdos bija kāda daļa patiesības?

Tad vairākus vakarus meitene neatnāca. Vergs pacietīgi gaidīja, mierinādams sevi, ka meitene pati nevar izlemt, nākt vai nenākt. Izdzisa blāzma debesīs, to nomainīja spožas un samtainas dienvidu zvaigznes. Kāpēc viņam Ullu atņēma? Viņš bija pie tās pieradis un sācis uzskatīt, ka tā jau pieder viņam. Vai būtu atdota kādam citam? Satraucies viņš sāka

dauzīt durvis. Beidzot tās atvērās. Divas šķēpu smailes sāpīgi atdūrās krūtīs un stūma atpakaļ, kad viņš sāka pieprasīt savu Ullu. Durvis atkal aizcirtās. Sargi nerunāja ar vergu.

Miegs nenāca. Sakņupis viņš sēdēja guļvietā un ilgojās pēc Ullas. Atcerējās, ka reizēm izlutinātajām patriciešu matronām karojās asiņainu dzīru. Tad, parasti pirms svētkiem, tika rīkotas vergu cīņas. Arēnā vienu pret otru raidīja nogrēkojušos vergus, uzvarētājam apsolot dzīvību. Lai cīņa būtu īpaši nikna un aizraujoša, vergus kādu laiku labi baroja un iekārdināja ar jaunu verdzeni, apsolot uzvarētājam atdot to pavisam. Varbūt Ulla bija pie tā otrā? Kādēļ dot katram savu verdzeni, ja uzvarētājs būs tikai viens?

Tas meiteni arī paturēs. Vergs grieza

zobus. Kurš stāsies viņam pretī, mirs. Par to viņš nešaubījās. Viņš jau bija piedalījies šādā cīņā un uzvarējis. Toreiz bija izglābis dzīvību. Tagad cīņa notiks Ullas dēļ. Tā būs skaista cīņa. Pretinieku viņš nenogalinās uzreiz, ļaus tam uzbrukt, pats aizstāvēsies, izliksies, ka spēki galā, un tad ar varenu cirtienu izsitīs pretiniekam ieroci no rokas. Amfiteātrī matronas sajūsmā auros un nolieks īkšķi uz leju, tā lemjot atbruņotā verga likteni.

Viņš būs augstsirdīgs un pamās, lai pretinieks paceļ no rokas izsisto ieroci.

Nogalinot uzreiz, varētu gadīties, ka jācīnās ar otru pretinieku, jo cīņa nedrīkst būt īsa un uzvara viegla. Skatītājiem patīk izrāde, tāpēc priekšnesumam jābūt skaistam, jārada priekšstats, ka divkauja ir vienlīdzīga un nevar zināt, kurš no

cīkstoņiem uzvarēs. Lai vērotāji pagūst noslēgt derības. Tikai kad tas otrs ir galīgi nokausēts un notriekts uz ceļiem, drīkst izdarīt nāvējošo dūrienu.

Bija nācies dzirdēt, ka jauni vergi, kuri izcēlušies, arēnā skaistā cīņā uzveicot pretinieku, tiekot ieaicināti matronu namos un piedzīvojot neaizmirstamas naktis.

Viņam nevajadzēja nekādus piedzīvojumus matronu alkovos, viņš gribēja vienīgi savu Ullu, tādēļ cīnīsies un uzvarēs, lai kas pretim stātos.

Sliktāk varētu iziet vienīgi, ja šaurā sprostā liktu cīnīties ar lauvu. Tad būtu mazas izredzes uzvarēt. Vergs zināja, kas ir lauvas ķetna. Toreiz viņš neko nebija noziedzies, cīnīties ar lauvu vajadzēja tāpēc, ka godātās patricietes tā vēlējās, jo svētku laikā visiem jāpriecājas. Sevišķi

lielo un spēcīgo lauvu vienatnē nebija iespējams uzveikt. Pāris stipru un veiklu vergu bija mēģinājuši un tūdaļ tikuši saplosīti. Tādēļ lauvam pretim sūtīja divus, lai cīņa iznāktu ilgāka un aizraujošāka.

Pirmais bija kāds nogrēkojies vergs, par otro izlozes kārtībā kļuva viņš. Pāriniekam iedeva šķēpu, viņam īso zobenu. Viņi tuvojās lauvam katrs no savas puses. Tam, ar šķēpu, vajadzēja uzsākt cīņu pirmajam, un iedurt lauvam vārīgā vietā. Kad lauva, mežonīgās sāpēs rēkdams, metīsies dūrējam virsū, viņam ar zobenu vajadzēja uzbrukt no mugurpuses. Abi saprata, ka tikai no saskaņotas, veiklas un ātras rīcības ir atkarīga viņu dzīvība. Tomēr cīņa nenotika tā, kā viņi bija iecerējuši.

Lauva jau iepriekš bija ar cilvēkiem

cīnījies, viņš laikam saprata nolūku, ar kādu šie vīri tuvojās. īsiem, straujiem lēcieniem lauva šaudījās no vienas puses uz otru un gluži neparedzēti metās uz viņu. īso zobenu izstiepis, vergs atkāpās režģotā sprosta kaktā. Tikpat ātri, kā uzbrucis, lauva pagriezās atpakaļ un lēca uz šķēpnesi, kurš savu ieroci turēja pavērstu pret saniknoto dzīvnieku. Šķēps caurdūra lauvas kaklu un, spēcīga ķepas cirtiena trāpīts, salūza. Rēciens satricināja arēnu, kad zvērs uzgāzās šķēpnesim. Piesteidzies klāt, vergs dūra, kur vajadzētu būt sirdij.

Tajā pašā brīdī viņu ķēra spēcīgs ķetnas trieciens. Sāpīgi atsities pret režģi, viņš nošļuka zemē. Sabrucis bija arī lauva.

Amfiteātris gavilēja, kad vergi viņu, uz nestuvēm noguldītu, stiepa prom. Šķēpnesis gulēja miris. Kopš tā laika

verga krūtis šķērso garas, repuļainas rētas, ko plēsuši lauvas nagi.

Visu nakti kavēdamies pārdomās, vergs nemanīja uzaustam gaismu, tikai, kad saules žilbinošie stari pieskārās acu plakstiem, saprata, ka pienācis rīts. Vai šī diena atnesīs kādu pārmaiņu neizprotamajā, gaidpilnajā dzīvē, kura viņu nomāca ar savu gausumu un vienmuļību? Sirdi plosīja viens vienīgs kliedziens pēc Ullas viņam iedotas un atkal atņemtas. Vai kungs un pavēlnieks bija izdomājis jaunu spīdzināšanas veidu, kā salauzt nepaklausīgo vergu?

Klusi un goddevīgi, līdzīgi slīdošām ēnām, mēmi vergi atnesa brokastis, uz kurām ieslodzītais pat nepaskatījās.

Noklaudzēja durvju bultas, viņam lika iznākt ārā. Svinīgā, drūmā solī vergu

veda pa ielas vidu, divi apbruņoti sargi priekšā, divi aiz muguras. Gar ielas malām stāvēja daudz laužu, smējās un sarunājās, bet, gājienam tuvojoties, apklusa, rādīja uz viņu un kaut ko sauca.

Ieklausījies vergs saprata, ka vārdi, ko ziņkārīgie pilsētas iedzīvotāji viņam veltīja, nebija nekādi laipnie, un sejas nepauda labvēlību. Vergs, kas sacēlies pret augsto kungu un pavēlnieku, nebija tīkams ne patriciešiem, ne plebejiem. Lai gan vergu sacelšanās bija neveiksmīga, tomēr tā bija radījusi bažas, satraukumu par valsts stiprumu un sējusi pilsoņos bailes.

Gājiens tuvojās pilsētas centram. Ap balto tiesas namu sadrūzmējies laužu pūlis apklusa un pašķīrās, kad vergu pa platajām marmora kāpnēm lēni un svinīgi

veda augšup.

Līdz pat šīs dienas rītam vergs cerēja, bija pārliecināts, ka tiesa nenotiks, jo viņš nolemts arēnai, un, ja skaistā cīņā pretinieku uzvarēs, sajūsminātās matronas ar īkšķiem augstsirdīgi nobalsos, ka viņam tiek dāvāta dzīvība, melnā Āfrikas meitene turklāt. Kopš brīža, kad vergu puspamirušu kazemātā atbrīvoja no važām, viss liecināja, ka tā jānotiek. Bet pēdējās dienās kaut kas bija mainījies. Šādu likteņa pavērsienu vergs nebija gaidījis, un tas viņu stipri samulsināja.

Vergu ieveda tiesas zālē. Tauta šeit nebija ielaista. Ērtajās sēdvietās zvilnēja augstākie valsts ierēdņi. Garlaikotās un bargās sejas liecināja, ka viņi nav labvēlīgi noskaņoti. Četru sargu ielenkts, vergs ar bažām

gaidīja tiesnešu parādīšanos. Un tur jau viņi nāca, cits pēc cita, lēni un svinīgi, baltos apmetņus pleciem nevērīgi pārsvieduši. Ierēdņu pulks pietrūkās kājās un nekustīgi stāvēja, kamēr tiesneši ieņēma vietas uz paaugstinājuma. Kad visi bija ērti apsēdušies, klusumā, kas negribīgi iestājās, augstākais no tiesnešiem paziņoja, ka sākas ārkārtēja, valsts vēsturē nebijusi tiesas sēde, jo jālemj, kādu sodu piemērot verdzībā dzimušam vergam, kurš nekad nav bijis brīvs, tātad nezina, ko brīvība nozīmē, tomēr ir nostājies citu brīvību prasošu vergu priekšgalā.

- Kāpēc tu tā darīji?

Jautājums vergu samulsināja vēl vairāk. Patiesību sakot, viņš nezināja, kāpēc. Droši vien tāpēc, ka bija radis

pakļauties. Paklausību un visu pavēļu izpildīšanu no pašas dzimšanas bija prasījuši kā uzraugi, tā kungi. Vergs nemaz nespēja pavēli vai rīkojumu neizpildīt.

Kad sacēlušies vergi viņu uzaicināja nostāties priekšgalā un kļūt par viņu vadoni, viņš to uzskatīja tikpat kā par pavēli, kas jāizpilda. Vergi un gūstekņi, kas atcerējās, ka agrāk bijuši brīvi ļaudis savā zemē, un alka tur atgriezties, savukārt uzskatīja, ka viņš, visu mūžu verdzībā pavadījis, vislabāk pazīst savus kungus, zina to vājās vietas, un, atceroties viņa drosmi un veiksmi arēnu cīniņos, nolēma aicināt par savu ceļvedi brīvībā. Brīvībā, kuru pats nepazina. Jau pirmajā kaujā daži sagūstītie vergi viņu un citus sacelšanās vadoņus nodeva.

Vai tu saprati jautājumu?

augstākais tiesnesis vaicāja.

- Jā, vergs vilcinādamies sacīja.

- Tad atbildi, kāpēc kļuvi par viņu vadoni?

Es nezinu. Man pavēlēja, un pavēles ir jāizpilda.

- Vai tu gribēji būt brīvs?

- Nē, es darīju, ko man lika.

- Vai arī turpmāk tu darīsi, ko liek?

- Es vienmēr darīšu, ko man liek.

Sašļucis viņš stāvēja tiesas zālē un neizpratnē lūkojās uz sava likteņa lēmējiem. Viņaprāt, visa šī garā iztaujāšana bija lieka.

Tiesnešu pārgudrās, neizprotamās runas un jautājumi, uz kuriem tik grūti atbildēt, bija bez jēgas, jo gala iznākumu vergs zināja pašā sākumā, un viņš brīnījās, ko augsti mācītie vīri tik daudz tērgā. Bet neba viņa

spēkos tiesas gaitu pasteidzināt vai aizkavēt. Ja tiesas kungiem vajag, viņš var arī pagaidīt. Visļaunākais būtu, ja piespriestu arēnā cīnīties ar lauvu, tad viņa izredzes nepavisam nebūtu spožas.

No pārējā viņš nebaidījās.

Tiesājamais atkal ieklausījās, ko runā viens no tiesnešiem: Uzraugu pletne, kazemātu smirdoņa, vaidi un nāve galerās verga dvēselei ir nepieciešama tāpat kā zivij ūdens. Tāpēc šādi sodi īstu vergu nespēj ne baidīt, ne ietekmēt. Patiesībā vergs bez saimnieka nespēj dzīvot. Tādēļ, ja gribam verdzībā dzimušu vergu sodīt, viņam jāpiespriež brīvība, viņš nezinās, ko ar to iesākt. Lai saprastu, kas ir brīvība, ir brīvam jāpiedzimst.

- Bet vergi savās dziesmās dzied

par brīvību un ilgojas pēc tās, kāds no tiesnešiem iebilda.

- Tās dzied tikai tie, kuri brīvību atceras. Kas aizmirsuši, skumst un priecājas līdz ar saviem kungiem un pavēlniekiem, dzied viņu dziesmas.

Vēl ilgi tiesājamais stāvēja bargo tiesnešu priekšā, iekams tika pasludināts spriedums: ar miesu un dvēseli dzimušam vergam labajā plecā iededzināt zīmi, ka viņš ir atlaists brīvībā, un izraidīt no vergu apmetnes. Šis spriedums izsludināms kā tautai, tā vergiem un ņemams vērā ierēdņiem.

Tiesneši aizgāja. Augstie ierēdņi vienaldzīgām sejām devās uz izpriecu vietām, bet sargi notiesāto veda atpakaļ.

Spriedumu uzzinājuši, izklīda ļaudis, kas no rīta bija drūzmējušies ielās.

Pratinātavā, kur notiesātais bija pavadījis dažas brīnumainas naktis, jau kurējās krāsns. Bende turēja ugunī riņķi ar valsts simboliem. Sargi brīvībā atlaisto piesēja pie moku sola. Bende piespieda nokaitēto riņķi viņa plecam un paturēja, kamēr nāsīs iesitās ceptas miesas smarža.

Varbūt bende riņķi paturēja mazliet par ilgu, jo pār bijušā verga lūpām izlauzās mežonīgs kliedziens.

- Kā bērns, kas ar kliedzienu nācis pasaulē, tu esi piedzimis brīvībai, bende sacīja. Laidiet vaļā, lai iet.

Sargi viņu atbrīvoja no važām. Sāpēs pārvērstu seju un, mazliet streipuļodams, brīvlaistais izgāja ārā. Plecs neciešami sāpēja. Viņš gāja uz vergu apmetni, lai sameklētu Ullu.

Bija jau vakars. Pret debesīm kāpa

ugunskuru dūmi, skanēja sasaukšanās, pēdējās uzraugu pavēles pirms nakts iestāšanās. Kareivji aizšķērsoja viņam ceļu un sacīja: Tu vairs neesi vergs, tev ieeja aizliegta.

Atbrīvotais ilgi klīda gar vergu apmetni, bet iekšā netika. Pamazām līdz viņa apziņai nonāca atskārsme, ka ir izraidīts, apsmiets. Viņš vairs nebija cienīgs būt vergs, kas gatavs cīnīties arēnā par prieku saviem kungiem un gatavs saņemt jebkuru sodu, gatavs mirt, galerās pieķēdēts, lai tikai jauj palikt vergam un paretam satikt Ullu. Viss bija zaudēts.

Reiz viņi nejauši tomēr satikās, kad kalpotājs melnādaino verdzeni veda uz kādu patricieša namu.

- Ulla, es tevi gaidīšu, viņš sauca un

skrēja pie viņas. Ulla paskatījās kā uz svešinieku un sacīja: Negaidi! Es nekad pie tevis neiešu. Tu esi sliktāks nekā vergs.

