MELNA ORDENA_ BAGATIBAS - JULIUSS MADERS

Annotation

JŪLIUSS MĀDERS MELNĀ ORDEŅA" BAGĀTĪBAS DOKUMENTĀLS STĀ IZDEVNĪFCIBA «LIESMA» RIGA 1968 Vācu publicista Jūliusa Mādera spalvai pieder padom lasītājam labi pazīstamās grāmatas «Cilvēks ar rētām sejās (R., 1!)G<1.) un «Hantsvilas noslēpums» (R., 1965.). Savā jaunajā darbā Māders stāsta par lo, kā trešā reiba sabrukuma priekšvakarā escsiešu «melnā ordeņa» barveži un viņu drošības dienests (SD) sistemātiski saka izvest uz ārzemēm — Dienvidameriku, Spāniju, Zviedriju, Sveici un dažām citam zemēm — dārglietas, zeltu, valūtu un vērtspapīrus, lai radītu finansiālu bāzi fašisma atdzimšanai. Autors atsedz galvenos avotus, no kuriem saplūda «melnā ordeņa» bagalibas, un nosauc to vārdus, kuri patlaban izmanto šīs bagātības neofašistu finansēšanai Rietumvācijā un citas kapitalistiskajas valstis. NO KRIEVU VALODAS TULKOJIS T. DEKŠENIEKS MĀKSLINIECE K. VOITKANE Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

«MELNĀ ORDEŅA» PLĀNI APSŪDZĒTAIS FUNKS IZLOKĀS BANDĪTI RĪKOJAS «OPERĀCIJĀ «BILDERKLAU»» PAPĪRA IEROČI i8./iu. bloka noslēpums SPĒLE PAR MILZU SUMMĀM sarkanas savrupmājas noslēpums SPEKULANTI AR DOKTORU GRĀDIEM avantūrists FINANSISTA LOMA SPIEGI, KURUS PIEKRAPA UN KURI P1EKRAPA PĒDĒJAIS CĒLIENS ACULIECINIEKI STĀSTA ĢENERĀLINVENTARIZACIJA MĪNĒTĀS BAGĀTĪBAS PĒDĒJĀ IEROČU KALVE PARTIZĀNI IEJAUCAS NOSLĒPUMA PLĪVURS PACELTS SPRIEDUMS PASLUDINATS ĢENERĀLIS TEILORS NEATCERAS cilvēks, KURS bija KALTENBRUNNERA LABĀ ROKA RIETUMVĀCIJAS «COSA NOSTRA» KURP ISTI AIZPLŪDA ZELTS? NOZIEDZNIEKI SĀK UZTRAUKTIES APDRAUD DZĪVĪBU! nacistu pagrīde darbojas DOLĀRU VILTOŠANA TURPINĀS FAKTI LIEK KĻŪT UZMANĪGAM PIELIKUMS SATURS

JŪLIUSS MĀDERS MELNĀ ORDEŅA" BAGĀTĪBAS

«MELNĀ ORDEŅA» PLĀNI CEĻA UZ «MAISON ROUGF.» Spidometra šautra svārstījās ap skaitli 90. Lielā, melnā «mersedesa» motors vienmērīgi dūca. Šoferim bija pavēlēts ierasties Strasburgā ne vēlāk par desmitiem no rīta. Sī apziņa palīdzēja viņam cīnīties ar nogurumu. Iepriekšējā naktī tā arī nebija izdevies izgulēties. Tikai ap pusnakti viņš no Vīnes ieradās Minhenē, un, tiklīdz sāka ņemties ar aizsērējušo karburatoru, angļu lidmašīnas viņu iedzina bumbu patvertnē. Un nu atkal priekšā ceļš, pie tam ar tik nepacietīgu pasažieri.

Aizmugurējā mašīnas sēdeklī ar avīzi rokās bija atlaidies valsts sekretārs Eberhards fon Jagvics, impērijas saimniecības ministrijas piektās galvenās pārvaldes vadītājs. Ar garlaikotu sejas izteiksmi viņš pārskatīja «Volkischer Beobachter» 1 jaunāko numuru.

Pirmajā lappusē izcēlās ar lieliem burtiem iespiests virsraksts: «Tautas notiesāti. 20. jūlija nozieguma 8 dalībnieki saņēmuši pelnīto sodu.» Tālāk sekoja liesas spriedums astoņiem vērmahta virsniekiem, kas bija mēģinājuši izdarīt atentatu pret Hitleru, un paziņojums, ka «visi notiesātie pakārti divas stundas pēc sprieduma pasludināšanas».

Fon Jagvics apmierināts pamāja ar galvu. Viņš nejuta ne drusciņu līdzcietības pret virsniekiem, kas bija spējuši pacelt roku pret viņa fīreru. Daudz vairāk fon Jagvicu interesēja kārtējais vērmahta virspavēlniecības ziņojums par smagajām kaujām Normandijā un par padomju karaspēka uzbrukuma atsišanu Baranoviču rajonā. Lai gan ziņojuma tonis bija optimistisks, fakti runāja paši par sevi.

Antihitleriskās koalīcijas dalīb' Hitleriešu oficiozs. — Red. piez. nieku armijas nepielūdzami tuvojās impērijas robežām. Nākamie lielie virsraksti vēstīja: «Nākotne pieder Vācijas slepenajam ierocim.» — «14 000 cilvēku ik stundu atstāj Londonu.» Bet līdzās ar maziem burtiem bija iespiests, ka iepriekšējā dienā angļu un amerikāņu avi- acija atkal spēcīgi bombardējusi Ķelni.

Fon Jagvics ātri pārlaida acis oficiālajam paziņoju​mam, kura bija teikts, ka no jauna tiks samazinātas pārtikas devas iedzīvotājiem, konkrēti — sviestu aizstās ar margarīnu, bet uz taukvielu kartītēm bērniem vairs neizsniegs kakao pulveri. Taču šī ziņa maz uztrauca valsts sekretāru.

Salocīdams avīzi, viņš ievēroja vairākus sludinājumus melnā ielokā Sr «Dzelzs krusta» atveidu virs teksta: «Dr. Oto Kaufmanis gājis boja gaisa uzbrukuma laikā Ķīlei.» — «Māsas Rolrauta un Gerda Spēmanes nogalinātās Stutgartes bombardēšanas laika.» — «Varoņa nāvē kaujā Atlantijas okeānā kritis flotes leitnants Heincs Bonacs.» — «No nakts gaisa kaujas nav atgriezies aviācijas kapteinis Erihs Stenders.» Tālāk sekoja paziņojums, ka «Austrumos gājis bojā rezerves leitnants, impērijas propagandas ministrijas nodaļas priekšnieks Johanness Feldmanis».

«Droši vien atkal partizāni,» nodomāja fon Jagvics, bāzdams avīzi sava ietilpīgā portfeļa sānu nodalījumā. Bonaca, Stendera un Feldrnaņa likteņi viņu neaizkustināja. Kas tur liels! Kaut kādi trīs no milzīgās kritušo tautiešu armijas. Kara gados savas galvas nolikuši trīsarpus miljoni vācu kareivju un virsnieku. Viņu mirstīgās atliekas apbedītas 54 zemēs. Kas viņus turp aizsūtīja? Ko viņi tur meklēja ar ieročiem rokās? Kā vārdā upurēja sevi? Fon Jagvicu, dabiski, šādi jautājumi neuztrauca. Viņu nodarbināja pavisam citas problēmas.

Zināmas nacistu vadības aprindas, tai skaitā ari pats fon Jagvics, jau bija samierinājušās ar domu, ka Vācijas militārā sakāve ir neizbēgama. To, kurš šo domu izteica skaļi, uzskatīja par pesimistu, panikas cēlāju un politisku diversantu, un tam draudēja gestapo moku kambari un koncentrācijas nometnes. Taču uz perso​nām, kuras bija izraudzījusi nacistu vadība un pie

kurām piederēja ari fon Jagvics, šie draudi neattiecās. Dienesta pienākumi lika viņam nodarboties ar lietām, kas saistījās ar iespējamo Vācijas militāro sakāvi: viņam vajadzēja pārdomāt un sagatavot pasākumus, ar kuru palīdzību varētu radīt ekonomisku pamatu ceturtajai Vācijas impērijai. Tai vēlāk būs jārevanšējas uzvarētājiem.

Tāda bija fon Jagvica slepenā misija. Apdzīdarns bēgļu grupas, viņa «mersedess» cauri bumbu sagrauta​jām Vācijas pilsētām traucās uz Strasburgu. sazvērestība aiz slēgtam durvīm 1944. gada 10. augustā pie Strasburgas viesnīcas «Maison Rouge» bija jūtama sasprindzināta un noslēpumaina rosība. Pie viesnīcas ik pa brīdim piebrauca mašīnas. No tām izkāpa cilvēki, ģērbušies civilās drēbēs un vērmahta virsnieku Formas tērpos. Viņi steidzīgi nozuda aiz durvīm. Sapulcējās visai prominenta sabiedrība. Daļa tikšanās dalībnieku pazina cits citu, pārējie pēc ārējā izskata centās uzminēt klātesošo izcelšanos, ieņemamo amatu vai dienesta pakāpi. Sanāksmes slepenais raksturs lika atteikties no iepazīstināšanas ceremoniāla. Tādas kara rūpniecības firmas kā «Krupp», «Messerschmitt», «Būssing», «Rochling», «Kleinmetall AG», «Volkswagenwerke» un citas nepavisam nebija ieinteresētas, lai šo firmu pārstāvju vārdi kļūtu zināmi sakarā ar šo diezgan kutelīgo apspriedi, kurā piedalījās bruņošanās ministrijas un Vācijas jūras kara floles v i rsp a vēln iecīb a s p ā rst āvj i.

Tieši pulksten desmitos aizvērās konferenču zāles polsterētās durvis un pie tām nostājās divi gara auguma puiši, kas līdz tam bija pārbaudījuši atbraucēju dokumentus. Sardzes vīri jutas acīm redzami neveikli savos civilajos uzvalkos, kuri cieši iek|āva viņu spēcī​gos stāvus.

Strasburgas sanāksmes gaitu [ieprotokolēja. Dalībniekiem laipni, bet kategoriski paziņoja, ka pierakstīt neko nedrīkst.

Par ko runāja trešā reiha augstie pārstāvji 1944. gada augustā? Kādus nodomus viņi perināja visstingrākajā slepenībā? Tas k|uva zināms tikai pēc kara.

1945. gada novembrī Londonā sabiedroto komisija kara noziegumu izmeklēšanai paziņoja rezultātus, kas atklājušies, izpētot viesnīcā «Maison Rouge» izstrādāto slepeno pasākumu programmu. Izrādījās, ka tur runāts par vadošo nacistisko aprindu plāniem, lai nākotnē atdzīvinātu «Lielvaciju». Bija paredzēts izveidot tehniskas iestādes un pētniecības birojus, kas pēc kara būtu ^ . izkaisīti pa visu Vāciju un strādātu pilnīgi konspiratīvi. To uzdevums būtu slepeni radīt pamatu jaunai bruņošanās rūpniecībai, apvienot visus bijušos nacistiskos ierēdņus un, beidzot, izveidot ārzemēs komerciālu orga​nizāciju.

Strasburgas apspriedes referents ziņoja: «Vācijas rūpniekiem jasaprot, ka par uzvaru nevar but ne runas. Tāpēc jau tagad jāsāk gatavoties saimnieciskai darbibai pēckara apstākļos. Kairam rūpniekam jānodibina sakari ar ārzemju firmām un jānoslēdz ar tam līgumi. Tas jādara individuāli, lai nemodinātu aizdomas. Tālāk — jāsagatavojas plašu ārzemju krtditu saņemšanai pēc kara. Rūpniekiem tāpat jābūt gataviem finansēt NSDAP', kas, acīm redzot, būs spiesta darboties pagrīdē. NSDAP uzskata, ka vairākus redzamus tās vadī- iajus pēc reiha sagraves var notiesāt kā kara noziedzniekus. Nepieciešams parūpēties, lai iespaidīgie, bet mazāk pazīstamie partijas biedri varētu paslēpties da- žadas vācu firmās kā tehniski eksperti.»

Nacionālsociālistu partijas vadība, kā tālāk norādīts sabiedroto komisijas Londonas ziņojumā, izteica gatavību nodot rūpnieku rīcībā lielas ārzemju valūtas summas, lai pēc kara ārzemēs radītu slepenu organizāciju. Par atlīdzību rūpnieki apņēmas nodot NSDAP rīcībā savas finansu rezerves ārzemēs.

Impērijas bruņošanās un kara rūpniecības ministrijas pārstāvis talak prasīja, «lai lielie vācu uzņēmumi nekavējoties nodibinātu teh​niskus vai pētniecības birojus, kuri arēji neuzturētu ar uzņēmumiem nekādus sakarus. Sie biroji saņems rasējumus un plānus jaunu ieroču veidu ražošanai, kā arī dokumentus, kuri nekādā gadījumā nedrīkst nonākt ienaidnieka rokās.

Minētos birojus vislabāk izvietot lielās pilsētās, kur tos viegli var nomaskēt. Taču tos var izveidot arī nelielos ciemos netālu no hidroelektrostacijām ar ieganstu pētīt.hidroenerģētikas attīstību. Par šādu biroju pastāvēšanu drīkst zināt tikai ļoti ierobežots cilvēku skaits katrā rūpniecības nozarē, kā arī NSDAP

vadītāji.»[1] Tas arī ir viss, ko sabiedrība uzzināja par Strasburgas apspriedes lēmumiem. Taču tiem bija nozīmīgas sekas.

Tas, par ko priekšpēdējā kara gada rudenī vācu lielrūpniecības, vērmahta, hitleriskās valsts un it sevišķi nacistu partijas vadošie pārstāvji sprieda un vienojas jautajumā par nacistu slepeno bagātību — valūtas, zelta un ieroču rasējumu mantojumu, ir līdz šim nepabeigta fašistiskās pagātnes lappuse. Lai cik spēcīgi sabiedroto komisijas ziņojums 1945. gada novembrī satrauca sabiedrību, šo ziņojumu tomēr drīz vien aiz​mirsa.

280 tonnu zelta Sākot ar 1938. gadu, hitleriskais vērmahts iebruka daudzās Eiropas zemēs, okupēja plašas teritorijas šai kontinentā un daļēji arī Āfrikā. Tanku un kājnieku kolonām sekoja SS da|as un ne mazāk alkatīgie vācu monopolu un ministriju pārstāvji ar neskaitāmām svītām. Tiklīdz beidzās kara operācijas, tūliņ šis otrais ešelons metās uz laupīšanu, rīkojoties vispilnīgākajā saskaņā ar SS reihsfīrera Ilimlera vārdiem: «Vai citas tautas dzīvo labklājībā vai nomirst badā, tas mani interesē tikai tiktāl, ciktāl tās mums vajadzīgas kā vergi mūsu kultūrai. Pārējais mani neinteresē!»

Tikai pirmajos četros kara gados vien hitlerieši sagrāba Cehoslovakijā, Polijā, Francijā, Beļģijā, Holandē, Luksemburgā, Dānijā, Norvēģijā, Dienvidslāvijā un citās zemēs finansiālas vērtības aptuveni par 80 miljar​diem vācu marku.

Vācu tautai karš labumu neatnesa. Nepiepildāmais kara dievs aprija gandrīz visu, ko salaupīja tie, kuri bija viņu izauklējuši. Bet drīz Hitlera un viņa ģenerāļu uzvarām sekoja likumsakarīga sakāve.

Likdams visu uz spēles, neprātīgais fīrers iegrūda Vāciju šausmīgā katastrofā. Miljoniem vācu karavīru nolika galvas kauju laukos. Vācu sievietes līdz nespēkam strādaja kara rūpniecībā. Vācijas pilsētas tika pārvērstas drupu kaudzēs. Veikali kļuva tukši. Marka zaudēja vērtību. Pārtikās devas, ko izsniedza uz kartītēm, ne​nodrošināja pat pusbada eksistenci.

Tai pašā laika vācu tautas kakla kungi un postošā kara vaininieki iedzīvojās pasakainas bagātībās.

1945. gada sākumā viņu rokās bija salaupītās vērtības līdz tam Vācijā nepazītos apmēros: tonnām *elta un dārglietu, tai skaitā briljantu un mākslas izstrādājumu 10 miljardu zelta marku kopvērtībā — ja to vispār iespējams noteikt. Izņemot ļoti nedaudz personu, no kurām daļa piedalījās Strasburgas apspriedē, līdz pat šodienai neviens precīzi nezina ne šo milzīgo bagātību īstos apmērus, ne atrašanās vietu. Nav, piemēram, ziņu par desmitiem tonnu zelta, kas atrodas šais slepenajās bandītu krātuvēs. Bet pēc pašreizējām pasaules tirgus cenām tūkstoš kilogramu zelta maksā vismaz 4 miljonus Rietumvācijas marku.

Vispārzināmais vācu grāmatvedības rūpīgums šaja gadījuma izpaudas visai savdabīgi: nacisti ar nodomu atstāja falsificētus grāmatvedī​bas dokumentus.

Sava laikā hitlerieši ar likumu piespieda Vācijas pilsoņus nodot valstij visu viņu rīcībā esošo zeltu, izņemot rotas lietas. Rezultātā Vācijas reihsbankas oficiālie zelta krājumi 1939. gada sākuma sastādīja 500 miljonus impērijas marku. So skaitli minējis reihsbankas prezidents. Taču šīs pašas bankas atskaitē, kas publicēta 1945. gada 28. februārī, zelta un valūtas krājumi uzrādīti 77 400 tūkstošu marku vērtībā.

Iznāk, ka kara gados tie ievērojami samazinājušies.

Tātad reihsbanka, stingri ievērodama Strasburgas lēmumus, noklusēja salaupīto krājumu īsto vērtību, lai, no vienas puses, maldinātu vācu tautu, bet, no otras, palīdzētu hitleriešiem noslēpt norakstīto vai vispār ne- iēgrāmatoto zeltu.

Nav šaubu arī par to, ka ASV un Anglijas varas iestāžu rokās nebūt nenokļuva viss nacistu salaupītais zelts. Līdz šim, piemēram, nav izdevies atrast 60 kastes zelta vismaz 3 tonnu kopsvarā, ko esesieši trijās «Fieseler Storch» lidmašīnās izveda no Ungārijas Nacionālās bankas pagrabiem 1945. gada februāra beigās, kad Budapešta jau bija ielenkta.

Kara pēdējos desmit mēnešos nacisti steidzīgi pārskaitīja uz ārzemēm, apmainīja un deponēja slepenajos banku kontos ne tikai zeltu, bet arī daudz valūtas, devīžu un dārglietu. Arī šajā gadījumā

summas sniedzās miljardos. Bez tam ārpus Vācijas izveda vācu zinātnieku konstruēto jauno ieroču veidu rasē​jumus.

Veicot šos pasākumus, nacistu «melnais ordenis» darīja visu, lai rūpīgi nomaskētu pēdas un noslēptu līdz​zinātāju vārdus.

APSŪDZĒTAIS FUNKS IZLOKĀS 1946. gada 6. maijs. Nirnbergas Tiesu pilī jau simt divdesmit otro dienu sanāk Starptautiskais Kara Tribunāls, lai tiesātu vācu galvenos kara noziedzniekus. Šodien tas sāk nopratināt apsūdzēto Valteru Funku — bijušo impērijas saimniecības ministru un Vācijas reilis- bankas prezidentu. Lai nu kam, bet Funkam labāk par visiem zināms, no kurienes nākušas nacistu salaupītās vērtības un kur tās palikušas. Vai Funks runās? Vai viņš teiks «patiesību un tikai patiesību», kā kategoriski prasa augstā tiesa?

Funks pieceļas un uzliek austiņas. Pratina Dods — apsūdzības pārstāvis no ASV. Jautājums seko jautā​jumam. Apsūdzētais atbild demonstratīvi lēni, stomās, bieži melo.

— Vai jūs bijāt sakaru uzturētājs starp nacistu par​tiju un lielrūpniekiem? — jauta Dods.

— Tas man neprasīja daudz laika, — atbild Funks, izvairīdamies no tiešas atbildes …

Apsūdzētais met cilpas. Viņa atbildes ir maksimāli īsas. Viņš cenšas maldināt Tribunālu jautājumā par lomu, kāda viņam bija hitleriskajā reiliā. Patiesībā Funks jau divdesmitajos gados strādāja «Berliner Bor- senzeitung» redakcijā par nodaļas vadītāju un diezgan agri iestājās nacistu partijā, cerēdams ar tās palīdzību taisīt karjeru. Drīz viņš kļuva par SA 1 ekonomikas ekspertu, bet 1931. gadā Hitlers iecēla viņu par savu personisko pilnvaroto ekonomikas jautājumos. Turpmākajos divos gados Funks pildīja divkāršu uzdevumu: viņam vajadzēja vest sarunas ar lielo vācu banku un monopolu pārstāvjiem un panākt, lai tie atbalstītu Hitleru, un tai pašā laikā informēt fīreru par šo aprindu interesēm. Kad Vācija tieši sāka gatavoties uzbrukumam kaimiņvalstīm, t. i., kopš 1937. gada, Funku, kas līdz tam bija Gebelsa vietnieks, nozīmēja par saimnie​cības ministru. 1939. gadā viņš kļuva arī par reihsbanHitleriskās «triecienvienibas». — Tulk. niez. kas prezidentu un ieņēma šos abus vadošos amatus hdz fašistiskās Vacijas galīgajai sagrāvei. Šī atkāpe bija nepieciešama, lai parādītu nacista Funka stāvokli hitleriskajā reihā. Bet tagad atgriezī​simies Tiesu pilī.

— Es iesniedzu Tribunālam dokumentu 1031 -PS, kas datēts 1941. gada 28. maijā, tātad apmēram mēnesi pēc Rozenberga [4] iecelšanas, — griezdamies pie priekšsēdētāja, saka Dods. — 'Īgs ir slepens apspriedes protokols. Apspriede notika pie ministra Funka. Tajā runāja par viltotu naudas zīmju izgatavošanu, kuras izmantotu Krievijā — Ukrainā un Kaukāzā. Vai atceraties, apsū​dzētais Funk?

— Nē, — bailīgi atskatīdamies, atbild bijušais mi​nistrs.

— Tātad neatceraties? Apskatiet šo dokumentu, tā numurs ir 1031-PS, US-844. Varbūt jūs atcerēsieties dienu, kad reihsbankas direktors Vilhelms izteica bažas par to, ka okupētajos apgabalos izplatīs viltotu valūtu? Apspriedē bija klāt arī Rozenbcrgs. Vai jūs atradāt dokumentu? Jus runājāt par valūtas problēmu teritorijās, kuras bija paredzēts okupēt, un tas notika mēnesi pirms uzbrukuma un mēnesi pēc Rozenberga iecelšanas, vai ne?

Funks drudžaini meklē savā dokumentu kaudzītē.

— Es nevaru atrast šo vietu, — viņš runā. — Bet, protams, kad šīs zemes būtu iekarotas, vajadzētu no​darboties arī ar tādiem jautājumiem …

Tātad Funks netieši atzīst, ka, plānojot agresiju, nacisti vienlaikus gatavojušies arī plaši izlaist viltotu naudu, lai to izmantotu kā papildieroci pret iekarotajam zemēm un tautām. Tādējādi Starptautiskais Kara Tribunāls nonāca uz pēdām vel vienam lielam nozie​gumam.

Tomēr ASV prokurors nopratināšanā ignorē faktus, kas apsūdzēto Valteru Funku atmasko kā vienu no lielākajiem naudas viltotājiem, kādus pazīst vēsture. Dods galveno uzmanību pievērš tam, lai pierādītu apsūdzēta​jam, ka tas sīki zinājis par nodevīgā uzbrukuma gata​vošanu Padomju Savienībai.

— Es nezināju, ka tiek gatavots uzbrukums, — Funks neveikli pūlas iegalvot. — Es zināju vienīgi, ka tuvojas kara draudi.

— Labi, lai būtu tā, — Dods viņu pārtrauc. — Bet vai jūs runājāt par to, ka Ukrainā un Kaukāzā

nodo​māts laist apgrozībā viltotus rub|us?

— Jā, — Funks spiests atzīties …

Tā pirmoreiz vēsturē Starptautiskās tiesas sēdēk|uva zināms, ka vienas zemes valsts bankas prezidents sankcionējis pasākumu, lai masveidā viltotu citas zemes naudu, samīdījis kajam starptautisko konvenciju par valūtas aizsardzību pret viltošanu un faktiski k|uvis par naudas viltotāju karali. Un, ja līdz šim trūka pierādījumu, ka fašisms finansu sfērā izmantojis metodes, kam no starptautisko tiesību viedokļa ir tīri kri​mināls raksturs, tad tagad tie kļuva acīm redzami.

Starptautiskā Kara Tribunāla sēžu 123. diena. No- pratināšanu turpina ASV apsūdzības pārstāvis Dods: — Vakar pirms pārtraukuma mēs runājām par reihsbankas zelta krājumiem un es jautāju jums, apsūdzētais Funk, kad jūs sākāt darījumus ar SS? Cik atceros, jūs atbildējāt, ka ar SS jums nav bijis nekā kopēja. Pēc tam jūs tomēr atzināt, ka SS vadība jums devusi dažādas mantas, kas agrak piederējušas koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Vai esmu pareizi sapratis jūsu izteikumus?

Dodam acīm redzami apnicis klausīties Funka izlocīšanos. t — Labi, — saka amerikāņu prokurors, — turpināsim. Vai reihsbanka parasti ņēma glabāšanā dārglie​tas, aceņu Ivarus, pulksteņus, etvijas, pēr|u kaklaro​tas, briljantus, zelta zobus un tamlīdzīgas lietas?

— Nē, — klusi atbild Funks. — Man liekas, ka bankai tas nebija jādara, jo tādas lietas vajadzēja nodot citā vietā. Cik man zināms, tās bija jāsūta uz impērijas cēlmetālu resoru, nevis uz reihsbanku. Ja nu tā noticis, tad reihsbanka pieļāvusi nelikumības.

Dods turpina jautāt: — Un jūs apgalvojat, ka nekā par to nezinājāt?

— Nē, — Funks atbild.

— Jūs bieži apmeklējāt reihsbankas glabātavas un vedāt uz turieni apmeklētājus, vai nav tiesa? Es atkār​toju jautājumu: vai jūs pats bieži bijāt glabātavās?

— Ja, tur, kur glabājās zelta stieņi.

— Kāds bija to svars?

— Tie bija parastie zelta stieņi, kādus emisijas bankas izmanto apgrozībā. Cik man zināms, tiem ir dažāds svars. Bel šie stieņi, es domāju, svēra 20 kilo​gramus. Starp citu, to var aprēķināt. Ja …

Dods pārtrauc Funku: — Kad jūs bijāt glabātavās, vai jums negadījās redzēt etvijas, pulksteņus un citus juvelierizstrādājumus, kurus es jau minēju?

Funks manāmi paaugstina balsi: — Nekad, nekad! Zelta glabātavās es biju tikai kādas četras piecas reizes un vienmēr tikai tādēļ, lai ap​meklētājiem parādītu šo visai interesanto ainu.

Dods paceļ rādītāja pirkstu.

— Jūs gribat pārliecināt Tribunālu, ka, būdams reihsbankas prezidents, neizdarījāt glabātavu revīziju un nekad nepārbaudījāt, kas tajās atrodas? Ikviens atbildīgs baņķieris taču to dara regulāri, vai ne? Kā jūs to izskaidrosiet?

— Nē. Reihsbankas lietas kārtoja nevis prezidents, bet direktorāts. Es nenodarbojos ar atsevišķām zelta operācijām. Ja ienāca lielāks daudzums šī metāla, par to paziņoja direktorātam. Tas visu kārtoja, un par at​sevišķām operācijām zināja vienīgi tā atbildīgais di​rektors, augstākais ierēdnis vai referents.

— Labi, vēlāk pie tā vēl atgriezīsimies. Tā kā jūs nevarat atcerēties vērtības, kuras es nosaucu, tagad lūgšu parādīt jums filmu par dažiem priekšmetiem, kas atrasti bankas glabātavās.

Priekšsēdētāja kungs, — saka Dods, pievērsdamies; tiesnešu galdam, — es lūdzu atļaut apsūdzētajam pār​sēsties zālē, lai viņš labāk redzētu filmu, kas, iespē​jams, atsvaidzinās viņa atmiņu.

Divi spēcīgi puiši amerikāņu militārās policijas formas tērpos atved Funku līdzās viņa aizstāvim Zaule- ram. Zāle ieslīgst tumsā. Uz ekrāna paradās masīvas glabātavu durvis. Kino aparāta objektīvs

pievēršas seifiem, kurus citu no cita atdala tērauda režģi. Bankas ierēdņi atslēdz seifus. Kabatas laternu stari apgaismo to saturu. Te ir zelts, briljanti, rubīni, smaragdi, sudrabs, platīns. Viss samests kaudzē, it kā to būtu atstā​juši negaidot pārsteigti laupītāji.

Amerikāņu militārais ierēdnis iebāž roku seifā un tad pacc| to pret objektīvu. Vērtīga pēr|u kaklarota, četras zelta desmitfranku monētas, kas izlaistas 1862. gadā, rubīna sakta un divi zelta dzerok|i. Kinoobjektīvs detalizēti parāda mirdzošās dārglietu kaudzes. Zūd pēdējās šaubas. Reihsbankas glabatavu dār​gumus salaupījuši esesiešu marodieri.

Zālē iedegas gaisma. Pirmais klusumu pārtrauc tie​sas priekšsēdētājs: — Doda kungs, es ceru, ka jūs sniegsiet tiesai pa​skaidrojumu par šo filmu.

— Katrā ziņā, — Dods atbild. — Pagaidām es varu paziņot, ka filma uzņemta Frankfurtē pie Mainas, kad sabiedroto bruņotie spēki ieņema pilsētu un nokļuva reihsbankas glabatavās.

Dods no jauna pievēršas Funkam: — Pēc filmas noskatīšanās jūs, acīm redzot, tagad atceraties, ka jūsu rīcība vairāk nekā trīs gadus atra​dās tādas vērtības?

— Nekā tamlīdzīga es neesmu redzējis, — vaimanā Funks. — Jādomā, ka lielākā daļa filma parādīto lietu ņemtas no tūkstošiem noguldītāju kastītēm. Viņi nesa uz reihsbanku aizzīmogotas kastītes, kurās atradās tādas vērtības kā ārzemju valūta, devīzes, zelta monētas un tā tālāk. Tas viss viņiem bija jānodod valstij. Pie mums, cik atceros, bija tūkstošiem šādu aizzīmogotu kastīšu, par kuru saturu reihsbanka nezināja. Tādējādi es nekad neesmu redzējis nevienu no filmā parādītajiem priekšmetiem, un man nav nekādās jausmas, no kurienes šīs lietas radušās, kam tās piederēja un kādam nolūkam tika izmantotas.

— Jūsu atbilde ļoti interesanta, — Dods piezīmē. — Taču es jums jautāju jau vakar un atkārtoju arī šodien: vai jūs jebkad esat dzirdējis, ka kāds nodod glabāt bankā savus zelta zobus?

Funks noliec galvu.

— Jūs filmā redzējāt zelta tiltiņus, kronīšus un citus izstrādājumus, ko stomatologi izlieto zobu protē​zēm. Tadas lietas taču neviens un nekad neglabā ban​kās. Vai jūs tam piekrītat?

Funks 110 jauna mēģina pārliecināt tiesu, ka te ir kaut kāds pārpratums un ka viņš nezina, kā tas viss nokļuvis reihsbanka.

Tad Dods nolasa Emīla Pūla liecību, ko viņš zvērēdams nodevis 1946. gada 3. maijā Bādenbādenā.

Tajā Pūls raksta, ka kopš 1942. gada augusta glabāšanai reihsbankā sākušas ienākt dārglietas, pulksteņi, aceņu ietvari, zelta zobi, kronīši un daudz citu priekšmetu. «Galvenokārt,» teikts liecībā, «visas šīs vērtības es- esieši bija konfiscējuši ebrejiem un citu tautību pārstāvjiem — koncentrācijas nometņu upuriem. SS vadība gribēja tās pārvērst skanošas monētās un tādēļ ar Funka ziņu un piekrišanu izmantoja reihsbankas palī​dzību.»

Funks atkal piespiests pie sienas, taču negrib pado​ties.

— Es apgalvoju, ka Pūla liecība ir melīga! — viņš iesaucas, drebēdams niknumā. — Es varu vienīgi atkārtot to, ko jau teicu. Pūls man reiz paziņoja, ka SS nodevusi glabāšanā zeltu, un vēlāk, ka es tagad atceros, es runāju ar SS reihsfīreru, vai šo zeltu reihsbanka nevarētu izmantot. Reihsfīrers atbildēja apstiprinoši.

— Bet ko jus teiksiet sakarā ar Pūla liecību, ka banka visus šos gadus saņēmusi speciālu atlīdzību par minēto vērtību glabāšanu un ka pavisam reihsbankai nodoti 77 sūtījumi ar vērtslietām, kuras jūs šodien re​dzējāt uz ekrāna? Vai jūs to apstiprināt?

— Iespējams, ka tā bija, bet es par to nebiju informēts, un es neko nezinu par šim lietām, — Funks atkal izlokās.

Dods pievēršas kārtējam dokumentam.

— Te ir 1942. gada 15. septembra vēstule, kas, acīm redzot, adresēta Berlīnes pilsētas lombarda direkcijai. Es nedomāju to visu nolasīt, kaut gan tas ir ļoti interesants dokuments. Tajā, starp citu, teikts:

«Mēs nododam jums šadas vērtslietas un lūdzam izmantot tās iespējami izdevīgākā veidā.» Tālāk seko vērtslietu saraksts: «247 platīna un sudraba gredzeni, 154 zelta pulksteņi, 1601 auskars, 13 briljanta saktas.» Es šo to izlaižu un lasu tālāk: «324 sudraba rokas pulksteņi, 12 sudraba svečturi, sudraba karotes, dakšiņas, naži, dažādas rotas lietas un pulksteņu korpusi, 187 pērles, 4 briljanti.» Iestādes nosaukumam «Vācijas reihsbankas centrālā kase» seko paraksts, bet tas nav salasāms. Varbūt jūs paskatītos dokumentā un pateiktu, kas to parakstījis?

Funks turpina tiepties: — Es nezinu, kas to parakstījis… Man nav ne jausmas par šim operācijām.

Dods ņem jaunu dokumentu, kas datēts 1942. gada 19. septembrī. Taja teikts, ka impērijas finansu ministra kontā reihsbankā nodotas banknotes, zelts, sudrabs un dārglietas 1 184 345,59 vācu marku kopvērtībā. Tad Dods nolasa liecinieku liecības, kurās teikts, ka tas viss atņemts cilvēkiem, kas vēlāk nonāvēti koncentrāci​jas nometnēs.

Funks ir izbrīnījies: — Es nezināju, ka pulksteņi, etvijas, gredzeni un citas lietas nokļuva reihsbankā no koncentrācijas no​metnēm. Tas man ir kas jauns.

— Sakiet, — Dods jautā, — ko jums teica Himlers un ko jūs viņam atbildējāt, kad apsprieda jautājumu par zeltu, kas pieder koncentrācijas nometņu upuriem? Kur un kad notika šī saruna?

— Ta notika aptuveni 1943. vai 1944. gadā, precīzi neatceros, tāpat kā esmu aizmirsis, kur sastapāmies. Es jautāju Himleram: «Reihsbankā taču glabājas speciāls zelta krājums, kas pieder jums, SS. Direktorātā locekļi interesējas, — vai reihsbanka var šos līdzekļus laist apgrozībā?» Himlers atbildēja: «Jā.» Es apgalvoju, ka toreiz netika runāts ne vārda par vērtslietām un jo vairāk par zelta zobiem.

Dods cieši skatās uz Funku.

— Vai jūs atceraties Mesa[7] liecību nesen šai pašā zālē? Viņš apgalvoja, ka Osvencimas koncentrācijas nometnē iznīcinājis divarpus lidz trīs miljoniem ebreju un citu tautību pārstāvju. Iekams uzdodu jums nākamo jautājumu, es gribētu atgādināt viņa liecību. Tā jums palīdzēs. Atcerieties, Hess teica, ka 1941. gada jūnijā viņu izsaucis pie sevis Himlers un paziņojis par plāniem, kā galīgi atrisinat ebreju jautājumu. Tos īstenot uzticēja viņam. Hess devās uz Poliju, apskatīja kādas nometnes iekārtojumu un secināja, ka ar to nepietiek, lai iznīcinātu tik daudz cilvēku. Viņš toreiz ierosināja uzcelt gāzes kameras, kurās uzreiz varētu sadzīt divus tūkstošus cilvēku katrā. Tāpēc iznīcināšanas programmu sāka realizēt tikai 1941. gada rudenī. Vai tagad atceraties, ko rakstīja jūsu kolēģis un uzticīgais draugs Pūls: SS sūtījumi glabāšanai reihsbankā saka ienākt 1942. gadā?

Funks gandrīz krīt histērijā: — Es nezinu, kad tas bija, man par to nekas nav zināms, man ar to nav nekā kopīga, tas man ir kaut kas pilnīgi jauns, ka reihsbanka nodarbojusies ar tā​dam lietām tik plašos apmēros.

— Šie noguldījumi ir slacīti asinīm, vai nav tiesa, apsūdzētais Funk? Un jūs to zinājāt kopš 1942. gada!

— Es jūs nesaprotu, — Funks atkal mēģina izvairī​ties no tiešas atbildes.

Ikvienam, kas sēž preses tribīnē, kļūst pilnīgi skaidrs, ka Funks zina vairāk, nekā runā.

Pēcpusdienā pratina PSRS galvenā apsūdzētāja pa​līgs Raginskis: — Apsūdzētais Funk, es domāju, ka jums ir zināma savas ministrijas struktūra. Jūs zināt arī, ka ministrijas piekto galveno pārvaldi vadīja valsts sekretārs fon Jagvics. Šī pārvalde risināja īpašus ekonomiskus uzdevumus dažādās zemēs, bet tas piektā nodaļa nodarbojas ar militāri ekonomiskiem jautājumiem ārējas tirdzniecības jomā. Vai tas tiesa?

Funks saraujas.

— Jā, — viņš klusi saka.

— Vai šī pārvalde, — turpina Raginskis, — nodarbojas ar īpašiem ārzemju maksājumiem, kā arī ar kon- iiscetiem noguldījumiem?

Bijušais saimniecības ministrs izliekas, ka nesaprot jautājumu. Tad Raginskis pasniedz viņam dokumentu, kura izklāstītā ministrijas struktūra.

— Aplūkojiet devīžu nodaļu, — runā apsūdzētājs. — Redzat, kas tur teikts par konfiscētiem noguldījumiem? Vai jūsu ministrija kaut kada veidā sadarbojas ar NSDAP ārpolitikas nodaļu? Vai ministrijā bija spe​ciāla nodaļa, kas ar to nodarbojas?

— To var izskaidrot tā, — atbild Funks, — ka valsts sekretārs fon Jagvics, būdams galvenās pārvaldes vadītājs, vienlaikus strādāja partijas[8] Ārzemju organizācijā un sev personiski bija izveidojis ministrijā speciālu orgānu, lai risinātu ekonomiskos jautājumus, kuri ministrijā ienaca no Ārzemju organizācijas.

Nopratināšanas krustugunis sasniedz kulmināciju. Funks manāmi nervozē. Viņš tikko spēj slaucīt sviedrus, kas straumēm tek pa pieri. Viņš taču nosauca valsts sekretāra Cberharda fon Jagvica vārdu, tā paša Jagvica, kurš 1944. gada augustā pārstāvēja viņu Strasburgas slepenajā sanāksmē.

Vai apsūdzībai ir zināmas atvaļinātā majora fon Jagvica faktiskās funkcijas? Vai tai zināms, ka fon Jagvics strādāja Hitlera štābā par padomnieku ekonomikas jautājumos, bet kopš 1937. gada Gēringa resorā vadīja tā dēvēto komerciālo grupu, kas nodarbojās ar ārējas tirdzniecības darījumiem? Vai apsūdzētāji no​jauš fon Jagvica ciešos lietišķos sakarus ar Himlera drošības dienestu? Sie jautājumi nedod Funkam mieru.

Beidzot nopratināšana pabeigta. Tā pilnīgi pierādīja, ka nacisti viltojuši citu zemju naudas zīmes, plašos mērogos aplaupījuši koncentrācijas nometņu ieslodzītos, kurus pēc tam nonāvējuši. Sagrābtās vērtības SS vadība sūtīja uz reihsbanku. Zeltu pārkausēja stieņos, un bilances atskaitēs tas neparādījās.

Pēc tam fon Jagvics, kas veica starpnieka lomu starp nacistu partijas kasi un fašistiskajām «piektajām kolonam» ārzemes, rūpējās, lai esesiešu bagātības laikus nogādātu drošās vietas. Tā tika izpildīti Strasburgas sanāksmes lēmumi. Tāpēc arī angļu un amerikāņu karaspēks, ieņēmis Frankfurti pie Mainas, bankas pagrabos atrada vienīgi nožēlojamas salaupīto bagātību atliekas.

1 Domāta nacionālsociālistiskā partija. — Red. piez. 2' 19 Funks personiski un viņa vaditā saimniecības ministrija visādā veidā palīdzēja nobēdzināt nacistu salaupītās bagātības. Bet to daļu, kas palika Vācijas teritorijā reiha sabrukuma priekšvakarā, Funks gatavojas sadalīt ar Hitlera uzticības vīru Oto SkorcēniSai nolūkā 1945. gada aprīli Funks nosūtīja divus savus ierēdņus uz Rādštati Alpos, kur Skorcēni bija paslēpies. Taču sabiedroto karaspēks viņus apsteidza.

Galveno kara noziedznieku prāva Nirnbergā parādīja, ka Funks zinājis nacistu bēgšanas plānu un to, kur paslēptas esesiešu bagatības.

Funkam piesprieda mūža ieslodzījumu. 1957. gadā veselības stāvokļa dēļ viņu izlaida no Rietumberlīnes Spandavas cietuma, un viņš apmetās pie Teicas kūrorta savā muižā, ko Rieturnvācijas varas iestādes pakalpīgi atkal atdeva viņa rīcībā. Funks nomira 1960. gada maijā, aiznesdams līdzi kapā noslēpumu par nacistu «melnā ordeņa» miljoniem.

Par to, kā šie miljoni radās, stāsta nākamā nodaļa.

BANDĪTI RĪKOJAS salaupītais īpašums 1938. gada 11. novembrī SS un drošības policijas barveži pavēlēja nacistu vienībām sāki vislielāko anli- semītisko grautiņu Vācijas vēsturē — «Kristāla nakti». Gestapo izdeva direktīvu: «Visā impērijā arestēt ap 20— 30 tūkstošiem ebreju. Pirmām kārtām izraudzīt pārtikušos.» Diennakts laikā Berlīnē izlaupīja, izdemolēja un aizdedzināja 29 lielus veikalus un 7500 pārdotavas, kas piederēja ebrejiem.

Laupītāji brūnajos formas tērpos realizēja operāciju plašā mērogā. Vienā paša Marg- grāfa juvelierveikalā «Unter den Linden» viņi paņēma zelta izstrādājumus, dārgakmeņus, pērles un pulksteņus par 1,7 miljoniem marku.

Akla rasu naida apmātie nacisti kopš nākšanas pie varas nepārtraukti vajaja ebrejus. Taču pēc «Kristālā nakts» viņus vispār izstūma ārpus likuma. Nākamajā dienā pēc grautiņa fašistu drošības policijas šefs Reinhards Ileidrihs ziņoja Gēringam: «Arestēti 20 tūkstoši ebreju.»

Drīz nacisti uzlika par pienākumu ebreju tautības personām samaksāt kontribūciju viena miljarda marku apmērā, bet 1938. gada 3. decembrī saimniecības ministrs Valters Funks izdeva pavēli konfiscēt visu viņu īpašumu valsts labā.

Gestapo moku kambaros Prinča Albrehta ielā Berlīnē esesiešu bendes spīdzināja arestētos, pūloties dabūt ziņas par ārzemēs deponētajiem kapitāliem. Nacisti meklēja valūtu, lai ārzemēs iepirktu deficīta izejvielas. To trūkumu asi izjuta bruņošanās rūpniecība. Bez tam katrs augstāka ranga hitlerietis centas rast iespējas, lai iedzīvotos bagātībā. Redzēdami bezcerīgo stāvokli, daudzi arestētie labprātīgi atdeva savu mantu, cerēdami glābt vismaz savu tuvinieku dzīvības. Citi lur- pretī klusēja, jo saprata, ka velti gaidīt žēlastību no bandītiem, kas ģērbušies formas tērpos ar SS emblēmām. Tāpēc Himlera drošības dienestam un gestapo bija jāmeklē ceļi, kā tikt pie kapitāliem, ko turīgie ebreji deponējuši Šveices bankās.

Slepenie konti Šveices bankās atrodas īpašā aizsardzība. Pēc šīs zemes likumiem bankām nav jādod ziņas par noguldījumiem un par kapitālu kustību pat valdības instancēm. Bez tam lielās Šveices bankas dod klientam iespēju vienoties par šifru paroles vai ciparu kombinācijas veidā, un šis šifrs, kas kalpo par konta atslēgu, zināms tikai noguldītājam un ļoti nedaudziem augstiem bankas kalpotājiem.

Un tomēr Hitlera aģentiem izdevās atklāt daudzu kontu šifrus. Izmantojot no saviem upuriem iegūto va- lutu, esesiešu aģenti griezās lielākajās Šveices bankas ar lūgumu iemaksāt zināmu naudas summu tā vai cita noguldītāja slepenajā kontā. Konta šifrs bija garantija pret līdzekļu nelikumīgu izņemšanu, toties noguldījumus slepenajos kontos pieņēma, neminot šifru. Pieņemot noguldījumu, banka līdz ar to atzina, ka tajā ir meklējamais konts, kaut arī formāli noguldījumu noslēpumu neizpauda. Ta esesieši precizēja banku, kura at- radās tā vai cita arestētā noguldījumi. Pēc tam ar zvērisku spīdzināšanu gestapo panāca, ka kontu īpašnieki atklāja šifrus. Tiklīdz tie kļuva zināmi, nacisti netraucēti izņēma no Šveices bankatn ebrejiem piederošos kapitālus.

Tādejādi salaupījuši milzīgas ārzemju valūtas summas, nacistu dižvīri radīja pamatu savām bagātībam.

marodieri Cits avots, no kura esesiešu bandīti papildināja savas bagatības, bija koncentrācijas nometnes. Tajās bija sadzīti hitleriešu režīma pretinieki, cilvēki, ko vajāja par rases piederību, bet, karam sākoties, —

miljoniem ļaužu no okupētajam zemēm.

Tiem, ko hitlerieši bija nolēmuši sūtīt uz nāves nometnēm, atļava ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko. Katrs, protams, centās paņemt to, kas viņam bija visvērtīgākais un aizņēma maz vietas.

Liela da|a nelaimīgo upuru taču bieži pat nezināja, uz kurieni viņus s'uta. Tiklīdz šie cilvēki nokļuva koncentrācijas no​metnē, viņu mantu tūliņ atņēma, bet pašus iznīcināja.

Taču pat mirušie nedeva esesiešu laupītājiem mieru. Bendes pārlūkoja nošauto un gāzes kamerās noindēto upuru līķus un izrāva tiem zelta zobus un tiltiņus. Sādā veidā iegūtās vērtslietas un zeltu nosūtīja uz Berlīni. Osvencimas koncentrācijas nometnē vien ik dienas savāca ap 12 kilogramiem zelta jeb caurmērā 4,4 tonnas gada. Bet bez Osvencimas vēl bija vairāki milzīgi «nāves kombināti» un simtiem sīku iznīcināšanas nometņu.

Tūliņ pēc Hitlera kara mašīnas uzbrukuma Eiropas zemēm uz reihsbankas pagrabiem Berlīnē sāka plūst salaupītās vērtības. Lai arī reihsbankas prezidents Funks centās to noliegt, atrastie dokumenti liecina ko citu. Himlera pilnvarotais Odilo Globočņiks 1943. gada oktobrī atskaitē par tā dēvētās «Reinharda operācijas» [9]rezultātiem rakstīja: ««Reinharda operācijā» iegulās vērtības iika nosūtītas uz Berlīni SS galvenajai administratīvi saimnieciskajai pārvaldei, kurai tās bija jānodod tālāk Valsts bankai resp. impērijas saimniecības ministrijai, proti: a) impērijas markas, pavisam …. 53013133,51 marka I») valūta banknotēs no visām galvenajām pasaules zemēm (tai skaita pusmiljons dolāru), kopvērtībā …. 1 452904.05 markas c) valūta zelta monētās, kopvērtībā . . 843 802,75 markas d) cēlmetāli (aptuveni 1800 kg zelta un 10000 kg sudraba'stieņu) kopvērtībā . 5 353 943,—markas e) citas vērtslietas, piem., rotaslietas, pulksteņi, aceņu ietvari utt. (pie tam karaspēka vienības rīcība nodoti pulksteņi, no kuriem kādi 16 000 ir lietojami un kadam 51 000 vajadzīga labošana) 26 089 800,— marku f) ap 1000 vagonu dzijas, kopvērtībā . 13 294 400,— marku kopa: 100 047 983.91 marka Mums vēl ir apmēram 1000 vagonu dzijas, kā ari cilās vērtības — kādi 50 procenti no augšminētajām vērtībām. Turklāt jāuzsver, ka augšminētās vērtības nocenotas, pamatojoties uz oficiāli noteikta kursa. Taču to patiesā cena ir daudz augstāka, piemēram, pārdodot dārgakmeņus vai cēlmetālus ārzemēs, jo tur naudas pārvēršana vērtslietās ir vairāk izplatīta nekā pie mums. Bez tam pārdošana ārzemēs dos mums valūtu. Augšminētās cenas ir tikai aptuvenas, lai varētu rast priekšstatu par nosūtītajām vērtslietām. Vispār šis aprēķins nav ņemams par mērauklu. Galvenais ir tas, ka tagad ir iespēja dabūt lielos daudzumos tik (oli nepieciešamās izejvielas, kā ari valūtu, ar kuru savukārt attiecīgās valsts iestādes varēs iepirkt izejvielas.

Globočņiks, SS grupenfīrers un policijas ģenerālleitnants.»[10] ♦ Nacisti sāka ar atsevišķu personu aplaupīšanu, bet jau drīz vien tā izvērtās masveidā un par upuriem kļuva pat veselas tautas. No Cehoslovakijas Nacionālās bankas nacisti izveda 23 000 kilogramus zelta stieņu.2 Beļģijas Valsts bankā konfiscēja zeltu par 550 miljoniem marku. Impērijas saimniecības ministrijā radīja speciālu tirdzniecības firmu «Berlin-ROGES», kuras uzdevumos ietilpa spekulatīvi darījumi un kura Francijas «melnajā tirgū» uzpirka vērtslietas par simtiem miljonu bezvērtīgu banknošu.[11]

«OPERĀCIJĀ «BILDERKLAU»»

Pienāca laiks, un antihitleriskās koalīcijas valstu bruņotie spēki, pirmām kārtām Padomju Armija, sāka spiest fašistiskos agresorus visās frontēs. Ap Vāciju savilkās loks. Beidzot okupantiem bija jāatkāpjas ari no Ungārijas. Hitlera pilnvarotais Budapeštā SS briga- defīrers Edmunds Vēzenmaijers1 ar savu štābu uzsāka vēsturē neredzētu mākslas darbu laupīšanu no privātam kolekcijām. Esesieši paziņoja bagātākajiem Ungārijas ebrejiem, ka viņi var glābt dzīvības, ja nekavējoties pārrakstīs savas akcijas, uzņēmumus, muižas un mājas augstām esesiešu amatpersonām. Siem nedaudzajiem cilvēkiem izspiedēji apsolīja sagādāt lidmašīnas braukšanai uz Portugāli, iepriekš gan brīdinot, ka katra pasažiera bagāža nedrīkst pārsniegt 50 kilogramus. Savus upurus esesieši izraudzījās ļoti rūpīgi. Viņu vidū, piemēram, bija doktors Ferencs Ilorins, doktors Billics, Ungarijas Nacionālās bankas prezidents doktors Ferencs Ķorbeli, barons Morics Kornfelds, Hanss fon Mautners, Manfrēda Veisa ģimene un citi. Ungārijā viņiem piederēja bankas, universālveikali, lieli uzņēmumi, greznas pilis un vasarnīcas.

Kādā novembra dienā 1944. gada rudenī «Junkers-52» ar minētajiem pasažieriem izlidoja uz Lisabonu. Tiklīdz lidmašīna nozuda aiz apvāršņa, speciālās esesiešu komandas uzklupa aizbraucēju īpašumiem. Automašīnās sakrāva porcelāna un fajansa izstrādājumus, sudraba galda piederumus, gobelēnus, brīnišķīgus austrumu paklājus, kā arī vairāk nekā tūkstoti ļoti vērtīgu gleznu. Daļa no tām piederēja Rembranta, Rafaela, Dīrera, Koredžo, Pikaso, Matisa un Renuāra otai. Vilcieni bija pieblīvēti ar Budapeštas Mākslas vēstures muzeja un Gjeres muzeja eksponātiem. Pilnie vagoni devās Austrijas virzienā. Daudz vērtīgu lietu, bez šaubām, nozuda esesiešu rekvizitoru čemodānos. Ap šo laiku Alfrēds Rozenbergs ziņoja fīrera kancelejai: lai nosūtītu tikai no Austrumeiropas «tur iegūtos mākslas darbus un kultūras vērtības, bija vajadzīgi 1418 000 dzelzceļa" vāgojn^ beļ j^7 000 tonnu attiecīgas kravas uosuRtas pa ūdensceļu»'

tirdzniecība ar cilvēkiem No 1944. gada vidus esesieši zināmos gadījumos sāka prasīt no saviem upuriem izpirkšanas maksu, apsolot viņiem saglabāt dzīvības. Esesiešu virsotnes do- māja, ka tāda kārtā tām izdosies krietni piepildīt kabatas un vienlaikus iegūt papildus valūtu, lai redzamākajiem nacistiem radītu iespēju aizbēgt uz ārzemēm. Tāpēc tika ierosināts apmainīt vienu miljonu ebreju vīriešu, sieviešu, bērnu un sirmgalvju pret 10 000 kravas automašīnām, 200 tonnām tējas, 800 tonnām kafijas, 2 miljoniem kastu ziepju un milzīgu daudzumu vol​frama, kas hitleriešiem bija vajadzīgs «brīnumieroča»2 ražošanai. Šo operāciju uzņēmās SS štandartenfīrers Kurls Be- hers — pieredzējis tirgolājs un uzticams Himlera rokaspuisis. 1944. gada 21. jūlijā uz Šveices robežas viņš tikās ar pārstāvjiem no vispasaules organizācijas palīdzības sniegšanai ebrejiem. Saruna ieilga, un Behers piedraudēja, ka SS rokās esošos ebrejus iznīcinās. Be- heru jau vairs gandrīz neinteresēja automašīnas un kafija. Viņš par katru cilvēku prasīja tūkstoš dolāru. 1945. gada pavasarī, kad jau notika sarunas par Vācijas bezierunu kapitulāciju, Beheram daļēji izdevās nokārtot darījumu. Par 1685 cilvēkiem, ko pēc īpaša saraksta izveda no Bergcnbelzenas nāves nometnes, es​esieši saņēma 1 685 000 dolāru lielu izpirkšanas naudu. Šantāžu, mākslas darbu zādzības, slepkavības laupīšanas nolūkā, marodierismu, tirdzniecību ar cilvēkiem — to visu nacisti jo plaši izmantoja savā praktiskajā darba, līdz ar to parādīdami pasaulei, ka vācu finansu 1 Max unil Rulli Seydewitz. Die Dame mit dem Hermelin. Iter- lin, I9G3, S. 175.

2 Par «brīnumieroci» hitlerieši sauca «Fau» tipa raķetes, kuras, kā viņi cereja, grozīs kara gailu Vacijas labā. — Tulk. piez.

2G kapitāls ir ne tikai visagresīvākais, bet arī visnecilvēciskākais. Vācu finansu un rūpniecības monopoli pa- stavigi veicināja sakarus starp uniformētajiem sabiedrības padibeņu pārstāvjiem un augstākajam valsts un saimnieciskajām iestādēm. Rezultātā dzima nepieredzēts politisks bandītisms. SS obergrupenfirers Heidrihs, kas ar spīdzināšanu centās dabūt kodēto kontu šifrus, nēsāja policijas ģenerā|a formas tērpu. Bende un laupītājs Globočņiks bija policijas ģenerālleitnants. Strādādami savus asinsdarbus, viņi neaizmirsa arī savu personisko labklājību, tāpat kā daudzi citi no Hitlera reiha laupītāju aparāta.

Taču viss minētais nav vienīgais esesiešu bagātību avots. To pēdas noved pie cilvēces vēsturē visplašākās naudas viltošanas.

