Ērihs Marija Remarks MELNAIS OBELISKS Novēlotas jaunības stāsts No vācu valodas tulkojusi Anda Plēsuma Rīga, Liesma, 1991 Nerājiet mani, ka es runāju par veciem laikiem! Apokalipses blāvā gaisma atkal apspīd pasauli, vēl nav izklīdusi pēdējās sagrāves asins dvaka un putekļu grīstes, bet jau laboratorijas un fabrikas no jauna strādā ar pilnu jaudu, lai saglabātu mieru, izgudrojot tādus ieročus, ar kuriem var uzspridzināt visu zemeslodi. Miers pasaulē! Nekad par to nav runāts vairāk un nekad tā labā nav darīts mazāk kā mūsu laikā; nekad nav bijis vairāk viltus praviešu, nekad vairāk melu, vairāk nāves, vairāk sagrāves un vairāk asaru kā mūsu gadsimtā - divdesmitajā gadsimtā, progresa, tehnikas, civilizācijas, masu kultūras un masu slepkavību gadsimtā. Tāpēc nerājieties, ka es atgriežos tajos teiksmainajos gados, kad cerība pār mums vēl plīvoja kā karogs un mēs ticējām tik aizdomīgiem jēdzieniem kā cilvēcība, taisnīgums, iecietība un arī tam, ka ar vienu pasaules karu vajadzētu pietikt, lai viena paaudze gūtu mācību. I Kapu pieminekļu firmas «Heinrihs Krolls un dēli» biroja logā spīd saule. Ir 1923. gada aprīlis, un veikals labi sokas. Pavasaris mums nav bijis nelabvēlīgs, pārdošana iet lieliski no rokas, un mēs tāpēc kļūstam nabagi, bet ko lai dara - nāve ir nepielūdzama un nenovēršama, un tā nu tas ir, ka ļaužu sēras prasa pēc smilšakmens un marmora monumentiem un, ja vainas apziņa vai arī mantojums ir krietni liels, tad pat pēc dārgā, melnā zviedru granīta, kas pulēts no visām pusēm. Rudens un pavasaris bēru piederumu tirgotājiem ir vislabākais gadalaiks, tad cilvēki mirst vairāk nekā vasarā un ziemā - rudenī tāpēc, ka dzīvības sulas izsīkst, bet pavasarī tāpēc, ka tās riešas un saēd novājināto organismu gluži kā pārāk resna dakts tievu sveci. Tā vismaz apgalvo mūsu rosīgākais aģents - kapracis Libermanis no pilsētas kapsētas, un viņam jau nu gan jāzina - viņš ir astoņdesmit gadu vecs, apracis vairāk nekā desmit tūkstošus līķu, no peļņas, ko guvis par starpniecību kapu pieminekļu apgādāšanā, nopircis māju upmalā ar dārzu un foreļu audzētavu un sava aroda dēļ kļuvis par stabilu dzērāju. Viņš ienīst vienīgi pilsētas krematoriju. Tā ir nekrietna konkurente. Mums arī tā nepatīk. Ar urnām neko nevar nopelnīt. Es paskatos pulkstenī. Drīz būs pusdienas laiks, un, tā kā šodien ir sestdiena, es darbu beidzu. Uzlieku rakstāmmašīnai metāla vāku, novietoju pavairojamo aparātu «Presto» aiz aizkara, pabīdu tālāk akmeņu paraugus un izņemu no fiksāžas karavīru pieminekļu un kapu mākslīgo rotājumu fotouzņēmumus. Mūsu firmā es esmu ne tikai reklāmas pārzinātājs, zīmētājs un grāmatvedis, kopš gada esmu arī tās vienīgais biroja ierēdnis, kaut gan šajā nozarē neesmu speciālists. Ar baudu izņemu no atvilktnes cigāru. Tas ir melns Brazīlijas cigārs. To man no rīta iedeva Virtembergas metālpreču fabrikas komivojažieris, gribēdams vēlāk man iesmērēt bronzas vainagu partiju;
cigārs ir labs. Meklēju sērkociņus, bet, kā jau vienmēr, tie ir nez kur nobāzti. Par laimi, krāsnī vēl gail uguns. Es saritinu desmit marku zīmi, paturu to virs liesmas un tad aizdedzinu cigāru. Aprīļa beigās krāsni kurināt patiesībā nav vairs vajadzīgs, tā ir tikai mana darba devēja Georga Krolla reklāmas ideja. Viņš domā, ka sērojošie klienti, kuriem jāizdod nauda, labāk to darīs siltā istabā, nekā drebinādamies no aukstuma. Sērās cilvēkam salstot dvēsele, un, ja turklāt viņam esot vēl aukstas kājas, tad no tāda esot grūti izspiest kārtīgu samaksu. Siltums atkausējot arī naudasmaku. Tāpēc mūsu birojs ir pārkurināts un mūsu firmas pārstāvjiem kā augstākais princips ir iedzīts galvā, ka nekad aukstumā vai lietū nav jācenšas panākt vienošanos turpat kapsētā, bet tas vienmēr jādara tikai siltās telpās un, ja iespējams, pēc ēšanas. Sēras, aukstums un izsalkums ir slikti darījumu partneri. Es iesviežu desmitmarku zīmes apdeguli krāsnī un pieceļos. Tai pašā brīdī dzirdu, ka pretējā mājā tiek atgrūsts vaļā kāds logs. Man nemaz nav jāskatās, lai zinātu, kas tur notiek. Es uzmanīgi noliecos pār galdu, it kā man vēl vajadzētu darboties ar rakstāmmašīnu. To darot, slepus šķielēju mazā kabatas spogulītī, kuru turu tā, lai varētu vērot pretējo logu. Kā jau vienmēr, tā, kas tur stāv kaila un žāvājas, un staipās, ir Līza, zirgu kāvēja Vaceka sieva. Viņa ir tikko kā piecēlusies. Mūsu iela ir veca un šaura, Līza var redzēt mūs un mēs viņu, un viņa to zina, tāpēc tur stāv. Pēkšņi viņa sašķoba savu lielo muti, smejas, ka zobi vien spīd, un rāda uz spoguli. Viņa to ir saskatījusi ar savām laupītājputna acīm. Es pukojos, ka esmu pieķerts, tomēr izturos tā, it kā neko nemanītu, un, izpūtis dūmu mākoni, atkāpjos dziļāk telpā. Pēc brītiņa nāku atpakaļ. Līza ņirdz. Es veros laukā, uz viņu neskatīdamies, bet izliekos, it kā mātu ar roku kādam uz ielas. Piedevām vēl sūtu tukšumā gaisa skūpstu. Līza uz to iekrīt. Viņa ir ziņkārīga un paliecas uz priekšu, lai redzētu, kas tur ir. Taču tur neviena nav. Tagad ņirdzu es. Viņa dusmīga piesit ar pirkstu pie pieres un pazūd. Es nezinu, kāpēc tēloju šo komēdiju. Līza ir tāda sieviete, kuras mēdz dēvēt par krāšņām, un es pazīstu krietni daudz vīriešu, kuri labprāt maksātu pāris miljonu, lai katru rītu baudītu šādu skatu. Es arī to baudu, tomēr tas mani kaitina, tāpēc ka šis laiskais meitietis, kas tikai pusdienā raušas laukā no gultas, ir tik bezkaunīgi drošs par sevis radīto iespaidu. Viņai pat nenāk prātā doma, ka ne jau katrs tūlīt ar viņu gulētu. Turklāt patiesībā tas viņai ir diezgan vienaldzīgi. Viņa ar saviem melnajiem, uz pieres īsi apgrieztajiem matiem un bezkaunīgo degunu stāv pie loga un krata pirmklasīga Karrāras marmora krūšu pāri gluži kā tante grabuli zīdaiņa acu priekšā. Ja Līzai būtu pāris gaisa balonu, tad viņa priecīga tos turētu, izbāzusi pa logu. Tā kā viņa ir kaila, tad tai vietā tagad noder krūtis, un tas viņai ir pilnīgi vienalga. Viņa gluži vienkārši priecājas par to, ka dzīvo un ka visiem vīriešiem jābūt viņas dēļ kā bez prāta, bet tad viņa to aizmirst un ar kāru muti metas virsū brokastīm. Zirgu kāvējs Vaceks pa to laiku kauj nespēcīgus, vecus kleperus. Līza parādās no jauna. Tagad viņa sev pielikusi liekās ūsas un pati ir stāvā sajūsmā par šo asprātīgo iedomu. Viņa militāri sveicina, un es jau nodomāju, ka viņa savā bezkaunībā to mērķē uz veco, atvaļināto feldfēbeli Knopfu, kas dzīvo blakus, bet tad atceros, ka Knopfa guļamistabai ir tikai viens logs un tas atrodas pagalma pusē. Turklāt Līza ir pietiekami slīpēta, lai zinātu, ka no blakusmājām viņu nevar novērot. Pēkšņi, it kā kaut kur būtu sagruvuši skaņu aizsprosti, sāk skanēt Svētās Marijas baznīcas zvani. Baznīca atrodas ielas galā, un zvani dimd, it kā tie no debesīm kristu tieši istabā. Vienlaicīgi es ieraugu, ka gar otro biroja logu, kas atrodas pagalma pusē, gluži kā spocīga melone aizslīd mana šefa kailais pakausis. Līza izdara rupju žestu un aizver logu. Svētā Antonija kārdināšana, kas notiek diendienā, šoreiz atkal ir pārvarēta. Georgam Krollam nav pat pilni četrdesmit gadi, bet viņa pauris jau spīd kā Bolla dārza restorāna bumbotava. Tas tā spīd jau visu laiku, kopš viņu pazīstu, un tas būs jau vairāk nekā piecus gadus. Tas spīd tik ļoti, ka ierakumos, kur mēs bijām vienā pulkā, bija izdota speciāla pavēle, ka Georgam arī tad, ja frontē valda pilnīgs miers, nav atļauts noņemt ķiveri, jo viņa plikais pauris pat vismiermīlīgāko pretinieku urdītu izšaut, lai pārliecinātos, vai tā ir milzīga biljarda bumba vai ne.
Es sacērtu papēžus un ziņoju: - Firmas «Krolls un dēli» galvenā mītne! Ienaidnieka novērošanas štābs. Aizdomīga karaspēka kustība zirgu kāvēja Vaceka iecirknī. - Aha! - Georgs nosaka. - Līza nodarbojas ar rīta vingrošanu. Brīvi, jefreitor Bodmer! Kāpēc jūs priekšpusdienā neesat uzlicis acu klapes kā kavalērijas kapelas bundzinieka zirgam un tādā veidā nesargājat savu tikumu? Vai jums nav zināmas trīs dzīvē visvērtīgākās lietas? - Kā gan lai tās man būtu zināmas, galvenā prokurora kungs, ja es vēl tikai meklēju dzīvi? - Tikumība, vientiesība un jaunība, - Georgs sludina. - Ja tās reiz zaudētas, tad nekad vairs nav atgūstamas! Un kas gan var būt bezcerīgāks par pieredzi, vecumu un kailu inteliģenci? - Nabadzība, slimība un vientulība, - es atbildu un nostājos brīvi. - Tie ir tikai citi nosaukumi pieredzei, vecumam un nepareizi ievirzītai inteliģencei. Georgs izņem man no mutes cigāru, uzmet tam īsu mirkli un nosaka kā kolekcionārs tauriņa sugu: Laupījums no metālpreču fabrikas. Viņš izvelk no kabatas labi iesmēķētu zeltainbrūnu jūrasputu iemuti, ieliek tajā manu Brazīlijas cigāru un smēķē tālāk. - Man nav iebildumu pret cigāru konfiskāciju, - es saku. - Tā ir rupjas varas lietošana, un vairāk jau tu, bijušais apakšvirsniek, no dzīves neko nesaproti. Bet kāpēc šis iemutis? Es neesmu nekāds sifilitiķis. - Un es neesmu homoseksuālists. - Georg, - es saku. - Karā tu ar manu karoti ēdi zirņu zupu, kad es to virtuvē biju nočiepis. Un karote glabājās manā netīrajā zābakā un nekad netika mazgāta. Georgs aplūko Brazīlijas cigāra pelnus. Tie ir balti ka sniegs. - Karš ir beidzies kopš četrarpus gadiem, - viņš pamāca. - Toreiz bezgalīga nelaime padarīja mūs par cilvēkiem. Šodien bezkaunīga dzīšanās pēc mantas mūs no jauna ir padarījusi par laupītājiem. Lai to nomaskētu, mums atkal ir vajadzīgs zināms manieru pulējums. Ergo! Bet vai tad tev nav vēl otrs brazīlietis? Metālpreču fabrika nekad nemēģina piekukuļot ierēdņus ar vienu pašu cigāru. Es izņemu no atvilktnes otru cigāru un sniedzu viņam. - Šķiet, ka no inteliģences, pieredzes un vecuma arī tomēr var būt savs labums, - es saku. Georgs smīn un dod man pretī cigarešu paciņu, kurā sešas trūkst. - Vai te vēl kas noticis? - viņš jautā. - Nekas. Pircēju nebija. Bet man steidzami jālūdz algas paaugstinājums. - Jau atkal? Tu taču vakar to jau dabūji! - Vakar ne. Šorīt pulksten deviņos. Nožēlojamas astoņi tūkstoši markas. Šorīt deviņos tas tomēr vēl kaut kas bija. Bet pa šo laiku dolāram ir noteikts jauns kurss, un tagad es par to jaunas kaklasaites vietā varu nopirkt vairs tikai pudeli lēta vīna. Taču man ir vajadzīga kaklasaite. - Kāds tagad ir dolāra kurss? - Šodien pusdienlaikā - trīsdesmit seši tūkstoši markas. Šorīt vēl bija trīsdesmit tūkstoši. Georgs Krolls aplūko savu cigāru. - Trīsdesmit seši tūkstoši! Tas jau iet tikpat ātri kā kaķiem pārošanās! Ar ko gan tas beigsies? - Ar vispārēju krahu, feldmaršala kungs! - es atbildu. - Taču līdz tam mums vēl jādzīvo. Vai tu atnesi naudu? - Tikai pilnu piebāztu mazu koferīti šodienai un rītam. Tūkstošnieki, desmittūkstošnieki, pat vēl dažas paciņas ar vecajiem, mīļajiem simtniekiem. Apmēram piecas mārciņas papīrnaudas. Inflācija tagad iet plašumā tik strauji, ka valsts banka vairs netiek līdzi ar drukāšanu. Jaunās simttūkstošnieku banknotes nāca apgrozībā tikai pirms divām nedēļām, un drīz jau vajadzēs iespiest miljonniekus. Kad nonāksim līdz miljardiem? - Ja tā turpināsies, tad pēc pāris mēnešiem. - Ak Dievs! - Georgs nopūšas. - Kur ir skaistie, mierīgie laiki, kādi bija 1922. gadā? Toreiz dolāra kurss gada laikā cēlās tikai no divi simti piecdesmit markām līdz desmit tūkstošiem. Nerunāsim nemaz par
1921. gadu - toreiz bija tikai niecīgi trīssimt procenti. Es skatos pa logu, kas atrodas ielas pusē. Līza tagad stāv pretī, apvilkusies zīda rītasvārkus ar uzdrukātiem papagaiļiem. Viņa uz loga roktura uzkarinājusi spoguli un sukā savas krēpes. - Pavej, - es sarūgtināts saku. - Šī nedz sēj, nedz ievāc ražu, un Debesu Tēvs tomēr to pabaro. Vakar viņai šo rītasvārku vēl nebija. Cik tur nav metru zīda! Bet es nevaru sagrabināt naudu kaklasaitei. Georgs pasmīn. - Tu esi īsts laikmeta upuris. Līza turpretī traucas pa vācu inflācijas viļņiem pilnās burās. Viņa ir spekulantu skaistā Helēna. Ar kapakmeņiem, dēliņ, bagāts nevar tikt. Kāpēc tu netirgojies ar siļķēm vai ar akcijām kā tavs draugs Villijs? - Es esmu sentimentāls filozofs un tāpēc palieku uzticīgs kapakmeņiem. Kā tad būs ar algas pielikumu? Arī filozofiem ir nepieciešami pieticīgi izdevumi apģērbam. - Vai tu to kaklasaiti nevari nopirkt rīt? - Rīt ir svētdiena. Un rīt tā man jau vajadzīga. Georgs ienes no priekštelpas koferi ar naudu. Viņš pagrābj un pasviež man divas paciņas. - Vai pietiks? Es redzu, ka tur ir galvenokārt simtnieki. - Iedod vēl puskilogramu tā tapešu papīra, - es saku. - Te ir, augstākais, pieci tūkstoši. Katoļu spekulanti tādu summu svētdienās noliek uz baznīcas ziedojumu šķīvja un vēl kaunas, ka bijuši tik skopi. Georgs kasa savu kailo pauri - tas viņam ir atavistisks žests bez kādas nozīmes. Tad viņš man pasniedz trešo paciņu. - Paldies Dievam, ka rīt ir svētdiena, - viņš saka. - Tad dolāram netiek noteikts jauns kurss. Vienu dienu nedēļā inflācija stāv uz vietas. Kad Dievs radīja svētdienu, viņš gan to nedarīja tādēļ. - Kā ar mums īsti ir? - es jautāju. - Taisāmies bankrotēt vai arī mums veicas spīdoši? Georgs dziļi ievelk dūmus no sava jūrasputu iemuta. - Man šķiet, ka to šodien Vācijā neviens par sevi nezina. Pat ne dievišķais Stinness. Taupītāji visi, protams, tiks izputināti. Strādnieki un pārējie, kas saņem algu, arī. Tāpat lielākā daļa sīko veikalnieku, kuri to vēl neapzinās, Patiešām spīdoši veicas tikai tādiem, kam ir vekseļi, akcijas vai lielas mantiskās vērtības. Tātad ne jau mums. Vai tagad esi pietiekami apgaismots? - Mantiskās vērtības! - Es skatos laukā dārzā, kur ir mūsu noliktava. - To mums tiešām nav pārāk daudz. Galvenokārt smilšakmens un lējumi. Bet marmora un granīta ir maz. Un to mazumiņu, kas mums pieder, tavs brālis pārdod ar zaudējumiem. Vislabāk būtu, ja mēs vispār neko nepārdotu, vai ne? Georgam vairs nevajag atbildēt. Ārā atskan divriteņa zvans. Uz vecajām kāpnēm dzirdami soļi. Kāds paštaisni klepo. Tas ir ģimenes rūpju bērns - Heinrihs Krolls, juniors, otrs firmas īpašnieks. Viņš ir maza auguma, pilnīgs vīrs ar salmu krāsas ūsām un putekļainām, svītrainām biksēm, kuru staras apakšā saspraustas ar velosipēdistu spailēm. Viņa skatiens mazliet nosodoši pārslīd Georgam un man. Mēs viņa acīs esam kancelejas žurkas, kas visu dienu noslaistās, turpretī īstenais strādātājs ir viņš, kas veic ārpusbiroja darbus. Viņš ir nenogurdināms. Viņš katru dienu jau mazā gaismiņā brauc uz staciju un tad, ņemdams līdzi divriteni, uz attālākajiem ciemiem, ja no turienes kāds no mūsu aģentiem - kapracis vai skolotājs - ziņojis, ka ir kāds nomiris. Heinrihs nav neizveicīgs. Viņa korpulence iedveš paļāvību, tāpēc viņš to uztur pienācīgā kuplumā, no rīta un pievakarē cītīgi tukšodams pa kausam alus. Zemniekiem labāk patīk mazi resnīši nekā izkāmējuši kaulukambari. Iespaidu palīdz radīt arī viņa apģērbs. Viņš vis nevalkā melnus vizītsvārkus - kā mūsu konkurenta Šteinmeiera darbinieki, arī zilu ielas uzvalku ne - kā Hollmaņa un Kloca komivojažieri, jo pirmējie runā pārāk skaidru valodu, bet otrējais pauž pārāk vienaldzīgu attieksmi. Heinrihs Krolls valkā mazo viesību tērpu - svītrainas bikses un marengo svārkus un pie tiem vecmodīgu, cietinātu stāvapkaklīti ar atlocītiem stūrīšiem un patumšu kaklasaiti ar piesātinātu melnas krāsas rakstu. Pirms diviem gadiem, kad Heinrihs šo apģērbu pasūtīja, viņš brīdi svārstījās un pārdomāja, vai piemērotāks tomēr nebūtu ketavejs, bet tad no tā atteicās, jo tam viņa augums ir par mazu.
Tā bija veiksmīga atteikšanās, jo arī Napoleons šādos svārkos ar asti būtu izskatījies smieklīgs. Savā tagadējā ietērpā Heinrihs Krolls izskatās gluži kā mazs mīļā Dieva viesu pieņēmējs, un tieši tā tam arī jābūt. Riteņbraucēja spailes tam visam vēl piešķir omulīgu, bet rafinētu iezīmi, jo klienti domā, ka no cilvēka, kas tādas valkā, automašīnu laikmetā varēs dabūt lētāku pirkumu. Heinrihs noliek platmali un ar kabatlakatiņu pārvelk sev pār pieri. Ārā ir diezgan dzestrs, un viņš nesvīst, viņš slaukās tikai tādēļ, lai parādītu, cik smaga darba strādnieks viņš ir salīdzinājumā ar mums rakstāmgalda blaktīm. - Es pārdevu krustu, - viņš saka tēlotā pieticībā, aiz kuras klusēdams kliedz milzīgs triumfs. - Kuru? Mazo marmora? - es jautāju ar cerībām. - Lielo, - Heinrihs atbild vēl rāmāk un stīvi blenž manī. - Ko? To no zviedru granīta, ar dubultcokolu un bronzas ķēdēm? - To gan! Vai varbūt mums ir vēl kāds cits? Heinrihs savu stulbo jautājumu acīm redzami izbauda kā sevišķi izcilu sarkastisku humoru. - Nē, - es saku. - Cita mums vairs nav. Tur jau ir tā nelaime! Šis bija pēdējais. No Gibraltāra klints. - Par cik tu to pārdevi? - tagad jautā Georgs Krolls. Heinrihs izriež krūtis. - Par trīs ceturtdaļām miljona - bez uzraksta, veduma maksas un iežogojuma. Par to vēl nāks papildus. - Augstais Dievs! - mēs ar Georgu izsaucamies abi reizē. Heinrihs mūs apveltī ar augstprātīgu skatienu - tāds reizēm piemīt beigtām šelzivīm. - Es izcīnīju grūtu cīņu, - viņš pavēstī un kaut kāda iemesla pēc atkal uzliek galvā platmali. - Man gribētos, lai jūs to būtu zaudējis, - es saku. - Ko? - Zaudējis! To cīņu! - Ko? - Heinrihs pikti pārjautā. Es viņu vienmēr viegli aizkaitinu. - Viņš gribētu, lai tu to nebūtu pārdevis, - Georgs Krolls paskaidro. - Kā? Ko tad tas nu atkal nozīmē? Velns ar ārā, tu, cilvēks, pūlies no rīta līdz vakaram, lieliski, izdevīgi pārdod un tad par algu vēl tiec šinī ūķī sagaidīts ar pārmetumiem! Brauciet paši uz laukiem un mēģiniet... - Heinrih, - Georgs viņu mierinoši pārtrauc. - Mēs zinām, ka tu smagi strādā. Bet tagad mēs dzīvojam tādā laikā, kad pārdošana cilvēku padara nabagu. Pie mums jau gadiem ilgi ir inflācija. Jau kopš kara, Heinrih. Taču šajā gadā inflācija attīstās tik strauji kā ātrais dilonis. Tāpēc skaitļi neko vairs nenozīmē. - To es pats zinu. Es neesmu idiots. Uz to neviens neko neatbild. Tikai idioti izsaka šādus konstatējumus. Un runāt viņiem pretī nav nekādas jēgas. Tas man ir zināms kopš tām svētdienām, ko esmu pavadījis psihiatriskajā slimnīcā. Heinrihs izvelk piezīmju grāmatiņu. - Šo krustu mēs nopirkām par piecdesmit tūkstošiem. Varētu domāt, ka trīs ceturtdaļas miljona ir gluži pieklājīga peļņa. Viņš jau atkal tīksminās ar savu sarkasmu. Heinrihs domā, ka ar mani šādā stilā jārunā tāpēc, ka senāk esmu bijis skolotājs. Es tas biju drīz pēc kara, deviņus mēnešus nostrādāju kādā nomaļā ciemā pusmežainā apvidū un tad aizbēgu, juzdams, ka ziemas vientulība dzenas man pa pēdām kā gaudojošs suns. - Peļņa būtu vēl lielāka, ja jūs šā lieliskā krusta vietā būtu pārdevis to nolādēto obelisku, kas stāv ārā loga priekšā, - es saku. - To jūsu mirušais tēva kungs pirms sešdesmit gadiem, kad dibināja savu firmu, nopirka vēl lētāk - apmēram par piecdesmit markām, pārmantodams to no iepriekšējā īpašnieka. - Obelisku? Kāds obeliskam sakars ar šo darījumu? Obelisks nav pārdodams, tas zināms katram bērnam. - Tieši tāpēc, - es saku. - Tā nebūtu žēl. Bet krusta ir žēl. Tas mums par dārgu naudu atkal jāatpērk.
Heinrihs Krolls īsi nošņācās. Viņa resnajā degunā ir polipi, un tas ātri pietūkst. - Varbūt jūs gribat man iestāstīt, ka šodien par tādu krustu jau pērkot jāmaksā trīs ceturtdaļas miljona? - To mēs drīz uzzināsim, - Georgs Krolls saka. - Rīt šeit atnāks Rīzenfelds. Mums jāizdara jauns pasūtījums Odenvaldes granīta lauztuvēm, jo mums krājumā vairs nav daudz. - Mums vēl ir obelisks, - es dzēlīgi atgādinu. - Kāpēc jūs pats to nepārdodat? - Heinrihs Krolls man uzklūp. - Ak Rīzenfelds rīt atnāks - tad es palikšu šeit un arī parunāšu ar viņu! Tad mēs redzēsim, kādas ir cenas! Mēs ar Georgu saskatāmies. Mēs zinām, ka Heinrihs jātur no Rīzenfelda iespējami tālāk, pat ja mums nāktos viņu piedzirdīt vai arī pieliet viņa svētdienas rīta alus kausam rīcineļļu. Šis uzticamais vecmodīgais veikalnieks garlaikotu Rīzenfeldu līdz nāvei, stāstīdams atmiņas par karu un atgadījumus no vecajiem, labajiem laikiem, kad viena marka vēl bija viena marka un uzticība bija godīguma pamats, kā to tik trāpīgi pateicis mūsu mīļotais feldmaršals. Heinrihs šādas nodeldētas banalitātes vērtē ļoti augstu, bet Rīzenfelds ne. Pēc Rīzenfelda domām, uzticība jāprasa no citiem, ja tiem tā nav izdevīga, bet no sevis paša, ja tā var dot kādu labumu. - Cenas mainās katru dienu, - Georgs saka. - Tur nekas nav apspriežams. - Ak tā? Varbūt tu arī domā, ka esmu pārdevis pārāk lēti? - Kā to ņem. Vai tu naudu atnesi? Heinrihs stīvi skatās Georgā. - Vai atnesu? Ko tad tas nu atkal nozīmē? Kā es varu atnest naudu, ja mēs krustu vēl neesam aizveduši? Tas taču ir neiespējami! - Nav vis neiespējami, - es iebilstu. - Gluži otrādi, tagad tieši tā mēdz darīt. To sauc par iepriekšēju samaksu. - Iepriekšēja samaksa! - Heinriha resnais ožamais nicīgi savelkas. - Ko jūs, skolmeistar, no tā saprotat? Kā gan mūsu nozarē var prasīt iepriekšēju samaksu? No sērojošajiem piederīgajiem, kad vainagi uz kapa vēl nav novītuši? Un jūs no viņiem prasīsit naudu par pirkumu, kas vēl nav piegādāts? - Protams! Kā gan citādi? Tad viņi ir pieļāvīgi un vieglāk ver vaļā maku. - Tad viņi ir pieļāvīgi? Par to jums nav ne jausmas! Tad viņi tieši ir cietāki par tēraudu! Pēc visiem milzīgajiem izdevumiem par ārstu, zārku, mācītāju, kapa vietu, puķēm, bēru mielastu - tādā brīdī jūs neizspiedīsit pat desmit tūkstošus iemaksas, jaunais cilvēk! Cilvēkiem vispirms ir jāatpūšas! Un, iekams viņi maksā, viņiem savs pasūtījums jāredz stāvam kapsētā, ne tikai katalogā uz papīra, pat ja to esat zīmējis jūs ar ķīniešu tušu un īstu lapu zeltu uzrakstos un piedevām vēl ar dažiem sērojošiem piederīgajiem blakus. Atkal viens no Heinriha izlēcieniem, kas mērķēts uz mani. Es tam nepievēršu uzmanību. Ir jau tiesa, ka mūsu katalogam es kapu pieminekļus esmu ne tikai uzzīmējis un attēlus pavairojis ar «Presto» aparātu, bet, lai radītu lielāku efektu, tos arī apgleznojis un papildinājis ar atbilstošu gaisotni, attēlojot sēru vītolus, atraitnīšu dobes, cipreses un atraitnes sēru plīvuros, kuras aplaista puķes. Kad parādījās šis mūsu jaunums, mūsu konkurenti aiz skaudības gandrīz pārplīsa, jo viņiem nebija nekā cita kā tikai fotogrāfijas no kapakmeņu novietnes; arī Heinriham mana ideja toreiz likās lieliska, it īpaši lapu zelta lietojums. Lai rastos pilnīgi dabisks priekšstats, es uzzīmētos un apgleznotos pieminekļus biju izdaiļojis ar uzrakstiem, kas darināti no pernicā izšķīdināta lapu zelta. Es to visu darīju ar baudu - ikvienu cilvēku, kuru nevarēju ciest, nolēmu nāvei un izgleznoju viņa kapa pieminekli; savam jaunkareivja laika apakšvirsniekam, kurš šodien vēl dzīvo svilpodams, es, piemēram, veltīju uzrakstu” «Pēc ilgām, bezgala mokošām ciešanām, aizvadījis aizsaulē visus savus mīļos, šeit atdusas policists Karls Flīmers». Tādai rīcībai bija savs attaisnojums, jo šis vīrs mani pamatīgi spīdzināja un frontē divas reizes sūtīja izlūkgājienos, no kuriem tikai laimīga gadījuma pēc atgriezos dzīvs. Es nu gan varēju viņam novēlēt visu ko! - Krolla kungs, - es saku, - atļaujiet mums vēlreiz īsumā raksturot pašreizējo laiku. Principi, pēc kuriem esat uzaudzis jūs, ir cildeni, bet šodien tie vai tikai novest līdz bankrotam. Naudu pelnīt šodien var
katrs, bet gandrīz neviens nevar saglabāt tās vērtību. Tagad svarīgākais ir nevis pārdot, bet gan iepirkt un par pārdoto saņemt samaksu, cik ātri vien iespējams. Mēs dzīvojam reālo vērtību laikmetā. Nauda ir ilūzija, tas ir zināms katram, tomēr daudzi tam vēl arvien netic. Kamēr tā būs, inflācija turpināsies, līdz būs sasniegts absolūtais nekas. Cilvēks par septiņdesmit pieciem procentiem dzīvo no savas iztēles un tikai par divdesmit pieciem procentiem no faktiem - tas ir gan viņa stiprums, gan arī vājums, un tāpēc raganu dejā, ko dejo skaitļi, joprojām rodas gan laimētāji, gan zaudētāji. Mēs apzināmies, ka nevaram būt tikai laimētāji, taču mēs negribētu arī pilnīgi tikt pieskaitīti pie zaudētājiem. Ja šīs trīs ceturtdaļas miljona, par kurām esat šodien pārdevis, tiks samaksātas tikai pēc diviem mēnešiem, tad tās nebūs vairāk vērtas kā šodien piecdesmit tūkstoši marku. Tāpēc... Heinrihs ir pietvīcis tumši sarkans. Tagad viņš mani pārtrauc. - Es neesmu nekāds idiots, - viņš pavēstī otru reizi. - Un jums nav man jālasa šādi muļķīgi referāti. Es no praktiskās dzīves saprotu vairāk nekā jūs. Un es labāk gribu izputēt kā godavīrs, nevis ķerties pie šādām apšaubāmām mahinācijām, lai eksistētu. Kamēr es šajā firmā pārzināšu pārdošanas nozari, tikmēr tā tiks vadīta pa vecam, godīgi, un ar to beigas! Es zinu to, ko zinu, un tā tas ir gājis līdz šim un turpināsies arī uz priekšu. Cik pretīgi - censties šādā veidā sabojāt cilvēkam prieku par veiksmīgu darījumu! Kāpēc gan jūs nepalikāt skolmeistara amatā? Viņš paķer savu platmali un aiziet, ar lielu blīkšķi aizcirzdams durvis. Mēs redzam, kā viņš ar savām līkajām, uz iekšu ieliektajām kājām pusmilitārā solī, ar spailēm saspraustās biksēs aizkāto pāri pagalmam. Heinrihs aizmaršē uz savu iemīļoto vietu pie galda restorānā «Puķe». - Viņš vēlas, lai tirgošanās sagādātu prieku, šis pilsoniskais sadists, - es sapīcis saku. - Arī tas vēl! Vai gan mēs savas veikala lietas varam kārtot citādi nekā ar svētsvinīgu cinismu, ja gribam pasargāt savu dvēseli? Šis liekulis turpretī grib gūt prieku no darījumiem uz mirušo rēķina un turklāt vēl iedomājas, kā šādas tiesības ir mantojis! Georgs smejas. - Ņem savu naudu, un ejam arī mēs prom! Vai tu vēl negribēji nopirkt kaklasaiti? Nu tad dari to! Šodien nekāda algas pielikuma vairs nebūs! Viņš paņem naudas koferi un nevērīgi noliek to istabā, kura atrodas blakus birojam un kurā viņš guļ. Es savas naudas paciņas sabāžu turzā ar uzrakstu «Kellera konditoreja - vislabākie maizes izstrādājumi, piegādā arī mājās». - Vai Rīzenfelds tiešām atbrauks? - es jautāju. - Jā, viņš atsūtīja telegrammu. - Ko viņš grib? Naudu? Vai pārdot? - To mēs redzēsim, - Georgs nosaka un aizslēdz biroju. II Mēs izejam pa durvīm. Aprīļa beigu stiprā saule nolīst pār mums, it kā būtu izgāzta milzīga zelta bļoda, kas bijusi pilna ar gaisu un vēju. Mēs apstājamies. Dārzs deg zaļām liesmām, pavasaris papeļu svaigajā lapotnē strinkšķ kā arfa, un zied pirmie ceriņi. - Inflācija! - es saku. - Šeit tā arī ir - neapvaldītākā no visām. Šķiet, ka pat dabai ir zināms, ka tagad tiek rēķināts tikai desmit tūkstošos un miljonos. Paskaties, ko dara tulpes! Un kāds tur pāri pretī košs baltums, un sarkanie toņi, un visur dzeltenie! Un kā viss smaržo! Georgs pamāj, paošņā gaisu un ievelk dūmus no sava cigāra - daba viņam šķiet divtik skaista, ja viņš uz to var lūkoties, smēķējot cigāru. Mēs sajūtam saules starus uz sejas un noraugāmies visā šajā krāšņumā. Dārzs mājas aizmugurē ir arī mūsu pieminekļu izstādes laukums. Tur viņi stāv gluži kā kareivju rota, ko atvedis tievs leitnants obelisks Oto, kura postenis atrodas tieši pie durvīm. Tas ir tas pats, kuru es Heinriham ieteicu pārdot, firmas visvecākais piemineklis, tās simbols un reizē īsts bezgaumības kalngals. Aiz obeliska rindojas vispirms no smilšakmens veidotie un no cementa izlietie lētie, mazie pieminekļi - piemiņas zīmes nabaga ļaudīm, kuri kārtīgi un godīgi dzīvojuši un strādājuši un ar to, protams, neko nav iemantojuši. Tālāk nāk
lielākie, jau uz pamatnes, tomēr arī lēti - tādiem, kuri gribējuši būt kaut kas labāks vismaz pēc nāves, ja jau tas nav bijis iespējams dzīves laikā. Tos mēs pārdodam vairāk nekā pavisam vienkāršos un paši nezinām, vai šī piederīgo novēlotā godkārība patiesībā ir aizkustinoša vai arī absurda. Aiz tiem stāv smilšakmenī cirsti pieminekļi ar iestrādātām marmora, pelēkā sienīta vai melna zviedru granīta plāksnēm. Tie jau ir pārāk dārgi cilvēkam, kurš dzīvojis no savu roku darba. Tos parasti pērk sīktirgotāji, fabriku meistari, amatnieki, kuriem piederējusi pašiem sava darbnīca, un, protams, arī mūžīgie nelaimes putni zemākie ierēdņi, kuri vienmēr grib izrādīties nozīmīgāki, nekā patiesībā ir, šie krietnie stāvo apkaklīšu proletārieši, par kuriem neviens nezina, kā tie šodien vēl spēj eksistēt, jo algas paaugstinājums tiem arvien nāk daudz par vēlu. Visi šie pieminekļi vēl ir tādi, kurus varētu nosaukt par sīklopiem, jo tikai aiz tiem nāk marmora un granīta bluķi. Vispirms - no vienas puses pulētie, kuriem priekšpuse ir gluda, bet sāni un mugurpuse rupji grumbuļota un pamatne no visām pusēm nepulēta. Tie jau piemēroti turīgajam vidusslānim - sveša darbaspēka izmantotājiem, komersantiem, labāko veikalu īpašniekiem un, protams, arī drosmīgajiem nelaimes putniem - augstākajiem ierēdņiem, kuriem, tāpat kā zemākajiem, lai saglabātu prestižu, nomirstot jāizdod vairāk, nekā viņi, dzīvi būdami, ir nopelnījuši. Kapakmeņu aristokrātija tomēr ir no visām pusēm pulētie marmora vai melnā zviedru granīta pieminekļi. Tur nav neapdarinātu malu vai mugurpušu, viss ir nospīdināts, ka mirdz un laistās neatkarīgi no tā, kura puse ir redzama un kura ne, pat pamatne ir pulēta, turklāt nav vis tikai viens vai divi cokoli, bet bieži vien ari ieslīpi veidots trešais un virs tiem vēl pamatīgs krusts no tā paša materiāla - īsts brīnumdarbs. Tādus tagad, protams, var iegādāties vairs tikai bagāti zemnieki, lielu mantisku vērtību īpašnieki, spekulanti un izveicīgi komersanti, kas rīkojas ar ilgtermiņa vekseļiem un tādējādi dzīvo uz valsts bankas rēķina, kura visu samaksā ar jaunām, nenodrošinātām banknotēm. Mēs abi reizē palūkojamies uz vienu no šiem brīnumdarbiem, kas pirms stundas ceturkšņa vēl bija firmas īpašums. Tur tas stāv - melns un spīdīgs kā jaunas automašīnas lakojums, pavasara gaiss to apvēdī, plūškoku ziedi liecas tam pretī; tas ir kā smalka dāma - vēsa un neskarta, kurai vēl vienu stundu lemts saglabāt jaunavību, bet pēc tam tai zeltītiem latīņu burtiem, no kuriem katrs maksā astoņi simti marku, uz šaurā vēdera tiks iecirsts mājīpašnieka Heinriha Fledersena vārds. - Brauc vien, melnā Diāna! - es iesaucos. - Uz turieni! - un paceļu platmali. - Dzejnieki nekad nav varējuši saprast, ka arī pilnīgs skaistums ir pakļauts likteņa likumībām un ka arī tam ir nožēlojamā kārtā jāmirst! Brauc vien! Tagad tu kļūsi par bezkaunīgu reklāmu blēža Fledersena dvēselei, kurš mūsu pilsētas nabadzīgajām atraitnēm izkrāpa viņu pēdējos desmittūkstošniekus, prasīdams pārāk dārgu maksu par sviestu, kam piejaukts margarīns; un par to, kāds rīkļurāvējs viņš bija, pārdodot teļa šniceles, cūkgaļas kotletes un vērša cepeti, labāk nemaz nerunāsim! Brauc laimīga! - Man te tevis dēļ jābadojas, - Georgs atgādina. - Ejam uz «Valhallu»! Vai tev varbūt pirms tam vēl jānopērk kaklasaite? - Nē, līdz veikalu slēgšanai vēl ir laiks. Sestdienu pēcpusdienās dolāram jauna kursa nav. Šodien no pulksten divpadsmitiem līdz pirmdienai mūsu valūtas kurss paliks stabils. Bet kāpēc tā? Tur ir jābūt kaut kam visai nelabam. Kāpēc nedēļas beigās markas kurss nekrītas? Vai Dievs to notur iepriekšējā līmenī? - Tāpēc, ka birža tad nestrādā. Vai būs vēl kādi jautājumi? - Jā. Vai cilvēks dzīvo no iekšas uz āru vai no ārpuses uz iekšu? - Cilvēks dzīvo, un viss. «Valhallā» ir gulašs ar kartupeļiem, gurķiem un salātiem. Kad nācu no bankas, es paskatījos ēdienkarti. - Gulašs! - Es noplūcu prīmulu un iespraužu pogcaurumā. - Cilvēks dzīvo, tev taisnība. Kas jautā vēl ko vairāk, ir pazudis. Ejam, pakaitināsim Eduardu Knoblohu! Mēs ieejam viesnīcas «Valhalla» lielajā ēdamzālē. Hoteļa īpašnieks Eduards Knoblohs, resns milzis ar brūnu parūku un plandošiem vizītsvārkiem, mūs ieraudzījis, saviebj seju, it kā, ēzdams stirnas muguru,
būtu iekodis skrotī. - Labdien, Knobloha kungs, - Georgs sveicina. - Šodien labs laiks! Tad rodas pamatīga ēstgriba! Eduards nervozi parausta plecus. - Pārāk daudz ēst nav veselīgi. Tas ir kaitīgi aknām, žultij - visam. - Ne jau pie jums, Knobloha kungs, - Georgs sirsnīgi atbild. - Jūsu pusdienas ir veselīgas. - Veselīgas gan. Bet, ja veselīgā tiek par daudz, tad tas arī var būt kaitīgi. Pēc jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem, pārāk daudz gaļas... Es pārtraucu Eduardu, viegli uzsizdams viņam pa mīksto vēderu. Viņš atsprāgst atpakaļ, it kā viņam kāds būtu ķēries pie dzimumorgāniem. - Nomierinies un padodies savam liktenim, - es saku. - Mēs jau tev matus no galvas nenoēdīsim. Kā veicas ar dzejošanu? - Pagalam slikti. Nav vaļas. Kur nu šajos laikos! Par to es nesmejos. Eduards ir ne vien viesnīcnieks, bet arī dzejnieks; taču tik lēti viņš neizspruks. - Kur būs mūsu galds? - es jautāju. Knoblohs aplaiž skatienu apkārt. Viņa seja pēkšņi atplaukst. - Man ir ārkārtīgi žēl, cienījamie kungi, bet, kā redzams, brīvu galdu nav. - Tas nekas. Mēs pagaidīsim. Eduards vēlreiz palūkojas apkārt. - Izskatās, ka tik drīz neviens neatbrīvosies, - viņš starodams pavēstī. - Visi kungi vēl tikai ēd zupu. Varbūt šodien pamēģiniet «Vecpilsētas viesnīcā» vai ari stacijas viesnīcā. Tur arī var gluži labi paēst. Gluži labi! Šai dienai nu gan sarkasma netrūkst. Vispirms Heinrihs, un tagad Eduards. Taču mēs cīnīsimies par savu gulašu, kaut arī vajadzētu gaidīt veselu stundu, jo šis ēdiens ir «Valhallas» ēdienkartes nagla. Taču Eduards ir ne tikai dzejnieks, bet, kā šķiet, arī domu lasītājs. - Nav jēgas gaidīt, - viņš saka. Gulaša mums vienmēr ir par maz, līdz beigām nekad nepietiek. Varbūt jūs vēlētos vācu bifšteku? To jūs varētu ēst tepat pie letes. - Tad labāk atstiepju kājas, - es saku. - Mēs dabūsim gulašu, kaut arī mums vajadzētu sacirst tevi pašu. - Tiešām? - resnais Eduards triumfēdams to apšauba. - Jā, - es attraucu un otrreiz uzbliežu viņam pa vēderu. - Nāc, Georg, re, kur mums būs galds! - Kur? - Eduards ātri pajautā. - Tur, kur sēž tas kungs, kurš izskatās pēc drēbju skapja. Jā, tas ar sarkanajiem matiem un eleganto dāmu. Tas, kurš ir piecēlies un māj mums. Mans draugs Villijs, Eduard. Atsūti viesmīli, mēs gribam pasūtīt! Eduards mums aiz muguras nošņācās, it kā viņš būtu pārplīsusi autoriepas kamera. Mēs ejam zālei pāri pie Villija. Iemesls tam, ka Eduards spēlē šādu teātri, ir vienkāršs. Agrāk pie viņa varēja ēst par abonementu. Vajadzēja nopirkt grāmatiņu ar desmit taloniem, un tad atsevišķās maltītes iznāca mazliet lētāk. Eduards toreiz to bija izdomājis, lai veikals plauktu. Taču pēdējās nedēļas inflācijas lavīna viņa aprēķinus ir sagrāvusi - ja maksa par pirmo talonu vēl atbilda maltītes cenai, tad desmitais talons jau bija krietni zemākā vērtībā. Tāpēc Eduards no abonementa grāmatiņām atteicās, jo ar tām viņš pārāk daudz zaudēja. Taču mēs bijām rīkojušies gudri. Mēs jau laikus bijām par šo viņa nodomu dzirdējuši un tāpēc pirms pusotra mēneša visu naudu, ko saņēmām par pieminekli karavīriem, izlietojām «Valhallas» ēdienu talonu iepirkšanai vairumā. Lai Eduards to tūlīt nepamanītu, mēs šim mērķim izmantojām arī citus cilvēkus zārcinieku Vilki, kapu sargu Libermani, mūsu tēlnieku Kurtu Bahu, arī Villiju un dažus citus karabiedrus un labus paziņas, ar kuriem kopā kārtojam veikalu lietas, pat Līzu. Tie visi bija pie kases pirkuši mums talonu grāmatiņas. Kad Eduards abonementus izņēma no apgrozības, viņš bija gaidījis, ka desmit dienās tie visiem būs izbeigušies, jo katrā grāmatiņā bija tikai desmit talonu un viņš bija domājis, ka prātīgs
cilvēks ik reizes iegādājas tikai vienu abonementu. Mums turpretī katram piederēja vairāk par trīsdesmit grāmatiņām. Divas nedēļas pēc abonementu atcelšanas Eduards jau kļuva nemierīgs, kad mēs joprojām norēķinājāmies ar taloniem, un pēc četrām nedēļām viņam uznāca viegla panikas lēkme. Tolaik mēs jau ēdām par puscenu un pēc sešām nedēļām - par desmit cigarešu cenu. Mēs ieradāmies ik dienas un pasniedzām savus talonus. Eduards jautāja, cik mums to vēl ir, bet mēs atbildējām izvairīgi. Viņš mēģināja pasludināt talonus par nederīgiem, bet mēs nākamajā reizē atvedām līdzi advokātu, kuru bijām ielūguši uz Vīnes šniceli. Kad pasniedza saldo ēdienu, advokāts pamācīja Eduardu, kā pēc likuma jāpilda kontrakti un saistības, un samaksāja par maltīti ar vienu no mūsu taloniem. Eduarda lirikā parādījās drūmas noskaņas. Viņš mēģināja panākt ar mums vienošanos, bet mēs uz to neielaidāmies. Viņš sacerēja pamācošu dzejoli «Netaisna manta augļus nenes» un nosūtīja to dienas laikrakstam. Redaktors mums to parādīja - tajā bija iepīti norādījumi uz tautas kapračiem, kā arī pieminēti kapu pieminekļi un augļotājs Krolls. Mēs ielūdzām savu advokātu «Valhallā» uz cūkgaļas karbonādi. Šis izskaidroja Eduardam, ko nozīmē jēdziens «sabiedriskais apvainojums» un kādas tam var būt sekas, un atkal samaksāja ar vienu no mūsu taloniem. Eduards, kas agrāk mēdza sacerēt dzejoļus par puķītēm, sāka rakstīt naida pilnus pantus. Taču tas bija viss, ko viņš varēja darīt. Cīņa pilnā sparā turpinās. Eduards katru dienu cer, ka mūsu rezerves būs izbeigušās, bet nezina, ka mums talonu pietiks vēl vairāk nekā septiņiem mēnešiem. Villijs pieceļas. Viņš ģērbies no ļoti labas drānas šūtā tumši zaļā, jaunā uzvalkā, kurā izskatās pēc koku vardes ar sarkanu galvu. Viņa kaklasaiti rotā pērle, un labās rokas rādītājpirkstā viņam ir smags zīmoggredzens. Pirms pieciem gadiem viņš bija mūsu rotas komandiera palīgs. Viņam ir tikpat gadu, cik man, - divdesmit pieci. - Vai drīkstu iepazīstināt? - Villijs jautā. - Mani draugi un karabiedri Georgs Krolls un Ludvigs Bodmers - Renē de la Tūra jaunkundze no «Moulin Rouge» Parīzē. Renē de la Tūra paloka galvu rezervēti, bet ne nelaipni. Mēs blenžam Villijā. Villijs lepni blenž pretī. - Apsēdieties, kungi, - viņš saka. - Cik saprotu, Eduards negribēja dot jums ēst. Gulašs ir labs, varēja tikai būt vairāk sīpolu. Nāciet vien, saspiedīsimies ciešāk! Mēs sasēžamies ap galdu. Villijs zina, ka esam ar Eduardu karastāvoklī, un seko šai cīņai ar profesionāla spēlmaņa interesi. - Viesmīli! - es saucu. Viesmīlis, kas ar savām plakanajām pēdām stampā mums garām četru soļu atstatumā, pēkšņi ir kļuvis kurls. - Viesmīli! - es saucu vēlreiz. - Tu esi barbars, - Georgs Krolls saka. - Šādi nosaukdams profesiju, tu to vīru apvaino. Kāpēc gan viņš piedalījās 1918. gada revolūcijā? Obera kungs! Es smīkņāju. Tas ir tiesa, ka 1918. gada revolūcijā Vācijā tika izliets tik maz asiņu kā nekur citur pasaulē. Revolucionāri bija paši no sevis tā nobijušies, ka tūlīt sauca palīgā vecās valdības varasvīrus un ģenerāļus, lai pasargātu šos no sava drosmes uzplūda. Un tie tad arī rīkojās augstsirdīgi. Vienu daļu revolucionāru nogalināja, firsti un virsnieki saņēma milzīgas pensijas, lai viņiem būtu pietiekami daudz laika gatavot pučus, ierēdņi ieguva jaunus titulus, virsskolotāji kļuva par studiju padomniekiem, skolu inspektori - par skolu padomniekiem, viesmīļi dabūja tiesības tikt godātiem par oberiem, bijušie partiju sekretāri kļuva par ekselencēm, valsts aizsardzības ministrs, kas bija sociāldemokrāts, varēja baudīt svētlaimi, ka viņa ministrijai ir pakļauti īsti ģenerāļi, - un vācu revolūcija nogrima sarkanā plīšā, omulībā, iekārtojās pie restorānu galdiņiem un ļāvās ilgām pēc uniformām un komandām. - Obera kungs! - Georgs atkārto. Viesmīlis neliekas dzirdam. Tas ir Eduarda vecais, bērnišķīgais triks - lai padarītu mūs mīkstus, viņš pavēl viesmīļiem mūs neapkalpot. - Ober! Vai jūs, puis, nemaz nedzirdat? - pēkšņi ēdamzālē nodārd pērkonīga balss īstā prūšu kazarmu paraugtonī. Tā uzreiz iedarbojas kā trompetes signāls uz veciem kaujas zirgiem. Viesmīlis apstājas, kā šāvienu mugurā dabūjis, un pagriežas, no citas puses metas šurp vēl divi, kaut kur sasit piešus, pie tuvējā
galdiņa militāra izskata vīrs klusām iesaucas: «Bravo!» - un pat Eduards jož, vizītsvārku stērbelēm plīvojot, lai uzzinātu, no kādām augstākām sfērām atskanējusi šī balss. Viņš zina, ka ne Georgs, ne es neesam spējīgi tā komandēt. Mēmi aiz pārsteiguma mēs paskatāmies uz Renē de la Tūru. Viņa sēž miermīlīga un meitenīga, it kā tas viss uz viņu neattiektos. Tomēr tikai viņa var būt tā, kas kliegusi, jo Villija balsi mēs pazīstam. Viesmīlis stāv pie mūsu galdiņa. - Ko kungi pavēlēs? - Divreiz nūdeļu zupu, gulašu un biezo sarkano ķīseli, - Georgs saka. - Un veicīgi, citādi taurēsim tā, ka jums ausis aizkritīs, jūs, glodene. Pienāk klāt Eduards. Viņš nesaprot, kas te notiek. Viņa skatiens paslīd zem galda. Tur neviens nav paslēpts, bet gars taču nevar palaist tādu kliedzienu. Mēs arī ne, to viņš zina. Viņš nojauš, ka tas būs bijis kāds triks. - Es tomēr ļoti lūdzu, - viņš beidzot saka, - manā restorānā tādu troksni necelt. Neviens neatbild. Mēs tikai raugāmies viņā ar tukšu skatienu. Renē de la Tūra pūderējas. Eduards pagriežas un aiziet. - Saimniek! Panāciet šurp! - pēkšņi iepriekšējā pērkonīgā balss sauc viņam nopakaļ. Eduards apsviežas un blenž uz mums. Mums visiem uz lūpām vēl ir tas pats tukšais smaids. Viņš pievēršas Renē de la Tūrai. - Vai jūs tikko kā...? Renē aizver pūdernīcu. - Ko? - viņa jautā sudrabainā, maigā soprāna balsī. - Ko jūs vēlaties? Eduards stīvi blenž. Viņš vairs nezina, ko domāt. - Varbūt jūs esat pārstrādājies, Knobloha kungs? - Georgs jautā. - Liekas, ka jums rādās halucinācijas. - Bet viens taču tikko kā... - Tu esi jucis, Eduard, - es saku. - Turklāt tu slikti izskaties. Ej atvaļinājumā! Mēs nebūt neesam ieinteresēti pārdot taviem piederīgajiem lētu itāliešu marmora imitācijas kapakmeni, jo vairāk tu neesi vērts. Eduards virina acis kā vecs ūpis. - Jūs, kā liekas, esat savāds cilvēks, - Renē de la Tūra skandē savu soprānu kā flautu. - Jūs prasāt atbildību no saviem viesiem par to, ka jūsu viesmīļi ir pakurli. Viņa smejas, un viņas brīnišķīgie, sudrabainie smiekli guldz kā meža strautiņš pasakā. Eduards tver ar plaukstu sev pie pieres. Viņa pēdējais balsts izslīd. Šī meitene arī nevar būt vainīga. Kas tā smejas, tas nevar rēkt tādā feldfēbeļa balsī. - Jūs varat iet, Knobloh, - Georgs nevērīgi saka. - Vai varbūt bijāt nodomājis piedalīties sarunā? - Un neēd tik daudz gaļas, - es piebilstu. - Varbūt tur tā vaina. Ko tu mums pirmīt skaidroji? Pēc jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem... Eduards apsviežas un kāto prom. Mēs nogaidām, kamēr viņš ir aizgājis pietiekami tālu. Tad Villija varenais augums sāk drebēt no aizturētiem smiekliem. Renē de la Tūra mīlīgi smaida. Viņas acis mirdz. - Villij, - es saku, - es bieži daudz ko nepamanu, un tāpēc šis bija viens no skaistākajiem brīžiem manā īsajā mūžā, bet tagad paskaidro, kas te īsti notiek! Viilijs, kratīdamies klusinātu smieklu lēkmē, norāda uz Renē. - Excusez, mademoiselle, - es saku, - je me... Dzirdot manu franču valodas izrunu, Villijs ņirdz vēl vairāk. - Pasaki to viņam, Lote! - viņš spurc. - Ko? - Renē, kautri smaidīdama, pēkšņi jautā klusā, dobjā basā. Mēs stīvi blenžam viņā. - Viņa ir māksliniece, - Villijs ar pūlēm izelš. - Duetiste. Viņa dzied duetus. Bet viena. Vienu pantu augstā, otru zemā balsī. Vienu soprānā, otru basā. Mums pamazām ataust gaisma. - Bet kā tad basā? - es jautāju.
- Talants! - Villijs skaidro. - Un, protams, arī centība. Jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa atdarina laulības ķildas. Lote ir nepārspējama! To mēs atzīstam. Tiek atnests gulašs. Eduards slīd garām mūsu galdam, notālēm vērodams. Viņa nelaime ir tā, ka viņam vienmēr jāizdibina, kāpēc kaut kas notiek. Tas sabojā viņa dzeju un dzīvē padara viņu aizdomīgu. Šajā brīdī viņš prāto, no kurienes gan atskanējis šis mistiskais bass. Viņš nezina, kas viņu vēl sagaida. Georgs Krolls, kas ir vecās skolas kavalieris, ir ielūdzis Renē de la Tūru un Villiju kopā nosvinēt uzvaru. Pēc tam viņš zili melnu spļaujošajam Eduardam par lielisko gulašu pasniegs četrus papīrīšus, par kuriem visiem kopā šodien lāgā nevar nopirkt pat pāris kaulu ar skopu gaļas piedevu. Ir pievakare. Es sēžu pie loga savā istabā, kas atrodas virs biroja. Šī māja ir zema, patumša un veca. Kā jau vispār šī ielas daļa, tā kādreiz piederējusi baznīcai, kura atrodas ielas galā laukumā. Te dzīvojuši priesteri un baznīcas kalpotāji, bet nu jau sešdesmit gadus tā ir Krollu firmas īpašums. Patiesībā tajā ir savienotas divas zemas mājas, kuras šķir vārtu arka un ieeja; otrajā mājā dzīvo atvaļinātais feldfēbelis Knopfs ar sievu un trim meitām. Tālāk plešas skaistais, vecais dārzs, kur atrodas mūsu pieminekļu izstāde, un tam aizmugurē pa kreisi vēl ir divstāvu koka šķūnītis. Šķūņa apakšstāvā strādā mūsu tēlnieks Kurts Bahs. Viņš veido sērojošus lauvas un augšup traucošus ērgļus, kas paredzēti karavīru pieminekļiem, kurus mēs pārdodam, un zīmē kapu uzrakstus, kurus pēc tam akmenī iecērt akmeņkaļi. Brīvajā laikā viņš spēlē ģitāru, klīst apkārt un sapņo par zelta medaļām, kuras kādreiz vēlāk saņems slavenais Kurts Bahs, taču šis laiks gan nekad nepienāks. Viņam ir trīsdesmit divi gadi. Šķūņa augšstāvu esam izīrējuši zārciniekam Vilkem. Tas ir kalsns vīrs, par kuru neviens nezina, vai viņam ir ģimene vai ne. Mūsu attiecības ar viņu ir laipnas, kā jau visiem, kurus saista abpusējs izdevīgums. Kad mums gadās gluži svaigs mironis, kuram vēl nav zārka, mēs iesakām Vilki vai arī dodam viņam mājienu rīkoties pašam, un viņš tāpat gādā par mums, ja zina, kur ir kāds nelaiķis, kuru vēl nav pievākušas mūsu konkurences hiēnas, jo cīņa par miroņiem ir sīva un neatlaidīga. Mūsu konkurentu firmas «Hollmanis un Klocs» komivojažieris Oskars Fukss šajā cīņā izmanto pat sīpolus. Pirms ieiešanas mājā, kur kāds nomiris, viņš izvelk no kabatas pāris sagrieztu sīpolu un osta tos tik ilgi, līdz acis ir pilnas asarām, tad dodas iekšā, tēlo līdzjūtību dārgā aizgājēja dēļ un mēģina noslēgt darījumu. Tāpēc viņu sauc par asaru Oskaru. Tas ir savādi, taču, ja daža laba nomirēja piederīgie viņa dzīves laikā būtu viņam veltījuši kaut vai pusi no tām rūpēm, kuras viņš saņem, kad no tām vairs nav nekāda labuma, tad viņš gan labprāt būtu atteicies no visdārgākā mauzoleja, bet tāds jau cilvēks ir - īsti novērtēt viņš prot tikai to, kā viņam nav. Iela pamazām pildās ar nokrēšļa caurspīdīgo dūmaku. Līza jau iedegusi gaismu, taču šoreiz aizkari ir aizvilkti - tā ir zīme, ka zirgu kāvējs atrodas mājās. Blakus viņas mājai sākas vīntirgotāja Holcmaņa dārzs. Ceriņi liecas pāri mūra žogam, un no tirgotavas velvēm plūst vīna mucu izgarotā svaigā etiķa smarža. Pa mūsu mājas vārtiem iznāk atvaļinātais feldfēbelis Knopfs. Tas ir kārns vīrs ar naģeni galvā un pastaigas spieķi rokā; par spīti savai profesijai, viņš izskatās pēc Nīčes, kaut gan mūžā nav izlasījis nevienu grāmatu, izņemot apmācību reglamentu, Knopfs iet lejup pa Hākenštrāsi un uz Marijas ielas stūra nogriežas pa kreisi. Neilgi pirms pusnakts viņš nāks atpakaļ, šoreiz no labās puses; līdz ar to būs pabeigta apgaita pa pilsētas krogiem, kurā viņš, kā jau vecam armijas vīram pienākas, dodas sistemātiski. Knopfs dzer tikai graudu degvīnu, citu neko. Taču šajā nozarē viņš ir labākais lietpratējs, kāds vien iespējams. Pilsētā ir trīs vai četras firmas, kuras nodarbojas ar degvīna dedzināšanu. Mums to ražotie degvīni garšo gandrīz vienādi, bet Knopfam ne - viņš tos atšķir jau pēc smaržas. Nemitīgā darbā aizvadītajos četrdesmit gados viņa mēle ir kļuvusi tik izsmalcināta, ka, dzerot pat vienu un to pašu degvīna šķirni, spēj izgaršot, no kura kroga tā nāk. Knopfs apgalvo, ka pagrabi esot dažādi un viņš šo atšķirību varot noteikt. Protams, ne jau pudelēs pildītajam degvīnam, bet tikai no mucas tecinātajam. Viņš ir uzvarējis pat vairākās derībās. Es pieceļos un pārlaižu acis istabai. Griesti ir zemi un slīpi, un telpa nav liela, bet man tajā ir viss, kas vajadzīgs, - gulta, plaukts ar grāmatām, galds, pāris krēslu un vecas klavieres. Pirms pieciem gadiem,
kad biju kareivis karalaukā, es nekad nebūtu ticējis, ka reiz atkal dzīvošu tik labi. Toreiz mēs atradāmies Flandrijā, tur notika lielais uzbrukums pie Kemmelbergas un mēs zaudējām trīs ceturtdaļas no savas rotas. Georgs Krolls, ievainots vēderā, otrajā dienā nonāca lazaretē, bet mani tikai gandrīz pēc trim nedēļām ķēra šāviens celī. Tad nāca sabrukums, un es beidzot kļuvu par skolotāju, jo tā bija gribējusi mana slimā māte un es viņai to biju apsolījis, iekams viņa nomira. Viņa bija tik daudz slimojusi, ka domāja - ja es apgūtu profesiju, kas nodrošina darbu uz visu mūžu, tad vismaz ar mani nekas vairs nevarētu notikt. Viņa nomira kara pēdējos mēnešos, bet es tomēr pārbaudījumu nokārtoju un tiku nosūtīts uz pāris ciemiem mežainā apvidū, kur paliku, līdz man galīgi apriebās dzīt bērniem galvās mācības, kurām pats sen neticēju, un turklāt tikt dzīvam apraktam starp atmiņām, kuras gribēju aizmirst. Es mēģinu lasīt, bet laiks nav tam piemērots. Pavasaris cilvēku dara nemierīgu, un mijkrēslis galvu jauc jo vairāk. Tad viss it kā zaudē robežas, elpa aizraujas un prāts mulst. Es iededzu gaismu un tūlīt atgūstu pašapvaldu. Uz galda atrodas dzelteni aktu vāki ar dzejoļiem, kurus esmu pārrakstījis ar rakstāmmašīnu «Erika» trīs eksemplāros. Reizēm es kādu pārrakstīto kopu nosūtu laikrakstiem. Tā vai nu tiek atsūtīta atpakaļ, vai arī avīzes neatbild; tad es rakstu no jauna un mēģinu atkal. Tikai trīs reizes esmu varējis kaut ko publicēt pilsētas dienas avīzē, turklāt ar Georga palīdzību, jo viņš pazīst redaktoru. Tomēr ar to ir pieticis, lai es kļūtu par biedru Verdenbrikas dzejnieku klubā, kura pulcēšanās notiek reizi nedēļā Eduarda Knobloha restorāna «Senvācu istabā». Pusdienu talonu dēļ Eduards nesen mēģināja panākt, lai mani izslēdz par amorālu rīcību, bet kluba biedri iebilda, ka es rīkojos augstākā mērā godīgi, proti, tāpat, kā jau vairākus gadus rīkojas visa mūsu mīļotās tēvijas rūpniecība un darījumu pasaule, turklāt mākslai neesot nekādas daļas gar morāli. Es nolieku dzejoļus pie malas. Pēkšņi man tie šķiet sekli un bērnišķīgi, kā tipiski mēģinājumi, kādus reiz dzīvē raksta gandrīz katrs jauns cilvēks. Dzejoļus sāku sacerēt frontē, bet tur tam bija sava jēga - šī nodarbība mani uz brīdi attālināja no tā, ko redzēju visapkārt, tas bija mazs pretošanās nocietinājums, un tajā mājoja ticība, ka aiz iznīcības un nāves pastāv vēl kaut kas. Taču tas bija sen; šodien es zinu, ka līdzās tam eksistē vēl daudz kas cits, un zinu arī, ka tas viss var pastāvēt pat vienlaicīgi. Lai to apliecinātu, vairs nav vajadzīgi mani dzejoļi; manā grāmatu plauktā par to visu ir pateikts daudz labāk. Bet kas gan notiktu ar cilvēku, ja tas jau būtu pietiekams pamats, lai viņš atteiktos no pasāktā? Kur tad mēs visi nonāktu? Tā nu es vēl arvien rakstu, taču mani dzejoļi man bieži vien liekas pelēki un sausi salīdzinājumā ar vakara debesīm, kuras patlaban pār jumtiem paceļas augstāk un krāsojas ābolu krāsā, kamēr ielās jau nolīst krēslas violetais pelnu lietus. Es dodos pa kāpnēm lejup, garām tumšajam birojam un izeju dārzā. Knopfu ģimenes mitekļa durvis ir vaļā. Kā ugunīgā alā tur pie iedegtas gaismas sēž trīs Knopfu meitas un šuj ar savām šujmašīnām. Mašīnas klab. Es uzmetu skatienu logam, kas atrodas blakus birojam. Tas ir tumšs, tātad Georgs jau ir kaut kur nozudis. Arī Heinrihs ir iegriezies savā miera ostā - pie ierastā alus bāra galda. Es apstaigāju dārzu. Kāds to ir laistījis, zeme ir mitra un stipri smaržo. Vilkes zārku darbnīca ir tukša, un arī Kurta Baha telpās valda klusums. Logi ir vaļā, uz grīdas tup pusgatavs, skumīgs lauva, it kā ciezdams zobu sāpes, un tam blakus mierīgi stāv divas tukšas alus pudeles. Pēkšņi sāk dziedāt putns. Tas ir strazds. Tas sēž Heinriha Krolla iztirgotā krusta galā un laiž vaļā balsi, kas ir daudz par plašu tādai mazai, melnai bumbiņai ar dzeltenu knābīti. Strazds gavilē un sūdzas, un aizkustina manu sirdi. Es brīdi domāju par to, ka šī putna dziesma, kas man nozīmē dzīvību un nākotni, un sapņus, un visu nezināmo, svešo un jauno, tai pašā laikā tārpiem, kuri ap krustu tagad urbinās augšup pa miklo dārza zemi, bez šaubām, nav nekas cits kā tikai baisms signāls, kas vēstī nāves draudus - tikt sakapātiem ar briesmīgiem knābja cirtieniem, taču es neko nevaru sev padarīt - putna dziedāšana izrauj man pamatu zem kājām, satriec visus aizsprostus, es pēkšņi te stāvu bezpalīdzīgs un neziņas pilns un brīnos, ka nepārplīstu vai nepaceļos vakara debesīs kā gaisa balons, tad beidzot tomēr saņemos un cauri dārzam un nakts smaržām aizsteberēju atpakaļ, pa kāpnēm augšā, sēstos pie klavierēm, situ un glāstu taustiņus un arī mēģinu gluži kā tāds strazds izdārdināt un iztrīsuļot to, ko jūtu, tomēr beigu beigās no tā
neiznāk nekas cits kā vien vesels arpedžo birums, dažu sentimentālu šlāgeru un tautasdziesmu drumslas un šis tas no «Rožu kavaliera» un «Tristāna» - tīrais maisījums un juceklis, kas turpinās, līdz atskan sauciens no ielas: «Cilvēk, iemācies taču vispirms kārtīgi spēlēt!» Es pārtraucu spēli un pielavos pie loga. Tumsā pazūd tumšs stāvs, tas jau ir pārāk tālu, lai varētu tam iemest ar kaut ko pa galvu, un kāpēc gan to darīt? Tam vīram ir taisnība. Es neprotu ne pareizu klavierspēli, ne arī dzīves spēli, nekad, nekad neesmu to pratis, vienmēr esmu bijis pārāk steidzīgs, vienmēr pārāk nepacietīgs, vienmēr noticis kaut kas neparedzēts, vienmēr spēle pārtrūkusi... Bet kurš gan prot pareizi spēlēt, un, ja arī prot, tad ko tas viņam līdz? Vai lielā tumsa tāpēc ir mazāk tumša, vai neatbildami jautājumi tāpēc kļuvuši mazāk bezcerīgi, vai izmisums par mūžīgo nepietiekamību tāpēc ir mazāk sāpīgs, un vai dzīvi tāpēc ir iespējams izskaidrot un saņemt grožos un jāt kā rāmu zirgu, vai ari tā vienmēr ir kā varena bura, kas vētrā mūs nes, bet, kad mēs to gribam satvert, ielingo mūs ūdenī? Reizēm manā priekšā paveras bedre, kas šķiet sniedzamies pat līdz zemes centram. Kas to aizpilda? Ilgas? Izmisums? Laime? Un kāda? Nogurums? Rezignācija? Nāve? Kādēļ es dzīvoju? Jā, kādēļ es dzīvoju? III Ir agrs svētdienas rīts. Visos torņos skan zvani, un iepriekšējā vakara maldugunis ir izgaisušas. Dolāra kurss joprojām ir trīsdesmit seši tūkstoši, laiks aiztur elpu, siltums vēl nav izkausējis debesu kristālu, un viss šķiet skaidrs un bezgala tīrs, šī ir tā rīta stunda, kad cilvēks tic, ka pat slepkavam tiek piedots un ka «labs» un «ļauns» ir nenozīmīgi vārdi. Es lēnām ģērbjos. Pa vaļējo logu ieplūst vēss, saulstaru piestrāvots gaiss. Cauri vārtu arkai zibinās tēraudpelēkas bezdelīgas. Manai istabai, tāpat kā birojam, kas atrodas zem tās, ir divi logi - viens pagalma, otrs ielas pusē. Es uz mirkli atspiežos pret to logu, no kura redzams pagalms, un skatos dārzā. Pēkšņi klusumu pārtrauc apslāpēts kliedziens, kuram seko gārgšana un vaidi. Tas ir Heinrihs Krolls, kas guļ otrajā mājas spārnā. Viņu atkal moka murgi. 1918. gadā viņš ticis apbērts, un tagad, pēc pieciem gadiem, viņš to reizēm vēl pārdzīvo sapņos. Es uz spirta plītiņas uzvāru kafiju un ieleju tajā lāsi ķiršu liķiera. Tā darīt iemācījos Francijā, un alkoholiskie dzērieni man joprojām ir, kaut gan izplatās inflācija. Man gan nekad nepietiek naudas jaunam uzvalkam, es to nevaru sataupīt, jo tā zaudē vērtību pārāk ātri, bet mazas lietas varu atļauties nopirkt un starp citām, protams, reizumis mierinājumam arī kādu pudeli degvīna. Es ēdu maizi ar margarīnu un plūmju marmelādi. Marmelāde ir laba, tā nāk no Krollu mātes krājumiem. Margarīns ir sasmacis, bet tas nekas - kara laikā mēs visi ēdām sliktāk. Tad es aplūkoju savu garderobi. Man ir divi no armijas formastērpiem pāršūti civiluzvalki. Viens nokrāsots zilā, otrs - melnā krāsā, jo neko vairāk ar zaļpelēko drānu nevarēja izdarīt. Man ir arī viens uzvalks no tā laika, kad vēl nebiju iesaukts armijā. Tas gan ir kļuvis par mazu, tomēr tas ir īsts civiltērps, kas nav ne pārtaisīts, ne apgriezts uz otru pusi, un tāpēc es šodien velku mugurā to. Tas piederas pie kaklasaites, kuru nopirku vakar pēcpusdienā un kuru gribu šodien aplikt, lai to redzētu Izabella. Es mierīgi staigāju pa pilsētas ielām. Verdenbrika ir veca pilsēta ar sešdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, ar koka mājām un baroka celtnēm, un pretīgiem jauniem kvartāliem pa vidu. Es tos šķērsoju un izeju ārā otrā pusē, tad dodos pa zirgkastaņām apaugušu aleju un pēc tam augšā nelielā pakalnā, kur liela parka vidū atrodas psihiatriskā slimnīca. Tur valda klusums un svētdienīga noskaņa, kokos čivina putni, un es eju, lai slimnīcas mazajā baznīciņā svētdienas dievkalpojuma laikā spēlētu ērģeles. Spēlēt iemācījos, kad gatavojos kļūt par skolotāju, un ērģelnieka vietu pirms gada pieņēmu kā blakusnodarbošanos. Man ir vairākas tādas blakusnodarbošanās. Reizi nedēļā mācu klavierspēli kurpniekmeistara Karla Brilla bērniem, un viņš par to pazolē manas kurpes un maksā arī mazliet naudas, un divreiz nedēļā es dodu privātstundas grāmattirgotāja Bauera neaudzinātajam puikam - tāpat par nelielu naudu un tiesībām lasīt visas jaunās grāmatas un nopirkt lētāk tās, kuras vēlos iegādāties. Šo lētās pirkšanas iespēju, protams, izmanto viss dzejnieku klubs, pat Eduards Knoblohs, kurš tad pēkšņi taisās
man klāt par draugu. Dievkalpojums sākas deviņos. Es sēžu pie ērģelēm un redzu ienākam pēdējos slimniekus. Viņi nāk klusu un sadalās pa soliem. Viņiem vidū un gar malām apsēžas daži kopēji un māsas. Tas viss tiek darīts ļoti uzmanīgi, daudz klusāk nekā zemnieku baznīcās, kur spēlēju, kad strādāju par skolotāju. Dzirdama tikai kurpju švīkstoņa uz akmens grīdas - viņi slīd, bet nedauza kājas. Tā skan tādu cilvēku soļi, kuru domas ir tālu prom. Altāra priekšā ir iedegtas sveces. Pa krāsainajām logu rūtīm iespīd aizturēta gaisma un sajaucas ar sveču gaismu maigā, sarkanīgi zilganā zeltā. Tajā stāv priesteris savā brokāta mises tērpā, un uz altāra pakāpieniem ir nometušies ceļos mises kalpotāji sarkanos talāros un baltos apmetņos. Es izvelku stabuļu un vox humana reģistrus un sāku. Pirmajā rindā sēdošie vājprātīgie pēkšņi pagriež galvas atpakaļ, visi uzreiz, it kā tos kāds būtu parāvis aiz auklas. Viņu bālās sejas ar tumšajiem acu dobumiem neizteiksmīgi raugās augšup uz ērģelēm. Sejas šūpojas kā plakanas, gaišas ripas krēslainajā, zeltainajā gaismā, un ziemā, kad ir tumšs, tās reizēm izskatās kā lielas dievmaizes, kas gaida, lai tajās iemiesotos Svētais gars. Viņi nespēj pierast pie ērģelēm, jo viņiem nav pagātnes un atmiņu, un ērģeļu stabules, violas da gambas viņu atsvešinātajām smadzenēm katru svētdienu nāk negaidītas un jaunas. Tad altārī sāk runāt priesteris un galvas pavēršas pret viņu. Ne visi vājprātīgie seko mises gaitai. Pēdējās rindās daudzi sēž nekustīgi. Viņi sēž, kā iegrimuši briesmīgās sērās un it kā apkārt nebūtu nekas cits kā tikai tukšums, bet varbūt viņiem tiešām tā liekas. Varbūt viņi dzīvo gluži citās pasaulēs, kur neatskan neviens krustā sistā Pestītāja vārds, un tur viņi rāmi, bez sapratnes ļaujas mūzikai, pret kuru ērģeļu skaņas šķiet bālas un rupjas. Un varbūt viņi vispār neko nedomā - ir vienaldzīgi kā jūra, dzīvība un nāve. Tikai mēs piešķiram dabai dvēseli. Kāda tā var būt, kad ir pati, - to varbūt zina tās galvas tur, lejā, bet tās šo noslēpumu nespēj izpaust. Tas, ko viņi redz, ir padarījis viņus mēmus. Reizēm šķiet, it kā viņi būtu Bābeles torņa cēlāju pēdējie pēcteči, viņu valoda būtu sajaukta un viņi vairs nespētu pastāstīt, ko redzējuši no torņa augšas. Es vēroju pirmo rindu. Labajā pusē rožainā un zilā mirgā redzu Izabellas tumšo galvu. Viņa stāv uz ceļiem pie sola ļoti taisna un slaida. Meitenes šaurā galva ir noliekta sāņus kā gotiskai statujai. Es iebāžu vox humana gambas un reģistrus atpakaļ un izvelku vox celeste. Tas ir ērģeļu maigākais un gaistošākais reģistrs. Mēs tuvojamies svētajai pārvērtībai. Maize un vīns tiek pārvērsti Kristus miesā un asinīs. Tas ir brīnums tāpat kā tas otrais - ka no māla un putekļiem ir radies cilvēks. Rīzenfelds apgalvo - trešais esot tas, ka cilvēks ar šo brīnumu neesot pratis iesākt neko daudz vairāk kā tikai vienmēr lielākā apjomā izmantot un nogalināt sev līdzīgos un īso laiciņu no dzimšanas līdz nāvei piesātināt ar tik lielu egoisma daudzumu, cik vien iespējams, lai gan jau no paša sākuma ikvienam esot pilnīgi skaidrs tikai viens - ka viņam jāmirst. To saka Rīzenfelds no Odenvaldes granīta lauztuvēm, viens no lielākajiem aprēķinātājiem un izspiedējiem nāves tirdzniecības uzņēmumā. Agnus Dei qui tollis peccata mundi.[1] Pēc dievkalpojuma slimnīcas māsiņas man pasniedz brokastis, kurās ir olas, uzgriežamie, buljons, maize un medus. Tā tas mums ir nolīgts. Tādējādi es itin labi varu iztikt bez pusdienām, jo svētdienās Eduarda restorāna taloni nav derīgi. Vēl dabūju arī tūkstoš markas - tā ir summa, kuras tieši pietiek, lai es ar tramvaju varētu braukt šurp un atpakaļ, ja vēlos. Nekad neesmu pieprasījis atlīdzības paaugstinājumu. Kāpēc - to pats nezinu, turpretī kurpniekam Karlam Brillam un grāmattirgotājam Baueram par privātstundām viņa dēlam es ar šādu prasību eju virsū kā nikns āzis. Pēc brokastīm izeju slimnīcas parkā. Šajā skaistajā, plašajā, ar augstu mūra žogu apjoztajā teritorijā ir koki, puķes un soli, un varētu domāt, ka te ir sanatorija, ja vien nebūtu redzami aizrestoti logi. Man šis parks patīk, tāpēc ka te ir klusu un šeit man ne ar vienu nav jārunā par karu, politiku un inflāciju. Varu mierīgi sēdēt un nodoties gluži vecmodīgām nodarbībām, proti - klausīties vēja šalkās un putnu dziesmās, kā arī vērot gaismu, kas spraucas cauri koku lapotņu gaišajam zaļumam. Slimnieki, kuri drīkst iet ārā, staigā man garām. Vairākums izturas klusu, citi sarunājas paši ar sevi,
daži dedzīgi diskutē ar apmeklētājiem un kopējiem, bet daudzi vieni paši klusēdami un nekustīgi, gluži kā pārakmeņojušies tup saulē ar noliektu galvu, līdz atkal tiek nogādāti atpakaļ savās cellēs. Pagāja labs laiks, līdz pieradu pie šā skata, un pat tagad vēl reizēm blenžu uz vājprātīgajiem tāpat kā sākumā - ar skatienu, kurā jaucas ziņkāre, šausmas un vēl kaut kas neizteicams, kas man atgādina to brīdi, kad ieraudzīju pirmo mironi. Toreiz man bija divpadsmit gadu, mirušo sauca par Georgu Hellmani, vēl pirms nedēļas es ar viņu kopā biju rotaļājies, un tagad viņš tur gulēja starp puķēm un vainagiem - bezgala svešāds veidojums no dzeltena vaska, kuram šausminošā kārtā ar mums vairs nebija nekā kopīga, kurš bija jau prom uz neaptveramu mūžību un tomēr vēl arī šeit kā mēms, dīvaini auksts drauds. Vēlāk, karā, redzēju neskaitāmus līķus un gandrīz neko vairs neizjutu - bija tā, it kā es atrastos kautuvē, bet šo pirmo neesmu aizmirsis nekad, tāpat kā neaizmirst visu, ar ko sastopas pirmo reizi. Tā bija nāve. Un tā ir tā pati nāve, kas reizēm manī raugās ar vājprātīgo izdzisušajām acīm, dzīva nāve, kas ir gandrīz vēl grūtāk aptverama un mīklaināka nekā tā otra - klusā. Vienīgi ar Izabellu ir citādi. Es redzu viņu nākam no sieviešu nodaļas. Dzeltena šantunas zīda kleita plandās ap viņas kājām kā zvans, un rokā viņa tur seklu, platu salmu cepuri. Es pieceļos un eju viņai pretī. Viņas sejiņa ir šaura, tajā īsteni redzamas ir tikai acis un mute. Acis ir pelēkzaļas, ar caururbjošu skatienu un lūpas sarkanas kā plaušu slimniecei vai arī kā spilgti krāsotas. Acis var arī pēkšņi kļūt seklas, pelēkas kā šīferis un maziņas un mute aiz sarūgtinājuma sakniebties plāna kā vecmeitai, kuru neviens nav apprecējis. Tādā veidolā viņa ir Ženija - aizdomīga, nepatīkama persona, kurai neko nevar izdarīt pa prātam, bet citādā noskaņojumā viņa ir Izabella. Gan viens, gan otrs ir ilūzija, jo patiesībā viņu sauc Ženevjēva Terhovena, un viņas slimībai ir pretīgais un mazliet spocīgais nosaukums «šizofrēnija» - apziņas dalīšanās, personības šķelšanās, un tas arī ir cēlonis tam, ka viņa sevi dēvē vai nu par Izabellu, vai par Ženiju - par kaut ko citu, nekā viņa ir patiesībā. Viņa te ir viena no visjaunākajām slimniecēm. Viņas māte dzīvojot Elzasā un esot visai bagāta, bet par meitu maz rūpējoties, vismaz es to sievieti šeit vēl neesmu redzējis, kopš pazīstu Ženevjēvu, tas ir, jau sešas nedēļas. Šodien viņa ir Izabella, to es manu tūlīt. Tādās reizēs viņa dzīvo sapņu pasaulē, kurai nav nekā kopīga ar īstenību, ir viegla kā pūciņa, un es nemaz nebrīnītos, ja dzeltenie tauriņi, kuri te lidinās apkārt, nolaistos viņai uz pleciem. - Te nu tu atkal esi! - viņa starodama iesaucas. - Kur tu visu laiku biji? Kad viņa ir Izabella, tad uzrunā mani ar «tu». Tas neliecina par īpašu ievērību, jo tad viņa visus uzrunā ar «tu». - Kur tu biji? - viņa jautā vēlreiz. Es pametu ar roku uz vārtu pusi. - Kaut kur tur - ārā... Viņa brīdi pētoši raugās manī. - Ārā? Kāpēc? Vai tev tur kas meklējams? - Man liekas gan - ja tikai es zinātu, kas! Viņa smejas. - Met to pie malas, Rolf! Tikpat nekad neko nevar atrast. Es saraujos, izdzirdis vārdu «Rolfs». Diemžēl viņa mani bieži tā sauc, jo, tāpat kā sevi, viņa arī mani domā esam citu, nevis mani pašu, un ne vienmēr es viņai šķietu viens un tas pats. Reizēm viņa saka «Rolfs», reizēm - «Rūdolfs», un vienreiz uzradās pat kāds Rauls. Rolfs ir garlaicīgs tips, kuru es nevaru ciest, bet Rauls liekas esam pavedējs, taču vislabāk man patīk, kad viņa mani sauc par Rūdolfu, jo tad viņa ir jūsmīga un iemīlējusies. Manu īsto vārdu - Ludvigs Bodmers - viņa ignorē. Es to viņai bieži esmu teicis, bet viņa to vienkārši nepieņem. Pirmajās nedēļās mani tas viss diezgan stipri mulsināja, bet tagad esmu pieradis. Toreiz man vēl bija sabiedrībā plaši izplatītais priekšstats par gara slimībām - es iedomājos, ka tās izpaužas ilgās trakošanas lēkmēs un slepkavības mēģinājumos, iztēlojos vervelējošus idiotus, tāpēc Ženevjēva no tā visa atšķīrās jo pārsteidzošāk. Sākumā man pat lāgā negribējās ticēt, ka viņa vispār ir slima, - tik rotaļīga likās vārdu un
personu maiņa, un arī tagad man vēl reizēm tā liekas, taču tad es sapratu, ka aiz šīs trauslās konstrukcijas tomēr klusi viļņo haoss. Tas vēl nebija pavisam klāt, bet tuvojās, un šis apstāklis, ievērojot vēl to, ka viņai bija tikai divdesmit gadu un slimība viņu bieži vērta traģiski skaistu, piešķīra Izabellai īpašu pievilcību. - Nāc, Rolf! - viņa saka un saņem manu roku. Es vēlreiz mēģinu tikt vaļā no šā ienīstā vārda. - Es neesmu Rolfs, - skaidroju viņai, - es esmu Rūdolfs. - Tu neesi Rūdolfs. - Tomēr esmu gan Rūdolfs. Rūdolfs vienradzis. Tā viņa reiz mani sauca. Taču man nav laimes. Viņa smaida tā, kā mēdz smaidīt par ietiepīgu bērnu. - Tu neesi ne Rūdolfs, ne Rolfs. Bet tu neesi arī tas, par ko sevi iedomājies. Un tagad nāc, Rolf! Es paraugos viņā. Vienu mirkli man atkal šķiet, ka viņa nav slima, bet tikai izliekas. - Netopi garlaicīgs, - viņa saka. - Kāpēc tu vienmēr gribi būt viens un tas pats? - Jā, kāpēc gan? - es pārsteigts atjautāju. - Tev ir taisnība! Kāpēc cilvēks to grib? Kas gan sevī pašā ir tik noteikti saglabājams? Un kāpēc mēs par sevi esam tik augstās domās? Viņa pamāj ar galvu. - Tu un ārsts! Vējš taču galu galā pūš pāri visam. Kāpēc jūs negribat to atzīt? - Ārsts arī? - es jautāju. - Jā, tas, kurš sevi tā sauc. Ko tikai visu viņš no manis negrib! Turklāt viņš neko nezina. Pat to, kāda izskatās zāle naktī, kad nekas nav redzams. - Kāda gan tā varētu izskatīties? Droši vien pelēka vai melna. Un sudrabota, kad spīd mēness. Izabella smejas. - Tā jau domāju! Arī tu to nezini. Tāpat kā ārsts. - Kāda tad tā izskatās? Viņa apstājas. Uzpūš vēja brāzma, nesdama bites un ziedu smaržu. Viņas dzeltenie svārki plīvo kā bura. - Tās nemaz nav, - viņa saka. Mēs ejam tālāk. Alejā mums garām paiet kāda veca sieviete slimnieku apģērbā. Viņas seja ir sarkana un spīd no asarām. Viņai blakām iet divi apjukuši piederīgie. - Ja zāles nav, kas tad tur ir? - es jautāju. - Nekas. Tā ir tikai tad, kad uz to skatās. Reizēm, ja ļoti ātri pagriežas atpakaļ, to vēl var ieraudzīt. - Ko? To, ka tās nav? - Nē, bet to, kā tā traucas atpakaļ uz savu vietu - zāle un viss, kas atrodas aiz tevis. Kalpotāji, kuri aizgājuši uz dejām. Tikai jāpagriežas ļoti strauji, tad tos vēl var noķert, citādi tie jau ir atpakaļ un izliekas tik nevainīgi, it kā nemaz nebūtu bijuši projām. - Kuri tie ir, Izabella? - es ļoti piesardzīgi jautāju. - Lietas. Viss, kas ir tev aizmugurē. Tās tikai gaida, ka tu pagriezīsies, lai tad varētu pazust! Es brīdi padomāju. Tas jau ir tā, it kā aiz tevis visu laiku būtu bezdibenis, tā man šķiet. - Vai es arī vairs neesmu šeit, kad tu aizgriezies? - es jautāju. - Tu arī ne. Itin nekas. - Ak tā, - es nosaku mazliet sarūgtināts. - Manuprāt, es te gan esmu vienmēr. Vienalga, cik ātri pagrieztos atpakaļ. - Tu griezies uz nepareizo pusi. - Vai tad te ir svarīga arī puse? - Tev jā, Rolf. Es atkal straujos no ienīstā vārda. - Un tev? Kā ir ar tevi? Viņa skatās uz mani un svešādi smaida, it kā mani nepazītu. - Es? Manis taču te nemaz nav! - Ak tā? Man gan te ir pietiekami daudz no tevis.
Viņas sejas izteiksme pārmainās. Viņa atkal mani pazīst. - Vai tas ir taisnība? Kāpēc tu man to nesaki biežāk? - Es taču tev to saku atkal un atkal. - Ar to nepietiek. - Viņa atspiežas pret mani. Es jūtu viņas elpu un krūtis zem plānā zīda. - Nekad nav pietiekami, - viņa saka nopūzdamās. - Kāpēc neviens to nesaprot? Ak, jūs statujas! Statujas, es nodomāju. Kas cits man vēl atliek? Es skatos uz meiteni, viņa ir skaista un satraucoša, es viņu jūtu, un ik reizes, kad esmu ar viņu kopā, liekas, it kā pa manām dzīslām telefoniski sarunātos tūkstoš balsu, bet tad pēkšņi viss pārtrūkst, it kā tām visām būtu nepareizs savienojums, es vairs nespēju atgūties, un izceļas tikai sajukums. Nevar iekārot vājprātīgu. Varbūt vispār to var, bet es nevaru. Tas ir tā, it kā alktu pēc mehāniskas lelles. Vai arī pēc tādas, kas ir hipnotizēta. Tas tomēr nespēj mainīt to, ka es izjūtu viņas tuvumu. Alejas zaļās ēnas paveras, un mūsu priekšā, spožas saules apspīdētas, plešas tulpju un narcišu dobes. - Liec galvā cepuri, Izabella! - es saku. - Ārsts tā grib. Viņa aizmet platmali puķēs. - Ārsts! Ko tikai tas visu negrib! Viņš grib mani precēt, bet viņa sirds ir izsalkusi. Viņš ir pūce, kas svīst. Neticu, ka pūces varētu svīst. Tomēr šī aina ir pārliecinoša. Izabella staigā kā dejotāja starp tulpēm un notupstas. - Vai tu šīs te dzirdi? - Protams, - es atvieglots atbildu. - Tās katrs var dzirdēt. Tie ir zvani, kas skan fa diez mažorā. - Ko nozīmē fa diez mažors? - Tā ir toņkārta. Saldākā no visām. Viņa uzmet savus platos svārkus uz puķēm. - Vai tagad tie skan manī? Es pamāju un skatos uz viņas trauslo skaustu. «Visa tevī skan,» es domāju. Viņa noplūc vienu tulpi un aplūko atvērto ziedu un gaļīgo kātu, no kura sūcas sula. - Šis nav salds. - Labi - tad tie ir zvani do mažorā. - Vai noteikti jābūt mažoram? - Var būt arī minors. - Vai nevar būt abi uzreiz? - Mūzikā ne, - es atbildu, piespiests pie sienas. - Tur ir savi noteikumi. Var būt tikai vai nu viens, vai otrs. Vai arī viens pēc otra. - Viens pēc otra! - Izabella paraugās manī ar vieglu nicinājumu. - Vienmēr tev ir kādas izrunas, Rolf. Kāpēc? - Es arī to nezinu. Es gribētu, kaut būtu citādi. - Pēkšņi viņa pieceļas un aizmet noplūkto tulpi. Ar vienu lēcienu viņa ir laukā no dobes un sparīgi purina kleitu. Tad pavelk to uz augšu un aplūko savas kājas. Viņas seja ir saviebta aiz riebuma. - Kas noticis? - es izbijies jautāju. Viņa rāda uz dobi. - Čūskas... Es skatos uz puķēm. - Tur nav čūskas, Izabella. - Ir gan! Re kur! - Viņa rāda uz tulpēm. - Vai neredzi, ko tās grib? Es to sajutu. - Tās neko negrib. Tās ir puķes, - es neziņā saku. - Tās man pieskārās! - Viņa dreb aiz riebuma un joprojām ar stingu skatienu veras uz tulpēm. Es saņemu meitenes rokas un pagriežu viņu tā, lai viņa neredzētu dobi. - Tagad tu pagriezies, - es saku. - Tagad to vairs nav. Viņa strauji elpo. - Nelaid! Samin tās, Rūdolf! - To vairs nav. Tu pagriezies, un tagad tās ir prom. Tāpat kā zāle naktī un visas lietas. Viņa piekļaujas man. Tagad es viņai vairs neesmu Rolfs. Viņa piespiež seju man pie pleca. Viņai
nekas vairs nav man jāpaskaidro. Es esmu Rūdolfs, un man tas jāzina. - Vai tu esi pārliecināts? - viņa jautā, un es jūtu, kā man pie rokas pukst viņas sirds. - Pavisam noteikti. Tās ir prom. Kā kalpotāji svētdienā. - Nelaid, Rūdolf... - Es nelaidīšu, - es atbildu, lāgā nesaprazdams, ko viņa domā. Taču tas nemaz nav vajadzīgs. Nu jau viņa nomierinās. Mēs lēnām ejam atpakaļ. Pēkšņi viņa jūtas nogurusi. Pienāk klāt māsa kurpēs ar zemiem papēžiem. - Jums jānāk ēst, jaunkundze. - Ēst, - Izabella saka. - Kāpēc vienmēr jāēd, Rūdolf? - Lai nenomirtu. - Tu jau atkal melo, - viņa gurdeni saka kā nelabojami palaidnīgam bērnam. - Šoreiz ne. Šoreiz tā ir taisnība. - Ak tā? Vai tad akmeņi arī ēd? - Vai tad akmeņi ir dzīvi? - Protams. Tie ir stiprāki par visiem. Tik stipri, ka tie ir mūžīgi. Vai tu zini, kas ir kristāls? - Tikai tik daudz, cik mums mācīja fizikā. Tas noteikti ir nepareizi. - Tīrā ekstāze, - Izabella čukst. - Ne tā kā tās tur... - Viņa pamet ar roku uz dobju pusi. Kopēja saņem viņu aiz rokas. - Kur ir jūsu cepure, jaunkundze? - pagājusi pāris soļu, viņa jautā un lūkojas apkārt. - Pagaidiet, es to atnesīšu. Viņa iet, lai izmakšķerētu cepuri no dobes. Kopējai nopakaļ Izabella ar izmisušu seju steigšus nāk pie manis atpakaļ. - Neatstāj mani, Rūdolf! - viņa čukst. - Es tevi neatstāšu. - Un neaizej! Man tagad jāiet. Viņi mani sauc. Bet neaizej! - Es neiešu projām, Izabella. Kopēja ir izglābusi cepuri un tagad ar savām platajām pazolēm nāk šurp kā pats liktenis. Izabella stāv un skatās uz mani. Liekas, it kā mēs šķirtos uz mūžu. Katru reizi ir tā, it kā mēs šķirtos uz mūžu. Kas zina, kāda viņa atnāks atpakaļ un vai tad mani vispār pazīs? - Uzlieciet cepuri, jaunkundze! - kopēja saka, Izabella to paņem un tur tā, ka platmale brīvi karājas. Tad viņa pagriežas un iet atpakaļ uz nodaļu. Viņa neatskatās. Tas sākās tā, ka marta sākumā Ženevjēva parkā pēkšņi pienāca man klāt un sāka runāties, it kā mēs jau sen būtu pazīstami. Tas nebija nekas neparasts - psihiatriskajā slimnīcā nav nepieciešams citu ar citu iepazīstināt, šeit formalitātes netiek ievērotas, cilvēki cits ar citu sarunājas, kad grib, un gari ievadi nav vajadzīgi. Šeit arī tūlīt saka to, kas nāk prātā, un nav nekāds traucēklis, ja otrs to nesaprot, - tas ir mazsvarīgi. Neviens te negrib kādu pārliecināt vai kādam ko ieskaidrot, vienkārši satiekas un runā, un bieži gadās, ka divi cilvēki sarunājoties katrs saka pavisam ko citu, bet abi lieliski saprotas, jo viens otrā neklausās. Piemēram, pāvests Gregorijs VII - mazs vīriņš ar ovāli izliektām kājām - nediskutē. Viņam nav vajadzības kādu pārliecināt, ka viņš ir pāvests. Viņš tas ir, un ar to pietiek, bet viņš ir ļoti noraizējies Anrī Lauvassirds dēļ. - Kanosa nav tālu, un par šo jautājumu viņš reizēm runā. Viņu nebūt netraucē tas, ka sarunu biedrs iedomājas sevi esam viscaur no stikla un lūdz ikvienu, lai negrūžas virsū, jo viņam jau esot radusies plaisa, - šie abi sarunājas: Gregorijs stāsta par karali, kuram vienā kreklā jānožēlo grēki, un stikla vīrs sūdzas, ka nevarot paciest sauli, jo tā viņā atspoguļojoties; tad Gregorijs dod pāvesta svētību un stikla vīrs uz brītiņu noņem lakatu, kas viņa caurspīdīgo galvu sargā no saules, un abi šķiras pēc pagājušo gadsimtu pieklājības likumiem. Tāpēc es nebiju izbrīnījies, kad Ženevjēva pienāca man klāt un sāka runāties, es tikai apbrīnoju, cik skaista viņa bija, jo toreiz viņa bija Izabella. Viņa ilgi runājās ar mani. Mugurā viņai bija viegls, gaišs kažoks, kura vērtība bija vismaz tikpat
liela kā desmit līdz divdesmit vislabākā zviedru granīta krustiem, un pie tā viņa valkāja vakartērpu un zelta sandales. Pulkstenis bija vienpadsmit no rīta, un tajā pasaulē, kas atrodas aiz šiem mūriem, tas būtu bijis neiespējami. Šeit turpretī tas izskatījās tikai satraucoši - it kā viņa būtu ar izpletni atlidinājusies šurp no citas planētas. Tā bija diena ar saulainiem brīžiem, lietus brāzmām, vēju un pēkšņu klusumu. Tie jaucās cits ar citu, vienu stundu bija marts, otru - aprīlis, un joņiem iekrita vēl pa gabaliņam no maija un jūnija. Piedevām vēl no kaut kurienes uzradās Izabella, tiešām no kaut kurienes - no turienes, kur izzūd robežas, kur prāta gaisma vēl izkropļota karājas kā plīvojoša ziemeļblāzma pie debesīm, kuras nepazīst ne dienu, ne nakti, tikai savu staru atbalsi un atbalss atbalsi, un viņpasaules un bezlaika plašuma palso gaismu. Viņa mani samulsināja jau pašā sākumā, un visas priekšrocības palika viņai. Es karā biju zaudējis daudzus pilsoniskus priekšstatus, un to vietā bija nācis tikai cinisms un mazliet izmisuma, nevis pārākuma un brīvības sajūta. Tā nu es sēdēju un vēros šajā meitenē, it kā viņa būtu bezsvara stāvoklī un lidinātos gaisā, bet es ar pūlēm klumpačotu nopakaļ. Turklāt cauri tam, ko viņa sacīja, bieži pavīdēja savāda gudrība, tikai tai piemita novirzes, kas brīžiem pārsteidzošā kārtā pavēra skatienam plašu tāli, no kuras straujāk sāka pukstēt sirds, bet, ja to gribēja paturēt, tad tai priekšā jau atkal klājās miglas plīvuri un viņa pati atradās pavisam citur. Pirmajā dienā viņa mani noskūpstīja un darīja to tik pašsaprotami, ka likās - tas neko nenozīmē, taču tāpēc šis skūpsts man nebūt nepalika nesajusts. Es to jutu, tas mani satrauca, taču tad gluži kā vilnis atsitās pret rifa barjeru - es aptvēru, ka viņa bija vērsusies nevis pie manis, bet pie kāda cita, pie savas fantāzijas tēla - kaut kāda Rolfa vai Rūdolfa un varbūt arī pie tiem ne, tie bija tikai vārdi, kurus bez saknēm un kopsakara izmetušas tumšas apakšzemes straumes. No tās dienas viņa gandrīz katru svētdienu nāca uz dārzu, bet, ja lija lietus, tad uz baznīcu. Priekšniece man bija atļāvusi pēc dievkalpojuma vingrināties ērģeļu spēlē, kad es to gribēju. To es darīju, kad bija slikts laiks. Es nevingrinājos, kā pienākas, jo spēlēju pārāk slikti, bet darīju tāpat kā ar klavierēm - spēlēju pats sev kaut kādas nenoteiktas improvizācijas, kā nu tas izdevās, tajās izpaudās mans noskaņojums, sapņi un ilgas pēc nezināmā, pēc nākotnes, piepildījuma un manis paša, un, lai to spētu, nevajadzēja prast sevišķi labi spēlēt. Izabella dažreiz nāca man līdzi un klausījās. Tad viņa sēdēja lejā pustumsā, lietus grabināja pie krāsainajām logu rūtīm, un ērģeļu skaņas plūda pāri viņas tumšajai galvai; es nezināju, ko viņa domā, un tas bija savādi un mazliet sentimentāli, un aiz tā visa pēkšņi pacēlās jautājums «kāpēc?», kliedziens, bailes un apklušana. Es to visu izjutu un jutu arī kaut ko no radības netveramās vientulības, kad atradāmies tukšajā baznīcā, kur valdīja puskrēsla un ērģeļu skaņas, kur bijām tikai mēs divi, it kā mēs pasaulē būtu vienīgie cilvēki un mūs turētu kopā slāpētā gaisma, mūzikas akordi un lietus, un tai pašā laikā bijām uz mūžu šķirti, bez tilta starp mums, bez sapratnes, bez vārdiem, tikai uz dzīvības robežas mūsos dīvaini mirgoja mazās sargugunis, kuras abi redzējām, bet katrs savā veidā nesapratām, it kā būtu kurlmēmi aklie, tomēr nebūdami ne kurli, ne mēmi, ne akli un tāpēc vēl jo nabagāki un vientuļāki. Kas viņā bija tas, kas lika nākt pie manis? To es nezināju un nekad nezināšu - tas bija aprakts zem gruvešiem un kalnu nogruvuma, bet es nesapratu arī, kāpēc šīs savādās attiecības mani tomēr tā mulsināja, es taču apzinājos, kā ar viņu ir un ka viņa runādama nevēršas tieši pie manis, un tomēr tas manī iesvēla ilgas pēc kaut kā nepazīstama, radīja apjukumu un bez kāda iemesla un jēgas darīja mani reizēm laimīgu un nelaimīgu. Maza māsiņa pienāk man klāt. - Priekšniece labprāt vēlētos ar jums runāt. Es pieceļos un sekoju viņai. Man nav visai omulīgs noskaņojums. Varbūt kāda no māsām mūs izspiegojusi un priekšniece grib man pateikt, ka drīkstu sarunāties tikai ar slimniekiem, kuriem ir pāri sešdesmitiem, vai varbūt viņa grib man pat uzteikt darbu, kaut gan, pēc virsārsta ieskatiem, ir labi, ja Izabellai ir sabiedrība. Priekšniece mani sagaida savā pieņemamajā istabā. Tur smaržo pēc grīdu vaska, tikuma un ziepēm. Te nav ielauzusies vēl neviena pavasara vēsma. Priekšniece - kalsna, enerģiska sieviete - saņem mani
laipni; pēc viņas domām, es esmu kārtīgs kristietis, kas mīl Dievu un tic baznīcai. - Drīz būs maijs, - viņa man saka, raudzīdamās tieši acīs. - Jā, - es atbildu un vēroju aizkarus, kas ir balti kā ziedi, un kailo, spīdīgo grīdu. - Mēs domājam, vai nevarētu sarīkot maija vakara dievkalpojumus. Es atvieglots klusēju. - Pilsētas baznīcās maijā katru vakaru pulksten astoņos ir dievkalpojums, priekšniece stāsta. Es pamāju. Šie maija dievkalpojumi man ir zināmi. Puskrēslā kūp vīraks, mirguļo sakramentu šķirstiņš, un pēc dievkalpojuma jaunieši vēl kādu laiku pastaigājas pa laukumiem zem veciem kokiem, kuru lapotnēs zum maijvaboles. Es gan nekad uz turieni neeju, bet tas man ir zināms no tā laika, kad vēl nebiju kļuvis par karavīru. Toreiz sākās mani pirmie piedzīvojumi ar jaunām meitenēm. Tas viss bija ļoti satraucoši, slepeni un nevainīgi. Taču tagad man nenāk ne prātā šomēnes katru vakaru pulksten astoņos nākt uz šejieni un spēlēt ērģeles. - Mēs gribētu dievkalpojumu vismaz svētdienas vakaros, - priekšniece saka. - Es domāju tādu krāšņu, ar ērģeļmūziku un Te deum. Kluss dievkalpojums māsām jau tik un tā notiek katru vakaru. Es apsveru. Svētdienas vakaros pilsētā ir garlaicīgi, un dievkalpojums ilgst tikai nepilnu stundu. - Maksāt mēs varam maz, - priekšniece saka. - Tikai tikpat, cik par misi. Tagad tas gan laikam vairs nav daudz, vai ne? - Nē, - es atbildu. - Tagad tas vairs nav daudz. Valstī ir inflācija. - Es zinu. - Viņa stāv, nesaprazdama, ko darīt. - Baznīcas instances tādām pārmaiņām diemžēl nav iekārtotas. Tur domā gadsimtos. Ar to mums jāsamierinās. Galu galā tas tiek darīts Dievam par godu, nevis naudas dēļ. Vai tad nav tā? - To vai darīt abu dēļ, - es atbildu. - Tad rodas īpaši patīkama situācija. Viņa nopūšas. - Mums saista rokas baznīcas iestāžu lēmumi. Tos pieņem reizi gadā, ne biežāk. - Arī par mācītāju, kanoniķu un bīskapa algu? - es jautāju. - To es nezinu, - viņa saka un viegli pietvīkst. - Bet man liekas gan. Es pa to laiku esmu izlēmis. - Šovakar man nav laika, - es saku, - Mūsu firmā ir svarīga sēde. - Šodien jau vēl ir aprīlis. Nākamajā svētdienā vai, ja jūs svētdienās nevarat, tad citā nedēļas dienā. Būtu ļoti jauki, ja reizēm varētu sarīkot īstu maija dievkalpojumu. Dievmāte jūs noteikti par to atalgos. - Katrā ziņā. Tikai būs grūtības ar vakariņām. Pulksten astoņos ir īstais vakariņu laiks. Pēc tam ir par vēlu, bet pirms tam visur pārpildīts. - Ak, kas uz to attiecas, tad jūs, protams, varētu paēst šeit, ja vēlaties. Cienījamais priesteris arī vienmēr ēd šeit. Tā varētu būt izeja. Tā ir tieši tāda izeja, kādu es vēlējos. Ēdiens šeit ir gandrīz tikpat labs kā pie Eduarda, un, ja ēdīšu kopā ar priesteri, tad noteikti būs arī pudele vīna. Tā kā Eduards svētdienās talonus nepieņem, tad tā pat ir lieliska izeja. - Labi, - es saku. - Es mēģināšu. Par naudu vairs nerunāsim. Priekšniece uzelpo. - Dievs jums to atlīdzinās. Es dodos atpakaļ. Dārza celiņi ir tukši. Vēl brīdi gaidu, vai neparādīsies šantunas zīda dzeltenā bura. Tad pilsētā zvani iezvana pusdienu, un es zinu, ka tagad Izabellai jāiet gulēt, pēc tam būs ārsta vizīte un līdz pulksten četriem nekas nebūs iesākams. Es izeju pa lielajiem vārtiem un kāpju no pakalna lejā. Apakšā plešas pilsēta ar saviem zaļi nosūbējušajiem torņiem un kūpošajiem dūmeņiem. Kastaņu alejai abās pusēs stiepjas lauki, kuros darbdienās strādā slimnieki, kas nav sabiedrībai bīstami. Šī slimnīca tiek uzturēta daļēji par sabiedriskajiem, daļēji par privātajiem līdzekļiem. Privātajiem pacientiem, protams, nav jāstrādā. Aiz laukiem sākas mežs ar strautiem, dīķiem un klajumiem. Zēna gados es tur ķēru zivis, salamandras un tauriņus. Tas bija tikai pirms desmit gadiem, bet šķiet, it kā tas būtu noticis kādā citā dzīvē, zudušā laikā, kur esamība mierīgi ritēja uz priekšu un attīstījās organiski un kur viss bija saskanīgs jau no bērnības. Karš visu ir pārmainījis, kopš 1914. gada mums tikai atlēkušas driskas no vienas un no
otras, un vēl no trešās dzīves, tās cita ar citu nesader, un mēs arī nespējam tās savienot. Tāpēc nav pārāk grūti saprast Izabellu ar viņas dažādajām dzīvēm. Tikai viņai tur klājas gandrīz labāk nekā mums, jo, būdama vienā dzīvē, viņa visas pārējās aizmirst. Mūsu apziņā turpretī jaucas viss kopā - bērnība, kuru aprāva karš, bada un krāpšanas reibuma laiks, ierakumu un dzīves alku laiks; no tiem visiem kaut kas ir palicis un rada nemieru. Tos nevar vienkārši nobīdīt sāņus. Pārsteidzošā kārtā tie uzpeld vienmēr no jauna un nesamierināmi nostājas konfrontācijā: bērnības debesis un nogalināšanas iepazīšana, zaudētā jaunība un pārāk agras atziņas cinisms. IV Mēs sēžam birojā un gaidām Rīzenfeldu. Vakariņās ēdām zirņu zupu, kas bija tik bieza, ka smeļamais kauss tajā palika stāvus, un piekodām klāt zupā vārīto gaļu: cūkas kājiņas, ausis, un katram tika arī vēl trekns pavēderes gabals. Taukums mums vajadzīgs, lai impregnētu kuņģus pret alkoholu, jo šodien nekādā ziņā nedrīkstam apdzerties ātrāk par Rīzenfeldu. Vecā Krolla kundze tāpēc pati vārīja mums vakariņas un uzēdām piespieda notiesāt vēl gabalu trekna Holandes siera. Firmas nākotne ir likta uz spēles. Mums no Rīzenfelda jāizdabū granīta krava, pat ja tādēļ nāktos viņa priekšā rāpot uz ceļiem līdz mājai. Marmors, gliemežnīcu iezis un smilšakmens mums vēl ir, granīta - sēru kaviāra - vajag kā ēst. Heinrihs Krolls ir novākts, lai nemaisās pa kājām. To mūsu labā uzņēmās izdarīt zārcinieks Vilke. Mēs viņam iedevām divas pudeles kviesīša, un viņš pirms vakariņām ielūdza Heinrihu uz skāta partiju un šņabja glāzi. Uz to Heinrihs iekrita; viņš nespēj pretoties, ja kaut ko var dabūt par velti, un tādās reizēs dzer, cik strauji vien var, turklāt, kā jau ikviens īsts vācietis, iedomājas, ka ir nelūstošs dzīrotājs. Patiesībā viņš nevar daudz turēt un reibums viņu nogāž pēkšņi. Pāris minūšu pirms tam viņš vēl ir gatavs viens pats padzīt no reihstāga Sociāldemokrātisko partiju, bet tūlīt pēc tam jau krāc ar vaļēju muti un nav dabūjams augšā pat ar komandu: «Celties, marš, marš!» - it īpaši, ja pirms ēšanas iedzer degvīnu tukšā dūšā, kā mēs to noorganizējām šodien. Tagad viņš ir padarīts nekaitīgs un atdusas Vilkes darbnīcā ozolkoka zārkā, noguldīts uz mīkstām zāģu skaidām. Gultā mēs viņu nenogādājām, baidīdamies, ka Heinrihs tad varētu pamosties. Vilke sēž vienu stāvu zemāk tēlnieka Kurta Baha darbnīcā un spēlē ar viņu domino - spēli, kura patīk abiem, jo tā dod daudz brīva laika pārdomām. To darīdami, viņi tukšo pilno un vēl ceturtdaļpudeli degvīna, kuras palikušas pēc Heinriha pievārēšanas un kuras Vilke pieprasīja atlīdzībai. Par granīta kravu, kuru gribam izspiest no Rīzenfelda, mēs, protams, iepriekš nevaram samaksāt. Tik daudz naudas uzreiz mums nekad nav, un būtu arī neprāts noguldīt to bankā, jo tā izkustu kā sniegs jūnijā. Tāpēc mēs gribētu Rīzenfeldam dot vekseli ar trīs mēnešu termiņu. Tas nozīmē, ka mēs gribam pirkt tikpat kā par velti. Protams, ka Rīzenfelds tāpēc nedrīkst ciest. Šī haizivs, kas peld cilvēku asaru jūrā, grib nopelnīt tāpat kā ikviens godīgs veikalnieks. Tāpēc viņam vekselis tajā pašā dienā, kad saņems to no mums, jāliek diskontēt savā vai mūsu bankā. Tad banka konstatēs, ka tiklab Rīzenfeldam, kā mums droši var uzticēt minēto summu, atvilks dažus procentus par diskontēšanu un izmaksās naudu. Par diskontēšanu atvilktos procentus mēs Rīzenfeldam tūlīt atdosim. Tādējādi viņš par preci saņems visu naudu, it kā mēs to būtu samaksājuši iepriekš. Un arī banka neko nezaudēs. Tā vekseli tūlīt nodos tālāk valsts bankai un saņems par to naudu tāpat, kā no vietējās bankas bija saņēmis Rīzenfelds. Valsts bankā vekselis atradīsies līdz termiņam, kad tas jāizpērk. Var iedomāties, cik tas tad vēl būs vērts. Šādas gudrības esam apguvuši tikai kopš 1922. gada. Līdz tam strādājām kā Heinrihs Krolls un tāpēc gandrīz vai bankrotējām. Kad bijām izpārdevuši gandrīz visus krājumus un sev par izbrīnu nebijām iemantojuši neko citu kā tikai nevērtīgu kontu bankā un pāris čemodānu ar naudaszīmēm, kuras nederēja pat mūsu biroja iztapsēšanai, mēs vispirms mēģinājām pārdot un atkal iepirkt, cik ātri vien iespējams, taču inflācija mūs bez pūlēm apsteidza. Pagāja pārāk ilgs laiks, līdz saņēmām par pieminekļiem samaksu, jo tikmēr naudas vērtība kritās tik ātri, ka pat vislabākais pārdošanas darījums nesa zaudējumus. Mēs
varējām turēties tikai tad, kad sākām maksāt ar vekseļiem. Arī tagad vēl nenopelnām necik daudz, taču vismaz varam dzīvot. Tā kā ikviens uzņēmums Vācijā finansē sevi šādā veidā, tad valsts bankai, protams, vienmēr no jauna jāizlaiž nauda bez seguma, un līdz ar to naudas kurss krītas jo ātrāk. Arī valdība, kā liekas, ir ar to mierā, jo šādā veidā tā tiek vaļā no visiem valsts parādiem. Zaudētāji ir cilvēki, kuri negrib pirkt par vekseļiem, kā arī tādi, kuriem ir kāds īpašums un kuriem tas jāpārdod, tāpat mazu veikaliņu īpašnieki, strādnieki, pensionāri, kuriem jānoskatās, kā izkūst viņu noguldījums krājkasēs un bankās, un vēl kalpotāji un ierēdņi, kam jāvelk dzīvība no algas, kuras vairs nepietiek, lai nopirktu kaut vai jaunu kurpju pāri. Peļņas guvēji ir spekulanti, vekseļu mahināciju piepratēji, ārzemnieki, kuri par dažiem dolāriem, kronām vai zlotiem var nopirkt, ko vien vēlas, un lielie uzņēmēji, fabrikanti un biržas spekulanti, kuru akcijas un īpašumi vairojas neizmērojamā daudzumā. Viņiem viss nāk gandrīz par velti. Patlaban notiek ietaupījumu, godīgi pelnīto ienākumu un godprātības lielā izpārdošana. Maitu lijas lido no visām pusēm, un sveikā tiek cauri tikai tie, kas prot taisīt parādus. Parādi pazūd paši no sevis. Tas bija Rīzenfelds, kurš mums pēdējā brīdī to visu iemācīja un tādējādi padarīja mūs par maziem liekēdīšiem lielajā izputēšanā. Viņš no mums pieņēma pirmo vekseli ar trīs mēnešu termiņu, kaut gan mēs nevarējām dot drošību par summu, kas uz tā bija rakstīta. Taču Odenvaldes rūpnīcas bija labas, un ar to pietika. Mēs, protams, bijām viņam pateicīgi. Kad viņš ieradās Verdenbrikā, mēs centāmies viņu uzņemt kā indiešu radžu, tas ir - kā nu vispār Verdenbrikā var uzņemt indiešu radžu. Mūsu tēlnieks Kurts Bahs uzgleznoja krāsainu Rīzenfelda portretu, kuru mēs viņam svinīgi pasniedzām, ieliktu īsta zelta ietvarā, kas bija stila ziņā izturēts. Rīzenfeldu tas diemžēl neiepriecināja. Viņš tajā izskatās pēc kandidāta uz mācītāja amatu, un tieši tāds viņš negrib būt. Viņš vēlas izskatīties pēc noslēpumaina pavedēja un iedomājas, ka tiešām rada tādu iespaidu, - te nu ir spilgts piemērs, kā cilvēks, kam ir vēderiņš un īsas, līkas kājas, pats sevi var apmānīt. Bet kurš gan nedzīvo no pašapmāna? Vai arī es ar savām necilajām, viduvējām spējām nesapņoju, it īpaši vakaros, ka kļūšu par kaut ko labāku un man pietiks talanta, lai atrastu savai dzejai izdevēju? Kurš gan pirmais metīs akmeni uz Rīzenfelda «o» kājām, it īpaši ievērojot to, ka šajos posta laikos tās ir ieģērbtas īstā angļu ķemmdzijas audumā? - Ko lai mēs ar viņu iesākam, Georg? - es jautāju. - Mums nav nevienas pašas atrakcijas! Ar vienkāršu dzeršanu Rīzenfelds nebūs mierā. Viņam ir par daudz dzīva iztēle un pārāk nemierīgs raksturs. Viņš grib kaut ko redzēt, dzirdēt un, ja iespējams, aptaustīt. Dāmu izvēle mums ir visai niecīga. Tās pāris glītās meičas, kuras pazīstam, nebūs ar mieru veselu vakaru klausīties, kā Rīzenfelds tēlo 1923. gada donu Žuānu. Izpalīdzību un sapratni diemžēl var atrast tikai pie neglītiem un vecīgiem meitiešiem. Georgs smīkņā. - Es pat nezinu, vai mums šim vakaram pietiks skaidras naudas. Kad vakar izņēmu džunguru, maldījos attiecībā uz dolāra kursu, jo domāju, ka tas vēl ir tāds pats kā priekšpusdienā. Kad divpadsmitos tika paziņots jaunais kurss, bija jau par vēlu. Sestdienās banku slēdz jau pusdienas laikā. - Bet šodien taču nekas nav mainījies. - «Sarkanajās dzirnavās» tomēr ir, dēliņ. Tur sestdienās jau ir apsteiguši dolāra kursu par divām dienām. Dievs vien zina, cik tur šovakar maksās vīna pudele! - Arī Dievs to nezina, - es atbildu. - Pat īpašnieks to vēl nezina. Viņš nosaka cenu tikai tad, kad iedegas elektriskā gaisma. Kāpēc gan Rīzenfeldam nepatīk māksla, glezniecība, mūzika vai literatūra? Tad iznāktu daudz lētāk. Par ieeju muzejā joprojām jāmaksā divi simti piecdesmit markas. Par to mēs viņam stundām ilgi varētu rādīt gleznas un ģipša galvas. Vai arī aizvestu klausīties mūziku. Šodien Katrīnas baznīcā ir populāras ērģeļmūzikas koncerts. Georgs smejas kā kutināts. - Nu labi, - es saku. - Iedomāties Rīzenfeldu šādā nodarbībā ir absurds, bet kāpēc viņš nav vismaz operešu un vieglās mūzikas cienītājs? Mēs viņu varētu paņemt līdzi uz teātri - tas tomēr iznāktu lētāk nekā nolādētais naktsklubs!