Meitene atšiepa nosmailinātos zobus un uzgrieza muguru.

Viņš stāvēja un noskatījās, kā viņa līganā solī aiziet. Plecs dega un sāpēja.

Paretam satiktie vergi izturējās noraidoši, brīvie ļaudis novērsās, kad viņš kādu uzrunāja. Bijušajam vergam šajā pilsētā vietas vairs nebija.

Atstumtais pameta pilsētu un nonāca jūras malā, kur uz vientuļas klints sēdēja šurp atklīdis marabuts. Brīvlaistais izsūdzēja viņam savu bēdu stāstu un vaicāja: - Saki, svētais, ko man darīt, ja visi no manis novēršas?

Marabuts padomāja un sacīja: - Aizvakar es apēdu pēdējo meloni.

Man ir palikušas dažas sēkliņas, ņem tās.

Tur, ieplakā starp jūru un klinti, ir auglīga zeme. Ej un iekop dārzu!

Bijušais vergs tā darīja. Rušināja zemi un audzēja melones. Kad augļi nāca gatavi, viņš ņēma tos rokās, glāstīja un domāja par Ullu. Reizēm uzkāpa klints virsotnē, noskumis un ilgu pilns lūkojās uz balto pilsētu un vergu nometni, no kuras bija izdzīts.

Mēle

Mēle Mans draugs rakstnieks, kura vārdu zināmu apsvērumu dēļ šeit neminēšu, bija sasniedzis panākumu virsotni. Viņa darbus drukāja, lasīja un tulkoja citās valodās.

Par tiem strīdējās, rīkoja diskusijas, kurās aicināja arī pašu piedalīties, izteikties un izskaidrot vienu otru paradoksu, dīvainu alegoriju, kāda vārda vai teiciena neparasto nozīmi. Pēc dabas būdams viegli uzbudināms sangviniķis, viņš nespēja šādiem aicinājumiem atteikt.

Visur, kur parādījās, viņš klaji pauda savas domas un uzskatus un, tā kā tie bieži vien bija radikāli, arī aizskaroši, iemantoja nedraugus un pat ienaidniekus.

Viņš nekautrējās apgalvot, ka sabiedrība ir muļķe, kas ātri aizmirst bijušo un lētticīgi pieņem visas ačgārnības, kas tās vārdā tiek darītas. Cilvēkus viņš dalīja divās daļās: tādos, kas glorificē pagātni un tāpēc drūmi raugās nākotnē, un tādos, kas noliedz pagātni un gaišu skata tikai nākamību. Viņš neieredzēja tos, kas aizmirsa vai neatzina savus varoņus, kā arī tos, kas savus varoņus pārslavēja.

Aktīvā stāja lika viņam visur būt klāt, iejaukties, ierosināt, būt opozīcijā valdībai un varai. Aicināts iestāties kādā partijā un piedalīties vēlēšanās, viņš lielmanīgi paziņoja, ka nevēloties būt par

ēzeļa asti, nedz arī par zirga galvu. Šāda attieksme, protams, daudzus kaitināja, bet bija arī kam patika, kuri gaidīja sensācijas un skandalozus rakstnieka izteikumus, lai pēc tam tos sagrozītu, pārspīlētu un izspēlētu, vārdu sakot, no oda iztaisītu ziloni, kas bieži vien ari izdevās.

Asās mēles dēļ visvairāk nelabvēļu viņš iemantoja starp kritiķiem, kas viņa darbos bija saskatījuši arī dažus trūkumus, iedrošinājušies tos kādā veidā pelt vai kritizēt. Šos neprāšus viņš apsaukāja par diletantiem, jo, paši nekā jēdzīga nespēdami uzrakstīt, metušies par pamācītājiem īstiem rakstniekiem.

Literārā mantojuma pētniekus viņš dēvēja par līķu mušām, tāpēc ka tie barojas ar mirušu rakstnieku smadzenēm.

Viņa vārds neizzuda no laikrakstu un

žurnālu lappusēm, tika minēts un locīts visvisādos veidos.

Vienīgi paša sarakstītie darbi parādījās retāk un retāk, jo rakstniecībai atlika arvien mazāk laika.

Bija brīži, kad mans draugs grasijās visam atmest ar roku, norobežoties no redaktoriem, žurnālistiem, gan labvēļiem, gan nelabvēļiem, nepiedalīties apspriedēs, neizteikties, neatbildēt uz telefona zvaniem un nodoties tikai rakstniecībai. Taču viņš bija nokļuvis sabiedriskās darbošanās virpulī un, kā jau minēju, savas aizrautīgās dabas dēļ nespēja no tā izkļūt. Vienmēr likās, ka šī būs pēdējā reize, kad kaut ko uzņemas, iet, runā, uzstājas. Un katru reizi, kad viņš, vislabāko nodomu mudināts, vēra muti vaļā, izrādījās, ka ir atkal kādu apvainojis, aizskāris vai saniknojis. Tā

karuselis ap manu draugu turpināja griezties, līdz sasniedza galvu reibinošu ātrumu, un viņam kļuva nelāgi. Viņš sāka apjēgt, ka pie visiem skandāliem un nebūšanām vainīga paša asā mēle, nespēja klusēt un norobežoties. Dažkārt žēlojās, ka sakodis mēli līdz asinīm, tomēr nav spējis atturēties neizteikt kādu dzēlību vai apvainojumu. Nonāca tik tālu, ka viņš sāka mēli ienīst un uzskatīt par visu savu nelaimju cēloni. Ja spētu mēli savaldīt, tad nezaudētu draugus, savus lasītājus, būtu tautas mīlēts un cie​nīts.

Nezinu, kas bija pēdējais piliens, mudinātājs pieņemt izšķirošo lēmumu, bet tas bija tikpat radikāls un ekstravagants kā visa viņa vētrainā dzīve un darbošanās. Es to uzzināju tikai pēc vairākiem mēnešiem, kad atgriezos no laukiem, kur biju

aizbraucis, lai pabeigtu rakstīt kādu garāku darbu. Nokārtojis šādas tādas darīšanas, kas manā prombūtnes laikā bija sakrājušās, beidzot piezvanīju draugam.

Klusums. Zvanīju vairākkārt. Telefons arvien vēl neatbildēja.

Mums bija kopīgs paziņa, docents patologanatoms, ar kuru bijām iepazinušies, kad, dēkainas ziņkārības dzīts, vēlējos paskatīties, kā tiek preparēts miris cilvēks. Kādreiz es uzrakstīju dažus krimiķus, un šīs virspusēji iegūtās zināšanas noderēja. Arī mans draugs teicās uzrakstīt stāstu, kur darbība risinātos anatomikumā, taču līdz šim man tādu izlasīt nav gadījies, varbūt viņš šo pārsteidzīgo solījumu bija aizmirsis.

Pavisam nejauši satiku mūsu kopīgo paziņu. Viņš izskatījās diezgan norūpējies

un tūda| apjautājās, kā klājas mūsu draugam. Biju nedaudz pārsteigts, kāpēc anatoms par viņu tā interesējās. Vai tad es nekā nezinot? Teicu, ka ne, jo drauga telefons neatbild.

Redzēju, kā sagrumbojās mana sarunu biedra piere un pleci uzrāvās augstāk. Kaut ko neskaidri noburkšķējis un tramīgi palūkojies apkārt, viņš uzaicināja, lai se​koju.

Klusā skvēriņā, kur neviens mūsu sarunu nevarēja noklausīties, mēs apstājāmies. Lūk, ko anatoms man pastāstīja.

Mūsu draugs kādu dienu piezvanījis un lūdzis viņu pieņemt, lai nopietni konfidenciāli aprunātos. Vienojušies tikties vakarā anatoma dzīvoklī.

Rakstnieks norunātajā laikā atnācis ar ietilpīgu džina pudeli somā, bijis satraukts

un nemierīgs. Pirms viņš izteicis sava nāciena vajadzību, džina pudele tikusi tukšota līdz pusei. Viņa lūgums bijis visnotaļ neparasts un sākumā šķitis neizpildāms, tomēr mūsu draugs tik ilgi neesot licies mierā, kamēr anatoms dīvainajam priekšlikumam piekritis, tā teikt, zinātniskas intereses vadīts.

Rakstnieka priekšlikuma būtība bijusi šāda: tā kā visu nelaimju, pārpratumu un nemiera cēlonis esot viņa mēle, tad lūdzot, lai anatoms mēli nogriež. Ja nu tomēr pēc kāda laika viņš vēlētos, lai mēle atkal būtu, tad, šādu iespēju paredzot, nooperētā mēle jāiesaldē un tādējādi jāsaglabā līdz rakstnieka mūža galam; katrā laikā mēli varētu atkausēt un piešūt atpakaļ. Viņš gribot atlikušo dzīvi veltīt tikai un vienīgi rakstniecībai, taču paša asā un pļāpīgā

mēle traucējot šādu apņemšanos pildīt.

Vārdu sakot, rakstnieks lūdzies tik sirsnīgi un pārliecinoši, ka anatoms vājuma brīdī, kad džina pudele bijusi jau tukša, beidzot piekritis, tomēr vēl izteicis šaubas, vai rakstnieks bez mēles jutīsies labi, biedējis ar neparedzamām sekām. Tad mūsu draugs ņēmis rokā pildspalvu, palūdzis papīra lapu un uzšņāpis dokumentu, ka, būdams pie pilna prāta, neviena nepiespiests un nemudināts, labprātīgi vēlas atbrīvoties no mē​les, kas viņam sagādājusi milzum daudz ciešanu un nepatikšanu, ka uzskata to par pilnīgi lieku un nevajadzīgu, ka pats uzņemas pilnu atbildību par savu turpmāko likteni un nevienu nevainos, ja iestāsies kādas neparedzētas sekas.

Norunātajā laikā, tas bijis vēlu vakarā, kad anatomikumā neviena vairs

nav, tikai puskurlais sargs ar savu neiztrūkstošo kaķi, rakstnieks atnācis un stingras apņēmības pilns gūlies uz galda.

Operācija noritējusi sekmīgi. Atmodies no narkozes, rakstnieks juties labi, un anatoms viņu savā automašīnā aizvedis uz dzīvokli. Pēc pāris dienām izoperētais ieradies atrādīties. Rēta dzijuši normāli.

Bijis norunāts, ka viņš atnāks vēl, taču mūsu draugs neesot rādījies. Kad anatoms vairākkārt aizgājis un zvanījis pie dzīvokļa durvīm, neticis ielaists, lai gan bijis pārliecināts, ka rakstnieks ir mājās.

Varbūt jau sācis rakstīt un negrib, ka viņu traucē?

Anatoms izskatījās visai apmulsis un lūdza, lai es mēģinu noskaidrot, kā viņa pacientam klājas.

Par anatoma stāstīto biju visai

pārsteigts un , viņa urdīts un mudināts, tūdaļ nolēmu draugu apmeklēt, lai redzētu, kā šī neparastā operācija grozījusi viņa trauksmaino dzīvi.

Pa ceļam atcerējos, ka, patiesi, pēdējā laikā mana drauga vārds no skandalozāko avīžu slejām gandrīz izzudis. Bet nebija nācies arī lasīt kādu jaunu darbu.

Stipri ieintriģēts, piezvanīju pie dzīvokļa durvīm, aiz kurām bija manāma klusa rosīšanās. Pēc brīža durvis atvērās.

Lai uzreiz atbrīvotu draugu no pūlēm kaut ko man vēstīt, teicu, ka nāku tieši no anatoma un visu jau zinu.

Draugs atviegloti uzelpoja, taču neizskatījās ne laimīgs, ne apmierināts, drīzāk gan sakrities un izbiedēts. Es piegāju pie riekstkoka rakstāmgalda, uz

kura vientuļa gulēja neaprakstīta papīra kaudzīte; aplūkoju rakstāmmašīnā ielikto lapu, arī uz tās neviens burts nebija uzrakstīts. Es viņu jautājoši uzlūkoju; viņš noplātīja rokas, novērsās no manis un skumji raudzījās logā, aiz kura kailajos liepas zaros čivināja ziemīgi izspūruši un piepūtušies zvirbuļi.

Kaut ko vajadzēja teikt, runāt, jo pats viņš neko pastāstīt nevarēja. Es atvainojos, ka netiku viņu apmeklējis agrāk, taisnojos ar ilgo prombūtni, atgādināju, ka esmu vairākas reizes zvanījis, bet telefons neatbildējis. Draugs, liekas, neklausījās; viņš arvien vēl, pieri sagrumbojis, vēroja zvirbuļus. Beidzot man apnika viņa noraidošā izturēšanās, un es apjautājos, vai kaut kas vēl viņu traucē, lai varētu raženi strādāt.

Drauga pleci saduga. Protams, viņš nevarēja atbildēt, tikai pārmetoši paskatījās manī un atkal novērsās. Viņa izturēšanās, izskats un gļēvās kustības pauda pilnīgu izmisumu un bezcerību.

Tātad izdarītā operācija nav devusi gaidīto rezultātu, es skaļi un nežēlīgi secināju.

Draugs pamāja ar galvu, un viņa acīs sariesās asaras.

Tu gribi atpakaļ savu mēli? es jautāju.

Cerību pilns viņš raudzījās manī, māja ar galvu un, pavēris mēmo muti ieīdējās.

Bet, to atguvis, tu atkal darīsi muļķības, runāsi ķecerības un iegūsi ienaidniekus.

Draugs piekrītoši māja ar galvu.

- Tevi lamās un zākās.

Viņa acis iemirdzējās.

- Tu atkal visur iesi un skriesi. Kur vien būs kāda jezga, tu jauksies iekšā, un nekad tev nepietiks laika rakstīšanai.

Viņš laimīgi pasmaidīja, steidzīgi piesēdās pie rakstāmmašīnas un uzklabināja laikam gan pirmos teikumus pēc nelaimīgās operācijas.

"Vārdi, ko rakstnieks nav izrunājis, nevar tikt uzrakstīti. Tikai uz mēles izgaršoti un tad uz papīra uzlikti, tie kļūst par mākslas darbu."

Man nebija ko iebilst.

Viņš turpināja rakstīt.

"Ja pietrūkst dzives materiāla, ja esi apkārtni izsmēlis, tad vientulībā dažs rakstnieks sāk gremot savu apakšveļu un sauc to par lielu drosmi un atklātību, bet,

manuprāt, ar nabadzību nav jāspīd, vienalga vai tā fiziska vai garīga. Es to nevēlos."

Labi, es iešu pie anatoma un pieprasīšu, lai šuj tavu mēli atpakaļ. Ceru, ka šis notikums tevi būs izmācījis neielaisties visādos dullumos, un tu atkal pēc kāda laika kļūsi slavens.

Viņš rezignēti pasmaidīja un uzklabināja vēl vienu teikumu: "Slavu tāpat kā sievietes mīlestību iekarot nav grūti, bet saglabāt ir neiespējami."

Draugs cerību pilnām, mirdzošām acīm mani pavadīja līdz slieksnim, paturēja manu roku savējā, un tad mēs šķīrāmies.

Kad vēru smagās anatomikuma durvis, iekšā valdīja krēsla un dziļš

klusums; jau domāju, ka esmu atnācis par vēlu. Ieraudzīju puskurlo sargu; viņš mani atcerējās no tām reizēm, kad abi ar draugu bijām te nākuši, lai es iepazītos ar šo drūmo iestādi. Toreiz nervus kņudinošo drebuli, kāds pārņem ikvienu cilvēcisku būtni, kad pirmo reizi vaigu vaigā nākas saskarties ar nāves noslēpumiem, bijām centušies aizdzīt ar viskija pudeles palīdzību, un sargs, kādreizējais feldšeris, mums šajā nodarbē bija bijis labs sabiedrotais, kamēr anatoms mūsu acu priekšā atvēra miruša cilvēka krūškurvi un rādīja, kāda izskatās infarktu saplosīta sirds.