PAPĪRA IEROČI naudas viltotāji ar miroņgalvas» emblēmu

1939. gada septembrī Hitlera drošibas policijas priekšnieks Reinhards Heidrihs ataicināja pie sevis Alfrēdu Naujoksu un uzticēja viņam visai «delikātu» uzdevumu. Heidrihs paziņoja, ka drošības dienestam (SD) uzticēts organizēt viltotu ārzemju naudas zīmju izlaišanu. Būdams SS hauptšturmfīrers, nacionālsociālistu partijas biedrs kopš 1931. gada un SD darbinieks kopš 1934. gada, Naujokss tolaik vadīja tā dēvēto tehnisko grupu Valsts galvenajā drošības pārvaldē un tika uzskatīts par «uzticamu» cilvēku. Heidrihs bija pārliecināts: Naujoksam ir visas nepieciešamās īpašības, lai vadītu «Andreasa operāciju», kā pirmsākumā nosauca naudas viltošanas akciju.

Nacistu vadība Naujoksam parasti uzticēja visnetīrākās lietas. 1934. gadā viņš ielavījās Cehoslovakijā un restorānā «Sagorsi», netālu no Prāgas, nogalināja vācu antifašistu — inženieri Rūdolfu Formisu. Naujokss komandēja kriminālnoziedznieku grupu, kas bija ģērbušies poļu armijas formas tērpos un inscenēja uzbrukumu Gleivicas raidstacijai. Kā zināms, hitlerieši izmantoja šo provokāciju, lai iebruktu Polijā. 1939. gada novembra sākumā šis politiskais gangsteris kopā ar SD spiegošanas dienesta šefu Valteru Šellenbergu Holandes robežpunktā Venlo nolaupīja un aizveda sev līdz angļu virsniekus Bestu un Stīvensu. Naujokss pie tam nošāva Holandes ģenerālštāba virsnieku Klopu.

Kara gados Naujokss slepkavoja Beļģijā un Dā​nijā.[12] Naujokss darīja visu, lai attaisnotu uzticību, ko viņam parādīja augstu stāvošie nacisti. Veselus septiņus mēnešus pieci labākie Vācijas gravieri diendienā strā- daja, lai izgatavotu matrices viltoto banknošu iespiešanai. Naujokss skubināja viņa rīcībā esošos speciālistus. Viņam gribējās pasniegt Hitleram, Himlerarn un Heidriham tādu viltoto produkciju, ko vislabākais pazinējs nevarētu atšķirt no īstās. Viņš piespieda universitāšu profesorus izdarīt papīra analīzes. Ievērojami matemātiķi pūlējās atšifrēt sistēmu, pēc kuras Anglijas valsts kase numurē banknotes. Papīra izgatavošanu naudas zīmju iespiešanai uzticēja viskvalificētākajiem meistariem. Prasmīgi gravieri, mākslinieki un litogrāfi veica gijošēšanu2 . Simtiem mēģinājumu, ko izdarīja Naujoksa darbnīcā Berlīnē, cieta neveiksmi. Taču beidzot iespiedmašīnas sāka strādāt.

1941. gada martā kāds SD aģents Šveices bankā uzrādīja vairākas viltotas kredītbiļetes.

Paskaidrojis, ka viņš ieguvis tās no personām, kas saistītas ar «melno tirgu», aģents palūdza izdarīt ekspertīzi. Bankas ierēdņi rūpīgi parbaudīja banknotes un vienprātīgi atzina, ka tās ir īstas.

Lai gan angļu sterliņu mārciņu izgatavošana bija tik sekmīgi sākusies, pavēle no augšas to pēkšņi pārtrauca. Tas notika tādēļ, ka nacisti šai laikā veica pēdējos priekšdarbus, lai realizētu «Barbarosas» plānu.3 Drošības dienests jau agrāk bija saņēmis uzdevumu izmantot aviāciju, lai ar tās palīdzību nomestu Anglijā milzīgas summas viltotu sterliņu mārciņu un tādējādi dezorganizētu Anglijas finansu sistēmu. No šī pasākuma pagaidām bija jāatsakās. Gaisa kara spēkus un degvielas krājumus, kas bija paredzēti šai operācijai, vajadzēja rezervēt kara darbībai Austrumos. Nacistiskajiem naudas viltotājiem radās jauna problēma — steidzīgi bija jāizgatavo padomju naudas zīmes.

Tikai 1942. gada rudenī drošības dienests atkal sāka izgatavot viltotas ang|u banknotes, toties šoreiz ļoti plašos apmēros. Par naudas viltošanas vadītāju iecēla Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldes «F» grupas priekšnieku SD hauptšturmfīreru Bernhardu Krīgeru. Pie jaunajiem pienākumiem Krīgers ķērās ar plašu vērienu un jau pašā sākumā pārdēvēja «Andreasa operāciju» savā vārdā — par «Bernharda operāciju».

Samērā īsā laikā šim naudas viltotājam izdevās noorganizēt Anglijas un citu zemju valūtas

iespiešanu masveidā. Savus rokaspuišus Krīgers izvietoja Frīden- tales pilī netālu no Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes. So apvidu, kas no ārējās pasaules bija samērā izolēts, sabiedroto aviācija pagaidām vēl nebombardēja. Apsardzi uzticēja Oto Skorcēni. Pēc neilga laika «Che- migraphische Anstalt» (ar tādu nosaukumu Krīgers maskēja savu slepeno centru) izlaida pirmos darbarīkus, klišejas un matrices viltotu ang|u sterliņu mārciņu izgatavošanai.

Vācijas finansu buržuāzija un aiz tās stāvošais Hifri- lera drošības dienests, inspirējot viltotas ārzemju nau​das masveida izgatavošanu, galvenokārt centās sa​sniegt trīs mērķus.

Pirmkārt, Hitlera reiham bija ārkārtīgi nepieciešamas deficīta izejvielas un citi materiāli kara rūpniecībai. Tās varēja dabūt tikai caur neitrālām valstīm un tikai par ārzemju valūtu. Dažas zemes, to vidū Zviedrija, nepār​deva Vācijai stratēģiski svarīgas preces pat par tīru zeltu. Bet reiha valūtas kase bija gandrīz tukša, jo Vācijas ekonomikas pārkārtošana, ko veica sakarā ar gatavošanos karam, gadu gaitā arvien vairāk un vairāk sašaurināja ārējo tirdzniecību. Radās jautājums: kur ņemt ārzemju valūtu? Hitlera valdība cerēja, ka, izgatavojot un realizējot viltotu ārzemju naudu, tai izdosies likvidēt valūtas badu un reizē arī atvieglot nastu, ko uzlika kara budžets, kurš 1943. gadā sasniedza 160 miljardus marku, tādējādi pārsniedzot visus Vācijas izdevumus pirmajā pasaules karā, kuri līdzinājās 147 miljardiem marku.

Otrkārt, ar «papīra ieroča» palīdzību hitlerieši cerēja iedragat attiecīgo valstu ekonomiku, noskaņot pret valdībām tautas, kas uz savas ādas izjuta viltotās naudas radītas grūtības, un dezorganizēt pasaules valūtas tirgu. Anglijas sterliņu mārciņa, piemēram, pirms otrā pasaules kara tika lietota kā starptautisks maksāšanas līdzeklis. Būdama stabila valūta, daudzās valstīs kopš 1932. gada tā lika izmantota valūtas uzkrāšanai.

Finansiālā ziņā Anglijas banka Londona līdzinājās zelta citadelei, un tā darīja visu iespējamo, lai šo slavu kapitālistiskajā pasaulē saglabātu. Tāpēc nacistu iecere — sagraut tieši sterliņu mārciņas stabilitāti — radītu lielas izmaiņas kapitālistiskās pasaules tirgū, ko jau tā bija satricinājis ieilgušais karš.

Beidzot, nacistu slepenajam dienestam gluži vienkārši nebija nepieciešamās valūtas, ar ko uzturēt milzīgo spiegu armiju un «piektās kolonas», kas darbojās da​žādas zemēs. Šie izdevumi sniedzās miljonos.

Turklāt, juzdami, ka karš zaudēts, nacisti cerēja apmainīt vilto​tās banknotes pret stabilu ārzemju valūtu, kā arī iz​mantot salaupīto zeltu un dārglietas, lai radītu finan​siālu bazi vācu imperiālisma darbībai pēc kara.

Jāteic, ka trešā reiha politiķi, ķerdamies pie «papīra ieroča», nebija oriģināli. Lielbritānija, piemēram, jau 1790.—1796. gada izlaida diezgan daudz viltotu banknošu, lai ekonomiski vājinātu savu konkurenti Franciju.

Napoleons I savukārt pavēlēja slepenpolicijas priekšniekam Zozefam Fušē iespiest angļu, austriešu un krievu banknotes, lai tādējādi dezorganizētu Francijas potenciālo militāro pretinieku saimniecību un valsts finanses. Pirms karagājiena uz Krieviju franču aģenti iesūtīja Maskava vismaz 34 vezumus viltotu rubļu.

Pirmā pasaules kara laikā vācu imperiālisms pirmo reizi plaša mērogā saka izmantot «papīra ieroci». Pazīstamais Jalmārs Šahts par savu straujo karjeru galvenokārt var pateikties tam apstāklim, ka viņš veikli prata operēt ar viltotām banknotēm. Kara gados Sālīts vadīja Drēzdenes bankas nodaļu vāciešu okupētajā Beļģijā. Te viņš tik plaši laida apgrozībā viltoto valūtu, ka gandrīz par brīvu piegādāja ķeizariskajai Vācijai nepieciešamas izejvielas un ieročus. Vācu monopolisti prata novērtēt Šahta centību: 1923. gadā viņš kļuva par finansu ministru, no 1922. lidz 1930. un no 1933. līdz 19-39. gadam bija reihsbankas prezidents, vienlaikus no 1934. līdz 1937. gadam ieņemdams arī saimniecības ministra posteni Hitlera valdībā.

Divdesmitajos gados reihsvēra slepenais dienests izmantoja viltotus ārzemju maksāšanas līdzekļus, lai atriebtos Francijai par zaudēto karu un cīnītos pret jauno Padomju valsti. Ar Vācijas valdības ziņu reihsvēra ģe- nerāl is Maksis Hofmanis uzdeva ģenerālštābā pulkvedim Maksim Baueram savākt deģenerējušos vācu virsniekus, kā arī kriminālistus no krievu emigrantu aprindām, lai izgatavotu franču frankus un padomju červoncus. 1927. gada augustā policija Frankfurtē pie Mainas pilnīgi nejauši atrada

slēpni, kurā bija 1200 ki​logrami viltotu červoncu ne mazāk kā 12 miljonu rubļu vērtībā. Viltoto naudu bija paredzēts izmantot diversijām, lai grautu nacionalizēto padomju rupniecību, un kontrrevolucionāro aprindu finansēšanai Padomju Sa​vienībā.

Viltoto franku un rubļu izgatavošana, ko veica Vācijas slepenais dienests, ne vienreiz vien izraisīja starptautiskus skandālus. 1925. gada iekrita Vācijas imperiālistu izveidotā naudas viltotāju centra Ungarijas filiāle. To vadīja šovinistiski noskaņotais ungāru ministrs princis Ludvigs Vindišgrecs, policijas priekšnieks ģenerālis Emerihs Nadoši un pulkvedis Jankovičs. Norādījumus, kā arī iespiedmašīnas, papīru un citus viltotu naudas zīmju izgatavošanai nepieciešamos materiālus viņi saņēma no reihsvēra pulkveža Makša Bauera. Jankovičs, ko Hāgā aizturēja ar milzīgu summu viltotu franku, nosauca savu augsti stāvošo līdzzinātāju vārdus. Sabiedrības sašutums bija tik liels, ka Vindišgrecs.

Nadoši un Jankovičs bija jāapcietina. Taču reihsvērs

Viesnīca «Maison Rougc» Strasburgā. 1944. gada rudeni augstu stāvoši Hitlera reiha pārstāvji te izstrādāja slepenus plānus «Lielvācijas» atdzimšanai pēc kara

Valsts galvenās drošības parvaldes VI pārvaldes priekšnieks Valters Sellenbergs uz apsūdzēto sola. 1949. gadā amerikāņu kara tribunāls piesprieda viņam 6 gadu cietumsodu. Taču jau pēc gada viņš bija briviba

«Bernharda operācijas» vadi.tajs SD šturmbanlirers Bernhards Kri gers. šis naudas viltotājs un slepkava ir atbildīgs par esesiešu noziegumiem SaKsenhauzenas koncentrācijas nometnē prata atbrīvot savus aizbildināmos. Princi Vindišgrecu, piemēram, ne tikai amnestēja, bet «par nopelniem tēvijas labā» diktators Hortijs paaugstinaja viņu par majoru.

Vācijā reihsvēra slepenais dienests sistemātiski slēpa pēdas, kas varētu liecināt par viltotās naudas izgatavošanu. Pastāvīgi tika mainītas telpas, kur iespieda viltotās banknotes, regulāri tika pārbaudīti visi līdzzinātāji. Un tomēr 1927. gada vasarā izraisījās skandāls, kam pamatā bija rub|u viltošana. Lai gan varas iestādes pūlējās novilcināt un notušēt šo lietu, tārn tomēr bija jāpiespriež diviem naudas viltotājiem neilgs cietumsods, bet diviem citiem samaksāt simboliskus naudas sodus. Taču tiesneši vēi nepaguva nolasīt spriedumu, kad abi naudas viltotāji — Karumidze un Sadathiraš- viii, kas savā laikā bija emigrējuši no Krievijas, — ar reihsvēra palīdzību aizbēga uz Zviedriju. Raksturīgi, ka 1933. gadā — tūliņ pēc Hitlera nākšanas pie varas — Karumidzi un viņa «kolēģi» kā «ekspertus» uzaicināja atgriezties Vācijā, kur nacistu slepenais dienests abus paņēma savā paspārnē.

Himlera drošības dienests rūpīgi apkopoja un vāca visu, kas varēja noderēt viltotas naudas izgatavošanai: pieredzi, tehniskos līdzekļus, naudas viltošanas speciālistus. Ar šiem jautājumiem tieši nodarbojās drošības policijas un SD vadītājs Reinhards Heidrihs, drošības policijas un SD inspektors Vīnē SD brigādefīrers Oto Rašs, kā arī SD hauptšturrnfīrers Vilhelms Hetls, kas uzdevās par vēsturnieku un filozofijas doktoru.

Hitlera valsts neapšaubāmi ieņēma pirmo vietu starp imperiālistiskajām valstīm, kas jebkad bija nodarbojušās ar viltotās naudas izgatavošanu, šo starptautiskā bandītisma paveidu. Ir konstatēts, ka no 1939. gada nacisti izgatavoja Anglijas sterliņu mārciņas 5, 10, 20 un 50 mārciņu vērtībā. No 1941. gada — padomju rubļus, no 1944. gada — dienvidslāvu banknotes, kā ari amerikāņu papīrā naudas zīmes 5, 10, 50, 100 un 500 dolāru vērtībā.

Laika posmā no 1942. līdz 1944. gadam nacistu naudas viltotāji iespieda 8,9 miljonus Anglijas naudas zīmju vien 134,6 miljonu sterliņu mārciņu kopvērtībā.

Nav grūti iedomāties, ko šī summa nozīmē, ja viss Britu impērijas zelta krājumu fonds 1933. gada, piemēram, līdzinājās 137 miljoniem sterliņu mārciņu. Protams, ne jau visas iespiestas viltotas angļu banknotes tika realizētas: daļa no tām bija sliktas kvalitates. Tomēr no kāda labi informēta Šveices avota zināms, ka realizēta milzu summa, kas ekvivalenta apmēram 1 miljardam impērijas marku un deponēta Šveices bankā.[13] Pec tā paša Šveices avota ziņām 1945. gada 1. maijā vajadzēja sākties «otrajai Bernharda operācijai», kuras uzdevums bija realizēt amerikāņu dolārus, ko nacisti kopš 1944. gada rudens izgatavoja uzņēmumā «Che- migraphische Anstalt». Organizācijām, kas realizēja viltoto naudu, jau bija apsolīti pirmie banknošu siītī- jumi 500 miljonu dolāru vērtībā.[14] Ka zināms, starptautiskas tiesības un atsevišķu valstu likumi paredz bargus sodus par viltotas naudas izgatavošanu un izplatīšanu. 1929. gada 20. aprīļa Ženevas vienošanās, kurai 1933. gada novembri pievienojās arī Vacija, uzlika parakstītājām valstīm par pienākumu cīnīties pret naudas viltošanu un bargi sodīt visus, kas ar to nodarbojas, neatkarīgi no ta, vai viņi izgatavo pašu zemes vai ārzemju naudas zīmes.

Taču fašistiskās varas iestādes, kas šo vienošanos uzskatīja par obligātu iekšzemē, rupji parkapa to starptautiskā laukā.

Nacistu naudas viltotāju vainu jo vairāk padzi|ina tas, ka saviem noziedzīgajiem mērķiem viņi izmantoja nāvei nolemtos koncentrācijas nometņu ieslodzītos.

i8./iu. bloka noslēpums Šie cilvēki bija nožēlojamāki par nožēlojamiem. Barakas, kuras viņi strādaja un dzīvoja, apjoza dzeloņstiepļu būris. Dzeloņstieples bija visur: pie logiem, griestiem, ap durvīm. Noslēgti no ārpasaules, viņi bija dzīvi aprakti. Esesieši bija atveduši ieslodzītos no Francijas, Beļģijas, Dānijas, Norvēģijas, Polijas, Dienvidslāvijas, Nīderlandes, Cehoslovakijas, Padomju Savienības un pašas Vācijas. Visi viņi bija ebreji. Ikvienu gaidīja nāve gāzes kamerā, lāču patlaban viņi bija vajadzīgi, lapēc dabūja pagarinājumu dzīvei.

1942. gada jūlijā drošības dienests izsūtīja apkārtrakstu Buhenvaldes, Rāvensbrikas un Saksenhauzenas koncentrācijas nometņu komandantiem. Tas uzlika par pienākumu līdz 3. augustam no ieslodzītajiem atlasīt iespiedējus, papīra ražošanas speciālistus un citus izveicīgus amatniekus, ieskaitot ari frizierus. Drīz Būhen- valdes nometnes skaļruņos atskanēja pavēle: «Ieslodzītajiem iespiedejiem, papīra izgatavošanas speciālistiem un frizieriem nekavējoties jāierodas nometnes laukuma.» Daži ieslodzītie vilcinājās. Ko nozīmē šis rīkojums? Kādu jaunu triku iecerējuši esesiešu bendes?

27 cilvēki izkārtojas ierindā milzīgā nometnes laukuma centrā. Daļa no viņiem līdz šim bija strādājusi akmeņlauztuvēs, citus esesiešu ārsti speciāli bija izraudzījušies visdažādākajiem medicīniskajiem eksperimentiem. Pēc īsas sagatavošanās ceļam viņi drīz ieradās jaunajā ieslodzījuma vielā: Saksenhauzenas kon​centrācijas nometnes I8../19. blokā.

Hanss Kurcveils — viens no nedaudzajiem, kas palika dzīvs no tiem, kuri prel savu gribu bija padarīti par' naudas viltotājiem, — 1960. gadā Vīnes krimināltiesā liecināja: «Mani arestēja naktī uz 1939. gada 15. janvāri uz robežas pie Sārbrikenas, kad es mēģināju begl no Va- cijas. Martā mani nosūtīja uz Dahavas koncentrācijas nometni, bet septembrī pārveda uz Būhēnvaldi.

Te es atrados līdz 1942. gada augustam, kad mani kopā ar 26 citiem ieslodzītajiem pārvietoja uz Saksenhauzenas nometni…

Saksenhauzenā mūs novietoja 19. barakā. 1942. gada oktobra sakumā uz šejieni atveda jaunas iespiedmašīnas, bet 27 ieslodzītos, kas apdzīvoja šo baraku, pilnīgi izolēja no ārpasaules. Pēc gada iekārtoja vēl vienu baraku, bet mums uz visstingrāko aizliedza jebkuru saskari ar tās iemītniekiem.

Nometnes komandants paskaidroja, kas mums būs jādara. Viņš bez aplinkiem pateica, ka neveiksmes gadījuma mūs pakārs.

Vispārējo vadību pārņēma šturmbanfīrers Kngcrs. Visā komandā es biju vienīgais grāmatsējējs — speciālists. Toreizējais tehniskais vadītājs Augusts Petriks, novērtējis manu kvalifikāciju, nozīmēja mani par brigadieri komandai, kas sagatavoja papīru iespiešanai. Iespiedēju grupu vadīja divi kvalificēti speciālisti: ieslodzītie Snapers un Krebss.

Sakumā papīrs sliktās kvalitātes dēl bija nederīgs. 1942. gada novembrī tomēr pirmo reizi atsūtīja labu papīru, un darbs varēja sākties, kaut gan sērijveida ražošanu noregulēja tikai 1943. gada janvāra beigas. 1944. gada pirmajos mēnešos mūsu komandā jau bija 140 cilvēku, pie tam, izņemot vienīgi ieslodzīto Smoļa- novu, mūsu vidu nebija neviena profesionāla naudas viltotāja. Smo|anovu gribēja iesaistīt viltotu dolāru iz​gatavošanā.

Sākuma posmā esesieši viltoto sterliņu mārciņu izgatavošanā nodarbināja papīra rūpniecības un iespiešanas speciālistus. Vēlāk no dažādām koncentrācijas nometnēm sāka ierasties kādreizējie banku kalpotāji un pat frizieri. Galvenais atlases kritērijs bija prasmīgas rokas.

Gatavās matrices mums piesūtīja no Frīdentāles pils. Tur šo darbu kādu laiku vadīja Oto Skorcēni.

Matrices izgatavoja esesieši vai viņu nolīgti kalpotāji vācieši.

Ik mēnesi es saņēmu 10 000 lokšņu papīra banknošu iespiešanai. Man bija jāraugās, lai izmantotu tikai tadu papīru, uz kura bija skaidri saskatāmas ūdenszīmes. Gatavās banknotes pēc iespiešanas rūpīgi caurskatīja, lai konstatētu, vai nav kādas neprecizitātes ūdenszīmēs un tekstā.

Kad mūsu skaits sasniedza 140, mūs sadalīja divās komandas. 40—50 ieslodzīto pastāvīgi caurskatīja gatavo produkciju. Mēs to prasījām, jo tādējādi mums radās iespēja izbrāķēt vairāk nederīgo naudas zīmju un novilcināt darbu termiņus.

Kara pēdējās dienās mūs gatavojās likvidēt un šim nolūkam nosūtīja uz Ebenzē koncentrācijas nometni.

Taču tur mēs ieradāmies trīs stundas vēlāk par norādīto laiku, un tas mūs izglāba. 5. maijā mūs atbrīvoja amerikāņi.»

Pazīstamais čehu karikatūrists Leo Ilāss, kas arī bija ieslodzīts koncentrācijas nometnē, atceras: «1944. gada vidū mani 110 «iepriekšējā ieslodzījuma» Prāgas gestapo, kur nokļuvu par «neģēlīgu propagandu Terēzienšlates geto», nosūtīja uz Osvencimas koncentrācijas nometni. Tā kā es pēc dokumentiem skaitījos mākslinieks, mani drīz vien norīkoja doktora Meņģeles [15] vadītās komandas rasēšanas birojā. Šajā birojā izgatavoja dažādus grafikus un diagrammas, arī me,- dicinas vajadzībām.

Taču es saņēmu koncentrācijas nometnes apstākļiem ārkārtīgi neparastu uzdevumu. Esesiešu sargi atnesa man vecus ilustrētus žurnālus «Jugend» un «Westermanns Monatshefte», izraudzījās zīmējumu un lika to precīzi nokopēt. Savas naivitātes dēļ, kura pa ilgstošā ieslodzījuma laiku nebija mani atstājusi, es izveidoju kompozīciju par uzdoto tēmu, un mani nežēlīgi piekāva. Draudot ar karceri, man otrreiz pavēlēja nokopēt zīmējumu tā, lai tas neatšķirtos no oriģināla. Nedaudz vēlāk par mēnesi mani un vēl septiņus ieslodzītos nosūtīja uz Saksenhauzenas koncentrācijas nometni. Starp mums bija mākslinieki 2ilovskis no Prāgas un 2ans Lentals no Parīzes. Pārējos Vārdus es jau esmu aizmirsis, bet atmiņā saglabājies, ka (ie bija poligrāfijas speciālisti no Beļģijas un Dien​vidslāvijas.

Kad mēs ieradāmies Saksenhauzenas 18./19. blokā, es sapratu, kādēļ Osvencimā man lika kopēt zīmējumu. Tā zināmā mērā bija «derīguma pārbaude» darbam naudas viltotāju blokā.

Es stāstu tik sīki, lai parādītu, kādu nozīmi SS vadība piešķīra viltotas naudas izgatavošanai. Šim pasākumam piemērotus cilvēkus rūpīgi jo rūpīgi atlasīja 110 visām koncentrācijas nometnēm. Tas, acīm redzot, nebija viegli. Mūsu komandā, piemēram, bija tikai viens profesionāls naudas viltotājs. Bez tam nacisti ar sadistisku aukstasinību centās izvēlēties šim pazemojošajam darbam tieši politiskos ieslodzītos, kurus tā vai ta bija paredzēts iznīcināt. Tiklīdz mūsu komandā kads saslima, viņu nekavējoties nonāvēja.

Es nekad neaizmirsīšu mūsu biedrus Sukinniku un Zusmani, kuri sagla- baja optimismu un humoru pat tad, kad viņiem jau uzbruka slimība. Abus viņus iznīcināja kā «nekam nederīgus ēdājus», lai gan mums visiem bija pārliecība, ka viņus varētu izārstēt.»

Ari 22 gadus vecais Pēteris Ēdels 18./19. blokā nokļuva no Osvencimas. Pec atbrīvošanas viņš pastāstīja: «19. bloka iemītnieki Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē veidoja nāvinieku komandu, kas bija pakļauta pilnīgai esesiešu patvaļai. Ieslodzīto uzdevums bija fabricēt ārzemju banknotes. To izgatavošana bija sakta 1942. gada augustā 19. barakā. Ta paša gada decembrī komandā bija 28 cilvēki. Izmocītie, bada novārdzinātie ieslodzītie, kam jau iepriekš bija paredzēta nāve gāzes kameras, bija atvesti no dažadām nometnēm. Līdz tam neviens no viņiem nezināja, ar ko viņiem bus jānodarbojas. Viņiem minēja kaut ko par darbu tipogrāfija, in​teresējas, ka viņi pārzina tipogrāfijās un gravēšanas darbus.

19. baraka viņi tūlīt iepazinās ar viltoto banknošu izgatavošanas iedvesmotāju, organizētāju un šefu SD šturmbanfīreru Bernhardu Krigeru. Krīgers paskaidroja, ka viņš ir «uzņēmuma» vaditajs un ka ar šo brīdi komandas locekļiem uzlikts visatbildīgākais pienākums —- izgatavot viltotas angļu mārciņas un visādus dokumentus. Bez tam viņš paziņoja, ka gadījumā, ja viņi sabotēs vai izpaudīs ražošanas raksturu, visu komandu nošaus. Mani no Osvencimas nāves nometnes darbam 18./19. bloka izraudzīja pats Krīgers un haupt- šarfirers Helmuts Bekmanis 1944. gada 27. janvarī. Runa bija par darbu tipogrāfija. Tapat kā mani biedri, arī es nezināju, ar ko man vajadzēs nodarboties. Bet iedomājieties manu toreizējo stāvokli: novājējušu, pusdzīvu ieslodzīto, kurš diendienā gaida nosūtīšanu uz gāzes kameru, iedala speciālā komandā, lai viņš strā​dātu sava specialitātē.

18. un 19. baraka, burtiski, līdzinājās peļu slazdam: dzeloņstieples bija ne vien visapkārt, bet arī virs galvas. Nelielās logu rūtis bija pārklātas ar baltu krāsu, lai pārējie ieslodzītie nevarētu redzēt, kas notiek šajā savdabīgajā krātiņā. Nav brīnums, ka par 18./19. bloku tika sacerētas visādas leģendas un stāstītas briesmu lietas. Taču patiesība tomēr izspraucās cauri aizžogojumam, un, lai arī sīkumus neviens nezināja, driz no​skaidrojās, ka tur kaut ko vilto …

Tā ka mēs zinājām bloka noslēpumu, mās pat uz nometnes slimnīcu pavadīja esesiešu konvojs. Ja kāds saslima tik nopietni, ka nevarēja piecelties un kļuva darba nespējīgs, viņa liktenis bija iepriekš izlemts. Daudzi mūsu biedri apzināti slēpa savas slimības, baidoties, ka viņus iznīcinās. Kādu laiku viņi sirga slepus, taču beigu beigās viņus tomēr nogalināja.

Es atceros kādu pavisam jaunu studentu Sukinniku. Viņš slimoja ar tuberkulozi, ko varēja izārstēt.

Sis patiešam talantīgais, ārkārtīgi gudrais cilvēks — biedrs šī vārda labākajā nozīmē — vairākus mēnešus gaidīja nāvi. Viņš labi zināja savu likteni, bet mēs ne reizi nedzirdējām viņu žēlojamies vai sakām kādu ļaunu vai rūgtu vārdu. Saviem tuvākajiem draugiem viņš vienīgi izteicās, ka gribētu nodzīvot līdz uzvarai. Taču viņa sapnim nebija lemts piepildīties. Dažus mēnešus pirms Hitlera reiha sabrukuma viņu ciniski un viltīgi nogalināja, gluži tāpat kā tūkstošiem cilvēku pirms viņa. Pec Krigera pavēles oberšārfīrers Heicmanis teicās aizvest Sukinniku uz rentgena caurskati, bet pa ceļam no​šāva …

Un vēl viens piemērs, kas raksturo bieži vien traģiskos apstākļus, kuri saistījās ar mūsu ienīsto darbu.

1944. gada jūlija beigās pie mūsu dzeloņstiepļu krātiņa durvīm sakrāva vairākas kastes. Tajās izrādījās nacistu upuru pases, personas apliecības un citi dokumenti, kuru īpašnieki bija iznīcināti gāzes kamerās vai citādā veidā. Speciāli izraudzītai ieslodzīto grupai vajadzēja šķirot šos dokumentus un uzmanīgi noņemt dažadu zemju zīmogmarkas. Pēc tam šturmbanfīrers Krīgers atlasīja dokumentus, kas viņu interesēja. Viss pārējais tika iznīcināts. Šķirošanas laika varēja vērot sirdi plosošas ainas. Vairāki biedri uzgāja savu nogalināto tuvinieku un paziņu pases un fotokartītes. Neraugoties uz notrulinājumu, kādu pārdzīvoja lielākā daļa no mums, šajos baismīgajos mirkļos mēs bezspēcīgā niknuma līdz sāpēm savilkām dūres.

Taču arī mušu — nāvinieku barakā, ko apjoza dzeloņstieples, mājoja pretestības gars. Tiklīdz radās iespēja, ieslodzītie bojaja mašīnas un izejmateriālus, nobēdzināja rezerves daļas. Man pašam reizēm izdevās retušē- jot panākt izkropļojumus iespiešanai sagatavotajos materiālos un tādējādi aizkavēt iespiešanu par vairā​kiem mēnešiem…

Reiz mums pavēlēja pārtraukt darbu un demontēt iekārtu. Tas notika tajā laikā, kad Padomju Armija bija pienākusi pavisam tuvu pie Berlīnes un pastiprinājās gaisa uzbrukumi galvaspilsētai. Mes baidījāmies, ka tad, kad iesaiņos pēdējās mašīnas un kastes ar naudu, ieslodzītos iznīcinās. Taču mūs aizveda uz Maulhauze- nas koncentrācijas nometni, uz bēdīgi slaveno 20. karantīnas bloku, bet pēc dažām dienam no turienes pār​sūtīja uz Sliras darba nometni.

Te mūs piespieda jau iepriekš sagatavotā barakā mežonīgā tempa uzstādīt iespiedmašīnas. Krīgers teica runu, no kuras bija jaušams, ka viss atkal «ies uz labo pusi» un ka mums nevajadzētu lolot ilūzijas par drīzu atbrīvošanu, jo «par Vācijas galīgo uzvaru nevar but nekādu šaubu».

Est mums deva tikai reizi dienā. Katrs saņēmām bļodiņu ūdeņainas zupas un klaipiņu maizes, kas bija ja- dala uz deviņiem cilvēkiem. Bet mēs jau tā bijām novārguši līdz pēdējam. Bez tam dienu un nakti, lai arī kāds bija laiks, vajadzēja montēt smagas iespiedmašīnas, rakt un blietē), zemi. Ari šeit mēs zaudējām vai​rākus biedrus, kas gaja bojā aiz pārpūles.

Taja laika stāvoklis frontes ar katru dienu izvērtas hitleriešiem nelabvēlīgāks. Mēs zinājām, ka esesieši sākuši sev gādāt vērmahta formas tērpus. Krigcrs kaut kur pazuda. Tad nāca pavēle: nekavējoties sadedzināt visas izbrāķētās banknotes.

Pēc dažām dienam mūs no jauna sasēdināja automašīnas un aizveda uz Ēbenzē koncentrācijas nometni, kas atradās Austrija netālu no Išlas kūrorta. Ieslodzītos izvietoja tukšā barakā ārpus nometnes.

Tā bija tik maza, ka nebija iespējams pat apsēsties, kur nu vēl atgulties. Drīz vien esesiešu apsardze paziņoja, ka visiem ieslodzītajiem jāpārvācas no nometnes uz šahtu, lai «paglābtos» no amerikāņu aviācijas uzlidojumiem. Līdz mums nonāca baumas: tiklīdz visi 20 tūkstoši ieslodzīto būs nolaidušies šahtā, to uzspridzinās. AAēs atsacījāmies iet, un tas mūs izglāba. Esesieši sāka steidzīgi kravat mantas un izklīda kur kurais. 1945. gada 5. maijā ap pusdienas laiku nometnē ielaužas pirmie amerikāņu tanki.» [16] Antihitleriskās koalīcijas valstu bruņoto spēku straujais uzbrukums neļāva nacistiem īstenot savu plānu un iznicināt Ebenzē koncentrācijas nometnes ieslodzītos. Kopā ar viņiem izglābās arī tie, kuri īstenoja viltotas ārzemju naudas izgatavošanas programmu. Tādējādi vēsturē lielākajai blēdībai palika nejauši liecinieki.

Ieslodzītie, kurus nacisti piespieda kļūt par naudas viltotājiem, pilnīgi apzinājās sava stavokļa bezcerību. Tādēļ jo vairak jaapbrīno šo cilvēku vīrišķība, kuri darīja visu, lai sabotētu viltotās naudas izgatavošanu un tādējādi mazinātu «Bernharda operācijās» efektu. Vācu antifašists Kurts Levinskis, kas divpadsmit gadu ilgaja laikā bija iepazinis nacistu moku kambaru un koncentrācijas nometņu šausmas, prata pārsūtīt no 18./19. bloka uz Saksenhauzenas nometnes dzīvojamam barakām divas pašā sākumā izgatavotās viltoto sterliņu mārciņu asignācijas, cerēdams ar biedru palīdzību atklāt drošības dienesta noslēpumu.

Uz nāvi notiesātajam Nīderlandes Pretošanās kustības dalībniekam Ābrahamam Jākobsonam izdevās no​vilcināt viltoto dolāru ražošanu. Cehu ieslodzītais J&kars Skala pierakstīja sēriju numurus un viltoto banknošu skaitu, ko iespieda 18./19. blokā, lai izdevīgā gadījumā paziņotu šos datus antihitleriskās koalīcijas valstīm.

Patiesu apbrīnu izraisa šo cilvēku vīrišķība un izturība, tas, ka viņus nespēja salauzt apziņa, ka agri vai vēlu viņus iznīcinās.

Cehoslovakijas pilsonis Alfrēds Burgers, ieslodzītais ar numuru 64401, bija pjekomandēts Krīgeram par apkalpotāju. Viņš rakstīja, ka «ar I8./19. bloka ieslodzītajiem nekautrējoties runāja par visu, jo jau iepriekš bija izlemts, ka neviens no viņiem nekad ncizkļus brīvībā. Viltošanas noslēpumu sargaja tik stingri, ka pat nometnes apsardzes priekšnieks nedrīkstēja zināt, kas notiek mistiskaja 18./19. blokā. Te vara un noteikšana bija vienīgi drošības dienestam.»

Tie ir tikai daži piemēri, kas raksturo vienu no a n t i - fašistiskās kustības frontēm. Tie liecina, ka pat 18./19. blokā, kas bija pilnīgi nošķirts no ārpasaules, ieslodzītie prata cīnīties pret nacistu drošības dienestu.

Tadi ir fakti, kas liecina par nacistisko naudas viltotāju noziedzīgo darbību, organizējot Hitleram «papīra ieroča» izgatavošanu.

Taču arī tagad Vācijas Federatīvajā Republikā ir ļaudis, kas apdzied hitleriešu blēžu «varoņdarbus». Bijušais vērmahta majors Rūdolfs Luzars savā grāmatā «Vacijas ieroči un slepenie ieroči otrajā pasaules karā un to tālākā attīstība», kas pēc kara iznākusi Rietum- vācijā, noziedzīgo «Bernharda operāciju» ne bez no​doma nosaucis par «veiksmīgu naudas viltošanas ak​ciju» '.

SPĒLE PAR MILZU SUMMĀM PIRMĀ LIKME: 10 MILJONI MARKU Sturmbanfīrers Vilhelms Metis savā grāmatā «Bernharda operācijā», kas izdota ar Valtera Hagena psei​donīmu, diezgan sīki atklāj SD mahinācijas ar iespiesto viltoto naudu.

«Reiz, atnacis Berkera ielā ',» raksta Hetls, «es konstatēju, ka mans kabinets aizslēgts. Adjutants, kam bija atslēga, ziņoja, ka pēc pārvaldes priekšnieka (Sel- lenberga) norādījuma kabinetā ienests kaut kāds koferis. Noslēpumainais koferis bija pārsiets ar virvēm un aizzīmogots. Tas bija tik smags, ka es ar lielām pūlēm tikko varēju uzcelt to uz rakstāmgalda. Ziņkārības pārņemts, es nepārbaudīju, vai visi zīmogi kartībā, un steidzīgi atvēru koferi. Tas bija līdz augšai pieblivets ar banknotēm 5, 10, 20 un 50 sterliņu mārciņu vērtībā. Es apstulbu. Tad es pārskatīju naudas paciņas un ieve- roju, ka naudas zīmes nelīdzinās tikko iespiestajām. Da|a bija nobružātas, it kā gadiem ilgi butu bijušas apgrozība. Tad es pēc izvēles pārbaudīju numurus un neviena paciņa neatradu banknotes, kurām numuri būtu pēc kartas. Bija redzams, ka šis naudas sūtījums izraudzīts ļoti rūpīgi.

Es atvēru aploksni, kas bija pievienota naudai. Tajā atradās kvīts par piecsirnttukstoš mārciņu saņemšanu un vairakas lappuses teksta, kurā bija uzradītas naudas zīmju vērtības un numuri. Vajadzēja, protams, pārbaudīt visas naudas zīmes, kuru skaits sniedzas vairakos tūkstošos, un pārliecināties, vai zīmju numuri sakrīt ar tekstā uzrādītajiem. Pretējā gadījumā, ja atklātos iztrūkums, man vajadzētu atbildēt par pazudušajiem miljoniem. Taču es atsacijos no šīs procedūras un parakstīju kvīti, cieši nolēmis nekad vairs neiesaistīties darījumos ar viltotu naudu. Tas man arī izdevās, tāpēc ka operācijas ar viltoto valūtu neietilpa manā kompetencē. Naudas izgatavošanu veica pārvaldes sektors «F 4», bet ar realizāciju nodarbojās tās pašas pārvaldes saimniecības sektors un Svenda organizācija, kas strā- daja patstāvīgi.»

[17] Hetla izteikumi, protams, jāvērtē ļoti kritiski. Lai noslēptu savu līdzdalību slepenā dienesta mahinācijās, viņš lasītājam piedāvā mistrojumu, kurā meli jaucas ar samērā ticamiem faktiem. Tas, ka šturmbanfīrers Hetls saņēma koferi ar viltotu naudu 10 miljonu reihsmarku vērtībā, ir neapstrīdams fakts.

Taču tas, ka viņš turpmāk nepiedalījās viltotās naudas realizācijā un spekulācijās ar miljoniem, ir meli.

Starp citu, Hetls pats no​nāk pretrunā.

«Pa to laiku,» viņš raksta, «Svends pieprasīja no saimniecības sektora jaunu sūtījumu ar viltotu naudu. Atskaiti viņš solīja iesniegt vistuvākajā laikā. Un tiešam, nepagāja ne dažas dienas, kad pie manis ieradās feldfēbelis ar Svenda «finansu atskaiti» un peļņas daļu. Sākumā es atteicos to pieņemt, jo par katru cenu gribēju norobežoties no darījumiem ar viltoto naudu… Bet feldfēbelis neļāvās pierunāties.

Viņš teica, ka viņam jāizpilda saņemtā pavēle… Nolēmis, ka tā būs pēdējā reize, es beidzot piekritu un tai pašā mirkli nožēloju savu rīcību. Feldfēbelis pavēlēja četriem kareivjiem ienest manā kabinetā vairākas smagas kastes. Tās atvēra manā klātbūtnē. Tajās izrādījās milzum daudz zelta monētu un zelta stieņu, kas svēra Vairākus simtus kilogramu. Bez tam kastēs bija vairākas tērauda kasetes, cieši piebāztas ar dolāriem, sterliņu mārciņām un Šveices frankiem. Tad es izdomāju kompromisa lēmumu, kam vajadzēja mani atbrīvot no turpmākas līdzdalības valūtas afērā. Es liku no jauna aizplombēt kastes, tāpēc ka biju nolēmis pārsūtīt visu šo kravu uz 1 Wulter flagen. Unternehmen Bernhard. Wels/Starnberg, 1955, S. 113-114.

Berlīni: lai saimniecības sektors pats kā pēdējais apliecina kravas saņemšanu, es nospriedu. Bet feldfēbelim es tīši izdevu kvīti, kura ļoti maz līdzinājās bankas dokumentiem. Taja īsi un skaidri bija teikts, ka esmu saņēmis «četras aizplombētas kastes ar zelta monētām un zelta stieņiem, ka ari trīs kastes ar dolāriem, mārciņām un Šveices frankiem», kas tiks nosūtīti Valsts galvenas drošības parvaides VI pārvaldes saimniecības sektoram.» [18]

Raksturīgi, ka IIetls nāca klajā ar šo atzīšanos tikai 1955. gadā, tas ir, tad, kad par noziegumiem, kas saistījās ar naudas viltošanu, noilguma deļ vairs nesauca pie kriminālatbildības. Bez tam Hetls nodeva savu grāmatu iespiešanai tikai pēc tam, kad Augšaustrijas izdevniecība «Welsermūhl», kas izplata neofašistu literatūru, garantēja, ka neizpaudis autora vārdu. Tā radās pseidonīms Valters Hāgens. Tikai ievērojot šos apstāk​ļus, Hetla izteikumus var izmantot par pamatu šādiem secinājumiem.

1. Viltotās naudas izgatavošanu drošības dienests turēja slepenība pat pašā SD aparātā; to izgatavoja un realizēja dažādi resori. Bija ļoti maz cilvēku, kuri zināja, kas notiek ar ieņēmumiem no viltotās valūtas realizācijas.

2. Lai gan ražošanas un realizācijas funkcijas bija sadalītas, vispārējo vadību pārzināja vienīgi VI pār​valde, kas nodarbojas ar visām slepenajām operācijām ārzemēs.

3. SD izmantoja viltotās sterliņu mārciņas, lai okupētajās, sabiedrotajās vai neitrālajās zemēs, īpaši rietumvalstīs, «legāli» vai melnajā tirgu apmainītu tas pret zeltu, dārglietām, kā arī valūtu un devīzēm, kas bija apgrozībā pasaules tirgū.

4. Atskaiti par realizāciju kārtoja Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldes saimniecības sektors. Šis sektors, ko bija nodibinājis SD grupenfīrers Valters Sellenbergs, pārvaldē ieņēma sevišķu stāvokli.

Valūtas realizēšanas operācijās drīz vien lika sevi just visos piecos kontinentos: esesiešu viltotā produkcija parādījās Amerikā, Āfrikā, Āzijā un Austrālijā; Eiropā drošības dienesta pūles šai virzienā koncentrējās An- dora, Beļģijā, Dānijā, Francijā, Grieķijā, Īrijā, Itālijā, Dienvidslāvija, Lihtenšteinā, Monako, Nīderlandē, Norvēģijā, Portugālē, Zviedrijā, Šveicē, Slovākijā, Spānijā, Turcija un Ungārijā.

Pēc kara amerikāņu izlūkdienests sastādīja tā dēvēto Maknelija ziņojumu, kurš ietvēra tikai daļējus norādījumus par to, kur Himlera drošības dienests realizēja viltoto naudu. Tajā bija runa tikai par 9 procentiem visu viltoto banknošu. Tomēr ziņojuma ietvertie dati ir visai zīmīgi. Izrādījās, ka no 1943. līdz 1945. gadam SD nosūtījis uz dažadām zemēm viltotas banknotes 12 miljonu sterliņu mārciņu vērtība, lai skaita uz Spāniju, Portugāli, Šveici, Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju — 7,5 miljonus sterliņu mārciņu; uz Franciju, Nīderlandi un Beļģiju — 3 miljonus sterliņu mārciņu; uz Turciju un Tuvo Austrumu zemēm — 1,5 miljonus sterliņu mārciņu. Sar kara ar naudas apmaiņu starp valstīm arvien vairāk viltoto sterliņu mārciņu sāka parādīties arī Lielbritā​nijā.

Lai realizētu viltoto naudu, hitlerieši plaši izmantoja gan dažādas tumšas personas, kas apgrozījas dzertuvēs un noziedznieku midzeņos, gan naudas kārus darboņus melnās frakās un baltas vestēs.

Realizācijā piedalījas nacistu diplomāti Itālijā, Vatikānā, Šveicē, Spānijā, Portugālē un Zviedrijā.

Vienlaikus tic bija arī SD darbinieki. Bijušie koncentrācijas nometņu ieslodzītie Georgs Kons un Maksis Bobers vēlāk liecināja, ka viņiem likts iesaiņot maisus ar viltotām sterliņu mārciņām uu rakstīt uz tiem hitleriskās Vācijas vēstniecību tirdznie» čības atašeju adreses Ankārā, Bernē, Lisabonā, Mad-' ridē un Romā.[19] 1943. gada beigās Londonā sāka manīt, ka salu im​pēriju pārplūdina bīstams viltotas naudas vilnis.

Nacistu naudas viltotāji draudēja nopietni iedragāt Anglijas naudas sistēmu: viņu izlaisto viltoto mārciņu daudzums sasniedza apmēram 40 procentus no īsto mārciņu skaita, kas bija apgrozībā pirms kara.

Kad Anglijas bankas ekspertīzes nodaļa 1943. gadā atklaja pjrmās viltotās banknotes, Lielbritānijā sākumā bija spiesta pārtraukt banknošu izlaišanu 10 un vairāk mārciņu vērtība. Oficiāli to attaisnoja ar nepieciešamību «apgrūtināt melna tirgus operācijas». 1945. gada 24. marta Anglijas banka vispār izņēma no apgrozības visas banknotes 10 un vairak mārciņu vērtībā un paslu- dināja tās no 30. aprīļa par nederīgām. Taču apgrozība vēl atradās milzīgs daudzums 5 mārciņu kredītbiļešu, kas sastādīja galveno daļu no drošības dienesta iespiestajiem viltojumiem. Anglijas bankai dažas nedēļas pēc kara beigām bija jāizņem no apgrozības arī šīs vērtības banknotes un jāizlaiž pilnīgi jaunas.

Tomēr «Bernharda operācija» ar to vēl nebija beigusies. Proti, kara laika VI pārvaldes saimniecības

sektors noguldīja ārzemēs lielas summas sterliņu mārciņu, ar kuru palīdzību pagrīdē aizgājušie nacisti arī pēc reiha sakaves turpinaja graut Lielbritānijas valūtu.

Rietumberlines avīze «Telegraf» 1947. gada 9. aprīli šai sakarībā rakstīja: «5 mārciņu banknotes ir izņemtas no apgrozības, bet Anglijas banka tās joprojām apmaina. Kopš 1945. gada septembra (tātad piecus mēnešus pēc hitleriskās Vācijas bezierunu kapitulācijas. — J. Af.) Londonā, Ņujorka, Briselē un citās galvaspilsētas tadas banknotes no jauna parādījušās liela skaitā, tāpēc domājams, ka ievērojamu daļu no tām noslēpuši nacisti. Viltojumi ir tik veiksmīgi, ka ne valūtas kontrabandisti, ne melna tirgus darboņi visā pasaulē nevar atšķirt viltotās banknotes no īstajām. Līdz šim tas izdevies vienīgi Anglijas bankas, Skotlendjarda un «In- lelligencc Service» speciālistiem. Daudzas bankas cietušas milzīgus zaudējumus.»

Dabiski, ka avīzi «Telegraf» satrauca banku zaudējumi, nevis miljoniem cilvēku likteņi kara izpostītajā Eiropa. Sie cilvēki nesa uz melno tirgu savas pēdējas zeltlietas, apmainīja tās pret valūtu, kura vēl skaitījas stabila, bet atgriezās mājup ar viltotiem papīrīšiem, ko viņiem bija iemānījuši SD aģenti. No nacistu naudas viltotāju mahinācijam pirmām kartarn cieta Eiropas tautas, pie tam ne tikai kara laikā, bet vēl ilgi pēc hit​leriskas Vācijas sabrukuma.

1950. gada 5. jūnijā Londonas laikrakstā «Daily. Mail» parādījās paziņojums, kas no jauna satricināja kapitālistisko zemju finansu pasauli.

«Pirms pieciem gadiem, kara beigās,» rakstīja laikraksts, «110 visiem kontinentiem uz Hagu (kur atrodas «lnterpol»[20] noda|a cīņai ar valūtas viltotājiem. — J. Af.) sāka plūst «Ilimlera mārciņas», un līdz šim nav nekādu pazīmju, ka šī straume kļūtu vājāka. Pa lielākajai daļai tās nāk no Eiropas zemēm, bet kaut kas at​griežas ari no tālas Argentīnas un Austrālijas.»

Viltotās naudas slepenie krājumi, ko safabricēja hitleriskajā Vācijā, bija viens no cēloņiem tām krīzēm, kas satricināja sterliņu mārciņu, lai gan 1949. gadā notika tās 30 procentiga devalvācija.

Hitlers un Himlers jau sen bija satrūdējuši, bet viņu «papīra ieroči» joprojām atgādināja sevi pasaules tirgu. 1954. gada Šveices izdevniecība «Neptun», J<as atklati simpatizē pagrīdē aizgājušajiem nacistiem, publicēja grāmatu «Brīnumierocis — viltotā nauda». Kā ņirgādamies par Anglijas bankas grūtībām, grāmatas autors rakstīja: «Tas bija viens no brīnumieročiem, ar kuru Vācija gribēja uzvarēt karā. Taču to sāka lietot pārāk vēlu.» divi draudīgi burti Visam, kas saistās ar nacistu salaupītajām bagātībām-, ir vistiešākais sakars ar impērijas drošības die​nestu (SD).

Kopš 1931. gada SD bija slepens aparāts SS orga​nizācijā, un tas vadošos ierēdņus nacistu virsotne uzskatīja par «kungu rases eliti». 1931. gadā esesiešu «melnajā ordenī» bija desmit tūkstoši Hitleram akli uzticīgu rīkļurāvēju, bet SD rindās bija tikai daži simti cilvēku. Pirmajos kara gados SS karaspēkā dienēja 240 000 cilvēku, drošības policijā — 65 000 (no tiem 50 000 — gestapo), SD — 3000.' Tādējādi tikai katrs astoņdesmitais esesietis piederēja pie konspiratīvā drošības dienesta. SD pakļāva Hitleram Vācijas politiskās partijas, presi un svarīgākās kultūras iestādes.

Aktīvā graujoša darbība, ko izvērsa 3000 SD locekļu un ar viņiem saistītais nepārredzamais aģentu un spiegu tīkls, prasīja milzīgus līdzekļus. 1934. gadā, kad SD aparāts vēl bija dīgļa stadija, toreizējais SD šefs Reinhards Heidrihs pieprasīja nacistu partijas kases pārzinātājam ikmēneša asignējumus 700 000 marku apmēra. Tas aptuveni atbilda biedru naudas kopsummai, ko mēnesī iemaksāja visi NSDAP locekļi.

Tad SS ober- grupenfīrers Martins Bormanis iesaistīja SD finansēšana vācu monopolistus, kuri nekavējās izmantot šo organizāciju savās interesēs. Militārās ekonomikas dižvīru un SD darbība tik cieši savijās, ka robežas starp tiem izzuda. «IG-Farbenindustrie» koncernu drošības dienesta pārstāvēja SS oberšturmbanfīrers Heinrihs Bī- tefišs un doktors Maksis Ilgners; akciju sabiedrībā «Ferrostaal» SD pārstāvis bija ģenerāldirektors Francis Kirhners, bet apdrošināšanas koncernā «Deutscher He- rold» — doktors Herberts Vorhs. Līdzīgus piemērus varētu minēt tūkstošiem.

Kara gados, kad līdzekļi, ko drošības dieneslam atvēlēja nacistu partija un vācu monopolistiskā buržuāzija, sāka aptrūkt, SD finansēšanu sāka Hitlera valsts kase un SS daļas, kas izlaupīja Eiropu.

Rezultātā SD budžets sasniedza kolosālu summu — vairākus miljonus marku.

Sevišķu, privileģētu stāvokli SD aparātā ieņēma ār​zemju izlūkdienests, t. i.. Valsts galvenās drošības par- valdes VI pārvalde. Sīs parvaldes priekšnieks Valters 1 Skal. Lord Russel oļ Liverpool. Goiflel der Menschhcit. Berlin, 1960, S. 17—19.

Sellenbergs lieligi paziņoja: «Tiklīdz bija vajadzīgi sevišķi valūtas izdevumi, man vienmēr bija pieejams impērijas saimniecības ministrs (Funks). Tādējādi es beidzot varēju likvidēt vienu 110 slepena dienesta vis- vajakajām vietām. Bez tam papildus valūtu es ieguvu no organizācijas četrgadu plāna realizēšanai (ko vadīja Gērings). Manam priekšgājējam nebija tiesību izlietot vairāk par 100 000 markam, turpretim man pēc astoņu mēnešu ilga darba VI pārvaldē izdevās panakt, ka asignējumu summa pieauga līdz vairākiem miljoniem, un es pat dabūju pilnvaras, lai sevišķos gadījumos, ko sankcionēja Himlers un Hitlers, varētu rīkoties neatkarīgi no jebkāda limita.»[21] Ciešo kontaktu, kāds vācu monopolistiem 1111 viņu starpniekiem valsts aparātā bija ar SD vadītājiem, var izsekot no trīsdesmitajiem gadiem līdz fašisma sagravei. Saskaņā ar kapitala koncentrācijas un centralizācijas likumiem kapitālisma apstākļos arvien ciešāk tuvinājās SS un SD virsotnes un vācu monopolistu pīlāri. Līdz ar laupīšanu un masu slepkavībām Eiropa, ko SS pielīdzināja valsts doktrīnai, kustamas un nekustamas vērtības sakrājas par miljardu summām, turpretim miljonu vācu pilsoņu īpašumu aprija viņu valsts izraisītais karš.

1944. gada rudenī, kad vērmahts sāka ciest sakāvi pēc sakāves, nacistu bonzas uzdeva SD aparāta VI pārvaldei glābt visu, kas vēl glābjams no salaupītajām vērtībām. No šī brīža parvaldes kabinetos sakas dru​džains darbs, kas nepierima ne dienu, ne nakti.

sarkanas savrupmājas noslēpums

Diez vai 1945. gada maija dienās Berkera ielā Berlīnē kāds ievēroja sarkanu ķieģeļu celtni: māja bija stipri cietusi no bombardēšanas. Logu tukšumos, kas bija nevīžīgi aizsisti ar dēļiem, rēgojas netīras aizkaru atliekas. Parādes durvis bija izrautas no eņģēm. Fasāde melnēja no sodrējiem. Sienas bija izraibinājušas šāviņu šķembas.

Istabās, kas līdz tam bija kalpojušas par dienesta telpām, atradās līdz galam atvērti seifi. Visapkārt neredzēja pat visniecīgāko aprakstīta papīra lapiņu, absolūti neko, kas varētu liecināt par to, kas šajos kabinetos bijis agrāk. To iemītnieki bija papūlējušies noslēpt pēdas, un par to nav jābrīnās, ja zina, ka sar- kanajā savrupmājā agrak atradās Sellenberga rezi​dence.