- Tur viņš nāk, - Georgs saka. - Pajautā viņam! Mēs atveram durvis. Agrajā pievakarē Rīzenfelds planē pa kāpnēm augšup. Pavasara nokrēslas burvība viņu nav ietekmējusi itin nemaz, tas ir redzams tūlīt. Mēs viņu sveicam neīstā biedriskumā. Rīzenfelds to mana, pablenž uz mums un iezveļas klubkrēslā. - Aiztaupiet liekus vārdus, - viņš norūc manā virzienā. - Es jau to gribēju, - es atbildu. - Tikai tas ir grūti. To, ko jūs saucat par liekiem vārdiem, citur dēvē par labām manierēm. Rīzenfelds nikni pasmīn. - Ar labām manierēm šodien tālu netiksi... - Nē? Ar ko tad? - es jautāju, lai rosinātu viņu uz runāšanu. - Ar dzelzs elkoņiem un gumijas sirdsapziņu. - Bet Rīzenfelda kungs, - Georgs mierinoši saka, - jums taču pašam ir labākās manieres pasaulē! Varbūt ne labākās pilsoniskā izpratnē, tomēr noteikti ļoti elegantas... - Ak tā? Vai tikai jūs nemaldāties? - Lai gan Rīzenfelds runā noraidoši, redzams tomēr, ka viņš jūtas glaimots. - Viņam ir laupītāja manieres, - es iebilstu tieši tā, kā Georgs to jau gaidījis. Mēs šo spēli spēlējam bez iepriekšējas samēģināšanas, it kā zinātu to no galvas. - Vai arī pirāta. Diemžēl viņš ar tām gūst panākumus. Izdzirdis vārdu «laupītāja», Rīzenfelds mazliet sarāvās, šis šāviens bija bijis pārāk tuvs. Taču «pirāti» viņu atkal nomierina. Tieši to mēs bijām gribējuši. Georgs paņem Rota degvīna pudeli no plaukta, kur atrodas porcelāna eņģeļi, un ielej. - Par ko mēs dzersim? - viņš jautā. Parasti tiek dzerts par veselību un veiksmīgiem darījumiem. Mums tā rīkoties ir pagrūti, jo Rīzenfelds ir pārāk jūtīgs; viņš apgalvo, ka attiecībā uz kapu pieminekļiem tas būtu ne tikai paradoksāli, bet paustu ari vēlēšanos, lai iespējami vairāk cilvēku nomirtu. Tad jau tikpat labi varot dzert par holeru un karu. Ja tā, tad mēs tosta uzsaukšanu atstājam viņa ziņā. Ar glāzi rokā viņš šķībi uz mums pablenž, bet neko nesaka. Pēc brīža viņš pēkšņi raida jautājumu pustumsā: - Kas īsti ir laiks? Georgs pārsteigts noliek savu glāzi. - Dzīves pipari, - es vienaldzīgi atbildu. Mani šis vecais blēdis ar saviem trikiem tik viegli nepaķers. Ne jau velti esmu Verdenbrikas dzejnieku kluba biedrs - mēs esam pieraduši pie nozīmīgiem jautājumiem. Rīzenfelds man nepievērš uzmanību. - Kā jūs domājat, Krolla kungs? - viņš jautā. - Es esmu vienkāršs cilvēks, - Georgs nosaka. - Prozit! - Laiks, - Rīzenfelds neatlaižas, - laiks, šis nerimstošais tecējums, - tas nav mūsu utainais laiks! Laiks - šī lēnā nāve. Tagad arī es nolieku savu glāzi. - Es domāju, iedegsim labāk gaismu, - es saku. - Ko jūs ēdāt vakariņās, Rīzenfelda kungs? - Turiet muti, kad pieauguši cilvēki runā! - Rīzenfelds iesaucas, un es manu, ka uz mirkli biju kļuvis neuzmanīgs. Viņš nebija gribējis mūs samulsināt, bet tiešām domāja tā, kā runāja. Dievs vien zina kas viņam pēcpusdienā bija atgadījies! Es labprāt gribētu atbildēt, ka laiks ir svarīgs faktors attiecībā uz vekseli, kas viņam jāparaksta, bet atzīstu par labāku dzert savu degvīnu. - Tagad man ir piecdesmit seši gadi, - Rīzenfelds saka. - Taču to laiku, kad man bija divdesmit, es atceros tik skaidri, it kā tas būtu bijis tikai pirms pāris gadiem. Kur palicis viss, kas bijis starpā? Kas notiek? Cilvēks pēkšņi atmostas un ir kļuvis vecs. Un kā ir ar jums, Krolla kungs? - Līdzīgi, - Georgs miermīlīgi atbild. - Man ir četrdesmit gadu, bet es jūtos kā sešdesmit gadus vecs. Man to ir nodarījis karš. Viņš melo, lai pielīdzinātos Rīzenfeldam. - Ar mani gan ir citādi, - es saku, lai piesviestu savu artavu. - Arī kara sakarā. Kad devos karā, man
bija septiņpadsmit - tagad man ir divdesmit pieci, bet es vēl jūtos kā septiņpadsmitgadīgs. Kā septiņpadsmit un septiņdesmit gadus vecs. Manu jaunību ir nozagusi armija. - Jums tā nav kara vaina, - atbild Rīzenfelds, kuram es šodien acīmredzot esmu kā dadzis acī, jo laiks - šī lēnā nāve - man vēl nav pielavījies tik tuvu kā viņam. - Jūs vienkārši esat garīgi atpalicis. Gluži otrādi - karš jums pat ir palīdzējis agrāk nobriest, jo, ja kara nebūtu bijis, tad šodien jūs vēl būtu divpadsmitgadīga puikas līmenī. - Paldies, - es saku. - Tas nu gan ir kompliments! Divpadsmit gadu vecumā ikviens ir ģēnijs. Viņš savu oriģinalitāti zaudē, tikai kad iestājas dzimumbriedums, kuru jūs, granīta Kazanova, vērtējat tik pārspīlēti augstu. Tā ir samērā vienveidīga atlīdzība par gara brīvības zaudēšanu. Georgs atkal ielej. Ir redzams, ka vakars būs grūts. Mums Rīzenfelds jāizvelk no pasaules skumju aizām, bet nevienam no mums šovakar negribas gremdēties filozofiskās banalitātēs. Mēs labāk vēlētos zem kādas kastaņas mierīgi, klusējot izdzert pudeli Mozeles vīna, nevis «Sarkanajās dzirnavās» kopā ar Rīzenfeldu sērot par zaudētiem vīra gadiem. - Ja jūs interesējaties par laika realitāti, - es saku ar nelielām cerībām, - tad es jūs varētu ievest kādā biedrībā, kur jūs varēsit tikties ar īstiem speciālistiem šajā jautājumā, - tas ir mūsu mīļotās dzimtās pilsētas dzejnieku klubs. Dzejnieks Hanss Hungermanis savā vēl neiespiestajā darbā šo problēmu ir izpletis tik plaši, ka tā aptver apmēram sešdesmit dzejoļus. Mēs varam tūlīt doties turp, jo katru sestdienas vakaru notiek sēde, kurai seko omulīgākā daļa. - Vai dāmas arī tur ir? - Protams, ne. Sieviete, kas dzejo, ir tas pats, kas zirgs, kurš rēķina. Izņēmums, protams, ir Sapfo skolnieces. - Kas tad notiek tajā omulīgākajā daļā? - Rīzenfelds lopiski jautā. - Tur tiek lamāti citi rakstnieki. It īpaši tādi, kuriem ir panākumi. Rīzenfelds nicīgi norūc. Es jau gribu atmest ar roku, bet pēkšņi pāri ielai, Vaceka mājā, iedegas logs - gluži ka apgaismota glezna tumšā muzejā. Mēs redzam aiz aizkariem Līzu. Viņa patlaban apģērbjas, un viņai mugurā ir tikai krūšturis un ļoti īsas, baltas zīda biksītes. Rīzenfelds nosvelpjas caur degunu kā murkšķis. Viņa kosmiskā melanholija ir izgaisusi vienā rāvienā. Es pieceļos, lai iedegtu gaismu. - Gaismu ne! - viņš nošņāc. - Vai tad jums nav nekādas saprašanas par dzeju? Viņš pielavās pie loga. Līza sāk vilkt pāri galvai šauru kleitu. Viņa lokās kā čūska. Rīzenfelds skaļi elš. - Pavedinoša būtne! Velns ar ārā, kas par dibenu! Sapnis! Kas tā ir? - Peldētāja Zuzanna, - es paskaidroju. Šādā veidā gribu viņam maigi aizrādīt, ka patlaban mēs esam veco āžu lomā, kuri novēro daiļavu. - Blēņas! - Komivojažieris ar Einšteina kompleksu ne acu nenovērš no zeltaini mirdzošā loga. - Es jautāju, kā viņu sauc. - Nav ne jausmas. Mēs viņu redzam pirmo reizi. Šodien ap pusdienas laiku viņa tur pretī vēl nedzīvoja. - Tiešām? Līza ir uzvilkusi kleitu un ar rokām to nogludina. Georgs aiz Rīzenfelda muguras ielej sev un man. Mēs iemetam. - Tīrsugas sieviete, - Rīzenfelds saka, joprojām pieplacis pie loga. - Īsta dāma, tas ir redzams. Droši vien francūziete. Līza, cik mums zināms, ir no Bohēmijas. - Tā varētu būt de la Tūras jaunkundze, - es atbildu, lai Rīzenfeldu iekairinātu vēl vairāk. - Šo vārdu es vakar kaut kur dzirdēju. - Redziet nu! - Rīzenfelds uz mirkli pagriežas pret mums. - Es jau teicu, ka francūziete! Tas tūlīt ir redzams - šis je ne sais pas quoi![2] Vai jums arī tā neliekas, Krolla kungs? - Šajā ziņā jūs esat lietpratējs, Rīzenfelda kungs.
Gaisma Līzas istabā nodziest. Rīzenfelds iemet šņabīti aizžņaugtajā rīklē un atkal piespiež seju pie rūts. Pēc brīža Līza parādās namdurvīs un aiziet pa ielu uz leju. Rīzenfelds noraugās viņai pakaļ. Apburoša gaita! Viņa netipina, bet iet lieliem soļiem. Kupla pantera! Sievietes, kas tipina, rada vilšanos. Bet šī - par šo es garantēju! Izdzirdis par kuplo panteru, es žigli iemetu vēl vienu glāzīti. Georgs, smīkņādams un neizdvesdams ne skaņas, atslīga savā krēslā. Mēs savu bijām panākuši! Tagad Rīzenfelds pagriežas atpakaļ. Viņa seja spīd kā bāls mēness. - Gaismu, mani kungi! Ko mēs vēl gaidām? Dodamies iekšā dzīvē! Mēs viņam sekojam siltajā naktī. Es blenžu Rīzenfelda vardiskajā mugurā. Kaut es arī no savām skumju stundām varētu iznirt tikpat viegli kā šis pārvēršanās mākslinieks, es ar skaudību domāju. «Sarkanās dzirnavas» ir pilnas ka piebāztas. Mēs dabūjam vairs tikai galdiņu, kas atrodas loti tuvu pie orķestra. Mūzika jau tā ir skaļa, bet pie mūsu galdiņa tā ir tieši apdullinoša. Sākumā mēs savu sakāmo kliedzam ausī, bet pēc tam iztiekam ar zīmēm kā kurlmēmo trio. Deju laukums ir tā pieblīvēts, ka cilvēki tikko var pakustēties. Taču Rīzenfelclam tas bijis nebijis. Viņš nolūko pie bāra kādu sievieti baltā zīda kleitā un metas tai klāt. Ar savu vēderiņu viņš to lepni stumda pa deju grīdu. Šī ir galvas tiesu garāka par viņu un garlaikota raugās viņam pāri telpā, kas izrotāta ar baloniem. Taču lejāk Rīzenfelds virst kā Vezuvs. Šo vīru savā varā pārņēmis viņa dēmons. - Kā būtu, ja mēs viņa vīnam pielietu degvīnu, lai šis ātrāk pielaktos? - es jautāju Georgam. - Tas zēns jau tempj kā teļš. Šī mums jau ir piektā pudele! Ja tā turpināsies, tad pēc divām stundām mēs bankrotēsim. Esam nodzēruši jau kādus pāris kapakmeņus, man šķiet. Cerams, ka viņš to balto spoku nevedīs līdzi pie galdiņa, lai mums būtu jādzirda vēl šī arī. Georgs krata galvu. - Tā ir bārdāma. Tai jāiet atpakaļ pie bāra. Parādās Rīzenfelds. Viņš ir pietvīcis un nosvīdis. - Kas gan tas viss ir pret iztēles burvību! - viņš auro cauri troksnim. - Stingra realitāte, labi! Bet kur paliek poēzija? Šovakar tas logs pret tumšajām debesīm - par kaut ko tādu var tikai sapņot! Tāda sieviete - vai jūs saprotat, kā es to domāju? - Skaidrs, - Georgs bļauj pretī. - Tas, ko nevar dabūt, cilvēkam vienmēr liekas labāks par to, kas viņam ir. Te pastāv cilvēka dzīves romantika un idiotisms. Prozit, Rīzenfeld! - Es tik rupji nedomāju, - Rīzenfelds sēri taurē līdzi fokstrota «Ak, ja Petrus to zinātu» skaņām. - Es domāju maigāk. - Es arī, - Georgs savukārt rēc. - Es domāju vēl maigāk! - Labi, tik maigi, cik vien jūs vēlaties! Mūzika tiek kāpināta spēcīgā crescendo. Deju laukums ir kā raiba sardīņu kārba. Pēkšņi es sastingstu. Iežmiegta apģērbta pērtiķa ķetnās, dejotāju gūzmā no labās puses stumdās šurp mana draudzene Erna. Viņa mani neredz, bet es viņas sarkanos matus pazīstu jau iztālēm. Viņa bezkaunīgi glaužas pie pleca puisim, kas ir tipisks spekulants. Es sēžu nekustīgi, bet jūtos kā rokas granātu norijis. Tur viņa dejo, šī ragana, kurai manā nepublicētajā krājumā «Putekļi un zvaigznes» veltīti desmit dzejoļi, un man viņa pirms nedēļas meloja, ka viegla smadzeņu satricinājuma dēļ viņai aizliegts iet laukā. Viņa tumsā esot kritusi. Kritusi gan, bet pie krūts šim puisim, kuram mugurā ir divrindu smokings un tās ķetnas pirkstā, kuru viņš atspiedis pret Ernas krustiem, zīmoggredzens. Un es, kamielis, vēl šodien pēcpusdienā aizsūtīju viņai sārtas tulpes no mūsu dārza līdz ar trīsrindu dzejoli, kas saucas «Pana dievlūgšana maijā». Ja viņa to lasījusi priekšā šim spekulantam! Es jau skaidri redzu, kā šie abi smejas locīdamies. - Kas ar jums notiek? - Rīzenfelds kliedz. - Vai jums ir slikti? - Karsts! - es bļauju pretī un jūtu, kā sviedri rit pār muguru. Esmu pārskaities; ja Erna pagriezīsies, viņa ieraudzīs mani nosvīdušu, ar sarkanu seju, bet es vairāk par visu patlaban gribētu skatīties apkārt ar pārākumu, vēsi un nevērīgi kā dendijs. Žigli pārvelku ar kabatlakatiņu pār seju. Rīzenfelds, nejuzdams līdzjūtību, smīkņā. Georgs to redz. - Jūs jau arī pats stipri svīstat, Rīzenfeld, - viņš saka. - Ar mani ir citādi. Mani sviedri nāk no dzīvesprieka! - Rīzenfelds kliedz. - Jūsu sviedri nāk no projām traucošā laika, - es indīgi sēcu un jūtu, ka man mutes kaktiņos tek sāļš
ūdens. Erna ir jau tuvu. Viņa svētlaimīgi blenž turp, no kurienes skan mūzika. Es pieņemu viegli izbrīnītu, augstprātīgi smīnīgu sejas izteiksmi, bet sviedri jau mērcē manu apkakli. - Kas jums noticis? - Rīzenfelds kliedz. - Jūs izskatāties pēc mēnessērdzīga ķengura! Es neliekos par viņu zinis. Erna ir pagriezusies. Es vēsi noraugos dejotājos un vēroju tos, bet tad pār mani nāk atskārta un es izliekos, it kā nejauši būtu ieraudzījis Ernu. Nevērīgi paceļu divus pirkstus sveicienam. - Viņš ir jucis! - Rīzenfelds auro, skanot fokstrota «Debesu tēvs» sinkopēm. Es neatbildu. Tiešām esmu zaudējis valodu. Erna mani vispār nav pamanījusi. Beidzot mūzika apklust. Deju laukums pamazām tukšojas. Erna nozūd kādā nišā. - Vai jums tikko kā bija septiņpadsmit vai septiņdesmit? - Rīzenfelds bļauj. Tā kā mūzika šajā brīdī vairs nespēlē, viņa jautājums skaļi noskan visā telpā. Pārdesmit cilvēku paskatās uz mūsu pusi, un pat Rīzenfelds izbīstas. Man gribētos žigli palīst zem galda, bet tad man iešaujas prātā, ka apkārtējie viesi šo jautājumu būs uztvēruši vienkārši par pārdošanas piedāvājumu, un es atbildu salti un skaļi: - Septiņdesmit viens dolārs gabalā, un ne centa mazāk. Mana atbilde tūlīt izraisa interesi. - Par ko ir runa? - no blakusgaldiņa jautā vīrietis ar bērnišķīgu seju. - Es vienmēr interesējos par labu preci. Maksāju skaidrā naudā, protams. Mans vārds ir Aufšteins. - Fēlikss Kokss, - es savukārt stādos priekšā, priecīgs, ka esmu varējis savākties. - Objekts bija divdesmit smaržu pudeles. Pretimsēdošais kungs tās diemžēl jau nopirka. - Sš, - nošņācās neīsta gaišmate. Sākas priekšnesumi. Konferansjē runā muļķības un skaišas, ka viņa joki nerod atsaucību. Es atvelku krēslu un paslēpjos aiz Aufšteina, jo esmu iemīļots mērķis programmas pieteicējiem, kuri grib iekarot publiku, bet Ernas dēļ tas šodien būtu kauns un negods. Viss norisinās labi. Konferansjē sapīcis aiziet, bet kas gan tur pēkšņi parādās baltā līgavas tērpā ar plīvuru? Renē de la Tūra. Es atvieglots atkal apsēžos kārtīgi. Renē sāk savu duetu. Kā tikla un kautrīga jaunava viņa augstā soprāna balsī noskandē pāris pantu, bet tad seko bass un tūlīt rada sensāciju. - Kā jums šī dāma patīk? - es jautāju Rīzenfeldam. - Dāma ir laba... - Vai jūs gribētu ar viņu iepazīties? De la Tūra jaunkundze. Rīzenfelds apjūk. - La Tūra? Jūs taču negribēsit apgalvot, ka šī absurdā dabas rotaļa ir burvīgā būtne no jūsu pretējās mājas loga? Tieši to es gribu apgalvot, lai redzētu, kā viņš reaģēs, bet ieraugu ap viņa zilonīgo degunu atplaiksnām tādu kā eņģeļa mirdzumu. Nebilzdams ne vārda, viņš ar īkšķi norāda uz ieeju. - Tur pāri pretī - tur viņa ir! Šī gaita! To tūlīt var pazīt! Viņam ir taisnība. Ir ienākusi Līza. Viņa ir divu vecāku rīkļurāvēju sabiedrībā un izturas kā labākās sabiedrības dāma - vismaz Rīzenfelda izpratnē. Viņa šķiet gandrīz neelpojam un klausās savos kavalieros izklaidīgi un augstprātīgi. - Vai man nav taisnība? - Rīzenfelds jautā. - Vai sievietes tūlīt nevar pazīt pēc gaitas? - Sievietes un policistus, - Georgs smīnēdams saka, bet arī viņš noraugās Līzā tikpat tīksmīgi. Sākas otrs programmas numurs. Deju laukumā stāv akrobāte. Viņa ir jauna, ar draisku seju, īsu degunu un skaistām kājām. Viņa dejo akrobātisku deju, kurā met salto, stāv uz rokām un izdara augstus lēcienus. Mēs turpinām Līzas novērošanu. Izskatās, ka viņa labprāt gribētu šo zāli tūlīt atstāt. Tā, protams, ir izlikšanās, jo pilsētā šis ir vienīgais naktsklubs, pārējie ir kafejnīcas, restorāni un krogi. Tāpēc šeit var satikt ikvienu, kam ir pietiekami pilns maks, lai varētu nākt šurp. - Šampanieti! - Rīzenfelds norēcas dārdošā diktatora balsī. Es izbīstos, un arī Georgs ir noraizējies. - Rīzenfelda kungs, - es bilstu, - šampanietis šeit ir ļoti slikts.
Šajā mirklī uz mani paskatās kāda seja no grīdas. Es pārsteigts paveros un ieraugu, ka tā ir dejotāja, - viņa tik tālu noliekusies, ka galva kļuvusi redzama starp kājām. Uz brīdi viņa man izskatās pēc sevišķi kroplīga pundura. - Es pasūtu šampanieti! - Rīzenfelds pavēstī un māj viesmīlim. - Bravo! - sauc seja no apakšas. Georgs man pamirkšķina. Viņš tēlo džentlmeņa lomu, bet man jāuzņemas viss nepatīkamais - to mēs tā esam norunājuši. - Ja vēlaties šampanieti, Rīzenfeld, tad šampanieti arī dabūsit, - viņš saka atbilstoši savai lomai. - Taču jūs, protams, esat mūsu viesis. - Izslēgts! Lai iet uz mana rēķina! Un par to vairs ne vārda! - Rīzenfelds pilnībā ir augstākās klases dons Žuans. Viņš apmierināts noraugās uz zeltīto galviņu ledus dzesinātājā. Dažas dāmas tūlīt parāda dzīvu interesi. Man arī tas ir pa prātam. Šampanietis Ernu pamācīs, ka viņa par agru pārmetuši mani pār bortu. Es ar gandarījumu uzdzeru par Rīzenfeldu, un viņš svinīgi atsaucas. Uzrodas Villijs. To jau varēja gaidīt, jo viņš šeit ir pastāvīgs viesis. Aufšteins ar savu kompāniju aiziet, un Villijs nu ir mūsu kaimiņš. Viņš tūlīt pieceļas un sveic Renē de la Tūru. Viņai ir līdzi glīta, melnā vakartērpā ģērbusies meiča. Pēc brīža es viņā pazīstu akrobāti. Villijs mūs iepazīstina. Viņu sauc Gerda Šneidere, un viņa uzmet šampanietim un mums trijiem nicīgu skatienu. Mēs vērojam, vai Rīzenfelds par Gerdu ieinteresēsies, - tad mēs uz visu vakaru būtu tikuši no viņa vaļā. Taču Rīzenfelds ir kā uzburts uz Līzu. - Vai jūs domājat, ka es varētu viņu uzlūgt uz deju? - viņš jautā Georgam. - Es jums to neieteiktu, - Georgs diplomātiski atbild. - Bet varbūt vēlāk mēs ar viņu kaut kā iepazīsimies. Viņš pārmetoši paskatās uz mani. Ja es birojā nebūtu teicis, ka nezinām, kas Līza ir, tad tagad viss būtu kārtībā. Bet kurš gan varēja nojaust, ka Rīzenfelds meklēs romantiku? Tagad jau ir par vēlu viņam ko paskaidrot. Romantiķiem humors nepiemīt. - Vai jūs nedejojat? - akrobāte man jautā. - Slikti. Man nav ritma izjūtas. - Man arī ne. Pamēģināsim kopā! Mēs iespiežamies dejotāju burzmā un tiekam lēnām bīdīti uz priekšu. - Trīs vīrieši bez dāmām naktsklubā, - Gerda saka. - Kāpēc tā? - Kāpēc ne? Mans draugs Georgs apgalvo: vīrietis, kas sievietes ved līdzi uz naktsklubu, pats mudina, lai uzliek viņam ragus. - Kurš ir jūsu draugs Georgs? Tas ar resno degunu? - Tas ar pliko pauri. Viņš atzīst harēma sistēmu. Viņaprāt, sievietes nedrīkst citiem rādīt. - Protams... Un jūs? - Man nav nekādas sistēmas. Esmu kā pelavas vējā. - Nekāpiet man uz kājām! - Gerda saka. - Jūs neesat nekādas pelavas. Jūs sverat vismaz septiņdesmit kilogramus. Es saņemos. Mēs patlaban esam aizbīdīti garām Ernas galdiņam, un tagad viņa mani, paldies Dievam, ir pazinusi, kaut gan viņas galva ir atslīgusi pret spekulanta plecu un šis apkampis viņas vidukli. Lai pats velns te ievēro sinkopes! Es smaidu, raudzīdamies lejup uz Gerdu, un pievelku viņu sev ciešāk klāt. To darīdams, vēroju Ernu. Gerda smaržo pēc maijpuķīšu parfīma. - Laidiet nu mani atkal vaļā! - viņa saka. - Ar to jūs pie sarkanmatainās dāmas neko nepanāksit. Un to taču jūs gribat, vai ne? - Nē, - es meloju. - Jums nemaz nevajadzētu pievērst viņai uzmanību. Bet jūs kā hipnotizēts blenžat pāri uz viņu un tad pēkšņi inscenējat šo teātri ar mani. Mīļais Dievs, kāds jūs gan esat iesācējs! Es joprojām mēģinu saglabāt neīsto smaidu, jo neparko nevēlos pieļaut, lai Erna manītu, ka arī šeit esmu caurkritis. - Es to neinscenēju, - es nevarīgi saku. - Es negribēju dejot.
Gerda mani atgrūž. - Kā liekas, jums tomēr vajadzētu būt kavalierim! Beigsim! Man sāp kājas. Es prātoju, vai nevajadzētu paskaidrot, ka esmu domājis citādi, bet kā lai zina, kas no tā atkal iznāks. Labāk turu muti un eju ar augstu paceltu galvu, bet apkaunots viņai nopakaļ pie galdiņa. Tur jau manāma alkohola iedarbība. Georgs un Rīzenfelds uzrunā viens otru ar «tu». Rīzenfelda vārds ir Aleksis. Vēlākais, pēc stundas viņš arī mani aicinās pāriet uz «tu», Rīt no rīta, protams, tas viss atkal būs aizmirsts. Es sēžu visai drūms un gaidu, kad Rīzenfelds nogurs. Mūzikas nesti, dejotāji slīd garām gurdā trokšņa, fiziskas tuvības un bara sajūtas plūsmā. Arī Erna izaicinoši aizvirzās garām, nepievērsdama man uzmanību. Gerda man piegrūž. - Mati ir krāsoti, - viņa saka, un mani pārņem pretīga sajūta, ka viņa mani grib mierināt. Es pamāju un jūtu, ka esmu dzēris pietiekami. Rīzenfelds beidzot sauc viesmīli. Līza ir aizgājusi, un tagad arī viņš grib doties projām. Paiet labs brītiņš, līdz esam gatavi. Rīzenfelds tiešām samaksā par šampanieti, bet es jau biju domājis, ka viņš atstās mūs sēžam ar visām četrām pasūtītajām pudelēm. Mēs atvadāmies no Villija, Renē de la Tūras un Gerdas Šneideres. Ir jau arī beigas, muzikanti kravājas uz promiešanu. Ļaudis drūzmējas pie izejām un ģērbtuvē. Es pēkšņi atrodos blakus Ernai. Viņas kavalieris airējas ar savām garajām rokām pie ģērbtuves, lai paņemtu viņas mēteli. Erna mani nomēro ar ledainu skatienu. - Te nu es tevi pieķēru! To tu gan nebiji gaidījis! - Tu mani pieķēri? - es pārsteigts jautāju. - Es tevi! - Un ar kādām personām! - viņa turpina, it kā es nemaz nebūtu atbildējis. - Ar tingeļtangeļa meičām! Nepieskaries man! Ej sazini, ko tu jau esi saķēris! Nebiju pat mēģinājis viņai pieskarties. - Es šeit esmu darba darīšanās, - es saku. - Un tu? Kā tu te gadījies? - Darba darīšanas! - viņa griezīgi iesmejas. - Darba! Kas tad ir nomiris? - Valsts mugurkauls, sīkais krājējs, - es atbildu un iedomājos, ka tā bijusi laba asprātība. - Viņš šeit tiek apbedīts diendienā, taču viņa piemineklis ir nevis krusts, bet mauzolejs, ko sauc par biržu. - Un es uzticējos tādam paklīdušam subjektam! - Erna iesaucas, it kā es atkal neko nebūtu teicis. Starp mums viss beidzies, Bodmera kungs! Georgs un Rīzenfelds ģērbtuvē cīnās, lai dabūtu savas platmales. Es manu, ka gluži netaisnā kārtā esmu nonācis aizstāvēšanās pozīcijā. - Paklau, - es iešņācos, - kurš man vēl šodien pēcpusdienā teica, ka nevarot nekur iet, jo briesmīgi sāpot galva? Un kurš te spaidās ar resnu spekulantu? Ernas seja ap degunu nobāl. - Tu - bezkaunīgais rīmju kalēj! - viņa čukst, kā vitriolu izsmidzinādama. - Tu laikam iedomājies, ka esi kaut kas labāks, tāpēc ka esi iemanījies norakstīt mirušu dzejnieku dzejoļus, ko? Iemācies beidzot nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai pienācīgi varētu dāmu kaut kur aizvest! Tu - ar saviem izbraukumiem zaļumos! Pie maija zīda karogiem! Ka es vēl nesāku raudāt aiz līdzjūtības! «Zīda karogi» ņemti no dzejoļa, ko es viņai pēcpusdienā nosūtīju. Iekšēji esmu satriekts, bet ārēji smīnu. - Nenovirzīsimies no galvenā, - es saku. - Kurš te iet uz mājām kopā ar diviem godājamiem veikalniekiem? Un kurš ar kavalieri? Erna skatās manī lielām acīm. - Vai lai es naktī eju uz ielas viena pati kā prostitūta? Par ko tu mani uzskati? Varbūt domā, ka es gribu, lai katrs lempis sietos man klāt? Kas tev galu galā nāk prātā? - Tev vispār nevajadzēja nākt šurp. - Ak tā? Paskat tikai! Tu jau gribēsi man pavēlēt, vai? Man aizliegsi iet laukā, bet pats dauzīsies apkārt! Un kas vēl? Vai man būtu jāada tev zeķes? - Viņa indīgi smejas. - Kungs pats dzer šampanieti, bet man ir labs diezgan zelteris un alus vai lēts vīns, kuram pat gads nav uzrādīts! - Es nepasūtīju šampanieti. To darīja Rīzenfelds.
- Protams! Vienmēr bez vainas, tu - caurkritušais skolmeistar! Ko tu te vēl stāvi? Man ar tevi vairs nav nekā kopīga! Neapgrūtini mani vairs! Es aiz dusmām nespēju parunāt. Pienāk Georgs un dod manu cepuri. Parādās arī Ernas spekulants. Abi aiziet. - Vai tu dzirdēji? - es jautāju Georgam. - Daļēji. Kāpēc tu strīdies ar sievišķi? - Es negribēju strīdēties. Georgs smejas. Viņš nekad nav īsti piedzēries, pat ja salējis iekšā veselu toveri. - Nekad neļauj sevi novest tik tālu! Tad tu vienmēr būsi zaudētājs. Kāpēc gribi panākt savu taisnību? - Jā, - es saku, - kāpēc gan? Laikam tāpēc, ka esmu vācu zemes dēls. Vai tev nekad nav sievietei jāpierāda sava taisnība? - Ir, protams. Taču tas mani nekavē dot citiem labus padomus. Vēsais gaiss iebelž Rīzenfeldam kā ar mīkstu āmuru. - Pāriesim uz «tu», - viņš man saka. - Mēs taču esam brāļi. Abi gūstam labumu no nāves. - Viņš smejas, riedams kā lapsa. - Mani sauc par Aleksi. - Rolfs, - es atbildu. Man nenāk ne prātā deldēt savu godīgo vārdu «Ludvigs» šīm vienas nakts dzērāju tubrālībām. Rolfs būs Aleksim labs diezgan. - Rolfs? - Rīzenfelds jautā. - Cik muļķīgs vārds! Vai tas tev ir vienmēr? - Man ir tiesības to lietot garajos gados un pēc darba. Aleksis arī nav nekas sevišķs. Rīzenfelds mazliet grīļojas. - Nekas, nekas, - viņš augstsirdīgi piekāpjas. - Puikas, es sen neesmu juties tik labi! Vai pie jums varēs dabūt vēl tasi kafijas? - Protams, - Georgs atbild. - Rolfs ir pirmšķirīgs kafijas vārītājs. Marijas baznīcas ēnā mēs klumburojam uz Hākenštrāsi. Mums pa priekšu kā stārķis kāto vientuļš gājējs un iegriežas mūsu vārtos. Tas ir feldfēbelis Knopfs, kas atgriežas no sava inspekcijas ceļojuma pa krogiem. Mēs sekojam un panākam viņu tieši tai brīdī, kad šis pie melnā obeliska blakus durvīm nolaiž ūdeni. - Knopfa kungs, - es saku, - tā gan neklājas. - Varat būt brīvi, - Knopfs nepagriezdamies nomurmina. - Feldfēbeļa kungs! - es atkārtoju. - Tā neklājas! Tā ir cūcība! Kāpēc jūs to nedarāt savā dzīvoklī? Viņš nevērīgi pagriež galvu. - Es lai piemīžu savu viesistabu? Jūs esat jucis? - Ne jau viesistabu! Jums mājās ir kārtīga tualete. Lietojiet taču to! Tā atrodas tikai apmēram desmit metru no šejienes. - Blēņas! - Jūs apgānāt mūsu mājas simbolu! Turklāt apgānāt svētumu! Šis ir kapa piemineklis. Svēta lieta. - Piemineklis tas būs tikai kapsētā, - Knopfs nosaka un steberē uz savām namdurvīm, - Arlabvakar uz visām pusēm! Viņš mazliet paklanās un apdauza pie stenderes pieri. Tad viņš purpinādams nozūd. - Kas tas bija? - Rīzenfelds man jautā, kamēr es meklēju kafiju. - Jūsu pretstats. Abstrakts dzērājs. Dzer bez kādas iztēles. Iztiek bez citu palīdzības. Un netīko pēc iedomātiem labumiem. - Tad nu gan! - Rīzenfelds apsēžas pie loga. - Tātad alkoholiķis. Cilvēks dzīvo no sapņiem. Vai jūs to vēl nezinājāt? - Nē. Tam vēl esmu par jaunu. - Neesat vis par jaunu. Jūs tikai esat kara sagandēts - emocionāli nenobriedis, bet jau pārāk pieredzējis nogalināšanā. - Merci, - es saku. - Kāda ir kafija? Smadzenes, kā liekas, noskaidrojas. Mēs jau atkal esam nonākuši līdz «jūs». - Kā jūs domājat - vai tā dāma tur pāri pretī ir jau mājās? - Rīzenfelds jautā Georgam. - Droši vien. Tur taču ir tumšs. - Tas var būt arī tāpēc, ka viņas vēl nav. Vai nepagaidīsim dažas minūtes?
- Protams. - Varbūt mēs pa to laiku varētu nokārtot savus darījumus, - es ierosinu. - Atlicis tikai parakstīt līgumu. Es vēl atnesīšu no virtuves svaigu kafiju. Es izeju ārā un tādējādi dodu Georgam laiku apstrādāt Rīzenfeldu. Tādas lietas labāk veicas bez lieciniekiem. Apsēžos uz kāpnēm. No galdnieka Vilkes darbnīcas atskan mierīga krākšana. Tam jābūt vēl Heinriham Krollam, jo Vilke dzīvo citur. Nacionālajam veikalniekam gan uznāks krietns nobīlis, kad šis pamodīsies zārkā! Es apsveru, vai nemodināt viņu, bet esmu pārāk noguris, un aust jau arī gaisma - tad tādam bezbailīgam karotājam nobīlis drīzāk dos rūdījumu, kas viņu spēcinās un atgādinās, kāds galu galā ir mundri priecīga kara rezultāts. Es paskatos pulkstenī un, gaidīdams, kad Georgs dos signālu, veros dārzā. Rīts klusu paceļas no ziedošajiem kokiem kā no blāvas gultas. Pretī otrā stāva apgaismotajā logā stāv feldfēbelis Knopfs naktskreklā un iedzer vēl pēdējo malku no pudeles. Man gar kājām trinas kaķis. Paldies Dievam, es domāju, svētdiena ir galā. V Pa vārtiem ienāk sērās ģērbusies sieviete un neziņā apstājas pagalmā. Es izeju ārā. Pieminekļa pircēja, es nodomāju un jautāju: - Vai jūs vēlētos apskatīt mūsu ekspozīciju? Viņa pamāj, bet tūlīt saka: - Nē, nē, tas vēl nav vajadzīgs. - Jūs mierīgi varat paskatīties. Jums nekas nav jāpērk. Ja vēlaties, es jūs atstāšu vienu. - Nē, nē! Tas ir... es tikai gribēju... Es nogaidu. Mūsu nozarē steidzināšanai nav nozīmes. Pēc kāda laika sieviete saka: - Tas būs manam vīram... Es pamāju un gaidu vēl. To darīdams, pagriežos pret mazo beļģu kapakmeņu rindu. - Šie ir ļoti skaisti pieminekļi, - es beidzot saku. - Jā, protams, tikai... Viņa atkal apraujas un palūkojas manī gandrīz lūdzoši. - Es nezinu, vai vispār ir atļauts... - viņa beidzot izdabū pār lūpām. - Kas? Uzlikt kapakmeni? Kas gan to varētu aizliegt? - Kaps neatrodas kapsētā... Es pārsteigts paskatos uz viņu. - Mācītājs negrib, ka manu vīru apbedī kapsētā, - viņa saka ātri un klusu, novērsusi seju. - Kāpēc tad ne? - es pārsteigts jautāju. - Viņš... tāpēc, ka viņš pats ņēma sev dzīvību, - viņa ar pūlēm pasaka. - Viņš izdarīja pašnāvību. Viņš vairs nevarēja izturēt. Sieviete stāv un veras manī. Viņa vēl ir nobijusies no tā, ko pateikusi. - Jūs domājat, ka tāpēc viņu nedrīkst aprakt kapsētā? - es jautāju. - Jā. Katoļu kapos ne. Iesvētītā zemē ne. - Bet tā taču ir nejēdzība! - es dusmīgi iesaucos. - Viņu vajadzētu apglabāt divreiz iesvētītā zemē. Neviens bez vajadzības nelaupa sev dzīvību. Vai esat pavisam droša, ka tā ir? - Jā. Mācītājs tā teica. - Mācītāji daudz runā, tāds ir viņu amats. Kur tad lai viņu apbedī? - Ārpus kapsētas. Mūra otrajā pusē. Nevis iesvētītajā pusē. Vai arī pilsētas kapos. Bet to taču nevar! Tur visi guļ juku jukām. - Pilsētas kapi ir daudz skaistāki nekā katoļu, - es saku. - Un pilsētas kapsētā guļ arī katoļi. Viņa purina galvu. - To nevar. Vīrs bija dievbijīgs. Viņam... - Viņai pēkšņi saskrien asaras acīs. Viņš noteikti neiedomājās, ka nedrīkstēs gulēt iesvētītā zemē. - Viņš droši vien vispār par to nedomāja. Taču nebēdājieties mācītāja dēļ! Es pazīstu tūkstošiem ļoti dievbijīgu katoļu, kuri neguļ iesvētītā zemē.
Viņa strauji pagriežas pret mani. - Kur tad? - Kaujas laukos Krievijā un Francijā. Viņi tur guļ cits pie cita masu kapos - katoļi, ebreji un protestanti, un es nedomāju, ka Dievam par to būtu kāda bēda. - Tas ir citādi. Viņi ir krituši. Bet mans vīrs... Tagad viņa raud pavisam atklāti. Mūsu uzņēmumā asaras ir kaut kas pats par sevi saprotams, bet šīs te ir citādas nekā parasti. Turklāt šī sieviete ir gluži kā salmu kūlītis - liekas, ka vējš varētu to aizpūst. Iespējams, ka viņš pēdējā brīdī to vēl nožēloja, - es saku, lai vispār kaut ko teiktu. - Līdz ar to viss ir piedots. Viņa paraugās manī. Viņa ir tik izsalkusi pēc kaut jel kāda mierinājuma. - Vai jūs tiešām tā domājat? - Noteikti. Priesteris to, protams, nezina. To zina tikai jūsu vīrs. Bet viņš to vairs nevar pateikt. - Mācītājs apgalvo, ka nāves grēks... - Mīļā kundze, - es viņu pārtraucu, - Dievs ir daudz žēlsirdīgāks par priesteri, to jūs varat man ticēt. Tagad es zinu, kas viņu nomoka. Tas ir ne tik daudz neiesvētītais kaps, bet tā ir doma, ka viņas vīram - pašnāvniekam - mūžīgi mūžos būs jādeg elles ugunīs un ka viņu varbūt varētu glābt, un viņš varētu tikt cauri ar pāris simttūkstošiem gadu šķīstīšanas uguni, ja viņu apbedītu katoļu kapsētā. - Tas notika naudas dēļ, - viņa stāsta. - Tā bija noguldīta krājkasē ar stingri noteiktu piecu gadu termiņu, tāpēc to nevarēja izņemt. Tā bija pūra nauda manai meitai no pirmā vīra. Viņš bija aizbildnis. Kad nu viņš pirms divām nedēļām varēja naudu izņemt, tai vairs nebija nekādas vērtības - un līgavainis atsauca saderināšanos. Viņš bija gaidījis, ka dosim krietnu pūra naudu. Pirms diviem gadiem ar to vēl būtu pieticis, bet tagad tā vairs nekā nav vērta. Mana meita raudāja vienā gabalā. To viņš nevarēja paciest. Vīrs domāja, ka tā ir viņa vaina, ka viņam vajadzējis par naudu labāk rūpēties. Bet tas taču bija ilgtermiņa noguldījums, un mēs nevarējām to izņemt. Tādam noguldījumam bija lielāki procenti. - Kā gan viņš būtu varējis labāk rūpēties? Tā šodien notiek ar neskaitāmiem cilvēkiem. Viņš taču nebija baņķieris. - Nē, grāmatvedis. Kaimiņi... - Neraizējieties taču par to, ko runā kaimiņi! Tās vienmēr ir ļaunas tenkas. Un visu pārējo atstājiet tikai Dieva ziņā! Es jūtu, ka nerunāju visai pārliecinoši, bet ko gan lai šādos apstākļos sievietei saka? Ne jau to, ko tiešām domāju. Viņa noslauka acis. - Man nemaz nevajadzēja jums to stāstīt. Kāda gan jums gar to daļa? Piedodiet! Taču reizēm cilvēks nezina, kur lai... - Nekas, - es saku. - Mēs pie tā esam pieraduši. Uz šejieni taču nāk tikai tie, kas ir zaudējuši piederīgos. - Jā, bet ne tādā veidā... - Arī tādā, - es saku. - Šajā bēdīgajā laikā tas notiek daudz biežāk, nekā jūs domājat. Pēdējā mēnesī vien septiņi. Tie vienmēr ir cilvēki, kas nav redzējuši nekādu izeju. Tātad godprātīgi ļaudis. Negodprātīgie vienmēr izkuļas sveikā. Viņa paskatās manī. - Vai jūs domājat, ka drīkst likt pieminekli, ja viņš neguļ iesvētītā zemē? - Ja jums ir atļauja kapa vietai, tad drīkstat. Katrā ziņā pilsētas kapos. Ja vēlaties, varat jau izraudzīties akmeni, bet paņemsit to tad, kad viss būs kārtībā. Viņa aplaiž acis apkārt. Tad norāda uz trešo akmeni no mazāko gala. - Cik maksā tāds? Vienmēr viens un tas pats. Nabadzīgie nekad tūlīt nejautās, cik maksā vismazākais, - šķiet, it kā viņi tā darītu aiz savādas pieklājības pret nāvi un mirušo. Viņi nevēlas jau pašā sākumā jautāt, cik maksā vislētākais, - tas, ka viņi vēlāk tomēr to paņem, jau ir kas cits. Es nevaru viņai neko līdzēt, bet šis akmens maksā simt tūkstošus marku. Sieviete izbijusies iepleš nogurušās acis. - To mēs nevaram maksāt. Tas jau ir daudz vairāk nekā... Es varu gan iedomāties, ka tas ir vairāk nekā no mantojuma pāri palikusī summa. - Ņemiet taču šo
vismazāko, - es saku. - Vai arī tikai kapa plāksni, nevis akmeni. Redziet, te viena ir, tā maksā trīsdesmit tūkstošus marku un ir ļoti glīta. Jūs taču tikai vēlaties, lai būtu zināms, kur jūsu vīrs atdusas, un tādam nolūkam plāksne ir tikpat laba kā akmens. Viņa aplūko smilšakmens plāksni. - Jā, bet... Viņai droši vien nepietiek naudas pat nākamajai īres maksai, un tomēr viņa negribētu pirkt vislētāko - it kā nabaga nelaiķim tas tagad nebūtu gluži vienalga. Ja viņa agrāk būtu savu vīru vairāk sapratusi un kopā ar meitu mazāk vaimanājusi, tad varbūt viņš dzīvotu vēl šodien. - Uzraksta burtus mēs varam apzeltīt, - es saku. - Tad tas izskatīsies visai cienīgi un smalki. - Vai par uzrakstu jāmaksā īpaši? - Nē. Tas ir ierēķināts cenā. Tā nav taisnība. Taču es tur neko nevaru darīt - viņa savās melnajās drānās ir kā zvirbulēns. Ja viņa tagad vēlēsies uzrakstā ietvert garu Bībeles teicienu, tad esmu tintē, jo tāda iekalšana izmaksātu vairāk nekā pati plāksne. Taču viņa grib tikai vārdu un gadu skaitļus: 1875-1923. Viņa izņem no rokassomas kaudzīti naudaszīmju, kas bijušas saburzītas, bet tagad ir izgludinātas un saliktas paciņās. Es dziļi ievelku elpu - iepriekšēja samaksa! Kaut kas tāds sen nav pieredzēts. Viņa nopietni atņem nost trīs paciņas. Pāri nepaliek gandrīz nekas. - Trīsdesmit tūkstoši. Vai jūs vēlētos pārskaitīt? - Tas nav vajadzīgs. Būs jau pareizi. Jābūt pareizi. Noteikti viņa naudu ir bieži pārskaitījusi. - Es gribētu jums kaut ko teikt, - es saku. Mēs jums dosim vēl kapa apmali no cementa. Tāds norobežojums izskatīsies ļoti kārtīgi. Viņa bailīgi paskatās uz mani. - Bez maksas, - es paskaidroju. Sievietes sejai pārslīd tāda kā maza, skumja smaida blāzma. - Šī ir pirmā reize kopš tā notikuma, kad kāds pret mani izturas laipni. Pat mana meita - viņa saka: tāds kauns... Viņa noslauka asaras. Es esmu visai samulsis un pats sev liekos kā aktieris Gastons Minhs grāfa Trasta lomā Zūdermaņa lugas «Gods» izrādē pilsētas teātrī. Lai atgūtos, es pēc šīs sievietes aiziešanas ierauju malku degvīna. Tad atceros, ka Georgs vēl nav atgriezies no tikšanās ar Rīzenfeldu bankā, un sāku turēt pats sevi aizdomās, ka varbūt esmu pret to sievieti tā izturējies tāpēc, lai piekukuļotu Dievu. Labs darbs pret labu darbu - kapa apmale un pieminekļa uzraksts pret Rīzenfelda parakstu uz trim mēnešiem un pamatīgu granīta kravu. Tas mani tā uzmundrina, ka es iemetu vēl vienu šņabīti. Tad laukā pie obeliska ieraugu feldfēbeļa Knopfa atstātās pēdas, paņemu ūdens spaini, lai tās aizskalotu, un skaļi lādu viņu. Taču Knopfs savā istabā guļ kā Dieva ausī. - Tikai uz sešām nedēļām, - es vīlies saku. Georgs smejas. - Nodrošinājums uz sešām nedēļām nav nieka lieta. Banka vairs negribēja naudu dot. Kas zina, ciktāl dolāra vērtība tad jau būs cēlusies! Rīzenfelds apsolīja atkal pienākt pēc četrām nedēļām. Tad varam noslēgt jaunu darījumu. - Vai tu tam tici? Georgs parausta plecus. - Kāpēc nē? Varbūt Līza atkal atvilinās viņu šurp. Šis vēl bankā jūsmoja par viņu kā Petrarka par Lauru. - Labi, ka viņš šo neredzēja dienas gaismā un tuvumā. Tā tas ir ar daudzām lietām. - Tad Georgs izbrīnījies paskatās manī. - Bet ar Līzu? Viņa nemaz neizskatās tik slikti! - Viņai no rītiem jau reizēm ir prāvi maisiņi zem acīm. Un romantiska viņa noteikti nav. Viņa ir prasts meitietis. - Romantiska! - Georgs nicīgi smīn. - Ko gan tas nozīmē! Romantika var būt dažāda. Un prastumam
arī ir sava pievilcība. Es vērīgi paskatos Georgā. Vai tikai viņš pats nebūs metis aci uz Līzu? Par savām personiskajām darīšanām viņš ir aizdomīgi nerunīgs. - Rīzenfelds ar romantiku noteikti saprot kādu dēku labākajā sabiedrībā, - es saku, - nevis piedzīvojumu ar miesnieka sievu. Georgs atmet ar roku. - Kāda starpība? Labākā sabiedrība tagad bieži vien izturas vulgārāk nekā tāds miesnieks. Georgs mums ir lietpratējs labākās sabiedrības jautājumos. Viņš abonē «Berliner Tageblatt» un lasa to galvenokārt tādēļ, lai zinātu, ko raksta par mākslu un notikumiem sabiedrībā. Par to viņš ir lieliski informēts. Neviena aktrise nevar apprecēties tā, lai viņš to nezinātu, katra nozīmīga laulības šķiršana aristokrātu aprindās viņa atmiņā ir iegravēta gluži kā ar dimantu. Viņš neko nesajauc pat pēc trim četrām laulībām; varētu likties, ka viņam šajos jautājumos ir īpaša grāmatvedība. Viņš zina visus teātra uzvedumus, lasa kritikas, ir lietas kursā par sabiedrību, kas dzīvo pie Kūrfirstu dambja, un ne tikai par to, viņš seko arī starptautiskajiem notikumiem, interesējas par izcilajām zvaigznēm un sabiedrības karalienēm, viņš lasa kinožurnālus, un kāds paziņa reizēm sūta viņam no Anglijas «Tatler» un dažus citus smalkus žurnālus. Tad Georgs vairākas dienas staigā kā apskaidrots. Viņš pats nekad nav bijis Berlīnē un ārzemes ir redzējis, tikai būdams kareivis karā pret Franciju. Viņš ienīst savu nodarbošanos, bet pēc tēva nāves viņam vajadzēja uzņēmumu pārņemt, jo Heinrihs tam bija par vientiesīgu. Žurnāli un fotoattēli Georgam palīdz pārvarēt vilšanos, tie ir viņa vājība un atpūta. - Vulgāra dāma no labākās sabiedrības ir piemērota sevišķam lietpratējam, - es saku. - Ne jau Rīzenfeldam. Šim dzelzs sātanam iztēle ir maiga kā mimoza. - Rīzenfelds! - Georgs nicīgi saviebjas. Odenvaldes granīta rūpnīcu īpašnieks ar savu virspusīgo tieksmi pēc franču dāmām viņam šķiet nožēlojams iznirelis. Ko gan šis mežonim līdzīgais sīkpilsonis zina par burvīgo skandālu, kādu sacēla Homburgas grāfienes laulības šķiršana? Vai par Elizabetes Bergneres pēdējo pirmizrādi? Viņš pat nezina šo personu vārdus! Georgs turpretī Gotas kalendāru un mākslinieku enciklopēdiju zinu gandrīz no galvas. - Patiesībā mums vajadzētu Līzai aizsūtīt puķu pušķi, - viņš saka. Viņa mums palīdzēja, pati to nezinādama. Es pametu uz viņu asu skatienu. - To tu dari pats, - es atbildu. - Pasaki labāk, vai Rīzenfelds pasūtījumam nepiemeta klāt kādu no visām pusēm pulētu krustu. - Divus. Par otro mēs varam pateikties Līzai. Es viņam teicu, ka mēs to uzstādīsim tā, lai viņa pastāvīgi varētu to redzēt. Likās, ka tas viņam bija visai svarīgi. - Mēs to varam nolikt te birojā pie loga. Rītos, kad šī piecelsies un saule apspīdēs krustu, tas uz viņu radīs spēcīgu iespaidu. Es varētu uz tā ar zelta burtiem uzkrāsot «Memento mori». Kas šodien dabūjams pie Eduarda? - Vācu bifšteks. - Tātad no maltās gaļas. Kāpēc maltā gaļa skaitās vāciska? - Tāpēc, ka mēs esam kareivīga tauta un pat miera laikā divkaujās sakapājam sev sejas. Tu od pēc šņabja. Kāpēc? Taču ne Ernas dēļ? - Nē. Tāpēc, ka mums visiem jāmirst. Mani tas reizēm vēl satriec, kaut gan zinu to jau labu laiku. - Tas ir cieņas vērts. It īpaši mūsu profesijā. Vai zini, ko es gribētu? - Protams. Tu gribētu būt matrozis uz valzivju zvejas kuģa vai kopras tirgotājs Taiti salā, vai ari Ziemeļpola atklājējs, Amazones pētnieks, Einšteins un šeihs Ibrāhīms ar harēmu, kurā ir divdesmit dažādu tautību sieviešu, arī čerkesietes, kurām jābūt tik ugunīgām, ka tās var apkampt, tikai nodrošinājies ar azbesta masku. - Tas ir pats par sevi saprotams. Taču piedevām es vēl gribētu būt muļķis, pilnīgs muļķis. Tā mūsu laikos cilvēkam ir labākā dāvana. - Dumjš kā Parsifāls? - Ar mazākām atpestīšanas spējām. Ticīgs, miermīlīgs, vesels, bukolisks muļķis.
- Nāc, - es saku. - Tu esi izsalcis. Mūsu trūkums ir tas, ka neesam ne īsti dumji, ne arī īsti gudri. Vienmēr tā pa vidam, kā mērkaķi pa zariem. Tas nogurdina un reizēm uzdzen skumjas. Cilvēkam jāzina sava vieta. - Tiešām? - Nē, - es iebilstu. - Tas tomēr tikai padara viņu mazkustīgu un resnu. Kā būtu, ja mēs šovakar aizietu uz koncertu, tas dotu pretsvaru «Sarkanajām dzirnavām». Spēlēs Mocartu. - Es šovakar agri iešu gulēt, - Georgs saka. - Tas būs mans Mocarts. Ej viens pats. Stājies drošs un vientuļš pretī labā uzbrukumam. Nevajag domāt, ka no tā briesmas nedraud, - tas nodara vairāk posta nekā tīrs ļaunums. - Jā, - es saku un domāju par priekšpusdienā atnākušo zvirbulēnam līdzīgo sievieti. Ir vēla pēcpusdiena. Es laikrakstos lasu ģimeņu sludinājumus un izgriežu bēru ziņas. Tas man vienmēr atdod ticību cilvēcei - it īpaši pēc vakariem, kad mums vajadzējis cienāt mūsu piegādātājus vai aģentus. Ja īstenībā būtu tā, kā rakstīts bēru sludinājumos, tad cilvēks būtu absolūti pilnīgs. Tur ir tikai gādīgi tēvi, nevainojami vīri, priekšzīmīgi bērni, pašaizliedzīgas, sevi upurējušas mātes, visu apraudāti vecvecāki, veikalnieki, salīdzinājumā ar kuriem Asīzes Francisks droši vien bijis neapvaldīts egoists, labsirdībā starojoši ģenerāļi, cilvēcīgi prokurori, gandrīz vai svēti ieroču fabrikanti - vārdu sakot, ja var ticēt bēru sludinājumiem, tad iznāk, ka zemi apdzīvojuši tīrie eņģeļi bez spārniem, par kuriem neko nebijām zinājuši. Mīlestība, kas dzīvē tīrā veidā tiešām sastopama visai reti, pēc nāves spīd no visām pusēm un ir visbiežāk dabūjamā manta. Pirmšķirīgu tikumu, rūpīgas gādības, dziļas dievbijības, pašaizliedzīgas ziedošanās te ir papilnam, un arī piederīgie zina, kas piederas, - viņi ir bēdu sagrauzti, zaudējums ir neatsverams, mirušo viņi nemūžam neaizmirsīs - to lasīt ir pacilājoši, un cilvēks var būt lepns, ka pieder pie rases, kam ir tik cildenas jūtas. Es izgriežu maiznieka Nībūra bēru sludinājumu. Tajā viņš raksturots kā labs, gādīgs, mīlēts vīrs un tēvs. Es pats esmu redzējis Nībūra sievu ar atpītiem matiem bēgam laukā no mājas, kad labais Nībūrs dzinās viņai pakaļ ar siksnu un sita, un esmu redzējis roku, ko gādīgais tēvs salauza savam dēlam Rolandam, kad dusmu lēkmē izmeta zēnu pa pirmā stāva dzīvokļa logu. Sāpju sagrauztajai atraitnei tas tiešām bija pats labākais, kas varēja gadīties, ka šis varmāka beidzot saļima, triekas ķerts, kad cepa brokasta maizītes un rauga kūkas, bet viņa pēkšņi tā vairs nedomā. Visu, ko Nībūrs nodarījis, nāve ir aizmēzusi. Viņš ir kļuvis par ideālu. Cilvēks, kuram vienmēr piemitis apbrīnojams pašapmāna un melošanas talants, to spoži demonstrē nāves gadījumos un sauc to par pietāti. Visapbrīnojamākais tomēr ir tas, ka viņš tam, ko tādās reizēs apgalvo, pats drīz vien tik stipri tic, it kā būtu platmalē iebāzis žurku un tūlīt pēc tam no tās izvilcis sniegbaltu trusīti. Ar Nībūra kundzi šī maģiskā pārvērtība notika, kad neģēlīgo maiznieku, kurš viņu ik dienas iekaustīja, nesa pa kāpnēm augšā uz dzīvokli. Viņa vis, ceļos krizdama, nepateicās Dievam par atbrīvošanu, bet viņā tūlīt sākās nāves izraisītā apskaidrošanās. Viņa raudādama metās pie mirušā, un kopš tā laika viņas acis nekad vairs nav sausas. Savai māsai, kura viņai atgādināja biežo piekaušanu un Rolanda nepareizi saaudzēto roku, Nībūra kundze sašutusi attrauca, ka tie esot sīkumi un pie visa vainīgs bijis cepamās krāsns karstums; Nībūrs, nepaguris rūpēdamies par ģimeni, esot pārāk daudz strādājis, un maizes krāsns reizēm iedarbojusies uz viņu kā saules dūriens. To pateikusi, viņa parādīja māsai durvis un sēroja tālāk. Citādi viņa ir prātīga, godīga un strādīga sieviete, kura saprot, kas notiek, bet tagad viņa pēkšņi redz Nībūru tādu, kāds viņš nekad nav bijis, un pati stipri tam tic, un tieši tas ir apbrīnojami. Tātad cilvēks ir ne tikai mūžīgs melis, bet arī mūžīgs ticīgais - viņš tic labajam, skaistajam un pilnīgajam, pat ja tā nemaz nav vai arī ja tas ir visai niecīgā daudzumā, un tas ir otrs iemesls, kāpēc bēru sludinājumi mani pacilā un padara par optimistu. Nībūra nāves ziņu es pievienoju septiņām citām, kuras esmu izgriezis. Pirmdienās un otrdienās to vienmēr ir mazliet vairāk nekā parasti. Tur vainīga nedēļas nogale, kad tiek svinēts, ēsts, dzerts, kad
ļaudis ķildojas un uztraucas, - tad pienāk reize, kad sirds, artērijas un smadzenes to vairs neiztur. Nībūra kundzes sludinājumu es ielieku Heinriham Krollam paredzētajā nodalījumā. Tas ir viņam piemērots gadījums. Viņš ir krietns vīrs, kam sveša ironija, un viņam par nāves apskaidrojošo ietekmi ir tāds pats priekšstats kā maiznieka atraitnei, it īpaši tāpēc, ka pie viņa tiek pasūtīts kapa piemineklis. Viņam nenāksies grūti runāt par dārgo, neaizmirstamo aizgājēju, jo Nībūrs bija viņa pastāvīgais pudelesbrālis restorānā «Puķe». Mans šāsdienas darbs ir pabeigts. Georgs Krolls paņēmis jaunos «Berliner Tageblatt» un «Elegante Welt» numurus un atlaidies savā guļvietā blakus birojam. Es vēl varētu ar krāsaino krītu rūpīgāk izkrāsot karavīru pieminekļa skices, bet tam arī rīt vēl būs laika diezgan. Es aizveru rakstāmmašīnas vāku un atveru logu. No Līzas dzīvokļa plūst gramofona skaņas. Viņa parādās, šoreiz pilnīgi apģērbusies, un, izbāzusi laukā pa logu, vicina lielu sarkanu rožu pušķi. Turklāt viņa man pamet gaisa skūpstu. «Georgs!» es nodomāju. «Tātad tomēr, ak tu, pielīdējs!» Es norādu uz viņa istabu. Līza izliecas pa logu un savā aizsmakušajā balsī ķērc pāri ielai: - Sirsnīgs paldies par puķēm! Jūs, miroņu putni, tomēr esat džentlmeņi! Viņa rāda savus plēsoņas zobus un aizrautīgi smejas par šo asprātību. Tad viņa parāda vēstuli. Cienījamā, - viņa ķērc, - kāds jūsu skaistuma apbrīnotājs atļaujas nolikt šīs rozes pie Jūsu kājām. - Viņa aizraudamās skaļi ievelk elpu. - Un adrese! Kirkei Hākenštrāsē 5. Kas ir Kirke? - Sieviete, kas vīriešus pārvērš cūkās. Līza notirinās, acīm redzami glaimota. Šķiet, ka vecā, mazā mājele nodreb līdzi. «Tas nav Georgs,» es domāju. «Viņš taču nav pilnīgi prātu zaudējis.» - Kas to vēstuli sūta? - es jautāju. - Aleksandrs Rīzenfelds, - Līza ķērc. - Atpakaļadrese: «Krolls un dēli». Rīzenfelds. - Viņa gandrīz aizelšas. - Vai tas ir tas mazais preteklis, ar kuru kopā jūs bijāt «Sarkanajās dzirnavās»? - Viņš nemaz nav mazs un pretīgs, - es atbildu. - Viņš ir sēdošs milzis un ļoti vīrišķīgs. Turklāt biljardieris! Līzas seja uz acumirkli kļūst domīga. Tad viņa pamāj, pasveicina vēlreiz un pazūd. Es aizveru logu. Bez kāda iemesla pēkšņi iedomājos par Ernu. Tad sāku īgni svilpot un aizstaigāju pa dārzu līdz šķūnim, kur strādā tēlnieks Kurts Bahs. Viņš ar savu ģitāru sēž durvju priekšā uz pakāpiena. Viņam aizmugurē mirgo smilšakmens lauva, kuru viņš kaļ karavīru piemineklim. Tas ir parastais mirstošais kaķis, kas cieš zobu sāpes. - Kurt, - es saku, - ja tūlīt uz vietas tiktu piepildīta kāda tava vēlēšanās - ko tu vēlētos? - Tūkstoš dolārus, - viņš bez apdomāšanās atbild un noskandē ar ģitāru dārdošu akordu. - Pie velna! Es domāju, ka tu esi ideālists. - Es esmu ideālists. Tāpēc jau gribu tūkstoš dolārus. Ideālisms man nav jāvēlas. Man pašam tā ir atliku likām. Tas, kā man trūkst, ir nauda. Pret to nav ko iebilst. Tā ir nevainojama loģika. - Ko tu ar to naudu darītu? - es jautāju vēl ar nelielām cerībām. - Es nopirktu māju bloku un dzīvotu no īres naudas. - Kaunies! - es iesaucos. - Un tas ir viss? Starp citu, no īres naudas tu nevarēsi dzīvot, tā ir par mazu, un tu to nedrīkstēsi paaugstināt. Tātad no tās tu nevarēsi samaksāt pat par remontu un tev šīs mājas drīz vien vajadzēs atkal pārdot. - Ne jau mājas, ko es nopirktu! Es tās paturētu līdz inflācijas beigām. Tad tās atkal ienestu kārtīgu īres naudu un man vajadzētu tikai to iekasēt. - Bahs nostrinkšķina jaunu akordu. - Mājas, - viņš sapņaini saka, it kā runātu par Mikelandželo. - Par simt dolāriem šodien jau var nopirkt tādu, kas agrāk bijusi četrdesmit tūkstošu zelta marku vērta. Cik daudz tur varētu nopelnīt! Kāpēc man nav bezbērnu tēvoča Amerikā? - Tas ir nožēlojami! - es vīlies iesaucos. - Tu acīmredzot pēkšņi esi kritis tik zemu, ka kļuvis par
pretīgu materiālistu. Namīpašnieks! Un kur paliek tava nemirstīgā dvēsele? - Namīpašnieks un tēlnieks. - Bahs spoži nospēlē glissando pasāžu. Vienu stāvu augstāk galdnieks Vilke ar veseri piedevām sit takti. Viņš taisa šķīstu, baltu bērna zārciņu par virsstundu tarifu. - Tad man vairs nevajadzēs jums veidot nolādētos mirstošos lauvas un augšup traucošos ērgļus. Nekādus dzīvniekus! Nekad vairs dzīvniekus! Dzīvnieki vai nu jāēd, vai jāapbrīno. Citādi ne. Dzīvnieki man ir līdz kaklam. It īpaši heroiskie. Viņš sāk spēlēt «Kūrpfalcas jātnieku». Es redzu, ka ar Kurtu šovakar nekāda jēdzīga saruna nesanāk. Katrā ziņā ne tāda, kas palīdzētu aizmirst neuzticīgās sievietes. Kāda ir dzīves jēga? - es vēl promiedams pajautāju. - Gulēšana, pierīšanās un piegulēšana. Es atmetu ar roku un kātoju atpakaļ. Neviļus pielāgoju savus soļus Vilkes vesera sitieniem, tad pamanu to un mainu ritmu. Zem vārtu arkas stāv Līza. Viņa tur rokā rozes un sniedz tās man. - Še! Paturi tās sev! Es tādu mantu nevaru lietot. - Kāpēc ne? Vai tu nemaz neizjūti dabas skaistumu? - Paldies Dievam, ne. Neesmu nekāda govs. Rīzenfelds! - Viņa smejas savā naktskluba balsī. Pasaki tam zellim, ka es neesmu no tām, kam dāvina puķes. - Ko tad? - Rotaslietas, - Līza atbild. - Ko vēl citu? - Un drēbes ne? - Apģērbu tikai tad, kad ir intīmākas attiecības. - Viņa uzmet man spulgu skatienu. - Tu izskaties nožēlojams. Vai lai uzmundrinu tevi? - Pateicos, - es atbildu. - Esmu pietiekami mundrs. Ej vien viena pati uz kokteiļu stundu «Sarkanajās dzirnavās». - Es nedomāju «Sarkanās dzirnavas». Vai tu vēl arvien spēlē ērģeles tiem idiotiem? - Jā, - es pārsteigts atbildu. - Kā tu to zini? - Visi par to runā. Vai zini, es gribētu kādreiz aiziet līdzi uz trakomāju. - Gan tu tur pietiekami drīz nonāksi bez manis. - Nu, paskatīsimies, kurš no mums būs pirmais! - Līza nevērīgi nosaka un noliek puķes uz kapakmens. - Še ņem tos sakņaugus! Es tos nevaru mājās turēt. Mans vecais ir pārāk greizsirdīgs. - Ko? - Nu skaidrs! Kā bārdas nazis! Un kāpēc lai viņš tāds nebūtu? Es nesaprotu, kādā ziņā bārdas nazis varētu būt greizsirdīgs, bet tēls ir pārliecinošs. - Ja tavs vīrs ir greizsirdīgs, kā tad tu vari vakaros pastāvīgi nozust? - es jautāju. - Viņš taču zirgus kauj pa nakti. Tad es atbilstoši iekārtojos. - Un kad viņš nav darbā? - Tad es strādāju par garderobisti «Sarkanajās dzirnavās». - Tiešām? - Tu gan, puikiņ, esi neaptēsts, - Līza atbild. - Kā mans vecais! - Un kleitas un rotaslietas? - Viss lēts un neīsts. - Līza smīn. - Tam ticēs katrs vīrs. Še ņem tos zaļumus! Aizsūti kādai slaucamai telei. Tu izskaties pēc tāda, kas sūta puķes. - Tad tu mani slikti pazīsti. Līza pār plecu uzmet man bezdibenīgu skatienu. Tad ar savām skaistajām kājām, kuras iebāztas apvazātās, sarkanās rītakurpēs, aiziet pāri ielai atpakaļ. Vienu rītakurpi grezno pušķis, otrai tas ir notrūcis. Rozes pakrēslī spīd. Tas ir liels pušķis. Rīzenfelds nav skopojies. Pēc mana vērtējuma, piecdesmit
tūkstoši marku; es uzmanīgi paraugos visapkārt, tad piespiežu tās sev klāt kā zaglis un dodos uz savu istabu. Augšā vakars stāv pie loga zilā mētelī. Telpa ir atspīdumu un ēnu pilna, un pēkšņi vientulība no slēpņa dod man sitienu gluži kā ar vāli. Es zinu, ka tas ir neprāts, es neesmu vientulīgāks kā vērsis citu vēršu pulkā, bet ko lai daru? Vientulībai nav nekā kopēja ar sabiedrības trūkumu. Es pēkšņi iedomājos, ka vakar varbūt tomēr esmu izturējies pret Ernu pārsteidzīgi. Varētu taču būt, ka viss noskaidrotos un patiesībā būtu gluži nevainīgi. Turklāt Erna bija greizsirdīga, tas izpaudās katrā viņas vārdā. Un greizsirdība nozīmē mīlestību, tas zināms ikvienam. Es nekustīgi skatos pa logu un apzinos, ka greizsirdība nenozīmē mīlestību. Bet ko gan tas man dod? Krēsla man jauc domas, un sarunās ar sievietēm argumenti ir lieki, kā saka Georgs. Bet es tieši biju centies argumentēt. Nožēlas pilns ieelpoju rožu smaržu, kura manu istabu vērš «Tanheizera» Veneras kalnā. Jūtu, ka izkūstu visa piedošanā, galīgā izlīgšanā un cerībās. Žigli uzrakstu dažas rindas, nepārlasījis aizlīmēju vēstuli un eju uz biroju, lai paņemtu zīdpapīru, kurā bija iesaiņots pēdējais porcelāna eņģeļu sūtījums. Es ietinu tajā rozes un eju meklēt Frici Krollu - firmas jaunāko atvasi. Viņš ir divpadsmit gadus vecs. - Frici, - es saku, - vai gribi nopelnīt divus tūkstošus? - Es jau zinu, - Fricis atsaucas. - Dodiet šurp! Tā pati adrese? - Jā. Viņš pazūd ar rozēm - trešā skaidrā galva šajā vakarā. Visi zina, ko grib, - Kurts, Līza, Fricis, tikai man nav īstas skaidrības. Attiecībā pret Ernu arī nebiju rīkojies pareizi, to es atskāršu tai brīdī, kad Frici vairs nevaru pasaukt atpakaļ. Bet ko īsti gribu? Kur ir altāri, kur dievi un kur upuri? Es nolemju tomēr iet uz Mocarta mūzikas koncertu, kaut gan esmu viens un mūzika manu noskaņojumu tikai vēl pasliktinās. Kad atgriežos, zvaigznes ir augstu pie debesīm. Mani soļi skan ielā, un es esmu satraukuma pilns. Ātri atveru biroja durvis, iededzu gaismu un apstājos. Tur blakus pavairojamajam aparātam «Presto» ieraugu rozes un arī savu vēstuli, kas nav atvērta; klāt pielikta zīmīte no Friča: «Dāma saka, lai jūs aprokot savas cerības. Ar sveicienu Fricis.» Lai aprokot cerības! Kāds dziļdomīgs joks! Te nu es stāvu - izgāzies kā sētas miets, vai plīsdams aiz apkaunojuma un dusmām. Es iesviežu zīmīti aukstajā krāsnī. Tad apsēžos krēslā un prātoju. Manas dusmas ņem virsroku pār apkaunojumu kā vienmēr, kad cilvēks tiešām ir apkaunots un apzinās, ka tā arī vajadzējis. Es rakstu citu vēstuli, paņemu rozes un eju uz «Sarkanajām dzirnavām». - Lūdzu, nododiet tās Gerdai Šneideres jaunkundzei, - es saku durvju sargam. - Akrobātei. Bagātīgi tresotais vīrs skatās manī, it kā es viņam būtu izteicis nepieklājīgu priekšlikumu. Tad viņš ar pirkstu cienīgi norāda pār plecu: - Pameklējiet šim nolūkam izsūtāmo! Es atrodu izsūtāmo un stāstu, kas jādara: - Pasniedziet šos ziedus priekšnesumu laikā! Viņš to apsola. Cerams, ka Erna arī būs ieradusies un to redzēs, es domāju. Pēc tam kādu laiku staigāju pa pilsētu, līdz nogurstu, un tad eju uz mājām. Nonācis tur, dzirdu melodisku čurkstēšanu. Knopfs atkal stāv tieši pie obeliska un atvieglo pūsli. Es klusēju, jo negribu vairs diskutēt. Paņemu spaini, ielaižu tajā ūdeni un izleju to Knopfam pie kājām. Feldfēbelis blenž uz to. - Plūdi, - viņš šļupst. - Nemaz nezināju, ka lijis lietus. - Tad viņš iegrīļojas iekšā mājā. VI Virs meža spīd dūmakains, sarkans mēness. Ir tveicīgi un ļoti klusu. Stikla cilvēks paiet garām pavisam klusu. Tagad viņš drīkst iziet ārā, jo saule viņa galvu vairs nepārvērtīs par starus sakopojošu lēcu. Aiz piesardzības viņš tomēr uzvilcis biezas gumijas kurpes, jo varētu uznākt negaiss, un tas ir vēl bīstamāks par sauli. Izabella sēž man blakus dārzā uz sola nedziedināmo slimnieku nodaļas priekšā. Viņa ģērbusies šaurā, melnā linu auduma kleitā, kailajās kājās ir zeltītas augstpapēžu kurpes. - Rūdolf, - viņa saka, - tu mani atkal atstāji. Pēdējo reizi tu man solīji palikt šeit. Kur tu biji?
Rūdolfs, es nodomāju, paldies Dievam! Rolfu es šovakar nespētu paciest. Esmu aizvadījis nemierīgu dienu un tagad jūtos, it kā uz mani būtu šauts no bises ar sāls skrotīm. - Es nebiju tevi atstājis, - es saku. - Projām gan biju, bet nebiju tevi atstājis. - Kur tu biji? - Ārā, kaut kur... Ārā pie trakajiem, es gandrīz pateicu, bet laikā aprāvos. - Kāpēc? - Ak, Izabella, es pats to nezinu. Cilvēks daudz ko dara, pats nezinādams, kāpēc. - Pagājušajā naktī es tevi meklēju. Spīdēja mēness - ne jau tas tur pretī, sarkanais un nemierīgais, kurš melo, - nē, bet otrs - vēsais, skaidrais, kuru var dzert. - Protams, būtu labāk, ja es būtu bijis šeit, - es saku, atzveldamies atpakaļ, un jūtu, kā no viņas uz mani plūst miers. - Kā tad mēnesi var dzert, Izabella? - Ūdenī. Tas ir pavisam vienkārši. Tas garšo pēc opāla. Mutē to ne visai stipri var just, bet tikai vēlāk tu jūti, kā tas tevī sāk zaigot. Tas spīd pa acīm atkal ārā. Tikai nedrīkst iedegt gaismu. Gaismā tas novīst. Es saņemu viņas roku un piespiežu sev pie deniņiem. Tā ir sausa un vēsa. - Kā to ūdenī var dzert? es jautāju. Izabella atvelk roku. - Jāpatur glāze ar ūdeni naktī laukā pa logu - tā. - Viņa izstiepj roku. - Tad tas ir tur iekšā. To var redzēt, glāze kļūst gaiša. - Tu domā, ka tas ūdenī spoguļojas? - Tas nespoguļojas. Tas tur ir. - Viņa paskatās uz mani. - Spoguļoties - kā tu saproti spoguļošanos? - Spoguļošanās ir attēls spogulī. Spoguļoties var daudzos priekšmetos, kas ir gludi. Arī ūdenī. Tomēr tur iekšā neiekļūst. - Kas ir gludi! - Izabella smaida pieklājīgi un neticīgi. - Tiešām? Tad nu gan! - Protams. Kad tu stāvi pie spoguļa, tad tu sevi taču redzi. Viņa novelk vienu kurpi un aplūko savu kāju. Tā ir slaida un gara un nav varžacu sabojāta. - Jā, varbūt, - viņa vēl tāpat pieklājīgi un bez intereses nosaka. - Nevis «varbūt», bet noteikti. Tas, ko tu redzi, neesi tu pati. Tas ir tikai spoguļattēls. Nevis tu. - Nē, ne es. Bet kur esmu es, kad tas ir tur? - Tu stāvi pie spoguļa. Citādi jau tas tevi nevarētu atspoguļot. Izabella atkal uzvelk kurpi un paceļ acis. - Vai tu esi pārliecināts, Rūdolf? - Pavisam droši. - Es ne. Ko spoguļi dara, kad tie ir vieni? - Tie atspoguļo to, kas tur ir. - Un ja nekā nav? - Tā nevar būt. Kaut kas tur vienmēr atrodas. - Un naktī? Kad ir jauns mēness un kad ir pavisam tumšs - ko tad tie atspoguļo? - Tumsu, - es saku, bet neesmu vairs pilnīgi pārliecināts, jo kā gan dziļa tumsa var atspoguļoties? Lai spoguļotos, vienmēr vajag mazliet gaismas. - Vai tad tie visi ir miruši, kad ir pavisam tumšs? - Tie varbūt guļ, un, kad gaisma atkal atnāk, tie pamostas. Izabella domīgi pamāj un savelk kleitu cieši ap kājām. - Un kad tie sapņo? - viņa pēkšņi jautā. - Ko tad tie sapņo? - Kas? - Spoguļi. - Manuprāt, tie sapņo vienmēr, - es atbildu. - Tieši to tie dara visu dienu. Tie sapņo mūs. Tie apsapņo mūs uz otru pusi. Kas mums atrodas labajā pusē, tas tiem ir kreisajā, un, kas ir kreisajā, tas tur -
labajā. Izabella pagriežas pret mani. - Tad tie ir mūsu otrā puse? Es pārdomāju. Kā lai tiešām zina, kas ir spogulis? - Nu redzi, - viņa saka. - Un pirms tam tu apgalvoji, ka tajos itin nekā neesot. Un tomēr tajos ir mūsu otrā puse. - Tikai tik ilgi, kamēr mēs stāvam to priekšā. Kad aizejam, tad vairs ne. - Kā tu to zini? - Tas ir redzams. Ja projāmejot atskatāmies, tad mūsu attēla tur vairs nav. - Un ja tie to tikai paslēpj? - Kā gan to var paslēpt? Tie taču visu atspoguļo. Tāpēc jau tie ir spoguļi. Spogulis neko nevar apslēpt. Izabellas uzacu starpā ievelkas grumba. - Kur tad tas paliek? - Kas? - Attēls! Otrā puse! Vai tas ielec mūsos atpakaļ? - To es nezinu. - Tas taču nevar pazust! - Tas nepazūd. - Kur tad tas paliek? - viņa jautā jau uzstājīgāk. - Spogulī? - Nē. Spogulī tā vairs nav. - Gan jau būs. Kā tu tik noteikti zini? Tu taču to neredzi. - Citi cilvēki arī redz, ka tā vairs nav. Viņi redz tikai savu attēlu, kad stāv pie spoguļa. Neko citu. - Viņi pārējo aizsedz. Bet kur paliek manējais? Tam arī jābūt! - Tas jau tur ir, - es saku, nožēlodams, ka esmu visu šo sarunu iesācis. - Kad tu atkal nostāsies pie spoguļa, tad tas tur atkal būs. Izabella pēkšņi ļoti satraucas. Viņa uzmetas ar ceļiem uz sola un noliecas uz priekšu. Viņas melnais un trauslais siluets stāv pie narcisēm, kuras ir dzeltenas un šajā tveicīgajā vakarā izskatās kā no sēra veidotas. - Tātad tas tur ir! Un pirms tam tu teici, ka neesot. Viņa cieši sakampj manu roku un dreb. Es nezinu, ko lai atbildu tādu, kas viņu nomierinātu. Ar fizikas likumiem nav nozīmes viņai tuvoties - tos viņa nicīgi noraidītu. Un šai mirklī tie man arī tik cieši vairs neturas prātā. Pēkšņi šķiet, ka spoguļiem tiešām ir savs noslēpums. - Kur tas ir, Rūdolf? - viņa čukst un spiežas man klāt. - Pasaki man, kur tas ir! Vai visur ir palicis kāds gabals no manis? Visos tajos spoguļos, kuros esmu skatījusies? Esmu skatījusies daudzos, neskaitāmos! Vai esmu izkaisīta tajos visos? Un katrs no manis ir kaut ko paņēmis? Vieglu nospiedumu, plānu plēksnīti? Vai spoguļi mani ir sagriezuši tāpat, kā ēvele sagriež koka gabalu? Kas tad no manis vēl ir palicis? Es viņu turu, saņēmis aiz pleciem. - No tevis ir palicis viss, - es saku. - Gluži otrādi - spoguļi dod vēl kaut ko klāt. Viņi to padara redzamu un atdod tev atpakaļ - kādu telpas daļu, kādu apspīdētu tevis pašas daļu. - Pašas? - Viņa vēl arvien tur manu roku cieši satvertu. - Bet ja ir citādi? Ja šīs daļas ir apraktas visur kur, tūkstošos un tūkstošos spoguļu? Kā lai tās dabū atpakaļ? Ak, tās nekad nevar dabūt atpakaļ! Tās ir pagalam! Pagalam! Tās ir noēvelētas kā statuja, kurai vairs nav sejas. Kur ir mana seja? Kur ir mana pirmā seja? Tā, kas bija pirms visiem spoguļiem? Tā, kura man piederēja, kad tie vēl nebija sākuši mani apzagt? - Neviens tevi nav apzadzis, - es skaidroju, būdams neziņā, ko teikt. - Spoguļi nezog. Tie tikai atspoguļo. Izabella strauji elpo. Viņa ir nobālusi. Viņas caurspīdīgajās acīs zvīļo mēness sārtais atspīdums. Kur tā ir palikusi? - viņa čukst. - Kur viss ir palicis? Kur mēs vispār atrodamies, Rūdolf? Viss skrien un
brāžas, un nogrimst, nogrimst! Turi mani ciet! Nelaid mani vaļā! Vai tu tos neredzi? - Viņa skatās uz dūmakaino apvārsni. - Tur tie lido! Visi mirušie spoguļattēli! Tie nāk šurp un alkst asiņu! Vai tu tos nedzirdi? Tos pelēkos spārnus! Tie plivinās kā sikspārņi! Nelaid tos klāt. Viņa piespiež galvu man pie pleca un piekļaujas ar visu drebošo augumu. Es viņu turu un skatos krēslā, kura arvien vairāk sabiezē. Gaiss ir kluss, bet tumsa no alejas kokiem tagad lēnām virzās tuvāk un tuvāk kā mēms ēnu pulks. Šķiet, ka tā grib mūs ielenkt un tuvojas no slēpņa, lai nogrieztu mums ceļu. Nāc! - es saku. - Iesim! Tur aiz alejas ir gaišāks. Tur vēl ir pavisam gaišs. Viņa pretojas un purina galvu. Es jūtu viņas matus pieskaramies savai sejai, tie ir mīksti un smaržo pēc siena, un arī viņas seja ir mīksta, es sajūtu trauslos kaulus, zodu un pieres izliekumu un pēkšņi esmu atkal ārkārtīgi pārsteigts par to, ka aiz šā šaurā pieres pusloka mājo pasaule, kurā ir pavisam citādi likumi, un ka šī galva, kuru bez pūlēm varu saņemt rokās, visu redz citādi nekā es - katru koku, katru zvaigzni, jebkuras attiecības un arī pati sevi. Tajā ir ietverts cits Visums, un uz mirkli pēkšņi viss saplūst kopā, tā ka vairs nezinu, kas īsti ir tiešamība - tas, ko es redzu, vai tas, ko redz viņa, vai arī tas, kas pastāv ārpus mums un ko mēs nekad nevarēsim izzināt, jo ar to ir tāpat kā ar spoguļiem: kad mēs esam, tad tie arī ir, un nekad tie neatspoguļo neko citu kā tikai mūsu pašu attēlu. Nekad, nekad mēs neuzzināsim, kas tie ir tad, kad paliek vieni paši, un kas ir aiz tiem; tie nav nekas, un tomēr tie spēj atspoguļot, tātad tiem ir kaut kam jābūt, tomēr savu noslēpumu tie neizpaudīs nekad. - Nāc! - es aicinu. - Nāc, Izabella! Neviens nezina, kas viņš ir un uz kurieni iet, bet mēs esam kopā, un tas ir viss, ko varam zināt. Es velku viņu sev līdzi. Ja viss sabrūk, tad varbūt tiešām nav vairs nekā cita kā tikai mazumiņš kopības, es domāju, un arī tas ir tikai maigs apmāns, jo tad, kad cilvēkam tiešām ir vajadzīgs otrs cilvēks, nav iespējams viņam sekot un viņu balstīt, to esmu pieredzējis pietiekami bieži, kad kaujaslaukā skatījos savu mirušo biedru sejās. Katram ir sava nāve, un katram jāmirst vienam pašam, un neviens tur nespēj palīdzēt. - Tu mani nepametīsi vienu? - viņa čukst. - Es tevi nepametīšu. - Zvēri, - viņa saka un apstājas. - Zvēru, - es bez apdomāšanās atbildu. - Labi, Rūdolf. - Viņa nopūšas, it kā tagad būtu kļuvis daudz vieglāk. - Tikai neaizmirsti to! Tu tik bieži aizmirsti. - Es neaizmirsīšu. - Noskūpsti mani! Es viņu pievelku sev klāt. Man ir mazliet bail, un es nezinu, ko lai daru, tad noskūpstu viņu ar sausām, aizvērtām lūpām. Izabella sakļauj rokas man ap galvu un tur to. Pēkšņi es jūtu asu kodienu un atgrūžu meiteni. Mana apakšlūpa asiņo. Viņa tajā iekodusi. Es cieši veros viņā. Viņa smaida. Viņas seja kļuvusi citāda. Tā ir ļauna un viltīga. - Asinis! - viņa klusu un triumfēdama saka. - Tu atkal gribēji mani piekrāpt, es tevi pazīstu! Bet tagad tu to vairs nevari. Tu esi apzīmogots. Un nevari vairs tikt projām. - Nevaru vairs tikt projām, - es atguvies saku. - Lai tā būtu! Tomēr tāpēc tev nav man jābrūk virsū kā kaķei. Redzi, kā asiņo! Ko lai saku priekšniecei, kad viņa mani tādu ieraudzīs? Izabella smejas. - Neko, - viņa atbild. - Kāpēc tev vienmēr kaut kas jāsaka? Neesi taču tāds gļēvulis! Es sajūtu mutē remdenas asinis. Slaucīt tās ar kabatlakatiņu nav nozīmes, ievainojumam pašam jāsadzīst. Ženevjēva stāv manā priekšā. Pēkšņi viņa ir Ženija. Viņas mute ir maza un neglīta, un viņa smaida viltīgi un ļauni. Tad sāk skanēt maija dievkalpojuma zvani. Pa ceļu šurp nāk kāda kopēja. Puskrēslā viņas baltais mētelis spīd nenoteiktos toņos. Mans ievainojums pa dievkalpojuma laiku ir apsusējis, esmu saņēmis savas tūkstoš markas un tagad kopā ar vikāru Bodendīku sēžu pie galda. Bodendīks savu garīdznieka zīda tērpu ir nolicis mazajā
sakristejā. Pirms piecpadsmit minūtēm viņš vēl bija mītiska persona - vīraka apvēdīts, viņš brokāta tērpā stāvēja sveču gaismā un turēja zelta kārbiņu ar hostijā iemiesoto Kristus miesu, paceltu augstu pār dievbijīgo māsu galvām un to slimnieku pakaušiem, kuriem bija atļauts piedalīties dievkalpojumā, turpretī tagad, ģērbies melnos, apdilušos svārkos un mazliet piesvīdušā baltā apkaklītē, kas aiztaisāma nevis priekšā, bet aizmugurē, viņš ir vairs tikai vienkāršs Dieva aģents - omulīgs, spēcīgs, ar sārtiem vaigiem un sarkanu degunu, kuru klāj plīsuši asinsvadiņi, kas liecina, ka šis vīrs ir vīna cienītājs. Bodendīks to nezina, bet viņš bija mans biktstēvs dažus gadus pirms kara, kad skolā prasīja, lai mēs katru mēnesi sūdzētu grēkus un ietu pie dievgalda. Kas nebija pavisam muļķis, tas gāja pie Bodendīka. Viņš slikti dzirdēja un, tā kā grēkus sūdz čukstot, tad lāgā nevarēja saklausīt, kādos grēkos skolēni atzinās. Tāpēc viņš uzlika vieglākus grēku izpirkšanas sodus. Vajadzēja tikai pāris reižu noskaitīt tēvreizi, un tad bija no grēkiem brīvs un varēja iet spēlēt futbolu vai arī mēģināt pilsētas bibliotēkā dabūt aizliegtas grāmatas. Tas bija citādi nekā pie doma mācītāja, pie kura reiz nokļuvu tāpēc, ka man bija jāsteidzas, bet pie Bodendīka krēsla jau stāvēja un gaidīja gara rinda. Doma mācītājs uzlika man sodu viltīgi: pēc nedēļas atkal vajadzēja nākt uz grēksūdzi, un, kad to darīju, viņš jautāja, kāpēc esmu atnācis. Tā kā grēksūdzē nedrīkst melot, tad pateicu taisnību, un viņš man par sodu uzdeva pāris desmit reižu noskaitīt rožukroni un lika nākamajā nedēļā atkal atnākt. Tā tas turpinājās, līdz es gandrīz kritu izmisumā, jo redzēju jau sevi uz mūžu pieķēdētu pie doma mācītāja ar iknedēļas grēksūdzēm. Par laimi, ceturtajā nedēļā svētais tēvs saslima ar masalām un iegula. Kad pienāca mana grēksūdzes diena, es devos pie Bodendīka un skaļā balsī izskaidroju viņam situāciju - doma mācītājs licis man šodien atkal sūdzēt grēkus, bet pats saslimis. Ko lai nu tagad daru? Iet pie viņa nevaru, jo masalas ir lipīgas. Bodendīks izlēma, ka es tikpat labi varot sūdzēt grēkus viņam, jo grēksūdze paliekot grēksūdze un priesteris - priesteris. Es to darīju un kļuvu brīvs. No doma mācītāja kopš tā laika bēgu kā no mēra. Mēs sēžam mazā istabiņā netālu no lielās zāles, kura paredzēta brīvā režīma slimniekiem. Šī nav īsta ēdamistaba - te ir grāmatu plaukti, pods ar baltām ģerānijām, pāris vienkāršu krēslu un atzveltņu un apaļš galds. Priekšniece mums atsūtījusi vīna pudeli, un mēs gaidām, kad pasniegs ēdienu. Pirms desmit gadiem es nebūtu varējis iedomāties, ka reiz kopā ar savu biktstēvu tukšošu vīna pudeli, bet toreiz es nebūtu varējis arī iedomāties, ka reiz nogalināšu cilvēkus un par to tikšu nevis pakārts, bet apbalvots, - un tomēr tā ir iznācis. Bodendīks nogaršo vīnu. - No Reinhardshauzenes pils, kas atrodas Prūsijas prinča Heinriha domēnē, - viņš svētsvinīgi skaidro. - Priekšniece mums ir atsūtījusi kaut ko sevišķi labu. Vai jūs ko saprotat no vīniem? - Maz gan, - es atbildu. - Jums vajadzētu apgūt šīs zināšanas. Ēdieni un dzērieni ir Dieva dāvana. Tie ir jābauda un jāizprot. - Nāve arī noteikti ir Dieva dāvana, - es atbildu, raudzīdamies pa logu tumšajā dārzā. Ir sacēlies vējš, un koku melnās lapotnes šūpojas. - Vai to arī var baudīt un izprast? Bodendīks uzjautrināts skatās manī pār vīna glāzes malu. - Kristietim nāve nav problēma. Tieši baudīt to nav nepieciešams, bet izprast viņš to var bez grūtībām. Nāve ir ieiešana mūžīgā dzīvošanā. No tās nav jābaidās, un daudziem tā ir atpestīšana. - Kāpēc? - Atpestīšana no slimības, sāpēm, vientulības un posta. - Bodendīks ar baudu iedzer malku un izgaršodams aplaiž to mutē visapkārt aiz sārtajiem vaigiem. - Zinu, - es saku. - Atpestīšana no zemes bēdu ielejas. Kāpēc Dievs to galu galā ir radījis? Bodendīks šajā brīdī neizskatās pēc tāda, kam bēdu ieleja būtu nepanesama. Viņš ir apaļīgs un pilnīgs un sava priestera tērpa mugurpusi ir pārklājis pār krēsla atzveltni, lai tā zem viņa spēcīgā dibena spiediena nesaburzītos. Tur nu viņš sēž - viņpasaules un vīnu pazinējs - un cieši tur glāzi rokā. - Kāpēc īsti Dievs šo zemes bēdu ieleju ir radījis? - es atkārtoju. - Vai viņš nebūtu varējis tūlīt ielaist mūs mūžīgajā dzīvošanā?
Bodendīks sarauj plecus uz augšu. - Par to jūs varat izlasīt Bībelē. Par cilvēku, paradīzi, grēkā krišanu... - Grēkā krišana, izdzīšana no paradīzes, iedzimtais grēks un līdz ar to lāsts simttūkstoš paaudzēm. Tas ir visilgākās atriebības Dievs, kāda jebkad bijusi. - Tas ir piedošanas Dievs, - Bodendīks atbild, turēdams vīna glāzi pret gaismu. - Mīlestības un taisnības Dievs, kurš vienmēr ir gatavs piedot un kurš ir upurējis savu vienīgo dēlu, lai atpestītu cilvēci. - Vikāra kungs! - es pēkšņi pārskaities iesaucos. - Kāpēc gan šis mīlestības un taisnības Dievs cilvēkus ir radījis tik dažādus? Kāpēc vienu nabagu un slimu, bet citu - veselu un nekrietnu? - Tas, kas šeit tiek pazemots, viņā saulē tiks paaugstināts. Dievs ir izlīdzinošais taisnīgums. - Par to neesmu tik drošs, - es atbildu. - Es pazinu kādu sievieti, kura desmit gadus slimoja ar vēzi, bija pārcietusi sešas šausmīgas operācijas, nemitīgi mocījās sāpēs un beigu beigās izmisumā novērsās no Dieva, kad nomira divi viņas bērni. Viņa vairs negāja uz misi, uz grēksūdzi un pie dievgalda, un pēc baznīcas noteikumiem viņa nomira nāves grēkā. Pēc tiem pašiem noteikumiem viņa tagad uz mūžu mūžiem deg elles ugunī, kuru ir radījis mīlestības Dievs. Tas ir taisnīgi, vai ne? Bodendīks kādu brīdi noraugās vīnā. - Vai tā ir jūsu māte? - viņš tad jautā. Es paveros viņā. - Kāds tam ar to sakars? - Tā ir jūsu māte, vai ne? Es noriju siekalas. - Un ja tā būtu mana māte... Viņš klusē. - Pietiek vienas pašas sekundes, lai izlīgtu ar Dievu, - viņš tad piesardzīgi saka. Vienas sekundes pirms nāves. Vienas vienīgas domas. Nav pat vajadzīgs, lai tā tiktu izrunāta. - To es arī pirms pāris dienām teicu kādai izmisušai sievietei. Bet ja nu šīs domas nav bijis? Bodendīks paskatās uz mani. - Baznīcai ir savi likumi. Tai ir savi aizsargāšanas un audzināšanas likumi. Dievam tādu nav. Dievs ir mīlestība. Kurš no mums gan var zināt, kādu tiesu viņš spriedīs? - Viņš spriež tiesu? - Tā mēs to saucam. Tā ir mīlestība. - Mīlestība, - es rūgti nosaku. - Sadisma pilna mīlestība. Mīlestība, kura cilvēku nomoka un novārdzina un kura pasaules briesmīgo netaisnību grib labot, apsolīdama šķietamas debesis. Bodendīks smaida. - Vai jums nešķiet, ka pirms jums jau citi cilvēki arī par to ir domājuši? - Jā, neskaitāmi. Un gudrāki par mani. - Man arī tā šķiet, - Bodendīks omulīgi atbild. - Tas nebūt nav iemesls, lai es arī to nedarītu. - Protams, ne. - Bodendīks pielej savu glāzi. - Tikai dariet to pamatīgi! Šaubas ir ticības otrā puse. Es paraugos uz viņu. Tur nu viņš sēž, īsts stingras ticības tornis, un nekas to nespēj satricināt. Aiz viņa masīvās galvas plešas nakts, nemierīgā Izabellas nakts, kura pūš un sitas logā un ir bezgalīga un pilna ar jautājumiem, uz kuriem trūkst atbilžu. Taču Bodendīkam ir atbilde gatava uz visu ko. Durvis atveras. Uz lielas paplātes parādās ēdieni - tie atrodas apaļās bļodās, kas saliktas cita uz citas. Bļodas saiet cita citā - tādā veidā ēdiens tiek pasniegts slimnīcās. Virtuves māsa uzklāj galdautu, uzliek nažus, karotes un dakšiņas un pazūd. Bodendīks paceļ augšējās bļodas vāku. - Kas mums te šovakar ir? Buljons, - viņš maigi saka. Buljons ar smadzeņu klimpiņām. Pirmšķirīgi! Un sarkanie kāposti ar marinētu cepeti. Īsta atklāsme! Viņš piesmeļ šķīvjus pilnus un sāk ēst. Es dusmojos, ka esmu ielaidies ar viņu diskusijā, un jūtu, ka viņš noteikti ir pārāks, kaut gan tam nav nekāda sakara ar problēmu. Viņš ir pārāks tāpēc, ka neko nemeklē. Viņš zina. Bet ko gan viņš zina? Pierādīt viņš neko nespēj. Un tomēr var ar mani spēlēties, kā viņam patīk. Ienāk ārsts. Nevis direktors, bet ārstējošais ārsts. - Vai jūs ēdīsit kopā ar mums? - Bodendīks jautā. Tad jums jāsēžas klāt. Citādi jums nekas pāri nepaliks. Ārsts pakrata galvu. - Man nav laika. Ir negaiss. Tādā laikā slimnieki vienmēr ir stipri nemierīgi.
- Neizskatās, ka būtu negaiss. - Vēl ne. Bet būs. Slimnieki to sajūt jau iepriekš. Mums jau dažus vajadzēja ievietot ilgstošā peldē. Šī būs grūta nakts. Bodendīks sadala marinēto cepeti mums abiem. Sev viņš paņem lielāko porciju. - Labi, dakter, viņš nosaka. - Taču izdzeriet kopā ar mums vismaz glāzi vīna! Piecpadsmit gadu vecs. Dieva dāvana! Pat šim mūsu jaunajam pagānam. Viņš pamirkšķina man, un es labprāt savu cepeša mērci būtu uzlējis uz viņa mazliet taukainās apkakles. Ārsts apsēžas un paņem glāzi. Bālā māsiņa pabāž galvu pa durvīm. - Es tagad neēdīšu, māsiņ, ārsts saka. - Nolieciet manā istabā pāris sviestmaižu un pudeli alus! Viņš ir apmēram trīsdesmit piecus gadus vecs tumšmatis ar šauru seju, tuvu stāvošām acīm un lielām, atkarenām ausīm. Viņu sauc Vernike, Gvido Vernike, un viņš savu vārdu ienīst tāpat, kā es ienīstu vārdu «Rolfs». - Kāds stāvoklis ir Terhovenas jaunkundzei? - Terhovenai? Ak tā - ne visai labs diemžēl. Vai jūs šodien neko nemanījāt? Kādu pārmaiņu? - Nē. Viņa bija tāda pati kā vienmēr. Varbūt mazliet vairāk satraukta, bet jūs jau teicāt, ka tas no negaisa. - Gan jau redzēsim. Šeit, augšā, nekad daudz nevar paredzēt. Bodendīks smejas. - Noteikti ne. Šeit ne. Es paskatos uz viņu. Cik rupjš kristietis, es domāju. Tad atceros, ka viņa profesija ir - dvēseļu kopējs, un tādā darbā vienmēr kāda izjūtu daļa iet zudumā uz varēšanas rēķina, tāpat kā ārstiem, žēlsirdīgajām māsām un kapu pieminekļu tirgotājiem. Es klausos, kā Bodendīks sarunājas ar Verniki. Man pēkšņi nemaz vairs negribas ēst, es pieceļos un pieeju pie loga. Aiz melnajām koku galotnēm, kuras lokās vējā, ir izaugusi mākoņu siena ar palsām malām. Es veros laukā. Viss pēkšņi šķiet ļoti svešs, un no labi pazīstamās dārza ainavas aizmugures klusēdama spiežas uz priekšu cita - mežonīgāka, kura veco pagrūž nost kā tukšu čaulu. Es atceros Izabellas kliedzienu: «Kur ir mana pirmā seja? Tā, kas bijusi pirms visiem spoguļiem?» Jā, kur gan ir pati pirmā seja? - es domāju. Kur ir senā ainava, kas vēl nebija kļuvusi par mūsu maņu ainavu, par parku un mežu, māju un cilvēku, - kur ir Bodendīka seja, kas vēl nebija kļuvusi par pašu Bodendīku, kur Vernikes seja, kāda tā bija, kad vēl neatbilda viņa vārdam? Vai mēs par to vēl kaut ko zinām? Vai arī esam noķerti jēdzienu un vārdu tīklā, loģikas un maldinoša prāta tīklā, un aiz tā atrodas vientuļi liesmojošās pirmugunis, kurām vairs nespējam piekļūt, tāpēc ka esam tās pārvērtuši derīgumā un siltumā, pavarda ugunī un apkurē, krāpšanā un skaidrā pārliecībā, pilsoniskumā un mūros, un labākajā gadījumā turku pirtī svīstošā filozofijā un zinātnē? Kur tās ir? Vai tās joprojām netveramas un tīras, un nepieejamas stāv aiz dzīvības un nāves, iekams tās bija kļuvušas par dzīvību un nāvi mums pašiem, un varbūt tikai tie, kuri tagad šā nama aizrestotajās istabās tup, ložņā un stingi veras, juzdami savās asinīs negaisu, ir tām tuvi? Kur ir robeža, kas nošķir haosu no kārtības, un kurš spēj pāriet tai pāri un atgriezties, un, ja tas viņam izdotos, kurš gan tad par to vēl kaut ko zinātu? Vai kaut kas viens neizdzēš atmiņas par kaut ko citu? Kurš īsti ir garā vājais, iezīmētais, izdzītais - vai tie esam mēs ar savām robežām, ar savu prātu un savu sistematizēto priekšstatu par pasauli, vai arī tie ir citi, kuros trako un zibeņo haoss un kuri atrodas bezrobežu izplatījuma varā gluži kā istabas, kurām nav ne durvju, ne griestu, kā telpas ar trim sienām, kurās sper zibeņi, brāžas vētra un lietus, kamēr mēs, pārējie, lepni staigājam pa savām slēgtajām istabām, kurām ir durvis un četras sienas, un iedomājamies, ka esam pārāki, jo esam izglābušies no haosa? Bet kas gan ir haoss? Un kārtība? Un kam tie pieder? Un kāpēc? Un kurš jebkad spēs izglābties? Blāvs uzzibsnījums pārslīd parka malai, un pēc ilga laika tam atbild vājš rūciens. Kā gaismas pilna kabīne mūsu istaba šķiet peldam naktī, kas kļūst baisa, it kā sagūstīti milži kaut kur raustītu savas važas, lai pēc tam lēktu augšā un iznīcinātu punduru dzimumu, kas tos nesen sasējis. Apgaismota kabīne tumsā, grāmatas un trīs labi darbojošās smadzenes mājā, kur gluži kā bišu stropa kārēs ir iesprostots nelabais,
kas visapkārt šķeļ zibeņus sapostītajās smadzenēs! Kā būtu, ja vienā mirklī viņos visos pēkšņi iespertu atziņas zibens un viņi vienotiem spēkiem sāktu dumpi, ja viņi uzlauztu atslēgas, salauztu stangas un kā pelēks vilnis brāztos augšā pa kāpnēm, aplenktu apgaismoto istabu, šo kabīni, un skaidrā prātā aizplūdinātu to projām naktī un tajā, kas, vārdā nenosaucams, stāv aiz nakts un ir vēl spēcīgāks par to? Es pagriežos atpakaļ. Ticības vīrs un zinātnes vīrs sēž gaismā, kura viņus apspīd. Viņiem pasaule nav ne nenoteikts, drebošs nemiers, ne no dziļumiem nākoša rūkoņa, ne arī rūsas plaiksnīšanās ledainās ētera telpās - viņi ir ticības un zinātnes vīri, viņiem ir svērtenis un lote, un svari, un mērs, katram kaut kas cits, bet tas viņus neuztrauc, viņi ir droši, viņiem ir savs vārds, kuru var kā etiķeti uzlīmēt visam, viņiem ir labs miegs, viņiem ir mērķis, kas šķiet pietiekams, un pat šausmām, melnajam priekškaram, kas šķir no pašnāvības, viņu eksistencē ir ierādīta noteikta vieta, šai parādībai ir savs nosaukums, tā ir klasificēta un līdz ar to vairs nav bīstama. Nonāvē tikai tas, kam nav vārda vai kas savu vārdu ir uzspridzinājis. - Zibeņo, - es saku. Ārsts paceļ acis. - Tiešām? Patlaban viņš skaidro šizofrēnijas - Izabellas slimības - būtību. Viņa tumšā seja no aizrautības ir mazliet pietvīkusi. Viņš stāsta, ka šādi slimnieki zibenīgi, pāris sekundēs, pārlec no vienas personības citā un ka senos laikos viņi saukti par pareģiem un svētajiem, bet citos laikos atkal par velna apsēstiem, pret kuriem ļaudīm bijis māņticībā balstīts respekts. Viņš filozofē par cēloņiem, un man pēkšņi ir brīnums, kā gan viņš to visu zina un kāpēc sauc to par slimību. Vai tikpat labi nevarētu to atzīt par īpašu bagātību? Vai jebkurā parastā cilvēkā arī nav iekšā kādas desmit personības? Un vai atšķirība nav tikai tāda, ka veselie tās apspiež, bet slimie ļauj tām brīvību? Kurš gan tad īsti ir slims? Es pieeju pie galda un izdzeru savu glāzi. Bodendīks vēro mani labvēlīgi, bet Vernike tā, kā raugās uz pilnīgi neinteresantu personu. Es pirmo reizi izjūtu vīna garšu; jūtu, ka tas ir labs, labi norūdzis, nostāvējies un nav pliekans. «Tajā vairs nav haosa,» es domāju. Vīns to ir pārvērtis. Pārvērtis harmonijā. Tomēr pārvērtis, nevis aizstājis ar ko citu. Vīns nav bēdzis no haosa. Es pēkšņi, vienu acumirkli, bez kāda iemesla jūtos neizsakāmi laimīgs. Tātad to var izdarīt, es domāju. To var pārvērst! Nav vairs tikai vai nu viens, vai otrs. Var arī būt viens caur otru. Jauns blāvs spīdums metas logā un apdziest. Ārsts pieceļas. - Iet jau vaļā. Man jāsteidzas pie tiem ieslodzītajiem. Ieslodzītie ir slimnieki, kuri nekad netiek laukā. Līdz pat nāvei tie paliek ieslodzīti istabās ar cieši pieskrūvētām mēbelēm, aizrestotiem logiem un durvīm, kuras var atvērt tikai no ārpuses ar atslēgu. Viņi atrodas sprostos kā bīstami, plēsīgi zvēri, un neviens labprāt par viņiem nerunā. Vernike paskatās uz mani. - Kas noticis jūsu lūpai? - Nekas. Pats pa miegam sakodu. Bodendīks smejas. Durvis atveras, un mazā māsiņa ienes jaunu vīna pudeli līdz ar trim glāzēm. Vernike kopā ar māsu atstāj istabu. Bodendīks paņem pudeli un ielej sev. Tagad es saprotu, kāpēc viņš Verniki aicināja kopā ar mums iedzert - priekšniece tāpēc atsūtīja jauno pudeli. Trim vīriem ar vienu vien nepietiktu. Ak tu viltnieks, es nodomāju. Viņš spējis atkārtot Kalna sprediķa laikā notikušo paēdināšanas brīnumu. No vienas Vernikem piedāvātas glāzes viņš radījis veselu pudeli pats sev. - Jūs laikam vairs nedzersit? - viņš jautā. - Dzeršu gan! - es atbildu un apsēžos. - Man iegaršojās. Tas man pielipis no jums. Sirsnīgi pateicos. Saldskābi smaidīdams, Bodendīks atkal izņem pudeli no ledus. Vienu mirkli viņš aplūko etiķeti, iekams man ielej ceturtdaļglāzi. Pats savu viņš pielej gandrīz līdz malai. Es mierīgi izņemu pudeli viņam no rokas un pieleju savu glāzi tikpat pilnu kā viņējo. - Vikāra kungs, - es saku, - dažā ziņā mēs nemaz neesam tik atšķirīgi. Bodendīks pēkšņi sāk smieties. Viņa seja atplaukst kā peonija. - Uz veselību! - viņš glaimīgi uzsauc. Pērkons rībina te vienā, te otrā pusē. Zibeņi krīt kā neskanīgi zobena cirtieni. Es sēžu savā istabā pie loga, visas Ernas vēstules manā priekšā guļ saplēstas un samestas izdobtā ziloņa kājā, kuru man pirms
gada kā papīrgrozu uzdāvināja pasaules apceļotājs Hanss Lēdermanis - drēbnieka Lēdermaņa dēls. Ar Ernu visam beigas. Esmu uzskaitījis visas viņas nepatīkamās īpašības, esmu iznīcinājis viņu sevī gan emocionāli, gan cilvēciski un saldā ēdiena vietā izlasījis pāris nodaļu no Šopenhauera un Nīčes darbiem. Tomēr es labāk vēlētos, lai man būtu smokings, automašīna un šoferis un lai es divu vai triju pazīstamu aktrišu sabiedrībā un ar dažiem simtiem miljonu kabatā tagad varētu parādīties «Sarkanajās dzirnavās» un dot tai čūskai spēcīgāko sitienu viņas mūžā. Es kādu brīdi sapņoju, kā būtu, ja rīt viņa avīzē izlasītu, ka man vai nu gadījies lielais laimests, vai arī esmu ticis smagi ievainots, kad glābis bērnus no degošām mājām. Tad pamanu gaismu Līzas istabā. Viņa atver logu un dod zīmi. Manā istabā ir tumšs, viņa nevar mani redzēt, tātad mani viņa nav domājusi. Viņa kaut ko klusām saka, rāda uz savām krūtīm un tad uz mūsu māju un met ar galvu. Pēc tam gaisma nodziest. Es uzmanīgi izliecos laukā. Pulkstenis ir divi naktī, un logi visapkārt ir tumši. Vienīgi Georga Krolla logs ir vaļā. Es gaidu un redzu, ka atveras Līzas namdurvis. Viņa iznāk, žigli pamet skatienu uz abām pusēm un pārskrien pāri ielai. Viņai ir mugurā viegla, raiba kleita un kurpes rokā, lai tās neradītu troksni. Nu es dzirdu, ka mūsu mājas durvis uzmanīgi atveras. Tam jābūt Georgam. Pie ieejas durvīm augšā ir zvans, un, lai tās bez trokšņa varētu atvērt, jāuzkāpj uz krēsla, jāpietur zvans un ar kāju jānospiež un atkal jāpaceļ rokturis - tā ir akrobātiska izdarība, kuru var paveikt tikai skaidrā prātā. Es zinu, ka Georgs šovakar nav dzēris. Atskan sačukstēšanās un augstu papēžu klaudzoņa. Tātad Līza, šī splīnīgā bestija, ir atkal uzvilkusi kurpes, lai izskatītos pavedinošāka. Georga istabas durvis viegli nočīkst. Tātad tomēr! Kurš gan to būtu domājis? Georgs, šis klusais ūdens! Kad viņš to ir dabūjis gatavu? Negaiss nāk atpakaļ. Pērkons grauj stiprāk, un pēkšņi gluži kā sudraba dālderu lietus uz bruģa sāk gāzties ūdens. Kā putekļu strūklas tas šļācas atpakaļ, un uzvēdī spirdzinošs vēsums. Es izliecos pa logu un noraugos slapjajā jandāliņā. Ūdens jau plūst pa notekcaurulēm, zibeņi apgaismo iekštelpas, un to uzliesmojumos redzu, kā no Georga istabas pretī lietum stiepjas Līzas rokas, pēc tam redzu arī viņas galvu un dzirdu viņas aizsmakušo balsi, Georga pliko galvvidu gan neredzu. Viņš nemēdz jūsmot par dabu. Pagalma vārti atveras no dūres uzsitiena. Izmircis līdz pēdējai vīlītei, iegrīļojas iekšā feldfēbelis Knopfs. No viņa cepures tek ūdens strūkliņas. Paldies Dievam, es nodomāju, ka šādā laikā man nav jāiet ar ūdens spaini satīrīt viņa cūcības. Taču Knopfs rīkojas pretēji gaidītajam. Uz savu upuri - melno obelisku - viņš ne aci nepamet. Lādēdamies un traukdams nost lietus lāses kā uzmācīgus odus, viņš nozūd mājā. Ūdens ir viņa lielais ienaidnieks. Es paņemu ziloņa kāju un izberu tās saturu uz ielas. Lietus ātri aizskalo Ernas mīlestības tērgas. Nauda ir uzvarējusi kā vienmēr, es domāju, kaut gan tai nav nekādas vērtības. Pieeju pie otra loga un raugos dārzā. Lielie lietus svētki tur rit pilnā sparā - zaļa pārošanās orģija, bezkaunīga un nevainīga. Zibens uzplaiksnījumā es redzu pašnāvniekam paredzēto kapa plāksni. Tā ir nolikta malā, uzraksts ir iekalts un zeltaini spīd. Es aizveru logu un iededzu gaismu. Apakšā dūdo Georgs un Līza. Mana istaba man pēkšņi šķiet briesmīgi tukša. Es atkal atveru logu, klausos anonīmajā plīkšķēšanā un nolemju pieprasīt, lai grāmatu tirgotājs Bauers man par pēdējās nedēļas privātstundām honorāra vietā iedod grāmatu par jogu, atsacīšanos un pašpieticību. Ar elpas vingrinājumiem ļaudis šajā mācībā guvuši pasakainus rezultātus. Pirms gulētiešanas man jāiet garām spogulim. Es apstājos un paskatos tajā. Kas tur īsti ir? - es domāju. No kurienes rodas perspektīva, kuras patiesībā nemaz nav, šis mānīgais dziļums un telpa, kas ir plakne? Un kas ir tas, kurš no turienes raugās šurp, bet kura nav? Es redzu savas pietūkušās un apkaltušās lūpas, aizskaru tās, un man pretī kāds pieskaras garu lūpām, kuru īstenībā nav. Es pasmīnu, un šis neīstais cilvēks pakrata neesošu galvu. Kurš no mums ir īstais? Un
kurš esmu es? Tas tur spogulī vai arī tas iepretī, kuram ir miesa? Vai varbūt eksistē vēl kaut kas cits, kaut kas aiz tiem abiem? Es jūtu, ka man pārskrien drebuļi, un nodzēšu gaismu. VII Rīzenfelds ir turējis vārdu. Pagalms ir pilns ar pieminekļiem un to pamatnēm. Tie, kas pulēti no visām pusēm, ir iesaiņoti līstēs un ietīti maisa drānā. Kapakmeņu sabiedrībā tās ir primadonnas, ar kurām jāapietas sevišķi uzmanīgi, lai nesabojātu šķautnes. Visi darbinieki sanākuši pagalmā, lai palīdzētu un paskatītos. Pat vecā Krolla kundze staigā apkārt, pārbauda granīta melnumu un smalkumu un reizi pa reizei pamet sērīgu skatienu uz blakus durvīm stāvošo obelisku - vienīgo, kas palicis pāri no viņas mirušā vīra pirkumiem. Kurts Bahs liek aizgādāt uz savu darbnīcu pamatīgu smilšakmens bluķi. No tā taps jauns mirstošs lauva, bet šoreiz tas būs nevis sakņupis kā aiz zobu sāpēm, bet ar pēdējiem spēkiem rēcošs, un sānā tam būs iedūries nolūzis šķēps. Tas ir paredzēts karā kritušo piemineklim Vīstringenes ciemā, kur ir sevišķi brašo karavīru biedrība, ko vada atvaļināts majors Volkenšteins. Volkenšteinam sērojošais lauva šķita gļēvs kā lupata. Viņš vislabprātāk būtu pasūtījis lauvu ar četrām uguni spļaujošām galvām. Tiek izsaiņots arī Virtembergas metālpreču fabrikas sūtījums, kas pienācis šai pašā laikā. Četri augšup traucoši ērgļi tiek nostādīti uz grīdas rindā blakus cits citam - divi no bronzas un divi no čuguna. Tie atrodas šeit, lai vainagotu citus karavīriem darinātus pieminekļus un iedvesmotu valsts jaunatni jaunam karam, jo, kā pārliecinoši sludina atvaļinātais majors Volkenšteins, - vienreiz mums galu galā taču jāuzvar, un tad lai citi piesargās! Pagaidām gan šie ērgļi izskatās pēc milzīgām vistām, kuras grib dēt, bet tas kļūs citādi, kad tie ieņems savas vietas pieminekļu augšpusē. Arī ģenerāļi bez formastērpiem ir līdzīgi siļķu zvejniekiem, un pat Volkenšteins civiltērpā izskatās pēc resna vingrošanas skolotāja. Noformējums un distance mūsu mīļajā tēvzemē nosaka visu. Es, kā jau reklāmas nodaļas vadītājs, pārraugu pieminekļu izkārtojumu. Tiem nav bez kāda kopsakara jāstāv līdzās cits citam, bet ir jāveido draudzīgas grupas un jābūt mākslinieciski izvietotiem visā dārzā. Heinrihs Krolls iebilst pret to. Viņam labāk patīk, kad akmeņi ir nostādīti kā kareivji, viss cits viņam šķiet gļēvulīgs. Par laimi, viņš tiek pārbalsots. Arī Heinriha māte neatbalsta viņu. Patiesībā viņa vienmēr ir pret viņu. Vēl šodien viņa nesaprot, kā tas iznācis, ka Heinrihs ir viņas un nevis atvaļinātā majora Volkenšteina sievas dēls. Diena ir zila un ļoti jauka. Debess izpletusies pār pilsētu kā milzīga zīda telts. Rīta miklais dzestrums vēl turas koku lapotnēs. Putni vītero tā, it kā pasaulē būtu tikai šī tikko aizsākusies vasara, ligzdas un jaunās dzīvībiņas tajās. Tiem nav nekādas daļas par to, ka dolārs kā pretīga, izmīkstējusi sēne uzbriedis līdz piecdesmit tūkstošiem. Arī par to ne, ka rīta laikrakstā atkal ziņots par trim pašnāvībām visi tie bijuši sīkie rantjē, visi aizgājuši viņpasaulē nabago ļaužu iecienītākajā veidā - atgriežot vaļā gāzes aizgriezni. Pensionāre Kubalke bijusi iebāzusi galvu savas plīts cepeškrāsnī un tā atrasta; pensionētais rēķinvedības padomnieks Hopfs bijis tikko kā noskuvies, ģērbies savā pēdējā, nevainojami ar suku notīrītajā, stipri salāpītajā uzvalkā, un rokā viņš turējis četras vērtību zaudējušas, sarkani zīmogotas tūkstošmarku zīmes gluži kā ieejas biļetes debesu valstībā; atraitne Glāsa atrasta pie ieejas virtuvē, viņai blakus bijusi saplēsta krājkasīte ar vienu piecdesmit tūkstošu marku zīmi. Sarkani zīmogotās tūkstošmarku zīmes bijušas Hopfa pēdējā cerība, jo ļaudis jau sen gaidīja, ka reiz tās atkal celsies vērtībā. No kurienes šādas baumas radušās, neviens nezina. Uz šīs naudas nekur nav rakstīts, ka pret to var saņemt samaksu zeltā, bet, pat ja būtu rakstīts, tad valsts, šis imūnais krāpnieks, kas pats nolaupa biljonus, bet katru, kurš tam noblēdī tikai piecas markas, iesloga cietumā, jau gan atrastu kādu paņēmienu, kā nesamaksāt. Aizvakar laikrakstā bija paziņojums, ka šādām naudaszīmēm apgrozībā nekādu priekšrocību nav. Un nu kā sekas tam tur lasāma Hopfa nāves ziņa. No zārcinieka Vilkes darbnīcas atskan klaudzieni, it kā tur mājotu milzīgs, priecīgs dzenis. Vilkes uzņēmums zeļ; zārks galu galā ir vajadzīgs ikvienam, pat pašnāvniekam, jo kopš kara beigām tas laiks,
kad apbedīja masu kapos un līķus tina teltenēs, ir pagājis. Tagad mirušie atkal, kā jau pienākas, satrūd lēnām trupējošā kokā, ģērbti līķkreklā vai svārkos bez muguras, vai arī balta krepdešīna mirstamajā kleitā. Maiznieku Nībūru guldīja kapā pat izgreznotu ar visiem viņa ordeņiem un biedrību nozīmēm, jo viņa sieva tā gribēja. Viņa deva vīram līdzi pat dziedāšanas biedrības «Vienprātība» karoga kopiju. Tur viņš bija otrais tenors. Katru sestdienu viņš pilnā kaklā rāva vaļā «Klusēšana mežā» un «Lepni plīvo karogs melnbaltsarkanais», dzēra alu, kamēr vai plīsa, un tad gāja uz mājām kaustīt sievu. Kārtīgs vīrs, kā mācītājs teica pie kapa. Heinrihs Krolls, par laimi, nozūd pulksten desmitos ar velosipēdu un svītrainās biksēs - viņš aizbrauc uz ciematiem. Tāds daudzums svaiga granīta dara viņa veikalnieka sirdi nemierīgu, viņam jāiet, lai nogādātu to sērojošajiem piederīgajiem. Mēs tagad varam izvērsties brīvāk. Vispirms brīdi atpūšamies un iebaudām Krolla kundzes sagatavotās aknu desas maizītes un kafiju. Pie vārtiem parādās Līza. Viņai mugurā ir spilgti sarkana zīda kleita. Vecā Krolla kundze aizbaida viņu ar vienu skatienu. Viņa nevar Līzu ciest, kaut gan nav nekāda svētule. - Šī netīrā vazaņķe, - viņa trāpīgi nosaka. Georgs tūlīt uz to iekrīt. - Netīra? Kādā ziņā viņa ir netīra? - Netīra gan, vai tad tu neredzi? Nemazgājusies, bet uzģērbusi zīda skrandu. Es redzu, ka Georgs negribot kļūst domīgs. Nevienam nepatīk netīrīga mīļākā, ja vien viņš nav pagrimis. Viņa mātei uz mirkli triumfējoši iemirdzas acis, bet tad viņa pievēršas citam tematam. Es raugos viņā ar apbrīnu - viņa ir karavadonis ar mobilām vienībām, kuras ātri uzbrūk un, ja pretinieks lēnām gatavojas aizsardzībai, drīz vien ir jau citā vietā, Līza varbūt ir novazājusies, bet redzami netīra viņa noteikti nav. No mājas izspurdz feldfēbeļa Knopfa trīs meitas. Viņas ir maziņas, apaļīgas un žiglas, šuvējas tāpat kā viņu māte. Viņu šujmašīnas dūc visu dienu. Tagad viņas aiztraucas, turēdamas rokās sainīšus ar spekulantiem domātiem ārkārtīgi dārgiem zīda krekliem. Knopfs, vecais karavīrs, no savas pensijas nedod saimniecības izdevumiem ne feniņa, par to jārūpējas četrām sievietēm. Mēs uzmanīgi izsaiņojam abus melnos krustus. Patiesībā tiem vajadzētu stāvēt pie ieejas, lai izskatītos īsti efektīgi, un ziemā mēs to tiešām tur novietotu, bet tagad ir maijs un, lai cik dīvaini tas liktos, mūsu pagalms ir īsta kaķu un mīlētāju pulcēšanās vieta. Kaķi jau februārī brēc, stāvēdami uz kapakmeņiem, un trenkā cits citu aiz kapu cementa apmalēm, bet mīlētāji sarodas, tiklīdz kļuvis pietiekami silts, lai varētu mīlināties brīvā dabā, - bet kad gan tam ir par aukstu? Hākenštrāse ir nomaļa un klusa, mūsu pagalms aicinošs un dārzs vecs un liels. Padrūmā izstāde mīlas pārīšus netraucē, gluži otrādi - šķiet, ka tā viņos iesveļ īpašu kvēli. Tikai pirms divām nedēļām Halles ciema kapelāns, kurš, kā jau visi Dieva kalpi, radis celties augšā līdz ar vistām, ieradās pie mums septiņos no rīta, lai nopirktu četrus mazākos pieminekļus pagājušajā gadā nomirušo žēlsirdīgo māsu kapiem. Kad es, joprojām samiegojies, ievedu viņu dārzā, paguvu vēl laikus novākt sārtas mākslīgā zīda biksītes, kuras kā karogs plīvoja uz mūsu pilnīgi pulētā krusta šķērša labējā gala un kuras naktī bija aizmirsis kāds pārlieku aizrāvies pārītis. Nāves laukā sēt dzīvību - tam plašākā poētiskā nozīmē noteikti piemīt kaut kas samierinošs, un Oto Bambuss - mūsu kluba dzejojošais skolmeistars - tūlīt šo ideju nozaga, tiklīdz es viņam to pastāstīju, un iestrādāja kosmiska humora cauraustā elēģijā, taču citādi šāda izrīcība var iedarboties visai traucējoši, it īpaši, ja turpat tuvumā vēl agrajos saules staros spīguļo tukša degvīna pudele. Es pārlaižu skatienu izstādei. Tā ir visai patīkama, ciktāl to vispār par kapakmeņiem var teikt. Abi krusti stāv uz savām pamatnēm, rīta saulē zvīļodami, - tie ir mūžības simboli, reiz karstumā zvērojušās zemes noslīpētas daļas, kas atdzisušas, nopulētas un tagad ir gatavas uz mūžiem saglabāt nākamajām paaudzēm kāda panākumiem bagāta veikalnieka vai bagāta spekulanta vārdu, jo pat krāpnieks labprāt negrib bez pēdām nozust no šīs planētas.