Sarga puskurlajā ausī iekliedzu savu vajadzību; sapratis viņš atplauka smaidā un zināja vēstīt, ka docents ir vēl tepat, jā, jā, tikko, beigušas graizīt stāvoklī esošu

pašnāvnieci, aizgājušas pēdējās studentes, tās no medicīnas māsu skolas, kas taisoties par vecmātēm. Viņš cerot, ka manam draugam klājoties labi un ka es neesot sadomājis likt sev kaut ko nogriezt, bet, tā kā pasaule kļūstot arvien dullāka, tad viņš ne par ko vairs nebrīnoties.

No teiktā sapratu, ka sargs visu zina, un tas man nepatika. Nebija nekādas vajadzības, lai kāds izpļāpātos. Labi varēju iedomāties, kādas tik runas un tenkas tad sāktos. Tāpēc uz sargu paskatījos ar niknu aci un pieliku pirkstu pie lūpām. Viņš tūdaļ kļuva nopietns un apgalvoja, ka ir bijis un būs kluss kā tie, kas tajās vannās, ka neviens un nekad no viņa ne pušplēsta vārda… Cssst…

Es paspiedu vecā vīra roku, un viņš aizgāja meklēt docentu. Palicis viens,

aplūkoju daudzās dažāda lieluma stikla burkas, kolbas un traukus, kuros peldēja cilvēku orgāni. Daži no tiem izskatījās pavisam svaigi, it kā tikko izņemti no cilvēku miesām, turpretī kādas laikam smēķētāja plaušas bija vai gluži melnas un rēpuļainas. Arī embrijs šķita drusku iebojājies, jo gulēja, iegrimis duļķainā šķidrumā. Vēl kavējos pie kādām skaistām, liekas, arī inteliģentām smadzenēm un apcerēju, kur paliek cilvēka gudrība pēc nāves, vai tā plunčājas tepat stikla burkā vai arī kopā ar bezmiesīgo garu aizlidinās kosmosa tālēs.

Tad sāku lūkot, vai neieraudzīšu cilvēka mēli, protams, tā nevarēja būt mana drauga mēle, jo tai vajadzēja atrasties kaut kur citur, iesaldētai, tomēr šausmīgi interesanti, kā tāda mēle visā pilnībā

izskatās, ne tikai mazliet šokējošais vai pikantais mēles galiņš, ko cilvēki reizēm cits citam parāda vai sieviete skūpstoties…

Pēkšņi es satrūkos, kaut kas pieskārās manām kājām. Drūmās telpas puskrēslā nebiju manījis jelkādu kustību vai dzīvības zīmi, bet zaļas, zalgojošas acis tagad lūkojās manī. Tfū! Tas bija Vampīrs. Tas pats vecais Vampīrs, ko es labi atcerējos. Liekas, viņš atcerējās arī mani, jo piekļāvīgi trinās gar maniem stilbiem.

Ar Vampīru es iepazinos toreiz, kad kopā ar draugu nācām uz anatomikumu.

Atcerējos gadījumu, kad anatoms bija atvēris stipri uzpūstu vēderu un ņēmis ārā cirozes pārņemtas aknas; Vampīrs, slepus ielavījās operāciju zālē, šaudīdams

ugunssarkano mēli un sasprindzinājumā pie visām miesām trīcēdams, perversā ieinteresētībā vēroja notiekošo. Pieliecos un gribēju noglaudīt dzīvnieka spožo muguru. Vēl nebiju tai pieskāries, kad spalva slējās gaisā, un no tās uz manu plaukstu pārlēca elektriskas sprikstis. Kad anatoms aknas ielika traukā un vecais feldšeris nesa tās prom, dzīvnieks, mežonīgi ieņaudēdamies, šaudījās ap viņa kājām. Tieši tobrīd man radās aizdomas, ka Vampīra vārds viņam nav velti dots.

Vēlāk par to apjautājos viņa puskurlajam saimniekam; viņš tikai atmeta ar roku un pastāstīja, ka agrāk Vampīrs bijis paklīdenis un bieži manīts anatomikuma tuvumā. Reiz viņš to ielaidis iekšā, lai izķer vai vismaz aiztramda peles, kas nezin kā iekļuvušas šajā ēkā un

apdraudējušas medicīnas studentu izpētes objektus. Pēc tam viņš kaķīti pažēlojis un neesot dzinis prom. Nu jā, protams, nosaucis par Vampīru, jo… Bet tam neesot nekādas nozīmes. Man likās, kaut ko sargs nepateica līdz galam.

Tagad šis Vampīrs pieglaimīgi glaudās ap mani. Es viņu pacēlu, pasmagais, labi koptais un barotais dzīvnieks labprāt ļāvās sevi ņemt rokās.

Es sāku viņu iepazīstināt ar traukos izstādītajiem eksponātiem, bet par tiem viņš nekādu interesi neizrādīja, laikam pazina labāk nekā es. Toties viņš raudzījās man tieši sejā, uz manām lūpām, it kā censtos saprast vai nolasīt vārdus, kurus teicu. Viņa galva neatlaidīgi tiecās tuvāk manai mutei; kļuva neomulīgi, likās, manī blenž kaut kas draudīgs un

nenosakāmi baiss. Gribēju viņu atvirzīt tālāk no savas sejas, bet smailie nagi izurbās cauri manām drēbēm un sāpīgi ieķērās ādā, dzalkstošajās acīs saskatīju zvīļojam spīvu ļaunumu. Biju pārliecināts, ka Vampīrs noteikti juta manas izbailes un nevēlējās atkāpties; kad atšieptajā purnā pavīdēja smailie zobi, jutos pilnīgi nohipnotizēts. Tobrīd atskanēja tuvojošies soļi un izrāva mani no sastiguma; es sasparojos un ar spēku grūdu uzmācīgo zvēru, kurš negribīgi atlaida asos nagus un, nikni nošņācies, mīksti nolēca zemē.

Par savu piedzīvojumu un izbailēm anatomam neko nestāstīju, liekas, viņš Vampīru pat nebija pamanījis, tūdaļ mani ieveda kabinetā un, acīs skatīdamies, izrunāju tikai vienu zilbi: -Nu?

Godprātīgi atstāstīju visu, ko biju uzzinājis, un arī mūsu drauga vēlmi atgūt savu mēli, teicu, ka pretējā gadījumā viņš pilnīgi tiks iznīcināts kā personība, kā rakstnieks, pat kā cilvēks.

Tā jau domāju, anatoms noburkšķēja, pats nelabais mani toreiz dīdīja šai eksperimentā ielaisties. Ko nu lai dara?

- Kā, vai tad to nevar piešūt? Biju izbrīnīts, un reizē man kļuva nelāgi, iedomājoties savu draugu, kam atlikusī dzīve jāpavada mēmam.

Tagad taču šuj un pārstāda visādus orgānus, es sāku anatomu iedrošināt un uzskaitīt, ko biju dzirdējis vai lasījis gan atrautas kājas, gan nozāģētas rokas, noplēstus skalpus un nokostus degunus, kāpēc gan nevarētu mēli…

- Ja tā būtu atirusi piedurkne vai

bikšu stara, varētu mēģināt. Lai gan diegu adatā lāgā neprotu ievērt un mezglu aizmest. To visu dara mana sieva. Savu mūžu nekā neesmu šuvis klāt, tikai griezis. Šāda atzīšanās mani satrieca, tomēr es vēl mēģināju anatomu iedro​šināt: Tas nav tik traģiski, cik zinu, nogrieztais loceklis jāpieliek pamatnei tā, lai asinsvadi būtu pret asinsvadiem, nervu gali pret nervu galiem, tie jāpietrākelē…

- Jā, jā, anatoms ierēcās, tā mēs viņu zārkā ietrākelēsim! Asistents atradies!

Mani sāka pārņemt dusmas: Nevajadzēja griezt nost, ja pēc tam nevar piešūt.

Re, gudrs kā prezidenta padomnieks! Bet kas uzplijās, ka ar tādu mēli nav iespējams dzīvot? Būdams pie

pilna prāta, rakstīja, ka labprātīgi atsakās un pats atbildēs, ja kas…

- Jā, bet… ja es pareizi sapratu, tad šajā dokumentā ir arī rakstīts, ka mēli saglabās un piešūs atpakaļ, ja tāda vajadzība rastos.

Vajadzība! viņš nicinoši nošņāca. Ar jums, rakstniekiem un māksliniekiem, nav iespējams kā ar normāliem cilvēkiem, tikai vienas nepatikšanas. Te jums par daudz, te par maz! Griez nost, šuj klāt, griez nost, šuj klāt! It kā mēle būtu poga, patīk piešuj, nepatīk nogriez un šuj citu.

Tomēr mēs vienojāmies, ka mēle jāpiešuj. Tā kā anatoms pats to neņēmās darīt, viņš apsolīja, ka mēģinās pierunāt savu draugu, smalku ķirurgu, kas savā dzīvē veicis daudzas spožas locekļu

piešūšanas operācijas. Man vajadzēja atgriezties pie drauga, viņu nomierināt un morāli sagatavot gaidāmajai operācijai.

Jāsaka, šo ziņu viņš uzņēma ar cerībām, acis iemirdzējās, un pleci atliecās.

Pagāja vēl diezgan ilgs laiks, iekams visi operācijas priekšdarbi tika veikti.

Izrādījās, tāda mēles piešūšana ir gara un piņķerīga padarīšana, daudz vienkāršāk ir nogriezt, nolikt atdalīto orgānu, lai sasalst un stāv. Bet, lai piešūtu, mans draugs, kas tagad tika saukts par pacientu, bija jāievieto slimnīcā, jāizdara dažādas analīzes, jāsastāda fiktīva slimības vēsture jeb anamnēze, kas nemaz nebija tik vienkārši, jo patiesību rakstīt nedrīkstēja, tad anatomam būtu jāatbild par savu rīcību; izrādījās, ka tāda mēles nogriešana var tikt pielīdzināta nelegālam

abortam un izdarītāju var ietupināt, taču to neviens nevēlējās, jo, stingri ņemot, vainīgs bija pats rakstnieks, kuru arī varēja saukt pie atbildības par tīšu kaitējumu savai veselībai; tāpēc sacerēja maz ticamu leģendu par kaut kādu fantastisku avāriju, kādēļ rakstniekam sākusies krītamās kaites lēkme, un tās rezultātā pacients nejauši nokodis savu mēli.

Par pašu operācijas norisi man grūti spriest, bet domāju, ka tā noritēja profesionālā līmenī, jo anatoma draugs patiesi bija augstas klases speciālists un nekādas paviršības nepieļāva.

Savu draugu es ieraudzīju otrā dienā nelielā palātā, kurā viņš gulēja viens pats.

Viņa seja izskatījās uztūkuši, jo mute laikam bija piebāzta tamponiem vai citādu

medicīnisku drazu. Protams, pagaidām runāt viņš vēl nevarēja, jo mēlei vajadzēja pieaugt, griezumam sadzīt, bet viņa acis izteiksmīgi blisinājās un rokas enerģiski žestikulēja; ja visa šī epopeja nebūtu tik traģiska, man nāktu smiekli.

Kad draugu apmeklēju nākamo reizi, viņš jau izdvesa kaut kādas neartikulētas skaņas, kam gan ar runāšanu bija visai attāla līdzība, bet viņš jau it mundri staigāja un pievērsa uzmanibu jaunajām māsiņām, no kā varēja spriest, ka strauji atgriežas dzīvības spēki.

Vēl pagāja zināms laiks, un es draugu pārvedu mājās. Viņš jau sāka runāt, sākumā vienzilbīgus, tad divzilbīgus vārdus, īsus nesaliktus teikumus. Progress bija acīm redzams. Tikai izruna, intonācija un akcents likās jocīgs. Tam

noteikti ar laiku vajadzēja pāriet, un draugs atgūs savu balsi. Taču manas cerības nepiepildījās. īpatnējā izruna un akcents pastiprinājās, tā vairs nebija labskanīgā valoda, kādā agrāk runāja mans draugs. Arvien noteiktāk sāka skanēt kaut kas svešs. Kļuvu uzmanīgs un ieklausījos, kur un kad šādu runasveidu jau biju dzirdējis? Ko tas atgādināja?

Galvenais, ka drauga runā es saklausīju arī svešas domas, kādas agrāk viņš nekad netika paudis. Es nekādā ziņā negribēju ļauties zemiskām aizdomām, ka draugs būtu kļuvis pats sev neuzticīgs vai nodevis kādus augstus principus, ideālus, droši vien tam bija sakars ar pārsteidzīgo operāciju un pārciesto dvēselisko satricinājumu. Tādēļ centos pret viņu būt laipns un iecietīgs.

Tā turpinājās līdz brīdim, kad viņš sāka runāt par rakstniecību un savu sūtību, ko saskatot kalpošanā sabiedrībai. Kļuvu uzmanīgs un iejautājos, vai tai pašai sabiedrībai, kuru viņš nicināja un sauca par muļķi, jo tā pieņem daudzās ačgārnības, kas viņas vārdā tiek darītas?

Tas viņam nepatika, un viņš sāka mani pārliecināt, ka literatūrai un mākslai esot jāieklausās tautas balsī, jāstāv tās interešu sardzē, jāieņem aktīva pozīcija… Stop!

Pēkšņi es atcerējos kādu sanāksmi pirms vairākiem gadiem, kur pazīstams funkcionārs lietoja šos pašus vārdus. Vai tā nebija arī viņa intonācija, īpatnējais akcents? Man kļuva karsti. Es apklusu un klausījos drauga aizrautīgajā runā, un manī modās drausmīgas aizdomas. Tas, kas sēdēja man pretī pie masīva

rakstāmgalda, neapšaubāmi bija mans draugs, bet tas, ko viņš melsa, nebija viņa, to runāja cits cilvēks un cita mēle…

Mēle?! Tas nevarēja būt! Un tomēr.

Atvadījies no drauga, steidzos uz anatomikumu. Anatomu sastapu jautri tērzējot ar studentiem. Ieraudzījis mani un laikam pēc sejas izteiksmes nopratis, ka ne jau nieku dēļ esmu atnācis, viņš tūdaļ atsveicinājās no jaunajiem ļaudīm. Tiklīdz bijām iegājuši kabinetā, kur neviens nevar mūs noklausīties, viņš jautāja: - Vai kaut kas noticis?

- Tā nav tā mēle! es iesaucos.

- Kā nav? Kas mēlei vainas?

- Tā nav viņa mēle. Mūsu draugs svešā balsī gvelž visādas muļķības.

- Tas nevar būt! anatoms protestēja.

Smadzenes taču mēs neaiztikām! Kā tas

izpaužas?

Pastāstīju par saviem novērojumiem, piedraudēju, ka šo lietu tā neatstāšu, lai atdod mana drauga mēli.

Redzēju, ka anatoma pleci saduga.

Ahā, laikam sirdsapziņa ierunājās. Viņš lūdza mani apsēsties. Lai arī satraukts, es atlaidos atzveltnī. Anatoms nervozi staigāja pa kabinetu. Tad pavēra durvis un lika pasaukt feldšeri. Kamēr gaidījām viņa ierašanos, anatoms taisnodamies stāstīja, ka toreiz, kad piekritis izdarīt zināmo operāciju, viņu vadījusi vēlēšanās palīdzēt cilvēkam, kas cieš savas nesavaldīgās mēles dēļ, urdījusi arī zinātniska interese, kā radošs cilvēks bez mēles adaptēsies sabiedrībā. Ja viņš, anatoms, būtu kaut nojautis, kā viss samezglosies, viņš nekad nebūtu šādā

eksperimentā ielaidies. Mēles atdalīšana notikusi bez sarežģījumiem. Pret dzīvā rakstnieka autonomo orgānu viņš izturējies ar pienācīgu cieņu, sagatavojis to ilgstošai uzglabāšanai un licis feldšerim novietot saldētavā. Arī piešūšanas operācija noritējusi bez komplikācijām. Viņš nesaprot, kas noticis.