No šejienes uz ārzemēm plūda zelta centneri, viltotās naudas miljoni un maisiņi ar dārgakmeņiem, uz šejieni nāca šifrēti ziņojumi par sekmīgiem finansu darījumiem. Vel tikai pirms dažām nedē|am te strādāja SD ārzemju izlūkdienesta pārvaldes darbinieki. Viņi darīja visu, lai paspētu izvest 110 Vācijas vērtslietas, valūtu, devīzes, lai nomaskētu esesiešu salaupītās bagātības un nepieļautu, ka tas nonāk antihitleriskās koalīcijas valstu rokās. Vardu sakot, tika laisti darba visi SD aparāta spēki un līdzekļi, lai saglabatu materialo bāzi tuvākajiem Hitlera sekotājiem un tiem, kas stāvēja aiz viņa muguras — koncernu īpašniekiem. Berkera ielas savrupmāja norisa gigantiska apjoma darījumi gan ar skaidru naudu, gan vērtspapīriem, gan eksport​precēm, te notika nacistu salaupīto bagatību izpār​došana.

SD darbinieki un viņu aizstāvji no Vācijas koncerniem pasteidzās saglabāt slepenībā visu, kas notika sarkano ķieģeļu savrupmājā. Un tomēr pec ilgu gadu meklējumiem izdevās precizēt vairakus faktus, kas apgaismo Sellenberga un viņa līdzstrādnieku darbību. Amerikāņu varas iestādes atklāja, ka laikā 110 1944. līdz 1947. gadam par kapitālu, ko nacisti izveda uz ārzemēm, nopirktas 750 firmas, no tām 214 — Šveicē, 112 — Spānijā, 58 — Portugālē, 331 — Centrālajā un Dienvidu Amerika un 35 — Āzijā. Šis saraksts ne tuvu nav pilnīgs, toties firmu atrašanās vietas galvenajos vilcienos saskan ar virzieniem, kādos uz ārzemēm tika izvesti nacistu miljoni. Lai izvestu salaupītos kapitālus vēl līdz Hitlera reiha sabrukumam, finansu oligarhi ja izveidoja VI pārvaldē speciālu orgānu — tā deveto saimniecības sektoru. Sis sektors, ko apzīmēja ar šifru «VI-Wi», slepenajā Valsts galvenās drošības pārvaldes struktūras aprakstā pirmoreiz figurē tikai 1943. gada beigas. Nav nejaušība, ka savu darbību tas sāka pēc PSRS, ASV un Lielbritānijas ārlietu ministru Maskavas apspriedes 1943. gada oktobri. Ka zināms, šī apspriede sagatavoja triju lielvalstu vadītāju konferenci Teherānā, kur nepārprotami tika paziņots: «Kas attiecas uz kara darbību, mūsu militāro štābu pārstāvji piedalījās mūsu sarunās pie apaļa galda un mēs saskaņojām vācu bruņoto spēku iznīcināšanas plānus. Mēs pilnīgi vienojāmies par mērogiem un ter​miņiem, kādos veiks operācijas no austrumiem, rietu​miem un dienvidiem.

Savstarpējā saprašanās, ko mēs šeit panācām, ga​rantē mums uzvaru …

Nekāds spēks pasaulē nespēs aizkavēt mūs iznīcināt vācu armijas uz zemes, viņu zemūdenes jūrās un sa​graut viņu militārās rūpnīcas no gaisa.

Mūsu uzbrukums būs nesaudzīgs, un tas nemitīgi kā- pināsies.» 1 Tikai dažas dienas pēc apspriedes SD aģents, kas stradaja Anglijas vēstniecībā Ankara, nodeva saviem saimniekiem slepenos Teherānas protokolus. Tāpēc VI pārvaldes saimniecības sektora darbības uzplaukumam, kas sākās 1943. gada beigas, bija pavisam reāli iemesli: tuvojošās militārās sagrāves draudi piespieda pat Hitleram visuzticamākos monopolistus nopietni sākt domāt par jautājumu, kā izglābt un saglabat nākamībai noteiktu valsts ekonomisko potenciālu. Vācu imperiālisti sāka saprast, ka pēc Teheranas konferences visiem mē​ģinājumiem vienoties ar Rietumu lielvalstīm un sagraut antihitlerisko koalīciju diez vai būs kādi panākumi. *—~~~~~ *

Tādos apstākļos bija jāvejc virkne pasākumu. Viens no tiem bija slepena Strasburgas apspriede 1944. gadā. To organizēja saimniecības sektors. Sī apspriede, kā jau minēts, koordinēja kapitala izvešanu ļoti plašos ap​jomos.

Ievērojamu uzmanību šai problēmai savos memuāros velta Valters Šellenbergs.

«Saimniecības sektoru,» viņš raksta, «es nokomplektēju ar attiecīgi sagatavotiem ekonomistiem un juristiem. Sākumā sektora kompetencē ietilpa pasūtījumu apstrādāšana, kurus saņēmām no impērijas saimniecības ministrijas. Pec tam sāka apmācīt speciālus aģentus ekonomiskai spiegošanai ārzemēs. Tai pašā laika sektors saistīja saimniecības ministriju ar pārējiem slepena dienesta sektoriem. Sektoru izmantoja, piemēram, gadījumos, kad vajadzēja nosūtīt naudu, lai izveidotu maskētās firmas vai banku uzņēmumus, lai kontrabandas ceļā ievestu mūsu militārajai rūpniecībai ļoti nepieciešamās izejvielas, kā arī tad, kad bija jāpiešķir valūta un izejvielas firmām, kurām kā atlīdzību vajadzēja izpildīt SD uzdevumā īpašus pienākumus ārzemēs. Lūk, piemērs no prakses: spiegu tīkla organizēšanai Dienvidamerikā vajadzēja krietni daudz valūtas. Vācijas lielo firmu ekonomiskā iefiltrēšanās Dienvidamerikas valstīs noveda pie tā, ka atkal varēja izmantot iesaldētos kredītus un nomaskētos valūtas fondus. Ar impērijas saimniecības ministrijas starpniecību es dabūju šos līdzekļus savā rīcībā. Kā kompensāciju es piedāvāju attiecīgajām firmām atbilstošu ekvivalentu Eiropā . .. Tagad pietika ar radiogrammu, lai mūsu pārstāvji Dien​vidamerikā dabūtu līdzekļus, ar kuru palīdzību viņi varēja izvērst darbu pret Ziemeļameriku …

Ar saimniecības ministru Funku man nodibinājās labas attiecības, un arī citu ministriju iesaistīšana mana plānā bija vienīgi laika jautajums … Saimniecības sektors bija saistīts ar melnajiem tirgiem, kas radās vi​sur .. .»1

SPEKULANTI AR DOKTORU GRĀDIEM

Kas tie bija par ļaudīm, kuriem Vācijas monopolistiskais kapitāls uzticēja veikt slepenus darījumus ar summām, kas sniedzās miljonos? Šo cilvēku izcelšanas, viņu plašie personiskie sakari ne tikai nodrošināja kontaktus ar visām vadošajām Vācijas finansistu un rūpnieku grupām, bet arī garantēja, ka saimnieku intereses tiks ievērotas.

Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldes saimniecības sektoru vadīja profesors doktors Roberts Šiīļīds. Hitlera «melnās gvardes» aprindās viņu uzskatīja par vienu no teorētiķiem ekonomikas laukā. Viņam palīdzēja vesela svīta biržas spekulantu, kas bija uzticīgi kā kungiem no koncerniem, tā arī pēdējo pārstāvjiem nacistu partijas vadībā. Šajā svītā bija tādi ļaudis ka baņķieris Hermanis Viktors ITibe, baroni Rams un Litgendorfs, lielspekulants Fricis Švends, vairāku publisko namu īpašnieks Hanss Varzinskis, fabrikanti Hugo Lindenbergs un Rūdolfs Dancigers, «Tālo Austrumu speciālists» doktors Ernsts Justuss Ruperti no apdrošināšanas koncerna «Allianz», drošības policijas virsnieku skolas un SD izlūkošanas skolas docents doktors Hanss O'Gilvi, esesiešu bende Francis Gērings, valsts ierēdņi Hermanis Abendrots, Hanss Martins Ceidlers un citi. Šie subjekti — pavisam viņu bija trīsdesmit — veidoja galveno profesora Šmīda balstu un zināma mēra bija sakarnieki starp fašistu virsotni un ierindas hitleriešiem. Caur viņu rokam plūda viltotā nauda, dārgakmeņi, zelta stieņi. Manipulācijas ar summām, ko izteica sešu un vairakzīmju skaitļi, katram no šiem spekulantiem bija ikdienas nodarbība. Pie tam viņi, protams, neaizmirsa arī savu kabatu.

Ap piecdesmit vācu un ārzemju lielrūpniecības, ārējās tirdzniecības un banku uzņēmumu ņema dalību netīrajas spekulācijas ar nacistu miljoniem. Tā, piemēram, koncerns «Deutsche Gold- und Si.lberscheidean- stali» («DEGUSSA»), kas atradās Frankfuriē pie Mainas un ieņēma vadošo stāvokli Vācijas cēlmetālu tirgū, nacisma varas gados pārdzīvoja īstus zelta laikus. Šis koncerns piedalījās vērmahta pasākumos, kas bija saistīti ar atombumbas radīšanu, ar ballistisko raķešu «Fau-2» sērijveida ražošanu un citiem Hitlera «brīnum- ieroču» projektiem. Tas savukārt garantēja koncernam kā piegādātājām uzņēmumam īpašu peļņu. «DEGUSSA» bez tam uzpirka un pārdeva cēlmetālus, pārkausēja un attīrīja tos un vienlaikus aktīvi piedalījās visdažādākajos banku un biržu darījumos. Sis koncerns piederēja pie tiem nedaudzajiem monopolistiskajiem uzņēmumiem, kuru firmas zīme uz zelta stieņiem tika atzīta pasaules tirgu. Tāpēc kara pēdējos mēnešos koncernam uzdeva pārkausēt stieņos atbilstoši pasaules tirgus standartiem sudraba, zelta un platīna rotaslietas, kas nāca no koncentrācijas nometņu krematorijām, geto un VI pārvaldes saimniecības sektora. Kaut arī «DE- GUSSA» kausēšanas krāsnis neapdzisa ne mirkli, pār​strādāt visas esesiešu salaupītās vērtslietas līdz kara beigām neizdevās.

Kad saimniecības sektoram kļuva skaidrs, ka ar «DEGUSSA», Prūsijas Monētu nama un citu analogu uzņēmumu kausēšanas krāsnīm vien nekas nebūs līdzēts, lai pārvērstu sakrājušos cēlmetālus par derīgiem apgrozībai pasaules tirgū, tas organizēja salaupīto vērtību izvešanu to sākotnējā veidā, galvenokārt uz Tuvo un Vidējo Austrumu zemēm. Par to liecina, piemēram, gadījums, kas notika Turcija.

Kara beigas. Turcijas policijas ierēdņi bankas seifa, ko īrēja kads Džuzepe Bereta, atklāja vairākus kilogramus zelta rotaslietu un dārgakmeņu, kā arī valūtas paciņas. Pec tam tika konstatēts, ka Bereta Stambulā skaitījies Starptautiskā Sarkanā Krusta pārstāvis. Pratināšana viņš sākuma pūlējās noliegt jebkādu vainu. Saprazdams tomēr, ka šadai taktikai nav perspektīvu, Bereta atzinās, ka, maskēdamies ar savu dienesta pasi, viņš bez kontroles piegādājis SD aģentam Vilijām Gccam, kas darbojās Turcijā, valūtu, zelta rotaslietas, briljantus 1111 juvelierizstrādājumus, kuri agrāk galvenokārt piederēja nogalinātājiem Holandes ebrejiem. Gecs savu: kārt cieši sadarbojās ar Vācu bankas filiāles direktoru Hansu Veidemani, kurš veikli apgāja Turcijas likumus un organizēja salaupītā zelta pārkausēšanu stieņos tieši Turcijā. Ar šim vērtībām Gecs papildināja spiegu fondus, kā ari noguldīja tās Turcijas bankās.

avantūrists FINANSISTA LOMA Divus kilometrus no Dienvidtiroles pilsētas Merānas uz vīnogulājiem apstādīta pakalna stāv Lābersas pils. Torniši, kas to grezno, rada iespaidu, ka pils celta feodālismā laikos. Taču ta nav. Bijušais celtnes īpašnieks mūsu gadsimta mijā to speciāli pārbūvēja, lai pievilinātu šeit ierīkotajai izpriecu vietai bagātus dīkdieņus no visas Eiropas. Kara laika pils mainīja īpašnieku. Pie smagajiem ozola vārtiem parādījās izkārtne: «3. tanku korpusa sevišķais štābs.» Pils apsargašanu pārņēma ap divdesmit līdz zobiem apbruņoti esesieši. Ap pili starp vīnogulājiem novietoja smilšu maisus un ierīkoja ložmetēju ligzdas. .Jaunais saimnieks, kas sevi dēvēja par doktoru Ven- digu, laiku pa laikam uzvilka SS šturmbanfīrera formas tērpu. Taču bez pases ar Vendiga vārdu viņam vēl bija vesela kaudze viltotu dokumentu ar citiem izdomātiem uzvārdiem. Kopš Vendiga parādīšanās Lābersas pilī tā kļuva par VI pārvaldes saimniecības sektora dienvidu centru. No šejienes uz Berlīni sūtīja zeltu, dargakmeņus un valūtu, kas bija salaupīti Itā​lija un Balkanos.

Doktora Vendiga īstais vārds bija Fricis Svends. Viņu nereti varēja redzēt augstakas sabiedrības salonos, bet vienlīdz labi viņš jutās ari kopā ar sabiedrības padibenēm. Svendam bija zināma pieredze attiecībās ar noziedzniekiem. Pēc pirmā pasaules kara viņš kalpoja nelegālā reihsvēra politisko slepkavu organizācijā, veica vācu ģenerālštāba slepena dienesta diversiju uzdevumus Ķīnā, kā arī plašā mērogā nodarbojās ar opija kontrabandu, un, būdams ieroču vairumtirgotājs, Harbinā piepalīdzēja baltgvardu ģenerālim Semjonovam. Bet, tiklīdz Svends saprata, ka tirdzniecībai ar ieročiem nav perspektīvu, viņš pārceļoja uz Ame​rikas Savienotajām Valstīm.

Kaltenbrunners, Sellenbergs un Smīds tūliņ novērtēja tada avantūrista spējas un nodibināja ar viņu sakarus. To izdarīt nebija grūti, jo kara laika Svends bija pārcēlies uz Ziemeļitāliju. Svendam neierobežotos daudzumos piedāvāja viltotas sterliņu mārciņas un dolārus un kā komisijas naudu 33 procentus no apgrozījuma. Par šo naudu viņam vajadzēja iepirkt stabilu va- lutu un dažādas vērtības, uzņemties risku par darīju​miem un saglabāt visu pilnīgā slepenībā.

Un tā nu Svends dzīvoja Lābersas pilī un no papīra taisīja zeltu. Ap viņu salasījās agrākie kompanjoni no visiem kontinentiem. Viņš tiem uzticēja viltotas naudas realizāciju un maksāja 25 procentus no savas komisijas naudas, bet līdz ar to viss risks gulās uz viņiem. Svenda nolīgtie starpnieki no Lābersas pils ar cieši piebāztiem čemodāniem izklīda pa visām valstīm, savukārt algoja vidutājus un tādā veidā palīdzēja piesārņot ar viltoto naudu legālos, puslegālos un melnos tirgus un uzpirkt īstu valūtu, cēlmetālus un dārglietas. Svenda ienākumi no komisijas naudas pastāvīgi auga, un par tiem viņš pirka jahtas, namus, viesnīcas, zemes gabalus un pat izveidoja savu burinieku flotili, lai jebkuros laika apstākļos varētu transportēt viltotās banknotes uz Ziemeļāfriku, kur tolaik atradās Rietumu sabiedroto karaspēks.

Svends izmantoja kapitālistiskās ekonomikas ekspertu un baņķieru pakalpojumus, kuri viņu pastāvīgi konsultēja. Ar Svendu aktīvi sadarbojās arī šturmban- fīrers Hetls, kas Valsts galvenajā drošības pārvaldē vadīja sektoru, kurš organizēja graujošo darbību Dien- videiropas un Dienvidaustrumeiropas valstīs. Rakstiskajā liecībā, kas 1955. gada 9. oktobrī nosūtīta advokātam Hansam Valdeijeram (Buenosairesā), Hetls, starp citu, atceras: '«1943. gadā es Berlīne iepazinos ar Fridrihu Kārnaca kungu. Viņu man rekomendēja kā ievērojamu ārzemju finansu ekspertu, un tāpēc es ar Valsts galvenas drošības pārvaldes palīdzību nosutīju viņu uz Itāliju par ekonomisko jautājumu padomnieku, všajā amatā Kār- nacs bija pakļauts man.

Itālijā es viņu savedu kopā ar Svendu un ierosināju pēdējam realizēt dažus finansu darījumus ar Kārnaca starpniecību. Svends tolaik centas daļu sava īpašuma izvest uz ārzemēm, jo tuvojās «ass» valstu neizbēgamā sagrave. Vienā šada operācijā es Svenda kungam pats palīdzēju. Pec mana rīkojuma Šveices

pilsonis Ferijs Mansers 1945. gada 27. martā Lugāno kredītbankā noguldīja Svendam piederošus 300 000 Šveices frankus Ženēvas «Societē Generale de Surveillance» sabiedrības kontā Nr. 930. Līdzīgā veidā Svends ar Kārnaca palīdzību gribēja noguldīt savus kapitālus Šveicē, un viņš dabūja manu piekrišanu.

Cik atceros, runa bija aptuveni par 100 000 Turcijas mārciņām, 200 000 dāņu kronām un lielam summām beļģu franku.»

Protams, ne gluži viss fašistiskajā valūtas spekulantu sindikātā ritēja gludi. Kara beigās saimniecības sektors jau vairs nespēja aizkavēt savus aģentus pildīt ari savas kabatas no veiktajām operācijām. Bija pienācis laiks, kad ikviens centās piemānīt otru un aizbēgt, paķerot līdzi noziedzīgā ceļa iegūtās vērtības.

Krāpnieks Teofīls Kambers, kas sava laika skaitījās Svenda «sirdsdraugs», tīkoja noslēpties ar vairākiem miljoniem angļu sterliņu mārciņu Balkānos. Taču Svends un viņa miesassargi bija pietiekami modri un laikus izrēķinā​jās ar Kamberu.

Taču pienāca diena, kad arī Svends juta, ka ir jābēg. Radās jautājums: ka paglābt salaupītās bagātības? Pusotra miljona Šveices franku viņš nodeva glabāšanā pundurvalsts Lihtenšteinas banka, miljonu Šveices franku ieguldīja nekustamu īpašumu sabiedrībā Triestā, par 350 000 vācu markām nopirka Vīnes «Trans- danubia-Warenexport- und Importgesellschaft» akcijas,' par 100 000 markam iegādājās vērtspapīrus.1 Ar savas kases pārpalikumu Svends aizbēga uz Kaunsas ieleju, kur cerēja pārlaist gaidāmo pēckara juku laiku. Pie dzirnavām, kas atrodas dažus kilometrus no Landekas, viņš ieraka zemē 80 kilogramu zelta, 80 000 dolāru, 100 000 Šveices franku un tērauda kaseti ar juvelierizstrādājumiem un dārgakmeņiem.[22] Pat šads daudzums Svenda salaupīto vērtību dod priekšstatu par viltotas naudas apmēriem, ko viņš laida apgrozība. aģents «senner 1» atver robežu Nacistu kliķe piešķira īpašu nozīmi neitrālajai Šveicei. "Ia uzskatīja šo zemi ne tikai par spiegu biržu, bet arī par drošu tirgu, lai spekulētu ar zeltu un valūtu. Šveices bankas pieņēma zeltu neierobežotos daudzumos. Ženēvā tirgojās ar zeltu un valūtu, un īpaši svarīgi bija tas, ka te bija iespēja atvērt šifrētus kontus un tiem tika garantēta absolūta slepenība. Tādi apstākļi bija gandrīz ideāli vācu monopoliem un nacistu drošī​bas dienestam, kuri vēlējas bez riska noguldīt otrā pa​saules kara laikā salaupītas bagātības.

Un, lai gan Hitlera ģenerālštābs vēl 1940. gadā bija izstrādājis konkrētu Šveices okupacijas plānu, operācija «Tannenbaurn»[23], ka «poētiski» kodēja paredzēto agresiju, nenotika. Viens no iemesliem bija tas, ka Himlers bija ieinteresēts, lai saglabatos Šveices neitralitāte. Valters Šellenbergs savos memuāros raksta: «Manas pūlēs, kuru mērķis bija izsargāt Šveici no kara, man joti palīdzēja impērijas saimniecības ministrs Funks, kurš prata pārliecināt augstako vadību, ka Šveici nepieciešams saglabāt kā valūtas realizacijas tirgu.»[24] Šellenbergs zināja, ka viņa plāni piepildīsies, jo drošības dienestam sen bija izdevies pārvērst Šveices ģenerālštābu par Trojas zirgu. Jau 1943. gada 3. martā mazā Biglenas ciemata krodziņā «Zum Bāren», netālu no Bernes, esesiešu izlūkdienesta vadītājs Šellenbergs sastapās ar Šveices armijas komandieri ģenerāli Ann Gizānu. Nav precīzi zināms, par ko runāja abu zemju pārstāvji, taču jādomā, ka viņi panāca pilnīgu saprašanos, jo Šveices militārā izlūkdienesta priekšnieks brigādes pulkvedis Rodžers Masons un viņa tuvākie līdzstrādnieki turpmāk nelika šķēršļus SD plānu realizēšanā. Drošības dienests guva iespēju saņemt ļoti svarīgas ziņas par antihitleriskās koalīcijas valstu plāniem, bet no 1944. gada tam bija nodrošināta iespēja spekulēt Šveicē ar valūtu ļoti plaša apjomā. Rēc sarunām Šellenbergs sāka grupām iesūtīt Šveicē drošības dienesta aģentus, kas slēpās aiz diplomātisku darbinieku maskas. Vācijas sūtniecībā Bernē paradījas «saimnieciskie padomnieki» — doktors Fricis Alberts, kapteinis Maksis Cerls, SS oberšturmfīrers doktors Maksis Hofmanis, 11 ranga kapteinis Hanss Meisners, rotmistrs Hanss fon Pcsatore un kapteinis Jozefs fon Mīlens. Majors Hanss Bolens tika nozīmēts par vicekonsulu Cirihē, bet Volfgangs Langmanis — par konsulāta darbinieku Ženēvā. Vācijas diplomātisko kurjeru čemodānos uz Bērni un Lozannu tika nogādāti lieli daudzumi viltoto angļu sterliņu mārciņu.

Rodžers Masons Vācijas aģentūras tīkla kartotēkā figurēja ar segvārdu «Senner 1». SD aģenti bija arī Šveices ģenerālštāba izlūkošanas resora darbinieki kapteinis Meijers-Svērtenbahs jeb «Senner 2» un kapteinis Pauls Holcahs jeb «Senner 3».

«Zenneri», ka dēvē Alpu ganus, parasti ir slaveni ar to, ka gatavo lielisku sieru, ko viņi sūta gandrīz uz visām pasaules valstīm. Sellenberga Šveices «zenneri» izcēlās ar ko citu: ar viņu palīdzību vācu izlūkdienests pārsūtīja uz neitrālo Šveici un deponēja tur 50 tonnas zelta, kā arī kapitālus, par kuriem varēja uzcelt un iekārtot 200 lielus uzņēmumus.

Rietumvācijā izdotajā Jona Kimhes grāmatā «Ģenerāļa Gizāna karš divās frontēs» teikts: «Starp Sellenberga darbiniekiem bija ari kādreizējais kavalērijas majors šturmbanfīrers Egens, kurš Lozannā nodibināja ļoti solidus ekonomiskos sakarus, kas noderēja par aizsegu viņa spiegošanas darbībai. Egens iepazinās ar Masonam tuvu stāvošiem Šveices izlūkdienesta virsniekiem kapteini Meijeru un kapteini Paulu Holcahu. Viņi ziņoja savam šefam par sakariem ar Egenu. Masons neiebilda, slepenība cerēdams tada veida kairam gadījumam nodibināt tiešus sakarus ar Šellenbergu. Arī pēdējam tas bija pa prātam.

Viņš deva norādījumu Egenam maksimali izmantot radušos sakarus… Tā ka Egens bija ne mazāk rūdīts zellis par viņa saimniekiem, viņa izvērstā darbība drīz nesa bagātīgus augļus. Egens tagad varēja iebraukt Šveicē un izbraukt no tās, nerēķinoties ne ar kādām muitas formalitātēm. Ja reizēm Šveices robežsargi viņu arī aizturēja, tūdaļ iejaucās Masons, un Egens turpināja savu ceļu. Lielāku savstarpēju uzticību vairs nevarēja iedomāties.» 1 Komentāri šim citātam nav vajadzīgi. Jāpiebilst vienīgi, ka Šveices varas iestādes SD viltotās valūtas ekspertam SD šturmbanfīreram Hetlam izsniedza savas valsts pasi, tādējādi dodot viņam iespēju jebkurā laikā bez šķēršļiem apmeklēt Sveici.2 Ja šajā aspektā aplūko dažas pēckara finansu vienošanas, tad gribot negribot janak pie atziņas, ka Hitlera saimniecības ministrs Funks un Himlera izlūkdienesta priekšnieks Šellenbergs nebija kļūdījušies, izraudzī- dami Sveici par drošu naudas glabātuvi. Pēc vienošanas, ko 1946. gada noslēdz'a Vašingtonā, Šveice ap- ņēmās realizēt bijušos Vācijas īpašumus savā teritorijā (pēc Šveices ziņām, to vērtība sasniedza 243 miljonus franku) un pusi no iegūtās summas nodot Rietumu sabiedrotajiem. Taču īstenībā viss iznaca citādi: 1952. gada- 26. augustā Šveices valdība noslēdza ar Rietumvāciju tā dēvēto izpirkšanas vienošanos. Uz tās pamata Bonna 1953. gada 2. aprili pārskaitīja uz Bērni 121,5 miljonus Šveices franku, kurus tai pašā dienā nosūtīja Rietumu sabiedrotajiem ka «1946. gada Vašingtonas vienošanās saistību izpildi». Tādējādi vācu monopolu kustamais un nekustamais īpašums, ka arī nacistu miljoni Šveicē palika neskarti, bet rēķinu Vašin​gtonai samaksāja Rietumvācijas nodokļu maksātāji.

Ar fašistu diktatora Franko atļauju nacisti izveda 1 Jon Kimthe. General Guisans Z\vei[rontenkrieg. U'cstherlin, \Vien, Frankfurt/Main, 1962, S. 149.

1 Skal. «Der Spiegel». Hamburg; Nr. 48/1963, S. 75. kapitālus arī uz Spāniju. Pēc kara Franko prata saglabāt šos kapitālus noguldītājiem, apliecinādams antihitleriskās koalīcijas Rietumu valstīm, ka viņš izmantos nacistu īpašumus kā kompensāciju par zaudējumiem, kas Spānijai radušies kara rezullalā. Tie bija skaidri meli. Franko Spānija nekad nebija karojusi ar Vāciju. Tieši olrādi, Spānijas valdība atklāti palīdzēja Hitleram laupīšanas karā, nododot Vācijas rīcībā «zilo divīziju».

Ne mazumu pretimnākšanas hitleriskajai Vācijai izrādīja arī Argentīna ģenerāļa Perona valdīšanas gados. Jau ilgi pirms tam, kad šis fašists, noorganizējis virsnieku puču, 1944. gada martā sagraba valstī varu, viņš bija Ēberharda fon Jagvica uzticības persona. 1920. gadā kapteinis fon Jagvics, kas līdz tam bija ķeizariskās armijas virspavēlniecības rūpniecības daļas priekšnieks, reihsvēra izlūkdienesta uzdevumā apmetās Buenosairesa, kur uzdevās par cienījamu veikalnieku un aiz šis izkārtnes izvērsa ļoti rosīgu dar- bibu. Drīz vien fon Jagvics nodibināja ciešus sakarus ar virsnieku kamarilju, un jaunais Argentīnas ģenerāl​štābā virsnieks Perons neilgi pēc tam jau figurēja reihsvēra aģentu sarakstos.

Kad Vācijā pie varas nāca fašisti, fon Jagvicu izsauca uz Berlīni. Viņam piedāvāja atbildīgu amatu

nacistu partijas Ārzemju organizācijā, kurai bija pakļautas 550 vietējās diversiju grupas un rezidentūras 45 valstīs. Kad Perons ieradas Berlīnē kā Argentīnas militārais atašejs, fon Jagvicam, kas tolaik jau bija kļuvis par impērijas saimniecības ministrijas valsts sekretāru, tas nebūt nesagādaja pārsteigumu. Perons savlaicīgi iepazīstināja viņu ar apvērsuma plāniem Argentīnā, viņi kopā apsprieda sazvērestības detaļas, un, kad Perons devās atpakaļ uz dzimteni, viņš saņēma pieklājīgu summu viltotu angļu mārciņu, ar ko uzpirkt vajadzīgos cilvēkus un iegādāties ieročus. Nacistu grupas Argentīna saņēma norādījumu visiem līdzekļiem atbalstīt Peronu puča sagatavošanas gaitā.

Cerības, kādas SD vadība lika uz apvērsumu Argentīnā, piepildījās, tiklīdz Perons nāca pie varas: na'cis- tiem radās iespēja izvest salaupītos miljonus arī uz Dienvidameriku. 1945. gada martā Perons formāli pieteica hitleriskajai Vācijai karu. Kara darbību šāds solis, protams, neietekmēja. Bet nacistu bagātības atra- das vēl lielākā drošība valstī, kas bija pievienojusies antihitleriskajai koalīcijai. Kā zināms, tūliņ pēc Vācijas kapitulācijas Perons atvēra Argentīnas robežas redzamiem Hitlera partijas darbiniekiem, «brīnumieroču» konstruktoriem, esesiešu rīkļurāvējiem un sagādaja viņiem drošu patvērumu un solīdu materiālo bāzi, lai gatavotos revanšam.

SPIEGI, KURUS PIEKRAPA UN KURI P1EKRAPA Jo tuvāk nāca nenovēršamā hitleriskās Vācijas sa​kāve, jo vairāk kopēju puļu vērmahta un SS vadītāji veltīja graujošas darbības organizēšanai. Valters Šellenbergs vārda tiešā nozīmē mobilizēja sabiedrības padibenes no daudzām zemēm. Tūkstošiem spiegu un diversantu saņēma speciāluzdevumus. Viņi zināja, ka iekrišanas gadījumā antihitleriskās koalīcijas valstu aizmugurē vai neitrālajās valstīs viņus sagaida cietums, lode vai elektriskais krēsls. Un tomēr drošības dienestam netrūka gribētāju riskēt ar savu dzīvību, jo tos pievilka bagatigi piesolīta atlīdzība: valūta, salaupītais zelts, platīns un dārgakmeņi.

Protams, valūta, ko maksāja spiegiem, bija viltota. Te lieku reizi atkartojas tas pats, kas raksturīgs visu noziedznieku un avantūristu sindikātu praktiskajai darbībai: sindikāts krāpj savus līdzdalībniekus, bet pēdējie savukārt cik iespē​jams krāpj sindikātu.

1943. gada angļu policija arestēja nacistu spiegu, kas no lidlaivas bija izsēdies Skotijas piekrastē.

Cik liels gan bija aģenta pārsteigums, kad nopratināšanā viņam paskaidroja, ka nauda, ar ko iidz augšai pie​bāzts viņa čemodāns, ir viltota.1 šis fakts, protams, ne​iespaidoja spriedumu: spiegu sodīja ar nāvi.

Līdzīga aina atklājās, kad Irānā arestēja SD haupt' Skat. «Reader's Digest». PleasantvMe, Nr. 7/1952, p. 26. šturmfīreru Kurmisu. Pie viņa atrada 100000 viltotu sterliņu mārciņu. Kurmiss sākumā centās pārgriezt sev vēnas, bet pēc tam izlēca pa slimnīcas logu.

Neitrālaja Zviedrijā SD aģenti jutās lielākā drošībā. Te viņi pa lielakajai daļai slēpās aiz diplomātiskām pasēm un baudīja attiecīgas tiesības. Viņu šefs — Vācijas vēstnieks Hanss Tomsens bija k|uvis populārs jau Iklz 1941. gadam, darbodamies par nacistu spiegu Amerikas Savienotajās Valstīs.

Kad 1943. gada Tomsens ieradās Stokholma, Vācijas vestniecība pārvērtās par nacistu spiegu štābu Eiropas ziemeļos. Desmitiem apšaubāmu personu, kuras vēstnieks piespieda strādāt vācu izlūkdienesta labā, tika bagātigi atalgotas ar vil​toto naudu, ko fabricēja SD «darbnīcās».

Tomēr zviedru policija aizturēja nozieguma vietā Vācijas vēstniecības ierēdni SD hauptšārfireru Piohu, kad tas par spiegošanas informāciju atlīdzināja ar viltoto naudu. Tāds pats liktenis piemeklēja arī Himlera policijas inspektoru Engelu, kas Vācijas konsulātā Gē- teborgā bija tirdzniecības atašeja palīgs.

Taču pēc Tomsena iejaukšanās konfliktu ātri likvidēja un ne​veiksmīgos aģentus nomainīja.

Zviedru oficiālo aprindu pasīvā izturēšanās pret nacistu aģentu intrigām nebija nejauša. Pēc kara kļuva zināms, ka Hitlera militārais atašejs Stokholmā ģenerālleitnants fon Ūtmanis Vācijas izlūkdienesta uzdevumā uzturēja diezgan labus kontaktus ar Zviedrijas ģenerālštāba izlūkdienesta priekšnieku pulkvedi Ādler- kroicu, zviedru ģenerāli Kelgrensu un pat ar Zviedrijas bruņoto spēku virspavēlnieku ģenerāli Ternelu.[25] Bijušais ķeizariska ģenerālštāba virsnieks Francis fon Pāpens, kas bija Vācijas vēstnieks Ankarā, ari aktīvi piedalījās viltotās valūtas realizēšanā. Vēl pirmā pasaules kara laikā, būdams Vācijas militārais atašejs Vašingtonā, kapteinis fon Pāpens tika pieķerts vācu spiega Horsta fon der Golca (Bridžmena Teilora) finansēšanā ar viltotiem čekiem. Baronu fon der Golcu tiesāja angļu kara tribunāls, bet fon Pāpens turpināja

Nacistu baņķieris Jalmars Sahts — Hitlera reiba «finansu fcenijs». ['»>■ touzņēmumā viņš novērtē viltotu sterliņu mārciņu, kas izgatavota Krigera «uzņēmumā» Saksenbauzenas koncentrācijas nometnes I8./I9. bloks. Saja baraka drošības dienests (SD) izmantoja ieslodzitos naudas un dokumentu viltošanai

Labersas pils — SS šturmbanfirera Friča Svenda rezidence. N'o šejienes esesieši pārsūtīja uz

Berlīni Itālijā un Balkānos salaupīto zeltu, dargakmeņus un valūtu Vācu galvenie kara noziedznieki — Hitlera diplomāts Francis fon Pāpens (no kreisas) un Jalmars Sālīts Nirubergas prāvā. Pec rietumvalstu pārstāvju neatlaidīgas prasības abi lika at taisnoti

augšupceļu pa karjeras kāpnēm. Trīsdesmitajos gados, kļuvis par valsts kancleru, viņš noslēdza Vācijai liktenīgo vienošanos ar Hitleru un, kad pēdējais nāca pie varas, kalpoja viņam par pirmo vicekancleru, bet vēlāk kļuva par vēstnieku Vīnē un palīdzēja nacistiem iespiesties Austrijā. 1939. gadā fon Papens pārstāvēja Vāciju Ankārā. Viņa vēstniecība bija tipiska «eldorādo» visu nokrāsu avantūristiem, kuri kalpoja vācu izlūkdienestam. Pēc Papena lūguma Himlers aizsūtīja viņam palīgā graujošās darbības speciālistu SD ober- šturmbanfīreru Ludvigu Moizišu, kuram samērā īsā laikā izdevās veikt sensacionālu pasākumu: par pasakaini augstu summu galīgi lika sakompromitēts Anglijas vēstnieks Ankārā sers Hjūdžs Načbuls-Hjūgsons.

Vēstniekam bija paradums strādāt savā kabinetā, kas atradās līdzās guļamistabai. Turpat stāvēja speciāls vēstniecības seifs, kura vienīgā atslēga pastāvīgi kara- jas zelta ķēditē, kas bija piestiprināta pie vēstnieka bik​sēm. Tomēr vēstnieka kabata nebija pietiekami droša vieta atslēgas glabāšanai. Spiegs Ujass Bazna, kas SD dienestam kalpoja ar segvārdu «Cicerons», bet pēc amata bija sera Načbula-Hjūgsona kambarsulainis, ne vienreiz vien izvilka atslēgu, kad vēstnieks gulēja, atvēra seifu un nofotografēja visus dokumentus ar atzīmi «Pilnīgi slepeni». «Cicerons» piekopa savu «delikāto» darbību no 1943. gada oktobra līdz 1944. gada aprīlim, un tādējādi Hitlera izlūkdienests guva iespēju iepazīties ar antihitleriskas koalīcijas valstu Kasablan- kas, Kairas un Teherānas konferenču protokoliem. Bez tam «Cicerons» nofotografēja ari daudzus citus slepenus dokumentus, kuros bija izklāstīti stratēģiski un taktiski plāni, kā ari termiņi, kad Rietumu sabiedroto bruņotajiem spēkiem vajadzēja izcelties Ziemeļfrancijā. Šellenbergs, fon Pāpens un Moizišs izrādīja neparastu devību. Sera Načbula-Hjūgsona kambarsulainim izmaksāja 300 000 sterliņu mārciņu. Tomēr vēsturē vislabāk apmaksātais spiegs tika piekrāpts. Kad viņš, aizbēdzis uz Dienvidameriku, nolēma izmantot savas bīstamās pagātnes augļus, policija bez pūlēm pierādīja, ka viņa īpašums sastāv no viltotām banknotēm.

Mazliet citādāk gadījās īru tautas nodevējam spiegam Džonam Frensisam O'Reilijam. Drošibas dienests nometa viņu ar izpletni Īrija un uzdeva savakt ziņas par Anglija izvietoto angļu un amerikāņu karaspēku, kas gatavojas iebrukumam Normandija. Tikko O'Reilijs bija ieracis zemē ūdensnecaurlaidīgo konteineru ar viltotajām banknotēm, viņu arestēja policija.

1944. gada jūlijā O'Reilijs izbēga no Dublinas cietuma, izraka savu paslēpto mantu un ar paziņu palīdzību noguldīja viltoto naudu dažādās bankās. Kad viņu drīz no jauna arestēja un ievietoja atpakaļ cietuma kamera, viņš varēja tur izciest savu sodu bez sevišķām rūpēm. Pēc kara O'Reilijs par 7000 sterliņu mārciņām Dublinā nopirka viesnīcu «Esplanade». Taču viņš maldījās, domādams, ka mierīgi varēs pavadīt ve​cumdienas par naudu, kas bija iegūta noziedzīgā ccļā.

1948. gada pie viņa ieradās divi nepazīstami cilvēki un pieprasīja līdz pēdējam centam atdot naudu, ko viņš bija saņēmis no SD spiegošanas mērķiem. Viņi leica, ka nauda vajadzīga, lai organizētu vajato nacistu bēgšanu. Kad O'Reilijs kategoriski atteicās atdot prasīto summu, viņam nemitīgi saka pienākt draudu vēstules. Viņš nolēma, ka visdrošāk ir aizbēgt uz ASV. Līdz šim nav zināms, vai viņam izdevies sajaukt pēdas un tikt vaļā no vajātājiem.

O'Reilija liktenis rada, kas sagaidīja ierindas aģentus, kuri kalpoja SD. Uz liela mēroga blēžiem tas neattiecās. Himlera rezidents Hanss Tomsens pēc kara kļuva par angļu un rietumvācu kluba prezidentu un amerikāņu un rietumvācu biedrības prezidija locekli. Hamburga viņš iegādājās greznu savrupmāju, bet, cik liels bijis viņa bankas konts, kas pārskaitīts no Zvied​rijas, joprojām ir noslēpums.

Francis fon Pāpens Nimbergā sēdēja uz apsūdzēto sola, bet iespaidīgi aizbildņi no Anglijas un ASV palīdzēja viņam izkļūt brīvība". Pēc kara viņš aizdomīgi ātri atjaunoja savus īpašumus Bādenā. Nav šaubu, ka ari šoreiz neiztika bez viltotās naudas darījumiem, ku​ros fon Pāpens ņēma jo aktīvu dalību.

PĒDĒJAIS CĒLIENS «ALPU CIETOKSNIS» 1945. gada sākumā antihitleriskās koalīcijas bruņotie spēki pārgāja Vācijas robežu. Tomēr Hitlers un viņa fanātiķu kliķe nepavisam nedomāja kapitulēt un pasargāt vācu tautu no jauniem upuriem. Tieši pretēji. Viņi darīja visu, lai pārvērstu «trešā reiha» bojā eju par vācu tautas katastrofu. 1945. gada 20. martā Vācijas radio pārraidīja Hitlera pavēli: «Ciņa par mūsu tautas eksistenci spiež izmantot visus līdzekļus, kas var vājināt pretinieka kaujas spējas un traucēt tā tālāku virzīšanos uz priekšu… Tāpēc es pavēlu: 1. Impērijas teritorijā iznīcināt visus militāras nozīmes transporta un sakaru līdzekļus, rūpniecības objektus un apgādes centrus, kā ari reālās vērtības, ko ienaidnieks kaut kādi var izmantot kara turpināšanai vai nu tūliņ, vai pēc neilga laika.

2. Par visu militāro objektu iznīcināšanu, ieskaitot transporta un sakaru līdzekļus, atbildīgas ir militāras varas iestādes; par rūpniecības objektu, apgādes centru un citu vērtību iznīcināšanu — gauleiteri un impērijas aizsardzības komisāri. Karaspēka vienībām jāsniedz gauleiteriem un impērijas aizsardzības komisāriem ne​pieciešamā palīdzība šī uzdevuma izpildīšanā.

3. Sī pavēle, nekavējoties jāpaziņo visiem karaspēka vienību komandieriem; jebkādi pretēja rakstura norā​dījumi ir spēkā neesoši.» 1 Sai bezprātīgajai fašistu diktatora pavēlei vajadzēja pārvērst Vāciju par izdedzinātas zemes joslu, kur cilvēkiem uz ilgu laiku būtu atņemti jebkādi eksistences līdzekļi. Hitlera kliķe bija nolēmusi kara pēdējās dienās fiziski iznīcināt lielu vācu nācijas daļu. Turpretī tai pašai Vācijas militāras sakāves gadījumā bija īpaši plāni. Grūti pieejamais Austrijas un Bavārijas Alpu Zalckamergūtas rajons tika pārvērsts par tā dēvēto «Alpu cietoksni». Aizmugurē atradās neitrālā Šveice. Izmantojot šo apstākli, hitleriešu virsotnes fanātiķi gribēja te izveidot aizsardzības joslu, nobloķēt nedaudzās kalnu pārejās un noturēties līdz tam laikam, kad — kā viņi cerēja — padomju un rietumvalstu bruņotie spēki pēc sastapšanas sāks karot savā starpā. Tad nacisti gatavojās atstāt savu slēptuvi, noslēgt ar rietumvalstīm separātu pamieru un kopa ar tām turpināt karu pret Padomju Savienību. Šādiem plāniem bija savs pamats: Himlers un Šellenbergs jau 1943. gada bija no: dibinājuši attiecīgus kontaktus ar ASV un Anglijas iz​lūkdienestiem, bet pēdējos kara mēnešos centās tos iespējami paplašināt.

Par nozīmi, kāda tika piešķirta «Alpu cietoksnim», sevišķi liecinaja tas, ka pavēlniecību tajā uzņēmās Valsts galvenās drošības pārvaldes priekšnieks SS obegrupenfirers Ernsts Kaltenbrunners. Jau 1945. gada pirmajos mēnešos viņš evakuēja uz šejieni lielu daļu ^ivas pārvaldes un pavēlēja pārcelties uz dienvidiem drošības policijas un SD vadošajiem darbiniekiem. Hitlera mīlulim SD oberšturmbanfireram Oto Skorcēni tika uzdots izveidot speciālu SS apsardzības korpusu «Alpenland».

Taču savu fīreru nacisti tā arī nesagaidīja. 30. aprīlī pienaca radiogramma, kas pavēstīja, ka Hitlers izdarījis pašnāvību.

«Alpu cietoksni», ko nacistu virsotne uzskatīja par savu pēdējo patvērumu, vajadzēja aizstāvēt vērmahta daļām, kas atkāpās no Ungārijas, Balkāniem, Italijas un no rietumiem. Bez tam uz turieni pārsvieda izpletņu lēcēju divīziju un ap 2000 kareivju no esesiešu izlases karaspēka, kas bija zvērējuši aizstāvēties «līdz pēdē​jam vīram».

Līdz zobiem apbruņoto militāro vienību paspārnē pulcējās nacistu virsotne ar ģimenēm, mīļākajām un mājas iedzīvi. Seit ieradās SD oberšturmbanfīrers Ādolfs Eihmanis ar savu ebreju iznīcināšanas komandu, SD šturrnbanfīrers doktors Vilhelms Hetls, ģenerālis Fā- biunke, nacistu gauleiteri SS obergrupenfireri Augusts Eigrūbers un Konrāds Henleins, Valsts galvenās drošības pārvaldes sevišķais pilnvarotais viltotās naudas realizēšanas jautājumos SS šturrnbanfīrers Fricis Svends. Pēdējo uzskatīja

par visiespējamāko kandidātu finansu un apgades ministra postenim valdībā, ko Kal- tenbrunners gatavojās sastādīt «Alpu cietoksnī».

Kopā ar brūnajiem un melnajiem izredzētajiem «Alpu cietoksnī» saplūda arī viņu sakrātās bagātības.

1945. gada februāra beigās uz šejieni no Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes 18./19. bloka atveda arī viltoto banknošu krājumus, iespiedmašīnas, klišejas un speciālo papīru. Pēc kara klīda ne mazums baumu un leģendu par Alpos paslēptajām bagātibam. Un tiešām, apvidus, kur izvietojās Kaltenbrunnera štābs, ar asajam kalnu smailēm un aizās paslēptajiem dzi|ajiem ezeriem un biezajiem mežiem radīja ideālus apstākļus, lai iekārtotu slēptuves.

Auszē rajons — pēdējais vācu nacistu rezervāts 1945. gadā — atrodas starp Toteskalniem un ,Dahšteina kalnu masīvu. Sī rajona centrā, kur var ri6ki 111 tikai pa trijām šaurām kalnu pārejām, atrodas Topii- cas ezers. Kā tagad konstatēts, kopš 1944. gada rudens, uz šejieni — nelielu Austrijas teritorijas da|u, kuras platība aizņem dažus kvadrātkilometrus un kura robežojas ar Bavāriju, — tika vestas bagātības, ko bija salaupījusi nacistu virsotne, vērtības, kuras tā nebija paspējusi izvest uz ārzemēm, un visslepenākie arhīvi. Kad līdz hitleriskās Vācijas kapitulācijai bija atlikušas vairs tikai dažas dienas, visas minētās bagātības rūpīgi tika noslēptas kalnos vai nogremdētas dzi|ajos kalnu ezeros. So operāciju, protams, realizēja pēc vienota plāna. Seit pat kādā pamestā kalnraktuvju ejā SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni ar sava aizsardzības korpusa palīdzību ierīkoja milzīgu ieroču un munīcijas noliktavu, ko vēlāk vajadzēja izmantot SS, SD un «Vērvolfa» [26] bandām, kuras gatavojās turpināt pagrīdes cīņu. Lai nepiederošas personas nevarētu piekļūt noliktavai, tās ieeju uzspridzināja. Bez tam tika izplatītas dažādas leģendas, kurām vajadzēja aizkavēt paslēpto bagātību meklējumus vai vismaz novirzīt tos uz nepareiza ceļa. Šīs leģendas vēl šodien saista preses uzma​nību Vācijas Federatīvajā Republikā un citas rietum​valstīs.

ACULIECINIEKI STĀSTA Dņepropetrovskas celtniecības pārvaldē strādā Ivans Volkovs. Viņš ir bijis liecinieks slepenajiem pasāku​miem, ko nacisti veica trešā reiha sabrukuma priekš​vakara. Volkovs stāsta: «Man patlaban ir 39 gadi. Pats esmu Brjanskas apgabala Kļincu pilsētas iedzīvotājs. 1942. gada martā par piederību pie jaunatnes pagrīdes organizācijas vācieši mani apcietināja un nosūtīja uz Vāciju.

1943. gadā pēc vairākkārtējās bēgšanas no dažādām koncentrācijas nometnēm mani ar numuru 59793 nosūtīja uz Saksenhauzenas nāves nometni. Tur es nokļuvu tā sauktajā «bumbu meklētāju» komandā («Bombensucherkom- inando»), kas sastāvēja no fiziski spēcīgiem ieslodzītajiem. Mēs bijām īsta nāvinieku komanda, jo meklējām nesprāgušās bumbas, kas bija nomestas uz Berlīni un citām reiha lielpilsētām.

No 1944. gada maija mēs sākām pārvadāt ar auto- mašīnām metala kastes, kas svēra no 30 līdz 100 kilogramiem. Vēlāk no citu ieslodzīto stāstījumiem uzzinājām, ka kastēs atrodas viltota nauda, kā arī zelts un dārglietas, ko hitlerieši salaupījuši un saveduši no trim nometnēm — Būhenvaldes, Osvencimas un Saksenhauzenas … Vēlāk mēs izvedam arhīvus no Potsdamas cietuma un Dortmundaš kriminālpārvaldes, kā arī no reihstaga ēkas Berlīnē.

Kara beigās mašīnas stingrā apsardzībā devās galvenokārt uz dienvidiem — uz Alpiem. Kada brauciena laika, atrazdamies naktī nepazīstamā apdzīvotā vietā, es ievēroju bultveida ceļa rādītāju ar uzrakstu «Top- litzsee». Kad mašīnas piebrauca pie ezera, mums lika sakraut kastes laivās. Kad laivas atbrauca atpakaļ, ta- jas bija tikai kareivji — ieslodzītie bija nozuduši. Viņi nozuda arī nākamajos braucienos. Vācu antifašists Rihards, kuru es pazinu kopš nometnes laikiem, brīdināja mani, ka riuis visus gatavojas iznīcināt. Rihards palīdzēja man nokļūt ieslodzīto grupā, kuru nosūtīja uz slepeniem pazemes darbiem. Tā man izdevās izglāb​ties.. .»[27] Vairākus tūkstošus kilometru no Volkova dzīvo anglis Patriks Loftuss. Viņš nokļuva hitleriešu gfislā vēl 1941. gadā Tobrukas kaujas laikā Ziemeļāfrikā. Kopā ar divdesmit citiem angļiem un frančiem viņam bija jāstrādā Vācijas juras kara flotes izmēģinājumu stacijā Toplicas ezerā. Patriks Loftuss Londonas avīzē «Evening News» rakstīja: «Ar savām acīm esmu redzējis, kā nacisti nogremdēja savas bagātības Toplicas ezerā. Mēs tur bijām septiņi angļi. Reiz ieraudzījām, ka pie ezera krasta piebrauc četras kravas mašīnas. Ar tām ieradās apmēram divdesmit esesiešu, kas sāka mest ezerā kaut kādas metāla kastes. Mēs nezinājām, kas šajās kastēs varēja būt. Kareivji visu darīja klusēdami. Tikai viens no viņiem vēlāk izteicās, ka pēc Hitlera personiskas pavēles visi karagūstekņi, kas atrodas Toplicas ezera rajonā, jānošauj.» 2 Austrijas pilsonis Viktors Gaisvinklers 1945. gada pavasarī dienēja apsardzības komandā pie Toplicas ezera. Arī viņš redzēja, kā nacisti nogremdēja 24 kastes.

Tūliņ pēc hitleriskās Vācijas kapitulacijas Zalckamer- gūtas rajonā ieradās divi ASV armijas izlūkdienesta (CIC) ierēdņi. 36 mēnešu laikā amerikāņu kapteinis Aleksanders un amerikāņu inženieris Sīmons Vīzentāls nopratināja daudzus arestētos nacistus un izpētīja dokumentus un nopratināšanas protokolus: viņi meklēja nacistu bagātību pēdas. Aleksanders, kurš pēdējā laikā dzīvo Francijā, konstatēja, ka kada naktī neilgi pirms kara beigām Altauszē ezerā nogremdētas 6 vai 7 kastes, kurās katra atradās 100 — 180 kilogramu tīra zelta.[28]Šis pasākums saucās «slepena operācija Nibelungi».

Simonām Vīzentalam izdevās uzzināt, ka 1945. gada martā un aprīli nacisti sastādīja speciālus aktus par vērtību nodošanu un saņemšanu. Sava grāmatā «Es dzinu pēdas Eihmanim» viņš rakstīja:

ĢENERĀLINVENTARIZACIJA

Katrs, kas vai nu bija redzējis, kā nacisti nogremdē vērtības Zalckamergūtas ezeros, vai arī bija meklējis to atrašanās vietas, varēja sniegt vienīgi daļējas ziņas. Bet visi ir vienis prātis, ka tieši uz šo rajonu esesieši izveda lielāko daļu salaupīto vērtību un dārgumu. Salīdzinot esošās ziņas, atklājas šāda aina.

SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni 1945. gada 6. maijā atveda uz «Alpu cietoksni» 22 kastes un nogremdēja tās Toplicas ezera. Katrā kastē atradās zelta stieņi 48 kilogramu kopsvara. Par ši zelta avotiem do​mas ir pretrunīgas. Daži uzskata, ka impērijas saim​niecības ministrs Funks to nodevis Skorcēni no reihsbankas krājumiem; savukārt tiešie nogremdēšanas līdzdalībnieki, kas patlaban atrodas Peru, apgalvo, ka zeltu Skorcēni atvedis no Italijas un ka tā ir bijusi daļa no ta dēvētajām «Rommela armijas bagātībām», t. i., vērtslietām, ko Rommela korpuss salaupīja Tunisā un Džerba.1 Vācu 6. armijas komandieris ģenerālis Fābiunke, bēgdams no Balkāniem, atveda uz Auszē rajonu 20 kastes ar zelta monētām un citu valūtu kopsummā par 5 miljoniem marku, kā ari 4,3 miljonus vācu marku, kas at- radās armijas kasē.2 Minētās zelta monētas bija daļa no tā dēvētajām «horvātu bagatibām».

SS štandartenflrers Jozefs Spacīls, kas sākumā strā- dāja operatīvā rajona «Ukraina» staba, bet vēlāk Kal- tenbrunnera personiskajā štābā, Altauszē ieradās ar trim kravas mašīnām, kas bija pilnas ar zeltu. Viņu pavadīja vlasoviešu bandītu grupa, kas maisos veda padomju teritorijā salaupītās vērtības.3 SD oberšturmbanfīrers Ādolfs Eihmanis 1945. gada maija pirmajas dienās slēpās kaut kur ziemeļos no Altauszē pie Rauhfanga kalna. Viņam līdzi bija 22 kastes ar konfiscētām vērtībām, apmēram par 8 miljoniem do​lāru.'1 Divi nezināmi esesieši — hauptšturmfīrers un unter- šturmflrers — 1945. gada maija naktī nogremdēja Alt​auszē ezerā jau minētas f> vai 7 kastes tīra zelta.

Esesiešu vienība kada no pamestajam sāls raktuvju ' Skal. Raul liilberg. The Destruction of the European ,le\vs. London, 1961, p. 412—413; «Corrco». Ļima, 3. XI. 1963; «Sonn- tag», Berlin, Nr. 40/1963, S. 5.