- Georg, - es saku, - mums jāuzmana, lai tavs brālis mūsu Verdenbrikas Golgātu neizpārdod dažiem sūda zemniekiem, kuri maksās tikai pēc ražas novākšanas. Šajā dzidrajā dienā, kad skan putnu dziesmas un smaržo kafija, nodosim svinīgu zvērestu, ka abi krusti tiks pārdoti tikai par skaidru naudu! Georgs pavīpsnā: - Tik pārāk bīstami jau nav. Vekselis mums jāizpērk triju nedēļu laikā. Kamēr naudu ieņemam agrāk, tikmēr esam nopelnījuši. - Ko nopelnījuši? - es jautāju. - Tikai ilūziju - līdz nākamajam dolāra kursam. - Reizēm tu spried pārāk veikalnieciski. - Georgs uzsvērti lēnām aizdedzina cigāru, kas maksā piecus tūkstošus marku. - Tev labāk vajadzētu nevis vaimanāt, bet uztvert inflāciju kā pretēju dzīves simbolu. Katra nodzīvota diena samazina tavu eksistenci par vienu dienu. Mēs dzīvojam no kapitāla, nevis no procentiem. Katru dienu dolāra kurss ceļas, bet katru nakti tavas dzīves kurss krītas par vienu dienu. Kā būtu, ja par to sacerētu sonetu? Es vēroju pašapmierināto Hākenštrāses Sokrātu. Sīkas sviedru lāses grezno viņa kailo galvvidu kā pērles gaišu tērpu. - Apbrīnojami, cik filozofisks var kļūt cilvēks, kad viņš nakti nav gulējis vienatnē, - es saku. Georgs ir acu nepamirkšķina. - Kad gan vēl? - viņš mierīgi jautā. - Filozofijai jābūt jautrai un nesamocītai. Jaukt tai klāt metafiziskus prātojumus nozīmē to pašu, ko juteklisku prieku saistīt ar to, ko jūsu dzejnieku kluba locekļi sauc par ideālu mīlestību. No tā tikai iznāk neciešams mičumačs. - Mičumačs? - es jautāju, kaut kādā ziņā aizskarts. - Paskaties tikai, tu - sīkpilsoniskais dēkaini! Tu - tauriņu kolekcionār, kas visu tiecas uzdurt uz adatas! Vai nezini, ka bez tā, ko tu sauc par mičumaču, cilvēks ir miris? - Itin nemaz. Es tikai nošķiru lietas. - Georgs iepūš man sejā cigāra dūmus. - Es labāk ar cieņu un filozofiskā grūtsirdībā ciešu tāpēc, ka dzīve tik ātri paiet, nekā ļaujos vulgāriem maldiem un kaut kādu Minnu vai Annu jaucu ar vēso eksistences noslēpumu, un domāju, ka pasaule ies bojā, ja Minna vai Anna dos priekšroku kādam citam - Kārlim vai Jozefam. Vai arī ja Ernai labāk patiks angļu ķemmdzijā ģērbts zīdainis. Viņš smīn. Es salti ieskatos viņa nodevīgajās acīs. - Lēts šāviens, kas būtu Heinriha cienīgs! - es saku. - Tu - īstenais pieejamā baudītāj! Varbūt tu man paskaidrotu, kāpēc tik aizrautīgi lasi žurnālus, kuri ir pilni ar nepieejamām sirēnām, augstākās sabiedrības skandāliem, teātra aktrisēm un filmās tēlojošām siržu lauzējām? Georgs vēlreiz iepūš man acīs dūmus par trīssimt markām. - To es daru iztēles labad. Vai tu nekad neko neesi dzirdējis par debesu un zemes mīlu? Tu taču pavisam nesen mēģināji tās savienot savā Ernā un dabūji smuku mācību, tu - krietnais mīlestības koloniālpreču tirgotāj, kurš vienā veikalā gribētu turēt skābus kāpostus un kaviāru. Vai tev arvien vēl nav zināms, ka tad skābie kāposti nekad negaršos pēc kaviāra, bet kaviārs vienmēr garšos pēc skābiem kāpostiem? Es tos turu tālu vienu no otra, un tev arī tā vajadzētu darīt. Tad dzīve kļūst ērta. Un tagad nāc, paspīdzināsim Eduardu Knoblohu! Šodien viņš cels galdā sautētu gaļu ar makaroniem. Es pamāju un, ne vārda neteicis, ņemu cepuri. Pats to nemanīdams, Georgs man ir devis smagu triecienu, bet velns lai mani parauj, ja es ļaušu viņam to manīt. Kad atgriežos, birojā sēž Gerda Šneidere. Viņai mugurā ir zaļš svīteris, īsi svārki un ausīs - lieli auskari ar neīstiem dārgakmeņiem. Pie svītera kreisajā pusē piesprausta viena roze no Rīzenfelda buķetes - tā acīmredzot bijusi sevišķi izturīga. Viņa rāda uz to un saka: - Merci! Visiem skauda. Tas bija primadonnai piemērots pušķis. Es noraugos viņā. Tur laikam gan sēž tieši tā, kas Georga izpratnē ir zemes mīla, es domāju, atklāta, noteikta, jauna un bez kādām frāzēm. Es viņai aizsūtīju puķes, un viņa ir atnākusi, tas viss. Viņa šīs puķes ir uztvērusi tā, kā prātīgam cilvēkam to vajadzētu darīt. Nav vis ilgi spēlējusi teātri, bet ieradusies. Viņa ir piekritusi, un tagad patiesībā nekas vairs nav apspriežams.
- Ko tu dari šodien pēcpusdienā? - viņa jautā. - Strādāju līdz pieciem. Tad vienam idiotam došu privātstundu. - Kādā priekšmetā? Idiotībā? Es pasmīnu. - Ja to vērtē pareizi, tad jā. - Tas būtu līdz sešiem. Pēc tam atnāc uz «Vecpilsētas viesnīcu». Man tur ir treniņš. - Labi, - es nedomādams atbildu. Gerda pieceļas. - Nu tad... Viņa pastiepj man pretī seju. Esmu pārsteigts. No viena puķu sūtījuma nemaz tik daudz neesmu gaidījis. Bet kāpēc gan ne? Georgam droši vien ir taisnība. Pret mīlas mokām vajag cīnīties nevis ar filozofiju, bet ar citu sievieti. Es piesardzīgi noskūpstu Gerdu uz vaiga. - Ak tu, muļķi! - viņa iesaucas un sirsnīgi noskūpsta mani uz lūpām. - Ceļojošiem māksliniekiem neatliek daudz laika blēņām. Pēc divām nedēļām man jābrauc tālāk. Tātad līdz vakaram! Ar savam stingrajām, spēcīgajām kājām un spēcīgajiem pleciem viņa stalti iziet ārā. Galvā viņai ir sarkana berete. Šķiet, ka Gerdai patīk krāsainība. Ārā viņa apstājas pie obeliska un noraugās uz mūsu Golgātu. - Tā ir mūsu novietne, - es saku. Viņa pamāj. - Vai tā kaut cik ienes? - Nu, tā... šajos laikos... - Un tu šeit strādā? - Jā. Jocīgi, vai? - Nav nekā jocīga, - Gerda saka. - Ko gan es varu teikt, ja pati «Sarkanajās dzirnavās» bāžu galvu no aizmugures kājstarpē? Vai tev šķiet, ka Dievs, mani radīdams, to bija gribējis? Tātad līdz sešiem. Vecā Krolla kundze nāk no dārza ar lejkannu rokā. - Tā ir kārtīga meitene, - viņa saka, noraudzīdamās Gerdai nopakaļ. - Kas viņa ir? - Akrobāte. - Ak tā, akrobāte! - viņa pārsteigta iesaucas. - Akrobātes parasti ir kārtīgi cilvēki. Viņa taču nav dziedātāja, ko? - Nē. Īsta akrobāte. Met salto, stāv uz rokām un izlokās kā čūska. - Jūs jau viņu pazīstat gluži labi. Vai viņa gribēja kaut ko pirkt? - Vēl ne. Viņa smejas. Viņas briļļu stikli spīguļo. - Mīļais Ludvig, - viņa saka. - Jūs nevarat iedomāties, cik muļķīga jums liksies jūsu tagadējā dzīve, kad jums būs septiņdesmit gadu. - Par to es neesmu tik drošs, - es attraucu. - Man tā jau šobrīd liekas diezgan muļķīga. Ko jūs, starp citu, domājat par mīlestību? - Par ko? - Par mīlestību. Par debesu un zemes mīlu. Krolla kundze smejas no sirds. - To es sen esmu aizmirsusi. Paldies Dievam! Es stāvu Artura Bauera grāmatnīcā. Šodien ir tā diena, kad jāmaksā par privātstundām, kuras dodu viņa dēlam. Arturs, juniors, ir izmantojis izdevību un apsveicinājuma vietā nolicis uz mana krēsla dažas spraudītes. Es par to labprāt būtu iebāzis viņa aitas ģīmi zelta zivtiņu akvārijā, kas rotā plīša salonu, taču man nācās savaldīties, jo citādi Arturs, seniors, nebūtu ar mani norēķinājies, un Arturs, juniors, to zina. - Tātad joga, - Arturs, seniors, familiāri saka un pabīda man tuvāk grāmatu kaudzīti. - Es jums te atlasīju visu, kas mums ir. Joga, budisms, askēze, zīlēšana pēc nabas... Vai gribat kļūt par faķīru? Es noraugos viņā sapīcis. Viņš ir maza auguma, ar ķīļbārdiņu un šaudīgām acīm. Šodien jau otrais strēlnieks, kas tēmē uz manu dragāto sirdi. Bet ar tevi, pliekanais zobgali, es jau nu gan tikšu galā, tu neesi Georgs. Es asi jautāju: - Kas ir dzīves jēga, Bauera kungs? Arturs nogaidoši skatās manī kā pūdelis. - Nu un?
- Kā - nu un? - Kur ir sāls? Jūs taču stāstāt anekdoti, vai ne? - Nē, - es vēsi attraucu. - Šī ir aptauja manas jaunās dvēseles labklājībai. Šo jautājumu es uzdodu daudziem cilvēkiem, it īpaši tādiem, kam to vajadzētu zināt. Arturs ieķeras savā bārdā kā arfas stīgās. - Jūs taču nejautājat nopietni - tagad, pirmdienas pēcpusdienā, pašā karstākajā tirgošanās laikā uzdot tik muļķīgu jautājumu un vēl gribēt atbildi? - Tomēr, - es saku. - Taču atzīstieties tūlīt. Jūs arī to nezināt! Pat jūs - par spīti visām jūsu grāmatām! Arturs palaiž bārdu vaļā un sāk jaukties pa matiem. - Dievs kungs, kādas dažiem cilvēkiem ir rūpes! Apspriediet taču šo tematu savā dzejnieku klubā! - Dzejnieku klubā varēs dzirdēt tikai poētiskus izpušķojumus. Taču es gribu zināt patiesību. Kāpēc es eksistēju un neesmu kaut kāds tārps? - Patiesību! - Arturs ieblējās. - Tā lai paliek Pilāta ziņā! Uz mani tas neattiecas. Es esmu grāmatu tirgotājs, precēts vīrs un tēvs, ar to man pietiek. Es skatos uz šo grāmatu tirgotāju, vīru un tēvu. Labajā pusē blakus degunam viņam ir pūtīte. - Tā, ar to jums pietiek, - es asi saku. - Ar to pietiek, - Arturs stingri apliecina. - Reizēm ir pat par daudz. - Un vai pietika arī tad, kad jums bija divdesmit pieci gadi? Arturs iepleš savas zilās acis, cik plaši vien var. - Man divdesmit pieci? Nē. Toreiz es vēl tikai gribēju par kaut ko kļūt. - Par ko? - es cerību pilns jautāju. - Par cilvēku? - Par šīs grāmatnīcas īpašnieku, vīru un tēvu. Cilvēks es jau esmu tik un tā. Faķīrs gan vēl ne. Pēc šā nevainīgā otrā šāviena viņš steigšus aizplivinās pretī kādai dāmai ar kuplām, nokarenām krūtīm, kura pieprasa kādu Rūdolfa Hercoga romānu. Es pāršķirstu grāmatas par to, kādu laimi dod askēze, un ātri nolieku pie malas. Dienā šādi jautājumi saista ievērojami mazāk nekā naktī, vienatnē, kad nekas cits vairs neatliek. Es eju pie plauktiem, kur ir grāmatas par reliģiju un filozofiju. Tās ir Artura Bauera lepnums. Viņam te ir gandrīz viss, ko cilvēce pāris tūkstošos gadu izdomājusi par dzīves jēgu. Tātad par dažiem simt tūkstošiem marku vajadzētu par to iegūt pietiekamu informāciju, patiesībā pat par mazāku maksu, teiksim par divdesmit līdz trīsdesmit tūkstošiem marku, jo, ja dzīves jēga būtu izzināma, tad tam vajadzētu pietikt pat ar vienu pašu grāmatu. Bet kur gan tā ir? Es pārlūkoju rindas uz augšu un uz leju. Šī nodaļa ir ļoti plaša, un tas mani pēkšņi samulsina. Šķiet, ka ar patiesību un dzīves jēgu ir tāpat kā ar matu kopšanas līdzekļiem - katra firma slavē savējo kā vienīgo, kas dara svētlaimīgu, taču Georgs Krolls, kas tos visus ir izmēģinājis, tik un tā ir palicis plikgalvis, un to viņam vajadzēja zināt jau pašā sākumā. Ja būtu tāds līdzeklis, kas tiešām sekmē matu augšanu, tad tas būtu tikai viens un citi jau sen būtu atzīti par nederīgiem. Bauers nāk atpakaļ. - Nu, vai ko atradāt? - Nē. Viņš apskata grāmatas, kas noliktas kā neņemamas. - Tātad faķīram trūkst mērķa, ko? Es šim Dieva dotajam zobgalim necērtu vis tūlīt kārtīgi pretī. - Grāmatām vispār nav nekāda mērķa, - es tikai pasaku. - Ja apskatās, kas viss te ir sarakstīts un kā tomēr izskatās pasaulē, tad vajadzētu lasīt tikai «Valhallas» ēdienkarti un dienas avīzē ievietotos ģimeņu sludinājumus. - Kā tā? - grāmatu tirgotājs, laulātais draugs un tēvs jautā, mazliet izbijies. - Lasīšana izglīto, tas zināms katram. - Tiešām? - Protams! Ko tad citādi darītu grāmatu tirgotāji? Arturs atkal aiztraucas. Kāds vīrietis ar mazām ūsiņām prasa grāmatu «Kaujas laukā neuzvarēta». Šis darbs ir pēckara laika grāvējs. Kāds ģenerālis bezdarbnieks tajā pierāda, ka vācu armija līdz pat kara
beigām guvusi uzvaras. Arturs pārdod dāvināšanai paredzēto izdevumu ādas iesējumā ar zeltītām lapu apmalēm. Izdevīgā pārdevuma atmaidzināts, viņš nāk atpakaļ. - Varbūt kaut ko no klasikas? Antikvāru izdevumu, protams. Es pakratu galvu un klusēdams parādu grāmatu, kuru pa šo laiku esmu atradis starp izdevumiem, kas izlikti apskatīšanai uz galda. Tā ir «Sabiedrības cilvēks» - rokasgrāmata labu manieru izkopšanai un saglabāšanai jebkurā dzīves situācijā. Es pacietīgi gaidu neizbēgamās pliekanās zobgalības par faķīriskajiem džentlmeņiem un tamlīdzīgi. Taču Arturs nezobojas. - Derīga grāmata, - viņš lietišķi saka. Vajadzētu izdot masu metienā. Nu labi, tad mēs būtu norēķinājušies, vai ne? - Vēl ne. Es vēlētos vēl kaut ko. - Es paceļu plānu sējumiņu. Tās ir Platona «Dzīres». - Tas nāk vēl klāt. Arturs rēķina galvā. - Īsti nesaskan, bet lai jau būtu. Rēķināsim «Dzīres» par antikvāru cenu. Es lūdzu labo manieru rokasgrāmatu ietīt un apsiet ar aukliņu. Nekādā ziņā nevēlos, lai mani kāds pamanītu ar šo grāmatu rokā. Tomēr esmu apņēmies šovakar pēc tās mācīties. Neliels slīpējums nevienam nevar nākt par ļaunu, un Ernas nievas man vēl neiziet no prāta. Karš mūs ir stipri vien pārvērtis par mežoņiem, bet slikti uzvesties šodien var atļauties tikai tāds, kam labas manieres aizsedz biezs naudas maks. Taču tāda man nav. Apmierināts izeju uz ielas. Tur tūlīt trokšņodama man virsū brāžas dzīve. Ugunssarkanā kabrioletā garām aiztraucas Villijs, mani nepamanījis. Sabiedrības cilvēkiem domāto rokasgrāmatu es cieši iežmiedzu padusē. «Tieši iekšā dzīvē!» es domāju. «Lai slava zemes mīlai! Nost sapņus! Nost spokus!» Tas attiecas tikpat labi uz Ernu kā uz Izabellu. Dvēselei man joprojām paliek Platons. «Vecpilsētas viesnīca» ir krogs, kur apgrozās ceļojoši artisti, čigāni un ormaņi. Otrajā stāvā ir kāds ducis izīrējamu istabu, un sētas mājā atrodas liela zāle ar klavierēm un dažādiem vingrošanas rīkiem, kurus artisti lieto treniņos. Taču galvenais ir krogs. Tā nav tikai ceļojošo varietē mākslinieku tikšanās vieta, bet šeit mēdz iegriezties arī šās pilsētas padibenes. Es dodos uz sētas māju un atveru zāles durvis. Pie klavierēm stāv Renē de la Tūra un mēģina duetu. Dibenplānā kāds vīrietis dresē divus baltus špicus un vienu pūdeli. Labajā pusē divas spēcīgas sievietes guļ uz pīteņa un smēķē, un trapecē, izbāzusi kājas zem stangas starp rokām, izliekusi muguru, Gerda šaujas šurp uz mani kā lidojoša galliona figūra kuģa priekšgalā. Abas spēcīgās sievietes ģērbušās peldkostīmos. Viņas staipās tā, ka muskuļi kustas. Tās neapšaubāmi ir cīkstones, kas uzstājas «Vecpilsētas viesnīcas» programmā. Renē nevainojami spalgā komandiera balsī nokliedz man labvakaru un nāk šurp pie manis. Dresētājs svelpj. Suņi met salto. Gerda trapecē vienmērīgi lidinās šurp un turp un atsauc man atmiņā to brīdi, kad viņa «Sarkanajās dzirnavās» paskatījās uz mani pa kājstarpi. Viņai ir mugurā melns triko un mati cieši apsieti ar sarkanu lakatu. - Viņa trenējas, - Renē saka. - Grib iet atpakaļ uz cirku. - Uz cirku? - Tagad raugos uz Gerdu ar citādu interesi. - Vai tad viņa jau ir uzstājusies cirkā? - Protams. Tur taču viņa ir uzaugusi. Bet cirks izputēja. Nespēja vairs nopirkt lauvām gaļu. - Vai viņa strādāja ar lauvām? Renē smejas kā feldfēbelis un zobgalīgi skatās manī. - Tas gan būtu satraucoši, vai ne? Nē, viņa bija akrobāte. Gerda atkal aizlidinās mums pāri. Viņa raugās manī ar nekustīgu skatienu, kā gribēdama hipnotizēt. Taču viņa nebūt neskatās uz mani, nekustīgais skatiens ir no piepūles. - Vai Villijs tiešām ir bagāts? - Renē de la Tūra jautā. - Liekas gan. Tas ir - ko šodien var saukt par bagātu? Viņam ir visādi darījumi un kaudze akciju, kuru vērtība ceļas ar katru dienu. Kāpēc tā jautājat? - Man patīk, ja vīrieši ir bagāti. - Renē smejas soprāna balsī. Un tad norēcas kā kazarmu pagalmā. Katrai dāmai tas patīk. - To esmu pamanījis, - es sarūgtināts saku. - Bagāts spekulants ir labāks par godīgu, nabagāku
ierēdni. Renē smejas locīdamās. - Bagāts un godīgs kopā nesader, maziņais! Šodien ne! Droši vien agrāk arī nesaderēja. - Varbūt, ja saņem mantojumu vai lielo laimestu. - Arī tad ne. Nauda bojā raksturu, vai jūs to vēl nezinājāt? - Zinu gan. Bet kāpēc tad jūs to tik augstu vērtējat? - Tāpēc, ka es raksturam nepievēršu uzmanību, - Renē čiepst gražīgas vecmeitas balsī, - Man patīk komforts un drošība. Gerda lido šurp ar precīzu salto. Pusmetru no manis viņa nostājas uz kājām, pāris reižu pagriežas uz pirkstgaliem šurp un turp un smejas. - Renē melo, - viņa saka. - Vai tu dzirdēji, ko viņa teica? - Visas sievietes melo, - Renē saka eņģeļa balsī. - Un tāda, kas nemelo, nav nekā vērta. - Āmen, - nosaka suņu dresētājs. Gerda atglauž matus. - Es esmu beigusi. Pagaidi, kamēr apģērbšos! Viņa iet uz durvīm, pie kurām ir plāksnīte ar uzrakstu «Ģērbtuve». Renē noskatās viņai pakaļ. - Viņa ir glīta, - viņa lietišķi novērtē. - Paskatieties, kāda stāja! Viņa iet pareizi, un tas sievietei ir galvenais. Dibentiņš ievilkts, nevis atšauts. Akrobātes to prot. - To es jau reiz esmu dzirdējis, - es saku. - No kāda sieviešu un granīta pazinēja. Kāda tad ir pareiza gaita? - Kad ir tāda sajūta, ka ar dibentiņu jāsatur ciet piecu marku gabals, - un kad par to nedomā. Es mēģinu to iztēloties. Tomēr nevaru, jo pārāk ilgi neesmu redzējis piecu marku monētu. Toties pazīstu sievieti, kas šādā veidā var izraut no sienas vidēja lieluma naglu. Tā ir Bekmane - kurpnieka Karla Brilla draudzene. Tas ir stiprs sievišķis - pilnīgi kā no dzelzs. Karls Brills, likdams uz viņu, ir jau uzvarējis vairākās derībās, un es pats esmu apbrīnojis viņas māku. Darbnīcas sienā iedzen naglu, protams, ne pārāk dziļi, tomēr tā, ka vajadzīgs krietns rāviens ar roku, lai dabūtu to laukā. Tad pamodina Bekmani. Viņa darbnīcā sapulcējušos dzērāju sabiedrībā ienāk vieglā rītakleitā, nopietna, skaidrā prātā un lietišķa. Ap naglas galviņu mazliet tiek aptīta vate, lai viņa sevi neievainotu, tad Bekmane nostājas aiz zema aizslietņa ar muguru pret sienu, mazliet pieliecas, apņem rītakleitu cieši apkārt un uzliek rokas uz aizslietņa. Pēc tam viņa mazliet pagrozās, lai satvertu naglu ar ciskām, pēkšņi sasprindzinās, izslējās, atslābinās - un nagla nokrīt uz grīdas. Parasti nobirst arī mazliet apmetuma putekļu. Bekmane, ne vārda neteikdama, neizrādīdama nekādu uzvaras prieku, pagriežas un nozūd augšup pa kāpnēm, bet Karls Brills iekasē no pārsteigtajiem pudelesbrāļiem derību maksu. Tas ir tīri sportisks pasākums, neviens uz Bekmanes formām neraugās citādi kā tikai no tīri profesionālā viedokļa. Un neviens neiedrošinās bilst kādu vaļīgāku vārdu. Tad viņa iecirstu tādu pļauku, ka šim pauris aizlidotu pa gaisu. Viņa ir stipra kā milzis, abas cīkstones salīdzinājumā ar viņu ir mazasinīgi bērneļi. - Nu tad dariet Gerdu laimīgu, - Renē lakoniski pasaka. - Uz divām nedēļām. Vienkārši, vai ne? Es stāvu mazliet samulsis. Labā toņa rokasgrāmatā šāda situācija noteikti nav paredzēta. Par laimi, uzrodas Villijs. Viņš ir eleganti ģērbies, galvā šķībi uzlicis pelēku borsalino platmali un tomēr izskatās pēc cementa bluķa, kurā saspraustas mākslīgas puķes. Ar smalku žestu viņš noskūpsta Renē roku, tad iebāž roku kabatā un izvelk mazu kārbiņu. - Interesantākajai sievietei Verdenbrikā, - viņš paklanīdamies saka. Renē iekliedzas soprānā un neticīgi veras Villijā. Tad atver kārbiņu. Viņai pretī mirgo zelta gredzens ar ametistu. Viņa to uzvelk kreisās rokas vidējā pirkstā, sajūsmināta aplūko un tad apkampj Villiju. Šis stāv ļoti lepns un smaida. Tad viņš noklausās trilleros un basa rūcienos, jo Renē satraukumā ik brīdi maina balsis. - Villij! - viņa iečivinās un tūlīt nodārdina: - Es esmu tik laimīga! Gerda iznāk no ģērbtuves peldmētelī. Viņa dzirdējusi kliegšanu un grib redzēt, kas noticis. Taisieties, bērniņi! - Villijs sauc. - Ejam prom no šejienes.
Abas meičas pazūd. - Vai tu, lempi, nevarēji Renē to gredzenu dot vēlāk, kad jūs būtu divatā? - es jautāju. - Ko lai es tagad daru ar Gerdu? Villijs sāk labsirdīgi smieties. - Nolādēts, par to es neiedomājos. Tiešām, ko darīsim? Nāciet mums līdzi paēst! - Lai mums visiem četriem iespējami ilgāk vajadzētu skatīties uz Renē ametistu? Izslēgts! - Paklausies, - Villijs saka. - Ar mani un Renē ir citādi nekā tev ar Gerdu. Man tas ir nopietni. Vai nu tici, vai ne, bet esmu kā traks pēc Renē. Nopietni traks. Viņa ir ko vērta! Mēs apsēžamies divos vecos, pītos krēslos pie sienas. Baltie špici tagad mācās staigāt uz priekškājām. - Iedomājies, - Villijs skaidro, - mani padara traku viņas balss. Naktīs iet pavisam augstu. It kā man būtu divas dažādas sievietes. Vispirms maiga un tūlīt pēc tam zivju sieva. Notiek pat vēl trakāk. Kad viņa tumsā pēkšņi nokliedzas komandiera balsī, man aukstas tirpas skrien pār muguru. Tas ir nolādēti dīvaini! Es taču neesmu mīkstais, bet reizēm man ir tāda sajūta, it kā es piesmietu ģenerāli vai to mēslu apakšvirsnieku Flīmeru, kas mocīja arī tevi, kad bijām jauniesauktie; tas ilgst tikai vienu mirkli, pēc tam atkal viss ir kārtībā, bet... vai tu saproti, ko es domāju? - Apmēram. - Jauki, tātad Renē mani ir noķērusi. Man gribētos, lai viņa paliek šeit. Es viņai iekārtošu mazu dzīvoklīti. - Vai tu domā, ka viņa pametīs savu darbu? - Tas nav vajadzīgs. Reizēm viņa uz kādu laiku var pieņemt angažementu. Tad es braukšu līdzi. Mana profesija taču liek būt vienmēr kustībā. - Kāpēc tu viņu nepreci? Naudas taču tev pietiek. - Precēšanās ir kas cits, - Villijs skaidro. - Kā gan var precēt sievieti, kas kuru katru acumirkli ir spējīga uzkliegt tev kā ģenerālis? Es taču izbīstos katru reizi, kad tas notiek neparedzēti, tas mums jau ir asinīs. Nē, ja es reiz ņemšu sievu, tad mazu, rāmu resnīti, kas lieliski prot vārīt ēst. Renē, puisīt, ir tipiska metrese. Es izbrīnīts raugos šajā sabiedrības cilvēkā. Villijs smaida pārākuma apziņā. Labu manieru rokasgrāmata viņam vairs nav vajadzīga. Es nemēģinu zoboties. Zobgalības zaudē asumu pret tādu, kurš var dāvināt gredzenus ar ametistu. Cīkstones laiski pieceļas un izmēģina dažus paņēmienus. Villijs ieinteresēts vēro. - Kapitāli sievišķi, - viņš čukst kā pirmskara kadru virsleitnants. - Ko jūs iedomājaties? Pa labi skatīt! Mierā! - aiz mums norēcas skaļa balss. Villijs satrūkstas. Renē, izrotājusies ar gredzenu, stāv aiz viņa un smaida. - Vai tu tagad redzi, ko es domāju? - Villijs man jautā. Es redzu. Šie abi aiziet. Ārā gaida Villija auto - sarkanais kabriolets ar sarkanajiem ādas sēdekļiem. Es priecājos, ka Gerdai vajadzīgs ilgāks laiks, lai apģērbtos. Vismaz viņa neredzēs šo kabrioletu. Es apsveru, ko varētu viņai šodien piedāvāt. Vienīgais, kas man vēl pieder bez sabiedrības cilvēkiem domātās rokasgrāmatas, ir Eduarda Knobloha maltīšu taloni, bet vakaros tie diemžēl nav derīgi. Es nolemju tomēr pamēģināt - iestāstīšu Eduardam, ka šie abi ir pēdējie. Gerda nāk. - Vai tu zini, ko es gribētu, dārgumiņ? - viņa jautā, iekams pagūstu atvērt muti. Izbrauksim zaļumos! Ar tramvaju. Man gribas pastaigāties. Es stīvi veros viņā un neticu savām ausīm. Pastaiga brīvā dabā - tieši to Erna, šī čūska, man tik indīgi pārmeta. Vai viņa būtu Gerdai kaut ko stāstījusi? To no viņas varētu sagaidīt. - Es domāju, varbūt aiziesim uz «Valhallu», - es uzmanīgi un ar aizdomām ieminos. - Tur var lieliski paēst. Gerda atmet ar roku. - Kāpēc? Tas ir par daudz skaisti. Es pēcpusdienā sagatavoju mazliet kartupeļu salātus. Re! - Viņa paceļ gaisā paciņu. - Tos mēs izbraukumā apēdīsim un piepirksim klāt desiņas un alu. Pareizi?
Es mēmi pamāju un jūtu vēl stiprākas aizdomas nekā iepriekš. Vēl neesmu aizmirsis Ernas pārmetumu par zelteri, desiņām, alu un lēto vīnu, kuram nav uzrādīts gada skaitlis. - Man taču deviņos jau jābūt atpakaļ «Sarkanajās dzirnavās» - tajā pretīgajā, smirdošajā būdā, - Gerda saka. Pretīga, smirdoša būda? Es atkal pablenžu viņā. Taču viņas skatiens ir skaidrs un nevainīgs, nekādas ironijas tur nav. Pēkšņi es saprotu! Ernas paradīze Gerdai nav nekas cits kā tikai darbavieta! Viņa ienīst šo būdu, kas Ernai tā patīk! Esmu glābts, es nodomāju. Lai slavēts Dievs! «Sarkanās dzirnavas» ar savām ārprātīgajām cenām nogrimst gluži kā Gastons Minhs, kad viņš teātrī tēlo Hamleta tēva garu, - tieši gremdētavā. Manā acu priekšā iznirst brīnumaini klusas dienas ar sviestmaizēm un pašgatavotiem kartupeļu salātiem. Vienkāršā dzīve! Zemes mīla! Dvēseles miers! Beidzot! Lai tie būtu skābi kāposti, bet arī skābi kāposti var būt lieliski! Piemēram, ar ananasiem un vārīti šampanietī. Es neko tādu gan vēl nekad neesmu ēdis, bet Eduards Knoblohs apgalvo, ka tas esot karaļu un dzejnieku ēdiens. - Labi, Gerda, - es nosvērti saku. - Ja tu katrā ziņā tā gribi, tad ejam uz mežu staigāt. VIII Vīstringenes ciems greznojies karogiem. Mēs esam sapulcējušies visi - Georgs un Heinrihs Krolli, Kurts Bahs un es. Tiek iesvētīts karavīru piemineklis, kuru mēs esam atgādājuši šurp. Abu konfesiju mācītāji no rīta baznīcā izdarīja aizlūgumu - katrs par saviem kritušajiem. Katoļu mācītājam turklāt bija priekšrocības - viņa baznīca ir lielāka, raibi izgleznota, tur ir krāsaini logi, vīraks, brokāta tērpi garīdzniekiem un balti un sarkani - mises kalpotājiem. Protestantu mācītājam ir tikai kapella ar pelēcīgām sienām un vienkāršiem logiem, un tagad viņš stāv blakus katoļticīgajam Dieva kalpam kā nabaga radinieks. Katoļu mācītājs ir greznojies ar mežģīņu apmetņiem, viņam apkārt lokā stāv kora zēni, bet otrajam mugurā ir melns talārs, kas ir visa viņa greznība. Kā reklāmas speciālistam man jāatzīst, ka šajās lietās katolicisms ir daudz pārāks par luterānismu. Tas vēršas pie iztēles, nevis pie intelekta. Katoļu priesteri ir ģērbušies kā iedzimto cilšu brīnumārsti, un katoļu dievkalpojums ar savu krāsainību, noskaņu, vīraka kūpināšanu, dekoratīvajām izdarībām aranžējumā ir nepārspējams. Protestantu mācītājs to jūt; viņš ir kārns un valkā acenes. Katolis ir apaļīgs sārtvaidzis ar skaistiem, baltiem matiem. Viņi abi savu kritušo labā ir darījuši visu, ko varējuši. Diemžēl kritušo vidū ir arī divi ebreji - lopu tirgotāja Levija dēli. Par viņu garīgo mierinājumu nav gādāts. Pret rabīna pieaicināšanu abi pretējo konfesiju garīdznieki bija protestējuši vienā balsī un līdz ar viņiem arī karavīru biedrības priekšsēdētājs atvaļinātais majors Volkenšteins - antisemīts, kas ir cieši pārliecināts, ka karš zaudēts tikai ebreju dēļ. Ja viņam pajautā, kāpēc, tad tādu jautātāju šis tūlīt nosauc par tautas nodevēju. Viņš pat iebilda pret abu Leviju vārdu iegravēšanu piemiņas plāksnē. Volkenšteins apgalvoja, ka tie noteikti krituši tālu aiz frontes līnijas. Beigās viņu tomēr pārbalsoja. Ciema valdes priekšsēdētājs bija licis lietā savu ietekmi. Viņa dēls 1918. gadā bija Verdenbrikas rezerves lazaretē miris ar gripu, vēl nemaz neticis līdz karalaukam. Priekšsēdētājs vēlējās, lai arī viņa dēla vārds figurētu piemiņas plāksnē starp varoņiem, un tāpēc skaidroja, ka nāve paliekot nāve un kareivis - kareivis, un tā nu arī abu Leviju vārdi ieņēma divas pēdējās vietas pieminekļa otrajā pusē - tur, kur suņi tos droši vien apčurās. Volkenšteins ģērbies pilnā ķeizariskajā uniformā. To valkāt gan ir aizliegts, bet kurš gan kaut ko iebildīs? Dīvainā pārvērtība, kas sākās drīz pēc pamiera, ir gājusi arvien tālāk. Karš, kuru 1918. gadā gandrīz visi karavīri ienīda, tagad tiem, kuri to laimīgi pārcietuši, palēnām ir kļuvis par viņu mūža lielo dēku. Viņi ir atgriezušies ikdienā, kura tad, kad viņi vēl gulēja ierakumos un lādēja karu, viņiem šķita paradīze. Tagad tā atkal ir kļuvusi par ikdienu ar savām rūpēm un nepatikšanām, un, lai to atsvērtu, no apvāršņa pamazām ir pacēlies karš - tāls, pārdzīvots un tieši tāpēc bez viņu gribas un gandrīz bez piepalīdzības kļuvis citāds - izskaistināts un viltots. Masu slepkavība ir kļuvusi par dēku, no kuras viņi izkūlušies sveikā. Izmisums ir aizmirsts, posts apskaidrojies, un nāve, kura pagājusi garām, ir kļuvusi par to, kas tā dzīvē ir gandrīz vienmēr, - kaut kas abstrakts, nevis vairs īstenība, īstenība tā ir tikai tad, kad nolaupa kādu tiešā tuvumā vai ķeras pašam klāt. Karavīru biedrība, kas pēc Volkenšteina komandas
uzsoļojusi un nostājusies pieminekļa priekšā, 1918. gadā bija pacifistiski noskaņota, bet tagad jau ir stingri nacionālistiska. Bijušo karotāju atmiņas un biedriskuma jūtas, kas piemitušas gandrīz katram, Volkenšteins veikli pārvērtis lepnumā par karu. Kas nav noskaņots nacionālistiski, tas apgāna kritušo varoņu piemiņu - šo nabaga ļaunprātīgi izmantoto, kritušo varoņu, kuri visi labprāt vēl būtu dzīvojuši. Taču viņi gan vairāk būtu gribējuši patriekt Volkenšteinu no paaugstinājuma, uz kura viņš patlaban stāv un runā, ja tikai to spētu. Tomēr viņi ir bezspēcīgi, viņus ir piesavinājušies tūkstoši Volkenšteinu, kuri šos kritušos izmanto saviem egoistiskajiem mērķiem, slēpdamies aiz vārdiem par tēvzemes mīlestību un nacionālajām jūtām. Tēvzemes mīlestība! Volkenšteina izpratnē tas nozīmē - atkal valkāt uniformu, kļūt par pulkvedi un no jauna dzīt cilvēkus nāvē. Viņš tribīnē runā pērkondimdošā balsī un patlaban ir ticis līdz iekšējo neliešu lamāšanai, kuri grūž dunci mugurā, līdz neuzvarētās vācu armijas un kritušo varoņu slavināšanai, kuri ir jāgodā un jāatriebj, un atkal jāizveido vācu armija. Heinrihs Krolls bijīgi klausās, viņš tic katram vārdam. Kurts Bahs, kurš radījis šo lauvu ar sānā iedurto šķēpu un tāpēc arī ir ielūgts, sapņaini veras uz apsegto pieminekli. Georgs izskatās, it kā būtu gatavs atdot dzīvību par vienu cigāru, un es, kuram mugurā cita aizdoti mazie vizītsvārki, domāju, kaut labāk būtu palicis mājās un gulējis ar Gerdu viņas vīnstīgām apaugušajā istabā «Vecpilsētas viesnīcas» orķestra skandētā «Siāmas marša» pavadībā. Volkenšteins beidz savu runu ar trīskāršu «urrā». Kapela aizsāk dziesmu par labo biedru. Koris to dzied divbalsīgi. Mēs visi dziedam līdzi. Tā ir neitrāla dziesma, bez politikas un atriebības - vienkārši bēdas par kritušo biedru. Priekšā iznāk mācītāji. Pieminekļa apsegs nokrīt. Kurta Baha rēcošais lauva tup pašā augšā. Uz pakāpieniem nometušies četri augšup traucoši bronzas ērgļi. Piemiņas plāksne ir no melnā granīta, pārējie akmeņi ir skaldīti pēc kvadra formas. Šis ir ļoti dārgs piemineklis, un samaksu mēs ceram saņemt šajā pēcpusdienā. Tā mums ir solīts, un tāpēc esam šeit. Ja mēs to nedabūsim, tad esam tuvu bankrotam. Dolāra kurss pēdējā nedēļā ir cēlies gandrīz divkārtīgi. Mācītāji iesvētī pieminekli - katrs sava Dieva vārdā. Karalaukā, kad mums bija jāiet uz dievkalpojumu, kur dažādu konfesiju mācītāji lūdza par vācu ieroču uzvaru, es bieži domāju, ka angļu, franču, krievu, amerikāņu, itāliešu un japāņu garīdznieki tāpat lūdz par savu valstu ieroču uzvaru, un tad iztēlojos Dievu kā steidzīgu biedrības prezidentu, kas iekūlies ķezā, it īpaši tādās reizēs, kad lūdzēji ir vienas konfesijas piederīgie no divām savā starpā karojošām valstīm. Kurā pusē lai viņš tad nostājas? Vai tās valsts pusē, kur vairāk iedzīvotāju? Vai tās, kur vairāk baznīcu? Un kur gan pa liek Dieva taisnīgums, ja viņš vienai valstij palīdz uzvarēt, bet otrai ne, kaut gan arī tur tiek lūgts tikpat cītīgi? Reizēm atkal viņš man likās kā nodzīts, vecs ķeizars, kurš valda pār daudzām valstīm un kuram nemitīgi jādodas reprezentācijas braucienos un vienmēr jāmaina uniformas - vienreiz katoļu, citreiz protestantu, tad vēl evaņģēlistu, anglikāņu, episkopāļu, reformatoru - katru reizi atkarībā no notiekošā dievkalpojuma, tāpat kā ķeizars maina formastērpus huzāru, grenadieru, artilēristu un jūrnieku parādēs. Tiek nolikti vainagi. Mēs savas firmas vārdā arī esam vienu atveduši. Volkenšteins savā lūstošajā balsī uzsāk dziesmu «Deutschland, Deutschland über alles». Liekas, ka programmā tā nebija paredzēta, mūzika klusē, un viņam pievienojas tikai dažas balsis. Volkenšteins pietvīkst un pārskaities pagriežas atpakaļ. Kapelas trompetists un pēc tam angļu radziņa pūtējs sāk uzņemt melodiju. Abi kopā viņi nomāc Volkenšteina balsi; šis tagad enerģiski māj ar roku. Pievienojas arī pārējie instrumenti, un apmēram puse no klātesošajiem pamazām ir sākuši vilkt līdzi, taču Volkenšteins ir uzņēmis pārāk augstu toni, un dziedāšana vairāk izklausās pēc kviekšanas. Par laimi, palīgā nāk dāmas. Viņas gan stāv aizmugurē, tomēr spēj glābt situāciju un aizvada dziesmu līdz uzvaru nesošām beigām. Pats nezinu, kāpēc, bet man ienāk prātā Renē de la Tūra - viņa viena pati būtu spējusi aizstāt šos visus. Pēcpusdienā sākas omulīgā daļa. Mums vēl jāuzkavējas, jo savu naudu neesam saņēmuši. Volkenšteina garās, patriotiskās runas dēļ esam nokavējuši pusdienas ziņojumus par jauno dolāra kursu -
droši vien ir jau ievērojams zaudējums. Ir karsts, un aizdotie mazie vizītsvārki man krūšu daļā ir par šauriem. Pie debesīm ir biezi, balti mākoņi, uz galda ir biezas glāzes ar Šteinhēgera degvīnu un tām blakus - augstas glāzes ar alu. Galvas ir pietvīkušas sarkanas, sejas spīd no sviedriem. Kritušajiem par godu rīkotā maltīte ir trekna un bagātīga. Vakarā «Lejassaksijas viesnīcā» jānotiek lielai patriotiskai ballei. Visur karājas papīra vītnes, karogi - protams, melnbaltsarkani - un egļu skuju vainagi. Tikai pašā pēdējā ciema mājā pa bēniņu logu ir izkārts melnsarkanzeltainais karogs. Tas ir Vācijas republikas karogs. Melnbaltsarkanie ir vecās ķeizariskās impērijas karogi. Tie ir aizliegti, bet Volkenšteins ir paziņojis, ka kritušie miruši zem vecajām, slavenajām krāsām un ka ikviens, kas uzvilks melnsarkanzeltaino karogu, ir nodevējs. Tā nu galdnieks Beste, kas dzīvo tajā mājā, ir nodevējs. Viņam gan karā ir sašautas plaušas, tomēr viņš ir nodevējs. Mūsu mīļajā tēvzemē cilvēkus viegli pasludina par nodevējiem, Vienīgi volkenšteini par tādiem nekļūst nekad. Viņi ir likums. Viņi nosaka, kurš ir nodevējs. Noskaņojums kļūst arvien pacilātāks. Vecākie ļaudis nozūd. Tāpat arī daļa karavīru biedrības biedru. Viņus gaida lauku darbi. Paliek dzelzs gvarde, kā Volkenšteins to sauc. Mācītāji aizgājuši jau sen. Dzelzs gvardē ietilpst jaunāki ļaudis. Volkenšteins, kas nicina republiku, bet pensiju, ko tā viņam piešķīrusi, saņem un izlieto, lai musinātu ļaudis pret valdību, no jauna teic uzrunu, ko sāk ar vārdu «biedri». Tas nu man ir par daudz. Neviens volkenšteins, būdams vēl armijā, mūs nekad nav saucis par biedriem. Tad mēs bijām kājnieki, cūkas, idioti un, kad gāja karsti, - arī puiši. Tikai vienu reizi, vakarā pirms uzbrukuma, tas ādu maucējs Helle, mūsu virsleitnants, kas agrāk bijis mežkopības padomnieks, nosauca mūs par biedriem. Viņš baidījās, ka nākamajā rītā viņu varētu ķert no aizmugures raidīta lode. Mēs ejam pie ciema valdes priekšsēdētāja. Tas tup savā mājā pie kafijas, kūkām un cigāriem un izvairās no maksāšanas. Kaut ko tādu jau bijām paredzējuši. Par laimi, Heinrihs Krolls nav atnācis mums līdzi - viņš, tvīkdams apbrīnā, palika pie Volkenšteina. Kurts Bahs kopā ar dūšīgu ciema daiļavu aizgājis uz labības laukiem baudīt dabu. Mēs ar Georgu stāvam pretī ciema valdes priekšsēdētājam Debelingam, kuru atbalsta viņa kuprainais rakstvedis Vesthauss. - Pienāciet jaunnedēļ! - Debelings omulīgi saka un piedāvā mums cigārus. - Tad būsim visu sarēķinājuši un tūlīt samaksāsim. Tagad, šajā jezgā, nebija vēl iespējams tikt galā. Mēs paņemam cigārus. - Var jau būt, - Georgs atbild. - Taču mums nauda ir vajadzīga šodien, Debelinga kungs. Rakstvedis smejas. - Nauda ir vajadzīga katram. Debelings uzmet viņam ašu skatienu. Šis ielej degvīnu. - Iemetīsim vienu uz to! Priekšsēdētājs mūs neielūdza uz svinībām. To darīja Volkenšteins, kas nedomā par nicināmo Mamonu. Debelingam būtu labāk paticis, ja neierastos neviens no mums vai atbrauktu tikai Heinrihs Krolls. Ar to viņš viegli tiktu galā. - Bija norunāts, ka iesvētīšanā tiks samaksāts, - Georgs saka. Debelings aukstasinīgi sarauj uz augšu plecus. - Nākamajā nedēļā - tas taču ir gandrīz tas pats. Ja jūs visur saņemtu naudu tik ātri... - Mēs to saņemam, citādi nepiegādājam. - Nu, šoreiz jūs piegādājāt. Prozit! No degvīna mēs neatsakāmies. Debelings pamirkšķina rakstvedim, kurš raugās viņā ar apbrīnu. Labs šņabis, - es saku. - Vēl vienu? - rakstvedis jautā. - Kāpēc gan ne? Rakstvedis ielej. Mēs izdzeram. - Nu tad labi, - Debelings nosaka. - Tad nākamajā nedēļā. - Šodien gan, - Georgs attrauc. - Kur nauda? Debelings jūtas aizvainots. Degvīnu esam dzēruši, cigārus ņēmuši, bet vēl dumpojamies. Tā nav pieņemts. - Jaunnedēļ, - viņš saka. - Vēl vienu šņabīti uz atvadām? - Kāpēc ne?
Debelings un rakstvedis sarosās. Viņi domā, ka nu ir uzvarējuši. Es skatos laukā pa logu. Gluži kā ierāmēta glezna, ārā redzama vēlas pēcpusdienas ainava - pagalma vārti, ozols, un aiz tā bezgala mierīgi plešas gaiši, hroma dzelteni un maigi zaļi lauki. «Kāpēc mēs šeit strīdamies?» es domāju. «Vai tā tur nav dzīve - zeltaina, zaļa un klusa gadalaiku ieelpā un izelpā? Un par ko esam to pārvērtuši?» - Mēs diemžēl nevaram atkāpties no savas prasības, - es dzirdu Georgu sakām. - Jūs zināt, ka nākamajā nedēļā naudas vērtība atkal kritīsies. No šā pasūtījuma jau tā esam cietuši zaudējumus. Uzstādīšana notika trīs nedēļās vēlāk, nekā bijām paredzējuši. Priekšsēdētājs uzmet viņam viltīgu skatienu. - Nu, tad jau vēl vienai nedēļai vairs nav nozīmes. Mazais rakstvedis pēkšņi ieblējas. - Ko tad jūs darīsit, ja naudu nesaņemsit? Jūs taču nevarat pieminekli atkal paņemt sev līdzi! - Kāpēc ne? - es iebilstu. - Mēs esam četri cilvēki, un viens no mums ir tēlnieks. Ja vajadzēs, itin viegli varam paņemt līdzi ērgļus un pat lauvu. Divās stundās mūsu strādnieki var būt šeit. Rakstvedis smejas. - Vai tiešām domājat, ka tas būtu iespējams - nomontēt jau iesvētītu pieminekli? Vīstringenē ir vairāki tūkstoši iedzīvotāju. - Turklāt vēl majors Volkenšteins un karavīru biedrība, - priekšsēdētājs piebilst. - Tie ir kvēli patrioti. - Ja jūs to mēģinātu, tad jums būtu grūti kādreiz vēl pārdot šeit kādu pieminekli. - Rakstvedis tagad jau smīn atklāti. - Vēl vienu glāzīti? - Debelings jautā, arī smīnēdams. - Viņi mūs ir noķēruši slazdā. Mēs neko nevaram darīt. Šajā brīdī kāds ātri skrien šurp pāri pagalmam. - Priekšsēdētāja kungs! - viņš sauc pa logu. - Jums jānāk ātri. Kaut kas ir noticis! - Kas? - Beste! Viņi galdnieku... viņi gribēja noņemt viņa karogu, un tad tas notika. - Kas? Vai Beste šāva? Tas nolādētais sociālists! - Nē! Beste ir... viņš asiņo... - Vai vēl kāds? - Nē, tikai Beste... Debelinga seja atplaukst. - Ak tā! Bet tāpēc taču jums nav tā jākliedz. - Viņš nevar piecelties. Asinis plūst pa muti. - Dabūjis pāris reižu pa savu bezkaunīgo purnu, - mazais rakstvedis nosaka. - Kāpēc viņam vajadzēja citus izaicināt? Mēs tūlīt iesim. Tikai mieru! - Atvainojiet, - Debelings cienīgi vēršas pie mums. - Mani sauc dienesta pienākums. Man šis notikums jāizmeklē. Jūsu lietu vajadzēs atlikt. Viņš domā, ka tagad ir ticis no mums pavisam vaļā, un velk mugurā svārkus. Mēs visi kopā izejam ārā. Viņš sevišķi nesteidzas. Mēs jau zinām, kāpēc. Kad viņš ieradīsies, neviens vairs neatcerēsies, kurš piekāvis Besti. Tas ir vecs paradums. Beste guļ savas mājas šaurajā priekšnamā. Viņam blakus nomests saplēsts republikas karogs. Mājas priekšā stāv ļaužu pulciņš. No dzelzs gvardes te nav neviena, - Kas noticis? - Debelings jautā žandarmam, kurš stāv pie durvīm ar piezīmju grāmatiņu rokā. Žandarms grasās ziņot. - Vai jūs bijāt klāt? - Debelings jautā. - Nē. Mani atsauca vēlāk. - Labi. Tātad jūs neko nezināt. Kurš bija klāt? Neviens neatbild. - Vai jūs neliktu atvest ārstu? - Georgs jautā. Debelings nelaipni paskatās uz viņu. - Vai tas ir vajadzīgs? Mazliet ūdeni... - Ir vajadzīgs. Šis cilvēks mirst.
Debelings aši pagriežas un noliecas pār Besti. - Mirst? - Mirst. Viņam ir smaga asiņošana. Varbūt arī lūzumi. Izskatās, ka viņu kāds nogrūdis lejā pa kāpnēm. Debelings raugās Georgā Krollā ar pētījošu skatienu. - Tas pagaidām varētu būt tikai jūsu pieņēmums, Krolla kungs, vairāk nekas. Lai apriņķa ārsts konstatē, kas noticis. - Vai uz šejieni ārstu nevedīs? - Atstājiet to manā ziņā! Pagaidām priekšnieks šeit esmu es, nevis jūs. Atvediet dakteri Brediusu! — viņš uzsauc diviem puišiem, kam ir divriteņi. - Sakiet, ka notikusi nelaime! Mēs gaidām. Viens no puišiem atved Brediusu ar savu velosipēdu. Ārsts nolec un ieiet priekšnamā. - Šis vīrs ir miris, - viņš pieceldamies saka. - Miris? - Jā, miris. Tas taču ir Beste, vai ne? Tas, kuram sašautas plaušas. Priekšsēdētājs sapīcis pamāj, - Jā, Beste. Par sašautām plaušām es neko nezinu. Varbūt tomēr no bailēm... Viņam bija vāja sirds... - No tā nerodas asiņošana, - Brediuss sausi paskaidro. - Kas te noticis? - To mēs patlaban noskaidrojam. Lūdzu palikt tikai tos, kuri var būt liecinieki! - viņš paskatās Georgā un manī. - Mēs atnāksim vēlāk, - es saku. Kopā ar mums aiziet gandrīz visi, kas te stāvējuši. Liecinieku būs maz. Mēs sēžam «Lejassaksijas viesnīcā». Georgs ir tik pārskaities, kādu viņu sen neesmu redzējis. Ienāk jauns strādnieks un apsēžas pie mums. - Vai jūs bijāt tur klāt? - Georgs jautā. - Es biju klāt, kad Volkenšteins musināja citus, lai raujot to karogu zemē. Viņš teica, ka jānovācot šis kauna traips. - Vai Volkenšteins gāja līdzi? - Nē. - Protams, ka ne. Un citi? - Vesels bars aizlikās pie Bestes. Tie visi bija dzēruši. - Un pēc tam? - Man šķiet, ka Beste bija pretojies. Šie jau negribēja viņu pavisam nosist. Tomēr tā notika. Beste turējis karogu ciet, un tad šie viņu ar to nogrūduši lejā pa kāpnēm. Varbūt arī dažas reizes pārāk stipri iebelzuši pa muguru. Dzērumā jau bieži nespēj novērtēt savu spēku. Nosist šie viņu noteikti negribēja. - Viņi gribēja Bestem tikai kārtīgi sadot? - Jā, tieši tā. - Tā viņiem teica Volkenšteins, vai ne? Strādnieks pamāj un tad sadurstās. - Kā jūs to zināt? - Varu iedomāties. Tā taču bija, vai ne? Strādnieks klusē. - Ja jau zināt, tad zināt, - viņš beidzot nosaka. - To vajadzētu precīzi noskaidrot. Par nogalināšanu jāziņo prokuratūrai. Un par kūdīšanu uz to tāpat. Strādnieks sāk atkāpties. - Gar to man nav nekādas daļas. Es neko nezinu. - Jūs zināt krietni daudz. Un vēl vairāki cilvēki zina, kas īsti noticis. Strādnieks izdzer savu alu. - Es neko neesmu teicis, - viņš stingri nosaka. - Un neko nezinu. Kā jums šķiet - kas ar mani notiks, ja es neturēšu muti? Nē, kungs, es tas nebūšu! Man ir sieva un bērns, un man jādzīvo. Vai jūs domājat, ka es vēl dabūtu darbu, ja izpļāpātos? Nē, kungs, pameklējiet kādu citu! Es ne! Viņš aiziet. - Tāpat būs ar visiem, - Georgs drūmi saka. Mēs gaidām. Redzam, ka ārā garām paiet Volkenšteins. Viņš nes brūnu čemodānu un nav vairs tērpies uniformā. - Uz kurieni viņš iet? - es jautāju. - Uz staciju. Viņš vairs nedzīvo Vīstringenē. Pārcēlies uz Verdenbriku un ir apriņķa karavīru
biedrību priekšsēdētājs. Atbraucis šurp tikai uz pieminekļa iesvētīšanu. Čemodānā ir viņa formastērps. Kurts Bahs ierodas kopā ar savu meiču. Viņi atnesuši puķes. Meiča ir gauži apbēdināta, kad uzzina, kas noticis. - Tad jau balle noteikti tiks atcelta. - Nedomāju vis, - es saku. - Noteikti atcels. Ja ciemā ir neapbedīts mironis. Kāda nelaime! Georgs pieceļas. - Nāc! - viņš man saka. - Neko nevar darīt. Jāiet vēlreiz pie Debelinga. Ciemā pēkšņi viss kļuvis klusu. Saule stāv slīpi aiz karavīru pieminekļa. Kurta Baha veidotais marmora lauva zaigo. Debelings tagad ir ārkārtīgi aizņemts ar savām amata darīšanām. - Jūs taču negribēsit atkal runāt par naudu tagad, kad esam vaigu vaigā sastapušies ar nāvi? - viņš tūlīt jautā. - Tomēr gan, - Georgs atbild. - Tāda ir mūsu profesija. Mēs vienmēr atrodamies ar nāvi vaigu vaigā. - Jums jāpaciešas. Patlaban man nav laika. Jūs taču zināt, kas ir noticis. - To mēs zinām. Un pa šo laiku uzzinājām arī pārējo. Varat mūs pierakstīt par lieciniekiem, Debelinga kungs. Mēs paliksim šeit, kamēr dabūsim naudu, tātad rīt no rīta varam būt kriminālpolicijas rīcībā. - Liecinieki? Kādi liecinieki? Jūs taču tur nemaz nebijāt klāt. - Liecinieki gan. Tas lai paliek mūsu ziņā. Jums taču jābūt ieinteresētam noskaidrot visu, kam ir kāds sakars ar galdnieka Bestes noslepkavošanu. Ar noslepkavošanu un ar kūdīšanu uz to. Debelings labu laiku stīvi veras Georgā. Tad viņš lēnām jautā: - Vai tā ir izspiešana? Georgs pieceļas. - Vai jūs nepaskaidrotu sīkāk, ko ar to domājat? Debelings neko neatbild. Viņš tikai joprojām veras Georgā. Georgs šo skatienu iztur. Tad Debelings pieiet pie naudas skapja, atver to un noliek uz galda vairākas naudas paciņas. - Pārskaitiet un parakstieties! Nauda nolikta uz sarkanrūtotā galdauta starp tukšajām degvīna glāzēm un kafijas tasēm. Georgs to pārskaita un parakstās. Es skatos laukā pa logu. Dzeltenie un zaļie lauki joprojām zaigo saulē, bet tie vairs neiemieso dzīves harmoniju - tie nozīmē reizē gan mazāk, gan vairāk. Debelings paņem Georga parakstīto kvīti. - Jums, jādomā, ir skaidrs, ka mūsu kapsētā jūs vairs neuzstādīsit nevienu pieminekli, - viņš saka. Georgs pakrata galvu. - Jūs maldāties. Mēs uzstādīsim pat visai drīz. Galdniekam Bestem. Par brīvu. Un tam nav nekāda sakara ar politiku. Ja jūs nolemtu arī Bestes vārdu iekalt karavīru piemineklī, tad arī to mēs būtu ar mieru izdarīt bez maksas. - Tas droši vien nenotiks. - Tā jau es domāju, Mēs ejam uz staciju. - Tātad viņam šī nauda bija, - es saku. - Protams. Es zināju, ka viņam tā ir. Tā pie viņa ir jau divus mēnešus, un viņš ar to spekulēja. Vareni nopelnīja. Un gribēja šo naudu izlietot, lai izsistu vēl dažus simtus tūkstošu. Mēs to nebūtu dabūjuši arī nākamajā nedēļā. Stacijā mūs gaida Heinrihs Krolls un Kurts Bahs. - Vai nauda rokā? - Heinrihs jautā. - Jā. - Es jau tā domāju. Šeit ir izcili godīgi ļaudis. Uz tādiem var paļauties. - Jā. Var gan paļauties. - Balle ir atcelta, - pavēstī dabas bērns Kurts Bahs. Heinrihs sakārto kaklasaiti. - Galdnieks pats ir vainīgs. Tas bija nedzirdēts izaicinājums. - Kas? Ka viņš bija izkāris oficiālo valsts karogu? - Tas bija izaicinājums. Viņš zināja, ko domā citi. Un viņam bija jārēķinās ar to, ka izcelsies skandāls. Tas taču ir loģiski.
- Jā, Heinrih, tas ir loģiski, - Georgs saka. - Un tagad esi tik labs un turi savu loģisko muti. Heinrihs Krolls apvainojies pieceļas. Viņš grib kaut ko teikt, bet apraujas, kad ierauga Georga seju. Gausi viņš notrauš putekļus no saviem marengo svārkiem. Tad viņš ierauga Volkenšteinu, kurš arī gaida vilcienu. Atvaļinātais majors sēž uz nomaļa sola un labprāt būtu vēlējies jau atrasties Verdenbrikā. Viņš nav iepriecināts, kad Heinrihs pieiet klāt. Taču Heinrihs apsēžas viņam blakus. - Kas no šīs lietas iznāks? - es jautāju Georgam. - Nekas. Nevienu vainīgo neatradīs. - Un Volkenšteins? - Tam arī nekas nenotiks. Sodu saņemtu vienīgi galdnieks, ja vēl būtu dzīvs. Citi ne. Ja politisku slepkavību izdara labējie, tad tā tiek atzīta par godājamu un atrodas visādi vainu mīkstinoši apstākļi. Mums gan ir nodibināta republika, bet mēs esam pilnīgi saglabājuši veco laiku tiesnešus, ierēdņus un virsniekus. Ko no tiem var gaidīt? Mēs veramies vakara blāzmā. Vilciens attusnī melns un bezcerīgs kā katafalks. «Dīvaini,» es domāju «mēs visi taču karā esam redzējuši tik daudz līķu un zinām, ka vairāk nekā divi miljoni mūsējo ir krituši bez kādas vajadzības, - kāpēc tad tagad tā satraucamies par vienu pašu, un vai tie divi miljoni ir jau gandrīz aizmirsti? Taču laikam gan ir tā, ka atsevišķa cilvēka nāve vienmēr ir nāve, bet divu miljonu nāve - vienmēr tikai statistika.» IX - Mauzoleju! - Nībūra kundze pieprasa. - Tikai mauzoleju, neko citu! - Labi, - es atbildu. - Lai būtu mauzolejs. Īsajā laikā kopš Nibūra nāves šī mazā, iebaidītā sieviete ir stipri pārmainījusies, Viņa kļuvusi asa, runīga un ķildīga, patiesībā jau īsta fūrija. Es jau divas nedēļas runāju ar viņu par maizniekam izgatavojamo pieminekli, un manas domas ar katru dienu vairāk sveras mirušajam par labu. Daži cilvēki ir labi un krietni, kamēr viņiem klājas slikti, bet kļūst neciešami, tiklīdz sāk iet labāk, it īpaši mūsu mīļajā tēvzemē; padevīgākie un biklākie jaunkareivji jau arī vēlāk pārtapa par visnegantākajiem apakšvirsniekiem. - Jums jau nav paraugu, ko apskatīt, - Nībūra kundze dzēlīgi saka. - Mauzolejiem nav paraugu, - es skaidroju. - Tos pagatavo pēc mēra kā karalieņu balles tērpus. Mums te ir daži zīmējumi, un varbūt vajadzēs pat vienu uzskicēt speciāli jums. - Protams! Tam ir jābūt kaut kam sevišķam. Citādi es iešu pie Hollmaņa un Kloca. - Ceru, ka esat tur jau bijusi. Mums patīk, ja mūsu klienti ievāc informāciju pie konkurentiem. Mauzolejam taču vissvarīgākais ir kvalitāte. Es zinu, ka viņa pie šiem ir bijusi jau sen. Man to pastāstīja Hollmaņa un Kloca aģents Asaru Oskars. Mēs viņu nesen satikām un mēģinājām padarīt par nodevēju. Viņš vēl svārstās, bet mēs piedāvājam augstākus procentus nekā Hollmanis un Klocs, un, lai apdomāšanās laikā parādītu mums laipnību, Oskars pagaidām strādā mūsu labā par spiegu. - Parādiet savus zīmējumus! - Nībūra kundze pavēl kā hercogiene. Mums tādu nav, bet es sameklēju dažas karavīru pieminekļu skices. Tās ir efektīgas, pusotra metra augstas, zīmētas ar ogli un krāsainajiem krītiņiem un papildinātas ar noskaņām bagātu otro plānu. - Lauvu, - Nībūra kundze saka. - Viņš bija kā lauva. Bet lecošs, nevis mirstošs. Tam jābūt lecošam lauvam. - Varbūt lecošu zirgu? - es jautāju. - Mūsu tēlnieks tieši par zirgu pirms dažiem gadiem saņēma Berlīnes-Teplicas ceļojošo balvu. Viņa purina galvu. - Ērgli, - viņa domīgi saka. - Īstam mauzolejam ir jābūt tādam kā kapličai, - es skaidroju. - Krāsainas logu rūtis kā baznīcai,
marmora sarkofāgs ar bronzas lauru vainagu, marmora sols, kur jums atpūsties un klusībā lūgt Dievu, visapkārt puķes, cipreses, grantēti celiņi, baseins putniem - mūsu spārnotajiem dziedoņiem, kapa norobežojums, ko veido zemas granīta kolonnas un bronzas ķēdes, smagas dzelzs durvis ar monogrammu, ģimenes ģerboni vai maiznieku cunftes simbolu... Nībūra kundze klausās, it kā Morics Rozentāls spēlētu Šopēna noktirni. - Izklausās jau gluži labi, viņa tad saka. - Bet vai jums nav kaut kas oriģināls? Es sapīcis stīvi paveros viņā. Viņa auksti skatās pretī - īsts mūžīgā naudīgā klienta pirmtēls. - Ir jau šis tas oriģināls, - es maigi un indīgi atbildu. - Piemēram, tādi pieminekļi kā Dženovā Campo Santo kapsētā. Mūsu tēlnieks tur strādājis gadiem ilgi. Viens no viņa izcilākajiem darbiem ir raudoša sieviete, kas noliekusies pār zārku; aizmugurē - augšāmcēlies mirušais, kuru eņģelis ved uz debesīm. Eņģelis pavērsis skatienu atpakaļ un ar brīvo roku svētī sērojošo atraitni. Viss ir cirsts baltā Karrāras marmorā, eņģelim spārni var būt sakļauti vai izplesti... - Gluži jauki. Un kas vēl? - Bieži tiek attēlota arī aizgājēju profesija. Varētu, piemēram, izveidot maiznieku, kas mīca mīklu. Viņam aizmugurē stāv nāve un viegli pieskaras pie pleca. Nāve var būt ar izkapti vai bez tās, vai nu apsegta ar līķautu, vai kaila, šajā gadījumā tas būs ģindenis, ko tēlniekam ir ļoti grūti izcirst, it īpaši ribas, kuras ļoti uzmanīgi jāizkaļ katra atsevišķi, lai nesalūztu. Nībūra kundze klusē, it kā gaidītu ko vairāk. - Protams, var arī attēlot visu ģimeni, - es turpinu. Stāvam malā un lūdzam Dievu vai arī baiļu pārņemtu, cenšoties aizkavēt nāvi. Taču tie jau ir tādi pieminekļi, kas rēķināmi biljonos un prasa vesela gada vai divu gadu darbu. Tādā gadījumā būtu nepieciešama liela iemaksa un vēl maksājumi pa daļām. Man pēkšņi kļūst bail, ka viņa vienu no šiem variantiem varētu pieņemt. Kurts Bahs ir spējīgs izveidot, augstākais, vējā slīpi lidojošu eņģeli, daudz tālāk viņa māksla nesniedzas. Vajadzības gadījumā mēs tēlniecības darbus gan varētu pasūtīt kaut kur citur. - Un vēl? - Nībūra kundze jautā nepielūdzami. Es apsveru, vai stāstīt šim bezsirdīgajam sātanam kaut ko par pieminekli, kas veidots kā sarkofāgs, kuram mazliet noslīdējis vāks un no kura sniedzas laukā skeleta roka, tomēr nestāstu. Mūsu pozīcijas ir pārāk nevienādas: viņa ir pircēja un es - pārdevējs, viņa var mani tirdīt, es viņu ne, jo varbūt tomēr viņa kaut ko nopirks. - Šimbrīžam tas būtu viss. Nībūra kundze vēl brītiņu nogaida. - Ja jums vairāk nekā nav, tad man jāiet pie Hollmaņa un Kloca. Viņa skatās manī vaboles acīm. Sēru plīvuru viņa atmetusi atpakaļ pāri melnajai cepurei. Viņa gaida, ka es tagad sarīkošu neprātīgu teātri. Es to nedaru. - Ar to jūs mums darīsit prieku, - es tikai vēsi pasaku. Mēs strādājam pēc principa, ka jāpiesaista arī konkurenti, lai būtu redzams, ko spēj mūsu firma. Izpildot pasūtījumus, kur ir tik daudz tēlniecības darbu, protams, ir ļoti svarīgi, kāds ir mākslinieks, citādi pēkšņi var iznākt kā nesen vienam no mūsu konkurentiem, kura vārdu man negribētos minēt, - ka vienam eņģelim ir divas kreisās kājas. Ir redzētas arī šķielējošas dievmātes un Kristus ar vienpadsmit pirkstiem. Kad to pamanīja, bija jau par vēlu. Nībūra kundze nolaiž plīvuru kā skatuves priekškaru. - Gan jau es uzmanīšu! Esmu pārliecināts, ka to viņa tiešām darīs. Savas sēras viņa izbauda alkatīgi, dzerdama tās pilniem malkiem. Paies vēl ilgs laiks, iekams viņa kaut ko pasūtīs, jo, kamēr viņa vēl nav izlēmusi, tikmēr var spīdzināt visas pieminekļu firmas, bet pēc tam tikai to vienu, kurai ir pasūtījusi. Pagaidām viņa savās sērās vēl zināmā mērā ir kā brašs puisis, bet vēlāk jau būs kā precējies vīrs, kuram jābūt uzticīgam. Zārcinieks Vilke nāk no savas darbnīcas. Viņa ūsās karājas ēveļskaidas. Rokā viņš tur kārbiņu ar apetīti rosinošām Ķīles šprotēm un šmakstinādams tās ēd. - Kādas ir jūsu domas par dzīvi? - es viņam jautāju. Viņš apstājas. - No rīta citādas nekā vakarā, ziemā citādas nekā vasarā, pirms ēšanas citādas nekā
pēc tam un jaunībā droši vien citādas nekā vecumā. - Pareizi. Beidzot esmu saņēmis saprātīgu atbildi! - Jauki, bet, ja jūs pats zināt, kāpēc tad vēl jautājat? - Jautāšana izglīto. Turklāt no rīta es jautāju citādi nekā vakarā, ziemā citādi nekā vasarā un pirms dzimumakta citādi nekā pēc tā. - Pēc dzimumakta, - Vilke saka. - Tiešām, tad vienmēr viss ir citādi! To es biju pavisam aizmirsis. Es viņam paklanos kā abatam. - Apsveicu par askētismu! Tātad jūs miesas dziņas esat jau pārvarējis! Lai nu vēl kāds būtu ticis tik tālu! - Blēņas! Es neesmu impotents. Bet sievietes kļūst jocīgas, kad ir darīšana ar zārcinieku. Baidās. Negrib nākt darbnīcā, kad tur ir zārks. Pat tad ne, ja galdā tiek liktas Berlīnes pankūkas un portvīns. - Kādā galdā? - es jautāju. - Uz negatavā zārka? Uz pulēta jau nu noteikti ne, jo portvīna pudele atstāj apļus. - Uz palodzes. Uz zārka var sēdēt. Turklāt tas vispār vēl nav zārks. Par zārku tas kļūst tikai tad, kad tur iekšā guļ mironis. Līdz tam tas ir tikai galdnieka apdarināts priekšmets. - Pareizi. Bet ir grūti to vienmēr tā nošķirt. - Tur jau tā lieta. Hamburgā reiz man bija dāma, kurai tas bija vienalga. Viņu tas pat uzjautrināja. Viņai trakoti gribējās tur gulēt. Es zārku līdz pusei piepildīju ar mīkstām, baltām egļu ēveļskaidām, tās vienmēr tik romantiski smaržo pēc meža. Viss veicās labi. Mēs krietni papriecājāmies, un tad šī atkal gribēja kāpt ārā. Bet zārka dibenā vienā vietā nolādētā līme vēl lāgā nebija nožuvusi, ēveļskaidas bija noslīdējušas nost un dāmas mati pielīmējušies. Viņa pāris reižu tos paraustīja un tad sāka kliegt. Šī domāja, ka miroņi tur viņu aiz matiem ciet. Tā nu šī bļāva un bļāva, sanāca ļaudis, arī mans meistars, dāmu atbrīvoja, bet es no savas vietas izlidoju. Žēl gan - tur būtu varējis izveidoties smuks sakars. Jā, mūsu brāļiem dzīve nav viegla. Vilke uzmet man trakulīgu skatienu, nosmīn un tīksmīgi ķeksējas pa savu kārbiņu, man nepiedāvādams. - Man ir zināmi divi gadījumi, kad cilvēki saindējušies ar šprotēm, - es saku. - Tā ir drausmīga, lēna nāve. Vilke atmet ar roku. - Šīs ir svaigi kūpinātas. Un ļoti maigas. Īsta delikatese. Es dalītos ar jums, ja jūs man apgādātu jauku meiču, kurai nav aizspriedumu, - tādu kā tā svīterī ģērbtā, kura tagad bieži nāk pie jums, kad abi kaut kur dodaties. Es blenžu zārciniekā. Viņš neapšaubāmi domā Gerdu. Gerdu, kuru patlaban tieši gaidu. - Es neesmu nekāds meiču tirgotājs, - es atcērtu. - Bet es jums došu padomu. Vediet savas dāmas kaut kur citur, nevis tieši darbnīcā. - Uz kurieni tad? - Vilke cenšas izbakstīt asakas no zobiem. - Tur jau ir tas āķis! Uz viesnīcu? Pārāk dārgi. Turklāt jābaidās no policijas pārbaudēm. Uz pilsētas apstādījumiem? Atkal policija. Vai šeit pagalmā? Tad jau labāk tomēr manā darbnīcā. - Un jums dzīvokļa nav? - Mana istaba nav pasargāta no iebrukumiem. Dzīvokļa saimniece ir īsts pūķis. Pirms daudziem gadiem man ar viņu kaut kas bija. Toreiz bija spiedīga vajadzība, vai saprotat? Tikai īsu laiciņu, bet tā ragana vēl tagad, pēc desmit gadiem, ir greizsirdīga. Man atliek tikai darbnīca. Nu, vai nevarētu izdarīt draudzīgu pakalpojumu? Iepazīstiniet mani ar to dāmu svīterī! Es klusēdams norādu uz iztukšoto šprotu kārbu. Vilke to aizmet pagalmā un iet pie krāna mazgāt ķetnas. - Augšā man vēl ir pirmšķirīga portvīna pudele. - Pataupiet šo dziru savai nākamajai bajadērai. - Līdz tam laikam no tā iznāks tinte. Taču pasaulē ir vēl šprotes, ne tikai šī viena kārbiņa. Es norādu ar pirkstu uz savu pieri un eju uz biroju paņemt zīmēšanas bloku un saliekamo soliņu, lai uzskicētu Nībūrai mauzoleju. Apsēžos pie obeliska, jo tā vienlaicīgi varu gan dzirdēt telefonu, gan pārredzēt ielu un pagalmu. Pieminekļa zīmējumu izrotāšu ar uzrakstu: «Šeit pēc ilgām, grūtām ciešanām
atdusas atvaļināts majors Volkenšteins, miris 1923. gada maijā». Atnāk viena no Knopfa meitām un apbrīno manu darbu. Tā ir viena no dvīnēm, kuras gandrīz nevar atšķirt. Māte to var pēc smaržas, Knopfam ir vienalga, bet no mums, pārējiem, to precīzi nespēj neviens. Es iegrimstu pārdomās par to, kā būtu, ja apprecētu dvīni un otra dvīņumāsa dzīvotu tajā pašā mājā. Gerda mani iztraucē. Viņa stāv pie ieejas pagalmā un smejas. Es nolieku savu zīmējumu. Dvīņu māsa aizskrien. Vilke beidz mazgāties. Gerdai aiz muguras viņš norāda uz tukšo šprotu kārbiņu, kuru kaķis grūsta pa pagalmu, tad pats uz sevi un paceļ divus pirkstus. Un vēl čukst bez skaņas: «Divas.» Gerdai šodien mugurā ir pelēks svīteris, pelēki svārki un melna berete. Viņa vairs neizskatās pēc papagaiļa, bet ir glīta, sportiska un labā omā. Es tagad viņā raugos citādām acīm. Sieviete, kuru iekāro cits, kaut arī tas būtu kaisles apsēsts zārcinieks, tūlīt kļūst vērtīgāka nekā iepriekš. Tā nu ir, ka cilvēks daudz vairāk dzīvo no relatīvām nekā no absolūtām vērtībām. - Vai tu šodien biji «Sarkanajās dzirnavās»? - es jautāju. Gerda apstiprinoši pamāj. - Smirdoša būda! Man tur bija mēģinājums. Kā es ienīstu šos lokālus ar aukstajiem tabakas dūmiem! Es raugos viņā piekrītoši. Vilke Gerdai aizmugurē aizpogā kreklu, izlasa ēveļskaidas no ūsām un pievieno savam piedāvājumam vēl trīs pirkstus. Piecas šprotu kārbiņas! Skaists piedāvājums, bet es tam nepievēršu uzmanību. Manā priekšā stāv vienas nedēļas laime - skaidra, noteikta laime, kas nedara sāpes, vienkārša jutekļu un mērenas iztēles laime, uz divām nedēļām noslēgta naktskluba līguma īsā laime; tā ir laime, no kuras puse jau pagājusi, kura atsvabinājusi mani no Ernas un pat Izabellu padarījusi par to, kam viņai jābūt, - par fatamorgānu, kas nesāp un nemodina nepiepildāmas vēlmes. - Nāc, Gerda! - es saku pēkšņi uzplūdušā lietišķā pateicībā. - Aiziesim šodien pirmšķirīgi paēst! Vai esi izsalkusi? - Jā, ļoti. Mēs varētu kaut kur... - Šodien nekādus kartupeļu salātus un nekādas desiņas! Paēdīsim sevišķi labi un nosvinēsim jubileju: ka mūsu kopdzīve ir aizvirzījusies līdz vidum. Pirms nedēļas tu šeit biji pirmo reizi, un pēc nedēļas stacijā pamāsi man ardievas. Nosvinēsim pirmo un nedomāsim par otro! Gerda smejas. - Es nemaz nepaspēju pagatavot kartupeļu salātus. Pārāk daudz darba. Cirks ir kaut kas cits nekā stulbs kabarejs. - Labi, tad šodien ejam uz «Valhallu». Vai tev garšo gulašs? - Jā, garšo. - Tad ir labi! Pie tā paliksim! Un tagad - uz mūsu īsās dzīves lielā vidus svētkiem! Es nometu zīmēšanas bloku pa vaļējo logu uz rakstāmgalda. Promiedams vēl redzu neizmērojami dziļas vilšanās pilno Vilkes fizionomiju. Galīgi izmisis viņš paceļ abas rokas - desmit kārbiņas šprotu vesels kapitāls! - Kāpēc gan ne? - Eduards Knoblohs man par izbrīnu laipni atjautā. Es biju gaidījis niknu pretošanos. Ēšanas taloni ir derīgi tikai pusdienām, bet, uzmetis skatienu Gerdai, Eduards šodien ir gatavs ne tikai pieņemt tos vakariņām, bet paliek pat stāvot pie mūsu galdiņa. - Vai tu, lūdzu, neiepazīstinātu ar mani? Esmu sprukās. Tā kā viņš ir atzinis ēšanas talonus, tad man jāatzīst viņš pats. - Eduards Knoblohs, viesnīcnieks, restorāna īpašnieks, dzejnieks, biljonārs un skopulis, - es nevērīgi saku. - Gerda Šneideres jaunkundze. Eduards paklanās pa pusei glaimots, pa pusei aizkaitināts. - Neticiet nekam no visa teiktā, cienījamā jaunkundze! - Arī tavam vārdam ne? - es jautāju. Gerda smaida. - Jūs esat biljonārs? Cik interesanti! Eduards nopūšas. - Tikai komersants ar visām komersanta rūpēm. Neklausieties tajā vieglprātīgajā
mēļotājā! Un jūs? Skaista, starojoša, dievišķīga būtne, kas bezrūpīgi kā spāre lidinās pār grūtsirdības tumšajiem dīķiem... Man šķiet, ka neesmu lāgā sadzirdējis, tāpēc blenžu Eduardā, it kā viņš būtu zelta spļāvējs. Gerdai laikam šodien piemīt maģisks pievilkšanas spēks. - Lai paliek ģipša rotājumi, Eduard! - es saku. - Šī dāma pati ir māksliniece. Vai grūtsirdības tumšais dīķis esmu es? Un kur kavējas gulašs? - Manuprāt, Knobloha kungs runā ļoti poētiski. - Gerda veras Eduardā ar nevainīgu sajūsmu. - Kur gan jūs vēl atrodat laiku poēzijai? Ja jums ir tik liels nams un tik daudz viesmīļu! Jums jābūt laimīgam cilvēkam. Tik bagāts un turklāt vēl talantīgs. - Var jau, var atrast! - Eduards ir atplaucis. - Ak māksliniece, jūs arī... Tagad redzu, ka viņā pēkšņi mostas neuzticība. Bez šaubām, tā ir Renē de la Tūras ēna, kas pārslīd gluži kā mākonis pār mēnesi. - Nopietna māksliniece, domājams, - viņš saka. - Nopietnāka par tevi, - es atbildu. - Šneideres jaunkundze nebūt nav dziedātāja, kā tu nupat domāji. Viņa prot dzīt lauvas cauri riņķiem un jāt uz tīģeriem. Un tagad aizmirsti policistu, kurš tevī slēpjas - kā jau īstenā mūsu mīļotās tēvzemes dēlā, un klāj galdu! - Ak lauvas un tīģeri! - Eduardam ir iepletušās acis. - Vai tas ir taisnība? - viņš jautā Gerdai. - Šis vīrs bieži mēdz melot. Es zem galda uzminu Gerdai uz kājas. - Es agrāk strādāju cirkā, - viņa atbild, nesaprazdama, kas tur tik interesants. - Un atkal atgriezīšos cirkā. - Kas būs ko ēst, Eduard? - es nepacietīgi jautāju. - Vai varbūt mums vispirms jāiesniedz visa dzīves gājuma izklāsts četros eksemplāros? - Es pats paskatīšos, - Eduards galanti saka Gerdai. - Tādiem viesiem! Manēžas brīnumdare! Ak! Piedodiet Bodmera kungam viņa ērmīgo uzvedību! Viņš audzis kara laikā starp kūdras racējiem un par audzināšanu var pateikties histēriskam pastniekam. Viņš aizlāčo projām. - Izskatīgs vīrietis, - Gerda pavēstī. - Vai precējies? - Bija. Sieva aizbēga tāpēc, ka viņš ir pārāk skops. Gerda aptausta damasta galdautu. - Tā būs bijusi muļķe, - viņa sapņaini saka. - Man patīk taupīgi cilvēki. Tādi prot saglabāt naudu. - Inflācijas laikā tas ir dumjākais, ko var darīt. - To, protams, vajag labi ieguldīt. - Gerda aplūko smagos, apsudrabotos nažus un dakšiņas. - Šķiet, ka šis tavs draugs to dara pareizi, kaut arī viņš ir dzejnieks. Es paskatos uz viņu mazliet pārsteigts. - Var jau būt, - es saku. - Bet citiem no tā nav nekāda labuma. Vismazāk viņa sievai. Tai viņš lika rauties no rīta līdz vēlai naktij. Apprecēties ar Eduardu nozīmē strādāt viņa labā par velti. Gerda nenoteikti smaida kā Mona Liza. - Katram naudas skapim ir savs numurs, vai tu to vēl nezināji, puisīti? Es veros viņā ar stīvu skatienu. Kas te notiek? - es domāju. Vai tā ir tā pati sieviete, ar kuru kopā vakar dārza restorānā «Skaistā ainava» par nieka pieciem tūkstošiem marku ēdu sviestmaizes ar rūgušpienu un runājos par vienkāršās dzīves jaukumiem? - Eduards ir resns, netīrs un neglābjami skops, es stingri pavēstīju. - Tas man ir zināms jau daudzus gadus. Sieviešu pazinējs Rīzenfelds man reiz teica, ka šāda kombinācija atbaidot jebkuru sievieti. Taču Gerda, kā šķiet, nav parasta sieviete. Viņa pētī lielās lustras, kas nokarājas no griestiem kā caurspīdīgi stalaktīti, un nenovirzās no šā temata. - Droši vien viņam ir vajadzīgs kāds, kas par viņu rūpētos. Ne jau kā vista par cāļiem, protams. Šķiet, ka viņam vajadzīgs cilvēks, kas prot novērtēt viņa labās īpašības. Nu jau es satraucos pavisam atklāti. Vai mana mierīgā divu nedēļu laime jau taisās izkūpēt? Kāpēc gan man vajadzēja vest viņu šurp, kur mirdz sudrabs un kristāls! - Eduardam labu īpašību nemaz nav, - es saku. Gerda atkal smaida. - Tādas piemīt katram cilvēkam. Vajag tikai tās viņam parādīt.
Šajā brīdī, par laimi, parādās viesmīlis Freidanks, pompozi nesdams šurp uz sudraba paplātes pastēti. - Kas tas tāds? - es jautāju. - Aknu pastēte, - Freidanks augstprātīgi paskaidro. - Bet ēdienkartē ir rakstīts - kartupeļu zupa! - Šī ir no Knobloha kunga paša sastādītās ēdienkartes, - saka Freidanks - kādreizējais jefreitorsuzturzinis un nogriež divus gabalus - biezu Gerdai un plānu - man. - Vai varbūt jūs labāk vēlētos likumīgi pienākošos kartupeļu zupu? - viņš sirsnīgi apvaicājas. - Varu atnest. Gerda smejas. Noskaities par Eduarda lēto mēģinājumu nozvejot manu dāmu ar šo ēsmu, es gribu pieprasīt tieši kartupeļu zupu, bet Gerda zem galda man piebiksta. Uz galda viņa graciozi samaina šķīvjus un dod man lielāko gabalu. - Tā tas piederas, - viņa pamāca Freidanku. - Lielākais gabals vienmēr jāsaņem vīrietim. Vai ne? - Jā gan, - pēkšņi apjucis, Freidanks stostās. - Tas ir - mājās, bet šeit... - Bijušais jefreitors nezina, ko nu lai iesāk. Eduards viņam ir pavēlējis dot Gerdai pamatīgu gabalu, bet man - mazu šķēlīti, un to viņš ir izpildījis. Tagad viņš redz, ka viss iznācis gluži pretēji, un gandrīz vai saļimst, jo pēkšņi viņam pašam uz savu atbildību jāizlemj, ko darīt. Ļaudīm mūsu mīļotajā tēvzemē šāda patstāvība nepatīk. Uz pavēli mēs reaģējam tūlīt, tas mūsu lepnajās asinīs ir iegājis jau kopš gadsimtiem, bet pašam ko izšķirt - tas jau ir kas cits. Freidanks dara vienīgo, ko prot, - raugās apkārt pēc sava priekšnieka palīdzības un cer uz jaunu pavēli. Pienāk Eduards. - Servējiet, Freidank, - ko stāvat? Es paķeru dakšiņu un žigli nokniebju gabalu no manā priekšā noliktās pastētes tieši tai acumirklī, kad Freidanks atbilstoši pirmajai pavēlei grib šķīvjus atmainīt atpakaļ. Freidanks sastingst. Gerda iespurcas. Eduards, savaldīgs kā karavadonis, izprot situāciju, pastumj Freidanku nost, nogriež vēl vienu krietnu pastētes gabalu, ar enerģisku žestu noliek to Gerdai priekšā un saldskābā balsī apvaicājas man: - Vai garšo? - Tā nekas, - es atbildu. - Žēl, ka nav zoss pastētes. - Tā ir zoss pastēte. - Bet garšo pēc teļa pastētes. - Vai tu kādreiz savā mūžā esi ēdis zoss pastēti? - Eduard, - es skaidroju, - zoss pastēti esmu ēdis tik daudz, ka man pat nācis vēmiens. Eduards smejas caur degunu. - Kur tad? - viņš nicīgi jautā. - Francijā, kad devāmies uzbrukumā un kad es guvu vīra rūdījumu. Toreiz mēs iekarojām veselu veikalu, kas bija pilns ar zosu aknu pastēti. Tā bija no Strasbūras sūtīta terīnēs un aizdarīta ar melniem Perigoras trifeļiem, kuru tavā pastētē trūkst. Toreiz tu virtuvē mizoji kartupeļus. Es nestāstu, ka man sametās slikti tāpēc, ka mēs atradām arī veikala īpašnieci - vecu tantiņu, kas skrandās gulēja pie sienas paliekām; viņas sirmā galva bija norauta un uzdurta uz veikala plaukta āķa, kā barbaru ciltis mēdza uzdurt galvas uz šķēpiem. - Un kā garšo jums? - Eduards jautā Gerdai aiz glaimības kūstošā balsī kā varde, kas nebēdīgi tup pie pasaules grūtsirdības tumšajiem dīķiem. - Labi, - Gerda atbild un ķeksē iekšā. Eduards paklanās smalki kā dendijs un aizplivinās kā dejojošs zilonis. - Redzi nu, - Gerda saka un paskatās uz mani mirdzošām acīm. - Viņš nemaz nav tik skops. Es nolieku dakšiņu. - Paklausies, tu - zāģu skaidu apvēdītais cirka brīnum, - es attraucu. - Te tavā priekšā ir cilvēks, kura lepnums, runājot Eduarda žargonā, vēl ir smagi ievainots, tāpēc ka viņa dāma aizgājusi pie bagāta spekulanta. Vai tagad vēl gribi - atkal runāšu, atdarinot Eduarda barokālo prozu, - liet verdošu eļļu viņa vēl nesadzijušajās vātīs un nodarīt man to pašu vēlreiz? Gerda ēzdama smejas. - Nerunā muļķības, dārgumiņ, - viņa saka ar pilnu muti. - Un nekairini sev žulti! Ja tas tev kremt, tad kļūsti vēl bagātāks par citiem!
- Jauks padoms! Kā lai es to izdaru? Ar buršanu? - Tāpat kā citi. Tie taču to ir varējuši. - Eduards šo viesnīcu mantoja, - es skarbi saku. - Un Villijs? - Villijs ir spekulants. - Ko nozīmē - spekulants? - Tas ir cilvēks, kas izmanto konjunktūru. Kas tirgojas ar visu - no siļķēm līdz pat tērauda akcijām. Kas slēdz darījumus, kur vien var, ar ko vien var, kā vēl var, kad jau draud ietupināšana cietumā. - Nu, redzi nu! - Gerda iesaucas un paņem pastētes atlikumu. - Vai tev šķiet, ka man arī vajadzētu par tādu kļūt? Gerda ar saviem veselajiem zobiem saskraukšķina maizīti. - Vari kļūt vai nekļūt. Taču nedusmojies, ja pats negribi kļūt par to, kas citi ir. Lamāties jau prot katrs, dārgumiņ! - Pareizi, - es saku, pārsteigts un pēkšņi juzdamies stipri atskurbis. Šķiet, ka manās smadzenēs uzreiz ir pārplīsis vesels lēvenis ziepju burbuļu. Es paskatos uz Gerdu. Viņa prot nolādēti reāli raudzīties uz lietām. - Tev tiešām ir taisnība, - es apliecinu. - Protams, ka man ir taisnība. Bet paskaties, ko tur nes! Vai tev šķiet, ka tas arī domāts mums? Tas ir domāts mums. Cepta vista ar sparģeļiem. Ieroču fabrikantiem piemērots ēdiens. Eduards pats visu pārlūko. Viņš liek Freidankam cepeti sadalīt. - Krūtiņu dāmai, - viņš komandē. - Es labāk ņemšu stilbu, - Gerda saka. - Stilbu un krūts gabaliņu dāmai, - Eduards galanti izrīko. - Tik tiešām! - Gerda iesaucas. - Jūs esat džentlmenis, Knobloha kungs! Es jau to zināju. Eduards pašapmierināti pasmaida. Es nesaprotu, kam viņam vajadzīgs viss šis teātris. Nevaru ticēt, ka Gerda viņam tik ļoti patīk, lai nestu tādus upurus: drīzāk jau šis aiz niknuma par mūsu ēšanas taloniem mēģina man viņu nocelt. Tātad atriebība, lai panāktu izlīdzinošu taisnīgumu. - Freidank, - es saku, noņemiet no mana šķīvja ribāju! Es kaulus neēdu. Dodiet man labāk otru stilbiņu! Vai varbūt jūsu vista ir bijusi kara upuris, kam amputēta kāja? Freidanks veras savā kungā kā aitu suns. - Tev taču ir pats labākais, - Eduards cenšas iestāstīt. - Ribiņas var noskrubināt ar gardu muti. - Es neesmu nekāds skrubinātājs. Es esmu ēdējs. Eduards parausta platos plecus un vilcinādamies iedod man otru stilbu. - Vai tu labāk negribētu salātus? - viņš apjautājas. - Žūpām sparģeļi ir ļoti kaitīgi. - Dod man sparģeļus! Esmu moderns cilvēks ar stipru noslieksmi uz pašiznīcināšanu. Eduards aizlīgo kā gumijas degunradzis. Man pēkšņi kaut kas iešaujas prātā. - Knobloh! - es norēcos viņam pakaļ Renē de la Tūras ģenerāļa balsī. Viņš apsviežas, kā ar šķēpu trāpīts mugurā. - Ko tas nozīmē? - viņš pārskaities bļauj. - Kas? - Tā aurot. - Aurot? Kurš te bez tevis vēl auro? Vai varbūt ir par daudz prasīts, lai mis Šneiderei atnestu salātus? Tad nevajag pašam piedāvāt! Eduarda acis ieplešas milzīgi platas. Redzams, ka viņā mostas briesmīgas aizdomas un kļūst par pārliecību. - Jūs... - viņš vēršas pie Gerdas. - Jūs mani saucāt? - Ja salāti ir, tad es labprāt ņemtu, - Gerda atbild, nenojauzdama, kas notiek. Eduards vēl arvien stāv pie galda. Tagad viņš nešaubīgi tic, ka Gerda ir Renē de la Tūras māsa. Redzams, cik žēl viņam tagad ir pastētes, vistas un sparģeļu. Viņam šķiet, ka ir šausmīgi apmuļķots. - Tas bija Bodmera kungs, - saka Freidanks, pielīdis klāt. - Es redzēju. Taču Freidanka vārdi aizskan Eduarda ausīm garām. - Atbildiet tikai, kad jums jautā, sulaini! - es viņam nevērīgi aizrādu. - To jums gan pie prūšiem būtu
vajadzējis iemācīties. Un tagad ejiet un turpiniet laistīt uz to nesagatavotiem cilvēkiem gulaša mērci aiz kakla! Bet tu, Eduard, paskaidro, vai šī lieliskā maltīte nozīmēja pacienāšanu vai arī tu par to gribi iekasēt mūsu markas. Izskatās, ka Eduardu tūlīt ķers trieka. - Dod šurp markas, nelieti! - viņš pieprasa dobjā balsī. Es noskaitu un nolieku papīra gabalus uz galda. - Kurš te ir nelietis, tas vēl ir jautājums, tu novēlojies don Žuān! - es saku. Eduards pats neņem markas. - Freidank, - viņš pavēl aiz niknuma gluži neskanīgā balsī, - iemetiet tās skrandas papīrgrozā! - Pagaidiet! - es uzsaucu un ņemu ēdienkarti. - Ja jau mēs maksājam, tad mums ir tiesības vēl arī uz saldo ēdienu. Ko tu vēlētos, Gerda? Sarkano biezo ķīseli vai kompotu? - Ko jūs iesakāt, Knobloha kungs? - Gerda jautā, neapjauzdama, kāda drāma Eduardā norisinājusies. Eduards izmisīgi noplāta rokas un aiziet. - Tātad kompotu! - es nokliedzu viņam nopakaļ. Viņš saraujas un tad iet tālāk, kā slīdēdams uz olām. Viņš gaida, ka kuru katru mirkli atskanēs kazarmu pagalma balss. Es apsveru, vai kliegt, bet tad nolemju, ka atteikšanās būs vēl iedarbīgāka taktika. - Kas te pēkšņi notiek? - Gerda jautā, neko nesaprazdama. - Nekas, - es nevainīgi atbildu un sadalu mums abiem vistas skeletu. - Tikai maza ilustrācija lielā Klauzevica stratēģijas tēzei: «Uzbrūc ienaidniekam, kad viņš iedomājas, ka ir uzvarējis, un tādā vietā, kur viņš to vismazāk gaida.» Gerda nesapratusi pamāj ar galvu un ēd kompotu, ko Freidanks bez kāda respekta nometis mums priekšā. Es domīgi raugos Gerdā un nolemju nekad vairs nevest viņu uz «Valhallu» un no šās dienas ievērot Georga dzelzs likumu: «Nerādi sievietei neko jaunu, tad viņa arī uz turieni netieksies un nepametīs tevi.» Ir nakts. Es stāvu savā istabā, atspiedies pret logu. Spīd mēness, no dārziem plūst ceriņu smagā smarža, un es pirms stundas esmu pārnācis mājās no «Vecpilsētas viesnīcas». Kāds mīlnieku pārītis aizslīd pa mēness neapspīdēto ielas pusi un nozūd mūsu dārzā. Es pret to neko neuzsāku, jo tas, kas pats nav izslāpis, ir miermīlīgs un naktis tagad ir pārāk vilinošas. Lai nekas neatgadītos, es tomēr pirms stundas pie abiem dārgajiem, lielajiem krustiem piekāru uzrakstu: «Uzmanību! Var nokrist! Sadragās kāju pirkstus!» Kaut kāda iemesla pēc mīlnieki vislabprātāk izvēlas tieši krustus, kad zeme ir pārāk mikla, droši vien tāpēc, ka pie tiem var labāk pieturēties, kaut gan varētu domāt, ka arī vidēja lieluma pieminekļi ir tikpat labi lietojami. Man jau iešāvās prātā ideja uzkārt vēl otru uzrakstu ar šādu ieteikumu, tomēr to neizdarīju. Krolla kundze reizēm ceļas stipri agri, un tad viņa mani, lai cik iecietīga būdama, tomēr iepļaukātu par pārāk lielu vaļību, iekams es pagūtu paskaidrot, ka pirms kara esmu bijis ārkārtīgi kautrīgs, bet šī īpašība man zudusi, aizstāvot mūsu mīļo tēviju. Pēkšņi redzu mēness gaismā stampājam šurp kādu kvadrātveidīgu stāvu. Es sastingstu. Tas ir zirgu kāvējs Vaceks. Viņš nozūd savā dzīvoklī divas stundas par agru. Varbūt vairs nav kleperu, ko kaut, jo zirgu gaļa tagad ir cieņā. Es vēroju logus. Tajos iedegas gaisma, un Vaceka ēna spocīgi kustas. Es apsveru, vai nevajadzētu brīdināt Georgu Krollu, bet traucēt mīlētājus ir visai nepatīkami, un var jau arī būt, ka Vaceks, daudz neprātodams, liekas gulēt. Izskatās tomēr, ka tā nebūs. Miesnieks atver logu un vēro ielu gan pa labi, gan pa kreisi. Es dzirdu, kā viņš sēc. Tad viņš aizver slēģus un pēc brītiņa parādās durvju priekšā ar krēslu rokā un miesnieka dūci aiz zābaka stulma. Viņš apsēžas uz krēsla un, kā liekas, ir nolēmis gaidīt Līzu. Es paveros pulkstenī - ir pusdivpadsmit. Nakts ir silta, un Vaceks ārā var sēdēt stundām ilgi. Līza turpretim ciemojas pie Georga jau labu laiku; aizsmakušās mīlas elsas ir apklusušas, un, ja viņa ieskries miesniekam tieši rokās, gan jau atradīs kādu ticamu izrunu un šis uz to iekritīs, bet labāk taču būs, ja nekas tāds nenotiks. Es nolavos lejā un noklaudzinu pie Georga durvīm Hoenfrīdbergas marša sākumu. Pabāžas laukā viņa kailā galva. Es ziņoju, kas notiek. - Nolādēts, - viņš saka. - Skaties, ka dabū viņu no turienes prom!
- Šajā laikā? - Mēģini! Liec lietā savu šarmu! Es staipīdamies izeju ārā, žāvājos, brītiņu pastāvu un tad dodos pāri pretī pie Vaceka. - Jauks vakars, - es saku. - Sūds no jaukuma, - Vaceks atbild. - Var jau būt, - es neiebilstu. - Tas vairs ilgi tā neies, - Vaceks pēkšņi asi noskalda. - Kas? - Kas? Jūs to labi zināt! Šitā cūcība! Kas gan cits? - Cūcība? - es satraucies jautāju. - Kā tā? Es skatos uz zābakā iebāzto dūci un jau redzu Georgu ar pārgrieztu rīkli guļam starp pieminekļiem. Līzu, protams, ne - tāds jau ir vīriešu sensenais stulbums. - Kā nu to ņem, - diplomātiski atbildu. Es lāgā nesaprotu, kāpēc Vaceks jau sen nav uzrāpies līdz Georga logam. Tas atrodas pirmajā stāvā un ir vaļā. - Drīz viss būs citādi, - Vaceks dusmīgi pavēstī. - Plūdīs asinis. Vainīgajiem nāksies atbildēt. Es nopētu viņu. Pie druknā auguma šim vīram ir garas rokas, un vispār viņš izskatās spēcīgs. Es varētu ar celi iespert viņam pa zodu un, kad viņš ķepurosies augšā, dot vēl spērienu kājstarpē vai arī, ja šis gāzīsies virsū, varu aizšaut priekšā kāju un viņa galvu pāris reižu pamatīgi sist pret bruģi. Pirmajā mirklī ar to pietiktu, bet ko vēlāk? - Vai dzirdējāt viņu? - Vaceks jautā. - Kuru? - Nu, jūs taču zināt! Viņu! Kuru gan citu? Ir taču tikai viens! Es ieklausos. Neko neesmu dzirdējis. Iela ir klusa. Georga logs tagad ir uzmanīgi aizvilkts ciet. - Kuru man būtu vajadzējis dzirdēt? - es jautāju skaļi, lai iegūtu laiku un liktu šiem saprast, ka Līzai nekavējoties jāpazūd dārzā. - Nu, viņu! Vadoni! Ādolfu Hitleru! - Ādolfu Hitleru! - es atvieglots atkārtoju. - To! - Kādu to? - Vaceks izaicinoši jautā. - Vai jūs neesat par viņu? - Un kā vēl! Tieši tagad! Jūs pat nevarat iedomāties, cik ļoti esmu par viņu! - Kāpēc tad neesat viņu dzirdējis? - Viņš taču šeit nav bijis. - Viņš bija radiofonā. Mēs viņu klausījāmies kautuvē. Sešu lampu aparāts. Viņš visu pārveidos! Varena runa! Tas vīrs zina, kas notiek. Visam jākļūst citādam! - Tas ir skaidrs, - es saku. Šajā vienā teikumā ir ietverts visu pasaules demagogu ieroču arsenāls. Visam jākļūst citādam! Kā būtu ar kausu alus? - Alu? Kur tad? - Tepat «Puķē», aiz stūra. - Es gaidu savu sievu. - Viņu jūs varat gaidīt arī «Puķē». Par ko tad Hitlers runāja? Man ļoti gribētos zināt. Mans radio ir sabojājies. - Par visu ko, - miesnieks pieceldamies atbild. - Tas vīrs zina visu! Visu, es jums, biedri, saku! Viņš ieliek krēslu priekšnamā, un mēs vienprātīgi dodamies pretī Dortmundes alum dārza restorānā «Puķe». X Stikla cilvēks maigajā nokrēslā nekustīgi stāv pie rožu dobes. Gregorijs Septītais pastaigājas pa kastaņu aleju. Vecākā māsa vadā salīkušu, garmatainu sirmgalvi, kurš atkal un atkal mēģina iekniebt viņas dūšīgajā dibenā un katru reizi priecīgi ķiķina. Man blakus uz sola sēž divi vīri, kuri cītīgi viens otram
cenšas ieskaidrot, kāpēc tas otrais ir jucis, bet neviens no viņiem neklausās. Svītrainās drēbēs ģērbta triju sieviešu grupa laista puķes - viņas ar savām alvas kannām klusēdamas slīd cauri vakaram. Es sēžu uz sola blakus rožu dobei. Šeit viss ir mierīgi un pareizi. Neviens neraizējas, ka dolāra vērtība vienā dienā cēlusies par divdesmit tūkstošiem marku. Neviens tāpēc neiet kārties kā pagājušajā naktī pilsētā kāds vecs laulāts pāris, kas šorīt atrasts drēbju skapī - katrs ar savu veļas auklas gabalu ap kaklu. Bez šiem abiem skapī vairāk nekā nebija - viss bija pārdots vai ieķīlāts, pat gulta un pats skapis. Kad pircējs gribēja mēbeles aizvest, viņš atrada līķus. Viņi bija saķērušies un nu rādīja viens otram pietūkušu, zilu mēli. Viņi bija ļoti viegli, tāpēc viņus varēja noņemt bez grūtībām. Abi bija tīri nomazgājušies un sasukājuši matus, drēbes bija glīti salāpītas un tīras. Pircējam - pilnasinīgam mēbeļu tirgotājam - sametās nelabi, līķus ieraugot, un viņš sacīja, ka negribot vairs skapi ņemt. Vakarā viņš tomēr mainīja domas un lika to aizvest. Līķi tajā laikā bija novietoti gultā, bet arī no turienes tos vajadzēja izcelt, jo arī gulta bija vedama projām. Kaimiņi aizdeva pāris galdu, un vecīšus tagad noguldīja uz tiem un viņu galvas ietina zīdpapīrā. Zīdpapīrs bija vienīgā manta, kas viņiem šajā dzīvoklī vēl bija piederējusi. Aizgājēji bija atstājuši vēstuli, kurā rakstīja, ka patiesībā gribējuši noindēties ar gāzi, bet gāzes sabiedrība to noslēgusi, tāpēc ka pārāk ilgi nebija maksāts. Tāpēc nu viņi atvainojās mēbeļu tirgotājam par sagādātajām neērtībām. Pienāk Izabella. Viņa ir ģērbusies īsās, gaišzilās biksēs, kas nesniedzas līdz ceļiem, dzeltenā blūzē un dzintara krellēs. - Kur tu biji? - viņa aizelsusies jautā. Es viņu neesmu redzējis dažas dienas. Katru reizi pēc dievkalpojuma izmanījos no baznīcas un gāju uz mājām. Nebija viegli atteikties no lieliskajām vakariņām un vīna Bodendīka un Vernikes sabiedrībā, bet es labāk vēlējos mierīgi kopā ar Gerdu notiesāt sviestmaizes un kartupeļu salātus. - Kur tu biji? - Izabella atkārto. - Ārā, - es noraidoši saku. - Tur, kur pats svarīgākais ir nauda. Viņa apsēžas uz sola atzveltnes. Viņas kājas ir tumši brūnas, it kā viņa būtu daudz gulējusi saulē. Abi man blakus sēdošie vīrieši neapmierināti paskatās, tad pieceļas un aiziet. Izabella noslīgst uz sola. - Kāpēc mirst bērni, Rūdolf? - viņa jautā. - To es nezinu. Es viņā neskatos. Negribu, lai viņa atkal mani savaldzinātu; pietiek jau, ka viņa tur sēž ar savām garajām kājām un tenisa biksēm, it kā nojaustu, ka es tagad vēlos dzīvot pēc Georga receptes. - Kāpēc jādzimst, ja viņi tūlīt atkal nomirst? - Tas tev jājautā vikāram Bodendīkam. Viņš apgalvo, ka Dievam esot iegrāmatots katrs mats, kas nokrīt cilvēkam no galvas, un ka visam esot sava jēga un morāle. Izabella smejas. - Dievs nodarbojas ar grāmatvedību? Par ko? Pats par sevi? Kāpēc? Viņš taču visu zina. - Jā, - es saku un pēkšņi kļūstu ļoti īgns, pats nezinādams, kāpēc. - Viņš ir viszinošs, bezgala labs, taisnīgs un mīlas pilns, un tomēr mirst bērni un mātes, kas bērniem vajadzīgas, un neviens nezina, kāpēc pasaulē ir tik daudz posta. Izabella strauji pagriežas pret mani. Viņa vairs nesmejas. - Kāpēc visi cilvēki nav vienādi laimīgi, Rūdolf? - viņa čukst. - To es nezinu. Varbūt tāpēc, ka citādi Dievam būtu garlaicīgi. - Nē, - viņa ātri attrauc. - Ne tāpēc. - Kāpēc tad? - Tāpēc, ka viņam ir bail. - Bailes? No kā? - Ja visi būtu laimīgi, Dieva vairs nevajadzētu. Nu es raugos viņā. Izabellas acis ir ļoti caurspīdīgas. Arī viņas seja ir brūna un šaurāka nekā agrāk. Viņš pastāv tikai nelaimes dēļ, - viņa saka. - Tad viņš ir vajadzīgs un viņu lūdz. Tāpēc viņš tā dara.
- Ir arī cilvēki, kas Dievu lūdz tāpēc, ka ir laimīgi. - Ak tā? - Izabella neticīgi smaida. - Tad šie ļaudis lūdz aiz bailēm, ka vienmēr nepaliks laimīgi. Tas viss tikai aiz bailēm, Rūdolf. Vai tu to nezini? Spēcīgā māsa aizved garām jautro sirmgalvi. Pa kādu galvenās ēkas logu laukā skan putekļsūcēja dūkšana augstā tonī. Es palūkojos apkārt. Logs ir vaļā, bet aizrežģots - kā melns caurums, pa kuru putekļsūcējs kliedz kā nolādēta dvēsele. - Viss tikai aiz bailēm, - Izabella atkārto. - Vai tev nekad nav bail? - Nezinu, - es atbildu joprojām piesardzīgi. - Ir jau gan. Karā man ļoti bieži bija bail. - Tā es nedomāju. Tās ir saprātīgas bailes. Es domāju tās bailes, kurām nav vārda. - Kādas? Bailes no dzīves? Viņa pakrata galvu. - Nē. Agrāk. - No nāves? Viņa atkal krata galvu. Es vairs nejautāju. Negribu iedziļināties. Kādu laiku mēs nokrēslā sēžam klusēdami. Man atkal ir tāda sajūta, ka Izabella nav slima, bet es to apspiežu. Ja ļaušu šai sajūtai vaļu, tad atkal radīsies sajukums, un to es negribu. Beidzot Izabella sarosās. - Kāpēc tu neko nerunā? - viņa jautā. - Ko gan nozīmē vārdi? - Daudz, - viņa čukst. - Visu. Vai tev no tiem ir bail? Es domāju. - Varbūt mēs visi mazliet baidāmies no cēliem vārdiem. Ar tādiem ir tik šausmīgi daudz melots. Varbūt baidāmies arī no savām jūtām. Mēs tām vairs neuzticamies. Izabella uzceļ kājas uz sola. - Tās tomēr ir vajadzīgas, mīļais, - viņa klusām saka. - Kā gan citādi varētu dzīvot? Putekļsūcējs vairs nedūc. Pēkšņi kļuvis ļoti klusu. No dobēm plūst miklās zemes dzestrā dvaša. Kastaņā kāds putns sauc vienmēr vienu un to pašu saucienu. Vakars pēkšņi liekas kā svari, kuru abos kausos likts vienādi daudz pasaules. Es tos jūtu, it kā tie bez smaguma balansētu man uz krūtīm, «Man nekas nevar notikt, kamēr tik mierīgi elpoju,» es domāju. - Vai tev ir bail no manis? - Izabella čukst. «Nē,» es domāju un pakratu galvu. «Tu esi vienīgais cilvēks, no kura man nav bail. Nav bail arī teikt vārdus. Attiecībā uz tevi tie nekad nekļūst ne pārāk cēli, ne arī smieklīgi. Tu tos saproti vienmēr, jo dzīvo vēl tajā pasaulē, kur vārdi un jūtas ir vienoti un kur meli un vīzijas nozīmē vienu un to pašu.» - Kāpēc tu neko nerunā? - viņa jautā. Es paraustu plecus. - Reizēm neko nav iespējams pateikt, Izabella. Un bieži ir grūti ļaut vaļu. - Kam ļaut vaļu? - Sev pašam. Daudz kas tam pretojas. - Nazis nevar pats sev iegriezt, Rūdolf, Kāpēc tu baidies? - Nezinu, Izabella. - Negaidi pārāk ilgi, mīļais! Citādi būs par vēlu. Vārdi ir vajadzīgi, - viņa dudina. Es neatbildu. - Ir vajadzīgi pret bailēm, Rūdolf, - viņa saka. - Tie ir kā spuldzes. Tie palīdz. Vai redzi, cik viss kļūst pelēks? Asinis vairs nemaz nav sarkanas. Kāpēc tu man nepalīdzi? Beidzot es vairs nepretojos. - Tu jaukā, svešā un mīļā sirds! - es iesaucos. - Ja es varētu tev palīdzēt! Viņa paliecas uz priekšu un apņem ar rokām manus plecus. - Nāc man līdzi! Palīdzi! Viņi sauc! - Kas sauc? - Vai tu nedzirdi? Balsis. Tās sauc nepārtraukti! - Neviens nesauc, Izabella. Tikai tava sirds. Bet ko tā sauc? Es jūtu viņas elpu uz savas sejas. - Mīli mani, tad vairs nesauks, - viņa saka. - Es tevi mīlu.
Viņa noslīgst man blakus. Acis viņa tagad ir pievērusi. Kļūst tumšāks, un es redzu, kā stikla cilvēks atkal lēnām aizsteberē garām. Kāda māsiņa savāc dažus vecīšus, kas, sakņupuši un nekustīgi kā tumši skumju kūlīši, sēdējuši uz soliem. - Ir laiks, - viņa uzsauc mūsu virzienā. Es pamāju ar galvu un palieku sēžam. - Tās sauc, - Izabella čukst. - Tās nekad nav atrodamas. Kuram gan ir tik daudz asaru? - Nevienam, - es saku. - Nevienam visā pasaulē, mīļā sirds. Viņa neatbild, tikai elpo man blakām kā piekusis bērns. Tad es viņu paceļu un nesu pa aleju atpakaļ uz ēku, kurā viņa dzīvo. Kad nolaižu viņu zemē, viņa klūp un cieši turas pie manis. Viņa murmina kaut ko man nesaprotamu un ļauj ievest sevi iekšā. Ieeju spoži apgaismo pienaina bezēnu gaisma. Es apsēdinu Izabellu vestibilā pītā krēslā. Viņa guļ aizvērtām acīm kā noņemta no neredzama krusta. Garām paiet divas melni tērptas māsas. Viņas dodas uz baznīcu. Vienu mirkli izskatās, it kā viņas gribētu Izabellu aiznest un aprakt. Tad atnāk baltā kopēja un aizved viņu sev līdzi. Priekšniece iedevusi mums vēl otru pudeli Mozeles vīna. Tomēr man par izbrīnu Bodendīks tūlīt pēc ēšanas aizgāja. Vernike paliek sēžam. Laiks ir pastāvīgs un slimnieki tik mierīgi, cik vien iespējams. - Kāpēc pilnīgi bezcerīgos slimniekus nenonāvē? - es jautāju. - Vai jūs to darītu? - Vernike atjautā. - Nezinu. Tas ir tāds pats jautājums kā par lēnām, bezcerīgi mirstošu slimnieku, par kuru ir zināms, ka viņam lemtas vairs tikai sāpes. Vai jūs viņam ko injicētu, lai par dažām dienām saīsinātu ciešanas? Vernike klusē. - Par laimi, te nav Bodendīka, - es saku. - Tātad mēs varam atļauties apcerēt šo problēmu no morālā un reliģiskā viedokļa. Vienam manam karabiedram vēders tika sašķaidīts un stāvēja vaļā kā skārnis. Viņš lūdzās, lai mēs viņu nošaujam. Mēs aizvedām viņu uz lazareti. Tur viņš kliedza vēl trīs dienas un tad nomira. Trīs dienas ir ilgs laiks, ja jāauro aiz sāpēm. Esmu redzējis nobeidzamies daudzus cilvēkus. Nevis nomirstam, bet nobeidzamies. Tiem visiem varēja palīdzēt ar vienu injekciju. Manai mātei arī. Vernike klusē. - Labi, - es turpinu. - Es zinu: dzīvības iznīcināšana kādā radījumā vienmēr ir it kā slepkavība. Kopš esmu bijis karā, man negribas vairs pat mušu nosist. Tomēr šovakar man gluži labi garšoja teļa gaļa, bet teļš tika nokauts, lai mums būtu ko ēst. Tādi ir šie vecie paradoksi un novēlotie secinājumi. Dzīvība ir brīnums - arī teļa un mušas dzīvība. It īpaši jau mušas - šīs akrobātes, kuras acs veidota no tūkstošiem fasešu. Tā vienmēr ir brīnums. Taču tai vienmēr pienāk beigas. Kāpēc mēs miera laikā nobeidzam slimu suni, bet vaidošu cilvēku ne? Turklāt nevienam nevajadzīgos karos noslepkavojam miljonus? Vernike joprojām neatbild. Ap lampu dūkdama lidinās liela vabole. Tā atduras pret spuldzi, krīt, spirinās, atkal uzlido augšā un no jauna riņķo ap gaismu. Savu pieredzi tā lietā neliek. - Bodendīkam, šim baznīcas ierēdnim, protams, atbilde ir gatava uz visu, - es saku. - Dzīvniekiem nav dvēseles, bet cilvēkiem ir. Bet kur paliek dvēseles gabaliņš, kad kāda smadzeņu skrūvīte tiek sabojāta? Kur paliek šis gabaliņš, kad cilvēks kļūst par idiotu? Vai tad tas jau nokļūst debesīs? Vai arī kaut kur gaida savas nīkuļojošās paliekas, kas vēl iemājo cilvēka ķermenī un liek tam slienāties, ēst un izdalīt barības atliekas? Esmu redzējis dažus jūsu slēgtās nodaļas pacientus - dzīvnieki salīdzinājumā ar šiem ir dievi. Kur palikusi idiotu dvēsele? Vai tā sadalās? Vai arī kā neredzams balons karājas virs nabaga vervelējošajiem pauriem? Vernike pavicina roku, kā aizdzīdams kādu insektu. - Labi, - es turpinu. - Šis jautājums lai paliek Bodendīkam, kurš to atrisinās kā nieku. Bodendīks spēj visu atrisināt, ņemot palīgā vareno Nepazīstamo Dievu, debesis un elli, cietējiem paredzamo algu un ļaunajiem lemto sodu. Neviens nekad nav saņēmis tam kādu pierādījumu - pēc Bodendīka mācības, tikai ticība dara svētlaimīgu. Bet kāpēc tad mums ir dots prāts, kritikas spēja un alkas pēc pierādījumiem? Lai
to visu nelietotu? Tā būtu dīvaina Nepazīstamā rotaļa. Un kas gan ir bijība pret dzīvību? Bailes no nāves? Bailes, vienmēr bailes! Kāpēc? Un kāpēc mēs varam jautāt, ja atbildes tik un tā nav? - Tas ir viss? - Vernike jautā. - Nē, bet vairāk nejautāšu. - Labi. Es jau arī nevaru jums atbildēt. Tik daudz taču jūs vismaz zināt, vai ne? - Protams! Kāpēc tieši jums tas jāvar, ja visas pasaules bibliotēkas atbilžu vietā var dot tikai pārgudrus un tukšus prātojumus? Vabole savā otrajā riņķojumā arī ir nokritusi. Tā atkal traušas kājās, lai sāktu trešo. Spārni tai ir kā no pulēta zilgana tērauda. Šis kukainis ir skaista mērķtiecības mašīna, bet pret gaismu tam ir tāda pati attieksme kā alkoholiķim pret degvīna pudeli. Vernike salej Mozeles vīna atlikumu glāzēs. - Cik ilgi jūs bijāt karā? - Trīs gadus. - Dīvaini! Es neatbildu. Apmēram jau zinu, ko viņš domā, bet nevēlos to vēlreiz atgremot. - Vai prāts, pēc jūsu domām, pieder pie dvēseles? - Vernike vēl jautā. - To es nezinu. Bet vai jūs ticat, ka tādos apķēzījušos zemdzīvniekos, kādi rāpo pa slēgto nodaļu, vēl iemājo dvēsele? Vernike paņem savu glāzi. - Man tas viss ir vienkārši, - viņš saka, - Es esmu zinātnes vīrs. Es nekam neticu. Es tikai novēroju. Bodendīks turpretī tic apriori. Un mums pa vidu nedroši lidināties jūs. Vai redzat to vaboli? Vabole devusies piektajā uzbrukumā. Tā nemetīs mieru līdz savai bojāejai. Vernike nodzēš lampu. Tā, tai nu būtu palīdzēts. Liela un zila pa atvērtajiem logiem nāk iekšā nakts. Tā nes sev līdzi zemes un puķu smaržas un zvaigžņu mirgu. Viss, ko esmu runājis, man tagad šķiet briesmīgi smieklīgs. Vabole dūkdama vēl apmet loku un tad droši izstūrē laukā pa logu. - Haoss, - Vernike saka. - Vai tas tiešām ir haoss? Vai tikai mums tas tāds liekas? Vai jūs kādreiz esat domājis par to, kāda būtu pasaule, ja mums būtu par vienu maņu orgānu vairāk? - Nē. - Bet ja būtu par vienu mazāk? Es apdomāju. - Tad mēs būtu akli vai kurli vai arī nejustu garšu. Tā būtu liela starpība. - Bet ja būtu par vienu vairāk? Kāpēc mums uz visiem laikiem jāaprobežojas ar pieciem maņu orgāniem? Kāpēc nevarētu attīstīt arī sesto? Vai iegūt astoņus? Vai divpadsmit? Vai pasaule tad nekļūtu pavisam citāda? Varbūt līdz ar sestā iegūšanu jau izzustu laika jēdziens. Vai priekšstats par telpu. Vai par nāvi. Vai par sāpēm. Vai par morāli. Katrā ziņā izzustu pašreizējais dzīvības jēdziens. Orgāni, ar kuriem mēs uzturamies mūsu īstenībā, ir visai ierobežoti. Sunim ir labāka dzirde nekā jebkuram cilvēkam. Sikspārnis akli samana ceļu cauri visiem šķēršļiem. Tauriņam iekšā ir radiouztvērējs, un ar tā palīdzību tas nolido daudzus kilometrus un precīzi atrod savu mātīti. Gāju putni mūs tālu pārspēj orientēšanās spējā. Čūskas dzird ar ādu. Dabaszinātniekiem ir zināmi simtiem šādu piemēru. Kā tad mēs kaut ko varam noteikti zināt? Pietiktu tikai kādu orgānu attīstīt vai radīt jaunu - un pasaule kļūtu citāda, un - mainītos Dieva jēdziens. Prozit! Es paceļu glāzi un dzeru. Mozeles vīns ir skābens, no zemes nācis. - Tātad labāk būtu pagaidīt, kamēr mums radīsies sestais maņu orgāns, jā? - es jautāju. - Tas nav nepieciešams. Jūs varat darīt, ko gribat. Taču ir labi, ja cilvēks zina, ka viena papildu maņa liktu visiem secinājumiem izkūpēt vējā. Pirmatnējā nopietnība šā spēka priekšā izgaistu. Kā jums garšo vīns? - Labi. Kā klājas Terhovenas jaunkundzei? Labāk? - Sliktāk. Bija atbraukusi viņas māte, un jaunkundze viņu nepazina.