Ienāca vecais feldšeris un līdzi viņam neiztrūkstošais Vampīrs, kurš tūdaļ uzlēca uz krēsla, kas atradās blakus atzveltnim, un gribēja iesvempties man klēpī. Es viņu savlaicīgi atstūmu, jo nekādas simpātijas nejutu. Atraidīts viņš aptupās uz krēsla un apvainoti blenza manī.

Anatoms bija sagrābis feldšeri aiz piedurknes un brēca viņa kurlajā ausī: - Kas notika ar mēli?

Ar mēli? viņš pārjautāja, turēdams plaukstu pie auss un paglūnēdams manī. A to Vampīrs aprija.

-Ko? - Nu jā. Kamēr es atvēru saldētavu, viņš paķēra un prom bija.

- Tālāk! anatoms kliedza.

Tālāk bija tā, ka atveda to bijušo… kurš mājā nomiris. Sieva viņu izlikusi uz balkona, kur tas sasalis ragā, un viņa to atdeva zinātnei, jo bērēm nebija naudas. Un kad nu jūs to mēli prasījāt…

Kāda tur starpība? Mēle paliek mēle.

Patiesību sakot, tas ir viss. Varu vienīgi piebilst, ka reiz, kad mans draugs atkal attīstīja savas dīvainās teorijas par rakstnieka misiju un to, kā literatūrai jākalpo, jāiespaido un jāizvirza, teicu, ka viņā runā sveša mēle. Draugs tik ļoti

sadusmojās, ka mani padzina. Cik zinu, tagad valdībā viņš ieņem diezgan augstu posteni.

Ralfa К e n i n g а eksperiments

Ralfa Keninga eksperiments Ralfs Kenings savā garajā mūžā bija sasniedzis daudz: bagātību, slavu un cienījamu vecumu, bet interese par dzīvi, ko viņš tik alkatīgi tvēra, nebija mazinājusies. Trūka vienīgi jauna, spēcīga fiziskā ķermeņa, kas vēl ilgi un nesātīgi ļautu baudīt šīs zemes priekus un labumus.

Ar skaudību Kenings uzlūkoja jaunos cilvēkus kā vīriešus, tā sievietes, kuru

vingrie, labi attīstītie augumi viņu saistīja arvien vairāk. Gadu desmitus viņš bija strādājis, lai pagarinātu cilvēka mūžu.

Pirmām kārtām pats savējo. Šīs pūles vainagojās panākumiem, un viņš bija sasniedzis vecumu, kāds cilvēkam vispār iespējams. Kenings apzinājās, ka beidzot pienācis laiks, kad nekādi zinātnes un medicīnas sasniegumi viņa irstošo miesu šajā saulē vairs ilgi nenoturēs. Bet viņš gribēja mūžīgu dzīvošanu. Pārņēma skumjas, kurām, par spīti miesas vājumam, viņš spīvi pretojās. Dzīvot!

Dzīvot ilgi un skaisti. Un noteikt savu aiziešanas stundu, kad pats to atzīs par vajadzīgu. Kad būs izdarījis visu, ko gribējis un līdz apnikumam izbaudījis priekus, kādi vien cilvēciskai būtnei pieejami. Viņa ģeniālās smadzenes arvien

bija atrisinājušas sarežģītākos uzdevumus un atradušas izeju no šķietami neiespējamām situācijām. Šī apziņa radīja spītu, deva spēku pārvarēt vājuma brīžus, un Kenings turpināja darbu, lai piepildītu sava mūža fantastiskāko ieceri.

Daudzi zinātnieki viņa ideju neatbalstīja, uzskatot, ka tā kļūtu amorāla, radītu apjukumu sabiedrībā un beigu beigās novestu cilvēci pie nozieguma vai pat sabrukuma. Citi domāja, ka Keninga ideja ir tik absurda, ka to vispār nav iespējams realizēt. Tomēr, ievērojot cienījamā zinātnieka līdzšinējos nopelnus, Koordinācijas padome pieņēma Zālamana lēmumu: ļaut zinātnisko darbu turpināt. Tā kā šo ideju nav iespējams realizēt, Kenings pats spoži pierādīs tās nederīgumu un turpmāk uz laiku laikiem tā

tiks izslēgta no pētījumu saraksta.

Kenings ar lēmumu bija apmierināts.

Nekas cits viņam nebija vajadzīgs kā vienīgi brīvas rokas, lai ļauj rīkoties un neuzmācas ar padomiem un pārbaudēm.

Viņa rīcībā palika līdzšinējās laboratorijas, aparatūra un cilvēki, kas ticēja viņa ģēnijam un bija gatavi piedalīties darbā, kura labvēlīgu iznākumu vairums kolēģu apšaubīja. Nevienam pilnībā sava darba būtību viņš nebija atklājis. Tomēr viņš skaidri zināja, ka būs vajadzīgs vismaz viens uzticams sabiedrotais, kas ideju palīdzēs novest līdz galam.

Vairākkārt domās pārskatījis savu draugu un kolēģu loku, sirmvecā zinātnieka izvēle palika pie Astras, vēl samērā jaunas talantīgas zinātnieces, kas,

viņa vadībā strādādama, bija iemantojusi uzticību. Un ne tikai uzticību, viņus saistīja daudz kas vairāk. Pat tad, kad abu ceļi reizēm pašķīrās, kaut kas vilka vienu pie otra atpakaļ, un satiekoties tuvās un maigās attiecības turpinājās, it kā nekāda šķiršanās nebūtu bijusi. Līdz laikam, kad Astras ceļā nostājās Dionīss. Šī jaunā vīrieša izskats atbilda viņa vārdam. Pret Astru viņš bija maigs, laipns, mācēja uzminēt viņas sievišķīgās vēlmes un izdabāt. Ar šāda veida uzmanības apliecinājumiem nelutināta, Astra pret pielūdzēju bija atsaucīga, un Dionīsam arvien biežāk izdevās jauno zinātnieci no laboratoriju mākslīgā apgaismojuma izmānīt dabīgā saules gaismā un lauku zaļumā, uzvest augstā kalnā, kur lejā pret klintīm baltas putu mežģīnes vērpa

smaragdzaļa jūra, un naktī raudzīties samtainās dienvidu zvaigznēs. Dionīss bija kā radīts vieglai, bezrūpīgai dzīvei, viņam veicās viss, kam nebija sakara ar zinātni, laboratoriju noslēpumaino klusumu un urbšanos dzīvības un nāves noslēpu​mos. Iespējams, ka tikai Astras dēļ centās darīt to pašu darbu, ko mīļotā sieviete, lai gan īpašu talantu un sekmes neuzrādīja.

Kenings bezrūpīgo sieviešu mīluli būtu varējis no Astras attālināt, aizsūtīt kaut kur prom, lai viņu satikšanās kļūtu ja ne neiespējama, tad vismaz apgrūtinoša.

Bet Kenings apzinājās, ka Astru sāpinātu un iemantotu viņas nelabvēlību. Jau tā Dionīsa dēļ Astra bija sākusi no viņa izvairīties.

Pārvarējis nepatiku pret Dionīsu,

Kenings jaunekli pasauca pie sevis, lai aprunātos un papētītu tuvāk. Būtu ļoti slikti, ja nepatika pret Dionīsu būtu nepārvarama. Tomēr Dionīss uz viņu atstāja it labu iespaidu, kad izdevās aizmirst, ka viņš tam atņēmis Astras mīlestību. Kenings bija tik gudrs, lai saprastu, ka tāda ir lietu dabīgā attīstība, jo nevar jauna sieviete ilgstoši mīlēt sabrūkošu veci, tomēr to atzīt bija sāpīgi.

Viņš vēroja jaunekļa stalto, muskuļoto augumu, labās manieres, sevišķi novērtēdams augsto pieri un ovālo galvaskausu, kurā vajadzēja būt pietiekami lielai telpai, lai tur novietotos viņa ģeniālās smadzenes. Jā, Kenings atzina, ka viņam nebūtu nekas pretī, ja varētu iegūt sāncenša ķermeni savā īpašumā un pārcelties tajā uz dzīvi. Kad

nodoms izdotos, viņš atgūtu arī Astru, un jaunā sieviete varbūt nemaz nemanītu pārmaiņu. Mīlēdama Dionīsu, patiesībā viņa mīlētu Keningu, jo tad jau viņš atrastos šī jaunā vīrieša ķermenī. Lai šo mērķi sasniegtu, vēl bija tāls ceļš ejams, bet viņš bija apņēmības pilns.

Kenings pārcēla Dionīsu uz savu nodaļu, lai būtu ar jaunekli bieži kopā un centās iemīlēt kā sevi pašu. Viņš tam uzticēja arvien atbildīgākus darbus, kurus gan nepārtraukti pārbaudīja. Lai kā jauneklis centās, viņa intelekts neatbilda Keninga izvirzītajām prasībām, tomēr aprobežotajam censonim nekas netika pārmests, gluži otrādi centās iedrošināt un uzmanīgi bīdīja augšup pa karjeras kāpnēm. Dionīsam bija jākļūst par viņa zinātniskā darba mantotāju un turpinātāju,

lai veiksmes gadījumā neviens vēlāk nebrīnītos par Dionīsa pēkšņo ģenialitāti un nerastos aizdomas, ka Dionīss ir pats Kenings. Jo tad viņu varētu apsūdzēt, ka ir iznīcinājis Dionīsu kā individualitāti, kā personību, un pats iemitinājies viņa ķermenī.

Vecā Keninga labvēlības apmulsināts, Dionīss notiekošo nesaprata.

Būdams pašpārliecināts, Keninga laipnību uztvēra kā savas personas patiesu novērtējumu un sajūsmināts slāja pa slavenā zinātnieka nosprausto taciņu. Ar Keninga slepenu līdzdalību viņam izdevās paveikt šo to ievērības cienīgu un, godkārības urdīts, laurus labprāt pieņēma kā savējos. Vērodams pēkšņās atzinības apreibināto jaunekli, Kenings darīja zināmu, ka izvēlējies viņu par sava darba

vienīgo turpinātāju. Dionīss peldēja svētlaimē. īsā laikā pavērušās karjeras iespējas viņu žilbināja. Kā daudzi, kas nespēj novērtēt savu patieso varēšanu, piepūtās un kļuva iedomīgs. Vienīgi nepatika, ka vairs neatlika laika Astrai, bet viņš mierināja sevi ar domu, ka nokavēto atgūs pēc tam, kad Kenings būs miris, un viņš, pārņēmis slavenā zinātnieka garīgo mantojumu, droši ies viņa pēdās. Tam vajadzēja notikt itin drīz, jo vecais vīrs izskatījās stipri saguris.

Godkārīgais jauneklis viņa dēļ bija gatavs uz visu, viņi viens ar otru bija apmierināti.

Tas Astrai vairs nepatika. Viņa jau bija pieradusi pie Dionīsa uzmanības apliecinājumiem un glāstiem, jo pēdējos gados Ralfs viņu ar tiem vairs nebija lutinājis. Jauna vīrieša mīlestības viņai

visu laiku bija trūcis. Astra nesaprata, kāpēc Ralfs Kenings izvēlējies tieši Dionīsu par sava darba turpinātāju. Bija taču daudzi jauni zinātnieki, talantīgāki par Dionīsu. Vai Kenings smalki atriebās par to, ka viņa no vecā vīra novērsās?

Astra pati bija lolojusi cerības kļūt par Keninga darba turpinātāju, un visas pazīmes liecināja, ka tā tas arī notiks. Līdz brīdim, kad viņas dzīvē ienāca Dionīss.

Vai Ralfs, savu tuvo galu jauzdams, būtu kļuvis greizsirdīgs? Visos agrākos kopdarbības gados nekas tāds netika manīts. Viņi bija brīvi, neatkarīgi un bez aizspriedumiem, morālas saites viņus neierobežoja. Astru jau no studentes gadiem bija fascinējusi sirmā profesora personība. Savukārt Kenings nebija vienaldzīgs pret sievietes skaistumu, it

sevišķi, ja šī sieviete bija jauna un gudra, kā Astra. Tāpēc jau Ralfs Kenings viņu piesaistīja savai pētnieku grupai, kas nodarbojās ar cilvēka mūža pagarināšanas problēmām. Astra bija pārliecināta, ka zina visus Keninga nodomus un plānus un ka viņai tajos atvēlēta galvenā loma. Taču tagad šo vietu, acīm redzot, bija aizņēmusi viduvējība. Vai tas nozīmēja tikai Ralfa Keninga untumu, lai viņai iegrieztu, vai aiz tā visa slēpās kas vairāk?

Astra būtu gribējusi ar Ralfu izrunāties, bet starp viņiem tagad stāvēja Dionīss, abu starpā valdīja saspīlējums.

Viņa to juta un no Ralfa izvairījās. Tāpat darīja Ralfs Kenings. No paša Dionīsa retajos satikšanās brīžos Astra nekā prātīga nespēja uzzināt. No sajūsminātiem un juceklīgajiem stāstījumiem Astra

saprata, ka Kenings jaunekli pilnīgi pakļāvis savai gribai un pārvērtis par kreatūru. Bet vai viņa savā laikā nejutās tāpat? Tomēr, nē, viņa bija sieviete, un tāpēc bija pavisam citādi.

Kad Dionīss beidzot sāka gvelzt, ka viņš būs ne tikai Keninga darba turpinātājs, bet mantojumā saņems ari Keninga ģeniālās smadzenes, Astras asais prāts sāka kaut ko apjēgt. Šo Keninga ideju Astra zināja. Jau pirms ilga laika Ralfs bija sacījis, ka nedrīkst ļaut aiziet bojā gudra cilvēka smadzenēm, vajadzētu izstrādāt metodi, kā tās atdod jauniem, talantīgiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar līdzīgām problēmām, varbūt operāciju ceļā atsevišķus smadzeņu centrus pārcelt viņu galvaskausos. Tādējādi arī pats smadzeņu, sava intelekta donors it kā

turpinātu dzīvi, nu jau kopā ar jauno cilvēku, un risinātu problēmas, ar kurām savas dzīves laikā nav paspējis tikt galā. Šāda veida Ralfa Keninga prātojumus Astra sākumā uzskatīja par fantāzijām, bet ar laiku bija pārliecinājusies, ka Kenings savas fantāzijas cenšas arī realizēt. Viņa pati agrāk piedalījās eksperimentos, kad pārstādīja smadzenes dzīvniekiem.

Kenings ar savām smadzenēm, protams, var darīt, ko vien grib, bet kāpēc viņš tās grasās atdot tieši Dionīsam? Šis jautājums Astru nodarbināja arvien vairāk. Viņai nepatika maldīties minējumu džungļos, bet domas par to, kas notiek ar Keningu un Dionīsu, bija nomocījušas tiktāl, ka sāka traucēt dzīvot. No Dionīsa stāstītā ne pie kādas skaidrības netikusi, Astra jau grasījās pārtraukt ieilgušo izvairīšanos un

bēguļošanu no Keninga, pieprasīt satikšanos, runāt ar viņu un uzzināt, kas ar abiem notiek, viņai ir tiesības to zināt, jo ne viena, ne otra vīrieša nākotne un liktenis viņai nav vienaldzīgs.