2 Skat. Albrechl Gaisminkler. Spning in die Freiheit. Wien, 1947, S. 361; «Der Spiegel». Jlamburg, Nr. 48/1963, S. 70.

3 Skat. «Volksstimme». VVien, 15. X. 1960.

4 Skal. Simon VCiesenlhal. Icli jagte Eichman'n, S. 71. šahtām Altauszē rajonā noslēpa septiņas kastes ar baznīcās un klosteros salaupītām zeltlietām, kurām ir mil​zīga vērtība.1 Cita esesiešu vienība atveda uz Auszē septiņas šāviņu kastes, kas bija piepilditas ar dārglietām. SS obergrupenfirers un nacistu gauleiters Eigrūbers nogremdēja Toplicas ezerā 25X35 centimetrus lielu metāla kasti, kurā, kā apgalvo, starp citām lietām atro​das gumijas maisiņš ar briljantiem.[31] SD šturmbanfireri Vilhelms Hetls un Bernhards Krīgers, SS šturmbanfirers Fricis Svends, ka ari SS hauptšturmfīrers Kurts Hanšs, kuri 1945. gada aprīļa beigās atradās Rēdlcipfā, bija atveduši uz turieni 30 miljonus viltotu sterliņu mārciņu, ievērojamu daudzumu devīžu un zelta, kas bija iegūti «Bernharda operācija», ka ari svarīgākos darba rīkus viltotu banknošu izgatavošanai un papīra receptes. Daudz naudas zīmju uu neizlietotā papīra sadedzināja, bet dažas kastes ar viltoto naudu naktī uz 1945. gada 29. aprīli iemeta Ensas upē un nogremdēja Toplicas ezerā.[32] Martina Bormaņa kancelejas priekšnieks SS hauptšturmfīrers Helmuts fon Hummels izveda uz «Alpu cietoksni» divas smagas kastes ar naudas kolekciju, ko viņš bija nozadzis Kremsminsteras klosteri Aus​trija.4 Aizbēgušais Bulgarijas profašistiskais premjerministrs Cankovs ari slēpās Auszē. Viņš bija atvedis līdzi slepeno valdības arhīvu un daļu no Bulgārijas Nacio​nālas bankas valūtas krājumiem.1

Protams, šis uzskaitījums ir tālu no pilnības. Lai gan tajā ir runa tikai par vislielākajiem slepenajiem vērtību sūtījumiem, tās tomēr ir tikai atliekas. Galvenās bagātības SD izveda uz ārzemēm. Pēc nepilnīgām ziņām, ko amerikāņu iestādes publicēja pēc kara, tikai Hitleram, Gēringam, Gebelsam, Lejam, Himle- ram un Ribentropam vien dažādās valstīs bija noguldījumi kopsummā par 14883 162 dolāriem, 465000 sterliņu mārciņām un akcijas par 600 000 sterliņu mārciņām. Bez tam šie politiskie līķi ar vācu apdrošināšanas koncernu starpniecību apdrošināja savas dzīvības lielajās Amerikas, Zviedrijas, Holandes un sevišķi Šveices apdrošināšanas sabiedrībās kopsumma par 16509 500 dolāriem. Gebelss uz Doiča kunga vārda bija deponējis Buenosairesas bankās ne mazāk par 1850000 dolāriem. Himlera īpašums, kas svārstījās ap 2 miljoniem dolāru, bija izvietots skaidra nauda un vērtspapīros galvenokārt Dienvidamerikas valstīs. Raksturīgi, ka nacistu bonzas savas bagātības labprāt noguldīja tieši tajās valstīs, uz kurieni parasti savus kapitālus izveda vācu finansu monopoli.'

MĪNĒTĀS BAGĀTĪBAS Austrijā, Zalckamergūtas apgabalā, ko nacisti pārvērta par «Alpu cietoksni», bija noslēptas arī citas vērtības. Jau 1943. gada fašisti sāka vest uz pamestajam sāls raktuvju ejam pie Altauszē mākslas darbus, kas bija salaupīti Beļģijā, Holandē, Polijā, Francijā un Cehoslovakijā. Uz šejieni nogādāja arī daudz vērtīgu eksponātu no Vācijas un Austrijas muzejiem. To, kas te bija savākts dziļi pazemē, ar pilnām tiesībām varēja nosaukt par visvērtīgāko un reizē arī visnožēlojamāko mākslās darbu kolekciju, kada jebkad redzēta: neatkārtojami cilvēces kultūras dārgumi bija nozagti, samesti kaudzē un nolemti iznīcībai.

Altauszē sals raktuvēs un Laufenas šahtās Traunas ielejā atradās 6500 pasaulslavenas gleznas, 1500 kastes ar rokrakstiem, miniatūras, viduslaiku paklāji, skulptūras, gravīras kokā, reliģiska un laicīga rakstura greznuma priekšmeti, sim​tiem dārgu, skaistu tepiķu.

Kārlis Zībers, ko SS vadība pēc iesaukšanas karadienesta nosūtīja uz Zalckamergūtu par restaurētāju, pastāstīja: «Priekšmetu inventāra saraksts, kas pastāvīgi papildinājās, aptvēra 6000 mašīnraksta lappuses, kuras bija uzrakstītas ar viena intervāla atstarpi. Raktuvju ejas atradās slavenais Gentas altāris, Mikelan- dželo oriģināldarbi, desmitiem Dīrera gravīru, Rotšildu Vīnes kolekcija, izcilas Neapoles kolekciju gleznas un Montekazino klostera dārglietas. Vienkopus bija sakrauti Vermera, Ticiāna un Brigelsa darbi, tiem (īdzās — izjaukts Verdenas zelta altāris. Bet mākslas darbu sūtījumiem nebija gala. Nepietika apkalpojoša personāla, tāpēc par šo dārgumu kvalificētu glabāšanu nevarēja būt ne runas.

To, ko saņēma kopš 1944. gada beigām, — bet tās galvenokārt bija vērtības no Un- garijas — gandrīz vispār nereģistrēja. Laikam gan neviens nevar iedomāties, ko mēs, speciālisti, pārdzīvojām, kad 1945. gada pavasari saņēmām pavēli sagatavoties šo neatkārtojamo mākslas darbu pilnīgai iznīcināšanai. Es, burtiski, zaudēju mieru . . .»

Taču «Alpu cietokšņa» pavēlniecībai nebija vienota uzskata par šo mākslas vērtību turpmāko likteni.

Kal- tenbrunners nepieciešamības gadījumā gribēja tās izmantot kā spiedienu sarunās ar antihitleriskās koalī​cijas valstīm vai kā apmaiņas līdzekli, lai caur Sveici saņemtu ieročus un pārtiku.

Tai paša laikā nacistu gauleiters un impērijas aizsardzības komisārs Zalckamcrgūtā Eigrūbers kopā ar SS hauptšturmfīreru fon Hummelu centās izpildīt Hitlera pavēli un iznicināt pazemes muzeja vērtības.

Pēc Ilummela norādījuma aprīļa pēdējās dienās raktuvju ejās ienesa astoņas lielas kastes ar uzrakstu: «Uzmanīgi! A<\arrnors! Nesviest!» Reti kads zināja, ka katrā kastē atradās 750 kilogramus smaga aviācijas bumba. Sinhroni iedarbināto bumbu sprādzienam vajadzēja viena mirklī pārvērst pelnos to, ko gadsimtu gaitā bija radījušas cilvēka prasmīgās rokas un radošais ģēnijs.

Bet sprādziens nenotika. Netika iedarbināti arī speciāli sagatavotie liesmu metēji. Taču tas nebija ne na​cistu nopelns, ne kļūdā.

PĒDĒJĀ IEROČU KALVE

Hitlerieši saveda «Alpu cietoksnī» ne tikai zeltu, dārglietas, mākslas darbus, ārzemju valūtu un viltotu naudu. Toplicas ezera krastā atradas ari viņu pēdējā ieroču kalve. Uz šo grūti pieejamo apvidu, ko ar ap- kartējo pasauli saistīja viens vienīgs stingri kontrolēts ceļš, no Ķīles pārvietoja bombardēšanā cietušo jūras kara flotes izmēģinājumu staciju. Blīva sardzes posteņu ķēde un vairākas dzeloņstiepļu aizžogojumu rindas droši sargāja teritoriju ap ezeru. Konfiscētajās viesnīcas, kur agrāk mēdza apmesties tūristi, izvietojās tehniskie speciālisti, zemnieku mājās un vasarnīcās, kuru saimniekiem lika pārcelties uz citurieni, iekārtoja laboratorijas un darbnīcas. Inženiera kapteiņleitnanta Mesermaņa vadība šeit strādāja Ķiles inženieris Kel- lers, ķīmijas un fizikas institūta vadītājs doktors Dēter- manis, inženieri Pihlers, Gērenss, Maijers un citi. Fronte nepielūdzami tuvojās «Alpu cietoksnim». Hitlers jau bija izdarījis pašnāvību, bet fanātiskie tehniskie speciālisti joprojām strādāja, meklēdami jaunus ieroču veidus, kas, pēc viņu domām, spētu novērst Vācijas sakāvi.

Alpu kalvē galvenokārt izstrādāja speciālus artilērijas šāviņus betonētu nocietinājumu graušanai, vadāmas un automātiskas darbības torpēdas, miniatūras zemūdenes, kas bija apgadātas ar torpēdām un raķe​tēm, un raķetes, ko varēja palaist no zemūdenēm.

Artilērijas šāviņu konstrukcija galvenajos vilcienos bija izstrādāta jau tolaik, kad hitleriskā Vācija, ko bija apreibinājušas pirmās uzvaras, gatavojās uzbrukt Gib- raltāras cietoksnim, kurš kontrolēja ieeju Vidusjūrā. Saviņu kalibrs bija 170 milimetri, bet tiem bija iekārtotā speciāla vadoša jostiņa, kas deva iespēju izšaut tos ari ar 240 milimetru kalibra lielgabaliem. Šāviņu garums atkarībā no kalibra svārstījās no 2,2 līdz 3,6 metriem, svars — no 180 līdz 1000 kilogramiem. Bult- veida stabilizators bija izgatavots no plākšņu tērauda un nodrošināja šāviņa stabilitāti lidojuma trajektorijā. Speciālas kaujas galviņas ļāva paaugstināt caursiles spējas, kas bija aprēķinātas kalnos iekārtoto betona patvertņu un kazemātu tipa bunkuru sagraušanai. Vienlaikus tika pastiprināta šķembu iedarbība. Šāviņu konstrukcija pamatojās uz pētījumu rezultātiem, ko inženieris Gesncrs bija ieguvis Rehlinga metālrūpniecības uzņēmumos Felklingenā (Saras apgabalā). Neilgi pirms kara beigām jūras kara flotes virspavēlniecība centās pierīkot šāviņiem raķešu dzinēju. Raksturīgi, ka pat 1963. gadā ārzemju speciālisti bija pārsteigti par artilērijas šāviņu līmeni, kādu bija izdevies sasniegt Hitlera konstruktoriem.

Jūras kara flotes inženieri ar eksperimentālām torpēdām 110 Toplicas ezera dibena apšaudīja Toteskalnu virsotnes. Viņi konstruēja automātisku torpēdu «T-5», ko nosauca par «Zaunkonig» («Paceplīti»). Te tika radītas un izmēģinātas arī citas «putnu sērijas» torpēdas — «Lerche» («Cīrulis»), «Geier» («Lija»), «Fasan» («Fazāns»), «Pfau» («Pāvs»), kā ari «Steinfisch» («Forele»), «Goldfisch» («Zelta zivtiņa») un «Steinwal» («Valzivs») tipa torpēdas.

Ezera tika izmēģinātas miniatūras zemūdenes, kam vajadzēja darboties piekrastes ūdeņos ang|u un amerikāņu apgādes līniju tuvumā. Tādas, piemēram, bija «Hai» («Haizivs») un «Delphin» («Delfīns») tipa torpēdas, ko vadīja cilvēki un kas darbojās pa pāriem, un «Biber» («Bebrs»), «Molch» («Salamandra») un «Hecht» («Līdaka») tipa zemūdenes, ko vadīja viens cilvēks. Šie zemūdens mikrokuģi un vadāmās torpēdas tika radītas Oto Skorcēni, itāliešu fašista firsta Borgēzes un viceadmirāļa Heijes uzraudzība. Skorcēni, kurš pec Hitlera pavēles pārraudzīja «brinumieroču» pilnveidošanas darbu, steidzināja zinātniekus: viņš dega nepacietība piedzīvot dienu, kad Ņujorku no zemūdenēm apšaudītu ar raķetēm.

Esesiešu vadība gandrīz pilnīgi kontrolēja izmēģinājumu staciju Toplicas ezerā. Viens no šis vadības lo​cekļiem bija SD šturrnbanfīrers Hetls. Vēlāk viņš rak​stīja: «Tolaik par Toplicas ezeru gandrīz neviens nezināja, ja neskaita no Ķīles pārvietotās jūras kara flotes izmēģinājumu stacijas darbiniekus, kuri sāka ilgstošus izmēģinājumus. Viņu galvenais uzdevums bija radit raķetes, kuras varētu izšaut no zemūdenēm, kad tās ir iegrimušas. So darbu

maksimali forsēja. Es atceros, ka SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni bija cieši pārliecināts, ka ar tādam raķetēm iespējams apšaudīt Ņu​jorku …

Mēs gribējām pierādīt, ka nedomājam padoties.»[36] Taču 1945. gada pavasarī raķetēm, ko izmēģināja «brinumieroču» kalvē Toplicas ezerā, vairs nebija praktiskas nozīmes, lai iespaidotu kara iznākumu. Trūka reālu iespēju ražot šādas raķetes sērijveidā, un bez tam raķešu konstruktoriem, kas bija noslēpušies Alpos, nebija izejas uz jūru. Tāpēc neatlaidību, ar kādu turpinājās iesāktais darbs par spīti tam, ka līdz kapitulācijai bija atlikušas, burtiski, dažas dienas, nevar izskaidrot tikai ar nacistu grupas fanātismu. Jau toreiz viņu mērķis bija sagatavot bāzi pēckara revanšam. Tāpēc laikus vajadzēja noslēpt «slepeno ieroču» projektus, lai tie nenokļūtu antihitleriskās koalīcijas val​stu izlūkdienestu rokās. īpašas rūpes nacisti veltīja raķešu ieroču projektiem un izejvielām atombumbu izgatavošanai.

Tvertnes ar smago ūdeni un urāna oksīdu lika noslēptas netālu no Uaigerlohas pētniecības centra Dienvidvācijā. 1945. gada aprīļa beigās ASV izlūkdienests arestēja vairākus vācu fiziķus un pēc ilgas pratināšanas uzzināja, ka daļa smagā ūdens atrodas vecu dzirnavu pagrabā netālu no Haigerlohas.

Amerikāņi šo ūdeni nosūtīja uz ASV. Bez tam speciāli apgādātas amerikāņu meklēšanas komandas atklaja Haigerlohas tuvuma pusotras tonnas mazu urāna lodīšu, ftet ari šai gadījumā tās bija tikai nožēlojamas paliekas, ko nacisti nebija paguvuši noslēpt savā «Alpu cietoksnī» vai izvest uz Spāniju un Argen​tīnu.

Pēdēja brīdī jūras kara flotes izmēģinājumu stacijas vadība saņēma no SS pavēli noslēpt netālu no Toplicas ezera visu dokumentāciju, kas saistīta ar izstrādājamiem ieročiem. Te pagaidām vajadzēja paslēpt sava darba augļus arī citam iestādēm, kas nodarbojās ar ieroču konstruēšanu. Rezervāta pie Toplicas ezera saka pienākt neskaitāmi stingri apsargāti kravas sūtījumi. Ar vienu no tiem atbrauca ģenerālmajors profesors Erihs Sūmanis, kas vadīja vērmahta virspavēlniecības zinātnes daļu un nodarbojās ar atombumbas problē​mām.[37] Jau iepriekš minētais Simons Vīzentāls šai sa​karība rakstīja: «Skaidrības labad jāpiebilst, ka pastāvēja īpaša grupa, kas no 1945. gada marta līdz maijam nogādāja Auszē rajonā un pēc tam uz Toplicas ezeru slepenos plānus, rasējumus, rezervuārus ar smago ūdeni — visu, kam bija sakars ar atompētniecību. Daļa šo mantu tika ievietotas ūdensnecaurlaidīgās kastēs un nogremdētas ezera dibenā. Speciāla grupa jūras kartēs atzīmēja nogremdēšanas vietas. Kads aculiecinieks vēlāk man stāstīja, ka kastēm ar stiepli bijušas piestiprinātas koka kārtis, kas redzamas 5— 7 metru dziļumā zem ūdens līmeņa. Bija pat paredzēts ierīkot īpašu aizsardzību, ja nogremdētās kastes mēģinātu izcelt ne​piederošas personas; taču tam jau vairs nepietika laika.» [38] Nogremdējot tika darīts viss iespējamais, lai pēckara maksimāli ātri un viegli varētu izcelt ezera dibenā noslēptās mantas. Taču hitlerieši atradās briesmīgā laika trūkumā. Pēdējā brīdī atsūtītas kravas bija jānogremdē kopā ar automašīnām. Ezera centrā tika nogremdēti speciāli degļi, konteineri ar pulveri, mērīšanas ierīces, vairākas eksperimentālas bumbas, vadāmie šāviņi «Fau-1» un raķete «Fau-2».

Geslas mežsargs Hanness Steķis, kas dzīvoja zemes šaurumā starp Toplicas ezeru un Grundlezeru, atceras Hitlera reiha pēdējās dienas šaja rajonā: «Reiz mēs atklajam, ka pieejas Toplicas ezeram aizsprostotas ar dzeloņstieplēm. Piedraudot ar nošaušanu, iedzīvotājiem bija aizliegts parādīties kalnos. Tomēr mēs atradām iespēju noverot, kas notiek tur lejā, kur beidzas meža takas un sākas stāvas klintis… Mūsu medniekiem taču ir talskati, bet no tuvākajām virsotnēm labi saskatāma ieplaka, kurā guļ ezers. Dažreiz mēs redzējām, ka virs spoguļgludas ūdens virsmas pacēlās virpuļi milzīgu māju augstumā, bet pec tam atskanēja dārdi, no kuriem nodrebēja kalnu nogāzes un mājas iedžinkstējās trauki… Stacijas darbinieki dzīvoja ciemā, un mēs viņus bieži redzējām. Virsnieki bija apmetušies Rota vasarnīcā Grundlezera krastā. Viņiem visiem bija jāglabā noslēpums, tāpēc viņi līdzinājās budistu mūkiem.

Reiz aprīļa beigās ap pulksten diviem naktī mani pamodināja nepazīstams kapteinis un pavēlēja tūlīt iejūgt ratos vēršus un braukt uz Rota vasarnīcu. Virsnieks bija līdz neprātam pārbijies un pārskaities.

Mans kaimiņš Francis Rastls saņēma tādu pašu pavēli. Kad mēs piebraucam pie vasarnīcas, ratos iekrāva

smagas kastes, un mums lika tās vest caur Geslu uz Toplicas ezeru, kur mūs jau gaidīja kareivji. Viņi tūlīt sanesa kastes uz plostiem un aizbrauca ar tiem uz ezera vidu. Drīz kareivji atgriezās, bet jau bez kastēm.

Spriežot pēc tā, cik daudz laika bija pagājis, viņi bija nometuši kravu netālu no krasta, kur dziļums sasniedz 60—80 metrus. Vēlāk es redzēju, ka pētniecības stacijas blokmājā un kazarmas ezera krasta bija nolīdzinātas līdz ar zemi. Stāsta, ka arī aparatūra nogremdēta ezerā. Redzams, ka šiem budistu mūkiem jau mina uz papēžiem, un drīz viņi pavisam pazuda no ciema.» 1 Geslas ciema iedzīvotājam Hermanim Steinegeram arī bija jāpārvadā noslēpumainas kravas. Pēc kara viņš pastāstīja, ka nogādājis no Rota vasarnīcas uz Toplicas ezeru 40 vienāda lieluma kastes. To saturs nav zināms.

Ka pēdējās pie Toplicas ezera tika atvestas 22 kastes, kas bija atsūtītas pec SD šturmbanfīrera Bernharda Krīgera pavēles un bija apzīmētas ar burtu«B» un cipariem no I līdz 22. Tajās atradās Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes 18./19. bloka ieslodzīto saraksti, kā ari matrices un citi viltoto banknošu izgatavošanas piederumi, bet, pēc dažām ziņām, — arī kodēto rēķinu šifri Šveices bankās, kur nacisti bija noguldījuši peļņu, kas bija iegūta, realizējot «Bernharda operācijā» izgatavoto viltoto ārzemju valūtu. Tādējādi viens pats Toplicas ezers paslēpa sevī ap 100 kastu, no kurām daļa bija izgatavotas no metāla un hermētiski noslēgtas.

Par vērtībām, kas nozuda citos «Alpu cietokšņa» ra​ jona ezeros un šahtās (rajons aptvēra atsevišķas Austrijas, Cehoslovakijas, Bavārijas un Ziemeļilālijas teri​torijas), līdz šim zināms ļoti maz.

PARTIZĀNI IEJAUCAS

Lai gan «Alpu cietoksnis» bija pamatīgi nostiprināts apvidus, kurā mudžēt mudžēja visu ieroču šķiru pārstāvji un esesieši, tomēr pēdējās kara dienas nacisti nejutās drošībā pat šeit. Kareivji uzdrīkstējās parādīties uz ceļiem vienīgi grupās, bet transportkolonas pārvietojās līdz zobiem apbruņotu konvoju pavadībā: «Alpu cietoksnī» darbojas partizāni. Viņi pastāvīgi novēroja komandas, kuras parvadaja vērtības. Lai maldinātu partizānus, esesieši sāka izmantot savu kravu nogadāšanai sanitārās automašīnas.

Kaltenbrunners bija spiests ķerties pie ārkārtējiem pasākumiem. Viņš izsutija uz visām pusēm daudzas jo daudzas esesiešu grupas, lai tās izsekotu un likvidētu austriešu Preto​šanās kustības dalībniekus.

Austriešu Pretošanās kustības dalībnieki, kā arī padomju cilvēki, kas bija izbēguši no koncentrācijas nometnēm, un partizānu pusē pārgājušie vācu kareivji saliedējās ap Austrijas Komunistiskas partijas grupām, kas nelegāli darbojas Auszē, Obertraunas, Išlas, Gmun- denas, Ēbenzē, Goizernas, Santvolfgangas, Miternzē un Halštates rajonos. 1944. gada beigās bruņoto partizānu skaits sniedzās pari pieciem simtiem, un viņus vadija Spānijas pilsoņu kara dalībnieks, Austrijas Komunistiskas partijas biedrs kopš 1934. gada Zeps Pli- seiss. Ar savu tautiešu palīdzību viņš 1944. gada augustā izbēga no Dahavas koncentrācijas nometnes. Viņa meklēšanai esesieši raidīja veselu pulku ar dzinēj- suņiem, taču Plīseisam izdevās noslēpties kalnos. Nepaspējis atpūsties pēc koncentrācijas nometnē pārdzīvotajām ciešanām, viņš saka izveidot un nostiprināt austriešu Pretošanās kustību Auszē rajonā. Viņa cīņas biedri bija komunists Hanss Mozers, kas uzturēja sa​karus arī ar padomju kara gūstekņu un spaidu darbos ar varu aizdzīto padomju cilvēku komunistiskajām grupām, Valentīns Tarra, kas izpildīja militārā padomnieka pienākumus, galdnieks Kārlis Feldhaminers, kas partizānu rīcībā nodeva savu māju.

Goizernā partizānu grupu vadīja Luijs Straubingers. Viens no visaktīvākajiem partizānu grupas dalībniekiem Auszē rajonā bija Viktors Gaisvinklers. Viņš veica sevišķi bīstamus uzdevumus. Partizānu grupas, ko komandēja Gustls Frošs, Ervīns Heirnerls un Hanss Grafls, gandrīz SD un gestapo acu priekša veica virkni drosmīgu pasākumu un saņēma gūsta vairāk nekā piecsimt kareivju un esesiešu virsnieku.

Lokomotīves mašīnists Frīdis Heiss ar savu partizānu grupu, kas sastāvēja no dzelzceļniekiem, nodibināja kontroli par dzelzceļu satiksmi Alpos. Partizānu štābā nekavējoties nonāca ziņas par visiem militārajiem transportiem un aizdomīgajiem preču vilcieniem.

Neilgi pirms kara beigām, naktī no 8. uz 9. aprīli, angļu izlūkdienests nosūtīja uz Auszē rajonu partizāna Viktora Gaisvinklera brāli Albrehtu Gaisvinkleru un trīs citus austriešus, kas bija speciāli apmācīti diversijām. Grupu vajadzēja nomest ar izpletņiem kalnu plato starp Dahšteinu un Toteskalniem netālu no Auszē kūrorta. Taču angļu pilots nomaldījās no kursa, un četri austriešu Pretošanās kustības cīnītāji nolaidās četrdesmit kilometrus no norādītās vietas — gandrīz pie Ebenzē koncentrācijas nometnes.

Gestapovieši drīz vien atklāja desanta izsēdināšanu. Ebenzē policijas iecirkņa leitnants Hāderleins padotī​bas kārtībā ziņoja uz Gmundenu: «Četri nepazīstami puiši — spriežot pēc dialekta, trīs ir no Vīnes un viens no Stīrijas — 1945. gada 9. aprīli pīkst. 4.30 tika izmesti ar izpletņiem no ienaidnieka lidmašīnas netālu no Rīderhites. Trīs no viņiem tērpti civilistu drēbēs un viens vācu lidotāju formā. Viņiem ir sprāgstvielas, ieroči, munīcija un citi uzkabes piederumi. Pārnakšņojuši Rīderliitē, viņi 10. aprīlī ap pīkst. 13.00 nozuda Langvīzas virziena. Sākta meklēšana. Par izsēdināšanu rakstiski ziņots Gmundenas drošības policijai, gestapo un žandarmērijai, kā arī informētas visas drošības policijas iecirkņu nodaļas un žandarmu pos​teņi.» Gaisvinklera grupas meklēšanai drošības dienests papildus norīkoja savu Linčas nodaļu. Bet četriem vīrišķīgajiem austriešiem ar vietējo iedzīvotāju palīdzību izdevās izbēgt no vajatājiem, nokļūt Auszē rajonā un nodibināt sakarus ar partizāniem, kas tur jau darbojās.

Albrehts Gaisvinklers bija pazīstams kā pieredzējis antifašists. Jau 1936. gadā gestapo viņu arestēja, jo viņš vadīja apvienoto sociālistu UN komunistu pagrīdes organizāciju. Bet pat ar spīdzināšanu nacistiem neizdevās piespiest viņu runāt. 1943. gadā viņu ar varu mobilizēja un nosūtīja uz Francijā dislocētu aviācijas daļu. Pēc neilga laika viņš dezertēja un aizbrauca uz Angliju. Te Albrehts tika speciāli sagatavots, lai piedalītos savas dzimtenes atbrīvošanā. Viņa zināšanas partizāniem lieti noderēja. Visai drīz fašisti uz savas ādas izjuta Albrehta. Gaisvinklera līdzdalību Plīseisa vienības darbībā.

1944. gada oktobrī gestapo izdevās arestēt Kārli Feldhammeru. Kad viņu veda uz Auszē policijas iecirkni, viņš izdevīgā brīdī izlēca pa logu un aizbēga. Lai atrastu Feldhammeru, nacisti sarīkoja masveida kratīšanas, jo domāja, ka pie viņa glabajas partizānu izlūkošanas ziņas par vērtību transportēšanu uz «Alpu cietoksni». Taču nokļūt uz pēdām drosmīgajam parti- zanam gestapoviešiem izdevās tikai 1945. gada janvāra beigās. Gestapoviešu ierēdnis nošāva viņu ar auto- mātu sievas klātbūtnē. Viņa tolaik bija mātes cerības. Tai pašā laikā Linčā «par valsts nodevību» ar navi tika sodīts austriešu partizāns llanss Mozers, kas partizānu nodaļas štābam regulāri piegadāja ziņas par salaupītajām mākslas vērtībām, kuras tika vestas uz sals raktuvju šahtām. Mozers saliedēja ap sevi nelielu drosmīgu cilvēku grupu, kas izvirzīja sev uzdevumu izglābt šīs mākslas vērtības. Savas zemes patriots par- tizans Mozers gāja bojā, itin nekā neizstāstījis ienaid​niekam.

Partizānu pašaizliedzīgās cīņas rezultātā esesiešiem ne vienmēr izdevās veikt nodomātos postījumus.

Kad nacistu partijas vietējās organizācijas vadītājs Ruperts Kains gatavojās uzspridzināt raktuvju eju, kura bija savakts ļoti daudz mākslas darbu, partizānu grupa izdarīja drosmīgu uzbrukumu un sagūstīja un aizveda Kainu. Partizani noturēja viņu gūstā lidzs pašām kara beigām. Daudzās vietās viņi aizbēra ar akmeņiem raktuvju ejas un tādējādi aizšķērsoja ce|u kareivjiem, kam ar ugunsmetējiem vajadzēja iekļūt ejās un tur veikt vi​ņiem uzdoto netiro darbu.

Arī ģenerālim Fābiunkem gadījās iepazīties ar partizāniem. 1945. gada 4. maijā viņš pavēlēja sadedzināt salaupīto ārzemju valūtu, kas atradās viņa rīcibā. Ģenerāļa kasi eskortēja kareivju vienība, kuras apbruņojumā ietilpa vairaki ložmetēji un četrstobru zenītlielga- bals. Partizāni izdarīja pārgalvīgu uzbrukumu un sa​grāba kasi.

Divdesmit atbrīvošanās cīņas dalībnieki partizānu grupas komandiera Šteigera vadībā ieņēma Rerri va​sarnīcu, kur slēpās gestapo un SD vaditaji, un saņēma viņus gūstā.

Partizāni, kas bruņojuma ziņā krietni atpalika no es- esiešiem un gestapoviešiem, sava taktika galvenokārt izmantoja pēkšņuma momentu. Pat SS un SD izlases vienības, kas Oto Skorcēni vadība bija izvietojušās Top​licas ezera rajona, baidījās no partizāniem. Vācijas ka- pitulācijas priekšvakarā austriešu Pretošanās kustības dalībnieki atspieda nacistu vienības nomaļajā Ēderas ieleja un nosprostoja abas kalnu pārejas, kas to savienoja ar ārpasauli. Daļa bandītu melnajos formas tērpos bija spiesta padoties sabiedroto bruņotajiem spēkiem, kas drīz vien ieradās šeit, bet citi atrada navi, meklēdami ceļu pāri kalniem.

Taču Kaltenbrunners vēl vienmēr loloja domu sašķelt antihitlerisko koalīciju. Saja nolūkā viņa uzticības persona SD šturrnbanfīrers Hetls 1945. gada martā un aprīlī vairākkārt devas uz Sveici, lai paplašinātu pirms diviem gadiem nodibinātos sakarus ar amerikāņu izlūkdienestu. Taču sarunas pārlieku ievilkās ga​ruma.

1945. gada maija pirmajās dienās, kad Auszē rajonā jau bija dzirdama frontes kanonāde, Kaltenbrunnera stabs negaidīti saira. «Melna ordeņa» pārstāvji, kas nacistu režīmam vēl nesen bija zvērējuši «uzticību līdz galam», kas pieprasīja un pavēlēja pakārt «g|ēvu|us», kuri bija dezertējuši no vērmahta, tagad skraidīja kā sadeguši, pūlēdamies glābt savu ādu. Viņi steidzīgi noslēpa melnās un pelēkās uniformas un, izmantodami bagātīgo viltoto dokumentu kolekciju, metās bēgt. Sl) šturrnbanfīrers Bernhards Krīgers ar vieglo automašīnu un krietnu daudzumu vērtību nozuda Šveices robežas virzienā. SS šturrnbanfīrers Fricis Svends un viņa ģimenes locekļi nodrošinājās ar Itālijas pasēm, un Hetls viņus

nogādāja Šveicē. Arī Ernsts Kalten- brunners un viņa adjutants šturrnbanfīrers Arturs Šeid- lers, pārģērbušies civiltērpos, drudžaini meklēja drošu patvērumu. Viņi piedāvāja vietējam medniekam Mozeram jebkuru maksu — naudu, ieskaitot sterliņu mārciņas un dolārus, un dārglietas, — ja tas viņus aizvedīs drošā vietā. Mozers, kas, tāpat kā vairākums austriešu mednieku, bija saistīts ar partizāniem, nekavējoties paziņoja par saņemto piedāvājumu Albrehtam Gaisvinkleram. Tika izstrādāts attiecīgs plāns, un Mo​zers «pieņēma» Kaltenbrunnera priekšlikumu.

Kadā maija naktī Mozers aizveda abus esesiešu fīrerus uz nomaļu Toteskalnu rajonu.

Kaltenbrunners, kas tikai īsi pirms bēgšanas bija noslēpis sava štāba dārgumus, stiepa līdzi cieši piebāztu mugursomu. Pēc dažu stundu gājiena viņi nonāca pie pamestas sarga mājiņās maza kalnu ezera krasta.

Mozers atgriezās mājup. No šī brīža vienīgo taku, kas no sarga mājiņas veda uz Altauszē ezeru, dienu un nakti uzmanīja partizāni. Kaltenbrunners un viņa adjutants bija nokļuvuši slazdā. Pēc dažām dienām viņus arestēja amerikāņu kareivji un austriešu partizāni. Aizturēšanas brīdī šie kādreiz Varenie esesieši uzvedās ka nožēlojami komedianti: radīja viltotus dokumentus, apgalvoja, ka viņi ir ārsti, atsaucās uz Ženēvas konvenciju un Starptau​tiskā Sarkanā Krusta statūtiem. Bandītus identificēja un apcietināja.

Pēc esesiešu vadītāju apcietināšanas Kerri vasarnīcā, kas bija Kaltenbrunnera pēdējā rezidence, kādu laiku vēl dzīvoja viņu sievas. Vasarnīcu apsargāja partizānu vienība. Reiz kāds šīs vienības partizans atvilka uz Al- brehta Gaisvinklera štābu metāla kasti. Tajā bija vairāk neka tūkstoš zelta divdesmitdolāru monētas, kas katra svēra vairāk nekā 30 gramus. Uz vasarnīcu nosūtīja speciālu grupu.

Sakņu dārzā ta atrada līdzīgu kasti, kurā bija zelta monētas, banknotes un masīva zelta etvija. Kad saskaitīja abu kastu saturu, izrādījās, ka ta- jas ir 10 000 zelta monētas 76 kilogramu kopsvarā un 15 000 dolāru un 8000 Šveices franku banknotēs. Kaltenbrunners, acīm redzot, cerēja kādā izdevīgā brīdī pēc kara to visu likt liotā. Taču vēsturei labpatikās iet citu ceļu. Bijušais Valsts galvenās drošības pārvaldes šefs nonāca uz apsūdzēto sola Nirnbergā un tika pa- karts.

NOSLĒPUMA PLĪVURS PACELTS MAKNELIJS ĶERAS PIE DARBA Virzīdamies arvien dziļāk «Alpu cietokšņa» teritorijā, amerikāņi no vietējiem iedzīvotājiem saņēma ne mazumu ziņojumu par noslēpumainajam akcijām Toplicas ezera rajonā. Amerikāņu virspavēlniecība sāka jo dzīvi interesēties par nacistu «zemūdens seifu». Dažas stundas pēc tam, kad vērmahta karavīri un esesieši iemeta ezerā pēdējās kastes, pie kalnu ciema iedzīvotāja Han- nesa Stekla durvīm pieklauvēja ASV armijas speciālās apakšvienības komandieris. Vēlāk Steķis stāstīja: «Nepaiet ne pāris stundu, kad ierodas «amiši», viņu priekšpulks. Un luk, viņu kapteinis, kas runā vāciski, jau laipni aicina mani iznākt no mājas un ltidz parādīt viņam vietu, kur notika visa šī jezga ar kastēm. Viņam jau tūlīt pie rokas ūdenslīdēji un piepūšamās laivas, un plosti. Bet puiši zem ūdens nepalika ilgi: tur apakšā, — viņi stāstīja, — taisni ka džungļos, viens vienīgs juceklis — koku stumbri guļ krustām šķērsām, tālāk nolaisties bīstami, tāpēc ka tie peld pusdziļumā un ezers ir it kā ar dubultu dibenu. Te nu virsnieks liek visu pārtraukt: sak, atgriezīsies vēlāk, ar īstiem jūrniekiem un jūras ūdenslīdēju aparātiem. Tikai no tā laika es te vairs neredzēju nevienu «arniti», toties drīz ieradās angļu slepenais dienests: gribēja uzminēt visu to velna būšanu ar kastēm, bet līdz ezera dibenam tā arī ne​tika.» [39] Un tiešām, tehniski labi apgādātā ASV jūras kara flotes ūdenslīdēju grupa atsacījās no mēģinājuma atklāt Toplicas ezera noslēpumu. Viens no atteikšanas iemesliem bija kāda amerikāņu ūdenslīdēja bojā eja.

Drīz angļu un amerikāņu karaspēka galvenās pavēlniecības štābā Frankfurtē pie Mainas nonaca satraucoša radiogramma. Amerikāņu izlūkdienesta virsnieks ziņoja, ka aizturējis vērmahta kapteini ar kravas mašīnu, kas līdz malām pielādēta ar kastēm. Tās pil​nas ar sterliņu mārciņām.

Sī vēsts lika doties ceļā majoram Džordžam Makne- lijam — CIC speciālistam cīņai ar naudas zīmju viltošanu. Maknelijs nekavējoties ieradās Auszē rajonā Austrijā, lai uz vietas iepazītos ar kastu saturu.

Kad tās atvēra, no tām veselām pakām bira arā angļu banknotes. Summa izrādījās iespaidīga: 21 miljons sterliņu mārciņu!

Amerikāņi vēl nepaguva paziņot par atradumu saviem angļu sabiedrotajiem, kad no Londonas jau steidzīgi atlidoja Angiijas bankas pārstāvis Harijs Rīvzs un trīs labākie Skotlendjarda detektīvi galvenā inspektora Rad- kina vadībā.

Ekspertu grupa, kas sastāvēja no abu izlūkdienestu pārstāvjiem, nekavējoties sāka meklēt esesiešu naudas viltotājus, kas bija piedalījušies «Bernharda operācija». Meklēšanā visiem spēkiem palīdzēja dzīvi palikušie koncentrācijas nometņu ieslodzītie, kuri bija strādājuši naudas viltotāju komandās. Daudzi no viņiem jau tolaik sniedza amerikāņu virsniekiem sikas ziņas par naudas izgatavošanas tehnoloģiju un nosauca vadītāju un or​ganizētāju vārdus no nacistu drošības dienesta ap​rindām.

Bijušais koncentrācijas nometnes ieslodzītais, polis Jakobs Laubers sīki pastāstīja Skotlendjarda ekspertam par «Bernharda operāciju» un nosauca visus es- esiešus, kas tajā piedalījās, kā ari ieslodzītos, kuri tika izmantoti piespiedu kārtā.

Gandrīz tai pašā laikā Hāgas policijas pārvaldē ieradās cits bijušais ieslodzītais — kāds holandietis, novilka saišu zābaku, atrāva pazoli un parādīja viltotas sterliņu mārciņas, kas zem tās bija glabājušās mēnešiem ilgi. Viņš ari uzrakstīja holandiešu policijai plašu ziņojumu par Himlera resora pasākumu ārzemju valū​tas viltošanā.1 Neparasti vērtīgu dokumentu Maknelijam nodeva čehs Oskars Skala. Koncentrācijas nometnes apstakļos viņš bija atradis iespēju pierakstīt precīzas ziņas par viltoto naudas zīmju daudzumu, kā arī izlaisto sēriju numurus. Metodiski rīkodamies, šis cilvēks ik dienas atzīmēja sava miniatūrajā piezīmju grāmatiņā ziņas par naudas viltotāju darbību.[40]

Uz banknotes, kas bija nofotografēta ar divdesmit- kārtigu palielinājumu, Skala izmeklēšanas komisijai pa​radīja kļūdas, kas bija raksturīgas fašistu drošības die​nesta naudas viltotajiem.

Rietumu sabiedroto iegūtās ziņas palīdzēja visai ālri atklat uzņēmumus, kas esesiešiem bija piegādājuši materiālus viltotās naudas izgatavošanai. Viens no tiem bija pergamenta papīra fabrika Daselē. Attiecīgās fir- fnas juriskonsults apliecināja šis grāmatas autoram, ka firma pēc SD pavēles tiešām izgatavojusi speciālu papīru un ka šim nolūkam tā bijusi apgādata ar īpašu iekārtu. Sis fakts bija zināms kompetentam ang|u un amerikāņu aprindām.

Maknelijam un pārējiem izmeklēšanas komisijas locekļiem neizbēgami vajadzēja iepazīties arī ar tām liecinieku liecībām, kas pieradīja, ka viltotās valūtas izgatavošana bija saistīta ar noziegumiem pret ieslodzītajiem ebrejiem. Materiāli, kas atmaskoja Bernhardu Krigeru, Smīdu, Frici Svendu un viņu šefu Sellenbergu, tika savākti vienkopus angļu un amerikāņu karaspēka galvenajā mītnē. Sellenbergam, kas tobrīd jau atradas angļu apcietinājumā, nebija ne mazākā pamata lolot rožainas cerības: tolaik ievērojami kara noziedznieki nevarēja cerēt uz žēlastību. Tomēr Bernhards Krīgers un viņa «galvenais grāmatvedis» Roberts Smīds laikus izmantoja viltotus dokumentus un nozuda. Tiesa gan, viņiem bija maz izredžu palikt nenotvertiem: viņu pēdas acīm redzami veda uz Vācijas un Austrijas da- ļam, ko bija okupējis amerikāņu karaspēks.

Vismaz toreiz, kad Maknelijs Frankfurtē pie Mainas iesniedza galīgo ziņojumu par veiktās izmeklēšanas rezultātiem, atmaksa šī nepieredzētā nozieguma vaininiekiem likās tikai laika jautājums, kas atkarīgs vienīgi 110 meklēšanas panākumiem.

SPRIEDUMS PASLUDINATS

Starptautiskais Kara Tribunāls Nirnbergā, kur tiesāja «pirmā lieluma» nacistu barvežus par noziegumiem pret mieru, noziegumiem kara un noziegumiem pret cilvēcību, pasludināja taisnīgu spriedumu. Divpadsmit apsūdzētajiem, to vidū Kaltenbrunneram, piesprieda nāves sodu, bet septiņiem pārējiem — dažāda ilguma cietum​sodus, sākot ar desmit gadiem un beidzot ar mūža ieslodzījumu.

Nirnbergas spriedums fašistiskā drošības dienesta lietā bija maksimāli skaidrs. SD kopuma tika atzīta par noziedzīgu organizāciju. Sprieduma pamatojumā nepār​protami bija teikts: «Gestapo un SD tika izmantotas nolūkiem, kuri saskaņā ar (Starptautiskā Kara Tribunāla. — J. AI.) Statūtiem bija noziedzīgi un kuros ietilpa ebreju vajāšana un iznīcināšana, zvērības un slepkavības koncentrācijas nometnēs, iejaukšanās okupēto teritoriju pār- valdē, piespiedu darbu programmas realizēšana, kara gūstekņu spīdzināšana un nogalināšana …

Izskatot SD lietu, Tribunāls ņem vērā Valsts galvenās drošības pārvaldes (RSIIA) III, VI un VI pārvaldi un visus citus SD locekļus, tai skaitā visus vietējos pārstāvjus un aģentus, neatkarīgi no tā, vai viņi dar​bojās aiz goda jūtām vai kā citādi un vai viņi formāli bija SS locekļi vai ne.

Tribunāls saskaņā ar Statūtiem atzīst par noziedzīgu grupu, kas sastāvēja no tiem gestapo un SD darbiniekiem, kuri ieņēma iepriekšēja, paragrafā uzskaitītos amatus, kuri iestājās organizācijā vai palika taja, zinādami, ka ta tika izmantota, lai pastrādatu tādus darbus, kas saskaņā ar Statūtu 6. paragrāfu atzīti par noziedzīgiem, vai arī kā organizācijas locekļi personiski piedalījās līdzīgu noziegumu izdarīšanā. Si tiesas sprieduma pamatā ir organizācijas piedalīšanās noziegumos karā un ar karu saistītos noziegumos pret cilvē​cību …»[41] Saskaņā ar Starptautiskā Kara Tribunāla Statūtiem arī SS tika pasludināta par noziedzīgu organizāciju.

Ar to būtība bija pasludināts spriedums SD grupen- fīreram Valteram Sellenbergam un viņa tuvākajiem rokaspuišiem: SD štandartenfīreram Smidam, SD šturm- banfīreram Hetlam, SD oberšturmbanfīreram Skorcēni un SD šturmbanfīreram Krīgeram.

Taču drīz vien kļuva skaidrs, ka plāni, par kuru īstenošanu «Alpu cietoksnī» prātoja SS un SD barveži, ne​pavisam nebija nodoti aizmirstībai.

ĢENERĀLIS TEILORS NEATCERAS Starptautiskā Kara Tribunāla spriedumam vajadzēja kļūt par vadošu principu visās kara noziedznieku prāvās, kas vēlāk notika Nirnbergā un kļuva pazīstamas kā «turpmākās *prāvas». Tajās par smagiem noziegumiem tiesaja fašistu kara rūpniecības magnātus, ārstus, juristus, ministriju darbiniekus, ģenerāļus un SS augstākos darbiniekus. Bet atšķirībā no Nirnbergas prāvas, kura tiesāja Starptautiskais Kara Tribunāls, «turpmā​kajās prāvās» bija pārstāvētas vienīgi amerikāņu tiesas.

Starp šim krirriinālprāvain viena no svarīgākajām bija prāva par tā saukto «lietu Nr. 11».

Amerikāņu kara tiesas priekšā stajas četri nacistu ministri, septiņi valsts sekretāri un vesela rinda cilu augstāko Hitlera impērijas valsts ierēdņu. Pēc analoģijas ar Berlīnes ielas nosaukumu, kurā izvietojās galvenās fašistu ministrijas, šo prāvu iedēvēja par «Vilhelma ielas prāvu». Tā ilga no 1948. gada līdz 1949. gada aprīlim.

Izskatot «lietu Nr. 11», uz apsūdzēto sola sēdēja nacistu slepenā dienesta ārzemju nodaļas priekšnieks Valters Šellenbergs, bijušais impērijas finansu ministrs grals Svērins fon Krozigs un Vācijas reihsbankas viceprezidents Emīls Pūls. Ta kā šie apsūdzētie lielā mērā bija atbildīgi arī par nacistu miljonu izvešanu uz ārze- mēm, kura sākas 1944. gada rudenī, visa pasaule gaidīja, ka «Vilhelma ielas prāvā» līdz galam atklāsies jautajumi, kuri vēl bija palikuši neskaidri.

Milzīgais amerikāņu apsūdzības aparāts bija sagatavojis izskatīšanai prāvā 550 000 dokumentus; aklu vaki ar tiem aizņēma plauktus 15 metru garumā. Par apsūdzētājiem nozīmēja pazīstamus juristus.

Galvenā apsūdzētāja pienākumus uzticēja Telfordam Teiloram, kas tikko bija paaugstināts par amerikāņu armijas brigādes ģenerāli. Viņa vietnieks bija tiesību zinātņu doktors Roberts M. Kempners. Viņiem asistēja amerikāņu tieslietu zinātnieks profesors Čārlzs S. Laions un tiesību zinātņu doktors Aleksandrs Džordžs Hārdijs. Kontaktus ar attiecīgajām ang[u instancēm uzturēja kādas angļu bankas direktora dēls Viljams H. Mersers, kas bija visai kompetents finansu jautājumos.

Bet objektīvie novērotāji, kas prāvā cerēja uzzināt svarīgus atmaskojošus apstākļus un gaidīja, ka Sellen- bergu par naudas viltošanu un ar to saistītajiem noziegumiem bargi sodīs, vīlušies atstāja Nirnbergu. Beigu beigās Šellenbergam par piederību pie noziedzīgajam SS un SD organizācijām un par izdarītajiem noziegumiem pret cilvēcību tomēr piesprieda… sešu gadu cietumsodu. VāGijas reihsbankas viceprezidents Pūls dabūja piecus gadus. Toties prāvā ne vārds netika minēts par visu SD darbības kompleksu, kas aptvēra viltotas naudas izgatavošanu un ar to saistītos noziegumus, kurus izdarīja drošības dienests kopā ar vāctī monopoliem un reihsbanku! Daudzi to uzskatīja par ne​jaušību.

Patiesībā iespaidīgas rietumvalstu reakcionāru aprindas un finansu kapitala pārstāvji noslēdza darījumu ar SD noziedzniekiem un Hitlera ģenerāļiem. Saskaņā ar Nirnbergā pasludināto Starptautiskā Kara Tribunāla spriedumu SS un drošības dienesta barvežus vajadzēja bargi sodīt. Taču ar viņiem noslēdza antikomunistisku sazvērestību: par savas pieredzes un sakaru nodošanu amerikāņu izlūkdienestam viņiem atļāva izvilkt galvas no cilpas, kas jau bija uzmesta kakla. Amerikāņu slepenais dienests pieņēma nacistu noziedzniekus par sa​viem darbiniekiem. Par to, piemēram, liecina šādi fakti.

Nacistu naudas viltotājs SD šturrnbanfīrers Vilhelms Hetls, kas bija Kaltenbrunnera uzticības persona un tuvs Eihmaņa draugs, ne tikai palika nesodīts, bet kļuva par amerikāņu izlūkdienesta aģentu vadītāju ar ļoti augstu atalgojumu.[42] Vēl vairāk, C1C pretojās Hetla izdošanai Ungārijas valdībai, kas oficiāli meklēja viņu ka kara noziedznieku, lai nodotu tiesai.

Hitlera favorīts un Sellenberga diversantu barvedis SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni, kas atmaskots neskaitāmos kara noziegumos, jau 1947. gadā ar segvārdu «Ābels» noslēdza darījumu ar amerikāņu slepeno dienestu. Skorcēni pārdeva «Camp King» nometnē izvietota amerikāņu karaspēka «vēstures nodaļai» savu rakstiski izklāstīto graujošas darbības pieredzi un pretī saņēma «kvīti par ķīmisko tīrīšanu».[43] Amerikāņi atsacījās apmie- .rināt arī Cehoslovakijas republikas prasību izdot

Skorcēni, lai gan viņu par noziegumiem pret cilvēcību, ko viņš bija izdarījis fašistu okupētajā Cehoslovakijā, mek​lēja starptautiskā mērogā.

Džordžs Spensers Špics, kas bija viena no nozīmīgākajām figūrām SD aparātā viltotās naudas realizēšanai, atrada paspārni pie amerikāņu izlūkdienesta priekšnieka okupētajā Bavārijā Čārlza Mikaela un izman​toja viņa aizbildnību.[45] To SD aģentu barvedis, kuri darbojās pret Padomju Savienību, un galvenā persona viltoto sterliņu mārciņu realizēšana bija Rūdolfs Blašķe. ASV izlūkdienests paglāba viņu no labošanas darbu nometnes un kopā ar brāli Oskaru Blašķi, kas ari bija naudas viltotājs, iz​laida brīvībā.

Ar Sellenbergu un Skorcēni cieši sadarbojās Hitlera ģenerālis Reinhards Gēlens, kas Vācijas ģenerālštābā (OKH) vadīja spiegošanas un diversiju daļu «Austrumu ārzemnieku armijas». 1945. gadā ASV izlūkdienests uzdeva Gēlenam izveidot Rietumvācijā pretpadomju slepeno dienestu, ko bagātīgi finansēja ar dolāriem. Gēlens iesaistīja savā dienestā nacistus un vērmahta virsniekus, un viņi"visi saņēma no amerikāņiem pilnīgu grēku piedošanu.

Turku policijas arestēto SD valūtas un zelta kontrabandas speciālistu Džuzepi Beretu no cietuma atbrīvoja amerikāņu virsnieks Erls un iesūtīja viņu Padomju Ar​mijas atbrīvotajā Bukarestē.2 So uzskaitījumu varētu papildināt ar ne vienu vien simtu faktu un uzvārdu.

Tādā veida tika īstenota sazvērestība, par kuru Himlers, vācu ģenerālštābs un vācu rūpniecības magnāti veda sarunas ar ASV un Lielbritānijas iespaidīgām aprindām, izmantodami starptautiskos monopolu un aģentūras sakarus, kuri nepārtrūka arī kara darbības laikā. Kļuvušas par Hitlera reiha antikomunisma politikas mantiniecēm, rietumvalstis aicināja sava dienestā arī tos, kurus trešajā reihā uzskatīja par visuzticamākiem un kuriem kara pēdējās dienās bija uzdots noslēpt nacistu miljonus drošās vielās un stingri turēt slepenībā uzticības personas, kurām šie miljoni bija nodoti gla​bāšana.

Vadoties pēc šiem apsvērumiem, iespaidīgi Pentagona pārstāvji un ASV reakcionārie politiķi laida darbā visus līdzek|us, lai izvairītos no nevēlamiem atmaskojumiem. Tāpēc arī amerikāņu kara tribunāli Nirnbergā neuzdrošinājās nodot atklātībai operāciju kompleksu, kas saistījās ar nacistu miljonu nobēdzināšanu un krimināli sodāmo viltotās naudas izgatavošanu. Tie neuzdrošinājās sodīt arī vainīgos, kuri šī kompleksa ietvaros bija nogalinājuši koncentrācijas nometņu ieslodzītos. Un patiešām — izskatītos vismaz dīvaini, ja Nirnbergā piespriestu sodu nacistu noziedzniekiem, kuri pa to laiku jau bija iekļauti amerikāņu armijas un izlūkdienesta finansu sarakstos!

Sīs sazvērestības izpausmi uz savas ādas dabūja izbaudīt arī autors, sākdams vākt materiālus šai grā​matai.

Pirms tās rakstīšanas bija nepieciešams noskaidrot veselu virkni jautājumu, kas bija radušies sakarā ar «Vilhelma ielas prāvā» atklātajiem faktiem. Sai lielā varēja palīdzēt amerikāņu apsūdzības vadītājs Teilors. Pēc 1950. gada viņš šķīrās no ģenerāļa formas tērpa un atgriezās pie civilā jurista profesijas.

1963. gada beigās viņš strādāja par pasniedzēju Kolumbijas universitātes juridiskajā fakultātē Ņujorkā.

Atvaļinātā brigādes ģe​nerāļa atbilde bija maksimāli pieklājīga, toties ļoti īsa: «Nožēloju, ka pēc tik daudziem gadiem nevaru atce- rēlies nekādus apstākļus, kas saistās ar Sellenbergu un naudas viltotājiem. Domāju, ka šī lielas daļa atradās doktora Roberta M. Kempnera pārziņā un atbildi uz Jūsu jautājumiem Jūs droši vien varētu saņemt no viņa.»

Grūti bija Teiloram ticēt. Vai tad nelikās dīvaini, ka jurists var aizmirst lietas būtību tāda prāvā, kāda bija «Vilhelma ielas prāva»? Vēsturē visplašākā naudas zīmju viltošana, kas apvienota ar noziegumiem pret cilvēcību, taču nepavisam nav tik sīks noziegums, lai tas viegli izgaistu no atmiņas!

Pamodušās šaubas nebūt nemazinājās, kad kļuva zināms, ka savu karjeru otrā pasaules kara laikā Teilors taisījis amerikāņu armijas militārajā izlūkdienestā — laikā no 1942. līdz 1946. gadam no majora izvirzīdamies līdz brigādes ģenerālim. Vai tā bija nejaušība, ka tieši amerikāņu izlūkdienesta ģenerālim uzticēja vadīt apsūdzību prāvā pret nacistu slepenā dienesta šefu Valteru Sellenbergu? Var konstatēt, ka tieši Teilora vadībā šajā prāvā tika formulēts tas politiskais kurss attiecībā uz nacistu noziedzniekiem, ko

vēlāk realizēja ASV reakcionārās aprindas. Tāpēc pret Teilora izteikumiem šajā jautājumā vajadzēja izturēties kritiski.

Nekādus prāvas sīkumus nevarēja atcerēties arī Čārlzs S. Laions, kas tagad arī strādā par pasniedzēju Ņujorkas universitātes juridiskajā fakultātē. Grāmatas autoram viņš izteicās: «Es toreiz nenodarbojos ar Sellenbergu. Apsūdzība bija sadalita vairākās daļās. Es vadīju tikai vienu daļu, bet Roberts M. Kempners — citu, to, kuras pārziņā atradās Sellenberga lieta. Bez tam es nevaru atcerēties, ka būtu dzirdējis kaut ko par naudas viltošanu.»

Tāds paziņojums liek kļūt uzmanīgam. Profesors Laions taču vadīja apsūdzibu pret nacistu valsts ekonomiski politiskajām iestādēm un organizācijām. Tās savukārt ne tikai aktīvi piedalījās visās drošības dienesta mahinācijās ar viltoto valūtu, bet ari tieši palīdzēja tam noslēpt nacistu salaupītās bagātibas miljonu vērtībā.

Atlika viena cerība: varbūt kaut ko paziņos doktors Roberts M. Kempners, kas «Vilhelma ielas prāvā» bija ASV galvenā apsūdzētāja vietnieks. 1963. gadā pienāca atbilde arī no viņa: «Ļoti iepriecinoši, ka Jūs sākāt pētīt lietu par naudas viltošanu. Iesaku iepazīties ar grāmatām, kas iznākušas par šo jautājumu. Viena tāda grāmata pagājušajā gadā izdota angļu valodā. Diemžēl Nirnbergas prāvā es neizmeklēju nacistu afēru ar viltoto valūtu, bet, pats par sevi saprotams, tā būtu mani ieinteresējusi. Lai gan mēs kā apsūdzētāji, dabiski, nodarbojāmies ar slepkavībām, ko bija izdarījuši galvenie kara noziedznieki, taču naudas viltotāji tieši neatbilda apsūdzības statu​ sam, ko piemēroja kara noziedzniekiem… Aleksandrs Hārdijs, kas prāvā nodarbojās ar Sellenberga lietu, apsūdzības aktā neminēja afēru ar viltotajam banknotēm. Tieši kadu apsvērumu dēļ netika runāts par afēru ar naudu, es Jums nevaru pateikt.»