- Varbūt negribēja pazīt. - Tas ir gandrīz tas pats; nepazina. Viņa kliedza, lai māte iet projām. Tipisks gadījums. - Kāpēc? - Vai jūs vēlētos noklausīties garu referātu par šizofrēniju, vecāku kompleksu, bēgšanu no sevis paša un šoka iedarbību? - Jā, - es atbildu. - Šodien jā. - Jūs to nedzirdēsit vis. Tikai pašu svarīgāko. Personības dalīšanās parasti nozīmē bēgšanu pašam no sevis. - Bet ko nozīmē «pats»? Vernike paskatās manī. - Lai tas šodien paliek. Bēgšana citā personībā. Vai arī vairākās. Parasti pacients tostarp laiku pa laikam atkal ielec atpakaļ savā paša personībā. Taču Ženevjēva ne. Jau sen vairs ne. Jūs, piemēram, nemaz nepazīstat viņu tādu, kāda viņa ir patiesībā. - Tāda, kāda viņa patlaban ir, viņa šķiet gluži saprātīga, - es saku bez īstas pārliecības. Vernike smejas. - Kas gan ir saprāts? Un loģiska domāšana? Es domāju par nākamajām divām jaunajām maņām un neatbildu. - Vai viņa ir ļoti slima? - es tad jautāju. - Pēc mūsu izpratnes - jā. Bet ir pieredzēti arī straujas un bieži vien pārsteidzošas izveseļošanās gadījumi. - Izveseļošanās - no kā? - No viņas slimības. - Vernike aizdedzina cigareti. - Viņa bieži jūtas gluži laimīga. Kāpēc jūs neļaujat viņai palikt tādai, kāda ir? - Tāpēc, ka viņas māte maksā par ārstēšanu, - Vernike sausi paskaidro. - Turklāt viņa nav laimīga. - Vai jums šķiet, ka viņa justos laimīgāka, ja būtu vesela? - Droši vien ne. Viņa ir jūtīga, inteliģenta, acīmredzot ar bagātu iztēli un mantojusi slimību iedzimtības ceļā. Šādas īpašības cilvēku ne vienmēr dara laimīgu. Ja būtu jutusies laimīga, tad nebēgtu no sevis. - Kāpēc tad viņu neatstāj mierā? - Jā, kāpēc gan ne? - Vernike pārjautā. - To es pats sev arī bieži jautāju. Kāpēc operē slimniekus, par kuriem ir zināms, ka operācija nepalīdzēs? Vai sastādīsim šo «kāpēc» sarakstu? Tas iznāktu garš. Viens «kāpēc» skanētu tā: «Kāpēc nedzerat vīnu un beidzot vairs nevārstāt muti? Un kāpēc ieklausāties nevis naktī, bet savās neizskalotajās smadzenēs? Kāpēc runājat par dzīvi, nevis tiecaties to izjust?» Vernike pieceļas un izstaipās. - Jāiet nakts vizītē pie ieslodzītajiem. Vai nāksit līdzi? - Jā. - Uzvelciet baltu uzsvārci! Vedīšu jūs uz īpašo nodaļu. Vai nu jums pēc tam būs jāvemj, vai arī būsit spējīgs izdzert savu vīnu dziļā pateicībā. - Pudele ir tukša. - Man ir vēl viena manā ūķī. Iespējams, ka tā mums būs vajadzīga. Vai zināt, kas ir savādi? Ka jūs savos divdesmit piecos gados jau bieži esat sastapies ar nāvi, postu un cilvēku idiotismu, bet, kā liekas, neesat no tā mācījies neko citu kā tikai uzdot muļķīgākos jautājumus, kādus vien var iedomāties. Bet tā jau tas pasaulē notiek: kad mēs beidzot tiešām esam kaut ko iemācījušies, tad esam par veciem, lai liktu to lietā, un tā tas turpinās - vilnis aiz viļņa, paaudze pēc paaudzes. Neviens ne drusciņas neiemācās no citiem. Nāciet! Mēs sēžam «Centrālajā kafejnīcā» - Georgs, Villijs un es. Šodien negribēju viens pats palikt mājās. Vernike man parādīja tādu psihiatriskās slimnīcas nodaļu, kuru vēl nebiju redzējis, - kara invalīdu nodaļu. Tur ir tādi, kam sašauta galva, kas bijuši apbērti vai dabūjuši nervu sabrukumu. Rāmajā, lakstīgalu dziesmu pieskandētajā vasaras vakarā šī nodaļa izskatījās pēc drāmas blindāžas. Karš, kas visur ir jau
gandrīz aizmirsts, šajās telpās joprojām turpinās. Šajās nabaga ausīs vēl arvien skan granātu sprādzieni, acīs vēl, tāpat kā pirms pieciem gadiem, atspoguļojas neaptveramas šausmas, durkļi nepārtraukti duras mīkstos vēderos, tanki ik stundu sašķaida kliedzošus ievainotos un saspiež tos plakanus kā plekstes, kauju dārdi, rokas granātu sprādzieni, lūstošu galvaskausu krakšķēšana, mīnu kaukšana, noslāpšana iegrūstošās blindāžās - tas viss ar drausmīgu melnās maģijas spēku joprojām ir nodrošinājis šeit savu klātbūtni un klusēdams nerimstas trakot šajā ēkā, kas atrodas rožu un vasaras vidū. Tiek dotas pavēles, un tiek klausīts nedzirdamām pavēlēm, gultas pārvērtušās par ierakumiem un blindāžām, vienmēr no jauna te karavīri tiek apbērti un atrakti, viņi mirst, tiek nogalināti, nožņaugti, nosmacēti, telpās ieplūst gāze, un baiļu agonijā cilvēki rēc, rāpo, šausmās gārdz un raud, bet bieži tikai klusēdami tup kādā kaktā, sarāvušies tik mazi, cik vien iespējams, seju piespieduši cieši pie sienas... - Piecelties! - pēkšņi mums aizmugurē norēcas dažas jauneklīgas balsis. Daļa viesu tūlīt sparīgi trūkstas augšā no savām vietām. Kafejnīcas kapela spēlē «Deutschland, Deutschland über alles». Šovakar jau ceturto reizi. Ne jau mūziķi ir tik nacionālistiski noskaņoti, arī kafejnīcas īpašnieks ne. Pulciņš jaunu brašuļu cenšas sevi parādīt. Ik pēc pusstundas viens no viņiem iet pie muzikantiem un pasūta valsts himnu. Viņš uz turieni kājo, kā kaujā dodamies. Kapela neuzdrošinās iebilst, un tā nu «Dzejnieka un zemnieka» uvertīras vietā atkal atskan dziesma par Vāciju. - Piecelties! - tad katru reizi atskan no visām pusēm, jo, kad tiek spēlēta valsts himna, visiem jāpieceļas, it īpaši, ja tā ir devusi divus miljonus kritušo, sakāvi karā un inflāciju. - Piecelties! - man uzbrēc apmēram septiņpadsmitgadīgs lamzaks, kuram kara beigās nevarēja būt vairāk par divpadsmit gadiem. - Iepūt man dirsā! - es atcērtu. - Un ej atpakaļ uz skolu! - Boļševiks! - puika bļauj, pats noteikti nezinādams, kas tas tāds ir. - Biedri, te sanākuši boļševiki! Šo dauzoņu mērķis ir izraisīt sadursmi. Viņi atkal un atkal pasūta valsts himnu, un vienmēr kāda daļa klātesošo nepieceļas, jo viņiem tas liekas pārāk muļķīgi. Tad šie bļauri ar aizrautībā degošām acīm metas klāt un meklē kašķi. Kaut kur sēž daži atvaļināti virsnieki, kas viņus uzkūda un paši jūtas patriotiski pacilāti. Ap mūsu galdiņu tagad sanācis kāds ducis. - Piecelties - vai arī kaut kas notiks! - Kas tad? - Villijs jautā. - To jūs tūlīt redzēsit! Gļēvuļi! Tēvijas nodevēji! Augšā! - Pazūdiet prom no galda! - Georgs mierīgi saka. - Vai domājat, ka mēs tikai gaidām, lai mūs komandētu nepilngadīgie? Kāds apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrs spraucas cauri jauniešu pulciņam. - Vai jums nav cieņas pret valsts himnu? - Ne jau kafejnīcās, kad to izmanto, lai provocētu skandālu, - Georgs atbild. - Un tagad lieciet mums mieru ar savām muļķībām! - Muļķībām? Vāciešu svētākās jūtas jūs saucat par muļķībām? To jums nāksies nožēlot! Kur jūs, dezertieri, bijāt kara laikā? - Ierakumos, - Georgs atbild. - Diemžēl. - Tā katrs var pateikt. Pierādījumus! Villijs pieceļas. Viņam ir milža augums. Mūzika šajā brīdī klusē. - Pierādījumus? - Villijs atjautā. Te būs! - Viņš mazliet paceļ vienu kāju, viegli pagriež pret jautātāju dibenu, un atskan tāds troksnis kā vidēji spēcīgs lielgabala šāviens. - Tas, - Villijs beigās saka, - ir viss, ko es pie prūšiem esmu iemācījies. Pirms tam man bija labākas manieres. Bandas vadonis nevilšus ir atlēcis atpakaļ. - Vai jūs neteicāt - gļēvulis? - Villijs smīkņādams jautā. Liekas, ka jūs pats esat tāds pabailīgs. Ir pienācis kafejnīcas īpašnieks ar trim brožiem viesmīļiem. - Es jūs ļoti lūdzu - mieru, kungi! Lai šeit zālē nebūtu nekādu sadursmju! Kapela tagad spēlē «Švarcvaldes meiču». Valsts himnas aizstāvji, drūmi piedraudēdami, atkāpjas.
Iespējams, ka viņi mums uzbruks ārā. Mēs vērtējoši šos aplūkojam - šie tup durvju tuvumā. Viņu ir ap divdesmit. Mums šī cīņa būs diezgan bezcerīga. Taču pēkšņi uzrodas negaidīti palīgi. Pie mūsu galda pienāk sausnējs maza auguma vīrs. Tas ir Bodo Lederhoze - ādu un vecu dzelžu tirgotājs. Mēs kopā bijām Francijā. - Puiši, - viņš saka. - Es redzēju, kas te notiek. Esmu šeit kopā ar savu biedrību. Sēžam tur pretī, aiz kolonnas. Esam vesels ducis. Mēs palīdzēsim, ja tie sūdabrāļi gribēs ko uzsākt. Norunāts? - Norunāts, Bodo! Tevi ir sūtījis Dievs. - Ne jau Dievs. Bet šī nav prātīgiem cilvēkiem piemērota vieta. Mēs ienācām tikai izdzert glāzi alus. Diemžēl šeit ir labākais alus visā pilsētā. Citādi šis ir neievērojams dirsas caurums. Manuprāt, Bodo grib par daudz - lai šajos laikos pat tāds vienkāršs cilvēka orgāns būtu ar kaut ko ievērojams, tomēr tieši tāpēc tas šķiet pacilājoši. Sliktos laikos jāizvirza neizpildāmas prasības. - Mēs drīz iesim projām, - Bodo vēl saka. - Vai jūs arī? - Tūlīt. Mēs samaksājam un pieceļamies. Neesam vēl lāgā tikuši līdz durvīm, kad valsts himnas aizstāvji jau ir ārā. Kā uz burvja mājienu viņiem pēkšņi rokā gadījušās nūjas, akmeņi un sitamie riņķi. Viņi stāv puslokā pie ieejas. Bodo pēkšņi iespraucas mums vidū. Viņš pabīda mūs sāņus, un viņa divpadsmit vīri iziet pa durvīm mums pa priekšu. Ārā viņi paliek stāvot. - Vai jums kas vajadzīgs, puņķutapas? - Bodo jautā. Impērijas aizstāvji blenž uz mums. - Gļēvuļi! - beidzot iesaucas viņu barvedis, kas ar divdesmit zeļļiem gribēja uzbrukt mums trijiem. - Gan mēs jūs vēl dabūsim rokā! - Protams! - Villijs attrauc. - Tāpēc jau mēs vairākus gadus gulējām ierakumos. Tikai skatieties, lai jūsējo vienmēr būtu trīs četras reizes vairāk. Pārspēks patriotus dara pašpaļāvīgus. Mēs kopā ar Bodo biedrības vīriem aizejam lejup pa Lielo ielu. Pie debesīm mirdz zvaigznes. Veikali ir apgaismoti. Reizēm, kad satiek karabiedrus, vēl arvien šķiet dīvaini, brīnišķīgi, satraucoši un neaptverami, ka var tā staigāt, būt brīvi un dzīvot. Es pēkšņi aptveru, ko Vernike domāja ar vārdu «pateicība». Tā nav tāda pateicība, ar kuru vēršas pie kāda cilvēka, bet tā ir pateicība par to, ka uz kādu laiku vēl esi sveiks un vesels, jo pavisam sveiks un vesels, protams, nav vairs neviens. - Jums jāizraugās cita kafejnīca, - Bodo saka. - Kā būtu ar mūsējo? Tur nav tādu bļaurīgu mērkaķu. Nāciet līdzi, mēs parādīsim! Viņi parāda. Apakšstāvā var dabūt kafiju, zelteri, alu un saldējumu, bet augšā ir sapulču telpas. Bodo biedrība ir dziedāšanas biedrība. Pilsētā biedrību ir ka biezs, tām visām ir savi pulcēšanās vakari, statūti, dienaskārtības, un tās visas iedomājas, ka ir ļoti svarīgi un nopietni iestādījumi. Bodo biedrības sanāksmes notiek ceturtdienās otrajā stāvā. - Mums ir jauks četrbalsīgs vīru koris, - viņš saka. - Tikai pirmie tenori ir pavāji. Jocīgi - laikam gan ļoti daudzi pirmie tenori ir krituši karā, bet jaunajai paaudzei vēl ir balss lūzums. - Villijs ir pirmais tenors, - es saku. - Tiešām? - Bodo ieinteresēts paskatās uz Villiju. - Izdziedi šo toni, Villij! Bodo loka balsi kā strazds. Villijs loka līdzi. - Materiāls ir labs, - Bodo saka. - Un tagad šo! Villijs tiek galā arī ar otru uzdevumu. - Iestājies biedrībā! - Bodo aicina. - Ja nepatiks, varēsi atkal izstāties. Villijs mazliet paklīrējas, bet mums par brīnumu tomēr uzķeras uz makšķeres. Viņš tūlīt tiek iecelts par kluba mantzini. Par to viņš izmaksā katram dubultporciju alus un degvīna un vēl pasūta visiem zirņu zupu ar cūkas kājiņām. Bodo biedrība politiskajā ziņā ir demokrātiski noskaņota, tikai pirmajos tenoros ir viens konservatīvs rotaļlietu tirgotājs un viens puskomunistisks kurpnieks, taču pirmo tenoru ir pārāk maz, tāpēc tos nevar daudz izvēlēties. Kad pasūtīta trešā porcija, Villijs pastāsta, ka pazīst kādu dāmu, kura arī varot dziedāt pirmo tenoru un pat basu. Biedrības vīri klusē un šaubīdamies skrubina kājiņas. Arī mēs ar Georgu stāstām, kādus duetus prot tēlot Renē de la Tūra. Villijs apzvēr, ka viņa neesot vis īsts bass, bet
jau kopš dzimšanas tīrs tenors. Par atbildi atskan skaļi piekrišanas saucieni. Renē, pašai klātneesot, tiek ievēlēta par biedrības biedri un pat par goda biedri. Par to Villijs atkal visiem izmaksā. Bodo sapņo par mistiskiem soprāna iekritieniem, kas dziesmu svētkos citām dziedāšanas biedrībām liks vai prātu zaudēt, jo tās domās, ka Bodo klubā ir kāds einuhs; Renē, protams, vajadzēs būt ģērbtai vīriešu drēbēs, jo citādi šo kori iedalīs jaukto koru grupā. - Es to viņai pateikšu jau šovakar, - Villijs pavēstī. - Puiši, tad viņa gan smiesies! Visās balsīs! Beidzot mēs ar Georgu ejam projām. Villijs no otrā stāva vēl vēro laukumu, jo, kā jau vecs karavīrs, domā, ka valsts himnas aizstāvji var uzglūnēt no slēpņa. Tomēr nekas nenotiek. Zvaigžņu apspīdētais tirgus laukums ir mierīgs. Apkārtējo krogu logi ir atvērti. No Bodo biedrības kafejnīcas braši skan: «Ak, skaistais mežs, kas tev gan licis tik stalti pacelties tur augšā?» - Saki, Georg, - vai tu esi laimīgs? - es jautāju, kad mēs iegriežamies Hākenštrāsē. Georgs Krolls paceļ platmali nakts tumsā kaut kā neredzama priekšā. - Pretjautājums, - viņš saka. Cik ilgi var nosēdēt uz adatas gala? XI No debesīm gāžas lietus. No dārza pretī ceļas migla. Vasara ir apslīkusi un auksta, un dolāra kurss turas simt divdesmit tūkstošu marku līmenī. Ar skaļu brīkšķi nolūst daļa no jumta notekcaurules, un mūsu loga priekšā lejup šalcošais ūdens atgādina pelēku stikla sienu. Es pārdodu divus biskvīta eņģeļus un neaizmirstuļu vainagu kādai maigai sievietei, kurai abi bērni nomiruši ar gripu. Blakustelpā guļ Georgs un klepo. Viņam arī ir gripa, bet es viņu spēcināju ar krūku karstvīna. Turklāt viņam apkārt izlikts kāds pusducis žurnālu, un viņš izmanto izdevību, lai smeltos informāciju par laulībām, šķiršanās prāvām un skandāliem, kas pēdējā laikā notikuši labākajās aprindās Kannās, Berlīnē, Londonā un Parīzē. Ienāk Heinrihs Krolls, kas nemainīgi ir ģērbies ar riteņbraucēja spaili nostiprinātās svītrainās biksēs un arodam pieskaņotā tumšā lietusmētelī, - Vai tas jūs apgrūtinātu, ja es jums nodiktētu dažus pasūtījumus? - viņš jautā nepārspējami sarkastiski. - Nekādā ziņā. Pūtiet tik vaļā! Viņš nosauc dažus pasūtījumus. Tur ir mazāki sarkanā sienīta pieminekļi, viena marmora plāksne, dažas kapu apmales - nāves ikdiena, nekā sevišķa. Pēc tam viņš vēl kādu brīdi pastāv, kā nevarēdams izšķirties, pasilda pie aukstās krāsns savu dibenu, aplūko akmeņu paraugus, kuri jau divdesmit gadus ir izlikti birojā uz plauktiem, un beidzot sper vaļā: - Ja tiek radītas tādas grūtības, tad nav jābrīnās, ka mēs drīz bankrotēsim! Lai viņu pakaitinātu, es neatbildu. - Bankrotēsim, es saku, - viņš pavēstī. - Es zinu, ko runāju. - Tiešām? - Es laipni veros viņam pretī. - Kāpēc tad jāaizstāvas? Ikviens jums ticēs. - Aizstāvēties? Man nav jāaizstāvas! Bet tas, kas noticis Vīstringenē... - Vai galdnieka slepkavas ir atrasti? - Slepkavas? Kāda mums par to daļa? Un kā šādā gadījumā var runāt par slepkavību? Tas bija nelaimes gadījums. Tas vīrs pats bija vainīgs! Es runāju par to, kā jūs tur esat izturējušies pret valdes priekšsēdētāju Debelingu! Un tad vēl galdnieka atraitnei piedāvāt pieminekli par brīvu! Es pagriežos pret logu un raugos lietū. Heinrihs Krolls pieder pie cilvēkiem, kuri nekad nešaubās par saviem uzskatiem, un tas viņus padara ne tikai garlaicīgus, bet pat bīstamus. Viņi mūsu mīļotajā tēvzemē veido to dzelžaino masu, kuru vienmēr no jauna var raidīt karā. Nekādu mācību viņi nav spējīgi gūt, viņi ir piedzimuši miera stājā, turot rokas gar sāniem, un ir lepni, ka tā arī nomirs. Nezinu, vai arī citās valstīs ir šāds cilvēku tips, taču tādā daudzumā noteikti nav. Pēc brīža man atkal jāklausās, ko runā šis mazais biezgalvis. Viņš ilgi sēdējis un runājis ar priekšsēdētāju un nokārtojis šo lietu. Par to jāpateicas tikai viņa personībai. Mēs atkal drīkstam piegādāt Vīstringenei kapakmeņus.
- Kas mums tagad būtu jādara? - es jautāju. - Jāpielūdz jūs? Viņš man uzmet indīgu skatienu. - Pieraugiet, ka neaizejat par tālu! - Cik tālu? - Pārāk tālu. Neaizmirstiet, ka esat šeit tikai darbinieks. - Es to nemitīgi aizmirstu. Citādi jums vajadzētu man maksāt trīskāršu algu - kā zīmētājam, biroja priekšniekam un reklāmas nodaļas vadītājam. Turklāt mūsu attiecības nav militāras, citādi jums vajadzētu manā priekšā stāvēt miera stājā. Un, ja gribat, es varu piezvanīt jūsu konkurentiem - Hollmanis un Klocs pieņems mani tūlīt. Atveras durvis, ienāk Georgs rūsganā pidžamā. - Vai tu runā par Vīstringeni, Heinrih? - Par ko gan citu? - Tad paej malā un nokaunies! Vīstringenē ir nogalināts cilvēks! Kādam ir laupīta dzīvība. Cilvēkam ir atņemta tiesība redzēt saules gaismu. Ikviena slepkavība, ikviena nogalināšana ir tikpat kā pirmā slepkavība pasaulē. Kains un Ābels - vienmēr no jauna! Ja tu un tavi drauģeļi to reiz apjēgtu, tad šajā svētītajā zemē tik daudz nebļaustītos par karu! - Tad būtu vergi un kalpi! Tādi, kas lien uz vēdera necilvēcīgā Versaļas miera līguma priekšā! - Versaļas miera līgums! Protams! - Georgs pasper soli uz priekšu. No viņa stipri dvesmo karstvīna smarža. - Ja mēs būtu karā uzvarējuši, tad gan savus pretiniekus, protams, apveltītu ar mīlestību un dāvanām, vai ne? Vai esi aizmirsis, ko visu tu un tavi biedri gribēja anektēt? Ukrainu, Briē, Longveju un visu Francijas rūdas un ogļu baseinu. Vai mums atņēma Rūru? Nē, mums tā vēl ir! Vai gribi apgalvot, ka mūsu miera līgums nebūtu desmitreiz bargāks, ja vien mēs būtu varējuši to diktēt? Vai es tevi nedzirdēju ar to plātāmies jau 1917. gadā? Francijai vajadzēja kļūt par trešā ranga valsti, milzīgiem Krievijas apgabaliem vajadzēja tikt anektētiem, un visiem pretiniekiem pienāktos maksāt naudā un graudā, līdz būtu atdots pēdējais! Tā tu domāji, Heinrih! Bet tagad tu korī bļauj līdzi citiem par mums nodarīto netaisnību. Taisni vēmiens nāk no jūsu piekoptās sevis apraudāšanas un brēcieniem pēc atriebības! Vienmēr vainīgs ir kāds cits! Jūs, farizeji, smirdat no paštaisnības! Vai nezināt, ka īsta vīra pirmā pazīme ir tā, ka viņš atbild par saviem darbiem? Jums turpretī vienmēr ir nodarīta vislielākā netaisnība, un no Dieva jūs atšķiraties tikai vienā ziņā - ar to, ka Dievs zina visu, bet jūs zināt visu vēl labāk. Georgs raugās apkārt kā pamozdamies. Viņa seja tagad kļuvusi tikpat sarkana kā pidžama; pat plikais galvvidus ir rožainā krāsā. Heinrihs ir izbīlī atkāpies. Georgs iet viņam virsū. Viņš ir pārskaities. Heinrihs atkāpjas vēl vairāk. - Nepielaid man slimību! - viņš kliedz. - Tu pūt man sejā savus baciļus! Kas notiks, ja mēs abi saslimsim ar gripu? - Nevienam vairs nevajadzētu mirt, - es saku. Redzēt šos cīņā iekarsušos brāļus - tas ir jauks skats. Georgs sarkanā satīna pidžamā, svīzdams no niknuma, un Heinrihs - mazajā vizīttērpā, noraizējies, ka tikai nesaķer gripu. Šo scēnu bez manis vēro vēl Līza, kura ģērbusies rītakleitā ar uzdrukātiem burukuģiem un, neraugoties uz lietaino laiku, tālu izliekusies pa logu. Knopfa mājā durvis ir atvērtas. Lietus mirgo durvju priekšā kā stikla pērlīšu aizkars. Iekšā ir tik tumšs, ka meitenes jau iedegušas gaismu. Varētu domāt, ka viņas tur peld kā Vāgnera Reinas meitas. Paslēpies zem milzīga lietussarga, gluži kā melna sēne pāri pagalmam aiziet galdnieks Vilke. Sava brāļa Georga vārda pilnā nozīmē izdzīts, Heinrihs Krolls pazūd no biroja. - Skalojiet kaklu ar sālsskābi! - es viņam saucu nopakaļ. - Jūsu tipa ļaudīm gripa ir nāvējoša. Georgs apstājas un smejas. - Kāds es gan esmu idiots! - viņš iesaucas. - It kā šī suga vispār kādreiz kaut ko būtu spējīga mācīties! - Kur tu ņēmi šo pidžamu? - es jautāju. - Vai esi iestājies komunistiskajā partijā? No ielas otras puses atskan aplausi. Līza izšķērdīgi pauž Georgam savu atzinību, kas gan nozīmē stipru nelojalitāti pret Vaceku - īsteno nacionālsociālistu un nākamo kautuves direktoru. Georgs paklanās, piespiedis roku pie sirds. - Liecies gultā! - es saku. - Tev jau sviedri plūst kā no strūklakas. - Svīst ir veselīgi! Paskaties, kā līst! Tie ir debess sviedri. Un pāri pretī pati dzīvība vaļējā
rītakleitā smejas, ka baltie zobi vien spīd! Ko mēs te darām? Kāpēc neeksplodējam kā uzliesmojošas raķetes? Ja mēs īsti zinātu, kas ir dzīve, tad eksplodētu. Kāpēc es pārdodu pieminekļus? Kāpēc neesmu krītoša zvaigzne? Vai arī grifs - putns, kas lido pāri Holivudai un nolaupa burvīgākās sievietes no viņu peldbaseiniem? Kāpēc mums jādzīvo Verdenbrikā un jāpiedalās kautiņos «Centrālajā kafejnīcā», ja varētu noorganizēt karavānu uz Timbuktu un ar mahagonija krāsas nesējiem doties uz tālajiem Āfrikas rītiem? Kāpēc mums nepieder bordelis Jokohamā? Atbildi! Ir svarīgi to uzzināt tūlīt! Kāpēc mēs sarkanajos Taiti vakaros nesacenšamies peldēšanā ar purpurkrāsas zivīm? Atbildi! Viņš izstiepj roku pēc degvīna pudeles. - Stāt! - es uzsaucu. - Vēl ir vīns. Es to tūlīt uzvārīšu uz spirta lampiņas. Šņabi tagad ne! Tev ir drudzis! Tikai karstu sarkanvīnu ar Indijas un Zunda salu garšvielām! - Labi! Uzkarsē vīnu! Bet kāpēc mēs paši neatrodamies cerību salās un neguļam ar sievietēm, kuras smaržo pēc kanēļa un kurām acu baltumi vien spīd, kad mēs viņas apaugļojam zem Dienvidu krusta, un kuras kliedz kā papagaiļi un rēc kā tīģeri? Atbildi! Spirta lampiņas zilā liesma biroja pustumsā deg kā dēku zilā gaisma. Lietus šalc kā jūra. - Mēs jau esam ceļā, kapteini, - es saku un iedzeru pamatīgu graudu degvīna malku, lai turētos Georgam līdzi. Karavela patlaban peld garām Santa Krusai, Lisabonai un Zelta krastam. Arāba Muhameda ben Hasana ben Vaceka verdzenes skatās no savām kajītēm un māj mums. Te būs jūsu ūdenspīpe! Es pasniedzu Georgam cigāru no kastes, kas domāta labākajiem aģentiem. Viņš to aizdedzina un izpūš pāris nevainojamu dūmu riņķu. Uz viņa pidžamas ir tumši ūdens plankumi. - Ceļā, - viņš saka, - bet kāpēc neesam jau tur? - Esam jau tur. Cilvēks vienmēr un visur ir nonācis galā. Laiks ir aizspriedums. Tas ir dzīves noslēpums. Tikai mēs to nezinām. Mēs vienmēr tiecamies kaut kur nonākt. - Kāpēc mēs to nezinām? - Georgs jautā. - Laiks, telpa un cēlonības likums ir Majas plīvurs, kas aizsedz skaidro skatienu. - Kāpēc? - Tās ir pātagas, ar kurām Dievs panāk, lai nekļūstam viņam līdzīgi. Ar tām viņš mūs trenc caur ilūziju panorāmu un duālisma traģēdiju. - Kāda duālisma? - «Es» un pasaules duālisma. Eksistēšanas un dzīvošanas. Objekts un subjekts vairs nav vienoti. Dzimšana un nāve ir sekas. Važa žvadz. Kas to pārraus, tas pārraus arī dzīvību un nāvi. Pamēģināsim, rabīn Kroll! Karstvīns kūp. Tas smaržo pēc krustnagliņām un citrona. Es pieberu cukuru, un mēs dzeram. No Muhameda ben Hasana ben Jusufa ben Vaceka vergu kuģa kajītes līča otrajā pusē atskan atzinības saucieni. Mēs paklanāmies un noliekam glāzes. - Tātad mēs esam nemirstīgi? - Georgs jautā strupi un nepacietīgi. - Tikai hipotētiski, - es atbildu. - Teorētiski, jo «nemirstīgs» ir pretstats jēdzienam «mirstīgs», tātad atkal jau duālisma viena puse. Tikai tad, kad Majas plīvurs pilnīgi kritīs, duālisms pajuks. Tad cilvēks būs atgriezies mājās, viņš vairs nebūs objekts un subjekts, bet abi būs apvienoti vienā, un visi jautājumi izzudīs. - Ar to nepietiek! - Kas tad vēl? - Cilvēks eksistē. Un punkts. - Arī tā ir tikai viena daļa no pāra: eksistē un neeksistē. Vēl arvien duālisms, kapteini! No tā mums jātiek laukā. - Kā? Tiklīdz atvērsim muti, tūlīt atkal dabūsim sev uz kakla vienu daļu no kāda cita pāra. Tā tas nevar turpināties! Vai mums pa dzīvi jāiet mēmiem? - Tas būtu pretstats nemēmam.
- Nolādēts! Atkal slazdi! Ko lai darām, stūrmani? Es klusēdams paceļu glāzi. Vīna atspīdums sarkanīgi mirgo. Es norādu uz lietu, paņemu no akmeņu paraugiem granīta gabalu un paceļu gaisā. Tad norādu uz Līzu, uz atspīdumu glāzē, kas ir pats gaistošākais pasaulē, un uz granīta, kas ir pastāvīgākais pasaulē, pēc tam nolieku glāzi un granīta gabalu un aizveru acis. Visu to darot, man pēkšņi pārskrien kā šermuļi pār muguru. Vai mēs neapzināti būtu nokļuvuši uz kādām pēdām? Vai dzērumā būtu atraduši maģisku atslēgu? Kur pēkšņi palikusi istaba? Vai tā lido izplatījumā? Kur ir pasaule? Vai tā pašlaik lido garām Sietiņam? Un kur ir sirds sarkanais atspīdums? Vai tā ir polārzvaigzne, ass un centrs vienkopus? No ielas pretējās puses atskan vētraini aplausi. Es atveru acis. Vienu acumirkli nesamanu perspektīvu. Viss ir plakans, tāls un tuvs, un apaļš vienlaicīgi, un tam nav vārda. Tad atkal tas atritinās atpakaļ, apstājas un kļūst par to, par ko patiesībā saucas. Kad tā jau reiz bija? Tā taču jau reiz bija! Kaut kādā veidā es to zinu, tikai nevaru atcerēties, kā. Līza pavicina logā kakao liķiera pudeli. Šajā brīdī atskan zvans pie durvīm. Mēs steigšus metam Līzai ar roku un aizveram logu. Georgs vēl nepagūst nozust, kad jau atveras biroja durvis un ienāk Libermanis - pilsētas kapsētas sargs. Viņš ar vienu skatienu saredz spirta lampiņu, karstvīnu un Georga pidžamu un nosēcas: - Dzimšanas diena? - Gripa, - Georgs atbild. - Apsveicu! - Par ko tad jāapsveic? - Gripa gādā pasūtījumus. Es to ārā redzu. Ievērojami vairāk mirušo. - Libermaņa kungs, - es saku možajam, astoņdesmit gadus vecajam sirmgalvim. - Mēs nerunājam par pasūtījumiem. Krolla kungam uzbrukusi smaga, kosmiska gripa, ar kuru mēs patlaban varonīgi cīnāmies. Vai jūs arī gribētu vienu glāzi zāļu? - Es dzeru degvīnu. Vīns mani padara tikai vēl skaidrāku. - Mums ir arī degvīns. Es viņam pieleju pilnu tējas glāzi. Viņš iedzer labu malku, tad noņem mugursomu un izvelk četras foreles, kas ietītas lielās, zaļās lapās. Tās smaržo pēc upes, lietus un zivīm. - Te būs dāvana, - Libermanis saka. Foreles guļ uz galda, vērdamās ar nedzīvu skatienu. To zaļganpelēkā āda ir nosēta ar sarkaniem plankumiem. Mēs stīvi skatāmies uz tām. Nāve atkal pēkšņi ir nevardarbīgi ielauzusies šajā telpā, kur nupat vēl lidinājās nemirstība, - nevardarbīgi un klusu, pauzdama dabas radības pārmetumu slepkavam un visēdējam cilvēkam, kurš gan runā par mieru un mīlestību, bet apgriež jēriem kaklus un slāpē zivis, lai smeltos spēku atkal runāt par mieru un mīlestību, un izņēmums te nav arī Bodendīks - Dieva kalps un kārīgs gaļas ēdējs. - Labas vakariņas, - Libermanis saka. - It īpaši jums, Krolla kungs. Viegla barība slimniekam. Es ienesu beigtās zivis virtuvē un atdodu Krolla kundzei, kura tās lietpratīgi aplūko. - Ar svaigu sviestu, vārītiem kartupeļiem un salātiem, - viņa saka. Es aplaižu skatienu visapkārt. Virtuve spīd un laistās, no katliem atstarojas gaisma, panna čurkst, un gaisā vējo laba smarža. Virtuves vienmēr sniedz mierinājumu. Foreļu acis vairs neraugās pārmetoši. Beigta radība pēkšņi pārvēršas par barību, ko var dažādi pagatavot. Gandrīz vai šķiet, ka šīs zivis tikai tāpēc būtu dzimušas. «Kā mēs gan nododam savas cēlākās jūtas!» es domāju. Libermanis ir atnesis dažas adreses. Gripa tiešām jau prasa upurus. Cilvēki mirst, tāpēc ka tiem ir maza pretestības spēja. Kara laikā piedzīvotais bads viņus jau ir novājinājis. Es pēkšņi nolemju, ka meklēšu sev citu nodarbošanos. Esmu noguris no nāves. Georgs ir paņēmis peldmēteli. Viņš nu sēž kā svīstošs Buda. Peldmētelis ir indīgi zaļš. Georgam mājās patīk spilgtas krāsas. Es pēkšņi apjaušu, ko man atgādināja mūsu iepriekšējā saruna. To, ko Izabella nesen teica. Precīzi vairs neatceros, bet tur bija runa par lietu mānīgumu. Bet vai mums tā tiešām bija mānīšana? Vai varbūt mēs uz acumirkli bijām tikuši
Dievam par vienu centimetru tuvāk? Dzejnieku celle viesnīcā «Valhalla» ir maza, ar paneļiem apšūta telpa. Uz grāmatu plaukta atrodas Gētes krūšutēls, un pie sienām karājas fotogrāfijas un gravīras ar vācu klasiķu, romantiķu un dažu moderno rakstnieka attēliem. Šī ir dzejnieku kluba un pilsētas garīgās elites pulcēšanās vieta. Notiek viena sēde nedēļā. Reizumis šeit ierodas pat dienas avīzes redaktors; viņš atklāti tiek apbērts ar glaimiem, bet slepenībā nīsts - atkarībā no tā, vai iesniegtie manuskripti ir pieņemti vai noraidīti. Viņu tas daudz neuztrauc. Kā vēlīgs tēvocis viņš līgo cauri tabakas dūmiem - nopulgots, vajāts un godāts, tikai vienā ziņā visi ir vienisprātis - ka viņš neko nesaprot no modernās literatūras. Aiz Teodora Štorma, Eduarda Mērikes un Gotfrīda Kellera viņam sākas lielais tuksnesis. Bez viņa šurp nāk arī pāris tiesu padomnieku un pensionēti ierēdņi, kuri interesējas par literatūru, tad vēl Arturs Bauers ar dažiem saviem kolēģiem, pilsētas dzejnieki, daži gleznotāji un mūziķi un šad tad iegriežas arī kāds pie šā loka nepiederīgs viesis. Ap Arturu Baueru patlaban luncinās pielīdējs Matiass Grunds, kurš cer, ka Arturs izdos viņa grāmatu «Grāmata par nāvi septiņās nodaļās». Parādās Eduards Knoblohs - kluba dibinātājs. Viņš ātri aplaiž skatienu telpai un kļūst priecīgāks. Daži viņa kritiķi un ienaidnieki nav ieradušies. Man par izbrīnu viņš apsēžas man blakus. Pēc tā vakara notikuma ar vistu es to nebūtu gaidījis. - Kā klājas? - viņš turklāt apvaicājas gluži cilvēciski, nevis ēdamzāles tonī. - Lieliski, - es atbildu, jo zinu, ka tas viņam nepatiks. - Esmu iecerējis jaunu sonetu sēriju, - viņš stāsta, nereaģēdams uz manu izaicinājumu. - Ceru, ka tev nebūs iebildumu. - Kādi man varētu būt iebildumi? Ceru, ka tiem būs labas atskaņas. Esmu pārāks par Eduardu, jo dienas avīzē publicēti jau divi mani soneti, bet viņam tikai divi pamācoši dzejoļi. - Tas ir cikls, - viņš man par izbrīnu saka mazliet samulsis. - Lieta tāda, ka es tam gribētu dot nosaukumu «Gerda». - Sauc to, kā... - Es apraujos. - Tu teici - Gerda? Kāpēc Gerda? Gerda Šneidere? - Muļķības! Vienkārši «Gerda». Es aizdomīgi pētu resno milzi. - Ko tas nozīmē? Eduards māksloti smejas. - Neko. Tā ir tikai dzejiska patvaļa. Šiem sonetiem ir saistība ar cirku. Attāla, protams. Kā tev zināms, iztēle labāk raisās, ja tā ir piesaistīta kaut kam konkrētam, kaut arī tas būtu tikai teorētiski. - Izbeidz šo māžošanos! - es uzsaucu. - Runā skaidru valodu! Ko tas nozīmē, tu - viltus spēlētāj? - Viltus spēlētājs? - Eduards atsaucas tēlotā sašutumā. - To gan vairāk varētu teikt par tevi! Vai tu nemēģināji radīt priekšstatu, ka šī dāma ir dziedātāja tāpat kā tā pretīgā Villija draudzene? - Nemaz. Tas tev tikai tā likās. - Nu labi, - Eduards saka. - Tas man nedeva miera. Es viņai sekoju. Un uzzināju, ka tu esi melojis. Viņa nemaz nav dziedātāja. - Vai es tā teicu? Vai neteicu, ka viņa strādā cirkā? - Teici gan. Taču, arī runādams patiesību, tu tā meloji, ka es nevarēju ticēt. Turklāt tu atdarināji to otru dāmu. - Kā tu to visu izdibināji? - Nejauši satiku Šneideres jaunkundzi uz ielas un pajautāju. To taču drīkst, vai ne? - Un ja nu viņa tevi ir piemānījusi? Eduards neatbild, bet viņa zīdaiņa sejā pēkšņi parādās pretīgi pašapmierināts smaids. - Paklau, - es saku ļoti mierīgi, tāpēc ka esmu satraukts. - Šī dāma nav iegūstama ar sonetiem. Eduards uz to nereaģē. Viņš joprojām demonstrē tāda dzejnieka pārākumu, kam ir ne tikai dzejoļi, bet arī pirmās šķiras restorāns, un tur es esmu redzējis; ka Gerda ir tāda pati kā visi mirstīgie. - Tu, nelieti! - es niknumā iesaucos. - Tas tev neko nelīdzēs. Pēc pāris dienām šī dāma aizbrauks. - Nebrauks vis, - Eduards atbild un pirmo reizi, kopš viņu pazīstu, atiež zobus. - Šodien viņas līgumu
pagarināja. Es blenžu viņā. Šis lempis zina vairāk nekā es. - Tātad tu viņu arī šodien satiki? Eduards sāk stomīties. - Šodien gluži nejauši, tik tiešām! Tikai šodien. Uz viņa resnā purna ir rakstīts, ka viņš melo. - Tā, un tad tūlīt pār tevi nāca iedvesma, ka jāsacer veltījuma soneti? - es jautāju. - Tā tu atmaksā par to, ka esam tev tik uzticami klienti? Ar virtuves dunci mērķēdams uz dzimumorgāniem, tu - trauku mazgātāj? - Jūs, nolādētie klienti, esat man... - Vai tu, impotentais pāv, neesi viņai tos sonetus jau aizsūtījis? - es viņu pārtraucu. - Tikai neliedzies! Gan jau es tos tāpat redzēšu, tu - savu nešķīsto olu dējēj svešā ligzdā! - Kā tā? - Kas cits ir tavi soneti, tu - mātes slepkava! Vai es tev neiemācīju, kā tie vispār jāraksta? Jauka pateicība! Ja tev piemistu vismaz tik daudz godaprāta, ka būtu sūtījis viņai ritorneles vai odas! Taču nē, ar maniem paša ieročiem... Nu, gan jau Gerda man tos ražojumus parādīs, un tad es viņai paskaidrošu! - Tas taču būtu... - Eduards stostās, pirmo reizi zaudējis savaldīšanos. - Nekas tas nebūtu, - es atcērtu. - Sievietes tā mēdz darīt. Es to zinu. Taču, tā kā tu esi labs restorāna saimnieks, tad atklāšu tev vēl kaut ko, proti: Gerdai ir brālis, stiprs kā Herkuless, kurš ir nomodā par ģimenes godu. Viņš jau divus viņas pielūdzējus pataisījis par kropļiem. Sevišķi viņam patīk lauzt plakanās pēdas, un tās taču tev ir. - Blēņas, - Eduards nosaka, bet ir redzams, ka viņš par to intensīvi domā. Var apgalvot kaut ko pilnīgi neticamu, bet, ja stingri pie tā paliek, tad sava ietekme tam būs - to man ir mācījis Vaceka politiskais paraugs. Pie dīvāna, uz kura sēžam, pienāk rakstnieks Hanss Hungermanis. Viņš ir sarakstījis vēl neiespiestu romānu «Votana gals» un drāmas «Zauls», «Baldūrs» un «Muhameds». - Nu, kā ar mākslu, puiši? - viņš jautā. - Vai esat lasījuši to mēslu, ko Oto Bambuss vakar cēlis priekšā Teklenburgas rajona avīzē? Paniņas un slienas! Kāpēc gan Bauers šo nopuņķojušos vārguli drukā? Oto Bambuss ir panākumiem bagātākais dzejnieks šajā pilsētā. Mēs visi viņu apskaužam. Viņš sacer izjustus pantus par jaukas noskaņas pilniem stūrīšiem, apkārtējiem ciemiem, ielu stūriem vakarā un par savu skumjo dvēseli. Arturs Bauers viņam ir izdevis divus plānus, brošētus dzejoļu krājumiņus, vienu pat divas reizes. Hungermanis, šis spēcīgais rūnu dzejnieks, ienīst Bambusu, tomēr mēģina izmantot viņa sakarus. Viņu nicina ari Matiass Grunds. Es turpretī esmu Oto uzticības persona. Viņš labprāt gribētu reiz aiziet uz priekamāju, bet neuzdrošinās. Viņš cer, ka tas pievadīs jaunas, spēcīgas asinis viņa mazliet bālasinīgajai lirikai. Mani ieraudzījis, viņš tūlīt nāk klāt. - Es dzirdēju, ka tev esot pazīstama cirka māksliniece. Cirks - tas gan būtu ko vērts! Tam piemīt spilgtums! Vai tu tiešām pazīsti tādu dāmu? - Nē, Oto. Eduards to ir izpūtis. Es pazīstu tikai sievieti, kas pirms trim gadiem pārdevusi cirkā biļetes. - Kaut arī biļetes - viņa tomēr tur ir darbojusies. Kaut kam no tā gara viņai vēl jāpiemīt. Plēsīgo zvēru smaka, manēža. Vai tu kādreiz nevarētu mani ar viņu iepazīstināt? Gerdai tiešām paveras iespēja ietikt literatūrā! Es paskatos uz Bambusu. Viņš ir izstīdzējis un bāls, bez zoda, seja neizteiksmīga, un viņš valkā degunkniebi. - Viņa strādāja blusu cirkā, - es saku. - Žēl, - viņš vīlies atstājas. - Man kaut kas jādara, - viņš vēl murmina. - Es zinu, kā man trūkst asiņu. - Oto, - es saku, - vai tā nevarētu būt kāda no citurienes, nevis no cirka? Kāda gultas draudzenīte? Viņš purina savu šauro galvu. - Tas nav tik vienkārši, Ludvig. Par mīlestību es zinu visu. Es domāju - par dvēselisko mīlu. Šai ziņā man nekas vairs nav vajadzīgs, tas man jau ir. Man ir vajadzīga kaislība brutāla, mežonīga kaislība. Prātu aizmiglojoša, traka aizmiršanās. Delīrijs! Viņš jau gandrīz griež savus mazos zobiņus. Oto strādā par skolotāju mazā ciematiņā pilsētas
tuvumā, un tur kaut ko tādu atrast, protams, nav iespējams. Tur katrs grib apprecēties vai arī domā, ka Oto jāprec godīga meiča, kura labi prot gatavot ēdienu un kurai krietns pūrs. Taču Oto to negrib. Viņš domā, ka vispirms jāizdzīvo īsta dzejnieka dzīve. - Grūtākais ir tas, ka es tās abas - debess un zemes mīlu nevaru apvienot, - viņš drūmi stāsta. - Mīla man tūlīt vēršas maiga, pašaizliedzības, uzupurēšanās un labestības pilna. Arī dzimumdziņa kļūst maiga un mājīga. To apmierinu katru sestdienas vakaru, lai svētdienā varu izgulēties, saproti. Bet man ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas saturētu tikai kailu dzimumdziņu bez visa cita, kaut kas tāds, kurā varētu stingri iekosties. Žēl gan, es dzirdēju, ka tev esot kāda trapeces vingrotāja. Es uzlūkoju Bambusu ar citādu interesi. Debess un zemes mīla - tātad arī viņam! Šķiet, ka šī slimība ir vairāk izplatīta, nekā biju domājis. Oto izdzer glāzi limonādes un raugās manī ar savām blāvajām acīm. Droši vien viņš bija gaidījis, ka es tūlīt atteikšos no Gerdas, lai palīdzētu viņa mākslai pieaudzēt dzimumorgānus. - Kad mēs beidzot aiziesim uz priekamāju? - viņš skumīgi jautā. - Tu taču man apsolīji. - Drīz. Bet tas nav nekāds svelmīgs grēka dūksnājs, Oto. - Man brīvdienas vēl ir tikai divas nedēļas. Tad atkal jābrauc uz manu ciematu - un visam beigas. - Līdz tam laikam aiziesim. Hungermanis arī gribēja nākt līdzi. Viņam tas nepieciešams jaunās drāmas «Kazanova» sacerēšanai. Kā būtu ar kopīgu gājienu? - No Dieva puses! Mani neviens tur nedrīkst redzēt! Man taču tāda profesija. - Tieši tāpēc! Šis gājiens būs nevainīgs pasākums. Meitumājai apakšstāvā ir krogs. Uz turieni iet, kas vien grib. - Protams, ka ejam, - man aizmugurē ierunājās Hungermanis. - Visi kopā. Dosimies pētnieciskā ekspedīcijā. Tīri zinātniskā nolūkā. Eduards arī grib nākt līdzi. Es pagriežos uz Eduarda pusi, lai šo vīzdegunīgo sonetu cepēju aplietu ar sarkasma mērci, bet tas vairs nav vajadzīgs. Eduards pēkšņi izskatās tāds, it kā viņa priekšā būtu uzradusies čūska. Kāds slaids vīrietis viņam tikko kā uzsita uz pleca. - Eduard, vecais puika! - viņš draudzīgi uzsauc. - Kā klājas? Priecājies, ka vēl esi dzīvs, ko? Eduards stīvi blenž slaidajā vīrā. - Šajos laikos? - viņš izmoka. Viņš ir nobālējis. Tuklie vaigi pēkšņi kļūst ļumīgi, pleci sagumst, lūpas, matu cirtas, pat vēders nokarājas. Vienā mirklī viņš ir pārvērties par resnu sēru vītolu. Vīrieti, kas ir šās pārvērtībās cēlonis, sauc par Valentīnu Bušu. Bez Georga un manis viņš Eduarda dzīvē ir trešā sērga un ne tikai sērga - viņš ir mēris, holera un paratīfs kopā. - Tu izskaties ziedošs, vecais, - Valentīns Bušs sirsnīgi saka. Eduards dobji smejas. - Pēc izskata nevar spriest. Nodokļi, procenti un zagļi ēd matus no galvas nost. Viņš melo. Inflācijas laikā nodokļiem un procentiem nav nekādas nozīmes, jo tos maksā pēc gada, un tad tas ir tikpat kā nekas. Tad šīs naudas vērtība sen jau ir zudusi. Un vienīgais zaglis, kas Eduardam zināms, ir viņš pats. - Tevī vismaz var atrast kaut ko ēdamu, - Valentīns smaidīdams nežēlīgi attrauc. - Tā domāja arī Flandrijas tārpi, kad jau snaikstījās pēc tevis. Eduards mēģina izlocīties. - Ko tev piedāvāt, Valentīn? - viņš jautā. - Alu? Karstā laikā alus ir vislabākais. - Man nav karsti. Bet vislabākais tiešām būtu nosvinēt to, ka tu vēl esi dzīvs, tur tev taisnība. Dod man pudeli Johannisbergas Langenberga vīnu no Mumma vīnadārziem! - Tas ir izpārdots. - Nav vis izpārdots. Es apjautājos tavam pagraba pārzinim. Tev vēl ir vairāk nekā simt pudeļu. Kāda laime, ka tā ir mana visiecienītākā marka! Es smejos. - Ko tu smejies? - Eduards pārskaities iebrēcas. - Tieši tev nav nekāda pamata to darīt. Asinssūcēji! Asinssūcēji jūs visi esat! Izsūcat mani sausu! Tu, tavs kapakmeņu tirgotājs - uzdzīvotājs un
tu, Valentīn! Izsūcat visas asinis! Nešķiramā liekēžu trijotne! Valentīns man pamirkšķina un saglabā nopietnību. - Tad tāda ir tava pateicība, Eduard! Un tā tu turi vārdu! Ja es toreiz to būtu zinājis... Viņš uzloka piedurkni un aplūko garu, robainu rētu rokā. Viņš karalaukā 1917. gadā izglāba Eduardam dzīvību. Eduards bija apakšvirsnieks un strādāja virtuvē, bet toreiz viņš pēkšņi bija atbrīvots un nosūtīts uz fronti. Jau pirmajā dienā šis zilonis, patrulēdams neitrālajā joslā, bija dabūjis šāvienu ikros un tūlīt pēc tam vēl otru, tā ka zaudēja daudz asiņu. Valentīns viņu atrada, pārsēja un aizvilka atpakaļ uz ierakumiem. To darot, viņu pašu šķemba ķēra rokā. Taču viņš izglāba Eduardam dzīvību, jo citādi šis noteikti būtu noasiņojis. Eduards, izplūzdams pateicībā, toreiz teica, lai Valentīns nākot uz «Valhallu» visu mūžu un ēdot un dzerot, cik tik gribot. Viņi sita saujā - Valentīns ar kreiso, neievainoto roku. Georgs Krolls un es - mēs bijām liecinieki. 1917. gadā viss vēl bija pārāk nenoteikts un nezināms. Verdenbrika bija tālu, karš - tuvu, un kurš gan varēja zināt, vai Valentīns un Eduards vispār kādreiz atgriezīsies «Valhallā». Taču viņi atgriezās Valentīns pēc vēl diviem ievainojumiem, Eduards - resns un apaļš, atkal jau nobarojies armijas virtuvē. Sākumā Eduards tiešām jutās pateicīgs un, kad ieradās Valentīns, reizumis pat izmaksāja vācu šampanieti, kas vairs neputoja. Taču ar gadiem tas Eduardam kļuva par slogu. Valentīns pārcēlās uz Verdenbriku. Pirms tam viņš bija dzīvojis citā pilsētā, bet tagad apmetās mazā mājiņā «Valhallas» tuvumā un precīzi ieradās pie Eduarda uz brokastīm, pusdienām un vakariņām, tā ka Eduards savus vieglprātīgos solījumus drīz vien rūgti nožēloja. Valentīnam bija laba ēstgriba, it īpaši tāpēc, ka pašam vairs nevajadzēja ne par ko rūpēties. Eduards varbūt šā tā vēl būtu piecietis patērēto pārtiku, bet Valentīns arī dzēra un pamazām attīstīja savas vīnu pazinēja un degustatora spējas. Agrāk viņš bija dzēris alu, bet tagad dzēra tikai labi nostāvējušos vīnu un tādējādi, protams, iedzina Eduardu daudz lielākā izmisumā, nekā to varējām izdarīt mēs ar saviem nožēlojamiem ēšanas taloniem. - Nu labi, - Eduards izmisis saka, kad Valentīns parāda savu rētu. - Taču ēšana un dzeršana nozīmē dzeršanu pie ēšanas, nevis starplaikos. Es neesmu solījis, ka došu dzert arī starplaikos. - Paskaties uz šo nožēlojamo bodnieķeli, - Valentīns saka un piegrūž man. - 1917. gadā viņš tā nedomāja. Tad tikai sauca: «Valentīn, mīļais Valentīn, glāb mani, es tev atdošu visu, kas man ir!» - Nav taisnība! Tā es nekad neesmu teicis! - Eduards kliedz falsetā. - Kā tu to zini? Tu taču biji pa pusei prātu zaudējis aiz bailēm un gandrīz noasiņojis, kad es tevi atvilku pie mūsējiem. - Es nebūtu varējis tā teikt! Tā ne! Pat tad ne, ja tūlīt būtu jāmirst. Tas neatbilst manam raksturam. - Tas gan, - es atzīstu. - Šis skopulis labāk būtu atstiepis kājas. - Tik tiešām! - Eduards pavēstī, uzelpodams, ka atradis izeju. Viņš noslauka pieri. Valentīna pēdējais piedraudējums viņu tā izbiedējis, ka pat mati ir mikli no sviedriem. Viņam acu priekšā jau bija tēlojusies tiesas prāva par «Valhallu». - Nu, lai šoreiz iet, - viņš žigli saka, lai atkratītos. - Viesmīli, puspudeli Mozeles vīna! - Johannisbergas Langenbergu - veselu pudeli, - Valentīns pārlabo un vēršas pie manis. - Vai drīkstu tevi uzlūgt uz vienu glāzi? - Un kā vēl! - es atsaucos. - Pagaidiet! - Eduards iejaucas. - Tāda noruna nekad nav bijusi. Pudele paredzēta Valentīnam vienam pašam! Ludvigs, šis asinssūcējs, ar saviem nevērtīgajiem taloniem man jau tā katru dienu izmaksā bargu naudu. - Nomierinies, tu - indes jaucēj, - es attraucu. - Te ir redzams karmas veidots samezglojums: tu šauj uz mani ar sonetiem, es savas brūces mazgāju tavā Reinas vīnā. Vai tu, izturēdamies pret savu dzīvības glābēju kā augļotājs, gribi, lai es par šo situāciju saceru un zināmajai dāmai nosūtu divpadsmit rindu dzejoli Aretīno garā? Eduards aizrijas. - Es slāpstu pēc svaiga gaisa, - viņš pārskaities murmina. - Izspiedēji! Suteneri!
Vai jums kauna nemaz nav? - Mēs kaunāmies par svarīgākām lietām, tu - nevainīgais miljonu skaitītāj. - Mēs ar Valentīnu saskandinām. Vīns ir lielisks. - Kā paliek ar grēka mājas apmeklēšanu? - Oto Bambuss kautrīgi jautā kā garāmejot. - Aiziesim noteikti, Oto. To mēs esam mākslai parādā. - Kāpēc visvairāk patīk dzert lietus laikā? - Valentīns jautā un atkal ielej. - Vajadzētu būt otrādi. - Vai tev visam vienmēr vajadzīgs izskaidrojums? - Protams, nē. Bet par kaut ko taču jārunā. Es tikai esmu ievērojis, ka tā ir. - Varbūt tas ir bara instinkts. Šķidrums tiecas pēc šķidruma. - Var jau būt. Bet man arī čurāt gribas biežāk tādās dienās, kad līst. Tas tomēr ir vismaz savādi. - Tu vairāk čurā tāpēc, ka vairāk dzer. Kas tur savāds? - Pareizi, - Valentīns atviegloti pamāj ar galvu. - Par to es neiedomājos. Vai arī karots tiek biežāk, tāpēc ka dzimst vairāk cilvēku? XII Bodendīks kājo pa miglu kā liela, melna vārna. - Nu, vai jūs vēl arvien pūlaties labot pasauli? - viņš familiāri jautā. - Es to vēroju, - es atbildu. - Aha! Filozofs! Un ko esat secinājis? Es veros viņa možajā sejā, kas zem platmales spīd sarkana un slapja no lietus. - Esmu secinājis, ka kristietisms divtūkstoš gados nav pasauli būtiski pavirzījis uz priekšu, - es atbildu. Labvēlīgā pārākuma izteiksme mācītāja sejā uz mirkli pazūd, bet tad atkal atgriežas. Vai jums neliekas, ka esat mazliet par jaunu, lai izteiktu šādus spriedumus? - Jā, bet vai jums neliekas, ka tas ir pārāk vājš arguments - pārmest kādam viņa jaunību? Vai nevarat atrast neko citu? - Man ir vesels lēvenis citu. Taču tos es neizvirzu pretī šādām muļķībām. Vai jūs nezināt, ka ikviens vispārinājums ir paviršības pazīme? - Jā, - es gurdi saku. - Es jau to teicu tikai tāpēc, ka līst lietus. Tomēr kaut kas šajā spriedumā ir. Es jau vairākas nedēļas studēju vēsturi, kad nevaru aizmigt. - Kāpēc nevarat? Arī tāpēc, ka brīžiem līst? Šo nevainīgo dūrienu es neliekos manām. - Tāpēc, ka gribu izsargāties no priekšlaicīga cinisma un daļēja izmisuma. Ne jau katrs tikai ar ticību svētajai trīsvienībai spēj izlikties neredzam, ka mēs patlaban gatavojam jaunu karu - tūlīt pēc tam, kad esam jau zaudējuši vienu, kuru jūs un jūsu kolēģu kungi no dažādām protestantu konfesijām svētījāt un par kuru aizlūdzāt Dieva un tuvāku mīlestības vārdā; atzīstu, ka jūs to darījāt pieklusināti un bez īpašas sajūsmas, toties jūsu kolēģi jo enerģiskāk, amata tērpā saposušies, žvadzinādami krustus un sprauslādami uzvaras jausmā. Bodendīks nopurina lietus lāses no savas melnās platmales. - Mēs mirstošajiem karalaukā sniedzām pēdējo mierinājumu - to jūs, kā liekas, esat pilnīgi aizmirsis. - Jums nevajadzēja ļaut līdz tam noiet! Kāpēc jūs nestreikojāt? Kāpēc neaizliedzāt saviem ticīgajiem piedalīties karā? Tas būtu bijis jūsu uzdevums. Taču mocekļu laiki ir beigušies. Toties es pietiekami bieži, kad armijā vajadzēja iet uz dievkalpojumu, esmu dzirdējis lūgšanas par mūsu ieroču uzvaru. Vai jums liekas, ka Kristus būtu lūdzis par galilejiešu uzvaru pār filistiešiem? - Šķiet, ka lietus jūs ir padarījis neparasti emocionālu un demagoģisku, - Bodendīks atbild ļoti nosvērti. - Tomēr jūs, kā liekas, zināt visai labi, ka, izmanīgi šo to izlaižot, sagrozot un attēlojot vienpusīgi, var uzbrukt visam un padarīt visu par mērķi uzbrukumiem. - To es zinu. Tāpēc jau studēju vēsturi. Skolā un ticības mācības stundās mums vienmēr stāstīja par tumšajiem, primitīvajiem, briesmīgajiem pirmskristietisma laikiem. Tagad es to pārlasu un konstatēju, ka
neesam kļuvuši daudz labāki, tikai guvuši sasniegumus tehnikā un zinātnē. Taču arī to mēs lielākoties izmantojam, lai nogalinātu iespējami vairāk cilvēku. - Ja vēlas kaut ko pierādīt, tad var pierādīt visu, mīļais draugs. Arī pretējo. Jebkuram aizspriedumainam uzskatam var atrast pierādījumus. - To arī es zinu, - es saku. - Baznīca to spīdoši apliecināja, kad izrēķinājās ar gnostiķiem. - Ar gnostiķiem? Ko tad jūs par tiem zināt? - Bodendīks jautā aizvainojošā izbrīnā. - Pietiekami, lai rastos priekšstats, ka viņi bija kristietisma tolerantākā daļa. Un viss, ko savā mūžā līdz šim esmu mācījies, ir - pienācīgi novērtēt toleranci. - Tolerance... - Bodendīks saka. - Tolerance! - es atkārtoju. - Rēķināšanās ar citiem. Citu saprašana. Lai katrs dzīvo, kā atzīst par labāku. Tolerance - tas mūsu mīļajā tēvzemē tiešām ir īsts svešvārds. - Citā vārdā nosaucot - anarhija, - Bodendīks atbild klusu, bet pēkšņi ļoti asi. Mēs stāvam baznīciņas priekšā. Ir iedegta gaisma, un raibās logu rūtis uzmundrinoši spīd brāzmainajā lietū. Pa vaļējām durvīm plūst laukā vāja vīraka smarža. - Tolerance gan, vikāra kungs, nevis anarhija, - es saku, - un jūs zināt, kāda ir atšķirība. Taču jūs nedrīkstat to atzīt, jo jūsu baznīcai trūkst tolerances. Jūs vienīgie spējat dot svētlaimi! Nevienam citam debesis nepieder, tikai jums! Neviens nedrīkst runāt, ko domā, tikai jūs! Jums pieder monopols. Bez jūsu reliģijas citas vairs nav! Jūs esat diktatori! Kā gan jūs varētu būt toleranti? - Mums tādiem nav jābūt. Patiesība ir mūsu pusē. - Protams, - es saku, norādīdams uz apgaismotajiem logiem. - Lūk! Uzmundrinājums tiem, kas baidās no dzīves. Nedomā, es zinu visu tavā vietā! Debesu mājokļa solīšana un draudēšana ar elli - kas gan šai spēlei ar vienkāršākajām emocijām kopīgs ar patiesību, kura ir mūsu smadzeņu fatamorgāna? - Skaisti vārdi, - Bodendīks nosaka, jau atkal kļuvis miermīlīgs, augstprātīgs un mazliet zobgalīgs. - Jā, tas ir viss, kas mums pieder, - skaisti vārdi, - es saku, noskaities pats uz sevi. - Un jums arī nav nekā cita kā tikai skaisti vārdi. Bodendīks ieiet kapelā. - Mums ir svētie sakramenti... - Jā... - Un ticība, kuru tikai plānprātiņi, kuriem viņu smadzeņu mazumiņš jau rada gremošanas traucējumus, sauc par muļķību un bēgšanu no šās pasaules, jūs - nevainīgā slieka, kas ložņājat pa banalitāšu tīrumu. - Bravo! - es iesaucos. - Beidzot arī jūs sākat runāt dzejiski. Turklāt stipri izteiktā vēlīnā baroka stilā. Bodendīks pēkšņi iesmejas. - Mīļais Bodmer, - viņš saka. - Gandrīz divos gadu tūkstošos, kopš pastāv baznīca, jau dažs labs gudrais Zauls ir kļuvis par muļķa Paulu. Šajā laikā mēs esam redzējuši un pacietuši vēl lielākus pundurus nekā jūs. Kātojiet vien veicīgi tālāk! Katra ceļa galā stāv Dievs un gaida jūs. Melnos vizītsvārkos ģērbtais tuklais vīrs ar lietussargu pazūd sakristejā. Pēc pusstundas viņš, ģērbies fantastiskāk par huzāru ģenerāli, atkal iznāks no tās un būs jau Dieva vietnieks. «Viss tikai uniformu dēļ,» Valentīns Bušs teica pēc otrās johannisbergieša pudeles, kamēr Eduards Knoblohs gremdējās melanholijā un slepkavības domās, «tikai uniformu dēļ. Atņemiet viņiem šos kostīmus - un vairs nebūs neviena, kas vēlas kļūt par karavīru.» Pēc dievkalpojuma es kopā ar Izabellu pastaigājos pa aleju. Šeit līst nevienmērīgāk - it kā kokos tupētu ēnas, kas apslacinās ar ūdeni. Izabella ir ģērbusies augstu aizpogātā, tumšā lietusmētelī un mazā cepurītē, kas apsedz matus. No viņas nav redzams nekas cits kā tikai seja, kas tumsā spīd kā nodilis mēness. Laiks ir auksts un vējains, un dārzā neviena cita vairs nav. Es jau sen esmu aizmirsis Bodendīku un melno īgnumu, kas reizēm bez kāda iemesla izšaujas no manis kā netīra strūklaka. Izabella iet man cieši blakus, cauri lietum es dzirdu viņas soļus un jūtu viņas kustības un siltumu, un liekas, ka tas ir vienīgais siltums, kas pasaulē vēl palicis.
Pēkšņi viņa apstājas. Viņas seja ir bāla un nešaubīga un acis izskatās gandrīz melnas. - Tu mani nemīli diezgan stipri, - viņa saka. Es pārsteigts paskatos viņā. - Tik stipri, cik spēju, - es atbildu. Viņa brīdi stāv klusēdama. - Par maz, - viņa klusām saka. - Par maz! Ar to nepietiek! - Jā! - es atbildu. - Droši vien ar to nepietiek. Nekad dzīvē nepietiek, un tā tas ir katram. Laikam gan vienmēr ir par maz, un tā ir pasaules nelaime. - Par maz, - Izabella atkārto, kā mani nedzirdējusi. - Citādi mēs vairs nebūtu divi. - Tu domā, ka tad mēs būtu viens? Viņa pamāj ar galvu. Es domāju par to, ko runājām ar Georgu, dzerdami karstvīnu. - Mums vienmēr vajadzēs palikt diviem, Izabella, - es piesardzīgi saku. - Bet mēs varam viens otru mīlēt un ticēt, ka neesam vairs divi. - Vai tev šķiet, ka esam kādreiz jau bijuši viens? - To es nezinu. To neviens nevar zināt. Jo par to nav atmiņu. Viņa no tumsas stingi veras manī. - Tā ir, Rūdolf, - viņa čukst. - Nav atmiņu. Nekādu. Kāpēc nav? Bet es meklēju un meklēju. Kāpēc visas izgaisušas? Bija taču tik daudz! Tikai to vēl zinu, bet citu vairs neko. Kāpēc neko vairs nezinu? Tu un es - vai mēs jau reiz nebijām kopā? Saki! Saki taču! Kur tas pazudis, Rūdolf? Vējš šalkdams nobirdina pār mums ūdens šalti. Daudz kas liekas tāds, it kā būtu reiz jau bijis, es domāju. Bieži tas atkal pienāk pavisam tuvu klāt, nostājas mūsu priekšā, un mēs zinām, ka tas reiz bijis, un mums uz mirkli pat šķiet, ka zinām, kā tam jāturpinās, bet, kad to gribam satvert, tas izgaist kā dūmi vai nedzīvas atmiņas. - Mēs nekad nespētu to atcerēties, Izabella, - es saku. - Tas ir tāpat kā ar lietu. Tas arī ir kļuvis par vienu, izveidojies no divām gāzēm - skābekļa un ūdeņraža, kuri vairs pat nezina, ka senāk ir bijuši gāzes. Tagad tie ir tikai lietus un par bijušo neko vairs neatceras. - Vai arī kā asaras, - Izabella saka. - Tikai asaras ir pilnas ar atmiņām. Mēs brīdi klusēdami soļojam tālāk. Es domāju par dīvainajiem acumirkļiem, kad cilvēkam pēkšņi rodas sajūta, it kā viņā no aizmūžiem noraudzītos paša līdzinieks, ko radījušas šķietamas atmiņas. Zem mūsu kurpēm šņirkst grants. Aiz dārza mūra žoga gari taurē automašīna, kā gaidīdama kādu, kas gatavojas bēgt. - Tad tā ir kā nāve, - Izabella beidzot nosaka. - Kas? - Mīlestība. Pilnīga mīlestība. - Kurš to gan zina, Izabella? Man šķiet, ka to neviens nekad nevar zināt. Mēs esam spējīgi gūt kādas atziņas tik ilgi, kamēr katrs no mums vēl ir savs «es». Ja šie «es» saplūstu kopā, tad būtu tāpat kā ar lietu. Mēs būtu kļuvuši par jaunu «es» un nevarētu vairs atcerēties atsevišķos bijušos «es». Mēs jau būtu kaut kas cits - tikpat atšķirīgs kā lietus un gaiss, nevis vairs ar «tu» palīdzību kāpināts «es». - Un, ja mīlestība būtu tik pilnīga, ka mēs sakustu, - tad tā būtu kā nāve? - Varbūt, - es vilcinādamies atbildu. - Bet ne tāda kā iznīcība. Kas ir nāve, to neviens nezina, Izabella. Tāpēc tā nav ne ar ko salīdzināma. Tomēr tad mēs noteikti vairs nejustos kā paši. Mēs tikai atkal kļūtu par citu vientuļu «es». - Tātad mīlestībai vienmēr jābūt nepilnīgai? - Tā jau ir pietiekami pilnīga, - es saku un nolādu pats sevi par to, ka ar savu pedantisko skolotāja garu atkal esmu tik tālu ielaidies sarunā. Izabella krata galvu. - Neizvairies, Rūdolf! Tai jābūt nepilnīgai, tagad es to redzu. Ja tā kļūtu pilnīga, tad tikai nošķiltos zibens un nekā vairs nebūtu. - Kaut kas jau paliktu, tikai tas atrastos ārpus mūsu saprašanas robežas. - Tā kā nāve? Es paraugos viņā. - Kas lai zina? - es piesardzīgi saku, lai viņu vēl vairāk nesatrauktu. - Varbūt nāve ir pavisam nepareizs nosaukums. Mēs to vienmēr redzam tikai no vienas puses. Varbūt nāve ir pilnīgā
mīlestība starp Dievu un mums. Vējš nosviež lietus šalti starp koku lapām, kuras to ar garu rokām sviež tālāk. Izabella kādu brīdi klusē. - Vai tāpēc mīlestība ir tik bēdīga? - viņa pēc tam jautā. - Tā nav bēdīga. Tā tikai padara cilvēku bēdīgu, tāpēc ka ir nepiepildāma un nenoturama. Izabella apstājas. - Kāpēc, Rūdolf? - viņa strauji iesaucas, spārdīdamās ar kājām. - Kāpēc tam tā jābūt? Es skatos viņas bālajā, saspringtajā sejā. - Tā ir laime, - es saku. Viņa stingi veras manī. - Vai tāda ir laime? Es pamāju ar galvu. - Tas nevar būt! Tā nav nekas cits kā nelaime! Viņa metas man klāt, un es viņu cieši satveru. Es jūtu, kā meitenes pleci dreb aiz raudām. - Neraudi, - es mierinu. - Kas gan notiktu, ja par to jau sāktu raudāt? - Par ko tad jāraud? Jā, par ko gan citu, es domāju. Par visu pārējo - par postu, kas valda uz šās nolādētās planētas, bet ne par to. - Tā nav nekāda nelaime, Izabella, - es saku. - Tā ir laime. Tikai mums tās apzīmēšanai ir tādi muļķīgi vārdi kā «pilnīga» un «nepilnīga». - Nē, nē! - Viņa sparīgi purina galvu un neļaujas nomierināties. Viņa raud un cieši tveras pie manis, bet es turu viņu rokās un jūtu, ka taisnība ir nevis man, bet viņai, ka viņa nepazīst kompromisus, ka viņā vēl deg pirmais, vienīgais «kāpēc?», kas pastāvējis jau pirms tam, kad tika apbērts ar esamības javu, mostošā Paša pirmais jautājums. - Tā nav nelaime, - es tomēr atkārtoju. - Nelaime ir pavisam citāda, Izabella. - Kāda? - Tā nav nelaime, ka nevar pilnīgi saplūst vienā būtnē. Nelaime ir tā, ka mums otrs vienmēr ir jāpamet, ik dienas un ik stundas. Mēs to zinām, tomēr nevaram to apturēt, cilvēkam iztek caur pirkstiem pats vērtīgākais, kas viņam ir, un tomēr to nevar apturēt. Vienmēr viens nomirst pirmais. Vienmēr viens paliek. Viņa paceļ acis. - Kā var pamest to, kas tev nepieder? - Var gan, - es drūmi saku. - Un kā vēl! Ir daudzas pamešanas un pamestības pakāpes, un katra ir sāpīga, un daudzas ir kā nāve. Izabella ir rimusi raudāt. - Kā tu to zini? - viņa jautā. - Tu taču vēl neesi vecs. «Esmu pietiekami vecs,» es domāju. «Kāda daļa no manis kļuva veca, kad pārnācu no kara,» - Es to zinu, - es atbildu. - Esmu pats pieredzējis. «Esmu pats pieredzējis,» es domāju. «Cik bieži man vajadzēja pamest dienu un stundu, esamību, koku rītausmā un savas rokas, un savas domas, un katru reizi tas notika uz visiem laikiem, un, kad es atgriezos, biju jau kļuvis cits. Var daudz ko pamest, un vienmēr ir viss jāpamet aiz sevis, kad cilvēkam jāiet pretī nāvei, tās priekšā mēs vienmēr esam kaili, un, ja tiek atrasts ceļš atpakaļ, tad viss, kas bijis pamests, ir jāiegūst no jauna.» Izabellas seja spīd manā priekšā lietainajā naktī, un pēkšņi mani pārņem maigums. Es atkal apjaušu, kādā vientulībā viņa dzīvo, - nepadodamās bailēm, viena ar savām vairākām sejām, to apdraudēta un ziedodamās tām, bez pajumtes, kur meklēt patvērumu, bez atpūtas un izklaidēšanās, pakļauta visiem sirds vējiem, bez jebkādas palīdzības, nesūdzēdamās un nežēlodama pati sevi. Tu mīļā, bezbailīgā sirds, es domāju, neskartā, kā bulta tieši uz būtisko traucošā, kaut arī to nesasniegsi un nomaldīsies, - bet kurš gan nenomaldītos? Un vai gandrīz visi jau sen nav izbeiguši meklējumus? Kur sākas maldi, muļķība, gļēvulība un kur - gudrība, pēdējā drosme? Atskan zvans. Izabella satrūkstas. - Ir laiks, - es saku. - Tev jāiet iekšā. Viņi tevi gaida. - Vai tu nāksi līdzi?
- Jā. Mēs tuvojamies mājai. Kad izejam no alejas, mums pretī cērtas smalks lietus, kuru vējš īsām brāzmām dzenā kā slapju plīvuru. Izabella piespiežas man klāt. Es no uzkalna skatos lejup uz pilsētu. Nekas nav redzams. Migla un lietus mūs ir izolējuši. Nekur vairs nespīd gaisma, mēs esam gluži vieni. Izabella iet man blakus, it kā uz visiem laikiem būtu piederīga pie manis un it kā viņai nemaz nebūtu svara, un man atkal šķiet, ka viņai tā tiešām nav un ka viņa ir kā teiksmu un sapņu tēli, kuriem ir citādi likumi nekā mūsu ikdienas dzīvē. Mēs stāvam pie durvīm. - Nāc! - viņa saka. Es pakratu galvu. - Es nevaru. Šodien ne. Viņa klusēdama skatās manī tieši un skaidri, bez pārmetumiem un vilšanās, bet liekas, ka viņā kaut kas pēkšņi ir apdzisis. Es noduru acis. Man ir tāda sajūta, it kā es būtu sitis bērnam vai nogalinājis bezdelīgu. - Šodien ne, - es saku. - Vēlāk. Rīt! Ne vārda neteikusi, viņa pagriežas un ieiet vestibilā. Es redzu, kā māsa kopā ar Izabellu kāpj augšā pa kāpnēm, un pēkšņi jūtos, kā neatgūstami pazaudējis kaut ko tādu, kas ir atrodams tikai reizi mūžā. Apjucis palieku stāvam. Ko es būtu varējis darīt? Un kā atkal esmu tajā visā iepinies? Es taču to negribēju! Šis nolādētais lietus! Lēnām eju uz galvenās ēkas pusi. No tās iznāk Vernike baltā mētelī un ar lietussargu, - Vai jūs aizvedāt Terhovenas jaunkundzi? - Jā. - Labi. Parūpējieties par viņu arī turpmāk! Apmeklējiet viņu kādreiz arī dienā, ja jums ir laiks! - Kāpēc? - Uz to es nevaru atbildēt, - Vernike saka. - Bet viņa ir mierīga, kad bijusi ar jums kopā. Tas viņai nāk par labu. Vai ar to pietiek? - Viņa domā, ka es esmu kāds cits. - Tas nekas. Par jums man nav jārūpējas - tikai par maniem slimniekiem. - Vernike man pamirkšķina cauri sīkajam lietum. - Bodendīks šovakar jūs slavēja. - Ko? Viņam tiešām nebija iemesla to darīt! - Viņš apgalvo, ka jūs esot uz atgriešanās ceļa. Ceļā uz grēksūdzi un dievgaldu. - Nu, vai zināt! - es iesaucos, no tiesas sašutis. - Nenonieciniet baznīcas gudrību! Tā ir vienīgā diktatūra, kas divos gadu tūkstošos nav gāzta. Es dodos lejup uz pilsētu. Migla planda lietū savus pelēkos karogus. Izabella jaucas pa vidu manām domām. Es viņu pametu likteņa varā - tā viņa tagad domā, to es zinu. Man vispār vairs nevajadzētu nākt šurp, es domāju. Tas man tikai jauc galvu, un manā galvā jau tā ir pietiekami liels sajukums. Bet kā būtu, ja viņas šeit vairs nebūtu? Vai tad es nejustos tā, it kā man trūktu paša svarīgākā, kas nekad nevar novecot, nolietoties un kļūt ikdienišķs, tāpēc ka nekad nav man piederējis? Es eju uz kurpniekmeistara Karla Brilla mājām. No kurpju pazolēšanas iestādes plūst gramofona skaņas. Esmu šovakar šeit ielūgts uz kungu sanākšanu. Tas ir viens no tiem slavenajiem vakariem, kuros Bekmane rāda savu akrobātes mākslu. Es brīdi kavējos, jo tiešām nav tam atbilstoša noskaņojuma, bet tad eju vien iekšā. Tieši tāpēc. Man pretī veļas tabakas dūmu un alus dvakas mākonis. Karls Brills, viegli grīļodamies, pieceļas un apkampj mani. Viņam ir tikpat kaila galva kā Georgam Krollam, toties visi mati saauguši zem deguna varenās valzirga ūsās. - Jūs nākat tieši īstajā laikā, - viņš saka. - Derības ir noslēgtas. Mums tikai vajadzīga labāka mūzika nekā šis stulbais gramofons. Varbūt valsi «Donavas viļņi»? - Lai iet! Klavieres jau ir nogādātas ātrās apavu labošanas darbnīcā. Tās novietotas priekšā mašīnām. Telpas priekšdaļā apavi un ādas ir pastumtas malā, un visur, kur vien var, salikti krēsli un pāris klubkrēslu. Ir uzstādīta alus muca un dažas degvīna pudeles jau iztukšotas. Otra pudeļu baterija stāv uz galda. Turpat
atrodas arī liela, ar vati aptīta nagla un blakus tai pamatīgs kurpnieka āmurs. Es rauju vaļā valsi «Donavas viļņi». Biezajā birgā grīļodamies staigā Karla Brilla pudelesbrāļi. Viņi ir jau krietni uzņēmuši uz krūts. Karls uzliek uz klavierēm glāzi alus un dubultporciju Šteinhēgera degvīna. - Klāra pošas, - viņš stāsta. - Par derībām sanāk kopā vairāk nekā trīs miljoni. Cerams, ka viņa ir labākajā formā, citādi man gandrīz jābankrotē. Viņš man pamirkšķina. - Kad sāksies, tad spēlējiet kaut ko sevišķi temperamentīgu! Tas viņu vienmēr stipri uzkurina. Viņa jau ir kā uzburta uz mūziku. - Es spēlēšu «Gladiatoru uznācienu». Bet kā būtu ar nelielām papildu derībām man? Karls paceļ acis. - Mīļais Bodmera kungs, - viņš aizskarts saka, - jūs taču negribēsit slēgt derības pret Klāru! Kā tad varēsit ietekmīgi spēlēt? - Ne jau pret viņu. Viņas pusē. Papildu derības. - Par cik? - Karls aši pajautā. - Par nožēlojamiem astoņdesmit tūkstošiem, - es atbildu. - Tā ir visa mana bagātība. Karls brīdi padomā. Tad pagriežas. - Vai ir vēl kāds, kas grib derēt par astoņdesmit tūkstošiem? Ar mūsu klavieru spēlētāju. - Es! - Priekšā iznāk resns vīrs, izņem no maza koferīša naudu un sparīgi noliek uz galda. Es savu naudu nolieku blakus. - Lai zagļu Dievs mani sargā! - es saku. - Citādi man rīt jāiztiek tikai ar pusdienām. - Nu tad sākam! - Karls Brills iesaucas. Naglu rāda, laižot apkārt. Tad Karls pieiet pie sienas, pieliek cilvēka dibena augstumā pie tās naglu un iesit vienu trešdaļu no tās. Viņš sit nestiprāk, nekā to varētu domāt pēc viņa atvēzieniem. - Turas labi un stingri, - viņš saka un it kā spēcīgi parausta naglu. - To mēs tūlīt pārbaudīsim. Resnais, kas saderējis ar mani, panāk uz priekšu. Viņš parausta naglu un smīn. - Karl, - viņš zobgalīgi smejas, - to jau es ar dvašu varu izpūst no sienas. Padod šurp āmuru! - Vispirms izpūt! Resnais nepūš vis. Viņš spēcīgi parauj, un nagla ir ārā. - Ar roku es varu izsist naglu cauri galda virsai, - Karls Brills saka, - bet ar dibenu ne. Ja jūs uzstādāt šādus noteikumus, tad labāk nemaz nesāksim. Resnais neatbild. Viņš paņem āmuru un iedzen naglu citā vietā. - Nu, kā būs šeit? Karls Brills pārbauda. Apmēram seši vai septiņi centimetri no naglas garuma vēl palikuši ārpusē. Pārāk stingri. To jau pat ar roku vairs nevar izraut. - Vai nu tā, vai ne, - resnais saka. Karls pārbauda vēlreiz. Resnais noliek āmuru uz galda un nemana, ka Karls katru reizi, kad pārbauda, naglu izkustina. - Par to es nevaru derēt viens pret vienu, - Karls beidzot saka. - Tikai divi pret vienu, un arī tad man jāzaudē. Viņi vienojas par seši pret četri. Uz galda tiek sakrauta vesela naudas kaudze. Karls vēl divas reizes sašutumā ir paraustījis naglu, lai parādītu, cik neiespējamas ir šādas derības. Tagad es spēlēju «Gladiatoru uznācienu», un drīz, zīdam čaukstot, darbnīcā ienāk Bekmane, ģērbusies vaļīgā lašu krāsas ķīniešu kimono ar izšūtām pujenēm un feniksu uz muguras. Viņai ir impozants augums ar buldoga galvu, taču jāsaka - skaista buldoga. Viņai ir biezi, cirtaini, melni mati un spīdīgas acis kā ķiršogas, bet pārējā sejas daļa ir buldodziska, it īpaši zods. Ķermenis ir spēcīgs un gluži kā no dzelzs. Akmenscietu krūšu pāris izvirzījies uz priekšu kā bastions, zemāk nāk samērā graciozs viduklis un tad - slavenā sēžamvieta, kuras dēļ te viss notiek. Tā ir varena un arī cieta kā akmens. Šķiet, ka pat kalējs nevarētu tajā iekniebt, ja Bekmane sasprindzinātos, tad jau drīzāk viņš salauztu pirkstus. Arī šajā ziņā Karls Brills jau ir uzvarējis derībās, gan tikai intīmā draugu lokā. Šovakar, resnajam klātesot, tiks izdarīts tikai otrais eksperiments - naglas izraušana no sienas ar sēžamvietu.
Viss norisinās ļoti sportiski un džentlmeniski. Bekmane gan pasveicina, bet citādi izturas rezervēti un pat kā distancējusies. Viņa uz notiekošo raugās tikai no sportiski veikalnieciskās puses. Aiz zema aizslietņa viņa mierīgi nostājas ar muguru pret sienu, lietišķi izdara dažas profesionālas kustības, tad, zodu izstiepusi, stāv miera stājā gatava un nopietna, kā jau pienākas ievērojamu sportisku rekordu izcīņā. Es beidzu dārdināt maršu un uzsāku divus zemus trillerus, kuriem jāskan kā bungu rīboņai Buša cirkā, kad tiek izdarīts lēciens, riskējot ar dzīvību. Bekmane sasprindzinās un atslābinās. Tad sasprindzinās vēl divas reizes. Karls Brills sāk nervozēt. Bekmane sasprindzinās atkal, acis pavērsusi pret griestiem un zobus sakodusi. Tad kaut kas nošķind, un viņa atiet no sienas nost. Nagla atrodas uz grīdas. Es spēlēju «Jaunavas lūgšanu» - vienu no viņas iecienītākajiem gabaliem. Viņa pateicas, graciozi palocīdama spēcīgo galvu, skanīgā balsī novēl «arlabunakti visiem», saņem kimono ciešāk un aiziet. Karls Brills iekasē naudu. Viņš sniedz manu daļu pāri galdam. Resnais aplūko naglu un sienu. Fantastiski! — viņš nosaka. Es spēlēju «Alpu kvēli» un «Vēzeres dziesmu» - vēl divus Bekmanes mīļākos gabalus. Augšstāvā viņa tos var dzirdēt. Karls man lepni pamirkšķina, jo galu galā viņš taču ir šo ievērības cienīgo knaibļu īpašnieks. Plūst Šteinhēgera un graudu degvīns un alus. Es arī izdzeru pāris glāžu un spēlēju atkal. Ir labi, ka neesmu vairs viens. Prāts sliecas uz pārdomām, tomēr es nekādā ziņā negribu gremdēties pārdomās. Manās rokās ir sakrājies neapjausts maigums, kaut kas it kā plīvo un spiežas man klāt, darbnīca pagaist, atkal ir klāt lietus, migla, Izabella un tumsa. Viņa nav slima, es domāju, kaut gan zinu, ka viņa tāda ir, bet, ja viņa ir slima, tad mēs visi esam vēl slimāki... Mani atskurbina skaļš strīds. Resnais nav varējis aizmirst Bekmanes formas. No vairākām degvīna glāzēm iekarsis, viņš Karlam Brillam ir izteicis trīs piedāvājumus: piecus miljonus par pēcpusdienas tēju Bekmanes sabiedrībā, vienu miljonu par īsu sarunu tūlīt, kuras laikā viņš vēlētos kundzi ielūgt uz solīdām vakariņām bez Karla Brilla, un divus miljonus par atļauju pāris reižu pieķert Bekmanei viņas ķermeņa izcilākajā vietā - tepat darbnīcā, jautrā savējo sabiedrībā, tātad pilnīgi godīgi. Tagad kļūst redzams Karla raksturs. Ja resnajam būtu tikai sportiska interese, tad varbūt varētu arī pieķert pat par nieka simttūkstoš markām, bet, tā kā šis ir kārīgs āzis, tad pat doma par šādu pieķeršanu Karlam šķiet liels apvainojums. - Tāda cūcība! - viņš auro. - Es biju domājis, ka šeit ir tikai džentlmeņi! - Es esmu džentlmenis, - resnais vāvuļo, - tāpēc jau izteicu piedāvājumu. - Jūs esat cūka. - Jā, jā. Citādi jau es nebūtu nedžentlmenis. Jums vajadzētu lepoties, ka, redzot šādu dāmu... Vai tad jums sirds nemaz nav krūtīs? Ko es varu darīt, ja mana daba saceļas un prasa? Par ko jūs apvainojaties? Jūs taču neesat ar viņu precējies! Es redzu, ka Karls Brills noraustās kā aizšauts. Viņš ar Bekmani dzīvo nereģistrētā laulībā, un Bekmane patiesībā ir viņa saimniece. Kāpēc viņš neprec, to neviens nezina - varbūt aiz tās pašas stūrgalvības, kas viņam pat ziemā liek cirst āliņģi un peldēties. Tomēr attiecības ar šo sievieti ir viņa vājā vieta. - Es tādu dārgumu nēsātu uz rokām un ģērbtu zīdā un samtā - zīdā, sarkanā zīdā... - resnais vervelē, gandrīz raudādams, un ar rokām zīmē gaisā kuplas formas. Pudele viņam blakus ir tukša. Tā ir traģiska iemīlēšanās no pirmā acu uzmetiena. Es novēršos un spēlēju atkal. Kad iztēlojos, kā resnais nēsātu Bekmani uz rokām, tad tas man ir par daudz. - Ārā! - Karls Brills kliedz. - Pietiek! Man ir pretīgi mest viesus ārā, bet... Aizmugurē atskan šausmīgs kliedziens. Mēs pielecam kājās. Tur lēkā kāds mazs vīrelis. Karls metas pie viņa, paķer grieznes un apstādina mašīnu. Mazais vīrelis zaudē samaņu. - Nolādēts! Kuram gan varēja ienākt prātā, ka šis dzērumā spēlēsies ar ātrgaitas pazolējamo mašīnu? - Karls sodās. Mēs aplūkojam ievainoto roku. No tās nokarājas pāris diegu. Laime, ka trāpīts mīkstajā miesā starp
rādītājpirkstu un īkšķi. Karls uz ievainojuma uzlej degvīnu, un mazais vīrelis atgūst samaņu. - Amputēta? viņš ar šausmām jautā, ieraudzījis savu plaukstu Karla ķetnās. - Blēņas, roka vēl ir klāt. Vīrelis atviegloti nopūšas, kad Karls pakrata viņam roku acu priekšā. - Vai asins saindēšanās? - viņš jautā. - Nē. Bet mašīna no tavām asinīm sāks rūsēt. Mēs tavu spuru izmazgāsim ar degvīnu, uzsmērēsim jodu un pārsiesim. - Jodu? Vai tas nesāpēs? - Tikai acumirkli. Tā, it kā tava roka iedzertu ļoti stipru šņabi. Vīrelis izrauj roku. - Šņabi es labāk izdzeršu pats. Viņš izvelk ne visai tīru kabatlakatu, aptin to ap plaukstu un tver pēc pudeles. Karls smīn. Tad viņš aplaiž skatienu visapkārt un kļūst nemierīgs. - Kur ir resnais? Neviens nezina. - Varbūt nosvīdis, - kāds pasaka un sāk tā smieties par savu joku, ka viņam uznāk žagas. Durvis atveras. Parādās resnais; saliecies horizontāli uz priekšu, viņš iestreipuļo iekšā, un aiz viņa, ģērbusies lašu krāsas kimono, seko Bekmane. Viņa ir atliekusi šim rokas uz muguras un iegrūž šo darbnīcā. Ar spēcīgu grūdienu viņa palaiž šo vaļā. Resnais knūpus iekrīt dāmu apavu nodalījumā. Bekmane sasit rokas, kā nokratīdama putekļus, un aiziet. Karls Brills ar milzīgu lēcienu pieklūp resnajam klāt un uzrauj viņu kājās. - Manas rokas! - atraidītais mīlētājs vaimanā. - Viņa man izgrieza rokas! Un vēders! Ak, mans vēders! Tādu sitienu! Viņam nekas mums vairs nav jāpaskaidro. Bekmane ir līdzvērtīga pretiniece Karlam Brillam ziemas peldētājam un pirmšķirīgam vingrotājam; viņa Karlam jau divas reizes ir salauzusi roku, nemaz jau nerunājot par to, ko ir spējīga izdarīt, ņemot palīgā vāzi vai krāsns biguli. Pirms nepilna pusgada viņa naktī pārsteidza darbnīcā divus laupītājus. Pēc tam abi vairākas nedēļas nogulēja slimnīcā, un viens no viņiem pēc sitiena pa galvu ar dzelzs pēdas modeli vispār vairs vesels nekļuva, turklāt tai pašā reizē bija zaudējis arī vienu ausi. Kopš tā laika viņš runā juceklīgi. Karls ievelk resno gaismā. Viņš ir nobālis aiz niknuma, bet neko vairs nevar darīt - resnais jau ir pataisīts mīksts. Sist vēl būtu tas pats, kas piekaut smagu tīfa slimnieku. Resnais acīmredzot ir dabūjis pamatīgu sitienu pa orgāniem, ar kuriem gribējis grēkot. Viņš nevar paiet. Karls nevar viņu pat izmest laukā. Mēs viņu noguldām aizmugurē uz ādu atgriezumiem. - Labākais ir tas, ka pie Karla vienmēr ir tik omulīgi, - saka viens, mēģinādams piesūcināt klavieres ar alu. Es eju pa Lielo ielu uz mājām. Man griežas galva, jo esmu daudz dzēris, bet to jau es gribēju. Migla plūst gar retajām gaismām, kas vēl deg skatlogos, un auž zelta plīvurus ap laternām. Kāda skārņa logā rododendra krūms zied blakus nokautam sivēnam, kura bālajā šņukurā iespīlēts citrons. Apkārt skumīgā lokā sarindojušās desas. Tā ir noskaņas bagāta aina, kurā harmoniski apvienots skaistums un mērķis. Es pie tās brītiņu pastāvu un tad eju tālāk. Tumšajā pagalmā es miglā uzgrūžos virsū kādai ēnai. Tas ir vecais Knopfs, kas atkal stāv pie melnā obeliska. Esmu uzskrējis viņam virsū ar pilnu jaudu, viņš klūp un ar abām rokām apķeras apkārt obeliskam, kā gribēdams kāpt augšā. - Atvainojos, ka es jūs pagrūdu, - es saku, - bet kāpēc jūs te stāvat? Vai tiešām nevarat nokārtot savas darīšanas dzīvoklī? Vai arī, ja esat brīvās dabas akrobāts, - uz kāda ielas stūra? Knopfs palaiž obelisku vaļā, - Nolādēts, iegāja biksēs, - viņš murmina. - Tas neko nekaitēs. Manis pēc varat atlikumu nokārtot šeit. - Par vēlu. Knopfs meimuro pāri pagalmam uz savām durvīm. Es kāpju augšā un nolemju, ka no tās naudas, ko ieguvu pie Karla Brilla, rīt aizsūtīšu Izabellai puķu pušķi. Tāda rīcība man gan parasti atnes tikai nelaimi,
bet es nezinu, ko citu varētu darīt. Kādu brīdi vēl pastāvu pie loga, raudzīdamies laukā naktī, un tad mazliet nokaunējies sāku pavisam klusu čukstēt vārdus un teikumus, kurus ļoti gribētos kādam reiz teikt, bet kurus man nav kam teikt, varbūt vienīgi Izabellai, bet viņa jau pat nezina, kas es vispār esmu. Bet kurš gan to zina par kādu citu? XIII Komivojažieris Oskars Fukss, kas iesaukts par Asaru Oskaru, sēž birojā. - Kādas ziņas, Fuksa kungs? - es jautāju. - Kāds stāvoklis laukos ar gripas epidēmiju? - Samērā ciešams. Zemniekiem ir labāks uzturs. Pilsētā ir citādi. Man ir divi gadījumi, kur Hollmanim un Klocam atliek tikai pieņemt pasūtījumus, - viens sarkanā granīta piemineklis pulēts no vienas puses, ar divām tēstām pamatnēm, pusotra metra augsts, par diviem miljoniem divi simti tūkstošiem marku, un viens mazāks kapakmens, metru un desmit centimetru augsts, par vienu miljonu trīs simti tūkstošiem. Labas cenas. Ja jūs prasīsit simt tūkstošus mazāk, tad šie pasūtījumi tiks jums. Mana starpniecības nauda ir divdesmit procentu. - Piecpadsmit, - es nedomādams atsaucos. - Divdesmit, - Asaru Oskars nepiekāpjas. - Piecpadsmit es varu saņemt arī pie Hollmaņa un Kloca. Kāpēc tad lai viņus nododu? Viņš melo. Hollmanis un Klocs, kuru aģents viņš ir, maksā desmit procentus un vēl pieskaitāmos izdevumus. Šos izdevumus viņam samaksās tik un tā, tātad Oskars no mums grib dabūt klāt veselus desmit procentus. - Samaksa skaidrā naudā? - To jūs skatieties paši! Tie ir turīgi ļaudis. - Fuksa kungs, - es saku. - Kāpēc jūs nepārnākat pie mums pavisam? Mēs maksājam labāk nekā Hollmanis un Klocs, un mums vajadzīgs pirmšķirīgs aģents. Fukss pamirkšķina. - Tā man patīk labāk. Esmu emocionāls cilvēks. Kad sadusmojos uz veco Hollmani, tad aiz atriebības piespēlēju jums kādu pasūtījumu. Ja es strādātu tikai pie jums, tad dusmotos uz jums. - Tur ir sava jēga, - es saku. - Tā ir. Tad es nodotu jūs Hollmaņa un Kloca labā. Strādāt par kapakmeņu firmas komivojažieri ir garlaicīgi, kaut kā jāatdzīvina šī nodarbošanās. - Garlaicīgi? Jums? Jūs taču katru reizi sniedzat māksliniecisku priekšnesumu. Fukss smaida kā Gastons Minhs pilsētas teātrī pēc «Vecās Heidelbergas» izrādes, kur viņš tēlojis Karlu Heincu. - Katrs dara, ko spēj, - viņš atbild uzspēlētā pieticībā. - Jūs, kā liekas, esat lieliski attīstījis savas dotības. Darbojaties bez palīglīdzekļiem. Tīri intuitīvi. Vai ne? Oskars, kas agrāk pirms ieiešanas sēru mājā asaras izdabūja ar zaļu sīpolu palīdzību, tagad apgalvo, ka varot raudāt jebkurā brīdī kā izcils aktieris. Tas, protams, ir milzīgs progress. Tagad viņam nav raudošam jāiet jau mājā iekšā kā tad, kad lietoja sīpolus; turklāt, ja darījuma kārtošana ieilgst, asaras tādā gadījumā var izsīkt, bet viņš taču nevar sērojošo piederīgo klātbūtnē vilkt no kabatas laukā sīpolu; tagad turpretī viņš var iet mājā iekšā ar sausām acīm un, sarunājoties par aizgājēju, itin dabiski sākt raudāt; tam, protams, ir pavisam citāds efekts. Atšķirība ir tāda pati kā starp īstām un mākslīgām pērlēm. Oskars apgalvo, ka viņa līdzjūtība esot tik pārliecinoša, ka bieži pat mirušā piederīgie mierinot un žēlojot viņu. Georgs Krolls iznāk no savas istabas. Viņam zem deguna kūp neīstas krāsas Havannas cigārs, un viņš staro apmierinātībā. Viņš stūrē taisnā ceļā uz mērķi. - Fuksa kungs, - Georgs saka, - vai tā ir taisnība, ka jūs varat raudāt pēc pavēles, vai arī tā ir mūsu konkurentu izdomāta zemiska iebaidīšanas propaganda? Oskars neko neatbild, bet nekustīgi raugās Georgā.
- Nu? - Georgs jautā. - Kas noticis? Vai nejūtaties labi? - Acumirkli! Man vispirms jāiejūtas. Oskars aizver acis. Kad viņš tās atkal atver, tās jau izskatās miklas. Viņš joprojām nekustīgi veras Georgā, un pēc brīža viņa zilajās acīs tiešām jau ir lielas asaras. Vēl minūte - un tās jau rit viņam pār vaigiem. Oskars izvelk kabatlakatiņu un noslauka asaras. - Nu, kā bija? - viņš jautā un izvelk pulksteni. Nepagāja ne divas minūtes. Reizēm, kad mironis atrodas mājās, es to izdaru pat vienā minūtē. - Lieliski! Georgs ielej no klientiem domātā konjaka. - Jums vajadzēja kļūt par aktieri, Fuksa kungs. - Par to jau esmu domājis, bet ir pārāk maz lomu, kur vajadzīgi raudoši vīrieši. Protams, Otello, bet citādi... - Kā jūs to darāt? Vai tas ir kāds triks? - Imaginācija, - Fukss sausi atbild. - Spēcīga iztēles spēja, kas uzbur konkrētu ainu. - Ko tad jūs tagad iztēlojāties? Oskars izdzer savu glāzi. - Atklāti sakot, jūs, Krolla kungs. Ar sašķaidītām kājām un rokām, un veselu žurku baru, kas lēnām apgrauž jums seju, vēl dzīvam esot, bet jūs nevarat pret šiem grauzējiem aizsargāties, jo jums ir salauztas rokas. Atvainojiet, bet, lai tik ātri panāktu efektu, vajadzīga ļoti spēcīga aina. Georgs pārvelk ar roku sev pār seju. Tā vēl ir savā vietā. - Vai jūs kaut ko līdzīgu iztēlojaties arī par Hollmani un Klocu, kad strādājat viņu labā? - es jautāju. Fukss pakrata galvu. - Par viņiem es iztēlojos, ka šie nodzīvo līdz simt gadu vecumam, palikdami bagāti un veseli, līdz kādu nakti miegā nomirst ar sirdstrieku bez sāpēm, - tad man asaras birst aiz niknuma. Georgs samaksā Oskaram starpniecības naudu par abām pēdējām nodevībām. - Es nesen iemanījos arī mākslīgi izraisīt žagas, - Oskars stāsta. - Tas ir ļoti iespaidīgi. Tā var visu ātrāk pabeigt. Klienti jūtas vainīgi, jo domā, ka tās ir pārdzīvojuma radītas sekas. - Fuksa kungs, pārnāciet pie mums! - es impulsīvi iesaucos. - Jūs iederaties mākslinieciski vadītā uzņēmumā, nevis pie tīriem naudas izspiedējiem. Asaru Oskars labsirdīgi smaida, pakrata galvu un atvadās. - To es nevaru. Ja neizdarīšu nelielu nodevību, tad nebūšu nekas cits kā pinkšķis un lupata. Nodevība manī rada līdzsvaru. Vai saprotat? - Saprotam, - Georgs atbild. - Gauži nožēlojam, bet personību respektējam vairāk par visu. Es uzrakstu kapakmeņu pasūtītāju adreses uz papīra lapas un iedodu to Heīnriham Krollam, kurš pagalmā pumpē sava divriteņa riepas. Viņš nicīgi noraugās uz šo lapu. Viņam, kurš pieder pie vecajiem Nibelungiem, Oskars šķiet zemisks nelietis, kaut gan pats, ari kā vecais Nibelungs, labprāt pievāc Oskara sagādāto peļņu. - Agrāk mums nekas tāds nebija vajadzīgs, - viņš saka. - Labi, ka mans tēvs to vairs nepieredzēja. - Spriežot pēc visa, ko esmu dzirdējis par jūsu tēvu - šo kapu pieminekļu darināšanas pionieri -, viņš būtu sajūsmā, ka varējis šādi izmuļķot savus konkurentus, - es attraucu. - Viņš pēc dabas bija cīnītājs, taču nevis kā jūs - goda laukā, bet nesaudzīgās darījumu pasaules ierakumos. Starp citu - vai mēs drīz saņemsim pēdējo samaksu par viscaur pulēto krustu, kuru jūs pārdevāt aprīlī? Tos divi simti tūkstošus, kuru vēl trūkst? Vai zināt, ko tie tagad ir vērti? Par tiem nevar izgatavot pat vienu pamatni. Heinrihs kaut ko norūc un iebāž papīru kabatā. Es eju atpakaļ, apmierināts, ka esmu viņam mazliet aplauzis ragus. Mājas priekšā stāv notekcaurules gabals, kas nolūza pēdējā lietus laikā. Amatnieki tikko kā beiguši darbu - viņi izlūzušo gabalu ir aizlāpījuši. - Kā būs ar veco cauruli? - meistars jautā. - Jūs taču to vairs nevarat lietot. Vai lai ņemam to līdzi? - Skaidrs, - Georgs saka. Caurule ir pieslieta pie obeliska - Knopfa brīvdabas pisuāra. Tā ir dažus metrus gara un galā saliekta taisnā leņķī. Man pēkšņi rodas ideja. - Atstājiet to šeit, - es saku. - Mums tā vēl būs vajadzīga.
- Kādam nolūkam? - Georgs jautā. - Šim vakaram. Gan redzēsi. Būs interesants skats. Heinrihs Krolls aizbrauc. Mēs ar Georgu stāvam durvju priekšā un dzeram glāzi alus, ko Krolla kundze pasniegusi pa virtuves logu. Ir ļoti karsts. Garām aizkāto galdnieks Vilke. Viņš nes pāris pudeļu un liksies gulēt diendusu ar ēveļskaidām izpolsterētā zārkā. Ap krustiem lidinās tauriņi. Knopfu ģimenes raibā kaķene ir grūsna. - Kāds ir dolāra kurss? - es jautāju. - Vai esi zvanījis? - Piecpadsmit tūkstošus marku augstāks nekā šorīt. Ja tā turpināsies, tad varēsim Rīzenfelda vekseli samaksāt ar tik, cik maksā mazais kapakmens. - Brīnišķīgi. Žēl, ka neko no naudas neesam paturējuši. Tas laupa vajadzīgo entuziasmu, vai ne? Georgs smejas. - Arī veikaliem nepieciešamo nopietnību. Heinrihs, protams, ir izņēmums. Ko tu šovakar darīsi? - Uziešu augšā pie Vernikes. Tur vismaz neviens neko nezina par veikalu pasaules nopietnību un smieklīgumu. Tur cīnās tikai par eksistenci. Vienmēr tikai par visu «būt», par pilnu eksistenci, par dzīvību un vienīgi par dzīvību. Aiz tā nekā cita vairs nav. Ja ilgāku laiku nodzīvotu tur, tad mūsu muļķīgā uztraukšanās par sīkumiem liktos bezjēdzīga. - Bravo! - Georgs iesaucas. - Par šo melšanu tu esi pelnījis vēl otru glāzi ledusauksta alus. - Viņš paņem mūsu glāzes un pasniedz iekšā pa virtuves logu. - Cienījamā kundze, lūdzu, vēlreiz to pašu! Krolla kundze izbāž laukā savu sirmo galvu. - Vai gribat siļķu tīteni un gurķi? - Noteikti! Un gabalu maizes. Maza uzkoda pret jebkura veida pasaules sāpēm, - Georgs atbild un pasniedz man glāzi. - Vai tev tādas piemīt? - Pieklājīgam cilvēkam manā vecumā vienmēr ir pasaules sāpes, - es noteikti atbildu. - Tās ir jaunatnes tiesības. - Es domāju, ka tev taču jaunība nolaupīta armijā. - Protams. Es to joprojām meklēju, bet nevaru atrast. Tāpēc jūtu divtik lielas pasaules sāpes. Arī amputēta kāja sāp divtik stipri. Alus ir brīnišķīgi auksts. Saule mums karsē galvvidu, un, par spīti visām pasaules sāpēm, atkal ir pienācis brīdis, kad ļoti cieši jāielūkojas esamības zaļganzeltainajās acīs. Es svētsvinīgi dzeru alu. Šķiet, it kā visās dzīslās man pēkšņi būtu iestrāvojusi saule. - Mēs vienmēr aizmirstam, ka dzīvojam uz šās planētas tikai īsu laiku, - es saku. - Tāpēc mums piemīt pavisam bezjēdzīgs pasaules komplekss. Tas izpaužas maldīgā sajūtā, ka mēs dzīvojam mūžīgi. Vai tu arī to jau esi pamanījis? - Un kā vēl! Tā ir cilvēces lielākā kļūda. Gluži prātīgi cilvēki tāpēc atstāj saviem pretīgajiem radiem miljoniem dolāru, nevis notērē tos paši. - Labi! Ko tu darītu, ja zinātu, ka tev rīt jāmirst? - Nav ne jausmas. - Nē? Labi, viena diena varbūt ir pārāk īss laiks. Ko tu darītu, ja zinātu, ka tev jāšķiras no šās pasaules pēc nedēļas? - Joprojām nav ne jausmas. - Kaut kas taču tev būtu jādara! Bet ja tev būtu mēnesis laika? - Droši vien dzīvotu tālāk tāpat kā tagad, - Georgs saka. - Citādi man vesels mēnesis būtu jāaizvada ar sajūtu, ka līdz tam esmu dzīvojis nepareizi. - Tev būtu mēnesis laika to izlabot. Georgs pakrata galvu. - Man būtu mēnesis laika to nožēlot. - Tu varētu mūsu akmeņu novietni izpārdot Hollmanim un Klocam, aizbraukt uz Berlīni un mēnesi aizraujoši pavadīt aktieru, mākslinieku un elegantu ielasmeitu sabiedrībā. - Ar to džunguru nepietiktu pat nedēļai. Un sievietes būtu vienīgi bārdāmas. Tad jau labāk tikai palasīt par to. Iztēle nekad nepieviļ. Bet kā ar tevi? Ko tu darītu, ja zinātu, ka tev pēc mēneša jāmirst? - Es? - es samulsis jautāju.
- Jā, tu. Es aplaižu acis apkārt. Tur ir dārzs - zaļš un tveices pilns, visās vasaras vidus krāsās zaigojošs, tur šaudās bezdelīgas, tur ir bezgalīgā debess zilgme, un no augšas pa savu logu, ģērbies rūtainā kreklā un bikšturos, uz mums blenž vecais Knopfs, kurš tikko izgulējis dzērumu. - Man jāpadomā, - es atbildu. Uzreiz nevaru to pateikt. Tas ir pārāk nopietni. Pagaidām man ir tikai tāda sajūta, ka es eksplodētu, ja zinātu, ka man jāpietiek ar tādu mazumu. - Nedomā pārāk saspringti, citādi mums vajadzēs tevi vest pie Vernikes. Protams, ne jau tāpēc, lai tu tur spēlētu ērģeles. - Tā ir, - es saku. - Tiešām, tā ir! Ja mēs to spētu pilnīgi izprast, tad sajuktu prātā. - Vēl glāzi alus? - Krolla kundze jautā pa virtuves logu. - Man ir arī aveņu kompots. Gluži svaigs. - Glābts! - es iesaucos. - Jūs mani tikko kā izglābāt, cienījamā kundze. Es biju kā izšauta bulta ceļā uz sauli un uz Verniki. Paldies Dievam, viss vēl ir vesels! Nekas nav sadedzis. Saldā dzīve vēl lidinās mums apkārt līdz ar tauriņiem un mušām, tā nav sakritusi pelnos, tā vēl pastāv ar visiem saviem likumiem, arī tiem, kuros mēs to esam iegrožojuši kā tīrasiņu zirgu aizjūgā. Bet aveņu kompotu pie alus gan, lūdzu, ne! Tad labāk gabalu mīksta Harca siera. Labrīt, Knopfa kungs! Jauka diena! Ko jūs domājat par dzīvi? Knopfs blenž manī. Viņa seja ir pelēka, zem acīm nokarājas maisiņi. Pēc brīža viņš pikti atmet ar roku un aizver logu. - Vai tu no viņa negribēji vēl kaut ko? - Georgs jautā. - Jā, bet tikai vakarā. Mēs iegriežamies pie Eduarda Knobloha. - Paskat tikai! - es iesaucos un apstājos, it kā būtu uzskrējis virsū kokam. - Tādus jokus arī dzīve var izspēlēt! Man to vajadzēja nojaust! Vīna nodaļā pie galda sēž Gerda, un viņai priekšā ir tīģerliliju buķete. Viņa ir viena pati un patlaban cērt zobus stirnas karbonādes gabalā, kas ir gandrīz tikpat liels kā galds. - Ko tu par to saki? - es jautāju Georgam. - Vai tas neož pēc nodevības? - Vai tad kaut ko varēja nodot? - Georgs atjautā. - Nē. Bet vai tā nebūtu uzticības laušana? - Vai tad bija uzticība, ko varēja lauzt? - Izbeidz, Sokrat! - es iesaucos. - Vai tu neredzi, ka te darbojušās Eduarda resnās ķetnas? - Redzu gan. Bet kurš tad tevi ir nodevis? Eduards vai Gerda? - Gerda! Kurš gan cits? Vīrietis tādos gadījumos nekad nav vainīgs. - Sieviete arī ne. - Kurš tad? - Tu. Kurš gan cits? - Labi, - es saku, - tev ir viegli runāt. Tu neesi piekrāpts. Tu krāp pats. Georgs pašapmierināts pamāj. - Mīlestībā galvenais ir jūtas, - viņš pamāca, - nevis morāle. Bet jūtas nepazīst nodevību. Tās kļūst stiprākas, izzūd vai mainās - kāda tur nodevība? Tas nav nolīgums. Vai tu Gerdai neesi piegaudojis pilnas ausis par savām ciešanām Ernas dēļ? - Tikai sākumā. Viņa taču bija klāt, kad «Sarkanajās dzirnavās» manām un Ernas attiecībam tika pielikts punkts. - Tad negaudies vairs. Vai nu atsakies, vai rīkojies! Mums blakus atbrīvojas galdiņš. Mēs apsēžamies. Viesmīlis Freidanks novāc netīros traukus. - Kur ir Knobloha kungs? - es jautāju. Freidanks paraugās apkārt. - Es nezinu, viņš visu laiku bija tur pie tā galda, kur sēž dāma. - Vienkārši, vai ne? - es saku Georgam. - Tik tālu nu mēs būtu. Es esmu dabisks inflācijas upuris. Jau atkal. Vispirms Erna, tagad Gerda. Vai esmu piedzimis par ragnesi? Tev nekas tāds neatgadās. - Cīnies! - Georgs atbild. - Vēl nekas nav zaudēts. Pieej pie Gerdas! - Ar kādiem ieročiem lai cīnos? Ar kapakmeņiem? Eduards viņu cienā ar stirnas muguru un veltī
viņai dzejoļus. Dzejoļu kvalitātes atšķirību viņa neredz, bet ēdiena atšķirību diemžēl redz. Un es, ēzelis, pats tur esmu vainīgs! Es viņu atvedu šurp un atmodināju viņas ēstgribu. Vārda pilnā nozīmē! - Tad atsakies, - Georgs iesaka. - Kāpēc cīnīties? Jūtu dēļ tik un tā cīnīties nav iespējams. - Nē? Kāpēc tad tu vēl pirms minūtes teici, lai es to daru? - Tāpēc, ka šodien ir otrdiena. Tur jau nāk Eduards savā svētdienas uzvalkā un ar rozes pumpuru pogcaurumā. Tu esi sakauts. Mūs ieraudzījis, Eduards saminstinās. Viņš pašķielē uz Gerdu un tad sveicina mūs uzvarētāja augstprātībā. - Knobloha kungs, - Georgs saka. - Vai gods balstās uz uzticības, kā to sludināja mūsu mīļais feldmaršals, vai ne? - Kā uz to skatās, - Eduards atbild piesardzīgi. - Šodien ir Kēnigsbergas sitenis ar mērci un kartupeļiem. Labs ēdiens. - Vai kareivis drīkst uzbrukt savam biedram no mugurpuses? - Georgs jautā tālāk, neļaudams sevi traucēt. - Brālis brālim? Dzejnieks dzejniekam? - Dzejnieki nemitīgi uzbrūk cits citam. No tā viņi dzīvo. - Viņi dzīvo no atklātas cīņas, nevis no dunča dūrieniem māgā, - es paskaidroju. Eduards plati smaida. - Uzvara pieder tam, kurš ir uzvarējis, mīļais Ludvig, catch as catch can[3]. Vai es vaimanāju, kad jūs te nākat ar taloniem, kuri vairs nav ne plika graša vērti? - Jā, - es atbildu, - un kā vēl! Šajā brīdi kāds Eduardu pastumj sāņus. - Puiši, jūs arī šeit! - Gerda sirsnīgi iesaucas. - Paēdīsim kopā! Es jau cerēju, ka jūs atnāksit. - Tu sēdi vīnu nodaļā, - es indīgi attraucu, - bet mēs dzeram alu. - Es arī labāk dzeršu alu. Apsēdīšos pie jums. - Vai tu atļausi, Eduard? - es jautāju. - Catch as catch can? - Kas tur Eduardam būtu ko atļaut? - Gerda jautā. - Viņš taču priecājas, ka es ēdīšu kopā ar viņa draugiem. Vai ne, Eduard? Šī čūska jau sauc Eduardu vārdā. Eduards stostās: - Protams, man nekas nav pretī, pats par sevi saprotams, priecājos... Viņš izskatās ļoti jauki pietvīcis sarkans, pārskaities, tomēr smaidošs. - Tu esi piespraudis skaistu rozes pumpuru, - es saku. - Vai dosies precībās? Vai tas tikai aiz mīlestības uz dabu? - Eduardam ir ļoti smalka skaistuma izjūta, - Gerda atbild. - Tā viņam tiešām ir, - es apstiprinu. - Vai tev ir parastās pusdienas? Pretīgs Kēnigsbergas sitenis pliekanā vācu mērcē? Gerda smejas. - Eduard, pierādi, ka esi džentlmenis! Atļauj man ielūgt abus tavus draugus pusdienās! Viņi vienmēr apgalvo, ka tu esot šausmīgi skops. Pierādīsim viņiem pretējo! Mums ir... - Kēnigsbergas sitenis, - Eduards viņu pārtrauc. - Labi, ielūgsim viņus uz siteni, Parūpēšos, lai tas būtu sevišķi labs. - Stirnas karbonādi, - Gerda saka. Eduards izskatās pēc bojātas tvaikmašīnas. - Tie nav nekādi draugi, - viņš pavēstī. - Ko? - Mēs esam sirdsdraugi - tāpat kā Valentīns, - es saku. - Vai tu vēl atceries mūsu pēdējo sarunu dzejnieku klubā? Vai man to vajadzēs skaļi atkārtot? Kādā panta formā tu tagad dzejo? - Par ko jūs toreiz runājāt? - Gerda jautā. - Ne par ko, - Eduards ātri attrauc. - Šie abi nekad neteiks nevienu patiesu vārdu! Jokupēteri, nožēlojami jokupēteri viņi ir! Viņi neko nesaprot no dzīves nopietnības. - Gribētos zināt, kurš vēl, izņemot kapračus un zārciniekus, izprot dzīves nopietnību tā kā mēs, - es saku.