Kamēr Astra vēl svārstījās, bija pienācis laiks, kad Ralfs Kenings pats viņu aicināja pie sevis. Ko gan tas varēja nozīmēt? Viņa nojauta, ka ne jau tāpat vien. Astra uztraucās tāpat kā tajā tālajā dienā, kad Ralfs viņu pirmo reizi ieveda savā mājoklī, kurā reti kāds tika ielaists.

Toreiz viņa bija izredzētā starp daudzām citām. Bet tagad? Viņa vairs nav biklā studente, kas dievinošām acīm lūkojās slavenajā profesorā, zinātniekā, kura vārds vien iedvesa cienību. Pamazām plaisa starp abiem bija sarukusi. Viņa tam bija cieši pietuvojusies klāt, reizēm

atgājusi nost, bet interese vienam par otru nekad nebija beigusies. Ar kādu savu dvēseles daļu viņa to arvien vēl mīlēja un apbrīnoja spožo prātu, kurš, par spīti gigantiskajām pūlēm un darbam, tuvojās savām dabiskajām beigām. Tas, ko melsa Dionīss, Astrai drīzāk likās naiva cilvēka murgi. Bija žēl, ka Ralfs savus pēdējos mūža gadus fanātiski ziedoja idejai, ko nav iespējams piepildīt. Visam, kam ir sākums, ir arī savs gals. Cilvēks ir mirstīgs.

Reizē uztraukusies un ziņkārīga, Astra vēra Ralfa Keninga mājokļa durvis.

Bija pagājis ilgs laiks, kad viņa to redzēja pēdējo reizi. Viņš nepiecēlās, kā citkārt, un nepanācās pretī. Astra nodomāja, ka Ralfs ir ļoti noguris, ja sagaida viņu sēdot un neapsveic ar garām, asprātīgām vārdu

tirādēm, kas allaž viņai lika justies gaidītai un izredzētai, vienalga, cik ilgs laiks pagājis kopš iepriekšējās tikšanās.

Ralfs arī nesaņēma viņas pastiepto roku, tikai norādīja, lai apsēžas viņam blakus.

Zēlumā mazliet trīsošu sirdi Astra apsēdās un skatījās uz veco vīru. Zem kuplajām, sirmajām uzacīm ieraudzīja spīvu un dzirkstošu skatienu, kas viņu pētīja. Pēc acīm pazina agrāko Keningu. Par spīti miesas vājumam, viņa gars bija dzīvs.

Ralfs Kenings nekavēja laiku, lai apmainītos ar vispārpieņemtajām pieklājības frāzēm.

- Tā, mana mīļā, ir pienācis brītiņš, kad tev būs jāpaveic šis tas, ko es pats nevarēšu.

Astra apmulsa, jo nesaprata, ko viņš ar to domā, tāpēc vaicāja:

- Vai tad ne Dionīss…

- Nē, manu meitenīt, tu to izdarīsi.

Kā iedrošinādams, viegli papliķēja viņas roku, kas zeltaini brūna gulēja uz krēsla lēnes. Tu vienmēr biji mana izredzētā, kura vienīgā tik daudz zina par mani un manu darbu, tāpēc tev tas būs jāizdara.

Cilvēki no seniem laikiem centušies atklāt mūžīgās dzīvošanas vai vismaz ilga mūža noslēpumu šajā grēcīgajā, bet bezgala skaistajā pasaulē, no kuras mēs neviens labprātīgi negribam aiziet, ja vien neesam galīgi traumēti. Es nenoliedzu, ka gars ir nemirstīgs. Tālā senatnē Tibetas lamas un Indijas jogi noteica savas dzīves ilgumu, aiziešanu un atdzimšanu no jauna, bet tas mani neapmierina, jo tajā visā ir milzīgi trūkumi. Zinātne neatzīst tādu svētu dzīvi, kas norit vientulībā. Es gribu pierādīt, ka

cilvēkam, indivīdam, personībai nav jāiziet cauri miršanas un dzimšanas ciklam, kurā pagātne un agrāk iegūtās zināšanas tiek aizmirstas un tikai retais kaut ko atceras no agrākās dzīves.

Piedzimstot katru reizi ir jāsāk gandrīz no nulles. Visa mūsu garīgā bagāža atrodas smadzenēs. Kad ķermenis mirst, smadzenes vēl ilgi var turpināt dzīvot, ja vien nav tīšuprāt sagandētas. Smadzeņu darbības iespējas un rezerves ir milzīgas.

Kenings apklusa, ļaudams viņai aprast ar izteikto domu, lai gan Astrai dzirdētais nekāds jaunums nebija.

- Tāpēc tev ir vajadzīgs cilvēks, kam savas smadzenes atdot? viņa iejautājās.

- Savā ziņā, jā.

Savā ziņā? Agrāk tu apgalvoji,

ka vienīgi mani uzskati par sava darba galveno turpinātāju, ka man būs jāpaveic tas, ko tu nepagūsi. Tagad acīmredzot kaut kas ir mainījies. Es neuzstāju, lai tā būtu es. Katrs drīkst mainīt savu testamentu.

Bet ja nu tu esi mani aicinājis un atkal par to runā, tad es gribu zināt, kāpēc ne es, bet Dionīss? Vai viņš labāk paveiks tavus iesāktos un nepabeigtos darbus?

- Nē, mīļo meitenīt. Es negribu ar tevi riskēt. Kā tu labi zini, ikviens šāda veida eksperiments ir riskants. Kas izdodas ar dzīvniekiem, ne vienmēr var izdoties ar cilvēku, ņemot vērā, ka cilvēks ir augsti intelektuāla būtne, ko par mērkaķi var teikt tikai nosacīti. Bet Dionīss… Tu pazīsti mūs abus un vislabāk varēsi spriest, vai viņš kaut ko ir mantojis no manas garīgās bagāžas vai arī… Bez tam

tu esi sieviete. Iegūdama vīrieša smadzenes…, hm… es nezinu, kas tu būtu.

- Bet tu, kas notiks ar tevi? Astra neviļus iesaucās.

Tas, ka Ralfs Kenings tik augstsirdīgi par savu smadzeņu mantinieku izvēlējies Dionīsu, vīrieti, kas viņu mīl, Astru gluži sievišķīgi satrieca, un viņai vecā vīra kļuva žēl. Pēkšņi likās, ka Ralfs ir augstsirdīgāks un cēlāks, nekā viņa līdz šim domājusi.

No apceres Astru iztraucēja Keninga balss: - Ar mani notiks tas, kam jānotiek.

Par to nav jādomā un jānoskumst. Vismaz kāda daļa no manis turpinās dzīvot. Un tu to pieredzēsi.

Astra paspieda vecā vīra roku.

Lai paliek lirika! viņš sacīja.

Tagad klausies! Visi Keninga zinātniskā eksperimenta materiāli tiks nodoti tavā rīcībā, jo tu pietiekami ilgi kopā ar mani pie šīs problēmas esi strādājusi un to pārzini. Tev būs jāapkopo rezultāti.

Neizdošanās gadījumā, kam es neticu, tu izdarīsi slēdzienu par šāda eksperimenta iespējām nākotnē un sniegsi ziņojumu.

Izdošanās gadījumā, par ko esmu pārliecināts, tu gala slēdzienu novilcināsi līdz brīdim, kad es, tas ir Dionīss, būs spējīgs tevi konsultēt par to, kādam šim gala slēdzienam jābūt. Tev tas jāizdara sevis, manis, Dionīsa labā. Citam nevienam es to neuzticu, manu meitenīt.

- Man jāpadomā, tas nāk tik pēkšņi, viņa sacīja, lai gan tā nebija tiesa, jo visu laiku bija par to domājusi un jutusies aizvainota un atstumta. Taču tagad

izrādījās, ka Ralfs nebija viņu aizmirsis, gluži otrādi, nu ierādīta svarīga loma.

Visi sagatavošanās darbi ir paveikti, Kenings turpināja. Attiecīgās nodaļas katra izdarīs paredzēto darba daļu. Pirmie manā vadībā izoperēs Dionīsu, tūdaļ pēc tam to pašu izdarīs ar mani. Mikroķirurgi atdalīs pārstādāmās smadzeņu daļas un pārcels no viena galvaskausa otrā.

- Bet ko teiks Ētikas un uzraudzības komiteja? Astra iejaucās Viņa labi zināja, ka šī komiteja strikti raudzījās, lai pētījumos, kuros tika izdarīti eksperimenti ar cilvēkiem, netiktu pārkāptas noteiktas normas. It īpaši, ja tie skāra smadzenes un centrālo nervu sistēmu.

Keninga eksperiments tieši tāds bija. Lai gan viņam

bija atļauts eksperimentēt pašam ar sevi, šoreiz vistiešākā veidā tas skāra arī Dionīsu.

Ralfs Kenings atkal nomierinoši pieskārās Astras rokai un sacīja: - Esi mierīga! Krauklis neķērks.

Par Kraukli bija iesaukts viens no Ētikas un uzraudzības komitejas piekasīgākajiem vīriem, no kura baidījās, jo viņš varēja atcelt vai pārtraukt jebkuru eksperimentu, ja uzskatīja, ka tas kaut kādā veidā var skart cilvēka psihi vai prāta darbību. Viņa piekasīguma dēļ šo kārno, izdilušo veco vīru īstajā vārdā ne uzvārdā vairs nesauca, vienīgi par Kraukli. Pēc daudzu zinātnieku uzskatiem viņš ķērca pārāk daudz un bieži nevietā.

Astra bija pārsteigta par Keninga vārdiem. Neviens nekad nebija juties

drošs, ka savam eksperimentam iegūs Kraukļa atbalstu. Bet, kā redzams, Kenings par to bija pārliecināts. Tam bija milzīga nozīme. Ja Krauklis pret kaut ko neuzstājās un neķērca, tad arī neviens cits neko neiebildīs. Astra atcerējās, ka pirms daudziem gadiem Kraukli kā neperspektīvu atstādināja no zinātniskā darba. Viņš gan bija akurāts un milzīgi pedantisks, taču bez radošas pieejas un izdomas. Toreiz Kenings panāca, ka viņu pārcēla uz Ētikas un uzraudzības komiteju, kur viņš savas izcilās īpašības varēja spilgti parādīt. Vai Krauklis savam aizbildnim jutās pateicību parādā? Pēc Astras domām bija pietiekošs iemesls Keninga eksperimentu aizliegt. Bet ja Krauklis neķērks… Varbūt Kenings bija viņam iedvesis, ka eksperiments ar

Dionīsu nav izdalāms atsevišķi, bet uzskatāms kā eksperimenta nobeiguma daļa ar pašu Keningu, kurš ar sevi var darīt, ko vien grib. Astra Keningam ticēja, jo viņš savā līdzšinējā domāšanā un darbībā bija pierādījis ka ir fundamentāls.

Ja ko darīja, tad panākumi neizpalika.

Kad Astra piekrita uzņemties eksperimenta rezultātu apkopošanu, Kenings vēl vērsa viņas uzmanību uz atsevišķiem momentiem, kas būtu jāievēro, un viņi šķīrās. Astra palika pārliecībā, ka šī nav viņu pēdējā tikšanās, ka vēl redzēsies un daudz ko pārrunās.

Izgājusi no Keninga apartamentiem, Astra attapa, ka vēlas runāt ar Dionīsu, bez viņa taču šis eksperiments nemaz nav iespējams. Astrai gribējās satikt jauno vīrieti, kura liktenis viņai nebija

vienaldzīgs. Lai gan viņa ticēja Keninga ģēnijam, tomēr palika arī šaubas. Vai pats Kenings neteica, ka vienmēr iespējama kāda daļa riska? Viņa to apzinājās, bet vai apzinājās arī Dionīss? Vai naiva upurjēra paļāvībā bija gatavs uz visu, akli ticēdams, ka pēc operācijas būs tikpat kā otrs Kenings? Ja varēja ticēt Keningam, tad patiešām tā būs. Arī viņai gribējās tam ticēt.

Astrai neizdevās sazvanīt Dionīsu.

Automātiskie atbildētāji varēja tikai pateikt, ka viņš izgājis un nav zināms, kur atrodas un kad atgriezīsies. Velti izmeklējusies, Astra sāka dusmoties.

Pirms tik izšķirīga soļa varēja gan ar viņu aprunāties, bet nē, nonācis pilnīgā Keninga atkarībā un kļuvis iedomīgs. Diez vai Dionīsa jūtas maz ir tik dziļas un

patiesas, kā viņš apgalvoja. Astrai bija radušās šaubas. Varbūt viņš nemaz nav tā vērts, lai iemantotu Keninga smadzenes?

Pēc atsvaidzinošas peldes Astra jutās mierīgāka, atlaidās ērtā zvilnī un atkal gaidīja un cerēja, ka Dionīss tomēr piezvanīs un atnāks. Pirms notiek liktenīgā operācija, kas Dionīsu vairāk vai mazāk pārvērtīs, viņai ar to gribējās pavadīt kopīgu nakti, jo tāds, kāds viņš ir, vairs nebūs nekad. Astra nebija pārliecināta, vai jaunais Dionīss ar Keninga iezīmēm viņai patiks labāk. Interesanti, vai Dionīss zinās arī to, kas noticis ar viņu un Keningu? Jeb emocionālo atmiņu centri paliks paša?

Dionīss nenāca, un Astra sāka miegoties. Jau snaudā laizdamās, nodomāja, ka viņa varbūt tam zeņķim

nemaz vairs neliekas interesanta. Pēc sadraudzēšanās ar tik gudru cilvēku kā Ralfs. Jā, Kenings vienmēr mācēja piesaistīt sev cilvēkus, kuri viņam patika.

Jau cik gadus viņa ir bijusi Ralfa Keninga pārņemta, cienījusi, mīlējusi un jutusi draudzīgo attieksmi. Arī tad, kad reizēm bija viens no otra attālinājušies. Laikam jau Ralfs viņu mīlēja, katrā ziņā vairāk nekā jebkuru citu. Tikai nekad neteica.

Mīl vēl tagad, ja savas smadzenes, intelektu varbūt gluži veltīgi atvēl tam puisim, kurš par Astru pēkšņi vairs neliekas ne zinis. Var gadīties, ka, iemantojis Ralfa Keninga gudrību, pagriezīs muguru. Dionīss ir vēl tik jauns.

Tādu cilvēku kā Ralfs viņa savā dzīvē vairs nesastaps. Kļuva skumīgi. Arvien vēl domādama par savas dzīves

liktenīgajiem pagriezieniem, Astra satraucās vairāk, nekā gribēja. Lai nomierinātos un varētu izgulēties, ieslēdza iemidzinošu mūziku. Jāatpūšas, rīt ar vēsu prātu jāpārdomā eksperimenta norise, eksperimenta, kas var grozīt arī viņas dzīvi. Pašas loma Astrai vēl nebija īsti izprotama. Skaidrs bija viens, pēc eksperimenta beigām viņai būs jāapkopo rezultāti un bezkaislīgi jāsniedz gala ziņojums par abiem viņai dārgajiem vīriešiem.

Astra nemanīja, kā aizmiga.

Laikam bija gulējusi ilgi, jo kad pavēra acis, caur pusaizvērtajām žalūzijām krēslainajā istabā lauzās spilgti saules stari. Tomēr ne jau tie bija viņu pamodinājuši. Melodiski un ne jau pirmo reizi skanēja telefona zvans. Astra

nospieda taustiņu, un līdz viņas ausīm nonāca Keninga eksperimenta zinātniskā sekretāra jauneklīgā balss: Atvainojiet, ka traucēju! Gribēju tikai informēt, ka operācija norit pēc plāna un jums…

Kā norit! Astra pārsteigta iesaucās. Vai tad tā ir jau sākusies?