Vajadzēja griezties pie profesora Hārdija (tagad viņš ir Čikāgas sabiedribas «Automatic Canteen Company of America» prezidents) un uzdot viņam jautājumus par dažām neskaidrībām šajā lietā. Iekams sniedzu viņa atbildi, piebildīšu, ka Hārdija personā mēs atkal sastopamies ar amerikāņu slepenā dienesta redzamu pārstāvi. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja ASV jūras kara flotes izlūkdienestā «Office of Naval Intelligence» (ONI), no kurienes arī tika komandēts uz «Vilhelma ielas prāvu». Tādēj Hārdija atbilde izbrīnu nerada. «Neatceros,» viņš raksta, «ka man būtu nācies izskatīt kaut kādus materiālus, kam sakars ar viltotās naudas izgatavošanu un kas būtu pelnījuši, lai tos izmantotu kādā no tām lietām, kurās es uzturēju apsūdzību. Visi šie materiāli bija doktora Kempnera rokās, un viņam būtu vieglāk atbildēt uz Jūsu jautājumu, kādēļ šie kriminālie nodarījumi netika iekļauti apsūdzības slēdzienā pret kādu no apsūdzētajiem «Vilhelma ielas prāvā».»

Un tagad rezumēsim. «Vilhelma ielas prāvā» ameri- kāņu apsūdzības pārstāvji, kuri pa lielākajai daļai bija ASV slepenā dienesta virsnieki, apgalvo, ka viņiem it kā nav ienācis prātā, ka nacisti ieguva savas bagātības, slēpa tās, spekulēja ar tām, viltoja naudas zīmes un tās realizēja, vienlaikus izdarot noziegumus un slepkavības. Bet, ja tiešām ir tā, tad iznāk, ka amerikāņu slepenais dienests jau 1945. gada maijā apzināti noslēpis Makne- lija ziņojumu, kas sastadīts kopā ar kompetentām angļu instancēm, un sniedzis palīdzīgu roku nacistiem, noklusējot amerikāņu apsūdzētajiem Nirnbergā šo augstakā mērā svarīgo dokumentu. Lai gan daudz kas runā tādam pieņēmumam par labu, tomēr ir vēl viens dokuments, kas glabājas Vašingtonas seifos. Tas vairāku amerikāņu slepenā dienesta pārstāvju aizdomīgo atmiņas zudumu padara maz ticamu.

Kas tas ir par dokumentu?

Viens no koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem, kurus Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvalde izmantoja nāvei nolemtajās komandās viltotās valūtas izgatavošanai, bet kuri nejaušibas dēļ palika dzīvi, ir Pēteris Edels. «Vilhelma ielas prāvas» laikā viņš ieradās Nirnbergā un ar zvērestu deva amerikāņu kara tribu​nālam liecību, kas atmasko nacistu noziedzniekus: «1944. gada 27. janvāri Aušvicas[46] koncentrācijas nometnē SD šturrnbanfīrers Krīgers iesaistīja mani darbā, par kura raksturu man toreiz nebija ne mazākā priekšstata. 1944. gada februāra sākumā mani

kopā ar da​žiem citiem ieslodzītajiem nosūtīja uz Saksenhauzenas koncentrācijas nometni. Pēc četru nedēļu karantīnas mūs pārvietoja uz 18./19. bloku. Krīgers mums teica, ka šajā blokā izgatavo viltotu naudu. Viņš paziņoja, ka gadījumā, ja izpaudīsim to, kas notiek 18./19. blokā (arī nometnes ieslodzītajiem, kas atrodas ārpus ši bloka), tiksim sodīti ar nāvi.

Kā es uzzināju pēc ierašanās blokā, tajā izgatavoja ne tikai viltotu naudu, bet arī viltotus dokumentus un apliecību veidlapas, ko izmantoja daudzās valstīs. 18./19. bloks bija Valsts galvenās drošības pārvaldes uzņēmums …

Visiem bloka ieslodzītajiem no paša sākuma bija zināms, ka šī sevišķā komanda, ko nometnes žargonā dēvēja par «debesbraukšanas komandu», bija nāvinieku komanda, jo visi tās dalībnieki bija ebreji vai jauktas tautības pārstāvji. Esesiešu žargonā runājot, mēs bijām, «noslēpuma nesēji». Ja abas šīs īpašības izrādītos nepietiekamas, lai uzskatītu mūs par nāvinieku komandu, tad par papildu apliecinājumu un pierādījumu varēja izmantot, lūk, ko. Ja gadījās viegla trauma, piemēram, bija ievainots pirksts, ieslodzītos veda uz ambulanci pie ārsta, kuram nebija tiesību pārmīt ar atvestajiem ne vārda. Smagi slimos neatļāva ievietot slimnīcas banakā pat tad, jlt viņus varēja izārstēt. Viņus likvidēja, tas ir — nogalināja.

Par to, ka SD neizdevās izpildīt savu nodomu, sevišķās komandas ieslodzītie, kas bija pārvesti uz Ebenzē nometni (Mauthauzenas galvenā nometne) Austrijā, var pateikties vienīgi negaidīti ātrajai amerikāņu karaspēka ienākšanai 1945. gada 5. maijā.

Es devu šo liecību brīvprātīgi, bez jebkādas atlīdzības un bez piespiešanas vai draudiem …»

Tā ir tā pali liecība, par kuru, pēc minēto amerikāņu apsūdzības pārstāvju vārdiem, viņi nav zinājuši vai ari aizmirsuši! Bet šo liecību 1948. gada 24. janvārī personiski apstiprinājis Norberts R. Barrs, kas strādāja amerikāņu tribunāla priekšnieka izmeklēšanas da|ā un izskatīja kara noziedznieku lietas. Pēc tam amerikāņu liesu orgāni piešķīra šim dokumentam numuru «NG-5508», un tādējādi tas oficiāli pievienots lietai. Pat, ja neņem vērā laikam tiešām nobēdzināto Makne- lija ziņojumu, jau šis dokuments vien apgāž tagadējos stereotipos amerikāņu apgalvojumus, it kā ASV kara tribunāls neko nav zinājis par esesiešu naudas viltotāju noziegumiem pret koncentrācijas nometņu ieslodzītajiem. Šinī sakarībā jāuzsver vēl viens ievērības cienīgs apstāklis: šis neapšaubāmi ārkārtīgi svarīgais dokuments nav pievienots «Vilhelma ielas prāvas» oficiālajam protokolam, kurā ir vairāk nekā 3800 lappušu un kurš 1951.—1952. gadā iespiests ASV valsts tipogrāfijā ar nosaukumu «Trials of War Criminals, Case 11» (XII—XIV sējums). Tādējādi dokuments, kas atmaskoja fašistu slepeno dienestu, pārvērties par dokumentu, kas atmasko amerikāņu izlūkdienestu.

Taču doktors Roberts Kempners, kas bija lūdzis autoru informēt viņu par šīs lielas pētīšanu, pēkšņi nolēma pamēģināt satricināt neapgāžamus pierādījumus. Viņš izvirzīja argumentu, ka tad, kad Edels sniedza savu liecību, visu apsūdzības aklu sastādīšana Nirnbergā jau bija pabeigta; il sevišķi tas attiecas uz apsūdzības slēdzienu «Vilhelma ielas prāvā», kas bija datēts ar 1947. gada I. novembri. Bet āri šis arguments, to tuvāk aplūkojot, neiztur kritiku. Antifašists Pēteris Edels ar savu liecību taču apstiprināja vienīgi to, ko amerikāņu izlūkdienesta virsnieks Maknclijs bija fiksējis savā protokolā 24 mēnešus pirms tam, kad tika izvirzīta apsūdzība «Vilhelma ielas prāvā». Bez tam Edels jau 1947. gada 1. oktobrī, tātad četras nedēļas pirms minētā apsūdzības slēdziena sastādīšanas, dokumentālā ziņojumā aprakstīja nacistu noziegumus, kuru aculiecinieks viņš bija. Šis ziņojums paradījās populārajā žurnālā «VVcltbūhne», piesaistīja pasaules sabiedriskās domas uzmanību, un amerikāņu tiesu orgāni, dabiski, nevarēja to nepamanīt. Vēl vairāk, tas bija pie​vienojams apsūdzības slēdzienam.

Taču ir vēl viens pierādījums tam, ka starp amerikāņu un nacistu slepenajiem dienestiem bija noslēgta sazvērestība. Jau 1945. gadā SD šturrnbanfīrers Vilhelms Hetls (saukts arī Valters Hāgens), ko amerikāņu izlūkdienests no jauna bija licis pie darba, apliecināja visai svarīgu faktu. Viņš rakstīja: «Manā liktenī liela nozime bija tam, ka mans viedoklis saskanēja ar angļu nostāju Nirnbergā. Es toreiz biju «mūžīgais liecinieks» dažādās kara noziedznieku prāvās… Es redzēju savām acīm, kā amerikāņu

apsūdzības instances centās nodot Sellenbergu tribunāla tiesai par «Bernharda operāciju». Mani šajā lietā pratināja ļoti bieži, bet pašu Sellenbergu, protams, vēl biežāk. Taču negaidot visi jautājumi, kas saistijās ar «Bernharda operāciju», pēkšņi tika pārtraukti. Vēlāk kāds amerikāņu virsnieks (kurš. to varēja zināt, tāpēc ka viņam bija iespējams sekot prāvas gaitai) man paziņoja, ka angļu apsūdzības pārstāvji paši lūguši amerikāņus turpmāk nenodarboties ar viltotās naudas afēru. Bet tas nozīmē, ka «Bernharda operācijas» realizēšanu līdz paĻ Vācijas kapitulācijas brīdim uzskatīs par pieļaujamu kara viltību.»1 Pārliecinošo pierādījumu ķēdē līdz šim trūka tikai viena posma: šīs rīcības liešo motīvu izskaidrojuma. Bet Hetla atzīšanās aizpilda arī šo robu. Imperiālisms un karš ir nedalāmi. Imperiālistiskā kara noziedzīgajam raksturam atbilst arī tā noziedzīgās metodes. Mērķis attaisno līdzekļus — tāda ir tās iekārtas devīze, kurai karš ir likums. Nav ne mazāko šaubu, ka amerikāņu tiesu orgāni ārkārtīgi rūpīgi izpētīja jautājumu ' Wal(er Hogen. Unternehmen Bernhard, S. 281. kompleksu par naudas viltošanu, kas bija saistita ar neskaitāmiem noziegumiem. Bet viņi atsacījās publiski apsūdzēt un tiesāt vainīgos nacistus, lai «papīra ieroci» iekļautu savu līdzekļu arsenālā, kas domāts graujošai darbībai pret sociālistiskās nometnes zemēm.

Te kā uz delnas redzama imperiālisma divkāršā morāle un buržuāzisko tiesību pragmatisms. Kā angļu, tā amerikāņu likumi paredz bargus sodus par naudas zīmju viltošanu. Taču esesiešu bandītiem, kas pielietoja pat masu slepkavības un pēc sava vēriena pārspēja visus līdz tam zināmos naudas viltošanas gadījumus, atradās iespaidīgi aizbildņi to valstu valdību aprindās, kurām ar viltoto valūtu bija radīti milzīgi zaudējumi.

Tas viss galu galā tikai lieku reizi pierāda noziedzī- guma un kriminālelementu augošo ietekmi uz mūsdienu imperiālistisko valstu politiku.

Doktors Kempners ieteica iepazīties ar grāmatu par SD naudas viltotājiem, kas izdota ASV. Sis izdevums ar nosaukumu «Bernharda operācija» pieder Antonija Pīrija spalvai un 1962. gadā iznācis Ņujorkā. Uzklausīdams padomu, es ne tikai iepazinos ar to, bet rūpīgi izanalizēju to no faktu viedokļa. Un tūdaļ kļuva skaidrs, ka šī grāmata nav nekas cits kā melu, puspatiesības un atzīšanos sajaukums. Kaut ari esošie materiāli liek Pīrijam atzīt, ka viltotās naudas izgatavošana bija saistīta ar koncentrācijas nometņu gūstekņu slepkavībām, nekādus secinājumus viņš no tā nevēlas izdarīt. Tieši otrādi, pūlēdamies politiski un juridiski . atņemt šiem faktiem to atmaskojošo spēku, autors ķeras pie metodes, kas nav savienojama ar objektīvu vēstures analīzi: visiem tiešajiem un netiešajiem noziegumu vaininiekiem autors devis patvaļīgi izraudzītus pseidonīmus, neslēpti cerēdams tādējādi iznīcināt jebkuras lā dēvētās «nepārvarētās pagātnes» pēdas. Sakarā ar šīm «literārajām» brīvībām Antonijs Pīrijs uzskatījis par nepieciešamu sniegi vienīgi šādu paskaidrojumu: «Acīm redzot, doktors Vilhelms Iletls uzskata, ka ļoti svarīgi ir aizmirst viņa pagātni. Savu grāmatu «Bernharda operācija» viņš izdeva ar Valtera Hāgena pseidonīmu, un ik reizi, kad šinī grāmatā (domāts amerikāņu izdevums. — J. M.) viņu uzrunāja vārdā, viņš tā vietā ievilka svītru. Pēc viņa parauga arī es izmantoju psei​donīmu.»

Taču nacistisko noziedznieku aizstāvība, ko uzņēmušās zināmas aprindas valstīs, kuras 1949. gadā apvienojās agresīvajā militārajā NATO blokā, ir tikai jautājuma viena puse. Otra puse ir tā, ka noziedzīgās nacistu karošanas metodes kļuvušas par sastāvdaļu Ziemeļat- lantijas bloka militārajās programmās, kuru mērķis ir gatavot agresiju pret sociālistiskās nometnes zemēm.

Par to, starp citu, liecina leitnanta Dž. Kouglena raksts, kas 1951. gadā publicēts Kanādas militārajā žurnālā «Canadian Army Journal». Viņa rakstā, kam dots virsraksts «Novārtā atstāts cīņas ierocis», mēģināts izdarīt secinājumus no «Bernharda operācijas», kuri būtu aktuāli NATO blokam. Autors, piemēram, raksta: «Ja 1940. gadā postošu bumbu vietā Hitlers būtu nometis uz Angliju viltotas sterliņu mārciņas, viņam būtu bijušas daudz lielākas iespējas saglabāt savu «tūkstošgadīgo reihu». Angliju varēja nokaisīt ar milzīgu daudzumu tādu banknošu. Par pamatu ņemsim to, ka viena banknote vienas sterliņu

mārciņas vērtībā sver trīs gramus. 400 tonnas tādu banknošu liktu Anglijas valsts bankai nodrošināt apgrozībā apmēram 667 miljonus sterliņu mārciņu, kas tikai nedaudz pārsniedz kopējo banknošu vērtību, kuras tolaik atradās apgrozībā Anglijā. Ja atcerēsimies, ka Vācijas «Luftvvaffe» vienā pašā naktī nometa uz Kovenlriju. 400 tonnas bumbu, nonāksim pie secinājuma, ka Vācija vienā naktī būtu varējusi divkāršot naudas zīmju skaitu, kas atradās apgrozībā, bet vel jo pārliecinošāk to būtu varējusi izdarīt divās vai trijās nedēļās. Iespaids, kādu tas atstātu uz rūpniecību, būtu vel spēcīgāks nekā fatālais ražošanas līmeņa kritums Vācijā inflācijas laikā no 1920. līdz 1924. gadam …»

Kouglens turpina: «…daži var iebilst, ka šāviņi, kaut arī tie izmaksā dārgāk, tomēr ir nozīmīgāki par viltotu naudu. Kara laikā patērētāji apmaksā pirkumus divās valūtās, proti, papīra naudā un ar taloniem.

Protams, no lidmašīnām var nomest arī pārtikas un rūpnie- čības preču talonus, kuru viltošana ir nesalīdzināmi vieglāka par sterliņu mārciņu banknošu viltošanu.»[47] Tieši tolaik, kad parādījās šis raksts, Vašingtonā no «Vilhelma ielas prāvas» oficiālā protokola izņēma mate​riālu, ko ar zvērestu bija devis vācu antifašists Pēteris Edels.

Simptomātisks ir arī cits fakts: līdz tam laikam, kad parādījās šis raksts, kara noziedznieks Valters Šellenbergs, kuram amerikāņu kara tribunāls bija piespriedis sešu gadu cietumsodu, jau bija izlaists no katorgas cietuma un bez kādām grūtībām saņēmis iebraukšanas vīzu NATO blokā ietilpstošajā Itālijā, kur tobrīd vēl pat nebija stājies spēkā noilgums viņa noziegumiem sakarā ar naudas viltošanu. Itālijā Sellenbergam policija ne tikai neradīja nekādas nepatikšanas, bet viņš pat varēja dzīvot ar plašu vērienu.

So apstākli nešaubīgi var novērtēt kā zināmu aprindu vēlības izpausmi, jo šīs aprindas bija ieinteresētas izmantot Sellenberga pieredzi graujošās darbības jomā un likt to lietā NATO militā​rajā doktrīnā.

cilvēks, KURS bija KALTENBRUNNERA LABĀ ROKA Kaltenbrunneru pakāra kaņepāju virvē. Bet dzīvi palika tie, kas turpināja viņa noziedzīgo darbu, starp tiem — SD šturrnbanfīrers Vilhelms Hetls. Agrāk viņš bija Kaltenbrunnera laba roka, bet pēc kara apmetās — protams, ne bez aprēķina! — netālu no Toplicas ezera Austrijā. Būdams «labi informēts» cilvēks un dezinformācijas meistars, Hetls ar Valtera Hāgena pseidonīmu ķērās pie spalvas un kļuva par «rakstnieku». Viņš cenšas reabilitēt drošības dienestu, kas Nirnbergā tika atzīts par noziedzīgu organizāciju, un vienlaikus parādīt arī sevi labākā gaismā, kā vienmēr pirmām kārtām tiekdamies pēc personiska labuma. Hetls cer taisīt labu biznesu ar savām atmiņām par SD velnišķīgajiem darbiem. Pie tam viņš, protams, vairāk noslēpj nekā pasaka.

Savu parādīšanos rakstniecības laukā Kaltenbrunnera tuvākais rokaspuisis pieteica ar maz izdevušos paša biogrāfijas falsificējumu. Pēc tam kad viņa pseidonīmu atklāja, Hetls kādas plaši izplatītas rokasgrāmatas izdevumam nodiktēja par sevi šadas ziņas: dzimis 1915. gada 19. martā Vīnē; filozofijas doktors, literāts, privātās ģimnāzijas administratīvais direktors Auszē kūrortā; līdz 1938. gadam — skolotājs; «izdarīja pētījumus kādas Vācijas pētniecības organizācijas uzdevuma». Apbalvojumi: jl pakāpes Dzelzs krusts, militāra medaļa par piedalīšanos otrajā pasaules karā; iemīļotākā nodarbošanās — senu gravīru kolekcionēšana; adrese: Altauszē, Puhena Nr. 3(5, Bartlhofa.1 Kaut kas te ir patiesība, bet tikai kaut kas. Piemēram, tas, ka līdz 1964. gadam Hetls, būdams ģimnāzijas īpašnieks Auszē kūrortā, nodarbojās ar jaunatnes audzi​nāšanu un pasniedza ari… vēsturi! Taču jāatzīmē, ka tur viņš pakāpeniski ieguva īpašumā zemes gabalus, skolas celtnes, mājas un pat veselu skolas internātu. Šis īpašums viņam piederēja kopā ar kompanjonu — kādu doktoru Hermani Oberašeru, kurš, atrazdamies tā​lajā Teherānā, tēloja skolas aizbildņa lomu Auszē.

Ja par Oberašera personu painteresēsimies mazliet tuvāk, tad atklāsies, ka viņš, būdams SS hauptšturm- fīrers, pēc kara beigām ar viltotiem dokumentiem aizbēga uz Tuvajiem Austrumiem un izmantoja tur noslēptās nacistu vērtības. Viņam pievienojās arī.Hetls. Taču tas nebūt nebija vienīgais Hetla bagātību avots. Sniegdams savai sievai lielu finansiālu palīdzību, viņš prata tai nodrošināt izdevīgo valdes locekļa vietu pro- nacistiskajā izdevniecībā «Nibelungen-Verlag» (Vīnē- Lincā), kas publicēja Hetla pirmo grāmatu «Slepenā fronte». Arī šo grāmatu viņš izdeva ar Valtera Hāgena pseidonīmu.

Visas šīs operācijas, ko izdarīja meklējamais kara noziedznieks, piespieda Rietumu presi sākt interesēties par viņa finansiālo līdzekļu avotiem. Ņemot vērā to, cik tuvu Toplicas ezers atradās pie Hetla dzīves vietas, 1 Skat. «Wlio is wlio in Austria». tt'ien, 1961, p. 239. 106 pat Rietumberlīnes avīze «Telegraf» nevarēja ncuzdot jautājumu, no kurienes gan viņam rodas nauda tādām celtnēm kā privātskolai, kā ari internāta uzturēšanai, jo tas viss prasija milzum daudz līdzekļu.

Avīze atzīmēja, ka šo līdzekļu avoti nekad nav pa īstam noskaidroti. «Telegraf» rakstīja, ka, pēc vienas versijas, Hetls vēl pirms kara beigām pārsūtījis lielus valūtas krājumus uz Šveices bankām, bet, pēc citas, — ironiski pie​zīmēja laikraksts, — acīm redzot, alklajis savas mājas tuvumā «Nībelungu dārgumus».1 Nav apšaubams fakts, ka Hetls ir viens no tiem laupītājiem un bandītiem, kuri kara laika un sevišķi pēdējās tā dienās iedzīvojās pasakainās bagātībās. Bēgdams projām no Budapeštas, kurai tuvojas Padomju Armija, viņš komersanta Lajoša mājā, kur atradās viņa štābs, nozaga daudz vērtību, tai skaitā divas Dīrera gravīras, senu gravīru kolekciju, slavenu holandiešu meistaru audeklus, dārgu porcelānu, gobelēnus, sudraba galda piederumus. Lai aizvestu Hetla «trofejas» tikai no Budapeštas vien, vajadzēja vairākas kravas automašīnas. To visu ar zvērestu apliecinājuši aculiecinieki. Taču ar sev raksturīgo cinismu Hetls savā bio​grāfijā laupīšanas apzīmēšanai izvēlējies daiļskanīgo «kolekcionēšanas» terminu.

Bet tagad palūkosimies, kas tā par «Vācijas pētnie​cības organizāciju», kurā Hetls darbojies no 1938. gada.

Tā nav nekas cits kā Himlera drošības dienests. To, ka Hetls tur dienējis, apliecina viņa paša izpildīta an​keta, kas atrasta Valsts galvenās drošības pārvaldes arhīvā.

Fakti runā arī par ko citu: drīz pēc kara Hetls iekārtojās amerikāņu izlūkdienestā. Bet vēlāk Hamburgas žurnāls «Der Spiegel» par viņu rakstīja: «Diez vai patlaban Rietumeiropā ir kaut viena slepena izlūkošanas organizācija, ar kuru šim cilvēkam nebūtu tiešs vai netiešs kontakts vai no kuras viņš tieši vai netieši ne​saņemtu dažādas summas.»[48] Kā jau minēts, autobiogrāfijā Hetls sevi dēvē par «literātu». Un patiešām, savos «skribelējumos» viņš ierāda aizdomīgi daudz vietas zeltam, ieročiem un dokumentiem, ko noslēpis drošības dienests. To viņš dara ne bez nolūka. Viņa mērķis ir dezinformēt sabiedrību, novirzīt meklējumus un pētījumus uz maldīga ceļa. Savā grāmatā «Slepenā fronte», ko 1950. gadā laidusi klajā Stutgartes izdevniecība «Veritas», Hetls raksta: «Transportkolona, kurai vajadzēja nogādāt uz Tiroli viltotas naudas zīmes no Ebenzē koncentrācijas nometnes, kur tās pēdējā laikā iespieda, nevarēja sasniegt gala mērķi sastrēgumu dēļ, kas bija izveidojušies uz ceļa. Tādēļ, ilgi nedomājot, automašīnu kravas sagāza Traunas ezerā.» [49] Hetls-Hāgens par naudas viltošanu ieminas tikai garāmejot, un tas ir pilnīgi saprotams. Viņam taču šajā operācijā bija vadoša loma, bet tolaik, kad viņš rakstīja savu grāmatu, noilgums šiem noziegumiem vēl nebija iestājies. Hetls apzināti dezorientē lasītāju: viltoto naudu nekad neizgatavoja Ebenzē koncentrācijas nometnē; bez tam kravu iemeta nevis Traunas ezerā, bet gan — kā norādīts Maknelija ziņojumā 1952. gada jūlijā — Ensas upē un pa daļai Toplicas ezerā.

Pēc diviem gadiem — 1952. gadā — Šveices izdevniecība «Neptun-Verlag», kurai Hetls piegādāja materiālus, laida klajā Eberharda Froveina grāmatu «Bii- numierocis — viltotā nauda». Tā ir vēstures falsifikā- cija. Starp citu, šī izdevniecība jau sen specializējas fašistu slepenā dienesta vadītāju «memuāru» izdošanā. Melīgais savārstījums lasītājam tika pasniegts ar apakšvirsrakstu: «Sarakstīts, pamatojoties uz faktiem». Pats faktu piegādātājs Hetls šinī «romānā» figurē ar doktora Ostermaņa vārdu, bet Itālija meklētais esesiešu slepkava Fricis Svends — ar Berntera pseidonīmu.

Taču, tiklīdz 1955. gada maijā iestājās noilgums saukšanai pie atbildības par viltotās valūtas izgatavošanu, Hetls nekavējoties laida tirgū savu preci — grāmatu «Bernharda operācija». Šoreiz viņš saņēma honorāru no austriešu izdevniecības «Welsermūhl-Verlag Fritsch und Dusi» Velsā. Arī šī izdevniecība izdod veco nacistu un neofašistu «literāros» darbus, kuru mērķis ir maldināt pasaules sabiedrisko domu. Lai raksturotu šo izdevniecību, pietiekami atgādināt, ka tā, starp citu, nesen izdeva grāmatu, kurā heroizē fašistu teroristu esesieti Oto Skorcēni, ko Austrija meklē kā slepkavu un kara noziedznieku.

Grāmatā «Bernharda operācija» Hetls visnekautrīgākajā veidā mēģina falsificēt gan savu pagātni, gan drošības dienesta darbību. Hetls apmelo koncentrācijas nometņu ieslodzītos, kurus ar nāves draudiem piespieda izgatavot viltoto naudu, un galu galā viņš cenšas uzvelt vainu par šo noziegumu pašiem ieslodzītajiem. ««Bernharda operācijā» pirmo reizi tika izmantoti koncentrācijas nometņu ieslodzītie, un tā rezultātā operācijā ieguva baisma noslēpuma odiozo reputāciju,» melīgi raksta šis naudas viltošanas «teorētiķis».

«Krīgers koncentrācijas nometnēs atlasīja naudas viltotājus, kas agrak jau bija sodīti un kas tur atradas kopš kara sakuma, būdami pakļauti tā dēvētajam preventīvajam ieslodzījumam. Viņš izmantoja arī citus profesionālus noziedzniekus. Tādējādi šīs operācijas praktiska puse arvien vairāk pārgāja profesionālu naudas viltotāju rokās.»[50] Beidzot, Hetls kategoriski noliedz, ka ieslodzītos, kas bija iedalīti viltotās naudas izgatavotāju komandā, iznīcināja: «Neviens ieslodzītais, kam bija saskare ar «Bernharda operāciju», netika nogalināts.»[53] Un šādi rupji meli Rietumvācijas, Italijas, Francijas, Anglijas, Šveices un ASV lasītajiem tiek pasniegti par viņu pašu naudu! Pārsteidz tas, ka savu «uz faktiem pamatoto stāstījumu par vēsturē vislielāko naudas viltošanu» (kā norādīts grāmatā) Hetls cenšas izdot tieši tajās valstīs, kuru tautas

sevišķi cieta no naudas vil​totāju mahinācijām, proti, Itālijā, Francijā, Anglijā un Šveicē.

Nolika tieši tas, uz ko Hetls cerēja. Sensāciju kārā prese daudzās kapitālistiskās valstīs izreklamēja viņa pretīgo sacerējumu. Savu roku te pielika, piemēram, austriešu avīzes «Wiener Wochenausgabe», «Bild-Tele- graf», «Arbeiterzeitung» un «Kroiienzeitung».

Taču ar honorāriem, ko Hetls saņēma par saviem «literārajiem» pūliņiem, viņam acīm redzami nepietika. 1963. gada oktobri viņš mēģināja izmantot gleznas, kuras, ka jau minēts, viņš bija aizvedis līdzi no Budapeštas. Tās atradās raktuvju ejā Auszē rajonā. Pazemes eju labirintā varēja nokļūt no kādas mājas pagrabiem. Hetls piedāvāja šīs mājas saimniekam lielu naudas summu. Taču šo viltīgi izdomāto plānu izjauca austriešu antifašisti.

Pēc tam kad šīs grāmatas autoram 1963. gada decembrī izdevās pierādīt .Austrijas prokuratūrai, ka liecībās, ko Hetls ar zvērestu bija devis sakarā ar Eili- maņa prāvu, viņš par sevi sniedzis melīgas ziņas, no bijušā SD šturmbanfīrera sāka novērsties tie, kas bija izmantojuši viņa pakalpojumus un viņu finansiāli atbalstījuši. Hetls bija spiests paziņot par sava privātā mācību kombināta bankrotu. Bet viņš tālredzīgi parūpējas laikus izņemt savus kapitālus no šī pasākuma un ieguldīt tos kustamā īpašumā, kreditoriem atstādams parādus par 15 miljoniem šiliņu. Tas viss nepārprotami rādīja, ka Hetls nolēmis atstāt «Alpu cietoksni». Taču Vīnes avīzei «Kurjer» neapšaubāmi bija taisnība, kad tā 1964. gada 17. februārī rakstīja, ka «bijušais skolas īpašnieks doktors Hetls, neraugoties uz savas iestādes zaudējumu, nebūt nekļuva nabags.

Honorāri, ko viņš saņem par savām grāmatām, tai skaitā arī par «Bernharda operāciju»… dos viņam iespēju, vismaz pirmajā laikā, noturēties virs ūdens.» ejoša prece un tās pircēji Neitrālajā Austrijā antifašistiem tomēr izdevās saukt pie tiesas atbildības vairākus žurnālistus, kas bija zaudējuši sirdsapziņu un izplatīja Hetla un viņam līdzīgo darboņu melus. Cita lieta — Rietumvācija.

Sajā valstī bez mazāka riska var atdzīvināt atmiņas par nacistisko pagāļni un dziedat slavas dziesmas treša reiha režīmam.

Rietumvācu lielburžuāzijas aprindu uzskatus pārstāv Diseldorfas avīze «Industriekurier». 1952. gada 24. decembri tā rakstīja: «Otrā pasaules kara laikā pasaule bija lieciniece lielai naudas viltošanās afērai.

Tā bija saistīta ar gestapo un SD šefa reihsfīrera Heinriha llimlera vārdu. Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē pie Orānienburgas, tas ir, pie pašiem Berlīnes vārtiem, viņš bija sakoncentrējis vispieredzējušākos naudas vil​totājus, kas izcieta sodu katorgas cietumos.»

Himlers jau sen satrūdējis zemē, tāpēc «Industriekurier» labprāt uzkrauj viņam vainu vai, pareizāk sakot, tikai daļu vainas. Taču pārējo — un lielāko — SD naudas viltotāju vainas daļu pēc Hetla dotā parauga no jauna uzveļ kaut kādiem «kriminālnoziedzniekiem», kas savākti vienkopus Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē.

Koncentrācijas nometņu ieslodzīto nomelnošanu atkārto arī Hamburgas žurnāls «Der Spiegel». Tas raksta, ka komandā, kas nodarbojās ar viltotās naudas izgatavošanu, bija «koncentrācijas nometņu ieslodzītie: prasmigi gravieri, grafiķi un visveiklākie naudas viltotāji. So kriminālistu eliti tad ari izmantoja Valsts galvenā drošības pārvalde, lolodama domu ar viltotu naudas zīmju palīdzību sagraut rietumvalstu, īpaši Anglijas valūtas sistēmu.»[54] Tādējādi arī šinī gadījumā Himlera drošības dienesta vaina tiek novelta uz kaut kādu izdomātu «kriminālistu eliti». Žurnāls «Der Spiegel» tikai pavirši piemin, kāds mērķis bija SD pasāktajai viltotās naudas fabricēšanai, un pilnīgi neiztirzā jautājumu par nacistu noslēpto miljonu atrašanās vietu. Toties tanī paša žurnāla numurā ievietots «IG-Farbenindustrie» reklāmas sludinājums, kas maksā vairākus desmitus tūkstošu marku. Bet «IG- Farbenindustrie» ir koncerns, kas nacistu laikos ne mazums iedzīvojās ar finansu mahinācijām. Jāpatur prātā, ka «IG-Farbenindustrie» un līdzīgu monopolu reklāmas sludinājumu ievietošana periodiskajā presē ir viena no Rielumvācijas laikrakstu un žurnālu uzpirkšanas for​mām.

No žurnāla «Der Spiegel» neatpaliek arī ilustrētais žurnāls «Steru». Reklāmās stila pasniegtā rakstu sērijā tas attaisno esesiešu sadistus, kas ar sevišķās komandas gūstekņiem Saksenhauzenā un Rēdlcipfā apgājās kā ar vergiem un aukstasinīgi nogalināja viņus, iešļir- cinot viņiem indi. Lai jau iepriekš novērstu šo noziegumu vaininieku vajāšanu, žurnāls mainīja viņu vārdus: SD oberšārfīrers Herberts Maroks pārvērtās par Sūmani, SD oberšārfīrers Ileincs Vēbers — par Ven- geru, bet SD hauptšārfīrers Fricis Verners — par Kurtu Verneru.[55] Rietumvācu prese nav ieinteresēta atmaskot esesiešu noziedzniekus. Spilgts pierādījums tam ir gadījums ar ITamburgas žurnālistu Hansu-Ulrihu fon Klimburgu. Kopš 1957. gada viņš preses slejās cenšas atmaskot noziegumus pret cilvēcību, kas saistīti ar esesiešu naudas viltošanas operāciju.

Klimburgam izdevās ne vien sameklēt austriešu tiesu protokolus, bet arī alrast SS noziegumu aculieciniekus, galvenokārt bijušos koncentrācijas nometņu ieslodzītos. Vairāk nekā četrus mēnešus fon Klimburgs veltīgi piedāvāja savus atmaskojošos materiālus dažādiem rietumvācu preses orgāniem, staigaja no redakcijas uz redakciju.

Pats viņš par to stāsta: «Vispirms es ar savu materiālu griezos Aksela Springera izdevniecība («Bild», «Hamburgcr Abendblatt», «Welt», «Welt am Sonntag», «Kristāli» un citi izdevumi). Sākumā par mani izrādija dzīvu interesi, bet vēlāk no publicēšanas atteicās. Pēc tam es to piedāvāju žurnālam «Stern» (Hamburgā), kurš pirmajā bridi, likās, arī ieinteresējās, taču pēc vairāku nedēju gaidīšanas saņēmu atteikumu ari 110 ta. Diemžēl nebija panākumu arī maniem lūgumiem nopublicēt materiālu žurnāla «Revuc» (Minhenē) un vai​rākās vadošajās preses aģentūrās.» 1 Rietumvācu publicists uzdūrās klusēšanas sienai tādēļ, ka gribēja teikt patiesību, bet Bonnas valstī pēc tās pieprasījuma nav. Toties redakciju durvis, kas aizvērās viņam, plaši atvērtas visāda veida bijušajiem nacistiem, kuri vēlas dalīties atmiņās ar Rielumvācijas sabiedrību. Vai te var runāt par «nejaušību»? Ja Rietumvācijā, no vienas puses, nomelno un nopulgo cilvēkus, ko nacisma laikā vajāja politisku un rasistisku apsvērumu dēļ, ja apgāna koncentrācijas nometnēs nonāvēto gūstekņu piemiņu, bet, no otras puses, ļauj Saksenhauzenas, Osvencimas, Būhenvaldes un Ebenzē bendēm baudīt brīvību, tad tā nav «nejaušība», bet gan sistēma! Un, ja pēc daudzkārtējiem politiskajiem skandāliem, kas pēdējā laikā norisinājušies Vācijas Federatīvajā Republikā, pat rietumvācu sabiedrība sāk uzdot jautājumu, kādēļ gan tik «slikti» izrauga ministrus, valsts sekretārus, ģenerālprokurorus, ģenerāļus 1111 tiesnešus, tad uz to var atbildēt: režīmam, kurš nav atteicies no nodomiem par karu pret citām lautām, vajadzīgi ministri un citi augsti ierēdņi nr fašistisku pagātni.

Bijušo hitleriešu iecelšana amatos, kas tiem ļauj Rietumvācijā lemt par daudzu cilvēku likteņiem, nav nejaušība, bet gan likumsakarība. To nosaka Hitlera reiha 1111 klerikāli militāristiskās Vācijas Federatīvās Republikas antikomunistiskās ārpolitikas identitāte.

1 No fon Kliīnburga vēstules autoram 1957. gada 29. aprīli.

RIETUMVĀCIJAS «COSA NOSTRA» «degussa» un bumba

20 gadi nav mazs laika posms. Nacistu noziedzniekiem pa šo laiku izdevies iznīcināt daudzus pierādījumus. Taču galīgi noslēpt melno darbu pēdas ir grūti: pārāk lieli ir «melnā ordeņa» salaupīto bagātību ap​mēri.

Atgriezīsimies vēlreiz pie Strasburgas apspriedes un atcerēsimies, kādus lēmumus laja pieņēma Vācijas monopolistiskā kapitāla un nacistu virsotnes pārstāvji. Tur nosprieda: drošās vietās noslēpt salaupītās vērtības; pēc kara finansēt Vācijas monopolus; maskētos militāros uzņēmumos turpināt ieroču ražošanu; pēckara posmā finansēt nacistu pagrīdes organizācijas; iespaidīgus nacistus iekārtot par «ekspertiem» un «speciālis​tiem» dažados koncernos.

Tagad, pēc vairāk nekā divdesmit gadiem, var sa- lidzināt viesnīcā «Maison Rouge» formulētos mērķus ar Rietumvācijas īstenību. Parādību būtības analīze un to kopsakars jauj izdarīt neapstrīdamu secinājumu: Rietumvācijas valsts monopolistiskā sistēma ir Hitlera režīma mantiniece. Strasburgā pieņemtie lēmumi nesuši savus aug|us. Tas, starp citu, labi redzams, aplūkojot Rietumvācijas koncernu «DEGUSSA».

No 1943. līdz 1945. gadam koncerna uzņēmumi un administratīvās celtnes stipri cieta no ang|u un amerikāņu.aviācijas uzlidojumiem. Bet jau 1949.—1950. gadā «DEGIJSSA» no jauna sasniedza pirmskara ražošanas līmeni. Laikā, kad Rietumvācijā izdarītā separātā naudas reforma desmitkārt samazināja vienkāršo vāciešu ietaupījumus, «DEGUSSA» akcionāri saglabāja kara gados sarausto peļņu un milzīgās bagātības, tāpēc ka par katru akciju 1000 reihsmarku vērtībā saņēma akciju 1000 rietumu marku vērtībā. Laikā no 1950. līdz 1959. gadam viņu gada dividendes pieauga no 5 līdz 17 procentiem.

Deviņos gados koncerna akciju kapitāls palielinājās no 76,5 miljoniem marku lidz 122,8 miljoniem un 1964. gada sākuma sasniedza 155 miljonus marku.

«Ekonomiskais brīnums» piemeklēja koncernu pēc tam, kad koncerns laida apgrozība noslēptos zelta un valūtas krājumus. Protams, pārkausētajā zeltā ir grīni pazīt koncentrācijas nometņu ieslodzīto zobus un kro​nīšus.

Ka jau minēts, 1944.—1945. gadā ievērojama daļa Hitlera reiha zelta un valūtas krājumu nonāca Šveicē. Tāpēc koncerns «DEGUSSA» pēc kara nodibināja Cī- rihē akciju sabiedrības filiāli, kas slēpās aiz pavisam neitrāla nosaukuma «Leukon AG». Sadarbībā ar Šveices bankām «Sclnveizerische Bankgesellschaft», «Schweizerische Kreditanstalt» un «Schvveizerischer Bankverein» šai akciju sabiedrībai, kā noradīts oficiālajā rokasgrāmatā, vajadzēja pārstāvēt koncerna «DEGUSSA» ārzemju intereses.1 Bet Šveicē izdotajā akciju sabiedrību rokasgrāmatā teikts, ka «Leukon AG» ir koncerna līdzīpašnieks arī Vācijas Federatīvajā Republika.2 Aiz visiem šiem miglainajiem formulējumiem slēpjas, lūk, kas: «Leukon AG» uzdevums ir rīkoties ar nacistu miljoniem, kas izvesti uz ārzemēm, un nodrošināt to pārsūtīšanu uz Rietumvāciju, kur tos saskaņā ar jau zināmajiem lēmumiem nodotu stingri noteiktu personu un aprindu rokās.

Kas ir aicināts vadīt šis sarežģītās operācijas? «DEGUSSA» ģenerāldirektors ir tiesību zinātņu doktors Fēlikss Aleksandrs Prencels. Savu karjeru viņš sāka koncerna «IG-Farbenindustrie» speciālaja nodaļā. Sī nodaļā, kas bija maskēta ar neitrālu nosaukumu ' Skat. «Handbuch der deutschen Akliengesellsclīaften 1962/63. Bd. 7. Darmstadt, 1963, S. 705").

2 Skat. «Schweizerischcs Rcgionenbuch», Bd. I. Ziirich, 1963, S. 565.

«Būro N\V7», bagatīgi subsidēja hitleriešu graujošās organizācijas daudzās zemēs un sekmīgi sadarbojās ar nacistu slepenā dienesta ārzemju noda|as priekšnieku SD grupenfīreru Sellenbergu.

Prencela uzvārdu arī šodien var sastapt koncerna «IG-Farbenindustrie» uzraudzības padomes locekļu sarakstā. Pēc separātās Bonnas valsts izveidošanas Prencels ilgus gadus ieņēma pārvaldes priekšnieka amatu VFR saimniecības ministrijā.

Kopā ar Prencelu «DEGUSSA» uzraudzības padomē ir vesela galerija Hitlera kara rūpniecības vadītāju. Redzamu vietu viņu vidū ieņem koncerna «IG-Farbenindustrie» un bankas «Dresdner Bank AG» pārstāvji. Sī banka savā laikā apkalpoja esesiešus. Starp pārstāvjiem ir, piemēram, Rietumvācijas atomjautājumu komisijas priekšsēdētājs profesors Vinnakers, viens no noziedzīgā koncerna «IGFarbenindustrie» stūres vīriem. Blakus viņam «DEGUSSA» uzraudzības padomē svinīgi sēž kādreizējais Hitlera bruņošanās un kara rūpniecības ministrijas augsti stāvošais ierēdnis profesors Kārlis Vursters, kas apbalvots ar «Bruņinieka krustu pie krusta par kara nopelniem». Tagad viņš ir Rietumvācijas ķī​miskās rūpniecības savienības viceprezidents un saņē​mis augstāko Bonnas valsts apbalvojumu.

«DEGUSSA» uzraudzības padomes priekšsēdētājs Kārlis Gecs pārstāv apdrošināšanas sabiedrības «Alli- anz» un «Minhenes apdrošināšanas akciju sabiedrības» intereses, pie tam «Minhenes sabiedrībā» vadoša loma ir Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldes saimniecības sektora bijušajam darbiniekam doktoram Ruperti, kas saistīts ar nacistu finansu mahinācijām. Lai būtu pilnīgi skaidrs, norādīsim, ka nacisma laikā «Minhenes apdrošināšanas sabiedrība» maksāja bagātīgus ziedojumus esesiešu fondā un iekaroja paliekamu vietu «SS reihsfīrera (Himlera) draugu» pulkā. Protams, arī koncernam «DEGUSSA» ir savs pārstāvis «Minhenes apdrošināšanas sabiedrībā». «DEGUSSA» uzraudzības padomē Kārlis Gecs pārstāv banku «Ilain- burger Deutsch-Sūdamerikanische Bank», bet koncernu «DEGUSSA» minētajā banka uz savstarpības pamata reprezentē koncerna direktors Roberts Hirts. Par koncerna «DEGUSSA» direktoru strādā arī Hermanis Ilibe, viens no Sellenberga resora darbiniekiem.

Ar vārdu sakot, tiklīdz sāk zīmēt Rietumvācijas monopolu finansiālo un citu sakaru shēmu, tās centrā ne​mainīgi ir «DEGUSSA».

Taču šis koncerns ne tikai uzkrāja un pārsūknēja nacistu zeltu un ienākumus no spekulācijām ar valūtu. Vel kara laikā tas ķērās pie masu iznīcināšanas līdzekļu ražošanas.

Koncernam «DEGUSSA» piederēja 42,5 procenti tā filiāles — sabiedrības «DEGESCH» (sabiedrības «Deutsche Gesellschaft fūr Schādlingsbekāmpfung» saīsināts nosaukums) kapitāla. No tās koncerns ieguva līdz 200 procentiem peļņas gadā. Firmai «DEGESCH», kura oficiāli ražoja līdzekļus cīņai ar lauksaimniecības kaitēkļiem, piederēja monopoltiesības piegādāt esesiešiem zilskabi, kas pazīstama ar nosaukumu «Ciklons-B», — briesmīgu gāzi, ar kuru tikai vienā pašā Osvencimas koncentrācijas nometnē noindēts vairāk neka miljons cilvēku. Tādējādi koncerns «DEGUSSA» iedzīvojās, ne tikai aplaupot savus upurus, bet arī viņus masveidā iznīcinot.

Un, beidzot, «DEGUSSA» piederēja pie tiem koncerniem, kam Hitlers veltīja sevišķas rūpes un kam jau kara pēdējos gados vajadzēja sākt ražot atombumbas. Ir zināms, ka pēc impērijas saimniecības ministra Valtera Funka pavēles, sākot ar 1942. gadu, visās vērmahta okupētajās valstīs koncerna «DEGUSSA» vajadzībām tika konfiscētas izejvielas, kas nepieciešamas urāna iegūšanai.1 So izejvielu sagādāšanu Funks raksturoja ka pasākumu, kam ir «svarīga nozīme kāra gaitā». Diemžēl koncerna «DEGUSSA» loma «brinum​ieroču» izveidošanā lidz šim nav saistījusi nepiecie​šamo uzmanību.

Fiziķis profesors Semjuels Goudsmits, kas bija amerikāņu atombumbas radīšanas darbu vadītāja ASV sle​penā dienesta ģenerāļa Leslija R. Grouvsa zinātniskais ' Skat. Les'ie Groves. Now il caii be told. Nevv York, 19G2, p. 219. padomnieks un 1944.—1945. gadā sīki iepazina stāvokli Vācijas atompētniecībā, 1964. gada 24. martā rakstīja šīs grāmatas autoram: «Savā darbā «Alsos» es, liekas, skaidri parādīju, ka vācu zinātnieki nepietiekami apzi- nājās nepieciešamību izmantot rūpniecības palīdzību savas programmas (atombumbas radīšanas programmas. — J. AI) īstenošanā. Vienīgais rūpniecības uzņēmums, kas bija iesaistīts tās realizēšanā, bija «DEGUSSA». Tas izgatavoja urānu cietu bloku veidā, turpretim agrāk tas tika ražots

tikai pulvera veidā. Taču man radas iespaids, ka rūpniecības, līdzdalība vēl nebija īpaši nepieciešama, jo cietā urāna ražošanu programmas ietvaros realizēja diezgan vēlu, domāju, ka tikai 1944. gada sākumā.

Protams, arī no norvēģu rūp​niecības prasīja uzlabot smagā ūdens ražošanu…»

Taču slepenais Vācijas atombumbas radīšanas projekts, pie kura no 1944. gada strādāja bruņošanās un kara rūpniecības ministrija, pēc 1945. gada tika pieminēts aizdomīgi maz. Tas, bez šaubām, izskaidrojams tādējādi, ka «DEGUSSA» centās saglabāt noslēpumā visus plānus, kam bija kāds sakars ar koncernu. Koncernam vajadzēja turpināt atompētījumus galvenokārt ārzemēs un sagatavot augsni Rietumvācijas atomieroču izveidošanai. Par labu tadam apgalvojumam runā šādi fakti.

«DEGUSSA» uzturēja ciešu kontaktu ar hitleriskās Vācijas kodolfiziķu grupu, kuri bija apvienojušies ap kādu Dekeru. Sis Dekers, piesavinājies daudzus agrāko pētījumu materiālus, pēc kara aizbēga uz Argentīnu. Koncernam «DEGUSSA» pēckara gados izdevās pa- nākt, ka Argentīnas atomenerģijas komisija apmaiņai pret mašīnu un iekārtas piegādēm nodeva koncernam vairākas tonnas urāna koncentrāta.[56] Vēl noderīgāki izrādījās koncerna «DEGUSSA» sakari ar Franko Spāniju; tie bija nodibināti pirms kara un ievērojami nostiprinājušies sakarā ar Vācijas ka- pitalu izvietošanu šajā zemē. Te, Pireneju pussalā, «DEGUSSA» apvienojās ar vadošu urāna sabiedrību. Tādējādi rietumvācu koncerns soli pa solim nodrošināja sev kontroli ne tikai pār urāna ieguvi Spānijā, bet arī pār urāna rūdas pārstrādāšanu.

Franko kļuva par izejvielu piegādātāju Rietumvācijai, kura gatavojas uzsākt atomieroču ražošanu. Bez tam Spānijas atomenerģijas komisija par 100 miljoniem marku par- deva koncernam «DEGUSSA» urāna235 lētās ražošanas tehnoloģiju, kuras izstrādāšanā aktīvi bija piedalījušies pie Franko aizbēgušie vācu atomspeciālisli.[57] Bonnas valstī nekas netiek nodots atklātībā arī par vērmahta augstākās virspavēlniecības zinātnes daļas bijuša priekšnieka ģenerālmajora profesora Eriha Sū- maņa darbību. Daudzus gadus viņš bija par aizbildni Hitlera zinātnieku atomeksperimentiem, bet kara beigas parūpējās, lai jaunā ieroču veida ražošanas plāni savlaicīgi pazustu. Kā Pauls Harteks, tā arī Erihs Sūma- nis uztur ciešus sakarus ar koncernu «DEGUSSA».

Uz Rietumvācijā izdarīto atompētījumu rezultātiem sabiedrības uzmanību vērsa angļu laikraksts «Financial Times». 1960. gada oktobrī tas rakstīja, ka kopš tā laika, kad koncerns «DEGUSSA» sāka izstrādāt urāna-235 lētās iegūšanas metodi, tā akcijas cēlās par 275 procentiem.[59] Bet urāns-235 ir izejas produkts gan urāna, gan arī plutonija bumbu izgatavošanai!

Pār koncernu sāka birt jautājumu krusa, ko bija izraisījis satraucošais paziņojums. Deviņas dienas «DEGUSSA» klusēja. Desmitajā dienā bijušais hitleriešu ministeriāldiriģents un tagadējais koncerna ģenerāldirektors Prencels bija spiests paziņot, ka «DEGUSSA» kopā ar Bonnas atomlietu ministriju, Rietumvācijas atomjautājuniu komisiju un koncernu «AEG» konstruē ultragāzes centrifūgu, kuras modelis radīts 1960. gada beigās. Lai nomierinātu satraukto sabiedrību, Prencels piebilda, ka šīs centrifūgas uzbūves principos nav nekā jauna un tie pazīstami jau divdesmit gadus, t. i., kopš 1940. gada.[60] Sīs atzīšanās nozīme ir ārkārtīgi svarīga. Tā parāda, ka Rietumvācijā daudz tiek darīts, lai radītu masu iznīcināšanas ieročus. Prencels, kas iemācījās turēt mēli aiz zobiem, vēl strādādams koncerna «IGFarbenindustrie» slepenajā dienestā, mēģināja šo faktu veikli aizplīvurot. Koncerns «DEGUSSA», ievērojot stingru slepenību, taču pacenties jau patentēt divas no jauna izstrādātās urāna iegūšanas metodes, un Bonnas valstī šīs patentēs pieder pie kategorijas «Pilnīgi slepeni». Zīmigi, ka arī amerikāņu valdība, kas tolaik bija ierauta priekšvēlēšanu cīņā, izrādīja interesi: tā palīdzēja notušēt šo notikumu un nepieļaut, lai sabiedrība uzzinātu par citiem sīkumiem.

Kopš tā laika pasūtījumi, kurus saņem koncerna «DEGUSSA» filiāle — sabiedrība «NUKEM» («Nuklear- chemie und -rnetallurgie Gesellschaft») Volfgangā pie Hanavas, kas iekļāvusies Bonnas valdības atompro- grammas izpildīšanā, «stipri palielinājušies un garantē pilnu personāla nodarbinātību tuvākajos gados».

Sis cilāts ņemts no sabiedrības gada pārskata par 1962./63. gadu. Pasūtījumi, ko saņēmusi sabiedrība «NUKEM», — teikts tālāk pārskatā, — radīja nepieciešamību paplašināt tās štatus par 30 procentiem un ievērojami palielināt finansu dotācijas, ko piešķīra «DEGUSSA». Taču izdevumi, kas radušies sakarā ar ražošanas paplašināšanu, ievērojamā mērā jau segti «ar apmaksātiem pētniecības pasūtījumiem» un «gata​vās produkcijas piegādēm».

Bonnas valdība un ģeneralitāte sapņo apbruņot bundesvēru ar atomieročiem. Ar koncerna «DEGUSSA» palīdzību tās radījušas svarīgus materiāli tehniskus priekšnoteikumus, lai varētu neņemt vērā Rietumvācijai uzliktos ierobežojumus bruņošanās jomā un pretēji savu NATO bloka partneru gribai sākt patstāvīgi ražot masu iznīcināšanas ieročus.

Uz šo satraucošo perspektīvu 1963. gadā savā ziņojumā «Par Eiropas drošības stāvokli» vērsa uzma​nību Holandes parlamenta loceklis Duinstēns.

Pēc Rietumeiropas savienības aizsardzības un bruņošanas komitejas domām, Rietumvācijā ir pilnīgi iespējams slepeni ražot atomieročus. Sis konstatējums ietverts minētās komitejas noslēguma ziņojumā, kas iesniegts Rietumeiropas savienības asamblejai Parīzē 1963". gada novembrī. Sajā dokumentā paātrināšanas nozīme urāna-235 iegūšanā, pie kuras VFR stājusies 1960. gadā, novērtēta šadi: «No tā laika darbi tiek veikti visstingrākajā slepenībā. Centrifugēšanas metodi varētu izmantot pat sīkākos slepenos kodolieroču ražošanas uzņēmumos, kuriem nav vajadzīgs daudz urāna un kuri būtu spējīgi izgatavot Rietumvācijas kodolter​miskos ieročus.» 1 Ņemot vērā visus šos faktus, var secināt, ka koncerns «DEGUSSA» ir viens no nacistu atomprojektu un to īstenošanai nepieciešamo nacistu bagātību galvenajiem mantiniekiem. Ja Hillers būtu dzīvs, viņam būtu pilnīgs pamats padarīt pašreizējos koncerna «DEGUSSA» direktorus par saviem «vērvirtšaftsfīreriem». Bet, tā kā fīrera līķis jau sen satrūdējis vēstures mēslainē, viņiem jāapmierinās ar uzslavām, ko viņiem dāvā mazliet zemāka ranga nacistu dižvīri, — tie, kas šodien pieder pie Bonnas elites, nēsā VFR ordeņus un ir apbērti ar citāda veida labvēlības pierādījumiem.

Koncerns «DEGUSSA» ir tipisks un ne vienīgais pierādījums tam, ka starp Hitlera reibu un Bonnas valsti pastāv noteikta pēctecība. Starp astoņām lielākajām koncernu grupām Rictumvācijā līdzās koncernam «DEGUSSA» ir vēl vesela virkne monopolu, kas iejaukti nacistu slepenajās mahinācijās.

Tādas, piemēram, ir sabiedrības, kas pārņēmušas un turpina «IG-Farbenindustrie» darbu, kā arī Krupa un Sīmensa koncerni.

Ja to visu salīdzina ar uzdevumiem, kādi 1944. gada augustā tika izvirzīti Strasburgas apspriedē, var konstatēt: Bonnas politikas pamatlīnijas — gan pēc būtības, gan pēc tā, kas šo politiku realizē, — atgādina bankrotējušo Hitlera politiku.

Bet, tā kā Rietumvācijas valsts uzskata sevi par Hitlera reiha mantinieci, tā vēlas saņemt arī nacistu bagā​tības, kas tai pēc testamenta pienākas.

KURP ISTI AIZPLŪDA ZELTS? ♦ Kara beigās to nedaudzo hitleriešu rokās, kuriem bija zināms «melnā ordeņa» noslēpums, izrādījās pasakainas bagātības. Ar tām bija saskārušies tūkstošiem vāciešu un ārzemnieku, kuriem vajadzēja tās nogādāt pāri robežai vai droši neslēpt Vācijas teritorijā. Valūta un citas vērtības gāja no rokas rokā, tika pārskaitītas fiktīvu personu tekošajos rēķinos, bet sazvērnieku — šo bagatibu īpašnieku loks palika viens un tas pats. Tiesa, dažkārt nacistu krēzi zaudēja precīzu priekšstatu par savu bagātību atsevišķu daļu likteni un uzticības personu atrašanas vietu, kurām bija uzdots bagātības glabat, dažreiz nesakrita kopsumma. Taču piesavināša​nās gandrīz nekad nenotika.