- Ak jūs! Jūs kaut ko sajēdzat tikai no nāves smieklīgās puses! - pēkšņi atskan Gerdas sauciens kā zibens no skaidrām debesīm. - Tāpēc jūs neko nesaprotat no dzīves nopietnības. Mēs veramies viņā ārkārtīgi pārsteigti. Tas jau nepārprotami ir Eduarda stils! Es jūtu, ka cīņas laukā esmu zaudētājs, tomēr vēl neatkāpjos. - Kur tu to ķēri? - es jautāju. - Tu - Sibilla virs grūtsirdības tumšajiem dīķiem! Gerda smejas. - Jums dzīves problēmas vienmēr visai ātri nonāk līdz kapakmenim. Citiem cilvēkiem tas tik ātri neiet. Eduards, piemēram, ir lakstīgala! Eduarda resnie vaigi zied kā rozes. - Kā tad būs ar stirnas karbonādi? - Gerda viņam jautā. - Nu galu galā - kāpēc ne? Eduards aizsteidzas. Es skatos uz Gerdu. - Bravo! - es iesaucos. - Pamatīgi nostrādāts. Ko lai mēs par to domājam? - Nerādi tādu seju kā pielaulāts vīrs, - viņa atcērt. - Priecājies vienkārši par dzīvi - un viss. - Kas ir dzīve? - Tas, kas šobrīd notiek. - Bravo! - Georgs iesaucas. - Un sirsnīgs paldies par ielūgumu. Eduards mums tiešām ir ļoti mīļš, tikai viņš mūs nesaprot. - Vai tu arī viņu mīli? - es jautāju Gerdai. Viņa smejas. - Cik viņš ir bērnišķīgs! - viņa saka Georgam. - Vai jūs nevarētu mazliet apskaidrot viņa prātu, ka ne jau viss vienmēr ir viņa īpašums? Jo sevišķi, ja viņš pats tā labā neko nedara? - Es nemitīgi mēģinu viņam to ieskaidrot, - Georgs atbild. - Tikai viņam iekšā ir vesels lēvenis šķēršļu, kurus viņš pats sauc par ideāliem. Kad viņš vienreiz nopratīs, ka tas ir eifēmisks egoisms, tad sāks laboties. - Kas ir eifēmisks egoisms? - Jauneklīga savas personas svarīguma apziņa. Gerda smejas tā, ka galds sāk drebēt. - Nevar teikt, ka man tas nepatiktu, - viņa skaidro. - Taču, ja tas turpinās nemitīgi, tad kļūst nogurdinoši. Fakti paliek fakti. Es sargos jautāt, vai fakti tiešām ir fakti. Gerda sēž sava godīguma pārliecībā stingra un, atspiedusi naža galu pret galdu, gaida otru stirnas karbonādes porciju. Viņas seja kļuvusi apaļāka; Eduarda maizē viņa ir jau atkopusies un tagad raugās manī spožām acīm, itin nemaz nejuzdamās neērti. Un kāpēc viņai tā būtu jājūtas? Tiešām - kādas man tiesības uz viņu? Un kurš kuru šai brīdī krāpj? - Tā ir taisnība, - es saku. - Esmu apaudzis ar egoistiskiem atavismiem kā klints ar sūnām. Mea culpa![4] - Pareizi, mīļais, - Gerda atbild. - Baudi dzīvi un domā tikai tad, kad tas ir nepieciešams. - Kad tas ir nepieciešams? - Kad jāpelna nauda vai kad gribi tikt dzīvē uz priekšu. - Bravo! - Georgs atkal iesaucas. Šajā brīdī tiek atnesta stirnas karbonāde, un saruna apraujas. Eduards mūs uzrauga kā perētāja vista savus cāļus. Šī ir pirmā reize, kad viņš mums nenoskauž to, ko apēdam. Viņam ir radies jauna veida smaids, kuru es neizprotu. No tā strāvo trekna pārākuma apziņa, un to viņš brīdi pa brīdim slepus piespēlē Gerdai gluži kā slepenu zīmīti, ko cietumā viens noziedznieks nodod otram. Taču Gerdai joprojām ir tas pats vecais, pilnīgi atklātais smaids, ar kuru viņa pavisam nevainīgi, gluži kā atrazdamās pie dievgalda, apstaro mani, kad Eduards raugās uz citu pusi. Viņa ir jaunāka par mani, bet man ir tāda sajūta, ka pieredzes ziņā viņa ir vismaz četrdesmit gadus vecāka. - Ēd, puisīt, - viņa saka. Es ēdu gan, taču man ir netīra sirdsapziņa un stipras aizdomas, tāpēc pat stirnas karbonāde, kas ir izcila delikatese, man pēkšņi vairs negaršo. - Vēl gabaliņu? - Eduards man jautā. - Vai varbūt vēl brūkleņu mērci? Es stīvi blenžu viņā. Man ir tāda sajūta, it kā mans bijušais karadienesta virsnieks būtu man licis
Eduardu noskūpstīt. Arī Georgs ir saspringts. Es jau zinu - vēlāk viņš apgalvos, ka Eduarda neticamā devīguma cēlonis bijis tas, ka Gerda ar viņu jau gulējusi, bet to es šoreiz zinu labāk. Ar stirnas karbonādi viņa tiks cienāta tikai tik ilgi, kamēr vēl nebūs to darījusi. Kad Eduards būs viņu ieguvis, tad galdā tiks celts vairs tikai Kēnigsbergas sitenis vācu mērcē. Un man nav jāraizējas, ka Gerda to varbūt nezinātu. Tomēr es nolemju pēc pusdienām iet projām kopā ar Gerdu. Uzticība paliek uzticība, bet Eduardam bārā ir pārāk daudz dažādu liķieru. Pār pilsētu plešas klusa, zvaigžņota nakts. Es dirnu savā istabā pie loga un gaidu Knopfu, kuram esmu jau sagatavojis lietus notekcauruli. Tā ir tieši tik gara, ka sniedzas iekšā pa logu un no šejienes stiepjas gar vārtiem līdz pat Knopfa mājai. Tur atlikušais īsais gabals taisnā leņķī pagriežas pret pagalmu. No pagalma caurule tomēr nav redzama. Es gaidīdams lasu laikrakstu. Dolārs atkal cēlies par desmit tūkstošiem marku. Vakar gan bija tikai viena pašnāvība, toties divi streiki. Pēc ilgām apspriešanām ierēdņi beidzot dabūjuši algas paaugstinājumu, kas pa to laiku jau tiktāl krities vērtībā, ka par šo naudu lāgā vairs nevar nopirkt pat vienu litru piena nedēļā. Nākamajā nedēļā par to varbūt varēs dabūt tikai kastīti sērkociņu. Bezdarbnieku skaits pieaudzis vēl par simt piecdesmit tūkstošiem. Visā valstī briest nemieri. Tiek ieteiktas jaunas receptes, kā izmantot produktu atliekas. Gripas epidēmija sit arvien augstāku vilni. Jautājumu par iespējām paaugstināt vecuma un invaliditātes pensijas uzdots izpētīt īpašai komitejai. Pēc dažiem mēnešiem gaidāms šās komitejas ziņojums. Pa to laiku pensionāriem un invalīdiem joprojām būs vai nu jāiet ubagot, vai jālūdz pabalsts no radiem un paziņām, lai nenomirtu badā. Ārā dzirdami klusi soļi, kas tuvojas. Es uzmanīgi palūru pa logu. Tas ir nevis Knopfs, bet kāds mīlētāju pārītis, kas uz pirkstgaliem zogas pāri pagalmam dārzā. Sezona tagad ir pilnā spēkā un mīlētāju vajadzība lielāka nekā jebkad. Vilkem ir taisnība - uz kurieni gan viņi var iet, lai justos netraucēti? Ja viņi mēģina ielavīties savās mēbelētajās istabās, tad saimniece jau glūn, gaidīdama, kad morāles un skaudības vārdā varēs kā eņģelis ar zobenu viņus padzīt; sabiedriskajos apstādījumos un dārzos viņus vajā un ņem ciet policisti, viesnīcas istabai viņiem nav naudas - kurp gan viņi lai iet? Mūsu pagalmā neviens viņus netraucē. Lielākie pieminekļi ir aizsegs pret citiem pārīšiem - tur mīlētāji paliek neredzami, viņi var atspiesties pret kapakmeni un tā ēnā sačukstēties un apkampties, bet lielie krusti joprojām ir kaislīgo mīlētāju rīcībā slapjā laikā, kad nevar gulēt zemē; tad meičas stingri turas pie tiem, kamēr pielūdzēji cieši spiežas viņām klāt, lietus cērtas viņu sakarsušajās sejās, migla plīvo apkārt, viņas strauji elš, bet meiču galvas, kuru matos ir ieķērušies mīļāko pirksti, ir sarautas uz augšu kā zviedzošiem zirgiem. Uzraksti, kurus nesen piekāru, neko nelīdz. Kurš gan domās par kāju pirkstiem, kad visa miesa deg liesmās? Pēkšņi es ieliņā sadzirdu Knopfa soļus. Paskatos pulkstenī. Ir pustrīs, tātad daudzu nelaimīgo rekrūšu paaudžu dīdītājam jābūt pilnam kā mārkam. Es nodzēšu gaismu. Knopfs stūrē taisnā ceļā uz melno obelisku. Es paņemu notekcaurules galu, kas sniedzas iekšā pa manu logu, piespiežu muti cieši pie cauruma un saucu: - Knopf! Mana balss dobji, it kā nākdama no kapa, izskan pa caurules otru galu, kas atrodas feldfēbelim aiz muguras. Knopfs raugās apkārt neziņā, no kurienes balss nāk. - Knopf! - es atkārtoju. - Cūka! Vai tev kauna nav? Vai es tevi radīju tāpēc, lai tu žūpotu un apmīztu kapakmeņus, tu, vepri? Knopfs apsvempjas apkārt. - Ko? — viņš šļupst. - Kas tur ir? - Nešķīsteni! - es saucu, un tas skan spokaini un baigi. - Tu vēl jautāsi? Kā tu drīksti jautāt tam, kas ir augstāks par tevi? Stāvi mierā, kad es ar tevi runāju! Knopfs stīvi blenž uz savu māju, no kurienes skan balss. Tur visi logi ir tumši un aizvērti. Arī durvis ir ciet. Cauruli, kas stiepjas virs mūra sienas, viņš neredz. - Stāvi mierā, tu, pļēgurīgais feldfēbeli, kas aizmirsis savu pienākumu! - es saku. - Vai es tev devu zīmotnes pie apkakles un garu zobenu tāpēc, lai tu apgānītu pieminekļus, kas domāti dvēseļu dārzam? - Un tad vēl bargāk, šņācošā pavēles tonī: - Papēžus kopā, tu, bezgodīgais pieminekļu apķēzītāj! Komanda iedarbojas. Knopfs stāv miera stājā, rokas gar sāniem. Mēness spoguļojas viņa plati
atvērtajās acīs. - Knopf, - es saku spoka balsī. - Tu tiksi degradēts par dižkareivi, ja es tevi vēlreiz pieķeršu! Tu - vācu karavīru un aktīvo atvaļināto feldfēbeļu biedrības kauna traips! Knopfs klausās, galvu pastiepis mazliet sāņus kā mēnessērdzīgs suns. - Ķeizars? - viņš čukst. - Aizpogā bikses un pazūdi! - es dobji čukstu. - Un ievēro: ja vēlreiz mēģināsi darīt savas cūcības, tad tiksi degradēts un izkastrēts! Arī izkastrēts! Un nu prom, tu, paklīdušais civilist, marš, marš! Knopfs apjucis streipuļo uz savām namdurvīm. Tūlīt pēc tam mīlētāju pārītis kā divas iztramdītas stirnas metas laukā no dārza un izskrien uz ielas. To es, protams, nebiju gribējis. XIV Dzejnieku kluba biedri sapulcējušies pie Eduarda. Nolemts, ka tiks rīkots brauciens uz atklāto namu. Oto Bambuss cer, ka tas spēcinās viņa liriku, Hanss Hungermanis grib smelties ierosmes darbam «Kazanova» un brīvo vārsmu ciklam «Dēmoniskā sieviete», un pat Matiass Grunds, kas sacerējis grāmatu par nāvi, cer iegūt dažas sulīgas detaļas kāda paranoiķa pēdējā delīrija attēlojumam. - Kāpēc tu nebrauksi līdzi, Eduard? - es jautāju. - Nav vajadzības, - viņš pārākuma apziņā paskaidro. - Man jau ir viss, kas vajadzīgs. - Ak tā? Tev ir? - Es zinu, kādu priekšstatu viņš grib radīt, un zinu arī, ka viņš melo. - Viņš guļ ar visām savas viesnīcas istabenēm, - Hanss Hungermanis saka. - Ja kāda nav ar mieru, tā tiek atlaista. Viņš ir īsts tautas draugs. - Ar istabenēm! To darītu tu! Brīvās vārsmas, brīvā mīla! Es gan ne! Savā paša mājā nekad neko tādu! Tā ir veca gudrība. - Arī ar viešņām ne? - Viešņas! - Eduards paceļ acis pret debesīm. - Tur atturēties, protams, bieži nav iespējams. Piemēram, Bellarminas hercogiene... - Kas - piemēram? - es jautāju, kad viņš klusē. Eduards laužas. - Džentlmenis nepļāpā. Hungermanim uznāk klepus lēkme. - Nepļāpā gan! Cik veca viņa bija? Astoņdesmit gadu? Eduards nicīgi smaida, bet jau nākamajā mirklī šis smaids viņam nokrīt kā maska, kurai atraisījusies aukliņa, jo ir ienācis Valentīns Bušs. Viņš gan nav literāts, bet ir nolēmis nākt mums līdzi. Viņš grib būt klāt, kad Oto Bambuss zaudēs nevainību. - Kā klājas, Eduard? - viņš jautā. - Labi, ka esi vēl dzīvs, vai ne? Citādi tu nebūtu varējis izbaudīt to, kas tev bija ar hercogieni. - Kā tu zini, ka tā ir taisnība? - es jautāju ārkārtīgi pārsteigts. Dzirdēju ārā, gaitenī. Jūs runājat diezgan skaļi. Droši vien esat jau krietni iemetuši. Es tomēr Eduardam to hercogieni no sirds novēlu. Priecājos, ka tieši es biju tas, kas viņu šim nolūkam izglāba. - Tas notika jau sen pirms kara, - Eduards steigšus attrauc. Viņš nomana jaunu uzbrukumu savam vīna pagrabam. - Labi jau, labi, - Valentīns piekāpīgi nosaka. - Gan jau pēc kara tu arī būsi pierādījis savu vīrietību un piedzīvojis šo to jauku. - Šajos laikos? - Tieši šajos laikos! Kad cilvēks ir izmisis, tad viņš vieglāk metas dēkās. Un tieši hercogienes, princeses un grāfienes šādos laikos ir sevišķi izmisušas. Inflācija, republika, ķeizariskās armijas likvidēšana - tur aristokrātiskai sirdij ir jālūst! Kā būtu ar labu pudeli, Eduard? - Tagad man nav laika, - Eduards attopas atbildēt. - Žēl, Valentīn, bet šodien nekādi neiznāk. Mūsu klubs dodas izbraukumā. - Vai tad tu brauksi līdzi? - es jautāju. - Protams! Par mantzini! Skaidrs, ka jābrauc! Pirmīt man tas neienāca prātā. Pienākums paliek pienākums.
Es smejos. Valentīns man pamirkšķina, bet nesaka, ka arī brauks līdzi. Eduards smaida, jo domā, ka ir vienu pudeli ietaupījis. Līdz ar to valda vislabākā saskaņa. Mēs dodamies ceļā. Ir brīnišķīgs vakars. Ejam uz Bānštrāsi 12. Pilsētā ir divi atklātie nami, bet Bānštrāses meitumāja ir mazliet elegantāka. Tā atrodas ārpus pilsētas nelielā, papeļu ieskautā mājā. Es to labi pazīstu, jo pavadīju tur kādu daļu no savas jaunības, nezinādams, kas tur notiek. Pēcpusdienās pēc skolas mācībām mēs mēdzām piepilsētas strautos un dīķos ķert salamandras un zivis un pļavās - tauriņus un vaboles. Kādā sevišķi karstā dienā devāmies uz restorānu Bānštrāsē 12, lai padzertos limonādi. Lielā zāle pirmajā stāvā izskatījās tāda pati kā citu restorānu telpas. Tā bija vēsa, un, kad mēs palūdzām zelteri, mums tūlīt to pasniedza. Pēc brīža pienāca klāt dažas dāmas rītasvārkos un puķainās kleitās. Viņas jautāja, ko mēs darām un kādā klasē mācāmies. Mēs samaksājām par zelteri un nākamajā karstajā dienā atnācām atkal, šoreiz ar skolas somām, kuras bijām paņēmuši līdzi, lai strauta malā brīvā dabā gatavotu uzdevumus. Laipnās dāmas atkal tur bija un mātišķi mūs izjautāja. Mums šķita, ka tur ir vēsi un mājīgi, un, tā kā pēcpusdienās citu viesu nebija, mēs palikām turpat sēžam un sākām mācīties. Sievietes skatījās mums pār plecu un palīdzēja, it kā būtu mūsu skolotājas. Viņas raudzījās, lai mēs izdarītu rakstu darbus, pārbaudīja mūsu atzīmes, atprasīja uzdevumus, kas bija jāmācās no galvas, un cienāja mūs ar šokolādi, kad bijām centīgi, vai arī reizēm iešāva ne visai sāpīgu pļauku, kad slinkojām. Mums par to nekādu citu domu nebija, jo bijām vēl tajā laimīgajā vecumā, kad sievietēm nav īpašas nozīmes. Nepagāja necik ilgs laiks, un šīs pēc vijolītēm un rozēm smaržojošās dāmas mums stājās māšu un audzinātāju vietā; viņas to darīja no sirds, un nereti gadījās, ka, tikko mēs parādījāmies durvīs, dažas zīdā un lakkurpēs ģērbtās dievietes jau uztrauktas jautāja: «Kā veicās klases darbā ģeogrāfijā? Labi vai slikti?» Mana māte toreiz jau bieži gulēja slimnīcā, un tā gadījās, ka es savu audzināšanu daļēji saņēmu Verdenbrikas atklātajā namā, un varu tikai teikt, ka tā bija stingrāka nekā mājās. Mēs uz turieni gājām divas vasaras, tad sākām doties ceļojumos un mums atlika mazāk laika, turklāt mana ģimene pārvācās uz citu pilsētas daļu. Kara laikā es vēl vienu reizi biju Bānštrāsē. Nākamajā dienā mums vajadzēja doties uz kaujaslauku. Mēs nesen bijām kļuvuši astoņpadsmit gadus veci, dažiem vēl nebija astoņpadsmit, un vairākumam no mums ar sievietēm vēl nekas nebija bijis. Tomēr mēs negribējām krist, neko tādu neiepazinuši, tāpēc grupiņās pa pieciem devāmies uz Bānštrāsi, kuru zinājām no agrākajiem laikiem. Tur gāja jautri, un arī mēs dabūjām savu degvīnu un alu. Pēc tam kad bijām uztaisījuši dūšu, gribējām izmēģināt laimi. Villijs, kas bija nekaunīgākais no mums visiem, sāka pirmais. Viņš piegāja klāt Fricijai, kura no klātesošajām dāmām bija vispavedinošākā. - Dārgumiņ, kā tad būtu? - Skaidrs, - Fricija atsaucās cauri troksnim un dūmiem, lāgā nepaskatījusies Villijā. - Vai tev ir nauda? - Vairāk, nekā vajadzīgs, - Villijs parādīja saņemto karavīra algu un vēl naudu, kuru bija iedevusi māte, lai viņš pasūta misē aizlūgumu par laimīgu atgriešanos no kara. - Nu, tad kārtībā! Lai dzīvo tēvija! - Fricija diezgan izklaidīgi iesaucās, skatīdamās uz alus bāra pusi. - Ejam augšā! Villijs piecēlās un noņēma cepuri. Fricija saminstinājās, ieraudzījusi viņa ugunssarkanos matus. Tiem bija īpašs spīdums, tāpēc viņa tos tūlīt pazina pat pēc septiņiem gadiem. - Acumirkli, - viņa teica. Vai jūs nesauc par Villiju? - Tieši tā! - Villijs starodams atsaucās. - Un vai tu šeit kādreiz negatavoji skolas uzdevumus? - Jā gan. - Ak tā - un tagad tu gribi iet ar mani uz istabu? - Protams! Mēs taču esam jau pazīstami. Villijs savilka seju smaidā. Nākamajā acumirklī viņš jau bija dabūjis pļauku. - Tu, sivēns! - Fricija iesaucās. - Tu gribi iet ar mani gultā? Kāda nedzirdēta bezkaunība! - Kā tā? - Villijs stostījās. - Visi citi šeit...
- Visi citi! Kāda man daļa gar citiem? Vai es citiem esmu atprasījusi katķismu? Vai es viņiem esmu palīdzējusi sagatavot uzdevumus? Vai es gādāju, lai viņi nesaaukstētos, tu - nolādētais puņķutapa! - Bet tagad man ir septiņpadsmitarpus... - Turi muti! Tas jau ir, it kā tu, lamzak, gribētu izvarot savu māti. Ārā, tu, nepilngadīgais lubrak! - Viņš rīt dodas karā, - es teicu. - Vai jums nav nekādas patriotiskas izpratnes? Viņa vērīgi ielūkojās manī. - Vai tu nebiji tas, kas šeit palaida odzes? Mums vajadzēja uz trim dienām slēgt iestādi, līdz atradām tos kustoņus! - Es tās nepalaidu, - es taisnojos. - Tās man izbēga. - Iekams paguvu pateikt vēl kaut ko, arī es jau biju saņēmis pļauku. - Utubungas! Ārā no šejienes! Izdzirdusi troksni, atnāca meitumājas vecākā. Viņa griezās pie sašutušās Fricijas, lai paskaidrojot, kas te notiek. Viņa pati arī tūlīt pazina Villiju. - Sarkanmatis! - viņa noelsās. Viņa svēra simt divdesmit kilogramu un aiz smiekliem drebēja kā želejas kalns zemestrīcē. - Un tu! Vai tevi nesauc par Ludvigu? - Jā, - Villijs apstiprināja. - Bet tagad mēs esam kareivji un mums ir tiesības uz dzimumsakariem! - Ak jums ir tiesības! - Vecākā atkal kratījās smieklos. - Vai tu vēl atceries, Fricij, kā viņš baidījās, ka tikai tēvs neuzzinātu, ka šis ticības mācības stundā metis smirdīgās gāzes bumbas? Un tagad viņam esot tiesības uz dzimumsakariem! Hahaha! Fricija te nekādu humoru nesaskatīja. Viņa bija no tiesas pārskaitusies un aizvainota. - Kā kad mans pašas dēls... Meitumājas vecāko vajadzēja diviem vīriem balstīt, lai viņa noturētos kājās. Asaras viņai plūda pār seju. Mutes kaktiņos uzpūtās siekalu pūslīši. Ar abām rokām viņa turēja vēderu, kas kratījās. - Limonāde, - viņa ar pūlēm izelsa, - limonāde! Vai tā jums... - klepus, aizdusa, - vai tā jums negaršoja vislabāk? - Tagad mēs dzeram šņabi un alu, - es atbildēju. - Katrs cilvēks reiz kļūst pieaudzis. - Pieaudzis! - Vecākajai atkal uznāca aizdusas lēkme, turklāt sāka nikni plosīties abi viņas dogi, kuri domāja, ka saimniecei uzbrūk. Mēs piesardzīgi atkāpāmies. - Ārā, jūs, nepateicīgie sivēni! - Fricija nesamierināmi kliedza. - Labi, - Villijs teica pie durvīm, - tad mēs iesim uz Rollštrāsi. Nu mēs stāvējām ārā savās uniformās, ar saviem nāves ieročiem un saņemtajām pļaukām. Taču līdz Rollštrāsei, līdz pilsētas otrajam atklātajam namam, mēs netikām. Ceļš uz turieni veda cauri visai Verdenbrikai, tam vajadzēja vairāk nekā divas stundas, tāpēc labāk aizgājām noskūt bārdu. Arī to mēs darījām pirmo reizi mūžā, un, tā kā dzimumaktu nepazinām, tad atšķirība mums nelikās tik liela kā vēlāk, it īpaši tāpēc, ka arī frizieris mūs aizvainoja, teikdams, ka mūsu bārdu skūšanai labāk derētu dzēšamgumija. Pēc tam satikām vēl vairākus paziņas un drīz vien jau bijām sadzērušies tiktāl, ka visu aizmirsām. Tā nu notika, ka mēs devāmies karā kā nevainīgas jaunavas un septiņpadsmit mūsējo krita, neuzzinājuši, kas īsti ir sieviete. Mēs ar Villiju nevainību zaudējām Flandrijā, Huthulstā, kādā krogā. Villijs turklāt saķēra triperi, nonāca lazaretē un tādējādi nepiedalījās Flandrijas kaujā, kur krita mūsu septiņpadsmit jaunavas. Tas mums jau toreiz lika saprast, ka tikums ne vienmēr tiek atalgots. Mēs soļojam siltajā vasaras naktī. Oto Bambuss turas pie manis, jo esmu vienīgais, kas atzīstas, ka pazīst meitumāju. Arī citi to pazīst, taču izliekas nevainīgi, bet vienīgais, kurš apgalvo, ka viesojas tur gandrīz katru dienu, - dramaturgs un vienreizīgā sacerējuma «Ādams» autors Pauls Šnēveiss - melo, jo nav tur nekad bijis. Oto svīst rokas. Viņš cer ieraudzīt baudas priesterienes, bakhantes un dēmoniskas plēsoņas un nav drošs, vai netiks Eduarda opelī nogādāts atpakaļ ar izplēstām aknām vai vismaz bez sēklinieka. Es viņu mierinu. - Ja kāds tiek ievainots, tas atgadās, augstākais, vienu vai divas reizes nedēļā, Oto. Un šādi nodarījumi gandrīz nekad nav tik smagi. Aizvakar Fricija noplēsa kādam viesim ausi, bet, cik man ir zināms, ausis var atkal piešūt vai arī aizstāt ar celuloīda ausīm, kas izskatās kā īstas.
- Noplēsa ausi? - Oto apstājas. - Ir, protams, arī tādas dāmas, kas neko neplēš, - es atbildu. - Taču ar tām tu negribēsi ielaisties. Tu taču gribēsi pirmatnēju sievišķi visā krāšņumā. - Zaudēt ausi - tas ir visai liels upuris, - Oto, šī svīstošā pupu maikste, saka un noslauka sava degunkniebja stiklus. - Dzeja prasa upurus. Ar norautu ausi tu vārda pilnā nozīmē ieplūdināsi savā lirikā svaigas asinis. Nāc! - Jā, bet auss! Tā taču ir tik labi redzama! - Ja es varētu izvēlēties, - Hanss Hungermanis iejaucas, - tad, atklāti sakot, labāk ziedotu ausi nekā ļautu sevi izkastrēt. - Ko? - Oto atkal apstājas. - Jūs nu gan jokojat! Nekas tāds taču nenotiek! - Notiek gan, - Hungermanis apliecina. - Kaislība ir spējīga uz visu. Taču nomierinies, Oto, - par kastrēšanu draud sods. Par to sieviete var tikt vismaz uz pāris mēnešiem aiz restēm, un tad tu būsi atriebts. - Blēņas! - Bambuss, ar pūlēm smaidīdams, izmoka. - Jūs tikai dzenat ar mani savus muļķīgos jokus! - Kāpēc lai mēs jokotu? - es jautāju. - Tas būtu nekrietni. Tieši tāpēc es tev iesaku Friciju. Viņa ir ausu fetišiste. Kad viņu pārņem kaisle, viņa ar abām rokām krampjaini ieķeras sava partnera ausīs. Tad tu vari būt pilnīgi drošs, ka tev nekas netiks nodarīts citā vietā. Trešās rokas taču viņai nav. - Bet divas kājas gan, - Hungermanis iebilst. - Ar kājām viņas reizēm var izstrādāt zilus brīnumus. Kāju pirkstiem viņas audzē garus nagus un tos vēl uzasina. - Jūs tikai melšat, - Oto saka, gluži nomocīts. - Izbeidziet taču šo muļķošanos! - Paklausies, - es saku. - Man negribas, ka tevi sakropļotu. Tad tu emocionālā ziņā gan kaut ko iegūtu, bet dvēseliski daudz zaudētu, un tas tikai lirikai nāktu par sliktu. Man te ir nagu vīlīte - maza, parocīga, domāta pedantiskiem švītiem, kuriem vienmēr jābūt elegantiem. Iebāz to kaut kur! Vai nu turi paslēptu plaukstā, vai arī noslēp matracī, iekams ķeraties pie lietas. Kad- jutīsi, ka kļūst pārāk bīstami, tad pietiks ar mazu, nekaitīgu dūrienu Fricijai dibenā. Pielūko, lai netecētu asinis! Katrs cilvēks atlaižas, ja viņam kaut kas iedur, kaut vai ods, un ķer pie dūriena vietas - tas ir pasaules pamatlikums. Pa to laiku tu varēsi aizšmaukt. Es izvelku sarkanādas etviju, kurā ir ķemme un nagu vīlīte. To man dāvināja Erna, tā nodevēja. Ķemme darināta no imitētām bruņurupuča bruņām. Kad ņemu to ārā, manī uzvilnī dusmas. - Dod arī ķemmi! - Oto saka. - Ar ķemmi tu nevarēsi viņai iecirst, tu - nevainīgais satīr, - Hungermanis skaidro. - Dzimumu cīņā tas nav nekāds ierocis. Pret saspringtu menādas miesu tā salūzīs. - Es nemaz negribu ar to cirst. Es tikai pēc tam gribu sasukāties. Mēs ar Hungermani saskatāmies. Šķiet, ka Bambuss mums vairs netic. - Vai tev ir līdzi dažas saites? - Hungermanis man jautā. - Tās mums nav jāņem līdzi. Meitumājas vecākajai ir vesela aptieka. Bambuss atkal apstājas. - Tās jau nu ir tīrās blēņas! Bet kā ar venēriskajām slimībām? - Šodien ir sestdiena. Visas dāmas šodien pēcpusdienā ir izmeklētas. Nav ko baidīties, Oto. - Jūs tātad visu zināt? - Mēs zinām to, kas dzīvē vajadzīgs, - Hungermanis atbild. - Tas parasti ir nevis tas, ko māca skolās un audzināšanas iestādēs, bet pavisam cits. Tāpēc tu esi tāds ūnikums, Oto. - Es esmu pārāk dievbijīgi audzināts, - Bambuss nopūšas. - Esmu audzis bailēs no elles un sifilisa. Kā tur var rasties lirika ar spēcīgām saknēm? - Tu varētu apprecēties. - Tas ir mans trešais komplekss. Bailes no laulības. Mana māte galīgi izpostīja tēva dzīvi. Tikai ar raudāšanu, ne ar ko citu. Vai tas nav savādi?
- Nē; - mēs abi ar Hungermani atbildam unisonā un paspiežam tāpēc viens otram roku. Tas nozīmē, ka droši dzīvosim vēl septiņus gadus. Vai nu klājas labi, vai slikti, bet dzīvība tomēr ir dzīvība, un to pamana tikai tad, kad cilvēks ir spiests ar to riskēt. Pirms ieiešanas ēkā, kas ar savām papelēm, sarkano laternu un ziedošajām ģerānijām pie logiem izskatās visai mājīga, mēs iestiprināmies ar pāris degvīna malkiem. Esam paņēmuši vienu pudeli līdzi un tagad laižam to no rokas rokā. Pat Eduards, kas braucis pa priekšu ar savu opeli un gaidījis mūs, dzer līdzi, jo viņam reti gadās dabūt kaut ko par brīvu, tāpēc tas jāizbauda. Tas pats šņabis, kuru tagad dzeram par apmēram desmit tūkstošiem marku glāzē, pēc brīža atklātajā namā maksās četrdesmit tūkstošus, tāpēc esam ņēmuši līdzi šo pudeli. Līdz slieksnim dzīvojam taupīgi, bet pēc tam jau būsim priekšnieces rokās. Oto sākumā jūtas stipri vīlies. Viņš bija gaidījis nevis šādu viesistabu, bet austrumniecisku iekārtojumu ar leopardu ādām, mošeju griestu lampām un tvīksmīgām smaržām; arī dāmas šeit ir gan viegli ģērbtas, bet pēc personas tipa vairāk līdzinās kalponēm. Viņš man klusu jautā, vai te nav nevienas nēģerietes vai kreolietes. Es norādu uz vāju, melnmatainu būtni. Lūk, tai ir kreolietes asinis. Tikko kā iznākusi no pārmācības nama. Noslepkavojusi savu vīru. Oto to apšauba. Viņš kļūst mundrāks tikai tad, kad ienāk Dzelzs Zirgs. Tā ir impozanta parādība augstos šņorzābakos, melnā veļā, tādā kā lauvu dresētājas uniformā, pelēkā karakula cepurē un ar zelta zobiem pilnu muti. Vairāku paaudžu jaunie dzejnieki un redaktori, gulēdami viņai virsū, ir kārtojuši dzīves eksāmenu, un kluba vadība ir nolēmusi, ka viņai jākļūst arī Oto partnerei. Vai nu viņai, vai Fricijai. Mēs pieprasījām, lai viņa parādītos sevišķi iespaidīgā ietērpā, un viņa mūsu cerības nav pievīlusi. Viņa ir pārsteigta, kad mēs viņu iepazīstinām ar Oto. Laikam bija domājusi, ka tiks atvests kāds jaunāks un svaigāks. Bambuss izskatās kā no papīra - bāls, vājš, piņņains, ar plānām ūsiņām un jau divdesmit sešus gadus vecs. Turklāt patlaban viņš svīst kā ar sāli apkaisīts rutks. Dzelzs Zirgs atpleš savu zelta rīkli labsirdīgā smaidā un iegrūž drebošajam Bambusam dunku sānos. - Nāc ierauj vienu konjaku! viņa miermīlīgi saka. - Cik maksā viens konjaks? - Oto jautā viesu apkalpotājai. - Sešdesmit tūkstošus. - Ko? - Hungermanis uzbudināts iesaucas - Četrdesmit tūkstošus - un ne feniņa vairāk! - Feniņš, - meitumājas vecākā nosaka. - Tādu vārdu es sen neesmu dzirdējusi. - Četrdesmit tūkstošus maksāja vakar, dārgumiņ, - Dzelzs Zirgs paskaidro. - Četrdesmit tūkstošus maksāja šorīt. Es šorīt te biju komitejas uzdevumā. - Kādas komitejas? - Komitejas, kas rūpējas par dzejas atsvaidzināšanu tiešas pieredzes ceļā. - Dārgais, - Dzelzs Zirgs skaidro, - tas bija pirms dolāra kursa pasludināšanas. - Tas bija pēc dolāra kursa paziņošanas, kura notiek vienpadsmitos. - Tas bija pirms pēcpusdienas kursa, - vecākā paskaidro. - Neesiet tādi skopuļi! - Sešdesmit tūkstoši - tas jau ir rēķināts pēc parītdienas dolāra kursa, - es saku. - Pēc rītdienas kursa. Ar katru stundu tu tam tuvojies. Nomierinies! Dolāra kurss ir kā nāve. No tā tu nekur neizspruksi. Vai tevi nesauc par Ludvigu? - Par Rolfu, - es stingri atbildu. - Ludvigs nepārnāca mājās no kara. Hungermani pēkšņi pārņem nelaba nojauta. - Un takse? - viņš jautā. - Cik liela ir tā? Bija noruna par diviem miljoniem. Ar izģērbšanos un pusstundu ilgu sarunu pēc tam. Mūsu kandidātam šī saruna ir svarīga. - Trīs, - Dzelzs Zirgs flegmatiski atbild. - Un arī tas ir lēti. - Puiši, mēs esam nodoti! - Hungermanis nodārdina. - Vai tu zini, cik šodien maksā augsti zābaki gandrīz līdz dibenam? - Dzelzs Zirgs jautā.
- Divus miljonus - un ne santīma vairāk. Ja pat šeit noruna vairs nav spēkā, kur gan pasaule tad nonāks? - Noruna! Ko nozīmē noruna, kad kurss grīļojas kā piedzēries? Pieceļas Matiass Grunds, kurš, kā jau dzejnieks, kas sacerējis grāmatu par nāvi, līdz šim, dabiski, ir klusējis. - Šī ir pirmā meitumāja, kas jau saindēta ar nacionālsociālisma sērgu! - viņš pārskaities iesaucas. - Tātad nolīgumi ir tikai papīrīši, jā? - Kā nolīgumi, tā nauda, - Dzelzs Zirgs nesatricināmi atbild. - Bet augstie zābaki paliek augstie zābaki un melna, kairinoša veļa ir melna, kairinoša veļa. Taisni ārprātīgi dārga. Kāpēc jūs saviem iesvētāmajiem neizvēlaties vidējās šķiras pakalpojumus? Tā kā apbedīšanā - tur piedāvā ar vai bez štrausiem. Tam tur otrā šķira ir laba diezgan! Tur nav ko iebilst. Diskusija ir nonākusi bezizejā. Pēkšņi Hungermanis atklāj, ka Bambuss slepus ir izdzēris ne tikai savu, bet arī Dzelzs Zirga konjaku. - Mēs esam pazuduši, - viņš saka. - Mums nāksies samaksāt, ko šīs Volstrīta hiēnas no mums prasa. To gan tev nevajadzēja mums nodarīt, Oto! Tagad mums tava ievadīšana dzīvē jāorganizē vienkāršāk. Bez štrausiem un tikai ar čuguna zirgu. Par laimi, šajā brīdī ienāk Villijs. Viņš aiz tīras ziņkārības ir ieinteresēts, lai Oto kļūtu par vīrieti, tāpēc samaksā starpību, pat aci nepamirkšķinājis. Tad viņš visiem pasūta degvīnu un pavēstī, ka šodien ar savām akcijām nopelnījis divdesmit piecus miljonus. Daļu no šās summas viņš grib nodzert. - Ej nu, puika, - viņš saka Oto, - un atgriezies kā vīrietis! - Oto pazūd. Es apsēžos blakus Fricijai. Vecie notikumi jau sen aizmirsti, tagad, kopš viņas dēls kritis karā, mēs viņai vairs nešķietam pa pusei bērni. Viņš bija apakšvirsnieks un tika nošauts trīs dienas pirms pamiera iestāšanās. Mēs runājam par pirmskara laiku. Fricija stāsta, ka viņas dēls Leipcigā studējis mūziku. Viņš gribējis kļūt par obojas spēlētāju. Mums blakus snauduļo milzīgā vecākā, turēdama uz ceļiem dogu. Pēkšņi no augšas atskan kliedziens. Tam seko skaļš troksnis, un tad parādās Oto apakšbiksēs, bet aiz viņa, neprātīgu dusmu pārņemta un sizdama viņam ar skārda mazgājamo bļodu, skrien Dzelzs Zirgs. Oto skrien skaistā stilā, viņš izmetas pa durvīm ārā, bet mēs pa trim apturam Dzelzs Zirgu. - Tas nolādētais pusvīrietis, - viņa elš. - Šis man durs ar nazi! - Tas nebija nazis, - es saku, noprazdams, kas noticis. - Ko? - Dzelzs Zirgs pagriežas un parāda sarkanu plankumu melnajā veļā. - Asinis taču netek. Tā bija tikai nagu vīlīte. - Nagu vīlīte? - Zirgs stīvi blenž manī. - Kaut ko tādu es vēl neesmu pieredzējusi! Un šis nožēlojamais bālģīmis dur man, nevis es viņam! Vai es velti uzvilku augstos zābakus? Vai mans pātagu komplekts nekam nav domāts? Es gribēju izdarīt visu, kā pieklājas, un piedevām likt viņam izbaudīt mazliet sadisma, tikai joka pēc viegli ievilku šim pa tievajām ciskām, bet tas viltīgais briļļučūska nāk man virsū ar nagu vīlīti! Sadists! Vai man vajadzīgi sadisti? Man - mazohistu sapņu princesei? Tāds apvainojums! Mēs viņu nomierinām ar dubultporciju ķimeļa. Tad skatāmies, kur palicis Bambuss. Viņš stāv aiz ceriņkrūma un tausta galvu. - Nāc, Oto, briesmas ir garām! - Hungermanis sauc. Bambuss neklausa. Viņš pieprasa, lai izmetam dārzā viņa drēbes. - Tas nenotiks! - Hungermanis paziņo. - Trīs miljoni paliek trīs miljoni! Mēs par tevi esam samaksājuši. - Pieprasiet naudu atpakaļ! Es neļaušu sevi nosist! - Džentlmenis nekad neatprasa dāmai naudu. Un mēs tevi izveidosim par džentlmeni, pat ja nāktos iedauzīt tavu pauri. Tas pātagas cirtiens bija aiz laipnības. Dzelzs Zirgs ir sadiste. - Ko? - Stiprās masāžas speciāliste. Mēs tikai aizmirsām tev to pateikt. Bet tev vajadzētu priecāties par tādu piedzīvojumu. Mazpilsētās tas ir retums. - Es nemaz nepriecājos. Pametiet šurp manas drēbes!
Kad Oto aiz ceriņkrūma ir apģērbies, mums izdodas viņu atkal iedabūt iekšā. Mēs viņam dodam mazliet iedzert. Taču no galda viņš neiet prom neparko. Viņš apgalvo, ka īstais noskaņojums esot izgaisis. Beidzot Hungermanis vienojas ar Dzelzs Zirgu un priekšnieci, ka nedēļas laikā Bambusam ir tiesības atnākt šurp vēlreiz bez papildu piemaksas. Mēs turpinām dzeršanu. Pēc kāda laika es manu, ka Oto, kā liekas, tomēr atkal ir iekvēlojies. Viņš reizi pa reizei palūr uz Dzelzs Zirgu, bet par citām dāmām neliekas ne zinis. Villijs pasūta vēl ķimeli. Pēc brīža pamanām, ka trūkst Eduarda. Pēc apmēram pusstundas viņš atkal parādās nosvīdis un apgalvo, ka bijis pastaigāties. Ķimelis pamazām sāk iedarboties. Oto Bambuss pēkšņi izvelk papīru un zīmuli un slepus sāk kaut ko pierakstīt. Es raugos viņam pār plecu. - «Tīģeriene» - tāds ir virsraksts. - Vai tu brīvo vārsmu un himnu sacerēšanu nevarētu vēl mazliet atlikt? - es jautāju. Viņš pakrata galvu. - Pirmais svaigais iespaids ir svarīgākais. - Bet tu taču dabūji tikai vienu pātagas cirtienu pa dibenu un pāris belzienu ar mazgājamo bļodu pa galvu! Kas tur tīģerisks? - Atstāj to manā ziņā! - Bambuss iemet ķimeļa glāzīti par savām izplūkātajām ūsiņām. - Tagad parādās iztēles vara! Es jau esmu pilns ar pantiem kā rožu krūms ar ziediem. Nē, kur nu rožu krūms. Es ziedu kā orhideja džungļos! - Tev šķiet, ka nu jau tev pieredzes pietiek? Oto pamet uz pretī sēdošo Dzelzs Zirgu iekāres un baiļu pilnu skatienu. - Nezinu. Mazajam krājumiņam jau nu noteikti. - Saki, kā ir! Trīs miljoni tev ir nolikti. Ja tev tie nav vajadzīgi, tad labāk nodzersim tos. - Labāk nodzersim. Bambuss atkal iemet glāzīti ķimeļa. Šī ir pirmā reize, kad redzam viņu tā darām. Agrāk viņš no alkohola un it īpaši no degvīna bēga kā no mēra. Viņa lirika dzima pie kafijas un jāņogu vīna. - Ko tu saki par Oto? - es jautāju Hungermanim. - Tas no sitieniem ar skārda bļodu pa galvu. - Ne no kā tas nav, - Oto lallinādams atbild. Viņš atkal ir iemetis dubultporciju ķimeļa un tagad iekniebj garām ejošajam Dzelzs Zirgam dibenā. Zirgs apstājas kā zibens ķerts. Tad viņa lēnām pagriežas un nopētī Oto kā retu kukaini. Mēs izstiepjam rokas, lai vājinātu gaidāmo sitienu. Dāmām augstos zābakos šāds kniebiens ir neķītrs apvainojums. Oto grīļodamies pieceļas, viņa tuvredzīgās acis raugās ar svešādi smaidīgu skatienu, viņš apiet Zirgam apkārt un pēkšņi vēlreiz uzsit skanīgu pliķi pa melno, kairinošo veļu. Iestājas klusums. Visi gaida, ka notiks slepkavība. Taču Oto mierīgi atkal apsēžas, noliek galvu uz rokām un acumirklī aizmieg. - Nenogalini guļošo! - Hungermanis bijīgi lūdz Zirgu. - Tas ir vienpadsmitais Dieva bauslis! Dzelzs Zirgs atver savu plato muti neskanīgā smaidā. Spīd visas zelta plombes. Tad viņa noglāsta plānos, mīkstos Oto matus. - Ak, puikiņas, - viņa saka, - ja cilvēks vēlreiz varētu būt tik jauns un dumjš! Mēs dodamies projām. Hungermani un Bambusu uz pilsētu aizved Eduards. Papeles šalc. Dogi rej. Dzelzs Zirgs stāv otrajā stāvā pie loga un māj ar kazaku papahu. Aiz meitumājas spīd bāls mēness. Matiass Grunds, kas sacerējis grāmatu par nāvi, pēkšņi mūsu priekšā izķepurojas no grāvja. Viņš bija domājis, ka varēs pāriet tam pāri kā Kristus Ģenecaretes ezeram. Taču viņš bija maldījies. Villijs soļo man blakus. - Tā tik ir dzīve! - viņš sapņaini saka. - Un ja padomā, ka naudu tiešām var nopelnīt - guļot! Rīt dolāra kurss atkal celsies un akcijas kāps tam līdzi kā žigli mērkaķi! - Nesabojā mums vakaru! Kur ir tava automašīna? Vai tai arī gaidāmi bērni kā tavām akcijām? - To paņēma Renē. Grib radīt iespaidu «Sarkanajās dzirnavās». Priekšnesumu starpbrīdī viņa ar to vizina savus kolēģus. Šie vai plīst aiz skaudības. - Vai jūs precēsities? - Esam saderinājušies, - Villijs saka. - Ja tu saproti, ko tas nozīmē.
- Varu iedomāties. - Jocīgi! - Villijs saka. - Viņa man tagad bieži atgādina mūsu virsleitnantu Helli, to nolādēto ādu dīrātāju, kas mums dzīvi padarīja tik grūtu, iekams mums tika atļauts krist varoņa nāvē. Tumsā pilnīgi precīzi. Tā ir velnišķīga bauda - saņemt Helli aiz spranda un piesmiet. Nekad nebiju domājis, ka tas man varētu darīt prieku, to tu vari ticēt. - Es tev ticu. Mēs ejam caur tumšiem, ziedošiem dārziem. Pāri aizvēdī nepazīstamu ziedu smaržas. - Cik saldi mēness gaisma dus uz pakalniem! - kāds saka un kā spoks paceļas no zemes. Tas ir Hungermanis. Viņš ir tikpat slapjš kā Matiass Grunds. - Kas noticis? - es jautāju. - Lietus taču nav bijis. - Eduards mūs izsēdināja ārā. Viņam šķita, ka mēs pārāk skaļi dziedam. Respektablais viesnīcas saimnieks! Kad es gribēju Oto mazliet atspirdzināt, mēs abi iekritām strautā. - Jūs arī? Kur ir Oto? Vai viņš meklē Matiasu Grundu? - Viņš zvejo. - Ko? - Nolādēts! - Hungermanis iesaucas. - Cerams, ka viņš nav pakritis. Viņš neprot peldēt. - Blēņas! Strauts taču ir tikai metru dziļš. - Oto varētu noslīkt arī peļķē. Viņš mīl savu dzimteni. Mēs atrodam Bambusu turamies pie tiltiņa, kas līkst pār strautu, un sprediķojam zivīm. - Vai tev ir slikti, Francisk? - Hungermanis jautā. - Jā, - Bambuss atbild irgādamies, it kā tas būtu bezprātīgi jocīgi. Tad viņš sāk klabināt zobus. Auksti, - viņš murmina. - Es nevaru uzturēties brīvā dabā. Villijs izvelk no kabatas ķimeļa pudeli. - Kas jūs atkal izglābs? Prātīgais tēvocis Villijs. Izglābs no plaušu karsoņa un nāves aukstuma dēļ. - Žēl, ka te nav Eduarda, - Hungermanis saka. - Tad jūs varētu izglābt arī viņu un kopā ar Valentīnu Bušu nodibināt firmu «Eduarda glābēji». Tas viņu iedzītu kapā. - Izbeidziet šos lētos jokus! - saka Valentīns, kas stāv Hungermanim aiz muguras. - Jums vajadzētu apzināties, ka kapitāls ir svēts, - vai varbūt jūs esat komunists? Es ne ar vienu nedalīšos. Eduards pieder man. Mēs visi iedzeram. Ķimelis spīd kā dzeltens dimants mēness gaismā. - Vai tu gribi vēl kaut kur iet? es jautāju Villijam. - Uz Bodo Lederhozes dziedāšanas biedrību. Nāciet līdzi! Tur jūs varēsit izžāvēties. - Lieliski! - Hungermanis iesaucas. Nevienam neienāk prātā, ka vienkāršāk būtu doties uz mājām. Pat nāves dzejniekam ne. Liekas, ka šķidrumam šovakar bijis pamatīgs pievilkšanas spēks. Mēs ejam tālāk gar strauta malu. Mēness atspīd ūdenī. To var dzert - kas gan to reiz teica? XV Vēlās vasaras tveice gulstas pār pilsētu, dolāra kurss ir cēlies atkal par divi simti tūkstošiem marku, bads plešas plašumā, cenas ir cēlušās, un viss ir ļoti vienkārši: cenas ceļas ātrāk, nekā palielinās algas, tātad arvien vairāk bezcerīgā nabadzībā grimst tā tautas daļa, kas dzīvo no algas, godīgiem ienākumiem, pensijas, bet otra daļa peld apšaubāmi iegūtā bagātībā. Valdība noskatās. Inflācija tai palīdz tikt vaļā no parādiem; ka tā līdz ar to zaudē tautu, to neviens nemana. Nībūra kundzes pasūtītais mauzolejs ir gatavs. Tas ir briesmīgs - akmens būda ar krāsainām logu rūtīm, bronzas važām un grantētiem celiņiem, bet no tēlniecības darbiem, par kuriem es viņai stāstīju, nav izgatavots neviens, taču tagad pēkšņi viņa to vairs negrib ņemt. Viņa stāv pagalmā ar raibu saulessargu rokā, ar lakotiem ķiršiem rotātu salmu platmali galvā un ar neīstu pērļu virteni ap kaklu. Viņai blakus,
ģērbies pašaurā, rūtainā uzvalkā, stāv kāds indivīds, kas uz kurpēm valkā getras. Ir noticis zibens spēriens: sēras ir beigušās un Nībūra kundze saderinājusies. Nībūrs viņai vienā rāvienā kļuvis vienaldzīgs. Indivīdu sauc par Ralfu Lēmani, un viņš sevi dēvē par rūpniecības konsultantu. Elegantajam vārdam un profesijai īsti nepiederas stipri apvalkātais uzvalks. Kaklasaite ir jauna un tāpat arī oranžkrāsas zeķes - iespējams, ka tās ir laimīgās līgavas pirmās dāvanas. Kaujas viļņi uzbango un plok. Sākumā Nībūra kundze apgalvo, ka viņa mauzoleju vispār nav pasūtījusi. - Vai jums ir kāds rakstisks pierādījums? - viņa triumfēdama jautā. Nekā rakstiska mums nav. Georgs rāmi skaidro, ka mūsu profesijā tas neesot vajadzīgs. Nāves priekšā uzticība un dievticība vēl esot spēkā. Turklāt mums esot kāds ducis liecinieku. Nībūra kundze ar visām savām prasībām diezgan esot bojājusi nervus mūsu akmeņkaļiem, mūsu tēlniekam un mums pašiem. Viņa esot arī iemaksājusi naudu. - Par to jau tieši ir runa, - Nībūra kundze pavēstī savdabīgi loģiski. - Iemaksu mēs gribam saņemt atpakaļ. - Tātad jūs mauzoleju esat pasūtījusi? - Neesmu vis pasūtījusi. Es tikai iemaksāju naudu. - Ko jūs, Lēmaņa kungs, kā rūpniecības konsultants teiksit par šo paskaidrojumu? - es jautāju. - Tā ir, - Ralfs džentlmeniski atbild un grasās paskaidrot, kāda tur ir starpība. Georgs viņu pārtrauc. Viņš pavēstī, ka par iemaksu arī neesot rakstisku pierādījumu. - Ko? - Ralfs vēršas pie Nībūra kundzes. Emīlij! Vai tad tev nav kvīts? - Nezinu, - Nībūra sastomās. - Kas tad varēja zināt, ka šie pēkšņi apgalvos, ka es neko neesmu maksājusi! Šitādi krāpnieki! - Tāda muļķība! Emīlija sadugst. Ralfs skatās viņā pārskaities. Pēkšņi viņš vairs nav džentlmenis. «Mīļais Dievs,» es domāju, «agrāk viņai bija valis, bet tagad viņa ir noķērusi haizivi.» - Neviens neapgalvo, ka jūs neko neesat maksājusi, - Georgs saka. - Mēs tikai teicām, ka par to ir tikpat maz rakstisku liecību kā par pasūtījumu. Ralfs atgūstas. - Nu, tātad! - Vispār, - Georgs saka, - mēs esam gatavi ņemt šo pieminekli atpakaļ, ja jūs to negribat pirkt. - Nu, tātad, - Ralfs atkārto. Nībūra kundze steigšus māj ar galvu. Es veros Georgā. Šis mauzolejs kļūs par otro iegulušo preci - par obeliska brāli. - Un iemaksa? - Ralfs jautā. - Iemaksa jums, protams, ies zudumā, - es saku. - Tā notiek vienmēr. - Ko? - Ralfs sarauj vesti uz leju un saspringst. Es redzu, ka arī viņa bikses ir par īsām un šaurām. Taisni jāsmejas! - viņš iesaucas. - Mūs tādā veidā nepaķers! - Mūs arī ne. Parasti mums ir klienti, kas ņem to, ko ir pasūtījuši. - Mēs taču neko neesam pasūtījuši! - Emīlija, atkal sadūšojusies, iesaucas. Ķirši uz viņas platmales dreb. - Turklāt cena bija pārāk augsta. - Mieru, Emīlija! - Ralfs kliedz. Viņa saraujas, izbijusies un laimīga par tik lielu vīrišķību. - Pasaulē vēl ir arī tiesas, - Ralfs draudīgi piebilst. - Cerams. - Vai pēc jūsu apprecēšanās jūsu maiznīca vēl darbosies? - Georgs jautā Emīlijai. Viņa ir tā izbijusies, ka mēmi paskatās savā saderinātajā. - Skaidrs, - Ralfs atbild. - Protams, līdztekus mūsu rūpnieciskajiem darījumiem. Un tad? - Jūsu maizītes un kūkas vienmēr bija ļoti labas. - Paldies, - Emīlija klīrīgi atsaucas. - Bet kā būs ar iemaksu? - Man ir ierosinājums, - Georgs saka un tūlīt liek lietā savu šarmu. - Dodiet mums vienu mēnesi katru rītu divpadsmit maizītes un katru pēcpusdienu sešus augļu kūkas gabalus par brīvu, tad mēs mēneša beigās jums iemaksu atdosim un mauzoleju jums nevajadzēs ņemt.
- Norunāts! — Nībūra kundze tūlīt iesaucas. - Mierā, Emīlija! - Ralfs viņai iegrūž dunku ribās. - To jūs gan gribētu, - viņš indīgi saka Georgam. Pēc mēneša atdosit! Un cik tad tā nauda vairs būs vērta? - Tad ņemiet mauzoleju, - es saku, - un viss būs, kā pienākas. Cīņa turpinās vēl ceturtdaļstundu. Tad noslēdzam kompromisu. Pusi no iemaksas mēs atdosim atpakaļ tūlīt. Pārējo daļu pēc divām nedēļām. Naturāliju piegāde paliek spēkā. Ralfs mums vairs neko nevar padarīt. Inflācija vienreiz ir nostājusies mūsu pusē. Tiesā skaitļi joprojām paliek skaitļi neatkarīgi no tā, ko tie tagad nozīmē. Ja viņš gribētu mūs iesūdzēt un pieprasīt, lai atdodam iemaksu, tad Emīlija varbūt pēc gada saņemtu spriedumu par tiesībām uz šo naudu - joprojām uz tādu pašu summu, kura tad jau pilnīgi būtu zaudējusi vērtību. Tagad es Georgu saprotu - šajā darījumā esam tikuši cauri gluži labi. Iemaksas vērtība vairs tikai daļēji ir tāda kā tad, kad to saņēmām. - Ko mēs ar to mauzoleju iesāksim? - es jautāju Georgam, kad saderinātie ir aizgājuši. - Vai lietosim to kā mājas baznīcu? - Mēs mazliet pārveidosim jumtu. Kurts Bahs uz tā var uzsēdināt sērojošu lauvu vai maršējošu kareivi, vajadzības gadījumā arī eņģeli vai raudošu Vāciju, divus logus izņemsim un aizstāsim ar marmora plāksnēm, kurās var iekalt vārdus, un tad mauzolejs... Viņš apklust. - Būs neliels piemineklis karavīriem, - es pabeidzu. - Bet Kurts Bahs nav spējīgs izveidot ne brīvi stāvošu eņģeli, ne arī karavīru vai Vāciju. Viņš labi ja var tos izkalt reljefā. Būs vien jāpaliek pie mūsu ierastā lauvas. Taču tam jumts būs par šauru. Ērglis būtu labāks. - Kāpēc? Viena lauvas kāja var nokarāties pār postamentu. Tad būs viss kārtībā. - Varbūt labāk bronzas lauvu? Metālpreču fabrikas izgatavo visāda lieluma bronzas zvērus. - Lielgabalu, - Georgs domīgi saka. - Sašauts lielgabals būtu kaut kas jauns. - Tikai tādam ciemam, kurā krituši vienīgi artilēristi. - Paklausies, - Georgs saka. - Liec lietā savu iztēli! Izgatavo pāris zīmējumu, iespējami lielus un vislabāk krāsainus. Tad jau redzēsim. - Kā būtu, ja šajā ansamblī iestrādātu arī obelisku? Tad mēs ar vienu sitienu nosistu divas mušas. Georgs smejas. - Ja tu to izdarīsi, tad es tev piešķiršu prēmiju - pasūtīšu veselu kasti 1921. gada Reinhartshauzenes vīnu. Tas ir dievišķīgs vīns. - Būtu labāk, ja tu to piegādātu atsevišķās pudelēs avansā. Tad vieglāk rastos iedvesma. - Labi, sāksim ar vienu pudeli. Ejam pie Eduarda! - Mūs ieraudzījis, Eduards, kā parasti, sadrūmst. - Priecājieties, Knobloha kungs! - Georgs saka un izvelk no kabatas veselu sauju naudaszīmju. - Šodien jums smaida tīra nauda. Eduarda seja noskaidrojas. - Tiešām? Nu jā, beidzot taču tam vajadzēja notikt. Vietu pie loga? Vīnu nodaļā atkal sēž Gerda. - Vai tu šeit esi pastāvīga viešņa? - es skābi jautāju. Viņa nepiespiesti smejas. - Es šeit esmu darīšanās. - Darīšanās? - Darīšanās gan, izmeklētājtiesneša kungs, - Gerda atkārto. - Vai mēs šoreiz drīkstētu ielūgt jūs uz maltīti? - Georgs jautā un piegrūž man ar elkoni, lai neizturos kā mūlāps. Gerda paveras mūsos. - Laikam nebūs iespējams vēlreiz izkārtot tā, ka es ielūdzu jūs, vai ne? - Noteikti ne, - es saku un nevaru atturēties, nepiebildis: - Tad Eduards labāk atsauktu saderināšanos. Viņa smejas un uz to neko neatbild. Gerdai mugurā ir ļoti skaista tabakas krāsas jēlzīda kleita. «Kāds es gan esmu bijis ēzelis!» es domāju. «Tur sēž pati dzīve, bet es savā bezjēdzīgajā lieluma mānijā nebiju spējis to apjēgt!» Eduards parādās un, ieraudzījis mūs kopā ar Gerdu, sadrūmst atkal. Es jau manu, kā viņš aplēš. Šis
domā, ka esam melojuši un atkal gribam pieēsties uz viņa rēķina. - Mēs Šneideres jaunkundzi ielūdzām uz maltīti, - Georgs saka. - Mēs svētījam Ludviga iesvētīšanu. Viņš pamazām nobriest par vīrieti un vairs neiedomājas, ka pasaule pastāv tikai viņa dēļ. Georgam ir lielāka autoritāte nekā man. Eduarda seja atkal noskaidrojas. - Ir lieliskas vistiņas! Viņš savelk muti, kā gribēdams svilpot. - Nes vien parastās pusdienas, - es saku. - Tev vienmēr viss ir lielisks. Un vēl pudeli «Reinhartshauzenes pils», 1921. gada ražu. Gerda paceļ acis. - Vīnu pusdienās? Vai esat laimējuši loterijā? Kāpēc tad jūs nekad vairs nenākat uz «Sarkanajām dzirnavām»? - Mūsu laimests ir mazs, - es atbildu. - Vai tu tur vēl joprojām uzstājies? - Vai tad tu nezini? Kaunies! Eduards gan zina. Divas nedēļas es neuzstājos. Taču man ir jauns līgums, un pirmajā datumā es atkal sākšu. - Tad mēs aiziesim, - Georgs saka. - Kaut arī mums vajadzētu ieķīlāt mauzoleju. - Tava draudzene arī vakarvakarā tur bija, - Gerda man saka. - Erna? Viņa nav mana draudzene. Ar ko viņa tur bija kopā? Gerda smejas. - Kāda tev tur daļa, ja viņa vairs nav tava draudzene? - Liela daļa, - es atbildu. - Paiet ilgs laiks, līdz izzūd konvulsijas, kaut arī tās būtu tikai mehāniskas kā varžu kājām galvaniskās strāvas iedarbībā. Tikai pēc pilnīgas izšķiršanās rodas patiesa interese par visu, kas attiecas uz otru cilvēku. Tas ir viens no mīlas paradoksiem. - Tu pārāk daudz domā. Tas vienmēr ir kaitīgi. - Viņš nedomā pareizi, - Georgs saka. - Viņam intelekts ir nevis stimuls, bet emociju bremzētājs. - Mīļie, cik jūs visi esat gudri! - Gerda iesaucas. - Vai tas jums kādreiz ļauj arī papriecāties par dzīvi? Mēs ar Georgu saskatāmies. Georgs smejas. Es esmu apjucis. - Domāšana mums dara prieku, - es saku, kaut gan apzinos, ka meloju. - Ak, jūs nabadziņi! Tad vismaz kārtīgi paēdiet. Reinhartshauzenes vīns palīdz izkļūt no situācijas. Eduards pats to attaisa un nogaršo. Viņš tēlo vīnu pazinēju, kas pārbauda, vai vīnam nav korķa garša. Turklāt viņš pielej sev vidēja lieluma glāzi pilnu līdz malām. - Excellent! - viņš iesaucas, izrunādams vārdu ar franču uzsvaru, skalina vīnu kaklā un blisina acis. - Īstam pazinējam degustēšanai pietiek tikai ar vienu lāsīti, - es saku. - Man ne. Tādam vīnam ne. Es taču gribu jums dot vislabāko. Mēs neko neatbildam; savu trumpi vēl turam rezervē. Proti - par ēdienu Gerdai un sev mēs maksāsim ar neizsmeļamajiem taloniem. Eduards ielej. - Vai jūs negribētu arī mani ielūgt uz vienu glāzīti? - viņš bezkaunīgi jautā. - Vēlāk, - es atbildu. - Mēs dzersim vairāk nekā vienu pudeli. Kamēr ēdam, tu mūs traucē, jo gluži kā bernardietis skaiti kumosus. - Tikai tad, kad jūs kā parazīti nākat ar saviem taloniem. - Eduards mīņājas Gerdai apkārt kā vidusskolnieks, kas mācās valsi. Gerda apslāpē smieklu lēkmi. Es viņai zem galda piegrūdu, un viņa tūlīt saprata, kas mums pret Eduardu ir padomā. - Knobloh! - pēkšņi nodārd skaļa balss komandas tonī. Eduards salecas, kā dabūjis spērienu pa sēžamvietu. Taču viņam aizmugurē, nevainīgi smaidīdama, stāv Renē de la Tūra. Viņš apraujas, neizteicis lāstu. - Kā gan es vienmēr ar to iekrītu! - Nedusmojies, - es saku. - Tur vainīgas tavas uzticamās vācu asinis. Cildenākais tavu padevīgo priekšteču atstātais mantojums. Dāmas sasveicinās kā smaidošas kriminālpolicistes.
- Cik skaista kleita, Gerda! - Renē dūdo. - Žēl, ka es tādas nevaru valkāt. Tam es esmu par tievu. - Nekas, - Gerda atbild. - Man arī šķiet, ka pagājušā gada mode ir elegantāka. It īpaši brīnišķīgās ķirzakādas kurpes, kuras tu valkā. Man tās ar katru gadu patīk labāk. Es paskatos zem galda. Renē tiešām ir kājās ķirzakādas kurpes. Kā Gerda sēžot tās varējusi redzēt, tā atkal ir viena no mūžīgajām sievietes mīklām. Nesaprotami, kāpēc šīs dzimuma dotības nekad nav tikušas labāk izlietotas praksē - piemēram, artilērijā ienaidnieka novērošanai no aerostata vai līdzīgiem mērķiem kultūras jomā. Villijs pārtrauc šo vārdu cīņu. Viņš izskatās pēc vīzijas gaišpelēkos toņos. Uzvalks, krekls, kaklasaite, zeķes, ādas cimdi - un virs tā visa gluži kā Vezuva izvirdums - sarkanie mati. - Vīns! - viņš iesaucas. - Šie kaprači dzīro! Viņi nodzer kādas ģimenes sāpes. Vai es arī esmu ielūgts? - Mēs šo vīnu neesam nopelnījuši biržā, tu, tautas īpašuma parazīt, - es atbildu. - Taču de la Tūras jaunkundzei piedāvāsim labprāt. Mēs priecājamies par katru cilvēku, kas spēj iebaidīt Eduardu. Šie vārdi Gerdā izraisa jautrības uzplūdu. Viņa atkal piegrūž man zem galda. Es jūtu, ka viņas celis paliek piespiedies pie manējā. Siltums man sakāpj līdz skaustam. Mēs pēkšņi šeit sēžam kā sazvērnieki. - Jūs arī šodien vēl noteikti izbiedēsit Eduardu, - Gerda saka. - Kad viņš atnesīs rēķinu. Es to jūtu. Man piemīt paredzēšanas spēja. «Viss, ko viņa saka, gluži kā uz burvja mājienu iegūst citu skanējumu. Kas notiek?» es domāju. «Vai mīlestība šerminoši kairina manu vairogdziedzeri, vai tas drīzāk ir sen pazīstamais prieks par to, ka var citam kaut ko atņemt?» Ēdamzāle man pēkšņi vairs nešķiet pēc ēdiena smirdoša telpa, tā gluži kā šūpoles milzīgā ātrumā traucas izplatījumā. Es skatos pa logu un brīnos, ka pilsētas krājkase vēl arvien atrodas tajā pašā vietā. Ari bez Gerdas ceļa iedarbības tai sen vajadzēja būt pazudušai, inflācijas aizskalotai. Taču akmens un betons dzīvo ilgāk nekā cilvēki un viņu darbu kaudzes. - Lielisks vīns, - es saku. - Un kāds tas kļūs vēl pēc pieciem gadiem! - Vecāks, - izmet Villijs, kas no vīniem neko nesaprot. - Vēl divas pudeles, Eduard! - Kāpēc divas? Dzersim vienu pēc otras. - Labi! Dzeriet jūs savējo! Man, Eduard, tik ātri, cik vien iespējams, pudeli šampanieša! Eduards aizšaujas projām kā ieeļļots zibens. - Kas notiek, Villij? - Renē jautā. - Vai tu domā, ka tiksi vaļā no kažoka pirkšanas, ja mani piedzirdīsi? - Dabūsi savu kažoku! Manai rīcībai patlaban ir augstāks mērķis. Audzinošs! Vai tu to izproti, Ludvig? - Nē. Es labāk dzeru vīnu nekā šampanieti. - Tu tiešām nesaproti? Pavej, tur, pretī, trešais galdiņš aiz kolonnas! Redzi to saraino vepri, blēdīgās hiēnas acis un izspiedušās vistas krūtis? Mūsu jaunības slepkava! Es meklēju šo zooloģisko īpatni un tūlīt atrodu. Tas ir mūsu ģimnāzijas direktors, gan kļuvis vecāks un vairāk noplucis, tomēr tas ir viņš. Vēl pirms septiņiem gadiem viņš pareģoja, ka Villijs ņemšot galu pie karātavām, bet man esot nodrošināts mūža ieslodzījums pārmācības namā. Viņš mūs arī ir pamanījis. Viņa sarkanās acis zibinās uz mūsu pusi, un tagad es apjēdzu, kāpēc Villijs pasūtīja šampanieti. - Ļauj korķim izsprāgt tik skaļi, cik vien iespējams, Eduard! - Villijs pavēl. - Tas nav smalki. - Šampanieti dzer nevis tāpēc, lai būtu smalki, bet gan lai palielītos, cik tu esi vērts. Villijs izņem pudeli Eduardam no rokas un sakrata. Korķis nopaukšķ kā pistoles šāviens. Restorānā uz brīdi apklust valodas. Sarainais vepris staipa kaklu. Villijs stāv pie galdiņa pilnā augumā, turēdams labajā rokā pudeli, un pielej glāzi pēc glāzes. Šampanietis puto, Villija mati lāsmo, un viņa seja staro. Viņš skatās uz Šimmelu, mūsu direktoru, un Šimmels kā hipnotizēts blenž pretī. - Iedarbojas, - Villijs čukst. - Es jau domāju, ka šis neliksies ne zinis. - Viņš ir dedzīgs skolmeistars, - es atbildu. - Viņš nevar par mums nelikties zinis. Mēs viņam joprojām paliekam skolnieki, kaut arī mums būtu sešdesmit gadu. Paskat, kā šim kustas deguns!
- Neuzvedieties kā divpadsmitgadīgi! - Renē saka. - Kāpēc ne? - Villijs jautā. - Mums vēl pietiks laika kļūt vecākiem. Renē rezignēti paceļ rokas ar ametista gredzenu. - Un tādi ir aizstāvējuši tēviju! - Ir ticējuši, ka aizstāv tēviju, - es saku. - Līdz tam laikam, kad atklājās, ka aizstāvējuši tikai to tēvijas daļu, kura varēja iet pie visiem velniem līdz ar to nacionālistisko cūku tur pretī. Renē smejas. - Jūs aizstāvējāt dzejnieku un domātāju zemi, neaizmirstiet to! - Dzejnieku un domātāju zemei aizstāvība nav vajadzīga, varbūt vienīgi pret to cūku tur pretī un viņam līdzīgiem, kuri dzejniekus un domātājus, kamēr tie dzīvi, sloga cietumā, bet izmanto viņus sevis reklamēšanai, kad viņi ir miruši. Gerda pastiepj kaklu. - Šodien iet vaļā stipra apšaudīšanās, vai ne? Viņa man atkal piebiksta zem galda. Es nokāpju no runātāja katedras un no jauna iesēžos šūpolēs, kas lido pāri zemei. Restorāna zāle ir kosmosa daļa, un pat Eduardam, kurš dzer šampanieti kā ūdeni, lai palielinātu rēķinu, ap galvu ir putekļaina aura. - Vai tu pēc tam nāksi man līdzi? - Gerda čukst. Es pamāju. - Viņš nāk! - Villijs sajūsmā čukst. - Es to zināju! Kārpainais vepris vairs ilgāk nav varējis paciest. Viņš ir uzsvempies kājās un, mirkšķinādams acis, tuvojas mūsu galdiņam. - Homeiers, vai ne? - viņš jautā. Villijs ir apsēdies. Viņš nepieceļas. - Kā, lūdzu? - viņš jautā. Šimmels ir jau pārskaities. - Jūs taču esat bijušais skolnieks Homeiers! Villijs uzmanīgi noliek pudeli. - Atvainojiet, baronese, - viņš saka Renē. - Man šķiet, ka šis vīrs laikam domā mani, - Tad viņš vēršas pie Šimmela. - Ar ko varu pakalpot? Ko jūs vēlaties, labo cilvēk? Šimmels uz mirkli zaudē valodu. Viņš droši vien pats nebija īsti zinājis, ko grib teikt. Krietno skolmeistaru pie mūsu galdiņa bija atskalojis patiesa, pāri plūstoša sašutuma uzvilnījums. - Glāzi šampanieša? - Villijs pretimnākoši jautā. - Arī gribas nomēģināt, kā dzīvo citi cilvēki? - Ko jūs iedomājaties? Es neesmu nekāds izvirtulis. - Žēl, - Villijs nosaka. - Bet ko tad jūs īsti šeit gribat? Vai neredzat, ka jūs traucējat? Šimmels izšauj uz viņu niknu skatienu. - Vai tas ir absolūti nepieciešams, - viņš ķērc, - ka manas ģimnāzijas bijušie skolnieki gaišā dienas laikā rīko orģijas? - Orģijas? - Villijs paraugās viņā pārsteigts. - Atvainojiet vēlreiz, baronese, - viņš atkal vēršas pie Renē. - Šis vīrs ar sliktām manierēm, starp citu, viņu sauc Šimmels, jā, tagad es viņu pazīstu, - viņš eleganti iepazīstina, - un baronese de la Tūra, - Renē labvēlīgi paloka cirtaino galvu, - šis vīrs iedomājas, ka mēs rīkojam orģijas, kaut gan jūsu dzimšanas dienā tikai izdzeram glāzi šampanieša... Šimmels, ciktāl tas viņam iespējams, ir apjucis. - Dzimšanas diena? - viņš jautā čerkstošā balsī. - Nu jā... tomēr... Šī ir maza pilsēta, un jūs, bijušais skolnieks, varētu... Izskatās, it kā viņš pats pret savu gribu grasītos dot mums grēku atlaidi. Baronesei de la Tūrai ir bijusi spēcīga ietekme uz veci - sabiedrības augstāko kastu pielūdzēju. Villijs steigšus uzbrūk: - Tā kā esam jūsu bijušie skolnieki, tad mums jau no rīta vajadzētu pie kafijas iemest vienu vai divus šņabīšus lai beidzot apjaustu, ko nozīmē vārds «prieks». Tā jūsu mācību plānā nekad nav bijis, jūs, jauniešu slepkava! Jūs, vecais pienākumu vergs, mums sagandējāt dzīvi tiktāl, ka mēs domājām - prūšu dresūra būs mums atbrīvošana. Jūs - vācu domrakstu nožēlojamais feldfēbeli! Tikai jūsu dēļ mēs esam kļuvuši par izvirtuļiem! Jūs viens pats esat par visu atbildīgs! Un tagad vācieties prom, jūs - garlaicības dienderi! - Tas taču ir... - Šimmels stostās. Viņš ir pietvīcis sarkans kā tomāts. - Ejiet uz mājām un nomazgājieties beidzot vannā, jūs - sasvīdusī dzīves kāja! Šimmels cīnās pēc elpas. - Policiju! - viņš slāpdams sēc. - Nepieklājīgi apvainojumi... Es jums gan rādīšu... - Neko jūs nerādīsit, - Villijs atcērt. - Jūs vēl vienmēr domājat, ka mēs esam jūsu vergi uz visu mūžu.
Viss, ko jūs varat darīt, ir - uzņemties pastarās tiesas priekšā atbildību par to, ka neskaitāmām jauno cilvēku paaudzēm esat iemācījis nīst Dievu un visu labo un skaisto! Kad notiks mirušo augšāmcelšanās, tad es vis negribētu būt jūsu ādā, Šimmel! Ja padomā, cik kājas spērienu jūs saņemsit no mūsu klases vien! Un pēc tam vēl, protams, elles piķis un uguns. Jūs taču to tik labi protat attēlot! Šimmels slāpst nost. - Jūs vēl par mani dzirdēsit! - viņš izgrūž un pagriežas kā korvete vētrā. - Šimmel! - viņam aiz muguras nodārd skaļa komandas balss. Renē uzdarbojas kā vienmēr. Iemīļotās komandas skaņas apsviež Šimmelu apkārt. - Ko? Kā, lūdzu? Kurš?... - Viņa acis pārlūko tuvākos galdiņus. - Vai jūs esat radinieks pašnāvniekam Šimmelam? - Renē čivina. - Pašnāvnieks? Ko tas nozīmē? Kas mani sauca? - Jūsu sirdsapziņa, Šimmel! - es saku. - Tas taču ir!... Es gaidu, kad uz Šimmela lūpām parādīsies baltas putas. Tā ir bauda - redzēt, ka šis neskaitāmo apsūdzību virtuozs beidzot zaudējis valodu. Villijs paceļ glāzi tostam: - Uz jūsu veselību, jūs, krietnā katedras hiēna! Un neejiet vairs pie galdiņiem, kur sēž sveši cilvēki, viņus pamācīt! It īpaši, ja tur ir arī dāmas. Šimmels nozūd ar dīvainu klakšķi - it kā viņā būtu izsprādzis nevis šampanieša, bet zeltera korķis. Es jau zināju, ka viņš nepalaidīs garām izdevību, - Villijs svētlaimīgi saka. - Tu biji uzdevuma augstumos, - es saku. - No kurienes tev nāca tik varena iedvesma? Villijs smīn. - Šo runu esmu teicis jau vismaz simt reižu! Diemžēl vienmēr vienatnē, Šimmelam klātneesot. Tāpēc es to zinu no galvas. Prozit, bērniņi! - Es nevaru! - Eduards kratās aiz smiekliem. - Sasvīdusī dzīves kāja! Tas ir drausmīgs tēls! Šampanietis pēkšņi garšo pēc sviedrainām kājām. - Tā tas garšoja arī pirms tam, - es atjautīgi iebilstu. - Kādi jūs gan esat bērni! - Renē saka, galvu grozīdama. - Mēs tādi gribam palikt. Novecot ir vienkārši, - Villijs smīn. - Eduard, rēķinu! Eduards atnes rēķinu. Vienu Villijam, vienu mums. Gerdas seja saspringst. Viņa gaida šodien jau otro eksploziju. Mēs ar Georgu klusēdami izvelkam savus talonus un noliekam uz galda. Taču Eduards neeksplodē vis - viņš smaida. - Nekas, - viņš saka. Toties tika izdzerts tik daudz vīna! Mēs sēžam vīlušies. Dāmas pieceļas un viegli nopurinās kā vistas, kas pērušās pa smiltīm. Villijs uzsit Eduardam uz pleca. - Jūs esat džentlmenis! Cits saimnieks būtu vaimanājis, ka esam patriekuši viņa viesi. - Es gan ne! - Eduards smaida. - Tam niedres spieķa mētātājam šeit vēl nekad nav bijis kaut cik pienācīgs tēriņš. Šis tikai ļauj citiem sevi cienāt. - Nāc, - Gerda man čukst. Tabakas krāsas kleita kaut kur nomesta. Brūnās zamšādas kurpes pasviestas zem krēsla. Viena apkritusi. Logs ir atvērts. Vīnstīgas karājas iekšā. No apakšas, no «Vecpilsētas viesnīcas», atskan klusinātas elektrisko klavieru skaņas. Spēlē valsi «Slidotāji». Mūziku reizumis pārtrauc dobjš kritiena troksnis - tur trenējas cīkstones. Blakus gultai noliktas divas ledusauksta alus pudeles. Es tās atveru un vienu dodu Gerdai. - No kurienes tev šis brūnums? - es jautāju. - No saules. Tā spīd jau mēnešiem ilgi. Vai tu to neesi pamanījis? - Esmu gan. Taču birojā nevar nosauļoties. Gerda smejas. - Tiem, kas strādā naktsklubā, tas ir vienkāršāk. Tad dienas ir brīvas. Kur tu visu šo laiku biji?
- Kaut kur, - es saku, un man ienāk prātā, ka Izabella arī vienmēr tā jautā. - Es domāju, ka tu pavadi laiku ar Eduardu. - Vai tas ir iemesls, lai vairs nerādītos? - Vai tad nav? - Nē, tu, muļķīti, - Gerda saka. - Tās ir divas dažādas lietas. - Man tas ir par grūtu, - es atbildu. Gerda neko vairs nesaka. Viņa izstiepjas un iedzer malku alus. Es paraugos apkārt. - Šeit ir skaisti, es saku. - It kā mēs atrastos kāda dienvidjūru krodziņa augšstāvā. Un tu esi brūna kā iedzimtā. - Un tu tādā gadījumā būtu baltais, kas tirgojas ar katūnu, stikla pērlēm, bībelēm un degvīnu? - Pareizi, - es pārsteigts atbildu. - Tieši par to es vienmēr sapņoju, kad man bija sešpadsmit gadu. - Un pēc tam vairs ne? - Pēc tam vairs ne. Es guļu mierīgs un atslābinājies blakus viņai. Zila plešas vēlā pēcpusdiena aiz loga, kas atrodas pie jumtgales. Es neko nedomāju, neko nevēlos un sargos kaut ko jautāt. Iekvēlinātā miesa ir aprimusi, dzīve ir vienkārša, laiks stāv uz vietas, mēs atrodamies kāda Dieva tuvumā un dzeram aukstu, rūgtenu alu. Gerda atdod man savu glāzi. - Vai tu domā, ka Renē dabūs kažoku? - viņa laiski jautā. - Kāpēc ne? Villijs tagad ir biljonārs. - Vajadzēja pajautāt, kādu viņa grib. Droši vien ondatras vai bebrādas. - Lapsas, - es saku bez kādas intereses. - Vai arī manis pēc kaut vai leoparda. - Leoparda kažoks ziemai ir pārāk plāns. Kotikāda dara vecu. Bet sudrablapsa dara resnu. Vislieliskākā, protams, ir ūdeļāda. - Ak tā? - Jā. Tāds kažoks ir visam mūžam. Taču stipri dārgs. Grēcīgi dārgs. Es nolieku savu pudeli uz grīdas. Saruna sāk kļūt neērta. - Nekas tāds nav manos spēkos, - es saku. Es nevaru nopirkt pat trušādas apkakli. - Tu? - Gerda pārsteigta iesaucas. - Kas tad runā par tevi? - Es. Katrs vīrietis, kam piemīt kaut cik smalkjūtības, tādā situācijā kā mūsējā attiecina sarunu uz sevi. Un man ir pārāk daudz smalkjūtības, lai dzīvotu mūsu laikā. Gerda smejas. - Tev tā tiešām piemīt, mans maziņais? Bet es patiesi nerunāju par tevi. - Par kuru tad? - Par Eduardu. Par kuru gan citu? Es paslienos uz augšu. - Tu domā, ka Eduards tev dāvinās kažoku? - Protams, muļķīti. Ja tikai es viņu varētu tiktāl piedabūt. Varbūt tad, kad Renē dabūs savējo... Vīrieši ir tādi... - Un to tu man stāsti šeit, kamēr mēs abi vēl guļam gultā? - Kāpēc ne? Tādos brīžos man nāk prātā sevišķi vērtīgas domas. Es neko neatbildu. Esmu kā uz mutes sists. Gerda pagriež galvu pret mani. - Tu varbūt jūties aizvainots? - Esmu vismaz apjucis. - Kāpēc? Tev vajadzētu justies aizvainotam tikai tad, ja es gribētu dabūt kažoku no tevis. - Vai man vajadzētu būt lepnam, ka tu to gribi saņemt no Eduarda? - Protams! Tas taču pierāda, ka tu neesi bleķotājs. Tāds vārds man nav zināms. - Kas ir «bleķotāji»? - es jautāju. - Vīrieši, kam ir nauda. Kuri var izpalīdzēt. Piemēram, Eduards. - Vai Villijs ir bleķotājs? Gerda smejas. - Pa pusei. Attiecībās ar Renē. Es klusēju un pats sev šķietu krietni liels muļķis. - Vai man nav taisnība? - Gerda jautā.
- Taisnība? Kāds tam sakars ar taisnību? Gerda atkal smejas. - Liekas, ka tu tiešām esi apvainojies. Kāds tu gan esi bērns! - Šai ziņā es tāds arī gribētu palikt, - es saku. - Citādi... - Citādi? - Gerda jautā. - Citādi... - Es apsveru. Man nav īsti skaidrs, ko es domāju, tomēr mēģinu to pateikt. - Citādi es pats sev liktos pa pusei suteners. Tagad Gerda smejas pilnā kaklā. - Tev vēl daudz kā trūkst, maziņais, lai tu tas būtu. - Cerams, ka tāds arī palikšu. Gerda pagriež seju pret mani. Apsvīdusī glāze atrodas viņai starp krūtīm. Viņa to tur ar vienu roku un izbauda vēsumu uz krūtīm. - Ak, tu manu nabaga mazulīti, - viņa saka, vēl arvien smiedamās, fatālā, pa pusei mātišķīgā līdzjūtībā. - Tu vēl bieži tiksi piekrāpts! Nolādēts, es domāju, kur gan palicis tropu salas miers? Es pēkšņi jūtos tā, it kā mērkaķi mani kailu apmētātu ar dzeloņainiem kaktusiem. Kuram gan patīk klausīties, ka viņš būs ragnesis? - To mēs vēl redzēsim, - es saku. - Vai tu domā, ka būt suteneram ir vienkārši? - To es nezinu. Bet nekāds sevišķs gods tas noteikti nav. Gerda zaudē pacietību un īsi, sparīgi nošņācas. - Gods! - viņa aizelsdamās sauc. - Ko tu vēl neteiksi? Vai mēs esam armijā? Mēs runājam par sievietēm. Manu nabaga mazulīti, šajā sfērā gods iedveš garlaicību. Viņa iedzer vēl malku alus. Es noskatos, kā tas noguldz viņas izliektajā rīklē. Ja viņa mani vēlreiz nosauks par nabaga mazulīti, es, ne vārda neteikdams, uzliešu savu pudeli viņai uz galvas, lai pierādītu, ka es arī varu rīkoties kā suteners vai vismaz tā, kā, manuprāt, tāds varētu rīkoties. - Jauka saruna, - es saku. - Tieši tagad. Man laikam ir apslēptas jocīgas īpašības. Gerda atkal smejas. - Viena saruna nav labāka par citu, viņa saka. - Kad tā guļ blakus, vai tad nav vienalga, ko runā? Tad saka to, kas tai brīdī nāk prātā. Vai varbūt arī te ir kādi noteikumi, manu... Es paķeru alus pudeli un gaidu, kad nāks «nabaga mazulītis», bet Gerdai ir sestā maņa - viņa iedzer jaunu malku un klusē. - Varbūt mums nevajadzētu runāt tieši par kažokiem, suteneriem un ragnešiem, - es saku. - Šādiem brīžiem ir arī citi temati. - Skaidrs, - Gerda ir vienisprātis. - Bet mēs taču par to nemaz nerunājam. - Par ko? - Par kažokiem, suteneriem un ragnešiem. - Nē? Par ko tad mēs runājam? Gerda atkal sāk smieties. - Par mīlestību, mans labiņais. Tā, kā prātīgi cilvēki par to runā. Ko tad tu gribētu? Skaitīt dzejoļus? Es, dziļi aizskarts, tveru pēc alus pudeles. Iekams pagūstu to pacelt, Gerda mani noskūpsta. Tas ir slapjš alus skūpsts, tomēr tik starojoši spirgts, ka uz mirkli atkal atrodamies tropu salā. Iedzimtie taču arī dzer alu. - Vai zini, kas man tevī patīk? - Gerda saka. - Ka tu esi tāds aizspriedumains auns! Kur tu gan visas tās blēņas esi samācījies? Tu tuvojies mīlestībai kā apbruņots korporelis, kurš iedomājas, ka dodas uz dueli, nevis uz deju. - Viņa smejas locīdamās. - Ak tu, tīrasiņu vācieti! - viņa maigi saka. - Atkal jau apvainojums? - es jautāju. - Nē, konstatējums. Tikai idioti iedomājas, ka viena nācija ir labāka nekā cita. - Vai tu esi tīrasiņu vāciete? - Mana māte ir čehiete; tas manu likteni mazliet atvieglo. Es raugos uz blakus guļošo bezbēdīgo radījumu un pēkšņi vēlos, lai man vismaz viena vai pat divas
vecmāmiņas būtu čehietes. - Dārgumiņ, - Gerda saka. - Mīlestībā nav vietas cienīgumam. Taču es baidos, ka tu pat pačurāt nevari bez pasaules uzskata. Es paņemu cigareti. «Kā sieviete kaut ko tādu var pateikt?» es domāju. Gerda mani ir vērojusi. - Kā sieviete kaut ko tādu var pateikt, vai ne? - viņa saka. Es paraustu plecus. Viņa staipās un mirkšķinādama skatās manī. Tad viņa lēnām aizver vienu aci. Otras, nekustīgās, atvērtās acs priekšā es pats sev izskatos pēc provinces skolmeistara. Viņai ir taisnība kāpēc gan vienmēr visu uzpūst ar principiem? Kāpēc notiekošo neņemt tādu, kāds tas ir? Kāda man daļa gar Eduardu? Un gar ūdeles kažoku? Kāpēc uztraukties par vienu vārdu? Un kurš kuru krāpj? Eduards mani, es viņu vai Gerda mūs abus, vai arī mēs abi Gerdu, vai varbūt neviens nekrāpj nevienu? Gerda vienīgā ir dabiska, bet mēs abi esam uzpūtīgi un atkārtojam novazātas frāzes. - Vai tev šķiet, ka man kā suteneram nav izredžu? - es jautāju. Viņa pamāj ar galvu. - Tevis dēļ neviena sieviete negulēs ar citu, lai dotu tev naudu. Taču neraizējies par to; galvenais ir, lai viņas ar tevi gulētu. Es gribu piesardzīgi izbeigt sarunu, tomēr vēl pavaicāju: - Un Eduards? - Kāda tev daļa gar Eduardu? Es taču tev to jau izskaidroju. - Ko? - Ka viņš ir bleķotājs. Vīrietis ar naudu. Tev naudas nav. Bet man tā ir vajadzīga. Skaidrs? - Nē. - Nu, tas tev nemaz nav jāsaprot, ēzelīti. Un nomierinies - vēl nekas nav noticis. Un vēl ilgi nenotiks. Es tev to pasaku jau pie laika. Tikai nepārvērt to par drāmu. Dzīve ir citāda, nekā tu domā. Ievēro tikai vienu: taisnība vienmēr ir tam, kurš ar sievieti guļ gultā. Vai zini, ko es tagad gribētu? - Ko tad? - Vēl stundiņu pagulēt un tad pagatavot mums aitas gaļas ragū ar ķiplokiem, krietni daudz ķiploku. - Vai šeit tas ir iespējams? Gerda norāda uz vecu gāzes pavardu, kas atrodas uz kumodes. - Uz tā es varu pagatavot pusdienas sešām personām, ja vajadzīgs. Čehu gaumē! Tad tu gan brīnīsies! Atnesīsim vēl mucu alus no apakšējā krodziņa. Vai tas saskanēs ar tavām ilūzijām par mīlu? Vai arī doma par ķiplokiem tevī iedragā kaut ko dārgu? - Nē, - es atbildu un jūtos samaitāts, tomēr ap sirdi ir tik viegli, kā ilgi nav bijis. XVI - Kāds pārsteigums! - es iesaucos. - Un turklāt agrā svētdienas rītā! Es domāju, ka pa krēslu dauzās kāds laupītājs, bet, kad nonāku lejā, redzu, ka piecos no rīta tur sēž Rīzenfelds no Odenvaldes granīta rūpnīcas. - Jūs būsit maldījies, - es saku. - Šodien ir tā Kunga diena. Pat birža šodien nestrādā. Un vēl jo mazāk mēs - necilie Dieva noliedzēji. Kas tad deg? Vai jums vajadzīga nauda «Sarkanajām dzirnavām»? Rīzenfelds krata galvu. - Tas ir vienkārši drauga apciemojums. Man ir viena brīva diena ceļā no Jēnas uz Hannoveru. Tikko kā ierados. Kāpēc lai tagad vēl eju uz viesnīcu? Kafiju taču varēšu padzert arī pie jums. Ko dara pretējās mājas šarmantā dāma? Vai viņa agri ceļas? - Aha! - es saku. - Tātad kaislība jūs ir šurp atdzinusi! Apsveicu par tik kvēlu jauneklību! Taču jums nav veicies. Svētdienās ir mājās viņas vīrs. Atlēts un nažu metējs. - Es esmu pasaules čempions nažu mešanā, - Rīzenfelds mierīgi atbild. - It īpaši, kad pie kafijas esmu baudījis lauku speķi un šņabīti. - Nāciet augšā! Mans ūķis gan vēl izskatās diezgan briesmīgi, bet kafiju es jums tur varu uzvārīt. Ja gribat, varat arī spēlēt klavieres, kamēr uzvārīsies ūdens.
Rīzenfelds atsakās. - Es palikšu šeit. Man patīk vasaras vidus rīta agruma un pieminekļu sajaukums. Tas rada ēstgribu un dzīvotprieku. Turklāt šeit ir šņabis. - Augšā man ir daudz labāks. - Man pietiek ar šo. - Labi, Rīzenfelda kungs, kā vēlaties. - Kāpēc jūs tā kliedzat? - Rīzenfelds jautā. - Es pa šo laiku neesmu kļuvis kurls. - Tas aiz prieka, ka redzu jūs, Rīzenfelda kungs, - es atbildu vēl skaļāk un dārdoši smejos. Es taču nevaru viņam stāstīt, ka ar savu kliegšanu ceru uzmodināt Georgu un likt saprast, kas te notiek. Cik man zināms, zirgu kāvējs Vaceks vakarvakarā ir aizbraucis uz kādu nacionālsociālistu sanāksmi un Līza izmantojusi izdevību, lai atnāktu šurp un atkal pārgulētu sava mīļākā skavās. Rīzenfelds, pats to nezinādams, sēž gluži kā sargs pie guļamistabas durvīm. Līza var tikt projām tikai pa logu. - Labi, tad es nonesīšu kafiju lejā, - es saku, uzskrienu pa kāpnēm augšā, paņemu «Tīrā prāta kritiku», apsienu ar aukliņu, izkarinu laukā pa logu un šūpoju Georga loga priekšā. To darīdams, uzrakstu ar krāsainiem zīmuļiem uz lapas brīdinājumu: «Rīzenfelds ir birojā», - izduru papīrā caurumu un nolaižu lapu pa aukliņu lejā uz Kanta darba sējuma. Kants pāris reižu piedauza, un tad es no augšas ieraugu Georga kailo pauri. Viņš man dod zīmi. Mēs nospēlējam īsu pantomīmu. Es viņam rādu ar rokām, ka nevaru tikt no Rīzenfelda vaļā. Nevaru taču izsviest viņu ārā, jo viņam mūsu dienišķās maizes pelnīšanā ir pārāk liela nozīme. Es uzvelku «Tīrā prāta kritiku» atkal augšā un nolaižu lejā savu degvīna pudeli. To satver skaista, apaļīga roka, iekams Georgs pagūst tai pieskarties, un ievelk iekšā. Kas gan var zināt, kad Rīzenfelds pazudīs? Pēc nomodā pavadītas nakts mīlētājus no rīta moka milzīgs izsalkums. Tāpēc es nolaižu lejā arī savu sviestu, maizi un aknu desas gabalu. Aukliņa uznāk augšā, lejas galā notraipīta sarkana ar lūpu krāsu. Es dzirdu, ka korķis iznāk no pudeles ar tādu troksni, kas izklausās pēc nopūtas. Pagaidām Romeo un Džuljeta ir glābti. Pasniegdams Rīzenfeldam kafiju, es redzu pār pagalmu nākam Heinrihu Krollu. Nacionālistiskajam veikalniekam bez visām pārējām sliktajām īpašībām piemīt arī indeve agri celties. Viņš par to saka: «Izvēdināt krūtis brīvajā Dieva dabā.» «Dievs» viņam, protams, rādās nevis labsirdīga, garbārdaina pasaku tēla, bet gan prūšu feldmaršala izskatā. Viņš cienīgi krata Rīzenfeldam roku. Rīzenfelds nav sevišķi iepriecināts. - Dariet, kas jums darāms, un manis dēļ neliecieties traucēties, - viņš saka. - Es šeit izdzeršu kafiju un tad mazliet nosnaudīšos, kamēr vēl ir tik agrs. - Bet tā taču nevar! Tik rets un mīļš viesis! - Heinrihs vēršas pie manis. - Vai tad mums nav svaigu maizīšu Rīzenfelda kungam? - Tas jums jājautā vai nu maiznieka Nībūra atraitnei, vai arī savai mātei, - es atbildu. - Kā redzams, republikā svētdienās tās necep. Nedzirdēta nolaidība! Ķeizariskajā Vācijā bija citādi. Heinrihs pamet uz mani niknu skatienu. - Kur ir Georgs? - viņš strupi jautā. - Es jūsu brālim neesmu nekāds sargs, Krolla kungs, - es atbildu nelokāmi un skaļi, lai informētu Georgu par jaunajām briesmām. - Nē, bet jūs esat manas firmas darbinieks! Es jūs lūdzu atbildēt pienācīgi. - Šodien ir svētdiena. Svētdienās es nekāds darbinieks neesmu. Šodien es tik agri nonācu lejā brīvprātīgi, aiz pāri plūstošas mīlestības pret savu darbu un aiz laipnas cieņas pret Odenvaldes granīta valdnieku. Turklāt neskuvies, kā jūs to varbūt esat nomanījis, Krolla kungs. - Te nu jūs redzat, - Heinrihs Krolls sarūgtināts saka Rīzenfeldam. - Tāpēc jau mēs zaudējām karu. Inteliģences nolaidības pēc un žīdu pēc. - Un velosipēdistu pēc, - Rīzenfelds piebilst. - Kāpēc velosipēdistu pēc? - Heinrihs pārsteigts jautā. - Un kāpēc žīdu pēc?
Heinrihs apjūk. - Ak tā, - viņš tad noplacis nosaka. - Tas tikai tāds joks. Es pamodināšu Georgu. - Es gan to nedarītu, - es skaļi saku. - Nedodiet man, lūdzams, padomus! Heinrihs tuvojas durvīm. Es viņu neatturu. Georgam vajadzētu būt kurlam, ja viņš pa šo laiku nav aizslēdzis durvis. - Ļaujiet viņam gulēt, - Rīzenfelds saka. - Tādā agrumā nav patikas uz garām sarunām. Heinrihs apstājas. - Kāpēc jūs kopā ar Rīzenfelda kungu nevarētu doties pastaigā brīvajā Dieva dabā? - es jautāju. - Kad atgriezīsities, saimnieki būs pamodušies, pannā čurkstēs speķis un olas, speciāli jums būs izceptas maizītes, svaigi grieztu gladiolu pušķis rotās drūmos nāves uzrakstus un Georgs jūs sagaidīs noskuvies un smaržos pēc odekolona. - Lai Dievs pasargā, - Rīzenfelds nomurmina. - Es palikšu šeit un gulēšu. Es paraustu plecus, nezinādams, ko iesākt. Nekādi nevaru dabūt viņu projām. - Manis pēc, - es saku. - Tad es pa to laiku došos slavēt Dievu. Rīzenfelds žāvājas. - Nezināju, ka reliģija šeit ir tik lielā cieņā. Jūs jau svaidāties ar Dieva vārdu kā ar oļiem. - Tur jau tā nelaime! Mēs visi ar viņu esam kļuvuši pārāk intīmi. Dievs vienmēr ir bijis visu ķeizaru, ģenerāļu un politiķu tubrālis. Tad mums vajadzēja baidīties pieminēt viņa vardu. Taču es iešu nevis lūgt Dievu, bet tikai spēlēt ērģeles. Nāciet līdzi! Rīzenfelds atmet ar roku. Es neko vairs nevaru darīt. Lai Georgs palīdz sev pats. Es varu tikai iet projām - varbūt tad ies arī abi pārējie. Par Heinrihu varu neraizēties - gan jau Rīzenfelds tiks no viņa vaļā. Pilsēta ir rasas atspirdzināta. Man ir vairāk nekā divas stundas laika līdz misei. Es lēnām eju pa ielām. Tas rada neierastu pārdzīvojumu. Vējš ir lēns un tik maigs, it kā dolāra kurss vakar būtu krities par divi simti piecdesmit tūkstošiem marku un palicis uz vietas. Brīdi noraugos rāmajā upē un pēc tam firmas «Boks un dēli» skatlogā, kur izliktas šās firmas ražotās sinepes miniatūru muciņu pildījumā. Es iztrūkstos no uzsitiena pa plecu. Aiz manis stāv garš, kārns vīrietis ar izvelbtām acīm. Tas ir pļēgurs Herberts Šercs. Es paskatos viņā ar nepatiku. - Labrīt vai labvakar? - es jautāju. - Vai jūs vēl neesat gājis gulēt vai esat jau piecēlies? Herberts skaļi atraugājas. No asās smakas man gandrīz asaras saskrien acīs. - Labi - tātad vēl neesat gājis gulēt, - es saku. - Vai jums kauna nav? Kāds tad nu atkal iemesls? Joki, nopietnība, ironija vai vienkārši izmisums? - Dibināšanas svinības, - Herberts saka. Man nepatīk cilvēku vārdu izmantošana asprātībām, bet Herberts mani uz to vedina. - Jokus[5] pie malas! - es iesaucos. - Dibināšanas svinības, - Herberts pašapmierināts atkārto. - Mana uzņemšana kādā biedrībā. Vajadzēja izmaksāt valdei. - Viņš brīdi noraugās manī un tad triumfējoši pavēstī: - Strēlnieku biedrība «Vecie biedri»! Vai saprotat? Es saprotu. Herberts Šercs ir biedrību kolekcionārs. Citi kolekcionē pastmarkas vai kara piemiņas lietas, bet Herberts kolekcionē biedrības. Viņš jau ir iestājies vairāk nekā desmit biedrībās - nevis tāpēc, ka viņam ļoti vajadzīga sabiedrība, bet tāpēc, ka viņa kaislība ir viss, kas saistās ar nāvi un pompozu apbedīšanu. Viņš neatlaidīgi rūpējas, lai viņam pašam reiz būtu pompozākās bēres visā pilsētā. Tā kā viņš nevar atstāt pietiekami daudz naudas un neviens cits par to nemaksās, tad viņam ir radusies ideja iestāties visās iespējamas biedrībās. Viņš zina, ka sava biedra nāves gadījumā biedrības noliek vainagu ar lenti, un tas ir viņa pirmais mērķis. Turklāt aiz zārka vienmēr iet arī delegācija ar biedrības karogu, un par to arī viņš jūtas drošs. Viņš ir aprēķinājis, ka jau tagad, šādi darbodamies, ir nodrošinājis sev divus ratus, pilnus ar vainagiem, bet ar to viņš nebūt vēl neapmierināsies. Šercam nesen apritēja sešdesmit gadu, tātad viņam ir vēl krietni daudz laika, lai iestātos vēl citās biedrībās. Viņš, protams, ir arī Bodo Lederhozes dziedāšanas biedrībā, kaut gan nav nodziedājis nevienu noti. Tur viņš ir simpatizējošs,
neaktīvs biedrs, tāpat kā šaha klubā «Laimes zirdziņš», ķegļu spēles klubā «Visi deviņi» un akvāriju un terāriju biedrībā «Pterophyllum scalare». Akvāriju ierīkotāju klubā es pats viņu ievedu, jo domāju, ka par to viņš jau iepriekš pasūtīs pie mums savu kapa pieminekli. Tomēr viņš to nav darījis. Un tagad šis ir pamanījies iekļūt arī strēlnieku biedrībā. - Vai tad jūs kādreiz esat bijis armijā? - es jautāju. - Kāpēc lai būtu bijis? Esmu biedrībā, un ar to pietiek. Spīdoši nostrādāts, vai ne? Kad Švarckopfs to uzzinās, viņš kļūs zili melns no dusmām. Švarckopfs ir Herberta konkurents. Pirms diviem gadiem viņš uzzināja par Herberta kaislību un joka pēc pavēstīja, ka grib šo izkonkurēt. Šercs toreiz to uztvēra tik nopietni, ka Švarckopfs ar baudu tiešām iestājās dažās biedrībās, lai redzētu, kā Herberts uz to reaģēs. Taču ar laiku viņš nokļuva paša izmestajā tīklā, viņam šī darbošanās iepatikās, un tagad viņš pats ir kļuvis par biedrību kolekcionāru - ne gluži tik atklāti kā Šercs, bet slepeni un pa pakaļdurvīm, un Šercam šāda nelietīga konkurence rada daudz raižu. - Švarckopfs tik ātri nekļūst zili melns, - es saku, Herbertu kaitinādams. - Viņam jākļūst tādam! Šoreiz ir runa ne tikai par vainagu un biedrības karogu, bet arī par līdzbiedriem uniformās... - Uniformas ir aizliegtas, - es lēnīgi saku. - Mēs esam zaudējuši karu, Šerca kungs, vai jūs to neesat pamanījis? Jums vajadzēja iestāties policistu biedrībā, tur uniformas vēl ir atļautas. Es redzu, ka ideju par policistiem Šercs liek aiz auss, tāpēc nebrīnīšos, ja pēc pāris mēnešiem viņš parādīsies kā kluss biedrs policistu klubā «Pie drošajiem roku dzelžiem». Šobrīd viņš vispirms kliedē manas šaubas. - Kad es nomiršu, uniformas jau sen atkal būs atļautas! Kā tad lai aizstāv tēvijas intereses? Nevar taču mūs uz visiem laikiem paverdzināt! Es raugos pietūkušajā sejā ar plīsušiem asinsvadiņiem. Dīvaini, cik atšķirīgi ir priekšstati par verdzību! Man šķiet, ka es tai vistuvāk nonācu, kad biju jaunkareivis formastērpā. - Turklāt, - es saku, civilpersonas bērēs noteikti neviens neieradīsies viksētos zābakos, ar zobenu, bruņucepuri un drošības līdzekļiem. Tāds ekipējums piederas tikai aktīviem militāristiem. - Man arī! Šajā naktī man to pavisam droši apsolīja! Pats prezidents. - Apsolīja. Ko tikai visu dzērumā neapsola. Liekas, ka Herberts manis teikto nav dzirdējis. - Ne jau tas vien, - viņš čukst, dēmoniski triumfēdams. - Vēl nāk pats svarīgākais - goda zalve pie kapa! Es smejos tieši viņa izburbušajā sejā. - Zalve? Ar ko tad? Ar zeltera pudelēm? Ieroči arī mūsu mīļotajā tēvijā ir aizliegti! Versaļas miera līgums, Šerca kungs. Goda zalve ir aizmirstams sapnis. Herberts tomēr paliek nesatricināms. Viņš viltīgi purina galvu. - Vai jūs varat iedomāties? Mums jau sen atkal ir slepena armija. Melnais reihsvērs. - Viņš ķiķina. - Es savu zalvi dabūšu gan! Pēc pāris gadiem mums tik un tā viss būs atpakaļ. Vispārējā karaklausība un armija. Kā lai citādi dzīvojam? Vējš no stūra uzpūš stipru sinepju smaržu, un upe no apakšas pēkšņi pamet uz ielu sudrabu. Saule ir uzlēkusi. Šercs nošķaudās. - Švarckopfs ir pilnīgi sakauts, - viņš pašapmierināts saka. - Prezidents man apsolīja viņu nemūžam nelaist biedrībā iekšā. - Viņš var iestāties bijušās smagās artilērijas biedrībā, - es iebilstu. - Tad pie viņa kapa šaus ar lielgabaliem. Šercam acumirklī nervozi noraustās labās acs plakstiņš. Tad viņš atmet ar roku. - Tas jau tikai joks. Pilsētā ir viena pati strēlnieku biedrība. Nē, Švarckopfs ir beigts un pagalam. Es rīt pieiešu pie jums apskatīties pieminekļus. Reiz taču jāizšķiras par kaut ko noteiktu. Tā viņš izšķiras jau, kopš es strādāju firmā. Šai sakarā viņš ir dabūjis iesauku «sērga». Viņš gluži kā otra Nībūriete staigā no mums pie Hollmaņa un Kloca un no turienes tālāk pie Šteinmeiera, visur liek sev visu izrādīt, kaulējas stundām ilgi un tomēr neko nepērk. Pie šādiem tipiem mēs esam pieraduši; vienmēr atrodas cilvēki, it īpaši sievietes, kuri ar sevišķu prieku, jau dzīvi esot, pasūta sev zārku, mirstamās drēbes, kapa vietu un pieminekli, bet Herberts šajā ziņā ir pasaules čempions. Kapa vietu viņš sev
beidzot nopirka pirms pusgada. Tā atrodas smilšainā, augstā, sausā vietā, no kurienes paveras skaists skats. Tur Herberts satrūdēs lēnāk un akurātāk nekā zemākajās, mitrajās kapsētas daļās, un par to viņš ir lepns. Tur viņš, paņēmis līdzi termosā kafiju, saliekamo krēslu un paciņu ar drumstalu maizi, katru svētdienas pēcpusdienu ar baudu pavada vairākas stundas, vērodams, kā aug efejas. Pieminekļa pasūtījumu viņš tomēr joprojām šūpo kapakmeņu firmām deguna priekšā gluži kā jātnieks, kas ēzelim pie purna piekāris burkānu. Mēs auļojam, bet nekad nevaram to satvert. Herberts nevar izšķirties. Viņš vienmēr baidās palaist garām kādu fantastisku jauninājumu, piemēram, elektrisko zvanu vai telefonu pie zārka. Es noraugos viņā ar dziļu pretīgumu. Par lielgabaliem viņš man veikli atbāza pretī. - Vai jums ienācis kaut kas jauns? - viņš augstprātīgi jautā. - Nekas tāds, kas varētu jūs interesēt, izņemot... bet tas jau ir tikpat kā pārdots, - es atbildu pēkšņā gaišredzībā, ko man piešķīrusi atriebība un spēji uzliesmojušais tirgotāja gars. Herberts uz to uzķeras. - Kas tas ir? - Tas nav jums piemērots. Kaut kas lielisks. Un jau tikpat kā pārdots. - Kas tas ir? - Mauzolejs. Ļoti ievērojams mākslas darbs. Švarckopfs ļoti vēlas... Šercs smejas. - Vai jums vēl kāds vecāks pārdevēja triks nav padomā? - Nē. Ne jau attiecībā uz šo. Tas ir tāds kā pēcnāves klubs. Švarckopfs ir iecerējis ar testamentu noteikt, lai katru gadu nāves dienā tur sarīko mazas, intīmas svinības. Tā būtu it kā katru gadu jauna apbedīšana. Mauzoleja telpā ir atbilstoša noskaņa, tur ir soli un krāsainas vitrāžas. Pēc katrām svinībām var arī pasniegt mazas uzkodas. Nepārspējami, vai ne? Mūžīgas piemiņas svinības, turpretī uz vecajiem kapiem neviens vairs pat neskatās. Šercs joprojām smejas, tomēr kļuvis domīgāks. Es ļauju viņam smieties. Saule met no upes starp mums blāvu bezsvara sudrabu. Šercs aprimst. - Ak jums ir tāds mauzolejs? - viņš jautā jau mazliet noraizējies - kā īsts kolekcionārs, kas baidās, ka varētu palaist garām sevišķu izdevību. - Aizmirstiet to! Tas jau ir tikpat kā pārdots Švarckopfam. Labāk pavērosim pīles upē. Kādas krāsas! - Man pīles nepatīk. Tām ir sasmakuma garša. Nu, es aiziešu apskatīties jūsu mauzoleju. - Nesteidzieties! Labāk paskatieties, kā tas izskatīsies dabiskā vidē, kad Švarckopfs to būs uzstādījis. Šercs atkal smejas, bet tagad jau tukši. Es arī smejos. Neviens otram netic, bet abi ir ierijuši āķi. Viņš - Švarckopfu, bet es - cerību, ka šoreiz tomēr būšu viņu noķēris. Eju tālāk. No «Vecpilsētas viesnīcas» plūst tabakas un novadējušās alus smaka. Es pa vārtiem ieeju restorāna sētā. Tur paveras miera aina. Agrīnajā saulē guļ sestdienas vakara šņabja noguldītie līķi. Mušas sīkdamas lidinās ķiršu saldā, Šteinhēgera degvīna un kviesīša dzērāju gārdzošajos elpas grūdienos, it kā tie būtu garšvielu salu aromātiskie pasāta vēji; no kuplā mežvīna nāk zirnekļi un pa savām virvēm rāpjas virs guļošo sejām augšup un lejup kā trapeces akrobāti, bet kāda čigāna ūsās vingro vabole, kā atrazdamās bambusa birzī. Te nu vismaz miegā, es domāju, ir atrasta zaudētā paradīze - lielā brālība. Es palūkojos augšup uz Gerdas logu. Tas ir atvērts. - Palīgā! - pēkšņi iestenas viens no zemē guļošajiem. Viņš sauc mierīgi, klusu un rezignēti, viņš nekliedz, un tieši tas mani ķer gluži kā debesu būtnes ēteriskais sitiens. Tas ir viegls sitiens pa krūtīm iziet tām cauri kā rentgena stari un ķer elpu tā, ka tā aizraujas. «Palīgā!» es domāju. «Ko gan citu mēs nemitīgi saucam gan dzirdami, gan nedzirdami?» Mise ir beigusies. Priekšniece man izmaksā honorāru. Nav pat vērts bāzt to makā, bet atraidīt arī nevaru, tas viņu sāpinātu. - Es jums brokastīs aizsūtīju vīna pudeli, - viņa saka. - Nekā cita mums nav, ko iedot. Taču mēs lūdzam Dievu par jums. - Paldies, - es saku. - Bet no kurienes jums šie izcilie vīni? Tie taču arī maksā naudu. Priekšniecei pārslīd smaids pār saburzīto ziloņkaula seju, kurai ir klosteru un pārmācības namu
iemītniekiem, slimniekiem, raktuvju strādniekiem raksturīgā bālā āda. - Tos mums dāvina. Pilsētā ir kāds dievbijīgs vīna tirgotājs. Viņa sieva ilgi bija šeit. Kopš tā laika viņš katru gadu atsūta mums dažas kastes. Es nejautāju, kāpēc viņš tās sūta. Es atceros, ka Dieva kareivis Bodendīks arī pēc mises šeit ēd brokastis, tāpēc aši dodos turp, lai glābtu, kas vēl glābjams. Pudele, protams, ir jau pusē. Arī Vernike ir te, bet dzer tikai kafiju. - Pudeli, no kuras jūs tikko kā ar tik plašu žestu ielējāt, augstcienība, - es saku Bodendīkam, - ir atsūtījusi priekšniece tieši man kā algas pielikumu. - To es zinu, - vikārs atbild. - Bet vai tad jūs, spraunais ateist, neesat iecietības apustulis? Tad taču novēliet vien mierīgi arī saviem draugiem kādu lāsīti. Vesela pudele brokastīs - tas stipri kaitētu jūsu veselībai. Es neatbildu. Baznīctēvs domā, ka tas aiz vājuma, un tūlīt dodas uzbrukumā. - Kā ar bailēm no dzīves? - viņš jautā, iedzerdams pamatīgu malku. - Ko? - Bailes no dzīves, kuras jums garo ārā no visiem kauliem kā... - Kā ektoplazma, - Vernike piepalīdzīgi piebilst. - Kā sviedri, - Bodendīks saka, neuzticēdamies zinātniekam. - Ja man būtu bail no dzīves, tad es būtu ticīgs katolis, - es paskaidroju un pievelku pudeli sev tuvāk. - Blēņas! Ja jūs būtu ticīgs katolis, jums nebūtu bailes no dzīves. - Tā ir baznīctēviem piemītoša matu skaldīšana. Bodendīks smejas. - Ko gan jūs, jaunais barbar, zināt par mūsu baznīcas tēvu izsmalcināto garīgumu? - Pietiekami, lai neklausītos vairs viņos pēc tam, kad viņi gadiem ilgi strīdējās, vai Ādamam un Ievai ir bijusi naba vai ne. Vernike smīn. Bodendīks nepatikā saviebj seju. - Visparastākās nezināšanas un sekla materiālisma apvienojums kā vienmēr, - viņš runā Vernikes un manā virzienā. - Jums nevajadzētu kopā ar zinātni sēsties tik augstā zirgā, - es attraucu. - Ko jūs darītu, ja jums būtu akūts aklās zarnas iekaisums un visā plašajā apkārtnē viens vienīgais, kas var sniegt palīdzību, būtu pirmšķirīgs ārsts - ateists? Lūgtu Dievu vai ļautu sevi operēt šim pagānam? - Darītu abus, jūs - iesācēj dialektikā; pagāniskajam ārstam tas dotu iespēju izpelnīties Dieva atzinību. - Jums vispār nevajadzētu griezties pie ārsta, - es saku. - Ja tāda būtu Dieva griba, tad jums vajadzētu mirt, nevis mēģināt šo gribu grozīt. Bodendīks atmet ar roku. - Tūlīt sāksit runāt par brīvo gribu un Dieva visvarenību. Atjautīgi apakšsekundas klases ģimnāzisti iedomājas, ka ar to jau var apstrīdēt visu baznīcas mācību. - Viņš pieceļas labvēlīgā omā. Viņa galvvidus spīd aiz veselības. Mēs ar Verniki salīdzinājumā ar šo uzpūtīgo svētuli izskatāmies sīki. - Dievs, svētī maltīti! - mācītājs saka. - Man vēl jāiet pie citiem draudzes locekļiem. - Neviens nereaģē uz vārdu «citi». Bodendīks aiziet, talāram šalcot. - Vai jūs jau esat ievērojis, ka priesteri un ģenerāļi parasti sasniedz lielu vecumu? - es jautāju Vernikem. - Viņus negrauž šaubas un raizes. Viņi daudz uzturas svaigā gaisā, ir iecelti savā vietā uz mūžu, un viņiem nekas nav jādomā. Vieniem ir viņu katķisms, otriem - armijas mācību reglaments. Tas uztur jaunu, turklāt abiem ir milzīga autoritāte. Vieni var brīvi iekļūt Dieva galmā, otri - ķeizara. Vernike aizdedzina cigāru. - Vai esat arī pamanījis, cik izdevīgu cīņas veidu vikārs ir izraudzījies? es jautāju. - Mums viņa ticība ir jārespektē, bet viņam mūsu neticība - ne. Vernike izpūš dūmus manā virzienā.- Jūs par viņu skaišaties, viņš par jums - ne. - Tieši tā! - es iesaucos. - Tieši tas mani kaitina. - Viņš to zina. Tas viņam iedveš pašpaļāvību. Es ieleju sev atlikušo vīnu. Tik tikko iznāca pusotras glāzes, pārējo izdzēris Dieva karavīrs, bet tas ir «Forster Jesuitengarten» 1915 - vīns, kuru vajadzētu dzert tikai vakarā kopā ar sievieti. - Un jūs? - es
jautāju. - Uz mani tas viss neattiecas, - Vernike atbild. - Es esmu tāds kā satiksmes regulētājs policists dvēseles dzīvē. Es mēģinu kaut ko regulēt šeit, šajā krustojumā, kur stāvu, bet neesmu atbildīgs par visu satiksmi. - Es pastāvīgi jūtos atbildīgs par visu pasaulē. Varbūt esmu psihopāts? Vernike aizvainojoši iesmejas. - To jūs gan gribētu! Tas nav tik vienkārši! Jūs esat absolūti neinteresants. Pavisam parasts caurmēra jauneklis. Iznāku uz Lielās ielas. No tirgus puses lēnām virzās šurp demonstrantu gājiens. Priekšplānā kā kaijas tumša mākoņa priekšā vēl steigšus plivinās gaiši ģērbti svētdienas ekskursanti ar bērniem, ēdamā saiņiem, divriteņiem un vēl visādiem krāmiem, bet tad jau gājiens ir klāt un aizšķērso ielu. Tie ir kara invalīdi, viņi protestē pret mazajām pensijām. Pa priekšu zemos ratiņos brauc cilvēka rumpis ar galvu. Viņam nav ne roku, ne kāju. Nav iespējams vairs noteikt, vai šis rumpis agrāk ir bijis liela vai maza auguma vīrs. Pat pēc pleciem tas vairs nav redzams, jo rokas ir amputētas tik augstu, ka nav atlicis vietas, kur piestiprināt protēzes. Galva ir apaļa, šim vīram ir dzīvas, brūnas acis un ūsas. Acīmredzot kāds viņu katru dienu sapoš - viņš ir noskūts, mati un ūsas apgriezti. Ratiņus, kas patiesībā ir tikai dēlis ar ritenīšiem, velk kāds vienrocis. Rumpis sēž ļoti taisni un vērīgi. Aiz viņa nāk vairāki rati, kuros pa trim sasēdināti tādi, kam amputētas kājas. Ratiem ir lieli gumijas riteņi, un tos stumj ar rokām. Ādas pārsegi, kas aizsedz vietu, kur vajadzētu būt kājām, un kas parasti ir aizdarīti ciet, šodien ir noņemti nost. Redzami kāju stumbeņi. Ap tiem rūpīgi salocītas bikses. Tad nāk amputētie ar kruķiem. Tie ir tie paši dīvaini šķībie silueti, kuri tik bieži redzami, - taisni kruķi, un tiem vidū mazliet slīpi karājas ķermenis. Aiz viņiem seko aklie un vienači. Dzirdams, kā taustās baltie spieķi pa bruģi, un uz rokām viņiem redzams dzeltens apsējs ar trim punktiem. Tādējādi aklie ir apzīmēti ar tādu pašu zīmi kā aizliegums iegriezties vienvirziena vai aklajā ielā - ar trim melniem ripuļiem. Daudzi invalīdi nes plakātus ar uzrakstiem. Arī aklie tos nes, kaut gan nekad vairs nevarēs tos izlasīt. «Vai tāda ir tēvijas pateicība?» - tā rakstīts uz viena. Un uz cita: «Mēs mirstam badā.» Zemajos ratiņos sēdošajam vīram jakas priekšpusē iesprausta nūja, pie kuras piestiprināta papīra lapa. Uz tās ir rakstīts: «Mana mēneša pensija ir vienas zelta markas vērtībā.» Starp diviem ratiem plīvo balts karogs: «Mūsu bērni nedabū pienu, gaļu, sviestu. Vai mēs par to cīnījāmies?» Invalīdi ir visšausmīgākie inflācijas upuri. Viņu pensijas tiktāl kritušās vērtībā, ka ar tām neko vairs nevar iesākt. Laiku pa laikam valdība pensijas palielina, taču stipri par vēlu, jo palielināšanas dienā tās atkal jau ir daudz par mazām. Dolārs ir kļuvis nevaldāms, tagad tas ik dienas uzlec augstāk nevis vairs par tūkstošiem un desmit tūkstošiem, bet par simtiem tūkstošu. Aizvakar dolāra kurss bija viens miljons divi simti tūkstošu, vakar - miljons četri simti tūkstošu. Gaidāms, ka rīt tas jau būs divi miljoni, bet mēneša beigās - desmit miljoni marku. Strādnieki tagad naudu saņem divas reizes dienā - no rīta un pēcpusdienā, un katru reizi tiek rīkots pusstundu ilgs pārtraukums, lai viņi varētu aizskriet iepirkties, jo, ja gaidītu līdz pēcpusdienai, tad viņi zaudētu jau tik daudz, ka bērni paliktu puspaēduši. Tie ir paēduši, nevis labi baroti. Ēduši visu, ko vien var ielocīt māgā, nevis to, kas ķermenim vajadzīgs. Šis gājiens virzās daudz lēnāk nekā visas citas demonstrācijas. Tam aizmugurē blīvējas svētdienas ekskursantu automašīnas. Tas ir dīvains kontrasts - pelēkā, gandrīz anonīmā kara upuru masa, kas kustas klusēdama, un aiz tās atpakaļ atspiestās kara situācijas izmantotāju mašīnas, kas nepacietīgi rūc un sprauslā, turēdamās cieši aiz karotāju atraitnēm, kuras ar saviem bērniem iet gājiena beigās - vājas, bada nomocītas, raižu sagrauztas, bailīgas. Automašīnās dzirkstī vasaras krāsas, lina un zīda tērpi, tukli vaigi, apaļīgas rokas un sejas, kurās izpaužas neērtības sajūta, tāpēc ka iekūlusies tik nepatīkamā situācijā. Gājēji uz ietvēm var justies labāk, viņi vienkārši skatās prom un rauj līdzi savus bērnus, kuri apstājas un grib zināt, kas tie par kropļiem. Kas var, tie nozūd šķērsielās. Saule stāv augstu un karsē, un invalīdi sāk svīst. Pār viņu bālasinīgajām sejām rit neveselīgi, lipīgi sviedri. Aizmugurē pēkšņi iebrēcas taure. Kāds vairs nav varējis nociesties, viņš domā, ka jāietaupa
dažas minūtes, tāpēc mēģina pabraukt garām daļēji pa ietvi. Visi invalīdi pagriežas atpakaļ. Neviens neko nesaka, bet viņi izretinās un aizsprosto ielu. Ja automašīna gribētu tikt garām, tad vajadzētu braukt viņiem virsū. Vāģī sēž jauns vīrietis gaišā uzvalkā un salmu platmali galvā un meiča. Viņš apjukumā izdara dažus muļķīgus žestus un aizdedzina cigareti. Katrs invalīds, kas paiet garām, paskatās uz viņu. Ne jau pārmezdams, bet aplūkodams cigareti, kuras aromāts aizvējo pa ielu. Tā ir ļoti laba cigarete, bet neviens no invalīdiem vispār nevar atļauties bieži uzvilkt dūmu. Tāpēc viņi vismaz paosta, cik nu var. Es sekoju gājienam līdz Marijas baznīcai. Tur stāv divi nacionālsociālisti formastērpā un ar lielu plakātu: «Nāciet pie mums, draugi! Ādolfs Hitlers jums palīdzēs!» Gājiens aizvirzās baznīcai apkārt. Mēs sēžam «Sarkanajās dzirnavās». Mums priekšā ir šampanieša pudele. Tā maksā divus miljonus marku - tikpat daudz, cik pensijā divos mēnešos saņem kara invalīds bez kājām, kuram ir ģimene. Šampanieti ir pasūtījis Rīzenfelds. Viņš apsēdies tā, lai pilnīgi varētu pārredzēt deju laukumu. - Es to zināju jau pašā sākumā, - viņš man pavēstī. - Gribēju tikai redzēt, kā jūs mēģināsit mani apmānīt. Aristokrātes nedzīvo pretī maziem pieminekļu izgatavošanas uzņēmumiem un arī tādās mājās ne. - Tādam sabiedrības cilvēkam kā jūs tas ir apbrīnojami nepareizs spriedums, - es atbildu. - Jums vajadzētu zināt, ka aristokrāti tagad tā vien vairs dzīvo. Par to ir gādājusi inflācija. Ar pilīm ir cauri, Rīzenfelda kungs. Ja kādam vēl kāda palikusi, tad viņš tajā izīrē istabas. Mantotā nauda ir zudusi. Karaliskas augstības mājo mēbelētās istabās, pulkveži ar šķindošiem zobeniem tagad, zobus griezdami, strādā par apdrošināšanas aģentiem, grāfienes... - Pietiek! - Rīzenfelds mani pārtrauc. - Man jau birst asaras! Tālāki paskaidrojumi nav vajadzīgi. Taču patiesību par Vaceka kundzi es zināju sen. Es tikai uzjautrinājos par to, cik neveikli jūs centāties mānīties. Viņš noraugās pakaļ Līzai, kura ar Georgu dejo fokstrotu. Es neatgādinu Odenvaldes Kazanovam, ka viņš nosauca Līzu par francūzieti ar labi barotas panteras gaitu, jo tas nozīmētu mūsu attiecību tūlītēju pārtraukšanu, bet mums steidzami vajadzīga granīta krava. - Starp citu, tas nemaz nerunā viņai par sliktu, - Rīzenfelds samiernieciski saka. - Gluži otrādi - tas piešķir vēl lielāku vērtību! Kāda rase, tieši no tautas vidus! Paskatieties tikai, kā viņa dejo! Kā... kā... - Kā labi barota pantera, - es piepalīdzu. Rīzenfelds pašķielē uz mani. - Reizēm jūs šo to saprotat no sievietēm, - viņš norūc. - To esmu mācījies no jums. Viņš saskandina ar mani, juzdamies glaimots. - Es tikai gribētu zināt par jums vienu, - es saku. - Man ir tāda sajūta, ka mājās, Odenvaldē, jūs esat pirmšķirīgs, rāms pilsonis un ģimenes tēvs, jūs taču mums pirmīt rādījāt fotogrāfijas, kur bija redzami jūsu trīs bērni un rožu ieskautā māja, kuras sienām jūs principā neesat izlietojis nevienu granīta gabalu, un es, neveiksmīgais dzejnieks, to vērtēju augstu, - bet kāpēc tad jūs ārpus mājas pārvēršaties par naktsklubu karali? - Lai mājās ar vēl jo lielāku baudu varētu būt pilsonis un ģimenes tēvs, - Rīzenfelds attrauc. - Tas ir labs iemesls. Bet kāpēc šāds apkārtceļš? Rīzenfelds smīn. - Tas ir mans dēmons. Cilvēka divējādā daba. Neesat par to nekad dzirdējis, vai? - Kā tad neesmu? Es tam esmu viens no labākajiem piemēriem. Rīzenfelds aizvainojoši smejas, apmēram tāpat kā Vernike šorīt. - Jūs? - Kaut kas tamlīdzīgs var būt arī garīgākā pakāpē, - es skaidroju. Rīzenfelds iedzer malku un nopūšas. - Īstenība un iztēle! Mūžīgās medības, mūžīgais konflikts! Vai arī...- viņš piebilst, atkal iejuzdamies savā ādā, - ...jums, kā jau dzejniekam, tas, protams, nozīmē ilgas un piepildījumu, Dievu un miesu, kosmosu un ķemertiņu... Par laimi, sāk atkal spēlēt trompetes. Georgs ar Līzu nāk no deju laukuma. Līza izskatās pēc vīzijas aprikožu krāsas krepdešīna tērpā. Kad Rīzenfeldam bija pastāstīts par viņas plebejisko izcelsmi, viņš vainas izpirkšanai pieprasīja, lai mēs visi ejam viņam līdzi uz «Sarkanajām dzirnavām» un esam viņa
viesi. Tagad viņš paklanās Līzai. - Lūdzu uz tango, cienījamā kundze. Vai jūs vēlētos... Līza ir galvas tiesu garāka par Rīzenfeldu, un mēs jau gaidām, ka būs interesants skats. Taču mums par brīnumu izrādās, ka granīta ķeizars lieliski dejo tango. Viņš ir apguvis ne tikai argentīniešu, bet arī brazīliešu un, kā liekas, vēl dažus citus variantus. Viņš ar apjukušo Līzu griež uz parketa piruetes gluži kā daiļslidotājs. - Kā tu jūties? - es jautāju Georgam. - Neņem pārāk pie sirds! Mamons pret jūtām! Pirms pāris dienām es arī šai sakarā saņēmu vairākas pamācības. Pikantā veidā pat no tevis. Kā Līza šorīt aizšmauca no tavas istabas? - Gāja grūti. Rīzenfelds gribēja mūsu biroju izraudzīties par novērošanas posteni, Viņš gribēja novērot Līzas logu. Es domāju, ka varēšu viņu aizbaidīt, ja atklāšu, kas Līza ir. Taču nekas nelīdzēja. Viņš to panesa kā vīrs. Beidzot man izdevās viņu uz pāris minūtēm ievilināt virtuvē dzert kafiju. Tas nu Līzai bija īstais brīdis. Kad Rīzenfelds atkal devās birojā uz lūriņu, viņa jau laipni skatījās pa savu logu. - Ģērbusies kimono ar stārķiem? - Kimono ar vējdzirnavām. Es paraugos Georgā. Viņš pamāj ar galvu. - Iemainīju pret mazo kapakmeni. Tas bija nepieciešams. Un Rīzenfelds klanīdamies sauca pāri ielai, ka ielūdz viņu uz vakariņām. - To viņš nebūtu uzdrošinājies, kad viņa vēl saucās de la Tūra. - Viņš to darīja ar cieņu. Līza bija ar mieru. Viņa domāja, ka tas nāks par labu mūsu darījumiem. - Un tu arī tā domā? - Jā, - Georgs priecīgi atbild. Rīzenfelds un Līza atgriežas no deju laukuma. Rīzenfelds svīst. Līza ir vēsa kā klostera lilija. Ārkārtīgi pārsteigts es pēkšņi ieraugu, ka aiz bāra dibenplānā starp gaisa baloniem parādās jauna persona. Tas ir Oto Bambuss. Viņš stāv burzmā kā neziņā un iederas šeit apmēram tāpat, kā būtu iederējies Bodendīks. Tad viņam blakus iznirst Villija sarkanais galvvidus un es dzirdu no kaut kurienes atskanam Renē de la Tūras komandējošo balsi: - Bodmer, varat būt brīvs! Es attopos. - Oto, - es vēršos pie Bambusa, - kas tad tevi šurp atpūtis? - Es, - Villijs atbild. - Gribu kaut ko darīt vācu literatūras labā. Oto drīz jābrauc atpakaļ uz savu ciemu. Tur viņam būs diezgan laika cept dzejoļus par garīgo pasauli. Taču šobrīd viņam tā jāredz. Oto maigi smaida. Viņa tuvredzīgās acis mirkšķinās. Uz pieres izspiedušās sīkas sviedru lāses. Villijs ar Renē un Oto apsēžas pie blakus galdiņa. Starp Līzu un Renē vienā acumirklī norisinās sparīga apšaudīšanās ar skatieniem. Pēc tam abas nesakautas un smaidīdamas vīzdegunīgi pagriežas pret saviem galdiņiem. Oto paliecas man pretī. - Cikls «Tīģeriene» ir pabeigts, - viņš čukst. - Pagājušajā naktī. Esmu jau iesācis jaunu sēriju «Sieviete kvēli sarkanā tērpā». Varbūt arī došu tam nosaukumu «Lielais apokalipses zvērs» un pāriešu uz brīvu ritmu. Tas ir lieliski. Pār mani ir nākusi iedvesma! - Labi! Bet ko tad tu vēl ceri sagaidīt šeit? - Visu, - Oto atbild, laimē starodams. - Es vienmēr gaidu visu, un tas tieši ir skaistākais, ka vēl nekas nav pazīstams. Starp citu, tu taču savu cirka dāmu pazīsti! - Dāmas, kuras es pazīstu, nav domātas iesācējiem, lai trenētos, - es atcērtu. - Šķiet, ka tu tiešām vēl neko nezini, naivais kamieli, citādi tu nebūtu tik dumji uzmācīgs. Tāpēc iegaumē likumu numurs viens: nagus nost no citu vīriešu dāmām, jo tev nav pienācīgas miesas būves, lai atļautos citādi. Oto noklepojas. - Aha, - viņš tad saka. - Pilsoniski aizspriedumi! Es taču nerunāju par precētām sievietēm. - Es arī ne, tu, aitasgalva! Attiecībās ar precētām sievām noteikumi nav tik stingri. Kāpēc man par visu varu jāpazīst kāda dāma no cirka? Es taču tev reiz jau teicu, ka tā bija biļešu pārdevēja blusu cirkā. - Villijs man stāstīja, ka tā nav taisnība. Viņa esot cirka akrobāte. - Ak Villijs! - Es redzu viņa sarkano pauri šūpojamies virs dejotāju jūras kā ķirbi. - Paklausies, Oto, - es saku. - Tas ir pavisam citādi. Cirkā strādā Villija dāma. Tā - ar zilo platmali, Un viņa ļoti interesējas
par literatūru. Tur varētu būt izdevība! Tikai droši uz priekšu! Bambuss raugās manī neuzticīgi. - Es ar tevi runāju atklāti, tu - aptaurētais ideālist! - es saku. Rīzenfelds atkal jau plivinās projām ar Līzu. - Kas ar mums notiek, Georg? - es jautāju. - Tur, viņā pusē, tavs veikalniecisko darījumu kolēģis mēģina nokantēt tavu dāmu, un es šeit tikko kā saņēmu uzdevumu vācu dzejas mākslas interesēs aizdot Gerdu. Vai mēs paši esam ēzeļi - vai arī mūsu dāmas ir tik iekārojamas? - Abējādi. Turklāt cita vīrieša sieviete vienmēr ir piecreiz iekārojamāka par tādu, kas dabūjama. Tāda jau sen ir tikumu norma. Taču Līzai pēc dažām minūtēm šausmīgi sāks sāpēt galva, viņa uz brīdi izies laukā, lai garderobē paņemtu aspirīnu, un tad atsūtīs šurp viesmīli ar ziņu, ka viņai bijis jāiet uz mājām, lai mēs priecājamies vien tālāk. - Tas Rīzenfeldam būs trieciens. Viņš mums rīt neko nepārdos. - Viņš pārdos vēl vairāk. Tas tev būtu jāzina. Tieši tāpēc. Kur ir Gerda? - Pēc līguma viņai jāsāk uzstāties pēc trim dienām. Cerams, ka viņa ir «Vecpilsētas viesnīcā». Tomēr es baidos, ka viņa sēž Eduarda «Valhallā». Viņa saka - tā ietaupot vakariņas. Es tur maz ko varu darīt. Viņa prot tik veikli formulēt pamatojumus, ka man jākļūst trīsdesmit gadus vecākam, lai spētu uz tiem atbildēt. Labāk uzmani Līzu! Lai vēl vairāk palīdzētu mūsu darījumos, varbūt viņai galvassāpes neuznāks. Oto Bambuss atkal paliecas man tuvāk. Viņa acis aiz briļļu stikliem izskatās kā izbiedētai siļķei. Cirka dzejoļu krājumam labs nosaukums būtu «Manēža», vai ne? Ar Tulūza-Lotreka reprodukciju ilustrācijām. - Kāpēc gan ne Rembranta, Dīrera vai Mikelandželo? - Vai tad tie ir zīmējuši kaut ko par cirku? - Oto jautā, nopietni ieinteresēts. Es atmetu ar roku. - Dzer, puisīti, - es tēvišķīgi saku. - Un priecājies par savu īso dzīvi, jo kaut kad tevi nogalinās. Aiz greizsirdības, tu, teļapakausi! Viņš glaimots saskandina ar mani un tad domīgi raugās uz Renē, kura savās gaišajās cirtās šūpo ļoti mazu cepurīti ledus putniņa zilumā un izskatās kā zvēru dresētāja svētdienā. Līza un Rīzenfelds atgriežas. - Es nezinu, kas noticis, - Līza saka. - Man pēkšņi uznāca stipras galvassāpes. Iešu paņemt aspirīnu... Iekams Rīzenfelds pagūst pielēkt kājās, viņa jau ir no galda prom. Georgs paskatās uz mani varen pašapmierināts un paņem cigāru. XVII - Jaukā gaisma, - Izabella saka. - Kāpēc tā pavājinās? Tāpēc, ka mēs nogurstam? Mēs to zaudējam katru vakaru. Kad guļam, pasaule ir projām. Kur mēs tad esam? Vai pasaule vienmēr atkal atgriežas, Rūdolf? Mēs stāvam dārza malā un raugāmies pa vārtu režģi uz ainavu ārpusē. Agrā novakare gulstas pār briestošajiem labības laukiem, kuri abās pusēs kastaņu alejai sniedzas lejup līdz pat mežam. - Tā vienmēr atgriežas, - es saku un uzmanīgi piebilstu: - Vienmēr, Izabella. - Un mēs? Mēs arī? Mēs? - es domāju. Kas zina? Katra stunda dod un ņem, un pārmaina. Taču es to nesaku. Negribu iepīties sarunā, kas pēkšņi var nogrūt bezdibenī. Atgriežas slimnīcas iemītnieki, kas strādājuši tīrumos. Viņi nāk kā noguruši zemnieki, un viņu plecus apspīd agrīnā vakara blāzma. - Mēs arī, - es saku. - Vienmēr, Izabella. Nekas, kas pastāv, nevar aiziet bojā. Nekad. - Vai tu tam tici?