- Jā, mēs precīzi ievērojam paša Keninga izstrādāto grafiku.

- Es gribu ar viņu runāt.

-Tas vairs nav iespējams. Pēc divdesmit minūtēm tiks atvērts Keninga galvaskauss. Jums jābūt klāt, lai redzētu, ka tieši Keninga smadzenes ieliek jaunā ķermeņa galvā.

Aizkavējiet operāciju! Astra sacīja To nedrīkst darīt. Abām

operācijām jānorit saskaņoti. Jaunā vīrieša smadzenes…

Astra tālāk neklausījās, steidza saģērbties, un šajā brīdī īsti nesaprata, kāpēc gribēja operāciju aizkavēt. Vai pēkšņi viņai bija kas iebilstams? Sākusi šaubīties? Vakarā, kad gaidīja Dionīsu, viņš jau tika gatavots operācijai. Kāpēc Kenings to nepateica? Steigdamās uz izeju, Astra juta, ka sirds sit straujāk. Vai pēdējā brīdī kaut kas būtu mainīts?

Ieejot operāciju zālē, Astru sagaidīja Krauklis. Izstīdzējušais vīrs nāca pretī un stīvi paklanījās, ko, savu nozīmību apzinādamies, nekad nedarīja. Laikam jau šī bija īpaša reize.

- Jums ne par ko nav jāuztraucas, viņš sacīja bezkaislīgi vēsā balsī. Viss notiek, kā jānotiek.

Vai jums nekas nebija iebilstams? Parasti jūs… Astra gandrīz pateica ķērcat, bet laikus aprāvās.

Nē, šis ir unikāls gadījums, vecais vīrs noburkšķēja.

Astru pieveda pie operāciju galda.

Krauklis lika viņai ieskatīties Keninga stingajā sejā un apliecināt, ka viņa to pazīst.

- Tas tiešam ir Ralfs Kenings.

Viņas teiktais līdz ar citu liecībām tika protokolēts. Lai gan Astra agrāk ne vienu reizi vien bija piedalījusies operācijās, kad tiek atklātas dzīva cilvēka smadzenes, viņu pārņēma dīvainas trīsas.

Tās, ko viņa skatīja tagad, bija Ralfa Keninga smadzenes, Ralfa, ko viņa bija mīlējusi. Patiesībā šī pelēkā viela bija pats Kenings, viņa gars, substance,

intelekts, kas izdarījis tik daudzus atklājumus un vēl tagad glabāja sevī neaptverami lielas iespējas. Lai tās paglābtu un saglabātu, viņš bija izdomājis oriģinālu risinājumu, ko tagad daži cilvēki, gudrai aparatūrai palīdzot, cenšas piepildīt. Astra jutās mazliet nereāli, ar skatienu un prātu sekojot tam, kas notiek.

Keninga smadzeņu daļas tika pārvietotas uz citu galvaskausu. Apsegtais ķermenis, kas gulēja blakus, neapšaubāmi bija Dionīss. Kad smadzeņu apmaiņa bija notikusi, galvaskausus aizvākoja. Abi nekustīgi gulošie ķermeņi bija pieslēgti pie dažādām sistēmām. Jūtīgi adapteri reģistrēja operēto cilvēku dzīvības procesus, mirguļoja spuldzītes, ekrānos iezīmējās zigzagi un likloču līnijas.

Speciāla aparatūra rādīja, ka abu

smadzenes ir dzīvas un tajās notiek adaptācijas procesi. Neviens nerunāja.

Katrs, kas piedalījās šajā unikālajā operācijā, līdz sīkumam zināja savus pienākumus. Ralfs Kenings visu jau bija paredzējis.

Tagad jāgaida rezultāts, sausā, neskanīgā balsī sacīja Krauklis, uz Astras pleca uzliekot savu miklo, ļengano roku, kā mierināt gribēdams. Sī ir liela diena.

Zinātnes dēļ tas bija jāizdara. Viņš ir ģēnijs.

Pēc noteikta laika citu pēc citas atslēdza sistēmas, orgāni sāka darboties patstāvīgi, encefalogrammas uzrādīja smadzeņu pieaugošu darbību.

Viņus novietoja katru savā no ārpasaules noslēgtā kamerā. Astra ar drebošu sirdi lūkojās Dionīsa sejā, kas

sāka atgūt dzīvības pazīmes. Gluži sievišķīgi viņai gribējās saņemt iemīļotā vīrieša roku un paturēt savējā, bet stikla kupols šķīra. Astra redzēja un aparatūra to apstiprināja, ka viņa elpa kļūst dziļāka.

Likās, notrīs acu plakstiņi, tomēr viņš vēl nemodās. Tāpat blakus kamerā vēl nemodās arī Ralfs Kenings. Astra redzēja, ka viņš ir vairāk sakrities nekā pēdējā reizē, kad abi satikās. Astrai bija viņa žēl.

Tik daudzi gadi un spilgtas atmiņas saistījās ar šo sabrūkošo vīru, no kura savā sirdī viņa jau bija atvadījusies.

Arvien ilgāk viņa uzturējās pie Dionīsa.

Kāda būs viņu pirmā saruna? Vai šajā jaunajā ķermenī līdz ar smadzenēm būs iemājojis arī kaut kas no Keninga gara?

Beidzot pienāca brīdis, kad, ienākot kamerā, Astra sastapās ar atvērtām

Dionīsa acīm. Viņš smaidīja. Astra būtu viņu apskāvusi, ja caurspīdīgais kupols abus neatdalītu. Pēkšņi nezināja, kā smaidošo vīrieti uzrunāt. Par Dionīsu vai Ralfu?

- Es tevi gaidīju, viņš sacīja.

- Kā tu jūties?

Arvien labāk. Kad iziešu no šejienes, mēs sāksim jaunu dzīvi.

- Bet kas notiks ar…

Ar Keningu? Nu kas gan var notikt ar vienu vecu prātu izkūkojušu veci?

Visticamāk, kretinizēsies un nomirs. Sen jau bija laiks. Bet mēs dzīvosim. Ilgi un skaisti, manu meitenīt.

Astrai aizrāvās elpa. Tā viņu bija uzrunājis tikai Ralfs Kenings.

Tagad mēs zinām, kas un kā jādara. Kad tev apniks tava vecā miesas

būda, atradīsim jaunu, skaistu, un tu pārcelsies uz to.

- Pagaidām es vecajā būdā jūtos vēl tīri labi, Astra iebilda. Patlaban mani vairāk interesē, kāpēc Krauklis neķērca, jo no Ētikas un uzraudzības komitejas viedokļa raugoties, Dionīss tiek iznīcināts kā personība, jo…

- Kā personība viņš nav nekā vērts.

Atvaino, ja kādu brīdi tu biji citādās domās. Bet Ētikas un uzraudzības komiteja ir priekš tam, lai mēs tajā ieliktu savu kraukli, kas ķērks vienmēr, kad nevajadzēs, un neķērks, kad vajadzēs. Es viņam izdošanās gadījumā apsolīju piemeklēt jaunu miesu. Ha! Tikai tas nenotiks. Iedomājies, kāda jezga sāktos, kad visi veči un vecenes, kam ir nauda un vara, sagribētu iegūt jaunas miesas.

Pasauli ar stulbeņiem nedrīkst piesārņot.

Tāpat jau ir par daudz. Nē, dzīvības un nāves noslēpumam ir jāpaliek mūsu īpašumā.

- Bet tie, kas operēja?

- Neviens no viņiem pilnībā visu nepārzina. Katrs darīja tikai kādu noteiktu darba daļu. Viss materiāls par paveikto atrodas tavās rokās. Tu sniegsi gala ziņojumu, kuru mēs tā samudžināsim, ka neviens pie skaidrības netiks. Kenings drīz nomirs, Dionīss no viņa gudrībām pagaidām neko neatcerēsies. Līdz brīdim, kad mums to ievajadzēsies. Šie vārdi izrādījās pravietiski.

Kenings patiešām drīz nomira, pa laikam murgodams, ka ir Dionīss. Pirms kremācijas atvadu ceremonijā bija sapulcējies viss zinātnes un augstākās

sabiedrības zieds. Tika slavināts Keninga ilgais, darbīgais mūžs un izcilie sasniegumi. Starp pavadītājiem bija arī Astra un Dionīss. Jaunā vīrieša skatiens arvien ilgāk un ciešāk kavējās pie kādas jaunas skaistules auguma.

- Kas ir tā persona, ko tu tik cieši uzlūko? Astra greizsirdīgi ievaicājās.

- Tā ir viena no jaunajām, bet ne gudrākajām maģistrantēm. Taču tas nav svarīgi, Dionīss atbildēja. Pamēģini iztēloties, kā tu justos viņas ādā!

Astra aprunāto vērtējoši aplūkoja.

- Viņa ir izskatīga, Astra beidzot sacīja. Domāju, ka justos diezgan labi.

Vai viņa tev patiktu?

- Jā, manu meitenīt.

Slazdā

Slazda Nelaimīgā kārtā bet varbūt tieši otrādi viņam laimējās, jo saklausīja sausu lapu iečabēšanos un pamanīja tumšu stāvu, kas aizslēpās aiz resna koka stumbra.

Naksnīgais nācējs likās savu izsekotāju nemanām, bet viņš negāja arī iekšā savā mājā, kur viņu gaidīja sieva un droši vien jau ciešā miegā gulēja abi bērni. Instinkts, piesardzība vai kas tamlīdzīgs lika viņam steigties mājai garām, tad strauji pagriezties, izspraukties cauri eglīšu

dzīvžogam un gar otru pusi zagties atpakaļ. Apstājies biezajā dzīvžogā iepretī mājai, viņš vēroja, šaubījās un gaidīja, līdz atkal ieraudzīja tumšo stāvu, kas klusi un piesardzīgi paglūnējis viņa mājas aizklātajos logos, aizlavījās uz pasta ēku, atslēdza durvis, virs kurām kvēloja vāja elektriskā spuldzīte, un iegāja iekšā. Ko tumšais stāvs nakts laikā darīja pastā?

Kāpēc viņam bija pasta atslēgas? Vai ne tāpēc, ka pastā bija telefons? Kam viņš varēja zvanīt, ko ziņot? Sieva iepriekšējā tikšanās reizē bija stāstījusi kaimiņš sācis interesēties, vai pēc aiziešanas armijā viņas vīrs neesot devis kādu ziņu. Vai viņa ticot, ka tas tiešām atrodoties ārzemēs?

No meža iznākušais to visu atcerējās, pārdomāja un izlēma savā mājā šonakt

iekšā neiet. Viņš stāvēja un gaidīja.

Pēc brīža klusi vērās pasta ēkas durvis un tumšais stāvs iznāca ārā. Durvis noslēdzis, pacēla galvu, un īsu brīdi kļuva saskatāma viņa seja.

Eglišu dzīvžogā stāvošais pazina: tas patiesi bija Albīns, kaimiņš, bērnības draugs. Diemžēl pēdējo gadu laikā, kopš zemē ienāca svešās lielvaras, viņi, domādami, ka no diviem jaunumiem izvēlas mazāko, bija aizgājuši pa pretējiem, naidīgiem ceļiem; kur šie ceļi krustojās tur lija asinis un nogalināto līdzcilvēku dvēseles brēca pēc atriebības.

Abi bērnības draugi bija saklausījuši šos saucienus un aizgājuši pa savu lielā naida un iedo​mātās patiesības ceļu.

Jau sen viņi meklēja viens otru, lai nokārtotu ilgi krātos rēķinus. Tas, kurš

slēpās egļu dzīvžogā, varēja otru nošaut, jo bija apbruņots, bet viņš baidījās to darīt pie savas mājas, lai neradītu aizdomas. Atmaksu saņemtu ģimene.

Albīns gan šobrīd neredzēja Justu, bet bija pārliecināts, ka viņam jābūt mājās pie sievas. Tāpēc viņš bija zvanījis un izsaucis palīgspēkus, lai māju aplenktu un ienaidnieku sagūstītu.

Albīns negāja uz savām mājām, bet palika paslēpies netālā malkas šķūnīša neaizslēgtajās durvīs, lai novērotu Justa māju. Justs savukārt saprata, ka jātiek prom, bet tas šobrīd nebija iespējams, jo viņa slēptuve no šķūnīša bija labi pārredzama, tiklīdz viņš izkustētos, tūdaļ tiktu pamanīts. Šķūnītī uzliesmoja sērkociņš, izsekotājs bija pārliecināts, ka izsekojamais guļ pie sievas sāniem, tāpēc

nebūt nav pārmērīgi jāpiesargājas un var droši uzsmēķēt, kas otram sagādāja neizturamas ciešanas un lika stingrāk sažņaugt rokā apzāģēto īsstobra šauteni.

Justs redzēja, ka sieva viņu gaida, jo aizklātā guļamistabas loga augšējā malā vīdēja nodevīga gaismas svītra. To redzēja arī Albīns. Abi gaidīja, kad gaismas nodzisīs. Gaidīja ilgi. Gaisma nenodzisa. Tad no šķūnīša iznāca tumšais stāvs un lēni tuvojās mājai. Pieplacis pie loga, viņš klau​sījās. Iekšā spēlēja pavisam klusa radio mūzika. Bet balsis saklausīt nevarēja. Taču sieviete, kas saspringti gaidīja, kad vīrs piegrabinās pie rūts, laikam bija ko dzirdējusi, jo uz mirkli pašķīrās biezais aizkars un viņa palūkojās ārā. Okšķerētājs strauji parāvās sāņus, tomēr tika pamanīts, un gaisma istabā

nodzisa. Izsekotājs ielaida roku vateņa kabatā un atkāpās drošā attālumā no mājas. Tad pieliecies skrēja mājai apkārt, kur, klusi iečīkstēdamās, vērās durvis.

Riedams ārā izdrāzās suns. To nu sievai nevajadzēja izlaist; Justs saprata, ka suns drīz vien saodīs viņa klātbūtni, skries klāt un uzrādīs viņu izsekotājam, tādēļ izmantoja brīdi, kamēr suns aprēja Albīnu, un steidzās aiziet. Tomēr tālu viņš netika, jo arī Albīns no mājas atkāpās uz eglīšu dzīvžogu un drīz vien atradās tur, kur pirms brītiņa bija stāvējis Justs. Suns riedams apmeta loku Albīnam, saoda saimnieka tuvumu, iesmilkstējās un skrēja klāt. Justs viņam iespē​ra. Suns iekaucās un atlēca atpakaļ. Aiz muguras Justs saklausīja skrejošus soļus un saucienu: "Stāt! Šaušu! Apstājies!" Nagana lode

aizsvilpa gar ausi. Justs pieliecās. Vēl paskrējis gabaliņu, atskatījās. Albīns neat​palika. Viņi abi skrēja vienādi ātri.

Ticis dzelzceļa malā, Justs paslēpās aiz pārmijnieka būdas. Sekotājs laikam izprata viņa nodomu un apstājās, tad sāka iet būdai apkārt, turēdamies pienācīga attālumā. Justs atspiedās pret mājiņas stūri, pacēla savu īsstobra šauteni, notēmēja un izšāva, taču tumsa vēl bija pārāk bieza, lai tēmējums būtu precīzs.

Vajātājs tomēr neatstājās, viņš turpināja sekot arī pēc vairākkārtīgiem Justa šāvieniem, kas, dobji atbalsodamies, rupji pārtrauca dzidro rītausmas klusumu. Šāvienu atbalsis iztrūcināja pamodušos miestiņa iedzīvotājus, kam šāda pēckara šaudīšanās vienmēr atnesa ko ļaunu.