Esesiešu aģentu vadītājs Hetls-Hāgens, kas tagad atrodas Bonnas dienestā, parūpējās, lai «melnā ordeņa» bagātības netiktu sadrumstalotas. Publicēdams savu grāmatu «Bernharda operācijā», viņš saviem bi- julajiem līdzzinātājiem lika saprast, ka viņiem glabāšanā uzticētās vērtības jānodod Bonnas valsts kasē.

Savā grāmatā Hetls izsaka pārmetumu kādam bijušajam nacistu aģentam. «Rodas jautājums,» raksta Hetls, «vai nevajadzētu sniegt atskaiti federālajai finansu ministrijai vai no jauna izveidotajam Vācijas Federatīvās Republikas politiskajam drošības dienestam (domāts «Federālais izlūkdienests»; to vada bijušais Hitlera ģenerālis Gēlens, kas ir arī Hetla priekšnieks.— i. M.). Runa taču kā nekā ir par vairākiem simtiem tūkstošu sterliņu mārciņu.»[61] Mājiens bija nepārprotams. Taču tā rezultāts palicis nezināms.

Bet tas, kas nacistiem bija jāieraksta ailē «zaudējumi», ASV un Anglijas varas iestādem figurēja ailē «ieņēmumi». Proti, Amerikas Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Francijas valdības vēl 1946. gada janvārī izveidoja tā dēvēto starpsabiedroto orgānu reparāciju lietu kartošanai un hitleriešu salaupītā zelta atdošanai. Sīs trīspusīgās komisijas dokumentā, kas 1946. gada 14. janvārī parakstīts Parīzē, starp citu, teikts, ka «Amerikas Savienoto Valstu, Francijas un Lielbritānijas valdības viņu okupētajās Vācijas zonās darīs visu šai sakara nepieciešamo»2 .

Sī komisija varētu kompetenti izteikties par to, kur īsti atrodas bagatibas, ko nacisti nolaupījuši daudzām Eiropas tautām. Lai gan tautām ir tiesības prasīt šādu atskaiti, komisija līdz šim laikam izvairās no atbildes.3 Tiesa, 1946. gadā Francijas valdības pārstāvis komisijā, atbildot uz jautājumu par hitleriešu sagrabtā zelta atrašanās vietu un daudzumu, paziņoja, ka okupētajā Vācijā, Šveicē un Zviedrijā atklāti apmēram 277 tūk​stoši kilogramu zelta.[62] Sīs grāmatas autors interesējās, kur atrodas vairāki lieli krājumi trofeju zelta (zeltu parasti konfiscēja ASV armijas virsnieki un amerikāņu izlūkdienesta darbinieki, neievērodami formalitātes), un griezās pēc padoma trīspusīgajā komisija, cerēdams saņemt no tās nepieciešamas ziņas. Veltigi. Atbilde bija laipna, bet izvairīga.

Sī «melnā ordeņa» salaupītā zelta tālākais liktenis nav noskaidrots.

Tādi gadījumi, kad ir zināms, ka amerikāņi sagrābuši vērtības, bet nav ziņu par to, kur tās atrodas, — nebūt nav izņēmums. Varētu minēt arī šādu faktu. Vel 1945. gada februārī nacistu «maatzinis» Valters Funks pavēlēja paslēpt kālija raktuvju «Kaiseroda» šahtā Rēnas kalnu grēdas atzarojumā pie Merkcrsas pilsētas milzīgu daudzumu zelta un dārglietu no reihsbankas fondiem. Impērijas dzelzceļu direktors Tomss un lidz zobiem apbruņoti esesieši vēroja, kā sevišķa komanda pārnes dārgumu kravu šahtā. Taču apslēptā manta nepalika ilgi zem zemes. Amerikāņi, kas ienāca šajā rajonā, jau 1945. gada aprīlī, izvietojuši stingru apsardzi, sāka atrakt paslēptās vērtibas. Kāda nozīme tika piešķirta šai operācijai, redzams kaut vai no tā, ka tās vadību savās rokās ņēma pats amerikāņu karaspēka augstākais virspavēlnieks Eiropā ģenerālis Duaits Ei- zenhauers. Lai saglabātu slepenību, amerikāņi iesaistīja darbā vāciešus tikai

izņēmuma gadījumos, pie tam to darīja tā, lai vācieši nekā daudz nevarētu ieraudzīt. Taču kāds vietējais iedzīvotājs, kas piedalījās izrakumos, tomēr kļuva par liecinieku tam, ka aizokeāna darboņi, kas bija ģērbušies militārajos formas tērpos, nosūtīja ievērojamu daļu vērtīgās kravas Frankfurtes pie Mainas virzienā.

Tagad ir grūti pateikt, uz kurieni aizplūda zelts — alkatīgo amerikāņu virsnieku kabatās, amerikāņu armijas kasē un nekontrolējamos ASV slepenā dienesta fondos, nerunīgās trīspusīgās komisijas krājumos — vai ari to izmantoja zelta injekcijai, kas 1948. gadā pēc «Maršala plāna» stimulēja rietumvācu rūpniecības ak​tivitāti.

Trīspusīgās komisijas un tās sastāvā ietilpstošo rietumvalstu valdību pārstāvju nerunība gala rezultātā palīdz Rietumvācijas imperiālistiem izvairīties no kontroles operācijās ar «melnā ordeņa» paslēptajām bagātībām. Nav nejaušība arī kas cits: tie, kas pirmie pielika roku pie paslēptā Hitlera zelta, kļuva par pirmajiem, bet turpmāk arī visdedzīgākajiem Rietumvācijas remilitarizācijas aizstāvjiem un atbalstītājiem.

NOZIEDZNIEKI SĀK UZTRAUKTIES 1959. gada 17. jūlijā vientulīgajā Toplicas kalnu ezera vietējie iedzīvotāji pamanīja plostu. Sākuma viņi domāja, ka tas pieder rietumvācu tūristiem, kam vienkārši sagribējies apskatīt ezeru. Minējums bija gandrīz pareizs. Drīz vien virs plosta parādījās Hamburgas ilustrētā žurnāla «Stern» reklāmu uzraksti.

Krastā, kur līdz tam nebija atļauts iekārtot kempingus, tagad izvietojās «Steru» redakcijas reportieru grupa. Viņi uzslēja telti, ierīkoja improvizētu automašīnu stāvvietu un pat izlika ceļa zīmes. «Steru» redakcijas filiāle iekārtojās uz austriešu federālās mežniecības zemes kā mājās. Ekspedīcijas sastāvā, kuru finansēja žurnāla izdevējs Gerds Bucēriuss — bundestāga deputāts no K.DS (viņš atvēlēja ekspedīcijai 25 tūkstošus marku), bija ari llesenes zemes iekšlietu ministrijas pārstāvis, un šis apstāklis ekspedīcijai piešķīra tadu kā pus- oficiālu raksturu. «Stern» reportieri stāstīja katram pretimnācējam, ka nolēmuši atminēt Toplicas ezera dibenā paslēpto dārgumu noslēpumu un atvērt ezera «zemūdens seifu».

Grupas vadītājs un galvenais «pēdu dzinējs», kas kāroja atrast sensacionālu materiālu žurnālam, bija kāds Volfgangs Lēdc. Līdz pat kara beigām viņš dienēja Hitlera jūras kara flotē.

Kādē| tad «Stern» žurnālisti ieradās šeit, pie esesiešu drošības dienesta bagātību zemūdens glabātavas? Pirm​kārt — viņi alka sensāciju.

Veselus trīs gadus, apgalvoja Lēde, viņš bija sekojis pa pēdām esesiešu naudas viltotāju bandai.

Daudzus mēnešus viņš bija meklējis šo |aužu noziegumu aculieciniekus Dienvidamerikā (Peru), Spānijā, Austrijā, Itālijā, Dienvidslāvijā un Šveicē. Ja var ticēt Lē- dem, viņš iztaujājis simtiem cilvēku. Aiz kaut kādiem iemesliem, kurus viņš neuzskatīja par vajadzīgu paskaidrot tuvāk, viņam vērtīgus norādījumus it kā devuši pats Skotlendjarda galvenais inspektors Radkins un kāds izbijis augstu stāvošs angļu izlūkdienesta darbinieks.1 Pēc Lēdes vārdiem, viņš kā uz burvju zižļa mājiena sameklējis pat Frici Svendu, kurš vadīja esesiešu viltotās naudas realizāciju un slēpās Peru ar viltotiem poļu dokumentiem uz Venčeslava Turi vārda. Svends it ka nodevis Lēdem vairākas kaudzītes pārfotografētu vēstuļu un atmiņu, kā arī nodiktējis veselām lappusēm liecību. So pētījumu rezultātu izklāsts, pēc Lēdes apgalvojuma, aptver ne mazāk par 3600 lappusēm. Visas šīs ziņas uzvedinājušas uz domām, ka tieši Toplicas ezerā apbedītas visas nacistu bagātības.

Pagāja desmit meklējumu dienas, un ezera dibenā 1 Skat. Anlhonij Pirie. Operation Bernhard, p 282. 126 atrada pirmās septiņas kastes, bet pēc divām nedēļām vienu no tām izcēla krastā. Tajā bija viltotas sterliņu mārciņas — «Bernharda operācijas» augļi. Turpmākajās dienās no 80 metru dziļuma izcēla pārējās kastes. Taču viltotās sterliņu mārciņas ekspedīcijā izraisīja tik mazu interesi, ka tās pat nepārskaitīja, bet vienkārši nodeva austriešu varas iestādēm.1 Pa to laiku «Stern» ievietoja sensacionālu reportāžu sēriju ar virsrakstu «Naudas — kā spaļu».

Kaut ari ekspedīcijas dalībnieki saņēma vairākas anonīmas draudu vēstules (ar Rietumvācijas pasta zīmogiem uz aploksnēm), viss noritēja vairāk vai mazak klusu un mierīgi. Tiesa gan, kāds naktī bija pārgriezis prāmja trosi, taču to drīz vien izdevās salabot.

Reiz no ezera izcēla neparasta izmēra metāla kasti ar uzrakstu: «B 9». Tā svēra apmēram simt kilogramus, bija sevišķi rūpīgi aizdarīta un piebāzta pilna līdz augšai. Saturs bija sensacionāls: kastē glabājās Valsts galvenās drošības parvaldes slepenie dokumenti. Drīz vien «Stern» lappusēs parādījās trekniem burtiem iespiests paziņojums: «Nu jau vairākas nedēļas Toplicas ezers saista visas pasaules uzmanību. Tas ir kopš tās dienas, kad «Stern» līdzstrādnieki izcēla no 80 metru dziļuma pirmo kasti ar viltotām sterliņu mārciņām, dienas, kad viņi atrada pēdējos pierādījumus mūsu dokumentālajai reportāžai «Naudas — kā spaļu», proti, — viltotas naudas zīmes, nr kuru palīdzību esesieši gribēja uzvarēt karā un kuram vajadzēja bez pēdām pazust Toplicas ezerā. Taču iznicināt šīs vislielākās naudas viltošanas operācijas pēdas neizdevās. Milzīgi

daudz naudas zīmju tagad guļ Toplicas ezera krastos un Austrijas policijas seifos.

Boz tam no ezera izvilkts līdz šim visnozīmīgākais atradums: SS slepenie dokumenti, kam sakars ar valūtas viltošanu. Tajos ir precīzas zinas par aģentiem, izgatavotajiem, piegādātājiem — par visiem tiem, kas kopš 1945. gada cerēja palikt nezināmi.

«Kad izvilka lielo kasti,» mums paziņoja «Stern» reportieris Lēde, «mēs domājām, ka tajā atkal ir nauda. Mēs ar āmuriņu atsitām vaļā sarūsējušo vāciņu un ieraudzījām… dokumentus! Sīkas pavēles SS aģentiem holandiešu, norvēģu, angļu un vācu valodā. Direktīvas par diversijas aktiem, par pretinieka kuģu, aerodromu un citu objektu uzspridzināšanu. Viltotās naudas izgatavošanas dienasgrāmatas. Simtiem slepenu dokumentu.»»

Taču steigā sagatavotajā sensacionālajā ziņojumā «Stern» nepieminēja, ka ezera dibenā tika atrastas jau- nākā tipa zemūdens izmēģinājuma raķetes, kas bija izgatavotas Hitlera «brīnumieroču» kalvē. Bez tam Lēde, kā viņš stāstīja, redzējis ezera dibenā līdzās sasistai kastei zella monētas. Tā vai citādi, taču viss liecināja, ka «Stern» ekspedīcija ir tikusi tuvu klāt nacistu ap​slēpto bagātību atliekām.

Ziņojumi, ko izplatīja žurnāls, ne pa jokam satrauca tos, kuri ar draudu vēstulēm pauda savas bailes no Toplicas ezera noslēpuma atklāšanas. Nervozitāti sāka just ari dažu Rietumvācijas koncernu kantoros.

Ieinteresētas personas nu sāka izmisīgi pūlēties, lai pēc iespējas neļautu noslēpumu pilnīgi atklāt. Pats par sevi saprotams, ka īpaši satraukti Rietumvācijā bija tie, kas bija piesavinājušies lielāku vai mazāku daļu esesiešu vērtību un ar to likuši pamatu personīgajam «ekonomis​kajam brīnumam».

Ka šīs grupas raksturīgu pārstāvi var minēt Kurtu Beheru. Trīsdesmitajos gados viņš bija nepazīstams un mazturīgs pilsonis. Kara laikā viņam izdevās izkalpo- ties līdz SS štandartenfīrera rangam un kļūt par Him- lera ekonomisko pilnvaroto okupētajā Ungārijā. Pēc kara viņš pēkšņi uzradās Brēmenē ka iespaidīgs triju eksporta un importa firmu vadītājs, kura personiskā SS obergrupenhrers Augusts Eigrūbers (jau pārģērbies gaišā civil uzvalkā) dod rīkojumu nogremdēt Toplicas ezerā konteinerus ar nacistu slepenajiem dokumentiem Sajā kalnraktuvju ejā Auszē rajonā nacisti paslēpa salaupītās pasaules mākslas vērtības

Esesiešu naudas viltotāju produkcija — viltota angļu banknote 20 sterliņu mārciņu vērtībā Buenosairesa. 1954. gads. Oto Skorceni (no kreisās) sastopas ar Argentinas prezidentu Peronu un Krupa koncerna pārstāvi baronu fon Maltcānu. Visi trīs aktīvi piedalījās nacistu vērtību izvietošanā ārzemju bankās bagātība sasniedza 110 miljonus marku.[65] Uzzinājis par neparasto atklājumu Toplicas ezerā, Behers nekavējoties sazinājās ar savu bijušo miesassargu Viliju Milki. Kādreizējais esesietis Milke jau sen bija nomainījis ar automātu bruņota bandīta profesiju pret advokāta darbu un šoreiz bez asinsizliešanas panāca rezultātus, kas Beheram bija svarīgi.

Nemiers pārņēma arī tiesību zinātņu doktoru Helmutu fon Hummelu, kas dzīvoja savā greznajā villā Augšbavārijā. Neviens no viņa kaimiņiem nenojauta, ka šis bandīts, būdams SS hauptšturmfīrers, pēc Hitlera un Bormaņa pavēles Auszē šahtās bija iznīcinājis nozīmīgas kultūras vērtības. Tieši otrādi, Bavārijas inteliģences aprindas fon Hummelu uzskatīja par erudītu daiļo mākslu pazinēju, augstākās sabiedrības pārstāvi. Neviens taču nezināja, ka kara pēdējās dienās viņš nozuda, paķēris līdzi čemodānu ar antikvārām zelta monētām, kas bija nozagtas austriešu klosterī. Vakardienas laupītājs Bonnas valstī pārvērtās par veiksmīgu Minhenes advokātu un lielas akciju sabiedrības uzraudzības padomes priekšsēdētāju.

Var iedomāties, kā jutās «dižciltīgais» fon Hummels, lasīdams ziņojumus, ka Toplicas ezerā it kā atrasti to personu saraksti, kurām bija uzticēts glabāt esesiešu bagātības. Gluži to pašu var teikt par lielakeionāru Džordžu Spenseru Spiču. Pēc SS šturmbanfīrera Svenda ziņām, šis kungs kara beigās bija savācis savās rokās gandrīz divus miljonus viltotu sterliņu mārciņu, ar kuru palīdzību «izdziedēja» Minhenes banku namu «Lenz & Co»! Bez tam Spics iegādājās spē|u namus Ziitas salā, Neienārā, Dirkheimas kūrortā, Bādenbā- denā un Konstaneā.

Kungiem no Bonnas elites, kas naktīs pulcējas pie ruletes un kāršu galdiem, nav daļas par to, no kurienes bijušajam SD aģentam Spicam radies kapitāls. Seit taču politiku taisa biežāk nekā Rietumvācijas parla​mentā. Bez tam Spicam ne vienreiz vien bija iespēja izteikt šis pasaules varenajiem savas bažas par ķēdes reakciju, ko varētu radīt atradumi Toplicas ezera. Ja- atceras arī tas, ka Bonnas darboņi ir ieinteresēti, lai daudzie Špica spēju nami, tas ir, tajos ieguldīta nauda, nestu kuplus ienākumus. No tiem aprēķinātie nodokļi taču ieplūst valsts kasē un palīdz

uzpūst Vaci- jas Federatīvās Republikas militāro budžetu.

Banku nams «Lenz & Co» saista Spiču ar koncerna «AGROB» filiālēm Spānijā, Beļģija un Kanāda.

Ne mazāk cieši sakari Špicam ir ar banku «Maffei & Co». Bekers, viens no šīs bankas direktoriem, vēl 1927. gadā piedalījās padomju červoncu viltošanā, ko toreiz veica reihsvērs.1 No atradumiem Toplicas ezera dibenā baidās arī Francis Hailers — bijušais Valsts galvenās drošības pārvaldes SS grupenfīrers. Ari viņš ir pildījis savas kabatas ar viltoto valūtu. Pēc kara Hailers pielika ne mazumu pūļu, lai noslēptu, no kurienes radies sakuma kapitals viņa nodibinātajai eksporta firmai, un tāpēc reģistrēja sev piederošos zemes gabalus un mājas uz savas sievas vārda.

Līdzīgas bažas ir arī esesiešu bandītam Heinriham Tornesam, kas par piesavināto naudu Minhenē atvēris vienu 110 vislielākajiem Rietumvācijas «konsultāciju bi​rojiem saimnieciskos jautajumos».

Minēt visus esesiešu drošības dienesta bandītus, kas iejaukti viltotās naudas izgatavošanā un realizēšana un tagad sekmīgi darbojas Rietumvācijā, nav iespējams. Viņu ir vairāki simti. Pietiek atgādināt, ka Vācijas Federatīvajā Republikā ir ap 800 firmu, uz kuram krīt stipras aizdomas, ka to sākotnējais kapitāls aiz- grts no nacistu drošības dienesta līdzekļiem.2 Toplicas ezerā atrastie SD dokumenti izraisīja apjukumu bijušajos hitleriešos, kas bija atraduši patvērumu Spānija. Pie tādiem pieder aviācijas konstruktors Klau- uiuss Dornjē, kurš saskaņā ar Strasburgas apspriedes lēmumiem Madridē atvēris kara lidmašīnu būves firmu ' Skat. Albert Norden. Fālscher. Berlin, 1959, S. 108.

2 Skat. «\Vochenpost». Berlin, Nr. 49/I9G3, S. 5.

«Officina Tecnica», Hitlera mīlulis SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni, SS štandartenfīrers Eižens Dolma- nis, bijušais Ribentropa vēstnieks Georgs Gislings un Argentīnas bijušais diktators Perons.

Sevišķs nemiers pārņēma aviācijas konstruktoru un aviācijas rūpnieku Viliju Meseršmitu, kas apmeties Madridē. Tam arī bija pamats: ar SD palīdzību viņš vēl pirms reiha sagrāves bija pratis izvest savus kapitālus un tehnisko dokumentāciju uz Spāniju. 1951. gadā viņš izveidoja konstruktoru biroju un drīz pēc tam sāka piegādāt Franko jauna tipa kara lidmašīnas, par ko šis diktators apbalvoja viņu ar «Lielo spāņu krustu».

Ziņa par atradumu Toplicas ezerā Rietumvācijas rūpniecības koncernu un banku monopolu aprindās radīja bumbas sprādziena iespaidu. Un par to nav jābrīnās. Vadošus amatus tajos taču ieņem bijušie Sellenberga atbildīgie darbinieki, kā arī tie, kas gadiem ilgi bija cieši saistīti ar esesiešu virsotni. Tādi, piemēram, ir SS oberšturmbanfīrers un SD aģents Heinrihs Bite- fišs (tagad koncerna «Ruhr-Chemie AG» uzraudzības padomes priekšsēdētāja vietnieks), SD aģents un koncerna «IG-Farbenindustrie» jau minētās graujošās darbības nodaļās priekšnieks Maksis Ilgners (piesardzības labad pārcēlies uz Sveici) un citas personas. Koncerna «DEGUSSA» direkcijā pēc pirmo ziņojumu saņemša​nas no Toplicas ezera pat uzsāka diennakts dežūras.

Rietumvācijas apdrošināšanas sabiedrību bosiem Ern- stani Ruperti — vienam no visveiklākajiem viltotās naudas spekulantiem — un viņa nacistu laika kompanjonam Herbertam Vorham likās, ka viņi pārāk lēti ap​drošinājuši savus kapitālus.

Nopietni sāka uztraukties 70 gadus vecais Emīls Pūls, kas Bonnas valstī ieņem atbildīgus amatus bankās «Dresdner Bank AG», «Ilamburger Kreditbank AG» un citās. Savā laikā Pūls pieņēma reihsbankā 110 es- esiešiem viņu salaupīto zeltu.

Panika pārņēma arī Hermani Hibi — bijušo SD aģentu, kas tagad ir bankas «Hamburger DeutschSūd- amerikanische Bank AG» direktors.

9* 131 Satraukumu pārdzīvoja arī dažs labs Bonnas valsts aparāta darbinieks.

Ir zināms, ka Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv konspiratīva teroristiska noziedznieku organizācija «Cosa nostra»Tās bosi un vidutāji, kas slēpjas aiz savu kantoru respektablajām izkārtnēm, iespiedušies «lielā biznesa» pasaulē, rūpniecība, bankās, apdrošina- šanas sabiedrības, transportā,

viesnīcās un spē|u na-, mos, viņi kļuvuši par saviem cilvēkiem augstākajā dolāru sabiedrībā. Viņi izvirza un izbīda augstos amatos sev vēlamus politiķus, uzpērk valdības ierēdņus, iekārto amerikāņu valsts aparātā savus cilvēkus.

Līdzīga «Cosa nostra» ir arī Rietumvācijā. Bijušie SD aģenti, kuriem uzticēts glabāt «melnā ordeņa» ba- gatības, apvienojušies un solidarizējušies. Viņi ieņem vadošus amatus daudzās VFR saimniecības nozarēs, banku un apdrošināšanas monopolos. Ar viņiem piesātināts Bonnas valsts aparāts. Bijušie trieciennieki, piemēram, bundestāga priekšsēdētājs Gerstenmaijers un VFR ministrs Šreders, bijušie aktīvie Oberlendera, Krafta, Krīgera, Frenkela, Globkes un Lemmera tipa nacisti stabili iekārtojušies uz Rietumvācijas politiskās skatuves un kļuvuši par augstākajiem valdības ierēdņiem, tiesnešiem, prokuroriem, bundestāga deputātiem, valsts sekretāriem un Bonnas kabineta ministriem. Saskaņā ar Strasburgas lemumiem «otrā lieluma» hitlerieši lauzās uz augšu, un viņtis atbalstīja tie paši aizkulišu spēki, kuri savā laika izraudzīja «fīreru» un padarīja viņu par savu ieroci. Melno, brūno un zaļgano uniformu vietā šie ļaudis tagad nēsā melnas frakas vai lieliski pašūtus uzvalkus, kadi piedien respektabliem darījumu cilvēkiem. Rietumvācu finansu kapitāla un Bonnas valsts monopolistiska aparāta pārstāvji ir nesa​raujami saistīti ar kādreizējiem Himlera bendēm. Viņi slēpj cits cita vainu.

Tāpēc nav jābrīnās par šādu faktu. Saskaņā ar kara noziegumu izmeklēšanas amerikāņu komisijas autoritatīva locekļa ziņām tikai Rietumvācijas «Federālajā izlūkdienesta» vien, ko vada Hitlera ģenerālis Reinhards Gēlcns, darbojas ne inazak par četriem tūkstošiem bijušo SS un SD virsnieku.[66] Tas nozīmē, ka Bonnas slepenajā dienestā ir saplūdis gandrīz viss bijuša impērijas drošības dienesta pamataparāts.

Tāds pats stāvoklis ir Rietumvācijas justīcija, policijā, bundesvērā, robežsargu karaspēkā un administratīvajās iestādēs.

Bonnas ministrijas, burtiski, ir pilnas ar tā dēvētajiem speciālistiem, kas ar- sirdi un dvēseli kalpoja SD. Saimniecības ministrijā par nacistu noslēpto miljonu likteni parūpējās ministeriāldiriģents Prencels.

1959. gadā valsts sekretāra amatu finansu ministrijā ieņēma bijušais SS hauptšturmfīrers tiesību zinātņu doktors Kārlis Marija Hetlāge — tas pats Hetlāge, kuram bija vadoša loma Hitlera bruņošanās un kara rūpniecības ministrijā. Savā laika viņš palīdzēja Verneram fon Brau- nam ražot «Fau» tipa raķetes. Tagad šis noziedznieks izdara pasūtījumus daudzu miljonu vērtībā pazīstamām monopolistiskām grupām, kas iedzīvojas 110 Rietumvācijas militarizācijas. Tikai viens apstāklis palicis nemainīgs: Hetlāge joprojām žonglē ar miljoniem, iz​pildīdams vācu militāristu uzdevumus.

Prencelam, Hetlāgem un viņiem līdzīgiem Toplicas ezerā atrastie dokumenti bija īsts Damokla zobens. Tāpēc labi sadziedajusies esesiešu noziedznieku banda, kas bija izveidojusi Rietumvacijas «Cosa nostra», ķē​rās pie darba, lai novērstu atmaskošanu. Žurnāla «Stern» izdevējs Gerds Bucēriuss, kas piederēja pie Adenauera partijas un 1956. gadā bija apbalvots ar «Lielo federālo krustu par nopelniem», pēkšņi pavēlēja partraukt meklēt kastes, ko nacisti bija sametuši Toplicas ezerā.

1959. gada 16. augustā pie Toplicas ezera atkal iestā​jās klusums.

Parasti labi informētā avīze «Linzer Volksblatt» 1959. gada 1. septembrī šai sakarībā rakstīja: «Uzticī' Sk;it. T. II. Telēns. The newGermany and tlic old Xazis. New York, 1961. p. 178. bas personu saraksts (ko sastādīja slepenajā Strasburgas apspriedē. — J. M.) pēc Kaltenbrunnera pavēles tika nogremdēts Toplicas ezera dibenā. Redzami Vāci​jas Federatīvas Republikas rūpnieki panāca no «Stern» to, ko nespēja panākt Adenauers un Srēders (toreizē​jais VFR iekšlietu ministrs. — J. M.).»

Savus izteikumus par to, ka «Stertr» ekspedīcija pārtraukusi meklējumus, neslēpa ^rī bijušais SS šturrnbanfīrers Fricis Svends (saukts arī doktors Federiko Vendigs) — viens no nedaudzajiem, kam labi zināms, kas īsti atrodas Toplicas ezera dibena. Uztraukdamies par kasti, kas bija izcelta no ezera dibena, viņš rakstīja: «Pats svarīgākais ir šie dokumenti. Ja varētu zināt slepeno tekošo rēķinu numurus, izdotos noteikt, kas no treša reiha fīreriem vēl palicis starp dzīvajiem … Ir daudz bijušo nacistu, kas tagad ieņem

svarīgus posteņus Rietumvācijas un Austrijas valdībās. Viņi visādi cenšas traucēt 40 kastu meklēšanu Toplicas ezerā, un to ir viegli izskaidrot: kastēs ir paglabāti noslēpumi, kas spējīgi pazudināt ne vienu vien pēckara karjeru.» 1 Taču, lai cik svarīgi būtu dokumenti, kas slēpjas zem gludās ezera virsmas, mus vispirms interesē to slepeno materiālu liktenis, kuri tika izvilkti no Toplicas ezera dibena.

Kas galu gala notika ar šīs kastes saturu? Ja apkopo publicētos skopos faktus, atklajas šāda aina.

«Stern» ekspedīcijas dalībnieku vidū bija Rietumvācijas Hesenes zemes iekšlietu ministrijas padomnieks Ādolfs Vēnigs. Viņš izrādīja aizdomīgu interesi tieši par dokumentiem. Kļuva zināms, ka «kastu atvēršana 1111 tajās esošo materiālu pārskatīšana ne tuvu nenoritēja tik oficiāli, ka tika apgalvots.

Ne visas kastes tika atvērtas, klātesot (Austrijas. — J. Af.) žandarmērijai un (Austrijas. — J. M.) iekšlietu ministrijas pārstāvjiem. Bieži vien kastu saturu vispirms pārskatīja «Stern» līdzstrādnieki.»2 Taču viņi izvairījās no atbil​des uz jautājumu: vai starp Valsts galvenās drošības ' «Corrco». Ļima, 3. XI. 19G3. " «Volksstimme». Wien, 2b. X. 19G0. pārvaldes dokumentiem ir atrasti tādi, kas kompromitē personas, kuras tagad Rietumvācijā ieņem augstus amatus?

Domājams, ka Bonnas instances izdabūja no austriešu varas iestādēm atskaiti par konfiscētajiem esesiešu dokumentiem un ka daļa no tiem jau atrodas Rietumvācijas slepenajos arhīvos.[67] Tamlīdzīgus paziņo​jumus neviens nekad nav atsaucis.

Kompetentas austriešu instances pat nepublicēja konfiscēto dokumentu aprakstus, ignorējot prasību, ko izvirzīja Austrijas Komunistiskas partijas orgāns «Volksstimme».

Austrijas iekšlietu ministrija līdz pat šim laikam kategoriski atsaka visiem, kas gribētu iepazīties ar SD materiālu saturu.

Sīs grāmatas autors nosūtīja Austrijas iekšlietu ministrijai pieprasījumu ar lūgumu atļaut pārskatīt Toplicas ezerā atrastos dokumentus. 1963. gada 12. decembrī atnāca atbilde. Tajā bija teikts, ka šie dokumenti nodoti Austrijas valsts policijai un pašreiz atrodas pie tās. Iespēja iepazīties ar materiāliem bija noraidīta.

Bet tagad atgriezīsimies nedaudz atpakaļ un atcerēsimies, ko žurnāls «Stern» rakstīja savās reportāžās ar virsrakstu «Naudas — kā spaļu». «Stern» lielījās, ka tā rokās atrodas «precīzas ziņas par aģentiem … — par visiem tiem, kas kopš 1945. gada cerēja palikt ne​zināmi».

Reportāžu ievadā bija teikts: «Kad beidzās karš, nedaudzu cilvēku rokās palika milzīgas naudas summas. Viņi nodibināja bankas, izdevniecības, modes namus, uzcēla greznas viesnīcas. Sie ļaudis arī šodien dzīvo mūsu vidū. Kad «Stern» reportieri nonāca viņiem uz pēdām, viņi sāka piedāvāt kukuļu veidā milzu vērtības: kafijas plantāciju Gvatemalā, vasarnīcu pie Mīmas ezera, komfortablu māju jebkurā pasaules daļā un, bei​dzot, — jebkuru naudas summu. Bet visi viņu pūliņi izrādījās veltīgi …»

Rakstu autors bija Mihaels Ilorbahs, bet materiālus piegādāja Volfgangs Lēde. Visi afišu stabi Rietumvā​cijas pilsētas bija nolīmēti ar plakātiem, kas reklamēja sensacionālos «Stern» materiālus.

Taču tas, kurš neļāva reklāmās troksnim apmulsināt sevi, bet rūpīgi analizēja žurnālā minētos faktus, nevarēja neievērot, ka dažos būtiskos jautājumos reportāžas pieļauj acīm redzamu falsifikāciju. SI) darbinieku īsto vārdu vietā, piemēram, lielākoties figurēja pseidonīmi. Radās jautajums: kādu gan mērķi gribēja sasniegt žurnāls, izmantojot šo paņēmienu? Vai tā nebija palīdzība esesiešu noziedzniekiem, kas dzīvo Rietumvācijā un Austrija? Un tiešām, preteji skaļajiem solījumiem, ar kuriem «Stern» neskopojās, žurnāla līdzstrādnieki Horbahs un Lēde uzskatīja par labāku nepublicēt visus pētījumu rezultātus un nesākt konfliktu ar visuvareno nacistu drošības dienesta pagrīdes armiju. Pie tam vēl, kā šīs grāmatas autoram savā vēstulē no Limas paziņoja bijušais SS šturrnbanfīrers Fricis Švends, Lēde stundām ilgi iztaujājis viņu par Himlera slepenā dienesta darbību. Vēl vairāk, Svenda vēstulē bija vērtīga atzīšanas. Viņš rakstīja, ka «Lēde saņēma no Spica un Linča kukuli un sarausa veselu kaudzi naudas».

Tādējādi Rietumvācijas lasītājs par savu naudu saņēma neapšaubāmi nekvalitatīvu preci. Bet Rietumvācijas «Cosa nostra» nebija mierā pat ar tādu falsificētu reportāžu. Tā pieprasīja, lai reportāžu vispār pārtrauktu iespiest. Drīz pēc tam Mihaelu Horbahu atlaida no darba «Stern» redakcijā, bet Lēdem, kuram bija iespaidīgi aizbildņi, aizbāza muti ar kukuļiem un augstiem honorāriem. Viņš iegādājās lielisku zemes gabalu divus kilometrus no Toplicas ezera un publicēja veselu sēriju neģēlīgu rakstu par sociālisma zemēm. Bet «Stern» iz- devējs Bucēriuss par Toplicas ezera reportāžām krita KDS vadītāju nežēlastībā un 1962. gada februārī bija spiests atteikties no bundestāga deputāta mandāta un izstāties no Adenauera partijas.

Tur, kur valda nauda un tikai nauda, Rietumvācijas «Cosa nostra» var netraucēti turpināt savus tumšos darījumus.

«Stern» reportāža pēc tās autoru ieceres nesprauda sev mērķi atmaskot Hitlera drošības dienestu un noskaidrot nacistu salaupīto miljonu likteni. Par to liecina gadījums ar Frici Švendu, kas žurnālam bija galvenais informācijas avots un vienlaikus viens no nedaudzajiem esesiešu bandītiem, kuri žurnāla reportāžā figurēja ar savu īsto vardu.

Pēc kara Švendu atmaskoja kā slepkavu, un Itālijas zvērināto tiesa aizmuguriski piesprieda viņam 20 gadu ieslodzījumu cietumā. Ar amerikāņu slepenā dienesta un Bavārijas policijas palīdzību viņam 1946. gadā izdevās izbēgt caur Spāniju uz talo Peru. Šī zeme kļuva par bēguļojošo nacistu drošu patvērumu, jo tā nebija pievienojusies starptautiskās vienošanās aktiem, kas paredzēja daudzu valstu policijas sadarbību noziedznieku meklēšanā. Izmantodams SD izgatavotus viltotus dokumentus, Svends sakumā pieņēma vārdu Venčeslavs Turi un pat uzdevās par ebreju, ko vajājuši nacisti. Bet tas bija tikai sakumā.

Drīz vien «Stern», acīm redzot, pateicībā par žurnālam sniegtajām ziņām, sāka diezgan neaizplīvurotu kampaņu, lai reabilitētu šo nacistu noziedznieku. Svenda vainu uzvēla viņa adjutantam Gla- vanam.

Bonnas ģenerālkonsulāts Milāna pat iesniedza itāliešu tiesai lūgumu pārskatīt lietu un atcelt spriedumu, kāds bija pasludināts slepkavam Svendam.

Gadījums ar Švendu ir pierādījums tam, cik gara un varena ir Rietumvacijas «Cosa nostra» roka.

Svends jau sen ir daudzu Rietumvācijas lielsabied- ribu, piemēram, automašīnu rūpnīcu «Volkswagen- Werke» ģenerālpārstāvis Peru.1 Taču automašīnu pārdošana nav viņa vienīgā nodarbošanās. Viņš nelaiž garām arī izdevību kontrabandas ceļa ievest Peru ieročus cīņai pret Latīņamerikas zemju darbaļaudīm un arod​biedrībām.

Kāpēc Svends jūtas tik pašpārliecināti? Vai tikai tāpēc, ka ap viņa māju uzcelts augsts akmens žogs ar uzrakstu «Nikni suņi»? Nē. Svends zina: viņa vainu slēpj Bonnas noziedznieku organizācija, kuras dalīb​nieki ir klerikāli militāristiskā režīma redzami pārstāvji, • Skat. «Bild-Zeitung». Westberlin, 29. X. 19(33. kam pieder noteikšana Vācijas Federatīvajā Republikā. Viņi nepamet likteņa vara uz ārzemēm aizbēgušos kolēģus.

Bonnas «Cosa nostra» taustekļi iesniedzas daudzās kapitālistiskās pasaules zemēs. Šīs politisko noziedznieku bandas dalībnieki izmanto saviem mērķiem daudzos Rietumvācijas valsts oficiālos un pusoficialos ka​nālus, tās ekonomiskās un politiskās organizācijas.

Vācijas Federatīvajā Republikā darbojas vairāk nekā 400 organizāciju, ko ar Bonnas varas iestāžu oficiālu svētību nodibinājuši bijušie esesieši un kas izdod vairāk nekā 16 periodisku izdevumu. Šīs organizācijas nodibinājušās sakarus ar saviem domu biedriem Tuvajos Austrumos, Āzijā, Spānijā, Portugālē, Latīņamerikā.

Pat amerikāņu slepenais dienests pēc kara bija spiests atzīt, ka tam nav izdevies atklāt un padarīt nekaitīgu SD pagrīdes aģentūras tīklu Centrālajā un Dienvidu Amerikā, ko nacisti pastiprināja tieši reiha sa​grāves priekšvakarā.[68] Tas viss liecina, ka «humānisms», ar kādu amerikāņu tiesneši Nirnbergā izturējās pret kara noziedzniekiem, novedis pie sazvērestības, kas bīstama mieram un de​mokrātijai.

APDRAUD DZĪVĪBU! Lai gan ieinteresētajām personām izdevās novērst sev nevēlamu ziņu publicēšanu presē, kaut kādi fakti tomēr kļuva zināmi atklātībai.

Tāpēc SD bandītu mantinieki mēģināja vai nu aiz​kavēt meklējumus Toplicas ezerā, vai arī paši izcelt no ta materiālus, kas varētu viņus kompromitēt vai atklāt «melnā ordeņa» bagatību likteni.

Jau dažas nedēļas pēc kara beigām vietējie iedzīvotāji ievēroja ezera rajona nepazīstamas aizdomīgas personas, kas bija bruņojušās ar cērtēm un lāpstām. Šie ļaudis kaut ko meklēja ezera tuvumā, bet reizēm ienira zem ūdens un izvilka no turienes kaut kādus priekšmetus un konteinerus. Kad CIC pārstāvji ieradās notikuma vieta, nepazīstamie bija ka ūdenī iekrituši.

1946. gada februārī, kad vel nebija apritējis pat gads pēc hitleriskās Vacijas bezierunu kapitulacijas, Toplicas ezera krastā atrada divus liķus. Policija noskaidroja nogalinato pcrsonibu: tie bija inženieri Maijers un P1I1- lers no Linčas. Pihleram nebija nekādu ievainojumu, tikai uz pirkstiem bija sakaltušas asinis. Maijerain kāds ar asu priekšmetu bija uzšķērdis vēderu.

Netālu no Maijera un Pihlera apmetnes atrada «Fie- seler Storch» tipa lidmašīnu ar iepildītu degvielu. Si lidmašīna līdz 1945. gada maijam izdarīja lidojumus starp Hitlera galveno mītni un esesiešu bastionu Auszē, ka arī tika izmantota vērtību pārvadāšanai. Vietējie iedzīvotāji Pihlerā pazina šīs lidmašīnas bijušo lidotāju. Izdevās konstatēt, ka Pihlers un Maijers skaitījušies pie Toplicas ezera izvietotās izmēģinājumu stacijas darbinieku sarakstos. Viņu bojā ejas cēlonis palika nenoskaidrots, lai gan pec dažam pazīmēm varēja pieņemt, ka slepkavība notikusi politisku motīvu dēļ un tajā iejaukts kāds trešais.

1949. gadā seši kombinezonos tērpti svešinieki ar ūdenslīdēju piederumiem — ka vēlāk noskaidrojas, nacistu pagrīdes organizācijās dalībnieki — desmit stundu laika Austrijas žandarmu un amerikāņu okupācijas iestāžu pārstāvju acu priekšā izvilka no Altauszē ezera četras kastes, sakrāva tās kravas automašīnās un aiz​brauca.[69] 1950. gadā Toplicas ezera rajonā parādījās vēl divi bijušie nacisti: inženieris Kellers un Gerts Gērenss — abi no Hamburgas un abi agrāk bijuši Toplicas ezera izmēģinājumu stacijas darbinieki.

Gērenss «mīklainos» apstakļos nokrita no kraujas un nositās. Radas aizdomas, ka notikusi slepkavība.

Kelleru arestēja, taču drīz atbrīvoja, jo nekādus pierādījumus pret viņu iegūt neizdevās. Diezgan bieži pie Toplicas ezera bija redzams arī inženieris Dētermanis no Ilamburgas, kurš arī piederēja pie nacistu izmēģinājumu stacijas personālā.

1952. gadā ezera krastā atrada divu vīriešu līķus. Abi bija nošauti 110 muguras. Izmeklēšana parādīja, ka tie bija esesieši, tas komandas dalībnieki, kura meta kastes ezerā.[70] Pēc gada ezera apkārtnē parādījās bagats amerikānis, kas uzdevās par žurnālā «Reader's Digest» līdzstrādnieku. Viņš paziņoja, ka grib uziet «Bernharda operācijas» pēdas. Ta ka aizokeāna pēdu dzinējs bija diezgan pasīvs un uzskatīja par labaku nevis pašam meklēt, bet uzklausīt «aculiecinieku» stāstus traktierī, ar viņu nekas nenotika. Fašistu pagrīdes organizācijai viņš briesmas neradīja.

Tiklīdz amerikānis bija atstajis ezera rajonu, tur sāka darbus ūdenslīdēji no Gracas. Darba devēja vārdu viņi paturēja slepenībā.

Paslēpto bagātību meklētāji un šo bagātību glabātāji ievērojami aktivizējās 1954. gada. Netālu no Altauszē ezera malkas cirtēji pamanīja bedri. Tai blakus atradās kaste. Tā bija tukša. Četrus gadus vēlāk līdzīgos ap​stākļos atrada vēl divas tukšas kastes, bet šoreiz pie tām uzgāja beztrokšņa pistoli.

Simons Vīzentāls, kas kādreiz bija CIC uzticības persona un viens no tiem, kas medīja «nāves grāmatvedi» Ādolfu Eihmani, sakarā ar notikumiem pie Toplicas ezera rakstīja: «Visas šīs meklētāju grupas nebūt ne- sastāvēja no diletantiem. Tās bija apgādātas ar mīnu meklētājiem, jo paslēptie konteineri bija metālā kastes. Ari žandarmērija tālāk par minējumiem netika. Laiku pa laikam grūti pieejamās vietās

tika atrastas atvērtas rakt uvju ejas, un bija redzams, ka tās izraktas nesen. Bez (nacistu. — J. M.) pagrīdes kustības meklētāju grupām šeit, dabiski, darbojās ari amatieri, kas parasti Auszē rajonā ieradās sestdienās, apkrāvušies ar mugur​somām, lāpstām un cirtēm.»[71] Savā grāmatā Vīzentāls pārliecinoši pierāda, ka bijušie SS un SD fīreri gadiem ilgi pēc kara lika finansēti uz Auszē rajonā paslēpto bagātību rēķina.

Taja pašā 1954. gadā Toplicas ezera apkaimi centās iegūt savā īpašumā Bādenbadenas spēļu nams (Rietum- vacija). Tas slēpa savu nodomu aiz Austrijas valdībai vilinoša solījuma palielināt ārzemju tūristu straumi uz šo rajonu. Interesanti atziniet, ka šis spēļu nams ir Minhenes bankas «Lenz & Co» (par to jau runāts iepriekš) filiāles uzņēmums, bet Minhenes bankas sākotnējais kapitāls sniedzās vairākos tūkstošos viltotu sterliņu mārciņu.

Pēc gada netālu no Toplicas ezera atkal atrada līķi. Nogalinātais bija inženieris Maijers. Vietējie iedzīvotāji apgalvoja, ka nakti redzējuši šajā rajonā signāl- ugunis. Var pieņemt, ka Maijers veica meklējumus pēc apkārtnes plana, kāds viņu šajā nodarbībā ieraudzīja un — kā rakstīja Rietumberlīnes avīze «Telegraf» — «noslēpumainos apstākļos novāca pie malas»'.

To cilvēku uzskaitījumu, kas nogalināti «noslēpumainos apstākļos», varētu turpināt vairākos desmitos. Tāpēc ezera apvidus iedzīvotāji sākuši runāt par lāstu, kas it kā guļ pār nacistu apslēptajām bagātībām. Taču nekādās mistikas te nav. Nevar nepamanīt, ka gandrīz visi nacistu zelta meklētāji ieradās no Hamburgas, Vis- bādenas, Bādenbādenas un Alinhenes, tas ir, no VFR — no valsts, kas atrodas neitrālās Austrijas kaimiņos. Izbrīnu rada tas, ka Austrijas varas iestādes un drošības orgāni tik bezrūpīgi atļāva izdarīt meklējumus Toplicas un Altauszē ezeru rajonā. Raksturīgs, piemēram, ir tads fakts. 1962. gada bijušo esesiešu virsnieku grupa no Rietumvācijas ar Vīnes advokāta Maksimili- ana Manfrēda starpniecību dabūja no Austrijas varas iestādēm atļauju izdarīt šajā rajonā meklējumus. To pašu gribēja ari ieinteresētas austriešu aprindas. Taču priekšroka tika dota pretendentiem no Rietumvācijas.

1963. gada rudenī Toplicas ezers no jauna piesaistīja visas pasaules uzmanību. Tam par iemeslu atkal bija mironis!

Aukslā rudens naktī no 5. uz 6. oktobri 19 gadus vecais Minhenes sportists ūdenslīdējs Alfrēds Egners ienira tumšaja ūdenī no piepūšamās laivas, kas slepeni bija nogādātā uz ezeru. Sportists vairs neuzpeldēja. Austrijas policija par to uzzināja tikai nākamajā dienā no boja gājušā vecākiem, kurus bija informējis kāds no Egnera kompanjoniem.

Tā kā bija pārāk acīm redzams, ka noziedznieku pēdas ved uz Rietumvāciju, bet precīzāk — uz Bonnas slepenā dienesta rezidenci, Austrijas policija bija spiesta izdarīt izmeklēšanu. Tā atklāja, ka kopa ar Egneru pie ezera ieradušās arī citas personas, to vidū — Bonnas izlūkdienesta aģents Georgs Freibergers.

Freibergera biogrāfija izskaidro viņa īpašo interesi par Toplicas ezeru. Agrāk viņš bija nacistu drošības dienesta redzams darbinieks. 1940. gada 15. jūnijā viņš centās izdarīt diversiju kādā Šveices aerodromā. Viņu arestēja, tiesāja, un viņam piesprieda nāves sodu, ko vēlāk aizvietoja ar mūža ieslodzījumu. 1952. gada pēc Bonnas valdības lūguma Šveices varas iestādes atļava Freibergeram doties uz Rietumvāciju. Tur viņš aktīvi iekļāvās neofašistu partijas izveidošanā un, izlikdamies par pārtikušu tipogrāfijas īpašnieku, ķērās pie veca amata. Šoreiz viņš jau darbojās ģeneraļa Gēlena uz​devumā.

Kāds cits slepenās operācijas dalībnieks — Heirics Smits pirms brauciena uz Toplicas rajonu bija iz​prašņājis Ledi par kastu atrašanās vietu.

Freibergers, Šmits un vēl dažas tumšas personas savervēja ūdenslīdēju Egneru, samaksādami viņam avansu.

1963. gada oktobra vidū 300 austriešu žandarmi, kas bija apbruņoti ar ātršāvējiem automātiem un apgādāti ar radioaparatūru, ielenca Toplicas ezera rajonu, noslēgdami ceļu uz turieni nepiederošam personām. Žurnālistiem, kas bija ieradušies no 70 valstīm, atļāva tuvoties ezeram tikai pēc speciāla norādījuma, un viņi tika īpaši kontrolēti.

Austrijas varas iestāžu mērķtiecīgā rīcība un aktivitāte, ar kādu tās ķērās pie darba, nepavisam nebija pa prātam zināmām VFR aprindām, un drīz laikrakstos, ko Rietumvācijā izdeva Aksela Springera koncerns, parādījās virsraksti: «Padomājiet par sekām!», «Kas meklē zeltu, riskē ar dzīvību». Laikraksts «Bild- Zeitung» neslēpti rakstīja: «Nezināmas personas atsūtījušas uz redakciju magnetofona lenti, kurā ierakstīts ultimāts: nekavējoties partraukt visus meklēšanas darbus.» Kad Austrijas varas iestādes tomēr nenobijas no Šantāžas, «Bild-Zeitung» paziņoja: «Ūdenslīdējiem Toplicas ezera nav cerību uz panākumiem, bet katra darbu diena maksā 6500 markas.» Vēl vairāk. Springera prese sāka izplatīt baumas, ka ezera nogremdētās kastes ir mīnētas. Tā kā draudiem nebija cerēto panākumu, tos sāka adresēt atsevišķam personām, it sevišķi austriešu antifašistiem, kas palīdzēja veikt meklējumus ezera. Viens no viņiem — Albrehts Gaisvinkiers par nacistu augošo bezkaunību rakstīja: «Viņi rīkojas slepus un izmanto jebkurus līdzekļus, lai izjauktu sākto darbu. Viņu iejaukšanās sakas ar uzpirkšanas mēģinājumiem un aiziet līdz nemasketiem slepkavības draudiem.»

Lai gan Austrijas varas iestādes operāciju veica steiga (togad agri iestājās Alpu ziema), tā tomēr deva zināmus panākumus.

Tika atrasts Egnera līķis. Sekcija neko neparādīja, kaut ari bija aizdomas par slepkavību. Egnera neilona signalvirve bija pārgriezta. Policija gribēja nopratināt Freibergeru un Smitu, bet viņi atteicās ierasties austriešu tiesā. Nopratināšanā Rietumvācijā abi deva pretrunīgas liecības. F'reibergers teica, ka meklēti slepeni dokumenti, bet Smits runāja par zelta meklēšanu. Tā ka Minhenes policija paziņoja, ka «lieta gūst politisku nokrāsu»[72], nešaubīdamies varēja teikt, ka Bonnas valsti ta agri vai vēlu tiks «nobāzta atvilktnē».

No ezera dibena izcēla 18 kastes ar viltotām angļu banknotēm un 34 klišejām to iespiešanai. Ūdenslīdēji atrada raķešu dzinēju daļas, šāviņus, dažādu ierīču detaļas raķešu palaišanai. Viņiem izdevās zem ūdens saskatīt divu lielu priekšmetu apveidus, taču tos nevarēja izcelt virspusē.

Bez tam pēc Karlsruē (VFR) dzīvojošā antifašista Heinca Rīgela neatlaidīgā pieprasījuma speciālā preses konferencē Austrijas varas iestādes atzina, ka Auszē rajona kalnraktuvju ejās izdevies atrast 1151 gleznu 110 tām, kuras nacisti bija nolaupījuši Ungārijā. Tikai pēc tam Austrija nodeva Ungārijas Tautas Republikai 141 mākslas darbu, ko hitlerieši bija aizveduši no Bu- dapeštas muzejiem.

Toplicas ezera operācija ilga no 1963. gada 23. oktobra līdz 7. decembrim un izmaksaja (izsakot markās) apmēram divsimt tūkstošus. Aleklējumi bija organizēti tā, ka varēja sagaidīt vienīgi daļējus panākumus. Ūdenslīdēju aparatūra izrādījās nepietiekama. Daudziem ūdenslīdējiem turklāt nebija vajadzīgās pieredzes. Tāpēc izdevās izpētīt tikai 16 procentus no apmēram 500 000 kvadrātmetru lielā ezera laukuma. Bez tam zemūdens televīzijas kameras un zondes tika izmantotas atsevišķi, taču tikai to kombinēta izmantošana va​rētu sniegt maksimālu efektu.

Pie viena noskaidrojās ari citi nozīmīgi apstākļi, ku​rus ir vērts pieminēt.

Auszē rajona drošības orgānu priekšnieks vecākais valdības padomnieks liraijs, piemēram, izrādījās tik stipri sakompromitēts fašists, ka pēc kara amerikāņi viņu kādu laiku turēja Glāzenbahas kara noziedznieku nometnē.

Vīnes firmas «Lestin & Co» ūdenslīdējiem kaut kādā aizdomīgā veidā izslīdēja no rokam un uz visiem laikiem pazuda Toplicas ezera dūņainajā dibenā kaste, kurā, kā jau bija noskaidrots, atradas slepeni SD do​kumenti.'

Laikā, kad Austrijas policija, ko bija saniknojusi Rietumvācijas pilsoņa Heinca Rīgela uzstašanās preses konferencē, izsūtīja viņu no Austrijas, komisija, kas vadīja darbus Toplicas ezerā, atļava piedalīties kā «ofici- / 1 Ska(. «Bcrliner Zeitungf», 10. XI. 1903 āliem novērotājiem» diviem ārzemniekiem. Tie bija Ba- varijas policijas kalpotaji, tatad — Bonnas pār​stāvji.

Tad pat, kā vēlāk tika panņots, Austrijas pilsētā Zalcburgā pēkšņi parādījās Oto Skorcēni, ko oficiāli

meklē Austrijas policija.

Bijušais esesiešu virsnieks Maksis Grūbers, kas, pēc paša atzīšanas, piedalījies nacistu vērtību un dokumentu nogremdēšanā ezera, pēkšņi atteicas 110 savām liecībām, ko bija devis Austrijas policijai. Ārzemju korespondenti, kas satikās ar Grūberu, stāstīja, ka viņš liekoties iebaidīts, it kā uz viņu kads būtu izdarījis spiedienu.

Ievērojot visus šos apstākļus, kļūst saprotama tā atvieglojuma nopūta, ko izdvesa Rietumberlīnes reakcionārā avīze «Der Abend», kad tā 1963. gada 2. decembri paziņoja, ka «35 dienu meklējumu rezultātā leģenda par Toplicas ezera bagātībām ir sagrauta».

Tomēr jāpiebilst, ka Austrijas veiktajā operācijā bija daudz robu. Tad pat, kad visas pulēs tika koncentrētas, lai meklētu ezerā esesiešu elites slepeno tekošo rēķinu šifrus Šveices bankās, Austrijas policija neuzskatīja par vajadzīgu nopratināt cilvēku, kas varētu sniegt ļoti vērtīgas ziņas par to, kur un kā pārziņā glabājas «melna ordeņa» salaupītās bagātības.

Sis cilvēks ir Sellenberga tuvākais draugs, bijušais Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldes saimniecības sektora priekšnieks SD štandartenfīrers Roberts Smīds, kas pārzināja esesiešu finanses. Pēc des​mit gadu ilgiem meklējumiem man izdevās noskaidrot, ka viņš dzīvo Vīnē, pie tam gluži legāli, kaut arī cenšas saistīt iespējami mazāk uzmanības. Šis kādreizējais ievērojamais esesietis ir zināms Austrijas valsts policijai, jo līdz 1964. gadam viņš bija mašīnbūves, katlu un vagonu būves akciju sabiedrības «Simmering-Graz- Pauker» direktors. Šmīds ir vadoša figūra sistēmā, kas izgatavoja un realizēja viltoto naudu, glabāja un izveda nacistu miljonus uz ārzemēm. Viņa vieta ir uz apsūdzēto sola, nevis savrupmājā Vīnē, Terēzas ielā 17.

Sis esesiešu bandīts ir jāpiespiež pie sienas un japanak, lai viņš sāk runāt. Tikai tad Varēs cerēt uz panākumiem, meklējot nacistu bandītu bagātības un SD dokumentus.

nacistu pagrīde darbojas «Melna ordeņa» bagātību galvenā daļa jau sen vairs neatrodas ezeros un raktuvju ejās. Eiropas tautām nolaupītais zelts pulsē daudzu kapitālistisko valstu, bet sevišķi Bonnas valsts finansu artērijās. To izmanto, lai noslēptu pēdas vecajiem noziegumiem un gatavotu jaunus.