- Mums taču nekas cits neatliek kā tam ticēt. Viņa pagriežas pret mani. Viņa izskatās sevišķi skaista šajā novakarē, kad gaisā staro pirmais skaidrais rudens zelts. - Vai citādi mēs esam pazuduši? - viņa čukst. Es veros viņā nekustīgi. - Nezinu, - es beidzot saku. - Pazuduši - ko tikai visu tas nevar nozīmēt! Tik daudz! - Vai citādi mēs esam pazuduši, Rūdolf? Es neziņā klusēju. Tad saku: - Jā. Bet tikai tad īsti sākas dzīve, Izabella. - Kāda dzīve? - Mūsu pašu. Tad tikai sākas viss - drosme, dziļa līdzjūtība, cilvēcība, mīlestība un skaistuma traģiskā varavīksne. Tad, kad mēs zinām, ka nekas vairs nepaliek. Es raugos dziestošās gaismas apstarotajā Izabellas sejā. Laiks uz acumirkli apstājas. - Tu un es - mēs arī nepaliekam? - viņa jautā. - Nē, mēs arī nepaliekam, - es atbildu un skatos viņai garām uz ainavu, kur tāle ir piesātināta ar zilo, sarkano un zelta krāsu. - Arī tad ne, ja mēs mīlam viens otru? - Arī tad ne, ja mīlam, - es atbildu un vilcinādamies uzmanīgi piebilstu. - Es domāju, ka tāpēc jau viens otru mīl. Citādi varbūt nevarētu mīlēt. Mīlēt nozīmē - gribēt atdot otram to, ko nevar paturēt. - Ko? Es paraustu plecus. - To var nosaukt dažādi. Varbūt tas ir mūsu «pats», kas jāatdod, lai to glābtu. Vai arī mūsu sirds. Teiksim - mūsu sirds. Vai mūsu ilgas. Mūsu sirds. No lauka nākošie ļaudis ir klāt. Sargi atver vārtus. Pēkšņi no sāniem, no mūra žoga puses, kur viņš acīmredzot bijis paslēpies aiz koka, kāds paspraucas mums garām, iejūk strādnieku vidū un izskrien ārā. Viens sargs viņu pamana un visai nadzīgi jož bēglim pakaļ, bet otrs mierīgi paliek stāvot un gaida, kad pārējie slimnieki ieies iekšā. Tad viņš aizver vārtus. Redzams, ka izbēgušais skrien pa leju. Viņš skrien daudz ātrāk nekā sargs, kas viņu ķer. - Vai jūs domājat, ka jūsu kolēģis viņu panāks? - es jautāju otram sargam. - Jā, viņš šo atvedīs. - Tā vis neizskatās. Sargs parausta plecus. - Tas ir Gvido Timpe. Viņš katru mēnesi vismaz vienu reizi mēģina aizbēgt. Tad viņš vienmēr aizskrien līdz restorānam «Meža māja». Tur izdzer pāris aliņu. Tur mēs viņu katru reizi atrodam. Viņš nekad neskrien ne tālāk, ne arī kur citur. Tikai lai izdzertu divus trīs alus. Viņš vienmēr dzer tumšo. Sargs man pamirkšķina. - Tāpēc mans kolēģis ātrāk neskrien. Viņš tikai grib paturēt šo acīs - katram gadījumam. Mēs vienmēr dodam Timpem tik daudz laika, lai viņš var izdzert savus aliņus. Kāpēc gan ne? Pēc tam viņš nāk atpakaļ rāms kā jērs. Izabella nav klausījusies. - Uz kurieni viņš skrien? - viņa tagad jautā. - Viņš grib dzert alu, - es saku. - Vairāk neko. Ir nu gan cilvēkam mērķis! Viņa manī neklausās. Un arī neskatās, - Vai tu arī gribi iet projām? Es papurinu galvu. - Nav nekā, kā dēļ lai bēgtu, Rūdolf, - viņa saka. - Un nekā, kā dēļ lai atgrieztos. Visas durvis ir vienādas. Un aiz tām... Viņa apklust. - Kas ir aiz tām, Izabella? - es jautāju. - Nekas. Tikai durvis. Vienmēr tikai durvis, un aiz tām nav nekā. Sargs aizslēdz vārtus un aizdedzina pīpi. Mani apņem lētas tabakas sīvā smarža un uzbur šādu ainu: vienkārša dzīve bez problēmām, ar krietnu darbu, krietnu sievu, krietniem bērniem, krietni nokalpotu mūžu un krietnu nāvi - viss tik pašsaprotami: diena, brīvs vakars un nakts, bez jautājumiem, kas ir aiz tā.
Mani uz mirkli pārņem stipras ilgas pēc kaut kā tāda un arī it kā skaudība. Tad es paskatos uz Izabellu. Viņa stāv pie vārtiem, aptvērusi ar rokām režģa dzelzs stieņus, piespiedusi galvu pie tiem, un skatās laukā. Tā viņa stāv ilgi. Dziestošā gaisma arvien vairāk piesātinās ar sarkanumu un zeltu, izgaist mežu zilās ēnas, un tie kļūst melni, bet debesis virs mums ir ābolu zaļas un pilnas ar rožainas gaismas apstarotām buru laivām. Beidzot viņa pagriežas. Šajā gaismā viņas acis izskatās gandrīz violetas. - Nāc, - viņa saka un saņem manu roku. Mēs ejam atpakaļ. Viņa atbalstās pret mani. - Neatstāj mani nekad! - Es tevi nekad neatstāšu. - Nekad, - viņa saka. - «Nekad» ir tik īss. Vīraks kūp sudraba traukos, kurus nes mises kalpotāji. Bodendīks pagriežas, turēdams rokās dievmaizīšu trauku. Solos sēdošās māsas nometas ceļos un savos melnajos tērpos izskatās kā tumšas padevības kaudzītes; galvas noliektas, dūres sit pie aizsegtajām krūtīm, kas nekad nav drīkstējušas kļūt krūtis, sveces deg, un Dievs, iemiesojies hostijā, zeltainas gaismas apstarots, piepilda telpu. Kāda sieviete pieceļas, pa vidējo eju aiziet līdz pašai priekšai, līdz dievgaldnieku solam un nokrīt tur uz grīdas. Vairākums slimnieku nekustīgi skatās uz zeltaino brīnumu. Izabellas šeit nav. Viņa atteikusies iet uz baznīcu. Agrāk viņa gāja, bet tagad, kopš dažām dienām, vairs negrib. Viņa man to paskaidroja. Viņa nevēloties vairs redzēt to asiņaino. Divas māsas ceļ augšā slimnieci, kura nometusies zemē un dauza ar rokām grīdu. Es spēlēju Tantum ergo. Vājprātīgo bālās sejas spēji pagriežas pret ērģelēm. Es izvelku gambu un violu reģistrus. Māsas dzied. Vīraka baltās spirāles kustas. Bodendīks noliek dievmaizīšu trauku atpakaļ sakramentu lādē. Sveču gaisma raustīdamās apspīd viņa brokāta tērpu, uz kura izšūts liels krusts, un kopā ar vīraka dūmiem ceļas augšup līdz lielajam krustam, pie kura gandrīz divus tūkstošus gadu, asinīm noplūdis, karājas pestītājs. Es automātiski spēlēju tālāk, domādams par Izabellu un to, ko viņa teica, un pēc tam par pirmskristietisma reliģiju aprakstu, kuru lasīju vakarvakarā. Toreiz Grieķijā dievi bija jautri, viņi klejoja no mākoņa uz mākoni, bija mazliet nelietīgi, vienmēr neuzticīgi un mainīgi kā cilvēki, pie kuriem viņi piederēja. Viņos koncentrētā veidā bija iemiesota dzīve visā tās bagātībā, drausmīgumā, nešaubīgumā un skaistumā. Izabellai ir taisnība: bālais vīrs virs manis ar bārdu un asiņainajiem locekļiem nav tāds. Divi tūkstoši gadu, es domāju, divi tūkstoši gadu, un visu šo laiku dzīve ar savām ugunīm, kaisles kliedzieniem, nāvi un aizgrābtību ir mutuļojusi apkārt akmens celtnēm, kurās novietoti bālā mirēja attēli - drūmi, asiņaini, miljoniem bodendīku ielenkti, un baznīcu svina pelēkā ēna ir klājusies pār dažādām zemām un žņaugusi dzīvotprieku, no jautrā Erosa ir pāri palicis tikai slēpjams, netīrs, grēcīgs piegulēšanas akts, bet piedots nav nekas, kaut gan diezgan ir sprediķots par mīlestību un piedošanu, jo patiesi piedot nozīmē - pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, nevis prasīt grēku nožēlošanu, kalpošanu un pakļaušanos, līdz tiks izteikti vārdi: «Ego te absolvo.»[6] Izabella ir gaidījusi ārā. Vernike viņai ir atļāvis vakaros uzturēties dārzā, ja kāds ir pie viņas. - Ko tu tur iekšā darīji? - viņa naidīgi jautā. - Palīdzēji visu aizsegt? - Es spēlēju mūziku. - Mūzika arī aizsedz. Vairāk nekā vārdi. - Ir arī tāda mūzika, kas norauj aizsegus, - es saku. - Bungu un trompešu mūzika. Tā pasaulē ir atnesusi daudz nelaimes. Izabella pagriežas. - Un tava sirds? Vai tās arī nav bungas? Jā, es domāju, lēnas un klusas bungas, tomēr arī tās sacels pietiekami lielu troksni un atnesīs pietiekami daudz nelaimes, un varbūt tāpēc arī es nesadzirdēšu saldo, anonīmo dzīves saucienu, kas domāts tiem, kuri dzīvei neliek pretī pompozo «pats» un neprasa nekādus paskaidrojumus, kā varētu darīt
nepielūdzami kreditori, nevis žigli aizejoši ceļotāji, kas neatstāj pēdas. - Palūko manējo, - Izabella saka, saņem manu roku un uzliek uz plānās blūzes zem krūts. - Vai jūti? - Jā, Izabella. Es atvelku roku, bet ir tāda sajūta, it kā nebūtu to atvilcis. Mēs ejam apkārt mazai strūklakai, kas vakarā urdzuļo, it kā būtu aizmirsta. Izabella iegremdē rokas baseinā un šļakstina ūdeni. - Kur sapņi paliek dienā, Rūdolf? - viņa jautā. Es noskatos viņā. - Varbūt tie guļ, - es piesardzīgi saku, jo zinu, pie kā šādi jautājumi var novest. Viņa iegremdē rokas baseinā un patur. Klātas sīkām gaisa pērlītēm, tās zem ūdens sudraboti mirgo, it kā būtu darinātas no nepazīstama metāla. - Kā tie var gulēt? - viņa jautā. - Tie taču paši ir dzīvs miegs. Tos redz tikai tad, kad guļ. Bet kur tie paliek pa dienu? - Varbūt tie kā sikspārņi karājas lielās pazemes alas vai arī sēž kā jaunas pūces dziļos koku dobumos un gaida nakti. - Bet ja nakts nenāk? - Nakts atnāk vienmēr, Izabella. - Vai tu par to esi drošs? Es paskatos viņā. - Tu jautā kā bērns, - es saku. - Kā bērni jautā? - Tā kā tu. Viņi tikai jautā un jautā. Un drīz vien pienāk brīdis, kad pieaugušie vairs nezina, ko atbildēt, un apjūk vai noskaišas. - Kāpēc viņi noskaišas? - Tāpēc, ka pēkšņi pamana, ka viņos ir kaut kas šausmīgi nepatiess, un tāpēc, ka viņi negrib, lai viņiem to atgādinātu. - Vai tevī arī ir kaut kas nepatiess? - Gandrīz viss, Izabella. - Kas ir nepatiess? - To es nezinu. Tur jau ir tā lieta. Ja zinātu, tad vairs nebūtu nepatiess. To var tikai just. - Ak, Rūdolf, - Izabella saka, un viņas balss pēkšņi ir kļuvusi dziļa un glāsmaina. - Nekas nav nepatiess. - Nē? - Protams, nē. Tikai Dievs zina, kas ir nepatiess un kas patiess. Bet, ja viņš ir Dievs, tad nekā nepatiesa un patiesa nav. Viss ir Dievs. Nepatiess būtu tikai tas, kas būtu ārpus viņa. Taču, ja kaut kas varētu pastāvēt ārpus viņa vai pret viņu, tad Dievs būtu ierobežots. Bet ierobežots Dievs nav Dievs. Tātad vai nu viss ir patiess, vai arī Dieva nav. Tas ir tik vienkārši. Es paraugos viņā pārsteigts. Tas, ko viņa saka, tiešām izklausās vienkārši un saprotami. - Tātad nav arī velna un elles? - es jautāju. - Vai arī, ja tie būtu, tad nebūtu Dieva? Izabella pamāj ar galvu. - Protams, nebūtu, Rūdolf. Ir tik daudz vārdu. Kas tos visus ir izgudrojis? - Samulsināti cilvēki, - es atbildu. Viņa purina galvu un rāda uz baznīciņu. - Tie tur! Un šie ir viņu tur sagūstījuši, - viņa čukst. - Viņš nevar tikt ārā. Viņš gribētu gan. Bet šie ir viņu pienaglojuši pie krusta. - Kuri? - Priesteri. Viņi tur to ciet. - Tie bija citi priesteri, - es skaidroju. - Pirms diviem gadu tūkstošiem. Nevis šie. Izabella atspiežas pret mani. - Vienmēr tie ir vieni un tie paši, Rūdolf, - viņa čukst, stāvēdama man cieši priekšā, - vai tu to nezini? Viņš gribētu tikt ārā, bet šie tur viņu gūstā. Viņš asiņo un asiņo un grib tikt no krusta zemē. Taču šie neļauj. Šie tur viņu savos cietumos ar augstiem torņiem, dod viņam vīraku un skaita lūgšanas, bet ārā nelaiž. Vai tu zini, kāpēc nelaiž? - Nē.
Bāls mēness pelēcīgi zilganās debesīs karājas virs meža. - Tāpēc, ka viņš ir ļoti bagāts, - Izabella čukst. - Viņš ir ļoti, ļoti bagāts. Bet šie grib paturēt viņa īpašumu. Ja viņš tiktu ārā, tad dabūtu to atpakaļ, un tad šie visi pēkšņi kļūtu nabagi. Tāpat notiek ar tādu, kuru iesloga šeit, augšā; tad citi pārvalda viņa īpašumu, dara ar to, ko grib, un dzīvo kā bagātnieki. Tā, kā tas ir ar mani. Es vērīgi skatos viņā. Viņas vaibsti ir saspringti, bet neko neizpauž. - Ko tu ar to domā? - es jautāju. Izabella smejas. - Visu, Rūdolf. Tu taču arī to zini! Mani atveda šeit tāpēc, ka es stāvēju ceļā. Viņi grib paturēt manu īpašumu. Ja es tiktu ārā, viņiem vajadzētu to man atdot. Bet nekas, es to negribu. Es joprojām nekustīgi veros viņā. - Ja tu to negribi, tad taču tu viņiem vari to paskaidrot, un tad vairs nebūtu pamata tevi šeit turēt. - Šeit vai citur, tas taču ir vienalga. Kāpēc tad ne šeit? Šeit vismaz viņu nav. Viņi ir kā odi. Kurš gan grib dzīvot pie odiem? - Izabella paliecas uz priekšu. - Tāpēc es izliekos, - viņa čukst. - Tu izliecies? - Protams! Vai tu to nezini? Ir jāizliekas, citādi viņi cilvēku piesit krustā. Taču viņi ir muļķi. Viņus var piemānīt. - Vai tu māni arī Verniki? - Kas tas tāds? - Ārsts. - Ak tas! Viņš tikai grib mani precēt. Viņš ir tāds pats kā citi. Ir tik daudz gūstekņu, Rūdolf, un tiem tur, ārā, ir bail no viņiem. Bet no tā, kurš piesists krustā, viņiem ir bail visvairāk. - Kuriem? - Visiem, kuri viņu izmanto un no tā dzīvo. Tādu ir neskaitāmi daudz. Viņi stāsta, ka esot labi. Taču viņi nodara daudz ļauna. Ja kāds ir tikai ļauns, tad viņš var maz nodarīt. Tad cilvēki to redz un uzmanās. Bet labie - ko tikai tie visu nedara! Ak, cik tie ir asiņaini! - Tādi viņi ir, - es saku, un tumsā čukstošā balss mani ir dīvaini satraukusi. - Viņi ir nodarījuši šausmīgi daudz. Paštaisnie ir nežēlīgi. - Neej vairs uz turieni, Rūdolf! - Izabella vēl čukst. - Viņiem viņš ir jāatbrīvo! Tas - krustā sistais. Viņš arī gribētu reiz smieties, gulēt un dejot. - Vai tev tā šķiet? - Ikviens to gribētu, Rūdolf. Viņiem viņš jāatbrīvo. Taču viņš ir šiem pārāk bīstams. Viņš nav tāds kā šie. Viņš ir visbīstamākais no visiem, jo ir vislabākais. - Vai tāpēc viņu tur ieslodzījumā? Izabella pamāj. Viņas elpa skar mani. - Citādi šiem vajadzētu atkal sist viņu krustā. - Jā, - es apliecinu, - man arī tā šķiet. Viņi viņu atkal nogalinātu - tie paši, kuri viņu šodien pielūdz. Viņi nogalinātu viņu tāpat, kā neskaitāmi ir nogalināti viņa vārdā. Taisnīguma un tuvāko mīlestības vārdā. Izabella drebinās. - Es tur vairs neiešu, - viņa saka, norādīdama uz kapelu. - Viņas vienmēr stāsta, ka vajagot ciest. Tās melnās māsas. Kāpēc, Rūdolf? Es neatbildu. - Kurš dara tā, lai mums būtu jācieš? - viņa jautā un kļaujas man klāt. - Dievs, - es sarūgtināts atbildu. - Ja viņš ir, Dievs, kurš mūs visus ir radījis. - Un kurš Dievu par to soda? - Ko? - Kurš soda Dievu par to, ka viņš liek mums ciest? Šeit, pie cilvēkiem, tāds, kas to dara, nonāk cietumā vai tiek pakārts. Kurš pakārs Dievu? - Par to es vēl neesmu domājis, - es saku. - To es kādreiz pajautāšu vikāram Bodendīkam. Mēs ejam pa aleju atpakaļ. Pāris jāņtārpiņu aizplivinās tumsā. Izabella pēkšņi apstājas. - Vai dzirdēji? - viņa jautā. - Ko?
- Zemi. Tā palēcās kā zirgs. Bērnībā man bija bail, ka es guļot varētu nokrist no zemes. Es gribēju, lai mani cieši piesien pie gultas. Vai uz zemes pievilkšanas spēku var paļauties? - Jā. Tāpat kā uz nāvi. - Es nezinu. Vai tu vēl nekad neesi lidojis? - Lidmašīnā? - Lidmašīnā, - Izabella saka mazliet nievīgi. - To var katrs. Sapnī. - Jā. Bet vai to arī nevar katrs? - Nē. - Man šķiet - ikviens cilvēks reiz sapņo, ka viņš lido. Tas ir viens no parastākajiem sapņiem. - Redzi nu! - Izabella iesaucas. - Un tu paļaujies uz pievilkšanas spēku. Bet ja nu tas kādu dienu izbeidzas? Ko tad? Tad mēs lidināsimies apkārt kā ziepju burbuļi! Kurš tad būs ķeizars? Tas, kurš piesējis pie kājām visvairāk svina, vai tas, kuram visgarākās rokas? Un kā tad varēs tikt zemē no koka? - To es nezinu. Taču pat svins nepalīdzēs. Arī tas tad būs viegls kā gaiss. Izabella pēkšņi kļūst pavisam draiska. Mēness iespīd viņas acīs, un liekas, it kā aiz tām degtu blāva uguns. Viņa atmet atpakaļ matus, un tie rēnajā gaismā šķiet bezkrāsaini. - Tu izskaties pēc raganas, - es saku. - Jauna un bīstama ragana! Viņa smejas. - Ragana, - viņa čukst. - Vai tu beidzot to esi sapratis? Tas gan gāja ilgi! Ar spēju rāvienu viņa atrauj vaļā zilos, platos svārkus, kuri līgani kustas ap viņas gurniem, ļauj tiem nokrist un izkāpj laukā. Viņai mugurā nav vairs nekā cita kā tikai kurpes un īsa, balta blūze, kas pavērusies. Viņa stāv tumsā tieva un balta, vairāk zēns nekā sieviete, ar palsiem matiem un palsām acīm. - Nāc! - viņa čukst. Es paveros apkārt. Nolādēts, es domāju, ja nu tagad nāk Bodendīks! Vai arī Vernike, vai kāda no māsām, un es dusmojos pats uz sevi, ka tā domāju. Izabella nekad tā nedomātu. Viņa stāv manā priekšā kā gaisa gars, kas iemiesojies un ir gatavs aizlidot. - Tev jāapģērbjas, - es saku. Viņa smejas. - Man tas jādara, Rūdolf? - viņa zobgalīgi jautā un atrodas pilnīgā bezsvara stāvoklī, bet manī ir salijis visas zemeslodes pievilkšanas spēks. Izabella lēnām tuvojas. Viņa satver manu kaklasaiti un atrauj vaļā. Viņas lūpas ir bezkrāsainas, mēness gaismā pelēcīgi zilganas, zobi kaļķu baltumā, un pat viņas balss ir zaudējusi krāsainību. - Velc to nost! - viņa čukst un atrauj man vaļā apkaklīti un kreklu. Es jūtu viņas vēsās delnas uz savām kailajām krūtīm. Tās nav mīkstas, tās ir šauras un cietas un cieši satver mani. Man pārskrien trīsas. No Izabellas pēkšņi izlaužas kaut kas tāds, ko es viņā nekad neesmu apjautis, es to jūtu kā spēju vēja brāzmu un grūdienu, tas nāk no tālienes un ir uzkrājies viņā, kā no tāliem līdzenumiem nākošs vējš šaurā kalnu ieplakā samilst par nauju vētru. Es cenšos saturēt viņas rokas un skatos apkārt. Viņa atgrūž manas rokas nost. Viņa vairs nesmejas, viņu pēkšņi ir pārņēmusi tādas būtnes izmisīgā nopietnība, kurai mīla ir nesvarīga piedeva, bet kura tiecas tikai pēc viena mērķa un kurai dzīvība nešķiet pārāk augsta maksa, lai to sasniegtu. Es nevaru viņu atturēt. Viņai no kaut kurienes ir radies tāds spēks, ka man vajadzētu lietot varu, lai viņu atvairītu. Lai to nedarītu, es pievelku viņu sev klāt. Tā viņa ir bezspēcīgāka, taču tagad atrodas man tuvāk, viņas krūtis spiežas pie manām krūtīm, es jūtu viņas augumu savās rokās un manu, ka velku viņu vēl ciešāk klāt. Nē, tā nevar, es domāju, viņa ir slima, tā būtu izvarošana, bet vai tad vienmēr un visur nenotiek izvarošana? Viņas acis ir tuvu man klāt, tukšas, bez apziņas, nekustīgas un caurspīdīgas. - Bailes, - viņa čukst. - Tev vienmēr ir bail! - Man nav bail, - es murminu. - No kā? No kā tev ir bail? Es neatbildu. Pēkšņi vairs nav nekādu baiļu. Izabellas pelēcīgi zilganās lūpas spiežas pie manas sejas, tās ir vēsas, nekas viņā nav kvēls, bet es drebu no auksta karstuma, mana āda savelkas, tikai galva
kaist, es jūtu Izabellas zobus, viņa ir šmaugs, divkājās pacēlies zvērs, viņa ir rēgs, no mēness gaismas un iekāres radies gars, mirusi, dzīva, augšāmcēlusies no miroņiem, viņas āda un lūpas ir aukstas, baismas jaucas ar aizliegtu vēlmi, es ar varu atraujos, un grūžu viņu nost tā, ka viņa pakrīt... Viņa neceļas augšā. Viņa zviln zemē kā balta ķirzaka un šņākdama apmētā mani ar lāstiem un nievām, čukstus izverd veselu gūzmu ormaņu lāstu, karavīru lāstu, ielasmeitu lāstu, tādus lāstus, kādus neesmu pat dzirdējis, apvainojumus, kas ķer kā dunča dūrieni un pātagas cirtieni, vārdus, kādus nekad nebūtu no viņas gaidījis, vārdus, uz kuriem mēdz atbildēt tikai ar dūrēm. - Nomierinies! - es saku. Viņa smejas. - Nomierinies! - viņa mēdās. - Tas ir viss, ko tu zini! Nomierinies! Ej pie velna! - viņa pēkšņi nošņācās skaļāk. - Ej, tu - nožēlojamais mērgli, tu - einuh... - Turi muti! - es uzsaucu. - Vai arī... - Kas - vai arī? Nu, mēģini! - Viņa izliecas uz zemes man pretī kā loks, rokas atbalstījusi aiz muguras, tā ir bezkaunīga poza, un viņas mute pavērta nicīgā grimasē. Es stīvi veros viņā. Viņai vajadzētu izskatīties pretīgai, bet pretīgums nerodas. Pat šajā piedauzīgajā stāvoklī viņai nav nekā kopīga ar netiklību, lai kā viņa gānītos un lai ko darītu, viņas rīcībā un viņā pašā ir kaut kas izmisīgs, mežonīgs un nevainīgs, es viņu mīlu, man gribētos viņu pacelt un nest projām, tikai nezinu, uz kurieni, es paceļu rokas, tās ir smagas, es jūtos izmisis, bezpalīdzīgs, sīkpilsonisks un provinciāls. - Vācies projām! - Izabella čukst, zemē gulēdama, - Ej! Ej! Un nekad vairs nenāc šurp! Neiedrošinies nākt vēl šurp, tu - vārgais veci, baznīcas kalp, plebej, tu - kastrāt! Ej, tu - lempi, nelga, sīkmani! Neiedrošinies vairs te rādīties! Tagad viņa manī skatās, nometusies uz ceļiem, mute savilkta maza, acis seklas, pelēka šīfera krāsā un ļaunas. Ar bezsvara kustību viņa pielec kājās, paķer platos, zilos svārkus un iet projām žiglā un līganā gaitā, ar savām garajām kājām viņa iziet no alejas mēness gaismā - kaila dejotāja, un zilos svārkus viņa vicina kā karogu. Es gribu skriet pakaļ, saukt, pievilkt viņu sev klāt, bet palieku stāvot. Nav zināms, ko viņa vēl varētu darīt, un man ienāk prātā, ka šī nav pirmā reize, kad šeit, augšā, kāds parādās pie namdurvīm kails. It īpaši sievietes tā dara bieži. Es lēnām eju pa aleju atpakaļ. Sakārtoju kreklu un jūtos vainīgs, pats nezinādams, kāpēc. Vēlu naktī dzirdu nākam Knopfu. Pēc soļiem var spriest, ka viņš ir krietni pilnā. Man tiešām nemaz prāts nenesas to darīt, taču taisni tāpēc dodos pie notekcaurules. Knopfs apstājas vārtos un kā vecs karavīrs vispirms pārlūko apvidu. Viss ir klusu. Uzmanīgi viņš tuvojas obeliskam. Es jau arī nebiju gaidījis, ka atvaļinātais feldfēbelis atmetīs savus ieradumus jau pēc viena vienīga iebaidīšanas šāviena. Tagad viņš ir nostājies pie pieminekļa rīcības gatavībā un atkal nogaida. Viņš uzmanīgi vēlreiz aplaiž skatienu visapkārt. Pēc tam rūdītais taktiķis izdara māņu manevru: rokas slīd lejup, bet tas ir viltus gājiens, viņš vēl tikai klausās. Kad viss joprojām paliek klusu, viņš ar baudu nostājas pa īstam, ap viņa Nīčes ūsām rotājas triumfējošs smaids, un viņš laiž vaļā. - Knopf! - es zemā balsī saucu caurulē. - Vepri, vai tu atkal jau esi te? Vai es tevi nebrīdināju? Knopfa sejas izteiksme pārmainās iespaidīgi. Es vienmēr esmu apšaubījis izteicienu, ka cilvēks aiz šausmām iepleš acis, man likās, ka drīzāk jau tās samiedz, lai redze kļūtu asāka, taču Knopfs tās tiešām iepleš kā nobijies zirgs pēc spēcīga granātas sprādziena. Viņš tās pat izbola. - Tu neesi cienīgs būt atvaļināts sapieru pulka feldfēbelis, - es dobji saku. - Tagad tu tiec degradēts! Es tevi degradēju par otrās pakāpes kareivi, tu, mīža! Ej prom! No Knopfa rīkles izlaužas aizsmakušas rejas. - Nē! Nē! - viņš ķērc un mēģina sazīmēt vietu, no kuras runā Dievs. Tas ir stūris starp vārtiem un viņa mājas sienu. Tur nav ne loga, ne kādas spraugas, un viņš nevar aptvert, no kurienes balss nāk. - Tagad ir cauri ar garo zobenu, naģeni un tresēm! - es čukstu. - Beigas glaunajai uniformai! Kopš šā
brīža tu esi otrās pakāpes sapieris, Knopf, tu - nešķīstā cūka! - Nē! - Knopfs gaudo, trāpīts vārīgākajā vietā, īstam teitonim drīzāk var nogriezt pirkstu nekā atņemt titulu. - Nē! Nē! - viņš čukst un paceļ ķetnas pret mēness gaismu. - Sakārto bikšu priekšu! - es komandēju un pēkšņi atceros, ar kādiem vārdiem mani nozākāja Izabella, man ieduras pakrūtē, un pār mani kā krusas brāzma nogāžas gaudojoša smeldze. Knopfs ir paklausījis. - Tikai ne to! - viņš vēlreiz noķērcas, atgāzis galvu tālu atpakaļ pret mēness apspīdētajām mākoņu aitiņām. - To gan ne, kungs! Es redzu viņu stāvam kā Lāokoonta grupas centrālo tēlu un cīnāmies ar neredzamajām negoda un degradēšanas čūskām. Man ienāk prātā, ka viņš stāv gandrīz tāpat kā es pirms stundas, un man pakrūtē atkal sāk smelgt. Mani pārņem negaidīta līdzjūtība kā pret Knopfu, tā pret sevi pašu. Es kļūstu cilvēcīgāks. - Nu labi, - es čukstu. - Tu gan to neesi pelnījis, bet es tev gribu dot vēl vienu izdevību. Tu tiec pazemināts tikai par jefreitoru, un tas arī tikai izmēģinājumam. Ja līdz septembra beigām tu mīzīsi kā civilizēts cilvēks, tad tiksi paaugstināts par apakšvirsnieku, bet līdz oktobra beigām - par seržantu; līdz novembra beigām - par apakšfeldfēbeli, bet uz Ziemsvētkiem tiksi atkal iecelts par īstu, atvaļinātu rotas feldfēbeli, vai skaidrs? - Jā, gan, kungs... kungs... - Knopfs meklē piemērotu uzrunu. Es baidos, ka tā svārstās starp «majestāti» un «Dievu», tāpēc laikus viņu pārtraucu. - Tas ir mans pēdējais vārds, jefreitor Knopf! Un neiedomājies, tu, cūka, ka pēc Ziemsvētkiem varēsi sākt atkal! Tad būs auksts un tu nevarēsi noslēpt pēdas. Tās sasalst. Nostājies tikai vēlreiz pie obeliska - un tu dabūsi elektrības triecienu un priekšdziedzera iekaisumu, tā ka aiz sāpēm salieksies ragā. Un nu taisies, ka tiec, tu - tresotā mēslu čupa! Knopfs neredzētā ātrumā pazūd savu namdurvju tumšajā alā. Es dzirdu no biroja atskanam klusus smieklus. Līza un Georgs ir noskatījušies šo teātri. - Tresotā mēslu čupa, - Līza aizsmakusi ķiķina. Apgāžas kāds krēsls, kaut kas norīb, un aizveras durvis uz Georga meditācijas istabu. Rīzenfelds man reiz uzdāvināja holandiešu heneveru ar veltījumu: «Ļoti smagām stundām». Tagad es to paņemu. Uz četršķautņu pudeles greznojas etiķete: «Frīzu henevers, van P. Bokma, Leuvardene». Es atveru pudeli un pieleju lielu glāzi. Henevers ir stiprs un aromātisks un neķengā mani. XVIII Zārcinieks uzlūko sievieti izbrīnījies. - Kāpēc jūs neņemat divus mazus? - viņš jautā. - Tas nemaksās daudz vairāk. - Sieviete purina galvu. - Viņiem jāguļ kopā. - Bet jūs taču varat viņus apbedīt vienā kapā, - es saku. - Tad viņi būs kopā. - Nē, ne gluži. Vilke kasa galvu. - Kā jūs domājat? - viņš jautā man. Šī sieviete ir zaudējusi divus bērnus. Abi nomiruši vienā dienā. Māte grib viņiem ne tikai uzlikt kopīgu pieminekli, bet vēlas arī abiem vienu zārku - dubultzārku. Tāpēc esmu atsaucis Vilki uz biroju. - Mums tas ir vienkārši, - es saku. - Viens piemineklis ar diviem ierakstiem gadās vai ik dienas. Ir pat ģimeņu kapakmeņi ar sešiem vai astoņiem ierakstiem. Sieviete pamāj. - Tam tā jābūt! Viņiem jāguļ kopā. Viņi vienmēr bija kopā. Vilke izvelk no vestes kabatas galdnieka zīmuli. - Izskatīsies dīvaini. Zārks būs pārāk plats. Gandrīz kvadrātveida, jo bērni vēl ir ļoti mazi. Cik veci? - Četri ar pusi. Vilke zīmē. - Kā kvadrātveida kaste, - viņš tad paskaidro. - Vai jūs tomēr negribētu... - Nē, - sieviete viņu pārtrauc. - Viņiem jāpaliek kopā. Viņi ir dvīņi. - Arī dvīņiem var pagatavot ļoti skaistus, mazus atsevišķus zārciņus, balti lakotus. Tāda forma ir
glītāka. Tik īss dubultzārks izskatīsies klamzīgs. - Man tas ir vienalga, - sieviete stūrgalvīgi iecērtas, - Viņiem bija dubultšūpulis un dubultratiņi, un tagad viņiem jāguļ dubultzārkā. Viņiem jāpaliek kopā. Vilke zīmē atkal. Neiznāk nekas cits kā kvadrātveida kaste, pat ja vāku izrotātu ar efejstīgām. Pieaugušu cilvēku zārku varētu dažādāk modelēt, bet bērni ir pārāk īsi. - Es pat nezinu, vai tas ir atļauts, viņš mēģina izteikt vēl pēdējo iebildumu. - Kāpēc lai nebūtu atļauts? - Tas ir neparasti. - Tas arī ir neparasti, ka divi bērni nomirst vienā dienā, - sieviete iebilst. - Tas ir tiesa, it īpaši, ja tie ir dvīņi. - Vilkem pēkšņi radusies interese. - Vai viņiem bija arī viena slimība? - Jā, - sieviete skarbi atbild. - Viena slimība. Dzimuši pēc kara, kad nebija ko ēst. Dvīņi, bet man nepietika piena pat vienam... Vilke paliecas uz priekšu. - Tā pati slimība! - Viņa acīs zibsnī zinātniska ziņkāre. - Stāsta, ka ar dvīņiem tā gadoties bieži. Astroloģiski... - Kā būs ar zārku? - es jautāju. Neizskatās, ka sieviete gribētu ielaisties garākā sarunā ar Vilki par šo aizraujošo tematu. - Varu pamēģināt, - Vilke saka. - Bet es nezinu, vai tas ir atļauts. Vai jūs nezināt? - viņš jautā man. - Var pajautāt kapu pārvaldē. - Kādus mācītājus aicināsit? Kādā ticībā bērni ir kristīti? Sieviete vilcinās. - Viens ir katolis, otrs - luterānis, - viņa tad saka. - Tā mēs vienojāmies. Mans vīrs ir katolis, bet es - luterticīgā. Tad mēs nolēmām, ka bērni jāsadala. - Tātad jūs kristījāt vienu katoļu, bet otru — luterāņu ticībā? - Jā? - Vienā un tai pašā dienā? - Vienā un tai pašā dienā. Vilkes interese par dzīves dīvainībām ir iedegusies no jauna. - Divās dažādās baznīcās, protams? - Protams, - es bilstu visai nepacietīgi. - Kur gan citur? Un tagad... - Bet kā jūs varējāt viņus atšķirt? - Vilke mani pārtrauc. - Es domāju - visu šo laiku? Vai šie dvīņi bija līdzīgi? - Jā, - sieviete atbild. - Kā divas ūdens piles. - Tā jau es domāju! Kā tad viņus var atšķirt, it īpaši, kad bērni vēl ir tik mazi? Vai jūs to varējāt? Sevišķi pirmajās dienās, kad viss iet juku jukām. Sieviete klusē. - Tagad taču tas ir vienalga, - es saku un dodu Vilkem zīmi, lai izbeidz tincināšanu. Taču Vilkem piemīt zinātnieka zinātkāre, kas nepazīst sentimentalitāti. - Nav vis vienalga, - viņš iebilst. - Viņi taču jāapbedī! Viens pēc katoļticības, otrs - pēc luterticības prasībām. Vai jūs zināt, kurš ir katolis? Sieviete klusē. Vilke arvien vairāk iedegas. - Vai jūs domājat, ka varēsit bēres sarīkot vienā laikā? Ja jums būs dubultzārks, tas ir jādara. Tad pie kapa jābūt arī diviem mācītājiem - katoļu un luterāņu. Viņi taču noteikti nebūs ar mieru! Tie uz mīļo Dievu ir greizsirdīgāki nekā mēs uz savām sievām. - Vilke, tā taču nav jūsu darīšana, - es saku un iesperu viņam zem galda ar kāju. - Un kā tad dvīņi! - Vilke iesaucas, nepievērsdams man uzmanību. - Tad jau katolis pie viena tiktu apbedīts kā luterticīgais un luterānis - kā katolis! Iedomājieties, kāds tur radīsies sajukums! Nē, ar dubultzārku nekas neiznāks. Jābūt diviem atsevišķiem zārciņiem. Tad katrai reliģijai tiks savs. Tad garīdznieki varēs pagriezt viens otram muguru un tā dot svētību.
Vilke acīmredzot iedomājas, ka viena reliģija otrai ir tīrā inde. - Vai esat ar mācītājiem jau runājusi? - viņš jautā. - To darīs mans vīrs, - sieviete atbild. - Tad nu man tiešām gribētos zināt... - Vai jūs pagatavosit dubultzārku? - sieviete jautā. - Pagatavošu, bet es jums saku... - Cik tas maksās? - sieviete jautā. Vilke kasa pakausi. - Kad jābūt gatavam? - Tik ātri, cik vien iespējams. - Tad man jāstrādā visu nakti. Virsstundas. Tas būs speciāls pasūtījums. - Cik tas maksās? - sieviete atkārto. - To es jums pateikšu, kad būs gatavs. Zinātnes vārdā es to izdarīšu lēti. Tikai atpakaļ gan nevarēšu ņemt, ja jums tiks aizliegts. - Netiks aizliegts. Vilke paskatās sievietē izbrīnījies. - Kā jūs to zināt? - Ja mācītāji nebūs ar mieru tādā veidā dot savu svētību, tad apbedīsim bez mācītājiem, - sieviete stingri pasaka. - Viņi vienmēr ir bijuši kopā - un viņiem jāpaliek kopā. Vilke pamāj ar galvu. - Tātad norunāts - zārks tiks piegādāts stingri pēc vienošanās. Atpakaļ es to nevaru ņemt. Sieviete izvelk no rokassomas melnu ādas portmoneju ar niķeļa slēdzi. - Vai jūs vēlētos iemaksu? - Tā ir pieņemts. Par kokmateriāliem. Sieviete skatās Vilkē. - Vienu miljonu, - viņš saka, juzdamies mazliet neērti. Sieviete iedod viņam naudaszīmes. Tās ir vairākkārt salocītas. - Adrese... - viņa saka. - Es aiziešu līdzi, - Vilke paskaidro. - Noņemšu mēru. Jums jādabū labs zārks. Sieviete paloka galvu un paskatās manī. - Un piemineklis? Kad jūs to atvedīsit? - Kad jūs vēlaties. Parasti mēdz nogaidīt pāris mēnešu pēc bērēm. - Vai mēs to nevaram dabūt tūlīt? - Varat gan. Taču labāk būtu pagaidīt. Pēc kāda laika kaps nosēžas. Labāk ir uzstādīt pieminekli tikai pēc tam, citādi ir jāpārliek par jaunu. - Ak tā, - sieviete saka. Liekas, ka viņas acu zīlītes nodreb. - Mēs tomēr gribētu akmeni dabūt tūlīt. Vai nevar... vai nevar uzlikt tā, lai tas neiegrimtu? - Tad jāpagatavo speciāla pamatne. Tā jāieliek jau pirms apbedīšanas. Vai jūs tā gribētu? Sieviete pamāj. - Tur jābūt bērnu vārdiem, - viņa saka. - Viņi nedrīkst gulēt vienkārši tāpat. Būs labāk, ja tūlīt būs klāt arī viņu vārdi. Viņa man iedod kapa vietas numuru. - Es gribētu samaksāt tūlīt, - viņa saka. - Cik tas būtu? Viņa atkal atver melno ādas portmoneju. Es, juzdamies neērti tāpat kā Vilke, pasaku cenu. - Tagad visu rēķina miljonos un miljardos, - es piebilstu. Dīvaini, ka reizēm jau pēc tā, kā ļaudis salocījuši naudaszīmes, var redzēt, vai tie ir kārtīgi un godīgi cilvēki vai ne. Sieviete atloka naudaszīmes citu pēc citas un liek uz galda blakus granīta un kaļķakmens paraugiem. - Mēs bijām atlikuši naudu bērniem skolai, - viņa stāsta. - Ar to sen jau vairs nebūtu pieticis, bet tagad šai vajadzībai tieši iznāk... - Izslēgts! - Rīzenfelds iesaucas. - Vai jums vispār ir nojausma par to, cik maksā melnais zviedru granīts? To ved no Zviedrijas, jaunais cilvēk, un tāpēc par to nevar maksāt ar vekseļiem, kas izrakstīti par vācu markām! Par to jāmaksā valūtā! Ar zviedru kronām! Mums ir atlikuši tikai vairs pāris bluķu, kas domāti draugiem. Pēdējie! Tie ir kā zilganbalti dimanti. Es jums došu vienu atlīdzībai par vakaru, ko pavadījām ar Vaceka kundzi. Bet divus! Vai jūs esat jucis? Tad jau
tikpat labi es varētu Hindenburgam prasīt, lai viņš kļūst par komunistu. - Ir nu gan doma! - Nu tātad! Ņemiet šo retumu un nemēģiniet izspiest no manis vairāk kā jūsu šefs. Tā kā jūs esat izsūtāmais un biroja direktors vienā personā, tad jums nav jāraizējas par izvirzīšanos. - Par to noteikti ne. Es to daru aiz tīras mīlestības pret granītu. Turklāt aiz platoniskas mīlestības. Es pat negribu pats to pārdot. - Nē? - Rīzenfelds jautā un ielej sev glāzi degvīna. - Nē, - es apstiprinu. - Es gribu mainīt nodarbošanos. - Jau atkal? - Rīzenfelds pagriež savu krēslu tā, lai acu priekšā būtu Līzas logs. - Šoreiz tiešām. - Atpakaļ par skolmeistaru? - Nē, - es saku, - tik vientiesīgs vairs neesmu. Un arī tik iedomīgs ne. Vai jūs man nevarētu kaut ko ieteikt? Jūs taču tik daudz braukājat apkārt. - Ko tad? - Rīzenfelds jautā bez intereses. - Kaut ko, kas darāms lielā pilsētā. Manis pēc kaut vai par izsūtāmo kādā laikraksta redakcijā. - Palieciet vien šeit, - Rīzenfelds dod padomu. - Šeit jūs iederaties. Man jūsu trūktu. Kāpēc gribat iet projām? - To es jums nevaru precīzi izskaidrot. Ja es to varētu, tad tas nebūtu tik nepieciešami. Es arī ne vienmēr to apzinos, tikai reizēm. Taču tad es to apzinos nolādēti skaidri. - Un tagad jūs to apzināties? - Tagad jā. - Ak, mans Dievs! - Rīzenfelds iesaucas. - Jūs taču atkal ilgosities tikt šeit atpakaļ. - Noteikti. Tāpēc gribu tikt projām. Rīzenfelds pēkšņi salecas, it kā ar slapjiem pirkstiem būtu pieskāries elektrības kontaktam. Līza savā istabā ir iedegusi gaismu un pienākusi pie loga. Šķiet, ka mūsu biroja pustumsā viņa nevar mūs saredzēt, tāpēc mierīgi velk nost blūzi. Zem blūzes viņai nekā nav. Rīzenfelds skaļi elš. - Piķis un zēvele, kādas krūtis! Uz tādas krūts noteikti var uzlikt puslitru alus, un glāze nekritīs zemē! - Tā arī ir doma! - es saku. Rīzenfeldam gail acis. - Vai Vaceka kundze tā dara bieži? - Viņa daudz neliekas zinis. Neviens viņu nevar redzēt, tikai mēs šeit, protams. - Cilvēk! - Rīzenfelds sauc. - Un jūs gribat atstāt šādas pozīcijas, jūs - ēzeli? - Jā, - es apliecinu un klusēju, bet Rīzenfelds zogas pie loga kā Virtembergas indiānis, turēdams glāzi vienā un degvīna pudeli otrā rokā. Līza sukā matus, - Es vēlētos kļūt par tēlnieku, - Rīzenfelds saka, nenolaizdams no viņas acis. - Kaut ko tādu redzot, tas atmaksātos. Nolādēts, cik daudz esmu nokavējis! - Vai jūs gribētu cirst tēlus granītā? - Kāds tam sakars ar šo? - Kad cērt granītā, modeļi noveco ātrāk, nekā top mākslas darbi, - es saku. - Tas ir tik grūts darbs. Jūs ar savu temperamentu varētu, augstākais, veidot mālā. Citādi jums būtu jāatstāj pēc sevis tikai nepabeigti darbi. Rīzenfelds novaidas. Līza ir novilkusi svārkus, bet tūlīt pēc tam nogriezusi gaismu un iegājusi otrā istabā. Odenvaldes rūpnīcas šefs vēl brīdi paliek kā pielīmēts pie loga, tad pagriežas atpakaļ. - Jums jau ir viegli! - viņš purpina. - Jūs nedīda dēmons. Augstākais - kāda jēra dvēsele. - Paldies! - es atsaucos. - Jūsos arī ir iemājojis nevis dēmons, bet āzis. Ko vēl teiksit? - Vēstuli, - Rīzenfelds saka. - Vai jūs nenodotu no manis vēstuli?
- Kam? - Vaceka kundzei. Kam gan citam? Es klusēju. - Paskatīšos arī, vai nevaru sameklēt jums kādu vietu, - Rīzenfelds piesolās. Es joprojām klusēju un noraugos viegli svīstošajā, netapušajā tēlniekā. Es saglabāju Georgam Nibelungu uzticību, kaut arī man par to nāktos samaksāt ar savu nākotni. - Es to darītu tik un tā, - Rīzenfelds lišķīgi piebilst. - To es zinu, - es atbildu. - Bet kāpēc jūs gribat rakstīt? Rakstīšana nekad neko nedod. Turklāt jūs taču jau šovakar braucat prom. Atlieciet to līdz nākamajai reizei, kad atbrauksit! Rīzenfelds izdzer degvīnu. - Jums tas varbūt liekas komiski, bet šādas lietas es atlieku visai nelabprāt. Šajā brīdī Līza iznāk pa savām namdurvīm. Viņa ir ģērbusies cieši pieguļošā melnā kostīmā un kurpēs ar visaugstākajiem papēžiem, kādus jebkad esmu redzējis. Rīzenfelds viņu ierauga vienlaicīgi ar mani. Viņš paķer no galda savu platmali un drāžas ārā. - Šis ir īstais brīdis! Es redzu, kā viņš aizjož pa ielu. Tad, turēdams cepuri rokā, viņš cienīgi soļo blakus Līzai, kura divas reizes atskatās. Pēc tam abi pazūd ap stūri. Es prātoju, kā tas beigsies. Georgs Krolls man to noteikti pastāstīs. Iespējams, ka šis laimes luteklis pratīs dabūt vēl otru zviedru granīta pieminekli. Galdnieks Vilke nāk pāri pagalmam. - Kā būtu, ja mēs šovakar sanāktu? - viņš sauc iekšā pa logu. Es pamāju ar galvu. Biju jau gaidījis šādu ierosinājumu. - Vai Bahs arī būs? - es jautāju. - Noteikti! Es eju viņam pēc cigaretēm. Mēs sēžam Vilkes darbnīcā starp ēveļskaidām, zārkiem, puķu podiem ar ģerānijām un līmes podiem. Smaržo pēc sveķiem un svaigi zāģēta egles koka. Vilke ēvelē dvīņu zārka vāku. Viņš ir nolēmis bez maksas to izgreznot ar puķu vītni, kas būs pat apzeltīta ar lapu zelta aizstājēju. Ja viņš ir kādā darbā ieinteresēts, tad peļņa viņam ir vienaldzīga. Un šoreiz viņš ir ieinteresēts. Kurts Bahs sēž uz melni lakota zārka ar neīstas bronzas apkalumiem, es - uz meistardarba, kas darināts no nespodri beicēta, īsta ozolkoka. Mums ir alus, desa, maize, siers, un mēs esam nolēmuši kopā ar Vilki aizvadīt mošķu stundu. Zārcinieks parasti naktī starp divpadsmitiem un vieniem kļūst melanholisks, miegains un bailīgs. Tā ir viņa nelabā stunda. Negribas tam ticēt, bet tad viņš baidās no spokiem, un šajā laikā viņam ir par maz ar kanārijputniņu vien, kurš ir ievietots papagaiļa būrītī un pakārts virs ēvelsola. Vilke tad krīt izmisumā, runā par dzīves bezmērķību un ķeras pie šņabja. Mēs ne vienu reizi vien esam no rīta atraduši viņu piesūkušos krācam uz ēveļskaidām lielākajā paša darinātajā zārkā, ar kuru viņš nožēlojamā kārtā iekrita pirms četriem gadiem. Zārks bija domāts cirka milzim Bleihfeldam, kurš viesizrāžu laikā Verdenbrikā pēkšņi bija nomiris pēc maltītes, kurā bija baudījis Limburgas sieru, cieti novārītas olas, tējas desu, armijas maizi un degvīnu, - šķietami miris, jo, kamēr Vilke cauru nakti, par spīti visiem spokiem, bija rāvies, gatavodams milzim zārku, šis vienā jaukā brīdī nopūzdamies bija piecēlies no nāves gultas un turklāt nevis tūdaļ ziņojis par to Vilkem, kā būtu pienācies darīt, bet iztempis puspudeli kviesīša, kas vēl bija palicis pāri, un licies uz auss. Nākamajā rītā viņš dievojās, ka neesot naudas un turklāt viņš sev zārku neesot pasūtījis, un šis iebildums nekādi nebija apstrīdams. Cirks devās tālāk, un, tā kā neviens negribēja atzīt, ka viņš pasūtījis zārku, Vilke palika ar garu degunu un kādu laiku raudzījās uz pasauli visai drūmi. Īpaši dusmīgs viņš bija uz jauno ārstu Villmani, kurš, viņaprāt, bija par visu atbildīgs. Villmanis divus gadus bija dienējis armijā par kara ārsta asistentu un tur ieguvis noslieksmi uz avantūrismu. Viņam lazaretē bija gadījies sniegt palīdzību bezgala daudziem pusmirušiem un trīsceturtdaļmirušiem karavīriem, turklāt par viņu nāvi vai šķībi saaudzētajiem kauliem neviens viņu nedarīja atbildīgu, tā ka beigu beigās viņa uzkrātajā pieredzē bija vesels lēvenis interesantu gadījumu. Tāpēc viņš naktī vēlreiz bija iezadzies pie milža un kaut ko šim iešļircinājis, jo nereti lazaretē bija pieredzējis, ka mirušie atkal atmostas, un tiešām - milzis tūlīt arī bija braši devies
atpakaļ dzīvē. Kopš tā laika Vilke, pats to negribēdams, juta pret Villmani nepatiku, kuru ārsts nevarēja izdeldēt pat ar to, ka vēlāk izturējās visai prātīgi un savu mirušo pacientu piederīgos sūtīja pie Vilkes. Milža zārks Vilkem bija pastāvīgs atgādinājums nebūt pārāk lētticīgam, un man šķiet, ka tas arī bija īstais iemesls, kāpēc viņš devās dvīņu mātei līdzi uz dzīvokli, proti - viņš gribēja pats pārliecināties, vai mirušie pa to laiku nav jau sākuši jādelēt savus koka zirdziņus. Vilkes pašcieņai tas būtu pārāk smags trieciens, ja nepārdodamajai milža mūžamājai blakus uzrastos vēl dvīņu kvadrātveida zārks un viņš pats zārcinieku cunftē kļūtu par apsmieklu. Villmaņa nodarījumā Vilki visvairāk kaitināja tas, ka viņam netika dota iespēja garākai sarunai ar milzi. Viņš būtu visu piedevis, ja vien mirējs būtu sniedzis interviju par viņpasauli. Galu galā milzis taču vairākas stundas bija bijis tikpat kā beigts, un Vilke kā zinātnieks pašdarbnieks un cilvēks, kas baidās no spokiem, būtu devis daudz, lai iegūtu kādas ziņas par dzīvi viņā pusē. Kurtam Baham tas viss ir pilnīgi vienaldzīgs. Šis dabas bērns vēl arvien ir Berlīnes brīvās reliģijas draudzes loceklis, kuras sauklis ir: «Mums dzīvi skaistu darīt šeit ir jācenšas, jo nav ne viņsaules, ne jaunas tikšanās.» Dīvaini, ka viņš tomēr ir kļuvis par tēlnieku viņsaulei un kaļ tai eņģeļus, mirstošus lauvas un ērgļus, taču ne jau vienmēr tāds ir bijis viņa nodoms. Kad bija jaunāks, viņš iedomājās, ka ir gandrīz vai Mikelandželo krustdēls. Kanārijputniņš dzied. Gaismas dēļ tas nevar aizmigt. Vilkes ēvele šņāc. Aiz vaļējā loga plešas nakts. - Ka jūtaties? - es jautāju Vilkem. - Vai viņsaule jau klaudzina? - Pa pusei. Vēl jau ir tikai pusdivpadsmit. Ap šo laiku es jūtos tā, it kā būtu izgājis pastaigāties ar pilnbārdu un dekoltētā kleitā. Neomulīgi. - Kļūstiet par monistu, - Kurts Bahs iesaka. - Cilvēks, kas nekam netic, nekad nejūtas īpaši slikti. Un nekļūst arī smieklīgs. - Un nejūtas arī labi, - Vilke iebilst. - Varbūt. Taču noteikti ne tā, it kā būtu uzaudzējis pilnbārdu un staigātu dekoltētā kleitā. Tā es jūtos tikai tad, kad naktī skatos ārā pa logu un tur paveras debesis ar zvaigznēm un miljoniem gaismas gadu, bet man jātic, ka virs tā visa sēž tāds kā pārcilvēks, kuram esot svarīgi, kas notiks ar Kurtu Bahu. Dabas dēls omulīgi nogriež gabalu desas un apēd. Vilke sāk nervozēt. Pusnakts ir jau visai tuvu, un šajā laika viņam šādas sarunas nepatīk. - Auksti, vai ne? - viņš ierunājas, - Ir jau rudens. - Atstājiet logu mierīgi vaļā, - es saku, kad viņš to grib aizvērt. - Tas neko nelīdzēs, gari iet cauri stiklam. Labāk paskatieties ārā uz akāciju! Tā ir akāciju Līza Vaceka. Paklausieties, kā tajā šalc vēji! Kā jaunas sievietes zīda apakšsvārki, viņai dejojot valsi. Taču kādu dienu to nocirtīs, un jūs no tās taisīsiet zārkus... - Ne jau no akācijas koka. Zārkus gatavo no ozola vai egles, ar mahagonija finierējumu. - Labi jau, labi, Vilke! Vai šņabis vēl ir? Kurts Bahs pasniedz man pudeli. Vilke pēkšņi satrūkstas un gandrīz noēvelē sev pirkstu. - Kas tur bija? - viņš nobijies jautā. Vabole atsitusies pret lampu. - Mieru, Alfrēd, - es saku. - Tā nav vēsts no viņsaules. Tikai vienkārša dzīvnieku pasaules drāma. Mēslu vabole, kas tiecas pēc saules un iedomājas, ka tā iemiesojusies simt vatu spuldzē, kura karājas sētas mājā Hākenštrāsē, numurs trīs. Ir tāda noruna, ka īsi pirms pusnakts un līdz pat spoku stundas beigām mēs Vilki uzrunājam ar «tu». Tā viņš jūtas drošāks. Pēc pulksten vieniem atkal pārejam uz oficiālām attiecībām. - Es nesaprotu, kā var dzīvot bez ticības Dievam, - Vilke saka Kurtam Baham. - Ko tad lai dara, kad cilvēks pamostas negaisa laikā naktī un tumsā? - Vasarā? - Protams, vasarā. Ziemā jau negaisa nav. - Tad iedzer kaut ko aukstu, - Kurts Bahs atbild. - Un guļ atkal tālāk. Vilke krata galvu. Spoku stundā viņš kļūst ne vien bailīgs, bet arī ļoti dievbijīgs.
- Es pazinu vienu vīrieti, kurš negaisa laikā gāja uz meitumāju, - es stāstu. - Viņu vilktin vilka turp. Vispār viņš bija impotents, bet negaiss radīja pārmaiņu. Tiklīdz viņš ieraudzīja tuvojamies negaisa mākoni, tā tūlīt ķēra telefona klausuli un zvanīja, lai viņam rezervē vietu pie Fricijas. 1920. gada vasara bija jaukākais laiks viņa mūžā, jo tad negaisi nāca vienā laidā. Reizēm pat četri pieci vienā dienā. - Ko viņš tagad dara? - ieinteresēts jautā Vilke - zinātnieks pašdarbnieks. - Viņš ir miris, - es atbildu. - Aizgāja viņsaulē pēdējo lielo negaisu laikā 1920. gada oktobrī. Nakts vējš aizcērt pretējās mājas durvis. Torņos zvana zvani. Ir pusnakts. Vilke iemet glāzīti. - Kā būtu, ja mēs tagad izietu pastaigāties līdz kapsētai? - jautā Dieva noliedzējs Bahs, kuram reizēm trūkst smalkjūtības. Vējā, kas pūš iekšā pa logu, Vilkem aiz šausmām trīs ūsas. - Un tie esot draugi! - viņš pārmetoši iesaucas. Tūlīt viņš nobīstas atkal. - Kas tas bija? - Kāds mīlētāju pārītis ārā. Pārtrauc nu uz brīdi ēvelēšanu, Alfrēd! Ēd! Cilvēki, kas ēd, spokiem nepatīk. Vai tev šprotu nav? Alfrēds uzmet man tādu skatienu kā suns, kas saņēmis spērienu tieši tai brīdī, kad sekojis dabas aicinājumam. - Vai tev tieši tagad vajadzēja man to atgādināt? Manas neveiksmes mīlestībā un vientulību, kādā jādzīvo vīrietim labākajos gados? - Tu esi sava aroda upuris, - es saku. - To ne katrs var par sevi teikt. Nāc ēst souper[7]. Tā šo maltīti sauc smalkā sabiedrībā. Mēs ķeramies pie desas un siera un atkorķējam alus pudeles. Kanārijputniņš dabū salātu lapu un aiz sajūsmas par dzīvi sāk vīterot, nemaz nezinādams, vai viņš ir vai nav ateists. Kurts Bahs paceļ savu zemes krāsas seju un osta gaisu. - Smaržo pēc zvaigznēm, - viņš pavēstī. - Pēc kā? - Vilke noliek savu pudeli ēveļskaidās. - Ko tad tas atkal nozīmē? - Pusnaktī pasaule smaržo pēc zvaigznēm. - Met pie malas savus jokus! Kā gan var alkt pēc dzīves tāds, kas nekam netic un turklāt vēl tā runā? - Vai tu gribi mani atgriezt? - Kurts Bahs jautā. - Tu - debesu mantojuma tīkotāj? - Nē, nē! Vai arī - jā, manis pēc. Vai tur kaut kas nečabēja? - Jā, - Kurts atbild. - Mīla. Mēs atkal dzirdam ārā piesardzīgu aizlavīšanos. Otrs mīlētāju pārītis pazūd pieminekļu mežā. Redzams aizejošās meičas kleitas baltais plankums. - Kāpēc cilvēki izskatās gluži citādi, kad ir miruši? - Vilke jautā. - Pat dvīņi. - Tāpēc, ka viņi vairs nav izķēmoti, - Kurts Bahs atbild. Vilke partrauc gremošanu. - Kāda ziņā? - Dzīve viņus vairs neizķēmo, - monists paskaidro. Vilke nolaiž ūsas uz leju un gremo atkal. - Šajā stundā jūs gan varētu izbeigt savas muļķības. Vai jums tiešām nekas nav svēts? Kurts Bahs neskanīgi smejas. - Tu, nabaga vīteni! Tev vienmēr ir vajadzīgs kaut kas, pie kā turēties. - Un tev? - Man arī. - Māla krāsas sejā acis spīd, it kā būtu no stikla. Šis dabas dēls parasti ir noslēgts, viņš ir tikai neveiksmīgs tēlnieks ar neveiksmi cietušiem sapņiem, taču reizēm šo sapņu pirmtēli izlaužas no viņa tādi, kādi bijuši pirms divdesmit gadiem, un tad viņš pēkšņi ar novēlošanos pārvēršas faunā, kam ir vīzijas. Pagalmā atkal atskan švīkstoņa, čuksti un uzmanīgi soļi. - Pirms divām nedēļām ārā izcēlās skandāls, - Vilke stāsta. - Kāds atslēdznieks bija aizmirsis izņemt no kabatas savus darbarīkus, un kaislīgā akta laikā tie laikam bija tik nelaimīgi paslīdējuši, ka ass īlens pēkšņi iedūries dāmai miesā, šī tūlīt uzlec kājās, paķer nelielu bronzas vainagu un gāž ar to atslēdzniekam pa pauri - vai tad jūs par to neesat dzirdējuši? - viņš man jautā.
- Nē. - Tātad šī uzmauc šim bronzas vainagu tik cieši galvā, ka šis vairs nevar to dabūt nost. Es iededzu gaismu un jautāju, kas noticis. Vīrišķis aiz bailēm metas skriet, bet bronzas vainags paliek šim ap galvu kā romiešu valstsvīram - vai tad jūs neievērojāt, ka tā vainaga trūkst? - Nē. - Kas tikai nenotiek! Šis tātad brāžas ārā, it kā būtu izkustinājis lapseņu pūzni. Es eju lejā. Jaunkundze vēl stāv turpat un pētī savu roku. - Asiņo! - viņa saka. - Viņš man iedūra! Un turklāt tādā brīdī! Es redzu zemē nomestu īlenu un prātoju, kas noticis. Tad paceļu īlenu. «No tā var rasties asins saindēšanās,» es saku. «Tas ir ļoti bīstami! Pirkstu vēl var apsiet, bet dibenu ne. Pat tik kārdinošu.» Šī nosarkst... - Kā tu to tumsā varēji redzēt? - Kurts Bahs jautā. - Spīdēja mēness. - Nosarkšanu nevar redzēt arī mēness gaismā. - To var just, - Vilke paskaidro. - Tātad šī nosarkst un tur kleitu tālāk nost no auguma. Viņai bija gaiša kleita, bet asinis atstāj traipus, kas ir grūti izņemami. «Man ir jods un plāksteris,» es saku. «Turklāt protu klusēt. Nāciet!» Šī nāk un nemaz neizbīstas. - Vilke vēršas pie manis. - Tas jūsu pagalmā ir visjaukākais, - viņš sajūsmināts saka. - Kas mīlējās starp pieminekļiem, tam nav bail ari no zārkiem. Tad nu notika tā, ka pēc joda un plākstera un vēl portvīna malka milža zārks tomēr kaut kam noderēja. - Tas kļuva par mīlas lapeni? - es jautāju, lai droši pārliecinātos. - Džentlmenis bauda un klusē, - Vilke atbild. Šajā mirklī mēness iznāk no mākoņiem. Apakšā balti viz marmors, melni mirgo krusti, un starp tiem izklaidus mēs ieraugām četrus mīlas pārus - divus marmora laukumā, divus - starp granīta bluķiem. Vienu acumirkli viss paliek klusu un pārsteigumā sastingst; tad atliek tikai vai nu bēgt, vai nelikties par situācijas maiņu ne zinis. Bēgšana nebūt nav bez briesmām, jo var gan vienā rāvienā pazust, toties dabūt tik stipru neirotisko šoku, ka no tā var rasties impotence. To man stāstīja kāds jefreitors, kuru reiz pārsteidzis sapieru apakšfeldfēbelis, kad šis mežā darījies ar virēju, - viņš kļuvis nespējīgs uz visu mūžu, un sieva pēc diviem gadiem no viņa šķīrusies. Mīlētāji rīkojas pareizi. Viņi atmet galvas atpakaļ kā brieži, bet tad, pavērsuši acis pret vienīgo apgaismoto logu, tas ir, mūsējo, kas tāds bija jau iepriekš, sastingst, it kā Kurts Bahs tos būtu izcirtis akmenī. Tie ir nevainības tēli, varbūt mazliet smieklīgi, arī kā Baha skulptūras. Tūlīt pēc tam kāda mākoņa ēna pabīda mēness gaismu nost un tā dārza daļa iegrimst tumsā, bet apgaismots ir vairs tikai obelisks. Bet kas tur stāv gluži kā vizmojoša strūklaka? Tas ir čurājošais Knopfs - gluži kā Briseles statuja, kuru pazīst katrs kareivis, kas vien bijis Beļģijā atvaļinājumā. Attālums ir pārāk liels, lai es kaut ko varētu darīt. Šodien man arī prāts uz to nenesas. Kāpēc man būtu uz šādu izdarību jāreaģē kā namamātei? Šodien pēcpusdienā esmu izlēmis iet no šejienes projām, tāpēc dzīves plūsma ietekmē mani divtik stipri, es to jūtu visur - ēveļskaidu smaržā un mēness gaismā, klusajos soļos un čaboņā pagalmā un bezgaljaukajā vārdā «septembris», savās rokās, kuras kustas un var satvert dzīvi, un savās acīs, bez kurām visi pasaules muzeji būtu tukši, garos, spokos, visā pārejošajā un zemes mežonīgajā skrejā garām Kasiopejai un Sietiņam, nojausmā par bezgalīgu svešu dārzu esamību zem svešām zvaigznēm, par darbavietām lielos, svešos laikrakstos un par rubīniem, kuri patlaban zemes dzīlēs saaug kopā un sāk sarkani zvīļot, es to jūtu, un tas man neļauj ņemt tukšu alus pudeli un mest tajā virzienā, kur Knopfs trīsdesmit sekundes ilgi darbina strūklaku... Šajā mirklī nosit pulkstenis. Ir viens. Spoku stunda ir pagājusi, mēs atkal varam Vilki uzrunāt ar «jūs» un vai nu turpināt dzeršanu, vai arī nokāpt miega valstībā kā raktuvēs, kur var atrast ogles, līķus, baltas sāls pilis un apslēptus dimantus.
XIX Viņa sēž savas istabas kaktā, atspiedusies blakus logam pret sienu. - Izabella, - es saku. Viņa neatbild. Viņas plakstiņi vēdinās kā tauriņi, kurus bērni dzīvus uzdūruši uz adatām. - Izabella, - es saku. - Es esmu atnācis tev pakaļ. Viņa satrūkstas un spiežas pie sienas. Viņa sēž stīva un saspringusi. - Vai tu mani vairs nepazīsti? - es jautāju. Viņa joprojām sēž klusēdama, tikai acis pavēršas pret mani - modras un ļoti tumšas. - Tevi ir atsūtījis tas, kurš uzdodas par ārstu, - viņa čukst. Tā ir taisnība. Mani ir atsūtījis Vernike. - Viņš nav mani sūtījis, - es iebilstu. - Es atnācu slepus. Neviens nezina, ka esmu šeit. Viņa lēnām atvelkas nost no sienas. - Tu arī mani nodevi. - Es tevi nenodevu. Es nevarēju pie tevis tikt. Tu nenāci ārā. - Es taču nevarēju, - viņa čukst. - Viņi visi stāvēja ārā un gaidīja. Viņi gribēja mani sagūstīt. Viņi ir uzzinājuši, ka esmu šeit. - Kuri? Viņa skatās manī un neatbild. «Cik viņa ir tieviņa!» es domāju. Cik tieviņa un vientuļa šajā kailajā istabā! Viņai nav pat pašai sevis. Pat sava «es» vientulības. Viņa ir sasprāgusi kā granāta asās baiļu šķembās, atrazdamās svešā, draudīgā, netveramu baismu pilnā apvidū. - Neviens tur tevi negaida, - es apgalvoju. - Gaida gan. - Kā tu to zini? - Balsis. Vai tu tās nedzirdi? - Nē. - Balsis zina visu. Vai tu tās nedzirdi? - Tas ir vējš, Izabella. - Jā, - viņa padevīgi piekrīt. - Manis pēc lai būtu vējš. Ja tikai tas nedarītu tādas sāpes! - Kas dara sāpes? - Zāģēšana. Viņus taču varētu griezt, tā ietu ātrāk. Bet šī trulā, lēnā zāģēšana! Un vienmēr taču viss atkal saaug kopā, tāpēc ka viņas strādā tik lēni! Tad viņas sāk atkal no gala, un tas nekad nebeidzas. Viņas zāģē miesā, un miesa, kad zāģis iziet cauri, atkal saaug kopā, un tas nekad nebeidzas. - Kas zāģē? - Balsis. - Balsis nevar zāģēt. - Šīs var. - Kur tās zāģē? Izabella pagriežas tā, it kā viņai būtu stipras sāpes. Viņa iespiež rokas cieši starp augšstilbiem. Viņas to grib izzāģēt ārā. Lai man nekad nebūtu bērnu. - Kas to grib? - Tie tur, ārā. Viņa saka, ka esot mani dzemdējusi. Tagad viņa grib mani ieraut atpakaļ sevī. Viņa zāģē un zāģē. Un viņš tur mani ciet. Izabella nodreb. - Viņš - tas, kurš ir viņā... - Viņā? Viņa kunkst. - Nesaki to... viņa grib mani nogalināt... es nedrīkstu to zināt. Es eju viņai klāt, mezdams līkumu ap bālām rozēm izaustu atzveltnes krēslu, kas ar savu saldās dzīves imitāciju stāv šajā kailajā telpā dīvaini neiederīgs. - Ko tu nedrīksti zināt? - Viņa grib mani nogalināt. Es nedrīkstu aizmigt. Kāpēc neviens nav nomodā kopā ar mani? Viss jādara man vienai pašai. Es esmu tik nogurusi! - viņa žēli sauc gluži kā putns. - Man dedzina, un es nevaru
gulēt, bet esmu tik nogurusi. Kurš gan var gulēt, kad dedzina un neviens nav līdzi nomodā? Arī tu esi mani atstājis. - Es neesmu tevi atstājis. - Tu ar viņiem runāji. Viņi ir tevi uzpirkuši. Kāpēc tu mani neturēji? Zilie koki, un sudraba lietus. Bet tu negribēji. Nekad neesi gribējis. Tu būtu varējis mani glābt. - Kad? - es jautāju un jutu, ka manī kaut kas trīs, es negribu, lai trīsētu, taču tomēr trīs, un liekas, ka istaba vairs nav droša, šķiet, it kā mūri drebētu un it kā tie būtu celti nevis no akmeņiem, javas un apmetuma, bet no svārstībām, no cieši koncentrētām biljoniem pavedienu svārstībām, kuri stiepjas no apvāršņa līdz apvārsnim un vēl tālāk un šeit ir sakoncentrējušies četrstūru cietumā, kas vīts no karātavu virvēm un kakla cilpām, kurās ķepurojas mazumiņš ilgu un baiļu no dzīves. Izabella atkal pagriež seju pret mūra sienu. - Ak, viss pagalam, jau tik daudzu mūžu garumā. Pēkšņi logā iekrīt krēsla. Tā aizsedz rūtis ar gandrīz neredzama pelēkuma plīvuru. Viss vēl ir tāpat kā iepriekš - āra gaisma, augu zaļums, ceļu dzeltenums, abas palmas lielajos majolikas podos, debesis ar mākoņu klaidu, tālā, pelēkā un sarkanā pilsētas jumtu gūzma aiz mežiem - un tomēr nekas vairs nav tā kā iepriekš, krēsla visu ir ietinusi, pārklājusi ar gaistamības laku, sagatavojusi apēšanai, kā namamātes ieberzē cepeti ar etiķi, lai to aprītu nakts ēnu vilki. Vienīgi Izabella vēl ir šeit, pieķērusies pie gaismas pēdējās virves, taču tā arī viņu jau ir ievilkusi vakara drāmā, kas nekad nav bijusi drāma, bet ir kļuvusi par tādu tikai tāpēc, ka mēs zinām - to sauc par izgaišanu. Tikai kopš mēs zinām, ka mums jāmirst, un tāpēc ka mēs to zinām, idille ir kļuvusi par drāmu, aplis - par šķēpu, tapšana par izgaišanu un kliedziens par bailēm, bet bēgšana - par spriedumu. Es turu Izabellu cieši rokās. Viņa drebēdama skatās manī un kļaujas man klāt, un es viņu turu, mēs turam viens otru - divi svešinieki, kuri neko viens par otru nezina un turas viens pie otra tāpēc, ka nesaprot viens otru un katrs uzskata otru par kaut ko citu, nevis to, kas viņš ir, tomēr abi gūst pārejošu mierinājumu no šās nesaprašanas, no divkāršas, trīskāršas un bezgalīgas nesaprašanas, kura tomēr ir vienīgā, kas kā varavīksne met mānīgu tiltu, kur tilta nemaz nevar būt; tas ir atstarojums starp diviem spoguļiem, kas tiek mests tālāk arvien dziļākā tukšumā. - Kāpēc tu mani nemīli? - Izabella čukst. - Es tevi mīlu. Es tevi mīlu ar visu savu būtni. - Par maz. Tie citi vēl vienmēr ir tur. Ja mīlētu pietiekami, tad tu viņus nogalinātu. Es turu viņu apkamptu un raugos viņai garām parkā, kur ēnas kā ametista viļņi ceļas no maura un no alejām. Viss manī ir ass un skaidrs, tomēr ir tāda sajūta, it kā es stāvētu uz šauras platformas ļoti augstu virs krācošā dziļuma. - Tad tu nevarētu paciest to, ka es dzīvoju ārpus tevis, - Izabella čukst. Es nezinu, ko lai atbildu. Kad viņa tā runā, mani kaut kas saviļņo - it kā aiz viņas vārdiem būtu kāda dziļāka patiesība, kuru es nespēju izprast, it kā viņas teiktais nāktu no visa esošā aizbūtības, no turienes, kur nekam nav nosaukuma. - Vai tu jūti, cik auksts kļūst? - viņa jautā, piespiedusies man pie pleca. - Katru nakti viss nomirst. Arī sirds. Viņi to sazāģē. - Nekas nemirst, Izabella. Nekad. - Tomēr! Akmens seja - tā sasprāgst gabalos. Bet no rīta tā atkal ir tepat. Ak, tā nemaz nav seja! Kā mēs melojam ar savām nabaga sejām! Arī tu melo... - Jā, - es atbildu. - Bet es negribu to darīt. - Tev šī seja ir jānoberž, līdz nekas vairs nepaliek. Tikai gluda āda. Nekas vairāk! Tomēr seja joprojām tur būs. Tā atkal ataug. Ja viss būtu mierīgi, tad nebūtu sāpju. Kāpēc viņi grib mani nozāģēt nost no visa? Kāpēc viņa grib dabūt mani atpakaļ? Es taču neko neizpaužu. - Ko tu varētu izpaust? - To, kas zied. Tas ir dūņu pilns. Tas nāk no kanāliem. Viņa atkal dreb un kļaujas man klāt. - Viņi man ir aizlīmējuši acis. Ar līmi - un izdūruši cauri adatas.
Taču es tomēr nevaru skatīties projām. - No kā projām? Viņa mani atgrūž. - Viņi tevi arī ir atsūtījuši! Es neko neizpaudīšu! Tu esi spiegs. Viņi tevi ir uzpirkuši! Ja es to pateikšu, viņi mani nogalinās. - Es neesmu spiegs. Un kāpēc lai viņi tevi nogalinātu, ja tu man to pateiksi? Viņi taču bez pateikšanas varētu to izdarīt daudz labāk. Ja es zināšu, tad viņiem vajadzēs mani arī nogalināt. Jo tad būs viens zinātājs vairāk. Tas uz viņu iedarbojas. Viņa atkal paskatās manī. Viņa apdomā. Es izturos tik klusu, ka gandrīz neelpoju. Jūtu, ka mēs stāvam pie kādām durvīm, aiz kurām varētu būt brīvība. Tas, ko Vernike sauc par brīvību. Atgriešanās no maldu dārza parastās ielās, mājās un attiecībās. Es nezinu, vai tad būs daudz labāk, bet nevaru par to prātot, kad redzu savā priekšā šo izmocīto būtni. - Ja tu man visu izstāstīsi, viņi liks tevi mierā, - es saku. - Bet, ja neliks mierā, tad es dabūšu palīgus. Policijā, avīzēs. Tad viņi nobīsies. Un tev vairs nevajadzēs baidīties. Viņa cieši saspiež kopā plaukstas. - Ne jau tas vien, - viņa beidzot izdveš. - Kas tad vēl? Izabellas seja vienā mirklī kļūst cieta un noslēgta. Mokas un neizlēmība pazudušas kā nebijušas. Mute savelkas maza un plāna, zods izspiežas. Tagad viņā iemājojis kaut kas no kārnas, puritāniskas, ļaunas jumpravas. - Lai jau paliek! - viņa saka. Arī viņas balss ir pārmainījusies. - Labi, lai paliek. Man tas nav jāzina. Es nogaidu. Viņas acis spīd seklas kā mitrs šīferis nokrēslā. Šķiet, ka tajās sakrājas viss vakara pelēkums, viņa raugās manī ar pārākumu un zobgalīgi. - To tu gan gribētu, vai ne? Nekas nesanāca, spiegs! Es bez pamata noskaišos, kaut gan zinu, ka viņa ir slima un ka šie apziņas lūzumi iestājas zibenīgi. Ej pie velna! - es dusmīgi iesaucos. - Kāda man gar to visu daļa! Es redzu, ka viņas seja atkal pārmainās, taču steigšus izeju ārā, neizprotami satraukts. - Un tad? - Vernike jautā. - Tas ir viss. Kāpēc jūs sūtījāt mani pie viņas? No tā nekas labāks nekļuva. Es nederu par slimnieku kopēju. Jūs taču redzat - man vajadzēja runāt ar viņu uzmanīgi, bet es viņai uzkliedzu un aizskrēju. - Tas bija labāk, nekā jūs domājat. - Vernike izvelk no grāmatu aizmugures pudeli un divas glāzes un ielej. - Konjaks, - viņš saka. - Es gribētu zināt tikai vienu - kā viņa jūt, ka viņas māte atkal ir šeit? - Viņas māte ir šeit? Vernike pamāj ar galvu. - Kopš aizvakardienas. Slimniece viņu vēl nav redzējusi. Pat pa logu ne. - Kāpēc viņa nevarēja redzēt? - Tad vajadzētu izliekties tālu ārā un spēt redzēt tik labi kā ar stereotālskati. - Vernike vēro konjaka krāsu savā glāzē. - Taču reizēm šādi slimnieki spēj kaut ko tādu sajust. Varbūt viņa to ir atminējusi. Es viņai devu šādu ievirzi. - Kāpēc? - es jautāju. - Tagad viņa ir slimāka nekā jebkad, kopš viņu pazīstu. - Nē, - Vernike atbild. Es nolieku savu glāzi un skatos uz ārsta bibliotēkas biezajiem sējumiem. - Viņa ir tik nožēlojama, ka sametas nelabi ap dūšu. - Nožēlojama gan, bet slimāka ne. - Jums vajadzētu atstāt viņu mierā - tā, kā tas bija vasarā. Tad viņa bija laimīga. Bet tagad - tas ir šausmīgi. - Jā, šausmīgi, - Vernike apstiprina. - Ir gandrīz tā, it kā tiešām notiktu tas viss, ko viņa iztēlojas. - Viņa tur sēž kā moku kambarī. Vernike pamāj. - Tie, kas ir ārā, vienmēr iedomājas, ka nekas tāds vairs neeksistē. Un tomēr eksistē.
Šeit. Ikvienam ir savs moku kambaris viņa smadzenēs. - Ne jau tikai šeit. - Ne tikai šeit, - Vernike arī labprāt to atzīst un iedzer malku konjaka. - Bet daudziem šeit tas tā ir. Vai gribat pārliecināties? Paņemiet baltu uzsvārci! Drīz būs laiks doties vakara apgaitā. - Nē, - es saku. - Es vēl atceros iepriekšējo reizi. - Tas bija karš, kas šeit joprojām plosās. Vai negribat ieskatīties citā nodaļā? - Nē. Arī to es vēl atceros. - Jūs neesat redzējis visas, tikai dažas. - Ar to pietiek. Es atceros radījumus, kuri nedēļām ilgi sasprindzinājušies stāv kaktā kā sastinguši vai arī nemitīgi skrien sienā, rāpjas pāri gultām un, ieģērbti trakokreklā, acis pārgriezuši, gārgdami un kliegdami ārdās. Haosa bezskaņas negaisi nolīst pār viņiem, un tārps, nags, zvīņas, gļotainā, lienošā bezkāju pirmesamība, bezdomu radījumu rāpošana, maitu eksistence no apakšas tver pēc viņu zarnām, sēkliniekiem un mugurkaula, lai novilktu tos lejā pelēkajā, sākotnējā sadalīšanās procesā, atpakaļ pie zvīņainiem ķermeņiem un aklas rīšanas; brēkdami kā pārbijušies pērtiķi, viņi steidzas glābties uz pēdējiem kailajiem savu smadzeņu zariem, viņi gāgina, augšup lienošo taustekļu paralizēti, pēdējās drausmīgajās bailēs no bojāejas, bailēs, kas stindzina ne jau viņu smadzenes, bet vēl ļaunāk - viņu šūnas, bailēs no visu kliedzienu kliedziena, no visu baismu baismām, no nāves bailēm - ne jau indivīda, bet dzīslu, šūnu, asiņu nāves, no tā, ka zudīs zemapziņas jausmas, kas klusēdamas vada aknu, dziedzeru, asinsrites darbību un regulē uguni zem galvaskausa. - Labi, - Vernike saka. - Tad dzeriet savu konjaku! Lai paliek ekskursijas zemapziņas valstībā, slavējiet dzīvi! - Kāpēc? Tāpēc, ka viss ir tik brīnišķīgi iekārtots? Tāpēc, ka šajā dzīvē viens aprij otru un pēc tam pats sevi? - Tāpēc, ka jūs dzīvojat, jūs - naivais protesta gars! Lai apcerētu līdzjūtības problēmu, jūs vēl esat pārāk jauns un nepieredzējis. Kad būsit tam pietiekami nobriedis, jūs pamanīsit, ka līdzjūtības nemaz nav. - Man ir gan zināma pieredze. Vernike atmet ar roku. - Neiedomājieties par daudz, jūs - kara dalībniek! Tas, ko jūs zināt, attiecas nevis uz metafizisko līdzjūtības problēmu, bet uz cilvēku cilts vispārējo idiotismu. Patiesi dziļā līdzjūtība sākas citur un arī beidzas citur - tālāk prom no tādiem gauduļiem kā jūs un tādiem sirdsmiera tirgotājiem kā Bodendīks... - Labi, jūs - pārcilvēk. - es saku. - Bet vai tas jums dod tiesības jūsu pārvaldāmajā sfērā pēc savas patikas radīt sev pakļauto galvās elli vai šķīstīšanas uguni vai arī ļaut apātiski padoties nāvei? - Tiesības... - Vernike saka ar dziļu nicināšanu. - Cik patīkams tomēr ir godīgs slepkava salīdzinājumā ar tādu tiesību aizstāvi kā jūs! Ko gan jūs zināt par tiesībām? Vēl mazāk nekā par līdzjūtību, jūs - sholastiskais sentimentālist! Viņš paceļ savu glāzi, savelk seju greizā smaidā un mierīgi noraugās vakara noskaņā. Mākslīgā gaisma istabā, krītot uz brūnajām un krāsainajām grāmatu muguriņām, kļūst arvien zeltaināka. Nekur šī gaisma nešķiet tik vērtīga un simboliska kā šeit augšā, kur nakts reizē ir arī smadzeņu polārā nakts. - Pasaules uzbūvē nav paredzētas ne tiesības, ne līdzjūtība, - es saku, - bet es nevaru ar to samierināties, un, ja jums šķiet, ka tas cilvēkam ir trūkums, es tomēr labprāt visu mūžu saglabāšu šo trūkumu. Vernike pieceļas, paņem no pakaramā cepuri, uzliek galvā, sveicina mani, paceldams to, tad atkal pakar cepuri un apsēžas. - Lai dzīvo labais un skaistais! - viņš izsaucas. - Tieši to es domāju. Un tagad lasieties projām! Laiks sākt vakara apgaitu. - Vai jūs nevarētu Ženevjēvai Terhovenai iedot miegazāles? - es jautāju. - Varu gan, bet tas viņu neizdziedinās.
- Kāpēc jūs vismaz šovakar negribat novēlēt viņai mazliet miera? - Es gādāšu, lai viņai būtu miers. Un iedošu arī miegazāles. - Viņš man pamirkšķina. - Jūs šovakar devāt lielāku labumu nekā vesela ārstu kolēģija. Liels paldies! Es neziņā skatos viņā. Velns lai parauj visus viņa uzdevumus, es domāju. Velns lai parauj viņa konjaku! Un pie velna ar viņa izteicieniem, kas nāk gluži kā no Dieva mutes! - Stipras miegazāles, - es saku. - Labākās, kādas vien ir. Vai jūs kādreiz esat bijis Austrumos? Ķīnā? - Kā gan es varētu būt bijis Ķīnā? - Es tur biju, - Vernike saka. - Pirms kara. Plūdu un bada laikā. - Jā, - es atbildu. - Varu iedomāties, kas nu nāks, bet es negribu to dzirdēt. Esmu pietiekami daudz par to lasījis. Vai jūs tūlīt iesit pie Ženevjēvas Terhovenas? Pie viņas vispirms? - Jā, vispirms pie viņas. Un atstāšu viņu mierā. - Vernike smaida. - Toties es tagad gādāšu, lai viņas māte nedaudz zaudētu mieru. - Ko tu gribi, Oto? - es jautāju. - Man šodien nav nekādas vēlēšanās diskutēt par odu pantmēru. Ej pie Eduarda! Mēs sēžam dzejnieku kluba telpā. Es atnācu šurp, lai nevajadzētu domāt par Izabellu, bet pēkšņi man šeit viss liekas pretīgs. Kam vajadzīga visa šī rīmēšana? Pasaule ir pārplūdināta ar bailēm un asinīm. Es zinu, ka tas ir nolādēti banāls secinājums, turklāt vēl nepareizs, un jau neskaitāmas reizes pats esmu konstatējis, ka pārāk dramatiskā tonī runāju banalitātes. - Kas tad ir noticis? - es jautāju. Oto Bambuss skatās manī kā ar paniņām barota pūce. - Es biju tur, - viņš saka ar pārmetumu. Vēlreiz. Jūs vispirms aizstiepjat cilvēku uz turieni un tad vairs neliekaties ne zinis! - Tā tas dzīvē vienmēr notiek, Kur tur biji? - Bānštrāsē. Atklātajā namā. - Vai tas ir kas jauns? - es jautāju, lāgā neklausījies. - Mēs tur bijām visi kopā, mēs par tevi samaksājām, bet tu aizlaidies. Vai mums par to būtu jāceļ tev piemineklis? - Es tur biju vēlreiz, - Oto saka. - Viens pats. Nu, klausies taču beidzot! - Kad? - Pēc tam, kad mēs tajā vakarā tikāmies «Sarkanajās dzirnavās». - Nu, un? - es jautāju bez sevišķas intereses. - Vai tu atkal aizbēgi no dzīves tiešamības? - Nē, - Oto atbild. - Šoreiz ne. - Visu cienību! Vai tas bija Dzelzs Zirgs? Bambuss nosarkst. - Vai nav vienalga? - Labi, - es saku. - Kāpēc tad tu par to runā? Tas nav nekāds vienreizējs notikums. Diezgan daudz vīriešu pasaulē guļ ar sievietēm. - Tu mani nesaproti. Runa ir par sekām. - Par kādām sekām? Esmu pārliecināts, ka Dzelzs Zirgs nav slima. Tā jau bieži mēdz iedomāties, it īpaši sākumā. Oto savelk seju kā mokās. - Tā es nedomāju! Tu taču vari noprast, kāpēc es to darīju. Man gluži labi veicās abu ciklu sacerēšana, it īpaši «Sieviete kvēli sarkanā tērpā», bet es domāju, ka vajadzīga vēl stiprāka iedvesma. Gribēju pabeigt ciklu pirms aizbraukšanas uz laukiem. Tāpēc vēlreiz aizgāju uz Bānštrāsi. Šoreiz pa īstam. Un iedomājies tikai: kopš tā laika - nekā! Nekā! Pat ne rindiņas! Kā ar nazi nogriezts. Bet vajadzēja būt gluži otrādi. Es smejos, kaut gan nav tāda noskaņojuma. - Tāds jau ir nolādētais mākslinieku liktenis! - Kas tev nekait smieties, - Bambuss uztraukts saka. - Bet es esmu tintē. Vienpadsmit soneti gāja kā smērēti, bet ar divpadsmito tāda ķeza! Vairs neko nevaru uzrakstīt. Nedarbojas iztēle. Beigas! Pagalam! - Tas ir piepildījuma lāsts, - saka Hungermanis, kurš ir pienācis klāt un acīmredzot par šo notikumu
jau dzirdējis. - Pēc piepildījuma nekas vairs nepaliek. Izsalcis cilvēks sapņo par ēšanu. Paēdušam turpretī ēdiens ir pretīgs. - Gan jau viņš atkal būs izsalcis un sapņi atkal atgriezīsies, - es piebilstu. - Tā tas ir ar tevi, bet ne ar Oto, - Hungermanis visai apmierināts skaidro. - Tu esi virspusīgs un parasts, bet Oto ir dziļš. Viņš vienu kompleksu ir aizstājis ar citu. Nesmejies, varbūt viņam kā rakstniekam tagad ir beigas. Varētu teikt, ka priekamājā ir notikušas bēres. - Es esmu iztukšots, - Oto gaužas. - Tik tukšs kā vēl nekad. Esmu sevi sagrāvis. Kur ir mani sapņi? Piepildījums ir ilgu ienaidnieks. To man vajadzēja zināt. - Uzraksti kaut ko par to, - es iesaku. - Nav slikta ideja! - Hungermanis izvelk savu piezīmju grāmatiņu. - Starp citu, man tā jau bija pirmajam. Taču Oto tā nav piemērota - tam viņa stils nav pietiekami ass. - Viņš var sacerēt elēģiju. Vai arī gaudu dziesmu. Kosmiskas skumjas, zvaigznes birst kā zelta asaras, pats Dievs raud, tāpēc ka pats šo pasauli ir tā sagandējis, rudens vējš kā ar arfu spēlē tam visam rekviēmu... Hungermanis cītīgi pieraksta. - Kāda sagadīšanās! - viņš, to darīdams, iesaucas. - Tieši to pašu un tiem pašiem vārdiem es arī teicu pirms nedēļas. Mana sieva var to apliecināt. Oto ir klausījies diezgan vērīgi. - Visam klāt vēl nāk bailes, ka būšu ko saķēris, - viņš stāsta. - Cik ilgs laiks paiet, līdz to var konstatēt? - Ja gonoreja, tad trīs dienas, ja sifiliss, tad četras nedēļas, - laulātais vīrs Hungermanis precīzi paskaidro. - Neko tu nebūsi saķēris, - es mierinu. - Sonetiem sifiliss nepielīp. Taču tu vari šo noskaņojumu likt lietā. Griez stūri uz otru pusi! Ja nevari rakstīt par kaut ko, tad raksti pret to! Nevis himnu par sievišķi kvēli sarkanā un purpurā, bet dzēlīgu apsūdzību. No zvaigznēm pil strutas, uz Visuma lauskām, viss vienos augoņos, guļ Ījabs - kā liekas, pirmais sifilitiķis, mīlas Jānusa seja - salds smaids vienā pusē, slimības saēsts deguns otrā pusē... Es skatos, ka Hungermanis atkal pieraksta. - Vai to arī tu stāstīji savai sievai pirms nedēļas? - es jautāju. Viņš sajūsmā pamāj ar galvu. - Kāpēc tad tu to pieraksti? - Tāpēc, ka biju atkal aizmirsis. Sīkākas domas es bieži aizmirstu. - Jums jau ir viegli smieties par mani, - Bambuss sarūgtināts saka. - Es vispār nespēju rakstīt, vēršoties pret kaut ko. Man padodas tikai himnas. - Uzraksti himnu pret to! - Himnas var rakstīt tikai par kaut ko, - Oto mani pamāca, - nevis pret. - Tad saceri himnas tikumam, tīrībai, mūka dzīvei, vientulībai, himnas par gremdēšanos tuvākajā un tālākajā, kas vispār pastāv, proti - sevī pašā. Oto brīdi klausās, slīpi pieliecis galvu kā medību suns. - Tādas man jau ir, - viņš tad apbēdināts saka. - Taču arī tās nav gluži manā garā. - Pie velna, kas tad ir tavā garā! Nekļūsti pārāk iedomīgs! Es pieceļos un ieeju blakustelpā. Tur sēž Valentīns Bušs. - Nāc! - viņš aicina. - Izdzer ar mani kopā pudeli Johannisbergas vīna! Tas Eduardu nokaitinās. - Es šodien nevienu negribu nokaitināt, - es atbildu un dodos tālāk. Kad iznāku uz ielas, tur jau stāv Oto Bambuss un ar sāpīgu skatienu noraugās ģipša valkīrās, kuras grezno «Valhallas» ieeju. - Tāda neraža, - viņš sūkstās pie sevis. - Nečinksti! - es uzsaucu, lai dabūtu viņu sev nost no kakla. - Tu acīmredzot piederi pie agri nobriedušajiem talantiem kā Kleists, Birgers, Rembo, Bihners - pie spožākajiem spīdekļiem dzejnieku
debesīs, tāpēc neņem to pārāk pie sirds! - Bet viņi taču agri nomira! - Tu arī to vēl vari paspēt, ja gribi. Starp citu, Rembo nodzīvoja vēl daudzus gadus pēc tam, kad bija pārtraucis rakstīt. Gāja bojā kādā dēkā Abesīnijā. Varbūt tev pamēģināt? Oto skatās manī kā stirna ar trim kājām. Tad viņš atkal sāk blenzt uz ģipša valkīru apaļīgajiem dibeniem un krūtīm. - Paklausies, - es nepacietīgi saku. - Uzraksti taču ciklu «Svētā Antonija kārdināšana»! Tur tev būs vajadzīgi abi - gan iekāre un atsacīšanās, gan vēl vesels lēvenis citu izjūtu. Oto seja atdzīvojas. Tūlīt pēc tam tā iegūst koncentrētu izteiksmi, ciktāl tas ar jutekliskām ambīcijām apveltītas astrālas avs sejai vispār iespējams. Šķiet, ka vācu literatūra pagaidām ir glābta, jo es viņam jau esmu kļuvis stipri vienaldzīgāks. Viņš man izklaidīgi pamāj un nesas pa ielu prom pie sava ierastā rakstāmgalda. Es viņam skaudīgi noraugos pakaļ. Birojs iegrimis melnā mierā. Es iededzu gaismu un atrodu zīmīti: «Rīzenfelds aizbraucis. Šovakar tu neesi aizņemts darbā. Izmanto šo laiku pogu spodrināšanai, smadzeņu pārbaudei, nagu griešanai un lūgšanai par ķeizaru un impēriju. Šeitan parakstījies Krolls, feldfēbelis un cilvēks. P. S. Kas guļ, tas arī grēko.» Es eju augšā uz savu kambari. Klavieres mani sabaida, atņirgušas baltus zobus. No sienām vēsi blenž mirušo grāmatas. Es izmetu uz ielas septakordu kūlīti. Līzas logs atveras. Viņa stāv, siltas gaismas apspīdēta, ģērbusies friziera ķitelī, kurš stāv vaļā, un tur augstu paceltu puķu pušķi, kas ir ratu riteņa lielumā. - No Rīzenfelda! - viņa sauc aizsmakušā balsī. - Ir nu gan idiots! Vai tu šos zaļumus vari kaut kur izlietot? Es pakratu galvu. Izabella domātu, ka aiz tā slēpjas kāds zemisks viņas ienaidnieku nolūks, un Gerdu es tik sen neesmu redzējis, ka arī viņa to iztulkotu nepareizi. Citu nevienu es nepazīstu. - Tiešām ne? - Līza jautā. - Tiešām ne. - Nelaimes putns! Bet nenokar degunu! Man šķiet, ka tu kļūsti pieaudzis. - Kad cilvēks ir pieaudzis? Līza acumirkli padomā. - Kad vairāk domā par sevi nekā par citiem, - viņa griezīgi uzsauc un aizsit logu ciet. Es izmetu pa logu otru septakordu kūlīti, šoreiz tās ir pamazinātas septimas. Tam nav redzamu seku. Es aizveru klavieru muti un dodos atkal pa kāpnēm lejā. Vilkes darbnīcā vēl redzu gaismu. Uzkāpju pie viņa. - Kā beidzās dvīņu lieta? - es jautāju. - Tip top. Māte uzvarēja. Dvīņus apbedīja dubultzārkā. Tomēr pilsētas, nevis katoļu kapos. Jocīgi, ka māte vispirms bija nopirkusi kapa vietu katoļu kapsētā, - viņai taču vajadzēja zināt, ka tur nekas nesanāks, jo viens no dvīņiem bija luterticīgs. Tagad nu pirmā kapa vieta ir viņas īpašums. - Tā, kas atrodas katoļu kapos? - Skaidrs. Tā ir nevainojama - sausa, smilšaina, mazliet augstākā vietā, viņa var priecāties, ka tā viņai pieder. - Kāpēc? Lai glabātu to sev un vīram? Tagad taču viņi arī, kad būs jāmirst, gribēs gulēt pilsētas kapos, kur jau atdusas bērni. - Tas ir kapitāla ieguldījums, - Vilke, kļuvis nepacietīgs manas neattapības dēļ, paskaidro, - Kapa vieta tagad ir pirmšķirīgs kapitāla ieguldījums, tas taču zināms katram! Šī sieviete jau šodien varētu par to nopelnīt pāris miljonu, ja gribētu to pārdot, Materiālo vērtību cenas kāpj kā trakas! - Pareizi! Es uz mirkli biju to piemirsis. Kāpēc jūs vēl uzturaties šeit? Vilke norada uz kādu zārku. - Tas būs baņķierim Verneram - asinsizplūdums smadzenēs. Cena neierobežota, varu lietot tīru sudrabu, visaugstvērtīgāko koku, īstu zīdu, maksa pēc virsstundu tarifa - kā būtu, ja jūs mazliet palīdzētu? Kurta Baha šovakar te nav. Par to jūs rīt agri no rīta varētu pārdot pieminekli. Pagaidām neviens par to neko nezina. Verners nokritis beigts pēc uzņēmuma slēgšanas.
- Šovakar ne. Esmu noguris līdz nāvei. Aizejiet taču īsi pirms pusnakts uz «Sarkanajām dzirnavām» un atgriezieties pēc vieniem, tad spoku stundas problēma būs atrisināta un jūs varēsit strādāt tālāk. Vilke padomā. - Nav slikti, - viņš saka. - Bet vai uz turieni nav jāiet smokingā? - Pat sapņos ne. Vilke krata galvu. - Tomēr nekas neiznāks. Viena tur pavadīta stunda man izmaksātu vairāk, nekā es nopelnītu visā naktī. Bet es varētu aiziet uz kādu mazu krodziņu. - Viņš pateicīgi paskatās manī. Pierakstiet Vernera adresi, - viņš vēl saka. Es to pierakstu. Cik dīvaini, es domāju, ka šovakar jau otrais cilvēks paklausa manam padomam, tikai pats sev neko nevaru ieteikt. - Jocīgi, ka jūs tik ļoti baidāties no spokiem, - es saku. - Turklāt jūs taču esat puslīdz brīvdomātājs. - Tikai dienā. Naktī ne. Kurš gan naktī ir brīvdomātājs? Es norādu lejā uz Kurta Baha darbnīcu. Vilke atmet ar roku. - Jaunam ir viegli būt brīvdomātājam. Taču mana vecumā, ar manu cirkšņu trūci un tuberkulozi slēptā formā... - Grieziet kažoku uz otru pusi! Baznīcai patīk labprātīgi grēku nožēlotāji. Vilke sarauj uz augšu plecus. - Kur tad paliktu mana pašcieņa? Es smejos. - Vai tad naktī jums tās nav? - Kuram tad naktī tā ir? Jums? - Nē. Bet varbūt kādam naktssargam. Vai arī maizniekam, kurš naktī cep maizi. Vai tad noteikti ir vajadzīgs, lai jums būtu pašcieņa? - Protams. Es taču esmu cilvēks. Tikai dzīvniekiem un pašnāvniekiem nav pašcieņas. Šāds iekšējs konflikts ir gan tīrā nelaime! Tomēr es šonakt aiziešu uz restorānu «Puķe». Tur ir pirmšķirīgs alus. Eju atpakaļ pāri tumšajam pagalmam. Obeliska priekšā kaut kas blāvi vizmo. Tas ir Līzas puķu pušķis. To viņa tur deponēja pirms aiziešanas uz «Sarkanajām dzirnavām». Es kādu brīdi neizlēmīgi stāvu, tad paņemu to. Nav paciešama doma, ka Knopfs varētu to apcūkot. Es paņemu buķeti līdzi savā būcenī un ielieku terakotas urnā, kuru atnesu no biroja. Puķes tūlīt pārņem varu visā istabā. Te nu es sēžu ar brūnām, dzeltenām un baltām krizantēmām, kuras smaržo pēc zemes un kapsētas, it kā es jau būtu aprakts! Bet vai es tiešām neesmu kaut ko apracis? Ap pusnakti es šo smaržu vairs nevaru paciest. Es noskatos, ka Vilke aiziet pavadīt krogā spoku stundu, paņemu puķes un nesu tās uz viņa darbnīcu. Durvis stāv vaļā, gaisma vēl deg, lai spoku bītīgais zārcinieks atgriežoties neiztrūktos. Uz milža zārka nolikta alus pudele. Es to izdzeru, nolieku glāzi un pudeli uz palodzes un atveru logu, lai izskatītos, it kā kāds gars būtu veldzējis slāpes. Tad izkaisu krizantēmas no loga līdz pusgatavajam baņķiera Vernera zārkam un nolieku pie kājgaļa sauju nevērtīgu tūkstoš marku zīmju. Lai nu Vilke tiek gudrs par to, kas te noticis! Ja Vernera zārks tāpēc netiks laikā gatavs, tā nebūs nekāda nelaime, jo šis baņķieris ar inflācijas naudas palīdzību desmitiem sīko namīpašnieku ir atņēmis viņu mantas mazumiņu. XX - Vai tu gribētu redzēt kaut ko tādu, kas saviļņo sirdi kā Rembrants? - Georgs jautā. - Vienmēr gatavs! Viņš izņem kaut ko no sava kabatlakatiņa un ļauj tam nokrist uz galda tā, lai skan. Paiet brītiņš, līdz es saprotu, kas tas ir. Mēs aizkustināti noraugāmies šajā lietiņā. Tas ir zelta divdesmit marku gabals. Pēdējo reizi es tādu redzēju pirms kara. - Tie gan bija laiki! - es iesaucos. - Valdīja miers, drošība bija garantēta, majestātes apvainojumus vēl varēja izpirkt ar sēdēšanu cietumā, tērauda ķivere nebija pazīstama, mūsu mātes valkāja korsetes un blūzes ar augstām apkaklēm un iešūtiem zivju kaula stienīšiem, procentus maksāja regulāri, marka bija tikpat neaizskarama kā Dievs, un ik gada ceturksni no valsts aizņēmumiem mierīgi nogrieza kuponus un izmaksāja zelta naudā. Ļauj sevi noskūpstīt, tu - mirdzošais
pagājušo laiku simbol! Es pasvārstu zelta gabalu saujā. Uz tā ir attēlots Vilhelms Otrais, kurš tagad Holandē zāģē malku un ir uzaudzējis ķīļbārdu. Uz monētas viņš vēl ir redzams ar lepni uzvirpinātām ūsām, kuras toreiz saucās «Tas ir sasniegts». Tas tiešām bija sasniegts. - Kur tu to rāvi? - es jautāju. - No kādas atraitnes, kura ir mantojusi pilnu kasti ar tādu naudu. - Mīļais Dievs! Cik tā ir vērta? - Četrus miljardus papīra marku. Nelielas mājas cena. Vai arī duča brīnišķīgu sieviešu. Viena nedēļa «Sarkanajās dzirnavās» vai arī astoņu mēnešu pensija karā smagi ievainotam invalīdam. - Pietiekami... Ienāk Heinrihs Krolls, svītrainās bikses saspraudis ar riteņbraucēja spailēm. - Šis noteikti ielīksmos jūsu uzticīgo pavalstnieka sirdi, - es saku un pametu gaisā viņa acu priekšā zelta putnu. Viņš to saķer un veras tajā miklām acīm. - Viņa Majestāte, - viņš aizkustināts saka. - Tie gan bija laiki! Toreiz mums vēl bija mūsu armija! - Acīmredzot katram šis laiks ir bijis citāds, - es iebilstu. Heinrihs paskatās manī nosodoši. - To taču jūs atzīsit, ka toreiz bija labāki laiki nekā šodien! - Iespējams. - Nevis iespējams, bet noteikti! Mums bija kārtība, stabila valūta, nebija bezdarbnieku, toties bija uzplaukusi ekonomika, un mēs bijām cienījama tauta. Vai varbūt jūs to arī negribat atzīt? - Tur nav ko iebilst. - Nu lūk! Un kas mums ir šodien? - Nekārtība, pieci miljoni bezdarbnieku, uz blēdībām balstīta ekonomika, un mēs esam karā uzvarēta tauta, - es atbildu. Heinrihs ir apjucis. Viņš nebija domājis, ka tik viegli dabūs savu taisnību. - Nu lūk, - viņš atkārto. Šodien mēs sēžam mēslos, bet toreiz peldējām taukos. Secinājumus taču jūs arī varēsit izdarīt, vai ne? - Neesmu par to pārliecināts. Kādi tad tie būtu? - Tas taču ir ārkārtīgi vienkārši! Mums atkal vajadzīgs ķeizars un pieklājīga nacionālā valdība! - Stop! - es iesaucos. - Jūs kaut ko esat aizmirsis. Jūs esat aizmirsis svarīgos vārdiņus «tāpēc ka». Taču ļaunuma sakne ir tieši tur. Tas ir cēlonis tam, ka šodien miljoniem tādu kā jūs staigā, snuķus sacēluši, un taurē šādas muļķības. Vissvarīgākie ir mazie vārdiņi «tāpēc ka». - Kā tā? - Heinrihs neizpratnē jautā. - Tāpēc ka! - es atkārtoju. - Vārdiņi «tāpēc ka». Šodien mums ir pieci miljoni bezdarbnieku, inflācija un mēs esam uzvarēti, tāpēc ka pirms tam mums bija jūsu mīļotā nacionālā valdība! Tāpēc ka šī valdība savā lieluma mānijā uzsāka karu! Tāpēc ka tā šo karu zaudēja. Tāpēc mēs šodien esam dimbā! Tāpēc ka valdībā bija jūsu mīļotie āmurgalvas un uniformās ģērbtās marionetes. Un, lai mums klātos labāk, nebūt nav jādabū viņi atpakaļ, bet ir jāgādā, lai viņi nenāktu atpakaļ, tāpēc ka citādi šie mūs vēlreiz ieraus karā un mēslos. Jūs un jūsu biedri sakāt: agrāk mums klājās labi, šodien klājas slikti - tātad dodiet mums atpakaļ veco valdību! Taču patiesībā ir jāsaka: šodien mums klājas slikti, tāpēc ka mums agrāk bija vecā valdība, - tad pie velna ar to! Apjēdzat? Vārdiņi «tāpēc ka»! Tos jūsu biedri labprāt aizmirst! Tāpēc ka! - Muļķības! - Heinrihs sašutis kliedz. - Jūs esat komunists! Georgs sāk smieties pilnā kaklā. - Heinriham komunists ir katrs, kas nav stingri labējais. Heinrihs izriež krūtis, lai dotos uzbrukumā. Ķeizara attēls ir devis viņam spēku. Taču šajā brīdī ienāk Kurts Bahs. - Krolla kungs, - viņš vēršas pie Heinriha, - vai eņģelim jāstāv pa labi vai pa kreisi no teksta: «Šeit atdusas skārdnieks Kvarcs»? - Ko? - Eņģelis Kvarca pieminekļa cilnī. - Protams, pa labi, - Georgs atbild. - Eņģeļi vienmēr stāv labajā pusē. Heinrihs no nacionālo ideju sludinātāja atkal pārvēršas kapakmeņu pārdevējā. - Es iešu jums līdzi, -
viņš saīdzis saka un noliek zelta naudas gabalu atpakaļ uz galda. Kurts Bahs to ierauga un paņem. - Tie tik bija laiki! - viņš jūsmīgi iesaucas. - Tātad jums arī, - Georgs saka. - Kas tad jums tie bija par laikiem? - Brīvās mākslas laiki! Maize maksāja feniņus, degvīns - piecnieku, dzīve bija ideālu pilna, un, ja bija pāris šādu divdesmitnieku, tad varēja aizbraukt uz apsolīto zemi Itāliju, nebaidoties, ka, nonākot galā, tie būs zaudējuši vērtību. Bahs noskūpsta ērgli, noliek to atpakaļ un atkal kļūst desmit gadus vecāks. Viņi abi ar Heinrihu aiziet. Uz atvadām Heinrihs, savilcis savu aptaukojušos seju drūmi draudīgā izteiksmē, nokliedzas: - Galvas vēl ripos! - Ko tas nozīmē? - es pārsteigts jautāju Georgam. - Vai tas nav viens no Vaceka iemīļotajiem saukļiem? Vai paredzama naidīgo radinieku sabrāļošanās? Georgs domīgi noraugās Heinriham pakaļ. - Varbūt, - viņš atbild. - Tas būs bīstami. Vai zini, kas ir visskumjākais? 1918. gadā Heinrihs bija nikns kara pretinieks. Pa šo laiku viņš ir aizmirsis visu, kas viņu par tādu padarīja, un tagad karš viņam atkal ir kļuvis par izklaidējošu dēku. - Georgs iebāž divdesmit marku gabalu vestes kabatā. - Viss, ko cilvēks pārdzīvojis, kļūst par dēku. Pretīga padarīšana! Un, jo briesmīgāks kaut kas bijis, jo dēkaināks tas kļūst atmiņās. Par karu patiesi varētu spriest tikai mirušie, jo tikai viņi to ir pārdzīvojuši līdz galam. Viņš paskatās manī. - Pārdzīvojuši? - es jautāju. - Nē, miruši. - Viņi un tādi, kas nav aizmirsuši, - viņš turpina. - Taču tādu ir maz. Mūsu nolādētā atmiņa ir siets. Tā grib izdzīvot. Un izdzīvot var tikai aizmirstot. Georgs uzliek galvā platmali. - Nāc! - viņš aicina. - Paskatīsimies, kādus laikus mūsu zelta putns atsauks Eduarda Knobloha atmiņā. - Izabella! - es iesaucos ārkārtīgi pārsteigts. Es viņu redzu sēžam terasē, kas atrodas nedziedināmo slimnieku ēkas priekšā. No drebošā, izmocītā radījuma, kuru es sastapu iepriekšējā reizē, nekas vairs nav palicis. Viņas acis ir skaidras, seja - mierīga, un man šķiet, ka tik skaistu es viņu nekad vēl neesmu redzējis, taču iespējams, ka šādu priekšstatu rada salīdzinājumā ar iepriekšējo reizi notikusī pārmaiņa. Pēcpusdienā ir lijis, un dārzs spīguļo no mitruma un saules. Pāri pilsētai peld mākoņi tīras viduslaiku zilgmes priekšā, un veselas logu rindas ir pārvērtušās spoguļu galerijās. Neraizēdamās par dienas laiku, Izabella ir ģērbusies ļoti mīkstas melnas drānas vakartērpā un savās zelta kurpēs. No labās rokas nokarājas smaragdu virtene - tā droši vien maksā vairāk nekā visa mūsu firma, ieskaitot materiālu novietni, ēkas un nākamo piecu gadu ienākumus. Agrāk viņa to nekad nav valkājusi. Šī ir dārglietu diena, es domāju. Vispirms zelta Vilhelms Otrais, un tagad šī rokassprādze. Taču smaragdu virtene mani nesaviļņo. - Vai tu viņus dzirdi? - Izabella jautā. - Viņi dzēra dziļi un daudz, un tagad viņi ir mierīgi, atdzērušies un apmierināti. Viņi zum zemā balsī kā miljoniem bišu. - Kas? - Koki un visi krūmi. Vai tu nedzirdēji, kā viņi kliedza vakar, kad bija tik sauss? - Vai tad viņi var kliegt? - Protams. Vai tu to nevari sadzirdēt? - Nē, - es atbildu un skatos uz aproci, kura dzirkstī, it kā tai būtu zaļas acis. Izabella smejas. - Ak, Rūdolf, tu dzirdi tik maz! - viņa maigi iesaucas. - Tavas ausis ir aizaugušas kā buksusu krūmājs. Turklāt tu vēl sacel tādu troksni, tāpēc arī neko nedzirdi. - Es ceļu troksni? Kā tā? - Ne jau ar vārdiem. Tu citādā veidā šausmīgi trokšņo, Rūdolf. Bieži tu esi gandrīz neciešams. Tu trokšņo vairāk nekā hortenzijas, kad tām slāpst, un tām jau nu tiešām ir skaļas rīkles.