Austrumu pamale sārtojās, kavēties

vairāk nedrīkstēja. Vēl dažas reizes izšāvis uz vajātāja pusi, kurš tagad slēpās aiz sliežu malā nobērtas šķembu kaudzes, bēglis pieliecies pārskrēja dzelzceļa atzaru, kas veda uz sagrautajām darbnīcām, kur agrāk remontēja vagonus, bet kara beigu posmā vācieši ierīkoja armijas noliktavas, palūkojās uz izpostītās kokzāģētavas pusi, tur pats kādreiz kopā ar savu izsekotāju bija strādājis, un neizturams niknums viņu pārņēma.

Spēji apstājies, Justs pacēla ieroci, pagriezās un jau izšaudams saprata atkal garām, jo pretinieks lēca sāņus. Un tūdaļ viņa sānu viegli skāra nagana lode, taču Justs vairs nebēga, gluži otrādi, spēra soli uz vajātāja pusi; arī vajātājs nebēga, viņš lēkāja no vienas puses uz otru, it kā stāvētu futbola spēles vārtos un grasītos

atvairīt bumbu, un, turēdams naganu abās rokās, raidīja lodi pēc lodes, kas bīstami tuvu aizspindza pāri, bet Justs ar tām vairs nerēķinājās, pretinieku vajadzēja nošaut, nošaut par katru cenu, ja viņš to neizdarīs, ciest dabūs ģimene; pilnīgi skaidrs, ka šis mūdzis ir izsekojis un zina, ka viņš bija nācis pie sievas. Justs šāva un šāva, taču pretinieks nekrita. Abu naids bija tik liels, ka rokas trīcēja, prāts un acis aptumšojās, un lodes, būdamas muļķes, mērķim aizskrēja garām.

Pēkšņi Albīns metās sāņus un paslēpās aiz gulšņu krāvuma. Justs vēlreiz izšāva un attapa, ka izšāvis pēdējo patronu. Bija atkal jābēg. Pa kreisi atradās klajums, pa labi izcirtums, bet līdz glābjošajam mežam vēl tālu. Un tad viņš ieraudzīja, ka aiz sliedēm no miesta puses

pie stacijas ēkas nobremzēja armijas džips, no kura lēca ārā vairāki tumši stāvi.

Ar skaudru skaidrību bēglis apjēdza, ka tagad vienīgā niecīgā iespēja glābties bija daļēji sabombardētās darbnīcas, kuras pēdējā laikā bija izlodājis krustu šķērsu un tajā haosā zināja ikkatru stūri un pažobeli. Ja neatvedis suni, varbūt viņu neatradīs.

Lai maldinātu ķērājus, vajātais cilvēks aizskrēja garām vaļējiem korpusa vārtiem: tiem, kas skrēja šurp no stacijas puses, to noteikti vajadzēja redzēt. Ticis aiz stūra, Justs atvēzējās un pa roku galam aizsvieda apzāģēto šauteni, jo bez patronām tādu dzelzs gabalu staipīt līdzi nebija nekādas jēgas. Vajātāji noteikti aizmesto ieroci atradīs un varbūt aizskries tālāk. Pats viņš nometās uz vēdera zemē

un, slēpdamies aiz gruvešiem, dažādiem dzelžiem, pamestām vagonetēm un izdedžu kaudzēm, atlida atpakaļ un iespraucās sapostītajā ēkā. Vismaz brīdi viņš ķērājus būs maldinājis.

Kādreiz plašā telpa bija pilna lūžņu un gruvešu. Vienā galā, kur trāpījusi un eksplodējusi bumba, griesti iegāzušies, starpsiena izārdīta, pa daļai iebrukušais jumts karājās saliektā dzelzs sijā, kuras vienu galu vārgi balstīja izdrupusi ķieģeļu siena. Viss šajā pussagrautajā ēkā apšaubāmi turējās uz šķībām sienām, sadragātām pārsedzēm, izārdītas armatūras. Likās, pietiktu spēcīgāka vēja grūdiena, neuzmanīgi no vietas izkustināta ķieģeļa, lai smagi sakropļotais skelets sabruktu un pārvērstos vienā lielā gruvešu kaudzē. Šeit atrasties katrā ziņā bija

dzīvībai bīstami. Taču izsekotā cilvēka dzīvība tikpat karājas mata galā, par to viņš bija pārliecināts. Pat ja viņu tūdaļ nenošautu, vēlāk vajadzētu mirt ilgstošā, mokpilnā, pazemojošā nāve. Tad jau labāk… Par to nedrīkstēja domāt. Pirms ķērāji bija klāt, vajadzēja paslēpties tā, lai viņu neatrod.

Bēglis, apgājis bumbas izrauto bedri, kurā sasviestas rēgojās vācu zaldātu bruņucepures, gāzmaskas, tukšas patronkastes un citādas armijas drazas, izvēlējās slīpo siju, kuras viens gals bija notriekts gruvešu kaudzē, bet otrs vēl turējās izdrupušajā sienā, un ar grūtībām rāpās augšā; pa sašķiebušos starpsienu viņš aizžonglēja līdz iebrukušajam jumtam, palīda zem atrautas skārda plāksnes un palūkojās lejā, kur jau skanēja

vajātāju steidzīgie soļi. Ar Albīnu priekšgalā trīs apbruņoti vīri piesardzīgi ienāca iekšā un izklīda, ielūkodamies visās spraugās, kaktos un ieklausīdamies, vai nesadzirdēs kādu aizdomīgu troksni.

Vajātais ierāva galvu plecos, elpoja pēc iespējas lēni un klusi. Ienāca vēl divi un apgalvoja, ka pirmīt redzējuši bēgli paskrejam garām durvīm, tas būšot aizšmaucis, jo netālu aiz kāda baļķa atraduši viņa apzāģēto šauteni, medības esot veltīgas.

Atbraukušie sulīgi nolamāja Albīnu, kas nav mācējis tikt galā ar bandītu un palaidis to krūmos. Turpretī Albīns nepieļāva domu, ka bēglis nepamanīts būtu paspējis tikt līdz mežam, tad kāds no vajātājiem to būta redzējis pārskrejot klajumu; pēc viņa stingras pārliecības

mežabrālis atrodoties šajā sagrautajā ēkā.

Tagad, kad vajātāji bija konstatējuši, ka bēglis palicis bez ieroča, viņi vairs nebija tik piesardzīgi, līda visās spraugās, izložņāja kaktu kaktus, nometās uz ceļiem, lai ielūkotos aizbērtajos pagrabos. Ķērāji izklīda un labu brīdi, kas bēglim likās kā vesela mūžība, lādēdamies turpināja pārmeklēt drupu un lūžņu haosu. Tad viens no viņiem pacēla acis augšup, kur uz mūra augšdaļas zvilnēja nobrukušais jumts.

Kaut kas viņam likās aizdomīgi, un viņš apsvēra, vai tur nevar slēpties bēglis.

Okšķeris novērtēja slīpo siju piegāja tai klāt un mēģināja rausties augšā.

Cilvēkam zem skārda plāksnes nebija ne vismazākās iespējas bēgt, tiklīdz viņš pakustētos, tā tūdaļ tiktu pamanīts. Ja nu vienīgi varētu aizsniegt sijas augšējo galu,

kas balstījās uz vaļēju ķieģeli, to izgrūst no vietas, varbūt vajātājs kopā ar siju nogāztos lejā. Vai arī pielaist ķērāju pavisam klāt, mesties tam virsū un abiem krist zemē, riskējot nosisties.

Dzīvs rokā viņš nedosies. Bēglis saspringa, izstaipīja notirpušos locekļus un lēni šļūca tuvāk sijas galam. Bija jāsteidzas, jo vajātājs rāpās augstāk un augstāk, vēl pāris metru, un viņš bēgli pamanīs.

Dullais, beidz! Tu nogāzīsies.

Saucējs bija viens no ķērājiem, kas, veltīgi izložņājis pagrabstāvu, tagad atgriezās. Šinī brīdī Justa kāja aizsniedza sijas galu; viņš saspringa un grūda no visa spēka, spožas zvaigznītes lēkāja acu priekšā; sijas gals tikai nedaudz pavirzījās

sāņus, bet tas bija pietiekami, lai vajātājs justu sijas sakustēšanos; viņš nobijās un, domādams, ka sija tūdaļ kritīs, lēca lejā, kur nelaimīgi nokrita uz lūžņiem un sāpīgi sasitās.

Justs bez elpas gulēja agrākajā vietā, kad atskanēja šāviens; bēglis sarāvās, jo lode nočākstēja, izurbdama caurumu skārdā virs viņa galvas. Šauts tika vēl un vēl; bēglim likās, ka ir atklāts, tomēr drīz viņš atskārta saniknots šauj tas, kurš veltīgi bija pūlējies tikt augšā. Kur lode trāpīja, sienā pašķīda mūra šķembas vai nobruka sadragāts ķieģelis; šāvienu atbalsis svaidījās sakropļotajā telpā, lauzās ārā, izbiedējot aizlidojošu dzērvju kāsi svina smagajās debesīs.

Beidzot ķērāji nolēma mest mieru, būdami pārliecināti, ka bēglim izdevies

nemanītam iesprukt mežā; viņu meklēt šobrīd nebūtu prāta darbs. Visi aizgāja pāri sliedēm, kur pie stacijas stāvēja viņu džips.

Bēglis dzirdēja, kā ierūcās motors un automašīna aizbrauca. Tagad vajadzēja tikt projām, jo nebija nekādas garantijas, ka vajātāji neatgriežas, neatved suni un neuzlaiž uz pēdām. Bet varbūt vajadzēja gaidīt nakti un tikai tumsā pamest slēptuvi? Vajāts un izsekots viņš bija kļuvis piesardzīgs, lēni un klusi piecēlās, uzmanīgi izbāza galvu caur spraugu sapostītajā jumtā un vēroja apkārtni. Pie stacijas neviena cilvēka neredzēja. Tālāk starp rudenīgi kailajiem kokiem kautrīgi slēpās miestiņa mājas un izskatījās mazas un izbailēs sarāvušās. Nekur nemanīja nevienas dzīvas dvašas, tikai kaut kur,

dziļo klusumu nekautrīgi saplosot, ilgi un aizgūdamās mauroja govs. Pa labi, aiz stacijas, kur sākās eglīšu dzīvžogs, vīdēja balta māja, aiz tās logiem viņš agrāk bija dzīvojis un vēl tagad mita viņa ģimene, kuru viņš iepriekšējā naktī bija gribējis apmeklēt. Vai ģimenei tagad draudēja briesmas? Sāpju kamols spiedās kaklā, bet viņš bija par nespēcīgu, lai radušos situāciju labotu.

Pavērās stacijas durvis, pa tām iznāca cilvēks, lieliem, steidzīgiem soliem šķērsoja sliedes un soļoja šurp. Šaubu nebija, Albīns atgriezās, acīmredzot nebija noticējis, ka bēglis ticis līdz mežam. Ko Justs vēl varēja darīt, lai sevi glābtu? Šeit palikt nedrīkstēja. Ja jau Albīns atgriezās, viņš neatstās nepārmeklētu ne visniecīgāko spraugu.

Justs iedomāja sagrautos un pusaizbērtos pagrabus. Tur bija kāda vieta… Bēglis steidzās pie slīpās sijas, kuru pats pirmīt bija izkustinājis, un redzēja, ka augšējais gals noslīdējis tiktāl, ka niecīga pieskaršanās to nogāzīs lejā. Lēkt no piecu metru augstuma uz lūžņu kaudzes viņš neiedrošinājās. Atlika vienīgi šķībais jumts un cerība, ka izdosies atrast vietu, kur varēs tikt uz zemes. Pēc dažiem soļiem viņš uzmina atrautai skārda plāksnei, kas nodevīgi grabēja, taču atgriezties vairs nevarēja, bija vien jāžonglē tālāk. Vai vajātājs troksni bija sadzirdējis?

Priekšā pavērās plata sprauga, pār kuru veda tikai dažas nedrošas latas. Tās tomēr izturēja bēgļa svaru, viņš līda starp nobrukušo jumtu un griestiem līdz vietai, kur tālāk tikt vairs nevarēja. Iesāņis Justs

pamanīja atspīdam gaismu un aizrāpoja līdz caurumam. Te laikam bija sprādzis šāviņš un saārdījis griestus, lejā rēgojās jaunu nenodarvotu dzelzceļa gulšņu grēda.

Bēglis iekārās rokās un lēca lejā, klupa un sasita ceļgalu, tomēr kavēties nedrīkstēja; viņš notrausās no gulšņiem un kliboja tālāk, aiz muguras saklausīja iedārdamies skārda plāksnes, pār kurām kāds skrēja, soļi atbalsojās plašajā telpā, un Justs saprata, ka Albīns bija visu laiku pa apakšstāvu sekojis, kamēr viņš pārvietojās pa augšstāvu. Ja ķērāju neaizkavētu starpsiena un durvis uz nākošo telpu nebūtu līdz pusei aizbērtas, Justs ielēktu vajātājam tieši rokās.

Bēgļa priekšā pavērās ieeja pagrabstāvā; viņš metās tur iekšā, pārrāpās gruvešu kaudzei un pa šauru

spraugu nonāca diezgan plašā telpā ar iebrukušiem griestiem. Lai tiktu uz priekšu, vajadzēja pieliekties. Oda pēc piepēm un pelējuma, pustumsā galva atsitās pret nokarenu siju. Tālāk kļuva gaišāks; bēglis atdūrās telpā, no kuras nebija izejas, gaisma nāca no zema, aizrestota loga, pa kuru panikā aizbēga vairākas žurkas, bet aiz muguras jau bija saklausāmi vajātāja soļi. Justs iespraucās starp kaut kādiem sašķiebtiem dēļu aizgaldiem, pussalicis un elpu aizturējis, gaidīja. Viņš ievēroja zemē dzelzs stieni un to pacēla. Stienis bija pamatīgs, mazliet par smagu un garu, lai būtu parocīgs tuvcīņai, tomēr viņš to žņaudza rokā, jo cita ieroča nebija. Jau varēja saklausīt vajātāja straujo elpu. Justs atvēzējās, tomēr atvēziens nebija ērts,

^zemie pusiebrukušie griesti, kas diezin kā vēl turējās, traucēja atvēzienu; pa labi slējās kaut kāds greizs statnis, bet ieņemt citādāku aizstāvēšanās pozīciju vairs nebija laika. Justs saprata, ka cīņas iznākumu izšķirs ātrums, ar kādu viņš sašķaidīs pretinieka galvu; ja nokavēs, Albīns izšaus, un tās būs beigas. Tomēr viņam bija neliela priekšrocība: Albīnam jānāk no gaismas puses, un Justu vismaz daļēji slēpa šķībais statnis. Ja vien viņš pagūs…

Parādījās slīdoša ēna. Viņš nāca pārāk lēni, pārāk uzmanīgi, laikam nojauta, ka no tumsas var saņemt nāvējošu triecienu. Roka ar naganu bija izstiepta uz priekšu un grozījās no vienas puses uz otru. Justs atvilkās vēl vairāk tumsā, pieliecās vēl zemāk, lai kļūtu neredzams,

lai saplūstu ar nomelnējušajām sienām, nodevīgs bija vienīgi sejas baltums. Tajā brīdī, kad pretinieks parādījās gar statņa malu, Justs visu savu spēku atdeva stienim un blieza to pret ienīstā cilvēka galvu, taču nācējs bija manījis kustību un zibenīgi parāvās atpakaļ; trieciens, kas spētu sadragāt mūri, trāpīja pa statni, to izsizdams no vietas; reizē ar šāvienu, ko raidīja Albīns, pār viņiem iebruka griesti.