Sajā sakarībā var minēt tipisku gadījumu, kura gal​venais varonis ir SS oberšturmfīrers Hanss Valters Cehs-Nentvihs. Pēc kara viņš Diseldorfā ar Joahima Nansena vārdu ieņēma pirmās klases legācijas padomnieka un Ziemeļreinas-Vestfales pasu biroja priekšnieka amatus, bet par naudu, kas bija nākusi no tumšiem avo​tiem, viņš Remāgena nopirka fabriku.

Cehs-Nentvihs bieži viesojās Konrāda Adenauera rezidencē Rēndorfā, un viņa «tu» draugs bija toreizējais federālā kanclera resora valsts sekretārs Hanss Marija Globke. Reiz policija Cehu-Nentvihu arestēja. Tas notika pec tam, kad kadā publiska prava viņa vārds tika minēts sakarā ar masu slepkavībām.

Sakuma Cehs- Nentvihs nespēja aizkavēt savu noziegumu izmeklēšanu. Tika pierādīts, ka, būdams SS otrā kavalērijas pulka otrā ekskadrona oberšturmfīrers, Cehs-Nentvihs pašrocīgi nogalinājis ebrejus. Pinskas rajona, Pripetes purvos un pie Baranovičiem viņa vadītā SS komanda nošāvusi 5200 ebrejus no Polijas un Padomju Sa​vienības.

Tiesas prāvā Cehs-Nentvihs bija mazrunīgs un apskaužami mierīgs. Prokurors pieprasīja augstāko soda mēru — mūža ieslodzījumu'. Bet Braunšveigas zvērināto tiesas spriedums bija cits, daudz mīkstāks — četri gadi cietumsoda.

Taču Cehs-Nentvihs ncatsēdčja ari šo termiņu. Jau nākamajā dienā pēc sprieduma pasludināšanas Rennel- bergas izmeklēšanas cietuma 14. kamera, kurā viņš bija ievietots, izrādījās tukša. Esesiešu noziedzniekam ne​traucēja nozust pat septiņas maslvas tērauda durvis, čuguna vārti un neskaitāmi sargi.

Kā vēlāk noskaidrojās, nakti uz 1964. gada 22. aprīli slepkava bija pametis savu kameru, ģērbies rūpīgi izgludinātā uzvalkā. Cietuma uzraugs Dītrihs Cēmanis, ari cilvēks ar nacista pagātni, viņu pat pavadīja. Pie cietuma vārtiem noziedznieku savos apkampienos slēdza viena no viņa daudzajam mīļākajām — Margita Steinhoijere. Cehu-Nentvihu gaidīja arī vairāki kungi civiluzvalkos. Visi nesteidzīgi sasēdās baltā «mersedesā» un devās uz Klausheides aerodromu pie Nordhornas. Tur CehsNentvihs uzrādīja pasi ar savu īsto vārdu un bez sarežģījumiem tika cauri muitas kontrolei. Un tas viss notika, lai gan tiesas prāvas laikā noziedznieka fotouzņēmumi bija ievietoti daudzās lieltirāžas avīzēs.

Aerodromā gatava startam gaidīja kada Ceha-Nentviha domubiedra lidmašīna. Tā izdarīja vairākus lokus virs naksnīgās Bonnas un pagriezās uz dienvidiem. Cehs- Nentvihs un viņa draugaļa laimīgi nolaidās Bāzelē. Esesiešu bandits devās uz Šveices banku un no sava tekošā rēķina paņēma prāvu ārzemju valūtas summu.

Bonnas varas iestādes aizdomīgi vilcinājās, iekams pasludināja bēgli par starptautiski meklējamu noziedznieku, bet Cehs-Nentvihs pa to laiku caur Atēnām un Beīrutu lidoja uz Kairu. Tur viņu pēc nedēļas atrada, tikai to neizdarīja policija, bet gan… divi Rietumvācijas reportieri. Noziedznieks pieņēma žurnālistus kādā no dargākajam un komfortablākajām viesnīcām un lab- prat sniedza interviju. Nekautrīgi smīnēdams, viņš paziņoja: «Es būtu varējis jebkurā brīdī pamest cietumu fraka. Par savas bēgšanas detaļām labi saprotamu iemeslu dēļ es nevaru stāstīt. Bet jūs vēl redzēsiet, ka arī citi saņems palīdzību!

Mums ir labi organizēta in​formācijā vai — labāk sakot — kontakti.»

Kad Hamburgas reportieri jautāja Ceham-Nentvi- ham par pagrīdes organizācijās raksturu, kura palīdz Tādējādi šis starptautiskais skandāls skaidri paradīja, ka Hitlera dienderi un viņu uzticības personas sagrabuši izšķirošas pozīcijas Bonnas valsts aparāta. Luk, kur sevi liek manīt bandītu bagātības! Bet, ja kaut kadu iemeslu dēļ nacistu noziedzniekus neizdodas laikus pasargāt no tiesas un tas sprieduma, viņiem

palīgā plūst pietiekami lielas naudas summas, lai uzpirktu cietumsargus, iegādātos dokumentus, lidmašīnu biļetes un pat pašas lidmašīnas. Rietumvācijas varas iestādes tādos gadījumos parasti paziņo, ka tas nespēj veikt nekādus radikālus pasākumus. Patiesībā tās ar noluku izliekas nemanām acim redzamas pēdas, kas tieši ved pie personām un aprindam, kuras darbojas aiz kulisēm, kas ved pie tiem, par kuriem ar cinisku atklātību runāja Cehs-Nentvihs. Viens no viņiem ir kādreizējais Ceha-Nentviha līdzdarbonis Kurts Behers. Kara laikā viņš nēsāja SS štandartenfīrera formas tērpu un noga- linaja tikpat enerģiski ka Cehs-Nentvihs. Tagad Kurts Behers ir Brēmenes miljonārs un pieder pie «Rietumvācijas saimniecības vadošiem spēkiem», par kuriem pēc savas bēgšanas runāja Cehs-Nentvihs.

Skandals, kas izraisījas ap Cehu-Nentvihu, nebūt nav vienīgais gadījums. No Rietumvācijas bez kādiem sarežģījumiem «bēg» tūkstošiem esesiešu bandītu. To vidū, kas ar nacistu pagrīdes aktīvu atbalstu un finansiālu palīdzību devušies uz tālām zemēm, bija SD oberšturmbanfīrers Oto Skorcēni, kas izbēga no internēto nacistu nometnes un apmetās Spānija; ebreju miljonu slepkava Ādolfs Eihmanis, kura ce|š tagad beidzies pie karātavām; koncentrācijas nometņu bende ar arsta diplomu SS hauptšturinfirers Jozefs Meņģele un masu slepkava Gerhards Bone, kuri par savu apmešanās vietu izraudzījās Dienvidameriku, kā arī daudzi citi.

Totieš tos, kuri pēc notveršanas izmeklēšana un tiesā sāk dot liecības, Rietumvācijas «Cosa nostra» bez žēlastības novāc no ceļa. Buhenvaldes koncentrācijas nometnes ārstam Kārlim Eriham Vāgneram, kas savā laikā 110 nogalināto gūstekņu tetovētas ādas izgatavoja suvenīrus, vajadzēja tikai mazliet sākt pavērt noslēpumu plīvuru, un jau nākamajā dienā viņu atrada savā kamerā bez dzīvības. Arī esesiešu fīreru Gnēvuhu, kas sāka atzīties, ka kopa ar savu priekšnieku SS oberšturm- banfīreru Hermani Raufu gāzes kamerās nogalinājis 90 000 ebreju, cietumsargi atrada bez dzīvības pazīmēm. Tādu pašu likteni piedzīvoja SS oberšturmbanfīrers Hefle, kas vainīgs Polijas pilsoņu masveida iznīcināšanā. Sādu slepkavību, kas izdarītas aiz bailēm no at​maskošanas, varētu minēt vēl daudz.

Raksturīgi, ka cietumu priekšniecība kvalificēja vi​sus šos gadījumus ka «ieslodzīto pašnāvības».

Sevišķi sabiedrības uzmanību saistīja analoģiskas «pašnāvības», ko «izdarīja» gestapo bende Ēvalds Pa- terss 1964. gada februārī, SS štandartenfircrs Verners Ileide (pazīstams arī ka profesors Zavade) un viņa ro​kaspuisis Frīdrihs Tillmanis.

Bijušajam SS virsniekam Ēvaldam Petersam Bija iz​devies iekļūt slepenās «Bonnas drošības grupas» ierēdņa āmatā. Vairākus mēnešus viņš vadīja toreizējā VFR kanclera Ludviga Erharda personisko apsardzību. Taču pierādījumi par viņa līdzdalību masu slepkavībās, bija tik pārliecinoši, ka viņu vajadzēja arestēt. Peterss nosēdēja izmeklēšanas cietuma kamerā tikai dažas stuu- das, bet pēc tam nenoskaidrotos apstākļos «izlaida garu». Rietumvācijas prese noklusēja šīs kārtējās «pašnāvības» sīkumus. Taču bija acīm redzams, ka kāds ir bijis ļoti ieinteresēts, lai Peterss nesāktu runāt. Ne velti franču avīze «Liberation» rakstīja: «Labak viens neērts mironis nekā nepieciešamība reorganizēt visu Bonnas policijas dienestu, kura ligzdu sev savijuši nacisti.»

Ta vai citādi, bet Peterss apklusa uz visiem laikiem. Viņš nenosauks savus domu biedrus, kas darbojas Rietumvācijas slepenpolicija, kriminālpolicijā un «federālajā robežapsardzības karaspēka».

Viņam aizbāza muti tāpat kā Heidem un Tillmanim, lai citu noziedznieku un viņu saimnieku vārdi paliktu nezināmi.

Uzmanību saista tas, ka gandrīz visiem esēsiešiem, kas aizbēguši no Rietumvācijas, vai nacistu noziedzniekiem, kas kļuvuši par savu līdzzinātāju upuriem, ir bijusi tieša vai netieša saskare ar nacistu baga- tībam.

SS štandartenfīrers Heide, piemēram, pēc kara divas reizes izbaudīja nacistu kases naudas labdabīgo iespaidu. Hitlera laikā Heide ar lepnumu nēsaja gredzenu ar miroņgalvu un vadīja barbarisko programmu — «nogalināt aiz žēlsirdības», tas ir, — sistemātiski iznīcināja cilvēkus, kas bija pasludinati par neizārstējami slimiem vai nepilnvērtīgiem. 1947. gada jūlijā esesiešu līdzzinātāji pirmo reizi izglāba Heidi, kad viņu ar cietuma transportu sūtīja uz Frankfurti pie Mainas. Esesiešu pagrīde apgādāja viņu ar

gluži jauniem dokumentiem uz medicīnas doktora Friča Zavades vārda, un viņš dabūja ari naudu, par kuru Flensburga, Valtera Fleksa, ielā 16, uzcēla sev skaistu māju. Pēc tam viņam vairak nekā septiņtūkstoš reižu bija jābūt par Flensburgas prokuratūras, Rietumvācijas tiesu un dažādu citu oficiālu orgānu medicīnas ekspertu. Daudzi medicīnas profesori, federālie tiesneši un augstākie- ierēdņi ļoti drīz atklaja, kas slēpjas aiz doktora Zavades vārda. Bet viņi sazvērnieciski klusēja. Un tikai 1959. gada Heidi-Zavadi atmaskoja, arestēja un ieslo​dzīja izmeklēšanas cietumā.

1963. gadā «Cosa nostra» mēģināja izpestīt viņu no Limburgas cietuma. Sim nolūkam ta izmantoja Frank- furtcs advokāta Sindlera pakalpojumus. Kāds nelegālais sakarnieks Vike sākumā bēgšanas organizēšanai saņēma 1000 markas; veiksmes gadījumā viņam bija apsolītas papildus vēl 20 000 markas.

Taču šoreiz cietuma uzraugs laikus atklāja Heides-Zavades kamerā sīku bēgšanas instrukciju, sardzes posteņu maiņu sarakstu, miniatūru fotoaparātu un «mūķīzeri». Saniknots par savu glābēju neveiklo darbu, Heide-Zavade saka draudēt, ka tiesas prava visu «klās va|ā». Drīz viņu pārveda uz drošāku cietumu, kur sodu jau izcieta divi uz mužu notiesāti esesiešu bandīti — Stripels un Babs. Viņi strādāja par cietuma sanitāriem un izpildīja ari citus uzdevumus, ko prasīja cietuma iekšēja kārtība.

Kadu dienu 1964. gada februārī Heide-Zavade gulēja miris uz savas kameras grīdas. To konstatēja dažas stundas pirms tam, kad Limburgas zvērināto tiesā vajadzēja sākties viņa lietas izskatīšanai. Bet pirms tam Ķelnē pa astotā stāva logu bija «izlēcis» Tillmanis, kam arī laja pašā prāvā vajadzēja ieraslies ka apsūdzētajam. Ķelnes kriminālpolicija, kas neizrādīja ne mazāko dedzību, izmeklējot šo incidentu, paziņoja: «Vai Tillmanis izdarīja pašnāvību, pagaidām vēl nav noskaidrots.» Vienlaikus pazuda vēl kads cilvēks, kas pārāk daudz zināja. 1964. gada 26. februāri Ķīles fjordā pie Tirpica mola uzpeldēja Slēzvigas-Holšteinas kulta lietu ministra Edo Osterlo liķis. Sis Osterlo ilgus gadus bija slēpis HeidesZavades noziegumus.

Nedēju pirms tam, 1964. gada 19. februārī, Londonas avīze «Daily Mail» publicēja sava Bonnas korespondenta Džordža Vaina rakslu. Viņš stāstīja, kas slēpjas aiz līdzīgiem «mīklainiem» gadījumiem: «Pa visu pasauli (izņemot, protams, sociālistiskās nometnes zemes. — J. .41.) izkaisīti simtiem, varbūt tūkstošiem bijušo esesiešu un bijušo fanātiķu-nacistu. Viņus citu ar citu vieno sazvērestība, kuras mērķis — glābt savu ādu. Sic ļaudis mīt Kaira, Buenosairesā, Īrija. Rietumvācijā viņus var atrast pat policijā un oficiālajās iestādēs. Bet viņu līdzvaininieki ir visur, jo katram, kas kādreiz bijis aktīvs nacists, ir ko slēpt.

Viņi ir da|a no tām aizkulišu personām, kas darbojas, lai palīdzētu saviem līdzzinātājiem izbēgi no taisna soda, paslēpties ārzemēs vai palikt nezināmiem. Rietumu sabiedroto acu priekšā viņi no Vacijas nogādāja uz Spāniju, Dienvidameriku un Tuvajiem Austrumiem vadošos nacistus, ieskaitot Ādolfu Eihmani un, domājams, arī Hitlera vietnieku Martinu Bormaņi … Aizkulišu personas ņēma šim nolūkam līdzekļus no esesiešu naudas, kas bija deponēta Šveicē, un no «brīvprātīgiem» ziedojumiem.»

Angļu žurnālistam ir taisnība. Iespējams, rēķinādamies ar to, ka Rietumvācija ir Lielbritānijas partnere NATO blokā, Vairis diemžēl nenosauc vārdā šis aizkulišu personas, kas slēpj esesiešu noziegumus, lai gan pat Rietumvācijas avīze «Sūddeutsche Zeitung» uzskatīja par nepieciešamu atgādināt, ka «bijušo biedriskums» Rietumvācijā no jauna pārvērties par «varas viru bied​riskumu» Taču tam, ka «bijušie» pārvērtās par iespaidīgiem «varas vīriem», ievērojama nozīme ir «melnā ordeņa» bagatībam, ko viņi saņēma mantojumā. Par šī fonda naudu viņi uzpērk slepkavas, kas izpilda slepenās tiesas spriedumus, ar šo naudu viņi finansē dokumentu viltošanas darbnīcas, Bonnas izlūkdienestus, neofašistu šūniņas un vairāk nekā 123 pazīstamas labējo ekstrēmistu grupas un partijas Rietumvācijā.

Ziņas par to VFR presē, protams, parādās tikai laiku pa laikam. Līdz tam, kad, piemēram, bijuša Hitlera ģe- neraļa Gēlena spiegošanas un terora organizāciju 1956. gadā galīgi iekļava Bonnas valsts aparātā kā «Federālo izlūkdienestu» («Bundesnachrichtendienst»), Rietumvācijas rūpnieki tajā bija ieguldījuši ap 10 miljonus rietumu marku.[75] Ne jau bez savtīga aprēķinā, protams! Gēlena aģentu līdzdalība Toplicas ezera no​tikumos pietiekami skaidri liecina, ka darījums bija savstarpēji izdevīgs.

Un vel viens piemērs. Kad amerikāņu vēstures viltotājs Deivids L. Hogens sarakstīja grāmatu «Uzspiestais karš», kurā pūlējās notušēt hitleriskās Vācijas vainu par otra pasaules kara izraisīšanu, šo literāro smērējumu Rietumvācijā tūlīt nopirka. Vēl vairāk: 1956. gada šai grāmatai piešķīra 10 000 marku prēmiju. Jājautā: no kurienes radas ši nauda? Atbildi sniedza Rietumvācijas «Vēstures petniecības veicināšanas biedrības» priekšsēdētājs Hanss Ricdorfs. Biedrības vārdā viņš paziņoja: «Daudz naudas deva lielrūpnieki, kas nevēlas, lai viņu vārdi tiktu nosaukti.»[76] Daudz kas kļūst skaidrs, ja ielūkojas Diseldorfas rokasgrāmatā «Vercinsregister». Izrādās, ka šo «vēstures pētīšanas» biedrību dibinājis kāds bijušais SS brigādefīrers, kas savā laikā apbalvots ar nacistu partijas «Zelta nozīmi».

Nacistu pagrīdes organizatori, kas darbojas aiz kulisēm, stingri ievēro konspirāciju. Viņu noaustais tīkls ietver .tos, kas atrodas pie Bonnas valsts vadības stūres. Tas apņem no stikla un betona celtos koncernu pārvalžu debesskrāpjus, augstako amatpersonu kabinetus, dokumentu viltošanas darbnīcas un šķietami cieši no​slēgtas cietumu kameras.

Par tam briesmām, kadas Rietumvācijas iedzīvotājiem rada bijušie nacisti un viņu organizācijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas Valsts padomes priekšsēdētājs sava vēstulē Rietumvācijas kancleram Ludvigam Erhardam rakstīja: «Pieņemsim, ka Jums taisnība un Jums tiešām nepieciešami revanšistiski mērķi un agresīva politika, lai iegūtu vēlētāju balsis, taču tas nozīmētu, ka stāvoklis Rietumvācijā ir slikts, |oti slikts. Tas nozīmētu, ka sacensība starp valdību un visam parlamentā pārstāvētajām partijām, kas ilgst nu jau gadiem un izpaužas centienos pārspēt revanšistu organizācijas šovinisma un revanšisma gara iedzīvināšanā, jau radījusi draudošu situāciju, kas drīz var novest pie atklāta fašisma. Par to, ka šis briesmas Rietumvācijā tiešam pastāv, liecina daudz kas, kaut vai, piemēram, Ceha-Nentviha lieta. Tas pierāda, ka valsts aparāts, kuru Jūs vadāt, no augšas līdz apakšai ir piesātināts ar ļaudīm, kas bezatbildīgu fašistisko pagrīdes orgāni zāeiju pavēles īsteno centīgāk nekā valdības norādīju mus. Vai Jūs neatceraties, Erharda kungs, ka gluži tā das pašas parādības bija vērojamas Veimāras republika pēdējos gados?» [77]

DOLĀRU VILTOŠANA TURPINĀS VAI JAUNA «BERNHARDA operācija»?

«Secret Service» ir lā ASV slepenā dienesta daļa, kurai uzticēta dolāra aizsardzība no viltojumiem, un šai daļai rūpju netrūkst. Sākumā to pavisam maz ieinteresēja ziņojums, ka Vīnē 1964. gada marta konfiscētas 20 viltotas sterliņu mārciņas, ko izgatavojis nacistu drošības dienests, un ka sakarā ar to arestēti trīs cil​vēki.[78] Lai uztraucas mūsu angļu kolēģi, — nosprieda amerikāņi.

Amerikāņu «Secret Service» aģentiem radās jau- tajurns: vai tie nav jaunas «Bernhardā operācijas» rezultāti? Viņi sāka interesēties par nacistu naudas vil​totāju bosu SD šturmbanfireru Bernhardu Krīgeru.

1945. gada maijā viņš nozuda. Amerikāņu slepenā dienesta majors Džordžs Maknelijs kopa ar Skotlendjarda darbiniekiem meklēja Krīgera pēdas vairākus gadus. 1952. gadā Maknelijs savā noslēguma ziņojumā rakstīja: «Par naudas viltotāju vadoni Krīgeru ziņu nav, lai gan viņa meklēšanai pūles veltījusi policija pusducī valstu.» [81] Pēc gada ang|u vēsturnieks Džeralds Reitlindžers, pieprasījis Skotlendjardam ziņas par Kngera meklēša​nas rezultātiem, secinaja, ka viņu atrast ta arī nav iz​devies.2 «lnterpol» izplatīja 61 valstī Krīgera fotouzņēmumus ar viņa pazīmju aprakstiem, bet arī tas nedeva rezul​tātus.

Krīgeru meklēja ari šīs grāmatas autors, un meklējumi vispirms noveda sarežģītā pretrunīgu leģendu biezoknī. Daži stāstīja, ka Krīgers kara beigās caur Sveici ielavījies Itālija, citi — ka viņš ir liela mēroga baņķie​ris Buenosairesā, vēl citi — ka viņš galīgā nabadzībā nomiris Bagdādē.

Taču tas viss ir nepareizi. Pēc hitleriskās Vācijas "kapitulācijas Krīgers bija Rietumvācijā, precīzāk sakot, angļu okupācijas zonā. Tai pašā laika, kad angļu un amerikāņu eksperti pārbaudīja Hānemīles pergamenta papīra fabriku, kas esesiešu naudas viltotājiem tonnām piegādāja nepieciešamo papīru, istabiņa, kas atradās zem kāpnēm, sēdēja šī uzņēmuma kalkulators. Tas bija Bernhards Krīgers. Viņš nosēdēja šajā paslēptuvē lidz 1955. gadam, tas ir, līdz laikam, kad iestājās noilgums viņa noziegumiem par naudas viltošanu.

Taču ne tikai angļu un amerikāņu varas iestādes meklēja Krīgeru, lai saukļu viņu pie atbildības par noziegumiem pret cilvēcību, par piederību pie noziedzīgajām SS un SD organizācijām un par gadiem ilgo naudas viltošanu. Rietumvācijā pašlaik ir spēkā kriminālkodekss, pēc kura 146./147. panta Krigeru par naudas viltošanu vajadzēja nodot ari Rietumvācijas tiesai. Ar vardu sakot, viņš bija pilnīgi nobriedis cietumam. Taču Krigeru pasaudzēja. Viņš pat uzdrīkstējās ierasties de- nacifikācijas komisijā un tur nekaunīgi sameloja, ka Valsts galvenās drošības pārvaldes VI pārvaldē bijis vienīgi «referents par tehniskiem jautājumiem un teh​nikas sektora priekšnieks».

Tā kā Krīgers Rietumvācijā bija pat pierakstits, gan angļu okupācijas varas iestādes, gan palīgā pieaicinatā «lnterpol» komisija, rūpīgi meklējot, būtu varējušas itin viegli viņu atrast. Tas fakts, ka desmit gadu laikā, kuri pagaja no 1945. gada līdz noilguma sākumam, Rietumvācijas tiesa neuzlika Krīgeram roku dzelžus un neievietoja viņu izmeklēšanas cietumā, liek secināt, ka arī šajā gadījumā iespaidīgas rietumvācu aprindas pacēla savas visužēlīgās rokas pār šo noziedznieku, kas bija darbojies vācu imperiālisma interesēs.

Taču viss minētais nobāl salīdzinājumā ar to, kas notika 1957. gadā. Federālajā krimināllietu resorā, kas darbojas ciešā kontaktā ar «lnterpol» komisiju, tika iesniegts rakstisks lūgums pieņemt darbā. To bija parakstījis . . . bijušais SD šturrnbanfīrers Bernhards Krīgers. Taču nekāds politisks skandals nenotika.

Lūgumu, ka pienākas, izskatīja un laipni noraidīja. Federālais krimināllietu resors neuzdrīkstējās pieņemt

darbā nacistu noziedznieku, ko meklēja visā pasaulē, taču arī neierosināja pret viņu tiesas izmeklēšanu.

Un tas ir pilnīgi saprotams: federālajā resora taču nav mazums tādu cilvēku kā Krīgers. Acīm redzot, tāpēc arī viņš bija nolēmis lūgt sevi turpmāk nodarbināt.

Avīze «Aberulpost», kas iznāk Frankfurtē pie Mainas, 1957. gada 3. maija publicēja līdzjūtīgu korespondenci ar virsrakstu «Kādreiz viņa priekšā drebēja Anglijas banka». Tajā bija teikts: «Hitlera naudas viltotājs grib kalpot federālajā krimināllietu resora, taču vēl šodien starptautiskajos melnajos lirgos apgrozās banknotes, kas izgatavotas Krīgera «uzņēmumā». Pēc kara, kā stāsta Krīgers, kāda sabiedroto lielvalsts piedāvājusi viņam iespēju strādāt tās labā. Viņš noraidījis šo priekšlikumu. Toties Rietumvācijā šī ciivēka sevišķajām spējām neatradās pienācīga viela. Krīgcra lūgums par pieņemšanu federālā resora dienestā tika noraidīts. Bet viņš taču bija licis drebēt Anglijas bankai! Un tagad Krīgers ar skumjām konstatē: «Es domāju, ka no manis viņi kaut ko varētu pamācīties.»»

Protams, ir grūti pateikt, cik lielā mērā Bonnas kri​mināllietu resors izmantojis Krigera «skolu». Taču viens ir skaidrs: viņš joprojām ir visas pasaules naudas viltotāju elks, lo kriminālistu lielmeistars, kuri nodarbojas ar naudas viltošanu plašā apjoma. Nedrīkst aizmirst, ka rieofašislu un gangsteru sindikātu pūliņu rezultātā daudzās kapitālistiskajās zemēs ir kļuvušas zināmās Krigera naudas viltotāja prakses organizatoriskas un tehniskās detaļas. Kāda loma te bijusi viņam pašam, pagaidām nav noskaidrots.

Zīmīgi, ka Krīgeru pārņēma patiesas bažas, kad viņš uzzināja, ka viņa noziegumi nav aizmirsti un uz tiem neattiecas noilguma termiņš Vacijas Demokrātiskajā Republikā un citās zemēs. Viņš aizbrauca no Daseles un apmetās Slutgarles piepilsēta Korntālā, iepriekš izplatījis ziņas, ka dodas uz ārzemēm.

1964. gada janvārī šīs grāmatas autors nodeva Lud- vigsburgas prokuratūrai apsūdzības materiālus pret Krīgeru. Sos materiālus viņš bija savācis citās valstīs, un tie bija apstiprināti ar liecinieku liecībām.

Materiali tika pārsūtīti Ķelnes virsprokurora centrālajam birojam, kas izmeklēja nacionālsociālistu noziegumus koncentrācijas nometnēs. Sī procedūra aizņēma daudz dārgā laika, bet tas bija izdevīgi noziedzniekam. Pēc tam noskaidrojās, ka Ķelnes virsprokurors nevēlas nodarboties ar Ķrīgera lietu.

Bonnas Temīdas kalps paziņoja: «Tā kā minētā lieta nav saistīta ar jautājumiēm, kurus mēs izskatam, tā nodota Getingcrias prokura- tiīrai.» i Taču materiāli, kas atmasko Krīgeru, parādījās presē un kļuva zināmi sabiedrībai. Tikai pēc 60 dienām Ge- tingenas apgabaltiesas prokuratūra sāka izmeklēšanu pret esesiešu naudas viltotāju bosu Bernhardu Krīgeru sakarā ar slepkavībām, ko viņš bija izdarījis Saksenhauzenas koncentrācijas nometnē.[82] Sajā izmeklēšanā, ja vien tā noritēja pēc visiem likumiem, neizbēgami bija jāsaskaras ar faktu, ka 1945. gada pavasarī Krīgers izgatavoja vairākus tuk- stošus viltotu dolāru banknošu un tātad viņam bija speciālas klišejas un slepenas ziņas par dolāru izgata​vošanas metodēm.

FAKTI LIEK KĻŪT UZMANĪGAM Ne velti amerikāņu, angļu un franču policijai jau 1949. gada ne vienreiz vien gadījās konstatēt, ka apgrozībā parādās viltoti dolāri. 1949. gada augustā no Londonas ar satraukumu tika ziņots: «Ka šeit apgalvo, naudas viltotāji izmanto klišejas, ko nacisti lietoja kara laikā viltotu dolāru banknošu izgatavošanai. Pēc kara beigām… klišejas, ko izmantoja citu valstu valūtas viltošanai, ir atrastas, turpretim dolāru viltošanas klišejas atrast nav izdevies. Naudas viltotāji, kas pieder pie organizācijas, kura aptver visu pasauli, laiduši apgrozībā milzīgi daudz banknošu ar nominālo vērtību no 50 lidz 500 dolāriem. Sīs banknotes nav iespējams atšķirt no īstajām.» [85] Pēc «Secret Service» slepenajām ziņām, viltotie dolāri no 1947. līdz 1949. gadam parādījās gandrīz vienlaicīgi Francija, Beļģija, Nīderlandē, Šveicē, Austrijā, Somijā, Norvēģijā un pat Amerikas Savienotajas Valstīs.

Vinē tika arestēts kāds Oberndorfers, kas pēc kara savu Vācijas pasi bija apmainījis pret Anglijas pasi. Viņš bija mēģinājis izplatīt viltotus dolārus. Pēc nopratināšanas amerikāņu slepenpolicijā viņš palūdza aizvest viņu uz viesnīcas istabu un tur kratīšanas laikā, izmantodams izdevīgu brīdi, izlēca pa logu. Pasaule tā ari neuzzināja, ka līdz 1945. gadam Oberndorfers bija strādājis Ilimlcra drošības dienesta. Tā pārtrūka pie​rādījumu pavediens, kas atmasko pašreizējos naudas viltotājus.

Drīz pēc tam «Secret Service» ar «lnterpol» komisijas palīdzību netālu no Marseļas atrada nelegālu naudas viltotāju darbnīcu un izgatavoto viltoto dolāru krājumus kopsummā par 234 miljoniem dolāru.[86] Taču pašus «meistarus» neizdevās notvert. Rīkus, darbgaldus un papīra receptes viņi bija paslēpuši drošā vietā.

Pēc pieciem gadiem, 1954. gadā, parasti visai mazrunīgais Skotlendjards paziņoja, ka tas meklē viltotu dolāru noliktavu, kurā esot no trīs līdz pieciem miljoniem dolāru. Tika arestēts kāds anglis, kad tas mēģi​nāja laist šos dolārus apgrozībā. Policija domāja, ka šī nauda izgatavota kontinentā.[87] Viena no pēdējām ziņām par viltoto dolāru parādī​šanos tika saņemta no Francijas 1963. gadā.

Trešajā Starptautiskajā naudas viltošanas apkarošanas kongresā, kurā piedalījās 38 valstu policisti un banku speciālisti, ar satraukumu tika runāts par to, ka pēc otrā pasaules kara pastāvīgi pieaug apgrozībā esošās

Nacistu ministrs Funks apsveic SS grupenhreru Franci Hai leru (110 kreisas) sakarā ar viņa apbalvošanu ar «Bruņinieka krustu». Maiiers sava laikā bija viens no tiem. kas organizēja viltotas valūtas realizešanu. Tagad viņš Rietumvācija ir liet- komersants viltotās naudas daudzums. Antons Adlers, viens no ievērojamākajiem speciālistiem valūtas jautājumos, konstatējis šo satraucošo faktu, paziņoja, ka naudas viltošana kļuvusi par plaša mēroga biznesu: «Pirms kara bija nelielas naudas viltotāju grupas, kas izmantoja primitīvus instrumentus. Tagad mēs sastopamies ar milzīgām, bagātīgi finansētām starptautiskām bandām, kam ir iespējas apgādāt sevi ar lieliski iekārtotām tipo​grāfijām.» [88] Tādējādi tika apliecināts, ka visāda veida kriminālistiem jau sen ir bijusi iespēja izmantot esesiešu nau​das viltotāju pieredzi un ka viņi sākuši izgatavot aug​stas kvalitātes viltotu naudu, turklāt sērijveidā.

To pierāda ari tas, ka visbiežāk tika atklātas tieši tās vērtības banknotes (5, 10, 20, 50 un 100 dolāru vēr​tībā), kuru viltošanā SD kādreiz bija guvis lielu pie​redzi.

Ir kļuvis par tradīciju, ka vācu imperiālisms naudas viltošanai daļēji vai pilnīgi izmanto uzņēmumus, kas izvietoti citās zemēs, lai tādējādi samazinātu atmaskošanas risku. Divdesmito gadu sākumā reihsvēra ģenerālštāba pulkvedis Maksis Bauers pielika ne mazums puļu, lai viltoto franku izgatavošanu pārceltu uz Ungā​riju.[89] Turpretim hitleriskajā Vācijā viltoto banknošu rūpniecisko izgatavošanu garantēja tas, ka tā notika no ārpasaules izolētās koncentrācijas nometnēs un ieslo​dzītos, kas tajā piedalījās, nogalināja.

Vācu imperiālisma slepenā dienesta raksturīga iezīme ir ari tā, ka sava «papīra ieroča» kaldināšanai tas vienmēr sadarbojās ar galēji labējām, teroristiskām un profašistiskām aprindām. Veimāras republikas laikos tādas bija Ungārijas feodālās, fašistiski kontrrevolucio- nārās aprindas, otrā pasaules kara gados — nodevēji un profašistiskie elementi no Ziemeļeiropas, Rietumeiropas un Dienvideiropas, bet sešdesmitajos gados — oasieši.

Līdz pat šim laikam naudas viltotāju galvenais patvērums ir Francija un Spānija. 1963. gadā «Interpol» komisijas spiediena rezultātā Barselonā tika atklāta moderni iekārtota naudas viltošanas darbnīca, ko vadīja bijušie nacisti.[90] Sis fakts pelna ievērību, jo liecina par to, ka Spānija devusi esesiešiem patvērumu, kā arī iespēju izvērst graujošu darbību.

Runājot par lo, ka dolāru viltošana arvien paplašinās, nedrīkst aizmirst, ka ir saglabājies gandrīz viss SD viltotās naudas realizēšanas aparāts. Personas, kas nodarbojās ar šo tumšo lietu, ir palikušas nesodītas, bet tas, dabiski, mudināt mudina piekopt tik izdevīgu amatu. Tādi redzami SD naudas viltotāji kā Ilibe, Kārnacs un Mīdīs, kā arī esesiešu «mantzinis» Pūls pēc 1945. gada ieņēma iespaidīgus amatus Rietumvācijas bankās un finansu sabiedrību augstākajās instancēs.

Nav nejaušība, ka viltotie dolāri parasti liek atklāti tajās zemēs, kurās SD aparāts savā Laikā realizēja un laida apgrozībā viltotās sterliņu mārciņas. «Secret Service» konstatēja, ka laikā no 1946. līdz 1963. gadam par viltotu dolāru parādīšanos ziņojušas Francija, Nīderlande, Šveice, Beļģija, Turcija, Grieķija, Norvēģija, Somija, Zviedrija un Austrija.

Rietumvācijas avīzes ne vienreiz vien ziņojušas par viltotu dolāru parādīšanos arī VFR. Sie fakti skaidri rāda, ka šīs grāmatas nodaļa par slepenajām naudas operācijām un valūtas viltošanu, lai finansētu pašlaik eksistējošās neofašistu organizācijas, nebūt nav pabeigta. Ne velti amerikāņu majors Maknelijs savu ziņojumu par nacistu naudas viltotājiem pabeidza ar vārdiem: ««Bernharda operācija» bija pasākums, kas angļiem un mums pašiem draudēja ar lielām briesmām un kas var atkārtoties.»[91] Amerikāņu kara tribunāli, ieturēdami pret esesiešu noziedzniekiem un SD vadoņiem un aģentiem, kā arī viņu aizkulišu aizbildņiem tādu pašu politiku kā rietumvalstis, neizmantoja iespēju darīt galu Hitlera epi« goņu ļaunprātībām un atstāja tos nesodītus.

Tāpēc esesiešu «melnā ordeņa» salaupītās bagātības un viņu «papīra ierocis» — viltotā nauda joprojām kalpo mērķiem, kas ir pretrunā ar tautu interesēm un apdraud mieru.

PIELIKUMS

Banku un rūpniecības uzņēmumu koncerni, kuri otrā pasaules kara laikā piedalījās SD valūtas operācijās Koncerna nosaukums Banco Alemān Transatlantico Banco Comercial Tarrasa S. A. Banco Comercial Transatlantico Banco Espanol del Rio de la Plata L.irnitado Bank in Liechtenstein AG «Bayer» (ICi-Farbenindusfrie) Banca Unione di Credito Biissing-Kraftwagen GmbH Compaiīia General de Anilinas (IG-Farbenindustrie) Compaiīia Platense de Electricidad Siemens-Schuckert S. A. DEGUSSA Deutsche Bank Deutsche Oberseeische Bank DornierAVerke Ferrostaal de Centro America Ltda. Ferrostaal de Columbia Ltda. Ferrostaal S. A. C. Ferrostaal de Vcnezuela S. A. Hormon-Aktia-Bolaget (HOAB) Immobiliara Comercial Transatlantico S. A. (COMTRANS) Koncerna «IG-Farbenindustrie» centrālā finansu pārvalde (ZEFI) Friedric Krupp Atrašanās vieta Barselona (Spānijā) Tarasa (Spānijā) Barselona (Spānijā) Buenosairesa (Argentīnā) Vaduca (Lihtenšteinā) Riodežaneiro (Brazīlijā) Lugāno (Šveice) Manheima Mehiko (Meksikā) Buenosairesa (Argentīnā) Frankfurte pie Mainas Stambula (Turcijā) Hamburga Frīdrihshāfena Managva (Nikaragvā) Bogola (Kolumbijā) Santjāgo (Cīlē) Karakasa (Venecuēlā) Stokholma (Zviedrijā) tin Kopenhāgena (Dānijā) Barselona (Spānijā) Berlīne Esene La Quimica (IG-Farben) La Quimica (IG-Farben) La Quimica «Bayer» (IG-Farben) La Quimic «Bayer» (IG-Farben) Liinapor S. A. Mentzel & Co (IG-Farben) Messerschmitt AG Rheinmetall AG Rochling'sche Eisen- und StabKverke GmbH Rohstoffliandelsgescllsclīaft m. b. H. (ROGES) Siemens Industria Electrica S. A. Sociedad Financiera Indastrial Sociētē Genērale dc Surveillance S. A. SOFINDUS Tirdzniecības sabiedriba «HISMA» Transdanubia, Export/Import Transportfirma «Marion» Volks\vagenwerk Barselona (Spānijā) Buenosairesa (Argentīnā) Kolumbija (Kolumbijā) Santjāgo (Cīlē) Cīrihe (Šveicē) Bangkoka (Taizemē) Minhene Berlīne Felklingena (Sāras ap​gabalā) Berlīne Madride un Barselona (Spānijā) Madride (Spānijā) Zetiēva (Šveicē) Madride (Spānijā) Madride (Spānijā) Berlīne un Bratislava Lisabona (Portugālē) un Madride (Spānijā) Volfsburga Aģentūras tikla vadītāji, aģenti nn deponētāji, kas drošības dienesta (SD) uzdevumā piedalījās operācijās ar salaupītajām vērtībām un īstenoja slepenos plānus Vācija

Ābendrols Hermanis — dzimis 1897. g., NSDAP biedrs, SD šlurmbanfirers, valdības padomnieks, Valsts galvenās drošības pārvaldes (RSHA) VI parvaldes saimniecības sektora sekcijas va​dītājs.

Ahmeteli Mihacls, pavārds doktors Mihaels — dzimis 1895. g. SD «Krievijas institūta» vadītājs Berlīnē, palīdzēja sagatavot viltotu rub|u izlaišanu. Pēc kara ieņem vadošu amatu ģenerāļa Gē- lēna vadītajā Bonnas izlūkdienestā. Dzīvo Unterveilbaba pie Da​iļavas.

Augsburgs Emīls, pavārds doktors Altliauzs' — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, SD «Krievijas institūta» darbinieks Berlīnē; kara noziedznieks, ko meklē Polijas varas iestādes. Pēc 1945. g. ieņem vadošu amatu generāja Gēlena vadītajā Bonnas izlūkdienestā. Dzīvo Minhenē.

Behers Kurts — dzimis 1909. g., SS štandartenfīrers, 1944.— 1945. g. piedalījās Ungārijas iedzīvotāju masveida aplaupīšanā, organizēja koncentrācijas nometnēs ieslodzīto ebreju pardošanu. Kara noziedznieks, ko meklē Ungārijas varas iestādes. Pēc kara miljonārs, vairāku eksporta un importa firmu īpašnieks. Dzivo Brēmenē.

Bekers Reinholds — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD haupt- šturmflrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks; vadīja aģentu gru​pas, kas darbojās Spānijā, Spāņu Marokā un Portugāle.

Bckmanis Helmūts — dzimis 1914. g., NSDAP biedrs, SDhaupt- šārfirers. Dienēja Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes ko​mandā, kas apsargāja «Bernharda operāciju».

Bēnings — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes «E» un «F» nocia|u priekšnieks, «Havela institūta» vadītājs Berlīnē No 1944. gada dzīvoja Austrijā.

Besls Verners — dzimis 1903. g., NSDAP biedrs, SD obergru- penfīrers, RSHA pārvaldes piiekšnieks; «reilia pilnvarotais» Dānija. 1948. g. Dānijā Bestam par kara noziegumiem piespriests nāves sods; 1951. g. pec VFR valdības luguma atlaists uz Rietum- vāciju. Strada Stinnesa koncernā par juriskonsultu un ekspertu Bonnas ārlietu ministrijā. Dzīvo Milheimā (Rūras apgabala).

Bilšleins Hermanis — dzimis 1909. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vadītājs RS1IA VI pārvaldē.

Bilejišs Heinrihs — dzimis 1894. g., SS oberšturmbanfīrers. «IG Farbenindustrie» valdes loceklis 110 1934. līdz 1945. g., «SS reilisfīrera draugu biedrības» («Himlera biedrības») biedrs. SD aģents.

Fašistisko kontroles orgānu loceklis okupētajā Polijā, Dienvidslāvijā, Rumānijā, Ungārija un Cehoslovakijā. Pēc kara akciju sabiedrības «Rulir-Chemie» uzraudzības padomes priekšsē- dētāja vietnieks Oberhauzena. 1964. gada martā VFR prezidents apbalvojis ar «Lielo federālo krustu par nopelniem», taču drīz pasaules sabiedriskās domas protestu dēļ apbalvojums anulēts. Dzīvo Esenē.

Bole F.rnsls Vilhelms — dzimis 1903. g., NSDAP biedrs, SS ohergriipenfirers. nacistu partijas Ārzemju organizācijas vadītājs un ārlietu ministrijas valsts sekretārs. Nosūtīja uz ārzemēm valūtu vairāku miljonu marku vērtībā. 1949. gadā amerikāņu kara tribunāls piesprieda viņam 5 gadu ieslodzījumu par piederību pie noziedzīgam organizācijām; pēc Bonnas valdības lūguma no ieslodzījuma atbrīvots pirms termiņa.

Bolens — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes darbinieks.

Brunners Aloizs — dzimis 1912. g., NSDAP biedrs, SS haupt- šturmfīrers, Gibmaņa adjutants, pārsūtīja ebrejiem atņemto ipa- šuiiiu uz «Alpu cietoksni». Pēc kara eksporttirgotājs, dzīvo Damaskā (Sīrijā).

Buti/roks — pulkvedis, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, «frontes izlūkdienesta štāba» priekšnieks.

Ceidlers Hanss Marlins — dzimis 1911. g., SD šturmbanfirers, līdz 1944. g. aprīlim grupas vaditājs RSHA VI pārvaldes saim​niecības sektorā. Dzīvo Ķelnē.

Culirisliāns Valters — dzimis 1906. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Dancigers Rūdolfs — RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora aģents. Pašlaik fabrikas īpašnieks Vīnē.

Daufells Hanss — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VI pārvaldē.

Dauzers Jozefs — SS oberšturmfīrers, RSHA darbinieks. Pēc kara nodaļas vadītājs banku namā «Lenz & Co» Minhenē. Dzivo turpat.

Derners Hermanis — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VI pārvaldes naudas viltošanas nodaļa.

Dētermanis Hermanis — jūras kara flotes virsnieks. Fizikālās ķīmijas institūta vadītājs jūras kara flotes izmēģinājumu stacijā Toplicas ezerā. Kā vietējo apstākļu pazinējs piedalījās slepeno dokumentu, zelta un valūtas nogremdēšanā. Dzīvo Hamburgā.

Dilis Hanss — SD unteršturmfīrers, RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora administratīvais sekretārs. Pārzināja viltotās nau​das un par šo naudu pirkto vērtību glabāšanu un uzskaiti. Dzīvo Minhenē.

Doilmanis Eižens — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SS štan- dartenfirers Himlera personiskajā štāba. Impērijas pilnvarotais slepeno dokumentu jautājumos. 1945. g. pārsūtīja vērtslietas un slepenus dokumentus uz «Alpu cietoksni». Pēc kara muižas īpašnieks un importa preču tirgotājs. Dzīvo Benidorma (Spānijā).

Dorss Ķsavers — dzimis 1899. g., NSDAP biedrs, SA oberfīrers augstākajā SA vadībā. Impērijas bruņošanās un kara rūpniecības ministrijas munīcijas nodaļas priekšnieks. Pārsūtījis uz ārzemēm slepenus ieroču plānus. Pēc kara celtniecības kantora īpašnieks VFR, izpilda darbus ari ārzemēs (Irākā, Kuveitā).

Dzīvo Minhenē.

Eihmanis Ādolfs — dzimis 1906. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, vadīja ebreju aplaupīšanas un iznicināšanas pro​grammu. Pēc Izraēlas tiesas sprieduma 1962. gadā sodīts ar nāvi.

Endemanis Hanss — dzimis 1911. g., NSDAP biedrs, SD unteršturmfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Ferids — virsleitnants, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, vadīja aģentu grupas Grieķijā, Dienvidslāvijā uri Itālijā.

Ferslcrs Kurls — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SD unteršturmfīrers, vadīja aģentūru Portugālē, vēlāk stradāja RSHA VI parvaldē.

Fictūms Jozefs —- dzimis 1896. g., NSDAP biedrs, SD grupen- firers, SS karaspēka ģenerālleitnants, SS un policijas vadītājs Albānijā. Izveda salaupītos Albānijas zelta krājumus uz «Alpu cietoksni».

Fitbcrts Alfrēds — dzimis 1905. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Foke, pavārds Vilijs — vērmahta virspavēlniecības slepenā dienesta virsnieks, no 1944. g. RSHA VI pārvaldes saimniecības sek​tora darbinieks.

Funks Valters — dzimis 1890. g., impērijas saimniecības ministrs un reihsbankas prezidents, viens no viltoto padomju banknošu izgatavošanas organizētājiem. Starptautiskais Kara Tribunāls piesprieda Funkam mūža ieslodzījumu cietumā. Atbrīvots 1957. g., miris 1960. g.

Oeperts Ēvalds — dzimis 1914. g., SD unteršturmfīrers, RSHA VI parvaldes sektora vadītājs.

Gērings Francis, pavārdi Vilhelms Tobiass, Klauss Tomass, Ernsts Valters, Vilhelms Torvalds, Helmūts Frike — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmfircrs, RSHA VI pārvaldes darbinieks, virsnieks sakaru uzturēšanai ar ministru Jalmāru Šahtu.

Rietumvācijā vada Gēlena vadītā Bonnas izlūkdienesta Hamburgas nodaļu. Dzīvo Hamburgā.

Gerte Fēlikss — dzimis 1918. g., NSDAP biedrs, SD unter- šturmfīrers, RSHA darbinieks, aģentu grupas vadītājs. No 1953. gada strādā Bonnas ārlietu ministrijā.

Getss Verners — dzimis 1912. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VI pārvaldē.

Gislings Georgs — Hitlera ģenerālkonsuls Merānā (Itālijā). 1,.aunprātīgi izmantodams diplomātisko pasi, viņš kopā ar SS šturmbanfīreru Frici Svendu un Oto Polačeku izveda uz ārzemēm nacistu miljonus.

Tagad viesnīcas īpašnieks Benidormā (Spānijā).

Globočņiks Odilo — dzimis 1904. g„ NSDAP biedrs, SS gru- penfīrers, policijas ģenerālleitnants, «Reinharda operācijas» vadītājs. 1945. gada 31. marta nokļuva angļu gūstā, viņam lidzi bija 115 kg zelta un 63 000 viltotu sterliņu mārciņu. Ieslodzījumā iz​darīja pašnāvību.

Gotlobs Jozefs — dzimis 1899. g., NSDAP biedrs, SD ober- šturmfirers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Grēļe Heincs — dzimis 1908. g., SD oberšturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VI pārvaldē.

Hāgens Herberts — dzimis 1913. g., NSDAP biedrs, SD haupt- šturmfircrs, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Hailers Francis — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SS grupen- fīrers, RSHA darbinieks. No 1943. līdz 1945. g., būdams impērijas saimniecības ministrijas valsts sekretārs, ļoti plaši spekulēja ar valūtu.

Pcc kara eksporta un importa firmas īpašnieks Minhenē. Dzīvo turpat.

Hammers Valters — dzimis 1907. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VI parvaldē.

Hanke Fridrihs — dzimis 1895. g., SD hauptšturmfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Hanss Kurts - dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD hauptšturmfīrers, RSIIA VI pārvaldes darbinieks no 1944. g. beigām komandēja nodaļu, kas apsargaja «Bernharda operāciju». Rēdlcipfā viņam bija uzdots noslēpt pēdējos sūtījumus, kuros atradās nau​das viltotāju darba rīki un viltotas sterliņu mārciņas.

Harsters Vilhelms — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SS gru- penfirers, drošības policijas un SD komandieris Holandē (1940.— 1943. g.) un Itālijā (1943.—1945. g.), nodrošināja viltotās naudas realizēšanu Itālijā. Pēc kara Minhenes firmas «Europa-BodenGmbH» advokāts un viens 110 teroristiskās «Dienvidtiroies atbrīvošanas komitejas» (BAS) vadītājiem. Dzīvo Minhenē.

Ilass Kārlis — dzimis 1912. g„ NSDAP biedrs, SD šturmban- fīrrrs, RSHA VI pārvaldes darbinieks. 1943. gadā sāka strādāt Hetla vietā noda|a, kas parzināja ar Itāliju saistītos jautājumus.

Hauzens Ginlers — koncerna «IG-Farbenindustrie» centrālās finansu pārvaldes vadošs darbinieks, deponēja valūtu maskētos kontos NSDAP Ārzemju organizācijas un SD vajadzībām.

Heicmanis — SD oberšārfīrers, dienēja Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes komandā, kas apsargaja «Bernharda operāciju».

Heide F.rihs — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SS hauptšturm- fīrers, SD aģents.

Hellāge Kārlis Marija — profesors, dzimis 1902. g., SS haupt šturmfirers, impērijas bruņošanās 1111 kara rūpniecības ministrijas rūpniecības organizācijas un finansēšanas noda|as priekšnieks. No 1962. gada VFR pārstāvis Eiropas ogļu un tērauda apvienības augstakaja orgānā. Dzīvo Godesbergas kurortā.

Hetls Vilhelms, pavārdi Valters Hāgens, doktors Ostermanis. doktors Vilijs Holtens — dzimis 1915. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vaditāja vietnieks RSHA VI pārvaldē, aktīvs «Bernharda operācijas» dalībnieks. SS obergrupenfirera Kaltenbrunnera aģents sakariem ar angļu un amerikāņu izlūkdienestu. Līdz 1964. gadam privātās mācību iestādes direktors. Dzīvo Auszē rajona (Ausirijā).

Hibe Hermanis Viktors — dzimis 1901. g., RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora referents, aģents sakariem ar banku koncerniem un apdrošināšanas koncerniem. Pēc kara Hamburgā bankas direktors un apvienības «Ibero-Amcrika-Verein» viceprezidents. Dzīvo Hamburgā.

Hince Bruno — dzimis 1906. g., NSDAP biedrs. SD unteršturmfīrers, SD aģentūras vadītājs Marokā, vēlāk RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Hofers Francis, pavārds Francis Leitners — nacistu gauleiters, impērijas pārvaldnieks 1111 aizsardzības komisārs Tirolē, «Alpu cietokšņa» projekta autors. No amerikāņu gūsla aizbēga uz

Argentīnu. Austrijas varas orgāni meklēja Holeru kā kara noziedznieku. Tagad lieltirgotājs Mīllieimā (VFR).

Hummels Helmūts — SS hauptšturmfīrers, Hitlera personiskais pilnvarotais Eiropa salaupīto mākslas darbu izvešanai, noslēpšanai un iznīcināšanai. 1945. gadā, piesavinājies kasti ar zelta monētām, nozuda. Pēc kara Anveileras sabiedrības «Email- und Me- talhverke» advokals un uzraudzības padomes priekšsēdētājs. Dzīvo Minhenē.

Ilgners Maksis — dzimis 1899. g., koncerna «IG- Farbenindustrie» finansu direktors, SD aģents sakariem starp koncernu un RSHA VI pārvaldes saimniecības sektoru. Pēdējā laika daudzu Rietumvācijas koncernu un akciju sabiedtību priekšsēdētājs un uzraudzības padomju loceklis. Dzīvo Svecingenā.

Jagvics Eberhards — dzimis 1887. g„ NSDAP biedrs, atva|ināts majors, impērijas saimniecības ministrijas valsts sekretārs.

Jansens — SD šārfirers, dienēja Saksenhauzenās koncentrācijas nometnes komanda, kas apsargāja «Bernharda operāciju».

Josts Heincs — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SD brigāde- firers, policijas ģenerālmajors, līdz 1942. gadam RSHA VI pārvaldes priekšnieks, veicināja viltoto sterliņu mārciņu izgatavošanu. 1949. gadā amerikāņu kara tribunāls piesprieda Jostām mūža ieslodzījumu par masu slepkavībām, bet 1951. gadā viņu pēc Bonnas valdības lūguma atbrīvoja. Tagad daudzu Rietumvācijas koncernu padomnieks. Dzīvo Diseldorfā.

Kaltenbrunners Ernsts — dzimis 1903. g., NSDAP biedrs, SS obergrupenfirers, Valsts galvenās drošības pārvaldes priekšnieks, viens no vācu galvenajiem kara noziedzniekiem. Pēc Starptautiskā Kara Tribunāla sprieduma Nirnbergā sodīts ar nāvi.

Karstenss Fricis — dzimis 1910. g., NSDAP biedrs, SD šturm- banfīrers, virsnieks sakariem starp RSHA VI pārvaldi un nacistu ārlietu ministriju.

Kcinerts Heincs — dzimis 1913. g., NSDAP biedrs, SD unter- šturinfīrers, aģentu vadītājs Spānija un Portugālē, vēlāk RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Kirhļelds Francis — SD aģents Nr. 7482, koncerna «Ferrostaal AG» valdes priekšsēdētājs lisenē.

Iziiigulojot koncerna filiāles, finansēja jebkurus SD pasākumus četrās Dienvidamerikas valstis. Pēckara laikā metālizstrādājumu tirdzniecības sabiedrības pārvald​nieks un līdzīpašnieks Diseldorfā.

Krigers Bernhards — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SD šturm- banfīrers, vadīja «Bernharda operāciju», kuras mērķis bija viltotas ārzemju naudas un dokumentu izgatavošana, slepkavību līdzdalībnieks. 1945. gadā aizbēga ar da|u salaupīto bagātību. Tagad vadošs darbinieks amerikāņu un rietumvācu akciju sabiedrībā «Standard-Klektrik-Lorenz». Dzīvo Daselē un Stutgartē.

Kvieks Valters — NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, grupas vadītājs RSHA VI parvaldē.

Langlocs Fricis — dzimis 1890. g., NSDAP biedrs, SD ober- šturmtīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Lapers Hermanis — dzimis 1910. g„ NSDAP biedrs, SD štunn- banfirers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Lcmanis Hermanis — dzimis 1897. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks. lēpels Klatiss Joahims — NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, RSHA militāras pārvaldes darbinieks.

Lindenbergs Hugo — SD aģents, strādāja RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora uzdevumā.

Litgendorfs — SS oberšturmfīrers SD šlandartenfīrera Roberta Siliīda personiskajā štābā.

Mandls Ruperts — dzimis 1910. g„ SD hauptšturmfirers, RSHA VI pārvaldes darbinieks, SD grupas vaditajs okupētaja Dienvid​slāvija, no kurienes viņš nogadāja salaupīto zeltu uz «Alpu cie​toksni».