- Kas tad manī trokšņo? - Viss. Tavas vēlēšanās. Tava sirds. Tava neapmierinātība. Tava iedomība. Tava neizlēmība... - Iedomība? - es jautāju. - Es neesmu iedomīgs. - Protams... - Izslēgts! - es iesaucos un apzinos, ka tas, ko es saku, nav taisnība. Izabella mani žigli noskūpsta. - Nenogurdini mani, Rūdolf! Tu vienmēr tik precīzi lieto vārdus. Tevi jau patiesībā nemaz nesauc par Rūdolfu, vai ne? Kā tad tevi sauc? - Ludvigs, - es pārsteigts atbildu. Šī ir pirmā reize, kad viņa man to jautā. - Jā, Ludvigs. Un tavs vārds tevi nekad nenogurdina? - Nogurdina gan. Es pats sevi arī. Viņa pamāj ar galvu, it kā tas būtu ārkārtīgi pašsaprotami. - Tad maini to! Kāpēc tu negribi būt Rūdolfs? Vai arī kāds cits. Aizceļo taču! Aizbrauc uz kādu citu zemi! Katrs vārds ir cita zeme. - Mani sauc tieši par Ludvigu. Kas tur būtu maināms? Šeit katrs to zina. Šķiet, ka Izabella manī nav klausījusies. - Es arī drīz braukšu projām, - viņa saka. - Es to jūtu. Esmu nogurusi un no sava noguruma arī nogurusi. Viss jau pamazām kļūst tukšs un piepildās ar atvadām un grūtsirdību, un gaidām. Es skatos viņā, un pēkšņi mani sagrābj bailes. Ko viņa ar to domā? - Vai tad ikviens nemitīgi nemainās? - es jautāju. Viņa raugās pāri uz pilsētu. - Tā es nedomāju, Rūdolf. Man šķiet, ka ir vēl arī citāda mainīšanās. Lielāka. Tāda, kas līdzinās miršanai. Man šķiet, ka tā ir miršana. Viņa purina galvu, manī neskatīdamās. - Visur smaržo pēc tās, - viņa čukst. - Arī kokos un miglā. Tā naktī pil no debesīm. Ar to ir piesātinātas ēnas. Un locītavās smeldz nogurums. Tā tur ir ielavījusies. Es vairs labprāt nestaigāju, Rūdolf. Ar tevi bija jauki, kaut arī tu mani nesaprati. Vismaz tu biji pie manis. Citādi es būtu bijusi gluži viena. Es nezinu, ko viņa ar to domā. Šis ir savāds acumirklis. Viss pēkšņi kļuvis ļoti kluss, nekustas ne lapa, tikai Izabellas roka ar garajiem pirkstiem nokarājas pār pītā krēsla malu un klusu šķind aproce ar zaļajiem akmeņiem. Norietošā saule piešķir Izabellas sejai tik siltu toni, ka tā izskatās kā pilnīgs pretstats jebkurai domai par nāvi, un tomēr man ir tāda sajūta, it kā tiešām apkārt izplatītos vēsums kā klusas bailes, it kā varētu notikt, ka Izabellas šeit vairs nebūs, tiklīdz uzpūtīs vējš, bet tad tas tiešām iesitas lapotnēs, tās sāk šalkt, spocīgā noskaņa ir projām, un Izabella smaidīdama izslienas. - Ir daudz veidu, kā nomirt, - viņa saka. - Nabaga Rūdolf! Tu pazīsti tikai vienu. Laimīgais Rūdolf! Nāc, ejam iekšā! - Es tevi ļoti mīlu, - es saku. Viņa vēl vairāk atplaukst smaidā. - Sauc to, kā gribi. Kas ir vējš, un kas ir klusums? Abi tik dažādi, un tomēr tas ir viens un tas pats. Es kādu laiku jāju uz karuseļa raibajiem zirgiem un sēdēju ar zilu samtu izklātajās zelta gondolās, kuras ne tikai griežas pa apli, bet vēl šūpojas augšup un lejup. Vai tev tās nepatīk? - Nē. Es agrāk labāk sēdēju uz lakotajiem briežiem un lauvām. Taču ar tevi kopā es brauktu arī gondolā. Izabella mani noskūpsta. - Mūzika! - viņa klusu iesaucas. - Un karuseļa gaisma miglā! Kur palikusi mūsu jaunība, Rūdolf? - Jā, kur? - es saku un jūtu acīs pēkšņi sariešamies asaras, bet nesaprotu, kāpēc. - Vai mums tā vispār bija? - Kas gan to zina? Izabella pieceļas. Virs mums lapotnē nočab. Vēlīnās saules kvēlajā gaismā es redzu, ka man kāds putns aptaisījis svārkus. Apmēram tajā vietā, kur ir sirds. Izabella to ierauga un smejas locīdamās. Es ar kabatlakatu slauku nost sarkastiskās žubītes mēslus. - Tu esi mana jaunība, - es saku. - Tagad es to zinu.
Tu esi viss, kas pie tās piederas. Gan šis, gan tas, gan vēl daudz kas cits. Arī tas, ka cilvēks tikai tad apzinās, kas viņam piederējis, kad tas slīd no rokām ārā. Vai viņa man slīd no rokām ārā? - es domāju. Kāpēc tad es tā runāju? Vai viņa man jelkad ir piederējusi? Un kāpēc lai viņa izslīdētu? Tāpēc, ka viņa tā runā? Vai arī tāpēc, ka pēkšņi uzradušās šīs aukstās, klusās bailes? Viņa jau tik daudz ko ir teikusi, un man jau tik bieži ir bijis bail. - Es tevi mīlu, Izabella, - es saku. - Es tevi mīlu vairāk, nekā jebkad esmu apzinājies. Tas ir kā vējš, kurš saceļas un par kuru cilvēki domā, ka tā ir tikai rotaļīga vēsma, bet pēkšņi sirds no tā saliecas kā vītols vētrā. Es tevi mīlu, manu sirsniņ, vienīgā, kas esi klusa visā šajā jezgā, es mīlu tevi, kura dzird, vai puķei slāpst un vai laiks ir noguris kā medību suns vakarā, es tevi mīlu, un šīs jūtas plūst no manis kā pa tikko atslēgtiem vārtiem, aiz kuriem paveras nepazīstams dārzs, es to vēl līdz galam neizprotu un pats brīnos par to un mazliet kaunos par saviem cēlajiem vārdiem, taču tie laužas laukā un skan, un nejautā man, vai drīkst, ar manu muti runā kāds, kuru es nepazīstu, un es nezinu, vai tas ir kāds ceturtās šķiras melodramatiķis vai mana paša sirds, kurai vairs nav bail... Izabella ir pēkšņi apstājusies. Mēs atrodamies tajā pašā alejā, kur toreiz, kad viņa kaila naktī gāja atpakaļ, bet tagad viss ir pavisam citādi. Aleja ir vakara sarkanās gaismas pilna, neizdzīvotas jaunības un grūtsirdības pilna, pilna laimes, aiz kuras gribas gan raudāt, gan gavilēt. Tā vairs nemaz nav koku aleja, tā ir nereālas gaismas aleja, kur koki kā tumši vēdekļi liecas cits citam pretī, lai paturētu gaismu, un mēs stāvam šajā gaismā kā bezsvara stāvoklī, mēs esam tās caurstrāvoti, kā Jaungada karpas ir piesūkušās ar rumu, kurā tās peld un kurš tās tik stipri piesātina, ka zivis gandrīz sairst. - Vai tu mani mīli? - Izabella čukst. - Es tevi mīlu un zinu, ka nekad nevienu cilvēku nemīlēšu tā kā tevi, tāpēc ka nekad vairs nebūšu tāds kā tagad, šajā acumirklī, kurš jau paiet, kamēr es par to runāju, un kuru es nevaru aizturēt, pat ja atdotu savu dzīvību... Izabella skatās manī platām, mirdzošām acīm. - Tagad tu beidzot to zini! - viņa čukst. - Tagad tu beidzot esi to sajutis - neizsakāmo laimi un skumjas, un sapni, un divējādo seju! Tā ir varavīksne, Rūdolf, un pa to var iet, bet, kas šaubās, tas nogāžas zemē. Vai tagad tu beidzot tam tici? - Jā, - es murminu un apzinos, ka ticu tam un esmu ticējis arī pirms acumirkļa, bet nu jau vairs īsti neticu. Gaisma vēl ir spēcīga, bet gar malām jau metas pelēcīga, tumši plankumi lēnām virzās uz priekšu, un tiem no apakšas atkal laužas laukā domu spitālība, kas bijusi tikai aizsegta, bet ne izārstēta. Brīnums ir pagājis man garām, tas mani skāra, bet nepārveidoja, es saucos vēl tajā pašā vārdā un zinu, ka droši vien nesīšu to sev līdzi pat līdz kapa malai, es neesmu fenikss, man nav iespējama atdzimšana, esmu mēģinājis lidot, taču tagad atkal cauri dzeloņstieplēm pludurēju lejup uz zemi kā apžilbināta, neveikla vista. - Neesi bēdīgs, - Izabella saka, jo ir mani vērojusi. - Es nevaru iet pa varavīksni, Izabella, - es saku. - Bet es to labprāt gribētu. Kurš gan to var? Viņa piebāž seju man pie auss. - Neviens, - viņa čukst. - Neviens? Tu arī ne? Viņa papurina galvu. - Neviens, - viņa atkārto. - Bet pietiek jau arī ar ilgām. Gaisma tagad ātri vēršas pelēka. Reiz tas viss jau tā bija, es domāju, bet nevaru atcerēties, kad. Es jūtu Izabellu tuvu klāt un pēkšņi turu viņu apskautu. Mēs skūpstāmies kā nolādēti un izmisuši, kā cilvēki, kuri tiek šķirti uz visiem laikiem. - Es visu esmu nokavējis, - es saku bez elpas. - Es tevi mīlu, Izabella. - Klusu! - viņa čukst. - Nerunā... Palsais plankums alejas galā sāk kvēlot. Mēs ejam uz to pusi un apstājamies pie parka vārtiem. Saule ir nogrimusi un lauki kļuvuši bezkrāsaini, toties virs meža plešas spilgta vakarblāzma, un pilsēta izskatās tā, it kā ielās degtu uguns. Mēs brīdi stāvam klusu. - Kāda augstprātība iedomāties, - Izabella pēkšņi saka, - ka dzīvei ir sākums un beigas! Es uzreiz neizprotu viņas teikto. Mums aizmugurē dārzs jau pošas uz naktsguļu, bet priekšā, dzelzs
režģa otrā pusē, plaiksnās liesmas un griežas mutuļi, it kā tur norisinātos kāds nevaldāms alķīmijas process. Sākums un beigas? - es prātoju un tad aptveru, ko viņa domā, proti - ka ir augstprātīgi censties no šās mutuļošanas un šņākšanas izgriezt laukā un norobežot kādu sīku dzīvi un mūsu apziņas mazumiņam piešķirt tiesības spriest par tās ilgumu, jo patiesībā taču šī dzīve ir, augstākais, tikai pārsliņa, kas īsu brīdi tur lidinās. Sākums un beigas - izdomāti vārdi, ar kuriem apzīmēt izdomātu laika jēdzienu un uzpūtīgu amēbas apziņu, kura negrib izkust lielākā apziņā. - Izabella, - es saku, - tu - saldā un mīļā dzīvība, man šķiet, ka tagad es beidzot jūtu, kas ir mīlestība! Tā ir dzīvība, nekas cits kā dzīvība, viļņa augstākais uzbangojums pretī vakara debesīm, dziestošajām zvaigznēm un sev pašam - uzbangojums, kas vienmēr ir veltīgs, mirstīgā uzbangojums pretī nemirstīgajam, taču reizēm debesis panākas vilnim pretī un tie uz acumirkli satiekas, un tad tas vairs nav viena pirātisms un otra pagurums, nav trūkums un pārpilnība, un dzejnieku izdarīts viltojums, bet tas ir ... Es apklustu. - Es nezinu, ko runāju, - es tad saku. - Vārdi plūst un plūst, varbūt tur ir arī meli, bet tad tie ir meli tāpēc, ka vārdi ir melīgi, tie ir kā tasītes, kurās grib satecināt strūklaku, bet tu mani sapratīsi arī bez vārdiem, šīs jūtas vēl ir tik jaunas, ka es nespēju tās izteikt; es nezināju, ka arī mana elpa spēj mīlēt, mani nagi spēj mīlēt un pat mana nāve spēj mīlēt, un pie velna ar gudrošanu, cik ilgi tas turpināsies un vai es to spēšu noturēt vai ne, vai es to spēju izteikt vai ne... - Es to saprotu, - Izabella saka. - Tu saproti? Viņa pamāj, un acis viņai mirdz. - Es jau biju noraizējusies par tevi, Rūdolf. Kāpēc viņai jāraizējas, es domāju. Es taču neesmu slims. - Noraizējusies? - es jautāju. - Kāpēc par mani jāraizējas? - Biju noraizējusies, - viņa atkārto, - Bet tagad vairs ne. Ardievu, Rūdolf! Es skatos viņā un turu viņas roku ciet. - Kāpēc tu gribi iet projām? Vai es pateicu kaut ko nepatiesu? Izabella papurina galvu un mēģina atbrīvot rokas. - Tomēr! - es iesaucos. - Tas bija nepatiesi! Tas bija augstprātīgi, tikai vārdi, runāšana... - Nesagandē taču visu, Rūdolf! Kāpēc tev vienmēr tas, ko tu gribi iegūt, tūlīt ir jāsagandē, tiklīdz tas tev ir? - Jā, - es saku. - Kāpēc? - Uguns bez dūmiem un pelniem. Nesagandē to! Ardievu, Rūdolf! Kas te notiek? - es domāju. Gluži kā teātrī, bet tas taču nevar būt! Vai tā ir šķiršanās? Mēs taču tik bieži jau esam šķīrušies, katru vakaru! Es turu Izabellu ciet. - Mēs paliksim kopā, - es saku. Viņa pamāj un noliec galvu pie mana pleca, un es pēkšņi jūtu, ka viņa raud. - Kāpēc tu raudi? - es jautāju. - Mēs taču esam laimīgi! - Jā, - viņa atbild un noskūpsta mani, un atraisās vaļā. - Dzīvo laimīgs, Rūdolf! - Kāpēc tu saki - dzīvo laimīgs? Mēs taču nešķiramies? Es rīt atkal atnākšu. Viņa noraugās manī. - Ak, Rūdolf, - viņa saka, kā nevarēdama man atkal kaut ko ieskaidrot. - Kā tad varēsim nomirt, ja nevaram izšķirties? - Jā, - es pievienojos. - Kā? Es arī to nesaprotu. Ne vienu, ne otru. Mēs stāvam pie ēkas, kurā viņa dzīvo. Vestibilā neviena nav. Uz viena no pītajiem krēsliem ir nolikts ļoti raibs lakats. - Nāc! - Izabella pēkšņi aicina. Es mirkli vilcinos, taču nekādā ziņā nevaru tagad atkal teikt nē, tāpēc kāpju kopā ar viņu augšā. Viņa neatskatīdamās ieiet savā istabā. Es palieku stāvam durvīs. Viņa ar žiglu kustību nomet vieglās zelta kurpes no kājām un atguļas gultā. - Nāc! - viņa sauc. - Rūdolf! Es apsēžos pie viņas. Negribu likt viņai vēlreiz vilties, taču nezinu arī, ko lai daru, un es tāpat nezinātu, ko sacīt, ja ienāktu māsa vai Vernike. - Nāc! - Izabella aicina. Es atlaižos guļus, un viņa atguļas uz manas rokas. - Beidzot, - viņa nopūšas. - Rūdolf, - un pēc dažiem dziļiem elpas vilcieniem aizmieg.
Istabā kļūst tumšs. Logs blāvo satumstošajā naktī. Es klausos Izabellas elpā un murmināšanā, kas brīžiem atskan blakus istabās. Pēkšņi viņa uztrūkstas ar spēju rāvienu. Viņa mani atgrūž, un es jūtu, kā viņas augums saspringst. Viņa aiztur elpu. - Es tas esmu, - es saku. - Es, Rūdolfs. - Kas? - Es, Rūdolfs. Es paliku pie tevis. - Tu šeit gulēji? Viņas balss ir pārmainījusies. Tā ir augsta un aizraujas no elpas trūkuma. - Es šeit paliku, - es saku. - Ej! - viņa čukst. - Tūlīt ej projām! Es nezinu, vai viņa mani pazīst. - Kur var uzgriezt gaismu? - es jautāju. - Gaismu ne! Gaismu ne! Ej! Ej! Es pieceļos un taustos uz durvīm. - Nebaidies, Izabella, - es saku. Viņa sakustas gultā, kā mēģinādama uzvilkt sev virsū segu. - Ej taču! - viņa čukst augstajā, svešādajā balsī. - Citādi viņa tevi ieraudzīs, Ralf! Žigli! Es aizveru aiz sevis durvis un dodos pa kāpnēm lejā. Apakšā sēž nakts dežūras māsa. Viņa zina, ka man ir atļauja apciemot Izabellu. - Vai viņa ir mierīga? - māsa jautā. Es paloku galvu un eju pa dārzu uz vārtiem, pa kuriem veselie staigā iekšā un ārā. Kas tas nu atkal bija? - es domāju. Kas gan varētu būt šis Ralfs? Tā viņa mani nav saukusi. Un ko viņa domāja, teikdama, ka mani nedrīkst redzēt? Es taču vairākas reizes esmu vakarā bijis viņas istabā. Dodos lejup uz pilsētu. Mīla, es domāju, un man ienāk prātā mana frāžainā runa. Mani pārņem gandrīz neciešamas ilgas un tālas baismas, un tāda kā tieksme bēgt, un es soļoju ātrāk un ātrāk pretī pilsētai ar tas gaismu, siltumu, vulgaritāti, nabadzību, ikdienību un veselīgo novēršanos no noslēpumainības un haosa - vai kā nu to varētu nosaukt. Naktī mani pamodina daudzbalsīga kņada. Es atveru logu un redzu, ka mājās atvests feldfēbelis Knopfs. Līdz šim nekas tāds vēl nebija noticis, viņš vienmēr atgriezās mājās pats saviem spēkiem, kaut arī bija pilns kā maks. Viņš skaļi vaid. Visapkārt vairākos logos iedegas gaisma. - Nolādētais žūpa! - pa vienu logu atskan ķērciens. Tā ir atraitne Konersmane, kura tur sēž novērošanas postenī. Viņai nekā nav, ko darīt, un viņa ir ielā pazīstama tenku vācele. Man ir aizdomas, ka viņa jau sen izspiego arī Georgu un Līzu. - Turiet muti! - tumšajā ielā iesaucas kāds anonīms varonis. Es nezinu, vai viņš pazīst atraitni Konersmani. Katrā ziņā pēc sašutuma pilna klusēšanas acumirkļa pār šo vīru, pār Knopfu, pār pilsētas, valsts un visas cilvēces tikumiem gāžas tāds daudzums samazgu, ka tiek pārplūdināta visa iela. Beidzot atraitne apklust. Pēdējā teikumā viņa bija pavēstījusi, ka par to tiks informēts Hindenburgs, bīskaps, policija un nepazīstamā varoņa darba devēji. - Turiet muti, jūs - pretīgā cilvēkēdāja! - vīrs atkārto; šķiet, ka tumsas aizsegā viņam radušās neparasti sīkstas pretošanās spējas. Knopfa kungs ir smagi slims. Būtu labāk, ja jūs atrastos viņa vietā. Atraitne tūlīt sāk ārdīties divtik stipri, ko neviens nebija gaidījis. Viņa mēģina saskatīt bezkauņu, izbāžot pa logu ārā un spīdinot kabatas lukturīti, bet šī gaisma ir par vāju. - Es zinu, kas jūs esat! - viņa bļaustās. - Jūs esat Heinrihs Brigemanis! Jūs ieslodzīs pārmācības namā par neaizsargātas atraitnes apvainošanu, jūs, slepkava! Jau jūsu māte... Es tālāk vairs neklausos. Atraitnei ir daudz klausītāju. Nu jau ir atvērti gandrīz visi logi. Pa tiem skan sašutuma rūcieni un piekrišanas saucieni. Es eju lejā. Patlaban stiepj iekšā Knopfu. Viņš ir bāls kā krīts, sviedri tek viņam pār seju, un samirkušās Nīčes ūsas nokarājas uz lūpām. Pēkšņi viņš iekliegdamies izraujas, pastreipuļo pāris soļu uz priekšu un negaidīti metas uz obelisku. Viņš to apkampj ar abām rokām un kājām kā varde, spiežas klāt granītam un gaudo. Es paveros apkārt. Aiz manis, ģērbies savā purpura pidžamā, stāv Georgs, aiz viņa - vecā Krolla
kundze bez zobiem, gaišzilā rītakleitā un ar rullīšiem matos, tālāk aizmugurē uzpeld Heinrihs, kurš man par izbrīnu ir apvilcis pidžamu, nevis ieradies bruņucepurē un ar ordeņiem. Pidžamas svītras tomēr ir prūšu nacionālajās krāsās - melnbaltas. - Kas te notiek? - Georgs jautā. - Delirium tremens? Atkal jau? Knopfam tas jau pāris reižu ir bijis. Viņš redz no sienas iznākam baltus ziloņus un pa atslēgas caurumiem lidojam lidmašīnas. - Ļaunāk, - paskaidro vīrietis, kurš dūšīgi turējās pretī atraitnei Konersmanei. Tas tiešām ir Heinrihs Brigemanis, instalators. - Aknas un nieres. Viņš domā, ka tās ir plīsušas. - Kāpēc tad jūs viņu stiepjat uz šejieni? Kāpēc ne uz Marijas slimnīcu? - Viņš negrib uz slimnīcu. Parādās Knopfa ģimene. Pa priekšu nāk sieva, aiz viņas - trīs meitas, visas četras izspūrušas, samiegojušās un izbijušās. Knopfs gaudo atkal, jo sākusies jauna lēkme. - Vai jūs ārstam esat zvanījuši? - Georgs jautā. - Vēl ne. Mums bija diezgan ko noņemties, lai dabūtu viņu šurp. Viņš gribēja lēkt upē. Četras Knopfu sievietes sastājas ap feldfēbeli gluži kā apraudātāju koris. Heinrihs arī ir piegājis Knopfam klāt un, vērsdamies pie viņa kā pie vīra, biedra, karavīra un vācieša, mēģina pierunāt, lai laiž vaļā obelisku un liekas gultā, vēl jo vairāk tāpēc, ka obelisks zem Knopfa svara zvārojas. Heinrihs skaidro, ka ne tikai obelisks apdraudot Knopfu, bet, ja ar obelisku kaut kas notikšot, tad firmai savukārt vajadzēšot saukt pie atbildības Knopfu. Tas esot sevišķi augstas kvalitātes sevišķi smalki pulēts zviedru granīts, kas krītot noteikti tiktu bojāts. Knopfs viņu nesaprot, viņš, acis izbolījis, zviedz kā zirgs, kas redz spokus. Es dzirdu, ka Georgs no biroja zvana ārstam. Pagalmā ienāk Līza, ģērbusies mazliet saburzītā, baltā satīna vakartērpā. Viņa vai plīst no veselības un stipri smaržo pēc ķimeļa. - Sirsnīgs sveiciens no Gerdas, - viņa man saka. - Lai tu kaut kad piekāpjot. Šajā mirklī no krusta aizmugures izšaujas kāds mīlētāju pārītis un lēkšiem metas prom. Ģērbies lietusmēteli un naktskreklā, parādās Vilke, bet Kurts Bahs - otrs brīvdomātājs - seko viņam melnā pidžamā ar krievu kreklu un jostu. Knopfs gaudo joprojām. Paldies Dievam, līdz slimnīcai te nav tālu. Ārsts ierodas drīz. Viņam ātrumā paskaidro, kas noticis. Nekādi nav iespējams dabūt Knopfu nost no obeliska. Tāpēc viņa drauģeļi novelk viņam bikses tiktāl, ka kļūst redzami sēžamvietas liesie vaigi. Ārsts, kas karā bijis pieradis pie grūtākām situācijām, noslauka vienu vietiņu ar degvīnā samērcētu vates kušķīti, iedod Georgam paturēt mazu kabatas lukturīti un iecērt injekciju adatu Knopfa spoži apgaismotajā dibenā. Knopfs pa pusei pagriež galvu, noparkšķina pirdienu un noslīd pie obeliska zemē. Ārsts atlec atpakaļ, it kā Knopfs uz viņu būtu šāvis. Knopfa pavadoņi paceļ viņu. Viņš ar rokām vēl turas, ieķēries obeliska pamatnē, taču viņa pretestība jau ir salauzta. Es saprotu, kāpēc feldfēbelis pārbīlī metās pie obeliska. Viņš tur ir pavadījis jaukus, bezrūpīgus, nieru koliku nesagandētus mirkļus. Knopfu ienes mājā. - To jau varēja gaidīt, - Georgs saka Brigemanim. - Kā tas notika? Brigemanis pakrata galvu. - Nevaru saprast. Viņš tikko kā bija laimējis derības ar kādu vīru no Minsteres. Bija pareizi atminējis, kurš degvīns ir paštecināts un kurš no restorāna «Puķe». Minsterietis tos bija atvedis ar savu auto. Es biju uzticības persona. Kamēr nu minsterietis velk laukā kabatas portfeli, Knopfs kļūst balts kā krīts un sāk svīst. Viņš nokrīt zemē, lokās, vemj un bļauj. Tālāko jūs jau redzējāt. Vai zināt, kas ir vissliktākais? Visā tajā jezgā vīrs no Minsteres aizbrauca, nesamaksājis zaudēto derību naudu. Un neviens viņu nepazīst, uztraukumā mēs neievērojām arī tā tēvaiņa automašīnas numuru. - Tas, protams, ir šausmīgi, - Georgs saka. - Kā to ņem. Varētu teikt - liktenis. - Liktenis, - es atkārtoju. - Ja gribat kaut ko uzsākt pret likteni, Brigemaņa kungs, tad neejiet atpakaļ pa Hākenštrāsi. Tur atraitne Konersmane kontrolē satiksmi, turēdama vienā rokā spēcīgu kabatas laternu,
kuru ir aizņēmusies, un otrā - alus pudeli, kas lietojama kā ierocis. Vai ne, Līza? Līza enerģiski pamāj ar galvu. - Tā ir pilna alus pudele. Ja tā sašķīdīs pret jūsu galvaskausu, tad tūlīt jūs krietni atvēsinās. - Nolādēts! - Brigemanis iesaucas. - Kā tad lai tieku ārā? Vai šī ir aklā iela? - Par laimi, nē, - es atbildu. - Jūs varat pa aizmuguri iziet caur dārziem uz Uzticības ielu. Iesaku drīz doties ceļā, jo kļūst jau gaišs. Brigemanis aizliekas projām. Heinrihs Krolls nopētī, vai obeliskam nav radies kāds bojājums, un arī aizkāto. - Tāds ir cilvēks, - Vilke saka kā vispārinādams, pamet ar galvu uz Knopfa logiem un tad uz dārzu, pa kuru aizlavās Brigemanis, un atkal kāpj augšā uz savu darbnīcu. Liekas, ka šonakt viņš tur gulēs un nestrādās. - Vai jums atkal bija spirituālistiska parādība ar puķēm? - es jautāju. - Nē, bet es pasūtīju grāmatas par šādiem jautājumiem. Krolla kundze pēkšņi bija attapusies, ka aizmirsusi savus zobus, un sen jau ir nozudusi. Kurts Bahs met alkatīgus pazinēja skatienus uz Līzas kailajiem, brūnajiem pleciem, taču, neguvis pretmīlu, aizvācas projām. - Vai vecis nomirs? - Līza jautā. - Droši vien, - Georgs atbild. - Jābrīnās, ka viņš jau sen nav pagalam. Ārsts iznāk no Knopfa mājas. - Kā ir? - Georgs jautā. - Aknas. Viņa laiks jau sen ir apkārt. Nedomāju, ka viņš šoreiz celsies. Viss sabeigts. Pēc vienas divām dienām viss būs galā. Iznāk Knopfa sieva. - Tātad - ne pilītes alkohola! - ārsts viņai piekodina. - Vai jūs pārbaudījāt vīra guļamistabu? - Pamatīgi, ārsta kungs. Mēs abas ar meitu. Atradām vēl divas pudeles tās velna dziras. Lūk! Viņa parāda pudeles, atkorķē un grib izliet. - Pagaidiet! - es iesaucos. - Tas nu nav gluži nepieciešams. Galvenais taču ir, lai tās nedabū Knopfs, vai ne, ārsta kungs? - Protams. Jūtama laba kviesīša stiprā smarža. - Ko tad es ar tām mājās varu iesākt? - Knopfa sieva žēlojas. - Viņš taču tās visur atrod. Viņš ir izcils okšķeris. - No šīm rūpēm mēs jūs varam atbrīvot. Knopfa kundze iedod ārstam un man pa pudelei. Ārsts uzmet man skatienu. - Kas vienam nāves dzira, tas otram debess manna, - viņš pasaka un iet projām. Knopfa kundze ieiet iekšā un aizver durvis. Ārā stāvam vairs tikai mēs - Līza, Georgs un es. - Ārsts arī domā, ka viņš nomirs, vai ne? - Līza jautā. Georgs pamāj ar galvu. Vēlajā naktī viņa purpursarkanā pidžama izskatās melna. Līza drebinās, bet joprojām stāv. - Servus, - es pasaku un atstāju viņus divatā. No augšas redzu atraitni Konersmani kā ēnu patrulējam savas mājas priekšā. Viņa vēl arvien glūn, kur palicis Brigemanis. Pēc brīža es dzirdu, ka lejā klusām tiek aizvilktas ciet durvis. Es raugos naktī un domāju par Knopfu un tad par Izabellu. Kad man jau mācas virsū miegs, es redzu atraitni Konersmani šķērsojam ielu. Viņa droši vien domā, ka Brigemanis noslēpies, tāpēc, gaismodama ar lukturi, pārlūko mūsu pagalmu. Man priekšā pie loga joprojām atrodas vecā notekcaurule, ar kuru baidīju Knopfu. Tagad savu rīcību gandrīz nožēloju, bet tad pagalmā ieraugu staigājošo gaismas apli un nevaru vairs atturēties. Es uzmanīgi paliecos uz priekšu un zemā balsī dvešu: - Kas te mani traucē? - Piedevām vēl nopūšos. Atraitne Konersmane sastingst kā sālsstabs. Tad gaismas aplis strauji sāk mētāties pa pagalmu un pieminekļiem. - Lai Dievs ir tavai dvēselei žēlīgs, — es čukstu. Es labprāt būtu runājis Brigemaņa stilā,
taču savaldos, jo par to, ko tikko kā pateicu, Konersmane mani nevar iesūdzēt, ja arī atklās, kas te notiek. Taču viņa to neatklāj. Viņa gar mūri izlavās ārā uz ielas un metas pāri uz savām namdurvīm. Es vēl dzirdu, ka viņu sāk raut žagas, un tad viss apklust.
XXI Es uzmanīgi aizraidu prom bijušo pastnieku Rotu - mazu vīreli, kura apkalpojamais rajons kara laikā atradās mūsējā pilsētas daļā. Rots bija jūtīgs cilvēks un dziļi cieta no tā, ka viņam tik bieži nācās nest nelaimes vēstis. Visus miera gadus ļaudis bija raudzījušies priecīgām acīm, kad viņš nāca ar pastu, bet kara laikā viņš arvien vairāk vērtās par personu, kas drīzāk iedveš bailes. Viņš nesa pavēles par iesaukšanu armijā un briesmīgās oficiālās aploksnes ar šādu saturu: «Kritis kaujaslaukā,» - un, jo ilgāk karš turpinājās, jo biežāk viņš tās nesa, un viņa parādīšanās izraisīja vaimanas, lāstus un asaras. Kad nu kādu dienu viņam šādu briesmīgu aploksni nācās piegādāt pašam sev un pēc nedēļas vēl otru, tad ar viņu bija beigas. Viņš sajuka, kļuva gluži kluss un mīlīgs, un pasta administrācijai vajadzēja laist viņu pensijā. Līdz ar to viņš, tāpat kā daudzi citi, inflācijas laikā bija nolemts lēnai bada nāvei, jo visas pensijas vienmēr tika paaugstinātas par vēlu. Daži paziņas uzņēmās gādību par vientuļo, veco vīru, un pāris gadu pēc kara viņš atkal sāka iziet no mājas, taču viņa gars palika aptumšots. Rots iedomājas, ka vēl arvien ir pastnieks, staigā ar vecu formascepuri galvā un pūlas piegādāt ļaudīm pastu, taču pēc visām bēdu ziņām viņš tagad grib nest labas vēstis. Viņš vāc vecas aploksnes un atklātnes, kur vien var tās atrast, un tad izdala tās kā ziņas no gūstekņu nometnēm Krievijā. Viņš stāsta, ka tie, kuri uzskatīti par bojā gājušiem, esot vēl dzīvi. Viņi neesot krituši. Drīz viņi atgriezīšoties. Es aplūkoju atklātni, kuru viņš man šoreiz iespieda rokā. Tas ir vecs drukāts aicinājums piedalīties Prūsijas daudzpakāpju izlozē; šodien, inflācijas laikā, tas šķiet muļķīgs joks. To Rots būs izmakšķerējis no kāda papīrgroza; karte ir adresēta miesniekam Zakam, kurš sen jau ir miris. - Ļoti pateicos, - es saku. Tas man ir liels iepriecinājums. Rots pamāj ar galvu. - Mūsu karavīri drīz atgriezīsies no Krievijas. - Jā, protams. - Viņi visi atgriezīsies. Tikai ilgi būs jāgaida. Krievija ir tik liela. - Jūsu dēli arī, cerams. Rota blāvās acis iedzirkstas. - Jā, manējie arī. Esmu jau saņēmis ziņu. - Vēlreiz ļoti pateicos. Rots smaida, manī neskatīdamies, un dodas tālāk. Pasta administrācija sākumā mēģināja viņam šo staigāšanu aizliegt un pieprasīja pat, lai viņu iesloga, bet cilvēki protestēja, un tagad viņam liek mieru. Tomēr kādā krogā, kur mēdz pulcēties labējo uzskatu pārstāvji, dažiem pastāvīgajiem viesiem nesen bija dzimusi ideja sūtīt Rotu ar rupjām lamu vēstulēm pie saviem politiskajiem pretiniekiem un ar divdomīgiem smērējumiem - pie vientuļām sievietēm. Viņiem tas šķita varen labs joks. Arī Heinrihs Krolls atzina to par sulīgu, tautisku humoru. Vispār krogā, atrazdamies starp saviem domubiedriem, Heinrihs ir gluži cits cilvēks nekā mūsu sabiedrībā, tur viņam ir pat asprāša slava. Rots, protams, jau sen ir aizmirsis, kurās mājās dzīvo karā kritušo piederīgie. Viņš savas atklātnes izdala, neizvēloties adresātus, un, kaut gan viens novērotājs no nacionālistisko alus dzērāju kompānijas gāja līdzi un uzraudzīja, lai krogusbrāļu rakstītās apvainojošās vēstules nonāktu īstajās rokās (viņš parādīja Rotam, kurā mājā jāiet iekšā, un pats pēc tam paslēpās), reizēm tomēr gadījās kāds misēklis un Rots dažas vēstules sajauca. Tā vēstule, kas bija rakstīta Līzai, tika nodota vikāram Bodendīkam. Viņš saņēma uzaicinājumu uz dzimumsakariem par desmit miljoniem marku atlīdzību pulksten vienos naktī krūmos aiz Marijas baznīcas. Bodendīks gluži kā indiānis klusām pielavījās novērotājiem klāt, pēkšņi ielēca starp viņiem, ne vārda neteikdams, sasita diviem galvas kopā un trešajam, kas lādējās, deva tik briesmīgu spērienu, ka šis tika uzmests gaisā un tikai ar pūlēm izspruka. Tikai pēc tam Bodendīks, kuram
piemita apbrīnojama prasme ātri izdabūt no grēciniekiem grēksūdzes, uzdeva abiem gūstekņiem jautājumus, kurus papildināja ar pļaukām, ko cirta viņa milzīgās zemnieka ķepas. Atzīšanās tika panākta drīz vien, un, tā kā abi noķertie bija katoļi, tad svētais tēvs uzzināja viņu vārdus un pavēlēja nākamajā dienā ierasties vai nu uz grēksūdzi, vai policijā. Šie, protams, labāk gāja uz grēksūdzi. Bodendīks viņiem deva Ego te absolvo, tomēr rīkojās pēc tādas pašas receptes kā doma mācītājs reiz ar mani: viņš pavēlēja vīriem veselu nedēļu nedzert, lai izpirktu grēkus, un pēc tam atkal ierasties uz grēksūdzi. Tā kā šie abi baidījās, ka tiks izslēgti no baznīcas, ja nepildīs uzlikto sodu, un negribēja, ka viss noietu tik tālu, tad nācās vien atkal ierasties, bet Bodendīks bez žēlastības nobrīdināja, ka katru nākamo nedēļu atkal jāsūdz grēki un nedrīkst dzert, un tā viņš panāca, ka šie vīri, zobus griezdami, kļuva par atturībniekiem un pirmšķirīgiem kristiešiem. Mācītājs nekad neuzzināja, ka trešais grēcinieks bijis majors Volkenšteins, kuram pēc saņemtā spēriena nācās ārstēt prostatas dziedzeri un kurš tāpēc politiskajā cīņā kļuva vēl niknāks un beigu beigās pievienojās nacistiem. Knopfa mājas durvis stāv vaļā. Šujmašīnas tarkšķ. No rīta ir iegādāti melnas drānas gabali, un māte ar meitām tagad šuj sev sēru tērpus. Feldfēbelis vēl nav miris, bet ārsts ir teicis, ka viņam atlikušas vairs tikai dažas stundas vai, augstākais, pāris dienu ko dzīvot. Ārsts domā, ka Knopfs nav glābjams. Tā kā, pēc dāmu ieskata, ģimenes reputācija stipri ciestu, ja viņas izietu nāvei pretī, ģērbušās gaišās drānās, tad tagad tiek cītīgi strādāts. Mirklī, kad Knopfs izpūtīs pēdējo dvašu, sievietes jau būs apgādājušās ar melnām kleitām, Knopfa kundzei būs arī sēru plīvurs un visām četrām - melnas, necaurspīdīgas zeķes un pat melnas cepures. Būs izpildītas visas sīkburžuāziskās goda parādīšanas prasības. Georga kailais galvvidus kā siera pusritulis virzās šurp, pacēlies sprīdi virs palodzes. Viņu pavada Asaru Oskars. - Kāds ir dolāra kurss? - es jautāju, kad viņi nāk iekšā. - Šodien pulksten divpadsmitos tieši viens miljards, - Georgs atbild. - Ja gribam, tad varam to nosvinēt kā jubileju. - Varam gan. Un kad mēs bankrotēsim? - Kad viss būs izpārdots. Ko jūs dzersit, Fuksa kungs? - To, kas jums ir. Žēl, ka Verdenbrikā nav vodkas. - Vodka? Vai jūs kara laikā bijāt Krievijā? - Kā tad! Es Krievijā biju pat kapsētas komandants. Tie tik bija brīnišķīgi laiki! Mēs pārsteigti raugāmies Oskarā. - Brīnišķīgi laiki? - es jautāju. - Un to sakāt jūs, kas esat tik jūtīgs, ka pēc pavēles varat pat raudāt? - Tas bija brīnišķīgs laiks, - Asaru Oskars stingri apliecina vēlreiz un aposta ielieto degvīnu, it kā mēs grasītos viņu noindēt. - Ja var labi paēst, krietni iedzert, ja dienests ir patīkams un tu atrodies tālu aiz frontes līnijas - ko gan vēl var vēlēties? Pie nāves cilvēks pierod kā pie lipīgas slimības. Fukss nomēģina degvīnu smalki kā dendijs. Mēs esam nedaudz pārsteigti par viņa filozofijas dziļumu. - Daži cilvēki pierod pie nāves kā pie ceturtā partnera skāta spēlē, - es saku. - Piemēram, kapracis Libermanis. Viņš kapsētā jūtas tā, it kā strādātu dārzā. Taču tāds mākslinieks kā jūs... Oskars pārākuma apziņā smaida. - Te ir milzīga starpība! Libermanim trūkst īstena metafiziska jūtīguma, lai iejustos mūžīgajā «Mirsti un atdzimsti!». Mēs ar Georgu apjukuši saskatāmies. Vai Asaru Oskars būtu neizdevies dzejnieks? - Un jums jau sen piemīt šī izjūta? - es jautāju. - Šī miršanas un atdzimšanas izjūta? - Lielākā vai mazākā mērā. Vismaz neapzināti. Bet vai tad jums šeit tās nav, kungi? - Mums tā uzrodas reizi pa reizei, - es atbildu. - Galvenokārt pirms ēšanas. - Reiz bija paziņots, ka pie mums ieradīsies Viņa Majestāte, - Oskars sapņaini stāsta. - Mīļais Dievs, kas tas bija par uztraukumu! Par laimi, tuvumā bija vēl divas citas kapsētas, tā ka mēs varējām aizņemties. - Ko aizņemties? - Georgs jautā.- Kapu rotājumus? Vai puķes?
- Nē jau, tai ziņā viss bija kārtībā. Kā jau pie prūšiem, skaidrs? Nē, aizņēmāmies miroņus. - Miroņus? - Protams, miroņus! Skaidrs, ka ne jau miroņus kā tādus, bet to, kas viņi bija bijuši pirms tam. Sīkmaņu, protams, katrā kapsētā bija atliku likām: jefreitori, apakšvirsnieki, feldfēbeļi un arī leitnanti, bet ar augstākajām pakāpēm jau sākās grūtības. Manam kolēģim kaimiņu kapsētā, piemēram, bija trīs majori, bet man neviena. Toties man bija divi pulkvežleitnanti un viens pulkvedis. Es iemainīju viņam vienu pulkvežleitnantu pret diviem majoriem. Šajā darījumā piedevām vēl dabūju vienu treknu zosi, jo manam kolēģim šķita, ka tā ir kauna lieta, ja viņam nav neviena pulkvežleitnanta. Viņš nezināja, kā lai rādās acīs Viņa Majestātei bez neviena beigta pulkvežleitnanta. Georgs aizklāj seju ar roku. - Tagad es pat neuzdrošinos par to domāt. Oskars paloka galvu un aizdedzina tievu cigāru. - Tas vēl nebija nekas salīdzinājumā ar to, kāds stāvoklis bija trešās kapsētas komandantam, - viņš omulīgi stāsta. - Šim vispār nebija neviena kaut cik lielāka vīra. Pat ne majora. Leitnantu, protams, bija kaudzēm. Viņš krita izmisumā. Man bija pietiekami bagāts sortiments, un tāpēc beigu beigās iemainīju vienu no majoriem, kuru biju dabūjis par pulkvežleitnantu, pret diviem kapteiņiem un vienu kadru feldfēbeli, vairāk gan darīdams to aiz laipnības. Kapteiņi man bija pašam, tikai kadru feldfēbelis bija retums. Jūs jau zināt, ka tie cūkas parasti mēdz tupēt tālu aizmugurē un gandrīz nekad nenonāk kauju ugunī, tāpēc jau viņi ir tādi ādas maucēji; nu, tātad es paņēmu tos trīs aiz laipnības un arī tāpēc, ka bija prieks pievākt vienu kadru feldfēbeli, kurš vairs nespēj bļaustīties. - Vai ģenerāļa jums nebija neviena? - es jautāju. Oskars atmet ar roku. - Kur nu ģenerālis! Kritis ģenerālis atgadās tikpat reti kā... - viņš meklē salīdzinājumu. - Vai jūs kolekcionējat vaboles? - Nē, - mēs ar Georgu atbildam unisonā. - Žēl, - Oskars saka. - Tātad tikpat reti kā dižā briežvabole Lucanus Cervus vai arī, ja jūs būtu tauriņu kolekcionārs, - kā miroņgalvis. Vai gan citādi notiktu kari? Mans pulkvedis jau arī bija miris no triekas. Taču šis pulkvedis... Pēkšņi Asaru Oskars savelk smīna grimasi. Tas rada dīvainu efektu, jo no biežās raudāšanas viņa seja ir kļuvusi tik krunkaina kā asinssunim un tai parasti ir viena un tā pati drūmi svinīgā izteiksme. Tātad trešās kapsētas komandantam, protams, vajadzēja dabūt štāba virsnieku. Viņš man piedāvāja visu, ko vien es varēju vēlēties, bet man jau komplekts bija pilns, biju ieguvis pat kadru feldfēbeli, kuram piešķīru skaistu kapa vietu stūrī, kur tā labi redzama. Beidzot es tomēr piekāpos, un mēs noslēdzām darījumu par trīsdesmit sešām krievu degvīna pudelēm. Par to gan man vajadzēja atdot pulkvedi, nevis pulkvežleitnantu. Trīsdesmit sešas pudeles! Lūk, kāpēc man vēl šodien vislabāk garšo vodka, kungi! Šeit to, protams, nekur nevar dabūt. Oskars labprāt ir ar mieru izdzert vēl glāzi kviesīša kā vodkas aizstājēju. - Kāpēc jūs tik daudz noņēmāties ar tiem līķiem? - Georgs jautā. - Tos taču visus vajadzēja pārapbedīt. Kāpēc vienkārši neuzlikāt dažus krustus ar izdomātiem vārdiem un dienesta pakāpēm? Ar to būtu pieticis. Tā jūs sev būtu varējuši iegūt pat ģenerālleitnantu. Oskars jūtas šokēts. - Bet Krolla kungs! - viņš iesaucas ar maigu pārmetumu. - Tas taču būtu viltojums. Varbūt pat līķu apgānīšana... - Līķu apgānīšana tā būtu tikai tad, ja jūs mirušam majoram piešķirtu zemāku pakāpi, - es skaidroju. Taču nebūtu nekāda nelaime, ja uz vienu dienu ieceltu kareivi par ģenerāli. - Jūs varējāt krustus ar izdomātajiem vārdiem novietot pie tukšiem kapiem, - Georgs vēl piebilst. Tad tā nebūtu nekāda līķu apgānīšana. - Tik un tā tas būtu viltojums. Un tas varētu atklāties, - Oskars iebilst. - Varētu izpļāpāt kaprači. Un ko tad? Turklāt - neīsts ģenerālis? - Fukss iekšēji noskurinās. - Viņa Majestāte taču savus ģenerāļus noteikti pazina.
Mēs šo jautājumu vairs tālāk neapceram. Arī Oskars neko nesaka. - Vai jūs zināt, kas tajā notikumā bija visjocīgākais? - viņš tad jautā. Mēs klusējam. Tas var būt tikai retorisks jautājums, uz kuru negaida atbildi. - Vienu dienu pirms paredzētās apskates tā tika atcelta. Viņa Majestāte vispār neieradās. Bet mēs bijām sastādījuši veselu jūru prīmulu un narcišu. - Vai jūs apmainītos miroņus atdevāt atpakaļ? - Georgs jautā. - Tur būtu pārāk daudz darba. Papīri arī jau bija pārlaboti. Un piederīgajiem bija paziņots, ka viņu miroņi pārapbedīti. Tā gadījās diezgan bieži. Kapsētas nonāca kauju joslā, un pēc tam visu vajadzēja ierīkot no jauna. Vienīgi komandants, kas man atdeva krievu degvīnu, bija pārskaities. Viņš pat mēģināja kopā ar savu šoferi ielauzties pie manis, lai dabūtu kastes atpakaļ, bet es jau sen tās biju smalki noslēpis. Kādā tukšā kapā. - Oskars nožāvājas. - Jā, tie tik bija laiki! Manā pārziņā bija pāris tūkstošu kapu. Bet šodien, - viņš izvelk no kabatas zīmīti, - divi vidēja lieluma pieminekļi ar marmora plāksnēm - tas, Krolla kungs, diemžēl ir viss. Es eju pa krēslā grimstošo slimnīcas dārzu. Izabella šodien pēc ilga laika atkal pirmo reizi bija dievkalpojumā. Es viņu meklēju, bet nevaru atrast. Toties satieku Bodendīku, kurš smaržo pēc vīraka un cigāriem. - Kas jūs esat šajā brīdī? - viņš jautā. - Ateists, budists, šaubu pārņemtais vai tāds, kas jau atradis ceļu atpakaļ pie Dieva? - Katrs vienmēr atrodas ceļā uz Dievu, - es atbildu, noguris no vārdu cīņām. - Svarīgi tikai, ko katrs ar to saprot. - Bravo! - Bodendīks iesaucas. - Starp citu, Vernike jūs meklē. Kāpēc jūs tik nikni cīnāties par tik vienkāršu nojēgumu kā ticība? - Tāpēc, ka debesīs vairāk priecājas par tādu, kas cīnās un šaubās, nekā par deviņdesmit deviņiem vikāriem, kuri kopš bērnības dzied tikai «ozianna», - es atbildu. Bodendīks pasmīn. Es negribu ar viņu strīdēties, jo atceros, kādu uzvaru viņš guva Marijas baznīcas apstādījumos. - Kad es jūs redzēšu pie bikts? - viņš jautā. - Tāpat kā tos divus grēciniekus no Marijas baznīcas krūmiem? Bodendīks sadurstās. - Ak jūs to zināt? Nē, tā ne. Jūs atnāksit brīvprātīgi! Tikai negaidiet pārāk ilgi! Es neko neatbildu, un mēs sirsnīgi atvadāmies. Pa ceļam uz Vernikes istabu koku lapas plivinās kā sikspārņi gaisā. Visur smaržo pēc zemes un rudens. Kur palikusi vasara? - es domāju. Tās taču tikpat kā nebija! Vernike noliek papīru kaudzi pie malas. - Vai jūs esat redzējis Terhovenas jaunkundzi? - viņš jautā. - Baznīcā. Citur ne. Viņš paloka galvu. - Pagaidām nerūpējieties par viņu! - Jauki, - es saku. - Un kādas vēl pavēles? - Nemuļķojieties! Tās nav pavēles. Es rīkojos tā, kā man šķiet pareizi attiecībā pret maniem slimniekiem. - Viņš vērīgāk palūkojas manī. - Jūs taču nebūsit iemīlējies? - Iemīlējies? Kurā? - Terhovenas jaunkundzē. Kurā tad vēl? Viņa tiešām ir glīta švirkstīte. Pie velna, par to es visā šai lietā nemaz neiedomājos. - Es arī ne. Bet kas tā par lietu? - Tad ir labi, - viņš smejas. - Starp citu, jums tas nebūtu nācis pat ļaunu. - Ak tā? - es iesaucos. - Man līdz šim likās, ka tikai Bodendīks šeit ir Dieva vietnieks. Tagad esat uzradies vēl arī jūs. Jūs precīzi zināt, kas nāk par ļaunu un kas ne, vai tā? Vernike brīdi klusē. - Tātad tomēr! - viņš tad saka. - Nu, kaut arī! Žēl, ka es pat nevarēju
noklausīties. Tieši jūs! Tie gan būs bijuši skaisti gaudeņu dialogi mēness gaismā! Ņemiet cigāru! Vai esat pamanījis, ka ir rudens? - Jā, - es atbildu. - Tai ziņā varu jums pievienoties. Vernike man sniedz cigāru kārbu. Es paņemu vienu, lai, gadījumā ja atteikšos, nebūtu jāklausās, ka tā ir vēl viena iemīlēšanās pazīme. Man pēkšņi ir tik šķebīgi ap dūšu, ka gribētos vemt. Tomēr es aizdedzu cigāru. - Man laikam vajadzētu jums paskaidrot, - Vernike saka. - Māte! Viņa atkal divus vakarus bija šeit. Beidzot viņa ir salūzusi. Vīrs agri miris, māte jauna un skaista; mājasdraugs, kurā meita acīmredzot ir bijusi stipri ieķērusies; māte un mājasdraugs izturējušies nepiesardzīgi, meita greizsirdīga, pārsteidz šos abus ļoti intīmā situācijā, meita varbūt jau ilgāku laiku šos novērojusi - vai saprotat? - Nē, - es saku. Man tas viss ir tikpat pretīgs kā Vernikes smirdošais cigārs. - Tātad tik tālu nu mēs esam, - Vernike tīksminādamies turpina. - Meitā saceļas naids, riebums, rodas kompleksi, viņa meklē glābiņu personības sašķeltībā, īpaši tajā tipā, kas bēg no jebkuras realitātes un dzīvo sapņu pasaulē. Vēlāk māte apprecējās ar mājasdraugu, un tas pilnīgi noveda līdz krīzei - vai tagad saprotat? - Nē. - Bet tas taču ir tik vienkārši, - Vernike nepacietīgi saka. - Grūti tikai bija tikt klāt būtībai, bet tagad... - viņš berzē rokas. - Turklāt mums vēl ir laimējies tai ziņā, ka otrais vīrs, bijušais mājasdraugs, kuru sauca par Ralfu vai Rūdolfu, vai kaut kā tamlīdzīgi, ar savu klātbūtni vairs nerada bloķējošu ietekmi. Šķīries pirms trim mēnešiem, pirms divām nedēļām autokatastrofa, viņš pagalam - tātad cēlonis ir likvidēts, ceļš ir brīvs - tagad taču jūs beidzot būsit apjēdzis? - Jā, - es atbildu un labprāt aizbāztu šim priecīgajam zinātniekam rīkli ar hloroformā samērcētu lupatu. - Nu redziet! Tagad ir svarīgi šo mezglu pareizi atrisināt. Māte nu vairs nav sāncense, rūpīgi sagatavota tikšanās... Es jau veselu nedēļu strādāju šajā virzienā, viss veicas ļoti labi, jūs taču redzējāt, ka Terhovenas jaunkundze šovakar atkal bija aizgājusi uz dievkalpojumu... - Jūs domājat, ka esat viņu atgriezis? Jūs - ateists, nevis Bodendīks? - Blēņas! - Vernike iesaucas, sapīcis par manu neattapību.- Ne jau par to ir runa! Es gribēju teikt, ka viņa kļūst atvērtāka, pieejamāka, brīvāka; vai tad jūs arī to nemanījāt, kad pēdējo reizi bijāt šeit? - Jā. - Nu redziet! - Vernike atkal berzē rokas. - Pēc pirmā stiprā šoka tas bija visai iepriecinošs rezultāts. - Vai šoks arī bija jūsu ārstēšanas rezultāts? - Tas tur piederējās. Es atceros Izabellu viņas istabā. - Apsveicu! - es saku. Vernike ir tik ļoti aizņemts ar savām profesionālajām domām, ka nemana ironiju. - Pēc pirmās īslaicīgās tikšanās ar māti un atbilstošiem ārstēšanas pasākumiem, protams, notika kritiens atpakaļ, un tas arī bija mans nolūks, bet pēc tam man ir radušās lielas cerības. Saprotiet, ka tagad nedrīkstu pieļaut neko tādu, kas viņu novirzītu sāņus. - Saprotu. Es te nederu. Vernike pamāj. - Es zināju, ka jūs to sapratīsit. Jums taču arī piemīt kaut kas no zinātnieka zinātkāres. Kādu laiku jūs bijāt ļoti noderīgs, bet tagad... Kas ar jums notiek? Vai šeit ir pārāk karsts? - Tas no cigāra. Par stipru. - Gluži otrādi! - nenogurdināmais zinātnieks ņemas skaidrot. - Šie Brazīlijas cigāri gan izskatās stipri, bet patiesībā ir vieglākie, kādi vispār ir. Kā nu kuram, es nodomāju un nolieku šo tabakas rituli. - Cilvēka smadzenes! - Vernike iesaucas gandrīz jūsmīgi. - Agrāk es gribēju kļūt par matrozi, dēku meklētāju un mūžamežu pētnieku - vai nav smieklīgi! Vislielākā dēka slēpjas šeit! - Viņš piesit sev pie
pieres. - Šķiet, ka es ar jums par to jau reiz runāju. - Jā, - es atbildu. - Pat vairākkārt. Zaļās kastaņu mizas kraukšķ man zem kājām. Iemīlējies gaudenis, es domāju, ko gan šis faktu vācējs ar to domā? Ja viss būtu tik vienkārši! Es eju uz vārtiem un gandrīz uzgrūžos sievietei, kas lēnām nāk man pretī. Viņa ir ģērbusies zvērādas manto un nepieder pie slimnīcas darbiniekiem. Tumsā saskatu bālu seju ar neskaidriem vaibstiem un, viņai paejot garām, jūtu nosmaržojam parfīmu. - Kas tā bija? - es jautāju vārtu sargam. - Kāda dāma, kas atbraukusi pie ārsta Vernikes. Viņa jau pāris reižu šeit bija. Šķiet, ka viņai te ir kāds slimnieks. Tā ir māte, es nodomāju un ceru, kaut tā nebūtu. Palieku ārā stāvam un noraugos uz slimnīcu. Mani sagrābj dusmas un niknums, ka esmu izturējies smieklīgi, un pēc tam pārņem nožēlojama līdzjūtība pašam pret sevi, bet beigās paliek pāri tikai bezpalīdzība. Es atspiežos pret kastaņu, jūtu vēso stumbru un nezinu vairs, ko gribu un pēc kā tiecos. Dodos tālāk, un ejot man kļūst labāk ap dūšu. Lai jau viņi runā, Izabella, es domāju, lai jau smej par mums kā gaudeņiem. Tu saldā, mīļā dzīvībiņa, tu - lidojošā un brīvā, kas droši staigāji tur, kur citi grimst zemē, un viegli lidinājies pāri, kur citi bradā ar tankiem kājās, bet sapinies un līdz asinīm saskrāpējies zirnekļa tīklos, pūloties tikt pāri robežām, ko citi neredz,- ko gan viņi no tevis grib? Kāpēc viņiem tik alkatīgi jātiecas ieraut tevi atpakaļ viņu pasaulē, mūsu pasaulē, kāpēc viņi neatstāj tevi tavā tauriņa dzīvē viņpus cēloņiem un sekām, viņpus laika un nāves? Vai tas aiz greizsirdības? Vai aiz neatskārtas? Vai varbūt ir taisnība Vernikem kad viņš apgalvo, ka vajagot tevi glābt, lai nekļūtu vēl sliktāk, glābt no neizsakāmajām bailēm, kuras vēl varētu nākt - stiprākas par tām, kuras izraisījis viņš pats, un beigu galā no ieslīgšanas dzīvnieciskā prāta trulumā? Bet vai droši var zināt, ka viņš to spēs? Vai viņš var būt pārliecināts, ka tieši ar saviem glābšanas mēģinājumiem nesalauzīs tevi un vēl ātrāk neiegrūdīs tur, no kurienes grib tevi glābt? Kas to var zināt? Ko gan šis zinātnieks, šis kolekcionārs zina par lidošanu, par vēju, par briesmām un sajūsmu, kas apņem tādu, kurš dienas un naktis pavada ārpus telpas un laika? Vai viņš pazīst nākotni? Vai ir dzēris mēnesi? Vai saprot, ko kliedz augi? Viņš par to tikai smejas. Viņš to visu vērtē tikai kā izvairīšanās reakciju saskarē ar brutālu pārdzīvojumu. Vai viņš ir pravietis, kas var paredzēt nākotnes notikumus? Vai viņš ir Dievs, ka zina, kam jānotiek? Ko gan viņš zina par mani? Ka būtu gluži labi, ja es mazliet iemīlētos? Bet ko es pats par to zinu? Šīs jūtas izlauzās un plūst nebeidzamā straumē, bet vai es iepriekš kaut ko nojautu? Ka tik ļoti var pieķerties citam cilvēkam? Vai es pats vienmēr no jauna neatraidīju šīs alkas tajās nedēļās, kuras tagad nogulušas tālu pie apvāršņa kā neaizsniedzams saulriets? Bet kāpēc es gaužos? Par ko baidos? Vai viss nevar izvērsties labi, Izabella atveseļoties un... Te es apstājos. Ko tad? Vai viņa tad nebrauks projām? Vai tad pēkšņi neuzradīsies kažokādas manto ģērbusies un pēc noslēpumaina parfīma smaržojoša māte ar radiniekiem, uz kuriem var balstīties, un ar pretenzijām uz savu meitu? Vai Izabella tad nebūs man zudusi - man, kurš nevar sagrabināt pietiekami daudz naudas, lai nopirktu uzvalku? Un vai es tikai tāpēc esmu tik apjucis? Aiz trula egoisma, bet viss pārējais ir tikai dekorācija? Es ieeju kādā pagraba krodziņā. Tur sēž daži šoferi, nelīdzens bufetes spogulis met man acīs manu paša saviebto seju, un man priekšā stikla kastē atrodas kāds pusducis apkaltušu sviestmaižu ar sardīnēm, kurām no vecuma astes saliekušās uz augšu. Es izdzeru glāzi degvīna, un man ir tāda sajūta, it kā kuņģī būtu pamatīgs caurums, kas griezīgi sāp. Es ēdu sardīņu maizītes un vēl sviestmaizes, kurām virsū ir vecas, sagriezušās Šveices siera šķēles; tās ir šausmīgi negaršīgas, bet es tikai stūķēju iekšā un pēc tam vēl uzkožu desiņas, kuras ir tik jēli sarkanas, ka, liekas, tūlīt sāks zviegt un es kļūstu arvien nelaimīgāks un izsalkušāks, tā ka varētu aprīt visu bufeti. - Jums nu gan ir varena ēstgriba, - saimnieks saka.
- Jā, - es atbildu. - Vai jums ir vēl kaut kas? - Zirņu zupa. Bieza zirņu zupa, un ja jūs vēl ielauzītu maizes gabaliņus... - Labi, dodiet šurp zirņu zupu! Es izklecēju zirņu zupu, un saimnieks pats aiz savas ierosmes piedevām atnes vēl maizes donu ar cūkas taukiem. Es notiesāju to arī un jūtos vēl izsalkušāks un nelaimīgāks nekā iepriekš. Šoferi jau ieinteresējušies par mani. - Es reiz pazinu vienu, kurš vienā rāvienā varēja apēst trīsdesmit cieti novārītas olas, - viens no viņiem stāsta. - Tas ir izslēgts. Tad viņš nomirtu, tas ir zinātniski pierādīts. Es nikni pablenžu uz zinātnieku. - Vai esat redzējis, ka no tā mirst? - es jautāju. - Tas ir droši zināms, - viņš atbild. - Nemaz nav tik droši. Zinātniski pierādīts ir vienīgi tas, ka šoferi agri mirst. - Kā tā? - Benzīna tvaiku dēļ. Lēna saindēšanās. Parādās saimnieks, nesdams kaut ko līdzīgu itāliešu salātiem. Viņš savu miegainību ir apmainījis pret sportisku interesi. Kur viņš rāvis salātus ar majonēzi, tā ir mīkla. Salāti ir pat svaigi. Varbūt viņš tos upurējis pats no savas vakariņu tiesas. Es vēl ieloku iekšā arī šo porciju un tad dodos prom; kuņģī joprojām dedzina, tas šķiet tukšs, un sāta sajūtas nav nekādas. Ielas ir pelēkas un vāji apgaismotas. Ik uz soļa stāv ubagi. Tie nav tādi ubagi kā agrāk; tagad tie ir ar amputētiem locekļiem, trīcekļi, bezdarbnieki un veci, klusi ļautiņi ar it kā saburzīta, bezkrāsaina papīra sejām. Es pēkšņi nokaunos, ka tik bezjēdzīgi esmu pierijies. Ja es to, ko sabāzu sev iekšā, būtu sadalījis diviem vai trim šiem cilvēkiem, tad viņi vienu vakaru būtu paēduši, bet es pats nejustos vairāk izsalcis, kā esmu tagad. Es izvelku no kabatas naudu, cik tās man vēl ir, un atdodu. Daudz tur vairs nav, un es sevi neaplaupu, jo rīt desmitos no rīta, kad kļūs zināms dolāra kurss, tā jau tik un tā būs vērtībā kritusies par ceturto daļu. Rudens pusē vācu marka ir sasirgusi ar desmitkārtīgu ātro diloni. Ubagi to zina un tūdaļ pazūd, jo katra minūte ir dārga; vienā stundā zupas cena var palielināties par vairākiem miljoniem marku. Tas ir atkarīgs no tā, vai ēdnīcas īpašniekam rīt atkal vajadzēs iepirkties vai ne, un arī no tā, vai viņš ir labs veikalnieks var arī pats ir upuris. Ja viņš pats ir upuris, tad sīkākajiem upuriem viņš kļūst par debess mannu, jo paaugstinās cenas par vēlu. Es dodos tālāk. No pilsētas slimnīcas iznāk daži cilvēki. Viņu vidū ir sieviete, kurai labā roka ir iešinēta un atsieta. No viņas uzvēdī zāļu smarža. Slimnīca tumsā paceļas kā gaismas pils. Gandrīz visi logi ir apgaismoti; šķiet, ka visas telpas ir aizņemtas. Inflācijas laikā ļaudis mirst ātri. To arī mēs zinām. Lielajā ielā vēl aizeju līdz koloniālpreču veikalam, kas bieži ir atvērts vēl pēc oficiālā slēgšanas laika. Mums ar šā veikala īpašnieci ir noslēgta vienošanās. Mēs viņas vīra kapam uzlikām vidēja lieluma pieminekli, un par to mums ir tiesības iegādāties preces par markām atbilstoši sešu dolāru vērtībai pēc otrajā septembrī noteiktā kursa. Tas ir it kā pagarināts maiņas darījums. Preču maiņa jau sen visur ir modē. Vecas gultas tiek mainītas pret kanārijputniņiem un greznuma priekšmetiem, porcelāns pret desām, rotaslietas pret kartupeļiem, mēbeles pret maizi, klavieres pret šķiņķi, lietoti bārdas skujamie asmeņi pret sakņu atgriezumiem, veci kažoki pret pāršūtām armijas formasjakām un mirušo atstātais mantojums pret pārtikas precēm. Georgam pirms četrām nedēļām radās pat iespēja pret nolūzušu marmora kolonnu ar pamatni iegūt gandrīz jaunu smokingu. Viņš no tā atteicās ar smagu sirdi, jo aiz māņticības iedomājās, ka mirušo lietās vēl ilgu laiku saglabājas kaut kas no pašiem nelaiķiem. Atraitne gan skaidroja, ka smokings esot bijis nodots ķīmiskajā tīrīšanā un tāpēc esot pavisam jauns, un tiešām varēja arī domāt, ka hlora tvaiki izsvēpējuši mirušo no katras vīlītes. Georgs gudroja ilgi, jo smokings bija pēc viņa mēra, bet beigās tomēr atteicās. Es nospiežu veikala durvju rokturi. Durvis ir aizslēgtas. Protams, es nodomāju un badīgi blenžu pa logu uz izliktajām precēm. Tad noguris beidzot dodos uz mājām. Pagalmā ir novietotas sešas mazas smilšakmens plāksnes. Tās vēl ir jaunavīgi neskartas, tur nav iecirsts neviens vārds. Tās ir izgatavojis
Kurts Bahs. Tā gan ir viņa talanta piesmiešana, jo šāds darbs veicams parastam akmeņkalim, taču šobrīd mums nav neviena mirstošu lauvu un karavīru pieminekļu pasūtījuma, tāpēc Kurts sagatavo rezervei ļoti mazas, lētas plāksnes, jo tās mums ir vajadzīgas vienmēr, it īpaši jau tagad, rudenī, kad atkal paredzama liela nāves pļauja tāpat kā pavasarī. Par to gādās gripa, bads, slikts uzturs un vāja pretestības spēja. Aiz Knopfu mājas durvīm klusināti dūc šujmašīnas. Pa durvju stiklu spiežas cauri gaisma no dzīvojamās istabas, kur tiek šūdināti sēru tērpi. Vecā Knopfa istabas logs ir tumšs. Droši vien viņš jau ir miris. Mums vajadzētu pie viņa kapa uzstādīt melno obelisku, es domāju, - šo drūmo akmens pirkstu, kas paceļas no zemes un rāda uz debesīm. Knopfam tas bija tikpat kā otra dzimtene, un jau divas Krollu paaudzes nav varējušas šo tumšo apsūdzētāju pārdot. Es eju uz biroju. - Nāc šurp! - Georgs, kas mani ir dzirdējis, sauc no savas istabas. Es atveru durvis un izbrīnā apstājos. Georgs, kā parasti, sēž atzveltnī, izlicis sev priekšā ilustrētos žurnālus. Lasītāju pulciņš, kurš aizraujas ar augstākās sabiedrības notikumu aprakstiem un pie kura pieder arī viņš, tikko kā ir piesūtījis viņam jaunāko šās nedēļas barību. Taču tas nebūt vēl nav viss - Georgs sēž, ģērbies smokingā, ar iestīvinātu kreklu un pat ar baltu vesti, un šis skats kopumā liekas gluži kā ņemts no žurnāla «Vecpuisis». - Tātad tomēr! - es iesaucos. - Tu neesi uzklausījis savu instinktu brīdinājumu un esi pakļāvies izpriecu kārei. Tas ir atraitnes smokings! - Nebūt ne! - Georgs tīksmīgi grozās. - Tu šeit redzi piemēru tam, cik tālu izdomas ziņā sievietes ir pārākas par mums. Šis ir cits smokings. Atraitne savējo pie kāda drēbnieka iemainīja pret šo un tā samaksāja, neievainojot manas trauslās jūtas. Paskaties - atraitnes smokingam bija satīna padrēbe, bet šim ir tīra zīda. Šis man arī padusēs labāk pieguļ. Inflācijas dēļ cena zelta markās ir vienāda, un šis turklāt ir elegantāks. Tātad trauslas jūtas vienreiz izņēmuma kārtā ir pat atmaksājušās. Es aplūkoju viņu rūpīgāk. Smokings ir labs, taču arī nav gluži jauns. Es negribu ievainot Georga trauslās jūtas un tāpēc nesaku, ka šo apģērbu arī droši vien atstājis kāds mironis. Kas galu galā netiek mantots no mirušajiem? Mūsu valoda, paražas, zināšanas, izmisums - kas gan ne? Pats Georgs karā, it īpaši pēdējā gadā, valkāja tik daudz kritušo formastērpus, reizēm pat ar bāliem asiņu traipiem un aizlāpītiem šāviņu caurumiem, ka to vairs nevar izskaidrot ar neirotiskām, trauslām jūtām, ja tagad viņš to vairs nevēlas, bet tas ir protests un alkas pēc miera. Un miera simbols viņam ir tas, ka nav vairs jāvalkā mirušo apģērbs. - Ko dara filmu aktrises Hennija Portena, Erna Morena un neaizmirstamā Lia de Puti? - es jautāju. - Viņam ir tās pašas rūpes, kas mums, - Georgs paskaidro. - Iespējami ātri apgādāties ar reālām vērtībām - automašīnām, kažokiem, tiārām, suņiem, mājām, akcijām un filmu producentiem, tikai viņām to izdarīt ir vieglāk nekā mums. Viņš ar mīlestības pilnu skatienu aplūko kāda Holivudas sarīkojuma fotogrāfiju. Tur redzama neaprakstāmi elegantas balles aina. Kungi, tāpat kā Georgs, ģērbušies smokingos vai frakās. - Kad tev būs fraka? - es jautāju. - Pēc tam, kad sava smokingā bušu bijis pirmajā ballē. Es izraušos un šajā nolūkā aizbraukšu uz Berlīni. Uz trim dienām! Kādreiz, kad inflācija būs beigusies un nauda atkal būs nauda, nevis ūdens. Bet pagaidām es tam gatavojos, kā redzi. - Trūkst vēl lakkurpju, - es saku un pats brīnos, ka esmu noskaities par šā sabiedrības cilvēka pašapmierinātību. Georgs izvelk no vestes kabatas zelta divdesmit marku gabalu, pamet gaisā, saķer un, ne vārda neteicis, iebāž atpakaļ. Es viņā nolūkojos ar melnu skaudību. Lūk, tur viņš sēž bez sevišķām rūpēm, krūšu kabatiņā iebāzts cigārs, kas viņam vis negaršos kā man Vernikes brazīlietis - rūgti kā žults, pāri ielai mīt Līza, kas šajā vīrietī ir ieķērusies vienkārši tāpēc, ka viņš ir dzimis ģimenē, kurai jau piederēja savs uzņēmums, kad viņas tēvs vēl bija tikai gadījuma darbu strādnieks. Viņa ir apbrīnojusi Georgu jau bērnībā, kad viņš valkāja baltu apliekamu apkaklīti un uz cirtām, kuras viņam toreiz vēl bija, matrožu cepuri, bet viņa staigāja no mātes vecajiem svārkiem pāršūtā kleitā, un tā šī apbrīnošana turpinās
joprojām. Georgam nemaz nevajag pūlēties, lai vēl spodrinātu savu slavas oreolu. Man šķiet - Līza pat nav pamanījusi, ka viņam ir pliks pauris, jo viņas acīs viņš vēl arvien ir matrožu uzvalkā ģērbtais pilsoniskais princis. - Tev jau ir labi, - es saku. - Es to arī esmu pelnījis, - Georgs atbild un aizver lasītāju pulciņa «Modernitas» žurnālus. Tad viņš no palodzes paņem šprotu kārbiņu un norāda uz maizes kanci un sviesta gabalu. - Kā būtu, ja iebaudītu vienkāršu vēlīnu maltīti, noraugoties uz vakara rosmi vidēja ranga pilsētā? Šīs ir tādas pašas šprotes kā tās, kuras redzot man siekalas saskrēja mutē, kad stāvēju Lielajā ielā pie veikala. Tagad man pēkšņi negribas uz tām pat skatīties. - Es brīnos par tevi, - es saku. - Kāpēc tu te ēd vakariņas? Kāpēc, tā uzcirties, neej uz dineju bijušajā «Hoencollernu» viesnīcā, ko tagad sauc par «Reiha viesnīcu»? Un nepasūti kaviāru un austeres? - Man patīk kontrasti, - Georgs atbild. - Kā gan es citādi varētu dzīvot, būdams kapu pieminekļu tirgotājs mazpilsētā un ilgodamies pēc augstākās sabiedrības? Viņš stāv visā savā greznībā pie loga. Pāri ielai pēkšņi atskan aizsmacis apbrīna sauciens. Georgs nostājas tieši pretī, sabāzis rokas bikšu kabatās, tā ka izceļas baltā veste. Līza kūst kā vasks, cik nu viņai tas ir iespējams. Viņa savelk kimono ciešāk, dejo tādu kā arābu deju, tad iztinas ārā un pēkšņi stāv savas lampas priekšā kaila un tumša kā siluets, pēc tam apņem kimono apkārt, noliek lampu sev blakus un atkal ir silta un brūna, dzērvju aplidota un smejas ar savu alkatīgo muti, tā ka baltie zobi vien spīd kā gardēnijas. Georgs pieņem šo sumināšanu kā turku pašā un ļauj man arī noskatīties kā einuham, kas nav vērā ņemams. Šajā mirklī viņš atkal uz ilgu laiku ir nostiprinājis matrožu uzvalkā ģērbtā zēna pozīcijas, kurš tā imponēja meitenei apdriskātajā kleitiņā. Turklāt Līzai, kura pieradusi grozīties «Sarkanajās dzirnavās» spekulantu sabiedrībā, smokings tiešām nav nekas neredzēts, bet, ja tāds ir Georgam, tad tas, protams, ir pavisam kas cits. Tīrs zelts. - Tev jau ir labi, - es atkārtoju. - Un vienkārši! Rīzenfelds varētu pārkost sev artērijas, sākt dzejot un izputināt savu granīta rūpnīcu - un tomēr nespētu panākt to, ko iespēj tu, tēlodams manekenu. Georgs pamāj. - Tas ir noslēpums! Taču tev es to atklāšu. Nekad nesarežģī to, ko vari izdarīt vienkārši! Tā ir viena no vislielākajām dzīves gudrībām. Taču ļoti grūti realizējama. It īpaši inteliģentiem un romantiķiem! - Un kas vēl? - Nekas. Taču nemēģini izrādīties par gara Herkulesu, ja to pašu efektu vari panākt ar jaunām biksēm. Tādējādi tu neuztrauksi savu partneri, viņam nevajadzēs piepūlēties, lai spētu tev līdzināties, tu paliksi mierīgs un nosvērts, un tas, ko tu vēlēsies, tēlaini izsakoties, pats iekritīs tev klēpī. - Tikai nenotraipi ar eļļu zīda atlokus! - es viņu brīdinu. - Šprotes viegli var nopilēt. - Tev taisnība. - Georgs novelk svārkus. - Laimi nekad nevajag forsēt. Tā ir vēl viena vērā liekama devīze. Viņš atkal ķeras pie šprotēm. - Kāpēc tu neraksti devīžu sērijas kalendāru firmām? - es noskaities jautāju vieglprātīgajam vēderrunātājam, kurš bārsta dzīves gudrības. - Žēl, ka šādas banalitātes tiek klāstītas tikai tukšam gaisam. - Es tās dāvinu tev. Man tas ir stimulators, nevis banalitātes. Kas jau pēc dabas ir grūtsirdīgs un turklāt vēl strādā šādu darbu, tam ir jādara viss, lai sevi uzmundrinātu, turklāt viņš nedrīkst būt izvēlīgs. Tā atkal ir devīze. Es redzu, ka nekādi nespēju Georgam iedzelt, tāpēc, kad šprotu kārba ir iztukšota, pazūdu savā būcenī. Taču arī tur man nav iespējas iztrakoties, mirstošā vai jau beigtā feldfēbeļa dēļ nedrīkstu pat dauzīt klavieres, bet ar sēru maršiem, kurus vienīgos varētu atļauties, man jau tā ir pilna galva. XXII Vecā Knopfa guļamistabā pēkšņi parādās spoks. Paiet labs brīdis, iekams es atspulgus metošajā
pusdienas gaismā atpazīstu pašu feldfēbeli. Tātad viņš vēl ir dzīvs, ir izrausies no gultas un piesteberējis pie loga. Virs pelēkā naktskrekla paceļas pelēcīga galva un neizteiksmīgi blenž pasaulē. - Paskaties, - es saku Georgam, - viņš vis nevēlas nomirt, iegrožots iejūgā. Vecais kaujas zirgs grib vēl pamest pēdējo skatienu Verdenbrikas degvīna brūžu virzienā. Mēs aplūkojam Knopfu. Ūsas skumīgi nokarājas virs mutes kā apkaltuši ceri. Acis ir svina krāsā. Viņš vēl kādu laiciņu rēgājas, tad griežas atpakaļ. - Tas bija vecā vīra pēdējais skatiens, - es saku. - Aizkustinoši, ka pat tik rūdīta cilvēka dvēsele vēlreiz grib uzmest mirkli pasaulei, iekams atstāj to uz visiem laikiem. Tas ir piemērots materiāls Hungermanim - sociālās tematikas dzejniekam. - Viņš met vēl otru mirkli, - Georgs pavēstī. Es atstāju pavairošanas aparātu «Presto», ar kuru hektografēju kataloga lapas mūsu firmas pārstāvjiem, un atgriežos pie loga. Feldfēbelis atkal stāv savā vietā. Aiz atstarojošajām logu rūtīm viņš kaut ko paceļ un dzer. - Zāles! - es saku. - Redz, cik sīksti pat cilvēka grausts tveras pie dzīvības! Tas Hungermanim būs vēl papildu materiāls. - Tās nav zāles, - saka Georgs, kuram ir asākas acis nekā man. - Zāles nemēdz liet degvīna pudelēs. - Ko? Mēs atveram logu. Atstarošanās stiklos pazūd, un es redzu, ka Georgam ir taisnība: vecais Knopfs nepārprotami sūc no šņabja pudeles. - Tā viņa sievai bijusi laba ideja, - es saku, - ieliet ūdeni degvīna pudelē, lai patīkamāk būtu dzert. Šņabja taču šiem mājās vairs nav, viss tika pārmeklēts. Georgs krata galvu. - Ja tas būtu ūdens, tad viņš jau sen būtu izmetis pudeli pa logu. Cik ilgi es šo veci pazīstu, viņš ūdeni ir lietojis vienīgi mazgāšanās nolūkā un arī visai nelabprāt. Tas ir šņabis, kas viņam vēl kaut kur bijis nobāzts, kaut arī māja ir pārmeklēta; tev, Ludvig, tagad ir iespēja noskatīties cildenu ainu, kā cilvēks drosmīgi dodas pretī savam liktenim. Vecais feldfēbelis grib godam krist kaujaslaukā, turot roku ienaidniekam pie rīkles. - Vai nevajadzētu pasaukt viņa sievu? - Tu domā, ka viņa varētu atņemt šim pudeli? - Nē. - Ārsts teica, ka viņam atlicis, augstākais, pāris dienu. Kāda tur vairs starpība? - Starpība starp kristieti un fatālistu. - Knopfa kungs! - es saucu. - Feldfēbeļa kungs! - Nezinu, vai viņš mani ir dzirdējis, bet viņš izdara tādu kustību, it kā sveicinātu mani ar pudeli rokā. Tad viņš no jauna ceļ dzeramo pie mutes. - Knopfa kungs! - es saucu. - Knopfa kundze! - Par vēlu! - Georgs nosaka. Knopfs vairs nedzer. Viņš vēlreiz pavēcina pudeli riņķveida kustībā. Mēs gaidām, ka viņš sabruks. Ārsts bija teicis, ka pat piliens alkohola viņam var atnest nāvi. Pēc brīža Knopfs pazūd dziļāk istabā kā līķis, kas lēnām nogrimst ūdenī. - Skaista nāve, - Georgs saka. - Vajadzētu pateikt ģimenei. - Liec viņas mierā! Vecais taču bija īsts nelabais. Viņas būs priecīgas, ka nu ir tik tālu. - To nevar zināt. Cilvēku pieķeršanās mēdz būt dīvaina. Sievietes varētu parūpēties, lai viņam izskalo kuņģi. - Viņš tam pretosies tā, ka dabūs trieku vai aknu plīsumu. Taču zvani vien ārstam, ja tas var nomierināt tavu sirdsapziņu. Viņu sauc Hiršmanis. Es sazvanu ārstu. - Vecais Knopfs tikko kā izdzēra mazo pudeli degvīna, - es stāstu. - Mēs redzējām pa logu. - Vienā paņēmienā? - Šķiet, ka divos. Kāda tam nozīme?
- Nekāda. Jautāju tikai aiz ziņkāres. Lai dus Dieva mierā! - Vai neko nevar līdzēt? - Neko, - Hiršmanis atbild. - Viņam tik un tā būtu beigas. Brīnos, kā viņš vispār izturējis līdz šai dienai. Izkaliet viņam pieminekli pudeles veidā! - Jums nav sirds, - es saku. - Nevis nav sirds, bet esmu ciniķis. Jums būtu jāzina, kāda tur atšķirība. Jūs taču arī strādājat tai pašā nozarē. Ciniķim ir sirds ar mīnusa zīmi, ja šī atziņa jums var sniegt mierinājumu. Iedzeriet, pieminēdams mūžībā aizgājušo šņabdeguni! Es nolieku klausuli. - Man šķiet, Georg, - es saku, - ka man tiešām ir pēdējais laiks pamest šo nodarbošanos. Tā cilvēku padara pārāk rupju. - Nevis padara rupju, bet notrulina. - Vēl ļaunāk. Tā nav piemērota Verdenbrikas dzejnieku akadēmijas loceklim. Vai gan ir iespējams just dziļu izbrīnu, šausmas, godbijību, sastopoties ar nāvi, ja tā tiek vērtēta atkarībā no kases ienākumiem un pieminekļu noieta? - Paliek pietiekami daudz iespēju tā visa izjušanai, - Georgs atbild. - Taču es tevi saprotu. Ejam tagad pie Eduarda un klusu izdzeram pa glāzei, lai vecajam karavīram vieglas smiltis. Mēs atgriežamies pēcpusdienā. Pēc stundas no Knopfa dzīvokļa atskan troksnis un kliedzieni. Miers viņa pīšļiem, - Georgs saka. - Nāc, aiziesim un pateiksim dažus mierinājuma vārdus, kā pieņemts. - Cerams, ka visām dāmām sēru drānas ir gatavas. Tas būs vienīgais mierinājums, kāds viņām šajā brīdī vajadzīgs. Durvis nav aizslēgtas. Mēs tās atveram nepiezvanījuši un paliekam stāvot. Mūsu acu priekšā paveras negaidīta aina. Vecais Knopfs stāv istabā ar spieķi rokā un saposies, lai dotos laukā. Aiz trim šujmašīnām cieši cita pie citas spiežas viņa sieva un trīs meitas. Knopfs pārskaities bļauj un dauza viņas ar spieķi. Ar vienu roku viņš turas pie tuvākās šujmašīnas priekšdaļas, lai būtu atbalsta punkts, ar otru zvetē. Sitieni nav sevišķi stipri, taču Knopfs pūlas, cik spēj. Uz grīdas ir izsvaidītas sēru kleitas. Situāciju izprast nav grūti. Degvīns nav vis atnesis feldfēbelim nāvi, bet ir viņu tā atdzīvinājis, ka viņš ir apģērbies, lai droši vien apstaigātu krogus kā parasti. Tā kā neviens viņam nav teicis, ka viņš ir uz nāvi slims, un sieva aiz bailēm nav arī ataicinājusi mācītāju, kurš būtu varējis sagatavot viņu uz ieiešanu mūžīgās svētlaimes valstībā, tad Knopfam ne prātā nav nācis mirt. Viņš ir pārcietis jau dažu labu lēkmi, un šī ir tikai viena no daudzām. Ka viņš tagad ir pārskaities, tas ir saprotams, jo neviens nekritīs sajūsmā, ieraudzījis, ka ģimene viņu jau pilnīgi norakstījusi un izdevusi bargu naudu par sēru tērpiem. - Nolādētā banda! - viņš kliedz. - Jūs droši vien priecājāties, vai ne? Nu es jūs pārmācīšu! Viņš netrāpa sievai un šņāc aiz dusmām. Viņa tur spieķi ciet. - Bet, tēv, mums taču vajadzēja sagatavoties, ārsts... - Ārsts ir idiots! Laid vaļā spieķi, nešķīstā! Laid vaļā, es tev saku, velna māte! Mazā, apaļīgā sieva tiešām palaiž spieķi vaļā. Šņācošais zostēviņš vicina to un trāpa vienai no meitām. Sievietes pa visām trim varētu vārgo veci bez pūlēm atbruņot, taču šis ir viņas iebaidījis tāpat kā feldfēbelis jaunkareivjus. Meitas tagad ir saķērušas spieķi un raudādamas mēģina taisnoties. Knopfs nemaz neklausās. - Laidiet spieķi vaļā, jūs, sātana izdzimums! Es jums gan rādīšu, kā šķiesties ar naudu, mest to pa logu laukā! Meitas palaiž spieķi vaļā, Knopfs sit no jauna, bet garām un, nenoturējies līdzsvarā, nokrīt uz ceļiem. Kad viņš slienas augšā, lai pēc Zaratustras baušļiem vēl pārmācītu savu harēmu, viņa nīčeāniskajās ūsās karājas siekalu pilieni. - Tēv, tu nomirsi, ja tā uztrauksies! - meitas raudādamas sauc. - Nomierinies taču! Tā ir laime, ka tu esi dzīvs! Vai uzvārīt tev kafiju? - Kafiju? Es jums gan uzvārīšu kafiju! Es jūs nositīšu, sātana izdzimums! Izsviest tik daudz naudas... - Bet, tēv, mēs taču tās drēbes varam atkal pārdot.
- Pārdot! Es jums gan pārdošu, maitas nolādētās! - Bet, tēv, par to taču vēl nemaz nav maksāts! - Knopfa sieva kliedz dziļā dvēseles satricinājumā. Tas sasniedz Knopfa ausis. Viņš nolaiž spieķi. - Ko? Mēs paejam uz priekšu. - Knopfa kungs, - Georgs viņu uzrunā, - apsveicu! - Vācieties pie velna! - feldfēbelis atkliedz. - Vai neredzat, ka esmu aizņemts? - Jūs pārpūlaties. - Ak tā? Un kas jums tur par daļu? Mana paša ģimene mani izposta. - Jūsu kundze ir spīdoši izkārtojusi lielisku darījumu. Ja viņa šos sēru tērpus rīt pārdos, tad inflācijas dēļ nopelnīs vairākus miljardus, jo vairāk tāpēc, ka par drānu nav vēl samaksāts. - Nē, par to vēl nav samaksāts, - sauc viss kvartets. - Par to jums būtu jāpriecājas, Knopfa kungs! Kamēr jūs slimojāt, dolāra kurss ir ievērojami cēlies. Pats to nezinādams, jūs guļot esat nopelnījis vērtības. Knopfs ieklausās. Ka ir inflācija, to viņš zina pēc tā, ka degvīns ir kļuvis arvien dārgāks. - Ak nopelnījis, - viņš murmina. Tad viņš pievēršas saviem četriem saspurušajiem zvirbuļiem. - Vai jūs man jau esat nopirkušas arī kapakmeni? - Nē, tēv! - kvartets atviegloti iesaucas, vērdamies mūsos ar lūdzošu skatienu. - Un kāpēc ne? - Knopfs saniknots ķērc. Sievietes nesaprašanā blenž viņā. - Zosis tādas! - vecais kliedz. - Mēs to tagad atkal varētu pārdot! Ar peļņu, vai ne? - viņš jautā Georgam. - Tikai tad, ja par to būtu samaksāts. Citādi mēs to vienkārši paņemtu atpakaļ. - Kas par muļķībām! Tad mēs to pārdotu Hollmanim un Klocam, bet jums samaksātu no ieņemtās naudas. - Feldfēbelis atkal pievēršas savam paša perējumam. - Tīrās zosis! Kur ir nauda? Ja neesat par drēbi maksājušas, tad nauda jums taču ir! Dodiet šurp! - Nāc! - Georgs man saka. - Emocionālā daļa ir beigusies. Veikalnieciskajā daļā mums te nekas nav darāms. Viņš tomēr maldās. Pēc stundas ceturkšņa Knopfs jau stāv mūsu birojā. No viņa vēdī sīva degvīna dvaka. - Es visu izdibināju, - viņš saka. - Melošana neko nelīdzēs. Mana sieva atzinās. Viņa no jums ir nopirkusi pieminekli. - Viņa par to nesamaksāja. Aizmirstiet to! Tagad taču jums tas vairs nav vajadzīgs. - Sieva to nopirka, - feldfēbelis draudīgi atkārto. - Ir liecinieki. Nemēģiniet izlocīties! Jā vai nē? Georgs paskatās uz mani. - Nu labi. Jūsu kundze gan apjautājās, bet nenopirka, - Jā vai nē? - Tā kā mēs tik ilgi esam pazīstami, tad saprotiet to, kā gribat, Knopfa kungs, - Georgs saka, lai veco nomierinātu. - Tātad jā. Aplieciniet to rakstiski! Mēs atkal saskatāmies. Vecais, izdienējušais, sīkstais militārists ir ātri apguvis rīcībās paņēmienus. Viņš grib mūs paķert uz muļķa. - Kāpēc rakstiski? - es jautāju, - Samaksājiet par akmeni, un tas būs jūsu! - Esiet mierīgs, jūs, krāpniek! - Knopfs man uzbrēc. - Rakstiski! - viņš auro. - Astoņi miljardi! Pārāk dārgi! Par akmens gabalu! - Ja jūs to gribat dabūt, tad jums tūlīt arī jāsamaksā, - es skaidroju. Knopfs cīnās varonīgi. Viņš padodas tikai pēc desmit minūtēm. Tad viņš noskaita astoņus miljardus no sievietēm atņemtās naudas un samaksā. - Tagad rakstiski! - viņš uzstāj. Viņš arī dabū rakstisku apliecinājumu. Es pa logu redzu, ka Knopfu ģimenes sievietes stāv namdurvīs. Viņas bailīgi raugās šurp un rāda zīmes. Knopfs viņas ir aplaupījis līdz pēdējam
nožēlojamajam miljonam. Nu viņš ir saņēmis arī kvīti. - Tā, - viņš saka Georgam. - Un cik jūs tagad maksājat par to akmeni? Es to pārdodu. - Astoņus miljardus. - Ko? Jūs, krāpniek! Es taču pats samaksāju astoņus miljardus. Un kur paliek inflācija? - Inflācija ir spēkā. Šis akmens šodien ir astoņus ar pusi miljardus vērts. Astoņus es jums samaksāju kā iepirkšanas cenu, bet puse miljarda mums jānopelna, to pārdodot. - Ko? Jūs, augļotājs! Un es? Kur paliek mana peļņa? To jūs iebāzīsit kabatā, vai ne? Knopfa kungs, - es skaidroju. - Ja jūs nopirksit divriteni un pēc stundas to pārdosit, tad nesaņemsit pilnu pirkuma cenu. Tādas ir mazumtirdzniecības, vairumtirdzniecības un pircēju attiecības, uz tā balstās visa ekonomika. - Pie velna jūsu ekonomiku! - paštaisnais feldfēbelis iesaucas. - Nopirkts divritenis skaitās lietots divritenis, pat ja ar to nav braukts. Mans piemineklis turpretī ir jauns. - Tas arī teorētiski ir lietots, - es iebilstu. - No ekonomikas viedokļa. Turklāt jūs taču nevarat prasīt, lai mēs par to ciešam zaudējumus tikai tāpēc, ka jūs esat palicis dzīvs. - Krāpšana! Nekas cits kā krāpšana! - Paturiet taču šo pieminekli! - Georgs iesaka. - Tā ir laba materiālā vērtība. Pienāks laiks, kad varēsit likt to lietā. Neviena ģimene nav nemirstīga. - Es to pārdošu jūsu konkurentiem. Hollmanim un Klocam, ja nedosit man tūlīt desmit miljardus! Es noceļu telefona klausuli. - Nāciet šurp, mēs jums atvieglosim pūles. Lūdzu, zvaniet! Numurs 624. Knopfs saminstinās un atmet ar roku. - Tie ir tādi paši blēži kā jūs! Cik tas akmens maksās rīt? - Varbūt vienu miljardu vairāk. Varbūt divus vai trīs miljardus. - Un pēc nedēļas? - Knopfa kungs, - Georgs saka. - Ja mēs dolāra kursu zinātu jau iepriekš, tad nesēdētu te, bet spekulētu ar kapakmeņiem. - Visai iespējams, ka jūs mēneša laikā kļūstat par biljonāru, - es prognozēju. Knopfs to apdomā. - Es to akmeni paturēšu, - viņš tad norūc. - Žēl, ka jau samaksāju. - Mēs katrā laikā esam ar mieru to atpirkt. - To jūs gan gribētu! Bez peļņas nedomāju to atdot. Es to paglabāšu spekulācijai. Nolieciet to labā vietā! - Knopfs norūpējies skatās pa logu. - Varbūt būs lietus. - Kapakmeņi pacieš lietu. - Muļķības! Tad tie vairs neizskatās jauni. Es pieprasu, lai manējo novieto šķūnī. Uz salmiem. - Kāpēc jūs to negribat glabāt savā dzīvoklī? - Georgs jautā. - Tur tas ziemā būs pasargāts arī no aukstuma. - Jūs laikam esat jucis? - Itin nemaz. Daudzi ļoti cienījami cilvēki glabā dzīvoklī pat savu zārku. Galvenokārt svētie un dienviditālieši. Daudzi pat gadiem ilgi lieto to par galdu. Vilke augšā vienmēr guļ savā milža zārkā, kad ir sadzēries tā, ka nevar aiziet uz mājām. - Tas neder! - Knopfs cieti nosaka. - Sieviešu dēļ! Akmens paliks šeit. Un lai tam nekas nenotiktu! Par to jūs esat atbildīgi. Apdrošiniet to! Uz sava rēķina! Man šis feldfēbeļa tonis ir jau līdz kaklam. - Kā būtu, ja jūs savam kapakmenim katru rītu izdarītu ierindas pārbaudi? - es jautāju. - Vai pulējums ir pirmšķirīgs, vai akmens stāv tieši priekšējam aiz muguras, vai cokols ir smuki ievilkts kā vēders, vai apkārtējie krūmi pieņēmuši miera stāju, un, ja jūs to pieprasītu, Heinrihs Krolls katru rītu, ģērbies formastērpā, varētu ziņot, ka jūsu piemineklis nostājies ierindā. Viņš to noteikti darītu ar prieku. Knopfs drūmi paveras manī. - Pasaulē valdītu labāka kārtība, ja lielākā cieņā būtu prūšu disciplīna, viņš atcērt un pretīgi atraugājas. Uzvēdī šķebīga degvīna smaka. Feldfēbelis droši vien vairākas dienas neko nav ēdis. Knopfs atraugājas otru reizi, tagad jau mīkstāk un labskanīgāk, atkal nomērī mūs ar
nepielūdzamu atvaļināta kadru feldfēbeļa skatienu, pagriežas, gandrīz nogāžas zemē, izslienas un tad mērķtiecīgi izsteberē ārā pagalmā un nogriežas pa kreisi, ar atlikušajiem ģimenes miljardiem kabatā dodamies taisnā ceļā uz pirmo krogu. Gerda stāv pie sava gāzes pavarda un gatavo kāpostu tīteņus. Viņa ir kaila, kājās viņai ir zaļas, izvalkātas čības un pār labo plecu pārmests sarkanrūtains virtuves dvielis. Smaržo pēc kāpostiem, speķa, pūdera un parfīma, ārā, loga priekšā, karājas mežvīna sarkanās lapas, un rudens skatās istabā zilām acīm. - Jauki, ka tu vēlreiz atnāci, - viņa saka. - Rīt es no šejienes aizvācos. - Jā? Viņa stāv pie pavarda nekautrēdamās un pārliecināta par sava ķermeņa skaistumu. - Jā, - viņa atbild. - Vai tevi tas interesē? Viņa pagriežas atpakaļ un paskatās uz mani. - Tas mani interesē gan, Gerda, - es atbildu. - Uz kurieni tu pārcelies? - Uz viesnīcu «Valhalla». - Pie Eduarda? - Jā, pie Eduarda. Viņa sakrata tīteņus. - Vai tev ir kādi iebildumi? - viņa tad jautā. Es nolūkojos viņā. Kādi man var būt iebildumi? - es domāju. Es vēlētos, kaut man tādi būtu! Vienu mirkli man gribas samelot, bet apzinos, ka viņa nopratīs patiesību. - Vai tu vairs neuzstāsies arī «Sarkanajās dzirnavās»? - es jautāju. - Es jau sen esmu izbeiguši attiecības ar «Sarkanajām dzirnavām». Tikai tu par to neesi licies ne zinis. Nē, es tur neuzstāšos. Mūsu profesijā var nomirt badā. Es palikšu šajā pilsētā. - Pie Eduarda, - es saku. - Jā, pie Eduarda, - viņa atkārto. - Viņš man dod vietu bārā. Es kļūšu par bārdāmu. - Un tad tu dzīvosi «Valhallā»? - Es dzīvošu «Valhallā», augšā, jumtistabā, un strādāšu «Valhallā». Neesmu vairs tik jauna, kā tu domā, un man jāraugās, lai būtu drošs pamats zem kājām, iekams man vairs nebūs iespējas noslēgt angažementus. Cirkā arī nav nekādas jēgas. Tas tikai bija pēdējais mēģinājums. - Tu vēl daudzus gadus varēsi slēgt angažementus, Gerda, - es saku. - Tu no tā neko nesaproti. Es zinu, ko daru. Es skatos uz sarkanajām vīnstīgām, kas šūpojas aiz loga. Jūtos kā dezertieris, kaut gan tam nav nekāda iemesla. Manas attiecības ar Gerdu ir bijušas tādas kā karavīram, kas ieradies atvaļinājumā, nekas vairāk, bet vienam no diviem tās vienmēr nozīmē kaut ko vairāk. - Es gribēju pati tev to pateikt, - Gerda saka. - Tu gribēji pateikt, ka starp mums viss beidzies? Viņa paloka galvu. - Mana spēle ir godīga. Eduards bija vienīgais, kas man piedāvāja kaut ko drošu, darbavietu, un es apzinos, ko tas nozīmē. Negribu blēdīties. - Kāpēc... - es apraujos. - Kāpēc tad tu tagad vēl ar mani gulēji, tu gribēji jautāt, - Gerda saka. - Vai nezini, ka visi ceļojošie artisti ir sentimentāli? - Viņa pēkšņi iesmejas. - Tās bija atvadas no jaunības. Nāc, tīteņi ir gatavi! Viņa uzliek šķīvjus uz galda. Es noraugos viņā, un man pēkšņi kļūst skumji. - Nu, ko tad dara tava lielā, cēlā mīla? - viņa jautā. - Neko, Gerda. Neko. Viņa uzliek ēdienu uz šķīvjiem. - Kad tev atkal būs kāds mazs romāns, - viņa saka, - tad nestāsti tai meičai neko par citām savām mīlestībām. Vai saproti? - Jā, - es atbildu. - Man tiešām žēl, Gerda. - Dieva dēļ, turi muti un ēd! Es skatos viņā. Gerda ēd mierīgi un lietišķi, viņas sejas izteiksme ir skaidra un noteikta, viņa kopš
bērnības ir radusi dzīvot patstāvīgi, viņa pazīst savus dzīves apstākļus un ir ar tiem samierinājusies. Viņai piemīt viss, kā man trūkst, un es vēlētos, kaut mīlētu viņu un mūsu dzīve būtu skaidra un pārskatāma, un mēs vienmēr zinātu, kas mums vajadzīgs, - tas nebūtu nekas liels, toties neapstrīdams. - Vai zini, es daudz nevēlos, - Gerda saka. - Bērnībā biju pieradusi pie pērieniem un tad aizbēgu no mājām. Tagad man ir apnikusi mana nodarbošanās un es gribu noenkuroties vienā vietā. Eduards nav no sliktākajiem. - Viņš ir uzpūtīgs un skops, - es saku un pats tūlīt dusmojos, ka esmu tā teicis. - Ja grib precēties, tad tāds tomēr ir labāks nekā nolaidīgs un izšķērdīgs. - Jūs gribat precēties? - es pārsteigts jautāju. - Tu tiešām tici, ka viņš to darīs? Viņš tevi izmantos un tad apprecēs kāda viesnīcas īpašnieka meitu, kurai ir nauda. - Viņš man neko nav solījis. Es tikai noslēdzu ar viņu līgumu par vietu bārā uz trim gadiem. Tajos trijos gados viņš pārliecināsies, ka nevar bez manis iztikt. - Tu esi pārmainījusies, - es saku. - Ak tu, aitasgalva! Es tikai esmu pieņēmusi lēmumu. - Drīz tu kopā ar Eduardu lamāsi mūs par to, ka mums vēl arvien turas lētie pusdienu taloni. - Vai jums tie vēl ir? - Vēl pusotra mēnešiem. Gerda smejas. - Es nelamāšos. Turklāt jūs taču savā laikā par tiem esat kārtīgi samaksājuši. - Tas bija mūsu vienīgais veiksmīgais biržas darījums. - Es vēroju Gerdu, kamēr viņa vāc nost šķīvjus. - Tos es atstāšu Georgam, - es saku. - Pats vairs uz «Valhallu» neiešu. Viņa pagriežas atpakaļ. Viņas sejā ir smaids, bet acis nesmaida. - Kāpēc ne? - viņa jautā. - Nezinu. Tā man šķiet. Taču varbūt tomēr iešu. - Protams, ka nāksi! Kāpēc lai nenāktu! - Jā, kāpēc gan ne? - es sadudzis pārjautāju. No lejas atskan klusinātas elektrisko klavieru skaņas. Es pieceļos un pieeju pie loga. - Cik ātri šis gads ir pagājis, - es saku. - Jā, - Gerda atbild un piekļaujas man. - Tipiski, - viņa klusu runā. - Ja reiz kāds iepatīkas, tad noteikti tam ir jābūt tādam kā tu, kas nav man piemērots. - Viņa mani atgrūž. - Nu, ej - ej pie savas cēlās mīlas; ko gan tu saproti no sievietēm? - Neko. Gerda smaida. - Nemaz arī nemēģini saprast, maziņais! Tā būs labāk. Un tagad ej! Paņem līdzi šo! Viņa paņem monētu un dod to man. - Kas tas ir? - es jautāju. - Kāds vīrs, kas cilvēkus iznes cauri ūdenim. Viņš nes laimi. - Vai viņš tev ir atnesis laimi? - Laimi? - Gerda pārjautā. - To var saprast dažādi. Varbūt. Un tagad ej! Viņa izstumj mani ārā un aizver durvis. Es dodos lejā pa kāpnēm. Pagalmā satieku divas čigānietes. Viņas arī uzstājas kroga programmā. Cīkstones jau sen ir projām. - Pazīlēt nākotni, jaunskungs? - jautā jaunākā čigāniete. Viņa ož pēc ķiplokiem un sīpoliem. - Nē, - es atbildu. - Šodien ne. Karla Brilla darbnīcā valda visai saspringta gaisotne. Uz galda ir vesela kaudze naudas, droši vien tur ir biljoni. Karla pretinieks ir vīrs ar roņa galvu un ļoti mazām rokām. Viņš tikko pārbaudīja, kā nagla turas sienā, un nāk atpakaļ. - Vēl divsimt miljardus, - viņš pavēstī skanīgā balsī. - Ar mieru, - Karls Brills atbild. Duelanti liek galdā džunguru. - Vai vēl kāds piedalās? - Karls jautā. Neviens nepiesakās. Tā visiem ir pārāk augsta spēle. Karlam sviedri rit kā pērles, tomēr viņš jūtas
drošs. Likme ir četrdesmit pret sešdesmit viņa labā. Viņš atļāva ronim vēl pēdējo reizi viegli uzsist ar veseri pa naglu, un līdz ar to likme no piecdesmit pret piecdesmit ir palielinājusies viņa labā līdz četrdesmit pret sešdesmit. - Vai jūs nenospēlētu «Putniņa vakara dziesmu»? - Karls man jautā. Es apsēžos pie klavierēm. Drīz parādās Bekmane lašu krāsas kimono. Viņa tik ļoti nelīdzinās statujai kā parasti - viņas krūšu kalnājs dreb, it kā zem tā plosītos zemestrīce, un arī acu izteiksme ir citāda nekā parasti. Uz Karlu Brillu viņa pat nepaskatās. - Klāra, - Karls saka. - Tu pazīsti šos kungus, izņemot Šveicera kungu. - Viņš norāda ar elegantu žestu. - Šveicera kungs... Ronis paklanās, un viņa sejas izteiksme pauž izbrīnu un mazliet raizes. Viņš pašķielē uz naudu un tad uz kubveida Brunhildi. Ap naglu tiek aptīta vate, un Klāra nostājas vajadzīgajā pozā. Es nospēlēju dubulttrillerus un beidzu. Visi klusē. Bekmane stāv mierīga un koncentrējusies. Tad viņas ķermenis divas reizes noraustās. Viņa pamet neprātīgu skatienu uz Karlu Brillu. - Žēl, - viņa izspiež caur zobiem. - Nevaru. Viņa atiet nost no sienas un atstāj darbnīcu. - Klāra! - Karls kliedz. Dāma neatbild. Ronis tīksmīgi nosmejas un sāk iekasēt naudu. Visi pudelesbrāļi ir kā zibens ķerti. Karls Brills novaidas, metas pie naglas un tad atpakaļ. - Acumirkli! - viņš uzsauc ronim. - Acumirkli, mēs vēl neesam beiguši! Mēs derējām uz trim mēģinājumiem, bet bija tikai divi! - Bija trīs. - Par to jūs nevarat tik droši spriest! Šajā lietā jums nav pieredzes. Bija divi! Karlam tagad sviedri straumēm rit no pakauša. Pudelesbrāļi ir atguvuši valodu. - Bija divi! - viņi apliecina. Izceļas strīds. Es tajā neklausos. Jūtos tā, it kā atrastos uz nepazīstamas planētas. Šī sajūta ir īslaicīga, spēcīga un šausmīga, un es priecājos, kad atkal varu sadzirdēt balsis. Ronis ir izmantojis situāciju: viņš ir ar mieru atzīt, ka jābūt vēl trešajam mēģinājumam, ja tiek likta jauna likme - trīsdesmit pret septiņdesmit viņa labā. Karls, sviedriem noplūdis, ir mierā ar visu. Cik es saprotu, viņš ir licis uz spēles pusi darbnīcas, ieskaitot pat ātrgaitas pazolējamo mašīnu. - Nāciet! - viņš man čukst. - Nāciet man līdzi augšā! Mums viņa jāpierunā! Viņa to darīja tīšām. Mēs kāpjam augšā. Bekmane ir Karlu jau gaidījusi. Viņa satraukta guļ gultā, ģērbusies kimono ar izšūto feniksu, brīnum skaista tādu vīriešu gaumei, kuriem patīk korpulentas sievietes, un sagatavojusies cīņai. - Klāra! - Karls čukst. - Kāpēc tā? Tu to darīji tīšām! - Ak tā? - Bekmane jautā. - Noteikti! Es to zinu! Es tev zvēru... - Nezvēri nepatiesi! Tu, nelieti, gulēji ar «Hoencollernu» viesnīcas kasieri! Tu, pretīgais cūka! - Es? Tie ir meli! Kā tu to zini? - Nu redzi, tātad tu pats atzīsties. - Es atzīstos? - Tu tikko kā atzinies! Tu jautāji, kā es to zinot. Kā gan es to varētu zināt, ja tā nebūtu taisnība? Es līdzjūtīgi uzlūkoju lielisko peldētāju Karlu Brillu. Šis vīrietis nebīstas ledaina ūdens, bet te nu viņš neapšaubāmi ir zaudētājs. Kad nācām pa kāpnēm, es viņam devu padomu, lai neielaižas strīdā, bet tūlīt metas ceļos un lūdz Bekmanei piedošanu, neatzīstoties, protams, itin nekādā grēkā. Viņš tomēr to nedara un vēl izsaka viņai pārmetumus par ielaišanos ar kaut kādu Klecelu. Par atbildi viņš saņem briesmīgu sitienu pa degunu. Karls atsprāgst atpakaļ, saķer savu snuķi, lai pārbaudītu, vai netek asinis, un, dusmās iebļāvies, pieliecas, lai ar veca cīkstoņa prasmi izrautu Bekmani aiz matiem no gultas un, piespiežot viņas skaustu ar kāju, pamatīgi noslānītu varenās ciskas ar platu bikšu siksnu. Es dodu viņam vidēji stipru spērienu pa dibenu. Viņš apsviežas, jau gatavs klupt virsū arī man, ieskatās manās lūdzošajās acīs, ierauga paceltās rokas un klusām čukstošo muti un attopas no savas asinskārās apmātības. Viņa
brūnajās acīs atkal iemirdzas cilvēciska sapratne. Viņš strupi pamāj ar galvu, kaut gan nu jau viņam asinis šļācas pa degunu, atkal pavēršas pret Bekmani un noslīgst pie viņas gultas zemē, iesaukdamies: - Klāra! Es neko neesmu nodarījis, bet piedod man! - Tu, sivēns! - viņa kliedz. - Nevis sivēns, bet gatavais vepris! Manu kimono! Viņa parauj nost savu glauno apģērbu. Karls tagad tecina asinis palagā. - Nolādētais melis! - viņa lamājas. - Arī tas vēl! Es manu, ka Karls, šis godīgais, vienkāršais vīrietis, kas par krišanu ceļos bija gaidījis tūlītēju atalgojumu, atkal jau niknumā grib trausties kājās. Ja viņš ar savu asiņojošo degunu metīsies cīkstiņā, tad ir viss pagalam. Bekmane viņam varbūt vēl piedos «Hoencollernu» kasieri, bet sabojāto kimono nemūžam. Es no aizmugures uzkāpju kurpniekam uz kājas, ar vienu roku paspiežu uz leju viņa plecu un saku: - Bekmanes kundze, Karls nav vainīgs! Viņš uzupurējās manis labā! - Ko? - Manis labā, - es atkārtoju. - Karabiedru starpā tā mēdz notikt... - Ko? Jūs ar savu nolādēto kara brālību, jūs - meļi un krāpnieki - gribat, lai es tam ticu! - Viņš uzupurējās, - es neatlaižos. - Viņš tikai iepazīstināja mani ar kasieri, un tas bija viss. Bekmane, acīm kvēlojot, paceļas sēdus. - Ko? Jūs taču negribēsit man iestāstīt, ka tāds jauns vīrietis kā jūs iekāros tik vecu, nolietotu maitu kā tā «Hoencollernu» grezele! - Ne jau nu gluži iekāroju, cienījamā kundze, - es saku. - Bet bada laikā velns pat mušas ēd. Ja vientulība cilvēku beidz nost... - Tik jauns vīrietis kā jūs taču var dabūt citas! - Jauns gan, bet nabags, - es atbildu. - Sievietes tagad vēlas, lai viņas ved uz restorāniem, un, ja jau esam sākuši par to runāt, tad jūs taču atzīsit - ja jūs neticat, ka inflācijas virpulī ar kasieri varētu kaut kas būt bijis man, vientuļam vecpuisim, tad būtu taču pilnīgi absurdi to iedomāties par Karlu Brillu, kurš ieguvis Verdenbrikas skaistākās un interesantākās sievietes labvēlību, tiesa gan, nepelnīti... Pēdējais vārds bija īsti vietā. - Viņš ir nelietis! - Bekmane iesaucas. - Un tā ir taisnība, ka nepelnīti. Karls sakustas. - Klāra, tu esi mana dzīvība! - viņš dobjā balsī iegaudojas asiņainajos palagos. - Es esmu tavs bankas konts, tu, aukstais akmens! - Tad Bekmane pievēršas man. - Nu, un kā tad bija ar to sprāgoņas kazu no «Hoencollernu» viesnīcas? Es atmetu ar roku. - Nekā! Nekas nesanāca! Man sacēlās riebums. - To es jums jau iepriekš būtu varējusi pateikt, - viņa pavēstī, dziļi apmierināta. Cīņa ir izšķirta. Notiek vairs tikai viegla apšaudīšanās atkāpjoties. Karls apsola Klārai jūraszaļu kimono ar lotospuķēm un ar gulbju dūnām oderētas čības. Tad viņš aiziet ievilkt degunā aukstu ūdeni un Bekmane pieceļas no gultas. - Par cik noslēgtas derības? - viņa jautā. - Par augstām summām, - es atbildu. - Par biljoniem. - Karl! - viņa sauc. - Ierēķini Bodmera kungam divsimt piecdesmit miljardus laimestu! - Protams, Klāra! Mēs dodamies pa kāpnēm lejup. Apakšā Karla draugu uzraudzībā sēž ronis. Mums pastāsta, ka mūsu prombūtnes laikā šis mēģinājis iedzīt naglu dziļāk, bet Karla pudelesbrāļi šim īstajā laikā atņēmuši veseri. Bekmane nicīgi pasmaida, un jau pēc pusminūtes nagla nokrīt uz grīdas. Viņa majestātiski aiziet, «Alpu kvēles» skaņu pavadīta. - Labs biedrs paliek biedrs vienmēr, - Karls Brills man vēlāk aizkustināts saka. - Tā ir goda lieta! Bet kā tad bija ar kasieri? - Ko es varēju darīt? - Karls atjautā. - Jūs jau zināt, kā vakaros reizēm mēdz būt ap dūšu. Bet vajadzēja arī tai maitai izpļāpāt! Ar tiem, kas tur vainīgi, es nekādos darījumos vairs neielaidīšos! Bet jūs, mīļais draugs, - izvēlieties, ko vien gribat! - Viņš norāda uz ādas gabaliem. - Uzdāvināšu jums pēc mēra taisītas pirmšķirīgas kurpes, kādas vien gribat: melnas, brūnas vai dzeltenas teļādas, lakādas, zamšādas - es pats tās izgatavošu...