Tie gāzās smagi, ievaidēdamies, brakšķēdami un stenēdami, it kā iepuvušās un šāviņu saplosītās sijas par visu vari vēl gribētu noturēt augšpusē sabirušās drupu kaudzes, lauskas un gruvešus; būkšķi dobji nodunēja kaktos, kur siju gali un pārsedzes atdūrās pret klonu; tad trokšņi norima, vēl šur tur pārlūzdams nokrakšķēja dēļa gals, nobira smiltis un, klusumam iestājoties,

pavīdēja gaisma. Iebrukušajos griestos atklājās sprauga, parādījās aizrestotais logs, pa kuru ārā vēlās saberztu ķieģeļu un kaļķu putekļu mākonis.

Klusumā, kas iestājās, atskanēja sāpīgs kunkstiens, vārga nopūta, vaids.

Divi cilvēki, pie zemes pieplacināti, pūlējās atbrīvoties no sloga, kas viņus spieda, taču tas nebija iespējams. Sāpes un izmisums viņus pārņēma, bet ne viens, ne otrs negribēja ierādīt, cik kļūmīgā stāvokli nokļuvis, un cerēja, ka pretiniekam klājas ļaunāk. Veltīgi nopūlējušies un sapratuši, ka saviem spēkiem no šejienes neizkļūs, viņi norima, sakoda zobus un cieta sāpes, ko darīja smagums, kas gulēja uz viņu savainotajiem locekļiem. Tomēr klusēšana nevarēja turpināties ilgi; patiesībā viņu stāvoklis

bija bezcerīgs. Pirmais to apjēdza Justs, kura jostasvietu neciešami spieda resnā sija; kājas jau likās kļuvušas nejūtīgas.

Viņš pakustināja vienas kājas pirkstus, tie darbojās, tikai šķita tādi kā notirpuši; otra kāja gulēja kā bluķis. Rokas bija brīvas, viņš pasniedzās, sataustīja gurnu, ieknieba, bet sāpes nejuta. Viņš gulēja uz mutes. Galvu paceļot, tā atdūrās pret dēļiem. Palūkojies sāņus, ieraudzīja Albīnu tik tuvu, ka gandrīz varēja to aizsniegt ar roku. Nobrukuma putekļi bija izklīduši; caur aizrestoto logu krītošās gaismas bija pietiekami, lai abi pretinieki viens otru varētu saskatīt. Tik tuvu viņi atradās pirmo reizi, kopš karš bijušos draugus izšķīra un viņi aizgāja katrs pa savu iedomātās patiesības ceļu, lai kļūtu par nāvīgiem ienaidniekiem. Tagad viņi

lūkojās viens otra sāpju un naida izķēmotajā sejā; rokas vēl žņaudza ieročus, ar kuriem pirms īsa brīža tie bija gribējuši viens otru nogalināt. Šauj! Šauj! izdvesa Justs pēc veltīgās piepūles paspiest augstāk siju, kas viņu placināja pie zemes.

Uzrunātais redzēja sava pretinieka bezpalīdzīgo stāvokli, bet arī pats atradās slazdā: uz vienas kājas gulēja betona bluķis; rokas un otra kāja bija brīva, ar to viņš bija veltīgi izmēģinājies bluķi izkustināt, bet tas nekādi neizdevās. Viņa seja un lūpas bija bālas, no sāpēm un sasprindzinājuma drebēja.

Viņš ievaidējās, berzēdams saspiesto kāju virs ceļgala, tad pacēla naganu un šāva vienu, divas, vairākas reizes, līdz izdzirda tā otrā ļaunos un kunkstošos smieklus.

Ha, ha… par velti tu tērējies, neviens nenāks, pat ja dzirdēs, arī pirmīt jūs te šaudījāties un neviens nenāca. Visus jūs esat iebaidījuši.

Albīns atrāva skatienu no aizrestotā loga, kurā bija raidījis lodes, patiešām cerēdams, ka šāvienus sadzirdēs, atnāks cilvēki un viņus izglābs; pēkšņi viņš saprata nenāks, gluži otrādi, no vietas, kur skanēja šāvieni, ļaudis bijās un bēga tālāk.

Kāds nelabais viņu bija dzinis šurp, lai noķeru šo… Naida pilns viņš to uzlūkoja, ieraudzīja viņa rokas sažņaugto dzelzs stieni, un kāda doma pazibēja galvā.

- Klau, Just… Būtu muļķīgi mums šeit… Mēģināsim glābties! Tev ir stienis, pasniedz man, es lūkošu pacelt betona bluķi. Kā ar sviru. Saproti? Ja man tas izdosies un tikšu brīvs, es palīdzēšu tev.

-

Ha, ha… Un tu gribi, lai es tev

ticu? Šeit tikpat gals. Ilgi mēs neizturēsim. Tu nobeigsies ātrāk. Es redzu, kā tevi spiež. Es zvēru… Dod stieni!

Es labāk nonāku ellē un no turienes skatos, kā tu te sapūsti, nevis no debesīm nolūkojos tavās nelietībās, ko, ticis brīvs, vēl izdarīsi.

Lai kā Albīnam negribējās lūgt cilvēku, ko no sirds ienīda, tomēr viņš saprata, ka vienīgā daudzmaz reālā iespēja izglābties bija viņa varā.

- Es saprotu, tu vēlies manu nāvi… tāpat kā… bet varbūt prātīgāk būtu, ja mēs pasniegtu palīdzīgu roku. Viens otram.

- Tagad, kad pašam nāve zobu galā!

Kur tu biji agrāk? Vēl pagājušo nakti tu

līdi pie manas mājas loga.

- Jā, es to darīju. Bet arī tu darīji to pašu… kad slēpos pie saviem vecākiem.

Tu taču mani izsekoji. Redz, tu tagad klusē. Manus vecākus toreiz paņēma un aizdzina uz nāves nometni, no kurienes viņi neat​griezās.

Bet manus vecākus varbūt neaizveda uz Sibīriju? Arī viņi nav atgriezušies. Tā ka…

- Es viņus nevedu.

Tu nevedi! Ha! Kas stādīja vedamo sarakstus? Paši viņi pieteicās, lai redzētu varen plašo, jā? Zinām, tavs tēvs ne vienu vien tai sarakstā…

- Varbūt bija pelnīts…

- Aizveries! Varbūt mana sieva un bērni ari ir pelnījuši, lai viņus…

- Tava sieva un bērni pagaidām ir

šeit…

- Pagaidām!

- Es neesmu par viņiem neviena slikta vārda… lai gan ir interesējušies.

- Nepaguvi? Vai ne? Bet ja tev būtu izdevies mani noķert vai nošaut? Pagājušo nakti.

- Tad… man jāatzīst…

Paldies par atklātību! Bet vai tagad viņi ir no tā paglābti?

Kamēr tu neesi noķerts, kamēr nav pierādīts, ka slēpies mežos… Tava sieva uztur versiju ne jau nu bez tavas ziņas ka esi pazudis, droši vien atrodies ārzemēs, tikmēr…

- Tikmēr viņa ir drošībā?

- Varbūt.

- Tad tā arī paliks.

- Kā tas ir?

- Ka mēs te sapūsim. Tu un es.

Iestājās dziļš klusums, kurā abi nāvei nolemtie pirmo reizi pilnībā apzinājās neizbēgamo likteni, kas varēja būt citāds, ja vien viņi spētu padarīt par nebijušu to, ko labot vairs nebija viņu varā.

Viņi dzirdēja, kā stacijā pienāca un apstājās vilciens. Droši vien iekāpa un izkāpa cilvēki, aizgāja savās ikdienas rūpju gaitās, ritēja skumjā un baiļpilnā pēckara dzīve, bet tur ļaudīm bija cerība, ka nākotnē viss varbūt kļūs labāks. Dobji nosvilpa lokomotīve un rāvās uz priekšu, nožvarkstēja vagonu sakabes, un vilciens uzņēma gaitu arvien ātrāk un ātrāk.

Vilciena riteņu ritmiskā klaudzona kļuva klusāka un tālāka, aizvien klusāka un )»>'

tālāka kā noslāpstošās dzīvības sirdspuksti.

Albīna balsī vēl ieskanējās vārga cerība: Tomēr mūs atradīs. Agrāk vai vēlāk. Gan jau kāds atnāks. Mūs pazīs pat mirušus.

Mēs esam kā aprakti, otrs nesaudzīgi piebilda, neatstādams nekādu ilūziju.

- Ne tik ļoti. Ja kāds ieskatīsies pa restoto logu, viņš ieraudzīs… Un tad…

- Neceri! Drīz griesti iebruks vēl vairāk. Dzirdi, kā krakšķ! Drīz mūs apraks pavisam. Nāk ziema. Neviens te nestaigās.

Gan jau žurkas pa to laiku… Viņu te netrūkst.

- Man ir vēl dažas patronas.

- Tu man draudi? Šauj! Man tā būs

atpestīšana.

- To tu gribētu gan. Nē!

Albins atkal divas reizes izšāva logā.

Bet pēdējo patronu pataupīja. Katram gadījumam. Viņi klusēja un gaidīja. Viens ar ceribu, otrs ar izmisumu. Sāka krēslot. īsā rudens diena gāja uz galu. Cēlās vējš, varēja dzirdēt, kā augšā iegrabējās skārds.

Bet cilvēku soļi netuvojās, balsis neatskanēja. Sāpes kļuva skaudrākas. Viņu vaidi saplūda kopā ar pieaugošās vētras auriem.

Kādā brīdī, kad vējš augšā pierima, Albīns atkal ierunājās: - Just! Just, vai tu mani dzirdi?

Runā! Justs klusi atsaucās, pārvarēdams sāpes, kas kļuva neciešamas, likās, baļķis nosēdies zemāk un placināja viņu vairāk un vairāk, elpa

kļuva seklāka un saraustītāka.

- Tomēr būtu pareizāk, ja tava sieva ar bērniem no šejienes aizbrauktu. Kaut kur tālu prom. Kur viņu nepazīst. Pie kādiem radiem. Vai svešiem. Vienalga.

Zini, šeit viņa tomēr skaitās aizdomīga.

Tava pagātne viņai neļaus dzīvot. Bet nepazīstamā pusē… Viņai varētu paveikties. Tu dzirdi?

- Runā, runā!

- Ar tevi ir sliktāk. Tu sadarbojies ar okupantiem, iestājies policijā. Cīnījies pret partizāniem.

- Bandītiem!

- Tagad pats esi bandīts.

- Partizāns!

- Tos, kas ir šāvuši savējos, tā nevar saukt. Vienalga, kurā pusē viņš karojis.

- Mēs šāvām sarkanos, komunistus, komjauniešus.

- Un komjaunietes pirms tam vilkāt krūmos. Varbūt tu to nedarīji, bet tādas lietas ir notikušas.

- Bet jūs! Jūs neesat to darījuši?

- Jā, mēs esam slikti. Ejam kopā ar barbariem. Un paši kļūstam par tādiem.

Turpretī jūs gājāt kopā ar kultūrtautu. Vai tāpēc jūsu pastrādātās nelietības ir labākas?

Justs neatbildēja. Augšā kaut kas gāzās un brakšķēja. Kad trokšņi norima, Albīns atkal ierunājās: Tici vai netici, izkļuvis no šī slazda, es nenodotu tavu sievu un bērnus, palīdzētu, ja vien būtu iespējams.

- Par vēlu! Justs cieti teica.

Tad runāsim! Paskatīsimies

patiesībai acīs, tiesāsim viens otru, kamēr vēl esam dzīvi, kam vairāk grēku un nelietību uz sirdsapziņas un asiņu uz rokām.

Tas neko nelīdzēs. Mēs esam tādi, kādi esam.

- Kādi?

Esmu par to domājis. Mežs un vientulība ir īstā vieta, lai mēģinātu tikt skaidrībā, kāpēc ar mums tā notiek.

- Kāpēc?

Iestāstīdami sev, ka no diviem ļaunumiem izvēlamies mazāko, mēs cenšamies pierādīt, ka otrs ir lielāks noziedznieks par tevi pašu, un līdz ar to sevi attaisnojam savos noziegumos.

- Varbūt mums ir vājas pretošanās spējas un trūkst pārliecības, ka vieni spējam pastāvēt, tāpēc pakļaujamies tiem,

kas stiprāki.

Mēs esam nolādēta tauta. No laika gala pieņemam svešas ticības un svešus uzskatus. Mēs neesam kulaks, katrs pirksts tic savai Romai, savai Maskavai, savai Berlīnei, Londonai, Vašingtonai…

Kamēr, kaudamies savā starpā, meklēsim mīkstāko papēdi, kas mums maigāk uzkāps uz skausta, brīvi nebūsim… Kroplas rokas nevarīgi pirksti, kas nekad nesavilksies cietā dūrē, ko triekt purnā jebkuram mūsu zemes tīkotājam. Tā vietā mēs sitam cits citu, galējam nost, saucam pēc taisnības, bet paši postām un atriebjam.

- Kā mēs abi. Darām tieši to, ko no mums gaida. Līdz paliks…

- Nekas nepaliks. Tos, kas paliks, zem sava karoga pievāks tas, kurš tobrīd būs stiprāks.

Tumsa un klusums bija dziļš un patiess. Varēja saklausīt, kā brakšķ un krakšķ brūkošā celtne, būkšķēdami krīt akmeņi un nosēžas sijas, arvien vairāk aprokot divus cilvēkus, kas līdz sirds dziļumiem ienīda viens otru un kas savās pēdējās dzīves stundās sāka apjēgt, ka taisnība nav bijusi nevienam no viņiem.

Kādā brīdī, kad vējš atkal pierima, Albīns saklausīja vārgu Justa čukstu: Mēs nepaliksim dzīvi, pārāk daudz žurku visapkārt. Tad atkal vaidēdamas sēdās sijas, krita akmeņi. Kad atausa gaisma, Albīns redzēja, ka viņa pretinieks bija miris. Tomēr gandarījumu viņš neizjūta.

Gluži otrādi, pārņēma drūma vientulība un pamestības sajūta. Raugoties sava bērnības drauga stingajā sejā, viņš ievēroja, ka dzelzs stienis neatradās tur,

kur vakar. Stienis bija pastumts uz viņa pusi. Spējš un karsts vilnis ielija stingstošajos locekļos, neprātīga cerība modās nāvei nolemtajā cilvēkā. Viņš stiepa roku, lai stieni sagrābtu, bet aizsniegt nevarēja; uz elkoņiem balstoties, viņš centās pievilkties stienim tuvāk. Asa sāpe iecirta kājā, neļaudama virzīties tālāk. Atkal stiepa roku, pirkstgali sajuta metāla vēsumu, satvert plaukstā to nevarēja. Sāpe no kājām uzkāpa līdz jostas vietai. Vai bija sākusies gangrēna?

Zem ceļgala kaut kas sāpīgi kņudināja.

Albīns atskatījās un ieraudzīja žurku. Viņš tai spēra ar veselo kāju. Žurka palīda zem betona kluča un pa apakšu aiztecēja pie Justa, aptupās pie viņa galvas un sāka grauzt. Albīns kliedza. Žurka noskatīja viņu vēsām, mirguļojošām acīm,

pārvietojās uz upura krūtīm un kakla un iecirta zobus lūpā. Albīns pacēla naganu, rūpīgi notēmēja un izšāva. Žurka apvēlās.

Sev taupīto lodi viņš bija izlietojis.

Izdevniecība PĒTERGAILIS Ģertrūdes ielā 19/21, Rīgā, LV-1011 tālr. +371 7272220; tālr. un fakss +371 7845269 Iespiests SIA "Lapa" Valmieras tipogrāfijā A. Upīša ielā 7, Valmierā, LV4201