Mencels Rūdolfs — profesors, dzimis 1900. g„ NSDAP biedrs, SS brigādefīrers Himlera personiskajā štāba. No 1943. g. vadīja pētniecības darbus atomieroču radīšanā. 1945. g. šo darbu

rezul​tātus parsūtija uz Spāniju.

Midls Aloizs — RSHA VI pārvaldes aģents viltotās valūtas realizēšanai Amsterdama (Holandē).

Hermaņa Gēringa uzdevumā konfiscēja mākslas darbus okupētajā Eiropa. Tagad baņķieris, daudzu sabiedrību akcionārs Rietumberlīnē un Vaducā (Lilitenšteinā). Dzīvo Minhenē un Madride.

Millers Herberts — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vadilajs RSHA VI pārvaldē.

Naujokss Alfrēds — dzimis 1911. g„ NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers un grupas vaditajs RSHA VI pārvaldē. Ar «Andreasa operāciju» 1939. g. septembrī lika pamaļu masveidīgai viltotas naudas izgatavošanai. Cehoslovakijas varas iestādes meklē viņu kā kara noziedznieku. No 1950. g. dzīvo Rietumvācijā.

Oberašers Hermanis — dzimis 1904. g„ NSDAP biedrs, SS hauptšturmfirers. 1945. g. aizbēga uz Tuvajiem Austrumiem, aizvedot līdzi sarakstus par nacistu noguldījumiem un noguldītājiem šajas zemēs.

Dzīvo Teherāna.

Oberndorfers Vilijs —- NSDAP biedrs, SD aģents. Pēc kara ieguva Anglijas pavalstniecību, 1949. g. Vīnē arestēts par viltotu dolāru izplatīšanu; izdarījis pašnāvību.

O'Gilvi Hanss — dzimis 1901. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora darbinieks, drošības policijas virsnieku skolas un SD izlūkošanas skolas pasniedzējs.

Olecs — ģenerālštāba apakšpulkvedis, RSHA militārās pārval​des «C» noda|as priekšnieks.

Pancingers Fridrihs — dzimis 1903. g„ NSDAP biedrs, SD štandartcnfirers, no 1944. g. RSHA V pārvaldes priekšnieks. Organizēja viltotās valūtas pārsutīšanu uz ārzemēm. 1959. gada Minhenē izdarīja pašnāvību.

Pefgens Teodors — dzimis 1910. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmbanfīrers, grupas vaditājs RSHA VI pārvaldē.

Pinters Ruperts — dzimis 1910. g., NSDAP biedrs, SS 88. pulka komandieris Vinē, SD oberšturmbanfīrers, RSHA VI par- valdes saimniecības sektora darbinieks. 1945. g. aizbēga uz Sveici.

Plecs tlanss-Ahims — dzimis 1911. g., NSDAP biedrs, SD Šturrnbanfīrers, RSIIA atašeju grupas priekšnieks. Ļaunprātīgi iz​mantodams diplomātisko pastu, pārsūtīja uz ārzemēm valūtu.

Pols Osvalds — dzimis 1892. g., NSDAP biedrs, SS obcrgrupen- hrers. No 1942. g. SS galvenās administratīvi saimnieciskās pārvaldes priekšnieks. Viņa pārziņā atradās visas koncentrācijas nometnēs salaupītās vērtības. Pēc amerikāņu kara tribunāla sprie​duma sodits ar nāvi par kara noziegumiem.

Pūla Emīls — dzimis 1889. g., NSDAP biedrs, reihsbankas viceprezidents. Sai bankā glabājās nacistu salaupītie dārgmetāli un valūta. 1949. g. amerikāņu kara tribunāls par noziegumiem pret cilvēcību piesprieda viņam 5 gadu ieslodzījumu cietumā. Pēc Bonnas valdibas lūguma 1950. g. atbrīvots. Tagad bankas direktors, vairāku Rietumvācijas banku un koncernu uzraudzības padomju un valžu loceklis. Dzīvo Hamburgā.

Rudens Roberts — dzimis 1888. g., NSDAP biedrs, SD unter- šturmfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Radis Kārlis — dzimis 1911. g., NSDAP biedrs, SD haupt- šturmfīrers, Oto Skorcēni adjutants, iesūtīja spiegus Anglijā un ASV. Rašs Oto — dzimis 1891. g., NSDAP biedrs, SD brigādefīrers, policijas ģenerālmajors, drošības policijas un SD inspektors Vīnē, aktīvi piedalījās «Bernharda operācijas» sagatavošanā.

Raujs Valters — dzimis 1906. g., NSDAP biedrs, SD štandar- tenfīrers, RSHA grupas vadītājs, konstruēja automašīnas — gāzes kameras. 1944.—1945. g. bija SD vadītājs Milānā. RSHA uzdevumā piedalījās viltotās naudas realizēšanā. Pašlaik lieltirgotājs, dzīvo Cīlē.

Rosners Hermanis — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, grupas vadītājs RSIIA V pārvaldē.

Ross Kolitis — RSHA militārās pārvaldes aģents, veica slepenas valūtas operācijas Eiropā, Āzijā, Āfrikā un Amerikā. Ap​cietināšanas brīdī 1945. g. izdarīja pašnāvību.

Rozenbergs Alļrēds — nacistu partijas valsts vaditājs (reihs- leiters). No 1941. g. impērijas okupēto Austrumu apgabalu ministrs. Pēc Rozenberga pavēles 1941. g. maijā sākās viltotu rubļu masveida ražošana. Vadīja okupēto apgabalu izlaupīšanu. Pēc Starptautiskā Kara Tribunāla sprieduma sodits ar nāvi.

Ruperti Ernsts Jusluss — dzimis 1898. g., kapteinis, RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora darbinieks. Pēc kara daudzu Rie​tumvācijas sabiedrību valdes loceklis, dzīvo Minhenē.

Sališs Kārlis Oto — dzimis 1902. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Skorcēni Oto — dzimis 1908. g.. SD oberšturmbanfīrers, RSHA VI pārvaldes diversiju sektora grupas vadītājs, militārās pārvaldes «D» nodajas priekšnieks. Patlaban inženieru un mākleru biroja īpašnieks Madridē.

Sellenbergs Valters — dzimis 1910. g„ NSDAP biedrs, SD gru- penfīrers, policijas ģenerālmajors, RSHA VI pārvaldes priekšnieks. 1949. g. amerikāņu kara tribunāls par noziegumiem pret cilvēcību viņam piesprieda 6 gadu ieslodzījumu cietumā. Pēc Bonnas valdības lūguma atbrīvots pirms termiņa 1950. gadā.

Mi​ris 1952. g.

Smids Roberts — profesors, dzimis 1906. g., NSDAP biedrs, SD štandartenfīrers, RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora vadi- tajs, no 1944. g. vidus Kaltenbrunnera padomnieks ekonomikas jautājumos. Līdz 1964. g. decembrim mašīnu un vagonu būves akciju sabiedrības «Simmering-GrazPauker» direktors Austrijā. Dzīvo Vīnē.

Solcs Herberts — dzimis 190]-: g„ NSDAP biedrs, SD štandartenfīrers, Vācijas konsuls Bostonā (ASV), no turienes izraidīts kā SD aģents, piedalījās viltotās naudas realizēšanā Argentīnā. Patlaban dzīvo Argentīnā un nodarbojas ar ārējo tirdzniecību.

Spacils Jozefs — dzimis 1907. g„ NSDAP biedrs, SS štandartenfīrers, SS pārvaldes darbinieks okupētajā Ukrainā. Pēc kara tirgotājs. Dzīvo Minhenē.

Srēders Kurls — barons, dzimis 1889. g„ NSDAP biedrs, SS brigādefīrers, reihsbankas viceprezidents, «SS reihsfīrera draugu» fonda pārvaldnieks. Pēc kara baņķieris, dzīvo Ķelnē.

Stcimle Eižens — dzimis 1909. g., NSDAP biedrs, SD štandartenfīrers, grupas vadītājs RSHA VI pārvaldē.

Sulcc-Ftlics Ginters — dzimis 1899. g., impērijas bruņošanās un kara rūpniecības ministrijas valsts sekretārs. Pēc kara celt​niecības rūpniecības saimnieciskās apvienības padomes loceklis. Dzīvo Esenē.

Sūmanis Erihs — profesors, dzimis 1898. g., ģenerālmajors, vērmahta virspavēlniecības zinātnes da|as priekšnieks, atomieroču pētniecības darbu vadītāja vietnieks. 1945. gadā izveda uz Spāniju ar šiem darbiem saistītos dokumentus. Pēc kara Helmholca institūta direktors. Dzīvo Rietumberlinē.

Svends Fricis Pauls, pavārdi doktors Vendlgs, Bernters, Ven- česlavs Turi, Dons Federiko, Federiko Svends — dzimis 1900. g., SD aģents, SS šturmbanfīrers, RSIIA VI pārvaldes saimniecības sektorā vadīja grupu viltotās naudas realizēšanai. Bolcāno tiesa aizmuguriski piespriedusi Svendam par slepkavībām 21 gadu ieslodzījuma cietumā. Dzivo Limā (Peru), kur ir firmas «La Estrella S A.» direktors.

Svērins-Krozigs I.ucs — dzimis 1887. g„ NSDAP biedrs, no 1933. līdz 1945. g. Hitlera finansu ministrs. 1949. g. amerikāņu kara tribunāls piesprieda viņam 10 gadu ieslodzījumu. Pēc Bonnas valdibas luguma atbrīvots pirms termiņa 1951. g. janvārī.

Timanis Kārlis — dzimis 1894. g., NSDAP biedrs, SD ober- šturmbanfirers, RSIIA VI pārvaldes darbinieks.

Vahters Erihs — RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora aģents.

Vaneks Vilhelms — dzimis 1909. g., NSDAP biedrs, SS ober- šturmfirers, RSHA VI pārvaldes

darbinieks.

Vargers Roberts — dzimis 1908. g, SD oberšturmfīrers, Skor​cēni štāba darbinieks.

Varzinsltis Hanss — dzimis 1903. g„ RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora aģents Francijā un Spānijā. Pēc kara viesnīcas direktors Oberhofā.

Vēbers Heincs — dzimis 1909. g., SD oberšārfīrers, dienēja Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes komandā, kas apsargaja «Bernharda operāciju». Pēc kara komersants, dzivo Slēdehauzenā (Oldenburgas rajonā).

Vetms — II ranga kapteinis, RSHA militārās pārvaldes dar​binieks.

Verners Ginters Fricis — SS hauptšārfīrers, no 1943. gada dienēja Saksenhauzenas koncentrācijas nometnes komandā, kas ap​sargāja «Bernharda operāciju».

Vērts Heinrihs — dzimis 1913. g., NSDAP biedrs, SD haupt- šturmfīrers, SS obergrupenfīrera Ernsta Kaltenbrunnera otrais adjutants.

Vestergārds Jūliuss — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD oberšturmfīrers, RSHA VI pārvaldes darbinieks.

Vēzenmeiļers Edmunds — dzimis 1904. g., NSDAP biedrs, SS brigādehrers, impērijas pilnvarotais okupētajā Ungārijā, organizēja šīs zemes izlaupīšanu. Pēc kara parfimērijas firmas «Pennel und Bulgomme» ģenerālpārstavis. Dzīvo Darmštatē.

■ Vialons Fridrihs Kārlis — dzimis 1905. g. Kā «impērijas Ost- larides komisariāta» (Rīga) nacistu valdibas direktors aktīvi piedalījās nogalināto ebreju īpašumu konfiskācijā un izvešanā. No 1902. gada valsts sekretārs Bonnas saimnieciskās sadarbības ministrijā.

Virzings Gizelers — dzimis 1907. g., SD hauptšturmfirers, RSHA VI pārvaldes priekšnieka Sellenberga padomnieks ekonomikas jautājumos. Patlaban žurnālā «Clirist und \Velt» («Kristietis un Pa​saule») redaktors. Dzivo Stutgartē.

Vilinghofs-Sēls Pauls — dzimis 1884. g., NSDAP biedrs, SD šturmbanfirers, grupas vadītājs RSHA VI pārvaldē.

Vorhs Herberts — dzimis 1913. g„ SD aģents, strādāja RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora uzdevumā, SD eksperts koloniālos jautājumos. Pēc kara apdrošināšanas akciju sabiedrības «Deut- scher Herold» uzraudzības padomes priekšsēdētājs Bonnā. Dzīvo turpat.

Zandbergers Martins — dzimis 1911. g., NSDAP biedrs, SD štandartenfirers, RSHA militārās pārvaldes «A» nodaļas vadītājs, Sellenberga vietnieks. Amerikāņu kara tribunāls tiesāja viņu kā kara noziedznieku.

Zaurs Kārlis Oto — bruņošanās nodaļas priekšnieks impērijas bruņošanās un kara rūpniecības ministrijā; atbildīgs par fašistu «brīnurnierfiču» projektu slepenu izvešanu uz ārzemēm. Pēc kara ieguvis īpašumā (spiegošanas) dokumentācijas centru bruņošanās jautājumos Minhenē, Jaizera ielā 13; padomnieks nelegālās Rietum- vacijas organizācijās, kas gatavo raķešu ieroču ražošanu. Dzīvo Minhenē.

Zlbeits-Meijers cu Hāge Erhards — dzimis 1909. g., NSDAP biedrs, SD šturrnbanfīrers, RSHA V pārvaldes darbinieks.

Zilis Francis Alfrēds — dzimis 1909. g.. NSDAP biedrs. SD brigādefīrers, ārlietu ministrijas kultūrpolitikas noda|as vaditājs. Ar šīs nodaļas palīdzību nacistu vērtības pārsūtīja uz ārzemēm.

Amerikāņu kara tribunāls piesprieda viņam '20 gadu ieslodzījumu cietumā. 1952. gadā pēc Bonnas valdibas lūguma pirms termiņa atbrīvots. Pēdējos gados Bonnas ārlietu ministrijas sevišķu uzdevumu sūtnis, vadošs darbinieks Gēlena vadītajā Bonnas izlūk​dienestā. Dzīvo Kresbronna.

Zonnenhols Guslavs Ādolfs — dzimis 1912. g., NSDAP biedrs, no 1944. gada ārlielu ministrijas darbinieks sakariem ar RSHA militāro pārvaldi un VI pārvaldi. Pēdējā laikā VFR ārlietu ministrijas vecākais valdības padomnieks. Dzīvo Bonnā.

AFRiKA Komcli nhizepe — Itālijas armijas majors, itāliešu izlūkdienesta vadītājs Ziemeļafrikā. Pēc izraidīšanas no Marokas apmetās Madride un no turienes RSHA militārās pārvaldes uzdevumā vadīja aģentu grupu 31 cilvēka sastavā, kas turpināja graujošu darbību Ziemejāfrikā. Komeli darbība tika finansēta ar viltotu naudu.

Dienvidāfrikas Savienība Leibrants Robijs, pavārds Valters Kenipfs — dzimis 1916. g., militārā izlūkdienesta aģents, organizēja diversijas Joliantiesburgas rajonā. 1943. gadā Johannesburgā notiesāts uz nāvi, 1948. g. at​brīvots. Plantāciju īpašnieks, dzīvo DĀR galvaspilsētā.

Spāņu Maroka Betgers Herberts — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsu​lāta darbinieks Tetuānā.

Brehts Verners — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tetuānā.

Būhmaijera Terēze — RSHA militārās pārvaldes aģente, konsu​lāta darbiniece Tetuānā.

Datikhauss — RSIIA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tanžerā.

Dotlars Johans — SD aģents Nr. 7594, pēc tautības igaunis, tenisa treneris Rabatā.

Figemanis — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta dar​binieks Tanžerā.

Gīzenhofers Tomass — RSHA militārās pārvaldes aģents, kon​sulātā darbinieks Tetuānā.

Gross Rūdolfs — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tetuānā.

Haukss Valters — SD aģents, tirgotājs. Kara beigās strādāja RSHA VI pārvaldē.

Kellers — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta1 darbi​nieks Tanžerā.

Keselmanis — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tanžerā.

Kvitcava Gizela — RSHA militārās pārvaldes aģente, konsulāta darbiniece Tetuānā.

Lamprehts — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbinieks Tanžerā.

Simons — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta darbi​nieks Tetuānā.

Sneiders Alberts — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsu​lātā darbinieks Tetuānā.

Veiksners — RSHA militārās pārvaldes aģents, konsulāta dar​binieks Tanžerā.

12 — fi"»6 177 Viis I.ionels — SD aģents, realizēja viltotu naudu. Pēe 1945. g. organizēja nacistisko noziedznieku bēgšanu un iekārtošanu. Strādā par apdrošināšanas aģentu Tanžerā.

SD aģents Nr. 7591 — SD hauptšturmfīrers, aģentūras tikla vadītājs Spāņu Marokā, Tanžerā un Franču Marokā, firmas «UNITAS» pārstāvis Tetuānā.

SD aģents Nr. 75'Jl/l — aģentu grupas radists, firmas «UNITAS» darbinieks Tetuānā.

SD aģents Nr. 7593 — firmas «UNITAS» īpašnieks Tetuānā.

SD aģents Nr. 7595 — arābs, precējies ar vācieti, Holandes vēstnieka šoferis Tanžerā.

SD aģente Nr. 7596/8 — spāniete, precējusies ar vācu inženieri, aģentu grupu vadītāja Tanžerā un Gibraltarā.

Tunisija Ginants Ulrihs — barons, SD hauptšturmfīrers, vadīja Tunisā aģentūras tiklu un viltotas naudas realizēšanu.

AMERIKA Amerikas Savienotās Valstis Gimpels Erihs, pavārds kapteinis Edvards Grīns — SD aģents, slepenās «Elstera operācijas» vadītājs. 1944. g. novembri ieradās ASV kā sabotāžu speciālists, atveda līdzi valūtu un dārglietās kopumā par 160 000 dolāriem. Tur arestēts un notiesāts. Pēc kara tika pārsūtīts uz Rietumvāciju, kur tika atbrīvots un tagad ir fabrikas īpašnieks.

Argentīna Arnolds Johanness — aģents Nr. 7477, vēlāk RSHA VI pārval​des darbinieks.

Perons Huans Domingo — nacistu aģents, vēlāk Argentīnas prezidents.

SD aģents Nr. 7478 — mēbeļu fabrikas īpašnieks Buenosairesā.

SD aģents Nr. 7480 — SD aģentūras vadilajs Dienvidamerikā, diversiju speciālists, Hcnšela uzņēmumu pārstāvis.

SD aģents Nr. 7486 — Buenosairesas dzelzceļu aģentūras «Fer>o- carriles Alemanes» biroja vadītājs.

Brazīlija SD aģents Nr. 7498 — vācietis, precējies ar brazilieti, Riodeža- neiro Transatlantikas biroja ierēdnis.

SD aģents Nr. 7498/1 — Sanpaulo firmas «Stoltz und Cia» darbinieks. Čile SD aģents Nr. 7198/2 — Santjāgo firmas «Tbcodor Wille und Cia» darbinieks.

SD aģents Nr. 7511 — Santjāgo bankas «Banco del Estado de Chile» darbinieks.

Mondurasa Mellers Heincs — dzimis 1914. g., SD šārfirers, RSHA VI pārvaldes darbinieks, aģentu grupas vaditajs Dienvidamerikā, tirgotājs un importa firmas līdzīpašnieks.

Urugvaja Tomsens Helmūts — dzimis 1918. g„ RSHA VI pārvaldes aģents, nacistu partijas Ārzemju organizācijas vadītājs Urugvajā.

AZIJA

Indija Bose Sttbass Candra — nacistu aģents, 1938.—1939. g. Indijas nacionālā kongresa partijas priekšsēdētājs. 1941. gadā aizbēga uz Vāciju, no 1943. g. galvenokārt uzturējās Japāna. Saņēma milzīgas summas viltoto sterliņu mārciņu. 1945. g. augustā gājis bojā.

Irāna Kosro Hans — nacistu aģents un puču organizētājs, Nasra Hana jaunākais brālis.

Mercs Antons — SD šturmfīrers, vadīja Irānā aģentūras tīklu un viltotās naudas realizēšanu.

Nasrs Hans — nacistu aģents, klejotāju cilts vadonis. Par viltoto naudu un zeltu, ko saņēma no Valsts galvenās drošības pār​valdes, organizēja vairākas sacelšanas, kas bija vērstas pret angļiem.

Sttlce Juliuss — majors, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, līdz 1944. g. vadīja diversijas Irānā.

Tagad dzīvo Eslingenā.

Japāna Krapfs Francis — NSDAP biedrs, SD unteršturrnfirers, RSHA VI parvaldes darbinieks, atašejs Vacijas vēstniecībā Tokijā. Pēc kara nodaļas vadītājs Bonnas ārlietu ministrijā. Dzīvo Godesbergas kūrortā.

Meizingers Jozefs — NSDAP biedrs, SD štandartenfīrers, RSHA VI parvaldes darbinieks, policijas atašejs Vācijas vēstniecībā Tokija. Ķīna Eizentrēgers Lotārs — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, slepenas militāras organizācijas vadītājs Ķīnā; Sanhajas nodaļas referents Vācijas vēstniecībā Nankinā.

Hūbers Francis — SD šturrnbanfīrers, policijas atašejs Sanhajā.

Ratjē Johanness — virsleitnants, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, Ķīnā radītās slepenās

militārās organizācijas vadītāja vietnieks; Vācijas vēstniecības darbinieks Nankinā.

Sīrija Izals Darvaza, Muins al Madi, Akrams Aitars — RSHA VI pārvaldes aģenti. Viņu darbību apmaksāja ar viltotām sterliņu mārciņām.

Turcija Bazna lljass, segvārds «Cicerons» — SD aģents, Anglijas vēstnieka Turcijā kambarsulainis. I?)43.

—1944. g. par spiegošanas ziņām saņēma 110 SD vairak nekā 300 000 viltotu sterliņu mārciņu.

Bereta Džuzepe — SD darbinieks, Starptautiskā Sarkanā Krusta pārstāvis Stambulā. Ļaunprātīgi izmantodams dienesta pasi, RSIIA militārās pārvaldes uzdevumā nodarbojās ar zelta, valūtas un dārg-» lielu kontrabandu Turcija.

Gecs Vilijs Maksis — NSDAP biedrs, SD aģents, RSIIA militārās pārvaldes uzdevumā nodarbojās ar zelta, valūtas un viltotās naudas kontrabandu. Vadīja aģentu grupu. 1947. g. Turcijā piespriests 10 gadu ieslodzījums. Ar Bonnas bundestāga priekšsēdētāja Gerstenmaijera palīdzību atlaists uz Rietumvāciju.

Dzivo Firtā (Bavārijā).

Gross Djerds — SD aģents, nodarbojās ar zelta, valūtas un viltotās naudas kontrabandu Turcijā.

Levcrkins Pauls — majors, RSHA militārās pārvaldes darbi- 1 ieks. No 1942. g. militārās izlūkošanas Stambulas nodaļas vadī​tājs slepenā militārā Tuvo Austrumu organizācijā. Organizēja viltotās naudas realizāciju. Pēc kara Bonnas bundestāga KDS frakcijas loceklis, KDS ārpolitikas padomnieks. Dzīvo Hamburgā.

Moizišs Ludvigs — SD oberšturmbanfīrers, aģentu grupas va- clītajs, realizēja viltoto naudu, ko saņēma no vēstnieka fon Pāpena. Tagad lieltirgotājs Vinē.

Pāpens Francis — no 1938. līdz 1944. g. hitleriskās Vācijas vēstnieks Turcijā. Organizēja spiegošanu un diversijas Tuvajos Austrumos. Tagad Rietumvācijā saņem valsts pensiju. Dzīvo Oberzasbahā (Bādenā).

Sulcs Pauls — SD aģents, krimināllietu padomnieks, Vācijas konsulātā darbinieks Stambulā.

Veidemanis Hanss — akciju sabiedrības «Deutsche Bank» Stam​bulas noda|as direktors.

Tuvie Austrumi Hajs Amins Ejcndi al Huseini — Jeruzalemes lielmuftijs, nacistu aģents. RSHA VI parvaldes uzdevumā organizēja sacelšanās Zieme|āfrikā un Tuvajos Austrumos. Par graujošo darbību saņēma viltotu naudu. No 1952. g. dzīvo Pakistānā.

Handi al Sukuns — SD aģents, ar COOOO sterliņu mārciņām aizbēga no franču okupācijas zonas Austrijā. Kara noziedznieks.

Rašids Ali cl Kailani — nacistu aģents, Irakas pučistu vadītājs.

Salins Abd al Rahmans — SD aģents, viltotās naudas kontrabandists Tuvajos Austrumos, kara noziedznieks.

Jurmass cl Bari — SD aģents, Irakas pučistu vadītājs, darbojās RSHA militārās pārvaldes uzdevumā. Aizmuguriski notiesāts uz nāvi.

EIROPA Dānija Lunds Hanss Bents — dzimis 1917. g., SD aģents, realizēja viltoto naudu Dānijā un Dienvidzviedrijā. Kara beigas viņa rīcībā bija 180 000 viltotu sterliņu mārciņu, kuras viņš realizēja perso​niskiem mērķiem. Tagad lieltirgotājs Kopenhāgenā.

Dienvidslāvija Bērs Heinrihs — SL) aģents, «Vācu institūta» darbinieks Agramā.

Parecaņins, pavārds Panta — RSHA militārās pārvaldes aģents Sarajeva, realizēja viltoto naudu.

Pavēlies Ante — nacistu ?ģents, horvātu fašistu vadītājs, 110 1941. līdz 1945. g. Horvātijas diktators; piesavinājās lielu da|u horvātu zelta krājumu un aizbēga uz «Alpu cietoksni». Dienvidslāvija aizmuguriski notiesāts uz nāvi. Dzīvo Argentīnā.

Francija Ķnohens Helmūts — dzimis 1910. g.. NSDAP biedrs, SD štan- dartenfirers, drošības policijas un SD vadītājs okupētajā Francijā. Pēc 1945. gada Francijā tiesāts kā kara noziedznieks. 1963. gadā pec Bonnas valdibas lūguma atbrīvots.

Konstantīns Pjērs — franču gaisa kara spēku virsnieks, franču brīvprātīgā SS leģiona majors, RSIIA VI pārvaldes aģents.

Gibraltāra SD aģents Nr. 7581 — Spānijas konsulāta sekretārs Gibraltārā. Īrija O'Reilijs Džons Frensiss — dzimis 1915. g., RSHA VI pārvaldes aģents, 1943. g. decembrī, apgādals ar lielu summu viltotu sterliņu mārciņu, nolaidās ar izpletni Īrijā.

Kālija Blašķe Rūdolfs. Blašķe Oskars — SD aģenti, RSHA VI pārvaldes uzdevumā realizēja viltoto naudu.

Pēc kara tirgojas ar zemes gabaliem. Dzīvo Itālijā.

Cēzars Konrāds — RSHA VI pārvaldes aģents, realizēja viltoto naudu.

Grēbels Arno — dzimis 1911. g„ NSDAP biedrs, SD unteršturmfīrers, vadīja aģentu grupu, kas realizēja viltoto naudu.

Klūte — SD aģents Nr. 6837, NSDAP Ārzemju organizācijas Milānas grupas vaditājs, vadošs darbinieks Vacijas tirdzniecības palātā Milāna.

Krastans Alberts — Šveices pavalstnieks, kara beigās SD uzdevuma deponēja lielas summas. Dzīvo Merānā.

Neiholds Džanni, pavārds Hanss Neibahs — RSHA VI pārvaldes aģents, realizēja viltoto naudu. SS šturmbanfirera Friča Svenda radinieks un finansu padomnieks. Ārsts dermatologs. Dzīvo Reko (Itālijā).

Volfs Jozefs —- RSHA VI pārvaldes aģents, realizēja viltoto naudu. Dzīvo Merānā.

Volfs Kārlis — dzimis 1900. g., NSDAP biedrs, SS obergrupen- firers, SS karaspēka ģenerālis, Himlera personiska štaba priekšnieks, augstākais SS un policijas komandieris Itālijā. Pēc kara lieltirgotājs. Patlaban atrodas apcietinājumā.

SD aģents Nr. 6832 — viesnīcas īpašnieks Boccnā, Dienvid- tiroles SD nodaļas vadītājs.

SD aģents Nr. 68.r >l — SD šturmbanfīrers, konsuls Vācijas ģenerāIkonsulāIā Milānā.

SD aģents Nr. 6852 —- žurnālists, preses izdevumu «MOncliener Neueste Nachrichten», «Sūddeutscbe Sonntagspost» un «Marc Aurē​ti©» (vācu izdevuma) līdzstrādnieks.

SD aģents Nr. 6852/t — vācu firsts, bibliotekārs «Vācu namā» Romā.

SD aģents Nr. 6869 — Vācijas konsulāta darbinieks Bolcāno.

SD aģents Nr. 6887 — pārtikas preču eksperts Dženovas ostā, pārvadāja viltoto naudu.

Monako Čārlzs Eižens — vadīja SD aģentu grupu, kas RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora uzdevumā realizēja viltoto naudu.

Norvēģija Pillings Albins — dzimis 1910. g„ NSDAP biedrs, SD aģents, firmas «AGFA» Norvēģijas filiāles direktors.

Portugāle Amnianis Edmunds — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Baūmanis Rūdolfs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas padomnieks Lisabonā.

Bendiksens Hanss — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Bcntheims Aleksandrs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Besgens Fricis — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu mi​sijas darbinieks Lisabonā.

Bikings Erihs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Filips Zigfrīds — RSHA militārās pārvaldes aģents, Portugālē nodibinātās militārās organizācijas kasieris, vācu misijas darbi​nieks Lisabonā.

Folbrehts — SD šlurmbanfīrers, vācu misijas darbinieks Lisa​bona.

Frenkens Vilijs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misi​jas darbinieks Lisabona.

Frideriki Rolfs — pulkvedis, slepenas militāras organizācijas vaditājs Portugālē, vācu misijas vicekonsuls Lisabonā.

Gronava Marija Luize — RSHA militārās pārvaldes aģente, vācu misijas darbiniece Lisabonā.

Ilope Helmūts — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu mi​sijas darbinieks Lisabonā.

Janss Aloizs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Kanorina Kristina — RSHA militārās pārvaldes aģente, vācu misijas darbiniece Lisabona.

Karslhofs Alberts — RSIIA militārās pārvaldes aģents, vadīja aģentu grupu, kas realizēja viltoto naudu, vācu misijas tirdznie​cības atašeja palīgs Lisabonā.

Košniks Francis — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Kramers Fricis — kapteinis, RSIIA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Larencs Rūdolfs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu mi​sijas darbinieks Lisabonā.

Maijers Kārlis Jozeļs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Merkels Kārlis Oto — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabona.

Morgeners Rūdolfs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Peters Ditrihs — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misi​jas darbinieks Lisabonā.

Smuks — SD pilnvarotais, no 1943. g. — Lisabonā, no 1914. g. — konsulātā sekretārs Portimanā.

Sreibcrs Aloizs — majors, RSHA militārās pārvaldes darbi​nieks, vācu misijas darbinieks Lisabonā.

Stube Verners — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misi​jas darbinieks Lisabonā.

Torness Heinrihs — RSHA VI pārvaldes aģents, SD pilnvarotais Lisabonā, transportfirmas «MARION» filiāles vadītājs.

Vizels Peteris — RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas darbinieks Lisabona.

Zārbaha Elizabete — RSHA militārās pārvaldes aģente, vācu misijas darbiniece Lisabonā.

Spānija Bernharts Johanness — dzimis 1897. g., NSDAP biedrs, SS štandartenfirers, vācu un spāņu tirdzniecības sabiedrības «Socic dad Financiera Industrlal» direktors Madridē.

Cirnmers — RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstnie​cības darbinieks Madridē.

Eihners — RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstnie​cības darbinieks Madridē.

Flankerls — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstnie​cības darbinieks Madridē.

Gērics Hermanis — kapteinis, RSHA militārās pārvaldes aģents, vicekonsuls Vācijas ģenerālkonsulātā Barselona.

Gross Fricis — NSDAP biedrs, SD oberšturmfīrers, SD nodaļas vadītājs Sansebastjanā.

Hūbers Francis — SD aģents Nr. 7563, slāpekļa ražošanas sindikāta direktors Madridē, NSDAP Ārzemju organizācijas Spāni​jas nodaļas padomnieks ekonomikas jautājumos.

Kanāriss, juniors, — RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.

Kikebušs Eberhards — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības atašejs Madride.

Kileniāls — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēst​niecības darbinieks Madridē.

Kleijenštibers Arno — gaisa kara spēku ģenerālštāba apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes aģents, slepenas militāras organizācijas vadītājs Spānijā.

Kro — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.

Lēbe Valters — leitnants, RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības padomnieks Madridē.

Lenčs Gustavs — II ranga kapteinis, RSIIA militārās pārvaldes aģents, līdz 1944. g. slepenas militāras organizācijas vadītājs Spānija, Vācijas vēstniecības atašejs Madridē.

Lensprovskis Aljrēds — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas konsulāta darbinieks Sansebastjanā.

Migebergs Fridrihs — RSIIA militārās pārvaldes aģents, Vācijas ģenerālkonsulātā konsuls Barselonā.

Petersens — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas kon​sulātā darbinieks Seviļā.

Pjisterers Aljrēds — RSHA VI pārvaldes aģents Nr. 7553, SD oberšturm fīrers, aģentūras vadītājs Madridē, četrgadu plāna pilnvarotā pārstāvis.

Rēoāgens Herberts — SD aģents, darbojās RSHA VI pārvaldes saimniecības sektora uzdevumā.

Berlīnes firmas «Sclienker & Co» pārstāvis.

Roršcits Kurts — apakšpulkvedis, RSHA militārās pārvaldes aģents. Vācijas sūtniecības padomnieks Madridē.

Smiks Heinrihs — aģents Nr. 7602, SD oberšārfīrers, SD pilnvarotais Ziemeļspānijā.

Veiss Hanss — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēst​niecības darbinieks Madridē.

Veizt — RSHA militāras pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecības darbinieks Madridē.

Verzcns — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstnie​cības darbinieks Madridē.

Zeidels — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas vēstniecī​bas darbinieks Madridē.

SD aģents Nr. 7553/1 — frankistu organizācijas «Audzināšana un atpūta» («Erziehung und Feierabend») vaditajs.

SD aģents Nr. 7551 — transportfirmas «MARION» direktors.

SD aģents Nr. 7557 — kubietis, Spanijas pavalstnieks, vācu un spāņu tirdzniecības sabiedrības «HISMA» darbinieks.

SD aģents Nr. 7558 — vācu grāmattirgotājs Barsclonā.

SD aģents Nr. 7559 — Vācijas vicekonsuls Sevijā.

SD aģents Nr. 7564 — vācu vīntirdzniecības firmas pārvald​nieks Malagā.

SD aģents Nr. 7568 — aģentu grupas vadītājs Madridē, «Vol- kischcr Beobacbtcr» korespondents.

SD aģents Nr. 7571 — «AEG» filiāles direktors Madridē.

SD aģents Nr. 7572 — uzturēja sakarus ar Spanijas monarhis- tiskajam aprindām; bara īpašnieks Madridē.

SD aģents Nr. 7574 — SD unteršturmfirers, SD fonda pārvald​nieks Madridē.

SD aģents Nr. 7580 — SD liaiiptšārfīrers, SD nodaļas vadītājs Seviļa, vadīja vācu izlūkdienesta darbu Dienvidspānija un Gibral​tārā; vācu un spāņu tirdzniecības sabiedrības «SOFINDUS» darbi​nieks.

SD aģents Nr. 7581 — NSDAP Ārzemju organizācijas pilnvarotais Seviļa, Vācijas konsulāta darbinieks Seviļa.

SD aģenta Nr. 75811a — Sevi|as «Vācu skolas» («Deutselie Schule») direktors.

SD aģents Nr. 7581/b — slepeno pārvadājumu speciālists, sa​biedrības «1BERIA» darbinieks.

SD aģents Nr. 75811c — vācietis, Scviļas viesnīcas «Andalucia Palace» direktors.

SD aģenta Nr. 7582 — vācietis, apdrošināšanas inspektors Badahosa.

SD aģents Nr. 7583 — spāņu ārsts Aliiesirasā, organizēja sa- botāžas pret Gibraltaru.

SD aģents Nr. 760lļs 51 — bijušais Vācijas konsuls, fabrikas īpašnieks Sansebastjanā.

SD aģenta Nr. 7601/s 58 — spāņu lieltirgotājs, falangas vadī​tājs Sansebastjanā.

SD aģents Nr. 7601/s 61 — Spānijas armijas majors Sansebastjanā, aģents sakariem starp SD un Spānijas ārlietu ministriju.

SD aģents Nr. 7602/2 — Barselonas muitnīcas priekšnieks.

SD aģents Nr. 7602/4 — Bilbao bankas uzraudzības padomes bijušais loceklis, sakarnieks starp SD un Spānijas augstākajam finansistu aprindām.

SD aģents Nr. 7603 — vācietis, tirdzniecības pārstāvis Barse- lonā.

SD aģents Nr. 7603/b 10 — nacistu partijas šūniņas vaditajs Barselona, bankas ierēdnis, SD fonda pārvaldnieks Sansebastjanā.

SD aģents Nr. 7603/b 14 — amerikāņu izziņu biroja «R. G. Dun» darbinieks Barselonā.

SD aģents Nr. 7603/b 15 — muitas ierēdnis Spānijas un Fran​cijas robežpārejā Lahungcrā. Šveice Alberts Fricis — RSHA militārās pārvaldes apakšvirsnieks, vācu misijas darbinieks Bernē.

Bolens Hanss — majors, RSHA militārās pārvaldes darbinieks, vicekonsuls Vācijas ģenerālkonsulātā Cirihē.

Cerls Maksis — kapteinis, RSHA militārās pārvaldes aģents, padomnieks ekonomiskos jautājumos vācu misijā Bernē.

Egens Hanss — dzimis 1912. g., SD šturrnbanfīrers, SS galvenās parvaldes darbinieks, vadīja aģentu grupu, kas realizēja viltoto naudu Lozannā. Sakarnieks starp Valteru Sellenbergu un Rodžeru Masonu.

Hojmanis Maksis — SD oberšturmfīrers, padomnieks finansu jautājumos vācu misijā Bcrne.

Holcahs Pauls, segvārds «Senner 3» — Šveices militārā izlūkdienesta kapteinis, sakarnieks starp Valteru Sellenbergu un Rodžeru Masonu.

Langmanis Volfgangs — RSHA militārās pārvaldes aģents, Vācijas konsulāta darbinieks Zenēvā.

Manzers Ferijs, pavards Fredijs Mersers — šveicietis, viesnīcas īpašnieks. SD aģents viltotas naudas realizēšanai; sadarbojās ar Lugāno banku «Banca Unione di Credito» un Zenēvas sabiedrību «Sociēte Gēnērale de Surveillance». Dzīvo Spānija.

Masons Rodžers, segvārds «Senner 1» — Šveices ģenerālštāba brigādes pulkvedis, Šveices militārā izlūkdienesta vaditajs, Valtera Sellenberga aģents.

Meijers-Svērtenbahs, segvārds «Senner 2» — Šveices militārā izlūkdienesta kapteinis, virsnieks sakaru uzturēšanai ar SD, RSIIA VI pārvaldes aģents.

Meisners Hanss — II ranga kapteinis, slepenas militāras organizācijas vadītājs Šveicē, Vācijas ģenerālkonsuls Bernē. Tagad bundesvēra militārās pretizlūkošanas skolas priekšnieks.

Milens Valrāts Jozefs — kapteinis, RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas padomnieks Bernē.

Pesatore Hanss — rotmistrs, RSHA militārās pārvaldes aģents, vācu misijas padomnieks Bernē.

Rcihveins Heins — SS šturmbanfīrera Friča Svenda pilnvaro​tais Šveicē. Dzīvo Cīrihē.

Ungārija Dcvoreckis Jozefs — dzimis 1908. g., NSDAP biedrs, SD hauptšturmfīrers, SD šturmbanfīrera Vilhelma Hetla kases pārvaldnieks. Dzīvo Vīnē.

Moravecs Kārlis —• SD hauptšārfīrers, Vilhelma Hetla palīgs Budapeštā.

Salasi Ferencs — nacistu aģents, ungāru fašistu partijas «Krustotas bultas» vadītājs; no 1944. g. oktobra Ungārijas premjerministrs; 1945. g. ar Ungārijas zelta krājumiem aizbēga uz «Alpu cietoksni».

Ungārijas Tautas Republikā sodīts ar nāvi.

Veinteifels Pauls — SS karaspēka majors, Vilhelma Hetla palīgs.

Vendls Kārlis — NSDAP biedrs, SD oberšturmfīrers, Vilhelma Hetla palīgs.

Zuko ļon Razneks Andrašs — dzimis 1898. g., ģenerālmajors, Ungārijas ģenerālštāba izlūkdienesta priekšnieks, palīdzēja nacistiem izlaupīt Ungārijas nacionālās bagātības. Dzīvo Rietumvācijā. kur vada Kontrrevolucionāru ungāru bēgļu organizāciju.

Vatikāns

Ellings Georgs — dzimis 1899. g., NSDAP biedrs, SD hauptšturmfirers, SD aģents, zinātnisks konsultants vācu misijā Vatikānā.

Zviedrija Engels — SD aģents, policijas inspektors, tirdzniecības atašeja palīgs Vācijas konsulātā Gēteborgā.

Finke Augusls — SD šturrnbanfīrers, RSHA VI pārvaldē vadīja aģentūru, kas darbojās Zviedrijā.

Krēmers Kārlis Heincs — RSHA militārās pārvaldes darbinieks, vācu misijas sekretārs Stokholmā.

Krigers — SD aģents, zinātnisks konsultants vācu misijā Stokholmā.

Pauluss — majors, ļaunprātīgi izmantodams diplomātiskā kurjera tiesības, RSHA militārās pārvaldes uzdevumā nogādāja SD aģentūrai Zviedrijā viltotu naudu un spiegošanas instrukcijas.

Piohs — SD aģents, SS hauptšārfīrers, vācu misijas darbinieks Stokholmā.

Srols Eberhards — RSHA militārās pārvaldes aģents, vicekon​suls Gēteborgā.

Tomsens Hanss — no 1943. līdz 1945. g. Vācijas vēstnieks Zviedrijā; RSHA VI pārvaldes aģents.

Spiegošanas darbību finansēja ar viltotām sterliņu mārciņām. Līdz 1954. g. Bonnas diplomāts. Dzīvo Hamburgā.

SATURS «MELNA ORDEŅA» PLĀNI Ceļā uz «Maison Rouge»……………………………………………. 3 Sazvērestība aiz slēgtām durvīm………………………… 5 280 tonnu "zelta…………………………………………………. 7 Apsūdzētais Funks izlokās………………………………….. 10 BANDĪTI RĪKOJAS Salaupītais īpašums………………………………………………… 21 Marodieri………………………………………………………………. 22 «Operācija «Bilderklau»»……………………………………….. 24 Tirdzniecība ar cilvēkiem……………………………………….. 26 PAPĪRA IK ROC i Naudas viltotāji ar «miroņgalvas» emblēmu . . 28 1-8./19. bloka noslēpums………………………………………… 31 SPĒLE PAR MILZU SUMMĀM Pirmā likme: 10 miljoni marku ……………………………….. 43 Divi draudīgi burti…………………………………………….

Sarkanās savrupmājas noslēpums…………………………….. 50 Spekulanti ar doktoru grādiem………………………………… 54 Avantūrists finansista lomā…………………………………….. 56 Aģents «Senner 1» atver robežu……………………………….. 50 Spiegi, kurus piekrāpa un kuri piekrāpa …. 63 PĒDĒJAIS CĒLIENS «Alpu cietoksnis»……………………………………………………. 67 Aculiecinieki slāsta………………………………………………… 70 Ģenerālinventarizācija……………………………………………. 72 Mīnētās bagātības . ………………………………………………… 76 Pēdējā ieroču kalve…………………………………………………. 77 Partizāni iejaucas…………………………………………………… 83 NOSLĒPUMA PLĪVURS PACELTS Maknelijs ķeras pie darba……………………………………….. 89 Spriedums pasludināts……………………………………………. 92 Ģenerālis Teilors neatceras……………………………………… 93 Cilvēks, kurš bija Kaltenbrunnera labā roka . . 105 Ejošā prece un tās pircēji……………………………………… 111 RIETUMVACIJAS «COSA NOSTRA» «DEGUSSA» un bumba…………………………………………… 114 Kurp īsti aizplūda zelts?……………………………………….. 122 Noziedznieki sāk uztraukties………………………………… 125 Apdraud dzīvībul…………………………………………………. 138 Nacistu pagrīde darbojas………………………………………. 146 DOLĀRU VILTOŠANA TURPINĀS Vai jauna «Bernharda operācija»?………………………….. 155 Fakti liek kļūt uzmanīgiem…………………………………….. 159 PIELIKUMS……………………………………………………………….. 164

luīius Madcr DER BANDITENSCHATZ Deutsdier Milltārverlag Ucrlin 1005 Redaktore L. Riekstiņa. Māksi, redaktors V. Grants, Telin. redaktore Dz. Reigase. Korektore I. Skalltcrga.

Nodota salikšanai l<H>7. g. 22. decembri. Parakstīta iespiešanai I90R. g. 5. aprīlī. Tipogrāfijas papus Nr. 2. lorinals 84X108/32. 6.38 iii. iespiedi.; 10.46 nzsk. iespiedi.; 11.05 izdevu. I Metiens 30 000 eks. Maksā 08 kap. Izdevniecība «I.iesma» Rigā, Padomju bulv. 21. izdevn. Nr. 2I513-Mp79. Iespiesta I,atvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipogrāfija Rigā.

I..eriin;i ielā 1.17/139. Pasfll. Nr. B."i6. 9(A)7+32A 1 NSDAP — nacistu partijas saīsināts nosaukums. — Tulk. pieī.

2 - 656 3 — 656 1 Rudolf Lusar. Die deutsčhen Waffen tind GcheLmwaffen dčs- 7weiten Weltkrieges und ihro Wciterentwicklung. Miinchen, 1959, S. 248.

4 — 656 7 - C.fiG 1 «Telegraf». Westberli», 10. X. 1963.

1 Rietumvācijā augstākais soda mērs ir mūža ieslodzījums. — Lulv. tulk. piez.

1 «Siiddeutsche Zeitung». Mūnehen, 28. IV. 1964.

[1] reitera aģentūras paziņojums 1945. gada 8. novembrī un «Department of State Bulletin». \Vashington D. C. 30. III. 1945.

[2] skat. «neuc zeitung». miinchen, 14. x. 1946.

[3] pie tam reihsbanka pielīdzināja zelta marku parastajai at​tiecība 1:1.

[4] alfrēdu rozenbergu, nacistu partijas reihsleiteru un tās ārpolitikas nodaļas vadītaju, 1941. gada ieceta par impērijas okupēto Austrumu apgabalu ministru. Pec Starptautiskā Kara Tribunālā sprieduma viņam Nimbergā kopa ar citiem vācu galvenajiem kara noziedzniekiem izpildīja nāves sodu.

[5] emīls pūls bija reihsbankas viceprezidents. — Red. piez.

[6] runa ir par himleru. — red. piez.

[7] rūdolfs hess — pirmais osvencimas koncentrācijas nometnes komandants. Pec Polijas Tautas tiesas sprieduma pakārts. — Red piez.

[8] oto skorcēni — bijušais ss slepenā dienesta militārās nodn|as priekšnieks, kara noziedznieks, gangsteris un terorists, kas saistīts ar ASV, VFR un citu kapitālistisko zemju izlūkdienestiem. Dzīvo Spānija un bauda diktatora Franko aizbildnību. Sikak par viņa noziedzīgo darbību skat. grāmatu: Jūliuss Māders. Cilvēks ar rētām sejā. R., 1964.

[9] ar šo šifrēto nosaukumu bija apzīmēta ebreju aplaupīšanās operācija okupētajā Polija, sevišķi f.ubjinas vojevodistē.

[10] «ss im einsatz». berlin, 1960, s. 133. ' 1948. gadā včzemnaijeram par kara noziegumiem, noziegumiem prel cilvēcību un piederību pie noziedzīgam organizācijām Nirnbergā piesprieda 20 gadus cietumsoda. Pec 3 gadiem amerikaņu okupacijas iestādes izlaida viņu no Landsbergas cietuma, un Vēzenmaijers uzsāka komerciālu darbību Darmštatē (VFR). — Tulk. piez.

[12] skat. «Der Mann von Glei\vitz uiid von Venlo». — «Der neuc Mahnruf». Wien, Nr. 10/1963.

Kad 1963. gada septembrī Naujokss parādījās Rietumvacija, Hambiirgas prokuratūra bija spiesta ierosināt pret viņu krimināllietu par slepkavību.

[13] skat. i:bcrlwrd frowein. u'underwaffe falschgeld. kteuzlin- gen, 1954, S. II. J Skat. turpat.

[15] sadistiskais ārsts Meņģele ar nometnes ieslodzītajiem izdarīja necilvēcīgus eksperimentus. Ir ziņas, ka pec kara šis noziedznieks aizbēdzis uz Brazīliju, kur ari joprojām slēpjas.

[16] «die w('ltl)ūliiie». rerlin, nr. 19/1947, S. 830.

[17] iela berlīnē, kur atradās Valsts galvenās drošības pārvaldes VI parvalde. — Tulk. piez.

[20] «lnterpol» — komisija, kas kārto slepenpolicijas starptautisko sadarbību. — Tulk. piez.

[21] Skat. Anihontj Pirie. Operalion Bernhard. New York, 1902, p. 275.

[22] skat. Anthomj Pirie. Operation Bernhard. New Ycrk, 1962, p. 275.

[23] egle. — tulk. piez.

[25] skat. «goteborgs Handctslidning». Goleboig, 4 Februar 19G0.

[25] «Dokumenta der dcutschen Politik», Band V. \Vestberlin, 1954, S. 524.

[26] «wer\voif» — vilkacis. Teroristu un diversantu orgauizacija, kurai vajadzēja darboties pēckara apstākļos. — Red. piez.[27] «ry/iok». 19 hhfiapfl i%4 ro;ia.

[28] skal. «nene rheinzeitung». diisseldorf, 20. x. 1963.

[29] vilhelms kanāriss — admirālis, vērmahta militārā izlūkdienesta priekšnieks. 1944. gada sodīts ar nāvi par piedalīšanos sazvērestībā pret Hitleru. Sikak par Kanarisu sk. grāmatu: Jl. MeAb- hukoh, Jl. Vepna.i. /liiyjiiii<uii a/unipaji. no^HTii3,'iaT, 1965. — Tulk. piez.

[30] Skat. «Der Spiegel». Hamburg, Nr. 48/1963, S. 70.

[31] skat. «ncue rheinzeitung». diisseldorf, 7. i. 1964.

[32] no maknelija ziņojuma 1952. gada jūlijā.

[33] no zalcburgas biskapa vēstules jūliusam māderam 1963. gada II. decembri.

[34] skat. «stern-wiener illustrierte», nr. 4/1964, s. 10.

[34] Skat. Albrecht Gaiswinkler. Sprung in die Freiheit, S. 277.

[35] skat. j. pinter, l. szabo. unbestrafte Kriegsverbrecher. Biida- pest, 1&6I, S. 160.

[35] Skal. «SS im Einsatz». Berlin, 1900, S. 418, 617.

[36] «dur spiegel», nr. 48/1963, S. 75—76.

[37] skal. Samuel A. Goudsmil. Alsos. New York, 1947, p. 145.

[38] «Die Weltbūhnc». Borlin, Nr. 52/1963, S. 1644—1645.

[39] «dic \veltbiihne». berlin, 25. xii. 1963.

[39] Skat. «Daily Ma.il», 5. VI. 1950.

1 No rakstiska ziņojuma, ko 1904. gada 16. februārī autoram nosūtījis inženieris Oskars Skala, kas tagad dzīvo Prāgā.

[41] «IIiopnfM'prcKiiH npouecc naa r.ianHUMii hpmcukhmh noeiiiibiMH npecTymiHKaMH».

COnpmiK M3TepHa;iOB, t. VII. M, 1961, CTp. 420—421.

[42] skat. «der spiegel». hamburg, nr. 17/1953, s. 15.

[43] skat. otto skorzeny. wir kāmptten — wir verloren. Sieg- burg-Niederpleifi, 1962, S. 263 a Skat. «Corrco». Ļima, 3. XI. 1963. * cit. no asv ģenerālkonsula minhcnē 1959. gada 16. jūnija dokumenta FS. [45] skal. «der spiegel». hamburg, nr. i —2/1900, s. 33.

[46] osvencimas nomeincs vācu nosaukums. — Tulk. piez.

[47] «canadiati army Journal». Ottaua, Nr. 10/1951.

[47] «Telegraf». Westberlin, 3. X. 1963. s «Der Spiegel», Hainburg, Nr. 17/1953, S. IG. [51] 20. gadadiena kopš hitleriešu puča minhenē 1923. gadā. — Tulk. piez.

[54] «der spiegel». hamburg, nr. 1—2/1960, s. 34.

[55] skat. «stern». hainburg, nr. 38/1959, s. 52.

[56] skat. Michael Frank. Die letzte Bastion — Nazis in Argenti- nien. Haniburg, 1902, S. 75.

[57] skat. «deutsche aubenpolitik». berlin, nr. 11/1962, s. 1301.

[58] skal. samuel a. goudsmit. alsos. s. 94. 122—123. 174.

[59] skat. «the financial times». london, 14. x. 1900.

[60] skat. «deutsche zcitung mit wirtschaftszeitung». koln, 23. x, 1960.

[60] «Beriincr Zeitung», 29. XI. I9G3.

[62] skat. «reparationen, sozialprodukt, lebensstandard». brejnen, Hcft 4/1948, S. 58.

[63] skat. albrechl gaiswinkler. sprung in (lie Freiheit, 1947, S. 370.

[64] skat. simor. vpiesenthal. ich jagle eicluiiann, S. 126.

[64] Dali par atrastās viltotās naudas summu ir atšķirīgi. Pēc žurnāla «Stern» redakcijas apgalvojuma, Austrijas valdībai tika nodoti 50 tūkstoši piecmārciņu banknošu par 2,9 miljoniem marku («Stern», Nr. 33/1959, S. 21). Pēc Austrijas federālas iekšlietu ministrijas ziņām, banknošu daudzums pārsniedza 3 miljonu summu. Policijas apsardzība bija tik vaja, ka pazuda vesela paka ar tūkstoš viltotam banknotēm, kuras pēc tam tika pārdotas kā «suve​nīri» par 5(H) šiliņiem gabalā.

[65] skal. Ernest Zaugg. The biggest Nazi Whlte\vash. Bouldcr, 1964, p. 142.

0 — 656 [66] «cosa nostra» itāliešu valodā nozīmē «mūsu lieta». — Red. piez.

[67] «volksstimme». wien, 26. X. 1960.

[68] skat. o. John Rogge. The official Gcrman Report. Ne\v York/ London, 1961, p. 446.

[69] skat. simon \friesenthal. lch jagte Eichmann, S. 128, [70] skat. «correo». lima, 3. xi. 1963.

[72] «nene rheinzeitung». Diisstldorf, 10. X. 1963.

[73] skal. «der neue mahnruf». wien, nr. 6/1964, s. 1—3.

[74] drīz pēc tam cehs-nentvihs sailgojās pēc dzimtenes. Pēc atgriešanas Rietumvācijā sabiedrības spiediena rezultātā viņu tomēr nodeva tiesai. Taču Bonnas Temīda izrādījās ārkārtīgi žēlsirdīga.

Slepkavam piesprieda smieklīgi vieglu sodu — 10 mēnešu ieslodzījumu cietuma, jo, pēc tiesnešu atzinuma, «subjektīvi viņš neju​tās vainīgs». •— Red. piez.

[75] skat. «gesaintdeutsche rundschau». dortmund, 20. i. 1966.

[76] «ncues dcutschland». Berlin, 29. VI. 1904.

[77] «nenes deutschland», 28. V. 1964.

[78] skat. «stuttgarter nachrichten», '28. iii. 1964.

[79] skat. «der spiegd». hambtirg, nr. 1—2/1964, s. 13.

[80] skat. «der abend». westberlin, 24. viii. 1964.

[81] «reader's digest». plcasantville, nr. 7/1952, p. 30.

[82] skat. valter hagen, unternebmen bernhard, s. 88.

[84] skat. \x'illwlm hottl. hi'tler's paper \veapon. london, 1955, p. 9—10.

[85] «telegraf». vvestbcrlin, 29. viii. 1949.

[86] skat. «bz aru abend». berlin, 29. viii. 1949.

[87] skat. «associated press». london, 6. v. 1954.

[88] «daily mati», 5. vi. 1950.

[89] skat. \valter hagen. unternehmen bernhard, s. 35.

11 - 659 [90] skat. «frankfurter allgemeine», ig. vii. 1963; «der kurier». \vestberlin, 17. vii. 1963.

[91] «reader's digest». pleasantville, nr. 7/1952, p. 31.