- Lakkurpes, - es saku. Es nāku mājās un ieraugu pagalmā tumšu cilvēka tēlu. Tas tiešām ir vecais Knopfs, kurš nupat atnācis un, it kā nebūtu jau pasludināts par mirušu, grasās atkal apgānīt obelisku. - Feldfēbeļa kungs, - es saku un paņemu viņu aiz rokas. - Jūs ar savu bērnišķīgo runāšanu tagad esat ticis pats pie sava pieminekļa. Tad lietojiet to! Es aizvedu Knopfu pie viņa nopirktā kapakmens un nogaidu pie mājas durvīm, lai viņam neienāktu prātā atgriezties pie obeliska. Knopts blenž manī. - Es - savu kapakmeni? Vai jūs esat jucis? Cik tas tagad ir vērts? - Pēc šāvakara dolāra kursa deviņus miljardus. - Un es to lai apmīžu? Knopfa acis pāris sekunžu maldās apkārt, tad viņš purpinādams iegrīļojas mājā. Ko neviens nespēja panākt, to ir paveicis vienkāršais īpašuma jēdziens! Tagad feldfēbelis lieto savu tualeti. Lai nu vēl kāds nāk šurp nodibināt komunismu! Īpašums iedveš kārtības izjūtu! Es palieku vēl brīdi stāvam un prātoju, ka dabai ir vajadzējis miljoniem gadu, lai, sākot ar amēbām un tālāk turpinot evolūciju ar zivīm, vardēm, mugurkaulniekiem un pērtiķiem, nonāktu līdz vecajam Knopfam - radījumam, kas ir piebāzts pilns ar fizikāliem un ķīmiskiem brīnumdarbiem, kam ir nepārspējami ģeniāli konstruēta asinsrite, pielūgsmes cienīga sirds mašīna, aknas un divas nieres, salīdzinājumā ar kurām Vācu krāsu rūpniecības akciju sabiedrību interešu savienības fabrikas ir tikai smieklīgas brāķa ražotājas, - un tas viss, šis miljonos gadu rūpīgi pilnveidotais brīnumdarbs, kuru sauc par kadru feldfēbeli Knopfu, ir radīts tikai tāpēc, lai viņš īsu laiku uz šīs zemes dīdītu zemnieku puišus un pēc tam, saņemot no valsts pieticīgu pensiju, nodotos dzeršanai! Dievs tiešām reizēm pārāk daudz nopūlas gluži veltīgi! Galvu grozīdams, es savā istabā uzgriežu gaismu un veros spogulī. Te nu ir cits dabas brīnumdarbs, kas arī lāgā nezina, ko ar sevi iesākt. Tad nogriežu gaismu un tumsā izģērbjos. XXIII Alejā man pretī nāk jauna dāma. Ir svētdienas rīts, un es viņu redzēju jau baznīcā. Viņai ir mugurā gaiši pelēks, labi pieguļošs kostīms, maza filca cepurīte, pelēkas zamšādas kurpes, viņu sauc Ženevjēva Terhovena, un viņa man ir dīvaini sveša. Viņa kopā ar māti bija baznīcā. Es redzēju gan viņu, gan arī Bodendīku un Verniki, kurš bija savilcis muti panākuma apziņā. Es izstaigāju visu dārzu un jau biju zaudējis cerības, bet nu pēkšņi Izabella viena pati nāk pa aleju, kura ir jau gandrīz kaila. Es apstājos. Viņa nāk tieva, viegla un eleganta, un līdz ar viņu uzreiz atgriežas visas ilgas un debesis un uzvilnī manas paša asinis. Es nespēju parunāt. Vernike man stāstīja, ka viņa tagad ir vesela, ka ēnas ir izkliedētas, un es arī to jūtu: viņa šobrīd ir šeit, citāda nekā agrāk, bet visa šeit, mūs vairs nešķir nekādas slimības paliekas, mīla strāvo no manām rokām un acīm, un reibonis kā kluss viesulis sagriežas dzīslās un iesitas smadzenēs. Viņa paskatās manī. - Izabella, - es saku. Viņa atkal paskatās manī, ievilkusi šauru grumbu starp uzacīm. - Jā? - viņa jautā. Es to uzreiz neaptveru. Man šķiet, ka jāliek viņai atcerēties. - Izabella, - es atkārtoju. - Vai tu mani nepazīsti? Es taču esmu Rūdolfs. - Rūdolfs? - viņa jautā. - Kā, lūdzu, - Rūdolfs? Es nekustīgi veros viņā. - Mēs bieži sarunājāmies, - es atgādinu. Viņa pamāj ar galvu. - Jā, es šeit biju ilgi. Es daudz ko esmu aizmirsusi, lūdzu, atvainojiet! Vai jūs arī jau ilgi esat šeit? - Es? Es taču šeit, augšā, nekad neesmu dzīvojis! Es šeit tikai spēlēju ērģeles. Un tad... - Ak ērģeles, - Ženevjēva Terhovena pieklājīgi saka. - Baznīciņā. Jā, es atceros. Atvainojiet, ka uz
brīdi tas man bija izkritis no prāta! Jūs spēlējāt ļoti skaisti. Liels paldies! Es stāvu kā idiots. Nesaprotu, kāpēc neeju projām. Ženevjēva acīmredzot arī to nesaprot. - Atvainojiet, - viņa saka. - Man vēl daudz kas darāms, jo es drīz aizceļoju. - Jūs drīz aizceļosit? - Jā, - viņa izbrīnījusies atbild. - Un jūs neko neatceraties? Ne vārdus, kuri krīt naktī, ne puķes, kurām ir balsis? Izabella neizpratnē parausta plecus. - Dzejoļi, - viņa tad smaidīdama saka. - Man tie vienmēr bijuši mīļi. Bet to ir tik daudz! Nevar jau visus atcerēties. Es atsakos no tālākiem mēģinājumiem. Ir noticis tā, kā es nojautu. Viņa ir izveseļojusies, un es viņai esmu izslīdējis no rokām, kā guļošai zemniecei izslīd no rokām laikraksts. Viņa neko vairs neatceras. Liekas, it kā viņa būtu atmodusies pēc narkozes. Šeit, augšā, pavadītais laiks ir izzudis no viņas atmiņas. Viss ir aizmirsts. Viņa ir Ženevjēva Terhovena un vairs nezina, ka bijusi Izabella. Es redzu, ka viņa nemelo. Esmu viņu zaudējis, taču nevis tā, kā baidījos, - tāpēc ka viņa cēlusies no citām aprindām un atgriezīsies tajās, bet vēl ļaunāk, pamatīgāk un neatgriežami. Viņa ir mirusi. Viņa gan vēl dzīvo, elpo un ir skaista, taču tajā acumirklī, kad tika atņemts slimības svešatnīgums, viņa nomira, noslīka uz visiem laikiem. Izabella, kuras sirds lidinājās un ziedēja, ir noslīkusi Ženevjēvā Terhovenā, labi audzinātā meitenē no labākajām aprindām, un reiz viņa noteikti apprecēs turīgu vīru un kļūs pat laba māte. - Man jāiet, - viņa saka. - Vēlreiz ļoti pateicos par ērģeļu spēli. - Nu? - Vernike jautā. - Ko jūs par to teiksit? - Par ko? - Neizliecieties par tādu muļķi! Par Terhovenas jaunkundzi. Jums taču jāatzīst, ka šajās trijās nedēļās, kopš neesat viņu redzējis, viņa ir kļuvusi gluži cits cilvēks. Panākumi ir pilnīgi! - Jūs tos saucat par panākumiem? - Kā tad citādi? Viņa atgriežas dzīvē, viss ir kārtībā, iepriekšējais laiks pagaisis kā ļauns murgs, viņa atkal ir kļuvusi par cilvēku - ko vēl gribat? Jūs taču viņu redzējāt. Nu, kā? - Jā, - es saku. - Kā? Māsa ar sarkanu zemnieces seju atnes pudeli vīna un glāzes. - Vai mums būs vēl arī tas prieks redzēt viņa augstību vikāru Bodendīka kungu? - es apjautājos. - Nezinu, vai Terhovenas jaunkundze ir kristīta kā katoliete, bet domāju, ka tā varētu būt, jo viņa cēlusies no Elzasas, tad nu viņa augstība jutīsies sevišķi iepriecināts, ka jūs no lielā haosa esat izmakšķerējis un atgriezis viņa ganāmpulkā vienu avi. Vernike smīkņā. - Viņa augstība jau izteica savu apmierinātību. Terhovenas jaunkundze jau veselu nedēļu katru dienu ierodas uz svēto misi. Izabella! - es domāju. Reiz viņa zināja, ka Dievs vēl arvien ir krustā sists un ka ne tikai neticīgie viņu spīdzina. Viņa pazina un nicināja arī atēdušos ticīgos, kuri no viņa ciešanām pratuši pildīt sev makus. - Vai viņa jau ir bijusi arī uz grēksūdzi? - es jautāju. - To es nezinu. Iespējams. Vai tiešām cilvēkam jāizsūdz arī viss, ko viņš ir darījis, būdams garā slims? Tas būtu interesants jautājums man, nezinošam protestantam. - Tas ir atkarīgs no tā, ko mēs saprotam ar gara slimību, - es dzēlīgi saku un noraugos, kā šis dvēseļu instalators iztempj glāzi «Reinhartshauzenes pils» vīna. - Par to mums neapšaubāmi ir katram citāda izpratne. Starp citu - kā var grēksūdzē runāt par to, kas ir aizmirsts? Jo Terhovenas jaunkundze tiešām pēkšņi ir daudz ko aizmirsusi. Vernike ielej sev un man vīnu. - Iedzersim, kamēr viņa augstība nav vēl atnācis! Vīraka smarža droši vien ir svēta, bet tā sabojā šāda vīna aromātu. - Viņš iedzer malku, izbola acis un saka: - Pēkšņi aizmirsusi? Vai tad tik pēkšņi? Tādas pazīmes bija vērojamas jau ilgāku laiku. Viņam ir taisnība. Es arī to jau agrāk manīju. Reizēm gadījās brīži, kad Izabella mani it kā nepazina. Es atceros pēdējo reizi un saniknots izdzeru glāzi. Šodien vīns man negaršo.
- Tie ir it kā apakšzemes grūdieni, — par saviem panākumiem lepnais Vernike omulīgi skaidro. Jūrastrīce. Salas un pat kontinenti, kuri bijuši, pazūd, un iznirst citi. - Bet ja izceļas vēl otra jūrastrīce? Vai tad viss norisinās otrādi? - Var notikt arī tā. Bet tie gandrīz vienmēr ir citādi gadījumi - tādi, kad prāts arvien vairāk notrulinās. Šādus slimniekus jūs šeit esat redzējis. Vai gribat, lai tā būtu arī ar Terhovenas jaunkundzi? - Es viņai vēlu vislabāko, - es saku. - Nu, tātad! Vernike ielej atlikušo vīnu. Es domāju par nabaga slimniekiem, kuri noslienājušies un apķēzījušies stāv vai guļ kaktos. - Protams, es novēlu, lai viņa nekad vairs nesaslimtu, - es saku. - Domāju, ka tas nenotiks. Viņai bija tāda saslimšana, kuru var izārstēt, ja ir novērsti cēloņi. Viss norisinājās ļoti labi. Gan mātei, gan meitai ir tāda sajūta, kādu šādās situācijās reizēm izraisa nāves gadījums, - it kā nezināmā veidā viņas būtu piekrāptas, abas ir zaudējušas kaut ko dārgu, un tas viņas tuvina vairāk nekā jebkas cits pagātnē. Es noraugos Vernikē. Nekad vēl neesmu dzirdējis viņu runājam tik poētiski. Viņš jau arī to nedomā sevišķi nopietni. - Šodien pie pusdienu galda jums būs iespēja par to pārliecināties, - viņš pavēstī. - Māte ar meitu arī ieradīsies pusdienās. Gribu doties projām, bet kaut kas mani spiež palikt. Ja cilvēkam rodas iespēja mocīt pašam sevi, tad viņš to vis lēti garām nelaiž. Ierodas Bodendīks un izturas pārsteidzoši cilvēciski. Atnāk arī māte un meita, un sākas tukša, civilizēta saruna. Māte ir apmēram četrdesmit piecus gadus veca, apaļīga, neiezīmīgi glīta un spēj kā no pilnības raga bārstīt vieglas, noapaļotas frāzes. Viņa uz jebkuru jautājumu var atbildēt tūlīt, bez apdomāšanās. Es vēroju Ženevjēvu. Man šķiet, ka reizēm, uz pavisam īsu mirkli, viņas vaibstos gluži kā slīcēja uzpeld mīļotā, neprātīgā un satrauktā otrā seja, taču tā tūlīt atkal nogrimst čaloņā, ko saceļ saruna par sanatorijas moderno iekārtojumu - abas dāmas izsakās tieši šādiem vārdiem -, par jauko ainavu, veco pilsētu, dažādiem tēvočiem un krustmātēm Strasbūrā un Holandē, par grūtajiem laikiem, par nepieciešamību nezaudēt ticību, par Lotringas vīnu kvalitāti un par skaisto Elzasu. Ne vārda par to, kas mani citkārt tā pārsteidza un satrauca. Tas ir nogrimis, it kā nekad nebūtu bijis. Es drīz atvados. - Ardievu, Terhovenas jaunkundze, - es saku. - Dzirdēju, ka jūs braucat projām šajā nedēļā. Viņa paloka galvu. - Vai neatnāksit vēl vakarā? - Vernike man jautā. - Jā, uz vakara dievkalpojumu. - Tad taču iegriezieties arī šeit, lai iedzertu kādu glāzīti! Vai ne, manas dāmas? - Jā, lūdzu, - Izabellas māte atsaucas. - Mēs jau arī iesim uz vakara dievkalpojumu. Vakarā ir vēl sliktāk nekā pusdienās. Maigā gaisma ir mānīga. Es kapelā redzēju Izabellu. Sveču mirdza rotājās viņas matos. Viņa sēdēja gandrīz nekustīgi. Ērģelēm atskanot, slimnieku sejas pagriezās atpakaļ kā gaišas, plakanas mēness ripas. Izabella bija iegrimusi lūgšanā - viņa bija vesela. Vēlāk arī nekļūst labāk. Man izdodas satikt Ženevjēvu pie kapelas izejas un iet ar viņu kādu gabalu kopā citiem pa priekšu. Mēs ejam pa aleju. Es nezinu, ko lai saku. Ženevjēva savelk ciešāk mēteli. - Cik vakaros ir jau auksti! - Jā. Vai jūs brauksit prom šajā nedēļā? - Gribētos gan. Es ilgi neesmu bijusi mājās. - Vai esat priecīga? - Protams. Nav vairs nekā, ko runāt. Taču es nevaru norimt - viņas gaita ir tā pati, tā pati seja tumsā, klusu jausmu piestrāvotā noskaņa. - Izabella, - es saku, pirms mēs izejam no alejas. - Kā, lūdzu? - viņa izbrīnīta jautā.
- Ak, tas bija tikai tāds vārds, - es atbildu. Viņa uz acumirkli palēnina soļus. - Jūs būsit kļūdījies, - viņa saka. - Mans vārds ir Ženevjēva. - Jā, protams. Izabella bija citas sievietes vārds. Mēs reizēm par to runājām. - Ak tā? Varbūt. Par daudz ko mēdz sarunāties, - viņa kā atvainodamās saka. - Tad jau šis tas arī aizmirstas. - Jā, tiešām. - Vai tā bija kāda jūsu paziņa? - Jā, apmēram. Viņa klusām iesmejas. - Cik romantiski! Atvainojiet, ka tūlīt neatcerējos. Tagad man tas nāk atmiņā. Es vērīgi raugos viņā. Neko viņa neatceras, tas ir redzams. Viņa melo pieklājības pēc. - Pēdējās nedēļās daudz kas ir noticis, - viņa runā viegli, ar tādu kā pārākumu. - Tad jau arī viss sajaucas vienā jūklī. - Pēc tam, lai vērstu par labu savu nepieklājīgo aizmāršību, viņa jautā: - Un kas tad pēdējā laikā vēl ir noticis? - Kādā ziņā? - Nu, ar Izabellu, par kuru jūs stāstījāt. - Ak tā! Tālāk vairs nebija nekā. Viņa ir mirusi. Viņa izbijusies apstājas. - Mirusi? Cik žēl! Piedodiet, es nezināju... - Nekas. Es viņu tikai pavirši pazinu. - Viņa nomira pēkšņi? - Jā, - es atbildu. - Taču tā, ka pati to pat nepamanīja. Tur arī ir savs labums. - Protams. - Viņa sniedz man roku. - Man tiešām ļoti žēl. Viņas roka ir cieta, šaura un vēsa. Viņa vairs nedreb. Šāda roka var būt jaunai dāmai, kura mazliet nogrēkojusies pret etiķeti un atkal vērsusi to par labu. - Izabella ir skaists vārds, - viņa saka. - Mans pašas vārds man agrāk vienmēr likās pretīgs. - Tagad vairs ne? - Nē. - Ženevjēva laipni atbild. Tikpat laipna viņa paliek arī turpmāk. Ar šādu fatālu pieklājību mēdz izturēties pret mazpilsētas ļaudīm, ar kuriem bijusi pavirša pazīšanās un kurus drīz atkal aizmirsīs. Es pēkšņi manu, ka esmu ģērbies slikti pieguļošā uzvalkā, kuru no veca armijas formastērpa man pāršuvis drēbnieks Zulcbliks. Ženevjēva turpretī ir ļoti labi ģērbusies. Tāda viņa ir bijusi vienmēr, taču tas man nekad tik stipri nebija dūries acīs. Ženevjēva un viņas māte ir nolēmušas vispirms uz dažām nedēļām aizbraukt uz Berlīni. Māte runā patiesi dāsnā sirsnībā: - Teātri! Un koncerti! Kad nonāku īstā lielpilsētā, vienmēr jūtos kā no jauna piedzimusi! Un veikali! Jaunās modes! Viņa glāsta Ženevjēvas roku. - Tur mēs sevi pavisam izlutināsim, vai ne? Ženevjēva pamāj. Vernike sajūsmā staro. Tagad viņi šo meiteni ir pieveikuši! Bet kas ir tas, kas viņā ir pieveikts? - es domāju. Varbūt tas apbērts, apslēpts iemājo katrā no mums, un kas tas īsti ir? Vai arī manī tas ir? Un vai tas arī jau ir pieveikts vai varbūt nekad nav bijis brīvs? Vai tas pastāv vai ir bijis jau pirms manis un būs pēc manis - kaut kas tāds, kas ir svarīgāks par mani? Vai arī viss ir tikai sajaukums, kaut gan šķiet kaut kas dziļāks, tikai prāta novirze, māns, bezjēdzība, kurā saskatām dziļu jēgu, kā apgalvo Vernike? Bet kāpēc tad es to mīlēju, kāpēc tas man uzklupa kā leopards vērsim, kāpēc es to nevaru aizmirst? Vai par spīti Vernikem nenotika tā, it kā atdarītos kādas slēgtas telpas durvis un kļūtu redzams lietus, zibeņi un zvaigznes? Es pieceļos. - Kas ar jums notiek? - Vernike jautā. - Jūs esat nemierīgs kā... - Viņš apklust un tad turpina: - Kā dolāra kurss. - Ak, šis dolārs! - Ženevjēvas māte iesaucas un nopūšas. - Tā gan ir nelaime! Par laimi, tēvocis Gastons...
Es vairs neklausos, ko izdarījis tēvocis Gastons. Pēkšņi jau atrodos ārā un atceros tikai, ka teicu Izabellai: - Pateicos par visu, - bet viņa izbrīnījusies jautāja: - Par ko tad? Eju lēnām no pakalna lejā. Arlabunakti, tu, mīļā, neprātīgā sirds, es domāju. Ardievu, Izabella! Tu neesi noslīkusi, to es piepeši apzinos. Tu neesi ne bojā gājusi, ne mirusi! Tu tikai esi attālinājusies, aizlidojusi, tomēr ne gluži tā: tu pēkšņi esi kļuvusi neredzama kā senie dievi, ir mainījies viļņu garums, tu vēl esi te, bet vairs neesi aizsniedzama, tu vienmēr būsi te un neiesi bojā, viss vienmēr pastāv, nekas neizzūd, tikai to aizsedz skatienam gaisma un ēnas, tā pastāv vienmēr - pirmsdzimšanas un pēcnāves seja, tikai reizēm tā ielūkojas tajā, ko mēs saucam par dzīvi, apžilbina mūs uz mirkli, un pēc tam mēs nekad vairs neesam pilnīgi tie paši! Es manu, ka eju raitākā gaitā. Elpoju dziļi un tad sāku skriet. Esmu sviedriem noplūdis, mugura ir slapja, es tieku līdz vārtiem un eju atkal atpakaļ, man joprojām ir it kā varenas atbrīvošanās sajūta, visas asis pēkšņi iet caur manu sirdi, dzimšana un nāve ir tikai vārdi, mežazosis tur, augšā, lido kopš pasaules sākuma, nav vairs nekādu jautājumu un nekādu atbilžu. Ardievu, Izabella! Esi sveicināta, Izabella! Ardievu, dzīvība! Esi sveicināta, dzīvība! Tikai daudz vēlāk pamanu, ka līst. Es paceļu seju pretī lietus lāsēm un nogaršoju tās. Tad eju uz vārtiem. Smaržodams pēc vīna un vīraka, mani tur gaida liela auguma vīrs. Mēs kopā izejam pa vārtiem. Sargs tos aiz mums noslēdz. - Nu? - Bodendīks jautā. - No kurienes jūs nākat? Vai meklējāt Dievu? - Nē. Es viņu atradu. Viņš neuzticīgi paraugās manī no platmales apakšas. - Kur? Dabā? - Es pat nezinu, kur. Vai viņš ir atrodams kādās noteiktās vietās? - Pie altāra, - Bodendīks norūc un norāda pa labi. - Es eju šo ceļu. Un jūs? - Ikvienu, - es atbildu. - Ikvienu, vikāra kungs. - Jūs taču nemaz neesat sevišķi daudz dzēris, - viņš mazliet pārsteigts nopurpina man nopakaļ. Es pārnāku mājās. No aizdurves kāds pēkšņi metas man virsū. - Nu tu man beidzot esi rokā, cūkcepure! Es viņu atgrūžu un domāju, ka tas ir kāds joks. Taču šis acumirklī pielec kājās un skrien, ar galvu mērķēdams man pakrūtē. Es gāžos pret obelisku, bet pagūstu vēl iespert uzbrucējam pa vēderu. Spēriens nav pietiekami stiprs, jo es jau krītu. Vīrietis atkal klūp man virsū, un es pazīstu zirgu kāvēju Vaceku. Vai jūs esat sajucis? - es jautāju. - Vai neredzat, kam uzbrūkat? - Redzu labi! - Vaceks saķer mani pie rīkles. - Redzu tevi, maitasgabals! Tagad nu tev būs beigas. Nezinu, vai viņš ir piedzēries. Nav arī laika par to domāt. Vaceks ir mazāks par mani, bet muskuļi viņam ir kā bullim. Man izdodas atmuguriski apmest kūleni un piespiest viņu pie obeliska. Viņš pa pusei atlaižas, es metos sāņus, raudams viņu līdzi, un atsitu viņa galvu pret obeliska cokolu. Vaceks atlaižas pavisam. Es drošības pēc vēl dodu grūdienu ar plecu viņam zem zoda, pieceļos, eju uz vārtiem un uzdedzu gaismu. - Ko tas viss nozīmē? - es jautāju. Vaceks lēnām uzsvempjas. Viņš ir vēl mazliet apdullis un purina galvu. Es viņu vēroju. Pēkšņi viņš atkal skrien ar galvu man pakrūtē. Es pasviežos sāņus, aizlieku priekšā kāju, un viņš ar dobju būkšķi no jauna gāžas pret obelisku, šoreiz pret pulēto starpcokolu. Jebkurš cits jau būtu zaudējis samaņu, un arī Vaceks vairs tikai vārgi grīļojas. Viņš pagriežas atpakaļ, un nu viņam rokā ir duncis. Tas ir garš, ass miesnieka duncis, elektrības gaismā es to varu saskatīt. Viņš to ir izvilcis no zābaka un tagad nesas man virsū. Es nemēģinu pastrādāt nevajadzīgus varoņdarbus, jo cīnīties ar vīru, kurš prot ar dūci apieties kā zirgu kāvējs, nozīmētu doties pašnāvībā. Es aizlecu aiz obeliska, Vaceks man pakaļ. Par laimi, esmu ātrāks un izveicīgāks par viņu. - Vai jūs esat jucis? - es šņācu. - Vai gribat, lai jūs par slepkavību pakar? - Es tev gan rādīšu, kā gulēt ar manu sievu! - Vaceks elš. - Es tev notecināšu asinis! Tagad beidzot zinu, kur tas suns aprakts. - Vacek! - es saucu. - Jūs gribat nogalināt nevainīgu! - Muļķības! Es tev apgriezīšu sprandu!
Mēs joņojam ap obelisku. Man neienāk prātā saukt palīgā, jo viss notiek pārāk ātri, un kurš gan tiešām varētu man palīdzēt? - Jums kāds ir samelojis, - es saucu klusinātā balsī. - Kāda man daļa gar jūsu sievu? - Tu ar viņu guli, nešķīsteni! Mēs skrienam joprojām, vienreiz apkārt no labās, otrreiz - no kreisās puses. Vacekam, kuram zābaki kājās, ir grūtāk skriet nekā man. Nolādēts! - es domāju. Kur ir Georgs? Mani te viņa dēļ nokaus, bet viņš ar Līzu tup savā istabā. - Pajautājiet taču savai sievai, jūs, idiot! - es elšu. - Es tevi nokaušu kā nieku! Skatos, vai nevaru dabūt kādu ieroci. Nekur nekā nav. Iekams es pagūtu pacelt kādu mazu kapakmeni, Vaceks jau sen būtu pārgriezis man rīkli. Pēkšņi ieraugu uz palodzes blāvojam apmēram dūres lieluma marmora gabalu. Es to paķeru, lēkāju ap obelisku un tad metu Vacekam pa galvu. Tas trāpa kreisajā pusē. Viņam tūlīt sāk asinis tecēt pāri acij, tā ka viņš redz vairs tikai ar vienu aci. - Vacek! Jūs maldāties! - es saucu. - Man ar jūsu sievu nekā nav! Es zvēru! Vaceks kļuvis lēnīgāks, tomēr vēl arvien ir bīstams. - Vai tā dara biedrs! - viņš tusnī. - Kāda cūcība! Viņš lēkšus metas virsū kā bullēns. Es palecu sāņus, atkal paķeru marmora gabalu un metu otrreiz. Diemžēl tas aizlido garām un iekrīt ceriņkrūmā. - Jūsu sieva man ir pie vienas vietas! - es šņācu. - Vai saprotat? Pie vienas vietas! Vaceks, ne vārda nerunādams, jož man pakaļ. Galvas kreisā puse viņam tagad stipri asiņo, tāpēc es skrienu pa kreisi. Tad viņš mani nevar labi redzēt, un es kādā bīstamā brīdī izmanos skaisti iespert viņam pa celi. Šis tai pašā mirklī dur, bet ķer tikai manu pazoli. Spēriens ir līdzējis. Vaceks stāv uz vietas, asinis plūst, dūcis kaujas gatavībā. - Paklausieties! - es saku. - Palieciet turpat! Noslēgsim uz minūti pamieru! Ja tūlīt sāksit no jauna, es jums izsitīšu otru aci! Uzklausiet mani, cilvēk! Mierā, jūs, lubrak! - Es blenžu Vacekā, kā gribēdams viņu hipnotizēt. Reiz es par šo tematu lasīju grāmatu. - Man - ar - jūsu sievu - nekā - nav, - es noskandēju cieti un lēnām. - Viņa mani neinteresē! Stāt! - es iešņācos, kad Vaceks sakustas. - Man pašam ir dāma. - Jo ļaunāk, tu, āzi! Vaceks gāžas uz mani, bet uzskrien virsū obeliska cokolam, jo nav aprēķinājis, ka jāmet līkums, viņš streipuļo, un es viņam atkal iesperu, šoreiz pa lielu. Viņam gan ir kājās zābaki, taču arī šim spērienam ir sava iedarbība. Vaceks atkal stāv, kājas izpletis, bet duncis viņam diemžēl vēl arvien ir rokā. Paklausieties, jūs, ēzeli! - es saku ietekmīgā hipnotizētāja balsī. - Esmu iemīlējies pavisam citā sievietē. Pagaidiet! Es jums viņu parādīšu. Man ir fotogrāfija. Vaceks klusēdams tuvojas. Mēs apmetam pusloku ap obelisku. Pa to laiku varu izvilkt savu kabatas portfeli. Gerda uz atvadīšanos man uzdāvināja savu ģīmetni. Es to žigli cenšos sataustīt. Daži miljardi marku nolidinās zemē, tad atrodu fotogrāfiju. - Lūk! - es saku un piesardzīgi stiepju gar obelisku viņam pretī roku tik tālu, lai viņš nevarētu tajā iecirst. - Vai tā ir jūsu sieva? Paskatieties! Izlasiet parakstu! Vaceks pašķielē uz mani ar veselo aci. Es nolieku Gerdas attēlu uz obeliska cokola. - Lūk, te būs! Vai tā ir jūsu sieva? Vaceks izdara nožēlojamu mēģinājumu mani saķert. - Ak jūs, kamieli! - es uzsaucu. - Paskatieties taču uz fotogrāfiju! Vai kāds, kam ir tāda dāma, skries pakaļ jūsu sievai? Esmu gājis gandrīz par tālu. Vaceks aizvainojumā izdara žiglu lēcienu. Tad viņš apstājas. - Kāds tomēr ar viņu guļ! - viņš nedroši apgalvo. - Blēņas! - es saku. - Jūsu sieva jums ir uzticīga! - Ko tad viņa šeit vienmēr tik ilgi dara? - Kur? - Šeit! - Man nav ne jausmas, ko jūs domājāt, - es saku. - Varbūt viņa pāris reižu atnākusi piezvanīt pa telefonu, visai iespējams. Sievietēm patīk runāt pa telefonu, it īpaši, ja viņas daudz laika pavada vienatnē.
Nopērciet taču viņai telefonu! - Viņa arī naktīs ir šeit! - Vaceks iebilst. Mēs joprojām stāvam viens otram pretī, katrs savā obeliska pusē. - Viņa nesen bija naktī šeit ienākusi, kad feldfēbelis Knopfs tika atvests mājās smagi slims, - es stāstu. - Parasti taču viņa naktīs strādā «Sarkanajās dzirnavās». - Tā viņa gan saka, bet... Viņš nolaiž roku ar dunci. Es paņemu Gerdas fotogrāfiju un apeju obeliskam apkārt pie Vaceka. - Tā, - es saku. - Tagad varat man durt, cik vien vēlaties. Taču mēs varētu arī parunāties. Ko jūs gribat? Nodurt nevainīgu cilvēku? - To gan ne, - Vaceks pēc klusuma brīža atbild. - Bet... Izrādās, ka viņu informējusi atraitne Konersrnane. Jūtos nedaudz glaimots, ka, pēc viņas domām, vienīgi es šajā mājā varu būt tāds noziedznieks. - Mīļais cilvēk, - es saku Vacekam. - Ja jūs zinātu, kura ir sagrozījusi man galvu! Tad vis neturētu mani aizdomās. Starp citu, aplūkojiet uzmanīgāk viņas augumu! Vai ievērojāt kaut ko? Vaceks blenž uz Gerdas ģīmetni, uz kuras ir rakstīts: «Ludvigam no mīlošās Gerdas». Ko gan viņš ar vienu aci būtu varējis ievērot? - Viņa ir līdzīga jūsu sievai, - es saku. - Tāds pats augums. Starp citu, vai jūsu sievai gadījumā nav plats rūsas krāsas mētelis, tāds kā apmetnis? - Jā. - Vaceks atbild. - Ir gan. Un kas tad ir? - Šai dāmai arī ir tāds pats. Šādus visu lielumu mēteļus var nopirkt Lielajā ielā pie Maksa Kleina. Tie tagad ir modē. Nu, bet vecā Konersmane taču ir pusakla, un te nu visam ir atrisinājums. Vecajai Konersmanei ir acis kā vanagam, bet ko gan ragnesis visu nenotic, ja pats grib ticēt. - Viņa būs sajaukusi, - es saku. - Šī dāma dažas reizes bija atnākusi pie manis ciemos. Un to taču viņai būs tiesības darīt, vai ne? Es Vacekam atviegloju stāvokli. Viņam atliek vienīgi atbildēt jā vai nē. Šoreiz pietiek tikai ar galvas palocīšanu. - Labi, - es saku. - Un tāpēc es naktī gandrīz tiku nodurts. Vaceks ar pūlēm apsēžas uz kāpnēm. - Tu, draugs, mani arī pamatīgi apstrādāji. Paskaties uz mani! - Acs vēl ir savā vietā. Vaceks aptausta apkaltušās, melnās asinis. - Ja jūs tā turpināsit, tad drīz nonāksit pārmācības namā, - es saku. - Ko es tur varu darīt? Tāds raksturs. - Duriet nost pats sevi, ja jums noteikti jādur. Tas jums aiztaupīs daudzas nepatikšanas. - Reizēm tiešām gribētos to darīt! Draugs, ko lai iesāku? Esmu kā traks pēc tās sievietes. Bet viņa mani nevar ciest. Es pēkšņi jūtos aizkustināts un noguris un apsēžos Vacekam blakus uz kāpnēm. - Tur vainīga mana nodarbošanās, - viņš izmisis stāsta. - Viņai ir pretīga tā smaka, draugs, Taču, ja cilvēkam pastāvīgi ir jākauj zirgi, tad viņš ož pēc asinīm. - Vai jums nav otra uzvalka? Tāda, kuru varētu uzvilkt, kad ejat prom no kautuves? - Tas būs grūti. Citi kāvēji tad domās, ka es gribu būt labāks par viņiem. Un smaka jau arī iet drēbēm cauri. Iesūcas miesā. - Un ja viscaur nomazgātos? - Viscaur? - Vaceks atjautā. - Kur tad? Pilsētas peldbaseinā? Tas taču arī ir slēgts, kad es sešos no rīta nāku mājās no kautuves. - Vai kautuvē dušu nav? Vaceks pakrata galvu. - Tikai šļūtenes, ar kurām skalo grīdu. Tagad ir jau pārāk vēls rudens, lai ar tām aplaistītos.
To es arī atzīstu. Ledusauksts ūdens novembrī nekādu baudu nesagādā. Ja Vaceks būtu Karls Brills, tad viņam šai ziņā raižu nebūtu. Karls ziemā izcērt upē āliņģi un peldas tur kopā ar sava kluba biedriem. Varbūt varat lietot smaržūdeni? - es jautāju. - To nevaru pat mēģināt. Citi domātu, ka esmu mīkstais. Jūs taču nepazīstat kautuves cilvēkus! - Kā būtu, ja jūs mainītu nodarbošanos? - Neko citu es neprotu, - Vaceks drūmi atbild. - Varētu kļūt par zirgu tirgotāju, - es iesaku. - Tas ir līdzīgs darbs. Vaceks atmet ar roku. Mēs vēl brītiņu pasēžam. Kāda man gar to daļa? - es domāju. Un kā viņam vispār var palīdzēt? Līzai patīk «Sarkanajās dzirnavās». Ne jau tieši pēc Georga viņa tik ļoti iztvīkusi, bet tiecas atbrīvoties no sava zirgu kāvēja. - Jums jākļūst par džentlmeni, - es beidzot dodu padomu. - Vai jūs labi nopelnāt? - Ne jau slikti. - Tad jums ir izredzes. Ejiet ik pārdienas uz pilsētas baseinu un iegādājieties jaunu uzvalku, ko uzģērbt tikai mājās. Dažus kreklus, vienu vai divas kaklasaites - to taču jūs varētu? Vaceks pārdomā. - Jums šķiet, ka ar to būtu līdzēts? Es domāju par šo vakaru, kad mani vēroja Terhovenas kundze ar savu pētījošo skatienu. - Jaunā uzvalkā cilvēks jūtas labāk, - es atbildu. - To es saku no savas pieredzes. - Tiešām? - Tiešām. Vaceks ieinteresēts paskatās uz mani. - Jūs taču esat nevainojami ģērbies. - Kā uz to skatās. Tā domājat jūs. Taču citi ne. To esmu pamanījis. - Tiešām? Vai nesen to pamanījāt? - Šodien, - es atbildu. Vaceks iepleš muti. - Lūk, kā! Tad jau mēs esam tikpat kā brāļi. Nu tu brīnums! - Es kaut kur lasīju, ka visi cilvēki esot brāļi. Ja labāk apskatās pasaulē, tad jābrīnās vēl vairāk. - Un mēs gandrīz viens otru nositām! - Vaceks laimīgs iesaucas. - Tā brāļi bieži rīkojas. Vaceks pieceļas. - Rīt iešu uz peldētavu. - Viņš aptausta kreiso aci. - Es sev gribēju pasūtīt SA uniformu. Tie vīri nupat ir parādījušies Minhenē. - Elegants tumšpelēks divrindu uzvalks ir labāks. Jūsu uniformai nav nākotnes. - Liels paldies, - Vaceks saka. - Varbūt tomēr iegādāšos abus. Un neņem ļaunā, draugs, ka gribēju tevi nodurt. Rīt es tev par atlīdzību atsūtīšu krietnu porciju pirmšķirīgas zirgu gaļas desas. XXIV - Ragnesis, - Georgs prāto, - ir līdzīgs ēdamam mājdzīvniekam, teiksim, vistai vai trusim. To var ēst ar baudu, ja tas nav personiski pazīstams. Taču, ja tu esi ar to kopā uzaudzis, rotaļājies, kopis un aprūpējis to, tad tikai bezsirdīgs cilvēks gatavos no tā cepeti. Tāpēc nekad nevajadzētu pazīties ar ragnešiem. Es, ne vārda nebilzdams, norādu uz galdu. Tur starp akmeņu paraugiem ir nolikta resna, sarkana desa - zirgu gaļas desa, Vaceka dāvana, kura šeit atnesta no rīta un domāta man. - Vai tu to ēdīsi? - Georgs jautā. - Protams, ka ēdīšu. Francijā esmu ēdis sliktāku zirga gaļu. Taču neizvairies! Tā ir Vaceka dāvana. Man tagad radusies dilemma. - Tikai tāpēc, ka tev patīk dramatiskas situācijas. - Labi, - es saku. - Lai tā būtu. Tomēr esmu izglābis tev dzīvību. Vecā Konersmane turpinās izspiegošanu. Vai tev būtu vērts uz to ielaisties?
Georgs izņem no skapja Brazīlijas cigāru. - Vaceks tevi tagad uzskata tikpat kā par brāli, - viņš saka. - Vai tas moka tavu sirdsapziņu? - Nē. Viņš turklāt vēl ir nacists, un tas šo vienpusīgo brālību atkal atceļ. Taču nenovirzīsimies no temata. - Vaceks ir arī mans brālis, - Georgs pavēstī un iepūš baltos brazīlieša dūmus sejā apgleznota ģipša svētajai Katrīnai. - Līza mani krāpj tāpat kā viņu. - Vai tu to tikko kā izdomāji? - es pārsteigts jautāju. - Ne mazākā mērā. Kur tad viņa citādi ņem visas savas kleitas? Vaceks, būdams vīrs, par to nav iedomājies, bet es gan esmu. - Tu? - Līza pati man atzinās, nemaz nevajadzēja jautāt. Viņa negribot, ka mūsu starpā pastāvētu kāda mānīšanās. Tas bija teikts godīgi, nevis pa jokam. - Un tu? Tu viņu krāp ar savas iztēles un savu žurnālu teiksmainajām būtnēm. - Protams. Ko vispār nozīmē - krāpt? Šo vārdu vienmēr lieto tikai tie, kuriem tas īsti piederas. Kopš kura laika jūtām ir kāds sakars ar morāli? Vai tāpēc es šeit, starp šiem iznīcības simboliem, devu tev iespēju iziet savu pēckara skolu? Krāpt - cik vulgārs vārds, ar ko apzīmēt smalkāko, galējo neapmierinātību, meklējumus pēc kaut kā vairāk, arvien vairāk... - Pietiek! - es viņu pārtraucu. - Tas īskājainais, bet ļoti spēcīgais vīrs ar punu pierē, kuru tu šobrīd redzi ārā tuvojamies durvīm, ir miesnieks Vaceks, kurš patlaban atgriežas no peldes. Viņa mati ir apgriezti un vēl mitri no odekolona. Viņš grib savai sievai patikt. Vai tas tevi neaizkustina? - Protams, aizkustina, taču viņš savai sievai nekad nepatiks. - Kāpēc tad viņa ar šo precējās? - Kopš tā laika viņa ir kļuvusi sešus gadus vecāka. Viņi apprecējās kara laikā, kad viņa cieta badu, bet viņš varēja sagādāt daudz gaļas. - Kāpēc viņa savu vīru neatstāj? - Tāpēc, ka viņš draud tādā gadījumā nosist visu ģimeni. - Vai viņa tev to stāstīja? - Jā. - Mīļais Dievs! - es iesaucos. - Un tu tam visam tici? Georgs izpūš skaistu dūmu apli.- Kad tu, lepnais ciniķi, būsi tikpat vecs kā es, tad, cerams, arī būsi sapratis, ka ticēšana ir ne tikai ērta, bet bieži pat saskan ar patiesību. - Labi, - es saku. - Bet kā būs ar Vaceka lopu kaujamo dūci? Un ar atraitnes Konersmanes vanaga acīm? - Ar to būs bēdīgi, - Georgs atbild. - Un Vaceks ir idiots. Patlaban viņam dzīve ir labāka nekā jebkad, jo Līza viņu krāpj un tāpēc labāk pret viņu izturas. Pagaidi vien, kā viņš bļaustīsies, kad viņa atkal būs uzticīga un par to izgāzīs uz viņu dusmas. Bet tagad ejam ēst! Par šo jautājumu mums vēl pietiks laika padomāt! Kad Eduards mūs ierauga, viņu gandrīz ķer trieka. Dolārs ir uzkāpis gandrīz līdz biljonam, bet mums, kā varētu domāt, vēl ir neizsmeļami ēšanas talonu krājumi. - Jūs tos drukājat! - Eduards saka. - Jūs esat naudas viltotāji! Jūs tos slepus drukājat! - Pēc ēšanas mēs vēlētos vienu pudeli «Foister Jesuitengarten», - Georgs cienīgi pasūta. - Kā tā - pēc ēšanas? - Eduards jautā, aizdomu pilns. - Ko tad tas nu atkal nozīmē? - Šis vīns ir pārāk labs, lai to dzertu pie tāda ēdiena, kādu tu pasniedz pēdējās nedēļās, - es paskaidroju. Eduards piepūšas. - Ēst par pērnās ziemas taloniem - veselu maltīti par nožēlojamām seštūkstoš markām un tad vēl kritizēt ēdienu - tas nu ir par traku! Vajadzētu pasaukt policiju!
- Sauc vien! Ja bildīsi vēl kaut vārdu, tad mēs šeit tikai paēdīsim, bet vīnu dzersim «Hoencollernu» viesnīcā. Šķiet, ka Eduards tūlīt pārsprāgs, taču vīna dēļ viņš savaldās. - Kuņģa čūlas, - viņš purpina un steigšus kāto projām. - Kuņģa čūlas esmu dabūjis jūsu dēļ! Drīkstu dzert vairs tikai pienu! Mēs apsēžamies un aplaižam skatienu apkārt. Es slepus un ar sirdsapziņas pārmetumiem glūnu, vai kaut kur nav Gerda, taču neredzu viņu. Toties ieraugu kādu pazīstamu stāvu, kas pa zāles vidu smaidīdams naski stūrē uz mūsu pusi. - Vai tu redzi, kas tur nāk? - es jautāju Georgam. - Rīzenfelds! Atkal jau šeit! Tik tas, kas ilgojas... Rīzenfelds mūs sveicina. - Jūs nākat tieši īstajā laikā, lai pateiktos, - Georgs viņam saka. - Šis mūsu jaunais ideālists vakar jūsu dēļ cīnījās divkaujā. Amerikāņu stilā, nazis pret marmora atlūzni. - Ko? - Rīzenfelds apsēžas un sauc, lai atnes glāzi alus. - Kā tā? - Vaceks, Līzas kundzes vīrs, tās pašas dāmas, kuru jūs vajājat ar puķēm un konfektēm, bija iedomājies, ka tās sūta šis mans draugs, un tāpēc uzglūnēja viņam ar garu dūci. - Un ievainoja? - Rīzenfelds īsi pajautā un nopētī mani. - Tikai kurpes zoli, - Georgs atbild. - Vaceks pats ir viegli ievainots. - Vai jūs atkal melojat? - Šoreiz ne. Es skatos Georgā ar apbrīnu. Viņa nekaunība sniedzas tālu. Taču Rīzenfelds nav tik viegli pieveicams. - Viņam jālasās projām! - viņš izlemj gluži kā Romas ķeizars. - Kuram? - es jautāju. - Vacekam? - Jums! - Man? Kāpēc ne jums? Vai arī jums abiem? - Vaceks neliksies mierā. Jūs esat dabisks upuris. Mums viņš neuzbruks. Mēs esam plikpauri. Tātad jums jātaisās no šejienes projām. Skaidrs? - Nē, - es atbildu. - Vai jūs tik un tā negribējāt braukt prom? - Ne jau Līzas pēc. - Es teicu - tik un tā, - Rīzenfelds uzstāj. - Vai negribējāt mesties lielpilsētas dzīves virpulī? - Ko es tur darīšu? Lielpilsētās nevienu par velti nebaro. - Varat Berlīnē kļūt par avīzes līdzstrādnieku. Sākumā jūs tur daudz nenopelnīsit, taču diezgan, lai varētu pieticīgi dzīvot. Pēc tam varēsit apskatīties, ko tālāk. - Ko? - es iesaucos bez elpas. - Jūs taču jau pāris reižu jautājāt, vai es nezinot kaut ko, kas jums derētu. Nu, Rīzenfeldam ir šādi tādi sakari. Man kaut kas ir padomā. Tāpēc jau šeit iegriezos. Tūkstoš deviņi simti divdesmit ceturtā gada pirmajā janvārī varat sākt. Nekas sevišķs nav, toties Berlīnē. Norunāts? - Pagaidiet! - Georgs iesaucas. - Viņam ir līgums uz pieciem gadiem. - Tad viņš aizlaidīsies pirms termiņa. Kārtībā? - Cik viņš pelnīs? - Georgs jautā. - Divsimt markas, - Rīzenfelds mierīgi paziņo. - Es jau domāju, ka tā ir tikai mānīšanās, - es sapīcis saku. - Jums laikam ir liels prieks apcelt cilvēkus? Divsimt marku! Vai tāda smieklīga summa vispār vairs eksistē? - Tagad tā atkal eksistē, - Rīzenfelds saka. - Jā? - es jautāju. - Kur tad? Jaunzēlandē? - Vācijā! Rudzu marka. Neesat par to neko dzirdējuši? Mēs ar Georgu saskatāmies. Bija paklīdušas baumas, ka būšot jauna nauda. Viena marka tikšot pielīdzināta noteiktam rudzu daudzumam, bet šajos gados jau ir bijis tik daudz baumu, ka neviens tam neticēja.
- Šoreiz tā ir patiesība, - Rīzenfelds apgalvo. - Zinu no drošiem avotiem. Pēc tam rudzu marku pārvērtīs par zelta marku. Valdība par to gādās. - Valdība! Tā taču ir vainīga pie visas šīs devalvācijas! - Iespējams. Taču tagad tam ir pielikts punkts. Valdībai vairs nav parādu. Viens biljons inflācijas marku tiks pielīdzināts vienai zelta markai. - Un zelta marka tad atkal kritīsies, vai ne? Tā viss sāksies no jauna. Rīzenfelds izdzer savu alu. - Vai jūs gribat vai negribat? - viņš jautā. Šķiet, ka restorānā pēkšņi ir kļuvis ļoti klusu. - Jā, - es atbildu. Liekas, it kā to teiktu kāds blakus sēdošais. Es neuzdrošinos paskatīties uz Georgu. - Tas ir prātīgi, - Rīzenfelds saka. Es lūkojos uz galdautu. Šķiet, ka tas viļņojas. Tad dzirdu Georgu sakām: - Viesmīli, atnesiet pudeli «Forster Jesuitengarten» - tūlīt! Es paceļu acis. - Tu taču mums izglābi dzīvību, - viņš saka. - Tāpēc! - Mums? Kāpēc mums? - Rīzenfelds jautā. - Dzīvība nekad netiek izglābta viena pati, - Georgs atjautīgi skaidro. - Tā vienmēr ir saistīta ar dažām citām. Nu šis brīdis ir garām. Es uzlūkoju Georgu ar pateicību. Esmu viņu nodevis, jo tā vajadzēja, un viņš to ir sapratis. Viņš paliek iepakaļ. - Tu mani apciemosi, - es saku. - Tad es tevi iepazīstināšu ar ievērojamajām Berlīnes dāmām un filmaktrisēm. - Puiši, tās tik ir ieceres, - Rīzenfelds man saka. - Kur kavējas vīns? Es taču jums tikko kā izglābu dzīvību. - Kurš kuru te patiesībā glābj? - es jautāju. - Katrs savu reizi kādu, - Georgs saka. - Tāpat kā kāds vienmēr savu reizi kādu nonāvē. Arī tad, ja pats to nezina. Nu vīns ir galdā. Uzrodas Eduards. Viņš ir bāls un satraukts. - Dodiet man arī vienu glāzi! - Pazūdi! - es iesaucos. - Parazīts! Mēs paši varam izdzert savu vīnu. - Ne jau tādēļ. Lai pudele iet uz mana rēķina! Es par to samaksāšu. Bet dodiet man glāzi! Man kaut kas jāiedzer. - Tu mums gribi šo pudeli izmaksāt? Apdomā, ko tu runā! - Tā es teicu. - Eduards apsēžas. - Valentīns ir miris, - viņš paziņo. - Valentīns? Kas tad viņam gadījies? - Sirdstrieka. Man tikko kā pateica pa telefonu. Viņš tver pēc glāzes. - Un tu, draņķi, gribi par to iedzert? - es sašutis iesaucos. - Tāpēc ka esi ticis no viņa vaļā? - Zvēru, ka ne! Ne jau tāpēc. Viņš taču tomēr izglāba man dzīvību. - Ko? - Rīzenfelds ir pārsteigts. - Jums arī? - Protams, ka man, kam gan citam? - Kas te notiek? - Rīzenfelds jautā. - Vai mums te ir dzīvības glābēju klubs? - Tur vainīgs laiks, - Georgs paskaidro. - Šajos gados daudziem ir izglābta dzīvība. Un daudziem ne. Es vēroju Eduardu. Viņam tiešām ir asaras acīs, bet ko gan no viņa var zināt? - Es tev neticu, - es saku. - Tu gribēji, lai ar viņu tā notiek! To es pārāk bieži esmu dzirdējis. Tu gribēji taupīt savu nolādēto vīnu! - Zvēru jums, ka ne! Es gan reizēm tā teicu, kā jau šo to mēdz teikt. Taču ne jau nopietni! - Asaru lāses Eduarda acīs piebriest. - Viņš taču tiešām izglāba man dzīvību. Rīzenfelds pieceļas. - Esmu diezgan atklausījies šo tērgāšanu par dzīvības glābējiem. Vai jūs pēcpusdienā būsit birojā? Labi!
- Puķes gan vairs nesūtiet, Rīzenfeld! - Georgs brīdina. Rīzenfelds atmet ar roku un aiziet ar nenosakāmu izteiksmi sejā. - Izdzersim vienu glāzi Valentīna piemiņai! - Eduards saka. Viņam dreb lūpas. - Kas to būtu domājis! Izgājis visu karu un tagad pēkšņi vienā brīdī beigts un pagalam. - Ja gribi kļūt sentimentāls, tad dari to pa īstam, - es saku. - Atnes vienu pudeli no tā vīna, kuru tu viņam nekad nenovēlēji! - Johannisbergieti, jā. - Eduards steigšus pieceļas un aizlāčo projām. - Man šķiet, ka viņš no tiesas ir nobēdājies, - Georgs saka. - No tiesas nobēdājies un no tiesas atvieglots. - Tā es arī domāju. Parasti vairāk arī nevar prasīt. Mēs vēl brīdi pasēžam. - Nupat sanāk mazliet par daudz notikumu, vai ne? - es beidzot ierunājos. Georgs paskatās uz mani. - Prozit! Reiz tev tik un tā vajadzēja aiziet. Un Valentīns? Viņš ir nodzīvojis pāris gadu ilgāk, nekā 1917. gadā varēja domāt. - Mēs visi esam nodzīvojuši ilgāk. - Jā, un tāpēc mums vajadzētu gādāt, lai no tā iznāk kaut kas jēdzīgs. - Vai mēs to nedarām? Georgs smejas. - To mēs darām, kad nevēlamies neko citu kā to, ko tai brīdī darām. Es militāri sveicinu. - Tad man nekas jēdzīgs nav iznācis. Un tev? Viņš pamirkšķina. - Nāc, kopjamies prom, iekams Eduards nav atgriezies! Velns lai rauj viņa vīnu! - Maigā, - es runāju tumsā pret mūri. - Maigā un nevaldāmā, mimoza un pātaga, kāds muļķis es biju, gribēdams, lai tu man piederi! Vai vēju var iesprostot? Kas tad no tā iznāks? Sasmacis gaiss. Ej vien, ej savu ceļu, ej uz teātriem un koncertiem, apprecies ar kādu rezerves virsnieku vai bankas direktoru, ar kādu inflācijas uzvarētāju, ej, jaunība, kura atstāj tikai to, kurš grib atstāt tevi, tu - plīvojošais karogs, kas nav satverams, bura uz daudzu zilgmju fona, fatamorgāna, raibo vārdu spēle, ej, Izabella, ej, mana vēlīnā, atgūtā, no kara viņas puses šurpu atrautā, mazliet par daudz zinošā, pārāk vecgudrā jaunība, ej, ejiet abas, un es arī iešu, mums nav nekas savstarpēji pārmetams, mēs ejam dažādos virzienos, taču arī tas ir tikai šķietami, jo nāvi nevar apmānīt, to var tikai pārciest. Ardievu! Mēs ar katru dienu vairāk mirstam, bet arī ar katru dienu ilgāk dzīvojam, jūs man to esat mācījušas, un es to negribu aizmirst, nekas netiek iznīcināts, un, kas neko negrib paturēt, tam pieder viss, ardievu, es skūpstu jūs ar savām tukšajām lūpām, es jūs apkampju ar savām rokām, kuras nespēj jūs noturēt, ardievu, ardievu, jūs, kas esat manī un paliksit tur tik ilgi, kamēr es jūs neaizmirsīšu... Man rokā ir Rota degvīna pudele, un es sēžu alejā uz pēdējā sola, no kurienes pilnīgi var pārredzēt psihiatrisko slimnīcu. Man kabatā čaukst čeks par stabilu valūtu: veseliem trīsdesmit Šveices frankiem. Brīnumi sekoja cits aiz cita: kāds Šveices laikraksts, kuru es pirms diviem gadiem bombardēju ar saviem dzejoļiem, prāta aptumšošanās brīdī pēkšņi ir vienu no tiem pieņēmis un tūlīt atsūtījis man šo čeku. Es jau biju bankā apvaicāties - viss ir kārtībā. Bankas valdes priekšsēdētājs man tūlīt piedāvāja, lai pārdodu to pēc melnā tirgus cenām. Es glabāju čeku krūškabatiņā, tuvāk pie sirds. Tas gan ir atnācis dažas dienas par vēlu. Par to es būtu varējis nopirkt uzvalku un baltu kreklu un šādā ietērpā reprezentēties dāmām Terhovenām. Kur nu vairs! Gaudo decembra vējš, čeks čaukst, un es sēžu šeit lejā, iedomātā smokingā, iedomātās lakkurpēs, kuras Karls Brills man vēl ir parādā, slavēju Dievu un pielūdzu tevi, Izabella! Krūškabatiņā man ir smalks batista kabatlakatiņš, es esmu kapitālists, kas devies ceļojumā, «Sarkanās dzirnavas» guļ man pie kājām, kad man iegribas, man rokā dzirkstī bezbailīgā dzērāja, negausīgā dzērāja šampanietis - feldfēbeļa Knopfa dzēriens, ar kuru viņš piespieda atkāpties nāvi, un es dzeru, sēdēdams pretī mūra žogam, aiz kura esi tu, Izabella, - mana jaunība, aiz kura ir tava māte, aiz kura ir Dieva bankas grāmatvedis Bodendīks, aiz kura ir prāta majors Vernike, aiz kura valda lielais prāta aptumsums un mūžīgais karš, es dzeru un redzu iepretī, pa kreisi no sevis, apriņķa vecmāšu skolu, kurā pāris logu vēl ir gaiši un kur mātes dzemdē, un tikai tagad es ievēroju, ka tā atrodas tik tuvu psihiatriskajai slimnīcai,
turklāt es taču to pazīstu, man tā jāpazīst, jo pats tur esmu dzimis, tomēr līdz pat šai dienai par to gandrīz netiku iedomājies! Esi sveicināta arī tu, cildenā mītne, auglības bišu strops, manu māti ievietoja tevī, tāpēc ka mēs bijām nabagi un par dzemdībām te nebija jāmaksā, jo tā bija mācību iestāde topošām vecmātēm, un tā notika, ka es jau dzimstot kalpoju zinātnei! Lai sveicināts nezināmais celtnieks, kas tevi tik saprātīgi novietojis tās otras ēkas tuvumā! Iespējams, ka viņš to darījis bez ironijas, jo labākos jokus pasaulē vienmēr plēš nopietni, sabiedrības priekšgalā stāvoši cilvēki. Tomēr - cildināsim savu saprātu, taču pārāk neleposimies un nebūsim pārāk droši par to! Tu, Izabella, atguvi šo danaju dāvanu, un augšā sēž Vernike un priecājas, un viņam ir taisnība. Taču tas, kas gūst taisnību, katru reizi sper soli tuvāk nāvei. Tas, kam vienmēr ir taisnība, ir kļuvis par melnu obelisku! Par pieminekli! Pudele ir iztukšota. Es to aizmetu, cik tālu varu. Tā ar dobju plakšķi iekrīt mīkstajā, uzartajā tīrumā. Es pieceļos. Esmu pietiekami daudz dzēris un nobriedis iešanai uz «Sarkanajām dzirnavām». Rīzenfelds šovakar tur rīko četrkārtīgu atvadu vakaru un dzīvības glābēju saietu. Tur būs arī Georgs un Līza, un turpu došos arī es, kam vispirms bija jānokārto dažas privātas atvadīšanās, taču mēs visi kopā svinēsim svarīgas vispārējas atvadas - teiksim ardievas inflācijai. Vēlu naktī mēs kā apdzērušos sēru viesu gājiens virzāmies pa Lielo ielu. Raustās vājā laternu gaisma. Mēs šo gadu esam mazliet priekšlaicīgi ielaiduši kapā. Mums ir piebiedrojušies Villijs un Renē de la Tūra. Villijs un Rīzenfelds ir iekarsuši dedzīgā strīdā: Rīzenfelds apzvērēja, ka inflācijai ir beigas un nostiprināsies rudzu marka, bet Villijs paziņoja, ka tad viņam jābankrotē un jau tāpēc vien tas nedrīkstot notikt. Pēc tam Renē de la Tūra kļuva ļoti nerunīga. Vējainajā naktī mēs tālumā saskatām vēl vienu ļaužu grupu. Tā nāk pa Lielo ielu uz mūsu pusi. Georg, - es saku. - Lai dāmas paliek mazliet iepakaļ! Izskatās, ka šie grib meklēt kašķi. - Labi. Mēs atrodamies Jaunā tirgus tuvumā. - Ja redzi, ka mums sāk iet plāni, tad skrien tūlīt uz Maca kafejnīcu, - Georgs māca Līzu. - Pajautā, kur atrodas Bodo Lederhozes dziedāšanas biedrība, un saki, ka mums vajadzīgs tās priekšnieks. - Tad viņš pievēršas Rīzenfeldam: - Jūs labāk izliecieties, ka nepiederat pie mums. - Tu, Renē, mūc projām! - Villijs viņai skaidro. - Turies tālāk no kautiņa! Otra grupa ir pienākusi klāt. Šiem kājās ir zābaki - vācu patriotu dižākais sapnis, un, izņemot divus puišus, pārējie nav vecāki par astoņpadsmit - divdesmit gadiem. Toties viņu ir divreiz vairāk par mums. Mēs paejam viens otram garām. - To sarkano suni taču mēs pazīstam! - pēkšņi viens no viņiem iekliedzas. Villija matu rota lāsmo arī naktī. - Un to plikpauri arī! - bļauj otrs, rādīdams uz Georgu. Sitiet viņus! - Joz, Līza! - Georgs uzsauc. Viņa skrien, ka papēži vien zib. - Tie gļēvuļi grib saukt policiju! - iesaucas viens briļļains ar kviešudzelteniem matiem un grib mesties Līzai pakaļ. Villijs aizliek priekšā kāju, un kviešudzeltenais nogāžas. Tūlīt iet kautiņš vaļā. Mēs esam pieci, ja neskaita Rīzenfeldu. Patiesībā tikai četrarpus. Pusvīrs ir Hermanis Locs, mūsu karabiedrs, kuram kreisā roka amputēta līdz plecam. Viņš un vēl otrs karabiedrs - mazais Kēlers - mums piebiedrojās «Centrālajā kafejnīcā». - Uzmanies, Hermani, ka šie tevi nenogāž! - es uzsaucu. - Turies vidū! Un tu, Kēler, kod, ja tiec notriekts zemē! - Nosegt aizmuguri! - Georgs komandē. Pavēle ir laba, bet šajā brīdī mūsu aizmuguri var segt vienīgi Maksa Kleina modes nama lielie skatlogi. Patriotiskā Vācija dodas uzbrukumā mums, bet kurš gan grib, lai viņu ietriec skatlogā? Ar stikliem sagriezīs muguru, un turklāt vēl radīsies jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu veikalam. To no mums pieprasīs, ja skatlogi saplīsīs. Mēs nevaram bēgt. Pagaidām paliekam cieši kopā. Skatlogi ir pa pusei apgaismoti, un tas mums palīdz pretiniekus labi saskatīt. Es pazīstu vienu no vecākajiem: viņš pieder pie tiem, ar kuriem mums jau reiz iznāca saķeršanās
«Centrālajā kafejnīcā». Tas ir vecs likums, ka vispirms jāpadara mīksti barveži, tāpēc es viņam uzsaucu: - Panāc tuvāk, tu - gļēvuli, kam ģīmis kā bērna pakaļa! Šis ir nedomā to darīt. - Izraujiet viņu ārā! - viņš komandē savu gvardi. Trīs dodas uzbrukumā. Villijs vienam iegāž pa galvu tā, ka šis nokrīt. Otram ir rokā gumijas steks, un viņš ar to iesit man pa roku. Es viņu nevaru sagrābt, bet viņš mani gan. Villijs to redz, palec uz priekšu un izgriež viņam roku. Gumijas steks nokrīt zemē. Villijs grib to pacelt, bet tiek nogrūsts zemē. - Paķer steku, Kēler! - es saucu. Kēlers metas jūklī uz zemes, kur Villijs kaujas savā gaiši pelēkajā uzvalkā. Mūsu cīņas sistēma ir izjaukta. Es dabūju grūdienu un lidoju skatlogā tā, ka stikli vien šķind. Par laimi, rūts paliek vesela. Augstākajos stāvos paveras logi. Aizmugurē no skatloga dziļumiem mūsos noraugās Maksa Kleina eleganti ģērbtie koka manekeni. Šīs koka lelles, kurām mugurā ir jaunākās ziemas modes paraugi, nekustīgi stāv kā dīvaina, mēma seno ģermāņu sieviešu ģints, kā sievas, kuras uzmundrināja cīnītājus no ratiem veidoto nocietinājumu priekšā. Liels, pūtains lamzaks sagrābis mani aiz rīkles. Viņš ož pēc siļķēm un alus un ir piebāzis galvu tik tuvu, it kā gribētu mani skūpstīt. Pēc sitiena ar gumijas steku mana kreisā roka ir nevarīga. Es lūkoju iegrūst labās rokas īkšķi šim acī, bet viņš neļauj, cieši spiezdams galvu man pie vaiga, it kā mēs būtu divi pretdabiski mīlētāji. Tā kā es nevaru arī iespert, jo viņš stāv man pārāk tuvu klāt, tad esmu visai bezpalīdzīgs. Tai brīdī, kad, slāpdams nost, gribu gāzties zemē, es ieraugu kaut ko tādu, kas man šķiet kā parādība pirms samaņas zaudēšanas: no pūtainā paura gluži kā no sevišķi auglīgas mēslu kaudzes pēkšņi izaug ziedoša ģerānija, mana pretinieka acīs parādās maiga pārsteiguma izteiksme, tvēriens man pie rīkles kļūst vaļīgāks, mums visapkārt šķīst poda lauskas, es ienirstu, atbrīvojos, šaujos atkal augšā un jūtu asu knakšķi - esmu ar pakausi no apakšas trāpījis šim pa zodu, un šis lēnām noslīgst uz ceļiem. No augšas mūsu barā iesviestās ģerānijas saknes dīvainā kārtā tik cieši apvijušas pūtainā galvu, ka šis saļimst ceļos ar puķi uz galvas. Viņš izskatās pēc itin mīlīga savu senču pēcteča - tie savas galvas mēdza rotāt ar vērša ragiem. Gluži kā sasistas ķiveres paliekas uz viņa pleca vēl turas divas zaļas majolikas lauskas. Puķu pods bija liels, taču patriota galvaskauss laikam izkalts no dzelzs. Es jūtu, ka viņš, vēl tupēdams uz ceļiem, mēģina kaut ko nodarīt maniem dzimumorgāniem, tāpēc sagrābju ģerāniju ar visām saknēm un tajās saķepušo zemi un triecu viņam acīs. Viņš atlaižas un berzē acis, un, tā kā šādā pozā nevaru neko iesākt ar dūrēm, es viņam atdaru, iesperdams ar kāju pa dzimumorgāniem. Šis sakņūp un ķer ar ķepām uz leju, tai aizsargātos. Es vēlreiz iemetu viņam acīs smilšaino sakņu pinumu un gaidu, kad viņš atkal cels rokas augšā, lai es varētu atkārtot visu vēlreiz. Taču šis noliec galvu pie zemes, kā paklanīdamies pēc austrumnieku paražas, un nākamajā mirklī es vairs tikai sadzirdu dārdoņu visapkārt. Neesmu uzmanījies, tāpēc esmu dabūjis pamatīgu belzienu no kāda cita. Es lēnām slīdu gar skatlogu zemē. Milzīgi liela un vienaldzīga manī noraugās lelle ar izkrāsotām acīm un bebrādas kažoku mugurā. - Mums jātiek līdz ķemertiņam! - es dzirdu Georga balsi. Viņam ir taisnība. Mums labāk jānosedz aizmugure. Taču runāt jau par to var, bet mēs esam aplenkti. Pretiniekiem no kaut kurienes ir uzradušies papildspēki, un patlaban izskatās tā, ka mēs ar stiklos sagrieztām galvām paliksim guļam starp Maksa Kleina manekeniem. Šajā mirklī redzu, ka Hermanis Locs nometies zemē. - Palīdzi man izvilkt piedurkni! - viņš elš. Es bīdu viņa svārku kreiso piedurkni uz augšu. Atklājas spīdīga rokas protēze. Tas ir niķeļa delms, kuram apakšā piestiprināta mākslīga tērauda plauksta melnā cimdā. Tāpēc Hermanis ir dabūjis iesauku Gecs fon Berlihingens ar dzelzs dūri. Viņš žigli noņem roku no pleca, tad ar dabisko plaukstu satver mākslīgo un pieceļas. - Ceļu! Gecs nāk! - es saucu no apakšas. Georgs un Villijs ātri pakāpjas sāņus, lai Hermanis tiek cauri. Viņš vicina savu metāla roku uz visām pusēm kā spriguli un jau ar pirmo sitienu trāpa vienam barvedim. Uzbrucēji uz mirkli atkāpjas. Hermanis ielec viņiem vidū un griežas apkārt, tālu izstiepis lieko roku. Tad viņš to sagriež tā, lai varētu saķert pleca galu, un pēc tam zvetē ar tērauda plaukstu. - Skriešus! Līdz ķemertiņam! - viņš kliedz. - Es jūs segšu! Tas, kā Hermanis darbojas ar protēzi, ir neparasts skats. Es viņu jau vairākkārt esmu redzējis tā
cīnāmies, bet mūsu pretinieki ne. Šie vienu mirkli sastingst, it kā viņu vidū būtu iebrucis nelabais, un tas nāk mums par labu. Mēs izlaužamies un drāžamies pāri uz Jaunā tirgus tualeti. Garām skriedams, es redzu, kā Hermanis skaisti iebliež otram barvedim pa augšup paslieto purnu. - Ei, Gec! - es saucu. - Nāc līdzi! Mēs esam ārā! Hermanis vēlreiz apgriežas riņķī. Tukšā piedurkne plandās viņam apkārt, ar augšdelma stumbeni viņš izdara dīvainas kustības, lai noturētos līdzsvarā, un divi zābakotie, kas stāv ceļā, blenž viņā ar izbrīnu un šausmām. Viens dabū triecienu pa zodu, otrs, redzēdams melno lieko roku lidojam sev virsū, izbīlī iebļaujas, aizsedz acis un metas projām. Mēs sasniedzam glīto, četrstūrīgo smilšakmens mājiņu un nocietināmies dāmu pusē. Te ir vieglāk aizstāvēties. Kungu pusē var iekāpt no pisuāru telpas un uzbrukt mums no aizmugures, bet dāmu pusē logi ir mazi un atrodas augstu. Uzbrucēji mums seko. Tagad to ir jau vismaz divdesmit, jo viņu pulku papildinājuši citi nacisti. Es saskatu kādas pāris viņu uniformas, kas ir sūdu krāsā. Šie mēģina ielauzties no tās puses, kur stāvam mēs ar Kēleru. Jūklī es pamanu, ka mums no aizmugures tuvojas palīgspēki. Pēc acumirkļa redzu, ka Rīzenfelds ar salocītu mapi, kurā, cerams, ir granīta paraugi, iesit vienam, bet Renē de la Tūra ir novilkusi vienu augstpapēža kurpi un satvērusi aiz purngala, lai varētu ar papēdi zvetēt. Kamēr es uz viņiem skatos, man kāds ar galvu ietriecas pakrūtē tā, ka man elpa ar blīkšķi izšaujas no mutes. Es neskopodamies dalu uz visām pusēm vājus, bet neprātīgus sitienus, un nezin no kurienes man radusies savāda drošības sajūta. Automātiski paceļu vienu celi, gaidīdams, ka zveltnis atkal trieksies man vēderā. Tai pašā brīdī redzu vienu no skaistākajiem skatiem, kādu šādā situācijā var iedomāties: pār Jaunā tirgus laukumu šurp steidzas Līza kā Samotrākes Nīke, viņai blakus Bodo Lederhoze un aiz viņa dziedāšanas biedrības vīri. Es tiešām atkal jūtu zveltņa belzienu pa vēderu un redzu Rīzenfelda dokumentu mapi noplandam lejup kā dzeltenu karogu. Vienlaicīgi Renē de la Tūra izdara zibenīgu vēzienu uz leju, un pēc tam atskan galvaszveltņa bļāviens. Renē kliedz skaļā ģenerāļa balsī: - Mierā, cūkas! - Daļa uzbrucēju nevilšus satrūkstas. Tad sāk uzdarboties dziedāšanas biedrība, un mēs esam brīvi. Es uzslienos kājās. Pēkšņi iestājies klusums. Uzbrucēji ir aizlaidušies lapās. Aizstiepuši līdzi arī savus ievainotos. Atgriežas Hermanis Locs. Viņš kā kentaurs bija meties pakaļ bēgošajiem pretiniekiem un paguvis vienam vēl iešķilt dzelžainu pļauku. Mēs esam tikuši cauri gluži labi. Man galvā ir bumbierveida puns, un šķiet, ka ir lauzta roka. Tomēr tā nav lauzta. Turklāt man ir pavisam šķebīga dūša. Esmu pārāk daudz dzēris, lai belzieni pa kuņģi varētu sagādāt izpriecu. Atkal mani moka atmiņas zibsnis, kas neko neatsauc atmiņā. Kas gan tas bija? - Es tagad gribētu vienu šņabi, - es saku. - To tu dabūsi, - Bodo Lederhoze apsola. - Tagad ejam, iekams nav ieradusies policija. Piepeši atskan skaļš plīkšķis. Mēs pārsteigti pagriežamies atpakaļ. Līza kādam ir iesitusi. - Tu, nolādētais žūpa! - viņa mierīgi saka. - Tā tu rūpējies par māju un sievu... - Tu... - nepazīstamais murmina. Līzas roka iecērt vēlreiz, ka noplīkšķ. Un tagad pēkšņi atraisās mans atmiņas mezgls. Vaceks! Tur viņš stāv, jocīgi saķēris dibenu. - Mans vīrs! - Līza noskandē pāri Jaunajam tirgum. - Un ar tādu es esmu precējusies. Vaceks neatbild. Viņš stipri asiņo. Vecā brūce pierē, kura radās no mana sitiena, ir atnākusi vaļā. Arī no matiem tek asinis. - Vai tas ir jūsu darbs? - es klusām jautāju Rīzenfeldam. - Ar dokumentu mapi? Viņš pamāj ar galvu un uzmanīgi vēro Vaceku. - Cik labi reizēm sagadās, - viņš saka. - Kas vainas viņa dibenam? - es jautāju. - Kāpēc viņš to ir saķēris? - Lapsenes dzēliens, - Renē de la Tūra atbild un iedur garu cepures adatu atpakaļ leduszilā samta cepurītē, kas rotā viņas cirtaino galvu. - Visu cieņu! - Es paklanos viņai un pieeju pie Vaceka. - Tā, - es saku, - tagad zinu, kas skrēja ar galvu man vēderā! Vai tā ir pateicība par to, ka es jums mācīju, kā labāk dzīvot? Vaceks blenž manī. - Jūs? Es jūs nepazinu! Ak Dievs!
- Viņš nekad nevienu nepazīst, - Līza nievīgi saka. Vaceks izskatās nožēlojami. Turklāt es ievēroju, ka viņš tiešām centies rīkoties pēc maniem padomiem. Viņš ir licis īsi apgriezt savas krēpes un tādējādi panācis, ka Rīzenfelda sitiens bija jo stiprāks; viņam ir mugurā pat jauns, balts krekls, bet viss, ko viņš no tā guvis, ir, ka asins traipi uz tā izceļas vairāk nekā uz jebkura cita. Viņš ir īsts nelaimes putns! - Nāc uz mājām, tu, žūpa un kausli! - Līza uzsauc un iet projām. Vaceks viņai paklausīgi seko. Vientuļais pāris aiziet pāri Jaunā tirgus laukumam. Neviens viņiem neseko. Georgs palīdz Locam kaut kā atkal piemeistarot klāt rokas protēzi. - Nāciet, - Lederhoze aicina. - Manā kafejnīcā vēl varēsim iedzert. Tur ir slēgta sabiedrība. Mēs brīdi pasēžam kopā ar Bodo un viņa biedrības vīriem. Tad dodamies mājās. Zogas šurp pelēcīgs rīts. Garām iet avīžu zēns. Rīzenfelds viņam pamāj un nopērk vienu laikrakstu. Pirmajā lappusē ar lieliem burtiem ir rakstīts: «Inflācijai beigas! Viens biljons - viena marka!» - Nu, kā? - Rīzenfelds man jautā. Es pamāju ar galvu. - Puiši, tiešām var notikt, ka es bankrotēju, - Villijs saka. - Es vēl rēķinājos ar biržas kursa krišanos. - Viņš bēdīgi skatās uz savu pelēko uzvalku un tad uz Renē. - Nu, bet kas gan ir nauda - kā nākusi, tā gājusi, vai ne? - Nauda ir ļoti svarīga, - Renē vēsi atbild. - It īpaši, ja tās nav. Mēs ar Georgu ejam pa Marijas ielu. - Savādi, ka Vaceks dabūja pa ādu tieši no manis un no Rīzenfelda, - es saku, - nevis no tevis. Būtu taču dabiskāk, ja ar viņu būtu cīkstējies tu. - Dabiskāk gan, bet ne taisnīgāk. - Taisnīgāk? - es jautāju. - Tas ir visai sarežģīti. Tagad esmu pārāk noguris, lai izrisinātu šo domu. Plikpauriem nevajadzētu vairs kauties. Viņiem vajadzētu filozofēt. - Tad tev paredzama ļoti vientuļa dzīve. Izskatās, ka šis laiks būs kaušanās laiks. - Nedomāju vis. Viens šausmīgs karnevāls ir beidzies. Vai pašlaik neizskatās pēc kosmiskas Pelnu dienas? Ir pārplīsis milzīgs ziepju burbulis. - Un? - es jautāju. - Un? - savukārt jautā viņš. - Kāds izpūtīs jaunu - vēl milzīgāku. - Varbūt. Mēs stāvam dārzā. Pienainais rīta gaiss pelēcīgi veļas ap krustiem. Lāgā neizgulējusies, parādās Knopfa jaunākā meita. Viņa ir gaidījusi mūs. - Tēvs saka - jūs varot atpirkt kapakmeni par divpadsmit biljoniem. - Pasakiet viņam, ka mēs solām astoņas markas. Un tās arī tikai šodien līdz pusdienlaikam. Naudas būs ļoti maz. - Ko? - Knopfs sauc no guļamistabas. Viņš ir noklausījies. - Astoņas markas, Knopfa kungs. Bet šodien pusdienlaikā vairs tikai sešas. Nauda slīd uz leju. Kas to gan būtu domājis? Likās taču, ka vēl kāps. - Tad es to labāk paturu mūžīgi mūžam, jūs, nolādētie līķu aplaupītāji! - Knopfs noķērcas un aizsit logu ciet. XXV Verdenbrikas dzejnieku klubs sarīkojis man atvadu vakaru «Valhallas» senvācu zālē. Dzejnieki ir nemierīgi un izliekas, it kā būtu aizkustināti. Pirmais pie manis pienāk Hungermanis. - Tu manus dzejoļus pazīsti. Pats teici, ka tie tev sagādājuši vienu no spēcīgākajiem poētiskajiem pārdzīvojumiem. Spēcīgāku
nekā Stefana Georges dzejoļi. Viņš urbjas manī ar skatienu. Tā es nekad neesmu teicis. To teica Bambuss, bet Hungermanis par Bambusu savukārt teica, ka, viņaprāt, Bambuss esot ievērojamāks par Rilki. Es tomēr neiebilstu. Nogaidoši raugos Kazanovas un Muhameda apdziedātājā. - Nu tad labi, - Hungermanis turpina, bet pēkšņi kaut kas novirza viņa uzmanību. - No kurienes tev, starp citu, radies šis jaunais uzvalks? - To es šodien nopirku par honorāru, ko saņēmu no Šveices, - es atbildu pāva pieticībā. - Šis ir mans pirmais jaunais uzvalks kopš tā laika, kad kļuvu par Viņa Majestātes karavīru. Nav vis pāršūts no formastērpa, īsts, neviltots civiltērps. Inflācija ir beigusies! - Honorārs no Šveices? Tātad tu jau esi pazīstams starptautiskā mērogā? Nu jā, - Hungermanis saka pārsteigts un tūlīt nedaudz sapīcis. - No laikraksta? Es pamāju. Kazanovas autors nicīgi pamet ar roku. - Tā jau domāju! Mani darbi, protams, nav paredzēti ikdienas lietošanai. Tos var ievietot varbūt tikai pirmšķirīgā literārā žurnālā. Iepriekš teiktais attiecināms uz to, ka manu dzejoļu krājumu pirms trim mēnešiem nelaimīgā kārtā izdevis Arturs Bauers Verdenbrikā. Kāda nejēdzība! - Vai tevi piespieda to darīt? - Jā, morāliski. Bauers man sameloja. Viņš teicās izvērst milzīgu reklāmu, paplašināt izdevniecību, līdzās manai grāmatai izdot Mēriki, Gēti, Rilki, Stefanu Georgi un it īpaši Helderlīnu, bet neko no solītā viņš nav pildījis. - Viņš izdeva Oto Bambusu, - es iebilstu. Hungermanis atmet ar roku. - Bambuss, starp mums runājot, ir tikai nemākulis un atgremotājs. Viņa krājums man tikai kaitēja. Vai zini, cik Bauers no manas grāmatas ir pārdevis? Ne vairāk par pieci simti eksemplāriem! Bauers man stāstīja, ka visa tirāža bijusi divi simti piecdesmit eksemplāru, viņš pārdevis divdesmit astoņus, no tiem deviņpadsmit slepeni nopircis pats Hungermanis. Un šo krājumu izdot tika piespiests nevis Hungermanis, bet Bauers. Hungermanis, kas reālģimnāzijā strādā par vācu valodas skolotāju, bija piedraudējis Arturam, ka pretējā gadījumā viņš savā skolā ieteikšot citu grāmatu tirgotāju. - Kad tu tagad Berlīnē strādāsi laikraksta redakcijā, - Hungermanis saka, - tad atceries, ka biedriskums ir mākslinieku cildenākā īpašība! - To es zinu. Retākā īpašība arī. - Tur jau tā lieta. - Hungermanis izvelk no kabatas savu dzejoju krājumiņu. - Lūdzu, - ar veltījumu. Uzraksti Berlīnē par to kaut ko! Un atsūti man divus eksemplārus. Par to es tev šeit, Verdenbrikā, palikšu uzticīgs draugs. Un, ja tu tur atradīsi labu izdevēju, tad atceries, ka otrs dzejoļu krājums jau top. - Norunāts. - Es jau zināju, ka varu uz tevi paļauties. - Hungermanis svinīgi krata man roku. - Vai drīz neiznāks arī kaut kas no taviem darbiem? - Nē. Es esmu atmetis dzejošanu. - Ko? - Gribu vēl pagaidīt, - es saku. - Vispirms jāiepazīst pasaule. - Ļoti prātīgi! - Hungermanis uzsvērti paslavē. - Kaut vairāk iesācēju rīkotos tā, nevis ar saviem smērējumiem aizšķērsotu ceļu tiem, kas kaut ko var! Hanss ar asu skatienu veras telpā. Es gaidu, ka viņš man jautri pamirkšķinās, taču viņš pēkšņi ir kļuvis nopietns. Es viņam varu pavērt iespēju darījumu kārtošanai, tāpēc humoram te vairs nav vietas. Citiem neko nestāsti par mūsu norunu, - viņš man vēl piekodina. - Protams, ka ne, - es atbildu un redzu, ka Oto Bambuss zogas šurp. Pēc stundas man kabatā jau ir Bambusa «Klusuma balsis» ar glaimojošu veltījumu un vēl eksotiski
soneti «Tīģeriene» mašīnrakstā, kuri man jānogādā Berlīnē; Zommerfelds man iedeva brīvajās vārsmās sacerētās grāmatas par nāvi norakstu, citi kluba biedri - vēl kādu duci savu darbu norakstu, bet Eduards poēmu mirušā drauga piemiņai; šajā mašīnrakstā ir simt sešdesmit astoņas rindas, un tās veltītas Valentīnam - draugam, cīņu biedram un cilvēkam. Eduards strādā ātri. Pēkšņi viss ir kļuvis bezgala tāls. Tikpat tāls kā inflācija, kas mirusi pirms divām nedēļām, vai arī kā bērnība, kura īsā laikā tika noslāpēta armijas formastērpā. Tikpat tāls kā Izabella. Es lūkojos sejās. Vai šajās sejās vēl jaušams pārsteigums, ar kādu bērni noraugās haosā vai brīnumā, vai arī tās jau ir rosīgu biedrības vīru sejas? Vai tajās vēl patvēries kaut kas no Izabellas aizrautīguma un šausmu pilnās izteiksmes, vai arī tās ir tikai sejas, kādas mēdz būt atdarinātājiem un pļāpīgiem lielībniekiem, kas apveltīti ar talanta druskām, kuras jaunībā piemīt ikvienam un kuru izzušana tiek plātīgi un ar skaudību apdziedāta, kaut gan vajadzētu tajā noraudzīties klusējot un paglābt vienu dzirkstelīti savai turpmākajai dzīvei. - Kolēģi, - es saku. - Tagad es no jūsu kluba izstājos. Visas sejas pavēršas pret mani. - Izslēgts! Tu būsi mūsu kluba korespondētājloceklis Berlīnē, Hungermanis pavēstī. - Es izstājos, - es atkārtoju. Dzejnieki brīdi klusē. Viņi raugās manī. Vai es maldos vai arī redzu dažu acīs tādas kā bailes no atklājuma? - Tu to nopietni domā? - Hungermanis jautā. - Pavisam nopietni. - Labi. Mēs neprotestējam un tūlīt ieceļam tevi par kluba godabiedru. Hungermanis paveras apkārt. Atskan skaļi aplausi. Sejās izzūd saspringums. - Vienbalsīgi pieņemts! - iesaucas Kazanovas apdziedātājs. - Pateicos jums, - es saku. - Tas ir ļoti pagodinoši. Taču es to nevaru pieņemt. Tā būtu it kā pārvēršanās sava paša statujā. Negribu doties pasaulē, būdams kāda iestādījuma godabiedrs, kaut arī tas būtu mūsu klubs Bānštrāsē. - Tevis minētais salīdzinājums nebija nekāds labais, - saka nāves dzejnieks Zommerfelds. - Viņš to var atļauties, - Hungermanis iebilst. - Kas tad tu gribi būt, dodoties pasaulē? - Es smejos. - Maza dzīvības dzirksts, kas centīsies nenodzist. - Ak tu mīļais Dievs! - iesaucas Bambuss. - Vai kaut ko līdzīgu nav teicis jau Eiripīds? - Iespējams, Oto. Tad taču tur jābūt kādai jēgai. Es nemaz negribu par to rakstīt, gribu tikai pamēģināt būt šāda dzirksts. - To nav vis teicis Eiripīds, - paziņo akadēmiķis Hungermanis, uzmezdams ciema skolotājam Bambusam vēlīgu skatienu. - Tātad tu gribi... - viņš vēršas pie manis. - Vakarvakarā es sakūru uguni, - es saku. - Dega labi. Jums jau ir zināms vecais noteikums tiem, kas dodas ceļā: lai būtu viegls nesamais. Visi cītīgi māj ar galvu. Viņi šo noteikumu vairs «nezina» vis, to es tagad saprotu. - Nu tad... - es saku. - Eduard, man vēl ir divpadsmit ēšanas talonu. Deflācija tos ir apsteigusi, taču es domāju, ka man ir legālas tiesības pieprasīt par tiem ēdienu, kaut arī šīs tiesības vajadzētu izkarot tiesas ceļā. Vai tu tos neapmainītu pret divām johannisbergieša pudelēm? Mēs tagad tās izdzersim. Eduards zibenīgi aprēķina. Viņš ierēķina arī Valentīnu un viņa piemiņai veltīto dzejoli, kas atrodas man kabatā. - Pret trim pudelēm, - viņš atbild. Villijs sēž mazā istabiņā. Viņš to ir iemainījis pret savu eleganto dzīvokli. Tas ir straujš lēciens nabadzībā, taču Villijs to pārcieš labi. Viņš ir izglābis savus uzvalkus, mazliet dārglietu, un tas viņam palīdzēs vēl ilgu laiku būt elegantam kungam. Sarkano automašīnu gan vajadzēja pārdot. Viņš bija par daudz pārdroši spekulējis uz kursa krišanos. Savas istabas sienas viņš pats ir iztapsējis ar inflācijas
naudaszīmēm un vērtību zaudējušām akcijām. - Tā iznāca lētāk nekā ar tapetēm, - viņš saka. - Un interesantāk. - Un kā citādi? - Droši vien dabūšu nelielu vietu Verdenbrikas bankā. - Villijs greizi smīn, - Renē patlaban ir Magdeburgā. Viņa raksta, ka gūstot lielus panākumus «Zaļajā kakadu». - Labi, ka vismaz vēl raksta. Villijs atvēzē roku plašā žestā. - Nav ko bēdāt, Ludvig. Kas pagājis - pagājis. Turklāt pēdējos mēnešos es nekādi vairs nevarēju Renē piedabūt, lai viņa naktī atdarina ģenerāli. Tā vairs bija tikai pusbauda. Pēc ilgāka laika viņa pirmo reizi atkal komandēja, kad notika ievērojamā kauja pie Jaunā tirgus tualetes. Dzīvo vesels, vecais! Uz atvadām, - viņš atver koferi, kurā ir akcijas un papīrnauda, - ņem, ko gribi! Miljoni, miljardi - tas bija kā sapnis, vai ne? - Jā, - es pievienojos. Villijs mani pavada līdz ielai. - Pāris simtus marku es izglābu, - viņš čukst. - Tēvzeme vēl nav zaudēta! Tā nauda ir franču frankos. Spekulēšu ar to biržā uz kursa krišanos. Vai tu arī negribētu piedalīties ar mazu likmi? - Nē. Villij. Es spekulēju vairs tikai uz Hausse[8]. - Hausse, - viņš novelk, it kā teiktu - Popokatepetls. Es sēžu birojā viens. Šī ir mana pēdējā diena šeit. Naktī braukšu projām. Šķirstu kādu katalogu un prātoju, vai uz atvadām vēl neuzrakstīt uz viena manis zīmētā kapakmens Vaceka vārdu, bet tad zvana telefons. - Vai tu esi tas, kuru sauc par Ludvigu? - jautā aizsmakusi balss. - Tas, kurš ķēra vardes un glodenes? -- Iespējams, - es atbildu. - Svarīgi ir, kāpēc ķēru. Kas zvana? - Fricija. - Fricija! Protams, ka tas esmu es. Kas noticis? Vai Oto Bambuss... - Dzelzs Zirgs ir miris. - Ko? - Jā. Vakarvakarā. Ar sirdstrieku. Strādājot. - Skaista nāve, - es saku. - Tikai par agru! Fricija klepo. Tad viņa saka: - Jums taču tur ir pieminekļu darbnīca, vai ne? Tā tak jūs stāstījāt! - Mums ir labākā pieminekļu firma pilsētā, - es atbildu. - Kāpēc tā jautājat? - Kāpēc? Mīļais Dievs, Ludvig, trīs reizes atļauts minēt! Priekšniece, protams, to grib pasūtīt kādam mūsu klientam. Un tu taču arī ar Dzelzs Zirgu... - Es ne, - es viņu pārtraucu. - Taču var gadīties, ka mans draugs Georgs... - Vienalga, kādam no klientiem pasūtījums jādod. Skrien šurp! Tikai ātri! Te jau viens bija - jūsu konkurentu pārstāvis, šis birdināja lielas asaras un apgalvoja, ka arī esot ar Zirgu... - Asaru Oskars! Bez šaubām! Tūlīt eju! - es saku. - Tā kaucošā boja melo! Priekšniece mani sagaida. - Vai gribat viņu redzēt? - viņa jautā. - Vai viņa novietota šeit? - Augšā, viņas istabā. Mēs ejam augšā pa čīkstošajām kāpnēm. Durvis ir atvērtas. Es redzu, ka meičas ģērbjas. - Vai jūs šodien arī strādājat? - es jautāju. Priekšniece pakrata galvu. - Šovakar ne. Dāmas tikai pārģērbjas. Ieradums, vai saprotat? Starp citu, šovakar necik daudz nezaudējam. Kopš viena marka atkal ir viena marka, klientūras nav. Nevienam vairs nav naudas. Jocīgi, vai ne?
Tas ir nevis jocīgi, bet patiesi. Inflācija tūlīt pārgāja deflācijā. Kur agrāk griezās biljoni, tur tagad atkal rēķina feniņos. Visur ir liels naudas trūkums. Šausmīgais karnevāls ir beidzies. Pienākusi spartiska Pelnu diena. Dzelzs Zirgs guļ starp zaļiem istabas augiem un lilijām. Viņas seja pēkšņi kļuvusi stingra un veca, un es to atpazīstu tikai pēc zelta zoba, kas vienā pusē mazliet spīd starp lūpām. Spogulis, pie kura viņa tik bieži posusies, ir aizklāts ar baltu tillu. Istaba smaržo pēc vecām smaržām, egļu skujām un nāves. Uz kumodes noliktas dažas fotogrāfijas un kristāla bumba, kurai viena puse nošķelta; šajā nošķeltajā pusē pielīmēts attēls. Kad bumbu krata, izskatās, it kā attēlotās personas atrastos sniega vētrā. Šo priekšmetu es labi pazīstu - tas saistās ar manas bērnības jaukākajām atmiņām. Kad Bānštrāsē gatavoju skolas uzdevumus, man to gribējās nozagt. - Jums taču viņa bija tikpat ka audžumāte, vai ne? - priekšniece man jautā. - Varat mierīgi teikt - māte. Ja nebūtu Dzelzs Zirga, es droši vien būtu izmācījies par biologu. Taču viņai ļoti patika dzejoļi, man vajadzēja nest šurp vienmēr jaunus, un tā es bioloģiju pametu. - Pareizi! - priekšniece iesaucas. - Jūs taču noņēmāties ar vardēm un zivīm! Mēs izejam no istabas. Garām ejot, redzu, ka uz skapja nolikta kazaku cepure. - Kur tad viņas augstie zābaki? - es jautāju. - Tos paņēma Fricija. Viņa vairs nevēlas noņemties ar citām lietām. Iekaustīšana nav tik nogurdinoša, un vairāk var nopelnīt, Turklāt Dzelzs Zirgam taču vajadzīga pēctece. Mums ir neliels klientu pulciņš, kuri vēlas pamatīgu masieri. - Kā tas Zirgam gadījās? - Strādājot. Viņa vēl arvien pārāk ar to aizrāvās, un tas bija īstais iemesls. Viens no klientiem ir holandiešu tirgotājs ar vienu aci, ļoti smalks kungs, viņš nemaz pēc tāda neizskatās, taču neko citu negrib kā tikai sitienus un nāk katru sestdienu. Kad ir diezgan, tad šis dzied kā īsts gailis, varen jocīgi. Precējies lai, trīs smuki bērneļi, bet šis taču nevar prasīt, lai paša sieva šo apstrādā ar pātagu; viņš mums ir vecs klients, tāpēc mums ir valūta, viņš maksāja ar guldeņiem, un vērtīgās valūtas dēļ mēs šo vīru gandrīz pielūdzām. Nu, un vakar tas notika. Malvīne pārāk satraucās un pēkšņi nokrita ar pātagu rokā. - Malvīne? - Tāds bija viņas vārds. Vai jūs to nezinājāt? Kungs, protams, pārbijās. Šis nu vairs nenāks šurp. atklātā nama priekšniece skumīgi saka. - Tāds klients! Kā konfekte! Par viņa doto valūtu mēs vienmēr varējām sapirkt gaļu un kūkas veselam mēnesim. Bet kā tad ir tagad? - viņa pavēršas pret mani. - Tagad jau šī nauda vairs nav tik vērtīga, vai ne? - Viens guldenis - apmēram divas markas. - Vai tas ir iespējams! Un agrāk bija biljoni! Nu, tad jau nav tik liels zaudējums, ja tas klients vairs nenāks. Vai jūs negribētu paņemt līdzi kādu sīkumu par piemiņu no Zirga? Es acumirklī iedomājos par stikla bumbu ar sniegputeni. Taču šādos gadījumos nedrīkst ņemt līdzi nekādas piemiņas lietas. Es pakratu galvu. - Tad lejā izdzersim tasi labas kafijas un izraudzīsimies pieminekli! Biju domājis, ka viņas vēlēsies mazo kapakmeni, taču izrādās, ka Dzelzs Zirgs varējusi holandiešu tirgotāja doto valūtu arī ietaupīt. Viņa guldeņus nav apmainījusi, bet salikusi kasetē. Tagad tie tur ir, turklāt krietni liela summa. Tirgotājs bijis uzticams klients daudzus gadus. - Radinieku Malvīnei nav, priekšniece saka. - Tad mēs, protams, varam sākt runāt par izciliem kapakmeņiem, - es saku. - Par marmoru un granītu. - Marmors Zirgam neder, - Fricija iebilst. - Tas taču vairāk piemērots bērniem, vai ne? - Ne jau vienmēr! Mēs pat ģenerāļus esam guldījuši zemes klēpī zem marmora kolonnām. - Granītu! - saka priekšniece. - Granīts ir labāks. Labāk piederas viņas dzelzs raksturam. Mēs sēžam lielajā istabā. Kafija kūp, ir vēl pašceptas kūkas ar putukrējumu un pudele «Curaēao». Es jūtos gandrīz kā vecajos laikos. Dāmas man pār plecu skatās katalogos kā toreiz skolas grāmatās.
- Šis ir labākais, kas mums vispār ir, - es stāstu. Melnā zviedru granīta krusts ar diviem cokoliem. Visā pilsētā tādu nebūs vairāk kā vēl varbūt divi vai trīs. Dāmas aplūko zīmējumu. Tas ir viens no maniem pēdējiem darbiem. Uzrakstam esmu izvēlējies majora Volkenšteina personu un vēstījis, ka viņš kritis 1915. gadā savas vienības priekšgalā; ja tā būtu noticis, tad tas būtu nācis par labu vismaz nogalinātajam Vīstringenes galdniekam. - Vai Zirgs bija katoliete? - Fricija jautā. - Krusts nav domāts tikai katoļiem, - es atbildu. Priekšniece kasa galvu. - Es nezinu, vai viņai piederētos kaut kas tik reliģiozs. Vai nekā cita nav? Piemēram, dabiska klints. Man uz mirkli aizraujas elpa. - Ja jūs gribat tādu pieminekli, - es saku, - tad varu jums piedāvāt kaut ko sevišķu. Kaut ko klasisku! Obelisku! Es apzinos, ka tas ir tikpat kā šāviens naktī, taču ar centībā drebošiem pirkstiem meklēju mūsu veterāna zīmējumu un tad nolieku to uz galda. Dāmas klusēdamas to pētī. Es atturos no slavēšanas. Reizēm vai nu darījuma sākumā, vai beigās gadās tāda atradēja laime, kad cilvēks, it kā bērna rokas vadīts, spēj paveikt to, ar ko netiek galā speciālisti. Fricija pēkšņi iesmejas. - Patiesībā Zirgam tas nebūtu slikts, - viņa saka. Priekšniece arī greizi pasmaida. - Cik tas maksā? Kamēr es strādāju firmā, obeliskam nekad nav bijis cenas, jo katrs taču zināja, ka tas ir nepārdodams. Es ātri aprēķinu. - Oficiāli tūkstoš marku, - es saku, - jums aiz draudzības rēķinātu sešus simtus, bet Zirgam, kas ir viena no manām audzinātājām, lai iet par trim simtiem. - Es varu atļauties minēt šādu smieklīgu cenu, jo šodien tik un tā birojā strādāju pēdējo dienu, citādi mani atlaistu. Protams, samaksa skaidrā naudā! Un par uzrakstu atsevišķi. - Kāpēc gan mums to neņemt? - Fricija jautā. - Manis pēc! - priekšniece piekrītoši pamāj. Es neticu savām ausīm. - Tātad norunāts? - es jautāju. - Norunāts, - priekšniece atbild. - Cik trīssimt marku sanāk guldeņos? Viņa sāk skaitīt naudu. No sienas pulksteņa izlec dzeguze un nosauc stundu. Patlaban ir seši. Es iebāžu naudu kabatā. - Vienu šņabīti viņas piemiņai, - priekšniece uzaicina. - Lai Malvīnei vieglas smiltis! Viņu apbedīs rīt no rīta. Telpas mums rītvakar atkal ir vajadzīgas. - Žēl, ka nevaru palikt uz bērēm, - es saku. Mēs dzeram konjaku ar niecīgu piparmētru degvīna piejaukumu. Priekšniece slauka acis. - Man ir bēdīgs prāts, - viņa saka. Mums visiem ir bēdīgs prāts. Es pieceļos un atvados. - Pieminekli uzliks Georgs Krolls, - es paskaidroju. Dāmas pamāj. Nekur neesmu redzējis tik daudz pieķeršanās un ticības kā šeit. Viņas vēl māj atvadas pa logu. Dogi rej. Es veicīgi eju gar strauta malu uz pilsētu. - Ko? - Georgs iesaucas. - Tas nav iespējams! Es klusēdams izvelku Holandes guldeņus un izklāju uz rakstāmgalda. - Ko tu par tiem pārdevi? - viņš jautā. - Pagaidi acumirkli! Dzirdēju divriteņa zvanu. Tūlīt aiz durvīm atskan pavēlnieciska krekšķināšana. Es savācu banknotes un iebāžu atkal kabatā. Durvīs parādās Heinrihs Krolls, bikšu gali viņam mazliet nošķiesti ar dubļiem. - Nu? - es jautāju. - Ko pārdevāt? Viņš indīgi pablenž manī. - Pastaigājiet mazliet laukā un pārdodiet pats! Bankrots klāt. Nevienam nav naudas! Un, ja kādam pāris marku ir, tad nelaiž tās no rokām ārā. - Es mazliet pastaigājos laukā, - es atbildu. - Un pārdevu.
- Ak tā? Ko tad? Es pagriežos tā, lai varētu redzēt abus brāļus, un atbildu: - Obelisku. - Blēņas! - Heinrihs īsi nosaka. - Pataupiet savus jociņus Berlīnei! - Man gan ar šo firmu nekādu darbu attiecību vairs nav, - es saku, - jo šodien pulksten divpadsmitos pabeidzu kārtot pēdējās lietas. Tomēr man gribējās jums vienreiz parādīt, cik vienkārši var pārdot pieminekļus. Tā ir nodarbošanās brīviem brīžiem. Heinrihs aizsvilstas, bet ar pūlēm novaldās. - Paldies Dievam, ka mums šīs muļķības ilgi vairs nevajadzēs klausīties. Laimīgu ceļu! Gan jūs Berlīne izmācīs! - Viņš tiešām ir pārdevis obelisku, Heinrih, - Georgs saka. Heinrihs raugās viņā stīvi un neticīgi. - Pierādījumus! - viņš tad nošņācās. - Te būs, - es saku un paplivinu guldeņus. - Pat valūtā! Heinrihs blenž. Tad paķer vienu banknoti un groza to, lai pārbaudītu, vai ir īsta. - Laimes gadījums, viņš beidzot norūc caur zobiem. - Akla laime! - Šo laimi mēs varam labi izlietot, Heinrih, - Georgs saka. - Bez šās summas mēs nevarētu apmaksāt to vekseli, kuram rīt ir termiņš. Labāk būtu pateicis mīļu paldies. Šī ir pirmā īstā nauda, kuru esam ieņēmuši. Mums tā ir ellīgi vajadzīga. - Paldies? Ne prātā nenāk! Heinrihs aiziet, aizcirzdams durvis, kā jau īsts, paštaisns vācietis, kas nevienam nekad nav pateicību parādā. - Vai mums džungurs tiešām tik steidzami vajadzīgs? - es jautāju. - Pietiekami steidzami, - Georgs atbild. - Bet tagad norēķināsimies. Cik tev ir naudas? - Diezgan. Man atsūtīja ceļanaudu braukšanai trešajā klasē. Braukšu tomēr ceturtajā un tādējādi ietaupīšu divpadsmit markas. Pārdevu savas klavieres - nevaru taču stiept tās līdzi. Tā vecā kaste man ienesa simt marku. Tātad kopā simt divpadsmit marku. No tā varēšu dzīvot līdz pirmajai algai. Georgs paņem trīsdesmit Holandes guldeņu un dod man. - Tu esi strādājis par speciālaģentu. Tas tev dod tiesības uz starpniecības naudu tāpat kā Asaru Oskaram. Par sevišķi veiksmīgu darījumu pieci procenti piemaksas. Sākas neliels ķīviņš, tad es šo naudu pieņemu, ko pataupīt rezervei, gadījumā ja jau pirmajā mēnesī izlidošu no jaunās darbavietas. - Vai tu jau zini, ko tev Berlīnē vajadzēs darīt? - Georgs jautā. Es pamāju ar galvu. - Rakstīt informāciju par ugunsgrēkiem un zādzībām, apskatus par mazām grāmatiņām, atnest redaktoriem alu, asināt zīmuļus, labot iespiedkļūdas un mēģināt tikt uz augšu. Durvis atsprāgst vaļā no kājas spēriena. Tajās gluži kā spoks stāv feldfēbelis Knopfs. - Es pieprasu astoņus biljonus, - viņš ķērc. - Knopfa kungs, - es saku. - Jūs vēl neesat pilnīgi pamodies no ilga sapņa. Inflācija ir beigusies. Pirms divām nedēļām jūs par to akmeni, kuru nopirkāt par astoņiem miljardiem, būtu varējis dabūt astoņus biljonus. Šodien vairs tikai astoņas markas. - Jūs, nelieši! To jūs darījāt ar nolūku! - Ko tad? - To, ka izbeidzās inflācija! Un es esmu aplaupīts! Bet es nepārdošu vis tagad! Gaidīšu nākamo. - Ko - nākamo? - Nākamo inflāciju! - Labi, - Georgs saka. - Par to mēs varam iedzert vienu glāzīti. - Knopfs tūlīt tver pēc pudeles. Saderēsim? - viņš jautā. - Par ko? - Ka es pēc garšas pateikšu, no kurienes šī pudele nāk. Viņš izvelk korķi un osta. - To jūs nekādā ziņā nevarēsit noteikt, - es saku. - Par degvīnu, ko pārdod no mucām, varbūt - mēs jau zinām, ka tur jūs esat labākais speciālists visā provincē, bet par pudeļu degvīnu nekad.
- Par cik derēsim? Par kapakmens cenu? - Mēs pēkšņi esam kļuvuši nabagi, - Georgs atbild. - Taču ar trim markām riskēsim. Arī jūsu interesēs. - Labi! Dodiet šurp glāzi! Knopfs osta un nomēģina. Tad viņš pieprasa vēl otru un trešo glāzi pilnu. - Labāk jau atzīstiet, ka esat zaudējis, - es saku. - To noteikt ir neiespējami. Jums nevajadzēs maksāt. - Šis šņabis nāk no Brokmaņa delikatešu veikala Marijas ielā, - Knopfs pavēstī. Mēs stīvi blenžam viņā. Tā tiešām ir. - Šurp naudu! - Knopfs ķērc. Georgs samaksā trīs markas, un feldfēbelis pazūd. - Kā tas iespējams? - es jautāju. - Vai vecajam šņabdegunim piemistu kādi pārdabiski spēki? Pēkšņi Georgs iesmejas. - Viņš mūs ir apvedis ap stūri! - Kā tā? Viņš paceļ pudeli. Mugurpusē apakšā ir pielīmēta mazītiņa zīmīte: «J. Brokmanis. Delikateses. Marijas ielā 18.» - Tāds blēdis! - viņš omulīgi iesaucas. - Un cik vecajam vēl labas acis! - Acis! - es saku. - Parītnakt viņš par tām sāks šaubīties, kad atgriezīsies mājās un neatradīs obelisku. Tad arī viņa pasaule sabruks. - Vai tava jau brūk? - Georgs jautā. - Diendienā, - es atbildu. - Kā gan citādi lai dzīvo? Divas stundas pirms manas aizbraukšanas mums izklausās, it kā ārā skanētu soļi, balsis un toņa uzņemšana. Tūlīt jau arī uz ielas sāk dziedāt četrbalsīgi: Svēta nakts, ak, izlej tu Debess mieru sirsniņā. Mēs pieejam pie loga. Uz ielas stāv Bodo Lederhozes biedrības vīri. - Kas tad tas? - es jautāju. Iededz gaismu, Georg! No loga krītošajā blāvajā gaismā mēs saskatām Bodo. - Tas tev par godu, - Georgs saka. - Tavas biedrības atvadu serenāde. Lai tu neaizmirstu, ka esi tās biedrs. Jauku spirdzināšanu Ceļiniekam tvīkušam... spēcīgi skan dziesma. Veras vaļā logi. - Klusu! - kliedz vecā Konersmane. - Ir pusnakts, jūs - apdzērušies vazaņķi! Zvaigznes jau mirdz tik spoži, Smaida uz man' tik koši... Līza pienāk pie loga un paklanās. Viņa domā, ka serenāde veltīta viņai. Drīz ierodas policija. - Izklīst! - komandē skaļa balss. Līdz ar deflācijas sākšanos policisti ir pārmainījušies. Viņi ir kļuvuši skarbi un enerģiski. Atkal atgriezies vecais prūšu gars. Katra civilpersona ir mūžīgs jauniesaucamais. - Netraucējiet naktsmieru! uniformā ģērbtais mākslas nesapratējs kliedz. - Cietumā viņus! - atraitne Konersmane bļauj. Bodo biedrībā ir divdesmit brašu dziedātāju. Viņiem pretī stāv divi policisti. - Bodo! - es noraizējies saucu. - Neaiztieciet viņus! Neaizstāvieties! Citādi uz vairākiem gadiem nonāksit pārmācības namā. Bodo nomierinoši pamāj ar roku un dzied, plaši atpletis muti: Labprāt uz jums es droši skriet' - augšup turp. - Klusu, mēs gribam gulēt, - atraitne Konersmane kliedz. - Ei, jūs tur! - Līza uzsauc policistam. - Lieciet taču dziedātājiem mieru! Kāpēc jūs neesat tur, kur
notiek zādzības? Policisti ir apjukuši. Viņi vēl pāris reižu uzsauc: - Visi tūlīt līdz uz policijas iecirkni! - bet neviens nekust no vietas. Bodo sāk nākamo pantu. Beidzot policisti dara, ko spēj, - viņi apcietina katrs vienu dziedātāju. - Neaizstāvieties! - es saucu. - Tā ir pretošanās valsts varai. Dziedātāji nepretojas. Viņi ļauj sevi aizvest. Palikušie turpina dziedāšanu, it kā nekas nebūtu noticis. Policijas iecirknis nav tālu. Policisti skriešus atgriežas un apcietina vēl divus dziedātājus. Pārējie joprojām dzied, taču pirmie tenori ir stipri novājināti. Policisti apcietina no labās puses; trešajā reizē aizved Villiju, un līdz ar to pirmie tenori ir apklusināti. Mēs pa logu sniedzam alus pudeles. - Izturību, Bodo! - es uzsaucu. - Nebaidies! Līdz pēdējam vīram! Policisti atgriežas un sāk apcietināt otros tenorus. Mums alus ir aptrūcies, tāpēc dāļājam kviesīti. Pēc desmit minūtēm dzied vairs tikai basi. Viņi stāv, neskatīdamies, kā apcietina biedrus. Es reiz lasīju, ka: valzirgi arī vienaldzīgi noskatās, kā mednieki ar milnām apsit viņu kaimiņus, un esmu pieredzējis, ka veselas tautas kara laikā dara to pašu. Vēl pēc ceturtdaļstundas Bodo Lederhoze stāv uz ielas viens pats. Policisti nosvīduši un pārskaitušies atdrāžas šurp pēdējo reizi. Viņi paņem Bodo vidū. Mēs viņiem sekojam līdz iecirknim. Bodo vientuļi dūc. - Bēthovens, - viņš īsi pasaka un dūc tālāk kā vienpatne muzikāla bite. Pēkšņi šķiet, it kā no bezgalīgas tāles viņam pavadījumu spēlētu vēja kokles. Mēs ieklausāmies. Nu tu brīnums - taču tiešām liekas, ka līdzi dudina eņģeļi, kas dzied pirmo un otro tenoru, baritonu un basu. Šīs balsis glaužas un vijas ap Bodo un, jo tālāk mēs ejam, jo kļūst skaidrākas, bet, kad pagriežamies ap baznīcas stūri, mēs varam šīs lidojošās, nemateriālās balsis pat saprast. Tās dzied «Svēta nakts, ak, izlej tu...» - un uz nākamā stūra mēs jau atskāršam, no kurienes tās nāk: no policijas iecirkņa, kur apcietinātie Bodo biedri bezbailīgi stāv un turpina dziedāt, nebēdādami ne par ko. Bodo nostājas diriģenta pozīcijā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, un atkal jau skan «Jauku spirdzināšanu...». - Krolla kungs, ko tas nozīmē? - sardzes priekšnieks pārsteigts jautā. - Tā ir mūzikas vara, - Georgs atbild. - Atvadu serenāde cilvēkam, kurš dodas pasaulē. Nevainīgs un atbalstāms pasākums. - Vai tas ir viss? - Tas ir viss. - Tā ir naktsmiera traucēšana, - viens no abiem policistiem paskaidro. - Vai tā būtu naktsmiera traucēšana arī tad, ja viņi dziedātu «Deutschland, Deutschland über alles»? - es jautāju. - Tas būtu kas cits. - Kas dzied, tas nezog, neslepkavo un nemēģina gāzt valdību... - Georgs skaidro sardzes priekšniekam. - Vai jūs gribat ietupināt visu kori par to, ka viņi to nedara? - Metiet viņus ārā! - uzkliedz priekšnieks. - Bet lai viņi tagad ir mierīgi! - Viņi būs mierīgi. Jūs laikam neesat prūsis? - Franks. - Tā jau es domāju, - Georgs saka. Mēs stāvam pie stacijas. Pūš vējš, un neviena cita uz perona nav. - Tu atbrauksi pie manis ciemos, Georg, - es saku. - Darīšu, ko spēšu, lai tu varētu iepazīties ar savām sapņu princesēm. Kad atbrauksi, divas vai trīs būs tavā rīcībā. - Es aizbraukšu. Es zinu, ka viņš neatbrauks. - Tas tev jādara kaut vai smokinga dēļ, - es saku. - Kur gan citur tu varētu to valkāt?
- Tas ir tiesa. Vilciens ieurbj kvēlojošu acu pāri tumsā. - Galvu augšā, Georg! Tu taču zini, ka mēs esam nemirstīgi. - Tādi mēs esam. Un tu neļauj sev kāpt uz galvas! Tu tik bieži esi ticis izglābts, ka tev ir pienākums arī turpmāk tikt sveikā cauri. - Skaidrs, - es saku. - Kaut vai to dēļ, kuri netika izglābti. Kaut vai Valentīna dēļ. - Blēņas! Vienkārši tādēļ, ka tu dzīvo. Vilciens iebrāžas hallē, it kā tur gaidītu pieci simti pasažieru. Taču gaidu vienīgi es. Es izmeklēju vienu kupeju un iekāpju. Kupejā ož pēc guļošiem cilvēkiem. Atveru logu gaitenī un izliecos ārā. - Ja no kaut ka atsakās, tad to vairs nepazaudēs, - Georgs saka. - Tikai idioti tā rīkojas. - Te nav runa par zaudēšanu, - es atbildu, kamēr vilciens uzņem gaitu. - Tā kā beigās mēs tik un tā esam zaudētāji, tad varam atļauties vispirms uzvarēt - tāpat kā raibie meža pērtiķi. - Vai tie vienmēr uzvar? - Jā, jo tie vispār neapzinās, ko tas nozīmē. Vilciens jau ripo. Es jūtu Georga plaukstu savējā. Tā ir pārāk maza un mīksta un kaujā pie ķemertiņa dabūjusi nobrāzumus, kuri vēl nav sadzijuši. Vilciens paātrina gaitu, Georgs paliek iepakaļ, viņš pēkšņi izskatās vecāks un bālāks nekā parasti, es vairs redzu tikai viņa bālo roku un bālo galvu, un tad paliek tikai debesis un traucošā tumsa. Es ieeju kupejā. Vienā stūrī šņāc briļļains pasažieris, otrā - kāds mežzinis. Trešajā krāc resns, ūsains vīrs, ceturtajā sieviete ar nokareniem vaigiem un nošķiebušos cepuri pa reizei nopūšas un laiž vaļā tādu kā trilleri. Es jūtu spēju izsalkumu, kāds mēdz būt skumju brīžos, un atveru savu koferi, kas ielikts bagāžas tīkliņā. Krolla kundze mani ir apgādājusi ar sviestmaizēm līdz pat Berlīnei. Es taustīdamies tās meklēju, bet neatrodu un izņemu koferi no tīkliņa. Trillinošā sieviete ar nošķiebušos cepuri uzmet man niknu skatienu un tūlīt atkal izaicinoši trillina no jauna. Tagad redzu, kāpēc nevarēju atrast sviestmaizes. Tām virsū uzlikts Georga smokings. To viņš droši vien iesaiņoja, kamēr es pārdevu obelisku. Es brīdi noraugos melnajā drānā, tad izvelku sviestmaizes un sāku ēst. Tās ir garšīgas, lieliski sagatavotas sviestmaizes. No maizes un pirmšķirīgās aknu desas smaržas uz mirkli pamostas visi kupejas iemītnieki. Es par to neliekos ne zinis un ēdu tālāk. Tad atzveļos sēdeklī un raugos tumsā, kurā brīžiem aizlido dzirkstis, un domāju par Georgu un smokingu, bet pēc tam par Izabellu, Hermani Locu un obelisku, kurš tika apčurāts, bet beigās izglāba firmu, un tad es vairs nedomāju ne par ko. XXVI No visiem šiem cilvēkiem es nevienu vairs neesmu saticis. Reizēm man gribējās aizbraukt atpakaļ, taču vienmēr gadījās kāds kavēklis, un es domāju, ka laika vēl diezgan, bet tad pēkšņi laika vairs nebija nemaz. Pār Vāciju nolaidās nakts, es aizbraucu uz ārzemēm, un, kad atgriezos, Vācija jau bija sagrauta drupās. Georgs Krolls bija miris. Atraitne Konersmane bija turpinājusi spiegošanu un izdibinājusi, ka Georgam ir intīmas attiecības ar Līzu; pēc desmit gadiem, 1933. gadā, viņa to pastāstīja Vacekam, kurš toreiz bija SA šturmfīrers. Vaceks lika ieslodzīt Georgu koncentrācijas nometnē, kaut gan jau pirms pieciem gadiem bija no Līzas šķīries. Pēc pāris mēnešiem Georgs bija miris. Hanss Hungermanis jaunajā partijā kļuva par kultūras darboni un oberšturmbanfīreru. Viņš slavināja partiju kvēlās vārsmās, tāpēc pēc 1945. gada Hansam bija nelielas nepatikšanas, jo viņš zaudēja savu skolas direktora vietu, taču pa šo laiku valsts jau sen ir atzinusi par pamatotu viņa pensijas pieprasījumu, un viņš, tāpat kā neskaitāmi citi partijas biedri, nav spiests strādāt, bet ērti dzīvo no pensijas. Tēlnieks Kurts Bahs pavadīja koncentrācijas nometnē septiņus gadus un atgriezās, būdams darba nespējīgs invalīds. Tagad, desmit gadus pēc nacisma sagrāves, viņš joprojām, tāpat kā neskaitāmi citi šā režīma upuri, cenšas izcīnīt nelielu pensiju. Viņš cer, ja laimēsies, saņemt septiņdesmit marku mēnesi apmēram desmito daļu no summas, kādu saņem Hungermanis, un arī apmēram desmito daļu no pensijas,
kādu valsts jau gadiem ilgi maksā Gestapo priekšniekam - tam vīram, kas nodibināja koncentrācijas nometni, kurā Kurts Bahs tika tā sists, ka viņu padarīja par kropli, - nemaz jau nerunājot par daudz lielākajām pensijām un zaudējumu atlīdzinājumiem, kādi tiek maksāti ģenerāļiem, kara noziedzniekiem un bijušajiem augstākajiem partijas darboņiem. Heinrihs Krolls, kas laikmeta kolīzijām veiksmīgi ticis cauri, ļoti lepojas ar šādu valsts vadības rīcību un saskata tajā pierādījumu mūsu mīļotās tēvzemes nesatricināmajai taisnīguma apziņai. Majoram Volkenšteinam bija sevišķi veiksmīga karjera. Viņš kļuva par partijas biedru, piedalījās pret ebrejiem vērsto likumu izstrādāšanā, pēc kara dažus gadus dzīvoja klusu un tagad kopā ar daudziem citiem partijas biedriem strādā ārlietu ministrijā. Bodendīks un Vernike ilgu laiku slēpa psihiatriskajā slimnīcā dažus ebrejus. Viņus ievietoja nedziedināmo slimnieku palātās, nodzina viņiem matus un apmācīja, kā jāizturas, simulējot slimību. Bodendīku vēlāk pārcēla uz mazu ciemu, jo viņš bija nepiedienīgi uztraucies par to, ka viņa bīskaps pieņēmis valsts padomnieka titulu no valdības, kura slepkavošanu atzina par savu svētāko pienākumu. Vernike tika atcelts no amata, tāpēc ka viņš atsacījās izdarīt saviem slimniekiem nāvējošus iešļircinājumus. Viņam tomēr izdevās slēpjamos ebrejus vēl pirms tam aizgādāt projām. Verniki nosūtīja uz fronti, un viņš krita 1944. gadā. Villijs krita 1942. gadā, Oto Bambuss - 1945. gadā, Karls Krolls 1944. gadā. Līza gāja bojā bombardēšanā. Tāpat arī vecā Krolla kundze. Eduards Knoblohs pārcieta visu; viņš vienādi pirmšķirīgi klāja galdu gan taisnīgajiem, gan netaisnīgajiem. Viņa viesnīcu sagrāva, bet tā ir uzcelta no jauna. Gerdu viņš neapprecēja, un neviens nezina, kas ar viņu noticis. Arī par Ženevjēvu Terhovenu es nekad vairs neko neesmu dzirdējis. Interesanta karjera bija Asaru Oskaram. Būdams kareivis, viņš nonāca Krievijā un otru reizi kļuva par kapsētas komandantu. 1945. gadā viņš strādāja par tulku okupācijas armijā un beigu beigās uz dažiem mēnešiem tika pat Verdenbrikas birģermeistara godā. Pēc tam viņš kopā ar Heinrihu Krollu darbojās savā vecajā specialitātē. Viņi nodibināja jaunu firmu un guva lielus panākumus, jo pēc kapu pieminekļiem toreiz bija gandrīz tikpat liels pieprasījums kā pēc maizes. Vecais Knopfs ņēma galu, kad pēc manas aizbraukšanas no Verdenbrikas bija pagājuši trīs mēneši. Viņu naktī sabrauca automašīna. Pēc gada viņa sieva apprecējās ar zārcinieku Vilki. To neviens nebija gaidījis. Viņu laulība bija laimīga. Verdenbriku karā tā sabombardēja, ka vesela nepalika gandrīz neviena māja. Šī pilsēta bija dzelzceļa mezgls, tāpēc tai tik bieži uzlidoja. Pēc gada es tur caurbraucot pavadīju dažas stundas. Meklēju vecās ielas, taču apmaldījos pilsētā, kur biju tik ilgi nodzīvojis. Tur bija vienīgi drupas, un no vecajiem paziņām arī nevienu nesatiku. Mazā veikaliņā, kas atradās stacijas tuvumā dēļu būdā, es nopirku dažas atklātnes, kurās vēl bija redzama pirmskara pilsēta. Tas bija viss, kas palicis pāri. Ja kāds senāk vēlējās atcerēties savu jaunību, tad atgriezās tajā vietā, kur bija to pavadījis. Tagad tas Vācijā gandrīz vairs nav iespējams. Viss ir sagrauts, uzcelts no jauna un kļuvis svešs. Pagātne jāaizstāj atklātnēm. Tikai divas ēkas nebija cietušas nemaz - psihiatriskā slimnīca un dzemdību klīnika, galvenokārt tāpēc, ka tās atradās nedaudz ārpus pilsētas. Tajās tūlīt atkal visas vietas tika aizņemtas, un tā tas ir joprojām. Abas šīs iestādes vajadzēja pat stipri paplašināt. [1] Dieva jērs, kas uzņēmies pasaules grēkus. (Latīņu val.) – Tulk. [2] Sevišķais, neizteicamais. (Franču val.) – Tulk. [3] Katrs cīnās, kā var. (Angļu val.) – Tulk. [4] Mana vaina (Latīņu val.) – Tulk. [5] Vārdu spēle: Šercs (Scherz) – joks. - Tulk. [6] Atlaižu tev grēkus. (Latīņu val.) – Tulk. [7] Vakariņas (franču val.) – Tulk. [8] Hausse [‘ho:s] (franču val.) – cenu celšanās (biržas darījumos) – Tulk.